Aleksandrs Čaks

   Dzejoļi

 
   1

   Es dzīvoju viens meža stūrī,
   Kur savās smaržās zāle slīkst.
   Man bija ro˛u koka būrī
   Zils pelikāns kā elpa mīksts.
   Tur nebij kaislību un mēra.
   Tur dziļi alās slēpās posts.
   No manām rokām putni dzēra
   Un zvēri nāca ēsmu kost.
   Rūgts sakņu virums bij mans azaids.
   Brūns iedobts akmens - trauks un galds.
   Nakts miglā blakus baltai kazai
   Miegs bij man nežēlīgi salds.
   Man vieglu tērpu lapas sniedza.
   Zem pēdām gūlās priežu tāss.
   Sev katru smar˛u lejup lieca
   Un ieelpoja mana nāss.
   Es dzīvoju. Bij prieka pildīts
   Kā zelta trauks līdz malām prāts.
   Vējš skūpstīja no lūpām smilti
   Un sēdās maigs, kur bija vāts.
   Tad pāri galvai lēnām brīnums
   Man izplauka kā neļķu krūms.
   Vairs mute nepazina smīna.
   Nekad es nebiju vairs drūms.
   Es kļuvu laimīgs viens ar sevi
   Kā tikko sadzijusi vāts.
   Man mūžu bezgalīgu devis
   Bij pirmsākuma lielais prāts.
   Tā blāvoju es augsts bez gala
   Kā bronzas mirdzā veidots tēls.
   Pie kājām rima debesmala
   Un sapņot slīka vakars vēls.
   Es redzēju, kā gadi aiziet,
   Kā mūži viens pēc otra irst,
   Kā radība man roku laizīt
   Pirmas savas nāves nāk un mirst.
   Es redzēju, kā bezgalībā
   Nedz zūd, nedz arī iznīkst kas:
   Viss sadrūp laiku vēsā zibā,
   Lai celtos atkal liels vai mazs.
   Kails, apnicīgs bez mēra kļuva
   Mans mūža negausīgais laiks.
   Kā nolobīta miza žuva
   Man liesā sirds un liesais vaigs.
   Līdz kādā naktī jutu: Tumsa.
   No kokiem lapas krīt un irst.
   Kāds ūdens virsu krokās gumza.
   Un putniem rīklēs dziesmas mirst.
   Man pāri plētās salda šalka,
   Kur viss kā noreibumā krīt.
   Man zeme kļuva mute valga,
   Ko gribas kaisli noskūpstīt.
   Es domāju: vai mana nāve
   Vai īstā dzīvība ir klāt?
   Kāds man aiz pleca teica - Stāvi.
   Tā viņa, kas var tevi glābt.-
   2
   Un tad tu nāci: Zelta dzirkstis,
   Nakts, bezdibens un pēkšņs prieks.
   Kā sapņi plūda tavi pirksti.
   Par sauli tapa katrs nieks.
   Aiz tavām pēdām putni cēlās
   Un silti strauti pavērās.
   No tavas vēsmas kauni šķēlās.
   Par smaidu kļuva nāves kāss.
   Tu nāci vizmojoša. Telpa,
   Kur gāja pāri sārtums tavs,
   Kā stirna drebēja, un elpa
   Man iedegās kā zeltā kļavs.
   Bij augums līdzīgs piena ceļam.
   Tērps - zils un dzeltens zvaigžņu bars.
   Es noliecos uz viena ceļa
   Un drebēju kā saules stars.
   Tu nāci arvien tuvāk, tuvāk.
   Viss pēkšņi izkalta kā siens.
   Laiks, tevi pamanījis, skubā
   Man priekšā izlija kā piens.
   Es sapratu: viss tas, kas bija,
   Nav man pat seska elpas vērts. -
   Vai kalnu noturēt var dzija?
   Kas ir par nāvi vairāk svērts?
   Tu noliecies un teici klusi -
   Tā spārns var bezgalībai teikt:
   - Pie tevis esmu atnākusi,
   Tev tavu nemirstību veikt.
   Es tevi nolikšu pār visu:
   Tu būsi man mans svečturis,
   Kas liesmot sāks ar saules dzisu
   Un turēs pāri debesis.
   Tā. Tava gaita bija smalka.
   Likts zemē solis skaists un mīksts
   Kā paša dieva svārku šalka
   Un paradīzes rozes dīgsts.
   Tu mani satvēri un nesi.
   Es ceļā vērtos svečturī.
   - Vējš, manu sārto mēli nesit:
   Laid viņai melno nakti rīt! -
   Mans augums kļuva tīra zelta.
   Mans delnu valgais ieliekums,
   Kur bija svecēm vieta celta,
   Bij reizē sēdeklis un jumts.
   Tu lepna atgriezies tai telpā,
   Kur lejup sākts bij solis tavs.
   Nakts smaržoja. Un visu elpā
   Kā uzburts dega zeltā kļavs.
   Virs galvām augsti dotā vietā
   Man kāju skāva zaļgans zīds.
   Kad beidzās deja gana dietā,
   Tu gāji tālāk. Es tev līdz.
   Salds vīrs tev tagad bij pie sāna.
   Es, pacelts rokā, smags un kārs.
   Bij mana sārtā elpa plāna
   Un augums svecēm tīksmē vārs.
   - Viss mans tu - tā tu vīram teici.
   Tev lūpas šķēla reibis smaids,
   Kur sals bij kopā jaukts ar tveici
   Un piemests klāt liels neļķu skaits.
   Vīrs palocījās tavā priekšā
   Un skāva asi tevi ciet
   Kā slaidu ziedu savā riekšā,
   Lai atmaņa kā diena riet.
   Es nodrebēju baigā naidā
   Un nogrūdū no sevis nost
   To zīdu, kas bij vilnī slaidā
   Man pāri šļākts un grezni posts.
   Es jutu: savāds, sarkans karstums
   No tālām dzīlēm manī nāk.
   Cērt mani kailu liesmu tvarstā
   Ar katru mirkli varenāk.
   Bij tava guļa rozēm klāta
   Un segas smaržām devīgām,
   Kad atmirdzēja tava āda,
   Es nesajēdzu vairs nekā.
   Ir akli tikai suņi kusli
   Un savās skaņās skurbis rags:
   No vietas tās, kur biju uzlikts,
   Es redzēju un kļuvu traks.
   Es redzēju: vīrs tevi tvēra
   Un, kļuvis liesma, sals un posts,
   Līdz pelnam visu tevi dzēra.
   Man trūka mutes izkliegt: - Nost!
   Par manu mūžību un sāpēm
   Ir viņa lemta tikai man.-
   Mans kliedziens bija zeltā slāpēts,
   Kas tikai dzeļ un vēsi san.
   Ko spēj pret likteni un dievu
   Kalts dārgakmenī svečturis?
   Tas var ar savu aso rievu
   Lauzt, šķelt un padzīt asinis.
   - Jūs, liesmas, bēdziet. Mirdzēts gana.-
   No augstuma, kur biju likts,
   Kā iesarkans un zibošs vanags
   Es gāzos lejā ciets un pikts.
   Es gāzos. Pretim nāca galva.
   Es viņā dobji ieurbos.
   Tā pajuka kā putnam spalva.
   Tāds svečturim ir kliedziens: Nost!
   Kāds sievai? Kails, pilns spalgu baiļu,
   Lai kalpi īgni kopā skrien
   Un baigo līķi vēl pirms gaiļu
   Met paklājā un virvēs sien.
   Nakts zuda šausmīga un akla,
   Bij saule dzeltena kā sviests,
   Kad jūrā grima smagais paklājs.
   Es līdz tam, niknas rokas sviests.
   Puisītis ar zilumu uz vaiga
   Kad nāk man kā pārmetums prātā sīks puisīts un
   zilums uz vaiga, es visu redzu kā šodien.
   Tēvs - milzīgs kā vērsis, vecs nesējs uz kuģiem,
   kas pildīti oglēm, liels dzērājs, liels našķis
   uz meitām un dūri.
   Māte - sieviņa bāla kā porcelānkrūze, ar kuru no rīta
   tā steidzās pēc piena. Tai krūtis kā dēlis.
   Mati gaiši kā misiņa kloķis, un raksturs
   kā māli.
   Viņš pagrabā dzīvo, kur trepes sen smaržo pēc
   odera “Kaķi un drēgnums”; kur sīpolus cep
   tik un kāpostus vāra, kur parādās saule kā
   aeroplāns reti un istabās tukšums ar izkārtu veļu.
   Kad nāk man kā pārmetums prātā sīks puisīts un zilums
   uz vaiga, es visu to redzu kā šodien.

   Uz bulvāra stūra, kur spīdošie auto stāv rindās
   un tramvaji krustojas lēni,
   Ap vīrieti lielu un smagu uz trotuāra pulcējās
   spriezdami zēni.
   Bij pavasars, debesis zilas kā vīrieša acis un
   degvīns, kas pudelē bija aiz jostas.
   Dūmi, smakas un sirēnu kaucieni plūda kā mākoņi
   melni no ostas.
   Bij pavasars, sestdienas vakars un nauda, ko
   nopirkt sev alu un mīlu un atvieglot
   kaislību spelti,
   Lai vecumā nabagu mājā uz čīkstošas gultas pie
   siļķes un kāpostiem kādreiz nebūtu
   jānopūšas, ka jaunība bijusi dota par velti.
   Strādnieks un notāra foksterjers

   Nomales notāra foksterjers
   sēdēja logā
   kā puķe
   un rēja
   strādnieku vecu,
   kas, saliecies lokā,
   pie sētas
   cīnījās smagi
   ar degvīnu,
   izdzerto nomales krogā,
   kā dienā
   ar ogļmaisiem ostā.
   Pārskaitās strādnieks.
   - Lops,- teica viņš,
   - ko tu rej te kā buržujs?
   Skrej labāk
   apskatīt durvis,
   ka nenozog saimniekam naudu!
   Dzi,
   šis te riešot,
   ka es piedzēries laikam!
   Ko? Vai es nedrīkstu dzert?…
   Kā tava saimnieka puika
   var līksmot un dejot
   ar īssvārku skuķiem,
   ka vai līgojas grīda
   kā sieviešu krūtis?
   Prieka man vajag!
   Kam lai es krāju tos draņķīgos grašus?
   Sievai, kas ielēca Zundā,
   dēlam,
   kas nošauts un guļ
   velns viņu zin kādā purvā?
   -Nē-ē-ē,
   pievaldi, suns, savu muti,
   kā kampšu es akmeni -
   -Ei, kas tā bļaustās!-
   uzsauca pienācis kārtībnieks.
   - E-e-es, kungs, tāpat,
   man te cepure nokrita zemē,
   es baros ar viņu, -
   atteica strādnieks
   un, saņēmis beidzamos spēkus,
   aizvilkās tālāk.

   Uz bruģa pret greznāko bāru bij ormanim
   kritusi ķēve.
   Tā gulēja netīrā sniegā starp nolaistām ilksīm kā
   gultā ar dzeltēnām putām uz lūpām, kā būtu
   tā dzērusi alu.
   To dauzīja ormanis nikni ar kadiķa pātagas kātu,
   lai celtos tā drīzāki augšup un aizvestu
   kungu uz klubu.
   Kungs apkaklē dārgā bij nikns un solījās maksāt
   tik pusi.
   Bet ķēve - tā gulēja smaga kā sievieta vāja pēc
   baudas; tik elpojot cilājās sāni tai slimīgi
   spēji un asi kā zivij žaunas bez ūdens.
   Tad ormanis ķērās pie astes un cēla aiz tās kā
   aiz rokas.
   Bars sieviešu lamājās apkārt, un pusaudži zviedza
   no prieka, bet vīrieši padomus deva.
   Tik ķēve jau izlaida garu, kas sasala nelielā peļķē
   uz bruģa pie dziestošām nāsīm.
   Un pienācis kārtībnieks teica, lai steidzoties labāk
   pēc mašas un ratiem, kur novietot maitu.
   Tad, uzbļāvis pilsoņiem izklīst, viņš atgriezās
   svinīgs uz stūra.
   Uz bruģa pret greznāko bāru bij ormanim kritusi
   ķēve.

   Viņš gulēja pūlī uz ielas ar pakausī pāršķeltu
   galvu.
   Tam spīdēja svārki kā vaski un kājās bij zābaku
   pāris un bikses, kas kādreiz bij jaunas.
   Viņš gulēja pūlī. Bij pūlis tam apkārt kā dzīvs
   ērkšķu kronis, ko nesis viņš bij visu mūžu.
   Bij acis tam mēmas un tukšas kā izšautas šautenes
   stobri un pelēki vaigi kā bruģis, uz kura
   viņš gulēja miris.
   Par velti to gaidīja saimnieks ar vekseli vecu
   kā bēdas tur nomalē tālā un baigā, kur neieiet
   trams pat par naudu un reti kad iemaldās
   auto kā laime šai nomales dzīvē.
   Par velti to gaidīja trepes un istaba ceturtā
   stāvā ar gultu tik cietu un liesu kā pats
   viņš un viņa ēdiens.
   Par velti - viņš gulēja miris. Tam apkārt tik cieši
   bij pūlis ka trūkums ap viņa dzīvi
   un nāvi.
   Ko gribēja viņš ar to sacīt?
   Bij karsta un svelmaina diena.
   Viens kroplis, viens invalīds skrandains, bij pakritis
   tieši uz trepēm, kur dzīvoja bagāti ļaudis.
   Vai tas tikai pagurums bija? Nē, ātra un noteikta
   nāve: tam seja bij balta kā ekrāns un elpa
   sen kavējās plaušās.
   Viņš gulēja smagi uz pleciem. Pie nabas, kur izbeidzas
   bikses, bij redzama neķītri vāja un zilgani
   iebrūna miesa. Tam mute bij vaļā pret
   zilgmi ka aka, kā izdzisis krāters, kas bij
   līdz šim mūžīgi vēmis tik lāstus un ilgas
   pēc laimes.
   Uz krūtīm tam gulēja rokas kā aizgrieztas, ļeganas
   virves un netīrās, smirdošās plaukstās kā komiji
   skraidīja mušas. Vai santīmus tiecās vēl atrast,
   ko guvis tas būtu pirms nāves?
   Bars cilvēku stāvēja apkārt un neziņā grozīja
   galvas. Viens minēja - glābšanas auto. - Fui, -
   runāja sievas, - tas jāved uz pilsētas morgu, lai
   uzsķērž. Te droši kas briesmīgi lipīgs.
   - Ko muldat, - kāds ierūcās īgni, - tas trūkums
   un lipīgs mums visiem. - Tad piegājis
   noliecās ātri pār miroņa vīstošo seju.
   - Es zinu šo vīru, - viņš teica. - Tas kādreiz pret
   Bermontu kāvies. Bet tagad kopš ilgāka laika
   bij mūsu naktspatversmes viesis. Es esmu šīs
   iestādes sētnieks. -
   Un, pašķīris pūli kā krūmus, viņš aizgāja palīgus meklēt,
   ko mirušo aizvest uz morgu. Bars zēnu
   tam gāja pa pēdām un vēroja viņu ar cieņu,
   kā sēd viņam cepure galvā, cik lielus tas ejot
   sper soļus.
   Bet līķis? -Tas gulēja tālāk. Tik vājās, tik kroplīgās
   kājas, kas noņemtas bij tam līdz celiem,
   ar ādaiņiem uzbāžņiem galos, tas pacēlis
   bija uz augšu pret pūli un bagātiem logiem kā
   draudošus lielgabalstobrus. Ko gribēja viņš
   ar to sacīt?

   Katlā ar riteņiem diviem gar sāniem kā ausīm,
   katlā ar ilksi vienu un garu kā pērtiķim aste,
   rūsganā katlā vārījās asfalts.
   Melns kā sodrēji, melns kā tuša, ka zābaku smēre
   un spīdošs kā limuzīns saulē vārījās asfalts,
   ļogoties katlā ka nēģeru dejā, liesmojot,
   sprēgājot, pretim kā durkļi.
   Vārījās asfalts, un kodīga, dzēlīga smaka graizīja
   nāsis ar nažiem, sūrstēja rīklē kā hinīns.
   Dūmi sirmi, dūmi melni un biezi kā sēru plīvuris
   kāpa gar liepām, kas turēja lapas kā plaukstas
   pret sauli un putekļu bariem, sēja elpu ar
   striķiem, apvija dāmas bez kauna un sāta
   un nokoda Parīzes smaržas kā peles.
   Vīrs liels kā podiņu krāsns, brūns, kā pārklāts ar
   firnisu, stāvēja blakus ar smeļamo kausu, lielu
   kā bizona galva, un lēja kūpošo asfaltu, lēja
   platos, lēzenos spaiņos no katla, katla, kur vārījās
   asfalts - asfalts.
   Trīs vīri, dzidri un ritmiski klaudzot uz bruģa
   ar koka tupelēm, nesa to tālāk un lēja uz
   trotuāra nesegto vietu.
   Astoņi, rindā, uz celiem, ar mugurām veroties zilgmē,
   klāja to rūpīgi līmenī vienā kā kaņepes
   saspiestas, melnas un taukas uz sviestmaizes,
   klāja to, pārkaisot viegli ar smiltīm dzeltēnām
   kā persu safrāns, klāja, lai atdotu rīt to jau
   sieviešu burvīgām kājām, ģēnija gaitai un neģēļa
   lišķīgiem soļiem.
   ***

   vējainā oktobra vakarā,
   kad kāds piedzēries vīrs
   stāvēja tumsā zem liepām
   un nolaida renstelē
   izdzerto alu.
   Tanī vakarā
   auto
   steidzās tam garām,
   nogrie˛ot ugunis.
   Vientuļas jaunavas,
   redzot to,
   ierāva apkaklēs galvu.
   Krītošās lapas
   traucās pa ielām,
   čaukstot kā zīdi.
   Augstu paceltās
   vientuļās lampas
   gājēji
   sajauca bieži ar zvaigznēm.
   Kādā sapulcē
   ieslavēts profesors
   turēja runu par mūžību.
   Operā
   pabeidza “Bohēmas”
   ceturto cēlienu.
   Mērija Džonson un Dita Parlo
   skūpstījās cēli uz ekrāniem.
   Labākā bārā
   iesāka tango
   seši simti smaršotu pāru.
   Kāda sieviete
   Dzirnavu ielā
   nolaida cenu par sevi
   uz 30%.
   Nomales krogā
   kādam ar pudeli
   pārsita galvu.
   Kaimiņa ielā,
   tērauda lietuvē,
   strādniekam
   norāva roku.
   Un ziņoja radio:
   atrasts, atrasts
   radikāls līdzeklis
   pret - grūtniecību.
   Jeņķi Ņujorkas štatā
   vairs neatzīst laulību
   un
   Meksikā sešdesmit ceturtais dumpis.
   Vakarā,
   oktobra vakarā,
   kad kāds piedzēries vīrs
   stāvēja tumsā
   zem liepām
   un nolaida renstelē
   izdzerto alu.

   Šovakar gribas man sapņot
   par visu, kas augstāks par torņiem.
   Skvērā uz sola -
   uz sola, kur garām rūc tramvajs,
   vai nejūti smaršas no pļavām
   brīnišķi vāras un maigas kā lietus?
   Droši tur bērzi
   debesīs zilās
   stāv balti kā naktsreklos.
   Jasmiņi smaržo.
   Govis nopūšas kūtīs.
   Šķūnīšos,mazos kā alga,
   varētu iegrimt tur sienā,
   skūpstošā sienā.
   Šovakar gribas man sapņot,
   tik sapņot
   un aizmirst, ka vajaga naudas,
   ka pazoles cauras
   un rīt
   jāatrod darbs.

   Slikti -
   es, latviešu dzejnieks,-
   par ko lai es dziedu?
   Sirds mana
   sausa un plāna
   kā izkopta āda
   atzveltnes krēslam.
   Būtu es nēģeru dzejnieks,
   dziedātu dziesmas
   par lūpām,
   kas tumšas un siltas
   kā jūlija naktis
   bez zvaigznēm un vēja,
   dziedātu dziesmas
   par jaunavu miesu -
   brūno un stingro kā zemi,
   dziedātu dziesmas
   par brīvīdu tālo,
   kā mākoņi gaisos -
   būtu es nēģeru dzejnieks.
   Bet tagad?
   Tagad mums:
   brīvība slikta,
   jaunavas liesas,
   kas lūpiņas krāso kā drēbi,
   radiotorņi,
   gumijas zoles,
   ar kurām mēs ejam
   klusi kā kaķi,
   izjūtam klusi,
   domājam klusi,
   un nomirstam klusi.

   Tā kā rokā vēstule bez markas,
   Stundām sēdu stacijā jau es
   Tur, kur sievas, milzīgas kā barkas,
   Savus kurvjus smaidot garām nes.
   Reiz pēc trausliem nadziņiem ar laku,
   Meitenēm, nosūkājis džess,
   Jūtu atkal sevī prieku traku,
   Redzot tādas īstas sievietes.
   Nez uz kādu nolādētu miestu,
   Kur pat velns no garlaicības spļauj,
   Viņas brauks, lai rītu jau ar sviestu
   Atpakaļ tās vilciens Rīgā rauj.
   Viņu kājas,ziloniskās kājas,
   Kur tās uzkāpj, smagi virsū min:
   Akmeņi zem viņām elpot stājas,
   Koka trepes tik vairs čīkstēt zin.
   ˇel, ka Vernharns lielais savu sirdi
   Uzvilkt neprata līdz brīdim šim.
   Kā viņš atkal pamielotu dzirdi
   Pie šīm kājām, kuras ejot dim!
   Un cik smagi sievu lielās gūžas
   Līgojas un reibina kā rums
   Tur, kur durvīs ļaudis drusku grūžas,
   Kur uz trepēm pakāpiens kāds glums.
   Viņu balsis skan kā trakas taures,
   Kuras dzirdot ģībtu dzejnieks Tīks.
   Tās pat vecim kaisli sirdī aurēs,
   Lai tas vēlreiz dzīvē mīlas tvīkst.
   Reiz pēc trausliem nadziņiem ar laku,
   Meitenēm, ko nosūkājis džess,
   Jūtu atkal sevī prieku traku,
   Redzot tādas īstas sievietes.

   Tramvajā
   svārciņus augšpus ceļiem
   ar acīm es pacēlu
   augstāk.
   Bet viņa
   sēdēja pretim
   tik auksta
   kā tramvaja misiņa margas
   divdesmit trīs grādu salā.
   Jaunkundze,
   ai, kaut jūs zinātu,
   ka mana sirds
   pukst
   gluži tik ātri
   kā jūsu pirkstiņi
   uz Royal’a rakstāmās mašīnas,
   pārrakstot ministra pavēli.
   Bet viņa
   sēdēja pretim
   tik auksta
   kā tramvaja misiņa margas
   divdesmit trīs grādu salā.
   Kāda tai daļa gar subjektu
   žokeja cepurē un nodrāztos zābakos.
   Viņa brauca uz viesībām,
   kur tā saldi sūks liķieri,
   dejos čarlstonu
   un ap četriem no rīta
   tumsā atdosies
   lepni frakotam jauneklim.

   Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
   Tikai tevi es mīlējis esmu.
   Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
   Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?
   Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
   Un vairs nezinu miera ne mirkli.
   Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
   Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.
   Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
   Rauju lapas no kokiem un ceru,
   Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
   Bet - tās tukšas es notekās beru.
   Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
   Tavas acis tur redzēšu spīdam,
   Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
   Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.
   Kur tu esi, mans draugs?… Vai tai blāzmā, kas kūst
   Man no vientuļā mākoņa sejā?…
   Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
   Manā asā un satrauktā dzejā?
   Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
   Tikai tevi es mīlējis esmu.
   Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
   Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?…
 

   Varbūt tad reiz sirds man mierā paliks,
   Ielu troksnis ausīs lēni rims,
   Kad uz mūžu manas rokas saliks
   Un zem plakstiem tumsa acīs grims.
   Renstelēs tāpat vēl ūdens tecēs,
   Būs zem kājām asfalts, ciets un glums,
   Tik man gaisma izdegs zārka svecēs,
   Lieks būs kļuvis vēsais saldējums.
   Liepas plaukst tāpat vēl visās ielās,
   Auto sauks, un zvanot tramvajs ies,
   Tik no dzīves, brīnišķās un lielās,
   Būšu es uz mūžu atšķīries…
   Un nekad, nekad vairs, klusi smaidot,
   Nenākšu pie viņas atpakaļ,
   Kad no bruģiem, jaunu sauli gaidot,
   Visās ielās sniega kārtu kaļ.
   Zvaigžņu pilnā, vienaldzīgā telpā
   Līdzi gaisam klejošu es viens,
   Tur, kur izzūd visas sāpes elpā,
   Tur, kur nezin vairs, kā smaršo siens.

   Nesēdi vakarā,
   draugs mans,
   uz trepēm
   un neveries zvaigznēs:
   viņas
   līdzīgas dzejniekiem,
   kuri spīd tik pēc nāves.
   Lūko,
   pagraba dzīvoklī
   sētnieki iededzina sveces
   un sēstas pie galda,
   zvanot kā tramvajs
   ar karotēm
   telēķos lētos.
   Mikla
   un plāna kā papīrs
   uz trotuāriem
   nosēstas gurusi migla.
   Mēness
   dzeltēns kā sviests.
   Žēl,
   ka nav līdz
   na˛a un maizes,
   bet
   kas pēc tā aizies?
   Sapņu dzeltēna sviestmaize
   derētu tagad
   man
   labi.
   Abi
   tad sēdētu klusi mēs kopā.
   Kā uz skrejošiem mākoņiem
   dusētu galva man
   uz taviem ceļiem.
   Un tavus pirkstus
   uz kvēlošās galvas
   es justu
   kā vēsas lietus lāses.
   Skaties -
   migla līdz mēnēsim
   plāna
   kā mušas spārns.
   Kokiem bailes no tumsas,
   viņi pārklāti sviedriem
   aukstiem
   kā misiņa rokturis salā…
   Nesēdi,
   draugs mans,
   uz trepēm!
   Istabā
   iekuršu kamīnu
   trīspadsmit pagalēm.
   Noņemšu spilvenus abus
   no gultas
   un pārklāšu viņus
   uz grīdas
   ar segu,
   ko atvedis esmu
   no kirgīzu teltīm.
   Velti
   nakts gribēs iekāpt pa logu.
   Aizvilkšu aizkarus priekšā,
   mīkstus un biezus
   kā matus.
   Noaušu veikli
   tev kājas
   un atdošu pagultei
   kurpes.
   Sēdēsim abi
   pie uguns
   tik tuvu,
   līdz drēbes
   no kvēles sāks kūpēt
   kā saskrieti zirgi.
   Uz tavām lūpām
   būs nolaidies
   klusuma putns.
   Manās acīs
   tu
   sēdēsi visa
   kā klēpī.
   Un
   es tev runāšu stāstu
   par zēnu,
   kas staigāja apkārt pa sētām
   un rādīja jokus.

   Uz Ģertrūdes ielas,
   pie Miškinska mēbeļu fabrikas,
   ejot pilns sāpju,
   es panācu
   pusmūža vīrieti -
   kādu zemāku ierēdni
   vai kāda veikala komiju,
   jo bija jau septiņiem pāri
   un saule zeltīja palodas.
   Sejs
   nopietns bij tam
   līdz drūmumam,
   kā kasierim miljonus noskaitot,
   kā griezienu ķirurgam iesākot.
   Un gāja viņš
   lēnām,
   kā noguris,
   ar siļķēm un mārciņu cukura,
   jo nāca jau ceturtā nedēļa,
   kopš sieva bij viņam mirusi:
   sieva -
   mīļā kā saule,
   ar matiem
   kā kļavu rudeņa lapas
   gaišdzeltēniem,
   kopš bij viņam dzīvoklis
   neuzposts,
   tukšs,
   ar durvīm vaļā uz virtuvi,
   jo nāca jau ceturtā nedēļa,
   kopš gāja viņš
   lēnām,
   kā noguris,
   un nesa,
   ar roku atbalstot,
   uz labā pleca vēl puisīti,
   nesa
   kā Kristus Nācarietis
   krustu
   uz Golgātu.
   ***

   kamdēļ tik skarbs es
   un kamdēļ tik briesmīgi lādos -
   kā izsviests no kroga!
   Tad, kad es aizskarts līdz galam -
   vai lai es laipnis un vienaldzīgs esmu
   tā kā no svārka kad nejauši norauta poga?
   Kur tad jūs bijāt, kad sirdi man izsita
   ārā no krūtīm,
   izsita ārā kā glāzi no rokām, kā
   acis no pieres…
   sirdi - jā,
   kur tad jūs bijāt?

   Izdevu grāmatu skaistu
   par mūžību, mākslu un dvēseli, izdevu, bet visi veikali asi kā viens atteicās
   no manas grāmatas.
   Bet vai es noskumu?
   Nē!
   Izdevu otru es
   grāmatu -
   grāmatu kvēlu
   par brālību
   palīdzību
   cilvēces nākotni
   un viņas kultūras cēlumu.
   Tomēr velti
   es meklēju viņu
   veikala logos
   starp romāniem brīnišķos sējumos,
   modernām tintnīcām
   un kinoskaistulēm liesām,
   velti.
   Un, kad es,
   iegājis veikalā,
   prasīju grāmatu,
   savu grāmatu kvēlo,
   jaunava smaršaina
   kā pirmšķirīgs cigārs
   ar maigu madonnas sejiņu
   smaidīja:
   - Kungs, te nav patversme
   vai kustoņu glābšanas biedrība. -
   Un tad
   šinī miglainā rudeņa vakarā,
   kad zem liepām uz bulvāriem
   ziedu vietā
   smaršoja tikai vairs
   ielu meitenes
   un auto drāzās no tumsas
   ar divām kaistošām saulēm sev priekšā,
   es,
   mājās atgriezies,
   norāvu zābakus, izsviezdams viņus pa logu,
   pārdevu saimniecei mēteli
   par savu istabu,
   sēdos
   un -
   rakstīju darbu:
   “Praktiskie padomi
   valsts kases apzadzējiem,
   vekseļu viltotājiem,
   slepkavām,
   nelaulātiem,
   rakstniekiem iesācējiem,
   caurkritušiem abitūrijā,
   auto šoferiem un
   deju nepratējiem.”
   Divdesmit grāmatu magnāti
   kāvās ap viņu
   kā ap valsts pabalstu.
   Un, kad šī grāmata iznāca,
   tūkstošiem
   mirdzošu
   gaismas reklāmu
   raidīja tautā
   manas grāmatas vārdu.
   Blakus
   slavenām Dunlopa riepām,
   Hlorodontpastai
   un Hubigan brīnišķiem pūderiem
   no visiem stūriem,
   stabiem un vitrīnām
   rēgojās pretim
   jums mana seja,
   šaura un liesa
   pēc bezmiega naktīm
   un pusdienām, ēstām tik sapņos.
   Firmas
   pieņemtie aģenti - kliedzēji
   sauca:
   - Lai dzīvo! -
   Klaidoņi, skolnieki prātoja,
   skatoties ģīmetnē svešā:
   - Vai tas kāds jogs,
   jauna badošanās ilguma rekordists,
   varbūt bokseris japānis,
   nākošais Dempseja pretinieks,
   vai arī nenoķerts slepkava? -
   Jaunkundzes dvesa:
   - Ak, mūsu dvēseļu glābējs! -
   Bet
   viena moderna
   tabakas fabrika
   izlaida
   no visu sliktākās tabakas
   ar manu vārdu
   savus labākos cigārus.

   Tu esi ballē,
   Kur dāmas ar garām šlepēm,
   Bet es,
   Es te ārā uz trepēm.
   Man salst
   Un savādas iedomas rādās:
   Es savās smadzenēs nositu divpadsmit suņus
   Un ietinos viņu ādās.
   Ielu klāj sniegs,
   Vēss, čaugans biezpiens.
   Es lieku galvu pie zirga purna,
   Lai justu, kā smaršo siens.
   Mīļā,
   Tavas lūpas līksmē drusku rožaini mitras,
   Bet es te uz ielas klusu un slepu
   Sevi uzjautrinu ar klepu,
   Un manas plaušas tev spēlē uz citras.
   Mīļā,
   Tev tur drīz kļūs par karstu.
   Saki,
   Vai sniega pārslas lai es tev tvarstu,
   Kas apkārt te virmo,
   Un tās tev nododu ar sulaini pirmo?
   Bet tu smaidi,
   Jo par mani nav ne jausmas,
   Tu smaidi
   Un lūdzi ko aukstu.
   Un tad es redzu - šausmas -
   Nāc laukā,
   Es saku - nāc laukā.
   Savu plaukstu
   Es tev ar persiešu tepiķi klāšu
   Un pats tur uz galvas stāšu,
   Es tev zilganus tauriņus krāšu
   Un sev uz ceļa
   Mācītu ziloni dancināšu,
   Tikai laukā,
   Nāc laukā,
   Jo es redzu:
   Tev viens jauneklis pieiet,
   Un noliecas pār tavu plecu:
   - Ko darīsit nākošo vasaru? -
   Kamdēļ es neesmu Kains?
   Bet te sulainis
   Ienāk ar saldējumu,
   Kā lielu, dzeltēnu ihtiozaura asaru
   Rožainā kristāla traukā.
   Sirds,
   Par ko es skumu?
   Sapņi - mazas sudraba karotes,
   Ar ko var paēst bez naudas.
   Un es,
   Es bez jaudas:
   Caur stiklu, caur mūriem un telpu,
   Kopā ar tevi
   ēdu šo saldējumu.
   Mīļā,
   Vai tu jūti uz sava irbuļa manu elpu
   Klūpam?
   Tvaikoņi līgojas okeānos,
   Bet es reibstu no viņu šūpām
   Zvaigzne atspiežas ar savu staru man sānos -
   Un pati kaut kur tālu, tālu.
   Bet kas būs ar to jaunekli bālo?
   Kas tur var būt kādam daļas
   Gar simts kilo gaļas?
   Mana mīļā, mana svētā un kairā
   Par katru zvirgzdu un visu pasauli vairāk
   Mīl savu saldējumu.
   Sirds,
   Par ko gan es skumu?

   Benzīns.
   Sētu un laikrakstu aroms.
   Viss bulvāru garums
   Dubļos tumšos kā melleņu vīns.
   Splīns.
   Debesis baltas kā marlis.
   Es eju un skūpstu ar pazolēm ielu.
   Vajag mēteli pārlikt,
   Ja negribu pārejot nošķaidīt lielus.
   Bet tad pēkšņi, kur uz stūra
   Kādreiz rati stāv ar maizi,
   Kur nāk aukstums vēss no mūra,
   Un kur saule nokāpj laizīt
   Brūno noteku un bruģi,
   Kukaiņus un lapu pērnu,
   Pēkšņi satieku es skuķi -
   Mīļu, mazu, laipnu bērnu.
   Viņai neliels groziņš rokās.
   (Mākoņi virs namiem lokās.)
   Un šai mazā, raibā grozā
   Valgi, sarkani un rozā
   Āboli guļ rindu rindā,
   Guļ un tvīkst un smaržo vāri.
   Ielu dubļos, tramu šķindā
   Ko es netveru tos kāri,
   Ko es kļuvis rāms un tūļīgs?
   Vai man galvā prātu vietā
   Sabāzti trīs salmu kūļi,
   Jeb es, iemests trakā sietā,
   Tieku mētāts, stumts un tramdīts,
   Kā viens vecs un salauzts tramvajs?
   Kamdēļ neņemu es plaukstās
   Augļus apaļos un aukstos,
   Augļus dzeltenos un sārtos
   Un turpat kaut kādos vārtos,
   Pagrabā vai sliktās trepēs
   Neeju tos noēst slepen?
   Kamdēļ? -
   Smar˛a,
   Dīvainā, valganā ābolu smarža
   To neļauj man darīt.
   Varbūt es nomiršu rīt jau vai parīt,
   Un manas drēbes paliks par barību kodēm
   Varbūt jau šodien:
   Tepat uz ielas,
   Uz trotuāra,
   Kur vitrīnas lielas
   Un kur samīta elpa guļ vāra,
   Nomiršu klusi
   Ar sirdi uz Daugavas pusi…
   Bet tagad,
   Tagad man liekas:
   Mani dzeļ odzes,
   Vai visas pasaules jūras man sakāpušas galvā un ļodzās,
   Jeb es sūcu kādu iemidzinošu, skurbu misu:
   Ābolu smarža
   Valda pār pasauli visu.
   Un kas man vairs riebīgās, siltās vērsmas un smakas,
   Ko izvaiko durvis un akas,
   Patrepju rīkles,
   Asfaltu dubļainā mīkla
   Un skursteņu nāsis?
   Kas?
   Pakārts savu savu iedomu kāsī,
   Vēl miklu
   Es nolasu rasu no laternu stikla
   Un uzveru to savā pirkstā,
   Lai rādītu citiem, kā dzirkst tā.
   Sirdi,
   Es pāršķeļu krūtis ar delnu,
   Un izņemu laukā kā putnu.
   Smiltis,
   Smiltis es paņemu rokās,
   Uzpūšu elpu
   Un pieberu pienam kā sutnes.
   Smar˛a.
   Es redzu visu lietu gaitu un dzisu,
   Ābolu smarža
   Valda pār pasauli visu.
   Smar˛a,
   Dīvaina ābolu smarža,
   Tu,
   Kas sniedz maniem sapņiem, ko atsēsties, krēslu,
   Ļaujies, ļaujies,
   Lai tevi ņemu es saujās
   Valgu un mīkstu kā rudens krēslu.
   Un, kad es iešu pie savas mīļās viesos,
   Pie miesas
   Es tevi varēšu aiz pletkrekla aizlikt,
   Lai viņa vairotu kvēli un kaisli.
   Mīļās mute cirtīsies manī kā ābolā saldā
   Un sūks;
   Bet manas lūpas tad sirdi lūgs
   Nomirt šai lielākā maldā.
   Smar˛a,
   Ābolu smarža
   Valda pār pasauli visu,
   Un es kļūstu kā telpa, kā telpa un visums.
   Smar˛a.

   Abi
   Uz dīvāna cieta un zaļa kā kaska.
   Un labi.
   Tumsa smaržoja vāri pēc vaska.
   Plauktos
   Grāmatās runājās burti,
   Un putekļi,
   Putekļi slīka uz pasauli smagi un gurdi.
   Meitenes sirdi
   Es dzirdēju pukstam uz saviem pirkstiem,
   No viņas lūpām
   Asinis kāpa uz mani kā smaržas.
   Laime?
   Vai tas bij klusums
   Vai viņas acis brūnās,
   Vai skūpsti, kas dusēja lūpās kā šūnās.
   Laime?
   Mākoņi slīdēja pāri tik zemu,
   Ka valgumu paņēma līdzi no acīm
   Un satvēra elpu kā putnu.
   Laime?
   Bet kamdēļ es nespēju aizmirsties,
   Aiziet projām no visa,
   No telpas,
   No istabas, kurā mēs bijām,
   Paklājiem.
   Kamdēļ vēl pasauli jūtu es smadzenēs dziļi kā nazi?
   Laikam tamdēļ, ka vārgs vēl es biju
   Un nespēju to, ko es gribu.
   Un tad es sapratu labi:
   Viss,
   Viss, ko es tveru,
   Tikai nieki.
   Un laime?
   Mirkli logā ieniris putna spārns,
   Reibums,
   Sniegs.
   Un tad es sapratu labi.
   Pagalmā vējš
   Spēlēja sēri uz mēness dzeltenās dombras,
   Peļķēs gulēja laternu zeltainās astras,
   Un kaut kur tālumā
   Drūmi
   Auga jau skumjas kā Monblans.

   Un tad ienāci tu
   Līganā gaitā kā staigule,
   Kuras klēpī var iegrimt kā nāvē.
   Ienāci tu.
   Uz liepu lapām spīdēja uzpūsta pasaules elpa.
   Kaut kur zem zemes
   Pagrabos
   Pīkstot svaidījās peles,
   Un viņu spalvā
   Mirdzēja skaidas kā zelts.
   Iznāci tu un man teici:
   - Šovakar būšu. -
   Un gaisos silti kā asinis joņoja putni.
   Pāri pilsētai, namiem un tvaikoņiem
   Es
   Elpoju jūru,
   Un man uz lūpām
   Uzgula svīdums no mākoņu malām,
   Bet zobos čirkstēja smiltis,
   Ko pār lūpām bij atpūtis vējš.
   “Šovakar būšu” -
   Šie vārdi
   Man iegāja sirdī līdz galam,
   Un es trīsēju līdzīgi rasai.
   Vakars.
   Aizklāju logus.
   Visus.
   Glābdams sirdi no tevis,
   To paslēpu plauktā
   Starp grāmatām sirmām,
   Atmiņām, izdzertām glāzēm.
   Trīs garas sveces
   - Sarkanu, zilu un melnu -
   Es iededzu reizē.
   Pārklāju guļu ar dzeltenu, porainu segu,
   Sviedrus, vaidus un kvēli
   Kas ievelk kā sūklis;
   Bet blakus
   Noliku soļu,
   Uz kura var uzviest tavas plīvošās drēbes
   Un pārklāt ar smagu kapara trauku.
   Un tad ienāci tu
   Asa un pēkšņa kā caurvējš,
   Kā smarša, kas aptumšo visu.
   Ienāci tu.
   No tava kvēluma
   Sega, kas gulēja kaila uz grīdas,
   Sarāvās gredzenā pēkšņā kā tāss.
   Liesmas norāvās bailēs no svecēm
   Un iebēga tumsā.
   Ienāci tu.
   Un, klusi smaidot,
   Paņēmi
   Manu sirdi no plaukta,
   Uzpūtu elpu
   Un tad uzvilki to sev kā gredzenu pirkstā.
   Pirkstā.

   Un vienā vasarā,
   Kad man par daudz kļuva savāda sirds,
   Es aizgāju laukos.
   Veselām dienām
   Klīdu mežos pļavās,
   Dzēru peļķes,
   Ēdu mellenes,
   Un manas pēdas kļuva biezas kā ozolu miza.
   Un reiz,
   Kad es, iegulies zālē,
   Vēroju zilgmē, kā vēji auž mākoni mazu,
   Mani satika vīrs,
   Vecs,
   Ar lāpstu pār pleciem.
   Izdzirdis manu savādo sirdi,
   Teica:
   - Dēls, nāc man līdz,
   Iesim strādāt.-
   Un viņa vārdi nopūta pienenēm pūkas.
   Un tā
   Es visu to vasaras galu
   Strādāju dziļi mežā,
   Rokot ūdeņiem gultas.
   Un tagad?
   Tagad
   Atkal es stāvu pilsētā bulvāra vidū
   Un smaidu,
   Jo nekas mani neuztrauc.
   Man var staigule pieteikties līdzi,
   Žīds,
   Mani pagrūst var gājējs, pašpuika, džentlmens,
   Mani var aptraipīt tramvaji, auto -
   Vienalga.
   Visu vasaru es esmu gulējis sūnās,
   Glāstījis saknes,
   Stāstījis pasakas sēnēm
   Un lasījis rasu no lapām.
   Visu vasaru mēness audis zeltu man acīs,
   Un mūžība
   Gulējusi man kā lapa uz pieres.
   Vēl tagad
   Pirksti man smaržo pēc medus,
   Sirdī kā ābolā sēklas guļ miers,
   Bet smadzenēs šūpojas
   Ezeru mirdzošās miglas un dienvidu dvingas.

   Zeme,
   Zaļā, apaļā zeme,
   Kad tevi noglāstīt vēlos,
   Tad es nopērku gumijas bumbu
   Veikalā mazā,
   Kur kasiere smaida par naudu.
   Un tad es izeju ielās
   Ar gumijas bumbu virs galvas
   Smaidošs,
   Laimīgs.
   Ormaņu zirgi izplestām acīm
   Noskatās manī.
   Suņi
   Bariem skrien līdzi;
   Bet mākoņi valgie
   Ar elkoņiem atspiežas baznīcas torņos
   Un vēro.
   Bet es
   Eju ar gumijas bumbu virs galvas
   Smaidošs,
   Laimīgs.
   Saule spīd acīs,
   Bet es redzu tikai - zemi;
   Vēji pūš lūpās,
   Bet es jūtu tikai - zemi.
   Kurp es kāpju,
   Vienalga,
   Kalns, koki, ˛ogs,
   Ormaņu kulba vai kiosks:
   Es nesu zemi uz rokām un diezgan
   Cilvēki nīcīgi nosmīn,
   Bet bērni kliedz skaļi:
   - Lūk, Čaks iet
   Un zemi nes rokās! -
   Un es eju.
   Ar gumijas bumbu virs galvas;
   Skūpstu to,
   Un man liekas:
   Tās pasaules maigākās lūpas;
   Glāstu to,
   Un man liekas:
   Sievietes krūtis es skaru.
   Zeme!
   Un tad es nostājos ielā uz stūra,
   Kur kādreiz bijusi telefonbūda, -
   Un kliedzu:
   -Ļaudis,
   Kaķi, suņi un zvirbuļi,
   Jūs, kas akmeņos mītat,
   Nāciet:
   Man zeme guļ rokās,
   Nāciet skūpstīt to,
   Nāciet ieelpot to,
   Zemi,
   Zaļo, apaļo zemi.
   Ļaudis -
   Un es redzu,
   Kā rindās nāk
   Kaķi, suņi, simtkāji, tārpi,
   Zvirbuļi atlaižas baros,
   Sēstas uz bumbas,
   Bet ļaudis
   Iet nīcīgi garām
   Un nosmīn:
   - Traks,
   Viņam maiguma trūkst. -
   Bet es stāvu uz stūra
   Ar gumijas bumbu virs galvas.
   Saule beidz spīdēt,
   Bet es stāvu,
   Lietus sāk līt,
   Ilgi, ilgi,
   Bet es stāvu
   Un, kad tas beidz,
   Es vēl esmu uz stūra
   Ar spīdošu bumbu virs galvas.
   Esmu
   Tīrs, mirdzošs, valgs,
   It kā viss rūgtums ar lietu
   Būtu notekās zudis,
   Esmu
   Viens,
   Brīnumam ticot.
   Es alkstu citu veidu
   Arvienu vairāk un vairāk
   Man negribas cilvēkam būt.
   Vārgums.
   Par rožainu stārku
   Kairā
   Es vēlētos kļūt.
   Kaut vai par mazu māju,
   Kur dzīvo ģimenes trīs;
   Vai krēsla kāju,
   Kas salūzīs drīz.
   Arvienu vairāk un vairāk
   Man netīk par cilvēku būt.
   Viss kaislību kairums
   Manī pamazām zūd.
   Kaut es kļūtu par kaktu
   Pilns zirnekļu tīklu.
   Vai vienkāršu mīklu
   Un oran˛a kaktusu.
   Kaut vai par plāceni
   Un savas istabas grīdu:
   Tad man nebūtu jāceļas
   Katru rītu.
   Saule manī sēstos.
   Suns piegrūstu purnu.
   Es cilvēkiem pazoles plēstu.
   Bet kur nu!
   Velti es savas smadzenes žņaudzu un burnu.
   Es esmu tikai cilvēks
   Sīks, mazs.
   Un kas ir mans spēks?
   Nekas.
   Par sevi desmitreiz augstāk
   Var sienāzis lekt.
   Velti es saucu sev zvaigzni plaukstā:
   Man ļauts tikai degt.
   Ak, kaut es varētu pārdurt rietus,
   Lai viņu vīns manī plūst.
   Tad savu sirdi kā ziedu
   Celtu vējā, lai lūst.
   Un visā telpā tās smarša vāra
   Lai tvan,
   Sakot, cik sirds bija kāra
   Man.

   Stāsts par mīlu un draudzību
   Draugs Fransuā! Nakts šoreiz brīnumsilta,
   Un pusnskts stunda augstu tornī dim.
   Aiz pilsētas uz upes pirmā tilta
   Es tevi gaidīšu līdz naktī trim.
   Nāc, paņem līdz sev zobenu un kausu:
   Es gribu, draugs, ar tevi parunāt. -
   Vējš. Tad es dzirdu, kāds man saka: - Klausu.
   Es būšu klāt.
   Sit dobji trīs. Trīs tumši brūnas dūjas
   Man pāri galvai zilā dzelmē spurdz.
   Pie tilta margas, atspiedies uz nūjas,
   Es stāvu. Ūdens upē klusi urdz.
   Un tikko prom ir dūju rēnā gaisma,
   Man pašā priekšā iznirst veikls stāvs.
   Virs viņa vējš kā vidū pārcirsts aizsmok.
   Pie jostas kauss. Mirdz tumsā zobens blāvs.
   Kā ogle tērpies viss līdz kaklam melnā,
   Ass stars, kas pazib, iedegas un zūd.
   Dreb dvēseles kā spāri viņam delnā
   Un gaida saldu augumu sev gūt.
   Viņš lunkans, kārs kā kaķa aste dusmās.
   Kā liesma traks. Kā zvaigzne tuvs un tāls.
   Zib mēles galā viņam nikna usna,
   Šķēps, medus kauss un kaisla sāls.
   Skurbs viņa vārds kā naktī lakstīgala.
   Šalc viņa smieklos zibins, strauts un vējš.
   Viņš, būdams viens bez sākuma un gala,
   Kā nāve reizē garlaicīgs un spējš.
   Vai izdzimums vai saulei atšķelts gabals?
   Šņāc viņa asinis kā mūža mežs.
   Viņš dieva prātu sevī nes un glabā
   Un elles svelmi zemei virsū dveš.
   Viņš skaļi smej, kad skata mani bālu.
   Pēc zobena ass roku sānā sviež.
   Sev uzdur mēnesi kā sārtu kāli.
   To delnā met un divās daļās griež.
   - Še, ņem un ēd. Šo gabalu tev dodu
   Kā asinszīmi mūsu draudzībai.
   Kas darāms man? Vai nākas kādu nodurt,
   Vai dziesmu salikt tavai daiļavai? -
   Viņš atkal smej. Ēd savu saldo šķēli.
   Auss tikai gaida to, ko teikšu es.
   Ar zelta nazi šķēlis dievs man mēli.
   Ko prasīt var no lauztas stabules?
   Es tikai noliecos un kunkstu sāpēs.
   Nakts klēpi zvaigžņu dusmās zilgmē sviež.
   Man draugs kā kliedziens, ilgi sirdī slāpēts,
   Brūk virsū pēkšņs, mežonīgs un ciešs:
   - Ja tava miesa nebūtu par sliktu
   Pat apgānītam bendes zābakam,
   Es tevi sacirst tūkstoš daļās liktu
   Šim zobenam. -
   Ar kausu pasmeļ viņš no tilta peļķi
   Un tīri sārtu, pilnu smaku vēl
   Triec pašā sejā man kā karstu neļķi.
   Sūrst āda zaņķī. Margas kaunā kvēl.
   - Nāc, - saka viņš.- Es zinu, kas mums darāms:
   Es tavā vietā kāpšu, kur tai logs.
   Par tevi drosmes vairāk auzas skarā.
   Kapj sasniegt debesis pat nieka koks.
   Dod savas drēbes. Tavas elpas muklājs -
   Tas paliek tev. Tavs skats man vajadzīgs. -
   Es nodrebu gurds savā stāvā tuklā:
   Kaut apkārt sabruktu viss kopā sīks.
   Bet pasaule guļ bezgalībā rēna,
   Iet savu ceļu mirklis īss un ods.
   Es trīcu kails: uz bruģa mesta ēna.
   Viss atdots draugam: sapņi, miesa, gods.
   Mēs abi ejam. Ko? Viens pats viņš soļo.
   Es viņam līdzi - plūdums plāns un vārs.
   Pat zīme nepaliek no manis oļos:
   Nes savos smieklos mani draugs mans kārs.
   Klāt mīļās logs. Viņš pakāpjas un ieslīd,
   Kā ieslīd smarža, pasaule un dievs.
   Laiks skaita mirkļus deniņos ar piesi.
   Dur ciešanas kā iesms karsts un tievs.
   Ir vaļā rautais mīļās logs man liesma.
   Pat akmenim, kad kalts tam gabalus
   Šķeļ nost, dzimst serdē rūgta dziesma:
   Es logā veros satriekts, liess, bet kluss.
   Kā lauzti salmi balsti man pagalam.
   Es pārdurts, izgāzts viss: kauss caurs un tukšs.
   Man sirdī bezdibens grūst līdz pat spalam.
   Kā baltas vistas mūži klīst un klukš.
   Es gaidu. Rūgtums. Kas pret viņu akmens?
   Tas izpil cauri man līdz mūžībai.
   Es gaidu. Elpu sažņaudz gaiss kā sakne.
   Virs galvas debess samilst dūrē baiss.
   Līdz pietiek. Neiztur vairs pat mans sīkums.
   Es augšā. Durvis. Vaļā. Tālāk vēl.
   Nedz drauga vairs, nedz tās, pēc kā es tvīku.
   Vien lakats pamests pāri segām kvēl.
   Kur viņi ir? Vai sienas man to pateiks?
   Tās tikai smīn. Sols, kaktā iesperts, kunkst.
   Es pēkšņi redzu tā kā burvju skatē,
   Kas esmu es un kas te bijis kungs!
   Kur pirksti ņēma delnai iespiest nazi?
   Ir driskās sarauts dārgais plīvuris.
   Es metos iekšā tieši naktij prasīt:
   Kur viņi ir? Grib dzert mans asmenis.
   Skrien stirnai kājas. Manas tomēr ātrāk.
   Viss pretī ir. Nekas. Es gūšu tos.
   - Vējš, labāk ziemai glabā savas nātres,
   Man tālumu no ceļa noņem nost. -
   Un kur ir krogs ar zelta gaili pierē,
   Tie rokā man. Es iekšā rupjš un prasts.
   Tos ieraugot, mans nazis glu˛i piereibst.
   Un metas virsū drēbēs sirdi rast.
   Es duru ātrs, negausīgs un akls
   Kā vērsis. Kliedziens. Atjēdzos. Kas tas?
   Zem galda saimnieks guļ. Kur viņam kakls,
   Dzer sirdi nazis mans bez atmaņas.
   Kā tas var būt? Ko lai es tagad daru?
   Bēgt? Apkārt pūlis mežonīgs un traks.
   No galda kausus rausdams nost ar sparu,
   Kliedz Fransuā, pilns vīna, skurbs un ass:
   - Ja tava miesa nebūtu par sliktu
   Pat bendes lielam asins zābakam,
   Es tevi tūkstoš daļās sacirst liktu
   Šim zobenam! -
   Un skaļi smej. Ņirdz viņam mīļā līdzi.
   Kas tiem vairs vīns, uz grīdas izlietais,
   Kas viņiem pūlis, kaut tas arī īdzīgs:
   Tie laimīgi un dzidri smej kā gaiss.
   - Ej, zūdi, - sauc, - kā smiltis zūd pret vēju.
   Jūs, kalpi, klausiet, kas te īsti ir.
   Es jūsu krodzinieku nonāvēju.
   Lai nāk tas šurp, kas arī grib vēl mirt. -
   Uz galda draugs un viņa trakais zobens.
   Stingst pūlis, skarba pārsteiguma mākts.
   Viņš pamāj man. Kā saule draugam zobi,
   Kad ļaudīm saka: - Laidiet. Viņš ir āksts. -
   Kā vārti pūlis paveras. Bez māju
   Es kustos turp, kur slieksnis augsts un jauns.
   Tur pakrītu un palieku bez kāju:
   Kā izkapts nopļauj mani naids un kauns.

   Adrese: Ziepnieku kapi
   Mana vēstule nebūs sevišķi gara,
   Un es viņu rakstīšu lieliem burtiem.
   Diez
   Vai tev augšā brilles ir līdz?
   Cilvēki jau tādi savādi,
   Bērēs viņi raud
   Un neredz,
   Kas mironim vajadzīgs.
   Piedod,
   Ka es nezinu tava kapa vietu.
   Tavas nāves laikā es biju izbraucis,
   Un, kad es, atgriezies Iļģeciemā,
   Aizgāju uz tavu māju,
   Neviens vairs par tevi nekā nezināja.
   Tava mazmeitiņa
   Bija aizbraukusi uz laukiem strādāt.
   Viņai piedzimis bērns,
   Zini -
   No nelieša Melnā Jankas ( vecmāmiņa lasot nopūšas).
   Tas neliekas ne zinis,
   Pīpē tāpat,
   Ēd saulenes
   Un vakaros spēlē mandolīnu.
   Bērns ļoti vārgs.
   Labāk jau būtu, ja tu viņu pieņemtu.
   Es tevi neesmu aizmirsis.
   Vienmēr,
   Kad es eju garām tam stūrim,
   Kur tu tupēji zema un kupla kā krūms,
   Man prātā nāk tava seja,
   Sīkām, mazām rieviņām pilna,
   Tava balss dreboši dziedošā
   Un tavi paldievs,
   Dievvārdiem pilni kā skudrām.
   Es, es jau zinu, ko tu velies man vaicāt.
   Kopš tu mirusi,
   Tavā mājā, kur tu dzīvoji Iļģeciemā,
   Viss vēl pa vecam.
   Tikai tās ārpusi
   Saimnieks pārkrāsojis par jaunu,
   Un vecā Ilstere
   Pārgājusi dzīvot pie Kaneniekiem.
   Uz tā stūra,
   Kur tu sēdēji agrāk,
   Tagad uzcelts mazs, iebrūns kiosks,
   Tāds kā bērns,
   Viņā sēd meitene
   Jauna, gaišiem, mirdzošiem matiem.
   Tā prot smaidīt
   Un, izsniedzot laikrakstus,
   Parāda savus slaidos, valganos pirkstus
   Ar maigu, saulainu ādu.
   Kiosks tirgojas labi.
   Bet jaunie cilvēki,
   Kas nāk viņā iepirkties,
   Kavējas pārāk ilgi.
   Un atejot
   Viņu sejās elpo savāda, vizoša gaisma.
   Mani draugi dzejnieki,
   Kad saņēma ziņu par tavu nāvi,
   Piedzērās krogā,
   Sasita traukus,
   Runāja muļķības
   Un sauca tevi par avīžu māmiņu.
   Bet tu nedusmo!
   Ko viņiem citu bij darīt?
   Baznīcā iet,
   Nolikt uz tavu darba vietu vaiņagu,
   Skumt?
   Viņi ir vāji.
   Tava recepte - petroleja - pret reimatismu
   Man neder.
   Labās kājas celis man tāpat knikst,
   It kā tur iekšā kāds sēdētu
   Un grieztu sev nagus.
   Bet par to runāsim vēlāk,
   Kad es būšu tur augšā pie tevis.
   Un tas laikam notiks jau drīz.
   Draud izcelties jauns pasaules karš.
   Es iešu uz fronti
   Un pie tevis varbūt pēc tam.
   Bet tas nekas,
   Diezgan jau esmu nīdies,
   Skūpstījis meitenes,
   Bijis bailīgs un lieks,
   Diezgan,
   Man nekas nebūtu pretim
   Aiziet tur augšā pie tevis.
   Tur mēs spēlētu abi uz durakiem,
   Sūkātu konfektes, kas tev tā patīk.
   Un, kad tas mums apniktu,
   Es tev dziedātu dziesmu par Transvāli
   Un trimšķinātu uz ģitāras.
   Vakaros
   Es tev atnestu ūdeni,
   Ko aplaistīt tavas vecās mirtes un flokšus.
   Atraksti,
   Vai tev tur nav sasities kāds puķu pods;
   Pie viena gājuma es tev varētu atnest
   Citu, jaunu līdz.
   Tagad es beigšu.
   Ja tu tomēr
   Manu vēstuli nevari izlasīt,
   Pasauc Ziemeļnieku Jāni!
   Tas tev palīdzēs.
   Viņš slaids, mīļš jauneklis
   Ar melnām brillēm
   Un klausa uz vārda - dzejnieks.

   Nu gribu teikt un atkal būt tāds pats,
   Kāds bijis kaujās reiz pie sārtās Dņepras.
   O, tas bij laiks, kad jauns es biju pats,
   Kad alus vietā galvā kāpa neprāts.
   O, tas bij laiks, kad smiltis skart un likt
   Man gribējās uz lūpām sev un pieres, -
   Cik ātri mācējis es tomēr palikt slikts -
   Bez senā skurbuma un vēsā miera!
   Man tikai skumjas tagad galvu liec;
   Sen izdzerts vīns, kas bija ieliets kausā.
   Ja atplaukst pretim sarkans lūpu zieds,
   Man mute, mute tomēr paliek sausa.
   Nē. Gribu teikt un atkal būt tāds pats,
   Kāds bijis kaujās reiz pie sārtās Dņepras.
   Jā, tas bij laiks, kad jauns es biju pats,
   Kad alus vietā galvā kāpa neprāts.
   ***
   Pēc gada gads. Bet tukšums sirdī savāds.
   Nez vai tā mīla, pagurums vai lāsts.
   Jeb nojauta, ka nav nekā vairs sava,
   Bet elpā smok kaut kas vēl neatvāzts.
   Es labi jūtu, kaut kur dvesmo rozes,
   Bet man no loga pelēks aukstums velk.
   Man stīvie pirksti papirosu groza,
   Uz zobiem dūmi brūnas zeķes velk.
   Es viens. Tik puķe vēl uz loga blakus.
   Tik kaktā mitrums zaļš kā dīvains stāds.
   Un drēbēs prasta krogus smaka,
   Kur parāds nemaksāts.
   Man agrāk prātā māņi bij par laimi,
   Par slavu. Tagad? Klausos drūms un grīns,
   Kā kādreiz blakus trinkš uz dombras kaimiņš.
   Un elpā sakāpj senāk dzertais vīns.
   Tu, jaunība! Kā spēju tevi pārdot
   Un palikt viens un savās sāpēs skurbt.
   Kas pateiks man tos nezināmos vārdus,
   Kas jaunību man dotu vēlreiz šurp?
   Uz loga sirma salnas plēve klājas.
   Zem plakstiem lēnām svina smagums gulst.
   Un dziļi rokās man zem audiem stājas
   Pirms laika pulss.
   Bet - nē, tā nav. Es tālu vēl no gala.
   Es tikai tagad gribu īsti sākt.
   Tie pārsteidzās, kas manu dzīvi dala.
   Kas līdz grib nākt?
   Kas līdz grib nākt? Viss plūst kā smiltis garām.
   Bij dzīve man kā neaizsniedzms plaukts.
   Nu pilns reiz mērs. Es zinu, kas man darāms.
   Es tikai stāds, kas nevar šeit vairs plaukt.
   Ar kaislu prātu, izvandītu seju,
   Kā laukā izsviests, sakņupis un greizs -
   Es atpakaļ uz savu zemi eju
   Pie tiem, ko viegli atstājis es reiz.
   Uz savu zemi, kas ar sīkām sētām,
   Ar melniem ļaudīm, kuru miesa smird.
   Kā suns, kas pāršauts, asiņainām pēdām
   Tik turpu kunkstot velkas mana sirds.
   Jūs, mazie ļaudis, kas bez jums es esmu?
   Putns, kas par velti savas dziesmas kliedz.
   Es jemšu rokās jūsu sāpju dvesmu,
   Un no tās izplauks sarkans alku zieds.
   Kur jūs - es zinu - brūna dubļu mīkla,
   Kā asinis zem kājām kūp un slīd.
   Jums moku asums bieži pārcērt rīkli
   Un acīs trūkums tā kā lopiem īd.
   Jums bieži dzērums galvas ņem no rumpja
   Un trakos sapņos tā kā jūrā liek.
   Un ūdens tas , kas naktīs pil no pumpjiem,
   Uz klona nāk un paliek tur kā sniegs.
   Bet es ar jums. Kur dzīve, tur ir baigums
   Un kaislas alkas no tā brīviem būt.
   Es jūsu tvanā redzu tik daudz maiga,
   Kas pasaulei reiz līdzēs citai kļūt.
   Mēs iesim zāli bruģa oļos saudzēt,
   Ar sauli pildīt ielu rensteles.
   Pirms slava nāks, būs jākrīt mums vēl daudziem.
   Bet tikai nāve jaunu dzīvi nes.

   Es vēl nesen to dziļi sevī nīdu
   Par viņa tumsu, mitrumu un spītu,
   Es viņam varēju pat sejā sist ar dūrēm
   Par viņa dziļumu zem sešu stāvu mūriem.
   Tur malka naktīs raudāja un nīka.
   Tur saules gaismas mitrās smiltis tvīka.
   Tur sirmas žurkas lēca smilkstot pāri.
   No ūdensvadiem, tumsā spīdot vāri,
   Pēc lāses lāse sārtās skaidās krita
   Kā nopūta, kā bezdibens, bez mita.
   Tur visa melnā, bezgalīgā telpa
   Bij šķelta gabalos kā slimā elpa.
   Tur augšup līkās, šaurās akmens kāpes
   Vēl vairāk mocīja kā vecas sāpes.
   Bet tagad viņām laimīgs roku dodu
   Par savu dzīvību un glābto godu:
   Kad žandarmi un viņu suņi kāri
   Kā nāves plūdi šļāca Rīgai pāri,
   Lai mani dzītu vergot vācu zemē,
   Es kļuvu reizē lapa, sāls un lemess,
   Zem viņa velvēm trakās tumsas dzīlē
   Es paslēpos kā pūka drānu vīlē.
   Es paslēpos, lai celtos augšā vēlāk,
   Lai atriebtos par mokām sūrsmē kvēlā.
   Viss dzīvības un slēpto ilgu sagrābts,
   Tai dzelmē pazudu, ko deva pagrabs.
   Tur manus soļus eju smiltis slēpa
   Zem sava kaislā, sīvā skaidu klēpja.
   Es rakos malkā dziļi dziļi iekšā.
   Aiz manis krita tā kā plauksta priekšā.
   Starp priežu šķilām dvēsele un miesa
   Kā usne kļuva rūgta man un liesa.
   Tad nīstās žurkas tāsis segai nesa.
   Nakts manai ausij drošus vārdus dvesa.
   Tā pagales, uz kurām galva slīka,
   Ar saldu smaržu visu laiku tvīka.
   Gaiss nāca klāt un savu elpu sniedza.
   Tam melnu liesmu tumsa acīs trieca,
   Kas ļauns un sūrs pa kāpēm lejup nāca.
   To bailes sagrāba un projām vāca.
   Tev slavu, pagrab, saka mana mute,
   Tu mātes klēpis mans, tu asais tutens,
   Es tevī iegrimu kā slēpta doma galvā,
   Es tevī paslēpos kā gredzens karstā alvā,
   Tu manu cerību un bezcerību gulta,
   Tu mana pāksts un kaujas bulta.
   Es atkal brīvs un priecīgs ielās eju,
   Pret sauli vēris soli sev un seju,
   Spurdz barā domas manas - sārtas slokas,
   Kā upē bagātā grimst darbā rokas.
   Bet tu, tu pagrab, manu kaisli glabā
   Pēc visa mūžīgā un visa labā.

   Es skaidri eju pretim savām beigām,
   Es. Velti neticat un smīnat jūs.
   Vēl tikai nezinu, kur būs mans gals. Vai steigā
   Sirds pēkšņi man kā stikls vēsa kļūs,
   Vai viesnīcā, kur dārgas segas trepēs
   Slēpj klusos soļus savās kabatās,
   No ūdens stingu mani izņems slepen
   Un palagu kā skūpstu pāri klās?
   Es nezinu. Un eju. Jo man jāiet:
   Pat smarža savu ceļu noiet prot.
   Lai notekās pie smakām glābjas vājie -
   Es nemācīšos ubagot.

Ieskaņa

   Kļavi ar lapām jau asfaltu sārto.
   Peļķēm no rītiem pārvilkta sudraba āda.
   Ziedus uz tiltiem vairs vecītēm pārdot
   Nenāk ne prātā.
   Rudens jau, rudens ielās un parkos.
   Manī tāds gurdums,
   Ka nespēju vairs es pat riekstu sev pārkost:
   Liekas par daudz tas man ciets un glums.
   Stundām es kvernu pie vienīgās kafijas tases
   Laimīgs, ka pakausī nekož man mušas.
   Noskatos jaunkundzē, sēž kas pie kases,
   Mākoņos, ceļas kas melni kā tuša.
   Brīžiem no augšas plūst mūzika maiga,
   Un drusku smaršo pēc pērkamām dāmām;
   Bet man līdz vakaram diezgan vēl laika
   Un nav ar ledu vēl pārklāta Jugla?
   Sapņot? Es sapņojis diezgan
   Istabās liesās un šaurās
   Par to, no ielām kas ieskan,
   Bet tikai - pazoles cauras.
   Pietiek. Es atmetu visam ar roku
   Un, pacēlis apkakli augstu kā sētu,
   Aizeju tieši gar logu
   Projām - uz priekšpilsētu.
   Klīdīšu atkal tur vientuļās ielās,
   Maigi kur izgaro mēsli,
   Ēstgribā lielā
   Ēdīšu pīrāgus cietus bodē, kur čīkstoši krēsli.
   Izraušu burkānus sārtus kā ķieģeļus slepen
   Kaut kur no dobes pirms laika
   Un klausīšos naktīs uz trepēm
   Ormaņu balalaikās.
   Kokiem no salnas lapas kā asaras kritīs
   Gaisā, vēsā un rāmā. Bet kūtīs
   Zirgi caur durvju šķirbām par spīti
   Savu siltumu zvaigznēm sūtīs.
   Un man nāks prātā dziesma par ormani skaistu -
   Meitām par godu.
   Varbūt, ka labāki būtu, ja es akmeni laistu,
   Ko es tik labi protu?
   Prātā nāks dziesma par ormaņa puisi, kas bērnībā ganījis cūkas
   Latgalē tālā, ar netīrām kājām.
   Kad tam uz virslūpas izauga pūkas,
   Atmeta sēri ar roku viņš mājām.
   Pilsētā, smaidošs, ar priekšzobiem baltiem kā pūders.
   Pārvilka stulmaiņus pār savu mūžīgo kailo lielu.
   Runāja latviski tā, ka ne velns pat tur netika gudrs,
   Un atnāca salīgt par ormani uz Dīķu ielu.
   Tagad viņš matus griež cirtā un izlaiž no cepures laukā,
   Nenes vairs kreklu kā krievi, bet kravati raibu kā plakāts.
   Brīvdienās lepni uz Šreinbušu braukā,
   Vērmanī kalpones spaida, kad vakars zem kastaņiem sākas.

1

   Auto,
   visiem tik auto,
   izvird kas benzīnu zilu kā miglu,
   izdod kas ˛iglu
   un īdzīgu
   urkšķienu sivēnam līdzīgi.
   Nezinu tiešām, kā dzejnieki ļauj to?..
   Vakarā,
   tērpies pēc jaunākās modes
   frakā,
   izšaujot acis kā lodes
   uz sievietēm iegribā trakā,
   izeju lepni uz Jelgavas šosejas plašās,
   pie krūts ne ar kartupeļlakstu, bet astru,
   es - dzejas maestro.
   Pārlieku drusku pār smaršīgo rensteli laķeni,
   atstumju cilindri dārgo uz pakausi maķenīt
   un, gluži kā zēnībā biskvītu gardo -
   ˇor˛ Bormani,
   izkliedzu vienīgo vārdu:
   Šurp, ormani!
   Ormani cēlu,
   ar mēteli zilu un pledu kā ārstam,
   braucienam trakam,
   lai puikas no brīnumiem mutes tik vārsta:
   - Ko-o-o-o, ormani Čakam?…
   Jā!
   Diezgan es viņam uz atsperēm braucis par velti.
   Tagad, kad spuldzes bez pindzelēm asfaltu zeltī,
   tīšām
   es sēdīšos kulbā no dzeltēna plīša.
   Piebrauc viņš klāt man ar ellišķu troksni,
   Apturot zirgu pie deguna paša.
   Numurs tam asinais, aizklāts ar sarkanu papīra loksni.
   Iekāpju kulbā un saucu: - Uz dzertuvi, kašā!-
   Kur lai gan Čaks
   Citur vairs brauc,
   Ja ne uz vietu, kur iedzer un kaujas ar na˛iem,
   Kad viņam maks
   Pilns vēl ar divlatiem dažiem?
   Kulbā no samta, no brīnišķa dzeltēna samta,
   Braukšana cēla pa pārpilnām ielām.
   Pārlieku kāju pār kāju un dziedu: ta-ramta,
   Dūša man tāda kā, Vecrīgā ienākot, Pēterim Lielam.
   Klusi no nomales nonākam šķērsielās līkās,
   Asfalts pēc lietus kur laistās kā pārliets ar kausētiem taukiem.
   Sapņaini naktīs tur klejot man tīkas
   Bie˛i ar katru, kas iebrauc no laukiem.
   Bruģis te platāks par plaukstu kā mugura barotai cūkai,
   Rensteles, dziļas un šauras, kā kabatas kareivju biksēm.
   Savāda smarša te pludo no katras atvērtas lūkas,
   Nebrauc nekad te aiz cienības ormanis rikšiem.
   Velkamies soļos
   Pa ieliņām mazām.
   Zirgs skatās oļos,
   Starp kuriem dīgst zāle, tik derīga kazām.
   Apkārt te nami ar lodziņiem šauriem kā ateju vietām,
   Durvis ar sliekšņiem kā papēžiem augstiem.
   Grūti pie viņiem te piekļūt gar skursteņiem rietam.
   Sēžu un brīnos, ka tiešām bez saules nav aukst’ tiem!
   Un man top skumji šai zilgano ieliņu krēslā,
   Skumji, kā būtu es nomalē pametis sirdi;
   Ormanis, klanoties uz savas bukas kā krēslā,
   Sēd un zem deguna dzied, bet es tikko to dzirdu.
   Vai viņš dzied par sava tēva sētu
   Latgalē, kas zilos me˛os klus?
   Katram patīk kādreiz veco rētu
   Dziļi sirdī kaut kur sāpam just.
   Vai viņš dzied par meitenēm, kas pretī
   Dzīvo tam un prot tik jautri smiet?
   Vai par to, cik laime pie tā reti
   Iegriežas, bet vienmēr garām iet?
   Ai, šī laime… Kamdēļ pēc tās tīko -
   Rīts vai vakars - dziļi krūtīs sirds?
   Kamdēļ diezgan nav ar prieku sīko
   Un ar spuldzi, kas virs galvas mirdz?…
   Un man nāk prātā, kādreiz cik priecīgs es braucis
   Ormaņu kamanās, svētkos kad eglītes deg.
   Ek,
   Piedzēries laiks visu to projām kā putekļus traucis!
   Zvārguļu skaņas. Ormaņu zvārguļu skaņas
   Tagad tik reti ziemā uz bulvāriem trīs.
   Īss
   Bija viņu mūžs. Tagad tik auto dzied ielās bez maņas.
   Sniegs. Sniegs, pēc stundas jau sajaukts ar smiltīm, guļ brūns kā kakao.
   Ormaņi, grabot ar ratiem, pat salā vislielākā brauc.
   Daudz,
   Daudz tagad savādāk Rīgā, kā liekas ne Rīga, bet velns kāds Cintao.
   Vakaros zēni uz ormaņu atsperēm braukt vairs nav kāri:
   Visi par šoferiem slaveniem vēlas tik kļūt.
   Jūt,
   Sirds mana jūt, ka sen laiks mans jau pāri.

2

   Bet te - jau Kaļķu ielas gals.
   Dzied auto aizsmakusi balss,
   Un vienās ugunīs viss priekšā mirdz.
   Ņirdz
   Pretim trotuārs kā izkausēta alva.
   Virs galvas
   Uz namiem sarkanas un zilas reklāmas.
   Bet tas
   Nekas,
   Tur priekšā - tālāk - viļinošs un kārs
   Kā odze dzeltēna guļ bulvārs.
   Brīvības bulvārs,
   Varenās naudas un frizēto liepu
   Vislepnākā parāde, -
   Bezmuitas kaklsaiti aplieku, ormanī braucot caur viņu.
   Miesnieka zellis
   Kur pārvērties dendijā smalkā
   No peļņas par divi simti teļiem,
   Izsalcis sievietes smalkas kā Šellija pants.
   Brīvības bulvārs
   Tam iesmērē jaunavu
   Čaukstošā tērpā, kas dienā nav ēdusi.
   Brīvības bulvārs
   Var būt
   Lepns uz sevi,-
   O, savu vārdu viņš attaisno labāk par citiem.
   Brīvība, brīvība,
   Kādreiz mēs gaidījām tevi
   Kā nomale tramvaju.
   Tagad mums brīvība ir,
   Brīvības bulvārs vēl klāt,
   Miesnieka zellis
   Kur brīvi
   Var pārvērsties dendijā smalkā,
   Bijušais bodnieks
   Kur brīvi
   Var aizmirdzēt garām Rol-roisā,
   Bet dzejnieks
   Kur brīvi
   Var aizvilkties ormanī vecā.
   Dzejnieks un ormanis abi
   Saderas kopā jau labi:
   Abi tie mirstoši, auto tos māc -
   Vāc
   Projām kā sētnieks ar slotu.
   Peļķes uz bulvāra pārklātas visas ar eļļu tumšbrūnu kā jodu.
   Benzīns kā riebīga kokote valda.
   Bulvāra liepsmarša salda
   Turas vairs tikai zemnieku jaunavu matos.
   Skatos,
   Es skatos:
   Stūri no ormaņiem tukši.
   Drīz tur būs jādēsta pilsētai nomales fukši.
   Redzu, uz bruģa stāv kārtībnieks.
   Nieks
   Klāt viņam piebraukt un uzprasīt:
   Sak, kur tie ormaņi mīt?
   A-a, kungs, šī mirstošā nācija
   Nīkst tur, kur stacija.
   Vienmuļi, resni un smagi uz bukām kā roņi -
   Lietus vai sniegs.
   Spuldzes pār viņiem mirdz augstu kā zeltīti kroņi -
   Vienīgais prieks.
   Rītos uz bukām turpat kaut kā snauž,
   Netīrām, resnām
   Pleznām
   Negriezto maizi pie mēteļa ēšanai lau˛.
   Lamāties jēli ar viņiem pa plecam
   Vienīgi staigulēm vecām.
   Vakaros zirgiem tie barības maisus uzbāž galvā kā pretgāzu maskas.
   Maz, kas
   Ar viņiem vairs brauc.

3

   Ir laiks,
   Kad veikalus kā durvis ziemā taisa ciet,
   Kad spuldzes bulvāros kā zelta krizantēmas zied
   Un pārīši uz soliem tuvāk kopā spiežas, -
   Ir laiks,
   Kad mūsu ceļš pie kroga griežas.
   Es saku: - Orman, stop!
   Nāc iekšā iemest kādu šņabi,
   Hop!
   Draugs,
   Jauks bij tas jaunīb’s laiks,
   Tas bija jauks!
   Un abi saķērušies krogā ejam iekšā,
   Ar kājām durvis atverot, kas pagadās mums priekšā.
   Mēs ejam krogā,
   Kur katrā logā
   Mirdz gaisma sarkana kā trakas lūpas,
   Kur valda vienīgi vēl sirds un nelaimīgi žūpas.
   Tur lopiskots līdz rītam tiek, cik jauda,
   Tur gaiss no dūmiem smags un salauzīts,
   Tur lampas dzeltēnas virs galvām mirdz kā nauda,
   Tur kopā bauda vergs un parazīts.
   Aiz letes,
   Pārkrautas ar veciem, sīkstiem pīrāgiem kā gumija,
   Ar šķīvjiem, nažiem,
   Gurķiem, rasoliem un lašiem,
   Kā ēģiptiska mūmija,
   Kā stabs
   Stāv saimniekpaps
   Ar mūžīgu it kā no radīšanas dienas smaidu sejā
   Un noskatās, kā staigules ar viesiem gorās dejā.
   Es kliedzu: - Šurp,
   Nolāpīts, vienu šņabi,
   Šurp,
   Kas būtu iesmaršots ar zāļu sulu labi,
   Šņa-bi!
   Te es dzēru, te man tika,
   Šai mazajā krodziņā,
   Roku meitai apkārt liku…
   Bet d˛ess,
   Bet d˛ess,
   Bet brīnišķīgais džess
   Man dziesmai vārdus norij.
   Sīks žīdiņš Haimka Gorujs
   Uz bungām rībina um līdzi bļauj kā traks!
   Ak, mīļais Amanulla,
   Tev galva glu˛i dulla,
   Bet tu uz balli šonakt gribi iet
   Un dejot,
   Un dejot,
   Un iedzert fruktvaser’,
   Un dejot,
   Un dejot,
   Un iedzert fruktvaser’,
   Dzer!
   Pēc pāra pāris trakā dejā lokās,
   Līkst stāvs pie stāva, viegli drebot, klāt.
   Un pamazām līdz gūžām noslīd rokas,
   Sāk daudziem pieri kaisles sviedri klāt.
   Bet iekarst džess. Un deja pieaug tempā,
   Līdz pēkšņi zālē visas lampas dziest.
   Tad nav starp puišiem vairs neviena lempja,
   Kas spētu vēl bez skūpsta tālāk ciest.
   Te atkal lampas iemirdzas virs galvas,
   Un bungas tālāk drebot pukst kā sirds,
   Un katram sejs, kas dienā bij no alvas,
   Kā atdzīvojies tagad tīksmē ņirdz.
   Sēd stūrī korņiks kāds no liela plosta,
   Kā kapars brūns tam vēja nopūsts sejs,
   Pie sāniem slēpj tam nazi plata josta,
   Kaut skrandains viņš, bet skaists kā Dorians Grejs.
   Grib viņam zīlēt čigāniete roku, -
   Viņš pārskaities tai šņabi acīs lej.
   Bet citi uzņ em visu to kā joku
   Un smej.
   Kāds strādnieks vecs, kas nebijis vēl mājās,
   Kam katrs vakars krogā iet un nāk,
   Lec skurbumā no sava sola kājās
   Un kaut ko runāt, kaut ko dziedāt sāk.
   Un citi veča raudulīgo dziesmu
   Ar balsīm uzkampj, paceļ, tālāk nes.
   Un viņu dzēst kā auļojošu liesmu
   No sirdīm nespēj uzvarētājs džess.
   Pie bufetes, kur sīkam veča stāvam
   Milst blakus strādnieks - augsts kā ielas stabs,
   Ar ormani mēs abi kopā stāvam,
   Un rīklē zūd mums tik pēc šņaba šņab’s.
   Te cilvēks kāds no galda ceļas stāvus,
   Pēc tērpa šofers, kas uz viegliem iet,
   Un, turot glāzē dziru gluži blāvu,
   Mums tuvojas un, kaili smīnot, dzied:
   Dzer, dzer, ormani, dzer,
   Drīz tava nāve būs klāt,
   Drīz tavu kulbu un ķēvi,
   Un tevi
   Vedīs uz Daugavu slīcināt!
   Dzer!
   Nobāla ormanis.
   Naids
   mani pārņēma.
   - Ko-o-o, tu ņirgsi?! -
   es šņācu.
   Un,
   notriecis šoferi
   pēkšņi
   kā glāzi zem galda,
   es
   uzlēcu zālē
   uz krēsla kā mītiņa runātājs.
   - Klusu! - es kliedzu, -
   - es liedzu
   runāt.
   Es
   gribu teikt,
   es
   vienu vārdu,
   asu kā pļauku,
   par draugu,
   kas stāv man še blakus,
   par savu likteņa brāli -
   par ormani:
   - Pilsoņi,
   strādnieki,
   zagļi un staigules,
   beidzamais laiks,
   beidzamais laiks
   izbraukt vēl
   ormanī lēnā,
   pirms viņu kulbas,
   laternas raibās
   un mēteļi zilie
   nav aizvesti
   muzeju skapjos aiz stikliem.
   Beidzamais laiks,
   pirms uz stūriem
   virs bruģa
   nav izlikta plāksne:
   - Še stāvējis ormanis. -
   Pilsoņi, strādnieki, zagļi…
   bet
   saimnieka sulaiņi
   neļāva pabeigt
   man runu:
   norāva rupji
   kā lupatu vecu
   mani no ķebļa
   un
   izsvieda laukā
   kopā ar ormani.

4

   Plūst atkal sejā Rīgas dzestrā elpa,
   Zem kājām tumsā kaut kur ūdens urdz.
   Skauj namu stāvus vienaldzīgā telpa,
   Un skrejot auto nerej vairs kā kurts.
   Dveš salnu pretim ielu tumšās ailes,
   Un blakus dārzos klusi koki šalc,
   Bet Vecpilsētas augsto torņu smailes
   Kāpj debesīs kā mirdzums, tāļš un balts.
   Ak, mana Rīga, vecā, sirmā Rīga,
   Tu manu sirdi vienmēr augšup nes
   Kā kādu pūku straujā bezdelīga, -
   Tev sveiciens mans no visas dvēseles!
   Uz tavām ielām mācījos es staigāt,
   No taviem stabiem pāri zemei tvīkt.
   Kaut tavos krogos tikai man pirms laika
   Kā ielu peļķei kaut kā neapsīkt!
   Vēl pacelt gribu es kā roku balsi
   Un teikt par tevi to, kas elpā trīc,
   Un vārdus šos kā senu maigu valsi
   Lai katra sirds ar putniem dūdo līdz…
   Es dzirdu, Domā pulkstens nakti zvana,
   Kaut kur uz ielas soļi dzidri klaudz.
   Bet, apreibis no savu jūtu tvana:
   - Uz… ielu, - saucu, - orman,- brauc!
   - Tagad nav vairs, mīļais,… ielas,
   Nav to māju, kur var palīksmot.
   Zudis viss pēc pārgrozības lielās, -
   Saka ormans, mani apskaujot.
   - Tas bij tad, kad ielās cveišpenners
   Valdīja, kā tagad auto valda,
   Toreiz ormanis vēl nebij padzīts nerrs:
   Viņam dzīve drusku likās salda.
   Katram bija tad ne zirgs, bet - bilde,
   Pajūgs jauns un spoži nolakots.
   Toreiz, jāsaka man - gods kam gods -
   Sēdās kungs un teica tikai: - Ģilde. -
   Kaulēties tad neprata neviens:
   Tas bij kauns, kā tagad - zagt un tērēt.
   Jauki bij. Pat draņķa ratu smēre
   Toreiz smaršoja kā tikko nopļauts siens.
   Tad uz stūriem krievu gardovojs
   Rokām neplātījās tā kā tagad,
   Ja kāds steidzās, neuzbļāva: “Stoj,
   Kurp tu trenksies, iznīkstošā slaka?”
   Visās ielās sniegs kā krējumsiers,
   Mīksts un čaugans, gulēja vēl toreiz.
   Un, kad sēdās iekšā oficiers,
   Es jums saku - tik uz bukas turies!
   Kad pār Rīgu glaužas vakars kairs,
   Studenti kā agrāk garās rindās,
   Klaigājot kā zosis, nebrauc vairs
   Alu dzert uz Jelgavu pie Lindes.
   Tagad auto vesels milijons,
   Bet tu viens uz stūra salstot kraties.
   Pienāk zēns un smejas: “Ormaņson,
   Cik jau ilgi zirgam astē skaties?”
   Auto cēlais, nolakotais vaigs
   Aizrauj visus - meiteni un zēnu -,
   Straujāks, asāks kļuvis mūsu laiks,
   Mēs priekš viņa esam jau par lēnu.
   Mūsu svētais Daugavmalas Kristaps
   Muzejā guļ arī sadauzīts, -
   Kungiem neprata tāpat kā mēs vairs iztapt…
   Taisnība, būs jāiet viņam līdz -
   - Taisnība, tas nenāks, nenāks vairs, -
   Saku es un jūtu - raso vaigs, -
   Visam vecam izsmejošs un dairs
   Pāri lido nežēlīgais laiks. -
   - Sēsties, orman, - turpinu es gurds,
   - Lēnām brauc, līdz atrod manus vārtus.
   Mūsu vietā lai jau putni spurdz.
   Bet es teikšu vēl šos skumjos vārdus:
   Ormani mīļais,
   ielstūru Don-Kihot,
   tavā samtainā kulbā
   es jūtos
   kā bērns
   ratiņos senos.
   Tu
   mani šūpo
   maigi kā senlaiku dzeja
   un nostāsti jaukie par Vecrīgas ielām.
   Ormani mīļais,
   tu -
   skumjas par visu, kas bijis,
   pilsētas beidzamais sveiciens
   kūtīm un nomales pļavām.
   Tevī var braukt
   vēl no kapiem
   vai šķiršanās grūtas
   kā burvīgas sievietes tuvums.
   Un, tevī sēdot,
   gribas man uzrakstīt
   uz tavas muguras zilās
   dzejoli
   jau tavam kapam.
   Ormani mīļais…
   Auto,
   visiem tik auto,
   izvird kas benzīnu zilu kā miglu,
   izdod kas ˛iglu
   un īdzīgu
   urkšķienu, sivēnam līdzīgi…
   Nezinu tiešām, kā dzejnieki lauj to!
   A-u-t-o!

   Svečturis . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Puisītis ar zilumu uz vaiga . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Sava zināšana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Strādnieks un notāra foksterjers . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Agonija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Rekviems . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Ko gribēja viņš ar to sacīt? . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Asfalta vārīšana un klāšana . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   “Vakarā…” . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Šovakar . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Slikti . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Sievas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Tramvajā . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Atzīšanās . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Elēģija . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Aicinājums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Kāda dzīve . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   “Nu jūs man mīlīgi vaicājiet…” . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Trīs grāmatas . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Nabadzības skaistums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Balāde par ābolu smaržu . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Vai tā bij laime? . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Gredzens . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Daba . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Brīnums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Es alkstu citu veidu . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Fransuā Vijons . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Vēstule vienai mirušai avīžu vecītei . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Lūzums . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Pagrabam . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Skaidrība . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .
   Poēma par ormani . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .