KALEIDOSKOPS
   REJS BREDBERIJS
   Māksliniece M. Muižule
   No angļu valodas tulkojuši R. K o k a un O. Sarma
   Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes 1966.'g. 16. jūnija lēmumu

   Ar Tetovēto es pirmo reizi tikos siltā pēc­pusdienā septembra sākumā. Sis gājiens pa šoseju bija pēdējais posms manā divi nedē­jas ilgajā ceļojumā pa Viskonsinas štatu. Pie­vakarē es apstājos, ieēdu cūkgaļu ar pupām, smalkmaizīti un dzīros jau atlaisties zemē un palasīt, kad uz pakalna parādījās Teto­vētais un bridi pastāvēja, izslējies pret de­bess fonu.
   Tolaik es vēl nezināju, ka viņš ir tetovēts. Es tikai redzēju, ka viņš ir liela auguma un kādreiz bijis muskuļots, bet tagad nez kāpēc kļuvis resnāks. Atceros, rokas viņam bija ga­ras, dūres kā vāles, stāvs masīvs, bet seja gluži kā bērnam.
   Šķiet, viņš tikai juta manu klātbūtni, jo uz­sāka valodu, vēl nemaz nepaskatījies uz mani:
   —   Vai jūs nevarētu pateikt, kur lai dabūju darbu?
   —   Nezinu vis, — es atteicu.
   —   Jau četrdesmit gadus esmu bez pastā­vīga darba, — viņš nosūrojās.
   Kaut gan laiks šajā pēcpusdienā bija karsts, mugurā viņam bija līdz kaklam cieši aizpogāts vitnas krekls. Pat piedurknes bija norotitas un sapogātas ap resnajām locīta­vām. Sviedri aumaļām plūda pār seju, bet viņš ir nedomāja attaisīt apkaklīti.
   —   Nekas, — viņš beidzot ierunājās, — vie­ta še nav peļama, pārnakšņot var. Vai jums nebūs iebildumu, ja es piebiedrošos?
   —   Laipni lūdzu, varu piedāvāt šo to ēdamu, — es atbildēju.
   Nokrekstēdamies viņš smagi .apsēdās.
   —    Jūs vēl nožēlosiet, ka uzaicinājāt mani palikt, — viņš teica. — Visi nožēlo. Tādēļ jau es klaiņāju. Redziet, ir septembra sākums. Darba svētku izpriecas iet vaļā pilnā sparā. Es varētu grābt naudu riekšavām, uzstāda­mies katrā mazpilsētiņā, bet es sēžu te bez jebkādām izredzēm.
   Viņš noāva milzīgo kurpi un cieši vērās tajā.
   —   Darbā es parasti noturos labi ja desmit dienas. Tad katrā ziņā kaut kas atgadās, un mani izkorkē laukā. Tagad neviens ceļojošais cirks Amerikā mani nepieņems, nav nemaz ko domāt.
   —   Kā tad tā? — es apvaicājos.
   Par atbildi viņš rāmi atpogāja ciešo ap­kaklīti. Aizmiedzis acis, viņš lēnā garā atpo­gāja kreklu no augšas līdz apakšai. Iebāza roku azotē, lai aptaustītu sevi.
   —   Savādi gan, — viņš sacīja, vēl arvien neatvērdams acis. — Sataustīt nevar, bet tie ir te. Es joprojām ceru, ka vienā jaukā dienā paskatīšos, un tie būs pazuduši. Karstajās dienās stundām ilgi uzturos saulē, domāju, ka vai izcepšu, cerēdams, ka sviedri tos aiz­skalos vai saule izdedzinās, bet kas tev deva — vakarā tie ir turpat, kur bijuši. — Viņš mazliet pagrieza galvu uz manu pusi un atsila vaļā kreklu. — Vai tie tur vēl ir?
   Tikai pēc krietna brīža man izdevās atņemt elpu.
   —   Jā, — es atbildēju, — tie tur vēl ir.
   Zīmējumi.
   —   Un ir vēl viens iemesls, kādēļ, es pogāju ciet apkaklīti, — viņš teica, atvērdams acļs.
   — Tie ir bērni. Tie dzenas man pakaļ, lai eju kur iedams. Bildītes apskatīt grib visi, bet skatīties uz tām nepatīk nevienam.
   Viņš novilka un savīstīja kreklu. Viņš bija viss vienos zīmējumos, no zilā ietetovētā gre­dzena ap kaklu līdz jostas vietai.
   —   Un tālāk uz mata tas pats, — viņš sa­cīja, atminējis manu domu. — Esmu no vie­nas vietas nozīmēts. Paskatieties.
   Viņš atvāza dūri. Uz delnas gulēja tikko griezta roze ar kristāldzidrām rasas lāsēm starp maigajām sārtajām ziedlapiņām. Es iz­stiepu roku un pieskāros rozei, taču tas bija tikai zīmējums.
   Bet ko nu runāt par delnu! Nav vārdos iz­sakāms, kā es sēdēju un blenzu: uz viņa ādas čumēja un mudžēja raketes, strūklakas un cilvēciņi, un tas viss bija tik sīki izzīmēts, tik spilgts, ka likās — nudien tu dzirdi šo viņa ķermeņa apdzīvotāju paklusās, apslāpē­tās balsis. Līdzko viņš pakustējās, mazās mutītes noraustījās, mazās zaļās actiņas ar zelta dzirksti samirkšķinājās, mazās sārtenās rociņas savēcitiājās. Pāri viņa krūtīm aiz­vijās Piena Ceļš ar zeltainām pļavām, ar zi­lām upēm un kalniem, ar saulēm un planē­tām uz tā. Cilvēciņi spiedās kopā pa divdes­mit vai vairāk atsevišķos bariņos uz viņa rokām, pleciem, muguras, sāniem, pat uz vē­dera. Tie maldījās matu mežā, slēpās vasaras raibumu zvaigznājos, glūnēja no padusu alām, acis tiem mirdzēja kā dārgakmeņi. Katrs bija aizņemts ar kaut ko savu, katrs bija kā portrets gleznu galerijā.
   — Cik tie skaisti! — es iesaucos.
   Kā lai aprakstu viņa zīmējumus? Ja El Grēko sava talanta plaukumā būtu gleznojis viņam ~ parastajos zaļgandzeltenajos toņos plaukstas lieluma miniatūras, kas būtu izstrā­dātas līdz pēdējam sīkumam un rādītu dīvaini izstieptus augumus un sejas, gandrīz vai va­rētu domāt, ka viņam par audeklu noderējis šā cilvēka ķermenis. Krāsas kvēloja trīs di­mensijās. Tās bija kā uz liesmojošu īstenību atvērti logi. Te, uz vienas sienas sakopots, acis priecēja viss izplatījuma krāšņums; šis virs bija staigājoša šedevru galerija. Un to visu nebija zīmējis kaut kāds iereibis gada tirgus tetovētājs, kas nepazīst vairāk par trim krāsām. Nē, tas bija īstena ģēnija roku darbs, ņirbošs, dzidrs un daiļš.
   —   Jā gan, — sacija Tetovētais. — Es tā lepojos ar saviem zīmējumiem, ka miļp'rāt iz­dedzinātu tos ar uguni. Esmu jau mēģinājis gan ar smilšpapīru, gan ar skābi, gan ar nazi…
   Saule rietēja. Austrumos jau bija uzlēcis mēness.
   —   Saprotiet jel, — teica Tetovētais, — šie zīmējumi pareģo nākotni.
   Es klusēju.
   —   Dienas gaismā vēl nekas, — viņš tur­pināja. — Es varu uzstāties balaganā. Bet nakti… zīmējumi kustas. Tie pārvēršas.
   Es laikam nevilšus pasmaidīju.
   —   Vai sen jau esat tā nozīmēts?
   —   Tūkstoš deviņsimtajā gadā, kad man bija divdesmit gadu un es strādāju ceļojošā cirkā, es pārlauzu kāju. Cirkam pateicu ardie­vas, bet kaut ko darīt taču vajadzēja, un es izlēmu — likšu sevi tetovēt.
   —   Bet kas tad jūs tetovēja? Kur tas meis­tars palika?
   —   Atgriezās atpakaļ nākotnē, — cilvēks atbildēja.
   —   Bez jokiem. Zīmētāja bija kāda vecene, viņa dzīvoja nelielā mājelē Viskonsinas štata vidienē, kaut kur netālu no šejienes. īsta ra­gana, kas izskatījās te tūkstoš gadu veca, te atkal — divdesmit gadu, ne vairāk, bet viņa teica, ka protot ceļot laikā. Toreiz es iesmē­jos. Tagad man smiekli vairs nenāk.
   —   Kā jūs ar viņu iepazināties?
   Viņš pastāstīja. Ceļa malā ieraudzījis spilgtu izkārtni: <rZĪMĒJUMI UZ ADAS». Zīmējumi, nevis tetovējumi! īsta māksla! Viņš nosēdējis cauru nakti, juzdams, kā viņas burvju adatas dursta ķermeni līdzīgi lapseņu un smalkajiem bišu dzeloņiem. No rīta viņš izskatījies tā, it kā būtu izlaists caur ma­šīnu, kas iespiež zīmējumus divdesmit krāsās.
   —   Jau piecdesmit gadus ik vasaru es mek­lēju viņu, — teica mans jaunais paziņa un pakratīja dūri. — Tiklīdz dabūšu to raganu rokā, nositīšu.
   Saule bija norietējusi. Dzirkstīja pirmās zvaigznes, pār pļavām un kviešu druvām lija mēness gaisma. Taču zīmējumi uz dīvainā cilvēka auguma vēl joprojām kvēloja kā og­les mijkrēsli, kā izkaisīti rubīni un sma­ragdi, un tur bija gan Ruo un Pikaso krāsas, gan El Grēko gari izstieptie plakanie ker meņi.
   —   Un tā nu cilvēki dzen mani prom, kad zīmējumi sāk kustēties. Viņiem nav pa prā­tam tajos attēlotās šausmas. Katrs zīmējums ir neliels stāsts. Pavērojiet tos dažas minū­tes — un tie jums daudz ko pavēstīs. Ja ska­tīsieties trīs stundas, jūs ieraudzīsiet uz mana ķermeņa risināmies savus astoņpadsmit vai divdesmit notikumus, jūs saklausīsiet balsis, un jums nāks prātā dažādas domas. Tas viss ir te un tikai gaida, lai jūs skatītos. Bet gal­venais — uz manas ādas ir kāda īpaša vie­ta. — Viņš pagriezās pret mani ar muguru.
   — Redzat? Tur, uz labās lāpstiņas, nekas noteikts nav uzzīmēts, tāda putra vien ir.
   —   Nūja.
   —   Tikko esmu drusku ilgāk pabijis kopā ar kādu cilvēku, šī viqta it kā apmācas un atdzīvojas. Ja esmu kopā ar sievieti, man uz muguras pēc stundas parādās viņas attēls un kļūst redzams viss viņas mūža gājums — kā viņa dzīvos turpmāk, kā nomirs, kāda iz­skatīsies sešdesmit gadu vecumā. Ja tas ir vīrietis, jau pēc stundas man uz muguras ir viņa attēls. Tas parāda, kā viņš nogāžas no kraujas un pakļūst zem vilciena. Un atkal mani dzen prom.
   Runādams viņš visu laiku glāstīja savus zīmējumus, it kā sagrieztu taisni to ierāmē­jumus vai noraustu putekļus — uz mata kā mākslas mīļotājs vai lietpratējs. Tad viņš, liels un smagnējs, atgūlās uz muguras mē­ness gaismā. Nakts bija silta un tvanīga. Nepūta ne vēsmiņa. Mēs abi gulējām bez krekliem.
   —   Tā jūs arī neesat atradis to veceni?
   —   Nē, neesmu.
   —   Un jūs domājat, ka viņa bija ieradusies no nākotnes?
   —   Kā citādi vecene varēja zināt visus šos notikumus, ko viņa uzzīmēja uz manis?
   Viņš gurdi pievēra acis. Balss kļuva klu­sāka.
   —   Dažreiz naktī es jūtu šos zīmējumus.
   šķiet, ka pa manu ķermeni ložņā skudras. Tad es zinu, ka tie dara savu darāmo. Es ne­kad vairs neskatos uz tiem. Mēģinu kaut ne­daudz atpūsties. Es taču tikpat kā neguļu. Jūs ari labāk neskatieties, es jūs brīdinu. Ja gribat gulēt, pagriezieties uz otru pusi.
   Es gulēju dažas pēdas no viņa. Viņš likās gluži miermīlīgs, un zīmējumi bija tik skaisti. Citādi es laikam gan būtu vairījies no tādas pļāpāšanas. Bet šie zīmējumi… Es nespēju atraut acis no tiem. Katrs mazliet sajuktu prātā, ja tiktu tā izrotāts.
   Nakts bija rāma. Es dzirdēju Tetovētā elpu. Kaut kur attālāk gravās nerimās kauki. Es gulēju uz sāniem tā, lai būtu redzami zīmē­jumi. Pagāja apmēram pusstunda. Nevarēju saprast, vai Tetovētais ir aizmidzis, bet pie­peši izdzirdēju viņu čukstam:
   —   Kustas, vai ne?
   Es mirkli pavēroju, tad atbildēju:
   —   Jā.
   Ainas kustējās, katra savu reizi, katra tikai īsu brīdi. Šķita, ka mēnesnīcā cita pēc citas risinās mazas traģēdijas, dzidri skan domas un gluži kā notālas bangas dun balsis. Grūti pateikt, vai drāmas ilga stundu vai trīs stun­das. Zinu tikai to, ka gulēju kā apburts un nekustējos, iekams zvaigznes nebija nostaigā­jušas savu ceļu pie debess juma.
   Astoņpadsmit zīmējumi, astoņpadsmit stās­ti. Es tos visus saskaitīju.
   Mans skatiens pievērsās zimējumam, kurā bija attēlota liela māja ar diviem cilvēkiem tajā. Es redzēju ērgļus lidojam pie kvēlojo­šām miesas krāsas debesim, es redzēju dzel­tenas lauvas un dzirdēju balsis …
   Pirmais zīmējums notrīsēja un atdzīvo­jās .. .
   mēneSS Gaismā - Viņš grozījās vel… un vel… un vēl.. .

   Jau pirmais trieciens uzšķērda raķetei sā­nus gluži kā ar milzīgu konservu nazi. Cil­vēkus izsvieda izplatījumā, un tie peldēja, lo­cīdamies kā sidrabainu zivtiņu puduris.. Viņi atradās tumšā dzelmē, bet gabalu gabalos sadragātais kuģis turpināja ceļu kā meteo­rītu spiets, kas traucas meklēt pazudušo sauli.
   —   Barklij, Barklij, kur tu esi?
   Balsis sasaucās kā saltā ziemas naktī no­maldījušies bērni:
   —   Vud, Vud!
   —   Kapteini
   —   Hoilis, Hollis, tas esmu es — Stouns!
   —       Stoun, tas esmu es —• Holliss! Kur tu esi?
   —       Nezinu. Kā lai es to zinu? Kur ir augša, kur apakša? Es krītu. Žēlīgais dievs, es krītu!
   Viņi krita. Viņi krita kā akā iemesti oļi, Viņi drāzās, ka no milzu lingas palaisti. Un cilvēku vietā bija vairs tikai balsis — daž­dažādas balsis, nereālas un kaismi satrauk­tas, šausmu pārņemtas un padevīgas.
   —   Mēs attālināmies cits no cita.
   Tas bija taisnība. Holliss, lidodams kūle­niski, saprata, ka tas Ir taisnība. Saprata un gandrīz vai samierinājās. Viņi šķiras, lai ietu katrs savu ceļu, un nekāds spēks tos vairs nesavedīs kopā. Viņi ir ietērpti hermētiskos skafandros, bālās sejas aizsargā caurspīdīgi kupoli, bet neviens nav paguvis pieāķēt sev enerģijas avotu. Ar to izplatījumā katrs pār­vērstos par mazu glābšanas laivu, glābtos pats un palīdzētu glābties citiem, ar to cits citu sameklētu un, atkal sanākuši vienkop, izveidotu cilvēku saliņu un kaut ko izdomātu. Bez enerģijas avota plecos viņi ir izkliedēti meteori, kas bezjēdzīgi traucas pretī savam nenovēršamajam liktenim.
   Pēc apmēram desmit minūtēm pirmās bai­les izzuda, un to vietā stājās vēss-miers. Bez­gaisa telpa kā drūmas milzu stelles, te savī- damas, te atšķetinādamas, te atkal krustoda­mas savas dīvās balsis, sāka aust galīgo rakstu.
   —  Hollis, te Stouns. Cik ilgi mēs vēl varē­sim sarunāties pa radio?
   — Atkarībā no tā, ar kādu ātrumu tu lido uz savu pirsi un es uz savu.
   —   Jādomā, ka vēl kādu stundu.
   —  Tā laikam gan būs, — vienaldzīgi un mierīgi atsaucās Holliss.
   —  Bet kas īsti notika? — Holliss pēc mi­nūtes apjautājās.
   —  Raķete eksplodēja, tas ir viss. Ar raķe­tēm tā gadās.
   —   Uz kuru pusi tu iedams?
   —   Rādās, ka es ietriekšos Mēnesi.
   —        Bet es Zemē. Atgriežos pie sirmās Ze­mes māmuļas ar desmittūkstoš jūdžu ātrumu stundā. Sadegšu kā sērkociņš, —- Holliss do­māja par to pārsteidzoši vienaldzīgi. Šķita, ka viņš atdalījies pats no sava ķermeņa un nolūkojas, kā tas krīt lejup, krīt tukšumā, no­lūkojas it kā no malas, kā reiz neatminamos laikos ziemā vēroja lidināmies pirmās sniega pārsJas.
   Citi klusēja un pārdomāja, kā liktenis ar viņiem izrīkojies, krita, krita un neko nespēja grozīt. Pat kapteinis bija apklusis, jo apzi­nājās, ka nav tādas komandas vai rīcības plāna, ar ko notikušo padarīt par nebijušu.
   —       O, cik ilgi jākrīt! Cik ilgi, ilgi, ilgi jā­krīt, es negribu mirt, cik ilgi ir jākrīt…
   —   Kas tas tāds?
   —   Nezinu.
   —       Man liekas, Stimsons. Stimson, vai tas esi tu?
   —       Tas ir tik tālu, tik tālu, man nepatīk. Ak dievs, man tas nepatīk! …
   —       Stimson, tas esmu es — Holliss. Stim­son, vai tu dzirdi mani?
   Atbildes nebija, jo katrs krita uz savu pusi.
   —       Stimson, turies, mēs visi esam tādā pašā ķezā.
   —       Man te nepatīk. Es gribu tikt projām no šejienes.
   —   Iespējams, ka mūs vēl atrod.
   —   Lai mani atrod, lai mani atrod, — teica
   Stimsons. — Es tam neticu, es neticu, ka ta varēja notikt.
   —   Tas ir jauns sapnis, — kāds piebilda.
   —   Turi muti! — uzkliedza "Holliss.
   —   Panāc šurp un aizbāz man muti, — kāds ierosināja. Tas bija Eplgeits. Viņš ne­piespiesti iesmējās, it kā nekas sevišķs nebūtu atgadījies. — Panāc šurp un aizbāz man muti.
   Holliss pirmo reizi sajuta, cik neaplau­žamā stāvoklī atrodas. Viņā uzvirmoja ne­gantas dusmas, jo vairāk par visu viņam šo­brīd gribējās piekļūt klāt šim Eplgeitam. Il­gus gadus viņš bija lolojis vēlēšanos piekļūt tam klāt, un nu bija par vēlu. Tagad Eplgeits bija tikai balss austiņās.
   Viņi krita, krita, krita …
   Te pēkšņi, it kā nupat apjautuši notikušo, divi no krītošajiem sāka vaimanāt. Kā murgos Holliss redzēja vienu no viņiem aizslīdam ga­rām pavisam tuvu un dzirdēja tā vaimanas.
   —   Beidz!
   Šis vīrs bija gandrīz vai ar roku aizsnie­dzams, viņš kliedza kā prātu zaudējis. Viņš nekad nebeigs kliegt. Un vaimanas būs sa­dzirdamas miljoniem jūdžu tālu, cik tālu vien izplatīsies radioviļņi, tās plosīs visiem dvēseles un neļaus sarunāties citam ar citu.
   Holliss izstiepa roku. Tā būs labāk. Viņš sakopoja visus spēkus, lai aizsniegtu klie­dzēju. Viņš satvēra to aiz potītes, pievilkās klāt un ieraudzīja pavisam tuvu otra seju.
   Vīrs kliedza un mēģināja viņam pieķerties iz­misīgi, kā slīcējs. Vaimanas pieskanēja visu izplatījumu.
   «Vai nu tā, vai citādi,» nodomāja Holliss. «Tikpat viņu nogalinās vai nu Mēness, vai Zeme, vai kāds meteorsj kādēļ tad ne tūlīt?»
   Viņš zvēla ar savu dzelzs dūri pa kliedzēja caurspīdīgo sejsegu. Vaimanas aprāvās. Hol­liss atgrūdās no līķa, un tas griezdamies attā­linājās un gāzās lejup. Holliss un pārējie joņoja izplatījumā, bezgalīga virpuļojoša klu­suma apņemti.
   —   Holis, vai tu vēl tepat?
   Holliss neatsaucās, bet juta sejā svelmi.
   —   Tas atkal esmu es, Eplgeits.
   —   Dzirdu, Eplgeit.
   —       Parunāsim. Tikpat mums nav nekā cita ko darīt.
   Kapteinis viņu pārtrauca:
   —       Pietiks runāt par to. Mums jāapsver, kā izkulties.
   —       Kaptein, kādēļ tu neturi ciet muti? — iejautājās Eplgeits.
   —   Ko?
   —       Tu dzirdi tīri labi, kaptein. Nebiede mani ar savu pakāpi, patlaban tu esi desmit- tūkstoš jūdžu attālumā no manis, un nav ko dzīt velnu. Kā teica Stimsons, mums vēl ilgi jākrīt.
   —   Paklausieties, Eplgeit!…
   —       Liecies mierā! Es saceļos. Man nav ko zaudēt, velns lai parauj! Tavs kuģis bija uz zaķa, arī kapteinis tu biji uz zaķa, un es novēlu tev pārlauzt sprandu, kad uzskriesi virsū Mēnesim.
   —   Pavēlu jums klusēt!
   —   Turpini vien tādā pašā garā! — Epl­geits pasmaidīja desmittūkstoš jūdžu attālu­mā. Kapteinis klusēja. Eplgeits turpināja:
   —   Kur mēs palikām, Hollis? Ak jā, atcerē­jos. Arī tevi es ienīstu. Bet tu to jau zini. Sen, sen zini.
   Holliss nevarīgi savilka pirkstus dūrēs.
   —   Gribu tev kaut ko pastāstīt, — turpi­nāja Eplgeits. — Iepriecināt tevi. Es biju viens no tiem, kuri tevi izgāza cauri, kad tu pirms pieciem gadiem tīkoji dabūt vietu Ra­ķešu kompānijā.
   Garām aizzibēja meteorīts. Holliss palūko­jās uz leju — kreisās rokas delna bija no­rauta. Izšļācās asinis. Tai pašā mirklī no skafandra sāka izplūst gaiss. Aizturējis elpu. viņš ar labo roku savilka sprādzi zem krei­sās rokas elkoņa, cieši nosēja piedurkni un pārtrauca gaisa izplūšanu. Viss bija norisi­nājies tik ātri, ka viņš nebija paguvis pat pabrīnīties. Nekas viņu vairs nespēja pār­steigt. Līdzko piedurkne bija nosieta, gaisa skafandrā atkal pietika. Viņš apturēja stei­dzīgo asins straumi, sažņaudzot piedurkni vēl stingrāk, tā ka izveidojās turnikets.
   Sais baismajos mirkļos viņš neizdvesa ne skaņas. Pārējie tai laikā sarunājās. Viens no viņiem, Lespirs, bez mitas tērgāja par sievu, kas palikusi uz Marsa, par otru uz Venēras, par vēl vienu uz Jupitera, par to, kā savā laikā uzdzīvojis — dzēris, spēlējis uz naudu un priecājies pēc sirds patikas. Kamēr viņi krita, Lespirs pļāpāja bez sava gala. Kriz­dams pretī nāvei, viņš parcilāja atmiņā zudu­šās laimes dienas.
   Tas viss bija tik dīvaini. Izplatījums, tūk­stošiem jūdžu izplatījuma, un tajā — balsis. Nav redzama neviena dzīva dvēsele, tikai radioviļņi trīs un mēģina iekustināt cilvēku jūtas.
   —  Vai tu esi dusmīgs, Hollis?
   —   Nē.
   Viņš patiešām nebija dusmīgs. Viņš atkal atradās vienaldzības varā un bija nejūtīgs kā akmens, kam lemts nerimtīgi krist ne­būtībā.
   —  Visu mūžu tu gribēji tikt uz augšu, Hol­lis. Un allaž brīnījies, kādēļ tev neveicas. Es biju tas, kas ierakstīja tevi melnajā grāmatā, iekams mani pašu izlidināja pa durvīm.
   —   Tas arī nekas, — atteica Holliss.
   Un viņš teica taisnību. Tas viss bija pa­gājis. Kad dzīve ir galā, tā izskatās pēc spilgtas filmas, kas vienā mirklī aizņirb pār ekrānu, — visi aizspriedumi, visas kaislības vienā mirklī izgaismojas acu priekšā, un, pirms tu pagūsti izsaukties: «Tā bija laimīga diena, tā bija nelaimīga, tā ir pretīga, bet tā — jauka seja,» — no filmas pāri palikuši pelni, un ekrāns jau satumsis.
   Dzīve bija palikusi aizmugurē, un tagad atskatoties viņš nožēloja tikai vienu — ka viņam gribējās dzīvot vēl un vēl. Vai tiešām visi, kas skatās acīs nāvei, jūtas vienādi, it kā nemaz nebūtu dzīvojuši? Vai tiešām dzīve ir tik īsa — neesi vēl ne lāgā elpu ievilcis, kad viss jau galā? Vai tiešām visiem tā šķiet apraujamies tik negaidīti, vai tikai viņam vie­nīgajam te, izplatījumā, kad atlikušas vēl dažas stundas pārdomām un apcerei?
   Lespirs pa to laiku runāja vienā runā­šanā.
   — Nekas, es esmu dzīvojis zaļi: man bija sievas uz Marsa, uz Venēras un Jupitera. Visām bija nauda, un visas man izdabāja. Es piedzēros un vienreiz pat paspēlēju uz kārtīm divdesmit tūkstošus dolāru.
   «Bet nu tu esi sprukās,» nodomāja Holliss. «Man nebija nekā no tā visa. Kad es biju dzīvs, es tevi apskaudu, Lespir. Kad man vēl bija kaut kādas izredzes, es tevi apskaudu par tavām mīlas dēkām un uzdzīvi. Es baidī­jos no sievietēm un meklēju glābiņu Visumā, vienmēr ilgodamies pēc tām un apskauzdams tevi, ka tev netrūkst ne sieviešu, ne naudas un ka tu dzīvo vienos priekos. Bet patlaban, krītot, kad visam ir beigas, es vairs neap­skaužu tevi, jo kā tev, tā man viss ir cauri, it kā nekad nekā nebūtu bijis.»
   Holliss palieca galvu uz priekšu un iz­kliedza mikrofonā:
   —   Visam beigas, Lespir!
   Klusums.
   — .It kā nekā nebūtu bijis, Lespir!
   —       Kas tur runā? — jautāja Lespirs dre­bošā balsī.
   —   Runā Holliss.
   Viņš rīkojās zemiski. Viņš saprata, ka mirt ir bezjēdzīgi un zemiski. Eplgeits bija nodarījis viņam pāri, tagad viņš gribēja no­darīt pāri citam. Eplgeits un izplatījums — abi viņam bija nodarījuši sāpes.
   —       Tu tāpat esi ķezā, Lespir. Visam bei­gas. It kā nekad nekā tāda nebūtu bijis, vai tā nav?
   —   Nē.
   —       Kad visam ir beigas, tad ir tā, it ka nekā nebūtu bijis. Ar ko šobrīd tava dzīve ir labāka par manējo? Šai mirklī — tikai tas ir svarīgi. Vai tā ir labaka? Ir?
   —   Jā, ir labāka.
   —   Ar ko?.
   —       Man ir ko pārdomāt, ir ko atcereties! — Lespirs noskaities kliedza no tālienes, ar abām rokām piespiedis savas atmiņas pie sirds.
   Un viņam bija taisnība. Holliss jutās kā ar aukstu ūdeni apliets, kad saprata — Les- piram ir taisnība. Starp atmiņām un sap­ņiem ir atšķirība. Viņam bija tikai sapņi par to, ko viņš bija gribējis paveikt, turpretim
   Lespiram — atmiņas par darīto un līdz ga­lam paveikto. 'Sī apziņa plosīja Hollisu lēni un sāpīgi.
   —   Bet kāds tev pašreiz no tā labums? — viņš jautāja Lespiram. — Pašreiz, kad viss ir pagājis un zudis? Tev neklājas labāk kā man.
   —   Es mirstu mierīgi, — atbildēja Les­pirs. — Esmu bijis laimīgs. Neesmu pirms nāves kļuvis par nelieti tā kā tu.
   —   Par nelieti? — Holliss atkārtoja, it kā apgrozīdams šo vārdu uz mēles. Cik vien viņš spēja atcerēties, savu mūžu viņš nebija pastrādājis nelietību. Viņš nekad to nebija iedrošinājies. Tātad zemiskumu viņš visus šos gadus bija taupījis šim brīdim. «Nelietis». Holliss paslēpa šo vārdu apziņas vistumšā­kajā kaktā. Asaras sariesās acīs un noritēja pār vaigiem. Kāds laikam bija izdzirdējis viņu elsojam.
   —   Mieru, Hollis!
   Tas nudien bija smieklīgi. Vēl pirms dažām minūtēm viņš bija devis padomu citiem, Stim- sonam; viņš bija juties kā īsts drosminieks, taču izrādās, ka tā ir nevis drosme, bet satri­cinājums un satricinājuma radīta vienal­dzība. Tagad viņš pūlējās ar visu mūžu sevī nomāktajām jūtām piepildīt nedaudzās atli­kušās minūtes.
   —   Saprotu, kā tu jūties, Hollis, — atraz­damies divdesmittūkstoš jūdžu tālu, dzies­tošā balsi teica Lespirs. — Es nedusmojos uz tevi.
   «Bet vai tad mēs neesam līdzīgi?» vaicāja sev Holliss. «Lespirs un es? Te, šajā brīdī? Ja viss ir bijis un izbijis, kas no tā par la­bumu? Jāmirst tik un *tā.» Taču viņš pats apzinājās, ka tā ir tukša spriedelēšana, cen­šanās noteikt, ar ko dzīvs cilvēks atšķiras no miruša. Vienā ir tāda kā dzirksts, kāda no­slēpumaina netverama vēsma, bet otrā — tās nav.
   Tāpat bija ar Lespiru un viņu: Lespirs bija aizvadījis pilnskanīgu dzīvi, un ar to viņš tagad atšķīrās no Hollisa, turpretī viņš, Hol­liss, gadiem ilgi bijis tikpat kā miris. Viņi bija tuvojušies nāvei pa dažādiem cejiem un, jādomā, arī mirs katrs savadāk, viņu abu nāves atšķirsies kā diena no nakts. Acīmre­dzot mirt, tāpat kā dzīvot, var dažādi, un, ja jau tu reiz esi miris, ko tāds kā viņš var sagaidīt no pēdējās nāves?
   Sekundi vēlāk Hollisam norāva labo pēdu. Viņš gandrīz vai iesmējās. Gaiss no skafan­dra atkal bija izplūdis. Viņš aši noliecās — tecēja asinis, meteorīts bija norāvis kāju un apģērbu līdz pašai potītei. Jā, mirt izplatī­jumā ir daudz interesantāk. Tas atcērt no tevis gabaliņu pa gabaliņam kā neredzams ļauns miesnieks. Holliss saspieda ventili pie ceļa, no sāpēm reiba galva, viņš turējās, lai nezaudētu samaņu; beidzot ventilis bija ciet, asinis apturētas, skafandru pildīja gaiss, viņš izstiepās un atkal krita un krita, jo tas bija viss. ko varēja darīt.
   —   Hollis!
   Nāves gaidās nogurušais Holliss miegaini pamāja ar galvu.
   —   Te atkal Eplgeits, — ierunājās kāda balss.
   —   Dzirdu.
   —   Es šo to pārdomāju. Noklausījos, ko tu runāji. Nav labi. Mēs kļūstam nekrietni. Rie­bīgi ir tā mirt. Tu izgāz savas dusmas uz citiem. Vai tu mani klausies, Hollis?
   —   Jā.
   —   Pirmīt e-s tev sameloju. Jā, jā, same­loju. Es tevi neizgāzu. Pats nezinu, kālab to sastāstīju. Droši vien gribēju tev sariebt. Kaut kas tāds tevī ir, ka gribējās sariebt. Mēs taču vienmēr ķīvējāmies. Droši vien strauji kļūstu vecs, tādēļ arī steidzu izsūdzēt grēkus. Es klausījos, cik zemiski tu runāji,] un man kļuva kauns. Lai būtu kā būdams, es gribu, lai tu zini — es arī biju idiots. Visā,, ko es sarunāju, nebija ne kripatiņas patie-ļ sibas. Un ej pie velna!
   Holliss manīja atkal pukstam sirdi. Sa­jūta bija tāda, it kā veselas piecas minūtesi tā nemaz nebūtu pukstējusi, bet tagad asi­nis sildīja visus locekļus. Pirmais satricinā­jums bija pārgājis, tagad rimās arī dusmu, šausmu un vientulības satricinājums. Viņšļ jutās kā no aukstas rīta dušas iznācis, ga­tavs sēsties pie brokastu galda un sākt jaunu dienu.
   —   Paldies, Eplgeit.
   —    Nav par ko pateikties. Galvu augstāk, tu, suņa bērns!
   —   Hei! — atskanēja Stouna balss.
   —    Tas esi tu? — Holliss iesaucās, ka viss izplatījums nodrebēja. Stouns vienīgais no visiem bija īsts draugs.
   —    Esmu iekūlies meteorītu spietā, pāris mazu asteroīdu.
   —   Kas tie par meteorītiem?
   —    Manuprāt, tā ir Mērmidena grupa, kas virzās garām Marsam pretī Zemei reizi pie- ios gados. Esmu pašā vidū. Tas ir kā liels kaleidoskops. Sie metāla gabali ir dažda­žādas krāsas, formas un lieluma. Bezgala skaisti!
   Klusums.
   —    Lidoju kopā ar tiem, — turpināja Stouns. — Tie velk mani sev līdzi. Velns lai parauj!
   Viņš iesmējās.
   Holliss veltīgi centās kaut ko saskatīt. Tur bija tikai milzīgi dimanti un safiri, un sma­ragda miglāji, un melnais izplatījuma samts, un cauri kristāla dzirkstīm saklausāma dieva balss. Bija brīnum dīvaini iztēloties Stounu gadiem ilgi lidojam meteorītu spietā garām Marsam un reizi piecos gados tuvojamies Zemei, pazibam pie cilvēku planētas debess jumola, un tā simtiem miljonu gadu. Stouns un Mērmidena grupa lidos mūžīgi un bez mitas, mainīdamies un veidodami arvien jau­nus rakstus, kādi ņirbēja kaleidoskopā, kad biji mazs un, atkal un atkal sakratījis burvju caurulīti, skatījies tajā pret sauli.
   —   Uz drīzu tikšanos, Hollis! — Stouna balsi vairs tikko varēja sadzirdēt. — Uz drīzu tikšanos!
   —  Laimīgi! — atsaucās Holliss trīsdesmit- tūkstoš jūdžu attālumā.
   —  Netaisi jokus! — sacīja Stouns un no­zuda.
   Zvaigznes sastājās visapkārt.
   Tagad izdzisa visas balsis, katrs lidoja pa savu trajektoriju — dažs uz Marsu, dažs kaut kur vēl tālāk. Bet viņš, Holliss … Viņš paskatījās lejup. Viņš vienīgais no visiem traucās atpakaļ uz Zemi.
   —   Uz drīzu tikšanos!
   —• Neuztraucies!
   —   Uz drīzu tikšanos, Hollis!
   Tas bija Eplgeits.
   Daudz ardievu vārdu. Pavisam īsas atva­das. Un tad milzīgās, vairs vienā galvas­kausā neieslēgtās smadzenes sajuka. Sma­dzeņu sastāvdaļas, kas, lidojot cauri izpla­tījumam, raķeškuģa galvaskausa kārbā ie­slēgtas, tik lieliski un saskanīgi bija darbo­jušās, mira cita pēc citas; saira viņu kopīgās eksistences jēga. LTn, kā iet bojā miesa, kad pārstāj darboties smadzenes, tā tagad gāja bojā kuģa dvēsele, daudzās kopā pavadītās dienas un viss, ko cilvēki nozīmēja cits citam. Eplgeits tagad nebija nekas vairāk kā no ķermeņa atgriezts pirksts, nav vērts to vairs nievāt un aiztikt. Smadzenes bija eksplodēju­šas, un bezjēdzīgās, nevienam nevajadzīgās šķembas izsvaidītas uz visām pusēm. Balsis noklusa, un izplatījums kļuva mēms. Hol­liss krita viens.
   Katrs no viņiem bija viens pats. Viņu bal­sis izdzisa, kā izdziest un zvaigznāju bezdi­beņos nogrimst dieva teiktu vārdu atskaņas. Kapteinis lidoja uz Mēnesi; Stouns traucās kopā ar meteorītu spietu; tur bija Stimsons; tur Eplgeits drāzās pretī Plutonam: tur bija Smits, Terners, Andervuds un visi pārējie — kaleidoskopa stikliņi, kas tik ilgu laiku bija veidojuši domājošu rakstu, bet tagad izsvai­dīti kur kurais.
   «Bet es?» domāja Holliss. «Ko lai daru es? Kā lai tagad izpērku šo drausmīgo un tukšo dzīvi? Kaut ar vienu labu darbu es varētu iz­pirkt savu zemiskumu, kas visus šos gadus krājies manī un par ko man nav bijis ne jausmas! Bet es esmu palicis viens, un ko labu tu vari izdarīt, ja esi gluži viens? Neko nevari. Rītvakar es iedrāzīšos Zemes atmo­sfērā.»
   «Es sadegšu,» viņš domāja, «un mani pelni izklīdīs pār visiem kontinentiem. No manis būs kaut kāds labums. Pavisam ne­liels labums, taču pelni paliek pelni, un tie sajauksies ar zemi.»
   Viņš krita strauji kā lode, kā akmentiņš, kā svaru burnba, tagad mierīgs, pavisam mie­rīgs, ne skumdams, ne priecādamies, tikai vēlēdamies izdarīt kaut ko labu tagad, kad visam bija beigas, izdarīt kaut ko labu un apzināties, ka to paveicis viņš …
   «Kad es iedrāzīšos atmosfērā, es sadegšu kā meteors.»
   — Es gribētu zināt, — viņš sacīja skaļi, — vai kāds mani redzēs?
   Mazs puisēns uz lauku ceļa pacēla galvu un iesaucās:
   —1 Paskaties, māmiņ, paskaties! Krītošā zvaigzne!
   Žilbinoši spoža zvaigzne novilka loku pār debesīm un izzuda krēslā pār Ilinoisu.
   — Vēlies kaut ko,- — sacīja māte. — Vē­lies kaut ko.

   /
   Dienā pār ieleju iešalcās vēsa lietus gāze, saslapēdama iekoptajās nokalnēs kukurūzu un čabinādama pa būdas salmu jumtu. No lietus viss bija kļuvis tumšs, bet sieviete vaiga sviedros mala starp diviem sastingušas lavas ripuļiem kukurūzas graudus. Kaut kur valganajā krēslā raudāja bērns.
   Ernando stāvēja un gaidīja, kad mitēsies lietus un viņš atkal varēs iziet tīrumā ar savu koka arklu. Lejā upe šalkdama nesa brūnos, ar smiltīm sajauktos ūdeņus. Toties otra upe — betonētā šoseja — bija kā izmirusi; tā gulēja, klusi laistīdamās. Stundas laikā garām nebija pabraukuši neviena mašīna. Tas bija kaut kas neparasts. Gadu gadiem nebija pieredzēta stunda, kad šosejas malā nepie­turētu kāda mašīna un kāds neuzsauktu: «Ei, tu, vai drīkstam tevi nobildēt?» Kāds ar klikstošu kastīti vienā, ar naudas gabalu otrā rokā. Ja Ernando lēnām gāja pāri lau­kam pie viņiem bez cepures, tie dažreiz klie­dza: «Nē, nē, liec galvā cepuri!» Un viņi vē­cināja rokas, bet uz rokām mirguļoja gan tādas zeltlietas, kas rāda laiku vai pēc kurām var pazīt īpašnieku, gan tādas, kas neko ne­nozīmē, tikai zalgo kā zirnekļa acis saulē. Tad viņš griezās, apkārt un gāja pēc cepu­res.
   Viņš izdzirdēja sievas balsi.
   —   Vai atgadījies kaut kas slikts?
   —   Si. Šoseja. Kaut kas ir noticis. Kaut kas nelāgs, citādi šoseja nebūtu tik tukša.
   Viņš lēni un līgani devās projām, brizdams pāri peļķēm ar savām pītajām salmu kur­pēm, kam bija biezas, no autoriepas izgriez­tas pazoles. Viņš labi atcerējās, kā bija ticis pie tām. Kādu nakti ritenis pilnā sparā bija ietriecies būdā, izsvaidot uz visām pusēm cāļus un podus! Viens pats trakā ātrumā jo­ņojošs ritenis. Automobilis, kam tas bija no- mucis, aizdrāzās tālāk, līdz pagriezienam, spuldzes zibinādams, palika mirkli karāja­mies gaisā, tad iegāzās upē. Tas gulēja tur vēl tagad! Skaidrā laikā, kad upe plūda rāmi un ūdens nebija saduļķots, mašīnu varēja sa­skatīt. Spīdinādama savu metāla augumu, tā guļ dziļi ūdenī — slaida, zema un ļoti ba­gāta. Bet tad uzvirmo dūņas, un atkal nekas nav redzams.
   Otrā dienā Ernando izgrieza no riepas sev pazoles.
   Viņš izgāja uz šosejas un stāvēja, ieklau­sīdamies lietus lāšu sanoņā.
   Te pēkšņi, ka sauktas, parādījās mašīnas. Jūdzēm gara automašīnu virkne, simtiem mašīnu, kas traucās un traucās viņam ga­rām, tikai garām. Lielas, garas, melnas ma- šinas kaukdamas drāzās uz ziemeļiem, uz Savienotajām Valstīm, nesamazinot ātrumu līkumos. Nepārtraukti taurēdamas un signa­lizēdamas. Un visu iekšā sēdošo sejās bija kaut kas tāds, kas lika. Ernando stāvēt klusi un nekustīgi. Viņš nogāja malā un skatī­jās, kā garām šaujas mašīnas. Viņš skaitīja tās, kamēr pagura. Piecsimt, tūkstoš mašīnu pabrauca garām, un visu sejās bija kaut kas dīvains. Bet tās aizzibēja pārāk ātri, lai viņš varētu pateikt, kas tas īsti ir.
   Beidzot atkaļ kļuva kluss un tukšs. Ātrās, garās, zemās automašīnas ar atbīdāmiem jumtiem bija nozudušas. Tālumā izdzisa pē­dējais pūtiens.
   Tas izskatījās pēc bēru procesijas. Bet viņi joņoja pārāk nevaldāmi, aurodami kā neprā­tīgi, uz ziemeļiem, tikai uz ziemeļiem, uz kaut kādām svinībām. Kādēļ? Viņš tikai papuri­nāja galvu un paberzēja rokas gar sāniem.
   Tad parādījās viena mašīna, pati pēdējā. Nez kādēļ tūlīt varēja manīt, ka tā patiešām ir pēdējā mašīna. Lejup pa kalnu ceļu, retu lietus lāšu apskalots, kuplos garaiņu mutu­ļos ietinies, ripoja vecs «fords». Tas steidzās, cik ātri vien jaudāja. Šķita, ka tas tūlīt sa­juks gabalos. Ieraudzījis Ernando, sagrabē­jušais «fords» apstājās, viscaur nošķaidīts ar dubļiem un aprūsējis, ar pikti šņācošu dzesi- nātāju.
   —■ Senjor, lūdzu, vai jums nav ūdens?
   Pie stūres sēdēja gadus divdesmit vecs vīrietis. Viņš bija ģērbies dzeltenā svīterī, baltā kreklā ar vaļēju apkaklīti un pelēkās biksēs. Viņu un piecas "jaunas sievietes, kas sēdēja vaļējā mašīnā saspiestas tā, ka ne­varēja ne pakustēties, lietus bija saslapējis caur un cauri. Viņas visas izskatījās ļoti glī­tas un centās pasargāt sevi un šoferi no lie­tus ar vecām avīzēm. Taču tas neko nelī­dzēja, un meiteņu košās kleitas un jaunekļa apģērbs bija izmircis līdz pēdējai vīlītei. Bet viņi nelikās par to ne zinis. Neviens nežēlo­jās, un tas bija savādi. Līdz šim visi garām­braucēji bija žēlojušies: par lietu, par tveici, par vēlo laiku, par aukstumu, par tālumu.
   Ernando pamāja ar galvu.
   —   Es jums atnesīšu ūdeni.
   —   Vai, lūdzu, ātrāk! — iesaucās viena no meitenēm. Smalkajā balstiņā jautās bažas. Tajā neizskanēja nepacietība, tikai baiļpilns lūgums. Pirmo reizi Ernando, paklausot ga­rāmbraucēju lūgumam, skrēja teciņus; agrāk šādās reizēs viņš bija gājis tieši lēnāk.
   Viņš atnesa mašīnas riteņa uzvāci, pilnu ar ūdeni. Arī šo uzvāci viņam bija dāvājusi šoseja. Kādu pēcpusdienu tas apaļš un spožs kā nomests naudas gabals ieripoja viņa laukā. Automobilis, kam tas bija pasprucis, aizbrauca tālāk, ir nemanīdams, ka pazaudē­jis savu sudraba aci. No tā laika Ernando un viņa sieva izmantoja uzvāci veļas mazgāša­nai un ēdiena vārīšanai; labāku bļodu neva­rēja vēlēties.
   Liedams ūdeni kūpošajā dzesinātajā, Er­nando paskatījās jauniešu saspringtajās se­jās.
   —   Paldies jums, paldies! — teica viena no meitenēm. — Jūs pat nespējat iedomāties, cik ļoti mums palīdzat.
   Ernando pasmaidīja.
   —   Stundas laikā aizbrauca tik daudz ma­šīnu. Un visas uz vienu pusi. Uz ziemeļiem.
   To teikdams, viņš nebūt negribēja braucē­jus aizvainot. Bet, kad viņš atkal pacēla galvu, meitenes sēdēja lietū un raudāja. Rau­dāja rūgti jo rūgti. Jaunais cilvēks centās viņas nomierināt, saņemot aiz pleciem te vienu, te otru un viegliņām papurinot, bet meitenes turēja avīzes uz galvas, lūpas viņām drebēja, acis bija ciet, vaigi nobāluši, un vi­sas raudāja — dažas pilnā balsī, dažas klu­siņām.
   Ernando palika stāvam ar pustukšu uzvāci rokās.
   —  Es negribēju nevienu aizskart, — viņš taisnojās.
   —   Nekas, nekas, —• atteica šoferis.
   —   Kas noticis, senjor?
   —   Vai tad jūs nezināt? — atjautāja jau­neklis, pagriezdamies, ar vienu roku sažņaug­dams stūri un paliekdamies uz priekšu.
   —      Tas tomēr ir noticis.
   Viņam nevajadzēja to teikt. Meitenes, to i/.dzirdušas, saķērušās kopā, sāka raudāt vēl skaļāk un, aizmirsušas sa„vas avīzes, ļāva lietus lāsēm ritēt pār seju un sajaukties ar asarām.
   - Ernando stāvēja kā pārakmeņojies. Viņš ielēja atlikušo ūdeni dzesinātājā. Palūkojās negaisa mākoņu aizsegtajās debesīs. Palūko­jās uz nemierīgo upi. Viņš juta asfaltu zem kājām.
   Ernando piegāja mašīnai klāt no sāniem. Jauneklis satvēra viņa roku un ielika tajā peso.
   —   Nē. — Ernando atdeva naudu atpakaļ.
   —  Es to nedarīju naudas dēļ.
   —        Paldies, jūs esat tik laipns, — arvien vēl šņukstēdama, sacīja viena no meitenēm.
   —   Ai māmiņ, tēti … Es gribu būt mājā, es gribu būt mājā … Ai māmiņ, ai tētiņ …
   Pārējās apņēma viņas plecus.
   —       Es neko neesmu dzirdējis, — klusi teica Ernando.
   —        Karš! — jauneklis iekliedzās tā, it kā visi būtu kurli. — Klāt ir atomkarš, pasaules gals!
   —   Senjor, senjor … — sacīja Ernando..
   —        Pateicos, pateicos par jūsu labo sirdi, —- sacīja jauneklis. — Ardievu!
   —       Ardievu! — caur lietus aizsegu vairs nesaredzēdamas Ernando, sacīja meitenes.
   Viņš stavēja, kamēr mašīna iekustināja savus vecos locekļus un grabēdama aizdūca pa ieleju. Beidzot tā bija projām — pēdējā mašīna ar jaunajām meičām, kas turēja virs galvas avīzes un ļāva tām plivināties vējā.
   Ernando vēl ilgi stāvēja nekustēdamies. Ledainas strūklas tecēja lejup pa viņa vai­giem, pa pirkstiem, pa pašaustajām biksēm. Viņš stāvēja, elpu aizturējis, sasprindzis un gaidpilns.
   Viņš nenovērsa acu -no šosejas, bet tā at­kal bija bez dzīvības zīmēm. Ernando šau­bījās, vai tagad tā vairs tik drīz atdzīvosies.
   Lietus mitējās. Starp mākoņiem pavīdēja zila debess. Desmit minūtēs vētra bija pa- gaisusi kā nelāga elpa. Maigs vējš atskrēja pie viņa ar meža biezokņa smaržām. Varēja dzirdēt, kā mierīgi un brīvi tek upe. Mežs bija koši zaļš, viss dvesmoja spirgtumu. Er­nando pārgāja pāri laukam pie savas būdas un pacēla arklu. Satvēris arkla balstus, viņš palūkojās debesīs, kur sāka svelmēt saule.
   Sieva, darbu nepārtraukdama, uzsauca:
   —   Kas noticis, Ernando?
   —   It nekas, — viņš attrauca.
   Viņš nostājās vagas galā un asi uzkliedza ēzelim:
   —   Bur-rro, aiziet!
   Un abi sāka sojot pa lekno zemi; debesis virs viņu galvām kļuva aizvien skaidrākas, un viņi dzina vagu dziļas upes krastā iekop­tajā tīrumā.
   ,— «Pasaules gals»? — Ernando skaļi prā­toja. — Ko gan viņi ar to gribēja teikt?

   —       Ko tu darītu, ja zinātu, ka rīt pasaule ies bojā?
   —   Ko es darītu? Vai tu nejoko?
   —   It nemaz ne.
   —   Nezinu. Neesmu domājusi.
   Viņš ielēja sev kafiju. Aizmugurē uz pa­klāja divas meitenes spuldžu zaļganajā gais­mā rotaļājās ar klucīšiem. Viesistabā vaka­rīgi tīkami smaržoja tikko vārītā kafija.
   —   Tad padomā par to, — viņš sacīja.
   —   Tu runā nopietni?
   Viņš pamāja ar galvu.
   —   Karš?
   Viņš papurināja galvu.
   —■ Taču ne ūdeņraža vai atoma bumba?
   —   Nē.
   —   Bakterioloģiskais karš?
   —        Ne viens, ne otrs, — viņš atbildēja, lēni maisīdams kafiju. ■— Vienkārši, kā lai to saka, laiks pielikt punktu.
   —   Nudien nesaprotu.
   —        Patiesību sakot, es arī nesaprotu. Man tikai ir tāda sajūta. Dažbrīd tā mani biedē, bet dažbrīd man nemaz nav bail un sirds ir mierīga.
   Viņš palūkojās uz meitenēm, uz viņu zeltainajiem matiem, kas vizēja spuldžu gaismā.
   —  Es tev sākumā neteicu. Tas notika pirms četrām dienām.
   —   Kas?
   —   Es redzēju sapni. Balss man sapni teica, ka drīz visam būs gals; kāda pavisam sveša balss, vienkārši balss, un tā teica, ka zemes virsū visam būs beigas. Otrā rītā es to gandrīz jau biju piemirsis, aizeju uz darbu, skatos — Stens Villissx gaišā dienas laikā veras logā. Es viņam saku: «Ko tu tā aiz­domājies, Sten?» — bet viņš atbild: «Es pa­gājušajā naktī redzēju sapni.» — Un viņš nepaguva izstāstīt līdz galam, kad es jau sapratu, kas tas bijis par sapni. Es pats būtu varējis pastāstīt viņam, bet viņš sāka stāstīt pirmais, un es klausījos.
   —   Tas bija tas pats sapnis?
   —   Tas pats. Es* sacīju Stenam, ka esmu redzējis to pašu sapni. Viņš nelikās izbrīnē­jies. Pat kļuva tā kā mierīgāks. Tad mēs iz­staigājām visu kantori, jupis to rāvis. Tā ne­bija domāts. Mēs neteicām: «Iesim mazliet pastaigāt.» Gājām tikai un redzējām, ka visur cilvēki aplūko vai nu savu galdu, vai rokas, vai arī skatās pa logu. Ar dažiem es aprunā­jos. Stens tāpat.
   —   Un visi bija redzējuši to pašu sapni?
   —   Visi kā viens. Uz mata to pašu.
   —   Un tu tam tici?
   —       Ticu. Esmu pārliecināts vairāk ka jeb­kad.
   —       Un kad tas notiks? Kad pasaule ies bojā?
   —        Cikos, nezinu, bet mums — šonakt, pēc tam ari citās pasaules daļās, kad tur pienāks nakts. Divdesmit četrās stundās visam būs beigas.
   Kādu laiku viņi sēdēja, nepieskardamies kafijai. Tad viņi lēni pacēla tasītes pie lūpām un dzēra, lūkodamies viens uz otru.
   —■ Ar ko mēs esam to izpelnījušies? — viņa vaicāja.
   —        Nav svarīgi, esam vai neesam izpelnī­jušies. Vienkārši nekas nav iznācis. Es skatos, tu ir nedomā strīdēties. Kādēļ tā?
   —       Laikam ir savs iemesls, — viņa atbil­dēja.
   —   Tas pats, kas visiem kantorī?
   Viņa viegli pielieca galvu.
   —        Es negribēju tev neko teikt. Tas notika pagājušajā naktī. Un mūsu kvartāla sievietes spriedelēja par to visu dienu. Viņas redzēju­šas to sapni. Es domāju, ka tā ir sagadī­šanās.
   Viņa paņēma vakara avīzi
   —   Te nekas nav rakstīts.
   —       Nav nekāda vajadzība, visi tik un tā zina.
   Viņš atlaidās krēslā, vērīgi raudzīdamies uz sievu.
   —   Tev bail?
   • — Nē. Es Vienmēr domāju, ka būs. bail, bet nav vis.
   —       Kur nu paliek pašaizsardzības in­stinkts, par kuru tik daudz runā?
   —       Nezinu. Saprotot, ķa viss ir pareizi, cil­vēks pārāk neuztraucas. Ja labi padomā, kā esam dzīvojuši, tā varētu notikt.
   —   Vai tad mēs esam bijuši tik slikti?
   —        Nē, bet arī ne pārāk labi. Manuprāt, tur jau ir tā nelaime — nekā sevišķa mūsos nav bijis, kamēr ļoti daudzi pasaulē darījuši die­zin kādas briesmu lietas.
   Viesistaba smējās meitenes.
   —       Man vienmēr ir licies, ka tādā brīdī cil­vēki vaimanādami izskries ielās.
   —       Es tā nedomāju. Ko līdz vaimanāt, ja nekas nav vairs grozāms.
   —       Zini, man žēl šķirties vienīgi no tevis un mazajām. Savu mūžu man nav patikusi ne pilsēta, ne mans darbs, nekas, vienīgi jūs trīs esmu mīlējis. Un es neko nenožēlotu, var­būt tikai vēlētos pieredzēt kaut vienu jauku , dieniņu, iedzert malku ledaini auksta ūdens un iemigt. Kā mēs varam tā sēdēt un runāt par to?
   —   Tāpēc, ka nav nekā cita ko darīt.
   —       Jā, patiešām. Ja būtu, tad mēs darītu. Es domāju, ka tas ir pirmais gadījums pa­saules vēsturē, kad katrs skaidri zina, ko darīs nākamnakt.
   —       Bet interesanti, ko kurais darīs tagad, šovakar, tuvāko stundu laikā.
   —    Ies uz kino, klausīsies radio, skatīsies televizoru, spēlēs kārtis, liks gulēt bērnus, ies gulēt paši — kā vienmēr.
   —   Droši vien ar to var lepoties — ka viss ir kā vienmēr.
   Viņi brīdi pasēdēja, tad ielēja vēl ka­fiju.
   —   Kādēļ tu domā, ka tieši šonakt?
   —   Tādēļ.
   —   Kādēļ ne kādu citu nakti pagājušajā gadsimtā vai pirms piecsimt vai tūkstoš ga­diem?
   —   Varbūt tādēļ, ka nekad agrāk nav bijis tāda datuma — 1969. gada 19. oktobra, bet tagad tas ir pienācis, un cauri; tādēļ, ka šis datums nozīmē vairāk nekā jebkurš cits kād­reiz ir nozīmējis; tādēļ, ka šai gadā pasaulē viss ir tā un ne citādi, tādēļ arī visam ir beigas.
   —   Abpus okeānam gatavi izlidot šodien stāv bumbvedēji, un tie nekad vairs nesa­sniegs zemi.
   —   Daļēji arī tādēļ.
   —   Nu, — viņš sacīja pieceldamies, — ko darīsim? Nomazgāsim traukus?
   Viņi nomazgāja traukus un rūpīgāk nekā parasti nolika vietā. Pusdeviņos nolika gulēt meitenes, noskūpstīja un novēlēja ar labu nakti, uzdedzināja nelielas naktslampiņas pie bērnu gultiņām un izgāja, atstādami durvis nedaudz pavērtas.
   —       Nezinu … — teica virs, ar pīpi rokā iznācis no guļamistabas un palūkojies atpa­kaļ.
   —   Ko tu nezini?
   —       Taisīt durvis pavisam ciet vai atstāt mazu spraudziņu, lai Būtu gaišāks …
   —   Varbūt bērni zina.
   —   Ne, protams, nezina.
   Viņi sēdēja, lasīja avīzes, sarunājās, klau­sījās mūziku, tad apsēdās pie kamīna, skatī­jās, kā gail ogles, un pulkstenis nozvanīja pusvienpadsmit, tad vienpadsmit, tad pusdiv- padšmit. Viņi domāja par cilvēkiem visā pa­saulē, kā katrs pēc sava prāta pavada šo vakaru.
   —       Tā, — viņš beidzot sacīja un cieši no­skūpstīja sievu.
   —   Tomēr mums abiem bija labi.
   —   Vai tev gribas raudāt? — viņš jautāja.
   —   Nebūt nē.
   Viņi izgāja cauri visai mājai, nodzēsa gaismu, guļamistabā izģērbušies pastāvēja vēsajā tumsā un atsedza gultas.
   —   Cik patīkami atlaisties tīros palagos!
   —   Esmu nogurusi.
   —   Mēs visi esam noguruši.
   Viņi apgūlās.
   —   Acumirkli, — viņa sacīja.
   Viņš dzirdēja, ka sieva pieceļas un iziet virtuvē. Pēc brīža viņa atgriezās.
   —       Biju piemirsusi aizgriezt krānu, — viņa teica.
   Tas viņam izlikās tik jokaini, ka viņš ne­vilšus iesmējās.
   Viņa arī iesmējās, saprazdama, cik tas bijis jokaini. Tad abi apklusa un gulēja vēsajos palagos, sadevušies rokās, piespieduši vaigu pie vaiga.
   —   Ar labu nakti, — viņš pēc brīža sacīja.
   —   Ar labu nakti.

   Pašā pirmajā vakarā notika uguņošana, kas varbūt varēja iedvest arī bailes, atgādi­not citus, briesmīgākus sprādzienus un uz­liesmojumus, taču šī bija skaista izprieca — raķetes, kas cita pēc citas uzšāvās senatnīga­jās, samtainajās Meksikas debesīs un sašķīda zilās un baltās zvaigžņu drumslās. Viss bija jauki un brīnišķīgi, gaisā dīvaini sajaucās dzīvības un nāves elpa, lietus un putekļu smarža, no baznīcas dvesmoja vīraks, un no estrādes līdz ar ritmiskām «La Paloma» me­lodijas taktīm uzvēdīja misiņa tauru asais aromāts. Baznīcas durvis bija plaši atvērtas, un šķita, ka milzīgs, zeltains zvaigznājs no­kritis no oktobra debesīm un lej dzirkstošu gaismu uz baznīcas sienām — tur mirgoda­mas un garodamas dega tūkstošiem sveču. Atkal un atkal jaunas raķetes, cita par citu žilbinošākas, gluži kā virves dejotājas komē­tas aizslīdēja pāri akmens plāksnēm izlikta­jam laukumam, atdūrās pret kafejnīcu nede­dzināto ķieģeļu sienām un, ievelkot debesīs ugunīgas sliedes, aizšāvās garām augstajam baznīcas tornim, kur varēja redzēt vienīgi zēnu basās kājas, kas lēkāja un spārdījās, pievilkās un atgrūdās, likdamas milzīgajiem zvaniem dārdēt apdullinošā mūzikā. Liesmo­jošs vērsis meimuroja pa laukumu, trenkā­dams smejošus ļaudis un spiedzošus bērnus.
   —        Ir 1938. gads, — teica Viljams Treiviss, stāvēdams līdzās sievai līksmojošā pūļa malā. Viņš pasmaidīja. — Labs gads.
   Vērsis drāzās viņiem virsū. Izvairīdamies viņi metās bēgt — cauri uguns lietum, prom no trokšņainā, klaigās un mūzikā dunošā lau­kuma, garām baznīcai, estrādei, rokās saķē­rušies, smiedamies, pretī zvaigžņotajai nak­tij. Vērsis, pulvera dzirksteles sprauslodarns, aizjoņoja garām. Tā bija asprātīgi no bam­busa iztaisīta ķekata, ko viegli nēsāja uz ple­ciem veikls meksikānis.
   —       Nekad savā mūžā neesmu jutusies tik jautri! — Sjūzena Treivisa apstājās, lai at­vilktu elpu.
   —   Tiešām amizanti! — Viljams sacīja.
   —   Un tā būs ilgi, ilgi, vai ne?
   —   Visu nakti.
   —   Nē, es runāju par mūsu ceļojumu.
   Viljams savilka uzacis un uzsita pa žaketes
   krūšu kabatu.
   —       Man ir tik daudz akreditīvu, ka pietiks visam mūžam. Izklaidējies! Nedomā ne par ko! Vini mūs neatradīs.
   —   Nekad?
   —   Nekad.
   Tagad kāds, uzrāpies baznīcas tornī, laida lejup lielas petardes, tās šņāca un dūmoja, pūlis lejā tramīgi metās sānis, petardes ar spalgu sprakšķi sprāga zem dejotāju k,ājām. Gaisā smaržoja pēc eļļā ceptiem kukurūzas plācenīšiem, tā ka mutē saskrēja siekalas. Pārpildītajās kafejnīcās cilvēki, sēdēdami pie galdiņiem, raudzījās uz laukumu, viņu tum­šajās rokās putoja alus kausi.
   Vērsim pienāca gals. Uguns bambusa stob­ros bija izsīkusi, un viņš izlaida garu. Mek­sikānis noņēma no pleciem vieglo karkasu. Kā knišļu mākonis viņam aplipa puišeļi, kat­ram gribējās aptaustīt no papīra masas meis­tarīgi izveidoto galvu ar īstiem vērša ragiem.
   — Iesim apskatīsim vērsi! — Viljams sa­cīja.
   Viņi gaja garam kafejnīcas durvīm, un tad Sjūzena ieraudzīja to cilvēku — viņš bija baltais, tērpies spodri baltā uzvalkā un gaiš­zilā kreklā ar gaišzilu kaklasaiti; seja kalsna, iedegusi, mati taisni, gaiši, acis zilas. Viņš cieši raudzījās uz Sjūzenu un Viljamu.
   Varbūt Sjūzena nemaz nebūtu viņu ievēro­jusi, ja tam līdzās neatrastos vesela baterija pudeļu — piparmētru liķiera vēderainā pu­dele, vermuta caurspīdīgā pudele, karafīte ar konjaku un vēl dažas — un priekšā kādas desmit pusizdzertas glāzītes; nenovērsdams skatienu no ielas, viņš ieņēma pa malkam gan no vienas, gan otras, gan trešās glāzītes un laiku pa laikam tīksmi saviebās un no­šmaukstinot cieši saknieba plānās lūpas. Viņa otrā rokā kūpēja tievs Havannas cigārs, un
   līdzās uz krēsla gulēja paris desmit kārbiņu ar turku- cigaretēm, sešas cigāru kastes un vairaki flakoni odekolona.
   —   Bil! — Sjūzena čukstēja.
   —       Neuztraucies, — viņš sacīja. — Tas nav no tiem.
   —   Es šorīt viņu redzēju uz laukuma.
   —        Neskaties atpakaļ! Neapstājies! Iesim aplūkosim to vērsi. Nu, tā, tagad var runāt.
   —       Kā tu domā, vai viņš ir no Izsekošanas biroja?
   —       Nevar būt, ka viņi sadzinuši mūsu pē­das!
   —   Ja nu tomēr!
   —       Jauks vērsis! — Viljams teica meksi­kānim, kam piederēja ķekata.
   —       Viņš taču nevar būt mums sekojis uz šejieni cauri diviem gadu simteņiem, kā tev šķiet?
   —       Dieva dēļ, neizrādi neko! — Viljams sacīja.
   Sjūzena sagrīļojās. Viņš cieši saņēma sievu pie elkoņa un veda tālāk.
   —       Tikai nepaģībsti! — Viņš pasmaidīja, izlikdamies mierīgs. — Tūlīt tas pāries. Iegriezīsimies tieši tajā kafejnīcā un iedzer­sim kaut ko turpat viņa degungalā, lai šim tipam, ja viņš ir tas, ko mēs domājam, ne­rastos aizdomas.
   —   Nē, es nespēju.
   —       Mums tas. ir jādara. Nu, nāc taču! … Un tad es teicu Deividam, ka tas-ir smiek­līgi! — pedejo frāzi Viljams izrunāja skaļā balsī, kad viņi jau bija uz kafejnīcas kāpnī­tēm.
   «Mēs esam šeit,» Sjūzena domāja. «Kas mēs esam? Kurp mēs ejam? No kā mēs bai­dāmies? Atceries visu no paša sākuma,» viņa teica sev, iedama pa terases māla klonu un pūlēdamās sakārtot domas.
   Mans vārds ir Enna Kristena; manu vīru sauc Rodžers. Mēs esam no mūsu ēras 2155. gada. Mēs dzīvojām ļaunuma pilnā pasaulē. Tā bija kā mi-lzīgs, melns kuģis, kas, atrāvies no saprāta un civilizācijas krasta, drāzās pretī iznīcībai, piebrēkdams nakti ar savu melno sirēnu, un veda sev līdz divus miljar­dus cilvēku — vienalga, vai viņi to gribēja, vai ne, — lai pāri jūras un zemes malai iesviestu radioaktīvo liesmu un ārprāta bezdi­benī.
   Viņi iegāja kafejnīcā. Tas cilvēks neno­vērsa no viņiem acu.
   Kaut kur zvanīja telefons.
   Sjūzena satrūkās. Viņa atcerējās, kā tur, divsimt gadu tālā Nākotnē, 2155. gada zilgā aprīļa rītā bija zvanījis telefons un viņa bija pacēlusi klausuli.
   —   Enn, te Rīna! Vai esi dzirdējusi? Nu. par jauno biroju, kas organizē ceļojumus Pa­gātnē. Var aizbraukt uz Romu 21. gadā pirms Kristus, uz Vaterlo Napoleona laikā — visur, kur vien vēlies, uz jebkuru gadsimtu!
   —   Rīn, tu joko!
   —   Nemaz ne. Klintons Smits šorīt devās uz Filadelfiju 1776. gadā. Birojs «Ceļojumi Pagātnē» nokārto visu. Protams, maksā dārgi. Bet iedomājies tikai — ar savām acīm redzēt Romas degšanu, Kubla hanu, Mozu un Sarkano jūru! Droši vien arī tev jau ir pie­sūtīta reklāma.
   Sjūzena atvēra pneimatiskā pasta cauruli. Tajā bija staniola plāksnīte ar sludinājumu:
   ROMA UN BORDžIJI!
   BRĀĻI RAITI SAVĀ AEROPLĀNĀ «KITTY HAWK»!
   Birojs «Ceļojumi Pagātnē» apgādā ar kos­tīmiem, dod jums iespēju kļūt par Linkolna vai Cēzara nogalināšanas aculieciniekiem! Ar garantiju iemācām jebkuru valodu, kas ne­pieciešama, lai bez starpgadījumiem brīvi varētu uzturēties jebkurā vēsturiskā sabied­rībā, jebkurā laikmetā. Latiņu, grieķu, sen- amerfkāņu sarunu valoda. Pavadiet savu at­vaļinājumu, ceļojot pa Pagātni!
   Rīnas balss dudināja klausulē: — Mēs ar Tomu rīt dosimies uz 1492. gadu. Birojs or­ganizē Tomam jūras ceļojumu kopā ar Ko- lumbu. Apbrīnojami, vai ne?
   —  Jā, — Enna apstulbusi nomurmināja. — Bet ko saka valdība par šo Laika Mašīnas sabiedrību?
   —   O jā, policija patur to acīs. Viens otrs, vairīdamies no iesaukuma, var iedomāties aizbēgt un paslēpties Pagātnē. Tādēļ katram, dodoties ceļojumā, jāatstāj ķīlā sava māja un īpašumi, lai garantētu atgriešanos. Galu galā ir taču karš.
   — Jā, karš, — Enna murmināja. — Karš.
   Viņa stāvēja, turēdama klausuli rokā, un domāja. Te nu beidzot ir tā izdevība, par ko mēs ar vīru tik daudzus gadus esam runājuši un sapņojuši. Mums nepatīk šī 2155. gada pasaule. Mēs gribam tikt projām no šejienes, kur Rodžers spiests strādāt bumbu fabrikā un man jānodarbojas ar slimību baciļu kul­tivēšanu. Varbūt mums laimējas aizbēgt cauri gadsimtiem un paslēpties kādā mežonīgā Pa­gātnes zemē, tā ka policija mūs nekad nespētu atrast un atvest atpakaļ uz šo pasauli, kur dedzina mūsu grāmatas, kontrolē mūsu do­mas, plosa mūsu nervus ar bailēm, dresē mūs, brēc uz mums pa radio …
   Viņi bija Meksikā 1938. gadā.
   Sjūzena skatījās uz kafejnīcas krāsaino sienu.
   Darbiniekiem, kas labi kalpoja Nākotnes Valstij, bija atļauts pavadīt atvaļinājumu Pa­gātnē, lai izklaidētos un atjaunotu spēkus. Tā arī viņa ar vīru bija atceļojuši uz 1938. gadu, noīrējuši istabu Ņujorkā, staigājuši pa teāt­riem un priecājušies par zaļgano Brīvības statuju, kas vēl arvien stāvēja ostā. Bet tre­šajā dienā viņi bija pārģērbušies citās drēbēs, pārmainījuši vārdus un aizbēguši, lai pa­slēptos Meksikā.
   —- Tas noteikti ir viņš, — Sjūzena čuk­stēja, paskatīdamās uz svešo vīrieti pie gal­diņa. — Tik daudz cigarešu, cigāru, dzē­rienu! Tie viņu nodod. Vai atceries mūsu pirmo vakaru Pagātnē?
   Pirms mēneša, kad viņi tikko bija ieradu­šies Ņujorkā, jau tūlīt tajā pašā vakarā abi bija aizgūtnēm dzēruši visādus stiprus dzē­rienus, ēduši savādus, pikantus ēdienus, pir­kuši smaržūdeņus un desmitiem dažādu šķirņu cigaretes, jo tādas lietas Nākotnē bija retums — -tur karš bija viss. Kā negudri viņi bija skraidījuši pa veikaliem, bāriem, ta­bakas tirgotavām un beidzot atgriezušies savā istabā, apreibuši un pārguruši, bet lai­mīgi.
   Un te nu šis svešais rīkojās tāpat — skaidrs, ka tā rīkoties varēja vienīgi cilvēks no Nākotnes, kurš ilgus gadus cietis dzērienu un cigarešu badu.
   Sjūzena ar Viljamu apsēdās pie galdiņa un pasūtīja pa glāzei vīna.
   Svešā acis neatraudamās pētīja viņu ap­ģērbu, matu sakārtojumu, rotaslietas, viņu gaitu, kustības.
   —   Sēdi brīvāk! — Viljams bez skaņas iz­dvesa. — Izturies tā, it kā būtu šāda veida tērpu valkājusi visu mūžu.
   —  Mums vispār nevajadzēja mēģināt aiz­bēgt!
   —   Ak dievs! — Viljams iesaucās. — Viņš nāk šurp! Lūdzama, Jauj runāt tikai man.
   Svešais apstājās pie viņu galdiņa un palo­cījās, tiktikko dzirdami sasizdams papēžus. Sjūzenas sirds pamira. ŠT militārā skaņa — tikpat nepārprotama un nīstama kā valdo­nīgie klauvējieni pie dzīvokļa durvīm nakts vidū.
   —   Mister Rodžer Kristen, — svešais sa­cīja, — jūs apsēžoties nepavilkāt uz augšu savu bikšu staras.
   Viljams sastinga. Viņš palūkojās uz savām rokām, kas nevainīgi gulēja virs ceļgaliem.
   —   Jūs esat pārskatījies, — Viljams sa­cīja. — Mans vārds nav Krislers.
   —   Kristens, — svešais izlaboja.
   —   Es esmu Viljams Treiviss, — Viljams sacīja. — Un es nesaprotu, kāda jums daļa par manām biksēm!
   —   Atvainojiet! — Svešais atbīdīja krēslu. — Teiksim tā: jūs man līkāties pazīstams lieši tāpēc, ka apsēzdamies nepavilkāt uz augšu savas bikses. Tā dara visi. Ja to ne­dara, bikses ceļgalos ātri, izsēžas. Es esmu fālu prom no mājām, mister… Treivis, un ilgojos pēc sabiedrības. Mans vārds ir Simss.
   —  Mister Sims, mēs saprotam jūsu vien­tulību, bet esam noguruši. Rīt mēs dodamies uz Akapulko.
   —  Burvīga vietiņa! Es tikko tur biju, mek­lēdams dažus savus draugus. Kaut kur tepat viņiem jābūt. Gan es tos atradīšu. O, vai kundze nejūtas īsti labi?
   —   Ar labu nakti, mister Sims!
   Viņi devās uz durvīm, un Viljams paņēma Sjūzenu cieši zem rokas. Viņi neatskatījās, kad misters Simss uzsauca: — Acumirkli, vēl tikai dažus vārdus! — Pēc brītiņa viņš lēnām un zīmīgi noskandēja:
   —   Divi tūkstoši simt piecdesmit piektais gads.
   Sjūzena aizvēra acis un juta zemi sagrīļoja­mies zem kājām. Nekā ap sevi neredzēdama, viņa izgāja uz ugunīs mirdzošā laukuma.
   Viņi aizslēdza savas viesnīcas istabas dur­vis. Tad Sjūzena sāka raudāt, un viņi ilgi stā­vēja tumsā, un šķita, ka istabas grīda zem viņiem draudīgi līgojas. Tālumā sprāga ugunī­gās petardes, un uz laukuma skanēja smiekli.
   — Nolādētais, riebīgais nekauņa! — Vil­jams sacīja. — Sēž tur, aptausta mūs ar acīm no galvas līdz kājām kā lopus, kūpina savas nolādētās cigaretes, lok dzeramos. Es tobrīd būtu varējis viņu nogalināt! — Viljama balss skanēja gandrīz histēriski. — Viņam pat pie­tika nekaunības pateikt mums savu īsto vārdu. Izsekošanas biroja šefs. Un tad tā kļūme ar manām biksēm. Ak dievs, man taču vajadzēja apsēžoties tās pavilkt uz augšu! Tas šajā laikmetā ir mehānisks žests. To neiz­darīdams, es, uzreiz atšķīros no citiem, un tas viņu uzvedināja uz domām: te ir vĻrietis, kas nekad nav valkājis eiviluzvalku, bet pie­radis pie militārajām bridža biksēm un Nā­kotnes apģērba stila. Es varētu pats sevi no­sist par šo neuzmanību, kas mūs nodeva!
   —   Nē, nē, mūs nodeva mana gaita … šie augstie papēži… Arī mūsu mati — tikko ap­griezti, kā frizētavas skatlogā. Vispār mēs izskatījāmies dīvaini un neveikli.
   Viljams uzgrieza gaismu. — Viņš vēl mūs pārbauda. Nav pilnīgi drošs, vismaz pagai­dām. Ja mēs tagad mēģināsim aizbēgt, viņam viss būs skaidrs. Nesteigsimies ar braucienu uz Akapulko.
   —   Varbūt viņš jau droši zina, tikai ņirgā­jas par mums.
   —  Manuprāt, to no viņa var sagaidīt. Viņš ir noteicējs par laiku. Viņš var izdzīvoties šeit, cik vien patīk, un jebkurā brīdī nogādāt mūs atpakaļ Nākotnē vienu minūti pēc mūsu aiz­braukšanas no turienes. Viņš var turēt mūs ne­ziņā dienām ilgi, pats par to uzjautrinādamies.
   Sjūzena apsēdās uz gultas, noslaucīja asa­ras un ieelpoja seno vīraka un ogļu smaržu.
   —   Bet sarīkot skandālu viņi taču negribēs?
   —   Neuzdrošināsies. Viņiem jānotver mūs vienatnē, lai iebāztu Laika Mašīnā un nosū­tītu atpakaļ.
   —   Tad es zinu izeju, — Sjūzena sacīja.
   - Mēs nekad nepaliksim vieni, allaž uzturē­simies ļaudīs. Iepazīsimies un iedraudzēsi­mies ar daudziem daudziem cilvēkiem, stai- gāsini pa veikaliem, katra pilsēta pārnakšņo­sim municipalitātē, maksāsim policijas priekšniekam, lai mūs apsargā, kamēr pie­nāks izdevīgs brīdis nogalināt Simsu, un tad, pārģērbušies citās drēbēs,, varbūt par meksi­kāņiem, aizbēgsim un paslēpsimies.
   Aiz aizslēgtajām durvīm atskanēja soji.
   Viņi nogrieza gaismu un klusi izģērbās. Soļi attālinājās. Kaut kur noklaudzēja durvis.
   Sjūzena stāvēja tumsā pie loga, raudzīda­mās lejup uz laukumu.
   —   Tur tā celtne ir baznīca, vai ne?
   —   Jā.
   —       Es bieži tiku domājusi, kāda gan izska­tās baznīca. Tik sensenis tā nav redzēta. Vai rīt mēs varētu to apskatīt?
   —   Protams. Nāc gultā!
   Viņi gulēja tumsā vaļējām acīm.
   Pēc pusstundas iezvanījās telefons. Sjūzena pacēla klausuli.
   —   Hallo?
   —       Trusīši var paslēpties mežā, — kāda balss sacīja, — bet lapsa tomēr tos atradīs.
   Viņa nolika klausuli un atkal apgūlās, stinga un saspringta kā stīga.
   Ārā,'1938. gada Meksikā, kāds cilvēks uz ģitāras trinkšķināja dziesmiņas — vienu, otru, trešo …
   Naktī viņa izstiepa roku un gandrīz taus­tāmi sajuta 2155. gadu. Viņas pirksti slīdēja
   pār.i aukstiem laika rituma lokiem gluži (kā rievotai virsmai, un viņa dzirdēja maršējošu kāju neatlaidīgo dundoņu, neskaitāmu or­ķestru spēlētu militāru mūziku, redzēja tūk­stošiem un tūkstošiem baciļu koloniju to ste­rilajos stikla stobriņos; un viņas roka snie­dzās pēc tiem, strādājot milzīgajā iznīcības fabrikā Nākotnē; tur bija lepra, buboņu mē­ris, tīfs, tuberkuloze — un tad nogranda lie­lais sprādziens. Viņas roka acu priekšā sa­dega, sačervelēdamās kā žāvēta plūme, draus­mīgs grūdiens pasita to atpakaļ, šķita, ka pasaule uzsviesta gaisā un gāžas bezdibenī, visas ēkas sagruva, un cilvēki ar saplosītām vēnām gulēja miruši. Tad milzīgie vulkāni, mašīnas, viesuļi, lavīnas noklusa, un viņa šņukstēdama pamodās savā gultā Meksikā, daudzu gadu tālumā …
   Agri no rīta, kad viņi beidzot bija ieslīguši nemierīgā miegā un vienu stundu nogulējuši, tos pamodināja skaļa automašīnu rūkoņa uz ielas. Sjūzena pār balkona margām palūko­jās lejup. Pie viesnīcas tikko bija apstājušās vairākas smagās un vieglās automašīnas ar sarkaniem uzrakstiem, un no tām, klaigādami un skaļi sarunādamies, izkāpa astoņi cilvēki. Ap mašīnām drūzmējās bariņš meksikāņu.
   — Que pasa? — Sjūzena uzsauca kādam zēnam.
   Tas atbildēja.
   Sjūzena atgriezās istabā. — Tā ir ameri­kāņu kinosabiedrlbas grupa, kas te uzņems filmu, — viņa teica vīram.
   — Visai interesanti, — Viljams sacīja. Viņš pašreiz bija dušā.-— Neizlaidīsim viņus no acīm. Manuprāt, būs labāk, ja mēs šodien nekur nebrauksim. Mēģināsim izkliedēt Simsa aizdomas. Paskatīsimies, kā taisa filmas. Esmu dzirdējis, ka šī primitīvā filmu uzņem­šana bijusi ko vērts. Izklaidēsimies, izmetīsim no prāta savas raizes.
   «Savas raizes, jā,» Sjūzena domāja. Spo­žajā rīta saulē viņa uz brīdi bija aizmirsusi, ka kaut kur viesnīcā sēž un gaida kāds cil­vēks, kūpinādams, kā šķita, uzreiz vai tūk­stoš cigaretes. Redzot astoņus skaļos, priecī­gos amerikāņus tur lejā, viņai gribējās tiem uzsaukt: «Glābiet mani, paslēpiet mani, palī­dziet man! Nokrāsojiet manus matus, acis, ietērpiet mani svešās drānās! Man vajadzīga jūsu palīdzība. Es esmu no 2155. gada!»
   Bet vārdi netika pāri lūpām. Biroja «Ce­ļojumi Pagātnē» vadītāji nebija muļķi. Pirms cilvēks devās ceļojumā, attiecīgam centram viņa smadzenēs uzlika psiholoģisku blokādi. Viņš nevienam nevarēja pateikt savu īsto dzimšanas laiku un vietu, nedz arī atklāt Pa­gātnes iedzīvotājiem kaut ko par Nākotni. Pagātni un Nākotni vajadzēja vienu no otras pasargāt. Tikai ar šādu psiholoģisku blokādi smadzenēs cilvēkiem atļāva bez uzraudzības ceļot cauri gadsimtiem. Nākotne bija jāpa­sargā no jebkādām pārmaiņām, ko varētu atvest līdzi tie, kas ceļojuši pa Pagātni. Lai kā Sjūzena to vēlētos, viņa nevarēja nevienam no šiem laimīgajiem ļaudīm tur lejā pateikt, kas viņa ir un kādā kļūmīgā situācijā nonā­kusi.
   — Vai neiesim brokastīs? — Viljams iejautājās.
   Brokastis' tika pasniegtas plašajā ēdam­zālē. Visiem vienādas: cepts šķiņķis ar olām. Telpa bija pilna ar tūristiem. Irgādamies un smiedamies, ienāca visi astoņi kinoļaudis — seši vīrieši un divas sievietes — un, trok­šņaini grūstīdami krēslus, apsēdās pie blakus galdiņa. Sjūzenai šķita, ka viņu tuvums iz­staro siltumu un aizsardzību, un viņa neno- bijās pat tad, kad uz vestibila kāpnēm, kāri smēķēdams turku cigareti, parādījās misters Simss. Viņš pa gabalu pamāja sveicienu, un Sjūzena smaidīdama to atņēma, jo šeit, astoņu kinodarbinieku un kādu divdesmit tū­ristu acu priekšā, viņš tiem nekā nevarēja padarīt.
   — Tie ir aktieri, — Viljams sacīja. — Varbūt es varētu nolīgt divus no viņiem, teikdams, ka gribu izspēlēt kādu joku, lai pārģērbjas mūsu drēbēs un aizbrauc projām mūsu mašīnā tādā brīdī, kad Simss nevar re­dzēt viņu sejas. Ja divi cilvēki, kas izskatī­tos mums līdzīgi, aizvilinātu viņu no šejie­nes uz dažām stundām, mēs pagūtu aizlais­ties uz Mehiko. Tur viņš varētu mūs nomek­lēties gadiem ilgi!
   He i!
   Resns vīrietis, uzdvesdams alkohola dvingu, noliecās pār viņu galdiņu.
   —   Amerikāņu tūristi, cik jauki! — viņš kliedza. — Man līdz riebumam apnicis ska­tīties uz meksikāņiem. Es varētu jūs nobu­čot! — Viņš sparīgi kratīja viņu rokas. — Nāciet pie mūsu galdiņa! Izmisums mīl sabiedrību. Es esmu Izmisums, tā ir miss Grūtsirdība, un tie — misters un misis Nīs- tam-Meksiku! Mēs visi to ienīstam. Bet mums te jāuzņem daži ievadkadri vienai no­lādētai filmai. Pārējie no mūsu bara ieradī­sies rīt. Mani sauc Džo Meltons. Es esmu režisors. Vai šī Meksika nav nejēdzīga zeme? Bēres uz katra soļa, cilvēki sprāgst kā mu­šas. Nu, pārcelieties pie mums! Nāciet kom­pānijā, uzjautriniet mūs!
   Sjūzena un Viljams smējās.
   —   Vai es esmu tik jocīgs? — misters Mel­tons jautāja, pamezdams acis uz apkārtējiem viesiem.
   —   Brīnišķīgs jūs esat!
   Sjūzena pārsēdās pie blakus galdiņa.
   Misters Simss pāri zālei nikni raudzījās uz viņiem.
   Sjūzena parādīja viņam grimasi.
   Misters Simss pa eju starp galdiņiem nāca šurp.
   —   Mister un misis Treivisi! — viņš sauca.
   —  Es domāju, ka mēs brokastosim kopā paši vien.
   —   Lūdzu piedošanu! — Viljams sacīja.
   —       Sēdies tik klāt! —* misters Meltons aici­nāja. — Viņu draugs ir arī mans draugs.
   Misters Simss apsēdās. Kinoļaudis skaļi sarunājās savā starpā, un vispārējā čaloņā misters Simss klusi sacīja: — Ceru, ka jūs labi gulējāt.
   —   Un jūs?
   —       Es neesmu pieradis pie atsperu matra­čiem, — misters Simss saviebies atbildēja.
   —   Bet toties te ir citas labas lietas. Pusi nakts es pavadīju, nobaudīdams jaunas ciga­retes un uzkožamos. īpatnēja, valdzinoša garša. Sie senie netikumi s'agādā veselu spektru jaunu sajūtu.
   —       Mēs nesaprotam, par ko jūs runājat, — Sjūzena sacīja.
   —       Arvien vēl spēlējat komēdiju, — Simss pasmējās. — Veltīgi. Nelīdzēs arī šī stratē­ģija ar publiku. Gan jau es notveršu jūs vie­nus. Man ir milzīga pacietība.
   —       Paklau, — misters Meltons iejau­cās, pietvīcis sārts, — vai šis tips jums bojā omu?
   —   Nē, nē, viss kārtībā.
   —       Sakiet tikai vienu vārdu, un es viņu iz- lidināšu ārā kā korķi!
   Meltons atkal aizgriezās un kaut ko uz­kliedza savai kompānijai. Atskanēja skaļi smiekli, un misters Simss turpināja: — Ru­nāsim īsi un skaidri! Veselu mēnesi es brau­kāju no pilsētas uz pilsētu, dzīdams pēdas, līdz beidzot jūs atradu, un pagāja vēl visa vakardiena, kamēr īsti pārliecinājos. Varbūt man izdosies nokārtot tā, ka jūs tiksiet cauri bez soda, ja tagad nāksiet man līdz bez lieka trokšņa un labprātīgi atgriezīsieties darbā pie ūdeņraža superbumbas.
   —   Ir gan ērms — atradis īsto reizi tik gudrām runām! — ar vienu ausi padzirdējis pēdējos vārdus, iesaucās misters Meltons.
   Simss, nelikdamies traucēties, turpināja: — Apdomājiet labi! Jūs nevarat izbēgt. Ja nogalināsiet mani, jūs notvers citi.
   —   Mēs nesaprotam, par ko jūs runājat!
   —   Izbeidziet niekoties! — Simss dusmīgi iesaucās. — Apdomājiet ar prātu! Jūs paši gluži labi saprotat, ka mēs nedrīkstam pie­ļaut šādu aizbēgšanas gadījumu. Tas varētu pamudināt citus 2155. gada cilvēkus rīkoties tāpat. Bet mums cilvēki ir vajadzīgi.
   —   Lai karotu jūsu karos, — Viljams vairs neizturēja.
   —   Bil!
   —  Nekas, Sjūzen! Tagad runāsim viņa va­lodā. Izbēgt mēs nevaram, tas ir skaidrs.
   —   Lieliski! — Simss iesaucās. — Patiešām gan, jūs esat rīkojušies apbrīnojami bērniš­ķīgi, mēģinādami aizbēgt no saviem pienā­kumiem.
   —   Aizbēgt no šausmām.
   —   Blēņas! Tikai karš.
   —   Par ko jūs, zēni, runājat? — misters Meltons jautāja.
   Sjūzenai gribējās viņam visu izstāstīt, taču tas nebija iespējams. Psiholoģiskā blokāde atļāva runāt tikai vispārējos vilcienos — tā, kā pašreiz šķietami vispārīgi diskutēja Simss ar Viljamu.
   —   Tikai karš! Bet kāds!-— Viljams sacīja. — Puse pasaules nobendēta ar lepras bum­bām!
   —   Un tomēr, — Simss iebilda, — Nākot­nes iedzīvotāji ņem ļaunā, ka jūs abi gribat paslēpties, tā teikt, uz jaukas tropu salas, kamēr viņi vārās elles katlā. Nāve mīl nāvi, nevis dzīvību. Cilvēkiem, kas mirst, ir patī­kami apzināties, ka arī citi mirst reizē ar viņiem. Sajūta, ka neesi viens peklē un kapā, dod zināmu mierinājumu. Nākotnes cilvēki ir sašutuši par jūsu abu rīcību, un es esmu viņu pilnvarots soģis!
   —   Palūkojieties uz pilnvaroto soģi! — mis­ters Meltons uzsauca savai kompānijai.
   —   Jo ilgāk jūs liksiet man gaidīt, jo ļau­nāk būs jums pašiem. Mister Treivis, jūs mums esat vajadzīgs, lai konstruētu jauno bumbu. Atgriezieties tūlīt, un nekādas spī­dzināšanas nebūs. Ja jūs vilcināsieties, mēs lik un tā piespiedīsim jūs strādāt un, kad būsiet ticis galā ar bumbu, izmēģināsim pie jums dažas jaunas, sarežģītas ierīces. Pado­mājiet, ser!
   i— Man ir priekšlikums, — Viljams sa­cīja. — Es došos tūliņ jums līdz, ja mana sieva varēs palikt šeit — dzīva, drošībā, tālu no kara.
   Misters Simss mirkli pārlika.
   —   Labi! Pēc desmit minūtēm satiksimies uz laukuma. Jūs mani paņemsit savā mašīnā un aizvedīsit ārpus pilsētas uz nomāju vietu. Es parūpēšos, lai tur mūs uzņem Laika Mašīna.
   —   Bil! — Sjūzena cieši satvēra Viljama roku.
   —   Nerunā pretī! — Viņš paskatījās sievai acīs. — Tas ir izlemts. — Tad pievērsās Sim- sam: — Vēl tikai viens jautājums. Pagājušo nakti jūs būtu varējis notvert mūs viesnīcas istabā un aizvest projām. Kāpēc jūs to neda­rījāt?
   —   Varbūt tāpēc, ka pats lieliski pavadīju laiku, — misters Simss gurdi atbildēja, zelē­dams savu tikko aizdedzināto cigāru. — Man ļoti negribas šķirties no šīs brīnišķīgās at­mosfēras, saules, atpūtas. Man ir žēl pamest vīnu un cigaretes. Ak, cik žēl! Tātad — pēc desmit minūtēm uz laukuma. Jūsu sieva var justies pilnīgi droša un palikt šeit, cik ilgi vēlas. Atvadieties no viņas!
   Misters Simss piecēlās un devās uz dur­vīm.
   —   Misters Dižmutis paceļ buras! — mis­ters Meltons nobļāva viņam pakaļ. Tad pa­griezās un paskatījās uz Sjūzenu. — Ai, ai! Te viens birdina asaras. Kurš tad nu tā dara — raud pie brokastgalda?
   Ceturksni pēc deviņiem Sjūzena stāvēja uz istabas balkona un raudzījās lejup. Laukuma malā uz smalki veidota bronzas soliņa, kājas sakrustojis, sēdēja misters Simss. Nokodis galiņu jaunam cigāram, viņš tīksmi to aiz­dedzināja.
   Sjūzena izdzirdēja motora rūkoņu. Ielas N viņā galā Viljams izbrauca mašīnu no garā­žas, un tā lēnām ripoja lejup pa akmeņiem bruģēto nokalni.
   Mašīnas ātrums pieauga. Trīsdesmit, četr­desmit, piecdesmit jūdžu stundā. Cā|u bariņš izbailēs aizspurdza no ceļa.
   Misters Simss noņēma savu balto panamu, norausa sviedrus no sārtās pieres, atkal uz­lika cepuri galvā un tad ieraudzīja mašīnu.
   Ar sešdesmit jūdžu ātrumu stundā tā drā­zās taisni uz laukumu:
   — Viljam! — Sjūzena spalgi iekliedzās.
   Mašīna dārdēdama atsitās pret laukuma zemo malu, palēcās uz augšu, joņoja tālāk pār akmens plāksnēm uz apsūbējušo solu. Misters Simss nosvieda cigāru, griezīgi iebļā­vās, savēcināja rokas, — un tai pašā sekundē mašīna uzdrāzīs viņam virsū. Viņa ķerme­nis kūleņodams uzlidoja augstu gaisā un •■magi kā maiss nogāzās zemē.
   Laukuma pretējā malā mašīna apstājās — viens tās priekšējais ritenis bija salauzts. Saskrēja cilvēki.
   Sjūzena iegāja istabā un cieši aizvēra bal­kona durvis.
   Pulksten divpadsmitos viņi abi bālām se­jām roku rokā iznāca no municipalitātes.
   —< Adios, sefļor, setļora, — atvadoties teica mērs.
   Viņi apstājās laukumā, kur pie asiņu peļ­ķes drūzmējās ziņkārīgie.
   —  Vai tevi vēl izsauks? — Sjūzena jau­tāja.
   —   Nē. Viss ir sīki noskaidrots. Tas bija nelaimes gadījums. Mašīna pēkšņi neklau­sīja stūrei. Ar asarām acīs es viņiem to ap­liecināju. Dieva vārds, man vajadzēja kaut kā atvieglot sirdi. Es tiešām apraudājos. Man bija ļoti grūti viņu nogalināt. Savu mūžu neesmu gribējis izdarīt kaut ko tādu.
   —   Un tevi nenodos tiesai?
   •— Sākumā bija runa par to, taču es pasteidzos visu izskaidrot. Viņi man tic. Tas bija nelaimes gadījums. Lieta ir iz­beigta.
   —   Kurp mēs tagad dosimies? Uz Mehiko? Uz Uruapanu?
   —   Mašīna ir remontā. Tā būs kārtībā čet­ros pēc pusdienas. Tad mēs tiksim projām no šās nolādētās vietas.
   —   Vai mums nesekos? Tu domā, ka Simss strādāja viens?
   —   Nezinu. Taču domāju, ka mēs esam ieguvuši mazliet laika.
   Kad viņi sasniedza viesnīcu, no tās paš­reiz nāca ārā kinoļaudis. Misters Meltons norūpējies piesteidzās viņiem klāt. — Es dzirdēju, kas noticis. Ļoti nepatīkami. Vai tagad viss nokārtojies? Vai nevēlaties maz­liet izklaidēties? Mēs uzņemsim tepat kalnā uz šīs ielas dažus kadrus. Ja gribat paskatī­ties, laipni lūdzu! Patiešām nāciet, tas jūs izklaidēs.
   Viņi gāja.
   Viņi stāvēja akmeņiem bruģētās ielas malā, kamēr uzstādīja filmēšanas aparatūru. Rau­dzīdamās lejup uz tālumā aizvijošos ceļu un šoseju, kas veda uz Akapulko un jūru, garām piramīdām un drupām, un maziem ciemati­ņiem ar nededzinātu ķieģeļu mājiņām, pret kuru dzeltenajām, zilajām un mēļajām sie­nām liesmoja sārtās bugenvillas, Sjūzena domāja: «Mēs nemitīgi braukāsim no pilsētas uz pilsētu, vienmēr būsim pulkā un barā — gan ceļā, gan veikalos, gan viesnīcu vesti­bilos, mēs uzpirksim policiju, lai naktīs mūs apsargā, ieslēgsimies aiz dubultatslēgām, bet — allaž cilvēku burzmā, nekad vairs vieni, allaž ar bailēm sirdī, ka pirmais pre­timnācējs var būt jauns Simss. Mūžīgā ne­ziņā, vai mums izdevies apmānīt izsekotājus un sajaukt viņiem pēdas. Un allaž tie tur,
   Nākotnē, gaidīs brīdi, kad mūs notvers un aizgādās atpakaļ, lai mūs sadedzinātu ar sa­vām bumbām un iznīdētu ar sērgām, lai viņu policija atkal mūs komandētu — gulties, cel­ties, lēkt caur stīpu! Un tā mēs bez mitas skriesim caur mežu un ne mūžam vairs ne­apstāsimies, un nekad vairs negulēsim mie­rīgi.»
   Apkārt bija sapulcējušies cilvēki, lai no­skatītos filmēšanā. Sjūzena vēroja pūli un tuvējās ielas.
   —   Vai tev kāds šķiet aizdomīgs?
   —   Nē. Cik pulkstenis?
   —   Trīs. Mašīnai drīz jābūt kārtībā.
   Filmēšana beidzās ceturksni pirms četriem.
   Viņi visi sarunādamies devās atpakaļ uz vies­nīcu. Viljams iegriezās garāžā.
   —   Mašīna būs gatava sešos, — iznācis no turienes, viņš noraizējies sacīja.
   —   Bet noteikti sešos, ne vēlāk?
   —   Būs, būs, neuztraucies!
   Viesnīcas vestibilā viņi palūkojās apkārt, vai tur nav vēl kāds vientuļš ceļotājs, līdzīgs misteram Simsam — ar tikko apgrieztiem matiem, pārlieku kārs uz cigaretēm un aiz­domīgi smaržojošs pēc odekolona. Taču ves­tibils bija tukšs. Ejot augšā pa kāpnēm, mis­ters Meltons sacīja: — Nu, tā tik bija die­niņa! Vai nederētu pēc grūta darba izskalot rīkli? Ko jūs, draugi, par to sakāt? Kokteili? Alu?
   —   Varbūt kadu glāzi.
   Viss bars sagāzās Meltona istabā, un sā­kās iedzeršana.
   —  Tu pamet acis pulkstenī, cik mums vēl laika, — Viljams sacīja.
   «Jā, laiks,» Sjūzena domāja. «Kaut mums būtu laiks!» Pašreiz viņa vēlējās tikai vienu — visu garo, gaišo oktobra dienu no­sēdēt uz laukuma, neko nedomājot, ne par ko neraizējoties, ļaujot saulei glāstīt seju un rokas, sēdēt tur tā ar aizvērtām acīm, smai­dot izbaudīt tīkamo siltumu un nekustēties, nekur nesteigties. Aizmigt Meksikas saulē un gulēt — saldi un mierīgi, droši un laimīgi, dienām, nedēļām ilgi…
   Misters Meltons attaisīja šampānieša pu­deli.
   —   Uz skaistas lēdijas veselību! — viņš uz­sauca, pieskandinādams Sjūzenas glāzei. — Jūs gandrīz derētu filmai, es pat varētu jūs izmēģināt.
   Viņa pasmējās.
   —   Nopietni, — Meltons sacīja. — Jūs esat ļoti jaukiņa. Es jūs iztaisītu par kinozvaig­zni.
   —   Un aizvestu mani uz Holivudu? — Sjū­zena iesaucās.
   —  Skaidrs, ka šajā nolādētajā Meksikā mēs nepaliktu!
   Sjūzena aši palūkojās uz Viljamu. Viņš pacēla vienu uzaci un piekrītoši pamāja. Tas nozīmētu tikt projām no šejienes, mainīt ap­ģērbu, vidi, varbūt arī vārdu. Un ceļā viņi atrastos kopā ar šiem astoņiem cilvēkiem, kas būtu drošs vairogs pret jebkuriem drau­diem no Nākotnes.
   —   Tas izklausās brīnišķīgi, — Sjūzena sa­cīja.
   Viņa bija . mazliet apskurbusi no šampa­nieša. Pēcpusdiena aizritēja nemanot, ap viņu valdīja skaļa jautrība. Viņa jutās droši un labi, un priecīgi un pirmoreiz pēc ilgiem ga­diem bija patiešām laimīga.
   —   Kādai filmai mana sieva būtu piemē­rota? — jautāja Viljams, pieliedams savu glāzi.
   Meltons vērtējoši paraudzījās Sjūzenā. Visi pārstāja smieties un klausījās.
   —   Man viņu patiktos uzņemt filmā ar spraigu, intriģējošu sižetu, — Meltons sa­cīja. — Tas varētu būt stāsts par vīru un sievu, tādiem kā jūs abi.
   —   Turpiniet!
   —   Un varbūt par karu, — režisors sacīja, pacēlis glāzi pret sauli un vērodams dzēriena krāsu.
   Sjūzena un Viljams klusēdami gaidīja tā­lāko.
   Stāsts par vīru un sievu, kas dzīvo mazā namiņā kādā mazā ieliņā, teiksim, 2155. ga­dā, — Meltons sacīja. — Tas, protams, ad libi- tum, tā sakot, variējams pēc patikas. Bet šiem cilvēkiem jāsastopas vaigu vaigā ar briesmīgu karu, ūdeņraža superbumbām, cenzūru, tuvas nāves briesmām, un tad — te nu sākas vis­interesantākais — viņi aizbēg uz Pagātni, un tur tiem seko kāds cilvēks, kuru viņi uzskata par ļaunuma iemiesojumu, bet kurš vienīgi mēģina bēgļiem atgādināt viņu pienākumu.
   Viljamam izkrita glāze no rokām.
   Misters Meltons turpināja: — Un tad šis pārītis meklē glābiņu pie kādas kinodarbi­nieku grupas, kas ieguvusi viņu uzticību. «Cil­vēku pulkā mēs būsim drošībā,» viņi domā.
   Sjūzena sagurna krēslā. Visi raudzījās uz režisoru. Viņš iedzēra malciņu vīna. — O, pirmklasīgs vīns! Nu, tā — šis vīrietis un sie­viete acīmredzot nesaprot, cik ļoti nepiecie­šami viņi Nākotnei. Sevišķi vīrs, jo viņš ir galvenais speciālists jauna bumbu metāla radīšanā. Tāpēc izsekotāji, sauksim viņus tā, nežēlo pūļu un līdzekļu, lai atrastu, sagūstītu un nogādātu atpakaļ mājās šo pārīti, un bei­dzot notver viņus vienus pašus viesnīcas is­tabā, kur neredz svešas acis. Izsekotājiem ir savi paņēmieni. Viņi strādā pa vienam un gru­pās pa astoņi. Vienādi vai otrādi, bet bēgļi rokā ir. Vai tā neiznāktu brīnišķīga filma, kā jums šķiet, Sjūzen? Un jums, Bil? — Viņš iz­tukšoja savu glāzi.
   Sjūzena sēdēja, nekustīgi vērdamās vienā punktā.
   — ,Vai nevēlaties iedzert? — misters Mel­tons vaicāja.
   Viljams izrāva revolveri un trīs reizes iz­šāva. Viens no vīriešiem saļima, pārējie metās uz priekšu. Sjūzena iekliedzās. Kāda roka aiz­spieda viņai muti. Revolveris noblīkšķēja pret grīdu, Viljams vēl pretojās, bet tad viņu sa­grāba kā spīlēs.
   Misters Meltons stāvēja turpat, kur stāvē­jis, viņa pirksti asiņoja. — Lūdzu, nepadariet savu stāvokli vēl Jaunāku, — viņš sacīja.
   Pie durvīm atskanēja skaļi klauvējieni.
   —   Ielaidiet!
   —   Tas ir viesnīcas pārvaldnieks, — mis­ters Meltons sausi sacīja. Viņš pavēloši pacēla zodu. — Nu, sākam rīkoties!
   —   Ielaidiet! Es izsaukšu policiju!
   Sjūzena un Viljams ātri saskatījās, tad pa­meta acis uz durvīm.
   —   Pārvaldnieks grib tikt iekšā, — misters Meltons sacīja. — Ātrāk!
   Telpas vidū tika izstumta filmēšanas ka­mera. No tās izšāvās zila gaisma, kas acu­mirklī piepildīja visu istabu. Sienas atkāpās, un cilvēki cits pēc cita izgaisa.
   —   Ātrāk!
   Pēdējā mirklī pirms izgaišanas Sjūzena aiz loga vēl ieraudzīja zaļo zemi un mēļās, dzelte­nās, zilās un sārtās mājiņas, un bruģa akme­ņus, kas aizplūda lejup kā upe; pa ielu pretī saules apspīdētajiem pakalniem jāja kāds vīrs uz ēzelīša, zēns dzēra apelsīnu sulu, un viņa sajuta mutē tās saldmi, laukumā kupla koka ēnā stāvēja cilvēks ar ģitāru, un viņa juta savu roku pieskārāmies stīgām, un tālumā bija jūra, zilā un maigā jūra, tā paņēma viņu savā klēpī un aiznesa līdz.
   Un tad viņas vairs nebija. Nebija ari viņas vira.
   Durvis atsprāga līdz kājai va|ā. Iedrāzās viesnīcas pārvaldnieks un kalpotāji.
   Istaba bija tukša.
   —   Bet viņi nupat vēl bija šeit. Es redzēju viņus ienākam — un tagad te nav neviena! — pārvaldnieks kliedza. — Logiem ir dzelzs res- tojums. Pa tiem viņi nevarēja tikt laukā.
   Pievakarē ataicināja garīdznieku, un tad viņi atkal iegāja šajā istabā, izvēdināja to, un dieva kalps visus kaktus apslacīja ar svēto ūdeni un noskaitīja lūgšanas.
   —   Ko lai dara ar šitiem? — jautāja apko­pēja.
   Viņa noradīja uz sienas skapi, kur bija seš­desmit septiņas pudeles dažādu dzērienu — šartrēzs, konjaks, kakao liķieris, absints, vermuts, tekila, simt sešas kārbiņas turku cigarešu un simt deviņdesmit astoņas dzelte­nas kastes ar īstiem Havannas cigāriem par piecdesmit centiem gabalā …

   Viņš izdzirdēja zem atvērtā loga kā pērno kūlu vējos iešalcamies veceņu balsis:
   —       Etils ir zaķapastala! Etils ir nodevējs! Etils izvairās piedalīties Marsa uzvaras gā­jienā pret Zemi!
   —       Melsiet vien, raganas! — viņš uzklie­dza.
   Tagad balsis murdēja klusi kā ūdeņi gara­jos kanālos zem Marsa debesīm.
   —       Etila dēlam mūždien būs jāsarkst, apzi­noties, ka viņa tēvs ir gļēvulis! — galvas kopā sabāzušas, viltīgās acis šaudīdamas, čukstēja krunkainās raganas. — Kauns, kauns!
   Istabas otrā stūrī raudāja viņa sieva. Viņas asaras ritēja kā apnicīgs auksts lietus pār kārniņiem.
   —   Ak Etil, kā tu tā vari?
   Etils nolika sāņus metāla grāmatu apzeltītā stiepļu iesējumā, grāmatu, kas visu rītu bija viņam skaļi stāstījusi par kādu notikumu.
   —  Es taču centos izskaidrot, — viņš teica.
   —       Ir muļķīgi domāt par Marsa uzbrukumu Zemei. Viņi mūs samals miltos.
   Aiz loga dzirdēja dārdus un brīkšķus, vara šķindoņu, bungu rīboņu, kliedzienus, soļu dimu, karogu šalkas un dziesmas. Pa ielu ak­meņiem ar uguns ieročiem plecos maršēja ka­reivji. Nopakaļ dipināja bērni. Vecenes vici­nāja netīrus karodziņus.
   —       Es palikšu uz Marsa un lasīšu grā­matu, — sacīja Etils.
   Pie durvīm stipri pieklauvēja. Tilla atvēra durvis. Istabā iedrāzās Etila sievas tēvs.
   —   Ko es dzirdu? Mans znots ir nodevējs?
   —   Jā, tēv.
   —   Tu nestājies marsiešu armijas rindās?
   —   Nē, tēv.
   —       Ak tu viens! — Vecais pietvīka. — Tavs vārds ir aptraipīts! Tevi nošaus.
   —   Šaujiet vien, tad būs miers.
   —       Kur tas ir dzirdēts, ka marsietis neuz­brūk Zemei? Kur?
   —       Nav dzirdēts. Piekritu, ka tas ir kaut kas neticams.
   —       Neticami, — nošņācās vecenes zem loga.
   —       Tēt, vai tu nevari viņu pierunāt? — lū­dzās Tilla.
   —       Pamēģini pierunāt mēslu kaudzi, — at­cirta tēvs, nikni zibsnīdams ar acīm. Viņš pie­gāja klāt Etilam. — Orķestri spēlē, diena uz goda, sievietes raud, bērni līksmojas, viss ir, kā vajag, vīri braši soļo, bet tu sēdi te… Ak lavu negodu!
   —       Tavu negodu! — noelsās balsis attālajos krūmos. •
   —   Taisies kā tiec ārā no manas mājas ar
   savu tukšo gvelšanu! — pēkšņi uzkliedza Etils. — Vācies ar savām medaļām un bun­gām!
   Viņš stūma sievas tēvu ārā garām šņuksto­šajai Tillai, bet šai brīdī durvis atvērās — ienāca patruļa.
   —   Etils Vraijs? — kāds uzbrēca.
   —   Jā.
   —   Jus esat arestēts!
   —   Ardievu, dārgā sieviņ. Eju karot ar šiem muļķiem! — uzsauca Etils, kad bruņukreklos ietērptie vīri izgrūda viņu uz ielas.
   —   Ardievu, ardievu, — attālinādamās at­bildēja pilsētas vecenes.
   Kamera bija tīra un kārtīga. Palicis bez grāmatas, Etils jutās nelāgi. Viņš ieķērās res- tēs un skatījās, kā naksnīgajās debesīs aiz- trauc raķetes. Salti mirgoja neskaitāmas zvaigznes; šķita, ka tās pajūk uz visām pu­sēm, līdzko starp tām uzliesmo kāda raķete.'
   —   Muļķi, — čukstēja Etils. — Muļķi!
   Kameras durvis atvērās. Ienāca kāds cil­vēks, stumdams kaut ko ratiņiem līdzīgu, pilnu ar grāmatām. Ratiņi bija piekrauti līdz ma­lām. Aiz tiem rēgojās pulkveža stāvs.
   —   Etil Vraij, mēs gribēti^zināt, kādēļ jums mājās glabājās šīs aizliegtās Zemes grāma­tas. Visi šie «Brīnumaino notikumu», «Zināt­nisko stāstu» un «Fantastisko stāstu» sējumi. Paskaidrojiet.
   Viņš satvēra Etila roku virs locītavas.
   Etils izrāva roku.
   —   Ja esat nodomājuši mani nošaut — šau­jiet. Tieši šo grāmatu dēj es nevēlos karot ar Zemi. Šīs literatūras dēļ jūsu uzbrukums lemts neveiksmei.
   —   Kā tā? — Pulkvedis nīgri pablenza uz sadzeltējušajiem žurnāliem.
   —   Paņemiet kādu grāmatu, — sacīja Etils. — Kura pagadās pie rokas. Deviņos no des­mit stāstiem, kas tapuši tūkstoš deviņi simti divdesmit devītajā, trīsdesmitajā, līdz piec­desmitajam gadam pēc Zemes kalendāra, stāstīts par marsiešu uzbrukumiem Ze­mei …
   —   Aha! — Pulkvedis pavīpsnāja un pa­māja ar galvu.
   … un par viņu sakāvi, — pabeidza Etils.
   —   Tā taču ir nodevība! Turēt tādas grāma­tas!
   —    Tā nu tas ir, dariet, ko gribat. Bet atļau­jiet man izdarīt dažus secinājumus. Katrs tāds uzbrukums neizbēgami cietis neveiksmi kāda jauna cilvēka dēļ; parasti tas bijis kalsnējs, parasti īrs, vārdā Miks, Riks, Džiks vai Be- nons-, parasti darbojies uz savu roku un sa­kāvis marsiešus.
   ■— Un jūs tam ticat?
   —   Nē, ka zemieši tiešām spējuši to izda­rīt, tam es neticu. Bet viņiem ir tradīcija, sa­protiet jel, paaudžu paaudzes jau no mazām dienām aizrautīgi lasa un uzsūc šos izdomā­jumus. Viņiem nav nekā cita kā grāmatas par atsistiem uzbrukumiem. Vai mums, marsie­šiem, kaut kas tamlīdzīgs ir?
   —   Nu…
   —   Nav.
   —   Laikam tā ir…
   —   Jā gan, jūs pats zināt. Mēs nekad ne­esam sacerējuši tādus fantastiskus stāstus. Pašlaik mēs esam izslējušies, mēs ejam uz­brukumā un — aiziesim bojā.
   —   Nesaprotu, kāds pamats jums tā runāt. Kāds tam sakars ar vecajiem žurnāliem?
   —   Cīņas spars. Tam ir milzīga nozīme. Ze- mieši zina, ka viņi nevar neuzvarēt. Sī apziņa ir visiem asinīs! Viņi nevar neuzvarēt. Viņi atsitīs jebkuru uzbrukumu, lai cik lieliski or­ganizēts tas būtu. Tieši tādas grāmatas, kādas viņi salasījušies jaunībā, iedveš ticību sev, ticību, kam nav līdzīgas. Bet mēs, mar­sieši? Mēs neesam tik pārliecināti par sevi; mēs zinām, ka varam ciest sakāvi. Mūsu cīņas spars ir vājš, kaut gan mēs rībinām bungas un pūšam taures.
   —   Es nevēlos dzirdēt! Tā ir nodevība! — iekliedzās pulkvedis. — Pēc desmit minūtēm šīs grāmatas tiks sadedzinātas un tu tāpat. Vari izvēlēties, Etil Vraij. Vai nu iestājies Kara leģionā, vai arī tevi sadedzinās.
   —   Nāve tik un tā. Labāk tad sadegu.
   —   Ei, ļaudis!
   Viņu izgrūda pagalmā. Te viņš redzēja, kā uguns aprij grāmatas, kuras viņš bija krājis ar tādu mīlestību. Pagalma vidū bija izrakta īpaša piecas pēdas dziļa bedre, tajā ielieta degviela. Kad pielaida uguni, rūkdama izšā­vās liesma. Pēc kāda laika bedrē iegrūdīs viņu.
   Pagalma pretējā stūrī ēnā viņš pamanīja drūmi un vientulīgi stāvam savu dēlu ar skumju un izbaiļu izteiksmi lielajās dzeltena­jās acīs. Zēns nedz" kustējās, nedz bilda kādu vārdu, viņš tikai skatījās uz tēvu kā mirstošs zvērēns, kā mēms zvērēns, kas izlūdzas žēlas­tību.
   Etils palūkojās uz trakojošām liesmām. Viņš sajuta, ka rupjas rokas sagrābj viņu, no­rauj apģērbu un stumj tuvāk svelmīgajai nā­ves vietai. Tikai tad Etils norija kamolu un 'izsaucās:
   —   Pagaidiet!
   Oranžu liesmu apspīdētā pulkveža seja pa­virzījās tuvāk virmojošajā gaisā.
   —   Ko tev vajag?
   —   Es iestāšos Leģionā, — atbildēja Etils.
   —   Labi! Laidiet viņu vaļā!
   Viņu vairs neturēja ciet.
   Etils apgriezās un ieraudzīja, ka dēls stāv pagalma attālākajā stūrī un gaida. Viņa dēls nesmaidīja, tikai gaidīja.
   Uzliesmodama spožāk par zvaigznēm, de­besīs aiztrauca bronzas raķete …
   —   Bet tagad mēs novēlēsim drošsirdīga­jiem cīnītājiem laimīgu ceļu, — sacīja pulk­vedis.
   Nograndīja orķestris un vējš apslacīja nosvīdušos kareivjus ar glāsainām asaru lie­tus lāsēm. Bērni lēkāja. Ņirbošajā pūlī Etils ieraudzīja sievu raudam aiz lepnuma, bet dēlu stāvam viņai blakus klusi un svinīgi.
   Bezbēdīgi smiedamies, viņi ierindas solī sakāpa starpplanētu kuģī. Ierāpās savās zir­nekļa tīkliem līdzīgajās guļvietās un piesprā­dzējās. Visā kuģī laiski gulšņāja kareivji. Viņi kaut ko zelēja un gaidīja. Aizkrita ciet smagais vāks. Nošņācās kāds ventīlis.
   —  Uz priekšu, pretī Zemei un iznīcībai! — nočukstēja Etils.
   —   Ko? — kāds iejautājās.
   —   Uz priekšu, pretī spožai uzvarai! — pie­nācīgi sašķobījis seju, sacīja Etils.
   Raķete pacēlās gaisā.
   «Izplatījums,» domāja Etils. «Te nu mēs lidojam vara katlā pāri bezdibenīgai tumsai un rožainiem kāviem. Te nu mēs lidojam, lai zemiešu acis, ieraugot mūsu slaveno raķeti, ieplestos šausmās. Bet kā tu pats jūties, at­razdamies tik tālu tālu no mājām, no sievas, no dēla?»
   Viņš centās izprast, kādēļ dreb. Bija tā, it kā visapslēptākos, dzīvībai vissvarīgākos or­gānus viņš būtu piesaistījis dzimtajam Mar­sam un tad izdarījis miljoniem jūdžu garu lēcienu. Sirds vēl joprojām bija uz Marsa, tur tā pukstēja un kvēloja. Smadzenes vēl jo­projām bija uz Marsa, tur tās domāja Un trī­sēja kā pamesta lāpa. Kuņģis vēl joprojām bija uz Marsa, tur tas miegaini centās sagre­mot pēdējās pusdienas. Arī plaušas vēl jopro­jām bija tur, Marsa vēskjā, zilgajā, skurbino- šajā gaisā — viegli darbināmas plēšas, kas ilgojas pēc atbrīvošanas, un viena tava ķer­meņa daja alkst savienoties ar citām.
   Tagad taču tu esi tikai automāts bez skrū­vēm un zobratiem, līķis, kuru tie, kam pār tevi vara, uzšķērduši, lai visu, kas tevī bijis vēr­tīgs, iemestu izsīkušu jūru dibenā un izsvai­dītu pa drūmiem pakalniem. Te nu tu esi tukšs kā izdzerta pudele, apdzisis, sastindzis, tev palikušas vienīgi rokas, lai nestu nāvi zemie- šiem. «Rokas — lūk, viss, kas palicis pāri no tevis,» viņš nodomāja stingā vienaldzībā.
   Tu guli milzīgā zirnekļa tīklā. Tu neesi viens, taču visi pārējie ir sveiki un veseli — dvēsele un miesa viņiem ir vienota. Bet viss, kas tevī vēl dzīvs, palicis aiz muguras un novakares vējos klaido pa vientulīgajām jū­rām. Te, raķetē, ir tikai auksta māla pika bez dzīvības.
   —   Uzbrukuma posteņi, uzbrukuma posteņi, uzbrukumā!
   —   Gatavs! Gatavs! Gatavs!
   —   Celties!
   —   Ārā no tīkliem! Veicīgi!
   Etils sarosījās. Kaut kur viņam priekšā kus­tējās viņa ledainās rokas.
   «Cik ātri tas viss iznāca,» viņš nodomāja. «Pirms gada no Zemes uz Marsu atlidoja raķete. Mūsu zinātnieki, kas apveltīti ar apbrī­nojamām telepātijas spējām, to nokopēja; mūsu strādnieki savās apbrīnojamās rūpnīcās uzbūvēja simtiem tādu pašu raķešu. Kopš tā laika neviens cits raķeškuģis no Zemes nav bijis uz Marsa, un tomēr mēs visi pārvaldām Zemes iedzīvotāju valodu. Mēs esam apgu­vuši viņu kultūru, izpratuši viņu domu gā­jienu. Un mēs dārgi samaksāsim par saviem izcilajiem panākumiem .. .»
   —   Lielgabaliem gatavoties!
   —   Ir!
   —   Mērķeklis!
   —   Attālums jūdzēs?
   —   Desmittūkstoš jūdžu!
   —   Uzbrukumā!
   Dunošs klusums. It kā raķetē būtu paslēpts klusi ņudzošs spiets. Kā bites san mazas spo­lītes, trīs sviras un zib riteņi. Klusēdami gaida cilvēki. Klusumā dziedzeri lēni un neat­turami izspiež sviedrus padusēs, uz pieres un zem bezkrāsainajām acīm.
   —   Uzmanību! Sagatavoties!
   Etils turējās no visa spēka, lai nezaudētu prātu, turējās un gaidīja ilgi.
   Klusums, klusums, klusums. Gaidas.
   T-i-i-i!
   —   Kas tas?
   —   Radio no Zemes.
   —   Noskaņoties uz viņu viļņa!
   —       Viņi mēģina nodibināt sakarus ar mums, mēģina mūs izsaukt. Noskaņojieties uz viņu viļņa!
   —   I-i-i!
   —   Tie ir viņi! Klausieties!
   —   Izsaucam marsiešu kara raķetes!
   Visi apklusa un klausījās, spieta dūkoņa no­rima, un raķetē gaidās sastingušie vīri izdzir­dēja asu balsi noskaldām:
   —       Runā Zeme! Runā Viljams Sommerss, Amerikas rūpnieku asociācijas prezidents!
   Saliecies uz priekšu, aizvēris acis, Etils stingri stāvēja savā postenī.
   —   Esiet sveicināti uz Zemes!
   —       Ko? — raķetē sāka kliegt. — Ko viņš teica?
   —   Jā, esiet sveicināti uz Zemes!
   —   Tā ir blēdība.
   Etils satrūkās, atvēra acis un apmulsis vē­rās griestos, no.kurienes nāca balss.
   —        Esiet sveicināti! Esiet sveicināti uz zaļās Zemes, rūpniecības planētas! — paziņoja laipnā balss. — Mēs gaidām jūs ar atplestām rokām, lai necilvēcīgais uzbrukums pārvērstos par draudzīgu savienību uz mūžu mūžiem.
   —   Tā ir blēdība!
   —   Css, klausieties!
   —       Pirms daudziem gadiem mēs, Zemes iedzīvotāji, atteicāmies no kariem un iznīci­nājām savas atombumbas. Un tagad, kad mēs neesam sagatavoti karam, mums neatliek ne­kas cits kā apsveikt jūs. Mūsu planēta ir jūsu rīcībā. Mēs lūdzam tikai žēlastību no jums, labie un augstsirdīgie iebrucēji.
   —   Tas nevar būt! — kāds nočukstēja.
   —   Skaidrs, ka blēdība!
   —        Laidieties zemē un esiet sveicināti visi, — teica Zemes pārstāvis misters Vil­jams Sommerss. — Nolaidieties, kur jums patīk. Zeme pieder jums, mēs visi esam brāļi!
   Etils sāka smieties. Visi pagriezās un rau­dzījās uz viņu. Daži marsieši izlikās viņu ne­redzam.
   —   Viņš ir zaudējis prātu!
   Viņš smējās tik ilgi, kamēr viņam iezvēla.
   Mazs resns vīrelis nokaitētā raķetodroma vidū Grīntaunā, Kalifornijas štatā, izrāva spodri baltu mutautiņu un noslaucīja apraso­jušo pieri. Stāvēdams uz tikko uzceltās dēļu tribīnes, viņš truli blenza piecdesmittūkstoš cilvēku lielajā pūlī, ko atturēja rokrokā saķē­rušos policistu ķēde.
   —   Tur viņi lido!
   Pūlis noelsās.
   —   Nē, tās ir kaijas.
   Vilšanās ņurdoņa.
   —        Es sāku domāt, ka mums labāk vaja­dzēja pieteikt viņiem karu, — mērs čukstēja. — Tad mēs visi varētu iet mājās.
   —   Sš! — sieva viņu apsauca.
   —   Lūk, kur viņi! — pūlis iedūcās.
   No saules stariem izlidoja marsiešu raķe­tes.
   —       Vai visi ir gatavi? — mērs satraukts pa­lūkojās visapkārt.
   —       Jā, ser, — atbildēja 1965. gada miss Ka- lifornija.
   —       Jā, — piebalsoja 1940. gada miss Ame­rika, kura bija atskrējusi pēdējā brīdī mājā palikušās slimās 1966. gada miss Amerikas vietā.
   —       Jā, ser, — dedzīgi atsaucās Sanfer- nando ielejas 1956. gada misters Lielākais pampelmūze.
   —   Orķestris ir gatavs?
   Orķestranti pacēla savas taures kā šauja­mos.
   —   Tieši tā!
   Raķetes nolaidās.
   —   Aiziet!
   Orķestris nospēlēja «Kalifornija, eju pie tevis» desmitreiz pēc kārtas.
   No divpadsmitiem līdz vieniem dienā mērs runāja, stiepdams rokas uz kluso, neuzticīgo raķešu pusi.
   Vienos piecpadsmit raķešu lūkas atvērās.
   Orķestris nospēlēja «Ai zelta štats» trīsreiz pēc kārtas.
   Etils un vēl pussimts marsiešu nolēca zemē ar šaušanai sagatavotiem ieročiem rokās.
   Mērs paskrējās uz priekšu, nesdams rokās Zemes atslēgu.
   Orķestris spēlēja «Uz pilsētu nāk Santa
   Klauss», bet no Longblčas speciāli atgadātais koris izpildīja šo'dziesmu ar pavisam citiem vārdiem, apmēram tā: «Uz pilsētu nāk mar­sieši».
   Redzot, ka neviens nav apbruņots, marsieši nomierinājās, bet šaujamos nenolaida.
   No pusdiviem līdz diviem piecpadsmit mērs marsiešiem par prieku atkārtoja savu runu.
   Pustrijos 1940. gada miss Amerika piedā­vājās noskūpstīt visus marsiešus, ja vien viņi nostātos rindā.
   Divos trīsdesmit minūtēs un desmit sekun­dēs orķestris rāva vaļā «Stāstiet visi, kā jums klājas», lai slēptu apjukumu, kas bija izcē­lies miss Amerikas vainas dēļ.
   Divos trīsdesmit piecās misters Lielākais pampelmūze uzdāvināja marsiešiem ar savu dārzu augļiem piekrautu divtonnīgu smago mašīnu.
   Divos trīsdesmit septiņās iners izdalīja vi­siem marsiešiem brīvbiļetes uz Aristokrātu un Majestātes teātriem, pie tam turēdams runu, kas ieilga pāri trijiem.
   Orķestris spēlēja un piecdesmittūkstoš sa­gaidītāji dziedāja «Viņi ir lieliski puiši».
   Svinības beidzās četros,
   Etils un divi viņa biedri apsēdās raķetes ēnā.
   —   Tad tāda ir Zeme!
   —   Es jau saku, ka šīs netīrās žurkas ir ja- apsit, — teica kāds marsietis. — Es viņiem neticu. Viņiem ir kaut kas aiz ādas. Kādēļ gan viņi tā priecājas par mums? — Viņš tu­rēja kasti, kurā kaut kas čaukstēja. — Kt) viņi man te iegrūduši? Teica, ka esot paraugs. — Viņš izlasīja uzrakstu: «BLIKS. Jaunas ziepju skaidiņas».
   Apkārt mudžēja pūlis, zemieši bija sajau­kušies ar marsiešiem kā karnevālā. Pūlis mur- dēja kā katls, ļaudis aptaustīja raķetes, iz­prašņāja atbraucējus.
   Etils stāvēja kā sasalis. Drebuļi sāka viņu kratīt vēl stiprāk.
   —   Vai jūs nemanāt? — viņš čukstēja. — Cik tas aizdomīgi, nelāga … Mums klāsies plāni. Viņiem kaut kas ir padomā. Kaut kas velnišķi briesmīgs. Viņi mums kaut ko noda­rīs — es nojaušu.
   —   Bet es saku, ka viņi ir apsitami, visi kā viens!
   —   Kā var nogalināt tos, kas sauc tevi par draugu un brāli? — jautāja otrs marsietis.
   Etils papurināja galvu.
   —   Viņi neizliekas. Un tomēr man ir tāda sajūta, it kā mēs būtu iemesti lielā skābes mucā un mazpamazām izšķīstu. Man ir baisi… — Viņš centās uztvert pūļa noskaņo­jumu. — Jā, viņi izturas pret mums labvēlīgi, sagaida mūs «ar atplestām rokām», kā viņiem pieņemts teikt. Te ir milzums visparastāko cilvēku. Un tomēr … tomēr …
   Orķestris nospēlēja «Vel ārā mucu». Kom­pānija «Heigenbeka alus», Fresno, Kaliforni- jas štatā, pacienāja visus par velti ar alu.
   Marsiešiem kļuva nelabi.
   Viņi vēma. Malu malās šļācās netīras strūklakas.
   Etils rīstīdamies sēdēja vīģes koka ēnā.'
   —       Sazvērestība … sazvērestība, tā ir bries­mīga sazvērestība, — viņš stenēja, spiezdams rokas pie vēdera.
   —   Ko tu esi ieēdis?
   Viņa priekšā stāvēja pulkvedis.
   —       Kaut ko tādu, ko vietējie sauc par kuku­rūzas pārslām, — izdvesa Etils.
   —   Un ko vēl?
   —        Vēl kaut kādu gaļas gabalu ar veģi un dzēru kaut kādu dzeltenu šķidrumu no mucas ar ledu, un ēdu kaut kādu zivi un kaut ko tādu, ko viņi sauc par kūku, — Etils nopūtās, un viņa plakstiņi noraustījās.
   Visapkārt vaidēja no Marsa atlidojušie ieka­rotāji.
   —       Sitiet nost tās viltīgās čūskas! — kāds vārgi iebrēcās.
   —        Rimsties, — apsauca pulkvedis. — Tā ir vienkārši viesmīlība. Viņi ir pārcentušies. Ce­lieties augšā, vīri. Iesim uz pilsētu. Drošības labad mums visur jāizvieto nelieli garnizoni. Pārējās raķetes nolaižas citās pilsētās. Mums jāsāk rīkoties.
   Kareivji piesvempās kājās un muļķīgi blisi­nāja acis.
   —   Uz priekšu, soļos — marš!
   Viens, divi, trīs, četri! Viens, divi, trīs, četri!…
   Baltā pilsētiņa snauda, ietinusies mirgojošā tveices šķidrautā. Viss izdvesa svelmi — stabi, betons, metāls, audekla nojumes, jumti, pape — viss.
   Uz asfalta nodunēja marsiešu soļi.
   —   Uzmanīgāk! — pusbalsī brīdināja pulk­vedis.
   Viņi gāja garām skaistumkopšanas salo­nam.
   Iekšā kāds zaglīgi noķiķināja.
   —   Paskatieties!
   Logā kā lelle parādījās un nozuda vara ruda galva. Atslēgas caurumā nozibēja zila acs.
   —   Tā ir sazvērestība, — nomurmināja Etils. — Sazvērestība, kad es jums saku!
   Sakarsētajā gaisā uzvēdīja smaržu vilnis, ko virpuļojoši ventilatori sūknēja ārā no alām, kur kā jūras dzelmju būtnes zem elektriska­jiem kupoliem ar mežonīgos vijumos vai lī­dzīgi kalnu grēdām uzbužinātiem matiem, ar viltīgām vai stiklainām acīm, ar neona re­klāmu sārtumā uzkrāsotām lūpām sēdēja sie­vietes. Ventilatori griezās, karstuma sastindzi­nātajā gaisā ieplūda smaržīgas vēsmas, ievī- damās koku zaļajā lapotnē un ielavīdamās pārsteigto marsiešu rindās.
   Etila nervi neizturēja.
   —   Dievs, esi mums žēlīgs! — viņš ieklie­dzās. — Kāpsim atpakaļ raķetēs un — uz mā­jām! Mēs iekritīsim viņu nagos! Paskatieties tikai uz šiem šausmoņiem tur iekša! Jūs re­dzat? Jūs redzat šos nešķistos zemūdens radī­jumus, šīs sievietes, kas sēž savās šaurajās drēgnajās alās mākslīgā klintī?
   —   Muti ciet!
   «Paskatieties vien uz viņām,» domāja Etils. «Kājas kā kolonas, un kleitas pār tām kus­tas kā vēsas zaļganas žaunas.»
   Viņš atkal iekliedzās.
   —   Aizbāziet kāds viņam muti!
   —   Viņas bruks mums virsū, apmētās mūs ar šokolādes kārbām un modes žurnāliem, spiegs, pārgriezušas savas sarkanās, biezi no­krāsotās mutes! Viņas noslīcinās mūs banali- tāšu plūdos, notrulinās mūsu jūtas! Palūkojie­ties uz šīm sievietēm, elektriskās mašīnas spīdzina viņas, bet viņu balsis gan dūdo, gan dzied, gan murmina! Vai tad drīkst līst šajās alās?
   —   Kādēļ ne? — iejautājās marsieši.
   —   Viņas taču jūs izceps, izbalinās, pārvēr­tīs līdz nepazīšanai! Saplosīs, samals miltos, un ikviens no jums kļūs par vīru, ne par ko vairāk, par darba lopu, kas pelna naudu, lai viņas varētu sēdēt te un rīt savu sasodīto šokolādi! Vai jūs domājat, ka spēsiet tās sa­valdīt?
   —   Spēsim, velns pārāvis!
   No tālienes atskanēja augsta, spiedzīga sievietes balss:
   —   Paskat, vai tas vidū nav smukiņš?
   —   Galu galā marsieši nav nemaz neglīti.
   Nu ko, vīrieši kas vīrieši, — tvīksmi atsaucās kāda cita.
   —   Ei jūs! Au-u-u! Marsieši! Ei-i!
   Etils kliegdams metās skriet. ..
   Etils apsēdās parkā, drebēdams pie visām miesām. Viņš pārcilāja atmiņā redzēto. Rau­dzīdamies naksnīgajās debesīs, viņš domāja par savu tālo dzimteni un jutās bezgala vien­tuļš. Pat tagad, sēžot zem klusajiem kokiem, viņš iztālēm redzēja, kā marsiešu kareivji pastaigājas pa ielām ar Zemes sievietēm, kā nozūd mazu izpriecu piļu spokainajā pus­tumsā, kur klausīsies šaušalīgas skaņas, ko izdveš pār zaļiem ekrāniem slīdoši nāves bāli rēgi, un blakām sēdēs mazas sievietes ar sa- cirtotiem matiem un zelēs stīgrus gumijas kumšķus, bet zem krēsliem mētāsies citi kum­šķi, un tajos kā aizvēsturiskos pārakmeņoju­mos uz laiku laikiem saglabāsies sīku sieviešu zobu iespiedumi. Ēnu ala — kinematogrāfs.
   —   Hello!
   Viņš pārbijies pacēla galvu.
   Laiski zelēdama gumiju, viņam blakām uz sola sēdēja sieviete.
   —  Neskrien prom, es taču nekožu, — viņa sacīja.
   —   Vai! — viņam paspruka.
   —  Vai negribi aiziet uz kino? — sieviete turpināja.
   —   Nē.
   —   Iesim, — viņa vedināja. — Visi aizgaja.
   —       Nē, — atkārtoja Etils. — Vai jūs uz Zemes neko citu nedarāt?
   —        Citu? Vai tad ar to nepietiek? — Viņas zilās acis aizdomīgi iepletās. — Ko tu gribi — lai es tupu mājā un būros grāmatā? Ha-lia! Tas ir vareni!
   Brīdi Etils vērās viņā, tad jautāja:
   —   Bet ko vēl jūs darāt?
   —       Vizināmies ar mašīnām. Vai tev ir ma­šīna? Tev noteikti jāiegādājas jaunais lielais «Podlers 'seši» ar atbīdāmo jumtu. O, tā ir eleganta mašīna! Katram, kam ir «Podlers seši», jebkura meitene ies līdzi, par to es gal­voju! — viņa sacīja un pameta Etilam ar aci. — Varu saderēt, ka tev ir vesels lērums nau­das, ja jau tu nāc no Marsa. Varu saderēt, ja tu tiešām gribi, tu vari dabūt «Podleru seši» un laist, kur patīk.
   —   Kur, uz kino?
   —   Un kas tur slikts?
   —   Nekas, nekas …
   —       Vai jūs, mister, zināt, kā jūs runājat? — viņa jautāja. — Kā komunists! Jā, ser, tādas runas neviens necietīs, pie joda. Kas vainas mūsu mazajai vecajai sabiedrībai. Mēs esam miermīlīgi, atļāvām marsiešiem mūs iekarot un pat pirkstiņu nepakustinājām, vai ne?
   x — Tieši to -es nesaprotu, — sacīja Etils.
   —   Kādēļ jūs to pieļāvāt?
   —       Tādēļ, ka esam augstsirdīgi, lūk, kādēļ! Iegaumējiet — augstsirdīgi!
   Viņa devās meklēt sev citu sarunu biedru.
   Saņēmis drosmi, Etils sāka rakstīt yēstuli sievai. Noklājis papīru uz ceļiem, viņš ar pild­spalvu rūpīgi uzvilka: «Dārgā Tilla!»
   Taču viņu atkal iztraucēja. Pasīka večiņa ^r bērnišķīgi apaļu, novītušu un grumbu iz­rakstītu sejiņu kratīja viņam pie pašām ausīm tamburīnu, tā ka viņam gribot negribot vaja­dzēja paskatīties.
   —       Mans brāli! — viņa iesaucās, acīm kvē­lojot. — Vai tu esi iemantojis glābšanu?
   —       Vai man draud briesmas? — Etils uz­trūkās kājās un nometa zemē pildspalvu.
   —        Lielas briesmas pie tam vēl! — vecā iegaudojās, žvadzinādama tamburīnu un vērs­dama acis pret debesīm. — Tev jātop glāb­tam, mans brāli, tev draud bojā eja!
   —       Man liekas, jums taisnība, — viņš sa­cīja drebēdams.
   —        Mēs šodien jau daudzus esam izglābuši. Es pati izglābu trīs marsiešus. Vai tas nav jauki? — Viņa plati pasmaidīja.
   —   Jādomā gan.
   Vecene raudzījās ar neslēptām aizdomām. Viņa pieliecās Etilam tuvāk un noslēpumaini čukstēja:
   —   Mans brāli, vai tu esi kristīts?
   —   Nezinu, — viņš atbildēja tāpat čukstus.
   —        Tu nezini? — vecā iesaucās, pasviez- dama gaisā roku ar tamburīnu.
   —       Vai tas ir kaut kas līdzīgs nošauša­nai? — Etils jautāja.
   —   Mans brāli, — viņa sacīja, — tu esi iestidzis ļaunumā un grēkos. Es vainoju ne­ziņas tumsu, kurā tu esi uzaudzis. Skaidri re­dzams, ka jūsu Marsa skolas ir drausmīgas — jums it nemaz nemāca, kas ir taisnība. Jūs sa­maitā ar meliem. Mans brāli, ja gribi tapt lai­mīgs, tev jāļaujas kristīties.
   —       Un tad es kļūšu laimīgs jau šajā pa­saulē? — Etils jautāja.
   —   Neprasi visu uzreiz, — večiņa atbildēja.
   —   Samierinies ar mazumu, jo tajā pasaulē, kur mēs visi reiz nonāksim, būs labāk nekā šajā.
   —   To pasauli es pazīstu, — viņš sacīja.
   —   Tur valda miers, — vina turpināja.
   —   Jā.
   —   Tur ir klusums.
   —   Jā.
   —   Tur tek piena un medus upes.
   —   Jā gan, — piekrita Etils.
   —   Un visi līksmi smejas.
   —   To var redzēt, — sacīja Etils.
   —   Tā pasaule ir labāka, — sacīja vecā.
   —   Daudz labāka, — viņš apstiprināja.
   —  Jā, Marss ir liela planēta.
   —       Mister, — viņa uzrausās kājās un kra­tīja tamburīnu viņam gar pašu degunu, — jūs mani zobojat?
   —       Nebūt nē, — Etils bija samulsis un apjucis. — Es domāju, ka jūs runājat par…
   —        Neba par jūsu nožēlojamo veco pretīgo Marsu, kad es jums saku, mister! Tādi kā jūs
   mūžīgi mūžos vārīsies kallā, jūs sagaida elles mocības …
   —   Man jāatzīst, ka Zeme nav sevišķi patī­kama vieta. Jūs to aprakstījāt lieliski.
   —   Mister, jūs atkal izsmejat mani! — ve­čiņa pikti uzbrēca.
   —   Nē, nē, lūdzu, piedodiet. Tas aiz nezinā­šanas.
   —   Labi, — viņa sacīja, — tu esi pagāns, be.t visi pagāni ir neaudzināti. Te būs papīrs. Atnāc rītvakar uz norādīto adresi, tevi nokris­tīs, un tu tapsi laimīgs. Mēs gavilējam, mēs soļojam un tērzējam un, ja tu gribi dzirdēt mūsu taures un bungas, tu atnāksi, vai nē?
   —   Centīšos aiziet, — stomīgi sacīja Etils.
   Viņa gāja prom, sizdama ar plaukstām tam­burīnu un pilnā kaklā dziedādama «Laimīga esmu, laimīga vienmēr».
   Apmulsušais Etils atsāka rakstīt vēstuli.
   «Dārgā Tilla! Vai Tu vari iedomāties, savā naivitātē es iztēlojos, ka zemieši sagaidīs mūs ar lielgabaliem un bumbām. Nekā tamlīdzīga! Esmu rūgti maldījies. Te nav ne Rika, ne Mika, ne Džika vai Benona, neviena no tiem brašuļiem, kas glābj pasaules. Neviena.
   Te ir tikai gaišmataini roboti ar rožainiem gumijas ķermeņiem, dzīvi un tomēr daudzē­jādā ziņā mazliet līdzīgi automātiem, būtnes, kas visu savu mūžu pavada alās. Viņu der- rieres [1] ir neticami platas. Viņu acis ir nekus­tīgas, sastingušas no nepārtrauktas kino ska­tīšanās. Tienl ir attīstīti vienīgi žokļu mus­kuļi — viņi nemitīgi košļā gumiju.
   Tādi ir ne vien atsevišķi cilvēki, mana dārgā Tilla, tāda ir visa civilizētā pasaule, kurā mēs esam iemesti kā saujiņa sēklu mil­zīgā betona maisītājā. No mums nekas nepa­liks pāri. Mūs nogalinās nevis viņu ieroči, bet gan laipnība. Mūs iznīcinās nevis viņu raķe­tes, bet viņu automobilis …»
   Izmisīgs kliedziens. Brīkšķis, vēlreiz brīk- šķis. Tad klusums.
   Etils pielēca kājās. Uz ielas bija sadūrušās divas mašīnas. Viena pilna ar marsiešiem, otra — ar zemiešiem. Etils turpināja vēstuli.
   «Mīļā, mīļā Tilla, daži skaitļi, ja tu atļauj. Seit, Amerikas kontinentā, katru gadu iet bojā četrdesmit pieci tūkstoši cilvēku; viņi pārvēr­šas receklī tieši savās skārda kārbās — auto­mobiļos. Sarkanā asiņainā receklī, no kura balti kauli lien ārā kā piepešas iedomas, kā smieklīgas un šausmīgas iedomas, kas rēgo­jas sastingušajā masā. Mašīnas tiek saplaci­nātas par glītām sardīņu bundžām, kurās viss ir sajucis un viss ir klusu.
   Uz šosejām visur asiņaina putra, un virs tās dūkdamas laidelējas zaļās mušas. Sejas, ko negaidītās apstāšanās pārvērtušas par karnevāla maskām. Ir viņiem tāds karne­vāls — Visu svēto dienā. Man šķiet, šai dienā viņi pielūdz automobili, katrā ziņā to, kas nes nāvi.
   Tu paskaties pa logu un ieraugi cieši apskā­vušos guļam divus, kuri vēl pirms brīža nepa­zina viens otru, bet tagad ir beigti. Es pare­dzu, ka mūsu armiju saberzīs druskās, sain­dēs un ievilinās kino slazdos visādas burves un košļājamā gumija. Rīt pat es mēģināšu bēgt atpakaļ uz Marsu, iekams nav par vēlu.
   Mana Tilla, kaut kur zemes virsū ir kāds cilvēks, kura varā ir nospiest sviru un izglābt pasauli. Sis cilvēks pašreiz ir bez darba. Viņa sviru klāj putekļi. Viņš pats spēlē kārtis.
   šīs nešķīstās planētas sievietes slīcina mūs banālas juteklības un nepiedienīgas koķetēri­jas palos un trako uz velna paraušanu, pirms vietējie parfimēri savārīs . viņas ziepēs. Ar labu nakti, Tilla. Novēli man veiksmi, jo iespē­jams, ka es bēgot aizeju bojā. Skūpstu mūsu dēlu.»
   Klusiņām šņukstēdams, Etils salocīja vēs­tuli un piekodināja sev, ka jāatceras un jā­nosūta vēstule ar pasta raķeti.
   Viņš izgāja no parka. Ko viņš varēja darīt? Bēgt? Vēlu vakarā atgriezties stāvvietā, iela­vīties raķetē un lidot atpakaļ uz Marsu? Vai tas ir iespējams? Viņš nogrozīja galvu. Viņš bija galīgā neziņā.
   Viens gan Etilam bija skaidrs: ja viņš pa­liks te, viņu sagūstīs šīs neskaitāmās lietas, kas rūc, sprauslā un šņāc, kas pūš virsū dū­mus un nejauku dvaku. Pusgada laikā viņam būs liela sārta, labi kopta čūla, astronomis­kos skaitļos izsakāms asinsspiediens, aklu­mam radniecīga tuvredzība un kā okeāns melni, mokoši murgi, ar kuriem viņam būs jācīnās katru nakti. Nē, tikai ne to!
   Savos mehanizētajos zārkos galvu reibi­nošā ātrumā garām drāzās zemieši ar trulām sejām. Drīz, jā, pavisam drīz viņi izgudros automobili ar sešiem sudraba rokturiem!
   —   Ei jūs!
   Iekaucās sirēna. Ietves malā bija apstāju­sies gara, draudīgi melna, līķratiem līdzīga mašīna. Kāds izliecās ārā.
   —   Marsietis?
   —   Jā.
   —   Tieši jus esat man vajadzīgs. Žigli rā­pieties iekšā — jums ir vareni laimējies. Rā­pieties iekšā! Aizvedīsim jūs uz kādu jauku vietiņu, tur varēsim aprunāties. Nāciet taču, nestāviet kā stabs!
   Etils kā hipnotizēts atvēra durtiņas un iekāpa.
   Mašīna sakustējās.
   — Ko jūs dzersiet, E. V.? Varbūt kokteili? Oficiant, divus manhetenus! Liecieties mierā, E. V. Es izmaksāju. Es un Lielā studija. Ir nedomājiet vilkt ārā maku. Priecājos iepazī­ties, E. V. Mani sauc R. R. Van Plenks. Var­būt esat par tādu dzirdējis? Neesat? Nekas, sniedziet roku.
   Etils juta, ka viņa.roku paņurkā un palaiž vaļā. Viņi sēdēja tumšā alā, kur spēlēja mū­zika un tekalēja oficianti. Uz galdiņa parādī­jās divas glāzes. Tas viss bija noticis tik ne­gaidīti. Rokas uz krūtīm sakrustojis, Van Plenks vēroja paša atrasto marsieti.
   —   Lūk, kādēļ jūs, E. V., esat man vaja­dzīgs. Man ir viscēlākā ideja, kāda jebkad bijusi. Nesaprotu pat, kā man tā iešāvās prātā. Es sēdēju šodien mājā un domāju: «Mīļā stundiņ, kas tā būtu par filmu! «Marsiešu uzbrukums Zemei». Kas tad man būtu da­rāms? Jāatrod filmas konsultants.» Nu, sēdos iekšā mašīnā, sameklēju jūs, un te nu mēs esam! Iedzersim! Uz jūsu veselību un mūsu panākumiem! Prozīt!
   —   Bet… — mēģināja iebilst Etils.
   —   Zinu, zinu, par velti jūs negribēsiet. Nav ko bažīties, naudas mums netrūks. Bez tam man ir tāda melna grāmatiņa, pilna ar firzi- ķiem, varēšu jums aizdot.
   —   Man ne visai patīk jūsu Zemes augi un …
   —   Jūs, Mek, patiešām esat jokdaris. Labi, paklausieties, kādu es iztēlojos šo filmu. — Viņš uzbudināti saliecās uz priekšu. — Vis­pirms lieliska aina: marsieši varen aizsvilu- šies, sit bungas, kliedz un brēc. Tālumā mil­zīgas sudraba pilsētas …
   —   Bet uz Marsa nemaz nav tādu pilsētu …
   —   Mums vajadzīgi krāšņi skati, dēliņ.
   Krāšņi! Tavs tētuks zina labāk. Vārdu sakot, visi marsieši dej ap ugunskuru …
   —   Mēs nedejojam ap ugunskuriem …
   —   Sajā filmā ugunskurs būs, un jūs die- siet, — acis aizmiedzis, lepns savā pārliecībā pasludināja Van Plenks. Viņš pamāja ar galvu un sapņaini turpināja: — Tad mums jāsadabū skaista marsiete, slaida, ar gaišiem matiem.
   —   Marsietes ir tumšmatainas .
   —   Paklau, E. V., es nezinu, kā mēs sapra­tīsimies. Starp citu, dēliņ, tev vajadzētu mai­nīt vārdu. Kā tad tevi īsti sauc?
   —   Etils.
   —   Kaut kāds sieviešu vārds. Es izdomāšu tev piemērotāku. Saukšu tevi par Džo. Okei, Džo! Kā jau es teicu, mūsu marsietēm vaja­dzēs kļūt gaišmatainām, tāpēc, ka tāpēc. Ci­tādi tētukam būs bēdīgs prāts. Nu, kas tev sakāms?
   —   Es domāju, ka …
   —   Un vēl mums vajadzīga aina, lai skatī­tāji gauži raudātu, šai ainā marsiete izglābj no drošas bojā ejas kuģi ar veselu marsiešu varzu, kad kuģim trāpījis meteorīts vai kaut kas tamlīdzīgs. Tā būs satriecoša aina. Zini, man prieks, ka es tevi sastapu. Tev šis darī­jums ar mums būs izdevīgs, kad es tev saku.
   Etils pārliecās pār galdiņu un cieši satvēra viņa roku.
   —   Acumirkli. Gribu jums kaut ko pajautāt.
   —   Skaidrs, Džo, šauj vien vaļā.
   —   Kādēļ jūs esat pret mums tik laipni? Mēs uzbrūkam jūsu planētai, bet jūs visi kā viens sagaidāt mūs kā savus bērnus pēc ilgas šķiršanās. Kādēļ?
   —   Ir gan tie marsieši dīvaini! Uzreiz var redzēt, cik jūs naivi. Padomā tā, Mak. Mēs esam mazi ļautiņi, vai ne?
   Viņš pavicināja ar smaragdiem greznotu iedegušu rociņu.
   —   Mēs visi esam vienkārši kā zeme, vai ne? Bet mēs, zemieši, lepojamies ar to. Mūsu laikmets ir Vienkāršā Cilvēka laikmets, Bili, un mēs lepojamies, ka esam mazi. Bilij, visi šīs planētas iedzīvotāji ir Sarojani. Tā ir, ser. Milzīgi kupla labsirdīgu Sarojanu ģi­mene, un visi mīl cits citu. Mēs saprotam jūs, marsiešus, Džo, un mēs zinām, kādēļ jūs uz- brukāt Zemei. Mēs zinām, cik vientuļi jūs jūtaties uz sava mazā aukstā Marsa, kā jums skauž, ka mums ir tādas pilsētas …
   —   Mūsu civilizācija ir daudz vecāka par jūsējo…
   —   Lūdzu, nepārtrauc mani, Džo, un nesa­rūgtini. Ļauj man izklāstīt savu teoriju līdz galam, un tad tu vari runāt pēc sirds pati­kas. Kā jau teicu, jūs jutāties tur vientuļi un lidojāt šurp apskatīt mūsu pilsētas, mūsu sie­vietes, visu, visu, un mēs jūs laipni uzņēmām, jo jūs taču esat mūsu brāļi, tādi paši vien­kārši ļaudis kā mēs visi.
   Starp citu, ir vēl kāds sīkums, Rosko: ar šo uzbrukumu var mazlietiņ nopelnīt. Kaut vai, piemēram, ar filmu, ko esmu iecerejis un kas ienesis mums biljonu tīras peļņas, kā es te sēžu. Nākamnedēļ mēs laidīsim pārdošanā speciālas Marsa lelles par trīsdesmit dolāriem gabalā. Tas ož pēc miljoniem. Bez tam esmu noslēdzis līgumu, ka izlaidīšu kādu marsiešu spēli, tā maksās piecus dolārus. Vēl daudz ko var izgudrot.
   —       Ak tā … — sacīja Etils un atvirzījās nostāk.
   —. Nu un, saprotams, te paveras lielisks jauns tirgus. Mēs varēsim pārdot jums matu iznīcināšanas līdzekļus, košļājamo gumiju, zābaksmēru — visu ko.
   —   Pagaidiet. Vēl viens jautājums.
   —   Klāj vaļā.
   —       Kāds ir jūsu priekšvārds? Ko nozīmē R. R.?
   —   Ričards Roberts.
   Etils paraudzījās griestos.
   —        Bet vai negadās, ka dažreiz kāds ne­jauši nosauc jūs par … par Riku.
   —   Uzminēji, draudziņ. Kā tad, ka par Riku.
   Etils ievilka elpu un sāka gardi jo gardi
   smieties. Piebakstīja savam sarunu biedram.
   —   Tatad jūs esat Riks? Riks! Jūs esat Riks!
   —       Kas tur smieklīgs, puisīt? Paskaidro tētukam!
   —       Jūs nesapratīsiet… man ienāca prātā kāds jocīgs atgadījums . .. Ha-ha!
   Asaras ritēja Etilam pār vaigiem un lūpāna. Viņš zvēla ar dūri pa galdu.
   —   Tātad jūs esat Riks. Vai, cik savādi, cik jokaini! Nekādu spēkavīra muskuļu, ne ener­ģiska zoda, ne šaujamā. Tikai pilns maks, gre­dzens ar smaragdu un resns vēders!
   —   Ei, pievaldi mēli! Apolons es varbūt ne­esmu, bet…
   —   Sniedziet roku, Rik. Sen ilgojos iepazī­ties ar jums. Jūs esat cilvēks, kas iekaros Marsu ar kokteiļa maisītājiem, supinatoriem, pokera spēļu kauliņiem, zirgu pletnēm, ādas zābakiem, rūtainām cepurēm un ruma blaš- ķēm.
   —   Neesmu nekas vairāk kā pieticīgs uzņē­mējs, — sacīja Van Plenks, acis nodūris. — Es daru savu darbu un saņemu savu gau­žām pieticīgo peļņas daļiņu. Bet, kā jau teicu, Mart, esmu sen domājis par tirgošanos ar Marsu, kam varētu piegādāt tēvoča Vigilija rotaļlietas un Dika Treisija komiksus. Tur viss būs jauns. Neredzēti plašs noieta tirgus, vai nav taisnība? Kā tad! Mēs marsiešus appludi­nāsim ar precēm. Viņi tās izķers plēsdamies, bērniņ! Un kā nu nē —- Parīzes smaržas un apģērbi, Oškošas kombinezoni, ko? Un pirm­klasīgi apavi…
   —   Mēs apavus nevalkājam.
   —   Ko es dzirdu? — R. R. pacēla acis pret griestiem. — Uz Marsa dzīvo neaptēsti lauķi? Nekas, Džo, mēs par to parūpēsimies. Nokau- nināsim visus, tad nestaigās basām kājām. Un tad viņiem būs vajadzīgs apavu krēms!
   —   Vai…
   Van Plenks uzblieza Etilam pa plecu.
   —       Tātad norunāts? Tu būsi manas filmas tehniskais direktors. Sākumā tu saņemsi div­simt dolāru nedēļā, vēlāk piecsimt dolāru. Ko tu teiksi?
   —       Man ir nelabi, — atbildēja Etils. Viņš bija iedzēris kokteili un tagad kļuva zils.
   —        Lūdzu piedošanu. Es nezināju, ka tu ne­spēj turēt. Iziesim ārā svaigā gaisā.
   Ārā Etilam kļuva labāk. Viņš grīļojās.
   —   Tad tādēļ Zeme mūs tā sagaidīja?
   —        Bez šaubām, dēliņ. Uz Zemes katrā laikā var rasties izdevība godīgi nopelnīt, do­lāru dēļ katrs papūlēsies. Pircējam vienmēr ir taisnība. Neļaunojies. Te ir mana vizītkarte. Rīt no rīta deviņos atbrauc uz studiju Holi­vudā. Tev parādīs tavu kabinetu. Es ieradīšos vienpadsmitos, tad aprunāsimies. Esi klāt tieši deviņos. Pie mums ir stingra kārtība.
   —   Kādēļ?
   —       Galaher, tu esi gatavais ērms, tomēr tu man patīc. Ar labu nakti! Laimīgu uzbru­kumu!
   Automašīna aizbrauca.
   Etils apmulsis noskatījās pakaļ. Tad, pa­berzējis pieri ar plaukstu, lēnām gāja pa ielu uz raķešu stāvvietu.
   —       Nu, ko tu tagad iesāksi? — viņš pats sev skaļi jautāja.
   Raķetes klusi laistījās mēnesnīcā. No pilsē­tas plūda uzdzīves trokšņi. Lauka lazaretē
   varēja vērot satrauktu rosību: kāds jauns marsietis, spriežot pēc viņa brēcieniem, bija pārāk daudz redzējis, pārāk daudz iemetis, pārāk daudz saklausījies dzertuvēs mazo sar- kandzelteno kastīšu dziesmas, un viņu no galdiņa pie galdiņa bija vajājusi kāda sie­viete, milzīga kā zilonis. Viņš vienā laidā murmināja:
   — Trūkst elpas … beigts, pagalam.
   Elsas pamazām noklusa. Etils iznāca no paēnas un devās šķērsām pāri avēnijai pie raķeškuģiem. Tālumā vāļājās apdzērušies sargi. Viņš ieklausījās. No milzīgās pilsētas lidoja šurp rūkoņa, mūzika un autosignāli. Bet Etilam izklausījās, ka viņš dzird arī citas skaņas: iesala mašīnu zaglīgo zumēšanu, ga­tavojot iesala dzērienu, no kura kareivji ap­taukojas, kjūst laiski un aizmāršīgi, kino alu apreibinošās balsis, kas aijā un ieaijā marsie­šus dziļdziļā miegā, no kura viņi neatmodī- sies līdz sava mūža galam.
   Cik daudz marsiešu pēc gada iedzīs kapā aknu ciroze, nierakmeņi, augsts asinsspie­diens, pašnāvība?
   Etils stāvēja tukšās avēnijas vidū. Divus kvartālus tālāk tieši viņam virsū drāzās ma­šīna.
   Viņš varēja izvēlēties: palikt tepat, pieņemt kinostudijas piedāvājumu, kļūt par filmas konsultantu un sākt pamazītēm piebalsot še­fam, sak, jā, uz Marsa tiešām notika slaktiņš, jā, mūsu sievietes ir garas un gaišmatainas,jā, pie mums ciltis dejo un upurē elku dieviem, jā, jā, jā. Bet viņš varēja arī iet, iekāpt raķetē un viens pats atgriezties uz Marsa.
   — Bet kas būs pēc gada? — viņš jautāja.
   Uz Marsa atklās Zilā kanāla nakts klubu un Vecpilsētas spēļu namu. Jā, pašā Marsa senās pilsētas sirdī! Un visās vecajās pilsē­tās griezīsies un ņirbēs neona reklāmu ugu­nis, uz sentēvu kapiem tiks rīkota uzdzīve — tas būs, tas viss būs.
   Taču pagaidām vēl tas nav noticis. Pēc da­žām dienām viņš būs mājās. Tilla ar dēlu gaida viņu, un uz mūža beigām viņš vēl da­žus gadus varēs pasēdēt kopā ar sievu kanāla malā, ļauties vēja glāstiem, palasīt savas iemīļotās grāmatas, nobaudīt pa malciņam garšīgu vieglu vīnu, papļāpāt un mierīgi pa­dzīvot, līdz uz galvas uzgāzīsies neona ne­prāts.
   Tad viņi ar Tillu'varbūt atradīs patvērumu zilajos kalnos un būs tur drošībā vēl kādu gadu, kamēr tūristi arī tur sāks knikšķināt sa­vus fotoaparātus un brīnīties, cik jocīgi viss izskatās.
   Viņš jau skaidri zināja, ko teiks Tillai:
   «Karš ir briesmīgs, bet miers dažkārt var būt vēl šausmīgāks.»
   Viņš stāvēja platās avēnijas vidū.
   Apgriezās un nebija pārsteigts, ieraugot, ka viņam taisni virsū drāžas ar spiedzošiem pus­audžiem pilna mašīna. Šie zēni un meitenes, kam nebija vairāk par sešpadsmit gadiem, mētāja vaļējo mašīnu no vienas avēnijas ma­las uz otru. Etils redzēja, ka tie rāda uz viņu ar pirkstiem un rēc. Motors kauca aizvien stiprāk. Mašīna brāzās ar sešdesmit jūdžu āt­rumu stundā.
   Viņš sāka skriet.
   «Jā, jā,» viņš gurdi nodomāja, sajuzdams mašīnu pavisam tuvu, «cik dīvaini, cik skumji… Dārd gluži kā betona maisītājs.»

   O, nu gan būs jautri! Tā tik ir spēle! Simts gadu tā nav gājis. Bērni šaudījās šurpu turpu pa zaļo mauru, klaigāja, saķērās rokās, gāja riņķa dejā, rāpās kokos un smējās. Debesīs laiku pa laikam aiztraucās raķetes, pa ielām aizšvīkstēja izveicīgas mašīnas, bet bērni spē­lējās un nelikās zinis ne par ko citu. Kādi joki, kāda līksmība, kāda smiešana un spiegšana!
   Pelēns ieskrēja mājā, līdz ausīm novārtīju­sies un nosvīdusi. Saviem,septiņiem gadiem viņa bija skaļa, stipra un patstāvīga. Viņas māte, misis Morisa, lāgā nepaspēja ne apska­tīties, kad meita jau bija izrāvusi atvilktnes un sametusi pannas un šādas tādas citas mantas lielā maisā.
   —   Ak debess, Pelēn, kas nu notiek?
   —   Tāda spēle vēl nekad nav redzēta! — aizelsusies atteica piesārtusī Pelēns.
   —   Pasēdi un atvelc elpu, — teica māte.
   —   Nevajag, es neesmu piekususi, — atsau­cās meitene. — Es tās ņemšu, var, māmiņ?
   —   Tikai neizsitiet traukiem robus, — pie­kodināja misis Morisa.
   —  Paldies, paldies! — Pelēns nokliedza un — špuks! — prom bija kā raķete.
   Misis Morisa noskatījās pakaļ savai nemie­rīgajai atvasei.
   —   Kas tā jums par spēli?
   —   Iebrukums! — atteica Pelēns.
   Durvis aizcirtās.
   Visā ielas garumā bērni stiepa ārā no mā­jām nažus, dakšiņas, krāsns urķus, vecas skārda caurules un konservu nažus.
   Interesanti, ka šī trokšņa un kņadas cēlēji bija mazākie bērni. Lielākie, tādi, kam bija desmit un vairāk gadu, noskatījās uz viņiem no augšas un nicīgi gāja savu ceļu vai nošķī­rās savrup, lai cienīgi spēlētu paslēpes.
   Vecāki pa to laiku braukāja hromētās ma* šīnās. Meistari ieradās mājās izremontēt va­kuuma liftus, noregulēt televizoriem attēlu vai salabot saniķojušās pārtikas pievadcau­rules. Pieaugušie garāmejot noskatījās uz aiz­ņemto jauno paaudzi, apskauzdami kūsājošas enerģijas pilnos mazuļus, iecietīgi nosmīnē­dami par viņu skaļajiem priekiem un klusībā nodomādami, ka paši labprāt parotaļātos kopā ar mazajiem.
   —   To, to un to, — izrīkoja Pelēns, kad citi bērni rādīja savas karotes un skrūvgriežus. — To dod šurp, bet to noliec tur! Ne tā! Te, nemākuli! Pareizi. Tā, tagad paej nost, es pierīkoŠu šito. — Viņa darbojās, mēles galiņu zobos iekodusi, pieri domīgi saraukusi. — Nu, tā. Vai redzat?
   —   Jā-ā-ā-ā! — iesaucās bērni. Pieskrēja divpadsmit gadus vecais Džozefs
   Konnors.
   —       Ej projām! — bez aplinkiem pavēlēja Pelēns.
   —       Gribu spēlēties ar jums, — Džozefs sa­cīja.
   —   Nedrīkst! — atcirta Pelēns.
   —   Kādēļ ne?
   —   Tu mūs izsmiesi.
   —   Goda vārds, neizsmiešu.
   —       Nē. Pazīstam mēs tevi. Ej projām, citādi piekausim.
   Ar motorslidām piebrauca kāds cits divpa­dsmitgadīgais.
   —   Ei, Džo! Iesim! Lai tie knēveļi spēlējas. Varēja redzēt, ka Džo netīkas iet prom un
   viņš nopietni pārdomā.
   —   Es gribu palikt tepat, — viņš sacīja.
   —   Tu esi par lielu, — stingri teica Pelēns.
   —       Neesmu vis par lielu, — prātīgi noteica Džo.
   —   Tu tikai smiesies un izjauksi iebrukumu. Zēns ar motorslidām skaļi, nicinoši no-
   sprauslojās.
   —       Ejam, Džo! Lai viņi ērmojas vieni! Zī­daiņi!
   Džozefs gausi vilkās prom. Un visu laiku skatījās atpakaļ, līdz kamēr pagriezās ap stūri.
   Pelēns rosījās tālāk. No savāktajiem rīkiem viņa meistaroja kaut kādu neizprotamu apa*
   rātu. Iespiedusi kādai meitenei rokā burtnī- ciņu un zīmuli, viņa lika tai ar pūlēm vilkt visādus ķeburus. Siltajā saulē kā viļņi cēlās un saplaka bērnu balsis.
   Viņiem visapkārt dunēja pilsēta. Gar ielas malām rāmās zaļās rindās slējās koki. Tikai vējam miers nebija pa prātam, un tas plūs- moja pāri zemei, pāri visam kontinentam. Tūkstošos citu pilsētu tāpat bija gan koki, gan bērni, gan ielas, savos klusajos kabinetos biz­nesmeni tāpat diktēja pavēles vai sēdēja pie televizoriem. Pie zilajām debesīm kā lāpām- adatas zibēja raķetes. Visur un visā jautās rāma pašapmierinātība un bezrūpība, cilvēki bija pieraduši pie miera un bija pārliecināti, ka nekas ļauns nav gaidāms. Cilvēki visā pa­saulē gāja roku rokā un bija vienoti. Visām tautām piederēja vienlīdz droši ieroči. Bija sasniegts ideāls spēku līdzsvars. Cilvēki vairs nepazina nedz nodevējus, nedz nelaimīgos, nedz neapmierinātos, tādēļ pasaule stāvēja uz stingriem pamatiem. Saules gaisma aplai­moja puspasaules, un snaudošie koki ļāvās siltā gaisa paliem.
   Pa otrā stāva logu paskatījās Pelēna māte.
   Bērni. Viņa palūkojās uz tiem un pašūpoja galvu. Bērni kārtīgi paēdīs, saldi iemigs un pirmdien ies uz skolu. Mīļie vingrie augumiņi. Viņa ieklausījās.
   Rožu krūma tuvumā Pelēns kādam kaut ko nopietni stāstīja, lai gan cits neviens nebija redzams.
   Ir gan dīvaini šie bērni! Bet otra meitene, kā viņu sauca? Enna? Enna kaut ko cītīgi vilka uz papīra. Vispirms Pelēns pajautāja rožu krūmam, tad nodiktēja atbildi Ennai.
   —   Trīsstūris, — teica Pelēns.
   —       Bet kas tas ir — trīs,-, — Enna ar grū­tībām izrunāja, : — stūris?
   —   Nav svarīgi, — atbildēja Pelēns.
   —   Kā tas rakstāms? — jautāja Enna.
   —       T…r…ī… s… — lēnām sāka skaidrot Pelēns, bet viņai aptrūka pacietības.
   —  E, raksti, kā patīk! — Viņa diktēja tālāk:
   —  Bajķis.
   —       Es to pašu trīs-, — sacīja Enna, — stūri vēl neesmu uzrakstījusi!
   —• Tad ātrāk, ātrāk! — skubināja Pelēns.
   Pelēna māte izliecās pa logu.
   —■ S… t… ū… r… i… s.., — viņa nosauca burtus Ennai.
   —       Vai, paldies, misis Morisa, — Enna sa­cīja.
   —       Pareizi, — noteica Pelēna māte un pa­smējusies gāja tīrīt priekštelpu ar putekļu sū­cēju.
   Balsis šūpojās tveicīgi viļņojošajā gaisā.
   —   Baļķis, — sacīja Enna.
   Klusums.
   —        Četri, deviņi, septiņi, tad A, B un X, — attālāk stāvot, nopietni sacīja Pelēns. — Tad dakšiņas, aukla un .. . seš . .. stūre … sešstū­ris!
   Pusdienās Pelēns vienā rāvienā izdzēra- glāzi piena un skrēja uz durvīm. Māte uzsita ar plaukstu pa galdu.
   —       Žigli atpakaļ un apsēdies, — viņa pavē­lēja. — Tūliņ būs zupa.
   Viņa piespieda automātiskās virtuvenes sarkano pogu, un pēc desmit sekundēm kaut kas ievēlās gumijas uztvērējā. Misis Morisa attaisīja uztvērēju, izņēma kārbu ar diviem rokturiem, veicīgi atgrieza to vaļā un ielēja bļodiņā karstu zupu.
   Pelēns pa to laiku trinās uz krēsla.
   —        Ātrāk, mamm! Tas ir dzīvības un nāves jautājums, bet tu .. /
   —        Es tavā vecumā biju tāda pati. Vienmēr dzīvības un nāves jautājums. Es zinu.
   Pelēns ar steigu strēba zupu.
   —   Lēnāk, — teica māte.
   —       Nevaru, — atteica Pelēns. — Drils mani gaida.
   —        Kas tas par Drilu? Tāds dīvains vārds,— sacīja māte.
   —   Tu viņu nepazīsti, — Pelēns atbildēja.
   —   Vai mums kaimiņos ir kāds jauns zēns?
   —       Nūja, — atteica Pelēns un ķērās pie ot­ras porcijas.
   —   Kurš tad ir tas Drils?
   —        Viņš ir tur, — izvairīgi atbildēja Pe­lēns. — Tev nāks smiekli. Visi tikai zobojas. Ak tu sasodīts!
   —   Vai tad Drils ir kautrīgs?
   —        Jā. Nē. Savā ziņā jā. Ai, mamma, es skrienu, citādi mums izjuks iebrukums.
   —   Kas kur iebrūk?
   —        Marsieši uzbrūk Zemei. Nē, tie nemaz nav marsieši. Tie ir… es nezinu. No turie­nes, — viņa pabakstīja ar karoti gaisā.
   —        Un no šejienes, —- sacīja māte, skar­dama Pelēna sakarsušo pieri.
   Meitene apskaitās.
   —       Tu smejies! Tu nosistu Drilu un visus pārējos.
   —       Tā gan es nedomāju, — teica māte. — Vai tad Drils ir marsietis?
   —        Nē. Viņš ir … nezinu … Varbūt no Jupitera, varbūt no Saturna vai Venēras. Vis­pār viņam ir klājies grūti.
   —       Varu iedomāties. — Misis Morisa aiz­lika mutei priekšā roku.
   —       Viņi nekādi nespēja izdomāt, kā lai uz­brūk Zemei.
   —       Mēs esam nepieejami, — mākslotā no­pietnībā sacīja māte.
   —        Drils saka tāpat! Nepieej … Tas ir tas pats vārds, mamm.
   —       Vai, cik tas Drils ir gudrs zēns! Zina tādus vārdus!
   —        Viņi nespēja izgudrot, kā lai mums uz­brūk. Drils saka … viņš saka tā — lai iz­nāktu laba karošana, jāizdomājot, kā cilvē­kus negaidot pārsteigt. Tā varot uzvarēt. Viņš saka — bez tam esot jāatrod palīgi pašā ienaidnieka nometnē.
   —   Piektā kolona, — sacīja māte.
   —   Aha. Drils tāpat saka. Bet viņi nespēj izgudrot, kā pārsteigt Zemes iedzīvotājus un kā tikt pie palīgiem.
   —       Nav nekāds brīnums. Mēs esam ārkār­tīgi stipri, — māte iesmējās, nokopdama galdu. Pelēns sēdēja un skatījās uz galdu, it kā redzētu savā priekšā visu, par ko bija stāstījusi.
   —       Beidzot vienā jaukā dienā, — Pelēns teatrāli čukstēja, — viņiem ienāca prātā bērni!
   —   Ak tā! — jūsmīgi iesaucās māte.
   —       Un viņi nodomāja, ka lielie mūždien ir aizņemti… viņiem nav laika skatīties zem rožu krūmiem vai grābāties pa zāli.
   —   Tikai kad lasa gliemežus vai sēnes.
   —       Bez tam viņš runāja kaut ko par dim- dimām.
   —   Par kādām dimdimām?
   —   Par dimsijām.
   -— Dimensijām?
   —       Tādu esot četras. Un vēl runāja kaut ko par bērniem līdz deviņu gadu vecumam un par iztēli. Jocīgi klausīties, kad Drils runā.
   Misis Morisa jutās nogurusi.
   —       Tas droši vien ir jocīgi. Bet Drils tevi ir nogaidījies. Ir jau krietni vēls. Ja tu gribi tikt galā ar iebrukumu pirms mazgāšanās un gulētiešanas, tad skrien ātrāk.
   —       Vai tad vajadzēs mazgāties? — negri­bīgi iejautājās Pelēns.
   —       Noteikti. Kāpēc gan bērniem nepatīk ūdens? Bērniem visos laikos nav paticis maz­gāt ausis.
   —       Drils teica, ka man vairs nevajadzēšot mazgāties, — sacīja Pelēns.
   —   Ak tā viņš teica?
   —       Tā viņš teica visiem bērniem. Nekādas mazgāšanās. Un mēs varam neiet gulēt līdz desmitiem un sestdienās vienas televīzijas programmas vietā skatīties divas.
   —       Lai misters Drils labāk pievalda muti. Es aprunāšos ar viņa māti un …
   Pelēns gāja uz durvju pusi.
   —       Mēs plēšamies ar pāris puikām —■ ar Pitu Bricu un Deilu Džeriku. Viņi jau ir lieli. Viņi mūs apceļ. Viņi ir vēl sliktāki par vecā­kiem. Viņi pat netic Drilam. Vīzdegunīgi, tāpēc ka ir lielāki. It kā viņi zinātu labāk. Paši vēl nesen bija mazi. Es viņus ienīstu vai­rāk par citiem. Mēs viņus nogalināsim pir­mos.
   —   Un mani ar tēti pēc tam?
   —        Drils teica, ka jūs esot bīstami. Zini, kādēļ? Tādēļ, ka jūs neticat marsiešiem! Viņi ļaus mums valdīt pār pasauli. Nu, ne jau mums vien, bet kaimiņkvartāla bērniem arī. Es droši vien būšu karaliene.
   Viņa atvēra durvis.
   —   Mam!
   —   Nu?
   —   Ko nozīmē lo-ģi-ka?
   —        Loģika? Saproti, mīlulīt, loģika ir pras­me spriest, kas ir pareizi un kas nav pareizi.
   —        Drils ierunājās arī par to, — Pelēns sa­cīja. — Un ko nozīmē ie-tek-mē-jams? — Pa­gāja vesela minūte, iekams viņa izrunāja šo vārdu.
   —       Tas nozīmē… — Māte nodūra acis un paklusām iesmējās. — Tas nozīmē — būt bērnam, mazulīt.
   —        Paldies par pusdienām! — Pelēns iz­skrēja ārā, tad pabāza galvu atpakaļ virtuvē. — Mam, es pacentīšos, lai tev pārāk nesā­pētu, nudien pacentīšos!
   —   Paldies tev, — atteica māte.
   Noblākšķēja durvis.
   Pulksten četros iedūcās videofons. Misis Morisa piespieda ekrāna apgaismes pogu.
   —   Sveicināta, Elen! — viņa sacīja.
   —   Sveicināta, Mērij! Kā klājas Ņujorkā?
   —       Lieliski. Bet kā Skrentonā? Tu izskaties nogurusi.
   —       Tu tāpat. Ko lai dara — bērni. Maisās pa kājām, — sacīja Elena.
   Misis Morisa nopūtās.
   —   Mans Pelēns tāpat. Superiebrukums.
   Elena iesmējās.
   —   Vai tad pie jums arī bērni to spēlē?
   —       Ak vai, jā. Bet jau rīt aizrausies ar āķī­giem ģeometrijas uzdevumiem un motorizē- tām^«klasēm». Vai mēs četrdesmit astotajā bijām tikpat neciešami?
   —       Vēl sliktāki. Spēlējām japāņus un na­cistus. Nezinu, kā mani vecāki tikuši ar mani galā. Biju īsta trakule.
   —   Vecāki pierod laist visu pār galvu.
   Klusums.
   —   Kas notika, Mērij? — jautāja Elena.
   Misis Morisa stāvēja ar puspievērtām
   acīm; viņa lēni un domīgi ar mēles galu ap­laizīja lūpas.
   —        Ko? — viņa satrūkās. — Nē, nekas. Vienkārši aizdomājos par to. Par laišanu pār galvu un tamlīdzīgi. Nav svarīgi. Par ko mēs runājām?
   —       Mans Tims neprātīgi iemīlējies kādā puikā, viņam tāds dīvains vārds … jā, šķiet, Drils.
   —       Tā laikam ir jauna parole. Manai maza­jai arī viņš patīk.
   —       Nedomāju, ka tas varētu būt nonācis pat līdz Ņujorkai. Jādomā, pāriet no mutes mutē. Gluži kā sērga. Es runāju ar Džozefini, un viņa stāstīja, ka viņas mazie — viņi dzīvo Bostonā — esot kā ķerti uz šo jauno rotaļu.
   Šai brīdī Pelēns ieskrēja virtuvē padzerties ūdeni. Misis Morisa apgriezās.
   —   Kā veicas?
   —       Viss gandrīz ir gatavs, — atbildēja Pe­lēns.
   —       Jauki, — sacīja misis Morisa. — Bet kas tas?
   —   Bumerangs. Skaties.
   Viņa pasvieda gumijā iesietu bumbiņu. Gu­mija izstiepās, un … bumbiņa pazuda.
   —       Tu redzēji? — Pelēns jautāja. — Hop! — Viņa salieca pirkstu, bumbiņa skrēja atpakaļ rokā, un meitene nošmīkstināja gumiju.
   —   Parādi vēl vienreiz, — lūdza māte.
   —   Nevāru. Pulksten piecos mums norunāts iebrukums! Atā! — Pelēns izgāja, šmīkstinā- darna savu rotaļlietu.
   Helēna uz videofona ekrāna iesmējās.
   —   Tims šorīt arī atstiepa tādu bumerangu, bet, kad es dzīros apskatīties, kā tas darbo­jas, viņš neparko negribēja man rādīt. Tad es mēģināju pati, bet nekas neiznāca.
   —   Tu neesi ie-tek-mē-ja-ma, — sacīja misis Morisa.
   —   Ko?
   —   Neko, neko. Man kaut kas iešāvās prātā. Tev kaut kas bija vajadzīgs, Elen?
   —   Es gribēju apvaicāties, kā tu taisi to kūku, melno ar balto .;.
   Miegaini ritēja laiks. Diena gāja uz bei­gām. Saule pie skaidrajām zilajām debesīm slīdēja uz rieta pusi. Pār zaļajiem mauriem aizstiepās garas ēnas. Bērnu smiekli un kņa- doņa negribēja un negribēja rimties. Kāda meitenīte piepeši ieraudājusies skrēja prom. Misis Morisa iznāca uz lieveņa.
   —   Pelēn, kas tur raudāja? Vai tā nebija Pegija Enna?
   Pelēns kaut ko darīja pagalmā pie rožu krūma.
   —   Nu jā. Viņa ir bailule. Mēs ar viņu vairs nespēlēsimies. Viņa ir par lielu, lai spē­lētos. Es domāju, ka viņa piepeši izaugusi.
   —   Un tādēļ viņa raudāja? Nieki. Atbildi man, kā pienākas, citādi tūliņ nāksi iekšā, jaunkundzi
   Pārsteigta un aizkaitināta meitene strauji. apsviedās apkārt.
   —   Pašlaik nevaru. Drīz būs klāt norunā­tais laiks. Es vairs tā nedarīšu. Piedod man.
   —   Vai tu iesiti Pegijai Ennai?
   —   Goda vārds, neiesitu. Paprasi viņai. Tas bija tādēļ, ka … nu, viņa ir zaķapastala …
   Bērni sastājās ciešā lokā ap Pelēnu, kas, pieri saraukusi, darbojās ar karotēm un kaut kādu četrstūrainu ietaisi no āmuriem un caurulēm.
   —   Te un te, — viņa murmināja.
   —   Tev kaut kas nepadodas? — jautāja mi­sis Morisa.
   —   Drils iesprūdis. Pusceļā. Ja vien mēs izvilksim viņu ārā, tad būs vieglāk. Tad pēc viņa izlīdīs arī pārējie.
   —   Vai es nevaru palīdzēt?.
   —- Nē, paldies. Es pati.
   —   Labi. Pēc pusstundas tev jāmazgājas, tad es pasaukšu. Man apnicis skatīties uz jums.
   Misis Morisa iegāja iekšā, apsēdās elektris­kajā atpūtas krēslā un iedzēra malku alus no pustukšas glāzes. Krēsls sāka masēt viņai muguru. Bērni, bērni. . . Bērnos ir viss — ir mīlestība, ir naids, viss juku jukām. Dažbrīd bērni tevi mīl, te atkal ienīst, un tas viss īsā acumirklī. Vai šie dīvainie bērni kādreiz aiz­mirst, vai viņi piedod pļaukas un skarbos, asos vārdus, kad viņienf liek kaut ko izdarīt? Kas to lai zina … Patiešām, vai var aizmirst
   vai piedot tiem, kam pār tevi vara, šiem liela­jiem un neizprotamajiem diktatoriem.
   Laiks ritēja. Pār ielu nolaidās dīvains no­gaidošs un saspringts klusums.
   Pulkstenis pieci. Kaut kur mājā maigi un melodiski iedziedājās pulkstenis: «Laiks ir klāt, laiks ir klāt, pieci rāda pulkstenis …» — un apklusa.
   Liktenīgā stunda.
   Misis Morisa nosmējās. Liktenīgā stunda.
   Uz celiņa iedūcās mašīna. Bija atbraucis vīrs. Misis Morisa pasmaidīja. Misters Mo- riss izkāpa no mašīnas, aizcirta durtiņas un uzsauca savā nodarbībā aizņemtajam Pelē­nam. Pelēns nelikās dzirdam. Viņš iesmējās un brīdi stāvēja, vērodams bērnus. Tad kāpa augšā uz lieveņa.
   —   Labvakar, dārgā!
   —   Labvakar, Henrij!
   Viņa paliecās krēslā uz priekšu un ieklausī­jās. Bērnus nedzirdēja. Bija pārāk kluss.
   Misters Moriss izdauzīja un no jauna pie­stampāja pīpi.
   —   Dieniņa jauka. Prieks dzīvot.
   2-ž-žž.
   —   Kas tur? — jautāja Henrijs.
   —   Nezinu.
   Viņa pietrūkās kājās, skatīdamās ar lielām lielām acīm. Gribēja teikt kaut ko, tomēr ne­pateica. Smieklīgi. Nervi nav kārtībā.
   —        Ka tikai bērni nesataisa tur kaut ko ne­lāgu, kā tu domā? -— viņa iejautājās.
   —       Viņiem ir tikai caurules un āmuri. Un kas tad ir?
   —   Nekā tāda, kam sakars ar elektrību?
   —       Galīgi nekā, — sacīja Henrijs. — Es skatījos.
   Viņa iegāja virtuvē. Dūkoņa nemitējās.
   —        Labāk tomēr aizej un pasaki, lai met mieru. Ir jau pāri pieciem. Pasaki viņiem … — Misis Morisa piemiedza acis. — Saki, lai at­liek iebrukumu uz rītdienu.
   Viņa nervozi iesmējās.
   Dūkoņa pieņēmās spēkā.
   —       Ko viņi tur dara? Patiešām iešu palū­kot.
   Sprādziens.
   Māju satricināja dobjš grāviens. Sprāga arī citos pagalmos un citās ielās.
   Misis Morisa nevilšus iekliedzās.
   —        Tur, augšā! — viņa kā apmāta iesaucās bez prātošanas, bez domāšanas. Varbūt viņa ar vienu aci bija kaut ko saredzējusi, varbūt bija sajutusi nepazīstamu smaržu vai saklau­sījusi nepazīstamu skaņu. Nebija laika strī­dēties ar Henriju un pārliecināt viņu. Lai viņš domā, ka sieva zaudējusi prātu. Jā, lai domā! Vaimanādama viņa skrēja augšā pa kāpnēm. Vīrs skrēja nopakaļ, nespēdams sa-„ prast, kas viņai prātā.
   —   Bēniņos! — viņa kliedza. — Tur, tur!
   Tas bija gaužām nožēlojams iegansts pie­dabūt viņu ātrāk uzkāpt bēniņos. Ak dievs, kaut pagūtu laikus!
   Pagalmā atkal sprāga. Bērni sajūsmināti spiedza, it kā viņiem būtu sarīkota pamatīga uguņošana.
   —   Tas nav bēniņos! — sauca Henrijs. — Tas ir ārā!
   —   Nē, nē! — Smagi elsodama, pusdzīva viņa mēģināja attaisīt bēniņu durvis. — Es tev parādīšu. Ātrāk! Es tev parādīšu!
   Viņi ieklupa bēniņos. Misis Morisa aizcirta durvis, aizslēdza tās, atslēgu izņēma un iesvieda tālā pielūžņotā kaktā.
   Tad viņa, gandrīz vai elpu zaudēdama, sāka runāt visādas aplamības. Viņa nespēja saval­dīties. Ārā lauzās neapzinātas aizdomas un bailes, kas visu pēcpusdienu bija slepeni krā­jušās dvēselē un rūgušas viņā kā vīns. Visi sīkie atmaskojumi, atklājumi un minējumi, kuri augu dienu bija viņu tirdījuši un kurus viņa saprātīgi, apdomīgi un iejūtīgi bija no­raidījusi un izvērtējusi. Tagad tas viss eksplo­dēja un satrieca viņu.
   —   Te, te, — viņa šņukstēja, atspiedusies pret durvīm. — Te mēs esam drošībā līdz va­karam. Varbūt mēs paklusām izlīdīsim ārā. Varbūt mums izdosies aizbēgt!
   Tagad eksplodēja Henrijs, tikai cita iemesla dēj.
   —   Vai tu esi traka? Kādēļ tu aizsviedi at­slēgu? Zini ko, mīļā …
   —   Jā, jā, es esmu traka, ja tev no tā ir labāk, tikai paliec še!
   —        Gribētos zināt, kā lai tiek laukā no še­jienes!
   —       Klusāk. Viņi izdzirdēs. Ak dievs, viņi drīz vien atradīs mūs …
   Kaut kur tuvu dzirdēja Pelēna balsi. Hen­rijs apklusa. Visapkārt dūca un švirkštēja, spiedza un ķiķināja. Lejā sīca videofons, sīca neatlaidīgi, skaļi un satraukti. «Varbūt zvana Elena?» misis Morisai iešāvās prātā. «Varbūt viņa grib pateikt man to, par ko es domāju?»
   Mājā nodunēja soļi. Smagi soļi.
   —        Kas ienācis manā mājā? — pikti iesau­cās Henrijs. — Kas tur vazājas apkārt?
   Smagi soļi. Divdesmit, trīsdesmit, četrdes­mit, piecdesmit pāri kāju. Piecdesmit cilvēku iebrukuši mājā. Kaut kāda dūkoņa. Zvaigaļā bērni.
   —   Šurpu! — lejā kliedza Pelēns.
   —       Kas tur nāk? — saskaities noprasīja Henrijs. — Kas tur ir?
   —       Tss! Vai, nē, nē, nē, nē! — lūdzās sieva, turēdama viņu ciet. — Lūdzu, esi mierīgs. Varbūt vēl viņi aiziet.
   —   Mamm! — sauca Pelēns. — Tēti!
   Brīdi klusums.
   —   Kur jūs esat?
   Smagi soļi, smagi, smagi, ļoti smagi soļi dunēja uz kāpnēm. Viņus veda Pelēns.
   —       Mamm? — Balsī neziņa. — Tēt? — No­gaidošs klusums.
   Dūkoņa. Soļi uz bēniņu kāpnēm. Pelēns nāk pa priekšu.
   Pēniņos, piespiedušies viens pie otra. dre­bēdami klusi stāvēja misters un misis Morisi. Elektrības dūkoņa, ērmotā aukstā gaisma, kas piepeši uzspīdēja spraugā zem durvīm, dīvainā smaka un svešādā neiecietības pie­skaņa Pelēna balsī beidzot pārbiedēja arī Henriju. Viņš stāvēja mēmajā tumsā blakām sievai un trīcēja.
   —   Mamm! Tēt!
   Soļi. Paklusa dūkoņa. Atslēga ir izkususi. Durvis vaļā. Pelēns ielūkojas bēniņos, aiz viņas snaikstās garas zilas ēnas.
   —   Re, rokā ir! — saka Pelēns.

   Katru nakti Fiorello Bodoni pamodās un klausījās, kā melnajās debesīs šņākdamas aizšaujas raķetes. Pārliecinājies, ka viņa labā sieva gu], viņš uzcēlās un uz pirkstgaliem iz­gāja ārā. Kaut dažas minūtes nejust vakarējo ēdienu neizvēdināmo smaku šai upmalas mā­jiņā! Kaut īsu brīdi Jaut sirdij kopā ar raķe­tēm pacelties augstu debesīs!
   Arī šai naktī viņš puskails stāvēja tumsā un vēroja gaisā izšļācamies ugunīgas strūk­las. Raķetes mēroja neiedomājami garu ce­ļu — uz Marsu, uz Saturnu, uz Venēru!
   —  Tā, tā, Bodoni…
   Bodoni satrūkās.
   Rāmi plūstošās upes krastā uz piena pudeJu groza sēdēja vecs vīrs, tāpat vērodams pus­nakts klusumā aiztraucamies raķetes.
   —   Ā, tas esi tu, Bramante!
   —   Tu nāc ārā katru nakti, Bodoni?
   —   Tikai ieelpot svaigu gaisu.
   —  Ak tā? Es gan labprātāk paskatos uz raķetēm, — teica Bramante. — Es vēl biju puika, kad tās parādījās. Ir pagājuši astoņ­desmit gadi, un es vēl ne reizi neesmu li­dojis.
   —   Es gan ceru kādreiz pavizināties, — teica Bodoni.
   —   Muļķis! — iesaucās Bramante. — Tu nekad nelidosi. To var atļauties tikai bagāti ļaudis. — Viņš pašūpoja savu sirmo galvu. — Kad es biju jauns, vini rakstīja ar ugunī­giem burtiem: NĀKOTNES PASAULE! ZI­NĀTNES UN TEHNIKAS SASNIEGUMI UN ĒRTĪBAS VISIEM! Kas tev deva! Ir pagājuši astoņdesmit gadi. Nākotne ir kļuvusi par ta­gadni, bet vai mēs lidojam ar raķetēm? Nekā nebija! Mēs mitināmies būdelēs, tāpat kā mi­tinājušies mūsu senči.
   —   Varbūt mani dēli… — ierunājās Bo­doni.
   —   Ne dēli, ne mazdēli! — sirmgalvis pār­trauca. — Tikai bagātajiem lemts sapņot un lidot ar raķetēm.
   —   Paklau, vecais, — Bodoni nedroši ieru­nājās, — esmu iekrājis trīstūkstoš dolāru. Se­šus gadus taupīju. Savai darbnīcai, lai iegā­dātos šo to no mašīnām. Bet nu jau veselu mēnesi man naktīs nenāk miegs. Es klausos, kā lido raķetes. Un domāju. Bet šonakt esmu izlēmis galīgi. Kāds no mūsu ģimenes lidos uz Marsu! — Viņa tumšās acis zibēja.
   —   Nejēga! — atcirta Bramante. — Kā tu izvēlēsies? Kurš lidos? Ja lidosi pats, sieva ņems ļaunā, jo tu tomēr būsi bijis debesīs, mazlietiņ tuvāk dievam. Kad tu pēc tam ga­diem stāstīsi viņai par šo lielisko ceļojumu — tu domā, ka viņai sirds nekāps pa muti laukā?
   —   Nē, nē!
   —   Tā būs, kad es tev saku! Un tavi bērni? Vai viņiem pietiks ar atmiņām par tēti, kas lidojis uz Marsu, kamēr viņi palikuši tepat uz Zemes? Uzdosi tu gan saviem dēliem prātīgu uzdevumu. Viņi sapņos par raķetēm līdz kapa malai. Naktīs viņi ne acu neaizvērs. Nonīks ilgās pēc tām. Tāpat kā tu patlaban. Viņi la­bāk gribēs mirt, ja nevarēs lidot. To domu neiekal viņiem galvā, es tev p; ekodinu. Lai viņi samierinās ar savu nabadzību. Lai skatās uz savām rokām un vecajiem dzelžiem, nevis uz zvaigznēm.
   —   Bet…
   —   Pieņemsim, ka aizlidos tava sieva. Kā tu jutīsies, zinot, ka viņa ir redzējusi, bet tu neesi? Viņa būs kļuvusi līdzīga svētajiem. Tev gribēsies iegrūst viņu upē. Nē, Bodoni, labāk iegādājies jaunu griežamo mašīnu, kas tev vajadzīga kā ēst, liec, lai nazis sagriež ta­vus sapņus gabaliņos. Un samal tos miltos.
   Sirmgalvis apklusa un vērās dzelmē, kur zibēja lidojošo raķešu atspulgi.
   —   Ar labu nakti, — sacīja Bodoni.
   —   Saldus sapņus, — atsaucās sirmgalvis.
   Kad no spīdīgās kārbas izlēca sagrauzdē­tas maizes rieciens, Bodoni tikko neiekliedzās. Visu nakti viņš bija novārtījies bez miega. Nemierīgi knosījās bērni, blakām rāmi kā aiz­midzis kalns gulēja sieva, bet Bodoni grozījās no vieniem sāniem uz otriem un raudzījās tuk­šumā. Bramantem bija taisnība. Labāk iegul­dīt līdzekļus kādā pasākumā. Vai bija vērts krāt naudu, ja no visas ģimenes tikai v: enam būs iespēja lidot ar raķeti, turpretim pārējiem vajadzēs žēli noskatīties?
   —       Ēd maizi, Fiorello, — teica viņa sieva Marija.
   —       Mana rīkle ir sausa, — atbildēja Bo­doni.
   Istabā ieskrēja bērni — trīs puikas, rau­dami viens otram no rokām spēju raķeti, un divas meitenes, nesdamas lelles, kas attēloja Marsa, Venēras un Neptuna iedzīvotājus, za­ļus ērmus ar trim dzeltenām acīm un divpa­dsmit pirkstiem.
   —       Es redzēju raķeti, tā lidoja uz Ve­nēru! — kliedza Paolo.
   —       Tā uzšāvās gaisā — u-šš! — atdarināja Antonello.
   —       Klusāk! — apsauca Bodoni, aizspiedis ciet ausis.
   Mazie neizpratnē palūkojās uz tēvu. Viņš reti kad uzkliedza.
   Bodoni piecēlās.
   —       Klausieties visi, — viņš sacīja. — Man pietiek naudas, lai vienam no mums nopirktu bijeti lidojumam uz Marsu.
   Bērni sajūsmā iespiedzās.
   —       Sapratāt? — viņš vaicāja. — Lidot var tikai viens no mums. Nu, kurš lidos?
   —       Es, es, es! — cits caur citu kliedza bērni.
   —   Tu, — teica Marija.
   —   Nē, tu, — teica Bodoni.
   Visi apklusa. Bērni pārdomāja.
   —   Lai lido Lorenco, viņš ir vecākais.
   —   Lai lido Miriamna, viņa ir meitene!
   —       Apdomā, ko visu tu neredzēsi, — sieva sacīja Bodoni. Bet acis lūkojās kaut kā dī­vaini un balss drebēja. — Meteorīti kā zivju bariņi. Bezgalība. Mēness. Jābrauc tam, kas var vēlāk visu, kā nākas, izstāstīt. Tu proti runāt.
   —   Blēņas. Tu arī proti, — viņš atteica.
   Visi trīcēja.
   —   Nu, tā, — skumji sacīja Bodoni.
   Viņš izvilka no slotas dažāda garuma rīk­stītes. — Uzvar īsākā. — Viņš izstiepa sa­žņaugto dūri. — Velciet.
   Visi pēc kārtas vilka rīkstīti.
   —    Garā.
   —   Garā.
   Nākamais.
   —   Garā.
   Bērni bija izvilkuši. Istabā kļuva kluss. Bija atlikušas divas rīkstītes. Bodoni sajuta dūrienu sirdī.
   —   Tava kārta, Marij, — viņš nočukstēja.
   Marija izvilka.
   —   īsā, — viņa sacīja. •
   —       Redziet nu, — Lorenco puspriecīgi, pus- bēdīgi nopūtās. — Māmiņa lidos uz Marsu.
   Bodoni centās smaidīt.
   —       Apsveicu! Šodien pat nopirkšu tev bi­ļeti.
   —   Pagaidi, Fiorello …
   —       Nākamnedēļ varēsi braukt, — viņš no­murmināja.
   Marija redzēja bērnu skumjās acis skatā­mies uz viņu, kaut gan lūpas zem lielajiem taisnajiem deguniem smaidīja. Viņa lēni snie­dza rīkstīti vīram. — Es nevaru lidot uz Marsu.
   —   Kādēļ ne?
   —   Man jādomā par nākamo bērnu.
   —   Ko?
   Marija novērsās.
   —   Manā stāvoklī nav ieteicams ceļot.
   Viņš saņēma sievu pie elkoņa.
   —   Vai tas ir tiesa?
   —   Velciet vēlreiz. Sāciet otrreiz.
   —       Kādēļ tu man agrāk neko neteici? — viņš neticīgi vaicāja.
   —   Neienāca prātā.
   —       Marij, Marij, — viņš nočukstēja un no­glāstīja viņai vaigu. Tad pagriezās pret bēr­niem. — Velciet vēlreiz.
   Un Paolo tūlīt izvilka īso rīkstīti.
   —       Es lidoju uz Marsu! — Viņš lēkāja aiz prieka. — Paldies, tēt!
   Pārējie bērni, sāniski sagriezušies, atgāja malā.
   —  Tev ir laime, Paolo.
   Smaids nozuda no zēna sejas, viņš pētoši noskatīja vecākus, brāļus un māsas.
   —       Vai tiešām es varu lidot? — viņš neti­cīgi jautāja.
   —   Vari, vari.
   —       Bet vai jūs mani mīlēsiet, kad es atgrie­zīšos? *
   —   Protams.
   Viņš ilgi raudzījās uz dārgo rīkstīti savā drebošajā plaukstā, tad pakratīja galvu un nometa rīkstīti.
   —        Biju pavisam piemirsis. Sākas mācības. Es nedrīkstu izlaist stundas. Velciet vēlreiz.
   Neviens tomēr nevilka. Visi izskatījās no­mākti.
   —   Neviens nebrauks, — Lorenco sacīja.
   —   Tas ir vislabākais, — Marija pateica.
   —        Bramantem ir taisnība, — Bodoni sa­cīja.
   Pēc brokastīm, kas šķebināja viņam dūšu, Fiorello Bodoni strādāja savā darbnīcā: van­dījās pa lūžņiem, grieza, kausēja un lēja me­tālu. lai varētu no tā iztaisīt kaut ko iēdzīgu. Viņa darba rīki bija pagalam izjukuši; neprā­tīgā konkurence divdesmit gadus bija turējusi viņu trūkuma bezdibeņa malā. Rīts bija gau­žām nelāgs.
   Pēcpusdienā pagalmā ienāca kāds cilvēks uri uzsauca Bodoni, kas rīkojās ap griežamo mašīnu:
   —       Ei, Bodoni, varu dot tev šādus tādus dzelžus!
   —        Ko īsti, mister Metjūz? — izklaidīgi ap­jautājās Bodoni.
   —       Raķeškuģi. Kas tad nu? Vai tad tev to nevajag?
   —        Vajag, vajag! — Fiorello saķēra Met- jūzu aiz piedurknes un samulsis aprāvās.
   —        Saprotams, tas nav īsts, — paskaidroja Metjūzs. — Tu jau zini, kad projektē raķeti, vispirms uztaisa alumīnija modeli dabiskā lielumā. Ja tu to izkausēsi, kaut kāda pelņa tev atlēks. Es tev atdošu par diviem tūksto­šiem.
   Bodoni nolaida roku.
   —   Man nav naudas.
   —        2ēl. Gribēju tev palīdzēt. Pēdējo reizi, kad runājām, tu sūrojies, ka visi pārsolot ta­vus lūžņus. Es nodomāju, sak, pačukstēšu tev pa kluso. Ja jau ne …
   —       Man kā ēst vajadzīgi jauni rīki. Esmu sakrājis naudu, lai nopirktu tos.
   —   Saprotu.
   —        Ja es nopirktu jūsu raķeti, es pat ne­spētu to izkausēt. Mana alumīnija kausē­jamā krāsns pagājušajā nedēļā galīgi iz­juka …
   —   Skaidrs.
   —       Es neko nevarētu iesākt, ja arī nopirktu no jums raķeti.
   —   Zinu.
   Bodoni samirkšķināja un aizmiedza acis. Tad atvēra tās un paskatījās uz Metjūzu.
   —        Esmu pēdējais muļķis. Es izņemšu savu naudu no bankas un atdošu jums.
   —   Bet ja tu nespēsi izkausēt raķeti…
   —   Vediet to šurp, — sacīja Bodoni.
   —   Lai notiek, ja tu tā vēlies. Šovakar?
   —   Labi būtu, — atbildēja Bodoni. — Jā,
   raķete man šonakt noderēs.
   Spīdēja mēness. Liela, balta darbnīcas pa­galmā slējās raķete. Tā bija uzsūkusi mēness bālgano spīdumu un zvaigžņu zilgo mirdzu­mu. Bodoni tīksmi aplūkoja raķetes stāvu. Viņš gribēja to noglāstīt, gribēja tai pie­glaust vaigu un uzticēt visapslēptākās domas un vēlmes.
   Galvu atgāzis, viņš skatījās uz raķeti.
   —   Tu esi mana, — viņš teica. — Kaut tu nekad nekustēsies no vietas un neizverdīsi liesmas, kaut tu piecdesmit gadus stāvēsi te­pat un rūsēsi, tomēr tu esi mana.
   No raķetes dvesmoja laiks un attālums. Tas bija tikpat kā ieiet pulksteņa mehānismā. Pē­dējais sīkums bija nostrādāts ar Šveices pulksteņmeistaru rūpību. So raķeti varētu nē­sāt kā breloku pie pulksteņķēdes.
   —   Nudien es šonakt pārgulēšu tajā, — Bodoni saviļņots čukstēja.
   Viņš apsēdās pilota krēslā.
   Paraustīja sviru.
   Acis pievēris, viņš ar aizvērtu muti sāka dūkt.
   Dūkoņa kļuva aizvien stiprāka, stiprāka, spalgāka, spalgāka, nevaldāmāka, dīvāka, aizvien līksmāka, dūkoņa piestrāvoja ķermeni, rāva un grūda kopā ar kuģi kaut kādā apdul­linošā klusumā un metāla šķindoņā, bet Bo­doni rokas tvarstīja vadības ierīces, aizvērto acu plakstiņi raustījās, un skaņas pieņēmās un pieņēmās skaļumā, līdz pārvērtās, par uguni, par spēku, kas pacēla viņu un nesa, un dzīrās saplosīt gabalos. Bodoni gandrīz vai aizrāvās elpa. Viņš dūca vienā dūkšanā, jo nespēja vairs rimties, viņam vajadzēja turpi­nāt ar vēl ciešāk samiegtām acīm, ar vētraini pukstošu sirdi.
   —   Starts! — viņš griezīgi iekliedzās.
   Grūdiens! Pērkonīga dārdoņai
   — Mēness! — viņš kliedza, neko neredzē­dams, no visa spēka samiedzis ciet acis. — Meteori — Nedzirdams lidojums vulkāniskā purpursārtā gaismā.
   —   Marss, ak dievs, Marss! Marss!
   Aizgūtnēm elsodams, viņš bezspēkā at­slīga krēslā. Drebošās rokas bija palaidušas vaļā sviras, galva atmesta atpakaļ. Viņš sē­dēja ilgi, smagi elsodams, sirds pamazām no­rima.
   Lēni, pavisam lēni viņš atvēra acis.
   Viņš atradās turpat darbnīcas pagalmā.
   Brīdi sēdēja nekustīgi. Sēdēja un, acu ne­novērsdams, skatījās uz metāla lūžņu kau­dzēm. Tad, pielēcis kājās, nikni iezvēla pa svirām.
   —   Starts, velns parāvis!
   Raķete klusēja.
   —   Es tev rādīšu! — viņš ierēcas.
   Izlīdis ārā nakts dzestrajā gaisā, viņš klup­dams krizdams iedarbināja ar pilnu jaudu savu briesmīgo griežamo mašīnu un tuvojās ar to raķetei. Viņš veikli pavērsa smago griežņi pret debesīm.
   Rokas kniesa laist mašīnu darbā, satriekt drupās, sagraizīt gabalos šo nekustīgo māņu sapni, šo muļķīgo lietu, par kuru viņš bija sa­maksājis, bet kas nekustējās ne akls un ir nedomāja klausīt.
   —   Es tevi pārmācīšu! — viņš sēca.
   Bet roka sastinga pacelta.
   Pār raķetes sudrabaino ķermeni lija mē­ness gaisma. Aiz raķetes rēgojās viņa mājas tumšais stāvs ar gaišiem logiem. Viņš dzir­dēja, ka mājā ir ieslēgts radio un no tā viļņo tāla mūzika. Pusstundu viņš sēdēja, domīgi raudzīdamies uz raķeti un savas mājas ugu­nīm, un viņa acis te samiedzās šauras, te atvērās platas jo platas. Tad viņš atstāja grie­žamo mašīnu un devās prom, un ejot sāka smieties, bet, piegājis pie virtuves durvīm, atņēma elpu un uzsauca sievai:
   —   Marij! Marij, posies! Mēs lidojam uz Marsu!
   —   Vai!
   —   Ak vai!
   —   Nespēju ticēt!
   —   Gan tu redzēsi, gan.
   Bērni stāvēja ārā vējā, mīņājās un vēl ne­uzdrošinājās pieskarties spožajai raķetei. Viņi tikai klaigāja. Marija skatījās uz vīru.
   —   Ko tu esi izdarījis? — viņa jautāja. — Iztērēji mūsu naudu? Tā taču nekad neli­dos!
   —   Un kā vēl lidos, — viņš atbildēja, neno- laizdams acu no raķetes.
   —   Zvaigžņu kuģi maksā miljonus. Vai tev ir miljoni?
   —   Tā lidos, — viņš spītīgi atkārtoja. — Bet tagad ejiet visi mājās. Man jāzvana pa tele­fonu, man ir daudz darba. Rīt mēs lidojam! Tikai nevienam ne pušplēsta vārda, sapratāt? Tas ir noslēpums.
   Atpakaļ skatīdamies, bērni klunkuroja prom no raķetes. Viņu satrauktās sejiņas parādījās mājas logos.
   Marija nekustējās.
   —   Tu esi mūs izputinājis, — beidzot viņa ierunājās. — Mūsu nauda izdota par šo … par šo krāmu! Vajadzēja nopirkt darba rīkus, bet tu…
   —   Gan tu redzēsi, — viņš sacīja.
   Ne vārda neteikusi, viņa apgriezās un gāja prom.
   —   Dievs, palīdzi man, — viņš nočukstēja un ķērās pie darba.
   Naktī smagās mašīnas pieveda visādas kastes, un Bodoni ar smaidu šķīrās no sa­viem ietaupījumiem. Ar lodlampu un metāla sloksnēm rokā viņš metās virsū raķetei, kaut ko pierīkoja klāt, kaut ko ņēma nost, būrās ap raķeti ar uguni un klusībā zākāja to. Viņš sabāza raķetes tukšajā dzinēju telpā deviņus galīgi vecus automobiļu motorus. Tad viņš aizlodēja dzinēju telpu tā, lai neviena acs ne­varētu noskatīt, ko viņš slepenībā paveicis.
   Rīta gaismai svīstot, viņš iegāja virtuvē.
   — Marij, — viņš teica, — tagad es varu ēst brokastis.
   Viņa neatbildēja.
   Pievakarē viņš pasauca bērnus:
   —   Viss ir gatavs! Nāciet šurp!
   Māja klusēja kā izmirusi.
   —       Es ieslēdzu viņus pieliekamajā,- — sa­cīja Marija.
   —   Kādēļ tā? — viņš noprasīja.
   —       Tu dabūsi galu tai raķetē, — viņa teica. — Kādu raķeti gan var nopirkt par divtūkstoš dolāriem? Skaidrs, ka tikai draņķīgu!
   —   Paklau, Marij …
   —       Tā eksplodēs. Un vispār — tu taču ne­esi nekāds pilots.
   —       Tomēr es lidošu ar šo raķeti. Esmu jau to pielāgojis.
   —   Tu esi jucis, — viņa sacīja.
   —   Kur ir pieliekamā atslēga?
   —   Pie manis.
   Viņš izstiepa roku.
   —   Dod šurp.
   Marija atdeva atslēgu.
   —   Tu viņus pazudināsi.
   —   Nē jau, nē.
   —   Jā, pazudināsi. Es nojaušu.
   Viņš stāvēja un skatījās uz sievii.
   —   Tu nelidosi kopā ar mums?
   —   Es palikšu tepat, — viņa atbildēja.
   —        Tad tu redzēsi un sapratīsi, — viņš sacīja un pasmaidīja. Viņš atslēdza pielie­kamo. — Nāciet ārā, bērni. Nāciet man līdzi.
   —   Uz redzēšanos, uz redzēšanos, māmiņ!
   Izslējusies taisna, viņa klusi pa virtuves
   logu nolūkojās pakaļ vīram un bērniem.
   Apstājies pie raķetes durvīm, tēvs sacīja:
   —        Bērni, mēs aizlidojam uz nedēļu. Jums jātiek atpakaļ uz skolu, bet mani gaida darbs.
   Viņš visiem pēc kārtas paspieda roku.
   —        Paklausieties. Sī raķete ir ļoti veca un lidos vēl vienu pašu reizi. Tā vairs nekad ne- pacelsies gaisā. Tas būs vienīgais lidojums jūsu mūžā. Skatieties ar abām acīm!
   —   Labi, tēt.
   —        Paklausieties, centieties neko nepalaist garām. Ievelciet dziļi nāsīs raķetes smaržu. Izjūtiet raķeti. Iegaumējiet. Kad jūs atgriezīsieties, jums būs visu mūžu ko stās­tīt.
   —   Labi, tēt.
   Kuģis klusēja kā apstādinats pulkstenis. Aiz viņiem nošņākdamās hermētiski noslē­dzās durvis. Bodoni iecēla bērnus kā mazas mūmijas gumijas guļamtīklos un piesprā­dzēja ar jostām.
   —   Gatavi? — tevs noprasīja.
   —   Gatavi! — atsaucās visi.
   —   Starts!
   Viņš noknikšķināja desmit slēdžus. Raķete nodārdēja un palēcās. Bērni spiegd ami svai­dījās savos guļamtīklos.
   —   Re, re, kur Mēness!
   Mēness rēgaini aizslīdēja garām. Kā ugu­nīgi ziedi pašķīda meteorīti. Laiks aizplūda viļņojošā gāzes strūklā. Bērni klaigāja. Pēc dažām stundām, atpestīti no savām guļvie­tām, viņi skatījās ārā pa iluminatoriem.
   —   Re, kur ir Zeme!
   —   Bet re, kur Marss!
   Raķete kaisīja rožainas uguns ziedlapiņas, bet pulksteņa rādītāji mērīja laiku; bērniem acis jau vērās ciet. Beidzot viņi kā apreibuši tauriņi atkal nolikās savās guļaintīklu kūni- ņās.
   —   Jauki, — čukstēja Bodoni.
   Viņš uz pirkstgaliem izgāja no vadības tel­pas un baiļu pilns ilgi stāvēja pie izejas durvīm. Tad piespieda pogu.
   Durvis atvērās. Viņš izkāpa no kuģa. Izpla­tījumā? Tumšā meteorītu straumē un sakai­tētu gāzu lāpas gaismā? Strauji dilstošu at­tālumu valstībā un neizmērojamā telpā?
   Nē. Bodoni pasmaidīja.
   Drebošā raķete stāvēja ar metāla lūžņiem piemētātā pagalma vidū.
   Kā vienmēr te stāvēja ar priekškaramo at­slēgu aizslēgtie sarūsējušie vārti, klusā mā­jiņa upes krastā, virtuves logā spīdēja uguns, un upe tecēja uz to pašu jūru. Bet pašā pa­galma vidū, burvīgu sapni auzdama, slējās drebošā un mirdzošā raķete. Tā raustījās un rūca, šūpodama gulošos' bērnus kā zirnekļa tīklā sapinušās mušas.
   Pie virtuves loga stāvēja Marija.
   Viņš pamāja sievai ar roku un uzsmai­dīja.'
   Viņš nevareja saskatīt, vai viņa atmāj pretī vai nē. Tā kā mazlietiņ pamātu. Un mazlietiņ pasmaidītu.
   Saule ausa.
   Bodoni steigšus iekāpa atpakaļ raķetē. Klu­sums. Bērni vēl gulēja. Viņš atviegloti nopū­tās. Pats arī atlaidās guļamtīklā, piesprādzē­jās un aizvēra acis. Viņš klusībā lūdzās: kaut vēl sešas dienas neviens netraucētu šo ilūziju! Lai garām traucas izplatījums, lai zem kuģa parādās sarkanīgais Marss ar saviem pavado­ņiem, lai krāsainajā filmā negadās neviens robs! Lai viss notiek trīs dimensijās, lai ne­pievil paslēptie spoguli un ekrāni, kas rada šo nepārspējamo ilūziju! Lai noteiktais laiks pa­iet bez starpgadījumiem!
   Viņš pamodās.
   Netālu no raķetes peldēja sarkanīgais Marss.
   — Tēt! — Bērni centās atbrīvoties no gu- ļamtīkliem.
   Bodoni ieraudzīja, ka sarkanīgais Marss iz­skatās nevainojami, bez neviena plankuma, un bija ļoti laimīgs.
   Septītās dienas pievakarē raķete mitējās drebēt.
   —   Mājās esam, — teica Bodoni.
   Durvis atvērās, un viņi gāja pāri pielūžņo- tajam pagalmam, viņu asinis gavilēja, acis staroja laimē.
   —        Es jums uzcepu šķiņķi ar olām, — sa­cīja Marija, stāvēdama virtuves durvīs.
   —       Māmiņ, māmiņ, tev vajadzēja gan lidot kopā ar mums! Tad tu būtu redzējusi Marsu, māmiņ, un meteorus, visu, visu.
   —   Jā, — viņa atbildēja.
   Pirms gulētiešanas bērni sastājās ap tēvu.
   —   Paldies, tēt!
   —   Nav par ko.
   —       Mēs to vienmēr atcerēsimies, tēt. Mēs nekad neaizmirsīsim.
   Vēlu naktī Bodoni atvēra acis. Viņš manīja, ka s'eva, blakām gulēdama, vēro viņu. Viņas seja ilgi nekustējās, te piepeši sieva sāka skūpstīt vīra vaigņs un pieri.
   —   Kas tad nu? — viņš iesaucās.
   —       Tu esi vislabākais tēvs pasaulē, — viņa čukstēja.
   —   Kā tā?
   —       Tagad es redzu, — viņa sacīja. — Ta­gad es saprotu.
   Nelaizdama vajā viņa roku, Marija atslīga uz spilvena un aizvēra acis.
   —   Jauki ir tā ceļot, vai ne? — viņa jautāja.
   —  Jauki, — viņš atbildēja.
   —       Varbūt… Varbūt kādu nakti tu ari mani paņemsi līdzi nelielā ceļojumā? Kā tu domā?
   —   Tikai pavisam nelielā, — viņš atteica.
   —   Paldies, — viņa sacīja. — Ar labu nakti!
   —   Ar labu nakti, — sacīja Fiorello Bodoni.

   Tuvojās pusnakts. Mēness spīdēja augstu pie debesīm. Tetovētais gulēja nekustīgi. Es biju apskatījis visu, kas bija skatāms. Stāsti bija izlasīti, visi izlasīti un zināmi.
   Bija palikusi tikai neizteiksmīgā vieta uz Tetovētā muguras, juceklīgo krāsu un ne­skaidro apveidu laukums. Tagad, kad es uz to lūkojos, bezveidīgais ielāps sakustējās un sāka lēni mainīt savu izskatu. Galu galā tas pārvērtās par seju, par seju, kas raudzījās mani no raibās muguras, par seju ar pazīs­tamu degunu un muti, ar pazīstamām acīm.
   Zīmējums bija izplūdis. Tomēr es biju redzē­jis pietiekami daudz, lai pietrūktos kājās. Es stāvēju mēnesnīcā, nobijies, ka varētu sacel­ties vējš vai sakustēties zvaigznes un atmo­dināt neparasto galeriju pie manām kājām. Bet viņš gulēja mierīgi tālāk.
   Zīmējums uz viņa muguras rādīja pašu Te­tovēto, kura pirksti žņaudz man ciet kaklu. Es negaidīju, lai šī aina kļūtu vēl skaidrāka, asāka un izteiksmīgāka.
   Mēness pavadīts, es skrēju prom pa ceļu. Es neskatījos atpakaļ. Priekšā atradās tumsā tīta, dusoša pilsētiņa. Es zināju, ka ilgi pirms rītausmas nonākšu tajā…

   Kailajā līdzenumā nejuta ne mazāko kus­tību, vienīgi nakts vējš skrēja pāri īsajai zā­lei. Jau gadiem ilgi neviens putns nebija šķēr­sojis milzīgam aklam gliemežvākam līdzīgo debess jumu. Sensenos laikos, sadrupdami un putekjos sairdami, dzīvi bija izlikušies daži sīki akmentiņi. Tagad diviem vīriem, kas tu­pēja sakumpuši pie mežonīgajā vietā vientuli kvēlojoša ugunskura, sirdīs mājoja tikai nakts; tumsa rāmi pulsēja viņu dzīslās, klusi klauvēja deniņos un locītavās.
   Ugunskuru atblāzma dejoja uz vīru neskū­tajām sejām un kā oranžas svēdras trīsēja redzokļos. Viņi ieklausījās viens otra vājajā,v rāmajā elpā un, šķiet, sadzirdēja pat klusi kā ķirzakai mirkšķināmies plakstiņus. Beidzot viens no vīriem sāka ar šķēpu vandīt uguns­kurā oglēs.
   —   Vai rimsies, nejēga! Tu mūs nodosi!
   —   Liela muiža, — atbildēja otrs. — Tik un tā pūķis saodīs mūs notālēm. Bet ir gan saso­dīti auksts! Es labprāt gribētu tikt atpakaļ uz pili.
   —  Mēs meklējam nevis miegu, bet nāvi…
   —  Kādēļ? Kādēļ gan? Pūķis nekad nav spē­ris kāju mūsu pilsētā!
   —   Klusāk, muļķi tāds! Viņš aprij tos, kas vieni ceļo no mūsu pilsētas uz kaimiņpilsētu.
   —   Lai rij, bet mēs iesim uz mājām!
   —   Css, paklau!
   Abi sastinga.
   Viņi gaidīja ilgi, bet tumsā gluži kā melns samta tamburīns tikai tramīgi raustījās viņu zirgu āda, liegi jo liegi džinkstinot sudraba kāpšļus.
   —   Vai, — nopūtās otrs, — ir nu gan spoku vieta! Te nekas labs nav gaidāms. Kāds no­pūš sauli, un nakts ir klāt. Un tad, tad … vī dieviņ, paklausies vien! Tam pūķim no acīm šaujoties ārā uguns. Viņš izelpojot baltus tvaikus, varot redzēt, kā viņš joņo pāri tum­šajiem laukiem. Drāžoties, smirdēdams pēc sēra, dārdēdams kā pērkons, un aizdedzinot zāli. Aitas trakā pārbīlī bēgot un, galvu zau­dējušas, nobeidzoties. Sievietes dzemdējot īs­tus briesmoņus. No pūķa dusmām mūri sabrū­kot ka nav ko redzēt. No rīta pakalni esot sē- tin nosēti ar viņa upuru līķiem. Saki man, cik daudz bruņinieku jau mēģinājuši stāties pretī šim drausmonim un aizgājuši bojā, tāpat kā aiziesim bojā mēs?
   —   Pietiek, apnicis!
   —   Vairāk kā apnicis! Te, šajā tuksnesī, es pat nevaru pateikt, kurš gads pašlaik ir.
   —   Deviņsimtais gads pēc Kristus dzimša­nas.
   —   Nē, nē, — klusi teica otrs vīrs, aizvēris acis, — šajā posta vietā nav Laika, ir tikai Mūžība. Es jaušu, ka vajag tikai izskriet at­pakaļ uz ceļa, un viss būs citādi: no pilsētas vairs ne miņas, cilvēki yēl netnaz nav dzi­muši, viss ir pārvērties, akmeņi pils mūriem vēl nav izlauzti, koki mežos vēl nav nozāģēti. Nevaicā, kā man tas zināms. Šī zeme zina un man pačukst. Bet mēs tupam vieni paši ugu­nīgā pūķa valstībā. Dievs, stāvi mums klāt!
   —   Ja baidies, uzvelc bruņukreklu.
   —   Kāda tam jēga? Pūķis atjoņo sazini no kurienes, mums nav ne jausmas, kur tam mi­teklis. Pūķis izgaist miglā, mēs nezinām, kur tas pazūd. Lai notiek, vilksim mugurā bru- ņukreklus un sagaidīsim nāvi pilnā gatavībā.
   Vēl nepaguvis aplikt krūšu bruņas, otrs vīrs atkal sastinga un paskatījās atpakaj.
   Pāri drūmajam, nakts un tukšuma pārņem­tajam apvidum it kā no pašas līdzenuma sirds pacēlās vējš un atnesa līdzi putekļus no pulk­steņiem, kas mērī laika gaitu. Šā negaidītā virpuļa dziļumā kvēloja melnas saules un traucās miljoniem sadegušu lapu, kas bija norautas kaut kādiem rudenīgiem kokiem kaut kur aiz apvāršņa. Šis vējš lika izkust pļavām un pakalniem, kā baltam vaskam stiepties garumā kauliem, duļķoties un netīri sabiezējušām smadzenēs nogulsnēties asinīm. Šajā vējā lidoja tūkstošiem pazudinātu, mū­žam nemierpilnu un nerimtīgu dvēseļu. Tas bija miglas un tumsas ieskauts mijkrēslis, un te nebija vietas saprātīgai būtnei, te nebija ne gada, ne stundas, tikai divi cilvēki šajā bezveida tukšumā, šajā pēkšņajā saltumā, viesulī un baltajā pērkonā, kas virzījās šurp aiz za{ā caurspīdīgā lejup krītošo zibeņu aiz­sega. Lietus gāzmas nopātagoja zāli, pēc tam viss norima, un tad šajā nedzīvajā un ledai­najā klusumā palika tik vien dzīva siltuma, cik šie divi gaidītāji.
   —  Paskaties, — nočukstēja pirmais, — pa­skaties, rau, tur . ..
   Jūdzēm attālu ar apdullinošu rēkoņu drā­zās pūķis.
   Abi apjoza šķēpus un uzlēca zirgos. Pus­nakts klusumu saplosīja šausmīga šņākoņa, jo pūķis nā:a aizvien tuvāk un tuvāk; virs pakalna uzzibēja viņa dzelteni zvērojošā acs, parādījās kaut kas tumšs, neskaidri sa­skatāms, nošjūca no pakalna ieplakā un pa­zuda.
   —   Ātrāk!
   Viņi iecirta zirgiem sānos piešus un jāja uz nelielo ieplaku.
   —   Viņam te jānāk garām.
   Bruņu cimdos ietērptās rokas satvēra šķē­pus un ar pieačiem aizsedza zirgiem acis.
   —   Ak dievs!
   —   Jā, paļausimies uz Viņu.
   Vienā mirklī pūķis bija apskrējis apkārt pa­kalnam. Pūķa briesmīgā dzintarkrāsas acs ieurbās vīros, viņu ieroči un bruņas sāka sar- kanigi spīgot un vizuļot. Ar šaušalīgi griezīgil kliedzienu un smagām elsām pūķis brāzās uz priekšu.
   —   Dievs, stāvi mums klāt!
   Šķēps iecirtās zem dzeltenās bezplakstiņu acs, saliecās un izlingoja jātnieku no segliem. Pūķis notrieca viņu no kājām un parāva zem sevis. Pie viena ar savu melno karsto plecu aizķēra otru zirgu un kopā ar jātnieku sa­šķaidīja pret klints bluķi simts pēdas tālāk; tad, spalgi kaukdams, liesmas visapkārt svai­dīdams, viscaur sārti, dzelteni un tumšsar­kani kvēlodams un milzīgu mīkstu aklinoši kodīgu dūmu spalvu ieskauts, pūķis šāvās prom.
   —  Vai tu redzēji? — kāds uzsauca. — Tieši tā, kā es tev teicu.
   —   Tāpat, tieši tāpat! Bruņinieks kas bruņi­nieks, lai man acis izsprāgst no pieres! Mēs nogāzām viņu zemē.
   —   Tu apstāsies?
   —  Vienreiz jau mēģināju, neko neatradu. Nav nekādas patikas apstāties šajā bēdīgajā nostūrī. Mani pārņēma šausmas. Matīju, ka kaut kas nav lāgā.
   —   Bet kādu mēs esam nogāzuši zemē.
   —   Es svilpu cik jaudas, bet tas puisis ne­kustējās ne no vietas!
   Kūpoša pūsma pārgrieza miglas autu.
   —   Stouklijā mēs tiksim laikus. Piemet vēl ogles, Fred.
   Jauns svilpiens nopurināja rasu no tukša­jām debesim. Kaisīdams ugunis un tusnī­dams, nakts vilciens aizjoņoja pa ieplaku, ieskrējienā pieveica kāpumu un izzuda sal­tajā tālē zieme|u pusē, atstājot aiz sevis mel­nus dūmus un tvaikus, kas vēl ilgi ilgi pēc vil­ciena aiziešanas kusa stingajā gaisā.

   Viņš apstādināja pļāvēju maura vidū, jo juta, ka saule nupat nogrimusi aiz apvāršņa un parādās zvaigznes. Tikko nopļautā zāle, kuras spirgtums bija veldzējis viņa seju un ķermeni, lēnām savīta. Jā, iedegās zvaigznes, sākumā blāvas, tad arvien spožākas skaidra­jās, tuksnesīgajās debesīs. Viņš dzirdēja - klusi noklaudzam lieveņa spraišļotās durvis un juta, ka sieva vēro, kā viņš lūkojas naktī.
   — Ir jau gandrīz laiks, — viņa sacīja.
   Viņš pamāja; viņam nevajadzēja skatīties pulkstenī. Nākamajos mirkļos viņš vienubrīd jutās ļoti vecs, tad ļoti jauns, viņam kļuva salti, tad ļoti karsti. Piepeši viņš atradās daudzu jūdžu tālumā. Tagad tas bija viņš pats, nevis viņa dēls, kas ar nosvērtu valodu un mundrām kustībām centās apslēpt savas sirds dobjos pukstus un atkal pamodušās bai­les, kad veikli uzvilka jaunu formas tērpu, pārbaudīja pārtikas krājumus, skābekļa balo­nus, hermētisko ķiveri, kosmonauta skafandru un, tāpat kā visi cilvēki šovakar, palūkojās augšup zvaigžņotajās debesīs.
   Tad vienā mirklī viņš atgriezās, atkal kļuva par dēla tēvu, un viņa rokas satvēra pļāvēja rokturi.
   —   Nāc, pasēdēsim uz lieveņa! — sieva pa­sauca.
   —   Man vajag kaut ko strādāt!
   Viņa nokāpa lejā un nāca pāri mauram.
   —   Neraizējies par Robertu, nekas ar viņu nenotiks.
   —   Bet tas viss ir pirmoreiz, — viņš dzir­dēja pats savu balsi. — Tas nekad agrāk nav darīts. Padomā tikai — raķete ar cilvēkiem šonakt dosies augšā, lai uzbūvētu pirmo kos­mosa staciju. Mīļais dievs, tas nav iespējams, visa tā nemaz nav, ne raķetes, ne izmēģinā­juma laukuma, ne starta laika, ne tehniķu. Un galu galā man pat nav dēla, ko sauc par Bobu. Es vienkārši nespēju to visu aptvert!
   —   Kādēļ tad tu stāvi šeit ārā un skaties?
   Viņš pakratīja galvu. — Zini, šodien rīta
   pusē, iedams uz darbu, es izdzirdēju kādu skaļi iesmejamies. Tas mani tā satrieca, ka es apstājos kā stabs ielas vidū. Tas biju es pats, kas smējās! Kāpēc? Tāpēc, ka beidzot īsteni apzinājos, ko Bobs šovakar darīs, beidzot es tam noticēju. Es nekad nelietoju vārdu «šau­šalīgi», bet tieši tā es tobrīd jutos, iestrēdzis tur ielas vidū starp automašīnām. Vēlāk pēc­pusdienā es pieķēru sevi dungojam dziesmiņu. Tu to zini: «Ritenis ritenī… Ceļš ved augšup debess tālēs.» Un es atkal iesmējos. Kosmosa stacija, protams, es domāju. Milzīgs ritenis ar dobiein spieķiem, kur Bobs dzīvos sešus
   vai astoņus mēnešus, pēc tam dosies uz Mē­nesi. Mājup nākdams, es atcerējos fālāk dziesmas vārdus: «Mazais ritenis rit droši, lielais dieva žēlastībai ļauts.» Man gribējās uzlēkt gaisā, gaudot un pašam sadegt lies­mās.
   Sieva pieskārās viņa rokai: — Ja mēs pa­liksim ārā, vismaz ierīkosimies ērti.
   Viņi nolika divus pītus šūpuļkrēslus maura vidū un klusēdami sēdēja, lūkodamies, kā no tumsas iznirst zvaigznes, atgādinot pār visu debess jumu izkaisītu blāvu sāls kristālu gūzmu.
   —   Patiešām, — sieva beidzot sacīja, — tas ir gluži tāpat, kā gaidot uguņošanu Sislej- fīldā katru gadu.
   —   Šovakar gaida lielāks pūlis …
   —   Es visu laiku domāju — pašreiz miljo­niem cilvēku raugās debesīs, mutes atplē­tu š i.
   Viņi gaidīja, juzdami zemi griežamies zem saviem krēsliejn.
   —   Cik ir pul'kstenis?
   —   Bez vienpadsmit minūtēm astoņi.
   —   Tu vienmēr pasaki pareizi, it kā tev galvā būtu pulkstenis.
   —   Šovakar es nedrīkstu kļūdīties. Es tev pateikšu, kad būs palikusi viena sekunde līdz raķetes palaišanai. Skaties! Brīdinājuma sig­nāls — starts pēc desmit minūtēm!
   Debesu rietumu pusē viņi redzēja izplauk­stam četras tumši sarkanas raķetes; tās
   mirgodamas peldēja pa vējam pār tuksnesi, tad klusi noslīdēja lejup un izdzisa.
   Kļuva it kā vēl tumšāks. Vīrs un sieva ne­pakustēdamies sēdēja savos krēslos.
   Pēc brīža viņš sacīja: — Astoņas minū­tes. — Pauze. — Septiņas minūtes. — Šo­reiz starplaiks likās daudz ilgāks. — Se­šas …
   Sieva, galvu atgāzusi, vēroja zvaigznes tieši virs sevis un murmināja: — Kāpēc? Kā­pēc? … — Viņa aizvēra acis. — Kāpēc tādas raķetes, kāpēc šis vakars? Kāpēc tas viss? Es gribētu zināt.
   Viņš brīdi uzmanīgi vēroja viņas seju, kas Piena Ceļa izkliedētajā, matētajā gaismā iz­skatījās bāla. Viņš jau gribēja atbildēt, bet aprāvās un ļāva sievai turpināt.
   —   Šķiet, tas taču nevar būt atkal tāpat kā toreiz, kad ļaudis jautāja, kāpēc cilvēki kāpj Everestā, un tiem atbildēja: «Tāpēc, ka tas ir.» Es to nesapratu. Man tā nebija nekāda at­bilde.
   «Piecas minūtes,» viņš domāja. «Sekundes rit… tikšķ rokas pulkstenis … ritenis ri­tenī … mazais ritenis rit droši.. . lielais … ceļš ved augšup … četras minūtes! .. . Nu cil­vēki jau ir ieņēmuši savas vietas raķetē, šai bišu stropā, vadības pults mirdzina gais­mas …»
   Viņa lūpas sakustējās.
   —   Es zinu vienīgi to, ka tās patiešām ir sākuma beigas. Akmens laikmets, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets … No šā brīža mēs tos visus sametīsim kopā un nosauksim Vienā lielā vārdā, kas apzīmēs laikmetu, kad mēs staigājām pa Zemi un rītos dzirdējām put­nus, un raudājām aiz skaudības. Varbūt mēs to nosauksim par Zemes1 laikmetu vai varbūt par Gravitācijas laikmetu. Miljoniem gadu mēs esam cīnījušies, lai uzvarētu gravitāciju. Būdami amēbas un zivis, mēs pūlējāmies iz­kļūt no jūras, izkļūt tā, lai gravitācija mūs nesašķaidītu. Tikuši reiz droši krastā, mēs pūlējāmies izslieties stāvus, cīnīdamies pret gravitāciju, lai tā nesalauztu mūsu jaunieve­dumu — mugurkaulu, mēģinājām iet neklup- dami, skriet nekrizdami. Miljardu gadu gravi­tācija saistīja mūs pie zemes, izsmēja ar vēju un mākoņiem, kāpostu tauriņiem un siseņiem. Te tad arī slēpjas šāvakara notikuma lie­lums … tās ir vienreiz par visām reizēm vecas Gravitācijas un tās varenības laikmeta bei­gas. Es nezinu, kur tiks nospraustas laikmetu robežas — pie persiešiem, kas sapņoja par lidojošiem paklājiem, vai pie ķīniešiem, kas, svinēdami dzimšanas dienas un Jaungadu, laiida debesīs pūķus un šāva gaisā raķetes, vai arī kādā nākamās stundas gluži neiedo­mājamā minūtē vai sekundē. Bet mēs esam .sasnieguši brīdi, kad klāt ir miljoniem gadu ilgu un sūru pūliņu beigas, kad noslēdzas milzīgs un godam noiets posms cilvēku cilts dzīvē.
   Trīs minūtes… divas minūtes piecdesmit
   deviņas sekundes … divas minūtes piecdes­mit astoņas sekundes …
   — Tomēr, — sieva sacīja, — es vēl arvien nesaprotu, kāpēc.
   «Divas minūtes,» viņš domāja. «Gatavi? Gatavi? Gatavi? Jautā tāla radio balss. Ga­tavi! Gatavi! Gatavi! Ātras, tikko sadzirda­mas atbildes no rūcošās raķetes. Kontrole! Kontrole! Kontrole!»
   «Šonakt!» viņš domāja. «Un, ja arī mums neizdosies ar šo pirmo, mēs sūtīsim otro un trešo kuģi un aizbrauksim uz vīisām planē­tām, bet vēlāk arī uz visām zvaigznēm. Mēs neatkāpsimies, kamēr lielie vārdi «nemir­stīgs» un «mūžīgs» iegūs īstu jēgu. Lielie vārdi, jā, pēc tiem mēs tiecamies. Nepārtrauk­tība. Kopš mūsu mēles iemācījušās runāt, mēs allaž esam jautājuši: kāda ir dzīves jēga? Ne­vienam citam jautājumam nebija nozīmes, kad mūs apdvesa iznīcības elpa. Bet, tiklīdz mēs apmetīsamies uz desmittūkstoš planētām, kas riņķo ap desmittūkstoš svešām saulēm, š.is jautājums izzudīs. Cilvēks būs bezgalīgs un nepazīs robežu, tāpat kā bezgalīgs un neiero­bežots ir Visums. Cilvēks eksistēs mūžīgi, tā­pat kā Visums. Atsevišķi indivīdi mirs kā vienmēr, bet mūsu vēsture sniegsies tik tālu nākotnē, cik vien mēs spēsim ieskatīties, un, zinādami, ka cilvēks dzīvos laiku laikos, mēs jutīsimies droši, un tā būs atbilde, ko allaž esam meklējuši. Mums ir dāvāta dzīvība, un mūsu pienākums ir šo balvu saglabāt un nodot tālāk līdz bezgalībai. Tas ir mērķis, kura dēļ vērts dzīvot.»
   Pītie krēsli sašūpojās, klusi nošvīkstot uz zāles.
   Viena minūte.
   —   Viena minūte, — virtš sacīja skaļi.
   —       Ak! — Sieva spēji sakustējās un sa­tvēra viņa rokas. — Es ceru, ka Bobs…
   —   Viss būs labi!
   —   Ak dievs, stāvi klāt…
   Trīsdesmit sekundes.
   —   Tagad skaties!
   Piecpadsmit, desmit, piecas . ..
   —   Skaties!
   Četras, trīs, divas, viena.
   —   Rau, rau! Palūk, tur!
   Viņi iesaucās abi reizē. Abi pietrūkās kājās. Atgrūstie krēsli ldumbu rodami nogāzās zālē. Vīrs un sieva sagrīļojās, viņu rokas drudžaini meklēja viena otru, lai pieķertos, pieturētos. Debesīs uzliesmoja spoža blāzma, tad, des­mit sekundes vēlāk, gaisā uzšāvās liela, ugu­nīga komēta, izdzēsa zvaigznes un kā zibens šautra aizdrāzās projām, lai kļūtu par jaunu zvaigzni Piena Ceļa izšķērdīgajā spīdekļu pulkā. Vīrs un sieva stāvēja saķērušies, it kā pēkšņi būtu attapušies galvu reibinošā aug­stumā uz pašas klints malas, zem kuras rē­gojas neizmērojami dziļš un tumšs bezdibenis. Lūkodamies augšup, viņi šņukstēja un rau­dāja. Tikai pēc ilga laika viņi atkal spēja pa­runāt.
   —   Tā paceļas, pacēlās taču, vai ne?
   —   Jā…
   —   Viss ir kārtībā, vai ne?
   —   Jā …Jā …
   —   Tā nenokrita atpakaļ…?
   —        Nē, nē, viss ir kārtībā, Bobam nekas ne­notiks, viss ir labi.
   Beidzot viņi atvirzījās viens no otra.
   Viņš pieskārās ar roku savai sejai un pa­raudzījās uz mitrajiem pirkstiem. — Saso­dīts! — viņš sacīja. — Sasodīts!
   Viņi pagaidīja vēl piecas minūtes, tad vēl desmit, vērdamies debesīs, kamēr acis sāka sūrstēt no neskaitāmajiem kvēlojošajiem punktiem, kas urbās tumšajās tīklenēs. Vaja­dzēja aizvērt plakstus.
   —   Tagad iesim iekšā, — sieva sacīja.
   Viņš nespēja pakustēties. Tikai viņa roka
   neviļus izstiepās, sniegdamās pēc .pļāvēja rok­tura. Viņš redzēja šo neapzināto kustību un sacīja: — Te vēl palicis mazliet ko pastrādāt.
   —   Bet tu taču nevarēsi redzēt.
   —        Nekas, — viņš sacīja. — Man jāpabeidz pļaut. Tad mēs vēl pasēdēsim uz lieveņa kādu brīdi, pirms iesim gulēt.
   Viņš palīdzēja sievai aiznest krēslus uz lie­veņa, apsēdināja viņu un pats devās atpakaļ, lai atkal satvertu plaukstās pļāvēja rokturi. Mauriņa pļāvējs. Ritenis ritenī. Vienkārša mašīna, ko cilvēks tur rokās un bīda uz priekšu ar tarkšķi un zumzoņu, pats soļodams aiz tās un klusi pie sevis filozofēdams. Trok­snis, kam seko silts klusums. Virpuļojošs rite­nis, pēc ta;rn nedzirdami domu soļi.
   «Es esmu miljardu gadu vecs,» viņš teica sev. «Es esmu vienu minūti vecs. Es esmu vienu collu, nē — desmit tūkstoš jūdžu garš. Es raugos lejup un nevaru saskatīt savas kā­jas, tās ir tiik tālu projām zem manis.»
   Viņš sāka stumt pļāvēju. Zāle, rasu birdi­nādama, klusi gūlās uz zemes viņam apkārt. Viņš ar baudu ieelpoja tās svaigo smaržu un juta, ka pats ir visa cilvēku cilts, kas beidzot veldzējas jaunības avota spirgtajos ūdeņos.
   Tā atveldzējies, viņš atkal atcerējās dziesmu par mazo un lielo riteni un dieva žē­lastību tur augšā debesu tālēs, kur šī vienīgā zvaigzne, starp miljoniem nekustīgu zvaigžņu ■uzdrošinās kustēties un traukties uz priekšu.
   Tad viņš pabeidza pļaut zāli.'

   Viņš gulēja gultā, vējš pūta tieši logā, skāra viņa ausis un puspavērtās lūpas un sapni viņam kaut ko čukstēja. Tas bija gluži kā senais laika vējš, atskrējis no Delfu alām, lai pastāstītu visu, kas jāpastāsta par vakar­dienu, šodienu, rītdienu. Brīžiem kaut kur tāI- tālu iesaucās kāda balss, tai piebiedrojās otra, un tad jau desmitiem balsu, visa cilvēce klie­dza ar viņa muti, bet vārdi allaž bija vieni un tie paši:
   —   Skatieties, skatieties, mēs esam to pa­veikuši!
   Jo piepeši viņš — vai varbūt viņi visi, tie daudzie — sapnī traucās augšup un lidoja. Gaiss strāvoja kā maiga, silta jūra, kurā viņš peldēja, vēl šaubīdamies, neticēdams.
   —   Skatieties, skatieties! Tas ir noticis!
   Taču viņš nesauca pasauli lūkoties brī­numā, tikai pats sasprindzināja visus savus jutekļus, lai redzētu, nobaudītu, saostu, iz­justu gaisu, vējiu, uzlecošo mēnesi. Gluži viens viņš peldēja debesīs, zemes smaguma nesaistīts.
   «Bet pagaidi,» viņš domāja, «pagaidi!
   Šī nakts — kas šī ir par nakti?
   Pēdējā nakts, protams. Kad pienāks rīts, pirmā raķete dosies lidojumā uz Mēnesi. Simt jardu no šās istabas uz tuksneša cietās, izde­gušās zemes stāv šī raķete un gaida mani.
   Raķete?… Vai tas ir sapnis vai īstenība?»
   «Pag!» viņš domāja un, nemierīgi sarāvies, apsviedās pret sienu, viss nosvīdis, cieši aiz­vērtām acīm, kaisli čukstēdams: «Jātiek pil­nīgā skaidrībā! Tu, kas tu esi?»
   «Es?» viņš domāja. «Kā mani sauc?
   Džededia Prentiss. Dzimis 1938. gadā, bei­dzis koledžu 1959., ieguvis raķetes pilota tie­sības 1965. gadā. Džededia Prentiss… Dže­dedia Prentiss …»
   Vējš svilpodams aizrāva projām viņa vārdu! Viņš griezīgi iekliedzās, mēģināja to satvert.
   Tad nomierinājies gaidīja, kad vējš atne­sīs viņa vārdu atpakaļ. Gaidīja ilgi, bet vis­apkārt bija tikai klusums. Beidzot — pēc tūk­stoš sirds pukstiem — viņš sajuta kustību.
   Debesis izplauka kā maigs, zils zieds. Ege- jas jūra pāri tālām vīna sārtām bangām māja ar baltiem putu vēdekļiem.
   Viļņu šļakstos pret krastu viņš sadzirdēja savu vārdu.
   —   Ikars.
   Un atkal čuksts, kluss kā elpa:
   —   Ikars.
   Kāds sapurināja viņu aiz pleca — tas bija tēvs, kas sauca viņu vārdā un dzina projām nakti. Un viņš pats, mazs puisēns, gulēja iepretim logam, aiz kura izpletās jūras krasts un bezgalīgās debesis, un pirmais rīta vējš saplivināja dzintarainā vaskā iekausētās zel­tainās spalvas, kas atradās līdzās viņa gulti­ņai. Zeltītie spārni tēva rokās sakustējās kā dzīvi, un puisēna pleci tvirti nodrebēja lido­juma alkās, kad viņš palūkojās uz šiem spār­niem un klinti aiz loga.
   —   Tēt, kāds ir vējš?
   —   Man būtu pietiekams, bet tev par vāju…
   —   Neraizējies, tēt! Spārni pašlaik izskatās neveikli, bet mani kauli padarīs spalvas stin­gras, manas asinis atdzīvinās vasku.
   —   Arī manas asinis, mani kauli, atceries to. Katrs tēvs atdod savu miesu bērniem un vēlas, lai viņi to saudzētu. Apsoli, Ikar, ka tu nelidosi augstu! Saules svelme un mana dēla kaisme var izkausēt šos spārnus. Esi piesardzīgs!
   Viņi iznesa mirdzošos, zeltainos spārnus rīta spirgtumā un dzirdēja savās rokās tos čukstam viņa vārdu vai varbūt kāda cita vārdu, kas izplauka, uzvirpuļoja augšup un liegi peldēja kā spalva rāmajā gaisā.
   Mongolfjē.
   Viņa rokas pieskārās sakarsušajai virvei, spožajam audeklam, savienojumu šuvēm, kas versmoja kā pati vasara. Viņa rokas piemeta vilnu un salmus šaudīgajām liesmām.
   Mongolfjē.
   Un viņa skatiens pavērsās augšup, kur pāri galvai izpletās, piepūtās un kā sabangots okeāns līgojās milzīgais peldošais sudraba bumbieris, piepildīdamies ar virmojošā gaisa vāliem, kas pacēlās virs uguns. Vēl tas kā snaudā iegrimis dievs zvilnēja pār Francijas laukiem, šis smalkā linu auduma kupols, šis sakarsētā gaisa piestrāvotais maiss, bet drīz tais izrausies brīvībā. Tam līdzi augšup zilajā klusuma pasaulē pacelsies viņa un viņa brāļa prāts, mierīgs un nesatricināms starp mā­koņu salām, kur dus cilvēka nesavaldīti zibeņi. Tur, neizpētītajā bezgalības atvarā, līdz kuram neaizskan ne cilvēka balss, ne putnu dziesmas, balons aprimsies. Un, peldēdams nezināmu plūsmu varā, viņš, Mongolfjē, un līdz ar viņu visa cilvēce varbūt sadzirdēs dieva visvareno elpu un mūžības svinīgos soļus.
   — Ak! … — Viiņš sakustējās, un līdzi sa­kustējās pūlis, pār kuru gūlās sakarsētā ba­lona ēna. — Viss ir gatavs, viss noritēja raiti…
   Viņa lūpas miegā noraustījās. … Švīksts, šņākoņa, trīsas, rāviens. Raiti…
   No tēva rokām pret griestiem uzspurdza rotaļlieta, sagriezās pašas saceltajā virpulī un palika karājamies gaisā, bet viņš ar brāli, acis nenovērsdami, lūkojās, kā tā lidinās, grab, svilpo, un dzirdēja to čukstam viņu vārdu.
   Raiti.
   Čuksti: vējš, debesis, mākonis, tāles, spārna, lidojums …
   — Vil burs, Orvils? Pag, kā tad tā?
   Pār viņa lūpām izlauzās nopūta.
   Rotaļu helikopters dūkdams atsitās pret griestiem — nē, tas bija ērglis, krauklis, zvir­bulis, sarkankrūtītis, vanags; tur, spārniem švikstot, lidinājās ērglis, krauklis, zvirbulis, sarkankrūtītis, vanags. Lidojošs ērglis, lido­jošs krauklis, un beidzot zumzošām vēdām pār viņiem nošalca nākamības vasaru spirg­tais vējš — lidojošs vanags ar pēdējo spārnu švīkstu un nopūtu iegūlās rokās.
   Viņš sapnī pasmaidīja.
   Viņš redzēja mākoņus traucamies pār Ege- jas jūru.
   Viņš juta, ka balons līgojas kā apreibis, gatavs atdot savu lielo ķermeni brīvā, skre­jošā vēja varā.
   Viņš juta uzvirpuļojam smiltis Atlantijas krasta mīkstajās kāpās, kas glābtu viņu, pirmo reizi spārnos pacēlušos putnu, ja nāk­tos krist. Karkasa statņu stiegras dūca un guldza kā arfas stīgas, un to mūzika aizrāva viņu.
   Cauri istabas sienām viņš juta startam ga­tavo raķeti slīdam pa tuksnesīgo klajumu — tās ugunīgie spārni vēl sakļauti, tās ugunīgā elpa aizturēta, lai pēc brīža runātu trīs mil­jardu cilvēku vārdā. Tūlīt tūlīt viņš pamodī­sies un lēniem soļiem dosies pie šīs raķetes.
   Un stāvēs uz klints kraujas.
   Stāvēs aukstasinīgs sakarsētā balona ēnā.
   Stāvēs smilšu vērpetēs, kas trieksies pret «Kitty Hawk» vanaga spārniem.
   Un viņa zēna locītavas, rokas, plaukstas, pirkstus aptvers zeltainā vaska lietie zelta spārni.
   Un pēdējo reizi viņš pieskarsies sagūstīta­jai cilvēku elpai, kvēlajām godbijības un ap­brīnas elsām, kuru spēks ieslēgts šūtajā au­dekla apvalkā, lai paceltu augšup viņu sapņus.
   Un ar dzirksteli atdzīvinās benzīna dzinēju.
   Un satvers sava tēva roku un novēlēs labu lidojumu viņa spārniem, kas jau nolikti gata­vībā te uz stāvās kraujas.
   Tad spēcīgi savēcinās rokas un lēks.
   Tad pārcirtis virves, atbrīvos lielo balonu.
   Tad'piedos motoram gāzi, pacels aeroplānu gaisā.
   Un nospiedīs slēdzi, aizdedzinās raķetes degvielu.
   Un viņi visi reizē ar vienu lēcienu, rāvienu, grūdienu atrausies no zemes, pacelsies aug­šup un, pavērsušies pret sauli, mēnesi, zvaig­znēm, lidos, peldēs, slīdēs, trauksies pāri At­lantijas okeānam un Vidusjūrai, pāri laukiem, mežiem, ciemiem un pilsētām — siltā gaisa balona klusumā, švīkstošās spalvās, dobji grabošā karkasā, ar vulkāniska izvirduma dārdoņu, ar biklu, sprakšķošu rūkoņu; starts, satriecošs šaubu mirklis, tad nemitīgs kāpums, arvien augstāk, augstak, un brīnumainā aiz­rautībā viņi smiesies un Izkliegs katrs pats savu vārdu. Vai arī sauks vārdā citus, vēl ne­dzimušus vai sen mirušus, ko pacēlis debešos reibīgais dienvidu vējš vai sāļais jūras vējš, klusu žūžojošais balona vējš vai ķīmiskās uguns vējš. Un jutīs, kā kaut kur dziji sakus­tas un raisīdamās pāršķeļ miesu spožas spal­vas un pie pleciem izaug spārni. Un ikviens atstās sava lidojuma atbalsi, lai tā, vēju nesta, riņķotu atkal un atkal apkārt Zemei un pēc gadiem uzrunātu viņu dēlu dēlus, kas miegā dzirdēs nemierīgo pusnakts debesu aicinājumu.
   Augstāk, vēl augstāk, arvien augstāk, aug­stāk! Pavasara pali, vasaras ūdeņi, nebei­dzama spārnu upe!
   Klusi ieskanējās zvans.
   — Vēl ne, — viņš čukstēja. — Tūlīt es pa- modīšos. Vēl mirkli…
   Egejas jūra aizslīdēja projām, nogrima aiz loga, Atlantijas krasta kāpas, Francijas lauki pārvērtās par Ņūmeksikas tuksnesi. Viņa is­tabā līdzās -gultai vairs nemirgoja spalvas zeltainā vaskā. Arā nebija ne karstā gaisa piebriedinātā bumbiera, ne taurenim līdzīgā aeroplāna ar tvirtiem, stiegrotiem spārniem. Arā bija vienīgi raķete, viegli uzliesmojošs sapnis, kas gaidīja, lai viens viņa rokas pie­skāriens to palaistu.
   Pēdējā sapņa sekundē kāds jautāja viņa vārdu.
   Atbildot viņš mierīgi pateica to, ko birja dzirdējis visas šis stundas kopš pusnakts:
   —   Ikars Mongolfjē Raits.
   Viņš lēnām vēlreiz atkārtoja šos vārdus, lai jautātājs varētu iegaumēt to kārtību un katru svešās rakstības burtu.
   —   Ikars Mongolfjē Raits.
   —   Dzimis deviņsimt gadu pirms Kristus. Pamatskola — Parīzē 1783. gadā. Vidusskola, koledža — «Kitty Hawk», 1903. gadā. Absol­vējis Zemi un ar dieva palīgu pārcelts uz Mē­nesi šodien, 1970. gada 1. augustā. Mirs un tiks apbedīts, ja laimēsies, uz Marsa mūsu ēras 1999. gada vasarā.
   Tad viņš mierīgi pamodās.
   Pēc brīža, iedams pa Tarmekas tuksnesi, viņš izdzirdēja kādu saucam — atkal un at­kal, un atkal.
   Un viņš nezināja, vai aiz muguras kāds ir vai nav. Un viņš nevarēja arī pateikt, vai tā bija viena balss vai daudzas, skanēja jau­neklīgi vai vecīgi, tuvu vai ļoti tālu, izdziestot vai pieaugot spēkā, čukstēja vai kliedza visus trīs viņa jaunos lieliskos vārdus. Viņš nepa- griezās, lai atskatītos.
   Jo vējš pamazām pieņēmās, un viņš ļāva tam satvert sevi un aiznest pāri tuksnesim līdz pašai raķetei, kas viņu tur gaidīja.

   Raķetes metāls atdzisa vējos, kas pūta no Marsa pļavām. Ar blīkšķi atsprāga lūka, un no raķetes iekšienes izkāpa vīrietis, sieviete un trīs bērni. Pārējie pasažieri, klusi sarunā­damies, aizgāja pāri klajumam, un vīrietis palika viens ar savu ģimeni.
   Vīrietis juta, ka viņam plīvo mati un visi ķermeņa audi saspringst, it kā viņš atrastos vakuuma centrā. Šķita, ka sieva, kas stāvēja soli tālāk, tūlīt aizvirpuļos un izgaisīs, bet bērnus — šīs mazās sēkliņas — vējš izkaisīs pa visiem Marsa laukiem. „
   Mazie pavērās augšup tēvā, kā cilvēki rau­gās saulē, lai uzzinātu, ko diena viņiem sola. Tēva seja bija kā sastingusi.
   —   Kas noticis? — sieva jautāja.
   —   Kāpsim atpakaļ raķetē!
   —   Lai atgrieztos uz Zemes?
   —   Jā! Paklausies!
   Vējš brāzmoja, it kā gribētu viņus saplūkāt un aizpūst projām. Šķita, jau nākamajā mir­klī Marsa gaiss izsūks viņa dvēseli, kā tiek izsūktas smadzenes no kaula. Viņš jutās, it
   kā būtu iemērkts ķimikālijā, kas var izšķīdi­nāt viņa intelektu un sadedzināt pagātni.
   Viņi palūkojās uz Marsa kalniem, ko laika gaitā gadu smagums bija saberzis un saplaci­nājis. Vecās pilsētas kā niecīgas saliņas-gu­lēja plašo pļavu vidū, ^atgādinot trauslus bērnu kaulus viļņojošos zāles ezeros.
   '— Galvu augšā, Harij! — sieva sacīja. — Ir jau par vēlu. Mēs esam nolidojuši seš­desmit miljonu jūdžu.
   Bērni, pacēluši gaišmatainās galviņas pret augsto Marsa debess jumu, skaļi iekliedzās. Taču atbildes nebija, vienīgi vējš šņāca, brāz­damies cauri cietajai zālei.
   Tēvs paņēma čemodānus sastingušajās ro­kās. — Nu tad iesim! — viņš sacīja tādā tonī kā cilvēks, kas stāv jūras malā un ir gatavs iebrist tajā un noslīkt-.
   Viņi devās uz pilsētu.
   Viņu uzvārds bija Biteringi. Harijs, viņa sieva Kora, bērni Dens, Lora un Deivids. Viņi uzcēla mazu, baltu kotedžu un dzīvoja tajā pārtikuši, taču bailes nekad neatkāpās. Kā trešais nelūgtais partneris tās allaž gulēja lī­dzās misteram Biteringam un misis Biterin- gai, kad viņi nakts stundās sarunājās un rītos pamodās.
   — Es jūtos kā sāls graudiņš straujā kalnu upē, — viņš sacīja. — Mēs neiederamies šeit. Mēs esam Zemes cilvēki. Šis ir Marss. Tas
   radīts marsiešiem. Dieva dēļ, Kora, pirksim biļetes un brauksim mājās!
   Bet sieva tikai pašūpoja ģalvu. — Pienāks diena, kad atombumba izpostīs Zemi. Šeit mēs būsim drošībā.
   —   Drošībā, bet ārprātīgi!
   «Tik-tak, jau septiņi un celties laiks!» no­dziedāja runājošais pulkstenis. Un viņi cēlās.
   Ik rītu kāda dīvaina sajūta lika misteram Biteringam visu pārbaudīt — silto kamīnu, asinssārtās ģerānijas podos — it kā viņš bai­dītos, ka var notikt kaut kas nelāgs. Pulksten sešos raķete no Zemes atveda rīta avīzi. Viņš attaisīja vēl remdeno, aizzīmogoto sainīti un brokastojot pāršķirstīja avīzi. Viņš pūlējās būt omulīgs.
   —   Atkal visur koloniju dienas, — viņš pa-x vēstīja. — Laikam gan pēc desmit gadiem šeit uz Marsa būs kāds miljons Zemes cil­vēku. Lielas pilsētas, visas ērtības! Toreiz, mūs izvadot, daudzi bažījās, ka mēs cietīsim neveiksmi. Pareģoja, ka marsieši mums at­riebsies par ielaušanos viņu planētā. Bet vai mēs te sastapām marsiešus? Nevienas dzīvas dvēseles! Mēs atradām gan viņu tukšās pil­sētas, bet tur neviena nav. Pareizi, vai ne?
   Spēcīga vēja brāzma satricināja māju. Kad logi pārstāja dārdēt, misters Biterings norija kaklā iesprūdušo kamolu un paskatījās uz bērniem.
   —  Es nezinu, — Deivids sacīja. — Varbūt marsieši tomēr ir, bet mēs tikai viņus nere­dzam. Dažreiz naktīs man liekas, ka es dzirdu viņus staigājam. Es klausos, kā auro vējš. Manā logā sitas smiltis. Un tad mani pārņem bailes. Es redzu šīs pilsētas kalnos,* kur sensenos laikos dzīrojuši marsieši. Un man liekas, tēt, ka es šajās pilsētās redzu kaut ko kustamies. Un tad es domāju: diez vai šiem marsiešiēm patīk, ka mēs te dzīvo­jam. Viai viņi negrib mums atriebties par to, •ka esam šeit ieradušies.
   —   Nieki! — misters Biterings paskatījās ārā pa logu. — Mēs esam kārtīgi, krietni cil­vēki. — Viņš paraudzījās bērnos. — Visās izmirušajās pilsētās mājo šādi vai tādi spoki. Atmiņas, es gribēju 'teikt. — Viņa acis atkal pievērsās kalniem. — Cilvēks ierauga kāpnes un sāk domāt, kādi izskatījās marsieši, kas pa tām staigāja. Redz marsiešu gleznojumus un mēģina iztēloties, kāds varēja būt šis māksli­nieks. Un tā pats izdomā spokus, kādu atmiņu rēgu. Tas ir gluži dabiski. Vienkārši — dar­bojas fantāzija. — Viņš apklusa. — Jūs taču neesat ložņājuši tur pa tām drupām?
   —   Nē, tēt, — Deivids nodūra acis.
   —   Pielūkojiet, neejiet tām ne tuvumā! Pa­sniedz man džemu!
   —   Bet vienalga, — mazais Deivids sacīja, — es varu derēt, ka kaut kas notiks.
   Tas notika tas pašas dienas pievakarē. Klupdama krizdama no pilsētas atskrēja
   Lora un, visa vienās asarās, uzdrāzās uz lie­veņa.
   —     Mamiņ, tēt! Karš!… Uz Zemes! — viņa * šņukstēja. — Tikko pienāca radiosignāls. Ņu­jorku bombardē ar atombumbām! Visas kos­mosa raķetes uzspridzinātas. Uz Marsu vairs nelidos neviena raķete, nekad!
   —  Ak vai, Harij! — māte, atbalstu meklē­dama, pieķērās vīram un meitai.
   —   Vai tu to skaidri zini, Lora? — tēvs klusi vaicāja.
   Lora raudāja. — Mums būs mūžam jāpa­liek te uz Marsa, mūžam!
   Ilgu laiku pievakares klusumā bija dzir­dama tikai vēja balss.
   «Vieni,» Biterings domāja. «Mūsu šeit ir tikai viens tūkstotis. Ce]a atpakaļ nav. Nav. Nav.» Kā karsts vilnis uzbangoja bailes, un viņš nosvīda viss slapjš no galvas līdz kājām. Viņam gribējās iecirst Lorai pliķi, uzkliegt: «Nē, tu melo! Raķetes nāks!», bet viņš maigi piekļāva sev meitenes galvu un sacīja: — Gan jau kādreiz raķetes atkal atlidos līdz mums.
   —   Tēt, ko mēs tagad darīsim?
   —   Dzīvosim un strādāsim tāpat kā līdz šim. Kopsim zemi, ievāksim ražu, audzināsim bērnus. Gaidīsim. Dzīvosim tālāk, kamēr karš beigsies un šurp atkal lidos raķetes.
   Uz lieveņa iznāca abi zēni.
   —   Bērni, — tēvs teica, neskatīdamies viņiem acīs, — man jums kaut kas jāpasaka.
   —   Mēs zinām, — zēni atbildēja.
   Nākamajās dienās Biterings bieži klaiņāja pa dārzu, lai būtu vienatnē ar savām bailēm. Kamēr raķetes bija vijušas sudrabotu tīklu starp planētām, viņš bija samierinājies ar dzīvi uz Marsa, jo vienmēr mēdza sev teikt: «Rīt, ja vien gribu, es varu nopirkt biļeti un doties atpakaļ uz Zemi.»
   Bet tagad? Sudrabotais tīkls iziris, raķetes pārvērtušās sakusušu metāla fermu un samu­džinātu stiepļu kaudzēs. Zemes cilvēki pa­mesti vieni uz svešas planētas brūnu putekļu un trakojošu vēju varā, lai Marsa vasaru svelmē izceptos kā piparkūkas un Marsa bar­gās ziemas tos noguldītu saldētavā. Kas no­tiks ar viņu, ar visiem pārējiem? Šis bija tas brīdis, uz kuru Marss bija gaidījis. Tagad tas viņus aprīs.
   Turēdams lāpstu nervozi trīcošajās rokās, Biterings nometās ceļos pie puķu dobes. «Strādā,» viņš domāja, «strādā tikai un aiz­mirsti visu!»
   Viņš pacēla galvu un palūkojās uz kalniem. Viņš domāja par senajiem, lepnajiem Marsa vārdiem, ko kādreiz bija nesušas šīs virsot­nes. Zemes cilvēki, nokrītot no debesīm, bija raudzījušies uz Marsa kalniem, upēm, jūrām, un viņiem to nosaukumi bija palikuši nezi­nāmi, it kā tādu nemaz nebūtu bijis. Kādreiz marsieši bija cēluši pilsētas un devuši tām vārdus, kāpuši kalnos un devuši tiem vārdus, kuģojuši pa jūrām un devuši tām vārdus. Kalni sabirza, jūras izžuva, pilsētas sagruva.
   Un tomēr Zemes cilvēki bija klusībā jutušies vainīgi, dodami jaunus nosaukumus šiem se­najiem kalniem un ielejām.
   Taču cilvēkiem ir vajadzīgi simboli un ap­zīmējumi. Nosaukumi tika doti.
   Misteru Biteringu pārņēma smeldzoša vien­tulības sajuta — kā bezjēdzīgs anahronisms, lieks un neiederīgs, viņš te līkņā zem Marsa saules, stādīdams Zemes puķes švešajā aug­snē.
   Domā! Nemitīgi domā! Par visu ko. Izmet no prāta Zemi, atomkaru, iznīcinātās raķe­tes.
   Viņš nosvīda. Paraudzījās apkārt. Neviena tuvumā nebija. Viņš noņēma kaklasaiti. «Pa­visam izlaižos,» nodomāja. «Vispirms nometu svārkus, tagad kaklasaiti.» Viņš akurāti pa­kāra to persiku kokā, kuru kā mazu stādiņu bija atvedis no Masačūsetsas.
   Un atkal sāka prātot par nosaukumiem un kalniem. Zemes cilvēki bija mainījuši šos nosaukumus. Tagad te uz Marsa bija Hor- mela ielejas, Ruzvelta jūras, Forda kalni, Vanderbilta plato, Rokfellera upes. Tas nebija pareizi. Senie ieceļotāji Amerikā bija rīkoju­šies ļoti gudri, paturēdami prērijām vecos in­diāņu nosaukumus — Viskonsina, Minesota, Aidaho; Ohaio, Jūta, Miivoki, Vokegena, Oseo. Senie vārdi, senās nozīmes.
   Izbiedētām acīm vērdamies uz kalniem, viņš domāja: «Vai jūs esat tur augšā? Jūs, mi­rušie marsieši? Redziet, nu mēs esam vieni,
   atgriezti no Zemes! Nāciet lejā, padzeniet mūis! Mēs esam bezspēcīgi!»
   Vējš notrauca persiku ziedu mākonī.
   Biterings izstiepa saulē nodegušo roku un klusi iekliedzās. Pieskārās ziediem, paņēma tos plaukstā. Pagrozīja, "aptaustīja atkal un atkal. Tad viņš pasauca sievu:
   —   Kora!
   Vina pienāca pie loga. Viņš pieskrēja tai klāt.'
   —   Kora, paskaties uz šiem ziediem!
   Viņa paņēma tos saujā.
   —       Vai tu redzi? Tie ir citādi. Tie ir pār­vērtušies! Tie vairs nav persiku ziedi!
   —       Es nekā savāda neredzu, ziedi kā ziedi, — Kora sacīja.
   —       Nav vis. Ar tiem kaut kas ir noticis. Es nevaru pateikt, kas īsti. Kāda lieka ziedla­piņa, citāda lapa, varbūt krāsa, smarža!
   Šai mirklī no mājas izskrēja bērni un re­dzēja, ka viņu tēvs kā negudrs skraida pa dārzu un rauj no dobēm redīsus, sīpolus, bur­kānus.
   —   Kora, nāc paskaties!
   Sīpoli, redīsi, burkāni gāja no rokas rokā.
   —   Vai tie izskatās pēc burkāniem?
   —   Jā… nē. — Kora mirkli vilcinājās.
   —   Es nezinu.
   —   Tie ir pārvērtušies.
   —   Varbūt.
   —       Tu taču redzi, ka ir! Sīpoli nav vairs sīpoli, burkāni nav vairs īsti burkāni. Pa­garšo — it kā būtu tā pati garša, bet tomēr citāda. Paod — tie smaržo citādi nekā ag­rāk. — Viņa sirds sāka dobji dauzīties, un uz­mācās bailes. Viņš iebāza pirkstus zemē. — Kora, kas notiek? Ko tas nozīmē? Mums jātiek projām no šejienes! — Viņš skrēja cauri dārzam, pieskardamies katram kokam. — Ro­zes! Rozes! Tās kļūst zaļas!
   Viņi stāvēja viri skatījās uz zaļajam ro­zēm.
   Pēc divām dienām teciņiem atskrēja Dens.
   —   Nāciet paskatieties uz govi! Es to slaucu un tad ieraudzīju. Nāciet ātrāk!
   Viņi stāvēja nojumē un raudzījās uz savu vienīgo govi.
   Tai auga trešais rags.
   Un mauriņš mājas priekšā pamazām, lēnī- tiņām nokrāsojās mēļš kā pavasara vijolītes. Sēklas bija atvestas no Zemes, bet zā!e iz­auga maigi violeta.
   —   Mums jātiek projām, — Biterings sa­cīja. — Mēs ēdīsim šos dārzeņus un paši pār­vērtīsimies par diezin ko. Tas nedrīkst notikt. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir sadedzināt visu ražu.
   —   Tā taču nav saindēta.
   —   Ir gan. Viltīgi, ļoti viltīgi. Tikai maz­drusciņ. Pavisam mazdrusciņ. Mēs nedrīk­stam nekam pieskarties.
   Viņš izmisis paskatījās uz māju.
   —   Pat māja. Vējš ar to ir kaut ko izdarījis. Sis gaiss ir to saēdis. Un migla naktīs. Visi
   dēji sametušies liki greizi. Tā vairs nav Ze­mes cilvēka māja!
   —   Tās ir tikai tavas iedomas!
   Viņš apsēja kaklasaiti un uzvilka svārkus.
   —       Es iešu uz pilsētu. Mums ir kaut kas jā­dara. Es drīz atgriezīšos1 .
   —   Harij, pagaidi! — sieva sauca. Bet viņš jau bija projām.
   Pilsētā uz pārtikas veikala kāpnītēm ēnā sēdēja vīri, salikuši rokas uz ceļgaliem, un omulīgi tērzēja.
   Misteram Biteringam būtu gribējies izšaut no revolvera gaisā.
   «Ko jūs darāt, muļķi!» viņš domāja. «Sēžat te, it kā nekas nebūtu noticis! Jūs taču esat dzirdējuši vēsti, ka mēs uz šās planētas esam pamesti likteņa varā. Uzsāciet kaut ko! Vai jums nemaz nav bail? Jūs nemaz neesat no­bažījušies? Ko jūs domājat darīt?»
   —   Hello, Harij! — vīri viņu sveicināja.
   —       Paklausieties! — Biterings sacīja. — Jūs taču dzirdējāt viņdien to ziņu, vai ne?
   Vīri pamāja un pasmējās. — Dzirdējām, Harij, kā nu ne!
   —   Ko jūs domājat tagad darīt?
   —   Darīt, Harij? Ko gan mēs varam darīt?
   —   Uzbūvēt raķeti!
   —        Raķeti? Lai atgrieztos uz Zemes un iekļūtu visā tajā jezgā? O nē, Harij!
   —   Bet mums jātiek projām, saprotiet! Vai esat ievērojuši, kādi kļuvuši persiku ziedi, sī­poli, zāle?
   —       Jā, jā, Harij, esam jau gan, — viens no vīriem atbildēja.
   —   Vai tas jūs nebiedē?
   —   Diezko vis ne, Harij.
   —   Idioti!
   —   Nu, nu, Harij!
   Biterings bija tuvu izmisumam.
   —       Mums jāstrādā visiem kopā. Ja mēs pa­liksim šeit, tad paši pārvērtīsimies nezin par ko. Šis gaiss… Vai jūs nejūtat? Šai gaisā ir kaut kas nelabs. Varbūt kāds marsiešu vī­russ, kādi dīgļi vai putekšņi. Paklausieties, ko es teikšu!
   Visu acis pievērsās viņam.
   —   Sem! — viņš uzrunāja vienu no vīriem.
   —   Kas ir, Harij?
   —   Vai tu palīdzēsi man uzbūvēt raķeti?
   —       Man, Harij, ir vesels lērums metāla un dažas rasējumu kopijas. Ja tu gribi būvēt raķeti manā darbnīcā, laipni lūdzu! Es tev pārdošu to metālu par piecsimt dolāriem. Strādājot viens pats, tu kādos trīsdesmit ga­dos uztaisīsi gluži jauku raķetīti.
   Visi sāka smieties.
   —   Nesmejieties!
   Sems labsirdīgi paskatījās viņā.
   —       Sem, — Biterings sacīja, — tavas acis .. .
   —   Kas tām kait, Harij?
   —   Vai tās nebija pelēkas?
   —   Lāgā neatceros.
   —   Bija taču pelēkas, ko?
   —   Kāpēc tu to prasi, Harij?
   —   Tāpēc, ka tagad tās -ir dzeltenīgas.
   —   Vai patiešām? — Sems nevērīgi sacīja.
   —   Un tu esi kļuvis garāks un kalsnāks …
   —   Var jau būt, Harij.
   —       Sem, tavām acīm nevajadzētu būt dzel­tenām.
   —        Harij, kādā krāsā ir tavas acis? — Sems jautāja.
   —   Manas? Protams, zilas.
   —        Še, Harij! — Sems pasniedza viņam kabatas spogulīti. — Paskaties pats uz sevi!
   Misters Biterings brīdi vilcinājās, tad pa­cēla spogulīti pie sejas.
   Viņa acu zilumos blāvi vizēja mazi, zeltaini punktiņi.
   —        Redzi nu, ko tu izdarīji! — Sems pēc mirkļa sacīja. — Sasiti manu spoguli.
   Harijs Biterings ierīkojās Sema mehānis­kajā darbnīcā un sāka būvēt raķeti. Vīri stā­vēja atvērtajās durvīs, paklusu sarunājās un jokojās. Laiku pa laikam viņi palīdzēja Hari­jam šo vai to pacelt, bet vairāk gan slaistījās dīkā un tikai noraudzījās viņā ar savām dzel­tenīgajām acīm.
   — Ir jau vakariņu laiks, Harij! — viņi at­gādināja.
   Atnāca sieva un pītā grozā atnesa vakari­ņas.
   —   Es nepieskaršos ēdienam, — Biterings sacīja. — Es ēdīšu vienīgi produktus no mūsu ledus skapja. Tos, kas atvesti no Zemes. Neko, kas audzis mūsu dārzā.
   Sieva stāvēja un raudzījās viņā.
   —   Tu nevarēsi uzbūvēt raķeti.
   —   Kad man bija divdesmit gadu, es kādu laiku strādāju mehāniskajā darbnīcā. Es pa­zīstu metālu. Vajag tikai vienam iesākt, gan tad citi arī palīdzēs, — viņš sacīja, nepa­skatīdamies uz sievu un izklādams rasēju­mus.
   —   Harij, Harij! — viņa bezcerīgi novaidē­jās.
   —   Mums jātiek projām, Kora! Jātiek!
   Augām naktīm auroja vējš, brāzdamies lejup no mēnesnīcas apspīdētajām izžuvušo jūru pļavām, garām mazajām, baltajām mar­siešu pilsētiņām, kas tur gulēja pamestas starp smilšu sērēm jau divpadsmit tūkstošo gadu. Zemes cilvēku ciematā Biteringu māja drebēja pārvērtību jausmās.
   Gulēdams gultā, misters Biterings juta, ka viņa kauli izstiepjas, kļūst valkani kā izkau­sēts zelts, iegūst jaunu formu. Sieva, kas gulēja blakus, daudzajās saulainajās dienās bija stipri iedegusi. Pavisam tumsnēja viņa bija, ar zeltainām acīm, saulē gandrīz nomel­nējušu ādu, ud aizmigušie bērni savas gul­tiņas atgādināja metāla statujas, un arā iz­misīgi gaudoja pārvērtību vējš, šaustīdams vecos persiku kokus, violeto zāli, notrauk­dams zaļās rožu ziedlapiņas.
   Bailes neatkāpās ne uz mirkli. Tās žņaudza viņa kaklu un sirdi. Tās izspiedās sviedru lāsēs uz rokām, uz deniņiem, uz drebošajām delnām.
   Austrumos uzlēca zaļa zvaigzne.
   Pār mistera Biteringa lūpām izlauzās dī­vains vārds.
   —   Iorrt, Iorrt, — viņš to atkārtoja.
   Tas bija marsiešu vā<rds. Viņš nezināja marsiešu valodu.
   Nakts vidū viņš pietrūkās un piezvanīja arheologam Simpsonam.
   —   Simpson, ko nozīmē vārds Iorrt?
   —       Tas ir seno marsiešu vārds, kas apzī­mēja mūsu planētu Zemi. Kāpēc tas tevi in­teresē?
   —   Tāpat vien, bez sevišķa iemesla.
   Klausule izslīdēja viņam no rokas.
   —        Hallo, hallo, hallo, hallo! — tā turpināja saukt, bet viņš klusi sēdēja un, acis neno­vērsdams, raudzījās zaļajā zvaigznē aiz loga. — Bitering? Harij? Vai tu klausies?
   Augām dienām šķindēja un dārdēja metāls. Biterings montēja raķetes karkasu, un trīs vienaldzīgi vīri negribīgi viņam palīdzēja:
   Jau pēc kādas stundas viņš jutās tik ļoti pie­kusis, ka bija spiests apsēsties.
   —       Tas no augstuma, — viens vīrs pasmē­jās.
   —        Bet vai tu ēd arī kaut ko? — otrs jau­tāja.
   —       Jā, protams, ēdu, — viņš dusmīgi atbil­dēja.
   —   Ledus skapī glabatos produktus?
   —   Jā!
   —   Tu kļūsti vājāks, Harij.
   —- Nav tiesa.
   —   Un garāks.
   —   Nemels niekus!
   Pēc dažām dienām sieva pasauca viņu malā.
   —        Harij, mēs esam apēduši visu pārtiku, kas glabājās ledus skapī. Tur vairs nav itin nekā. Man tagad jāgatavo sendviči ar tiem produktiem, kas auguši uz Marsa.
   Biterings smagi apsēdās.
   —       Tev ir jāēd, — Kora sacīja. — Tu esi kļuvis vājš.
   —   Jā, — viņš atbildēja.
   Paņēma sendviču, pavēra vaļā, paskatījās un sāka to gariem zobiem ēst.
   —        Un šodien vairāk nestrādā, — sieva sacīja. — Ir tik karsts. Bērni grib izpeldēties kanālā un mazliet pastaigāties. Lūdzu, nāc tu arī!
   —       Es nedrīkstu šķiest laiku. Pašreiz ir iz­šķirīgs brīdis!
   —       Tikai uz vienu stundu, — viņa neatlai­dās. — Izpeldēšanās nāks tev par labu.
   Viss nosvīdis, viņš piecēlās. — Labi, labi! Izbeidz gremzties! Es iešu.
   —   Tas tev pašam būs patīkami, Harij.
   Diena bija karsta un rāma. Svelmainā saule
   šķita kā milzīga, versmojoša acs, kas pievēr­sta planētai un grib to sadedzināt. Viņi gāja gar kanālu — tēvs, māte un draiskulīgie bērni peldkostīmos. Tad apmetās kanāla malā un ēda sendvičus ar gaļu. Biterings redzēja, ka sievas un bērnu āda strauji nobrūnē. Un re­dzēja viņu dzeltenās acis, kas agrāk tādas nebija. Viņu sāka kratīt viegli drebuļi, bet drīz vien, kad viņš apgūlās saulē, tos aizska­loja patīkami siltuma viļņi. Viņš bija pārāk noguris, lai izjustu bailes.
   —       Kora, no kura laika tavas acis ir dzel­tenas?
   Viņa samulsa. — Man šķiet, tās vienmēr ir tādas bijušas.
   —       Vai tās nebija brūnas un. tikai pēdējos trīs mēnešos kļuvušas dzeltenas?
   Viņa iekoda lūpā. — Nē. Kāpēc tu tā jautā?
   —   Tāpat vien.
   Viņi sēdēja un klusēja.
   —       Bērnu acis arī ir kļuvušas dzeltenas, — pēc brīža viņš sacīja.
   —       Dažreiz augošiem bērniem mainās acu krāsa.
   — Varbūt arī mēs esam bērni. Vismaz Marsam var tā likties. Interesanta doma! — viņš pasmējās. — Iešu izpeldēties.
   Viņi ielēca kanālā, un Biterings ļāva sa­vam ķermenim kā zeltainai statujai grimt un grimt līdz pašam dibenam, un palika tur gu­ļam zaļā klusumā. Visapkārt bija tikai ūdens — dziļš un rāms, visapkārt bija miers. Viņš juta, ka lēnā, vienmērīgā straume viegli šūpo ķermeni.
   «Ja es paliktu te guļam pietiekami ilgi,» viņš domāja, «ūdens saēstu un aizskalotu manu miesu, līdz kauli atsegtos kā koraļļi. Tikai māns skelets paliktu. Un tad ūdens sa­nestu ap šo skeletu savu dziļumu bagātī­bas— zaļas, sarkanas, dzeltenas — un radītu jaunu veidolu. Pārvērtība. Pārvērtība. Lēna, dziļa, klusa pārvērtība. Vai tāda nenotiek arī tur, augšā?»
   Cauri ūdenim viņš redzēja virs sevis debe­sis un sauli, ko svešu vērta atmosfēra un laiks, un telpa. Tā bija Marsa saule.
   «Tur augšā,» viņš domāja, «tur ir liela upe, Marsa upe, un mēs visi guļam dziļi tajā, pa­slēpušies kā vēži mūsu oļu mājiņās, mūsu nogrimušajās akmens mājiņās, un ūdens aiz­skalo projām mūsu veco miesu un izstiepj kaulus un . . .»
   Viņš ļāva saulē vizošajam ūdenim iznest sevi virspusē.
   Dens sēdēja kanāla malā un nopietni rau­dzījās tēvā.
   —   Utha, — viņš sacīja.
   —   Ko tu ieici? — tēvs jautāja.
   Zēns pasmaidīja. — Tu taču zini. Utha marsiešu valodā nozīmē tēvs.
   —   Kur tu to iemācījies?
   —   Nezinu. Visapkārt. Utha!
   —   Ko tu gribi?
   Zēns vilcinājās. — Es… es gribu mainīt savu vārdu. 3
   —   Mainīt vārdu?
   —   Jā.
   Pie viņiem piepeldēja māte. — Kas tad kaiš vārdam Dens?
   Denš paraustīja plecus. — Vakar tu sauci: Den, Den, Den! Es pat neklausījos. Es teicu sev: tas nav mans vārds. Man i>r jauns vārds, kurā es gribu saukties.
   Misters Biterings pieturējās pie kanāla ma­las. Viņa ķermenis bija stingi vēss, un sirds dobji pukstēja. — Kāds tad ir šis jaunais vārds?
   —       Linnls. Vai tas nav labs vārds? Vai es drīkstu tā saukties? Ludzu, vai drīkstu?
   Misters Biterings pielika roku pie pieres. Viņš iedomājās savu muļķīgo raķeti, ko viens pats būvēja, un pēkšņi juta, ka ir vientuļš, bezgala vientuļš pat savā ģimenē.
   Viņš dzirdēja sievu sakām: — Kāpēc gan ne?
   Viņš dzirdēja sevi sakām: — Jā, tu vari tā saukties.
   —   Urāā! — zēns iekliedzās. — Es esmu Linnls, Linnls!
   Aiz prieka palēkdamies un klaigādams, viņš aizskrēja pāri pļavām.
   Misters Biterings palūkojās sievā. — Kāpēc mēs to atļāvām?
   —? Es nezinu, — viņa atbildēja. — Man tā likās gluži laba doma.
   Viņi devās pastaigā pa kalniem, klaiņāja pa senām, mozaīkā izliktām takām, gāja ga­rām strūklakām, no kurām vēl šļācās ūdens. Takas visu vasaru klāja plāna kārtiņa vēsa ūdens. Cilvēka basās kājas visu dienu juta spirdzinošu dzestrumu, kā brienot pa strautu.
   Viņi nonāca pie mazas, pamestas marsiešu villas, no kuras pavērās skaists skats uz ieleju. Villa atradās paugura virsotnē. Zila marmora halles, milzīgas freskas, peldba­seins. Tas viss tīkami atvēsināja šajā kar­stajā vasaras laikā. Marsiešiem nebija paticis dzīvot lielās pilsētās.
   —   Cik jauki būtu, — misis Biteringa ietei­cās, — ja mēs varētu pa vasaru pārcelties uz šo villu!
   —   Nāciet! — viņš sacīja. — Dosimies at­pakaļ uz pilsētu. Man taču ir jābūvē raķete.
   Bet tovakar strādājot viņam atkal ienāca prātā vēsā villa no zilā marmora. Ar katru stundu raķete šķita mazāk svarīga.
   Ritot dienām un nedēļām, raķete it kā at­kāpās, kļuva nenozīmīga. Agrākā dedzība bija zudusi. Biteringu pašu biedēja šī vienaldzība.
   Bet tā nu 1as bija — laikam jau vainīgs šis karstums, šis gaiss, darba apstākļi …
   Viņš izdzirdēja kaimiņus klusi runājam aiz darbnīcas durvīm.
   —   Vai dzirdējāt? Visi pārcelsies uz turieni.
   —   Jā, visi.
   Biterings iznāca laukā. — Uz kurieni tad? — Viņš redzēja dažas automašīnas ar bērniem un mēbelēm braucam lejup pa pu­tekļaino ielu.
   —       Augšā uz villām, — ikāds no vīriem sa­cīja.
   —       Jā, Harij, es arī braucu. Tāpat Sems. Vai ne, Sem?
   —   Taisnība, Harij! Un kā tu?
   —   Man šeit ir darbs, kas jāpadara.
   —> Darbs! Tu to raķeti pabeigsi rudenī, kad būs vēsāks.
   Viņš dziļi ievilka elpu. — Man viss karkass jau gatavs.
   —       Rudenī tev veiksies labāk. — Vīru bal­sis bija gurdas aiz karstuma.
   —       Nē, man jāstrādā! — Biterings nepie­kāpās.
   —        Strādāsi rudenī, — viņi pierunāja. Un tas skanēja tik saprātīgi, tik pārliecinoši.
   «Rudenī tiešām veiksies labāk,» viņš domāja. «Tad būs laika vai cik.»
   «Nē!» izmisīgi kliedza kāda viņa būtības daļiņa — dziļi paslēpta, nobīdīta malā, ap­rakta, apslāpēta. «Nē! Nē!»
   —   Rudenī, — viņš sacīja.
   —   Brauc līdz, Harij! — visi aicināja.
   —       Labi, — Biterings sacīja, juzdams, ka visa miesa it kā izkūst karstajā, miklajā gaisā. — Jā, rudenī. Tad es atkal atsākšu darbu.
   —       Es dzīvošu villā pie Titra kanāla, — kāds teica.
   —       Tu gribēji sacīt, pie Ruzvelta kanāla, vai ne?
   —       Tirra. Tas ir vecais marsiešu nosau­kums.
   —   Bet uz kartes . ..
   —        Aizmirsti karti! Tagad tas ir Tirra ka­nāls. Bet es atradu labu vietu Pillana kal­nos …
   —       Tu domā Rokfellera grēdu? — Biterings jautāja.
   —   Tie ir Pillana kalni, — Sems atbildēja.
   —       Jā, — Biterings sacīja, karstā, spiedīgā gaisa nomākts. — Pillana kalni.
   Nākamās dienas karstajā, rāmajā pēcpus­dienā visa Bi'teringu ģimene krāva mantas automašīnā.
   Lora, Dens un Deivids jeb, kā viņiem tagad patika saukties, Ttila, Linnls un Verrs nesa saiņus no istabas.
   Mēbeles viņi atstāja mazajā, baltajā kote­džā.
   — Tās izskatījās gluži jauki Bostonā, — teica māte, — un arī šajā mājā. Bet tur augšā villā? Nē. Lai palielk vien tepat, kamēr mēs rudenī atgriezīsimies.
   Pats Biterings klusēja.
   —     Esmu izdomājis, kādas mēbeles mums vajadzētu tur villā, — pēc kāda brīža viņš sacīja. — Tādas lielas, lai var ērti atlaisties.
   —     Ko darīsim ar tavu enciklopēdiju! Tu taču to ņemsi līdz, vai ne?
   Misters Biterings novērsa skatienu. — Es nākamnedēļ atbraukšu un to paņemšu.
   —     Vai savas Ņujorkā šūdinātās kleitas tu ieliiki? — vecāki jautāja meitai.
   Meitene samulsusi viņus uzlūkoja. — Nē, es tās vairs negribu vilkt mugurā. v Viņi pārbaudīja gāzi, ūdens krānus, aiz­slēdza durvis un devās pie mašīnas. Tēvs ieskatījās kravas kastē.
   —     Velns lai parauj, mēs ņemam līdz pa­visam maz, — viņš sacīja. — Salīdzinot ar to, Iko mēs atvedām uz Marsu, te ir tikai niecīga saujiņa.
   Viņš iedarbināja motoru.
   Pēdējo reizi atskatoties uz mazo, balto ko­tedžu, viņu pēkšņi pārņēma vēlēšanās skriet atpakaļ, noglāstīt tās sienas, pateikt ardievas, jo viņš jutās tā, it kā dotos ilgā ceļojumā un atstātu šeit kaut ko tādu, pie kā nekad vairs īsti neatgriezīsies, ko nekad vairs nesapratīs.
   Tieši šajā brīdī brauca garām Sems ar savu ģimeni.
   —   Hei, Bitering! Mēs jau esam ceļā!
   Mašīna aizlīgoja lejup pa veco lielceļu ārā no pilsētas. Vēl sešdesmit citas mašīnas aiz­brauca tajā pašā virzienā. Pār pilsētu klusi nogūlās to saceltie smagie putekļi. Kanālu ūdeņi zilgi spīguļoja saulē, un savādajos ko­kos čabinājās lēns vējš.
   —       Ardievu, pilsēta! — misters Biterings sacīja.
   —       Ardievu, ardievu! — sauca visa ģimene un māja ar rokām.
   Viņi vairs neatskatījās.
   Vasara izdzēra kanālus sausus. Vasara kā liesma izdedzināja pļavas. Tukšajā Zemes cilvēku pilsētā māju sienām sasprēgāja un nolobījās krāsa. Gumijas apļi, kuros bērni pagalmos bija šūpojušies, sastinga svelmai­najā gaisā kā apstājušos pulksteņu svārsti.
   Mehāniskajā darbnīcā raķetes karkass sāka rūsēt.
   Kādā rāmā rudens dienā misters Bite­rings — viņa āda tagad bija tumši iedegusi un acis gluži zeltainas — stāvēja kalna no­gāzē pie savas villas un raudzījās ielejā.
   —   Ir laiks doties atpakaļ, — Kora sacīja.
   —       Jā, bet mēs nebrauksim atpakaļ, — viņš mierīgi atbildēja. — Tur vairs nekā nav.
   —       Tur ir tavas grāmatas, — sieva sacīja. — Un tavas labās drēbes.
   —       Tavas llles un tavas labās ior uele rre, — viņa teica.
   —   Pilsēta ir tukša. Un neviens tur neat­griezīsies, — viņš sacīja. — Nav nekādas jē­gas to dairīt, it nekādas.
   Viņu meita auda gobelenus un dēli ar se­natnīgām flautām un stabulēm spēlēja vecas melodijas, un marmora villā atbalsojās viņu smiekli.
   Misters Biterings ilgi lūkojās uz Zemes cil­vēku apmetni tālu ielejā. — Cik gan dīvainas, smieklīgas mājas būvējuši Zemes cilvēki!
   —   Viņi neprata celt labākas, — sieva prā­toja. — Tādi neglīti cilvēki. Es priecājos, ka viņi ir aizgājuši.
   Vīrs un sieva paskatījās viens uz otru, paši satrūkušies no tā, ko nupat bija pateikuši. Tad abi sāka smieties.
   —   Uz kurieni tad viņi ir aizgājuši? — vīrs jautāja. Un paskatījās uz savu sievu. Viņa bija zeltaini brūna un smuidra kā viņu meita. Tad sieva paskatījās uz vīru, un viņš tai likās gandrīz tikpat jauns kā viņu vecākais dēls.
   —   Es nezinu, — Kora atbildēja.
   —   Iespējams, ka mēs atgriezīsimies pilsētā nākamgad vai aiznākamgad, vai vēl pēc gada, — viņš mierīgi sacīja. — Man ir karsti. Varbūt iesim izpeldēties.
   Viņi pagrieza ielejai muguru un roku rokā klusēdami devās lejup pa dzidra avota ūdens klātu taku.
   Pec pieciem gadiem no debesim nokrita raķete. Izgrūzdama tvaika mutuļus, tā gulēja ielejā. No raķetes klaigādami izlēca cil­vēki.
   —   Mēs uzvarējām karā uz Zemes! Mēs esam klāt, lai jūs atbrīvotu! Hei!
   Bet amerikāņu uzceltajā kotedžu pilsētā, persiku dārzos un laukumos valdīja klusums. Kādā tukšā darbnīcā atbraucēji atrada sarū­sējušu, pussabrukušu raķetes karkasu.
   Viņi pārmeklēja paugurus. Kapteinis par sava štāba mītni izvēlējās kādu pamestu bāru. Viņa leitnants ieradās ar ziņojumu.
   —   Pilsēta ir tukša, ser, bet kalnos mēs sa­stapām iezemiešus. Tumšādaini cilvēki ar zel­tainām acīm. Marsieši. Ļoti draudzīgi. Mēs mazliet parunājāmies. Viņi ātri iemanās angļu valodā. Esmu pārliecināts, ser, ka mūsu attiecības ar viņiem būs vislabākās.
   —   Tumšādaini, tu saki? — kapteinis it kā pie sevis noteica. — Cik viņu tur ir?
   —   Kādi seši vai astoņi simti, ser, viņi dzīvo tajās marmora drupās kalnos. Gara auguma, veselīgi. Skaistas sievietes.
   —   Vai viņi jums nepastāstīja, ļeitnant, kur palikuši tie vīrieši un sievietes, kas uzcēla šo Zemes cilvēku pilsētu?
   —   Viņiem nav ne mazākās jausmas, ser, kas varētu būt noticis ar šo pilsētu un tās iemītniekiem.
   —   Savādi. Kā jūs domājat, vai šie mar­sieši būtu viņus nonāvējuši?
   —■Viņi izskatās apbrīnojami miermīlīgi.
   Iespējams, ser, ka šo pilsētu piemeklējusi kada sērga.
   —   Var jau būt. Man liekas, šis ir viens no tiem noslēpumiem, ko mēs nekad neuzzinā­sim. Viens no tiem mistiskajiem gadījumiem, par kādiem mēdz rakstīt grāmatās.
   Kapteinis pārlaida skatienu istabai, putekļu klātajiem logiem, zilajiem kalniem, kas pacē­lās aiz tiem, saulē vizošajām kanālu straumēm un izdzirdēja liegas vēja šalkas. Viņš nodre­bēja. Tad atguvās un viegli uzsita ar roku pa jauno, karti, ko bija piespraudis uz kāda tukša galda.
   —   Būs milzum daudz darba, leitnanti — viņš sacīja.
   Un viņa dobjā balss turpināja dudināt, ka­mēr saule nogrima aiz zilajiem pakalniem:
   —   Jāceļ jaunas apmetnes, jāierīko raktu­ves, jāmeklē minerāli. Jānoņem bakterio­loģiskie paraugi. Darbs, visur darbs! Vecie apiraksti un dokumenti ir gājuši zudumā. Mums būs krietni jāpastrādā, izgatavojot jaunas kartes, dodot nosaukumus kalniem, upēm un tā tālāk. Vajadzēs likt lietā visu savu izdomu.
   —   Kā jums liekas, ja šos kalnus mēs no­sauktu par Linkolna kalniem, šo kanālu par Vašingtona kanālu, bet šiem pauguriem var­būt dosim jūsu vārdu, leitnant? Diplomātisks gājiens. Jūs savukārt varētu parādīt uzmanību un nosaukt kādu pilsētu manā vārdā. Kā saka, roka roku mazgā. Un kādēļ gan šo te nenosaukt par Einšteina ieleju, bet to tālāko… Vai jūs mani klausāties, leit- nant?
   Leitnants ar pūlēm atrāva skatienu no zila­jiem kalniem, kas, klusā dūmakā tinusies, pa­cēlās tālu aiz pilsētas.
   — Ko? … Jā, ser, klausos!

   Sapnī viņš aizvēra stiklotās ārdurvis, kurās bija gan zemeņu logi un citronu logi, gan logi mākoņu baltumā un kalnu strauta dzidrumā. Apkārt lielajai rūtij rindojās daudzas mazas krāsainas rūtiņas — sārtas un dzeltenas ikā augļu vīns un želatīna plāksnītes un vēsi zil- gas kā ledus gabaliņi. Atausa atmiņā, kā tēvs viņu bērnu dienās bija pacēlis uz rokām: «Pa­skaties!» Un cauri zaļajam stiklam pasaule šķita kā smaragds, kā mīksta sūna un pipar­mētru biezoknis. «Paskaties!» Violetā rūts visus garāmgājējus pārvērta staigājošos vīn­ogu ķekaros. Un beidzot — zemeņu logs iegremdēja pilsētu siltā, rožainā dūmakā, pār­sedza pasaulei sārtu saullēkta šķidrautu un apcirpto mauru padarīja līdzīgu pasakainam persiešu paklājam. Zemeņu logs bija visla­bākais — tas izdziedēja cilvēku bālumu, sa­sildīja auksto lietu un aizdedzināja priecīgās dzirkstīs februāra virpuļojošo sniegputeni.
   «Jā, jā! Palūk …»
   Viņš pamodās.
   Vēl atrazdamies sapņa varā, viņš izdzir­dēja savus zēnus sarunājamies un gulēja tumsā, ieklausīdamies viņu balsīs — tās ska­nēja skumīgi ka vējš, kas zilajos pakalnos dzenāja izžuvušo jūru baltās smiltis. Un tad viņš atcerējās.
   «Mēs atrodamies uz Marsa,» viņš domāja.
   —   Kas īr? — sieva miegā iesaucās.
   Viņš neviļus bija to pateicis skaļi un tagad
   centās gulēt iespējami klusi, nepakustēda­mies. Bet tad, ar dīvainu stinguma sajūtu ap­tverdams īstenību, redzēja, ka sieva pieceļas, kā rēgs pāriet istabai un, pacēlusi bālo seju pret viņu saliekamās mājiņās mazajiem, aug­stajiem logiem, nekustīgi raugās spožajās, bet svešādajās zvaigznēs.
   —   Kerij! — viņš klusu pasauca.
   Viņa nedzirdēja.
   —   Kerij! — viņš'čukstēja. — Man tev kaut kas jāpasaka. Jau veselu mēnesi es taisos tev to pateikt… rīt… rīt no rīta . ..
   Bet sieva sēdēja zilgajā zvaigžņu gaismā, nogrimusi sevī, un pat nepaskatījās uz viņu.
   «Kauit nekad nenorietētu saule,» viņš do­māja, «kaut vispār nebūtu nakšu!» Dienā viņš strādāja ciematā, celdams jaunus mājokļus, zēni bija skolā, un Kerija rosījās pa māju, tīrīdama, kopdama dārzu, gatavodama ēdienu. Bet, kad norietēja saule un viņu rokas vairs nerušināja dobes, necilāja āmuru un naglas, nerēķināja aritmētikas uzdevumus, tumsā ap viņiem kā naktsputni salidoja atmi­ņas.
   Sieva sakustējās un mazliet pagrieza galvu.
   —   Bob, — viņa beidzot sacīja, — es gribu a<tpaka| uz mājām!
   —   Bet Kerij!
   —   Šeit mēs neesam mājās, — viņa tur­pināja.
   Sievas acis bija asaru pilnas.
   —   Kerij, pacieties vēl mazliet!
   —   Mana pacietība ir galā, es vairs nespēju!
   Kustēdamās kā transā, viņa atvēra kumo­des atvilktnes, izņēma salocītos mutautiņus, kreklus, veļu un salika visu uz kumodes, — neskatīdamās, ļaudama rokām mehāniski dar­boties, izņemt drānas, pacelt, nolikt. Jau ilgu laiku tas tā notika gandrīz katru nakti. Viņa pasaka to, pārcilā lietas, klusēdama pastāv kādu brīdi, tad atkal visu noliek vietā un stingu seju atgriežas gultā, lai ieslīgtu sap­ņos. Viņš bažījās, ka kādu nakti sieva izkra­vās it visas atvilktnes un sniegsies pēc veca­jiem čemodāniem, kas bija salikti sienmalē.
   —   Bob… — Sievas balsī nebija rūgtuma, tā skanēja klusi, neizteiksmīgi un bezkrā­saini kā mēness gaisma, kas apspīdēja viņas stāvu. — Šo sešu mēnešu laikā es tik daudzas naktis esmu to teikusi. Man ir kauns. Tu smagi strādā, būvēdams ciematā mājas. Sie­vai, kuras vīrs tik smagi strādā, gan nevaja­dzētu vēl gausties viņam apkārt. Taču es ne­spēju klusēt. Visvairāk man te pietrūkst vi­sādu ierastu sīkumu. Muļķīgi nieki, bet neiz­iet no prāta. Mūsu šūpoles uz lieveņa. Pītais šūpuļkrēsls. Sēžam vasaras vakaros un rau­gāmies ļaudīs, kas iet vai brauc garām. Tur mājās, Ohaio. Un mūsu mazais melnais pia- ■nīns — atceries, tas vienmēr bija noskaņo­jies. Mana zviedru stikla vāze. Mūsu viesista­bas iekārta — ak jā, es zinu, tā bija smag­nēja kā ziloņu bars, un visas lietas jau ve­cas. Un ķīniešu kristāla lustra ar pakariņiem, kas šķindēja, kad uzpūta vējš. Un sarunas ar kaimiņiem uz lieveņa siltos jūlija vakaros… Tas viss ir nieki, nenozīmīgi sīkumi. Bet taisni par tiem visvairāk jādomā, kad naktī nenāk miegs. Lūdzu, piedod man!
   —; Es saprotu, Kerij, — viņš sacīja. — Marss ir tik tālu no Zemes. Te viss ir mums svešs — ko acis redz, kam rokas pieskaras, ko krūtis ieelpo. Es pats arī naktīs atceros un do­māju. Mēs dzīvojām ļoti jaukā pilsētā.
   — Pavasarī un vasarā tā bija kā zaļš dārzs, — sieva sacīja. — Bet lapkritī dzel­tena un sārta. Un mums bija tik jauka māja — ļoti veca, astoņdesmit deviņdesmit gadu vai pat vairāk. Naktīs man likās, ka māja runā, čukst kaut ko. Sausais koks bija kā dzīva būtne. Kāpņu margas, lievenis, pa­lodzes … Kam vien pieskārās cilvēka roka, tas atsaucās. Katrai istabai bija sava valoda. Un vakaros, guļot tumsā un klausoties šajās klusajās mājas balsīs, likās, ka visapkārt ir draugi, un varēja tik labi un droši aizmigt. Jaunās mājas, ko ceļ tagad, nevar būt tādas. Mājā vajag izaugt un nodzīvot vairākām pa­audzēm, lai tā kļūtu par cilvēku draugu,
   iegūtu dvēseli. Šī mūsu tagadējā kārba nemaz nezina, ka es tajā mītu, tai ir vienalga, vai es dzīvoju, vai mirstu. Tā šķind kā skārds, un skārds ir auksts. Tajā nav poru, kur iesūk­ties gadiem. Šai mājai nav pagraba, kur va­rētu kaut ko uzglabāt nākamgadarn vai aiz- nākamgadam. Tai nav bēniņu, kur stāvētu vecas lietas no pērnā un aizpērnā gada un vēl no tēvutēvu laikiem. Bob, ja mums te būtu kaut dažas no mūsu vecajām lietām, tad mēs spētu sarast arī ar visu jauno. Bet, kad visas, it visas lietas ir svešas, tās ne mūžam nevar kļūt tuvas.
   Viņš tumsā pamāja. — Par to arī es pats esmu domājis.
   Sieva raudzījās uz mēness gaismas apspī­dētajiem čemodāniem pie sienas. Viņas roka pastiepās uz to pusi.
   —   Kerij!
   —   Kas ir?
   Viņš apsēdās uz gultas malas. — Kerij, es esmu izdarījis vienu traku muļķību. Visus šos mēnešus es ar bailēm sirdī klausījos, kā tu gremdējies atmiņās, kā zēni naktīs sačukstas un kā tur ārā pār Marsa izžuvušajām jūrām auro vējš, un … — Viņš apklusa un ar pū­lēm ievilka elpu. — Tev jāzina, ko es esmu izdarījis un kāpēc es to esmu darījis. Es iztē­rēju visu naudu, ko mēs bijām iekrājuši des­mit gados un kas vēl pirms mēneša bija mūsu kontā bankā.
   —   Bob!
   —   Es esmu to aizsviedis, Kerij, velns lai parauj, izkaisījis vēja! Tam vajadzēja būt priecīgam pārsteigumam. Bet nu šonakt es redzu, kā tu te stāvi, un tepat uz grīdas ir šie nolādētie čemodāni un …
   —   Bob! — sieva pagriezās pret viņu. — Tu gribi teikt, ka mēs visu laiku esam cietuši šo dzīvi uz Marsa un ik nedēļu nolikuši katru ietaupīto grasi tikai tālab, lai tu dažās stun­dās šo naudu notriektu?!
   —   Nezinu, — viņš sacīja. — Es esmu ne­prātīgs muļķis. Paklausies, rīts vairs nav tālu. Mēs piecelsimies agri. Es vedīšu tevi parā­dīt, ko esmu izdarījis. Es negribu tev to teikt, es gribu, lai tu to redzi. Un, ja tam visam ne­būs nekādas jēgas, nu, tad taču vienmēr mūsu rīcībā paliek šie čemodāni un raķete, kas čet­ras reizes nedēļā dodas uz Zemi.
   Sieva pat nepakustējās, tikai murmi­nāja:
   —   Ak Bob, Bob!
   —   Nepārmet man vairāk! — viņš sacīja.
   —   Ak Bob, Bob!… — Kerija neticīgi šūpoja galvu. Viņš novērsās un atkal apgūlās savā gultas malā, bet sieva apsēdās uz otras malas un palika tā sēžam, raudzīdamās uz kumodi, kur glītās kaudzītēs, kā pirmīt salikti un atstāti, gulēja viņas mutautiņi un rotas­lietas, un veļa. Arā mēness gaismas caur­austa vēja brāzma sakustināja aizmigušos putekļus un uzvirpināja tos gaisā.
   Beidzot viņa atlaidās, taču neteica vairāk ne vārda un gulēja vīram līdzās (kā salts akmens, stingi vērdamās nakts garajā tuneli pretī pirmajai rītausmas blāzmai.
   Viņi piecēlās mazā gaismiņā un klusi kā rēgi staigāja pa savu saliekamo mājiņu, ne- pārmīdami ne pušplēsta vārda. Šī mēmā spēle ilga visu rītu, un brīžiem gandrīz likās, ka kāds vairs nespēs to izturēt un iekliegsies, — tīk nomācošā klusumā tēvs, māte un zēni no­mazgājās un saģērbās, apsēdās pie brokastu galda un apēda pāris grauzdētās maizītes ar kafiju un augļu sulu, cits uz citu neskatīda­mies, tikai katrs slepus vērodams kāda cita sejas atspulgu spožajā grauzdējamā aparāta, stikla krūzes vai naža virsmā, kur viņu visu sejas bija bezformīgi izplūdušas un agrā rīta gaismā izskatījās šausminoši svešas. Tad bei­dzot viņi atvēra mājiņas durvis, ļaujot telpā ieskriet vējam, kas pūta pār aukstajām ziili baltajām Marsa jūrām, kur viļņojās un plaka vienīgi smilšu gūzmas, veidodamas spokainus rakstus, un izgāja ārā zem nemīlīgajām, stin­dzinoši saltajām debesīm, lai dotos uz pilsētu, kas no šejienes šķita kā filmas dekorācija, nolikta tālu priekšā uz milzīgas, tukšas ska­tuves.
   —   Uz kurieni mēs ejam? — Kerija jau­tāja.
   —   Uz raķešu staciju, — vīrs atbildēja.
   —  Bet, pirms mēs tur nonākam, man vēl jums daudz kas jāpasaka.
   Zēni bija palikuši mazliet iepakaļ un tagad gāja vecākiem aiz muguras un klausījās. Tēvs lūkojās tikai taisni uz priekšu un visu laiku, kamēr runāja, ne reizi nepaskatījās ne uz sievu, ne dēliem, lai redzētu, kā tie uzņem viņa teikto.
   —   Es ticu Marsam, — viņš klusu iesāka.
   —    Esmu gandrīz pārliecināts, ka pienāks diena, kad tas būs mūsu. Mēs piespiedīsim Marsu padoties. Mēs to apdzīvosim. Mēs neat- metīsim ar roku un nebēgsim projām. Es to pēkšņi sapratu kādā dienā apmēram pirms gada, drīz pēc tam, kad mēs tikko bijām te ieradušies. Kāpēc mēs esam šurp atbrau­kuši? — es jautāju sev. Tāpēc, es teicu, tāpēc. Tas ir tas pats, kas notiek ar lašiem katru gadu. Laši nezina, kāpēc dodas uz vienu no­teiktu vietu, un tomēr viņi to dara. Augšup pa upēm, ko tie neatceras, pretī straumei, lecot pari ūdenskritumiem, līdz beidzot sasniedz vietu, kur tie nārsto un pēc tam mirst, un tad atkal viss sākas 110 gala. To var nosaukt par rases atmiņu, instinktu vai arī nenosaukt nekā, bet šāds brīnumspēks pastāv. Un tāpat ir ar mums.
   Viņi gāja cauri klusajam rītam, un bezgalī­gās debesis nolūkojās lejup uz viņiem, un dī­vainās zilās un mākoņu baltās smiltis risēja ap viņu kājām uz nesen asfaltētā ceļa.
   —  Tā nu mēs esam ieradušies uz Marsa.
   Un uz kurieni dosimies tālāk? Uz Jupiteru, Neptūnu, Plutonu un arvien tālāk. Pareizi. Arvien tālāk. Kāpēc? Kādu dienu Saule eks­plodēs kā saplaisājis ceplis. Bum! — un Zemes vairs nebūs. Bet Marss varbūt paliks ne­skarts, vai varbūt, ja Mārss aizies bojā, pa­liks Plutons, bet, ja arī tas cietis šajā kata­strofā, kur tad būsim mēs, tas ir, mūsu maz­bērni?
   Viņš pievērsa ciešu skatienu dzeltensārto debesu gludajam kupolam.
   —   Mēs dzīvosim uz kādas planētas, kam varbūt vārda vietā būs tikai numurs, teiksim, 97. zvaigžņu sistēmas 6. planēta vai 99. zvaigžņu sistēmas 2. planēta! Tik sasodīti tālu no šejienes, ka cilvēka prātam tas ne­maz nav aptverams. Mēs būsim aizlidojuši — vai saprotat? — aizlidojuši tālu projām un drošībā! Un tad es nodomāju pie sevis — ahā, skaidrs! Tad tāpēc mēs esam atbraukuši uz Marsu, tad tāpēc cilvēki būvē un palaiž raķe­tes.
   —   Bob …
   —   Ļauj man pabeigt! Ne tapec, lai tiktu pie naudas. Ne tāpēc, lai redzētu neredzētus skatus, nē! Tā dažkārt saka, bet tie ir meli, sevis apmānīšanai izdomāti iegansti. Lai kļūtu bagāti, lai kļūtu slaveni, mēdz teikt. Lai izklaidētos, paceļotu apkārt, mēdz teikt. Bet visu laiku dziļi cilvēkā tikšķ kaut kas cits, gluži tāpat kā tas tikšķ lašos un vaļos, tāpat kā tas pēc dieva likuma tikšķ vissīkākajā mik-.
   robā, kāds vien ir pasaulē. Un šis mazais pulkstenis, kas tikšķ katrā dzīvā būtnē, vai zināt, ko tas saka? Tas saka: dodieties pro­jām, vērsieties plašumā, nepalieciet uz vietas, turpiniet peldēt! Aizlidojiet uz tik daudzām pasaulēm un uzceliet tik daudz pilsētu, ka ne­kad nekas vairs nevarēs iznīcināt cilvēku! Vai tu saproti, Kerij? Mēs neesam tikai tāpat vien atlidojuši uz Marsu, visas cilvēces, visas no­lādētās cilvēku cilts nākamība ir atkarīga no tā, ko mēs paveiksim savā mūžā. Jocīgi to ap­zināties, bet tas ir kaut kas tik milzīgs, ka mati ceļas stāvus.
   Tēvs juta, ka zēni, ne soli neatkāpdamies, nāk aiz muguras, un juta blakus Keriju, un viņam gribējās ieskatīties sievas sejā, lai re­dzētu, kā viņa to visu uzņem, bet viņš tomēr nepameta uz to pusi nevienu skatienu.
   — Tas būtībā ir tāpat kā toreiz, kad manā bērnībā vienu pavasari mēs abi ar tēvu stai­gājām pa tīrumiem un kaisījām zemē sēklu ar rokām, jo mūsu sējmašīna bija salūzusi un trūka naudas tās izlabošanai. Lauki bija jā­apsēj, vienalga, .kā, lai vēlāk būtu raža. Mans dievs, Kerij, vai tu atceries tos rakstus avīžu svētdienas pielikumos? PĒC MILJONS GA­DIEM ZEMESLODE SASALS! Zēns būdams, es reiz brēcu ka kults, izlasījis šādu rakstu. Māte jautāja, kāpēc es raudot. «Man žēl to nabaga cilvēku, kas tad ies bojā,» es atbil­dēju. «Nerūpējies par viņiem,» māte sacīja. Bet, Kerij, taisni-tas ir galvenais, ko gribu pateikt: mēs rūpējamies par viņiem. Citādi mēs nebūtu šeit. Ir ļoti svarīgi, lai vienmēr dzīvotu Cilvēks ar lielo C. Manuprāt, nekas nav labāks par šo Cilvēku ar lielo C. Pro­tams, es varu būt neobjektīvs, tāpēc ka pats esmu viens no šās cilts.>Bet, ja vispār iespē­jams iegūt nemirstību, par ko cilvēki allaž runā, tad šiš ir vienīgais ceļš uz to — vēr­sties plašumā, apdzīvot Visumu. Tad, par spīti nelaimēm un neveiksmēm vienā vietā, raža tomēr būs droša. Kas par to, ja Zemi piemeklēs bads un rūsa? Cilvēks audzēs jau­nus kviešus uz Venēras vai velns zina kādā tālā Visuma malā, kur nākamajos tūkstoš gados būs nokļuvis. Šī doma mani aizrāva, Kerij, neprātīgi aizrāva. Kad es beidzot to ap­jēdzu, tad tik ļoti satraucos, ka gribējās grābt ciet katru cilvēku, tevi, zēnus un pateikt, ikā tas ir. Bet, velns parāvis, es zināju, ka tas nav vajadzīgs. Bs zināju, ka agri vai vēlu pienāks brīdis, kad jūs paši sevī airī sadzir­dēsiet šo tikšķēšanu, un tad jūs sapratīsiet, un nevienam vairs nebūs nekas jāskaidro. Tas izklausās pārāk gudri, Kerij, es zinu, tās ir pārāk lielas domas piecarpus pēdu garam cilvēkam, bet, pie v.isa, kas man svēts, — tā ir patiesība.
   Viņi gāja pa pilsētas tukšajām ielām un klausījās savu soļu skanīgajā atbalsī.
   —  Un kāds tam sakars ar šo rītu? — Ke­rij a jautāja.
   —   Tūlīt es to pateikšu, — viņš sacīja.
   — Man jau arī gribas atgriezties mājās. Bet otra balss mani saka: ja mēs aizbrauksim, viss būs pagalam. Un tad es sāku domāt: kas mūs visvairāk nomāc? Tas, ka šeit nav dažu lietu, kas mums bija agrāk. Zēnu lietu, tavējo, manējo. Un tad es prātoju: ja ir vajadzīga ikāda veca lieta, lai varētu uzsākt kaut ko jaunu, tad, dieva vārds, jāizmanto šī vecā lieta. Atceros, vēstures grāmatās stāstīts, ka pirms tūkstoš gadiem cilvēki ielika kvēlojošas ogles izdobtā govs ragā, visu dienu ar savu elpu tās uzpūta un, klejodami no vietas uz vietu, visur nesa šo uguni sev līdz, lai vakarā iekurtu ugunskuru ar dzirkstīm, kas saglabā­tas no rīta. Arvien jauns ugunskurs, bet ar­vien tajā bija kaut kas no vecā. Tad es sāku svērt un vērtēt. Vai Vecais ir visas mūsu nau­das vērts? — es jautāju. Nē! Vienīgi tas, ko ■mēs sasniedzām vecajā dzīvē, ir kaut ko vērts. Nu, bet vai Jaunais ir visas mūsu naudas vērts? — es jautāju. — Vai tu esi ar mieru nākamības vārdā to iztērēt? Jā! — es teicu. Ja vien es spētu uzvarēt to, kas velk mūs atpakaļ uz < Zemi, es būtu gatavs apliet savu naudu ar petroleju un uzraut sērko­ciņu!
   Kerija un abi zēni apstājās kā sastinguši. Viņi stāvēja ielas vidū un raudzījās tēvā ar tādām acīm, it kā viņš būtu viesulis, kas, pāri skriedams, gandrīz notriecis viņus gar zemi un tagad norimdams attālinās.
   — Šorīt pienāca kravas raķete, — viņš klusi sacīja. — Tā atveda mūsu lietas. Iesim un paņemsim tās.
   Viņi lēnām uzkāpa pa raķešu stacijas trīs pakāpieniem un cauri tukšajai, skanīgajai priekštelpai devās uz bagāžas noliktavu, ku­ras bīdāmās durvis pašlaik tikko atvērās.
   — Pastāsti mums vēl par lašiem! — viens no zēniem sacīja.
   Rīts bija jau mazliet iesilis, kad viņi iz­brauca no pilsētas īrētā kravas mašīnā, stāv­grūdām piekrautā ar lielām kastēm un (kār­bām, pakām un saiņiem, gan gariem, gan augstiem, gan īsiem, gan plakaniem, un uz ikviena no tiem bija numurs un glīti uzrak­stīta adrese: Robertam Prentisam Ņūtoledo pilsētā uz Marsa.
   Automašīna apstājās pie mazās saliekamās ■mājiņas. Zēni pirmie izlēca laukā un palī­dzēja izkāpt mātei. Bobs vēl kādu mirkli pa­lika sēžam pie stūres, tad lēnām izkāpa arī pats, apgāja mašīnai apkārt un ielūkojās kra­vas telpā.
   Ap pusdienlaiku visas kasies, izņemot vienu, bija attaisītas, to saturs izkravāts uz senās jūras smiltīm, un visa ģimene nu stā­vēja atvesto mantu vidū.
   — Kerij …
   Viņš paņēma sievu pie rokas un uzveda pa vecajām lieveņa kāpnītēm, kas, izņemtas no redeļu kastes, stāvēja malā.
   —   Ieklausies, Kerij! …
   Pakāpieni zem kājām čīkstēja, it kā kaut ko čukstēdami.
   —        Ko viņi stāsta, pasaki man, ko viņi stāsta?
   Kerija stāvēja uz vecajiem koka pakāpie­niem, tikko turēdamās kājās, un nespēja iz­teikt ne vārda.
   Viņš pamāja ar roku. — Te būs lievenis, te viesistaba, ēdamistaba, virtuve, trīs guļam­istabas. Daļu mēs uzbūvēsim no jauna, daļu atvedīsim no Zemes. Pagaidām gan mums te ir tikai lievenis, šis tas no viesistabas mēbe­lēm un vecā gulta.
   —   Visa mūsu nauda, Bob!
   Viņš smaidīdams pagriezās pret sievu.
   —       Tu taču nedusmojies, nu, paskaties man acīs! Nē, tu nedusmojies. Mēs pamazām visu atvedīsim šurp, nākamgad, pēc pieciem ga­diem! Kristāla vāzes, armēņu paklāju, ko tava māte mums uzdāvināja sešdesmit pirmajā gadā! Lai tad Saule eksplodē!
   Viņi aplūkoja citas kastes, uz kurām bija numuri un uzraksti: lieveņa šūpoles, pītais šūpuļkrēsls, ķīniešu lustra ar pakariņiem …
   —   Es pats tiem uzpūtīšu, lai sāk skanēt.
   Viņi ielika parādes durvis ar mazajām krā­sainā stikla rūtiņām kāpņu augšgalā, un Ke- rija paskatījās pa zemeņu logu.
   —   Ko tu redzi?
   Bet viņš zināja, ko sieva redz, jo arī pats skatījās caur krāsaino stiklu. Marsa aukstās
   debesis tagad bija siltas, un tā mirušās jūras dega krāsainas, tā pakalni izskatījās kār ze­meņu saldējuma kaudzes un smiltis kā vēja sijātas kvēlojošas ogles. Zemeņu logs, zemeņu logs — tas uzklāja pasaulei maigi sārtu plī­vu r li un deva sirdij un aCīm nebeidzamas rīt­ausmas gaismu. Noliecies un raudzīdamies uz pārvērtušos pasauli, Bobs sacīj>a:
   —   Pēc gada arī šeit jau būs pilsēta. Te būs ēnaina iela, tev būs savs lievenis, un tev būs draugi. Tad viss šis tev nebūs vairs tik ļoti vajadzīgs. Bet ar to mēs sākam, ar šo ierasto lietu mazumiņu, un mums jāgādā, lai tas vēr­stos plašumā, lai Marss kļūtu mums tik tuvs, it kā mēs būtu visu mūžu te nodzīvojuši.
   Viņš noskrēja lejā pie pēdējās, vēl neatvēr­tās, ar audeklu .apvilktās kastes. Ar kabatas nazi izgrieza caurumiņu audeklā un iesaucās:
   —   Uzmini, kas tas ir!
   —   Mana virtuves plīts? Krāsniņa?
   —  Nekas tamlīdzīgs. — Viņš mīļi pasmai­dīja. — Uzdziedi dziesmiņu!
   —   Bob, tu esi pilnīgi sajucis!
   —   Uzdziedi man dziesmiņu, kas būtu visas mūsu izdotās naudas vērta — bija tā un iz­bija, nav ko sūroties. „
   —   Es nezinu nevienu citu, tikai «Genoveva, mīļā Genoveva!».
   —   Dziedi to pašu!
   Bet viņa nespēja atvērt muti un sākt dziesmu. Bobs redzēja sievas lūpas kusta­mies, taču pāri tām nenāca ne skaņa.
   Viņš atrāva plašāk audeklu, iebāza roku kastē un 'kādu brīdi (klusēdams tur taustījās, un tad sāka pats dziedāt dziesmas vārdus, līdz beidzot viņa roka sakustējās pēdējo reizi un klusajā rītā atskanēja dzidrs pianīna akords.
   — Tā, — viņš sacīja. — Nodziedāsim to visi kopā! No sākuma līdz beigām, labi ska­nīgi!

   īsi par autoru……………………………………………………………….. 5
   No krājuma «Tetovētais»
   Prologs. Tetovētais. Tulk. 0. Sarma …. 13
   Kaleidoskops. Tulk. 0. Sarma…………………………………….. 23
   Uz šosejas. Tulk. 0. Sarma…………………………………………. 39
   Nakts pirms pasaules bojā ejas. Tulk. 0. Sarma . 46
   Lapsa un mežs. Tulk. R. Koka…………………………………….. 53
   Betona maisītājs. Tulk. 0. Sarma …. 82
   Liktenīgā stunda. Tulk. O. Sarma 116
   Raķete. Tulk. 0. Sarma……………………………………………. 134
   Epilogs. Tulk. O. Sarma………………………………………… 152
   No krājuma «Zāles pret melanholiju»
   Pūķis. Tulk. 0. Sarma……………………………………………… 155
   Sākuma beigas. Tulk. R. Koka…………………………………… 161
   Ikars Mongolfjē Raits. Tulk. R. Koka … 170
   Viņi bija tumšu ādu, zelta acīm. Tulk. R. Koka . 178
   Zemeņu logs. Tulk. R. Koka……………………………………… 205
   Ray Bradbury A MEDICINE FOR MELANCIIOLY Doubleday a. Company, Inc. Garden City, New York, 195l J
   Ray Bradbury
   THE ILLUSTRATED MAN Doubleday a. Company, Inc. Gardeti City, Ncw York, 1958
   Рей БредберИ
   КАЛЕЙДОСКОП Рассказы
   Издательство «Зинатне»
   На латышском языке
   [1] pakaļas (franču vai.).