izdevniecība «Liesma» Rīga 1967
   А. Полещук
   ВЕЛИКОЕ ДЕЯНИЕ. ИЛИ УДИВИТЕЛЬНАЯ ИСТОРИЯ ДОКТОРА МЕКАНИКУСА И АЛЬМЫ, КОТОРАЯ БЫЛА СОБАКОЙ
   «Детская литература», Москва 1965
   Издательство. «Лиесма» На латышском языке
   Tulkojis O. Kalnciems Māksliniece L. B ū m a n e

   Mani pamodināja zvans. Kamēr es ģērbos, zvanīšana pie ārdurvīm atkārtojās vēl divas reizes. Pulkstenis rādīja pieci.
   Es izgāju pagalmā un atvēru vārtus. Pie tiem stāvēja automobilis. Mašīnas priekšējās durtiņas bija vaļā. Pie stūres sēdēja vīrs noputējušā, zilā virsvalkā.
   —    Vai jūs zvanījāt? — es apjautājos.
   Pie stūres sēdošais neatbildēja. Viņš klusēdams rau­dzījās tālumā un kaut ko domāja. Tad pamāja ar galvu.
   —- Vai jūs zvanījāt? Kas noticis? — es atkal jautāju.
   Vīrs pagrieza galvu uz manu pusi. Likās, šis cilvēks ar mokām pūlas atcerēties, kur viņš atrodas un kas ar viņu noticis.
   —           Ūdens!… — viņš negaidot strauji noteica. — Ūdens mašīna … Dzert… — Viņš ļoti slikti runāja krieviski. — Un tūkstoškārt, tā teikt, atvainojiet… Vēl ir agrs agrs rīts …
   —           Nē, nē, jums nav ko atvainoties, jūs mani pa­modinājāt taisni laikā! Es tūlīt atnesīšu spaini…
   —          Mūsu spaini… man ir pašam savs spainis … — ceļinieks izlīda no mašīnas un uzsauca: — Alma! Alma!
   Vārtos parādījās liels aitu suns ar baltu trīsstūri uz krūtīm. Tas naski metās pie mašīnas bagāžnieka, ar purnu pabikstīja kaut kādas spailītes, pasita tās un ar spaini zobos atgriezās pie saimnieka. Ceļinieks iegāja pagalmā un atgrieza krānu. Alma pabāza spaini zem strūklas un, kad spainis bija gandrīz pilns, aiznesa to uz mašīnu. Spainis bija ļoti smags, suņa priekškājas drebēja sasprindzinājumā, taču ūdeni tas neizšļaksti-
   nāja. Suņa saimnieks ielēja ūdeni radiatorā un piepil­dīja lielu termosu. Alma uzlēca viņam līdzās uz sē­dekļa, un mašīna aizbrauca. Es izgāju uz ielas un acīm to pavadīju. «Goda vārds,» es teicu pats sev, «šis suns būs pats man piezvanījis! Bet kā gan tas varēja aiz­sniegt zvana pogu? …»
   Par agro zvanīšanu es biju priecīgs, jo šodien man bija gaidāma ļoti grūta diena. Vispirms man agrāk va­jadzēja aizbraukt uz darba vietu, kur man solīja iz­maksāt atvaļinājuma naudu, tad iegriezties sēklaudzē- tavā pēc sēklām, ieiet pastā un pabūt arī trijos veika­los. Es ātri pabrokastoju, izstūmu velosipēdu uz ielas, noslēdzu vārtus un devos ceļā.
   Velosipēds klusi ripoja pa šosejas ceļmalas smalka­jiem putekļiem, šad tad palēkdamies uz akmentiņiem. Pēc minūtēm divdesmit es jau būtu sasniedzis mērķi, kad piepeši priekšā, pie tilta uzbrauktuves, pamanīju mašīnu sastrēgumu. Ceļš bija slēgts. Es piebraucu tu­vāk un pamanīju pazīstamo mašīnu. Bet kāda tā izska­tījās!
   Pilnā gaitā ietriekusies ceļmalas betona stabiņos, trīs no tiem nolauzusi, tā bija apstājusies kā uz kniepada­tas uzdurta liela, melna vabole. Radiators sadauzīts, visapkārt ūdens, eļļas un degvielas peļķes …
   Braucējs jau bija izvilkts no kabīnes un nolikts ceļ­malas zālītē. Kad piebraucu, viņu saudzīgi pacēla, lai ievietotu blakus stāvošajā ātrās palīdzības mašīnā.
   —    Kas ar viņu noticis? — es jautāju ārstam. — Vai viņš vēl dzīvs?
   Ārsts nekā neatbildēja.
   —    Cik žēl, — man paspruka, — tāds spēcīgs vīrs! Un pēkšņi.. .
   —    Kā, vai jūs viņu pazīstat? — noprasīja viens no šoferiem.
   _— Nepazīstu vis, bet viņš no rīta manā mājā piepil­dīja radiatoru ar ūdeni. Un arī termosu …
   Ap mani sanāca cilvēki.
   —    Kad tas bija?
   —    Pirms minūtēm četrdesmit, ne vairāk …
   īpašu interesi par manu stāstu izrādīja kāds garš
   milicijas leitnants. Viņš mani aizveda pie mašīnas un līdz galam atvēra durtiņas.
   —    Kur ir termoss? — viņš stingri noprasīja.
   —    Tas šaurā, melnā siksniņā viņam karājās plecā . . .
   Leitnants aizskrēja pie ātrās palīdzības mašīnas un
   apjautājās ārstam par termosu. Tas noraidoši pakratīja galvu.
   —    Un kas noticis ar suni? — es jautāju. *
   —    Ar suni? Ar kādu suni?
   —          Nekāda suņa nav bijis, nekāda suņa! — skanēja apkārt.
   —          Vai tik jūs šo mašīnu tikāt redzējis? — leitnants jautāja.
   —           Bija, suns bija! — negaidot noteica kāds pilnīgi melni iededzis večuks, kas pie mums bija pienācis no bezgalīgā, jau nokoptā lauka puses. — Bija, bija, pats redzēju. . . Tiklīdz mašīna ietriecās stabiņos, suns no tās lēkšus izlēca! Un kaut ko turēja zobos — kaut ko līdzīgu ūdens pudelei siksniņā… Un tad tik skriešus vien, skriešus vien! Ieraudzīja mani, es stāvēju tur, — vecais vīrs pamāja ar roku uz siena kaudzi, aiz kuras pletās zaļa birztala, — ieraudzīja mani un metās sāņus. Rau, uz kurieni aizskrēja . . .
   —           Katram gadījumam pierakstīšu jūsu adresi… — noteica leitnants. — Un vai neievērojāt? . . . Vai neie­vērojāt, kāds bija šoferis, vai nebija piedzēries?
   —           Nē, nedomāju vis . . . Bija agrs rīts . . . Nē, nebija vis.
   No pilsētas puses atskanēja motociklu motoru trok­snis. Putekļu mākoņos mums tuvojās vairāki robež­sargi.
   Viņi ielenca mašīnu, un robežsargu majors aplieci­nāja:
   —         Tā pati! Paskatieties uz numuru .'. . Vai re, kur tā atdrāzusi! . . . Vai protokolu jau uzrakstījāt? — viņš uzrunāja kādu pūlītī. — Kur ir cietušais?
   —           Aizveda uz pilsētu, — ziņoja milicijas leitnants.' — Ārsts apgalvo, ka cerību nekādu . . . Visi mērījumi un fotouzņēmumi izdarīti, liecinieku adreses pierak­stītas.
   —    Pie mašīnas nolikt sargu! — majors pavēlēja.
   — Kurš te ir smagās mašīnas šoferis? Padodiet trosi un mašīnu novelciet grāvmalā! Bet jūs, biedri, katrs nu uz savu pusi!
   Ļaudis sāka izklīst. Kāda smagā mašīna aizvilka auto­mobiļa atliekas seklajā ceļmalas grāvī. Grūti aprak­stāms, kas notika tūlīt pēc tam.
   Tikko sadauzītā mašīna sakustējās, manā acu priekšā iznira mana māja. Tā iznira tik skaidri, ar tik dau­dziem sīkumiem, ka aizklāja visu apkārtni. Man izlikās, ka varu dziļi ieiet savā pagalmā, līdz pat šķūnim. Es redzu un jūtu sevi ejam pa priežu ēveļskaidām no­klāto šķūņa grīdu… Es sajūtu sveķu smaržu… Es griežos atpakaļ un kaut ko meklēju. Jā, meklēju! … Es nevaru atrast savu Sibīrieti, vājiņu, skaļu šuneli, kas man palicis no agrākajiem saimniekiem. Jā, jā, Si­bīrieša nav… Kaut kas mani satrauca no paša agra rīta … Bet kur tas pazudis? …
   Un es «klejoju» pa dārza taciņām, līdz pret kaut ko paklupu, pret kaut ko pilnīgi neredzamu, kas nekādi nevarēja atrasties uz līdzenās, smilšainās taciņas.
   Es noliecos un aptaustīju silto, irdeno, sazarotām saknēm pilno zemi ar asiem rugājiem. So zemi es ne­redzēju, es sajutu to ar kādu iekšēju redzi, es to iedo­mājos. Nē, es neesmu mājās, acīm redzot, es atrodos kaut kur laukā, blakus avarējušai mašīnai, kaut kur kādā laukā… Jā, jā, smagā mašīna parāva automobili, un kaut kas notika . .. Projām, projām no šīs nolādē­tās vietas! … Bet, rau, arī saule! Es to neredzēju, tikai jutu tās siltumu, bet, kad pacēlu galvu, tumšsarkanā un spilgti konturētā saules ripa paspīdēja caur to priekš­metu apveidiem, kurus, kā man šķiet, es redzēju, bet kuru īstenībā nebija. Es gāju taisni virsū šai saules ripai. Soļoju piesardzīgi, uz katra soļa aizķerdamies. Tad saskatīju birzi, to pašu birzi, kurā, pēc vecā vīra vārdiem, bija nozudusi Alma. Birzs iznira kā miglains plankums, taču tā bija īsta birzs, nevis rēgs kā visas citas ainas. Es strauji pagriezu galvu, un biras izgaisa. Jā, jā, tā bija īsta birzs! Tā kļuva arvien skaidrāka un skaidrāka …
   Pie birzs es atguvos. Pasaule atkal nostājās savā vietā. Nu es redzēju visu apkārtni, redzēju tālu un
   skaidri. Tur bija ceļš, tilts un sadragātā mašīna grāv­malā. Bet apkārt cilvēki… No tilta tie dodas uz visām pusēm. Nē, tie neiet, tie lien… Vecais zemnieks grozās uz vietas. Robežsargs gāzelēdamies ved pāri laukam savu motociklu. Viņš lēnām iet no manis pro­jām — šķērsām pār tīrumu. Uzduras lielai siena kau­dzei. Pamet motociklu … Vai tiešām neattapsies apiet kaudzei apkārt? . . . Nē, atģidās gan! Viņš izstiepj ro­kas taisni uz priekšu un, augšup skatīdamies, apmet kaudzei līkumu. Viņš, tāpat kā es, orientējas pēc sau­les. Izdevās gan! Nu viņš iet arvien ātrāk un ātrāk, ta­gad laiž teciņiem.
   Negaidot parādījās smagā mašīna. Šoferis, nekā ne­nojauzdams, vadīja to taisni pa ceļu uz tiltu. Es me­tos viņam pārtiešām pretim.
   —    Stāt! — saucu viņam no visa spēka. — Stāt!
   Smagā mašīna apstājās.
   —   Tur nedrīkst! — es kliedzu, tik tikko elpu vilk­dams. — Nedrīkst! …
   —    Kāpēc nedrīkst? — mierīgi atjautāja šoferis.
   —    Tur nedrīkst. Tur ir velns zina kas! .. .
   —    Nu labi, — sacīja šoferis, iedarbinādams mašīnu.
   —   Gribēju jūs aizvest. Dzīvojiet vesels!
   Smagā mašīna aiztrauca garām. Ar šausmām noska­tījos tai pakaļ. Tā nobrauca simt metru, divsimt. . . Pēkšņi mašīna strauji pagriezās uz dziļā grāvja pusi, taču pēdējā mirklī šoferis paguva nobremzēt. Smagās mašīnas priekšējais ritenis palika karājamies virs grāvja.
   —    Paklau, draugs! — es uzsaucu šoferim- — Klau­sies manu balsi! Nāc šurp!
   Šoferis, ar rokām sataustījis grāvja malu, diezgan ātrā gaitā soļoja uz manu pusi. Viņš nāca taisni pa grāvja dibenu, nekur nenogriezdamies. Es apskaudu viņa attapību. Drīz viņš saskatīja mani un laida teci­ņiem.
   —    Ko stāvi? — viņš sauca man jau no tālienes.
   —   Ceļu vajag slēgt!
   —    Nepaklausīji? Es taču teicu! Nē, tomēr brauci…
   —    Ko tu teici?! Ceļš jāslēdz no abām pusēm.
   —    No tās puses to noslēguši robežsargi… Vai ne­redzi? Mašīnas laiž pa apkārtceļu.
   Pēc pusstundas notikuma vietu ielenca un ceļu slē­dza no pašas pilsētas. Pie manis pienāca milicijas leit­nants.
   —    Ko jūs par visu to domājat? — viņš man jautāja.
   —    Vai tā ir hipnoze vai kas cits? Man apreiba galva, acu priekšā viss sametās raibs, pēc tam skaidri sajutu, ka atrodos savā kabinetā.
   —    Bet es atkal biju nokļuvis mājās, staigāju pa dārzu un meklēju suni. . .
   —   Bet es atkal jūrā! — iejaucās šoferis, tas pats, kurš nebija mani klausījis un iebraucis neparastajā joslā. — Vai saprotat, tiklīdz es tur iebraucu, manā priekšā it kā pašķīrās viļņi, es it kā atrodos pie stūres, uz kutera un visapkārt.. . viļņi ar putu krēpēm . . .
   —    Citiem vārdiem … — Leitnants izņēma piezīmju grāmatiņu. — Citiem vārdiem — katrs redz ko citu, tikai ne to, kas tam acu priekšā …
   —    Brauc! — iesaucās robežsargu majors, kas tikko bija beidzis izlikt posteņus un tuvojās mums, nolasī­dams no karavīra blūzes pielipušos dadžus. — Brauc! — Viņš rādīja uz gaišzaļo mašīnu, kast steidzās šurp no pilsētas.
   No tās izkāpa trīs brūnos, lāsmainos kombinezonos ģērbušies vīri. Majoru noklausījušies, viņi uzvilka galvā kapuces, uzlika maskas un devās uz tiltu.
   —    Nav šaubu, tā ir kāda gāze, — sprieda majors.
   —       Nav šaubu. Te ir biedrs, — viņš norādīja uz mani, — kas atguvās ātrāk par visiem un tikai tāpēc, ka nejauši bija vilcies uz birzi, uz pilsētas pusi. Bet tie, kuri bija gājuši pretējā virzienā, atjēgušies tikai pie pašas sādžas.
   —    Ko tas liecina? — leitnants jautāja.
   —    Tas liecina par daudz ko . .. Vējš, kaut lēns, to­mēr pūš uz sādžas pusi, no dienvidiem uz ziemeļiem.
   Tātad, ja tā ir gāze, tad tā plūst šaurā joslā. Un biedrs atģidās ātrāk tāpēc, ka bīstamo joslu bija šķērsojis, bet nevis gājis pa to tālāk.
   Majors apklusa. Mēs visi bažīgi vērojām brūnos stā­vus ar maskām.
   —    Ar viņiem notiek tas pats! — iesaucās leitnants.
   Mēs labi redzējām, ka metrus piecdesmit no ceļa
   malā atstātajām mašīnām visi trīs negaidot izšķīrās, it kā uzdūrušies kādam neredzamam šķērslim, un, zau­dējuši kontroli pār savām kustībām, nevarīgi aizčā- poja katrs uz savu pusi.
   —      Ko lai iesāk?! — dusmās noteica robežsargs. — Arī maskas nelīdz!
   —      Varbūt pamēģināt no otras puses, biedri major? Vai redzat tur to sadauzīto stabiņu? — iejautājās mili­cijas leitnants.
   —    Stabiņu es redzu. No tā rēgojas armatūra.
   —      Tam blakus stāv mans koferītis. Es to noliku zemē, kad vilka prom automašīnu. Tajā brīdī viss sā­kās … Kā dabūt rokā šo koferīti?
   —      Atļaujiet, es pēc tā aizskriešu, — negaidot piedā­vājās smagās mašīnas veiklais šoferis. — Tas būs viens un divi!
   —    Cilvēki pretgāzu maskās nevarēja . . .
   —       Bet es varēšu! Man prātā kāds āķis … Tikai jūs, kad būšu piegājis tuvu, man uzsauciet «karsts» vai «auksts» …
   —    Pamēģini arī! — majors piekrita.
   —      Tad nu gan izbraukāšos pa mīļo Baltijas jūru! — iesmējās šoferis un panācās uz priekšu. Viņš pagāja savus simt soļus, iekāpa grāvī un tad aizslāja pa to.
   —      Tavu gudrinieku! — majors iesmējās. — Pa grāvi viņš tagad aizies, kur vien grib, viņam nav jāredz nekas.
   —      Vai tik pa grāvi nevajadzēja laist arī komandu? — piebilda izmeklētājs. — Vai redzat, jauneklis jau iestaigāja zonā!
   Jā, šofera kustības kļuva nedrošas. Viņš virzījās lē­nāk, tomēr uz priekšu gāja. Noplātīja rokas, it kā ūdeni sev priekšā pašķirdams, it kā peldētu, un mēs visi sa­pratām, ka šīs «apburtās» vietas noslēpumainie spēki
   atkal viņu ievilkusi mīļās Baltijas jūras «viļņos». Nu šoferis vairs negāja, bet grīļodamies vilkās, rokas iz­pletis, lai noturētos līdzsvarā, ceļus it kā pa ūdeni aug­stu cilādams. Lāgiem viņš pieskārās grāvja malām. Elpu aizturējuši, mēs sekojām viņa kustībām.
   —   Silts! — izmeklētājs iesaucās. — Silts! … Silts!… Karsts! … Deg! .. .
   Šoferis pietupās un izrausās no grāvja, sataustīja ko­ferīti, atgriezās atpakaļ grāvī un kā uzvarētājs pacēla koferīti virs galvas.
   Drīz viņš bija atpakaļ pie mums.
   Leitnants steidzīgi atvēra koferīti.
   —    Biedri major, — viņš teica robežsargam, — vai redzat šo daiktu? To atradām cietušajam uz krūtīm.
   —' Tā taču ir maska! — iesaucās majors. — Ko es teicu?! Protams, gāze! Taisnību sakot, maska gan ir paštaisīta. Redzat, pievelkamās gumijas ir bikšturu gu­mijas, es galvoju, ka tā ir bikšturu gumija.
   —    Jā, jā, šuvums arī šāds tāds …
   —    Lai nu šuvums kāds, tā ir īsta maska, — teica majors, — maska, kas nosedz degunu un muti. Vai tā viņam karājās kaklā? .. . Tā. Skaidrs, viņš katru mirkli varēja to paraut pie zoda un aizklāt muti un degunu. Viss ir skaidrs! …
   Leitnants paņēma no majora rokām masku, uzmauca to un gāja pa ceļu. Viņš brīvi iegāja zonā, kur sākās gāzes iedarbība, un jau piegāja pie sadauzītās mašīnas. Pa vaļējām durtiņām ielīda mašīnā un palika tur labu laiku. Tad atkal no tās izlīda un nāca uz mums. Nu viņa gaita bija ātra, pēc tam viņš nometa masku.
   —    Jums, biedri major, taisnība, — viņš sacīja. — Ma­šīnā atrodas liels balons, no kura, domājams, izplūda gāze. Es cieši piegriezu ventili. Vējš tagad izkliedēs jau izplūdušo gāzi, un mēs varēsim apskatīt mašīnu.
   Pēc pusstundas es līdz ar visiem citiem atkal pie­gāju pie mašīnas, pacēlu no putekļiem savu velosi­pēdu un beidzot varēju doties projām. Satiksme pa ceļu tika atjaunota. Sadauzīto mašīnu robežsargi kaut kur aizveda.
   Notikums bija tik dīvains, ka grūti bija par to pat kaut ko prātīgu pastāstīt. Kaut kas bija noticis . . . Bet
   kas īsti? Kas ir cietušais? Kas tā par gāzi, kas bijusi balonā?
   Šā cilvēka bija ļoti žēl. Nezin kāpēc viņš šķita sim­pātisks. Skaidrs, atklāts skatiens, melni, iesirmi mati, jauks smaids. Varbūt viņš vēl atgūs samaņu, varbūt vēl dzīvos? Negribējās domāt, ka šis cilvēks ir noziedz­nieks vai diversants. Grūti ticēt! . ..
   iii
   Mājās pārnācu kādos vienpadsmitos. Jā, Sibīrieša nebija. Parasti tas mani vienmēr sagaidīja pie vārti­ņiem. Kur sunītis varēja pazust? Apstaigāju visu pa­galmu, ielūkojos katrā kaktā, saucu un labināju.. . Liela labuma no Sibīrieša nebija, bet es biju pie tā pieradis . .. Atvēru vārtiņus un pavēroju ielu. Arī uz ielas suņa nebija.
   —    Vai neesat redzējis manu Sibīrieti? — apjautājos kaimiņam, kas tobrīd darbojās savu vārtu priekšā. — Kaut kur aizblandījies.
   —    Nē, nav vis redzēts. Vai viņš jau ilgi bēguļo?
   —    Piecos no rīta vēl te grozījās. Tobrīd taisni slē­dzu vaļā vārtus . . .
   —    Piecos? Tad ir slikti! … Es pamodos mazliet vē­lāk. Paskatījos pa logu, bet uz viņa stūra taisni pretī dārzeņu veikalam redzu stāvam zilu furgonu ar suņu būdu. Droši vien tas jūsu Sibīrieti ir aizvedis. Vai nu­mura uz kakla siksnas nebija?
   — Nebija . . . Žēl sunīša!
   —    Bet ejiet, ejiet gan, varbūt ir vēl dzīvs. Iedodiet suņu ķērājam par pūlēm rubļus desmit — gan jau viņš atdos. Kas tad šim, ja īpašnieks atradies, — gan jau palaidīs.
   Es neskaidri atcerējos, kur atrodas šī suņiem vis­briesmīgākā vieta, un tikai aiz pilsētas tiku uz īstā ceļa.
   Kāda pusmūža sieviete, kas čakli berza durvju priekšu pilsētas beidzamajā mājiņā — aiz tās sākās dzelzceļa stiga, — man atbildēja:
   —           Kur ir saķertie suņi? Redzat to mājiņu pāri lau­kam? Tai mājiņā tos tur institūta vajadzībām, bet ci­tus arī nogalina.
   Pēdējie metri bija ļoti nepatīkami. Es skaitīju so­ļus.. . Klāt zemā mājiņa. Man pretim iznāca suņu ķē­rājs un zobgalīgi paskatījās uz mani. Viņš saprata, kā­pēc esmu nācis, saprata, kāpēc neesmu labā omā… Bet apkārtne, teikšu atklāti, bija gauži nepatīkama. Es, jāatzīstas, brīnījos, kā pilsēta kaut ko tamlīdzīgu cieš savā apkaimē: te nemaz nevarēja paelpot…
   —          Tātad jums vajadzīgs sunītis? Ak tā gan . . . Ne­nosargājāt vis? Neko darīt, kas zaudējis — tas lai cieš.
   —    Lūdzu, atdodiet man sunīti!
   —          Atdot var viens un divi. Nākamreiz lai būtu re­ģistrēts, numuriņš piekārts, kā to prasa noteikumi. Mēs arī darām derīgu darbu.
   Viņš ieveda mani pagalmā, kur stāvēja izjūgts zirgs, siena klēpī purnu iebāzis. Savi divdesmit suņi kauca un lēkāja vairākos krātiņos.
   —           Tagad es strādāju vairāk zinātnei, — sacīja suņu ķērājs. — Nu jau kādu nedēļu no institūta nav brau­kuši, bet būtu laiks, jo suņu sakrājies daudz . . . Kur lien! — viņš uzkliedza saviem gūstekņiem. — Ak jūs sakāt, tāds maziņš un pelēks? Bija gan, kā ta nebija. Rau, tur. . . Vai tas nav?
   — Nē, manējais bija mazāks.
   -— Tur dziļāk pagalmā ir vēl viens.
   —    Nav, nav .. .
   Tai mirklī pamanīju Almu. Tā bija Alma, par to ne­bija nekādu šaubu. Tā cieši paskatījās uz mani, metās pie režģa — un pazina mani.
    Ar nagiem tā ieķērās stieplēs, un režģis sāka raustī­ties un džinkstēt.
   —          Atpakaļ! — skaļi uzkliedza suņu ķērājs. — At­pakaļ!
   —    Es to ņemšu.
   —    Bet tas jau nav jūsējais.
   —          Vienalga. Šis suns man iepatikās, dodiet man to! …
   Alma nerēja, nekauca, tā klusi berzās gar režģi, šad tad paskatīdamās uz mani savām tumšajām acīm ar
   dzelteno apmalīti. Tad krātiņa režģa raustīšanās kļuva retāka un, kā man likās, — varbūt man tik tā likās, — ritmiska. Mēs sākām ausīties. Kaut kur tālumā skanēja mūzika — pludmalē spēlēja radiola. Bet Alma — es varu to apzvērēt! — režģi raustīja mūzikas taktī.
   —    Cik gudrs suns! — brīnījās suņu ķērājs. — Var­būt no cirka?… Jums vajadzētu vēl piemest, Institūtā man par to dotu pussimtu, ja ne visu simtu.
   Es atdevu visu, kas bija man kabatās, — rubļus četr­desmit — un paņēmu Almu līdzi. Apmetu tai ap kaklu auklas gabaliņu, un Alma vilka mani uz priekšu ar tādu spēku, ka es gandrīz vai skrēju. Suns rāvās drī­zāk un tālāk tikt prom no šīs briesmīgās vietas.
   Tikai mājās, pagalmā, atvilkām elpu. Es aizslēdzu vārtiņus, bet Alma ar priekšķepām apķēra manu kāju.
   —    Nu, Alma, nu… nomierinies, — es sacīju tai.
   Bet suns tik smilkstēja, manu kāju vaļā nelaizdams.
   Tai brīdī es saklausīju pazīstamo Sibīrieša rējienu. Ap­staigāju visu pagalmu, taču nekādi nevarēju saprast, kur ir šis nekrietnais suns, no kurienes tas rej. Bei­dzot iedomāju atvērt šķūņa durvis. Sibīrietis sveiks un vesels iznāca no šķūņa un, asti luncinādams, raudzījās manī.
   —    Ak tu nekrietneli, ak tu bendes maiss! Ko neat­saucies, kad tevi meklēja?
   Acīm redzot, Sibīrietis šķūnī bija ieskrējis jau va­karā, man tur strādājot, un visu nakti un rītu nogulējis aiz malkas. No rīta es viņu nemaz nebiju redzējis. Ti­kai tagad, it kā nekas nebūtu noticis, viņš parādījās un laka ūdeni no peļķes pie krāna, šad un tad rūkdams uz Almu, kas viņu mierīgi vēroja.
   —    Vai tu, suņuk, zini, ka, tevi meklējot, krītu vai no kājām zemē? — es strostēju Sibīrieti, taču sirds dziļumos, protams, to nenožēloju.
   Almas izglābšana no nelaimes man sagādāja kaut kādu neizskaidrojamu gandarījumu. Labuma no Sibī­rieša jau arī nekāda nebija: kad grib, pārej, kad grib, liekas gulēt, bet, ja Alma kādu sagrābs, tad pagalam ir! īsts sargs! Es priecājos par Almu: tas bija spēcīgs, stalts suns ar lepni izslietu galvu. Vai tik tas nav vecs? Nē, gadi trīs četri, ne vairāk.
   Visas nākamās dienas jutos nemierīgs. Katru dienu Alma man sagādāja kādu pārsteigumu. Sākās ar to, ka Alma parādīja savu neparasto dresūru un sapratīgumu. Almai bija tīrais nieks, nospiežot aizšaujamo, atvērt vārtiņus vai arī, maigi zobos saņemot krānu un veikli to atgriežot, palaist ūdeni. Tai pašā laikā Almai pilnīgi sveša bija parastā suņu «vārdnīca». Kad tai uzsaucu: «Alma, cui, Alma!» — tā tikai skaļāk ierējās. Tas pats bija sakāms arī par mednieku izteicieniem: «neaiztikt» un «ķer ciet». Es ļoti ilgi noņēmos ar suni, līdz tas sa­prata komandas «nes šurp» jēgu. Es vairākas reizes sviedu sunim koku un saucu: «Nes šurp, Alma, nes šurp!» Tā laiski tuvojās nūjai, bet zobos neņēma. Tikai tad, kad, pacietību zaudējis, es uzskatāmi parādīju, kas jādara, un pats, četrrāpus notupies, paņēmu koku mutē, Alma nekavējoties izpildīja pavēli.
   Visdīvainākais bija tas, ka Alma, neapšaubāmi ļoti gudrs suns, palika vienaldzīga pret atzinību, pret vi­siem pasviestajiem kumosiem. Netiku redzējis, ka tā mīlīgi luncinātu asti. Kad es Almu glaudīju, viņa ne­bāza tuvāk galvu, kā to darītu kurš katrs cits suns, bet stāvēja nekustīga, bez kāda prieka.
   Tas jūsmīgais garastāvoklis, kādu novēroju pirmajā dienā pēc izglābšanās no suņu ķērāja, Almā vairs ne- modās. Suns kļuva jo dienas nemierīgāks.
   Suns ēda visu, tikai ne manā klātbūtnē. Reiz iznesu Almai pagalmā bļodiņu ar pusdienu un vakariņu at­liekām, bet pats noslēpos aiz pavērtām durvīm. Alma uzskrēja pa lieveņa kāpnītēm un man deguna priekšā aizcirta durvis.
   Tai ļoti patika, ja to ielaida mājā. Taisni te, mājā, bija apjaušama tās dresūra. Iekšā tā uzvedās īpaši kār­tīgi. Alma gulēja tikai dienā. Naktī tā skraidīja pa dārzu. Starp suņu balsīm tās balss bija izcilākā. Tā bija skaļa, skaidra, Almas aprautie rējieni satrauca visus mūsu ielas suņus, un tie ilgi nevarēja nomierināties.
   Taču drīz Alma sāka nozust — sākumā pa naktīm, bet vēlāk arī dienā.
   Reiz iegadījās ļoti karsta diena, un visa pilsēta stei­dzās uz upi. Vīrieši sporta kreklos, puskailu zēnu ba­riņi, mātes un vecmāmiņas, paņēmušas līdzi ēdamo, trausās augšā uz sakarsušā klāja upju kuģītī, kas pel­dētājus cēla pāri uz otru krastu. Kuģītis atlaida galus, tas ir, atkabināja darvotās virves cilpu, ko ar sevišķu nopietnību veica kāds zeņķis kārtīgi salāpītā jūrniekā kreklā, un pēc brītiņa jau atradās upes vidū. Uzreiz kļuva vēsāk, un visi ļāva savas sejas svaigajai upes elpai.
   Tai brīdī es izdzirdēju:
   —    Vai redz, kur suns! Brauc peldēties!
   Es atskatījos un ieraudzīju Almu ar gaišdzelteno kakla siksnu un metāla apkalumiem. Suns ātrā gaitā nogāja pa šauro klāju starp falšbortu un soliem.
   —    Alma! — es uzsaucu. — Alma! Kā tad tu aizbēgi?
   Alma pablenza uz mani, bet klāt nenāca. Līdzko'ku­ģītis sasniedza piestātni, suns pirmais nolēca uz pie­stātnes augstajiem baļķiem un pazuda zaļajos krūmos. Es to saucu un labināju, bet velti.
   Drīz ar lielu labpatiku iebridu līdz kaklam ūdenī un savu pusstundu nevarēju vien saņemties nākt krastā. Apkārt šļakstinājās bērni, rāpās cits citam uz mugu­ras un spiegdami lēca ūdenī. Blakus birzī atskanēja spēcīgi slapjas volejbola bumbas sitieni.
   Krastmalā uzmeklēju pavēni un, smiltīs ieracies, aiz- snaudos. Mani pamodināja trokšņainais kuteris, kas šaudījās gar peldētājiem un baidīja tos «glābšanas» no­lūkos. Es pametu acis uz drēbju sainīti un gribēju jau atkal laisties snaudā, kad pēkšņi pamanīju Almu. Suns pienāca pie sola, uz kura bija noliktas drēbes, un sāka apošņāt kreklus, platmales, sandales, cenzdamies neko nepalaist garām. Suns meklēja vai nu kādu mantu, vai cilvēku. ..
   Nav lielāku moku par atgriešanos no peldēšanās. Saule vēl augstu, kuģītis pārpildīts, bet autobusā gaiss piesmacis.
   Es atšāvu vārtiņus un ieskrēju mājā. Iesūrstējās ap­dedzinātās muguras āda. Izgāju pagalmā un pabāzu
   galvu zem ūdens strūklas. Tai brīdī atkal pamanīju Almu. Nodurtu galvu tā nāca pa mūra žogu, kas šķīra manu un kaimiņu pagalmu. Alma izskatījās ļoti bēdīga un ļoti nožēlojama.
   Alma nolēca uz sauso žagaru kaudzes, kurus visu laiku biju taisījies sadedzināt, un drīz atskanēja Sibī­rieša negantie rējieni. Miera starp maniem abiem sar­giem nebija. «Vajadzētu tevi, draudziņ, piesiet ķēdē,» es nodomāju, «un tu kļūtu nikns un ne visai gudrs suns, toties labuma būtu daudz vairāk. Citādi iznāk, ka viens sargs guļ, kad iedomājas, bet otrs skraida ap­kārt.»
   Vakarpusē Alma atkal pazuda, un vairākas dienas es par to nekā nezināju.
   Vienu dienu mani pasauca kaimiņš, kas strādāja savā dārzā. Es piegāju pie sētas, kas šķīra mūsu zemes ga­balus.
   —    Es redzēju jūsu jauno suni, — viņš, rokas priekš­autā slaucīdams, man pastāstīja. — Blandās pa pil­sētu . . .
   —    Kur?
   —   Pa skvēru gar apgabala slimnīcu. Aizejiet, varbūt dabūsiet rokā.
   —    Bet suns taču netup uz vietas . ..
   —    Manuprāt, tas tup, kur sunim jātup. Saimnieks droši vien guļ slimnīcā? Tāpēc arī suns projām neiet.
   Almu tiešām es atradu pie slimnīcas. Tā mani pazina un nāca līdzi, vienaldzīga un bēdīga. Pēdējās dienās tā nekā neēda. Vēders bija ierāvies un lāpstiņas iz­spiedušās.
   Pie vārtiņiem mani panāca pastnieks un pasniedza kādu aizzīmogotu, zilganu dokumentu. Es parakstījos uz kvīts. «Laikam telegramma,» nodomāju, atvērdams divkārt salocīto papīru. Krēslā varēju salasīt tikai vienu vārdu: «Pavēste» …
   Mājā spuldzes gaismā izlasīju, ka rīt pulksten septi­ņos vakarā kaut kur tieku aicināts. Man vajadzēja ierasties pie izmeklētāja Kļimenko. Kāpēc esmu viņam vajadzīgs? Nūjā, es taču tiku redzējis šo cilvēku, Al­mas saimnieku. . .
   Doties pie Kļimenko man nevajadzēja. Izmeklētājs atnāca pats. Tas bija tas pats garais milicijas leitnants, ar kuru iepazinos avārijas laikā uz ceļa. Šodien viņš bija privātdrēbēs. Es ievedu ciemiņu kabinetā.
   Viņš ilgi klusēja, tad apjucis paziņoja:
   —    Cietušais nomira.
   —    Nomira?!
   —    Jā, jau vakar. Pie samaņas nenācis… Vajadzētu, lai jūs atcerētos, burtiski, itin visu, ko par viņu zināt.
   —   Bet mašīnas numurs? Mašīnai taču bija numurs. Tāds dīvains.
   —    Numurs nav mūsējais, mašīna ir sveša. Tā ir vācu mašīna no Rietumvācijas. Tas ir karaspēka vienības, okupācijas karaspēka numurs … Kā mašīna nokļuvusi pie mums? Jā, acīm redzot, tas panākts ar šo gāzi, kas padara aklu un apdullina. Mašīna ir spēcīga, tā labi pārvar visādus šķēršļus. Robežsargi stāsta, ka robežas pusē atskanējuši šāvieni un posteņa priekšā iznirusi mašīna. Tad kontrolpunktā visus pārņēmusi mums labi pazīstamā sajūta, kad viss redzamais kļūst neredzams, bet redzams velns zina kas! Mašīnu viņi panāca tikai ārpus pilsētas, taču jau par vēlu — tā bija avarē­jusi. . . Mēs vērīgi apskatījām mašīnu. Tā bija apšau­dīta, turklāt vairākas reizes. Daudz dažādu trāpījumu. Interesanti, ka ložu pēdas liecina par dažāda kalibra ieročiem. Vienā vietā manāmas pat kādas granātas sprādziena pēdas. Ļoti zīmīgi skrambājumi, ar tādiem kā stariem. Izvilkām arī ļoti savādu šķembu. . . Pro­tams, jūs par to nevienam nedrīkstat stāstīt! Katram gadījumam parakstieties te … Tas tā formalitātes dēļ… Jūs teicāt, ka esat redzējis suni, kas bijis mašīnā kopā ar bojā gājušo?
   —    Suns ir pie manis.
   —    Pie jums?! — Kļimenko pielēca kājās un nočuk­stēja: — To vajag nošaut uz karstām pēdām! . . .
   — Kāpēc? Suns nav no sliktajiem. Ļoti skumst pēc sava saimnieka.
   —    Kur suns ir?
   Es pievedu Kļimenko pie lodziņa. Alma, skumja un nopietna, stāvēja pagalma vidū, un ap to draiskojās Sibīrietis. Sibīrietis rēja, rūca un nenoguris skraidelēja ap Almu. Grūti bija saprast, vai tas Almai uzbrūk vai tikai grib to sapurināt.
   —   Vai jūs domājat, ka suns ir traks? — es iejau­tājos.
   —    Nē, taisni to es nedomāju. Traks suns nedzīvo ilgāk par septiņām dienām, bet nu jau ir trešā ne­dēļa . .. Vai ūdeni lok?
   — Lok.. . Bet skatieties! — Alma, kurai, domājams, bija apnikušas Sibīrieša izdarības, ātri pielēca pie tā, saķēra aiz skausta un, strauji uzmetusi to sev mugurā, kaut kur aizstiepa.
   —    Suns tomēr ir. traks! — Kļimenko iesaucās un pie­ķēra pie pakaļējās kabatas, kurā skaidri bija saska­tāmi pistoles apveidi.
   —    Ejam! — es aicināju.
   Mēs nokāpām dārzā.
   Pie lielas, betonētas bedres, ko bija ierīkojuši ag­rākie mājas īpašnieki, stāvēja Alma un turēja apklu- sušo un šausmu pārņemto Sibīrieti virs tumšā lietus ūdens, kas vienmēr turējās šīs tukšās bedres dibenā. Tad Alma nolaida Sibīrieti zemē. Norimušais Sibīrietis kaunīgi ielīda savā būdā.
   —    Kā Alma to apstrādāja! … — Kļimenko smējās. —- Jāatzīstas, kad tā metās uz jūsu otro sunīti… Kā to sauc? … Uz Sibīrieti? Man likās, ka Almu pārņēmis trakums. Bet iedomājieties sevi Almas vietā: ja jums kāds plušķis tā piesietos, nudien, jūs neizturētu. To­mēr man daudz kas nav skaidrs. . . Pasauciet suni šurp.
   —    Alma! — es uzsaucu. — Alma, nāc šurp!
   —    Nāc, nāc šurp, — Kļimenko labināja, sev pa gurnu plakšķinādams. — Nāc nu.
   Alma paskatījās uz viņu, bet klāt nenāca.
   —   Un kas tai par kakla siksnu! Tādu nekad nav ga­dījies redzēt! — Kļimenko noliecās pie Almas un ar rokām aizskāra tās kakla siksnu.
   Alma pārvērtās, spalva tai sabozās. Suns nikni ierū­cās un, galvu ierāvis, gāja virsū Kļimenko.
   —    Kas tad nu? Kas tad nu.. . Tad jau noslēpums meklējams kakla siksnā. Varbūt tur kas noslēpts?
   —    Mēģināsim noņemt, — es piekritu, bet, tiklīdz pieskāros kakla siksnai, Almas mierīgums bija pa­galam.
   Alma atkal saboza spalvu, nikni ierūcās un uz vē­dera līda pa grīdu, raudzīdamās acīs gan man, gan Kļi­menko. Ar visu savu ķermeni tā kaut ko lūdza.
   -— Vai redzat… — sacīja Kļimenko, aplūkodams kakla siksnu, — vai redzat šos vara bumbulīšus? Tas ir nevis fabrikas, bet roku darbs. Kakla siksnā var būt kāda slēptuve.
   —    Nedomāju vis. Kakla siksna ir no kaut kādas smalkas plastmasas. Pārāk plāna, lai būtu divkārša. To­mēr pamēģināsim.
   Ar strauju kustību man izdevās atāķēt un atvērt kakla siksnu. Bet Alma izrāvās man no rokām un no­gūlās uz paklāja. Es tai biju sagādājis kādas neiedo­mājamas ciešanas. Kļimenko pieskārās atāķētajai kakla siksnai, kas arvien vēl karājās Almas skaustā. Siksna bija piestiprināta tieši pie ādas, it kā pielīmēta… Es saudzīgi aizāķēju kakla siksnu. Alma nomierinājās, ne­drošiem soļiem nolīda kaktā un, no mums aizgriezu- sies, apgūlās uz paklāja.
   —    Vai jūs ko saprotat? — es jautāju Kļimenko.
   —    Nē. Man tāda sajūta, ka ar kakla siksnu kaut kas saistās. Kāpēc vajadzēja siksnu tik cieši piestipri­nāt pie pašas ādas. Kā tas izdarīts un kāpēc? Tas ir šausmīgi! Es taču gribēju to noraut.. .
   —    Mēs suni būtu nonāvējuši!
   —    Viss var būt, viss var būt… Pēc suņa izturēša­nās pagalmā … Kā tas pārmācīja to mazo sunīti, jūsu Sibīrieti! Tas bija ļoti asprātīgi, pārāk asprātīgi… ja ievēro, ka to darīja suns. Tagad vienu faktu es apsveru pavisam citādā gaismā… — Kļimenko atvēra savu mapi un izņēma kādu fotogrāfiju: — Skatieties . ..
   Uz fotogrāfijas redzama šaura, muskuļaina, uz baltas drānas nedzīvi izplesta vīrieša roka ar daudzām dziļām brūcēm.
   —    Tie ir stikla griezieni, — Kļimenko norādīja uz brūcēm. — Mašīnas priekšējais stikls sadauzīts smalkās drumslās, bet tas nav galvenais. Skatieties, pie īkšķa un te, no otras puses, vai redzat? Tās ir zobu pēdas. Roka bija sažņaugusi stūri, bet roku visu sa­kampuši šīs pašas Almas zobi. Sākumā nodomāju — vai tikai suns nav vainīgs? Suns varēja sabīties no grū­diena un pārbijies sakampt saimnieka roku. Bet ta­gad…
   —    Jus teicat, ta esot vācu mašīna? — es iejauta­jos. — Bet vai zināt, ka Alma nesaprot nekādas pavē­les, nekādas parastās suņu pavēles. Varbūt pamēģināt vāciski? Es gan diezgan slikti runāju. Tikai drusciņ lasu un tulkoju …
   —    Arī es neesmu no stiprajiem … Bet pamēģināt var, — pievienojās Kļimenko. — Suns, šķiet, ir atgu­vies … Alma, atnes man grāmatu! — Kļimenko sacīja krieviski. (Alma nemaz nepakustējās.) — Das Buch! — viņš atkārtoja vāciski.
   Alma tūlīt uztrūkās kājās un, paķērusi zoboS no galda pirmo pagadījušos grāmatu, uzmanīgi nolika to uz Kļimenko ceļiem.
   Kļimenko tikai kautrējās — viņš tīri labi runāja vā­ciski. Suns izpildīja visas viņa pavēles. Suns uzlēca uz galda, izskrēja gaitenī un atgriezās no turienes ar viņa cepuri, tupēja uz pakaļkājām, tad pēkšņi atsēdās uz grīdas un vairs nepaklausīja. «Ko jums vajag? Es vairs neizpildīšu jūsu nevajadzīgos uzdevumus,» — to, šķiet, varēja lasīt viņas acīs.
   —    Kas tu īsti esi? — Kļimenko maigi jautāja vā­ciski. — Cilvēks vai dzīvnieks? Kas tu esi?
   Alma vērīgi raudzījās uz Kļimenko, tad piegāja pie galda, ar ķepu apgāza spalvaskātu un zīmuļu trauku un, paņēmusi zīmuli zobos, pienāca pie mums. Suns, blenzdams uz zīmuļa galiņu, pārkoda zīmuli uz pusēm, ļaudams vienai pusītei iekrist Kļimenko plaukstā.
   —    Vai jūs ko saprotat? — Kļimenko man jautāja. — Ko suns ar to grib pateikt? Kāpēc tas pārkoda zīmuli taisni uz pusēm? Vai tiešām grib pateikt, ka nav ne dzīvnieks, ne cilvēks, ka tas ir . . .
   —    … puscilvēks! — man paspruka.
   —          Halbmensch … Puscilvēks … — Kļimenko no­teica.
   Bet tad notika kaut kas neticams: Alma sāka māt ar galvu — mēs abi to skaidri redzējām! — Alma strauji kratīja galvu.
   Mums kļuva baigi.
   —          Pajautājiet Almai par termosu, — es ieminējos. (Alma saausījās.) — Kur ir termoss? Tās saimniekam bija termoss.
   Es ātri izgāju virtuvē, atgriezos no tās ar savu ter­mosu un ar pirkstu norādīju vispirms uz to, tad uz Almu. Dīvainais sun§ atkal pamāja ar galvu un izšāvās no istabas. Mēs steidzāmies tam pakaļ.
   Almas mugura pazibēja starp lapām, tad suns veikli uzlēca uz mūra sētas, aizjoza pa to un nozuda.
   —          Vai tiešām atnesīs? Vai tiešām saprata? — Kļi­menko brīnījās.
   —    Pagaidīsim …
   Alma pārradās pēc stundām divām. Kļimenko, šķiet, snauda krēslā, bet es, sunim ieskrienot istabā, lasīju. Zobos tas turēja termosu.
   Kļimenko piesteidzās pie suņa, bet termosu Alma sniedza man. Termoss bija tukšs. Tas bija tikai ter­mosa apvalks, bez stikla trauka.
   —    Kur tad viss pārējais? — Kļimenko jautāja Almai.
   —    Pagaidiet, — es iebildu, — te kaut kas ir .. .
   Termosā bija salocītas papīra lapiņas. Es uzmanīgi
   vilku tās ārā citu pēc citas. Šo lapiņu bija daudz. Tās bija aprakstītas stingrā un stūrainā rokrakstā, viena daļa mašīnrakstā, visas sagrieztas ciešā vīstoklī.
   Mēs vilkām ārā lapiņu pēc lapiņas. To numerācija nebija viscaur secīga. Tās bija no kaut kādas dienas­grāmatas. Dažas lapiņas bija izraibinātas ar dažādām zīmēm un ķīmijas formulām. Šķiet, tā bija tikai daļa no kādiem pierakstiem.
   —    Te nav viss, — Kļimenko noteica. — Gudrā Alma!
   Viņš pārlaida roku pār Almas aso spalvu, bet tad
   ātri pacēla roku pie acīm — tā bija asiņaina. Mēs ap­lūkojām Almu. Tā bija stipri un nežēlīgi sasista.
   Alma varonīgi pārcieta visas medicīniskās procedū­
   ras, kādas vien varējām izdarīt. Brūces apmazgājām ar kālija permanganātu un ieziedām ar jodu. Kļimenķo pa tālruni ataicināja kādu ļoti pieredzējušu veterinār­ārstu, kas uzlika apsējus.
   Apsaitētā un pabarotā Alma iemiga uz dīvāna. Visu nakti mēs pavadījām pie termosā atrastajiem pierak­stiem. Sākumā domājām, ka šiem pierakstiem nav tieša sakara ar atgadījumu uz ceļa, tikai vēlākie notikumi rādīja, ka bijām kļūdījušies. Šos pierakstus es sniedzu ar ļoti niecīgiem izlaidumiem. Saīsinātas galvenokārt ir tās vietas, kas tieši skar ķīmijas fineses. Ar tām va­rēs iepazīties pēc to publicēšanas speciālajā literatūrā.

   I
   «Savu bērnību es vienmēr atceros ar prieku. Bet vai vērts to aprakstīt? …» — tā sākās šie pieraksti. «Lai es iztēlotu, cik1 krāšņi iztēlodams, savas agrās bērnības notikumus un piedzīvojumus, citi diez vai sapratīs tās jūtas, ko tie izraisa manā dvēselē. Mana bērnība — mīļuma, smieklu, saules, brīnišķīgu pastaigu un aizrau­tīgu spēļu un rotaļu pārpilnā bērnība — aprāvās visai Beļģijai, visai pasaulei neaizmirstamajās 1914. gada augusta dienās, kad ķeizara Vilhelma milzīgā armija vēlās pāri manas klusās, mazās dzimtenes robežām un sākās pirmā pasaules kara asiņainā drāma. Mana māte par laimi ciemojās pie sava brāļa Francijā, un tai ne­bija jāpārdzīvo visas šausmas, kas uzbruka dzimtenē palikušajiem.
   Mēs ar tēvu klīdām līdzi tai bezgalīgajai bēgļu strau­mei, kas plūda no Namīras uz Lježu un tad nogriezās uz Antverpeni. Tēvs steidza iestāties drošsirdīgā karaļa Alberta armijā. Mani tēvs gribēja pa kara laiku nosū­tīt uz Franciju pie mātes. Mēs gājām dienu un nakti, tad atkal dienu un atkal nakti. Kad parādījās vācu ka- valērija, mēs pārnakšņojām klajā laukā. Pa ceļu mums garām aizauļoja jātnieki ar smailajām, spīdošajām ķi­verēm galvā. Tiem pa pēdām straujā marša gaitā aiz- stampāja kājnieki peļu krāsas mundieros. Tad atkal jātnieki, vezumnieki, ložmetēji un lielgabalu aizjūgi. Kareivji neveltīja mums nekādu uzmanību, un mēs ar šausmām vērojām šo bezgalīgo, līdz zobiem apbruņoto, paēdušo un rupjo «bosu» straumi, kuri sēdēja spēcī­gos, spīdīgos zirgos ar astēs iepītām uzvarētās Beļģijas
   trīskrāsainā karoga driskām, vērojām šo pasaulē la­bāko Krupa lielgabalu stobru lavīnu.
   —   Viņi iet uz Antverpeni, — sacīja mans tēvs, — viņi aizsteigušies mums priekšā …
   Bēgļus pārņēma apjukums. Vieni ierosināja novirzī­ties uz ziemeļrietumiem, uz Ostendi. Kāds pavecāks vīrs, savu nūju ar kaula uzgali kratīdams, centās pieru­nāt nogaidīt: viņš bija pārliecināts, ka karalis Alberts ļoti drīz sakaus vācu armiju pie Antverpenes.
   Priekšā, kur virzījās karaspēks., kaut kas bija noti­cis. Ierindā bija radies sajukums. Mans tēvs nogriezās no ceļa uz kādu augstu pakalnu ar kuplu ozolu. Man palīdzēja uzrāpties kokā. Manām acīm pavērās apbrī­nojama aina: tālumā, cik vien sniedza skatiens, pletās kaut kas līdzīgs spīdošam pusmēnesim. Es ieskatījos ciešāk un redzēju, ka tas ir saulē mirdzošs ūdens.
   —    Tur ir ūdens, milzu ūdens! — es saucu no augšas.
   —    Kur te var būt ūdens? Puika melš … Te pat ka­nālu nav … — ieteicās mūsu ceļa biedri.
   Tēvs pa stumbru uzrāpās pie manis un, zarus ar roku pašķīris, iesaucās:
   —    Karalis Alberts uzspridzinājis dambjus! Uz mums plūst ūdens! Sauciet atpakaļ tos, kas devušies uz priekšu!
   Jā, tas bija manas tautas varoņdarbs. Pret Vilhelma priekšpulkiem, kas bija izlauzušies uz Antverpeni, gā­zās ūdens. Beļģi applūdināja savu zemi, nevis ļāva to mīdīt iebrucējiem.
   Mēs bijām nokļuvuši mazā, no visas pasaules no­šķirtā saliņā. Tālumā bija redzami ienaidnieka jātnieki, kas glābās no ūdens vāliem, un kājnieki, kas spīdīgām, smailām ķiverēm galvā brida līdz krūtīm pa ūdeni. Uz mūsu pakalna uzkūlās kāds aizjūgs. Vācu artilēristi, burtiski, uz rokām iznesa no ūdens lielgabalu. Visap­kārt zem ūdens atradās lekna zeme, kas nu bija pār-, vērtusies šķidros dubļos. Kāds garš virsnieks uzkāpa pakalnā un sāka bļaut uz bēgļiem, kas bija sadrūzmē- jušies pie koka:
   —    Palīdziet! Visi ūdenī! Marš! Marš ūdenī!
   Mēs tam atbildējām ar uzvarētāju smaidiem un dzē­līgiem smiekliņiem. Tobrīd mums visiem likās, ka Beļ­
   ģija nav vācu karapūļiem ieņemama. Vēlāk dabūjām zināt, ka simtiem kvadrātkilometru lielā platībā pār­plūdušais ūdens noslīcinājis vairākus vācu pulkus, taču aizturēt visu ienaidnieka armiju nespēja. Notikumi pie Antverpenes neizvērtās par pagrieziena punktu asiņai­najā karā, kas savā virpulī ierāva desmitiem zemju un tautu.
   —     Palīgā! Ūdenī! — virsnieks trakoja. Viņš cieši pienāca klāt pie mana tēva un, cepuri viņam no gal­vas norāvis, uzbļāva: — Cepuri nost, tu, neķītrais beļģi! Vai pavēli nezini?! Jūs, smirdošie suņi, mierā!
   Mans drošais un lepnais tēvs, acīm no manis atva­dījies, ietrieca dūri virsnieka krūtīs, un viņš iegāzās ūdenī. Slapjš un dubļains, virsnieks grīļodamies piecē­lās, paklupa un nokrita atkal. Šī tēva rīcība bija kā signāls. Bēgļi apstāja pārsteigtos vācu karavīrus, at­ņēma tiem šautenes un citu pēc cita iedzina muklājā. Kāds bija paguvis izjūgt zirgus, kāds iesviedis ūdenī munīcijas kasti. Vācu karavīri stāvēja ūdenī līdz jos­tas vietai, cits pie cita ar rokām turēdamies un aiz aukstuma drebēdami. Ūdens aizvien vēl cēlās. Tiku tikām izzobojušies par karavīriem, mēs beidzot atļāvām viņiem izkāpt uz paugura, kur drīz vien gaiši iedegās ugunskurs.
   —   Jūs esat drošsirdīgs cilvēks! — vācu virsnieks sa­cīja manam tēvam. — Pie visa vainīgs ir tikai tas jūsu nolādētais ogļracis Alberts un viņa sieva, tā izkaltusi dakteriene. — Virsnieks noāva zābakus un cītīgi lēja no tiem ārā ūdeni. — Mūsu ķeizars viņu lūdza, laipni lūdza: «Mans brāli, ļauj manam karaspēkam brīvi iziet cauri. Mēs ejam uz Franciju!» Bet jūsu karalēns Al­berts atbildēja ar rupjībām! Ja nebūtu viņa, jūs tagad sēdētu mājās, dzertu savu kafiju un neklīstu pa šīm šausmīgajām peļķēm! Un tāpēc Beļģijas vairs nebūs!
   —    Virsnieka kungs, — mans tēvs iebilda, — jūs, šķiet, esat aizmirsuši peldi … pa flāmu vīzei?
   —    O nē, nē! … — ar rokām māja virsnieks.
   Mēs devāmies ceļā naktī, kad ūdens sāka krist. Tā­las lielgabalu zalves, degoša ciemata atblāzma tumšajā, eļļainajā ūdenī, pēkšņi bedrē iekrituša cilvēka klie­dziens — tāda man atmiņā palikusi šī nakts. Daudz ko piedzīvojuši, aizkļuvām līdz Holandes robežai. No še­jienes mūs nosūtīja uz Franciju. Tēvs drīz aizgāja karā. Es paliku viens ar māti.
   Pagāja gadi, un atnāca priecīgā atgriešanās diena. Mēs pārnācām savā vecajā mājā Māsas krastos. Logi bija izsisti, mēbeles salauztas . . . Sākumā mūsu mājā bija apmetušies vācieši, tad to pametuši, un tajā ne­viens nebija dzīvojis veselus trīs gadus. Mikla un auk­sta tā, šķiet, bija skumusi visu šo laiku pēc mums.
   Kabinetā uz grīdas grāmatu kaudze. Manas istabas griesti no vienas vietas sašaudīti desmitiem šāvieniem. Es vērīgi tos appētīju: caurumi griestos atgādināja zvaigznājus manā zvaigžņu globusā, kas arī tepat mē­tājās. Acīm redzot, te mitušais virsnieks bija aizrāvies ar astronomiju īpašā prūšu manierē.
   Tēvs iekārtojās darbā un katru rītu brauca uz ār­pilsētā ceļamo ķīmisko rūpnīcu. Es sāku apmeklēt liceju un daudz strādāju dārzā, palīdzēdams mūsu apkalpotā­jam Fransuā, vientuļam un čaklam cilvēkam, kurš mūsu ģimenē bija atradis savas mājas.
   Reiz man atgadījās neaizmirstama saruna ar tēvu.
   —    Tēti, — es viņam jautāju, — kāpēc mūs sauc par Mehānikusiem? Kāpēc mums tik dīvains uzvārds? Vai mēs neesam flāmi? Kad dzīvoju Francijā, es izjautāju visus radus. Tēvocis man teica, ka tas esot mazs no­slēpums un atbildēt man varēšot tikai tu. Fransuā arī nekā nezina. Vai tas ir noslēpums?
   —    Jā, ja tev tā patīk .. .
   —    Noslēpums?!
   —    Redz, visi ir tai pārliecībā, ka Mehānikusi dau­dzus gadsimtus bijuši cienījami tirgoņi. Tagad nav vairs viduslaiku kārtu aizspriedumu un stingrās noro­bežošanās, un tomēr man negribētos, ka mūsu kaimiņi vai rūpnīcas īpašnieks zinātu, kur īstenībā ir mūsu dzimtas sākumi… Mehānikusi parādījušies viduslai­kos. Tie tirgojušies — sākumā ar vilnu, vēlāk ar ko- loniālprecēm. Tas viss ir ļoti solīdi, cienījami, un ne­
   viens par to ne smīn, ne brīnās. Mums nav par ko kaunētfes … Mūsu dzimtas pagātne ir necila, mūsu pa­gātne ir godīga, bet mūsu dzimta cēlusies no… — Tēvs apklusa un cieši paskatījās uz mani.
   —    No bruņiniekiem! Vai ja, tēti? — es nočukstēju.
   —    Nē, Kārli, ne no bruņiniekiem.
   —  Mēs esam Mehānikusi! Droši vien mūsu senči bi­juši tie, kuri izgudrojuši un cēluši pirmos dambjus?
   —    Nē, Kārli. Mūsu senči nav cēluši dambjus. Es jau nožēloju šo sarunu, tu jutīsies vīlies. Mūsu senči ir bi­juši … alķīmiķi… Jā, jā, nesmejies! Šai pašā mājā, tās pagrabā simtiem gadu pacietīgi strādājuši gan mans vecvecvectēvs, gan vecvectēvs, gan vectēvs un arī mans tēvs. Mazdrusciņ arī es. . . Mēs strādājām sle­pus. Tikai šad tad no Vestfāles atbrauca pazīstami al­ķīmiķi, un tad mājā tika rīkoti disputi. Iespējams, ka es nekad nebūtu kļuvis par ķīmijas inženieri, ja bēr­nībā nesaklausījies leģendas un nostāstus par senajiem alķīmiķiem un ja reizēm nepalīdzējis vectēvam viņa urķīgajā un noslēpumainajā darbā.
   Tēvs piegāja pie grāmatām, kuras bija kārtīgi sa­krautas uz grīdas un kuras bijām atraduši viņa kabi­netā.
   —    Mums par laimi ķeizara zaldātiem bijusi diezgan slikta saprašana par grāmatām. Viss vērtīgākais pali­cis. Palīdzi man sameklēt to biezo sējumu… Vai redzi uzrakstu? Grāmata pieder tavam vecvecvectēvam. Tas ir slavenais Johanna īzaka Holandieša sacerējums — katra alķīmiķa rokasgrāmata.
   Es sadabūju pabiezu, noputējušu grāmatu. No tās sa- briedušajām un plūksnainajām lappusēm manī raudzī­jās grūti izprotamas zīmes, apbrīnojamas figūras un simboli. Viens otrs no tiem man likās pazīstams.
   —    Kaut kur tos esmu redzējis, — es sacīju.
   —   Redzējis? Nu, protams, droši vien ķīmijas mācību grāmatā.
   —    Nē, mācību grāmatā ir attēlots alķīmiķis, tāds iz­spūris vecis, cienīga izskata skrandainis pie kaut kā­dām kolbām. . . Bet kas šai grāmatā rakstīts? Te sa­stopami latīņu vārdi.
   —          Šai grāmatā kaut kas rakstīts arī vārdiem. To
   gan piedēvēja autoram par sliktu. Kādreiz mums mā­jās bija slavenā «Liber mūtus», kurā nebija neviena vārda — tikai zīmes un simboli. Tā to arī sauca par «Mēmo grāmatu» — latīniski «Liber mūtus».
   —   Vai tiešām visus šos āķus un figūriņas var sa­prast? Tēti, izlasi kaut vai vienu frāzi!
   —    Nezinu, vai varēšu. Es taču ilgi, ļoti ilgi neesmu nodarbojies ar šo teatrāli dižo un apbrīnojami nožēlo­jamo «zinātni» .. . Piemēram, te ir uzzīmēta viena no Hermeja Trīskārtdižā [1] smaragda tabulām. Tajā izklās­tīts^ viens no zelta pagatavošanas veidiem . . .
   Ātri, bet vērīgi tēvs pārlaida acis lappusēm, un es jutu, ka viņam daudz, ļoti daudz kas saistās ar šo grā­matu, ar katru tās vārdu, ar katru zīmīti.
   —    Vai redzi, Kārli, — iesāka tēvs, — šo aplīti ar punktu vidū? … Tas ir zelta, bet arī Saules apzīmē­jums.
   —    Bet līdzās ir Mēness!
   —    Mēness nozīmē sudrabu.
   — Bet to es pazīstu — tā ir planēta Marss. Aplītis — kara dieva vairogs un bulta — viņa šķēps.
   —    Un, tā kā tiklab vienu, kā otru vislabāk pagata­vot no dzelzs, tad Marss alķīmiķu slepenrakstā nozīmē dzelzi.
   —    Un kā tas ir lasāms?
   Tēvs atzvēlās atpakaļ, pabīdīja nost grāmatu un ar tādu īpašu izjūtu, tādu īpašu manieri — es uzreiz vis neatskārtu, kas mani pārsteidza, — sāka lasīt:
   —    «Tas ir tiešām tiesa, bez kādas mānīšanās, tas ir pareizi un. taisnīgi. Viņa māte ir Saule, viņa tēvs ir Mēness … Vējš viņu auklēja savā klēpī, Zeme ir viņa barotāja. Uzmanīgi, ar lielu māku nošķir Zemi no uguns, smalko no rupjā, un tu iemantosi pasaules slavu, un tumsa atkāpsies no tevis …»
   Nepazīstami, neparasti vārdu savienojumi, neierastas intonācijas, bet galvenais — tēvs lasīja grāmatu pēc atmiņas, aizvērtām acīm.
   Es lēnām šķīru lapas.
   —    Vai tu visu atceries no galvas? Visu, itin visu?
   —    Man pašam jābrīnās, — tēvs man atbildēja. — Pa­gājis taču daudz gadu. Es atceros savu bērnību un savu jaunību… Man taču nebija ne sešu gadu, kad tēvs sāka mani radināt Lielajam Darbam. . . Lielais Darbs! Kādi rūgti un smieklīgi, bezjēdzīgi un brīniš­ķīgi maldi! … Jā, Mehānikusi gadu simtiem meklējuši mākslīgā zelta pagatavošanas noslēpumu, neatlaidīgi meklējuši. Starp alķīmiķiem mēs bijām pazīstami. Vai­rāki mēģinājumi ilga no paaudzes paaudzē — no vec­tēva līdz mazdēlam, no tēva līdz dēlam . . . Vai saproti, Kārli? Mēģinājums, kas ilgst simt gadu! Starp Mehā- nikusiem bija aptieķnieki, bija tirgoņi, taču visu savu brīvo laiku tavi priekšteči pavadīja apakšā, pagrabā. Jā, jā, tai pašā pagrabā, kur tu kādreiz ieej pasapņot un pafantazēt. Bet zini, es nekā nenožēloju . . . Mana agrā, ļoti agrā pazīšanās ar senajiem alķīmijas paņē­mieniem kļuva par nopietnu jo nopietnu tagadējās ķī­mijas eksperimenta un analīzes skolu. Es pārsteidzu savus skolotājus, izglītotus un īstus ķīmiķus, nevis al­ķīmiķus. «Kas par rokām, Just Mehāniķus,» viņi sa­cīja man, «kas par acīm!» Viņi nezināja, ka man ir desmitiem alķīmiķu darba turpinātāja rokas, ka manas ķīmiķa novērošanas spējas izveidojušās tai vecumā, kad citi bērni nespēj patstāvīgi sasiet savas kurpju saites un noslaucīt degunu.
   Es noliku savu roku līdzās tēva rokai, un mēs saska­tījāmies. Mums bija vienādas, pēc veidojuma ļoti līdzī­gas rokas. Tās nebija kā citu cilvēku rokas. Tās bija lieliem kauliem, bet gariem pirkstiem. Francijā man daudzkārt sacīja: «Ir gan ķepas! Nu, Kārli, savelc dūri!» Patiesi, man, piecpadsmit gadu puikam, bija tāda dūre, kāda ne vienmēr mēdz būt pieaugušam vīrietim.
   —    Tev jābūt ķīmiķim! —negaidot man pateica tēvs. — Tici man, ķīmija nav nemaz tik neinteresanta zi­nātne, ja tik daudzi Mehānikusi atdevuši tai visu savu dzīvi. Es tevi nespiežu, bet… — Tēvs atkal atvēra grāmatu un lēnām šķirstīja to.
   —   Tēti, — es iesāku, — tēti, šīs zīmes es redzēju tur, lejā, mūsu pagrabā . . .
   —    Par to nav ko brīnīties.
   —    Tās ir rakstītas uz sienas. Taisni uz ķieģeļiem.
   -— Bet pagraba sienas pirms kara taču apmeta!
   —    Apmetums ir nolobījies, nobirzis.
   Tēvs paņēma lukturi, un mēs nokāpām lejā. Gar vīna mucām un stikla baloniem es aizvedu tēvu uz pussagruvušu krāsni ar tajā iedarinātām stikla cauru­lītēm.
   —    Tas ir atanors, — paskaidroja tēvs, — seno al­ķīmiķu krāsns . .. Kur tad tu redzēji uzrakstu?
   Es viņam parādīju to vietu, kur apmetums nobirzis. Pa sētas puses logu spraucās šaurs gaismas stars. Uz ķieģeļiem rēgojās tumšas zīmes un burti. Tēva seja kļuva nopietna.
   —    Atnes man āmuru! — tēvs palūdza.
   Kā viesulis izdrāzos no pagraba, bet, kad atgriezos, tēvs ar gružos paceltu lauzni jau saudzīgi un lēnām dauzīja nost apmetumu. Tad viņš rūpīgi uzskicēja zī­mes. Mēs atgriezāmies kabinetā.
   —    Tiešām, te ir uzraksts, un tam, acīm redzot, ir kāda nozīme. Piemēram, burts «Z» … Savienojumā ar blakus burtiem tas nozīmē «aiztriepšanu». Bet es ne­redzu Lielā Darba simbolu. Vai tiešām uzrakstam nav sakara ar alķīmiju?
   Gandrīz visi mani skolas biedri karalaikā evakuējās uz Franciju, Zviedriju vai Angliju. No turienes viņi pārveda man agrāk nepazīstamas spēles un svešzemju paražas. Es nevienam no tiem netiku stāstījis par ma­nis izdarīto atklājumu. Man patika glabāt savu noslē­pumu.
   Kādu vakaru tēvs mani aicināja pie sevis.
   —    Kārli, — viņš sacīja, — ķieģeļu uzrakstu es tomēr izlasīju. Tas lasāms kā rēbuss, un burts «Z» tiešām nozīmē «aiztriepšanu». Es visu laiku meklēju norādījumus par kādu ķīmisku procesu, tāpēc nekādi nevarēju to atšifrēt. Redz, ko nozīmē uzraksts . . .
   Tēvs man pasniedza zīmēm izraibinātu papīra lapu; apakšā bija rakstīts:
   Aizeju pie gēziem. Viss paslēpts zem akmens.
   Mehānikuss Adepts
   —    Adepts?
   —    Jā, dzimtas nostāsts vēstī, ka Mehānikusi bijuši adepti, tas ir, laimīgie filozofu akmens * īpašnieki.
   —    Bet varbūt tiem tiešām piederējis šis filozofu ak­mens?
   —    Nē, nē, filozofu akmens tiem, protams, nebija, bet tiem kaut kas piederēja, kas tiem sagādāja bagātību. Es skaidri zinu, ka tieši gēzu * laikos vai mazliet agrāk Mehānikusi sākuši ļoti sekmīgi tirgoties. Man nav zi­nāms, kā no nabaga alķīmiķiem Mehānikusi izvērtu­šies par vienu no cienījamām Namīras tirgoņu ģime­nēm. Te ir bijis kāds noslēpums.
   —    Gēzi? … Vai tie ir tie, kas sacēlās pret spāniešu jūgu? Tie sacēla Flandrijas tautu… Tils Pūcesspieģe- lis … Cik gadu jau pagājis?
   —    Šim uzrakstam turpat četrsimt gadu. Jā, Kārli, mūris" ir ļoti vecs. Rīt mēģināsim piecelties sgrāk un ķersimies pie mūsu slēptuves.
   iii
   Nākamajā dienā es pamodos mazā gaismiņā. Mana istaba bija otrajā stāvā, tieši virs tēva kabineta. Pus- apģērbies es nošāvos lejā. Fransuā ar platu, lielu vīli asināja sarūsējušu, garam un smailam putna knābim līdzīgu cērti. Tēvs ritināja vaļā garu auklu.
   — Ģērbies, — viņš sacīja. — Pēc brokastīm sāksim izrakumus.
   Uz ātru roku ieturējām brokastis. Apdedzinājies ar karstajiem kartupeļiem, izšļakstījis kafiju, es pirmais piecēlos no galda. Steidzās arī tēvs un skatījās manī ar saprotošu smīnu. Fransuā jau rosījās pa pagrabu. Viņš rūpīgi krāva kasti uz kastes, mucu uz mucas. Rei­zēm atskanēja stikla šķindoņa: zem kājām bija daudz vecu retortu un kolbu, stikla caurulīšu drumslu.
   Tēvs ievilka pagrabā vadu ar elektrisko spuldzi. Kad tā iedegās, pagraba velvētās sienas apgaismodama, kā koši sarkans plankums izcēlās kailie ķieģeļi.
   Darbs tik viegls nemaz nebija. Ķieģeļi bija neparasti
   cieti. Fransuā atnesa šofera aizsargbrilles, jo pie katra sitiena pašķīda asas drumslas.
   Laiku pa laikam tēvs pameta acis pulkstenī, tad, no­devis cērti Fransuā, ar nožēlu pameta mūs — viņu jau gaidīja rūpnīcā.
   Mēs palikām divatā — es un Fransuā. Es lūdzu at­ļauju strādāt ar cērti pašam. Fransuā, kurš, acīm re­dzot, nepavisam neatzina šo «muļķīgo pasākumu — kalt labo mūri», pameta pagrabu. Bet es joprojām skaldīju sarkanos ķieģeļus. Drīz vien tie izskatījās kā peļu apkrimsts siers. Biju ļoti noguris un nespēju trā­pīt īstajā vietā, un cērte pēkšņi iecirtās pavisam citur. No sienas atlupa liels apmetuma gabals. Atklājās pe­lēcīgi dzeltena siena;- sarkano ķieģeļu mūra te jau ne­bija. Es ātri situ nost apmetumu. Atklājās, ka sarkana­jam ķieģeļu mūrim ir kvadrāta forma, bet tam apkārt dzelteni, mīksti akmeņi. Drīz vien cērte iesprūda spraugā starp sarkano un dzelteno mūri, ietriecās kādā tukšumā. Man sirds strauji iepukstējās. Pagrabā atkal nokāpa Fransuā. Es viņam parādīju izcirsto caurumu, un viņš pieciem sešiem spēcīgiem sitieniem to papla-, šināja. Fransuā bija ļoti spēcīgs vīrs. Jaunībā braucis uz holandiešu un norvēģu kuģiem, strādājis par krā­vēju Antverpenē. Pašreiz viņā bija pamodies pieredzē­juša vīra azarts. Pie katra sitiena pa gaisu lidoja ķie­ģeļu drumslas. Tad Fransuā cirtieni kļuva arvien retāki un retāki, viņš pūlējās kaut ko saklausīt.
   —    Panāc šurp! … — Fransuā aicināja. — Vai dzirdi?
   Viņš vēlreiz iecirta spraugā virs sarkanā kvadrāta,
   un es izdzirdu kādu skaņu. Fransuā trieca vēlreiz, un atkal it kā no kāda dziļuma ķieģeļu mūra viņā pusē atskanēja klusa šķindoņa.
   —   Pagaidīsim saimnieku, — sacīja Fransuā. — Skaņa šķiet pazīstama.
   —   Ļoti pazīstama! Šķiet, kāds met smiltis pret stiklu. Kaut kas švīkst un skan … Fransuā, ko tas nozīmē?
   —   Pagaidīsim, — atteica Fransuā un izskrūvēja spul­dzi.
   Pilnīgā tumsā mēs izkūlāmies no pagraba. Rokas slaucīdami un acīm samezdamies, mēs minējām, kas tur varētu būt.
   Uz liceju es negāju, grāmata mani nevaldzināja. Tad no darba pārnāca tēvs. Fransuā rosījās dārzā. Pa logu bija redzama viņa mugura. Viņš apraka ābeles. Tēvs pasauca viņu, un mēs apsēdāmies pie galda. Klusē­dami ieturējām pusdienas.
   —    Nu, kas tur bija? — tēvs beidzot neizturēja.
   —    Mēs atstājām tev. Visinteresantāko atstājām tev!
   —   Lieliski! Kā tu noturējies? Laikam Fransuā tā ieteica?
   Tēvs pameta šķīvi un, pasaucis Fransuā, kāpa lejā.
   —    Jūs sakāt, skan? Ļoti interesanti…
   Fransuā vairākas reizes zvēla ar cērti pa sienu, un mēs no jauna tīksminājāmies par noslēpumainajām skaņām.
   —    Vai zināt, — sacīja tēvs, — es vispār vaļā ne­vērtu. Tas šķiet tik interesanti, ka baidos vilties. Bet tā var paklausīties — un iedomāties nezin ko!
   Mēs iesmējāmies. Tad Fransuā sameklēja lielo lauzni un, uzmanīgi iebīdījis to spraugā, sāka ļodzīt mūri. Ķie­ģeļi kustējās visi kā viens gabals. Pa gadu simtiem, kas pagājuši kopš tās dienas, kad tos bija iemūrējis sencis Mehānikuss, aiziedams pie dumpiniekiem gē- ziem, kaļķi ķieģeļu starpās bija sacietējuši un kļuvuši izturīgāki par pašiem ķieģeļiem.
   Vēl dažas kustības, un ķieģeļi, cits no cita neatda­lījušies, izgāzās uz klona.
   Uzmutuļoja apmetuma putekļu mākonis. Kad putekļi izklīda, mūsu priekšā rēgojās tumšs dobums, kurā spī­dēja kaut kas apaļš, kas atstaroja elektriskās spuldzes gaismu. Tēvs uzmanīgi aptaustīja nepazīstamo priekš­metu, paņēma to rokās un pacēla pie elektriskās spul­dzes. Viņa rokās bija ieapaļš blāva, tumši zaļa stikla balons. Fransuā piegāja pie dobuma, palūkojās visap­kārt, bet vairāk tur nekā nebija.
   Tēvs noslēpumaino trauku uzmanīgi iznesa ārā. Savu atradumu nomazgājām zem ūdens strūklas. Tēvs lēnām grozīja balonu, no kura tecēja nost gadsimtu netīrumi un putekļi. Tad viņš to noslaucīja sausu. Mēs devā­mies uz kabinetu. Tagad apbrīnojamo atradumu varēja apskatīt sīkāk.
   Balons bija aizbāzts ar pussatrūdējušu koka aizbāzni. Cauri stiklam bija redzams, ka iekšā kaut kas atrodas. Fransuā pasniedza tēvam vīli. Tēvs aptina balonu ar vecu avīzi un stingri uzsita ar vīli. Balons saplīsa, un tēvs attina avīzi. Zaļajās drumslās pamanījām tumši sarkanā lupatā ietītu sadzeltējušu papīru vīstokli. Tēvs uzmanīgi attina drēbi. Uz galda izbira senlaiku rakstu lapas. Dažas no tām bija rakstītas uz pergamenta, ci­tas — uz papīra. Dažas lapas bija latīņu valodā, ci­tas — vecfranču dialektā. Sevišķi labi bija saglabājies ciets pergamenta vīstoklis ar arābu rakstu skaidrajiem vilcieniem.
   iv
   Tagad vakari mums bija aizņemti. Tēvs pārnāca no darba, ilgi mazgāja pa dienu dzelteniem un zaļiem ķī­misko reaktīvu apdegumu plankumiem notraipītās ro­kas. Tad mēs sēdāmies pie galda un sākām šķirot at­rasto rokrakstu lapiņas. Nu jau bija skaidrs, ka esam atraduši viena vai vairāku Mehānikusu vēsturi. Te bija ari kāda seno laiku tirdzniecības grāmata.
   Par to tēvs brīnījās visvairāk.
   —    Savādi, ļoti savādi! — viņš sacīja. — Bērnībā tiku redzējis kādu senu tirdzniecības grāmatu, tieši no šiem gadiem. Mūsu tālie radinieki, Gentes Mehānikusi, bija atveduši to manam tēvam kā dzimtas relikviju . .. Bet kāpēc vajadzēja tādu pašu iemūrēt? Jā, un kāpēc vis­pār bija vajadzīga otra grāmata? . ..
   —    Mani tas nepārsteidz, inženiera kungs. — Fran­suā pasmaidīja. — Visi lieltirgotāji vienmēr iekārto vēl otru grāmatu. Vienā grāmatā raksta vienu, bet otrā ko citu …
   —    Jums ir aizdomas, ka …
   —    Nē, nē, — Fransuā mierīgi iebilda, — tas tā ir visiem, tam tā ir jābūt… Kas viss nevar notikt. .. Ga­dās, tirgotāja palīgs par zināmu maksu izpauž citai fir­mai tirgotāja noslēpumus, bet tirdzniecībā bez noslēpu­miem nekādi nevar iztikt…
   Licejā es sāku izcelties ar uzcītību, sevišķi eksakta­jās zinībās. Reiz lielīdamies nejauši pateicu, ka varu būt tikai ķīmiķis; ja ari gribētu kļūt kas cits, es to nevarētu .. . Mēs, Mehānikusi, esam cēlušies no Flan- drijas senajiem alķīmiķiem.
   Mans paziņojums atstāja milzīgu iespaidu, un tomēr tam par spīti nākamajā rītā Volfgangs Materns mani saņēma ar zobgalīgu saucienu:
   — Zēni, ierodas Namīras lielais mags un burvis!
   Es metos virsū Maternam un sadevu viņam krietni, lai gan viņa vārdi man tik nepatīkami nemaz nebija.
   Es un tēvs rakstu šķirošanu sākām ar pabiezu sai­nīti, kurā pirmais no Mehānikusiem vēstīja par savu mūžu un piedzīvojumiem.
   Pašreiz man nav šā dokumenta, bet es tik daudz reižu tiku to lasījis, ka, daudz nekļūdoties, varu to at­stāstīt pēc atmiņas. Jā, Mehānikusu dzimta tiešām ne­bija cēlusies no bruņiniekiem …
   Mūsu dzimtā nebija bijis ne bagātu lielmaņu, ne baz­nīcas augstmaņu; vēl vairāk, pirmais no atrasto rok­rakstu lappusēm atdzimušajiem Mehānikusiem bijis ne­tīrs un zaglīgs zeņķis ar neapskaužami zemu izcelša­nos. Viņam par godu jāteic, ka savās piezīmēs viņš bijis vaļsirdīgs, savās izdarībās — attapīgs un drošsir­dīgs.»

   I
   «Es, Odo, Lježas bīskapa alķīmiķis,» — tā (ja vien atmiņa mani neviļ) savus vēstījumus sāka pirmais no Mehānikusiem, «esmu dzimis no godīgiem vecākiem man nezināmā gadā ciematā, kura nosaukumu neatce­ros, un sāku šo stāstu par pamācību saviem pēcte­čiem — mana dižā un varenā amata mantiniekiem; lai viņi vairo pieredzi un zināšanas, lai turpina šos pie­rakstus! Lai dievs viņiem palīdz, kā palīdzējis man ma­nos pūliņos un daudzajos pārbaudījumos! Šobaltdien man jābrīnās, kā esmu palicis dzīvs par spīti nepār­trauktām likstām. Esmu piedzīvojis badu un mēri, esmu pārcietis karus un gūstniecību. Mana miesa glabā kara brūču un šausmīgo spīdzināšanas rīku pēdas. Esmu iz­cietis dižciltīgo bruņinieku dusmas un lepno bīskapu alkatību, esmu redzējis spožus turnīrus un sacēlušās tautas asiņainu apspiešanu. Manas dzīves laikā grāfis­tes gāja bojā un atkal atdzima. Desmitiem dažādu tautu ar saviem zirgiem mīdīja Brabantes un Namīras * se­nās zemes. Esmu redzējis kareivīgus garīdzniekus, kas nekad nešķīrās no šķēpa, un dievbijīgus vasaļus, kas to vien sapņoja, kā kļūt par klosteru prioriem cerībā, ka svētā vārds atvairīs kaimiņu baronu asiņainos tīko- jumus.
   Ko es atceros? Atceros māju ar māla sienām un salmu jumtu; atceros savu tēvu, garu un spēcīgu zem­nieku; atceros māti brēkuļu bara vidū. Es neesmu drošs, ka tas bija mans tēvs un mana māte — man vienmēr tika vairāk dunku nekā vecākajiem vai jau­nākajiem brāļiem. Taisnība, tagad, mūža vakarā, man
   šķiet, ka jebkurš no maniem brāļiem saņemto spērienu un pļauku tiesu varēja sajust daudz sāpīgāk nekā ci­tiem tikušo.
   Mana patstāvīgā dzīve sākās, pēc aptuveniem aprē­ķiniem, 1250. gadā. Man bija seši vai septiņi gadi, kad mūs, no tirgus atgriežoties, pārsteidza kāda pilsuzrauga jātnieku nodaļa. Līdzko izdzirdu troksni, izlēcu no ra­tiem un paslēpos krūmos. No ceļa atskanēja kliedzieni un zirgu zviedzieni. Pa ceļu ātrā gaitā aizrībināja rati, un viss apklusa. Bet es visu laiku tupēju krūmos un baidījos pakustēties.
   Rītausmā piesardzīgi izlīdu uz ceļa. Uz mutes gulēja mans tēvs, auksts kā rīta zeme, uz kuras viņš gulēja. Es pieplaku pie tēva, purināju viņu aiz pleciem, bet velti. No purva lēnām vēlās bieza migla. Saule kāpa arvien augstāk un augstāk, bet migla sabiezēja, gaiss kļuva arvien saltāks. Es neraudāju. Pārāk rupja bija bijusi mana audzināšana, un mēs toreiz arī dzīvojām nežēlīgā gadsimtā. Šī piezīme var radīt izbrīnu, jo tikai nesen mēs visi bijām aculiecinieki ļoti lielajai kaujai, kurā vilnas " kārsēji, vēlēji, audēji un kalēji sakāva augstprātīgos un nežēlīgos karaļa Filipa IV * — naudas viltotāja franču bruņiniekus. Daudzi nosoda mūsu sla­venos pilsoņus, ka tie šai kaujā it kā esot bijuši pārāk cietsirdīgi. Jā, mēs neņēmām gūstā lepni uzposušos asinssūcējus bruņiniekus, mēs viņus nokāvām, rāvām viņiem nost bruņas. Visi atceras milzīgo kaudzi zelta piešu pilsētas laukumā.
   Mums uzspiesto cietsirdību izraisīja Roberta Artuā bruņinieku nežēlība. Viņu pašu nogalināja Varegēmas vilnas kārsējs ar šķēpu. Jādomā, ka franču bruņinieki pēc uzvaras pilsētas laukumā samestu nevis piešu, bet mūsu drošsirdīgo flandriešu galvu kaudzi.
   Taču man, kas pārdzīvojis tik daudz nelaimju, skaidri redzams, ka nežēlībai tuvojas gals un ka tālu vairs nav tā diena, kad pār visām mīļās Flandrijas zemēm no­laidīsies dievišķīgais miers.
   Palicis viens pats, es izdarīju to, ko manā vietā būtu darījis katrs pamests bērns — es devos ceļā. Man ne­bija ko gaidīt, neviens mani nemeklētu. Savu māju nemaz nemēģināju atrast, jo no tās mēs bijām tālu
   aizklīduši. Es atceros, ka pabraucām garām diviem vai trim cietokšņiem, atceros lielus tiltus pāri straujām upēm . . .
   Tagad viss bija svešs. Priekšā melnēja mežs, pa labi slējās augšup augstie un kailie Ardenu kalni. Es gāju visu dienu. Pret vakaru, iezadzies pa kādas pils vaļē­jiem vārtiem, sameklēju mūku kanoniķu ēdamistabas durvis. Viens par mani apžēlojās un gribēja paēdināt, bet ēdamistabā ienākušais cienīga izskata bruņinieks aizveda mani uz citu istabu un sāka izprašņāt. Es at­kārtoju savu stāstu un pateicu, ka mans nabaga tēvs arvien vēl guļ uz pils ceļa .. . Dzirdētais bruņiniekam nepatika. Viņš pavēlēja saviem kalpiem izvest mani uz ceļa un aizliedza kanoniķim mani pavadīt.
   Atkal zem manām kājām zibēja seno ceļu akmeņi. Tagad, kad esmu sasmēlies gudrību no daudzajām hro­nikām, es zinu, ka manas kailās kājas negodīgi mīdī­jušas akmeņus, pa kuriem soļojuši Romas Cēzara * le­ģioni. Tie soļojuši, lai galīgi iznīcinātu slavenās ciltis, kas apdzīvoja Brabantes un Hennegauas, Flandrijas un Artuā senās zemes. Pa šiem pašiem ceļiem gājis mūsu pirmais bīskaps — svētais Servācijs, kas nesis nabaga pagāniem krustu un Jēzus Kristus vārdu. Tiesa, cik pazīstu bīskapus, tie reti gājuši kājām, priekšroku do­dami segtiem ratiem ar augstiem, dzelzī kaltiem rite­ņiem, un viņiem vienmēr seko vesela pajūgu rinda ar pārtiku un vīnu, ar medu un garšīgi sagatavotu gaļu, bet priekšgalā un gar malām rikšo bruņinieki — bīs­kapa vasaļi, bet tais senajos laikos viss varēja būt ci­tādi.
   II
   Savos klejojumos es piestājos gan pie ubagiem, gan pie ceļiniekiem, kas nāca mājās vai nu no svētajām zemēm Palestīnā, vai no Romas, dzirdēju desmitiem brīnumainu stāstu par kariem un laupītājiem, par kris­tīgo karaļu un Austrumu kalifu tikumiem. Es centos ceļiniekiem pakalpot kur un kā vien varēdams, par algu visbiežāk1 saņemdams sitienus.
   Beidzot nokļuvu pie kāda nabaga. Tas bija vecs ka­ravīrs, viss vienās rētās un pušumos. Kreisajai rokai tam bija vairs tikai viens pirksts. Ilgus gadus viņš bija karojis ar saracēņiem Palestīnā, bet, kad Kristus karo­tāji krustneši svētajā karā par Kristus kapu saistījušies vasaļu atkarībā ar ļaunprātīgajiem pagāniem — Persi- jas mongoļiem, viņš nav gribējis samierināties ar tā­diem zaimiem, pametis Palestīnu un atgriezies dzim­tenē.
   Viņa prombūtnes laikā nelielā senču muiža par pa­rādiem tikusi atdota abatijai, un mūki likumīgo īpaš­nieku nelaiduši pat līdz slieksnim. Apvainots un pār­skaities viņš nodevies ubagošanai un, kur varējis, — ari zagšanai.
   Lai cik savādi šķiet, nozagtais tam likās garšīgāks un saldāks nekā labprātīgi pasniegtā žēlastības dāvana, jo par spīti visām savām nelaimēm viņš nekādi nespēja šķirties no atmiņām par varonīgajām kaujām, par cie­tokšņu sturmēšanu, par ilgajiem pārgājieniem pa sau­sajiem tuksnešiem, kad varonīgie Kristus karotāji mira no karstuma un slāpēm, noklādami ar savām dižciltī­gajām miesām ceļu uz pagānu cietokšņiem.
   Reizēm iebraucamajās vietās viņš stāstīja par sa­viem klejojumiem un piedzīvojumiem, bet viņa stāsti ļaudis diez ko neaizrāva, jo tai laikā jau daudzi uzdro­šinājās atklāti zoboties par slaveno krustnešu varoņ­darbiem, īpaši par viņu neveiksmēm.
   Šis klaidonis, vārdā Gotfrīds, lāgu lāgiem mani bries­mīgi sita. Jādomā, mani kaustīdams, viņš domās pār­cēlās uz aplenkto pilsētu, un, ja es neizrautos no viņa rokām, acīm redzot, būtu atstiepis kājas.
   Panākt viņš mani nevarēja. Atguvies un nomierinā­jies viņš sāka lūgties, lai piedodot viņam, vecam vī­ram un karotājam, un lai turpinot ceļu kopā ar viņu. Jāatzīstas, tai laikā — lai dievs kungs man piedod ma­nus grēkus! — biju iemanījies par veiklu zaglēnu. Es vēl lāgā nespēju prātīgi apsvērt, ko var nozagt, tas bija mana saimnieka darbs, bet ielīst zemnieka pa­galmā vai izvilkt kādam miegamicem maku ar dažām monētām varēju tikai es.
   Reiz es ļoti ļauni piekrāpu savu saimnieku, un viņš
   visu dienu lūkoja mani noķert un iekaustīt, bet tad pārskaities man uzkliedza:
   —    Esi nolādēts, tu blandoni un blandoņa dēls! Vai tev būt par kalpu nabagam, bet nopelniem bagātam karavīram, kam katrs su ir viņa pēdējais su! Tev jā­būt par kalpu bīskapam, kam maisi pilni ar denjē un dukātiem, vai par kalpu kādam alķīmiķim, kurš pats sev taisa zeltu, cik grib, un kuram par to vēl arī sa­maksā! …
   Pēc šiem dusmīgajiem vārdiem mans saimnieks uz­reiz kaut kā nomierinājās un iegrima pārdomās. Es nekad viņu vēl nebiju redzējis tik domīgu un piegāju viņam gluži klāt. Pa paradumam viņš mani saķēra aiz auss, bet plēst neplēsa, kā to parasti darīja, tikai pie­vilka sev klāt un čukstēja:
   —    Odo, manu zēn, tu, šķiet, esi uzvedis mani uz do­mām. Ja darbs veiksies, tad gaļas un maizes mums būs gana un kaut kas atliks arī kausam labā Mozeles vīna, pēc kura, neslēpšu tev, esmu liels kārumnieks.
   Starp mums nodibinājās miers un saskaņa. Mans saimnieks visu laiku kaut ko apsvēra, rakņājās pie krāmu tirgotājiem, šad uņ tad mani pārsteigdams ar pilnīgi neparastiem pirkumiem. Kaut kādas vara pan­nas un stikla pudeles … Kad mums aptrūka naudas, mēs sākām ubagot un lūdzām tik sirsnīgi, ka mums netrūktu nenieka, ja vien nebūtu tie mūsu pirkumi. Drīz mums radās papīrs un tinte vara tintnīcā. Jaunībā saimnieks bija iemācījies mazliet rakstīt, tagad viņš reizēm apsēdās un, papīru uz ādas somas uzlicis, skri- belēja ar savu zoss spalvu neticamus ķeburus, kas drī­zāk atgādināja vaboles vai zirnekļus, nevis burtus.
   Reiz saimnieks pārnesa kaut kur nopirktu melnu, garu apmetni ar kapuci un, apmetnī ietīstījies, man pa­ziņoja, ka ar šodienu man viņš jāuzrunājot ne citādi kā par «Kompjenas Gotfrīdu», un katram, kas apjau­tāšoties par mana saimnieka nodarbošanos, jāsakot, ka viņš esot alķīmiķis un burvis, bet tas jāturot slepenībā, tas esot liels noslēpums. Uz priekšu virzījās ari mana audzināšana. Saimnieks bija izlēmis, ka viņam vaja­dzīgs māceklis, un sāka mani apmācīt lasīšanā un rak­stīšanā. Es jau toreiz sapratu, ka cilvēki, kas apguvuši
   maku lasīt un rakstīt, dzīvo daudz labak neka neizglī­totie zemnieki, un es, gan tikai pa vaļas brīžiem, mā­cījos ļoti uzcītīgi.
   Savos ceļojumos pa Austrumiem saimnieks drusciņ bija mācījies latīniski un arābiski. Tagad viņš uz laiku bija sadabūjis dažus vecus rokrakstus un stundām sē­dēja pie tiem, lūpas kustinādams un savādus vārdus bubinādams. Drīz sapratu, ka viņš ir pilnīgi sagatavots jaunajai lomai, kuru bija izšķīries spēlēt, un ka mūsu klejojumi kļūs pavisam citādi.
   iii
   Mums izdevās iepazīties ar kādu ļoti bagātu tirgoni, kuru mūsu saimnieks vairāk ietekmēja ar savu karei­vīgo izskatu un neaptēsto valodu nekā ar gudrību, bet varbūt tiklab ar vienu, kā otru.
   Tirgonis mums ierādīja mazu klētiņu, kur kādreiz glabājusies labība, un sēdēja te visu savu brīvo laiku, vērodams, kā mana saimnieka vadībā tiek mūrēta kāda šais vietās neredzēta krāsns, kā mans saimnieks, nesa­protamus vārdus murminādams, iekur tajā uguni, kā piestā sagrūž un samaisa akmeņus, vistu mēslus, varžu kaulus, kurus sagādāt vajadzēja man. Ziemai iestājo­ties, lielā krāsns ar plato dūmvadu nāca gatava, un pirmo reizi pa daudziem gadiem mums bija silti. Drīz kāds no kalpiem pārdeva mums nošautu pūci, tad to izbāztu pakārām pie sienas, un katrs mūsu apciemotājs ar cieņu un interesi vēroja, ko daru es un mans saim­nieks.
   Saimnieks, acīm redzot, kaut ko bija lasījis vai dzir­dējis par Lielo Darbu — alķīmiju, kas vienkāršos me­tālus un vielas pūlējās pārvērst cēlmetālā zeltā. Bet, būdams, kā tagad mēdz sacīt, alķīmiķis suflieris, tas ir, alķīmiķis, kas strādā nevis pēc senajiem Trīskārtdižā' Hermeja vai Panopolitānijas Zosima rokrakstiem vai arī nevis pēc tikpat drošiem un saprātīgiem darbiem, bet pēc paša plāna un ierosmes, viņš mēģināja, kā es sākumā domāju, atrast kādu savu recepti svina pār­vēršanai zeltā. Tomēr īstenībā mans saimnieks domāja
   tikai par to, kā zeltu padarīt līdzīgu… kādam necēlam metālam. Un, kad mums izdevās nopirkt kādu mazu trauciņu, pilnu ar dzīvsudrabu, viņa mēģinājumi tūlīt sekmējās.
   Drīz vien tirgonis kļuva nepacietīgs.
   Mans saimnieks, Kompjenas Gotfrīds, tikai zobojās par viņu, bet strādāt strādājām ļoti cītīgi. Beidzot viņā man parādīja tik žilbinoši baltu sudraba monētu, ka, saules stariem uz to krītot, no tās šķita izplūstam it kā spīdīgi matiņi. Es viņam aizrādīju, ka tā drīzāk iz­skatās pēc svina, nevis pēc sudraba monētas, jo tā ir ļoti smaga. Šis aizrādījums saimnieku apbēdināja, bet viņš ar mani bija vienis prātis. Viņš aizsūtīja pakaļ tirgonim, uzaicinādams viņu piedalīties pirmajā un varbūt neveiksmīgajā mēģinājumā, kurā mēs ar dieva palīdzību mēģināšot svinu pārvērst zeltā. Tirgonis ne­atnāca viens — kopā ar viņu bija draugi, kalpi un komiji. Mēs ar saimnieku karsti un ilgi lūdzāmies, lai dievs mums piešķir veiksmi Lielajā Darbā, bet klētiņā visu laiku nāca cilvēki. Starp viesiem bija arī kāds pa­dzīvojis bruņinieks, kas ļoti vērīgi pētīja mūsu tīģe- ļus un podiņus ar dažādajām vielām.
   Arā bija auksts, ļēpāja sniegs, viesi drūzmējās gar karsto krāsni, bet saimnieks aizrādīja, ka visiem jāsa- ejot pie sienas, citādi varot gadīties, ka mēģinājums nemaz neizdodoties. Kad viņš tā sacīja, bruņinieks no­drebēja un aizklāja seju ar rokām. Tā viņš rokām aiz­klātu seju nosēdēja visu vakaru aiz iemesliem, par kuriem pastāstīšu vēlāk.
   Saimnieks laida no rokas rokā svina monētu ar Vā­cijas ķeizara Fridriha II attēlu. Katrs, kas atradās istabā, apliecināja, ka monēta ir no svina un ka vilto­juma nav. Monēta nonāca atpakaļ pie saimnieka, bet viņš to neņēma, ar laipniem vārdiem viņš lūdza mūsu tirgoni paturēt kādu laiku monētu savās rokās, lai ne­rastos aizdomas. Tad viņš lika man piesviest krāsnī og­les un uzlikt uz uguns mazo dzelzs tīģeli..
   Līdzko tas bija padarīts un tīģelis sakarsis, mans saimnieks iebēra tajā pulveri no maza podiņa, iepili­nāja dažus pilienus eļļas un, kad mūsu istaba bija pie­dūmojusi un pietvanējusi un visi sākuši šķaudīties un
   berzēt acis, lūdza tirgoni ielikt sakarsētajā tīģelī svina monētu. Kad tas bija izdarīts, saimnieks sāka atkārtot noslēpumainos burvju vārdus, piebikstījis man pie sā­niem, mādams, lai es darot to pašu.
   Pēc brīža saimnieks paziņoja, ka Lielais Darbs ir galā.
   Visi ar nepacietību gaidīja, kad izņems āra monētu, un es pēc saimnieka pavēles iešāvu tīģelī drusciņ ūdens.
   Man jāteic, ka es, gan pa pusei iepazīstināts ar mē­ģinājuma noslēpumiem, tomēr droši vien uztraucos vairāk par citiem, jo viegli varēju iedomāties, ko ar mums izdarīs tirgonis un viņa viesi, ja pārvēršanās ne­notiks. Beidzot saimnieks pateica, ka tīģelī drīkstot ieskatīties. Pirmais piegāja tirgonis un uztraukumā drebošu balsi sacīja:
   —   Tur .. . tur spīd …
   Viņš pastiepa roku un izcēla spīdošu zelta monētu. Monētu laida no rokas rokā. Tā vēl bija diezgan kar­sta, un to svaidīja no plaukstas plaukstā, appūzdami grozīja no vienas puses uz otru.
   —    Zelts, īsts zelts! — runāja visapkārt.
   Visvairāk priecājās tirgonis. Viņš atraisīja savu zu-
   teni un izbēra uz galda pāris desmit sudraba monētu.
   —   Jūs, — viņš sacīja saimniekam, — tos viegli pār- vērtīsiet zeltā!
   Uz to mans saimnieks iebilda, ka mēģinājumi tikko sākušies, ka daudz vajadzīgo pulveru un eliksīru viņš izlietojis pētījumu priekšdarbiem un ka viņam bū­šot vajadzīgs arī īsts zelts. Tirgonis solījās palīdzēt arī turpmāk, un visi pamazām sāka posties projām no mūsu laboratorijas. Mēs pacietīgi gaidījām, līdz visi aiziet, kad pēkšņi pamanījām, ka istabas kaktā arvien vēl sēž pavecais bruņinieks tāpat ar rokām aizklātu seju.
   —    Kungs, — es paklanījos bruņiniekam, — mans saimnieks, Kompjenas Gotfrīds, ir noguris un grib at­pūsties.
   —   Kompjenas … — klusi un, kā man likās, zobga­līgi atkārtoja bruņinieks. — Kompjenas . ..
   Mans saimnieks pienāca tuvāk, viņš bija satraukts un cieši lūkojās sēdošajā bruņiniekā.
   Pavecais bruņinieks atklāja seju. Mans saimnieks spēji atkāpās un klusi izdvesa:
   —    Hartmans fon Ešenbahs! …
   —    Gotfrīd, — atčukstēja bruņinieks, — es tevi, draudziņ, uzreiz pazinu! Un atmiņā atausa draugi un biedri. Arī Herakliona sturmēšana… Tu esi godīgs kristietis un karavīrs! Tava vieta ir mūsu vidū, tu būsi jebkura bruņinieku garnizona gods un lepnums. Bet šo riebekli…
   To pateicis, bruņinieks izrāva zobenu un ar tā galu skāra mūsu izbāzto pūci, taču saimnieks satvēra viņu aiz rokas un piespieda nolaist zobenu.
   —    Hartman fon Ešenbah, — iesāka mans saimnieks.
   —    Es vairs nevaru būt karavīrs! Vai redzi! — Viņš izstiepa pret bruņinieku savu sakropļoto kreiso roku.
   —     Kam gan vajadzīgs vecs un godīgs karavīrs? Ap­stākļi ir stiprāki par mums abiem, Hartman fon Ešen­bah! Trūkst vārdu, lai atstāstītu pazemojumus, kas man bija jāpārdzīvo. Tici man, tagad mans stāvoklis ir ne­salīdzināmi labāks. Beidzot man ir sava pajumte, sil­tums, man ir uzticams, tikpat vientuļš kalps kā es.
   —    Roka neko nenozīmē! — stūrgalvīgi atsāka bru­ņinieks. — Es pazīstu tavu drosmīgā karavīra sirdi…
   —    Bads, aukstums un tālie ceļi padarījuši to mīk­stāku par vasku, Hartman .. . Lai es gāju kur iedams, savu zobenu un bagāto pieredzi piedāvādams, labākajā gadījumā man pasniedza gabalu maizes … Odo, manu zēn, — viņš sacīja man, — aizskrej un atnes drusciņ vīna …
   Kad atgriezos, abi vecie vīri aizgūdamies kavējās atmiņās par sadursmēm ar saracēņiem un turkiem, abi jutās pacilāti un jaunāki. Viesis uzņēma kādu nebēd­nīgu dziesmu, bet mans saimnieks drebošu balsi vilka līdzi piedziedājumu. Pēc pirmās vīna glāzes bruņinieks runāja atkal:
   —    Es tevi, Gotfrīd, nenosodu. Kas nostaigājis tādu ceļu kā mēs, daudz labāk ko saprot nekā šie atēdušies lopi, kuri simtiem barojas pie dižciltīgajiem vasaļiem un baroniem Francijā un Vācijā un kuri tikai aiz pār­pratuma ir bruņinieku kārtā. Aplaupīt tirgoni un aiz­
   vest kaimiņa lopus — tie ir tie kari, kuros viņi vel spēj karot. Un tomēr ir slikti, ka tev iznāk nodoties krāpšanai…
   —    Vai tu… ko? Vai tu ko saprati? — saimnieks uztraukts noprasīja.
   —    Kā lai nesaprot! Kad karstā monēta gāja no ro­kas rokā, man vajadzēja tai tikai pieskarties, lai uzreiz sajustu īstu zeltu. Bet ka tas bija balts … Nu, par to jāpajautā šim zēnam, jo viņš droši vien to satrinis ar Merkūriju jeb dzīvsudrabu, kā citādi sauc šo apbrīno­jamo, šķidro metālu. Karsējot dzīvsudrabs no zelta iz­tvaiko . .. Par tādiem trikiem jau dzirdēju Bizantijā… Bet, ja nu mānīt, tad mānīt! Ko tu tirgoni plucini pa druskai? Tavā vietā es rīkotos drošāk un, vienā rā­vienā paņēmis lielāku naudas summu, atmestu šo rie­bīgo un ķecerīgo nodarbību, jo nav zināms, ko par to vēl sacīs bīskaps .. . Bet tas ir viņš, kas mani atsūtīja pie tevis. Ja es nebūtu tavs draugs, tu sen jau būtu krātiņā. Taču bīskapa pilī mīt kāds pašapzinīgs un ļoti bagāts vikonts. Ja darbu nostrādātu smalki, no viņa varētu izmānīt labu naudu, jo viņš daudzkārt ar skau­dību izteicies, ka visiem, pat mūkiem esot savi alķī­miķi, tikai viņam vien neesot. Likšu viņam saprast… Ja viņš par tevi ieinteresēsies, tad, Gotfrīd, ņem un piešmauc viņu! …
   —    Būtu vienkāršāk, — teica mans skolotājs, — ja man būtu kaut jel strēmelīte no kāda veca dokumenta. Grūti ticēt, ka nevienam nepazīstams alķīmiķis, Kom­pjenas Gotfrīds, atklājis Lielā Darba noslēpumu. Daudz ticamāk būtu, ka vienkārši esmu mācējis izlasīt jau atklātu noslēpumu vai arī pratis to nozagt.
   —    Tava laime, ka man tāds rokraksts ir! Es tev to atsūtīšu. Kāds dižciltīgs saracēnis, kad uzbrukām viņa karavānai, lūdzās, lai es tikai atstāju viņam šo rokrak­stu un paņemu visus preču saiņus. Viņš rāpoja uz ce­ļiem pie manām kājām un piedāvāja par rokrakstu lielu izpirkuma naudu. Šis saracēnis visu laiku atkār­toja: «Džafir, Džafir!»
   —   Džafir? Tas jau ir lielais Hēbers * musulmaņu iz­runā!
   —    Es, Gotfrīd, visu izkārtošu …
   Vecie vīri vēlreiz sadzēra, un mūsu viesis devās ārā, kur viņu, izrādās, gaidīja neliels pulciņš karavīru, ga­bali pieci, kas drīzāk izskatījās pēc rēgiem, jo slap­jais ķēpas sniegs bija noklājis viņu bruņas no galvas līdz kājām.
   rv
   Drīz pie mums ieradās Julihas vikonta Adalberona sūtnis.
   —    Odo, paslēpies, — sacīja mans saimnieks, kad pie mūsu mājas bija dzirdams troksnis, — tevi neviens ne­drīkst redzēt…
   Sūtnis ļoti pieklājīgā veidā aicināja manu saimnieku pie dižciltīgā kunga Julihas vikonta, kurš gribot nodot viņa rokās no Austrumiem atvestu dārgu dokumentu ar alķīmijas visdziļākajiem noslēpumiem. Sūtnis ari piebilda, ja mans saimnieks būšot no tiem krāpnie­kiem, kuru savairojies bez sava gala un kuri, slēpda­mies aiz nesaprotamu vārdu lasīšanas, balagāna jokus ceļot priekšā kā seno Hermeja filozofu * dižo mākslu, lai viņš labāk paliekot mājā, jo vikonts esot taisnīgs un ātrs tiesas spriedējs.
   Mans saimnieks izlikās ļoti interesējamies par vi­konta dokumentu un, apliecinājis, ka viņa māksla esot īsta un bez kādas krāpšanas, devās sūtnim līdzi.
   Saimnieks pārnāca tikai nākamajā dienā un parādīja man pergamentu, par kuru viņam bija stāstījis Hart- mans fon Ešenbahs.
   —    Varbūt tajā slēpjas alķīmijas noslēpumu noslē­pums, bet arābu valodu es tik daudz neprotu, lai per­gamenta saturs man kļūtu saprotams, — sacīja saim­nieks.
   Pēc dažām dienām sūtnis bija atkal klāt, un mans saimnieks lūdza darīt vikontam zināmu, ka arābu do­kumentā patiesi esot īsts zelta pagatavošanas noslē­pums. Ja vikontam labpatiktu ierasties viņa nabadzī­gajā darbnīcā, tad viņš — pats vikonts — saimnieka vadībā varētu veikt visus Lielā Darba noslēpumus un iegūt alķīmisko zeltu.
   Saimnieks, gan no vikonta baidīdamies, ar gaidāmo darbu bija ļoti apmierināts …
   No trim zelta monētām mēs izkausējām trīs mazus stienīšus, un, kad tie bija gatavi, saimnieks atvēra koka lūku un mēs nokāpām pagrabā.
   —    Odo, — saimnieks sacīja, — visa mana cerība ir uz tevi. Es tevi noslēpšu te. Tev būs ūdens un maizes papilnam. Es iestāstīšu vikontam, ka jānogaida vesela diena, lai mēģinājums izdotos. Nakti tu izlīdīsi no pa­graba, ieliksi tīģelī šo zelta gabaliņu un atkal noslēp­sies. Rīkojies tikai ļoti klusītēm, jo sardze var noklau­sīties.
   Tā arī izdarījām.
   Vikonta ierašanos es nevarēju redzēt, bet grīda līgo­jās zem viņa smaguma. Viņš runāja skaļi un pavēloši. Dzirdēju viņu sarunājamies ar manu saimnieku, gra­bināmies pie mūsu plļfs, taisot eliksīru, kam dzīvsud­rabs būs jāpārvērš zeltā. Tad, pavēlējis saviem kara­vīriem stingri apsargāt māju, viņš aizjāja. Iestājās klusums. Kādu laiku nogaidīju, uzmanīgi izlīdu no pa­graba, aiztaustījos līdz krāsnij, dzīvsudrabu izlēju uz grīdas un vēl siltajā tīģelī ieliku zelta stienīti, ko mēs pirms tam bijām izkausējuši no zelta monētas. Tad es atkal ielīdu pagrabā un, pašam nemanot, aizmigu. Kad pamodos, pa grīdas spraugām jau spraucās dienas gaisma un virs manis rībēja soļi.
   Vikonts bija sajūsmināts. Sanākušajiem bruņiniekiem un karavīriem viņš iztēloja brīnumaino mēģinājumu «bez kādas krāpšanas», jo viņš pats ar savu roku esot ielicis tīģelī vajadzīgās vielas un eliksīrus, kas dzīv­sudrabu padarījuši pastāvīgu un līdz ar to pārvērtuši zeltā.
   —    Tagad man ir savs alķīmiķis! — dzirdēju augšā sakām. — Man atliek tikai viņu… pakārt, lai ne ar ko neatšķirtos no sava kaimiņa!
   So rupjo joku uztvēra augšā esošie cilvēki, kam, acīm redzot, bija labi zināma skaudība, kas grauza vi­konta sirdi.
   —    Atliek tikai vēlreiz visu pārbaudīt, — viņš pēc brītiņa turpināja. — Un par jūsu noslēpumu — par
   tā saucamo eliksīru es jums samaksāšu ar īsta dabiskā zelta tūkstoš monētām. Tikai vēl vienu pārbaudi!
   Grūti atstāstīt manas nākamās nakts mokas. Ūdeni es vieglprātīgi biju izdzēris, un nu mani mocīja auk­stums un neciešamas slāpes.
   Tikko nogaidījis augšā visu nomierināmies, es ar skubu izlīdu no pagraba, žigli aizlavījos līdz tīģelim, izlēju no tā dzīvsudrabu un ieliku tīģelī otru zelta ga­baliņu no tiem, ko ar gudru ziņu man bija iedevis saimnieks.
   Mēģināju atrast kaut ko ēdamu, kad pie durvīm at­skanēja vikonta pieliktās sardzes balsis, un es izbijies metos pagrabā. Ja vikontam ienāks prātā trešo reizi pārbaudīt «eliksīra» darbību, es šausmās domāju, man būs slāpēs un badā jānomirst. Bet to piedzīvot man negribētos …
   v
   Nākamajā dienā mani pamodināja balsis augšā. Visi runāja satraukti, acīm redzot, zelta stienītis gāja no rokas rokā.
   Es līksmoju un, troksni izmantodams, straujām kus­tībām pūlējos sasildīt notirpušos un nosalušos locekļus. Pēkšņi iestājās klusums, un es izdzirdu vikonta skaļo balsi.
   — Kompjenas Gotfrīd, — svinīgi iesāka vikonts, — jūs parādījāt mums savu cildeno mākslu, kā pār­vērst dzīvsudrabu zeltā! Jūs sagādājāt man cildena prieka izjūtu, ka man pašam ir savs alķīmiķis … Bet mans prieks nebūtu pilnīgs, Kompjenas Gotfrīd, vai kā jūs vēl citādi godā, ja es nevarētu jūs pakārt.. . visi sacītu, ka vikonts Adalberons ir vientiesis, ka viņš uz- ķēries uz nabadzīga krāpnieka makšķeres un vēl tīko iekļūt grāfos … Tā runātu, bet tā neviens nesacīs. Ne­sacīs tāpēc, ka esmu daudz lielāks mags un burvis, Kompjenas Gotfrīd, nekā jūs. Ja pirmo reizi es tiešām iešļācu tīģelī šo smirdīgo dziru, kuru tu, klaidoni, uz­devi par brīnumeliksīru, tad otro reizi… otro reizi es visu atstāju, kā bija. Es neizrunāju nevienu zilbi no
   tiem velna buramiem vārdiem, kas tur stāv tai lapā. Es neielēju nevienu pilīti «eliksīra». Es tik tāpat vien aptaustīju tīģeli krāsnī un, sargus pielicis, aizgāju… Un dzīvsudrabs pārvērtās zeltā! … Jā, ar savu viltīgo krāpšanu tu, Gotfrīd, velns zina kas tu tāds, esi pelnī­jis zeltu. Un to tu dabūsi! 2uo, Robert, paņemiet des­mit monētas, lieciet apzeltīt karātavas un uzraujiet ta­jās šo nelieti jau pirms saules rieta! … Tu, Kompjenas Gotfrīd, karāsies zelta karātavās!
   Es izdzirdu, kā iebrēcas saimnieks, kā izrauj zobe­nus no makstīm .. .
   Drīz virs manas galvas kaut kas nodārdēja, kāds dauzīja mūsu sūri grūti iegādātos stikla traukus. Sāka skanēt cirvji. Bruka mūsu mitekļa sienas, kur bijām pavadījuši tik daudz jauku brīžu darbā un pārdomās, kur mums bija silti, mājīgi, kur bijām paēduši…
   Neticamu baiļu un satraukuma pārņemts, es klausī­jos, kas notiek augšā. No runām es sapratu, ka māja tiks sagrauta un nodedzināta, jo kāds naktīs esot tīģelī ielicis zeltu. Šis «kāds» biju es pats … Tādējādi man vajadzēja izvēlēties vai nu apzeltītās karātavas, vai sārtu, par ko mūsu klēti pārvērta vikonta kalpi.
   Naktī māja uzliesmoja. Liesmu mēles šaudījās pa spraugām virs manas galvas. Man jāatzīst, ka sākumā siltums bija tīri patīkams un līdz ar siltumu ausa arī cerība. Vikonta ļaudis, pārliecinājušies, ka māja deg, pameta to, un es dzirdēju daudzu aizauļojošu zirgu di- poņu.
   Bet man uzglūnēja jauna nelaime. Lūka, kas, acīm redzot, bija ar baļķiem aizgāzta, nebija atverama. Vi­sus savus spēkus sasprindzinājis, veltīgi izpūlējos, lai kaut drusciņ to paceltu. Beidzot pēc lielām pūlēm uz lūkas uzkritušo baļķi dabūju nost un izlīdu laukā. Sa­grautā māja gruzdēja, sniga biezs sniegs, kas čūkstē- dams noslāpēja uguni. Gar degošiem haļķiem sprauk­damies, es apsvilis izkūlos no mājas, apdzēsu gruz­došās drēbes un devos uz meža pusi. Drebēdams un acis atpakaļ mezdams, vilkos gar mežmalu. Rīta pusē es izkļuvu uz daudzu zirgu un kājnieku izmīdīta ceļa. Sniegs sāka kust, debess bija skaidra, un saule spoži spīdēja. Pēkšņi tuvējā pakalnā iemirdzējās kaut kas
   spožs. Tuvumā neviena nebija. Kad piegāju klātāk, manā acu priekšā atklājās šausmīga aina: mans saim­nieks karājās pie zeltā spīdošajām karātavām. Kā ne­prātīgs pieskrēju klāt un apkampu salto koka stabu. Caur asarām saskatīju kādu dēlīti ar piestiprinātu uz­rakstu. Tā jēgu uzreiz vis nesapratu:
   Kādreiz es mācēju pagatavot dzīvsudrabu daudz pa­stāvīgāku, bet tagad pats esmu padarīts daudz pastāvī­gāks.
   Aizmugurē atskanēja soļi. Es strauji apsviedos un ieraudzīju bruņinieku pilnā kaujas tērpā. Es viņu pa­zinu: tas bija tas pats krustnesis, kas dzēra vīnu un dziedāja dziesmas kopā ar manu saimnieku. Piekalnē sastinguši stāvēja arī apbruņoti jātnieki.
   Bruņinieks lēnām izvilka šķēpu un pārcirta valgu. Vairāki kalpi metās viņam palīgā, saudzīgi pacēla mana saimnieka miesas un aiznesa. Bruņinieks noplēsa uz­rakstu un pasniedza to man. To bija sūtījis Julihas vi­konts, un tas bija uzrakstīts uz pergamenta ar arābu rakstu zīmēm. Es to rūpīgi noglabāju uz krūtīm.

   I
   Atkal sākās mani klejojumi. Vasarā aizgāju no šīm vietām, izstaigāju cauri Šampaņai un Burgundijai. Es augu klejodams. Man lieti noderēja viss, ko bija pa­guvis iemācīt mans neaizmirstamais saimnieks. Krodzi­ņos es piedāvājos palasīt priekšā grāmatas, ja tās ne­jauši gadījās kādam viesim, un allaž atradās pateicīgi un devīgi klausītāji. Es nevienam nestāstīju, kas es esmu un no kurienes nāku. Un vai kādam bija daļa gar mani! Taču reiz, tas notika Buržē, valodās ar mani ielaidās kāds uzmanīgs un, pēc viņa apģērba un iztu­rēšanās spriežot, ļoti bagāts kungs. Ar runāšanu aiz­rāvos arī es, pat vairāk nekā parasti. Manas likstas mo­dināja viņā interesi. Negaidot viņš man atklāja, ka viņam trūkstot kalpa un ka es viņam noderētu. Biju vi­ņam palīdzīgs ceļā un, agrāk izbaudījis vientuļā klai­doņa nedienas, tagad centos, cik spēka. Mani pārsteidza kas apbrīnojams manā jaunajā kungā: viņš bija vien­kāršs un augstprātīgs reizē. Viņš varēja stundām mani izjautāt, ko darījis mans saimnieks, varēja zoboties par mūsu neveiksmēm un parādīja tādas zināšanas alķī­mijā, ka sāku domāt, vai tikai viņš pats nav alķīmiķis. Pret visiem citiem viņš bija augstprātīgs un lepns. Kat­ram, kurš ar viņu sadūrās, kļuva skaidrs, ka viņa īsais un taisnais asmens, no kura viņš nekad nešķīrās, ne­kādā ziņā nav piejozts skaistuma dēļ.
   Ar daudziem piedzīvojumiem un pārbaudījumiem mēs aizkļuvām līdz Toskaņai. Nekādi nevarēju pierast pie bezgalīgās debess zilgmes virs galvas, jo mūspusē
   šai gadalaikā debess klāta blāviem, baltiem mākoņiem. Šai brīnišķīgajā zemē viss bija citādi. Te nebija atse­višķu piļu ar desmitiem nameļu gar mūriem un zem­nieku koka tupelēs, kuri minstrēļa — grāfa vai bīskapa dzimtkalpu vecākā uzraudzībā dzen uz pili ganām­pulku. Te bija pilsētas. Agrāk tādas nekad netiku re­dzējis. Florence iznira manā priekšā kā neparasts, teik­smains brīnums. Puķes, visās malās puķes, zaļas un sarkanas sieviešu drānas! . .. Un kur tad pilis un baz­nīcas! … To augstums mani pārsteidza. Manas dzim­tenes baznīcas bija izgreznotas rūpīgāk. Te, piemēram, nebija grieztu tornīšu ar svēto vai bruņinieku tēliem, kā Flandrijā, bet tik augstas ēkas manā dzimtenē ne­cēla …
   Mans jaunais saimnieks, kuru godāja par meseru Pē­teri no Štīrijas, izsukāja savu sarkano bārdu ar svina suku un kopā ar mani apstaigāja vairākus pilsētas ap- tieķniekus. Tiem viņš mazās paciņās pārdeva noslēpu­maino uzufuru. Ar šīm zālēm mēs tirgojāmies visā ceļā uz Florenci, bet zāļu slava vēl nebija mūs apsteigusi — uzufura pulveri diez ko nepirka un, ja pirka, tad mazos daudzumos.
   Drīz vien mana saimnieka stāvoklis sašķobījās, un viņš mani uz laiku nodeva kādas darbnīcas īpašniekam, vilnas apstrādātājam un krāsotājam. Viss, kas saistījās ar krāsu sagatavošanu, man bija tuvs, jo es labi pratu stīvēt pulverus un sagatavot šķīdumus. Blakus telpās allaž atradās izsalkušie, salīkušie čompi, kā te sauca vilnas kārsējus. Caurām dienām tie sēdēja pie gariem galdiem un ar susekļiem sukāja aitas vilnu. Nevienam no viņiem nebija nenieka no tā veselīguma, ar kādu iz­cēlās Flandrijas vilnas kārsēji un plucinātāji.
   Es ļoti ātri iemācījos Toskaņas dialektu. Mani biedri to sauca par baltmaizi. Nekad nemainīšu smaržīgo miežu plāceni pret kviešu veģi, ko ceļ galdā pašam lielhercogam! Miežu maizes smarža — tā ir manas dzimtenes smarža. Taču jāsaprot arī manu biedru lep­nums — skanīga un maiga ir Toskaņas valoda. Arī ta­gad, rakstot šīs atmiņas un atceroties savu jaunību, Florences dziesmas raud un gavilē man ausīs.
   Reiz ieminējos saviem draugiem — mācekļiem un
   zeļļiem, ka sapņoju ar laiku kļūt par meistaru, bet mani ņēma un izsmēja. Vecajos labajos laikos, tā pastāstīja kāds māceklis, tas bijis iespējams, bet tagad zeļļiem jāiegūstot cunftes vecākā īpaša uzticība, jāpierādot, ka tev turas nauda, jāizstrādājot no saviem materiāliem priekšzīmīgs un skaists darbs, citiem vārdiem, šedevrs, jāapprecoties, jāiekārtojot savs pavards un vēl jāuz­rīko jot cienasts visai cunftei…
   Reiz es piesardzīgi apjautājos kādam čompi, vai viņi šais apvidos augstu mietu galos nededzina darvas mu­cas, kas manā dzimtenē ir tālu saskatāma sacelšanās zīme. Čompi mani nesaprata vai arī izlikās nesaprotam, bet otrā rītā meistars mani briesmīgi nopēra ar pātagu.
   —    Kucēn, — viņš man sacīja, — Florences čompi nav Flandrijas slaisti, kas vienmēr gatavi dumpoties, mums raižu pietiek arī bez tavām muļķīgajām darvas mucām.
   ii
   Mans saimnieks, mesers Štīrijas Pēteris, drīz izpirka mani no darbnīcas. Viņa uzufuru pēkšņi sāka neparasti daudzināt.
   —    Cik gan neesmu pūļu ieguldījis, lai radītu šo uzu­furu — cēlo panaceju * pret visām slimībām! — mēdza sacīt mans saimnieks. — Odo, tici man, no šīm zālēm auksts metas mutē, un tās dziedē saaukstēšanos un spi­tālību, zobu sāpes un drudzi. ..
   Uzufura sastāvā ietilpa visiem pazīstamas vielas, kā, piemēram, sagrūsti miežu un prosas graudi, žāvētas pi­parmētras un salvijas lapas. Taču, kad pulverīšus biju sagatavojis un pareizi sasvēris, saimnieks tos pievāca un bez manis kaut ko ar tiem darīja. Tikai pēc šīm no­slēpumainajām izdarībām milti un žāvētās lapas pār­vērtās uzufurā, kuru tad izsūtīja uz visām Toskaņas un Lombardijas pilsētām. Par jaunajām zālēm stāstīja brī­numus. Atbraukušie tirgoņi un aptieķnieki daudzkārt man piedāvāja lielu naudu, ja es tiem slepus no saim­nieka izpaudīšu brīnumzāļu pagatavošanas noslēpumu.
   Reiz piecēlos mazā gaismiņā un rūpīgi aplūkoju galdu, uz kura mans saimnieks gatavoja uzufuru.
   Vienīgais, kas man šķita ievērības cienīgs, bija dzelte­nais, cietais pulveris, kas nejauši bija nobiris pie galda kājas. Tai laikā es jau labi pazinu lielā Hēbera — Indi­jas ķeizarā brūnās skābes īpašības. Viņš bija aprakstī­jis, ka šo skābi pagatavo, destilējot alauna akmeni, sal­petri un vara vitriolu. Atrastos graudiņus mēģināju izšķīdināt skābē, bet tie nešķīda. Tātad mans saimnieks uzufuram lika klāt zeltu! Man šķita, ka esmu saimnieku sapratis. Tiešām, kurš metāls ar savu veselīgumu var līdzināties zeltam? Dzelzs vai varš, tikai gadu pabijuši zemē, sāk nīkuļot, rūsēt, bet zelts var nogulēt zeme gadu tūkstošus un palikt dzidrs un mirdzošs kā saule.
   Dziedināt ar zeltu, ar visveselīgāko metālu, — tur meklējams uzufura noslēpums!
   Bet, kā vēlāk noskaidrojās, mans saimnieks, gatavo­dams savas brīnumzāles, it nemaz nedomāja par slim­nieku veselību.
   Drīz viņš sāka savu īpašumu pa daļām nosūtīt uz Franciju. Es viņam palīdzēju sakraut mantas īpaši da­rinātās lādēs, kuras veda projām uzticamu cilvēku pa­vadībā. Vēl pēc dažām dienām, kad mūsu māja jau bija tukša, mans saimnieks devās uz dižciltīgā Toskaņas augstmaņa pilsgalmu. Es gāju viņam līdzi un, acis iepletis, vēroju augstmaņa svītu, spožos bruņiniekus un dāmas. Šis dižciltīgais kungs pieņēma mūs savrupā istabā. Viņš vērīgi uzklausīja manu saimnieku. Kas man bija par pārsteigumu, kad saimnieks stādījās vi­ņam priekšā kā alķīmiķis mesers Dāniēls no Transjor- dānijas un paziņoja, ka viņš zinot noslēpumu, kā paga­tavot zeltu jebkuros daudzumos.
   —   Atkal alķīmiķis?! — iesaucās augstmanis. — Tas kļūst amizanti!
   —    O, dižā bruņinieku rota! — iesāka mans saim­nieks, hercoga priekšā galvu noliekdams. — Žēlīgi uz­klausi mani, necilo dižās zinātnes kalpu, zinātnes, kas atnākusi pie mums no Ēģiptes, no zemes, kas slavena ar brīnišķīgajiem porcelāna traukiem un izstrādāju­miem*, ar kuriem esi izgreznojis savu brīnišķīgo pili, no smaržīgo ziepju un saldsaldā cukura zemes. Bet Ēģiptē, kā neapšaubāmi zināms jūsu žēlastībai, ir arī dzimusi noslēpumainā un varenā zinātne ķīmija, kuras
   vārdam arābi pēc savas valodas paražām pievienojuši priedēkli «al», tā darinādami vārdu «alķīmija». Cik šī zinātne ir diža, vari spriest kaut pēc tā, ka paši ēģip­tieši savu valsti saukuši par «Khemi» .. . Ak ziedošais spīdekli, ko salīdzināt drīkstu tikai ar mirdzošo sauli, atļauj tev parādīt mūsu mākslu un, ja pamanīsi krāp­šanu, lai mana necienīgā galva ripo no pleciem!
   —   Man patīk tavs piedāvājums … — hercogs do­mīgi noteica.
   —     Tas būtu īsti laikā! — iesmējās bruņinieks ar sar­kano apmetni un sarkano vadmalas cepuri, kurš sejā bija neparasti līdzīgs hercogam, bet ar gauži izstieptu apakšlūpu un nesukātiem matiem. — Vajag uzklausīt šos divus alķīmiķus un, ja viņiem taisnība, naudu ne­žēlot. Zelts pašreiz taču ir viss! … Vislepnākie zemes īpašnieki spiesti pārdot vai atdot par parādiem savas zemes pilsētniekiem. Florencei jau pieder ne tikai jū­dze ap pilsētas mūriem, bet tā pilsētas īpašumus vēl paplašina,- uzpirkdama zemes no tiem tukšpauru bru­ņiniekiem — piļu īpašniekiem, kuri labāk nododas liel­ceļa laupīšanām nekā jūsu pilsgalma izsmalcinātajiem priekiem. Zelts! Ja būs zelts, mēs pakļausim Florenci, padzīsim varu sagrābušos rebiniekus un naudas mijē­jus. Zelts — un pats pāvests tevi padarīs par Toskaņas lielhercogu!… — Bruņinieks iesmējās, lielos, dzeltenos zobus atiezis. (Es nobrīnījos par viņa gudro valodu un briesmīgo izskatu.) — Bet, ja Transjordānijas Dāniēls ir krāpnieks, tad vienmēr varam ar viņu rīkoties tā, kā viņš to pelnījis . . .
   —   Atstājiet mūs vienus! — hercogs norādīja savai svītai.
   Visi izgāja ārā. Bez hercoga istabā palika tikai bru­ņinieks ar sarkano cepuri. Acīm redzot, tas bija her­coga brālis.
   —  Nu, — hercogs uzrunāja manu saimnieku, — saki visu, nekā neslēpdams!
   —    Ak1 spožā gadsimta slava un gods! — mans saim­nieks iesāka. — Esmu alķīmiķis, filozofs un ārsts. Dau­dzajos klejojumos manā ziņā nonācis apbrīnojams paša Hēbera rokraksts … Karavīrs, kas man šo dokumentu pārdeva, to pārvedis no Spānijas. Viņš man stāstīja, ka
   pagāns, kuram viņš šo rokrakstu atņēmis, kritis viņam pie kājām, piedāvādams savu dzīvību tā vietā… Maurs visu laiku atkārtojis: «Džafir, Džafir!» — kas, kā mums, zinātņu vīriem, zināms, ir slavenā Hēbera musulmaniskais vārds. Vareno Ēģiptes magu un alķī­miķu pēcnieks Hēb§/s aprakstījis daudzus tagad tikpat kā pilnīgi zudušus noslēpumus … Odo, padod šķirstiņu!
   Es piegāju pie sava saimnieka un atvēru šķirstiņu. Mesers Dāniēls pasniedza hercogam to pašu arābu zīmēm aprakstīto pergamenta gabalu, kas jau tik daudz nelaimju bija sagādājis manam pirmajam saimniekam, varonīgajam Kompjenas Gotfrīdam. Jau Buržē mesers Dāniēls man to atņēma, un tagad es vērīgi ielūkojos vīstoklī. Pergamenta otrās puses briesmīgais uzraksts, kur vikonts Adalberons nopulgoja savu upuri, bija no­dzēsts.
   Mesers Dāniēls cieši raudzījās hercoga un viņa brāļa sejā. Tie ar interesi aplūkoja dokumentu, to ačgārni turēdami.
   —    Tā ir tikai daļa no dārgā dokumenta, tā otra puse … — aizrādīja mesers Dāniēls. — Tajā stāstīts par zelta pagatavošanu no mums visiem pazīstamas vielas. Pagatavošana ir tik vienkārša, ka es atklāšu lielā Hēbera noslēpumu, līdzko jūsu gaišībai labpatiks uzmūrēt savā mājā krāsni, kas pietiekama, lai kausētu zeltu, padarot to uz laiku kustīgu kā dzīvsudrabu, un jūs, jūsu gaišība, būsiet pārsteigts, cik noslēpums ir vienkāršs.
   —   Bet cik maksā jūsu noslēpums? — noprasīja her­cogs.
   —    Divus tūkstošus dukātu! — stingri noteica mesers Dāniēls no Transjordānijas.
   —    Un es varēšu zeltu taisīt patstāvīgi?
   —   Jā, Lielo Darbu jūs varēsiet veikt pats.
   —    Pēc jūsu materiāliem? Esmu dzirdējis, ka alķīmiķi visvairāk baidoties atklāt izejvielu noslēpumu?
   —    Es jau minēju jūsu žēlastībai, ka materiāls, no kā jūs pats pagatavosiet zeltu, ir zināms visiem. Par lētu maksu to varēs iegādāties visur. Jūsu gaišība, jūs da­būsiet zināt visu! Lieciet sagatavot krāsni, kuras kar­stumam jābūt pietiekamam zelta izkausēšanai…
   Mēs jau taisījāmies aiziet, kad pēkšņi hercogs, kaut ko saspringti pārdomādams, lika mums uzkavēties.
   —    Meser Dāniēl, — viņš uzsāka, pārdomās nogrimis, — meser Dāniēl, jūs pārzināt noslēpumaino alķīmiju, jūs varat iegūt zeltu jebkurā daudzumā. . . Kam tad jums vajadzīga nauda? Ja pats nevarat šo zeltu izlie­tot, vai tad tas ir zelts?
   —    Es varu iegūt zeltu jebkurā daudzumā! — mans saimnieks atbildēja. — Ja Ligūrijas jūra, kas viļņo un mirguļo pie Dženovas akmeņiem, būtu no dzīvsud­raba … es visu jūru pārvērstu zeltā . ..
   —    Bet kāpēc jums nesākt kaut vai ar mūsu Arno upi?
   —   Pirms trīsdesmit gadiem es to būtu darījis, bet ne tagad …
   —   Kāpēc ne tagad? … — hercogs jutās ārkārtīgi ieinteresēts.
   —    Šodien zelts — tā ir vara! .. . Zelts nolaupa īsta­jam īpašniekam viņa tēvu zemi, zelts pulcē zem blēžu karogiem milzīgus algotņu karapūļus, pulcē normaņus un frankus, saracēņus un lombardiešus, zelts pārvērš neizglītotus mūkus svētos bīskapos, saules gaismu — tumsā. Ja es būtu nolēmis iegūt alķīmisku zeltu Flo- rencē, tad es šeit jau būtu bijis lielhercogs, jūsu gai­šība, lai gan neesmu tā cienīgs un esmu tikai niecība pret visgaišo hercogu, jūsu žēlastību.
   —  Jums nepatīk būt hercogam? — senjors zobgalīgi apjautājās.
   —    Neesmu cienīgs! … — galvu zemu noliecis, klusi atbildēja mesers Dāniēls.
   iii
   Nākamajā rītā viss bija sagatavots. Mūs gaidīja. Her­cogs nepacietīgiem soļiem staigāja kurošās krāsns priekšā. Uz savrupa galdiņa atradās mazs maisiņš ar zeltu.
   —    Jūsu žēlastība, — iesāka mesers Dāniēls, — viss noslēpums ir slavenajās uzufura zālēs. Nezināmais al­ķīmiķis, kas to pagatavoja lielos daudzumos, rīkojās pēc arābu dokumenta pirmās daļas, ko vakar jums parādīju. Uzufurs, kā jūs to neapšaubāmi jau daudzkārt
   būsiet dzirdējis, ir plaši pazīstams un izglābis dzīvību daudziem cienījamiem un slaveniem kristīgās pasaules pilsoņiem. (Hercogs atzinīgi pamāja ar galvu.) Doku­menta otrajā daļā pastāstīts, ka, uzufuru stipri sildot, no tā rodas krietns daudzums zelta. Tas ir viss noslē­pums …
   —    Tik vienkārši?! — iesaucās hercogs un pieskandi­nāja pa bronzas šķīvi, kas karājās pie sienas. (Istabā iesteidzās kalpi.) — Apstaigājiet visus pilsētas aptieķ- niekus un nopērciet no tiem trīsdesmit uzufura pul­verus.
   Hercogs apsēdās aujfstā atzveltenī un nenolaida acu no mums. Pēc kāda laika sāka atgriezties kalpi. Tiem rokās bija man tik pazīstamās paciņas.
   Hercogs pats to saturu sabēra tīģelī. Reibinoša smaka piepildīja istabu…
   Pēc kāda laiciņa tīģeļa dibenā parādījās zelts. Her­coga ataicinātais juvelieris ilgi ņēmās gar zelta gaba­liņu, skrāpēja to, svēra un nez kāpēc gremdēja ūdenī. Es pametu acis uz savu saimnieku — viņš bija bez­bēdīgi mierīgs.
   —   Tas ir īsts zelts! — iesaucās juvelieris.
   —  Saņem naudu! — negribīgi noteica Toskaņas sen- jors un norādīja manam saimniekam uz maisiņu ar zelta monētām. — Bet no Florences aizbraukt mēs tev aizliedzam! — viņš piebilda.
   Tai pašā naktī, kaut arī mājai bija pielikta sardze, mans saimnieks un es, pārģērbušies par vienkāršiem čompi, devāmies projām no pilsētas. Man somā bija liels baltmaizes klaips ar pasmagu divtūkstoš dukātu maisiņu viducī.
   Drīz nonācām Francijā. Mans saimnieks ilgi staigāja pa istabu, pārdomādams piekrāptajam augstmanim sū­tāmās vēstules saturu, tad nosēdināja mani pie galda un nodiktēja man šādu vēstījumu:
   Tam, kurš nekad nebūs Toskaņas 'lielheicogs. Uzu­fura, kas satur zeltu, drīz vairs nebūs nevienam ap- tieķniekam aiz tā vienkāršā iemesla, ka to gatavoju es pats.
   Transjordānijas Dāniēls.
   Es atcerējos pie saimnieka galda atrasto zelta pulveri un biju pārsteigts par mesera Dāniēla drosmi un tāl- redzību.
   Bet tik pārgalvīga varenā hercoga piekrāpšana ne­varēja palikt nesodīta.
   Drīz manu acu priekšā risinājās notikumi, kurus atce­roties vien man vēl tagad sametas baigi.
   Lielajā gada tirgū mans saimnieks milzīgam ļaužu baram rādīja dzelzs transmutāciju zeltā. Šim nolūkam es pēc viņa norādījuma zelta naglu pārklāju ar līmē iejauktu rūsu. Naglu parādīja pūlim, tad saimnieks to iegremdēja traukā ar brūno skābi un, nesaprotamus vārdus murminādams, pēc kāda brīža naglu izcēla no šķidruma. Dižciltīgākie vasaļi un bruņinieki drūzmējās uz paaugstinājuma, kas it īpaši vairoja uzticību tam, ko darīja mans saimnieks.
   Bija skaidra rudens diena. Odas upes krastā pie Kar- kasonas * pilsētas sniegbaltajiem mūriem uz koka pa­augstinājuma stāvēja mans saimnieks. Viņš jau divreiz bija rādījis dzelzs naglas pārvēršanos zelta naglā, bet cilvēki, cieši apstājuši paaugstinājumu, neļāva mums aiziet. Ar cepuri rokā es nokāpu lejā, lai savāktu sa- braukušo tirgoņu dāsni mesto naudu. Visi līksmoja par neredzēto izpriecu. Ko agrāk bija varējuši redzēt tikai dižciltīgie augstmaņi, kuriem pašiem bija savi alķīmiķi, tas tagad tika rādīts visai tautai. No tālās Anglijas ar alvu un dzelzi gada tirgū atbraukušie tirgoņi, manas mīļās Flandrijas tirgoņi ar vadmalu un vilnu, uz Kar- kasonu ar ādām, tērauda izstrādājumiem, kara cirvjiem un bruņām ieradušies čehi, — itin visi tīksminājās, ka, mājās pārbraukuši, stāstīs par neparasto brīnumu, ko viņiem parādījis Transjordānijas Dāniēls. Es pakāpos uz paaugstinājuma, lai atdotu savam saimniekam naudu, kad pēkšņi ieraudzīju lielā, rudā zirgā caur pūli spraucamies dīvaini pazīstamu augstmani. Tam mugurā bija plats, sarkans smalkas vilnas kamzolis, uz acīm uzvilkta augsta flāmu platmale. Kaut kur viņu biju re­dzējis, bet kur? Neatceros . ..
   Kā vēlāk sev to pārmetu, ka uzreiz nepazinu šo diž­ciltīgo kungu! Kā varēju klusēt tobrīd, kad mums tu­vojās nenovēršamais un šausmīgais, kas uz līdzenas
   vietas sagrāva mūsu labklājību?! Tad augstmanis pa­kāpās uz paaugstinājuma. Vēl nezinot, bet jūtot, ka darīšana ar kādu svarīgu kungu, viņu palaida priekšā, kur stāvēja mans saimnieks, kas rādīja ļaudīm dzelzs naglu.
   Saimnieks nolaida roku, nolika naglu uz baļķa, kas bija pārklāts ar izrakstītu sedziņu,, uz kuras atradās trauks ar «burvju eliksīru». Tai mirklī augstmanis sar­kanajā kamzolī atgrūda no acīm savu platmali, pagājās uz priekšu — un mans saimnieks šausmās atkāpās. Ta­gad es pazinu šo kungu ar sarkano kamzoli, es to pa­zinu pēc izstieptās apakšlūpas: tas bija Toskaņas sen- jora brālis, tā paša senjora, ko pavisam nesen bijām piekrāpuši ar uzufura pulveri.
   Augstmanis izvilka un pacēla virs galvas līku, spī­dīgu zobenu. Mans saimnieks kāpās atpakaļ…
   Zobens pamirdzēja un nolaidās. Es aizvēru acis un domāju, ka mana saimnieka vairs nav starp dzīvajiem, bet augstmanis cirta pa baļķi, kur atradās nagla. Pār­cirstās naglas pusīti viņš pacēla augstu gaisā un rādīja visiem, gan tiem, *fe|s stāvēja uz paaugstinājuma, gan tiem, kas drūzmējās apakšā. Visi redzēja, ka nagla ir visa no zelta, tikai tās virspuse notriepta ar rūsu… Es laidos lapās, bet kāds amatnieks sagrāba mani aiz ap­kakles un uzvilka uz paaugstinājuma.
   Viņa gaišības hercoga brālis pieprasīja izdot manu saimnieku.
   —    Jūsu lūgumu mēs apspriedīsim, senjor Lorenco, — atbildēja viņam kāds cienīgs pilsonis, laikam pats Kar- kasonas mērs.
   Bet atjājušais augstmanis, ko atbalstīja satrakotais pūlis, kliegdams pēc mana saimnieka nāves, palika pie sava.
   —    Jūs nepazīstat šo nekrietno krāpnieku! — viņš kliedza. — Šodien gada tirgū rādītais ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to, uz ko viņš ir spējīgs!
   —    Bet kas tas par zeņķi? — uz mani rādīdams, iejau­tājās mērs. — Kas tu tāds esi?
   —    Odo… — es atbildēju, cik vien varēdams klusu.
   Bet pūlis sāka klaigāt:
   — Odo?! To jau sauc tāpat kā mūsu slaveno upi! Noslīcināt viņu, noslīcināt! …
   Smejot un jokojot mani vilka uz. upi, ko man par nelaimi arī sauca par Odo. Spēcīgs tirgonis, sagrābis mani aiz kājām, plaši atvēzējās un iemeta mani ūdenī. Nogrimu līdz pašam dibenam, bet, kad sāku ķepuroties ārā, jau ūdenī dzirdēju pūļa kliedzienus krastā. Nir­dams peldēju arvien tuvāk un tuvāk otram krastam. Man par laimi ūdens bija pārāk auksts un niknums un dusmas pret mums jau bija atvēsušas, tāpēc neviens nemetās man pakaļ upē. Drīz jau stāvēju otrā krastā. Teciņiem laidu uz krodziņu, kur bija palikušas visas mūsu mantas, žigli uzskrēju augšā un, paķēris pirmo pa rokai pagadījušos somu, izmetos ārā. Pāri upei lielā laivā no gada tirgus mājā brauca amatnieki un tirgo­tāji. Vajadzēja vākties projām, un es nagoju ārā no pilsētas.
   Tikai tad, kad cietokšņa baltie mūri vairs nebija re­dzami, es apsēdos garajā, nodzeltējušajā zālē un at­vēru somu. Tajā bija saimnieka nauda un dārglietas.
   iv
   Narbonas tuvumā es panācu kādus vaļējus ratus, ku­ros sēdēja mans saimnieks. Seši vai septiņi jātnieki bija viņu ielenkuši, bet pa priekšu, kādu jautru dziesmiņu dziedādams, jāja Toskaņas Lorenco — tā, šķiet, sauca šo dižciltīgo senjoru. Viņa rudais ērzelis bija slaids kā briedis un spēcīgs kā meža vērsis. Tomēr ne jau es viens pats pievērsu tam uzmanību šajā vakarā …
   Ceļš gāja līču loču starp kāpām un krūmiem. Es de­vos taisni uz netālu saskatāmo pili.
   Pils bija Karkasonas mazs atveidojums. Stāvie jumti stūru tornīšos, šaujamlūkas, pat vārti bija gluži tādi paši. Par Karkasonas cietoksni tā bija tikai tikpat ma­zāka, cik1 teļš mazāks par govi. Vārti bija atvērti, grā­vis — sauss. Pa krēslu es bez jebkādiem kavēkļiem ielavījos pilī. Pie vārtiem guļošais karavīrs pat nepa­kustējās. Apdullinoši krācieni tricināja gaisu.
   Atskanēja balsis, un pils pagalmā uz sava rudā ērzeļa
   iejāja Lorenco. Ērzelis skaļi iezviedzās, un no staļļa par atbildi arī atskanēja zviegšana. Lorenco uzbukņīja sargu, un tas laiski pamodās un ilgi staipījās, tad pēkšņi sastinga kā izbailēs. Viņa acis cieši ieurbās Lo­renco zirgā.
   Es paslēpos aiz priežu baļķu grēdas.
   No pils izskrēja kāds vīrs un skaļi iekliedzās:
   — Uguni! Uguni!
   No mazas pie mūra pieplakušas mājiņas izdrāzās karavīri ar lāpām rokās. Es briesmīgi pārbijos, bet man neviens nepievērsa ne mazāko vērību. Kalpi un kara­vīri sadrūzmējās ap rudo ērzeli un tajā sēdošo Lo­renco. Zemais, plecīgais pils īpašnieks, tas, kurš bija kliedzis: «Uguni!» — nelikdamies ne zinis par Lorenco, taustīja kājas zirgam, kas mīņājās un tramīgi šķielēja. Barons palīda zirgam zem vēdera, un no turienes at­skanēja viņa jūsmīgās piezīmes. Sanākušā pūļa sau­cieni skaidri liecināja, ka kalpi ir pilnīgi vienis prātis ar sava barona gaumi.
   Tad noskanēja kāds nesakarīgs sauciens, un barons aizmetās uz pili. Lorenco nolēca no zirga, izteica īsas pavēles saviem kareivjiem, un arī tie nokāpa no zir­giem. Ratos Mds ievaidējās. Mans saimnieks, domā­jams, gribēja pievērst sev uzmanību. Bet pils kalpi, rudo ērzeli apstājuši, to taustīdami un pliķēdami, ar ne­parastu godbijību aizveda uz stalli. Kareivji nosēdās pie ratiem, kuros gulēja mans saimnieks, un sāka ēst, bet Lorenco, paraustījis savus milzīgos plecus, kuros iežvadzējās zem apmetņa paģērbtās bruņas, aizsoļoja uz pili, kuras logos ielāktījās mazas uguntiņas.
   Es bailīgi sekoju viņam un ar drebošu sirdi ieslīdēju pa pusviru durvīm. Augstās, lielās zāles dibenā sēdēja Lorenco. Tikai divi vai trīs gaismekļi ar degošām dak­tīm tik tikko apgaismoja nelielu apli. Viss pārējais grima tumsā. Kalps viņam pasniedza lielu mīklas šķīvi ar kūpošiem gaļas gabaliem. Lorenco, no dziļas glāzes nodzēries, sāka ieturēt maltīti. Es nobrīnījos, ka pils īpašnieks neapsveic savu viesi.
   Augšā, kurp veda akmens kāpnes, paspīdēja gaisma. Es saņēmos un piesardzīgi kāpu augšā pa izdrupušajām kāpnītēm. Pametis acis durvju spraugā, ieraudzīju, ka
   gluži apaļā istabā satraukts staigā pils īpašnieks. Istaba bija daudzo sveču gaismas pielieta.
   Barons strauji apsēdās uz ķebļa un skaļi nosēcās:
   —    Kas par zirgu! Zvēru pie visiem dieviem, tādu es neesmu redzējis! …
   Kaut kur pagalmā zviedza rudais ērzelis, un pils īpaš­nieks saķēra galvu.
   Es klusi un uzmanīgi piegāju klāt un nokritu viņa priekšā uz ceļiem,
   —    Lai slavēts krāšņais dižums! … — es iesāku, pū­lēdamies atdarināt sava saimnieka — mesera Transjor­dānijas Dāniēla balsi, kādā viņš uzrunāja Toskaņas hercogu.
   Pils īpašnieks paskatījās uz mani, bet domās viņš bija kaut kur prom.
   —    Jūsu žēlastība, — es sacīju, — atbrīvojiet manu saimnieku! … Ratos viņu ved tas bruņinieks . ..
   —    Bruņinieks … Bruņinieks, kuram tas rudais ērze­lis? Ak tu nolādēts! …
   —    Mans saimnieks ir nevainīgs …
   —    Bruņiniekam vienmēr ir taisnība! — iebrēcās pils īpašnieks. — Vienmēr! Kā tu uzdrošinies apvainot bru­ņinieku? Es tev nocirtīšu ausis! … Bet ko noziedzies tavs saimnieks?
   —    Viņš neko nav noziedzies. Viņš ir alķīmiķis!
   —    Alķīmiķis? Tātad krāpnieks!
   —    Mesers Dāniēls ir liels brīnumdaris, jūsu žēlas­tība! Viņš ir īsts alķīmiķis. Dižciltīgā Toskaņas senjora pagrabos daudzus gadus taisījām mākslīgo alķīmisko zeltu, un slava par Florences bagātībām tālu aizskanēja visā pasaulē . .. Kādas pilis un katedrāles Toskaņa nav uzcēlusi par mana saimnieka — mesera Transjordānijas Dāniēla zeltu! Kādi zirgi nav atdzīti uz Florenci no Arā- bijas un no Māsas krastiem! . ..
   —    Zirgi?! … — iekliedzās pils īpašnieks, un viņa zilganmelnās ūsas kā dzīvas pašāvās uz augšu. — Zirgi! Velns parāvis, kaut kāds blēdis mīdīs manu zemi! Li­kumi? Pie velna ar visiem likumiem! Es zvēru pie Ju­pitera, — ak, tavu velnu, sasodītais paradums! — zvēru pie svētās jumpravas sargātājas pīšļiem… vai kā viņu
   velns tur sauc… bet stampāt manu zemi ar rudiem aidiniekiem?! Tas ir par daudz . .. Bet tu, delveri, melo! Tu melo no viena gala līdz otram! Tiklab par zeltu, kā par alķīmiķi! Mani tu nepiekrāpsi — tur ved sīku zag- lēnu, kas krāpj godīgus cilvēkus! Jā, jā!
   —    Nē! — es skaļā balsī atbildēju un izbēru uz ozola galda taisni virsū kauliem un ēdienu atliekām visu mana saimnieka somas saturu.
   Divi tūkstoši dukātu izbira pa istabas grīdu, daži iz­ripoja pa durvīm un pieskandināja ar smalko un maigo skaņu pils mūra velves.
   Pils īpašnieks apstulbis blenza uz galdu, tad pagrāba un pacēla pie acīm riekšavu zelta monētu.
   —    Jā, jā, tās ir Florences republikas monētas!… Tu, zēn, runā taisnību… Taisnību, lai jods mani parauj! Mana nelaiķe sieva allaž teica, ka es esot vientiesis un bailīgs cilvēks, nevis bruņinieks, — tā viņa sacīja, zvēru pie Vulkāna! … Velns lai parauj, es zvēru pie tiem pīšļiem, vai kā tos sauc … Es esot bailīgs?! — viņš iesaucās un, pie loga pieskrējis, skaļi uzsauca: — Renjē! Zak! Spēkoni! Surp, visi pie manis! …
   Pils īpašnieks noskrēja lejā pa kāpnēm. Apakšā uz viņu jau gaidīja bruņoti karavīri. Es pieplaku pie zāles augsto durvju stenderes.
   Barons zagšus iesteidzās zālē. Ar katru mirkli viņa soļi kļuva ātrāki. Viņš pieskrēja un strauji apstājās pie Lorenco, kas sēdēja pie vīna glāzes. Lorenco izskatījās mierīgs, tikai viņa apakšlūpa bija vēl vairāk izstie­pusies.
   —    Kas tev tur ratos? — skarbi noprasīja barons.
   —   Krāpnieks … Zaglis … — mierīgi atbildēja Lo­renco un iekampa no glāzes.
   —   Es viņu paturu sev — viņš man ir vajadzīgs! — noteica barons.
   —    Viņš nogādājams mana brāļa — nākamā Toskaņas lielhercoga pilī! Un viņu tur nogādāšu! … — Ar šiem vārdiem Lorenco satvēra savu līko zobenu. Rok­tura dārgakmeņi spulgoja līdzīgi zaļām acīm.
   —    Jūsu brālim diezgan sava zelta, viņam pietiek! Alķīmiķis paliks pie manis! … Vai arī jūs … — Viņš
   apklusa un ausījās. (Skaļi iezviedzās ērzelis.) — Kas tas par ērzeli, velns parāvis! — nobļāva barons un iz­vilka šķēpu.
   Lorenco, krēslu apgāzdams, ari pielēca no galda.
   —    Es neklāstīšu viesmīlības likumus tādam iznirelim, tādam ubagu baronam kā tu! … — zobgalīgi atcirta Lorenco, sitienu atvairīdams.
   —   Velns ar ārā, tumšs! — iekarsdams nosēcās ba­rons.
   —   Lai top gaisma! — atsaucās Lorenco un ar zobena galu pagrūda eļļas lampiņu.
   Eļļa spoži uzliesmoja. Zobeni atkal gāja krustām. Bei­dzamais, ko pamanīju, bija satrakotais Lorenco, kas, notriecis baronu uz grīdas, deva viņam cirtienu pēc cirtiena. Istabā sabruka karavīri, bet es kūleniski laidu lejā pa kāpnēm, Lorenco kalpi kāvās pie cietokšņa mū­riem, pils logos šaudījās liesmas.
   —    Saimniek! — es klusītēm uzsaucu.
   Viņš atbildēja ar vaidu. Es ielēcu ratos, ar nazi ātri pārgriezu mesera Dāniēla roku un kāju valgus. Kādu brīdi viņš nespēja pakustēties.
   Pie ratiem pieskrēja kāds karavīrs un uzkliedza mums:
   —    Uz kurieni?!
   Bet no augšas atskanēja balsis:
   —   Zelts! Te ir zelts! …
   Un visi, kas bija pagalmā, vēja ātrumā iedrāzās pilī.
   Es pametu saimnieku ratos un metos uz stalli. Roka sataustīja pavadu. Es izvedu pirmo pagadījušos zirgu pagalmā. Tas bija rudais Lorenco ērzelis. Mans saim­nieks mīlīgi paplikšķināja tam pa kaklu, lēnām, taisni no ratiem, ar savām sapampušajām kājām uzrausās uz zirga neapseglotās muguras un palīdzēja uzrāpties arī man. Tad saimnieks iekliedzās, un ērzelis metās auļos. Mēs jājām ilgi, līdz pils, kas liesmoja kā sārts, vairs nebija redzama …
   Mēs jājām soļos pa jūras krastu. Ugunsgrēka blāzma aiz muguras pletās plašumā. Man rādījās, ka liesmu mēlēs ar mirdzošu zobenu cīnās trakais un uzpūtīgais Lorenco.
   No rīta saimnieks noguldināja zirgu, bet mēs atlai- dāmies valgajās smiltīs tam blakus. Vējš šūpoja spil- vainos krūmus; maigas, netveramas smilšu strūkliņas tecēja man caur pirkstiem. Zeltainos vizuļos mirdzošā gaišzaļā jūra šalkoja mūsu priekšā. Augstie viļņi vēlās krastā un šņākdami plūda atkal atpakaļ.
   —    Saimniek, es jums līdzi neiešu! — es paziņoju.
   —   Jā, tev pietiek, es domāju tāpat… Bet no tevis, Odo, iznāktu diezgan labs alķīmiķis. Tev ir labas ro­kas, tās daudz ko prot, tu esi saprātīgs un neatlaidīgs. Man žēl no tevis šķirties …
   —  Alķīmiķis es arī būšu. Es būšu. Es meklēšu filozofu akmeni. Tas ir tik interesanti! Tikai nevajag krāpt…
   —    Nedomāju, ka tāds akmens ir īstenībā.
   —    Es to meklēšu. Man patīk vērot, kā izkūst varš, kā sadalās un atkal saplūst kopā dzīvsudrabs, kas at­gādina izkausētu, aukstu alvu. Ziemā man patīk dar­boties gar atanoru un sekot, kā zāļu izvilkums pil no retortes … Es, saimniek, būšu alķīmiķis!
   Mesers Dāniēls atvēra somu:
   —    Va velns, tu taču esi izbēris visu zeltu!
   —    Jūsu dzīvība, saimniek, bija tā vērta!
   —   Ak nē, dažas monētas vēl te palikušas. Ņem tās, Odo! Ņem ar visu somu… Naudas man nevajag. Es aizjāšu līdz Monpeljē, tur gada tirgus vēl nav beidzies, un pārdošu šo rudo skaistuli. Tas ir vērts ne vienu simtu dukātu vien.
   —   Bet, saimniek, somā ir ari pergaments. — Un es izcēlu to pašu arābu dokumentu, kuru saimnieks bija rādījis hercogam. — Tajā ir aprakstīts uzufurs.
   —    Uzufurs? Es tos ķeburus izlasīt nevaru… Ņem to, tas taču ir tavs. Varbūt tajā ir alķīmijas Sarkanā ak­mens noslēpums… Bet, Odo, ja tu patiesi gribi kļūt alķīmiķis un visu mūžu elpot neredzamos, bet indīgos sakarsētā sudraba vai verdošā dzīvsudraba iztvaikoju- mus, tad es tev došu līdzi vēstuli kādam savam senam paziņam . .. Kādreiz mācījos. Anglijā, Oksfordā. Man pareģoja spožu nākotni, bet,\kā redzi, esmu izraudzī­jies citus ceļus. .. Mani ļoti mīlēja kāds profesors. Ta­gad viņš no katedras ir aizgājis un ir Linkolnas bīskapa
   augstajā amatā. Es uzrakstīšu bīskapam dažus vārdus, un viņš tev palīdzēs. Bet es tevi, Odo, lūdzu, nestāsti viņam par mani. Viņš droši vien jutīsies sarūgtināts.
   Nākamajā krodziņā lauka ceļa malā mans saimnieks uzrakstīja īsu vēstulīti arābu pergamenta otrā pusē. Mēs izšķīrāmies. Vingros, nenogurdināmos rikšos pa gaišo ceļu tecēja rudais ērzelis. Ceļa līkumā saimnieks pagriezās, pamāja man ar roku un nozuda uz visiem laikiem.

   I
   Divus gadus garš bija mans ceļš uz Angliju, uz Lin- kolnas grāfisti. Tas bija grūts ceļš. Bieži vajadzēja aiz­mirst savu mērķi un rūpēties par dzīvības saglabāšanu, gādāt par to, lai dzīvības nīcīgais pavediens nepār­trūktu aiz aukstuma un bada …
   Par ko man vajadzēja būt, kamēr satikos ar veco žonglieri un jokdari! Viņš man iemācīja savu sarežģīto un ļaudīm patīkamo mākslu. Tirgus laukumos es dzie­dāju dziesmas par lielajām kaujām un spēcīgajiem va­roņiem, kas pieveikuši milžus un burvjus, metu gaisā un ķēru rokā spožos nažus un vairākas vara bumbas, bet vecais vīrs savāca naudu. Manas mākslas slava steidza ātrāk par mūsu mantu vezumā iejūgto nabaga zirdziņu. Reizēm mūs aicināja pat pilīs, kur mēs uzjaut­rinājām bagātos un dižciltīgos vasaļus.
   —    Uz dienvidiem! — sacīja mans biedrs. — Uz dien­vidiem, kur šalko jūra, kur nav jāstaigā smagās un siltās drēbēs!
   —   Uz ziemeļiem! — atsaucos es. — Tikai uz zieme­ļiem! Man jānokļūst Linkolnas grāfistē …
   Par lielu naudu laivinieks mūs pārcēla no Buloņas uz Anglijas karalistes krīta krastiem. Te žonglierus cie­nīja vēl vairāk nekā Burgundijchrai Šampaņā. Mans draugs, vecais jokdaris, pa ceļam saaukstējās. Tāpēc atstāju viņu pie kāda zemnieka, atdevis vecajam vīram visu naudu, cik vien man tās bija, bet pats soļoju tikai tālāk un tālāk uz ziemeļiem. Starojošajā maijā es jau gāju pa Linkolnas grāfistes ziedošajām pļavām. Mani gaidīja briesmīga vilšanās: Linkolnas bīskapa kalpi
   man paziņoja, ka bīskaps, pie kura es devos, esot sen jau miris.
   —    Ej uz Oksfordu, — viņi man ieteica. — Tur dzīvo kāds brīnum gudrs mūks, mūsu nelaiķa bīskapa liels draugs.
   Nekādu lielu cerību man nebija, bet es tomēr gāju, lai vismaz redzētu šo mūku, kurš dabūjis iesauku Mīrābilis — Apbrīnojamais un par kura gudrību man jau sen bija nācies dzirdēt. Vai viņš mani pieņems?… Mani pārņēma dziļa vienaldzība pret manu žongliera un jokdara diendienas darbu. Bet, kad sanāca ļaudis un uzmundrināja mani ar klaigām un skopām dāvanām, ko sameta manā cepurē, es atdzīvojos un strādāju ar sa­jūsmu. Tomēr vakarā, iedomājot, kā rūc uguns atanorā, kā, ar dzīvsudrabu savienodamies, kūst zelts, kā ož de­gošais sērs, mani atkal māca grūtsirdība. Vai tiešām nevarēšu nodoties dažādu metālu brīnišķīgo īpašību un noslēpumaino pārvērtību pētīšanai, vai tiešām savu dzīvi nevarēšu veltīt alķīmijai, kas ir daudz brīnišķī­gāka un dziļāka zinātne nekā sholastika un astroloģija!
   Oksfordā nokļuvu daudz vieglāk, nekā biju domājis. Pa visiem ceļiem gan kājām, gan jāšus snāja karavīri. Jo tuvāk nāca Oksforda, jo vairāk to bija. Man labprāt ļāva iesēsties ar vīna mucām un smagiem kauju vai­rogiem piekrautajos ratos. Līdzās, ne ar ko neapkrāvu- šies, jāja bruņinieki un baroni. Tas bija ērmots svēt­ceļojums.
   Karstā jūnija pēcpusdienā biju izslējies stāvus ratos un, atzinības kliedzieniem skanot, metu gaisā un atkal ķēru rokā četrus asus nažus un vairākas bumbas. Tā­lumā parādījās pilsētas mūri.
   Es tos pamanīju pirmais un iesaucos:
   —    Pilsēta!
   Kāds cienīgs barons ierāpās ratos, izmeta mani no tiem un sāka vērīgi aplūkot Oksfordas jumtus un mājas.
   Pilsēta bija pilna ar jātniekiem, bruņiniekiem un kal­piem. Milzīgas svītas pavadībā parādījās karalis. Tas bija Henrijs III. Viņa pavadoņi baroni drīzāk izskatījās kā gūstekņa vedēji, nevis sava karaļa pavalstnieki.
   Nākamajā dienā es ierados Oksfordas universitātes
   lielajā ēkā. Pa krēslainu gaiteni mani aizveda līdz šau­rām durvīm. Es gaidīju ilgi. Cauri durvīm spiedās man tik pazīstamā degošā sēra smaka, bija dzirdama vien­mērīgā šņirkstoņa, kas rodas, grūžot miezerī pulveri. Dzirdēju arī stiklu plīstam. Beidzot durvis atvērās. Is­tabā bija daudz gaismas, un es negribot piemiedzu acis. Garš, smagnējs mūks rupjā franciskāņu sutanā kailām kājām stāvēja manā priekšā. Viņa tonzūra pakausī ilgi nebija skūta, un kuplie, cirtainie mati sedza pieri. Mūks cieši raudzījās gaiteņa tumsā.
   —    Kas mani gaida? — viņš jautāja.
   —    Odo, jauneklis no Flandrijas, — es sacīju, paspē­ris soli uz durvju pusi. — Es ilgi meklēju Linkolnas bīskapu, bet viņš ir miris. Tāpēc atnācu pie jums.
   —   Mana neaizmirstamā skolotāja vārds man ir svēts, — teica mūks.
   Tad es sapratu, ka tas ir tas pats maģistrs, par kuru man bija stāstījuši bīskapa kalpi.
   Viņš mani ielaida savā darbnīcā. Vai šī lieliskā, ar apbrīnojamiem, man nepazīstamiem traukiem pilnā is­taba, īsta alķīmiķa laboratorija, kurā pie lieliem gal­diem strādāja mācekļi un palīgi, varēja līdzināties tai niecīgajai klētiņai, kādā strādāja mans krietnais un nelaimīgais saimnieks Kompjenas Gotfrīds! Vai šo is­tabu maz varēja salīdzināt ar mesera Transjordānijas Dāniēla šķirstiņu, kurā bija tikai pāris desmit dažādu vielu! Un tomēr viņam netrūka bezkaunības saukt to par savu laboratoriju.
   Mani sagrāba biklums.
   Es pasniedzu maģistram pergamentu, uz kura mesers Dāniēls bija uzrakstījis vēstuli Linkolnas bīskapam, un pakāpos sāņus, vērodams mācekļu straujās kustības. Divi no tiem pūlējās iekurt lielo krāsni. Viņu rīkošanās nebija veikla, un es, izmantodams mirkli, ka lielais zi­nātnieks nogrimis vēstules lasīšanā, nedroši piedāvājos palīdzēt.
   —    Apbrīnojami! — maģistrs iesaucās. — Tas ir īsts dokuments! . . . Mani bērni, — viņš uzrunāja mācekļus, — šis jauneklis man atnesis apbrīnojamu pergamentu! Gadu simtiem šis dokuments klīdis, līdz nonācis manās rokās! Un es saskatu likteņa pirkstu, ka jauneklis gājis
   pie mana drauga un skolotāja Roberta Grosetesta, bet nonācis pie manis. Tas ir mans brīnišķīgais skolotājs, kas sūta man sveicienus no sava dzestrā kapa … Pui­sēn, mēs tev viņa vietā atlīdzināsim …
   —    Naudas man nevajag, — es atteicu. — Mans saimnieks, mesers Transjordānijas Dāniēls, šīs lapas otrajā pusē uzrakstījis vēstuli.
   Maģistrs ātri pagrieza pergamentu uz otru pusi un iesmējās:
   —     Redz, kā! Viņam trūcis papīra, un šo apbrīnojamo dokumentu viņš izlietojis vēstulei! Viņš izdarījies kā tas tumsonis Tulūzas skriptorijas mūks, kurš ņēmis un izdzēsis nenovērtējamo Aristoteļa rakstu, lai uz per­gamenta atzīmētu ienākušo vīna mucu skaitu un pie­rakstītu kartulāriju ar norādījumiem par abatijai pie­derošajām zemēm … Transjordānijas Dāniēls raksta manam augsti cienījamam draugam, ka tu, mans dēls, ilgus gadus esot strādājis pie dažādiem alķīmiķiem, ka tu sapņojot par Lielā Darba mākslu un mīlot to, ka tu esot attapīgs un veikls … Divi gadi pagājuši, kopš šis dokuments uzrakstīts. Vai tava apņēmība palikusi tik­pat stingra, jo zinātnei ir vajadzīgi nevis skaisti vārdi vai tukši prātojumi, bet liels darbs un vērīgums pret visu, kas notiek kolbā, krāsnī, gaisā un debesīs?
   —    Es gribu būt alķīmiķis! — es stingri noteicu.
   —     Mani nekas vairs nebiedē. Esmu pieredzējis gan aukstumu, gan badu, esmu mucis no satrakota ļaužu pūļa… Bet divus pēdējos gadus esmu bijis… esmu bijis žonglieris.
   Mācekļi, kas skaudīgām acīm uzlūkoja mani, jo sko­lotājs man, ievērības necienīgam, veltīja tik daudz uz­manības, skaļi iesmējās.
   —    Ielas kumēdiņu rādītājs meklēs filozofu ak­meni! — nicīgi izmeta viens no tiem.
   —    Rokas, kas iepazinušas veiklību, sirds — pārdzī­vojumus, miesa, kas pārcietusi trūkumu, tā ir alķīmiķa bagātība … — klusu teica maģistrs, un visi apklusa.
   —    Tad, — maģistrs turpināja, uzrunādams kādu mā­cekli, — pavadi Odo un parādi viņam celli, kur jūs dzīvojat. Paēdini viņu. Viņš būs jūsu biedrs.
   Un sākās pati brīnišķīgākā un skaistākā dzīve, kādu jebkad biju iedomājies. Lielajā istabā pie ozolkoka galda mēs, lielā maģistra mācekļi, pulcējāmies no rītiem, lai noklausītos lekciju par minerālu apbrīnoja­mām īpašībām, par mūsu skolotāja veiktajiem atklāju­miem seno autoru noslēpumainajos un neskaidrajos rokrakstos, par darbiem, ko darījuši Austrumu lielie zinātnieki Avicenna, Avenzoars, Razess, ko arābi sauca ar-Razi, un Džafirs ibn Haijans.*
   Mani biedri drīz mani iemīļoja un pieķērās man. Daudzie pār manu galvu nākušie pārdzīvojumi bija pa­darījuši mani miermīlīgu un lēnīgu. Es viegli piedevu viņiem zobošanos par manu ārieni un izrunu. Brīva laika mums bija maz — mēs veicām desmitiem brīniš­ķīgu mēģinājumu un skolotāja vadībā atklājām nere­dzētas vielas un pazīstamu ķermeņu neparastas īpa­šības.
   Tagad neviens vairs nešaubījās, ka nav tālu tā diena, kad apaļajā stikla traukā (mans skolotājs to sauca par filozofu olu) dzīvsudrabs un sērs — visu metālu radī­tāji — savienojušies dos filozofu akmeni, alķīmiķu ilgoto Sarkano akmeni, kas svinu vai varu pārvērtīs zeltā.
   Sai laikā mans skolotājs jau bija kritis nežēlastībā. Sad tad viņu aizveda uz kādu klosteri Parīzes tuvumā, lai gan viņš lielāko daļu dzīvoja Oksfordā, jo pāvests Klements IV vēl cerēja no viņa kaut ko sagaidīt.
   Pie mana skolotāja bieži ieradās citi mūki minorīti *. Noplīsuši un nabagi, degošām acīm viņi atnesa ziņas mūsu laboratorijā no Anglijas karalistes malu malām. Sai zemē notika apbrīnojamas un neredzētas lietas. Ba­roni nīda karali, kas ap sevi bija sapulcinājis augstprā­tīgus ārzemniekus, no kuriem daudzi nevarēja sarunā­ties vienkāršās tautas valodā. Bruņinieki ar naidu stāstīja par nodokļiem, kurus no tiem iekasēja kara­liskā valsts kase — «Šaha galdiņa palāta». Runāja, ka tur uz lieliem, gareniski svītrotiem galdiem paceļoties sudraba monētu kaudzes, bet gaiss piesmircis ar cietsir­dīgā karaļa pavalstnieku asinīm. Mūsu laboratorijā
   pastāvīgi sēdēja franciskāņu mūks ar zibīgām, mazām ačelēm. Mēs zinājām, ka viņš uzrauga mūsu skolotāju, noklausās mūsu sarunas, izseko mūsu apmeklētājus. Un katrs no mums centās šim mūkam sariebt kā vien va­rēdams. Ak, ja mēs būtu zinājuši, kas gaida mūsu mīļo skolotāju, mēs bez kādas šaubīšanās būtu iznīcinājuši šo nekrietno mūku. Bet viņš mums likās tik dumjš, ka neviens viņā nesaskatīja briesmas.
   Tai laikā, arābu grāmatu lasīšanā nogrimis, mūsu skolotājs pievērsa uzmanību stipri degošajiem pulve­riem, kuru sastāvā bija salpetris, ogle un sērs. Skolo­tājs ļoti ilgi bija meklējis šo vielu attiecības, kamēr sāka iegūt maisījumus, kas dega ātri, spoži, ar šņākoņu un sprakšķi. Lielajā bronzas miezerī katru pulveri es saberzu atsevišķi. Uz akmens plātnes ar meža zoss spārniņu mēs pulverus sajaucām un tad laidām klāt de­gošu skalu. Sāds mēģinājums mums bija lielu lielā iz­prieca, turpretim skolotājs allaž raudzījās uz šo darbu ārkārtīgi nopietni un dusmojās, kad mēs mēģinājuma laikā smējāmies un jokojām.
   — Jūs nemaz nezināt, kādam briesmīgam zvēram mēs atveram krātiņu! — viņš bieži mēdza mums at­gādināt.
   iii
   Ārpus universitātes sienām plosījās brāļu karš. Mēs sapratām, ka mūsu skolotājs ar visu sirdi un dvēseli ir vienis prātis ar Lesteras grāfu Simonu de Monforu*, kas droši bija pacēlis ieroci pret karali Henriju III. Ne mazāk par visu notiekošo interesējās valbacainais mūks brālis Bonifācijs. Viņš vērīgi uzraudzīja mūs visus. Viņš īpaši uzstāja, ka mums katru dienu jāskaitot lūgšanas, lai dievs piešķir mūsu monarham uzvaru pār ļauno ienaidnieku. Monfora uzvara radītu nāves briesmas franciskāņu mūkiem, jo stiprinātu angļu baznīcu un pa­darītu to mazāk atkarīgu no Romas pāvesta.
   Beidzot 1264. gada maijā Oksfordā pienāca ziņa, ka netālu no līča, kas šķir Anglijas karalisti no tās valdī­jumiem Francijā, notikusi nikna kauja, kurā grāfs
   Simons de Monfors savienībā ar pilsētniekiem un bru­ņiniekiem pilnīgi sakāvis karaļa karaspēku.
   Pats karalis, kā par to mums pavēstīja viens no mūkiem, kritis gūstā līdz ar savu vecāko dēlu. Mēs visi atklāti priecājāmies, bet brālis Bonifācijs mūs vairs ne­apmeklēja un bija pat izteicies vienam māceklim, ka taisoties aizbraukt uz Akvitānijas karalisti *, jo Angli­jas klimats tam neesot pa prātam.
   Tai brīdī mūsu lielais skolotājs izdarīja, šķiet, nelielu aplamību, kurai tomēr bija visnepatīkamākās sekas mums visiem. Brāļa Bonifācija klātbūtnē mūsu skolo­tājs veica vienu no Lielā Darba posmiem, kad pēkšņi uz dažiem mirkļiem dzelzs stienis, ar kuru viņš jauca verdošo maisījumu, pārklājās ar plānu dzeltena un spī­doša metāla kārtiņu.
   Skolotājs iesaucās:
   —    Mani bērni, es esmu uz pareizā ceļa! …
   Mēs visi ar ziņkāri un sajūsmu vērojām zeltaini spī­došo sloksnīti.
   —    Mans mīļais brāli! — Bonifācijs uzrunāja skolo­tāju. — Vai mani grēcīgie ausu caurumi ir pareizi dzirdējuši? … — Brālis Bonifācijs pieskārās pie sačer- velējušiem un netīriem plāceņiem, kas tam bija izvei­dojušies ausu vietā.
   —   Es it nekā noteikta neapgalvoju, visdrīzāk esmu maldījies, — skolotājs atbildēja. (Man krūtīs aiz žē­luma kaut kas sažņaudzās, ka tik varenam cilvēkam, tik vispusīgam prātam jāpazemojas šī draņķa mūka priekšā .. .) — Mani bērni, tā taču ir kļūda: protams, tas ir varš, mani bērni…
   Bet bija jau par vēlu. Naktī no Oksfordas mazā, žiglā zirdziņā izjāja bakurētains franciskānis, kas bieži bija sačukstējies ar brāli Bonifāciju.
   Es gribēju bez kavēšanās dzīties jātniekam pakaļ, bet mans draugs to neieteica.
   —    Es zinu, ko mūks aizveda, — viņš sacīja. — Nakti biju iegājis brāļa Bonifācija cellē. Uz viņa galda atra­dās vēstule, viņš pats bija aizmidzis, un, pēc smaržām spriežot, istabā ticis izdzerts daudz vīna. Bonifācijs šajā vēstulē ziņoja pāvestam Klementam, ka mūsu skolotājs esot uz «pareizā ceļa». Labi vēl, ka mūks nekā nebija
   pielicis. Nedomāju, ka tādai vēstulei varētu būt kāda nozīme. Jā, pašreiz arī mūki baidās atklāti rīkoties pret Anglijas pārvaldītāju gribu.
   … Reiz kādā svētdienā — karstā jūlija diena — mēs, sadabūjuši muciņu alus un atbrīvojušies no pēdējo darba pārslodzē pavadīto mēnešu sasprindzinājuma, līksmojām pilnā sparā. Mani lūdza «uzraut ka vecos laikos». Un es, uz galda uzšāvies, žonglēju ar apaļiem akmentiņiem un citiem man pasviestiem priekšmetiem. Starp tiem bija arī manas vara bumbas, ar kurām biju ienācis Oksfordā. Mēs tās izlietojām mīkstu minerālu sagrūšanai. Es žonglēju uz galda, no kura viss iepriekš tika nokopts lielajā bronzas miezerī pie loga.
   Skaļi dziedādams jautru joku dziesmiņu, kā negau­sīgais grāfs skaita pa tīrumu skrejošās cūkas un visu laiku kļūdās, es dziesmiņas taktī metu un ķēru nažus, akmentiņus un bumbas, kad pēkšņā klusumā sajutu, ka kaut kas noticis. Es pametu galvu atpakaļ un ierau­dzīju skolotāja stingro skatienu.
   Es ātri ķēru un katram istabā pametu pa priekšme­tam, līdz beidzot manās rokās bija palikusi tikai vara bumba. Es to sviedu miezerī. Bet tad notika kaut kas šausmīgs! Nekad nebiju dzirdējis tik skaļu grāvienu. Man trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Tas bija kā pava­sara pērkons vai Alpos krītošo akmeņu dārdoņa, tas simtkārt pārspēja tūkstoš cilvēku liela pūļa rēkoņu. Zili dūmi izšāvās no miezera. Es novēlos no galda, tur­klāt īstā laikā, jo no augšas sāka birt akmens šķembas un putekļi piepildīja istabu.
   «Ar šo bumbu tu šeit ieradies un ar to laboratoriju arī atstāsi,» es nodomāju.
   Dūmi pamazām izklīda. Skolotājs vērīgi pētīja mie­zeri.
   — Tas ir vesels… — viņš čukstēja. — Tas ir ve­sels, vesels gan! …
   Skolotājs pacēla galvu. Arī mēs pametām acis uz griestiem un nevarējām vien nobrīnīties: velvē bija radies prāvs iedobums veselas plaukstas dziļumā. Es, paklausījis skolotāja mājienam, piestūmu pie loga galdu, uzkāpu uz tā un iebāzu roku dobumā …
   Cik liels bija mans izbrīns, kād dziļumā sataustīju
   kaut ko apaļu! Skolotājs man pasniedza sudraba spo­guli. Es, koncentrējis tajā saules staru, skaidri saska­tīju savu bumbu. Tātad no miezera tā bija izšāvusies ar tādu spēku, ka izsitusi griestos dziļu caurumu un tur iestrēgusi.
   Tika atnesta cērte. Mēs izlauzām daļu no gries­tiem — un bumba izkrita. Skolotājs ilgi to pētīja, tad prašņāja, kas miezerī esot bijis.
   Mēs pūlējāmies atcerēties šai dienai saņemtos uzde­vumus, taču nekā neizdomājām, kas varēja radīt tādu grāvienu, kamēr viens no mācekļiem pateica:
   —    Skolotāj, piedodiet, esmu vainīgs. Uz galda bija drusciņ izbiris sēra, ogles un salpetra pulveris. Mēs to saucam par ugunspulveri. Es to no galda saslaucīju miezerī. Piedodiet mums! …
   —    Jūs, mīļie bērni, — pēc dažiem klusuma mirkļiem iesāka skolotājs. — Jūs paši nezināt, ko esat atraduši. Man jau sen likās, ka no arābiem pie mums atnākušo ugunspulveri, kas pēc baumām pazīstams arī noslēpu­mainajai Ķīnai, no kurienes nāk apkrāsotais porcelāns un brīnišķīgie, seno romiešu tik ļoti augstu vērtētie zo­beni, man jau sen likās, ka šo pulveri izlietos asiņai­najā kara mākslā. Bet man šķita, ka to var izlietot tikai aplenkta cietokšņa sienu sagraušanai. Esmu maldījies. Ja pagatavo bronzas miezeri lielāku un garāku par šo te, tad tas varēs izsviest lielu akmens vai vara bumbu, kas noslaucīs visu savā ceļā! Es redzu jaunu laikmetu. Tas dzimst ugunspulvera dūmos, lidojošu bumbu grā­vienos, no kurām nevar paglābt ne vairogs, ne bruņas, ne cietokšņa sienas . .. Žēl, cik žēl! . .. Man žēl tikai viena, ka tu, Odo, savu bumbu esi laidis darbā šodien, nevis agrāk.. . Mani bērni! — turpināja mūsu skolo­tājs. — Mani bērni… Pār Anglijas karalisti savelkas tumši padebeši. Zemnieki dedzina savu kungu pilis. Viņi tā sauc «Monfor! Monfor!», ka gļēvie baroni un bruņinieki dučiem pāriet no gūsta izbēgušā karaļa un viņa vecākā dēla Eduarda pusē. Būs kauja … Vakar kāds mūks, gauži gudrs cilvēks, kura dzīve ir viens vienīgs gavēnis un dieva lūgšana, tā ka viņš it nemaz nav līdzīgs greznībā un bagātībā nogrimušajiem bagā­tajiem bīskapiem un kardināliem, man pastāstīja, ka
   pie Eivonas upes pulcējoties karaļa un Lesteras grāfa karaspēks. Tur arī izšķirsies karalistes liktenis… Man metas baigi, par Anglijas nākotni domājot. Ja uzvarēs karalis, tad -pāvests, alkatīgais un asiņainais Romas pā­vests, iegūs neredzētu varu pār visām Anglijas kār­tām! …
   Skolotājs izgāja ārā. Es viņam sekoju.
   —    Odo, — viņš mani uzrunāja, — esmu tev patei­cīgs, ka, tev pašam nezinot, tu esi pavēris nākotnes aizkaru. Tu ļoti veiksmīgi mētā savas bumbas, tu esi ļoti veikls, Odo! … Es tev piešķiru Mehānikusa vārdu. Tā tevi sauks vienmēr.
   Skolotājs pieliecās un izņēma no savas koka gultas garu bērza stumbra gabalu. Viņš to atvēra, kā atver šķirstiņu, un izvilka no turienes drānā ievīstītu zobenu.
   —    Ej, Odo! Tu esi jauns un veikls. Es uzrakstīšu dažus vārdus Lesteras grāfam… Varbūt viņš izlietos manas zināšanas. Es nāku nevis ar mieru, bet ar zo­benu! … Es tevi gaidīšu, Odo Mehāniķus …
   —    Skolotāj, — es iebildu, — bet kamēr es aizkļūšu līdz piekrastei…
   —    Nē, tu tiksi laikā, — mani pārtrauca skolotājs. — Karaspēks pulcējas pie Eivonas upes, bet ne pie tās, kuras ūdeņi plūst uz līci, bet pie tās, kas Glosteras tu­vumā ietek Severnas upē. Pa vienu dienu tu līdz tai aizkulsies.
   rv
   Es gāju visu nakti un visu dienu. Man ceļā stājās meži. Es bridu pāri strautiem. Pret vakaru kādā zaļā norā uzgāju apseglotu zirgu. Tas bija vienās putās, un skaustā tam bija dziļi ietriekta stopa bulta. Es bultu izvilku un jāju tālāk. Kad piejāju pie īvšemas cie­tokšņa, visam bija beigas …
   Man garām pa ceļu aizauļoja karaļa bruņinieki, pēc - tam lēnām aizvilkās gūstekņu bars. Vaidēdams kāds nāvīgi ievainots londonietis man pačukstēja: — Monfors ir nonāvēts, karalis mūs sakāva …
   Es rikšoju atpakaj. Zirgs droši tecēja pa tikko saska­tāmu taciņu gar strauju upīti, bet drīz nogāzās beigts.
   No rīta es iegāju Oksfordā. Neviens mani nesagai­dīja, un es devos uz celli pie skolotāja. Viņš mani gai­dīja, vaigi tam bija iekrituši, acis no bezmiega sar­kanas.
   Ar visu spēku viņš iemeta kaktā manis pasniegto zobenu un aizklāja seju ar rokām.
   Karalis vajāja visu Angliju. Katru dienu pienāca zi­ņas par jauniem nāves sodiem un izrēķināšanos ar grāfa Monfora piekritējiem. Skolotājs visu laiku pava­dīja ar mums. Stundām ilgi viņš tēloja mums nākamī­bas ainas.
   Mēs nevarējām viņam neticēt, tik stipra bija viņa pārliecība.
   Rādīdams mums slīpēto apaļo Sīrijas stiklu, viņš zi­nāja stāstīt, ka ar vairākiem šādiem stikliem cilvēki varēšot saskatīt acīm neredzamu mazo ķermeņu noslē­pumus, ka cilvēki iemācīšoties saskatīt tālus priekš­metus tik skaidri, it kā tie atrastos tepat blakus. Viņš zināja stāstīt, ka cilvēki uzbūvēšot mašīnas, kas bez cilvēku roku vai iejūgtu zirgu spēka ar milzīgu ātrumu traukšot pa zemes virsu. Ka pienākšot laiks — un cil­vēks kā putns lidošot pāri ielejām un kalniem, pāri jūrām un upēm.
   Lai gan pagājis daudz gadu un nekas no skolotāja sludinātā nav īstenojies, es joprojām ticu viņa dižajai taisnībai.
   Pēc jaunā pāvesta Gregora X pavēles mūs visus ka­reivju apsardzībā pārvietoja uz Parīzi. Drīz pēc tam manu skolotāju ieslodzīja cellē ar resnām logu res­tēm. Atvadoties viņš paguva, kā to parasti darīja, kat­ram no mums dot savu uzdevumu. Man viņš piešķīra to pašu arābu rokrakstu, ar kuru pie viņa biju ieradies.
   — Odo Mehāniķus, — viņš man sacīja, — esmu pār­tulkojis šo rokrakstu, un tajā ir dziļa jēga. Pamēģini izdarīt tā, kā esmu uzrakstījis šā pergamenta otrajā pusē…
   Caurām dienām mēs nostāvējām pie klostera mū­riem, aiz kuriem bija ieslodzīts mūsu skolotājs. Mēs centāmies pierādīt mūkiem, ka mūsu skolotājam Lielā
   Darba veikšanai ir vajadzīga laboratorija, bet mūs pat dzirdēt negribēja …
   — Mēs zinām no drošiem avotiem, ka jūsu skolotājs vienu reizi jau ieguvis cēlo zeltu, — mums atbildēja. — Bet, ja runā par mēģinājumiem un jūsu netīrajām retortēm un kolbām, tad gan jābilst, ka patiesība gūs­tama dievbijīgās pārdomās, nevis jūsu krāšņu elles liesmās un smirdošajos sēra tvaikos.
   Saraduši kā draudzīga ģimene, mēs, lielā maģistra mācekļi, atstājām Parīzi. Vairums aizbrauca uz Oks­fordu, es posos atpakaļ uz dzimto Namīru. Kāds tir­gonis, no gada tirgus mājās braukdams, bija ar mieru mani aizvest uz dzimteni Flandriju. Pēc apiņiem smar­žojošos ratos izslējies, es visu laiku lūkojos, kā izgaist klosteris, kas savos mūros bija ieslēdzis manu mīļo skolotāju. Man šķita, ka redzu viņu staigājam pa šauro celli no kakta kaktā un domās beržam akmeņus, lais­tām izkusušo alvu, savienojot vielas un stihijas, kuras savās rokās just viņam tā patika. Tagad šīm rokām bija ļauts pieskarties tikai papīram, spalvai un sense­niem klostera arhīvos nejauši saglabātajiem rokrak­stiem …»
   Sai vietā pārtrūkst Odo Mehānikusa — dzimtas iesā­cēja manuskripts.

   «Tēvs pabeidza lasīt manuskriptu, ilgi klusēja, šķir­stīdams laika gaitā sadzeltējušos dokumentus. To vidū viņš sameklēja arābu rakstu zīmēm aprakstīto perga­mentu.
   —   Vai tiešām tas ir tas pats manuskriptā pieminē­tais dokuments? — to domīgi aplūkodams, viņš jau­tāja.
   —   Ja tas ir tas pats, tad otrajā pusē jābūt Trans­jordānijas Dāniēla vēstulei, — es atbildēju.
   Un mani sagrāba bailes: ja nu pēkšņi tur nekā nav? Bet, kad tēvs bija apgriezis lapu otrādi, otrā puse iz­rādījās no vienas vietas pierakstīta ar latīņu teikumiem un man jau pazīstamajiem alķīmijas simboliem. Lapas stūrī bija paraksts.
   Tēvs strauji piecēlās un, sameklējis Britu enciklopē­dijas pirmo sējumu, uzšķīra tajā vārdu «Autogrāfs». Lielās ielikuma lapas izraibināja visas pasaules izcilo vīru paraksti. Starp nevienādajiem un sarežģītajiem Benjamina Franklina vijumiem un lielā Šekspīra rokas saraustītajām rakstu zīmēm atradās paraksts, kas ār­kārtīgi atgādināja kādreiz uz pergamenta uzšņāpto.
   —    Es jau tā domāju! — iesaucās tēvs, rokrakstus sa­līdzinādams. — Tas ir Rodžers Bēkons! Apbrīnojamais skolotājs, par kuru stāsta Odo Mehānikuss, ir Rodžers Bēkons. Tas ir viņš, ar kuru dabaszinātnes sāk savu jauno eksperimentu perioda attīstību. Tas ir ģēnijs, kura pareģojumi tagad īstenojušies, bet ģeniālie, maldi ierāvuši viduslaiku zinātni aplamu priekšstatu vir­pulī … Bez mācekļiem un iespējām mēģinājumos pār- .
   baudīt savas hipotēzes viņš četrpadsmit garus gadus pavadījis ieslodzīts viennīcā. Pareizi, Bēkons bija iz­veidojis nepareizas konstrukcijas un aplamas teorijas. Taču viņš līdz galam bija pārliecināts par to patiesī­gumu, bija pārliecināts, ka maģiskajā filozofu olā dzīv­sudrabs un sērs savienojušies pārvērtīsies zeltā, ja mēģinājums tiks veikts pēc viņa receptēm. Ar lielo zi­nātnieku un lielo mocekli sākās modernās eksperimen­tālās dabaszinātnes, sākās mūsdienu ķīmija …
   Arābu pergamenta otrajā pusē bija īsa, steigā uz­šņāpta un mesera Dāniēla parakstīta piezīme. Daļu no šīs piezīmes izdevās salasīt:
   Robertam Grosetestam, Linkolnas bīskapam *
   Mans cēlais draugs, pieņemiet šo zēnu.. . viņš ir pietiekami drošsirdīgs, lai kļūtu zinātnieks, pietiekami gudrs, lai būtu noderīgs.
   Dāniēls
   Zemāk jau ar paša Bēkona roku sniegts arābu do­kumenta «tulkojums». Pēc to laiku alķīmiķu paražas Bēkons pergamenta saturu bija nevis tik daudz tulko­jis, cik aizšifrējis ar vienīgi viņam un viņa mācekļiem zināmām simboliskām zīmēm un figūrām.
   Tēvs man pastāstīja, ka tad, kad pāvests Klements IV sācis saņemt no Rodžera Bēkona Lielā Darba aprakstus, «mācītais» mūks La Martinjēri, kuram bija uzdots visu pārbaudīt, esot sapratis itin visus Bēkona simbolus bur­tiski. Kādā sava pētījuma vietā, lai domu padarītu ne­skaidrāku, viņš pieminējis cilvēka izdalījumus. La Mar­tinjēri ar to pieticis. Pāvesta varas apveltīts, viņš pie­spiedis sava klostera mūkus basām kājām stundām pavadīt lūgšanās uz baznīcas akmens saltās grīdas, tā­pēc tiem piemetušās iesnas un tie šķaudījuši un spļā­vuši īpašā traukā. «Bet velti izmēģinājos no visa tā gūt kvintesenci,» rakstīja tumsonis mūks.
   Daudzus vakarus no vietas mēģinājām un pūlējāmies iedziļināties Bēkona pierakstu apslēptajā jēgā, taču uz­devums nebija pa spēkam pat manam tēvam.
   — Parīzē man ir kāds sens paziņa. Viņš ir lielisks vēsturnieks, kas īpaši aizraujas ar arābistiku. Šo mūsu
   atradumu nosūtīsim viņam. Esmu pārliecināts, ka viņš ar to tiks galā …
   Tēvs sazinājās ar savu draugu Ridela kungu, un mēs nosūtījām viņam sainīti ar dokumentiem. Tomēr velti mēs izgaidījāmies atbildi. Pagāja diena pēc dienas, līdz beidzot apmēram pēc mēneša tēvs uzrakstīja vēstuli kādam citam paziņam — Levola kungam un lūdza iz­dibināt, vai Ridels saņēmis viņa vēstuli.
   «Man Joti negribējās jūs traucēt,» rakstīja tēvs, «bet nekā nevaru izskaidrot Ridela klusēšanas iemeslus …»
   Levols atbildēja tūlīt.
   «Advokāta Ridela Parīzē nav,» viņš rakstīja. «Es ap­runājos ar vārtnieku, kas man pastāstīja, ka Ridela kungs beidzamajā laikā bijis ļoti satraukts un nomākts un viņam licies, ka to kāds vajājot. Viņš nav izgājis no mājas, iepriekš pa durvju spraugu neizlūkojis ielu. Uzticēdamies vārtniekam, Ridels tam atstājis vēstuli. «Sargiet māju. Es aizbraucu uz ilgu laiku, tā ir vienīgā iespēja gūt mieru …»
   «Visu korespondenci es, kā vienmēr, metu viņa vēs­tuļu kastē,» sacīja vārtnieks. «Un, kamēr būšu dzīvs, to atvērs tikai mesjē Ridels …»
   Vēstule tēvu bija saviļņojusi.
   —    Levols! Cik pakalpīgs cilvēks! … Viņam tagad jābūt sirmā vecumā, un tomēr viņam atradies laiks un vēlēšanās visu sīki noskaidrot.
   —    Bet kas noticis ar Ridelu? — es iejautājos. — Un vai tiešām mūsu dokumenti būtu zuduši?
   —    Vajadzēja izgatavot norakstu, kaut vai tos pār­rakstīt . .. Cerēsim, ka Ridels atgriezīsies un uzrakstīs mums sīku vēstuli. Man nez kāpēc šķiet, ka nekas no­pietns ar viņu nav noticis. Bet mūsu dokumentiem vēr­tība ir tikai mums, nevienam citam …
   —    Taču kaut kādu iemeslu dēļ tie šķituši ļoti vēr­tīgi mūsu sencim, citādi viņš tos nebūtu tik rūpīgi gla­bājis. Tajos kaut kas slēpjas …
   —    Es atceros, — pārdomās iegrimis, iesāka tēvs, — ka tavs vectēvs man bieži tika stāstījis, ka Mehā­nikusi bijuši adepti, tas ir, tie zinājuši metālu pārvēr­šanas noslēpumu… Ka dzimtas bagātībai pamatus licis viens no Mehānikusiem, kas vēlāk kritis karā … Tāpēc
   viņš domājis, ka visiem Mehānikusiem sevi jāveltī Lielā Darba noslēpuma meklēšanai. Bet starp mūsu at­rastajiem un tik muļķīgi pazaudētajiem dokumentiem nav nekā, kam būtu sakars ar alķīmiju. Pat Bēkona veiktajā «tulkojumā» nav nevienas alķīmijas zelta zī­mes, nav tajā tādiem manuskriptiem obligātā Lielā Darba simbola, tā saucamā Suleimana pantakla *.
   —   Bet, tēvs, varbūt mūsu senči tiešām zinājuši al­ķīmijas noslēpumu? — es jautāju.
   —    Nē, nē, šāda noslēpuma taču vispār nav. Tie ir vai nu tumšo viduslaiku maldi, vai tīša krāpšana. Mūs­dienu zinātne …
   —    Bet varbūt zinātne maldās? Vai tad viss beidza­mais ir zināms un pasaulē nav noslēpumu?
   —    «Kā debesīs, tā virs zemes slēpts daudz kas vai­rāk, nekā spēj aptvert, Horācij, jūsu prāts …»
   —    Un vai Šekspīram nav taisnība?
   —    Ir… un nav. Zinātnē ir daudz lietu, kuru sa­sniegšanai vajadzējis tik daudz asiņu, tik daudz pūļu, ka šais lietās izkristalizējusies, koncentrējusies un īste­nojusies patiesība. Ir atklājumi, kas veikti uz visiem laikiem, uz mūžu mūžiem. Ja nebūtu šo zinātņu ģēniju atklājumu, Mehānikusi vēl šobaltdien meklētu Sarkano akmeni vai «panaceju», bet tu man palīdzētu darbā pie krāsns, pie muļķa krāsns, vecās, mīļās krāsns, no kuras man rokas allaž bija deguma brūcēs.
   —    Tēv, vai tu arī meklēji Sarkano akmeni? Tu taču esi inženieris, jaunlaiku zinātnieks, mēs tagad dzīvo­jam divdesmitajā gadsimtā!
   —    Bet es neesmu dzimis inženieris. Iedomājies, Kārli, arī es reiz biju zēns un tad jauneklis … Redzi, Kārli, tavs vectēvs vēl bija dzimtas nostāstu un leģendu varā, viņš nešķīrās no vecajām grāmatām, dienām un nak­tīm neatstājās no kolbām un retortēm. Viņš ir tas, kas sūtīja mani mācīties jauno ķīmiju. «Ej un mācies, iz­proti ķīmijas metožu varenības cēloni,» viņš mani sku­bināja. «Ķīmija dzimusi viduslaiku alķīmijas dzīlēs un nu pārsteidz cilvēci ar neskaitāmiem spožiem, lielis­kiem un skaidriem atklājumiem. Es ticu, ka, šo jauno zinātni apguvuši, mēs ar tevi veiksim Lielo Darbu — alķīmijas mērķi un uzdevumu.» Un es, manu zēn,
   iegāju universitātē, kā ieiet izlūks ienaidnieka pilsētā. Man šķita, ka jauno un svarīgo es dzirdēšu parastajās neizprotamām zīmēm un miglainiem filozofiskiem prā­tojumiem aizplīvurotajās līdzībās un mīklās. Nekad ne­aizmirsīšu savu pirmo izbrīnu par lekcijām. Saprotoši smīnēdams, es pierakstīju lektora vārdus, skicēju in­strumentus un caurām naktīm centos atminēt to noslē­pumaino jēgu. Tēvs mani skubināja. «Vai nu zini?» — tā sākās katra viņa vēstule. «Es zināšu!» atbildēju es. Bet laiks skrēja, noslēpumi vairojās. Stundām nosē­dēju Sorbonas bibliotēkā pie seno autoru manuskrip- . tiem, bet jaunajai ķīmijai jau bija citāds kodējums. Tad es izšķīros. Es ierados universitātes laboratorijā un lūdzu atļauju izdarīt mēģinājumus, par kuriem biju dzirdējis lekcijās.
   Kā šodien redzu retorti ar akmeņsāli savā aiz uz­traukuma trīcošajā rokā. Es rūpīgi pārlasīju pierak­stus un varbūt gluži neapzinīgi sāku visu izpildīt tā, kā biju pierakstījis. Iebēru retortē dažus kālija dihro- māta graudiņus un ilgi turēju rokā sērskābes pudelīti. «Pielejot sērskābi,» es lasīju, «rodas brūni, broma tvai­kiem līdzīgi hromilhlorīda tvaiki.. .» Viss, kas saistī­jās ar hloru, kuru mans tēvs uzskatīja par noslēpu­mainā alķīmiskā elementa murija oksīdu, man bija tīts noslēpumainības plīvurā. Bet tad es izlēmu, un, kad no kolbas dibena pacēlās nepatīkami smirdošie brūnie tvaiki, man no rokām izkrita retorte … Tā bija pirmā un pēdējā manis nejauši sasistā retorte. «Tātad neva­jag nekādas atslēgas, tātad ķīmija droši atklāj visai pa­saulei savus noslēpumus! Cik es gan biju dumjš!» Es notvīku, atcerēdamies mīklainos un zobgalīgos aizrā­dījumus, ar kādiem biju atsēdinājis savus biedrus. Es taču neticēju, es nevarēju ticēt, ka ķīmijas zinātne ir neparasti vienkārša un apgūstama. Nu es ar visu sirdi un dvēseli nodevos mācībām. Un es nepazinu nekādu šķēršļu!
   Vienkāršība un skaidrība aizstāja bezgalīgo Lielo Darbu ar miglainajiem mērķiem, ko balstīja tikai smalki sadomātie prātojumi, ar kuriem rīkojās «Her­meja filozofi», kā dēvējās alķīmiķi par godu mītis­kajam Hermejam. Tās neapjaušamās tāles, kad vaja­
   dzēja sākties metālu transmutācijai, nu pārvērtās teh­niskos uzdevumos, kuru atrisinājumus gaidīja amat­nieki un inženieri, mākslinieki un audēji, krāsotāji un ādmiņi. . . Cik es biju laimīgs, kad daudzkārt pārlieci­nājos par mūsdienu ķīmijas varenību! No tā brīža es, burtiski, neatstāju laboratoriju. Reiz uz Parīzi atbrauca mans tēvs. Es viņam visu izstāstīju, lūdzu piedot manu neticību, manu atkāpšanos no senču novēlējuma. Tā bija smaga saruna, jo pārspriedām veselu mūžu, tēva velti nodzīvoto mūžu. Bet tēvs atrada sevī spēku mani saprast.
   «Lai notiek,» viņš sacīja, «es ticu tev… Tu vari būt zinātnieks, tava bērnība pagājusi laboratorijā, pagājusi mēģinājumos, kas tagad tev šķiet smieklīgi. Tik ne­aizmirsti tos, kas ar savu darbu ir cirtuši ceļu jaunām zināšanām … Cik daudz cilvēka spēka tika iztērēts, cik ļaužu aiz zinātnes mīlestības nav izšķieduši savu mantu un iedragājuši veselību! …»
   Starp maniem biedriem nebija uzcītīgāka studenta par mani. Kā pēdējais gāju, kā pirmais nācu. Atceros, kā reiz, ielūgts ziemas svētku vakarā, gāju pa auksto bezsniega Parīzi ar ķīmijas grāmatu padusē. Biedri mani sagaidīja ar skaļiem smiekliem, bet viens, jau fa­kultātes kursu beigušais, paķēra no manis grāmatu un izsvieda pa logu.
   — Just, — viņš man sacīja, — es tevi mīlu, bet neesi taču dulls lamza. Patiesība atrodama ne tikai retortē, bet arī laba vīna pudelē, ne tikai mācību grā­matās, bet arī labu draugu pulkā! Ja vari, aizmirsti šodien visus atomus, molekulas, reakcijas un citas mūsu galvās dzītās gudrības.
   Kad pēc universitātes beigšanas vēl uz vairākiem gadiem paliku sagatavoties profesūrai, notika kaut kas tāds, pēc kura mani pameta katra doma par Lielā Darba iespēju. Man tev jāatzīstas, ka es, gandrīz vai pats par sevi zobodamies, zinātnisko formulu skaidro valodu centos izteikt alķīmijas simbolos vai arī, kas gadījās vēl biežāk, atcerēdamies alķīmiskās darbības atsevišķos posmus, šos simbolus pārcēlu modernās ķī­mijas valodā. Reizēm tas deva apbrīnojamus rezultā­tus. Izrādās, dažas mūsdienu ķīmijas reakcijas jau kopš
   senseniem laikiem pazinuši senie alķīmiķi, gan izpraz- dami šīs reakcijas pilnīgi ačgārni, tulkodami savas gal­venās idejas garā, kā pakāpi uz metālu transmutāciju. Bet, kas vienmēr manī modināja goddevību pret alķī­miķu sasniegumiem un pateicības jūtas pret manu tēvu, kurš kopš bērnu dienām mani bija mācījis novērot un mēģināt, — ir daudzo vienkāršo vielu īpašību ļoti smalkie un pareizie novērojumi.
   Reiz kādu vakaru es jau taisījos no laboratorijas aiz­iet un mazgāju pēc dienas darba netīros traukus, kad pēkšņi atvērās durvis un ienāca mans draugs, zināmā mērā arī skolotājs, jo viņš vadīja mūsu grupu, kas pē­tīja vairākas sarežģītas ķīmiskas operācijas, saistītas ar dārgmetālu pilnvērtīguma noteikšanu un viltojumu atklāšanu. Tas bija Levols. Tolaik viņš strādāja Nau­das kaltuvē par ķīmijas ekspertu.
   —    Just Amedeo Mehāniķus, — viņš iesāka, saņē­mis manu vēl mitro roku, — kādas ir jūsu domas par alķīmiķiem?
   Es apmulsu. Neviens Parīzē nezināja, ka esmu cēlies no alķīmiķu dzimtas, un nevienam par to nebiju stās­tījis.
   —    Bet kāpēc to jūs jautājat man? — es noprasīju.
   —    Nav cita kam jautāt. Jānoķer aiz rokas, jāat­masko kāds šarlatāns, kas uzdodas par jaunu alķīmiķi. Kauns un negods! Divdesmitais gadsimts jau pie dur­vīm, bet mums ceļ galdā viduslaiku tumsonību mūs­dienu ietērpā! Nu, vai esi ar mieru?
   Es pasmaidīju, iedomādams, kā būtu veidojies mans liktenis, ja es būtu palicis Dinanā un, līdzīgi saviem vectēviem un vecvectēviem, sviedrēj ies pie vecā ata- nora. Pēkšņi iešāvās prātā, ka pavisam nesen kaut ko biju lasījis par jaunu alķīmijas psihozes uzliesmojumu Eiropā.
   —    Un kad jūs domājat to izdarīt?
   t- Vai esi ar mieru, Just? … Brīnišķīgi! Es tevi gai­
   dīšu rītvakar septiņos. Mēs satiksimies manā mājas la­boratorijā Trokadero tuvumā. Tu jau tur esi bijis…
   No rīta es aizgāju uz grāmatu veikalu un, ar mokām pūlēdamies atcerēties, kur biju varējis redzēt inte­resanto kritisko rakstu par alķīmiju, pārcilāju pēdējo gadu žurnālu kaudzi, kad negaidot atcerējos: raksts bija šā gada žurnālā krievu valodā. Es šo žurnālu sameklēju un nopirku. Ar grūtībām pārtulkoju rakstu, kas mani pārsteidza ar savu loģiku un iztirzājuma dzi­ļumu.
   … Bija kluss un silts vakars. Es noīrēju fiakru. Pie Jēnas tilta norēķinājos ar važoni un kājām devos uz Trokadero. Pretrunīgas domas drūzmējās manā galvā. Nevarēju nejust līdzi godīgiem maldiem, ko pārāk labi pats biju izbaudījis, taču nevarēju arī neredzēt maldu mācību bēdīgo galu. Lai nu bija kā būdams, pie Le- vola es gāju bez lielas sajūsmas. Levols sagaidīja mani ļoti priecīgi. Biju mazliet nosebojies, taču viņa mājas laboratorijā neviena vēl nebija.
   —    Just, — Levols mani uzrunāja, — mums jāizstrādā rīcības plāns. Tūlīt te ieradīsies mani alķīmiķi, es tos ielūdzu, lai būtu labvēlīga atmosfēra …
   —   Alķīmiķi? — es brīnījos. — No kurienes tie ra­dušies?
   —    Ak mīļais Just, tu patiešām esi naivs! Vai tiešām tu domā, ka mūsu zelta gadsimtā — jā, jā, es nepār- teicos, nevis tvaika vai elektrības, bet taisni zelta gad­simtā — var iztikt bez alķīmiķiem? Vai tad tagad ir kaut kas, kas nav pārdodams vai pērkams?! Avīzēm, sirdsapziņai, ministriem, zirgiem un pat mums, zināt­niekiem, — visam ir sava cena zemiskajā vispasaules biržā. Kā te lai nerodas ļautiņi, kas ar savu paplāno prātiņu negribētu mēģināt iespiesties metālu pārvēr­šanās noslēpumos!
   —    Bet, Levol, kā jūs viņus pazīstat?
   —    Es dažiem no viņiem simpatizēju… Jā, jā, starp viņiem ir idejai fanātiski nodevušies cilvēki, kas dzīvo askētisku dzīvi. Reizēm viņu ir patiešām žēl, bet pie manis viņi staigā aiz tā vienkāršā iemesla, ka es kā nekā esmu raudzes meistars, Naudas kaltuves eksperts. Viņu pret cēlmetāliem jutīgās nāsis uzmin manī labu
   īstā zelta sapratēju. Šodien tu viņus redzēsi… Tikai nebaidies, Just. Es saprotu, ka alķīmiķis, dzīvs tūkstoš astoņsimt deviņdesmit astotā gada alķīmiķis šķiet bais­mīgs izraktenis, līdzīgs Kivjē atrastajiem. Ieskaties vi­ņos dziļāk, un viņi visi tev liksies apsēsti un prātu zau­dējuši nabadziņi… Bet pulksten deviņos te ieradīsies kāds liels putns. Ak nē, es nedomāju, ka tas ir izcils zinātnieks, drīzāk tas ir plaša vēriena starptautisks afē­rists. Viņš izmanto to, ka mūsu politiķi un finansisti var stundām prātot par beidzamajiem notikumiem teāt­ros, par zirgiem un sievietēm, bet viņu konkrētās zi­nāšanas par vielu īpašībām aprobežojas ar spriedelēju­miem, kurš vīns ir saldāks un kurš žokejs ir vieg­lāks … Es nekad nerīkotu šāsdienas sanāksmi, ja tas, Just, runāsim atklāti, neskartu manu dienesta stāvokli. Mantojums man nav gaidāms, un, vietu zaudējot, man vajadzēs … Tu jau saproti? Šis amerikānis …
   —    Vai tiešām Stefans Emmenss * ir Parīzē?
   —    Kā tu zini?
   —    Nerunāsim vairāk! Dodiet roku, Levol! Darīšu visu, kas manos spēkos, lai šis riebeklis iemuktu alā, no kuras izlīdis …
   Es palīdzēju Levolam izvilkt telpas vidū smago la­boratorijas galdu, pārbaudīju gāzes degļus, sameklēju vienkāršos ķīmijas piederumus, salīdzinādams tos ar Emmensa parakstīto sarakstu. Mēs ātri pabeidzām priekšdarbus. Es nogāju patālajā kaktā, kur plats za­ļas, necaurspīdīgas drēbes aizslietnis aizsedza Levola dzīvojamās istabas durvis, un apsēdos uz zema dīvā- niņa.
   Nosita deviņi, un reizē ar pulksteņa sitieniem istabā ienāca neparastas būtnes. Tie bija pieci vai seši cil­vēki. Es, kas biju pieradis redzēt kārtīgos flāmu alķī­miķus, kuri pa dienu bija aptieķnieki, tirgoņi vai zem­turi un tikai pa naktīm apsēsti meklētāji, patiesi jutos pārsteigts.
   —   Levol, — es klusi vaicāju mājas saimniekam, — Levol, kāpēc jūs viņus ielūdzāt?
   —    Citādi nevarēja, Just. Mums Emmenss nekā ne­atklās. Mūsu — zinātnieku skepse un neticība jūtama
   desmit kilometru tālumā. Bet šie mani viesi radīs, kā saka, vajadzīgo fonu.
   Emmenss kavējās.
   Levols apsēdās pie manis:
   —    Saproti, Just, mans stāvoklis ir ļoti sarežģīts. Ce­turtdien mani izsauca Naudas kaltuves direktors un lika pārbaudīt dažus nelielus zelta stieņus.
   «Tie ir iegūti mākslīgi no Meksikas sudraba,» direk­tors paziņoja. «Francijai jābūt mūsdienu zinātnes sa­sniegumu kursā…»
   Es pārliecinājos, ka zelts ir īsts, bez īpašiem piemai­sījumiem, bet, spriežot pēc spīduma, tas ir Kalifornijas atradņu zelts.
   «Tātad zelts tomēr ir īsts?» direktors atdzīvojās. «Tas mazliet pārsteidz…»
   «Bet mūsdienu ķīmija noliedz metālu pārvēršanās iespēju,» es atbildēju direktoram.
   «Mūsdienu ķīmija!» direktors ironiski izmeta. «Bet stieņi taču ir īsti! Mani neinteresē teorija, neinteresē ķīmija kā zinātne. Manā priekšā ir īsta zelta stieņi. Jūs pats to apgalvojat. Tāpēc jums vajadzēs paintere­sēties par to izcelšanos, pareizāk sakot — par to ražo­šanu. Un, ja noskaidrosies, ka amerikāņi šai ziņā ap- steiguši Vecās Pasaules zinātni, mūsu ķīmijai vajadzēs pastrādāt.»
   Es direktoram stingri pateicu, ka viss šis gadījums ir tīrā krāpšana. Kāds veikls blēdis grib izpumpēt naudu, paķert muļķus ar apzeltītu makšķeri.
   «Nu vai zināt, nav vērts strīdēties,» ar redzamu ne­patiku noteica direktors. «Kā patiesības pazīme man ir biržas stāvoklis. Un zelta kurss tūlīt pēc pirmajām ziņām no Amerikas par sindikāta «Argentaurum» or­ganizēšanu pārdzīvoja zināmas svārstības. Tāpēc man gribas ticēt. . . Bet, ja tā, tad jūsu pienākums ir ap­svērt un padomāt…»
   —    Ko man bija darīt, Just? — Levols nobeidza savu stāstu. — Gribēju jau direktora kungam aizrādīt, ka biržu nevar uzskatīt par jutīgu instrumentu patiesības izzināšanā, ka šis amerikāņu misters Emmenss pēc vi­sām ziņām atgādinot vulgāru afēristu. Tad tev vaja­dzēja redzēt, kā noskaitās mans šefs.
   «Ko?!» viņš iekliedzās. «Vai jūs arī zināt, cienīja­mais kungs, ka ministriem Stefans Emmenss ir ārpus katrām aizdomām, bet jūs atļaujaties! …»
   Jā, starp citu, kāpēc kavējas šis «ģēnijs» Em­menss? …
   Tai mirklī istabā lēnām ienāca pamaza auguma vīrs. Viņa garie, taisnie mati bija atglausti atpakaļ, lielās raga brilles ļoti izcēlās neizteiksmīgajā sejā. Šaurā, retā kazbārdiņa izaicinoši raustījās. Domās es tam no­cirpu garos matus, bārdu, nocēlu brilles … Krāpnieka nožēlojama seja ar šķielējošām acīm, neizteiksmīgu un tukšu skatienu. Taču ģērbies viņš bija kā džentlmenis, tikai no vestes kabatas kā mirdzoša grīste nokarājās gauži resna zelta ķēde.
   Viņš kundziski sasveicinājās ar Levolu.
   —    Mans draugs Justs, — Levols mani iepazīstināja.
   Man aizmugurē, kur atradās zaļais aizslietnis, kaut
   kas iečaukstējās, bet Levols tūdaļ aizrāva mani pie galda.
   —    Justs ir diezgan labs ķīmiķis, ^un viņš jums asis­tēs, — Levols paziņoja Emmensam.
   Tas vēlīgi pamāja ar galvu.
   Kā ēnas no kaktiem iznāca Levola ielūgtie alķīmiķi. No Emmensa acu nenolaizdami, tie bailīgi tuvojās gal­dam. Es tos varēju aplūkot sīkāk. Augumā gari un mazi, balti kā ābeles vai plikpauraini, ģērbušies kaut kādos grūti iedomājamos apmetņos vai melnos, garos svārkos, acīm redzot, šim gadījumam patapinātos, — tie visi šķita netverami līdzīgi cits citam. Vieni pava­dīja dienas bibliotēku putekļos, pētījot senos manu­skriptus; citi, miega negulēdami, pētīja planētu stā­vokli, pūlēdamies izdibināt noslēpumaino sakarību starp planētu pārvietošanos un metālu īpašībām. Taču kā vieni, tā otri biežāk dzirdēja izsmieklu nekā naudas šķindoņu; lepnums un pazemojumi bija dziļām grumr bām izvagojuši viņu krāšņu sodrējiem notrieptās un skābju šļakatām apdedzinātās sejas.
   Levolam bija taisnība. Emmenss, mūsu alķīmiķus ieraudzījis un sajutis, ka šai auditorijā viņš ir gaidīts viesis, atdzīvojās. Viņš mudīgi sajauca šķīdumus, iz­metis man dažus rīkojumus lauzītā franču valodā.
   — Kungi, — viņš mūs uzrunāja, — kungi! Oficiālās ķīmijas neierobežotās kundzības laikmets ir beidzies! Satriektā, apsmietā, materiālisma krustā sistā alķīmija ir atdzimusi! Dažos vārdos es jums pastāstīšu par sa­viem meklējumiem, demonstrēšu dažus mēģinājumus un aiziešu, pārliecināts, ka esmu izsējis patiesības sēklu. Es ne pēc kā netīkoju, man nav vajadzīgi ne se­kotāji, ne mācekļi. Darbs ir padarīts, kungi! Sindikāts, kurā es piedalos, ir neatkarīgs un varens. «Argentau- rum» ir tā nosaukums. Man nav vērts to tulkot. Latī­niski argentum nozīmē sudrabu, aurum — zeltu. Es negribu un nevaru kādu krāpt. Jā, šodien es vēl ne­varu runāt par vara pārvēršanu zeltā vai svina pār­vēršanu sudrabā. Tik tālu sindikāts vēl nav ticis. Bet puscēlā sudraba pārvēršana cēlajā zeltā ir pilnīgi at­risināts uzdevums! Amerika, kungi, Jaunā Pasaule! . .. Katru gadu straumēm pie jums plūdīs brīnišķīgi iz­gudrojumi. Nav ko runāt par tādiem vārdiem kā To­mass Alva Edisons * vai mans draugs Kerijs Lī *, nav ko runāt! Pasaulē visjaunākie, no melīgām autoritā­tēm brīvie zinātnes spēki Amerikas kontinentā rūpīgi izanalizējuši visu no Eiropas nākušo, pilnīgi praktiski tuvojušies arī alķīmijas hipotēzēm. Man, Stefanam Em- mensam, bija pilnīgi skaidrs, ka Zemes vissmagākais metāls zelts viegli iegūstams, apvienojot saspiešanu… es paredzu jūsu izbrīnu, kungi… ar ļoti zemu tempe­ratūru. Jūs viegli varat izdarīt šādu mēģinājumu: pa­ņemiet Meksikas dolāru, ielieciet to traukā, kas neļauj tam izplesties, un labu laiku iedarbojieties uz to ar āt­riem un spēcīgiem sitieniem, ātriem un spēcīgiem… — Emmenss parādīja, kādiem sitieniem jāiedarbojas uz Meksikas dolāru. — Bet uzmanību, kungi! Jāsit ir tā, jāsit tā, lai sitot nenotiktu, kaut uz mirklīti, tempera­tūras celšanās. Tas ir viss noslēpums, atļaujos aizrā­dīt… Operāciju turpiniet ilgi, un pēc kāda laika jūs atradīsiet kaut ko vairāk par vienkāršām zelta pēdām, kaut ko vairāk par vienkāršām pēdām! Es pāreju pie Meksikas sudraba rūpnieciskas pārvēršanas zeltā. Lū­dzu jūs iepazīties ar šādu dokumentu … — Emmenss iebāza roku kabatā un izvilka biezu krokodilādas ka­batas portfeli, no kura izņēma četrkārt salocītu lapu.
   —    Mister Levol, es lūgšu jūs apliecināt šā dokumenta īstumu. Jūs, cik man zināms, esat Francijas republikas Naudas kaltuves darbinieks un, jādomā, daudzkārt uz naudas dokumentiem esat redzējis šos parakstus.
   —    Dokuments ir īsts, — Levols apliecināja un tikko manāmi nopūtās. — Es pazīstu Ņujorkas Naudas kal­tuves ierēdņu parakstus.
   —    Par to es nešaubījos, — smaidīdams noteica Em­menss, — es nešaubījos, kungi! Dokuments apliecina, ka tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītā gada martā es, Stefans Emmenss, esmu saņēmis Ņujorkas bankā Meksikas sudraba dolārus, bet jau aprīlī nodevis bankā no šīm sudraba monētām iegūtos trīs zelta stienīšus šādā svarā: pirmais stienītis — 7,04 unces, otrais — 9,61 unci un trešais — 10,96 unces smags, kopā par 257 dolāriem un 61 centu!
   —   Adepts! — nočērkstēja kāds alķīmiķis. — Viņš ir adepts!
   Sajūsmas čukstoņa izskrēja caur mūsu viesu pūlīti. Ikviens spieda roku Stefanam Emmensam, viņu acis dega, tad kāds no alķīmiķiem iekrita atzveltnes krēslā, kurā biju sēdējis līdz Emmensa atnākšanai, un ar savu kaulaino roku aizklāja seju.
   Ar panākto iespaidu Emmenss jutās ļoti apmieri­nāts.
   —    Jā, kungi, lūdzu uzmanību, — viņš turpināja.
   —    Tagad jūsu acu priekšā es veikšu sudraba pārvēr­šanu zeltā.
   Noslēpumainā operācija ilga vairākas stundas. Es pasniedzu Emmensam šķīdumus, filtrēju un svēru. Man jāteic, ka uzdeva gan viņš man darbu! Visnepatīkamā­kais bija tas, ka visi viņa mēģinājuma posmi bija pil­nīgi parastas mūsdienu ķīmijas operācijas. Reizēm viņš kaut ko darīja, viesiem muguru uzgriezis, bet pēc alķī­miķu sejām varēja spriest, ka tie ir pilnīgi vienis prā- tis ar šādu Lielā Darba noslēpumu izklāsta kārtību. Katrs no viņiem taču zināja viduslaiku alķīmiķa Niko- lasa Flamela * novēlējumu, kas aizliedza alķīmiķim at­klāti attēlot Lielo Darbu. «Dievs uzreiz soda ar nāvi katru alķīmiķi, kurš atklāj visu .. .» Beidzot operācija bija paveikta. Mēģenes dibenā bija nogulsnējušās
   iesarkani dzeltenas pārsliņas, kas, pēc izskata spriežot, tiešām atgādināja zeltu. Mitrums bija izgarojis, un Em­menss visiem parādīja zeltainās nogulsnes. Man trūkst vārdu, lai aprakstītu, kas norisinājās auditorijā. Kad gaviles norima, Levols paņēma kolbu ar alķīmisko zeltu no Emmensa, kas labprāt vis negribēja to no rokām izlaist, un pasniedza kolbu man. Es ielēju kolbā drus­ciņ slāpekļskābes. Reakcija norisinājās uzreiz.
   —   Sudrabs! — es droši pateicu.
   —    Jā, — tūlīt piekrita Emmenss, — bet lielā mērā pārvērties zeltā. Tagad daži noteikti sitieni ierīcē, par kuru jums minēju, bet kuru es, zināms, nevarēju pa­ķert sev līdz — jo tas ir firmas noslēpums, kungi! … Tātad dažus sitienus …
   —   Sitienus, no kuriem sudrabs nesasilst? — es no­prasīju.
   —    Pilnīgi pareizi!
   —    Bet tādi sitieni nav iespējami! Tādu sitienu nav! — Levols nevarēja novaldīties. — Sitiena ener­ģija katrā ziņā pārvēršas siltumā!
   —    Atvainojiet… — Stefans Emmenss noņēma bril­les un rūpīgi tās izslaucīja (šai brīdī viņa seja izskatī­jās nekaunīga, bet es nemaldījos, viņa acis šķielēja un acu zīlītes raustījās). — Atvainojiet, es …
   —    Nē, nē, mister Emmens, mēs rūpīgi iepazināmies ar visu, ko jūs mums laipni parādījāt, — es sacīju. — Bet… bet diez vai var attaisnot tik izcila sudraba īpašību pētnieka kā Kerija Lī pieminēšanu. Jo tas, ko jās mums parādījāt, bija visīstākais sudrabs …
   —    Zelta krāsā! — Emmenss piebilda.
   —    Jā, zelta krāsā, bet pēc sava ķīmiskā sastāva tas ir pēc Kerija Lī metodes iegūts sudrabs. Tikai Kerijs Lī nekad nav mēģinājis to uzdot par zeltu. Tas ir intere­sants mēģinājums, ļoti interesants, bet mēs jau to zi­nām. Sudrabs var alotropiski modificēties, tāpat kā fos­fors xVai sērs. Rombiskais sērs un monoklinais sērs ir un paliek sērs! Mister Emmens, gandrīz vai katrs ele­ments var izpausties dažādās formās, var būt dažādos stāvokļos, palikdams tas pats elements. Tāpat kā ūdens ledus vai tvaika veidā ir tikai ūdens un nekas cits…
   —    … lai kā to sistu ar ātriem un spēcīgiem sitie­niem! — atkal iejaucās Levols.
   Viņš pacēla kolbu ar Emmensa «zeltu» un parādīja visiem klātesošajiem: nogulsnes bija pazudušas, izšķī­dušas slāpekļskābē.
   —    Krāpnieks! — skaļi iesaucās kāds alķīmiķis. — Šādu dēļ mūs visus, mūs, godīgos Hermeja filozo­fus un alķīmiķus, tur par krāpniekiem!
   Emmenss uzgrieza mums muguru, viņa kustības at­kal kļuva drošas un možas, kaut ko svilpodams, viņš mazgāja rokas pie izlietnes.
   —    Džentlmeņi, — rokas slaucīdams, viņš mūs uzru­nāja, — viss šodien notikušais nekādā ziņā neapdraud sindikāta dzīvesspēju. Mūsu pusē ir lieliski zinātnieki, visizcilākās autoritātes. Dabiski, ka man — tikai vie­nam no sindikāta locekļiem — nebija pilnvaru atklāt mūsu noslēpumu. Būtu jābrīnās, ja es tiešām pavērtu noslēpumu noslēpuma aizkaru, aizkaru, kuru vēl neviens pirms manis nav varējis pavērt. Jūs, Levola kungs, esat lietpratīgāks, nekā es domāju, bet tas neaizkavēs jūsu Francijas bankas izputēšanu tai dienā, kad «Argentaurum» sindikāta zelts, Stefana Emmensa zelts, lēts un skanīgs, būs vieglāk iegūstams par ielas bruģakmeni! Jūs ticat bezkaunīgajam Rentgenam*, kurš it kā atklājis neredzamos starus, kas spiežoties cauri visam, vai arī tumsonīgajiem Strata, lorda Re- lija murgiem, kurš kopā ar Ramzeju* atklājis kaut kādu argonu parastajā gaisā, bet man jūs…
   —    Bet jums neticam! — Levols noteica.
   —    Tā! Tad zināt, ka pats Mendeļejevs … šķiet, viņa autoritāte pēc elementu periodiskās sistēmas atklāša­nas jums būs likums … ka pats Mendeļejevs gaida no metālu savstarpējās pārvēršanās elementu periodiskās sistēmas likumības noslēpuma atrisinājumu!
   —    Man šķiet, nevar būt jūsu interesēs pieminēt lielā zinātnieka vārdu, — es sacīju. — Dmitrijs Mendeļejevs smej par jūsu mēģinājumu pierādīt, ka iespējams pār­vērst elementus, pārdodot zelta stieņus, kas nezin no kurienes radušies! Skatieties, mister Emmens, ko viņš raksta, paklausieties! — Un es atšķīru žurnālu un, no krievu valodas lēnām tulkodams, izlasīju: «…. Em-
   mensa publicētajam ir četrējādas vainas: tas atkārto vecās šaubas, tam piemīt noslēpumainība, tas skaidri atgādina andeli, un tam ir arī trūkumi mēģinājumu ziņā… Skaidrojumi grimst veco murgu jūrā, pierādī­jumi nepārliecina, bet noslēpumainība un andele ir rokām taustāmas . ..»
   Iestājās klusums.
   —    Vai to rakstījis pats Mendeļejevs? — piesardzīgi apjautājās Emmenss.
   —   Varat pārliecināties. — Es pasniedzu Emmensam žurnālu.
   —    Ak tas ir krievu valodā! — viņš priecīgs iesau­cās. — To jau neviens neprot!
   —    Kad Mendeļejevs atklāja elementu periodisko likumu, krievu valoda kļuva ķīmiķu valoda, — es at­teicu.
   —    Bet es vispār neesmu pārliecināts, ka jūs pats protat krievu valodu! … — Emmenss atcirta. — Tas man atgādina, kungi, pazīstamo viduslaikos izveidoju­šos kārtību,, kad daži alķīmiķi savus paša pētījumus publicēja kā tulkojumus, uzrādīdami neizglītotajam iz­devējam kādu ebreju vai grieķu senlaiku manu­skriptu … Tā ir krāpšana! Ardievu, mani kolēģi, ar­dievu! — aiziedams viņš noteica alķīmiķiem.
   Emmenss uzrāva svārkus un ātri izgāja. Pilnīgi ne­gaidot, man un Levolam uzbruka mūsu nabaga alķī­miķi. Visu notikušo viņi pārdzīvoja daudz jūtamāk, nekā bija iedomājies Levols.
   —    Tātad jūs domājat, ka šis krāpnieks, kas uzdevies par adeptu, apkauno mūsu zinātni?
   —    Lielais Darbs ir iespējams!
   —   Ak, zudušie senie manuskripti, ja tie varētu ru­nāt! . . .
   —    Jā, jā, viss noslēpums ir zudušajos manuskrip­tos.. . Kungi, es ticu, ka Izīdas vēstulē dēlam Ho- ram * . . .
   —   Pilnīgi pareizi! Arī Planiskampi un Filalets to piemin!
   —    Cik gadsimtus zobojas par mums! . ..
   —    Tikai mieru! — klusināja satrauktos alķīmiķus Le­vols. — Mans draugs Justs, kā es šodien sapratu,
   alķīmiju pārzina daudz labāk nekā parastie ķīmiķL Viņš jums, kungi, atbildēs. Lai šodien uzvaru svin ķī­mija, bet rīt, ja tāds būs likteņa lēmums, — alķīmija… Nevajag tā uztraukties! .. .
   —           Ko tas pienapuika saprot! — ieķērcās kāds no al­ķīmiķiem. — Šis putnēns! Ja viņš pats būtu varējis la­sīt…
   —           Es esmu lasījis Izīdas vēstuli… — es sacīju. Vaļsirdīgi runājot, man bija skumji sagraut šo fanā­tisko veču pēdējās cerības.
   —          Viņš lasījis Izīdas vēstuli dēlam Horam! — klai­gāja alķīmiķi. — Vai dzirdat, vai dzirdat!
   —    Jā, Izīdas vēstuli! — es atkārtoju.
   Iestājās negaidīts un dziļš klusums.
   —          Bet šī vēstule glabājās kāda garīdznieka biblio­tēkā, — kāds alķīmiķis klusi piebilda.
   —          Jā, — es apliecināju, — glabājās Reimsas arhi­bīskapa Mavrikija Leteljē bibliotēkā …
   —          Kamēr Spānijas karaspēks bibliotēku neizlaupīja un manuskriptu nenozaga …
   —          Un tomēr es to tiku lasījis, šo manuskriptu, — es uzsvēru.
   —          Un kas tur stāv rakstīts? Vai tur atklāts Lielā Darba noslēpums?
   —    Jā un nē!
   —          Runājiet! Runājiet drīzāk! Tā ir mūsu pēdējā ce­rība!
   —    Kā lai saka, tur stāstīts, kā pagatavot zeltu ..,
   —    Zeltu! … — visi sačukstējās.
   —           Jā, zeltu, bet šis noslēpums der Ēģiptes dievie­tēm, nevis mums, vienkāršajiem mirstīgajiem. Dieviete Izīda stāsta savam dēlam Horam, ka viņa pieprasījusi pirmās debess iemītniekam Amnailam atklāt noslē­pumu, kā pārvērst sudrabu zeltā … Pirms noslēpuma atklāšanas Amnails piespiedis Izīdu zvērēt briesmīgu zvērestu, ka, izņemot karsti mīļoto dēlu, tā noslēpumu nevienam neatklās, un tad viņš Izīdai izpaudis: kā no cilvēka rodas cilvēks, no lauvas — lauva, no suņa — suns, tā no zelta .. .
   —    Nu!!! — vienā elpas vilcienā nopūtās alķīmiķi.
   —          … tā no zelta rodas zelts! Tas ir viss dievietes Izīdas noslēpums!
   —           Neticu! — skaļi noteica kāds alķīmiķis un, rokas uz krūtīm salicis, iznāca priekšā. — Kā tev var būt pazīstami alķīmijas slepenie dokumenti? Kā tev tie zi­nāmi? No kurienes tu nāc? Kas tu tāds esi?
   —          Es esmu Justs Amedeo Mehānikuss, — mazliet kautrīgi es atbildēju.
   —          Mehānikuss?! — atskanēja balsis. — Slaveno adeptu pēctecis?
   —    Tu esi no mūsu cilts! Un tu kļuvi atkritējs?
   —           Viņš pats pierāda, ka Izīdas vēstule ir viltota! — nočērkstēja kāds alķīmiķis. — Paskatieties uz viņu, uz slaveno alķīmiķu adeptu un Sarkanā akmens īpašnieku pēcteci! Viņš mums stāstīja, ka lauva dzemdējot lauvu, suns — suni, bet viņš pats ir suns, kas izbeidz lauvu cilti! …. Ejam prom!
   Alķīmiķi ietīsti jās noskrandušajos apmetņos un ne­kārtīgā bariņā izgāja no laboratorijas.
   —           Es nezināju, — Levols man sacīja, — ka tev ir sakari ar alķīmiju . . . Bet kas tas par žurnālu, kas tev iedvesa tik daudz spēka?
   —    Tas? Tas ir «Žurnālu Žurnāls».
   —    «Žurnālu Žurnāls»? Nejoko! Tāda nav.
   —           Es nejokoju, tas ir krievu žurnāls. Taisni tā to sauc — «Žurnālu Žurnāls un Enciklopēdiskais Apskats». Tajā es uzgāju rakstu par Emmensu.
   —    Iedod man to žurnālu! Es tev atkal atdošu…
   Levols piegāja pie zaļā aizslietņa un piestūma to pie
   sienas. Dziļajā, aiz aizslietņa paslēptajā iedobumā pie maza galdiņa sēdēja rakstvedis ierēdņa mundierī. Kad es piegāju pie tā, ierēdnis mudīgi savāca stenogrāfis- kām zīmēm izraibinātās lapiņas.
   —          Vai jums izdevās visu pierakstīt? — Levols ap­jautājās stenogrāfistam.
   —    Jā, visu, — tas atbildēja.
   —           Pievienojiet šo žurnālu Emmensa lietai un parū­pējieties, lai pārtulko šo Mendeļejeva kunga rakstu …
   Ierednis paklanījies izgāja pa durvīm, kuras nosedza aizslietnis.
   Ar alķīmiju sadurties man vairs neiznāca.
   —   Tēv, bet kāpēc Emmensam vajadzēja krāpties, viņš taču nespēja taisīt zeltu no sudraba?
   —    Biržas intereses … — atbildēja tēvs. *— Bizness, spekulācija . . . Emmenss bija marionete zināmās rūdī­tās rokās. Kādiem lielfinansistiem bija svarīgi uz laiku samazināt zelta vērtību, radīt biržā paniku, to izman­tot un par lētu naudu sapirkt zeltu. Tas arī tika sa­sniegts …»
   Ar to beidzās termosā atnestās lapas. Viegli iedomā­ties, ar kādu nepacietību es un Kļimenko gaidījām uz Almas izveseļošanos. Drīz tā atlaba, sāka pamazītēm staigāt pa istabu. Beidzot Kļimenko pacietība bija galā, un viņš uzsāka Almas izjautāšanu pēc iepriekš saga­tavotas «nopratināšanas» lapas. Jautājumus uzdeva tā, lai Alma ar galvas mājienu varētu atbildēt vai nu «jā», vai «nē». Taču jau ar pirmo jautājumu Kļimenko pie­dzīvoja neveiksmi. Viņš mēģināja izdibināt, pie kā at­radies termoss. Kādus amatus un nodarbošanās viņš nenosauca! Alma pacietīgi kratīja galvu: «Nē, nē, nē…» Bet, kad Kļimenko pateica Almai, ka termosā atnestās lapiņas nav visas, ka to ir maz, tā it kā uzreiz saprata, ko no tās grib, un aizskrēja uz sētu.
   Kļimenko to panāca un pierunāja nogaidīt pāris dienu.
   Kādā jaukā rītā mēs par nepatiku Almai apmetām tai ap kaklu normālu kakla siksnu, un Kļimenko, to garā saitē turēdams, devās uz priekšu. Es centos turē­ties līdzi.
   Alma izveda mūs ārā no pilsētas. Tikai tad, kad pa­gājām garām stacijas ceļiem, es sapratu, uz kurieni tā mūs ved.
   Tālumā parādījās ar dzeloņstieplēm izvīts sīku akā­ciju žogs, bet aiz tā suņu ķērāja baltā mājiņa.
   — Tagad ir skaidrs, kāpēc Alma nevarēja uzrādīt tās piekāvēja nodarbošanos, — Kļimenko noteica. — Droši vien te arī dzīvo tas pats suņu ķērājs, no kura jūs to nopirkāt?
   Es nepaspēju atbildēt. No mājiņas iznāca garš vī­rietis ar mednieka bisi rokā. Tas bija man pazīstamais suņu ķērājs. Alma pēkšņi rāvās uz priekšu ar tādu spēku, ka Kļimenko bezmaz vai pakrita. Par laimi saiti viņš no rokām neizlaida.
   Tas Almu paglāba. Taisni mūsu priekšā no šāviena gaisā pajuka zemes.
   —    Ne no vietas! — uzsauca suņu ķērājs. — No­šaušu! Ar to suni lai nenāk man klāt!
   Kļimenko pievilka sev klāt Almu, atraisīja kakla sik­snu un pavēlēja:
   —    Skrej uz māju, Alma! Tikai uz māju!
   Alma lēnām aizvilkās uz pilsētas pusi. Šad tad suns apstājās un parūca uz suņu ķērāju, bet Kļimenko su­nim uzkliedza:
   —    Uz mājām, Alma, uz mājām!
   Un tā atkal tecēja uz pilsētu. Drīz Alma vairs nebija redzama. Mēs piegājām pie suņu ķērāja. Bisi viņš tu­rēja paceltu.
   —    Tad jūs man to suni uzrīdījāt? — viņš man jau­tāja. — Es laikam jums neesmu cilvēks? Man tas draņ­ķis visas rokas sakodis. Nav tāda likuma, kas ļautu uz strādnieka cilvēku rīdīt suni!
   —   Es esmu izmeklētājs! — Kļimenko parādīja savu apliecību. — Iesim iekšā.
   Mēs iegājām mājā.
   —    Lūdzu jūs sīkāk pastāstīt par šo suni, — Kļi­menko sacīja.
   —    Ko tad es? Es, tā teikt, esmu suņu speciālists, bet lai es, biedri izmeklētāj, kādreiz kādu apvainotu? Lai šis te pilsonis jums, — suņu ķērājs norādīja uz mani, — pasaka! Vai kādreiz kādam viņa suni nebūtu at­devis, it nekad! Es taču arī jūsu suni palaidu …
   —    Bet vai neatceraties, kur jūs to noķērāt? — Kļi­menko jautāja.
   —    Kur? … Nē, neatceros vis. Es, biedri izmeklētāj, daždien tos noķeru savus divdesmit. Vai var atcerē­ties! . . . Tas gan droši, ka ieraudzīju to tās dienas rītā, kad šis. biedrs pēc tā ieradās. Suns skrēja pa ielu, kaut ko zobos saņēmis, bet mans vilku suns … man ir tāds
   apmācīts suns Marss. Dikti gudrs dzīvnieks, biedri iz­meklētāj, saprātīgs un mierīgs! Noķer kādu klīstošu suni, ņem un piežmiedz pie zemes. Bet es ar rīkiem klāt — caps… un krātiņā iekšā. Mans Marss, ierau­dzījis šo te suni, izlec no ratiem un tam klāt! Tas ar manējo jau sāktu villoties, kad pamanīja mani un deva kājām ziņu, bet tai vietā bija pametis kādu mantiņu. Es sunim pakaļ, Marss aizskrēja priekšā un .,.
   —    Un ko suns nesa?
   —    Neko lielu, tādu kā ādas pudeli…
   —   Vai šo? — Kļimenko atvēra savu koferīti un iz­ņēma termosu.
   —   Tas pats ir! — suņu ķērājs apliecināja. — Vai redzat, man līdz šim vēl visas rokas sakostas … Reiz es tātad braucu pa Stacijas ielu, un mans Marss pēk­šņi ierūcas. Es skatos, pie slimnīcas stāv šis pats jūsu suns. Jūs, biedri, mani atvainojiet, es kā speciālists varu sacīt, ka suņi mēdz būt ļoti dažādi. Bet šoreiz, līdzko pametu acis uz to, roka necēlās. Suns nenolaiž acu no slimnīcas durvīm. Paskatās uz mani un nekust no vietas. Bet mani taču pazīst visi suņi! Vienīgi kāds pilsētā nejauši iekūlies muļķis pārskrien man pār ceļu. Citādi visi mani pazīst un mūk.. . Vai nu kādu ziņu dod tie suņi, kas no rīta saķerti, vai arī tiem kāds in­stinkts .. . Nu, bet jūsu sunītis pats pie manis bijis. Va­jadzētu mani atcerēties! Paskatījās uz mani un atkal aizgriezās. «Grāb ciet! Grāb ciet, nav ko žēlot!» — tā domāju, bet izdarīt nevaru. Var teikt, pirmoreiz dzīvē palaidu suni. Skatos un domāju — sunim ir kā­das bēdas: par sevi nerūpējas, ja no manis nebēg. To māc kādas svešas bēdas! Un neķēru! … Un tad patei­cības vietā suns pirms dienām desmit ieskrien manā mājā, taisni iekšā istabā! Es tobrīd biju atlaidies pēc­pusdienas atpūtā. Suns ieskrien — un tūlīt klāt pie galda. Sakampj to jūsu pudeli aiz siksniņas! Nu, tad es tam ar kruķi! Iznāca tāda cīņa, ka viss gāja pa gaisu, pāris reižu suns ieķērās man rokā. Es biju satvēris termosu, bet suns to paķer — un no istabas ārā. Man vispirms vajadzēja durvis noslēgt… Un aizskrēja. Vairs to netiku redzējis.
   —    Pastāstiet sīkāk par termosu.
   —    Nu, kad tas izjuka, tad tāda maza pudele man ro­kās vien palika. Bet no apvalka tik birst ārā tādi balti papīri. Jūsu sunītis saķer siksniņu — un laižas la­pās …
   —    Kur ir tie papīri? Tās lapiņas?
   —    Papīri? … Tie, biedri izmeklētāj, nav mūsu mēlē rakstīti. Nav mūsu mēlē, es tos grozīju gan šā, gan tā. Arī burti nav mūsējie. Jādomā, papīri termosā sabāzti siltuma dēļ…
   —    Un jūs tās lapiņas aizmetāt?!
   —    Nu kā tad, aizmetu. «Gadies tu man vēlreiz pa kājām!» es domāju. Kaut mēnesi, tā domāju, bez tra­kumsērgas potēm pastaigāšu, bet nekā …
   —   Un kur jūs izmētāt? Tās lapiņas?
   —    Aiz mājas, bedrē …
   Nekā, visas lapiņas nebija vis «aiz mājas bedrē», vi­sas vis nebija! Vējš tās bija aizpūtis pa lauku, un mēs ilgi staigājām, tās kopā lasīdami. Jā, uz tām bija pie­rakstu turpinājums. Bet tas, ko mēs jau zinājām un kam, šķiet, nebija nekāda sakara ar notikumu uz ceļa, ieguva negaidītu un apbrīnojamu jēgu.
   Turpmāk seko Kārļa Mehānikusa pierakstu turpinā­jums.

   I
   «1939. gada 1. septembra rītā telegrāfs atnesa ziņu, ka sācies vācu virspavēlniecības galveno spēku iebru­kums Polijā. Satraukums un bailes pārņēma Beļģiju. Karaļa Leopolda pasludinātā «absolūtā neitralitāte» ne­bija drošs vairogs manai tautai. Napoleons bija nosau­cis Beļģiju par Eiropas kaujas lauku, un mēs zinājām, ka pie kartēm novecojušie prūšu ģenerāļi un jaunie Hitlera iznireļi atkal ir gatavi «garāmejot iegriezties» ari pie mums. Hitlera vērmahta seifos glabājās ar la­kas zīmogiem klātas paketes. «Atvērt Iks dienā,» stā­vēja rakstīts uz katras no tām. «Iks diena» bija pienā­kusi …
   Desmitajā maijā, mana tēva Justa nāves sestajā gadadienā, mani pamodināja Hitlera lidmašīnu dūkoņa. Dēls Jans ieskrēja pie manis ar veselu lēveni jaunu ziņu. Patiesība līdzinājās izpūstām tenkām, bet baumas pēc stundas jau kļuva par patiesību. Pirmā pasaules kara bēdīgās pieredzes bīdamies, kad karalis Alberts, dambjus uzspridzinājis, aizturēja Vilhelma armiju, šo­reiz vācieši raidīja piķējošo bumbvedēju eskadriļas pret spridzināšanas stacijām, no kurām aizvijās vesels vadu tīkls uz fugasiem, kas bija paslēpti zem dambjiem un tiltiem. Beļģu armijas atbalsta punktu — Ebenas- Emaelas fortu ieņēma gaisa desants — vācu izpletņu lēcēji. Līdz zobiem apbruņotā fašistu armija, kas des­mitiem reižu pārsniedza beļģu spēkus, gāzās iekšā Beļ­ģijā. Visa operācija izrādījās tikai manevrs, kam va­jadzēja slēpt nacistu ģenerālštāba patiesos nolūkus. Kad fon Boka armija sagrāba Lježu un Briseli, Antverpeni un Holandes Amsterdamu, fon Rundšteta armijas, izlauzušās uz Ardeniem, pa Francijas lauku ceļiem ātri trauca uz rietumiem, pamezdamas apjukušos un demo­bilizētos franču garnizonus betonētājos cietokšņos. Mūsu karabiedri no Britu ekspedīcijas korpusa muka uz Dinkerku. Kāšukrusts baltajā aplī nosedza manu zemi Hitlera štāba oficiālajās kartēs . . .
   Postošā «neiejaukšanās» politika, fašistu atbalstīšana pašā Beļģijā, militārā nesagatavotība, karaļa Leopolda III gļēvulība, kurš pat nespēja cīnīdamies atkāpties, kā to bija darījis karalis Alberts, noveda pie Beļģijas vislie­lākā nacionālā pazemojuma. Divdesmit astotajā maijā Beļģija kapitulēja.
   Kā pavasara pali pa ceļiem plūda bēgļu straumes. Visur, kur vien cilvēki gāja, viņus apsteidza vācu avan­garda vienību melnie motocikli. Bada kaulainā roka sniecās katrā ģimenē, katrā mājā. Atkal, tāpat kā kād­reizējos ķeizara okupācijas laikos, Beļģijas ielās klau­dzēja izsalkušo strādnieku koka tupeles, bet tiem ga­rām virzījās smagās mašīnas ar Francijā un Beļģijā salaupītajām mantām. Brisele izvērtās izpriecu pilsētā hitleriskajiem virsniekiem un kareivjiem, kas pārpil­dīja pamirušās pilsētas kafejnīcas un restorānus.
   Karstā jūnija dienā taisni pa ietvi pie manas mājas piebrauca milzīga štāba mašīna.
   —    Piebraucis kāds «Mersedess-Bencs», — paziņoja mans dēls Jans, izliecies pa logu. — Tēt, viņi nāk pie mums!
   Es pat nepakustējos, kad istabā sabruka hitleriešu virsnieki.
   —    Tur viņš ir! — atskanēja kāda skaļa balss. — Kārli, mīļais Kārli! Vai tiešām tu mani neatceries?
   Es pavēros brangajā vācu kapteinī. Viņa tuklā seja man šķita pazīstama.
   —   Paklau, mag un alķīmiķi, vai tiešām mani nepa­zīsti?
   —   Volfgangs? Materns! — es iesaucos, pazinis savu liceja biedru.
   —    Kungi, — Materns uzrunāja pārējos, — gribu jūs iepazīstināt ar savu seno dienu draugu un paziņu Kārli
   Mehānikusu! … Jūs esat brīvi, štābā ieradīšos pēc stundām divām.
   Virsnieki aizgāja. Lejā ierūcās motors. Mēs palikām ar Volfgangu zem četrām acīm.
   —    Nu, kā tev klājas, Kārli? — iesāka Volfgangs, celdams galdā saiņus ar ēdamo. (Garš, stiegrs kara­vīrs, domājams, viņa raitnieks, ienesa vīna kasti.)—Tu tā kā nemaz nepriecājies par manu ierašanos? Kārli, Kārli, kas tā tev par laimi, ka es biju tais daļās, kas ieņēma Dinanu! Kāda laime! Tagad tev netrūks ne­nieka . ..
   —   Tas ir mans dēls! — es teicu Volfgangam, rādī­dams uz istabā ienākušo Janu.
   —    Viņš ir brīnišķīgs puisis! — iesaucās Materns, fa­miliāri apkampdams Janu. — Brīnišķīgs! īsta gaišma­taina bestija! Viņš, Kārli, nemaz neizskatās ne pēc te­vis, ne arī pēc tava tēva! Viņā nav nekā «alķīfniska» … Viņš, protams, ir flamengans! * Par to es nešaubos! … Nabaga Kārli, — Materns turpināja, attaisīdams vīna pudeli, — nabaga Kārli, kas tev gan nav bijis jāizcieš savas flāmu cilmes dēļ *, tev, īstam vācietim! Bet ta­gad tas viss jau garām … Mēs Vācijā bijām neticami sašutuši, uzzinādami, kādas grūtības tev bijis jāpārvar, iegūstot katedru Lježas universitātē. Bet tagad mēs tiem valoņu izdzimteņiem parādīsim, parādīsim, kuru zemē viņi dzīvo! Mēs atcerēsimies Briges rīta dievkal­pojuma saukli: «Vairogs un draugs! Vairogs un draugs!», kas ir tikpat sens kā šī zeme.
   Materns piecēlās, izsaukdams saukli, ar kuru reliģis­kajā karā Briges amatnieki vienā rītā izslepkavojuši visus franciski runājošos pilsoņus. Jans nolika savu kausu uz galda un devās uz durvīm.
   —    Viņš steidzas uz darbu, — es ieteicos, lūkodams novērst no Jana aizdomas. — Viņš strādā stacijā, mums taču nav no kā iztikt. ..
   Bet Jans visu izmaitāja.
   —    Man ir daudz draugu valoņu! — pie durvīm pa­griezies, viņš noteica. — Un viduslaiki ir pagājuši, kapteiņa kungs.
   —    Slikta audzināšana! … — Materns norūca. — Bet, Kārli, tici man, rases pašapziņa modīsies — un šis vel­
   nēns vēl apliecinās sevi kā īsts vācu armijas kara­vīrs …
   —    Kā, vai tad?… Vai tad jūs iesauksiet beļģus?
   —    Ne visus, .nē, nē, tikai pilnvērtīgos, mans mīļais! No šā brīža flāmi ir sevišķā vācu ieroču aizsardzībā. Mēs atjaunosim viņu privilēģijas. Nevienam izdzimte­nim francūzēnam neļausim rīkot vācu asiņu cilvēkus! Bet tu, Kārli, nemaz nekļūsti jautrs. Nu kā tad, sa­protu, saprotu. Tev trūkst naudas … Edvīn!… — viņš pasauca savu raitnieku. — Edvīn, atnes drusciņ nau­das no kofera. Nu, tūkstošus piecdesmit, varbūt simt… Izpildīt!
   Edvīns atnesa naudu, frenča stūros saņēmis, kā saim­nieces nes nupat izdētas olas. Desmitiem paciņu, vai­rāki tūkstoši katrā, sarindojās uz galda starp konservu bundžām un vīna pudelēm. Volfgangs bija sajūsmināts.
   —    Te ir, te tā ir, — viņš sacīja un plēsa paciņas vaļā. — Tas viss ir tavs, Kārli! Protams, šī ir patīka­māka līdzjūtības forma nekā vārdi. Jā, draugu iepazīst pēc «amore, more, ore, re…». Tik vien atceros no liceja latīņu valodas, Kārli. Draugu iepazīst tikai mī­lestībā, tikumos, vārdos un darbos. Cik tas gan pa­reizi!
   Es paņēmu vienu asignāciju un brīnīdamies to pē­tīju.
   —   Bet, Volfgang, — es sacīju, — tā taču nav mūsu nauda!
   —    Kārli, vai tad es nu iešu tevi krāpt! Tu mani ap­vaino.
   —    Bet tādu naudu neesmu redzējis!
   —    Tātad tu naudu vēl vispār neesi redzējis. Tās ir okupācijas markas, Kārli. Un par katru marku tu sa­ņemsi desmit karaļa Leopolda beļģu frankus!
   Jāatzīstas, to vakaru es pavadīju ar Volfgangu. Mēs atcerējāmies agrākos draugus un jaunības nedarbus, es ātri noreibu un smējos par Volfganga karavīra jo­kiem. Manai jautrībai audās cauri nervozitāte. Pēdējo nedēļu briesmīgie notikumi, nenoteiktība, nepārtrauk­tās bailes, bailes no Gēringa bumbvedējiem, kas drā­zās pāri galvām, bailes no karavīriem, kas maršēja pa
   ielām, bailes no mežonīgajiem vācu komandantu rīko­jumiem un pavēlēm… Un pēkšņi manā priekšā sēž Hitlera virsnieks, kura izskats vien iedveš šausmas ma­niem kaimiņiem, un tas nemaz nav virsnieks, tas ir mans Volfgangs, mans biedrs, mans skolas biedrs! Ko viņš tur stāsta? Kā tad, tas tiešām ir jocīgi! …
   Kādu laiku cejā uz Dinanu Volfgangs bija braucis lielā kravas mašīnā, kurā bijusi ierīkota okupācijas marku spiestuve. Tā iespiedusi markas dienu un nakti, un pie viņiem vienā laidā braukuši sakaru virsnieki un pievākuši svaigās paciņas savu karavīru vajadzībām. Tas tiešām ir jocīgi! Cilvēkiem jāstrādā, vaiga svied­ros jānopelna sava dienišķā maize, profesori prāto par ekonomiku, ministri parlamentos spriedelē par budžetu, bet te… klaps — un simt markas gatavas, klaps, klaps — tūkstotis gatavs . .. Jā, Volfgangam taisnība arī par flāmiem. Darbu dabūt mums bija grūtāk nekā valoņiem. Un kā vēl, par valoņu aizstāvi uzmetās pagā­jušā kara uzvarētāja — Francija, bet mūs tagad aiz­stāv Vācija. Un Vācija ir stiprāka par Franciju, stip­rāka gan! Pāri visam stāv Vācija! Kā Materns teica? Tankus uz priekšu, artilēriju atpakaļ, aviāciju gaisā! Deutschland, Deutschland ūber ailes! …
   No rīta pamodies uzreiz nevarēju saprast, kas no­ticis.
   Pacēlu galvu no galda. Seja ar kaut ko aplipuši. Kā tad, tas taču ir vīns .. . Pudeles lēkāja garām dārdošo tanku taktī. Jā, bija atbraucis Volfgangs, nauda … Cik daudz tās!
   — Jan! — es saucu. — Jan, panāc šurp!
   Neviens neatsaucās. Es iegāju dēla istabā. Viņa gulta bija saklāta. Pulkstenis rādīja seši no rīta. Tātad mājā viņš nebija nācis. Tāpēc, ka es uzņēmu Volfgangu. Es taču nevarēju viņam parādīt durvis! Tas taču ir mans skolas biedrs, mans draugs . .. Bet šurp viņš nebija nā­cis kā mans draugs … Vai tiešām Jans to nesaprot? Es atļāvu Volfgangam sagādāt man pārsteigumu. Viņš taču arī laikam te nejutās labi, lai gan sevišķi smalks nekad nav bijis .. . Bet kur kavējas Jans? Viņš apvai­nojies, mans zēns, viņš negaidīja, ka sēdīšos dzert vīnu
   ar vācu virsnieku. Bet kaut kā taču ir jāpielāgojas — esmu mazs cilvēciņš… Vai durvis nenoblīkšķēja? Tas ir Jans, tas, protams, ir Jans!
   —    Jan! — es skaļi uzsaucu un ātri kāpu lejā.
   Pie vaļējām durvīm stāvēja man nepazīstams cilvēks melnā svīterī.
   —          Vai jūs esat Kārlis Mehānikuss? — atnācējs jau­tāja.
   —    Jā, tas es esmu.
   —    Jūs esat Jana tēvs?
   —    Jā. Kur viņš ir? Kas ar viņu noticis?
   —    Boši arestēja Janu!
   —    Par ko? Tas nevar būt, jūs nesakāt taisnību!
   —   Hitlerieši arestēja Janu par kabeļa bojāšanu.
   —          To viņš nevarēja izdarīt, viņš vienmēr prasīja padomu man! Kā jūs to zināt?
   —           Kopā ar Janu es strādāju stacijā. Kad tas bija noticis, visus ceļa strādniekus saņēma ciet. Mēs bijām sešdesmit cilvēki. Hitlerieši paziņoja, ka visi tikšot no­šauti, ja sakaru kabeļa pārgriezējs neiznākšot priekšā. Jans izgāja. Un viņu saņēma …
   —    Bet viņš nav vainīgs! Es nespēju tam ticēt! …
   —           Kabeli viņš nepārgrieza! Kabeļi — tā ir mana specialitāte … Viņš iznāca priekšā, lai glābtu citus … Agrāk mēs viņam visai neuzticējāmies, viņš taču ir turīga inženiera dēls. Bet viņš, viņš… jūsu Jans, ir krietns zēns …
   —    Ak tad jūs? Saprotu, saprotu… Kā jūs sauc?
   —    Žaks Frēzers.
   —          Vai valonis? Ak tā, tā . .. Mans zēns nekā nezi­nāja, viņu neinteresēja pat avīzes. Jūs, jūs viņu saaģi­tējāt! . .. Bet ko lai tagad iesāk? Kur lai iet? . . . Viņš ir jāglābj, jāglābj nekavējoties, bet ar jums es vēl no­rēķināšos!
   —    Mana dzīvība pieder jums, biedri…
   —           Biedri? Es jums neesmu nekāds biedrs! Jūs manu dēlu novīlāt no taisnā ceļa! Viņš būtu mācījies, kļuvis zinātnieks! Viņam ir ass un stingrs prāts! Bet ko man tagad darīt? … Es iešu .. . iešu pie Materna. Es viņu
   uzmeklēšu un atbrīvošu Janu! Man ir draugs, liels draugs, viņš ir virsnieks, un viņš man palīdzēs…
   Kapteini Maternu es atradu uzreiz — viņu pazina visi.
   —     Kas noticis, Kārli? — viņš man noprasīja. — Tu esi tik uztraukts!
   —     Mans dēls ir apcietināts! Viņš ir nevainīgs! … Volfgang, glāb viņu!
   —      Apcietināts? Vispār man nepatīk ar tādām lietām nodarboties — es esmu karavīrs, ierindnieks. Kur viņu saņēma, vai stacijā?
   Materns piezvanīja, un es kā noburts skatījos uz lauka telefona pelēko kasti, no kuras kā čūska vijās sarkana, lāsaina gumijas grīste. Sāda gumijas gabala dēļ tagad cieš mans Jans, kāda muļķība!
   —      Runā kapteinis Materns. Jā, jā.. . Saki — vai tavi puiši nav aizturējuši Janu Mehānikusu? Tas ir mana . .. Ak tā? So, so, so, tā … tā . . .
   Mana sirds sažņaudzās, bet Materns, man acīs ne­skatīdamies, tikai atkārtoja: «So, so, so …» Tad viņš nometa klausuli, parakstīja caurlaidi un, arvien vēl mani neuzlūkodams, pateica:
   —     Kārli, tu savu dēlu esi slikti audzinājis! Tas ir šausmīgi! Tas ir šausmīgi!
   —    Kas noticis, Volfgang?!
   —      Viņš ir nelabi uzvedies, izaicinoši izturējies… Pirms pusstundas viņam izpildīts spriedums .,.
   —     Kāds spriedums?! Volfgang, žēlo mani, palūdz vi­ņus! Tu taču visus pazīsti!
   —    Viņš ir nošauts, Kārli! Man ļoti žēl. ..
   To pašu vakaru kādi strādnieki ogļainos kombinezo­nos man atnesa manu zēnu… Mēs viņu apbedījām pa­galmā pie sētas.
   —      Viņš bija īsts patriots! — sacīja Frēzers. (Viņa vārdi kā nokaitēta metāla piles karsēja manas sma­dzenes.) — Viņš bija drošsirdīgs un godīgs! Viņš gri­bēja glābt tos, kuri jau sākuši cīņu ar fašismu…
   Dzīve man bija zaudējusi katru jēgu … Es sēdēju pie loga un raudzījos Māsas drūmajos ūdeņos. Garām pabrauc pašgājēja liellaiva. Tās pakaļgalā blakus stū­res vīram stāv vācu karavīrs. Garām aizslīd kuteris. Uz jumta, platajos, lielajos zābakos ieautās kājas kulstī­dams, sēž vācu karavīrs. Krastmalā parādās pulciņš no­devēju reksistu*. Tie ir apbruņoti, bet tos apsargā hit­leriešu karavīri… Cik smaga ir iebrucēju gaita! … Šķiet, katram viņu solim zeme atbild ar vaidu.
   Tur atkal kuteri kaut ko ved. Kā tad! Tā ir labība. Jaunajai kārtībai ir laba apetīte. Tai vajadzīgi cilvēki, maize un ogles … Viss vajadzīgs hitleriskajam «rei- ham». Man atnesa kaut kādu kvadrātveida papīriņu. «Tā ir maizes kartīte,» man paziņoja kaimiņiene. Pirms kara viņa tirgojās ar atklātnēm un markām, es viņu atcerējos . . . Izrādās, ar lielām pūlēm viņa sagādājusi man šo kartīti.
   Pie manis nāca pavisam sveši cilvēki. Durvis, pa ku­rām ienesa manu Janu, vienmēr stāvēja vaļā. No ma­nām rokām paņēma kartīti un uz galda malas nolika niecīgo maizes devas gabaliņu… Atnācēji allaž uz kaut ko blenza. Kā tad, vainīga bija nauda. Tā mētā­jās gan uz grīdas, gan uz galda, starp vīna pudelēm un konservu bundžām. Es tai nepieskāros. Tā bija ne­tīra, asiņaina nauda! . ..
   Var jau būt, ja es Maternam būtu parādījis durvis, mans Jans nebūtu izgājis pūļa priekšā? Un būtu dzīvs? Dzīvs?! Nē, viņš ir cēlsirdīgs zēns — priekšā viņš būtu izgājis tā kā tā, lai glābtu tos, kas cīnās!
   Bet vai tie cīnās vai arī tāpat sēž pie loga un skaita liellaivas ar labību, ko manai tautai nolaupījusi Vā­cija? … Nē, nē, nevar būt! Viņi cīnās! Kad atnāks Frē­zers, es viņam noprasīšu, ko dara viņi un kas jādara man, lai atriebtu Janu, lai atriebtu apcietināto un no­slepkavoto tūkstošu tūkstošus . ..
   Bet Frēzers diez kāpēc nenāk. Viņš jau nav bijis septiņas dienas. Veselas septiņas dienas! . . . Bet nu kāds uznāk pa kāpnēm, paņem slotu un slauka. Tā ir vecā Marta. Šodien ir viņas kārta atnest man maizi.
   Man nevajag, nevajag vāciešu maizes! Es negribu ēst nepelnītu maizi! Es gribu strādāt, es taču esmu ļoti spē­cīgs. Mehānikusi visi ir spēcīgi, arī Jans bija ļoti spē­cīgs. Ja viņš būtu izaudzis, izaudzis liels! … Nē, nepel­nītu maizi ēst es negribu … Bet ko es varu … ko varu viens pats?
   Bija gluži tumšs, kad istabā ienāca Frēzers. Viņš no­stājās man aiz muguras un arī vēroja Māsu. Ar aiz­slietni piesegtā peldošās kuģu piestātnes zaļā ugun­tiņa iepretim manam logam meta mirguļus mierīgās upes viļņos. Kā šaura svītra pie apvāršņa sārtojās blāzma. Katedrāles kupola čuguna izrotājumi likās at­dzīvojušies.
   —          Deg naftas pārstrādāšanas rūpnīca … — Frēzers klusi noteica. — Vakar Antverpenē fašisti pavēlējuši visiem ebrejiem apsiet ap roku īpašas lentes. Tad ar tādām lentēm ap roku izgājusi uz ielām visa pilsēta…
   —   Un ko saka zemnieki? Kā izturas flāmu zemnieki?
   —   Sākumā slikti…
   —    Viņi noticēja vāciešiem? „% ^
   —          Bet vēlāk, kad pēc fašistu propagandistu bandas ieradās nodokļu inspektori, kad sākās lopu un labības rekvizīcijas, viņi ātri vien saprata.
   —   Saprata …
   —          Tagad vācu kareivis nemēģinās viens pats stai­gāt pa flāmu ciemata ielām… Vai zināt, Mehānikusa kungs, kas tā ir par rūpnīcu? — Frēzers pamāja ar roku uz blāzmu ārā.
   —   Vai tā nav riepu rūpnīca Saventheimā? Es zinu.
   —    Beļģija liesmo! …
   Vēl ilgi mēs vērojām upi, tad Frēzers gāja projām.
   —          Zak, — es sacīju, — pagaidiet. Es iešu jums līdzi!
   Frēzers strauji apgriezās un pateica:
   —    Es pienākšu rīt. ..
   Bet otrā rītā Frēzers atnesa no mana kabineta un nolika uz galda senlaicīgu mednieka bisi un kritiski to appētīja.
   —          Nē, — viņš sacīja, — tā nekur neder! Ko jūs va­rat darīt?
   —          Es labi šauju. Man bijušas godalgas. Vai jūs ne­ticat, Frēzer?
   —    Un vēl?
   —    Nu, es varu … Es gribu kopā ar jums cīnīties!
   —    Ko vēl varat darīt?
   —          Es esmu zinātnieks. Vai saprotat, Frēzer? Esmu ķīmijas inženieris …
   —    Jūs esat ķīmiķis?! Ko tad līdz šim jūs klusējāt?
   —    Bet vai tagad vajadzīgas rūpnīcas? Vai tad …
   —          Vai te, savā mājā, jūs varētu strādāt, teiksim … strādāt zinātnisku darbu?
   —    Protams! Bet es nesaprotu …
   —    Ak nu, nerunājiet! — Frēzers atcirta.
   "Viņa pēkšņais skarbums mani iepriecināja: «Esmu vajadzīgs, jā, jā, būšu viņiem noderīgs — viņiem — cī­nītājiem. Esmu vajadzīgs Beļģijas tautai.»
   —          Varu jums parādīt savu laboratoriju, — es pie­dāvājos.
   —    Parādiet.
   Mēs iegājām laboratorijā. Tā nebija liela, jo nopiet­nos eksperimentus es veicu rūpnīcu laboratorijās, bet šajā laboratorijā bija viss, kas vajadzīgs meklēšanai un domāšanai…
   Frēzers jutās pārsteigts.
   —           Jums jau te … Un jūs vēl cietāt klusu! Klausie­ties, Kārli, jūs to visu sakārtojiet, nododieties zinātnei, dariet kaut ko tādu, ko darījāt arī pirms kara. Tāpat izskata pēc… ja kāds sāktu interesēties. Bet labāk vispār nelikt sevi manīt. Logus mēs aizklāsim… Vai laborants vajadzīgs? … Es atsūtīšu.
   —    Man palīdzēja Jans .. .
   —           Es jums atsūtīšu kādu zēnu. Viens man ir pa­domā. Bet mums, mums ļoti vajadzīgs… tāds mate­riāls, vai saprotat?
   —    Jā, saprotu, — es atbildēju. — Tas ir vienkārši.
   —    Bet mums vajag daudz, — Frēzers sacīja.
   —    Man ir pagrabs.
   —    Vai tur var strādāt?
   —          Tur ir strādāts, tiesa, ne visai veiksmīgi, bet dau­dzus gadsimtus…
   Nekad vēl nebiju redzējis tik kārtīgu mehānismu, kura aktīvs loceklis biju kļuvis. Apakšā, pagrabā, sa- metināja caurules. Metināmo aparātu Frēzers pievie­noja pie kāda kabeļa zem mūsu ietves. Viņš bija labs speciālists elektriķis. Es veicu vairākus mēģinājumus, nodevu ižejvielu pasūtījumus. Jāsaka, nebija gadījuma, kad man trūktu kāda materiāla. Reizēm pie manis ne­viens neiegriezās un es snaudu ar spridzināmo mašīnīti uz naktsgaldiņa, ja mani apciemotu gestapo. Manu dvēseli bija pārņēmis neparasts miers. Kad naktīs tā­lumā dzirdēju sprādzienus, bet man garām drāzās vācu sanitārās mašīnas, es gulēju īpaši ciešu miegu. Es at­riebu sevi, dēlu, savu zemi…
   Frēzers man šad tad atnesa dažādu spridzekļu rasē­jumus. Man vajadzēja noteikt vajadzīgo sprāgstvielu sastāvu. Tās bija ļoti sarežģītas mīnas, visbiežāk ar laika degli, ar magnētiska kausējuma plāksnītēm, kas nozāģētas no skaļruņiem. Bet augšā, savā pamestajā laboratorijā, es nodevos niekiem, izskata pēc kaut ko mēģināju, vienkārši tāpat vien, lai noraustu putekļus no aparātiem. Dažreiz sūtīju rakstus vācu zinātniska­jiem žurnāliem. Rakstus man tūdaļ sūtīja atpakaļ, bet kvītis es glabāju kratīšanas reizei.
   Mūsu māja bija teicamā vietā. Par to neviens nein­teresējās, bet varbūt no manis izstaroja tāds miers, ka nevienam prātā nenāca kādas aizdomas… Sava no­zīme te bija arī manai flāma cilmei. Nacionālās privi­lēģijas šai ziņā man pilnīgi bija pa prātam.
   Pagāja gadi. Kādā 1944. gada septembra dienā Frē­zers man paziņoja, ka laboratorija tiekot pārcelta uz citu vietu. Naktī pie manis ieradās Pretošanās kustības vienības cilvēki un sāka piesardzīgi izjaukt sprāgst­vielu pagatavošanas ierīci. Viņi strādāja gandrīz pil­nīgi klusu, bet es tomēr lūdzu Frēzeru pastāvēt pie durvīm un paklausīties, vai mēs pagrabā nesaceļam kādu troksni. Frēzers drīz atgriezās un pačukstēja, ka
   ārā dzirdot vāciski runājam un kāds dauzot ar kāju pa durvīm. Es uzkāpu līdz parādes durvīm un sāku klausīties. Tiešām aiz durvīm bija dzirdamas balsis. Tad kāda man ļoti pazīstama balss noteica:
   —    Jūs ejiet, es te pārnakšņošu!
   Es pamāju Frēzeram, lai viņš paslēpjas, un atvēru durvis. Manā priekšā stāvēja Volfgangs Materns, ar bārdas rugājiem apaudzis un izkrities.
   —    Sveiks, vecais! — viņš man uzsauca. — Sveiks! Salutēju! — Viņš ienāca iekšā un aizvēra durvis. — Ko mēs stāvam? Sauc iekšā! … Es zinu, tu uz mani dus­mojies. Bet vai es esmu vainīgs? …
   Mēs ar Volfgangu uzkāpām augšā. Viņš iemeta acis viesistabā, kuru es nemēdzu uzkopt, un ar kabatas luk­turi apgaismoja galdu.
   —    Vai tu dzer, Kārli? — Volfgangs apjautājās un cieši paskatījās uz naudas paciņām. — Tu neesi tām pieskāries? — Volfgangs brīnījās. — Labi vien ir! — Viņš iebāza kabatā divas trīs paciņas. — Un ko tu dari? Arvien vēl skumsti? Ak Kārli, Kārli, tā nevar!… Tādi pārdzīvojumi jāuzņem vienkāršāk, daudz vien­kāršāk. Tas neder vācu raksturam …
   Es ievedu Volfgangu laboratorijā. Uz daudzos sprā­dzienos apdegušās marmora plāksnes atradās gabals tikko sagatavota tola. Volfganga rokās uzliesmoja šķil- taviņas, un viņš aizdedza cigaretes galu. No tumsas iznira viņa uztūkusī un novecojusī seja. Es izņēmu no kaktā noliktās vācu šāviņa čaulas tievas klūdziņas. Volfgangs pakalpīgi uzšķīla uguni. Klūdziņas aizdegās.
   —    Ar ko tad tu, Kārli, īsti nodarbojies? — Materns man noprasīja.
   —   Tūlīt redzēsi… — es noteicu un pielaidu uguni tolam.
   Sprāgstviela spoži uzliesmoja, apgaismodama kabi­netu un Volfganga apjukušo seju.
   —   Tā, vai tā ir sprāgstviela?!
   —   Kā redzi!
   —    Bet tas, Kārli, ir aizliegts!
   —   Neko darīt… Nācās jūsu komandanta rīkoju­miem nepaklausīt! — es iesmējos.
   —    Tu esi apcietināts, Kārli Mehāniķus! … — Ma­terns meklēja pistoli, bet es satvēru viņa roku, un viņš aiz sāpēm ievaidējās. — Tu, Kārli, esi pārrēķinājies! Pārrēķinājies gan! Tu ceri, ka atnāks amerikāņi! Ha- ha .. . Es nupat izkūlos no katla, kurā bija iekļuvusi fon Klūges armija… Un es tev saku, karā mēs uzva­rēsim, uzvarēsim par spīti visam!
   Es izrāvu Volfgangam no rokas pistoli un pašu ne­lieti iegrūdu atzveltnes krēslā.
   —    Tiks noslēgts miers, vai saproti, separāts miers! — viņš purpināja tālāk. — Cerčils un Ruzvelts nelaidīs boļševiku armijas Berlīnē! Vai saproti? Mēs uzvarē­sim .. . Tev, Kārli, vajadzēs man atvainoties, vajadzēs atvainoties! … Sabiedrotie kuru katru dienu sanāks matos! Tas amerikāņu spalvainais gorilla Bredlijs * ciest nevar angļu virspavēlnieku Montgomeriju * un saukā to par žāvētu siseni! .. . Mēs visu zinām! … Ame­rikāņi par visām neveiksmēm uzveļ vainu angļiem. Un, kamēr šie plēsās, fon Klūge labākās divīzijas izveda no Falezas katla Francijā.. . Tu, Kārli, nekā nesa­proti! .. . Mūs uzvarēt nav tik vienkārši! … — Ma­terns bēra kā automāts. Viņš bija zaudējis katru reali­tātes izjūtu. — Mēs jums visiem vēl parādīsim! Un tu? Aiz tīras nejaušības — iedomājies! — kādu nošāvuši… Tu esi nodevējs! … Ja mēs varētu kaut tikai mēnesi noturēt Austrumu fronti… Tad mēs visiem parā­dītu! . ..
   Materns mēģināja piecelties, bet es viņu atkal ie­sviedu krēslā. Istabā ienāca Frēzers, cieši aizvilka loga aizkarus un iededza gaismu.
   —   Pievāc viņu! — es sacīju Frēzeram. — Viņš mani traucē …
   Tikai tagad Materns apjēdza visu notikušo. Viņa sejā pavīdēja it kā sapratne. Materns gribēja kaut ko sacīt, bet Frēzers ar spēcīgu sitienu to apdullināja. No apakšas, no pagraba, uznāca mani biedri no Pretošanās kustības vienības un izstiepa Maternu ārā.
   —    Viņš vēl noderēs … — Frēzers noteica. — Tagad, Kārli, jums te nav vairs ko palikt, nāciet mums līdzi…
   Visas nākamās dienas cauri Dinanai atkāpās vācu
   armija. Pretošanās kustības spēki iznāca no pagrīdes. Sabiedroto armijas jau sagaidīja īstenībā mūsu atbrī­votā Beļģija.
   Pie ieročiem mums atkal vajadzēja ķerties 1944. gada decembrī, kad nacistu tanku armijas triecās pāri Ar- deniem uz Dinanu. Ar sniegā iestrēgušajiem tankiem kilometrus desmit no Dinanas beidzās šī Hitlera pēdējā lielākā avantūra, kura galvenos spēkus tai laikā jau bija sakāvusi vai saistījusi Padomju varonīgā armija.

   I
   Ilgi gaidītā uzvara bija atnākusi. Dzīve pamazītēm iegāja savās sliedēs. Es sāku strādāt kādā ķīmijas kom­binātā Lježas tuvumā un veseliem mēnešiem nebraucu uz savu pavisam pamesto māju Dinanā.
   Dažreiz pie manis iegriezās Frēzers. Viss viņa laiks pagāja politisku cīņu virpulī. Pjerlo * -valdība pavē­lēja Pretošanās kustības spēkiem, kas drosmīgi bija cī­nījušies pret fašistiem, nodot ieročus. Katoļi pieprasīja nodevīgā karaļa atgriešanos tronī… Zeme mutuļoja, galvu atkal pacēla flamengani un reksisti.
   Frēzers visu to stāstīja degošām acīm. Es mīlēju šo cilvēku, bet nebiju vienis prātis ar viņa komunistiska­jiem uzskatiem. Man šķita, ka miers ir miers, ka tas ir labs, lai tas būtu kāds būdams, un ka viss galu galā nokārtosies.
   Šad tad mēs abi nokāpām pagrabā, kur kara dienās bija mūsu sprāgstvielu laboratorija. Nesenās pagātnes atmiņas mūs saviļņoja. Un, jāatzīstas, ka te, šai pa­grabā, Frēzera vārdi neizklausījās gluži bez jēgas, kā tas likās tur augšā, saules gaismas pielietajās istabās, ko piepildīja Māsas tvaikoņu sirēnas un atdzimstošās mierlaika dzīves skaņas.
   Drīz es paņēmu atvaļinājumu uz vairākām dienām. Kopā ar Frēzeru devāmies uz Ardeniem. Klīdām pa lauku ceļiem, pa pēdām kādreiz gājušajām tanku ma­sām. Frēzers man rādīja neaizmirstamās kauju vietas, jo kopā ar savu vienību bija piedalījies Ardenu «ķīļa» likvidēšanā.
   Bet, kad bijām atgriezušies Dinanā, atgadījās kaut kas tāds, kas ārkārtīgi ietekmēja manu nākamo dzīvi.
   Maija pirmajās dienās es saņēmu vēstuli. Tajā bija rakstīts, ka mani gribot satikt sakarā ar manu tēvu Justu Mehānikusu. Es devos uz norādīto adresi. Mazā Lježas viesnīcā mani sagaidīja kāds vīrs, ļoti rosīgs par spīti savam vairāk nekā cienījamam vecumam. Viņš minēja savu vārdu. Tas man nebija svešs, tikai uzreiz nevarēju atcerēties, kur un kad to esmu dzirdējis.
   — Pirms daudziem gadiem, — man sacīja Anrī Ri­dels, advokāts un «mazliet vēsturnieks», kā viņš stādī­jās priekšā, — es pazinu jūsu tēvu Justu Amedeo Me­hānikusu. Atvainojiet, no jums toreiz vēl nebija ne vēsts… Tūkstoš deviņsimt astoņpadsmitajā gadā man vajadzēja pēkšņi atstāt Parīzi.. . Advokātam interesē­ties — es gribētu sacīt, pārāk interesēties — par dažu ietekmīgu ģimeņu bagātības rašanās vēsturi ir diezgan bīstami… Jā, jā, mīļais! Man taisni tā gribas jūs uz­runāt par Justu, jūs esat apbrīnojami līdzīgs viņam … Francijas vēsturē zināmi daudzi gadījumi, kad notikusi visnesaudzīgākā izrēķināšanās ar ziņkārīgajiem advo­kātiem. Komūnas dienās, visnežēlīgāko masveida nāves sodu dienās, visus pārsteidza īpaši riebīgā, īpaši nežē­līgā izrēķināšanās ar MiLjēru * … Jā, MiLjērs simpati­zēja komūnai, bet viņu iznīcināja vispirms kā cilvēku, kas uzdrošinājies atmaskot biržas politikāņu, premjer­ministra Tjēra draugu un līdzgaitnieku blēdīgās mahi­nācijas. Es pratu izvairīties no izrēķināšanās… Jā, ne­brīnieties! Tas notika divdesmitā gadsimta divdesmita­jos gados, bet es saņēmu pietiekami nepārprotamus brīdinājumus un biju spiests atstāt Parīzi, atstāt Fran­ciju. Man nez kāpēc gribējās dzīvot! … — Ridels iesmējās. — Jāsaka, manu mīļo Kārli, tāpat kā gribas arī pašreiz, bet man jau ir pāri astoņdesmitiem, pāri astoņdesmitiem, draudziņ… Tikai tagad es varēju at­griezties Francijā, tikai tagad! … Visas manas mantas bija saglabājusi vārtnieka ģimene. Viņš pats, naba­dziņš, sen jau miris. Nekas nebija zudis, tik sagāzts vienā istabā, taču viss vesels. Pat vēstules, pat pirms četrdesmit gadiem man pienākušās vēstules. Vēstules no cilvēkiem, kas sen jau šķīrušies no šīs pasaules.
   Starp šīm vēstulēm uzgāju arī jūsu tēva vēstuli. Tais­nību sakot, ne vēstuli, bet milzīgu vīstokli ar ļoti inte­resantiem papīriem.
   Ridels atvēra savu portfeli un izcēla lielu aploksni. Tinte, ar ko rakstīta adrese, laika gaitā bija izbalējusi.
   —     Runa bijusi, kā es saprotu, — iesāka Ridels, — par dažu Mehānikusu dzimtas dokumentu tulkojumu no arābu valodas un šo dokumentu īstuma noteikšanu. Kādreiz es specializējos arābu Austrumu vēsturē, no­ņēmos ar senajiem manuskriptiem, aizrāvos ar atšifrē­šanu, ekspertīzi, kļuvu tuvs Parīzes kriminālistiem, bet mana ziņkāre . .. Jā, ziņa par jūsu tēva nāvi mani at­rada Dienvidamerikā. Par vēstuli nekā nezināju. Bet tad atgriezos Parīzē. Skumdams par zaudējumiem un priecādamies par atmiņām, pārcilāju vecās vēstules, bet īpaši manu vērību saistīja šie papīri! Tos pārlasī­dams, sekodams šo dokumentu liktenim, it īpaši viena apbrīnojamam liktenim, es atcerējos jūsu tēvu. Viņu ir viegli paturēt prātā: neparastā galva, dziļās acis un biezās uzacis . . . Bet atvainojiet! … Tātad visi šie do­kumenti, bez šaubām, ir īsti un, bez šaubām, atbilst tajos minētajiem datiem. Rodžera Bēkona paraksts . . . Bet jūs, šķiet, esat aizmirsis vai nezināt, par ko ir runa?
   —   Es ļoti labi atceros! — steidzos iebilst. — Turpi­niet, lūdzu!
   —   Es pieminēju Bēkona vārdu. Šis dokuments, tas, protams, radīja manī visdziļāko interesi…
   Ridels izņēma no aploksnes senu pergamentu. Es to uzreiz pazinu.
   —    Šis pergaments aiz tīras nejaušības pavadījis jūsu senci Odo Mehānikusu viņa klejojumos, un visa viņa dzīve atspoguļota pergamenta otrajā pusē. Ar dažām īpašām metodēm es atklāju visu, kas kādreiz uz tā rakstīts. Vai redzat, Rodžera Bēkona pieraksts ir skaidrs tāpat, bet skatieties te …
   —   Te kaut kas šķērsām lapai rakstīts latīniski… Es salasu vārdu «Konstantis» . ..
   —    Pilnīgi pareizi! — Ridels apliecināja. — Šis uz­raksts lieliem burtiem pāri pergamentam nav nekas
   vairāk kā nekrietna ņirgāšanās par veco Kompjenas Gotfrīdu, Odo pirmo skolotāju …
   —   Vai tas nav uzraksts, ko pavēlēja uzšņāpt pie­krāptais vikonts?
   —    Pilnīgi pareizi! Man šā uzraksta atrašana šķila svarīga. Ja Odo Mehānikusa atmiņas ir īstas, bet itin viss — kā papīrs, tā tinte, vēstules veids un stils — to liecināja, tad atlika tikai noskaidrot: vai atmiņas ir pa­tiesas? Vai jūs saprotat, ka senatnē kādas personas tie­šām uzrakstītās atmiņas var arī nebūt patiesas? Jūsu lieliskais zēns Odo Mehānikuss paņēma šo pergamentu no karātavām, vai atceraties? Šo notikumu viņš ir ap­rakstījis. Bet kāpēc tad dokumenta otrajā pusē nav šā uzraksta? Nesaprotami… Tad man iešāvās prātā, ka uzrakstu varēja izdarīt nevis ar tinti, bet ar kaut ko laika gaitā viegli nobružājamu, piemēram, ar ogli.,, ar koka ogli. Man izdevās noskaidrot, ka tas tiešām tā noticis. Es atcerējos kriminālistiem zināmu gadījumu no pirmā pasaules kara laikiem, kad piepeši nāca gaismā, ka vācu izlūkdienests spēj attīstīt visu, kas rak­stīts ar spalvu bez tintes . . . Vai esat ko dzirdējis par to? … Nē? Pašreiz neatceros visus sīkumus, bet galve­nais tas, ka viens no vācu izlūkiem mudinājis kādu Francijas valsts darbinieku pārdot Vācijai par lielu naudu kara noslēpumus. Turklāt izlūks ieteicis viņam sūtīt vēstuli ar šo noslēpumu izklāstu uz jebkāda pa­pīra un rakstīt nevis ar slepenraksta simpatētisko tinti, bet vienkārši ar aukstu ūdeni. Šis paņēmiens atklāts, un sākusies izmeklēšana. Izrādījies, ka spalvas asais gals, lai cik viegli tas skar papīru, ieplūksnā papīra virsmu, iebojā to. Šos acij nemanāmos bojājumus var atklāt ar metāliskā joda tvaikiem.
   Ridels piezvanīja un lūdza ienākušo istabeni pasniegt vakariņas viņa istabā.
   —    Tātad, — Ridels turpināja, — es ieguvu gabaliņu metāliskā joda, izmaitāju vairākus desmitus lapu, bet tad ieliku jūsu dokumentu joda tvaikos. Vajadzēja ļaut joda tvaikiem it kā slīdēt gar slīpi noliktu lapu, lai vi­sas spalvas skartās vietas iesūktu zināmu daudzumu brūno joda tvaiku un burti kļūtu redzami. «Kādreiz es pratu dzīvsudrabu padarīt pastāvīgu…» es izlasīju.
   Tas bija Julihas vikonta Adalberona uzraksts. Odo Me­hānikuss nemeloja.
   Tikai tad es ķēros pie arābu teksta. Tas bija nepa­rasti interesants. Es jums došu tā saturu, sīku tekstu. Esmu pārliecināts, ka jūs to daudzkārt pārlasīsiet.. . Dokumentu sagatavojis kāds Džafira ibn Haijana jeb Hēbera māceklis desmitā gadsimta sākumā. Dokumentā stāstīts par kādu apbrīnojamu mēģinājumu, ko lielais skolotājs veicis «allaham par slavu» ar vielu, kas ie­gūta no kukaiņiem, kuri mituši uz Indijas sveķainā gumijkoka. Kukaiņi bijuši oda lielumā, garām kājām. Vairākas reizes mēģinājums veikts pilnīgi sekmīgi, un iegūta kāda reta un dārga krāsviela. Pēc tā laika para­žām skolotājs ar mācekļiem, vienkāršos aparātus saga­tavojuši un uguni iekūruši, savu darbnīcu un laborato­riju atstāja uz trim dienām. Taču ceturtajā mēģinājuma reizē noticis interesants gadījums, kuru dokumenta autors apraksta. Viens no Haijana mācekļiem iegājis telpā agrāk par trim dienām un vairs nav varējis no turienes tikt ārā. Kad viņu atraduši, viņš nekā neesot redzējis, ne arī varējis ko pastāstīt.. . Tikai pēc dau­dziem mēnešiem viņš atguvies un varējis pastāstīt sko­lotājam un saviem biedriem, ka, tiklīdz piegājis pie trauka, kurā tapusi krāsviela, — viņš «visu aizmirsis» un uzreiz zaudējis redzes spēju. Dokumentā stāstīts, ka šis māceklis pēc izveseļošanās tomēr nav vairs spējis nodarboties ar zinātni un pametis savu skolotāju.
   — Neesmu diez kāds alķīmijas simbolikas zinātājs,— Ridels atzinās, lūgdams mani pie klātā vakariņu galda. — Teikšu atklāti, zinātājs neesmu, bet Bēkona tulko­jums liecina, ka Rodžers Bēkons pratis arābu valodu un sapratis arī dokumenta būtību, kuru neapšaubāmi pareizi atstāstījis. Dabiski, ka Odo Mehānikuss, kas daudzus gadus sagājies ar Rodžeru Bēkonu, labāk par mani varēja saprast uzrakstu. Izlasījis dokumenta arābu tekstu, es jau gandrīz gribēju visas šīs lapas iesaiņot un nosūtīt jums, kad mani sāka urdīt kāda doma… Pārāk dīvains likās jūsu slēptuves saturs, dīvains, kā teikt, savā kopumā… Nesaprotat? Arābu perga­ments — pirmkārt, Odo Mehānikusa pieraksti — otr­kārt, Mehānikusu dzimtas tirdzniecības grāmata ar
   ierakstiem kopš sešpadsmitā gadsimta sākuma līdz tūk­stoš piecsimt septiņdesmit otrajam gadam — treškārt. Kāpēc taisni šie trīs dokumenti bija tik rūpīgi paslēpti, kāds sakars tirdzniecības grāmatai ar Odo Mehānikusu? Es nolēmu paciesties, jo vairāk tāpēc, ka pēc četrdes­mit gadiem jūs mani negaidījāt… — Ridels iesmējās. — Palīgā nāca gadījums. Uz mana galda stāvēja pu­ķes. Saimniece, kuru biju paņēmis līdzi no Brazīlijas, nebija radusi laistīt puķes tik mazos podiņos, un uz mana galda bija izveidojusies krietna peļķe. . . Jūs droši vien atceraties, ka visi papīri, ko jūsu tēvs atsū­tīja man, bija ievīstīti arī jūsu pašu slēptuvē atrastajā drānā. Drāna stāvēja uz galda. Jāatzīstas, reizēm ar to noslaucīju putekļus. Arī ūdens tai bija ticis klāt. Drā­nas gabals samirka, es to izgriezu un izžāvēju, un man iepatikās drānas krāsa — vai zināt, tāda neparasta krāsa. — Ridels valšķīgi piemiedza acis. — Tāda krāsa, ka es nodomāju — vai tikai šai drānai tādu spīdumu un krāsu nav piešķīrusi tā pati Haijana mācekļa ap­rakstītā krāsviela? Es sāku uzmanīgi pārlasīt tirdznie­cības grāmatas ierakstus un noskumu. Nezinu, Mehā­nikusa kungs, vai vērts stāstīt, man tāds atmaskotāja talants …
   —   Runājiet, Ridela kungs! Mūsu senču darbi ir tik tāli un naivi salīdzinājumā ar mūsu uguns laikmetu, ka mani nekas nevar sarūgtināt!
   —   Brīnišķīgi! Jūs neesat augstprātīgs, tas atvieglina uzdevumu. Jūsu senčus bagātus padarījis noziegums. Jā, pēc tā laika likumiem viņi izdarījuši lielu tirdznie­cības noziegumu! Taisnību sakot, ja jums tīk, pat di­vus. Taču tagad ir divdesmitais gadsimts, bet runa ir par sešpadsmitā gadsimta vidu, tāpēc varat gulēt mie­rīgi . .. Kāds no maniem tēvutēviem ticis daudzināts kā jautru dziesmiņu sacerētājs un šo dziesmiņu dēļ tik tikko nav sadedzināts pēc inkvizīcijas sprieduma, bet šis apstāklis it nemaz nav mani kavējis kļūt par kār­tīgu katoli. .. Taču jautājums ir gluži par ko citu. Jūs, šķiet, esat ķīmiķis?
   —    Mehānikusi visi ir ķīmiķi, — es atbildēju.
   —   Tad klausieties uzmanīgi, te būs kaut kas ķīmi- ķim. Tātad — Mehānikusu pirmais noziegums. Jūsu
   senči tirgojušies ar indigo krāsu. To viņi pirkuši no tirgoņiem Antverpenes ostā, veduši uz augšu pa Šeldu un kanāliem uz Māsu. Tirdzniecības grāmatā atzīmēti visi maksājumi par pārkraušanu. Līdztekus izdarīti ieraksti par citām precēm, un raksturīgi, ka indigo pārkraušana ikreiz izmaksājusi neticami dārgi. Atzī­mēti visi kukuļi pilsētu un muitu amatpersonām … Vai jūs te nesaskatāt noziegumu? Bet tai laikā zilo krāsu ieguva no Eiropas mēļu krūma, kura plantāciju īpaš­nieki piespieda valdību aizliegt indigo ievešanu no In­dijas. Tāds ir jūsu senču pirmais noziegums . ..
   —    Es tur nesaskatu nekā briesmīga.
   —    Es arī ne. Tāpēc pāriesim pie otrā nozieguma. Jūsu senči, mīļais Mehāniķus, tirgojušies ar kādu ne­parasti dārgu krāsvielu. Viņi to piedāvājuši par īstu purpuru, kas tolaik bija kļuvis par ārkārtīgu retumu! So krāsvielu pārdeva par pasakainām cenām, pārdeva galvenokārt klosteriem kardinālu, bīskapu un citu baz­nīcas dižāko augstmaņu apģērba gabalu pagatavošanai. Tai pašā laikā — visā viduslaiku vēsturē nepieredzēts fakts — šī krāsa pārdota Austrumiem, tiesa, ļoti nelie­los daudzumos. Tātad par purpuru uzdotā krāsa nemaz nebija purpurs. Tas ir jūsu senču otrais noziegums, tur­klāt arī tas ir nevainīgs.
   —    Vai tas ir viss?
   —    Nekādā ziņā ne, es tikai sāku. Jūsu vecvecvec- tēvs devās karā pret hercogu Albu. Lieliski! Paņem šķēpu, uzmauc bruņu cepuri un karo vesels! Bet nē, šis jūsu vecais iemūrē sienā kaut kādus papīreļus. Cik man zināms, slēptuvē nav bijis pat naudas. Bet jūsu dzimtai nauda bijusi. Saprotams, kāpēc tika bēdzi­nātas tirdzniecības grāmatas. Tajās bija noslēpumi. Bet kāpēc tāds gods parādīts Odo Mehānikusa manuskrip­tam? Dzimtas relikvija? Šaubos, jo tā nemaz neliecināja par jūsu dzimtas dižciltību. Tad klausieties, mans draugs! Krāsvielu, kas Mehānikusu tirdzniecības namu padarīja bagātu, pagatavoja jūsu vecvecvectēvs pēc Rodžera Bēkona tulkojuma arābu pergamenta otrajā pusē. Es uzgāju trīs vārdus: «Tas ir pareizi», kuriem tāds pats rokraksts, kāds ierakstiem Mehānikusu tirdz­niecības grāmatā…
   —   Bet jūs tomēr neizskaidrojāt, kāpēc slēpts Odo Mehānikusa manuskripts.
   —    Gluži otrādi, es paskaidroju … Jūsu sencis pa­slēpis šo manuskriptu kā patiesu apliecinājumu savām tiesībām pagatavot šo pašu purpuru! Tais laikos jau nebija ne patentu biroju, ne izgudrotāju tiesību aizsar­dzības … Mani kā vēsturnieku šis moments īpaši inte­resē. Tas liecina, ka jau tais tālajos laikos izpaudusies vajadzība pēc kaut kādas autora tiesību aizsardzī­bas … — Ridels pieklusa, bet tad pavisam atturīgi pa­teica: — Jūsu tēva atsūtīto dokumentu atminēšanas gaita sagādāja man milzīgu prieku. Bet es, Kārli Me­hānikusa kungs, esmu lietišķs cilvēks, un es neteikšu, ka nodošanās vēsturei un kriminālistikai godīgam cil­vēkam būtu ienesīgs darbs …
   —   Bet mans stāvoklis pašreiz ir ļoti grūts, — es iebildu.
   —    Es zinu, visu zinu, — Ridels atbildēja. — Jūs pa­rakstīsiet mazu dokumentu, kurā man apsolīsiet, ka gadījumā, ja krāsviela, kuru jūs iegūsiet saskaņā ar manu tulkojumu, dos jums zināmu peļņu, tad desmit procentu no šīs peļņas piederēs man . ..
   —    Es jums to apsolu! — smiedamies atteicu.
   —    Tāpēc arī lūgšu jūs parakstīt šo mazo zīmīti. Tūk­stoškārt atvainojos, bet te viss ir paredzēts: «tikai pa­nākumu gadījumā» un tā tālāk . ..
   Es parakstīju zīmīti un, Ridelam to nododams, sa­cīju:
   —    Mīļais Ridel, bet nodarboties ar viduslaiku krās­vielām tagad, kad mums ir varena ķīmiskā industrija, kad katru dienu patentē desmitiem jaunu krāsvielu? …
   —    Bet ja krāsviela ir mākslīgs purpurs? — nopra­sīja Ridels un piemiedza acis, tāpēc viņa seja kļuva visai valšķīga.
   —    Bet ja tas ir purpurs! Jā, mūsdienu ķīmija šo pur­puru var iegūt sintētiski, turklāt nevis no jūras glie­mežiem, kā to darīja senie feniķieši. . .
   Ridels noglabāja zīmīti un, pie sava kofera piegājis, atvēra to un izņēma kādu papīra vīstokli. Viņš uzma­nīgi attina papīru un papurinājis izklāja neparastas krāsas drānu. Nebiju dzirdējis, ka var būt tāda krāsa.
   Tā nebija tikai koši sarkana, tā bija kaut kas nere­dzēts. Locījumu vietās krāsa zaigoja. No drānas gabala nevarēja ne acu atraut!
   — Vai redzat, kur bija ietīti jūsu dokumenti! — Ri­dels atsāka. — Neesmu audumu krāsošanas speciālists, tomēr esmu pārliecināts, ka sievietes šādu krāsu ievē­ros un izlietos to visnecerētākajos veidos …
   Es pierakstīju Ridela adresi un pavadīju viņu uz nakts vilcienu.
   II
   Jau pirmajā brīvajā vakarā paņēmu Ridela tulko­jumu un iegrimu tā lasīšanā. Šai darbā mani reiz pār­steidza britu armijas pulka kapelāns, kuram es biju izīrējis divas istabas apakšstāvā.
   Kapelāns bija beļģu garīdznieks, emigrācijā nokļuvis angļu invāzijas armijā, piedalījies Beļģijas atbrīvošanā no okupantiem un tagad gaidīja demobilizāciju, lai at­grieztos savā dzimtajā pilsētā kaut kur Briges tuvumā.
   Vakaros Renē Godārs, tā sauca kapelānu, bija man šaha spēles partneris. Jāsaka, katra šāda partija bija liela laipnība no viņa puses, jo spēcīgāku šahistu ne­biju redzējis. Es īpaši brīnījos par viņa «akli» spēlēta­jām partijām, tas ir, tām, kuras viņš spēlēja, no šaha galdiņa aizgriezies un ogles kamīnā bikstīdams. Es, šaha galdiņā un izliktajās figūrās raudzīdamies, veltīgi mēģināju novilcināt neglābjamo zaudējumu. Sevišķi nepatīkami bija nokļūt lamatās, uz kurām kapelāns bija liels meistars.
   —   Godār, — es teicu kapelānam, — jums ir nevis garīdznieka, bet armijas virspavēlnieka galva.
   Kapelāns tikai vīpsnāja, uzvarēdams partiju pēc par­tijas. Pēc spēles es izstāstīju Renē Godāram notikumu ar senajiem manuskriptiem, ko man bija nodevis Ri­dels. Negaidot es Godārā atklāju cilvēku ar plašām zināšanām un lielu degsmi.
   —    Būtu es bijis ķīmiķis, es par to padomātu, — viņš man sacīja.
   Purpura izejmateriāls viņam neradīja nekādu šaubu. 126
   —    Tā ir košenile, — Godārs apgalvoja. — Tas ir mazs mazs bezspārnu kukainītis, no kura sieviešu dzi­muma īpatņiem iegūst dārgo sarkano krāsu karmīnu…
   —    Bet vai arābi par karmīnu ko zināja?
   Godārs ar pārmetumu paskatījās uz mani un sacīja:
   —    Bet pats «karmīns» ir itālisks arābu «kirmizī» pār­veidojums! Un Džafirs ibn Haijans tiešām varēja iz­darīt mēģinājumus ar Indijā vai Alžīrijā iegūto kar­mīnu.
   —    Džafirs ibn Haijans .. . Visu viņa zinātnisko dar­bību raksturo tieši praktiskais virziens. Skābju paga­tavošanas aprakstīšanu viņš vērtēja augstāk par alķī­miķu Lielo Darbu.
   —    Arī sublimētus, — Godārs piebilda, — un salmi- aku, tos arī pirmoreiz aprakstījis Haijans.
   Godārs ļoti rosīgi darbojās līdz, lai atminētu, ko iz­devies paveikt Džafiram pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem. Ridela tulkojums un Bēkona atzīmes liecināja, ka karmīna apstrādē sava loma bijusi arī jūras sālij. Drīz mums izdevās noskaidrot, ka Džafirs, pats to ne­zinādams, izdarījis karmīna bromēšanu ar bromu, ko izdalījis no jūras ūdens. Es analizēju krāsvielu, ar kuru bija nokrāsots drānas gabals, ko man nodeva Ridels, un tiešām konstatēju bromu. Par to nebija ko brīnī­ties — pašam purpuram, brīnišķīgajai un ļoti dārgajai senās pasaules krāsvielai, mūsdienu ķīmijas valodā ir gauži prozaisks nosaukums — «dibromindigo». Divu brīnišķīgu seno laiku krāsu — indigo un purpura ķī­miskā uzbūve bija ļoti radniecīga. Bet noslēpumainais atgadījums ar Džafira mācekli? Godāru visvairāk inte­resēja tieši šis notikums. Es tam nepiešķīru diezin kādu nozīmi.
   —   Grūti pateikt, kāpēc zaudēja samaņu jauneklis pirms tūkstoš gadiem …
   Godārs man pakratīja ar pirkstu.
   —    Jā, jā, viņš varēja būt piedzēries, iemīlējies, va­rēja būt pārkarsis saulē … — es turpināju.
   —   Bet Varbūt kāds no starpproduktiem bija stipra inde? — Godārs iejautājās.
   —   Es veikšu procesu velkmes skapī un pārbaudīšu visas sistēmas hermētiskumu.
   Es izdarīju vairākus mēģinājumus. Gluži visi tie veiksmīgi nebija, taču krāsvielu ieguvu. Drīz man iz­devās atdalīt neparasti efektīvu gaišas aveņkrāsas krās­vielu. Es to patentēju, un vairāki patentu biroji atsū­tīja man patentes. Pēc mēneša vilnas un mākslīgās šķiedras krāsvielu firmas pārstāvis nopirka no manis licenci, lai uzceltu speciālu cehu dibromkarmīna ražo­šanai, kā sāka dēvēt jaunatklāto krāsvielu. Nosaukums gan gluži precīzi neatbilda tās struktūrai.
   Mans stāvoklis uzlabojās. Ridelam nosūtītajā vēs­tulē es ziņoju par panākumiem un iemaksāju viņa rē­ķinā zināmu summu. Ridels man atbildēja. Viņš bija sajūsmā, ka visu to paredzējis labāk nekā es, profesio­nāls ķīmiķis. Viņa vēstulē bija gara notācija visiem, kas nievājoši izturoties pret pagājušo gadsimtu zināt­nieku sasniegumiem.
   Mans īrnieks kapelāns bija sataisījies aizbraukšanai. Es viņu nesteidzināju, jo Frēzers bija pilnīgi aizrāvies ar politisko darbu un kapelāns bija kļuvis man par sir­snīgāko sarunu biedru. Viņa spriedumi izcēlās ar no­teiktību un man pavisam negaidītu demokrātismu. Diez vai atrastos kāds cilvēks, kurš, klausoties mūsu pārru­nās, vienā no dalībniekiem uzminētu garīdznieku.
   Tagad es varēju ievērojami paplašināt savu mājas laboratoriju, bet drīz norisinājās apbrīnojami notikumi, kas izjauca mūsu dzīves rāmo gaitu.
   Man bija zināms, ka organiskie broma savienojumi spēj stipri iedarboties uz nervu sistēmu un acu gļot­ādām. Katram pazīstama broma lietošana nervu slimī­bas ārstēšanā vai brombenzola kā indes lietošana. Tā­pēc es brīdināju firmas pārstāvi, ka visā procesā jā­ievēro visstingrākā hermetizācija.
   Negaidot, jau pēc darbu uzsākšanas cehā, es saņēmu telegrammu: «Tūlīt brauciet šurp, ražošana pārtraukta, strādnieku masveida saindēšanās. Pārvaldnieks.»

   I
   Es izbraucu kopā ar Frēzeru. Tas, ko ieraudzījām sa­vām acīm, pie dibromkarmīna ceha piegājuši, nav ne­kādi aprakstāms. Ceham apkārt bija pazema mūra sēta krūšu augstumā. Apkārt stāvēja cilvēki. Tās bija ceha strādnieku sievas, bērni un draugi. Ķīmiskais process cehā vēl turpinājās, jo apturēt to varēja tikai pašā ceha teritorijā. Tomēr iekļūt tur nebija iespējams.
   Kas tad cehā notika?
   Atnākušie rīta maiņas strādnieki stāvēja un gulēja visdažādākajos stāvokļos pie ierīcēm un aparātiem krāsvielas ražošanai. Šad un tad kāds no viņiem piecē­lās un taustīdamies mēģināja iet projām, bet, uzdūries vēl strādājošo ierīču karstajām caurulēm, iekliedzās un līda atpakaļ. Tas bija savāds, man negaidīts skats, šaus­mīgs un nesaprotams visiem apkārtējiem cilvēkiem! Inženieri drūzmējās ap mani. Arī viņi it nekā nesa­prata.
   —   Glābšanas komandu! Kāpēc neizsaucāt rūpnīcas glābšanas komandu?
   —   Tā jau ir tur, — inženieris atteica. — Tā ir tur, bet, līdzko glābēji iegāja cehā, arī tie, par spīti visām maskām, pievienojās strādniekiem.
   —    Man ir aizdomas, ka tas ir streiks, — paziņoja rūpnīcas pārvaldnieks, vājš vīrs ar milzīgiem, dzelte­niem zobiem. — Tas ir streiks!
   —   Blēņas, — inženieris iebilda, — pilnīgas blēņas! Viņi tur ir jau gandrīz trīs stundas. Un bez tam tur ir arī ārsts. Vai redzat pie aparāta guļošo vīru baltā virs­valkā? …
   Pūlī bija dzirdamas raudas, atskanēja naidīgi sau­cieni. Tai brīdī kāds jauns, garš puisis pēkšņi metās uz priekšu, pārsviedās pāri žogam un, seju rokām saķēris, metās iekšā cehā pie pūlīša pavecāku strādnieku, kas bija sakrituši pusguļus ap kādu aparātu. Varēja nodo­māt, ka viņi atpūšas … Jaunais strādnieks pāris lēcie­nos nokļuva pie viņiem, tad pēkšņi noslīga līdzās, mē­ģināja piecelties un nespēkā sabruka …
   Pūlī sacēlās troksnis, un kāds, uz veca, sarūsējuša katla pakāpies un koka gabalu cilādams, iekliedzās:
   —    Ei, mostieties, karmīnvīri! Mostieties!
   —    Mostieties! Mostieties! … — viss pūlis piebal­soja.
   Cilvēki cehā sakustējās, drusciņ piecēlās, daži mēģi­nāja aizlīst prom no aparātiem, bet drīz atkal apsēdās.
   Spēcīga rudens vēja brāzma iesitās mums sejā, un es sāku just galvu reibstam, tā reibstam, ka deniņos sāpēja. Trokšņainais pūlis manās acīs salīgojās, ļaužu apveidi aizmiglojās un pārvērtās smalkās, puscaurspī- dīgās kontūrās. Tad vēja virziens mainījās, un es at­jēdzos … Acīm redzot, tas pats notika ar visiem ci­tiem, kas stāvēja blakus.
   —    Protams, tā ir gāze, — inženieris sacīja.
   —    Tūlīt vajag izsaukt glābšanas komandu ņo Šarle- ruā! Vai jums bail no izdevumiem? Tur šahtās ir glā­bēji ar skābekļa aparātiem. Parastās maskas te ne­der! — Frēzers skaļi norādīja.
   Pārvaldnieks nikni paskatījās uz viņu, tomēr deva rīkojumu, un pēc dažām stundām rūpnīcā iedrāzās smagās mašīnas ar glābējiem.
   Citu pēc cita, aiz rokas saņēmuši, viņi veda ārā cie­tušos. Tad viens no inženieriem uzlika skābekļa apa­rātu un noslēdza caurules. Masku paņēmu arī es un pievienojos viņam. Manu uzmanību saistīja vairāku krānu spīdums reaktora apakšējā daļā — es taču pats biju piedalījies iekārtas montēšanā. Neatceros, ka mēs būtu likuši vara ventiļus .,.
   —   Kad pārmainījāt ventiļus? — es jautāju inženie­rim, kad bijām iznākuši no ceha.
   —    Vakar, — masku noņemdams, atbildēja inženieris. — Bet kāds tam var būt sakars ar notikušo? Ak varbūt
   jūs domājat, ka tie nav pietiekami hermētiski? Bet darbā pie augstas temperatūras nav novēršams, ka daži ventiļi drusciņ laiž garām. Kaut nu nebūtu nāves gadījumu! Mūsu arodbiedrības visu notikušo tūlīt iz­mantos jaunām prasībām.
   —   Varš, varš… — es atkārtoju. — Kas zina, vai visa vaina nav meklējama šai varā? …
   Mēs piegājām pie cietušajiem strādniekiem. Daži jau bija atguvušies. Ap viņiem rosījās ar Sarleruā glāb­šanas komandu atbraukušais ārsts.
   —    Vai kas nopietns? — es apvaicājos.
   —   Pagaidām nē, — ārsts atbildēja. — Bet neviens taču nezina, kas īstenībā ir noticis.
   Pāri sētai pārlēkušais jauneklis turēja aiz pleciem savu tēvu. Es nenolaidu acu no viņiem. Pavecais strād­nieks dzēra tieši no liela, emaljēta spaiņa. Ūdens te­cēja pa viņa vaigiem, acis bija pusviru.
   —    Pietiks! — viņš noteica, sarkanā kaklautā lūpas slaucīdams. (Es ieraudzīju savas krāsvielas brīnišķīgo košumu: visi rūpnīcas strādnieki krāsvielas atliekās bija nokrāsojuši savus kaklautus ar manu dibromkar- mīnu.) — Pietiks! Diezgan! Uz šo cehu mēs vairs ne­iesim. Lai tas ķīmijas doktors, tas …
   —    … Mehānikuss, — no pūļa kāds pateica priekšā.
   —    Lai doktors Mehānikuss strādā pats!
   Es lūdzu paņemt vairākus gāzes paraugus no dažā­dām ceha vietām. Visas nākamās dienas es, Godārs un Frēzers nodevāmies gāzes īpašību analīzei.
   Gāze lieliski šķīda ūdenī, tai nebija ne krāsas, ne smakas. Tiesa, par to droši pārliecināti nebijām, jo, pat mazās devās ieelpota, gāze izraisīja kaut kādu dī­vainu stāvokli.
   No kurienes radusies gāze? Kāpēc tā radusies tieši dibromkarmīna cehā, kāpēc to nemanīja agrāk, laižot darbā aparatūru?
   Mājās pamēģināju ar mazu ierīci iegūt dibromkar- mīnu. Es analizēju starpproduktus, bet nekā tamlīdzīga neieguvu. No kurienes gan radusies gāze? Frēzers no jauna brauca uz rūpnīcu un vēlreiz uzmanīgi pārbau­dīja visas atzīmes par kārtējiem remontdarbiem, kas
   veikti cehā dažas dienas pirms šīs savādās avārijas. Pārvaldnieks joprojām uzskatīja notikumu par kaut ko līdzīgu «viltīgam streikam». Starp citu, direktora bai­les no streika bija pilnīgi dabiska parādība jebkurā pēckara Beļģijas rūpnīcā.
   — Tikai ventiļu maiņa! — ienākdams manā labora­torijā, apgalvoja Frēzers. — Ventiļi bija no tērauda, tie aizstāti ar vācu vara ventiļiem.
   Es ātri sameklēju Odo Mehānikusa arābu doku­mentu un rūpīgi pārlasīju tā tulkojumu. Džafira mā­ceklis taču bija brīdinājis! … Tur taisni bija runa par šo dīvaino parādību.
   Tad, rau, ko nozīmēja triju diennakšu zīme, turklāt vēl trīsreiz atkārtota Bēkona tulkojumā! Laboratorijā neieiet trīs dienas! Pirmais šai mēģinājumā cietušais bija viens no Džafira mācekļiem. Bet kāda nozīme bija varam? Jā, jā, arābu aprakstā skaidri teikts, ka izej- produkts liekams vara traukā.
   Mūsu meklējumi ieguva jaunu virzienu.
   Dibromkarmīna iegūšanas eksperimentālās aparatū­ras dažādās vietās izvietojām vara plāksnītes, kuras Frēzers izgrieza no svirslēdža. Mēģinājums uzreiz ap­liecināja: jā, krāsvielas sintēzes laikā varš ir bīstams. Krāsvielu gan var iegūt, bet varš izraisa blakuspro- cesu, kurā rodas gaistoša, indīga gāze.
   ii
   Frēzers atrāva vaļā logus — mitrs, miglains vējš iebrāzās istabā. Frēzers nosēdināja mani atzveltnes krēslā pie loga, savu krēslu pavilka istabas vidū un nometa uz grīdas ampulu ar gāzi.
   Pulkstenis bija astoņi vakarā, kad mēs atguvāmies. Veselas četras stundas bija pagājušas tādā kā prāta , apmiglojumā. Visu šo laiku mēs nekā neredzējām un nekā nedzirdējām. Kā pa tumsu atcerējāmies, ka vis­pirms izzuda mēbeļu un kabineta sienu apveidi. Viss aizmiglojās. Kādu brīdi skaidri redzēju Frēzera roku tai mirklī, kad no tās izkrita gāzes ampula, pēc tam
   visa apkārtne rādījās kā tik tikko saskatāmu priekš­metu «skelets».
   Es ievēroju, ka, ātri pagriežot galvu, acu priekšā radusies jaunā aina ap jaušama tikai nedaudzās spil­gtās detaļās, un tad viss atkal izzuda. Interesanti, ka lē­nām augšup pa Māsu slīdošā airu laiva visu laiku pa logu bija redzama skaidrās, vieglās kontūrās. Turpre­tim balti krāsotā upju kuģīšu piestātne palika pilnīgi neredzama.
   Šie nelielie novērojumi turpmāk noveda pie indes iedarbības atminējuma.
   «Varš — blakusprocesa katalizators, avārijas cēlo­nis,» es telegrafēju rūpnīcas direkcijai. «Steidzīgi no­ņemiet no aparatūras visas vara detaļas, pirmām kār­tām ventiļus.»
   Es iebraucu Lježā, kad darbi ritēja pilnā sparā.
   —    Rūpnīca un firma cietusi prāvus zaudējumus, — man pateica pārvaldnieks. — Mēs ierosinām pret jums tiesas prāvu.
   —    Nē, — es atcirtu, — nekas neiznāks! Avārija no­tikusi pēc ceha pieņemšanas ekspluatācijā. Nevaja­dzēja mainīt ventiļus!
   —    Bet jūs, doktor Mehāniķus, mūs nebrīdinājāt, ka šāda maiņa ir bīstama, — pārvaldnieks man prātīgi iebilda.
   —    Visu nevar paredzēt, diez ar ko un kā jūs iedo­māsieties aizstāt aparatūras detaļas. Vai nedomāsiet aizstāt…
   —    Doktor Mehāniķus, — pārvaldnieks mani pār­trauca, — iepazīstieties ar šo bēdīgo aktu un izbeidziet nepatīkamo sarunu …
   Tas bija cietušo strādnieku veselības stāvokļa akts. Aktu bija parakstījuši arodbiedrības pārstāvji un Lje- žas ievērojamākie ārsti speciālisti. Nezināmas gāzveida produkcijas radītā saindēšanās divdesmit astoņiem cie­tušajiem bija izzudusi bez pēdām, bet septiņiem izrai­sījusi paliekošu prāta sajukumu. Sevišķi smagi bija cie­tuši tie, kuri atradušies gāzes saindētajā gaisā ilgāk par piecām stundām. Pilnīgs vai daļējs atmiņas zudums,
   kustību koordinācijas traucējumi, redzes un dzirdes traucējumi…
   Nevainīgu cilvēku bēdas mani uzlūkoja no oficiālā protokola lapas.
   iii
   Mājās pārnācu vakarā. Frēzers spēlēja šahu ar ka­pelānu un par kaut ko ar viņu strīdējās. Viņi uzreiz k|uva nemierīgi un kāpa augšā manā istabā. Bet man tā negribējās nevienu redzēt! …
   —    Jūs, Kārli, neesat vainīgs, un tiesa jūs attaisnos, — Frēzers sacīja.
   —    Jā, vainīgs es neesmu … Bet, 2ak, Renē, sapro­tiet mani! Lai tiesa mani neatzīst par vainīgu. Protams, es negribēju saindēt strādniekus. Smieklīgi par to turēt mani aizdomās. Tomēr es esmu vainīgs! Jo bez ma­nis …
   —    … nebūtu krāsvielas, — ironiski piebilda Frēzers.
   —    Jā, kaut vai tā, — es atteicu. — Skatieties! Te ir tas vecais pergaments, ar kuru viss sākās…
   Es noņēmu no sienas arābu pergamentu. Viens no rūpnīcas meistariem to bija ielicis starp lielām orga­niskā stikla plātnēm.
   —    Otrā pusē ir skaidra Rodžera Bēkona atzīme par triju diennakšu nogaidīšanu … Ridela arābu teksta tul­kojumā arī teikts, ka Džafira māceklim laboratorijā zudusi atmiņa … Redziet, ko nozīmē vārdi: «Viņš aiz­mirsa dievu, savu vārdu un visu lietu nosaukumus!» Nē, es esmu vainīgs …
   —   Vajag domāt par ko citu, —pārtrauca 2aks,— va­jag domāt, kā palīdzēt cietušajiem.
   —    Protams, 2ak, kā tu varēji iedomāties! … Viss, itin viss, kas man ir, kopš šā brīža vairs nepieder man. Es visu atdošu cietušo ģimeņu nodrošināšanai un slim­nieku dziedināšanai…
   —    Nē, doktor Mehāniķus, tikai ne labdarību, — sa­cīja Frēzers, — tikai ne žēlastības dāvanas!… Tas ne­der …
   —          Ir jālūdz dievs… — nočukstēja Godārs. Mana ziņa viņu bija pilnīgi satriekusi.
   —   To darīsiet jūs, Godār! — salti atcirta Frēzers.
   —  Bet mūsu pienākums ir strādāt.
   —          Vai tu, 2ak, domā, ka iespējams atrast pret­indi? — es jautāju Frēzeram.
   —          Jā, ir vajadzīga pretinde. Ja šī gāze vājina at­miņu .,.
   —    … vai tad pretinde, — es uztvēru Frēzera domu,
   —   pēc sava sastāva nevar būt tai radniecīga un atmiņu atjaunot?
   —          Pilnīgi iespējams, — piebilda Godārs, — pilnīgi iespējams!
   —           Bet kā tad jūs to zināt? — Frēzers brīnījās. — Vai tiešām teoloģijas fakultātē studē tādas lietas? …
   —          Kur nu, teoloģijas fakultātē gan ne, — atteica Renē. — Savā laikā aizrāvos ar fizioloģiju, man ir daži niecīgi darbiņi.
   —          Jums pazīstama fizioloģija? — Frēzers jutās iepriecināts un pārsteigts. — Un nekas jūs nesaista? Vai jūs varētu mums palīdzēt?
   —          Jā, man tikai jāpalūdz atļauja… Jums, Frēzera kungs, ļoti patīk izsmiet manu garīdznieka kārtu un baznīcu. Jūs pavisam esat aizmirsis …
   —           Ak vai, tikai nedraudiet man ar debess lāstiem! — iesaucās Frēzers. — Pēc okupācijas pati elle mums lie­kas tīrā ziemsvētku bildīte ar balodīšiem.
   —          Nē, negribēju jums, Frēzera kungs, atgādināt de­bess lāstus. Jums piemirsies, ka daudzi no kultūras cē- % lājiem, lcuri pat likuši pamatus materiālistiskajai zi­nātnei, tomēr bijuši mūsu cilvēki, bet nevis jūsu.
   —    Kā tā — nevis jūsu?
   —           Kas tad bija Koperniks — zinātnieks, kurš atklāja planētu kustību likumus, cilvēks, ar kuru sākās rene- ' sanses laikmets zinātnē? Koperniks bija mūks, vēl vai­rāk — kanoniķis, kas pārvaldīja veselu baznīcas apga­balu!
   —          Un desmitiem gadu šaubījās, iekāms publicēja savu darbu… Kā gan citādi! Viegli iedomāties, ko baz­nīca izdarītu ar mācības autoru, ja jau tā izrēķinājās ar viņa sekotājiem.
   —    Piemēram? — Renē jautāja.
   —    Ar Džordāno Bruno …
   —    Es jau domāju, ka jūs nosauksiet Bruno vārdu, es jau domāju! Bet Džordāno Bruno, filozofs un astro­noms, arī bija baznīcas cilvēks, bija mūks. Viņa vārds bija Filipo, un piecpadsmit gadu vecumā Džordāno kļuva Svētā Dominika klostera mūks …
   —   … ko «svētā» inkvizīcija sadedzināja Puķu lau­kumā!
   —    Jā, inkvizīcija, jā, tumsoņi garīdznieki! Bet kāpēc te vaino dievu, kāpēc vaino reliģiju? Man ir apnikuši šie nemitīgie uzbrukumi reliģijai! … Jā, es zinu, jūs esat piesūcies ar komunistiskajām idejām, bet lai jums, jaunais cilvēk, ir zināms, ka Tomazo Kampanella *, sap­ņotājs par labāku sabiedrisko iekārtu, bija dominikāņu mūks un viņa īstais vārds līdz uzņemšanai mūku kārtā bija Džovanni Domeniko! Frēzera kungs, jums par zi­nāšanu, arī Fransuā Rablē *, kurš viens no pirmajiem pateica, ka nākotnes valstībā netiks viltnieki un nau­das mijēji, skopuļi un līdēji, okšķeri un greizsirži…
   —    Un pirmām kārtām svētuļi, Godāra kungs, pir­mām kārtām svētuļi un liekuļi! — atcirta Frēzers. — Tā stāv rakstīts uz Telemas klostera vārtiem!
   —    Pareizi, — Godārs piekrita, — pareizi! Vispirms tur netiks svētuļi un liekuļi! Bet šīs brīnišķīgās rindas ir uzrakstījis mūks! Fransuā Rablē arī bija no garīdz­nieku kārtas.
   —   Mūks, kas bēguļoja no katoļu baznīcas atriebī­bas, — sacīja Frēzers. — Mūks, kam garīdznieki pie­sprieda nāves sodu!
   —    Bet ne jau dievs, Frēzera kungs, ne jau dievs ir tiesājis šos dižos zinātniekus un gaišos prātus, bet fa­nātiķi savā neprātīgajā centībā!
   —    Jūs, Godār, gribat pierādīt, ka no ļaudīm, kas saistīti ar baznīcu, nākuši daudzi slaveni zinātnieki, nākuši tie, kuri sagrāvuši reliģiskos uzskatus, kuri maldu vietā snieguši cilvēcei kaut ko ievērojamāku — zinātni! … Bet no kurienes lai viņi būtu nākuši?! Dzī­vodami klosteros, kur tiem bija daudz brīva laika un kur bija grāmatu krājumi, viņi varēja domāt, salīdzi­nāt un pētīt. Viņi varēja sīki apcerēt ticības dogmatus
   un salīdzināt baznīcas vārdus un darbus … Un atrast patiesību, gluži pretēju baznīcas mācībai. Vai tad jūsu vārdi, Godār, var izpirkt baznīcas briesmīgos darbus?!
   Tā izbeidzās šis vētrainais, negaidot uzliesmojušais strīds. Tam tomēr bija sava nozīme. Beidzot starp ma­niem draugiem iestājās miers. Frēzers vairs nesauca Godāru par «mūsu melnsvārci». Godārs ar bažām vairs neblenza uz Frēzeru
   Vai toreiz varēju iedomāties, ka šis, šķiet, no dzīves tik tālais strīds drīz iegūs jaunu un briesmīgu jēgu?
   Cik vajadzīga mums visiem bija draudzība! Cik pa­teicīgs esmu saviem draugiem, kuri nomāca vienam pret otru dzimstošo nepatiku un parādīja iecietīgas iz­turēšanās paraugu!… Kopš tās dienas sākās mūsu mek­lējumi. Atrast pretindi, palīdzēt cietušajiem strādnie­kiem — tāds bija mūsu sirds un prāta uzdevums.
   Mūsu mazais kolektīvs uzsāka meklējumus. Daudz ko vajadzēja pārrunāt. Jaunā diena mums iesākās ar ko negaidītu. Manā kabinetā kūpēja Frēzera cigarešu dūmu mākoņi, un uz rīta pusi arī Godārs sāka smēķēt. Es visu apkopoju, un mēs izklīdām pa savām istabām. Pēc dažām stundām atkal satikāmies kabinetā. Frēzers, kurš tā arī nebija varējis iemigt, dalījās savos apsvē­rumos ar mums.
   —    Es nevaru aizmirst strādnieku dīvaino izturēša­nos … Kad viņiem uzsauca, viņi dzirdēja un cēlās kā­jās, daži paspēra pāris sojus, bet tad atkal aizmirsa, kas viņiem jādara. Aizmirsa un neredzēja … Atcerieties, Kārli, mūsu mēģinājumu, kad es šai istabā sasitu am­pulu. Tikai tagad ir skaidrs, cik tas bijis riskants. At­cerieties, kā sākās dīvainais pusaklums un jūs it nekā neredzējāt un nekā neatcerējāties.
   —    Gluži tā nebija, — es iebildu, atcerēdamies savu stāvokli. — Gluži tā nebija … Es nekā neatcerējos un gandrīz nekā neredzēju! Gandrīz nekā!
   —    Jā, jā! — Frēzers uztraucās, acīm redzot, mani vārdi apstiprināja kādu viņa nojautu. — Jā, jā, viss ir pareizi! Pēdējā laikā es sāku ļoti interesēties par kibernētikas literatūru, un viena doma man visu laiku urda smadzenes. Kāpēc televīzijas signāla pārraidei vajadzīgas ļoti augstas, ultraaugstas frekvences, bet
   cilvēka acs iztiek ar zemām, ārkārtīgi zemām frek­vencēm?
   —    Es nesaprotu, kāds tam sakars …
   —    Visciešākais, visciešākais! — Frēzers steigšus ieminējās. — Pavisam nesen aiz ziņkāres šķirstīju rakstus par kibernētiku — šo gluži jauno zinātni, kas izaugusi no matemātikas un fizioloģijas, elektronikas un psiholoģijas saskarsmes, — un pievērsu uzmanību sakaram starp atmiņu un attēla pārraidi… televīzijā! Izrādās, nav vajadzības katru reizi skatītājam pārraidīt tās attēla vietas, kas paliek nekustīgas, nemainīgas. Piemēram, es runāju, bet jūs nepacietīgi skatāties uz mani. Gandrīz visa mana seja ir nekustīga, kustas tikai lūpas. Tātad, savienojot televizoru ar atmiņas ierīci, pārraidīt vajadzētu tikai lūpu kustības …
   —    Saprotu! — Godārs pārtrauca. — Līdzīgs process, acīm redzot, notiek arī attēla pārraidē no acs uz sma­dzenēm. Pārraida tikai mainīgos attēla elementus, tur­pretim visi pārējie saglabājas atmiņā.
   —    Paklausieties, draugi, tas taču ir problēmas daļējs atrisinājums! Tagad vismaz daudz kas ir skaidrs!… — es iesaucos.
   Godārs un Frēzers arī sāka kaut ko klaigāt, satrau­kums bija neiedomājams.
   —    Pagaidiet, Žak un Renē! — es ierunājos, kad abi bija mazliet nomierinājušies. — Ja tas ir pareizi, tad šobrīd mēs, acīm redzot, varēsim izskaidrot ļoti dau­dzus faktus. Tagad man ir skaidrs, ka šī liktenīgā gāze iedarbojusies uz redzes atmiņu, to vājinādama, un tieši tāpēc iestājies daļējs aklums. Es, piemēram, redzēju, ka augšup pa upi lēnām virzījās airu laiva, es to re­dzēju visu laiku …
   —   Tāpēc, ka tā atradās kustībā! — Frēzers iesaucās.
   —    Bet es redzēju arī Māsas viļņus …
   —   Tāpēc, ka pūta vējš un viļņu mirguļi nepārtraukti mainīja savus apveidus!
   —    Tātad, — secināja Godārs, — tā ir nervu inde, kas vājina kādu nodalījumu cilvēka smadzeņu «atmi­ņas ierīcē» . ..
   Tūlīt mums radās uzdevums izveidot modeli. Kā vai, pareizāk sakot, ar kuru cilvēku izmēģināt jaunās indes?
   Bija pilnīgi skaidrs, ka tādi mēģinājumi, kurus bijām izdarījuši divatā ar Frēzeru, būtu neprāts.
   No otras puses, mēģinājumiem mums vajadzēja dzīvu organismu^ar pietiekami sarežģītu un augstu or­ganizāciju!
   — Es ņemtu suni, — Godārs ierosināja. — Pēc suņa refleksu traucējumiem mēs varētu objektīvi spriest par attiecīgās vielas iedarbību.
   Jāatzīstas, kapelānam pasprukušais «mēs» man bija īsti pa prātam. Drīz vien Godārs apliecināja sevi par tik saprātīgu un nenogurdināmu eksperimentētāju, ka es un 2aks pieķērāmies viņam ar visu sirdi un dvēseli.
   Pēc dažām dienām mājā rēja desmitiem suņu. Frē­zers un Godārs paši uzbūvēja pagalmā sarežģītus krā­tiņus, ierīkoja komplicētas ierīces, kurās piesēja suņus mēģinājumu laikā.
   Frēzers strādāja ļoti dedzīgi. Viņš bija lielisks radio- tehniķis — ne velti tieši Frēzers bija montējis un la­bojis partizāņu vienību raidītājus Pretošanās kustības dienās. Tagad viņš caurām dienām nešķīrās no lod­āmura un radiodetaļām. Istabu, kurā strādāja 2aks, pil­dīja kolofonija un šellakas saldenā sveķu smarža. Bur­tiski, katru dienu nāca gatavs kāds ģenerators, kas radīja skaļrunī vai nu neizturamu spiegšanu, vai bries­mīgu rūkoņu. Godārs apgalvoja, ka tie viņam vajadzīgi dažādu refleksu izveidošanai.
   Es ari nesēdēju dīkā — divas vai trīs reizes aiz­braucu uz Briseli, sapirkos traukus un reaktīvus, izstrā­dāju pētījumu programmu …
   Katru vakaru mēs sanācām kopā un pārrunājām die­nas notikumus. Nolēmām izstrādāt veselu gammu nervu indes un vēlāk pārbaudīt tās ar dzīvniekiem. Mans ve­cais velkmes skapis vairs netika galā, un vajadzēja to pārbūvēt.

   I
   Ziņas no Lježas neiepriecināja. Tiesa, klīnikā bija pa­likuši tikai četri cilvēki, trīs aizgājuši mājā, bet ārstiem nebija drošas pārliecības par viņu izveseļošanos. Atkal atguvuši valodu, viņi sīki aprakstīja savus pārdzīvoju­mus, kas bija izdarāms jo vieglāk tāpēc, ka cietušo stāvokli vispirms raksturoja sajūtu nabadzīgums un robi atmiņā. Tai liktenīgajā dienā viņi, tāpat kā mēs mēģinājumā ar ampulu, redzējuši tikai blāvus kustīgu priekšmetu apveidus.
   Mēs sintezējām desmitiem vielu. Dažas vispār neie­darbojās uz nervu sistēmu, citas ātri nogalināja jūras cūciņas, ar kurām izdarījām iepriekšējus izmēģinā­jumus. Mans kabinets bija piekrauts ar caurspīdīgiem, akvārijiem līdzīgiem būrīšiem. Šais būrīšos pa šļūte­nēm ielaida gāzi, bet pēc mēģinājuma svaigu gaisu. Ja gāze nebija indīga, nākamie mēģinājumi notika ar su­ņiem.
   Milzīga tabula ar mūsu izmēģinātajiem ķīmiskajiem savienojumiem, ko biju izgatavojis uzskates labad un piekāris savā kabinetā, aizpildi jās arvien vairāk. No krāsainas plastmasas, ebonīta un organiskā stikla iz- virpojām molekulās ietilpstošo atomu — oglekļa un ūdeņraža, skābekļa un broma modeļus. Katrs šāds «atoms» atgādināja saplacinātu bumbiņu ar tapiņu un caurumiņu savienošanai. Es stundām maucu savus «ato­mus» citu uz cita. No malas skatoties, varēja likties, ka esmu kļuvis bērnišķīgs un nododos nez kādām āķī­gām bērnu spēlēm.
   Pakāpeniski sāku saistīt iegūtās gāzes īpašības ar
   atomu noteiktu grupējumu molekulā. Meklējumi kļuva mērķtiecīgāki. Tagad, iegūstot vienu vai otru šīs gru­pas gāzi, es gandrīz pilnīgi droši varēju paredzēt gāzes īpašības. Beidzot mēs uzreiz varējām pat izslēgt stipri toksiskās, indīgās vielas — atklājās, ka tām ir ļoti rak­sturīga atomu grupa. Es jutu, ka atrisinājums ir tuvu, kaut kur tepat līdzās … Pilnīgi nepieciešami kļuva dzi­ļāki teorētiski meklējumi, bet iedziļināties teorijā īpaši negribējās, vajadzēja steigties, vajadzēja steigties! Cil­vēki arvien vēl slimoja!
   Tad kādu reizi, sintezējot vielu, no kuras varēja gai­dīt mums vajadzīgo iedarbību, pēkšņi savas apziņas dziļumos sajutu kādu dīvainu impulsu… It kā es būtu nokļuvis kādā jaunā stāvoklī.
   Beidzot skaidri sapratu, kādai jābūt pretindes vielas molekulai. Šo vielu mēs vēl pirms tās atklāšanas bijām nosaukuši par «mnemonālu». Mnemonāla molekula bei­dzot atrasta! Bet kas notiek ar mani, es šo molekulu redzu! Domās pārlaižu acis diviem benzola gredzeniem, redzu pievienotu četrlocekļu ogļūdeņraža atomu gre­dzenu ar bromētu «astīti». Molekula sastāv no trīsdes­mit pieciem atomiem, un es tos redzu… Protams, tikai tāds savienojums var izraisīt pretēju iedarbību tai nervu indei, kas bija par cēloni strādnieku saslimšanai!
   Es stāvēju pie aparatūras, un krāsainais šķidrums laistījās un virda tās caurspīdīgajos mezglos … Un tad uzreiz es nekā vairs neredzēju — mana aparatūra pa­gaisa! Tas it nemaz nebija aklums; gluži otrādi, arvien bija redzama tā pati molekula, bet tagad man šķita, ka es peldu tajā pa tās milzīgi izplestajiem sazarojumiem, ka varu aptaustīt katra atoma spīdīgo virsmu . .. Man vajadzēja tikai iedomāties, ka katra atoma ārējo ap­jomu nosaka elektrona apvalks, — un katrs molekulas atoms tūlīt sāka dzirksteļot. Tikai tagad es visu sa­pratu. Mūsu meklētā gāze bija atrasta!
   — Frēzer! Godār! — es saucu. — Vaļā durvis, vaļā logus, mūciet ārā no mājas! … Gaismu! Izdzēsiet gaismu ar kopējo svirslēdzi! Tur, lejā, Frēzer, tu jau zini! Kabinetā neejiet!
   Es centos nekustēties. Elektriskā plītiņa, kas sildīja kolbu ar izejvielu, sāka atdzist. Process izbeidzās.
   Atspīdēja rieta ugunīgā strēle. Jā — tur ir logs! Es aiz­taustījos līdz logam un atrāvu to vaļā. Vīzija uzreiz pagaisa. Es no jauna atgriezos ierastajā reālajā pasaulē.
   Līdz vēlai naktij pārrunājām notikušo. Es sameklēju un novērsu ierīcē nelielo sūci, pa kuru izplūda mūsu atrastā gāze.
   Nākamajā dienā es izbraucu uz Lježu. Klīnikā mūsu ierosinājumu uzņēma ar neticību, tomēr solījās pamē­ģināt. Es paliku uz vairākām dienām, lai palīdzētu do­zēt mnemonālu, jo ārsti nolēma veikt ilgstošu ārstēša­nas kursu. Viņiem, acīm redzot, bija taisnība.
   ii
   Dinanā darbs mutuļoja. Godārs mani apbēra ar vis­dažādākajiem atrastās vielas izlietojuma veidiem.
   —    Vismaz tas ir jauns narkozes veids, — apgalvoja Renē. — Apziņa tā norimst, ka sāpju tikpat kā nejūt…
   Es turpināju mnemonāla pētīšanu un, pārliecinājies, ka tas labi šķīst ūdenī, atļāvos izstrādāt ar Godāru mazu joku.
   Šifonā ar gāzēto ūdeni es ieliku drusciņ mnemonāla un devos lejā pie Godāra, kas pie šaha galdiņa nepa­cietīgi cilāja figūras, grasīdamies mani uzvarēt dažā labā partijā. Renē bija tā apradis ar ātrām un vieglām uzvarām, ka pēc kādiem desmit gājieniem, kad mans stāvoklis tiešām kļuva visai grūts, gribēja sajaukt figū­ras. Es viņam to neļāvu.
   —    Bet stāvoklis ir bez cerībām! — Godārs paziņoja.
   —    Nedomāju … — es atteicu un, uzmanīgi ielējis glāzē no šifona ūdeni, iedzēru vienu malku. — Nedo­māju, ka stāvoklis ir slikts …
   Godārs zobgalīgi lūkojās manī un ar dāmu, ko tikko bija man atņēmis, klaudzināja pa šaha galdiņu, bet manā acu priekšā, aizmiglodama visu apkārtni, iz­nira . .. šaha partija. Tikai tā varēja izskaidrot šo brīnišķīgo ainu: manā priekšā pacēlās milzīga etažere, kurā katrs plauktiņš šķita šaha galdiņš. Uz katra gal­
   diņa izvietotas skaidras, noteiktas figūras. Uz pirmā ētažeres plauktiņa atradās spēlētāja rokas vēl neskartas figūras. Otrajā plauktiņā pirmais Godāra gājiens un mans atbildes gājiens … Galdiņš virs galdiņa — gā­jiens pēc gājiena. Es viegli orientējos gājienu kombi­nācijās, un, tiklīdz iedomājos partijas turpinājumu, manā priekšā sāka slieties augšup milzīgas etažeres — partijas. Es atmetu variantu pēc varianta. Man tikai vajadzēja iedomāties: «Nē, tā nav…» — un visa celtne pazuda. Es saskatīju ceļu uz neizšķirtu, un mans gā­jiens izraisīja gandrīz neredzamā Godāra apmierjnātus smieklus. Bet tad viņš vairs nesmējās, jo ieraudzīja, ka nu viņam jādomā nevis par uzvaru, bet par neiz­šķirtu. Es tik tikko saskatīju šaha galdiņu, bet cik labi pārredzēju ceļu uz uzvaru! . ..
   Pēc desmit gājieniem Godārs padevās.
   —    Kārlis Mehānikuss saodies mnemonālu, tas man ir skaidrs! — viņš sacīja. — Bet kā un kur? Sākot par­tiju, tu izturējies pilnīgi normāli, tu zaudēji parastajā ātrumā…
   Es piebīdīju Godāram šifonu ar izšķīdināto mnemo­nālu, un Renē visu saprata.
   Viņš ielēja ūdeni savā glāzē, iedzēra malku, brītiņu sēdēja, neteikdams ne vārda, tad negaidot ierunājās:
   —    Kārli, man būs lielas nepatikšanas, tagad man tas ir skaidrs. Es taču pēc demobilizācijas atteicos no drau­dzes. Man to nekad nepiedos! . ..
   Es iesmējos un aicināju viņu ar maņi pamēroties spē­kiem šahā uz līdzīgiem pamatiem un pierakstīt partiju no sākuma līdz beigām.
   —   Tas būs šedevrs! — es izsaucos.
   —   Paga, Kārli! Es skaidri iedomājos Beļģijas pri­mātu, te ir viņa darba galds … Kā tad, protams, viņam rokā mana vēstule! …
   —    Jocīgais, tu, Renē, laikam esi jucis! Gāze nevar piešķirt gaišredzību, tici man, — tā tikai neparasti spē­cina atmiņu. Mēs skaidri redzam visu, ko domājam.
   —    Bet mēs varam to pārbaudīt! — Godārs ieteica. — Kārli, izej blakus istabā, un es pateikšu, ko tu tur dari. Mēģināšu iedomāties … Pat visnecerētāko!
   Godārs kāri izdzēra dažus malkus ūdens un truli ieurbās vienā punktā. Es steigšus izgāju no istabas.
   Gaitenī, pārdomās nogrimis, es apstājos. Tiešām, ko lai izdara tādu, ka Godārs par to nekā nenojauš?
   —           Tu pašreiz; tīri savu mēteli… tīri ar suku, Kārli! — sauca Godārs. — Es to skaidri redzu! h
   —    Nekā tu neredzi, tikai fantazē!
   —    Tad tu . . . apsēdies uz grīdas! Vai ja, Kārli?
   —    Nē, vēl neesmu izdomājis, ko darīt.
   Godārs nomierinājās, bet viņam tomēr bija tais­nība — baznīca labprāt nešķiras no saviem kalpiem, kuros mīt kāda talanta dzirksts.
   iii
   Patlaban Godārs strādā dienu un nakti. Apslēptā un dzijā interese uz dabzinātnēm viņā izpaudās ar ne­parastu spēku, izvērsdamās kaislībā. Pa viņa galdu mē­tājas neatplēstas vēstules ar baznīcas organizāciju zī­mogiem. Aizrāvies ir arī Frēzers. Vienīgi es neatrodu savu vietu — visu manu prātu, visu sirdi saista Lježas klīnika ar slimajiem strādniekiem.
   —           Rīt, — reiz mani uzrunāja Godārs, — rīt mēs jums šo to parādīsim . .. Vai ne, 2ak?
   Otrā dienā viņi mani iepazīstināja ar gluži apbrīno­jamu mnemonāla iedarbību. Godārs un Frēzers bija vei­kuši daudzus mēģinājumus ar suņiem.
   —           Es ceru, ka mnemonāls iedarbosies uz to refleksu veidošanās sistēmu, ko izstrādājām kopā ar Frēzeru.
   —           Bet kāds ir mērķis? Vai jūs tiešām domājat suni pārvērst saprātīgā būtnē? Vai tas vispār iespējams?
   —    Kārli, tas ir svarīgi un interesanti!
   —          Tas ir pilnīgi velti, Renē! Vai tu tiešām domā savu sutanu apmainīt pret klauna raibajām drānām? Tā­dam sunim vieta taču tikai cirkā! …
   —          Nesmejies, Kārli! Ja pamanīšu sunim saprāta dzirksti, tad . ..
   —           Ak tā! Tā teikt, reliģisko dogmu atspēkošana eks­perimentālā ceļā … Bet šodien mēs vēl nevaram, vien-
   kārsi nevaram tik spēcīgi iedarboties, vispār runājot, uz slikti pielāgotajām suņa smadzenēm …
   —           Varam, jau varam! … — Godārs attrauca. — Man pat negribas ticēt, ka tas esmu es, kas savām rokām sācis risināt tik brīnišķīgu uzdevumu …
   Istabā ieveda Almu, jaunu, spēcīgu aitu suni.
   —           Pavēliet! — Godārs mudināja. — Tai zināmi daudzu priekšmetu nosaukumi. Palūdziet, lai tā ko sa­meklē un atnes …
   —    Jūsu platmali! — es smiedamies ieteicos.
   Vai varēju iedomāties, ka suns mani sapratīs? Bet Alma saprata. Augstu palēkusies, tā nogrūda no paka­ramā Godāra melno katliņu, saķēra to, kad tas ripoja pa grīdu, un pasniedza man.
   Alma vērīgi ieklausījās vārdos un tiešām mani sa­prata, tikai reizēm šaubījās un pavēles izpildīja nedroši.
   —          Tā vēl nav apradusi ar jūsu balsi, — Godārs man aizrādīja.
   —           Velns parāvis! — Frēzeram paspruka. — Es visu laiku nevaru ticēt, ka suns negribētu runāt! Tam rei­zēm rīklē kaut kas tā kust, it kā tas ko rītu.
   —          Iespējams, ka suns arī sāks runāt… — intriģē­joši noteica Godārs.
   Nodarbības ar Almu vajadzēja atlikt. Mani telegrā­fiski izsauca uz Lježu.
   —          Kas tai telegrammā ir? — Godārs jautāja. — Vai tiešām firma tomēr ierosinājusi prāvu?!
   Telegramma bija no klīnikas.
   Mēs izbraucām trijatā.
   Mums sarīkoja svinīgu sagaidīšanu. Tas mazumiņš mnemonāla, ko biju atvedis savā pēdējā braucienā, iz­rādās, bijis pietiekams visu cietušo pilnīgai izdziedi­nāšanai. Klīnikas vadītāji ilgi runāja ar mums un pa­reģoja jaunajam nervu slimību ārstniecības līdzeklim spožu nākotni. Nav grūti iedomāties manu prieku — vainas apziņa pret strādniekiem, viņu bērniem un ra­diniekiem nebija pametusi mani līdz šai dienai ne uz stundu.
   Es tikos ar strādniekiem. Viņi it kā no jauna bija
   atguvuši acu gaismu, pazina cits citu, pazina savus tu­viniekus un jutās ļoti pārsteigti, kad viņiem pastāstīja, cik ilgu laiku tie pavadījuši klīnikā. Ēkas priekšā sa­pulcējās slimnieku biedri. Mums nāca klāt un sniedza roku. Kāds strādnieks sāpīgi saspieda Renē roku: tai mirklī viņš turēja lūgšanu krelles, kas iegriezās rokā.
   —    Renē, — sacīja Frēzers, krelles paņemdams, — jums taču vajadzēs no tām pavisam šķirties … Jā, jā, neskatieties tādām acīm! Es jūs vēroju ne vienu dienu vien … Jūs esat īsts zinātnieks un īsts dabas pēt­nieks. Kā gan jūs varējāt kļūt par melnsvārci?!
   Frēzers «melnsvārča» vārdā ielika visu iespējamo ironiju, bet Godārs pirmo reizi neapvainojās.
   —   Jā, — viņš atbildēja, — tas taisnība, bet citādi nevarēju. Tāda bija manas ģimenes griba!
   No rīta pie mums viesnīcā ieradās pārstāvis no ārst­niecības līdzekļu ražotājas firmas un ierosināja noslēgt vairākus kontraktus. Viņš izrakstīja uz mana vārda bankas čeku, kas nāca īsti laikā, jo tikko biju samak­sājis rēķinu par cietušo strādnieku ārstēšanu.
   Mēs atgriezāmies Dinanā. Godārs atsāka savus mēģi­nājumus ar suņiem.
   —    Tas ir kaut kas no Šeherezades pasakām, — reiz es pateicu. — Burvis saprot dzīvnieku valodu …
   —   Almu mēs iemācīsim runāt, — Godārs kautri at­teica. — Vai redzat, ko esam iecerējuši! …
   Godārs man pasniedza nelielu papīra lapu. Uz tās bija uzskicēta kāda radiotehniska aparāta shēma.
   —    Es ieaudzēšu Almā elektrodu un pievadīšu to te . .. — Godārs ātri. uzmeta uz papīra suņa galvu, iezī­mēja kontūras ar spēcīgu līniju un,* zīmuli no papīra nepacēlis, norādīja uz balseni. — Šeit, pie balss saitēm. Elektrodu pagatavosim no sudraba, izolēsim un savie­nosim ar speciālu kakla siksnu. Te kakla siksnā būs pastāvīgs pieslēgs, kuram tad pievienosim speciālu ierīci…
   —    Labi, bet kas tad būs runātājs, — es jautāju, — šī speciālā ierīce vai suns?
   —    Man nav iespējams ar jums, Kārli, runāt, jūs visu laiku zobojaties! Runātāja būs … šī ierīce.
   —    Tad nav vajadzīgs suns!
   —    Kārli, tie nav joki! Suns nerunās, suns skaņas ne­raidīs, viņš vadīs šo ierīci. Vai saprotat? Tas ir īpaša veida mākslīgs runas orgāns, ko vadīs biostrāvas. Mēs ar Frēzeru nolēmām, ka mūsu Alma runās tenorā…
   —    Labāk lai dzied …
   —    Es neliekos ne zinis par jūsu izlēcieniem, Kārli.!. Mēs pamēģināsim, bet jātic panākumiem, vismaz man, citādi grūti ir strādāt… Šai kastītē Frēzers ierīkos skaņu frekvences ģeneratoru, un mazajā skaļrunī ne­pārtraukti skanēs tonis, kura augstumu regulēs Alma. Taisnību sakot, «regulēs» nav īstais vārds, jo sākumā Alma pat nezinās, ka no skaļruņa nākošās skaņas ir tai kaut kā pakļautas, no tās atkarīgas …
   —    Bet kā tad Alma to atskārtis? Jā, lieta kļūst in­teresanta!
   —    Nu redz, Kārli, un tu visu laiku zobojies! … — Godārs jutās laimīgs. — Kā lai Almai dara zināmu, ka tai radusies iespēja runāt? Tas ir ļoti sarežģīts un valdzinošs uzdevums… Tagad domājam par ko citu. Frēzers ir tais domās, ka viņš varēšot pastiprināt suņa balss saitēm pievadītās biostrāvas.
   —   Bet šīs biostrāvas taču atbildīs parastajiem suņa rējieniem!
   —    Nekādā ziņā ne! Vai jūs, Kārli, neesat ievērojis, ka suns reizēm cieš tikai no tā, ka nevar nosaukt kādu priekšmetu, ka daži suņi skaidri saprot desmitiem vārdu? Acīm redzot, tagadējo suņu priekšteču kopdzīve ar cilvēku tūkstošiem gadu ilgā laika posmā nav pa­gājusi bez sekām, un tikai runas orgāna trūkums neļauj sunim runāt — kaut vienzilbes vārdiem, kaut ārkārtīgi elementāri. Cik bieži Alma smilkst, lēkā, rauj mani aiz sutanas malas un mīlīgi uzlūko mani! Tā vien šķiet, ka vēl mazdrusciņ — un atskanēs vārdi… Bet, ja ir prasība, vēlēšanās, tad atliek tikai izmantot impulsus, kas saistīti ar balss saitēm, un pastiprināt tos, un Frē­zers var tos ļoti viegli pastiprināt divus vai trīs mil­jonus reižu. Un lai skaļrunī atskan nevis rējiens, bet artikulēta balss!
   —    Un kā domā Zaks? — es iejautājos. — Jo, cik man zināms, valoda viņam jāatzīst par ilgu kolektīvu pūļu rezultātu? Tā, šķiet, par to rakstīja arī Engēlss? Valoda ir kolektīva darba rezultāts, valoda ir darba auklējums.
   —    2aks katrā ziņā ir pārliecināts par sekmēm! — attrauca Godārs. — Engelsam šai jautājumā ir daudz ļoti smalku un pareizu piezīmju… Nesmaidiet, Kārli, Frēzers mani ar tām iepazīstināja. Tiešām, kad dzīv­nieks mīt dabiskos apstākļos, neprasme runāt tam ne­sagādā nekādas neērtības. Bet tagad, pēc tūkstošiem gadu kopdzīves ar cilvēku, pieradinātais dzīvnieks, pirmām kārtām suns un zirgs, ir iemantojis daudz vieg­lāk veidojamu un smalkāku nervu sistēmu. Kopdzīve ar cilvēku, līdzdalība darbā kopā ar cilvēku izraisījusi jaunu sajūtu un jaunu vajadzību rašanos. Tagad arī suns un zirgs saprot ne tikai balss intonācijas, bet ap­jēdz arī vārda skaņu jeb fonētisko sastāvu. Var ne­šaubīties, ka tiem radusies vajadzība pēc artikulētas valodas, kaut arī primitīvas. Šķērslis ir tikai viens: ru­nas orgāna trūkums. Tikko balss orgāni kaut kā pielā­gosies, dzīvnieks sāks runāt, daļēji atdarinot, daļēji, gan visai šaurās robežās, — arī saprotot…
   —   Vai jūs runājat par papagaili? … Bet papagaiļi tikai pļāpā!
   —    Tā tas nav, tas ir aplams apgalvojums! Lai cik mazs ir papagaiļa vārdu krājums, sakaitināts viņš klai­gās kāda matroža iemācītus lamu vārdus, taču izsalcis lūgs kārumus un nekad nesajauks. Un tas ir papagailis! Turpretim suņa smadzenes ir nesalīdzināmi labāk at­tīstītas, sunim tikai trūkst runas orgāna. Un mēs to iz­veidosim!
   —    Kā jūs to iedomājaties? Uz mehāniskajām balss saitēm no smadzenēm plūdīs kaut kādi impulsi, pie­krītu, bet tie tur nonāks kā nervu impulsi, kā nervu, nevis elektrības impulsi. Smadzenes taču nav telefona centrāle!… Tiesa gan, fizioloģiju neesmu studējis…
   —    Jūs gribat sacīt — teoloģijas fakultātē? — apvai­nots papurināja galvu Godārs. — Šai ziņā paļaujos tikai uz pašu Almu. Mēs tai palīdzēsim. Protams, mēs to
   ievietosim gāzes atmosfērā ar ļoti vāju koncentrāciju, mēs dosim tai dažādus uzdevumus, un tā sāks dzirdēt kaut kādas skaņas, viņas pašas regulētas skaņas …
   —    Jūs domājat Almai ieskaidrot, ka pie viņas bal­senes, tā teikt, pieaudzētas divas smalkas stieplītes, divi elektrodi…
   —    Nē, protams, tas nav tik vienkārši! … Man pat grūti pateikt, uz ko es ceru .. . Domāju, Alma pievērsīs uzmanību tam, ka katru viņas vēlēšanos — kaut ko cilvēkam palūgt, kaut ko viņam pateikt, pavada ska­ņas — un nevis rējiens vai smilkstiens, bet citādas skaņas. Atceries, kā izturas gudrs suns, saimniekam pavēlot: «Palūdz cukuru, saki «cukurs»!» Tādos gadī­jumos suns ar mokpilnām pūlēm mēģina kaut ko pa­teikt, no viņa rīkles izlaužas skaņas, ne rējiens un smilkstieni, bet tieši saraustīti, neartikulēti vārdi. Suns saprot, suns cenšas … Man šķiet, Almas pirmie vārdi būs ļoti vienkārši, no labi audzināta un gudra suņa pa­rastās «vārdnīcas». Alma taču ir ļoti gudra. Reizēm man šķiet, ka tā ne tikai saprot desmitiem vārdu, bet lieliski nolasa arī manas domas.
   Godārs uzreiz vis neķērās pie Almas. Viņš apkrāvās ar suņu anatomijas mācību grāmatām un atlantiem, sekmīgi operēja vairākus citus suņus, no kuriem viņš gaidīja tikai vienu — lai tie labi pārciestu elektrodu pieaudzēšanas operāciju. Suņi tiešām visu pārcieta, bet bija ārkārtīgi jutīgi pret pauguriņu, no kura rēgojās smalkā stieplīte. Vajadzēja steidzīgi sameklēt noderīgu kausējumu, kas reizē būtu lokans un arī neoksidētos, bezgala ilgi atrazdamies dzīvā organismā. Šā uzdevuma atrisināšanā man izdevās palīdzēt Godāram.
   Frēzers ieradās arvien retāk un retāk —viņu aizrāva kaut kādas darīšanas, kas saistījās ar streiku Šarleruā. Taisnība, pēc viņa palīdzības arī nebija lielas vajadzī­bas: Frēzera aparāts — neliela kastīte ar pusvadītāju triodēm un baterijām strādāja nevainojami. Tajā bija iemontēts pavisam mazs skaļrunis. Tā darbību izmēģi­nājām ar cilvēka rokas biostrāvu plūsmām.
   Vajadzēja tikai uzlikt roku uz vara plātnītes, kas bija savienota ar aparāta ieejas spaili, kad skaļrunī
   atskanēja ļoti sarežģīta, zemai balsij līdzīga skaņa. Līdzko rok*u savilka dūrē, skaņa kļuva augstāka. Pirk­stus izstiepjot, skaņa bija gluži citāda, savāda, vibrējoša.
   Pēc dažām nedēļām Alma pilnīgi atkopās no operāci­jas, tās kakla siksnā atradās sudraba kontakts — ieau­dzētā elektroda izeja. Frēzers un Godārs caurām die­nām pūlējās izveidot Almai refleksus uz dažāda aug­stuma skaņām. Tagad Alma, augstai skaņai atskanot, vairs neskrēja uz barības galdiņu — viņa labi zināja, ka, tikai zemai skaņai atskanot, tur būs gaļa. Almā bija izstrādājusies reakcija pret skaņu augstumu, pret to ilgumu.
   Beidzot pie Almas kakla siksnas piekāra visu aparātu līdz ar skaļruni. Tagad istabā skanēja visdažādākās skaņas. Ilgu laiku Alma nevarēja apjēgt, ka šīs skaņas saistās ar viņu pašu, ka tās izraisa viņas dažādās vēlē­šanās. «Apjēgt» Alma to nespēja, bet sajuta ātri, un tas notika šādos apstākļos.
   Godārs ielika Almas sprostā metāla grīdu, kas bija savienota ar indukcijas spoli, no kuras plūda stipra, nepatīkama strāva, līdzko istabā atskanēja noteiktas frekvences skaņa. Sākumā Alma izturējās ļoti mierīgi. Pie tās krūtīm piestiprinātais skaļrunis dūca un svilpa, kad piepeši starp juceklīgajām skaņām iespraucās to­nis, kas ierosināja indukcijas spoli. Alma sarāvās un sāka skraidīt pa sprostu. Man sametās Almas žēl. Es, palūdzis Godāru, lai viņš, cik vien iespējams, samazina spoles spriegumu, atstāju laboratoriju.
   Pēc divdesmit stundām Alma pilnīgi nomierinājās. Godārs mani pamodināja. Es, nokāpis lejā pie viņa, ju­tos pārsteigts: Alma pilnīgi aukstasinīgi skraidelēja pa plašo sprostu, izdzēra ūdeni, apēda pasviesto kumosu. Almas skaļrunis dūca tikpat nekārtīgi, taču skaņa, kas ieslēdza Almai nepatīkamo elektrisko strāvu, nebija dzirdama. Bīstamo skaņu Alma bija izslēgusi no savas mākslīgās «balss» diapazona. Alma bija «sapratusi»! Šim eksperimentam bija ļoti liela nozīme Almas turp­mākajā trenēšanā, jo radīja Almā uzmanību pret skaļ­ruņa raidītajām skaņām.
   Nākamajā posmā notika barības refleksu izstrādā­šana. Alma sāka saņemt barību tikai pēc tam, kad Frēzers vai Godārs iedarbināja pie laboratorijas galda piestiprināto automobiļa tauri. Alma ļoti ātri saprata, ka šis stieptais signāls atskan pirms barības pasniegša­nas. Taču taure ar katru dienu atskanēja retāk un ."re­tāk; arvien retāk parādījās arī barība. Kāds bija mūsu prieks, kad Alma pēc divdesmit astoņām badošanās stundām pēkšņi «uztaustīja» savā mākslīgajā «balsī» skaņu, kas bija tuva taures tonim, kam sekoja ba­rība … Speciāla ar barības galdiņu savienota ierīce tū­līt nometa Almas priekšā mazu gaļas gabaliņu. Alma daudzas reizes raidīja šo brīnišķīgo skaņu, pēc kuras katru reizi tās priekšā parādījās kārtējais gaļas ga­baliņš.
   —    Alma pārēdīsies! — Frēzers iesaucās.
   —    Lai pārēdas! — Godārs atteica. — Bet mēs neva­ram un nedrīkstam patlaban Almu «pārliecināt», citādi samulsināsim to, un suns mūs vairs nesapratīs.
   Alma tiešām pārēdās, jo bijām spiesti to barot pēc katra signāla. Frēzers attaisīja konservus, Godārs pār­meklēja bufeti. Cukurs, desas un siera šķēlītes, cepumi un cīsiņi — visu to salikām barības galdiņa bunkurā. Alma, asti luncinādama, visu to nolocīja …
   Beidzot tā bija pieēdusies un aizmiga. Aizturētu elpu stāvējām pie tās sprosta. Alma smilkstēja pat miegā.
   Drīz izdevās izveidot veselu kodu nosacītu skaņu sig­nālu desmitiem priekšmetu. Alma iemācījās atsevišķi pieprasīt ūdeni, barību un pastaigu. Reizēm mēs atvienojām no Almas kakla siksnas Frēzera ierīci. Alma ļoti ātri saprata savu atkarību no šīs pelēkās kas­tītes ar siksnas sprādzītēm — no kastītes, kas viņai pa­vēra brīnišķu pasauli, kur tika apmierinātas viņas vē­lēšanās.
   —    Frēzers izstrādā biostrāvu pilnīgāku pārveido­tāju, — paskaidroja Godārs. — Viņš grib panākt, lai Alma runātu. Es domāju, ka mums tas izdosies.
   —    Runāt cilvēku valodā? Ko tad sacīs dievs tas kungs? — es noprasīju Godāram.
   Godārs neatbildēja un samulsis atmeta ar roku.
   —   Nav cita dieva kā fizioloģija, — viņš atteica klusinātā balsī, — un Seringtons un Pavlovs ir viņa apustuļi!
   —   Bet reliģija, Godāra kungs, reliģija! Taču tikai reliģija var savaldīt cilvēku kaislības.
   —    Ak Kārli, esmu kļuvis neticīgs, tas ir tiesa! Bet tici man, es neizjūtu nekādu vēlēšanos zagt, nonāvēt vai pārkāpt citus baušļus. Tiesa, sirdī tāds kā tukšums, kaut kā neierasti… Tāda sajūta, ka visu laiku esi mi­tis šaurā istabā. Visapkārt pieputējuši, bet mīļi krāmi, senlaiku mēbeles. Istabā sanāca kopā miermīlīgi, pavi­sam izdiluši sirmgalvji, — reizēm, jāatzīst, gudri sirm­galvji. Es ar viņiem apspriedos . .. Bet tagad es it kā slāvu tukšā istabā, taču jaunlaiku mājas plašā un gaišā istabā. Viss vajadzīgais, visas mēbeles — ērtas un liet­derīgas — paslēptas sienās. Tukšums, bet svaigs tuk­šums! Un durvis uz zināšanu pasauli, uz nākotnes tālēm ir plaši pavērtas. Elpot tik viegli. Domas un jūtas at­jauninājušās, kā tikko noskalojušās… — Godārs pa­vērās apkārt un nočukstēja: — Es, Kārli, dievu vairs nelūdzu!
   iv
   Es neaprakstīšu visus turpmākos darbus. Starp tiem bija ļoti sarežģīti, kuros Godārs ieguldīja visu savu, 2.aka vārdiem izsakoties, «aizbēgušā un sutanu nome­tušā melnsvārča» vētraino garu, itin visas savas zinā­šanas fizioloģijā, bet Frēzers — savu enerģiju, izgudro­tāja spējas, radiotehnikas un akustikas zināšanas.
   Alma bija ievietota īpašā stendā. Jutīgi aparāti zīmēja tās smadzeņu impulsu elektrogrammu un reģis­trēja mazākos kāpumus un kritumus.
   Stundām ilgi viņas priekšā uz speciāla konveijera, bet tad arī uz ekrāna parādījās un nozuda priekšmeti un lietas, cilvēki un dzīvnieki, istabu pieskandināja skaļas un sarežģītas skaņas. Almu mācīja atdarināt cil­vēka valodas skaņas… Almas maz saprotamie, bet pēc
   augstuma ļoti noteiktie «vārdi» pamazītēm kļuva ar- tikulētāki. Var jau būt, ka mēs Almas «valodu» mācī­jāmies tāpat, kā tā mācījās mūsējo.
   Priekšmetus nosaukt Alma vēl nespēja. Nespēja, lai pūlējāmies kā pūlēdamies . . . Bet tad reiz iebāzu ka­batā «Almas balsi», kā pa jokam saucām Frēzera apa­rātu, un devos ar Almu pastaigā. Alma izturējās ļoti mierīgi, tā nepievērsa nekādu uzmanību sastaptajiem suņiem, kas vilka uz tirgu piena un dārzeņu ratiņus. Almā bija radies kaut kas tāds, ar ko tā krasi atšķīrās no citiem saviem ciltsbrāļiem. Man šķita, ka mainīju­sies pat Almas gaita. Tā mazliet pat atdarināja klibo Godāru, pievilkdama pakaļējo kāju, lai gan Renē ap­galvoja, ka Alma esot gluži vesela.
   Bijām aizgājuši diezgan tālu no mājas un nonākuši veca, pamesta kanāla malā. Piestiprināju pie Almas kakla siksnas Frēzera aparātu. Skaļrunī atskanēja rāms troksnis. Mēs piegājām pie kādas vecas akmens noejas ar diezgan ērmīgām čuguna margām. Migla sedza kā­das liellaivas klāju un rāmi slīdēja pa nekustīgā ūdens spoguļgludo virsmu. Alma attupās uz laukumiņa, bet tai brīdī uz apakšējā kāpiena, pašā ūdens malā, parā­dījās liels, dzeltens kaķis. Alma uzšāvās kājās, pievilka saiti un, no kaķa acu nenolaidusi, skaļi pateica: «Run­cis.» Jā, jā, tā Alma pateica! Es zaudēju valodu… Man kabatā bija cukura grauds, es to pametu Almai, kas, cukuru grauzdama, atkal skaļi pateica: «Runcis.» Almai droši vien bija taisnība, tas drīzāk bija runcis, nevis kaķene, liels, rūsgans runcis.
   Man par lielu nožēlu es nevarēju piedalīties jaunos daudzos eksperimentos, jo mani izsauca konsultācijai uz Briseli. Pārbraucis mājās, es atradu savu mājokli pilnu ar bērniem. Bērnu balsis nāca no Godāra labora­torijas. Bērnu bija vai vesela klase, spriežot pēc priekš­namā prāvā kaudzē kārtīgi sakrautajām mugursomām un gluži jauniņām sakarā ar mācību gada beigām iz­dalītajām katoļu lūgsnu grāmatām. Es uzmanīgi piegāju pie durvīm un iemetu acis. Alma stāvēja uz galda, bet bērni sēdēja tai apkārt… un sarunājās ar suni! Kā bērni, tā Alma ar dziļu nopietnību izturējās pret savām nodarbībām, un 2aks, pasaucis mani sānis, pastāstīja,
   ka Alma uzrādot apbrīnojamus panākumus. Arī pats es dzirdēju viņas balsi. Viņa runāja lēnām, vienzilbes vārdiem, vārdus kropļodama, bet runāja!
   Laimīgie mēneši! Mēs daudz strādājām, kopā atpūtā- mies un ceļojām. Godārs bija mūs, mani un Frēzeru, savaldzinājis ar savu sapņainumu, labsirdību un čak­lumu, ar dziļo interesi pret visu, kas kaut kādi saistījās ar dzīvi, tās likumiem un noslēpumiem … Bet dažkārt viņš ieslēdzās savā istabā un rakstīja nez kādas garas jo garas vēstules.
   Mēs zinājām, ka Godāram ir nepatikšanas, bet tajās viņš ar mums nedalījās.

   I
   Vienudien mūsu mājā ienāca melnās drēbēs ģērbies cilvēks. Katrs žests liecināja, ka viņš ir garīdznieks. Viņš bija skaists, šis garīdznieks, ļoti skaists un, šķiet, arī gudrs. Atnācējs runāja tikai vāciski. Ar flāmu dia­lektu saradušais Frēzers arī uzreiz viņu nesaprata. Viņš apjautājās pēc Godāra, kas no rīta bija kaut kur aizbraucis, apjautājās par viņa veselību, apgalvoja mums, ka esot Godāra draugs, un apvaicājās arī par viņa darbiem. Mēs lūkojām no atbildes izgrozīties. Bet, kad man vērās mute, lai izteiktu Godāram pilnīgi pelnītus komplimentus kā izcilam eksperimentētājam, Frēzers pagājās starp mums uz durvju pusi, gauži sā­pīgi man uzminis uz kājas.
   —   Godāram kuru katru mirkli jāpārnāk, — es no­teicu. — Tad varēsiet ar viņu parunāt. . .
   —    Kuru katru mirkli? Ļoti žēl… — kaut kā dīvaini atteica šis vīrs un pasmaidīja.
   Es ilgi domāju par šo smaidu, un tas vēl tagad stāv man prātā.
   Godārs nepārnāca ne pēc mirkļa, ne pēc dienas. Viņš bija pazudis, Renē Godārs — cilvēks ar zinātnieka prātu, askēta seju un ar bērna dvēseli…
   Sāka risināties bēdīgi un briesmīgi notikumi, kuriem laimīga gala es neredzu. To atrisinājums man ir no­slēpums.
   Nākamajā dienā, kad mēs ar Frēzeru, visu policiju kājās sacēluši, mēģinājām atrast Godāru, saņēmu īsu
   paziņojumu no Rietumvācijas. Ārkārtīgi laipnos vārdos mani aicināja piedalīties nelielā fiziologu kongresā Vu- pertālē. Uzaicinājumu bija parakstījuši Vācijas Federa­tīvās republikas izcilākie fiziologi, bet Frēzers nez kā­pēc ar lielu vērību urbās viņu parakstos, it kā tajos slēptos kaut kas svarīgs. Godāra meklēšana paņēma mums visu laiku, un aicinājumu mēs drīz vien aizmir­sām. Es devBs uz Briseli un mēģināju nokļūt pie iekš­lietu ministra, taču audienci man atteica. Tiesa, man apgalvoja, ka «viss tikšot darīts», ka Godāru meklēšot labākie slepenpolicisti.
   Kas tiks darīts? Es mulsu minējumos. Sākumā cītī­gais izmeklētājs — policijas advokāts Frers piepeši kļuva vienaldzīgs.
   Viņš bija paguvis noskaidrot, ka Godārs no Dinanas izbraucis ar autobusu, ka Lježā iesēdies tramvajā un ka Lježas policists viņu pazinis pēc ģīmetnes.
   Es ļoti noteikti uzstāju, lai meklēšanu pastiprina: Go­dārs, mūs nebrīdinājis, nevarēja taču aizbraukt uz ilgāku laiku bez mantām un naudas. Pazīdams viņa ieradumus, es nepavisam nešaubījos, ka viņš pārbrauks, ja ne šodien, tad rīt.
   Izmeklētājs kļuva domīgs, cieši paskatījās manī un, man pie pašas auss noliecies, pačukstēja:
   —   Jūsu drauga Beļģijā nav …
   Tai mirklī plaši atvērās durvis un kāds cienīga iz­skata policijas ierēdnis skaļi pateica:
   —    Advokāt Frer, jūs aicina pie telefona, ienāciet manā kabinetā .. . Atvainojiet mūs, — viņš sacīja man, — mums ir kāds ļoti svarīgs darbs. Bet kādā lietā jūs esat atnācis?
   —    Es meklēju savu draugu Renē Godāru.
   —    Ak to garīdznieku? Jā, jā, kaut ko par viņu esmu dzirdējis. Ļoti, ļoti žēl! .. . Runā, ka viņš atkritis no ticības? Jā, jā, vajadzēs apstaigāt visus zaņķus …
   —    Man šķiet, Godārs ..,
   —    … ir kārtīgs cilvēks? — Policists iesmējās. — Ti­ciet man, brīvību sajutušais melnsvārcis meklējams zaņķī, tikai zaņķī! Bet jūs pats, Mehānikusa kungs (ne­biju policistam nosaucis savu vārdu, taču viņš zināja, kas es esmu, un, protams, zināja arī to, kāpēc esmu
   atnācis), jūs, šķiet, esat sniedzis lielus pakalpojumus mūsu dzimtenei okupācijas laikā? Tas ir teicami, ļoti teicami…
   Bija skaidrs, ka viņš gribēja mani sadusmot, bet es neatvadījies izgāju ārā.
   Ko vēl man gribēja sacīt jaunais izmeklētājs? Vai to vien, ka mana drauga Godāra nav Beļģijā? Bet kā­pēc tad Godārs aizbrauca, neatvadījies un nepaņēmis līdzi vajadzīgās mantas? … Nē, te kaut kas nav kār­tībā, un policijas komisārs, protams, laipo …
   Frēzers paņēma Almu un izbrauca ar to pa Godāra pēdām. Es nekur neradu miera. Vēlā naktī mani pa­modināja. Bija atnesta telegramma:
   Brauciet uz Mārburgu, nelaimes gadījums ar Renē Godāru, jūs sagaidīs.
   Visas formalitātes man izdevās nokārtot nākamajā dienā. Frēzers vēl nebija atgriezies. Es atstāju viņam vēstuli un devos ceļā.
   Jā, mani sagaidīja, bet jau ceļā, pārsēžoties Frank­furtē. Sagaidīja ļoti korekti. Iznesīgi, militārpersonām līdzīgi kungi paķēra manu nelielo bagāžu un, paziņo­juši, ka viņus sūtījis Godārs, veda mani uz lielu, gaišu mašīnu stacijas priekšā. «Godārs ir ļoti vājš,» pateica viens no viņiem, «ir jāsteidzas …» Mašīna trauca lielā ātrumā. Es sēdēju starp diviem jaunekļiem, kas tūdaļ atpogāja nepatīkamās apkaklītes un mierīgi sāka krākt, no alus noreibušās galvas nokāruši. Es palūkojos ārā no mašīnas: aizmugurē un sānos mums sekoja divi, acīm redzot, ļoti spēcīgi un melniem, dzeltenacainiem runčiem līdzīgi automobiļi…
   Pieklājība un korektums beidzās, līdzko mašīnas iebrauca šaurā, ar augstu betona mūri apjoztā pagal- miņā. Mūri beidza celt uz zemiem un platiem kādrei­zējiem klostera mūra pamatiem. Mani pavadoņi kaut ko uzsauca augšā strādājošiem mūrniekiem. Tie acu­mirklī nozuda mūra otrā pusē.
   Pagalmā atradās liela senlaiku celtne. Mani ieveda zemā cellē. Mēģināju kaut ko pajautāt saviem pavado­ņiem, mēģināju pat pretoties, bet nekautrība un
   rupjība, kas bija aizstājusi iepriekšējo laipnību, pie­spieda mani uz laiku no tā atteikties.
   Durvis aiz manis aizcirtās. Apkaltas durvis, augsts logs, kura resnās restes, pakāpies uz šaurā galda, es ne­varēju aizsniegt, tad vēl dzelzs gulta… Cietums? Mūka celle? Uz galda papīru kaudzīte; pie dēļiem pieskrūvēta viegla plastmasas tintnīca. Pie griestiem piekārtās ma­zās lampiņas gaismā es rūpīgi izpētīju papīra lapas. Tās bija numurētas ar ūdenszīmēm.
   Tagad es vairs nebaidījos nekā! Baiļu jūtas biju pār­varējis. Nevarības vietā bija radies naids. Vai tas ir divdesmitais gadsimts?! Es biju nokļuvis klasiskā vidus­laiku alķīmiķa stāvoklī, kad alķīmiķi nolaupījis valdo­šais firsts .. . Droši vien no manis prasīs manas zinā­šanas, kam citam viņiem papīrs. Vai tiešām viņi domā, ka mani var piespiest? Bet kas viņi tādi ir?
   Es vēlreiz pārskatīju un aptaustīju katru mantu, katru priekšmetu istabā. Uz palaga rupjš, melns spie­dogs: «Luftwaffe» — «Kara aviācija»; spilvenā iespiests vērmahta zīmogs. Istabu tie, acīm redzot, ie*kārtojuši ar hitleriskās armijas mantu atliekām.
   Manu uzmanību saistīja neskaidrs plankums uz sie­nas iepretim gultai; es piegāju tam klāt. Plankumam bija krusta veids. «Te ir karājies krucifikss, turklāt pa­visam nesen,» es nodomāju. O nē, no briesmām es ne­baidījos — visu mūžu — katru dienu, katru stundu man bija draudējušas daudz nopietnākas briesmas… Cik daudz ķīmiķu ir ar iedragātu veselību, bet man va­jadzēja strādāt ar visbīstamākajām un sarežģītākajām vielām; ar primitīviem līdzekļiem esmu pagatavojis simtiem kilogramu sprāgstvielu. Bet mani nomāca ne­ziņa. Kāpēc biju viņiem vajadzīgs, kāpēc? … Bet Go­dārs? Varbūt arī viņu ķēris tāds pats liktenis? Vai arī viņš nav ievilināts kādās lamatās?
   Neizģērbies iekritu gultā. Rīta pusē iesnaudos, bet smago durvju čīkstoņa mani pamodināja vienā rāvienā. Es ātri piecēlos un izgāju šaurajā, spraišļainajā gaitenī. Virs manas galvas pakārtais skaļrunis iečērkstējās, skaidri atskanēja ieslēgšanas knikšķis, un tad nodārdēja kāda balss:
   — Vorwārts! Uz priekšu!
   Es devos uz priekšu, kur aiz vaļējām durvīm virs pelēkās betona sienas strēmeles zilgoja debesis. Bet kaut kur no augšas atkal iedūcās rupora pastiprināta balss:
   —    Pastaigāties! Divdesmit minūtes.
   Un es sāku pastaigāties. Vēl vairāk, es pat smējos: notikušā nejēdzīgumam vajadzēja rast izeju. Neatbil­stība starp manu pilnīgo nezināšanu par to, kāpēc esmu šeit nokļuvis, un stingro cietuma sistēmu lika man smieties — sākumā klusītēm, bet vēlāk arvien skaļāk. Jā, es stāvēju pagalmā ar aklajiem, cieši noslēgtajiem vārtiem un smējos, galvu pret saltajām debesīm ar skre­jošajiem mākoņiem atmetis… Drūmās ēkas viena loga aizvirtņi tūlīt pavērās, kāds paskatījās uz mani — pēc gaišajiem matiem un sarkanās sejas tajā es pazinu vienu no vakardienas pavadoņiem, — tad aizvirtņi at­kal pievērās.
   Pagalms! … Tā jau ir gandrīz brīvība. Var pieiet pie mūra, apmest līkumu, apsēsties, palēkāt un, protams, acīm pameklēt kaut ko, kas atklātu manas gūstniecības vietu, iekams ar mani uzsāk kādu spēli. Bet to sāks, citādi mani neņemtos «apstrādāt» ar ieslodzījumu vien- nīcā, ar neziņu, ar šo pagalmu, kas drīzāk atgādina ak­mens maisu…
   —    Pietiks! — noskanēja kāda balss. — Diezgan stai­gāts, ejiet uz savām telpām!
   Es izlikos nesaprotam un gāju uz vārtiem, pie kuru bultas karājās neredzēti liela niķelēta atslēga.
   —    Ejiet uz savām telpām!
   —    Es jau arī eju! … — es iekliedzos. Pagalma ak­mens sprosta pastiprināts, mans sauciens atbalsojās — par to biju pārliecināts! — katrā šīs aklās ēkas kaktā. — Es eju uz savām mājām, es eju uz Beļģiju! — es vēlreiz iekliedzos.
   Un māja mani izdzirdēja. Smagiem zābakiem klau­dzot, pagalmā cieši sapogātos melnos apģērbos izskrēja gari puiši resniem vaigiem, pēc izskata garīgās akadē­mijas semināristi vai policijas kursanti, un saklupa man virsū. Divi sagrāba mani aiz rokām, bet es viņus at- grūdu, un viņi pakrita. Mana pretošanās radīja zi­nāmu apjukumu, acīm redzot, neviens nebija gaidījis
   pretsparu no pavecāka un bezmiega naktī izvārgušā cilvēka.
   Bet es viņiem parādīju, ko nozīmē Mehānikusa ro­kas, — tās taču pratušas ne tikai turēt mēģeni! … Es ar baudu atkāvos no šiem nobarotajiem un trulajiem puišiem, bet mani tomēr sagrāba un atkal iegrūda ka­merā vai cellē. Tā arī netiku gudrs, kā to nosaukt… Bet kas tad tas? Uz galda uzklāta sniegbalta salvete, un uz tās saliktas brokastis.
   Est vai neēst? Ak vai, tas bija grūts jautājums. Est nozīmēja būt spēcīgam, bet tagad es jau tāpat katrā savas rokas nobrāzumā izjutu fizisku baudījumu, ko deva pretošanās varmācībai. Ēdiens droši vien nav sa­indēts, jo nogalināt viņi mani varēja jau sen. Ja esmu viņiem vajadzīgs, tad ar savām zināšanām, esmu vi­ņiem vajadzīgs dzīvs. Bet, kas zina, vai ēdienam nav kas piejaukts? . ..
   Domās sadalīju brokastis dalās, smadzenes automā­tiski noteica, kā veicama analīze, taču visspēcīgākais reaktīvs bija izsalkums. Es ātri apēdu itin visu papīra šķīvīšos salikto un sagatavojos sagaidīt savu cietuma uzraugu ar jautājumu krusu. Viņam taču vajadzēja nākt visu nokopt. Tomēr laiks gāja, bet mani, šķiet, bija aizmirsuši. Es atkal taisījos iziet gaitenī, bet aiz durvīm kāds bija stāvējis, jo tās aizcirtās man pašā de­guna galā un nošķinda bulta.
   Kā pārdzen lopus, tā mani vakarā pārdzina no vienas telpas otrā. Gar gaiteņa sienām špalerās bija nostāju­šies jaunie melnsvārči ar resnajiem mūļiem. Tagad ne­maz vairs nešaubījos, ka esmu nokļuvis kādas katoļu kongregācijas nagos.
   Jaunā telpa bija tikko izkrāsota, dzeltenu, ēvelētu dēļu grīdu, sienas nobalsinātas. No lielās un gaišās is­tabas ar smagajām logu restēm es nonācu vēl plašākā telpā. Tā bija laboratorija. Kaut kāda dīvaina sajūta pamodās manī, kad pārlaidu telpai acis. Protams, tā taču bija manis paša laboratorija! Viss bija neticami rūpīgi atdarināts: tāpat novietots velkmes skapis, tik­pat augsta taburete, uz kuras sēdēdams vēl pirms ne­dēļas titrēju… Es uzrāvu sērkociņu un pieliku pie gāzes degļa: īss plaukšķis — un gāze iedegās ar vien­
   mērīgu liesmu. Te bija viss, kas vajadzīgs darbam. Lielā skapī līdzās bija salikti vācu labāko firmu reak­tīvi. Numurētu papīru kaudzītes gan galda atvilktnēs, gan uz palodzes, it visur, kur vien man gribētos uz­mest savas domas …
   «Kas gan viņus interesē?» es gudroju. Tagad bija pil­nīgi skaidrs, ka esmu viņiem vajadzīgs kā ķīmiķis. Ci­tādi nevajadzētu iekārtot gluži tādu pašu laboratoriju, kāda bija Dinanā.
   Manu vērību saistīja augsta kolba. Taisni tāda stā­vēja manās mājās. Pirms aizbraukšanas tajā biju iegu­vis kaut kādu šķīdumu.. . Jā, jā, es izpildīju kādu Monsas fabrikas lūgumu. Šķiet, es gribēju noskaidrot, vai šķīdumā ir niķelis … Nu, protams, es meklēju ni- ķeli… Es pacēlu kolbu pie acīm un pavisam apmulsu: kolbas dibenā atradās raksturīgās zaļganās nogulsnes. Kolba bija paņemta no mana kabineta!
   Ar skatienu ātri sameklēju dimetilglioksimu — tas atradās savā vietā — un izdarīju Čugajeva* reakciju. Pozitīvās reakcijas rožaini sarkanās nogulsnes apstip­rināja, ka tā ir mana kolba, ka tā ir mana laboratorija. Deglis, uz kura es karsēju kolbu, arvien vēl šņāca, tā­pēc nebiju dzirdējis soļus. Es pacēlu galvu — manā priekšā stāvēja Frēzers. Žaks Frēzers samulsis un pār­steigts neizpratnē skatījās manī, bet pie durvīm rātni tupēja Alma un, no vienas kājas uz otru mīņādamās, šad tad klusi iesmilkstējās.
   —    Kārli, — Frēzers iesāka, — ko tu te dari? Kur ir Godārs?
   —    Kas tevi te atsauca? Ko tu te meklē?
   —   Tu apņēmies strādāt citā vietā? Bet kur ir Go­dārs, kas ar viņu noticis?
   —   Godārs? Kas to lai zina, kur tie viņu noslēpuši! Kā tu te nokļuvi?
   —    Es saņēmu telegrammu, tavu telegrammu, Kārli, te tā ir… — un viņš man pasniedza lapiņu: «Brauciet nekavējoties, atradu Godāru. Kārlis.»
   —    Ko lai saka, — es atteicu, — tu esi iemānīts la­matās, tāpat kā es, iespējams, tāpat kā Godārs. Un tas ir viss! ..,
   Man uzreiz kļuva vieglāk, man līdzās bija Zaks, es atrados gandrīz vai parastajos apstākļos. Bet joprojām ap mums tinās neziņa. Kam tas viss bija vajadzīgs? Kā­pēc neviens man nekā nesaka? Kur ir Renē?
   Vienreiz dienā mums atļāva iziet pagalmā. Bet tas vairs nebija šaurais un neērtais, akai līdzīgais pagal- miņš. Tas bija plašs senlaiku parks gar klostera sienām. Tiesa, žogu visā garumā apsargāja bruņoti vīri, bet augstajā, vistu būrim līdzīgajā tornī stāvēja sargs ar ložmetēju. Mēs bijām pilnīgi atšķirti no visas pa­saules.
   Negaidot mums izlīdzēja Alma. Mēs taču, par laimi, Almas pirmapmācību bijām veikuši vācu valodai rad­niecīgajā flāmu valodā. Tagad Alma ļoti ātri apguva pāris simtu vienkāršāko vācu vārdu no tās parastā vārdu krājuma un atnesa mums visas jaunākās ziņas. Gandrīz viss, ko Alma mums ziņoja, tai pašai nebija saprotams. Protams, Alma patieso stāvokli nesaprata un reiz mūs tikko neiegāza . ..
   Garlaicības mocītā nometnes sardze varēja stundām ilgi vērot Almas trikus. Sargus pārsteidza tās saprātī­gums. Reiz, kad no dežūras brīvie puiši smieklos locī­jās par katru Almas numuru, viens no tiem pa jokam izmeta:
   —   Tā jau izturas kā cilvēks! Tik tiešām!
   Šāda uzslava Almai bija sevišķi pa prātam, un viņa jautri sāka lēkāt uz pakaļkājām. Kāds no puišiem pie­bilda:
   —    Tik vien trūkst, ka nerunā …
   Alma pieskrēja pie Frēzera, sagrāba viņa kabatu, kurā atradās runas aparāts. Frēzers nobālēja.
   —   Tā nevajag, Alma, — viņš sacīja. — Tā nedrīkst, nomierinies!
   Alma jutās apvainota — viņai tā gribējās parādīt savu prasmi runāt! Tolaik Alma jau mācēja ļoti pre­cīzi atdarināt valodas skaņas un, par ko visvairāk bija
   jābrīnās, bez kļūdīšanās pateikt reiz dzirdēto, kaut arī visu nesaprata.
   Almai atļāva brīvi iet itin visur. Reiz labu laiku tā netika manīta. Tā pārnāca ļoti satraukta. Tikko Frēzers kādā drošā stūrī bija izņēmis no kabatas aparātu un tā kontaktus pievienojis kakla siksnai, Alma nobēra:
   —   Alma … žogs … iztaisīja durvis … iet staigāt tālu…
   Tiešām, tai bija izdevies zem dzeloņstieplēm iztaisīt spraugu. Frēzers nekavējoties nomaskēja šo vietu ar sausām lapām.
   Nākamajā dienā notika pirmā saruna ar tiem, kuri mūs bija sagrābuši savā varā. Plašā kabinetā mani sa­gaidīja pieklājīgs pavecāks vīrs.
   Glaudīdams mazu, pieradinātu vāverīti, kas bija ieķē­rusies viņa sutanas piedurknē, viņš klusi un mierīgi man vaicāja:
   —    Vai tad jums kā trūkst? Jūs dabūjāt savu labora­toriju, atbrauca jūsu palīgs. Esat apgādāts ar visu … Strādājiet!
   —    Man vajadzīga brīvība!
   —    Bet mums — jūsu mnemonāls! — atklāti un stin­gri paziņoja garīdznieks. — Apbrīnojams atklājums, — viņš glaimīgi turpināja, — apbrīnojams! Brīnišķīgs, es teiktu pat. .. dievišķīgs! Jūs būsiet bagāts cilvēks, dok­tor Mehāniķus, ļoti bagāts! Bet neviens nedrīkst zināt, pie kā jūs strādājat. Ar gudru ziņu mēs jūsu vārdā pieprasījām un izņēmām no apgrozības visus rakstus, ko pārsteidzīgi bijāt nosūtījis žurnāliem. Mēs lauzām visus jūsu kontraktus… Un nedomājiet sabotēt! Jums jāstrādā, jūs esat dzimis ķīmijai, pētniecības darbam, un jūs strādāsiet, doktor Mehāniķus!
   —    Bet kur ir Renē Godārs? — es noprasīju.
   —    Kas? Kā jūs teicāt? … — garīdznieks pārjautāja. — Renē Godārs? Pirmo reizi dzirdu šo vārdu…
   Un es devu savu piekrišanu. Kāda laime, ka meln­svārči tehnikas jautājumos allaž ir neprašas! Mnemo­nāla ražošanai es pieprasīju visneiedomājamākos reak­tīvus. Man piegādāja visu un vislabākās kvalitātes. Pēc dažām dienām Frēzers jau varēja samontēt pirmo bumbu.
   Acu apmānīšanai es sintezēju nelielu porciju mne­monāla. Doma to izmantot atbrīvošanās nolūkos mums ienāca prātā gandrīz vienlaikus.
   —   Žak, — es sacīju, — to nolādēto gāzi mēs pa­gatavosim!
   Frēzers pamāja ar galvu:
   —    Katrā ziņā! Un sagatavosim to labi daudz …
   Es nekavējoties uzsāku pusrūpnieciskas aparatūras montāžu. Mūki bija sajūsmā… Es nezināju un ne­varēju pat iedomāties, kam viņiem vajadzēja manu gāzi. Bet viņi pildīja gāzi balonos, šim nolūkam zem klajām debesīm uzstādījuši diezgan spēcīgu kompre­soru, ko caurules savienoja ar mūsu laboratoriju.
   Drīz mūs apmeklēja kāda ļoti svarīga persona. Tas bija resns vīrs ar gaļīgu degunu, vecmodīgām raga bril­lēm ar bieziem stikliem. Es viņam laikam tīri labi pa­tiku, viņš pat apgāja man apkārt, apmierināts mani noskatīdams un skaļi elsādams. Es ļoti skaudri izjutu sevi kā iegūtu, pareizāk — nozagtu mantu. Kā es sa­pratu, viņš bija visu šo brašo melnsvārču sabiedrības galva.
   —    Ak tad jūs esat Kārlis Mehānikuss? — viņš jau­tāja. — Jūs esat visķīmiskākais ķīmiķis, ar kādu man gadījies tikties! …
   —    Pateicos …
   Es klusām vēroju viņu.
   Istabā ienāca jauns klostera brālis un, zemu pakla­nījies, sacīja:
   —    Jūs gaida, jūsu… — Klostera brālis, acīm redzot, gribēja «norīt» vai nu kādu titulu, vai uzrunu, kas mums atklātu šīs svarīgās personas stāvokli garīdz­nieku hierarhijā, bet tuklais kungs tā paskatījās uz jau­nekli, ka tam kājas saļodzījās.
   —    Strādājiet, strādājiet, Kārli Mehānikusa kungs… Es jūs netraucēšu, — mums sacīja viesis vai drīzāk mūsu pavēlnieks. — Un tas ir jūsu palīgs? Frēzera kungs? — Garīdznieks, ar Frēzeru saskatījies, pēkšņi iesaucās: — Izdarīt kratīšanu! Tūlīt un visrūpīgāko kratīšanu! …
   … Pēc divdesmit minūtēm mūsu pagatavotās bumbas
   jau atradās uz laboratorijas galda. Mūsu viesis, galvu kratīdams, jūsmoja par bumbu asprātīgo uzbūvi…
   Starp mums atņemtajām mantām bija arī «Almas balss», ar kuras palīdzību tā varēja sarunāties. Tās no­zīme mūkiem nebija saprotama, bet viņus biedēja tas, ka šai alumīnija kastītei bija tiešs sakars ar radioteh­niku.
   —    Uztvērējs! Raidītājs! Šausmas! … — sauca mūki, cits citam šo aparātu rādīdami.
   Viens no tiem jau grasījās aparātu ievilkt savā pla­tajā piedurknē, kad Alma, kas satraukta vēroja savu balsi ejam no rokas rokā, pēkšņi sirdīgi ierūcās. Viens mirklis — un mūkam klātos slikti. Frēzers atkal izglāba stāvokli.
   —    Mēs uztaisīsim citu! — viņš skaļi noteica, ar žestu nomierinājis Almu un paskatījies tai acīs.
   Visi nodomāja, ka runa ir par mums atņemto uztvē­rēju vai raidītāju, un ilgi jutās sašutusi par mūsu «bezkaunību». Tikai Alma vien saprata Frēzera vārdu jēgu.
   Nabaga Alma! … Kad mūki bija aizgājuši, paņem­dami līdzi savas trofejas, tā sāka skraidīt pa laborato­riju, rāmi kratīdama nodurto galvu. Šai brīdī tā ļoti at­gādināja satrauktu, domās nogrimušu cilvēku.
   .. . Mūsu stāvoklis kļuva daudz nedrošāks. Pie manis un Frēzera tagad pastāvīgi kāds atradās. Visai bieži mēģene no Frēzera rokām vispirms nonāca uzrauga ro­kās, un viņš tikai pēc zināmām pārdomām to pasniedza man. Jādomā, mums pieliktie mūki bija izmācījušies no galvas, kādas «bīstamās vielas» varētu būt pamatmate­riāls sprāgstvielām. Vajadzēja man paņemt rokās kolbu ar toluolu, kad trīs četri acu pāri neatlaizdamies vēroja, ko es daru un kur es likšu iegūto vielu.
   Taču barveži juta, ka ierobežot mūsu darbus tikai ar viņiem vajadzīgās gāzes ražošanu ir nerealizējams uz­devums. Viņiem vajadzēja samierināties ar dažām mūsu patstāvības atliekām. Mums turpretim kļuva skaidrs, ka galvenās cerības tomēr jāliek uz mnemonālu. Es pama­zītēm sāku pētīt, kā mnemonālu absorbē * dažādas vie­las. Pēkšņi noskaidrojās, ka parastajās gāzmaskās
   lietotās vielas praktiski mnemonālu neabsorbē. Aktīvā ogle gan mnemonālu absorbēja, tomēr nepietiekami, turklāt man nebija iespēju aktivēt to līdz galam, jo trūka krāsns izkarsēšanai bez gaisa pieejas. Silikagels uztvēra gāzes vieglāk, tomēr nepilnīgi. Ko visu mēs ne- izmēģinājām!… Beidzot starp dažu metālu oksīdiem atradās mums vajadzīgie drošie gāzes absorbētāji. Ta­gad varēja padomāt arī par masku.
   iii
   No savas «balss» šķirtā Alma bija grūtsirdīga. Viņa pat nenāca ar mums kopējās pastaigās. Kā nožēlojām, ka nebijām viņu palaiduši ar runas aparātu brīvībā, kad vēl varējām to izdarīt! Reiz kādā pastaigā Frēzers man parādīja ar samelnējušām lapām aizbērto spraugu, ko bija izkašņājusi Alma.
   —   Vai nevajadzētu to paplašināt? — es ieteicos.
   —      Divdesmit minūšu pastaigas laikā? — Frēzers jau­tāja. — Un mūs taču novēro! Naktī jau mūs tik un tā ārā nelaidīs …
   —    Jā, tālu vis netiksim… Bet ja mēs sūtītu Almu?
   —    Uz kurieni?
   —     Ar zīmīti — kā kuģu avārijā cietušie izmet pudeli ar savām koordinātēm.
   —   Bet pie kā Alma nonāks?
   —      Ir risks, piekrītu… Bet es paļaujos uz Almu. Tai var ieskaidrot, kāds izskatās policists, un tikai viņam tā ļaus paņemt vēstulīti no kakla siksnas.
   Frēzers aizsteidzās uz māju un atnesa vairākas pa­pīra lapas. Es izdzirdu kādu sargu jautājam:
   —    Kam jums papīrs?
   Uz to Frēzers atbildēja:
   —     Doktoram Mehānikusam iešāvās prātā ģeniāla doma!
   —      O, ļoti priecājos! Nododiet doktoram manus lai­mes vēlējumus, — ar cieņas pieskaņu balsī noteica sargs.
   Jāteic, ka priekšniecība, sargus ar mūsu veicamā darba svarīgumu iebiedējusi, bija modinājusi rupjajos un aprobežotajos mūkos bijīgu attieksmi pret mums. Mēs tiem bijām kaut kas līdzīgs noslēpumainajiem bērnu pasaku burvjiem.
   Frēzeram pa priekšu tecēja Alma. Es atsēdos uz celma. No šejienes cauri dzeloņstieplēm varēja redzēt tuvējo ciematu laukus un birzis.
   Frēzers uzrakstīja mazu vēstulīti. Tās aptuvens sa­turs bija šāds:
   Kungi!
   Pie jums griežas Beļģijas pilsoņi Kārlis Mehānikuss un Zaks Frēzers, kurus nelikumīgi un ar viltu aizturē­jusi slepena reliģiska organizācija. Mūsu vienīgā vaina, ka esam atklājuši loti spēcīgu nervu indi, kas rada īs­laicīgu aklumu un izraisa acu priekšā tēlus, kas atbilst katra tēlainajai domāšanai. Mūsu atrasto gāzi izlietoja ārstniecības nolūkos. Mēs uzskatām par savu pienā­kumu sniegt paskaidrojumus par atrastās vielas iedar­bības raksturu, jo mums nav skaidrs, kādi mērķi ir re­liģiskajai organizācijai, kas mūs sagūstījusi. Mums ir aizdomas, ka mūsu pētniecības darbu biedrs Renē Go­dārs, bijušais garīdznieks, kas, tāpat kā mēs, dzīvoja Dinanā pie Māsas, atrodas tais pašās rokās.
   Glābiet mūs!
   Suns jūs atvedīs uz klosteri, kur tiekam turēti gūstā. Atbildi var atsūtīt ar suni. Kakla siksnu nost neņemt!
   Kārlis Mehānikuss, Zaks Frēzers
   Zaks uzmeta mūsu cietuma aptuvenu plānu, norādīja laboratorijas galveno korpusu un novērošanas posteņu izvietojumu. Frēzers rādīja Almai, kā iet un kā ģērbies cilvēks, kuram tā nodos vēstuli. Vēstulīti pie kakla sik­snas novietojuši, palaidām Almu ceļā.
   •— Kaut nu Alma nonāktu pie policista! — Frēzers noteica. — Vismaz tas ir droši, ka cilvēkam, kuram Alma tuvosies, pie sāniem būs portupēja un pistole. Manuprāt, Alma mani saprata.
   Alma bija projām vairākas dienas. Pa šo laiku mēs ar Frēzeru izgriezām no automobiļa kameras gumijas gabaliņus un salīmējām divas maskas, ar ko aizsegt de­gunu un muti. Tas bija grūts darbs, jo mūs kontrolēja vēl stingrāk. Laboratorijā tagad visu laiku sēdēja pieci seši zeļļi sutanās. Almas nozušana radīja mūkos apju­kumu, bet tie centās mums nerādīt, cik ļoti tie uz­traucas.
   Trešās dienas vakarā pēc Almas aiziešanas mūs aiz­veda uz dušu.
   Mēs izģērbāmies mazā istabiņā ar augstu, šauru lodziņu, kas bija aizkrāsots ar baltu krāsu. Lodziņš bija man neaizmirstamā betonētā pagalma pusē. Frēzers uz­rausās uz palodzes un palūkojās pa nejaušu ieskrāpē- jumu aizkrāsotajā rūtī. Pēc viņa arī es nelaidu garām izdevību apmierināt ziņkāri. Pagalmā stāvēja liela, gaiš­pelēka mašīna, gluži tāda pati, kādā mani atveda no Frankfurtes. Pie tās piegāja šoferis un aizbrauca to uz pagalma otru galu, atbrīvodams vietu divām smagām mašīnām ar mēbelēm. Puiši ātri krāva ārā galdus un krēslus, turpat pagalmā raudami nost saeļļoto papīru no niķelētajām caurulēm.
   Vēlreiz redzējām šīs mēbeles, kad tās nesa garām mūsu laboratorijai uz gaiteņa viņu galu, kur bija sa­skatāmas smailas, pēc griezumiem spriežot, ļoti senat­nīgas durvis. Aiz durvīm bija kāda plaša zāle, domā­jams, klostera veclaiku lūgšanas telpa.
   —    Kaut kas gatavojas! — norūpējies man sacīja Frēzers, kad mums laimējās palikt divatā. — Žēl, ka nav Almas! Kā mums pašreiz tās vajag! Es to aizsūtītu tur, uz to zāli!
   —    Melnsvārči tā kā tā viņai atņemtu aparātu.
   —   Arī bez tā mēs visu dabūtu zināt. Es te kaut ko atradu! …
   Izrādās, Frēzers, atdarīdams vēl kādu neizkrautu kasti ar maniem Dinanas aparātiem, bija uzgājis savas mazās radiotehnikas darbnīciņas iekārtu. Viņš bija tik priecīgs, ka apmierināts nosēcās. Mūki uzreiz pievērsa viņam uzmanību. Frēzeram vajadzēja vairāk reižu no­šķaudīties, lai novērstu aizdomas. Tikai tāpēc, ka kaste kratīšanas dienā vēl nebija atvērta, tās saturs palika
   neskarts. Starp citām mantām tur atradās mazs mikro­fons, kā arī vadu un lampu komplekts.
   Frēzers samontēja pastiprinātāju turpat vai mūku acu priekšā. Naktī savā kamerā ar degošu sērkociņu viņš metināja vara vadus, tina pretestības. Dienā viņš lodēja īpaši svarīgus mezglus ar garu vara stienīti. Viņš ar šo stienīti vienaldzīgi maisīja kolofonija šķīdumu, it kā manā uzdevumā laiku pa laikam karsēdams stienīti uz gāzes degļa uguns. Veikla kustība, un lodējuma spī­dīgā pilīte nogulās savā vietā. Tas bija visveiklākais triks, ko es jelkad tiku redzējis.
   Mēs beidzamajās dienās strādājām sevišķi cītīgi, un pagalmā krājās mnemonāla balonu kalni. Mums mazliet uzticējās, tāpēc tagad varējām ieiet viens otra cellē gandrīz vai katrā laikā.
   Alma atgriezās piektajā dienā. Mūki gandrīz vai ap­ošņāja suni, bet Frēzers, Almu pie spraugas sagaidījis, paguva paņemt no kakla siksnas vēstulīti un raķešu pistoli. Vēstulītes saturs mūs pārsteidza, iepriecināja un lika būt modriem.
   M. un F. kungi!
   Ar melnsvārčiem neķildojamies… Pēc raķetes jūs gaidīs mašīna krustcelēs ziemeļrietumos no klostera.
   Jūsu draugi

   I
   Žaks Frēzers turpina šīs piezīmes. Kārļa Mehānikusa vairs nav. Es zināju, ka savu dienasgrāmatu Kārlis glabā termosā. Mans pienākums ir pabeigt viņa dzīves stāstu …
   Todien, kad atgriezās Alma, manā cellē iemeta acis «mans» mūks.
   —           Ieejiet pie doktora Mehānikusa, — viņš sacīja. — Pēc stundas pa gaiteni vairs nedrīkstēs staigāt. Līdz pašam rītam durvis būs noslēgtas.
   Es devos uz blakus celli un šo brīdinājumu darīju zināmu Kārlim.
   —           Pa gaiteni nedrīkstēs staigāt? Vai viņš tā teica? — Kārlis pārjautāja. — 2ak, viņiem kaut kas ir padomā! Manuprāt, te gaidāms kāds kongress.
   —    Kongress? Tiešām, kam tik daudz mēbeļu?
   —          Jā, jā, te sabrauc kaut kādi viesi. Neliešu kon­gress, nekas cits! . ..
   —          Man viss ir sagatavots, — es sacīju. — Palaidīsim Almu …
   Es pieklauvēju pie durvīm un lūdzu atļauju izvest suni pagalmā.
   —          Tikai ātri! — man atcirta. — Pēc pusstundas dur­vis aizbultēsim, tāda ir pavēle.
   Mēs izgājām ārā, un es, pie Almas noliecies, sīki pa­skaidroju, kas tai darāms. Kārlis gaidīja mani pie dur­vīm ar mikrofonu un saritinātu tievu vadu rokā. Es pa­vēru durvis. Alma ieņēma mutē mikrofonu, žigli aiztecēja pa gaiteni un noslēpās tumšajā nišā pie smai­
   lajām zāles durvīm. Vads tai nopakaļ ritinājās vaļā, bel gaitenī bija diezgan tumšs, lai neviens to nemanītu.
   Pēc dažām minūtēm durvis noslēdza. Sardzei nebija vaļas turēt mūs prātā, un mēs varējām ķerties pie pa­stiprinātāja. Neteikšu, ka tas man izdevās, bet dzirda­mība bija diezgan skaidra. Dzird atveramies durvis, dzird nočīkstam durvis … Es lāgu lāgiem izslēdzu un ieslēdzu pastiprinātāju, jo ļoti bažījos par paštaisītajām baterijām. Ar tām varēja pietikt tikai stundām divām. Pēkšņi skaļrunī kaut kas iešņācās, šķita, ka tas ienests koncertzālē un tūlīt atskanēs mūzika.
   Mēs pieplakām pie pastiprinātāja, un Kārlis pa­ziņoja:
   —    Alma iegājusi zālē!
   Skaļrunī varēja dzirdēt bīdām krēslus un daudzus cilvēkus sarunājamies.
   Tad austiņās atskanēja kāda balss. Ļoti pazīstama balss…
   —   Tas ir mūsu viesis, — noteica Kārlis, — kurš pa­vēlēja izdarīt kratīšanu.
   Es pamāju ar galvu.
   Troksnis drīz norima. Bet tas, ko mēs izdzirdējām, zi­benīgi lika mums aizmirst visu citu.
   —    Vai abats Hilds ir šeit? — jautāja tā pati balss. — Šeit. Pateicos .. . DAkū kungs? Arī šeit… — Iestā­jās klusums, acīm redzot, šīs sapulces vadītājs sakār­toja domas. — Kungi, man ir grūti iesākt! — beidzot teica tā pati balss. — Esmu satraukts .,.
   Zālē bija dzirdama viegla sakustēšanās. Acīm redzot, vārdiņš «satraukts» nekādi nepiederējās mūsu paziņam.
   —    Jā, kungi, esmu satraukts! — stingri atkārtoja tā pati balss, un troksnis acumirklī mitējās. — Tam, kas mums šodien stāv priekšā, tikpat kā nav nekā līdzīga vēsturē. Jūtos lepns un laimīgs, mani žilbina mūsu nā­kotnes perspektīvas un šī mirkļa svinīgums! Un tai pašā laikā man ir baismi. Jā, man ir baismi par tiem, kuri uzdrošināsies atkrist no mums, man baismi par tiem, kuri kļūs neuzticīgi mums . .. Brāļi, man baismi par viņiem! Atstāti pašu ziņā, bez atbalsta mūsu brālībā, viņi aizies neziņā, kā neziņā aiziet tauriņi ar pirmo saltā vēja pūsmu… Bet nekas nerodas no jauna, viss
   tikai atkārtojas, kungi. Vairāk nekā pirms trīssimt ga­diem dižais Ignācijs Lojola * nodibināja jezuītu ordeni. Varenais un plašais ordenis nesa Jēzus vārdu visattālā­kajos pasaules nostūros. Diplomāti un karavadoņi, ga­rīdznieki un rakstnieki, vienkāršie misionāri — tie visi bija uzticīgi un drošsirdīgi, izveicīgi un stingri krusta karotāji! Sešus gadus Lojola gaidīja, līdz jezuītu ordeni atzīs Roma .. . Un Roma atzina jezuītu vareno ordeni, uzticēja tam lielus pienākumus un lika uz to lielas ce­rības .. . Mēs esam pats galvenais katoļu baznīcas priekšpulks. Savu priekšgājēju pieredzes bagātināti, iz­mantodami katru dieva prāta visbrīnišķīgāko atklāsmi, ko bieži vien piedēvē atsevišķiem zinātniekiem — kas būtībā ir tikai akli ieroči tā kunga rokās, mēs izpildī­sim mūsu svētās Romas katoļu baznīcas norādījumus!
   Bet, jo dižāks ir mērķis, jo grūtāks ir ceļš uz to. Sīk­sta turēšanās pie maldiem, neizpratne, ka jaunajos ap­stākļos jāizpaužas lielai elastībai, ir sagādājusi bries­mīgu, tomēr labojamu ļaunumu mūsu vienīgi pareiza­jai, vienīgi patiesajai reliģijai…
   Kungi, ir atnākuši jauni laiki. Lai gan Romas nemal­dīgā un cildenā politika allaž ir vedusi uz jaunām, ar­vien jaunām uzvarām, tomēr mūsu diženais ceļš .bijis saistīts ar lieliem zaudējumiem. Man jums, kungi un brāļi, jāatgādina laiks, kad pār zemēm, kur pašreiz esam sapulcējušies, reiz plīvoja fašistu partijas karogs. Ak vai! Sis laiks nogrimis pagātnē. Niknais un uzti­cīgais cīnītājs pret starptautisko boļševismu — fīrers dažu labu reizi nesaprata mūsu pūles, un dāsnā roka, ko viņam sniedza svētais krēsls, bieži vien palika gaisā karājamies. Bet kurš cits, ja ne Roma pirmā atzina Ādolfa Hitlera jauno valsti? Jā, jā, kungi un brāļi, šo faktu bieži noklusē, bet taisni Vatikāns 1933. gada 20. jūnijā noslēdza ar nacionālsociālistisko Vāciju tās vēsturē pirmo starptautisko līgumu! Šai faktā es sa­skatu dieva pirksta mājienu. Mūsu grūtajos laikos, kad boļševisms jo vairāk izplatās uz zemes, kāškrusta un Vatikāna cieša savienība ir vajadzīga vairāk nekā jeb­kad agrāk. Šai savienībai jātop par balstu cīņai pret bezdievību un komunismu. Mēs kļūsim par apslēptu kodolu katrai kustībai, kuras karogā stāvēs rakstīts:
   «Dievs, privātīpašums, antiboļševisms». Mēs ceram, ka jauns karš pacels no pelniem kāškrusta karogu un at­dos Vatikānam tā varenību un dižumu. Bet pagai­dām … pagaidām mums jāsaista ļaužu sirdis un prāti.
   Es beidzu … Pateicos par atzinību, ko ar dieva pie­šķirto varu lasu jūsu sirdīs. Esmu pārliecināts, ka mūsu jaunais ordenis, kas oficiāli guvis nosaukumu «krusta karotāji», veiks tam vēstures uzlikto uzdevumu. Lai­mīgi jau ir mūsu jaunās biedrības pirmie soļi. Kungi, abats Hilds jums pastāstīs par neparasto, dievišķo at­klājumu, kas nonācis mūsu ordeņa rokās, — par atklā­jumu, kurā skaidri redzam mūsu kunga Jēzus Kristus žēlastību! …
   Skaļrunī ieskanējās abata Hilda aizlūzusī, taču lab­skanīgā balss, bija jūtams, ka tas ir pieredzējis spre- diķotājs.
   — Brāļi! — iesāka abats. — Brāļi! Cilvēka grēcīgā būtība padara viņa dvēseli par cīņas lauku ar daudza­jiem kārdinājumiem un paša velna ķēniņu un viņa pa­kalpiņu baru. Briesmīgi vilinājumi neļauj mums, baz­nīcas kalpiem, īstenot mūsu lielo darbu. Lai sasniegtu svēto mērķi, katoļu baznīca kopš senseniem laikiem piekopusi daudzas slepenas izdarības. Savā laikā tika ievērots, ka ticība ļoti pieņemas spēkā, ja ticīgajam šad un tad šķiet, ka viņš redz debesu zīmes, ka viņš redz brīnumu! Bet mūsu laikā, kad virs mums trauc tē­rauda putni, kad daudzi draudzes locekļi savos televi­zoros redz attēlu pārraidi milzīgos attālumos, kad tie bez bailēm runā pa telefonu, sūta telegrammas, — pār­steigt ar brīnumu, izdomāt brīnumu ir ārkārtīgi grūti. Vēl gluži nesen, pagājušajā gadsimtā, varēja debesīs projicēt svētbildes attēlu un ar to parādīt tautai brī­numu, turpretim šobrīd par to pasmīnēs pat pusaudzis. Skatīt «dzīvo dievu», apgūt vīziju noslēpumu ir Romas katoļu baznīcas neatliekams uzdevums. Mūsu vadītāja minētais atklājums tika pārbaudīts manā draudzē… Protams, ne visi ticīgie bija apmierināti ar redzēto, bet pamazām var panākt, ka atgriežas patiesi dedzīgā tiek­sme pēc reliģijas, lai ikviens, kurš apmeklē baznīcu pēc paraduma, pēc tradīcijas, kas jo sevišķi raksturīgi mantīgajām šķirām, pēc katra baznīcas apmeklējuma
   tiktu pakļauts spēcīgai un mērķtiecīgai brīnuma iedar­bībai, neparastā iedarbībai, ko diez vai spēs izskaidrot vienkāršie draudzes locekļi! … Bet tie, kuri vēlēsies uzzināt patiesību par dažu dīvainu parādību cēloņiem, nevarēs nodoties nešķīstām pārdomām dievkalpojuma laikā.
   Viņa mēneša pēdējā svētdienā es pēc mūsu garīgā vadoņa ierosmes dievkalpojuma laikā izdarīju apbrī­nojamu eksperimentu. No šā vārda nav jābaidās, tāpat kā garīdznieki nebaidās lidot lidmašīnās, iespiest Vati­kāna rakstus modernajās tipogrāfijās, runāt radiostu­diju mikrofonā un piedalīties sporta spēlēs … Saņēmis balonu ar zināmo dievišķīgo gāzi un iepriekš pats pie sevis pārbaudījis, ka tā ir pilnīgi nekaitīga, es kāpu kancelē un uzrunāju draudzi. Mana svētdienas spre­diķa t^ma bija: «Meklējiet, un jūs atradīsiet.»
   Sprediķī pastāstīju ticīgajiem par dažām brīnumai­nām parādībām, kuru īstenību nevar apšaubīt. Es uzma­nīgi vēroju savu ganāmpulku. Viss ritēja kā parasti. Oto Meks — vecā Meka dēls, klusītēm laiku pa laikam spaidīja viņam blakus sēdošās aptieķnieka jaunās sie­vas roku. Beidzamajos'solos sačukstējās par pasaulī­gām lietām. Birģermeistars ķerstīja uzbāzīgu mušu … Es tīši pacēlu balsi un sāku runāt par to svētlaimi, ko pārdzīvo taisnīgais, kas izpelnījies godu ieraudzīt dievišķo atklāsmi. Šai brīdī pēc mana mājiena baznīcas kalps atgrieza krānu gāzes balonam, kas bija paslēpts aiz altāra.
   «Domājiet par dievu!» es uzrunāju draudzi. «Domā­jiet par dievu, un savā neizsakāmajā žēlastībā viņš no­stāsies jūsu priekšā.» Izbrīna vaidi izlauzās no manu baznīcēnu krūtīm. Viņi redzēja dievu! … Tai brīdī arī manām acīm atklājās dievišķīga aina… Vairākas rei­zes skaļi atkārtoju: «Domājiet par dievu!» Un katru reizi mana auss uztvēra nopūtas un karstas lūgšanas.
   Lai mani netiesā, ka savas ausis turēju vaļā, taču visvairāk tika aizlūgts par daždažādām pasaulīgām lie­tām! Es taustīdamies nokāpu lejā pa kāpnēm un no­klausījos …
   Birģermeistars lūdza dievu kungu — ko, spriežot pēc viņaf lūgšanas, tas tiešām redzēja savām acīm, — lai
   dievs tas kungs viņam dāvājot pilsētas valdes revīzi­jas laimīgu nobeigumu. Map jau sen bija aizdomas, ka mūsu pilsētas kanalizācijas labošana nav tīra lieta, un tagad ar labpatiku klausījos viņa atzīšanos. «Ak tu ne­šķīstenis!» es nodomāju, atcerēdamies šā liekuļa svē­tulīgo ģīmi pēdējā grēksūdzē. Lai kā pūlējos izvilkt pa­tiesību, viņš minēja visvisādus savas beidzamās nedē­ļas grēkus, bet par pašu galveno ne pušplēsta vārda…
   Oto Meks, kāda ļoti turīga pilsoņa dēls, karsti lū­dza, lai dievs dodot drīzu nāvi viņa tēvam, kura vese­lība pagaidām nevienam vēl nemodināja bažas …
   Viss slepenais kļuva man zināms. Karstās lūgšanas kļuva arvien dedzīgākas, līdz dievišķās gāzes koncen­trācija baznīcas caurvējā sāka mazināties. Cauri mūsu skolotāja Jēzus Kristus tēlam sāka iznirt baznīcas ap­veidi. Es uzkāpu kancelē un reižu reizēm aicināju ticīgos, lai viņi pateicas mūsu kungaifl par brīnumu, ar ko viņš uz mūžu mūžiem aplaimojis mūsu nabaga baz­nīcu.
   Draudzes locekļi gāja ārā no baznīcas dīvaini no­mākti, pārsteigti un bezspēcīgi. Vesels pūlis" gaidīja mani pie ieejas biktstelpā. Grēksūdze mani ļoti inte­resēja, un tās rezultāti bija apbrīnojami. Dievu kungu bija redzējuši turpat vai visi baznīcēni, bet redzējuši to atbilstoši savām iekšējām noskaņām, iekšējām prasī­bām un iespējām …
   Tuka kungs grēksūdzē man dedzīgi stāstīja, ka mūsu dievs kungs un Gladbahas apgabala prokurors esot līdzīgi viens otram kā divas ūdens piles, ka dievam kungam esot lielas, krāsotas, spurainas ūsas un ka viņa labā roka kasot vienā kasīšanā kreiso roku… Šī atzīšanās man jo saprotamāka tāpēc, ka, būdams viņa krustmātes — dievbijīgas un pļāpīgas sievietes bikts­tēvs, es zināju, ka daža laba automašīnu pārdošanas operācija ne vienmēr bijusi pieņemama no likuma vie­dokļa.
   Aptieķnieka sieva dievu kungu bija redzējusi kā jautru večuku, kas ļoti vēlīgi viņu uzklausījis un ie­kniebis tai smakrā. «Gluži kā jūsu priekšgājējs abats Zigbāns, viņš bija tik mīļš, tik mīļš!» Es, protams, neiedrošinājos nabaga sievietei paskaidrot, ka mūsu
   dievam kungam nevar būt nekā līdzīga ar manu priekš­gājēju abatu Filipu Zigbānu, kuru atcēla sakarā ai daudzajām sūdzībām par garīdznieka necienīgo laksto- šanos ar draudzes loceklēm.
   Daudzi jauni cilvēki vaļsirdīgi atzinās, ka viņi gan mūsu kungu Jēzu Kristu redzējuši, taču vislielāko uz­manību veltījuši daudzajiem eņģelīšiem, kas augumā un sejā apbrīnojami atgādinājuši visvairāk pazīstamās kinoaktrises.
   No pirmā acu uzmetiena grēksūdzes rezultāti nebija labvēlīgi, bet, ja kāds no jums, brāļi, būtu varējis neredzams būt klāt mūsu baznīcā un redzējis baznīcēnu degošās acis, tad jūs būtu sapratuši, ka svētās katoļu baznīcas rokās nonācis varens ierocis! …
   —   Vai bija arī tādi, kas dievu netika redzējuši? — atskanēja jautājums.
   —    Pavisam nedaudzi… Iespējams, ka te sava no­zīme bija maniem priekšdarbiem. Mana dieva piesauk- šana, nerimtīgā griešanās pie dieva …
   —    Bet kā lai sasaista dieva ķecerīgo izskatu, kas pa­rādās ticīgā cilvēka garīgajā skatījumā, ar šā dieva patieso izskatu?
   —    Dievs kungs, — atbildēja abats Hilds, — radījis cilvēku pēc sava ģīmja un līdzības. Lai mūsu neticami grūtajos apstākļos mēs palīdzam cilvēkam radīt dievu pēc viņa paša, viņam tuvas un saprotamas līdzības! … Nāks laiks, un draudzes locekļu savstarpējās intīmās pārrunās, kuras nedrīkst un nevajag traucēt, tiks ra­dīts zināms vispārināts izskats. Baznīcas uzdevums — iesakņot ticīgo apziņā visus nepieciešamos priekšnotei­kumus, lai iedomātā dieva tēls būtu cik vien iespējami tuvs mūsu baznīcas garam …
   —    Kas tad tas?! — pēkšņi atskanēja jaunā ordeņa vadītāja spalgā balss. (Mēs ar Kārli bijām pieplakuši pie skaļruņa.) — Kam tas suns? … Vai redzat, abat, tas slēpjas aiz jūsu sutanas … Kas to te ielaidis?
   —   Tas ir doktora Mehānikusa suns …
   —    Muti! — strupi iesaucās vadītājs, un viņa vārdi izvērtās kliedzienos. — To vajag saķert! Tas ir nepa­rasts suns! … Jā, jā! Sis noziedznieks Godārs pirms nā­ves atzinās, ka ar sātana palīdzību to pārvērtis cil­
   vēkā!… Bisi, padodiet man bisi! … A-a-a! Ķeriet to ciet!
   Norībēja šāviens, un kļuva dzirdama kāju dipoņa. Acīm redzot, kāds bija uzkāpis uz mikrofona, jo skaļ­runī kaut kas nočirkstēja un viss apklusa …
   Es saskatījos ar doktoru Mehānikusu, viņš bija -ne­satricināmas apņēmības pilns.
   — Es sāku! — noteica Kārlis un izvilka Almas at­nesto raķešu pistoli. — Sagatavoties!
   li
   Cik daudz kas var notikt piecās minūtēs! … Man vēl tagad ir grūti visiem notikumiem likt skaidri ataust at­miņā. Es atceros, ka Kārlis ar raķešu pistoli izšāva cel­les logā. Es stāvēju pie durvīm un loga restēs pama­nīju pret debesīm nozibsnam raķetes zilgano spo­žumu . .. Sardze, acīm redzot, bija aizņemta ar Almas gūstīšanu sēžu zālē, jo kameras durvis atvēra mūsu pastāvīgais sargs un noprasīja:
   —    Vai tas troksnis te pie jums?
   Es sargu tūlīt ierāvu kamerā, Kārlis viņu iegrūda gultā, sasēja ar stiepli un muti aizbāza ar lupatu.
   Mēs izgājām gaitenī un celli aizbultējām. Zālē ar­vien vēl skanēja troksnis un kliedzieni. Kārlis pieskrēja pie smagajiem dzelzs ratiņiem ar trim gāzes baloniem. Uzlikuši maskas, lai jebkurā mirklī tās varētu izlietot, mēs stūmām ratiņus uz zāles pusi. Kārlis ar rokām at­spiedās pret ratiņiem, kas, riteņiem pa gaiteņa beto- nēto grīdu dobji dunot, attīstīja arvien lielāku ātrumu. Pēdējais grūdiens — un mūsu ceturtdaļtonnu smagais zveltnis ietriecās durvīs ar tādu spēku, ka izsita vienu durvju pusi. Mēs iebraucām zālē.
   Zāles vidū mutuļoja īsts ņudzeklis. Ap trīsdesmit mums nepazīstamu vīru, daļa vakartērpos, daļa mūku apģērbos, spirinājās pa grīdu starp apgāztajiem krēs­liem. Tad pēkšņi atskanēja mežonīgs kliedziens:
   —   Viņš man iekoda! Viņš kož! Palīdziet drīzāk!
   Kā atsperes sviesta, kaut kur no šā ņudzekļa vidus
   izlēca Alma un pašāvās mums garām uz durvīm. Visi metās tai pakaļ, bet Kārlis skarbi uzkliedza:
   —   Ne no vietas! — un izšāva gaisā no raķešu pistoles.
   Signālraķete sāka svaidīties, šņākdama un zilu dzirk­steļu kūļus šķiezdama. Trīs vai četras reizes tā atlēca no sienām, un visi pārbijušies šāvās no vienas puses uz otru.
   —   Tad jūs esat tie «krusta karotāji»?! — zobgalīgi viņiem uzsauca Kārlis.
   —   Mehāniķus!… — iesaucās ordeņa vadītājs un paspēra soli uz mūsu pusi.
   —    Ne no vietas! — atkal uzsauca Kārlis un pacēla pistoli. — Tad klausieties, jūs, tumsoņi! Jūs gribējāt mums laupīt brīvību, gribējāt izmantot manas zināša­nas zemiskai krāpšanai. Jūs gribējāt ķīmiju padarīt par savu kalponi! Krāpnieki un tumsoņi! Ja jūs zinātu ķī­mijas, manas zinātnes vēsturi, tad jūs saprastu, ka reiz pienāks laiks, kad tie, kuri rada, kļūst spēcīgāki par tiem, kas tikai izmanto, kas tikai patērē… Jā, manu priekšteču ceļš ir bijis līkumains un grūts ceļš — viņi ir maksājuši ar savām dzīvībām par katru zinātnes graudiņu. Viņus nolaupīja, pārdeva, gadiem spīdzināja klosteros, gadu desmitiem vārdzināja bedrēs! Viņus spieda meklēt neesošo, risināt neatrisināmo… Tikai alķīmija bija spējīga eksistēt no cietsirdīgo karaļu un alkatīgās baznīcas nožēlojamām ubagu dāvanām. Bet Lielais Darbs tika paveikts! Sūrā un neatlaidīgā darba dienas pārvērtušās gadsimtos! … Sīkās zināšanu tēr- cītes saplūdušas varenā straumē, un ķīmija, neievērotā un klusā greznās, bet nožēlojamās alķīmijas kalpone, ķīmija ir tapusi par izcilu un gudru zinātni!
   Tā tika paveikts Lielais Darbs!
   Ne mākslīgā zelta stieņi, bet nenovērtējamie zinā­šanu dārgumi ir Lielā Darba rezultāts! … Ne jūs, ne jūs, kas izlīduši no visbriesmīgākajām cilvēces vēstu­res šķirbām, pavēlēsiet varenajam divdesmitajam gad­simtam! Es zinu, ka privilēģiju un ienākumu, varas un naudas, un sava vēdera dēļ jūs esat gatavi uz visu! Pie manis jūs sarīsieties, svētie tēvi, sarīsieties!!! Bū­siet paēduši visam mūžam! … Sākam, 2ak!
   Es ātri uzmetu mutei masku un ar abām rokām pa­griezu krānu. Pret roku nosvilpa «dievišķās gāzes» strūkla. Kādu brītiņu vērojām, kā saļimst šie nelieši.
   Mehānikusa pēdējie vārdi bija palikuši tiem prātā, un tie bez apstājas kaut ko košļāja, šmakstināja un košļāja, un gļēvi sabruka uz grīdas.
   Mēs atkal stājāmies pie ratiņiem un dzinām tos at­pakaļ pa gaiteni. Ceļā Kārlis atgrieza vēl dažus balo­nus. Uzmanīgi izgājām pagalmā. Ar gāzi, acīm redzot, jau bija pieplūduši visa klostera teritorija. Divi bru­ņoti klostera brāļi, ceļos nometušies, grābstīja viens otra seju un skaļi smējās. Ar smago balonu plecos pa­gājām viņiem garām, bet viņi bija tik «aizņemti», ka mūs nepamanīja. Iešana bija ļoti smaga, jo paštaisīto masku caurumi tīrā gaisa ieelpošanai bija pārāk mazi. Bijām pienākuši pie dzeloņstieplēm. Beidzamajā laikā žogu nez kāpēc laboja vienā labošanā … Ahā, tie ielai­duši stieplē augstsprieguma strāvu! … Kārlis piegāja pavisam klāt pie nāvējošās stieples un nolika sev priekšā šauro un garo balonu. Tad viņš pagrūda balonu uz stiepli un pats atlēca sāņus. Ap balonu sacēlās elek­trisko dzirksteļu spiets: balons, stiepli pārrāvis un iz­slēdzis augstsprieguma strāvu, nokrita zemē.
   Eja bija brīva …
   Uzmanīgi, balonu no zemes nepacēluši, mēs aizvil­kām to līdz klostera pakalna nogāzei. Ceļu mēs ierau­dzījām tūlīt. Jā, turpat krūmos stāvēja liels automobi­lis … Balonu novēlām lejā, kur nokāpām arī paši. Kār-' lis nosēdās pie stūres, un mašīna aizdrāzās lejup pa līkloču šoseju. Es pametu acis atpakaļ: vienmērīgiem lēcieniem mums pakaļ dzinās Alma. Krustcelēs to iesē­dinājām mašīnā un noņēmām maskas …
   iii
   Ielejā mūs sagaidīja bieza migla. Kārlis sāka brem­zēt. No miglas cita aiz citas mums pretī gausi soļoja baltas govis. Miers un rāmums dvesa no šī vēlīnā ga­nāmpulka … Bijām braukuši vēl minūtes desmit, kad migla pēkšņi pašķīrās un mēs ieraudzījām lielu grupu
   karavīru. Tie stāvēja abās ceļa pusēs. Viens no viņiem panācās uz priekšu, un es viņā pazinu okupācijas kara­spēka karavīru … Ak tad tie bija mūsu draugi — tie, kuri mums palīdzēja atbrīvoties no melnā ordeņa bries­mīgās varas! Ak tad viņiem Alma bija nodevusi mūsu vēstuli! …
   Mēs apstājāmies un pavērāmies apkārt. Tuvumā stā­vēja automašīnas, ar kurām, acīm redzot, bija atbrau­kusi visa šī karavīru grupa …
   —    Mūsu pazīstamais sunītis! — mašīnai tuvodamies, izsaucās viens no tiem. — Mūsu vecā paziņa! …
   —   Mēs pateicamies jums par palīdzību! — no mašī­nas izkāpdams, sacīja Kārlis.
   Virsnieks — šķiet, kapteinis pēc dienesta pakāpes — noliecies pie manis un man no rokām raķešu pistoli paņēmis, pačukstēja:
   —    Izkāpiet no mašīnas, tajā palikt jūs nedrīkstat! Lai gan… — Viņš paskatījās pulkstenī. — Lai gan laiks vēl nav beidzies… Mums taču vajadzēja sevi nodrošināt… — Pēdējo teikumu viņš izmeta kaut kā sānis, bet es to labi dzirdēju.
   Kapteinis kaut ko uzsauca, un mūs apstāja virsnieki. Starp viņiem bija arī ģenerālis. Uz viņa kaujas ķive­res spīdēja trīs sudrabainas zvaigznes.
   Ģenerālis sniedza Almai gabaliņu cukura, bet tā ne­ņēma — Alma vienmēr bijusi gudriniece, mūsu mīļā Alma! …
   —    Tad jūs esat Mehānikuss? — ģenerālis noprasīja. — Ticiet man, esmu ļoti priecīgs iepazīties! .. . Un šajā balonā ir jūsu gāze? … Ja tas ir tiesa, ka tā ir īsta nervu gāze, kas rada… nu… nu, kas mums vaja­dzīgs! …
   —   Aklums, ģenerāl, pārejošs aklums, — kapteinis pateica priekšā.
   —    Jā, jā, aklums… Ja tā nav sliktāka par vācu indi, ne arī par to, kas mums pazīstama, mēs jūs ap­zeltīsim. Jā, jā! Pēdējā laikā esam vajadzīgi visiem! Pašreiz caurbraucot uzturos te šai… nu, kā to sauc …
   —   Eiropā, ģenerāl, — kapteinis atkal pateica priekšā.
   —    Pilnīgi pareizi, Eiropā. Pēdējā laikā tik daudz braucienu! … Un tāda gāze — kungi, ideāla manta
   ceļā, ideāla! Ūdeņraža ieroči vienkārši iznīcina visu līdz beidzamam! Bakterioloģiskie — iznīcina cilvēkus, bet saglabā rūpnīcas, ieročus un, nu… kas bija ļoti svarīgi…
   —    Mēbeles, ģenerāl.
   —           Pilnīgi pareizi, pateicos… Bet nervu inde ļaus saglabāt arī cilvēkus, jo aklums taču ir pārejošs, vai ne?! Cilvēki tagad ir vērtība, tie var… ko viņi var, ko viņi var? …
   —    Viņi var strādāt, ģenerāl.
   —          Tieši tā, strādāt… Kas par niekiem! Viņi var, kungi, pirkt, — un tas ir pats svarīgākais! — pirkt ci­garetes, benzīnu un tos … nu, tos …
   —   Konservus, ģenerāl.
   —           Jā, jā! Mehānikusa kungs, jūs esat ģēnijs! Par to nav šaubu! Mēs tūdaļ izmēģināsim jūsu gāzi, protams, ne jau te. Bet ko jūs darāt? Mehānikusa kungs! …
   Kārlis uzlika savai sejai masku un pamāja, lai es at­griežu krānu.
   Alma saķēra manu plaukstu zobos — tā viņa vien­mēr mums deva ziņu, ka saodusi gāzi.
   —           Redzēt var brīnišķīgi! … — apliecināja ģenerā­lis. — Es redzu! Vēl vairāk, es nekā neredzu! Kungi, uz manas ķiveres parādās jauna sudrabaina zvaig­zne! … Apsveiciet mani! …
   Viņa balss noslāpa motora troksnī, bet, kad attapos, man gar acīm skrēja kāda ciemata žogi un mājiņas. Kārlis sasprindzis vadīja mašīnu.
   —    To tu, Kārli, izdarīji skaisti! … — es sacīju.
   Mehānikuss, kādu brītiņu klusējis, pēkšņi iejautājās:
   —          Vai tu atceries Sičikovu, to, kurš bija mūsu vie­nībā? Mēs viņu saucām par Zoržu.
   —    No krievu grupas? Protams, atceros.
   —          Viņš par tādiem stāvokļiem mēdza sacīt: no vilka bēg, uz lāča krīt…
   Agrā rītā mēs apturējām mašīnu. Man no prāta ne­izgāja kapteiņa teiktie dīvainie vārdi: «Izkāpiet no ma­šīnas, tajā palikt jūs nedrīkstat… lai gan laiks vēl nav beidzies …» Ko viņš gribēja teikt? Kā viņi domāja
   sevi nodrošināt? Var jau būt, ka viņš baidījās, ka mēs, viņu mašīnu izmantojuši, iegūsim lielāku brīvību, nekā mums bija paredzēta. Ka mēs, izmantojuši laimīgu ga­dījumu, aizmuksim no viņiem.
   —   Kārli, pieturi mašīnu! — es sacīju. — Mašīnu va­jag pārmeklēt.
   Mēs divatā pagāzām mašīnu uz sāniem un rūpīgi to pārlūkojām. Nē, nekā aizdomīga nemanījām …
   —   Vai tev bail no mīnas? — man noprasīja Mehāni­kuss.
   Es pasaucu Almu un pieliku viņai pie auss pulksteni.
   —    Alma, — es sacīju, — meklē šādu skaņu! Vai dzirdi, tik-tak, tik-tak? … Meklē!
   Alma žigli apskrēja apkārt mašīnai un droši sāka na­giem kašāt ādas sēdekli. Mēs to aizvilkām sāņus un nometām mitrajā zālē. Alma piebikstīja man ar purnu un pacēla acis. Es pabāzu roku zem sēdekļa, sataustīju nelielu cilindru un izvilku to ārā. Kārlis to uzmanīgi paņēma savās rokās. Baltā svītriņa uz apmales gandrīz jau sakrita ar tievo smailīti uz vāciņa. Mehānikuss pie­lika cilindru pie auss. Tagad tikšķus skaidri dzirdēju arī es… Kārlis žigli aizgāja līdz birzij un atvēzējies aizsvieda cilindru. Viņam misējās. Cilindrs trāpīja tu­vāko koku un atlēca atpakaļ.
   Norībēja sprādziens, — un, kad es pieskrēju, Kārlis jau gulēja nesamaņā …
   Tuvākajā ciematā pavecs hirurgs ar interesi pētīja vairākas mazas, tik tikko asiņojošas brūcītes Kārļa krū­tīs un, atmetis ar roku manam juceklīgajam stāstam, lika aiznest slimnieku uz operāciju telpu. Operācija ilga divarpus stundas. Ko visu pārdomāju, sēdēdams pustumšajā pieņemamajā istabā! Operācijas māsa iz­nesa salvetē vēl gluži miklās šķembas, kas bija izņem­tas no Kārļa brūcēm.
   Tad pie manis iznāca ārsts, uzbīdīja uz pieres acu caurspīdīgo aizsargu un aizsmēķēja.
   —   Viņš nomira, — hirurgs teica. — Kā es pūlējos glābt viņa dzīvību!
   Hirurgs domīgs cilāja uz galdiņa noliktās šķembas. Tad, salicis divas kopā, viņš cieši paskatījās manī.
   —          Esmu operējis reiha zaldātus pie Varšavas un Voroņežas, — viņš turpināja, — esmu bijis galvenais hirurgs hospitālī Āfrikā, Bengāzijā. Ak dievs, cik šķembu neesmu pa šo laiku izņēmis! Veselu kalnu, mans draugs, veselu kalnu! Bet tādas šķembas neesmu redzējis. Jūs teicāt, cietušais pastaigas laikā nejauši uzkāpis uz mī­nas? Neticu, neticu vis! Viņš būtu dzīvojis, jā, būtu dzīvojis, bet organisms bija tik novārdzis … Viņam pietrūka spēka cīnīties un palīdzēt man. Cilvēks ar skaidrām avitaminozes pazīmēm dodas pastaigā un uz­kāpj uz mīnas, kas dod šķembas, ko neesmu redzējis! Ko neesmu redzējis?!
   Hirurgs piecēlās un, pašķindinājis platajā plaukstā paņemtās šķembas, piegāja pie telefona. Es saņēmu visu savu gribu, visus spēkus un steigšus izgāju no is­tabas.
   Kārli Mehānikusu apbedīja nākamajā rītā. Es varēju vērot visu, bet tikai iztālēm, aiz žoga. Aiz šķirsta gāja garīdznieks un man pazīstamais hirurgs. Viņi par kaut ko ilgi sarunājās, nelikdamies ne zinis par blakus stā­vošo Almu. Tad viņi aizgāja, un es pārrāpos pār žogu.
   Kāda mīksta un valga zeme zem kājām! … Pavirši noklāta svaigo velēnu kārta klāja Mehānikusu dzim­tas pēdējā ķīmiķa atdusas vietu. Tikai ar pūlēm aiz­dabūju Almu prom no viņa kapa kopas. Alma nolīda uz pakaļējā sēdekļa, un mēs sākām savus klejojumus.
   Es traucu pa šosejām un lauku ceļiem, nedomādams ne par satiksmes noteikumiem, ne par ko citu … Tur, kur mani mēģināja aizturēt, es uzmetu mutei masku un atgriezu balonu . ..
   Pamazām mana rīcība kļuva mērķtiecīgāka. Es braucu uz austrumiem, visu laiku uz austrumiem!
   Ar šāvieniem mani pavadīja pie barjerām, bet es atgriezu balonu un vadīju mašīnu tālāk . ..
   Tagad, kad beidzu šīs piezīmes, man ir skaidrs, ka stundu vai divas jau atrodos Padomju zemē. Savas pie­zīmes es pievienošu Mehānikusa dienasgrāmatām un pierakstiem… Es lūgšu patvērumu Padomju Savie­nībā — zemē, no kurienes nākusi manas dzimtenes at­brīvošana no fašistiskās okupācijas un kur mani
   neaizsniegs ne katoļu mūku melnā roka, ne trulais un asiņainais militārisms. Mēs vēl cīnīsimies! .,. Mēs cīnī­simies! …»
   Ar to beidzās termosā atrastie pieraksti.
   Kas bija noticis mašīnā, kāpēc gājis bojā Frēzers?
   Kļimenko domā, ka gāzes balons atvēries no mašīnas satricinājuma un gāze Frēzeram laupījusi acu gaismu. Alma sakampusi viņa roku, gribēdama viņu brīdināt, bet bijis jau par vēlu …
   Šodien Kļimenko pie manis ir jau no paša rīta. Iz­mantodams Frēzera shēmu, viņš pūlas samontēt «balss» aparātu. Alma tup līdzās un uzmanīgi vēro darbu — viņa saprot, ko dara Kļimenko . ..
   Tad viņa nepacietībā ar savas kakla siksnas metāla izcilnīšiem pieskaras aparāta kontaktiem, un istabā at­skan dūkoņa. Skaņa Almai nepatīk, un viņa pamet ar ķepu, it kā jautādama: «Nu, vai drīz?! Vai drīz?»

   30. lpp. Hermejs Trlskārtdižais (Trismegistos) — grieķu mitoloģijā ganību un ganāmpulku, ģimnastikas un daiļrunības dievs. Par Trīskārtdižo to sauca tāpēc, ka laika posmā, kad grieķi bija kolonizējuši Ēģipti, to sāka uzskatīt par rakstu, mākslas, zinību, kā arī alķīmijas radītāju. Ar Hermeja vārdu saistījās viduslaikos izpla­tītais alķīmijas kā «Hermeja mākslas» nosaukums; alķīmiķi dēvēja sevi par «Hermeja filozofiem».
   33. lpp. Filozofu akmens — fantastiska viela, ar kuru alķīmiķi cerēja necēlos metālus, pirmām kārtām varu un svinu, pār­vērst cēlajos metālos — zeltā un sudrabā. Filozofu akmeni dēvēja arī par «tinktūru», «sarkano akmeni», «dzīvības eliksīru», «filozofu vadītāju» utt.
   Interesanti, ka senatnē cilvēki, nemācēdami precīzi nosacīt kausē­jumu fizikālās īpašības (piemēram, īpatsvaru), bieži vien ar zel­taini dzeltenas krāsas kausējumiem atzina par pierādītu metālu pārvēr­šanas iespējamību. Zināmi arī gadījumi, kad karaļi pavēlējuši kalt «zelta» monētas no neīstā, alķīmiskā zelta, izraisot ļoti smagas sekas daudzu zemju saimniecībā.
   G ē z i — tā sauca tautas sacelšanās dalībniekus, kas cīnījās uz sauszemes un jūras ar spāniešu algotņiem, kas bija sagrābuši Nīder­landi. Tulkojumā gēzi nozīmē «nabagie».
   38.   lpp. Seno Brabantes un Namīras zemi… — feo­dāļu zemes viduslaiku Beļģijā.
   39.    lpp. Karalis, naudas viltotājs… — te Odo Mehā­nikuss, acīm redzot, domā Kurtrē pilsētas tuvumā notikušo kauju, kas pazīstama kā «piešu kauja». 1302. gada 11. jūlijā notika Flan­drijas amatnieku un pilsētnieku divdesmit tūkstošu lielā kājnieku karaspēka kauja ar četrdesmit septiņu tūkstošu lielo bruņinieku jātnieku armiju, Francijas karaļa Filipa IV Skaistā bruņiniekus pil­nīgi sakāva. Odo sauc Filipu IV par naudas viltotāju. Šāds pievārds ir precīzāks, jo Filips IV iedzīvošanās nolūkos bija uzsācis naudas
   pārkalšanu. Tauta šo naudu pamatoti atzina par neīstu, par viltotu. Kauja saviļņoja visu Eiropu. Pēc dažiem gadiem (1315. gadā) Fran­cijas karalis Ludviķis X uzsāka lepnu karagājienu, lai pārmācītu «vienkāršo tautu». Bruņinieku ekspedīcija, uzsākusi karagājienu septembrī, iestiga rudens dubjos, līdz Flandrijai nemaz netikusi.
   40. lpp. Soļojuši Romas Cēzara leģioni… lai iz­nīcinātu Brabantes un Hennegauas ciltis… — Ro­mas karaspēks niknās kaujās ap 57. gadu p. m. ē. iekaroja teritoriju, kurā vēlāk izveidojās Beļģija. Iekarošanas gaitā tika masveidā iz­nīcināti turienes ķeltu cilmes iedzīvotāji. So cilšu kopējais nosau­kums — beļģi. Rūdījušies biežajās kaujās ar kareivīgajām ģermāņu ciltīm frankiem un frīziem, beļģi nikni pretojās romiešu leģioniem. Par to atriebjoties, romieši apkāva visus šo cilšu vīriešus, kā tas, piemēram, notika ar eburoņu cilti.
   47.     lpp. Džāfirs ibn Haijans (viduslaiku ķīmijas litera­tūrā pazīstams ar vārdu Hēbers, dzimis ap 721. gadu, miris 815. gadā) — izcils arābu zinātnieks. Viņa paša darbos alķīmija tuvinās praktiskajai ķīmijai. Viņš pirmo reizi aprakstijis daudzas ļoti svarī­gas ķīmiskas operācijas — kā, piemēram, sublimāciju, destilāciju, kristalizāciju u. c. Lai gan Džafirs arī lūkoja iegūt alķīmisko zeltu, taču viņa darbos ir ārkārtīgi vērtīgi padomi audumu krāsošanā un metālu kausēšanā, kā arī daudzu ļoti svarīgu ķīmisko vielu iegūša­nas metodes. Viņam piedēvē daudzus vēlāku laiku nepazīstamu au­toru uzrakstītus darbus.
   48.   lpp. Hermeja filozofi — sk. piezīmi 30. lappusē.
   55.      lpp. Panaceja — viens no filozofu akmens nosaukumiem. Līdzās spējām it kā pārvērst necēlos metālus sudrabā un zeltā filo­zofu akmenim piedēvēja arī citas brīnišķīgas īpašības, piemēram, spēju dziedināt visas slimības, atdot jaunību utt.
   56.   lpp. Ēģiptes «porcelāns» — Tā kļūdaini dēvēja iz­strādājumus no senās Ēģiptes krāsainā fajansa.
   61. lpp. Karkasona — viena no pirmajām viduslaiku pilsē­tām Dienvidfrancijā. Tās cietokšņa mūri saglabājušies līdz mūsu dienām.
   74. lpp. Avicenna — izcilā tadžiku dabas pētnieka, ārsta, matemātiķa, filozofa un dzejnieka Abu Ali ibn Sina latinizētais vārds (dzimis ap 980. gadu, miris 1037. gadā). Viņš gan neatzina, ka iespējama metālu pārvēršanās, taču viņam piedēvēja daudzus dar­bus alķīmijā.
   Avenzoars — viena no alķīmijas autoritātēm.
   R a z e s s — slavenā arābu zinātnieka Abu Bekra ibn Muhameda ar-Razi latinizēts vārds. Viņš turpināja Džafira ibn Haijana darbu. Smalks eksperimentētājs, kas sniedzis daudzus praktiski svarīgus pa­domus. Miris 923. gadā.
   Mūki minorlti — franciskāņi, katoļu mūku ordeņa locekļi. So ordeni XIII gadsimta sākumā Rietumeiropā nodibinājis Asizes Francisks. Par savu galveno uzdevumu ordenis uzskatīja katoļu baz­nīcas autoritātes nostiprināšanu. Ordenis bija paklausīgs un ļoti elastīgs Vatikāna ierocis, • jo pēc ordeņa statūtiem vienkāršie mūki deva nabadzības solījumu un apmetās uz dzīvi nabadzīgās tautas vidū.
   75.    lpp. Lesteras grāfs Simons de Monfors, balstī­damies uz neapmierinātajiem baroniem, bruņiniekiem, brīvajiem zem­niekiem un pilsētniekiem, vadīja cīņu pret Anglijas karali Henriju III. Lūisas kaujā 1264. gada 14. maijā Monfors pilnīgi sakāva karaļa karaspēku, saņemdams gūstā karali, viņa brāli un dēlu Eduardu. Mon­fors sasauca Anglijas vēsturē pirmo sapulci, kurā līdz ar baroniem uzaicināja pilsētu un atsevišķu grāfistu pārstāvjus. So notikumu uz­skata par Anglijas parlamenta aizsākumu. Taču Monfora vadītā kustība, viņam pašam to negaidot, sāka vērsties dziļumā. Zemnieki, izmantodami feodāļu savstarpējās ķildas, sāka dedzināt un postit muižas. Baroni, Monfora atbalstītāji, izbijās no vispārējās zemnieku sacelšanās un pārgāja no gūsta izbēgušā karaļa dēla Eduarda pusē. Ivšemas kaujā 1265. gada 4. augustā Monfora karaspēku sakāva un viņu pašu nonāvēja. Tautas sacelšanās piespieda valdošās šķiras «aizmirst» savas nesaskaņas un izlīgt. Daudzus sacelšanās dalībniekus un ievērojamus Monfora piekritējus sodīja ar nāvi.
   76.   lpp. Akvitānijas karaliste — tā sauca Francijas iaļu, kas laiku pa laikam piederējusi Anglijas karaļiem.
   83. lpp. Roberts Grosetests — Oksfordas universitātes profesors (vēlāk — Linkolnas bīskaps). Viens no pirmajiem vidus­laiku zinātnes pārstāvjiem, kas lielu vērību veltīja dabas zinātnēm. Viņš apšaubīja Aristoteļa darbus, tolaiku baznīcas sholastikas pamatu. Savos matemātikas traktātos viņš neaprobežojās ar baznīcas atzīto autoritāšu studēšanu, bet savas tēzes pamatoja ar mēģinājumiem un praksi. Viņš bija izcilā zinātnieka un dabas pētnieka Rodžera Bēkona (1214.—1294.) skolotājs un draugs. Savos darbos Rodžers Bēkons pa­redzējis jau daudz ko tādu, ko vēlāk attīstīja cits angļu zinātnieks — Frensiss Bēkons (1561.—1629.). Kārlis Markss atzina Rodžeru Bekonu par visdrosmīgāko domātāju starp angļu zinātniekiem sholastiem.
   85. lpp. Suleimana pantakls — viens no alķīmijas sim­boliem, kas apzīmēja Lielā Darba nobeigumu. Nākamajā lappusē sniegsim vairākus šādus alķīmijas simbolus.
   90. lpp. Stefans Emmenss — viltus zinātnieks, kas mēģi­nāja visiem iegalvot, ka viņš tiešām atklājis alķīmijas noslēpumu. Stefans Emmenss patiesi organizēja kaut ko līdzīgu sindikātam. Em­mensa ricibu atmaskoja D. Mendeļejevs savā rakstā «Zelts no sudraba».
   93. lpp. Tomass Alva Edisons — slavenais amerikāņu iz­gudrotājs.
   4 c A
   sabiezēšana vanna
   svina oksids padarīt uguni nezūdošu
   atlaidināts varš
   karaļūdens (koncentrētu skābju maisījums: viena daļa slāpekļ­skābes un trīs daļas sālsskābes). Sāds maisījums šķīdina zeltu un vēl citus metālus, kas nešķīst citās skābēs.
   alauns, arī samaisīšana
   neveldzētie kaļki
   -uguns - gaiss
   •   sērs
   ■  Lielais Darbs
   •   vasks
   •  vārīšanās
   •  Lielā Darba gadskārt
   ■ arsēns
   ■ sublimēšana
   zelts, ari Saule
   akmepsāls
   •  dzelzs
   —   retorte
   —    spirts
   —    etiķis
   —    pelni
   —   boraka
   ziepes sārms
   aiztriepšana cietā sāls slāpekļskābe svins talks
   vīnakmens
   —   atnalgama
   —• Suleimana pantakls
   — ūdens vanna
   LI Kerijs — amerikāņu ķīmiķis. Viņa izcilie sudraba īpašibu pētījumi, it īpaši viņa iegūtais modificētais dzeltenas krāsas sudrabs, ļāva Emmensam nākt klajā ar saviem «atklājumiem». Lī Kerijam ne­bija nekāda sakara ar krāpnieku JEmmensu.
   94. lpp. Nikolass Flamels — viduslaiku alķīmijas pusleģen- dāra persona. Tika uzskatīts, ka viņš 1382. gadā (līdz tam bijis nabadzīgs manuskriptu pārrakstītājs) atklājis metālu pārvēršanas noslēpumu. Parīzē viņš iekārtojis desmitiem nabagmāju, baznīcu un lūgšanas namu. Līdz 1732. gadam viņa vārdā, pēc viņa novēlējuma, Parīzes nabagiem izsniedzis žēlastības dāvanas. Leģenda Flamela pēkšņi ra­dušos bagātību izskaidroja ar Lielā Darba «sekmēšanos».
   96. lpp. Rentgens — ievērojams vācu fiziķis. Atklājis un izpē­tījis tagad tehnikā un medicīnā plaši izmantoto tā saucamo X staru (rentgena staru) īpašības.
   Ramzejs — angļu fiziķis un ķīmiķis, kas kopā ar ievērojamo fiziķi Reliju atklāja cēlgāzi argonu. Viņš atdalīja arī hēliju.
   97.    lpp. I z ī d a — sena ēģiptiešu auglības dieviete. «Izīdas vēs­tule dēlam Horam» ir bijusi īstenībā. Vēstulē pieminēts pareizs mi­nējums, ka ar parastajiem līdzekļiem nav iespējams panākt metālu pārvēršanos. Elementu pārvēršanos ļāva īstenot tikai kodolfizikas attīstība. Lai gan fizikas laboratorijās iegūst mākslīgo zeltu, to izlieto tikai zinātniskajos pētījumos. Protams, senatnes un viduslaiku alķī­miķi nevarēja zināt, ka metālu transmutāciju nevar panākt ne ar kādām ķīmiskām reakcijām — tam nolūkam bija vajadzīgas zināša­nas par atoma kodola uzbūvi, kas ķīmiskajās reakcijās nepiedalās. Elementa ķīmiskās īpašības nosaka tā ārējie vērtības elektroni, ko­dola elektronu apvalka uzbūve.
   106. lpp. Flamengans — flāmu nacionālists. Pēc pirmā pa­saules kara (1914.—1918.) Beļģijas valdība orientējās uz Franciju, atbalstīdama valoņus un kurinādama tautību naidu. Vēlāk flāmu nacionālistu kustību mēģināja izmantot Hitlers, uzmezdamies par «vācu minoritāšu aizstāvi». Flāmi tomēr visai drīz iepazina šīs «aiz­stāvības» patiesos nolūkus.
   Valoņi un flāmi. — Beļģijas dienvidu daļu apdzīvo va- loņi, kas kultūrā un valodā ļoti radniecīgi ziemeļfrančiem; Beļģijas ziemeļu daļu apdzīvo flāmi, kas runā savdabīgā rietumvācu valodā.
   111. lpp. Reksisti — beļģu fašisti. Beļģu tautas naids pret fašistiskajiem iebrucējiem bija tik liels, ka pat Beļģijas okupācijas- laikā reksisti savas sapulces noturēja vācu durkļu apsardzībā.
   116. lpp. Omārs Bredlijs — amerikāņu ģenerālis, amerikāņu Eiropas «invāzijas armijas» 12. grupas pavēlnieks otrajā pasaules karā. Montgomerijs komandēja angļu divīzijas. Koordinācijas trūkums un cenšanās novelt atbildību no sevis radīja daudzus sarež­ģījumus angļu un amerikāņu karaspēka kopējās operācijās konti­nentā.
   118.      lpp. Pjerlo valdība — katoļa Pjerlo vadītā Beļģijas buržuāziskā valdība. Pēc Beļģijas atbrīvošanas no fašistiskajiem vācu okupantiem Pjerlo valdība, Anglijas un ASV atbalstīta, sāka vajāt Pretošanās kustības cīnītājus, izraisīdama bruņotas sadursmes starp patriotiem un žandarmiem.
   119.      lpp. Mii jērs — Francijas Nacionālās sapulces Parīzes deputāts, ko nošāva Parīzes Komūnas sagrāves dienās. Viņu nošāva aiz atriebības par to, ka tas darīja zināmus atklātībai daudzus doku­mentus, kas atmaskoja asiņainā Tjēra tuvākā līdzgaitnieka Zila Favra nekaunīgos viltojumus. Miljēra vīrišķība pārsteidza pat viņa bendes.
   136. lpp. Tomazo Kampanella (1568.—1639.) — cīnītājs par Itālijas atbrīvošanu no Spānijas varas. Viņu ieslodzīja cietumā, kur viņš pavadīja divdesmit septiņus gadus. Cietumā viņš sarakstīja grāmatu «Saules pilsēta». Kampanella sapņoja par sociālās nevienlī­dzības novēršanu, par privātīpašuma iznīcināšanu; viņš ir attēlojis sabiedrību, kurā darbs kļuvis par katra cilvēka iekšķīgu nepiecieša­mību un katra cilvēka goda lietu.
   Fransuā Rablē (1494.—1553.) — slavenais franču rakstnieks, franču renesanses izcilākā pieminekļa romāna «Gargantija un Panta- griels» autors.
   161. lpp. Ļevs Cugajevs (1873.—1922.) — ievērojams pa­domju ķīmiķis. Atklājis reaktīvu, kas ļauj noteikt niķeļa klātbūtni un daudzumu. Veicinājis platīna rūpniecības izveidošanu Padomju Savienībā.
   165. lpp. Absorbcija — dažu cietu ķermeņu spēja uzsūkt gāzes un šķidrumus.
   172. lpp. Ignācijs Lojola — jezuītu ordeņa dibinātājs. «Esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži,» Lojola novēlēja sava ordeņa brāļiem. Jezuīti aptraipījuši sevi ar neskaitāmiem noziegu­miem pret Eiropas un Amerikas tautām.

   Pirmā nodaļa. Noslēpumains atgadījums uz ceļa . i « 5
   Otrā nodaļa. Mehānikusu senās dzimtas noslēpums . . j 25
   Trešā nodaļa. Odo — pirmā Mehānikusa piedzīvojumu, neveiksmju un panākumu apraksts…………………………………….. . 38
   Ceturtā nodaļa, kurā turpinās Odo Mehānikusa dzīves
   stāsts …………………………………………………………………………….. < 53
   Piektā nodaļa. Oksfordas maģistrs……………………………………… 70
   Sestā nodaļa, kas lasītāju pārceļ XIX gadsimtā.
   Jaunā ķīmija sagrauj gaisa pilis. — Misters Emmenss rāda,
   kā sudraba dolārs pārvēršams zelta dolārā……………………………………. 82
   Septītā nodaļa. Iebrukums. — Vecajā atanorā atkal ku­ras uguns 104
   Astotā nodaļa. Mehānikusu dzimtas «noziegumi».
   Sarkanās drānas noslēpums……………………………………………………….. 118
   Devītā nodaļa. Dīvains streiks. — Godārs ieteic lūgt
   dievu, bet Frēzers — meklēt…………………………………………………….. 129
   Desmitā nodaļa. Gāze ir iegūta. — Godārs beidzot zaudē
   šaha parjiju un māca Almu runāt………………………………………………. 140
   Vienpadsmitā nodaļa, kurā lasītājs pārsteigts tiksies
   ar atdzimušajām drūmo viduslaiku ēnām……………………………………. 155
   Divpadsmitā nodaļa. Zaks Frēzers turpina piezīmes. —
   Bēgšana. — Kā piepildījies Lielais Darbs……………………………………… 170
   Piezīmes . »……………………………………………………………………………….. 185
   A. Po|eščuk9
   LIELAIS DARBS JEB BRĪNUMSTASTS PAR DOKTORU MEHĀNIKUSU UN VIŅA SUNI ALMU
   Redaktors A. Lielais. Māksi, redaktors H. PurviņS. Tehn. redaktore G. Sneidermane. Korektore I. Gintere. Nodota salikšanai 1967. g. I. februārī. Parakstīta iespiešanai 1967. g. 10. aprīlī. Papīra formāls 84X108/32. 6 fiz. iespiedi.; 9,84 uzsk. iespiedi.; 10.10 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 39 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 20990/J-2065. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3, tipogrāfijā Rīgā, Lenina ielā 137/139, Pašūt. Nr, 62, K2
   [1] teksta ar zvaigznīti apzīmēto vardu paskaidrojumi sniegti piezī­mēs grāmatas beigās.