VALDIS ARTAVS
   KNAIBLES
   satīra un humors

   No knaiblēm tādas naglas baidās,
   Kas it neko vairs nesatur
   Un savas beigu stundas gaidās
   Mums svārkus plēš un rokās dur.
   Kur vien šīs naglas tiek pie vārda,
   Tās tūdaļ izmisīgi bļauj,
   Ka knaibles visu ēku ārda,
   Ka knaibles visu svēto grauj.
   Bet knaiblēm skaidrs, kas par lietu,
   Ko vērts šis liekulīgais vaids.
   Kas jūtas drošs par savu vietu,
   To nevar biedēt knaibļu spaids!

   Par Zvaigžņu ielas zēniem,
   Par Dzegužkalna zēniem
   Mums pavēstījis Aleksandrs Caks.
   Cik slaids tiem bijis spļāviens,
   Cik trāpīgs bijis šāviens
   Un kāds uz meičām viiiiein bijis nags!
   Skrien raķetes pret sauli,
   Trūd iebrucēju kauli,
   Un tranzistori džeza ritmus tver…
   Skan bērnu smieklos skola,
   Bet skvēriņā uz sola
   Trīs vecie streiki kortelīti dzer.
   Laiks pārāk bieži mainās,
   Sūrst večiem vecās vainas
   Un Perekopa smiltis acis kož …
   Ar meitenīgiem matiem
   Un bikšu galiem platiem
   Tiem garām jaunie Rīgas čaļi jož.
   Rūc veči: — Baigie spoki!
   — Gan viņiem ieliks kloķi,
   Kad staršina uz apmācībām dzīs.
   — Bet, galu galā sakot,
   Kas jauns, tam gribas trakot.
   Vai labāki mēs bijām visi trīs! —
   Un smaida vecie zēni,
   Pa parku ejot lēni,
   Par Anniņu no Ķemermiesta dzied.
   Tā dziesma šķiet mums sena
   Un reti prātā ienāk,
   Bet viņiem tā vēl vakardiena šķiet.
   Kas mīl šo zemi kvēli,
   Tam izaug braši dēli,
   Un mazdēliem gan ķēriens būs, gan nags
   Kā Ciekurkalna zēniem,
   Kā Solitūdes zēniem,
   Par kuru gaitām pavēstījis Caks.

   Bonaparts turēja rokas uz krūtīm.
   Bismarks sānos, kā dusmīga sieva.
   Bet Hitlers, lai cik tas dīvaini būtu,
   Kā Ādams, kam sameties kauns no Ievas.
   Rodēna «Domātājs»! Saspringta seja.
   Galva smagi balstās uz plaukstas …
   Bet tie, kam tā domāšana ir lejā,
   Allaž kaut kur pa apakšu taustās.
   Un pēkšņi kā atsperi, vienā rāvienā —
   Iieil! Drang nach Osten! — pasviež to roku.
   — Mēs esam ārieši, mēs esam pārāki,
   Mūsu smadzenēs vairāk kroku! —
   Es skatos filmu «Parastais fašisms» —-
   Zib fīrers dažādās pozās un lomās —
   Un brīnos: cik vienkārši un cik aši
   Vesela tauta pārstāj domāt!
   Un vajag spēcīga kājas spēriena
   Pie Staļingradas un Kurskas lokā,
   Lai vācu zaldāts izmisu tvērienā
   Beidzot saņemtu galvu rokās.
   Ir pasaule raiba kā dzeņa vēders,
   Ir bezgala dažādas pozas un stājas,
   Un ir vēl kāds teiciens, ko aizmirst neder,
   It sevišķi fīreriem: «Prātiņ, nāc mājās!»

   Ir Ziedonim par pienu milzīgs opuss,
   Kur apcer viņš gan cilvēkus, gan lopus.
   Sniedz Sirmbārdis par kartupeļiem ziņas
   Un pantus cep kā kartupeļu bliņas …
   Es izvēlējos ūdeni, jo jūtu,
   Ka cita viela būtu man par grūtu.
   Bez tam — kas ūdensgabalam var sieties
   Vai ņemt par pilnu? Atliek tikai smieties:
   Tāds dzejnieks dienā jāmeklē ar sveci,
   Kas īstā vārdā nosauc savu preci!
   Ar ūdeni viss jaukās gleznās saistās:
   Ir meitenes kā ūdensrozes skaistas,
   Ir pudeļu un varavīksnes dzidrums
   Un iedvesma (kad galvā sakāpj šķidrums).
   Ja nebūtu mums upes līču skaistu,
   Kur rūpniecība atkritumus laistu?
   Bez somu pirts mēs garlaicību justu
   Un blats bez zelta zivtiņas mums zustu.
   Bez ūdens būtu iznīkusi zveja,
   Bez ūdens būtu sarukusi dzeja,
   Bez ūdens tādas lekcijas mums būtu,
   Ka iesnausties mēs lāgā nepagūtu.
   Nāk pavasaris — ceļas ūdens pali.
   Nāk revīzija — ūdenī gaist gali.
   No sievas laisties — tas ir atstāt ostu,
   Bet ieskatīties glāzē — palaist plostu.
   Tā ūdens spiežas visās dzīves jomās,
   Ne tikai daža satīriķa domās.
   Ja brāķa darbs, ja plāni pildās gausi,
   Mēs nevaram no ūdens izkļūt sausi.
   Bet, cenšoties un gaidot lielo balvu,
   Mēs sagaidām, ka mums vēl mazgā galvu.
   Un tos, kas mazgā, citi mazgāt manās.
   Ir visa dzīve viena mazgāšanās!
   Un vēl mazliet par ūdeni,'kam grādi,
   Kas nodara mums visiem lielu skādi.
   Tas stingri mūsu tirdzniecību stutē,
   Bet neņemsim to turpmāk, biedri, mutē!
   Būs skaidrs prāts, un nebūs rindu garu
   Pie veikaliem, kur pieņem stikla taru.
   Tik žēlosies dažs labs, pie ārstiem nīkstot,
   Par sāpēm plecos. (Kā jau spārniem dīgstot!)
   Un, diagnozei neticis uz pēdām,
   Varbūt kāds ārsts vēl iemetīs no bēdām.

   Ko tikai nedzird, tramvajā
   Un trolejbusā braucot,
   Kad visus pēkšņi sakrata
   Un samet, bremzēm kaucot:
   —  Skrien virsū tā kā dulla zoss!
   —  Tak mani grūda, glupā.
   —  Vai, manām rozēm galvas nost!
   —  Un mana torte čupa. —
   Ruc vecītis uz jaunajiem:
   —  Sež brangi tā kā teļi!
   —  Nu ko tu, vecīt, uztraucies?
   Trīc rokas, ļogās ceļi…
   Tev tiešām grūti nostāvēt,
   Nav labi vairs ar tevi.
   Tas tāpēc, ka reiz jaunībā
   Tu citiem vietu devi! —
   Ak, gādība par braucēju,
   Ak, uzmanība lielā!
   Sauc šoferis pa skaļruni:
   —  Nāk … pietur … blurkš blarkš ielā
   Bet priekšā salien tantiņas.
   Vai, kas par stulbu praksi!
   —  Tak ļaujiet izkāpt, pilsones!
   —  Ko bļausties? Brauc ar taksi! —
   Es spraucos, pogas turēdams.
   Vēl klūpu. Kāja misas.
   Te vienas nav, te vienas nav,
   Te, paldies dievam, visas!

   —  Vai atceries, draugs, Amatu
   Ar baigo Zvārtas iezi?
   —  Kā tad, kā tad! Pret viņu tu
   Vēl tukšo polšu bliezi.
   —  Un Siguldu, un Gaujmalu
   Ar drūmākajām alām?
   —  A, tur mēs cepām šašliku
   Un autogrāfus kalām.
   —  Cik foršs no Saules kalna skats!
   Visapkārt peļķe zila.
   —  Un lejā krogs, nu prīmā, tāds
   Kā glezna senču stilā.
   —  Un Gaiziņš! Man pat stājās sirds.
   Gars likās laukā svīstam …
   —  Pie Gaiziņa? Pēc somu pirts?
   Jā, tvaiks pēc šņabja bīstams.
   —  Ir diemžēl tādi mūdži, kas
   Ne brauc, ne-redz ko labu.
   —  Trūkst, mīļo draudziņ, kultūras,
   Un neprot cienīt dabu.
   Ґ

   (Kā tas cilvēks aug un mainās)
   Vēl nesen kā ganu Trīna
   Suņu sēnēm mēdza spert —
   Tām, kas aug ap govju «mīnām».
   Nu tā zin, ko ēst, ko dzert,
   Stāsta citām tantēm miestā
   Un ar tādu smīniņu:
   —  Šampinjoni jācep sviestā,
   Jābauda ar vīniņu. —
   Tad, kad vilka šķidro gāzi,
   Grieta klaigāja: — Ak dies!
   Beigti lieli būs un mazi,
   Nu tā būda gaisā ies! —
   Tagad viņai cita dziesma:
   —  Lai to malku jupis rauj! —
   Un, kad beidzas zilā liesma,
   Pati Grieta zilu spļauj.
   Labs ar labu sasatika.
   Pirmais sāk nu skandināt:
   —  Man par bulli diploms tika, —
   Var pa visu sienu klāt! —
   Otrs arī gluži priecīgs.
   Katrs izpelnās, ko var.
   —  Man par teļiem rakstiņš niecīgs,
   Bet pie tā vēl «Moskvičs» ar.
   Šodien nebrīnās pat avens —
   Vai nu tur ir brīnums kāds,
   Lopkopis ja sportists slavens,
   Kombainieris — deputāts.
   • Kalniņināte trešo reizi
   Atpūsties uz Sočiem brauks.
   Vecais Kalniņš lūr jau greizi:
   —  Vai tik radies nav kads draugs?
   Gan pie Drāmas, gan pie Dailes
   Lauku autobusi stāv.
   Pilsētnieku mudž, ka bailes!
   —  Liekas biļetītes nav? —
   Kolhozniekiem labās vietas,
   Kolhozniekiem kasē blats …
   Es jau zinu šitās lietas,
   Esmu diedelējis pats!

   Kaut kur aiz sienas skaņuplate dzied:
   «Kā gulbji balli padebeši iet…»
   Un, liekas, kāds man čukst: — Draugs, logu ver
   Un jauko gleznu kārām acīm tver! —
   Bet, tiklīdz logu vajā veru es,
   Vējš melnus dumu blāķus virsū nes.
   Un ko es redzu pagalma? Va velns!
   Mans baltais krekls žūdams kļuvis melns.
   No palodzes, kur biju atspiedies,
   Es melnas plaukstas paceļu. Ak dies,
   Par ko, par ko man pārbaudījums tāds?
   Kūp pienotava, gaļas kombināts,
   No siltumnīcām dūmu grīstis klīst,
   «Kur rozes zied un mūžam nenovīst»,
   Bet spirta brūzis, kvēpus pūzdams, sten.
   No akmeņoglēm laikam šņabi dzen!
   Es svētās dusmās logu cērtu ciet,
   «Kā gulbji balti padebeši iet…» —
   Aiz sienas jauka melodija skan.
   Nē, šodien gulbjus pietiek skatīt man!
   «Tiem vēlētos es līdzi tālu skriet»,
   Bet diemžēl man uz pirti nāksies iet.
   Tur dūmenis vairs nekūp ilgi jau
   Un, protams, arī karsta ūdens nav.

   Reiz bija laiks —^ tas briesmu laiks,
   Bet nu jau sen tas pāri,
   Kad vienās bailēs dzīvoja
   Kāds blēdīgs žurku paris.
   Viņš noliktavā strādāja
   Pie cukura un miltiem,
   Bet viņa rāvās ceptuvē
   Pie pīrādziņiem siltiem.
   Te «nožuvums», te «nobirums»,
   Te sverot maza «kļūda» …
   Un to, kas pāri palika,
   Pa kaktiem žurkas grūda.
   Bet ko ta lielā manta dod,
   Kas negodīgi krāta,
   Ja nevari to izmantot,
   Ja allaž restes prātā?
   Un žurkas tā kā ubadzes
   Pusnoplukušas klīda:
   Ne kristālu, ne paklāju,
   Vien cisu maiss uz grīdas.
   Bet tad viss pēkšņi grozījās
   Reiz, kādā dienā jaukā,
   Un nu vairs žurkas nebaidās
   Vilkt salaupīto laukā.
   Var blēži priecāties un smiet,
   Lai cik ir pilns tas vadzis:
   Ja runcis noķēris nav ciet,
   Vairs neskaitās, ka zadzis!
   Bet ko viņš, nabags, nosargās,
   Ja žurkas malu malās
   No galdiem ķer, no maisiem sper
   Un savā starpā dalās.
   Ja kāda žurka ķezā tiek,
   Tad arī nav ne vainas.
   Tās vietā citu žurku liek,
   Un aina neizmainās.
   Un atkal visas sper un dzer,
   Un veikli vilto aktus …
   Bet runcis ķepas noplāta:
   —  Lai ņemtu ciet, trūkst faktu! —
   Nu žurku pārim blēdīgam
   Ir atraisītas rokas:
   Pie Rīgas uzcelts grezns nams
   Un somu pirts pie Slokas.
   Par sagādnieku žurka likts
   Un spriezdams pīpi ļurkā:
   —  Ir izredzes vēl augstāk tikt,
   Mans draugs — vēl lielāks žurka!
   Ir žurkām savs lukss «Žigulis».
   Kad viņas brauc tai kastē,
   No priekšas zelta zobi viz,
   Bet pakaļ velkas aste.
   Tā šodien daudzas žurkas brauc,
   Ceļ vasarnīcas greznas,
   Pa restorāniem tostus sauc
   Un pasūta pat gleznas.
   Es vienu gleznu redzēju:
   Glaims žurka resnu punci
   Ar sievu dodas pastaigā
   Un ved pie saites runci.

   Ak, šie autobusi,
   Ak, šie tālie reisi!
   —  Sievietes — pa labi,
   Vīrieši — pa kreisi! —
   Protams, ej, ja gribi,
   Nav jau spiesta lieta,
   Šoferis kad pietur
   Kādā skaistā vietā.
   Nav vēl mūsu daba
   Izpostīta drūmi,
   Aug vēl ceļa malās
   Diezgan kupli krūmi.
   Un šais krūmos ieiet
   Vēlēšanās mostas,
   Sevišķi, ja dzēri
   Alu autoostā.
   Lūk, līdz šitai vietai
   Dziesmā viss ir labi:
   —  Sievietes — pa kreisi,
   Vīrieši — pa labi! —
   Taču dieviņ sargi,
   Vasarā vai ziemā
   Autobuss kad iebrauc
   Dažā labā ciemā.
   Apkārt jaunas mājas,
   Dzīves standarts cēlies …
   Tikai nav tās vietas,
   Ko tu atrast vēlies.
   Kur tu cilvēks skriesi,
   Kur tu cilvēks spruksi?
   Negribot vai gribot
   Nākas tēlot dūksi.
   Dodies tu aiz stūra,
   Vējš gar ausīm svilpo,
   Viens tev uzskrien virsū,
   Otrs projām cilpo.
   Bet, ja kādā sētā
   Iesi kaktu lūkot,
   Uzkliegs bargi tante:
   — Atkal lien te cūkot! —
   Domāju, ka būtu
   Pasūtīt reiz labi
   Priekšsēdi — pa kreisi,
   Vietnieku — pa labi,
   Ja vēl viņu ciema
   Līdz ar dukšiem, takšicm
   Pasažieru bari
   Skrien ap maju pakšiem.
   Ja jau uzcelt pilis
   Gana bijis jaudas,
   Vai tad nieka būdai
   Pietrūcis jums naudas?
   Lai nu jums aiz stūra
   Sirdsapziņa mostas.
   Cilvēks paliek cilvēks
   Arī autoostā!

   Reiz izlasīju žurnālā
   Es ieteikumu vienu,
   Ka izbēgt var no infarkta,
   Ja paskrien katru dienu.
   No rīta, protams, sāku skriet,
   Kāds vīrs man ceļā stājās:
   —  Kur joz? Tak «Dzērieni» vēl ciet.
   Tev, draugs, nav visi mājās! —
   Tad laidos tumsā parikšot.
   Te dzirdu citu b|auri:
   —  Hei, vai kaut kur kaut ko vēl dod?
   Tak septiņi jau cauri! —
   Es sāku dienā lokus laist.
   Vai infarktu man gaidīt?
   Bet priekšniecība saka: — Slaists!
   Sāk darba laikā skraidīt. —
   Nu raudāt, nezinu, vai smiet
   Pēc pārpratuma tāda.
   Tā ir, kad iesaka mums skriet,
   Bet laiku nenorāda!
   BALĀDE PAR BLATU
   Tūliņ jums, biedri, celsies katrs mats,
   Pat tādiem, kam uz pakauša nav matu.
   Es stāstīšu, ko piedzīvoju pats,
   Es lasīšu jums balādi par Blatu.
   Man pašam Blats nekad nav bijis rads.
   Te kādu dienu redzu drūmu skatu:
   Raud pārdevēji — esot miris Blats,
   Neviens nekad vairs nesastapšot Blatu!
   Un tiešām — kapos piemineklis plats
   Un grezni ziedi, dabūti pa blatu,
   Un zelta burtiem milzu uzraksts: «BLATS»,
   Bet vairāk it nekādu citu datu.
   Es naktī ņēmu rokā lāpstu pats:
   Kaut zārkā viņam uzmetīšu skatu!
   Bet zārks bij tukšs, tur negulēja Blats.
   Viņš pat 110 nāves izbēdzis pa blatu!

   Visus pasaules skaistākos ziedus
   Es pie kājām tev gribēju likt,
   Bet cik grūti man Sieviešu dienā
   Pat pie niecīga ziediņa tikt!
   Kur vien eju — viss izpirkts pa tīro,
   Kaut ko sagaidīt — cerību nav…
   Pēkšņi ieraugu padrumu vīru,
   Kas ar tulpi pie «Dzērieniem» stāv.
   Sirds no prieka man palec kā traka,
   Veča piedurkni sagrābju ciet.
   — Cik tu gribi? — es satraukti saku.
   Vecais norūc: — Par polšu lai iet! —
   Vai nu tirgoties man tādā dienā!
   Rokā ziediņš man vārīgs un košs …
   Tikai nesaki, lūdzu, nevienam.
   Ka tas drusku pēc konjaka ož.

   «. . . hroniskais pārsolīšanas kā-
   rums, kā zināms, notrulina darba
   darītāju atbildības izjūtu. Cilvēki sāk
   pierast pie tā, ka no tribīnes teiktais
   var arī neatbilst realitatei.»
   No raksta «Vairāksolīšanas kārums»,
   «Ciņa», 1975. gada 16. IX.
   Ir iedegušās kaislības,
   Ņem vistas jaunas saistības.
   Ik dienu dēšot divas olas,
   Bet daža trīs pat izdēt solās!
   Zib pīļu pleznās spalvaskāti,
   Tarkš zosu kinoaparāti,
   Kā nagla klāt jau žagata
   Ar mikrofonu kabatā.
   Tai gailis interviju sniedz
   Un filmēties pie vistām diedz.
   «Būs olas stipras mums un lielas,
   Tik daudz, ka varēs bruģēt ielas.
   Lai skauģi to sev liek aiz auss:
   Tiks pārspēts afrikānis strauss!»
   —  Kluks, kluks, urā! Lai vistām slava! —
   Sauc tītars apsveikumā savā.
   —  Kad visi spēki kaujā sviesti,
   Trīs olas dienā vēl nav griesti! —
   Bet cāļi, lai gan nav tiem skolu,
   Zin precīzi, ka vienu olu
   Var dienā izdēt viņu mamma
   Un vairs ne gramma.

   Es apbrīnoju cilvēkus,
   Kas agri kājās slienas.
   Es agri celties nespēju —
   Man miegs kā bērnu dienās.
   Un tāpēc katru vakaru,
   Lai rītos augšā tieku,
   Es mutes bļodā pulksteni
   Ar lielo zvanu lieku.
   Zvans visām sienām cauri skan,
   Sauc mani darbam posties.
   Kā izteicās reiz kaimiņš mans:
   — Tur mironis var mosties! —
   Bet izrādās, ka nāves miegs
   Pret manējo ir tīrais nieks.
   Lai miega mezglu pārcirstu
   Uz visiem laikiem pušu,
   Es nolēmu, ka ārstēšos
   Ar ledus aukstu dušu.
   Bet, tā kā biju pārsalis
   Pēc procedūras šādas,
   Es kāpu gultā sildīties,
   Lai nav tās zosu ādas.
   Vai es to spēju paredzēt,
   Cik liels ir gultas viltus,
   Cik ātri acis slēdzas ciet,
   Kad miesu apņem siltums?
   Miegs bija salds un varen ciets.
   Par velti aukstais ūdens liets!
   Nu, sajutis, ka striķi trūkst,
   Pa bodēm sāku cilpot,
   Lai sameklētu tējkannu,
   Kas vāroties sāk svilpot.
   Pusstundu agrāk piecēlies,
   Es dedzu zilo liesmu
   Un apgūlos. Gan dzirdēšu
   To varen spalgo dziesmu!
   Bet velti pazaudēts bij laiks, —
   Es pamodos, kad beidzās tvaiks.
   No daudzām vietām ārā mests
   Kā hronisks miegamice,
   Es sāku dzīvi pārdomāt:
   Vai vērts vairs laimei ticēt?
   Jūs domājat, es nolēmu
   Lēkt Daugavā pār margām?
   Nē, iestājos par naktssargu.
   Kas tas par jauku darbu!
   Nu, dienā guļot, mierīgs prāts,
   Bet snaudiens naktī — apmaksāts.
   Plus prēmija. (Ja klusi krāc.)

   Grava griesti, sienas gāzās,
   Tā kā zeme vajā vāzās,
   Tā kā zibens blakus spēra,
   Tā kā strāva mani ķēra.
   Kauca, auroja un spiedza,
   Likās, tūkstoš veprus žmiedza,
   Tūkstoš suņiem astes grieza,
   Akmeņus pret stikliem blieza …
   Ausis aizspiedis ar rokām,
   Gaidīju, kad gals būs mokām.
   Kaimiņš biksta man un smejas:
   — Koncerts beidzies, sāksies dejas!
   mantkārības sekas
   i Meklēdami lielo zivi,
   Klīda blitkotāji divi.
   Abi bija skurbulī,
   Aizgāja pa burbuli.
   Kastes noslīka un vergas.
   Tagad ūdens smird pec jerga
   Tā, lūk, mantkārības pēc
   Vēl viens ezers saindēts.

   Pa Vecrīgu skrien tante Līna,
   Kas rindās visu dabūt prot,
   Un, pēkšņi apstājusies, brīnās:
   —  Apžēliņ, ko te tādu dod? —
   Mudž vārtu rūmē milzīgs pūlis,
   Dažs nosalis jau zils un trīc,
   Un dažam pircējam tāds mūlis,
   Kā detektīvos aprakstīts.
   Sāk tante prašņāt: — Kas par preci?
   Vai zirnīši? Vai ribiņas? —
   Bet mēms kā kaps ir katrs vecis,
   Tik acīm nikni zibina.
   Viss tantei skaidrs mirklī vienā,
   Ar abām nāsīm viņa jūt:
   Ja vīri stāv kā akmens siena,
   Te vajag kaut kam labam būt!
   Tie, kas jau preci dabūjuši,
   Kā sazvērnieki projām šmauc,
   Bet palicēji čukstas klusi:
   —  Vai mums kas tiks? Vai ir vēl daudz?
   Trīs stundas, pat varbūt ka piecas
   Ma| tanti tā kā dzirnu rats …
   Te dīvains tips pie auss tai liecas,
   Tūkst bārdas saros zila acs.
   —  Cik bērsim? — tante sadzird vārdus.
   —  Ko tādu? Ko te īsti dod?
   —  Ak dievs, tos pašus baltos tārpus!
   Beidz muļķoties un vāvuļot! —
   Jūt tante — validols ir jādzer —
   Un rokassomu vajā ver.
   Bet vecais saprot, ka ir jāber,
   Un tantes somā tārpus ber.
   Ņudz tādi mazi, balti, .ņipri,
   Pa somu tā kā traki iet
   Un ož pēc sprāgoņas tik stipri —
   Nudien ir jātur deguns ciet!
   Rauj tante somu, cik tik spēka,
   No atvēziena nošvīkst gaiss,
   Kas tuvāk stāv, tie mūk no grēka,
   Bet vecais nogāžas kā maiss.
   Vēl šodien Līna somu ošņā,
   To verot, viņai rokas trīs.
   Šur tur pa tārpiņam vēl ložņā,
   Kas viņus visus izlasīs!

   Brauc vecītis garām,
   Brauc jauneklis stalts, —
   Raug, ceļmalā izaudzis
   Pūpēdis balts!
   Te allaž ir jautri
   Un viesu te daudz,
   Un visi šo vietu
   Par «Sēnīti» sauc.
   Kad vakars pār Gauju
   Sāk ugunis degt,
   Nu kā lai te neiet
   Ar meitenēm lēkt!
   It visi, kas «Sēnītē»
   Uzdzīvot sāk,
   Kā pūpēži mīksti
   No «Sēnītes» nāk.
   Sauc sieviņa mājās
   Ka negaisa zvans:
   — Nu kur tad tu biji,
   Ak, pūpēdi mans? —
   Lai mierīgs jums vakars,
   Lai mierīgs jums rīts,
   Jūs ņemiet uz «Sēnīti»
   Sieviņu līdz!
   Ir mīlošas sirdis,
   Kas gaida un tic,
   Bet katrai var gadīties
   Pūpēdis cits.
   Viens otrs jau bešā
   Ir palicis ar,
   Bet «Sēnītē» visi
   Vēl laboties var!

   Pēcis sacentās ar Jāni, •
   Ņēma saistības, ka klaudz.
   Abiem plāni pildās plāni,
   Toties tukšo trauku daudz.
   Tiek jau arī mūsu dienās
   Zemē rakta naudiņa:
   Dažuviet. kur liktas drenas,
   Nav vēl sēts ne graudiņa.
   Velti skrien pa bodēm Jānīts,
   Pakavu kā nav, tā nav.
   Muzejā viens esot manīts,
   Taču nospēruši jau.
   Kūtī govis tā kā lāvas.
   Ej nu viņas rokām slauc!
   Vecenītēm bail no strāvas,
   Jaunie fermai garam šmauc.
   Nedod dievs, ja vāji nervi
   Un ja mašīnai kas tiek!
   Viens vien vārdiņš «Autoserviss»
   Šausmās matiem celties liek.
   Jānis auto «iesvētīja»,
   Sarīkojis viesības, —
   Vāģis autoinspekcijā,
   Un pagalam tiesības!
   Braucot gadās tādi robi,
   Tā ir asfalts izdauzīts,
   Ka ne tikai liekie zobi,
   Arī īstie laukā krīt.
   KādēJ pelu mazāk kļuvis,
   Kaķi bezbēdīgi krāc?
   Kvalitātes zīmi guvis
   Pelu slazdu kombināts.
   Tante tievāka uz pusi.
   Dieviņ, kas par jaukumu!
   Krimplēnrindā zaudējusi
   Visu lieko taukumu.
   Dziedātāja Milda Bute
   Spēj tik lūpas kustināt.
   Kā nav mikrofons pie mutes,
   Viņas dziesmai beigas klāt!
   Jānis bērniem vārdus lika,
   Jaunai modei sekodams.
   Meita viņam Andželika,
   Dēli — Vazelīns un Bams.
   Inspektoram Vēderpodam
   Sargāt likumību prieks:
   Makšķerniekus bargi soda,
   Pats pa kluso murdus liek.
   Kritiku kur noniecina,
   Blats un līšana kur zeļ,
   Mazos blēžus ietupina,
   Lielie vasarnīcas ceļ.
   Tad nu vēlreiz sveiksim Jāni,
   Lai liek kritiku aiz auss
   Un lai pildās visi plāni,
   Kā mums pildās svētku kauss!

   Motociklists ielidoja
   Ceļa bedrē aizvakar.
   Šodien ce|u salaboja.
   Ja jau ļoti grib, tad var!
   Korķits priekšroku dod pienam,
   Šņabja glāzi neaizskar,
   (Pārradies pēc desmit dienām).
   Ja jau joti grib, tad var!
   Divatā bez bērniem nīka
   Vecā Zariene un Zars …
   Bet nupat šiem radies sīkais.
   Ja jau ļoti grib, tad var!
   Līdējs visur ielīst manās,
   Lai nu kā to peļ vai bar,
   Un pie tam bez ziepēšanās.
   Ja jau ļoti grib, tad var!

   /Guļ grāvī cilvēks. •
   —  Kas tad šim?
   Vai kāda kaite māca?
   —  Nē, viņi stiķēja pa trim,
   Bet divi neatnāca!

   Čigāns Ādams govis gana,
   Dziesmu dungo basā:
   —  Skaista dzimtā zeme mana,
   Džimbai rūdi rasā! —
   Saules brilles, pīckā rokā,
   Tranzistors pie sāniem …
   —  Nu, — es prasu, — kā tev
   Kā tev iet ar plāniem?
   —  Fermā tagad tādi plāni,
   Ka jedritvai micīt!
   Drīz būs jāieskrūvē krāni
   Govij katrā cicī.
   Vistas kā no lielgabala
   Olas ārā bliezīs,
   Cūkai dos no viena gala,
   Otru galu griezīs.
   Agrāk ļaudis bija tievi,
   Dažs no bada pampa.
   Tagad visi, ak vai dieviņ,
   Tik tai māgā stampā.
   Ed un ēd, un vēl nav gana,
   Sviestu, gaļu prasa.
   Tad nu raujas ferma mana,
   Džimbai rūdi rasā! —
   Ādams, vienreiz muldēt sācis,
   Nevar beigt, kā rādās:
   —  Vai tu zini, kādēļ acis
   Govij skumjas tādas?
   Nabadzīte neredz bulli,
   Kauču gaidīt gaida.
   Visi tikai slauc kā dulli,
   Tik tos pupus spaida!
   Var jau kapeiciņu savu
   Gūt ar darbu čaklu. —
   Ādams dēlam pirkšot «Javu».
   - Ka tik nelauž kaklu.
   Jauniem visi ceļi brīvi,
   «Dod!» un «dod!» tik klaigā.
   Cel tu viņam gaišo dzīvi,
   Pats bez biksēm sta[gā.
   Tad nu raujos es pēc fraka.
   Aiziet viss kā akā.
   Sieva katru rītu saka:
   «Pamaz naudas makā!»
   «Tu man dārgāka par zeltu!»
   Es šai dodu druku.
   «Ja es tevi gaisā celtu,
   Būtu beigts ar bruku!» —
   Tā, lūk, dzīvo vecais Ādams,
   Dziesmu dūkdams basā,
   Garo pīcku plīkšķinādams, —
   Džimbai rūdi rasā!
   kādēļ mānīties?
   Cik bieži mums ar skābu dūšu
   Ir nācies gaidīt. Ko lai sāk?
   Uz durvīm uzrakstīts: «Drīz būšu!» —
   Bet pārdevēja neatnāk.
   Un sazin nu, kad viņa būs?
   Cik ilgi ilgviļņi tai žūs?
   Tu vari taisīt trādi rīdi
   Un dusmās ārdīties kā zvērs.
   Ja rakstīts: «Izgāju uz brīdi», —
   Tad darbnīcu vairs neatvērs.
   Bet, sagādnieks kad cilā glāzi,
   Stāv zīme: «Aizgāju uz bāzi».
   Kādēļ jums ļaudis maldināt?
   Nu rakstiet: «Aizgāju tāpat».
   Vai arī, saņēmuši dūšu: «Kādreiz būšu!»

   Tā saprašana lēni nāk,
   Un tādēļ meistars skaidrot sāk,
   Kad es ko nesu salabot,
   Un skaidrot viņi veikli prot:
   Ka remonts ļoti komplicēts,
   Lai gan pēc cenrāža tas lēts,
   Ka ļoti daudzi gaida jau,
   Bet vajadzīgo daļu nav
   Un man tas esot jāsaprot…
   Es saprotu, ka vajag dot.
   Un seko smaids un mīļš paldies:
   — Pēc stundas varat iegriezties.
   Tas aparātiņš būs kā jauns! —
   Ir apmierināts vilks un auns.
   Bet pilsoņi, kas nesaprot,
   Var nedot. Citi būs, kas dod!

   Teofils Janovičs Tupurāpa
   Ir nopietns vadītājs, nevis pļāpa.
   Viņš pats savā kantorī neprāto daudz,
   Bet visu, it visu saskaņot brauc:
   Kad vistām uz laktas ir jāiet pie miera?
   Cik caurumiem jābūt ir Holandes sierā?
   Vai, ejot uz darbu un bučojot sievu,
   Tai jāsaka mīļi «atā» vai «ardievu»?
   Kam deguns kā vējrādis allaž ir jūtīgs,
   Tam pareizu nostāju ieņemt nav grūti.
   Un Janovičs parāda lieliskas spējas:
   Ja priekšnieki smejas, tad Janovičs smejas.
   Ja priekšnieki raud, viņam acīs ir rasa.
   Ja priekšniekiem niez, arī Janovičs kasās.
   Kad reiz savu darbīgo dzīvi viņš beigs,
   Viņš klausuli nocels un sērīgi teiks:
   — Es pūlētos vēl, bet tie spēki par knapiem
   Vai atļausit nomirt un doties uz kapiem? —
   Un klausule kritīs, un atskanēs «kliks»,
   Un kolēģi zārkā to četrrāpus liks.

   (Suņu mīlētāju dziesmiņa)
   Mainās laiki, mainas mode,
   Mainās vējš un ļaužu prāts.
   Fakts, ka traucē bērni šodien
   Dzīvi baudīt, naudu krāt.
   Lai kāds šaubās, lai kāds smejas,
   Mums tas sīkums, mums tas nieks.
   Mūsu prieks ir suņu rejas,
   Mūsu prieks ir suņu prieks!
   Vai Pēteris, vai Jaucis
   Var būt ka mūsu Krancis,
   Tik maziņš kaulu grauzt
   Un rātni kaklā snaust?
   Kad ir bērnam četras kājas,
   Prieks un laime valda mājās.
   Nelīp tain nekādas kaites,
   Varam vadat to pie saites.
   Bērnam aukle, bērnam sile,
   Bērnudārzs un nez kas vēl…
   Lētāk, protams, suni mīlēt,
   Lai viņš arī suņa dēls.
   Ja jums skaitļi omu maitā,
   Ka ir rūcis jūsu skaits,
   Turiet suņus lielā skaita —
   Un ar skaitļiem būs olrait!

   Ar vienu pirkstu draugu sauc,
   Ar diviem pirkstiem govi slauc,
   Trīs rāda tad, kad solīts daudz,
   Ar četriem vilnu kasīt brauc.
   Un tad tos četrus rāda vēl,
   Kad saka: — Ai, cik žēl, cik žēl,
   Ar visiem pieciem grāba viņš,
   Bet nu aiz restēm nabadziņš!

   (Mūsdienu variants)
   Aijā, žūžū, lāča bērni, .
   Pekainām kājiņām!
   Tēvs aizgāja haltūrēt,
   Māte bodes revidēt.
   Tēvs pārnāca dziedādams,
   Aijā, žūžū, nu ir prieks:
   Vienā ķepā medus burka,
   Otrā ķepā desmitnieks.
   Lāču māte vīru pēta:
   —  Tu man, vecais, šodien greizs!
   —  Bija, rnammiņ, tāda lieta,
   Gadījās viens kreisais reiss.
   Es no meža ba]ķus vedu,
   Bites saka: «Šofer, klau,
   Aizrauj mums uz tirgu medu!
   Saldais ir, bet sīvā nav.»
   Kas tad man, es spiežu gāzi,
   Kannas līdz, un bites līdz …
   Ierāvām pa kādai glāzei,
   Viss kad bija padarīts …
   Kā es viņas mājās vedu,
   To vairs neatceros es.
   Strunts par bitēm, ka tik medus!
   Ēdiet, mani pekainīši,
   Ēdiet, kamēr tētis nes!

   Kāpj tribīnē priekšnieks,
   Lai padotos sveiktu,
   Lai nepilnu pusduci vārdu tiem teiktu.
   Pa kabatām vandās,
   Velk papīru laukā,
   Liek brilles uz deguna, klepo un šņaukā,
   Tad, degunu lapiņā iebāzis, teic:
   «Man, biedri, jūs sirsnīgi jāapsveic!»
   Skrien atbildēt padotais
   Riksitī straujā.
   Tam arī jau špikerīts ievīstīts saujā,
   Ka nemisas mēle vēl, pasargi dies,
   Un tādēļ viņš nolasa vārdu:
   «Paldies!»
   Es arī, lūk, zīmīti sameklēt steidzu,
   Jo man jums ir jāsaka:
   «Biedri, es beidzu!»

   Nopirkt auto sadomāju,
   Tagad daudzi dara tā,
   Pieci gadi naudu krāju,
   Sievu liku lombardā.
   Pieci gadi nogaidīti,
   Ķešā naudu čaukstinot.
   Beidzot nozaudēju kvīti,
   Lombards sievu neatdod.

   Kad Latgales pakalnos kombaini ganās
   Un puišeļi dārzos jau ābolus sper,
   Uz Aglonu ticīgie ļautiņi manās
   Un klusībā katrs uz brīnumu cer.
   Te dievmāte teikusi zemniekam kādam
   (Vai skaidrā viņš bija vai ņēmis uz krūts?),
   Ka nākotnē viņai daudz brīnumu rādāms,
   Lai visi tik baznīcai ziedo un lūdz.
   Un, lūk, tajā vietā, kur viņi reiz tikās,
   Stāv baznīca stalta un altāris skaists.
   Un augusta vidū ik gadu — kā likums —
   Te darbā tiek brīnumu kombināts laists.
   Plūst cilvēku straume, nu, tā kā uz tirgu.
   Gan kāto ar kājām, gan visādi brauc.
   Te redzams, cik Latgalē palicis zirgu
   Un cik šodien privāto mašīnu daudz.
   Dūc ērģeles priekā par dievnamu pilnu,
   Un, Mariju slavējot, večiņas dzied.
   Un baznīcas kalpi cērp bagātu vilnu
   No visiem, kas labprāt to noziedot iet.
   Sēž mācītājs krēslā ar tādu kā šalli,
   Un kautrīga jaunava grēkus tam sūdz.
   Varbūt viņu kaimiņu puisis pēc balles
   Uz atvadām spiedis tā stiprāk pie krūts.
   Bet šoferis Donāts, kas iebrauca gravā,
   Kad žvingulī atteicās paklausīt «Mazs»,
   Cer atgūt caur dievmāti tiesības savas
   Un zvēr, ka pie stūres vairs nedzers nemaz.
   Met slaucēja Matilde cītīgi krustus:
   «Lai dēliņam augstskolā konkurss nav smags!»
   Un uzmācas dievmātei cūkkopis Justīns,
   Kas, «Žiguli» gaidot, jau kļuvis vai traks.
   No svētbildes Marija noraugās viņos.
   Kā dāmai aiz letes tai vienaldzīgs skats:
   Jā, viņa tam kungam šīs prasības ziņos,
   Bet saprotiet paši, cik maksā tāds blats!
   Un cilvēki maksā, lai svecītes mirgo,
   Par svētīto ūdeni naudiņu dod …
   Jo kas gan ir desmitnieks tantei, kas tirgo,
   Un vīram, kas darbnīcā haltūrēt prot.
   Pie baznīcas dārzā daudz pakaušu slaistās,
   Čukst sieviņas: — Veiskups! — Un, lūk, tur viņš nāk;
   Pland baldahīns vējā, un sakraments laistas,
   Bet agrākais spožums jau apsūbēt sāk.
   Par bezdievjiem gaužas viņš uzrunā garā, «
   Tad seko par dievmātes brīnumiem stāsts —
   Ko veikusi viņa, ko reizēm vēl dara,
   Cik liels viņas glābto un dziedēto klāsts…
   Nudien viņas priekšā var nobālēt ārsti
   Un medmāsas skaudībā pirkstos sev kost.
   Hei, draugs, kādēļ klīnikas durvis tev vārstīt?
   Met krustu, un klepus būs momentā nost!
   Smīn baznīcas korī dažs meitēns un zellis,
   Un nez vai šai plašajā dārzā ir kāds,
   Kam, dzirdot par brīnumiem, debesīm, elli,
   Bez ierunām visu to uzņemtu prāts.
   Kurš cilvēks, lai vairāk vai mazāk viņš skolots,
   Vēl šaubīsies šodien vai apstrīdēs mūs,
   Ka teiksmainā dievmāte, brīnumus solot,
   Pat nespēja nojaust, kas nākotnē būs.
   Ka bijušie nabagi Jezups un Antons
   Ar «Moskviču» jauno un «Žiguli» brauks,
   Tak ne jau lai klausītos pātaru pantos,
   Bet tāpēc, ka draugu grib pacienāt draugs.
   Ka abiem būs mājās gan vanna, gan gāze,
   Ka abiem būs kabatās naudas, ka biezs,
   Ka ne jau nu ļerga, bet konjaks līs glāzēs,
   Ko brūvējis armēņu vīndaris — dievs.
   Ar zvaniem un glāzēm tiek Aglonā zvanīts,
   Un galvenais brīnums vēl jāpiemin man:
   Neviens pēc šiem svētkiem nav veselāks manīts,
   Bet slimāks viens otrs ir palicis gan!

   .

   Kad sajūk prāts — tu visu nakti runā.
   . . . Tāds plašums aug, ka gribas kliegt,
   Un tu ta kliedz, ka mežu tāles lokās.
   Un kāds pie tevis nāk
   Tev tumšās dzerveņogas sniegt.
   Tad atjūk prāts.
   Milda Losberga («Dzerveņogas»)
   Lai gudrinieki neticīgi smejas,
   No pieredzes mans secinājums tāds:
   Ne tikai rakstot, arī lasot dzejas,
   Var pēkšņi jukt un neatjukt vairs prāts.
   Es iesaku tev, draugs, ja prātiņš ļogās,
   Ja galviņā tā palicis ir maz,
   Kā zāles lietot tumšās dzērveņogas.
   (Ar gaišajām nav panākams nekas.)
   Šī recepte ir daudzkārt pārbaudīta.
   Lai kā tavs bļāviens dziļā naktī skan,
   Ēd dzērvenes, un precīzi no rīta
   Būs prātiņš mājās. Vari ticēt man!

   . . . Vid veceņu pulka kāds pusaizmirsts vaigs
   Pie kapsētas klusajiem vārtiem.
   Un acis arvien vēl kā turcietei spīd
   Ar skatienu dzedru un slīpu.
   Bet krustu spocīgas ēnas krīt
   Pār mirušu mīlestību.
   Vai tiešām šai vietā jau pulcēties sāk
   Pa vienai jau meitenes manas?
   Laimonis Vāczemnteks («IHc vārtiem»)
   Pie kapsētas vārtiem pulcēties sāk
   Tādi kā redzēti skuķi.
   Gan līkas, gan greizas, gan klibas tur nāk,
   Bet dažas pat velkas ar kruķi.
   Ir dažai kā tabakmaks savilcies zods
   Un krunku — ak dievs, cik tik nav to!
   Šīs dāmas reiz pavest bija man gods.
   (Ar mopēdu, ne jau ar auto.)
   Lūk, vienai kā turcietei acis spīd,
   Dur sirdi cauri kā īlens.
   Un visas ap kaklu šļupstot man krīt:
   AAet, Laimonīt, gdibam vēl mīlēt! —
   Par kapsētu spocīgas ēnas slīd…
   Us saucu: Jums nodoms nav peļams,
   liet beidziet jel, meitenes, jokus dzīt.
   Kas beigts, tas vairs augšā nav ceļams! —
   Šņukst meitenes, lāstus pret debesīm sauc,
   Un, bēgot no kapiem, man papēži klaudz.

   Es iesakos tik sen,
   . . . kad vilka bērns bija mans brālis,
   kad asfalta četrstūrī iežogotā liepiņa
   teicās esam mana māsa.
   Vini visi ir aizgājuši katrs par sevi.
   Aiz zooloģiskam restem zooloģiskā dārzā
   vilcēns skatās man garām . . .
   (No P. Zirnīša krājuma «Noktirne un
   gaiĻa dziesma»)
   Nevajag bēdāt, Pēteri
   Nebrīvē vilki sēri.
   Lai viņi lūr tev garāM, —
   Ir arī citi zvēri.
   Staigā pa zoodārzu
   Pegazam tuvais rada.
   Visiem viņš māj ar ausīm,
   Bērnus kad apkārt vadā.
   Kūleņo, lec un smejas
   Brāļi ar astēm garam.
   Ieskaties viņu sejās,
   Nepaej būrim garām!
   Redzēsi kā pa sapņiem:
   Pagātne allaž blakām.
   Sveicienus laipni atņem,
   Ieklausies, ko tie sakal
   Vistai kad garām gāji,
   Dzirdēju pats es pirmīt,
   Kā viņa teica cāļiem:
   —  Tas ir tas dzejnieks Zirnītsl
   Un, ja būs reibums acīs,
   Nenesīs kājas tāli,
   Liepiņa laipni sacīs:
   —  Turies pie manis, brāli!

   Kad dzīve nodzīvota pusē,
   * Tad tikai īsti redzams tiek,
   Cik jauks tāds brīdis, kad spēj klusēt.
   Kaut prāts jau vārdus virknē liek.
   . . . Bet iegrimt klusēšanas splīnā
   Nemūžam negribētu es.
   Jānis Liepiņš («Klusēšana»)
   Sen esmu nozvērējies klusēt
   Un skaudis tos, kas klusēt māk.
   Kaut dzīve nodzīvota pusē,
   Bet runājamais nāk un nāk!
   Ja kādu miesas kaiti manu,
   Ir klistīrs, plāksteris un jods.
   Bet kādēj gan pret runāšanu
   Nav antimuldīns izgudrots?
   Es, protams, nedzertu to pakām,
   Lai mēmums neuznāk jau rīt.
   Sis tas man tomēr ir vēl sakāms,
   Un jums to nāksies uzklausīt!

   Es tevi skatu līdz. kaulam.
   Tu mani zini līdz kaulam.
   Paliec mans, kad kazačoku spēlč!
   Ugunsvējos mesti būsim divi vien.
   Pa naktīm siena šķūņos žogos
   Un droši vien drīz sākšu zagt —
   Lai ir uz kupla čubu maisa
   Man viena traka mīlas naktsl
   Jana More
   (No krājuma «Jūrniekrozes» )
   Atmetīsim, jūrniek, šaubu praulus!
   Katrs skelets skumji jūtas viens.
   Sametīsim kopā mūsu kaulus,
   Cubu maisam ir jau sazagts siens.
   Ko tu, jūrniek, šaubās galvu grozi?
   Varbūt domā — māmiņa ko teiks?
   Spraud vien droši savu jūrniekrozi,
   Spraud to pogas caurumā kā Sveiks!
   Kazačoks ir jāuzsāk ar joni,
   Jārauj tā, lai karst no elpas gaiss!
   Smieklīgi ir visi poroloni,
   Kad uz grīdas kuplais čubu maiss.

   Es citiem k|ūstu par tādu kā lietuvēnu:
   melis — lēlis, dujķīgs — mn|ķīgs,
   cienīgs — vienīgs;
   mani rausta, tausta, slavē un kausta;
   vai daru,
   vai varu,
   vai spēju,
   vai tikai eksistēju?
   Viktors Līuzemnieks
   («Mani apšaubu»)
   Var apšaubīt zeltu,
   Ja neredz provi.
   Ja tesmeni neredz,
   Var apšaubīt govi.
   Un žāvētu desu,
   Ja nejūt smaku.
   Bet apšaubīt Viktoru —
   Tas jau par traku!
   Lai viņš nav vienīgs,
   Bet cienīgs
   Lasāmā sagādnieks
   Visiem, kam nenāk miegs.
   Muļķīgi raustīt, kaustīt, taustīt
   Un izjautāt, kas viņš tāds.
   Jau trešais dzejoļu krājums
   Viktoram nodrukāts!
   «… Kaut ko es nesaprotu
   (es daudz ko nesaprotu),
   Ja pilnu vaļu dotu,
   Tāpat es nesaprastu …»
   Saka atklāti dzejnieks,
   Nesdams pravieša nastu.
   Un vai tad jums ar to nav gana,
   Ka beidzot pats viņš atzīt spiests:
   «Tik vēlu pienāk saprašana,
   Ka laiks bij bezjēdzīgi šķiests.»
   Kādēļ jūs viņu tirdāt?
   Kādēļ jūs viņu sirdāt,
   Apšaubāt viņa eksistenci,
   Kairināt viņa vājumu?
   Vai gribat vēl vienu krājumu?

   To zemi, kurā aug_
   mans galvenais kāposts . . .
   … to zemi es nēsāju sevī. . .
   Tāpēc, ja es sevī nošauju
   galveno trako suni,
   es publiski nošauju
   savu nemācēšanu
   tam palīdzēt.
   Manas galvenās zemes lopkautuvēs
   kauj galvenās ālavas,
   bet valsts svētki ir
   katra galvena teliņa dzimšana . . .
   Ojārs Vācietis
   («Tā zeme»)
   Kad dzejā man parastie kāposti
   Ar galvenajiem sāk jaukties,
   Es jūtu, ka jādara galvenais,
   Ja gribu par drosmīgu saukties.
   Es galveno suni nošauju
   Un patriecu negalvenos.
   Tad, satvēris galveno tuteni,
   Pēc galvenās ālavas dzenos.
   Bet teļi, kas dzimšanas dienu svin,
   Izbailēs mauro kā dulli,
   Jo domā, ka gribu es noslaktēt
   Galveno liellopu — bulli.
   Nu, bullim gan ceju es griezīšu,
   Nav joks ar šo ragaino brāli.
   Bet citiem ar kāpostu bliezīšu,
   Ar galveno rutku vai kāli.

   Dienvidpērle, Krimas krasts,
   Viss šeit rādās neparasts.
   Ar kizilkoka spieķi rokā
   Kāpj Marianna mākoņos.
   Tā ir Bella, tā ir Bella,
   Jaunās dzejas dižais zieds.
   Netīk man vairs čahohbili —
   Acīs asara nav tā|a —
   Sāļa Melnā jūra, sāla.
   Andrejs Balodis
   (No krājuma «Araukāriļa»)
   «Ak tu Krima, ak tu Krima,
   Melnās jūras melnais krasts…»
   Sirds pagalam, māga slima, —
   Viss te ir tik neparasts!
   Pludmale kā cepešpanna,
   Tveice prātu dullina,
   Mākoņos stāv Marianna,
   Lejā — Ahmadujina.
   Rāpjos kraujā — kurpes pajūk,
   Laižos lejā — bikses jūk.
   Te pats velns var salauzt kāju!
   Ērkšķi dur, un ieži brūk …
   Sūrst no spieķa mana delna,
   Marianna projām brien,
   Un kā kaza aizlec Bella.
   Atkal kūkoju es viens.
   Kaut jel iedotu kāds pienu!
   Nu par ko man šitāds sods?
   Cahohbili katru dienu
   Bezdievīgi piparots.
   Grib man iekšas izsvilināt
   Dienvidnieki — sātani!
   Apnikuši man, vai zināt,
   Jīisu lauri, platāni.
   Cik var turēt tādu sauli?
   Kaut jel nāktu mākonis!
   Grab kā oļi mani kauli,
   Dzejā nesanākonis.
   Ja vēl dzīvs līdz mājām tikšu,
   Saukšu: — Jēzus Marija!
   Pilna soma cauru bikšu,
   Rokā «Araukārija».

   Viņš brauca
   Ar neatļautu
   Ātrumu.
   Viņš pats sevi
   Notiesājis:
   Aizvēlis dzīvības avotam akmeni.
   Cik ilgi vēl rajona ce|os
   Dzinēji un bremzes
   Darbosies nesaskaņoti?
   Alberts Ločmelis
   (No krājuma «Liktcņlinijas»)
   Stingri ievērojiet
   Satiksmes noteikumus!
   Izbraucot no garāžas,
   Pārbaudiet mašīnas
   Tehnisko stāvokli,
   Sevišķi bremzes!
   Nekad nepārsniedziet
   Atļauto ātrumu!
   Tas var izraisīt
   Avāriju.
   Jūs jautājat,
   Kāds tam visam
   Sakars ar dzeju?
   Nu, to es jau minēju:
   Tāds pats kā bremzēm ar dzinēju.

   Nāves zieds zied Javā, vulkāna virsotnē,
   neilgi pirms izvirduma.
   Paisums un bēgums notiek tāpēc, ka kustīgās okeāna
   un juras ūdensmasas pievelk Mēness.
   Salaria via (Sāls ceļš) ir viens no
   visvecākajiem romiešu ceļiem.
   Sers Frensiss Dreiks 1595. gadā mirst ar drudzi.
   (No Dagnijas Dreikas «Mēnessērdzības»)
   65
   Pārlasīju grāmatiņas savas.
   Kas tik, biedri, nenotiek uz Javas!
   Ziediņš plaukst, kad uzdarbojas vulkāns,
   Akmeņi sāk birt kā franču bulkas.
   Francija, bez šaubām, man ir tuva.
   Balzaks Onorē tur slavu guva.
   Austrijā bij slavens Kafka Francis,
   Menuets ir nepārspējams dancis!
   Paisums seko bēgumam uz pēdām.
   Mazarīni pietempās no bēdām,
   Teātrim kaut kādu lietu sēja,
   Vēzelers tai laikā zvanus lēja.
   Vai tad jums nav zināmi tie abi?
   Ai, ai, ai, tas, biedri, gan nav labi!
   Romā gurķi jāskābē kad bija,
   Nāca sāls pa Salaria via.
   Dokumentus pētot, nevis teiku,
   Uzgāju es seru Frensi Dreiku.
   Vai no algas iekrāsi ko taupot?
   Sers uz jūras piepelnījās laupot.
   Zēl, ka drudzis aizrāva to kapā,
   K.ā nekā viņš bija mans opapā.
   Dreika līcī vēji viļņus vanda …
   Sarabanda nav nekāda banda.
   Tā ir tāda deja spāņu mēlē.
   Bilbokets nav sunītis, bet spēle.
   Kad es beigšu kādu jaunu skolu,
   Svaigas ziņas piegādāt jums solu!

   Tumšs. Tukšums. Man jārada diena.
   Es pace|u roku: lai top!
   Bet nerodas mana diena,
   Nestīdz pat stariņš skops.
   Elza Vēcini
   (No krājuma «Vakara ieleja»)
   Ai, nabaga Elza Vēciņa,
   Ar maģiju trūkst tev sakaru.
   Ja dienu radīt nav spēcina,
   Samierinies ar vakaru.
   Lai gaismas stars tev nav stīdzējis,
   Nav iedvesmojis un sildījis,
   Bet toties tukšums tev līdzējis
   Un dažu dzejoli pildījis.
   Kādēļ «Lai top!» tu tik cītīgi sauc?
   Nevajag gribēt par daudz!

   Man patīk rakstīt uz ielas ar krītu
   Vismistiskākās un baigākās zīmes —
   Braucēji baidās.
   Tais zīmēs jau kaut kāds saturs ir iekšā.
   Vien neziņa tā ka aizkars priekšā,
   . . . Baidās. Braucēji baidās.
   Egils Plaudis («Baidās»)
   Šoferi ir piesardzīgi ļaudis:
   Brauc pa ielu, skatās — Egils Plaudis
   Raksta kaut ko četrrāpus ar krītu.
   Droši vien lai viņus nobaidītu!
   Tā jau zīmju pilnas malu malas,
   Strīpu strīpām visur asfalts dalās.
   Lūri nu, lai tevi «nenojūgtu»!
   Vai tad vēl mums kādas zīmes trūktu?
   Varbūt tiem, kas braucot lieto šņabi,
   Krusti rādīs — «Kapsēta pa labi!»?
   (Protams, ja pa kreisi, tad pa kreisi.)
   Desmitnieks ar bultu — «Kreisie reisi»!
   Rūtiņas — vai tās kā zemteksts dzejā
   Nozīmētu — «Neņem tīklu zvejā!»?
   «Bikses» malu medniekiem var draudēt:
   «Nešauj buku, vari bikses zaudēt!»
   Katrā zīmē, protams, ir kāds saturs.
   Slikti, ja to noslēpumā patur.
   Tādēļ arī braucot baidās ļaudis:
   Kā lai zin, ko sazīmējis Plaudis?
   Ja ar skaitļiem iela aprakstīta,
   Varbūt pats viņš ierāvis uz krīta,
   Sak, lai rāda visiem balts uz melna,
   Ko viens dzejnieks notērē un pelna!

   Sēžu pie mūžības māsas, uguns.
   Ar kartupeli rokā . . .
   . . . Atnāk un aiziet dzīvīte
   Pa vienu maisu.
   Nebūtu es tā iejūgusies . . .
   Nebūtu es tā izsmēlusies . . .
   Nebūtu es tā uzskrūvēta . . .
   Ārija Etksne
   (No krājuma «Līdz saulei aizdomāt»)
   Dzeju rakstu, zupu maisu,
   Dzīve aiziet kā pa maisu
   Viss, karu jābūt, ir jau bijis,
   Viss, kam jāizlīst, ir lijis,
   It neko vairs nevar atrast,
   It neko vairs nevar saprast.
   Pogas beru klāt pie zupas,
   Un pie svārkiem šuju pupas.
   Vīrs ar dēlu mani pēta:
   —  Ko tu tāda uzskrūvēta? —
   Tad es viņiem lieku trūkties:
   —  Laiks man vienreiz vaļā jūgties!
   Esmu izsmēlusies sausa,
   Vai šai mājā kāds man klausa?
   Man ir jādomā par sauli,
   Nevis jācērt zupas kauli.
   Ja tik gudri jūs un braši,
   Vāriet paši, lāpiet paši!

   Cik manās pļavmalās jau daudz ir stiklu,
   Bet manas kājas basas — kur tām iet . . .
   Nē, laikam nebija tie ļaudis slikti.
   Kam pudeli pret akmeni bij sviest. ..
   Bet negribu iet kājām apautām,
   Ar dzīvu soli zemi Jūtu dzīvu.
   Vitauts Ļūdēns
   («Usmas un Mežotnes sonetas»)
   Ja nomests zemē sērkociņš vai papīrs,
   Nav māksla tādām drazām pāri tikt.
   Bet pamēģini basu kāju likt
   Uz stikla šķembām, kā to dara faķīrs!
   Ap Mežotni un Usmu stikli spīd.
   Tos labi jaudis izkaisa pa zāli.
   Ja sāksi droši trenēties jau rīt,
   Tāpat kā es tu cilposi, mans brāli!
   Un sonetu pat spēsi uzrakstīt.
   Es labu tēmu piedāvāt tev varu:
   «Ja mīli dabu, nodod stikla taru!»

   Mēs — Eirāzijas Ciemiņi Visaugstie
   pie galdiem pārkrautiem,
   pie galdiem viesmīlīgiem . . .
   . . . kads manu sievu pēkšņi uzrunā
   man svētākajā vārdā — Latvija.
   Jānis PEtErs
   («Pie Gruzijas metālkalējiem»)
   Kāds manai sievai roku apvija
   Un čukstēja tai maigi: — Latvija! —
   Es viņa sievai teicu: — Gruzija! —
   Kad viņa manu bārdu gumzīja.
   Cik daudz var gūt no tādas draudzības
   Bez greizsirdības un bez skaudības!
   Melnajā'i jūriņā
   Viļņi baltiem ziediem zied.
   Kad bāliņi sasatika,
   Labs ar labu saderēja.
   Ja tu dzertu cinandali,
   Ja tu ēstu tabakeāli,
   Nobaudītu čahohbili,
   Tad tu sauktu: — Johambili!

   .

   Man ar viņiem tīrais humors —
   Raud un vaid bez pārtraukuma:
   — Dzīve it nekam vairs neder,
   Visu naudu aprij vēders, —
   Tēvocītis iztiek knapi,
   Tantei prātā tikai kapi,
   Arī svainis melš par zārku —
   Neesot pat lāga svārku …
   Skatos es, pēc dienas kādas —
   Vai tas tiesa jeb man rādās? —
   Tēvocim, kas iztiek knapi,
   Pēkšņi pieved ledusskapi;
   Tantei, trūkumā kas vārga,
   Televizors — kaste dārga;
   Svainis, kam to svārku nava,
   Nopērk motociklu «Java»!
   Nu, ja tā tas turpināsies,
   Nez kā nākotnē jums klāsies?
   Nomirt neatliks vairs laika,
   Jāpērk «Volga» bus vai «Caika».

   Reiz pārvaldei, kas zvēru strīdus pēta,
   Bij gara bēdu ziņa adresēta.
   Par Vilku tika minēti tur fakti,
   Ka zaķēnus viņš biedējot pa naktīm,
   Ka garausis kāds lēcis — tapu tipu …
   Un Vilks tam tikko nenokodis ļipu,
   Bet viņa sievai saplosījis ausi.
   Un beigās bija teikts:
   «Cik ilgi ļausim
   Alēs Vilkam nesodītam
   Darīt tādus jokus?
   Laiks viņu pārmācīt
   Ar bisi vai ar koku!»
   Nu priekšnieks Āpsis, ziņu izlasījis,
   Liek pārbaudīt:
   Vai tā tas tiešām bijis?
   Šo vēstuli ņem darbiniece Vārna
   Un, ielikusi portfelī — zem spārna,
   Skrien ne pie tiem, kas cietuši bez gala,
   Kas zin par Vilka darbiem liecināt,
   Bet gan pie Vilka, tieši viņa alā,
   Un saka: — Mijais, atzīsties labprāt —
   Vai tev par savu rīcību nav kauns?
   Vai tiešām tu pret garaušiem tik jauns?
   —  Tie meli! — atrūc Vilks.
   —  Es zaķus neaiztieku.
   Un zvērēdams pie sirds sev ķepu lieku,
   Ka pārtieku no aitiņām un vistām.
   Jūs neticiet šim Zaķim, šantažistam!
   —  Nu, piedod, — saka Vārna balsī mai(
   —  Es laidīšos, bet tu, draugs, vesels staigā.
   IJn tā šī lieta «nokārtota» tika.
   To arhīvā pie tūkstoš citām lika.
   Bet nesen ziņas nākušas ir klaja,
   Ka zaķus Vilks vēl nežēlīgāk vajā,
   Un viņa kauciens sadzirdanis pa jūdzi:
   —  Es parādīšu jums, kā mani sūdzēt! —
   Te morāli nav grūti secināt:
   Ir iestādes zem ministriju spārna,
   Kas sūdzības vēl pārbauda tāpat
   Kā dumjā Vārna.

   Lazdu liecu, riekstu rāvu,
   Zari brakšķ, un lapas švīkst.
   Jaunu meitenīti skāvu:
   —  Teic — vai tevi skūpstīt drīkst?
   Lazda meta garu ēnu,
   Bija tuvu saules riets.
   —  Kas par bezkaunīgu zēnu! —
   Meiča sašutusi kliedz.
   Es no kauna stipri sarku,
   Vēlāk kļuvu bāls kā krīts.
   Laidos skriet uz linu mārku,
   Dziļa izmisuma dzīts.
   Pēkšņi sirds man pavēl stāties —
   Meičas balss tik žēli skan:
   —  Ja tu domā slīcināties,
   Atdod savus riekstus man!

   Izgudroja Dzenis
   Preparātu jaunu,
   Lai no visiem kokiem
   Triektu tārpus ļaunos,
   Un ar savu plānu,
   Jūtot prieka svelmi,
   Devās viņš uz trestu —
   «Koki, krūmi, celmi».
   —  Labi, — teica Seskis,
   Ādas krēslā grimis,
   —  Priekšlikums tev galvā
   Ģeniāls ir dzimis.
   Un, lai tava doma
   Piepildās, kā klājas,
   Balsojot es celšu
   Visas četras kājas! —
   Pateicību paudis,
   Dzenis hūti tvēra
   Un uz labu veiksmi
   Šampanieti dzēra …
   Aizritēja dienas,
   Gadalaiki mijās,
   Nav no tresta ziņu,
   Nav no ministrijas.
   Seskis skrien pie Apša,
   Āpsis Lapsu gaida,
   Visi jauno plānu
   Apstiprināt baidās.
   Katrs saka «labi»,
   Katrs saka «jauki»,
   Katrs dreb par savu
   Kažoku un taukiem.
   Ko tad dara Dzenis?
   Gaida, iedzer vīnu?
   Nē, viņš gudro zāles —
   «Pretbirokratīnu»!

 

   Dega jau, dega
   Viņš darbā tā saucamā.
   Valsts viņam bija
   Kā gotiņa slaucamā.

   Trīs stundas viņš lasīja lekciju
   Neprazdams domāt lāgā.
   Kad ārsts viņam taisīja sekciju
   Atrada citātus māgā.

   Ziņoju no kapa vietas:
   Naktīs notiek brīnumlietas —
   Līķi zog cits citam autus,
   Šņabi pērk un riko rautus.

   Lai neaug uz mana kapa
   Rozes un citi štruntil
   Audzējiet salātu lapas,
   Prasiet rubli par bunti!

   Viļņo melodija liega ….
   Ņuksi nevaldzina tā.
   Sieva krāc jau saldā miegā,
   Viņš vēl ilgi nomodā.
   Kloķus groza, pogas spaida …
   Ko viņš meklē? Ko viņš gaida?
   Klusu! Nu ir gaidām gals:
   «ŠI ir Amerikas balss!…»
   Ņuksis ausi spiež pie kastes.
   Liekas, it kā būtu kāds
   Sunim uzminis uz astes —
   Kauc un rīstās aparāts.
   Ko tik nepierunā balss:
   «Drīz būs komunismam gals,
   Vecie laiki griezīsies,
   Gaidiet! Lai jūs sargā dies!…»
   Lej un lej un neapstājas …
   Ņuksim prāti reibst un mulst,
   Līdz viņš gari nožāvājas
   Un pie sievas sāniem gulst.
   Nu tik sākas dieva zīmes!
   Snaudiens Ņuksim plakstus līmē,
   Bet pie durvīm — bum, bum, bum!
   Kāds tās slēdz un vaļā stumj.
   Mājas saimnieks smaida plati.
   —  Tu par rubli dzīvo, žmogs!
   Turpmāk maksa — desmit lati.
   —  Nav man latu, tur_ tas joks …
   —  Nu, ja nav, tad vācies ratāl —
   Saimnieks bargi dūres krata,
   Izmet mantas, izmet sievu,
   Izmet pašu, un — ar dievu!
   Ņuksis skrien uz darba vietu,
   Darba vietā vārti ciet.
   —  Kāpēc nelaiž? Kas par lietu?
   —  Lūdzu, citreiz pienāciet.
   Pašreiz nākas mums, vai zināt,
   Ražošanu sašaurināt,
   Produkcijai noiets slikts,
   Darba rokas nav kur likt. —
   Ņuksis, dusmās raucis seju,
   Abas plaukstas dūrēs spiež,
   Skrien uz izpildkomiteju:
   —  Kas te rīkojas un spriež?
   Kāpēc dzīvokli man ņem?
   Kāpēc darbā nepieņem?
   —  Ko jūs gribat? — brīnās balss,
   —  Komunismam taču gals,
   Vecie laiki griezušies.
   —  Nu tad — lai jūs sargā dies! —
   Ņuksis grābj un sit, un rauj…
   Pēkšņi kāds tam satver rokas,
   Zveļ. Bet Ņuksis kož un lokās …
   —  Ko tu ārdies! — sieva bļauj,
   —  Saklausījies dullu runu,
   Nezin, diena ir vai nakts! —
   Ņuksis tausta pierē punu …
   Tiešām nepatīkams fakts.

   .

   Pret visām kaitēm medicīna
   Ar labiem panākumiem cīnās.
   Ir uzveikts mēris, tīfs un bakas.
   Par to mums ārstiem jāpasakās.
   Pat gripu prot tie savaldīt.
   Un, ja ne šodien, tad jau rīt
   Kāds retais slimnīcā cels traci
   Ar lūzumu vai zilu aci.
   Bet poliklīnikās nudien
   Būs garas rindas vēl arvien,
   Būs pieņemšana no un līdz
   Un būs uz durvīm uzrakstīts:
   «Te ārstē
   slaistus,
   blēžus,
   meļus.
   Lūdz ienākot ņemt tīru veļu!
   Dr. BĒRZIŅŠ,
   Med. zin. kandidāts,
   un viņa asist.
   SLOTASKATS.»
   Un visi ies un iznāks tīri.
   Kļūs slaisti darbīgākie vīri,
   Un blēži blēdīties reiz beigs,
   Un meji taisnību vien teiks.
   K|ūs dakters BĒRZIŅŠ laureāts,
   Tiks paaugstināts SLOTASKATS,
   Un man par viņu slavēšanu
   Pat piedos darba kavēšanu!

   Aiz kalniņa dūmi kūp,
   Kas tos dūmus kūpinaja?
   Mūsu seskis nu jau sen
   Alus vietā ļergu dzen.
   Atnāk pele māju uzpost,
   Seskim jāliek galdā pusstops.
   Atnes krupis ūdentiņu,
   Seskis cienā arī viņu.
   Vilkam pusstops — miers lai valda,
   Dzenim, kad tas malku skalda,
   Ezim, pagalmu kad mēž …
   Visi pusstopus vien plēš!
   Tādēļ mūsu seskis sen
   Alus vietā ļergu dzen.
   Nebija kur viņam dēties,
   Nācās pārkvalificēties.
   Laiki grozās, nauda dilst,
   Dziesma dzīvei neatbilst.

   Vai nu netīši, vai tīši —
   Nevar saprast, sit vai nost! —
   Viss, ko dara ačgārnīši,
   Ačgārns pašos pamatos.
   Taupa rubli — raud un žņaugās,
   Smej — kad simtnieks vējā iet.
   Nokiāj jumtu — atstāj spraugas,
   Mūrē krāsni — dūmvads ciet.
   Ja ir bedre ceļam priekšā,
   Gaidiet vien, ka aizbērs drīz!
   Vienīgi, ja viņu priekšnieks
   Tajā «Volgu» salauzīs,
   Tad būs ačgārnīši sprukās.
   (Tādas ziepes, vai tu traks!)
   Bedri aizraks, ieraus šļuku,
   Nu, un … blakus jaunu raks.
   Ačgārnīšiem gads no gada
   Plāns ir allaž izpildīts.
   Visas ačgārnības vada
   Atbildīgais ačgārnīts.
   Reizēm pats viņš kļūdas labo,
   Reizēm citi labot sāk,
   Bet, ja arī neizlabo,
   Dzīvot var, jo alga nāk.
   Kur gan rodas ačgārnīši?
   Kas gan tur un stutē tos —
   Vai nu netīši, vai tīši?
   Nevar saprast, sit vai nost!

   Lai ērgļi trako, gaisos skrienot,
   Kur saule lec un gaisma svīst.
   Es tārpiņš sīks, es tikai lienu.
   Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!
   Pār ērgļu galvām negaiss krājas
   Un pērkons sper, un zibens šķīst..
   Bet man ir miers un labi klājas.
   Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!
   Lūst ērgļiem spārni, reizēm kakli
   Un ilgi rētas nesadzīst.
   Es dzīvs un vesels lienu čakli.
   Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!
   Raug, cits pēc cita noiet malā,
   Kas strauji kāpj un smagi svīst. _
   Bet es, tas rāmais, — kalna galā!
   Hei, draudziņ mīļais, mācies līst!

   Ai, sievietes, bez jums mums klātos grūtil
   Mēs staigātu nedz mazgāti, nedz skūti,
   Mēs nepazītu mīlestības valgu
   Un nezinātu, kam lai atdod algu.
   Kas modinātu rītos mūs no čučas?
   Kas dāvātu tās mīļās, saldās bučas?
   Kas atģērbtu, kas noautu mums kājas,
   Kad kunga dūšā atgriežamies mājās?
   Ne velti mēs jūs cildinām arvienu.
   Pat piešķīrām jums svētkos brīvu dienu
   Un trolejbusos vietu dodam aši,
   Lai paspētu vēl laukā izlēkt paši.
   Ik vēlēšanos jums no acīm lasām.
   Tik četrus rubļus retu reizi prasām.
   Un jūs vēl pašas aizskrienat pēc alus,
   Lai mēs no rīta neatdotu galus.
   Tā ir, ja dzīves statistiku paņem:
   Kas mīl, tas atdod vairāk nekā saņem!

   Cik drosmīga kļūst zaķu cilts,
   Kad vilku pārklāj kapa smilts!
   Lai nu ikviens sev liek aiz auss:
   Vairs vilkiem vaļu nepieļaus!
   Bet paiet laiks ne visai ilgs,
   No jauna uzrodas kāds vilks,
   Lec zaķi pazemīgā dejā,
   Un visiem atkal ļipas lejā.

   Deguns man ir sārts kā biete.
   —  Dakter, cik tas ilgi svils?
   Sakiet — kādas zāles lietot?
   —  Dzeriet vairāk, paliks zils!
   nelaimīgais ods
   Uz mājām atlidoja ods —
   Tā apreibis, ka stutē sienas.
   Nu ko tu, muļķi, ļaudis kod,
   Kad viņiem izejamās dienas!

   Ziepju burbuļa vēsture īsa:
   Pūtās, pūtās un … Domājat — plīsa?
   Nē, tā spriežot, jūs kļūdāties pamatā.
   Viņu iecēla — balona amatā.
   aizvainotais arhitekts
   Dievs notvēra velnu aiz astes.
   —  Es skatos, tev celtnieka nags.
   Bet kādēļ šīs vienādās kastes?
   —  Ne kastes, bet Ķengarags!

   Tik pie Gaujas, tik pie Gaujas,
   Tik pie Gaujas vēlos būt…
   Kamēr veči darbā raujas,
   Steidzu līgaviņu gūt.
   Brauksim, meitenīt, ar «Javu»!
   Garās bikses aši pērc,
   Dzīvi apdrošini savu,
   Manējā neko nav vērts.
   Gāja ceļš no kalna lejā,
   Bija «Javai» ātrums labs,
   Bet aiz pagrieziena slējās
   Varens telefona stabs.
   īsa mūsu laime bija …
   Nu ar citiem meiča brauks.
   Vāģis autoinspekcijā, —
   Paliec sveiks, mans ātrais draugs!
   Sveika, Gauja, plūsti knaši,
   Tur, kur baltā jūra zied!
   Kur es esmu — miniet paši,
   Man vairs tālu neaiziet.

   .

   Reiz kāds latviešu zemnieks
   Teica baronam: «Spoks!»
   Prasts ir latviešu humors,
   Rupjš ir latviešu joks.
   Barons ierēcies drūmi:
   «Tev ēkš cētum būs pūt!»
   Zemnieks iemucis krūmos,
   Saukdams baronam: «Pūt!»
   Kad pa oktobra peļķēm
   Nācās junkuriem diegt,
   Prata latviešu streļķi
   Lodes pakaļ tiem triekt.
   Rokām dibenu turot,
   Klīst vēl baltgvardu spoks …
   Ass ir latviešu humors,
   Negants latviešu joks!
   Dzēra friči un makši,
   Biksēs slapinot — hail!
   Iziet naktī aiz pakša
   Bija fašistiem bail.
   Duncis rēgojās krūmos,
   Cilpu šūpoja koks …
   Smalks ir latviešu humors,
   Slīpēts latviešu joks!
   Pulkā draudzīgā, čaklā
   Jokus latvieši dzen.
   Tie, kas bija mums kaklā,
   Kaklus lauzuši sen.
   Cepas šašliki dūmos,
   Atspīd pudelēs sārts,
   Sprēgā latviešu humors,
   Krievu trāpīgais vārds.
   Dažs ar noskaņu drūmu
   Dziļās pārdomās grimst:
   Esot bēdīgs tas humors,
   Maz to latviešu dzimst.
   Vai tad gaist mūsu pēdām?
   Vai tik traki nu būs?
   Lai tak ziloņi bēdā!
   To vēl mazāk kā mūs.

   Bitnm, bamm, blamm …
   Kas par varenu dārdu!
   Jūs domājat — baznīcu zvani skan?
   Ne velna! Līdzina skārdu.
   Vai tā pilsēta, vai tas pilsētciems —
   Rīgā, Ventspilī, Aucē, Slokā
   Auto dakteriem, bleķu meistariem
   Visu kalibru āmuri rokā.
   Bet krājkasēs cilvēku bari mudž,
   Kabatā simtnieks pie simtnieka placis,
   Un daudziem «Moskvičs» vai «Žigulis»
   Spulgo acīs.
   «Turība» nāk no vārda «turēt» —
   Lopiņus turēt vai dārzu turēt.
   Dažs, kas netur ne vienu, ne otru,
   Kombinēt cenšas un piehaltūrēt.
   Rubli kā līni tvarsta aiz astes,
   Kamēr tiek pie tās spožās kastes.
   Auto, auto! Tu sapņos slīdi,
   Nav jau viegli tev pakaļ dzīties.
   Nākas no smēķa, no glāzītes,
   No viesībām atsacīties.
   Tāds jau tas trakums šodien ir modē —
   Ātruma alkas, tāluma alkas …
   Kad ļaudīm nav parādu maizes bodē,
   Tie allaž iekāro mantas smalkas.
   Vēl vakar kā nabags dažs cilpoja kājām,
   Bet šodien jau mašīna stāv pie mājām!
   Un sākas skriešanās, un sākas dzīšanās
   Bez apdomāšanās, bez atskatīšanās —
   Viens otram purnā, mugurā, sānos …
   Buktē nu savus bleķīšus plānos,
   Staigā pa servisiem, maksā un vaidi.
   Bet pārsvarā tomēr ir prieki un smaidi.
   Un tāpēc tu nebīsties, ceri un gaidi!
   Var būt, ka pie Volgas tavs auto jau dzimis,
   Drīz laime būs mājās un satraukums rimis.
   Un lūgšanu laikus jau mācīties sāc:
   «Miers dzeršanai,
   Un autoinspektoriem labs prāts!»
   «
   «

   Sķiet, pierādījums gluži lieks,
   Ka Bebris teicams amatnieks.
   Viņš kokus gāž un baļķus griež,
   Velk upē, lai tie dambi stutē,
   Lai nav reiz trūkums jāpiecieš
   Un jādzīvo no rokas mutē.
   Viņš viens ar darbiem galā tiek,
   Paretam sievu pasauc talkā,
   Jo, būdams krietns amatnieks,
   Viņš savu vārdu godam valkā.
   Bet priekšnieks Āpsis pēkšņi lemj,
   Ka Bebra darbs ir jānostāda
   Uz zinātniskiem pamatiem
   (Jo visur pašreiz mode tāda).
   Un, lūk, jau docents Tītars te
   Ar skaitļojamo aparātu
   Un normētāja Dzeguze,
   Kas izkūkojusi jau prātu.
   Klāt Zvirbulis. (Viņš datus vāc,
   Lai kļūtu bebr. zin. kandidāts.)
   Iet Bebris sevis pēc vai cirst,
   Šie hronometrus spiež un vēro:
   Cik reizes ūdenī viņš nirst,
   Kā ceļu šurpu turpu mēro.
   Tiek fiksēts kokā cirstais robs
   Un darbs, ko veicis katrs zobs.
   Drīz rodas «BEBRPĒTINSTITOTS»,
   Un «zinātnieki» laurus plūc:
   Jau Tītars jaunā «Volgā» brauc,
   Ceļ Dzeguze sev lepnu villu,
   Pat Zvirbulis sāk pelnīt daudz
   Un allaž piesit māgu pilnu.
   Tā darba pētniecība zeļ…
   Bet Bebris viens to dambi ceļ.

   Cik bieži mums ir īdzīgs prāts
   Uz tiem, kas blakus guļot krāc.
   Gan gribas viņus augšā celt,
   Bet reizēm — bomi ņemt un zvelt.
   Kā izpētījis dakters kāds,
   Trīs ceturtdaļas ļaužu krāc.
   Dažs burbuļo kā strautiņš kluss,
   Dažs burkš kā traktors «Belorus»,
   Bet dažs, kas uzņēmis uz krūts,
   Kā reaktīvais dzinējs rūc.
   Man pazīstams ir vecis kāds,
   Kas baigi muzikāli krāc.
   Tī, tī… viņš maigi dīc kā ods,
   Tad vārās tā kā klimpu pods,
   Tad, liekas, tā kā vepri kauj,
   Un beidzot vaislas bullis mauj.
   Kad sieva viņam dunku grūž,
   Viņš tā kā mazbānītis pūš
   Un, izkritis no gultas, sauc:
   — Ei, šofer, uzmanīgāk brauc! —
   Ja kāds no jums vēl neprot krākt,
   Pie viņa mācīties var nākt.
   Viņš apgalvo, ka maksa lēta,
   Bet atmoda nav garantēta.

   Reiz kādā dzērienveikalā,
   Kad vienpadsmit jau sita,
   Pie letes vīri pulcējās
   Un stājās cits aiz cita.
   Bij traktorists tur ienācis,
   Kas dzīvē krietni tempis,
   Kāds santehniķis — vecītis,
   Kāds vidusskolnieks — lempis
   Un daži citi vīri ar,
   Kam ir tāds darbs, ko pamest var.
   Bet pārdevējs, kā izgāja,
   Tā pazuda kā rasa.
   Un tad nu sāka traktorists
   To vīru svētīt basā:
   —  Ne apziņas, ne goda nav,
   Pats laikam polšu tukšo!
   Bet man uz ielas traktors stāv,
   Deg soļarka pa tukšo
   Un sazin cik vēl ilgi degs …
   Kas valstij zaudējumus segs?
   —  Kur bodnieks? — sauca tehniķis
   Kā gailis balsī skaļā.
   —  Man bedres vāks ir palicis
   Uz trotuāra vaļā!
   Ja kāds tur žausies — beigas klāt,
   Tā sakot, sveikas tāles!
   Un valstij nāksies apmaksāt
   Gan slimnīcu, gan zāles.
   —  Jā, — visi piekrita, — paties,
   Par mums tam tipam nospļauties! —
   Bet lempīgajam pusaudzim
   Pat asaras bij acis.
   Pēc «Prīmas» atcilpoja viņš,
   Un tagad sprieda nabadziņš,
   Ko skolotājai sacīs.
   Var būt, ka nav tas pārdevējs
   Ne simulants, ne blēdis,
   Var būt, ka bija zirņus viņš
   Ar rūgušpienu ēdis.
   Bet te ir cita lieta, raug,
   Šais vārdu maiņās asās:
   Cik strauji apziņa mums aug,
   Kad nav ko dzert, bet prasās!

   Mums putnu vārdu nav trūcis,
   Tos sievām devām un dosim.
   Dažs savu dēvē par pūci,
   Dažs savu saukā par zosi.
   Ir sievas — pļāpīgas žagatas,
   Ir dzeguzes vieglprātīgas,
   Pat vārnas dziedones pagadās
   (Dzied estrādes koncertos Rīgā).
   Jā, putnu vārdu ir bezgala daudz,
   Tie skan gan vēsi, gan silti…
   Bet vienīgi mūs par ēzeļiem sauc,
   Mūs — lepno vīriešu cilti!
   Kad sievām ir pārpilns tas dusmu mērs,
   Mēdz taisnība būt viņu pusē.
   Dievs nedod, ja virs tikai muti vērs:
   — Tu, ēzeli, labāk klusē! —
   Kā tekulis skraidi tik apkārt arvien,
   Kā seskis nāc pietempies mājās,
   Kā āpsis pēc maltītes migā lien,
   Kā sivēnam nobristas kājas…
   Vien maiguma brīži paretam kad nāk
   Un abi ir noskaņā jaukā,
   Par dūjiņu dēvēt viens otru sāk,
   Par kaķīti mīļi saukā.
   Un skūpstoties sārti vaidziņi tvīkst,
   Un liekas, ka abiem spārniņi dīgst.

   Reizko mbainieris Jānis Stops
   Bij darbā apdzēries kā lops.
   Viņš meža malā auzas pļāva,
   Tad pēkšņi grāvim pāri rāva.
   Tik tikko nenožmiedza teļu
   Un sāka sētā novākt veļu.
   Sit priekšsēdētājs galdā dūres:
   — Nost šito pļēguru no stūres! —
   Bet Stops it mierīgs mājās guļ
   Un skalo rīkli: buļ, buļ, bu] . . .
   Kur pārliecības šim tik daudz?
   Kādēļ nekas to neuztrauc?
   Nav šoreiz atminējums grūts.
   Lec, protams, dusmās sirds no krūts,
   Ir priekšsēdētājs cilvēks ar,
   Bet sakiet — kas lai pļauj un ar?
   Un rītā viņš pie Stopa brauc
   Un laipni Stopu darbā sauc.
   Un Stops to zin, ka viņu sauks,
   Jo nevar palikt nekopts lauks,
   Un atkal piedzēries viņš brauks…
   Bet citādi viņš cilvēks jauks.

   Uz ielas —
   Ne jau uz papīra —
   Satika satīru satīra.
   Viena bij jauna,
   Šķelmīgiem skatiem,
   Spraudītes asas
   Līda no matiem,
   Nadziņi asi,
   Mēlīte asa …
   — Ka nu tev sviežas? —
   Tā otrā tai prasa.
   Tā otrā bij veca,
   Kaut turējās cēli,
   Ar mākslīgiem zobiem
   Un šļupstošu mēli.
   —  Vai, — jauniņā nopūšas,
   —  Grūti man klājas,
   No rīta līdz vakaram
   Piepūlu kājas.
   Mīl visi —
   Gan redaktors jauniņš,
   Gan vecs,
   Bet diemžēl
   Nav gadījies tāds vēl,
   Kas prec.
   — I Ii, — vecīte atņirdz,
   — Man lieliski klājas!
   Ik avīzē, žurnālā
   Jūtos kā mājās.
   Es atstāstu jokus,
   Kas dzirdēti sen.
   Un redaktors viebjas,
   Un sekretārs sten .. .
   Var manit — pēc tevis
   Tiem ilgojas prāts,
   Bet dzīve ir dzīve,
   Lūk, humors ir kāds!
   Uz satīram jaunām
   Gan acis var mest,
   Bet drošāk tās vecās
   Pie altāra vest.
   Jauno autoru
   dzejas almanahs

   Sastādījis Valdis Ar tavs,
   sniedzot isu ieskatu autoru dzivē
   un viņu labāko darbu paraugus.
   Tātad esiet pazīstami!
   .

   (Nesajauki ar Hugo Diegu!)
   Beidzis 3 klases, tālāk nav mācījies, strādā par elektriķi
   namu pārvaldē, raksta dzejoļus daļēji bez pieturas zīmēm,
   jo nezina, kur tās likt.

   Kad rodas savienojums īsais?
   Kad divi tiekas mīlas trīsās,
   Kad kontrolieris notver zaķi,
   Kad suņi ielenkuši kaķi
   Kad vīrs tik tikko turas kājās
   Un sieva sagaida to mājās
   Kad spuldzē pēkšņi pārdeg mats
   Un kulaks uzgrūžas uz acs
   Šķīst dzirkstis gaisā ceļas mati
   Zūd enerģijas kilovati
 

   Beigusi filoloģijas fakultāti. Strādā Centrāltirgū par
   ga|as izcirtēju. — Katrs darbs ir cienījams, — viņa saka,
   — kādam arī ar gaļu jāandelejas.
   Matilde mīl ziedus, jērga|as kotletes un savu vīru.
   Smalkāko jūtu atklāsmei viņa meistarīgi izmanto plašu
   ga]as izstrādājumu sortimentu. Viens no vir.ias labākajiem
   dzejoļiem — «Pirmais skūpsts».

   Es biju tērpā plānā —
   Kā cīsiņš celofānā.
   Tu — tumšos svārkos, cienīgs —
   Kā dūmu desas stienis.
   Vēl dzirdu tavu balsi:
   — Nāc, uzgriezīsim valsi! —
   Un mani tad, vai zini,
   Kā ruleti tu tini.
   Tu nobučoji mani.
   Skūpsts bija gards un skanīgs.
   Es jutu — sirds man palec,
   Vn trīcēju kā galerts,

   Bijis vairākos vadošos amatos. Tagad vada apavu labo-
   šanas uzņēmumu, kur strādā vēl viens kurpnieks (kas
   dzejoļus diemžēl neraksta). Oto dzeja manāma klasiķu
   ietekme, taču tas nebūt nenozīmē, ka viņam pašam nav
   oriģinālu meklējumu un atradumu.

   Tajā niknā dienā,
   Kad mans kolhozs dzima,
   Kļuvu es par viņa vadītāju.
   Vēlāk kolhozs
   Grima, grima, grima …
   Ko man bija darīt?
   Projām gāju.
   Lopbarības trūka,
   Cūkas kūtī sala,
   Revidenti — čūskas
   Mani miltos mala.
   Ko man bija darīt?
   Glābos citā ciemā.
   Kad es projām gāju,
   3ija dziļa ziema.

   Spēlējusi ģitāru pašdarbības simfoniskajā orķestrī (kur
   arī patapinājusi savu pseidonīmu), vadījusi tramvaju, dzie-
   dājusi Tautas korī «Vipiventus», bijusi oficiante jurnieku
   internacionālajā klubā, kur daļēji apguvusi vācu valodu.
   Pašreiz Līga tulko atpakaļ no latviešu valodas vācu va-
   lodā Gētes «Faustu». Kā zināms, latviešu valodā daudzas
   «Pausta» vietas pārspēj oriģinālu. Cerams, ka atpakaļtul-
   kojuma oriģināls tiks jūtami uzlabots.
   Luk, mazs paraugs.

   Fausls saka Grietiņai:
   — Lai paliek tas, kas vienreiz bijis!
   Tu mani nāvē iedzīsi!
   Ligas S t i g a s atpakaļtulkojums
   — Auf \viedersehen, blondina!
   Kaput moja mašina!

   Risina pasaules problēmas, lai gan šai pasaulē nācis
   tikai pirms pieciem gadiem. Jūt atbildību par visu, ko arī
   pauž savās vārsmas.

   Kad māmiņa mani modina
   Un saka «cisu», «cisu»,
   Es ilgi stāvu pie podiņa
   Un domāju par visu:
   Par to, ka atkusni
   Ceļi rūgst,
   Par to, ka traktoriem
   Daļu trūkst^
   Par to, ka Āfrikā
   Zāle kalst,
   Par to, ka Arktikā
   Lāčiem salst…
   Māmiņ, tu nesteidzies
   Ar to «cisu», «cisu».
   Ļauj man padomāt —
   Esmu atbildīgs par visu!

   Jaunais autors dzitnis 1876. gadā. Dzejot sācis jau ganu
   gaitās. Viņa pirmo dzejoļu burtnīcu apēda govs, otro sa-
   plēsa greizsirdīgā sieva, domādama, ka mīlestības pantiņi
   veltīti atai. Bet trešā aizgāja bojā kara laikā. Papīra tru-
   kuma pec Andžs to nopīpēja.
   Andža dzejā jūtams arhaisms, taču pamatos tā sasaucas
   ar mūsdienu dzīvi.

   Alus atvests man par prieku
   Mūsu ciema ēdnīcā.
   Nu es tālāk vairs netieku
   Citā kādā svētnīcā.
   Mājupceļam, šķiet, nav gala,
   Bieži stājos, grūti iet.
   Birzī pogā lakstīgala,
   Pogā vaļā, pogā ciet…

   Lasītājiem var rasties jautājums: - kādēļ almanahs nosaukts par «Redzokļiem»?
   Paskaidroju:
   Ja alus pudele tavs elks,
   Tev jābūt stiprām nierēm.
   Bet, ja uz dzejošanu velk,
   Ir jābūt acim pierē.
   Jo citādi tev sajuks viss —
   Kā rosols vienā traukā —
   Un, vienreiz sevi iegājis,
   Tu netiksi vairs laukā.

   Nodrukāc                                             Vaidzētu būt
   universtitāte                                        augskola
   trotuvārs                                             trotovārs
   radošais darbinieks                               vadošais darbinieks
   kuplejas                                              kūp lejas
   balalaika                                             bula laikā
   Trentelberga                                       Gostiņi
   haltūra                                               kultūra
   pusstops                                             divi kortelīši

    Ievadam ………………………………………………………………… 4
   Vecie zēni ……………………………………………………….. 7
   Par pozām, rokām un smadzeņu krokām …. 0
   Odensgabals…………………………………………………………… 10
   Dzejolis ar laimīgām beigām………………………………………. 12
   Dabas draugu dialogs……………………………………… • '3
   Lauku dzīve raibās ainās……………………………………….
   Balāde par gulbjiem…………………………………………….
   Zurkiāda………………………………………………………………. 17
   Dziesmiņa par delikātu tēmu………………………………………. 20
   Teorija un prakse……………………………………………………. 22
   Balāde par Blatu…………………………………………………….. 23
   Necerēta laime……………………………………………………….. 24
   Kluks, kluks, urā!……………………………………………………. 25
   Miegamices grēksūdze……………………………………………… 26
   Pastardiena …………………………………………………………… 27
   Mantkārības sekas…………………………………………………… 29
   Par tanti Līnu, kādu veci un reti dabūjamu preci . 30
   «Sēnīte» ………………………………………………………………. 32
   Līgo, līgol……………………………………………………………… 33
   Ja grib, tad var………………………………………………………. 36
   Velti gaidīts…………………………………………………………… 37
   Džimbai rūdi rasā!…………………………………………………… 38
   Kādēļ mānīties?……………………………………………………… '10
   Nav jau spiesta lieta………………………………………………… 41
   Drošs paliek drošs!………………………………………………….. 42
   Kad bērnam četras kājas……………………………………………. 43
   I
   fl)zejolis par pirkstiem……………………………………………… 44
   Aijā, žūiū…………………………………………. 45
   Ķēdes reakcija……………………………………………………….. 46
   Laime bija tik tuvu…………………………………………………… 47
   Aglonas brīnumi……………………………………………………… 48
   Bez greizsirdības un bez skaudības
   (Literārās parodijas)
   Droša recepte………………………………………………………… 53
   Kad mirusi mīlestība………………………………………………… 54
   Nebēdā, Pēter!……………………………………………………….. 55
   Muldatika problemātikā…………………………………………….. 57
   Lai nočab čubu maiss!……………………………………………….. 58
   Bīstamas šaubas……………………………………………………… 59
   Kad kāposti sajūk……………………………………………………. 01
   Sālīts prieks…………………………………………………………… 62
   Kārtībai jābūt!………………………………………………………… 64
   Vērtīgas ziņas………………………………………………………… 65
   Nevajag gribēt par daudz………………………………………….. 67
   Kā lai nebaidās! …………………………………………………….. 68
   Kad pilna sirds……………………………………………………….. 70
   Ja mīli dabu…………………………………………………………… 71
   Bez greizsirdības un bez skaudības……………………………… 72
   No krājuma «Neskūtais ezis»
   Visi mani radi raud………………………………………………….. 75
   Zaķa sūdzība…………………………………………………………. 76
   Riekstojot……………………………………………………………… 78
   Neatlaidīgais Dzenis………………………………………………… 79
   Epitāfijas………………………………………………………………. 80
   Nepatīkams fakts…………………………………………………….. 81
   No krājuma «Dundurdēls»
   Fantāzija par medicīnas tēmu……………………………………… 85
   Aiz kalniņa dūmi kūp……………………………………………….. 87
   Ačgārnīši………………………………………………………………. 88
   Tārpa kuplejas……………………………………………………….. 89
   Vīru atzīšanās .
   Zaķi…………………..
   Padoms ….
   Nelaimīgais ods
   Burbuļa karjera
   Aizvainotais arhitekts
   Mototūrista dziesmiņa
   No krājuma «Bumerangs»
   Daži vārdi par latviešu humoru……………………………….
   Vaidi un smaidi…………………………………………………..
   Maizesbrāļi……………………………………………………….
   Nakts simfonija…………………………………………………..
   Kā dažkārt rodas sašutums, un kas ir jāsecina mums
   Putnu vārdi, zvēru vārdi .
   Bet citādi viņš cilvēks jauks .
   Divas satīras
   Redzokli
   Volframs Diegs
   Matilde Taukuma
   Oto Purnbergs .
   Līga Stīga .
   Jurītis Curītis .
   Andžs Dižbārdis
   No sastādītāja .
   Pamānītās espeduma kļūdas
   Валдае Артавс
   (Владислав Альбертович Стаунис)
   ЩИПЦЫ
   Сатира и юмор
   Издательство «Лиесма» Рига 1978
   Па латышском языке
   Художник Г. Виндедзис
   HB JVb 1777
   Valdis Ar tavs
   KNAIBLES
   Redaktors J. Sirmbārdis. Mākslinieciskais
   redaktors A. Jčgers. Tehniskā redaktore
   G. Sļepkova. Korektore L. Kamene.
   Nodota salikšanai 01. 12. 77.
   Parakstīta iespiešanai 15. 03. 78.
   JT 05132. Formāts 70X100/32. Tipogrāfijas
   papīrs N» 1. Latīņu garnitūra. Augstspie-
   dums. 5,2 uzsk. iespiedi., 3,6 izdevn. 1.
   Metiens 1G 000 eks. Pašūt. JS"a 4263-D. Cena
   40 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā,
   Padomju bulv. 24. Izdevn. Ns 196/29067/Do-
   1108. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Pa-
   domes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un
   grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipo-
   grāfijā «Cīņa», 22G011 Rīgā, Blaumaņa ielā
   38/40.