AIZEKS AZIMOVS, amerikāņu rakstnieks
DZIEDOŠAIS PULKSTENTIŅS
Lūiss Peitons nekad nevienam nestāstīja par paņēmieniem, ar kādiem viņam izdevies pieveikt Zemes policiju daudzās viltus pilnās divkaujās, kad lāgiem jau šķita, ka tūlīt, tūlīt viņu pārbaudīs ar psihoskopiju, taču ik reizi PeitOns uzvarēja.
Viņš nebija tik liels muļķis, lai atklātu savas kārtis, bet reizēm, tīksminādamies par nākamo noziedzīgo varoņdarbu, viņš pievērsās sen iecerētam nodomam: uzrakstīt testamentu, ko lasīs tikai pēc viņa nāves, un testamentā parādīt visai pasaulei, ka iedzimts talants, nevis akla veiksme, viņam vienmēr ļāvis uzvarēt.
Testamentā Lūiss Peitons rakstītu: «Aplamajā sakarībā, kas izdomāta nozieguma slēpšanai, vienmēr ir atrodamas šīs sakarības autora pēdas. Tāpēc prātīgāk ir konstatēt dabisko norišu sakarību un savu rīcību pielāgot tai.»
Ari Albertu Kornelu noslepkavot Peitons bija nodomājis, rīkojoties tieši pēc šī principa.
Kornels, sīks zagtu mantu uzpircējs, pirmoreiz ierunājās Peitonam par šo darījumu, kad Peitons pusdienoja Grinela restorānā pie sava parastā mazā galdiņa. Šķita, ka Kornela zilais uzvalks todien spīdēja kaut kā neparasti, grumbām izvagotā seja smīkņāja kaut kā neparasti, izbalojušās ūsas bija izspūrušas kaut kā neparasti.
— Mister Peiton, — viņš teica, sasveicinādamies ar savu nākamo slepkavu (Kornela apziņā nebija ne vēsts no kādas ļaunas priekšsajūtas), — priecājos, jūs redzēdams. Biju jau zaudējis gandrīz jebkuru, jebkuru cerības dzirksti!
Peitons necieta, ja, desertu ēdot, viņu traucēja avīzes lasīšanā, un tāpēc dzedri atbildēja:
— Kornel, ja jums ar mani kādas darīšanas, jūs taču zināt, kur esmu atrodams.
Peitons bija pāri par četrdesmit gadu vecs, melnie mati jau sāka sirmot, taču dzīve vēl nebija spējusi viņu saliekt, viņš izskatījās jauneklīgs, acis nebija zaudējušas spožumu, un
viņš prata piešķirt balsij sevišķu skarbumu, nav vārdam vietas — šinī ziņā Peitonam bija liela prakse.
— Pavisam citādas darīšanas, nekā domājat jūs, mister Peiton, — Kornels atbildēja. — Pavisam citādas. Ser, es zinu vienu dārgumu slēptuvi… slēptuvi… jūs saprotat, ser.
Ar labās rokas rādītāja pirkstu viņš it kā paklaudzināja vieglītēm pa kādu neredzamu virsmu un kreiso plaukstu mirkli pielika pie auss.
Peitons pašķīra avīzes lappusi, kurā vēl bija jaušama tele- sadalītāja valgme, avīzi salocīja un vaicāja:
— Dziedošie pulkstentiņi?
— Klusāk, mister Peiton, — Kornels nobijies čukstēja.
Peitons atbildēja:
— Iesim.
Viņi gāja cauri parkam. Peitons turējās vēl pie viena obligāta paraduma — par noslēpumiem runāja tikai brīvā dabā. Jebkuru istabu var novērot ar staru ierīci, taču nevienam vēl nav paveicies izokšķerēt visu telpu zem plašā debess juma.
Kornels čukstēja:
— Slēptuve ar dziedošajiem pulkstentiņiem. . . sakrāti ilgos gados, nenoslīpēti, bet augstākā labuma, mister Peiton.
— Jūs tos esat redzējis?
— Nē, ser, bet esmu runājis ar cilvēku, kas tos redzējis. Un viņš nemeloja, ser, es to pārbaudīju. Pulkstentiņu tur ir tik daudz, ka varēsim doties atpūtā, būdami bagāti ļaudis. Ļoti bagāti ļaudis, ser!
— Kurš ir tas cilvēks? •
Kornela acīs ieplaiksnījās viltīga uguntiņa, līdzīga kūpošai svecei, no kuras vairāk kvēpu nekā gaismas, un viņa sejā pavīdēja kaut kas riebīgs, pieglaimīgs.
— Viņš strādāja uz Mēness kā dārgumu meklētājs un prata atrast pulkstentiņus krāteru kraujās. Kā viņš to darījis — to man šis vīrs nestāstīja. Taču viņš savācis kādus simt pulkstentiņus un paslēpis uz Mēness, pēc tam atgriezies uz Zemes, lai šeit tos pārdotu.
— Un laikam nolicis karoti?
— Jā. Nelaimes gadījums. Mister Peiton, tas ir drausmīgi — viņš nokrita no liela augstuma. Bēdīgs notikums. Protams, viņa darbība uz Mēness bijusi absolūti nelikumīga. Domīnijas varas iestādes nesaudzīgi apkaro dziedošo pulk- stentiņu nelegālu ieguvi. Tatad iespejams, ka to vīru piemeklējis dieva sods… Lai nu būtu kā būdams, bet man ir viņa karte.
Peitons salti un vienaldzīgi atbildēja:
— Mani neinteresē jūsu darījuma sīkumi. Gribu zināt tikai vienu: kāpēc griezāties pie manis?
— Redziet, mister Peiton, — Kornels sacīja, — tur pietiks guvuma diviem un pietiks arī diviem, ko darīt. Es, piemēram, zinu, kur atrodas slēptuve, un varu dabūt mūsu rīcībā kosmosa kuģi. Bet jūs …
— Un es?
— Jūs protat kuģi vadīt, un jums ir tik plaša pazīšanās, ka pulkstentiņus būs viegli pārdot. Ļoti taisnīga darba dalīšana, mister Peiton.
Peitons uz brītiņu iegrima domās par sava mūža dabisko gaitu — par tanī eksistējošo sakarību: šķita, viss saskan.
Viņš teica:
— Izlidosim uz Mēnesi desmitajā augustā.
Kornels apstājās.
— Mister Peiton, tagad taču vēl tikai aprīlis.
Peitons devās tālāk, un Kornelam, lai viņu panāktu, bija jāpaskrienas.
— Mister Peiton, vai dzirdējāt, ko jums teicu?
Peitons atkārtoja:
— Desmitajā augustā. Laikus sazināšos ar jums un pateikšu, kur jānogādā kosmosa kuģis. Līdz tam brīdim- nepūlieties mani sastapt. Uz redzēšanos, Kornel!
Kornels jautāja:
— Peļņu uz pusēm?
— Jā, — Peitons atbildēja. — Uz redzēšanos!
Tālāk Peitons gāja viens, domādams par sava mūža likumsakarībām. Kad viņam apritēja' divdesmit septiņi gadi, viņš nopirka Klinšu kalnos zemes gabalu ar tur uzbūvēto ēku; viens no agrākajiem īpašniekiem bija cēlis šo māju kā patvertni, lai paglābtos atomkarā, no kura visi baidījās pirms diviem gadsimtiem un kuram tomēr nebija lemts sākties. Taču ēka bija saglabājusies — piemineklis, kas liecināja par tieksmi uz egoistisku savrupību, kuru radījušas šaušalīgas bailes.
Eka bija celta no tērauda un betona vienā no visnomaļākajiem Zemes stūrīšiem; nams atradās augstu virs jūras līmeņa,
un ēku gandrīz no visām pusēm aizsargāja kalni, kas sniedzās vēl augstāk. Mājai bija sava elektrostacija un ūdensvads, savienots ar kalnu strautiem, saldēšanas kameras, kurās uzreiz varēja ievietot kādus desmit govju liemeņus, pagrabs atgādināja cietoksni ar veselu arsenālu ieroču, kuri domāti nāves baiļu trakuma pārņemto ļaužu baru uzbrukuma atvairīšanai, taču šie bari tā ij neuzbruka. Kondicionētā gaisa ierīce spēja tīrīt gaisu bezgalīgi ilgi, iekams no tā būtu iztīrīts viss, izņemot radioaktivitāti (diemžēl cilvēks ir nepilnīgs radījums!).
Šajā glābšanās oāze Peitons, zvērināts vecpuisis, ik gadu pavadīja visu augustu. Viņš uz visiem laikiem izslēdza savu mītni no sazināšanās ar ārpasauli — atteicās no televīzijas ierīcēm, no avīžu telesadalītāja. Peitons iežogoja savu īpašumu ar spēka lauku un uzstādīja signalizēšanas mehānismu tanī vietā, kur žogs šķērsoja vienīgo kalna taku, pa kuru varēja uzkāpt līdz Peitona mājai.
Ik gadus veselu mēnesi Peitons dzīvoja pilnīgi viens pats. Neviens viņu neredzēja, neviens pie viņa nevarēja piekļūt. Tikai pilnīgā vientulībā Peitons pa īstam spēja atpūsties pēc vienpadsmit mēnešu ilgas uzturēšanās cilvēku sabiedrībā, pret kuru viņš nejuta neko citu kā saltu nicināšanu.
Pat policija (tobrīd Peitons pasmīnēja) zināja, cik neatlaidīgi viņš turas pie šīs parašas. Reiz viņš pat apzināti zaudēja lielu drošības naudu un, riskēdams, ka viņu var psihoskopēt, tomēr aizbrauca uz Klinšu kalniem, lai, kā jau allaž, nodzīvotu tur visu augustu.
Peitons iedomājās, ka viņš savā testamentā varbūt ietilpinās vēl vienu aforismu: pats labākais nevainīguma pierādījums — ja nepavisam nav alibi.
Trīsdesmitajā jūlijā, tāpat kā ik gadu šinī dienā, Lūiss Peitons pulksten deviņos un piecpadsmit minūtēs iekāpa Ņujorkā reaktīvās antigravitācijas stratolidmašīnas kabīnē un divpadsmitos trīsdesmit minūtēs ieradās Denverā. Tur viņš paēda brokastis un pulksten vienos četrdesmit piecās minūtēs devās ar pusantigravitācijas autobusu uz Hamspointu, no turienes Sems Leibmens senatnīgā virszemes automobilī (ne jau antigravitācijas mašīnā) aizveda Peitonu līdz viņa īpašuma robežai. Sems Leibmens gauži aukstasinīgi saņēma desmit dolārus dzeramnaudas, ko Peitons deva viņam ik gadus, atsveicinādamies pielika roku pie cepures, un to Leibmens jau piecpadsmit gadu darīja trīsdesmitajā jūlijā.
Trīsdesmit pirmajā jūlijā, tāpat kā ik gadus šinī dienā, Lūiss Peitons ieradās Hamspointā ar savu antigravitācijas mašīnu un universālveikalā pasūtīja visu, kas varēja ievaja- dzēties nākamajā mēnesī. Pasūtījums bija ļoti parasts. Patiesību sakot, uz mata tāds pats kā iepriekšējo gadu pasūtījumi.
Veikala vadītājs Makintairs uzmanīgi pārbaudīja pasūtījumu, paziņoja par to Kalnu rajona Centrālajai noliktavai Denverā, un pēc stundas visas pieprasītās preces bija piegādātas pa masu kravu transportēšanas līniju. Peitons ar Ma- kintaira piepalīdzību sakrāva preces savā mašīnā, kā parasti, atstāja desmit dolārus dzeramnaudas un atgriezās mājās.
Pirmajā augustā pulksten divpadsmitos vienā minūtē Peitons ieslēdza pilnu jaudu spēka laukā, kurš ierobežoja viņa īpašumu, un tagad bija pilnīgi nošķirts no ārpasaules.
Taču šoreiz notikumu parastā norise tika pārtraukta. Peitons ar gudru ziņu bija atstājis savā rīcībā astoņas dienas. Šinī laikā viņš rūpīgi un bez steigas utilizēja tik daudz pārtikas produktu un citu preču, cik viņš būtu patērējis visā augusta mēnesī. Šinī darbā viņam palīdzēja atkritumu kameras, kas paredzētas visa nederīgā iznīcināšanai, — tas bija jaunākais modelis, kas itin visu, pat metālus un silikātus viegli pārvērta par sīkiem jo sīkiem molekulāriem putekļiem, kurus nevarēja konstatēt ne ar kādām analīzēm. Enerģijas pārpalikumu, kas atdalījās šā procesa norisē, Peitons aizplūdināja pa kalnu strautu, kas tecēja garām viņa mājai. Visu šo nedēļu strauta ūdens bija pieci grādi siltāks nekā parasti.
Devītajā augustā Peitons nolaidās ar aeromašīnu noteiktajā vietā Vaiomingas štatā, kur Alberts Kornels jau gaidīja viņu ar savu kosmosa kuģi. Protams, kosmosa kuģis visu šo pasākumu padarīja vieglu, jo par kuģi zināja tiklab tie, kas to pārdeva, kā arī tie, kuri kuģi nogādāja šurp un sakārtoja lidojumam. Taču visiem šiem cilvēkiem bija darīšana tikai ar Kornelu, bet Kornels — tobrīd Peitons domās mazliet pasmīnēja — drīz būs mēms kā kaps.
Desmitajā augustā Peitona vadītais kosmosa kuģis paceļas no Zemes virsmas, un kuģī bija viens pasažieris — Kornels (protams, ar karti). Izrādījās, ka kosmosa kuģa antigravitaci- jas lauks ir lielisks. Ieslēdzot pilnu jaudu, kuģa svars nesasniedza ne unci. Mikroreaktori ražoja enerģiju bez kļūmēm, bez trokšņa, un kuģis klusi izjoņoja cauri atmosfērai — tas nepavisam nelīdzinājās dārdošai, liesmu ieskautai veco laiku raķetei, — mirkli bija saredzams kā sīks punkts un tad izgaisa pavisam.
Varbūtība, ka aizlidojušo kuģi kāds būs redzējis, bija ļoti niecīga. Un tiešām šī kuģa aizlidošanu neviens nebija pamanījis.
Divas dienas pavadītas kosmosa telpā, un tagad jau divas nedēļas pavadītas uz Mēness. Peitons jau no paša sākuma nojauta, ka būs vajadzīgas tieši divas nedēļas. Viņam nebija nekādu ilūziju par paštaisītajām kartēm, kuras zīmējuši cilvēki, kas neko nejēdz kartogrāfijā. Šāda karte varēja būt palīgs tikai pašam tās sastādītājam — tam palīgos nāktu atmiņa. Visiem citiem šāda karte bija vienīgi sarežģīts rēbuss.
Kornels parādīja karti Peitonam pirmoreiz tikai tad, kad viņi jau bija kosmosā. Kornels pazemīgi smaidīja.
— Ser, galu galā tas taču mans vienīgais trumpis.
— Vai šo karti salīdzinājāt ar Mēness kartēm?
— Mister Peiton, šajā nozarē es taču neko nesaprotu. Pilnīgi paļaujos uz jums.
Peitons salti uzlūkoja Kornelu un atdeva viņam karti. Tajā lūkojoties, šaubas neradīja tikai Tiho Brages krāteris, kurā atradās Mēness pazemes pilsēta.
Lai nu kā, bet astronomija viņiem mazliet piepalīdzēja. Tiho Brages krāteris atradās Mēness apgaismotajā pusē, tātad jāšaubās, vai patruļkuģi tur dežurēs, un tāpēc Peitonam un Kornelam bija lielas izredzes, ka viņus nepamanīs.
Peitons, izmantodams antigravitāciju, bīstamā ātrumā nolaidās ar kosmosa kuģi krātera kraujas ēnā. Saule jau bija garām zenītam, un ēna nevarēja kļūt mazāka.
Kornels sadrūma.
— Mister Peiton, cik nelādzīgi. Nevaram taču sākt meklējumus, iekams šinī Mēness apvidū ir diena.
— Arī Mēness diena reiz beidzas, — Peitons viņu nīgri pārtauca. — Saule šeit spīdēs apmēram simt stundas. Šo laiku izmantosim, lai aklimatizētos un pienācīgi izpētītu karti.
Peitons mīklu atminēja itin drīz; izrādījās, ka atrisinājumi ir vairaki. Viņš ilgi pētīja Mēness kartes, rūpīgi izmērīja at- talumus un centās noteikt, kādi krāteri zīmēti uz šīs paštaisītās kartes, kura deva viņiem iespēju… kādu iespēju?
Beidzot viņš sacīja:
— Pulkstentiņi var būt noslēpti vienā no trijiem krāteriem — GC-3, GC-5 vai MT-10.
— Mister Peiton, ko lai nu darām? — Kornels apjucis jautāja.
— Apskatīsim visus trīs, — teica Peitons. — Sāksim ar tuvāko krāteri.
Vieta, kur viņi atradās, šķērsoja terminatoru, un viņus ieskāva nakts tumsa. Tagad Peitons un Kornels arvien ilgāk uzturējās uz Mēness virsmas, pamazām pierada pie mūžīgās tumsas un klusuma, pie spilgti mirdzošajām zvaigznēm un pie gaismas svītras virs krātera malas — tur krāterī lūkojās Zeme. Viņiem soļus sperot, palika dziļas, bezveidīgas pēdas sausajos putekļos, kas nepacēlās augšup un arī nebira lejup. Peitons pirmoreiz pamanīja šīs pēdas, kad viņi izkāpa no krātera un viņus skāra spilgtā gaisma, ko atstaroja Zemes pusmēness. Tas notika astotajā dienā pēc viņu ierašanās uz Mēness.
Mēness lielā sala dēļ Peitons un Kornels nevarēja ilgi uzturēties ārpus kuģa. Taču ar katru dienu viņiem izdevās šo laika sprīdi paildzināt. Vienpadsmitajā dienā Peitons un Kornels pārliecinājās, ka krāterī GC-5 dziedošo pulkstentiņu nav.
Piecpadsmitajā dienā Peitons vairs nejutās kā saltas dušas apliets, bet kā izmisuma svelmes cepināts. Viņiem katrā ziņā bija jāsameklē slēptuve krāterī GC-3. Krāteris MT-10 atradās pārāk tālu. Tur viņi nepaspēs aizkļūt un krāteri pārmeklēt: uz Zemi taču jāatgriežas ne vēlāk kā trīsdesmit pirmajā augustā.
Taču tanī pašā dienā izmisums rimās: pulkstentiņu slēptuvi viņi atrada.
Piesardzīgi saujās viņi nesa pulkstentiņus uz kuģi, ieguldīja tos irdenās skaidās un devās pakaļ pārējiem pulkstenti- ņiem. Trīs reizes viņi nostaigāja ceļu, un, šādu attālumu pārvarot uz Zemes, viņi būtu zaudējuši pēdējās spēka paliekas. Bet uz Mēness, kur gravitācija ir nenozīmīga, šādi attālumi cilvēkus nenogurdina.
Kornels iedeva pēdējo pulkstentiņu Peitonam, un viņš tos uzmanīgi izvietoja izejas kamerā.
— Pabīdiet pulkstentiņus tālāk no lūkas, mister Peiton, — Kornels teica, un, pa radio austiņām klausoties, viņa balss Peitonam šķita pārāk skaļa un skarba. — Dodos ceļā.
Kornels pieliecās, saspringdams, lai lēktu kā jau uz Mēness — augstu, palēnināti, paraudzījās uz kuģi un šausmās sastinga. Viņa seja, kas skaidri bija saskatāma cauri izliektajam ķiveres luzilīta iluminatoram, saviebās nenovēršamās nāves priekšsajūtā.
— Nē, mister Peiton! Nē!
Peitona pirksti apžņaudza
blastera spalu, tūlīt sekoja šāviens. Neciešami spilgts zib-
snis — un Kornels pārvērtās par līķi, kas gulēja starp skafandra lēvariem un bija nošķiests ar sasalstošo asiņu šļakatām.
Peitons drūmi paskatījās uz mironi, bet tikai mirkli. Pēc tam Peitons salika pēdējos pulkstentiņus speciālos konteineros, noņēma skafandru, vispirms ieslēdza antigravitācijas lauku, pēc tam mikroreaktorus un, kļuvis par kādiem diviem miljoniem bagātāks nekā pirms piecpadsmit dienām, devās atceļā uz Zemi.
Divdesmit devītajā augustā Peitona kuģis klusi nolaidās un pieskārās Zemei Vaiomingā tanī pašā laukumiņā, no kura bija pacēlies desmitajā augustā. Ne jau velti Peitons tik rūpīgi bija izvēlējies šo vietu. Viņa aeromašīna arvien vēl mierīgi stāvēja klints plaisā, kuru tik daudz šajā akmeņainajā plakankalnē.
Konteinerus ar dziedošajiem pulkstentiņiem Peitons ienesa dziļi plaisā un rūpīgi apbēra ar smiltīm. Pēc tam atgriezās kosmosa kuģī, lai ieslēgtu aparātus un veiktu pēdējos sagatavošanas darbus. Divas minūtes pēc tam, kad Peitons bija izkāpis no kosmosa kuģa, iedarbojās automātiskā vadīšanas sistēma.
Bez jebkāda trokšņa, lidodams arvien ātrāk un ātrāk, kuģis traucās augšup un Zemes griešanās ietekmē mazliet noslie- cās uz rietumiem. Peitons vēroja kuģi, uzlicis plaukstu virs piemiegtajām acīm, un, kad redzamības robeža bija gandrīz sasniegta, pamanīja iepretī zilās debess fonam sīku gaismas zibsni un mazu mākulīti.
Peitona lūpas saviebās greizā smīnā. Viņš bija pareizi aprēķinājis. Vajadzēja tikai pavirzīt mazliet sāņus absorbētāja kadmija stieņus, un mikroreaktori vairs nedarbojās precīzi, notika avārija; kodolsprādziena karstajās liesmās kuģis pārvērtās gāzēs.
Pēc divdesmit minūtēm Peitons jau bija mājās. Viņš jutās noguris, smeldza visi muskuļi — izpaudās Zemes pievilkšanas spēka ietekme. Taču Peitons tonakt gulēja labi.
Pēc divpadsmit stundām, gaismai austot, ieradās policisti.
Cilvēks, kas atvēra durvis, salika rokas uz apaļā vēderiņa un vairākkārt mīlīgi pamāja ar galvu. Cilvēks, kuram atvēra durvis, Setons Deivenports no Zemes izmeklēšanas biroja, paraudzījās visapkārt un jutās ārkārtīgi neērti.
Istaba, kurā viņš iegāja, bija ļoti liela, tanī valdīja puskrēsla, un spoži ar savu spuldzi spīdēja tikai videoskops, novietots virs krēsla, kas bija sakombinēts kopā ar rakstāmgaldu. Gar sienām plaukti, piekrauti ar kinogrāmatām. Vienā kaktā sakārtas Galaktikas kartes, otrā kaktā uz pastatņa blāvi mirguļoja «Galaktikas objektīvs».
— Vai jūs esat doktors Vendels Ērts? — Deivenports vaicāja tā, it kā viņš tam lāgā nespētu ticēt. Deivenports bija plecīgs vīrs melniem matiem. Uz vaiga blakus garajam, tievajam degunam rēgojās zvaigznei līdzīga rēta — reiz viņu mazliet bija skārusi neirona pātaga.
— Es pats tas esmu, — doktors Ērts atbildēja smalkā bal- stiņā. — Bet jūs esat inspektors Deivenports.
Inspektors parādīja savu dienesta apliecību un sacīja:
— Universitāte man ieteica jūs kā speciālistu ekstratero- loģijas nozarē.
— Jā, to jūs man jau sacījāt pirms pusstundas, kad piezvanījāt, — doktors Ērts mīlīgi atbildēja. Viņa vaibsti bija izplūduši, deguns mazs kā podziņa. Cauri biezajiem briļļu stikliem raudzījās izvelbtas acis.
— Doktor Ert, tūlīt runāšu skaidri un gaiši. Jūs laikam esat bijis uz Mēness …
Doktors Ērts, kas tobrīd jau bija paspējis izvilkt no kino- grāmatu kaudzes pudeli ar sarkanu šķidrumu un divas gandrīz tīras glāzītes, atbildēja pārsteidzoši skarbi:
— Inspektor, nekad neesmu bijis uz Mēness un ari netaisos turp doties. Kosmosa ceļojumi ir muļķīga nodarbošanās. Es tiem neuzticos.
Pēc tam viņš piebilda laipnāk:
— Atsēdieties, ser, atsēdieties! Izdzeriet kādu glāzīti!
Inspektors Deivenports izdzēra glāzīti un teica:
— Bet jūs taču …
— Esmu ekstraterologs. Jā. Mani interesē citas pasaules
r bet tas nebūt nenozīmē, ka man tās jāapmeklē. Ak kungs, vai tiešām jābūt ceļotājam, kas pārvar laiku, lai varētu iegūt vēsturnieka diplomu?
Doktors apsēdās, apaļā seja atkal izplūda smaidā, un viņš jautāja:
— Bet tagad sakiet — kas jūs īsti interesē?
— Esmu atnācis, — inspektors sacīja, saraucis uzacis, — lai konsultētos ar jums par kādu slepkavību.
— Slepkavību? Ko es jēdzu par slepkavībām?
— Doktor Ert, šī slepkavība izdarīta uz Mēness.
— Brīnums gan!
— Vairāk nekā brīnums. Tam nav precedenta, doktor Ert. Piecdesmit gados, kamēr pastāv Mēness domīnija, ir gadījies, ka eksplodē kosmosa kuģi vai no skafandra izplūst gaiss. Cilvēki ir sadeguši Mēness apgaismotajā pusē, nosaluši ēnas pusē un gājuši bojā, nosmakdami gan vienā, gan otrā pusē. Daži bijuši pat tik izmanīgi, ka nositušies, krizdami no klints, ko izdarīt nav nemaz tik viegli, ņemot vērā Mēness mazo gravitāciju. Taču pa visu šo laiku nevienu cilvēku uz Mēness kāds cits cilvēks nav noslepkavojis ar iepriekšēju nodomu … Tas noticis pirmoreiz.
— Kā izdarīta slepkavība? — doktors Ērts jautāja.
— Nošaujot ar blasteru. Taču apstākļi sagadījušies tik laimīgi, ka likuma pārstāvji ieradušies nozieguma vietā nepilnu stundu pēc slepkavības. Patruļkuģis pamanījis gaismas zibsni uz Mēness virsmas. Jūs taču saprotat, ka Mēness apēnotajā pusē šāds zibsnis redzams ļoti tālu. Pilots ziņojis par redzēto uz Mēness pilsētu un laidies lejup. Apmezdams līkumu, viņš Zemes gaismas atspīdumā ieraudzījis aizlidojošu kuģi — un zvērē, ka neesot pārskatījies. Nolaidies uz Mēness virsmas, pilots atradis tur apdegušu līķi un putekļos pēdas.
— Jūs domājat, ka šis zibsnis bijis blastera šāviens? — ievaicājās doktors Ērts.
— Neapšaubāmi. Slepkavība notikusi pavisam nesen. Līķis vēl nav bijis viscaur sasalis. Pēdas atstājuši divi cilvēki. Rūpīgi izmērot, konstatēts, ka putekļos iespiestajām pēdām ir atšķirīgi diametri; citiem vārdiem sakot, zābaki bijuši dažāda lieluma. Pēdas galvenokārt vedušas uz krāteriem GC-3 un GC-5. Tie ir divi…
— Es gan zinu tikai Mēness krāteru apzīmēšanas oficiālo sistēmu, — doktors Ērts mīlīgi iebilda.
— Hm… Vārdu sakot, krāterī GC-3 pēdas saskatītas līdz krātera nogāzes plaisai, kurā atrastas sacietējuša pumeka drumslas. Rentgenanalīzē konstatēts …
— Dziedošie pulkstentiņi, — ekstraterologs iesaucās liela uztraukumā. — Vai tiešām šī slepkavība saistīta ar dziedošajiem pulkstentiņiem?
— Un ja nu tas tā būtu? — inspektors apjucis jautāja.
— Man ir viens šāds pulkstentiņš. To atradusi universitātes ekspedīcija un uzdāvināja man, pateikdamās par… Inspektor, es jums parādīšu.
Doktors Ērts aši piecēlās no krēsla un tipināja pāri istabai, pamadams ciemiņam, lai tas viņam seko. Deivenports saīga, bet paklausīja.
Viņi iegāja blakus istabā, daudz lielākā nekā iepriekšējā. Šī bija vēl tumšāka, un tajā valdīja pilnīgs haoss. Deivenports ar izbrīnu blenza uz visdažādākajiem priekšmetiem, kas bija sasviesti juku jukām.
Inspektors ieraudzīja gabalu zilas Marsa glazūras, ko nelabojami romantiķi dēvēja par sen izmirušo marsiešu pārakmeņotām atliekām, ieraudzīja nelielu meteorītu, modeli, kurā atveidots viens no pirmajiem kosmosa kuģiem, un aizzīmogotu pudeli ar šķidrumu — uz etiķetes bija rakstīts: «Venēras okeāns.»
Doktors Ērts pašapmierināti teica:
— Savu māju esmu pārvērtis par muzeju. Tā ir viena no vecpuiša dzīves priekšrocībām. Protams, daudz kas vēl jāsakārto. Gan jau reiz gadīsies pāris brīvu nedēļu …
Doktors kādu brīdi neizpratnē lūkojās visapkārt, tad, kaut ko atcerējies, pabīdīja sāņus jūras bezmugurkaulnieku attīstības shēmu — planētas Arktūra V dzīvības augstākā forma — un teica:
— Te tas ir. Diemžēl ar defektu.
Pulkstentiņš karājās rūpīgi ielodētā tievā stieplē. Defekts bija viegli saskatāms, pulkstentiņam apmēram vidū visapkārt stīdzēja iežmauga, un tāpēc tas atgādināja divas šķībi kopā salipinātas bumbiņas. Un tomēr pulkstentiņš varen prasmīgi bija nopulēts un nespodri mirdzēja sudrabaini pelēkā no- ziedā; samtainajā virsmā varēja manīt īpatnējos sīkos lāsu- miņus, ko nespēja atdarināt nevienā laboratorijā, kur zinātnieki nopūlējās, sintezēdami mākslīgus pulkstentiņus.
Doktors Ērts turpināja:
— Esmu daudz eksperimentējis, kamēr izvēlējos pulkstentiņam piemērotu skanduli. Defektīvie pulkstentiņi ir kaprīzi. Taču noderēja kauls. Are! — Doktors rādīja kaut ko līdzīgu īsai, platai karotītei, kas bija izgatavota no pelēcīgi balta materiāla. — To es pats izgriezu no buļļa ciskas kaula… Klausieties!
Tik vieglītem, ka to nemaz nevarēja gaidīt, redzot doktora resnos pirkstus, viņš taustīja pulkstentiņa virsmu, pūlēdamies atrast vietu, pie kuras piesitot rastos pati maigākā skaņa. Pēc tam viņš pagrieza pulkstentiņu, piesardzīgi turēdams to aiz stieples divos pirkstos. Pārējos pirkstus palaida vaļā un viegli uzsita pa pulkstentiņu ar kaula karotītes plato galu.
Šķita, kaut kur tālu ieskanas miljoniem arfu. Skaņas auga, pieklusa un atgriezās atkal. Likās — tās rodas no nekā. Tās skanēja klausītāja apziņā ar nekad neizjustu saldmi, kurai piemita gan skumjas, gan biklums.
Skaņas lēnām apdzisa, taču zinātnieks un viņa ciemiņš vēl ilgi klusēja.
Doktors Ērts ievaicājās:
— Tīri labi?
Viegli piegrūdis ar pirkstu pulkstentiņam, viņš to iešūpoja.
Deivenports satraukti paskatījās uz doktoru.
— Uzmanīgāk! Nesasitiet!
Labu pulkstentiņu trauslums jau sen bija kļuvis par parunu.
Doktors Ērts teica:
— Ģeologi apgalvo, ka pulkstentiņi esot tikai dobi pu- meka gabaliņi, kuri sacietējuši zem liela spiediena un kuros brīvi ripojot sīki akmentiņi. Tā viņi apgalvo. Taču, ja ar to viss ir jau pateikts, kāpēc mēs nespējam pagatavot pulkstentiņus mākslīgi? Arī šis pulkstentiņš salīdzinājumā ar tādu, kam nav nekāda defekta, skan kā mutes harmonika.
— Jums taisnība, — Deivenports piekrita, — un jāšaubās, vai viis Zemes ir kaut desmit laimīgo, kam pieder nevainojamas formas pulkstentiņi. Simtiem bagātnieku, muzeju un iestāžu labprāt maksātu par dziedošu pulkstentiņu jebkuru summu, nemaz netaujādami, kā tas iegūts. Un daudzu pulkstentiņu dēļ var pat izdarīt slepkavību!
Ekstraterologs pagriezās pret Deivenportu un ar tuklo rādītāja pirkstu sakārtoja brilles uz pogai līdzīgā deguna.
— Neesmu aizmirsis par slepkavību, kuras dēļ esat ieradies. Lūdzu, turpiniet!
— Viss ir pasakāms pāris vārdos. Es zinu, kurš ir slepkava.
Viņi atgriezās bibliotēkā, un, atkal atlaidies atzveltnes
krēslā, doktors Ērts salika rokas uz prāvā vēdera un pēc tam jautāja:
— Patiešām? Inspektor, bet kas tad jums liedz rīkoties tālāk?
— Doktor Ert, zināt un pierādīt nav viens un tas pats. Diemžēl viņam nav alibi.
— Jūs laikam gribējāt sacīt — «Diemžēl viņam ir alibi»?
— Es gribēju sacīt to, ko esmu pateicis. Ja viņam būtu alibi, es prastu pierādīt, ka tas ir viltots alibi, jo tas patiešām būtu viltots. Ja viņš uzdotu lieciniekus, kas ar mieru liecināt, ka nozieguma izdarīšanas brīdī redzējuši viņu uz Zemes, lieciniekus varētu pieķert melos. Ja viņš uzrādītu dokumentus, varētu konstatēt, ka tie ir viltoti vai izdarīta kāda cita blēdība. Diemžēl noziedznieks ne ar ko līdzīgu neargumentē.
— Ar ko tad viņš argumentē?
Inspektors Deivenports sīki jo sīki pastāstīja par Peitona īpašumu Kolorādo štatā un beigās teica:
— Peitons vienmēr tur pavada augusta mēnesi pilnīgā vientulībā. Pat ZIB bija spiests to apstiprināt. Arī zvērinātiem piesēdētājiem, ja mēs nespēsim pārliecinoši pierādīt,, ka Peitons bijis uz Mēness, būs jāsecina, ka viņš arī šo augustu dzīvojis savā īpašumā.
— Kāpēc domājat, ka viņš patiešām bijis uz Mēness? Varbūt viņš nemaz nav vainīgs.
— Ir vainīgs! — Deivenports gandrīz kliedza. — Jau piecpadsmit gadu velti pūlos savākt pret Peitonu pietiekamus pierādījumus. Tagad Peitona noziegumus es saožu jau pa gabalu. Apgalvoju, ka uz visas Zemes vienīgi Peitons ir tik liels nekauņa, ka uzdrošināsies pārdot nelegāli iegūtus pulkstentiņus — un turklāt viņš zina visus varbūtējos pircējus. Jāpiebilst — esam informēti, ka Peitons ir ļoti labs kosmosa kuģu vadītājs. Ir zināms, ka viņam bijusi kaut kāda veika- lošanās ar noslepkavoto, lai gan pēdējos mēnešos viņi nav tikušies. Diemžēl tie vēl nav nekādi pierādījumi.
Doktors Ērts jautāja:
— Vai nebūtu vienkāršāk izmantot psihoskopešanu, tagad jau tā atļauta ar likumu.
Deivenports sadrūma, un rēta viņa vaigā nobālēja.
— Vai tad jūs nezināt Konska-Hiakavas likumu, doktor Ert?
— Nezinu.
— Manuprāt, šis likums nav zināms nevienam. Valsts deklarējusi, ka cilvēka garīgā pasaule ir neaizskarama. Lieliski, bet kas no tā izriet? Psihoskopētajam cilvēkam ir tiesības uz kompensāciju, kādu vien viņš var izkaulēt no tiesas. Nesen kāds bankas kasieris saņēma divdesmit piecus tūkstošus dolāru kā kompensāciju par psihoskopisku pārbaudi sakarā ar nepamatotu apvainojumu par izšķērdēšanu. Netiešie pierādījumi, kas it kā lika domāt par izšķērdēšanu, īstenībā bija saistīti ar kādu mīlas dēku. Kasieris iesniedza prasību, minēdams, ka viņš atlaists no darba, bijis spiests ļoti piesargāties, jo pieviltais vīrs draudējis viņam ar izrēķināšanos, un beidzot kasieris padarīts arī par izsmiekla objektu, jo kādas avīzes reportieris uzzinājis un publicējis faktus, kas atklāti tiesas izdarītajā psihoskopiskajā pārbaudē.
— Man šķiet, ka šis kasieris prasību iesniedzis pilnīgi pamatoti!
— Protams. Tā jau ir tā nelaime. Turklāt jāiegaumē vēl viens likuma pants: cilvēku, kas reiz psihoskopiski pārbaudīts vienalga kāda iemesla dēļ, nevar psihoskopiski pārbaudīt otrreiz. Nevar divas reizes pakļaut briesmām cilvēka psihi, — tā ir teikts likumā.
— Tas nav nekāds ērtais likums.
— Gluži manas domas. Psihoskopēšanu pieļāva ar likumu pirms diviem gadiem, un tagad visi zagļi un afēristi cenšas, lai viņus psihoskopē kāttas sīkas kabatu zādzības dēļ, un pēc tam šie kriminālisti varēs mierīgi pievērsties lielākiem noziegumiem. Un tāpēc mūsu Galvenā pārvalde atļaus psihoskopē t Peitonu tikai tad, ja pret viņu savākšu svarīgus pierādījumus. Nav obligāti, lai pierādījumi būtu svarīgi no likuma viedokļa — vajadzīgs, lai tiem noticētu vienīgi mana priekšniecība. Doktor Ert, pats nejaukākais ir tas, ka nevaram iesniegt tiesā apsūdzību, iekams nav izdarīta psihoskopiskā pārbaude. Slepkavība ir pārāk liels noziegums, un, ja apsūdzētais nebūs psihoskopēts, pat visstulbākie zvērinātie piesēdētāji uzskatīs, ka apsūdzības uzturētāju pozīcijas nav nekādas drošās.
— Tātad kas jums vajadzīgs no manis?
— Pierādījums, ka Peitons augustā bijis uz Mēness. Un šis pierādījums man vajadzīgs tūlīt. Peitons apcietināts uz aizdomu pamata, un es viņu nevaru ilgi turēt ieslodzījumā. Ja kāds uzzinās par šo slepkavību, visa pasaules prese eksplodēs kā asteroīds, kas iedrāzies Jupitera atmosfērā. Pirmā slepkavība uz Mēness — tas taču ir sensacionāls noziegums.
— Kad.tieši izdarīts tas noziegums? — Ērta balss pēkšņi kļuva lietišķa.
— Divdesmit septītajā augustā.
— KacJ jūs apcietinājāt Peitonu?
— Vakar, trīsdesmitajā augustā.
— Tātad, ja Peitons ir slepkava, viņa rīcībā vajadzēja būt pietiekami daudz laika, lai atgrieztos uz Zemes.
— Laika viņam bija ļoti maz, — Deivenports saknieba lūpas. — Ja es nebūtu aizkavējies vienu dienu, ja izrādītos, ka viņa mājā neviena nav…
— Pēc jūsu domām, cik ilgi viņi, slepkava un noslepkavotais, bijuši uz Mēness?
— Spriežot pēc pēdu daudzuma — vairākas dienas. Vismaz nedēļu.
— Vai kuģis, ar kuru viņi lidojuši, atrasts?
— Nē, un diez vai to atradīs. Pirms kādām desmit stundām Denveras universitātes observatorija ziņoja, ka palielinājies radioaktīvais fons, kas radies aizvakar pulksten sešos vakarā un bijis konstatējams vairākas stundas. Doktor Ert, nav nemaz grūti nostādīt kuģa aparatūru tā, lai tas uzlidotu gaisā bez apkalpes un eksplodētu apmēram piecdesmit jūdzes no Zemes tāpēc, ka mikroreaktoros noticis īssavienojums,
— Būdams Peitona vietā, — doktors Ērts domīgi sacīja,
— es kuģī nogalinātu līdzbraucēju un uzspridzinātu kosmosa kuģi kopā ar visu līķi.
— Jūs Peitonu nepazīstat, — Deivenports drūmi atbildēja.
— Viņš tīksminās ar to, ka likums neko nespēj viņam padarīt. Tā viņam ir liela bauda. Uz Mēness atstātais līķis ir pret mums vērsts izaicinājums.
— Ak tā! — Ērts noglauda ar plaukstu sev vēderu un piebilda: — Varbūt man tas izdosies.
— Pierādīt, ka Peitons bijis uz Mēness?
— Izveidot savu spriedumu par to.
— Jau tagad?
— Jo drīzāk, jo labāk. Protams, ja es vispirms varētu patērzēt ar misteru Peitonu.
— To es nokārtošu. Mani gaida reaktīvā antigravitacijas lidmašīna. Pēc divdesmit minūtēm mēs būsim Vašingtonā.
Ekstraterologa apaļajā ģīmī ieplaiksnījās ļoti liels apmulsums. Viņš pielēca kājās un aizskrēja uz savas mantām pieblīvētās istabas vistumšāko kaktu, tālāk nost no policijas aģenta.
— Tikai ne to!
— Kāpēc ne, doktor Ert?
— Ar reaktīvo lidmašīnu es nelidošu. Es tām neuzticos.
Deivenports pavisam apstulbis blenza uz doktoru Ērtu un
stostīdamies murmināja:
— Bet ar viensliežu dzelzceļu?
— Neuzticos nevienam satiksmes līdzeklim, — doktors Ērts atcirta. — Es uz tiem nepaļaujos. Tikai kāj'ām. Kājām — lūdzu.
Bet tūlīt viņš sarosījās.
— Vai jus nevaretu atvest, misteru Peitonu uz musu pilsētu, kaut kur šeit tuvumā? Piemēram, municipalitātes ēkā? Līdz municipalitātei aiziet man nebūtu grūti.
Deivenports apmulsis pārlaida skatienu pār istabu. Visapkārt bezgala daudz grāmatu, kas vēstī par gaismas gadiem. Pa atvērtajām durvīm blakus zālē redzami tālo pasauļu suvenīri. Deivenports paskatījās uz doktoru Ērtu, kas bija nobālējis, jau iedomājoties vien par reaktīvo lidmašīnu, un paraustīja plecus.
— Atvedīšu Peitonu šurp. Šinī pašā istabā. Vai. esat ar mieru?
Doktors Ērts atviegloti nopūtās.
— Ļoti labprāt.
— Doktor Ert, ceru, ka jums viss izdosies.
— Darīšu visu, ko spēšu, mister Deivenport.
Lūiss Peitons šķebinādamies pārlaida acis pār istabu un ar nievīgu skatienu pavērās uz resnīti, kas mīlīgi viņam māja ar galvu. Peitons pašķielēja uz piedāvāto krēslu un pirms apsēšanās notrausa no tā putekļus. Deivenports apsēdās blakus, pabīdīdams pa tvērienam blastera maksti.
Resnītis smaidīdams apsēdās un sāka glaudīt apaļīgo vēderiņu, it kā nule būtu ļoti garšīgi paēdis un vēlētos, lai par to uzzina visa pasaule.
— Labvakar, mister Peiton, — viņš sacīja. — Esmu doktors Vendels Ērts, ekstraterologs.
Peitons atkal paskatījās uz viņu.
— Kas jums no manis vajadzīgs?
— Gribu zināt, vai augustā esat bijis uz Mēness.
— Neesmu.
— Taču neviens cilvēks nav jūs redzējis uz Zemes laikā starp pirmo un trīsdesmito augustu.
— Augusta mēnesi pavadīju vientulībā, kā jau parasti. Šajā mēnesī mani neviens neredz. Pajautājiet kaut vai viņam.
Peitons pamāja ar galvu uz Deivenportu.
Doktors Ērts pasmīnēja.
— Kaut mums būtu kāds objektīvs kritērijs! Ja starp Mēnesi un Zemi eksistētu kādas fiziskas atšķirības! Piemēram, mēs izdarītu no jūsu matiem noņemto putekļu analīzi un sacītu: «Ahā, Mēness ieži.» Diemžēl tas nav iespējams. Mēness ieži ne ar ko neatšķiras no Zemes iežiem. Un, ja tie arī atšķirtos, uz jūsu matiem mēs tomēr neatrastu ne puteklīša- — vienīgais izņēmums, ja jūs uz Mēness virsmas būtu izgājis bez skafandra, — bet tas nav visai ticami.
Peitons klausījās doktorā joprojām pilnīgi vienaldzīgi.
Doktors Ērts turpināja runāt, labsirdīgi smaidīdams un ik bridi bakstīdams ar pirkstiem brilles, kas lāgā neturējās uz viņa mazā deguntiņa.
— Cilvēks kosmosā vai uz Mēness elpo Zemes gaisu, ēd Zemes uzturu. Tiklab kuģī, kā ari skafandrā viņš dzīvo Zemes apstākļos. Mēs meklējam cilvēku, kas divas dienas lidojis uz Mēnesi, pavadījis uz Mēness vismaz nedēļu un vēl divas dienas lidojis, kamēr atgriezies uz Zemes. Visu šo laiku viņš mitis Zemes apstākļos, un tas ļoti sarežģī mūsu uzdevumu.
— Man šķiet, — Peitons teica, — jūs savu uzdevumu padarītu vieglāk atrisināmu, ja mani atbrīvotu un sāktu meklēt īsto slepkavu.
— Tas nav izslēgts, — sacīja doktors Ērts. — Vai kādreiz esat redzējis ko līdzīgu?
Doktors pagrābstījās ar tuklo roku pa grīdu blakus krēslam un pacēla no zemes pelēku, blāvi vizošu bumbiņu.
Peitons pasmaidīja.
— Es teiktu, ka tas ir dziedošais pulkstentiņš.
— Jā, tas ir dziedošais pulkstentiņš. Slepkavība ir izda-
rīta dziedošo pulkstentiņu dēļ… Kā jums patīk šis eksemplārs?
— Manuprāt, tam ir liels defekts.
— Aplūkojiet pulkstentiņu vērīgāk, — doktors Ērts sacīja un pēkšņi pasvieda pulkstentiņu Peitonam, kas sēdēja divus metrus atstatu.
Deivenports iekliedzās un gandrīz pielēca no krēsla. Pei- tons ar piepūli ātri pacēla rokas un vēl paspēja satvert pulkstentiņu.
— Idiots! Kas tad svaidās ar pulkstentiņiem, — Peitons sacīja.
— Jūs laikam izturaties pret dziedošajiem pulkstentiņiem ar godbijību?
— Ar pārāk lielu godbijību, un negribu tos sasist. Un tas vismaz nav noziegums.
Peitons lēnītēm noglauda pulkstentiņu, pacēla to pie auss
un viegli sakratīja, ieklausīdamies, kā maigi džinkst lunolīta drumslas —mazi pumeka gabaliņi, kas tukšajā telpā saskārās.
Pēc tam, pacēlis pulkstentiņu aiz tanī iestrādātās stieples, viņš ar drošu un pierastu kustību pārvilka īkšķa nagu pār apaļo virsmu. Pulkstentiņš iedziedājās. Skaņa bija maiga, atgādināja flautas balsi, — trīsuļodama tā lēni apklusa un uzvēdīja atmiņā vasaras krēslas ainavas.
Dažas sekundes visi trīs klausījās kā apburti.
Pēc tam doktors Ērts sacīja:
— Mister Peiton, sviediet pulkstentiņu man! Tūlīt!
Doktors pavēloši izstiepa roku.
Lūiss Peitons gluži kā apmāts svieda pulkstentiņu. Tas lidoja pa stāvu līkni un, nesasniedzis doktora Ērta izstiepto roku, ar skumīgu, drebošu vaidu sašķīda uz grīdas sīkās drumslās.
Deivenports un Peitons, vienas domas pārņemti, klusēdami raudzījās uz pelēkajām lauskām un lāgā nesadzirdēja, ka doktors Ērts mierīgi saka:
— Kad atradīs slēptuvi, kur noziedznieks noglabājis neno- slīpētos pulkstentiņus, es vēlētos saņemt kā honorāru un kā kompensāciju par sasisto pulkstentiņu vienu ļoti labu un pareizi noslīpētu eksemplāru.
— Kā honorāru? Par ko? — Deivenports dusmīgi vaicāja.
— Tagad taču viss ir skaidrs. Lai gan pirms brīža savā mazajā runā es to neminēju, bet vienu Zemes īpatnību kosmosa ceļotājs sev līdzi paņemt nevar… Es te runāju par Zemes pievilkšanas spēku. Misters Peitons ļoti neveikli svieda tik dārgu priekšmetu, un tas pierāda, ka viņa muskuļi pēc ceļojuma vēl nav pielāgojušies Zemes gravitācijai. Mister Dei- venport, kā speciālists es apgalvoju: apcietinātais vēl nesen ir atradies ārpus Zemes. Viņš bijis vai nu kosmosa telpā, vai uz kādas planētas, kas daudz mazāka par Zemi, piemēram, uz Mēness.
Deivenports triumfēdams pielēca kājās.
— Doktor Ert, esiet tik laipns, dodiet man rakstveidā savu secinājumu, •— viņš teica, uzlikdams roku uz blastera spala, — ar to pietiks, lai dabūtu sankciju Peitona psihoskopēšanai.
Lūiss Peitons nemaz nedomāja pretoties. No piedzīvotā pilnīgi apdullis, viņš atskārta tikai vienu: testamentā tagad būs jāpiebilst, ka viņa apžilbinošās gaitas beigušās ar pilnīgu sagrāvi.
