Biedrs mauzeris
   Kaujas maršs lai rindām pār dun.
   Lai triecam liekās runas pie joda.
   Klusāk, oratori! Vārdu
   Biedram mauzerim dodam.
   Majakovskis

   1
   Izskanēja Valdteifeļa valša pēdējie bravūrīgie akordi. Resnais kapelmeistars, klusībā nolādēdams augusta tveici un savu neērto, zeltoti tresoto mundieri, noslau­cīja pieri un paklanījās publikai.
   Aplausiem šodien pietrūka spara. Pāris reižu pa­plikšķinājušas ar vēdekļiem pa cimdotām plaukstām, dāmas turpināja vēdināt sev virsū gaisu. Vēl vairāk no karstuma cieta viņu pavadoņi. Tie vēsināja norasojušās sejas, nepārtraukti kustinādami platmales vai salocītas avīzes. Mazliet labāk klājās tiem, kas klausījās kon­certu Kuncendorfa restorāna verandā un dārzā. Viņi meklēja un atrada glābiņu augstos māla kausos, kuros putoja ledus pagrabā dzesinātais alus. Citi, jaunībā sa­gandējuši veselību ar pārmērīgu alkohola lietošanu, tagad izpirka savus grēkus, maziem malkiem dzerdami minerālūdeni. Atgādinot svētprocesiju, bijīgi turēdami rokās glāzes ar sāļo dzērienu, viņi vienmuļā solī virzī­jās gar minerāliestādes baltajām kolonām, gar akmens lauvām, gar Annas Vērmanes pieminekli. Brīžiem kāds uzmeta ilgu pilnu skatienu restorānam, no kurienes atli­doja «prozit» saucieni, bet sievas ciešāk ieķērās laulāto draugu elkoņos un vilkšus vilka tālāk projām no kār­dinājuma.
   Gājēju ēnas bija sarukušas līdz minimumam. Rožu iejoztais saules pulkstenis rādīja tieši divpadsmit, kad no Pauluči ielas parkā ienāca divi svešinieki. Jaunā­kais, kuram melnās ūsas, nosvērtā gaita un spieķis pie­šķīra vīra briedumu, valkāja neparasti garu, pelēku gabardina mēteli un tādas pašas krāsas cilindru. Paceltā apkakle, baltā zīda šalle, sejas bālums un melno acu drudžainais spīdums lika domāt, ka viņš vai nu slims, vai ārkārtīgi salīgs. Droši vien dienvidnieks, kuram Rī­gas vasara likās par vēsu. Ar savu pavadoni viņš tērzēja franču valodā, lai gan ar stipru akcentu. Otrais bija tērpies rūtainā ceļojuma uzvalkā, gandrīz otrtik vecs, garš, neparasti kustīgs piecdesmitgadnieks, kas nepār­traukti grozīja galvu un caur degunkniebi izaicinoši uz­lūkoja garāmgājējus. Gan straujajos žestos, gan balsī, kuru klusināt viņam izdevās tikai ar acīm redzamām pūlēm, lauztin lauzās uz āru pār malām kūsājoša enerģija.
   —     Rusenieka kungs! — viņš griezās pie jaunākā. — Mans dievs, kāda velna pēc esmu šurp atbraucis? Kāpēc es tūkstoš deviņi simti piektā gada augustā at­rodos nevis savā dzimtajā Parīzē, nevis kādā attālā pa­saules malā, bet tieši Livlandes guberņas centrā Rīgā? Tāpēc, ka cerēju būt par aculiecinieku tam, kā tauta sarauj važas, tāpēc, ka gribēju sniegt saviem lasītājiem saistošas korespondences par varonīgām cīņām. Bet ne pirmīt ceļā no stacijas līdz viesnīcai, nedz tagad nema­nīju nekā tāda, kas puslīdz ostu pēc revolūcijas. Es, žoržs Šampions, esmu paļāvies uz savu degunu un re­zultātā . . .
   Rusenieks, pieradis pie žurnālista pārspīlējumiem, atbildēja ar smaidu, kas vispirms iedegās acu oglēs.
   —    Nu tad ziņojiet saviem lasītājiem, ka pie mums valda miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts, — viņš pavīpsnāja.
   —     Man galva pampst, bet jūs ar jokiem. Ja ticētu tam, ko raksta šī lapele… — ar enerģisku kustību no­bīdījis sānis otra iebildumus, Šampions izvilka no bikšu kabatas «Rigaer Tageblatt» un palasīja priekšā:
   —     «Revolūcijas apkarošana kļuvusi tagad daudz grūtāka nekā pirms dažiem mēnešiem. Šeit kustība guvusi plašu atbalsi, tās piekritēju skaits strauji audzis, un ticība vispārējas revolūcijas drīzajam uzliesmoju­mam iesakņojusies daudzās galvās. Tagad nepieciešami daudz asāki soļi nekā kustības sākumā, nepieciešama nelokāma stingrība…» — viņš saņurcīja avīzi un iemeta to rožu krūmos. — Daudzsološi, vai ne? Bet ko es redzu īstenībā? Snaudulīgu provinci, kūrortu! Modes, kas par vairākiem gadiem atpaliek no Parīzes! — Šam­pions nicīgi norādīja uz sieviešu lielajām zīda cepurēm, uz vīriešu salmenīcām un apaļajiem, melnajiem katli­ņiem. — Bet kur ir revolūcija, es jums prasu, kur? Kur ir slavenie kaujinieki ar bumbām un mauzeriem? Kur ir žandarmi? Es pat neredzu nevienu gar . .. gar … kā tur sauc jūsu policistus? . . .
   —    Ja tik vien tās nelaimes, — pasmīnēja Rusenieks, — varu jums pakalpot. Vai jums ar šo gorodovoju ne­pietiek?
   Šampions kritiski aplūkoja baltā formā tērpto poli­cistu, kas, par spīti karstumam, stāvēja tikpat nekustīgs kā bronzas figūra, pret kuras cokolu tas balstīja muguru.
   —    Un tas esot slavenais, asinskārais gorodovojs? Ja man nebūtu tik bēdīgi ap sirdi, es smietos. Es skaļi smietos, Rusenicka kungs, tik skaļi, ka šim putnu bie­dēklim cepure nokristu no galvas. Ha, ha! Izplūciet vi­ņam ūsas, bet zobena vietā iedodiet spārnus, un tas būs gatavs eņģelis … Ko jūs teicāt? Lai es aplūkojot to tur?
   Sekodams Rusenieka galvas mājienam, Šampions ieraudzīja solīda izskata vīrieti, kas, izlikdamies akls un kurls pret apkārtni, pētīja koncerta programu. Viņš neko lielu neatšķīrās no pārējiem parka apmeklētājiem, bet resnie, gredzenotie pirksti pārāk uzkrītoši spēlējās ar zelta pulksteņa ķēdes karuļiem, nobarotā seja šķita pārāk vienaldzīga, lai varētu noticēt, ka viņš nācis šurp aizmirst savas veikala rūpes.
   —    Nu, labi, špikus un gorodovojus esmu redzējis. Bet tā taču neizskatās revolūcijas pārņemta pilsēta! Vieni snauž, citi klausās muziķu, trešie kā tādi ķēmi staigā ar minerālūdeni, mazliet prātīgākie dzer alu. Ko šie ļautiņi domā, pie velna?
   So divu ārēji tik atšķirīgo cilvēku draudzība sākās Lježā, kur Rusenieks bija ieradies Rīgas Federatīvās komitejas uzdevumā. Lježa bija izvēlēta ne tikai tāpēc, ka tur atradās Beļģijas lielākās munīcijas rūpnīcas, bet arī aiz citiem apsvērumiem. Tur jau dzīvoja divi biedri — Pūrmaļu Dāvis un viņa māsa Dīna. Dāvis, kaujas vārdā «Fausts», organizācijas labākais speciā­lists bumbu pagatavošanā, par piedalīšanos janvāra ne­mieros tika izslēgts no Rīgas Politehnikuma un tagad turpināja ķīmijas studijas ārzemēs. Dīna bija pratusi iekārtot, ka darba devēja, ateljē īpašniece Gērkes kun­dze, arī viņu sūtīja uz Lježu — apgūt pēdējās Eiropas modes. Vietējos apstākļus labi pazīdami, Pūrmaļi ieskaidroja Ruseniekam, ka bez starpnieka nopirkt šau­tenes lielākā vairumā nebūs iespējams. Par laimi, Lježā uzturējās progresīvais franču žurnālists Maršans.
   Sākumā Rusenieks svārstījās. Vai tad var tik svarīgā pasākumā paļauties uz svešu cilvēku? Vai tas vispār gribēs palīdzēt? Vai tik nemēģinās izmantot viņu lū­gumu kā vielu kārtējam sensacionālam rakstam?
   Tikmēr notikumi dzimtenē attīstījās arvien straujāk: pasauli aplidoja vēsts par sacelšanos uz bruņu kuģa «Potjomkins», laikraksti publicēja plašas koresponden­ces par Pēterburgas strādnieku streikiem, zemnieku ne­mieriem, par asiņainām sadursmēm ar policiju.
   Jā, ieroči bija nepieciešami, un, jo ātrāk, jo labāk! Būtu noziegums vēl ilgāk gaidīt. Un, tā kā vietējie biedri labi atsaucās par franču žurnālistu, Rusenieks izšķīrās.
   Kad Rusenieks un Fausts ieradās viesnīcā, šveicars uzskatīja par pienākumu viņus brīdināt:
   — Jā, jā, Maršana kungs mājās. Varbūt viņš jūs pieņems atplestām rokām, varbūt izmetīs . .. No viņa visu ko var sagaidīt, pirmo reizi redzu tādu cilvēku. Pirmīt uzsūtīju pie viņa lifta zēnu ar jaunākajām Parī­zes avīzēm. Un ko jūs domājat? Veselu stundu notu­rēja augšā, lasīja priekšā savu rakstu, citiem viesiem bija jākāpj kājām… Būtu vēl kādu franku iedevis, bet kur nu! Par telegramām vien simtnieku dienā izsviež, taču dzeramnaudu principā nedod, saka, — tas paze­mojot. Es vēl saprastu, ja viņš būtu skopulis, vai maz tādu gadās? … Bet vakar novēroju, — viņš uzdāvināja veselu zelta luidoru ubagam, kas stāv tepat pie baznī­cas ar melnām brillēm uz acīm … Pelna bargu naudu, bet kā viņš ģērbjas! Ticiet, man būtu kauns tā rādīties ļaudīs. Kad viņš pirmajā vakarā pārnāca, pat negribēju slēgt vaļā durvis, vienkārši nespēju noticēt, ka tāds dzīvo mūsu viesnīcā … Te apmetas tikai smalka pub­lika, — un šveicars aizdomīgi nopētīja Fausta negludi- nāto uzvalku, kuru visnotaļ klāja dažnedažādi tumši traipi pārmaiņus ar izbalušām skābju pēdām.
   Aiz durvīm, kuras parādīja lifta zēns, skanēja rit­miska klaboņa, brīžiem ietrinkšķējās zvaniņš, reizēm varēja dzirdēt neskaidru izsaucienu. Tomēr vairākkār­tēji klauvējieni nedeva nekādu rezultātu. Fausts izmisis paplūkāja rudo bārdiņu, paraustīja plecus un grasījās jau griezties atpakaļ, bet Rusenieks nepadevās — no visa spēka ņēmās bungot ar dūrēm un raustīt rokturi.
   —    Iekšā, lai zibens jūs sasper, kamēr vēl neesat izdemolējuši durvis! — atskanēja caur tarkšķiem.
   Uz paklāja, galda, krēsliem mētājās avīzes, dažas atšķirtas, citas salocītas, pārpilnajā pelnu traukā kūpēja resna cigāra galiņš. Caurvējā dūmi vilkās uz loga pusi, izveidodami zilganu apli ap žurnālista noliekto galvu. Viņš pat nepagriezās.
   Fausts ieklepojās:
   —    Cerams, jūs piedosiet, ka esam pārkāpuši jūsu istabas integritāti, prasti sakot, ielauzušies nelaikā. . . Vai tad pats nezinu, kādi lieli atklājumi palikuši nerea­lizēti tikai tāpēc, ka cilvēks iztraucēts darbā …
   Nekādas atbildes. Joprojām redzēja vienīgi platu muguru un roku, kas izveicīgi darbināja rakstāmma­šīnu, tajos laikos vēl neparastu ierīci.
   Pagāja krietns brīdis. Beidzot žurnālists izrāva lok­sni, uzmauca galvā rūtainu žokejmici ar lielu pogu vidū un, nebildis ne vārda, trauca uz durvīm. Rusenieks aizšķērsoja viņam ceļu:
   —     Maršana kungs .. .
   —      Nesauciet mani par Maršanu, es šo savu pilsonisko vārdu neciešu! Esmu Žoržs Šampions, pazemoto un apspiesto aizstāvis. Šodien pat varēsiet izlasīt «Temps» nakts izdevumā: «Gadsimta lielākā afēra! Mūsu speciāl­korespondenta Žorža Šampiona sensacionālie atklā­jumi.» Un kam par to jāpateicas? Tikai manam degunam, šim līkajam degunam, par kuru mani apskauž visi žurnālisti. Tūkstoš kilometru attālumā esmu saodis, ka šajās Beļģu Kongo zelta raktuvēs sēž blēži. Viņi paši smiltīs iebēruši saujiņu zelta graudu, kū izkrāptu no ļautiņiem sūrā darbā iekrāto mazu­miņu . . . Nost no ceļa! Man jāskrien uz telegrāfu! . . . Varat tikmēr palasīt manas pēdējās korespondences, — un kā zibens viņš bija laukā.
   —    Vai tas ir cilvēks? — savā nodabā izsaucās Fausts, tad, uzbīdījis acenes uz pieres, piegrūda de­gunu pie sienas.
   —    Tā taču mūsu svētā, nedalāmā Krievijas impē­rija? — viņš nobrīnījās.
   —    Tik tiešām! — arī Rusenieks ielūkojās kartē. — Un, re, ar sarkaniem krustiņiem atzīmējis visas vietas, kur cara tētiņš dabūjis pērienu.
   Fakts, ka Šampions interesējas par Krievijas revolu­cionārajiem notikumiem, pamudināja pašķirstīt laik­rakstus. Gandrīz katrā atradās kāda viņa korespon­dence no krievu-japāņu karalauka. Gan kliedzošie virs­raksti, gan sensacionālais stils neko daudz neatšķīrās no buržuāzisko avīžu parastajām reportāžām. Bet Šam- pionam bija savs viedoklis. Viņš ne tikai juta līdzi tūkstošiem «mužiku», -— tā Šampions dēvēja krievu zal­dātus, kuri tika upurēti cara godkārei un ģenerāļu nemākulībai, — viņ/i arī saskatīja visu ļaunumu cēloni caurcaurēm sapuvušajā iekārtā.
   —    Nemaz nav tik dulls, kā pirmajā brīdī liekas, — Rusenieks teica.
   Fausts neatsaucās. Sadrumstaloja pelnu traukā ci­gāru galiņus un izklaidīgi bāza savā lielajā, izliektajā pīpē. Vispār Fausts smēķēja reti — ne vairāk par trim reizēm dienā. Aiz diviem iemesliem: viņš taupīja dārgo tabaku un taupīja slimās plaušas, kas jau tā cieta no laboratorijas izgarojumiem. Šī pīpe ārpus kārtas liecināja, ka viņa smadzenes patlaban darbojas ar virsslodzi. Tomēr galu galā tikai domīgi pateica:
   —    Varbūt viņš tīšām izliekas dulls .. .
   Iespējams, ka Fausts grasījās piebilst ko īsteni filo­zofisku, bet šai mirklī Šampions atgriezās. Viņam bija garas kājas, uz kurām balstījās tievs un stiegrains ķer­menis. Toties pleci bija pārsteidzoši plati — it kā Šam­pions nodarbotos ar grieķu-romiešu cīņu. Zelta degun­kniebis balansēja uz ērgļa deguna, izceldams dzīvās un gudrās acis. Vaigu bārdā, kas ierāmēja iegareno seju, jau metās sirmums, bet ar taisnu celiņu vidū pāršķirtie mati vēl glabāja jaunības spīdīgo melnumu. Viņa ap­ģērbs bija pretstatu savienojums. Juhtādas šņorzābaki un nātnais, tumšzilais uzvalks piestāvētu jebkuram strādniekam, turpretī nevainojami tīrā, stērķelētā ap­kakle un ar Ķelnes ūdeni iesmaržinātais lakatiņš ārka- batā drīzāk piederētos lauku skolotājam. Kopumā radās tikai Šampionam vien īpatnējs izskats.
   Šampions jau no pusvārda saprata, kas ciemiņiem uz sirds, tomēr nekurnēdams pacieta Fausta garo un kā parasti zinātniskiem izteicieniem piebārstīto runu.
   —    Esmu ar sirdi un dvēseli jūsējais! — Šampions paziņoja, platiem, steidzīgiem soļiem pārstaigādams istabu. — Revolūcijas allaž bijušas mana specialitāte. Es pat ņemtos apgalvot, ka neesmu nevienu nokavējis, protams, ja neskaita Lielo franču revolūciju. Krievija ir mans tuvākais ceļa mērķis, es ar vienu kāju jau esmu tur. Bet, lai pakalpotu jums, kungi, esmu gatavs atlikt braucienu … Nē, nē, nedomājiet, ka esmu nesavtīgs . . . Man taču izdevīgi braukt reizē ar jums. Izdevīgi… Ko es saku? Tā ir nedzirdēta laime! Jūs man sniegsiet in­formāciju no pirmavota. Es būšu aculiecinieks, kā pie­pildās Engelsa pravietiskie vārdi par pasaules revolū­cijas centru drīzo pārvietošanos uz Krieviju … Es jau tagad priecājos par virsrakstiem! «Mūsu speciālkores­pondents ziņo no krievu revolūcijas karalauka. Mauzeri taisa vēsturi! Brīvības dieviete izkāpj no asiņu jūras! Kaujinieki — vārds, kas liek drebēt cara impērijai!»
   —     Jūs taču rakstāt prātīgas lietas, — Rusenieks ne­nocietās, — kāpēc tāds tonis kā iekšā rāvējam gada tirgū ?
   Šampions neapvainojās, uzsita uz pleca un viltīgi piemiedza aci:
   —     Zinu, zinu, bet es, kungi, neesmu Emīls Zolā, bez dekorācijām nevaru. Es daru tā, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Kad stāstīju par nēģeru dumpi Ugandā, kad rakstīju par sacelšanos pret Kubas asiņaino dikta­toru ģenerāli Domingo, kad attēloju streiku Velsas ogļu raktuvēs, redaktori domāja, ka Šampions meklē jaunas sensācijas. Viņiem neienāca prātā vainot mani simpāti­jās pret nemierniekiem, tomēr lasītāji mani saprata.
   Vēl ilgi visi trīs todien sēdēja kopā. Par ieroču pir­kumu un turpmāko sadarbību viss jau sen bija izrunāts, bet Šampions prata tik interesanti stāstīt, ka gribējās vēl un vēl klausīties par viņa dēkainajiem braucieniem uz Āfriku, Āziju un Dienvidameriku. Tiesa, sākumā trau­cēja stāstītāja maniere, pārāk nogludinātais un tai pašā laikā kliedzošais runas veids — it kā viņš no galvas lasītu trekniem burtiem iespiestu reportāžu, kur katra teikuma galā izsaucamā zīme. Bet pēc brīža biedri sa­prata, ka citādi Šampions vienkārši nevar — nepiecie­šamība allaž censties kā pirmajam sūtīt ziņojumus bija viņu pieradinājusi domāt trāpīgiem virsrakstiem un ga­tavām telegramas frāzēm.
   Drīz vien Rusenieks nāca pie atziņas, ka iepazīša­nās ar franču žurnālistu tiešām bijusi laimīgs ķēriens. Jau pirmajā sarunā ar ieroču fabrikantiem noskaidro­jās, ka krievu revolucionāriem šautenes nepārdos, kaut arī Šampions uzņemtos starpnieka un galvotāja lomu — Beļģijas valdība nevēlējās sabojāt attiecības ar cara sūtniecību.
   Stāvoklis negaidot sarežģījās. Fausts pat lika priekšā atmest Lježai ar roku un izmēģināt laimi Šveicē, bet Šampions neatzina nekādus šķēršļus.
   —    Vai tad tūdaļ jānokar deguns?! — viņš iesaucās. — Nepārdod krieviem, pārdos haitiešiem!
   —    Tad jau labāk Fidži salas mežoņiem, — Fausts iedzēla. — Cilvēkēdāji, kas aprijuši kapteini Kuku, beļ- ģiešos modinās vēl mazākas aizdomas.
   —    Iedzimto ēdienkarte, protams, ir interesanta la­sāmviela, Pūrmaļa kungs, — Šampions atcirta. — To­mēr es jums ieteiktu tai vietā lasīt avīzi «Temps», — un viņš ar uzvarētāja žestu izvilka no kabatas salocītu laikrakstu: — Lūk!
   Pēdējā lappusē bija ievietota īsa informācija, ka ši­nīs dienās uz Eiropu iepirkt ieročus izbraukuši Haiti armijas pārstāvji.
   — Jūs esat ģēnijs, Šampion, — Ruseniekam tūdaļ iepatikās ideja. — Bet mēs iebrauksim Eiropā zem cita karoga. Vai tad maz Latīņamerikā republiku, kuru vārdu neviens nekad neatceras?! Citādi vēl varam ne­jauši uzdurties īstajiem haitiešiem.
   Un labi vien, ka Rusenieka papildinājums tika pie­ņemts. Pēc desmit dienām Lježā ieradās divi Haiti ar­mijas ģenerālštāba pulkveži un, kā par spīti, izrādīja interesi par tiem pašiem ieročiem, kurus kā lētākos un labākos bija izraudzījuši kaujinieki. Un tāpēc, parak­stot kontraktu, nācās samierināties ar ļoti neizdevīgiem maksāšanas termiņiem.
   Atlika pats galvenais — izpirkt šautenes. Vajadzēja nekavējoties atgriezties Rīgā un ziņot Federatīvajai ko­mitejai. Reizē ar Rusenieku ceļā devās arī Šampions, lai applūdinātu savu avīzi ar korespondencēm no Krie­vijas, un Fausta māsa Dīna.
   3
   Rīgas stacijas priekšā atvadījusies no ceļa biedriem, Dīna nolēma kājām doties līdz savam dzīvoklim. Jauki pēc tik ilgas prombūtnes atkal staigāt pa Rīgas ielām, pilnu krūti ieelpot mīļotās pilsētas gaisu. Nesamais nebija smags — neliels čemodāns ar personīgām man­tām un apaļa kartona kārba, kurā kārtīgi iepakots vi­ņas meistardarbs — slavenajām Briseles mežģinēm, ne­skaitāmām rišām, cakām un plisējumiem izrotāts balles tērps. Tomēr, iznākusi Daugavmalā, meitene bija paga­lam nosvīdusi. Saule tā cepināja, ka gribējās vai ska­tieniem veldzēties upes ūdeņos, pa kuru virsmu ņirbēja zeltainas vizmas. No krasta uz krastu šaudījās nesen dibinātā Livlandes jahtkluba baltās jolles, pārliekušies pār bambuskātiem, airu laivās kūkoja makšķernieki, garām aizpeldēja tvaikonītis, spriežot pēc mūzikas, kuru izvirda milzīgā gramofona truba, — «Helmsinga un Grima» izpriecu kuģis, kas par piecpadsmit kapeikām vadāja zaļumniekus līdz Doles salai un atpakaļ. Krast­malā starp tirgus būdām knosījās raibs pūlis, resnas namamātes kaulējās ar vēl resnākām pārdevējām, maz­liet nostāk studenti tūka mundieros un profesori zīda micītēs rakņājās grāmatās, kuras antikvāri bija ne­kārtīgi izlikuši turpat uz ielas. Netrūka arī nabadzīgi ģērbtu ļaužu — jau kopš seniem laikiem trūcīgās ģime­nēs bija ieviesusies paraša brīvos brīžos atvest bērnus pie Daugavas, kur allaž tik daudz ko apbrīnot, — sākot ar aizokeāna buriniekiem, beidzot ar kāzu braucieniem, kas pēc laulāšanas ceremonijas kādā no iekšpilsētas baznīcām mēdza izmest līkumu gar upi. Vārdu sakot, valdīja svētdienīgā noskaņa, kuru Dīna labi atcerējās un tā mīlēja.
   Un tomēr kaut kas bija mainījies. Sākumā meitenei likās, ka vainīga atsvešināšanās — Beļģijā dzimtās vietas iztēlojās iespaidīgākas, krāšņākas, līksmākas. Taču drīz vien viņa saprata, ka nospiež citas izjūtas. Nez kādēļ rādījās, ka šeit norit nevis īsta dzīve, bet uz­stādītas teātra dekorācijas, kustas aktieri, kas mehāniski izpilda lomas, skandē sen apnikušu tekstu. Jo aiz visas šīs šķietami bezrūpīgās ainas slēpās drausmīgs sasprin­dzinājums, gluži kā tuvais negaiss, kas vēl neredzams virmo pārkarsētā gaisā. Pietika Dīnai pavērties tālē, lai ieraudzītu vētras pazīmes. Daudzi Rīgas dūmeņi neel­poja. Pārējie gan kūpēja, tomēr tik nedroši izsprausloja dūmus, it kā apzinādamies — streiks kuru katru mirkli var aizžņaugt fabrikai elpu. Un tur, lūk, stāvēja vācu lielgaballaiva «Hohenzollern». Ieradusies «draudzības vizītē», tā jau labu laiku kavējās Rīgā, gatava pēc pirmā briesmu signāla izvest ķeizara Vilhelma pavalst­niekus no nemieros liesmojošās pilsētas. Bet tur kā drausmīgs 13. janvāra liecinieks pacēlās dzelzceļa tilts, kura balsti piesūkušies asinīm.
   Todien modes ateljē «Parīzes šiks» īpašniece bija likusi aiznest kādai pasūtītājai cepuri. Dīna vēl tagad itin labi atcerējās — tā bija lillā krāsā, ar zelta bro­kāta lentu un melnām strausa spalvām. Bet pašai mu­gurā plāns demisezonas mētelītis, nauda siltākam vēl
   nebija iekrāta. Lai nenosaltu, vajadzēja skriet. Uz stūra meitene pēkšņi ieraudzīja gājienu. Nekad agrāk neredzē­tie sarkanie karogi atgādināja ugunsgrēku. Ļaudīm bija satraukti vaibsti, skanēja naida pilni saucieni. Pēter­burgā pirms dažām dienām tikusi apšauta miermīlīga demonstrācija, kas ar lūgumrakstiem devusies uz cara pili. Daudzi simti nogalināti, neskaitāmi ievainoti. . . un tagad viņa pati atradās blīvā ļaužu murskulī, vienīgi soli pa solim varēja kustēties uz priekšu. Daugavmalā gājiens apstājās. Galvgalī bija radies sastrēgums. Tad atskanēja zalves — viena, otra, trešā. Visur asinis, sa- ļimuši stāvi, ievainoto vaimanas, lāsti, bērnu neiztura­mās raudas. Un arī Dīna aiz sašutuma raudāja. Kāds žandarms ņēmās meiteni sist. Dīna iekoda viņam rokā. Blakus stāvēja vīrietis, tas viņam ar kaut ko iezvēla pa galvu. Kartonu ar cepuri Dīna, protams, bija pazau­dējusi. Vēlāk Gērkes kundze gribēja atvilkt no algas, bet dabūja tādu pretsparu, ka vairs neuzdrošinājās par to ieminēties . . . Tajā dienā Dīna bija kļuvusi par des­mit gadiem vecāka. Ar brāli aprunāties neiznāca, pēc janvāra nemieriem Politehnikumā Faustu meklēja poli­cija, un viņš, pat lāgā neatvadījies, aizbrauca uz Lježu… Dīna griezās pie Roba — šim krietna jam drau­gam varēja izkratīt sirdi. Bet izrādījās, ka viņi abi ar brāli bija it kā sazvērējušies līdz mūža beigām uzska­tīt viņu par mazo Dīnu, kas jāpasargā no katra caur­vēja. Dīna apjēdza, ka Robis vēl vienīgi labu, un tomēr tas bija sāpīgi, pat mazliet apvainojoši . . . Nekas, ceļu uz pagrīdi viņa atrada arī bez palīdzības … Tad gadī­jās brauciens uz Beļģiju, iepazīšanās ar Ernestu Ruse- nieku, šaušanas stundas Lježas vecā cietokšņa drupās, gājieni pie munīcijas fabrikantiem, bezmiega naktis, kad rieta liesmas saplūda ar topošās dienas kvēli, — gadījās tas, bez kā dzīve liktos bezgala tukša. Un tagad pa Rīgu soļo nevis Dīna, bet biedrene Grietiņa, tāda pati kau- jiniece kā Atamans, kā Robis, kā daudzi citi, kuri vēl nesen meitenes sapņos bija tēlojušies pārdabiskiem varoņiem līdzīgi . . .
   No atmiņām Dīnu izrāva pazīstams stāvs, kas aiz­steidzās pa pontontiltu. Tas varēja būt tikai Zibens. Vecais, labais biedrs, kurš tik bieži apciemojis brāli.
   Dinai nācās skriet — tik raiti vīrietis spēra soļus. Ap­dzina un ielūkojās sejā. Nu, protams: zem cepures naga caur briļļu stikliem viņā raudzījās Zibeņa pelēkās acis, patuklās lūpas atpletās priecīgā smaidā, atklājot vis­maz astoņus spīdīgus metala zobus, kas bija ielikti sle­penpolicijā izsisto vietā. Lai cik drūms būtu stāvoklis, lai kādas briesmas draudētu, šis cilvēks nekad nezau­dēja humora izjūtu. Mierīgi smīnēja, kad meistars viņu lamāja un solīja padzīt no darba, smaidīdams devās pretī gorodovoju ķēdei. Stāstīja, ka Zibens pat neesot zaudējis smaidu, kad viņu pratinājis Rēguss. Tas tā sa­tricinājis slepenpolicijas priekšnieku, ka viņš triecis ar revolvera spalu pa muti.
   —    Dīna, meitēn, priecājos tevi redzēt! Kā tad svie­žas pa to Eiropu? Ko dara Fausts, kad pārbrauks Ata- mans?
   —    Jaunumi labi. Atamans ir Rīgā, brālis gudro jaunu bumbu.
   —    Jaunu bumbu, ko tu saki! Ek, ko tas līdz, — Zi­bens kļuva nopietns, un viņa seja vērtās svešāda. Iz­zuda rievas un bedres vaigos, nogludinājās krunciņas ap acu kaktiem, tai vietā vēja appūstajā, brūnajā ādā parādījās sīkas, baltas svītriņas. — Lai tiktu galā ar šiem neliešiem, ar dažām bumbām vien nepietiek. Šodien pie «Uniona» … — viņš aprāvās un veikli paķēra Dinas čemodānu: — Nāc man līdzi, es steidzos uz Augsburga dokiem, tepat Balastdambī, tur jāsatiek Brašais.
   Kuģu būvētavu viņi sasniedza ātri vien. Lai gan bija svētdiena, strādnieki dūšīgi ierāva. Pēc nesenā streikā dažas liekas kapeikas lieti noderēja, un kas varēja zināt, vai nenāksies atkal pārtraukt darbu. Kniedēja ielāpu krastā izvilkta tvaikoņa sarūsējušā korpusā. Visapkārt klaudzēja āmuri, šņāca lodējamās lampas, elsa kalves plēšas. Citi rosījās peldošajā dokā, kur stāvēja kuģis bez mastiem un virsbūves.
   —    Met mieru, jāsapīpo, — teica viens, ieraudzījis Zibeni, un pa doka sienu rāpās uz krastu.
   —    Sveiks, Matrozi! Vai Brašais nav manīts pie ap­vāršņa?
   Strādnieks, kuru Zibens nosauca par Matrozi, nolie­gumam pakratīja galvu, tad izvilka tabakas repi un pie­dāvāja nogaršot pašaudzēto. Zibens piebāza savu kaļķīti, pirmo kuplo dūmu tāpat izpūta gaisā, bet otro ievilka dziļi plaušās un caur degunu izlaida atpakaļ.
   —    To es saprotu! Vecais Rūtenbergs zaļš no skaudī­bas kļūtu, ja tu viņu pacienātu.
   —    Šos velna fabrikantus es, lūk, ar ko pacienāšu! — norūca Matrozis un sažņaudza pirkstus dūrē.
   —    Pareizi! — iesaucās Zibens. — Šodien mēs «Uniona» īpašniekiem bezmaz būtu devuši pa īstam pie­smēķēt.
   Matrozis izņēma no mutes paštīteni un nesaprašanā paskatījās Zibenī:
   —     Kā tā? Jūs taču vakar izbeidzāt streiku.
   —    Vairāk šiem neliešiem arī nevajadzēja, — Zibens dusmās izpūta tādus dūmus, ka viņa galva pilnīgi pa­zuda zilganā mākonī. — Nākam šorīt uz darbu tikai divi cehi, kā jau svētdienas dienā. Pie vārtiem pielīmēts pa­ziņojums. Nu ko, izlasu ar. Neba par velti esmu pagasta skolā študierējis. Izlasu divas reizes, izlasu trešo, labāk no tā nekļūst. No darba atlaisti ap pusotra simta strād­nieku, visi no streika komitejas, pat tie, kas kaut reizi parādījuši meistaram pigu. Pēc pusstundas iela bija viena vienīga ļaužu jūra — cik tur tālu no Grīziņa un Čiekurkalna līdz «Unionam»! Pat sievas ar bērniem at­skrēja. Sašutuši kliedz, krata dūres, dūšīgākie puiši jau lauž bruģi, viens divi — un fabrikā nepalika neviena vesela loga. Noskaņa tāda, ka pietiek viena vārda — un visi aiziet šturmēt gubernatora pili vai pat policijas pār­valdi. Bet to tu kailām rokām pasāksi? Tā pie sevis vēl nodomāju, tad ieraudzīju, ka joņo kazaki. Kā tāds melns mākonis no Aleksandra ielas. Ļaudis metas uz visām pusēm, daži tieši kazakiem virsū. Tik traki kā Kārļa ielā jau nebija, bet uz bruģa palika vairāk par desmit. Cik šiem izdevās arestēt, to nesaskaitīju, tikai nevienu no revolucionāriem rokā nedabūja, citi mūs sedza, slēpa, par varas mākti piespieda pazust. Vai saprotat, ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tauta uzskata mūs, partijniekus, par savu artilēriju, bet lielgabalus nekad nedrīkst pa­mest ienaidniekam …
   —     Nu, un tagad pie lietas, — Zibens atkal ierunājās. — Jākaļ dzelzs, kamēr karsta. īsi pēc divpadsmitiem
   Vērmanītī notiks plašs protesta mītiņš. Visus kaujiniekus apsardzībai! Tavējie novietosies pie pašas estrādes.
   —     Mēs būsim klāt, paļaujies uz mani, — paziņoja Matrozis. — Visi kā viens! Tikai… Tu jau zini, ar re­volveriem mums tā paknapi, — viņš kā atvainodamies piebilda.
   —    Par to esmu domājis. Saņemsi no manis bumbu, es sēdēšu pie Kuncendorfa uz terases. Viss.
   Zibens paskatījās pulkstenī:
   —    Vēl vienu pīpi, ilgāk es nevaru gaidīt.
   Viņš piebāza kaļķīti, šoreiz ar mahorku, izsmēķēja līdz galam, tad enerģiski piecēlās:
   —    Nu, nekā nevar darīt. Kad Brašais atnāk, pasaki, lai skriešus dodas pie Melnā Pētera. Viņš jau zinās. Bet baidos, ka viņš vairs nepagūs, tikai stunda atlikusi.
   —     Melnais Pēteris? Tas mazais skārdnieks, kas allaž nāca pie brāļa? — apvaicājās Dīna.
   —     Pareizi, tu taču viņu pazīsti un viņš tevi! Klau­sies, tu man esi paša dieva sūtīta! — nopriecājās Zibens. — Aiziesi, pasveicināsi no manis: «Kas ir zibens bez pērkona,» — paņemsi riekstus, vairāk par sešiem viņam diez vai būs. Nevienu svešu Melnais Pēteris neielaiž un arī nedrīkst ielaist, bet man, pati redzi, jāizrīko puiši. Tieši pulksten divpadsmitos gaidu Vērmanītī…
   Pēc piecpadsmit minūtēm Dīna, paguvusi ieskriet mājās un nolikt čemodānu, soļoja pa Balastdambi ar kartona kārbu rokā. Vēl to nevilka uz leju bumbu svars, — tomēr sirds bija trauksmaina. Nav vēl pagājušas divas stundas, kopš iebraukusi Rīgā, un, lūk, jau uzde­vums. Bet vai tiešām viņa ieradusies tikai šorīt? Dīnai likās, ka nemaz nav atstājusi revolūcijas cīņu apņemto pilsētu. Lježa ar turienes sīkajām bēdām tagad rādījās kā tāls sapnis, reiz redzēts un uz visiem laikiem izgaisis. Viņas īstā vieta bija šeit, kaujas ierindā, blakus bied­riem! Un tomēr Dīna juta, ka būtu aplami mēģināt iz­dzēst no dzīves šos mēnešus Beļģijā — tur viņa atradusi sevi, savu mīlu, Ernestu!…
   Atcerēdamās šīs dienas, Dīna laimīgi pasmaidīja. Jā, toreiz varēja ne par ko nedomāt, ļauties sapņiem. Bet tagad viņa atradās Rīgā, pildīja kaujas uzdevumu.
   Ko gan teiktu Ernests, ja zinātu, kas jāveic! Pūlēdamās iztēloties draugu, Dina pēkšņi sajuta paļāvību, izzuda visas meitenīgās šaubas, uztraukums. Atamans taču arī neuztrauktos.
   Pie loga Dīnai nenācās ilgi klauvēt. Laikam taču Melnais Pēteris caur šķirbu slēģos bija pazinis Fausta māsu, jo, nemaz nenogaidījis paroles vārdus, atvēra dur­vis un aicināja iekšā. Meitene paskatījās apkārt un pir­majā mirklī jutās mazliet vīlusies — darbnīca kas darb­nīca. Uz grīdas mētājās veci kastroļi, čuguna katli, pannas, bļodas un piena kannas, dažas ar sudrabainiem alvas ielāpiem, citas izdegušiem caurumiem. Prīmusi, skārda caurules, visādas sarūsējušas kārbas vēl palieli­nāja mistru. Un arī bārdas rugājiem apaugušais sīka auguma amatnieks, kas mundri lēkāja starp šīm graba­žām, nemaz nelīdzinājās noslēpumainam ieroču meis­taram.
   —    Vai tu ar vēstīm no Fausta? — Melnais Pēteris izsaucās pārsteidzoši daiļskanīgā balsī, kuras dēļ baudīja «Ausekļa» biedrības kora labākā baritona slavu.
   —     Es no Žibeņa.
   —     No Zibeņa? — Melnais Pēteris jau atkal bija kājās un sīkiem soļiem tekāja pa pieblīvēto istabu. Tikai tagad meitene pamanīja, ka viņš klibo. Uztvēris Dinas skatienu, Melnais Pēteris pastāstīja:
   —    Nu jau nekas, teiktu, ka pavisam labi, vakar pat uz kora mēģinājumu aizgāju, bet veselas astoņas nedē­ļas, padomā, gandrīz divus mēnešus slimnīcā nogulēju. Un varēja iziet ļaunāk, daudz ļaunāk, ja nebūtu trāpījies labs dakteris, tāds, kas prot muti turēt.
   —     Kā tas gadījās? Vai kaujā?
   —    Kur nu. Tepat manā būdā, bumbas taisot. Pildu vienu, pildu otru, un pēkšņi — ko teiksi, ko ne — viss iet pa gaisu. Atdaru acis, skatos, guļu kā paša bērēs, uz krūtīm prīmuss, bet uz galvas zupas katls. Bet labi, ka tā. Ja šie sasodītie rieksti būtu sprāguši puišu kabatās, ko tad? Tāpēc arī aizrakstīju Faustam, lai steidzīgi at­sūta jaunu sastāvu, ar to veco vairs nav gaisa, pagaidām izlīdzos ar dinamītu. Bet to, zināma lieta, viegli nedabūsi. Cik zaldātiņi nozog un atstiepj, tik man ir, neviena grama vairāk. Vakar, par provi, tikai pieciem riekstiem pietika, bet mūsējie katru dienu nāk pakaļ…
   —    Es ari pēc tā paša, — beidzot Dīnai izdevās pa­teikt, — Zibens prasa pērkonu, cik vien esot.
   —    Pieci tikai ir, — sarūgtināts teica Melnais Pēteris. — Ņem vien. Tikai pieskatiet tur Vērmanlti, lai bez se­višķas notēs nešķiež tādu dārgu mantu!
   4
   Militārā kapela atskaņoja Šampionam gluži svešu gabalu. Sāpes, ilgas — lūk, ko izteica šī muziķa. Ruse- nieka dūrēs sažņaugtie pirksti atlaidās un kustējās līdzi melodijas ritmam. Šai mirklī viņš bija aizmirsis visu. Toties Šampiona vērīgajām acīm nepagāja secen, ka Vērmanes parkā beidzot kaut kas briest. No Elizabetes ielas, no Pauluči ielas, no Tērbatas ielas, no visām pusēm bariem nāca ļaudis, kas nemaz nelīdzinājās līdzšinējai publikai.
   Gandrīz vienlaicīgi no Politehnikuma izskrēja stu­denti, iejaucās strādnieku un amatnieku pūlī.
   Šampiona nāsis izpletās. Žurnālista deguns, kas pa­zina degošu būru ciematu dvingu un Dienvidamerikas apvērsumu pulvera dūmus, beidzot saoda vielu kores­pondencei. Viņš nepacietīgi paraustīja Rusenieku aiz pie­durknes :
   —    Kas tas?
   —     Emīls Dārziņš, — un Rusenieka acīs iegūlās kaut kas sapņains, mazliet skumīgs. — Jauns, bet kas par spēku! Kad klausos šo muziķu, aizmirstu visu.
   —   Ne taču. Paskatieties! — uztraucās korespondents.
   Rusenieks neatsaucās, kamēr Dārziņa melodiju neno­mainīja sezonas populārākais valsis «Mandžūrijas kal­nos». Kad viņš pagrieza galvu, bija jau par vēlu. Aiziet vairs nevarēja, jo koncerta laukumu tagad iejoza blīvs cilvēku valnis.
   —    Jums veicas, Šampion!
   Valša skaņas spēji aprāvās. Estrādē uzlēca vairāki vīri. Muziķi pameta instrumentus un steidzīgi lasījās projām. Kapelmeistars, atcerēdamies savus oficiera uzplečus, mēģināja protestēt, bet dažas spēcīgas rokas no­rāva viņu no podiuma. Atritinājās divi karogi. Sarkanais ar uzrakstu «Nost patvaldību! Lai dzīvo revolūcija!» izskatījās kā daudzu ielu kauju veterāns, toties melnais ar neveikli uztrieptajiem baltajiem burtiem «Slava kritu­šiem! Lāsts slepkavām!» šķita gluži jauns. Starp tiem paaugstinājumā uzrausās students un, atrāvis ķiteli uz krūtīm vaļā, sāka izkliegt satrauktus teikumus. Un pa­tiešām karstie, mutuļojošie vārdi rādījās plūstam nevis no lūpām, bet no pārpilnās sirds.
   Tai pašā mirklī atdzīvojās gorodovojs. Cenzdamies izraut zobenu no maksts, viņš metās uz priekšu. Bet gre­dzenotā roka, kas nupat vēl bija rotaļājusies ar zelta pakaviņu, deva viņam tikko manāmu zīmi. Gorodovojs aizsteidzās uz parka izeju.
   Šampions nesaprata ne vārda. Kāpēc studenta runa gūst tādu atbalsi, ka daži pat ar visiem alus kausiem izskrien no restorāna un pievienojas sašutuma saucie­niem, kas aizpilda katru pauzi?
   —    Mans dievs, ko viņš stāsta? Rusenieka kungs, pār­tulkojiet! — lūdza Šampions.
   —    Tas pats kā ikkatru dienu. Kazaki apšāvuši strei­kotājus pie «Uniona» fabrikas, — skanēja skopais pa­skaidrojums.
   Parka attālā galā atskanēja izmisīgs kliedziens:
   —    Kazaki!
   Un tūlīt simtkārt atbalsojās koncerta laukumā:
   —     Kazaki! Kazaki nāk!
   Ar šo saucienu pietika, lai izceltos panika. Klupda­mas pār savām garajām kleitām, pametušas grāmatas, vēdekļus un somiņas, birģeļu sievas un meitas muka uz visām pusēm. Kāda madāmiņa, histēriski spiegdama, pa­slēpās zem sola. Kritienā cepure bija noslīdējusi uz acīm, un tagad, nekā neredzēdama, nez ko iztēlodamās, viņa sita ar lietussargu pa garām skrejošo stilbiem.
   Rusenieks satvēra Šampiona elkoni un lūkoja viņu aizvilkt, taču korespondents izrāvās. Palaist garām šādu retu izdevību? Neparko! Viņš, kas ne vienu reizi vien atradies briesmās, kura ausīs ložu svilpoņa bija gluži ik­dienišķa skaņa, uzskatīja par savu profesionālo pienā­kumu allaž visu redzēt savām acīm … īss mirklis, — un bēgošo ļaužu mutuļojošā straume izšķīra abus. Šampions palika viens, ieķīlēts starp ķermeņiem, kas grūstījās uz parka izejas pusi, bezspēcīgs kā skaida, ierauta atvara virpulī.
   Gaisu piepildīja mežonīga svilpoņa. Svilpa jātnieki, dzīdami sakarsētos zirgus tieši pāri mauram, svilpoja nagaikas, ķerdamas te bēgošu muguru, te atvēzētu roku, te bailēs sastingušu seju. Kaut kas apsvilināja Šampiona pieri — degunkniebja drumstalas nokrita zemē. Nekas šausmīgāks viņam nevarēja atgadīties — atrasties noti­kumu centrā un nekā neredzēt! Šampions pat nejuta asinis, kas strūkloja pa vaigu.
   Šķita, jātnieku mežonīgais trieciens apgāzīs, samīs, iznīcinās itin visu, kas vien pagadās ceļā. Bet tāds bija vienīgi pirmais, maldīgais iespaids. Attapušies no pār­steiguma, revolucionāri pulcēja spēkus, drudžainā steigā organizējās pretestībai. Un ne tikai viņi. Arī daudzus nejaušus klausītājus iedvesmoja pašaizliedzīgais piemērs. Puisis, kura runu pusvārdā bija pārtraucis kazaku uz­brukums, arvien vēl stāvēja uz skatuves. Bet jau pēc brīža viņš atjēdzās. Atspēries no paaugstinājuma, stu­dents uzlēca virsū garām aulekšojošam kazakam, izgāza jātnieku no segliem, izrāva viņam pistoli un pazuda pūlī.
   Tikmēr citi bija paguvuši izveidot ko līdzīgu barikā­dēm — sabīdījuši solus kopā, uzvēluši citu uz cita. Velti jātnieki laida darbā piešus, lūkodami pārvarēt šo šķērsli lēcienā, — tālāk par ieskrējienu tie netika, jo ik reizi akmeņu krusa izbiedēja zirgus. Lieti noderēja arī smagie alus kausi. No restorāna terases sviesti, tie apdullināja ne vienu vien kazaku.
   Bēgošo straumē radās sastrēgums. Arvien vairāk vī­riešu, jā, pat dažas sievietes, atgriezās, lai pievienotos strādniekiem un studentiem. Aprima pirmītējā panika, tagad sirdīs plosījās vienīgi liesmains naids.
   Nevienlīdzīgā cīņa ilga jau vairākas minūtes. Te veiklas rokas mesta pudele ķēra kazaku sotņas koman­dieri. Kā apstulbis viņš nobraucīja seju, ieraudzīja uz pirkstiem asinis, un no mutes izlauzās rēciens:
   — Uguni!
   Norībēja šāvieni. Students, kuram bija izdevies izsis­ties līdz savējiem, ievaidējās un saļima. Revolucionāri pieplaka zemei. Bet tas neko daudz nebūtu līdzējis — soli nepasargāja no lodēm, rast aizsegu varēja tikai aiz kokiem.
   Šampionam sažņaudzās sirds. Uzrāpies uz čuguna iežogojuma, no kura varēja novērot visu kaujas lauku, viņš līdz sāpēm sasprindzināja tuvredzīgās acis, kamēr izplūdusī apkārtne pieņēma kaut cik noteiktākus apvei­dus. Pēkšņi viņš pamanīja, ka lejā sakustas krūmi, no tiem izlēca cilvēks, garām aizlidoja apaļš priekšmets un nolidoja tur, kur jātnieku bars bija visblīvāks.
   —     Glābjas, kas …
   Kliedzienu nosmacēja apdullinošs sprādziens, šķembu ievainoto zirgu negantie zviedzieni. Daži kazaki turpi­nāja šaut. Bet, kad bumbas eksplodēja cita aiz citas, kad dobjām detonācijām pievienojās asi revolveru spraksti, zaldāti izšķīda kur kurais.
   Arī Šampions metās skriet. Ne jau aiz bailēm no bumbām, bet uz telegrāfu — reportāžai katrā ziņā jāie­kļūst rītdienas numurā.
   —     Stāt!
   īgns par negaidīto šķērsli, žurnālists skatieniem sa­stapās ar ūsaino gorodovoju, kuru tikko bija pielīdzi­nājis eņģelim.
   —    Kas tie par jokiem, mans kungs! Vai jūs nere­dzat — es steidzos?! Steidzos kā nekad savā mūžā!
   —     Muti ciet! — uzbrēca gorodovojs un ar nepārpro­tamu kustību piedraudēja zvelt ar revolvera spalu pa galvu.
   Pienāca žandarmu rotmistrs:
   —     Kas par kņadu?
   —    Sis anarhists runā kādā tur suņa mēlē, jūsu lab­dzimtība, — ziņoja gorodovojs.
   Šampions katram gadījumam pārgāja uz vācu valodu:
   —    Es esmu franču pavalstnieks, «Temps» korespon­dents.
   Rotmistrs pasmējās kā par gardu joku:
   —     Pazīstam jūsu trikus, revolucionāru kungi. Aiz­vakar viens uzdevās par trimeru no zviedru tvaikoņa «Odins».
   —     Mans kungs, jūs mani apvainojat. Jūs vēl nožē­losiet, ka uzdrošinājāties aizkavēt franču laikraksta korespondentu, — un Šampions nikni iegrūda oficierim rokās savu pasi un žurnālista karti.
   Uzmanīgi izpētījis dokumentus, rotmistrs atzinīgi pa­smaidīja un iebāza kabatā:
   —    Neko teikt. Teicams viltojums … Jūs esat apcie­tināts.
   —     Brīnišķīgs apakšvirsraksts, — pirmajā brīdī no­priecājās Šampions, — «Cara policija apcietina mūsu korespondentu». — Bet, kad gorodovojs sagrāba viņu aiz apkakles un, neraugoties uz pretestību, ievilka or­manī, viss prieks izgaisa.
   Tā Šampions nāca pie atziņas, ka Rīga nav kūrorts un gorodovoji nav eņģeļi.

   Rusenieks atstāja koncerta laukumu vienlaicīgi ar Šampionu. Lai arī viņam bija iemesls skubai — daudz nopietnāks nekā francūzim, — viņš neizrādīja to un pat nepaātrināja soli. Drīzāk otrādi, — gāja gaužām lēni, kā cilvēks, kuru nupat redzētais galīgi satriecis. Nonācis pie vārtiem, viņš nepiegrieza ne mazāko vērību policistiem, kas aizturēja katru kaut cik aizdomīgu personu, apstājās un demonstratīvi sāka meklēties pa kabatām.
   Kāds špiks paspēra pāris soļus uz viņa pusi, bet, pa­manījis, ka svešinieks mierīgi pieiet pie tabakas kioska, pievērsa savu uzmanību citam.
   Rusenieks ilgi izvēlējās papirosu šķirni, tikpat ilgi skaitīja izdoto sīknaudu, tad tuvojās žandarmu rotmis- tram palūgt uguni. īgns par traucējumu, oficieris kaut ko noņurdēja, iegrūda viņam saujā sērkociņu kastīti un, pat nevīžodams ieskatīties sejā, devās pārraudzīt apcieti­nāto aiztransportēšanu. Rusenieks aizpīpoja, dziļi ievilka pirmo dūmu, sameklēja rotmistru un ar nevīžīgu «mersī» pateicās par sērkokiem. Pēc tam beidzot šķērsoja ielu.
   Vajādami kādu bēgli, garām Pfaba savrupmājai pa­skrēja divi slepenpolicisti.
   — Kurā sētā iemuka? Vai kungs nepamanīja? — viens aizelsies uzrunāja Rusenieku un tā arī neaiztaisīja pārsteigumā atplesto muti.
   «Atamans! Dieva vārds, Atamans! Nenotveramais kaujinieks, kuram jau veselu gadu dzen pēdas!… Kas gaišā dienas laikā viens pats atbruņojis trīs gorodovo- jus!… Kas nogalinājis Liepājas cietuma priekšnieku!… Kas nolādētajā 13. janvārī saaģitējis Pēterburgas priekš­pilsētas strādniekus pamest darbu un pievienoties de­monstrācijai!… Kas, bēgot no lamatām, nošāvis otrā iecirkņa pristavu!… Vecais Jirgensons, kura vīnu tir­gotavā Atamans bija vadījis ekspropriāciju, par viņa no­tveršanu izsolījis 300 zelta rubļu. Tagad šī nauda tikpat kā rokā!»
   Tomēr drausmīgā slava, ko Atamans bija iemantojis neskaitāmās sadursmēs ar policiju, tā paralizēja špikus, ka pat neienāca prātā izdarīt pašu vienkāršāko: izraut pistoli un apcietināt — vai tad divatā vienu nepieveiktu? Slepenie atjēdzās tikai tad, kad kaujinieks atradās gabalā.
   —    Atamans! Ķeriet viņu! — un špiki atklāja uguni.
   Bet roka uztraukumā trīcēja, un lodes nesniedza
   mērķi. Kad talkā atskrēja gorodovoji, Atamans jau bija pazudis aiz Marijas ielas stūra.
   Šāvieni, kliedzieni, soļu dipoņa iztraucēja Parka ielas iedzīvotājus. Gandrīz visos namos atvērās logi, parādījās izbiedētas sejas. Saskaņā ar policejmeistara rīkojumu sētnieki žigli aizslēdza vārtus.
   Sasnieguši Marijas ielu, vajātāji neziņā apstājās — no Atamana ne vēsts.
   —    Aizlaidām, — nošņācās špiks un nešpetni izla­mājās.
   —    Tālu viņš nevar būt. Jāpārmeklē visas mājas, — bez īpašas sajūsmas ierosināja gorodovojs, kuru daba nebija apveltījusi ar sevišķu cīņas degsmi.
   —    Kur nu tagad vairs, — bezcerīgi norūca cits sle­penpolicists. — Neba šis tevi gaidīs. Nav jau nekāds studentiņš… Sim te, kas logs, kas jumts, — viens pīpis. Pa gaisu aizlaidīsies, tpu, nelabais!
   No tuvākās pievārtes izkliboja sētnieks. Priekšauts novārtīts, uz pieres puns.
   —      Te viens ieskrēja, — viņš elsa, — te! Redzu, kāds skrien, gribu aizturēt, bet, kā šis gāž, tā es augšupēdus. Likās pa trepēm augšā.
   —    Aiz manis! — komandēja špiks. — Putniņš vairs neizspruks. Jūs abi — fiksi sētā! — viņš pavēlēja otra­jam slepenpolicistam un pabailīgajam gorodovojam, kurš katram gadījumam turējās drošā attālumā.
   —    Es no tās puses jau aizslēdzu durvis, načaļņika kungs, — paziņoja sētnieks, lepns uz savu izdarību.
   —     Drošs paliek drošs, ar Atamanu nekad nevar zi­nāt, — un, piekodinājis gorodovojam uzmanīt logus un jumtu, špiks ar pārējiem devās uz parādes durvīm.
   Tomēr ieiet mājā neuzdrošinājās — pārāk baismīgas šķita patumšās un klusās trepju telpas. Pēkšņi augšā atskanēja soļu troksnis, kāpa arvien zemāk, lika vajātā­jiem ciešāk satvert ieročus. Taču pistoles nolaidās, jo durvju stiklā iezīmējās žandarmērijas spožā uniforma.
   Uz ielas iznāca jauns, švītīgs apakšpalkavnieks. Ierau­dzījis apbruņotos vīrus, viņš ar mazo pirkstiņu pamāja:
   —     Kas te notiek? Ziņo!
   —    Te slapstās kāds anarhists … — Apakšpalkavnieka niknais skatiens piespieda slepenpolicistu ātri piebilst: — Jūsu augstdzimtība.
   Žandarmu oficieris brīdi padomāja:
   —    Kāds izskatījās? Vai nebija manā augumā, garā, pelēkā mētelī?
   —    Tiešām tā! — nopriecājās špiks. — Tas ir Ata­mans! Kur jūs viņu redzējāt?
   —    Cik manīju, iemuka septītajā dzīvoklī.
   —    Tas ir trešā stāvā, pie otrās ģildes tirgoņa Hers- kinda, — pakalpīgi iestarpināja sētnieks.
   —    Ko pavēlēsiet darīt, apakšpalkavnieka kungs? — jautāja špiks.
   —     Ko jūs gaidāt?! Šturmējiet dzīvokli!… Pag, pag, jūs teicāt, Atamans?… Tad nav tik vienkārši. Droši vien tai dzīvoklī vesela banda sēž. Es jums labāk atsū­tīšu papildspēkus un tērauda plates. Citādi jūs sašaus par sietu, — un oficieris ātriem soļiem aizgāja.
   Netālu no pilsētas policijas pārvaldes viņš pamanīja trīs gorodovojus vedam kādu jaunekli. Jau pēc ārienes varēja noprast, ka apcietinātais ir revolucionārs. Garie, tumšblondie mati, pakausī veidojot īstu biezokni, snie­dzās pāri melnā krievu krekla apkaklei. Visa valsts un ari Baltijas guberņas tagad mudžēt mudžēja no tādiem Gorkija atdarinātājiem.
   Apakšpalkavnieks jau grasījās aizsteigties garām, bet, redzēdams gorodovojus godbijīgi sveicinām, apgriezās:
   —    Uz Marijas un Parka ielas stūri! Palīdzēsiet gūstīt Atamanu! Skriešus!
   —   Jūsu labdzimtība, mums pavēlēts … — sadzirdējis Atamana briesmīgo vārdu, stomījās vahmistrs.
   —    Šo te es pats nogādāšu, — asi pārtrauca oficieris. — Vai kurli esat? Marš!
   Pavadījis viņus skatieniem, apakšpalkavnieks pie­sauca ormani un iesēdināja tajā apcietināto.
   —    Uz kurieni, kungs?
   —     Brauc pa Maskavas ielu, kad vajadzēs apstāties, pateikšu.
   Zirgi laidās rikšus. Aiz muguras palika Tukuma sta­cija, iegriezās Maskavas ielā, pabrauca garām Svētā Kristapa koka tēlam — žandarmu oficieris joprojām klusēja. Jauneklis kļuva arvien nemierīgāks. Nervozi raustījās Ūsiņu apēnotā, plānā virslūpa. Melnie redzokļi nemitīgi šaudījās no vienas puses uz otru. Un bija arī pamats bažām. Ne žandarmērija, ne slepenpolicija neat­radās šai malā. Toties te, kur tikai retumis pagadījās vientuļš gājējs vai laucinieka vezums, bija īstā vieta, lai atbrīvotos no nevēlama cilvēka. Tādos gadījumos «Rīgas Avīzē» mēdza parādīties īsa ziņa: «Bēgot nošauts.»
   Patiešām, pārliecinājies, ka iela tukša, oficieris lika apturēt un klusi pateica apcietinātajam:
   —    Nu, draudziņ, laidies lapās.
   Tas krampjaini ieķērās sēdeklī:
   —    Apakšpalkavnieka kungs, jūs maldāties … Ļaujiet man paskaidrot…
   —    Nezaudēsim laiku! — nervozi iesaucās oficieris un uzlika roku uz revolvera maksts. — Būs vai nebūs?!
   Jauneklis izlēca no ores, neskatīdamies atpakaļ, pa galvu pa kaklu metās kādos vārtos un paslēpās aiz mal­kas grēdas. Kad viņš pēc brīža uzdrošinājās palūkoties pa sētas spraugu, ormanis ar apakšpalkavnieku bija nozudis un tai vietā pa ielu jādelēja dragūni.
   … Pēc triju gorodovoju ierašanās bija apritējusi laba pusstunda. Tomēr neviens neuzdrīkstējās doties uzbru­kumā. Kāpēc līst nāvei rīklē — labāk gaidīt piesolītās bruņu plates. Beidzot špiks, kas pirmais bija pazinis Atamanu, neizturēja:
   —     Ko vairs tielēties … Sāksim!
   Viņu mudināja bažas, ka līdz ar papildspēkiem at­griezīsies žandarmu oficieris, ar kuru tad būs jādala Jirgensona izsolītā prēmija.
   Turēdams pistoli izstieptajā rokā, viņš piesardzīgi pavēra parādes durvis. Gorodovoji pārkrustījās un se­koja. Klusi viņi uzkāpa trešajā stāvā. Pie septītā dzī­vokļa durvīm špiks izkārtoja savus spēkus, ierādīdams katram izdevīgu šaušanas poziciju. Viņš jau taisījās pa­raustīt zvana auklu, kad vahmistrs pašā tumšākajā kaktā pamanīja kādu priekšmetu. Tas izrādījās garš, pelēks, pēc pēdējās ārzemju modes šūdināts mētelis. Turpat blakus uzgāja arī cilindru, kurā spocīgi baloja papīra gabals. Sērkociņa gaismā špiks izlasīja:
   «Valkājiet veseli! Pēdējais Parīzes fasons!
   Atamans.»

   Kad Zibeni aizveda uz nopratināšanu, slepenpolicijas kamera bija tukša. Kad viņu atnesa atpakaļ un nometa uz grīdas, viņš, zaudēdams samaņu, vēl redzēja, ka tā stāvgrūdām pilna. Zibens īsti nezināja, cik ilgi nogulējis. Tad sajuta — kāds viņam mazgā asiņaino seju. Zibens gribēja teikt, lai taupot ūdeni, citādi dzeršanai nepietik- šot, bet nebija spēka. Pamazām līdz apziņai nonāca at­sevišķas runas. Kāds visu laiku vāciski vaicāja:
   —    Kungi, vai tiešām neviens no jums neprot vācu valodu? Tas ir ļoti svarīgi! Jāpasaka zaldātam, lai uz vietas atsauc galveno.
   Zibens atvēra vienu aci — otrā bija pārāk uzpam­pusi — un atsaucās.
   —    Es! — patiesībā atskanēja tikai aizsmacis čuksts.
   Pār viņu pārliecās kalsna, melnu bakenu ierāmēta
   seja ar līku degunu un šaurām, kustīgām acīm.
   —    Jūs? — novilka Šampions. — Mans dievs, jūs taču nespējat piecelties!… Tā ir slepkavība! Lai mani tikai izlaiž, tad visa pasaule uzzinās, kas te notiek… Bet pagaidām es zaudēju laiku, nē, vēl vairāk, es zaudēju savu reputāciju! Ja tūlīt netikšu uz telegrāfu, citas avīzes var aizsteigties priekšā!
   Zibenim viss likās gaužām nesakarīgs. Viņš uztvēra tikai vienu:
   —     Jūs neesat no mūsējiem!
   —    Tikai pa pusei. Esmu franču avīzes «Temps» ko­respondents. Bet man tas gods būt personīgi pazīstamam ar daudziem redzamiem kaujinieku līderiem. Par Ruse- nieka kungu būsiet noteikti dzirdējuši.
   Zibens, kas nepazina Atamana īsto vārdu, pakratīja galvu.
   —     Pūrmaļa kungu?…
   Arī šis vārds Zibenim, kaut tas divus gadus strādājis ciešā saskarē ar Faustu, nekā neizteica.
   —     Varbūt Dīnas jaunkundzi?
   —     Kur jūs viņu satikāt?
   —    Lježā, turpat, kur Rusenieka un Pūrmaļa kun­gus. — Šampions tuvināja muti Zibeņa ausij: — Es iz­darīju viņiem lielu pakalpojumu.
   Zibenim atausa gaisma — laikam taču tas ir žurnā­lists, par kuru bija stāstījusi Dīna.
   Tagad nebija arī grūti atminēt, ka francūža paziņas ir Atamans un Fausts.
   —    Kopā atbraucām, — Šampions paskatījās rokas pulkstenī. — Mans dievs, pēc stundas Rusenieka kungs solījās atnākt pie manis. Varbūt vēlaties aizsūtīt kādu ziņu? Sakiet droši, ko vien varu darīt jūsu labā, to lab­prāt izdarīšu.
   Zibeņa prāts sāka atkal skaidri darboties.
   —     Vai jums ir papīrs un rakstāmais? — viņš no­prasīja.
   —     Mans kungs, par ko jūs mani turat?! Vai jūs do­mājat, ka es parkā, kad uzbruka kazaki un sprāga bum­bas, rakstīju ar pirkstu uz manšetes?! — Šampions iz­vilka safjānā iesietu bloknotu un sudraba zīmuli.
   —    Re, kur labi! — Zibens pūlējās pacelties uz elkoņa.
   Ar Šampiona palīdzību tas beidzot izdevās. — Man te laikam klāsies pavisam plāni. Gribas, lai draugi zinātu, kā šeit ar mums apietas. Biedri, kas uzrakstīs vēstuli?
   —    Lai raksta Jēkabs, viņš ir študierējis, — atsaucās kāds.
   Pienāca students Politehnikuma frencī.
   —     Raksti, es pamēģināšu stāstīt. — Zibens palūdza malku ūdens un turpināja: — Sveiki, biedrīši! Rakstu jums no «muzeja», kur pašreiz skaitos pats izcilākais eksponāts. Papriekš pašu svarīgāko. Buķelis spīdzinā­šanu neizturēja, pateica, ka es metis bumbu, bet Bračka apsargājis. Ko Buķelis vēl izpļāpājis, to es nezinu. Paš­laik jūtos diezgan žirgts. Tikai, kad domāju, ka mani vēl ņems priekšā pats oberbende Rēguss, sametas tāda nelaba dūša. Un vēl par vienu esmu nemierīgs: ka tik jums neienāk prātā mani un citus atsvabināt. Te pašlaik nekā nevar izdarīt, jo viss «muzejs» piebāzts ar zaldā­tiem. Tad vēl pasveiciniet Līzi tā dikti mīļi no manis un pasakiet, lai nebēdā. Cik nu ilgi spīdzinās, vienreiz tik un tā pārvedīs uz cietumu. Tur jau varēs tā jautrāk padzīvot.
   Tikko Šampions bija paguvis noglabāt bloknotu ka­batā, nožvadzēja atslēga. Atvērtajās durvīs, vēršot dur­kļus pret apcietinātajiem, stāvēja zaldāti. Kameras iemīt­niekiem pavēlēja saspiesties pie sienas. Tad zaldāti pa­šķīrās, lai ielaistu «šefu» — slepenpolicijas priekšnieku Rēgusu. Vēl nesen viņš bija tikai Jelgavas forštates poli­cijas iecirkņa pristava palīgs. Reiz, kad kārtējais slepen­policijas priekšnieks iesniedza atlūgumu, — baidīdamies no revolucionāru atriebības, neviens negribēja ilgi palikt šai postenī, — Rēgusam uzdeva nopratināt apcietinātus krievu kaujiniekus. Kopā ar policijas valdes kancelejas ierēdni Ļihejevu viņi izmeklēšanu izveda tik zvēriski, ka tika iecelti par slepenpolicijas vadītājiem. Kopš tā laika Johans Emeriha dēls Rēguss lika sevi dēvēt par Ivanu Emerikoviču, cerēdams, ka tas veicinās viņa karjeru. Vācietis būdams, viņš tā paša iemesla dēļ runāja tikai krieviski.
   Rēguss zināja, kāda viņam slava, un centās to pa­svītrot arī savā ārienē. Viņš bija uzaudzinājis šausmino­šas ūsas, kas, līdzīgi asiem, melniem pīķiem, rēgojās virs
   tuklajiem, piepūstajiem vaigiem. Neviens nekad netika redzējis «šefa» buļļa augumu citādi kā melnā tērpā, viņa galvu — bez melnās platmales, kuras mīkstās malas aiz­ēnoja plato pieri.
   Viņš piegāja pie Zibeņa un piegrūda kurpes purnu pie deguna:
   —    Tā jau es domāju, ka tu atgriezīsies pie mums… Nekur jau nav tik labi kā pie tava drauga Rēgusa. — Viņš pamāja kādam zaldātam: — Aizstiep uz manu ka­binetu, lai varu apsveikt dārgo ciemiņu, kā nākas.
   Kaut nesapratis krieviski teikto pavēli, Šampions bija skaidri saklausījis draudīgo zemtoni.
   —    Jūs nedrīkstat viņu spīdzināt! Mans dievs, šis cil­vēks jau tā ir pusdzīvs, — viņš vāciski protestēja. — Es uzrakstīšu tādu korespondenci, ka maniem lasītājiem mati celsies stāvus. Jums nāksies atbildēt!
   Rēguss pagriezās un nolūkojās žurnālistā kā zilonis mušā:
   —    Kas tas par kverkšķi? Laikam pirmo reizi pie mums …
   —    Esmu Parīzes laikraksta «Temps» speciālkores­pondents Žoržs Šampions.
   —    Ak, biedrs ir ārzemnieks, — Rēgusam iepatikās pajokot. — Kurā viesnīcā kundziņš apmeties?
   Šampions jau gribēja minēt «London City», bet laikā piekoda mēli. Ja nu izdarīs kratīšanu un uzies čemodānā paslēptos revolverus?
   —    Nosaukumu neatceros, — teica viņš. — Es tikko kā iebraucu Rīgā.
   —     Laikam jau tāda lepnāka, — Rēguss turpināja ņirgāties.— «Hotel de Rome» vai «Sankt Petersburg»?… Arī nē? Un ielu jūs, protams, arī esat aizmirsis?
   —   Tā ir. Bet ceļu es gan atradīšu. Ja jūs man neticat, griezieties pie franču konsula. Arī firmas «Pežo» pārstā­vis Dublē kungs var apliecināt manu personību …
   —    Es pats esmu franču konsuls! — Rēgusa savaldī­tais tonis pēkšņi pārvērtās rēcienā. — Es pats esmu cars! Es tevi sapūdēšu, nolādētais buntavniek. Es … — viņš meklēja pašu spēcīgāko draudu, — es no tava žīdu de­guna izsitīšu pieckapeiku gabalu! — un Rēguss izgāja no kameras.
   Durvis aizcirtās.
   Šampions paraustīja plecus. Tādi draudi viņam ne­bija nekas jauns — hotentotu ķeizars bija pat piesolījis iztaisīt no viņa deguna cepeti. Bet kas var zināt, te nav Ilotentotija, bet cara Krievija. Tur vismaz rēķinājās ar to, ka viņš ir ārzemnieks, šeit viņu uzskata par revolu­cionāru. Protams, tas ir gods, tomēr diezgan bīstams pašreizējos apstākļos… Šampions pamazām sāka uz­traukties. Cits pēc cita nobalēja iecerētās reportāžas sen­sacionālie virsraksti, toties arvien spilgtāks kļuva dzel­tenais cūkādas čemodāns ar dubultā dibenā noglabātiem revolveriem, kas viesnīcas istabā stāvēja pašā redzamā­kajā vietā. Uzzinās, kur viņš dzīvo, un galu galā atradīs arī nelegālos ieročus. Viņš, protams, var apgalvot, ka visus piecus mauzerus paņēmis personīgajai drošībai, bet kas tam noticēs, ja nav noticēts pat viņa pasei ar franču ārlietu ministrijas zīmogu un krievu konsulāta vīzu?… Vistrakākais, ka par šo joku viņu var izraidīt. Par se­kām pat domāt negribas — palaist garām īstu revolūciju, to viņš neizturēs!
   Tomēr profesionālo ziņkāri nevarēja ilgi noslāpēt. Ja jau viņam te jāsēž, vismaz lietderīgi izmantos laiku. Vispirms Šampions pierakstīja bloknotā savus iespaidus:
   «Maniem lasītājiem grūti iedomāties, kādos apstākļos pašreiz atrodos. Kamerā tikai divi niecīgi lodziņi pie pa­šiem griestiem — viens uz gaiteni, otrs uz pagalmu — tie paši aizrestoti. Šeit ir tik tumšs, ka ar grūtībām spēju atšķirt burtus. Citu pēc cita ieved arestētos revolucio­nārus. Tie, kas ieslodzīti jau vairākas stundas, apgulu­šies uz kailās grīdas. Viņiem jāguļ kā sardīnēm bundžā — šī vārda tiešajā nozīmē. Ja kāds no gulētājiem vēlas pa­griezties uz otriem sāniem, tad sajūk visa rinda un pā­rējiem gribot negribot arī jāpagriežas, jo citādi nepietiek vietas. Nupat iepazinos ar slepenpolicijas priekšnieku, kas izskatās kā īsts lielceļa laupītājs. No studenta, kas laipni atļāvis izmantot savu muguru kā rakstāmgaldu, nupat uzzinu, ka patiesībā politisko lietas jāizskata žan­darmērijai, bet vietējie vācu baroni izrēķināšanos ar revolucionāriem labprātāk uztic savam tautietim Rēgu­sam. Bez tam pastāv tā saucamā «ohranka», kuras pār­ziņā galvenokārt atrodas spiegi. Vismazāk bīstami ir policisti ar galīgi neizrunājamiem vārdiem: gorodovoji, okolodočņiki, urjadņiki. Bet atgriezīsimies kamerā. Šeit valda drūms un tomēr pacilāts garastāvoklis. Brīžiem kādā kaktā uzliesmo revolucionāra melodija. Var just, ka šie ļaudis pārliecināti par savu uzvaru, kuru pat vis­nežēlīgākais terors nespēs novērst… Lai lasītājs man piedod, ka aprauju savas piezīmes, bet pašlaik zaldāts izsauc mani uz pratināšanu. Ceru, ka varēšu papildināt savu korespondenci ar jaunu saistošu vielu.»
   …Apmierināts ar izrādi, ko sniedzis kamerā, Rēguss atgriezās savā kabinetā. Istabas vidū divi rungām apbru­ņoti policisti sasēja Zibenim rokas aiz krēsla atzveltnes. Vienā pusē, atstiepies uz sofa, Ļihejevs spēlēja ermoņi­kas. No labās rokas locītavas nokarājās jājamā pātaga. Šefs aizkūpināja cigāru un ar avīzi atlaidās uz dīvāna, kas stāvēja pie sienas, viņā pusē krēslam. Tā viņi parasti gulēja, kad spīdzināja sevišķi bīstamu revolucionāru.
   Policists ienesa paplāti ar dzeramajiem. Ļihejevs pra­tināšanas laikā mēdza stiprināties ar Allažu ķimeli, šefs lēnām iztukšoja divus kausus Stricka Pilzenes alus. Viņš nesteidzās, jo labi zināja, ka nekas tā netirdī apcietināto kā gaidas.
   —    Aleksandr Aleksandrovič, — griezās Rēguss pie sava palīga, — kas jauns? Vai Bračku tā arī neizdevās notvert?
   Ļihejevs ar nopūtu pārtrauca muzicēšanu, lai atbil­dētu:
   —    Nekas, nekur nepaliks. Mūsu draugs Zibens būs tik laipns un pateiks, kur to atrast.
   —    Un Brūtgāns. Es viņu nekur neredzu. Vai būtu jau pārvests uz cietumu?
   —    Ceļā uz šejieni viņu atbrīvoja. Kaujinieki, Ivan Emerikovič.
   —   Kas to būtu domājis?! — pasmīnēja Rēguss. — Žēl, ļoti žēl.
   Viņi samirkšķinājās.
   —    Šie razbainieki kļūst arvien nekaunīgāki, — tur­pināja slepenpolicijas priekšnieks un gardi nosmējās. — Viens nupat uzdevās par kādu tur franču korespon­dentu. Neko ticamāku laikam nespēja izgudrot…
   —     Pagaidiet, pagaidiet, Ivan Emerikovič, varbūt tas tiešām ir īstais, — sacīja Ļihejevs un sniedzās pēc ķi­meļa. — No mūsu ohrankas Parīzes aģenta saņemta tele- grama, ka uz šejieni izbraucis avīzes «Temps» korespon­dents. Slavens žurnālists, pazīstams ar savām dulburī- bām. Laikam viens no tiem papīra smērmaņiem, kuriem viss nav mājās. Ar to šodienas traci nepaguvu vēl pa­stāstīt.
   —    Tas nu gan būtu joks! — un Rēguss tieši no pu­deles iedzēra krietnu malku. — Pārbaudi, Aleksandr Aleksandrovič, lai neiznāk blamāža.
   Tā gadījās, ka Šampions nedabūja iepazīties ne ar Ļihejeva pātagu, nedz ar policistu rungām. Rēguss sa­gaidīja viņu ar starojošu smaidu:
   —     Ile, he, he, Šampiona kungs, tas tik bija joks, vai ne? Atzīstieties, jūs patiešām noticējāt, ka uzskatu jūs par vienu no šīs bandas. Es jūs jau pazinu Vērmaņparkā, nodomāju, lai jau Šampiona kungam tiek tas prieks, sa­gādāsim viņam vielu korespondencei. Ile, he, — Rēguss bārstīja sīkus smieklus. — Un cik veikli es jums notēloju briesmoni!
   Šampions grasījās ko pateikt.
   —    Nē, nē, — atgaiņājās Rēguss, — pateicība man nav vajadzīga. Es piezvanīju Dublē kungam. Viņš jūs gaida lejā. Uz redzēšanos, uz redzēšanos, Šampiona kungs, — un šefs gandrīz ar varu izveda korespondentu no kabineta. — Vienmēr būšu priecīgs jūs satikt.

   1
   Pa Avotu ielu soļoja kāds jauneklis. Jau pēc dabas izstīdzējis, viņš izskatījās vēl garāks tāpēc, ka krietni apdilusi, skolnieka mundierim līdzīgā, tumšā jaka ar ap­sūbējušām misiņa pogām bija mazliet par īsu, tāpat kā zilās audekla bikses. Melna beznaga cepure, kādu val­kāja vairākums vienkāršo ļaužu, sedza gaišus, pelnu krāsas matus. Likās, viņam gadu trīsdesmit — tik nopietni un pētījoši zilās acis raudzījās pasaulē. Bet jauneklīgi maigā seja un mīkstās, gaišās pūkas zem pastrupā de­guna liecināja, ka Robertam Lablaikam ne vairāk par divdesmit. Acīgs novērotājs vēl atzīmētu, ka, sperdams samērā īsus soļus, Roberts tomēr bez pūlēm apdzina citus gājējus. Nepaietu secen arī tas, ka labā bikšu kabata pasmagāk nokarājas uz leju.
   Pēkšņi gaita neviļus kļuva gausāka. Tam nebija ne­kāda sevišķa iemesla, izņemot košās peonijas, kuras, aiz muguras kautri slēpdams, viņam pa priekšu kāds puisis nesa savai iemīļotajai. Šajā laikā, kad sarkanā krāsa visbiežāk saistījās ar asinīm, Robim bija prieks redzēt puķu spilgto sārtumu. Viens zieds atraisījās no pušķa un nokrita uz ietves. Robis to pacēla un dziļi ieelpoja maz­liet sūro, vasarīgo smaržu. Biedri viņu uzskatīja par sausu cilvēku, un tas zināmā mērā pat sagādāja ganda­rījumu, jo nozīmēja, ka izdevies atbrīvoties no jūsmas par sīkumiem, kas gan piešķir dzīvei daiļumu, bet reizēm traucē pievērst galvenajam mērķim visas domas, visu uzmanību, visus spēkus. Ne velti divdesmitgadīgais Robis bija iemantojis tādu pagrīdnieka slavu, ka viņam bez ierunas paklausīja arī pieredzējuši pusmūža vīri. Taču pietika ceļā pagadīties, lūk, šim ziedam, un īstā daba guva virsroku.
   Sasniedzis Stabu ielas stūri, Robis brīdi vilcinājās — viņš jau bija tā zaudējis daudz laika, lauzdamies ārā no Vērmaņparka, kur tika izrīkojis bumbu metējus, at­šaudīdamies no vajātājiem, izlīkumodams vai pusi Rīgas, lai sajauktu pēdas. Viņš neuzkrītoši atskatījās, neierau­dzīja nekā aizdomīga un tomēr nedevās tieši uz konspi­ratīvo dzīvokli, bet nolēma piesardzības pēc izmest lieku cilpu.
   Iedams garām Baltijas Vagonu fabrikai, Robis caur vārtu režģiem saskatīja uztrauktu ļaužu baru, kas ielenca uz platformas uzrāpušos runātāju. Robis tūdaļ noprata, ka vēstis par sadursmi pie «Uniona» un Vērmanītī jau apskrējušas visu pilsētu un paguvušas sabangot prātus. Viņa ausis sniedza arī atsevišķi izsaucieni:
   — Atmaksāt bendēm! Dodiet mums ieročus!
   «Jā, tas pašlaik bija vissāpīgākais jautājums. Kādas gan ziņas Atamans atvedis no Beļģijas?»
   Robis paātrināja soli. Pēc dažām minūtēm no otras puses iegriezās Stabu ielā un, turēdamies namu ēnā, tik veikli ienira lielas īres mājas vārtos, ka būtu bijis grūti pateikt, kura sēta viņu aprijusi. Šķērsojis pagalmu, uz­skrēja trešajā stāvā.
   Lai gan piektā dzīvokļa durvis zem porcelāna plāk­snītes ar gotiskiem burtiem «E. Krieviņ» greznoja iespai­dīgs zvans, viņš pieklauvēja, četri īsi sitieni, pauze, vēl viens. Kad Robis bija atkārtojis šo signālu, pajauna, gaišmataina sieviete ielaida viņu gaitenī.
   —    Vai Atamans ieradies? — nepacietīgi apvaicājās Robis un tūdaļ ievēroja viņas saraudātās acis. — Kas vainas, Līze?
   —     Zibens apcietināts.
   «Zibens» nu jau pusgadu bija Līzes vīrs. Savā laikā apradusi ar šo kaujas vārdu, viņa lietoja to līdz šai baltajai dienai.
   —     Kur viņš atrodas?
   —     «Muzejā», pie bendes Rēgusa… Tu zini, kas vi­ņam draud… Šis zvērs vēl nebūs aizmirsis, kā Zibens ar tavu palīdzību toreiz izlauzās no slepenpolicijas. Kad iedomājos, kā viņu spīdzina, es vai prātu zaudēju. Robi, es zinu, tev tikai vajag gribēt — tu spētu viņu atsva­bināt.
   Robis vāri noglāstīja Līzes matus un klusi sacīja:
   —    Varbūt, varbūt… Bet, saproti, Līze, es to ne­drīkstu, mums pašlaik cits uzdevums …
   Smagiem soļiem, kas tā nesaskanēja ar parasto gaitu, Robis iegāja istabā un atkrita gultā. Sēdēšana bija cieta, jo zem plānā matrača glabājās revolveri.
   Robim kaujinieka gaitas nozīmēja nevis romantisku epopeju ar pārgalvīgiem uzbrukumiem un veiklām bēg­šanām, bet grūtu, asiņainu, tomēr nepieciešamu darbu, kuru viņš bija uzņēmies cilvēku dižā mērķa dēļ. Viņš tagad domāja par Zibeni, kas Riharda Pola fabrikā bija mācījis viņu apieties ar virpu, Zolitūdes mežā — ar mauzeri. Viņš atcerējās, cik labs un atsaucīgs allaž bijis Zibens — pietika pateikt vārdu, lai viņš uzņemtos visbīstamāko uzdevumu. Robis nešaubījās, ka Zibens pamestu visu un bez svārstlšanās steigtos izpestīt draugu, un sirds savilkās skaudrās sāpēs, zinot, ka šoreiz bied­ram nāksies velti gaidīt palīdzību.
   Jāapbruņo tauta, visplašākās masas — tas patlaban galvenais! Kādēļ kavējas Atamans? Kas viss varēja mi­sēties ceļā — pārbraucot pie Tilzītes Krievijas robežu vai tepat Rīgas stacijā, kur allaž dežurē špiki. Cerēt uz labāko, būt gatavam visļaunākam, — tāda ir kaujinieka dzīves gudrība …
   Cik labi pēc mokošām šaubām un bažām uzzināt, ka biedrs sveiks un vesels, turēt savā plaukstā silto, dzīvības pilno roku! Arī šoreiz tā būs, citādi nevar būt! Nav vēl izlieta tā lode, kas piespiestu zaļokšņo Atamanu pamest savus biedrus. Lai vai kur, lai vai kā, Atamans allaž izsitīsies. Gan viņi vēl kopā smiesies par trakiem piedzī­vojumiem.
   Robim pēkšņi kļuva viegli ap sirdi. Viņš pūlējās at­minēties kādu no Atamana iemīļotajiem motīviem. Sevī Robis pilnīgi izjuta melodiju, jo ausīs visu laiku skanēja vārdi, bet Līze sadzirdēja kaut ko līdzīgu patvāra sīk­šanai. Tas viņai atgādināja pienākumus.
   —    Robi, tu taču paliksi te kādu laiku? Vai tev ko pagādāt? — viņa jautāja. Asaras jau bija apžuvušas, tikai acis joprojām sarkanas.
   Līze bija cīnītāja sieva, revolucionāre, un apzinājās to pat šajā vismelnākajā stundā. Viņai ir savs postenis, mazs un tomēr svarīgs, — uzraudzīt konspiratīvo dzī­vokli, kuru biedri savā starpā dēvēja par komūnu, rūpē­ties par tā iemītniekiem, uzturēt sakarus. Un pienākuma sajūta saturēja, neļāva atmiekšķēties, noslēgties savās bēdās.
   -— Man? — Robis tīri izbrīnījās.
   —     Varbūt tev nauda vajadzīga? — stomīdamās pie­dāvāja Līze.
   Robis, kuram patiešām nebija ne kapeikas pie dvē­seles, pasmaidīja:
   —    Vajadzīga, pat ļoti vajadzīga. Bet, ņem vērā, ma­zāk par ceturtdaļmiljona mani neapmierina.
   Līze, mazliet apvainota, paraustīja plecus un iegāja blakus istabā pārmainīt gultas veļu. Šai konspiratīvajā dzīvoklī, kuru pats Robis bija izvēlējies un iekārtojis, atradās tikai pašas nepieciešamākās mēbeles: sešas gul­tas, kur vajadzības gadījumā varēja pārnakšņot apdrau­dēti kaujinieki, galds, daži Vīnes krēsli, trīsviru skapis. Vienīgā šķietamā greznība — etažere ar grāmatām. Dzī­vokļa īstās ērtības slēpās citā apstāklī. Tieši zem diben­istabas loga, sasniedzams ar veiklu lēcienu, stiepās līdzens jumts. Bez tam pa virtuves durvīm varēja iekļūt mazā iekšējā pagalmā, kur pietika pacelt divus žoga dēļus, lai, šķērsojot kaimiņu sētu, atrastos Marijas ielā. Briesmu brīdī dzīvokli varēja pārvērst mazā cietoksnī. Zibens bija pierīkojis logiem iekšējus tērauda slēģus ar caurumiem šaušanai. Zem izceļamās grīdas glabājās smilšu maisi durvju aizbarikādēšanai.
   Šīs priekšrocības gan vēl nekad nebija izmantotas, un Robis cerēja, ka policijai tā arī neizdosies uzokšķerēt komūnu, kur varēja justies drošāk nekā savās mājās.
   Izvēlējies plauktā grāmatu, Robis apgūlās. Dabūja izlasīt pāris rindiņu, kad pie durvīm atskanēja norunātie klauvējieni. Atamans! Robis pielēca kājās un devās pretī. Bet nācējs bija Brašais. Drīz pēc viņa atkāpa cits biedrs. Kad piebungoja trešo reizi, Robis nešaubījās, ka atkal kāds nāk prasīt ieročus, un vairs necēlās kājās — neko iepriecinošu taču nevarēja pateikt. Bet, saklausījis pazīs­tamu, mazliet dziedošu balsi, izsteidzās gaitenī. Dīna, cik sen viņš nebija meiteni redzējis! Vaigos iesita tumša asiņu šalts.
   Un tur viņa jau stāvēja. Tā pati mazā Dīna, kuru Robis bija pazinis kā meitenīti, un tomēr tāda kā pār­vērtusies. Skaidro pieri joprojām apstaroja lāsmaini gaiši mati, kurus viņš tā mīlēja, bet kaut kā pietrūka. Tas pats vijīgais, meitenīgais augums, tikai kļuvis tvirtāks, taisnāks, pašapzinīgāks. Tās pašas maigās, brūnās acis, bet bērnišķīgo dzirksti tajās bija nomainījusi nopietnība, kas lika meitenei izskatīties vecākai par saviem astoņ­padsmit gadiem. Atkalredzēšanās prieks sagrāba Robi ar tādu spēku, ka aizmirsās galvenais — reiz Dīna šeit, pārradies arī Atamans, viņiem taču vajadzēja izbraukt kopā.
   Dīna pati atgādināja to:
   — Vai Atamans jau bija? — viņa satraukti jautāja, it kā no tā nez kas atkarātos.
   Ilgu pilnais tonis, kādā meitene izrunāja šos vārdus, un jo vairāk tas, ka Dīna pat aizmirsa sasveicināties, pateica Robim visu … Uz Beļģiju aizbraukusi meitene ar gaišām bizītēm, no turienes atgriezusies Atamana draudzene. Cik ilgi viņš bija gaidījis šo tikšanos! Tagad tā ir klāt, bet gluži citāda, nekā sapņots. Kaut arī viņi atrodas vienā dzīvoklī, viņus joprojām šķir neskaitāmas verstis, — tikpat daudzas, cik atdala Rīgu no Lježas.
   Lai nenodotu savas jūtas, Robis mēģināja domāt par ko citu, kaut vai par ieročiem, bet nespēja. Domas spī­tīgi gāja savu ceļu, aizmaldījās tālā pagātnē .. .
   Robis redzēja izstīdzējušu četrpadsmitgadīgu puišeli, kas pirmo reizi atbrauca saimniekam līdzi uz lielo pil­sētu Tukumu. Todien viņi tirgoja ķirbjus. No pircējiem nevarēja ne atkauties — tādus milzeņus tukumnieki sen nebija redzējuši. Pienāca meitenīte ar gaišām bizēm. Puišelis viņu ieraudzīja, atplēta muti un vairs nespēja novērst skatienu, pat izdeva kādai resnai mammai lieku puskapeiku. Meitenīte ilgi pētīja ķirbjus, tad izvēlējās pašu glītāko — ar dzeltenām svītrām. Ielika kurvī un tik tikko spēja pacelt. Puika veicīgi nolēca no vezuma un palīdzēja aiznest līdz mājām, kas diemžēl atradās pavisam netālu. Meitenīte pat paldies nepateica, toties viņas brālis, kas stāvēja vārtos, dusmīgi paplūkāja viņu aiz auss un pārmeta:
   — Kā tev nav kauna ekspluatēt cilvēku, tā sakot, izmantot!
   Atgriezies puišelis dabūja no saimnieka krietnu bā­rienu un tomēr bija laimīgs. Visu atceļu acu priekšā vīdēja meitenes nopietnā sejiņa, samtainais skatiens un gaišgaišās bizes. Kaut ko tik skaistu viņš nekad nebija redzējis. Tā rādījās viņam kā pasakas tēls.
   Arī brālis puišelim tīri labi patika. Pirmo reizi kāds bija viņu godājis par cilvēku. Tikai visu laiku knosīja un nedeva mieru neizprotamais vārds «ekspluatēt». Ko tas gan varētu nozīmēt? . ..
   Kopš tās reizes viņš ar nepacietību gaidīja katru tirgus dienu, visādi izdabāja saimniekam, lai tiktu līdzi. Kad vien izdevās kaut vai iztālēm samanīt gaišās bizī- tes, tie bija svētki.
   Pārcēlies uz Rīgu un strādādams pie Riharda Pola, viņš bija pārāk aizrāvies ar agrāk nepazīto pasauli, lai bieži atcerētos Dīnu, un tomēr šad tad nemīlīgajā, auk­stajā cehā vai drūmajā mežā, kur Zibens apmācīja nā­kamos kaujiniekus, nez no kurienes iznira meitenes tēls. Tādos mirkļos virpa griezās raitāk, lode drošāk ķēra mērķi . . .
   Atkalredzēšanās iekrita pavisam nejauši. Pulciņam «Blāzma» uzdeva pārklāt stacijas mūrus ar lozungiem pret slaktiņu Mandžūrijā. Ievajadzējās grūti nomazgā­jamas krāsas. Zibens ieteica griezties pie biedra Fausta. Fausts, kas izrādījās Dīnas brālis, gan apgalvoja, ka vi­ņam tas esot nieka lieta, tomēr noņēmās ar dažādiem sastāviem vairākas stundas no vietas. Beidzot viņam li­kās, ka atradis īsto. Lai pierādītu, ka šis karmīnsarka­nais ir nenomazgājams, viņš uztriepa to uz vienīgā krēsla, bet pats aizmetās pēc atšķaidītāja. Šai brīdī ga­dījās ienākt Dīnai. Robis bija tā apmulsis, ka nedabūja ne vārdu pār lūpām, nepaguva pat brīdināt viņu. Atguvās tikai, kad meitene jau sēdēja uz svaigās krāsas. Tad Robis pirmo reizi saprata, ka mīl.
   Vēl gadu pēc tam Robis mēdza jokodamies apvaicā­ties, vai traipi izgājuši. Nē, tos nevarēja nomazgāt, tā­pat kā viņš nespēja atbrīvoties no savām jūtām. Ja Dīna būtu bijusi vecāka, Robis bez vilcināšanās dalītu ar meiteni savas «valsts noziedznieka» dzīves skopos priekus un dāsnās briesmas. Bet Dīna šķita vēl bērns, — trauslie pleci par vājiem tādai nastai. Tāpēc Robis izli­kās vienaldzīgs. Tas nenācās pārlieku grūti — apziņa, ka viņš kaut ko liedz sev, pasargādams citu no bēdām, sagādāja tādu kā apmierinājumu. Tā tas vilkās līdz Dīnas aizbraukšanai.
   Un tagad — Atamans! Nu ko, lai viņi kļūst lai­mīgi! . . . Tas skan banāli, bet revolūcija nav vēl izgud­rojusi jaunus vārdus to cilvēku izjūtām, kuri nespēj iedomāties īstu laimi bez cīņas . . .
   Robis atgriezās īstenībā un ieraudzīja Dīnu joprojām stāvam pie durvīm… Kāpēc viņa nav izkustējusies?… Bet varbūt pats laiks apstājies, kamēr viņš kavējies pa­gātnē? Nē, atmiņas bija vienkārši zibenīgi nomainījušas cita citu, tās nebija jāceļ laukā no pūra lādes, tās vienmēr bija klāt, tāpat kā mauzeris.
   Viņš pat atrada spēkus neizrādīt neko, tomēr nācās abām rokām ieķerties krēsla mugurā.
   —    Priecājos tevi redzēt! — Roba balss skanēja mazliet dobji, tomēr draudzīgi un stingri. Pirmo reizi mūžā viņš neizjūta kautrību, runājot ar Dīnu.
   Toties meitene jutās apmulsusi, sārtums sakāpa vaigos:
   —    Robert, man tev kas jāsaka . . .
   —    Zinu, es jau esmu sapratis, — Robis smaidīja, bet sažņaugto pirkstu kauliņi kļuva vēl bālāki.
   Dīna pagalam apmulsa. Senāk viņa apjukuma brī­žos mēdza izpīt un atkal sapīt bizes galu. Arī tagad ro­kas instinktīvi meklēja bizes, taču to vairs nebija.
   —    Jā, esmu nogriezusi matus, — Dīna nez kādēļ ju­tās vainīga. — Domāju, ka kaujiniecei nepiestāv garas bizes.
   Nu tikai Robis saprata, kāpēc Dīna vairs neizska­tījās pēc pasaku meitenes. Trūka zelta matpīņu, kas Robi ik reizi pārvērta kautrīgā lauku puišelī.
   —    2ēl, — viņš neizturēja, — man tā patika tava bize.
   Dīnas acis apmiglojās:
   —    Robi, lūdzu nedusmo … Man tāda sajūta, it kā es būtu tev pāri darījusi…
   —    Man? Esi gan tu jocīga! Atzīsties, laikam biji iztēlojusies, ka esmu tevī ieķēries?
   —    Nē?! Ai Robi, tad esmu divkārt laimīga! — viņa pieskrēja un noskūpstīja puisi uz vaiga.
   Robis bija spiests atlaist krēslu, atlauztā atzveltne nokrita ar troksni.
   2
   Apaļu mēnesi Atamans bija pavadījis tālu prom no Rīgas, un izskatījās, ka pa šo laiku ārēji nekas nebūtu mainījies. Lūk, kur stāv gorodovojs un smīnot nolūko­jas, kā piedzēries vīrietis dauza savu sievu; lūk, no pie­vārtes iznāk liks lupatlasis, ar nagloto spieķi paceļ no­smulētu un samīdītu papirosa galiņu un kāri aizpīpē; lūk, vēderu pa priekšu stumdams, tīšu prātu aizskar­dams garāmgājējus, aizpeld kupcis. Nedaudz tālāk bars skrandainu bērnu dzenāja pāri ielai sarūsējušu mucas stīpu. Viņus izkliedēja straujš četrjūgs ar grāfa kroni uz karietes durvīm. Bērni atlēca sānis, bet, acīm redzot nepietiekami žigli, jo livrejā tērptais kučieris, nešpetni lamādamies, pārmācīja viņus ar pātagu.
   Atamanu sagrāba nevaldāms niknums. Daudz ne­trūka, un viņš būtu panācis karieti un norāvis kučieri no bukas. Tomēr laikus atjēdzās — saskries ļaužu bars, izcelsies kņada.
   Bet tieši tādēļ, ka viņš bija spiests norīt dusmas, īg­nums kļuva vēl lielāks.
   Kā par spīti, ceļš uz komūnu veda pa labi pazīsta­mām ielām. Lūk, vienkārša dēļu sēta, aiz kuras drūmā savrupmājā aizritējusi Atamana bērnība. Pie vārtiem joprojām karājās šo tālo dienu ienīstais simbols — iz­kārtne «Johana Rusenieka korsešu fabrika».
   Vecais Rusenieks pret dēlu izturējās labi un — gal­venais — nekā neliedza. Fabrikas īpašniekam tas grūtības nesagādāja. Bet tad pienāca diena, kad roman­tiski noskaņotajam zēnam, kuru vairāk par visu aizrāva stiprie, brīvību alkstošie Bairona varoņi, gadījās ierau­dzīt tēvu jaunā gaismā. Rusenieku savrupmājā visur mētājās zivju kaulu plāksnītes, ko lietoja korsetēm. Bet reiz zēns ielavījās fabrikā, kur viņam bija stingri noteikts nerādīties, un redzēja, kā tieši tādas salauztas nieka plāksnītes dēļ tēvs, kas ne reizi nebija pacēlis roku pret dēlu, iecirta pļauku māceklei Katei. Nikni, ar visu spēku. Tad noslaucīja pirkstus nēzdogā un aizgāja. Ernests klusītēm izzagās no fabrikas, un, kad atgriezās mājās, viņš vairs nebija tas pats — kaut kas bija sa­lūzis arī viņā. Tai pašā vakarā zēns pirmo reizi aizbēga no mājām. Viņu noķēra, krietni nopēra un ieslodzīja istabā. Naktī viņš sasēja palagus, dvieļus, visu, kas pa­gadījās pie rokas, no trešā stāva laidās lejā, gandrīz nolauza sev kaklu. Ielavījās Vējzaķsalas ostā, kur pa­rasti meta enkuru tālbraucēji burinieki, un paslēpās uz kāda šonera. Divas dienas Ernestu mocīja jūras slimība, tomēr puika nekā nenožēloja. Gribējās mirt — par spīti visiem, sevišķi tēvam. Tad laiks kļuva rāmāks un bads guva virsroku. Viņš izlīda no enkura piederumu kastes. Visapkārt viļņoja Ziemeļjūra — Ernests bija panācis savu, ceļa atpakaļ vairs nebija. Bet drīz vien prieki pārgāja. Kapteinis izpļaukāja «aklo pasažieri», gluži kā tēvs toreiz Kati, un zēns atkal kļuva par vienu atziņu bagātāks. Ernestu pielika pie darbiem, un komanda, kurā bija salasījušies īsti rīkļu rāvēji, bez apnikuma ņirgājās par tūļīgo misiņu. Katru pārestību, katru lamu vārdu, katru kāvienu Ernests ieskaitīja tēva un viņam līdzīgo rēķinā. Lai cik dīvaini tas izliekas, komandas biedrus viņš nespēja nīst — jau tajā vecumā saprata, ka tādus var tikai nicināt vai nožēlot. Bija dusmas un reizē skumjas par cilvēkiem, kas varēja būt šā vārda cienīgi, bet, krātiņā dzīvodami, pārvērtušies zvēros . . .
   Sīs atmiņas smacēja vai nost. Atamanam pēkšņi šķita, ka vairs nav iespējams elpot šo sagandēto gaisu. Te viss bija tik aplams un spiedīgs, te viss prasīt pra­sījās pēc pērkoniem un zibeņiem. Jā, tieši tādu Ata­mans iedomājās revolūcijas norisi — ar šāvienu gran- dieniem un uzliesmojumiem, strauju un graujošu. Gri­bējās ātrāk rast dzīvei jaunu seju, mesties izšķīrējā kaujā, tūdaļ, kaut vai šobrīd. Un katru reizi, kad prāta balss lika savaldīties, sirds tomēr savilkās skaudrās sāpēs.
   Tādā omā Atamans iebruka komūnā. Padzirdējis par Zibeņa apcietināšanu, viņš neņēmās mierināt Līzi, nesasveicinājās ar draugu, kuru tik sen nebija redzējis, pat atgrūda Dīnu, kas skrēja pretim laimē starojošām acīm:
   —    Robi, ko mēs vēl gaidām? Jāsabungo puiši, Zi­bens jāatbrīvo. Aiziet!
   —     Es nekur neiešu.
   —     Kas tev lēcies? — Atamans nesaprata.
   —    Nekas. It kā tu pats nezinātu, ka mēs tagad nedrīkstam lieki riskēt.
   —   Tad tev disciplīna svarīgāka par drauga dzī­vību ?!
   —     Kaut vai tā . . . Un tu ari nekur neiesi!
   —    To tu saki man? Atamanam vēl neviens nekā nav liedzis, — viņš strupi apgriezās.
   Līze panāca Atamanu pie durvīm:
   —    Paldies tev, bet nevajag. Tu taču pazīsti Robi, ja drīkstētu, viņš pats ietu.
   Atamans negribīgi atgriezās, nometa zilo žandarma cepuri uz galda.
   —    Piedod, Robi, es jau zinu, tu par Zibeni caur uguni ietu … Ko lai dara, kad manī tāds velns sēž iekšā? . . . Neprotu tā kā tu — visu tikai ar apdomu. Bet pasaki vismaz, kāpēc šoreiz nevaram steigties bied­ram palīgā, vairāk par savu ādu neriskējam.
   —    Tāpēc ka viss muzejs pilns ar zaldātiem un mūsu āda nepieder mums, bet revolūcijai. Kamēr ieroču pie­gāde nebūs novesta līdz galam, mēs nedrīkstam spert sānis nevienu soli. Kā tu vispār iedomājies Zibeņa atbrī­vošanu?
   Atamans neatbildēja. Tikai tagad viņš pamanīja Dīnas sasarkušās acis un kā izlīgstot paglaudīja meite­nes apcirptos matus:
   —    Neņem ļaunā, bet visapkārt tik neizturami daudz ciešanu, — tad, it kā vienā mirklī atbrīvojies no sloga, gluži citā, gandrīz pārgalvīgā tonī atteica Robim: — Kā iedomājos? Pavisam vienkārši. Šis mundieris jau izglā­bis divus — mani un vēl vienu bēdu brāli. Dīna ir malacis! Tik labi pašuva, ka robežstacijā zaldāti tā vien nostiepās manā priekšā.
   —    Tev jau viss ir joks, bet es tai mirklī uztraucos ne pa jokam. Kā nekā tava pase viltota. Lai arī brālis apzvērēja, ka nevarot atšķirt no īstās.
   —    Ko nu, šie pat lāgā neieskatījās. Vai tu nezini, ka Krievijas impērijā galvenais nav cilvēks, bet mundie­ris? Būtu dzirdējusi, kā šodien špiki godināja mani par «Jūsu augstlabdzimtību», — un Atamans ņēmās atstās­tīt savus piedzīvojumus, kļūdams jautrāks ar katru teikumu.
   Robis sadrūma. Viņš mīlēja draugu tieši par tā pār­galvību, mīlēja straujumu, kas tik krasi atšķīrās no
   paša nosvērtās dabas, un tomēr nedrīkstēja atturēties no asa aizrādījuma.
   —    Tā nevar, Ataman, revolūcija nav teātris. Asprā­tība ar zīmīti varēja tev maksāt galvu.
   —     Kur nu, — Atamans bezbēdīgi atgaiņājās. — Tad es jau biju gabalā. Pavēlēju šiem stulbeņiem, lai gaida pastiprinājumu.
   —     Bet ja nu tomēr… — Dīna pārmeta. — Laikam uzskati, ka esi izdarījis lielu varonību. Vai tu pats neesi mani mācījis allaž būt piesardzīgai?
   —    Protams, bet tu taču neesi es .. . Tāds nu reiz esmu, ņemiet par labu, — un, lai izbeigtu nepatīkamo sarunu, Atamans, piemiegtām acīm uzlūkodams draugu, iesaucās: — Vai zini, par ko es, pa Lježu dzīvodams, visu laiku sapņoju? Kad no rīta modos, kad vakarā gāju gulēt, kad dauzījos pa ieroču rūpnīcu?
   —     Par vintenēm? . . .
   —    Es sapņoju par to, lai tu beidzot'apģērbtos kā cilvēks. Cik ilgi taisies staigāt apkārt kā tāds skrandu proletārietis?!
   —    Ko nu par tādiem sīkumiem, — Robis atmeta ar roku. — Es šajā apģērbā jūtos ērti un par citiem man nav daļas . . . Bet tev gan derētu novilkt šo papagaiļa tērpu. Izmeklē sev ko piemērotu, — un viņš atvēra skapi, kurā veselu nodalījumu pildīja dažnedažādi uz­valki.
   Atamans pēc ilgas šķirošanas izvēlējās strīpainas bikses un garus, melnus svārkus. Brašais apakšpal­kavnieks pārvērtās cienīgā fabrikas pārvaldniekā. Mek­lēdams spoguli, par kuru Robis, protams, nebija pado­mājis, viņš uzgrūdās etažerei. Izskatīja grāmatas, bet savai gaumei nekā neatrada:
   —    Var domāt, ka tā ir zinātniskas biedrības bib­liotēka. Neviena dzejnieka. Ar kādu prieku es tagad palasītu Ļermontovu, Baironu, kaut vai Poruku .. .
   —    Lūk, vienīgā dzeja, kas šobrīd vajadzīga, — no­pietni teica Robis un ar dūri uzsita atšķirtajai grāma­tai. — «Ielu cīņu taktika» . . . Nu, stāsti beidzot, — kā jums tur Lježā viss izdevās?
   —    Tukšu vēderu? Tāds varonis es vēl neesmu.
   Tagad arī Robis atcerējās, ka kopš vakara nav ēdis.
   —    Diemžēl nevaru tev nekā piedāvāt, — viņš kā atvainodamies teica.
   —    Ja tik vien tās nelaimes … Aizsūtīsim pakaļ mūsu saimniecīti! — Un Atamans izskrēja ārā. — Līzīt, te būs nauda pusdienām. Tikai neieskrien aiz pārpra­tuma trešajā dzīvoklī. Citādi var gadīties, ka gaidīsim līdz pastardienai, — izvadījis Līzi, viņš atgriezās istabā.
   —    Ko tu gribēji teikt ar to trešo dzīvokli? — jau­tāja Robis.
   —    Ak, nekas, tāds jocīgs piedzīvojums… Kāpju es pirmīt pa trepēm, meklēju mūsu jauno ģenerālštābu. Otrā stāvā apstājos — te tas ir. Plāksnīte «Krieviņ», pareizi. Bet dzīvokļa numurs trīs, nevis pieci. Domāju, piķis un zēvele, laikam Fausts nepareizi atšifrējis tele- gramu. Nu, kāda man darīšana, es tik bungoju. Iekšā sačukstas, bet neviens netaisa vaļā. Klauvēju vēlreiz. Beidzot paveras sprauga. Es saku: «Pardon, man teica, ka pie Krieviņiem izīrē istabu ar divām gultām.» Bet pats redzu — gaitenī portjera divās vietās tā aizdomīgi spīlējas uz āru. Skaidrs kā diena, divi spoki ar šauja­miem. Bet sievišķis saka: «Pamēģiniet stāvu augstāk. Tur arī dzīvo Krieviņi.» Nu, ko tu teiksi par tādu kon­kurenci ?
   Robim šis stāsts nemaz nelikās jocīgs:
   -— Mūsējie tie nav. Kas visus var saskaitīt: Savie­nība, Bunds, krievu sociāldemokrāti, anarhisti-komu- nisti. Pēdējais laiks apvienot kaujiniekus… Nekā darīt, būs jālūko mainīt konspiratīvo dzīvokli. Kam varēja nākt prātā, ka iespējama tāda sagadīšanās? . . . Un ta­gad ziņo!
   —     Ieroči būs! — Atamans nopietni teica.
   —    Es zināju, ka tu tukšām rokām neatgriezīsies. Pirmīt atnāk Brašais, prasa vintenes, saka: — Atamans Rīgā redzēts, vai tad nav atvedis. Pēc piecām minūtēm nāk cits biedrs, tu viņu nepazīsti, prasa to pašu. Sacel­šanās nobriedusi, tur nav divu domu. Tauta par to vien sapņo.
   —     Ne tik strauji, Robi. Būs, bet var arī nebūt.
   —    Tu nejoko! — uzbrēca Robis. — Saki skaidri!
   —     Viss jau bija pilnīgā kārtībā, — Dīna teica, — vajadzēja vēl tikai parakstīt. Un tad iejaucās šie hai- tieši… Ja nauda nebūs noteiktā laikā, tad mūsu šau­tenes dabūs viņi.
   —     Pagaidi, Dīna, ļauj man. Redzi, Robi, negribēju pirkt kaķi maisā. Izmēģināju visādas vintenes, kamēr uzodu tīri pieklājīgas. Tās izņemtas no Šveices armijas apgrozības, tāpēc par dažiem frankiem lētākas. Un mums taču katrs rublis krīt svarā. Nu, sarunājām, viss gods godam, bet, kad nonāca tik tālu, ka jau bija jāpa­raksta kontrakts, izrādījās — haitieši arī grib tos pašus ieročus. Un pēdējā mirklī līgumā ielika papildu punktu: visa summa jāiemaksā vēlākais līdz divdesmitajam sep­tembrim. Ja ne, tad cīnies plikām rokām. Gudro nu, ko darīt.
   —    Neatliek nekas cits kā vākt ziedojumus, — Dīna teica.
   —     Neiespējami.
   —    Kāpēc ne? Tauta grib cīnīties un labprāt atdos pēdējo grasi!
   —    Pēdējo, ■— rūgti pasmīnēja Robis. — Kur tu ņemsi, kad no tām četrdesmit kapeikām dienā pat neiz­nāk, ko katru vakaru dedzināt petroleju… Bet cik mums vajag?
   —     Pāri par divsimt tūkstošiem mūsu naudā.
   —    Vienu ceļu es zinātu … — Robis ieminējās.
   —    Es arī, — piebalsoja Dīna. — Griezīsimies pie Krievijas Sociāldemokrātiskās partijas. Mūsu cīņa taču ir kopēja.
   —    Viņiem tāpat grūti, — Robis iebilda. — Lai ap­bruņotu visus kaujiniekus, viņiem jāķeras pie ekspro­priācijām. Pieņemsim pat, ka viņi varētu mums izpa­līdzēt, bet kad? Neaizmirsīsim, ka mūsu rīcībā tikai da­žas dienas — viena nokavēta, un viss pagalam.
   —     Bet citi sēž uz naudas maisiem, — Atamanā virda taisnīgas dusmas. — Tie tūkstoši, pie kuriem līp strādnieku sviedri, tie soda tūkstoši, uz kuriem vēl redz zemnieku asinis no pātagu cirtieniem, tā taču mūsu nauda!
   —    Pareizi, izeja ir, — Robis strauji piecēlās. — Es tagad eju uz Federatīvo komiteju. Ieroči būs!

   1
   Brāļu Kuzņecovu fabrikas stikla pūtēju cehā visi logi stāvēja vaļā. Bet ārā bija augusts, un gaisā, kas it kā bija uzsūcis sevī pilsētas saspringto atmosfēru, juta tuva pērkona svelmi. Neviena vēsma nemazināja cehā valdošo ellišķīgo tveici. Sastājušies pulciņos, līdz jostai kailie strādnieki, netīrām lupatām slaucīdami aumaļām plūstošos sviedrus, pārrunāja dienas jaunumus.
   —    Ej, vecais, met mieru! Par direktoru tik un tā neuzdienēsi.
   Vecais iemeta liesmās līdz pusei izpūsto karafi un atlēca no krāsns. Kāds biedrs tūdaļ uzgāza viņam uz noliektās galvas ūdeni. Smagi elsodams un sprauslā­dams, vecais strādnieks nopurināja lāses, tad īgni teica:
   —     Nemaz nevelk. Vajadzētu pasaukt meistaru.
   Bet tas jau bija klāt. Pārlaida skatienu mierīgi tēr­zējošajiem vīriem, un meistara pierē pamazām uztūka dzīslas.
   —    Kas te notiek? Tūlīt pie darba! Vai gribat, lai izsaucu zaldātus? Viņi jums parādīs streikot!
   —     Zin, nav vēl teikts, kurš kuram parādīs, — atska­nēja izaicinoša balss, kura, likās, piederēja zēnam.
   —    Kā tu runā?! Vecāki laikam par maz pēruši, ko?! — uzbrēca meistars.
   —    Ar pērienu tā uzmanīgāk, saproties, — un Kola Dvinskojs paspēra soli uz priekšu.
   Arī citi bija panākuši tuvāk, un tagad meistaru ieslēdza ciešs strādnieku loks. Vecais stikla pūtējs mie­rinoši sacīja:
   —     Mēs nemaz nestreikojam, meistara kungs. Velk- mes nav, laikam gaisa trūba aizsērējusi.
   —     Ko tad jūs stāvat, dienderi! Iztīriet, un tā fiksāki?
   Daži paskatījās uz augšu, kur zem pašiem griestiem
   resnajā caurulē bija ielaists aizbīdnis, citi — uz tuvumā pieslietajām kāpnēm.
   —     Ilgi vēl būs jāgaida, ko?!
   Atkal tas bija pats jauriakais no strādniekiem, kas izteica kopējo noskaņu:
   —     Rāpies pats! Mums, zin, par to neviens nemaksā.
   Vēl pirms gada meistars būtu laidis darbā dūres, lai
   panāktu savu, bet šodien strādnieki nepaliktu atbildi parādā. Vai maz meistaru citās fabrikās dabūjuši pavi­zināties ar ķerru? Atlika vienīgi ar labu. Gribēdams no- kaunināt strādniekus, meistars pats atstiepa smagās kāpnes. Brīdi viņš nogaidīja — neviens nepakustējās. Tad meistars pārlaida draudīgu skatienu aplim, it kā iegaumējot katru seju, un, sakniebis lūpas, lēnām sāka kāpt augšup.
   —     Brālīši, tūlīt būs kumēdiņi, — Kola pačukstēja kaimiņiem un ēverģēlīgi pasmaidīja.
   Tiešām, tikko meistars pavilka aizbīdni, no caurules izkrita balta paciņa un, lidojumā izirdama, pārklāja visu cehu ar lapiņām.
   —      «Revolūcija mūsu zemē gūst arvien plašāku at­balsi!» — kāds skaļi lasīja priekšā.
   —     Es jums parādīšu revolūciju! — meistars ieklie­dzās niknuma nosmacētā balsī un gandrīz nokūleņoja lejā. — Es jūs likšu arestēt, visus, visus!
   -— Bet, meistara kungs, jūs taču pats izmētājat šīs skrejlapas!
   Kola tikai smīnēja.
   Viņš smaidīja arī vēl tad, kad, nenogaidījis tram­vaja apstāšanos, izlēca Maskavas un Romanovu ielas stūrī. Tam nevajadzēja sevišķas izveicības, jo vagons pat pilnā gaitā kustējās ne ātrāk par skrejošu cilvēku. Tomēr šoreiz gandrīz izgāja plāni, jo kāja paslīdēja uz gluda stikla.
   Ielu visnotaļ klāja pudeļu drumstalas un sadauzītas logu rūtis. Šis skats bija pierasts—gandrīz katru dienu šturmēja un izdemolēja valsts degvīna pārdotavas, ku­ras izsūca no darbaļaudīm pēdējos spēkus, pēdējās kapeikas. Gadījās, protams, ka dažs vājgribis, nespē­dams pretoties kārdinājumam, iebāza pusstopu kabatā, bet vai viņam, ja tika pieķerts! Uzbrukumus monopol- bodēm veica arī partijas uzdevumā. Degvīnu izlēja ren­stelēs, kasē atrasto naudu saskaitīja, ekspropriēja un atstāja kvīti. Lai novērstu ļaunprātības, kvītis pēc tam publicēja nelegālajā «Cīņā».
   Taču šoreiz nekur nemanīja sarkani un zaļi svītroto izkārtni ar uzrakstu «Valsts monopols». Gan koloniāl- preču tirgotavas dēļu pārkrustotais skatlogs, kurā Visocka tējas reklāmas zilonis skumji noraudzījās uz vientuļu siļķu mucu, gan ložu pēdas šujmašīnu veikala durvīs, gan ūsainie gorodovoji, kas patrulēja gar na­miem, liecināja, ka te risinājusies viena no neskaitā­mām ielu kaujām, kādās Kola ne vienu reizi vien bija piedalījies.
   Visapkārt mētājās patronu čaulas, no bruģa izlauzti akmeņi un saliektas izkārtnes — «Koloniālpreces», «Šujmašīnas SINGER», «Turku konditoreja». Kola atce­rējās, kā savā laikā ar kaimiņu puikām naktī bija pār­mainījis izkārtnes. Rīta pusē viņi nevainīgām sejas iz­teiksmēm pastaigājās pa Maskavas ielu un nevarēja beigt priecāties par saviem nedarbiem. Neizsakāmi ko­misks izskatījās traktiera īpašnieks, ieraudzījis virs sa­vas restaurācijas šūpojamies skārda zārku. Vēl lielāku jautrību sacēla vieglprātīga zelta korsete, kas greznoja iekšējās misiones bībeļu izplatīšanas punktu… Tagad viņš būtu kaunējies par tādiem bērnišķīgiem stiķiem, jo uzskatīja sevi par pieaugušu vīrieti. Patiešām, trauk­smainais revolūcijas laiks ātri briedināja prātus. Arī viņa priekšstatus par dzīvi īsā laikā bija grozījis darbs Kuzņecovkā un it īpaši piedalīšanās pagrīdes kustībā, kur Kolu pazina ar iesauku «Bračka». Tikai ārēji — gan apģērba ziņā, gan ar savu runas veidu — viņš vēl at­gādināja agrāko ēverģēli.
   Pārnācis mājās, viņš nomazgājās no galvas līdz kā­jām, apmainīja koka tupeles pret savām vienīgajām kurpēm, kuras taupīja ielai. Ieraudzījusi dēlu svētdie­nas uzvalkā, kuram viņš veselu gadu bija krājis naudu, māte jautāja:
   —     Ko tu tā uzcirties? Uz balli taisies, vai?
   Spoguļa priekšā sasiedams spilgto kaklasaiti, Bračka
   īsi atcirta:
   —     Izsauc! Ja dažas dienas nerādīšos mājās, neuz­traucies. Būšot kāds speciāls uzdevums, saproties.
   Garām ejot, viņš noskūpstīja māti, iebāza kabatā mauzeri un steidza projām. Uz sliekšņa kaut ko atce­rējās:
   —    Ek, kur skāde, nepaspēju visas izdalīt. Zin, mute- rīt, ja atnāk kāds no mūsējiem, iedod. Skrejlapas ir ve­cajā vietā zem grīdas.
   2
   Ganību dambis saulgozī gulēja tukšs un kluss, gluži kā pirms divdesmit gadiem, kad apkaimes iedzīvotāju govis un kazas vēl plūca zāli ceļmalas pļavās. Preču stacija streikoja.
   Tikai iepretī kūpēja Volfšmita dūmenis, un pāri ielai atplūstošā rauga smaka tā savādi kutināja pavē­deri vīriem, kas soļoja gar cieši aizbultētajiem vārtiem. Lai gan visi rajona strādnieki bija devuši savu artavu streika kasē, kas palīdzēja turēties jau otro nedēļu, to­mēr josta bija jāsavelk ciešāk. Ikviens zināja — labāk šodien pabadoties, bet izcīnīt iespēju rīt un arī parīt kārtīgi paēst. Rīgas ģildes tirgotāji gan bija citās do­mās, un tādēļ simtiem vagonu palika neiekrauti, bet noliktavās joprojām gulēja sviests un olas par pasa­kainu summu. Grūti rīt siekalas, kad blakām tāda manta, tomēr daža laba ģimenes tēva mudinājums uz­lauzt spīķerus tika noraidīts kā organizētas strādnieku kustības necienīgs.
   Bija drošs, ka tirgotāji neļaus aiziet bojā eksporta precēm vairāku miljonu vērtībā un izsauks streiklau­žus. Tāpēc dienu un nakti gar sētu patrulēja krāvēji — cits ar medību bisi, cits ar rungu, cits, paļaudamies uz savām darbā rūdītajām rokām. Klīda baumas, ka biržas komiteja iekraušanai pieprasījusi no gubernatora zal­dātus.
   —     Kā tu domā, Maksi, vai nāks?
   —    Nezinu. Lai tik pamēģina, — un Maksis Tērauds piedraudēja neredzamajam ienaidniekam ar savu smago kalēja dūri.
   Pēc brīža aizelsusies atskrēja meitenīte:
   —     Zaldāti! Viņi bez šautenēm, nāk šurpu.
   —     Sagaidījām! — drūmi izgrūda kāds. — Vai tālu?
   —     Aiz stūra. Dzirdat soļus! . .. Vai skriet pēc palī­dzības?
   —     Mūsējos vairs nepaspēsi sabungot. Aizcilpo pie volfšmitiešiem. Kas apbruņots, lai steidzas šurp!
   Tikko viņa pazuda pretējos vārtos, zaldāti bija klāt.
   —    Stāt! — nokomandēja oficieris, tad griezās pie krāvējiem, kuri ar saviem ķermeņiem aizbarikādēja vārtus: — Pašķirt ceļu!
   —    Kas jums te pazudis?
   —     Nav jūsu darīšana!
   —     Mēs zinām, gribat iekraut vagonus. Bet es jūs brīdinu, oficiera kungs, ne jau par velti mēs te stāvam.
   —    Nu, to mēs vēl redzēsim, — un praporščiks uz­sauca zaldātiem: — Uz priekšu, atvērt vārtus!
   Zaldāti pamīņājās uz vietas.
   —     Kā jums nav kauna! Mandžūrijas varoņi, bet ne­varat tikt galā ar saujiņu dumpinieku!…
   Taču zaldāti, redzēdami streikotāju blīvo mūri un salumsušās sejas, kas bija pilnas apņēmības nosargāt vārtus, svārstījās.
   Šo noskaņu vajadzēja izmantot.
   —     Biedri! — Maksis griezās pie zaldātiem. — Jūs esat tādi paši darba cilvēki. Kāpēc gribat mums atņemt maizes kumosu? Mēs visi strebjam vienādu putru. Kurš gan negrib, lai tā nebūtu tik liesa?!
   —     Žaunas ciet! — uzbrēca praporščiks.
   —    Lai runā! — no kolonas aizmugures atskanēja kāda balss.
   Redzēdams, ka ar labu te nekas nav panākams, ofi­cieris aizsteidzās pēc pastiprinājuma. Neskatoties uz zal­dātu miermīlīgo noskaņojumu, bija skaidrs, ka kauja neizbēgama. Un tieši tai mirklī, kad Maksis Tērauds izkārtoja palīgspēkus no Volfšmita, viņš saņēma ziņu nekavējoties doties uz Federatīvo komiteju.
   3
   Atamana dzīvē naudai nekad nebija lielas nozīmes. Ja bija, viņš to tērēja bez liekām galvas sāpēm, ja ne­bija, kaut kā iztika tāpat. Bet šodien, kā par spīti, domas neatlaidīgi ap to vien riņķoja. Ir tikai viens ceļš līdz divdesmitajam septembrim tikt pie naudas, un viņš ar visu sirdi cerēja, ka Federatīvā komiteja piekritīs.
   Kad Robis ienāca komūnā, Atamans jau pēc drauga sejas izteiksmes noprata, ka jautājums izšķirts.
   —    Tātad nolemts?
   —    Jā, biedri nāca pie atziņas, ka citas izejas nav, — teica Robis. — Tagad viss atkarājas no mums.
   Atamana acis iegailējās:
   —    Aiziet, Robi! Ja tu zinātu, cik man bija grūti Lježā sēdēt bez īsta darba. Tikai žēl, ka šoreiz būs jāiz­tiek bez Zibeņa.
   Robis novērsās. Bija sāpīgi atcerēties Zibeni, bet viņš tūdaļ ar varu atgaiņāja šo jūtu uzplūdumu. Šobrīd nekas nedrīkstēja novirzīt no kaujas uzdevuma.
   —    Izraudzīta īpaša trieciengrupa, — viņš lietišķi pa­skaidroja. — Tajā ietilpst vēl Bračka …
   Atamans strauji palocīja galvu:
   —    Tas ir malacis, puisis manā gaumē! Šauj uz goda! Un vēl?
   —    Parabellums. Tu viņu nepazīsti. Dzelzs cilvēks.. Reiz viņam tika uzdots pa tumšo ar kuģi atvest revolve­rus. Pēdējā brīdi nomainīja kapteini, savu cilvēku. Iedo­mājies, vētra, Parabellumu moka jūras slimība, bet šis viens pats piespiež kapteini mainīt kursu un izlaist viņu ar visiem ieročiem krastā.
   —     Kad sākam rīkoties?
   —    To drīz noskaidrosim… Tu varētu mani kādu gabalu pavadīt. Jāsatiekas ar Lipu Tulianu. Viņš pazīst Rīgas bankas. Biedri no «Atriebēju» pulciņa gan labi atsaucas, bet kas var zināt, vai viņš pietiekami manīgs… Turies no manis trīsdesmit soļu attālumā. Pārbaudi, vai viņam nevelkas līdzi aste. Un pie viena pavēro, vai arī mums neseko.
   —     Mums? — Atamans neticīgi uzlūkoja draugu. — Kur tu staigā, tur pat atmiņa pāri nepaliek! Un es arī neesmu šodien piedzimis.
   Atvēris durvīs spraugu un pārliecinājies, ka ārā ne­viena nav, Robis izslīdēja kāpņu telpā.
   Marijas iela sagaidīja viņus tramvaja zvaniem, pa­kavu klaudzieniem un dzērāju auriem. Atamanam nācās krietni papūlēties, lai nepalielinātu attālumu starp Robi un sevi. Traks cilvēks, — nodomāja viņš, — neiet, bet skrien. Un ne tikai pa ielu, bet arī pa dzīvi. No kaujas līdz kaujai, no uzdevuma līdz uzdevumam, bez atelpas, bez rimas. Ne viņam laiks palasīt labu dzeju, ne pasēdēt pie glāzes vīna, ne satikties ar meiteni. Nudien Robim pa īstam piestāvētu tāds Gorkija krekls, kādu valkā šis puisis, kas nupat iznāk no Mazās Ņevas ielas.
   Nākamajā mirklī Atamans pazina krekla īpašnieku — tas pats, kuru viņš bija izpestījis no gorodovoju nagiem, kuram licis lēkt no ormaņa ratiem. Interesanti, ko gan puisis tai mirklī izjutis, droši vien skaitījis pēdējos pātarus.
   Labu gabalu viņi soļoja vienā un tai pašā virzienā. Tad puisis tuvojās Robim, kas, it kā tramvaju gaidī­dams, stāvēja pieturā. Atamanam kļuva skaidrs, ka ne­jaušība ļāvusi viņam pastrādāt itin svarīgu darbu, izglābt vajadzīgu cilvēku. Nu varēja izspēlēt arī nelielu joku. Kad biedri apsēdās kādā nostākā parka stūrī, viņš klu­sītiņām piezagās un sagrāba jaunekli aiz rokas:
   —      Nu tu man vairs neizbēgsi! Pudele vīna būs jāliek galdā.
   Puisis mēģināja izrauties:
   —     Es jūs nepazīstu.
   —    Un žandarmērijas apakšpalkavnieku neatceries? — pasmīnēja Atamans. — Kad tu pa galvu pa kaklu laidies ārā no droškas, es vai pārsprāgu no smiekliem.
   Beidzot puisis noģida, ar ko viņam darīšana:
   —     Tev bija viegli smieties. Bet es krietni pārbijos. Sevišķi, kad tu vilki ārā revolveri.
   —     Nekas cits neatlika — dragūni mācās virsū, or­manis arī kļuva aizdomīgs, tu turies pretī kā āzis, kuru ved uz slaktēšanu … Ko es citu varēju darīt?
   Puisis satvēra Atamana roku:
   —      Lai vai kā, no desmit gadiem katorgas tu esi mani izglābis. Biju nodomājis bēgt pie pirmās izdevības. Vārdu sakot, paldies, biedri…
   —     Atamans.
   —     Lips Tulians, — puisis stādīja sevi priekšā.
   —     Klau, draudziņ, — jau nopietni teica Atamans, — ja tu negribi, lai tevi ķer uz katra stūra, novelc šo
   kreklu. Pietiek mums ar vienu Gorkiju, otru «Dziesmu par vētrasputnu» tu šā vai tā nesarakstīsi.
   —    Par ko īsti tu iekriti? — ierunājās Robis, kas visu laiku bija, klusu ciešot, vērojis puisi.
   —    Vērmaņparkā. Gribēja piešūt bumbu mešanu. Pa­tiesībā es biju nozīmēts kā otrais runātājs.
   —    Ak tad tādēļ tu uzvilki mugurā šo dekorāciju, — pasmīnēja Atamans.
   —    Lai jau paliek! — Robis apsauca. — Labāk pa­stāsti, kā ar tām bankām. Uzzināji, vai?
   —    Viegli tas gan nebija. Pilsētas krājkasē ir pavisam bēdīgi — sīkie noguldītāji izņem pēdējās kapeikas, bai­dās no revolūcijas. Ziemeļu banka …
   —     Privātās atkrīt, — Robis viņu pārtrauca.
   —    Valsts bankā ir vairāki miljoni. Bet viņi rīt vai parīt pārvedīs savus fondus ar kuģi uz Pēterburgu. Var­būt Krievu banka tirdzniecībai ar ārzemēm? Vakar tur bija pāri par trīssimt tūkstošiem skaidrā.
   —    Likteņa mājiens! — sauca Atamans. — Mums tā nauda tieši vajadzīga, lai tirgotos ar ārzemēm.
   —    Man arī liekas, ka šī banka ir vispiemērotākā, — sacīja Lips Tulians. — Esmu tur kādreiz strādājis, labi pazīstu telpu izkārtojumu un kārtību.
   —    Tad jau brīnišķīgi! — Atamana sajūsmai nebija robežu. — Skaidrs, ka tev jāpiedalās.
   Robis klusēja.
   —    Tur nav ko domāt, Robi, — iekaisa Atamans. Kur tu vēl atradīsi tādu cilvēku?! Šaut proti, Lip Tulian?… Naudu skaitīt proti?… Ne cilvēks, bet zelta bedre!
   —     Par ko tu strādāji? — vaicāja Robis.
   —    Par ekspeditoru. Alga jau nebija slikta, bet mūsu kustībai laika nemaz neatlika.
   —    Kā tur iekārtotas bruņu velves? — Robis turpi­nāja izjautāt Lipu Tulianu.
   —    Ko nezinu, to nevaru pateikt. Šogad naudas ka­meru pārbūvēja.
   —*
   —    Pagaidām viss, — noteica Robis. — Ja ievajadzē- sies, es tevi sameklēšu. Tikai pielūko tikmēr neiekristi — viņš ar smaidu piebilda.
   Atamans paskatījās pulkstenī:
   —     Pavisam aizmirsu… Robi, vai tagad tu esi brīvs? Robis noraidoši pakratīja galvu.
   —     Ko lai dara, viens neaizstiepšu. Zini ko, Lip Tu- 3ian, nāc man līdzi.
   4
   Pēc vairākām stundām, kuras Šampions bija pavadī­jis slepenpolicijā, Kaļķu iela viņam likās dzīvības pilna, gandrīz kā Elizejas lauku bulvāris Parīzē. Šajā Rīgas tirdzniecības artērijā maz ko samanīja no pārmaiņām, kas bija apņēmušas visu zemi. No Oto Švarca kafejnīcas atvērtajiem logiem plūda sentimentāla muziķa. Arī te spēlēja valsi «Mandžūrijas kalnos», bet neviens 110 ap­meklētājiem nedomāja par kaujas laukos kritušajiem. Tos nepieminēja arī labi ģērbtie cilvēki, kas viļņoja pa visu ielas platumu, reizēm pašķirdamies, lai palaistu ga­rām greznu karieti. Vitrīnas, neapmierinādamās ar par- teru, bija uzkāpušas arī otrajos stāvos; izkārtnes līdz pat ģēvelēm vēstīja, ka arī pašā augšā atrodas veikali. Taču tikai juvelieri nesūdzējās par pircēju trūkumu — projām bēgot, zeltu un dārglietas vieglāk paņemt līdzi. Citi tir­goņi stāvēja durvīs un greizsirdīgiem skatieniem vēroja savus konkurentus.
   Šampions šodien pat necentās iegaumēt detaļas, kuras tik labi iederētos kādā no nākamajiem rakstiem, — tik ļoti viņš steidzās uz viesnīcu pie dzeltenā čemodāna, kura dubultajā dibenā bija noglabāti no Beļģijas atvestie revolveri.
   «London City» patumšais vestibils smaržoja pēc vī­tušām ziedlapām. Rožu aromāts cēlās no vaskotā lino­leja, vītuma smaka — no putekļainajiem, sarkanajiem paklājiem. Apjautājies, vai viņu nav meklējuši, Šampions uzkāpa trešajā stāvā. Ieraudzījis dzelteno čemodānu, kas bija sagādājis tik daudz raižu, viņš nevarēja nociesties, neapsēdies uz tā. Ir gan iekritusi piedzīvojumiem bagāta dieniņa!
   Līdzīgi dzīvajām ēnām, kas ņirbēja uz Parīzes bio- skopu ekrāniem, notikumi nemitīgā plūdumā aizslīdēja gar acīm — sākot ar mierīgo, mazliet provinciālo ainavu, kas bija pavērusies, no stacijas iznākot, beidzot ar neiz­dzēšamiem iespaidiem slepenpolicijā. Tagad, kad kores­pondence — viena no visspilgtākajām un visasākajām visā mūžā — nosūtīta, viņš varēja sev atļaut būt vien­kārši cilvēks, vairs nekontrolēt savas domas un izjūtas. Un kā tādam nācās atzīt, ka šodien pieredzētais viņu pagalam satriecis. Gatavodamies braucienam uz Krieviju, Šampions nekā nebija atstājis novārtā — izstudējis tul­kojumā pieejamo literatūru, iepazinies ar visiem ievēro­jamajiem krievu revolucionāriem no Kropotkina līdz Ļeņinam, nebija palaidis garām nevienu avīžu rakstu, pat ievingrinājies smēķēt cigaretes ar neierastajām kar­tona iemutēm. Likās, nekas nespēs pārsteigt, bet jau pirmā diena Krievijā pierādīja, cik tālu viņa priekšstati atradušies no īstenības. Personīgi viņš gan bija viegli ticis cauri — līdzīgi Dantem «Dievišķīgajā komēdijā», nokāpis ellē un sveiks un vesels atkal izkļuvis ārā. Bet vai drīkstēja aizmirst tos, kas palika Rēgusa sadistiskajā patvaļā?! Tos, kas smok cietumos?! Tos, kuru asinīm slacīta zeme pie «Uniona» un Vērmanes parkā?!
   Pamazām satumsa. Jo tumšākas metās ēnas viesnīcas istabā, jo spilgtāk logā atstarojās Kaļķu iela vitrīnu ugu­ņotajā rotā. Šampions atcerējās Kolumbijas galvaspilsētu Bogotu sacelšanās laikā — dzīve apstājusies, veikali slēgti, ielās patrulē līdz zobiem apbruņoti cilvēki. Bet pēc dažām dienām negaiss pāri, apvērsums izdarīts, tau­tai uz kakla uzsēdies jauns diktators, un viss atkal rit normālās sliedēs. Šeit, kur koncerta atskaņojumu pēkšņi nomaina šāvieni un bumbu sprādzieni, kur mierīga iela minūtes laikā var pārvērsties asiņainā kaujas laukā, revolūcija dziļām saknēm ieaugusi ikdienā.
   Starp neskaitāmiem iespaidiem, kurus Šampions šo­dien guvis, visstiprāko uz viņu bija atstājuši cilvēki. Šampions atcerējās kādreiz lasīto Tolstoja izteicienu, ka, tikko cilvēks pārvar sīkās rūpes par sevi, tā spēki kļūst neizmērojami. Lūk, avots, kur kaujinieki smeļ savu gan­drīz pārdabisko drosmi un iznesību. Pietika atcerēties Rusenieku, Dāvi Pūrmali, viņa māsu Dīnu vai Zibeni, ar kuru nule bija iepazinies tik ārkārtējos apstākļos, — šie cilvēki necienīja skaļas revolucionāras frāzes, ar kādām franču radikāļi mīlēja mētāties pa labi un pa kreisi. Viņi, klusu ciešot, darīja savu darbu, neprasīdami sev ne slavas, ne atalgojuma.
   Šeit viņš gūs vielu ne tikai saistošām koresponden­cēm, bet arī veselai grāmatai. Prātā jau tēlojās nosau­kums «Es redzēju revolūciju». Jā, diemžēl viņš ir tikai tās aculiecinieks, nevis dalībnieks. Bet vai bulu kāda liela jēga apmainīt aso spalvu pret pistoli, ar kuru pat lāgā apieties neprot? Propagandisti tāpat nepieciešami. Bez tam viņš arī citādā veidā cerēja noderēt saviem draugiem. Kā žurnālists varēs iegūt vienu otru vērtīgu ziņu, un kuram tad varas vīram ienāks prātā, ka revolu­cionārus informējis viņš, Zoržs Šampions, ko šie tuvre­dzīgie žandarmi uzskata par dulburīgu sensāciju med­nieku? …
   Pie durvīm pieklauvēja.
   —    Mans dievs, Rusenieka kungs, un es jau baidījos, ka jūs apcietināts, tāpat kā es.
   Atamans uzmeta ašu skatienu Lipam Tulianam. Aici­nādams to talkā aiznest mauzerus, viņš bija pavisam aizmirsis, ka Šampions viņu allaž uzrunā īstajā vārdā. Biedri drīkstēja pazīt viens otru tikai pēc iesaukas. Ne­kas, ja tik vien tās nelaimes … Lips Tulians ir savs cilvēks.
   —    Ko es būtu darījis bez sava drošā informācijas avota?! Es visas šīs pēdējās stundas nespēju neko citu domāt, tik ļoti bažījos par jums! — Šampions pavilka Atamanu sānis un klusi taujāja: — Vai šim kungam var uzticēties?
   —    Droši. Tas ir Lips Tulians.
   —    Kā jūs teicāt? — Šampions ātri kaut ko ierakstīja bloknotā. — Lielisks virsraksts: «Lips Tulians — vārds, kas sauc atmiņā slaveno laupītāju …» Ļoti priecājos, Tuliana kungs.
   Puisis pakratīja pastiepto roku.
   —    Es franču valodu neprotu, — viņš vāciski pa­ziņoja.
   —      Lūdzu, lūdzu, es vāciski runāju tikpat labi. Drīz vien runāšu ari krieviski. No Rēgusa jau iemācījos lamā­ties … Jā, jūs taču nezināt pašu jaunāko, kungi! Iekļuvu slepenpolicijā! Iedomājieties, mani pratināja! Un kā vēl! Rēguss piesolīja izsist no mana deguna pieckapeiku ga­balu. Viņš nezina, ka Parīzē tas nocenots par miljonu … Pie viena atnesu jums ziņas no Zibeņa kunga.
   —    Dodiet šurp! — un Atamans gandrīz vai izrāva viņam no rokas lapiņas.
   Atamans aizkustināts izlasīja vēstuli. Ir tomēr pasaulē īsti cilvēki, — viņš teica sev, — pats tikko esi pie dzīvī­bas, bet rūpējies par to, lai mēs velti neriskētu. Ek, ka vajadzētu tevi atbrīvot! Par vienu tu vari būt mierīgs — taviem mocītājiem mēs atmaksāsim!
   Sabāzuši revolverus kabatās, kaujinieki grasījās aiz­iet. Atamans satvēra žurnālista roku:
   —    Uz redzēšanos, Šampion! Un paldies!
   —    Nu ko jūs, Rusenieka kungs. Par tādu nieku kā šie mauzeri nav ko tencināt… Es ar prieku darītu jūsu labā daudz vairāk. Ja jums būtu kāds uzdevums, lūdzu! Esmu allaž jūsu rīcībā.
   —    Ticu, Šampion. Varbūt citreiz. Pašlaik vienīgais, ar ko varat mums palīdzēt, — sniedziet pasaulei pareizu ainu par notikumiem. Aiziet! — viņš griezās pie Tuliana.
   —    Pagaidiet, pagaidiet! Tik viegli jūs netiksiet cauri. Kur tad paliek solītā informācija? — Šampions atkal pārvērtās žurnālistā. — Mana avīze iznāk sešas reizes nedēļā, un mūsu galvenais redaktors ir īsts krokodils. Ja ik dienas nepabarošu viņu ar tik un tik rindām, viņš aprīs mani pašu.
   —    Bumbas nevaru jums solīt, — Atamans pasmīnēja. — Bet tuvākajā laikā notiks kas tāds, par ko redakcija jums, domājams, samaksās dubultu honorāru.
   Palicis viens, Šampions, apmierināts ar sevi un visu pasauli, ņēmās staigāt pa istabu. Beidzot piegāja pie loga. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija slepenpolicijas priekšnieks Rēguss, kas vēra pretējā nama durvis. Drīz pēc tam kādā trešā stāva logā iedegās gaisma, kuru tūdaļ aizklāja nolaisti aizkari. Šampions sastinga. Viņš nekā noteikta nezināja, bet ar žurnālista instinktu nojauta, ka šie aizkari glabā kādu noslēpumu.

   1
   —    Sveiks, brālīši, — atskanēja ēverģēlīga, puiciska balss.
   Ari pats Koja Dvinskojs ar savu brūno matu cekulu, uzrauto degunu un izaicinoši jautrajām acīm atgādināja kauslīgu gailēnu. Šo iespaidu vēl pastiprināja platā, raibā kaklasaite un kurpes ar smailiem purniem, kādi atbilda Maskavas forštates priekšstatam par pēdējo modes klie­dzienu. Bija grūti iedomāties, ka šis septiņpadsmitgadī- gais pusaudzis ir tas pats Bračka, kuru Atamans kā trā­pīgu šāvēju nostāda sev līdzās.
   Ieraudzījis svešu sievieti, Bračka apmulsa. Viņš lāgā nezināja, kā uzvesties, bet tad sadūšojās — lai jau iet! — un ņēmās stāstīt:
   —    Nāku, saproties, šurpu, redzu, mūsējie kaujas ar zaldātiem. Es, aiziet, palīgā, bet pats, zin, laimīgs ne­biju, — uz desmit šāvējiem viens verķis. Nācās glābties Interimtejāterī. Un, vai zin, pēkšņi manu, ka esmu ielenkts. Kā zālē parādās gaisma, tā katrā pusē vairāki apbruņoti subjekti. Maitas — pārģērbušies privātdrēbēs, nekādi nevarēju pazīt. Šie kliedz: «Ruki verrh!» Es, vai zin, tūlīt lecu uz skatuves augšā un rauju pistoli ārā. Vienam, saproties, izdevās no sāniem saķert mana mau­zera stobru — es griežu stobru pret viņu, viņš griež pret mani, kamēr piesteidzās viņam palīgā vesels bars. Es taisos vazot vaļā, bet šai mirklī kāds sumpurnis pasit stobru drusku sānis un lode, saproties, iziet man caur kreiso roku. Es, zin, domāju, nu vairs nav labi. Tad pa­laimējās izrauties. Uz Puškina bulvāra vesels lērums ļaužu, izceļas tāda panika, ka es pats gandrīz pārbijos. Nu, un es, saproties, paklusām — šmauks — zem alus brūža ratiem. Guļu un dzirdu, — kāds špiks taisnojas: «Ko tu padarīsi? Laimīgs cilvēks, zem laimīgas zvaigznes dzimis. Uz viņu izšauts vairāk nekā divi simti patronu.» Lej, kā jau parasti — uguņošana bija lepnāka nekā
   tejāterī, bet vairāk par simtu noteikti nebija, — un Bračka sāka smieties.
   Viņš gaidīja, ka Robis piebalsos, bet tas klusēja.
   —    Nu, ko tu saki par šo joku? — neatlaidās Bračka, kuram meitenes klātbūtnē ļoti gribējās saņemt uzslavu.
   —    Tikai vienu, — Robis atbildēja. — Lai tā būtu pēdējā reize, kad tu rīkojies kā tāds mazs Atamaniņš!
   —    Nu, vai zin, brālīši…
   —    Vai tad Federatīvā komitejā neteica, ka tev tagad būs īpašs uzdevums? Tev nebija nekādas tiesības iejaukties.
   —    Robert, vai tev ir sirds?! — tikai tagad atguvās Dīna, uz kuru Bračkas vēstījums un jo vairāk bezbēdī­gais tonis bija atstājis satriecošu iespaidu. Varēja likties, ka Bračka pat mazliet uzjautrinās par saviem piedzīvo­jumiem. Taču Dīna, pati izgājusi uguns kristībām cauri, apzinājās, ka bez šāda humora kaujiniekiem nebūtu pa spēkam izturēt grūto ikdienu un saglabāt možumu vis­traģiskākajos brīžos. — Vai te ir ar ko pārsiet?
   —     Štrunts, tikai tāda skramba, — Bračka atgaiņājās. — Vai zin, labāk aizlāpi man lodes caurumu. Veselu kapitālu ieguldīju, saproties, kopš strādāju Kuzņecovkā, katru mēnesi atrāvu no lones.
   Tomēr viņš labprāt ļāva Dīnai sevi pārsiet.
   —    Vai sāp? — meitene apvaicājās, redzēdama, ka viņš tā jocīgi bola acis.
   —    Nē, mersī… — šo izteicienu Bračka bija aizgu- vies no Atamana, kuru visādi uzskatīja par atdarināša­nas cienīgu. — Biedrene …
   -— Grietiņa.
   —     Bračka ir mans vārds. Varbūt gadījies dzirdēt?
   —     Protams, protams, — Dīna pasmaidīja. — Tu taču esi tas, kuram pietiek sacīt «knaukš», un dragūni tūdaļ kūleņo zemē no zirgiem. Dzirdēju par tevi jau Lježā…
   —    Vo, velns! — nopriecājās Bračka. -— Es, sapro­ties, kļūstu slavens. Starptautiskā mērogā!
   —    Man Atamans stāstīja. Par kaujinieku gaitām man vēl bija pavisam maza saprašana.
   —    O, tur nekādu lielu saprašanu arī nevajag. Ka tik būtu dūša un droša roka!
   —    Tā tu tikai domā, — Robis teica. — Ir brīži, kad
   ar tavu drošo roku var savārīt tādu putru… Galvenais ir apziņa.
   —   Vai tad es tas neapzinīgais? Iedod kādu īstu šanci, tad redzēsi. Šoreiz taču būs kaut kas pamatīgs, vai ne? — aiz tādiem vieglskanīgiem vārdiem slēpās Bračkas nesav­tīgā degsme darīt pēc iespējas vairāk revolūcijas labā. Viņš vēl bija tajos gados, kad cilvēks kautrējas runāt par savām jūtām, gluži tāpat kā īsts mīlētājs vairās skaļu vārdu.
   —   Atnāks Atamans un Parabellums, aprunāsimies,— Robis īsi atbildēja, tā arī neapmierinājis Bračkas ziņkāri.
   Līze ienesa pusdienas. Bračka tūdaļ sēdās klāt, iebāza mutē lielu gaļas gabalu un saviebās:
   —     Brālīši, es taču neesmu mežonis! Vai zin, tu gan varēji kārtīgi uzcept.
   —    Jūs, zēni, esat pārāk izlutināti, — aizstāvējās saimniece. — Tev negaršo, bet Atamans tieši tādu pa­sūtīja — pusjēlu ar asinīm.
   —    Ak Atamans?! — Bračka nokoda vēl vienu ku­mosu. — Nu, vai zin, patiešām garšo … Brālīši, te jau viņš ir klāt! — un puisis pielēca kājās, lai apsveiktu ienācēju, bet tūdaļ pārsteigumā rāvās atpakaļ.
   Tas nebija Atamans. Durvīs stāvēja Maksis Tērauds. Viss viņā likās smags. Sirms uzaču biezoknis virs apa­ļām, pelēkām pūces acīm. Pelēki vaigi, masīvs zods. īss, resns kakls, plati, stūraini pleci. Varenais, mazliet uz priekšu saliektais augums atgādināja lāci, kas gatavs mesties virsū pretiniekam. Stulmeņi pazuda melnās vad­malas biksēs, pār kurām plati nokarājās līdz augšai aiz­pogāti svārki no tādas pašas drānas, piešķirdami to val­kātājam garīdznieka izskatu. Šo iespaidu parasti vēl pa­stiprināja melnais katliņš uz lielās, gludi skūtās galvas. Tagad Tērauds to turēja rokās, aizsegdams kādu priekš­metu.
   Kad Tērauds panāca uz priekšu, arī gaita izrādījās smaga, viņš nevis soļoja, bet vilka pa grīdu rupjos jēl­ādas zābakos autās kājas, it kā stiepdams katordznieka važas.
   —    Visi mūsējie? — balss šķita ceļamies no akas dzi­ļuma, pēc katra vārda viņš it kā pārdomāja nākamo.
   —    Droši, Parabellum! — Robis aicināja viņu tuvāk.
   —    Un šī mamzele? — Parabellums ar aizdomām no­lūkojās Dīnā.
   —     Fausta māsa.
   —     Kārtībā, — un Parabellums ļāva ieslīdēt kabatā katliņā paslēptajai parabelluma sistēmas pistolei, no ku­ras nekad nešķīrās.
   Viņš pastiepa Dīnai savu milzīgo kalēja roku, kurā atrastu vietu abas meitenes plaukstas. Šī Parabellumam gluži neierastā laipnība attiecās ne tik daudz uz Dīnu, kā uz brāli, pret kuru viņš izjuta varenu cieņu. Ne vien tādēļ, ka no paša pieredzes zināja Fausta izgatavoto bumbu labo slavu — vēl vairāk viņu ietekmēja studenta tīri neaptveramās zināšanas. Pašam nebija bijis ne laika, ne izdevības mācīties. Jau no bērna dienām nācies no­stāties tēvam blakus lauku smēdē. Tikko izlauzies līdz šķiras apziņai, nokļuva katorgā. Bez vainas notiesātajam Liepmuižas kalējam smagajās važās pavadītie gadi deva pēdējo rakstura rūdījumu — jau tā noslēgtais un stū­rainais Parabellums pārvērtās vienā no tiem revolūcijas kalpiem, kuri, daudz nevaicādami, gatavi pildīt katru uzdevumu, ja tikai tas palīdz iznīcināt ienīstos kungus.
   Arī tagad, nemaz neapjaulājies, kādēļ izsaukts, Pa­rabellums tūdaļ iesāka:
   —     Vai zināt, ko darāt? Pie preču stacijas elle, bet mums nav ieroču. Dodiet ieročus, velns parāvis!
   —    Nerūc, vecais, ieroči būs, — atskanēja no sliekšņa Atamana balss.
   —    Tāpēc mēs jūs abus ar Bračku ataicinājām, — Robis paskaidroja.
   —     Uzbruksim arsenālam? — Parabellums vaicāja.
   —     Nē, bankai.
   —     Brālīši, to jau sen vajadzēja! — Bračka nenocie­tās. — Pēc revolūcijas, saproties, viss kapitāls šā vai tā piederēs tautai.
   —     Pēc revolūcijas… Bet mums nauda jānogādā uz Beļģiju līdz divdesmitajam septembrim un nevienu dienu vēlāk. No tā atkarājas viss! — Atamans sauca.
   —     Atbildība ir tik liela, biedri, — Robis teica, — ka es tiešām nezinu… Paļaujos uz jums. Ja netiksim galā, man labāk vairs nerādīties Federatīvā komitejā. Tad jau labāk lodi pierē, un miers.
   —     Būs kārtībā, — Parabellums mierināja. — Kas darāms?
   —    Te ir bankas plāns, — Robis nolika uz galda sīku rasējumu.
   —    Lips Tulians pagādājis? — un Atamans piebīdīja krēslu tuvāk.
   Robis pamāja, ar zīmuļa strupo galu izsekodams līni­jām, viņš paskaidroja:
   —    Galvenā ieeja no Jēkaba ielas; ir papildu izeja uz Lielo Brūveru ielu dienesta vajadzībām… Šoreiz mēs to izmantosim savām vajadzībām. Galvenais — uzzināt, kā tagad ierīkots naudas pagrabs.
   —    Ja tik vien tās nelaimes, — izmeta Atamans.
   —    Lai Lips Tulians izlūko …
   —    Nē, — Robis stingri atraidīja. — Vispirms viņš tur pazīstams un var radīt aizdomas. Otrkārt, negribu iesaistīt liekus cilvēkus.
   —   Tu šoreiz gan pārspīlē, — Atamans spurojās pretī.
   —    Lips Tulians jau tā pazīst i tevi, i mani. Un, paļaujies uz maniem vārdiem, bez viņa mums neiztikt!… Tā vien šķiet, — kopš Federatīvā komiteja uzticējusi tev bankas eksi, tu pat gaišā dienas laikā sāc redzēt spokus.
   —    Es tikai esmu pret neattaisnotu risku. Var jau gaisa akrobāts taisīt trīskārtēju nāves cilpu arī bez aiz­sargtīkla, bet kam tas vajadzīgs?
   —    Ja es neriskētu, jau sen sēdētu cietumā.
   —    Bez riska, brālīši, vispār nekā nepanāksi,— Bračka atbalstīja Atamanu.
   —    Pat Bračkam tas ir skaidrs, bet tu… Vai tad ci­tādi es būtu varējis atbrīvot Lipu Tulianu?
   —    Bet kas tevi dīdīja viņu izvizināt droškā? Būtu tāpat viņu atlaidis, un cauri.
   —    Tu pats runā sev pretī, — Atamans nepadevās.
   —     Negribēju sevi atklāt.
   —    Pieņemsim. Tad kādam velnam tu viņam vēlāk līdi acīs? Man satikšanās ar Lipu Tulianu bija nepiecie­šama, bet tu?
   —    Atradis, kam piesieties, — Bračka atkal iejaucās.
   —    Tā mēs varam strīdēties līdz pastardienai, — Robis noteica. — Galu galā par bankas operāciju atbildu es, nevis jūs abi. Un tapec mes iztiksim bez Lipa Tuliana! Vismaz pagaidām.
   — Nu ko, tad jau man būs jāuzņemas izlūkošana, — bez sevišķas sajūsmas paziņoja Atamans un, piegājis pie loga, paraudzījās caur aizkariem. Ārā smidzināja pelē­cīgs lietutiņš. Lāses bija tik sīkas, ka tikko kruzuļoja ūdens virsmu zem notekas uzstādītajā mucā. — Garlai­cīga būšana, — Atamans nomurmināja, nez uz ko zīmē­dams. Negaidot viņš atdzīvojās, kā ik reizi, kad prātā iešāvās jauna izdoma. — Piķis un zēvele, tas tomēr būs joks! Vajadzīgs tikai sievišķis. Grietiņ, vai tu esi kaujas gatavībā? Tad uzvelc ko lepnāku mugurā un — aiziet!
   2
   … Ar vienu roku smagi atbalstīdamies uz spieķa, ar otru ieķēries Dīnas elkonī, Atamans kliboja pa Lielo Brūveru ielu un vācu valodā sūrojās par drēgno klimatu, kas slikti ietekmējot viņa ģikti. Ik pēc desmit soļiem viņš apstājās, pūta, šņauca degunu un uzmanīgi pētīja apkārtni.
   No pievārtes iznāca vīrietis finansu darbinieka formā. Tātad šeit atradās bankas otrā izeja. To apstiprināja arī špika klātbūtne. Tas gan izlikās ar lielu interesi vēro­jam, kā no spīķera augšējās lūkas ar blokiem nolaiž un iekrauj ratos jēlādas ruļļus, bet Atamanu nespēja mal­dināt.
   Operāciju zāle atsauca atmiņā baznīcu — augsti, šauri logi, akmens flīzēm klāta grīda, griestu velves, kuras atbalsoja katru soli, katru troksnīti. Aiz stikla sienas redzēja pār galdiem nolīkušus stāvus.
   —    Direktoru! — Atamans valdonīgi teica pirmajam ierēdnim, kas pagadījās ceļā.
   Viņus ieveda plašā kabinetā. Koka paneļus, bronzas statujas un gleznu milzīgā zelta rāmī, kā arī mīksto pa­klāju direktors uzskatīja par nepieciešamu izkārtni, kas klientam iedvesa uzticību bankai.
   —    Ar ko varu pakalpot?
   —    Jūs, cerams, runājat vāciski, — uzsāka Atamans.
   —    Ļaunākā gadījumā var arī franciski.
   Direktors eleganti palocījās.
   —    Tas taču pats par sevi saprotams. Gandrīz visa Krievijas tirdzniecība iet caur mūsu bankas namu, — direktors mazliet apvainots atbildēja vācu valodā.
   —     Mums ir aģentūras Londonā, Parīzē un Dženovā . . .
   —    Tieši tāpēc mana izvēle kritusi uz jums. Lūdzu,— Atamans izvilka no vestes kabatas vizītkarti, kuru pa­grīdes tipogrāfijā bija iespiedusi īpaši šim nolūkam.
   —    Tas mums ir liels gods, Firli kungs, — direktors atkal palocījās. — Varat droši ielikt mūsu rokās jebkuru tirdzniecisku darījumu.
   —    Tas varbūt nāks vēlāk. Pagaidām neredzu solīda pamata paplašināt mūsu sakarus ar Krieviju. Bet mana laulātā kundze …
   Direktors pasteidzās noskūpstīt Dīnas roku.
   —    Direktors kungs, visu pagājušo nakti es neaizvēru acis, — Dīna nervozi burzīja nēzdodziņu.
   —    Viņa norūpējusies par savām dārglietām, — pa­skaidroja Atamans, priecādamies par Dīnas labo tēlo­šanu.
   —    Varat neuztraukties, Firli kundze, mūsu seifā jūsu briljanti būs pilnīgā drošībā, — teica direktors. — Mēs sniedzam garantiju pret ugunsgrēku un zādzībām.
   —    Nu, vai es tev neteicu? — iestarpināja Atamans.
   —    Ko tu vari teikt? Šie anarhisti nav vienkārši lau­pītāji, — nerimās Dīna. — No tādiem neviens nav drošs.
   —    Pilnīgi izslēgts, cienītā kundze, — direktors ap- zvērējoši pacēla rokas. — Mūsu bruņu pagrabu tik labi apsargā, ka pat puteklīti nevar iznest ārā.
   —     Man tomēr nebūs nevienas mierīgas minūtes . ..
   —    Direktora kungs, — lūdza Atamans. — Palīdziet man pierunāt sievu. Lai savām acīm pārliecinās, ka briljanti būs drošībā.
   —    Ar lielāko prieku! — piedāvāja direktors un pie­skandināja zvaniņu. Viņš sākumā bija apskaudis ap­meklētāju skaistās sievas dēļ, tagad nosprieda, ka ar to nav viegla dzīve.
   —    Parādiet, lūdzu, Firli kundzei mūsu seifu no­daļu, — norīkoja direktors apkalpotāja ataicināto pār­valdnieku. — Lai cienītā pārliecinās, ka mūsu banka mazs, bet toties pilnīgi neieņemams cietoksnis!
   Atamans grasījās pievienoties, bet direktors viņu pie­klājīgi apstādināja.
   —     Ļoti nožēloju, — tas paskaidroja. — Mums ir no­teikums, ka kamerā drīkst uzturēties tikai viena nepie­deroša persona. Pat pārvaldniekam nāksies pagaidīt ārpusē.
   Pārvaldnieks aizskrēja pēc privātseifa atslēgas, tad viņi pa šaurām kāpnēm devās lejā. Garo betona gaiteni noslēdza bruņu durvis. Pārvaldnieks piezvanīja. Atvērās metala lodziņš, tajā parādījās sarga seja.
   —     Cienītā vēlas aplūkot seifu numurs deviņdesmit divi, — teica pārvaldnieks.
   Sarga seja pazuda, lodziņš aizcirtās. Pagāja labs laiks, kamēr smagās durvis sāka lēni griezties virās. Laikam sarežģīta atslēga, — nodomāja Dīna. Nākošajā brīdī viņa jau atradās bruņu velvē. Divas sienas no vienas vietas aizņēma tērauda skapji, sadalīti nelielos seifos ar numu­riem uz durtiņām. Trešajā sienā tieši pretī ieejai bija tērauda lūka. Tur droši vien glabājas naudas fondi, — nosprieda Dīna, pamanījusi šifra atslēgas.
   Neparastā telpa un klusums nomāca. Ievērojusi, ka sargs viņā noraugās. Dīna atslēdza savu seifu.
   —    Tik plānas sienas, — viņa neapmierināti sarauca degunu. — Nē, es savas dārglietas labāk novietošu tur. Tās durvis, — meitene norādīja uz lūku, — droši vien biezākas.
   —    Nevar, kundze, — atbildēja sargs. — Tur ir ban­kas fondi.
   —    Daudz naudas laikam. . . Vai jums nav bailes vienam pašam? Pieņemsim, ka es gribētu jūs aplaupīt?
   Sargs ar platu smaidu paplikšķināja revolvera ādas maksti:
   —   Tad jums vispirms ar mani jātiek galā. Bet tikmēr es jau būšu iedarbinājis trauksmes signālu.
   —    Un ja es pagūšu jūs pirms tam nošaut? — Dīna turpināja jokot.
   —      Labuma nebūs nekāda. Izņemot mani, atslēgas šifru zina tikai galvenais direktors. Bez tam pārvaldnieks gaiteni izdzirdētu šāvienu un saceltu trauksmi…
   — Tātad jums liekas, ka maniem briljantiem nekas nedraud? Tencinu! — pateicās Dīna ar apburošu smaidu.
   3
   Baltā vimpeļa vietā liedaga signālmastā uzvijās zili baltais. Tā bija zīme, ka beigušās «dāmu stundas» un sākas ģimenes peldēm ierādītais laiks. Beidzot arī vīrieši drīkstēja parādīties pludmalē. Likās, viņi bija nepacietīgi dežurējuši priedēs, jo līdz ar karogu maiņu iznira kāpu galotnēs un pa laipām, pa smiltīm steidzās pie ūdeņiem. Viens otrs stūma velosipēdu, kas patlaban Rīgā bija lielā modē. Mitrumā sacietējusī josliņa gar pašu jūru šim sportam derēja daudz vairāk nekā ielu nelīdzenais bru­ģis. Izmantodami kādu no visnotaļ izvietotajiem soliem, viņi uzrāpās augstajos seglos un, mundri mīdami pedā­ļus, demonstrēja savu braukšanas mākslu.
   Fotogrāfs uzstādīja uz trijkāja savu lielo, ar melnu drānu pārvilkto kasti, atvēra saulessargu un sāka pacie­tīgi gaidīt klientus. Viņa ūsas bezcerīgi nokarājās uz leju — nekas liels nebija paredzams, jo šogad naudīgā­kie ļaudis savai atpūtai izvēlējās mierīgākus kūrortus ārzemēs.
   Tomēr publikas bija diezgan, lai grupiņa, kas bija apmetusies ieplakā starp divām kāpām, nepievērstu sev uzmanību. Apsēdies augstākā vietā, no kuras varēja uz­manīt apkārtni, Bračka, pavadīdams sevi uz mandolīnas, dziedāja populāru krievu dziesmiņu. Dūdinādams mel­diņu līdzi, Atamans kravāja ārā dzērienus. Resnās, druk­nās alus pudeles viņš nevērīgi nolika sakarsētajās smiltīs, toties vienu — ar dižciltīgi slaidu kaklu un sudraba etiķeti — paturēja rokā. Paskatījās uz zaļgani dzeltenīgo Mozeles vīnu, kas dzirkstīja aiz stikla, uz sauli zenītā un norūpējies pakratīja galvu. Būtu noziegums dzert to tāpat — labs vīns prasīt prasās pēc aukstuma. Nolēmis atvēsināt pudeli ūdenī, viņš atraisīja bārkstainu jostu, kas saturēja lāsmaini sarkanu atlasa kreklu. Šodien Ata­mans bija ģērbies kā vairuma tirgotavas pārzinis. Ieeļļo­tie, spīdīgie ermoņiku zābaki, pār kuriem platām krokām krita melnās tūka bikses, čīkstēja pie katra soļa. Izdzir­dējis saucienu «Marožnoje! Gefrorenes! Saldējums!», Atamans mainīja virzienu un devās pie bārdainā ratiņu stūmēja, kas trijās valodās izkliedza savu preci. Izkau­lēja dažus ledus gabaliņus, noglabāja tos savā ādas ce­purē un apmierināts atgriezās pie biedriem.
   Parabellums gulēja kā gulējis — jūrai muguru pa­griezis, izmantodams vienīgo ēnu, kuru meta sīks krūmājs. Tieši šo vietu Atamans izvēlējās savam vīna pagrabam, un Parabollumam vajadzēja pārmainīt stāvokli.
   Bračka uzsāka dziesmu par kreisera «Varjags» jūr­niekiem, kura nupat bija iegājusi tautā. Dīna izklāja smiltīs avīzi un uzlika sviestmaizes. Rosīga, sakarsusi, smaidīga viņa šodien izskatījās pievilcīgāka nekā jebkad. Robis ar varu piespieda sevi novērst acis — tik ļoti viņu sāpināja šis daiļums. Bet nekas nelīdzēja. Lai kur viņš raudzītos, viscaur rādījās Dīna. Visas pēdējās sastapša­nās glabājās atmiņā līdz pēdējam sīkumam. Katru reizi meitene tērpās savādāk, un allaž likās, ka viņa vēl skais­tāka. Patiesībā Dīnai bija tikai divi ģērbi, toties prasme ar apkaklīti, krāsainu jostu vai matos iespraustu lentu dažādot savu ārieni. Patlaban viņa valkāja gaišus brun­čus ar lielu rūšu musturu un baltu blūzi ar izgriezumā iespraustu samta rozi. Robis apspieda sevī greizsirdību, tomēr kaut kas no šīm jūtām lauzās uz āru — gan pa citām sliedēm.
   —    Tavs Lips Tulians kā nenāk, tā nenāk, — viņš pārmeta Atamanam.
   —     Kāpēc mans?… Klau, Grietiņ, kā būtu ar sviest­maizi? Tās izskatās tik garšīgas, ka nevaru ilgāk no­ciesties.
   Robis pasmīnēja. Ne mana cūka, ne mana druva — tipisks Atamans. Viņš pats taču bija uzstājis, ka Lipam Tulianam katrā ziņā jāpiedalās bankas akcijā. Galu galā Robis ļāva sevi pārliecināt, taču piesardzība nekad nav lieka. Tāpēc apspriedi rīkoja nevis konspiratīvajā dzī­voklī, bet šeit, Marienbādes kāpās.
   Augstāk par visu Robis stādīja noteiktību, punktuali- tāti, un Lipa Tuliana kavēšanās kaitināja. Viņš pakāpās paugurā, no kurienes varēja pārredzēt ceļu uz staciju.
   Šeit, Jūrmalas šaurākajā vietā, skatiens sniedzās līdz pat Lielupei, kas sudrabaini mirgoja uz zaļo pļavu fona. Pēkšņi pāri ūdeņu dzidrajai strēlei uzšāvās gaisā melns dūmu mutulis, atskanēja šņākoņa un aizsmacis svilpiens. Un, lūk, sekodams uz pēdām izbiedētajām kaijām, spraugā starp retajiem krūmiem un divstāvu brandmūri pavīdēja vilciens — nokvēpusi lokomotīve ar resnu skur­steni, kas atgādināja patvāri, vienīgais otrās klases va­gons un gara virkne sarkanu teplušku, kurā brauca vien­kārša publika.
   —    Nogaidīsim vēl šo vilcienu, — nosprieda Robis un, lai nezaudētu laiku, aizgāja līdz peldiestādei. Tā bija būvēta uz pāļiem, bet jūras vējš jau sen bija aizputinājis starpas, un likās, ka garā koka ēka atdusas tieši uz smil­tīm. Priekštelpā pa kreisi pārdeva atspirdzinājumus — zelteri, augļūdeni un bezalkoholisko dzērienu «Sinalko», ko pēdējā laikā tik neatlaidīgi reklamēja kāda Vācijas firma, pa labi atradās kase. Apmainījis divkapeiku ga­balu pret biļeti, Robis devās pie peldmeistara, kura sar­kanbaltais, svītrainais triko raiboja jau iztālēm.
   —     Man, lūdzu, astoņpadsmito kabīni.
   —    Ceturtās durvis pa kreisi, — peldmeistars izvē­lējās saišķī sarūsējušu atslēgu.
   Gaitenis bija tik šaurs, ka Robim nācās piespiesties pie sienas, lai palaistu garām peldētāju. No viņas batista aubes, kuplā, mežģinēm apdarītā kostīma, kuram biksī­tes sniedzās līdz ceļiem, pilēja ūdens, gumijas peldkur- pes atstāja uz pītā celiņa mitras pēdas.
   Ieslēdzies savā kambarī, Robis pielika ausi vispirms pie vienas, tad pie otras sienas. Kaimiņos neviena. Tad pabīdīja sānis kublu ar tīru ūdeni kāju skalošanai un pārbaudīja pēc kārtas visus grīdas dēļus. Tie viegli pa­devās. Robis nelīda zem grīdas. Viņš tikai gribēja pār­liecināties, vai neviens nav uzgājis šo vienkāršo paslēp­tuvi, ko, remonta darbos strādādams, bija ierīkojis Robim pazīstams namdaris. Ja vien nekas nemisēsies, te drīz jo drīz izraks bedri, kurā ieguls maisi ar bankā iegūto ba­gātību.
   Kad Robis atgriezās, Lips Tulians, šoreiz tērpies pa­visam neuzkrītoši, jau sēdēja pie galda, ja tā var saukt avīzi ar Dīnas maizītēm. Atamans bija atkorķējis pude-
   Ies, taču vīnu joprojām turēja uz ledus. Bračka, beidzis gremot, ar krietnu alus malku noskaloja pēdējo kumosu un paziņoja:
   —      Sākam, brālīši! Reiz esmu zaļumos, gribas pie viena izbādēties, — viņš tik ēverģēllgi nosmējās, ka mugurā pakārtā mandolīna ietrinkšķējās.
   —  Pareizi, nav ko gaidīt, — piebalsoja Robis un griezās pie Lipa Tuliana: — Vai biji bankā?
   —  Šorīt pat. Par naudas aiztransportēšanu pagaidām netiek runāts. Uzskata, ka summa pārāk maza. Bet mūsu vajadzībām pilnīgi pietiks.
   —     Cik?
   —  Atkarībā no tekošiem maksājumiem, — pasacīja Lips Tulians. — Starp divi simti un četri simti tūksto­šiem.
   —     Vai divos maisos saies? — vaicāja Robis.
   —      Kā tad! Sīkas kredītzīmes mūsu bankā reti ap- • grozās.
   —     Tas nu būtu skaidrs, — teica Robis. — Tagad par pašu ekspropriāciju. Kādi priekšlikumi?
   —      Es esmu izpunktierējis, — piesacījās Bračka. — Mēs, saproties, brūkam bankā iekšā. Viens piegrūž kasierim verķi pie deguna, otrs, zin, uzlauž kasi, trešais ber maisos …
   —     Tā tev nav nekāda degvīna bodele, bet banka, — pārtrauca Atamans. — Kasēs paliek tikai sīknauda. Kā sakrājas kapitāls, tā nes uz leju un ieslēdz seifā . . . Robi, tev pašam laikam kas sakāms.
   —      Es mūsu plānu iedomājos apmēram šādi: tiksi­mies bankā īsi pirms pusdienas pārtraukuma. Nogai­dīsim, kamēr aizslēgs durvis, tad trīs no mums ieies pie pārvaldnieka, pārējie . ..
   —      Primā, — atkal iejaucās Bračka. — Mēs pie lo­dziņiem: «Rokas augšā!» Redzēsi, pat neiepīkstēsies!
   —      Viņi varbūt nepīkstēs, — iebilda Robis. — Bet ja nu kāds redz no citas telpas un saceļ trauksmi? Sapro­tiet, biedri, mēs nedrīkstam riskēt, šī nauda mums katrā ziņā jādabū. Tāpēc jāparedz viss līdz pēdējai varbūtībai.
   Jo mazāk trokšņa sacelsim, jo labāk. Ieročus izvilksim tikai pēdējā mirklī, kad maisi jau būs rokā.
   —    Pārvaldnieku es pats ņemos apstrādāt, — Ata-
   mans paziņoja. — Piķis un zēvele! Esmu gatavs sade­rēt, viņš nokritīs no krēsla, tikko iepazīsies ar maniem argumentiem.
   —    Un piespiedīs zem galda paslēpto zvanu, — ap­šaubīja Robis.
   —     Ja tur tāds ir, — nepadevās Atamans.
   —    To mēs nezinām, un tādēļ jārēķinās ar ļaunāko. Nē, jāmēģina pārsteigt. Tas būs tavs uzdevums, Lip Tulian. Pārvaldnieks pazīst tevi un noticēs, ka atnāci aprunāties par darbu. Kamēr jūs tērzēsiet, mēs ar Ata­manu būsim klāt un sasiesim …. Bet ir arī cita iespēja . ..
   —     Liekas, es zinu! — iesaucās Dīna. — Var ļoti labi iztikt bez ieročiem. Mēs taču teicām pārvaldniekam, ka atnāksim noguldīt rotas lietas. Tā arī darīsim, un viņš pats pavadīs līdz seifam.
   Atamans bija gatavs iepļaukāt sevi par to, ka ne viņam pirmajam šī doma ienākusi prātā.
   —    Velna meitēn, tas taču lieliski! Kā es varēju aiz­mirst, ka esmu Firli kungs no Cīrihes?! — Atamans ar viņam piemītošo pārvēršanās māku jau stiepa vārdus kā ģikts mocītais komersants. — Dārglietu etviju gan vajadzēs kaut kur sadabūt, — kā allaž, taisīdamies tēlot kādu lomu, Atamans neaizmirsa rekvizītus.
   —    Tādu lielāku, — nodunēja Parabelluma balss. — Lai nav jāgrābstās pa kabatu. Kā ver vaļā, tā mau­zeris rokā.
   —    Un ja nu pārvaldnieks grib apskatīt kakla rotu, ko tad? — prātīgi apvaicājās Dīna.
   —     Uz galvošanu! — apstiprināja Lips Tulians.
   —     Man ir meistars, kas pa divām dienām uztaisīs jebkuru imitāciju, — Atamans zināja padomu. — Piķis un zēvele, tā tik būs lieliska izrāde!
   Plāns pamazām iezīmējās taustāms.
   —     Man tomēr liekas, ka Robim sava taisnība — bez manis neiztiks … — pēc īsas apdomas sacīja Lips Tu­lians. — Pārvaldnieks gaidīs Atamanu pie seifa telpas durvīm, varbūt pat saklausīs ko aizdomīgu… būs man jāņem uz sevis. Uzsākšu valodas un aizvilkšu viņu pēc iespējas tālāk projām.
   —      Papildinājums pieņemts! — jautri paziņoja Ata- mans. — Tatacl uzskatīsim, ka viss izlemts? Var korķēt vīnu vaļā?
   Parabellums atstūma melno katliņu pakausī:
   —    Es jau nekā, bet Robis?
   •— Ko tu visu laiku klusē, Robi? — iejautājās arī Dīna.
   —     Kas tur daudz ko teikt? Kas līdzīgs man pašam bija padomā. Izņemot kādu sīkumu.
   —     Jau iepriekš pieņemts, — vēlīgi piekrita Ata­mans.
   —    Iesi nevis tu, bet Grietiņa.
   —     Robi, tu neesi pie pilna prāta! — kliedza Ata­mans. — Atstāt viņu divatā ar apbruņotu sargu! Sie­vieti, gandrīz bērnu!
   —     Nudien tā nav šance priekš skuķiem, — Bračka, protams, nostājās Atamana pusē.
   —     Tieši tāpēc viņa nemodinās aizdomas, — Robis pārtrauca. — Un, kā jau teicu, šoreiz jāizvairās no lieka riska.
   —     Bet tas, ka Grietiņa riskē, briesmīgi riskē, uz to tev nospļauties. Tev jau tas viegli, tu viņu nemīli!
   Robis nobālēja. Tomēr mierīgi atbildēja:
   —    Te neviens par jūtām nerunā! Ne par tavām, ne par viņas, ne par manām. Grietiņa to izdarīs. Un cauri!
   —     Ne velna, viņa to neizdarīs! Tas pa spēkam tikai man! Pasaki, ka tu neiesi!
   —     Es iešu! — negaidot paziņoja Dīna. — Robim ir taisnība. Ataman mīļais . ..
   Viņai gribējās piebilst, ka, reiz jau Robis tic viņas spēkiem, tad arī pašai jābūt pārliecinātai. Un šajā mirklī viņa tiešām nejuta šaubas. Baidījās tikai, ka Atamans atkal iekaisīs, un tādēļ apklusa.
   Bet Atamans jau bija savaldījies. Ja Dīna ar mieru, kādas viņam tiesības pretoties. Vai tad bailes pazaudēt mīļoto cilvēku nav savā ziņā egoisms? Nauda nozīmē ieročus, ieroči — uzvaru! Agrāk Atamans uzskatīja, ka visdārgākais, ko var upurēt, ir dzīvība, un allaž bija gatavs ziedot to revolūcijai. Tagad izrādījās, ka jāprot upurēt kas lielāks nekā dzīvība.. . Viņš ar vienu rā­vienu izvilka pieblīdušo, stingro korķi un aizmeta to tālu prom. Sl kustība mazliet atvieglināja. Tagad viņš bija jau spējīgs apvaicāties mierīgā balsī:
   •— Un kas notiks ar naudu?
   Robis saklausīja piekrišanu un uzelpoja.
   —    Maisu no bankas iznesīšu es, — viņš paskaid­roja. — Caur sētu. Jūs kādu laiciņu aizkavēsiet bankas ierēdņus, tad, it kā nekas nebūtu noticis, atstāsiet ēku pa galvenām durvīm.
   —    Viens tu nedrīksti iet. Es tevi segšu, — piedā­vāja Lips Tulians.
   —    Es nebūšu viens. Brūveru ielā mani gaidīs Bra­šais ar drošku. Aizvedīs līdz vienai vietai, kur to mantu noslēpsim līdz septembra sākumam.
   —    Fausts dabūs sirmus matus, — protestēja Ata­mans. — Vai tiešām tik ilgi jāmarinē?
   —    Nekā darīt. Ar vilcienu nav droši, jo kuru katru dienu var sākties dzelzceļnieku streiks. Jāgaida, kamēr «Odins» ies uz Beļģiju.
   —    Divas nedēļas! — iesaucās Lips Tulians. — Vai tā vieta pavisam droša? — kā jau bijušam bankas dar­biniekam, tas viņam rūpēja visvairāk.
   —    Pilnīgi, — ar uzsvaru atbildēja Robis. — Izņemot mani, tā nevienam nebūs zināma.
   —    Un ja ar tevi kaut kas atgadās? Vai tas nav vieglprātīgi ?
   —    Varbūt tev taisnība, — brīdi padomājis, teica Robis. — Vajadzēs aprunāties Federatīvā komitejā.
   —    Cerams, ka vīnu var iedzert bez Federatīvās ko­mitejas rezolūcijas, — pajokoja Atamans, ar pārspīlētu jautrību vēlēdamies parādīt, ka ir vienis prātis ar bied­riem. — Uz mūsu pasākuma izdošanos! — un viņš no­glāstīja vēsumā norasojušo pudeles stiklu.
   Pieskandienā iešķindējās glāzītes, un šīs līksmās skaņas aizlidoja līdz otrajam sēklim, kur zirgu vilktas kabīnes pasargāja kautrīgākus peldētājus no ziņkārī­giem skatieniem. Nevienam neienāca prātā, ka šie jaut­rie, bezrūpīgie ļaudis paceļ tostu uz gājienu, kur katrs nepareizs solis jāsamaksā ar dzīvību.
   Kaujinieku apspriede Jūrmalā beidzās četros, un tieši pēc divi stundām Rēguss pacēla klausuli:
   —    Aleksandr Aleksandrovič, zvanu no dzīvokļa numurs divi. Ir svarīgi jaunumi. Brauciet šurp, dienesta telpās nav parocīgi runāt.
   Gaidīdams Ļihejevu, viņš piegāja pie aizkārtā loga un pavilka necaurredzamās portjeras mazliet nostāk. Ārā vēl bija gaišs, bet Kaļķu ielas veikalnieki, lai iein­teresētu publiku, jau iluminēja vitrīnas. Arī iepretī, Londonas viesnīcas vestibilā, dega abi lielie kroņluk­turi, radīdami tādu kā greznības ilūziju.
   Rēguss izstaigāja dzīvokli un visur uzgrieza elek­trību. Gribējās spilgtas gaismas, jautra trokšņa, mūzi­kas, sabiedrības — vajadzēja taču nosvinēt savu uzvaru piemērotos apstākļos. Bet, Ļihejevam atnākot, viņš neko neizrādīja, tuklā seja šķita tikpat neizteiksmīga kā pa­rasti. Kā jau slepenpolicijas priekšniekam piedienas, Rē­guss lieliski prata turēt savas jūtas pilnīgā slepenībā. Pat spuldzes atkal bija nodzēstas, izņemot mazo lam­piņu blakus atzveltnes krēslam, kuru piepildīja Rēgusa smagās miesas. Viņš laiski apvaicājās:
   —     Kas jauns?
   Ļihejevs izklāja uz galda avīzes «Temps» eksem­plāru.
   —    Nu un? — jautāja Rēguss, kas neprata franču valodu. — Šis Šampions apraksta revolucionāru kungu varoņdarbus. Pareizi uzminēts?
   —    Un kādos cildinošos toņos. Vai nevajadzētu griez­ties pie policijas departamenta ar pieprasījumu izraidīt viņu?
   Rēguss pasmīnēja:
   —    Jums liekas, ka viņš kaitīgs? .. .
   —    Uzdrīkstos būt tādos uzskatos, Ivan Emeriko­vič, — Ļihejeva balsī vairs nebija pirmītējās pārlie­cības.
   —    Ļoti aplami!
   —    Nesaprotu.
   —      Viņš taču izdara mums pakalpojumu. Laikam pats to neapjauš, bet tā tas ir. Valdība līdz šim viegl­prātīgā kārtā neievēro mūsu nopietnos brīdinājumus, nepiešķir pietiekami plašas pilnvaras un līdzekļus.
   —    Jūs domājat, ka ārzemju preses raksti panāks galvaspilsētā vēlamo iespaidu? — Ļihejevam šķita, ka viņš ir uz pareizā ceļa.
   —    Ne jau tieši, — paskaidroja Rēguss. — Bet franči negribēs asignēt Krievijai aizdevumu, kamēr pie mums valda tik nedrošs stāvoklis. Un mums beidzot ļaus rīko­ties enerģiskāk. Ir taču smieklīgi, ka līdz šai baltajai dienai Vidzemes guberņā likums nedod tiesības šos no­ziedzniekus pakārt. Liberālās aprindas baidās, ka tas, raugi, izsauks vēl lielāku rūgšanu prātos. It kā revolū­ciju varētu apspiest ar glazē cimdiem .. . Un kas labs mūsmājās?
   —    Nekā sevišķa. Zibens joprojām klusē. Es tur tie­šām neesmu vainīgs, Ivan Emerikovič, bija pat jāpār­trauc pratināšana, citādi viņš apklustu uz visiem lai­kiem. Rīt vai parīt atkal ņemšu priekšā, jebšu jūs var­būt personīgi? …
   Rēguss saviebās:
   —    Pie velna Zibeni! Prom uz cietumu, tagad nav laika ķēpāties ar tādiem sīkumiem! Mums stāv priekšā pa īstam lielas lietas. Nupat runāju ar Brūtgānu …
   —     Ko šis? — Ļihejevs saspringa.
   —    Parīt pulksten divos kaujinieki aplaupīs Arējās tirdzniecības banku, — paziņoja Rēguss. — Viņu plāns man zināms visās detaļās.
   —    Re, cik lieliski! — nopriecājās Ļihejevs. — Ierī­kosim slazdu un, kad visi ieradīsies, aizcirtīsim ciet.
   —    Un kā mēs pierādīsim sabiedrībai, ka viņi taisī­jās aplaupīt banku? Brūtgānu kā liecinieku izmantot nevaram, viņš mums pārāk svarīgs … Protams, cietumā mēs šos kundziņus iesēdināsim, bet patlaban mums gal­venais ir liela brēka. Banka ir mūsdienu templis. Kad visiem kļūs skaidrs, ka revolucionāri apdraud pašu svē­tāko, katrs, kuram ir kāds īpašums, kaut vai visniecīgā­kais noguldījums, nostāsies pret viņiem. Liberāļu kungi pirmie sacels trauksmi. Tāpēc mums jānotver kaujinieki ar visu naudu. Lai nepaliek nekādu šaubu!
   —    Jūs patiešām cilvēks ar vērienu! Tātad mēs ap­cietināsim viņus pēc iznākšanas no bankas . ..
   —    Ne tik strauji, Aleksandr Aleksandrovič, man vēl kaut kas padomā. Kā būtu, ja mēs atrastu tikai daļu no laupījuma?
   —    Tā… tā … — Ļihejevs apsvēra. — Jo lielāks satraukums un sašutums pret laupītājiem.
   —    Pareizi. Avīzes kliegs, kur palikusi nauda, piepra­sīs visenerģiskākos soļus. Un tas atkal nāks mums par labu. Paliks arī kāda kapeika, ko atmest Brūtganam. Kurš tad mūsu dienās aiz tīras pārliecības riskēs savu ādu?
   —    Vai jums neliekas, Ivan Emerikovič, ka mūsu ne­savtība arī prasās pēc maza atalgojuma? Ir tāds nerak­stīts likums, ka atradējam pienākas trešā daļa.
   Rēguss piemiedza aci:
   —    Es redzu, jūs neesat muļķis.

   Šampions stāvēja pie loga. Pēdējā laikā tas bija kļu­vis par ieradumu — viņš to darīja pat brīžos, kad lāgā nezināja, kā pabeigt teikumu, kad izgudroja iespaidī­gākus apakšvirsrakstus. Arī tagad, tikko pārbraucis no Liepājas, pat nenomazgājis ceļa putekļus, korespon­dents apstājās, savā iemīļotajā postenī. Pulkstenis virs Rozentāla juvelieru veikala rādīja tieši pusdivi — laiku, kad visbiežāk redzēja Rēgusu ieejam pretējā mājā. Lai par ko Šampions domāja, viņš nekad neizlaida no acīm šo namu, kas neatvairāmi pievilka kā magnēts. Pavisam neuzkrītoši viņš bija ievācis dažas ziņas no sētnieka. Nekāds Rēguss tur nedzīvo. Vienīgo dzīvokli trešajā stāvā īrē provinces kokzāģētavu īpašnieks, kas tikai re­tumis iebrauc Rīgā. Neko vairāk korespondents neva­rēja izdibināt un tomēr bija pārliecināts, ka aiz aizka­riem, kas arī pašreiz nolaisti, mīt kāds noslēpums. Nevar būt, ka deguns viņu maldinātu.
   Pie durvīm klauvēja.
   — Pasts, Šampiona kungs.
   īsa vēstule ar redaktora pašrocīgo parakstu. Jau tas vien liecināja, ka Parīzē ar viņa darbu apmierināti. Vēl skaidrāku valodu runāja pārsteidzoši prāvais čeks, kas izkrita no aploksnes. Bet vislielāko gandarījumu sagā­dāja «Temps» numurs ar Šampiona korespondenci no Rīgas. Virsraksts «Valsis un bumbu sprādzieni» trek­niem burtiem kliedza no pirmās lappuses.
   Taču pietika pārlasīt tekstu, lai prieks izzustu. Kas tas? Nevienas rindiņas, pat neviena vārda par piedzīvo­jumiem slepenpolicijā, par Rēgusa un tā aģentu šausmu darbiem, par apcietināto pārcilvēciskajām ciešanām. Šampions zināja, ka šīs apakšnodaļas taisni visspēcīgā­kās. Tās tika rakstītas nevis ar melnu tinti, bet nudien drīzāk ar asinīm. Pieckapeiku gabals, ko Rēguss taisī­jās izsist no viņa deguna, bija vienkārši šedevrs, kas ieietu žurnālistikas vēsturē, un tomēr redaktors to ne­laiž cauri.
   Domājot par to, ka redaktors būs sagraizījis repor­tāžu par Liepājā notikušo sadursmi starp armijā iesauk­tajiem rezervistiem un zaldātiem, korespondents vēl vairāk sadrūma. Jāiziet uz ielas, jāizklaidējas, jāatrod kāds cilvēks, kam izsūdzēt savu sašutumu, varbūt tad kļūs vieglāk. Rusenieks vislabāk saprastu viņu, bet tas, kā par spīti, jau trīs dienas nav rādījies.
   Nokāpis lejā, Šampions, kā allaž, uzmeta skatienu namam nr. astoņpadsmit. Tā durvis patlaban vērās vaļā. Spraugā parādījās galva, grozījās uz visām pusēm, it kā ostīdama, vai gaiss tīrs, tikai tad cilvēks iznāca. Kaut kas viņa ārienē Šampionam šķita pazīstams. Lips Tu­lians, 11u jā, Rusenieka draugs ar laupītāja vārdu! Bei­dzot cilvēks, kas viņu sapratīs! Un pie viena varbūt iz­dosies izzvejot kādu informāciju. Rusenieks taču teicis, ka gatavojas kas svarīgs .. .
   Šampions grasījās šķērsot ielu, bet viņu aizkavēja kariete.
   Kad ceļš bija brīvs, korespondents ieraudzīja Rē­gusu. He, he, manu draudziņ, te tu atkal esi. Pagaidi tikai, reiz es nākšu uz pēdām tavām gaitām, gan es iz- sitīšu no tevis piecdesmit franku reportāžu! Un viņš ar pirkstu piedraudēja slepenpolicijas priekšnieka melna­
   jai mugurai, kas attālinājās tai pašā virzienā kā Lipa Tuliana stāvs. Kurp viņi abi tā steidzas? Kur viņi abi bijuši? Namā nr. astoņpadsmit. Tas vēl neko lielu ne­nozīmē. Bet ar ko izskaidrot Lipa Tuliana piesardzību, atstājot šo namu? Vai tā rīkojas cilvēks, kas bijis pie fotogrāfā vai pasūtījis jaunu platmali?
   Pēkšņi Šampionu pārņēma tāda sajūta, it kā noslē­puma aizkars paceltos. Tur Rēguss tikās ar saviem aģentiem. Tādi konspiratīvi dzīvokļi bija visu zemju policijai. Tātad tā saucamais Lips Tulians ir . ..
   Doma vēl nebija izdomāta līdz galam, bet kājas jau naski kustējās pakaļ Lipam Tulianam. Šķūņu ielas stūrī korespondents palēnināja soli, lai neuzdurtos Rēgusam. Par laimi, slepenpolicijas priekšnieks devās tālāk .uz Rātslaukumu, un tagad varēja netraucēti sekot Lipam Tulianam, kura iedzeltenā čičunča žakete attālinājās biržas virzienā.
   Šampionam bija grūti paskaidrot, kāpēc to dara. Vienkārši žurnālista instinkts stumdīja uz priekšu, pretī jauniem atklājumiem. Aizmirsts bija viss sarūgtinā­jums, viņš jau iztēlojās avīžu puikas, kas pārplūdināja Parīzes ielas, satricinādami gaisu spalgiem saucieniem: «Zoržs Šampions atmasko bīstamu provokatoru!» Viņš jau sajuta ciešo rokas spiedienu, ar kuru Atamans pa­teicas par šo pakalpojumu revolūcijai.
   Šo spīdošo perspektīvu iedvesmots, Šampions juta sevī pietiekošus spēkus, lai vajātu Lipu Tulianu līdz pasaules galam. Bet tas nebija nepieciešams — Rēgusa aģents pazuda kādā Jēkaba ielas namā. Izlasījis uz mar­mora plāksnes «Krievu banka tirdzniecībai ar ārze­mēm», korespondents saprotoši pamāja ar galvu: te viņš laikam saņem savus Jūdasa grašus. Neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, Šampions iegāja ēkā. Bet, pat ja viņš paraudzītos apkārt, nepamanītu slepenpolicistus blakus namu pievārtēs un parādes durvīs — tik labi tie bija paslēpušies.
   Operāciju zālē korespondents skatieniem meklēja Lipu Tulianu. Tur jau viņš stāvēja. Bet blakus dāma mēļā samta tērpā ar safjānādas etviju rokās, vai tā nebija Pūrmales jaunkundze? Kur viņa tikusi pie tik elegantas garderobes?
   Vēstīdams pusdienu pārtraukumu, noskanēja gongs. Dīna satrūkās, uzbūra uz lūpām nedabisku smaidu un devās pie matētā stikla durvīm ar zeltītu uzrakstu «Pri­vāti». Vēl īsti neattapies no pārsteiguma, Šampions pa­vadīja viņu skatieniem un ieraudzīja citu pazīstamu seju. Mans dievs, Rusenieka kungs! Lips Tulians, Dīna un Rusenieks. Kopā! Tādā vietā! Ja tā ir nejaušība, tad viņš vairs nav Žoržs Šampions, Francijas labākais žur­nālists. Tūlīt viņš būs aculiecinieks nebijušam, pārdro­šam pasākumam, par kuru ieminējies Rusenieks. Uz­brukums bankai, kas cits?!
   Šampiona rokas drebēja uztraukumā, nosvīda pat degunkniebja stikli. Kas par vienreizēju sensāciju! Acis jau drudžaini klīda apkārt, meklējot tās detaļas, kas piešķīra viņa korespondencēm vienreizējo taustāmību: apkalpotāja ienesa paplāti. .. Glāzes ar kūpošu, zel­tainu tēju viegli šķind pret metāliskajiem glāžturiem … Nekā nenojaušot, ierēdņi izvīsta savas sviestmaizes un atkal noglabā somās kārtīgi salocīto pergamenta pa­pīru … Slavenais kaujinieks R. ar šķietamu bezrūpību iebāž roku kabatā, gatavs raidīt no sava nepārspējamā mauzera vienu nekļūdīgu šāvienu pēc otra … Pārē­jie … Šampions pagrieza galvu, viņa redzes aplokā iekļuva Lips Tulians.
   Mans dievs, tas taču provokators! Sakarīgi domāt viņš šai brīdī nespēja, tikai zināja, ka apdraudēti gan paši revolucionāri, gan viņa korespondence.
   Šampions metās pie Atamana:
   —     Rusenieka kungs? …
   —   Velns parāvis, kā jūs te gadījāties?! Nemaisieties pa kājām!
   —    Rusenieka kungs, uzklausiet mani, — viņš ieķē­rās Atamana rokā. — Starp jums ir nodevējs!
   Abi bija pazeminājuši balsi. Kaimiņos stāvošs cilvēks varētu sadzirdēt tikai uzbudinātus čukstus.
   —     Kurš? — nošņāca Atamans.
   Uz mēles jau bija Lipa Tuliana vārds, tomēr Šam­pions norija to. Izrunāt šo vārdu ir tas pats kā parak­stīt puisim nāves spriedumu, jo ar nodevējiem kauji­nieki izrīkojas bez žēlastības. Bet vai drīkst notiesāt cil­vēku bez pierādījumiem, tikai uz instinktīvas nojautas un loģiskas kombinācijas pamata? Nevar noliegt, ka simt gadījumos Šampiona deguns nav viņu pievīlisy taču tieši šajā, simts pirmajā gadījumā varēja maldīties. Kas tad īsti zināms? Ka tajā namā Rēgusam ir konspi­ratīvs dzīvoklis? Pat tas vēl īsti nav izdibināts. Ka Lips Tulians novērots ieejam un iznākam no šīs mājas? Tas neko neliecina. Šampionu bieži dēvēja par Parīzes pa­tiesāko žurnālistu, jo viņš rakstīja vienīgi par to, ko redzējis savām acīm. Apsūdzot Lipu Tulianu nodevībā, jābalstās uz faktiem, pagaidām turpretī ir tikai aizdo­mas, un tās pašas balstās uz prāta slēdzieniem. Cita lieta, ja šis cilvēks būtu pieķerts sarunā ar slepenpoli­cijas priekšnieku vai vismaz redzēts ieejam noslēpumai­najā dzīvoklī.. . Lai kādas pūles tas maksātu, nepiecie­šams visdrīzākā laikā sadabūt tiešus pierādījumus. Bet pagaidām viņam nav tiesību apvainot Lipu Tulianu …
   Atamans neprašņāja tālāk — laiks bija pārāk dārgs. Kuru katru mirkli Dīna iznāks no pārvaldnieka kabi­neta un nokāps seifu kamerā. Tur viņa būs kā slazdā. Brīdināt! Brīdināt, kamēr nav par vēlu!
   Aizmirsis piesardzību, viņš skrēja uz matētajām dur­vīm. Ceļā stājās Robis un it kā sasveicinādamies tā saspieda roku, ka Atamans tikko neievaidējās.
   —     Kas noticis?
   -— Mēs esam nodoti. .. Šampions pateica .. . Laikam jau ielenkti . .. Velns parāvis, laid mani vaļā, Grietiņa jābrīdina! — Atamans bija pazaudējis galvu.
   Bet Robis nelaida vaļā:
   —   Nekur tu neskriesi! Atpakaļ savā vietā! Rīkoties saskaņā ar plānu! Un nevienam ne vārda!
   Atamans ielūkojās Roba acīs un tajās saskatīja tādu gribas spēku, ka bez ierunas paklausīja.
   īsajā mirklī, kamēr Robis bija krampjaini žņaudzis biedra pirkstus, daudz kas tika pārdomāts un izlemts. Ja mēs esam ielenkti, tad šā vai tā jāizlaužas. Bez nau­das vai ar — risks gandrīz vienāds. Bet, ja atkāpjamies tukšām rokām, liekam uz spēli bruņotās sacelšanās lik­teni … Tātad jāizlaužas ar naudu! Kaut vienam vienī­gam cilvēkam! Un šim cilvēkam jābūt Parabellumam. Tas ir apdomīgāks par Atamanu, nemaz nerunājot par Bračku, vislabākais šāvējs, sīkstāks par mani — mirs, tomēr naudu nepametīs. Pārējiem jāsedz Parabelluma bēgšana, ja citādi nevar, ar savām dzīvībām . . . Bet vai tiešām citādi nevar? … Var! Ja mūsu starpā nodevējs, tad jāpieņem, ka arī plāns visos sīkumos zināms slepen­policijai. Bet Rēguss nedara nekā, lai izjauktu pasā­kumu — neapcietina kaujiniekus bankas priekšā, neie- brūk operāciju zālē. Tātad Rēguss grib viņus izvilināt. Robis nejautāja sev, kāpēc. Viņš tagad risināja tikai pašu tiešāko, pašu nepieciešamāko domu. Un tā ska­nēja: Rēguss pamatojas uz kaujinieku plānu, viņiem sa­vukārt jāpamatojas uz slepenpolicijas plāniem. Špiki nedrīkst nojaust, ka kaujiniekiem kaut kas zināms, jā­rada iespaids, ka nekas nav grozīts. īstenībā maza izmaiņa apgriezīs visu otrādi.
   Nebija vairs laika paskaidrot biedriem savu nodomu. Un tā arī labāk. Viņiem jābūt mierīgiem, pavisam mie­rīgiem. Viss būs labi, Robis tikai baidījās, vai Atamana nervi izturēs.
   Atamana nervi patiešām bija saspīlēti līdz pēdējam. Viņam trūka ārkārtēja gribas spēka, kas ļāva Robim šai brīdī saskatīt Dinā nevis mīļoto sievieti, bet vienīgi ierindas kaujinieci.
   Atamans redzēja, kā Dīna, pārvaldnieka pavadīta, iznāca no kabineta un pazuda gaitenī. Redzēja Lipu Tu­lianu, kas viņiem iztālēm sekoja. Redzēja Robi un Pa- rabellumu neuzkrītoši virzāmies uz kāpņu pusi. Vairāk viņš neredzēja nekā. Un tas bija visbriesmīgākais. Roka, aptverot mauzera spalu, vienā mirklī kļuva lipīga. Ausīs dunēja skrejošu soļu troksnis, viņam pat šķita, ka sa­klausa lejā šāvienus. Robis ir traks, pilnīgi traks! Tā nav varonība, tā ir rotaļāšanās ar Dīnas dzīvību. Pie velna ar visu naudu! Un ja jau, tad vismaz vajadzēja viņu, Atamanu, laist meitenes vietā. Dīna netiks galā! Netiks galā!
   Nejēdzīgi bija redzēt svētdienīgi ģērbtā Bračkas smaidošo seju. Gribējās dauzīt tam ar dūri pa galvu, ka­mēr tas sapratīs briesmas. Bet pagalam nepanesams bija Šampions — tas stāvēja pie pults un ar aizrautību rakstīja savu korespondenci.
   Kāpņu telpā Robi sagaidīja Lips Tulians.
   —     Robi, man ar tevi jārunā divatā. Ļoti svarīgi, — viņš runāja čukstus, lai Parabellums nesaklausītu.
   Pagrabā dzirdēja pagriežamies atslēgu un pārvald­nieka balsi:
   —     Laipni lūdzu, Firli kundze.
   —    Vēlāk. Tagad nav laika, — un Robis pagrūda Lipu Tulianu uz priekšu.
   Pavēlējis sargam ielaist Dīnu seifu kamerā, bankas pārvaldnieks aizsmēķēja un ņēmās staigāt šurpu turpu. Tādas jau ir šīs bagātās ārzemnieces — atnāk pēdējā mirklī, citus nemaz par cilvēkiem netur. Viņš pat nepa­gūs aiziet uz Klostera pagrabu un kārtīgi ieturēt pus­dienas.
   —     Labdien, pārvaldnieka kungs. Varbūt neatcera­ties … Es strādāju pie jums par ekspeditoru. Imants Magoņlapa, — Lips Tulians viņu godbijīgi uzrunāja. — Man teica, ka jūs esot lejā. Varbūt atvēlēsiet dažas minūtes?
   —     Atceros, diemžēl pārāk labi atceros, — norūca pārvaldnieks. — Jūs esat tas pats neapdomīgais jau­neklis, kura atvilktnē atrada musinošas lapeles. Nesa­protu, ko jūs te vēl meklējat.
   —     Pārvaldnieka kungs, es taču nebiju vainīgs. . . Vai tiešām neatradīsies kāda vietiņa. Tēva karstākā vē­lēšanās, lai es kļūtu bankas ierēdnis. Ticiet man, pār­valdnieka kungs, jums nenāksies nožēlot… — Runā­dams vienā laiclā, Lips Tulians vilināja pārvaldnieku ar­vien tālāk no bruņotajām durvīm.
   Pie kāpnēm pārvaldnieks ieraudzīja divus svešus vīriešus, ieraudzīja trauksmes signāla vada pārgrieztos galus ļengani nokarājamies no sienas un pret sevi vēr­stus stobrus. Lips Tulians izrāva viņam papirosu no mutes, Robis tajā iebāza kabatas lakatu. Šī piesardzība nebija lieka. Pārvaldniekam nenāca ne prātā saukt pa­līgā — dzīvība viņam bija pārāk dārga — un tomēr caur drānu izlauzās histēriskas baiļu elsas. Juzdams pie vēdera nāvējošu metālu, viņš vienkārši nespēja citādi.
   —     Muti! — Un Parabellums piegrūda savu spal­vaino dūri pie pārvaldnieka deguna.
   —     Ņem šaujamo nost, — pavēlēja Robis.
   Tas līdzēja. Pārvaldnieks apklusa. Un sasprindzinātā klusumā viņi gaidīja atveramies bruņu velves durvis.
   … Smagās durvis aizkrita ar vāju klikšķi. Dīna pa­lika viena. Ar diviem atslēgas pagriezieniem sargs at­šķīra viņu no ārpasaules. Biedri bija pavisam tuvu, tikai dažu soļu attālumā, un tomēr neviens nevarēs viņai palīdzēt.
   Sargs bija tas pats, kas pirmo reizi, un tieši šis maz­svarīgais apstāklis paralizēja Dīnu. Ar pūlēm, it kā puda smagumu viņa pacēla etvijas vāku un laida kakla rotas zibošos akmentiņus caur nejūtīgajiem pirkstiem. Dīna darīja to instinktīvi, lai novilcinātu izšķirošo brīdi. Viņa šai mirklī pat neapzinājās, ka rīkojas saskaņā ar Roba pavēli — Lipam Tulianam taču nepieciešams laiks, lai dabūtu pārvaldnieku projām.
   Sekundes ritēja, bet Dīna vienkārši nespēja atraut pirkstus no kakla rotas. Cik ilgi var tā stāvēt? Viņa ne­redzēja sarga seju, bet likās, ka tas viņu jau uzlūko ar aizdomām. Vai tiešām Atamanam bijusi taisnība, ka šis uzdevums viņai nav piemērots. Nē, nē, viņa to spēj, viņa to izdarīs! Tikai jāpārvar uztraukums, jābūt pa­visam mierīgai.
   — Neuztraucieties, cienkundze, jūsu briljantiem šeit nekas nenotiks, — sarga balss izrāva Dīnu no sa­stinguma.
   Un tai pašā mirklī ausīs ieskanējās jūras šalkoņa, kaiju klaigas un Roba vārdi: «Grietiņa to izdarīs! Un cauri!» Viss pasākums atkarājās no viņas. Tāpēc jārīko­jas, un cauri!
   Dīna atvēra somiņu un, izņemot atslēgu, pieskārās tajā noglabātajam revolverim. Atamans reiz teicis, ka ierocis tam allaž iedvešot mieru un paļāvību. Tagad Dīna izjuta ko līdzīgu. Nekādu sevišķu varonību no vi­ņas neprasa, jāizpilda tikai pienākums, ko veiktu katrs ierindas kaujinieks. Viņa atcerējās, ka Robis bija pie­kodinājis nešaut, nesacelt troksni. Un tomēr bija labi apzināties, ka ir apbruņota …
   Viss pārējais bija kā biezā miglā tīts. Viņa pat lāgā nesajuta, kā noglabāja rotu, lāgā neredzēja, kā sargs atvēra durvis, lāgā nedzirdēja vārdus: «Lūdzu, cien­kundze!»
   Sargs bija viņai pa pusei pagriezis muguru. Ar abām rokām tas turēja atslēgu saišķi. Pāri viņa plecam Dīna redzēja gaiteni. Tas bija tukšs. Tikai pašā galā kaut kas sakustējās. Biedri nāk šurp. Lūk, īstais bridis!
   Dīna izrāva no somiņas revolveri un pavēlēja:
   —     Rokas augšā!
   Laikam sargs pat īsti nebija sapratis viņas vārdu no­zīmi, jo nekā tamlīdzīga nedarīja, tikai pagrieza galvu. Pamanījis brauniņu daiļās un trauslās sievietes rokā, viņš pilnīgi apjuka. Nākamajā mirklī Parabelluma stip­rās rokas sažņaudza sarga kaklu un neļāva iekliegties.
   Lips Tulians ievilka pārvaldnieku, Robis aizslēdza bruņu velves durvis. Līdz šim viss ritēja pēc plāna. Bet pēkšņi radās negaidīts šķērslis — sargs atteicās pateikt naudas glabātavas atslēgas šifru.
   —    Ja neteiksi, sašķaidīšu galvaskausu! — piedrau­dēja Lips Tulians.
   —    Varat mani nogalināt, — stūrgalvīgi atbildēja sargs. — Bet es to nedarīšu.
   —    Muļķi, — sacīja Parabellums. — Nav tava nauda, buržuju nauda.
   —     Vienalga. Tā man uzticēta.
   —    Mēs neesam laupītāji, bet revolucionāri. Nauda nepieciešama ieročiem, — Dīna mēģināja viņu pierunāt.
   Sargs kļuva domīgs, tomēr nepiekāpās:
   —    Es esmu godīgs cilvēks un pildu savu pienākumu.
   —    Tu esi goda vīrs, — ierunājās pārvaldnieks, kuru bija atbrīvojuši no aizbāžņa. — Mēs tevi apbalvosim.
   Tagad Robis zināja, ko darīt. Viņš pielika stobru pie pārvaldnieka deniņiem:
   —    Ja gribi dzīvot, pavēli sargam atvērt seifu. Es skaitīšu līdz trim. Viens …
   —    Pasaki viņiem šifru! — izelsa pārvaldnieks.
   —    Pārvaldnieka kungs, jums tad jāuzņemas visa at­bildība.
   —    Divi … — skaitīja Robis.
   —    Kungs debesīs, es uzņemos! Es uzņemos, tikai āt­rāk! — pārvaldnieks drebēja pie visām miesām.
   —    Labi, tad es to daru, — beidzot izšķīrās sargs. — Bet, kamēr uzgriežu šifru, jās nedrīkstat skatīties.
   Parabellums atpogāja savus platos svārkus un atrai- sija viduklim aptītos maisus. Atvērās glabātavas dur­vis, atklājot nelielu telpu ar grēdā sakrautām banknošu paciņām. Robis iesauca pārvaldnieku un Lipu Tulianu:
   —     Pārskaitiet!
   —    Bāz tik maisā! — skubināja Parabellums. — Skai­tīs vēlāk.
   Jā, laiks ir dārgs. Robis to apzinājās vēl labāk, jo ne mirkli neaizmirsa, ka viņi ir aplenkti. Piecas minūtes aizritējušas, kopš gongs iezvanījis pusdienas pārtrau­kumu — vesela mūžība šādos ārkārtējos apstākļos. Un ja slepenajiem apniks gaidīt uz ielas?… Tomēr nekā nevarēja darīt — ekspropriācija nav laupīšana. Nāksies vēl paciesties. Pagāja vēl dažas mokpilnas minūtes — savā uztraukumā pārvaldnieks tikko spēja skaitīt. Lips Tulians uz papīra atzīmēja tūkstošus, Dīna meta paciņas maisā. Viens jau bija pilns, bet uz grīdas vēl palika kaudze. Pārvaldnieks grasījās turpināt skaitīšanu, tomēr Robis viņu apturēja.
   Parabellums nervozēja — ko tas Robis tur tielējas? Bīdot ar pistoli sargu sev pa priekšu, viņš iegāja gla­bātavā:
   —     Ātrāk!
   —     Tūlīt, es tikai izdošu kvīti.
   Robis saslapināja tintes zīmuļa galu un blankā ar Federatīvās komitejas zīmogu ierakstīja:
   «Latviešu Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vajadzībām saņemts no Krievu bankas tirdzniecībai ar ārzemēm (Rīgas filiāles) divi simti piecdesmit septiņi tūkstoši rubļu.»
   . . . Operāciju zāles lielais stāvpulkstenis laikam uz visu mūžu tā arī paliks Atamana miņā. Viņš ienīda un nolādēja apzeltīto rādītāju, kas ar nāvējošu gausumu slīdēja no nodalījuma uz nodalījumu. Desmit minūtes, kopš Dīna nokāpusi pagrabā. Pieradis pie tā, ka tikai veiklība, ātrums un spēks izšķir kaujas iznākumu, Ata­mans nespēja vairs ticēt veiksmei. No paša sākuma viņš šaubījās par to. Šaubījās no tā brīža, kad Šampions pa­teica par nodevību. Viņš iedomājās zinām, kas ir node­vējs. Šis cilvēks pašlaik atradās lejā pie Dīnas. Ar katru smeldzošo smadzeņu šūnu, ar katru satraukto asiņu lāsi
   Atamans rāvās turp. Un tomēr nekustējās no vietas,, kur viņu bija piekalusi Roba pavēle.
   Kad Dīnas slaidais stāvs parādījās zāles galā, Ata­mans pat satrūkās. Velna milti! Sviedrainā roka atlaida mauzera spalu. Tātad tomēr sveika un vesela! Viņš bija gatavs noskūpstīt savu Dīnu. Kaut vai šeit, visu priekšā.
   Meitenei uz pēdām sekoja Lips Tulians. Bet kur ka­vējās pārējie? Arī Dīna to nezināja. Kad viņa atstāja bruņu velvi, sargs un pārvaldnieks jau gulēja sasieti, aizbāztām mutēm. Kāpēc gan Robim un Parabellumam ievajadzējies atgriezties naudas glabātavā? Dīna nervo­zēja — kāpēc tik ilgi? . . .
   Beidzot viņi iznira kāpņu galā. Abi ar maisiem, — atzīmēja Dīna. Tātad, tomēr nolēmuši paņemt visu naudu. Un pareizi darījuši — gan jau noderēs. Meite­nei neienāca prātā, ka atlikušās banknošu paciņas ne­spētu piepildīt veselu maisu . . .
   Un nebija arī laika lauzīt galvu — vajadzēja rīko­ties. Tikai sekundi vēlāk par pārējiem Dīna pacēla savu mazo brauniņu.
   —    Rokas augšā! — nodimdēja Parabelluma dobjais bass.
   —    Un mazliet veicīgāk, brālīši! — Bračka tik ilgi bija klusējis, ka vienkārši vairs nespēja.
   Kā aiz diedziņa raustīti ampelmaņi, panikas pārņem­tie ierēdņi pielēca kājās. Gaisā uzšāvās kādas divdesmit rokas. Un kas tik tajās nebija! Tējkarotītes un apakš­tases, no kurām sīkām straumēm tecēja atdzisusi tēja, sviestmaizes un salvetes. Kasieris nepaguva atraut ku­mosu no mutes un tā ir sastinga ar vistas kāju zobos. Visjocīgāk izskatījās Šampions — kreiso roku viņš kon­spirācijas dēļ turēja augstu virs galvas, bet ar labo turpināja rakstīt korespondenci:
   «Drāmas pirmais cēliens, kas risinājās pazemē, lai­mīgi beidzies. Patlaban ceļas priekškars otram cēlie­nam: uz skatuves mēs redzam statistus — bankas darbi­niekus ar paceltām rokām. Varu jums apliecināt, ka tas nav nemaz tik patīkami, jo arī es atrodos līdzīgā stā­voklī. Slavenais kaujinieks R., kuru lasītājs atcerēsies no iepriekšējām korespondencēm, pāri manai kreisa­jai ausij paņēmis uz tēmēkļa galveno ieeju. Cits kaujinieks — pavisam jauns puisis ar tādām kurpēm, kādas bija modē Pasaules izstādes laikā, — apsargā otras durvis, acīm redzot, papildu izeju. Šī aina sevišķi iespai­dīga tādēļ, ka krasi kontrastē ar mierīgo ielu, kas saska­tāma caur logiem. Ir pusdienas pārtraukums, un šis iestāžu kvartāls gandrīz pilnīgi izmiris. Neaizmirstams efekts: saules stari, krizdami patumšā bankas zālē, zeltī kauji­nieku mauzerus. Tas vispār ir krievu revolucionāru iemīļotākais ierocis. Vienīgi vīram, kas ar savu drūmo ārieni atgādina melnsvārci, ir parabellums, bet drosmī­gajai kaujiniecei D. — brauniņš. Visu skatieni pievērsti vadonim — neparasti garam jauneklim ar maigu un reizē enerģisku seju, kuru var uzskatīt par šejienes nacionālo tipu. Un šim vienkārši, lai neteiktu trūcīgi, ģērbtajam revolucionāram pie kājām maiss, kurā atro­das vesela bagātība!
   Notiek kas līdzīgs kaujas apspriedei. Diemžēl nesa­protu vadoņa vārdus, jo viņš runā man svešā latvju valodā. Bet pēc tramīgās izteiksmes revolucionāru sejās nojaušu jēgu. Drama draud pārvērsties traģēdijā — mēs esam ielenkti! Tā es jau domāju. Nupat pamanu, ka lietoju «mēs» «viņu» vietā. Lasītāji man piedos — es ārkārtīgi uztraucos. Interesanti, kā vadonis izkļūs no šīs vairāk nekā kutelīgās situācijas.
   Lūk, viņš jau dod attiecīgus rīkojumus. Tie ir ap­rauti un valdonīgi. Man atliek tikai apbrīnot mieru, ar kādu kaujinieki izturas šai brīdī. Liekas, viņi neatzīst nekādus šķēršļus .. .
   Trīs vīri ieņem kaujas pozīciju iepretī galvenajai ieejai. Vadonis, uzmetis maisu uz pleciem, dodas uz pretējām durvīm. Arī viņš, kaut uzņēmies visbīstamāko uzdevumu, neizrāda nekādas uztraukuma pazīmes. Pa ceļam pat apstājas un pārmijas dažiem vārdiem ar garmataino revolucionāru, kuru pie pirmās tikšanās uzskatīju par krievu rakstnieku Gorkiju, bet patlaban uzskatu par kaut ko citu. Lai lasītājs man neņem ļaunā, ka neizsakos konkrētāk, bet šai tēmai ceru veltīt vienu no savām nākamajām korespondencēm.
   Vadonis jau pazudis aiz durvīm. Aizturu elpu. Tūlīt dzirdēsim šāvienus. Bet nē, klusumu iztraucē tikai pa­kavu dimdoņa, kas pamazām attālinās.
   Pagājusi vesela minūte, kurā nekas nav mainījies. Un tagad sākas: trīs vīri ar slaveno pagrīdnieku R. priekšgalā atrauj stiklotās parādes durvis un izskrien ārā. Klusā iela kā uz burvju mājienu atdzīvojas. Gan­drīz no katras pievārtes dzird šāvienus. Tur paslēptie slepenpolicisti mēģina aizsprostot bēgļiem ceļu. Nejauša lode sadrumstalo logu un, gandrīz skārusi manu labo ausi, ieurbjas panelī. Kaujinieki atbild ar nāvējošu uguni. No afišu staba aizsegas kā apgāzta muca izveļas policists un nokrīt garšļaukus uz bruģa. Ormaņa zirgs sāk trakot un metas uz priekšu. Šo apstākli izmanto visjaunākais kaujinieks. Ielēcis joņojošajos ratos, tur­pinādams šaut uz visām pusēm, viņš izlaužas no aplen­kuma. Nelīdz arī tas, ka saskrien policijas papildspēki — jauneklis jau izzudis skatieniem.
   Pašlaik esmu spiests pamest R. viņa liktenim un at­kal pievērst lasītāju uzmanību zālei, kur esam atstā­juši pēdējos divus kaujiniekus. Ar parabellumu apbru­ņotais revolucionārs pa visu apšaudes laiku nav pamirkšķinājis ne ar aci, viņa ierocis uzmana katru bankas ierēdņu kustību.
   Lūk, viņš kaut ko pasaka meitenei, kas manāmi pār­dzīvo kaujas norisi, pasit maisu padusē un virzās uz papildu izeju. Meitene seko viņam — atmuguriski, jopro­jām apdraudēdama ierēdņus. Spraugā vēl pazib brauniņa stobrs, tad durvis aizveras.
   Lasītāji, cerams, būs jau sapratuši kaujinieku taktiku. Apšaude piespieda policiju savilkt visus savus spēkus bankas priekšā, un tādā kārtā izdevās nemanot iznest pa pakaļdurvīm otro maisu.
   Tikmēr apšaudīšanās Jēkaba ielā apklususi. Ope­rāciju zālē ieskrien divi apbruņoti slepenpolicisti. Pār­biedētie ierēdņi, nenogaidot pavēli, automātiski atkal paceļ rokas. Kad pārpratums noskaidrojies, visi trokš­ņainā barā dodas lejā, kur risinās dramas epilogs. Iz­rādās — kaujinieki paņēmuši līdzi seifu kameras atslē­gas. Caur lodziņu gan var saredzēt sasieto pārvald­nieku un sargu, bet nav iespējams tikt viņiem klāt. Lai atmūķētu durvis, jāatved no cietuma divi slaveni kramplauži.
   No slepenpolicistiem, kuri viens aiz otra saplūst bankā, uzzinu, ka kaujinieks R. pazudis bez vēsts. Arī viņa biedriem izdevies izbēgt. Trūkst noteiktu ziņu vie­nīgi par vadoni, kura vajāšanu uzņēmies slepenpolici­jas priekšnieks Rēguss personīgi. Grūti paredzēt, kāds būs šīs divkaujas iznākums. Ceru, ka varēšu par to pa­stāstīt rītdienas korespondencē.»

   Dienas vidus. Saules stari svilina Brūveru ielas ak­meņus, karsē karietes jumta melno laku. Šķiet, tā gaida braucējus. Bet cilvēks, kas patlaban tuvojas, neiekāpj, tikai palūdz važonim uguni un atkal aiziet Lēruma ielas virzienā. Kučieris pagriežas, pieliek muti pie lodziņa, caur kuru parasti mēdz saņemt rīkojumus, un ziņo:
   —    Visi jau bankā.
   Rēguss, kas kopā ar Ļihejevu sēdēja aiz aizvilkta­jiem aizkariem, pamāja ar galvu. Viss līdz pēdējam sī­kumam paredzēts — trijjūgs pagriezts uz Smilšu ielas pusi (pa šaurajiem Zviedru vārtiem netiks cauri pat vieglā droška, kas tepat blakus gaida Robi ar naudas maisu). Daži vīri, pārģērbušies par krāvējiem, katram gadījumam novietoti spīķerī. Viņu uzdevums — atgriezt Robi no biedriem, ja pretēji visam, kas zināms par uz­brukuma plānu, viņa bēgšanu tomēr segtu. Vārtus uzmana slepenais, kas sēž uz bukas.
   Karietē bija neciešami tveicīgi. Ļihejevs nolika šau­jamo klēpī, lai atpogātu svārkus, Rēguss slaucīja sviedrus.
   —    Ko viņi tur pindzelējas?! — viņš īgni norūca. — Es viņiem radīju vislabvēlīgākos apstākļus . . .
   Atkal iestājās spiedīgs klusums. Nez kā iemaldīju- sies muša riņķoja ap Rēgusa sviedraino seju un beidzot apsēdās uz gaļīgā deguna. Viņš gribēja to aizgaiņāt, bet roka palika pusceļā — kāds gara auguma cilvēks ar maisu uz muguras izskrēja no vārtiem un ielēca ormaņa ratos. Tā izskats saskanēja ar Brūtgānā aprakstu. Robis! . .. Rēguss tikko apspieda apmierinātu izsau­cienu.
   Slepenpolicijas priekšnieks ļāva Robim pabraukt ga­rām. Tikai tad kariete sakustējās. Iegriežoties Smilšu ielā, Rēguss pameta skatienu atpakaļ. Neviens kauji­nieks nesekoja, tātad viss noritēja saskaņā ar plānu.
   Trijjūgs, protams, varētu viegli iedzīt ormaņa ratus, bet Rēguss nesteidzās. Daudz izdevīgāk sekot Robim, kuram nav ne jausmas par draudošajām briesmām, līdz kādai klusākai vietai un atņemt laupījumu bez liekiem lieciniekiem.
   Pēkšņi Jēkaba ielas pusē atskanēja šāvieni. Nolā­dēts! Viņa ļaudīm taču pavēlēts arestēt revolucionārus bez trokšņa . . . Sis tracis vēl izjauks visus nodomus. Bet Robim, acīm redzot, nav radušās aizdomas. Viņš ne­maz neapgriezās un pie pontontilta mierīgi apstādināja drošku, lai samaksātu pārcelšanās naudu.
   Likās, ka viss notiek kā uz pasūtījuma. Atstājusi aiz sevis ļaužu pilno Šoneru ielu, droška nogriezās Raņķa dambī. Piemērotāku vietu par šo kluso rajonu nevarēja vēlēties. Un Rēguss pavēlēja kučierim uzšaut zirgiem.
   Bet arī Roba zirģelis piepeši metās aulekšos un at­tīstīja gluži negaidītu ātrumu. Droška pazuda aiz Kaln­ciema ielas stūra. Kad Rēguss un Ļihejevs atkal saska­tīja ratus, tie bija tukši.
   —    Aleksandr Aleksandrovič, liec tūlīt ielenkt rajonu! — pavēlēja slepenpolicijas priekšnieks un stei­dzīgi izrāpās no karietes.
   Bet Ļihejevs nepaklausīja — viņš bija pamanījis droškā maisu, kuru kaujinieki bēgšanas panikā pame­tuši liktenim. Rēguss pārgrieza virvi.
   Maiss atvērās. Nauda! Bet nē, banknošu vietā viņi ieraudzīja nodzeltējušus, skaitļu ailēm pārklātus pa­pīrus.
   —    Piesmieti kā puikas! — lādējās Rēguss, savā nik­numā izgāzdams maisa saturu uz ielas.
   Ar šķindoņu kaut kas nokrita uz bruģa. Seifu kame­ras atslēgas.
   … Robis bija pārliecināts, ka Brūveru iela saņems viņu ar ložu krusu. Nekas tamlīdzīgs nenotika. Tikai melna kariete ar aizvilktiem aizkariem sekoja uz pē­dām. Sākumā viņš nodomāja, ka slepenpolicija grib viņu nogriezt no pārējiem, bet jau pirms pontontilta uzminēja Rēgusa īsto nolūku. Nu ko, jo labāk. Špiki jā­aizvilina pēc iespējas tālāk, lai novilcinātu Parabelluma tvarstīšanu.
   Nav viegli pagriezt muguru vajātājiem, kas var kuru katru mirkli izšaut, un izlikties nekā nemanām. Vienmērīga pakavu klaboņa liecināja, ka kariete ne­cenšas samazināt attālumu. Bet Raņķa dambi tā pēkšņi taisīja strauju izrāvienu. Ilgāk vazāt viņus aiz deguna nav iespējams, jāmūk.
   — Tagad! — sauca Robis, kad droška iegriezās Kalnciema ielā.
   Brašais pirmais izlēca no trakā skrējienā traucoša­jiem ratiem, Robis pēc tam. Lēciens nebija diez cik veiksmīgs — Robis pakrita. Kad piecēlās, Brašo vairs neredzēja. Sodīdams savu neveiklību un noberzto kāju, Robis meklēja glābiņu tuvākajā namā. Ievērojis pir­majā stāvā plaši atvērtas durvis, viņš metās iekšā un tikai pēc tam apjēdza, ka iekļuvis Pestīšanas armijas sapulcē.
   Ļaužu bija daudz, varēja nemanot ienirt pūli. Korā­lim piebalsoja tikai daži sanāksmes apmeklētāji, lielum lielajam vairākumam nerūpēja vis dvēseļu glābšana, bet karstā vira ar plāno baltmaizes riecienu, ko izsniedz pēc dievkalpojuma. Dalībnieku sastāvs nebija vienga­balains — te redzēja gan profesionālus ubagus, kas, azaidu gaidot, kādā kaktā spēlēja «zolīti», gan klaido­ņus, kas cerēja uz bezmaksas naktsmājām, gan dažas streikojošu strādnieku sievas ar bērniem, kuras šurp at­dzims izsalkums.
   Pamanījusi jaunu seju, misijas māsa iespieda Robim saujā žurnālu ar daudzsološu nosaukumu «Glābšanas riņķis». Viņš atrada sev vietu uz sola un ņēmās to šķir­stīt. Tā kā rajons droši vien ielenkts, visprātīgākais kavēties te pēc iespējas ilgāk. Pirmā lappuse iepazīsti­nāja ar Rīgas misijas darbību:
   «Rīgas ielu misijas mērķis sniegt morālisku atbalstu
   abējāda dzimuma personām, kas nomaldījušās no pa­reizā ceļa vai izrāda slieksmi uz tikumisku pagrimumu, glābt viņas no laiskuma, žūpošanas un izvirtušas dzīves. Ielu misijas brāļi un māsas apmeklē netikumības perēk­ļus, vispagrimušākās slēptfives un tautiskas tējnīcas, rīko sapulces, izved pārrunas ar zemu kritušajiem un uzņem savā patversmē personas, kurām nepieciešama tikumiska ietekmēšana.»
   Ziņģe beidzās. Sākās cita — lūgums Jēzum uzņemt grēciniekus savā klēpī. Robis neklausījās, viņa prātu arvien vēl nodarbināja uzbrukums bankai. Vai panākts tas, ko gribējis? Vai, Parabellumam un Dinai iznākot pa papildu izeju, Brūveru iela bijusi brīva no špikiem? Visvairāk rūpēja divi jautājumi — vai Parabellumam izdevies aizvest un noglabāt ieroču naudu, vai Dīna ir drošībā. Varēja gadīties visādi neparedzēti kavēkļi . . .
   Pamazām nervi nomierinājās, saspringtie muskuļi at­slāba. Viņu pārņēma nogurums, tāda kā miegainība, ko veicināja dziedāšana. Robis izstiepa garās kājas ērtāk un, paslēpis seju aiz atvērtā žurnāliņa, ļāvās atelpai. Bet acis atkal un atkal pievērsās durvīm — vai tiešām sle­penajiem ienāks prātā meklēties pa pestīšanas tem­pļiem? Pagaidām Robis jutās kā dieva azotē. Taču cik ilgi te var kavēties? Agrāk vai vēlāk sapulce beigsies, dalībnieki izklīdīs, arī viņam būs jāatstāj patvērums. Nav arī nekādas nozīmes lūkot caur sētām izkļūt uz citas ielas. Bez šaubām, ielenkts viss kvartāls. Aģenti nepametīs savus posteņus, kamēr nebūs dabūjuši viņu rokā, stāvēs kaut augu nakti.
   Izskanēja pēdējā dziesma. Tie, kas nepazina šejienes kārtību, ar skubu uztrūkās no soliem, lai pirmie pie­kļūtu pusdienu katlam. Bet nekā! Tagad nāca pati sva­rīgākā programas sastāvdaļa — dvēseļu glābšana. Bun­gām rībot, kancelē uzrausās sprediķotājs brālis Kun- dziņš — kalsens vīrs, kas ar netīru, stīvu apkakli, saburzītu kravati, trubiņu biksēm un nedzītu bārdu vē­lējās apliecināt piederību pie darba tautas. Varens ru­nātājs, tas visvisādi locīja balsi, te paceldams to līdz pērkonīgam dārdam, te pazeminādams līdz stabulēšanai:
   — Brāļi un māsas! Nav lielāka grēka par slinkošanu. Jau dievs tas kungs teicis: «Vaiga sviedros tev būs ēst savu dienišķo maizi.»
   Kāds ubags, acīm redzot, pastāvīgs brīvpusdienu tie­sātājs un tādēļ labs bībeles pazinējs, sauca no vietas:
   —    Bet Jēzus ir teicis: «Ņemiet piemēru no dieva putniņiem. Ne tie sēj, ne tie pļauj un tomēr ir paēduši.»
   Brālis Kundziņš dusmās piesarka, tomēr drīz attapās:
   —    Tas zīmējas uz tiem, kurus pats radītājs no dzimšanas apveltījis ar savām dāvanām, kurus izrau­dzījis cēlākiem mērķiem. Bet jums jāpatur prātā gudrie vārdi: «Nevis slinkojot un pūstot tautu dižā godā ceļ!» — sprediķotājs izslēja kaulaino rādītāja pirkstu gaisā un piedraudēja klausītājiem: — Nevis slinkojot un pūstot! Bet kas mums jāredz? Bezdievju sakārdināti, strādnieki pamet darbu un izlaiž savas miesas laiskumā. Jūs, kas esat aizmirsuši šo mācību, drebiet un trīciet no debesu sodības! Jo dievs tas kungs ir teicis: «Barga būs mana atriebība, un liela būs zobu klabēšana.» Visas Ēģiptes mocības novelsies uz jūsu grēcīgajām galvām. Tāpēc es lūdzu jūs, mīļie brāļi un māsas, kamēr jūs neesat galīgi iestiguši grēku zaņķī, izdzeniet velnu kār­dinātāju no savām sirdīm! Atgriezieties uz patiesības ceļa! Kurš grib atvieglināt savu sirdsapziņu?
   —     Es! Es, — tūlīt atskanēja šņukstu nomākta balss.
   —    Lai brālis panākas uz priekšu! — aicināja spre­diķotājs.
   Līdz kancelei izspraucās sīks, lunkans vīrelis. No viņa zaglīgajām acīm ritēja lielas asaras.
   —    Es esmu liels grēcinieks tā dieva priekšā, — viņš sūdzējās, ar dūrēm dauzīdams krūti. — Es allaž node­vos slinkumam, jau bērnu dienās, kad māte sūtīja mani ravēt bietes, es izvairījos no darba. Un tā es grimu ar­vien dziļāk nolādētajā grēku purvā. Velna mācība atrada manī auglīgu augsni. Es biju viens no tiem, kas kūdīja lētticīgos streikot un tīkot pēc svešas mantas. Bet nupat man rādījās šķīstā jumprava Marija un sa­cīja: «Slēgti tev būs paradīzes vārti. Tev nebūs miera ne šajā dzīvē, ne viņējā.» Ak kungs, vai tu vari man piedot?
   Sprediķotājs likās varen aizkustināts, nokāpa no kanceles un sirsnīgi kratīja grēku sūdzētājam roku.
   —     Brāli, kā tevi sauc? — viņš jautāja mitrām acīm.
   —     Sņoriņš. Svimpulis Šņoriņš, — tas elsa.
   —     Vai dzi, ir gan liekuļi! — čukstēja Roba kaimi­ņiene — liela sieviete ar sarkanām veļas mazgātājas rokām. — It kā viņš vārdu nezinātu … Es jau trešo reizi noskatos šos kumēdiņus.
   —     Liela ir tā dieva žēlastība, brāli Sņoriņ, — mieri­nāja sprediķotājs. — Neaizmirsti, tu vēl vari izpirkt sa­vus grēkus. Ej līdzi māsai Emmai un pavēsti visiem par savu brīnišķīgo redzējumu, — un viņš iedeva Sņoriņam dažus «Glābšanas riņķa» eksemplārus un dziesmu lapiņas.
   Māsa Emma pakāra kaklā katliņu ziedojumu vāk­šanai un abi, smīnu pavadīti, izgāja no zāles. Robis se­koja līdz durvīm un pārliecinājās, ka uz ielas špiki.
   —     Ņemiet piemēru no brāļa Šņoriņa! Kurš vēl grib izsūdzēt savus grēkus un atgūt dvēseles mieru?
   Robis paspēra soli uz priekšu. Skaļā balsī viņš aiz­sāka:
   —     Brāli un māsas, uzklausiet mani! Arī pār mani ir nākusi apskaidrotība. Es liedzu paklausību labajam saimniekam, kas žēlīgi ļāva man vaiga sviedros pelnīt dienišķo maizi. Es savā dumpīgajā prātā gribēju, lai paēduši būtu tie, kas sēj un pļauj .. .
   Brālis Kundziņš nebija tāds muļķis, lai nesaprastu apslēpto izsmieklu. Bet to nedrīkstēja izrādīt, labāk āt­rāk tikt vaļā. Pat neuzprasīdams vārdu, viņš atlaida Robim visus grēkus:
   —     Ej ar mieru, dārgo brāli …
   Robim nemaz nebija pa prātam atstāt zāli vienam. Nevainīgi blisinādams acis, uzrunāja sapulci:
   —     Nē, man nebūs miera, iekams nebūšu uzvedis uz īstā ceļa visas maldīgās dvēseles . ..
   Redzēdams, ka lieta labi nebeigsies, sprediķotājs uz­sauca vistuvāk stāvošajai misijas loceklei:
   •— Māsa Anna, ko jūs gaidāt? Ņemiet viņu un ejiet ātrāk. Dievs ar jums!
   Vecīgā māsa paķēra Robi zem rokas. Bet viņš vēl negāja:
   —    Un kur ir dziesmu teksti? — pavisam nekaunīgi noprasīja viņš.
   Beidzot abi atradās uz ielas.
   —    Jūs tik dvēselīgi runājāt, — sarkstot atzinās māsa Anna. — Ar jūsu daiļrunību mēs savāksim vairāk par citiem. Es parūpēšos, lai jūs pēc tam krietni pa­ēdinātu . . .
   Robis neatbildēja, jo bija ieraudzījis tuvojamies špiku. Ciešāk pieķērās māsai un ņēmās murmināt pāta­rus. Slepenais nepievērsa uzmanību svētajam pārim. Toties nākamais, kas dežurēja uz stūra, cieši ielūkojās zaļoksnējā jauneklī, kuram nemaz nepiestāvēja misijas brāļa loma.
   Robis uzskatīja, ka šoreiz vislietderīgāk pielietot Atamana paņēmienu. Viņš piegāja špikam klāt un, pa­sniedzis dziesmu lapiņu, aicināja:
   —     Brāli, sargies no tikumiska pagrimuma! Tai vietā, lai žūpotu un nodotos izvirtušai dzīvei, ziedo kādu ar­tavu labam mērķim.
   Špiks kaut ko krieviski atrūca. Bet, dodamies tālāk, Robis juta, ka tas nāk nopakaļ.
   Ko darīt? Izraut revolveri un ņemt kājas pār ple­ciem? Iznākums visai nedrošs. Pirmais šāviens atsauks šurp aģentus, ar kuriem, šaubu nav, mudž visa ap­kārtne. Nu ir iekšā ar visu dziesmu grāmatu, — nodo­māja Robis un pasmaidīja — tik ļoti šis izteiciens atbilda stāvoklim. Pagaidām jāturpina tēlot, gan jau radīsies kāda izeja. Un tā patiešām radās.
   Aizvilcis māsu uz Āgenskalna parku, kura smilšai­nais laukums bija ļaužu pilns, Robis uzelpoja. Kur cil­vēki, tur ir glābiņš.
   —    Tie ir tie paši streikotāji, — teica māsa Anna. — Mēģināsim atpestīt viņu dvēseles no maldiem.
   —    Tūlīt, — un Robis skaļā balsī uzņēma dziesmu.
   Tāpat kā daudzas piektā gada dziesmas, arī šī bija
   pielāgota visiem pazīstamai baznīcas melodijai.
   Raug, raug, kā aug ar katru brīd' Šis cīnītāju bars! To acīs svēta uguns spīd, To rokās pasaul's svars.
   Robis zināja, ko clara. Špiks vārdus nesapratis, toties sapratīs tie, uz kuru atbalstu viņš cerēja. Kas par to, ka personīgi viņš šeit nevienu nepazīst — šajās nemierī­gajās dienās strādnieki nekad neatteicās palīdzēt strād­niekam.
   Špiks nezināja, kas tā par ziņģi, tikai redzēja, kādu iespaidu tā atstāj. Kā sausās pakulās mesta dzirksts dziesma uzšāvās varenā liesmā, pārņēma visu parku, iz­skrēja uz ielas. Ļaudis saslēdzās rindās, pirksti sažņau­dzās dūrēs, visu acīs iedegās spītīgā uguns, kuru aģents tik labi pazina un no kuras tā baidījās. Bet šoreiz viņš neatkāpsies. Viņš vairs nešaubījās, ka misijas brālis ir Robis, par kura notveršanu priekšniecība izsolījusi prāvu apbalvojumu. Kaut būtu jādodas pašā ellē, šis nolādētais buntavnieks jādabū rokā. Un tad ar visu ģi­meni prom uz Jaltu, Krimas siltajā saulītē pie vīna glā­zes aizmirsīsies visas Rīgas jezgas. Atgriežoties viņš, protams, vairs nebūs ierindas aģents, kam dienu un nakti jāsalst uz ielas, kas nekad nav drošs par savu ādu. Nē, viņš sēdēs mājīgā telpā un visā omulībā pratinās šos bandītus, kurus medīs citi. Un no šīs nākamās labklājī­bas viņu atdalīja tikai daži nieka metri.
   Neizlaizdams no acīm Roba galvu, kas bojai līdzīgi peldēja ļaužu jūrā, slepenpolicists metās pūlī. Tomēr uz priekšu netika. Neviens neko neteica, neviens nepacēla roku, bet allaž ceļu aizsprostoja plata krūts, nejūtīga pret sitieniem. Viņš izmēģinājās citā vietā, bet atsitās pret tādu pašu valni. Visapkārt bija izsmiekla pilnas sejas, un šīs dziesmas, kas drebināja gaisu, dunēja ausīs. Un Robis, tuvs, tomēr nesasniedzams, strādnieku mūra ielenkts, tikmēr nesteigdamies attālinājās … Vai tiešām būs jāpalaiž cerība uz naudu, paaugstinājumu? Aģents iebāza roku kabatā, lai izvilktu ieroci, un … vairs ne­dabūja to ārā. Arī otro nespēja pakustināt — strādnieku pleci un elkoņi tā saspieda, ka pat elpot kļuva grūti.
   —    Dziedi, kverkšķi! — kāds uzkliedza. — Vai tad pret dievu to kungu nemaz bijību nejūti?
   —    Palīgā! — viņš sauca pēdējiem spēkiem, jo tikt savai svilpei klāt nebija nekādu izredžu.
   —     Ķeceri! — priekšā soļojošais apgriezās, pārkrustī­jās un iesita viņam sejā. — Antikristi
   No visām pusēm durstīja, grūda, dunkām dzina uz priekšu. Gājiens, kuram pievienojās arvien jauni demon­stranti, bija iznācis ielā. Aiz niknuma, sāpēm un elpas trūkuma aģentam viss sagriezās — strādnieku muguras un pakauši, namu sienas, laternu stabi. Pūlis nesa viņu uz priekšu, grūstīja un mīcīja un ar pēdējo, pašu spēcī­gāko triecienu iesvieda kādā pievārtē. Pierē viņš sajuta punu, kaut kas žņaudza kaklu. Misijas naudas vācele! Aklā niknumā špiks svieda to pakaļ garām soļojošajām rindām un izrāva svilpi. Svilpienu alarmēti, saskrēja gorodovoji un slepenpolicisti, kas nevarīgiem skatieniem bija pavadījuši demonstrāciju.
   —    Apturēt! — gārdza aģents.
   Okolodočņiks noplātīja rokas:
   —    Mēs te esam bezspēcīgi. Ja vēl izsauktu kazakus, tad varbūt…
   —    Ātrāk, ātrāk! — elsa aģents. — Šis garais bum- bists jāapcietina!
   Kāds metās nopakaļ. Okolodočņiks pārlaida nedrošu skatienu demonstrācijai, kas jau sastāvēja no daudziem simtiem:
   —    Kurš tad īsti?
   —    Tas tur! — kliedza aģents un pēkšņi aprāvās.
   Robis bija pazudis.

   Rīgā bija divas stacijas. Dvinskas vakzāle, no kurie­nes Orlas dzelzceļš un citas līnijas uzturēja satiksmi ar Krievijas pilsētām un apgabaliem, un Tukuma vakzāle Kārļa ielā, kur bez piepilsētas vilcieniem pienāca arī sa­stāvi no ārzemēm. Šeit patreiz valdīja neaprakstāma kņada, jo gandrīz vienlaicīgi pie perona bija pieripojuši divi vilcieni. Pirmais, ar gala mērķi Varšava, tagad uz­ņēma pasažierus, otrais atveda braucējus no Kurzemes pilsētiņām, miestiem un kūrvietām. Abas lokomotīves- smagi elsoja, piepildīdamas nojumi ar dūmu un tvaika mutuļiem. Vējš dzina tos cilvēkiem acīs un degunā,, spieda atvērtajās mutēs sievām, kas skaļiem saucieniem piedāvāja tirgū neizpārdotos baltos dzidros un grafen- šteinus:
   —     Ņemiet, kundzene! Sulīgi, gardi kā medus. Ņemiet par puscenu, lai tikai nebūtu jāved atpakaļ!
   Tikpat enerģiski savus pakalpojumus izkliedza nesēji- ekspreši ar sarkanām cepurēm un «Rīgas arteļa» spēka vīri, kas valkāja zilas galvas segas. Tomēr visveiklākie bija stacijas kalpotāji baltos priekšautos. Kā skudras viņi rāpoja pa garajiem pakāpieniem, kas apjoza vācu konstrukcijas vagonus, spraucās visās durvīs, vilka sai­ņus pa atvērtajiem logiem un bez kautrēšanās grūstīja tos, kas paši stiepa savas paunas. Daudz cienīgāk uzve­dās viesnīcu sulaiņi. Soļodami gar sastāvu, viņi vācu un krievu mēlē centās sev pievērst iebraucēju uzmanību.
   —    Apmetieties viesnīcā «Trīs rozes»! Solīds nams pašā centrā ar pirmšķirīgu virtuvi!… «Kolumbia»! «Ko- lumbia»! Istabas cenā ietilpst arī brokastis!… «Frank­furte pie Mainas»! īpašnieks Juliuss Macigs par mērenu maksu sniedz vislielākās ērtības un ģimenes pansijas noskaņu!
   Pazīstamo viesnīcu kalpotāji pat nevīžoja piepūlēt balsis. Novietojušies redzamākajās vietās, viņi turēja virs galvas izkārtnes ar apzeltītiem burtiem un nešaubījās, ka nosaukumi «Hotel de Rome», «Sankt Petersburg» un «Metropole» runās paši par sevi.
   Un tiešām, gandrīz visi, kas izkāpa no guļamvago­niem, devās šai virzienā. Te bija muižnieku ģimenes, kas, pametušas savas muižas un pilis, meklēja patvērumu pilsētā. Tēvi augstos šņorzābakos, zaļos vamžos un mīk­stās platmalēs, ar divstobreni uz pleca mēģināja radīt iespaidu, ka atgriežas no kārtējām medībām. Toties viņu brangās madāmas nespēja noslēpt panisko baiļu iz­teiksmi. Satraukti izskatījās arī vecākie dēli, kas, ievē­rojot tradīciju, studēja Vācijas universitātēs, bet brīv­dienas mēdza pavadīt muižā, lai uzbarotos tēva maizē un paamizētos ar apkārtnes meičām. Vienīgi pašas jau­nākās atvases, kuras veda pie rokas franču vai angļu guvernantes, nelikās ne zinis par kādiem tur trauksmai­niem laikiem. Ievērojuši uz perona kustīgu maisu, no kura atskanēja žēli kviecieni, divi samta uzvalciņos tērpti palaidņi žigli pārgrieza auklu. Un tagad sivēns, negaidot atsvabināts no vandzības, īpašnieces vaimanu pavadīts, metās bēgt. Ticīgo svītas ielenkts, peronā pa­rādījās slavens Varšavas rabīns. Zālamana garā atrisi­nājis vairākus sasāpējušus rituāla jautājumus un ieka­sējis savai popularitātei atbilstošo prāvo honorāru, viņš tagad taisījās atceļā. Izvairīdamies sastapties ar pretējā dzimuma pārstāvju skatieniem, rabīns raudzījās gaisā un tikai pēdējā mirklī pamanīja, ka izbiedētais sivēns atradis patvērumu zem tumšā kaftāna, kas sniedzās līdz potītēm. Un te pēkšņi visa cienība bija vējā — tas taču nešķīsts kustonis, kuram ticība aizliedz pat pieskarties! Vicinādams saritināto, melno lietussargu, viņš metās uz priekšu un, pazaudējis melno zīda micīti, uzrausās tu­vākā tamburā, no kurienes apbēra visus neticīgos gojus ar tīri nebeidzamu lāstu krusu.
   Tikai daži komivojažieri piegrieza šim starpgadīju­mam vērību. Lai kā steigdamies, viņi brīdi pakavējās, lai papildinātu ar jaunu stāstu savu anekdošu krājumu, bez kura vispār nespēja doties ceļā. Tiesa, pēdējos mē­nešos tā paretāk izdevās noslēgt veikalus, bet pat plūdi nevarētu viņus atturēt no klientūras apmeklēšanas. To­ties īsti ziedu laiki tagad bija apdrošināšanas sabiedrību aģentiem, sevišķi tiem, kas solīja atlīdzināt ugunsgrēkos pazaudētās vērtības.
   Trokšņainajā, raibajā barā, kas viļņoja vakzālē, re­dzēja arī oficierus raitnieku pavadībā. Vieni, kas pēc atvadu rauta neizskatījās diez cik kareivīgi, devās uz attālākiem garnizoniem. Citi, uzvilkusi parādes mundie­rus un nospodrinātus zābakus, domās jau izbaudīja priekšā stāvošo atvaļinājumu un labprāt ļāva čigānietēm sev pazīlēt, vai sirds dāma viņiem bijusi uzticīga, vai sagaidāms dienesta pakāpes paaugstinājums.
   Neko labu nākotne nesolīja trūcīgi apģērbtajiem Po­lijas un Lietuvas laukstrādniekiem, kas ar saviem nožē­lojamiem bundulīšiem aplenca pēdējo vagonu. Viņiem nebija nedz biļešu, nedz arī naudas, bet uz mājām jā­tiek … Mērojuši tālo ceļu cerībā nopelnīt kādu rubli pie ražas novākšanas, šie nelaimīgie tagad nezināja, ko uz­sākt. Baumas, ka ari Kurzemē un Vidzemē rūgst, gan bija aizklīdušas līdz viņu ciemiem, bet vai tāpēc labība
   nav jānovāc? Analfabēti būdami, viņi nelasīja avīzi un šogad, tāpat kā katru sezonu, atbrauca šurp. Un te nācās pārliecināties, ka darba nav un nebūs.
   Starp abiem sastāviem drūzmējās tik daudz dažādu ļaužu, ka Rēgusa aģentiem nenācās grūti palikt nepama­nītiem. Paslēpušies aiz avīžu kioska, iespiedušies stabu ēnā, civilā tērpušies slepenpolicisti pavirši lūkojās pasa­žieros. Šodien viņiem bija jāmeklē viena vienīga noteikta persona — Parabellums. Un pēkšņi tas parādījās, tik pēkšņi, ka nevarēja saprast, vai viņš izkāpis no vagona vai tikai grasās aizbraukt.
   Ieraudzījusi savā priekšā plecīgo vīru, kas, neskato­ties uz melnajiem garīdznieka svārkiem, nemaz neatgā­dināja dieva tā kunga kalpu, paveca mūķene pārmeta krustu un žigli kāpās atpakaļ. Arī špiki kādu brīdi ne­spēja attapties no pārsteiguma. Bez tam viņam nebija maisa, kuram priekšniecība pavēlējusi pievērst sevišķu uzmanību. Bet viss pārējais saskanēja — gan melnais katliņš un smagnējā gaita, gan pelēkās acis zem sirma­jām uzacīm. Viņš!
   Sazinājušies galvas mājieniem, špiki pārgāja uzbru­kumā. Viņi tuvojās no visām pusēm, taču tik piesardzīgi, ka pat daudzās bruņotās sadursmēs rūdītais Parabellums nepamanīja šo kustību. Viens stiepa laucinieka koka lādi, otrs slēpa seju aiz atšķirta «Baltijas Vēstneša», citi bija pārģērbušies par nesējiem un stacijas dežurantiem. Vis­slīpētākais slepenpolicists valkāja dzelzceļa žandarmē­rijas formas tērpu un ar to pilnīgi iekļāvās vakzāles pa­rastajā ainavā. Negaidot viņi metās virsū.
   Parabellums pat nepaguva izvilkt ieroci. Sākumā viņš vispār nekā nesaprata, izjuta tikai milzīgu smagumu uz muguras, krūtīm, pleciem, bet iekšā tādu tukšumu, kas paralizēja katru pretestību. Iekritis… Un tad apziņā iedzēlās ass dūriens. Kaut kas auksts, metālisks bija pie­skāries labajai rokai. Dzelži! Nē, viņš neļaus vēlreiz sevi ieslēgt šajās nolādētajās važās! Tad jau labāk likt sevi nogalināt uz vietas. Viņš ar tādu spēku rāva roku atpa­kaļ, ka abi slepenie, kas to bija turējuši, atlidoja sānis. Gan uzklupa citi, bet tos kā zobena cirtiens nopļāva dzelžu vaļējais gals.
   četri špiki kā dēles bija piezīdušies mugurai un kreisajai rokai. Pietrūka elpas, divi žņaudza kaklu, acu priekšā riņķoja sarkani un melni apļi. Kaujinieks nepa­devās. Vilkdams ienaidniekus sev līdzi, viņš aizstreipuļoja līdz kioskam un ar visu savu nastu atmuguriski uzvēlās sienai. Vaidi, kaut kas nobrīkšķēja, spiediens atslāba. Tai pašā brīdī Parabellums ierēcās kā ievainots lācis — slepenie bija izmežģījuši kreisās rokas locītavu.
   Tagad cīņa turpinājās ar divkāršu niknumu. Parabel­lums vairs nemēģināja izvilkt ieroci — šajā burzmā tas neko lielu nelīdzētu. Tikai cēla labo dūri un kā kalēja āmuru trieca pret uzbrucēju galvām. Arī špiki neķērās pie pistolēm. Nošaut Parabellumu būtu tīrais nieks, bet vispirms jāizdibina, kur tas licis maisu.
   Ass sitiens apdullināja Parabellumu — kāds bija uz­rāpies kioska jumtā un no turienes zvēlis pa galvu. Nā­košajā mirklī viņš gan atvēra asinīm pārplūdušās acis, bet par vēlu. Špiki jau bija nogāzuši viņu gar zemi. Vēl dzīvais kamols, kam pārbiedētie pasažieri pašķīra ceļu, vēlās pa peronu, taču Rēgusa aģentiem kopējiem spē­kiem izdevās aizvilkt Parabellumu līdz dzelzceļa žandar­mērijas telpām. Viņu iegrūda tumšajā arestantu kamerā un aizslēdza durvis. Tikai tad varēja atviegloti uzelpot.
   Trīcošām rokām vecākais aģents nocēla telefona klausuli un pieprasīja Rēgusa numuru:
   —    Rīkojums izpildīts, jūsu augstdzimtība! No mūsu puses cietuši… / .
   —    Vai maiss atrasts? — pārtrauca slepenpolicijas priekšnieks, kuru nekas cits neinteresēja.
   —     Nebūt nav.
   —    Nolādēts! — izlamājās Rēguss. — Maiss katrā ziņā jāatrod. Pārmeklējiet visu vakzāli, aizturiet abus vilcie­nus, varbūt viņš kaut kur pametis! Tūlīt pats būšu klāt!
   —    Klausos! Rīkojums tiks izpildīts. Pieliksim visas pūles, — aģents padevīgi sasita papēžus, bet slepenpoli­cijas priekšnieks jau bija pakāris runājamo stobru.
   … Pagāja desmit minūtes, piecpadsmit — Parabel­lums gulēja nekustīgi. Viņš domāja. Raudzīdamies ma­zajos, pelēkajos gaismas kvadrātos, kurus uz grīdas iezī­mēja aizrestotais logs, kaujinieks sev atkārtoja vienu un to pašu smago domu: esmu uzvarēts, drīz pa etapu no­kļūšu tai pašā ellē, kurp esmu zvērējis nekad vairs neat­griezties, atkal sāks žvadzēt nolādētā ķēde …
   Tikai pamazām līdz prātam izurbās atziņa, ka špiki steigā viņu nav pat sasējuši. Parabellums pagriezās uz sāniem, mēģināja atbalstīties uz kreisā elkoņa. Tas tik spīvi iesmeldzās, ka aizrāvās elpa. Tad lēnām cēla labo roku uz augšu. Nekas. Pirksti gan drebēja, bet klausīja. Tajos bija vēl pietiekami daudz spēka, lai sataustītu pa­dusē paglabāto ieroci.
   Nu viņš no jauna jutās vīrs. Veltīgi Rēguss cer tikt pie naudas maisa. Tas tik labi paslēpts, ka neviens neat­radīs. Neviens, izņemot pašu. Tāpēc katrā ziņā jāizlau­žas. Vienīgā iespēja nogaidīt, līdz atvērs durvis. Labi, ka špiki nekā nezin par revolveri. Lai domā, ka viņš nav apbruņots! Parabellums atbalstīja muguru pret sienu un uzvilkās sēdus. Citos apstākļos kaujinieks spētu pa­likt šādā stāvoklī veselu diennakti. Katorgas gadi piera­dinājuši ne tikai izlikties aizmigušam, bet pa īstam ieslīgt tādā kā aizmirstībā. Taču šodien Parabcllumā trīsēja katrs nervs, katrs nervs satracināti kliedza: «Izlauzties! Izlauzties!» Un tieši tas pazudināja.
   Tikko durvis pavērās, Parabellums izšāva, izšāva pirms laika. Špiki izrādījās manīgāki, nekā gaidīts, — durvis tūdaļ aizcirtās. Nolādēts, pārsteigt neizdevās. Nu vairs nav ko zaudēt.
   Parabellums pacēla revolveri un nospieda sprūdu. Atkal šāviens baismi atbalsojās tukšajā kamerā. Neska­toties uz pustumsu, viņš ne mirkli nešaubījās, ka ķēris atslēgu. Atliecis ķermeni atpakaļ, ar kāju pagrūda dur­vis. Tās tomēr nepakustējās — droši vien aizkrampētas vairākām bultām. Mierīgi un sistemātiski, kā jau kalē­jam klājas, Parabellums izpētīja stenderi. Atkal nodim­dēja šāviens. Dēļi skaldījās, šķembas lidoja uz visām pu­sēm. Šoreiz durvis zem zābaka spēriena krietni salīgojās, bet arvien vēl turējās pretī. Nu ko, vajadzēs izšaut pa trešam lāgam.
   Gaitenī sacēlās traka kņada. Svilpieni. Aprauti sau­cieni. Skrejošu soļu dipoņa. Dzirdēja sabīdām barikādes. Attapušies arī špiki atklāja uguni. Lode saskrambāja vaigu. Piespiedies kameras sienai, Parabellums atkal pie­lādēja ieroci. Tad sadzirdēja Rēgusa balsi:
   — Nobijušies, ko! Nevarat ar vienu razbainieku tikt galā! Uz priekšu! Saņemt viņu ciet!
   Bet tas nebija nemaz tik viegli. Rēguss gan paguva paslēpties aiz tērauda plates, bet blakus nāves agonijā elsa viens no viņa komisāriem. Ievainoti tika divi poli­cisti, atsitusies pret bruņām, rikošeta lode iestrēga sle­penpolicijas uzrauga Pāvusa elkoņa locītavā. Laikam tā bija skārusi artēriju, jo asinis šļāca kā no geizera un aptraipīja Rēgusa balto kreklu. Ieraudzījis sarkanos traipus, slepenpolicijas priekšnieks ar lāstu metās ārā.
   Paklausīdami pavēlei, dzelzceļa žandarmi sīki pār­meklēja abus vilcienus. Tā kā Rēguss ar gudru ziņu ne­izpauda Parabelluma nesamā saturu, viņi alņēma pasa­žieriem visu, kas kaut aptuveni atgādināja maisu, neap­stājās pat pasta saiņu priekšā. Un tagad īpaši atvēlētā vakzāles telpā glabājās laucinieku paunas un jūrnieku buru drānas kules, tirdzniecības uzņēmumu sūtījumi un visdažādākie maisi — ar gurķiem un kartupeļiem, ābo­liem un oglēm, papīra, audekla un ādas, pīti un šūti. Apkārt drūzmējās īpašnieki un izvirda savu sašutumu.
   Šī aina, protams, nespēja uzlabot Rēgusa garastāvokli. Skaidrs, ka šeit nekā neatrast. Vienīgais pareizais ceļš, lai tiktu pie naudas, — piespiest Parabellumu runāt. Robim maisā tās nebija — tur diemžēl nevarēja būt divu domu. Slepenie vienprātīgi liecina, ka trīs kaujinieki lauzušies no bankas tukšām rokām, ja neskaita revol­verus. Sievietei šāds smagums tā kā nebūtu pa spēkam. Bankā viss ticis apgriezts otrādi un izvandīts. Velti. Palika tikai šis anarhists… Rēguss sažņaudza dūres. Viņš nešaubījās, ka izspiedīs no Parabelluma atzīšanos. Bet vispirms tas jāpadara nekaitīgs.
   Žandarmērijas iecirknī tikmēr nekas nebija mainī­jies. Nealkdami līst lauvu bedrē, policisti aprobežojās ar to, ka turēja Parabellumu iesprostotu. Ļihejevam, kas bija atsteidzies no pārvaldes, ienāca prātā paskatīties caur logu. Policisti bez trokšņa pieslēja kāpnītes, vecā­kais, kuru Ļihejevs izraudzīja šim uzdevumam, uzrāpās līdz restēm. Iekšā nekas nepakustējās, neatskanēja pat visniecīgākais troksnis. Viņš ielūkojās. Parabellums sa- kņupis tupēja kaktā, revolveris gulēja uz ceļiem.
   — Jūsu labdzimtība… — iesāka policists.
   No Parabelluma stobra izšāvās asa liesmiņa. Tas ari bija pēdējais, ko policists savā mūžā redzēja.
   Stāvoklis kļuva katastrofāls. Jau divi lāgiem bija piezvanījis pilsētas policejmeistars apjautāties, vai šis nepatīkamais starpgadījums vēl ilgi vilksies, pat Liv- landes vicegubernators licis pateikt, lai ātrāk izbeidz ālēšanos stacijā. Vakzāles priekšā — ēkā nevienu ne­laida — jau pulcējās simtiem ļaužu. Vēsts par policijas bezspēcību bija sasniegusi arī avīžniekus, kas visādi mē­ģināja piekļūt tuvāk notikumu vietai. Visvairāk Rēgusu biedēja doma, ka kaujinieki mēģinās ar ieročiem rokā atbrīvot savu biedru. Viņš vēl nebija aizmirsis revolucio­nāru uzbrukumu Rīgas slepenpolicijai. Tāpēc vajadzēja beidzot pasākt ko izšķirošu.
   Ļihejevs zināja padomu. Paņēmis priekšnieku zem rokas, viņš to aizveda līdz stacijas bufetei un pasūtīja divus konjakus. Izdzēra, nokrekšķinājās un tikai pēc tam pateica savu sakāmo!
   —    Klausies, Ivan Emerikovič, caur durvīm mums ne- p iekļūt.
   —     Caur logu arī ne, — iestarpināja Rēguss.
   —    Pagaidiet, pagaidiet… Nesen lasīju, kā Amerikas Savienotajās Valstīs cīnās pret demonstrantiem. Ar ugunsdzēsēju šļūtenēm! Uzlaiž virsū tādu strūklu, ka cilvēki krīt gar zemi. Varbūt mums arī to izmēģināt?
   —    Nu, protams! Rīkojies, Aleksandr Aleksandrovič, rīkojies! Mēs viņu apliesim no galvas līdz kājām, izsitī- sim revolveri no rokām, sasaldēsim, noslīcināsim! Mēs sarīkosim tādu pirti… — Rēguss no ļauna prieka pat aizrijās.
   Pagāja apaļa stunda. Rīgas ugunsdzēsēji pat nelaimes gadījumos īpaši nesteidzās, kur nu vēl tagad? Bet, lūk, jau varēja saklausīt trauksmainas zvana skaņas un ratu rīboņu. Putojošu zirgu vilkti, pa Kārļa ielu joņoja divi pajūgi, uz kuriem kūpēja varenas tvaika mašīnas, mir­dzēja ugunsdzēsēju ķiveres un zelta uzpleči. Atsperu divričos ieradās brandmajors un tūdaļ sāka rīkot savus ļaudis. Atritinājās šļūtenes, iedarbojās tvaika sūkņi, pirmā izmēģinājuma šalts ātri vien izkliedēja neapmie­rinātos, kas arvien vēl prasīja savu bagāžu atpakaļ. Tad komandu pārņēma Rēguss.
   Parabellums vairs necerēja, ka izdosies izkļūt brī­vībā — par daudz visapkārt sanācis policistu. Viņš tur­pināja pretoties vienkārši tāpēc, ka neko citu nezināja. Nekad dzīvē viņš nav padevies un arī šodien to neda­rīs!… Tad viņš aiz izsistā loga pamanīja kustību — kaut kas cēlās uz augšu. Bruņu plate. Virs tās parādījās nevis ieroča stobra tumšais aplis, bet smails misiņa uz­galis.
   Parabellums nepaguva izšaut. Spēcīga ūdens šalts ķēra viņu tieši krūtīs, pienagloja pie sienas. Viņš pa­krita, aizrāpās līdz logam, lai saķertu, aizbāztu, pār­grieztu, pārkostu šo nolādēto šļūteni. Bet šai mirklī caur durvīm pret gūstekni tika virzīta jauna strūkla.
   Ar uguni Parabellums uzņemtos cīņu, pārspēka viņš nebaidījās, taču šajos plūdos pazaudēja galvu. īsti netē- mēdams, viņš izšāva. Vēl un vēlreiz.
   Ūdens nepārstāja trakot. Triecās sejā, spiedās degunā un ausīs. Glābiņa nebija. Tikai ūdens. Sāpīgas, ledus- aukstas šaltis, kas stindzināja rokas un kājas, iekšas, smadzenes. Strūklas uzbruka no visām pusēm, bez žē­lastības sekoja visur. Un sita, sita, sita.
   Jau sen Parabellums ne par ko vairs nedomāja. Tikai dzelžainais ķermenis vēl turējās pretī. Tad kājas sagrī­ļojās, viņš saļima ūdenī, kas sniedzās pāri potītēm. Pēkšņi Parabellumam likās, ka atrodas uz kuģa, ka jā­piespiež mainīt kurss, bet spēka nav. Apkārt auro, rēc, šņāc sabangotā jūra. Viņš pats mēģina saķert stūres ratu, galva atsitas pret kaut ko cietu, viss apklust.
   Kad Rēguss pavēlēja apstādināt tvaika sūkņus, kau­jinieks gulēja nesamaņā. Bez grūtībām varēja viņu sasiet un aizvest uz slepenpoliciju.

   1
   Kad ienāca Mauriņš, Robis nespēja noslēpt savu vil­šanos — viņš bija cerējis, ka klauvētājs ir Parabellums vai Atamans. Ievērojis viņa sejas izteiksmi, Federatīvās komitejas loceklis norūpējies vaicāja:
   —     Kas vainas?
   —    Nodevība. — drūmi atteica Robis, atkal apsēdās uz gultas un apklusa, it kā šis vārds būtu izsmēlis visus viņa spēkus.
   Mauriņš aizplpoja, cenzdamies izlikties mierīgs.
   —    Tātad misējies?
   —     Par mata galu, — Robis beidzot saņēmās un pūlē­jās lietišķi ziņot: — Ekspropriāciju tomēr izvedām, bet nauda…
   —    Par naudu vēlāk, — Mauriņš nepacietīgi pār­trauca. — Kas ar cilvēkiem?
   —     Aizsūtīju Līzi ievākt ziņas.
   —     Nu, un? — skubināja Mauriņš.
   —     Bračka slēpjas pie draugiem. Acīm redzot, arī Lipam Tulianam izdevies izglābties, jo Bračka to ma­nījis labā gabalā no bankas … Tagad Līze aizskrēja pie Dīnas.
   —     Un Atamans? Parabellums?
   —     Nekā. Un tieši Parabellumam bija maiss ar naudu.
   Pie durvīm atskanēja klauvējieni.
   —     Līze! — un Robis metās atvērt.
   Tikko viņš pagrieza atslēgu, no ārpuses pagrūda dur­vis ar tādu spēku, ka Robis bezmaz būtu nogāzies.
   Uz sliekšņa stāvēja Atamans. Uzvalks sagumzīts, iz- pūrušos matus sedza rūtaina žokejmice, kuru viņš bija aiztapinājis no Šampiona, lai aizvietotu savu cīņas kar­stumā pazaudēto cepuri.
   —     Kur ir Dīna?
   Robis aizvēra durvis, aizšāva bultu priekšā, tad pie­spieda sevi atbildēt:
   —     Līze aizgāja uzzināt.
   —     Es tev jautāju, — kas ir ar Dīnu?!
   —     Es jau teicu.
   —    Nekā tu neteici! — kliedza Atamans. — Varbūt Dīna jau arestēta, tāpat kā Parabellums! Un kas tur būtu ko brīnīties — Lips Tulians ir nodevējs! Viņš nodos mūs visus!
   —    Nekliedz pie durvīm kā tāda bāba! — un Robis, ļaudams vaļu niknumam, iegrūda viņu istabā. — Domā, ka es par Dīnu neuztraucos?
   —   Tu? Nevajadzēja vispār iesaistīt viņu šai spēlītē! —
   Taču Roba nobālējušā sejā viņš saskatīja tādas sāpes, ka aprāvās: — Neņem ļaunā, nervi netur.
   Sasveicinājies ar Mauriņu, Atamans pamazām nomie­rinājās un jau varēja sakarīgi stāstīt.
   Izlicies ievainots, viņš novēlies no žoga, lai maldinātu policistus. Kādas divas stundas tupējis bēniņos, tad de­vies pie Šampiona izdibināt patiesību par nodevēju. Žur­nālists, kurš pēc bankas ielenkšanas vairs nešaubījies par Lipa Tuliana vainu, izklāstījis savus novērojumus. Bez tam parādījis arī korespondenci, kur visos sīkumos tika aprakstīta Parabelluma apcietināšana un varonīgā pretošanās.
   —     Un maiss? — vaicāja Robis.
   —    Nav atrasts. Laikam paguvis noslēpt, — Atama- nam tas patlaban likās ne visai svarīgi. — Tu zini, kur atrodams Lips Tulians?
   —     Kāpēc viņš tev pēkšņi ievajadzējies?
   —     Es viņu nolaidīšu no kājām! Šodien pat!
   —     Pagaidi, Ataman, netrako, — teica Robis.
   —     Kas tur ko gaidīt? Ar tādu nelieti tikai viena ru­nāšana — lodi galvā.
   Mauriņš pacēla roku:
   —    Rāmāk, biedri, rāmāk! Karstu sirdi, bet vēsu prātu. Ja nodevība slēpjas mūsu pašu rindās, mēs ne­drīkstam to saudzēt. Bet vienu tu aizmirsti, Ataman, — varu mēs izlietojam tikai kā beidzamo līdzekli.
   —    Tad ko tu liec priekšā? Vispirms draudzīgi apru­nāties ar šo nolādēto provokatoru?
   ; — Nebūt ne. Bet mūsu revolucionārā apziņa prasa pārliecināties par katru lietu, pārbaudīt to un tikai tad spert izšķirošo soli. Mēs taču neesam anarhisti.
   —    Šķirojiet, šķirojiet vien, man nav žēl, tikai ātrāk, kamēr Lips Tulians nav ietupinājis mūs visus, — ņir­gājās Atamans.
   Robis, kas visu laiku nebija novērsis skatienu no sienas pulksteņa, kļuva arvien nervozāks. Līze nenāca. Viņš centās apspiest savu nemieru par Dīnu un pilnīgi iekļauties šai sarunā, kurai vajadzēja izšķirt cilvēka lik­teni. Tas izdevās tikai pa daļai, un Atamana pēdējie vārdi viņu galīgi satracināja.
   —     Izbeidz, Ataman! Kurš tad galu galā ar putām uz
   lūpām brēca, ka Lips Tulians neatsverams, ka bez viņa neiztikt?! Bet tu jau nemīli atcerēties to, kas tev nepa­tīk! Tagad zini tikai vienu — Lips Tulians ir nodevējs. Bet kur ir tieši pierādījumi?
   —    Kādi tev vēl vajadzīgi pierādījumi? — iekaisa Atamans. — Kas tad ir nodevējs? Tu? Dīna? Parabel­lums? Bračka? Es varbūt?
   Gribēdams novērst sadursmi, Mauriņš iejaucās:
   —    Kas jums vispār zināms par šo Lipu Tulianu?
   Robis uzskaitīja: kādu gadu darbojies «Atriebēju»
   pulciņā, pirms nedēļas apcietināts Vērmaņparkā un Ata­mana atbrīvots.
   —     Maz tas nav, — teica Mauriņš, — bet arī ne pā­rāk daudz.
   —     Nu re, vai neteicu?! — sauca Atamans. — Uzdo­diet man, es viņu likvidēšu — viens divi.
   —    Tikai ne tu. Rīt no rīta es ar Lipu Tulianu tiekos pie Ķīšezera.
   —    Kādā sakarībā? — jautāja Mauriņš.
   —    Tā savādi sanāca. Viņš man bankā gribēja kaut ko īpaši paziņot. Bet laika nebija, paguvu tikai nolikt javku.
   —    Tās var būt lamatas. Katram gadījumam iesaku paņemt līdzi dažus puišus.
   —    Tas neko nedod. Ja jau tur ir slazdi, labāk, lai iekrītu es viens pats. Galu galā es viņu esmu iesaistījis pasākumā, un šī putra jāizstrebj man pašam.
   —    Ne velna tu neiesi, — uzbudinājās Atamans.—Tā ir mana vaina, un iešu es!
   —    Tas ir mans pienākums. Kā grupas vadītājs es atbildu par Lipu Tulianu.
   —    Tieši kā grupas vadītājs tu nedrīksti velti riskēt.
   —    Nē, Ataman, tu esi pārlieku straujš, — Mauriņš izšķīra jautājumu. — Tu jau iepriekš esi pārliecināts par Lipa Tuliana vainu un tieši tādēļ nederi uzdevumam. Šai ziņā es vairāk paļaujos uz Robi.
   —     Labāk aptraipīt savas rokas ar viena cilvēka asi­nīm nekā apdraudēt daudzus, — Atamans neatlaidās.
   Mauriņš piecēlās:
   —    To Robis pats zina. Lips Tulians pazīst jūs, viņš var izsekot jūsu gaitas un javkas ar citiem biedriem,
   apdraudēt visu organizāciju. Ja nāksi pie atziņas, ka viņš vainīgs, nekādas svārstīšanās — mēs nedrīkstam apdraudēt ieroču sūtījumu un līdz ar to visu sacelšanos.
   Mauriņš aizgāja — viņam bija jāsteidzas uz Federa­tīvās komitejas sēdi. Robis un Atamans palika divatā. Nemiers bija sasniedzis tādu pakāpi, ka viņi pat nesa­runājās. Abi domāja vienu un to pašu — kas noticis ar Dīnu, kur viņa tagad? Vairākas reizes Atamans gribēja traukties projām, bet Robis ar varu viņu atkal apsēdi­nāja. Kad Līze beidzot pārradās ar vēsti, ka Dīna sveika un vesela, Atamanu vairs nevarēja savaldīt.
   —     Uz kurieni?
   —    Pie Dīnas, protams! Man taču sirds nav no ču­guna.
   —    Vai tu tiešām nesaproti? Mums tagad jāievēro visstingrākā konspirācija! Labāk būs, ja mēs kādu laiku nesastopamies. Pat uz komūnu drīksti nākt tikai ārkār­tējā gadījumā. Un, ja tev rūp Dīnas drošība, nekādā ziņā netiecies ar viņu!
   2
   Iznācis Aleksandra bulvārī, Robis ieraudzīja, ka no piestātnes patlaban atiet tramvajs ar zaļu izkārtni. Otrais numurs — tieši tas, ar kuru jābrauc. Parasti viņš visai reti lietoja šo moderno satiksmes līdzekli. Ne tikai lai taupītu trīs kapeikas, par kurām māsu Dreifogeļu ēdienu veikalā varēja dabūt ūdensklinģeri un piedzert klāt sto- piņu piena. Vispār, pie lauku svabadības pieradis, Robis nemīlēja kāpt tramvajā, kur jutās kā sprostā. Bet šoreiz bija tāda skuba, ka viņš steidzās pakaļ vagonam — va­jadzēja taču pirmajam ierasties satikšanās vietā Ķīšezera krastā un izpētīt apkārtni, lai neiekristu slazdos.
   Ielēcis un apsēdies pie pašām durvīm, viņš turpināja risināt savu domu.
   Mauzeris, kura svaru citkārt nemaz nejuta, šodien svinam līdzīgs gulēja kabatā. Drīz aptvere būs par vienu patronu vieglāka, pasaule par vienu cilvēku nabadzīgāka. Bet tas nebūs nekāds zaudējums, ja šis cilvēks ir node­vējs. Likdams pats ik brīdi savu dzīvību uz spēles, Robis
   nevilcinājās atņemt to citam, ja tas pelnīts. Lai jau re­akcionārās avīzes — gan pašu mājās, gan ārzemēs — kliedz par revolucionāru mežonībām … Cīņa paliek cīņa, tā nepazīst žēlastības. Viņu nomāca nevis nepieciešamība izpildīt smago pienākumu, bet bailes izdarīt kļūdu. Var­būt uz nāvi notiesātais tomēr nav vainīgs …
   —     Palūgšu kungu iegādāties biļeti.
   Robis atjēdzās un pasniedza zaļā formas tērpā ģērb­tajam konduktoram savu pārsēšanās biļeti. Izklaidīgi iekniebis caurumu papīritī, tas jau grasījās atdot, tad tikai ievēroja biļetes krāsu:
   —    Jūs nepareizi iekāpāt. — Šoreiz konduktors vairs negodināja Robi par kungu. — Te ir pirmā klase.
   Vagons ne ar ko neatšķīrās no otrās klases. Tie paši cietie sēdekļi, tās pašas reklāmas pie griestiem: Reinera kafejnīca ieteic nogaršot savu firmas marku — Berlīnes kūkas un angļu strīpkūkas, brūzis «WaldschloBchen» piedāvā alu un zelteri. Acīm redzot, triju kapeiku star­pība pastāvēja tādēļ, lai prastā tauta nekāptu smalka­jiem kungiem uz varžacīm. Tikai tagad Robis ieraudzīja, ka visi braucēji labi ģērbti. Arī tie tūlīt lika sevi manīt. Izdzirdējusi konduktora vārdus, pārsteidzoši izkaltusi dāmiņa ar lieliem zelta auskariem neapmierināti sarauca degunu, uzlūkoja Robi caur lorneti un aizvainota bērna balstiņā spiedza:
   —     Kaut kas tāds!…
   —     Konduktor, nekavējoties izsēdiniet ārā! — uzstā­jās viņas tuklais pavadonis, kareivīgi vicinādams sariti­nāto mednieka avīzi «Neue Baltische Waidmannsblātter», kas saderēja ar zaļo, spalvoto cepuri.
   —    Nekā darīt, vajadzēs jums pārkāpt blakusvāģi, — un konduktors paraustīja zvana auklu.
   Kad tramvajs pieturēja, Robis veicīgi pārsēdās, klu­sībā lādēdams savu aizmāršību, kas pievērsusi viņam lieku uzmanību. Vainīga bija tā pati doma, kas vajāja visu laiku: vai patiešām nāves sods, kuru viņš grasās izpildīt, ir pelnīts? Robis mēģināja izbēgt savām šau­bām, ielūkodamies pretī sēdošā pasažiera avīzē. Taču lasītājs tīšu prātu salocīja loksni tā, lai burti uzbāzīga­jam kaimiņam rādītos ar kājām uz augšu. Tad Robis pavērās ainavā. Viegls vējš šūpoja skārda izkārtnes —
   zelta kliņģerus, sarkanās desas, sudraba atslēgas, uz kurām lēkāja saules zaķīši. Jaukā, siltā augusta diena uz brīdi izkliedēja drūmo noskaņu. Bet Aleksandra ielas veikalus nomainīja Miera iela ar savām kapsētām, kas atkal uzvedināja Robi uz mokošajām domām. Tās viņu tirdīja arī ceļā no gala piestātnes līdz zirgu bānītim. Šoreiz Robis bija piesardzīgāks un jau pa gabalu nopē­tīja braucējus.
   Vieni, spriežot pēc tirgus groziem, piederēja pie topo­šās Ķeizarmeža vasarnīcu kolonijas un atgriezās mājās ar iepirkumiem. Citi devās uz ūdeņiem. To liecināja ap­jomīgās somas, no kurām vietvietām līda ārā sieviešu peldtērpu mežģiņotās apmales. Kamēr kučieris iekasēja naudu, abi zirgi — melnis un bēris — nesteidzīgi gre­moja auzas. Notiesājis savu devu, bēris neatlaidīgi centās iebāzt galvu sava kaimiņa tarbā. Sākumā melnis tikai kratīja galvu, beidzot meklēja glābiņu bēgšanā. Arī bēris sāka rikšot.
   Šai mirklī no priedāju pavēņa atdalījās stāvs un ielēca ripojošajā vagonā — Lips Tulians. Jau pēc dažiem so­ļiem kučieris uzrāpās uz bukas un, nešpetni šķendēda­mies, apstādināja zirgus. Viņš taču nedrīkstēja pieļaut, ka šis rijīgais lops izjauktu visu braukšanas sarakstu …
   Robis bija paguvis paslēpties aiz pārbrauktuves sarga būdas. Tagad skaidrs, ka Ķīšezera krastā viņš neiera­dīsies pirmais. Tomēr palika vēl iespēja nerādīties Lipam Tulianam acīs un neuzkrītoši sekot, lai pārliecinātos, vai klajums ap zvejnieka šķūni nav aplenkts.
   Beidzot nodimdēja zvans, kas agrāk laikam bija kal­pojis uz kāda prāmja, bet tagad karājās virs bukas. Atskanēja pātagas švīkstoņa, kučiera «ņjo, nelabie!», un bānītis devās ceļā. Reiz izkustināts, vagons tīri raiti ripoja pa sliedēm.
   Robis paātrināja gaitu un, soļodams priežu ēnā, ne­atpalika no vagona. Netālu no nākošās pieturas mežs beidzās; kamēr kučieris pārdeva jaunpienākušiem brau­cējiem biļetes, Robis gulēja grāvmalā. Zālē čīpsli- nāja neredzami radījumi, liels, raibs taurenis, gandrīz skardams matus, riņķoja ap galvu, kairā vaivariņu smarža kutināja nāsis, viss bija dzīvības pilns.
   Bet divdesmit soļus tālāk sēdēja nāvei nolemts cil­vēks. Vainīgs vai nevainīgs?
   Zirgu bānītis atkal sakustējās. Pūlēdamies neieslīgt savā ierastajā, ātrajā gaitā, Robis devās nopakaļ.
   Pēkšņi pakavu dipoņa lika atskatīties. No pilsētas puses aulekšus tuvojās uniformēts jātnieks. Dabiski, pirmā doma — policists. Spriežot pēc steigas, tas dzinās kādam pakaļ. Varbūt viņam? Robis mierīgi pieplaka resnai priedei. Kas tur ko sevišķi uztraukties? Viņš taču nebija viens, biedrs mauzeris arī šoreiz palīdzēs. Jāt­nieks jau atradās blakus. Tagad redzēja — rumaks ir neapseglots, jātnieks valkā tādu pašu formas tērpu kā bānīša un tramvaja konduktori — arī elektriskais ielu dzelzceļš piederēja zirgu bānīša akciju sabiedrībai.
   Pieturas vietā jātnieks panāca vagonu un noliecās pie kučiera, kas jau sāka pārdot biļetes, tad, skubinā­dams zirgu ar delnas plikšķieniem, aizauļoja tālāk.
   Ūsainais kučieris pakasīja pakausi, brīdi noraudzī­jās pakaļ, izvilka no kabatas vērša pūsli, kas kalpoja par mahorkas repi, un uztina ļuļķi. Tikai pēc tam pie­griezās pasažieriem:
   — Bānītis tālāk neies. Feierams! — viņš uzsauca zirgiem, izjūdza tos, bet pats apgūlās mežmalā, nelikda­mies vairāk ne zinis par braucējiem.
   Neizrādīdami sevišķu pārsteigumu vai sašutumu, pasažieri izrāpās no vagona. Bez liekas jautāšanas viņi zināja, ka sācies streiks.
   Daži griezās atpakaļ, uzņēmīgākie nolēma kājām mērot ceļu līdz peldiestādei. Pastāvīgos Ķeizarmeža iemītniekus uzņēma garām braucošās karietes.
   Sekodams Lipam Tulianam, Robis ielas līkumā at­skatījās. Kučieris bija aizmidzis, nekustīgais vagons tagad atgādināja tukšu dārza lapeni. Kamēr viņi soļoja pa kolonijas galveno šoseju, nebija grūti palikt nepa­manītam. Bet tad Lips Tulians iegriezās mežā, kas snie­dzās līdz pat ezeram. Uzdevums sarežģījās, jo viņš brīžiem apstājās un ilgi raudzījās apkārt. Vai nu gri­bēja pārliecināties, ka slepenie ir savās vietās, vai vien­kārši meklēja pareizo taku. Drīzāk mēģināja orientēties svešajā silā — lai cik vērīgi Robis izpētīja katru ieplaku, katru grāvi, nekā aizdomīga neredzēja. Beidzot Lips
   Tulians sasniedza smilšaino klajumu un tāpat kā pirmīt paskatījās uz visām pusēm. Tad atslēja muguru pret šķūnīša sienu un aizkūpināja papirosu.
   Uzvedībā nebija nekā neparasta, tomēr Robis ne­steidzās parādīties. Gulēdams lankā starp diviem smilšu « pauguriem, viņš vēroja apkārtni. Vējš zuzēja piekrastes meldros, no tālienes sakarsētais gaiss atšūpoja peldē­tāju tikko sadzirdamās balsis, ezera vidū pie tīklu bo­jām melnoja dažas zvejnieku laivas. Nekur nekas nepa­kustējās. Tikai sīkie vilnīši trina liedagā uzvilkto laivu pret smiltīm.
   Ne jau bez nodoma viņš par satikšanās vietu bija izvēlējies šo vientuļo un attālo stūri, kur reti iemaldās gājēji. Brīvais, smilšainais klajums deva iespēju jau no tālienes ievērot katru aizdomīgu kustību. Šodien Robis taisījās spert vēl vienu piesardzības soli — iz­mantot laivu, kas te vienmēr stāvēja.
   Nogaidījis minūtes piecpadsmit, viņš uzcēlās pilnā augumā un devās pie Lipa Tuliana:
   —     Liekas, mežā ir slepenie! Vai šaujamais ir klāt?
   —    Protams! — Un Lips Tulians strauji parāva uz augšu roku, kurā pazibēja piedurknē paslēptais ierocis.
   Šo triku, kuru, spriežot pēc dēku literatūras, mēdza lietot slavenais vārda brālis, Lips Tulians bija mācījies vairākus mēnešus un likās sevišķi lepojamies ar to.
   —     Mēģināsim izsisties vai sagaidīsim viņus šeit?
   Tai vietā, lai atbildētu, Lips Tulians norādīja uz
   laivu.
   Drīz viņi jau atradās labu gabalu no krasta un va­rēja pārredzēt visu ezeru. Protams, neviens nesekoja. Robis to jau zināja iepriekš, jo mežā nebija pamanījis vajātājus, tikai izgudrojis šo viltību, lai pārsteigtu un samulsinātu Lipu Tulianu. Bet cerētais rezultāts izpa­lika — Lips Tulians ne ar ko sevi nenodeva. Tieši ot­rādi, rīkojās tā, kā pats Robis būtu šajā situācijā uzve­dies. Tātad pierādījumu joprojām nav. Aizdomīgi šķita vienīgi tas, ka Lips Tulians viņa paziņojumu uzņēmis tik mierīgi, it kā ar kaut ko līdzīgu būtu rēķinājies.
   —     Dīvaini, ka izdevies mūs izsekot, — Robis bei­dzot teica, cieši lūkodamies otram sejā.
   Lips Tulians vēlreiz paskatījās krastā un ievilka airus.
   —     Es tikai brīnos, ka pats nekā neesmu manījis, — viņš atpogāja kreklu, lai atvēsinātu ķermeni.
   —     Iespējams, ka būšu maldījies, — Robis mainīja taktiku. — Man likās, ka krūmos kaut kas kustas.
   —     Laikam vējš … — Lips Tulians aizsmēķēja. No straujās airēšanas pirksti viegli trīcēja. Bet varbūt ne tikai no tās . . . Pilnīgi negaidot, viņš piebilda: — Lai gan, jāatzīst, kaut ko tādu biju paredzējis.
   —     Paredzējis? Uz kāda pamata?
   —     Tu vēl jautā … Mēs taču nebijām vieni, kad tu bankā pateici satikšanās vietu. Visi biedri varēja dzir­dēt. Un viens no viņiem ir nodevējs, — pēdējos vārdos- izskanēja nesatricināma pārliecība.
   —     Ko tu runā? — Roba pārsteigums nebija lie­kuļots.
   —     It kā tu pats nezinātu, — Lips Tulians pamazām iekaisa. — Kāpēc tad banka bija ielenkta?
   —    Un to tu saki tikai tagad?
   —     Es jau gribēju tūlīt brīdināt, bet bankā tu man neļāvi tikt pie vārda… Agrāk nevarēju — uzzināju pašā pēdējā mirklī.
   —    Klāj vaļā! Kas tev zināms?
   Lips Tulians iemeta izsmēķēto papirosu ūdenī un tūdaļ aizkūpināja jaunu:
   —     Redzi, tas ir garš stāsts . . . Atceries mūsu pirmo tikšanos? Pēc tam mēs ar Atamanu gājām pie tā žur­nālista pēc mauzeriem. Es franču valodu nesaprotu un aiz gara laika raudzījos pa logu. Skatos, pa ielu nāk kāds tips un ienirst pretējā nama durvīs. Tā kā pazīs­tams būtu, bet neparko nevaru atcerēties. Pazinu ti­kai, kad viņš parādījās pie loga — trešajā stāvā — un nolaida aizkarus. Rēguss!
   —     No kurienes tu pazīsti slepenpolicijas priekš­nieku? — pārtrauca Robis.
   —     Viņš bija klāt Vērmaņparkā, kad mani apcieti­nāja. Vēl piegrūda savu spalvaino dūri pie deguna un teica: «Ar tevi es nodarbošos personīgi. Tad redzēsim, kas paliks pāri no tavas skaistās frizūras.» — Lips Tuli­ans noskurinājās. — Vārdu sakot, viņš iegāja šai namā.
   Pie tam tik mierīgi, tik veikli — te bija, te nebija. Nekā noteikta toreiz vēl nenojautu, bet kaut kas man nedeva mieru. Aizkari šķita aizdomīgi. Palīdzēju Atamanam aizgādāt ieročus un atgriezos atpakaļ. Trešajā stāvā ti­kai viens dzīvoklis veras uz ielu, bet šiltītes pie durvīm nav. Nokāpu pie «Londonas» viesnīcas šveicara un pa­lūdzu adrešu grāmatu. Kā tad, Rēguss dzīvo nevis Kaļķu ielā, bet Grēcinieku ielā 22. Kas viņam šeit meklējams? Nolēmu pasekot. Pēc pusstundas no tā dzīvokļa iznāca vīrietis darba drēbēs, tāds kā mālderis vai mūrnieks. Sekoju viņam pa pēdām, un šis mani aizveda līdz Mas­kavas forštatei. Tomēr Brauna kokzāģētavā pazaudēju no acīm. Tā ir neizdevās izdibināt, kas viņš tāds, bet skaidrs, ka provokators, kas tiekas ar Rēgusu slepenajā dzīvoklī. Visu nākošo dienu uzmanīju. Nekāda rezul­tāta. Tikai ceturtdien Rēguss atkal uzpeldēja. Šoreiz pie viņa atnāca cits. Bet arī šim vajadzēja ļaut izsprukt, jo jau tā biju nokavējies — atminies, mums tieši notika apspriede Jūrmalā.
   —    Kāpēc tu mums toreiz nekā neteici?
   —     Kā es varēju teikt? — Lips Tulians noplātīja ro­kas. — To, ka slepenpolicijai ir savi provokatori un konspiratīvie dzīvokļi? Nekā noteikta pagaidām nezi­nāju. Lai tu noticētu man, pasvešam cilvēkam, vaja­dzēja nākt ar konkrētiem pierādījumiem. Vakar man beidzot palaimējās. Pa Kaļķu ielu dodoties uz banku, ievēroju, ka loga aizkars nolaists. Tātad Rēgusam atkal ciemiņš. Laika vēl bija gana, tāpēc uzkāpu trešajā stāvā. Visapkārt tukši, klusi, krēšļaini. Piespiedu ausi pie dur­vīm. Sākumā nedzirdēju nekā, vienīgi tādu neskaidru murmināšanu. Tad kaut kas iečīkstējās, tuvojās soļi. Ar vienu kāju jau atrados uz kāpnēm, kad skaidri saklau­sīju Rēgusa balsi: «Vai tas ir pilnīgi drošs, ka naudu iznesīs caur pagalmu?» Viņi sarunājās koridorā. Bet at­bilde tika padota čukstot: «…nolēma… droška…» — vairāk nekā nesapratu. Un piezagties klāt arī nedrīk­stēju, jo no augšas tuvojās vairāki cilvēki. Man vēl likās, ka Rēguss saka «Brūte» vai «Brūtus», vai «Brūt­gāns», tad sakustējās durvju rokturis, un es drāzos uz ceturto stāvu. Gandrīz sadūros ar eksprešiem, kas stiepa kastes no Maikapara tabakas noliktavas. Viņi man aiz­klāja skatu, traucēja ari noskriet lejā. Uz ielas es gan lūkojos pa labi un pa kreisi, bet nevienu pazīstamu seju nepamanīju. Un kavēties arī nebija ieteicams, jo kuru katru mirkli varēja uzkulties Rēguss, kas droši vien atcerētos mūsu sastapšanos Vērmaņparkā … Tā es ne­varēju uzzīmēt šo nolādēto nodevēju.
   —    Un balsi tu arī nepazini? — satraukti vaicāja Robis.
   —    Tur tā nelaime, — Lips Tulians bezcerīgi paraus­tīja plecus. — Caur durvīm un pie tam vēl čukstus . . . Vienu mirkli gan likās, ka tā bija smalka, nu, kā sievie­tei vai pusaudzim, bet apgalvot neņemos.
   —    Tas nozīmē, — uzsvērdams katru vārdu, lēnām teica Robis, — tu neesi pat drošs, ka es tas neesmu bi­jis. Kādēļ nospriedi izstāstīt tieši man?
   —     Es ar savu gudrību esmu galā, — atbildēja Lips Tulians. — Manuprāt, vienīgais prātīgais nākošreiz uz­brukt Rēgusa midzenim. Viens es to nevaru izdarīt . . . Un kāpēc griežos tieši pie tevis? Tas taču skaidrs. Ja tev uzticēja veselu bagātību, tad arī es varu tev uzticē­ties . . . Starp citu, kā tev veicies? Vai izdevās nogādāt drošībā ?
   Šis jautājums aizskaloja pēdējās šaubas. Ja Lips Tulians būtu nodevējs un Rēgusa aģents, tas zinātu, ka Robis vedis maisu ar bezvērtīgiem papīriem. Bet kurš tad pārdevies policijai? Smalka balss. .. Visdrīzāk tā varētu piederēt Bračkam vai Grietiņai. Nē, nē, negribas par to pat domāt, vismaz pagaidām ne . . . Sapratis, ka klusēšana jau tā ieilgusi, Robis teica:
   —    Apspriedīšos ar biedriem, kādus soļus spert. Bet pats raugies: nevienam ne vārda! Un tagad atgriezīsi­mies krastā.
   —     Un ja tur tomēr ierīkoti slazdi? — ievietojis airus dullos, vaicāja Lips Tulians.
   —     Pareizi, — piekrita Robis. — Brauc uz Mīlgrāvi.
   Atstājuši laivu redzamā vietā, viņi netraucēti sa­sniedza tiltu. Šķiroties Robis paspieda roku Lipam Tu­lianam, kuru vēl pirms stundas grasījās nošaut. Tad devās uz kuģa piestātni.
   Visas piecdesmit minūtes, kamēr tvaikoņa riteņi mala upes ūdeņus, kamēr garām slīdēja Sarkandauga- vas gateri un dūmeņi, Kundziņsalas pļavas, Eksportos- tas un Cementfabrikas celtnes, Robis tirdīja sevi, ap­svērdams dažnedažādas iespējas un atkal noraidīdams tās. Kad kuģis beidzot pietauvojās pie Undīnes steķa, viņš zināja tikai vienu — ka nezina nekā.

   1
   «Patlaban atrodos pilsētā, kuru jūs velti meklēsiet mūsu kartēs — diez vai mazā Jelgava tur būs atzīmēta. Meklējiet franču vēsturē. Savā laikā Ludviķis XVII at­rada te patvērumu no revolūcijas giljotīnas. Šodien arī te viņa galva nebūtu droša, jo revolūcijas vilnis at- vēlies līdz pat šai idiliskajai Kurzemes pilsētiņai.»
   Izlasījis Šampiona korespondences pirmās rindas, telegrāfists teica:
   —    Trāpīgi uzrakstīts! Bet diemžēl nevaru nosūtīt — līnija uz Rīgu bojāta.
   —    Ahā, saprotu … Tā kā jums nav Ludviķa, kam nocirst galvu, jūs cērtat telegrāfā stabus.
   Šampions bija gaužām apmierināts ar izdevušos vārdu spēli, kuru nolēma iepīt arī rakstā, un tomēr ju­tās sāpināts. Lasītājam jāsaņem ziņas gluži karstas, tā sakot, no pannas. Kas viņš citādi par žurnālistu? Bet, kā par spīti, vilciens iet tikai rīt no rīta. Tas ir, ja vispār ies, jo šai zemē, paldies dievam, nevar sūdzēties par pārsteigumu trūkumu.
   Rikšiem Šampions devās gar galvenās ielas koka kolonādi, gar gubernatora pili, kuras pagalmā savā laikā staigājis tas pats septiņpadsmitais Ludviķis, bet tagad zviedza kazaku zirgi, šķērsoja zaldātu apsargātos tiltus. Visur karājās paziņojumi par Kurzemē nesen pasludināto karastāvokli, aizliegumi pulcēties uz ielas, garu garās instrukcijas, kurās gandrīz viss tika noliegts, izņemot tiesību apliecināt savu padevību viņa majestā­tei Nikolajam Otrajam, Viskrievijas imperatoram, Poli­jas caram, Somijas lielkņazam, Kurzemes hercogam et cetera et cetera. Arī ormanis, kas kūkoja tālo braucienu zirgu stacijā, pieprasīdams dubultu maksu, atsaucās uz karastāvokli un no tā izrietošām grūtībām sadabūt auzas.
   Četru stundu brauciens padarīja Šampionu vai traku. Vienīgais laika kavēklis bija skaitīt apgāztos stabus, pie kuriem spurojās pārgriezto vadu gali. Pāris verstu aiz Valdekas Šampiona rati izmijās ar piecām droškām, kas devās Jelgavas virzienā. Tajās stāvēja, sēdēja, bet pa lielākai tiesai gulēja studentu korporā­cijas «Fraternitas Rigensis» bursi, kurus pat nemierīgie laiki nespēja atturēt no tradicionālā komerša Lindes viesnīcā. Tie, kurus ceļā tukšotās alus muciņas vēl ne­bija nogāzušas no kājām, vicināja gaisā krāsainas for­mas cepurītes un skurbušām rīklēm auroja «Gaudeamus igitur» pārmaiņus ar «Pie melnās valzivs Askalots, tur dzērājiem bij prieks». Kāds kundziņš, kuram deķelis brīnumainā kārtā turējās uz paša pakauša, uzrāpās uz mucas un demonstratīvi izkliedza:
   —    Nost revolūciju! Vivat ķeizars!
   —    Kauču viņš aizrītos ar savu ķeizaru! Kauču viņus kāds pamatīgi samizotu, barondēlus nolādētos! Kauču no viņiem tikai smaka paliktu!
   Izlādējis savu niknumu, Šampiona važonis visu ceļu nīgri klusēja, un korespondents jutās laimīgs, kad bei­dzot priekšā parādījās Rīgas šlagbomis un sarga būda. Tikko nogurušie zirgi apstājās pie galvenā telegrāfā* Šampions metās pie lodziņa.
   —     Ļoti steidzīgi! Lūdzu pārraidīt pēc ekstra tarifa.
   Pār morzes aparātu noliecies ierēdnis pacēla galvu:
   —    Ā, Šampiona kungs! Šoreiz jūs gan nelaikā, pie­nāciet pēc pāris stundām.
   —    Es jūs lūdzu uz ceļgaliem! Ne tikai savā, visu manu lasītāju vārdā.
   Telegrāfists tik kategoriski pakratīja galvu, ka vidū šķeltās, melnās bārdas krēpes aizlidoja katra uz savu pusi.
   —    Jūs jau zināt, Šampiona kungs, es labprāt. Bet neņemiet ļaunā, goda vārds, šodien es tiešām nevaru. Man priekšā vairākas valdības depešas.
   —      Varat neatvainoties, es pilnīgi saprotu jūsu kļū­mīgo stāvokli. Bet man arī ir valdības depeša. Lūk, finansu ministra pašrocīgais paraksts.
   Bārdainais telegrāfists, pat neuzmezdams skatienu ministra faksimilam, žigli noglabāja naudas zīmi krūšu kabatā.
   —     Tādas telegramas es allaž esmu gatavs pārraidīt ārpus kārtas. Pēc stundas jūsu korespondence būs Parīzē.
   Uz ielas Šampions izgāja ciešā apņēmībā doties tieši uz mājām, ieņemt «miega zāles» ar piecām zvaigznītēm un likties uz auss. Taču pielika ieraudzīt pie Oto Švarca kafejnīcas Rusenieku, lai visi labie nodomi būtu vējā. Labu laiku viņš nebija redzējis savu draugu. Pie tam varbūt atkal gatavojās kāds lielāks pasākums. Cik tad ilgi lasītāji var pārtikt no viena vienīga uzbrukuma bankai?
   —     Ilallo, Rusenieka kungs! .. . Rusenieka kungs, pagaidiet! . . . Tikai uz vienu vārdu . ..
   2
   Lai cik Atamans cienīja Šampionu, šoreiz viņš tomēr neapstājās. Vispirms viņš tagad saucās fon Vulfiuss un zem šī vārda īrēja pie vecas vācu baroneses mēbe­lētu istabu ar visu apkalpošanu. Otrkārt, viņš pašlaik steidzās pie Dīnas. Robis, bīdamies nodevības un tālāku iekrišanu, gan stingri piekodinājis nerādīties atklātās vietās, kur nu vēl kopā. Veselu dienu Atamans bija cītīgi izpildījis šo priekšrakstu un, ieslēdzies savās čet­rās sienās, dalījis laiku starp vīna pudeli un Aspazijas mīlas liriku. Taču cik ilgi var sevi tā aprakt? Kad pie­nāca Dīnas vēstule ar lūgumu iegriezties, viņš noprie­cājās par ieganstu izrauties brīvībā. Pat iestāstīja sev, ka pansijas saimniecei ilgstoša mājās tupēšana rādīsies aizdomīga.
   Paātrinājis gaitu līdz tādam tempam, kas nebija pa spēkam pat Šampiona garajām kājām, viņš ātri vien sasniedza divstāvu māju, kur atradās ateljē «Parīzes šiks». Parterā notika pārdošana un uzlaikošana. Patla­ban Gērkes kundzes uzņēmums pārdzīvoja grūtas die­nas. Gar sienām stāvēja vaska lelles, tērptas pēc pēdējā modes kliedziena, un ar savām tukšajām acīm noraudzī­jās tukšajā zālē. Manekeni bez galvas, rokām un apakš- rumpja kvernēja kaktos bezcerīgā plikumā, kuru aiz­sedza tikai krūtīs iedurtas kniepadatas. Gērkes kundze, cenzdamās ar nedabiski laipnu smaidu pārspēt vaska lelles, iznāca Atamanam pretī, taču, uzzinājusi, ka ap­meklētāju atvedusi nevis rudens sezonas tuvošanās, bet vēlēšanās apciemot kādu šuvēju, ar niķelētu olekti ni­cīgi parādīja uz augšu.
   Telpai, kurā strādāja meitenes, trūka apakšstāva greznības, pat griesti te bija daudz zemāki. Caur appu­tējušiem logiem, kas vērās uz mūru iežogotu sētas šahtu, ielauzās paskopi saules stari. Celdamies no drānu ba­ķiem, putekļi lidoja gaisā, kuru piepildīja triju šujma­šīnu rūkoņa. Pārējās bija apsegtas, ķeblīši to priekšā tukši. Šajos krizes laikos Gērkes kundze nodarbināja ti­kai pašas veiklākās šuvējas.
   Ieraudzījusi Atamanu, Dīna nometa šķēres un, nolē­kusi no galda, steidzās pretī.
   Atamans viņai pateicīgi uzsmaidīja. Pēkšņi sagribē­jās pateikt draudzenei visskaistākos, viskvēlākos vār­dus — tik maz taču līdz šim bijis izdevības runāt par savām jūtām. Bet arī šoreiz to nedarīja — garderobe ar savu nelielo, mušu aptraipīto logu, māla mazgājamo bļodu, cinka spaiņiem tīram un netīram ūdenim nerā­dījās diez cik piemērota vieta mīlas valodām. Tāpēc Atamans lietišķi apvaicājās:
   —     Vai kas noticis? Kādēļ tu mani sauci?
   Dīna bija gaidījusi skūpstu, vismaz kādu maigu vārdu, bet, pieradusi pie Atamana omas straujajām mijām, neapvainojās. Cenzdamās pieskaņoties tonim, atbildēja:
   —    Fausts atsūtījis telegramu. Viņam nepagarina uzturēšanās atļauju . . . Cik varu spriest, mūsu ieroču pasūtījums paliek spēkā, bet kārtot to vajadzēs kādam citam. Brālis jau ceļā uz Rīgu.
   —    Un tas ir viss? Vai tev nekas vairāk nav man sakāms? — Atamans jutās tā kā vīlies.
   Dīna piesarka.
   —    Vai pats nejūti? .. . Man ļoti gribējās tevi re­dzēt … Es biju tā nobažījusies. Seit taču nav tik bīs­tami sastapties, vai ne? Darbnīcā nav tā kā mājās, uz ateljē nāk tik daudzi cilvēki .. .
   —    Ek, ko tur daudz! Robis pārspīlē ar savu piesar­dzību. Kas attiecas uz mani, vispār nav ko raizēties. Ne mani kāds dabūjis rokā, ne arī dabūs.
   Dīna ar diviem pirkstiem noglāstīja Atamana matus:
   —    Apkārt tik daudz bēdu un asiņu, katru dienu glabā tik daudz kritušo . . . Reizēm man šķiet, ka man vispār nav tiesību būt laimīgai. Un es pat nezinu, vai esmu laimīga pa īstam.
   —     Kurš par sevi var apgalvot, ka ir absolūti lai­mīgs! Tagad mūsu pasaulīte ir tāds būris ar plēsoņām, kur stiprākais domā tikai par vienu — kā tikt vājākam pie rīkles. Dzīvei jābūt dārzam, kur plaukst visas puķes, neatņemdamas cita citai ne sauli, nedz valgmi . . . Bet pagaidām laimei nedrīkst stādīt tik augstas prasības. Es, piemēram, cenšos apmierināties ar to, ko spēj sniegt acumirklis. Ilgojos pēc tevis, tagad ieraudzīju un jau esmu laimīgs, — un Atamans ieslēdza Dīnu savās skavās.
   Tā tiešām bija acumirkļa laime, jo durvis atsprāga un Atamans ieraudzīja savus mūžīgos ienaidniekus.
   Zibenīgā ātrumā Atamans aptvēra stāvokli. Ja bla­kus atrastos Robis vai cits biedrs, viņš nevilcinātos uz­sākt bruņotu cīņu. Divi kaujinieki pret trim slepena­jiem— tā būtu vienkārši izprieca. Bet blakus bija Dīna. Pretoties nozīmētu ieraut viņu briesmās. Par Dīnas drosmi Atamans vairs nešaubījās, bet ar to špiku lodes nerēķināsies — vajadzīga arī iemaņa un tuvcīņas pie­redze. Lai cik tas apkaunojoši, jālaižas lapās. Jā, bēgt un pamest Dīnu, citas iespējas nav. Meitenei tas neko daudz nevar kaitēt. Dīna policijai nav pazīstama. Ata­mans bija pilnīgi pārliecināts, ka špiki nākuši meklēt viņu.
   Bēgt — bet pa kurieni? Durvis aizsprostotas. Šaut nedrīkst arī Dīnas dēļ. Atliek vienīgi logs. Kas par to, ka tas atrodas sešus metrus virs zemes, kas par to, ka kritienā var bīstami sadauzīties? Citas izejas taču nav.
   Un, pirms Rēgusa aģenti paguva lietot revolverus, pirms Dina saprata viņa nodomu, Atamans ar kāju uz­spēra bļodu gaisā, iegāzdams špikiem acīs ziepaino ūdeni. Ieskrējiens, plīstoša stikla šķindoņa, un viņš ar visu loga rāmi jau bija ārā.
   Lejā dežurējošais aģents vispār nedabūja atjēgties. Izdzirdējis brīkšķi, paskatījās uz augšu. Debesis aiz­klāja tumšs ķermenis, tad Atamans viņam uzkrita tieši uz galvas.
   Lai cik šī nejaušā sadursme mazināja triecienu, Ata­mans kādu mirkli gulēja bez samaņas. Tomēr viņam kā parasti veicās, jo bija izsitis no ierindas vienīgo preti­nieku, kas atradās pagalmā — zaldāti apsargāja māju tikai no ielas puses. Šaut no loga špiki nedrīkstēja, ne­riskēdami trāpīt savējam, bet lēkt kaujiniekam pakaļ — par to viņiem neviens algu nemaksāja. Tad jau drīzāk saukt pēc zaldātiem. Izdzirdējuši uzbudinātus kliedzie­nus, tie nodomāja, ka uzbrūk priekšniecībai darbnīcā, un metās nevis uz pagalmu, bet caur uzlaikošanas telpu uz augšu. Aģenti savukārt steidzās lejā, un šaurajās trepēs radās sastrēgums. Nekāds ilgs laiks, tikai pus­minūte pagāja, bet, kad viņi iebruka pagalmā, ierau­dzīja tur vienīgi špiku, kas, klusi vaidēdams, mēģināja piecelties. Atamans bija izbēdzis.
   Rēgusa ļaudis pietiekami labi pazina Atamanu, lai apzinātos, ka sākt vajāšanu būtu bezcerīgi. Un galu galā šoreiz viņu tiešais uzdevums taču bija apcietināt Dīnu Pūrmali.
   . . . Meitenes apsardzībai atstātajam aģentam neie­nāca prātā, ka Dīna var pretoties. Arī viņa nedomāja izmantot vispārējo apjukumu bēgšanai. Šai mirklī mei­tene domāja tikai par vienu — palīdzēt Atamanam. Nevērojot špika pacelto ieroci, viņa pieskrēja pie loga un, segdama drauga atkāpšanos, abām rokām ieķērās rāmī. Nospriedis, ka arī meitene taisās lēkt laukā, aģents, cik vien jaudas, rāva viņu atpakaļ, bet velti. Dīna pat nemanīja, ka viņu velk, nejuta sāpes — ķer­menis bija sastindzis kā krampī, pirksti ar tādu spēku žņaudza stenderi, ka nagi, urbdamies kokā, nolūza. Visa dzīve bija sarukusi līdz nelielajam pagalma četrstūrim, kur katrs sīkums rādījās pārdabiskā spilgtumā. Lūk, stikla drumstalām nosētais asfalts, lūk, salauztais rā­mis, kas šķita pienaglojam pie zemes notriekto aģentu. Un, lūk, blakus Atamans — nekustīgs, izplestām rokām. Pirmajā mirklī Dīnai likās, ka Atamans ir miris, nekad vairs necelsies, un sirdi ieplūda tādas bēdas, it kā viņa pēkšņi būtu palikusi gluži viena uz pasaules. Bet tad, it kā gāzdamās tukšā traukā, asinis atkal iešlācās sirdī — Atamana pirksti sakustējās. Atbalstu meklēdami, tie slīdēja pa asfaltu. Viņš dzīvs! Lēnām, ar mokām Ata­mans piecēlās un, vilkdams savainoto kāju, aizstreipu­ļoja līdz mūrim.
   Šai brīdī Atamans bija pilnīgi neaizsargāts mērķis. Taču aģents pie šaušanas netika, jo Dīna joprojām aiz­sprostoja logu un tādējādi izglāba draugam dzīvību.
   3
   . . . Piesardzīgi izmetis parasto līkumu, Robis iegāja pagalmā un paskatījās uz augšu. Trešā stāva malējā logā stāvēja pudele — zīme, ka komūnā viss kārtībā. Kopš Parabelluma apcietināšanas viņš bija uzskatījis par nepieciešamu ieviest šādu signalizāciju. Līdz šim nekas gan neliecināja, ka konspiratīvais dzīvoklis būtu izsekots. Tomēr, ja pastāv nodevība, — un par to pat­laban diemžēl vairs nav jāšaubās, — komūnai Stabu ielā agrāk vai vēlāk draud iekrišana. Tādēļ Robis pē­dējās divas dienas veltīja jaunas mītnes meklēšanai.
   Kāpjot pa trepēm, otrajā stāvā skatiens apstājās pie plāksnītes «Krieviņ». Ja agrāk bija šķitis, ka šī sagadī­šanās apdraud pašu drošību, tad nu nācās atzīt, ka drī­zāk otrādi — viņu dēļ varēja iegāzties kaimiņi.
   Līze attaisīja durvis neparasti klusi. Pielikusi pirkstu pie lūpām, viņa ievilka Robi virtuvē.
   — Atamans … Atnāca ievainots. Pārsēju, tagad guļ, — stiprāk nekā jebkad Līzes balss pauda apbrīnu, ko viņa izjuta pret Atamanu.
   Robis uz pirkstgaliem iegāja krēslainajā istabā un klusi apsēdās. Durvis uz blakustelpu bija vaļā. Dzirdēja, kā Atamans nemierīgi grozās gultā. Tad viņš ierunājās,
   un Robis tā ir nesaprata, vai tie ir murgi vai saruna ar sevi.
   —     Nolādēts! — šis vārds skanēja drīzāk pēc vaida nekā pēc lāsta. ■— Aizveda garām . . . Tik tuvu, ka pie­tiktu izstiept roku … Manu Bīnu veda, apcietinātu! .. . Apcietinātu manis dēļ. .. Un es, Atamans, turpat pie­vārtē, nespējīgs palīdzēt . . .
   Lai arī Atamans uz beigām vairs tikai murmināja, vārdi «Dīna apcietināta» ķēra Robi kā lode. Viņš iedrā­zās dibenistabā un sapurināja Atamanu:
   —     Tu murgoji, vai ne?!
   Atamans ar pūlēm pacēla galvu. Visu seju sedza pārsējums, atstājot tikai šauru spraugu, kurā drudžaini kvēloja acis. Kamēr viņš stāstīja, Roba rokas te savil­kās dūrēs, te atkal atlaidās. Lai nodarbinātu tās, viņš aizdedzināja petrolejas lampu. Liesma stipri kūpēja, zīmēdama baltajos griestos melnas švīkas, bet Robis nevīžoja nogriezt degli zemāk.
   —    Piķis un zēvele! — nobeidza Atamans. — Kāds velns mani dīdīja aiziet pie viņas?! Pats iegrūdu Dīnu nelaimē!… Tu taču mani brīdināji!… Nu, saki kaut ko!…
   Robim nācās grūti pārtraukt klusēšanu. Tikai klu­sējot viņš spēja sevi atturēt no kliegšanas. Ir jau pie­rasts zaudēt biedrus, bet zaudēt Dīnu, pazaudēt otrreiz, pazaudēt pavisam — tas ir pāri viņa spēkiem. Un to­mēr viņš apzinājās, ka Atamans šai mirklī cieš vēl vai­rāk, juta, ka tam jāpalīdz, jāsniedz kāds mierinājums — ja vispār var mierināt šādas sāpes.
   —    Tu pārspīlē, Ataman. Esmu pārliecināts, ka špiki nāca tieši pēc Grietiņas. Tu tur gadījies tikai nejauši… Cita lieta, ka varbūt nevajadzēja lēkt pa logu, bet mē­ģināt kopā izrauties . ..
   —     Kopā ar Grietiņu! Tu taču nedomā to nopietni?
   —    Tu viņā iemīlējies un tāpēc neuzskati Grietiņu par līdzvērtīgu kaujinieci. Tu viņā saredzi vienīgi mī­ļotu meiteni, kuru gribi kā bruņinieks pasargāt no vi­sām dzīves likstām. Ne velti tu iebildi pret to, lai viņa piedalītos uzbrukumā bankai. Tagad tev pašam jāatzīst, ka bez Grietiņas tas diez vai būtu izdevies!
   —    Konu kurš sauc par «izdevies», — atcirta Atamans.
   — Divi apcietināti, un pie tam nav zināms, kur tā nauda palikusi.
   Tikai tagad Robis pamanīja, ka lampa kūp, un no­regulēja degli.
   —     Es jau iesūtīju Parabellumam vēstuli cietumā.
   —    Un ko šis?
   —    Šorīt atbildes vēl nebija. Tūlīt uzzināsim, varbūt tagad .. . Līze!
   Ienāca komūnas saimniece un, atslējusi muguru pret durvju stenderi, vaicājoši pavērās Robī.
   —     Vai no cietuma ir pasts?
   —    Tikai zīmīte no Zibeņa. Jūtas možs, liek visus sveicināt, lai par viņu nebēdājot.
   —    Tātad no Parabelluma nekā, — teica Atamans tādā tonī, it kā to jau būtu gaidījis. — Bet laika atbil­dēt bija gana. Ko tagad sacīsi, Robi?
   —     Ka, acīm redzot, viss kārtībā. Citādi viņš noteikti būtu atsūtījis ziņu.
   —     Kas nezin, tas domā, — pavīpsnāja Atamans.
   —    Ar tevi šodien vispār nav iespējams sarunāties. Grietiņas iekrišana tevi tā satriekusi, ka tev visur rēgo­jas nelaime.
   —    Ko tur strīdēties, apskaties paslēptuvē, un tu redzēsi, kuram no mums taisnība.
   —    Došos pēc naudas «Odina» atiešanas dienā, ne stundu agrāk. Es ticu Parabellumam, — cieti noteica Robis. — Bez tam man tagad daudz svarīgāks darbs priekšā, — viņš izvilka mauzeri un pārbaudīja, vai ap­tvere pilna.
   —    Tu par Lipu Tulianu? — Atamana balss bija zaudējusi pirmītējo kaislību.
   —     Par ko gan citu?! Vienu brīdi viņš mani bija tik veikli apvārdojis, ka pielaidu dažādas varbūtības. Ne­ņem ļaunā, bet biju spiests pat Grietiņu turēt aizdomās. Ja ne ar sirdi, tad vismaz ar prātu. Nu tā lieta ir skaidra. Parabellums arestēts stacijā. Grietiņa darba vietā. Arī šurp viņi jau sen būtu atnākuši, ja vien zi­nātu, kur meklēt. ..
   —    Tiešām, Lips Tulians ir vienīgais, kas nezina, kur atrodas komūna .. . Pateicoties tev. Tu taču no sākta
   gala izteicies pret viņa iesaistīšanu, es biju tas, kas tevi pierunāja. — Atamanu tirdīja pašpārmetumi.
   —     Ko nu atkal par to . . . Ļaunāk, ka aizvakar ne­nošāvu viņu. Tev taisnība, reizēm es pārāk viegli uzticos cilvēkiem. Bet tagad Lipu Tulianu var izglābt tikai brīnums.
   Atskanēja klauvējieni. Pēc mirkļa istabā iebruka Bračka. Par viņa garastāvokli liecināja kaut vai tas, ka parasti rūpīgi aizsietais kaklasaites mezgls bija atrisis.
   —     Brālīši! — viņš sauca. — Nu, vai zini, mēsli vagā! Lips Tulians arestēts!

   1
   Jau divdesmit četras stundas Parabellums sēdēja viennīcā, bet arvien vēl nespēja pierast pie cietuma modernajām labierīcībām. Viņš ar redzamu labpatiku uzlūkoja gultu, kas bija pieslieta pie nesen balsinātās sienas, elektrisko spuldzi, kas nokarājās no tikpat bal­tiem griestiem. Un, pats galvenais, te varēja pastaigā­ties, mērot veselus četrus soļus no dzelzs apkaltajām durvīm līdz logam, kas, kaut restots, tomēr ļāva saska­tīt debesis. Šai pirmajā dienā viņam nemaz neienāca prātā, ka, remontējot cietumu, elektrība ievilkta, lai arī naktī ar kontrolspuldzes palīdzību būtu iespējams pār­raudzīt katru arestanta kustību. Neapjēdza, ka žilbino­šās sienas ļāva uzraugiem tūlīt pamanīt ikvienu mēģi­nājumu ierīkot slēpni vai izmantot tās rakstīšanai.
   Cits kameras vientulību varbūt izjustu kā slogu. Parabellums turpretī vēl labi atcerējās katorgas tumšo baraku, kad divatā nācās gulēt uz blakšainās nāras, kur viņus naktī pieķēdēja pie netīrām, nokvēpušām sie­nām … Lūk, laukā kaut kas nožvadzēja, laikam no akas cēla ūdens spaini, bet Parabellumam pēkšņi likās, ka pārvērtusies visa apkārtne . . .
   Ķēde joprojām žvadz, nevis ārā, bet tepat — tā
   satur viņa kāju dzelžus. Apkārt ir tumsa. Katordznieki guļ murgu pilnā miegā — pārcilvēcisku pūliņu nomocīti, līdz nāvei noguruši darba lopi. Viņu ķēdes nešķind. Kameru piepilda tikai smaga krākšana, diloņslimo sēk- šana, neskaidra murmināšana. Ari viņa ķēde nedrīkst žvadzēt — ap baraku vientuļiem soļiem staigā sargs un dzirdīgām ausīm ieklausās nakts tumsā. Arī pašā barakā ir ļaudis, kas par dažiem atlaistiem cietuma gadiem lab­prāt nodotu viņu, tāpat kā nodeva pie pirmās bēgšanas. Un kas? Nevis kaut kāds zaglis vai profesionāls krāp­nieks, bet paša biedrs, kuram viņš bija uzticējies. Node­vējam katorgu apmainīja pret apmešanos Sahalīnā, bet viņu iekala važās. Smagās važās, no kurām jātiek vaļā. Un tiks! Visvairāk jābaidās no nodevības. Tāpēc viņš aptinis ķēdes ar lupatām, un tomēr tās pie katra vīles vilciena izdod metālisku skaņu. Ne jau skaļu, jo neviens nemostas, tomēr pašam tā šķiet kā zāģa vaids. Vīle pa­gatavota no dzelzs gabala, tā tikko grauž cieto tēraudu. Pienāk rīts — labi, ja viņš ticis uz priekšu par pusmili- metru. Un atkal nakts, atkal nervus bendējošais skud­ras darbs, atkal mūžīgās bailes no nodevības. Nolādēta ķēde! Šo metala čūsku, ko nekādi nevar apklusināt, viņš ienīst vēl vairāk par baronu Zīversu, šo necilvēku, kam parādā savas važas. Barons veikli pratis tikt vaļā no dumpīgā kalēja, kura smēdes dzirkstis draudēja aizde­dzināt visu pagastu.
   Kas zin, vai Zīverss pats nav nogalinājis krodzi­nieku, kura slepkavībā tika apvainots Maksis Tē­rauds . . . Mūža katorga ir liels, milzīgs parāds, to var atlīdzināt tikai ar asinīm, ar nāvi! Viņš, apdomīgais Kalēju Maksis, tiesas dienā pie savām važām zvērēja no­nāvēt baronu. Nožņaugt ar savām katordznieka rokām. Tāpēc viņš vīlē šīs nolādētās važas, kas atdala no at­maksas. Nakti pēc nakts, milimetru pēc milimetra . . . Nožvadz nedēļas, nožvadz mēneši. Paies vēl daudzas naktis, bet kādu dienu, ja vien viņa bēgšanas nodomu neatklās, viņš tomēr būs brīvs! Un tad barons Zīverss varēs noskaitīt savu pēdējo lūgšanu .. .
   Un, lūk, viņš jau guļ uz vagona jumta, sastindzis no sala, nespējīgs pakustēties. Nolādētie riteņi klaudz, klaudz bez rimas, bez apstājas, bet rokas, kājas ir brīvas! Viņš guļ augšā, viņu nedrīkst redzēt — stacijās dežurē žandarmi, arī vilcienā atradīsies ļaudis, kas par simts rubļu prēmiju labprāt nodos izbēgušo katordz- nieku. Kad pienāk nakts, viņš pavirzījies uz priekšu tikai par nieka gabalu, par dažiem simtiem verstu. Bet jānobrauc vēl tūkstoši — puse Sibīrijas, visa Krievija. Nakts ir laba, nakts slēpj no vajātājiem, naktī drīkst iekrist miega aizmirstībā. Tomēr pēc katras nakts atkal pienāk diena ar riteņu rīboņu un mūžīgām bailēm no atklāšanas. Tā tas turpinās versti pēc versts, dienu pēc dienas, bet kādreiz, ja vien neuzies, ja vien kāds neno­dos, viņš tomēr nokļūs līdz Liepmuižai…
   Un tad pienāk nakts, kad tumša ēna atdalās no preču vagona bremžu platformas, nedzirdami nokūleņo pa uz­bērumu un dažiem lēcieniem sasniedz mežu, kas stiep­jas abpus sliedēm. Mirkli vēlāk — sastāva sarkanais lukturis vēl gail pavisam netālu — bēgļa stāvs jau iz­gaisis starp Liepmuižas simtgadīgajiem kokiem. Un pēc nedēļas kalpi ceļmalā atrod barona Zīversa līķi . . .
   Klusi, tomēr neatlaidīgi klauvējieni izrāva Parabel­lumu no drūmajām atmiņām. Tie nebija nejauši trok­šņi — gluži kā visos cietumos, arī šeit mūri kalpoja signalizācijai. Kaimiņš patlaban izsita kādu ziņu. Kā jau vecs katordznieks, Parabellums tik labi pārzināja ieslo­dzīto morzi, ka bez pūlēm atšifrēja klauvējienus. Viņš pat varēja atļauties turpināt soļot, lai zābaku klaudzie­niem noslāpētu nodevīgās skaņas. Vēsts bija pavi­sam īsa:
   «Atejā pasts.»
   Parasti uz atejas vietu veda trīs reizes dienā. Taču Parabellums nolēma izmēģināt laimi. Viņam patiešām veicās — bungošanas ataicinātais uzraugs gan noņur­dēja: «Te nav nekāda viesnīca,» — tomēr izlaida gai­tenī. Soļi spalgi atbalsojās tēraudā galerijā, gar kuru virknējās viennīcu durvis.
   — Ātrāk, ātrāk! — skubināja uzraugs.
   Parabellums par to daudz nebēdāja, jo pietika viena mirkļa, lai nemanot izņemtu no paslēptuves ziepju bum­biņu un noglabātu to.
   Atgriezies kamerā, viņš ar gudru ziņu nesteidzās.
   Un tiešām, nepagāja ne minūte, kad atvērās «vilciņš» un durvju caurumā parādījās. uzrauga pētošā acs. Vēl pa divi lāgi novērotājs velti lūkoja pieķert Parabel­lumu. Tikai pēc pusstundas tas izlobīja no ziepju bum­biņas zīdpapīra strēmeli.
   «PAZIŅO, VAI IZDEVĀS NOGĀDĀT NAUDU SLĒPTUVĒ!
   ROBIS.»
   Atkal šī nolādētā nauda! Pietiekami viņš tās dēļ dauzīts un tirdīts slepenpolicijā! Pie joda, viņš nevie­nam neatklās, ko Rēguss un Ļihejevs nav izdabūjuši ar varu! Parabelluma varenais organisms un fanātiskā griba samērā viegli pārcieta spīdzināšanu. Domājams gan, ka šoreiz špiki neplosījās ar pilnu jaudu, baidī­damies, ka Parabellums neaiznes kapā pazudušās nau­das noslēpumu.
   Kustinādams žokļus, kas vēl sāpēja no saņemtajiem sitieniem, viņš sakošļāja vēstulīti un norija. Tomēr tās saturu iznīcināt nevarēja. Doma par naudu neizgāja no prāta. Brīžiem tā bija tik mokoša, ka pāri lūpām izlau­zās nesakarīgi vārdi un nopūtas. Ne mirkli Parabellums nespēja rast mieru, līdz vakaram krustām šķērsām iz­staigāja kameru, savā iztēlē posmu pa posmam atkārto­dams ceļu, ko bija veicis laikā starp uzbrukumu ban­kai un apcietināšanu dzelzceļa stacijā.
   Koka tupeļu klaudzoņa un durvju dārdoņa vēstīja, ka sākusies vakariņu izdalīšana. Drīz pienāca arī Para­belluma kārta. Viņš tūdaļ pamanīja, ka koridorščiks — tā cietuma žargonā dēvēja apcietinātos, kas tīrīja gai­teņus un iznēsāja ēdienu, — ir nomainīts. Šis te likās lādzīgāks par iepriekšējo. Pāris reizes apmaisījis ar pa­vārnīcu viru, viņš ielēja Parabellumam kāpostu biezu­mus un pat izzvejoja trīs speķa gabaliņus. Saņemdams no viņa savu katliņu, Parabellums sajuta saujā čauk­stošu papīrīti. Viņš par to daudz nebrīnījās, jo nebija retums, ka kriminālie šādi pakalpo politiskajiem.
   — Atbildi iedosi rīt no rīta. Uz mani var paļau­ties, — pačukstēja gaitnieks, zīmīgi pamirkšķināja un aizcirta durvis.
   Ari ši stremele bija aprakstīta viscaur drukas bur­tiem:
   «ODINS ATIES AGRĀK, NEKĀ PAREDZĒTS! ROBIS KRITIS! STEIDZĪGI PAZIŅO, KUR NAUDA. ATAMANS.»
   2
   . .. Divas kameras tālāk Zibens šobrīd tāpat nodar­bojās ar pastu. No «muzejā» pārciestās spīdzināšanas viņš bija jau atkopies. Šeit neviens nesita, toties drau­dēja kas cits. Zibens zināja, ka bezdarbs kameras vien­tulībā jau dažu labu viennīcas iemītnieku novedis līdz ārprātam. Cīnīties pret to varēja tikai ar garīgu akti­vitāti. Bet ko darīsi, kad grāmatas neizsniedz? Tāpēc Zibens augu dienu sacerēja visādas sūdzības un petī­cijas, kurās centās pēc iespējas izzobot varas vīrus.
   Viņa priekšā uz galda gulēja divas ar cietuma zī­mogu greznotas papīra loksnes. Vienu Zibens adresēja žandarmērijas priekšniekam:
   «Tā kā mani apvaino par piederību pie «Latviešu sociālistiskās organizācijas», kā tas formulēts apsūdzībā, lūdzu še klātpielikto rakstu nosūtīt minētajai organi­zācijai, ar ko strīdīgais jautājums tad arī tiktu galīgi izšķirts.»
   Lielu baudu Zibenim sagādāja otrā vēstule:
   «Mani apvaino par piederību pie jūsu organizācijas. Es to noliedzu. Lai šo jautājumu taisnīgi izšķirtu, tad ar šo lūdzu paziņot ar parakstu un zīmogu, vai es pie­deru vai ne pie jūsu organizācijas.»
   Apmierināti smīnēdams, Zibens pieklauvēja pie dur­vīm un caur ēdienu lūciņu nodeva savu sacerējumu dežurējošajam «gailim», kā cietumnieki dēvēja uz­raugus.
   Ar tādām jokupēteriskām izdarībām Zibens pūlējās sevi uzturēt možu. Tomēr daudz vieglāk no tā nekļuva. Viņam draudēja savi divdesmit gadi, ja ne vairāk. Pa­stāvēja gan cerības, ka revolūcija atvērs cietuma vār­tus, bet Zibens apzinājās, ka šīs izredzes slēpj sevī arī lielas briesmas — pēdējā mirklī satracinātie sargi var apslaktēt visus politiskos ieslodzītos. Ek, kur labi tagad būtu atrasties kopā ar Līzi, kopā ar biedriem! Zibens domāja ne tikai par savu labumu. Lai cik izolēts bū­dams, viņš zināja, kas darās ārpasaulē, zināja, ka noti­kumi ievirzās izšķīrējā posmā. Tagad noderētu katrs piedzīvojis kaujinieks!
   Vienreiz dienā viņš sev atļāva greznību raudzīties pa logu. Tā patiešām bija greznība, jo sargzaldātiem dots rīkojums šaut uz katru galvu, kas pavīd aiz restēm. Zibeni tas nebiedēja, jo viņš iemanījās novietot ķebli tā, lai, pats palikdams tikpat kā neredzams, varētu ielūko­ties pagalmā.
   Aina, kas pavērās skatienam, aptvēra trīs cietuma korpusus, augsto žogu un otrpus tā kapus. Diezgan bē­dīga ainava, tomēr vesela pasaule, salīdzinot ar viennīcas šauro, nemainīgo četrstūri. Vilcienus, kuru svilpieni šad tad ielidoja kamerā, gan nevarēja saredzēt, bet ieslodzī­tais taču prot apmierināties ar mazumu. Lai cik ķecerīgi tas skanētu, izklaidēšanos sagādāja pat bēres — vismaz dabūja pavērot cilvēkus. Arī pašā pagalmā atradās, ar ko pamielot acis. Lūk, vidiņā ziedēja dažas lefkojas, do­mātas cietuma priekšnieka vāzei. Tikai pāris ziediņu, bet šeit tie likās krāšņāki par visām Arkādija parka puķēm. Lūk, arestanti aiznes uz virtuvi tukšos toverus, lūk, zal­dāti dodas nomainīt sargus.
   Patlaban lejā varēja samanīt citu kustību — uzraugi veda uz attālāku korpusu sievietes. Spriežot pēc paunām, tās bija jaunpienācējas. Dažas gāja, drūmi nodūrušas acis, citas, nezaudēdamas dūšu, ziņkārīgi lūkojās apkārt. Kāda meitene grozīja galvu uz visām pusēm, it kā kaut ko meklēdama. Kad viņa atskatījās, Zibens pazina Dīnu.
   3
   . . . Pirkstiem laiski pieskardamies ermoņiku pogām, Ļihejevs apvaicājās:
   — Vai Dīna Pūrmale novietota sieviešu korpusā? Viņš sēdēja uz gultas, kura kopš vakardienas stāvēja cietuma priekšnieka Ludviga kabinetā un galīgi izjauca rūpīgi atlasītās iekārtas harmoniju. Oto Ludviga piedā­vājumu apmesties citā istabā Ļihejevs kategoriski norai­dīja, jo nevēlējās ne uz soli attālināties no telefona, kas savienoja ar Rēgusu.
   —   Tieši tā! — cietuma priekšnieks runāja ar akcentu, kurā skaidri izpaudās viņa vāciskā izcelšanās. Izdienējis oficieris būdams, palkavnieks Ludvigs joprojām pieturē­jās pie militārā toņa.
   —    Pielieciet viņai visslīpētāko uzraudzi. Galvenais, pārķert viņas nelegālo pastu. Katru zīmīti, kas tiks at­rasta, nekavējoties atgādāt man!
   Tā kā Dīna bija atstājusi banku kopā ar Parabel­lumu, Ļihejevs pielaida varbūtību, ka viņa zina, kur at­rodas nauda. Doma, ka ceturtdaļmiljons pazudis bez vēsts, varēja vai traku padarīt. Tāpēc slepenpolicijas priekšnieka palīgs bija apmeties uz dzīvi cietuma admi­nistrācijas ēkā un taisījās palikt te tik ilgi, kamēr neiz­dibinās noslēpumu.
   Ludvigs īgni pamāja ar galvu. Kaut gan norādījumi tika doti pieklājīgā tonī, viņam derdzās nepārtrauktā muzicēšana. Ļihejevs savu vienmuļo meldiņu aprāva tikai tad, kad ienāca cietuma priekšnieka sieva.
   —    Vakariņas uz galda, — viņa teica. — Varbūt arī Ļihejeva kungs mūs pagodinās?
   —    Tencinu. Labprāt, — tas piekrita un piecēlās.
   —    Vai tad jūs varat tā pamest telefonu? — iedzēla Ludvigs.
   Patiešām šai brīdi piezvanīja Rēguss.
   —     Izdarīts, Ivan Emerikovič, — ziņoja Ļihejevs.
   —    Gaitnieku nomainījām, zīmīte jau Parabelluma rokās. Es katram gadījumam pieliku, ka Robis beigts.
   —    Pareizi, — uzslavēja slepenpolicijas priekšnieks.
   —    Citādi Parabellumam vēl varētu ienākt prātā atbildēt, ka nauda atrodas norunātajā vietā. Un mēs paliktu ar garu degunu.
   Nakti Ļihejevs pavadīja slikti. Sapnī viņam rādījās banknošu žūkšņi, kas kā debessmanna krita no māko­ņiem. Bet, tikko viņš mēģināja kādu satvert, nauda iz­slīdēja starp pirkstiem.
   «Paldies dievam, ka tas tikai sapnis,» viņš nodomāja, pamozdamies ar pirmo gaismiņu.
   Beidzot no viennīcu korpusa atnesa kāroto zīmīti.
   Uztraukumā drebošiem pirkstiem Ļihejevs to atlocīja un sākumā velti pūlējās saburtot neveiklos ķerubus — Para­belluma milzīgajai kalēja rokai bija nācies grūti vadīt niecīgo grafīta gabaliņu. Galu galā izdevās izlasīt:
   «IZBEIDZIET RAKSTĪŠANU. PAR NAUDU PARŪ- PESOS PATS.»
   Ļihejevam dusmas iesitās galvā. Par tādu atbildi viņš varētu pats savām rokām saplosīt Parabellumu. Bet tieši to nedrīkstēja. Caur viņu taču veda vienīgais ceļš uz naudu.
   Veselas piecpadsmit minūtes Ļihejevs pavadīja pie telefona, apspriezdamies ar Rēgusu. Kad viņš beidzot pakāra klausuli, bija gatavs jauns plāns. Un tam, velns parāvis, katrā ziņā jāizdodas! Cietuma priekšnieku viņš sastapa pie durvīm sarunā ar uzraugu.
   —    Priekšnieka kungs, divas vēstules, ko sūta četr­desmit astotās kameras iemītnieks, — uzraugs pasniedza Zibeņa sacerējumu. — Tas no septiņdesmit pirmās atkal ārdījās visu rītu. Katrā ziņā grib sūdzēties personīgi jums.
   —    Tā tikai vēl trūka, ka es ņemtos ar katru ares­tantu, — sašuta Ludvigs. — Izsniedziet papīru, lai grie­žas pie manis rakstiski. Un, ja vēl daudz dauzīsies, — karcerī! Man padotajā iestādē es necietīšu nekādas ne­kārtības!
   —    Princips jau pareizs, Ludviga kungs, — teica Ļihejevs, kad uzraugs aizgāja, — bet kādam laikam nāksies no tā atkāpties. Katru politisko, kas vēlēsies runāt ar jums, vajadzēs uzklausīt. Un, lai jūs lieki neap­grūtinātu, izdarīšu to pats.
   4
   … Atamans stāvēja spoguļa priekšā un neapmierināts lūkojās savā attēlā. Līze jau bija noņēmusi pārsējumu bet sakrevelējušās skrambas piešķīra sejai neparasti drūmu izskatu. «Ar tādu ģīmi taču nemaz nevaru rādīties uz ielas,» viņš īgni nodomāja un pamēģināja jokot:
   — It kā man būtu uzklupis vesels ducis kaķu.
   Neviens neatsaucās. Satraukuma piesātinātais klusums plosīja nervus. Pēkšņi Bračka bez jebkāda iemesla māk­sloti iesmējās:
   —     Brālīši, tad jau sanāk, ka tas nodevējs ir viens no mums trijiem.
   Robis grasījās iebilst, bet šai mirklī pie ārdurvīm at­skanēja klauvējieni. Četri īsi piesitieni, pauze, atkal viens. Iekšā neviens nepakustējās. Tad Bračka tikko dzirdami iečukstēja:
   —    Vecais signāls, saproties.
   Pēdējā laikā līdzās citiem piesardzības soļiem bija pārmainīta arī klauvējienu kārtība. Robis skaidri atce­rējās, ka to izziņojis visiem, kam tiesības šurp nākt. Kas tad tas tādā gadījumā varēja būt? Atvērt vai neatvērt?
   Klauvējieni atkārtojās — mazliet skaļāk un nepa­cietīgāk.
   Robis atskatījās. Atamans un Bračka nebija izkustē­jušies no vietas, taču abi turēja rokās mauzerus un viņu stāja liecināja, ka nekas labs nav sagaidāms. Pietika pa­mirkšķināt, un viņi atklās uguni: caur slēgtām durvīm trieks lodes nelūgtajā ciemiņā. Bet Robis nolēma nepār­steigties — ja tā ir policija, šaut vienmēr pagūs.
   Atkal klauvējieni, tomēr šoreiz jau juta, ka nācējs vairs īsti netic panākumiem. Tiešām, nākošajā mirklī kāpņu telpā attālinājās soļi. Devis Bračkam un Atama- nam zīmi ciest klusu, Robis piezagās pie loga un, nostā­jies aiz portjeras, caur spraugu palūkojās ārā. Svešinieks jau bija nokāpis lejā un patlaban iznāca pagalmā. Plat- malaina salmu cepure; neraugoties uz silto laiku, īss, melns mētelis; apaļa mugura, gandrīz vai tāds kā kupris; labajā rokā neliels sakvojažs. Tā kā redzēts stāvs, bet atcerēties Robis nespēja. Lūk, svešais nolika ceļa somu zemē, pagrieza galvu, lai pavērtos logā. Brilles, rūsgana bārdiņa — Fausts, nu protams, Fausts! Nevienam nebija ienācis prātā aizrakstīt viņam uz Beļģiju par jauno signālu.
   Robi pārņēma silts prieks, tāds atvieglojums, ka šajā grūtajā stundā varēs apspriesties ar uzticamu un gudru biedru. Viņš aizmirsa pat savu ierasto konspirāciju — atrāva logu un ar roku aicināja Faustu atpakaļ. Tas izrādījās uzmanīgāks. Tik skaļi, ka vārdi atbalsojās visā kāpņu telpā, viņš uz sliekšņa teica:
   —     Jums ir apskaužams miegs, Krieviņa kundze. Pēc pēdējiem medicīnas atzinumiem, tā ir visdrošākā ķīla veselībai, beletristikā to dēvē par tīras sirdsapziņas pa­zīmi … — Fausts ātri aizcirta durvis un uzšņāca Brač- kam, kas izstiepa roku pēc sakvojaža: — Pirkstus nost! Viņš laikam domā, ka tur iekšā krekli un apakšbikses! Mana bagāža nemīl satricinājumus!
   Bračka bijīgi atkāpās. Pēc visiem nostāstiem, kurus viņš bija dzirdējis par Faustu, čemodānam jāsatur sprāgstvielas.
   •— Elles mašīna, saprotu… Brālīši, nu tikai sāksies īsta dzīve!
   Vispirms Fausts stingri apvaicājās:
   —     Kā tevi sauc?
   —     Bračka.
   Fausts saviebās:
   —    Kur jums visiem tik nekulturālas palamas!… Nu, vai man žēl… Bračka, vai es esmu traks, ka staigāšu apkārt ar elles mašīnu čemodānā? Tā man ir galvā. Bet šeit, — viņš atvēra sakvojažu, kur juku jukām gulēja pudelītes ar dažādiem pulveriem, retortes, aptiekam svari un piezīmju burtnīcas, — bāze šai virsbūvei, prasti sakot, viss, kas nepieciešams manas jaunās bumbas pa­gatavošanai. Jūs pat nespējat iedomāties, kas tā par konfektīti…
   —    Vai tu jau zini, ka Grietiņa… — iesāka Robis, bet Fausts viņu tūdaļ pārtrauca:
   —     Kas tās par manierēm neļaut cilvēkam izteikties! Man taču nupat bija uz mēles kaut kas ļoti svarīgs, — viņš mokoši pūlējās atcerēties, beidzot atmeta ar roku: — Izkrita no prāta. Nu, gan jau… Par ko mēs runā­jām? Ahā … vārdu sakot, izmēģināju šo bumbiņu Lježas apkārtnē. Tāds efekts, ka es pats izlidoju no Beļģijas. Bet tu nebēdā, Robi, par ieročiem es parūpējos. Viens krievu biedrs uzņēmās novest mūsu lietas līdz galam. Pats galvenais, ka šo bumbiņu var iztaisīt no konservu bundžas, — un Fausts ņēmās aizrautīgi stāstīt par savu pēdējo izgudrojumu.
   Pēc piecām minūtēm, kuru laikā neviens netika pie vārda, viņš pēkšņi iesita sev pa pieri:
   —      Vai tad es neteicu, ka atcerēšos! Klausies, Robi, kas pie jums te notiek par dīvainiem fenomeniem? Ne­pietiek ar to, ka Dīna mani nesagaida stacijā, jādzird vēl no kaimiņienes, ka mūsu dzīvoklī bijusi kratīšana!
   —    Grietiņa ir apcietināta!
   —    Cilvēks uztraucas par savu māsu, bet šie stāsta par kādu tur Grietiņu! — Fausts tikai atmeta ar roku.
   Robis, kurš jau gandrīz gadu nebija redzējis Faustu un atradis no drauga dīvainības, neizpratnē pakratīja galvu, bet tas paguva pats apjēgt:
   —    Tad jūs viņu tomēr nosaucāt par Grietiņu! Es jau domāju, ka tas labi nebeigsies. Kur tas dzirdēts, ka bērnam uztic pieaugušo darīšanas! Ārprāts!
   —     Bez viņas uzbrukums bankai diez vai būtu izde­vies, — Robis nopietni teica un izstāstīja Faustam visu, kas pēdējā laikā bija norisinājies Rīgā.
   —    Tu saki, ka Dīna arī muzejā neko nav teikusi… Kas tur ko brīnīties? Mana audzināšana! — Fausts lepni izgāza izdilušās krūtis, tomēr tūlīt atkal saruka: — Tas viss jau būtu labi. Bet ko mēs tālāk uzsāksim?
   Atamanam šķita, ka nu beidzot pienācis brīdis skaļi pateikt to, par ko nebija pārstājis domāt nevienu mirkli kopš Dīnas apcietināšanas. Zinādams, ka Robis nepie­kritīs tik pārdrošam pasākumam, baidīdamies no pār­metumiem, ka Dīnas dēļ gatavs vieglprātīgi likt uz spēles daudzu biedru dzīvības, Atamans līdz šim neuzdrošinājās nākt klajā ar šo priekšlikumu. Tagad stāvoklis mainī­jies— atbraucis brālis, par kura atbalstu viņš nešaubījās.
   —    Darīt var daudz ko! Var kā bābas pat salikt rokas klēpī un birdināt asaras. Bet, velns ar ārā, mēs taču neesam bābas! Mums ir tikai viens ceļš — uzbrukt cie­tumam un atbrīvot!
   —     Vienu cilvēku? — skeptiski jautāja Fausts.
   —    Kāpēc tikai vienu? Arī Parabellumu, arī Zibeni un Lipu Tulianu!
   —    Tā, zin, gan ir feina ideja! — kā jau bija pare­dzams, Bračka ar degsmi nostājās Atamana pusē. — Kopš bankas šances mēs jau tā pārāk ilgi nīkstam, saproties, šaujamais vēl ierūsēs.
   —    Un kā jūs to iedomājāties? — lietišķi apvaicājās Robis.
   —      Nezinu, — vaļsirdīgi atzinās Atamans. — Varbūt man pārģērbties par cietuma inspektoru no Pēterbur­gas … Galvenais, pieņemt lēmumu. Vai tad mēs kopā neizgudrosim?
   —    Nu vo! Tu, zin, no iekšpuses attaisīsi vārtus, mēs, raz, iekšā, nolaižam, saproties, no kājām gaiļus, paķeram mūsējos un sakām mersi!
   •— Kāpēc tikai mūsējos? — iebilda Robis. — Ja jau, tad jāatbrīvo visi politiskie.
   Atamans nebija cerējis, ka Robis tik ātri piekritīs. Toties pilnīgi negaidīti pretspars nāca no citas puses. Plucinādams bārdiņu, Fausts asi atcirta:
   —    Un Robi es līdz šim uzskatīju par prātīgu cil­vēku!… Ai, ai, ai! Vai jūs domājat, es nezinu, ka esmu Dīnas brālis?! Bet kā zinātniski skolots marksists esmu spiests kategoriski protestēt pret šo utopisko plānu, zem kura pie labākās gribas nesaskatu nekādu reālu bazi. Es nešaubos, ka uzbrukums cietumam varētu izvērsties par pasākumu, kur praksē izdotos pārbaudīt manas jau­nās bumbas iedarbību. Es nenoliedzu arī, ka ieslodzīto atbrīvošana bieži vien ir izvērtusies vēsturiski nozīmīgā notikumā ar tālu ejošām sekām. Vai man jums jāpa­stāsta, ka Bastīlijas šturmēšana bija kvalitatīvais lēciens uz Lielo franču revolūciju? Bet tur taču bija cita kvan­titāte, populāri runājot, tajā piedalījās simtiem cilvēku.
   —    Atradis ko salīdzināt! — Bračka ne pa jokam apvainojās. — Ja tu nezini, kas mēs par šāvējiem, tad, vai zini, labāk nerunā! Tavi francūži, saproties, prata kauties tikai ar zobeniem.
   —    Es jau saprotu tavus iebildumus, Faust, bet atce­ries uzbrukumu muzejam. Toreiz mēs arī bijām tikai daži vīri, tomēr tikām galā ar visu Rēgusa bandu tā, ka prieks redzēt, — atgādināja Atamans. — Robis man pie­balsos, viņš bija klāt.
   —     I nedomāju to darīt, — sacīja Robis. — Tad bija pavisam citi apstākļi. Nedrīkst aizmirst, ka cietums pēc būtības ir cietoksnis ar skaitliski stipru, labi apbruņotu un organizētu apsardzi.
   Taču strīds ar to nebeidzās. Tieši otrādi, tas tikai iedegās. Atamans un Bračka stūrgalvīgi nevēlējās pie­kāpties. Fausts, pūlēdamies viņus pārliecināt, izvirzīja argumentus, citu par citu zinātniskākus, un tā iekarsa, ka uz mirkli pat aizmirsa savas bažas par māsas likteni. Robis šad tad izmeta pa nopietnam vārdam, bet lielāko­ties klusēja. Beidzot viņš paziņoja:
   — Biedri, ir jau grūti izlemt jautājumu, kas skar mums tik tuvus cilvēkus. Piemēram, es ar sirdi esmu par, ar prātu pret. Bet mani personīgie ieskati šoreiz nekrīt svarā. Vispār domāju, ka pasākums pārāk svarīgs, lai mēs te varētu kaut ko galīgu izspriest. Lai izšķir Federatīvā komiteja.
   5
   . .. Ap pusdienas laiku Parabelluma kameras durvis atvērās un uzraugi iestiepa dzelzs gultu.
   —    Tev būs jāsaspiežas, — paskaidroja viens. — Tik daudz jūsu brāļu sanācis, ka vairs nav kur likt.
   —    Kas man? Celiet jaunu cietumu, — grīni norūca Parabellums, kaut patiesībā bija tīri priecīgs.
   Viss šķita labāks nekā izredzes vēl ilgāk palikt vie­natnē ar šīm nolādētajām domām, kas bez rimas un at­elpas grozījās ap naudu. Bet Parabellums atkal sadrūma. Iebāzīs kādu pilnīgi svešu cilvēku, varbūt pat kriminālo, un kas tad? Ja nu miegā pasprūk kāds nodevīgs vārdiņš? Bija taču viņš pamodies vienos sviedros, abām rokām ieķēries spilvenā, it kā tas būtu maiss ar naudu, kuru kāds grib izraut. Nu ko, atliek vienīgi negulēt.
   Jo lielāks bija atvieglojums, kad uzraugi iestūma ka­merā labu paziņu. Arī Lips Tulians neslēpa savu prieku.
   —    Apcietināts? — noburkšķēja Parabellums.
   Pieradis pie Parabelluma telegramu stila, Lips Tulians
   saprata jautājumu pareizi:
   —    Vakar. Iznācu tieši no dzīvokļa, kad man uzklupa. Vienu gan sašāvu, cerams, uz visiem laikiem.
   —     Piekauts?
   —    Un kā vēl! — Lips Tulians pagrieza seju tā, ka kļuva redzami zilumi un asins izplūdumi. — Pats Rēguss pagodināja. Bet es ne pušplēsta vārda. Astoņas stundas ņēmās.
   —    Tikai. Tev palaimējās.
   —      No manis taču neko lielu šā vai tā nevarēja uzzināt. Ne tā kā no tevis. Cerams, par naudu neesi izpļāpājis?
   —     Par naudu nekā nezinu.
   —     Tā ari vajadzēja. Un kā īstenībā? Vai izdevās nogādāt? Mēs tā bažījāmies.
   —    Par naudu nekā nezinu, — iespītējās Parabellums.
   Lips Tulians saprotoši pamāja. Uz pirkstgaliem pie­gāja pie durvīm. Viņā pusē nedzirdēja nekā aizdomīga.
   —     Uzrauga nav, var droši, — Lips Tulians mierināja Parabellumu. — Tas jau pareizi, ka runāšana sudrabs, bet klusēšana zelts. Taču no manis tev nekas nav jāslēpj. Robis bija mani norīkojis aiztransportēt naudu uz «Odinu» un …
   —     Robis? Nav beigts?
   Lips Tulians nesaprašanā paraustīja plecus:
   —     Kāpēc lai viņš būtu beigts? Pirms manas apcie­tināšanas mēs vēl spriedām par tevi.
   —     Ko? — Parabellums viss saspringa.
   Lips Tulians klusēja.
   —     Ko? — atkārtoja Parabellums un draudoši tu­vojās.
   —     Neko sevišķu, — izvairīgi atbildēja Lips Tulians. — Minējām, kur tu licis naudu, runājām vēl šo to …
   —    Ko! — pavēlēja Parabellums.
   —     Nu, ja tu gribi dzirdēt, tad lūdzu. Tikai neņem ļaunā, es personīgi tam nemaz neticu, pārstāstu vienīgi Roba vārdus. Viņš baidījās, ka tu varbūt nobēdzinājis naudu. Teica arī, ka laikam tu tas nodevējs…
   Tālāk Lips Tulians netika. Pāri lūpām izrāvās tikai gārdzoņa, jo kalēja rokas žņaudza viņam kaklu ciet, purināja kā ogļu maisu. Trakās dusmās Parabelluma seja bija kļuvusi zili sarkana, it kā viņš pats smaktu nost. Nez kā būtu izgājis Lipam Tulianam, ja nebūtu atsteidzies uzraugs. Atslēgu žvadzoņa atgrieza Parabel­lumu pie pilna prāta. Tikai tagad apjēdzis, ko dara, viņš apjucis atlaida savu upuri. Uzraugam ienākot, Lips Tu­lians ātri aizsedza kaklu, kas glabāja pirkstu nospie­dumus.
   —     Kas te notiek? Dzirdēju tādus kā vaidus.
   —     Nekas, — Lips Tulians pasteidzās atbildēt. — Man kļuva mazliet nelabi.
   Uzraugs izlikās apmierināts ar šo atbildi un atkal aizslēdza durvis. Nelūkodamies kameras biedram acis, Parabellums izgrūda caur zobiem:
   —    Piedod, gandrīz nogalināju tevi. Bet mani saukt par nodevēju neviens nedrīkst! Pat Robis!
   Lips Tulians uzvedās kā īsts draugs. Aizmirsis noda­rīto pārestību, viņš domāja vienīgi par Parabelluma bēdām:
   —     Neuztraucies, es zinu, ka tu uz tādu nelietību ne­esi spējīgs. Bet ko var domāt Robis, ja tu neatbildi uz viņa zīmītēm? Ja negribi, lai tevi tur aizdomās, vajag pateikt skaidri un gaiši. Vislabākais — tūlīt aizrakstīsim Robim, kur tā nauda palikusi. Man zem oderes ir no­glabāts zīda papīrs. Kratot neuzgāja, — atpogājis svār­kus, viņš ņēmās uzplēst kādu vīli.
   Parabellums ilgi domāja, tad strauji izstiepa roku:
   —     Dod šurp!
   Viņš izvilka no apkakles grafīta gabaliņu un sāka zīmēt pirmos burtus, aizklājot ar plaukstu no Lipa Tu­liana. Pēkšņi pielēca kājās un nikni saplosīja papīru sīkās druskās.
   Uz jautājumiem Parabellums todien vairs neatbildēja. Tikai mētājās pa kameru kā zvērs krātiņā un kunkstēja:
   —    Izrauties!… Izrauties no šejienes!… Es viņiem parādīšu!
   6
   .. . Piegājis pie Marienbādes ģērbtuvju peldmeistara, Robis ar nopūtu nolika savu lielo čemodānu zemē. Pa­tiesībā tas bija tukšs, taču, lai vēlāk nemodinātu aizdo­mas, vajadzēja jau tagad izlikties. Vēl vairāk, konspirā­cijas labad Robis tīšu prātu bija ļāvis izlīst uz āru čemodāna vienīgajam saturam — spilgti dzeltenam frotē dvielim.
   —    Man, lūdzu, astoņpadsmito kabīni, — un viņš pa­sniedza biļeti.
   —    Aizņemta. Varbūt kādu citu? — un peldmeistars pabrikšķināja atslēgu saišķi.
   Robis sniedzas pec atslēgas, tad it ka pārdomājis no­slaucīja pieri un teica:
   —    Tāds jau ūdenī nekāpsi. Vispirms der atvēsināties.
   Robis patiešām svīda, jo labu laiku saulgozī bija
   klaiņājis pa pludmali, kamēr galīgi pārliecinājās, ka ne­viens neseko. Paņēmis bufetē pudeli «Sinalko», viņš ap­sēdās pie galdiņa, no kura varēja novērot astoņpadsmito kabīni.
   Ne jau šaubas par Parabellumu bija pamudinājušas Robi atbraukt pēc naudas pirms termiņa. Tam bija citi iemesli. Iespējams taču, ka Federatīvā komiteja piekritīs uzbrukumam cietumam. Un kas lai tad zina, vai izdosies atrast brīvu stundu šim gājienam, vai viņš vispār paliks dzīvs. Bez tam biedri no ostas paziņojuši, ka nedrošo laiku dēļ «Odins» šoreiz ienācis no Zviedrijas bez kra­vas un laikam ātrāk pacels enkuru.
   Lēni sūkdams sājo dzērienu, Robis pretēji savam raksturam kavējās atmiņās. Cik tad pagājis, kopš viņš pēdējo reizi bijis šeit? Knapi nedēļa. Viņš atcerējās, kā Bračka bezbēdīgi trinkšķināja mandolīnu, cik laimīgs jutās Atamans, sadabūjis ledu vīnam, atcerējās Dīnas smaidīgo, pietvīkušo seju, kas daiļumā sacentās ar bal­tajai blūzei piesprausto rozi. Jā, grūti ticēt, ka aiztecē­jušas tikai septiņas dienas, tik daudz šai posmā atgadī­jies. Uzbrukums bankai, nodevība, triju biedru apcieti­nāšana. Maz trūka, ka līdzīgs liktenis būtu piemeklējis arī Atamanu. Vai ekspropriācijas izdošanās spēj atsvērt zaudējumu? Vai bija vērts nest šos upurus? Bija! Un tomēr šī apziņa nemazināja bēdas, kuras nedrīkstēja izrādīt nevienam. Tās varēja apzīmēt diviem vārdiem — Dīna cietumā.
   Smeldzošās pārdomās iegrimis, Robis nepamanīja, ka no astoņpadsmitās kabīnes izgāja korpulenta gaiš­mate.
   —    Vai nevaru jums vēl ko piedāvāt? — bufetes nomātāja balss izrāva Robi no pārdomām.
   —    Paldies! — viņš mehāniski atsaucās un tad pa­manīja, ka kabīnes durvis stāv pusvirus. Ieslēdzies Robis pakāra čemodānu vadzī un ķērās pie darba. Miklais, sakarsētais gaiss, sajaukts ar uzbāzīgu parfīmu, smacēja
   vai nost. Piere atkal norasoja. Toties no cauruma grīdā vilka dzestra strāva.
   Cik varēja saskatīt palsajā pusgaismā, zeme šai vietā bija neskarta. Tas sevišķi neuztrauca — droši vien vējš aizputinājis pēdas. Mitrās smiltis viegli padevās rokām, un drīz vien Robis bija ticis līdz krietnam dziļumam. Šādā bedrē varētu paslēpt vismaz divus naudas maisus. Sajutis pēkšņu nogurumu, Robis atsēdās un atslēja mu­guru pret pāli, stīvi raudzīdamies bedrē. Pāļa ēna, kas krita tieši bedrē, atgādināja milzīgu, meklējošu roku. Viņš pūlējās sev iegalvot, ka nekāda iemesla panikai nav. Jārok tikai dziļāk. Parabellums, kas visu dara pa­matīgi, šoreiz acīm redzot pārcenties. Zobus sakodis, Robis turpināja rakt, piespiezdams sevi ne par ko ne­domāt. Bet arvien neatlaidīgāk iekšēja balss skanēja: «Starp uzbrukumu bankai un Parabelluma apcietināšanu aizritēja tikai trīs stundas, viņam nemaz nebija laika urbties līdz tādam dziļumam.» Tomēr Robis mitējās tikai tad, kad rokas vairs galīgi neklausīja. Kāda nozīme sevi vēl mānīt — naudas nav un nebūs.
   Visu, ko Robis darīja tālāk, nevarēja nosaukt par apzinātu rīcību. Viņš aizbēra bedri, nolika dēļus vietā. Kā jau pienākas katram Marienbādes kūrviesim, devās izpeldēties. Nokļuvis līdz trešajam sēklim, kur aukstie un stiprie viļņi izsita no smadzenēm durno apmātību, viņš atkal spēja sakarīgi domāt.
   Daudz kas tagad rādījās jaunā gaismā. Parabelluma klusēšanu Robis līdz šim bija attaisnojis ar raksturu, nu tā pagalam neattaisnojama. Reiz kaut kas misējies — un par to diemžēl vairs nav šaubu, — Parabelluma pienākums bija nekavējoties ziņot.
   īsu mirkli Robim iešāvās prātā Atamana izteiktās aizdomas, tomēr viņš tūdaļ atgaiņāja tās. Kaut gan paš­reizējos apstākļos iespēja, ka Parabellums nobēdzinājis naudu sev, būtu visticamākais un vienīgais loģiskais iz­skaidrojums, viņā viss saslējās pret šādu slēdzienu. Bet kāpēc tas klusēja? Sakari ar cietumu taču nebija pār­traukti, arī Dīna šorīt atsūtījusi vēstuli. Vai tiešām Para­bellums baidījās rakstīt? . .. Atlika tikai ticēt kādai mīklai. Tas tomēr vieglāk, nekā neticēt biedram, ar kuru ne vienu gadu vien esi cīnījies plecu pie pleca, kura
   pašaizliedzību pierādījusi tāda varonīga epizode kā jūras brauciens no Ģentes uz Rīgu. Bet, cik garš, tik plats. Ja pastāv mīkla, tad to atrisināt var vienīgi Parabellums. Vēl viens iemesls atbrīvot viņu.

   1
   Saule nežēlīgi svilināja, un pilieni, kas no ūdens- vedēja mucas krita uz sakarsētajiem akmeņiem, tūdaļ ar šņākoņu iztvaikoja. Taču Robis nepalēnināja soli. Norausis sviedrus, steidzās tālāk — viņu gaidīja Fede­ratīvajā komitejā.
   Tas bija kokzāģētavu rajons. Arvien biežāk pretī pa­gadījās ar dēļu grēdām piekrautas ores, kuras vilka smagie Brabantes zirgi. Kādu laiku skatu uz Sarkan- daugavu aizsedza «Provodņika» varenie korpusi, tad skatienam pavērās arī pati upe. No tālienes šķita, ka upi klāj rūsgana sega, tikai retumis starp nebeidzama­jiem plostiem pavīdēja brīvs ūdens, līdzīgi ledū cirstam āliņģim. Basu kāju nobradātajā krastmalas zālītē pus­ducis zēnu — viņus par dažām kapeikām nodarbināja Pārupa veļas mazgātava — skaloja, izgrieza un izžāva uz mauriņa palagus. Ieraudzījuši divus puikas, kuri, iz­veicīgi lēkādami no plosta uz plostu, aicināja pievieno­ties, mazie darba rūķi, no kuriem neviens neizskatījās vecāks par divpadsmit, nespēja pretoties kārdinājumam. Pēc brīža viņu draiskās balsis jau pārskanēja gateru griezīgo troksni. Kā jau parasts pēdējā laikā, spēlēja nevis «policistus un laupītājus», nevis «krievus un japā­ņus», bet knēveļi pārvērtās kaujiniekos, kas apkaroja kazakus. Rotaļu pārtrauca ass svilpiens — sardzē atstā­tais skuķēns bija pamanījis Pārupa firmas dzelteni la­koto puskarieti. Zēni, cik vien jaudas, metās atpakaļ krastā, tomēr saimnieks bija ievērojis palaidnību. Ļāvis sev atbilstoši tradīcijai noskūpstīt roku, viņš ņēmās izdalīt pļaukas pa labi un pa kreisi.
   Robis neviļus pagausināja soli — šī bērniem noda­rītā pārestība viņam īpaši smeldza. Bet, lai cik derdzīga aina sagūstīja uzmanību, Roba ievingrinātā acs tūdaļ saskatīja, ka viņš šeit nav vienīgais novērotājs. Vēl pirms brīža Robis bija redzējis svešo soļojam aizmugurē, tagad tas stāvēja tepat blakām. Roka ieslīdēja bikšu kabatā, bet tad viņš pazina kuplas, gaišas bārdas ietverto, īsti krievisko seju ar labsirdīgajiem vaibstiem un sapņotāja acīm.
   —     Maksim! Ko es redzu! Tu Rīgā! — Robis piestei­dzās klāt un ņēmās kratīt roku cīņas biedram, ar kuru pēdējo reizi bija ticies Pēterburgā pie Krasina.
   Maksims bija viens no izcilākajiem vairumnieku frakcijas kaujiniekiem, lai arī pēc izskata viņu varēja noturēt drīzāk par svētbilžu gleznotāju.
   —    To noliegt būtu grūti… Jau turpat divus mēne­šus. Apjautājos par tevi, uzzināju, ka vēl neesi nolicis karoti, un nopriecājos. Vairāk no manis nedrīkst pra­sīt — darba līdz kaklam… Pēc nedēļas es jau atradīšos .citas upes krastā, — un Maksims ar melanholisku ska­tienu atvadījās no Sarkandaugavas. — Pārsviež uz Kau­kāzu. Godīgi runājot, žēl šķirties no Rīgas — labi zēni, ar tādiem nepazudīsi… Bet ko tur darīt, tāds jau pro­fesionāla revolucionāra mūžs.
   —    Jā, viegli nav, it īpaši mums, kaujiniekiem, — Robis caur zobiem izgrūda.
   —    Palīgā! Ļautiņi mīļie, palīgā! — pēkšņi atskanēja izmisīgs kliedziens un tūdaļ pārvērtās apslāpētā gār- dzienā.
   Turot revolveri šaušanas gatavībā, Robis ar kāju at­stūma veikala durvis vaļā. Gaismas strēles, krizdamas caur nolaistajām žalūzijām, ļāva saskatīt iebrucējus. Viens ar labo roku spieda tirgotāja galvu pie letes, ar kreiso žņaudza tā kaklu. Otrais drudžainā steigā pārbēra kases saturu savās kabatās.
   Pēc īsas cīņas kaujinieki atbruņoja pārsteigtos lau­pītājus.
   —    Cietumā viņus vajag bāzt, šitos nolādētos, pa­kārt! — tikko atguvis elpu, kliedza veikalnieks. — Sau­cas sociālisti, bet staigā apkārt laupīdami!
   —     Mēs esam anarhisti!
   —    Vai jums ir partijas atļauja izdarīt ekspropriā­ciju? — Robis naivi jautāja.
   Viņam atbildēja ņirdzīgi smiekli.
   —   Ar tādiem tikai viena valoda, — un Maksims atkal pacēla ieroci. — Atdodiet naudu īpašniekam un pazūdiet!
   Kad, veikalnieka svētības pavadīti, viņi devās tālāk, Robis rūgti piezīmēja:
   —    Tādi gadījumi visvairāk kaitē mūsu kustībai. Mēs cenšamies nevienam nedarīt pāri, nesen pat atlīdzinājām ormanim par ielas sadursmē nošautu zirgu, kaut gan — pats zini — liekas naudas mums nav. Bet tad nāk šie tipi un izjauc visu …
   —   Kas tiesa, tas tiesa. Revolūciju var taisīt tikai tāds, kam rokas tīras.
   Federatīvā komiteja, kura bija spiesta bieži vien mai­nīt konspiratīvos dzīvokļus, šoreiz pulcējās garā, zemā ēkā, kurā kādreiz bija mitinājies «Provodņika» staļļu pārzinis. Noblēdījis prāvu summu uz lopbarības pirku­miem, viņš nodibināja savu transporta uzņēmumu. Ku­čieri un līdzbraucēji aizņēma mansardes istabiņas tepat staļļu augšā, pats īpašnieks bija pārcēlies uz lepnāku kvartālu un, kā jau kārklu vācietim pienākas, dzīvoja Forburgā, iepretī Ķeizardārzam.
   Piesaulē uz lieveņa sēdēja večuks un drāza no koka riekstkodi. Nevienam nebūtu iešāvies prātā, ka viņš ap­sargā sapulci.
   —    Vai kungiem kas pārvadājams? — večuks apvai­cājās, neatraudamies no darba.
   —    Jā, uz Palīdzības ielu! — teica Robis saskaņā ar paroli.
   —    Tad jāpalīdz vien būs, — večuks viltīgi piemiedza aci, tad pārmetoši piebilda: — Nokavējāt, biedri. Ejiet vien pa trepēm augšā un pa kreisi.
   Sarga norādījums šoreiz izrādījās pilnīgi lieks, jo, kāpjot pa krēslainajām kāpnēm, kuru sapuvušās margas vietumis bija aizstātas ar resnu, pītu tauvu, jau varēja sadzirdēt uzbudinātus saucienus.
   —    Ir gan konspirācija! — Robis nosodoši nomurmi­nāja, bet tad sarāvās, pazinis Atamana balsi.
   —    Velns parāvis! Kas tad galu galā svarīgāks — dzīvi cilvēki, mūsu cīņas biedri, vai kaut kādi apsvē­rumi?! Kā es varu rīt iziet kaujā, ja zinu, ka citi manis dēļ i pirkstu nepakustinās? . <.
   —    Tā ir demagoģija, Ataman, — mazliet klusāka, bet tikpat satraukta balss cirta pretī. — Mums nav tie­sību četru biedru dēļ likt uz spēli daudzu citu dzīvības. Dotajos apstākļos uzbrukums cietumam būtu taktiski neattaisnots …
   —     Frāzes, tikai frāzes! Bet kur paliek darbi? Un vēl saucas revolucionāri! Gļēvuļi jūs esat, vairāk nekas! Nožēloju, ka esmu ar jums sapinies!
   —     Neviens tevi netur.
   —     Labi, ka paši to pateicāt!
   Durvis atsprāga, izverdot sīvu dūmu mutuli, kas ietina Atamanu. Likās, viņš burtiski kūpēja no dusmām. Robis satvēra viņu:
   —    Ataman, apdomā, ko tu dari!
   —     Nav ko domāt! Ar šiem izlīdzējiem mums nav pa ceļam! Ejam, Robi, mēs ar tevi, paldies dievam, esam vīri! Gan jau paši izrausim viņus no cietuma.
   —    Komitejas biedriem taču taisnība, — Robis samie­rinoši teica.
   Atamans neatbildēja. Tikai uzlūkoja, it kā redzētu Robi pirmo un pēdējo reizi, tad ar niknu kustību norāva drauga roku no sava pleca un smagiem soļiem kāpa lejā.
   Robis apzinājās, ka taisnība ir viņa pusē, un tomēr Atamans — sakostiem zobiem, nobālušu seju, kurā jo asi liesmoja nesenajā kritienā gūtās rētas, — labu bridi stāvēja acu priekšā. Ieejot istabā, Robis tikko neieskrēja ar galvu slīpajos griestos. Izslieties pilnā augumā varēja vienīgi telpas vidū, bet to aizņēma ovāls galds, ap kuru sēdēja apspriedes dalībnieki. Viens no tiem pašlaik bija uzrausies kājās un ar dūri uzsita uz galda:
   —    Tas ir avantūrisms! Tādiem dēkaiņiem nav vietas partijas rindās!
   —     Mierīgi, mierīgi, — apsauca Mauriņš. — Ja arī mēs ļausim sevi ietekmēt personīgam aizvainojumam, nekur netiksim. Izsvērsim vēlreiz visus par un pret.. . Nu, saki tu, biedri Maksim, — cik apbruņotu cilvēku varētu dot krievu vairumnieki?
   —    Maz. Un konkrēti šai gadījumā nedošu nevienu — uzbrukums cietumam vairs nav sīka sadursme, kādas atsevišķas grupas izcīna katru dienu. Tā būtu īsta kauja, kas pa spēkam tikai lielai, saliedētai vienībai.
   —    Tātad pagaidām atteiksimies, — Mauriņš secināja. — Mēs zinām, ka katram riskam jābūt attaisnotam. Šoreiz sakāve nozīmētu nevis atsevišķu neveiksmi, bet daudz vairāk. Desmitiem tūkstošu svārstīgo zaudētu ticību revolūcijas spēkiem. Es, protams, negribu teikt, ka šis lēmums pieņemts uz visiem laikiem. Ja grozīsies apstākļi, var grozīties arī mūsu nostādne. Patlaban pats svarīgā­kais — atgūt nokavēto, vairot kaujinieku rindas, padarīt tos par īstu revolūcijas armiju … Un tagad par Atamanu.
   —    Es jau teicu — tādiem nav vietas mūsu vidū, — sacīja pirmītējais runātājs šoreiz jau rāmākā balsī.
   —     Baidos, ka mēs viņu tik un tā vairs neredzēsim,— piezīmēja Robis klusi, kā runājot ar sevi.
   —    Un tad?
   —     Būsim pazaudējuši lielisku cilvēku, — Robis tur­pināja. — Atzīstu, viņš šodien bija pārāk ass, bet tam var atrast attaisnojumu. Ja cietumā ieslodzīts mīļotais cilvēks . . .
   —    Nevaru piekrist. Es arī nupat kā no turienes. Ja viņiem vēl draudētu nāves sods … — tālākos vārdus noslāpēja mokoša klepus lēkme. Runātājs, kuram ilgstošs ieslodzījums bija galīgi sagandējis plaušas, velti centās atgūt elpu. Dzeltenīgo pieri pārklāja sviedru lāses.
   —    Vai tad tiešām nevar izbeigt smēķēšanu?! — Mak­sims iesaucās un ar īkšķi izspieda pelnu traukā tikko aizkūpināto papirosu. — Tu runā muļķības, Robi! Kas tas par lielisku biedru, kas neprot pakļaut personīgās tieksmes vispārības interesēm? Kamēr tavs Atamans ne­būs izlauzies līdz šai vienkāršai atziņai, no viņa vairāk ļaunuma nekā labuma!
   2
   Ganību dambis bija ļaužu pilns. Gandrīz nebeidzamā straumē no darba nāca vīri. Tikai tagad šaurajās šķērs­ielās, kuras veidoja sadugušas koka mājeles, sākās īsta rosme. Retais devās tieši uz mājām, vairākums sastājās pulciņos un pārsprieda dienas notikumus. Taupīdamas dārgo petroleju, sievas ar saviem šuvekļiem pārvietojās uz āru, kur vēl pietika gaismas. Dažas steidzās novākt izžauto veļu, citas, notupušās uz lieveņa, mizoja kar­tupeļus.
   Bet Atamans nevienu neredzēja. Ap viņu bija liels tukšums. Atšķelts no biedriem, viens — kas var būt vēl ļaunāks? Vārdu pa vārdam viņš izmisīgi atsauca atmiņā visu, ko pats bija teicis, visu, kas viņam bija teikts. Nē, viņš sev nevarēja neko pārmest! Saudzīgākus vārdus šie ļautiņi, kas to vien zināja kā spriedelēt, nebija pelnījuši. Sāpēja viens — ka ar tiem sadziedājies Robis. Nez kāpēc prātā atausa bērnības ainas, diena, kad viņš bija ierau­dzījis tēvu īstā gaismā. Līdz šim Atamans to bija uzska­tījis par smagāko dienu savā mūžā, bet nupat notikušais šķita vēl divkārt grūtāks. Pazaudēt draugu! Draugu? Jāsmejas! īsts draugs nerīkotos tā kā Robis, īstam drau­gam būtu tikai vienas rūpes — kā atbrīvot Dīnu. Bet vai Robis to maz grib?
   Atamana smagie soļi kļuva arvien ātrāki, pamazām pārvērtās skrējienā. Viņš skrēja uz priekšu, grūstīdams garāmgājējus, klupdams pār akmeņiem, skrēja uz priekšu kā cilvēks, kuru trenc akls niknums. Bet pašam Atama- nam izlikās, ka viņš tagad pēkšņi kļuvis redzīgs. Nu viņš beidzot sapratis to, ko pirms tam tikai nojauta. Tas ir vienīgais izskaidrojums Roba rīcībai! Viņš mīl Dīnu un, reiz nav tikusi pašam, nenovēl arī citam. Tāpēc tīšām izraudzīja Dīnu visbīstamākajam uzdevumam bankas ekspropriācijā. Un tagad, kad beidzot panācis savu, pro­tams, nepakustinās ne pirkstu, lai viņu atbrīvotu!
   Tukšums pamazām sāka izgaist. Atamans nekā ne­bija zaudējis, izņemot viltus biedrus. Un pasaulē taču nedzīvo tikai Robis vien. Iztiks bez viņa, iztiks bez Fede­ratīvās komitejas. Velns ar viņiem! Ir vēl īsti biedri, ir Bračka, Brašais, desmitiem citu, kas nepametīs draugus nelaimē!
   Pie Kuzņecova fabrikas patrulēja gorodovoji, caur vārtu spraugu redzēja strādnieku baru ielencam kādu kungu, pēc lepnā apģērba spriežot, direktoru. Atamans iegriezās šaurā šķērsielā, pa kuru tikko nomanāma vēja pūsma dzenāja kvēpus. Te žogā jābūt caurumam, bet Atamanam trūka pacietības to sameklēt. Atkāpās dažus soļus lēcienam un jau atradās viņā pusē. Līdz ceham, kur strādāja Bračka, nācās laipot gar atkritumu bedrēm un lūžņu kaudzēm.
   Atamans sastapa Bračku tieši tajā brīdī, kad tas kopā ar biedriem devās uz vārtu pusi. Ieraudzījis draugu, Bračka skriešus steidzās pretī:
   —    Nu, vai zin, brālīt, tev gan ir labs deguns! Kā tu zināji, ka nupat kā pieteicām streiku? Saki, — kas par lietu? Kad vazosim vaļā!
   —    Jāatbrīvo no cietuma Grietiņa un pārējie. Esi ar mieru?
   —    Atradis, kam jautāt, saproties … Sen jau vaja­dzēja!
   Spējā prieka uzplūdumā Atamans satvēra Bračkas roku:
   —     Bračkiņ, tu tomēr esi īsts vīrs.
   Bračka vispār bija atsaucīgs pret uzslavu, un dzirdēt tādu no Atamana divkārt patīkami.
   —    Uz mani var paļauties, — viņš teica, tad apvai­cājās:
   —    Un kā ar kaujas plānu, vai Robis jau izstrādājis?
   —    Robis ir bāba, pie velna viņu!
   —    Nu, vai zin… Te kaut kas neštimmē.
   —    Es šodien viens pats izplēsos ar visu Federatīvo komiteju, bet šis man vēl uzklupa.
   —    Tad jau, saproties, sanāk, ka visi ir pret. Tikai mēs ar tevi par, — Bračka nostiepa.
   —    Un kas par to? — Atamans izaicinoši jautāja. — Iztiksim bez viņiem! Ja esi gājējs, labi, ja nē — saki skaidri un gaiši, — un viņš pagriezās uz iešanu.
   Bračka apjukumā sekoja viņam, tomēr netālu no vārtiem apstājās:
   —     Klau, Ataman, man tā lieta nepatīk. Robis, zin, mums galu galā ir galvenais. Kā nu tā pēkšņi bez viņa? Gan viņš zina, ko dara. Lai dod komandu, tad es pir­mais! Zin, Ataman, tu nedusmojies, bet… — Bračka panāca Atamanu un lūdzoši satvēra aiz elkoņa.
   —     Nost no ceļa, citādi gāzīšu!
   Bračka izbrīnā atlēca atpakaļ.
   Atamans viens pats devās tālāk. Viņš bija sapratis, ka tādu pašu atbildi dzirdēs arī no pārējiem, un tomēr nespēja griezties atpakaļ. Viņu nevadīja vairs pārliecība par savu taisnību, tikai spīts. Par spīti Federatīvajai ko­mitejai, par spīti Robim, par spīti Bračkam, par spīti visiem, — viņš atbrīvos Dīnu, kaut to vajadzētu darīt gluži vienam!
   3
   «Sveiki, biedrenīt! Redzēju, ka tevi veda pa pagalmu, un pēc tam vairs nebija grūti uzzināt, kādā kamerā atrodies. Priekš tam jau mums arī cietumā pastāv orga­nizācija. Citādi mums te būtu tāda suņa dzīve, ka ātri vien paceltu ķepas gaisā. Biedrenei, kura tev pirtī iedeva šo šrifti, vari pilnīgi uzticēties. Viņa ir jūsu korpusa pastniece un piegādās man tavu atbildi. Parabellums sēž tagad kopā ar Lipu Tulianu, tu varētu aizrakstīt. Kad izlasīsi, iznīcini. To es tev saku tāpēc, ka tu pirmo reizi cietumā. Runā, ka tikai tie pirmie desmit gadi tie grūtākie. Bet tik ilgi mums ar tevi nebūs nosēdēt. Gan biedri mūs atbrīvos ātrāk. Tikai nevajag izsamist — un galvu augšā. Cīņai sveiks! Zibens.»
   Izlasījusi vēstuli, Dīna paklausīgi saplēsa to, bet, kur likt, tā arī nezināja. Pēc ilgas domāšanas nolēma ziedot savu pēdējo maizes gabaliņu un iemīcīja tajā papīrīšus, lai vēlāk izmestu. No Zibeņa zīmītes kļuva kaut kā gai­šāk un vieglāk. Un vispār ieslodzījums nav nemaz tik šausmīgs, kā kādreiz likās. Viņa atcerējās, ar kādiem drebuļiem bija raudzījušies Lježas cietuma restotajos logos. Toreiz šķita, ka tur nokļūt nozīmē būt dzīvi apraktam. Nu izrādījās, ka aina nemaz nav tik drūma un bezcerīga. Arī te pastāv kolektīvs. Pirtī un pastaigas laikā viņa satiekas ar biedrenēm, slepenais pasts dod iespēju sazināties ar citām kamerām, ar vaļu.
   Tiesa, viņa dzīvo cietumā, tomēr dzīvo. Tiesa, viņa atrodas nebrīvē, bet arī šeit ir un paliek cīnītāja. Pavi­sam nesen Dīna uzskatīja uzbrukumu bankai par savām īstajām kristībām, kas deva tiesību nostāties kā līdzīgai blakus tādiem neikdienišķiem cilvēkiem kā Robis un Atamans. Toreiz viņa nenojauta, ka smagākais, ka īstā pārbaude — apcietināšana, pratināšana, nebrīve — vēl priekšā. Tagad ari tā godam izturēta. Vēl pirms dažām dienām Dīna, iespējams, būtu ar to lepojusies, šodien uzskata par dabisku, ka slepenpolicijā nekā nav pateikusi. Ne velti mēdz teikt, ka cilvēks aug līdzi grū­tumiem.
   Protams, nav jau viegli — trūkst brīvības, drūzmaino ielu, zaļo dārzu, pa kuriem pastaigājas pārīši, šujmašīnas darbīgā trokšņa, bet visvairāk — Atamana, trūkst tā, ka brīžiem viņa ar zobiem iekožas spilvenā.
   4
   . . . Parabellums gulēja uz kojas un stīvi raudzījās restotajā debesī. Ne uz mirkli neaizvēra acis, tomēr ne­pamanīja, ka tā kļuva Violeta, arvien tumšāka, kamēr melnajos četrstūros jau iemirdzējās zvaigznes. Gāja stundas, zvaigznes pamazām pārvietojās no kvadrāta uz kvadrātu, augstāk kāpa austošā rīta pelēkā švīka — Parabellums nepakustējās. Kad atnesa brokastis, Para­bellums pat nepagrieza galvu. Tikai ap pusdienas laiku negaidot ierunājās:
   —     Klausies!
   Lips Tulians neticēja savām ausīm. Jau gandrīz dien­nakti Parabellums nebija nekā teicis, nedz atbildējis uz jautājumiem, varēja rasties iespaids, ka viņš vispār zau­dējis valodu. Lips Tulians pienāca tuvāk un apsēdās uz kojas malas.
   —    Jābēg! Tev arī! — pēc ilgas klusēšanas Parabel­luma balss skanēja vēl dobjāk, tāpēc Lips Tulians pir­majā brīdī īsti nesaprata šo vārdu jēgu.
   Bet Parabellums nemaz nesagaidīja atbildi. Šis lē­mums bija piedzimis tādās mokās, ka šķita negrozāms. Tikpat negrozāms kā izdarītā kļūda.
   Kā jau Robis bija paredzējis, manevrs ar papīriem piebāzto maisu, aizvilinādams Rēgusu pa nepareizām pē­dām, ļāva Parabellumam netraucēti iznest naudu no bankas un nokļūt Marienbādē. Līdz šim brīdim viss gāja gludi. Kad Parabellums, galīgi nosvīdis savos melnajos vadmalas svārkos, izlīda no meža un ieraudzīja savā priekšā pludmali, viņš atlaidās, lai atvilktu elpu un atgūtu cilvēcisku izskatu.
   Parabellums gulēja starp diviem krūmiem. Netālu stiepās peldiestādes mugurfasāde. Vietām smiltis bija ne tikai aizsegušas pāļus, bet uzkāpušas pat līdz ka­bīņu rombveidīgajiem lodziņiem, pret kuriem berzās vējā locītie vītola zari. Pa kreisi viļņoja jūra. Bet ska­tienu tūdaļ saistīja kas cits — zaldātu zaļganie formas tērpi. Vesels vads. Slēgtā ierindā tie pa pludmali nāca tieši šurp, soļu rakstā līgojās durkļi. Pretī peldiestādei, paklausot oficiera komandai, zaldāti izvērtās vienrindas līnijā un skriešus devās pa liedagu uz augšu.
   Tagad nebija laika domāt. Mesties bēgt vairs neva­rēja, jāpaslēpjas. Parabellums ielīda dziļāk krūmos un blīvajā smilšu valnī pamanīja šauru spraugu starp diviem pāļiem. Acīm redzot tā izveidojusies pavisam nesen, vēja virzienam mainoties. Nākošajā mirklī viņš jau atradās zem peldiestādes un ar drudžainu skubu aizbēra caurumu no iekšpuses. Kādam brīdim viņš nu bija drošībā. Taču šoreiz runa gāja nevis par pašu, bet par viņam uzticēto naudu. Uz astoņpadsmito kabīni ta­gad vairs nelikt. Būs vien jāatstāj kaut kur šeit. Pil­nīgi izslēgts, ka viņu kāds būtu ievērojis — krūmi bija pietiekami kupli, lai noslēptu katru kustību.
   četrrāpus Parabellums devās uz priekšu. Atrast Roba norādīto vietu — tieši zem astoņpadsmitās kabī­nes, kurā viņš nekad netika bijis, — nedrīkstēja pat cerēt. Toties Parabellums uzgāja citu viegli iegaumē­jamu orientieri — pāli ar nolobītu mizu. Pārliecinājies, ka tuvumā cita tāda nav, viņš nometa melno katliņu un svārkus un ķērās pie darba. Ieracis naudu, Parabel­lums rūpīgi aizmēza pēdas un atlaidās blakām. Viņš bija caur un cauri slapjš, jo apziņa, ka apkārt ložņā zaldāti, negribot bija likusi paātrināt kustības. Tikai tagad Parabellums saprata, ka steigties nav bijis ne­kādas nepieciešamības — šā vai tā viņam jāpaliek slēp­tuvē. Ja nāktos atbildēt tikai par sevi, viņš vēl mēģi­nātu naktī izsisties. Bet patlaban vissvarīgākais sveikā nokļūt līdz Robim un paziņot, kur noglabāta nauda. Tātad riskēt būtu noziegums. Viņš te paliks dienu, di­vas, tik ilgi, kamēr zaldātiem neapniks.
   Pabāzis zem galvas salocītos svārkus, uzlicis uz acīm katliņu, Parabellums centās aizmigt, bet kaut kas traucēja. Pagāja kāds laiciņš, iekams viņš aptvēra iemeslu. Līdz viņam nonāca dažādi trokšņi — basu kāju plikšķēšana, atslēgu skrapstoņa, glāžu šķindoņa bufetē. Nedzirdēja vienīgi zaldātu balsis, ieroču žvadzoņu, ofi­cieru pavēles. Savādi. Parabellums aizrāpās līdz aizbēr­tajai spraugai un izurba smiltīs šķirbu. Caur zaru tī­mekli viņš ieraudzīja piramīdā saslietas šautenes, gar kurām pastaigājās vientuļš sargs. Paplašinājis caurumu, saskatīja arī kaudzēs saliktās uniformas. Tas nu gan it nemaz neatgādināja cilvēka medības.
   Zaldātiņi peldējās, — ko citu varēja darīt bez drē­bēm un ieročiem .. .
   Tagad bija iespēja izpildīt Roba tiešos norādījumus. Vajadzēja tikai uzmanīgi izlīst ārā un doties uz astoņ­padsmito kabīni. Izrakt un pārvietot naudu arī nebūs grūti. Bet vai tam kāda liela jēga? Tikpat labi pats Robis varēs šeit pagrīdē aizrāpot šos dažus liekos so­ļus no astoņpadsmitās kabīnes līdz noplicinātajam pā­lim. Tātad jālaižas lapās, kamēr zaldāti nav atgriezu­šies. Ātrāk jāpaziņo Robim, kurā vietā nauda noslēpta, tad viss būs kārtībā.
   Viss būtu bijis kārtībā, ja ne iekrišana stacijā. Ta­gad viņš ir vienīgais zinātājs. Aizrakstīt Robim? Bet zīmīti taču varēja pārķert ienaidnieki. Parabellums pats bija redzējis, kā Fausts atšifrē slepenu dokumentu. Kur teikts, ka Rēgusam nav tāda speciālista? Un pat labā­kajā gadījumā vēstule tomēr ies caur daudzām rokām. Arī starp savējiem var gadīties kāds, kas neprot turēt mēli aiz zobiem. Viņš visam mūžam dabūjis bargu mā­cību, toreiz, kad pie pirmā bēgšanas mēģinājuma uzti­cējies biedram un ticis nodots. Lai cik Parabellums lau­zīja galvu, tomēr nespēja izgudrot tekstu, kas nedotu arī citiem mājienu par naudas slēptuves vietu.
   Jā, stāvoklis patiešām drausmīgs. Jo vairāk tāpēc, ka arī klusēt nedrīkst — tuvojas taču «Odina» atieša­nas diena. Varbūt Robis jau velti izmeklējies zem astoņpadsmitās kabīnes. Skaidrs, ka arī Robis, vienī­gais cilvēks, kuram Parabellums uzticējās bez ierobe­žojuma, tagad viņu tur par zagli un nodevēju. Šī doma bija nepanesama, tā sagādāja gandrīz vai fiziskas sā­pes. Bet arī šīs sāpes viņš būtu gatavs paciest, ja vien zinātu naudu atrodamies drošās rokās. Nauda nozīmē vintenes, bez tām sacelšanās jau iepriekš lemta sakā­vei, bez tām neizmainīt darba tautas likteni. Apstākļi tā iegrozījušies, ka no viņa, vienīgi viņa atkarīgs, vai tūkstošu tūkstošiem kādreiz izdosies gūt brīvību un cil­vēcisku dzīvi. Uz viņa pleciem gulst milzīga atbildība. Parabellumam likās, ka visa viņa cīnītāja pagātne — aģitācija Liepmuižā, katorga, partijas darbs Rīgā, kau­jinieka gaitas — zaudētu katru nozīmi, ja viņš neiztu­rēs šo pārbaudījumu, ja viņam uzticētā nauda neieliks ieročus revolūcijas rokās.
   Tomēr rakstīti Nē! Reiz nospriedis, Parabellums stūrgalvīgi turējās pie nospraustā ceļa un neatkāpās ne par matu. Bet šis ceļš bija strupceļš, jo atsitās pret cietuma mūriem. Tātad jāizkļūst no šiem mūriem, jā­bēg! Lūk, līdz kādam negrozāmam lēmumam bija izur­bies Parabellums savās mokošajās pārdomās …
   Vai brīnums, ka Lips Tulians, kas nestādījās priekšā, ko pārdzīvoja Parabellums, uzskatīja šo priekšlikumu par murgojumu?
   —    Tu laikam nezini, ko saki, — viņš iekaisa. — Cie­tums pastāv jau gadiem, bet nav vēl dzirdēts, ka no še­jienes kādam būtu izdevies izmukt.
   —    Mums jāizdodas, — Parabelluma tonis necieta iebildumus.
   —    Korpusā ir trīs uzraugi, katrā stāvā viens, bez tam sargs pie durvīm. Teiksim, naktī ne visi ir uz vie­tas, bet neaizmirsti sargus pie vārtiem un zaldātus.
   —    Negribi, laidīšos viens.
   To nu atkal Lips Tulians nevēlējās. Tāpēc pasteidzās nomierināt biedru:
   —    Ko tu piesienies? Es tev palīdzēšu, tikai pasaki, kā domā to izdarīt.
   īsti labi to pats Parabellums nezināja. Viņš zināja tikai vienu — katrā ziņā jāizkļūst brīvē, tāpēc visvai­rāk paļāvās uz laimi. Joprojām neuzlūkodams Lipu Tu­lianu, Parabellums izklāstīja savu plānu:
   —    Nav pirmoreiz. Naktī gaiļi lejā sit kārtis. Dau­zām pie durvīm. Atnāk viens, es viņam virsū, tu sasien, atņem ieroci, ieslēdzam kamerā. Mēs lejā, tiekam galā ar pārējiem gaiļiem, pārģērbjamies, prom uz vārtiem. Nolaižam no kājām sargus un tad katrs uz savu pusi. Ar mieru?
   —    Tev viegli runāt, bet kur es palikšu? Man Rīgā nav kur paslēpties, savā dzīvoklī nedrīkstu rādīties.
   —     Iesim uz komūnu. Gan Robis izdomās, ko tālāk.
   —    Tad es esmu ar mieru, — beidzot piekrita Lips Tulians. — Tev tikai nāksies sīki aprakstīt, kur tā ko­mūna atrodas, lai es tumsā neapmaldītos.
   5
   .. . Cietuma priekšnieks Ludvigs pacēla roku, lai pieklauvētu. Nav diez cik patīkami klauvēt pie sava kabineta durvīm, bet ko lai dara? Viņš bija pietiekami gudrs cilvēks, lai saprastu, ka īstais saimnieks šeit ta­gad Ļihejevs.
   —    Jūs mani aicinājāt? — Ludvigs vaicāja Ļiheje­vam, kas plati sēdēja viņa krēslā, aiz viņa rakstām­galda.
   —    Jā, piesēdiet, lūdzu, — vēlīgi teica Ļihejevs. — Vajadzēs pārvest Dīnu Pūrmali uz vieninieku kor­pusu.
   —     Ko jūs teicāt? Vai es pareizi dzirdēju?
   —    Pilnīgi pareizi. Dodiet rīkojumu, lai viņai ierāda kameru tai pašā stāvā, kur atrodas bankas uzbru­kuma dalībnieki, — jau mazliet nepacietīgi atkārtoja slepenpolicijas priekšnieka palīgs.
   —    Sieviete vīriešu korpusā? Pilnīgi neiespējami! — Ludvigs saslējās. — Tas nevienā reglamentā nav pa­redzēts. Es jums tūlīt parādīšu instrukciju, — un viņš grasījās noņemt no sienas iestikloto priekšrakstu.
   —    Varat nepūlēties, esmu to jau desmitiem reižu pārlasījis .. . Bet Pūrmale tomēr būs jāpārvieto, Rēgusa kungs tā lika.
   Ludvigs kļuva domīgs:
   Varbūt jums labpatiktos paskaidrot iemeslus? To es pagaidam nedrīkstu. Jums jāapmierinās ar apziņu, ka tas ir valsts interesēs.
   —    Nezinu, nezinu.. . Un ja nu pēkšņi ierodas cietuma departamenta inspektors un redz tādu neliku­mību? Līdz šim man padotā iestāde bauda paraugcie- luma slavu.
   —    Slepenpolicija uzņemas visu atbildību, — sva­rīgi paziņoja Ļihejevs. — Bez tam jums drīz būs liku­mīgs pamats. Kuru kairu dienu Livlandē izsludinās karastāvokli. Tad arī Dinai Pūrmalei draudēs nāves sods, un nāvinieku kameras, kā izriet no šīs jūsu in­strukcijas, atrodas vieninieku korpusā.
   —     Nu labi, bet atbildību es no sevis noveļu, — Ludvigs paraustīja plecus, tomēr pie durvīm atcerē­jās: — Un kā tad pati Pūrmale? Viņai tiesības pro­testēt.
   —    Neuztraucieties, lieku galvu ķīlā, ka viņa to ne­darīs. Viņai taču izdevīgi būt tuvāk pie savējiem.
   Tālāk par slieksni Ludvigs netika, jo ceļu aizspros­toja uzraugs:
   —     Priekšnieka kungs, pie jums kāds politiskais.
   —    Atkal?! Vai tiešām vairs miera nebūs?! Par ko tad šis grib sūdzēties?
   —    Nezinu, priekšnieka kungs, saka, esot svarīga runāšana.
   Ludvigs atviegloti nopūtās un pagriezās pret Ļihe- jevu:
   —    Tad jau laikam pie jums.
   Slepenpolicijas priekšnieka palīgs tramīgi pielēca kājās:
   —     Lai dievs nedod! Vai būtu kas mainījies? — viņš nomurmināja. Ieraudzījis Zibeni, savukārt atviegloti noteica: — Nē, šoreiz tomēr pie jums, — un izgāja no kabineta.
   —     Nu, kas tad atkal? — Ludvigs dusmīgi norūca. — Jūs uz kroņa rēķina baro, jums ir jumts virs galvas, par pirti nav jāmaksā, pat pastaigāties ved. Jūs dzīvo­jat kā paradīzē! Bet jūs tikai — sūdzēties un sūdzēties.
   —    Nebūt ne! — atdarinot cietuma priekšnieka iemī­ļoto militāro toni, Zibens pat sasita papēžus. — Atļau­siet vaicāt, — kā šai paradīzē darbojas pasts? Vai pie­nākusi atbilde uz manu iesniegumu?
   —     Ko jūs rakstījāt žandarmērijai? Tieši tā! — arvien
   vēl nemanīdams, ka viņu mēdī, Ludvigs paskaidroja: — No žandarmērijas zvanīja pa telefonu, ka pastā so­ciālistiskās organizācijas adresi nezinot. Pieprasa, lai jūs uzrādot adresi.
   —     Prieks censties! Bet no kurienes lai es to zinu? — Zibens tēloja naivo. — Man nav ne jausmas, vai vispār tāda organizācija maz pastāv un kur tā atrodas. Vai tad nevar pameklēt adrešu galdā?
   —     Mierā! — Ludvigs zaudēja pacietību. — Vai nu jūs esat dumjš, vai mani uzskatāt par ēzeli? — viņš uzbrēca.
   —    Jūs, priekšnieka kungs, to labāk zināsiet. Ko es, nabaga arestants . . .
   —    Ārā!
   —     Prieks censties! — un atvadām Zibens vēlreiz sasita papēžus.
   Soļodams pa pagalmu, Zibens apmierināti smaidīja. Bija izdevies sakaitināt uzpūtīgo cietuma priekšnieku, papildus pabūt svaigā gaisā un, pats galvenais, kādu stundu izrauties no kameras dzīves vienmuļā rituma. Pie ieejas korpusā sākās parastā ceremonija, Zibeņa konvojnieks piezvanīja, sargs, ielaidis apcietināto, vis­pirms rūpīgi aizslēdza durvis, izkratīja viņu no galvas līdz kājām un tikai tad pasauca otrā stāva uzraugu. Gaiteni pašlaik slaucīja tas pats kriminālnoziedznieks, kurš Parabellumam bija nodevis zīmīti. Kad Zibens pagāja garām, viņš, neatliekdams muguru, pačukstēja:
   —     Uz sešdesmito atvests sievišķis. Pūrmale.
   Tikai kamerā Zibens attapās no pārsteiguma. Pirmā izjūta bija prieks — sešdesmitā viennīca atrodas taču šai pašā stāvā, koridora galā, un tagad varēs bez grū­tībām uzturēt sakarus. Zinot, ka turpat blakus sēž veci paziņas, arī Dīnai būs vieglāk ap sirdi. Bet pagāja kāds brīdis, un Zibens kļuva nemierīgs. Kur tad dzirdēts, ka sievieti novieto vīriešu korpusā? To stingri aizliedza cietuma instrukcijas, kuras viņš, izlietodams atsevišķus paragrafus savās sūdzībās, zināja no galvas. Ja nu tās pārkāpa, tad droši vien bija kāds īpaši svarīgs iemesls. Mēģinādams izdibināt šīs dīvainās rīcības motīvus, Zi­bens pēkšņi atcerējās Ļihejevu. Sastapis savu spīdzi­nātāju kancelejā, viņš tam nepiešķīra sevišķas nozī­
   mes — vai tad Rēgusa palīgam maz darīšanu cietumā. Taču tagad Ļihejeva klātbūtne vairs nelikās tīri nejauša. Vai tai kāds sakars ar Dīnas pārvešanu? Uzplijās vi­sādi minējumi, tomēr neviens nederēja . . .
   Vai būtu ticams, ka ievests karastāvoklis un nāves kandidātus novieto vienkopus? Zibens grīni saviebās. Viņš ar gandarījumu atcerējās, kā paša mestā bumba aizraidījusi kazaku sotņas komandieri uz viņpasauli. Tagad nāksies pievienoties, un tas jau daudz nepatī­kamāk. Taču vēl ļaunāk, ka līdzīgs liktenis, acīm redzot, draud Fausta māšelei. Bet grozīt nekā nevar. Tā kā ban­kas uzbrukumā ticis nonāvēts viens policists, cariskā tiesa ar tai piemītošo taisnības izjūtu apvainos slepka­vībā visus dalībniekus bez izņēmuma.
   Lai vai kā, jaunumi jāpaziņo biedriem. Pārliecinā­jies, ka gailis nepastaigājas pa gaiteni, viņš piebungoja pie sienas. Tūdaļ atskanēja signāls: «Klausos.»
   Kaut Zibens nekad nebija redzējis «Telegrāfu», kā pie sevis mēdza dēvēt kaimiņu, viņš par to zināja visu, pat varēja iztēloties ārieni. Kavēdami laiku, viņi klau­vējienu valodā stāstīja viens otram ne vien svarīgas cietuma ziņas, bet arī dažādus sīkumus.
   Nepagāja ne piecas minūtes, un ziņa sasniedza četrdesmit astoto kameru. Parabellums tikai paraustīja plecus. Izbēgt, nodot naudu Roba rokās — lūk, patla­ban vissvarīgākais. Toties Lips Tulians prata spriest plašāk. Izdomājis savu domu līdz galam, viņš nostājās kameras vidū. Gribot negribot Parabellumam nācās pārtraukt pastaigu, jo šaurajā telpā netika garām.
   —    Klausies, Parabellum, mēs divatā nevaram bēgt.
   Parabellums nikni pablenza Lipā Tulianā:
   —     Mēģini tik noraustīties!
   —    Saproti mani pareizi, tādā veidā nekas neiznāks.
   —    Jāiznāk!
   Lips Tulians kāpās atpakaļ — tik draudoša bija Parabelluma izturēšanās.
   —    Ļauj taču izrunāt . . . Man ir cits plāns, daudz labāks! Jo vairāk cilvēku piedalīsies, jo lielākas izre­dzes uz panākumiem. Paķersim līdzi arī Zibeni un Grietiņu. Būs vieglāk tikt galā ar gaiļiem.
   —    Vazāties ar sievieti? Lieka bagāža!
   —     Bet viņai taču arī draud nāves sods, — uzstājās Lips Tulians. — Mēs nedrīkstam viņu pamest.
   —     Lai iet, — Parabellums norūca.
   Lipa Tuliana sejā atplaiksnījās neviltots prieks.

   1
   —     Vai Atamans nav rādījies? — Bračka jautāja, tikko pārkāpis slieksni.
   Robis ar gurdu kustību pašūpoja galvu.
   —     Vai zin, vajadzēja man tomēr skriet viņam to­reiz pakaļ, — Bračka sūrojās. — Nevajadzēja viņu pamest vienu.
   —     Nav tava vaina, kaut gan . . . pareizāk jau būtu bijis. Viņš vēl nez kādus trakumus var pastrādāt.
   —     Klau, Robi, kā būtu, ja es aizkāptu pie Ata­mana? — Bračkas balsī izskanēja tāda kā cerība.
   —     Nekur tu neiesi! Viņš pats sarāvis saites ar mums. Lai nāk pirmais, mēs viņam pakaļ neskriesim.
   —     Te būs jaunā avīze, — paziņoja Līze, iebāzusi galvu pa durvīm. — Es tagad uz bodi, vai ir kādi se­višķi pasūtījumi?
   —     Kā nu ne! Nopērc pāris lielgabalu, — īgni atjo­koja Bračka.
   —     Par daudz prasīts, — Līze pasmaidīja.
   Kopš Zibens ticis pārvests uz cietumu, viņa bija at­kal iemācījusies smaidīt. Ne jau tādēļ, ka iedomājās to kā sevišķi patīkamu vietu. Bet tomēr simtkārt, nē, tūkstoškārt ļaunāk būtu zināt, ka vīrs muzejā. Cietums pieder pie cīņas ikdienas, un viņai nav tiesību gausties vairāk nekā citām sievām un mātēm. Nenokārt galvu, neizsamist palīdzēja arī cerība, ka kuru katru brīdi re­volūcijas liesma var apņemt visu zemi un atbrīvot tos, kas vēl smok aiz biezajiem, apsargātajiem mūriem. Šī cerība jo dienas kļuva stiprāka un taustāmāka, tā iedvesa spēkus gan tiem aiz restēm, gan tiem, kas, atrazdamies brīvībā, tāpat dzīvoja zem spaidiem.
   Lai cik bieži Līze domāja par Zibeni, tomēr neaiz­mirsa, ka viņas apgādībā ir trīs kaujinieki. Gan Robis ēda mazāk nekā jebkad, gan Fausts pat neļāva noslau­cīt putekļus istabā, kur bija iekārtota laboratorija, taču gluži bez maizes neviens nespēja iztikt. Viņa bija at­vērusi durvis, kad Roba spējš sauciens lika atgriezties.
   —    Līze, man no tevis neliels lūgums. Kad būsi iepir­kušies, aizej pie Atamana, apskaties, kā viņam klājas,— Robis centās runāt mierīgi, tomēr komūnas saimniece pamanīja, cik tramīgi viņa pirksti saritināja un atkal atritināja avīzi.
   —     Kas tad noticis?
   —     Nekas, tāpat vien . . .
   Kad saimniece bija aizgājusi, Robis griezās pie Bračkas:
   —    Negribēju velti uztraukt Līzi. Skaties, kas te rakstīts.
   «Vakar nezināmi ļaundari mēģinājuši ielavīties cie­tumā. Sargiem laikā izdevies viņus pamanīt un sacelt trauksmi. Pēc īsas apšaudes viņi bija spiesti bēgt, pa­metot pie mūra pieslietas kāpnes un baltu ķiteli, kādu valkā cietuma priekšnieks.»
   . . . Vai tā bija nojauta vai kas cits — nokāpusi lejā, Līze apstājās un atskatījās. Šaurais pagalms, kas šķīra četrstāvu ielas namu no mazliet zemākās sētas mājas, šodien izlikās sevišķi kluss un mierīgs. Caur puspie­vērto vārtu spraugu ielīda raibs kaķis, apostīja somu, vīlies nošķaudījās un apgūlās piesaulē. Ierastajā vietā, trešā stāva logā, zibsnīja pudele — zīme, ka viss la­bākajā kārtībā.
   Arī uz ielas nekā aizdomīga nepamanīja, tomēr kaut kā nepatika skatiens, ar kādu viņu nomērīja vīrietis, kas kāpņu telpā pētīja tāfeli ar īrnieku uzvārdiem. Veikals atradās uz stūra. Gribējās pēc iespējas ātrāk nokārtot darīšanas, bet, kā par spīti, bodnieka vietā kundes apkalpoja tūļīgs māceklis. Kamēr viņš nocirta no cukura galvas pieprasīto mārciņu, Līzes nervozitāte auga augumā.
   — Vai nevar ātrāk! — viņa skubināja, sagatavojusi naudu.
   Paskatījās pa logu un ieraudzīja policiju.
   Kad viņa izskrēja no veikala, policisti jau bija iebru­kuši pagalmā. Pa galvu pa kaklu Līze apskrēja stūra namu, lai no Marijas ielas puses nokļūtu pie savējiem. Bet, kad viņa, pagalam aizelsusies, atbīdīja žoga dēļus, bija jau par vēlu. Arī iekšējo sētiņu, uz kurieni veda komūnas virtuves trepes, apsargāja policija. Nekavējo­ties jādabū rokā Atamans, viņš noteikti izgudros, kā izvilkt Robi un Bračku no ķezas.
   Līze brīdi mīņājās, nespēdama iedomāties, kur mek­lēt Atamanu, ja viņš nebūs mājās. Rīga ir liela. Tomēr uz vietas palikt nedrīkst, jākustas, jārīkojas, jāatrod. Kad Līze devās ceļā ar ciešu apņemšanos neatgriezties bez Atamana, atskanēja pirmie šāvieni.
   2
   …«Lūk, kāpēc patlaban nevaram cerēt uz šo naudu, par kuru esam samaksājuši tik lielu cenu. Ne­gribas ticēt, ka tā būtu pavisam pazudusi, bet pagai­dām klāt netiekam. Un pie tam pēc mūsu uzbrukuma bankai visas kredītiestādes tiek pastiprināti apsargātas un plašāka mēroga ekspropriācija tikpat kā nav iespē­jama. Bet ieroči ārkārtīgi nepieciešami. Pats sāpīgākais, ka tie jau sagādāti un vajadzētu tikai izpirkt, tomēr nav ar ko. Vai atceraties mūsu pēdējo tikšanos? …»
   Robis atgāzās krēslā. Pats viņš ļoli labi atcerējās šo sastapšanos. Viņš iebrauca Pēterburgā ar vēstuli Kra- sinam, kas, būdams tehniskās komisijas vadītājs, pār­zināja visu gatavošanos bruņotiem pasākumiem. Kon­spirācijas labā Krasins dzīvoja greznā namā Liteinija prospektā. Ieraudzījis Robi, šveicars nikni izriesa zelta pozumentiem segtās krūtis un aizsprostoja ceļu:
   «Ubagot pie mums aizliegts!» viņš bargi paziņoja.
   Robis nekad neģērbās glauni, bet pēc ceļojuma iz­skatījās sevišķi noplucis.
   «Krasina kungam jānodod vēstule.»
   «Ko tad tu, utubunga, lieni pa parādes durvīm? Ne­zini, vai, ka apkalpotājiem paredzēta melnā eja?!»
   Atminēdamies šo gadījumu, Robis savilka lūpas smaidā. Bet tūdaļ tās atkal cieši sakniebās — prāts ne­maz nenesās uz jautrību. Tik daudz nelaimju reizē viņa divdesmit gadus garajā mūžā nekad nebija sagadī­jies . . . Nodevība, Parabellums, nozudusi nauda, Dīna, Atamans. . . Sitiens pēc sitiena! Dīna! Ek, labāk ne- pieskarties vārīgajai brūcei! Jāmēģina glābt, kas glāb­jams.
   Viņš iemērca spalvu māla trauciņā ar bezkrāsainu šķidrumu un turpināja vēstuli:
   «Toreiz jau izteicāt domu, ka vispārējā sacelšanās Baltijas guberņās aktivizētu revolucionāro kustību visā zemē. Tādēļ Federatīvā komiteja, kuras uzdevumā grie­žos pie jums, cer, ka vairumnieku frakcija, kas ne vienu reizi vien palīdzējusi mums, sniegs atbalstu ieroču iepirkšanai.»
   Ko vēl vajadzēja pateikt? Robis nolika spalvaskātu un nožēloja, ka vēstuli nevar pārlasīt. Burti, rakstīti ar Fausta simpātisko tinti, pazuduši bez pēdām.
   Bračka, beidzis siet kaklasaiti, — šo svarīgo darbu viņš allaž veica klusēdams, — sāka atkal kladzināt:
   —    Saproties, Robi, tā nav nekāda dzīve. Kuzņecovkā streiko, tu man arī kārtīgu šanci nedod. Šorīt padzir­dēju, ka puiši taisās zaļumos izrēķināties ar asinssuni Heniņu. Klau, Robi, es pievienošos, ja tu atļauj.
   Robis piekrītoši pamāja ar galvu — varbūt tiešām labāk, ja Bračka uz kādu laiku pazustu no Rīgas. Tas uzmeta cepuri gaisā:
   —     Urā, atkal dzīvojam, brālīši! Nu, tad es diedzu!
   Bet pusceļā viņš apstājās. Kāpņu telpa nodārdēja.
   Lejā kāds ar dūrēm tā bungoja pie durvīm, ka iešķin- dējās pat Fausta stikla mēģenes. Robis tramīgi ieklau­sījās.
   —     Tas ir pie otrajiem Krieviņiem, — viņš teica.
   Neskaidra murmināšana, tad ass sauciens:
   —     Policija! Likuma vārdā . . .
   Atbildes vietā atskanēja blīkšķi. Skaidri varēja dzir­dēt, kā no sienām birst ložu ķertais kaļķis.
   Ziķeri! — nopriecājās Bračka. — Atšaudās.
   Robis metās pie loga. Pagalms mudžēja no policis­tiem un slepenajiem. Ieskrēja virtuvē — otrā pagalmā tas pats. Atlika vienīgi ceļš no dibenistabas loga pāri kaimiņu jumtam uz Marijas ielas sētu. Bračka uzma­nīgi izbāza galvu, bet tūdaļ atlieca, laikus pamanījis aiz kāda skursteņa šautenes stobru.
   —     Iekšā esam, ārā netiekam. Un šoreiz, zin, tā pa īstam, — šķietami bezbēdīgā balsī viņš ziņoja Robim, kas tikām bija nodrošinājis logus ar tērauda slēģiem.
   —    Vazot vaļā? — un Bračka pacēla mauzeri.
   —    Sēdi klusu! Vai neredzi, — viņi pie citiem! Palī­dzēt nevaram, varbūt vēl tiksim sveikā cauri.
   Taču Roba cerības nepiepildījās.
   Sapratuši, ka pa durvīm viņiem iekšā netikt, Rēgusa aģenti nolēma izsist caurumu augšējā dzīvokļa grīdā un no šejienes atklāt uguni.
   Un, lūk, soļi jau kāpj uz augšu, atbalsojas pie pa­šām durvīm. Tūlīt tās nodrebēs no zābaku sitieniem. Taču nācēji mīdās uz vietas. Klusums, tikko sadzir­dami čuksti. Bračka pārsteigumā gandrīz izlaiž re­volveri.
   —     Vai zin, tas gan numurs, — viņš brīnās.
   Robim liekas, ka zina klusēšanas iemeslu. Viņš skaidri iztēlojas, kā špiki ierauga plāksni ar vārdu «Krieviņ», apjūk, saskatās, šaubās: «Kurš nu tas īstais dzīvoklis?» Un pirmo reizi Robim iešaujas prātā, ka uz­brukums tomēr vērsts pret viņu komūnu. Taču domāt nav laika, jo slepenie bez brīdinājuma sāk šaut. Gan­drīz vienlaicīgi atbild kaujinieku mauzeri. Koka šķem­bas lido uz visām pusēm, priekšiņa pildās dūmiem. Vi­ņiem pagaidām nekas nopietns nedraud. Stāvēdami virtuvē, tikai pa laikam izbāž no aizsegas roku ar ieroci. Toties ārā atskan vaids, tad kāds ķermenis noveļas pa trepēm. Negants lāsts, pēc tam iestājas klusums, kurā atkal sadzird kaujas troksni otrajā stāvā.
   —    Aizšļūca! — nopriecājās Bračka.
   —     Nemuldi! Maisus šurp!
   Viņi atplēš grīdas segumu, zem kura glabājas smil­tis, un aizbarikādē durvis. Darbā viņus pārsteidz jauni šāvieni. Kaujinieki tikko pagūst atrauties sānis.
   —      Vo, sātans! — lamājas Bračka, izkratīdams no piedurknes plakanu svina gabaliņu. Smiltīs zaudējusi sparu, lode par laimi tikai ieskrambājusi ādu. Pukoda­mies par sabojāto uzvalku gandrīz vairāk nekā par sā­pēm, Bračka blīksnē ar divkāršu niknumu. Bet, rau, Robis kliedz:
   —    Nav nozīmes. Viņiem ir bruņu plates.
   Nu Bračkam ir skaidrs, kāpēc katram šāvienam seko tāda kā metāliskā atbalss.
   —    Paliec virtuvē. Es pie otrā loga, — nokomandē Robis un saliecies šķērso priekšiņu.
   No jauna pielādējis revolveri, Bračka ieņem pozi- ciju, nogaida, kamēr Robis atklāj uguni, un tad iztukšo visu aptveri.
   Pagalmā palikušie Rēgusa ļaudis glābj savu ādu — vieni ieskrien ielas mājā, citi patveras vārtu tunelī — un tikai pēc tam atbild. Nesaprazdami, kas tur lejā no­ticis, aģenti pārtrauc abu dzīvokļu šturmēšanu un drāžas ārā. Tagad arī otrie Krieviņi tēmē uz sētā izbiruša- jiem stāviem. Nepaguvuši paglābties, daži turpat sa­ļimst.
   Plīst logu stikli, tarkšķ kārtas, lodes mežonīgi bungo pret tērauda žalūzijām. Tāds elles troksnis, ka gribas aizspiest ausis.
   —    Izkvēpinājām gan! — Bračka līksmo, jau kuro reizi bāzdams patronas magazīnā.
   —    Ko tas līdz? — Robis viņu aprauj. — Mēs esam ielenkti.
   3
   . . . Atamans allaž mīlēja grāmatas. Turēt rokā glītu sējumu, šķirstīt čaukstošo linu papīru — jau tas vien sagādā baudu. Pēdējā laikā viņš sevišķi daudz lasīja, cerot kaut uz īsu brīdi aizmirst savas bēdas. Bet apzi­nāti vai ne izvēlējās gandrīz tikai tādus darbus, kas ap­rakstīja ieslodzījumu un trimdu. Arī tagad, stāvot uz saliekamajām trepēm, izņēma no plauktiem Oskara Vailda «Redinga cietuma balādi».
   Jau divas stundas Atamans rakņājās grāmatu tir­gotavas krājumā, saceldams biezus putekļu mākoņus, tomēr tā arī nekā nebija nopircis. Veikala īpašnieks par to maz bēdāja, jo šī grāmatnīca Romanova ielā kalpoja īpašam mērķim. Biedri te saņēma vitrīnās izstā­dīto atļauto marksistisko literatūru, vēl biežāk neatļauto, kas glabājās zem letes.
   Kad Līze ieskrēja, drīzāk iestreipuļoja veikalā, Ata­mans tūdaļ noprata, ka noticis kas nelabs. Mezgls, kas sasaistīja matus pakausī, bija atrisis, krūtis drudžaini raustījās zem sviedros izmirkušās kleitas, lakatiņš pa­zaudēts, taču roka joprojām spieda cukura pirkšanai sagatavoto sīknaudu. Atamans iegrūda grāmatu atpakaļ, nolēca 110 augstajām kāpnēm:
   — Kas ir? Runā!
   Pirmajā brīdī, uzzinājis par uzbrukumu komūnai, Atamans izjuta gandrīz tādu kā ļaunu prieku — vis­pirms atstumj mani un tagad sauc palīgā. U11 ja nu es tāpat kā toreiz šie gudrinieki teiktu, ka divu cilvēku dēļ nedrīkst likt uz spēli citu dzīvības? Bet tūdaļ same­tās kauns par šīm domām. Situācija taču gluži savā­dāka, konspiratīvais dzīvoklis nav cietums, kuram ar saujiņu vīru nepiekļūt. Labi vēl, ka vakar tika cauri ar dažiem viegliem ievainojumiem — varēja arī visi tur nolikt galvas un tomēr nekā nepanākt. Ek, būtu viņš toreiz klausījis biedriem! Visu dienu Atamanu mocīja dziņa aiziet pie Roba, klaji pasacīt, ka uzvedies muļ­ķīgi, atzīt, ka nodarījis viņam pāri. Taču liedza lep­nums un šaubas, vai Robis maz gribēs sarunāties ai­tādu . Bet nu atkrita viss personiskais, sauca biedriskais pienākums. Lūk, izdevība izpirkt netaisnīgos apvaino­jumus, ja vajadzīgs, — ar savām asinīm.
   Pēc mirkļa, pametis pagalam pagurušo Līzi grāmat­nīcā, viņš jau steidzās uz komūnas pusi. Nevienu mi­nūti Atamans nebija zaudējis, apdomājot, kā rīkoties. Gan viz vietas redzēs! Tikai ātrāk — biedri nelaimē! Kā tas vienmēr mēdz būt pēc ilgstoša paguruma un nomāk­tības, viņu pārņēma kaislīga dziņa darboties. Tā strā­voja ķermenī, ar katru elpas vilcienu lauzās uz āru. Te nu beidzot iespēja ar visu būtni ienirt cīņā, nomaz­gāt sirdij pielipušās bēdas. Patlaban viņš jutās spējīgs viens pats spēkoties ar visu pasauli, satriekt to pīšļos . . .
   —    Stāt!
   Balsī nebija ne trauksmes, ne naida, nedz draudu, tikai ieradums bez ierunas paklausīt priekšniecības pa­vēlēm. To pašu liecināja uz priekšu vērstie zaldātu dur­kļi, kas kā dzeloņstieple aizsprostoja Stabu ielu. Un Atamans saprata, ka pret šo trulo, blīvo mūri viņš viens nekā nepanāks.
   Atamans apsviedās un skriešus devās Dzirnavu ielas virzienā. Tur māsu Dreifogeļu ēdnīcā parasti iegriezās kaujinieki, tur viņš atradīs palīdzību. Jau pa gabalu viņš ieejas priekšā ieraudzīja ormaņratus un nopriecā­jās — vismaz Brašo satikšu.
   Brašais, plati smaidīdams, pašlaik izstāstīja Faus- tam savas dzīves lielāko triumfu — kā viņa kleperis pēc bankas uzbrukuma sacenties rikšošanā ar Rēgusa lepno trijjūgu. Fausts jutās lieliskā omā, jo kabatā gla­bājās pudele ar nitroglicerīnu, kuru viņš nupat bija dabūjis no kāda arsenāla darbnīcas strādnieka. Arī pie citiem galdiem Atamans pamanīja dažas pazīstamas sejas.
   —    Jāizpestī Robis un Bračka, komūna aplenkta. Pa­ķeriet puišus. Es iešu izlūkot.
   Un viņš jau bija prom. Brašais panāca Atamanu tikai pagalmā:
   —    Kur mēs tiksimies?
   —    Atlētu klubu zināt? Sētā.
   Tagad Atamans mēģināja tuvoties konspiratīvajam dzīvoklim no citas puses. Visur tas pats — kvartāls līdz pat Baltijas Vagonu fabrikai atradās ielenkumā. Šā­vienu troksnis dzirdams vēl daudz tālāk. Atamana ievingrinātā auss saklausīja tajā arī ložmetēju kārtas. Viņš sakoda zobus. Seit nelīdzēs ne pārdrošība, ne paš­aizliedzība — pie savējiem neizlauzties. Labāk nemaz nemēģināt, bet uzstādīt posteņus gar ielām, pa kurām uz muzeju vedīs apcietinātos biedrus, un tad uzbrukt. Tas ir, ja Rēgusam izdosies viņus apcietināt. Sirds dzi­ļumos Atamans neticēja, ka Robis un Bračka dzīvi do­sies rokās.
   Ceļā uz Atlētu klubu garām aizrikšoja vaļējs div­jūgs, kurā pavīdēja Rēguss un Ļihejevs. Drīz pēc tam, zirgu vilkti, aizrībēja divi lauku lielgabali. Nebija ne­kādu šaubu, kam tie domāti.
   Uz Bruņinieku ielas stūra Atamans sadūrās ar Šam­pionu.
   —    Rusenieka kungs, jūs? Kas par grandiozu kauju! Visa pilsēta par to vien runā: gubernators gandrīz sirdstrieku esot dabūjis, bet tauta kā spārnos… Kā es priecājos jūs redzēt sveiku un veselu! Baidījos, ka jūs arī esat starp ielenktajiem . . .
   —    Ek, ja es būtu pie viņiem! Saprotiet, tur mani biedri.
   —    Varbūt varu kaut ko izdarīt? Tikai sakiet ātri. Es steidzos, steidzos kā vēl nekad savā mūžā.
   —    Jūs nelaidīs klāt. Es jau izmēģinājos.
   —    Jūs mani vēl nepazīstat. Ja nelīdzēs žurnālista apliecība, ielīdīšu kaut vai caur kanalizācijas cauruli. Apgriezīšu zemi un debesis otrādi, bet nerimšos. Sa­kiet, kas darāms, tikai ātri, ātri!
   —     Mūsējie ir piektajā dzīvoklī. Jūs droši vien pa­zīsiet abus. Uzziniet, kas ar viņiem, ja apcietināti, pa kuru ielu vedīs. Tad skrieniet, cik jaudas, tas mums no liela svara. Gaidu Atlētu klubā.
   4
   .. . Kāda lode bija ķērusi un apstādinājusi sienas pulksteni, bet pēc iztērētajām patronām Robis sprieda, ka pagājušas vismaz divas stundas. Bračka izstaipīja notirpušos pirkstus un sūrojās:
   — Nu, vai zin, nav šai dzīvītē gan taisnības ne par kapeiku. Te šances par maz, te, saproties, atkal par daudz.
   Robi cīņas neatslābstošais spraigums ietekmēja ci­tādi. Viņš, kuram allaž nācās atgādināt ēdienu reizes, pēkšņi juta milzīgu izsalkumu un ne par ko citu ne­spēja domāt. Mājās ne kripatiņas maizes! Bet tad iestā­jās pagrieziens, kas laupīja visu apetīti.
   Kad caur slēģu caurumu ielidoja pirmā lode, vēl šķita, ka tā ir tīrā nejaušība. Bračka pat paklanījās un teica:
   —     Mersī par kūkām.
   Tūdaļ arī Robim vajadzēja pieplakt grīdai. Riskē­dams palikt bez acs, Bračka palūkojās laukā. Ienaid­nieks bija ieņēmis pozicijas ielas nama logos. Tas nozīmēja, ka Robim un Bračkam tagad jāšauj bez tē­mēšanas un vēl jāprotas ik reizi veikli atlēkt atpakaļ. Nācās arī te celt smilšu barikādi. Tikko šis darbs bija pabeigts, svina ciemiņi sāka mākties virsū no pretējās puses.
   —    Vazo no jumtiem, — nekavējoties uzminēja Bračka.
   Tiešām, Rēguss, vīlies cerībās ātri tikt galā ar kau­jiniekiem, bija izlūdzis no garnizona priekšnieka labā­kos šāvējus.
   Nākošā stunda nesa Robim un Bračkam jaunu trie­cienu — ložmetēji sadragāja lauskās slēģus dibenistabā, un tajā vairs nedrīkstēja rādīties. Bet tieši no turienes zagās vislielākās briesmas.
   Kaujiniekiem izbeidzās munīcija. Pēc jaunā krā­juma gribot negribot bija jādodas uz neaizsargāto telpu. Noliecies pie patronu kastes, Bračka pamanīja divus stāvus, kas, rāpodami pa kaimiņmājas jumtu, tuvojās vaļējam logam. Ceļu, kuru kaujinieki savā laikā bija paredzējuši kā papildu izeju, tagad izmantoja Rēgusa ļaudis. Bračka gribēja pateikt «knaukš», bet balss atsa­cījās paklausīt. Tomēr šaušanas māka palika iepriek­šējā. Ar pirmo šāvienu viņš nogāza vienu, otrs pazuda pats.
   Pagāja vēl stunda, pastāvīgas trauksmes pilna. Ik brīdi varēja gaidīt uzbrukumu gan caur logu, gan caur durvīm. Neapdraudētā platība arvien sašaurinājās. Bračka vairs tikai ar pūlēm spēja pielādēt revolveri, jo ievainotais kreisais plecs neganti sūrstēja. Robis nebija cietis, sašķaidīts bija vienīgi mauzerim piedarinātais koka atbalsts. Savā starpā viņi tikpat kā nesarunājās. Un galu galā par ko runāt? Viņi taču pat nezināja, vai tie lejā vēl dzīvi?
   Zalve pēc zalves, bez atelpas, bez mitas. Pēkšņi iestājās klusums. Kā pēdējais izskanēja šāviens, ko Bračka raidīja uz labu laimi. Šis klusums pēc nepār­trauktas apšaudes vēl stiprāk plosīja nervus nekā kaujas troksnis. Robis piesardzīgi pielīda logam. Kad viņš atgriezās, Bračka pēc drauga neparasti bālās sejas no­prata, ka nu ir cauri.
   —     Kriška? — viņš jautāja, pūlēdamies piešķirt bal­sij vienaldzīgu nokrāsu.
   —     Lielgabali. Viens uzstādīts pievārtē, otrs kaimiņ- sētā.
   —     Tikai divi?
   Robis neviļus pasmaidīja:
   —     Tev tūlīt vajag veselu divizionu. Priekš mums pilnīgi pietiek ar diviem.
   Viņi apgūlās uz grīdas. Šaut vairs nebija nozīmes.
   —     Saproties, Robi, — Bračka pēc brīža klusi teica, — jocīgi, vai zini. Nekad netiku iedomājies, kā ir ap dūšu, kad taisās nolikt karoti. Kāda tev jušana?
   —     Un tev?
   —      Zin, galīgi draņķīga. Šausmīgi žēl. Mēs, saproties, te kaujamies kā tādi varoņi pret veselu armiju. Un kam es varēšu to izstāstīt! Eņģelīšiem, vai? Pie tiem mani vecais Pēteris taču nelaidīs.
   Laidis, — gluži nopietni atbildēja Robis. — Arī mēs, kaujinieki, esam eņģeļi, tikai nāves eņģeļi. Mēs gribam vienīgi labu 1111 tādēļ esam spiesti brist caur asinīm — mūsējām un svešām . . . Daudzus neliešus esmu aizraidījis viņpasaulē, žēl tikai, ka palaidu garām vienu, kas to visvairāk pelnījis .. .
   Šie vārdi izrāva Bračku no pirmsnāves noskaņas. Aizsmēķēja pēdējo papirosu un teica:
   Lips Tulians tas tomēr nevarētu būt. Saproties, viņš taču nezina mūsu adresi. . .
   —     Tā jau ir . . . Kaut zinātu, kam uzbrukums do­māts. Mums? Otriem Krieviņiem? Ja Rēgusa ļaudis meklējuši mūs un tikai aiz pārskatīšanās iebrukuši citā dzīvoklī… — Robis nepaguva nobeigt.
   Pagalmu un māju pāršalca skaļa, acīm redzot ru­pora pastiprināta balss:
   — Tūlīt sāksim bombardēšanu. Visiem iedzīvotājiem atstāt dzīvokļus un pulcēties pievārtē. Robis pielēca kājās
   —     Uz kurieni, dullā galva? — sauca Bračka.
   Robis atvēra drēbju skapi.
   .. . Upeslāce allaž mēdza sūroties, ka dzīvoklītis pus­tukšs un neomulīgs. Kur vien varēdama, viņa taupīja un katru mēnesi no saimniecības naudas vismaz pus­rubli noguldīja Savstarpējā krāj- un aizdevumu bied­rībā. Drīz jo drīz piepildīsies ilgi lolotais sapnis, un ēdamistabā tieši pretī logam stāvēs liela, melna ozola bufete ar zaļajiem stikliem un kokā grieztajiem vīn­ogu ķekariem, kuru viņa jau sen ieskatījusi mēbeļu veikalā Berga bazārā.
   Tagad pēkšņi likās, ka viņu divās istabās neizsakāmi daudz mantu. Pagājušas vairākas minūtes, kopš atska­nējusi pavēle atstāt namu, un Upeslāce arvien vēl skraidīja no kakta uz kaktu, pacēla te pēļu maisu, te paunu ar apģērbiem, te savu lepnumu — no mātes man­toto kristalspoguli zeltītā rāmī un tomēr nespēja izšķir­ties, ko no iedzīves mēģināt glābt.
   — Ātrāk, māt, — skubināja Meinhards. — Jau ved lielgabalus.
   Upeslāce uzlūkoja dēlu un saskaitās. Tādam viegli runāt — sabāzis čemodānā grāmatas, paķēris tēva fil- čus, un cauri. Bet tūdaļ Upeslāce saprata, ka ir netaisna pret Meinhardu. Vai tad vēl nupat, kad visapkārt lidoja lodes un apmetums bira no griestiem un sienām, viņa nebija lūgusi dievu, lai tas dāvā viņiem kailo dzīvību. Dēlam un viņai, un visiem labiem ļaudīm, ar kuriem nu jau divdesmit piecus gadus dzīvo vienā un tai pašā namā.
   Upeslāce kaujiniekus nepazina, neatcerējās pat kaut reizi redzējusi kādu iznākam vai ieejam kaimiņu dzī­voklī. Taču pašas vecākais brālis Eduards arī smaka tā­lajā Sahalīnas katorgā par atteikšanos karot Mandžū- rijas sopkās. Viņa vēl labi atcerējās nakti, kad to kopā ar daudziem citiem arestantiem iesēdināja lopu vago­nos Rīgas stacijā, lai aizdzītu pa etapu, — bālu, apau­gušu ar garu, melnu bārdu .. .
   Upeslāce atrāva atvilktni un sameta spilvendrānā tikpat kā jaunus nažus, dakšas, karotes, ko glabāja kopš kāzām un kas pēdējo reizi bija liktas galdā Mein- harda konfirmācijas dienā. Priekšiņā viņa ieraudzīja divus jaunekļus. Augumā mazākais valkāja ģimnāzista formas tērpu, otram mugurā bija svārki ar spīdīgām po­gām. Upeslāce uztraukumā arī to noturēja par skol­nieka mundieri.
   —    Jūs laikam kaimiņi atsūtījuši palīdzēt man no­nest mantas? — minēja Upeslāce. — Dievs jums atlī­dzinās par jūsu labo sirdi.
   Bračka pamirkšķināja Robim. Iet kā pa taukiem, — teica viņa skatiens. Bet Robis zināja, ka šis pārpratums vēl nekā nedod. Galvenais, lai kaimiņiene apliecinātu, ka viņi ir no dēla skolas. Citādi nelīdzēs ne skapī at­rastais ģimnāzista tērps, kas tagad Bračkam mugurā, ne viņa paša svārki, ko papildinās ar Meinharda for­mas cepuri. Pārdrošais plāns pārģērbties par ģimnāzis­tiem bija dibināts ne tikai uz viņu jauneklīgo izskatu, bet arī uz kaimiņienes atbalstu.
   —    Še, puisīši, ķerieties klāt. Vai nebūs par smagu? — Upeslāce norāva 110 dzelzpinuma gultām matračus un segas.
   —     Māt, vai tad tu neredzi? — saviļņojums draudēja noslāpēt Meinharda balsi.
   Upeslāce tikai tagad pamanīja dēla apbrīnas pilno skatienu, piekaltu svešiniekiem, ievēroja to acīs cietu, gandrīz pārdabisku spīdumu. Tādus viņa allaž iedomā­jusies mocekļus, kas savas ticības vārdā gājuši nāvē.
   —    Lai dievs stāv man klāt! — matracis izkrita no rokām, — Ejiet! Ejiet prom! Neiegrūdiet mūs postā!
   Viņas seja pauda tādas izbailes, ka Bračka strupi apgriezās:
   —     Brālīši, te mums nav ko meklēt.
   —    Kur jūs ejat? Kur?
   —    Zināms, kur. Pie svētā Pētera! Vecītis mūs jau sen gaida.
   Bračka pat tādā brīdī bija spējīgs smaidīt, un šis smaids galīgi satrieca Upeslāci. Tas vēl tiešām bērns, — viņa domāja, — abiem patiešām vajadzētu vēl sēdēt uz skolas sola blakus Meinhardam. Ja es viņus atraidīšu, viņiem jāmirst, brālis man to nekad nepiedos. Bet, ja policisti uzzinās, tad ir beigas. Ko darīt?… Kā meklē­jot apskaidrojumu, viņa pacēla acis pret pestītāja tēlu.
   —    No aizlūgšanas mums labāk nekļūs, — asi pateica
   Robis, pamanījis šo izmisīgo skatienu. — Jūs taču esat strādnieka sieva. Ja tādas kā jūs atsakāties mums palī­dzēt, iznāk, ka esam velti cīnījušies. Tad tiešām nav vairs tik svarīgi, vai mirstam vai paliekam dzīvi.
   Upeslāce nolaida galvu. Čuguna krucifikss klusē, bet pašai nav pa spēkam izšķirties … Tā jau ir, ne jau sevis dēļ šie zēni uzsākuši cīņu. Tie domājuši par ci­tiem, par brāli Eduardu, par visiem sērdieņiem, par to, lai Meinhardam reiz būtu cita, labāka dzīve… Mein- hards … Varbūt arī viņam dienās nāksies lūgt pie sve­šām durvīm palīdzību. Bet tūdaļ atkal pārņēma bailes. Ja revolucionārus pazīs, ko tad? Tad aizvedīs arī vi­ņas dēlu.
   —    Kāpēc jūs mani mokāt? Ko es varu darīt? — iz­lauzās no Upeslāces krūtīm.
   —    Jums jau nekas nav jādara, tantiņ. Mēs visu paši, — uzmundrināja Bračka. — Jūs tikai sakiet, ka mēs trīs esam skolas biedri. Pavisam droša lieta, tan­tiņ. Ja Robis vēl uzmauks jūsu dēla mici, tad pats Rē­guss, saproties, apzvērēs, ka mēs piena puikas no ģim­nāzijas.
   Meinhards, ne vārda nesakot, noņēma no galvas formas cepuri un grasījās iedot Robim. Upeslāce nikni izrāva to no dēla rokām. Kā viņš drīkst iejaukties?! Viņš vēl bērns, viņš vēl nekā nesaprot, viņš nezina, kas draud. Bet ko darīt, ko darīt? … Šausmīgi grūti pā­rnest šos zēnus nāvei… Tikpat grūti viņu dēļ upurēt sevi un dēlu.
   Robis un Bračka nenovērsa skatienus no sievietes, kuras seja izskatījās gluži sakritusi un pelēka. Saprata, kāda iekšēja cīņa plosās viņas prātā, zināja, ka viņas «nē» nozīmētu bojā eju.
   Pēkšņi ārdurvis čīkstot atdarījās. Tajās stāvēja ar kroņlukturi apkrauta sieviņa:
   —    Ko jūs tielējaties, nāburdzien? Veicīgāk! Tūdaļ lielgabali sāks šaut, — tā mudināja, tad ieraudzīja svešos ģimnāzistus un vaicājoši pacēla uzacis.
   177
   —    Tie… tie ir Meinharda biedri… No vienas kla­ses, — pašai negaidot, izelsa Upeslāce. Galu galā — ko viņa varēja citu teikt? Viņa taču strādnieka sieva un šajā grūtajā laikā nedrīkst domāt tikai par sevi.
   12 - 2155
   Bet, kad kāpņu telpā gadījās sastapt Muižniekus, kas no mansardu stāva nesa savu nabadzīgo iedzīvi, Upes- lācei nodrebēja sirds — viņa bija pavisam aizmirsusi, ka kaimiņi var nodot.
   Muižnieks, kas jau bija nokāpis pusstāvu zemāk, uz­lūkoja Upeslāci ar tādu dīvainu skatienu. Tad viņš pēk­šņi pasmaidīja, pienāca tuvāk un sacīja: — Jūs esat krietns cilvēks!
   6
   . . . Tieši šai mirklī notikumu vietā ieradās Šam­pions. Izšķērdējis daudz laika, kamēr izkļuva caur vi­siem aizsprostiem, viņš tagad dega nepacietībā atgūt nokavēto. Garām zaldātiem, kas spiedās pievārtē, viņš ieskrēja pagalmā, bet unterol'icieris tūdaļ rāva atpakaļ.
   —    Bīstami, — tas paskaidroja un norādīja uz sētas mājas logiem.
   Šampions uzmeta ātru skatienu namam un ierakstīja savā piezīmju grāmatiņā: «Otrā un trešā stāva rūtis kā Šveices siers — vienos caurumos. Arī kaujinieki krietni koduši — lejā daudz ievainoto, ir arī līķi. Bet apakšējā stāvā uz palodzēm puķes kā bērēs. Kapličas klusums.»
   Jā, klusums pildīja Šampionu nelabām nojautām. Vai tiešām viss jau beidzies, vai tiešām viņš ieradies par vēlu, un vienīgais, ko vēl iespējams izdarīt, — pa­ziņot Ruseniekam par draugu bojā eju? . . .
   Klusums ieilga. Korespondenta satrauktajā prātā sekundes pārvērtās stundās. Viņš satvēra unteru aiz pogas.
   —    Kāpēc nešauj? — Redzēdams, ka tas nesaprot, piebilda: — Pif-paf?
   Unters pamāja uz lielgabalu, kuru Šampions pirmīt steigā nebija ievērojis. «Pretestība vēl nav apspiesta,» viņš ierakstīja bloknotā. «Jau sešas stundas daži varoņi met izaicinājumu vai visam Rīgas garnizonam. Taču pašlaik iestājies liktenīgs lūzums. Var teikt, ka revolu­cionāri ar vienu kāju jau atrodas kapā …»
   Pagalmā ienāca divi vīrieši. Vienā Šampions pēc
   baltā priekšauta un atvērtās mājas grāmatas uzminēja sētnieku. Divu nedēļu pieredze Krievijas revolūcijas kaujas laukos ļāva otrajā bez grūtībām uzzīmēt špiku. Nu kaujinieki šaus, nopriecājās korespondents. Bet logi palika mēmi. Kad no sētas mājas, stiepdami paunas, iz­nāca pirmie īrnieki, viņš saprata, ka Rusenieka biedri pārtraukuši cīņu, lai dotu ļaudīm iespēju izglābties. Cits pēc cita tie atstāja iznīcībai lemto namu. Viens stūma bērna ratiņus, kuros grabēja trauki, otrs elsdams un pūzdams stiepa klubkrēslu, daudzi bija uzvilkusi trīs drēbju kārtas un izskatījās kā Nansena polārekspedīci- jas dalībnieki. Sētnieks, kuram bija uzdots raudzīties, vai pūlī nav ieviesusies kāda sveša, aizdomīga persona, ielūkodamies te grāmatā, te sejās, nosauca īrniekus sle­penpolicijas aģentam:
   —    Ādmiņu cunftes meistars Abolings no pirmā dzī­vokļa ar kundzi un jaunkundzēm . . . Muižnieku ģimene no devītā, mīti gan parādā par diviem mēnešiem, bet lai jau iet. . .
   Kā pēdējā iznāca māte ar trijiem ģimnāzistiem, no
   —     «Uniona» fabrikas atslēdznieka Upeslāča sieva ar dēlu.
   —     Un šie divi? — apvaicājās špiks.
   '— Mana dēla klases biedri, — pasteidzās paskaid­rot Upeslāce. — Uzkāpa, lai kopā ietu uz skolu, bet tad sākās, ārā vairs netika.
   Špiks pagrieza viņiem muguru:
   —     Visi?
   —    Visi. Izņemot Krieviņus no trešā un piektā dzī­vokļa.
   —    Tie tur arī paliks, — pasmīnēja špiks. — Unter, pārņemiet un saskaitiet.
   Apakšoficieris, ņemot palīgā pirkstus, saskaitīja ļau­dis un ielaida pievārtē, kur tos ieslēdza zaldātu loks. Kopā ar sētnieku sanāca četrdesmit viens cilvēks. Vārtu rūmē, kur bez tam vēl uzturējās artilēristi, kļuva tik biezs, ka nebija kur apgriezties. Špiks, vairīdamies drūz­mas, gribēja doties uz ielas namu, bet sāka svilpt lodes, un viņš iemuka atpakaļ.
   Tikko norībēja šāvieni, Šampions spraucās uz priekšu. Elkoņiem pašķirdams sev ceļu, viņš neskatī­
   jās ne pa kreisi, ne pa labi un gandrīz iekrita pagraba loga šahtā, kurai nez kādēļ bija pazudis aizsargrežģis. Klupdams korespondents pieķērās vienam no ģimnā­zistiem:
   —     Pardon, — viņš atvainojās.
   —     Mersī, — nevietā atbildēja ēverģēlīga balss.
   Šampions, kas grasījās lauzties tālāk, vērīgi nopē­tīja runātāju un sastinga. Pazīstama seja. Un garais puisis blakus, goda vārds, tas taču kaujinieks, kas va­dījis uzbrukumu bankai! Izglābušies? Ģeniāli! Gribējās pakratīt roku, apkampt viņus, bet nedrīkstēja pat izrā­dīt pazīšanos. Un Šampions aprobežojās ar to, ka ietērpa savu prieku piemērotā apakšvirsrakstā: «Kauji­nieki spīdoši iztur abitūrijas pārbaudījumu!»
   —    Atbrīvojiet laukumu! — sauca vecākais kano- nieris. — Tādā tirgū nevar tēmēt!
   —     Kur tad paliek poručiks? — unters ērcējās.
   —    Jāved taču prom uz policiju.
   —     Uz policiju? Ar kādām tiesībām? Mēs ar kundzi neesam noziedznieki, — protestēja cunftes meistars.
   —    Viņiem labāk redzams. Pārbaudīs dokumentus un, ja nav vainīgs, atlaidīs uz mājām.
   —- Ja no mājas būs kas palicis pāri, — klusi, bet rūgti noteica Upeslāce.
   Murmināšana kā vētru vēstošas sīpas pārskrēja pū­lim. Kaut nesaprazdams vārdus, Šampions juta, ka vai­rākums savā nelaimē vaino cariskos varas vīrus, nevis revolucionārus.
   —     Kur poručiks pazudis? — atkārtoja unters.
   —    Viņa labdzimtība aizgājuši apslacināt rīkli, — kāds zaldātiņš uzdrošinājās aizrādīt.
   —     Cik tad ilgi var šos te ganīt?! — sacīja unters.
   —    Aizskriešu viņu pameklēt. Tu paliksi manā vietā, — viņš norīkoja jefreitoru. — Un ka tu man pieskati, lai neviens nepazustu. Citādi — galva nost!
   Šī saruna, ko pavadīja izteiksmīgi žesti, uz mirkli novirzīja Šampiona uzmanību no Roba un Bračkas. Kad viņš apgriezās, tos vairs nekur neredzēja. Toties kores­pondents pamanīja, ka aizsargrežģis atkal savā vietā virs pagraba loga.
   Beidzot ieradās gaidītais poručiks.
   —    Kur ir unters? — viņš uzbrēca aizsmakušā balsī.
   —    Aizgāja jūs meklēt, jūsu labdzimtība.
   —    Rauj viņu jupis! Vediet! — poručiks steidzās tikt galā ar garlaicīgo uzdevumu.
   Priekšējie pacēla savas mantas un sakustējās.
   —    Cik tev ir?
   —    Četrdesmit viens, jūsu labdzimtība, — ziņoja je- freitors.
   —    Pārskaitīt!
   Lai kā jefreitors pūlējās, vairāk par trīsdesmit devi­ņiem neiznāca.
   —    Jūsu labdzimtība, neesmu vainīgs, — viņš galīgi satriekts taisnojās. — Divu trūkst.
   —    Aitas galva, acu tev trūkst, — poručiks norādīja uz Šampionu un špiku, kurus zaldāti nekavējoties iestūma lokā.
   Briesmas, ka nepagūs nedz padot Ruseniekam ziņu, nedz nosūtīt korespondenci, satracināja Šampionu.
   —    Es esmu ārzemnieks, žurnālists, speciālkorespon­dents, saprotat? — viņš skaļi kliedza vāciski. — Mani pazīst pats Rēgusa kungs!
   —    Nav mana darīšana. Skaitlim jābūt pilnam, un viss!
   Negribēdams sevi atklāt, špiks piegāja pie poručika un iečukstēja viņam ausī.
   —    Kas jūs par slepeno, kad jūs visi redz? — gul­dzošiem smiekliem ierēcās oficieris. — Atpakaļ ierindā, joks tāds!
   Vārtos iznira Rēguss Ļihejeva pavadībā. Šampions jau grasījās mesties pie viņa, bet negaidot mainīja savu nodomu un, tieši otrādi, spiedās dziļāk burzmā. Ja Rē­guss apķersies, ka divi trūkst, kaujiniekiem izies plāni. Tad jau labāk lai viņu aiztur.
   Taču Šampions bija aizmirsis par špiku. Tas pastei­dzās atspēlēties poručikam. Un tūdaļ nodārdēja Rēgusa balss:
   —    Mans aģents apgalvo, ka divu trūkstot. Te kaut kas nav kārtībā.
   Oficieris noplātīja rokas:
   —    Lai jūsu aģenti nemaisās pa kājām, tikai jauc man visus rēķinus.
   —    Atļausiet jautāt, poručika kungs, kas te notiek? — unters pa šo laiku bija atgriezies. — Trūkst? .. . Nevar būt! Te pat pudeli nav kur paslēpt, kur nu vēl cilvēku. Tūlīt pārskaitīsim.
   —    Četri . . . vienpadsmit .. . Divdesmit seši . .. Trīs­desmit astoņi … — Šampions skaitīja līdzi un, kad pie viņa apstājās untera rādītāja pirksts, ar milzīgu iz­brīnu konstatēja: — Četrdesmit divi!
   Tikai tagad viņš ievēroja, ka pūlī atkal raiboja ģimnāzistu cepures. Untera seja izstiepās garumā:
   —    Nekā nesaprotu, jūsu labdzimtība, — viņš stostī­jās. — Nu viens ir lieks.
   —    Piedzēries! Jau no tālienes pēc alus smird, — kliedza Rēguss. — Vai tad tādā burzmā var tikt gudrs? Vediet ārā pa vienam, es pats skaitīšu!
   Robis paraustīja Bračku — vajadzēja no jauna lēkt šahtā un paslēpties pagrabā. Upeslāce un viņas dēls taisījās segt šo manevru ar savām mugurām. Bet tik tālu kaujinieki netika. No trešā stāva dzīvokļa atska­nēja asinis stindzinošs sauciens, iedarbīgāks par jebkuru ložmetēju kārtu. Tur cilvēks, ejot nāvē, meta pēdējo izaicinājumu varmāku pasaulei:
   —     Bēdziet! Mēs sviedīsim bumbu! Lai dzīvo brīvība!
   Vārdi vēl nebija izskanējuši, kad ļaudis, grūstīdami
   cits citu, rāvās ārā. Pirmie muka zaldāti. Radās īsts jūk­lis. Spiezdamies uz priekšu, izlauza vārtus no eņģēm un izvēlās uz ielas. Izmantodami apjukumu, Robis un Bračka iejaucās bēgošo barā. Viņi skrēja, kliegdami, cik vien plaušas ļāva:
   —    Glābjas, kas var! Sviež bumbas!
   Panika pārņēma arī aplenkuma kareivjus un vēl pa­vairojās, kad pagalmā nodunēja sprādziens. Tā ir ne­viens, izņemot Šampionu, nepamanīja, ka abi kaujinieki pārlēca pār žogu un pazuda.
   7
   . . . Atamans bija izvēlējies Atlētu klubu plašās sētas dēļ. Tagad viņš sāka to nožēlot, jo, kā par spīti, kāds klibs leijerkastnieks pulcināja šeit publiku. Bez nekad neiztrūkstošajiem knīpām kādi trīs desmiti pieaugušo ar neizprotamu svinīgumu klausījās «Ak tu mīļo Augustiņ, Augustiņ, Augustiņ!». Pazīstamu bija gaužām maz, tikai pieci seši kaujinieki.
   —     Paņem mūsējos un seko man, — viņš teica Bra­šajam. — Te pārāk daudz svešu ausu.
   —     Kur? — brīnījās Brašais. — Tie visi ir kaujinieki.
   —     Un meičas?
   —     Kā likts.
   —     Un spēlmanis?
   —    Arī mūsējais. Tu neskaties, ka viņam koka kāja. Tīri pieklājīgi šauj, pret japāņiem iemācījies.
   —    Un šie te? — Atamans smaidot norādīja uz zeņ­ķiem.
   —    Tie nu gan ne, — smējās Brašais. — Bet dienās izaugs.
   Atamans nekā vairs neteica — jutās pārāk saviļņots. Varbūt tikai desmitā daļa no šiem kaujiniekiem pazina Robi un Bračku, bet pietika viena vārda, un tie ir klāt.
   —     Mēs taču esam spēks! — nodomāja Atamans, ku­ram līdz šim bija allaž nācies darboties vai nu pašam uz savu roku, vai nelielā grupiņā. Trīs duči sapulcināti vienā rāvienā. Un, ja savilktu vienkopus visus Rīgas kaujiniekus, rastos īsta armija.
   Bet tagad nav laika jūsmai, jārīkojas. Atamans, kas mēdza pārmest Robim paradumu visu sīki apsvērt un aprēķināt, šoreiz, juzdams atbildību par visiem šiem ļau­dīm, pats pieturējās pie Roba apdomīgās taktikas. Atme­tis parasto karstgalvību, izdalīja vīrus ar tādu aprēķinu, lai kontrolētu visas ielas, pa kurām varētu vest apcieti­nātos. Vienu grupu uzticēja sen pārbaudītajam Brašajam, otru pazīstamam krievu puisim ar palamu Steņka Razins. Pats ar Faustu un desmit citiem palika pagalmā, jo vis­drīzāk policija izvēlēsies tieši šo ielu.
   Izvadot biedrus, viņš piekodināja:
   —    Uzmanīgi, kvartāls čum un mudž no špikiem, līdz posteņiem ejiet pa vienam .Un pa ceļam bez stiķiem, taupiet patronas nopietnam darbam!
   Nu sākās pats grūtākais — gaidīšana. Arī tā bija zināma veida varonība, jo daudz vieglāk uzbrukt nekā pacietīgi gaidīt ienaidnieku. Gaidīt, domājot par biedriem, lias, zaudējuši cerību uz palīdzību, varbūt tieši šai mirklī ielaiž sev lodi pierē.
   Kamēr dzirdēja šāvienu sprakstēšanu, nebija tik traki. Ja šauj, tad ir vēl dzīvi. Tad kaujas troksnis apklusa. Atamans nobālēja.
   —     Es vairs ilgāk nevaru! Tā ir vivisekcija! — pir­mais neizturēja Fausts un, izvilcis no svārku apakšas konservu kārbu ar spridzekli, traucās uz vārtiem.
   —     Stāvēt uz vietas! — caur zobiem izgrūda Atamans.
   —    Muti ciet! — viņš baidījās, ka pats padosies šim no­skaņojumam.
   Klusums.
   Tad negaidot dobjš sprādziens. Kā eksplozijas viļņa ķerts, Atamans ierāva galvu plecos:
   —     Lielgabali… Beigas … Toties Fausts iztaisnojās.
   —    Kā cilvēks var būt tik neizglītots? Un tu vēl sau­cies kaujinieks … Tie ir mūsējie!
   —     Bumba?
   —    Kas par jautājumu?! Piroksilīns. Nitroglicerīnam ir cita skaņa. Korpuss no čuguna. Bet kur viņi to ņē­muši? Es taču šorīt gatavās bumbas atdevu jelgavnie­kam. Visas.
   —    Vai neesi kļūdījies?
   —     Kļūdījies? Par sastāvu? — Fausts paostīja gaisu.
   —     Var jau būt. Es arī nesaprotu, kādēļ ož pēc amon­jaka.
   —     Blakus ir mazmajiņa, — iespurdzas kada meiča. Noskaņa bija spēji mainījusies. Nez kādēļ visi pēkšņi
   cieši ticēja, ka Robis un Bračka izglābsies. Un patiešām, pēc dažām minūtēm pagalmā ar priecīgu vēsli iebruka Šampions.
   —    Grandioza kauja! Revolucionārus izglābj ģimnā­zistu cepures! Nolīdzinājums ar diviem nezināmiem skaitļiem! Bumbas sprādziens izšķīrējā brīdī! — ziņoja korespondents, izmantodams jau sacerētos virsrakstus. Kad krājums bija izsmelts, viņš pārgāja uz ikdienišķu valodu.
   —    Trešais dzīvoklis arī galīgi sagrauts, — viņš no­beidza savu stāstu.— Mans dievs, satriecošs skats! Viena sieviete, divi vīrieši. Cīnījās līdz pēdējam elpas vilcienam.
   Vienam revolveris vēl rokā, pats sev ietrieca lodi. Pat Rēgusam nebija ne jausmas, kas tie tādi. Rusenieka kungs, — vai nezināt, kā viņus sauc? Šie cilvēki pelnī­juši, lai mani lasītāji pazītu viņu vārdus.

   1
   Rēgusam un Ļihejevam vajadzēja justies kā uzvarē­tājiem. Bet pēc tādiem viņi nepavisam neizskatījās.
   —    Trīs pret sešpadsmit mūsējo, bēdīga bilance, teica Ļihejevs, norādīdams un kritušajiem revolucionā­riem, kurus kā maisus izstiepa no trešā dzīvokļa.
   Rēguss neatbildēja, tikai pamāja policijas fotografam sekot. Ienācis piektajā dzīvoklī, viņš atrāvās un aizspieda degunu ar mutautu. No sasistajiem laboratorijas trau­kiem sitās pretī kodīgi izgarojumi.
   —    Ļaunāk nekā līķu smaka, — saviebās Ļihejevs un atvēra sašautos slēģus.
   Puskrēslu nomainīja gaisma, kurā postījumi kļuva vēl daiļrunīgāki. Izlietojis piecas kasetes, fotogrāfs aizgāja.
   —    Diez vai šie uzņēmumi cels mūsu autoritāti publi­kas acīs, — ironiski piezīmēja Ļihejevs. — Būtu kaut viens līķis.
   —    Štrunts, — norūca Rēguss. — Iedosim avīzēm kādu no arhīva fotogrāfijām… Kad lejā sākās tas jan­dāliņš ar skaitīšanu, es jau nojautu, ka būris būs tukšs.
   —    Un mēs arī tukšā, — Ļihejevam pēc neveiksmīgās kaujas nesās prāts uz paštirdīšanos. — Ivan Emerikovič, vai jums neliekas, ka pēdējā laikā lomas mainījušās? Nevis mēs, bet viņi gūst uzvaras. Brīžiem es jau redzu sevi šūpojamies pie laternas staba.
   —     Blēņas, — nošņāca slepenpolicijas priekšnieks, kaut reizēm arī viņu mocīja neizprotamas bailes, sevišķi paģirās. — Un gluži bešā mēs nepaliksim, — viņš pēc brīža teica, izzvejojis no violeta, smirdoša šķidruma peļķes pussamirkušu lapu. — Lūk, kur vesela bagātība!
   Tā bija vēstule, ko Robis cīņas trauksmē un steigā nebija paguvis iznīcināt. Gadījās, ka papīrs iekrita tieši emulsijā, kas attīstīja slepeno tinti.
   —    Pēc naudas neož, drīzāk pēc kaut kā cita, — Ļihejevs pasmīnēja un novērsās.
   —    Vajag tikai prast lasīt starp rindām. Reiz raksta, ka šiem šī ceturtdaļa miljona nav tikusi, tas nozīmē… Vai varat uzminēt, ko?
   Ļihejevs apmulsis klusēja.
   —    Tas nozīmē, ka šī nauda pēc dažām dienām būs mūsu. Vai sapratāt?
   —    Jāatzīstas godīgi, Ivan Emerikovič, ka jūsu gara lidojumam es šodien netieku līdzi.
   —    Nekas, drīz sapratīsiet … Kā jums tur cietumā ar tiem bēgšanas plāniem? Jūs man vakar ziņojāt, ka pastāv domstarpības.
   —    Tā gan. Zibens un Grietiņa bija pret un nosauca to par bezizredzes pasākumu. Taču, kad Parabellums piedraudēja, ka bēgs šā vai tā, kaut viens pats, viņi aiz solidaritātes piekrita, jo četratā tomēr lielākas cerības uz panākumiem.
   —    Solidaritāte ir laba lieta … — mīklaini paziņoja Rēguss. — Un kāds tad galu galā ir plāns?
   —    Visumā sākotnējais. Klāt nācis tikai tas, ka par uzraugiem pārģērbtie vīrieši it kā vedīs Grietiņu uz sle­penpoliciju. Zaldātiem, kas apsargā vārtus, piedraudēs ar nolaupītajiem revolveriem un bumbu, — Ļihejevs tīksmi iesmējās. — Bet, tā kā mēs zinām, ka tā no mai­zes, nekā bīstama nav. Termiņš nolikts uz piekto datumu.
   —    Riskants plāns, ļoti riskants, — Rēguss pašūpoja galvu un pēc mākslīgi ieturētas pauzes turpināja. — To­mēr dotajos apstākļos bēgšana izdosies.
   —    Ko jūs, Ivan Emerikovič! — protestēja Ļihejevs. — Mēs viņus ar pliku roku paņemsim. Es jau brīdināju Ludvigu, lai pastiprina apsardzi.
   —    Aplami darīts. Mūsu interesēs, lai plāns izdotos.
   —     Kā, jūs gribat ļaut viņiem bēgt?
   —    Jūs kļūstat apķērīgs, Aleksandr Aleksandrovič. Vai tad citādi es būtu licis pārvest Dīnu Pūrmali uz viennīcu korpusu? Viens no viņiem — vai nu meitene, vai drīzāk Parabellums — paslēpis naudu. Mēs, lūk, ļaujam viņiem bēgt, bet paši klusītiņām nopakaļ un tai brīdī, kad …
   — Tad mēs — caps! — iesaucās Ļihejevs. — Vārdu sakot, mēs esam kaķi, kas rotaļājas ar peli. Es apbrīnoju jūsu tālredzību, Ivan Emerikovič, no sirds apbrīnoju. Ar tādu priekšnieku caur uguni un ūdeni!
   2
   Ieradies galvenajā pastā, Šampions jau caur stikla durvīm redzēja, ka atkal dežurē pazīstamais telegrāfists ar vidū šķelto, melno bārdu. Neatraudamies no morzes aparāta, ierēdnis sauca:
   —    Priecājos jūs redzēt, Šampiona kungs. Spriežot pēc tā, ko runā pilsētā, jums laikam ļoti steidzīga kores­pondence.
   Šampions to uztvēra kā mājienu un izvilka trijnieku. Telegrāfists kāri nošķielēja, bet neņēma:
   —     Šoreiz finansu ministra paraksts nelīdzēs. Man jāpārraida ārkārtīgi svarīga telegrama, līnija īpaši atbrī­vota. — Un, pieliecies tuvāk, viņš čukstēja. — Valdības depeša. No gubernatora. Pašam Vittem!
   Neko darīt. Turpat pie lodziņa, lai neviens neieņemtu viņa rindu, Šampions pārlasīja savu rakstu. Telegrāfists joprojām klabināja morzes atslēgu. Aiz gara laika Šam­pions uzmeta skatienu formulāram. Pēc vārdiem «pilnīgi slepeni» sekoja nebeidzama skaitļu kolona, kas ar savu vienmuļību ņirbināja acis. Francūzis nospodrināja degun­kniebi. Oho! Šifrs! Interesanti, kas gan gubernatoram ziņojams visuvarenajam iekšlietu ministram, pat ļoti interesanti. Droši vien šai depešā ir ziņas, kas interesētu revolucionārus. Vai nav vienalga — šā vai tā viņa deguns šajos skaitļos gudrs netiks .. . Tur nepieciešams īpaši skolots prāts, tāds kā Pūrmaļa kungam. Bet tas taču Rīgā, vēl nupat viņi bija tikušies Atlētu kluba pagalmā! Teksta noraksts katrā ziņā jādabū rokā, lai tas maksātu ko maksādams! Šampions bija ar mieru ziedot vesela gada algu — kaut tikai varētu pakalpot saviem drau­giem. Bet tūdaļ teica sev, ka bārdainais šoreiz nebūs uzpērkams. Un žurnālists, izlikdamies labojam savu reportāžu, sāka drudžaini pārrakstīt bloknotā skaitļu ailes. Blakām, paldies dievam, joprojām neviena nebija, un telegrāfists, kuru žilbināja degunkniebja biezie stikli, nemanīja, kādā virzienā Šampions skatās.
   … Romas pagrabā bija krēslains un kluss. Gaismoja tikai bufetes skapis, kur pudeles atmirdzēja dažādās krāsās. Apgaismots bija arī galdiņš pašā stūrī, kur zem lielās stāvlampas jau sēdēja Šampions. Šā tikšanās vieta tika sarunāta Atlētu klubā informācijas apmaiņai, tomēr Atamans nāca šurp ne tik daudz cerībā uzzināt kādu jaunumu, drīzāk vientulības dzīts. Gribējās aprunāties ar kādu, lai arī tas nebūtu Robis. Jā, ar draugiem Atamans joprojām nebija izlīdzis. Būtu viņam izdevies tos atbrī­vot, tad tagad kopā sēdētu un kopā priecātos par laimīgo izglābšanos. Bet tagad viņam trūka drosmes rādīties acīs. Trūka drosmes noklausīties bargos pārmetumus, ar ku­riem Robis droši vien neskopotos. Un, lai cik tie pel­nīti, — viena lieta — pašam saprast savu vainu, gluži cita — jaut sevi nostrostēt.
   —    Rusenieka kungs, ja jūs zinātu, kā es jūs gaidu! Savā mūžā tā nevienu neesmu gaidījis. Vai no skaitļiem ko sajēdzat? — Šampions pazemināja balsi līdz čukstiem un ar sazvērnieka izteiksmi izvilka no krūšu kabatas šifrētās depešas norakstu. — Es arī ne. Bet mans deguns mani nekad vēl nav pievīlis. Šie skaitļi ož pēc sensācijas!
   Tikko Atamans saprata, ko tur rokā, visas šaubas izgaisa. Ja vien pastāv vismazākās aizdomas, ka šī val­dības telegrama var noderēt biedriem, viņam nekavējo­ties jāsteidzas pie Roba.
   Dreifogeļu māsas, kaut gan apzinājās no tā izrietošās briesmas, bija nodevušas kaujinieku rīcībā ēdnīcas diben­istabu. Kad Atamans ienāca, Robis un Fausts tērzēja pusbalsī, Bračka apsargāja durvis.
   Atamans klusēja, klusēja arī pārējie. Beidzot Bračka neizturēja:
   —   Nu, vai zini, tu gan esi dulls — veselu armiju sacēli kājās. Vai domāji, ka mēs paši netiksim galā?
   —     Nelielies, Bračka, — Atamans nopietni atteica.
   — Jums vienkārši palaimējies, un viss. Tici man, reizem pat es dodu priekšroku armijai.
   Atamans bažīgi palūkojās uz Robi. Vel tikai trūka, lai tas ar savu parasto, nesaudzīgo ironiju atgadinatu viņa agrākos uzskatus. Bet Robis tikai pasmaidīja, un šis negaidītais smaids paveica brīnumus — Atamans pēkšņi atguva kādreizējo bezbēdīgo toni.
   —     Cik labi, ka tomēr aizgāju uz Romas pagrabu, — viņš nometa Fausta priekšā skaitļiem klātu lapu. — Pa­skatieties, vai tik Šampionam tiešām nav pagadījies lai­mīgs ķēriens, jebšu šifrs kalpo tikai mūsu cienījamam gubernatoram, lai pieprasītu sev pielikumu pie algas? Grūti jau viņam klājas, sērdienim …
   —     Šifrs?! — Fausts uzklupa papīram kā izsalcis suns kaulam.
   Nomierinājies viņš saudzīgi nogludināja lapiņu, iebāza pīpi mutē un tikai pēc pāris mehāniskiem vilcieniem pamanīja, ka tā tukša.
   —     Nu? — Bračka pienāca tuvāk. — Vai ir kāda šance? — viņš jautāja, pārliecināts, ka Faustam atšifrēt telegramu ir viens spļāviens.
   —    Kā tevi sauc, biedri? — Fausts jau bija paguvis to aizmirst.
   —     Bračka.
   —     Nu tad, Bračka, esi tik laipns un aizskrien pēc piecdesmit miligramiem nikotīna, prasti runājot, pēc paciņas mahorkas. Kur tas dzirdēts, ka cilvēks spēj do­māt bez pīpēšanas?… Varbūt izdevumi atmaksāsies, — viņš piebilda, it kā atvainodamies par izšķērdību.
   Dabūjis pieprasīto tabaku, Fausts izpūta dažus kup­lus dūmus un iegrima clarbā. Pats grūtākais bija atrast kādu pieturas punktu. Varbūt telegrama šifrēta, lietojot kā atslēgu noteiktu tekstu, varbūt skaitļi sagrozītā veidā atspoguļo burtu vietu alfabētā. Vārdu sakot, jāizmēģina visas iespējas pēc kārtas.
   —    Vai gatavs? — Atamans vaicāja jau pēc desmit minūtēm, — tik stipra bija viņa paļāvība biedra mākai.
   —    Vai tu no mēness esi nokritis! Katrs zīdainis zina, ka skaitļu sistēma pielaiž četri simti deviņdesmit astoņas kombinācijas. Esmu knapi ticis līdz trīspadsmitai.
   Fausts pacēla galvu un tikai tagad pamanīja, ar kādu sasprindzinājumu viņā nolūkojās biedri. Bija žēl neizpētīt līdz galam visas varbūtības, kas sagādāja viņam tādu pašu baudu kā kaislīgam šahistam partijas analizē. Bet reiz lieta steidzama, jāķeras pie vienkāršākas metodes, kuru Fausts atšķirībā no zinātniskās dēvēja par diletan­tisku minēšanu.
   Vispirms viņš sameklēja visbiežāk sastopamo skaitļu grupu. Vienu reizi tā izskatījās šādi: 80 13 5 101 72 16 31 25 01 72 9. Vairākas reizes bez pēdējiem četriem skaitļiem. Ko šis vārds varētu nozīmēt? Balstoties uz tā, ka depešu sūtījis gubernators, drīkstēja pieļaut, ka visbiežāk sastopamais vārds nozīmē «guberņa». Tādā gadījumā garākais variants būtu «gubernators». Tūdaļ Fausts atrada šai domai pastiprinājumu. Lūk, divi lā­giem atkārtojās sakopojums, kurā šī skaitļu grupa ietilpa kā sastāvdaļa: 80 101 16 101 72 31 258 80 13 5 101 72 16 31 25 01 72 9. Vārda otrā daļa veidoja «gubernators». Vēl nepazīstamā daļa sastāvēja no sešiem jau pazīsta­miem burtiem, kuri, ja pamatojas uz viņa hipotēzi, iz­veidotu genera. Skaitlis 258, bez šaubām, bija «1», un kopā iznāca «ģenerālgubernators». Tā vairs nevarēja būt nejaušība, un tagad viņa rīcībā jau vienpadsmit zināmu burtu.
   Priecādamies par šo atklājumu, Fausts pirmajā brīdī vārdam «ģenerālgubernators» nepiegrieza vērību. Citādi Robis, kas, pārliecies viņa plecam, lasīja līdzi atšifrē­jumu.
   —    Ģenerālgubernators! — viņš satraukti iesaucās. — Tādu ieceļ tikai karastāvokļa laikā.
   —     Lieliski! — uzgavilēja Fausts.
   —    Atradis, saproties, par ko līksmot! — Bračka ar­vien vēl īsti nepazina Faustu.
   Bet Fausts nemaz neklausījās — skaitļu kolonā viņš meklēja vārdu «karastāvoklis». Arī tas tika atrasts. Tagad nāca klāt burti «k», «v», «i», un viņa rīcībā nu bija veseli četrpadsmit. Aizvietojot ar tiem attiecīgos skaitļus, radās:
   «200ar 7ik revolu7ionara 200arti04a s200rau63usi 200ar savu 335erki autono335as 200arval63es no63ibina- 420anu guberņa, sagai63ama atklata bruņota sa7el- 420anas, Es uOskatu stāvokli 200ar ļoti bista335u, it i200a420i ta63el, ka garniGons, neraugoties u6 visie335 335anie335 Iugu335ie335, nav 200asti200rinats. Arkartiga ne200ie7ie420a335iba 2()0rasa, lai garniGons nekavc04o- ties tiktu 200asti200rinats ar 63ivie335 200ulkie335, lai livlan63es guberņa tiktu iGslu63inats karastavoklis un ģenerālleitnants 200o200ens, 45. 63ivi6i04as ko335an- 63ieris, gu63rs un enerģisks 7ilveks, tiktu ie7elts 200ar generalgubernatoru …»
   Jau no pirmajām rindām izrietēja, ka «revolu7ionara 200arti04a» nozīmēja «revolucionāra partija», «sa7el- 420anas» — «sacelšanās», garniGons» — «garnizons», un klāt nāca pieci burti. Fausts jutās vīlies.
   —    To jau varēja atburtot katrs nepraša, — viņš no­sirdījās, — ne tikai es, — un, nemaz nepūlēdamies at­šifrēt vēl iztrūkstošos burtus, tekoši nolasīja biedriem svarīgākos izvilkumus no gubernatora telegramas:
   «Par cik revolucionārā partija spraudusi par savu mērķi autonomās pārvaldes nodibināšanu guberņā, sa­gaidāma atklāta bruņota sacelšanās. Es uzskatu stāvokli par ļoti bīstamu, it īpaši tādēļ, ka garnizons, neraugoties uz visiem maniem lūgumiem, nav pastiprināts. Ārkārtīgā nepieciešamība prasa, lai garnizons nekavējoties tiktu pastiprināts ar diviem pulkiem, lai Livlandes guberņā tiktu izsludināts karastāvoklis un ģenerālleitnants Po- pens, 45. divīzijas komandieris, gudrs un enerģisks cil­vēks, liktu iecelts par ģenerālgubernatoru. Bez tam va­jadzīgs, lai Rīgā uzturētos uzticams karakuģis, uz kura būtu jāpārved valsts un privātbanku nauda vairāku mil­jonu rubļu apmērā… Vienīgais, kas atliek, — izdodiet pavēli par karastāvokli, uzticot man kā gubernatoram pilnvaru izsludināt to viskritiskākā brīdī… Gubernators Svegincevs.»
   —     Karastāvoklis! — Atamans pielēca kājās. — Tas nozīmē, ka Dīnai draud . . .
   —    Visiem bankas uzbrukuma dalībniekiem . . . Ta­gad tos tiesās kara tribunāls un lielākā žēlastība, ko drīkst gaidīt, ir lode pakāršanas vietā.
   —    Neaizmirstiet Zibeni,— drūmi teica Robis. —Vi­ņam tagad par bumbu mešanu tāpat draud nāve . . .
   —      Labāk es šo telegramu nemaz nebūtu atšifrējis! — ievaidējās Fausts. — Tas vēl vairāk sarežģī jau tā kri­tisko situāciju.
   — Nē, tas izšķir visu! — Robis trieca dūri pret galdu. — Viņi jāizrauj no cietuma.
   3
   Kopš Federatīvā komiteja bija devusi savu piekri­šanu, māsu Dreifogeļu ēdnīcas dibenistaba pārvērtās par štābu.
   Vispirms kara padomei bija jāizšķiras par metodi — šturmēt vai mēģināt iekļūt cietumā ar viltu. Pirmais ceļš saistīts ar lielākām dzīvības briesmām kā uzbrucē­jiem, tā ieslodzītajiem. Otrais toties slēpj sevī iespēju, ka pēdējā brīdī kāda nejaušība var visu izjaukt. Domas dalījās.
   —    Visprātīgākais ir sintēzē, prasti izsakoties, apvie­nošana.
   —     Un kā būtu, ja tu izteiktos mazliet saprotamāk,— mudināja Robis, juzdams, ka Fausta miglaini izklāstītā ideja radnieciska paša nodomam.
   —     Kur nu vēl skaidrāk? Iekšā ar viltu, ārā ar varu.
   -— Gluži manas domas, — Robis apmierināti pamāja.
   —    Jādara viss, lai cietumsargi apķertos pēc iespējas vēlāk. Tāpēc vismaz iekļūt jāmēģina bez trokšņa. Viena grupa paliks pagalmā, lai segtu aizmuguri, pārējie do­sies tieši uz korpusu. Ja biedru atbrīvošanas laikā izce­ļas trauksme, mēs ar kauju laužamies ārā.
   —    Un kā atvērt kameras? — iestarpināja Atamans. — Tu runā tā, it kā tev atslēgas būtu kabatā.
   —    Un kur teikts, ka tām jābūt kabatā? Man atslē­gas ir smadzenēs! — atdzīvojās Fausts. — Un, ja ne šo­dien, tad rīt.
   —    Dulls tu esi!
   —    Koperniku arī sauca par dullu. Un tomēr viņš pirmais atklāja, ka Zeme griežas ap atslēgu .. .
   —    Atstāsim Faustu mierā, viņam pašam jau grie­žas, — un Atamans vilka biedrus pa durvīm laukā.
   Tieši tas Faustam bija vajadzīgs. Šoreiz tabakas ne­trūka, un drīz vien smadzenes strādāja ar pilnu jaudu.
   Atslēgas taisa atslēdznieks — tā ir aksioma. Bet kura darbnīca vai fabrika izgatavojusi atslēgas Rīgas cietu­mam? Lūk, problēma.
   Izlūdzies no Austras Dreifogeles adrešu grāmatu, Fausts ņēmās to pārlapot. Saraksts bija garš — kādas trīsdesmit atslēdznieku firmas. Apstaigāt tās prasītu vairākas dienas, nemaz nerunājot par aizdomām, kas, dabiski, rastos. Lai kādiem aplinkiem viņš taujātu, bez cietuma pieminēšanas neiztiks. Un to liedz konspirā­cija. Vajadzēja paļauties uz deduktīvo domāšanas me­todi.
   Pirmais sarakstā bija Abramovičs un brāļi. Atkrīt — ebrejiem tik atbildīgu valsts pasūtījumu neuzticēs. Nā­košais — Dravinieks — nebija pat cunftes meistars. Tādam nav tiesību turēt zeļļus, tātad darbnīciņa par mazu, lai izpildītu prāvu uzdevumu. Akciju sabiedrība «Elektra». Fausts sarauca pieri — pārāk moderns no­saukums. Un tiešām, tā dibināta tikai šogad, pēc cie­tuma pārbūvēšanas. Tā Fausts apsvēra vairākas firmas un svītroja citu pēc citas, kamēr uzdūrās vārdam Lud­vigs. «Kristiāns Ludvigs — atslēdznieku darbnīca, Mazā Kungu ielā, savā namā, ātri un precīzi veic instalācijas un remonta darbus, lielā izvēlē patentētas «Yale» at­slēgas.» Uzvārds izraisīja dīvainu asociāciju — Fausts iedomājās savu māsu: kā viņai tur klājas nabadzītei? Nekas, ilgi vairs nenāksies gaidīt. Bet kāpēc viņš pēkšņi atcerējās Dīnu? Kaut kādai loģikai taču jābūt… Ahā, sakarā ar asinssaitēm! Vai tik starp šo Ludvigu un cietuma priekšnieku nepastāv kāda radniecība? Fausts pašķirstīja iedzīvotāju sarakstu un ar gandarī­jumu cieši blakus atrada: «Ludvigs Hristians Amadeusa dēls, atslēdznieku darbnīcas īpašnieks.», «Ludvigs Oto Amadeusa dēls, atv. palkavnieks, Rīgas cietuma priekš­nieks.» Skaidrs, ka brāļi — tas pats tēva vārds, pie kam rets. Slēdziens: cietuma priekšnieks tādu izdevīgu pa­sūtījumu izgādājis savam brālim.
   Taču Fausta hipotēzē apstiprinājās tikai pa pusei. Darbnīcas īpašnieks gan izrādījās cietuma priekšnieka brālis, bet Oto toreiz vēl atradās armijas dienestā, un atslēgas bija izgatavojusi Pēterburgas firma, Ziemeļ- krievijas sabiedrība «Metals», kur daļa akciju piede-
   13 - 2155 193 rēja cietuma departamenta vicedirektoram. Viens no darbnīcas strādniekiem izrādījās savs cilvēks. Sapra­tis, kas vajadzīgs, viņš šīs ziņas izvilka no šefa. Kristiā­nām Ludvigam bija tikusi vienīgi jaunā vārtu atslēga, kuras dublikātu meistars apsolījās pagatavot.
   Kā dabūt pārējās? Viltot cietuma zīmogu būtu nieks, bet ko tas dod? Ja viņš Ludviga vārdā pieprasītu jau­nas atslēgas «bojāto» vietā, «Metals» sūtītu tās uz cie­tumu. Vai tad nav prātīgāk pašam aizbraukt uz Pē­terburgu? Un, izpīpējis veselas nedēļas tabakas normu, Fausts nonāca pie pārsteidzoša atklājuma, ka tas ir visvienkāršākais, visātrākais un visdrošākais problēmas atrisinājums. Ja Rīgā meistars neliedz atbalstu, tad arī «Metala» biedri noteikti palīdzēs.
   Vakarā kaujinieki atkal sanāca kopā.
   —    Kā tad ir? — apsvēra Robis. — Šonakt tu iz­brauksi, rītvakar iebrauksi Pēterburgā; kamēr uzņemsi sakarus un sadabūsi atslēgas, paies vismaz diena. Tātad ātrāk par sesto mēs tevi pat vislabākajā gadījumā ne­varam gaidīt.
   —    Veselas trīs dienas! Kādam velnam tik daudz laika zaudēt!? — iesaucās Atamans. — Tur iekšā katra diena liekas kā mēnesis, it sevišķi, kad vajā karātavu lietuvēns.
   —    Vai tu domā, ka man viegli gaidīt? Kurš tad ir Dīnas brālis, es vai tu? Bet vai tu zini, ko darīt?
   —    Kāpēc gaidīt atslēgas? Ratā ar visām atslēgām, saproties! — Bračka ne mirkli nevilcinājās. — Katrs paķers pa cirvim un, kā liek pa durvīm, tā — knaukš!
   —    Sacels tādu troksni, ka saskries no visa cie­tuma, — iebilda Atamans. — Un tad — kamēr ar cirvi uzlauzīsi vienu kameru, ar atslēgām attaisīsi desmit. Risks ir cildena lieta, bet šoreiz . . .
   Bračka ar izbrīnu palūkojās savā elkā — nemaz ne­izklausās pēe Atamana. Ir gan pārvērties, ja tas tā tur­pināsies, no viņa vēl iznāks otrais Robis.
   -— Atamanam taisnība, — teica Robis. — Bez kādām avantūrām!
   —    Bet es, zin, tomēr paķeršu cirvi, — ietiepās Bračka. — Tā, saproties, visdrošākā atslēga. Vai zini, toreiz, kad es ar Brašo iztīrīju monopolku . ..
   —    Tātad sestajā datumā uzbruksim, — pārtrauca viņu Atamans.
   —     Biedri, jāiekalkulē arī neparedzēti faktori, — aizrādīja Fausts, — prasti runājot, nejaušības. Jāpatur rezervē dažas dienas. Vai jūs aizmirsāt, ka man būs
   ^ darīšana ar cilvēkiem, nevis ar cipariem?
   Robis piegāja pie sienas kalendāra un pārcilāja:
   —     Mēs uzbruksim naktī uz trīspadsmito, — viņš pēkšņi paziņoja.
   —    Nu, zin, — iekaisa Bračka, — atradis gan īsto dienu! Velna ducis, saproties.
   —     Toties mēness nebūs, — mierīgi paskaidroja Ro­bis. — Tumsa ir mūsu dabiskais sabiedrotais.
   Lai kā Atamanam sāpēja sirds, viņš atzina, ka tas ir visprātīgākais. Tāpēc neturējās pretī, tikai nodomāja: un šodien tikai trešais septembris .. . Vēl desmit dienas. Kā Dīna to izturēs?
   4
   … 4. septembris. Šonakt paredzēts bēgt. Vēl des­mit stundas, tad nomainīsies uzraugi. Parabellums pie­dauzīs pie durvīm, un sāksies tas, ko vairs nevarēs ap­turēt. Dīnai ir nemierīga sirds. Arī pirms uzbrukuma bankai Dīna negulēja visu nakti, bet toreiz tas bija uz­traukums pirms ugunskristībām. Tagad ir citādi. Viņai trūkst ticības, ka izdosies. Ceļu uz brīvību aizsprosto pārāk daudz šķēršļu, lai četratā tos spētu pārvarēt. Un, pat ja izdotos izlauzties caur vārtiem, trauksme sacels kājās visu apsardzi un sāksies vajāšana. Būtu vēl biedri ārpusē brīdināti! Bet Parabellums stingri aizliedza rak­stīt uz vaļu, neviens viņus uz ielas negaidīs. Zināma taisnība Parabellumam bija. Nodevējs taču vēl nav atmaskots, vēstule var nonākt viņa rokās. Tā nu iznāca, ka viņiem jāpaļaujas tikai uz saviem spēkiem un uz labu laimi.
   Šai pasākumā viss ir nedrošs un nereāls, tāpat kā bumba, ko viņa, atraujot sev pa riecienam no katras maltītes, darinājusi no maizes. Un pat to pie pirmās
   kratīšanas var uziet. Labi vēl, ka pēdējās dienās ka­mera nav pārmeklēta.
   Ja Dīna beidzot piekrita piedalīties, tad tikai tāpēc, ka nebija ko zaudēt. Tikt nošautai bēgšanas laikā to­mēr vieglāka nāve nekā beigt mūžu cilpā. No otras puses — viņu no karātavām šķir vēl vairāki mēneši, ko dzīvot. Un dzīvot nozīmē cerēt. Bet nedrīkstēja domāt par sevi vien. Bez īpaša iemesla Parabellums nebūtu tik traki rāvies uz āru, un Dīna instinktīvi nojauta, ka tam ir kāds sakars ar naudu.
   Pastaiga. Atlikušas tikai astoņas stundas. Drīz atne­sīs vakariņas. Tad pēdējā vakara pārbaude, un atliks vēl četras īsas stundas.
   Dīnas uztraukums auga augumā. Ne viņa spēj ap­sēsties, ne stāvēt uz vietas. Viņa palecas, lai kaut uz mirkli palūkotos caur logu. Cietuma pagalms ar lefkoju dobi, salīdzinot ar to, kas priekšā, rādās kā mierīga sa­liņa. Bet kas viņu gaida šonakt?
   Laiks iet un iet. Iet uz priekšu, uz priekšu vien. Vēl nav par vēlu mainīt lēmumu, mēģināt atturēt citus no nepārdomātā soļa. Bet to iztulkos kā gļēvulību, Un ar ko lai viņa iespaido Parabellumu?
   Tādā noskaņā Dīna saņēma pastu no Atamana. Cit­kārt tas pārvērstu visu dienu svētkos, šoreiz viņa tikai miglaini saprata lasīto:
   «Meitēn mīļo, esmu tādā noskaņā, ka vienkārši ne­varu tev nerakstīt. Rudens pēkšņi pārvērties pavasarī, šķiet pat, ka atkal pogo lakstīgalas. Spīd saule, un drīz jo drīz dzīve no jauna būs skaista. Bet īsti skaista tā var būt tikai kopā ar tevi. Nedomā, ka esmu tevi pie­mirsis. Nupat mēs ar Robi iedomājāmies, ka jums tur pietrūkst lasāmvielas. Drīzumā aizsūtīšu tev Šampiona romānu par Baslīliju, kas laikam patiks arī pārējiem. Īstenībā tas domāts kā negaidīta dāvana tavā dzimša­nas dienā, bet es nespēju nociesties vēl desmit dienas, zinot, cik grūti jums cietumā bez grāmatām. Pārējiem lai tas paliek patīkams pārsteigums.»
   Droši vien Atamans gribējis viņu uzjautrināt, likt uz brīdi aizmirst drūmo apkārtni. Ak, ja viņš nojaustu, ka pašlaik prāts nemaz nenesas uz jokošanu! Dīna jau grasījās iznīcināt zīmīti, bet kaut kas atturēja. Atamans, kurš pagājušo reizi atrakstījis gluži citā tonī, bez pa­mata nebūs to tik pēkšņi un krasi mainījis. Un Dīna vēlreiz pārlasīja nedaudzās rindas.
   «Negaidīta dāvana tavā dzimšanas dienā…» Sa­vādi. Atamans taču zina, ka viņa piedzimusi aprīlī. Bet te rakstīts — «vēl desmit dienas». Un Šampionam tāda romāna par uzbrukumu Bastīlijai vispār nav.
   Pēkšņi Dīna noskūpstīja netīro papīru. Ernest, tu laikam mani ļoti mīli! Bija nolemts par atbrīvošanu pa­ziņot tikai pašā pēdējā brīdī, kad viss būs galīgi no­sprausts. Bet tu negribēji, lai es šīs dienas velti mokos. «Laikam patiks arī pārējiem» — nozīmē, ka atbrīvos visus, «vēl desmit dienas» ir termiņš.
   Dīna pat nemēģināja iztēlot savu atbrīvošanu no cietuma. Ja to vadīs Robis un piedalīsies Atamans, tā noteikti izdosies. Šai mirklī viņa domāja tikai par to, ka nu bēgšana atkrīt. Zīmīte nākusi īstajā momentā. Nekavējoties jāpaziņo pārējiem, pēc vakariņām vairs nebūs izdevības. Jau rakstot, prātā iešāvās Atamana brīdinājums nekā neteikt citiem, bet to šoreiz nedrīkst ievērot, jāglābj Parabellums, Zibens, Lips Tulians no gandrīz drošas nāves. Biedri uz vaļas taču nenojauš, ka viņi taisās pašu spēkiem izlauzties no cietuma. Jāpa­stāsta par paredzēto uzbrukumu, citādi Parabellumu ne­pārliecināt. Klusēt būtu noziegums . . .
   Reizē ar Parabellumu Dīnas vēstuli izlasīja Lips Tulians.
   —     Ko nu? — viņš jautāja.
   Parabellums neatbildēja. Smagi atsēdās uz gultas un atbalstījās uz elkoņa. Grūti vēl desmit dienas ļaut sevi uzskatīt par nodevēju. Bet, galvenais, tagad vis­maz ir droši, ka izdosies pateikt Robim, kur noslēpta nauda. Turpretī bēgot viss kas var gadīties. Viņš pie­cēlās un, paņēmis koka karoti, piegāja pie sienas.
   —     Ko tu gribi darīt?
   —     Paziņot Zibenim. Nebēgsim.
   —    Pagūsi. Vispirms rūpīgi jāapsver, — teica Lips Tulians. — Manuprāt, pareizāk neatteikties no mūsu plāna. Tu domā — tik viegli iebrukt cietumā? Un, ja neizdosies mūs izpestīt, ko tad?
   —    Robis vada. Kārtībā, — un Parabellums jau iz- klauvēja: — «Zibenim. Atcelts.»
   Lips Tulians vairs nepūlējās pierunāt kameras biedru, bet varēja manīt, ka viņa nervi saspīlēti līdz pēdējam. Nogaršojis vakariņu viru, viņš izšļāca to uz grīdas un sāka saukt pēc uzrauga.
   —    Ar ko jūs mūs te barojat?! Mēs neesam nekādi suņi! Dodiet priekšnieku, ja negribat, lai sūdzos uz Pē­terburgu!
   —    Priekšnieka kungu tik vēlu nedrīkst traucēt, — uzraugs aizrādīja.
   —    Man vienalga! Dodiet priekšnieku, citādi izdau­zīšu visu būdu un pieteikšu bada streiku!
   —    Labi, labi, tikai nekliedz, — īgni norūca uzraugs un izlaida Lipu Tulianu gaitenī. — Pagaidi, gan priekš­nieks tev sados tādu vēju, ka tev pāries luste sūdzēties.
   Taču Ludvigs, ieraudzījis Lipu Tulianu, nemaz ne­skaitās par vēlo traucējumu. Atvēris kabineta durvis, viņš teica:
   —     Pagaidiet, tūlīt nāks.
   Lips Tulians nervoziem soļiem mēroja istabu. Tad viņš pamanīja uz galda Ļihejeva rakstītu ziņojuma uz­metumu, kas viņu ļoti ieinteresēja. Tas skanēja šādi:
   «…Atļaujos īsumā izklāstīt šīs sekmīgās operācijas priekšvēsturi un uzdrošinos atgādināt Jūsu Ekselencei, ka Imants Magoņlapa, ar dienesta palamu «Brūtgāns», iestājies mūsu dienestā pēc tam, kad atklāja mums, kas izplata musinošas lapeles viņa darba vietā. Lai nomas- kotu viņu, apvainojums tika celts arī pret pašu Brūt­gānu. Mūsu uzdevumā šis aģents iestājās «Atriebēju» grupā un izdarīja daudz svarīgu pakalpojumu. Starp citu, pateicoties viņam, pēc bumbu atentāta Vērmancs parkā izdevās apcietināt teroristus Zibeni (ārējās novē­rošanas palama «Briļļainais») un «Buķeli» (ārējās no­vērošanas palama «Mīkstais»). Izmantojām šo gadījumu, lai pilnīgi nostiprinātu Brūtgānā reputāciju starp kau­jiniekiem. Bija nodomāts apcietināt viņu un panest uz slepenpoliciju, lai pēc tam, kad Brūtgāns tur būs nodi­binājis ciešus sakarus ar kaujiniekiem, ļautu izbēgt. Tūlīt pēc šķietamās apcietināšanas viņu atbrīvoja «Atamans». Tā Brūtgāns izpelnījās uzticību tik lielā mērā, ka tika pielaists pie uzbrukuma «Krievu bankai tirdzniecībai ar ārzemēm», par kuru jau ziņoju Jūsu Ekselencei. Diemžēl iebrucējiem no līdz šim vēl neat­klātas puses bija nācis zināms, ka starp viņiem ir no­devējs. Ar veiklu manevru, proti, atklājot mūsu sle­penā dzīvokļa adresi (kuru tādēļ bijām spiesti mainīt), Brūtgāns novērsa no sevis aizdomas. Sekojot viņa no­rādījumiem, mēs apcietinājām pašus svarīgākos laupī­tājus: Maksi Tēraudu (Parabellumu) un Dinu Pūrmali (Grietiņu). Tā kā, neraugoties uz visām mūsu pūlēm, viņi nav izpauduši naudas paslēptuves vietu, mēs ievie­tojām Brūtgānu cietumā. Viņam izdevās uzzināt kau­jinieku konspiratīvā dzīvokļa adresi, un mēs to sa­grāvām. Veiksmīgā bēgšanas plāna inscenēšana naktī no 4. uz 5. septembri atļāva mums sekot Tēraudam un Pūrmalei, kuri, nekā neno j auzdami, iekrita mūsu lama­tās. Tā izdevās atklāt naudas paslēptuvi. Diemžēl, no bankā nolaupītajiem 257 000 (divi simti piecdesmit sep­tiņi tūkstoši) rubļiem mēs atradām tikai 154 583 (simts piecdesmit četri tūkstoši pieci simti astoņdesmit trīs) rubļus, kurus tuvākajās dienās ceram nodot likumīga­jiem īpašniekiem.»
   Ienāca Ļihejevs un vispirms uzmeta aizdomīgu ska­tienu galdam. Paldies dievam! Viņš, par laimi, nolicis vēstuli ar neaprakstīto pusi uz augšu. Lips Tulians, kas bija paguvis apsēsties istabas attālā kaktā, savukārt nodomāja: paldies dievam, nekā nav manījis. Nav labi ieskatīties priekšniecības noslēpumos. Tas apdraud veselību.
   —    Varējāt sev aiztaupīt šo gājienu, — teica Ļihe­jevs. — Es tāpat zināju, ka viss ies kā pa diedziņu, pat ziņojumu jau uzmetu melnrakstā. Reiz Parabellums sev ko ieņēmis galvā, viņu var atturēt tikai katastrofa.
   —    Ja gribat zināt, katastrofa iestājusies — tikai mums. Bēgšana nenotiks.
   —   Tu muldi! Tā nevar nenotikt! Tai jānotiek! Pā­rāk daudz pūļu esmu ieguldījis!
   —    Es ne mazāk, — Lips Tulians arī sāka uzbudināti kliegt. — Bet šoreiz nekas nelīdzēs. Kad Parabellums saņēma vēstuli, bija cauri …
   —     Nolādēts! Viss pagalam! Kā es to ziņošu Rēgu- sam? — Ļihejevs sagrāba savu ziņojumu, sažņaudza to dūrē un tikai pēc tam saplēsa.
   Kāds trieciens! Bēgšana nenotiks, tai vietā . . . Ko tas Brūtgāns samurgojis?
   Lipam Tulianam nācās divas reizes vārdu pa vār­dam atkārtot vēstules saturu, iekams Ļihejevs sa­prata — revolucionāri grasās šturmēt cietumu.
   —    Tu teici — pēc desmit dienām? — viņš pārvai­cāja.— Re, re, ko baskāju kundziņi iedomājušies. Laika gana sagatavot viņiem pienācīgu uzņemšanu. Ierīkosim tādus slazdus, kuros pietiks vietas visiem Rīgas dum­piniekiem. Veselu kazaku pulku izsaukšu!
   —    Tad es, Ļihejeva kungs, kamerā atgriezties vairs nedrīkstu. Pamanīs kazakus un sapratīs, ka es esmu nodevis.
   —     Nekā tavs Parabellums nepamanīs. Es neesmu tāds muļķis, ka pirms laika atklāšu savas kārtis. Citādi kaujinieki vēl nobīsies. Visam jānotiek pašā pēdējā brīdī. Kā viņi iekšā, tā kazaki klāt no visām pusēm. Cietums tiks ielenkts, un neviens vairs ārā neizspruks. Un transportēšanas izdevumus mēs arī ietaupīsim, — ļaunā priekā viņš paberza rokas un piegāja pie loga, kurā bālgani iezīmējās dilstošais mēness. — Pēc desmit dienām tas pavisam izzudīs. Ne jau velti kaujinieki iz­raudzījušies tieši trīspadsmito. Gribēja piezagties pa tumsu. Ha, ha, ha, šī pārdrošība šoreiz vērsīsies pret viņiem. So trīspadsmito septembri atcerēsies ne mazāk par trīspadsmito janvāri .. . Nu tad, Brūtgān, atpakaļ uz kameru. Cerams, ka vēl izdosies uzzināt kaut ko sīkāk.
   Lips Tulians vilcinājās. Viņš domāja par Parabel­luma rokām, kuras bija nožņaugušas baronu Zīversu.
   —     Bez ieroča atpakaļ neiešu!
   Nebija Ludviga dabā noklausīties svešas sarunas. Bet Ļihejevs un Lips Tulians savā uztraukumā brīžiem kliedza tik skaļi, ka viņš nevarēja nedzirdēt. Kaut kādi tur klaidoņi taisās uzbrukt viņa padotajam cietumam, kuru apsargā vairāk par simts apbruņotu vīru. Kaut kas nedzirdēts! Nekaunīga lielība! Bet, jo vairāk Ludvigs domāja, jo nemierīgāks kļuva. Vai tad šos laikus vis­pār var uzskatīt par normāliem? Politiskajiem vairs ne­drīkst rādīt zobus — vēji vēl mainīsies, un ko tad?
   Tagad pat bīstami formas tērpā izbāzt degunu uz ielas, ja negrib, lai iziet tikpat greizi kā Liepājas cietuma priekšniekam. Cik tur daudz trūkst, — un pašam Vis­krievijas patvaldniekam nāksies drebēt par savu troni . .. Bailes — tās šajās dienās nedzirdamiem so­ļiem staigā pa zemi, ielūkojas katrā pilī un cietoksnī. Lai tur Ļihejevs sapņo par slazdiem, tam ir viegli ru­nāt. Lai jau dievs dod, ka viņam laimētos sagūstīt visus iebrucējus. Bet, ja juceklī no kameras izmūk kaut viens ieslodzītais, atbildība būs jānes viņam, cietuma priekš­niekam. Un Ludvigs nolēma parūpēties, lai tas neno­tiktu.
   5
   … Māsu Dreifogeļu ēdnīcas dibenistaba bija tik piesmēķēta, ka tikko varēja saredzēt sejas. Bez parasta­jiem viesiem šodien ieradušies arī Brašais un Steņka Razins. Kā pēdējais atnāca Robis. Fausts grasījās stās­tīt par saviem panākumiem, bet Robis tikai atmāja:
   —    Saprotams, ka bez atslēgām tu nebūtu atbraucis. Noskaidrosim vispirms mūsu spēkus. Cik? — viņš grie­zās pie Brašā.
   —    Trīsdesmit.
   —     Un tev?
   —    Tikpat, — ziņoja Steņka Razins. — Bet ar visiem vēl neesmu aprunājies.
   —    Man Pārdaugavā divdesmit septiņi, — teica Ata­mans.
   —    Brālīši, tad jūs mani sitat pušu! Man tikai astoņ­padsmit, saproties, — sauca Bračka. — Bet visi ziķeri.
   —    Un manas desmit atslēgas jūs pavisam aizmirsāt? Pati galvenā no vārtiem arī ir, — papildināja Fausts.
   —    Pilnīgi pietiek, pat par daudz, — sacīja Robis. — Turiet visas kaujas gatavībā, bet par mērķi pastāstī­sim tikai pēdējā brīdi. Ka neizpļāpājas!
   —    Uz cietumu tomēr vajadzēs paziņot, — iebilda Brašais. — Lai sagatavojas.
   —     Nekādā ziņā! — atcirta Robis.
   —    Piķis un zēvele, un es jau aizrakstīju Dinai! — atzinās Atamans.
   Robis paskatījās uz draugu, gribēja teikt ko asu, bet norija. Kuram, ja ne viņam, kas bezmaz izdarījis to pašu, saprast Atamanu. Bet no tā nelaime nekļuva mazāka.
   —     Biedri, — viņš teica, — noticis visļaunākais. Tā ir mana vaina, vajadzēja brīdināt. Esmu pārliecināts, ka starp nesen apcietinātajiem viens ir nodevējs, — Robis joprojām nenosauca Lipu Tulianu vārdā, jo bija pārāk taisns, lai bez galīgiem pierādījumiem celtu apvainojumu.
   —    Tātad viss pie velna!…
   —    Un mums būs jānoskatās, kā viņus ved uz eša­fotu . ..
   —    Nevar būt! — elsa Atamans. — Es īpaši rakstīju tā, lai, izņemot Dīnu, neviens nevarētu saprast. Un pie­kodināju citiem neatklāt.
   —    Vienalga. Drošības nav. Mums neatliek nekas cits kā… — Robis kavējās pabeigt teikumu — tik nozīmīgs bija viņa lēmums.
   —    Atteikties? — nospiesti vaicāja Steņka Razins.
   —    Tieši otrādi! Mēs uzbruksim šonakt!

   1
   Savā mūžā Šampions bija daudzas reizes steidzies, bet tā kā šodien — vēl nekad. Nenogaidījis, kad kučieris apstādinās zirgus, viņš izlēca no trijjūga un metās augšā pa galvenā pasta kāpnēm. Nekaunīgi atgrūda dāmu, kas stāvēja pie lodziņa, grasīdamās nosūtīt apsveikumu vārda dienā, un uzsauca telegrāfistam:
   —    Es jūs lūdzu uz ceļgaliem! Atbrīvojiet man pēc stundas Parīzes līniju.
   —    Vads uz Viļņu pārgriezts. Var tikai caur Pēter­burgu.
   —     Kaut vai caur ziemeļpolu. Te būs iemaksa!
   —- Bet tukšu līniju es nedrīkstu turēt, Šampiona kungs.
   —    Tad raidiet kaut ko! — un korespondents no­svieda uz palodzes naudu.
   —   Man pie rokas tikai Jurisprudences gadagrāmata,— piedāvāja telegrāfists. — Vai jums nav iebildumu, ja es to pārraidīšu?
   —    Manis pēc kaut vai visu pasaules vēsturi, sākot ar Ādamu, beidzot ar Nikolaju Otro, — un prom viņš bija.
   Patiesībā Šampionam nebija ne jausmas, par ko viņš stāstīs savā korespondencē. Rusenieks bija tikai ieskrējis un pateicis, lai tūlīt dodoties uz kapiem. Bet deguns juta — reiz Rusenieks pats ielūdz, mazāk par uzbrukumu bankai jau nu nebūs. Tāpēc korespondents pretēji savam principam šoreiz neskopojās ar dzeramnaudu kučierim.
   Kad putojošie zirgi trīcot apstājās pie kapiem, krēsla jau sabiezēja. Pirmais, ko Šampions ieraudzīja, bija pa­garš gājiens, kas virzījās caur vārtiem. Sākumā likās, ka tās ir bēres. Bet nē, zārku aiznesa vienīgi līdz kapličai. Visdīvainākais, ka ļaudis negāja mājās, bet izklīda tur­pat. Otru šādu procesiju Šampions vēroja jau uzmanīgāk un pazina tajā mazāko no viltus ģimnāzistiem. Cik zū­došā gaisma ļāva saskatīt, viņa seja pauda drīzāk pār­galvīgu prieku nekā bēdas.' Arī pārējie diez kā nelīdzi­nājās bēriniekiem. Citi nāca pa vienam un tūdaļ pazuda aiz kokiem. Kad Šampions ieraudzīja Dāvi Pūrmali, viņš vairs nešaubījās, ka šī korespondence ieies vēsturē.
   Robis gulēja starp diviem kapiem. Sākumā granīta eņģelis ar izplestiem spārniem vēl bija puslīdz saredzams, tad apveidi saplūda ar nakti. Atgriezies no apgaitas, Atamans tikko atrada Robi.
   —     Kopā ar mums abiem — septiņdesmit mauzeru.
   —    Tik daudz?! — čukstēja Robis. — Nemaz nebiju to gaidījis. Ja ņem vērā, ka mūsu rīcībā bija tikai dažas stundas . ..
   —     Kā tu domā sadalīt vīrus?
   —    Tūlīt paskatīsimies … Kur ir ienaidnieka galvenie spēki?
   —     Bez šaubām, pāri dzelzceļam, kazarmās. Cik zinu, tur apmetušās divas Malojaroslavļas pulka rotas, — teica Atamans. — Tāpēc vajadzētu lielāko daļu kauji­nieku nostādīt aiz dzelzceļa uzbēruma.
   —    Neesmu vienis prātis. Vispirms ar zaldātiem mums jārēķinās tikai vispārējās trauksmes gadījumā. Telefona līniju mēs pārgriezīsim, bet paši, protams, lieku troksni necelsim.
   —     Bet ja kāds no administrācijas ēkas pa tumsu tomēr aizlavās un brīdina?
   —    Tad piecdesmit cilvēku — vairāk nekādi nevaram izdalīt — šā vai tā pārāk maz, lai uzsāktu regulāru kauju pret četriem simtiem. Ko tu teiktu, ja mēs tur noliktu Faustu ar dažiem bumbu metējiem? Zaldāti no mūsu bumbām baidās kā velns no vīraka.
   —    Pareizi! Kādas piecpadsmit minūtes noteikti aiz­turēs, un vairāk mums nevajag, — Atamans piekrita.
   —     Korpusā pietiks ar kādu desmitu, — Robis turpi­nāja risināt uzbrukuma plānu. — Tur nav kur apgriez­ties, vēl traucēs cits citu. Un atslēgu arī vairāk nav.
   —     Robi, man ir lūgums …
   —    Tu gribi komandēt šo nodaļu?
   —     Jā, tur taču Dīna.
   —     Saprotu, bet neies cauri. Tev ar labākajiem šāvē­jiem jāpaliek pagalmā, lai atgrieztu administrācijas ēku no pārējā cietuma.
   —     Cik vīru man ņemt?
   —    Visus atlikušos. Administrācijas ēkā uzturas bruņotā sargu rezerve, no turienes draud vislielākās briesmas.
   —     Labi, tad es pirmā kārtā izvēlos Bračku un viņa puišus.
   —    Tā arī es domāju. Brašo un Steņku Razinu patu­rēšu sev … Viss?
   —     Liekas, tā kā būtu.
   Viņi apklusa. Brīžiem no mākoņiem izpeldēja šaurais mēness sirpis, tad starp krūmiem miglaini iezīmējās te galva, te zābaks, citur revolvera stobrs. Pret naksnīgajām debesīm kā neieņemams cietoksnis tumši un mēmi slējās draudīgie cietuma korpusi.
   —    Vai tev nenāk prātā, ka šai kaujā mēs varam krist? — ierunājas Atamans.
   Robis paraustīja plecus —- arī viņš nupat bija do­mājis to pašu.
   —     Dīvaini, — turpināja Atamans, — parasti es pat vislielākajās briesmās nešaubos, ka palikšu dzīvs, bet šoreiz tāda sajūta, it kā mani skartu nāves ēna. Lūk, nomiršu, un kāda tam jēga? Vai tie, kas nāks pēc mums, pratīs to novērtēt? Varbūt vairums šo ļautiņu paliks tikpat sīki un gļēvi kā tagad?…
   —    Par to jau mēs cīnāmies, lai ļaudis mainītos uz augšu. Dodiet viņiem labāku dzīvi, un viņi paši kļūs labāki.
   —    Man personīgi, jāatzīstas, galvenais, lai dzīve ne­būtu tik nejēdzīga kā šodien, lai tā kļūtu skaista.
   —     Vai tas nav viens un tas pats?
   Pielīda tumšs stāvs.
   —    Telefona līnija pārgriezta pa tīro, brālīši, — izru­nāts čukstus, Bračkas iemīļotais vārdiņš skanēja ne tik daudz bravūrīgi, cik sazvērnieciski.
   Un patiešām, kad Robis deva pavēli, kas pa ķēdi aiz­skanēja tālāk, 1111 no tumšajiem kapiem piecēlās tumši stāvi, varēja likties, ka miroņi te sazvērējušies pret dzī­vajiem. Patiesībā tā bija dzīvība, kas devās kaujā pret nāvi.
   2
   Kopš Dīna zināja, ka te vairs nav ilga palikšana, kamera likās daudz gaišāka un plašāka. Domās viņa jau atvadījās no cietuma, atvadījās kā no ienaidnieka un tomēr kā no drauga. Šeit viņa bija sapratusi, ka spēj spītēt visam, ko vien nesīs cīnītājas mūžs. Varbūt reizēm ar iekšējām baiļu trīsām — galu galā viņa vēl jauna un gribas dzīvot — un tomēr ar paceltu galvu.
   Klusumu iztraucēja skaudra, metāliskā skaņa. Sā­kumā Dīnai likās, ka uzraugs grasās atslēgt kameru. Kas viņam meklējams tik neparastā laikā? Neviļus meitene atskatījās uz gultu, kur vēl nesen bija glabājusies maizes bumba. Tad ar atvieglojumu atcerējās, ka vienā reizē kāri noēduši to — tik liels bijis viņas izsalkums pēc vairāku dienu pusbada.
   Uzraugs iekšā nenāca, bet troksnis pie durvīm nemi­tējās. Un tas nemaz neskanēja pēc slēdzenes, drīzāk pēc instrumentiem. Ko viņi tur taisa?
   Pēkšņi saprata un sastinga kā nedzīva. Pārmaina atslēgas! Kāds nodevis — un viņas vainas dēļ! Ne jau velti Atamans piekodinājis klusēt. Izlabot izdarīto kļūdu vairs nevar, paliek tikai viens pienākums — brīdināt biedrus.
   Rakstīt nedrīkst — zīmīti var pārķert nodevējs. Jāat­rod cits ceļš …
   Un Dīna ņēmās dauzīt dūrēm dzelzs durvis, vēl un vēl, kamēr rokas pārplūda asinīm. Viņa sita ar visu spēku, ar visu izmisumu. Un nepārstāja kliegt. Beidzot durvis atvērās.
   —     Es tev parādīšu trakot! Uz karceri sagribējies, maita?!
   Uzraugs rupji satvēra viņu un izrāva gaitenī. Dīnai nerūpēja, kurp viņu velk, kas ar viņu notiks. Viņa bija panākusi savu un tagad kliedza tā, ka atbalsojās viss korpuss:
   —     Nodevība! Atslēgas pārmaina! Nodevība!…
   Meitenes sauciens sasniedza Parabellumu. Par pare­dzamo uzbrukumu zina tikai trīs — Grietiņa, viņš un … nodevējs. Viņš nedomāja to, viņš saprata ar sirdi. No sirds šī baigā pārliecība kopā ar trakojošajām asinīm ieplūda rokās un, pirms Lips Tulians paguva tikt pie brauniņa, tās jau saslēdzās ap nodevēja kaklu.
   Uzraugam izdevās izglābt Lipu Tulianu pēdējā mirklī. Nezinādams, ko iesākt ar pusdzīvo, viņš nonesa to tukšā kamerā un pēc paraduma aizslēdza. Tad aizveda Dīnu lejā uz karceri.
   3
   Ēna aiz ēnas slīdēja gar cietuma ārējo mūri, apstājās pie vārtiem. Izšķīrējs mirklis. Gandrīz katram aizrāvās elpa. Šai nedabiskajā klusumā atskanēja soļi pie dzelz­ceļa uzbēruma. Tur Fausta bumbinieki ieņēma pozicijas.
   Atamans iebāza slēdzeni durvīs.
   — Kas nāk? — vaicāja miegaina balss.
   —    Priekšnieku nepazīsti, vki? — Atamans atdarināja Ludviga vācisko akcentu.
   Sargiem vairs nebija laika šaubīties vai ticēt, tie jau gulēja sasieti, aizbāztām mutēm. Bez sarunām, bez trok­šņa kaujinieki virzījās tālāk. Un pēkšņi — dobja skaņa, kas varēja dārgi izmaksāt. Bračkam bija izkritis zem svārkiem aizbāztais cirvis. Viņš nolieeās, lai to paceltu, un tikai tā izvairījās no Atamana zvēliena.
   —    Piena puika! — tikko dzirdami šņāca Atamans. — Šaut traucēs, lai paliek!
   Taču Bračka paklausīja pa pusei. Iespiedis rīku Brašajam rokā, viņš čukstēja:
   —     Zin, noderēs, tici man!
   Nekur nekas nepakustējās. Varēja doties.tālāk. Robis pamāja, un piecdesmit vīru kā labi apmācīti zaldāti izre- tinājās gar žogu, aiz kura mirgoja administrācijas ēkas logi. Uguns aizsegums bija radīts. Tikai tagad Robis ar savu grupu šķērsoja pagalmu.
   Korpusa durvis. Nākamais un pats grūtākais šķērslis. Vai izdosies to pārvarēt? Biedriem par izbrīnu Robis izdarīja kaut ko pilnīgi pārsteidzošu — viņš skaļi pie- bungoja.
   —    Ātrāk! Trauksme! Kaujinieki iebrukuši!
   Durvis atsprāgst. Zvēliens pa galvu, tuvcīņa ar sargu, un ceļš brīvs. Mīdot kājām nokritušās spēļu kārtis, Robis metas pie pirmās kameras. Ar iekšējām trīsām viņš iestumj atslēgu caurumā. Ja nu tomēr Fausts nav pār­vedis īstās? Griežas. īstās! Tagad vairs greizi nevar iziet!
   Robis apstājas uz sliekšņa. Viņš vēl nekad nav bijis cietumā. Mazā kamera, kuru skatieniem atklāj kontrol- spuldzes tumšā gaisma, rādās spokaina. Tikpat spokains liekas sarāvies stāvs uz kojas.
   —    Ātrāk ārā!
   Atbildes nav.
   —    Tu esi brīvs, biedri, vai nesaproti?
   —    Nevaru paiet. Esmu galīgi sadauzīts, — atbild māksloti dobja balss.
   Bet Robis tomēr pazīst runātāju. Lips Tulians!
   —     Sātans! Atslēga neder! — šai brīdī atskan lāsts.
   Un tad no otrās puses kā atbalss:
   —    Neder! Neslēdzas vaļā!
   Robis izskrien, aizcertot aiz sevis durvis. — Nevar būt! — viņš uztraucas, izrauj no Brašā rokām slēdzeni. Izmēģina pie vienas kameras, pie otras. No iekšpuses cilvēki metas pie durvīm, kliedz:
   —     Šurpu! Šurpu! Atbrīvojiet!
   Bet ko tas līdz? Atslēga pat nelien caurumā. Visur tas pats. Robis šai mirklī nespēj domāt ne par to, kāpēc atslēga neder, ne par Lipu Tulianu, viņš tikai drudžaini mēģina aptvert: ko tālāk?
   —    Taisiet vaļā!… Atbrīvojiet mani!… Kāpēc mani nelaiž ārā?… — Šie saucieni nokaitētām adatām dūrās Robim smadzenēs.
   —     Robi! — kāds no ieslodzītajiem bija viņu pazinis pēc balss. — Te es esmu. Fredis no Pola fabrikas, man iedeva divdesmit gadu.
   Bet viņš tiem nevarēja līdzēt. Lēmums bija pie­ņemts — negrozāms, varbūt nežēlīgs, tomēr vienīgi pareizais.
   —     Biedri! Klusu! — viņš sauca. — Mums nav ne laika, ne rīku. Mēs varam atbrīvot tikai nāves kandi­dātus.
   Kliedzieni, kas bija skanējuši no visām pusēm, kā uz burvja mājienu rimās. Tikai no devītās kameras vēl dzirdēja izmisīgu balsi:
   —    Robi, vai tiešām tu esi aizmirsis? Es taču esmu Fredis.
   Tad arī tā apklusa. Toties pirmajā stāvā, otrajā, tre­šajā — visos stāvos reizē cēlās aicinājums:
   —     Parabellum! Ziben! Atsaucieties!
   Un skaļāk par*visiem Robis.
   —    Grietiņa! Kur tu esi? Dīna!
   —    Robi, te viņi ir! Atradām!
   Robis uzbrāzās otrajā stāvā:
   —    Kuri ?
   —     Zibens un Parabellums.
   —    Un Grietiņa?
   —     Esot kaut kur šai stāvā, — atbildēja Brašais.
   —    Meklējiet! Meklējiet! — un Robis jau atkal kliedza:
   —    Grietiņa!
   Raustīdams kameru durvis, viņš skrēja uz gaiteņa galu. Vienas padevās. Atejas telpa. Pirmais, ko Robis
   ieraudzīja, bija nevis kaktā iespiedies uzraugs, bet at­slēgu saišķis viņa rokā. Dabūt \atslēgas, dabūt tās, lai tas maksā kaut dzīvību. Robis metās uzraugam virsū. Bet tas bija ātrāks. Uzminējis nodomu, iesvieda saišķi atejā.
   Roba nervi neizturēja. Aizmirsis paša brīdinājumu nešaut bez ārkārtējas nepieciešamības, viņš ietrieca lodi uzrauga nolādētajā sirdī.
   4
   Atamans pilnīgi paļāvās uz Robi, — kur ir Robis, tur izlēcieni nav iespējami. Viņš nav cilvēks, bet granīta pie­mineklis. Ne viņam pašam vājību, ne viņš tādas atļaus citiem. Viennīcu korpusā nekas nevar misēties, un tomēr Atamans pārdzīvoja. Lai padzītu uzmācīgās domas, pār­laida skatienu saviem puišiem, kas stāvēja piecus soļus cits no cita. Revolveru cietā zaigošana nomierināja viņu. Tur bija gan smagie parabellumi, gan mazie, parocīgie brauniņi, gan garstobrainie kolti, bet visvairāk — iemī­ļotie mauzeri. Vīri pēc iespējas turējās ēnā, tomēr Ata­mans varēja saredzēt pat patālo Bračku. Lūk, kas vājina viņu poziciju. Nevienam vien kaujiniekam niezēja pirksti ar labi tēmētu lodi nodzēst sasodīto lampu, kas gaismoja aiz muguras. Bet to nedrīkstēja. Pirmais šāviens uzcels no miega bruņoto rezervi un kazaku nodaļu, kas tur pastāvīgi dežurēja.
   Un tad šis šāviens atskanēja no korpusa puses. Ata­mans ievaidējās kā ievainots sirdī. Tagad viss atkarājās no viņa puišiem! Tikai noraudzīties atpakaļ uz viennīcu korpusu, jāraugās uz priekšu.
   Administrācijas ēkā iedegās ugunis. Atamans pacēla roku. Puiši saprata bez vārdiem — pagaidām nešaut. Bet, kad vienos kreklos izskrēja pirmie, sargus un kaza­kus sagaidīja saskaņota zalve. Atamans raidīja savu lodi citā virzienā — sašķaidīja lukturi. Pagalms iegrima tumsā.
   Toties pretinieks uz apgaismotās mājas fona bija labi saredzams. Bračka izvēlējās par mērķi garu kazaku.
   Vispirms no ienaidnieka rokām izkrita šautene, tad tas pats saļima. /
   —    Sanāk! Sanāk pie svaigām reņģēm! — auroja Bračka un nogāza v^l vienu zaldātu, arī šo šāvienu pa­vadīdams ar triumfējošo: — Knaukš! Mēs jums parādī­sim, kurš kuru! —/ Bračka nebija aizmirsis sešas ielenk­tajā komūnā pavadītās stundas. Tagad uzbruka viņš, tagad viņš var atspēlēties!
   Atamans pēc katras zalves skatījās pulksteni. Piecas minūtes, septiņas, desmit. Ikkatra ir ieguvums, var atvērt vēl vienu kameru, atbrīvot vēl kādu ieslodzīto. Bet mi­nūtes krājas un krājas. Nu vairs nav joki. Vai Robis prātu zaudējis? Viņš taču zina, ka mums jāizlaužas, pirms ierodas pastiprinājums no kazarmām … Sakodis zobus, Atamans turpināja šaut. Viņš kaut ko gaidīja un arī sagaidīja — tālu taures signālu. Tikko saklausāms kaujas troksnī, tas skanēja melodiski un sudrabaini kā zvārguļu muziķa un tomēr vēstīja nelaimi — kazarmās trauksme.
   —     Bračka!
   Tas jau bija sapratis un trauca uz korpusu. Bet skrē­jienā vēl apgriezās, lai raidītu pēdējo lodi pret ienaidnie­kiem, kas, taures signālu iedrošināti, atkal izbira no ad­ministrācijas ēkas.
   5
   Robis nebija zaudējis prātu. Bet daudz netrūka. Katrs cirvja trieciens ilgst sekundi. Laiks iet uz priekšu, bet durvis vēl turas pretī. Un ārā šauj. Uz vienu vēzienu — vairāki šāvieni. Tie skubina kā pātagas cirtieni. Bet, jo vairāk steidzas, jo nedrošāka top roka. Pietiek sitienam kļūt vājākam, kad jau cits stājas nogurušā vietā. Viņu daudz, cirvis tikai viens. Deviņiem bezspēcīgi jānoskatās, kā metāls cīnās ar metālu. Viņos plosās vēlēšanās iz­skriet ārā un mesties kaujā, taču pavēle piekaļ.
   Pēdējie cirtieni. Zibens ir brīvs.
   —     Kur Dīna? — Roba balss ir galīgi aizsmakusi.
   —    Nezinu. Kad sacēla traci, viņu aizveda, — un Zi­bens, kura spēki vēl svaigi, pirmais sāk apstrādāt Para­belluma kameru.
   Robis jūt — šeit kavēties vairs nedrīkst. Jau pirmās durvis prasījušas desmit minūtes; Jāatkāpjas! Bet viņam vienkārši nav gribas spēka dot pavēli pamest Parabel­lumu. Lai noslāpētu sevī prāta balsi, viņš pats paķer cirvi.
   Durvis ļodzās, jo no iekšpuses Parabellums ar visu savu svaru metas pret tām. Beidzot viņš varēs atbrīvoties no neizturamā smaguma — pateikt, kur nauda! Ko viņi tur ārā tūļājas?
   —     Šurp cirvi! — Parabellums kliedz caur lodziņu.
   Kalēja varenie triecieni sadragā durvis.
   —    Kur Dīna? — sagaida viņu Robis. — Vai tu tiešām nezini ?
   Bet Parabellums tik ilgi klusēja, ka vairs nespēj nociesties nevienu sekundi:
   —    Turpat zem peldiestādes. Piecus soļus no kāpām, pie kailā pāļa, — čukst Parabellums.
   —     Kas? — Robis jau nekā vairs nesaprot.
   —    Nauda! Es neesmu nodevējs! Mūs nodevis Lips Tulians!
   —     Pie velna! Es tev prasu, kur ir Dīna.
   Ticis vaļā no sava sloga, Parabellums nu spējīgs do­māt par ko citu. Uz kurieni aizveda Dīnu? Uz citu kor­pusu? Atpakaļ uz muzeju? Viņš pirmo reizi redz Robi tādu, jūt, ka tas Robim pašlaik vissvarīgākais pasaulē. Jāpalīdz. Parabellums domā. Smagi un neizturami ilgi. Tad vecā katordznieka pieredze pasaka priekšā vienīgo pareizo:
   —     Laikam karcerī.
   —     Kur?
   —     Lejā.
   Vel desmit minūtes, lai uzlauztu durvis. Neprāts! Bet nekā nevar darīt! Robis grābj cirvi.
   —     Brālīši! Ņemiet kājas pār pleciem, tūlīt zaldāti būs klāt! — gaitenī parādās Bračka.
   Parabellums, kas beidzot atkal tur rokā ieroci, drāžas lejā pa kāpnēm ar tādu ātrumu, ka pat Bračka nevar sekot. Arī pārējie sakustas, tad atskatās uz savu ko­mandieri.
   —     Ko jūs blenžat! — Robis pats nezina, kāpēc gan­drīz aizsmok no niknuma. — Pazust!
   Citu lēmumu viņš nedrīkst pieņemt. Viņš pazīst Ata­manu. Kamēr korpusā būs palicis kaut viens kaujinieks, tas ar saviem puišiem neatkāpsies, jaus sevi sakapāt. Vienā svara kausā septiņdesmit cilvēku, otrajā Dīna. Labāk upurēt vienu cilvēku, kaut tas būtu dārgākais virs zemes.
   6
   Fausts nekā nezināja par Roba lēmumu, bet pats diez vai būtu rīkojies citādi. Tiesa, kad cietuma pagalmā sākās apšaude, viņš zaudēja savas parastās analizēs spējas. Kas ar Dīnu? Vai pagūs viņu atbrīvot? Vajadzēja izrēķināt, cik sekundes prasa katru durvju atvēršana, un aplēst vidēji nepieciešamo laiku. Bet kā var zinātniski domāt, kad runa ir par māšeli?
   Taču, jo ilgāk sprakstēja mauzeru un šauteņu kārtas, jo mazāk viņš domāja par Dīnu vien. Briesmās viss pa­sākums. Tagad nav tik svarīgi atbrīvot kādu lieku ieslo­dzīto, galvenais — kārtībā atkāpties, atstāt kaujas lauku kā uzvarētājiem. Robis atbild par šo pasākumu ne vien Federatīvās komitejas, bet visas tautas priekšā. Uzvara iedvesmos tūkstošus, sakāve, kaut daļēja, laupīs drosmi un ticību.
   Kad vējš atnesa no kazarmām trauksmainās tauru skaņas, Fausts pavisam aizmirsa māsu. Ko Robis tur kavējas? — domāja viņš, nikni plūkādams bārdu, — tas taču ārprāts! Tā ir pašnāvība! Lai pamet visu, kaut vai Dīnu, ja citādi neiet! Gan izgudros, kā viņu citreiz at­brīvot … Vienīgais, kas drīkst tagad rūpēt, — kā apvie­not spēkus un izlauzties no cietuma.
   Taures nemitējās pūst. Kazarmās cits pēc cita uzlies­moja logi, dzirdēja soļu klaudzoņu, aprautas, neskaidras pavēles, ieroču šķindas. Fausts pavērās biedros. Ne ar ko tie neizpauda, ka arī viņus grauž tas pats. Puiši mie­rīgi gulēja, pieplakuši vēsajai zemei. Viens pārbaudīja detonatoru, otrs atbalstījās uz elkoņa ūn pievilka kājas, lai atvēzienā varētu ielikt visu spēku. Katrām rokā pa bumbai. Sprāgs kā pulksteņi — par to Fausts nešaubījās.
   Atlika tikai gaidīt.
   Šonakt tas bija vēl grūtāk nekā toreiz Atlētu kluba sētā. Bet tagad viņš atradās postenī un nedrīkstēja ļau­ties jūtām. Lai aiztrenktu nemieru, kas auga augumā, Fausts piespieda sevi atcerēties logaritmu tabulas pirmo lappusi. Ik pēc brīža ieklausījās tumsā, cenzdamies sa­prast, kas notiek cietumā. Lūk, revolveru zalves kļuva skaļākas, acīm redzot, pievienojušies citi kaujinieki. Lūk, caur vārtiem, atšaudoties skrējienā, jau nāk biedri. Vīrs pēc vīra trauc garām un pazūd naktī. Fausts pazīst Parabellumu, Zibeni. Pēdējais stāvs. Dīnas nav. Fausta puišiem jāpaliek — viņi sedz atkāpšanos. Dzird kolonas soļus. Zaldāti tuvojas.
   Aizelsies atskrien Bračka.
   — Robis pavēl jums atiet, saproties! — un tad gluži citā balsī, kurā izskan aizturētas raudas: — Atamans pazudis!
   7
   Atamans nezināja nekā, izņemot vienu — Dīna kar­cerī. Viņš nezināja, ka durvis nācies uzlauzt, viņš nezi­nāja, ka atslēgas neslēdz. Izprašņāt biedrus nebija ne laika, nedz iespējas. Viņš nejautāja, kāpēc Robis pametis Dīnu, un nenosodīja draugu. Bija dzirdējis tikai divus vārdus — Dīna karcerī — un jau likās pāri pagalmam uz viennīcu korpusu.
   Nopakaļ lido lodes. Lai!
   Korpuss. Pie durvīm guļ nekustīgais sargs, uz gaiteņa grīdas mētājas atslēgas.
   Atamans paķer vienu, kā akls skrien tālāk. Tad at­jēdzas.
   —    Karceris! Kur ir karceris! — gaitenī atbalsojas viņa sauciens.
   —    Pagrabā, — no daudzām kamerām reizē atskan atbilde.
   Lejā pretī sitas auksts un smacīgs gaiss. Pustumsā virknējas vienādas durvis.
   —     Dīna! — viņš kliedz.
   —    Ernest, — tikko dzirdami atbild kaut kur gaiteņa dziļumā.
   Atamans ir jau tur, drebošiem pirkstiem iebāž atslēgu •caurumā. Durvis atveras — cietuma priekšniekam nebija ienācis prātā nodrošināt arī karcerus.
   Bet kamera ir tukša.
   —     Ernest, — pavisam tuvu atskan balss.
   Šoreiz Atamans vairs nekļūdās. Kamerā vēl tumšāks nekā gaiteni. Viņš neredz Dīnu, bet ar katru nervu šū­niņu sajūt viņas tuvumu.
   Laime! Tik liela, ka Atamanu pārņem spējš vājums. Gribas nekustēties, tikai just Dinu savās skavās, palikt te līdz pasaules bojā ejai. Bet viņas roka jau velk uz augšu — ātrāk, ātrāk prom!
   Pie korpusa durvīm Atamans jau atkal rīkojās ap­domīgi. Atgrūda vaļā. Ieplūda dzestrs gaiss. Tur tumsā glūnēja briesmas. Skurbums zibenīgi izkūpēja. Klusums nozīmēja, ka biedri jau projām. Viņam tagad jādarbojas uz savu roku. Caur vārtiem vairs nav ko mēģināt, jālūko izkļūt pāri mūrim. Atamans pielādēja mauzeri, jo labi zināja, kas viņus gaida'ārā.
   Līdz žogam simts pēdu. Dīna skrien pa priekšu, Ata­mans nopakaļ. Visapkārt soļi, satrauktas balsis.
   Vispirms sargi dosies uz viennīcu korpusu!—nospriež Atamans un, kaut gan tas pagarina ceļu, met līkumu. No tumsas iznirst vēl melnāka masa. Mūris! Bet bēgļi pamanīti.
   —     Stāt!
   Atamans izšauj pirmais.
   —     Rāpies pāri! Ātrāk! — viņš pavēl un pats paskrien •dažus soļus nost, lai atvilktu uguni uz sevi.
   Bet mūris ir tik augsts, ka Dīnai tajā neuzrāpties. Šāvieni gulst arvien blīvāk. Pagaidām Atamana mauzeris tur uzbrucējus pienācīgā atstatumā, bet, kamēr palīdzēs Dīnai tikt augšā, šaut nebūs iespējams. Un tad . ..
   «Ko darīt? Robi, kaut tu būtu šeit! Kopā mēs iz­lauztos!»
   Un pēkšņi viņš jūt ap sevi tukšumu. Lodes vairs nesīc. Sargi šauj uz otru pusi.
   Atamans pat necenšas saprast, kāds brīnums noticis. Viņš uzceļ Dīnu augšā, pats rāpjas pāri, ielas pusē no­laižas zemē. Viņi ir glābti!
   Cilvēks, kas izglāba Atamanu un Dīnu, bija Robis.
   Viennīcu korpusa durvis aizslēgtas, tomēr tās jau dreb zem vajātāju triecieniem. Un viņam tikai viena lode. Toties daudz laika. Tagad vairs nav kur steigties — Dīna ir sveikā. Kopš tā brīža, kad kaujinieki atradās drošībā, kopš Robis pārstāja būt Federatīvās komitejas ieceltais komandieris un varēja beidzot piederēt sev pa­šam, viņš ne par ko citu nebija domājis. Par Dīnu viņš domāja, kad devās šai gājienā, kas pašam šķita tikpat kā bezcerīgs, domāja, kad nolēca cietuma pagalmā, kad, skriedams uz viennīcu korpusu, izdzirdēja šāvienus, kad ar savu uguni palīdzēja Atamanam un Dīnai izkļūt brīvē. Tad viņu ievainoja, ielenca. Un nu viņš ir šeit, ieslēdzies viennīcu korpusā, ar vienu vienīgu lodi aptverē.
   Viņš paskatījās uz sīko asins strūkliņu, kas pilēja uz grīdas un nodomāja: lūk, tā aizplūst dzīve. Cik tad sen kautrīgs puišelis palīdzēja mazai meitenei aiznest uz mājām milzīgu ķirbi? Meitenītei bija gaišas bizes, tādas kā pasaku meitenei. Gadi gāja, bet Robim Dīna tā arī palika pasaka. Roba īstenība bija citāda — raupja un nežēlīga, viņa dzīves tiesa — cīnīties, šaut un nāvēt. Citādi šodien nevar. Darīt tikai labu būs nākošo paaudžu privilēģija.
   Nupat likās, ka laika vēl bez gala, taču, uzmetis skatienu durvīm, kas jau ļodzās eņģēs, Robis saprot, ka arī tas iet uz beigām. Nu viņa pēdējais īpašums — viena lode. To viņš pataupījis sev, tā ļaus vienā lēcienā pārlēkt pāri visam, kas gaida, ja viņš nokļūtu Rēgusa rokās.
   Robis pielika revolveri pie sirds, bet tūdaļ nolaida. Nē, vēl rēķini ar dzīvi nebija noslēgti. Viņš nedrīkstēja aiziet, kamēr nodevējs dzīvs.
   Atslēga vēl atradās kameras durvīs. Robis pārkāpa slieksni un tūdaļ saļima — Lipa Tuliana brauniņš bija divreiz norībējis. Taču arī krizdams Robis neizlaida mauzeri. Jau gulēdams uz klona, viņš saņēma visu savu gribas spēku, lai roka netrīcētu, un izšāva. Acis jau klāja migla, viņš nekā neredzēja, bet pēc klusuma saprata, ka trāpījis. Tomēr gribējās mirt ar pārliecību, ka pēdējais darbs padarīts līdz galam. Collu pa collai Robis vilkās klāt, līdz sataustīja nekustīgo ķermeni. Ieklausījās. Nodevēja sirds vairs nepukstēja.
   Tagad vairs nebija žēl šķirties no dzīves. Pirksti vēl aptvēra ieroča tēraudu. Divi vien mēs esam palikuši, biedri mauzeri!
   Tad arī tas izslīdēja no pirkstiem, un Robis atradās aci pret aci ar nāvi.
   Tad šķita, ka pāri liecas karogi — melnais «Slava kritušiem!», sarkanais «Lai dzīvo revolūcija!». Pēc tam vairs nebija nekā.

   1
   Parīze. Laikraksta «Temps» redakcija. Nakts. Redak­tors labo rīta izdevuma slejas.
   —    Telegrama no Zorža Šampiona! — vicinādams blanku, iedrāžas izsūtāmais zēns.
   Redaktors izrauj viņam lapu no rokas:
   —    Varbūt kas interesants rītdienas avīzei, — un viņš kāri iedziļinās telegramā. — Ko tas Šampions tur sūta? — redaktora sejā zīmējas nesaprašana.
   «Krievijas likumā noteiktie kriminālsodi ir sekojošie: visu tiesību zaudēšana un nāves sods. Visu tiesību zau­dēšana un nosūtīšana katorgas darbos. Katorgas darbi sadalās sekojošās kategorijās: mūža spaidu darbi raktu­vēs. Spaidu darbi raktuvēs ar termiņu no 15 līdz 20 ga­diem …»
   Redaktors parausta plecus un pievēršas slejām. Bet zēns jau nes nākošo telegramu. Tās teksts tikpat dīvains:
   «Lai novērstu bēgšanas gadījumus, tagadējo roku un kāju važu, kā arī kopējās ķēdes vietā pārsūtāmajiem vīriešiem uzliek uz kājām īpašu ķēdi aršīnas garumā, kuru ielaiž dzelzs caurumā ratos vai kamanās un nodro­šina ar atslēgu…»
   Depeša seko depešai nebeidzamā virknē. Liekas, šajos sausajos, lietišķajos likuma pantos un instrukcijās sa­plūdušas vienkopus asaras un asinis, varmācības un spaidi no visas cariskās Krievijas. Redaktors vairs ne­rausta plecus. Viņam jau pilnīgi skaidrs, ka nabaga Šampions jucis prātā. Un nav arī nekāds brīnums, ja ilgāku laiku padzīvo tādā šausmu zemē. Bet telegramu pali neplok. Izsūtāmajam zēnam palīgā nācis durvju sargs.
   Neviens vairs nelasa šos nejēdzīgos ziņojumus. Tie pārplūdinājuši galdu, mētājas uz grīdas. Redaktorā mos­tas aizdomas — tas vairs nav vienkārši dullums, te kaut kas slēpjas. Un tad viņam uzaust gaisma. Šampions aiz­ņem vadu, tātad sagaidāma sensacionāla reportāža. Nā­kamreiz viņš jau pats skrien pretī izsūtāmajam zēnam.
   «Par ielaušanos cietumā vai citā ieslodzījuma vietā un apcietināto varmācīgu atbrīvošanu vai aizvešanu vai­nīgie tiek sodīti ar nosūtīšanu katorgas darbos raktuvēs, ar termiņu no 15 līdz 20 gadiem. Ja pie ielaušanās cie­tumā un apcietinātā atbrīvošanas vai aizvešanas tiks izdarīta nogalināšana vai dedzināšana, vainīgie tiek no­sūtīti uz mūža katorgas darbiem raktuvēs…»
   Atkal tas pats. Nu vairs nav ko gaidīt. Redaktors uzvelk'mēteli mugurā un pošas uz mājām. Un šai brīdī beidzot pienāk Šampiona korespondence. Izsūtāmais zēns joņo pa trepēm lejā, mctieris trauc augšup.
   —    Atbrīvot trīs slejas! — kliedz redaktors.
   Metieris noplāta rokas:
   —    Par vēlu. Vairāk par trīsdesmit rindiņu nevar dot. Pie labākās gribas!
   Redaktors izmisis — ko lai dara? Lasītājiem laikā jāsaņem avīze.
   —    Labi, šodien dosim tikai pašu galveno. Pārējo pa­taupīsim ekstra izdevumam.
   Ar drudžainu steigu viņš sašvīkā Šampiona telegramu un pasniedz metierim:
   —    Te būs piecpadsmit rindu. Atlikušās piecpadsmit virsrakstam: RĪGAS REVOLUCIONĀRI ŠTURMĒ CA­RISKO BASTILIJU.
   2
   Ģente. Pagājušas astoņas dienas. Osta. Stiprajā jūras vējā šūpojas lukturi, met nemierīgas atblāzmas pret «Odina» bortu. Pa līgano trapu, salīkuši zem smagajām kastēm, kāpj beļģu dokeri. Viņi strādā kā nekad. Viņi zina, ka šī krava palīdzēs biedriem tālajā Krievijā izcīnīt brīvību.
   Kaste pēc kastes pazūd tilpnē. Viena pie kantēšanas noveļas uz sāniem. Plīst dēlis, un zem tumšas eļļas kār­tas iekvēlojas šauteņu metāls. Ieroči revolūcijai! Uzbru­kums sācies!