451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

   Dedzināt — tā bija bauda.
   Tā bija visīstākā bauda — redzēt, kā uguns visu pārņem un aprij, kā padara melnu un iznīcina. Milzīgais pitons spļāva pasaulei pāri indīgu petroleju, un viņš pats ar šļūtenes uzgali rokā bija brīnumains diriģents, kurš, asinīm dobji pulsējot deniņos, izpilda uguns simfoniju, lai noslaucītu no zemes virsas vēstures skrandas un paliekas. Uzlicis dedzinātāja ķiveri ar simbolisko skaitli 451, acīm degot ar oranžu liesmu, domās jau redzēdams, kas tūlīt notiks, viņš nospieda aizdedzinātāja slēdzi, un acumirklī māju aprija liesmas, iemetot vakara debesīs sārtu, dzeltenu un melnu atblāzmu. Viņš brida pa ogļu jāņtārpiņu spietu. Vairāk par visu viņš tobrīd vēlējās izspēlēt vecuveco bērnu dienu joku — iegrūst ugunī cukurgailīti, kamēr grāmatas, sizdamas spārnus kā baloži, mira uz lieveņa un mājas priekšā, kamēr tās dzirkšu vērpetēm cēlās gaisā un izzuda sodrējainajā vējā.
   Pēkšņi Montegs atsprāga atpakaļ, skaudri saviebdams seju, kā jau cilvēks, kurš apdedzinājies.
   Taču viņš, uguns dievs, skaidri zināja, ka, atgriezies dedzinātāju depo, spogulī atkal varēs pamirkšķināt savai apsvilušajai sejai. Bet vēlāk, tumsā, laizdamies miegā, viņš vēl arvien sajutīs tajā stingo, smaidam līdzīgo grimasi. Cik vien viņš spēja atcerēties, tā viņa sejā nenozuda.
   Montegs rūpīgi nospodrināja un pakāra savu spīdīgi melno ķiveri un ugunsdrošo jaku, dušā ar baudu nomazgājās un tad, svilpodams, rokas kabatās sabāzis, devās pāri dedzinātāju depo augšējā stāva zālei un iemetās griestu lūkā. Pašā pēdējā brīdī, kad šķita, tūliņ pat notiks nelaime, viņš izrāva rokas no kabatām, satvēra zeltīto kārti un, tai čīkstot, nobremzēja mirkli pirms tam, kad kājas skāra pirmā stāva cementa grīdu.
   Izgājis ārā uz naksnīgās ielas, viņš devās uz metro, kur pneimatiskais vilciens, klusi, bez skaņas slīdot pa pazemes tuneļa cauruli, aizrāva viņu līdz priekšpilsētai un līdz ar spēcīgu silta gaisa šalti izgrūda uz krēmkrāsas eskalatora.
   Svilpodams viņš brauca augšup, pretim nakts klusumam. Pēc tam, neko īpašu nedomādams, devās uz tuvāko pagriezienu. Bet tad pēkšņi palēnināja soli, it kā spējš pretvējš būtu iebrāzies sejā, it kā viņu kāds būtu saucis vārdā.
   Jau vairākas naktis pie šī pagrieziena, no kura ietve zvaigžņu gaismā veda uz viņa māju, Montegu pārņēma dīvaina sajūta. Viņam šķita, ka mirkli pirms tam, kad viņš sasniedza ielas stūri, pie tā kāds būtu stāvējis. Gaisā juta sasprindzinātu klusumu, it kā te kāds būtu klusi gaidījis, bet, tiklīdz viņš bija klāt, kļuvis par ēnu un izlaidis viņu sev cauri. Varbūt viņš sajuta vieglu aromātu, varbūt grādus desmit augstāku temperatūru tai vietā, kur stāvēja neredzamais, izstarodams ķermeņa siltumu. Tas bija kaut kas neizprotams. Ik nakti, ceļā uz māju nogriezdamies gar šo ielas stūri, viņš neredzēja neko citu kā vienīgi tukšo, balto, līkumoto ietvi. Reiz gan viņš pamanīja kādu ēnu, bet, pirms paguva ieskatīties, tā jau aiz- trauca pāri mauriņam.
   Bet šoreiz pirms pagrieziena viņš tā palēnināja soli, ka gandrīz apstājās. Domās jau atrazdamies aiz stūra, viņš dzirdēja klusu čukstu. Vai varbūt tā bija cilvēka elpa? Vai tik tikko manāma gaisa vibrācija, kas radās, kādam tur stāvot un gaidot?
   Viņš nogriezās gar stūri.
   Pa mēness gaismas pielieto ietvi vējš tā dzenāja rudens lapas, ka pretim nākošā meitene, kājām viegli skardama zemi, tām it kā lidoja līdzi. Mazliet pieliektu galvu viņa vēroja, kā kurpju purngali skar lapu virpuļus. Viņai bija šaura, pienbalta seja, kas vērās pasaulē alkainā izziņas tieksmē. Viņas skatiens pauda tādu kā izbrīnu, un tumšās acis tik vērīgi raudzījās apkārt, ka tām nekas nepaslīdēja garām. Viņai bija baltas, viegli čaukstošas drānas. Montegam gandrīz vai šķita, ka viņš dzirdētu viņas soļu ritmā šūpoto roku kustību un tās ausij neuztveramās trīsas, kas pārslīdēja gaišajai sejai, kad viņa, paceļot acis, ieraudzīja sev priekšā ietves vidū stāvošu vīrieti.
   No kokiem, kas šalkoja viņiem virs galvām, čabēdams lija sauss lapu lietus. Meitene bija tik pārsteigta, ka šķita — tūliņ pat atrausies atpakaļ, taču viņa palika stāvam un cieši raudzījās Montegā, un viņas tumšās acis tā iemirdzējās, it kā viņš būtu pateicis viņai kaut ko neizsakāmi skaistu. Bet viņš zināja, ka bija izteicis tikai visparastāko «helou». Redzot, ka meitene kā hipnotizēta raugās salamandrā uz viņa piedurknes un diskā ar feniksu uz viņa krūtīm, Mon- tegs ierunājās:
   —   Jūs laikam esat mūsu jaunā kaimiņiene?
   —        Bet jūs, kā redzams … — meitene pacēla acis no viņa profesijas emblēmas, — …dedzinātājs. — Viņas balss pamira.
   —   Cik dīvaini jūs to pateicāt.
   —        To es … to es varētu uzminēt aizvērtām acīm, — viņa klusi sacīja.
   —   Pēc petrolejas smakas, vai? — viņš smējās.
   — Mana sieva vienmēr par to žēlojas. Berz, cik gribi, tikpat nevar nomazgāt.
   —   Nē, to nevar nomazgāt, — viņa bijīgi teica.
   Lai gan meitene nekustējās, Montegam šķita, ka tā iet viņam apkārt, viegli parausta viņu, groza uz visām pusēm un izpurina viņa kabatas.
   —        Petrolejas smaka … — viņš atsāka, lai pārtrauktu ilgstošo klusumu, — … man tā ir tikpat kā smarža.
   —   Vai tiešām?
   —   Jā gan. Kādēļ jūs brīnāties?
   Viņa brīdi padomāja.
   —        Es nezinu, — viņa sacīja. Tad pārlaida skatienu ielai, kas veda gan uz viņas, gan Montega māju.
   — Vai jums nebūtu nekas pretim, ja es ietu atpakaļ kopā ar jums? Mani sauc Klarisa Maklelāna.
   —        Ak Klarisa. Bet mani — Gajs Montegs. Nāciet vien. Kādēļ jūs tik vēlu staigājat apkārt? Cik jums ir gadu?
   Siltajā, vējainajā mēness naktī viņi gāja pa sudrabā mirdzošo ietvi, un gaisā bija jūtama viegla aprikožu un meža zemeņu smarža, tā ka Montegs izbrīnā pavērās apkārt, līdz atskārta, ka ir maldījies, jo rudenī taču nekā tāda nav.
   Nē, nekā tāda nebija, tikai līdzās viņam soļoja meitene, kuras seja mēness gaismā mirdzēja kā sniegs, un apsvēra viņa jautājumu, cenzdamās atrast vislabāko atbildi.
   —   Esmu septiņpadsmit gadus veca un nenormāla. Mans tēvocis saka, tas vienmēr tā sakrītot. Ja kāds jautā, cik veca tu esi, viņš saka, tad atbildi, ka esi septiņpadsmit gadus veca un nenormāla. Vai nav jauki šādā naktī paklaiņot? Man patīk visu vērot un ieelpot smaržas, un reizēm līdz rītausmai klejot apkārt un noskatīties, kā uzlec saule.
   Tad atkal viņi gāja klusēdami, līdz beidzot meitene domīgi teica: — Bet zināt, es no jums it nemaz nebaidos.
   —   Kādēļ tad jums būtu jābaidās? — viņš brīnījās.
   —   Daudzi baidās no jums. Tas ir — baidās no dedzinātājiem. Bet, galu galā, jūs taču esat tāds pats cilvēks kā citi…
   Viņas acīs kā divās mirdzošās ūdens lāsēs viņš ieraudzīja savu atspulgu — mazu un tumšu, bet ļoti skaidru, pat katru sīkāko mutes rieviņu —, it kā šīs acis būtu divi brīnumaini violeti dzintari, kuros iemūžināts viņa attēls. Pret viņu pavērstā meitenes seja nu bija līdzīga trauslam, matētam kristālam, kas izstaro maigu un mūžīgu gaismu. Tā nebija skaudri spoža kā spuldzei, bet dīvaini glāstoša un mierinoša, kādu izstaro sveces liesma. Reiz, kad viņš bija vēl bērns, mājās nodzisa elektrība un māte sameklēja un uzdedza pēdējo sveci, un pa to laiku, kamēr tā dega, viņiem atklājās jauna pasaule, kas vairs nebija neaptverama, bet mājīgā lokā kļāvās viņiem apkārt, un viņi abi — māte un dēls — pilnīgi pārvērtušies šajā gaismā, klusībā vēlējās vienīgi to, lai elektrības tik drīz vēl nebūtu …
   Un tad Klarisa Maklelāna sacīja:
   —   Vai es drīkstu jums kaut ko jautāt? Cik ilgi jūs jau esat dedzinātājs?
   —   Desmit gadus. Kopš divdesmit gadu vecuma.
   —   Vai jūs kādreiz arī lasāt tās grāmatas, kuras sadedzināt?
   Viņš smējās.
   —   Tas ir pret likumu!
   —   Ak, pareizi.
   —        Mūsu darbs ir varen jauks. Pirmdien mēs, piemēram, dedzinām Milleju, trešdien — Vitmenu, piektdien — Folkneru. «Nodedzināt visu līdz pelniem un tad sadedzināt ari pelnus!» — tāda ir dedzinātāju devīze.
   Viņi gāja vēl kādu brīdi, un tad meitene ievaicājās:
   —        Vai tiesa, ka agrāk jūsu amata brāļi uguni dzēsuši, nevisdedzinājuši?
   —        Nē. Ēkas vienmēr bijušas ugunsdrošas, tur nu jūs varat man pilnīgi ticēt.
   —        Dīvaini. Bet man reiz gadījās dzirdēt, ka agrāk mājas degušas tikai aiz kļūmīgas nejaušības, un jūsu amata brāļi bijuši tie, kuri šo uguni dzēsuši.
   Montegs smējās.
   Meitene uzmeta viņam ašu skatienu.
   —   Kādēļ jūs smejaties?
   —        Nezinu. — Viņš atkal iesmējās, bet pēkšņi apklusa.
   —   Un kas tad ir?
   —        Jūs smejaties, kaut gan es nesaku neko smieklīgu, un jūs atbildat bez kavēšanās. Jūs nemaz nepadomājat, ko es jautāju.
   Montegs apstājās.
   —       Jūs nu gan esat ērmīga, — viņš teica, raugoties meitenē. — Bet vai jūs neatļaujaties par daudz?
   —        Es negribēju jūs apvainot. Tas laikam tā iznāca tādēļ, ka es pārāk cieši vēroju cilvēkus.
   —       Vai šis te jums neko neizteic? — Viņš viegli uzsita pa skaitli 451 uz savas ogļu melnās piedurknes.
   —        Izteic gan, — viņa nočukstēja, paātrinadama soli. — Sakiet, vai jūs esat vērojis, kā pa bulvāriem joņo raķešu automašīnas?
   —   Ak gribat mainīt sarunas tematu?
   —   Reizēm man šķiet, ka tie, kuri brauc automašīnās, nemaz nezina, kas ir zāle vai puķes, jo redz tās vienīgi aizzibam garām, — viņa turpināja. — Parādiet viņiem zaļu plankumu, un viņi izsauksies: «O, jā, tā ir zāle!» Sārtu plankumu? «Jā, tas ir rožu dārzs!» Balti plankumi viņiem ir mājas. Brūni plankumi — govis. Reiz mans tēvocis mēģināja braukt lēnām — ne ātrāk par četrdesmit jūdzēm stundā, un viņu tādēļ apcietināja. Divas dienas lika nosēdēt cietumā. Vai tas nav dīvaini un reizē skumji?
   —   Jūs pārāk daudz domājat, — Montegs neveikli teica.
   —   Es reti kad skatos televīzijas pārraides un neeju ne uz autosacīkstēm, ne izpriecu parkiem. Laikam tādēļ man atliek daudz laika visādām nesaprātīgām domām. Vai jūs esat uz šosejām redzējis divsimt pēdu garos reklāmas dēļus? Vai zināt, ka senāk tie esot bijuši tikai divdesmit pēdu gari? Bet automašīnas tagad joņo ar tādu ātrumu, ka reklāmu vajag pagarināt, lai to vispār pagūtu ieraudzīt.
   — To nu es tiešām nezināju! — Montegs aprauti iesmējās.
   —   Bet es zinu vēl kaut ko citu, ko jūs nezināt. Rītos uz zāles ir rasa.
   Viņš kaut kā nespēja atcerēties, vai bija zinājis to vai ne, un tas viņu pēkšņi samulsināja.
   — Un, ja paraugās debesīs, — viņa pamāja augšup, — tad var mēnesī ieraudzīt cilvēku.
   Viņš sen nebija raudzījies debesīs.
   Visu pārējo ceļa gabalu viņi nogāja klusēdami — meitene domās iegrimusi, Montegs tāds kā nomākts un sapīcis, laiku pa laikam uzmetot viņai nosodošu skatienu. Kad abi pienāca pie viņas mājas, tur visos logos mirdzēja gaisma.
   —   Kas šeit notiek? — Montegs nekad nebija redzējis māju, kura laistītos vienās ugunīs.
   —   Nekas sevišķs. Mana māmiņa, tētis un tēvocis droši vien sēž un sarunājas. Cilvēki tagad reti to dara. Vēl retāk nekā pastaigājas. Vai es jums stāstīju, ka reiz manu tēvoci arestēja arī par to, ka viņš bija gājis kājām? Mēs esam briesmīgi ērmoti.
   —   Bet ko tad īsti jūs runājat?
   To dzirdot, meitene iesmējās. — Ar labu nakti! — viņa teica un jau pagriezās uz mājas pusi. Bet tad, kā atcerēdamās kaut ko, panācās atpakaļ un izbrīna pilnām acīm ziņkāri ieskatījās viņa sejā.
   —   Vai jūs esat laimīgs? — viņa jautāja.
   —   Ko, ko? — Montegs izsaucās.
   Bet viņa jau bija aizskrējusi pa mēness gaismas pielieto taku. Aiz viņas klusi aizvērās mājas durvis.
   — Laimīgs! Kas vēl nebūs!
   Viņš pārstāja smieties.
   Nonācis pie savas mājas, viņš iebāza roku īpašā durvju spraugā. Atbildot uz viņa pieskārienu, durvis atvērās.
   «Skaidrs, ka laimīgs. Kā gan citādi? Bet kādēļ viņa tā jautāja? Vai varbūt es neesmu laimīgs?» viņš vaicāja tukšajām istabām. Gaitenī viņš pacēla skatienu augšup uz ventilācijas režģi un pēkšņi atcerējās, kas aiz tā paslēpts. Tas šķita raugāmies lejā uz viņu, un viņš aši novērsās.
   Cik dīvaina nakts, un cik dīvaina tikšanās! Neko tādu viņam nebija gadījies piedzīvot, ja nu vienīgi toreiz, pirms gada, kad viņš parkā sastapa kādu vecu vīru un viņi abi sarunājās …
   Montegs papurināja galvu. Tad paskatījās uz tukšo sienu, un uz tās iznira meitenes seja, kadu viņš to redzēja savā atmiņa, — ļoti skaista vai, pareizāk, — brīnišķīga. Tā bija līdzīga mazai pulksteņa ciparnīcai, kas cilvēkam, kurš nakts tumsā pamodies, baigo pretī un ar savu blāvi spīdošo vaigu, kas rāda stundas un minūtes, un sekundes, skaidri un pārliecinoši vēsta, ka nakts, kaut arī tā kļūst arvien melnāka, droši iet pretī jaunam saullēktam.
   — Ko tas nozīmē? — Montegs jautāja savam otrajam «es», šim stulbenim savā zemapziņā, kurš reizēm sāka gvelzt galīgas muļķības, pretēji gribai un saprātam.
   Viņš vēlreiz paraudzījās uz sienu. Viņas seja bija līdzīga arī vēl spogulim! Gluži vienkārši neticami! Diez, vai viņš pazina vēl kādu cilvēku, kurā raugoties redzētu sevi? Cilvēki drīzāk ir līdzīgi… — viņš domās meklēja salīdzinājumu, kamēr atrada, atcerēdamies savu darbu — … līdzīgi lāpām, kas liesmo, kamēr nodziest. Cik reti gan otra cilvēka sejā var saskatīt sava paša sāpes vai prieku, sava paša slēptākās, trīsošās domas.
   Cik apbrīnojami šī meitene prata iejusties otrā cilvēkā! Tā vēroja viņu tik uzmanīgi, kā aizrautīgs leļļu teātra skatītājs lelli, jau iepriekš paredzot katru viņa skropstas vēcienu, katru žestu, katru vismazāko pirksta kustību. Cik ilgi viņi bija gājuši līdzās? Trīs minūtes? Vai varbūt piecas? Bet tagad tā šķita vai vesela mūžība. Cik milzīgs bija meitenes attēls uz sienas, cik liela slaidā auguma mestā ēna! Ja viņam ieniezētos acs, viņa droši vien pamirkšķinātu. Un, ja tik tikko savilktos žokļu muskuļi, viņa nožāvātos pirms viņa.
   «Hm,» viņš klusībā prātoja, «ja labi padomā, tad gandrīz iznāk, ka viņa tik vēlu gaidīja mani uz ielas, jau iepriekš zinādama, ka nākšu …»
   Montegs atvēra guļamistabas durvis. Šķita, ka viņš ieietu saltā marmora kapličā. Visapkārt necaurredzama tumsa, ne jausmas no sudrabā
   mirdzošas pasaules, logi cieši aizdarīti, un istaba līdzīga kapam, kurā nespēj iekļūt neviens lielās pilsētas troksnis. Taču istaba nebija tukša.
   Viņš ieklausījās.
   Bija dzirdama tāda kā oda sīkšana, elektroniskās lapsenes dūkšana tās siltajā, sārtajā ligzdiņā. Mūzika bija gandrīz tik skaļa, ka varēja saklausīt melodiju.
   Viņš juta, ka viņa smaids nozūd, sarūk un izkūst kā stearīns, nodziest kā fantastiska pārāk ilgi degusi svece. Tumsa. Nē, viņš nebija laimīgs. Viņš nepavisam nebija laimīgs! To viņš saprata. Un tā sev arī pateica. Viņš tikai nēsāja laimes masku, bet meitene, aizskrienot pāri mauriņam, bija to paņēmusi sev līdz, un viņš nevarēja klaudzināt pie viņas durvīm un lūgt, lai viņa dod masku atpakaļ.
   Pat neiededzis gaismu, viņš jau zināja, kāda izskatījās šī istaba. Viņa sieva — auksta, bez apsega — izstiepusies guļ gultā kā akmens tēls uz sarkofāga, un viņas stingās acis ir piekaltas griestiem ar neredzamām tērauda stīgām. Un viņas ausīs iebāztas «Gliemežnīcas» — mazās radiokapsulas —, un elektroniskais skaņu okeāns, kurā mijas balsis un mūzika, apskalo viņas nomodā esošās smadzenes. Istaba tiešām bija tukša. Ik nakti skaņu okeāns atplūda šurp un bangainiem viļņiem šūpoja vaļējām acīm guļošo Mildredu pretim nākamai dienai. Jau divus gadus nebija tādas nakts, kad viņa nebūtu aizpeldējusi, atkal un atkal labprātīgi ienirdama šai skaņu jūrā.
   Lai gan istabā bija vēss, Montegs juta, ka viņam trūkst elpas. Tomēr aizkarus viņš neatvilka un balkona durvis neatvēra, jo negribēja ielaist istabā mēness gaismu. Aiz gaisa trūkuma slāpdams vai nost, viņš tumsā taustīja ceļu uz savu vientuļo, tukšo un tādēļ auksto gultu.
   Mirkli pirms tam, kad viņa kāja atsitās pret kādu zemē guļošu priekšmetu, viņš jau zināja, ka tas tā
   notiks. Kaut ko līdzīgu viņš bija izjutis arī pirmīt uz ielas stūra, kad gandrīz uzskrēja virsū meitenei. Viņa kāja, radot gaisa vibrāciju, uztvēra atpakaļ signālu un tūliņ atsitās pret kādu priekšmetu. Tas dobji noskanēja un aizripoja.
   Viņš satrūcies palika stāvam un ieklausījās, kā elpo tā, kura gulēja melnajā istabas tumsā. Viņas elpa, kurā tik tikko bija manāma dzīvība, šķita tik gurda un vāra, ka no tās, liekas, nenotrīsētu ne mazākā lapiņa, ne matiņš, ne pūciņa.
   Uguni viņš vēl arvien neuzdedza. Viņš izvilka šķiltavas, sataustīja uz sudraba diska iegravēto salamandru un nospieda sviriņu …
   Mazās šķiltavu liesmiņas gaismā viņam pretim raudzījās divi blāvi dzidras upītes dibenā guļoši mēness akmeņi, kuriem pāri tecēja dzīves straume, tos nepavisam neskardama.
   — Mildred!
   Viņas seja bija ka ar sniegu klāta sala, kas nejūt ne lietus lāses, ne pāri slīdošo mākoņu ēnas. Tikai stingums un bezjutība … Un radio lapseņu dūkšana viņas ausīs, un stiklainais skatiens, un vājā elpa — uz iekšu, uz āru, uz iekšu, uz āru. Un viņai, kā redzams, bija gluži vienalga, ka tā var izdzist pavisam.
   Tas, kam viņš tumsā bija uzgrūdies virsū, nu blāvi mirgoja pie viņas gultas. Mazais stikla flakoniņš, kurā vēl šorīt bija trīsdesmit tabletes, tukšs un bez vāciņa gulēja zemē un spīguļoja šķiltavu gaismā.
   Pēkšņi debesis nodārdēja. Atskanēja tik griezīgs troksnis, it kā divas milzīgas rokas plēstu desmittūk- stoš jūdžu garu melnu linu audumu. Šis grāviens pāršķēla Montega krūtis. Pāri mājai ar apdullinošu dārdoņu drāzās raķešu bumbvedēji — cits pēc cita, bez mitas, bez apstājas, vēl viens un vēl viens, un vēl viens, un vēl viens, seši, deviņi, divpadsmit — atkal un atkal Montegs atvēra muti, lai nepārplīst bungādiņas. Māja drebēja. Šķiltavas nodzisa. Mēness akmeņi izgaisa. Viņa roka tvēra pēc tālruņa klausules.
   Bumbvedēji aizlidoja. Viņš juta, ka lupas trīc pret klausules malu.
   — Ātrās palīdzības slimnīcu!
   Tas bija šausmu pārņemta cilvēka čuksts.
   Viņam šķita, ka no melno bumbvedēju rēkoņas zvaigznes ir sabirušas putekļos, kas rīt klās zemi kā dīvains sniegs.
   Ar šo muļķīgo domu, kas neatstājās, viņš drebēdams ilgi stāvēja tumsā, mēmi kustinot lūpas.
   Viņiem līdzi bija šis aparāts. Pareizāk sakot — aparāti bija divi. Viens ielīda vēderā kā melna kobra pamestas akas dibenā pēc saglumējuša ūdens un sasmakušas pagātnes. Tas, lēni burbuļodams, sūca zaļo žurgu. Vai tas gribēja izsūkt tumsu? Vai visu gadu gadiem krājušos indi? Tas dzēra klusi, bez skaņas, tikai reizumis aizrijoties vai kaut kā dīvaini iešmakstinoties, kā cenzdamies kaut ko uztaustīt. Šim aparātam bija Acs. Tā operators, pilnīgi vienaldzīgs tips, uzlicis īpašu optisko ķiveri, varēja ielūkoties izsūknējamā cilvēka dvēselē. Ko Acs tur saskatīja? To viņš neteica. Viņš to redzēja un reizē neredzēja. Viņam visa šī procedūra bija tikai tāda kā grāvja rakšana un gultā guļošā sieviete nekas cits kā ciets marmora slānis, kam viņi uzdūrušies. Jārok tālāk, jāgrūž urbis dziļāk, jāizsūc tukšums, ja vien drebošā sūcējčūska to vispār varēja izsūkt. Operators stāvēja līdzās un smēķēja.
   Strādāja arī otrs aparāts, kuru vadīja tikpat vienaldzīgs tips sarkanbrūnā, nenotraipāmā kombinezonā. Tas sūknēja laukā asinis un ievadīja to vietā jaunas.
   — Viss, kas iekšā, jādabū ārā, — pirmais operators
   teica, stāvot pie gulošās sievietes gultas. — Nav vērts noņemties tikai ar kuņģi, ja neiztīra arī asinis. Ja atstāj šo draņķi asinīs, tās kā ar āmuru vālē par smadzenēm savi pāris tūkstoši reižu — un gatavs, smadzeņu pods vairs nestrādā.
   —   Apklustiet! — Montegs izsaucās.
   —   Es tikai tāpat vien gribēju paskaidrot, — operators teica.
   — Vai esat beiguši? — Montegs noprasīja.
   Abi vīri salika aparātus kastē.
   —   Jā, esam beiguši. Montega dusmas viņi laida gar ausīm. Abi stāvēja un smēķēja cigaretes, tā ka dūmu mutuļi griezās vien, līzdami pašiem acīs un degunā, bet viņi, kā liekas, to nemanīja.
   —   Piecdesmit dolāru, — otrais operators teica.
   —   Kādēļ jūs nesakāt, vai viņa būs vesela?
   —   Skaidrs, ka būs. Uz galvošanu! Šis draņķis nu ir mūsu čemodānā, tā ka viņai nekas vairs nedraud. Kā jau teicu — ja izpumpē visu veco un ielaiž jaunu, viss atkal ir pilnīgā kārtībā.
   —   Bet jūs nemaz neesat ārsti! Kādēļ netika atsūtīts ārsts?
   —   Ārsts? Ha! — Cigarete salēcās operatora zobos. — Katru nakti mums ir pa desmit izsaukumu. Pirms pāris gadiem, kad sākās šī jezga, mēs saņēmām īpašu sūcējaparātu. Uzlabotu. Ar optisko linzu. Ārsts šādās reizēs nav vajadzīgs. Vajadzīgi tikai divi tehniķi, un pusstundas laikā viss atkal ir kārtībā. Bet nu mums jālaižas. — Viņi devās uz durvīm. — Pa radio nupat saņēmām jaunu izsaukumu. Desmit kvartālus tālāk. Tur vēl kāds sarijies miega zāles. Ja vēl kādreiz varam būt noderīgi, tad tikai piegrieziet. Viņai tagad vajadzīgs miers. Alēs iegrūdām viņai šo to uzmundrinošu. Kad pamodīsies, būs izsalkusi. Nu tad, uz redzīti!
   Un abi vTri ar cigaretēm cieši sakniebtajās mutēs, vīri ar dzedro odzes skatienu paņēma savus aparātus, šļūteni un čemodānu ar melanholijas šķidrumu un biezajām, tumšajām bezvārda duļķēm un aizgāja.
   Montegs smagi atslīga krēslā un raudzījās guļošajā sievietē. Viņas acis nu bija mierīgi aizvērtas, un, pielicis viņas vaigam roku, viņš uz tās sajuta siltu elpu.
   — Mildred, — viņš beidzot izteica.
   «Mūsu ir pārāk daudz,» viņš domāja. «Mūsu skaits sniedzas miljardos, un tas ir pārāk daudz. Mēs cits citu nepazīstam. Atnāk svešinieki un izvaro tevi. Atnāk svešinieki un izrauj tev sirdi. Atnāk svešinieki un izsūc tev asinis. Ak dievs, kas īsti tie bija par vīriem? Savu mūžu tos nebiju redzējis!»
   Pagāja pusstunda.
   Šīs sievietes dzīslās nu tecēja svešas asinis, un tās bija viņu pārvērtušas. Viņas lūpas un vaigi bija sārti un svaigi, un seja mierīga, atmaigusi. Viņā nu ritēja jaunas asinis. Ja varētu viņai iedot arī jaunas smadzenes un jaunu atmiņu. Ja varētu nodot tīrītavā viņas dvēseli, izpurināt tai visas kabatas, iztvaicēt, iztīrīt, izgludināt un no rīta atnest to atpakaļ. Ja tikai varētu …
   Viņš piecēlās un atbīdīja aizkarus un plaši atvēra logus, lai ielaistu istabā nakts gaisu. Pulkstenis bija divi pēc pusnakts. Vai tiešām bija pagājusi tikai stunda, kopš viņš uz ielas sastapa Klarisu Maklelānu un, ienācis tumšajā istabā, ar kāju uzgrūdās stikla flakoniņam? Tikai stunda, bet kā pasaule pārvērtusies, kļuvusi auksta un bezkrāsaina.
   Pār mēness gaismas pielieto mauriņu atplūda smiekli no kaimiņu mājas, kur dzīvoja Klarisa ar tēvu, māti un mūždien smaidošo tēvoci, šie smiekli bija sirsnīgi, nepiespiesti, bez vismazākās mākslotības un nāca no mājas, kas vēlajā nakts stundā laistījās gaismā, kamēr citas vientuļi grima tumsā. Montegs dzirdēja, ka šie cilvēki runā, runā, runā un runā, auzdami maģisko vārdu rakstu.
   Pa stikla durvīm viņš izgāja ārā un, pat neattapdams, ko dara, devās pāri mauriņam uz blakus māju. Viņš apstājās ēnā pie sienas, aiz kuras skanēja cilvēku balsis, un gandrīz vai grasījās pieklauvēt un klusi palūgt: «Ielaidiet mani. Es netraucēšu. Es tikai gribu paklausīties, par ko jūs runājat.»
   Taču Montegs to neizdarīja, tikai stāvēja drebinādamies, ar ledus maskai līdzīgu seju, un klausījās vīrieša (laikam tēvoča?) balsī, kas mierīgi turpināja:
   —   Galu galā mēs dzīvojam laikmetā, kad cilvēks vispār nav nekā vērts. Cilvēks ir tikai papīra salvete, kuru piešņauc, saburza, aizmet, paņem citu, piešņauc, saburza, aizmet, paņem citu.
   Montegs devās atpakaļ uz savu māju, atstāja logu līdz galam vaļā, rūpīgi apsedza Mildredu un likās gultā, kur mēness gaisma krita viņa sejā un uz grumbās sarauktās pieres, kur mēness gaisma lija abās acīs, viņu pilnīgi apžilbinot.
   Nokrita viena lietus lāse. Klarisa. Otra. Mildreda. Trešā. Tēvocis. Ceturtā, šīsdienas dedzināšana. Viena — Klarisa. Otra — Mildreda. Trešā — tēvocis. Ceturtā, piektā. Viena — Mildreda, otra — Klarisa. Viena, divas, trīs, četras, piecas, Klarisa, Mildreda, tēvocis, ugunsgrēks, miega zāļu tabletes, cilvēki — salvetes, piešņauc, saburza, aizmet, Klarisa, Mildreda, tēvocis, ugunsgrēks, miega zāļu tabletes, cilvēki — saburza, aizmet. Viens, divi, trīs, viens, divi, trīsi Lietus. Vētra. Tēvoča smiekli. Pērkona dārdi. Debesis sagrūst pār galvu neapturamās lietus gāzmās. Augšup kā no vulkāna izšaujas liesmas. Krācoša, mutuļojoša straume cauri naktij traucas pret rītu …
   —   Es vairs it neko nesaprotu, — Montegs noteica un iebāza mutē miega zāļu tableti. Tā lēni izkusa viņam uz mēles.
   Deviņos no rīta Mildredas gulta bija tukša.
   Montegs aši pietrūkās kājās un ar drebošu sirdi izmetās gaitenī un apstājās virtuves durvīs.
   No sudraba grauzdētāja izlēca grauzdētas maizes šķēle, un taustekļveidīga metāla roka to satvēra un iemērca kausētā sviestā.
   Mildreda vēroja, kā grauzdētā maize rindojas viņas priekšā uz šķīvja. Ausis viņai bija cieši aizbāztas ar dūcošajām elektroniskajām bitēm. Pēkšņi, paceļot acis, viņa ieraudzīja Montegu un pamāja viņam ar galvu.
   —   Kā tu jūties? — viņš jautāja.
   Desmit gados, kopš Mildreda lietoja ausīs bāžamās radio gliemežnīcas, viņa bija iemācījusies lasīt vārdus no lūpām. Viņa vēlreiz pamāja. Tad ielika grauzdēties vēl vienu šķēli.
   Montegs apsēdās.
   —   Nez, kādēļ man tā gribas ēst, — vina teica.
   —   Tu …
   —   Trakoti gribas est.
   —   Pagājušo nakti… — viņš iesāka.
   —        Es slikti gulēju. Un jūtos briesmīgi, — viņa turpināja. — Trakoti gribas ēst. Nezin, kādēļ.,
   —   Pagājušo nakti … — viņš atsāka.
   Mildreda izklaidīgi vēroja viņa lūpas.
   —   Kas bija pagājušo nakti?
   —   Tu neatceries?
   —        Nu, kas tad? Vai mēs plostojām? Man, šodien ir briesmīgas paģiras. Trakoti gribas ēst! Kas pie mums bija?
   —   Pāris cilvēku.
   —       Tā jau es domāju. — Viņa nokoda gabalu grauzdētās maizes. — Žņaudz pakrūti, bet es varētu rīt vai akmeņus. Ceru, ka vakar neizstrādāju kādu muļķību.
   —   Nē, — viņš klusi noteica.
   Grauzdētājs izmeta Montegam sviestā mērcētu maizes šķēli. Viņš to paņēma dīvaini samulsis, it kā juzdamies vainīgs.
   — Tu pats arī izskaties diezgan čābiski, — viņa teica.
   Pret vakaru sāka līt un visa pasaule satumsa. Montegs, stāvēdams mājas gaitenī, piestiprināja sev dedzinātāju nozīmi, uz kuras liesmoja oranža salamandra. Tad labu laiku domīgi raudzījās augšup uz ventilācijas režģi. Viņa sieva, kura televīzijas istabā lasīja savu scenāriju, pacēla galvu.
   —   Paskat, — viņa izmeta, — cilvēks domā\
   —        Jā, — Montegs apstiprināja. — Man vajag parunāties ar tevi. — Tad brīdi klusēja. — Vakar tu izdzēri visas miega zāļu tabletes, cik vien pudelītē bija.
   —   Es, vai? — viņa pārsteigtā izsaucas.
   —   Pudelīte ir tukša.
   —        To nu es nebūšu darījusi. Kādēļ man tas būtu jādara?
   —        Varbūt tu iedzēri divas tabletes un aizmirsi, ka esi iedzērusi, un pēc tam vēl divas, un atkal aizmirsi, un tad jau biji tik apreibusi, ka noriji visas trīsdesmit vai četrdesmit.
   —        Kādēļ es darītu kaut ko tik muļķīgu? — viņa jautāja.
   —   Nezinu, — viņš teica.
   Viņa acīm redzami gaidīja, lai viņš aizietu.
   —        Es neesmu to darījusi, — viņa atkārtoja. — Nekādā ziņā.
   —   Lai nu tā būtu, — viņš sacīja.
   —   Tā arī ir. — Viņa atkal iegrima lasīšanā.
   —        Kas šodien televīzijas programmā? — viņš gurdi jautāja.
   —   Luga, — viņa atbildēja, neatraujot acis no scenārija. — Pēc desmit minūtēm sāksies uz visām sienām. šorīt saņēmu savu tekstu. Es viņiem iesūtīju kādu ierosinājumu. Lai, rakstot scenāriju, izlaiž vienu lomu. Tas ir kaut kas pilnīgi jauns! Šī trūkstošā mājsaimnieces loma ir mana. Kad vajag pateikt izlaisto tekstu, viņi no visām trim sienām raugās manī, un es to pasaku. Šeit, piemēram, vīrietis jautā: «Ko tu par visu to domā, Helēna?» un skatās manī. Bet es sēžu šeit, skatuves centrā un saku… un saku… — Viņa apklusa un sāka vilkt ar pirkstu pār rindiņām. — Es saku: «Manuprāt, lieliski!» Un tad viņi spēlē tālāk bez manis, kamēr vīrietis atkal jautā: «Helēna, vai tu tam piekriti?» Un es atbildu: «Protams!» Nu saki, Gaj, vai tas nav interesanti?
   Montegs, stāvot gaitenī, raudzījās Mildredā.
   —   Tas ir patiešām interesanti, — viņa teica.
   —   Par ko šajā lugā ir runa?
   —   Es jau tev teicu. Tajā darbojas trīs personas — Bobs, Ruta un Helēna.
   —   Ā-a.
   —   Tas ir trakoti interesanti. Un kjūs vēl interesantāk, kad mums būs arī ceturtā televīzijas siena. Kā tu domā, cik ilgi mums jākrāj, lai to varētu atjauties? Tas maksā tikai divi tūkstoši dolāru.
   —   Tā ir trešā daļa manas gada izpeļņas.
   — Tas maksā tikai divi tūkstoši dolāru, — viņa atkārtoja. — Reizēm vajag padomāt arī par mani. Ja mēs tiktu pie ceturtās sienas, šī vairs nebūtu parasta istaba, bet īsta burvju pasaule. Mēs varam iztikt bez kaut kā cita.
   —   Mēs jau iztiekam bez daudz kā cita, lai samaksātu par trešo sienu. Vai esi aizmirsusi, ka to ielika tikai pirms diviem mēnešiem?
   — Tikai pirms diviem mēnešiem? — Viņa izbrīnā blenza Montegā. — Nu labi, ej, mīļais, uz redzēšanos.
   —       Uz redzēšanos, — viņš teica. Tad apstājās un pagriezās atpakaļ. — Vai šai lugai ir laimīgas beigas?
   — Tik tālu es neesmu izlasījusi.
   Montegs ienāca atpakaļ istabā, izlasīja pēdējo lappusi, apstiprinoši pamāja, salocīja scenāriju un atdeva to viņai atpakaļ. Pēc tam viņš izgāja ārā lietu.
   Lietus bija tikpat kā pārstājis, un meitene gaja pa ietves vidu atpakaļ atliektu galvu, un retās lāses krita viņai sejā. Ieraugot Montegu, viņa pasmaidīja.
   —   Helou!
   Montegs atņēma sveicienu un tad sacīja:
   —   Ko jūs te atkal taisāt par jokiem?
   —       Es vēl arvien esmu nenormāla. Cik jauki just lietus lāses uz sejas. Man patīk staigāt pa lietu.
   —   Man gan droši vien nepatiktu, — viņš teica.
   —   Ja pamēģinātu, varbūt patiktu …
   —   Es nekad neesmu mēģinājis.
   Viņa nolaizīja lūpas.
   —   Lietum pat garša ir brīnišķīga.
   —       Ak- visu jums vajag pamēģināt? Kaut reizi izjust vai nobaudīt? — viņš jautāja.
   —       Dažkārt pat vairākas reizes. — Viņa paskatījās uz kādu nieciņu, ko turēja savā plaukstā.
   —   Kas jums tur ir? — viņš vaicāja.
   —        Kā liekas, pēdējā šī gada pienene. Nudien nebiju cerējusi tik vēlu kādu vēl atrast. Vai jums kādreiz gadījies dzirdēt, ka vajag ar pieneni paberzēt zodu. Lūk„šādi. — Viņa smiedamās pavilka ziediņu sev gar zodu.
   —   Kādēļ?
   —       Ja paliks dzeltenas pēdas, tas nozīmēs, ka es kādu mīlu. Vai palika?
   Viņam cits nekas neatlika kā paskatīties.
   —   Nu, kā? — viņa jautāja.
   —   Zods ir dzeltens.
   —   Lieliski! Bet tagad izmēģināsim ar jums.
   —   Ar mani tur nekas nesanāks.
   —        Nu, paskatīsimies. — Viņš nepaguva ne attapties, kad viņa pavilka pieneni viņam gar zodu. Viņš atrāvās atpakaļ, un viņa iesmējās. — Stāviet nu mierīgi! — Tad paskatījās zem viņa zoda un sarauca pieri.
   —   Nu? — viņš jautāja.
   —       žēl gan, — viņa novilka. — Nevienu pašu jūs nemīlat.
   —   Mīlu gan!
   —   To nevar redzēt.
   —        Es mīlu, pat ļoti! — Viņš centās atcerēties kāda tuva cilvēka seju, taču veltīgi. — Mīlu gan!
   —   Lūdzu, neskatieties manī tādām acīm!
   —        Pie visa vainīga šī jūsu pienene, — viņš īgņojās. — Tai visi putekšņi jau bija notraukti. Un tādēļ man nekas nepalika.
   —        Jā, jums laikam taisnība. Ak vai, kā esmu jūs satraukusi! Nē, nu patiešām. Man ļoti žēl! — Viņa viegli aizskāra viņa elkoni.
   —        Nē, nē, — viņš aši atbildēja. — Ar mani viss kārtībā.
   —       Man nu ir jāiet, tādēļ sakiet, ka jūs man piedodat. Negribu, ka jūs būtu dusmīgs uz mani.
   —   Es neesmu dusmīgs. Vienīgi satraukts.
   —        Es eju pie sava psihiatra. Man liek iet pie viņa. Es viņam stāstu visādus brīnumus. Nezinu, ko viņš domā par mani. Viņš saka, es esot īsts sīpoliņš. Nekādi nevarot tikt man pie kodola.
   —        Man arī šķiet, ka jums vajadzīgs psihiatrs, — Montegs sacīja.
   —   Jūs tā nemaz nedomājat.
   Viņš dziļi ievilka elpu un tad teica:
   —   Nē, es tā nedomāju.
   —   Psihiatrs grib izdibināt, kādēļ es klīstu apkārt pa mežiem un vēroju putnus un ķeru tauriņus. Kādreiz parādīšu jums savu kolekciju.
   —   Labi.
   —   Viņi grib zināt, kā es pavadu laiku. Es atbildu, ka reizēm gluži vienkārši sēžu un domāju. Bet es nesaku viņiem, par ko. Lai paši lūko tikt gudri. Un reizēm es stāstu, ka man patīk atliekt atpakaļ galvu — lūk, šādi — un ar lūpām tvert lietus lāses. Lietus patiešām garšo pēc vīna. Vai esat kādreiz pamēģinājis?
   —   Nē, es …
   — Jūs taču esat man piedevis, ja?
   —   Jā. — Viņš mirkli padomāja. — Jā, esmu piedevis. Dievs vien zina, kādēļ. Jūs esat tik neparasta un aizdodat dusmas, taču jums nav grūti piedot. Jūs sakāt, ka jums ir septiņpadsmit gadu?
   — Jā, nākamo mēnesi paliks.
   —   Cik savādi. Patiešām dīvaini. Manai sievai ir trīsdesmit gadu, bet jūs reizēm šķietat daudz vecāka. Nevaru saprast, kādēļ.
   —   Jūs pats esat neparasts, mister Monteg. Brīžiem es pat pilnīgi aizmirstu, ka jūs esat dedzinātājs. Vai drīkstu jūs vēlreiz nokaitināt?
   —   Nu, nu?
   —   Kā tas viss iesākās? Kā jūs tur iekluvāt? Kādēļ jūs izvēlējāties šo darbu, kādēļ kļuvāt par dedzinātāju? Jūs neesat tāds kā tie citi. Esmu vienu otru redzējusi. Es zinu. Kad runāju, jūs skatāties manī. Kad vakar ieminējos par mēnesi, jūs pacēlāt acis uz augšu. Citi nekad to nedarītu. Tie aizietu un nemaz neklausītos. Vai arī sāktu man draudēt. Nevienam vairs nav laika uzklausīt otru. Bet jūs kaut kā samierināties ar mani. Tieši tādēļ man liekas tik savādi, ka jūs esat dedzinātājs. Tas jums kaut kā nepiestāv, neatbilst.
   Montegs juta, ka sašķeļas divās daļās — karstā un aukstā, maigā un cietā, iejūtīgā un nežēlīgā —, kas trinās viena gar otru.
   — Tad nu skrieniet, ka nenokavējat, — viņš teica.
   Un meitene aizskrēja, atstājot viņu lietū uz ietves. Ilgi viņš stāvēja nekustēdamies.
   Pēc tam, paspēris pāris soļus, viņš atlieca galvu un uz mirkli pavēra lūpas …
   Mehāniskais Suns, kas gulēja viegli dūcošajā, viegli vibrējošajā, vāji apgaismotajā būdā dedzinātāju depo tumšajā kaktā, bija un reizē nebija dzīvs, bija un reizē nebija aizmidzis. Pa lielo kvadrātveida logu plūda iekšā blāva mēness gaisma, ievizoties gan šur, gan tur uz misiņa un vara, un tērauda detaļām, no kurām bija veidots viegli trīsošais zvērs. Brīžiem iemirdzējās rubīna sarkanās stikla acis, brīžiem jutīgo nāšu smalkie neilona matiņi, kamēr pats zvērs vieglī- tiņām drebēja uz savām zirnekļa kājām, kas balstījās uz gumijas ķepām.
   Pa misiņa kārti Montegs nobrauca lejā un izgāja pamest acis uz naksnīgo pilsētu. Mākoņi bija pilnīgi izklīduši. Viņš aizdedza cigareti, ienāca atpakaļ un noliecās un ieskatījās Suņa būdā. Suns atgādināja milzīgu biti, kas pārlidojusi stropā no lauka, kur piesūkusies saldi skurbīgu indi, murgainu sapņu un ārprāta nektāru, un nu centās izgulēt reibumu.
   — Ei, tu, — Montegs nočukstēja, kā vienmēr ar bijīgu interesi vērojot nedzīvo un reizē dzīvo zvēru.
   Naktīs, kad kļuva garlaicīgi — un tā tas bija katru nakti —, vīri pa misiņa kārtīm nolaidās lejā un, iedarbinājuši Suņa ožas tikšķošo mehānismu, palaida gaitenī žurkas, cāļus vai kaķus, kurus tikpat būtu jānoslīcina, un slēdza derības, kuru Suns notvers pirmo. Pāris aekundēs spēle biļa cauri: žurka, cālis vai kaķis, neticis necik tālu, jau bija sažņaugts Suņa mīkstajās ķepās, un četrcollīga tērauda adata, izlēkdama no Suņa purna, iešļircināja upurim krietnu devu morfija vai prokaīna. Pēc tam to iemeta dedzinātavā. Spēle sākās no jauna.
   Montegs parasti palika augšā un nepiedalījās šais izpriecās. Pirms diviem gadiem viņš bija noslēdzis derības ar pašu lielāko azartnieku un pazaudējis nedēļas algu, un Mildreda toreiz tik briesmīgi pārskaitās, ka viņas seja pārklājās plankumiem un uz pieres izspiedās dzīslas. Tagad naktīs viņš gulēja uz savas lāviņas, pagriezis seju pret sienu, un klausījās augšup plūstošajos smieklu dārdos, žurku nadziņu žiglajā skripstēšanā, peļu smalkajā pīkstēšanā un sasprindzinātajā klusumā, kas iestājās brīdī, kad Suns kā ēna, kā milzīgs naktstauriņš izlēca spilgtajā gaismā, lai satvertu upuri, iecirstu tajā adatu, atgrieztos būdā un atkal pamirtu, it kā atvienots no elektrības.
   Montegs pielika roku Sunim pie purna.
   Suns ierūcās.
   Montegs atlēca atpakaļ.
   Suns mazliet piecēlās savā būdā, un tā acīs ieplaik- snījās zili zaļas neona ugunis. Tad vēlreiz ierūcās ņerkstošā balsī, kurā dīvaini sajaucās elektrības vadu dūkšana, cepešpannas čurkstēšana un metāla džerk- stoņa, kāda rodas, kad sāk darboties vecs, rūsas saēsts mehānisms.
   — Nē, nē, vecīt, — Montegs izdvesa, jūtot, cik dobji sāk sisties sirds.
   Viņš redzēja, ka sudraba adata sāk šaudīties iekšā, ārā, iekšā un ārā. Suns rūca arvien niknāk un niknāk, draudīgām acīm skatoties viņā.
   Montegs atkāpās. Suns paspēra soli ārā no būdas. Montegs ar vienu roku satvēra misiņa kārti. Tā, klusi slīdot, uznesa viņu augšā uz otrā stāva pustumšās platformiņas. Viņš drebēja, un viņa seja bija zaļgani bāla. Lejā Suns atkal apgūlās uz savām astoņām baismīgajām zirnekļa kājām, viņa daudzskaldņu acis apdzisa, un viņš klusi dūca tālāk.
   Montegs palika stāvam pie griestu lūkas un centās nomierināties. Četri vīri, kas viņā istabas stūrī pie galda zem zaļās lampas spēlēja kārtis, uzmeta viņam īsu skatienu, taču nesacīja ne vārda. Vienīgi tas ar kapteiņa cepuri, uz kuras bija feniksa attēls, beidzot pacēla acis un, turot kārtis kalsnajā rokā, pāri visai istabai iejautājās:
   —   Kas noticis, Monteg?
   — Viņš ir nikns uz mani, — Montegs teica.
   —   Kas? Suns, vai? — Kapteinis pētīja savas kārtis. — Blēņas! Viņš nevar būt nikns vai nenikns. Viņš var vienīgi reaģēt. Pēc ballistikas principa. Mēs viņam nosakām trajektoriju. Viņš pats atrod mērķi, atgriežas atpakaļ un pats izslēdzas. Suns taču ir tikai vara stieple, akumulatori un elektrība.
   Montegs nervozi norīstījās.
   —   Bet viņa programmas kalkulatoru var ieslēgt uz jebkuru kombināciju — uz jebkuru daudzumu aminoskābju, fosfora, tauku un sārmu?
   —   Nu, protams.
   —   Mūsu asins ķīmiskais sastāvs un procentuālās attiecības reģistrētas lejā, kartotēkā. Tātad bez īpašām pūlēm kāds var noregulēt Suņa «atmiņu» uz kāda cilvēka daļēju asins sastāvu, piemēram, uz aminoskābēm. Ar to pietiek, lai zvērs sāktu reaģēt. Nupat viņš reaģēja uz mani.
   —   Blēņas, — kapteinis noteica.
   —   Virsū nekrita, taču rūca. Kāds bija noregulējis viņa «atmiņu» par tik daudz, lai Suns rūktu, kad viņam pieskaras.
   —   Kuram gan tas būtu vajadzīgs? — kapteinis jautāja. — Jums, Gaj, šeit taču nav ienaidnieku.
   —   Cik zinu, tad nav.
   —   Rit liksim tehniķim pārbaudīt Suni.
   —        Nav pirmā reize, kad viņš rūc uz mani, — Montegs piebilda. — Pagājušo mēnesi tas notika divas reizes.
   —   Viss tiks nokārtots. Varat būt mierīgs.
   Bet Montegs vēl arvien nekustējās, domādams par to, ko bija paslēpis savas mājas gaitenī aiz ventilācijas režģa. Ja nu kāds par to uzzinājis un Sunim «izstāstījis» …?
   Kapteinis pienāca viņam klāt un jautājoši pavērās sejā.
   —        Es tikai mēģinu izteloties, ko Suns naktīs šeit domā, — Montegs sacīja. — Vai viņš, mezdamies upurim virsū, tiešām atdzīvojas? No tā man šermuļi iet pār kauliem.
   —        Viņš nedomā neko tādu, ko mēs negribam, lai viņš domātu.
   —        2ēl gan, — Montegs klusi teica, — jo mēs viņam mācām vienīgi to, kā dzīties pakaļ, sagrābt un nogalināt. Cik nožēlojami, ka neko citu neesam pratuši viņam iemācīt.
   Kapteinis Bītijs klusi pavīpsnāja.
   —        Blēņasl Suns ir lielisks izgudrojums, — šautene, kas pati atrod mērķi un vienmēr trāpa — bez kļūdīšanās.
   —       Tieši tādēļ es negribu kļūt par tā nākamo upuri, — Montegs sacīja.
   —        Kādēļ jūs baidāties? Vai jums netīra sirdsapziņa?
   Montegs aši paskatījās kapteinī.
   Tas, stāvot līdzās, pētoši raudzījās viņā, tad pasmaidīja un klusi, tikko dzirdami iesmējās.
   Gāja dienas — viena, divas, trīs, četras, piecas, sešas, septiņas. Un katru dienu, iznākot no mājas, Mon- tegs juta, ka Klarisa ir kaut kur tuvumā. Reiz viņš redzēja viņu purinām valriekstus, citreiz sēžam mauriņa un adām zilu svīteri; trīs četras reizes viņš atrada uz savas mājas lieveņa rudens ziedu pušķīti vai sauju kastaņu mazā maisiņā, vai pāris dzeltenu rudens lapu, rūpīgi uzspraustu uz balta papīra un piestiprinātu pie viņa durvīm. Katru vakaru Klarisa pavadīja viņu līdz stūrim. Viena diena bija lietaina, otra skaidra, trešā vējaina, ceturtā — silta un rāma. Un tad sekoja svelmaini karsta kā vasarā, tā ka Klarisa pat iedega pēcpusdienas saulē.
   — Diez, kādēļ man ir tāda sajūta, ka es jūs pazīstu jau daudzus gadus? — viņš tai reiz teica pie metro ieejas.
   —   Tādēļ, ka jūs man patīkat un man no jums neko nevajag, — viņa atbildēja. — Un vēl tādēļ, ka mēs viens otru saprotam.
   —   Kopā ar jums es jūtos tik vecs, gandrīz vai kā jūsu tēvs.
   —   Bet, ja jūs tik ļoti mīlat bērnus, sakiet, kādēļ jums pašam nav meitas?
   —   Nezinu.
   —   Jūs jokojatl
   —   Tas ir… es gribēju teikt… — Viņš saminstī- jās un papurināja galvu. — Redzat, mana sieva … viņa negribēja bērnus.
   Meitenes smaids nodzisa.
   —   Piedodiet. Es tiešām domāju, ka jūs jokojat… Kāda es esmu muļķe!
   —   Nē, nepavisam! — viņš iesaucās. — Tas ir labi, ka pajautājāt. Kur tas laiks, kopš kādu tas interesējis. Nudien labi, ka pajautājāt.
   —    Labāk runāsim par kaut ko citu. Vai zināt, kā smaržo rudens lapas? Pēc kanēļa. Jā, jā. Nu, pasmaržojiet.
   —   Nē, nu patiešām smaržo pēc kanēļa!
   Meitene skatījās viņā ar savām tumšajām, spožajām acīm.
   —   Jūs vienmēr par visu tik ļoti brīnāties …
   —   Tas tādēļ, ka man nekad nav bijis laika …
   —   Vai redzējāt garos reklāmas dēļus, par kuriem jums stāstīju?
   —   Redzēju. — Viņš neviļus iesmējās.
   —   Jūsu smiekli nu skan daudz jaukāk.
   —   Tiešām?
   —   Daudz brīvāk.
   Viņš pēkšņi jutās bezgala labi.
   —   Kādēļ jūs neejat uz skolu? Caurām dienām jūs klaiņojat apkārt.
   —   Tur ļoti labi iztiek bez manis, — meitene teica. — Viņi saka, es esot nesabiedriska. Vairoties cilvēku, negribot biedroties. Tas ir tik savādi. Es nepavisam nevairos cilvēku. Viss taču atkarīgs tikai no tā, ko saprot ar vārdu «biedroties». Manuprāt, tas nozīmē sarunāties, tā kā es runāju pašlaik ar jums. — Viņa pasvārstīja saujā pāris kastaņu, ko bija atradusi dārzā zem koka. — Vai arī apmainīties domām par to, cik pasaule tomēr ir dīvaina. Es pat ļoti tiecos pēc cilvēkiem. Bet, ja savāc cilvēkus kopā un neļauj tiem bilst ne pušplēsta vārda — nu, sakiet, kas tā par biedrošanos? Skolā mēs stundu sēžam pie televizora, stundu nodarbojamies ar sportu — beisbolu, basketbolu vai skriešanu, tad klausāmies ierakstus vai zīmējam un pēc tam atkal seko sports, un mēs nekad it neko nejautājam vai, pareizāk, — vairums it neko nejautā. Mūs tikai — bliukš, blaukš! — bombardē atbildēm, un tad mēs sēžam vēl četras stundas un skatāmies mācību filmu. Manuprāt, tā nu nav biedrošanās. Tā ir ūdens liešana piltuvēs, no kurām tas tūliņ pat iztek ārā, turklāt mums grib iegalvot, ka tas esot vīns. Pret vakaru esam tā pārguruši, ka varam vienīgi likties gultā vai baidīt cilvēkus Izpriecu parkā, dauzīt stiklus Logu sišanas stendā vai ar tērauda bumbu sist automašīnas Automašīnu iznīcināšanas stendā. Vai arī sēsties tajās iekšā un spēlēt «nervu kutināšanu», tas ir, derēt, kurš tuvāk aizjoņos garām laternas stabam vai pretim nākošai mašīnai. Bet varbūt tomēr es esmu nenormāla. Man nav neviena drauga. Tas it kā pierāda, ka viņiem taisnība. Bet visi, kurus es pazīstu, vai nu kliedz, trako un lēkā, vai kaujas. Vai esat ievērojis, cik cilvēki kļuvuši nežēlīgi?
   —   Jus runājāt ta, it ka butu ļoti veca.
   —   Reizēm es arī jūtos veca. Es baidos no saviem vienaudžiem. Viņi nogalina cits citu. Vai tiešām tā ir bijis vienmēr? Mans tēvocis saka, agrāk viss bijis citādi. Seši mani vienaudži šogad ir nošauti. Desmit gājuši bojā automašīnu katastrofā. Es baidos par viņiem, un tieši tādēļ viņi raugās uz mani greizi. Mans tēvocis stāsta, ka agrāk, viņa vectēva laikā, bērni neesot slepkavojuši cits citu. Toreiz, sen atpakaļ, viss bijis savādāk. Tad esot uzskatīts, tēvocis stāsta, ka cilvēkam jājūtas atbildīgam. Zināt, es jūtos atbildīga. Tas man ieaudzināts kopš bērnības, reizēm ņemot palīgā arī sukas. Es pati arī iepērkos un tīru māju.
   —   Bet vairāk par visu, — viņa turpināja, — man patīk vērot cilvēkus. Reizēm es cauru dienu braucu ar metro un raugos cilvēkos un klausos viņu sarunās. Es gribu zināt, kas viņi ir un ko vēlas, un uz kurieni dodas. Reizēm es pat eju uz Izpriecu parku vai braucu ar raķešu automašīnām, kas pusnaktī drāžas pa nomales ielām. Policiju tas nepavisam neuztrauc, ja vien šīs mašīnas apdrošinātas. Ja cilvēkam kabatā apdrošināšanas polise par desmittūkstoš dolāriem, tad viss ir kārtība. Bet reizēm es klīstu pa metro stacijām vai klausos cilvēkos pie gāzētā ūdens fontāniem, un, vai zināt, ko es jums teikšu?
   —   Nu, nu?
   —   Cilvēki vispār ne par ko nerunā.
   —   Tas nevar būt!
   —        Nudien, nerunā. Viņi tikai izmet kādu vārdu — automašīnu marku, modes terminu vai peldbaseina nosaukumu un nokliedz: «Kolosāli!» Un visi atkārto vienu un to pašu, atkal un atkal vienu un to pašu. Bet kafejnīcās iedarbina jautrības aparātus un klausās sen nodrāztas asprātības vai ieslēdz visās krāsās ņirbošās mūzikas sienas, uz kurām nav nekā saprotama. Un gleznu galerijās … Vai jūs kādreiz esat tur bijis? Arī tur viss ir abstrakts. Tāpat kā visur. Bet tēvocis saka, reiz bijis citādi. Agrāk gleznām esot bijis saturs un dažkārt tajās pat atveidots cilvēks.
   —        Tēvocis saka to un tēvocis šito. Jūsu tēvocis laikam ir neparasts cilvēks.
   —       Jā. Patiešām. Bet nu man jāiet. Uz redzēšanos, mister Monteg.
   —   Uz redzēšanos.
   —   Uz redzēšanos …
   Gāja dienas — viena, divas, trīs, četras, piecas, sešas, septiņas. Dedzinātāju depo.
   Pirmā diena.
   —        Monteg, jūs uzspurdzāt augšā pa kārti kā putns, glābdamies kokā.
   Trešā diena.
   —       Monteg, jūs ienācāt pa sētas durvīm. Vai Suns atkal nedod jums miera?
   —   Nē, nē.
   Ceturtā diena.
   —        Monteg, vai zināt pārāko joku? Nupat šorīt to dabūju dzirdēt. Sietlā kāds dedzinātājs pats noregulējis Mehānisko Suni uz savu ķīmisko kompleksu un palaidis vaļā. Ko jūs sakāt par šādu pašnāvību?
   Piektā, sestā, septītā diena.
   Un tad Klarisa pazuda. Montegs kādu vakaru, iedams uz darbu, pēkšņi juta, ka kaut kas nav kārtībā. Maurs bija tukšs, koki tukši, iela tukša, un, iekams viņš sasniedza metro, iekams aptvēra, kā viņam trūkst, un sāka raudzīties apkārt pēc meitenes, viņu pārņēma neskaidrs nemiers. Kaut kas bija noticis, kaut kas ļoti pierasts zudis un izgaisis. Kaut kas šķietami nesvarīgs, tāds, kas ildzis nedaudzas dienas, un tomēr…
   Viņš gandrīz gribēja griezties atpakaļ, lai noietu vēlreiz no mājām līdz metro. Viņš bija cieši pārliecināts, ka tad noteikti sastaptu Klarisu un viss atkal būtu pa vecam. Bet bija jau vēls un nāca vilciens, un tas viņa iecerei pārvilka svītru.
   Kāršu švīkstoņa, roku un acu zibēšana, runājošā pulksteņa monotonā balss pie depo dežūrtelpas griestiem: «… viens un trīsdesmit sešas minūtes … viens un trīsdesmit septiņas minūtes…» Kāršu plakšķē- šana uz taukainā galda. Montegs visu to skaidri dzirdēja, lai gan bija aizvēris acis, cenzdamies kaut uz brīdi norobežoties. Un tomēr viņš sajuta visu, kas apkārt — gan klusumu, gan to, kā laistās bronza un varš un spīguļo zelta un sudraba monētas. Aiz galda sēdošie vīri, kurus viņš tobrīd neredzēja, reizēm nopūtās, blenza kārtīs, gaidīja. «… viens un četrdesmit piecas …,» runājošais pulkstenis apbedīja drūmā gada drūmās nakts stundas vēl drūmākās minūtes.
   — Kas jums lēcies, Monteg?
   Montegs atvēra acis.
   Kaut kur čerkstēja radio: «…kuru katru brīdi var sākties karš. Mūsu zeme ir gatava aizstāvēt savas …»
   Depo ēka nodrebēja: ar spiedzīgu kaucienu pāri melnajām debesīm aiztrauca reaktīvo lidmašīnu eskadrija.
   Montegs pamirkšķināja. Bītijs raudzījās viņā kā muzeja eksponātā. Kuru katru brīdi tas varēja piecelties, pienākt viņam klāt, pielikt roku, uztaustīt viņa pārkāpumu, viņa bažu iemeslu. Pārkāpumu? Bet vai tas maz bija pārkāpums?
   —   Jūsu kārta, Monteg.
   Montegs raudzījās šajos vīros, kuru sejas bija apdedzinājuši tūkstoši īstu un desmit tūkstoši domās skatītu ugunsgrēku, vīros, kuru darbs vērta sejas sarkanas un acis spīdošas, vīros, kuri spēja bez mirkšķināšanas skatīties platīna šķiltavu liesmā, aizdedzinot savas melnās, vienmēr kūpošās Mpes. Ogļu melni mati, sodrēju krāsas uzacis, iezilgan. it kā pelniem notriepti skūtie vaigi — visur bija saredzams profesijas zīmogs. Pēkšņi, kādas domas iztrūcināts, Montegs palika pavērtu muti. Vai vispār bija kāds dedzinātājs, kuram nebūtu melni mati, melnas uzacis, sarkana seja un tērauda zilganums skūtajos vaigos? Šie vīri bija mats matā līdzīgi viņam! Vai tiešām dedzinātāju komandas sastāda, vadoties ne vien pēc viņu noslieces, bet arī pēc ārējā izskata? Ap viņiem bija pelnu un sodrēju krāsa un mūždien kūpošo pīpju smaka.
   Tad no tabakas dūmu mākoņa kājās piecēlās kapteinis Bītijs. Viņš atplēsa jaunu tabakas paciņu, saburzot celofānu, kas sprakšķēja kā ugunskura liesma.
   Montegs paskatījās kārtīs, ko turēja rokā.
   —   Es … es biju aizdomājies. Atcerējos pagājušās nedēļas ugunsgrēku. Un to viru, kura grāmatas sadedzinājām. Ko ar viņu izdarīja?
   —   Aizvāca uz trako namu. Šis bļāva kā vājprātīgs.
   —   Viņš nepavisam nebija jucis!
   Bītijs klusēdams pārgrupēja kārtis.
   —        Ikviens cilvēks ir jucis, kurš domā apvest ap stūri valdību un mūs.
   —        Es tikai centos iztēloties, kā mēs paši justos viņu vietā, — Montegs piebilda. — Diez, ko mēs teiktu, ja citi sāktu dedzināt mūsu mājas un mūsu grāmatas.
   —   Mums nav grāmatu.
   —   Bet ja nu būtu?
   —   Varbūt jums ir?
   Bītijs lēni pacēla acis.
   —        Nē, — Montegs raudzījās viņiem garām uz sienu, ko rindu rindām klāja aizliegto grāmatu saraksti. Šo darbu virsraksti lēkāja liesmās, kad zem viņa cirvja un petrolejas šļūtenes gadsimti tika pārvērsti pelnos.
   —        Nē, — viņš atkārtoja, bet domās sajuta vieglu vēja pūsmu, kas nāca no viņa mājas ventilācijas režģa, atvēsinādama kaistošo seju. Un viņš atkal atradās zaļajā parkā un sarunājās ar kādu vecu, vecu vīru, un arī tur vējš bija vēss.
   Pēc brīža Montegs iejautājās:
   —       Vai vienmēr … vai tas tā vienmēr ir bijis? Mūsu darbs un dedzinātāju depo? Tas ir, vai agrāk, sensenos laikos …?
   —        Sensenos laikos? — Bītijs izsaucās. — Kas tas par izteicienu?
   «Ak dievs, ko es runāju,» Montegs atjēdzās. «Tā jau es pats sevi nodošu.» Pēdējā dedzināšanas reizē viņš bija nejauši ieskatījies kādā pasaku grāmatā un izlasījis vienu rindu.
   —        Es gribēju sacīt, vai agrāk, kad ēkas vēl nebija ugunsdrošas… — viņš atsāka. Un pēkšņi viņam šķita, ka to saka cita, daudz jaunāka balss. Ar viņa muti runāja Klarisa Maklelāna: — Vai agrāk mūsu amata brāļi nav bijuši uguns dzēsēji, nevis dedzinātāji?
   —   Tas tik ir numurs! — Stounmens un Bleks ka pēc komandas izvilka savas dedzinātāja statūtu grāmatiņas līdz ar īsu Amerikas dedzinātāju darbības vēsturi un atšķīra Montega priekšā viņam tik labi zināmo lappusi.
   «Dedzinātāju komandas dibinātas 1790. gadā, lai kolonijās iznīcinātu angļu iespaidā radušās grāmatas. Pirmais dedzinātājs — Bendžamins Franklins.
   Noteikumi:
   1. Pēc trauksmes signāla steidzīgi jāizbrauc.
   2. Aši jāpielaiž uguns.
   3. Jānodedzina viss līdz pamatiem.
   4. Steidzīgi jāatgriežas depo.
   5.       Jābūt gatavam jaunam trauksmes signālam.»
   Visi skatījās Montegā. Viņš stingi raudzījās noteikumos.
   Atskanēja trauksmes signāls.
   Griestu zvans noskandināja divsimt reižu. Četri krēsli acumirklī bija tukši. Kārtis novirpuļoja zemē kā sniegs. Misiņa kārts nodrebēja. Vīri pazuda.
   Montegs palika sēžot. Lejā sāka sprauslot oranžais pūķis.
   Montegs kā sapnī nolaidās lejā pa kārti.
   Mehāniskais Suns zaļi degošām acīm savā būdā uzlēca kājās.
   — Monteg, jūs aizmirsāt ķiveri!
   Montegs paķēra no sienas ķiveri, izmetās ārā, ielēca mašīnā, un tā klandot aizdārdināja, kamēr nakts vējš pārtvēra sirēnas kaucienu.
   Tā bija kāda trīsstāvu māja vienā no pilsētas vecajiem kvartāliem, laika zoba sagrauzta, noplukuši, droši vien savu gadsimtu veca, bet, tāpat kā visas pārējās celtnes, to klāja ugunsdrošs plastmasas slānis, un šķita, ka tikai šī aizsargčaula spēja to vēl kaut cik saturēt kopā.
   —   Esam klāt.
   Mašīna ar spēju grūdienu apstājās. Bītijs, Stoun- inens un Bleks, resni un kroplīgi savos platajos, ugunsdrošajos kombinezonos, metās uz durvīm. Montegs sekoja viņiem.
   Vīri ielauzās iekšā un sagrāba kādu sievieti, kura nemēģināja ne slēpties, ne bēgt. Viņa tikai stāvēja grīļodamās, kā baismīga sitiena apdullinata, un stingi raudzījās sienā. Gan viņas mēmi kustošās lūpas, gan acu skatiens liecināja, ka viņa kaut ko pūlas atcerēties, un tad, patiešām atcerējusies, sieviete noskaitīja:
   •— «Esiet vīrišķīgs, master Ridlij. Ar dieva svētību šodien mēs iedegsim Anglijā tadu sveci, kuru neviens vairs nenodzēsīs.»
   —   Pietiek! — Bītijs nokliedza. — Kur tās ir?
   Ar pārsteidzošu vienaldzību viņš iesita viņai pa seju un atkārtoja savu jautājumu. Vecā sieviete pagrieza galvu pret viņu.
   —    Ja jūs reiz esat atbraukuši, tad arī zināt, kur tās ir, — viņa atbildēja.
   Stounmens izvilka telefonogrammu ar ziņojumu.
   «Radušas aizdomas. Parbaudiet bēniņus Elmstrītā, numur vienpadsmit.
   E. B.»
   —    Ta būs bijusi mana kaimiņiene misis Bleika, — sieviete sacīja, uzmetusi acis iniciāļiem.
   —   Vīri, pie darba!
   —    O-hol Hei-dāi — Pēc mirkļa, kliegdami, aurodami un grūstīdamies kā aušīgi puikas, viņi bija augšā pa stāvajām kāpnēm sasmakušajā pustumsā un ar saviem sudraba cirvjiem saka lauzt vaļā bēniņu durvis, kuras nemaz nebija aizslēgtas. Kamēr Montegs drebēdams kāpa tiem pakaļ, pār viņu saka grūt grāmatu lavīna. Cik nejēdzīgi viss bija iznācisl Līdz šim to nostrādāt bija tikpat viegli kā nopūst sveci. Vispirms ieradās policisti, sasēja upuri un, aizlīmējuši tam muti, aizveda spīdīgajā automašīnā, un tad, kad atbrauca dedzinātāji, māja bija tukša. Viņi nevienam nedarīja pāri, viņi darīja pāri vienīgi lietām. Bet, tā kā lietām nevar nodarīt pāri, tā kā tās neko nejūt un nekliedz, un nevaimanā, kā var sākt kliegt un vaimanāt šī te sieviete, sirdsapziņu pēc tam nekas nemocīja. Tā bija gluži vienkārša tirīšana. īstenībā — sētnieka darbs. Prom visu lieko un nevajadzīgo! Žigli šurp petroleju! Kuram ir sērkociņi?
   Bet šodien kādam kaut kas bija sameties. Šī sieviete visu sabojāja. Vīri pārāk skaļi smēja, trieca un trokšņoja, lai pārmāktu viņas klusēšanu, kas pauda baismīgu apsūdzību. Viņa lika sienām kaukt aiz nosodījuma un apbērt vīrus, kuri šaudījās apkārt, ar smalkiem vainas putekļiem, kas līda viņiem acīs un degunā. Tā bija brēcoša netaisnība! Montegu pārņēma svētas dusmas. It kā tāpat jau nebūtu diezgan, te vēl jāsastop arī šī sieviete!
   Grāmatas krita lejā viņam uz pleciem, uz rokām, uz augšup pavērstās sejas. Viena kā balts balodis, plivinot spārnus, pati ielaidās viņa rokās. Ņirbošajā puskrēslā atvērtā lappuse iemirdzējās kā spoži balta spalva, uz kuras uzvilkts smalks vārdu raksts. Trakajā steigā un satraukumā Montegs paguva tikai tik daudz kā uzmest skatienu vienai rindiņai, bet tā pēkšņi uzliesmoja viņa smadzenēs, paliekot tur kā iededzināta. «Un laiks bija aizsnaudies pusdienas tveicē.» Montegs nosvieda grāmatu zemē. Tūlīt viņa rokās iekrita cita.
   — Monteg! Šurpu!
   Montega roka sažņaudza grāmatu, un dīvainā glābšanas tieksmē, pats nemaz neapjēgdams, ko dara, viņš cieši piespieda to pie krūtīm. No augšas, griezdami putekļu mākoņus, vīri sāka gāzt zemē žurnālus. Tie krita lejup kā nošauti putni un nedzīvi palika guļot uz grīdas, un sieviete .stāvēja viņu vidū mierīgi kā maza meitenīte.
   Nē, viņš, Montegs, to nebija darījis. To bija darījusi viņa roka. Viņa roka, kam bija pašai savas smadzenes, sava sirdsapziņa un trīcoši, ziņkāres pilni pirksti, bija kļuvusi zagle. Re, kā tā iegrūda grāmatu padusē, piespieda nosvīdušajai miesai un iznira tukša ar tik veiklu žestu kā burvju mākslinieks! Lūdzu! Skatieties! Man nekā nav!
   Montegs pārsteigts vēroja savu roku — te pastiepa uz priekšu, kā būdams tālredzīgs, te pacēla pie acīm, kā būdams akls.
   —   Monteg!
   Viņš apcirtās.
   —   Ko jūs stāvat, idiots gatavais!
   Grāmatas gulēja milzīgās kaudzēs kā krastā izmestas zivis. Vīri klupdami krizdami lēca tām pāri. Virsrakstu mirdzošās zelta acis pazibēja un nodzisa.
   —   Petroleju!
   No vīru pleciem piestiprinātajām bākām, uz kurām bija skaitlis 451, izšāvās saltas petrolejas strūklas. Viņi aplēja katru grāmatu, piešļāca pilnas bēniņu telpas.
   Tad viņi metās lejā pa kāpnēm, un, petrolejas tvaikos slāpdams vai nost, Montegs streipuļoja viņiem pakaļ.
   —   Ārā, nu, žigli! — viņi uzkliedza sievietei.
   Viņa, nometusies ceļos pie grāmatu kaudzes, glāstīja aplietos vākus, taustīja zelta burtiem iespiestos virsrakstus, bet viņas acis pārmetoši raudzījās Mon- tegā.
   —   Manas grainatas jus tikpat nedabūsiet, — viņa sacīja.
   —       Jūs zināt likumu! — Bītijs uzbrēca. — Nu, kur jūsu veselais saprāts? Šīs grāmatas ir viens vienīgs pretrunu mudžeklis. Bābeles tornis, kur bijāt ieslēgta! Sūtiet tās visas pie velna! Šie cilvēki, par kuriem tur rakstīts, taču nekad nav dzīvojuši. Nāciet!
   Sieviete papurināja galvu.
   —   Māja tūliņ tiks aizdedzināta, — Bītijs sacīja. Vīri neveikli devās uz durvīm. Tad atskatījās uz
   Montegu, kurš stāvēja sievietei līdzās.
   —       Tā taču nevar viņu šeit atstāt! — Montegs sašutis iesaucās.
   — Viņa nenāk.
   — Tad viņa jāpiespiež!
   Bītijs pacēla roku ar šķiltavām.
   —       Mums laiks atgriezties dedzinātāju depo. Starp citu, šie fanātiķi vienmēr cenšas izdarīt pašnāvību. Tas ir viņu parastais gājiens.
   Montegs satvēra sievietes elkoni.
   —   Iesim.
   —   Nē, — viņa teica. — Taču — paldies jums.
   —        Es skaitīšu līdz desmit, — Bītijs turpināja. — Viens. Divi.
   —   Lūdzu, nāciet, — Montegs neatlaidās.
   —   Ejiet vien, — sieviete sacīja.
   — Trīs. Četri.
   —   Nu, lūdzu, — Montegs pavilka viņu aiz rokas.
   —   Es gribu palikt, — sieviete klusi noteica.
   —   Pieci. Seši.
   —       Tālāk jūs varat neskaitīt, — viņa sacīja un mazliet pavēra plaukstu: tajā bija tievs skaliņš.
   Parasts virtuves sērkociņš.
   To ieraugot, dedzinātāji metās ārā pa durvīm. Kapteinis Bītijs, cenzdamies saglabāt cieņu, kāpās atpakaļ lēni un nosvērti, un viņa spidīgi sarkanajā sejā laistījās tūkstoš ugunsgrēku un nakts trauksmju atspīdums. «Ak dievs, nu patiešām!» Montegs pēkšņi iedomājas. «Trauksmes signāli pienāk vienīgi nakti. Bet nekad dienā! Vai tādēļ, ka nakti ugunsgrēks izskatās skaistāks? Daudz gleznaināks, jūtami iespaidīgāks?»
   Bītijs vēl stāvēja durvīs, un viņa sarkanajā sejā pavīdēja bailes. Sieviete sažņaudza sērkociņu. Ap viņu virmoja petrolejas tvaiki. Montegs juta, ka paslēptā grāmata sitas pret krūtīm kā dzīva sirds.
   .— Ejiet, — sieviete sacīja, un Montegs kāpās atpakaļ, sekodams Bītijam — ārā pa durvīm, lejā pa kāpnēm un pāri mauriņam, kur kā indīga čūska gulēja tumša petrolejas sliede.
   Sieviete iznāca uz lieveņa, kur palika mierīgi stāvam un pārlaida viņiem iznīcinošu skatienu.
   Bītijs noklikšķināja šķiltavas.
   Viņš nokavēja. Montegs aiz šausmām sastinga.
   Uz lieveņa stāvošā sieviete, nicīgi raugoties viņos, novilka sērkociņu gar margām.
   No apkārtējām mājām izskrēja cilvēki.
   Atpakaļ viņi brauca klusēdami, vairoties cits citu uzlūkot. Montegs ar Bleķu un Bītiju sēdēja priekšā. Viņi pat nesmēķēja savas pīpes. Viņi tikai vēroja ceļu, kamēr milzīgā «Salamandra» līkumodama klusi joņoja tālāk.
   — Māster Ridlij … — Montegs beidzot ierunājas.
   —   Ko? — Bītijs jautāja.
   —       «Māster Ridlij,» viņa teica. Kad mēs tur ieradāmies, viņa pateica kaut ko dīvainu. «Esiet vīrišķīgs, māster Ridlij.» Un vēl, un vēl, un vēl kaut ko tālāk.
   —        «Ar dieva svētību šodien mēs iedegsim Anglijā tādu sveci, kuru neviens vairs nenodzēsis,» — Bītijs sacīja. Stounmens un Montegs pārsteigti raudzījās kapteinī.
   Bītijs pakasīja zodu.
   —   Kāds vīrs, vārdā Latimers, teica to cilvēkam, kuru sauca Nikolass Rtdlijs, kad viņus par ķecerību dzīvus sadedzināja uz sārta Oksfordā, 1555. gada 16. oktobrī.
   Montegs un Stounmens atkal vēroja ielu, kas pazuda zem mašīnas riteņiem.
   —        Man galva kā piebāzta visādiem citātiem, — Bītijs paskaidroja. — Droši vien tāpat kā vairumam kapteiņu. Reizēm es pats brīnos par to. Ei, Stounmen! Uz kurieni?
   Stounmens nobremzēja.
   —        Nolādēts! — Bītijs sodījās. — Jūs aizlaidāt garām mūsu pagriezienam.
   —   Kas tur ir?
   —        Kas cits kā es? — Montegs teica un tumsā atslīga pret stenderi.
   —   Uzdedz gaismu, — viņa sieva beidzot sacīja.
   —   Gaismas man nevajag.
   —   Tad liecies gultā.
   Viņš dzirdēja, kā nočīkst atsperes un viņa pikti pagriežas uz otriem sāniem.
   —   Tu esi piedzēries? — viņa noprasīja.
   «Pie visa vainīga mana plauksta,» Montegs nodomāja. Viņš juta, ka vispirms viena un tad otra roka atbrīvojas no mēteļa un ļauj tam nokrist uz grīdas. Arī bikses izšļuka no viņa rokām un iekrita tumsā kā bezdibenī.
   Viņa plaukstas bija skārusi infekcija, kas pamazām pārņēma visu ķermeni. Viņš juta, ka inde lien augstāk un augstāk, ieplūst elkoņos un arī plecos un kā dzirkstele pārlec uz lāpstiņām. Viņa rokas bija kļuvušas alkatīgas. Un tādas kļuva arī acis, kuras gribēja vērot, redzēt, saskatīt visu iespējamo.
   —   Ko tu tur dari? — viņa sieva jautāja.
   Viņš stāvēja tumsā grīļodamies, sažņaudzis grāmatu saltajos pirkstos, kas bija gluži nosvīduši.
   —   Stāv istabas vidū-kā ērms, — viņa pēc brīža noteica.
   Viņš tikko dzirdami iekunkstējās.
   —   Ko? — viņa jautāja.
   Viņam izlauzās tikai vārgs čuksts. Viņš kaut kā aizstreipuļoja līdz gultai un neveikli pagrūda grāmatu zem aukstā spilvena. Pēc tam smagi iekrita gultā, tā ka sieva izbailēs iekliedzās. Viņam šķita, ka viņa atrodas kaut kur ļoti tālu, kamēr viņš guļ izsusējušas jūras vidū uz ledainas salas. Viņa kaut ko runāja un runāja, un runāja, bet viņam tie bija vienīgi vārdi, kuri it neko neizteica, tāpat kā bērna vāvuļošana — ausij tīkama, bet nesakarīga —, kādu viņš reiz bija dzirdējis sava paziņas bērnistabā. Viņš tikai klusi kunkstēja un pēc laba laika juta, ka Mildreda pieceļas un pienāk pie viņa gultas, un uzliek roku uz viņa vaiga. Kad viņa to atvilka, viņš skaidri zināja, ķa tā ir slapja.
   Naktī viņš paskatījās uz Mildredu. Viņa negulēja. Bija dzirdama klusa mūzika. Viņas ausīs atkal bija iebāztas «Gliemežnīcas», un viņa klausījās tālu zemju tālīnās balsis, platām acīm blenzdama griestos, tumsas bezdibenī virs galvas.
   Viņš atcerējās vecu anekdoti par sievu, kura tik daudz runājusi pa tālruni, ka viņas izmisušajam vīram bijis jāskrien uz tuvāko tālruņa automātu, lai varētu viņai pajautāt, kas būs pusdienās. Varbūt viņam, Montegam, derētu nopirkt «Gliemežnīcu» sistēmas raidītāju, lai naktīs varētu parunāties ar sievu, lai kaut ko čukstētu, bubinātu, kliegtu, spiegtu, aurotu viņai ausī. Bet ko viņš čukstētu, ko kliegtu? Ko gan viņš viņai teiktu?
   Un pēkšņi Mildreda viņam šķita sveša, pilnīgi nepazīstama sieviete. Un viņš atradās svešā dzīvoklī kā anekdotē tas vīrs, kurš naktī, iereibis nākdams uz māju, atslēdzis svešas durvis, iegājis svešā istabā, apgūlies līdzās svešai sievietei un agri aizgājis atkal uz darbu, un ne viens, ne otrs neko nav manījis.
   —   Millij … — viņš čukstēja.
   —   Kas ir?
   —   Nebaidies. Es tikai gribēju jautāt…
   —   Nu, nu?
   —   Kad mēs ar tevi satikāmies? Un kur?
   —        Kādēļ mums būtu bijis jāsatiekas? — viņa jautāja.
   —   Es runāju par mūsu pirmo tikšanos.
   Viņš juta, ka viņa tumsā rauc pieri.
   —       Kad mēs pirmo reizi ieraudzījām viens otru, — viņš paskaidroja. — Kur tas bija un kad?
   —   Tas bija pie …
   Viņa apklusa .
   — Es nezinu, — viņa teica.
   Viņam pārskrēja drebuļi. — Vai tu tiešām neatceries?
   —   Tas bija tik sen.
   —   Pirms desmit, tikai pirms desmit gadiem!
   —        Nekliedz! Es mēģinu atcerēties. — Tad viņa iesmējās dīvainu smiekliņu, kas kļuva jo brīdi, jo spiedzīgāks. — Nē, nu padomā, cik tas ir ērmoti, ka cilvēks var aizmirst, kad un kur sastapis savu vīru vai sievu…
   Viņš guļot lēni berzēja pieri un pakausi. Tad spieda abas plaukstas uz acīm, kā cenzdamies iebīdīt atmiņu vietā. Pēkšņi svarīgāk par visu citu viņam bija — atcerēties, kur pirmo reizi saticis Mildredu.
   —        Galu galā — tas ir vienalga. — Viņa sieva jau atradās vannas istabā, un viņš dzirdēja, ka no krāna tek ūdens un ka viņa dzer miega zāles.
   — Jā, gluži vienalga, — viņš noteica.
   Montegs skaitīja, cik malku Mildreda norij, un viņa atmiņā tūliņ atausa abi zilgani bālie vīri ar cigaretēm sakniebtajās mutēs un'čūska ar elektronisko aci, un tas, kā tā līda dzijāk un dziļāk tumšajā, sasmakušajā akā, un viņam gribējās Mildredai uzsaukt, prasīt, cik viņa iedzēra šonakt un cik vēl iedzers, pati to nemanīdama, — ja ne tagad, tad vēlāk, ja ne šonakt, tad rītnakt. Bet viņš gulēs vaļējām acīm šonakt un rīt- nakt, un daudzas, daudzas naktis, nekur nespēdams atrast vairs mieru. Viņš atcerējās, kā viņa gulēja un kā abi tehniķi, sakrustojuši rokas uz krūtīm, vienaldzīgi stāvēja līdzās. Un tad viņš saprata, ka neraudātu, ja viņa nomirtu. Tas būtu, it kā nomirtu gluži svešs cilvēks, kura seju viņam gadījies redzēt uz ielas vai kādā laikrakstā, un tas viņam tonakt pēkšņi šķita tik briesmīgi, ka viņš sāka raudāt — ne tādēļ, ka Mildreda varētu nomirt, bet tādēļ, ka viņš par to nespētu raudāt, — muļķīgs, tukšs vīrietis līdzās muļķīgai, tukšai sievietei, kuru rijīgā čūska vērta vēl tukšāku.
   «No kurienes cilvēkā rodas tāds tukšums?» viņš domās sev jautāja. «Kas gan cilvēku iztukšo? Un tad vēl šī briesmīgā puķe, šī pienene! Ar to, kā liekas, viss arī iesākās. «Cik žēl! Nevienu jūs nemīlat!» Bet kādēļ viņš nemīl?»
   Bet, ja padomā, vai starp viņu un Mildredu vienmēr nav bijusi siena? Un nevis viena, bet, vārda tiešā nozīmē, — trīs! Turklāt tās'izmaksājušas bargu naudul Un tad vēl šie tēvoči, krustmātes, māsīcas, brālēni, kuri dzīvoja šajās sienās, šis buldurējošais mērkaķu bars, kas skaļi, skaļi, skaļi tarkšķēja tukšu, tukšu, tukšu. Kopš pirmās dienas viņš tos sauca par radiniekiem. «Kā klājas tēvocim Luisam?» — «Ko?» — «Un kā krustmātei Modai?»
   Mildreda runājošās istabas vidū viņam atgādināja
   mežā apmaldījušos bērnu (bet, brīnums, — šai mežā nebija koku!) vai, pareizāk, — nevis mežā, bet līdzenumā, kur kādreiz auguši koki (to apveidi vēl arvien it kā vīdēja apkārt). «Runājošā» istaba! Cik trāpīgs nosaukums! Vienalga kad viņš tanī iegāja, sienas vienmēr runāja ar Mildredu.
   —   Kaut kas jādara!
   —   Jā, tiešām jādara!
   —   Ko mēs stāvam un neko nedarām?
   —   Nu, tad darisim\
   —   Es esmu tik nikna, ka varētu spļauū
   Par ko viņi runāja? To Mildreda nezināja. Kurš bija nikns uz kuru? Arī to viņa nespēja pateikt. Ko viņi grasījās darīt? Pagaidi, viņa teica, tad redzēsi.
   Reiz viņš apsēdās un tiešām gaidīja.
   No sienām sāka grūt dārdoša skaņu lavīna. Tā bombardēja ar tādu spēku, ka viņam vibrēja visa miesa, gandrīz vai atdaloties no kauliem, žoklis drebēja, acis dobuļos lēkāja. Tā bija īsta kontūzija. Kad tas viss beidzās, viņš jutās kā cilvēks, kurš nosviests no klints, griezts centrifūgā un iemests ūdenskritumā, un krīt un krīt tukšumā, galīgā tukšumā, un pamata nav… pamata… nav un nav… un tāds ātrums… ka nekur nevar pieķerties … nav nekā … it nekā … vienīgi tukšums.
   Pērkons noklusa. Mūzika aprima.
   —   Satriecoši labi, — Mildreda noteica.
   Tas patiesi bija satriecoši. Kaut kas bija noticis, lai gan cilvēki uz istabas sienām tikpat kā nebija pakustējušies un starp viņiem nekas nebija norisinājies. Klausītājam bija tāda sajūta, ka tas izlaists caur veļas mašīnu vai izrauts cauri milzīgam putekļsūcējam. Tas slīka nost šajā kakofonijā.
   Montegs nosvīdis, tuvu ģībonim atstāja televīzijas istabu. Mildreda palika savā krēslā, un «radinieki» runāja tālāk.
   —   Nu viss būs labi, — «krustmāte» teica.
   — Tas vēl nav sacīts, — «brālēns» atmeta.
   —   Nu, nedusmojies!
   —   Kurš tad te dusmojas?
   —   Tu!
   —   Es, vai?
   —   Tu esi dusmīgs!
   —   Kāpēc lai es būtu dusmīgs?
   —   Tāpēc — un cauri!
   —        Nu, labi, — Montegs sauca, — bet par ko viņi dusmojas? Kas tie par cilvēkiem? Kas ir šis vīrietis un šī sieviete? Vīrs un sieva, šķirteņi vai saderinātie? Ak dievs, tas taču ir tīrais murgojums!
   —        Viņi ir…— Mildreda iesāka. — Tas ir… redzi, viņi… ir saķildojušies. Viņi briesmīgi bieži ķildojas. Nu, paklausies. Man šķiet, ka viņi ir vīrs un sieva. Jā, vīrs un sieva. Kādēļ tu jautā?
   Un, ja Mildreda nesēdēja starp šīm trim runājošajām sienām, kurām — kā viņa sapņoja — drīz vien līdzās būs arī ceturtā, tad joņoja pa pilsētu vaļējā automašīnā ar simts jūdžu ātrumu stundā, un viņš, sēžot blakus, kaut ko kliedza, un viņa kaut ko atkliedza pretī, un ne viens, ne otrs neko nedzirdēja, jo visu pārmāca motora rēkoņa. «Piebremzē līdz minimumam!» viņš sauca. «Ko?» viņa kliedza. «Līdz piecdesmit pieci, līdz minimumam!» viņš auroja. «Ko?» viņa bļāva. «Ātrumu!» viņš sauca. Un viņa uzdzina ātrumu līdz simt piecām jūdzēm stundā, un viņam galīgi aizrāvās elpa.
   Kad viņi izkāpa, Mildredai ausīs atkal bija iebāztas «Gliemežnīcas».
   Klusums. Tikai aiz loga šalc vējš.
   —   Mildred! — Viņš gultā pagriezās.
   Viņš pastiepa roku un izvilka mazo radio lapseni viņai no auss.
   —   Mildred. Mildred!
   — Jā? — Viņa klusi atsaucās.
   Pēkšņi Montegam šķita, ka viņš pats ir viens no šiem «radiniekiem», kas dzīvo televīzijas sienās, un viņa balss netiek stikla barjerai cauri. Viņš var vienīgi žestikulēt, cerot, ka Mildreda pagriezīsies un ieraudzīs viņu. Šīs stikla sienas dēļ viņi nespēja viens otram pieskarties.
   —   Mildred, vai tu atceries meiteni, par kuru tev
   stāstīju?
   —   Kādu meiteni? — viņa miegaini jautāja.
   —   Meiteni no blakus mājas.
   —   Kas par meiteni no blakus mājas?
   —   Nu, tā, kura mācās skolā. Viņu sauc Klarisa.
   —   Ā-a, jā.
   —       Neesmu viņu redzējis vairakas dienas… precīzi sakot, veselas četras. Varbūt tu esi vinu redzējusi?
   —   Nē.
   —        Es gribēju pastāstīt tev par šo meiteni. Viņa ir liela savādniece.
   —   Ā, nu es zinu, par kuru tu runā.
   —   Tā jau es domāju, ka tu zināsi.
   —   Viņa… — Mildreda tumsā iesāka.
   —   Kas ir ar viņu? — Montegs jautāja.
   —   Es gribēju pateikt. Bet aizmirsu. Aizmirsu.
   —   Nu, runā. Ko tu gribēji teikt?
   — Viņas, kā liekas, vairs nav.
   —   Kā — nav?
   —       Visa ģimene kaut kur aizbraukusi. Bet viņas vairs nav. Man šķiet, ka viņa ir mirusi.
   — Varbūt tu runā par kādu citu?
   —        Nē. Par to pašu. Maklelāna. Maklelāna. Pakļu- vusi zem automašīnas. Pirms četrām dienām. Droši gan nezinu. Taču man šķiet, ka viņa ir mirusi. Visa ģimene kaut kur aizbrauca. Es nezinu. Bet man šķiet, ka viņa ir mirusi.
   —   Bet tu taču neko noteiktu nezini!
   —   Nē, nezinu. Un tomēr zinu.
   —   Kādēļ tu man to neteici agrāk?
   —   Biju aizmirsusi.
   —   Pirms četrām dienām!
   —   Biju to galīgi aizmirsusi.
   —   Pirms četrām dienām, — viņš klusi atkārtoja.
   Viņi abi nekustēdamies gulēja tumšajā istabā.
   —   Ar labu nakti, — viņa sacīja.
   Viņš dzirdēja vieglu čaboņu. Mildreda kaut ko taustīja, meklēja. «Gliemežnīca», viņas rokas bīdīta, kā kukainis rāpačoja pa spilvenu. Un atkal jau atradās viņas ausī, kur dūca tālāk.
   Montegs klausījās, kā viņa sieva dungo tai līdz.
   Aiz loga pazibēja kāda ēna. Rudens vējš iekaucās un atkal noklusa. Bet šai klusumā bija dzirdama kāda skaņa. Šķita, ka aiz loga kāds elstu. Tad pāri mauriņam aizvirpuļoja tāda kā milzīga rudens lapa, tālumā izgaisa zaļgana, fosforescējoša dūmu strūkla.
   «Suns,» Montegs nodomāja. «Tas šonakt ir vaļā. Tas ložņā ap māju. Ja atvērtu logu …»
   Logu viņš tonakt neatvēra.
   No rīta viņam bija drudzis.
   —   Nevar būt, ka tu esi slims, — Mildreda sacīja.
   Viņš aizvēra kaistošās acis.
   —   Slims, jā.
   — Bet vakarnakt tu biji vesels.
   —        Nē, es nebiju vesels. — Viņš dzirdēja, kā viesistabā auro «radinieki».
   Mildreda pienāca pie Montega gultas un pētoši raudzījās viņā. Viņš, pat neatdarījis plakstus, skaidri redzēja viņu sev lidzās — no diētas izkaltušu kā buti, ar taukaini blāvu ādas krāsu, viegli lūstošiem, pārba- linātiem salmu krāsas matiem, nespodram, kā ar ka- taraktu pārvilktām acīm, krāsotām, pikti uzmestām lūpām. Citādu viņš viņu neatcerējās.
   —   Iedod man aspirīnu ar ūdeni.
   —        Laiks celties augšā, — viņa sacīja. — Ir jau pusdiena. Tu tāpat esi nogulējis piecas stundas ilgāk nekā parasti.
   —   Izslēdz, lūdzu, televīzijas istabu, — viņš teica.
   — Tie ir mani «radinieki».
   —   Bet ja slims cilvēks tevi lūdz?
   —   Es nogriezīšu klusāk.
   Viņa aizgāja un, nepielikusi slēdzim ne pirksta, atkal ienāca guļamistabā.
   —   Vai nu ir labāk?
   —   Paldies.
   —        Tā ir mana iemīļotā programma, — viņa piemetināja.
   —   Bet aspirīns?
   —        Līdz šim tu nekad neesi bijis slims. — Viņa atkal aizgāja.
   —       Jā, bet nu esmu. Šovakar uz darbu es neiešu. Piezvani Bītijam.
   —       Pagājušo nakti tu dīvaini uzvedies. — Viņa nāca atpakaļ dungodama.
   —       Kur tad aspirīns? — Montegs jautāja, skatoties uz viņas atnesto ūdens glāzi.
   —       Ā-al — Viņa gāja vēlreiz uz vannas istabu. — Vai kaut kas atgadījās?
   —   Bija viens izsaukums, vairāk nekas.
   —        Es lieliski pavadīju vakaru, — viņa no vannas istabas teica.
   —   Ko tu darīji?
   —   Skatījos pārraidi.
   —   Ko rādīja?
   —   Programmu.
   —   Kādu?
   —   Ļoti labu.
   —   Kas piedalījās?
   —   Nu, tu jau zini — parastā trupa.
   «Parastā trupa, parastā trupa, parastā trupa …» Viņš spieda plaukstas pie sāpošajām acīm, un pēkšņi no petrolejas smakas viņam kļuva nelabi.
   Mildreda atgriezās dungodama.
   —   Kas tad tas? — viņa pārsteigta izsaucās.
   Viņš apjucis raudzījās grīdā. — Vakar mēs kopā ar grāmatām sadedzinājām kādu sievieti.
   —        Labi, ka paklājs ir izmazgājams. — Viņa atnesa lupatu un sāka slaucīt grīdu. — Es vakar vakarā biju pie Helēnas.
   —   Vai tad pārraides nevar skatīties mājās?
   — Var jau, bet man patīk iet ciemos.
   Viņa aizgāja uz televīzijas istabu. Viņš dzirdēja, ka viņa dzied.
   —   Mildred! — viņš sauca.
   Viņa nāca atpakaļ, trallinādama un viegli sizdama knipjus.
   — Tu nemaz nejautā, kas vakar notika.
   —   Kas tad? — viņa vaicāja.
   —       Mēs sadedzinājām tūkstoš grāmatu. Mēs sadedzinājām sievieti.
   — Nu, un tad?
   Televīzijas istabā bija tāds troksnis, ka šķita, tur tūliņ pat sabruks sienas.
   —       Mēs sadedzinājām Danti un Sviftu, un Marku Aurēliju.
   —   Vai viņš bija eiropietis?
   —   Laikam gan.
   —   Radikālis?
   —   Neesmu lasījis viņa darbus.
   —        Skaidrs, ka radikālis. — Mildreda knibinājās ap tālruni. — To tu neceri, ka es zvanīšu kapteinim Bīti- jam.
   —   Tev jāzvana!
   —   Nekliedz!
   —        Es nekliedzu. — Viņš acumirklī pietrūkās sēdus, gluži piesarcis, drebot aiz dusmām. Televīzijas istaba karstumā dārdēja. — Pats es nevaru piezvanīt viņam. Nevaru pateikt, ka esmu slims.
   —   KadēJ?
   «Tadeļ, ka baidos,» viņš nodomaja. «Es esmu ka bērns, kurš izliekas slims, un baidos zvanīt, jo labi zinu, ka pēc brīža saruna nobeigsies šādi: «Jā, kap- tein, es jau jūtos labāk. Desmitos vakarā būšu darbā.»»
   —   Tu nemaz neesi slims, — Mildreda sacīja.
   Montegs atkrita atpakaļ gultā. Viņš pabāza roku
   zem spilvena. Paslēptā grāmata vēl bija tur.
   —        Mildred, vai zini… saki, kā būtu, ja es uz laiku pamestu darbu?
   —        Ko? Pamest darbu? Pēc tik daudziem gadiem? Un tikai tādēļ, ka kāda tur sieviete ar savām grāmatām …
   —   Millij, ja tu būtu viņu redzējusi!
   —       Man viņa bijusi nebijusi. Kādēļ turēja mājās grāmatas? Pati vainīga, kādēļ nepadomāja? Es viņu ienīstu. Viņa tev galīgi sajaukusi prātu. Tā vien skaties, ka mēs būsim ārā uz ielas — bez mājas, bez darba, bez nekā.
   —       Tu tur nebiji, tu to neredzēji, — viņš iebilda. — Šais grāmatās noteikti kaut kas ir iekšā, kaut kas tāds, ko mēs nespējam saprast, kas viņai lika paliki degošā mājā. Tajās noteikti kaut kam ir jābūt. Tāpat vien cilvēks neiet nāvē.
   —   Viņa bija gluži vienkārši nenormāla.
   —        Viņa bija normālāka par tevi un mani, un mēs viņu sadedzinājām.
   —   Drīz vien tu visu to aizmirsīsi.
   —        Nē, savu mūžu to neaizmirsīšu. Vai tu esi redzējusi nodegušu māju? Tā gruzd ilgu laiku. Bet manī tas gruzdēs visu mūžu. Ak dievs! Cauru nakti es centos visu to apslāpēt, izdzēst no atmiņas, taču velti. Es gandrīz vai zaudēju prātul
   —   Par to tev bija jādomā agrāk, pirms tu kļuvi par dedzinātāju.
   —   Jādomā! — viņš iesaucās. — Vai tad man bija izvēle? Mans vectēvs un tēvs bija dedzinātāji. Pat miegā es gāju viņu iemīto ceļu.
   Televīzijas istabā skanēja deju mūzika.
   —   Tev taču šodien ir dienas maiņa! — Mildreda iesaucās. — Un bija jābūt jau darbā. Tikai nupat es atcerējos.
   —   Nav runa par šīs sievietes nāvi vien, — Montegs turpināja. — Pagājušo nakti es domāju par to, cik petrolejas šais desmit gados esmu izlietojis. Un tāpat par grāmatām. Un pirmo reizi es īsti sapratu, ka aiz katras grāmatas ir bijis cilvēks. Cilvēks domās to izauklējis. Cilvēks veltījis milzum daudz laika, lai to uzrakstītu uz papīra. Kā es līdz šim to nesapratu! — Viņš izkāpa no gultas.
   —   Vienam otram bijis vajadzīgs varbūt viss mūžs, lai uzrakstītu daļu no tā, ko viņš domājis, jutis un pieredzējis, bet atnāku es, un — švirkt! — dažās minūtēs tas viss pārvēršas pelnos.
   —   Liec mani mierā, — Mildreda teica. — Es neesmu vainīga.
   —   Likt tevi mierā? Nu, labi, bet kā lai atstāju mierā pats sevi? Nē, mēs nedrīkstam atstāt sevi mierā. Vajag, lai kaut reizumis mūs kaut kas satrauc. Saki, kad tevi kaut kas ir satraucis? Kaut kas īsti svarīgs, patiesi nozīmīgs?
   Tad pēkšņi viņš apklusa, atcerēdamies pagājušo nedēļu un abus blāvos, griestiem pievērstos mēness akmeņus, un sūcējčūsku ar zondējošo aci, un abus vienaldzīgos vīrus ar cigaretēm zobos. Agrāko Mil- dredu vēl kaut kas satrauca, bet šī agrākā bija zudusi, tik dziļi ieslēpta tagadējā, ka starp tām nebija nekā kopīga.
   Viņš novērsās.
   —        Redzi nu, ko tu esi ievārījis, — Mildreda sacīja. — Skaties, kas piebrauca.
   — Man viss vienalga.
   —       «Feniksa» markas mašīna un kāds vīrs melnā jakā ar oranžu čūsku uz piedurknes. Nupat nāk šurp.
   —   Vai kapteinis Bītijs? — viņš jautāja.
   —   Jā, kapteinis Bītijs.
   Montegs palika nekustīgs stāvam, raugoties salti baltajā sienā sev priekšā.
   —   Laid viņu iekšā. Pasaki, ka esmu slims.
   —       Pasaki pats! — Mildreda skraidīja šurpu un turpu, kamēr palika ieplestām acīm, izdzirdot durvju signālu, kas klusi sāka saukt viņas vārdu:
   «Misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis, pie jums kāds atnācis, misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis.» Pēc tam viss apklusa.
   Montegs paslēpa grāmatu dziļāk zem spilvena, lēni iekāpa atpakaļ gultā un uzvilka segu uz kājām un krūtīm. Pēc brīža Mildreda atvēra durvis, un lieliem soliem, rokas kabatās sabāzis, istabā ienāca kapteinis Bītijs.
   —        Izslēdziet «radiniekus», — viņš teica, skatīdamies kaut kur sienā.
   Šoreiz AAildreda skrēja, cik jaudas. Kliegšana televīzijas istaba apklusa.
   Kapteinis Bītijs ar sarkano seju mierīgi apsēdās atpūtas krēslā. Lēnā garā viņš piebāza un aizkūpināja vara kalumiem rotāto pīpi un izpūta lielu dūmu mutuli.
   —        Tāpat vien atbraucu aplūkot slimnieku, — viņš teica.
   —   Kā jūs zinājāt, ka esmu slims?
   Bītijs pasmaidīja savu parasto smaidu, kas atsedza koši sārtās smaganas un žilbinoši baltos zobus.
   —   Es visu redzēju. Es zināju, ka uz vienu nakti taisāties uzdot.
   Montegs pietrūkās sēdus.
   —   Labi, vienu nakti atpūtieties! — Bītijs sacīja. Viņš grozīja rokā savas neiztrūkstošās šķiltavas, uz kuru vāciņa bija uzrakstīts GARANTĒ' MILJONS UZLIESMOJUMU, un sāka tās klikšķināt: uzdedza, nodzēsa, uzdedza, nodzēsa, izmeta kādu vārdu, uzdedza, nodzēsa, brīžiem vērodams mazo liesmiņu, brīžiem — gaistošo dūmu strūkliņu.
   —   Kad būsiet vesels? — viņš noprasīja.
   —   Rīt. Vai varbūt parīt. Vai nākamās nedēļas sākumā.
   Bītijs pakšķināja savu pīpi.
   —   Šāda indeve agri vai vēlu uznāk katram dedzinātājam. Tad vajag palīdzēt viņam tikt skaidrībā, apgaismot visu — kas īsti un kā. Dedzinātājam jāzina mūsu profesijas vēsture. Jaunajiem agrāk lika to iekalt, bet nu vairs ne. Tas ir ļoti žēl. — Puff. — Tagad to zina vairs vienīgi kapteiņi. — Puff. — Tūlīt es jums visu izskaidrošu.
   Mildreda sēdējā kā uz adatām.
   Bītijs ērtāk atlaidās krēslā un brīdi padomāja, kā sākt.
   —   Jūs jautājāt, kā tas iesācies, šis mūsu darbs, — kur, kad un kādēļ? Tas sācies tā sauktajā pilsoņu kara laikā, kaut gan mūsu statūtos sacīts, ka agrāk. Taču tas nu ir pilnīgi skaidrs, ka dedzinātāju amats uzplauka tikai pēc tam, kad plaši ieviesās fotogrāfija. Un divdesmitā gadsimta sākumā — kino. Un radio. Un vēlāk — televīzija. Tad, kad ieviesās masveidība.
   Montegs sēdēja gultā kā sastindzis.
   —   Un tas, kas masveidīgs, tūliņ kļūst vienkāršāks, — Bītijs runāja tālāk. — Agrāk grāmatas lasīja nedaudzi — šur tur, vienā, otrā, trešajā vietā. Cilvēki varēja atļauties būt dažādi. Toreiz pasaule bija plaša. Bet tad tā kļuva pilna ar acīm un mutēm, un vēderiem. Iedzīvotāju skaits pieauga divas, trīs, četras reizes. Filmas, radiopārraides, žurnālus un grāmatas reducēja līdz zināmam standartam, līdz tādam kā viegli sagremojamam pudiņam, vai jūs to saprotat, Monteg?
   —   Kā liekas, jā.
   Bītijs vēroja gaisā peldošos dūmu gredzenus.
   —   Mēģiniet iztēloties deviņpadsmitā gadsimta cilvēku. Zirgi, suņi, ekipāžas, lēns dzīves temps. Tad — divdesmitais gadsimts. Temps strauji pieaug. Grāmatas kļūst arvien plānākas. Saīsinājumi. Izvilkumi. Ekstrakti. Ātrāk, tikai ātrāk līdz atrisinājumam!
   —   Ātrāk, tikai ātrāk. — Mildreda pamāja.
   —   Klasiķu darbus saīsināja līdz piecpadsmit minūšu garām radiopārraidēm, tad līdz vienai rindkopai, ko var izlasīt divās minūtēs, un beigās līdz desmit divpadsmit rindiņām, tādam kā vārdnīcas kopsavilkumam. Protams, es mazliet pārspīlēju. Vārdnīcas bija domātas izziņām. Bet ļoti daudzu cilvēku zināšanas par Hamletu — jūs, Monteg, varbūt zināt šo nosaukumu, bet misis Montegai gan tas būs svešs —, tātad, daudzu cilvēku zināšanas par Hamletu aprobežojās ar vienu lappusi garu pārstāstu grāmatā, kas apliecināja: «Beidzot jūs varat izlasīt visus klasiķus! Neatpalieciet no saviem kaimiņiem!» Nu, vai jūs saprotat? No bērnistabas uz koledžu un atpakaļ uz bērnistabu — tāds bijis intelektuālās attīstības ceļš pēdējo piecu sešu gadsimtu laikā.
   Mildreda piecēlās un sāka staigāt pa istabu, pārvietodama kaut kādus priekšmetus. Bītijs, nelikdamies par viņu ne zinis, tikai runāja tālāk:
   — Temps kļūst arvien drudžaināks. Šurpu, turpu, ašāk, ātrāk, augšā, lejā, iekšā, ārā. Ķas, kā, kur? Eh! Bliukt, blaukt! Zviukt, žvaukt! Saīsinājumi! Pārstāsti!
   Pārstāstu ekstrakti! Politika? Viena rindkopa, divi teikumi, virsraksts! Pēc mirkļa tas viss jau ir aiz- mirstsl Izdevēji, uzņēmēji, radio darbinieki, grieziet cilvēka prātu tādā ātrumā, lai centrbēdzes spēks izmet no tā visas liekās, nevajadzīgās domas!
   Mildreda pienāca pie vīra gultas un sakārtoja segu. Kad viņa pieskārās spilvenam, Montegam salēcās sirds. Viņa parāva viņu aiz pleca, lai izvilktu un uzbu- žinātu spilvenu. Paceļot to, viņa droši vien iekliegtos un izbrīnā ieplestu acis vai gluži vienkārši pastieptu roku un, vientiesīgi noprasot: «Kas tad tas?», paceltu gaisā paslēpto grāmatu.
   — Mācību laiks skolās saīsināts, disciplīna zūd, filozofiju, vēsturi, valodas izmet no programmas, angļu valodai un pareizrakstībai veltī arvien mazāk laika, un beigu beigās galīgi pamet tās novārtā. Dzīve ir īsa, cilvēkam vajadzīgs darbs un pēc tam izpriecas, kuru netrūkst. Kādēļ jāmācās vēl kaut kas vairāk kā piespiest pogas, pagriezt slēdžus un raustīt aizbīdņus?
   —   Ļauj man sakārtot spilvenu, — Mildreda sacīja.
   —   Nevajag! — Montegs čukstēja.
   —   Pogas aizstāja rāvējslēdzēji, tā ka pat rītausmā, kad cilvēks ģērbjas, — šai filozofiskajā un tādēļ skumjajā stundā — viņam vairs neatliek ne mirkļa pārdomām.
   —   Nu, atļauj, — Mildreda neatlaidās.
   —   Ej prom, — Montegs sacīja.
   —   Dzīve pārvēršas karuselī, Monteg. Visapkārt auro, kliedz, spiedz un dārd!
   — Spiedz un dārd, — Mildreda, raustot spilvenu, atkārtoja.
   —   Dieva dēļ, liec taču reiz mani mierā, — Montegs pikti izgrūda.
   Bītijs izbrīnā iepleta acis.
   Mildredas roka zem spilvena sastinga. Viņa sataustīja grāmatas vāku un, pamazām apjēdzot, kas tas ir,
   aiz pārsteiguma vai pamira. Tad pavēra lupas un grasījās jautāt…
   —        Teātrī atstāja vienīgi klaunādi, un istabas iekārtoja stikla sienas, uz kurām kā konfeti, asinis, heress vai soterns zibsnī dažādi krāsu plankumi. Monteg, jums droši vien patīk beisbols, vai ne?
   —   Beisbols ir lieliska spēle.
   Bītiju apņēma tik biezs dūmu mākonis, ka viņš pats vairs nebija saskatāms.
   —        Kas tad tas? — Mildreda gandrīz vai priecīgi iesaucās. Montegs smagi uzgula viņas rokai. — Kas tas ir?
   —       Apsēdiesl — Montegs iekliedzās. Mildreda tukšām rokām atlēca atpakaļ. — Mēs gribam parunāt!
   It kā nekas nebūtu noticis, Bītijs mierīgi turpināja.
   —t Un krokets jums patīk?
   —   Jā, protams.
   —   Un golfs?
   —   Golfs arī ir lieliska spēle.
   —   Un basketbols?
   —   Arī.
   —   Un biljards? Futbols?
   —   Tās visas ir lieliskas spēles.
   —       Vairāk, arvien vairāk sporta un izpriecu, lai cilvēks vienmēr atrastos barā un viņam nebūtu laika, kad domāt. Organizējiet un organizējiet, superorgani- zējiet supersportu! Grāmatās vairāk karikatūru. Vairāk filmu. Prātam barības mazāk un mazāk. Urdoša nepacietība. Šosejas pilnas ar cilvēkiem — ātrāk, tikai ātrāk, vienalga uz kurieni. Benzīna bēgļi. Pilsētas pārvēršas moteļos, cilvēki — klaidoņu ordās, kuras kā jūras paisums un bēgums veļas turpu un atpakaļ — šodien nakšņo tur, kur vakar mēs, bet kur aizvakar nakšņojāt jūs.
   Mildreda izgāja, skaļi aizcērtot durvis. Televīzijas istabā «krustmātes» sāka smieties par «tēvočiem».
   —   Bet tagad — par minoritātēm mūsu civilizācijā. Jo vairāk iedzīvotāju, jo vairāk minoritāšu. Un sargieties aizskart suņu vai kaķu mīļotājus, ārstus, advokātus, tirgotājus, šefus, mormoņus, baptistus, unitārus, ķīniešu, zviedru, itāliešu, vāciešu pēctečus, teksasie- šus, brukliniešus, īrus, oregoniešus vai Mehiko iedzīvotājus. Grāmatu, filmu, televīzijas pārraižu varoņi nepavisam nav reāli cilvēki. Jo lielāks tirgus, jo svarīgāk izvairīties no konfliktiem — to jūs, Monteg, lieciet aiz auss! Grupas, grupiņas, nogrupējumi — nedod dievs uzkāpt kādam uz varžacīm! Rakstnieki, kuri grib kaut ko kritizēt, — aizslēdziet savas rakstāmmašīnas! Un viņi tā arī izdarīja. Žurnāli kļuva par vaniļas sīrupa putriņu. Grāmatas — par samazgām, kā teica sasodītie kritiķi. Nav nekāds brīnums, ka grāmatas vairs nepērk, viņi teica. Bet lasītājs, griezdamies jautrības virpulī, labi zināja, kas viņam vajadzīgs, un paturēja sev komiksus. Un, protams, telpiskos seksa žurnālus. Tā ja, Monteg. Un tas viss — bez iejaukšanās no augšas, bez valdības līdzdalības. Nekādu aizliegumu, ne rīkojumu, ne cenzūras ierobežojumu. Tehnika, masveida pieprasījums un jau minēto ļaužu grupu spiediens laimīgā kārtā pārvērta pasauli. Pateicoties šiem apstākļiem, cilvēks tagad var vienmēr būt laimīgs un lasīt komiksus vai reklāmas žurnālus.
   —   Bet kāds tam sakars ar dedzinātājiem? — Montegs jautāja.
   —   Ā-a. — Bītijs pīpes dūmu mākonī paliecās uz priekšu. — Tas viss ir ļoti vienkārši un saprotami. Kad pētnieku, kritiķu, mākslinieku un zinātnieku vietā skolas izlaida arvien vairāk skrējēju, lēcēju, sacīkšu braucēju, cīkstoņu, nirēju, svarcēlāju, vārds «intelektuāls», protams, kļuva par lamu vārdu. Cilvēku vienmēr baidījis tas, ko viņš nesaprot. Jūs droši vien atceraties, ka bērnībā jūsu klasē bija kāds zēns, kurš īpaši izcēlās ar savām dotībām, spīdoši lasīja un atbildēja, kamēr citi sēdēja kā koka dievi, ienīstot viņu. Un vai tas nebija tieši viņš, kuru pēc stundām jūs kaustījāt un spīdzinājāt? Protams, ka viņš. Mums visiem ir jābūt vienādiem. Cilvēki nepiedzimst brīvi un vienlīdzīgi, kā apgalvo konstitūcija, bet par tādiem tiek pataisīti. Ja visi ir vienādi kā ūdens piles, tad viņi ir arī laimīgi, jo nav milžu, kuriem līdzās jājūtas sīkam un niecīgam. Tā ja, Monteg! Grāmata ir pielādēta šautene. To vajag sadedzināt. Ierocim vajag izņemt lādiņu. Vajag atbruņot cilvēka prātu. Kas zina, kurš būs nākamais grāmatu lasītāja upuris? Varbūt es? Nudien nespēju paciest šo publiku! Un, kad beidzot visas mājas bija ugunsdrošas, ugunsdzēsējus vairs nevajadzēja (vakar jums bija taisnība par uguns dzēšanu). Viņiem tika dots gluži cits uzdevums — būt mūsu miera sargātājiem, atvairīt mūsu bažas — tik dabiskas un saprotamas —, lai citi nebūtu par mums pārāki, būt mūsu oficiālajiem uzraugiem, tiesnešiem un soda izpildītājiem. Tas esat jūs, Monteg, un tas esmu es.
   Televīzijas istabas durvis atvērās, un tajās stāvēja Mildreda, skatoties Bītijā un pēc tam Montegā. Uz sienām viņai aiz muguras sprāga zaļas, dzeltenas un oranžas raķetes kara bungu, tamtamu un šķīvju dārdoņas pavadījumā. Viņa pavēra muti un kaut ko teica, bet troksnis pārmāca viņas vārdus.
   Bītijs izkratīja pīpi un pētīja pelnus savā sārtajā plaukstā, it kā tie būtu kāds simbols, kas viņam jāatšifrē.
   — Mūsu civilizācija ir tik plaša, ka mēs nedrīkstam pieļaut minoritāšu satraukumu vai neapmierinātību. Nu, sakiet, ko cilvēks visvairāk vēlas? Cilvēks vēlas būt laimīgs, vai ne? Vai visu mūžu jūs to vien nedzirdat? Mēs gribam būt laimīgi, cilvēki saka. Un domājat, ka viņi nav laimīgi? Vai mēs viņiem neliekam mūžīgi steigties, vai nepiedāvājam viņiem izpriecas? Cilvēks taču tādēļ vien dzīvo! Jautrām izpriecām, asām izjūtām. Un šai ziņā — to nu jūs nevarat noliegt — mūsu kultūra paver visplašākās iespējas.
   —   Jā.
   Pēc Mildredas lūpu kustības Montegs saprata, ko viņa, stāvēdama durvīs, saka. Viņš centās neskatīties uz viņu, jo baidījās, ka tad arī Bītijs pagriezīs galvu un nolasīs vārdus viņai no lūpām.
   —   Krāsainajiem nepatīk Mazais melnais Sambo. Sadedzināt! Baltajiem nepatīk Krusttēva Toma būda. Sadedzināt! Kāds uzrakstījis grāmatu par smēķēšanu un plaušu vēzi. Tabakas fabrikanti ir izmisuši. Sadedzināt šo grāmatu! Mums vajag pilnīgu bezrūpību. Nekādu problēmu. Tās visas — ugunī! Apbedīšana dara mūs nomāktus! Pagānu ieraša, nost arī to! Piecas minūtes pēc nāves cilvēks jau ceļo uz Lielo Dūmeni. Krematorijas apkalpo helikopteri. Desmit minūtes pēc nāves cilvēks ir tikai melnu putekļu šķipsniņa. Nav ko raudāt par mirušajiem. Vajag tos aizmirst. Dedzināt visu iespējamo. Uguns ir gaiša, un uguns ir tīra.
   Raķetes uz televīzijas sienām blakus istabā nodzisa. Mildredas lūpas — kā par laimi — pārstāja kustēties. Montegs aizturēja elpu.
   —   Seit blakus mājā dzīvoja meitene, — viņš lēni iesāka. — Viņas vairs nav, kā liekas — mirusi. Pat lāgā neatceros viņas seju. Bet viņa nebija tāda kā citi. Kā gan … kā gan tas izskaidrojams?
   Bītijs pasmaidīja.
   —   Šur tur jau reizumis gadās kāds savādnieks. Klarisa Maklelāna, vai ne? Sī ģimene mums ir zināma. Mēs to jau labi sen novērojam. Iedzimtība un vide ir dīvaini faktori. Nav viegli tikt vaļā no savādniekiem, vismaz pāris gados tas nav izdarāms. Ģimenes iespaidā var aiziet zudībā daudz kas no ta, ko cen
   šas dot skola. Tieši tādēļ bērnudārzos uzņem arvien jaunākus bērnus, un nu tos rauj ārā gandrīz vai no šūpuļa. Par Maklelāniem mēs saņēmām trauksmes signālus jau tad, kad viņi vēl dzīvoja Čikāgā. Taču grāmatas pie viņiem neatradām. Tēvoča reputācija nav spoža. Nesabiedrisks. Bet meitene bija bumba ar laika degli. Kā liecina skolas raksturojums — atradās pilnīgā ģimenes iespaidā. Viņu interesēja nevis tas, kā viss notiek, bet kādēļ. Tas ir briesmīgi apgrūtinoši. Ja cilvēks sāk jautāt, kāpēc un kādēļ, tas viņam var bēdīgi beigties. Nabaga meitenei labāk, ka viņa ir mirusi.
   —   Jā, mirusi.
   —   Laimīgā kārtā tādi kā viņa sastopami diezgan reti. Mēs viņus parasti nokniebjam pumpurā. Māju nevar uzcelt bez naglām un dēļiem. Ja negribi, ka to uzceļ, noslēp naglas un dēļus. Ja negribi, ka cilvēku uztrauc politika, nerādi viņam tās abas puses. Rādi vienu vai, vislabāk, — nevienu. Liec viņam aizmirst, ka uz zemes ir karš. Ja valdība ir slikta, nestabila, ja uzliek nesamērīgus nodokļus, tā vēl nav necik liela nelaime. Lai tikai cilvēki neuztraucas. Bezrūpība, Monteg, ir galvenais. Rīkojiet cilvēkiem kaut kādus konkursus — lieciet atminēt populāru dziesmu tekstus vai galvaspilsētu nosaukumus vai pateikt, cik graudu ievākts Aiovas štatā pagājušajā gadā. Piebāziet viņus pilnus ar nekaitīgiem skaitļiem, līdz nelabumam piestūķējiet ar datiem, lai viņiem būtu tāda sajūta, ka ir briesmīgi izglītoti. Viņiem šķitis, ka viņi domā, ka viņi atrodas kaut kādā kustībā. Un viņi jutīsies laimīgi, jo šie skaitļi būs nemainīgi. Tikai nedodiet viņiem tik bīstamu vielu kā filozofiju vai socioloģiju. Sāks vēl izdarīt secinājumus! Tas noved pie melanholijas. Mūsu dienās katrs, kas var atļauties iekārtot televīzijas sienas — un to var lielais vairums cilvēku —, ir daudz laimīgāks nekā tas, kurš cenšas pētīt, aptvert, izzināt Visumu, jo to nevar ne aptvert, jie izzināt, neizjūtot savu niecību un vientulību. Es zinu, es esmu mēģinājis. Pie velna to visu! Mums vajag izpriecas, akrobātus, burvju māksliniekus, drosminiekus, reaktīvās automašīnas, gaisa motociklus, pornogrāfiju un narkotiku, visu to, kas rada automātiskus refleksus. Ja luga ir slikta, filma — bezsaturīga, komēdija — tukša, dodiet man dārdošu mūziku! Man šķitīs, ka es reaģēju uz lugu, lai gan tā būs tikai reakcija uz vibrāciju. Bet man tas gluži vienalga. Lai tikai izdrebina līdz kaulam.
   Bītijs piecēlās.
   —   Bet nu man jāiet. Lekcija beigusies. Ceru, ka jums šis tas kļuvis skaidrāks. Galvenais, Monteg, neaizmirstiet, ka mēs esam Laimes sargi, Diksi zēni — jūs, es un pārējie mūsu vīri. Mēs sargājam cilvēci no tās ļaužu saujiņas, kas ar savām pretrunīgajām idejām un teorijām grib visus padarīt nelaimīgus. Mēs esam sargi uz aizsargvaļņa. Turieties, Monteg! Nedrīkst pieļaut, ka pasaule noslīkst melanholijā un drūmā filozofijā. Mēs ļoti ceram uz jums. Jūs, liekas, pats nemaz neapzināties, cik ļoti jūs, cik ļoti mēs visi esam vajadzīgi laimīgajai mūsdienu pasaulei.
   Bītijs paspieda Montega roku, kura bez spēka atkrita atpakaļ. Montegs vēl arvien sēdēja gultā, it kā māja grūtu viņam uz galvas un viņš nespētu pakustēties. Mildredas durvīs vairs nebija.
   —   Jā, un vēl kas, — Bītijs atsāka. — Vismaz reizi katru dedzinātāju pārņem ziņkāre. Kas īsti šais grā- mātās rakstīts? Tik briesmīga ziņkāre, ka nav spēka pretoties. Tad nu, Monteg, varat man ticēt, — savā laikā esmu daudz lasījis, lai izpētītu, kas tur ir iekšā, un es jums teikšu — tur nav it nekā\ It nekā tāda, kam varētu ticēt vai ko varētu mācīt citiem. Beletris- tika ir tikai fikcija, tīrā izdoma, vairāk nekas. Bet
   pārējā literatūra ir vēl jaunāka: viens zinātnieks nosauc otru par idiotu, viens filozofs cenšas pārkliegt otru. Visi kaut kur drāžas un skrien, grib izdzēst zvaigznes, izdzēst sauli. Ja palasa, tīri vai galva sāk griezties.
   —   Bet ja nu … bet ja nu dedzinātājs nejauši pārnes kādu grāmatu mājās? — Montegs neviļus nodre- binājās. Atvērtās durvis raudzījās viņā kā milzīga tukša acs.
   —   Tur nav ko brīnīties. Tā ir tikai ziņkāre, — Bītijs noteica. — To mēs neņemam galvā. Ļaujam vienu diennakti grāmatu paturēt. Ja pēc tam viņš to nesadedzina, tad mēs to izdarām viņa vietā.
   — Jā, es saprotu, — Montega mute bija sausa.
   —   Labi, Monteg. Nu, kā tad būs? Vai nāksiet vakarā uz nakts maiņu?
   —   Skaidri vēl nezinu, — Montegs sacīja.
   —   Kā tā? — Bītija sejā parādījas izbrīns.
   Montegs aizvēra acis. — Varbūt aiziešu. Tad jau
   redzēs.
   —   Ļoti žēl, ja jūs šovakar nebūtu, — Bītijs sacīja, domīgi iebāzdams pīpi kabatā.
   «Nekad vairs neiešu,» Montegs klusībā domāja.
   —   Nu tad — jo drīzu izveseļošanos, — Bītijs noteica. Un pagriezās un atstāja istabu.
   Montegs pa logu noskatījās, kā Bītijs aizbrauca savā spīdīgajā liesmu krāsas automašīnā ar ogļu melnajām riepām.
   Aiz loga bija redzama iela un mājas bez lieveņiem. Kā īsti Klarisa viņam reiz teica? «Māju priekšā lieveņu arī vairs nav. Tēvocis stāsta, ka agrāk bijuši. Un vakaros cilvēki tur sēdējuši un sarunājušies vai klusējuši, šūpodamies savos šūpuļkrēslos. Gluži vienkārši sēdējuši un domājuši. Tad arhitekti lieveņus iznīcinājuši, tādēļ ka tie bojājot fasādi. Bet tēvocis
   saka, īstais iemesls bijis cits, proti, lai cilvēki nesēdētu un šūpodamies nesarunātos. Tas esot bijis pret- sabiedriski. Cilvēki pārāk daudz runājuši. Un viņiem bijis laiks domāt. Tādēļ lieveņi iznīcināti. Un dārzi arī. Pie mājām gandrīz nekur vairs nav dārzu, kuros varētu pasēdēt. Un šūpuļkrēsli? Arī to vairs nav. Tie bija pārāk ērti. Vajag, lai cilvēki drāztos un joņotu. Tēvocis saka … un tēvocis saka … un tēvocis …» Viņas balss izgaisa.
   Montegs pagriezās atpakaļ un paskatījās uz sievu, kura sēdēja televīzijas istabas vidū un sarunājās ar diktoru. «Misis Montega,» tas teica un kaut ko piebilda. «Misis Montega …» tas kaut ko stāstīja. Uzrunājot nepazīstamo auditoriju, diktors ieturēja nelielu pauzi, un tai brīdī īpašs mehānisms, kas Montegam bija maksājis simts dolārus, automātiski izteica viņa sievas vārdu, kamēr otra palīgierīce pieskaņoja tam diktora lūpu kustības. Diktors bija mājas draugs, tuvs paziņa. «Misis Montega, tagad paskatieties, lūdzu, šeit.»
   Mildreda pagrieza galvu, kaut gan acīm redzami neklausījās.
   —   Ja es šovakar neeju uz darbu, varbūt varu neiet vispār nekad, — Montegs sacīja.
   —   Bet tu taču iesi, vai ne? — Mildreda jautāja.
   —   To es vēl nezinu. Šobrīd man ir tik briesmīga sajūta, ka gribas visu sist un lauzt.
   —   Sēdies mašīnā.
   — Nē, paldies.
   —   Atslēgas ir uz naktsgaldiņa. Kad man uznāk melnie, es sēžos mašīnā un laižu tā, ka zib vien gar acīm. Ja uzspiež līdz deviņdesmit piecām jūdzēm stundā, tad viss atkal kārtībā. Reizēm es braukāju cauru nakti, bet tu neko nenojaut. Laukos ir gluži
   interesanti. Reizēm var nobraukt trušus, reizēm suņus. Ej, sēdies mašīnā!
   —   Nē, šoreiz es nekur nebraukšu. Negribu zaudēt šo dīvaino noskaņu. Manī kaut kas vārās un kaist. Kas tas ir, to es nevaru pateikt. Es esmu tik briesmīgi nelaimīgs. Mani pārņēmis neizprotams niknums. Man šķiet, ka es milstu. Ka pieņemos svarā. Ka manī kaut kas krājas un aug. Es jūtu, ka pat varētu sākt lasīt grāmatas.
   — Tad taču tevi var ielikt cietumā! — Mildreda raudzījās viņā tā, it kā viņš atrastos aiz stikla sienas.
   Montegs sāka ģērbties, nervozi staigājot pa guļamistabu.
   —   Lai liek. Varbūt tas būtu vispareizākais. Pirms neesmu vēl kādu sakropļojis. Vai tu zini, vai dzirdēji, ko Bītijs teica? Viņam uz visu ir gatavas atbildes. * Un viņam taisnība. Ir svarīgi, lai mēs būtu laimīgi. Jautrība — tas, lūk, ir galvenais. Un tomēr es, klausoties viņā, domāju: nē, es neesmu laimīgs, es neesmu laimīgs.
   —   Bet es esmu laimīga. — Mildreda smaidīja pār visu seju. — Un ar to lepojos!
   — Man kaut kas jādara, — Montegs sacīja. — Nezinu, kas, bet kaut kas ļoti svarīgs.
   —   Apnicis klausīties visas šīs blēņas, — Mildreda noteica un atkal pievērsās diktoram.
   Montegs pagrieza televīzijas sienu slēdzi, un diktors apklusa.
   —   Millij! — viņš iesāka. Tad brīdi klusēja. — šī māja ir tiklab tava kā mana. Un tādēļ es jūtu, ka man tev kas jāsaka. Tas bija jāpasaka jau agrāk, taču es baidījos atzīties pat sev. Tagad gribu tev parādīt, ko veselu gadu esmu te slēpis. To visu es savācu mazpa- mazām, paslepšus, zagšus, pats nezinu — kādēļ, bet tā nu es darīju un tev neko neteicu.
   Montegs domīgi paņēma krēslu, aiznesa un nolika gaitenī pie durvīm, uzkāpa uz tā un brīdi palika stāvot kā statuja uz pjedestāla, kamēr Mildreda paceltu galvu gaidoši raudzījās viņā. Tad viņš pastiepās un atvilka ventilācijas režģi, un, dziļi iebāzis roku cata- rulē, atbīdīja metala plāksni, un izvilka grāmatu. Pat nepaskatījies uz to, viņš nometa grāmatu zemē. Pēc tam pasniedzās vēlreiz, izvilka divas grāmatas un nometa arī tās abas uz grīdas. Tad sāka mest zemē citu pēc citas — lielas, mazas, dzeltenas, sarkanas, zaļas. Kad viņš beidza, pie Mildredas kājām gulēja vismaz pārdesmit grāmatu.
   —   Piedod, — viņš teica. — Es tās savācu neapzināti. Bet nu mēs abi esam tur iejaukti.
   Mildreda atsprāga atpakaļ, it kā pēkšņi no grīdas apakšas būtu izlīdis vesels bars žurku. Viņš dzirdēja viņas satraukto elpu, redzēja bālo seju un bailēs ieplestās acis. «Gaj!» viņa iesaucās vienu, divas, trīs reizes. Tad ievaidēdamās klupa pie grāmatām, paķēra vienu un metās uz virtuvi, lai to sadedzinātu.
   Montegs nogrāba viņu aiz rokas. Viņa spiedza un skrāpējās, cenzdamās izrauties.
   —   Nē, Millij! Pagaidi! Klausies, vai dzirdi? Tu nezini… Pagaidi taču! — Viņš iesita viņai pa seju, sakampa viņu un sapurināja.
   —   Gaj! — viņa vēlreiz iekliedzās un sāka raudāt.
   — Millij! — viņš sauca. — Uzklausi mani! Dod man mirklīti laika, vai dzirdi? Tur vairs tikpat nekas nav līdzams. Nevar tās tūliņ sadedzināt. Es gribu tajās ieskatīties, kaut vienu reizi ieskatīties. Ja kapteinim būs bijusi taisnība, mēs abi kopā tās sadedzināsim, tici man — noteikti sadedzināsim. Tev man jāpalīdz, Millij! — Piespiedis Mildredu sev cieši klāt, viņš raudzījās viņas sejā, kuru turēja pavērstu augšup. Viņš, tajā raugoties, meklēja sevi, kā arī atbildi uz to, ko darīt.
   —      Vai nu mums tas patīk vai ne, tagad mēs abi esam tur iejaukti. Nekad neesmu tev neko lūdzis, bet tagad lūdzu, pat ļoti lūdzu! Beidzot mums jātiek kaut kādā skaidrība par to, kādēļ viss tā ir sarežģījies, — par tevi un tavām miega zāļu tabletēm, par automašīnu, par mani un manu darbu. Millij, mēs ejam uz bezdibeni. Pie joda! — es negribu nolauzt sev kaklu! Mums nebūs viegli. Mēs nezinām, ar ko vispār sākt, bet mēģināsim visu pārlikt un apsvērt, mēģināsim viens otram palīdzēt. Es pat nespēju izsacīt vārdos, cik ļoti tu esi man vajadzīga. Ja tu mani kaut mazliet inīli, tad pacieties vienu dienu vai divas — tas ir vienīgais, ko es tev lūdzu! — un tad viss būs pāri. Es tev apsolu, es tev to zvēru! Bet, ja šais grāmatās kaut kas ir iekšā, kaut graudiņš saprāta visā šai haosā, varbūt mēs varam nodot to tālāk.
   Mildreda vairs nepretojās, un viņš palaida viņu vaļā. Viņa atslīga pret sienu, nošļuka zemē un palika sēžam, blenžot uz grāmatām. Kad vienai pieskārās viņas kāja, viņa to aši atvilka atpakaļ.
   — Vakar šī sieviete… Millij, tu nezini, tu neredzēji viņas seju. Un Klarisa … Tu neesi runājusi ar viņu. Bet es esmu. Un tadi kā Bītijs baidās no viņas. Vai tas nav savādi? Nē, nu patiešām! Kādēļ no tādiem kā viņa jābaidās? Vakar dežūras laikā, kad salīdzināju viņu ar mūsu vīriem, es pēkšņi sapratu, ka tos visus ienīstu un ka ienīstu arī pats sevi. Un nodomāju, ka pareizāk būtu, ja sadedzinātu pašus dedzinātājus.
   —   Gaj!
   Durvju automats klusi ierunājās: «Misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis, pie jums kāds atnācis, misis Montega, misis Montega, pie jums kāds atnācis.»
   Klusums.
   Viņi abi raudzījās te uz durvīm, te uz grāmatu kaudzi priekšā.
   —   Bītijs! — Mildreda ievaidējās.
   — Tas nevar būt viņš.
   — Atgriezies atpakaļ! — viņa čukstēja.
   «… pie jums kāds atnācis… pie jums kāds atnācis …» durvju balss skandēja tālāk.
   —   Mēs neatvērsim.
   Montegs atbalstījās pret sienu un lēni noslīga zemē uz ceļgaliem, un drebošām rokām sāka grābt grāmatas citu pēc citas kā negudrs. Viņš gribēja iegrūst tās atpakaļ aiz ventilācijas režģa, bet tad saprata, ka otrreiz tikties ar Bītiju viņam tikpat vairs nebūs spēka. Viņš palika sēžot uz grīdas, bet durvju automāta balss kļuva arvien uzstājīgāka.
   —       Ar ko mēs sāksim? — Viņš atšķīra kādu grāmatu un ieskatījās tajā. — Domāju, labāk sāksim no sākuma.
   —       Viņš var ienākt un sadedzināt mūs abus ar visām grāmatām!
   Beidzot durvju balss norima. Iestājās klusums. Montegs juta, ka aiz durvīm kāds stāv, klausās un gaida. Pēc tam bija dzirdami aizejoši soļi.
   —        Paskatīsimies, kas te ir rakstīts, — Montegs sacīja.
   Viņš runāja briesmīgi bikli un nedroši. Tad pārlaida acis kādām desmit lappusēm, šur tur izlasīdams pa gabalam, kamēr beidzot nonāca līdz šādām rindām:
   «Ir aprēķināts, ka laika gaitā vienpadsmittūkstoš cilvēku labāk izvēlējušies nāvi nekā paklausījuši pavēlei sist olu no tievā gala.»
   Mildreda sēdēja Montegam pretī.
   —        Ko tas nozīmē? — viņa jautāja. — Tas nenozīmē itin neko. Kapteinim bija taisnība!
   —        Pagaidi, — Montegs sacīja. — Sāksim vēlreiz no sākuma.

OTRA DAĻA Siets un smiltis

   Viņi lasīja visu pēcpusdienu, kamēr pār klusuma pārņemto māju lija auksts novembra lietus. Viņi sēdēja gaitenī, jo televīzijas istaba šķita pārāk tukša un pelēka, kad uz sienām nebija zibošo raķešu un konfeti ņirbošo varavīkšņu, un zeltītos tērpos ģērbto sieviešu, un melnos samta uzvalkos tērpto vīriešu, kuri vilka ārā no sudraba cilindriem simts mārciņu smagus trušus. Televīzijas istaba bija mirusi, un Mildreda ar tukšu skatienu raudzījās tajā, kamēr Montegs soļoja šurpu turpu, pa laikam pietupās un reizes desmit skaļi nolasīja kādu lappusi.
   «Mēs nevaram precīzi pateikt, tieši kurā brīdī dzimst draudzība. Ja traukā pilina ūdeni, tad ir kāds viens, pēdējais piliens, no kura tas sāk plūst pāri malām. Tāpat arī laipnības izpausmē ir kāds viens, pēdējais piliens, no kura sāk plūst pāri malām sirds.»
   Montegs sēdēja, klausoties lietū.
   — Varbūt tas ir sacīts par šo meiteni, kura dzīvoja tepat mums līdzās? Man tik daudz bijis par viņu jādomā.
   —        Viņa ir mirusi. Dieva dēj, runāsim par kaut ko citu.
   Montegs, nepaskatījies uz sievu, drebēdams devās uz virtuvi, kur ilgi pa-lika stāvot pie loga un vēroja lietu sitamies rūtīs, bet tad, kad drebuļi pārstāja, atgriezās krēslainajā gaitenī un atvēra jaunu grāmatu.
   «Cilvēks grib runāt tikai par sevi.» Piemiegtām acīm viņš pavērās sievā. «Cilvēks grib runāt tikai par sevi.»
   —   To es saprotu, — Mildreda teica.
   —        Bet Klarisa nerunāja tikai par sevi. Viņa runāja par citiem un arī par mani. No visiem gadu gaitā sastaptiem cilvēkiem vienīgi viņa man tiešām patika. Vienīgi viņa man raudzījās tieši acīs, it kā es kaut ko nozīmētu. — Viņš pacēla abas grāmatas. — Šie rakstnieki jau sen ir miruši, bet es zinu, ka viss šeit rakstītais tā vai citādi saistīts ar Klarisu.
   Ārā lietū pie durvīm bija dzirdama klusa skrāpēšanās.
   Montegs sastinga, Mildreda ievaidējās un pieplaka pie sienas.
   —       Tur kāds … pie durvīm … bet automāts … klusē…
   —   Es to atvienoju.
   Aiz sliekšņa bija dzirdama viegla ošņāšana un jūtama elektrības izlādes smarža.
   Mildreda iesmējās.
   —        A, tas taču ir tikai suns! Vai gribi, lai dzenu to prom?
   —   Ne soli,_vai dzirdi!
   Klusums. Arā lija auksts lietus. Un no aizslēgt© durvju apakšas nāca elektrības izlādes smarža.
   —   Lasām tālāk, — Montegs mierīgi sacīja.
   Mildreda paspēra grāmatu sāņus.
   —   Grāmatas nepavisam nav tas, kas cilvēki. Tu
   lasi, un es lūkojos apkārt, taču nevaru nevienu ieraudzīt!
   Montegs paskatījas uz televīzijas istabas sienām: tās bija nedzīvas un pelēkas kā okeāna ūdeņi, taču varēja atkal sākt mutuļot, tiklīdz tiks iedegta elektriskā saule.
   —   Bet «radinieki» ir dzīvi cilvēki. Viņi runā, es smejos, un viņi smejas. Un kur tad vēl krāsas!
   — Jā, es zinu.
   —   Ja kapteinis Bītijs uzzinās par šīm grāmatām … — Mildreda brīdi padomāja. Viņas seju pārņēma apjukums un tad šausmas. — Viņš var nodedzināt mūsu māju un «radiniekus»! Tas būtu briesmīgi! Padomā, cik daudz te ieguldīts! Kādēļ man vajag lasīt šīs grāmatas? Saki, kādēļ
   —   Kādēļ! Kādēļ! — Montegs iekliedzās. — Pagājušo nakti es redzēju pretīgu čūsku. Tā bija nedzīva un reizē dzīva. Tai nebija acu, taču tā redzēja. Vai gribi paskatīties uz šo čūsku? Tā atrodas ātrās palīdzības slimnīcā. Tur ir arī sīki aprakstīts ziņojums, kādu draņķi no tevis tā izsūkusi! Varbūt gribi aiziet un izlasīt? Nezinu tikai, vai tas jāmeklē ailē «Gajs Montegs» vai «Šausmas», vai «Karš». Vai varbūt gribi aiziet uz māju, kuru mēs vakarnakt nodedzinājām? Pameklēt pelnos tās sievietes kaulus, kura pati aizgāja nāvē? Bet Klarisa Maklelāna? Kur lai meklējam viņu? Varbūt morgā? Vai dzirdi!
   Pāri mājai aiztraucās bumbvedēji, kaucoši gaudojot, dārdot un svilpjot kā milzīgs, neredzams Visumā rotējošs ventilators.
   —   Nolādētā pasaule! — Montegs iesaucās. — Mūždien tie lido pār mūsu galvām! Ik mirkli mūsu dzīve ir apdraudēta! Kādēļ neviens par to nerunā? Kopš 1960. gada mēs esam sākuši un uzvarējuši divus atomkarus! Vai tādēļ, ka mums mājās tik jautri, mēs esam aizmirsuši visu pasauli? Vai mēs neesam tik bagāti tādēļ, ka pārējā pasaule grimst nabadzībā? Kā dzirdēju, citur cilvēki dzīvojot badā, kamēr mēs esam paēduši. Un citur strādājot vaiga sviedros, kamēr mēs tikai līksmojamies. Laikam tādēļ mūs tik ļoti ienīst? Reiz pirms gadiem es dzirdēju runājam, ka visi mūs briesmīgi ienīstot. Vai zini, kādēļ? Es nudien nezinu! Bet varbūt šīs grāmatas atvērs mums acis. Varbūt tās pasargās mūs no vecajām, bezjēdzīgajām kļūdām! Bet tavi sasodītie idioti par to vēl nekad nav runājuši, Millij, nu kā tu nesaproti? Ja mēs katru dienu lasītu stundu vai divas, tad varbūt…
   Zvanīja tālrunis. Mildreda paķēra klausuli.
   —   Ena! — viņa priecīgi iesmējās. — Jā, vakara programmā ir «Baltais klauns».
   Montegs iegāja virtuvē un nosvieda grāmatu uz galda.
   —   Monteg, tu esi pēdīgais stulbenis, — viņš teica. — Bet ko darīt tālāk? Ziņot par grāmatām vai lūkot tās aizmirst? — Viņš atkal atvēra savu grāmatu, cenzdamies nedzirdēt Mildredas smieklus.
   «Nabaga Millija,» viņš nodomāja. «Nabaga Monteg, jo arī tu nespēj saprast šīs grāmatas. Bet kur gan lai lūdzu palīdzību, kur lai atrodu sev skolotāju, kad tik daudz gadu jau pazaudēts?»
   «Pag, pag!» Viņš aizvēra acis. «Jā, nu kā tad!» Un atkal viņš domāja par zaļo parku, kur pirms gada reiz bija iegriezies. Pēdējā laikā viņš bieži to atcerējās, bet nu atmiņā iznira viss, kas tur bija noticis, kad vecais, melnajā ģērbtais vīrs, viņu ieraugot, kaut ko aši paslēpa kabatā.
   …Vecais vīrs pietrūkās kājās, it kā gribētu bēgt.
   —   Pagaidiet! — Montegs teica.
   —   Es neesmu it neko nodarījis! — vecais vīrs drebēdams izsaucās.
   —   Neviens nesaka, ka jūs būtu.
   Brīdi viņi sēdēja klusēdami maigi zaļajā lapotnes gaismā, un tad Montegs sāka runāt par laiku, un vecais vīrs viņam klusi atbildēja. Tā bija dīvaina, rimta saruna. Vecais vīrs viņam pastāstīja, ka bijis angļu valodas profesors, atlaists no darba pirms četrdesmit gadiem, kad studentu un līdzekļu trūkuma dēļ slēgtas visas humanitārās koledžas. Viņu sauca Fei- bers, un, kad bailes izzuda, viņš sāka runāt arvien raitāk un plūstošāk, raugoties debesīs, parkā un kokos, un, kad bija pagājusi kāda stunda, viņš noskaitīja Montegam kaut ko no galvas, un Montegs saprata, ka tā ir dzeja. Tad vecais vīrs, kļuvis vēl drošāks, noskaitīja vēl kaut ko, un arī tā bija dzeja. Feibers maigi izrunāja katru vārdu, turot plaukstu uz mēteļa kreisās kabatas, un Montegs zināja, ka tikai jāpastiepj roka, lai no tās izvilktu dzeju krājumu. Bet roku viņš tomēr nepastiepa. Viņa rokas — liekas un nevajadzīgas — stingi gulēja viņam uz ceļgaliem.
   —   Es, ser, nerunāju par konkrēto, — Feibers sacīja. — Es runāju par būtisko. Es šeit sēžu un apzinos, ka esmu dzīvs.
   Vairāk nekas arī nenotika. Stundu ilgs monologs, dzeja, šī piebilde, un tad vecais vīrs, nemaz neņemot vērā, ka Montegs ir dedzinātājs, drebošiem pirkstiem uzrakstīja viņam uz papīra strēmeles savu adresi.
   — Jūsu kartotēkai, — viņš teica, — ja sāksiet uz mani dusmoties.
   —   Es nedusmojos, — Montegs izbrīnīts atbildēja.
   Gaitenī skanēja Mildredas spiedzīgie smiekli.
   Montegs, iegājis guļamistabā, atvēra sienas skapi un pārskatīja savu kartotēku ar uzrakstu: Turpmākai izmeklēšanai (?). Tur bija arī Feibera kartīte. Viņš nebija veco vīru nodevis, bet adresi tomēr paturējis.
   Montegs uzgrieza tālruņa numuru. Reizes desmit vada viņā galā signāls sauca Feibera vārdu, līdz beidzot klausulē atskanēja profesora vārgā balss. Montegs paskaidroja, kas zvana. Atbilde bija ilga klusēšana.
   —   Jā, mister Monteg?
   —        Profesor Feiber, gribu jums uzdot kādu dīvainu jautājumu. Sakiet, cik mūsu zemē ir palicis bībeles eksemplāru?
   —   Nesaprotu, par ko jūs runājat!
   —        Es gribu zināt, vai vēl ir palicis kaut vai viens bībeles eksemplārs.
   —       Jūs laikam gribat izlikt man lamatas. Es nepavisam nedomāju ar kuru katru runāt pa tālruni!
   —   Cik Šekspīra un cik Platona grāmatu?
   —        Nevienas! Jūs to zināt ne sliktāk par mani. Itin nevienas!
   Feibers nolika klausuli.
   Arī Montegs darīja to pašu. Itin nevienas! Viņš to, protams, jau zināja no dedzinātāju depo sarakstiem, taču diez kādēļ gribēja dzirdēt vēl arī no Feibera.
   Gaitenī Montegs sastapa Mildredu sajūsmā starojošu seju.
   —   Šovakar atnāks manas draudzenes!
   Montegs parādīja viņai kādu grāmatu.
   —   Tā ir Vecā un Jaunā derība un bez tam …
   —   Nesāc nu atkal visu no gala!
   —        Iespējams, tas ir vienīgais eksemplārs, kas vispār saglabājies.
   —       Šodien pat atdod to atpakaļ, dzirdil Kapteinis Bītijs zina, ka tev tā ir!
   —       To nu gan viņš laikam nezina, tieši kādu grāmatu esmu nozadzis. Es atdošu tās vietā citu. Bet kuru? Vai Džefersonu? Vai varbūt Toro? Kura no tām ir mazvērtīgāka? Bet, ja nu es atdodu citu un Bītijs tomēr zina, tieši kuru nozagu, tad viņam kļūs pilnīgi skaidrs, ka mums te ir vesela bibliotēkai
   Mildredas lūpas sašķobījās.
   —   Redzi nu, ko tu esi izdarījis. Tu mūs galīgi pazudināsi! Kas tev ir svarīgāks — es vai bībele? — Un viņa sāka kliegt, sēžot kā vaska lelle, kas kūst pati no sava karstuma.
   Bet Montegs jau dzirdēja Bītija balsi: «Sēdieties, Monteg. Paskatieties. Mēs saudzīgi saņemam grāmatas lapu divos pirkstos kā ziedlapiņu. Aizdedzinām vienu, aizdedzinām otru. Tās visas pārvēršas par melniem tauriņiem. Skaisti, vai ne? No otras lapas aizdegas trešā, un tā tālāk lapu pēc lapas, nodaļu pēc nodaļas sadeg visas vārdos ietvertās muļķības, visi melīgie solījumi, nodrāztās atziņas un novecojusī filozofija.» Bītijs sēdēja viņa priekšā sviedriem norasojušu pieri, bet grīda bija nosēta melniem, liesmu vētrā mirušiem tauriņiem.
   Mildredas kliegšana apklusa tikpat pēkšņi kā bija sākusies. Montegs viņā neklausījās.
   —   Ir tikai viena izeja, — viņš noteica. — Līdz vakaram, kad grāmata jāatdod Bītijam, man ir jāiztaisa tās kopija.
   — Vai būsi mājās, kad sāksies «Baltais klauns» un atnāks viesi? — Mildreda viņam nopakaļ sauca.
   Montegs durvīs palika stāvam, nepagriezdamies atpakaļ.
   —   Millij!
   Klusums. — Kas ir?
   —   Millij, vai Baltais klauns tevi mīl?
   Nekādas atbildes.
   — Millij, vai… — Montegs aplaizīja lūpas. — …vai «radinieki» tevi mīl? Vai /oti mīl, ar visu sirdi un dvēseli?
   Viņš juta, ka sieva izbrīnā blisina acis.
   —   Kas tas par muļķīgu jautājumu?
   Viņš juta, ka varētu kaukt, bet viņa lūpas palika cieši sakniebtas un acīs nebija nevienas asaras.
   — Ja tu redzi aiz durvīm suni, iesper viņam ar kāju, — Mildreda teica.
   Viņš pastāvēja un ieklausījās. Tad atvēra durvis un pārkāpa slieksni.
   Lietus bija pārstājis, un skaidrajās debesīs saule sliecās uz rietu. Ne uz ielas, ne mauriņā neviena nebija. Montegs atviegloti nopūtās un aizcirta aiz sevis durvis.
   Montegs brauca metro vilcienā.
   «Es esmu sastindzis,» viņš domāja. «Kad gan tas iesākās? Kad stingums pārņēma manu seju un augumu? Vai tas nenotika tai naktī, kad uzgrūdos tablešu pudelītei, kad uzdrāzos tai kā apslēptai mīnai?»
   «Bet šis stingums pāries,» viņš domāja. «Varbūt ne tik ātri, bet es darīšu visu, lai tas pārietu, vai arī lūgšu palīgā Feiberu. Gan es atgūšu savu veco seju un vecās rokas. Esmu zaudējis pat savu ierasto dedzinātāja smaidu. Bez tā es jūtos kā pazudis.»
   Aiz loga zibēja tuneļa siena — krēmkrāsas flīzes, piķa melna tumsa, krēmkrāsas flīzes, piķa melna tumsa, cipari un tumsa, arvien lielāka tumsa — tas viss saplūda vienā ņirbošā veselā.
   Reiz bērnībā kādā zilā, karstā vasaras dienā viņš bija sēdējis jūras krastā un centies piebērt ar smiltīm sietu, jo brālēns, ļauni jokodams, bija teicis: «Ja piebērsi sietu, dabūsi desmit centu!» Bet, jo ātrāk viņš bēra, jo ātrāk smiltis, sausi švīkstot, bira cauri. Rokas pagura, smiltis kūsāja, siets bija tukšs. Un viņš klusi sēdēja jūlija tveicē un juta, ka viņam pār vaigiem rit asaras.
   Tagad, kad pneimatiskais vilciens kratīdams nesa viņu pa tukšajiem pazemes gaiteņiem, viņš atcerējās baismīgo sieta loģiku un, nolaidis skatienu, ieraudzīja, ka tur rokās atvērtu bībeli. Vilcienā atradās cilvēki,
   bet viņš turēja grāmatu rokās, un viņam iešāvās prātā aplama doma: ja lasītu ātri, visu pēc kārtas, varbūt sietā aizķertos mazliet smilšu. Un viņš sāka lasīt, bet vārdi bira cauri, un viņš zināja, ka pēc pāris stundām grāmata jāatdod Bītijam, tādēļ jāatceras katra frāze, jāiegaumē katra rinda. «Es piespiedīšu sevi to izdarīt!» viņš apņēmās.
   Viņš krampjaini sažņaudza grāmatu.
   —   Zobu pasta «Dentema»! — radio skaļruņi rēca.
   «Apklustiet,» Montegs klusībā lūdzās. «Paskatieties
   uz puķēm laukā …»
   —   Zobu pasta «Dentema»!
   «Ne tās auž, ne tās vērpj …»
   —   Zobu pasta …
   «Skatieties uz puķēm laukā, apklustiet, apklustiet, apklustiet taču!»
   —   Zobu pasta «Dentema»!
   Viņš drudžaini šķirstīja lapas un taustīja burtus kā neredzīgais, acīm urbdamies katrā rindiņā.
   —   «Dentema». Pa burtiem: Dina — Elga — Nora …
   «Ne tās auž, ne tās …»
   Karstās smiltis ar niknu švīkstoņu bira cauri tukšajam sietam.
   —   «Dentema» lieliski atsvaidzina!
   «Skatieties uz puķēm, uz puķēm, uz puķēm…»
   —   «Dentema» lieliski dezinficē!
   —       Apklustiet, apklustiet, apklustiet! — Šis dvēseles kliedziens pēc palīdzības bija neviļus uzrāvis viņu kājās, un skaļā vagona pasažieri izbailēs atrāvās tālāk no šī vīra ar riebumā saviebtu vājprātīga cilvēka seju, sausām, drebošām lūpām un atvērtu grāmatu rokās. Visi platām acīm raudzījās viņā, visi tie, kuri pirms brīža bija situši kājas reklāmas ritmā: zobu pasta «Dentema», zobu pasta «Dentema», «Dentema» lieliski atsvaidzina, «Dentema», «Dentema», zobu pasta «Dentema», viens divi, viens divi trīs, viens divi, viens divi trīs, — visi tie, kuri bija automātiski murminājuši: «Dentema», «Dentema», zobu pasta «Dentema». It kā par sodu vagona radio izvēma pār Montegu veselu tonnu vara, sudraba, hroma, misiņa un skārda mūzikas. Un cilvēki, šī trokšņa apdullināti, kļuva atkal rāmi un padevīgi; viņiem nebija, kur skriet: milzīgais vilciens drāzās pa tuneli, kas atradās dziji zemē.
   —   Skatieties uz puķēm laukā . ..
   —   Zobu pasta «Dentema».
   —   Uz puķēm, kad es jums sakul
   Cilvēki izbrīnā raudzījās Montegā.
   —   Jāsauc konduktors.
   —   Sis cilvēks ir jucis …
   —   Nolvjūa!
   Vilciens šņākdams apstājās.
   —   Nolvjūa! — Kliedziens.
   —   «Dentema». — Čuksts.
   —   Uz puķēm… — Montega lūpas izdvesa.
   Vagona durvis svilpdamas atvērās. Montegs palika
   nekustīgi stāvot. Durvis nošņācās un sāka vērties ciet. Tikai tad viņš pa kaklu pa galvu metas garām pārējiem pasažieriem un, mēmi kliegdams, pēdējā brīdī izlēca ārā. Viņš skrēja pa baltajām tuneja flīzēm, neievērodams eskalatorus, jo gribēja sajust, kā kustas kājas, vēzējas rokas, cilājas plaušas un no ierautā gaisa sūrst kakls. «Dentema!» «Dentema!» «Dentema!» — viņam nopakaj skaļrunis rēca.
   Vilciens, nošņākdamies kā čūska, pazuda melnajā tunelī.
   —   Kas tur ir?
   —   Es, Montegs.
   —   Ko jūs vēlaties?
   —   Ielaidiet mani.
   —   Es neko neesmu nodarījis!
   —   Es esmu viens pats, saprotiet — vfens.1
   — Vai varat apzvērēt?
   —   Zvēru!
   Durvis lēni atvērās. Feibers izbāza galvu spilgtajā gaismā un šķita ļoti vecs un ļoti nevarīgs, un ļoti izbijies. Viņš izskatījās tā, it kā gadiem ilgi nebūtu izgājis ārā no mājas. Viņa seja bija tādā pašā krāsā kā kaļķu apmetums aizmugurē. Baltas šķita viņa lūpas un vaigi, un viņa mati bija balti un acis izbalējušas. Bet tad viņa skatiens apstājās pie grāmatas Montega padusē un viņš vairs nešķita tik vecs un nevarīgs. Viņa bailes pamazām izzuda.
   —   Piedodiet. Bet cilvēkam jābūt uzmanīgam.
   Viņa acis bija kā piesietas grāmatai. — Tātad tā ir taisnība.
   Montegs iegāja. Durvis aizvērās.
   —        Sēdieties. — Feibers kāpās atpakaļ, nenolaižot acis no grāmatas, kā baidīdamies, ka tā varētu izgaist. Aiz viņa durvis uz guļamistabu bija vaļā, un pa tām bija redzams galds, stāvgrūdām piekrauts kaut kādām detaļām un tērauda instrumentiem. Montegs to redzēja tikai uz mirkli, jo Feibers, pamanot, kur viņš skatās, aši pagriezās un aizcirta guļamistabas durvis, pēc tam vēl ilgi drebošām rokām turēdams durvju rokturi. Tad nedroši paskatījās uz Montegu, kas sēdēja ar grāmatu klēpī.
   —   Šī grāmata … kur jūs to …?
   —   Es to nozagu.
   Pirmo reizi Feibers pacēla skatienu un paraudzījās Montegam tieši acīs. — Jūs esat drosmīgs.
   —        Nē, — Montegs teica. — Bet mana sieva mirst. Meitene, ar kuru draudzējos, jau ir mirusi. Un sieviete, kura varēja kļūt mans draugs, vakar tika sadedzināta. Jūs esat vienīgais, kurš var man palīdzēt. Es gribu zināt… Es gribu saprast…
   Feibera roka tiecās pēc grāmatas.
   — Vai drīkstu?
   —   O, piedodiet. — Montegs viņam to pasniedza.
   —   Cik daudz gadu.pagājis … Nekad neesmu bijis reliģiozs. Bet cik daudz gadu pagājis kopš tā laika… — Feibers šķirstīja grāmatu, šur tur pa gabalam palasīdams. — Tā ir tāda pati, kādu to atceros. Ak dievs, kā viņi to izkropļojuši mūsu televīzijas pārraidēs! Kristus ir viens no «radiniekiem». Diez, vai dievs pazītu savu miesīgu dēlu tādu, kā esam to apģērbuši vai, pareizāk sakot, — izģērbuši? Nu tas ir īsts cukurgailītis, turklāt vēl netieši reklamē preces, bez kurām ticīgie nespējot iztikt.
   Feibers paoda grāmatu.
   — Vai zināt, ka grāmatas smaržo pēc muskatriekstiem vai citām svešzemju garšvielām? Kad biju bērns, man patika ostīt grāmatas. Ak dievs, cik daudz bija jauku grāmatu, pirms mēs ļāvām tās iznīcināt!
   Feibers šķirstīja lapu pēc lapas.
   —   Mister Monteg, jūsu priekšā ir gļēvulis. Es jau sen sapratu, kur tas viss novedīs. Bet es klusēju. Es biju viens no nevainīgajiem, no tiem, kas varēja pacelt balsi, kad «vainīgajos» neviens neklausījās, bet es klusēju un līdz ar to kļuvu līdzvainīgs. Un, kad viņi nolēma dedzināt grāmatas, izmantojot ugunsdzēsējus, es, mazliet parūcis, samierinājos, jo toreiz neviens mani neatbalstīja. Bet tagad jau ir par vēlu.
   Feibers aizvēra bībeli.
   —   Kādēļ īsti jūs esat atnācis?
   —   Neviens cilvēks otrā vairs neklausās, bet man vajag ar kādu parunāties. Es nevaru runāt ar sienām, jo tās kliedz uz mani. Es nevaru runāt ar sievu, jo tā klausās vienīgi sienās. Es gribu, lai kāds mani uzklausītu. Un, ja es runātu labi ilgi, varbūt pateiktu kaut ko jēdzīgu. Un vēl es gribu, lai jūs man iemācāt saprast to, ko es lasu.
   Feibers vērīgi ieskatījās Montega kalsnajā sejā ar gludi skūto, zilgano zodu.
   — Kas jūs tā satricinājis? Kas izsitis no jūsu rokām dedzinātāja lāpu?
   —   Nezinu. Mums ir viss, lai būtu laimīgi, bet mēs tādi neesam. Kaut kā mums trūkst. Esmu centies saprast, kas tieši, bet droši es zinu vienīgi to, ka mums vairs nav to grāmatu, ko es esmu sadedzinājis pēdējos desmit, divpadsmit gados. Tādēļ domāju, ka varbūt grāmatas varētu palīdzēt.
   —   Jūs esat neglābjams romantiķis, — Feibers sacīja. — Jūsu vārdi nudien liktos smieklīgi, ja jūs nerunātu tik nopietni. Jums vajadzīgas nevis grāmatas, bet tas, kas reiz bijis šais grāmatās. To visu arī tagad varētu iekļaut televīzijas programmās. Gan radio, gan televīzija varētu cilvēkos ieaudzināt vērīgumu un as- redzību, spēju saskatīt sīkākas nianses, taču nekas tāds netiek darīts. Tas, kas jums vajadzīgs, nav grāmatās vien! Meklējiet to arī daudz kur citur — vecās gramofona platēs, vecās filmās un vecos draugos, meklējiet dabā un paši sevī. Grāmatas ir tikai viena no tvertnēm, kur glabājam to, ko baidāmies aizmirst. Grāmatām pašām nav maģiska spēka. Sis spēks ir tam, kas grāmatās pateikts, tam, kas Visuma gabaliņus mūsu priekšā sadiedz vienotā veselā. Jūs, protams, nevarējāt to zināt, un arī tagad jums vēl grūti to saprast. Bet intuitīvi jūs esat uz pareizā ceļa, un tas ir galvenais. Taču vēl trīs lietas jums trūkst. Pirmkārt, — vai zināt, kādēļ grāmatas — tādas kā šī — ir tik nozīmīgas? Tādēļ, ka tām ir kvalitāte. Bet ko nozīmē kvalitāte? Man tas nozīmē faktūru. Šai grāmatai ir poras. Tai ir sava seja. šo grāmatu var pētīt mikroskopā. Tajā var saskatīt pašu dzīvi, kas plūst garām kā neizsīkstoša straume. Jo vairāk poru, jo vairāk dzīves patiesības uz vienas kvadrātvienības papīra, jo lielāka grāmatas literārā vērtība. Tā ir mana vērtības deflnīcfja. Galvenais — dzīves patiesību. Būtisku uri pirmreizīgu. Labi rakstnieki bieži skar dzīves sakni. Viduvējie pārslīd dzīvei pāri. Sliktie izvaro dzīvi un atstāj to mušām par ēsmu.
   —   Vai tagad jūs saprotat, — Feibers turpināja, — kādēļ cilvēki grāmatas ienīst un kādēļ baidās no tām? Tās parāda poras dzīves sejā. Tie, kuru sapnis ir ērtības, gribētu redzēt vienīgi vaska seju bez porām, bez matiem, bez kādas izteiksmes. Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad ziedi grib baroties tikai no ziediem, nevis no lietus ūdens un melnas augsnes. Taču pat raķešu varavīksni radījusi zemes ķīmija. Bet mēs domājam, ka varam augt, pārtikdami no ziediem un raķetēm, neizejot pilnu dzīves attīstības ciklu. Vai zināt leģendu par sengrieķu varoni Anteju, kas nav bijis uzveicams, kamēr stāvējis stingri uz zemes? Bet, kad Herkuless pacēlis viņu gaisā, Antejs aizgājis bojā. Tas pats attiecas arī uz mums, uz mūsu pilsētu, uz mūsu laikmetu, vai arī es vairs neko nesaprotu. Tātad, pirmkārt, kā jau es teicu, mums nepieciešama kvalitatīva informācija.
   —   Un otrkārt?
   — Vaļas brīži.
   — Bet mums taču brīva laika papilnaml
   —   Jā, brīvs laiks jums ir. Bet laiks pārdomām? Ja jūs netriecaties automašīnā ar simt jūdžu ātrumu stundā, kad nevar domāt ne par ko citu, kā tikai par to, kā nedabūt galu, tad spēlējat kaut kādas spēles vai sēžat starp četrām televīzijas sienām, ar kurām nav iespējams debatēt. Kādēļ? Tādēļ, ka televīzija ir «reāla». Tā ir tikpat kā taustāma, telpiska. Tā pasaka priekšā, kā vajag domāt, tā dzīšus iedzen to jūsu galvās. Jūs sākat ticēt, ka tas viss ir pareizi. Tas šķiet tik pareizi. Jūs triec tik milzīgā ātrumā pretī vajadzīgajiem secinājumiem, ka jums nav laika pat iekliegties: «BlēņasI»
   —   Bet «radinieki» ir «dzīvi cilvēki».
   —   Piedodiet? …
   —   Mana sieva saka, grāmatas neesot reālas.
   —   Un paldies dievam, ka tas tā ir. Katru grāmatu jūs varat aizvērt un sacīt tai: «Pagaidi brītiņu.» Jūs vienmēr paliekat tās kungs, un pavēlnieks. Bet kā gan izrauties no tiem nagiem, kas cilvēku satver un sažņaudz kā spīlēs, tiklīdz tiek ieslēgta televīzijas istaba? Tā jūs veido pēc sava prāta! Tā ir tikpat reāla kā apkārtējā vide. Tā šķiet patiesa. Tā ir patiesa. Grāmatas vēl var atspēkot, apstrīdēt. Bet ar visām savām zināšanām un skepticismu tomēr es nespēju uzsākt strīdu ar simts mūziķu lielu simfonisko orķestri, kas grand no mūsu televīzijas istabu milzīgajām trīsdimensiju sienām. Kā redzat, manā istabā nav nekā cita kā tikai četras parastas sienas. Bet ar šīm te, — Feibers parādīja divas mazas gumijas tapiņas, — es aizbāžu ausis, kad braucu ar metro.
   —   Zobu pasta «Dentema» … «Ne tās auž, ne tās vērpj», — Montegs aizvērtām acīm nočukstēja. — Bet tālāk? Ko darīt tālāk? Vai grāmatas varēs mums palīdzēt?
   —   Tikai tad, ja mums būs trīs priekšnoteikumi. Pirmais, kā jau teicu — kvalitatīva informācija, otrais — brīvs laiks, lai to novērtētu un apgūtu. Un trešais — tiesības rīkoties pēc savas pārliecības. Taču es neticu, ka viens gaužām vecs vīrs un viens vīlies dedzinātājs varētu kaut ko izmainīt, kad viss aizgājis jau tik tālu …
   —   Es varu sadabūt grāmatas.
   —   Tas ir liels risks.
   —   Bojā ejošam cilvēkam ir kāda priekšrocība. Tā kā viņam vairs nav, ko zaudēt, viņš nebaidās nekāda riska.
   — Jūs pateicāt interesantu domu, — Feibers smējās, — turklāt savu, nevis izlasītu kādā grāmatā!
   —       Vai tad grāmatās kaut kas tāds rakstīts? Teiktais man tikko iešāvās prātā!
   —        Vēl jo labāk. Tātad jūs neesat to izgudrojis ne manis, ne kāda cita, ne pats sevis dēj.
   Montegs pieliecās Feiberam tuvāk.
   —        Šodien es kaut ko izdomāju: ja grāmatas tiešām ir tik joti vērtīgas, mēs varētu sadabūt iespiedmašīnu un iespiest vairākus eksemplārus… Mēs varētu…
   —   Mēs?
   —   Jā, jūs un es.
   —   Nē, nē! — Feibers izslējās.
   —   Ļaujiet man izklāstīt jums savu plānu…
   —        Ja jūs gribat palikt pie sava, tad es lūgšu jūs atstāt manu māju.
   — Bet vai tad jūs tas neinteresē?
   —        Es negribu dzirdēt neko tādu, par ko mani var sadedzināt. Ja jūs nāktu klajā ar priekšlikumu, kā iznīcināt pašu dedzināšanas sistēmu, — jā, tas būtu pavisam kas cits. Ja jūs ieteiktu iespiestās grāmatas noslēpt dedzinātāju mājās, lai sētu aizdomas viņu pašu vidū, tad nu gan es jums teiktu: bravo!
   —        Slepus nogādāt grāmatas viņu dzīvokļos, dot trauksmes signālu un noskatīties, kā nodeg dedzinātāju mājas, — vai tā jūs to domājat?
   Feibers pacēla acis un paskatījās uz Montegu, it kā pirmoreiz ieraudzījis.
   —   Es pajokoju.
   —       Vai domājat, ka ir vērts mēģināt? Man vajag zināt, vai tur kas iznāks.
   —        Kaut ko tādu neviens nevar garantēt! Jo, kad mums grāmatu bija papilnam, mēs tomēr meklējām augstāko klinti, no kuras varētu mesties lejā. Bet mums vajag gaisa, ko elpot. Mums vajag zināšanu. Un varbūt pēc tūkstoš gadiem mēs būsim iemācījušies lēkšanai atrast zemākas klintis. Grāmatas ir tādēļ, lai atgādinātu, kādi mēs esam muļķi un ēzeļi.
   Tās ir pretoriāniešu sardze, kas triumfa brīdī čukst Cēzaram ausī: «Atceries, Cēzar, ka tu esi mirstīgs.» Vairums cilvēku nevar visur aizbraukt, ar visiem sastapties, apceļot visas pasaules pilsētas. Mums nav ne tik daudz laika, ne naudas, ne paziņu. Tas, ko jūs meklējat, pasaulē eksistē, bet tikai vienu procentu no visa tā parastais cilvēks ierauga savām acīm. Visu pārējo viņam sniedz grāmatas. Bet neprasiet nekādu garantiju. Un negaidiet glābšanu no kāda cilvēka, mašīnas vai bibliotēkas. Dariet pats kaut ko, lai glābtu pasauli, un, ja jūs grimsiet, tad vismaz zināsiet, ka ejat bojā, peldot uz krastu.
   Feibers piecēlās un sāka staigāt pa istabu.
   —   Bet kā ar manu jautājumu? — Montegs vaicāja.
   — Vai jūs vaicājat pilnīgi nopietni?
   —   Pilnīgi nopietni.
   —   Plāns nav peļams, tas nu ir tiesa. — Feibers pameta nervozu skatienu uz guļamistabas durvīm. — Redzēt, kā visā zemē deg dedzinātāju mājas. Kā iznīkst paši nodevības perēkļi. Kā salamandra aprij savu asti. Tas būtu lieliski!
   —   Man ir visu dedzinātāju adreses. Ja mums būtu sava slepena organizācija …
   —   Cilvēkiem nevar uzticēties, tas ir pats briesmīgākais. Jūs, es un kurš tad vēl liktu liesmot šiem ugunsgrēkiem?
   —   Vai tad nav arī vēl citu jums līdzīgu profesoru, bijušo rakstnieku, vēsturnieku, valodnieku …?
   —   Tie ir vai nu miruši, vai ļoti veci.
   — Vēl jo labāk, ka veci, tie neradīs aizdomas. Sakiet atklāti, ka jūs pazīstat desmitiem šādu cilvēku!
   —   Jā, es pazīstu, piemēram, aktierus, kuri gadiem ilgi nav spēlējuši ne Pirandello, ne Sova, ne Šekspīra lugas, jo tās pārāk patiesi attēlo dzīvi. Mēs varam izmantot viņu sašutumu. Mēs varam izmantot svētās dusmas, ko izjūt vēsturnieki, kuri pēdējos četrdesmit gados nav uzrakstījuši nevienas rindiņas. Mēs tiešām varētu izveidot skolu, kur cilvēkiem mācīt lasīt un domāt.
   —   Jā!
   —   Bet tas būtu tikai piliens jūrā. Visa mūsu kultūra šodien ir mirusi. Tās pamati pilnīgi jāpār- kausē un jāatlej atkal no jauna. Un tas nav tik vienkārši kā pacelt pirms pus gadsimta nosviestu grāmatu. Neaizmirstiet, ka dedzinātāji tiek izsaukti samērā reti. Cilvēki paši negrib vairs grāmatas lasīt. Laiku pa laikam jūs, dedzinātāji, sarīkojat mums cirkus izrādi vai — citiem vārdiem — skaistu uguņošanu, lai pūlim būtu, kur pamielot acis, bet tas viss ir tikai divertisments, kas nepavisam nav nepieciešams ierastās kārtības uzturēšanai. Potenciālu dumpinieku palicis maz. Un tie paši — vismaz lielākā da|a —, tāpat kā es, ir ļoti bailīgi. Vai jūs protat dejot ātrāk par Balto klaunu, kliegt skaļāk par misteru Joku- meistaru un televīzijas istabas «radiniekiem»? Ja protat, tad jums ir cerība uzvarēt. Bet vispār, Monteg, jūs esat muļķis. Ļaujiet taču, lai cilvēki līksmojas.
   —   Paši darot sev galu? Slepkavojot cits citu?
   Visu laiku pāri mājai austrumu virzienā traucās
   reaktīvie bumbvedēji, bet tikai tagad abi to pamanīja un ieklausījās motoru rēkoņā, juzdami, ka no tās viņos viss dreb.
   — Pagaidiet, Monteg, pacietieties. Karš apklusinās televīzijas istabas. Mūsu civilizācija traucas uz bezdibeni. Turieties maliņā, lai jūs nesamin.
   —   Bet, kad viss sabruks, būs taču kāds, kas atkal sāks celt.
   —   Kurš? Vai tie, kuri citē Miltonu? Kuri saka: «Es atceros Sofoklu»? Vai viņi atgādinās tiem, kas būs palikuši dzīvi, ka cilvēkā ir arī kas labs? Nē, cilvēki domās tikai par to, kā nomētāt cits citu akmeņiem. Ejiet, Monteg, mājās. Un liecieties gulēt. Kādēļ jums
   savas pēdējās stundas pavadīt, joņojot apkārt pa sprostu un velti cenšoties sevi pārliecināt, ka neesat vāvere riteni?
   —   Tatad tas viss jūs vairs neinteresē?
   —        Tas viss mani tik briesmīgi interesē, ka tādēļ esmu vai gluži slims.
   —   Bet jūs man negribat palīdzēt?
   — Ar labunakti. Ar labunakti.
   Montega rokas sniedzās pēc bībeles. To redzot, viņš pats šķita izbrīnījies.
   —   Vai jūs vēlaties iegūt šo grāmatu?
   — Tās dēļ es atdotu labo roku, — Feibers sacīja.
   Montegs gaidīja, ko viņa rokas darīs tālāk. Un tās,
   neatkarīgi no viņa gribas, ka divas vienam mērķim pakļautas būtnes, sāka raut ārā grāmatas lapas. Titullapu, pirmo lapu, tad otru …
   —        Neprātīgaisl Ko jūs darāt! — Feibers pielēca kājās kā dzelts. Viņš metās Montegam virsū. Tas viņu atstūma atpakaļ un ļāva rokām turpināt darbu. Uz grīdas nokrita vēl sešas lapas. Montegs tās pacēla un Feibera acu priekšā saburzīja.
   —   Nevajag! Nevajag! — vecais vīrs iesaucās.
   —        Kurš var man to liegt? Es esmu dedzinātājs. Es varu jūs sadedzināt!
   Vecais vīrs paskatījās uz viņu.
   —   To jūs nedarīsiet.
   —   Ja gribēšu, darīšu!
   —   Šī grāmata! … Nu neplēsiet taču!
   Feibers, gluži bāls, drebošām lūpām, atslīga krēslā.
   —   Nemociet mani. Ko īsti jūs gribat?
   —   Es gribu, lai jūs mani pamācītu.
   —   Labi, labi.
   Montegs nolika grāmatu un sāka gludināt saburzītās lapas. Vecais vīrs gurdu , skatienu vēroja viņu. Tad papurināja galvu, kā atbrīvodamies no stinguma.
   —   Monteg, vai jums ir nauda?
   —   Mazliet ir. Četri vai pieci simti dolāru. Kādā] jūs tā jautājat?
   — Nesiet to šurp. Es pazīstu kādu cilvēku, kurš pirms pus gadsimta iespieda mūsu koledžas laikrakstu. Tas bija tai gadā, kad semestra sākumā es, iegājis auditorijā, atklāju, ka uz drāmas vēstures kursu — no Eshila līdz Jūdžinam O'Nīlam — pierakstījies tikai viens students. Vai saprotat? Man šķita, ka manu acu priekšā saulē izkustu brīnišķa statuja. Cits pēc cita kā milzīgi tauriņi mira laikraksti. Neviens tos necentās atjaunot. Nevienam tie nebija vajadzīgi. Un tad valdība, sapratusi, ka būs daudz ērtāk un mierīgāk, ja cilvēki nelasīs neko citu kā tikai par skūpstiem un dūres varoņiem, pielika visam punktu ar jums, ugunsvīriem. Tātad, es pazīstu kādu bijušo iespiedēju. Mēs varētu iespiest vairākas grāmatas un gaidīt, kad sāksies karš, kas sagraus visu pašreizējo un dos mums vajadzīgo grūdienu. Pāris bumbu, un visi šie «radinieki», viss mūsu māju sienās mītošais ākstu bars beidzot apklusīs! Un klusumā, kas pēc tam iestāsies, varbūt būs sadzirdams mūsu čuksts.
   Viņi abi raudzījās uz galda guļošajā grāmatā.
   —   Esmu centies atcerēties, kas tajā iekšā, — Montegs sacīja. — Bet, tiklīdz novēršu acis, viss izkūp. Ak, kā es gribētu kaut ko iebilst kapteinim Bītijam. Viņš ir daudz lasījis, un viņam uz visu ir gatavas atbildes. Tā vismaz izklausās. Un cik viņam lunkana mēle! Baidos, ka viņš mani apvārdos un es atkal kļūšu tāds pats kā agrāk. Vēl pirms nedēļas, pumpējot šļūtenē petroleju, es domāju, cik tas viss ir uzjautrinoši.
   Vecais vīrs pamāja. — Kurš nerada, tam vajag iznīcināt. Šī gudrība ir veca kā pasaule un mazgadīgo noziedzība.
   —   Tad, redz, kur es būtu ierindojams.
   —   Katrā no mums ir kaut kas no tā.
   Montegs devās uz durvju pusi.
   —   Vai jūs nevarat man kaut kā palīdzēt, kad šovakar runāšu ar kapteini Bītiju? Man vajadzīgs aizsargs pret lietusgāzi. Briesmīgi baidos, ka noiešu dibenā, kad viņš atkal ņems mani priekšā.
   Vecais vīrs neko neatbildēja, tikai vēlreiz uzmeta nervozu skatienu guļamistabas durvīm. Montegs to redzēja.
   —   Nu, kā tad paliek?
   Vecais vīrs dziļi ievilka elpu, aizturēja un izpūta. Tad, aizmiedzis acis un sakniebis lūpas, vēlreiz ievilka gaisu un izpūta.
   —   Monteg… — viņš nedroši iesāka. Tad pagriezās pret viņu un sacīja: — Nāciet. Es gandrīz ļāvu jums aiziet. Kāds es esmu muļķis un gļēvulisl
   Feibers atvēra guļamistabas durvis un ieveda Mon- tegu nelielā kambarītī, kur galds bija pilns visādiem instrumentiem, mikroskopiski smalkiem vadiņiem, spolītēm, spirālēm un kristāliņiem.
   —   Kas tas ir? — Montegs jautāja.
   —   Manas briesmīgākās gļēvulības pierādījums. Gadu gadiem es dzīvoju šais četrās sienās vienatnē ar savām domām. Elektronika un radiobūve kļuva par manu aizraušanos. Gļēvulība un dumpības gars, kas vienlaicīgi mājojis manī, rosināja mani izgudrot 50 te.
   Viņš paņēma no galda mazu, zaļganu metāla priekšmetu, ne lielāku par divdesmit otrā kalibra lodi.
   —   Kur ņemu līdzekļus? Spēlēju birža. Tas ir pēdējais glābšanas riņķis inteliģentajiem bezdarbniekiem. Es spēlēju biržā un meistaroju šo lietiņu, un gaidīju. Drebēdams gaidīju pusi mūža, lai kāds sāktu runāt ar mani. Man pašam to darīt nebija drosmes. Toreiz, kad mēs parkā sēdējām līdzās, es sapratu, ka reiz jūs atnāksiet, tikai nezināju, vai kā dedzinātājs, vai kā draugs. Sis aparātiņš ir gatavs jau vairākus mēnešus. Un tomēr es esmu tik briesmīgs gļēvulis, ka gandrīz vai ļāvu jums aiziet!
   —   Tas izskatas līdzīgs «Gliemežnīcai».
   —   Tas ir vēl kaut kas vairāk! Tas arī dzird! Ja jūs, Monteg, to ieliekat ausī, es varu mierīgi sēdēt mājās un sildīt savus vecos, drebošos kaulus, un dzirdēt, kas notiek dedzinātāju pasaulē, un analizēt tās vājās puses, pats it nemaz neriskējot. Es būšu bišu māte, kas savā stropā ir drošībā. Bet jūs būsiet darba bite, mana ceļojošā auss. Man varētu būt šādas ausis visās pilsētas malās, starp visdažādākajiem cilvēkiem. Es klausītos un izdarītu secinājumus. Ja darba bites ietu boja, es joprojām paliktu drošībā, censtos pārdzīvot savas bailes īsta komforta apstakļos, pats ne ar ko neriskējot. Redzat, cik es esmu nožēlojamsl
   Montegs iebaza zaļo lodīti ausī. Vecais vīrs iebāza līdzīgu priekšmetu ari savā ausī un sāka kustināt lūpas.
   —   Monteg!
   Viņa balss skanēja Montega galvā.
   —   Es jūs dzirdu\
   Vecais vīrs iesmējās. — Es jūs arī dzirdu, turklāt ļoti labi!
   Feibers runāja čukstus, bet Montegs visu dzirdēja pilnīgi skaidri.
   —   Kad būs laiks, ejiet uz dedzinātāju depo. Es būšu kopā ar jums. Mēs abi klausīsimies kapteinī Bītijā. Kas zina, varbūt viņš ir mūsējais. Es teikšu jums priekšā, ko sacīt. Mēs viņu kārtīgi izjokosim. Sakiet, vai jūs mani nenicināt par šo briesmīgo gļēvulību? Es sūtu jūs ārā, tumsā, bet pats taisos palikt aizmugurē ar savām elektroniskajām ausīm un mierīgi klausīties, kamēr jums var noraut galvu.
   —       Kairs dara, cik viņa spēkos, — Montegs atbildēja. Viņš ielika bībeli vecā vīra rokās. — Lūdzu. Tās vietā es atdošu viņam kaut ko citu. Bet rit…
   —   Rīt es iešu pie iespiedēja. Tik daudz es nu vēl varu izdarīt.
   —   Saldu dusu, profesor.
   —   Saldas dusas šonakt nebūs. Visu nakti es būšu kopā ar jums, sīkdams ausī kā uzmācīgs ods, tiklīdz jums manis ievajadzēsies. Un tomēr — ar labu nakti un labu veiksmi!
   Durvis atvērās un aizcirtās. Montegs atradās uz tumšās ielas atkal viens pats pret visu pasauli.
   Tonakt pat debesis gatavojās karam. Tajās gūz- inoja melni mākoņi, starp kuriem kā draudīgi izlūki raudzījās zvaigžņu miljoni, un šķita — debesis sagrūs pār pilsētu, pārvēršot to baltu putekļu kaudzē, un sarkanā gaismā uzlēca mēness. Tā bija baismīga nakts.
   Montegs nāca no metro stacijas ar naudu kabatā. Viņš bija devies uz banku, kas bija atvērta cauru nakti (tur klientus apkalpoja roboti), un tagad, iebāzis ausī «Gliemežnīcu», klausījās paziņojumu: «Mēs esam mobilizējuši miljons vīru. Ja sāksies karš, mūs gaida ātra uzvara …» Pēkšņa mūzika pārmāca diktora balsi.
   —   Ir mobilizēti desmit miljoni, — otrā ausī viņam čukstēja Feibera balss. — Bet mums ziņo, ka miljons. Tā ir mierīgāk.
   —   Feiber!
   —   Jā?
   —   Bet es pats taču nedomāju. Es tikai daru to, kas man teikts, tāpat kā esmu darījis agrāk. Jūs sacījāt, lai es dabūju naudu, un es to dabūju. Bet kad es sākšu domāt un rīkoties pats?
   —   Jūs jau esat sācis ar to, ko pateicāt. Bet pašlaik jums vēl jāpaļaujas uz mani.
   — Tā es paļāvos arī uz viņiem!
   —   Jā, un redzat, kur tas ir novedis. Kādu laiku jūs taustīsieties kā akls. Un tikmēr es sniegšu jums savu roku, pie kuras pieturēties.
   —   Vai tādēļ es pārgāju pretējā pusē, lai atkal rīkotos pēc citu priekšrakstiem? Tad jau tas vispār nebija vērts!
   —   Jūs esat kļuvis daudz gudrāks!
   Montegs, tuvodamies savai mājai, juta, ka kājas pašas viņu nes.
   —   Lūdzu, turpiniet.
   —   Vai gribat, lai es jums palasu priekšā? Lasīšu tā, lai jūs atcerētos. Vairāk par piecām stundām es neguļu. Tātad brīva laika man netrūkst. Ja vēlaties, lasīšu katru nakti, kamēr jūs aizmigsiet, un arī pēc tam. Kā stāsta, pat miegā cilvēka smadzenes spējot iegaumēt to, ko viņam čukst ausī.
   — Jā.
   —   Nu, tad klausieties … — Talu, viņa pilsētas malā tika pāršķirta kāda lapa. — Jchovas grāmata.
   Uzlēca mēness, un Montegs, viegli kustinot lūpas, soļoja tālāk.
   Pulksten deviņos, kad viņš ieturēja vieglas vakariņas, durvju skaļrunis spalgi ierunājās un Mildreda izskrēja no televīzijas istabas, kā glābdamās no vulkāna izvirduma. Misis Felpsa un misis Bouelsa ar martīni pudelēm rokās ienāca un pazuda vulkāna rīklē. Montegs atbīdīja šķīvi sāņus. Šīs sievietes bija līdzīgas milzīgām stikla lustrām, kas tinkšķina tūkstošiem pakariņu, un pat cauri sienai viņš redzēja viņu platos, tukšos smaidus un dzirdēja, kā viņas spiedz, cenzdamās pārkliegt troksni.
   Pēkšņi Montegs ar pēdējo kumosu mutē atradās pie televīzijas istabas durvīm.
   —   Tu izskaties lieliski!
   —   Lieliski.
   —   Tu, Millij, izskaties brīnišķīgi!
   —   Brīnišķīgi.
   —   Mēs izskatāmies apburoši.
   —   Apburoši!
   Montegs klusēdams vēroja viņas.
   —   Mieru, Monteg, tikai mieru, — Feibers čukstēja.
   —        Kādēļ man bija te jāiegriežas? — Montegs tikko dzirdami murmināja. — Man vajadzēja aizvest jums naudu!
   —   To var izdarīt arī rīt. Esiet uzmanīgs!
   —        Nu, vai nav burvīga pārraide, ko? — Mildreda kliedza.
   —   Burvīga!
   Uz vienas televīzijas sienas kāda sieviete smaidīja un dzēra apelsīnu sulu. «Diez, kā viņa to reizē var izdarīt,» Montegam iešāvās prātā neprātīga doma. Uz otras sienas rentgenā bija redzams, kā šis atspirdzinošais dzēriens pa barības vadu aizplūst uz gaidās trīsošo kuņģi! Pēkšņi ar raķešu lidmašīnu istaba uzšāvās mākoņos un ienira gaiši zaļā jūrā, kur zilas zivis rija dzeltenas un sarkanas zivis. Pēc mirkļa trīs balti multiplikācijas klauni grandošu smieklu pavadījumā cirta cits citam nost rokas un kājas. Un tad televīzijas sienas aizrāva skatītājus ārpus pilsētas, kur pa apli, kā paša nelabā dzītas, joņoja raķešu automašīnas, triekdamās cita citai virsū. Gaisā uzlidoja vairāki cilvēku ķermeņi.
   —   Millij, vai tu redzēji?
   —   Redzēju, redzējul
   Montegs pastiepa roku un pagrieza slēdzi. Attēli nodzisa, it kā no milzīga akvārija, kur trakā ātrumā šaudās zivis, būtu izlaists ūdens.
   Visas trīs sievietes lēni pagriezās un ar neslēptu sašutumu pavērās Montegā.
   —   Kā jūs domājat, kad sāksies karš? — viņš jautāja. — Kā redzu, jūsu vīru šodien šeit nav.
   — Vīri nāk, un vīri iet, — misis Felpsa noteica. — Pītu vakar iesauca armijā. Nākamo nedēju viņš būšot atpakaļ. Tā viņam teikts. Ātrais karš. Pēc četrdesmit astoņām stundām visi būšot mājās. Tā viņam teikts. Ātrais karš. Vakar Pītu iesauca armijā. Pēc nedēļas viņš būšot mājās. Ātrais …
   Visas trīs sievietes sēdēja kā uz adatām, nepacietīgi raudzīdamās uz tukšajām, netīri pelēkajām sienām.
   —   Bet es nepavisam neraizējos, — misis Felpsa sacīja. — Lai raizējas Pīts, — viņa noķiķināja. — Lai raizējas Pīts pats. Nevis es. Es nepavisam neraizējos.
   —   Ja, — Millija piebalsoja. — Lai raizējas Pīts pats.
   —   Kā stāsta, vienmēr nogalinot tikai citu sieviešu vīrus.
   —   Arī es esmu to dzirdējusi. Es nezinu neviena cilvēka, kurš būtu karā aizgājis bojā. Iet bojā, piemēram, lecot no jumtiem, kā pagajušo nedēļu Glorijas vīrs. Bet karā? Nav dzirdēts.
   —   Nav dzirdēts, — misis Felpsa atkārtoja. — Turklāt mēs ar Pītu vienmēr esam -teikuši: bez asarām, bez jūtu izplūdumiem. Man šī ir trešā laulība, viņam tāpat, un mēs abi esam neatkarīgi. Cilvēkam jābūt neatkarīgam, tā mēs vienmēr esam sacījuši. Pīts saka, ja viņu nogalinot, lai es neraudot, lai apprecot citu, aizmirstot viņu, un beigta balle.
   —   Es arī tā domāju, — Mildreda sacīja. — Vai vakar jūs redzējāt uz savām sienām Klāras Douvas piecu minūšu romāniņu? Tas ir par to, kā viņa …
   Montegs raudzījas sieviešu sejās tāpat, kā bērnībā svešā baznīcā reiz bija raudzījies svēto tēlos. Tie viņam it neko neizteica, lai gan viņš vērsās pie tiem kā lūgšanā un ilgi nostāvēja to priekšā, cenzdamies iejusties baznīcas noskaņa, viņam svešajā reliģijā, jo dziļāk ievilkt krūtīs un līdz ar to asinīs viraka smaržu un īpatnos putekļus, cerot, ka tad viņam atklāsies, kļūs saprotamas šīs krāsainās figūras ar porcelānā acīm un rubīna lūpām. Bet velti, viss bija velti; viņš it kā atradās svešādā veikalā, kur viņa naudu neviens neņem pretī. Pat pieskaroties šiem tēliem, viņš nejuta nekādu saviļņojumu, vienīgi koka, ģipša un māla faktūru. Līdzīga sajūta viņam bija arī tagad savā televīzijas istabā, raugoties šajās trīs sievietēs, kuras nervozi grozījās krēslos, smēķēja, pūta gaisā dūmu mutuļus, knibinājās ap saviem pār- balinātajiem matiem un pētija koši sarkanos nagus, kas it kā liesmoja no viņa skatiena. Klusums vērta viņu sejas arvien drūmākas. Kad Montegs norija pēdējo kumosu, viņas gaidpilni paliecās uz priekšu. Tad ieklausījās viņa drudžainajā elpa. Visas trīs tukšās istabas sienas atgādināja bālas cieši aizmigušu milžu pieres. Montegam šķita, ja viņš tās aizskartu, tad sajustu uz saviem pirkstiem sviedru kārtiņu. Klusumam ieilgstot, milžu pieres nosvīda arvien vairāk, tāpat kā pieauga sasprindzinājums gan gaisā, gan šajās sievietēs, kuras vai dega aiz nepacietības. Kuru katru brīdi varēja gaidīt, ka viņas eksplodēs.
   Montega lūpas sakustējās.
   —   Bet tagad parunāsimies.
   Sievietes satrūkās un paskatījās viņā.
   —   Kā klājas jūsu bērniem, misis Felpsa? — viņš jautāja.
   —   Jūs taču zināt, ka man bērnu nav! Kurš gan, būdams pie pilna prāta, mūsu dienās gribēs sev bērnus! — misis Felpsa iesaucās, īsti nespējot saprast, kādēļ šis cilvēks viņu tā kaitina.
   —   Es nu tā neteiktu, — misis Bouelsa iebilda. — Man ir divi bērni. Ar ķeizargriezienu. Es jau nu neiešu bērnu dēļ ciest visas šīs trakās mokas. Bet pēcnācēji mums vajadzīgi, lai turpinātos cilvēku cilts. Starp citu, bērni reizēm izskatās līdzīgi vecākiem, un tas ir interesanti. Jā, ser, divi ķeizargriezieni — un lieta darīta. Ārsts gan sacīja, tas neesot vajadzīgs, es varot dzemdēt pavisam normāli, taču es neparko neat- laidos.
   —   Un tomēr — bērni ir šausmīga nasta. Tu neesi pie pilna prāta, — misis Felpsa sacīja.
   —   Nav jau tik briesmīgi, — misis Bouelsa turpināja. — Deviņas dienas no desmitām viņi ir skolā. Tās trīs dienas mēnesī, kad viņi ir mājās, es kaut kā pārciešu. Iegrūžu viņus televīzijas istabā un pagriežu slēdzi. Daru tāpat kā ar netīro veļu, ko iebāž veļas mazgājamā mašīnā un aizcērt vāku. — Misis Bouelsa ķiķināja. — Un nekādu maiguma uzplūdu. Viņi drīzāk iespers nekā noskūpstīs mani. Paldies dievam, es varu spert viņiem pretī!
   Sievietes smējās kā kutinātas.
   Tad Mildreda uz brīdi apklusa un, redzot, ka Montegs vēl arvien stāv pie durvīm, sasita plaukstas uri iesaucās: — Darīsim Gajam to patikšanu un parunāsim par politiku!
   —   Labprāt, — misis Bouelsa piekrita. — Pagājušajās vēlēšanās es tāpat kā visi balsoju par Noublu. Manuprāt, viņš ir visglītākais vīrietis, kāds jebkad kļuvis par prezidentu.
   —   Bet vai atceries viņa sāncensi?
   —   Jā, no tā nu gan diez kas nebija. Mazs un neglīts, un pavirši skuvies, un ne visai labi sasukājies.
   — Diez, kadeļ opozīcija izvirzīja viņa kandidatūru? Kā gan pret gara auguma vīru var izvirzīt maza auguma cilvēku? Turklāt viņš stipri neskaidri runāja.
   Es gandrīz neko nesadzirdēju. Un to pašu, ko dzirdēju, nesapratu!
   —        Bez tam — viņš bija resns un nemaz neprata to kaut cik apslēpt. Tādēļ jau nebija nekāds brīnums, ka visi balsoja par Vinstonu Noublu. Arī vārds tam ir daudz skanīgāks. Vinstons Noubls un Hjūberts Hougs. Tikai uz mirkli salīdziniet, un jums būs skaidrs, par kuru balsos.
   —        Pie velna! — Montegs iesaucās. — Jūs taču par viņiem it neko nezināt!
   —        Kā nu nezinām! Pirms sešiem mēnešiem mēs viņus redzējām uz šīs pašas istabas sienām. Viens visu laiku knibināja degunu, tā ka vai dusmas sanāca skatoties.
   —       Vai jūs gribējāt, mister Monteg, lai mēs balsotu par šādu cilvēku? — misis Felpsa noprasīja.
   Mildredas seja izplūda smaidā.
   —        Tu nu, Gaj, labāk varēji iet un vairāk mūs nekaitināt.
   Bet Montegs jau bija pazudis un pēc mirkļa atgriezās ar grāmatu rokās.
   —   Gaj!
   —   Pie velna! Pie velna! Lai viss iet pie velna!
   —        Kas tas ir? Vai grāmata? Bet man šķita, ka aroda apmācības tagad notiek ar filmu palīdzību. — Misis Felpsa blisināja acis. — Vai jūs lasāt dedzināšanas teoriju?
   —        Kas tā, pie velna, par teoriju, — Montegs atcirta. — Tā ir dzeja.
   —   Monteg! — Kluss čuksts ausī.
   —        Liecieties mierā! — Montegam šķita, ka viņš tiek ierauts milzīgā, dunošā ūdenskritumā.
   —   Monteg, klusējiet, jūs taču nedrīkstat…
   —        Bet vai jūs dzirdējāt? Vai dzirdējāt, kā šīs briesmones runā par briesmoņiem? Ko visu tās tikai negvelž par citiem un saviem bērniem, un vīriem, un pašas par sevi, un karu? Es klausījos un nespēju ticēt savām ausīml
   —        Par karu es neesmu sacījusi ne vārda! — misis Felpsa iesaucās.
   —   Dzejoji? Es tos ienīstu, — misis Bouelsa izmeta.
   —   Vai jūs kādreiz esat tos lasījusi?
   —        Monteg, — Feibera balss iečerkstējās. — Jūs esat zaudējis prātu! Klusējiet! Jūs visu sabojāsiet!
   Sievietes pietrūkās kājas.
   —   Sēdieties! — Montegs nokliedza.
   Viņas apsēdās.
   —   Es eju mājās, — misis Bouelsa nočukstēja.
   —       Monteg, lūdzu, nu, dieva dēj, kas jums padoma? — Feibers nerimās.
   —        Nu, palasiet ar kādu dzejolīti no šīs grāmatiņas mums priekšā, — misis Felpsa pamaja. — Tam vajag būt ļoti interesanti.
   —        Bet tas taču aizliegts, — misis Bouelsa ievaimanājās. — To nedrīkst darit!
   —        Nu paskatieties uz misteru Montegu. Viņam tik briesmīgi gribas palasīt. Ja mēs brītiņu paklausīsimies, misters Montegs jutīsies gandarīts, un tad mēs varēsim uzsākt ko citu. — Misis Felpsa uzmeta nervozu skatienu tukšajām istabas sienām.
   —        Monteg, ja jūs to darīsiet, es atvienošu aparātu un pametīšu jūs vienu, — bite iedzēla viņam ausī. — Kam tas vajadzīgs? Ko jūs gribat panākt?
   —        Es gribu nobaidīt viņas iīdz nāvei. Nobaidīt tā, ka vairs nezina, cik vecas!
   Mildreda atskatījās. — Ar ko tu tur runā, Gaj?
   —        Klausieties, Monteg, ir tikai viena izeja. — Sudraba adata urbās viņa smadzenēs. — Mēģiniet pārvērst to visu par joku, izliecieties, ka dzināt velnu. Un tūlīt iemetiet grāmatu ugunī!
   Bet Mildreda aizsteidzās Montegam priekšā un drebošā baisī paziņoja: — Manas mīļās, reizi gadā katram dedzinātājam atļauts pārnest vienu grāmatu mājās, lai parādītu mājiniekiem, cik agrāk viss bijis šausmīgi muļķīgi, kā grāmatas var cilvēkus satracināt un kā var laupīt tiem veselo saprātu. Gajs gribēja mums sagādāt pārsteigumu — nolasīt priekšā kādu gabalu, lai mēs redzam, cik tas viss bijis bezjēdzīgi, un lai mums nekad vairs nav jālauza galvas par visiem šiem vārdu savārstījumiem, vai ne tā, mīļumiņ?
   Montegs krampjaini sažņaudza grāmatu.
   —   Sakiet «jā», — Feibers mudināja.
   — Jā, — Montegs atkārtoja.
   Mildreda smiedamās paķēra grāmatu.
   —        Nu, izlasi, Gaj, šo te dzejoli! Nē, labāk to otru, trakoti smieklīgo, kuru tu man jau nolasīji. Manas mīļās, tur itin nekas nav saprotams. Viens vienīgs murgojums. Izlasi, lūk, šo lappusi, mīļais!
   Viņš paskatījās uz atvērto lappusi.
   —   Lasiet, — viņa ausī iesīcās ods.
   —   Kā, mīļais, šis dzejolis saucas?
   —   Douvera līcis. — Viņa mēle bija kā sastingusi.
   —   Nu, lasi — tikai lēni un labi skaidri.
   Istabā bija tveicīgi karsts, Montegs brīžiem dega kā ugunī, brīžiem drebinājās, it kā saltu. Viņš atradās tuksneša vidū, kur bija novietoti trīs krēsli, un grīļodamies gaidīja, kad misis Felpsa beigs knibināties ap savu tērpu un misis Bouelsa — ap saviem matiem. Tad sāka lasīt — klusi un nedroši, bet ar katru rindiņu skaļāk un noteiktāk, un viņa balss lidoja pāri tuksnesim, atsizdamās pret balto tukšumu, skanēja nokaitušajā gaisā pāri sēdošo sieviešu galvām:
   — «Ticība, šis okeāns
   Reiz bija pārpilns, visu pasauli
   Tas ieskāva kā sagša gaiša, gredzens zaigs,
   Bet tagad dzirdu es
   Tā skumjo, tālē aizdunošo atbalsi,
   Un tas nav māns,
   Pār drūmo klajumu, nakts elpas mests, Tas atkāpjas. Un paliek krasts — kails, oļu pilns
   un baigs.» [1]
   Nočīkstēja sieviešu krēsli. Montegs turpināja:
   — «Tad būsim beidzot patiesi, ai, mīļā! Sai pasaulē, kas mūsu acīm liekas Kā sala laimīga, kur visi sapņi tiekas, Tik jauka, daudzsološa, zvīļa, — Ir sveša mīlestība, gaviles un gaisma, Un drošība, un miers, un remdinātājs smaids; Mūs ieskauj draudīgs, sabiezējošs tumsas klaids, Vējš mulsu cīniņu un vaidu brāzmas sviež, Un pulki nezina, kam krūti pretī griež.»
   Misis Felpsa raudāja.
   Abas draudzenes vēroja viņas asaru straumi un grimasē savilkto seju. Viņas bija tā apstulbušas no šīs vētrainās reakcijas, ka baidījās viņai pat tuvoties. Misis Felpsa elpoja aizgūdamās. Arī Montegs bija galīgi apjucis.
   —   Kuš, kuš, — Mildreda sacīja. — Paklausies, Klāra, nu izbeidz, ja! Vai dzirdi, Klāra, nu, kas tev noticis?
   —   Es . .. es … — misis Felpsa šņukstēja. — … Es nezinu … nezinu … it nekā nezinu .. . Oh …
   Misis Bouelsa piecēlās un nikni pavērās Montegā. — Vai jūs redzat? Tā jau es domāju! Es jau zināju, ar ko tas viss beigsies! Es vienmēr esmu sacījusi: poēzija ir asaras, pašnāvība, raudu lēkmes, drausmīga pašsajūta, poēzija ir slimība, šausmīga nelaime. Un
   te nu tas vēlreiz ir pierādījies. Jūs, mister Monteg,
   esat briesmīgs cilvēks.
   —   Bet tagad … — Feibers čukstēja.
   Montegs pagriezās, piegāja pie sienas spraugas un pa misiņa atveri iemeta grāmatu liesmās.
   —   Cik muļķīgi, briesmīgi vārdi… Cik šausmīgi sāpīgi vārdi… — misis Bouelsa sacīja. — Nu, kādēļ jums vajag sāpināt citus? Pasaulē kreņķu jau tāpat bez gala, kādēļ mūs vēl mocīt ar kaut ko tādu!
   —   Klāra, vai dzirdi, nu nomierinies, — Mildreda lūdzās, raustot misis Felpsu aiz rokas. — Noslauki asaras, ja? Mēs ieslēgsim «radiniekus» un būsim atkal līksmas un laimīgas. Nu, izbeidz šo raudāšanu, un mēs tūliņ sarīkosim īstas dzīres!
   —   Nē, — misis Bouelsa iebilda. — Es eju uz mājām. Ja gribat apciemot mani un «radiniekus» — lūdzu! Bet šī trakā dedzinātāja mājā es savu mūžu vairs kāju nesperšu!
   —   Ejiet vien, — Montegs klusi sacīja, raugoties misis Bouelsai tieši acīs. — Ejiet mājās un padomājiet par savu pirmo vīru, kuru pamētāt, par otro, kas dabūja galu reaktīvajā automašīnā, un par trešo, kuram drīz vien sašķaidīs pauri! Ejiet mājās un padomājiet par saviem neskaitāmajiem abortiem, par nolādētajiem ķeizargriezieniem un par saviem bērniem, kuri jūs ienīst! Ejiet mājās un padomājiet, kādēļ tas viss tā noticis un ko jūs esat darījusi, lai tā nebūtu. Nu, ejiet taču! — viņš kliedza, — Ejiet, kamēr vēl neesmu jūs sagrābis un izlidinājis laukā!
   Durvis aizcirtās, un māja bija tukša. Montegs viens pats stāvēja ledaini saltajā istabā ar netīra sniega krāsas sienām.
   Vannas istabā tecēja ūdens. Viņš dzirdēja, ka Mildreda sakrata rokā miega tablešu pudelīti.
   —   Muļķis, muļķis, pēdīgais muļķis, ak dievs, Monteg, kāds jūs esat muļķis …
   —   Apklustiet! — Montegs izrāva no auss zaļo lodīti un iegrūda kabatā.
   —   … muļķis … muļķis, — tālumā klusi nočukstēja.
   Montegs pārmeklēja visu māju un atrada grāmatas aiz ledusskapja, kur Mildreda bija tās noslēpusi. Dažu trūka, un viņš saprata, ka sieva bez viņa ziņas jau sākusi izvākt dinamītu no mājas. Taču viņš vairs nebija nikns, viņš bija apjucis un it kā izsmelts. Viņš aiznesa grāmatas uz dārzu un paslēpa krūmos pie žoga. «Uz šo vienu nakti,» viņš nodomāja, «lai viņa nesadedzina vēl kādu.»
   Tad viņš iegāja atpakaļ tukšajā mājā. — Mildred! — viņš sauca pie tumšās guļamistabas durvīm. Atbildes nebija.
   Kad Montegs. iedams uz darbu, šķērsoja mauriņu, viņš centās neskatīties, cik tumša un pamesta ir Klarisas Maklelanas māja …
   Pa ceļam, sākdams aptvert, ko izdarījis, viņš jutās tik briesmīgi vientuļš, ka ilgojās atkal pēc klusās balss, pēc dīvainās sirsnības un labestības, kas tumsā plūda pretim no tās. Viņš pazina Feiberu tikai dažas stundas, bet viņam šķita, ka pazinis visu mūžu. Viņš saprata, ka nu viņā ir divi cilvēki: viņš pats, Montegs, kas nekā nesaprata, tikai neskaidri apjauta savu muļķību, un vecais vīrs, kurš runāja un runāja viņam ausī, kamēr metro vilciens milzīgā ātrumā rāva viņu uz naksnīgās pilsētas otru galu. Un visas viņa turpmākās dzīves dienas un naktis — gan tumšās, gan mēness gaismā mirdzošās — vecais vīrs runās un runas ar viņu, metot sirdī dzirksti pēc dzirksts, oli pēc oļa, pilienu pēc piliena. Un reiz tas viss nonāks līdz viņa apziņai, un tad viņš nebūs vairs tikai Montegs, — tā vecais vīrs teica, apgalvoja un solīja. Viņš būs reizē Montegs un Feibers, uguns plus ūdens, un tad kādu dienu, kad viss būs klusi, saplūdis, sajaucies, nogūlies, vairs nebūs ne uguns, ne ūdens, bet vīns.. No divām dažādām vielām būs radusies trešā. Un tad, atskatīdamies atpakaj, viņš tiešām sapratīs, kāds muļķis bijis. Viņš juta, ka šis process jau sākas, ka viņš atvadās no sava vecā «es» un sāk no tā pamazām attālināties.
   Cik labi bija atkal dzirdēt kamenes dūkšanu, miegaino sīkšanu, vecā vīra artikulēto dudināšanu. Tas Montegu gan rāja, gan mierināja, kad viņš šai vēlajā vakara stundā, iznācis no smacīgā pazemes tuneļa, tuvojās dedzinātāju depo.
   — Mieru, Monteg, tikai mieru. Nevajag viņus ne izsmiet, ne nosodīt — nesen vēl jūs bijāt tāds pats kā viņi. šie vīri ir cieši pārliecināti, ka viss vienmēr paliks tā kā pašlaik. Taču tā nepaliks. Viņi nezina, ka tas viss ir tikai skaisti liesmojošs meteors, kas joņo debesu izplatījumā, bet kādu dienu tas tomēr nokritis. Viņi — tāpat kā agrāk jūs — saredz vienīgi liesmo- jumu, acij tīkamo uguņošanu. Vecam vīram, kurš slēpjas mājās, saudzēdams sagrabējušos kaulus, protams, nav tiesību kritizēt. Bet jūs gandrīz visu sabojājāt. Esiet piesardzīgs! Un neaizmirstiet, ka es vienmēr būšu kopā ar jums. Savā ziņā es varu saprast, ka jums bija grūti savaldīties. Jāteic, ka jūsu svētās dusmas mani patiešām sasparoja. Ak dievs, es pēkšņi jutos tik jauns! Bet tagad es gribu, lai jūs justos vecs, es gribu, lai jūs šonakt paņemtu līdz kaut drusku no manas gļēvulības. Kad satiksiet kapteini Bītiju, staigājiet viņam apkārt uz pirkstgaliem un ļaujiet man klausīties, ko viņš jums teiks, ļaujiet man apsvērt un novērtēt stāvokli. Palikt dzīviem — tas mums ir galvenais. Aizmirstiet šīs nabaga sievietes …
   —   Es padarīju viņas tik nelaimīgas, kādas viņas savu mūžu nav bijušas, — Montegs sacīja. — Misis Felpsas asaras mani satrieca. Varbūt, ka viņām ir taisnība, varbūt tiešām nevajag domāt, tikai joņot apkārt un līksmoties. Nezinu. Jūtos tik vainīgs …
   —   Jums nepavisam nav jājūtas vainīgam! Ja pasaulē nebūtu karu, ja visur valdītu miers, tad es sacītu: varat līksmoties! Taču jums, Monteg, tagad nav tiesību palikt vienīgi dedzinātājam. Pasaulē viss vēl nav tā kā vajag.
   Montegs juta, ka nosvīst.
   —   Monteg, vai dzirdat?
   —   Manas kājas… — Montegs nomurmināja. — Es tās nespēju pakustināt. Cik briesmīga sajūta. Tās nekust ne no vietas!
   —   Klausieties, Monteg, nomierinieties, — vecais vīrs sirsnīgi sacīja. — Es saprotu, ka jūs baidāties izdarīt kļūdu. Nevajag baidīties. No kļūdām mēs mācāmies. Kad es biju jauns, es visiem klaji izrādīju savu nezināšanu. Par to mani sita. Ap gadiem četrdesmit es biju uzasinājis savas zināšanas. Bet, ja cilvēks slēpj savu nezināšanu, neviens viņu nesit un viņš nekad nekļūst gudrāks. Nu, drošu soli iekšā dedzinātāju depo! Es esmu kopā ar jums. Mēs neesam vairs vieni, mēs neesam šķirti katrs savā noslēgtā telpā. Ja jums vajadzēs palīdzību, kad Bītijs sāks pratināt, es bušu jums līdzās un pačukstēšu, ko viņam atbildēt!
   Montegs juta, ka viņa kājas atkal sāk kustēties.
   —   Draugs, tikai nepametiet mani vienu, — viņš teica.
   Mehāniskais Suns bija pazudis. Būda bija tukša, un dedzinātāju depo valdīja klusums, un oranžā «Salamandra» ar petrolejas pilnu vēderu snauda, kamēr liesmu metēji krustiski karājās tai gar sāniem, un Montegs devās cauri šim klusumam, satvēra misiņa kārti un brauca augšup, bailēs drebošu sirdi vērojot tukšo suņa būdu.
   Pie lūkas stāvēja Bītijs, raugoties sāņus, it kā neviena negaidītu.
   —   Paskat, kur nāk viens pārākais ērms, ko visās valodās sauc par muļķi, — viņš teica vīriem, kas spēlēja kārtis.
   Bītijs pastiepa roku ar delnu uz augšu, gaidot velti. Montegs ielika tajā grāmatu. Bītijs, pat nepaskatījies uz virsrakstu, iemeta grāmatu atkritumu grozā un aizsmēķēja cigareti.
   —   «Vislielākais muļķis ir tas, kurā ir mazdrusciņ prāta.» Apsveicu ar atgriešanos, Adonteg. Ceru, ka tagad, kad drudzis ir pāri, jūs paliksiet kopā ar mums uz dežūru. Kā būtu ar kādu pokera partiju?
   Viņi apsēdās, un vīri izdalīja kārtis. Jūtot sev pievērsto Bītija skatienu, Montegs nezināja, kur likt savas rokas. Viņa pirksti kā zaglīgi seski ne mirkli nespēja norimties, šaudījās, knibinājās un līda kabatās, vairoties Bītija skatiena, kas dedzināja kā spirta liesma. Šķita, ja Bītijs uzpūstu dvašu, viņa rokas savīstu un tūliņ nokalstu, uz laiku laikiem paliekot mirušas, apraktas viņa svārku piedurknēs. Sīs rokas bija sākušas rīkoties pašas, neatkarīgi no viņa gribas, pirmo reizi paklausot sirdsapziņai, kas lika paķert grāmatas un mesties prom ar Jehovu, Rūti un Šekspīru padusē, un tādēļ šeit dedzinātāju depo tās šķita kā notrieptas asinīm. Ik pa minūtēm piecpadsmit Montegs cēlās augšā no galda un gāja uz tualeti tās mazgāt. Tad, atkal apsēdies savā vietā, viņš paslēpa rokas zem galda.
   Bītijs iesmējās. — Turiet vien rokas tā, lai var redzēt. Ne tādēļ, ka mēs jums neuzticētos, tomēr, tā sakot…
   Visi smējās.
   —   Nu, labi, — Bītijs noteica. — Krīze ir pāri, un atkal viss kārtībā. Mēs katrs savu reizi esam maldījušies. «Taisnība beigās teiks savu vārdu,» mēs esam saukuši» «Cēla mērķa sargi nekad nebūs vientuļi!» mēs esam klieguši. «Skaisti vārdi ir dvēseles balzāms,» Filips Sidnijs iF teicis. Bet, no otras puses: «Kā lapas vārdi, un, kad to, ka biezs, Rets prāta auglis būs tur patvēries.» Aleksandrs Poups. Ko jūs par to sakāt, Monteg?
   —   Nezinu.
   —   Esiet piesardzīgs, — no citas, tālas pasaules čukstēja Feibers.
   —   Vai par šo te: «īr zināšanu druskas bīstamas. Dzer aizgūtnēm no dzijās Pīrijas; Pa lāsei baudot, saindēts top prāts, Dzer malkiem, un tu būsi glābts.» Poups. Tā pati eseja. Kā jums tas patīk?
   Montegs kodīja lūpu.
   —   Tūlīt es jums visu paskaidrošu, — Bītijs smaidīdams teica, raugoties kārtīs. — Jūs ieņēmāt malku un noreibāt. No pāris rindām jums sagriezās galva. Jums gribas triekt drupās pasauli, cirst galvas, graut autoritātes. Es zinu, pats esmu to pārdzīvojis.
   —   Nē, nē, — Montegs nedroši nomurmināja.
   —   Nav ko sarkt, Monteg. Es jūs patiešām negribu izsmiet. Zināt, pirms stundas es redzēju sapni. Atlaidos nosnausties un sapnī redzēju, ka mēs abi sākām briesmīgu strīdu par grāmatām. Jūs, aiz dusmām vai plīsdams, apbērāt mani ar citātiem. Es mierīgi atvairīju katru jūsu uzbrukumu. «Vara,» es teicu, «tas, lūk, ir galvenais.» Jūs, citējot doktoru Džonsonu, atbildējāt: «Zināšanas ir lielāks spēks nekā vara!» Bet es sacīju: «Doktors Džonsons, mans mījais, teicis arī tā: «Tikai muļķis reālo maina pret abstrakto.» Turieties, Monteg, pie dedzinātājiem. Viss pārējais ir tikai drūms haoss.»
   —   Neklausieties. — Feibers čukstēja. — Viņš grib jūs samulsināt. Viņš ir viltīgs. Uzmanieties!
   Bītijs nosmējās.
   —       Bet jūs man atbildējāt: «Reiz tikpat atklāsies patiesība, jo slepkavību nav iespējams noslēpt.» Tad es smiedamies izsaucos: «Ak dievs, viņš to vien zina kā gvelzt par savu zirgu!» Un piebildu: «Pats velns var svētos rakstus citēt sev par labu.» Bet jūs kliedzāt: «šis laikmets muļķi, zeltā tērptu, sveic, Ne basām kājām svēto, kas prāta gaismu teic.» Es klusi čukstēju: «Vai patiesībai vajag tik kvēlu aizstāvību?» Bet jūs pilnā balsī man pretī: «Slepkava ir šeit, un nomirušo rētas no jauna atveras un atsāk asiņot!» Es, paplikšķinādams jūsu roku, sacīju: «No tik kvēlas aizrautības piemesties var skrejamais.» Jūs aurojāt: «Zinašanas ir spēks!» un «Punduris uz milža pleca tomēr redz par viņu tālāk!» — bet es, it kā izdarot kopsavilkumu, mierīgi nobeidzu mūsu strīdu ar vārdiem: «Cilvēkam iedzimta maldīga tieksme uzskatīt metaforu par pierādījumu, skaistu vardu straumi par patiesību un pašam sevi par orākulu, kā reiz sacījis Pols Valerī.»
   Montegam neizturami reiba galva. Viņam šķita, ka tiek sists bez žēlastības — pa pieri, acim, degunu, lūpām, zodu, pleciem, pa bezpalīdzīgi paceltajām rokām. Viņam gribējās kliegt: «Pietiek, apklustiet, jūs visu sajaucat!»
   Bītija slaikie pirksti satvēra viņa delnas locītavu.
   —   Ak dievs, kāds pulss! Esmu nu gan jūs satracinājis. Sirds lec kā nākamajā dienā pēc kara! Trūkst tikai zvanu un fanfāru! Vai gribat, lai es runāju tālāk? Man patīk jūsu paniskās bailes. Varu runāt gan sua- hili, gan indiāņu, gan angļu literārajā valodā. Taču iznāk, ka es sarunātos ar mēmo, vai jums tā neliekas, mister šekspīr?
   — Mieru, Monteg, tikai mieru! — ods Montega ausī sīca. — Viņš duļķo ūdeņus!
   — Oh, cik jūs bijāt satriekts, — Bītijs turpināja. — Es rīkojos tiešām nežēlīgi. Lai atspēkotu jūsu vārdus un teicienus, es izmantoju tās pašas grāmatas, uz kurām jūs balstījāties. Grāmatas var būt arī nodevējas. Cilvēks cer rast tajās atbalstu, bet tās var vērsties pret viņu pašu. Arī citi var izmantot tās savā labā, un jūs sākat grimt dibenā, stigt arvien dziļāk un dziļāk lietvārau, darbības vārdu un īpašības vārdu muklājā. Bet mans sapnis beidzās ar to, ka es ar «Salamandru» piebraucu jums klāt un jautāju: «Vai mums nav pa ceļam?» Un jūs iekāpāt mašīnā, un mēs, līdz sirds dziļumiem apmierināti, laidām atpakaļ uz depo: kaislības bija norimušas, un starp mums atkal valdīja pilnīga saskaņa. — Bītijs atlaida Montega roku, kura bez spēka atšļuka atpakaļ. — Viss ir labs, kas labi beidzas.
   Klusums. Montegs sēdēja kā balts akmens tēls. Bītija pēdējā sitiena atbalss aizviļņoja līdz viņa smadzeņu dzīlēm. Feibers gaidīja, lai tā noklustu, un, kad nosēdās putekļu virmuļi, kas bija sacelti Montega apziņā, vecais vīrs klusi ierunājās:
   — Labi, viņš pateica, kas viņam sakāms. Jums bija tas jānoklausās. Nu pāris stundu runāšu es. Arī tas jums būs jānoklausās. Pēc tam visu nopietni apsveriet un izlemiet, vai gribat celties vai krist. Bet lai tas būtu jūsu paša lēmums, nevis mans vai kapteiņa Bītija. Taču jūs nedrīkstat aizmirst, ka kapteinis pieder pie visbīstamākajiem patiesības un brīvības ienaidniekiem, pie mūsu sabiedrības vairākuma trulā ganāmpulka. Ak, šī baismīgā vairākuma tirānija! Mums katram ir sava dziesma. Un tas ir atkarīgs tikai no jums, kurā jūs gribēsiet klausīties.
   Montegs jau grasījās Feiberam atbildēt visu klātbūtnē, kad dedzinātāju depo zvans, kas bija ierīkots griestos, paglāba viņu no šīs kļūdas. Telpas viņā galā, klusi tikšķinot, trauksmes ziņotājs izsita adresi. Kapteinis Bītijs ar kārtīm rokā uzsvērti lēnā gaitā piegāja pie aparāta un norāva adresi. Uzmetis tai paviršu
   skatienu, viņš to iegrūda kabatā, atgriezās pie galda un atkal apsēdās. Visi pārējie raudzījās viņā.
   —   Lai pagaida kādas četrdesmit sekundes, kamēr būšu jūs apspēlējis, — Bītijs līksmi noteica.
   Montegs nolika savas kārtis.
   — Vai esat noguris, Monteg? Gribat izstāties?
   — Jā.
   —   Nu, nu, nevajag nokārt degunu. Taču, ja padomā, mēs šo partiju varam pabeigt vēlāk. Atstājiet kārtis uz galda ar mugurpusēm uz augšu un steigšus savāciet visu, kas vajadzīgs. Nu, labi aši! — Bītijs piecēlās. — Monteg, man nepatīk jūsu izskats! Vai tikai atkal nebūsiet sasirdzis?
   —   Nē, es braukšu.
   —   Jā, jums jābrauc. Šis ir īpašs gadījums. Nu, tad — laižamies!
   Viņi ielēca lūkā un satvēra misiņa kārti, it kā tā būtu pēdējais glābiņš, pie kura tverties no paisuma viļņa, taču misiņa kārts dīvainā kārtā abus ielidināja tumsā, kur jau sprauslāja, rūca un kūsāja atmodinātais benzīna pūķis.
   —   Ai-ziet!
   Mašīna ar spēju rāvienu metās ap stūri, motors rēca, sirēna gaudoja, riepas kauca, misiņa cisternā kā milža vēderā klunkšķēja petroleja, sudraba treliņi spruka laukā no Montega pirkstiem, vējš pluinīja viņa matus un svilpoja caur zobiem, bet viņš domāja par šīm sievietēm savā televīzijas istabā, par šīm tukšajām pelavām, no kurām neona vējš izpūtis pēdējo graudu, kā arī par savu sasodīto ideju lasīt viņām priekšā grāmatu. Tas bija tikpat muļķīgi un bezjēdzīgi kā censties ar ūdenspistoli nodzēst ugunsgrēku. Tā bija īsta trakuma lēkme. Idiotisks dusmu izvirdums. Kad viņš reiz pratīs savaldīties un klusēt, mierīgi klusēt?
   —   Hei-dā!
   Montegs pacēla acisv Parasti Bītijs pie stūres nesēdās, taču šoreiz mašīnu vadīja pats, milzīgā ātrumā triekdams ap stūriem, .sakumpis augstajā šofera sēdeklī, kamēr melnais lietus mētelis plaukšķot plandīja viņam aiz muguras, tā ka viņš šķita līdzīgs milzīgam, melnam sikspārnim, kas, uzmeties uz mašīnas, traucas pret vēju.
   —   Uz priekšu, lai darītu pasauli laimīgu, Monteg!
   Bītija sarkanie vaigi spoži spīdēja melnajā tumsā,
   un viņš nikni smīnēja.
   —   Esam klāt!
   «Salamandra» ar spēju kaucienu apstājās, un vīri klupdami izlēca ārā. Montegs stāvēja, kaistošām acīm raugoties saltajos, spožajos treliņos, kuros viņš bija krampjaini ieķēries.
   «Nē, to es nespēju,» viņš pats sev teica. «Kā lai es izpildu šo uzdevumu, kā lai turpinu dedzināšanu? Es nespēju pārkāpt šīs mājas slieksni.»
   Viņam līdzās iznira Bītijs, no kura vēdīja vēja smarža, saglabājusies no trakā brauciena.
   —   Nu, Monteg?
   Vīri, savos neveiklajos zābakos atgādinādami kroplīgus ērmus, steigšus izklīda klusi kā zirnekļi.
   Beidzot Montegs pacēla acis un pagriezās.
   Bītijs vēroja viņa seju.
   —   Kas noticis, Monteg?
   —        Mēs esam apstājušies pie manas mājas, — Montegs lēni noteica.

TREŠĀ DAĻA SPOŽĀS LIESMAS

   Visgarām ielai iedegās gaisma, atvērās namu durvis un izskrēja ļaudis, lai noskatītos uguņošanu. Bītijs ar drūmu apmierinājumu, Montegs, nespēdams ticēt savām acīm, vēroja māju, galveno cirka arēnu, kur tūlīt sāks rīkoties lāpu žonglieri un liesmu rijēji.
   —   Tā, nu jūs esat panācis savu, — Bītijs Montegam teica. — Vecais zēns gribēja lidot uz sauli un tagad, kad apsvilinājis spārnus, brīnās, kā tas tā varēja gadīties. Vai es jūs skaidri nebrīdināju, sūtīdams Suni pie jūsu durvīm?
   Montega seja bija stinga kā maska. Viņš juta, ka galva smagi un lēni, kā akmenī cirsta, pagriežas pret kaimiņu māju, kura starp spilgtajam puķu dobēm stāvēja tumša.
   —   Nu, nu! — Bītijs nicīgi nospurcās. — Vai tiešām jūs būtu apstulbinājusi šī mazā, idiotiskā skuķe ar savu nodrāzto repertuāru? Puķītes, tauriņi, lapiņas, saulrieti. Zinām jau, zinām! Tas viss ierakstīts viņas kartītē. Oho, laikam trāpīju naglai uz galvas. To var redzēt pēc jūsu izskata. Zaļu stiebriņi un mēness
   sirpis … Blēņas, vairāk nekas! Ko labu tas viss viņai ir devis?
   Montegs sēdēja uz aukstā «Salamandras» spārna, tikko manāmi grozīdams galvu — pa labi, pa kreisi, pa labi, pa kreisi…
   —   Viņa redzēja itin visu. Viņa nevienu neaizskāra. Viņa nevienu netraucēja!
   —   Neaizskāra? Brīnums gan! Vai tad viņa jums nekārās kaklā? Pie velna visus šos labulīšus ar viņu svētajiem ģīmjiem un vienīgo talantu — likt citiem justies vainīgiem. Kaut viņus pats nelabais parautu! Iznirst kā saule pusnaktī, pat gultā nedodot cilvēkam miera!
   Atvērās durvis un izskrēja Mildreda ar rokās sažņaugtu čemodānu; tai pašā mirklī ietves malā no- švīkstot piestāja taksometrs.
   —   Mildred!
   Viņa, ne acu nepaceldama, paskrēja Montegam garām ar balti nopūderētu seju un lūpu zīmuļa neiekrā- sotu muti.
   —   Mildred, vai tu devi šo trauksmes signālu?
   Viņa iegrūda čemodānu mašīnā un iemetās tajā arī
   pati, bez mitas murminādama: — Nabaga «radinieki», nabaga «radinieki», pagalam, pagalam, oh, viss pagalam .. .
   Bītijs satvēra Montegu aiz pleca, un taksometrs, ar spēju rāvienu uzņemot septiņdesmit jūdžu ātrumu stundā, vienā mirklī pazuda skatienam.
   Tad atskanēja griezīga šķindoņa, it kā drumslās sašķīstu sapnis, kas bijis veidots no slīpēta stikla, spoguļiem un kristāla prizmām. Montegs, kā svešāda viesuļa rauts, automātiski pagriezās un ieraudzīja, ka Stounmens un Bleks ar cirvjiem šķaida logu rūtis, dodami ceļu caurvējam.
   Un atkal šī vieglā skrapstēšana, it kā naktstauriņš sistos pret aukstu, melnu barjeru.
   —   Monteg, tas esmu es, Feibers. Vai dzirdat? Kas noticis?
   —   Nu ir pienākusi mana kārta, — Montegs teica.
   —   Pārākais brīnums, — Bītijs sacīja. — Mūsu dienās jau katrs uzskata, katrs ir pilnīgi pārliecināts, ka viņa kārta it nekad nepienāks. Citi mirst, es dzīvoju. Nav ne seku, ne atbildības. Taču izrādās, ka tomēr ir. Bet lai nu paliek. Ja esam nonākuši līdz sekām, tad ir par vēlu runāt, vai ne?
   —   Monteg, vai jūs nevarat bēgt? — Feibers čukstēja.
   Montegs paspēra soli, galīgi nejuzdams savas kājas. Kad Bītijs līdzās noklikšķināja šķiltavas, viņš kā apburts raudzījās mazajā, oranžajā liesmas mēlītē.
   —   Kādēļ uguns tā pievelk cilvēkus? Kādēļ tā saista gan vecus, gan jaunus? — Bītijs nodzēsa un atkal uzdedza liesmiņu. — Tādēļ, ka uguns ir mūžīgā kustība, tas, ko cilvēks velti pūlējies izgudrot. Vai — pareizāk — gandrīz vai mūžīgā kustība. Ja ļautu, tā degtu bez pārtraukuma. Kas tad ir uguns? Noslēpums. Mīkla. Zinātnieki mums kaut ko žadzina par berzi un molekulām. Bet viņi nudien neko nezina. Uguns galvenais skaistums ir tas, ka tā iznīcina atbildību un sekas. Ja problēma kļūst par apgrūtinājumu, mēs to sadedzinām. Pašlaik jūs, Monteg, esat kļuvis par apgrūtinājumu. Un uguns jūs noņems no maniem pleciem — ātri, tīri, uz visiem laikiem. Tā ka ne kriksīša nepaliks pūšanai. Higiēniski, ērti, estētiski.
   Montegs raudzījās uz savu māju, kuru viss vērta tik svešādu — vēlā nakts stunda, kaimiņu balsu murdoņa, stikla šķembas un saplēstās grāmatas, izsvaidītas kā gulbja spalvas — šīs dīvainās, neizprotamās grāmatas, kuras nu likās tik nožēlojamas, ka par tām nebūtu vispār ko uztraukties, jo tās taču nebija it nekas vairāk kā melni burti, iedzeltens papīrs un sadriskāts apvalks.
   Tātad Mildreda. Viņa droši vien bija redzējusi, ka viņš noslēpj grāmatas dārzā, un ienesusi tās atpakaļ. Mildreda, jā.
   —   Es gribu, lai jūs, Monteg, šo darbiņu nostrādātu viens pats. Nevis ar petroleju un sērkociņu, bet visu pēc kārtas — ar liesmu metēju. Jūsu māja, jums pašam viss arī jānotīra.
   —   Monteg, vai jūs nevarat bēgt? — Feibers čukstēja.
   —   Nevaru! —Montegs izmisis atkliedza. — Suns! Suns mani notvers!
   Sos vārdus dzirdēja arī Bītijs, domādams, ka tie sacīti viņam.
   —   Jā, Suns ir tepat kaut kur tuvumā, tā ka netaisiet nekādus numurus. Vai varat sākt?
   — Jā. — Montegs parāva liesmu metēja slēdzi.
   —   Uguni!
   No šļūtenes izšāvās milzīga liesmas strūkla, kas šļācās pret grāmatām un aiztrieca tās pret sienu. Montegs iegāja guļamistabā un divreiz pārlaida pāri abām gultām, un tās šņākdamas uzliesmoja, tik kaismīgi aizsvildamās, ka viņš tīri vai pabrīnījās, kur tajās bijis tik daudz karstas kvēles. Viņš sadedzināja guļamistabas sienas un tualetes galdiņu, jo gribēja visu iznīcināt — arī krēslus, galdus, ēdamistabas un galda piederumus un plastmasas šķīvjus —, visu, kas vien atgadināja, ka viņš dzīvojis šai tukšajā mājā kopā ar svešu sievieti, kura rīt būs viņu aizmirsusi, kura jau bija viņu aizmirsusi un braukāja apkārt pa pilsētu, klausoties vienīgi to, ko ausīs runāja «Gliemežnīca». Dedzināt, tāpat kā agrāk, bija bauda. Bija tik labi izlādēt niknumu, raut, plēst, dīrāt ar liesmu metēju, iznīcināt muļķīgu problēmu. Ja reiz nebija atrisinājuma, tad lai nebūtu arī problēmas! Uguns spēj visu atrisināt!
   —   Grāmatas, Monteg!
   Grāmatas lēkāja un dancoja kā svilstoši putni ar sarkaniem un dzelteniem liesmu spārniem.
   Un tad viņš iegāja televīzijas istabā, kuras sienās mita trulie briesmoņi ar tukšajām domām un tukšajiem sapņiem. Viņš uzšāva pa visām trim kailajām sienām, un no tām ar niknu šņākoņu, kas pārauga spiedzīgā sīkšanā, ar baismu kliedzienu izplūda vakuums. Viņš centās iztēloties šo vakuumu, šo totālā tukšuma radītāju, taču nespēja. Viņš aizturēja elpu, lai tas neiekļūst viņa plaušās. Viņš pāršķēla briesmīgo tukšumu, atkāpās atpakaļ un kā dāvanu iemeta istabā koši dzeltenu liesmu ziedu. Ugunsdrošais plastmasas slānis pāršķīrās, un maja sāka drebēt.
   — Kad būsiet beidzis, tad neaizmirstiet, ka esat arestēts, — Bītijs viņam aiz muguras teica.
   Māja bija pārvērtusies sarkanu ogļu un melnu izdedžu kaudzē. To klāja miegaina sārti pelēku pelnu kārta, un no drupām lēni cēlās pret debesīm dūmu grīstes, kas viegli šūpojās gaisā. Pulkstenis bija pusčetri no rīta. Cilvēki izklīda pa savam majam: izrāde bija beigusies, un cirka arēna pārvērsta gruvešos.
   Montegs stāvēja ar liesmu metēju spēku zaudējušajās rokās; viņa seja bija notriepta sodrējiem, zem padusēm pletās sviedru plankumi. Viņam aiz muguras tumsā gaidīja citi dedzinātāji, kuru sejas neskaidri vīdēja gruzdošo krāsmatu atblāzmā.
   Montegs vairākkārt gribēja sākt runāt, līdz beidzot ar pūlēm izmocīja:
   — Vai mana sieva deva šo trauksmes signālu? Bītijs pamāja. — Bet pirms tam zvanīja viņas draudzenes, taču es gribēju nogaidīt. Agri vai vēlu jūs tikpat iekristu. No jūsu puses tā bija pēdīgā muļķība — deklamēt dzeju pa labi un pa kreisi. Tas bija idiotisks snobisms. Dodiet cilvēkam pāris ritmisku rindu, un viņš jau jūtas kā pasaules radītājs. Jums šķiet, ka ar savām grāmatām varat staigāt pa ūdens virsu. Taču pasaule lieliski iztiek bez tām. Vai redzat, kur tās jūs novedušas? Jūs esat slīkšņā līdz ausīm. Man tikai jāpakustina mazais pirkstiņš, un jūs tūliņ pat noiesiet dibenā.
   Montegs stāvēja pilnīgi sastindzis. Zemestrīce ar uguns vētru bija nolīdzinājusi viņa māju ar zemi, un zem drupām palika Mildreda un visa viņa dzīve, un viņam nebija spēka pakustēties. Zemestrīces atbalss vēl kaut kur vibrēja un viļņoja viņa apziņā, un viņš stāvēja nikns un apjucis, grīļodamies aiz noguruma, un ļāva Bītijam šaustīt sevi.
   —   Plānprātiņš, idiotiskais stulbenis. Nu, sakiet. kādēļ jums tas bija vajadzīgs?
   Montegs to nedzirdēja, jo domās bija jau tālu prom un skrēja arvien ātrāk un ātrāk, atstājot satracinātā kapteiņa priekšā tikai grīļīgo, sodrējiem notriepto ķermeni.
   —   Monteg, bēdziet! — Feibers sacīja.
   Montegs klausījās.
   Bītija sitiens pa galvu atsvieda viņu atpakaļ. Zaļā lodīte, kurā čukstēja un kliedza Feibera balss, nokrita zemē. Bītijs to paķēra un, plati smaidot, pielika sev pie auss.
   —   Monteg, kas jums notika? — Montegs dzirdēja tālīnu balsi.
   Bītijs izslēdza un iegrūda zaļo lodīti kabatā.
   —   Ahā! Tātad te ir vēl kas vairāk, nekā domāju. Es redzēju, ka jūs klausoties pieliecāt galvu. Sākumā domāju, ka jums ausī ir «Gliemežnīca». Bet vēlāk, kad jūs kļuvāt tik gudrs, tas sāka likties aizdomīgi. Nekas, mēs visu noskaidrosim un jūsu drauģeli paņemsim priekšā.
   —   Nē! — Montegs iekliedzās, paraudams liesmu metēja drošības slēdzi. Bītijs uzmeta ašu skatienu
   Montega pirkstiem, un viņa acis tik tikko manāmi iepletās. Montegs ieraudzīja tajās izbrīnu un arī pats paskatījās uz savām rokām, lai redzētu, ko tās atkal izstrādājušas. Vēlāk viņš tā arī nespēja saprast, vai tās bija viņa rokas vai Bītija reakcija, kas viņam deva pēdējo grūdienu un lika izdarīt slepkavību. Viņa ausīs nogranda pēdējie lavīnas dārdi, skarot dzirdi, taču ne apziņu. Bītija seja izplūda platā smaidā.
   —   Nav slikts paņēmiens, kā iegūt auditoriju. Pavērst pistoles stobru pret cilvēku, lai piespiestu klausīties savu runu. Nu, speriet vaļā! Kas jums šoreiz sakāms? Kādēļ negāžat man virsū Šekspīru, jūs, tizlais snobs? «No jūsu draudiem, Kasij, nebīstos. Ar goda prātu es tā apbruņots, ka tie man garām skrien kā tukšais vējš, kas man ir nieks!»* Kā jums tas patīk, nožēlojamais literāt? Ko jūs vēl gaidāt? Nospiediet slēdzi! — Viņš paspēra soli uz Montega pusi.
   —   Mēs neesam dedzinājuši to, ko vajag … — Montegs iesāka.
   —   Gāziet vien virsū, Gaj, — Bītijs, stingi smaidīdams, teica.
   Un tad viņš jau bija viena vienīga lākts, lēkājošs, griezīgi spiedzošs manekens, zaudējis visu cilvēcisko, virpuļojoša uguns bumba, kad Montegs izšāva uz viņu nepārtrauktu šķidrās liesmas strūklu. Atskanēja tāds šņāciens, it kā uz nokaitušas plīts nokristu milzīgs spļāviens, it kā uz melna, rēgaina gliemeža būtu uzbērta sauja sāls, kas kūsādama ar baismīgu čūk- stienu pārvērstos dzeltenās putās. Montegs aizmiedza acis, kliedza, kliedza un centās kaut kā aizspiest sev ausis, lai nedzirdētu šo skaņu, no kuras šermuļi gāja pār kauliem. Bītijs, krampjaini noraustījies, beidzot sarāvās čokurā kā pārogļojusies vaska lelle un palika guļam.
   Pārējie dedzinātāji stāvēja kā sastinguši.
   Ar pūlēm apspiezdams nelabumu, Montegs pavērsa pret viņiem liesmu metēju.
   — Apkārt griezties! — viņš nokliedza.
   Viri sviedriem noplūdušām, krīta bālām sejām pagriezās. Montegs tēmēja viņiem pa galvām un, ar uguns strūklu noraujot ķiveres, notrieca arī pašus no kājām. Arī viņi palika guļam.
   Viegla, rudens lapai līdzīga čaboņa.
   Montegs atskatījās un ieraudzīja Mehānisko Suni.
   Tas bija izniris kaut kur no tumsas un ticis gandrīz jau pāri mauriņam, slīdot tik klusi un viegli kā tumši pelēks vēja dzīts miglas mākonis.
   Suns palēcās pēdas desmit no zemes un, iepletis savas zirnekļa kājas, no augšas metās Montegam virsū, zibinot indes zobu — prokaīna adatu. Montegs sagaidīja Suni ar uguns strūklu, kura apvija tā metāla ķermeni dzeltenām, zilām un oranžām ziedlapām, ietērpjot gluži jaunā apvalkā, pārvēršot brīnišķā liesmu ziedā, kad tas, krizdams virsū, atsvieda viņu ar visu liesmu metēju pēdas desmit atpakaļ pret koka stumbru. Viņš juta, ka Suns vēl ķepurojas, satver viņa kāju un aizķer ar adatu, bet tad liesmu šalts to uzmeta gaisā, atrāva tam locekļus un izšķaidīja vēderu, kas izsprāga uz visām pusēm kā sarkana raķete. Montegs gulēdams noskatījās, kā virpuļo un sabrūk nedzīvais un. reizē dzīvais briesmonis. Tas vēl it kā grasījās klupt viņam virsū, lai līdz galam iedurtu indes adatu, no kuras viņam jau sāka stingt kāja. Montegs jutās reizē satriekts un atvieglots, kā cilvēks, kurš pašā pēdējā brīdī atlēcis sāņus no automašīnas, kas, joņojot ar deviņdesmit jūdžu ātrumu stundā, nobrāzusi viņam ceļgalu. Viņš baidījās piecelties, šaubīdamies, vai vispār vairs varēs uzmīt uz stingstošās kājas. Stingums līda arvien augstāk un augstāk, pamazam pārņemot visu ķermeni…
   Ko darīt?
   Iela bija tukša, viņa maja nodedzinātā ka veca teātra dekorācija, pārējās majas gulēja tumsā, līdzas Suns, tālāk Bītijs, dedzinātāji un «Salamandra»… Viņš paskatījās uz milzīgo mašīnu. Ari to dereja sadedzināt.
   «Jāsāk kustēt, tad redzēs, kā būs,» viņš nodomāja. «Nu, rausies augša, uzmanīgi… Lūk, tā.»
   Viņš stavēja, bet viņam klausīja tikai viena kāja. Otra bija nejūtīgs stumbenis, pārogļojies koka klucis, kuru viņš spiests stiept sev līdzi it kā par grēka izpirkšanu. Kad viņš atspiedās uz šīs kājas, cauri stilbam izšāvās tik skaudra sape, it kā tur durtu simtiem sudraba adatu. Viņam saskrēja asaras acis. Ne, jābēg! Tomēr ir jābēg! Seit nedrīkst palikt!
   Vienā otrā majā atkal iedegās ugunis — vai tādēļ, ka pēc visa notikušā cilvēki vairs nespēja aizmigt, vai viņus satrauca neparastais klusums — to Montegs nespēja pateikt. Viņš kaut kā klumburoja uz priekšu, vilkdams līdzi nedzīvo kāju, šņukstot mudinādams un kliegdams, nolādēdams un karsti lūgdams, lai taču tā neuzdod šādā brīdī, kad no tās tik daudz kas atkarīgs. Tumsā bija dzirdamas balsis un kliedzieni. Beidzot, pārvilcies pāri pagalmam, viņš nokļuva uz šķērsielas. «Tagad jūs, Bītij, vairs neesat problēma,» viņš nodomāja. «Jūs vienmēr sacījāt: «Problēmas nevajag risināt, problēmas vajag sadedzināt.» Nu es esmu to izdarījis. Visu labu, kaptein.»
   Un viņš vilkās pa tumšo šķērsielu tālāk.
   Ik reizi, kad viņš uzmina uz stingās kājas, cauri tai izšāvās tāds kā skrošu lādiņš, un viņš domāja: «Nelga, ēzeli, pēdīgais stulbeni, redzi, ko tu esi izdarījis! Kā tu nu domā visu to saglābt? Lepnums, sasodītais lepnums un dusmas — tās visu galīgi sabojāja, izpostīja jau pašā sākumā. Bet tik daudz kas pēkšņi gāzās tev pāri. Bītijs, šīs sievietes, Mildreda, Klarisa. Taču tas nav nekāds attaisnojums. Nelga, ēzeli, pats sevi nodevi!
   Nē, man jāglābj, kas .vēl glābjams, jādara, kas vēl manos spēkos. Ja reiz man ir lemts sadegt, gribu dažu labu paraut sev līdz.»
   Viņš atcerējās grāmatas un pagriezās atpakaļ, cerot, ka varbūt kāda būs palikusi.
   Dažas viņš atrada žoga malā, kur bija tās noslēpis. Laimīgā kārtā Mildreda nebija visas pamanījusi. Četras vēl gulēja tai pašā vietā, kur viņš bija tās noglabājis. Tumsā skanēja vaimanas un zibēja ugunis. Tālumā jau rēca citas «Salamandras», kuru kaucieni saplūda ar policijas mašīnu sirēnām.
   Montegs pacēla četras atlikušās grāmatas un palēkdamies klunkuroja tālāk, līdz pēkšņi kā nopļauts nokrita zemē, it kā viņam būtu norauta galva. Viņu satrieca pēkšņa doma. Viņš palika guļot pierautām kājām, ar seju smiltīs un elsoja.
   Bitijs taču bija gribējis mirt!
   Un tad viņš saprata, ka tas ir tiesa. Bītijs patiešām bija gribējis mirt. Viņš bija stāvējis viņam pretī, ne- aizsargādamies, stāvējis un izsmējis, un izaicinājis, un, kad Montegs to aptvēra, viņam aizrāvās elpa. Cik dīvaini, ka cilvēks var tā ilgoties nāves, ka ļauj otram savā priekšā vicināt ieroci un nevis klusē, lai glābtu sev dzīvību, bet ērcina un izzobo pretinieku, līdz tas nespēj vairs valdīties un …
   Tālumā dunēja skrejoši soļi.
   Montegs uzrausās sēdus. Viņam jātiek no šejienes prom! Ātrāk, ātrāk, nedrīkst vairs kavēties! Bet viņš vēl arvien elsoja. Vispirms vajag nomierināties. Tā, nu jau ir labāk. Viņš nebija gribējis nogalināt ne Bī- tiju, ne arī kādu citu. Viņa augums krampjaini sarāvās, it kā būtu iegremdēts skābē. Viņš aizspieda muti. Viņa acu priekšā iznira Bītijs — viena vienīga lies - mojoša mauriņā nomesta lāpa. Viņš koda sev pirkstos, lai nebūtu jākliedz: «Es tā negribēju! Ak dievs, es patiešām tā negribēju! …»
   Viņš centās tikt kaut kādā skaidrībā, atsaukt atmiņā agrāko dzīvi, kāda tā bija pirms nedaudzām dienām, pirms tajā ielauzās siets un smiltis, zobu pasta «Dentema», naktstauriņa balss, ogļu jāņtārpiņi, pēdējie trauksmes signāli un izsaukumi. Tas viss bija pārāk daudz dažām dienām, pārāk daudz pat veselam mūžam.
   Soļi jau dunēja šķērsielas galā.
   —   Celies! — viņš pats sev sacīja. — Pie velna, nu, celies! — viņš uzsauca stingajai kājai un piecēlās. Sāpes ietriecās celī kā naglas, tad sāka durstīt kā dzeļošām adatām, pēc tam pamazām notrulinājās, un, kad viņš palēkdamies aizklumburoja soļus piecdesmit gar dēļu žogu, pieraudams plaukstas pilnas ar skabargām, durstīšana pārgāja dedzināšanā, it kā kāja būtu applaucēta. Un tad beidzot tā sāka kustēties. Skriet viņš neskrēja, baidīdamies, ka neizmežģī sāpošo potīti. Caur muti raudams iekšā nakts gaisu un juzdams, ka tumsa smagi nosēžas viņā, viņš neatlaidīgi kliboja tālāk. Grāmatas viņš turēja rokās.
   Viņš domāja par Feiberu. Feibers bija palicis tur — kūpošajā darvas pikā, kurai vairs nebija ne vārda, ne nosaukuma. Viņš taču bija sadedzinājis arī Feiberu! Sī doma viņu tik ļoti satrieca, ka Feibers šķita patiešām miris, izcepts kā zivtiņa zaļajā lodītē, gājis bojā tā cilvēka kabatā, no kura bija palicis vienīgi skelets, aptīts ar asfalta dzīslām.
   «Ja es nesadedzināšu viņus, tad viņi mani, tas tagad ir skaidrāks par skaidru,» Montegs nodomāja.
   Viņš iztaustīja vienu kabatu — nauda bija tur —, bet otrā atrada parasto «Gliemežnīcu», kurā šai aukstajā, drūmajā naktī bija dzirdama pilsētas balss.
   —   Uzmanību! Uzmanību! Policija meklē bēgli.
   Izdarīta slepkavība un vairāki valstiski noziegumi. Noziedznieka vārds — Gajs Montegs. Nodarbošanas — dedzinātājs. Pēdējo reizi redzēts …
   Montegs noskrēja se.šus kvartālus, un tad šķērsiela izveda viņu uz tukša bulvāra, kas bija desmit reižu platāks par parastu ielu. Spožajā laternas gaismā tas atgādināja aizsalušu upi, un viņš juta, ka to šķērsot būs bīstami, jo tas bija pārāk plats un pārāk klajš. Tas bija līdzīgs kailai skatuvei, kas aicina mesties tās spilgtajā gaismā, kur viegli var notvert, viegli var nošaut.
   •— Sekojiet bēgošam vīram … sekojiet bēgošam vīram … viņš viens pats skrien … sekojiet… — «Gliemežnīca» ausī dūca.
   Montegs ierāvās atpakaļ ēnā. Viņpus ielai pretī atradās benzīna stacija — liela, balti mirdzoša celtne, pie kuras tobrīd piebrauca divas sudraba vaboles uz- uzņemt degvielu. «Ja gribu tikt pāri platajam bulvārim, tad nedrīkstu skriet,» viņš nodornaja. «Man jāiet lēnām, kā pastaigājoties, bet vispirms jāatgūst pieklājīgs izskats. Man būs lielākas izredzes izglābties, ja nomazgāšos un sasukāšos, pirms došos tālāk uz … Jā, bet uz kurieni? .. .»
   Uz kurieni tad viņš īsti bēga?
   Uz nekurieni. Viņam nebija nekur, kur bēgt, neviena drauga, pie kura griezties. Vienīgi Feibers. Un tad viņš aptvēra, ka visu laiku instinktīvi skrējis uz Feibera mājas pusi. Bet Feibers nevarēs viņam palīdzēt. Mēģināt paslēpties Feibera mājā — tā būtu tīrā pašnāvība. Bet viņš zināja, ka tomēr dosies pie Feibera, lai kaut uz brīdi redzētu viņu. Feibera māja bija vienīgā vieta, kur viņš varētu atgūt savu zūdošo ticību, ka spēs izglābties. Viņš tikai gribēja pārliecināties, ka pasaulē ir tāds cilvēks kā Feibers. Viņš gribēja redzēt, ka Feibers ir dzīvs, nevis sadedzis kopā ar lodīti Bītija kabatā. Bez tam bija jāatstāj
   Feiberam nauda, lai vecais vīrs var likt to lietā, kad viņš pats, Montegs, būs devies tālāk. Varbūt viņam izdosies izkļūt no pilsētas un apmesties kaut kur laukos vai kalnos, upes vai ceļa tuvumā.
   Svilpjoša dūkšana lika viņam pacelt acis pret debesīm.
   Tālumā cits pēc cita cēlās gaisā policijas helikopteri, kuru bija tik daudz, ka šķita, tur kāds uzpūtis elpu pārziedējušai pienenes galviņai. Pārdesmit lidoja turpat virs pilsētas, nedroši trīsēdami uz vietas kā rudens pārsteigti tauriņi, un tad cits pēc cita nāca stāvus lejā un, pārvērtušies par automašīnām, kaukdami drāzās pa bulvāriem, un tikpat spēji atkal pacēlās atpakaļ debesīs, turpinot meklēšanu no gaisa.
   Montegs pienāca pie benzīna stacijas, kuras darbinieki bija aizņemti ar saviem klientiem. No sētas puses viņš iegāja vīriešu tualetes istabā. Caur alumīnija sienu līdz viņam atplūda diktora balss: — Pieteikts karš. — Ārā pie kolonnas sūknēja benzīnu. Mašīnu vadītāji runāja ar benzīna stacijas darbiniekiem par motoriem, benzīnu, par to, cik jāmaksā. Montegs centās aptvert tikko dzirdēto paziņojumu, taču nespēja. Karš viņa apziņā nonāca tikai pēc stundas vai divām.
   Viņš nomazgāja rokas un seju un, cenzdamies netrokšņot, noslaucījās. Tad atstāja tualetes istabu, klusi aizvēra aiz sevis durvis, izgāja tumsā un pēc brīža jau stāvēja tukšā bulvāra malā.
   Te nu bija šis cīņas lauks, kurā viņam jāuzvar. Bulvāris bija tukšs kā arēna brīdi pirms tam, kad tajā uznāk nezināmie upuri un nezināmie slepkavas. Gaiss virs platās asfalta upes virmoja no viņa ķermeņa siltuma, un viņš tiešām pabrīnījās, ka viena cilvēka temperatūra var likt vibrēt visai apkārtējai pasaulei. Viņš zināja, viņš sajuta, ka ir fosforescējošs mērķis.
   Un nu viņam bija jāsāk savs gājiens pāri bulvārim.
   Trīs kvartālus tālāk iemirdzējās automašīnas ugunis. Montegs dziļi ievilka elpu. Plaušās ielija karsta šalts. Kakls no skriešanas bija galīgi izkaltis. Mutē bija pretīga metāla garša, un kājas šķita kā svina pielietas.
   Automašīnas ugunis … Ja viņš gribēja doties pāri, tad vajadzēja aprēķināt, kad šī mašīna var būt šeit. Cik tālu bija līdz pretējai ietvei? Ap simts jardu. Varbūt mazāk, bet lai būtu simts; ja ietu lēnā, mierīgā solī, vajadzētu trīsdesmit četrdesmit sekundes, kamēr viņš tiktu bulvārim pāri… Bet mašīna? Ar uzņemto ātrumu tā var būt šeit pēc kādām piecpadsmit sekundēm. Tātad, ja viņš, ticis līdz vidum, sāktu skriet…
   Viņš lika kreiso, labo, kreiso un labo. Viņš devās pāri tukšajam bulvārim.
   Pat tad, ja bulvāris bija pilnīgi tukšs, cilvēks nekad nebija drošs, ka laimīgi pāries tam pāri, jo uz četrus kvartālus attālā pakalna pēkšņi varēja iznirt kāda mašīna un, notriecot viņu zemē, aizjoņot garām, tā ka viņš nemaz nepagūst attapties.
   Montegs nolēma neskaitīt soļus. Viņš neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi. Laternas gaisma šķita nodevīgi spilgta un dedzinoša kā pusdienas saule.
   Viņš dzirdēja, ka divus kvartālus tālāk mašīna uzņem arvien lielāku ātrumu. Starmešu ugunis tika ieslēgtas, izslēgta-s un pēkšņi notvēra vinu gaismas kūlī.
   Montegs uz mirkli saminstinājās, ciešāk sažņaudza grāmatas rokā un piespieda sevi doties uz priekšu. Kājas neviļus paskrēja pāris soļu, taču viņš skaļi aprāja sevi un atkal palēnināja gaitu. Viņš bija ticis līdz bulvāra vidum, bet mašīna gaudoja arvien spiedzīgāk, vēl arvien palielinādama ātrumu.
   «Skaidrs, ka policija. Pamanījuši. Mieru, tikai mieru, es nedrīkstu pagriezties, nedrīkstu skatīties,
   nedrīkstu izrādīt savas bailes. Jāiet, man jāiet tikai uz priekšu.»
   Mašīna joņoja. Mašīna rēca. Mašīna piedeva ātrumu. Mašīna kauca. Mašīna auroja. Mašīna lidoja, neskarot zemi. Mašīna nāca kā svilpjoša lode, kas izšauta no kādas neredzamas šautenes. Simt divdesmit jūdžu stundā. Simt trīsdesmit jūdžu stundā. Montegs sakoda zobus. No starmešu gaismas viņam apdega seja, raustījās plakstiņi un viss ķermenis pārklājās lipīgiem sviedriem.
   Viņa kājas dīvaini sagrīļojās, viņš kaut ko nomurmināja, tad pēkšņi vairs neizturēja un skrēja. Viņš skrēja, cik jaudas, pa kaklu pa galvu — ātrāk, ātrāk, tikai uz priekšu! Ak dievs! Ak dievs! Viena grāmata nokrita, viņš apstājās, gandrīz metās atpakaļ, pārdomāja un drāza tālāk, kliegdams asfaltētajā tukšumā, bet mašīna dzinās pakaļ savam laupījumam. Vēl divsimt, simt deviņdesmit, astoņdesmit, septiņdesmit pēdu, Montegs smagi elsa, mētādams rokas, kājas zibēja, mašīna nāca tuvāk un tuvāk, mašīna taurēja, viņš pagrieza galvu, starmešu gaisma apdedzināja viņa acis, tad mašīnas vispār vairs nebija, tikai akli- nošs staru kūlis, kvēloša uz viņu mesta lāpa, viena vienīga liesma un rēkoņa. Tūlīt, tūlīt tā būs viņam virsū! …
   Montegs paklupa un pakrita.
   «Esmu pagalam! Nu visam beigas!»
   Taču it nekas nenotika. Pašā pēdējā brīdī mežonīgā vabole strauji pagrieza sāņus, apbrauca viņam apkārt un pazuda. Montegs palika guļot uz mutes. Ar zilo izplūdes gāzu mākoni līdz viņam atšalca smiekli.
   Viņa labā roka bija izstiepta taisni uz priekšu. Kad viņš to pacēla, tad uz vidējā pirksta gala ieraudzīja šauru, melnu svītriņu, kur bija gājusi pāri mašīnas riepa. Viņš rausās kājās un raudzījās šajā svītriņā, nespēdams ticēt savām acīm.
   «Tātad tā nebija policija …»
   Viņš paskatījās tālumā. Nu bulvāris bija tukšs. Nē, tā nebija policija, bet mašīna, pilna dažāda vecuma pusaudžu, kuri svilpdami, kliegdami, aurodami devās jautrā izpriecas braucienā, ieraudzīja kājām ejošu cilvēku — tas nu patiešām bija kas neredzēts! — un pēkšņi nolēma: «Notrieksim viņu zemē!» — nemaz nezinādami, ka tas ir tas pats misters Montegs, kuru meklēja policija. Tas bija trokšņojošs bērnu bars, mēness naktī nolēmis pabraukāties, nojoņot pieci seši simti jūdžu ar tādu ātrumu, ka vējā stingst sejas, — pusaudži, kuri paši nezināja, vai, rītam austot, būs vai nebūs vairs dzīvi, atgriezīsies vai neatgriezīsies, un tieši tur slēpās viss dēku prieks.
   «Viņi gribēja mani nogalināt,» Montegs grīļodamies atskārta un taustīja nobrāzto vaigu, kamēr ap viņu vēl virmoja mašīnas saceltie putekļi. «Gluži vienkārši bez kāda iemesla gribēja mani nogalināt.»
   Viņš devās tālāk uz ietves pusi, tik tikko spēdams vairs pavilkt kājas. Viņš bija kaut kā savācis nosviestās grāmatas, lai gan nespēja atcerēties, ka būtu tās uzlasījis vai pacēlis. Viņš lika tās no vienas rokas otrā kā spēļu kārtis pirms svarīga gājiena.
   «Varbūt tieši viņi bija tie, kuri nogalināja Klarisu?»
   Viņš apstājās un skaļi atkārtoja:
   — Varbūt tieši viņi bija tie, kuri nogalināja Klarisu?
   Viņam gribējās ar skaļu kliedzienu mesties pusaudžiem pakaļ.
   Viņa acis pieplūda asarām.
   Viņu bija paglābis vienīgi tas, ka viņš pakrita. To redzot, mašīnas vadītājs saprata vai — pareizāk — instinktīvi nojauta, ka mašīna, ar tik lielu ātrumu uz- skrienot virsū guļošam cilvēkam, neizbēgami apmetīs kūleni un visi izkritīs ārā. Bet, ja nu Montegs nebūtu pakritis?
   Viņam aizrāvās elpa.
   Četrus kvartālus tālāk mašīna bija nobremzējusi, uz diviem riteņiem apcirtusies un, arvien palielinādama ātrumu, drāzās atpakaļ pa to pašu ielas pusi pretēji noteikumiem.
   Bet Montegs nu bija drošībā, sasniedzis kādu tumšu šķērsielu, uz kuru viņš gāja jau veselu stundu — vai varbūt minūti? Viņš trīcēdams noskatījās, kā mašīna aizdrāzās garām un, braucējiem skaļi smejoties, pazuda.
   Pa tumšo šķērsielu dodamies tālāk, Montegs redzēja, ka no debesīm krīt un krīt helikopteri — kā sniega pārslas, kas iezvana garu ziemu …
   Mājā nebija dzirdams ne mazākais troksnītis.
   Montegs tai tuvojās no sētas puses, ievilkdams krūtīs narcišu, rožu un rasotās zāles smaržu. Viņš pavēra sētas durvis, kas nebija aizslēgtas, ieklausījās un klusi pārkāpa slieksni.
   «Misis Bleķa, vai jūs guļat?» viņš domās jautāja. «Tas nav labi, ko gribu jums nodarīt, bet jūsu vīrs to ir darījis citiem, nekad neprasot, vai tā drīkst, nepadomājot, vai tas ir labi, un nejūtot ne mazāko vainas apziņu. Un, tā kā jūs esat dedzinātāja sieva, nu ir pienākusi jūsu kārta kā atmaksa par visām tām mājām, ko jūsu vīrs nodedzinājis, par visu to postu un pārestībām, ko viņš cilvēkiem nodarījis!»
   Māja klusēja.
   Montegs noslēpa grāmatas virtuvē un atkal izslīdēja uz ielas, un, kad viņš aizejot atskatījās, māja vēl arvien bija tumša un klusa.
   Kā vēja dzītas papīra skrandas virs pilsētas griezās helikopteri, kamēr Montegs, dodamies tālāk, iegaja kādā nomaļā tālruņa būdā un deva trauksmes signālu. Tad viņš drebinādamies gaidīja, kad tālumā
   Mauksies sirēnas un rēkdamas joņos šurp «Salamandras», lai nodedzinātu mistera Bleķa māju, kamēr viņš pats bija darbā, un liktu viņa sievai, trīcot no aukstuma, stāvēt saltajā naktī un vērot, kā sadeg un sabrūk viņu mājas jumts. Bet pašlaik viņa vēl gulēja.
   «Ar labu nakti, misis Bleķa,» Montegs klusībā noteica.
   —   Feiberl
   Vēl viens klauvējiens, čuksts, ilga gaidīšana. Beidzot Feibera mājiņā iedegās maza uguntiņa. Pēc brīža atvērās sētas durvis.
   Viņi abi — Feibers un Montegs — pustumsā raudzījās viens otrā, neticēdami savām acīm. Tad Feibers atguvies pastiepa roku, ievilka Montcgu iekšā un apsēdināja, bet pats vēlreiz devās pie durvīm un klausījās. Pirmsausmas klusumā gaudoja sirēnas. Pēc tam viņš aizvēra durvis un nāca atpakaļ.
   —   Kopš paša sākuma līdz pat šim brīdim esmu darījis vienīgi muļķības, — Montegs teica. — Bet nu man tūliņ pat jādodas tālāk. Esmu ceļā dievs zina uz kurieni.
   —   Lai kādas muļķības jūs esat darījis, tās tika darītas diža mērķa labā, — Feibers sacīja. — Es domāju, ka jūs esat miris. Radio lodīte, kuru jums iedevu …
   —   Tā sadega.
   —   Es dzirdēju, ka kapteinis jums kaut ko sacīja, un tad pēkšņi viss apklusa. Gandrīz jau gribēju doties jūs meklēt.
   —   Kapteinis ir miris. Viņš atrada radio lodīti, dzirdēja jūsu balsi, draudēja izrēķināties ar jums. Es nogalināju viņu ar liesmu metēju.
   Feibers atslīga krēslā un ilgi klusēja.
   —       Ak dievs, kā viss ir sarežģījies! — Montegs iesaucās. — Vēl vakar viss bija tik labi un jauki, bet šodien es jūtu, ka grimstu dibenā. Cik reižu cilvēks var nogrimt dibenā un palikt dzīvs? Es vairs nespēju elpot. Bītijs ir miris, bet reiz viņš bija mans draugs, un Millija aizgājusi no manis. Es domāju, ka viņa bija mana sieva, bet nu vairs neesmu par to īsti drošs. Un man nav vairs ne māju, ne darba, un mani vajā policija, un, skriedams šurpu, es noslēpu grāmatas kāda dedzinātāja mājā. Ak vai, ko es esmu izdarījis vienā pašā nedēļā!
   —   Jūs darījāt to, kas jums bija jādara. Tas bija krājies jau ilgu laiku.
   —   Jā, tas patiešām tā varētu būt. Jau sen es jutu, ka manī kas briest. Es darīju vienu, bet domāju citu. Kaut kas manī auga un milža. Brīnums, ka tas nebija redzams manā sejā. Un nu es esmu ieradies šeit, lai izpostītu arī jūsu dzīvi. Kuru katru brīdi viņi var būt klāt.
   —   Pirmo reizi pēc daudziem gadiem es atkal jutu, ka dzīvoju, — Feibers teica. — Šobrīd man vairs nav bail. Ko jūs tagad domājat darīt?
   —   Bēgt.
   —   Vai zināt, ka sācies karš?
   —   Jā, dzirdēju.
   —   Dīvaini gan, — vecais vīrs sacīja. — Karš šķiet tik tāls, jo mums ir savas raizes.
   — Man nav bijis laika domāt par karu. — Montegs izvilka simts dolāru banknoti. — Šī nauda lai paliek jums. Izlietojiet pēc saviem ieskatiem.
   —   Bet…
   —   Ap pusdienas laiku varbūt būšu jau miris. Izlietojiet to mūsu mērķa labā.
   Feibers pamāja.
   —   Kaut kā mēģiniet nokļūt līdz upei, — viņš teica, — un, iedams gar krastu, jūs nonāksiet līdz vecām dzelzceļa sliedēm, kuras ved zemes iekšienē. Tālāk ejiet pa tām. Mūsu dienās, kad visur ir gaisa satiksme, dzelzceļa sliežu nekur vairs nav, taču šīs rūsē starp pakalniem. Esmu dzirdējis, ka zemes iekšienē esot daudz klaidoņu apmetņu. Tos sauc vēl arī par stai- guļotājiem. Ja jūs noietu krietnu gabalu un uzmanīgi raudzītos apkārt, varbūt jums izdotos kādu atrast. Kā stāsta, gar agrāko Losandželosas dzelzceļu varot sastapt daudz bijušo harvardiešu. Lielākā daļa esot tādu, kurus meklējot policija. Bet viņi tomēr nav notverti. Viņu nav daudz, un valdība laikam neuzskata viņus par tik bīstamiem, lai tvarstītu ārpus pilsētas robežām. Kādu laiku jūs varētu slēpties pie viņiem un tad uzmeklēt mani Sentluisā. Beidzot arī es sākšu rīkoties un piecos no rīta ar autobusu braukšu uz Sentluisu uzmeklēt kādu bijušo iespiedēju. Jūsu nauda mums ļoti noderēs. Paldies, un lai dievs stāv jums klāt. Vai negribat brītiņu nosnausties?
   —   Nedrīkstu kavēties.
   —   Paskatīsimies, cik tālu viņi ir.
   Feibers aši ieveda Montegu guļamistabā un pabīdīja sāņus pie sienas pakārtu gleznu. Zem tās atradās televīzijas ekrāns pastkartes lielumā.
   —   Vienmēr esmu sev vēlējies pavisam mazu televīzijas ekrānu, kuru, ja vajag, varētu aizsegt ar plaukstu, nevis šīs milzīgās televīzijas sienas, kas mūždien auro un kliedz. Paskatieties.
   Viņš pagrieza slēdzi.
   — Montegs, — balss televizorā teica, un ekrāns iegaisinojās. — Montegs, — diktors pa burtiem nosauca, — Gajs Montegs. Vēl nav notverts. Viņu meklē policijas helikopteri. No kaimiņu rajona saņemts jauns Mehāniskais Suns …
   Montegs un Feibers palūkojās viens otrā.
   — … no Mehāniskā Suņa neviens vēl nav izbēdzis. Kopš šo lielisko izgudrojumu izmanto pēdu dzīšanai, tas vēl ne reizes nav kļūdījies. Mūsu televīzijas aģentūra var būt lepna, ka tai dota iespēja ar helikoptera ievietotu televīzijas kameru sekot Sunim, kamēr tas pa pēdām dodas uz mērķi…
   Feibers ielēja divas glāzes viskija.
   —   Iedzersim. Tas mums noderēs.
   Viņi iedzēra.
   —   … oža ir tik pilnīga, ka Mehāniskais Suns spēj izšķirt ap desmittūkstoš dažādu smaku un izsekot desrnittūkstoš cilvēku bez atkārtotas noregulēšanas!
   Feiberam pārskrēja viegli drebuļi, un viņš pārlaida skatienu savai istabai, sienām, durvīm, durvju rokturim un krēslam, uz kura sēdēja Montegs. Montegs pamanīja šo skatienu. Viņi abi aši pavērās apkārt, un Montegam šķita, ka viņa nāsis pēkšņi ieplešas un oža tā saasinās, ka viņš jūt savas gaisā atstātās pēdas, uz durvju roktura palikušās mikroskopiskās sviedru lāsītes, kas spīd kā lustras pakariņi. Viņš bija visur — šajā mājā un ārpus tās, viņš bija spīdošs mākonis, rēgs, un no šīs domas viņam aizžņaudzās kakls. Viņš redzēja, ka Feibers aiztur elpu, kā baidīdamies līdz ar gaisu ievilkt krūtīs bēgošā rēga ēnu.
   —   Mehāniskais Suns no helikoptera tūlīt tiks izsēdināts dedzināšanas vietā!
   Uz mazā televīzijas ekrāna parādījās nodedzinātā māja un cilvēku pūlis, un kaut kas, pārklāts ar palagu, un no debesīm kā ķēmīgs, trīsošs zieds nolaidās helikopters.
   «Tātad viņi ir nolēmuši novest šo spēli līdz galam,» Montegs nodomāja. «Cirka izrāde jāturpina, kaut arī pirms stundas ir sācies karš …»
   Montegs kā apburts vēroja notiekošo, pat netaisīdamies pakustēties. Tas viss šķita bezgala tāls, it kā neattiektos uz viņu. Viņš it kā skatījās teātra izrādi, kāda cita cilvēka drāmu, darīdams to ar dīvainu interesi, pat ar zināmu aizrautību. «Bet tas taču ir par mani,» viņš nodomāja, «tas viss ir sarīkots manis dēļ.»
   Ja gribētu, viņš varētu palikt šeit un ērti noskatīties savu izsekošanu — pa visām šķērsielām, pāri plašajiem, tukšajiem bulvāriem, zemes gabaliem un rotaļu laukumiem, līdz ar kameru reizumis apstāties, kamēr diktors sniedz paskaidrojumus, un tad atkal doties tālāk uz degošo mistera un misis Blekas māju, un beidzot nonākt līdz šai vietai, kur viņi ar Feiberu sēž un dzer viskiju, un vērot, kā Elektroniskais Suns ošņā viņa pēdas zem loga, slīdot klusi kā pati nāve. Tad viņš varētu piecelties, pieiet pie loga, atvērt to, izliekties ārā un, ar vienu aci raugoties ekrānā, redzēt sevi gaišajā kvadrātiņā no malas kā drāmas galveno varoni, kā slavenību, kam pievērsti visu skatieni, zinot, ka citās televīzijas istabās viņš ir saredzams visā augumā, telpiskā attēlā un dabiskās krāsās, un, ja viņš turētu acis vaļā, tad pēdējā mirklī pirms nāves vēl redzētu, kā viņā iecērtas prokaīna adata visu to cilvēku laimes vārdā, kurus pirms brīža bija pamodinājis mežonīgs televīzijas sienu sirēnas kauciens, lai viņi vērotu lielo spēli, cilvēka medības, drāmu ar vienu darbojošos personu.
   Vai viņš pagūs teikt pēdējo vārdu? Kad cilvēku miljonu acu priekšā Suns metīsies viņam virsū, vai viņš spēs pēdējās nedēļas atziņas ietvert vienā frāzē vai vārdā, kas paliktu ļaužu atmiņā ilgi pēc tam, kad nezvērs sagrābs viņu metāla žokļos un aizjoņos tumsā, kamēr televīzijas kamera, palikdama uz vietas, parādīs, kā tas attālinās, un tas būs patiešām efektīgs nobeigums. Kur lai viņš ņem tādu vārdu vai teicienu, kurš apdedzinātu cilvēku sejas, atmodinātu viņus no miega?
   — Vai redzat? — Feibers čukstēja.
   No helikoptera lēni nolaidās zemē tāda kā mašīna, tāds kā zvērs — ne dzīvs, ne nedzīvs —, no kura staroja blāvi zaļa gaisma. Tad tas jau stāvēja pie Montega mājas gruzdošajām drupām, un policisti pacēla Sunim pie purna viņa nomesto liesmu metēju. Kaut kas iedūcās, ierūcās, noklikšķēja.
   Montegs papurināja galvu, piecēlās un izdzēra atlikušo viskiju.
   —   Nu man ir jāiet. Piedodiet, ka tā iznācis.
   —   Piedot? Par ko? Par to, ka man un manai mājai draud briesmas? Esmu to pelnījis. Ejiet, — dieva dēļ, ejiet! Varbūt man izdosies aizturēt viņus .. .
   —   Nevajag. Kāds tur labums, ja arī jūs notvers? Kad aiziešu, sadedziniet gultas segu, kurai es pieskāros. Tāpat šo krēslu. Mēbeles un durvju rokturus notīriet ar spirtu. Arī kājslauķi sadedziniet. Visās istabās līdz galam atgrieziet gaisa kondicionēšanas iekārtu un apsmidziniet visu ar kožu iznīcinātāju, ja jums tāds ir. Pēc tam ieslēdziet ar pilnu jaudu visus mauriņa laistītājus, bet celiņus nomazgājiet ar šļūteni. Varbūt šeit izdosies nojaukt viņiem pēdas.
   Feibers paspieda Montega roku.
   —   Es darīšu visu, ko varēšu. Laimīgu ceļu! Ja mēs abi paliksim dzīvi, pēc nedēļas vai divām rakstiet man uz Sentluisu, Galvenajā pastā, uz pieprasījumu. 2ēl, ka vairs nevarēšu uzturēt ar jums sakarus — tas mums abiem būtu liels atbalsts —, bet man nav otras radio lodītes. Nebiju domājis, ka man tādu vajadzēs. Kāds esmu bijis vecs muļķis! Neparedzēju, nepadomāju… Un tagad, kad tā būtu vajadzīga, man tās nav. Bet nu — ejiet!
   — Vēl viens lūgums. Aši dodiet man čemodānu un ieinetiet tajā visvecākos drēbju gabalus — kādu uzvalku, kreklu, tenisa kurpes un zeķes …
   Feibers pazuda un pēc brīža bija atpakaļ. Viņi aizlīmēja kartona čemodānu ar lipīgu lentu.
   —   Lai neizgaist vecā Feibera smaka, — Feibers nosvīdis nočukstēja.
   Montegs aplēja čemodānu ar viskiju. — Lai Suns nesaož divas smakas uzreiz. Vai drīkstu paņemt līdz atlikušo viskiju? Tas man noderēs. Ak dievs, kaut šie pūliņi nebūtu velti!
   Montegs vēlreiz paspieda Feibera roku un aizejot pameta skatienu uz televizoru. Suns, ošņādams naksnīgo gaisu, klusi devās uz priekšu, un tam sekoja helikopteri ar televīzijas kamerām. Pašlaik tas skrēja pa pirmo šķērsielu.
   — Visu labu!
   Un Montegs jau bija gabalā ar pustukšo čemodānu rokā. Viņš dzirdēja, ka tumsā viņam aiz muguras sāk darboties mauriņa laistītāji: viegls lietutiņš pārgāja īstā lietus gāzē, tā ka ūdens šļācās pār dārza celiņiem un straumēm plūda ārā uz ielas. Pāris lāses uzkrita uz. viņa sejas. Viņam šķita, ka vecais vīrs kaut ko sauktu nopakaļ, bet varbūt viņš bija maldījies. Viņš drāza, cik spēja, uz upes pusi.
   Montegs skrēja.
   Viņš juta, ka Suns viņam seko pa pēdām kā rudens elpa, auksta un dzedra, kā viegla vēsma, no kuras neviļņo zāle, nedreb logi un netrīs koku ēnas uz baltās ietves. Suns slīdēja kā bezmiesīgs rēgs. Suns nesa sev līdzi klusumu, un Montegs, dodamies cauri pilsētai, juta, ka tas kļūst ar katru brīdi draudīgāks. Tad viņš vairs neizturēja un skrēja.
   Ceļā uz upi viņš apstājās ievilkt elpu un ieskatījās no miega iztraucēto māju apgaismotajos logos, un redzēja cilvēku siluetus. Visi vēroja televīzijas sienas, uz kurām kā neona tvaiku mākonis iznira, pazuda, iznira un pazuda Mehāniskais Suns ar zirnekļa kājām! Gobu nokalne, Linkolna iela, Ozolu un Parku iela, un nu jau tas tuvojās Feibera mājai!
   «Bēdz taču, skrien talak, nekavejies!» Montegs sev sacīja.
   Uz televīzijas sienas iznira Feibera maja un iedarbinātā laistīšanas sistēma.
   Suns sarāvās un apstājās.
   «Nē! Nē!» Montegs krampjaini pieķērās palodzei. «Tikai ne turi»
   Prokaīna adata šaudījās ārā un iekšā, ārā un iekšā. No tās gala nopilēja lāsīte reibinātāja, no kura vairs nebija atmošanās.
   Montegs aizturēja elpu kā krūtīs savilktu dūri.
   Mehāniskais Suns apcirtās un, atstājis Feibera māju, izdrāzās atkal ārā uz ielas.
   Montegs pameta acis uz debesīm. Helikopteri nāca aizvien tuvāk un tuvāk kā knišļu bars, kas lido uz gaismu.
   Viņš centās sev atgādināt, ka neskatās teātra izrādi, bet sava paša likteņa šaha partiju, kurā jau ar tuvāko gājienu viņam var tikt pieteikts mats.
   Viņš iekliedzās, lai atbrīvotos no stinguma un atrautos no mājas loga un intriģējošās izrādes. Pie velna! Pie velna! — un viņš atkal skrēja! Šķērsiela, bulvāris, šķērsiela, bulvāris, un upes smarža nāca arvien tuvāk. Kreisā, labā, kreisā, labā! Ja televīzijas kameras viņu notvers, tad pēc brīža uz sienām būs redzami divdesmit miljoni skrejošu Montegu. Kā ve- cuvecajā, tūkstoškārt redzētajā Kīstona komēdijā ar policistiem un noziedzniekiem, sekotājiem un izsekojamajiem, vajātājiem un vajājamajiem. Kā ēnas viņam seko divdesmit miljoni Suņu, pazib uz vienas, otras, trešās sienas un pazūd, pazib un pazūd, pazib un pazūd!
   Montegs iegrūda ausī «Gliemežnīcu».
   — Policija lūdz visus Gobu nokal nes iemītniekus doties pie mjīju logiem un durvīm un censties saskatīt noziedznieku. Ja visi izpildīs šo norādījumu, tad
   viņam nebūs iespējams noslēpties. Lūdzu, sagatavoties!
   Jā, patiešām! Kādēļ viņiem tikai tagad tas ienāca prātā? Kādēļ pa visiem šiem gadiem tas vēl nebija izmēģināts? Visus trauksmes stāvoklī, visus pie logiem! Un bēglis vairs nepaliks nepamanīts! Vienīgais cilvēks šobrīd uz ielas, vienīgais, kurš lika kājām sevi nest! ~ . o;
   — Tātad — mēs skaitām līdz desmit! Viens! Divi!
   Montegs juta, ka visa pilsēta pieceļas kājās.
   —   Trīs!
   Viņš juta, ka visa pilsēta pagriežas pret durvīm.
   Ātrāk! Ātrāk! Kreiso, labo!
   —   Četri!
   Visi kā mēnessērdzīgi dodas uz izeju.
   —   Pieci!
   Viņu rokas tver durvju rokturus!
   No upes plūda pretim vēss miklums kā pēc spēcīga lietus. No skrējiena Montega kakls bija izkaltis un acis kaisa kā ugunī. Viņš iekliedzās, it kā šis kliedziens varētu pagrūst viņu uz priekšu, palīdzēt nolēk- šot pēdējos simt jardus.
   —   Seši, septiņi, astoņi!
   Pagriezās pieci tūkstoši durvju rokturu.
   —   Deviņi!
   Viņš aizdrāzās garām pēdējai māju rindai un metās lejā pa nogāzi pretī melnajai straumei.
   —   Desmit!
   Durvis atvērās.
   Acu priekšā viņš redzēja tūkstošiem bālu, izbiedētu, aiz aizkariem paslēptu seju, kuras kā pelēki zvēriņi raudzījās ārā no savām apgaismotajām alām un vēroja pagalmus, ielas un debesis, — pelēkas sejas ar pelēkām acīm, pelēkām mēlēm un pelēkām domām, kuras spīdēja cauri sastingušajiem vaibstiem.
   Bet viņš jau bija sasniedzis upi.
   Viņš iebāza roku ūdeni, lai pārliecinātos, vai tas nav sapnis. Viņš iebrida ūdenī, tumsā izģērbās kails, apslacīja rokas, kājas, galvu un augumu ar neatšķaidītu viskiju, iedzēra to un mazliet ierāva degunā. Tad viņš uzvilka Feibera vecās drēbes un kurpes, bet savu apģērbti iemeta ūdenī un noskatījās tam pakaļ. Pēc tam, paķēris čemodānu, brida upē dziļāk un dziļāk, kamēr kājas vairs neskāra dibenu un straume aiznesa viņu tumsā.
   Viņš bija nopeldējis trīssimt jardus uz leju, kad Suns sasniedza upi. Virs tās, dobji dūkdami, griezās helikopteru propelleri. Pār upi krita baltas gaismas kūļi, it kā starp mākoņiem būtu parādījusies saule, un Montegs ienira ūdenī, lai paglābtos no šīs uguņošanas. Viņš juta, ka straume viegli nes viņu arvien tālāk tumsā. Tad prožektori sāka taustīt krastu un helikopteri pagriezās atpakaļ uz pilsētu, it kā pēdas vestu uz turieni. Pēc brīža tie pazuda. Pazuda ari Suns. Palika vienīgi aukstā upe un Montegs, kurš pēkšņajā klusumā peldēja prom no pilsētas, ugunīm un vajātājiem, prom no visa.
   Viņam šķita, it kā viņš būtu atstājis skatuvi ar trokšņainu aktieru baru vai pametis spiritistu seansu ar rēgu balsīm. No baismīgas nerealitātes viņš bija nokļuvis reālā pasaulē, kas tomēr šķita nereāla, jo bija viņam sveša.
   Garām slīdēja tumšie krasti, aiz kuriem vīdēja kalni un meži. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem viņš atkal redzēja zvaigznes. Debesīs griezās liels zvaigžņu rats, draudot nokrist un nospiest viņu.
   Kad čemodāns bija piesūcies ar ūdeni un nogrimis, Montegs peldēja tālāk uz muguras. Upe lēni un saudzīgi nesa viņu arvien tālāk no cilvēkiem, kuri brokastīs ēda ēnas, pusdienās tvaikus un vakarā dūmaku.
   Upe bija patiešām reāla, tā maigi turēja viņu savas skavās un beidzot deva laiku pārdomāt visu, kas bija noticis pēdējā mēnesī, pēdējā gadā, visā viņa mūžā. Montega sirds sāka pukstēt lēni un mierīgi. Un domas vairs nešaudījās, bet plūda tikpat rāmi kā asinis dzīslās.
   Apvāršņa malā bija redzams mēness. No kurienes rodas mēness gaisma? Protams, no saules. Bet no kurienes saules gaisma? Saule deg pati. Tā deg diendienā, bez pārtraukuma. Saule un laiks. Saule, laiks un uguns. Dedzinātāja uguns. Upe viņu nesa līganiem viļņiem. Dedzinātāja uguns. Debesīs saule, bet uz zemes — pulksteņi. Tas viss saplūda Montega apziņā vienā veselā. Pēc ilgiem dzīves jūrā nopeldētiem gadiem un īsa upē nopeldēta laika viņš saprata, kādēļ savu mūžu vairs nededzinās.
   Saule dedzina katru dienu. Tā dedzina Laiku. Pasaule riņķo pa apli un ap savu asi, bet Laiks dedzina gadus un cilvēkus tāpat, bez viņa līdzdalības. Ja viņš līdz ar citiem dedzinātājiem dedzinās cilvēka roku radīto, bet saule dedzinās Laiku, tad taču nekas nepaliks pāri!
   Kādam ir jāizbeidz dedzināšana. Saule, protams, to neizbeigs. Tātad jāizbeidz viņam, Montegam, un tiem, ar kuriem viņš vēl pirms pāris stundām strādāja kopā plecu pie pleca. Kādam jāatsāk vērtību glabāšana, kādam ir jāvāc kopā un jākrāj viss cilvēka roku radītais — jākrāj grāmatās, platēs, cilvēku galvās, visiem spēkiem cenšoties pasargāt to no kodēm, grauzējiem, rūsas, trūdēšanas un dedzinātājiem. Pasaulē jau tāpat ir pārāk daudz lielu un mazu ugunsgrēku. Cilvēki nonākuši tik tālu, ka tiem drīz vien būs nepieciešami azbesta tērpu darinātāji.
   Montegs sajuta zem kājām pamatu — oļus, smilti un akmeņus. Upe bija iznesusi viņu krastā.
   Viņa priekšā bija tumšs līdzenums kā milzīgs bez- sejains radījums, kas bez formas un apveida aizstiepās tālē, kur Montegu gaidīja meži un kalni.
   Viņam gandrīz vai negribējās pamest glāstošos upes ūdeņus un spert kāju uz zemes. Viņš baidījās, ka tur priekšā būs Suns. Vai koki pēkšņi sāks šņākt no helikopteru saceltā viesuļa.
   Bet krastā bija tikai viegls rudens vējš, tikpat kluss un glāstošs kā upes straume. Kādēļ Suns viņam vairs nesekoja? Kādēļ vajātāji pārsviedās atkal uz pilsētu? Montegs klausījās. Klusums. Klusums.
   «Millij,» viņš domāja. «Paraugies šajā plašumā. Ieklausies tajā! Ne mazākās skaņas. Bezgalīgs klusums. Nezin, kā tu to uztvertu? Varbūt kliegtu: «Apklusti! Apklusti!» Millij, Millij …» Viņam kļuva skumji.
   Millijas nebija, un Suņa ari nebija, bet sausā siena smarža, kas vēdīja šurp no tālajiem laukiem, kaut ko atsauca Montega atmiņā. Reiz bērnībā viņš bija aizbraucis uz kādu fermu un tur atklājis ko lielisku, proti, — ka aiz septiņiem nerealitātes plīvuriem, aiz televīzijas sienām un pilsētas robežas govis gremo zāli, cūkas vārtās saulē sasilušās peļķēs un suņi pa nokalnēm dzenā aitas.
   Siena smarža un upes ūdeņu čala lika viņam domāt par to, cik labi būtu gulēt svaigā sienā kādas nomaļas fermas šķūnī tālu no trokšņainiem satiksmes ceļiem, zem vecu vējdzirnavu spārniem, kas, viegli čīkstot virs galvas, skaita garām slīdošos mirkļus. Visu nakti viņš klausītos tālās dzīvnieku balsīs, kukaiņu čirkstēšanā un koku šalkoņā.
   Vēlu vakarā viņš droši vien lejā dzirdētu soļus. Viņš pieceltos sēdus un ieklausītos. Soļi pamazām attālinātos. Viņš atlaistos guļus un pavērtos ārā pa mazo lodziņu, un redzētu, ka fermas mājā nodziest ugunis un jauna, skaista meitene apsēžas uz palodzes un sāk raisīt vaļā savas matu pīnes. Tumsā viņu saskatīt nebūtu viegli, bet viņas seja atgādinātu meiteni, kuru viņš pazina kaut kad ļoti sen, meiteni, kurai patika lietus un jāņtārpiņi un kura zināja, ko stāsta pienene, ja to mazliet paberž gar zodu. Tad viņa aties no siltās palodzes un uzkāps savā mēness gaismas pilnajā istabā. Un, kaut ari virs galvas rēks lidmašīnas, ar savu draudīgo nāves balsi pāršķeļot debesis līdz horizontam, viņš mierīgi gulēs savā drošajā slēptuvē un vēros, kā apvāršņa malā rītausmas maigajā blāzmā dziest brīnumskaistas, svešādas zvaigznes.
   No rīta viņš nejutīs noguruma, lai gan nebūs aizvēris acu, — jo siltās smaržas un viss lauku klusumā redzētais būs viņu pilnīgi atspirdzinājis, un tad viņš atskārtīs, ka visu nakti smaidījis.
   Un lejā kāpņu galā viņu sagaidīs pārsteigums. Viņš lēni kāps zemē no siena panta un sārtajā saullēkta gaismā, līdz sāpei izjuzdams pasaules skaistumu, ieraudzīs savā priekšā mazu brīnumu.
   Kāpņu galā būs nolikta glāze svaiga piena un pāris ābolu un bumbieru.
   Pašlaik viņam neko vairāk nevajadzēja. Tikai kaut kādu pierādījumu, ka milzīgā pasaule grib viņu pieņemt un dot laiku pārdomāt visu, kas viņam bija jāpārdomā.
   Glāze piena, ābols un bumbieris …
   Viņš izkāpa no ūdens.
   Krasts gāzās viņam pretī kā paisuma vilnis. Tumsa, nepazīstamā apkārtne un miljons svešu stindzinoši saltā vēja nestu smaržu spieda viņu pie zemes. Viņš atlēca atpakaļ no smaržu un skaņu pilnās tumsas. Viņa ausīs dunēja, galva reiba. Zvaigznes krita viņam virsū kā liesmojoši meteori. Viņš gribēja mesties atpakaļ upē un ļaut, lai straume nes viņu — vienalga uz kurieni. Augstais, tumšais krasts Montegam atgādināja milzīgo, nez no kurienes radušos vilni, kas reiz bērnībā, viņam peldoties, bija notriecis viņu no kā
   jām un iegrūdis sāļā, duļķaini zaļā tumsā, kur viņš tik stipri sarijās ūdeni, ka viņam kļuva nelabi. Pārāk daudz ūdens!
   Pārāk daudz zemes.
   Pēkšņi tumsā, kas slējās pretim kā siena, bija dzirdama čaboņa. Iznira kāda ēna. Un divas acis. Pati nakts raudzījās viņā. Mežs urbās viņā savām acīm.
   Suns!
   Viņš bija tā pārguris, izmocījies, gandrīz noslīcis, tomēr ticis tik tālu, un nu, kad domājās esam drošībā un atvieglots izkāpa krastā, pēkšņi viņa priekšā…
   Mehāniskais Suns!
   Montegam izlauzās izmisīgs kliedziens. Tas bija pāri cilvēka spēkiem!
   Ēna satrūkās un metās sāņus. Acis pazuda. Čabēdams nobira sauss lapu lietus.
   Montegs atkal bija viens pats.
   Briedis. Tas taču bija briedis! Viņš sajuta aso mus- kusa smaku, sajaukušos ar dzīvnieka elpu, kurā jautās asiņu, sūnu un sveķu smarža, kamēr koki melnajā naktī skrēja viņam virsū un kāpās atpakaļ, skrēja virsū un kāpās atpakaļ viņa dunošo asiņu ritmā.
   Zemi klāja bieza rudens lapu kārta, un Montegs brida pa tām kā pa sausu, čabošu upi, kas smaržo pēc krustnagliņām un siltiem putekļiem. Un kur tad vēl visas pārējās smaržas! Te smaržoja pēc zaļiem kartupeļiem, kas visu nakti auksti un balti mēness gaismā nogulējuši tīrumā. Te smaržoja pēc mikspikliem un pētersiļiem. Te smaržoja pēc dzeltenajām sinepēm no tikko atvērtas burciņas. Te smaržoja pēc neļķēm no kaimiņu dārza. Montegs nolaida roku, un zāļu stiebri to skāra kā bērna glāsts. Un, kad viņš pacēla pirkstus pie sejas, tie smaržoja pēc lakricas.
   Viņš stāvēja, ieelpodams zemes smaržu, un, jo dziļāk viņš to ievilka krūtīs, jo dziļāk izjuta visu apkārtni. Viņš vairs nejutās tukšs un izsmelts. Te bija, ar ko piepildīt sevi. Un viņš zināja, ka tā būs vienmēr.
   Montegs klupdams gāja pa sauso lapu jūru.
   Un pēkšņi šai svešajā pasaulē atradās kaut kas pazīstams.
   Zem kājām kaut kas dobji nodzinkstēja.
   Viņš pataustīja zāli uz vienu otru pusi.
   Dzelzceļa sliedes.
   Pamestas, rūsas saēstas dzelzceļa sliedes, kas cauri laukiem un mežiem gar upi veda prom no pilsētas zemes iekšienē.
   Sis bija ceļš, pa kuru viņam jāiet. Šīs sliedes bija vienīgais zināmais, pazīstamais šai jaunajā pasaulē, maģiskais ceļvedis, kas viņam pagaidām bija tik ļoti nepieciešams, kamēr viņš dosies cauri krūmiem un brikšņiem, cauri smaržu un izjūtu jūrām, cauri lapu lietum un meža šalkām.
   Montegs devās pa sliedēm uz priekšu.
   Un, kā par brīnumu, viņš pēkšņi zināja kaut ko tādu, ko nekad nespētu pierādīt: reiz sen atpakaļ pa šo pašu ceļu bija gājusi Klarisa.
   Pēc pusstundas, uzmanīgi ejot pa sliedēm, drebinoties un skaidri jūtot, ka tumsa iesūcas visā augumā, acīs, mutē un degunā, ausīs džinkst un kājas sūrst no nātrēm un dzelkšņiem, viņš ieraudzīja tālumā uguni.
   Tā nodzisa un atkal pamirdzēja, it kā tur mirkšķinātu kāda acs. Viņš apstājās, baidoties, ka ar savu elpu nenopūš vāro uguntiņu. Taču tā vēl arvien dega, un viņš lēni zagās tai klāt. Pagāja vismaz piecpadsmit minūtes, iekams viņš nokļuva līdz ugunskuram un, noslēpies aiz koka, sāka raudzīties tajā. Rāma, sārti balta, viegli trīsoša liesma… Šī uguns viņam bija kaut kas gluži jauns. Tā nededzināja, bet sildija\
   Viņš redzēja pret siltumu pastieptas rokas un nekustīgas, liesmu atblāzmā spīdošas sejas, kamēr pašus cilvēkus slēpa tumsa. Viņš nezināja, ka uguns var būt tāda. Savu mūžu viņš nebija domājis, ka uguns var ne vien ņemt, bet arī dot. Pat smarža šai ugunij bija citāda.
   Viņš neatjauta, cik ilgi tā stāvēja, ļaudamies muļķīgai, taču tīkamai fantāzijai, it kā viņš būtu meža zvērs, ko ugunskurs izvilinājis no biezokņa. Viņam bija aste un valgas acis, un zvēra āda, purns, ragi un nagi, un, ja viņa asinis nolītu zemē, tā sāktu smaržot pēc rudens. Viņš stāvēja ilgi, ilgi un klausījās liesmu sprakšķēšanā.
   Klusums bija ap ugunskuru, un klusums bija cilvēku sejās, un tāpat šeit bija arī laiks, — laiks sēdēt zem kokiem pamesto sliežu tuvumā un ar vienu skatienu aptvert pasauli, it kā tā būtu šai ugunskurā iemests tērauda gabals, kas šiem cilvēkiem jāpār- kausē. Neparasta bija ne tikai šī uguns. Neparasts bija arī šis klusums. Montegs virzījās tuvāk šim klusumam, kas bija atbildīgs par visu pasauli.
   Un tad sāka skanēt cilvēku balsis. Vārdus viņš nespēja saklausīt, tikai dzirdēja, ka tās lēni ceļas un krīt, runātājiem vērojot pasauli un izsakot savu vērtējumu. Viņi pazina šo zemi un kokus, un pilsētu viņpus upes pamesto sliežu galā. Viņi runāja par visu iespējamo, un pēc balsu intonācijas, kur zinātkāre mijās ar spēju brīnīties, viņš saprata, ka nav nekā tāda, kas šos cilvēkus neinteresētu. Un tad viens no tiem pacēla galvu un ieraudzīja viņu pirmo — vai varbūt septīto — reizi, un uzsauca:
   —   Tagad jūs droši varat nākt ārā!
   Montegs ierāvās atpakaļ tumsā.
   —   Nebaidieties. Jūs tiekat gaidīts, — tā pati balss teica.
   Montegs lēni tuvojās ugunskuram, kur sēdēja pieci veci vīri, ģērbušies tumši zilās rupja auduma biksēs un jakās, un tumši zilos kreklos. Viņš nezināja, ko sacīt.
   —   Sēdieties, — teica tas, kurš acīmredzot bija galvenais. — Vai ieliet jums kafiju?
   Montegs klusēdams noskatījās, kā tumšais, kūpošais šķidrums līst saliekamajā skārda krūzītē, ko viņam tūliņ pasniedza. Viņš nedroši iesūca malciņu, jūtot sev pievērstus ziņkārus skatienus. Kafija apdedzināja viņa lūpas, bet tas bija pat patīkami. Ap viņu sēdošo cilvēku sejas bija apaugušas ar bārdu, taču tā bija kopta un apgriezta, un arī viņu rokas bija tīras. Kad Montegs pienāca, viņi, to apsveicot, bija piecēlušies un nu atkal apsēdās. Montegs dzēra kafiju.
   —   Paldies, — viņš teica. — Sirsnīgs paldies.
   —   Esiet sveicināts, Monteg. Mans vārds ir Grein- džers. — Runātājs pastiepa viņam mazu pudelīti ar bezkrāsainu šķidrumu. — Iedzeriet arī šo. Tas izmainīs jūsu sviedru ķīmisko sastāvu. Pēc pusstundas jums būs gluži cita smaka. Ja reiz Suns dzenas jums pakaļ, tad labāk izdzeriet šo te līdz dibenam.
   Montegs izdzēra rūgteno šķidrumu.
   —   Jūs odīsiet kā sesks, bet tas nekas, — Grein- džers sacīja.
   —    Kā jūs zināt manu vārdu? — Montegs jautāja.
   Greindžers pamāja uz portatīvo televizoru.
   —   Mēs vērojām jūsu vajāšanu. Tā jau domājām, ka jūs pa upi dosieties dienvidu virzienā. Kad dzirdējām, ka jūs ejat pa brikšņiem kā piedzēries alnis, mēs neslēpāmies, kā parasti darām. Kad helikopteri pagriezās atpakaļ uz pilsētu, mēs sapratām, ka esat iemeties upē. Bet pilsētā notiek brīnumu lietas. Pēdu dzīšana vēl arvien turpinās, taču pilnīgi pretējā virzienā.
   —   Pretējā virzienā?
   —   Paskatieties!
   Greindžers ieslēdza portatīvo televizoru. Uz ekrāna ņirbēja ēnas un krāsas, it kā šai mazajā kastītē būtu ieslēgts kāds murgains sapnis, kuru šeit mežā dīvainā kārtā varēja pārlikt no rokas rokā.
   —   Pēdu dzīšana turpinās pilsētas ziemeļos! — diktora balss kliedza. — Policijas helikopteri koncentrēti Astoņdesmit septītās avēnijas s un Birztalu parka rajonā!
   Greindžers pamāja.
   —   Viņi tikai inscenē vajāšanu. Pie upes jums izdevās sajaukt viņiem pēdas. To viņi nedrīkst atzīt. Viņi zina, ka skatītāju uzmanību pārāk ilgi nav iespējams piesaistīt. Izrādei steigšus vajadzīgs atrisinājums! Ja viņi sāktu pārmeklēt upi, tas varētu ieilgt līdz rītam. Tādēļ viņi nu meklē upuri, lai ar lielu pompu nobeigtu izrādi. Vai redzat? Pēc pāris minūtēm Montegs būs notverts!
   —   Bet kā tad …
   —   Tūlīt jūs redzēsiet.
   Helikoptera vēderā paslēptā televīzijas kamera tika pievērsta tukšai ielai.
   —    Skatieties! — Greindžers čukstēja. — Tas būsiet jūs. Ielas galā atrodas upuris. Paskat, cik prasmīgi kamera strādā! Darbības vieta. Satrauktas gaidas. Iela perspektīvā. Tūlīt būs redzams kāds nabaga cilvēks, kurš izgājis pastaigāties. Kāds īpatnis. Savādnieks. Policija pazīst šos dīvainos tipus, kuri mēdz klejot apkārt līdz rītausmai gluži vienkārši bez kāda iemesla vai arī tādēļ, ka mocās ar bezmiegu. Tā viņus gadiem izsekojusi un labi zina viņu ieradumus. Savā reizē tas viss var noderēt. Un šodien, kā liekas, būs šāda reize. Šodien tas glābs viņu reputāciju. Ak dievs, skatieties!
   Pie ugunskura sēdošie vīri pieliecās televizoram tuvāk.
   Ekrānā varēja redzēt, ka no šķērsielas iznāk kāds cilvēks. Objektīvā pēkšņi ielēca Mehāniskais Suns. Helikopteri raidīja uz darbības vietu vismaz duci starmešu kūļu, kas ieslēdza cilvēku baltā gaismas stabu lokā.
   —   Montegs atrastsl — diktors kliedza. — Meklēšana beigusies!
   Vīrs, kurš nepavisam nebija vainīgs, apmulsis palika stāvot ar kūpošu cigareti rokā. Viņš skatījās uz Suni, nezinot, kas tas tāds ir. Un droši vien tā arī neuzzināja. Viņš pameta acis uz debesīm un gaudojošajām sirēnām. Televīzijas kamera nolaidās zemāk. Suns palēcās, un tā kustības precizitāte bija patiešām apbrīnojama. Pazibēja adata. Uz mirkli darbība tika apstādināta, lai skatītāji labāk saredzētu apjukušo upuri, tukšo ielu un tērauda nezvēru, kurš kā lode traucās uz mērķi.
   —   Monteg, palieciet stāvot! — balss no debesīm sauca.
   Un tai pašā mirklī kā Suns, tā kamera no augšas krita upurim virsū. Suns sagrāba viņu kā spīlēs. Viņš kliedza. Viņš kliedza! Viņš kliedza!!
   Ekrāns nodzisa.
   Klusums.
   Tumsa.
   Montegs iešņukstējās un novērsās.
   Klusums.
   Vīri sēdēja nekustīgām sejām, kamēr no tumšā ekrāna atskanēja diktora balss: — Gūstīšana beigusies. Montegs ir miris. Noziedznieks saņēmis pelnīto sodu.
   Tumsa.
   — Tagad pārcelsimies uz Hotel Lux Debesu zāli, no kurienes raidīsim pusstundu garu programmu «Pirms rītausmas», kurā …
   Greindžers izslēdza televizoru.
   —   Vai ievērojāt, ka šī cilvēka seja ne mirkli netika rādīta tuvplānā. Pat jūsu tuvākie draugi nespētu pateikt, vai tas bijāt vai nebijāt jūs. Operators deva vienīgi mājienu, bet cilvēku iztēle paveica pārējo. Nolādēts! — viņš nočukstēja. — Nolādēts!
   Montegs klusēja un, pagriezies atkal pret televizoru, drebēdams raudzījās tumšajā ekrānā.
   Greindžers aizskāra viņa plecu.
   — Apsveicam ar augšāmcelšanos.
   Montegs pamāja.
   —   Tagad mēs gribam jums stādīties priekšā, — Greindžers turpināja. — Freds Klements, bijušais Tomasa Hārdija katedras vadītājs Kembridžas universitātē tai laikā, kad tā vēl nebija pārvērsta ar Atoma inženieru skolu. Doktors Simonss, Ortegas darbu pētnieks no Kalifornijas universitātes. Kolumbijas universitātes profesors Vests, kas pirms daudziem gadiem devis krietnu ieguldījumu ētikas problēmu pētīšanā. Svētais tēvs Peidovers, kurš pirms trīsdesmit gadiem savu uzskatu dēļ vienā nedēļā pazaudēja draudzi un pēc kāda laika pievienojās mums. Kas attiecas uz mani, es esmu sarakstījis grāmatu «Vienas rokas pirksti» vai, citiem vārdiem, «Indivīda un sabiedrības savstarpējās attiecības» un tagad nu atrodos šeit\ Esiet sveicināts mūsu vidū, Monteg!
   —   Es starp jums galīgi neiederos, — Montegs ar pūlēm dabūja pār lūpām. — Visu mūžu esmu darījis vienīgi muļķības.
   —   Tas mūs nepārsteidz. Mēs visi esam darījuši pareizās muļķības, citādi tagad nebūtu šeit. Kamēr mēs bijām katrs par sevi, mūsu vienīgais ierocis bija niknums. Pirms gadiem es iesitu dedzinātājam, kad tas nāca sadedzināt manu bibliotēku. Kopš tā laika es bēguļoju. Monteg, vai gribat palikt pie mums?
   —   Jā.
   —   Ko jūs varat mums piedāvāt?
   —       Neko. Man bija daļa Ekleziasta un kaut kas no Apokalipses, bet nu vairs nav it nekā.
   —        Ekleziasta grāmata mums noderētu. Kur jūs to glabājāt?
   —   Šeit, — Montegs pielika roku pie pieres.
   —   Ā, — Greindžers pasmaidīja un pamāja.
   —        Vai tas ir slikti? Vai nepareizi? — Montegs jautāja.
   —        Nē, tieši otrādi. Tas ir lieliski! — Greindžers pagriezās pret garīdznieku. — Vai mums ir Ekleziasta grāmata?
   —   Jā. Kāds vīrs, vārdā Heriss, no Jangstaunas.
   —        Monteng! — Greindžers cieši satvēra Montega plecu. — Esiet uzmanīgs. Saudzējiet sevi. Ja ar He- risu kaut kas atgadās, tad jūs būsiet Ekleziasta grāmata. Redzat nu, — vienā mirklī jūs esat kļuvis bezgala svarīga persona!
   — Bet es esmu to aizmirsis!
   —        It nekas nepazūd. Mēs pratīsim atsvaidzināt jūsu atmiņu.
   —   Esmu centies atcerēties, bet velti.
   —        Nav ko pūlēties. Kad vajadzēs, jūs atminēsieties. Cilvēka atmiņa ir līdzīga fotoplatei, bet visu mūžu mēs to vien darām, kā cenšamies izdzēst to, kas tur iekšā. Divdesmit gados Simonss izstrādājis metodi, kā atsaukt atmiņā reiz izlasīto. Vai jūs kādudien gribētu lasīt Platona «Republiku»?
   —   Protams!
   —        Es esmu Platona «Republika». Vai gribat lasīt Marku Aurēliju? Misters Simonss ir Marks Aurēlijs.
   —   Būsim pazīstami, — misters Simonss sacīja.
   —   Ļoti priecājos, — Montegs teica.
   —        Bet tagad atļaujiet stādīt jums priekšā Džona- tanu Sviftu, politiskās satīras «Gulivera ceļojumi» autoru! Un Čārlzu Darvinu, un Šopenhaueru, un Ein- šteinu, un filozofu Albertu Šveiceru. Te nu mēs
   esam — Aristofāns un Mahatma Gandijs, un Gau- tama Buda, un Konfūcijs, un Tomass PIkoks, un Tomass Džefersons, un Ābrams Linkolns. Un Matejs, Marks, Lūkass un Jānis — visi jūsu rīcībā.
   Vīri iesmējās.
   — Tas nevar būti — Montegs iesaucās.
   — Jā, jā, — Greindžers smaidīdams atbildēja. — Un arī mēs esam grāmatu dedzinātāji. Mēs grāmatas izlasām un sadedzinām, lai pie mums tās netiktu atrastas. Mikrofilmas neattaisnoja cerības. Tā kā mēs vienmēr esam ceļā, tās būtu jānorok un vēlāk jāatrok, bet tas saistīts ar lielu risku. Grāmatas labāk jāglabā galvā, lai neviens tās neredz, neviens neko nenojauš. Mēs katrs esam gabaliņš vēstures vai literatūras, vai starptautisko tiesību. Bairons, Toms Peins, Makia- velli, Kristus — tas viss ir mūsu galvās. Bet ir jau vēls. Un sācies karš. Mēs esam šeit, bet tālumā pilsēta mirdz tūkstoškrāsainās ugunīs. Par ko jūs domājat, Monteg?
   —   Es domāju, kāds esmu bijis muļķis, cenzdamies rīkoties gluži viens pats, slēpdams grāmatas dedzinātāju mājās un dodams trauksmes signālus.
   — Jūs darījāt visu, ko varējāt. Visas zemes mērogā šāda rīcība būtu pat ļoti iespaidīga. Bet mūsu plāns ir vienkāršāks un, kā mums šķiet, labāks. Mēs gribam sevī saglabāt zināšanas, kas, mūsuprāt, vēlāk būs vajadzīgas. Nevienu mēs negribam aizskart vai saniknot. Jo, ja mūs iznīcinās, ies bojā arī šīs zināšanas, ies bojā varbūt uz visiem laikiem. Mēs esam pilnīgi nekaitīgi — nakšņojam kalnos un klīstam gar pamestām sliedēm, un policija atstāj mūs mierā. Reizēm mūs aptur un pārmeklē, bet neatrod neko tādu, par ko varētu arestēt. Mūsu organizācija ir ļoti elastīga un izkaisīta pa visu zemi. Dažiem no mums ar plastiskām operācijām pārveidots izskats un pirkstu nospiedumi. Pašlaik mums ir drausmīgi grūti: mēs gaidām, kad sāksies un beigsies karš. Tas ir brfesmīgi, bet nav mūsu spēkos to novērst, mēs esam tikai niecīgs mazākums, saucēja balss tuksnesī. Varbūt pēc kara mēs varēsim būt pasaulei vairāk noderīgi.
   — Domājat, ka tad jūs kāds uzklausīs?
   —   Ja neuzklausīs, mēs pagaidīsim. Grāmatas mutiski nodosim saviem bērniem, un tie savukārt nodos tās tālāk. Šādā veidā daudz kas, protams, tiks zaudēts, bet ar varu cilvēkus nevar piespiest klausīties. Viņiem pašiem būs jāsāk domāt, kādēļ viss tā ir noticis, jāsāk saprast, kādēļ pasaule iznīcināta. Vienmēr tas tā nevar turpināties.
   —   Un jūsu ir daudz?
   —   Gar ceļiem un pamestām dzelzceļu sliedēm šodien ir tūkstošiem mūsējo — no ārpuses klaidoņi, iekšēji — bibliotēkas. Tas viss iznāca kaut kā pats no sevis. Katram no mums bija kāda grāmata, kuru viņš gribēja atcerēties. Klīzdami apkārt, mēs iepazināmies un divdesmit gados izveidojām kaut ko līdzīgu organizācijai un izstrādājām darbības plānu. Galvenais — mums bija sev jāiedzen galvās, ka mēs paši par sevi neesam nekas, ka mums nav iemesla justies pārākiem. Mēs neesam nekas vairāk kā grāmatu vāki, kuri tās sargā no putekļiem. Daži no mums dzīvo nelielās pilsētiņās. Toro «Walden» pirmā grāmata — Grīnri- verā, otrā grāmata — Viloufāmā. Mērilendā ir kāda pilsētiņa ar divdesmit septiņiem iedzīvotājiem — tātad bumbas tur neviens nemetīs —, un šajā pilsētiņā ir visi Bertrana Rasela raksti. To gandrīz var šķirstīt kā grāmatu — tik un tik lapu katra cilvēka galvā. Un, kad beigsies karš, reiz pienāks diena, kad atkal tiks rakstītas grāmatas. Cilvēki sanāks kopā un norunās visu, ko zina, un mēs to iespiedīsim, bet pēc tam varbūt nāks jauns Tumsas laikmets, kad viss būs jāsāk atkal no gala. Bet cilvēkam ir tāda lieliska īpašība, ka viņš nespēkā nenolaiž rokas un nebaidās sākt visu ao gala, ja zina, ka tas ir nepieciešams.
   —   Ko mēs šovakar darīsim? — Montegs jautāja.
   —   Gaidīsim, — Greindžers sacīja. — Un drošības labad paiesim gar upi uz leju.
   Viņš sāka bērt ugunskuram virsū zemi. Pārējie — arī Montegs — piepalīdzēja, un meža biezoknī kopīgiem spēkiem cilvēki nodzēsa ugunskuru.
   Zvaigžņu gaismā viņi stāvēja upes malā.
   Montegs paskatījās sava rokas pulksteņa mirdzošajā ciparnīcā. Pulkstenis bija pieci no rīta. Bija pagājusi viena stunda, kas viņam šķita gara kā mūžība, un viņpus upes sāka svīst gaisma.
   — Kādēļ jūs man uzticaties? — Montegs jautāja.
   Viens no vīriem tumsā sakustējās.
   —    Pietiek paraudzīties uz jums. Jūs sen neesat skatījies spogulī. Turklāt policija nebūtu inscenējusi tik plaša mēroga vajāšanu vienīgi tādēļ, lai atrastu mūs. Pāris ērmotu tipu ar dzejas rindām piebāztām galvām viņiem nav bīstami, un viņi to zina, un mēs tāpat. Kamēr visa tauta necitē Brīvības hartu un Konstitūciju, tikmēr nav iemesla uztraukties. Pietiek ar to, ka dedzinātāji laiku pa laikam šur tur ieved kārtību. Nē, policija mūs neaiztiks. Bet izskats jums tiešām ir briesmīgs.
   Viņi devās gar upi uz dienvidu pusi. Montegs centās ieskatīties ceļabiedru nogurušajās, grumbainajās sejās. Viņš meklēja tajās gaišumu, cīņas sparu, nākotnē gaidāmās uzvaras apziņu. Viņam šķita, ka no tām zināšanām, kuras šie cilvēki glabāja sevī, viņu sejām būtu jāmirdz kā laternām. Bet nekā tāda viņš nesaskatīja. Viss pirmīt redzētais gaišums tajās bija no ugunskura, un tagad šie vīri šķita parasti cilvēki, kuri gadiem ilgi klīduši apkārt, gadiem ilgi meklējuši, redzējuši daudzu vērtību bojāeju un vecuma galā salasījušies kopā, lai noskatītos, kā krīt priekškars un nodziest ugunis. Viņi nepavisam nebija droši, ka tas viss, kas glabājās viņu galvās, liks gaišāk atmirdzēt nākotnes rītausmai. Viņi zināja vienīgi to, ka viņu smadzenēs rindām stāv grāmatas neatgrieztām lapām, — stāv un gaida savus lasītājus, kuri pēc gadiem tās varbūt atšķirs — cits tīrām un cits netīrām rokām.
   Montegs vēl arvien raudzījās ceļabiedru sejās.
   — Grāmatu nevajag vērtēt pēc vāka, — kāds sacīja.
   Un visi, iedami talak, klusi iesmejās.
   Atskanēja spiedzīga rēkoņa, un raķešu lidmašīnas jau bija pazudušas, iekams vīri pacēla galvas. Montegs atskatījās uz tālumā esošo pilsētu; tur bija redzama tikai viegla atblāzma.
   —   Tur palika mana sieva.
   —   Jūtu jums līdz. Šais dienās pilsētām neklāsies viegli, — Greindžers teica.
   —   Dīvaini, ka es nejūtu viņas trūkumu, ka manī nav nekādu jūtu pret viņu, — Montegs sacīja. — Nupat es sapratu, ka pat tad, ja viņa nomirtu, es laikam nejustu nekādu nožēlu. Tas ir briesmīgi. Ar mani kaut kas nav labi.
   —   Paklausieties, ko jums teikšu, — Greindžers turpināja, saņemdams Montega roku un pašķirdams krūmus, lai atvieglinātu viņam ceļu. — Kad es biju zēns, nomira mans vectēvs. Viņš bija tēlnieks un ļoti labs cilvēks. Viņš mīlēja pasauli un cīnījās pret nabadzību, un viņa rokas vienmēr kaut ko veidoja. Viņš taisīja mums rotaļlietas un savā mūžā izgatavoja neskaitāmus darinājumus. Un, kad viņš nomira, es pēkšņi sapratu, ka raudu nevis par viņu pašu, bet par to, ko viņš vairs nedarīs. Es raudāju tādēļ, ka veetēvs nekad vairs netaisīs rotaļlietas, negriezīs koka figūriņas, nepalīdzēs mums audzēt baložus, nespēlēs vijoli un nestāstīs joku stāstus tā, kā to neprata neviens cits. Vectēvs bija daļa no mums, kad viņš nomira, tā visa pēkšņi vairs nebija, un neviens nespēja šo robu aizpildīt. Viņš bija neparasts cilvēks. Viņš bija ļoti vajadzīgs cilvēks. Es neesmu varējis samierināties ar viņa nāvi. Bieži es domāju tieši par to, cik daudz brīnišķu kokgrebumu viņa nāve sev paņēma līdz, cik daudz joku stāstu palika neizstāstītu, cik daudz baložu nenoglāstītu. Viņš veidoja pasauli. Viņš deva pasaulei kaut ko no sevis. Tai naktī, kad viņš nomira, tā kļuva daudz, daudz nabagāka.
   Montegs klusēdams soļoja tālāk. —Millij, Millij, — viņš čukstēja. — Millij…
   —   Kā, lūdzu?
   —   Mana sieva … Millija … Nabaga Millija. It neko nevaru atcerēties. Es neredzu, ka viņas rokas kādreiz būtu ko darījušas. Tās tikai karājas viņai gar sāniem, guļ klēpī vai tur cigareti.
   Montegs pagriezās un atskatījās.
   Bet ko tu pats esi pilsētai devis?
   Pelnus.
   Ko cilvēki cits citam ir devuši?
   Neko.
   Greindžers stāvēja Montegam līdzās un arī raudzījās atpakaļ.
   —   Katram ir jāatstāj kaut kas pēc sevis, vectēvs teica, — dēls vai grāmata, vai arī glezna, paša uzcelta māja vai vismaz siena, paša darināts kurpju pāris vai paša rokām iestādīts dārzs. Katram ir jāatstāj kaut kas tāds, ko dzīves laikā skārušas viņa rokas un kur pēc nāves patvērusies viņa dvēsele, un, kad ļaudis vēros viņa stādīto koku vai puķi, šai brīdī viņš atkal būs dzīvs. Nav svarīgi, ko cilvēks dara, vectēvs teica, svarTgi tikai, lai viss, kam viņš pieskaras, kļūtu citāds, lai tajā paliktu daļa viņa paša. Tieši tur slēpjas atšķirība starp vienkāršu mauriņa pļāvēju un īstu dārznieku, vectēvs teica. Pirmais nāk un aiziet, kā nebijis, bet otrais ir ieguvis nemirstību.
   Greindžers saņēma Montega roku.
   — Reiz pirms piecdesmit gadiem vectēvs parādīja man vairākas filmas par Fau-2 reaktīvajiem šāviņiem, — viņš turpināja. — Vai jums kādreiz gadījies redzēt no divsimt jūdžu attāluma atombumbas sēni? Tas ir nieks, tīrais sīkums pret dabas varenību. Vectēvs man reizes desmit rādīja šo filmu un teica, viņš cerot, ka pienāks diena, kad pilsētas atvērs savas robežas un ielaidīs sevī neskarto dabu, kura vienmēr atgādinās, ka uz zemes mums piešķirts visai maz vietas, ka dzīvojam dabas ielenkumā, kura ar vienu pūtienu vai taifūna vilni var paņemt atpakaļ to, ko devusi, lai mēs saprastu, ka neesam visuvareni. Ja nebūsim modri, tā mūs pazudinās. Vai saprotat?'—Greindžers pagriezās pret Montegu. — Mans vectēvs jau sen kopš miris, bet, ja jūs atvērtu manu galvaskausu, tad smadzeņu rievās patiešām atrastu viņa pirkstu iespiedumus. Viņš veidoja mani. Kā jau es teicu, viņš bija tēlnieks. Es ienīstu romiešu Status Quo, viņš man sacīja. Cilvēkam alkaini jātver viss skaistais, jādzīvo tā, it kā tūlīt būtu jāmirst. Pasaulē jāraugās redzīgām acīm. Tajā ir daudz vairāk brīnumaina nekā jebkurā par naudu pērkamā brīnumu mašīnā. Neprasiet nekādu garantiju, jo tāda zvēra pasaulē nav. Un, ja ir, tad tas līdzīgs sliņķim no pērtiķu sugas, kas diendienā guļ kokā ar galvu uz leju un tā noguļ visu mūžu. Pie velna to visu, vectēvs teica. Vajag labi dūšīgi sakratīt koku, lai sliņķis uz pēcpuses noveļas zemē.
   —   Skatieties! — Montegs iekliedzās.
   Sai brīdī sākās un beidzas karš.
   Vēlāk viņi pat nespēja pateikt, vai vispār bija ko redzējuši. Varbūt tikai gaismas uzliesmojumu un kādu kustību tumšajās debesīs. Varbūt vienu mirkli viņiem virs galvām desmit, piecu vai vienas jūdzes augstumā kā milzu riekšas izsēti graudi atradās reaktīvie bumbvedēji, kas traucās ar piectūkstoš jūdžu ātrumu stundā, un drausmīgi ātri un reizē briesmīgi lēni uz mostošos pilsētu sāka krist bumbas. Bombardēšana faktiski beidzās tai brīdī, kad bumbvedēju tēmēšanas iekārtas ieraudzīja mērķi. Tikpat ātri kā izkapts vēziens karš bija cauri. Tas beidzās tai mirklī, kad tika nospiests bumbu metēja slēdzis. Kamēr bumbas sasniedza mērķi — šis brīdis, garš kā mūžība, ilga trīs sekundes —, ienaidnieka lidmašīnas bija pazudušas kā lodes, kurām dabas bērns vispār netic, jo nav tās redzējis, bet viņa sirds pēkšņi apstājas, augums saļimst, plūst asinis, smadzenēs pazib dārgu atmiņu drumslas, un viņš, nesapratis, kas noticis, mirst.
   Tas bija kaut kas neticams. Tikai viens vēciens. Montegs redzēja, kā dzelzs dūre nozib pār tālumā esošo pilsētu, un zināja, ka tūlīt ierēksies lidmašīnas, kas, savu darāmo nodarījušas, it kā sacīs: sagrūsti, ej bojā, mirsti, tā ka nepaliek akmens uz akmens.
   Vienu mirkli Montegs ar savu domu spēku un bezpalīdzīgi paceltām rokām aizturēja bumbas gaisā. — Bēdziet! — viņš kliedza Feiberam. — Bēdziet! — viņš kliedza Klarisai. — Bēdz, bēdz! — viņš kliedza Mildredai. Bet tad atcerējās, ka Klarisa ir mirusi. Un Feibers atrodas kaut kur kalnos, ceļā ar rīta autobusu no viena iznīcināma objekta uz otru. Iznīcība vēl karājās gaisā, taču nebija novēršama. Pirms autobuss nobrauks piecdesmit jardu, pilsēta, uz kuru tas devās, būs noslaucīta no zemes virsas, bet tā, kuru tas bija atstājis, pārvērsta pelnu un gruvešu kaudzē.
   Un Mildreda …
   —   Bēdz, bēdz\
   īsu sekundes daļu, kamēr bumbas vēl atradās gaisā jardu, pēdu, collu no Mildredas viesnīcas jumta, kādā istabā Montegs redzēja savu sievu. Viņš redzēja, kā viņa, noliekusies uz priekšu, skatās ņirbošajās televīzijas sienās, no kurām, ne mirkli neapklusdami, ar viņu runā «radinieki» — tie tarkšķēja vienā gabalā, sauca viņu vārdā un smaidīja viņai pretim, ne ar puš- #*plēstu vārdu nepieminot bumbu, kura jau bija viņai gandrīz virs galvas. Mildreda urbās ar skatienu sienās, it kā cerot tur ieraudzīt savu mokošo bezmiega nakšu iemeslu. Viņa tiektin tiecās pretim šīm sienām, it kā gribētu mesties iekšā ņirbošo krāsu bezgalībā, ienirt un nogrimt tukšajā jautrībā.
   Krita pirmā bumba.
   —   Mildred!
   Bet varbūt — kurš gan to pateiks? — vispirms no zemes nozuda tieši milzīgās televīzijas stacijas ar savu krāsu un gaismas ņirbu un tukšo vārdu plūdiem?
   Montegs, nokrizdams uz mutes zemē, redzēja un sajuta (vismaz viņam šķita, ka viņš redz un jūt), kā sienas Mildredas priekšā satumsa un no burvju prizmām pārvērtās vienkāršos spoguļos, un Mildreda iekliedzās, jo tajā sekundes daļā, kas viņai bija atlicis, viņa ieraudzīja savu seju — baismīgi tukšu un atbaidošu, gluži vienu tukšajā istabā —, seju, kura acīm aprija sevi, un, attapusies, ka tā ir viņējā, aši pameta skatienu augšup, un tai mirklī ēka sabruka viņai pār galvu un līdz ar simtiem tonnu ķieģeļu, metāla, koka un apmetuma, līdz ar citu stāvu iemītniekiem rāva viņu lejā līdz pagrabam, kur sprādziens aiznesa viņus visus bezjēdzīgā, muļķīgā nāvē.
   —   Atceros! Atceros! — Montegs piekļāvās zemei. — Tas bija Čikāgā. Pirms daudziem gadiem. Millija
   un es. Tur mēs satikāmies. Nu es atceros! Čikāgā. Pirms daudziem gadiem.
   Pāri upei nāca gaisa triecienvilnis, apvēla vīrus kā domino kauliņus, uzrāva gaisā ūdens stabu, sagrieza putekļu vērpeti un, kokiem vaidot, pazuda dienvidu virzienā. Montegs, acis aizmiedzis, pieplaka zemei, it kā gribētu iespiesties tajā. Kad viņš uz mirkli pavēra plakstus, tad bumbu vietā gaisā redzēja pilsētu — pārvērtušos līdz nepazīšanai, ar neticami augstām ēkām, kādas neviens nekad nav uzcēlis, kādas neviens pat sapņos nav redzējis, ar ēkām, kas austas no sabir- zuša cementa šļācēm un mirdzošām metāla šķēpelēm un apvērstas otrādi, ar durvīm logu vietā. Sī pilsēta laistījās kā ūdenskritums, kas nevis gāžas lejup, bet šaujas augšup, mirkli sastinga gaisā kā fantastiska, daudzkrāsaina freska un tad sabruka pīšļos un putekļos.
   Grāviens nāca pēc tam.
   Montegs gulēja zemē cementa putekļiem pilnām acīm un zobiem un, slāpdams vai nost, asarām līstot, pēkšņi atcerējās … Vai tiešām? Jā, daļa no Ekleziasta un Apokalipses. Ātrāk, ātrāk fiksēt to atmiņā, iekams tā atkal nav izgaisusi, iekams nav norimis satricinājums, iekams nav noklusis vējš. Ekleziasta grāmata. Te nu tā bija. Pieplacis zemei, kura vēl drebēja, viņš domās sāka skaitīt rindu pēc rindas un atkārtoja tās atkal un atkal, un vārdi nu plūda raiti un viegli, un «Dentemas» reklāma netraucēja, un viņam šķita, it kā pats sludinātājs stāvētu līdzās un raudzītos viņā …
   — Nu tas ir noticis, — kāda balss sacīja.
   Vīri gulēja, kampjot gaisu kā krastā izmestas zivis. Viņi tvērās pie zemes, kā bērni tveras pie kaut kā pazīstama, un, kaut arī zeme bija auksta un mirusi, cieši jo cieši turējās tajā, un kliedza, lai nepārsprāgtu bungādiņas un lai neaptumšotos prāts, un arī Montegs kliedza, turoties pretim baismajam vējam, kas šaustīja viņu sejas uri lūpas un lika asiņot deguniem.
   Putekļu mākonis nosēdās, un tad iestājās bezgalīgs klusums. Un viņam, guļot pie zemes, šķita, ka viņš nu redz katru puteklīti, katru zāles stiebriņu, dzird katru kliedzienu, vaidu un čukstu šai pasaulē. Kopā ar putekļiem nolaidās klusums un līdzi tam arī laiks, kas viņiem bija tik nepieciešams, lai viss nonāktu līdz viņu apziņai.
   Montegs paskatījās uz upi. Vai mēs iesim uz priekšu gar krastu? Tad viņš pameta acis uz vecajām sliedēm. Varbūt dosimies tālāk pa šo ceļu? Vai varbūt tagad iesim pa šosejām, un mums būs laiks visu uzņemt sevī. Un vēlāk tas, kaut kur nogūlies mūsos, izpaudīsies mūsu vārdos un darbos. Jau šodien pat mēs dosimies ceļā, lai īsti redzētu pasauli, lai vērotu, kā tā dzīvo un elpo, lai saprastu, kāda tā ir. Tagad es gribu redzēt visu, visu! Un, kaut arī nekas no tā vēl nebūs mans, kādreiz vēlāk tas kļūs par tādu, es to padarīšu par savu. Es gribu vērot pasauli redzīgām acīm, jo tikai tad varēšu piekļūt tai klāt, ja to iesūkšu asinīs un miljons reižu dienā izlaidīšu caur sirdi. Es tik cieši gribu to satvert, lai tā nekad vairs neizslī- dētu. Un kādu dienu tā visa būs mana. Ar vienu pirkstu jau esmu tai pieskāries. Tas ir iesākums.
   Vējš norima.
   Montegs un pārējie brīdi vēl gulēja tādā kā pusne- maņā, nespējot piecelties, lai atkal ķertos pie ikdienas darbiem — kurinātu ugunskurus, gādātu pārtiku, liktu kustēties rokām un kājām. Viņi mirkšķināja pieputējušās acis. Viņu satrauktā elpa kļuva arvien lēnāka, arvien mierīgāka …
   Montegs uzrausās sēdus. To pašu darīja arī pārējie. Pie melnā horizonta sārtoja šaura ausmas svītra. Gaiss bija vēss, un tuvojās lietus.
   Greindžers piecēlās, aptaustīja savas rokas un kājas un, klusi lādoties, asarām ritot pār vaigiem, smagi aizklumburoja līdz upei un paskatījās uz augšteces pusi.
   —   Pilsēta nolīdzināta ar zemi, — pēc laba laika viņš sacīja. — Tā atgādina cepamā pulvera čupiņu. Itin nekas nav palicis pāri. — Un pēc ilgas klusēšanas atsāka: — Diez, vai daudzi zināja, ka tas ir sagaidāms? Cik daudzus tas pārsteidza negaidīti?
   «Bet cik daudz pilsētu aizgājis bojā citās zemeslodes daļās?» Montegs domāja. «Un cik daudz tepat, mūsu zemē? Simts, tūkstotis?»
   Viens no vīriem uzrāva sērkociņu, izņēma no kabatas sausu papīru, aizdedzināja un pabāza zem kāda zāles un lapu kušķīša, pēc brīža uzmeta tam virsū sīkus zariņus, kuri no slapjuma šņāca un čūkstēja, bet beidzot iedegās ar gaišu liesmu, un tā cēlās augstāk un augstāk, un lēca saule, un vīri, novērsušies no upes, lēni tuvojās ugunskuram un klusējot noliecās sasildīties, un saules stari skāra viņu plecus.
   Greindžers attina pergamenta papīru un izņēma gabalu šķiņķa.
   —   Iekodīsim, — viņš teica. — Bet pēc tam dosimies atpakaļ gar upi uz augšu. Tur mēs būsim vajadzīgi.
   Kāds pasniedza nelielu cepamo pannu. Pēc brīža uz tās jau čurkstēja šķiņķis, piepildot rīta gaisu ar savu aromātu. Visi klusējot vēroja cepšanas rituālu.
   —   Fenikss, — Greidžers, raugoties ugunī, sacīja.
   —   Kas?
   —   Sensenos laikos virs zemes dzīvojis kāds muļķa putns — Fenikss —, kurš ik pa simts gadiem sakūris sārtu un pats sevi sadedzinājis. Tas droši vien bijis tuvs cilvēka radinieks. Bet no pelniem tas katrreiz atdzimis atkal no jauna. Mēs, cilvēki, atkal un atkal darām tāpat kā šis putns, tikai ar vienu atšķirību. Mēs saprotam, ka esam izdarījuši kaut ko briesmīgu. Mēs zinām, cik daudz reižu tas atkārtojies pēdējos tūkstoš gados, un, tā kā mēs to apzināmies un tas vienmēr ir mūsu acu priekšā, kādu dienu mēs pārstāsim kurt bēru sārtus un paši lēkt tajos iekšā. Ar katru paaudzi rodas vairāk tādu, kuri atceras cilvēces pieļautās kļūdas.
   Greindžers noņēma pannu no uguns, ļāva šķiņķim atdzist, un tad vini, domīgi klusēdami, ieturēja maltīti.
   — Tagad iesim gar upi uz augšu, — Greindžers sacīja. — Un atcerieties, ka mēs neesam nekas. Mēs paši neesam svarīgi. Svarīgs ir tikai tas, ko mēs glabājam sevī, jo kādu dienu tas var kādam noderēt. Bet pat tais senajos laikos, kad grāmatas bija mums pieejamas, mēs nepratām ņemt to, ko tās dod. Mēs aptraipījām mirušo piemiņu. Mēs spļāvām uz to cilvēku kapiem, kuri bija dzīvojuši pirms mums. Tuvākajā nedēļā, mēnesī un gadā mēs sastapsim daudz vientuļu cilvēku. Un, kad viņi jautās, ko mēs darām, tad teiksim: mēs cenšamies atcerēties. Un galu galā mēs uzvarēsim. Kādu dienu mēs atcerēsimies tik daudz, ka uzbūvēsim vislielāko ekskavatoru visas cilvēces vēsturē un izraksim visdziļāko kapu, kāds vien ir redzēts, un uz visiem laikiem apbedīsim tur karu. Bet nu mums jāiet. Vispirms mēs uzcelsim spoguļu fabriku un kādu laiku ražosim vienīgi spoguļus un labi ieskatīsimies sevī.
   Viņi pabeidza brokastot un nodzēsa ugunskuru. Diena visapkārt kļuva arvien gaišāka, it kā lampai ar sārtu kupolu kāds būtu uzgriezis lielāku degli. Aizlidojušie putni atgriezās un apmetās kokos.
   Montegs sāka soļot uz ziemeļiem un pēc brīža izbrīnīts redzēja, ka iet vīru pulciņa priekšgalā. Viņš gribēja palaist Greindžeru garām, bet tas paraudzījās uz viņu un klusēdams pamāja. Montegs gāja tālāk. Viņš paskatījās uz upi un uz debesīm, un sarūsējušajām sliedēm, kas veda uz turieni, kur bija fermas un siena pilni šķūņi, uz turieni, kur nakti bija gājuši daudzi tādi paši pilsētu pametuši cilvēki. Vēlāk — pēc mēneša, pusgada vai gada viņš viens pats vēlreiz šeit atgriezīsies un ies tik ilgi, kamēr tos panāks, un atgriezīs tos atpakaļ.
   Bet tagad viņiem priekšā bija garš gājiens, kas ilgs līdz pusdienas laikam, un, ja viņi soļoja klusēdami, tad tādēļ, ka visiem bija daudz, ko pārdomāt, un daudz, ko atcerēties … Varbūt vēlāk, kad saule pacelsies augstāk un būs kļuvis siltāks, viņi sāks runāt vai varbūt noskaitīs to, ko katrs atcerējies, lai pārliecinātos, lai skaidri zinātu, ka tas viss ir drošs viņu atmiņā. Montegs juta, ka vārdi sāk viņā lēni kūsāt un virt. Ko viņš teiks, kad pienāks viņa kārta? Ko viņš spēs dot tādai dienai kā šī, lai mazliet atvieglinātu garo ceļu? Katrai lietai ir savs nolikts laiks. Jā… Savs laiks, kad graut, un savs laiks, kad celt. Jā… Savs laiks, kad klusēt, un savs laiks, kad runāt. Jā, tā bija. Bet tālāk? Kā ir tālāk?
   Un abās pasēs upei bija dzīvības koks, kas nesa augļus divpadsmit reizes, katru mēnesi savu augli, un viņa lapas bija tautām par dziedināšanu.
   «Jā, tas lai paliek uz pusdienas laiku,» Montegs nodomāja. «Uz pusdienas laiku, kad mēs sasniegsim pilsētu.»

451 GRĀDS PĒC FĀRENHEITA

REJS Bredberijs

PIRMĀ DAĻA PAVARDS UN SALAMANDRA

OTRA DAĻA Siets un smiltis

TREŠĀ DAĻA SPOŽĀS LIESMAS

PĒCVĀRDS

SATURS