HĀNA UGUNS

   HĀNA UGUNS
   Kad saule sāka laisties lejup aiz Orešņevas prie­dēm un pils priekšā dievs — skumīgais Apollons iegrima ēnā, no uzraudzes Tatjanas Mihailovnas flīģeļa atskrēja apkopēja Dunka un sauca:
   —       Jona Vasiļičl Ei, Jona Vasiļič! Eita nu, Tatjana Mi- hailovna jūs sauc. Aiz tās ekskursijas. Viņa ir apslimusi. Vei, šitāds vaigs!"
   Sasārtusī Dunka noplandīja brunčus kā zvanu, paspī- dināja kailus stilbus un aizmetās atpakaļ.
   Vārgais kambarsulainis Jona nosvieda slotu un gar ne­zālēs ieaugušajām staļļu krāsmatām tipšināja prom pie Tatjanas Mihailovnas.
   Flīģeļa logu aizvirtņi bija pievērti, un jau priekštelpā asi oda pēc joda un kampareļļas. Jona pustumsā pamī- ņājās un, padzirdis klusu vaidu, devās iekšā. Krēslainajā istabā uz gultas varēja tikko apjaust kaķeni Minci un balto zaķādas cepuri ar milzīgām ausīm, unļajā — cie­šanu pilnu aci.
   —   Vai ta zobi? — Jona līdzcietīgi nočamstināja.
   —   Zo-obi… — baltā ausaine nopūtās. ^
   —- Vai… vai… vai… še tev nu bija,*— Jona juta līdzi, — tīrā sodība! Aiz tam jau Cēzars gaudo tavu gau­došanu … Es saku: ko tu, stubausi, gaudo gaišā dienas laikā? Ko? Tad tak kādam mirstamā reize. Vai nav tiesa? Apklusti, stubausi! Pats uz savu nelaimi gaudo. Jāliek tik vistu mēsli pie vaiga — atņems kā ar roku.
   —       Jona… Jona Vasiļič, — Tatjana Mihailovna vārgi sacīja, — ir tak rādāmā diena — trešdiena. Bet es nevaru iet laukā. Tīrais posts. Tad nu jūs pats izstaigājiet ar
   ekskursantiem. Parādiet viņiem visu. Es jums došu Duņku, lai paietas līdzi.
   —   Nu, ko ta … Nav jau nekāda skunste. Labs ir. Gan paši tiksim galā. Pieskatīsim. Pats galvenais — tasiņas. Tasiņas ir pats galvenais. Nāk un nāk te visādi… Cik tur nu vajag… Iebāzīs kāds kabatā, un ne gailis pakaļ nedziedās. Bet kam tā atbildēšana? Mums. Gleznu — to vis kabatā nevar noslēpt. Vai nav tiesa?
   —   Duņaša ies jums līdzi — no mugurpuses pieskatīs. Ja prasīs paskaidrojumus, sakiet, ka uzraudze saslimusi.
   —   Gan jau, gan jau. Bet jūs — ar tiem mēsliem. Dak­teri — tie ir mudīgi uz raušanu, uz vaiga griešanu. Vie­nam šitā pat izrāva, Orešņevas Fjodoram, bet šis ar to pašu nomira. Tolaik jūsu vēl te nebija. Viņam tāpat suns pagalmā gaudoja.
   Tatjana Mihailovna īsi nokunkstējās un sacīja:
   —  Ejiet, ejiet, Jona Vasijič, kas zina, varbūt kāds jau atbraucis…
   Jona atslēdza smagos čuguna vārtiņus ar baltu plakātu:
   MUIŽA —MUZEJS H ā n a m i t n e
   Atvērts trešdienas, piektdienas un svētdienās no pīkst. 6 līdz 8 vak.
   Un pusseptiņos ar vasarnīcu rajona vilcienu no Mas­kavas atbrauca ekskursanti. Vispirms vesela grupa jaunu, smējīgu cilvēku, kādi divdesmit. Viņu pulciņā bija pus­audži haki krāsas kreklos, bija meičas bez cepurēm, cita baltā matrožu blūzītē, cita raibā jakā. Dažai sandales basā kājā, dažai melnas, nomītas kurpes; puiši garajos zābakos ar strupiem purniem.
   Un, lūk, jauniešu vidū arī kāds pavecāks vīrietis ap gadiem četrdesmit, kurš Jonā tūliņ modināja izbrīnu. Sis cilvēks bija gluži kails, ja neņem vērā īsiņās bālganās kafijkrāsas bikšeles, kas nesniedzās ne līdz ceļiem un uz vēdera bija apjoztas ar siksnu, kurai uz sprādzes uzraksts «1. reālskola», un vēl viņam uz deguna bija pensnejs, sa­lipināts ar violetu zīmogi aku. Kailā cilvēka uzkumpušo
   muguru klāja jau sen uzmetušies brūni izsitumi, bet kājas viņam bija nevienādas — labā resnāka par kreiso —, un abām uz apakšstilbiem stīgoja mezglainas vēnas.
   Jaunie cilvēki un meičas izturējās tā, it kā tas nebūtu nekas neparasts, ka tāds kails cilvēks braukā vilcienā un apskata muižas, turpretī veco, vārgulīgo Jonu kailais pārsteidza un izbrīnīja.
   Kailais, galvu izslējis, meiteņu pulciņā soļoja no vār­tiem uz pili, un viena ūsa viņam bija bramanīgi uzskrul- lēta un bārdiņa apgriezta kā izglītotam cilvēkam. Jaunie, Jonu aplenkuši, čivināja kā putni un visu laiku smējās, tā ka Jona galīgi apjuka un satraucās, bēdīgs prātoja par tasītēm un daudznozīmīgi meta Dunkai ar acīm uz kailo. Tai, skatoties uz vīreli ar nevienādajām kājām, vaigi vai plīsa. Un tad vēl, taisni kā par nelaimi, nezin no kurienes uzkūlās Cēzars un visus palaida garām netraucēti, bet kailo aizrīdamies un kāsēdams ņēmās riet ar kādu īpašu piesmakušu, vecišķu niknumu. Un tad sāka izmisīgi, mo­koši gaudot.
   «Tpī, sasodītais,» Jona kā apstulbis nikni domāja, šķie­lēdams uz nelūgto' viesi, «kāds jods tādu te attriecis! Un ko tas Cēzars gaudo? Ja nu kādam jāmirst, tad lai šitain plikajam!»
   Vajadzēja vien sadot Cēzaram ar atslēgām pa ribām, jo pūlītim aiz muguras savrup soļoja pieci kārtīgi apmek­lētāji. Resnvēderaina dāma, kailā vīrišķa dēļ satraukusies un piesarkusi. Viņai līdzi pusaugu meitene ar garām bi­zēm. Kāds slaida auguma gludi skuvies kungs ar skaistu, mazliet krāsojušos dāmu un pavecāks lepns ārzemju kungs ar apaļām zelta brillēm, platā gaišā mētelī un ar spieķi. Cē­zars no kailā' pārsviedās pie šiem kārtīgajiem apmeklētājiem un ar skumjām blāvajās, vecišķajās acīs vispirms sāka riet uz dāmas zaļo saulessargu, bet tad iekaucās uz ārzem­nieku tā, ka tas kļuva bāls, sāka kāpties atpakaļ un kaut ko noņurdēja nevienam nezināmā valodā.
   Jona neizturēja un tā pacienāja Cēzaru, ka tas gaudo­šanu aprāva, atieza zobus un nozuda.
   — Uz slauka notīriet kājas! — Jona sacīja, un viņa seja kļuva skarba un svinīga kā allaž, kad viņš ienāca pilī. Dunkai viņš pačukstēja: — Turi acis vaļā, Dūņa…— un ar smagu atslēgu slēdza vaļā stikla durvis, kas izgāja uz terasi. Baltie dievi no balustrādes vēlīgi noskatījās uz viesiem.
   Tie sāka kāpt augšup pa baltajām kāpnēm, kas bija noklātas ar aveņkrāsas paklāju, pie pakāpieniem tas bija piestiprināts ar zeltītiem stieņiem. Kailais gadījās visiem priekšā, līdzās Jonam, un soļoja, lepni iemīdāms basās pēdas mīkstajos pakāpienos.
   Augšstāvā vakara gaisma, plāno, balto štoru aizturēta, spiedās cauri lielajiem stikliem aiz kolonnām. No augšējā kāpņu laukumiņa ekskursanti atskatījās uz kāpņu telpu, gar kuru tikko bija kāpuši augšup, un redzēja balustrādi ar baltām statujām, baltās aiļu starpas ar tumšiem port­retiem un griezumiem rotāto lustru, kas draudēja pārraut tievo auklu un iegāzties kāpņu telpas dziļumā. Augstumos, nezin kurp laizdamies, spārnus plivināja sārti amori.
   —   Skaties, skaties, Veročka, — dūšīgā māte pačukstēja, — redzi, kā kņazi dzīvojuši normālos laikos!
   Jona stāvēja maliņā, un viņa skūtajā, grumbainajā sejā novakares rāmumā mirdzēja lepnums.
   Kailais sakārtoja uz deguna pensneju, palūkojās apkārt un teica:
   —  Cēlis ir Rastrelli. Nav nekādu šaubu. Astoņpadsmi­tais gadsimts.
   —   Kas par Rastrelli? — klusi noklepojies, atsaucās Jona. — Cēla kņazs Antons Joannovičs — lai viņam de­besu valstība! — pirms pusotra simta gadiem. Tā, redz, — viņš nopūtās. — Tagadējā kņaza vec-vec-vectēvs.
   Visi pagriezās pret Jonu.
   —  Jūs laikam nesaprotat, — kailais atbildēja, — An­tona Joannoviča laikā, tas tiesa, bet arhitekts taču bija Rastrelli. Un otrām kārtām nekādas debesu valstības nav un arī tagadējā kņaza, paldies dievam, vairs nav. Vispār es nesaprotu, kur ir vadītāja.
   —  Vadītāja, — Jona iesāka un aiz naida pret kailo iešņācās, — sirgst ar zobiem, mirst vai nost, uz rīta pusi izlaidīs garu. Bet par to valstību — tur jums taisnība. Dažam labam tās no tiesas nav. Debesu valstībā bezkau­nīgā izskatā — bez biksēm — iekšā nelaiž. Vai nav tiesa?
   Jaunieši visi reizē spalgi iesmējās. Kailais sāka mirk­šķināt acis, atstiepa lūpas.
   —   Man tomēr jums jāsaka — jūsu simpātijas pret de­besu valstību un kņaziem ta'gadējos laikos ir diezgan dī­vainas … Un man šķiet…
   —   Liecieties mierā, biedri Antonov, — pūlī samierinoši atskanēja meitenīga balss.
   —   Semjon Ivanovič, izbeidz, lai jau! — norūca apslā­pēts bass.
   Visi devās tālāk. Vakarblāzmas pēdējie stari krita caur efejām, kas bija aizaudušas stikla durvis uz baltām Vāzēm rotāto terasi. Sešas baltas kolonnas, augšgalā apvītas ar grieztām lapām, balstīja luktu, kurā kādreiz bija spīgu­ļojušas muzikantu taures. Kolonnas slējās līksmas un šķīstas, gar sienām cienīgi stāvēja viegliņi, zeltīti krēsli. Sienas svečturu tumšie ķekari raudzījās telpā, un tajos, it kā vēl tikai vakar nodzēstas, vīdēja baltas, pusnode- gušas sveces. Amori lidinājās un vijās virknēs, maigos mākoņos dejoja kaila sieviete. Zem kājām slīdēja šļūde- nais klucīšu parkets. Dīvains šķita kustīgais jauno ļaužu pūlītis uz melnrūtainā parketa, un smagnējs un drūms likās ārzemnieks ar zelta brillēm, kurš bija nošķīries no grupas. Viņš stāvēja aiz kolonnas un kā apburts raudzījās tālumā cauri efeju stīgām.
   Neskaidrajā čalā ieskanējās kailā vīra balss. Pašvīkājis kāju pa spīdīgo parketu, viņš apvaicājās Jonam:
   —   Kas taisījis parketu?
   «— Dzimtzemnieki, — Jona nedraudzīgi atbildēja, — mūsu dzimtzemnieki.
   Kailais nosodoši pasmīnēja.
   —   Lieliski nostrādāts, nav ko teikt! Redzams, ļaudis ilgi dabūjuši locīt muguru, izzāģējot šos klucīšus, lai vē­lāk liekēži pa tiem švīkātu kājas. Visādi oņegini… švīks … švāks … Droši vien dejoja caurām naktīm. Cita jau nekā nebija, ko darīt.
   Jona savā nodabā nodomāja: «Ak tu, plikais mērglis, uzkritis kā sērga, kungs, apžēlojies!» Viņš nopūtās, no­grozīja galvu un veda ekskursantus tālāk.
   Sienas noslēpa tumšas gleznas apsūbējušos zelta ietva­ros. Katrīna II sermuļādās, ar diadēmu baltos, uzbu- žinātos matos, ar antimonu krāsotām uzacīm no milzīgā, smagā kroņa apakšas raidīja skatienu pār visu sienu. Viņas slaidie, smailie pirksti atdusējās uz sēdekļa roku- balstiem. Jauns strupdegunis ar četrstūrainām zvaigznēm pie krūtīm dižojās iepretī pakarinātā eļļas gleznā un ar naidu noraudzījās savā mātē. Bet visapkārt dēlam un mātei līdz pat ar ciļņiem rotātajiem griestiem drūzmējās ordas kņazienes un kņazi — Tugaji-Begi ar saviem radi­niekiem.
   Krāsām laistoties, plaisām melnējot, pēc nepatiesiem nostāstiem un leģendām, centīga XVIII gadsimta glezno­tāja otas uzgleznots, laika gaitā satumsušā audeklā sē­dēja greizacainais, melnīgsnējais un laupītkārais cilts­tēvs — Mazās ordas pavēlnieks hāns Tugajs ar krāsainiem dārgakmeņiem nošūtu cepuri galvā un no pusdārgakmens darinātu zobena rokturi.
   Pustūkstoti gadus veca no sienām raudzījās kņazu Tu- gaju-Begu dzimta, dižciltīga, drosmīga dzimta, kurā ri­tēja daudzu kņazu, hānu un caru asinis. Vietām padzi­susi, no audekliem pretī rēgojās dzimtas vēsture, kur kopā jaucās te kaujas slava, te apkaunojums, mīlestība, naids, netikumi un izvirtība …
   Uz postamenta apsūbējusi bronzā lieta vecās mātes biste ar bronzas aubi un pazodē sasietām bronzas lentēm, uz krūtīm ovālam, stingam spogulim līdzīgs šifrs. Sausā mute iekritusi, deguns smails. Viņai piemitusi neizsīkstoša izdoma uz netiklībām, un visu mūžu viņu pavadījusi divē­jāda slava: žilbinošas skaistules un briesmīgas Mesalīnas slava. Izdaudzinātās un briesmīgās zieineju pilsētas drēg­najā miglā viņu apvija leģenda, jo ar pirmo mīlestību jau sava mūža novakarē viņu bija apveltījis tas pats brašais ģenerālis, kura portrets kabinetā karājās līdzās Aleksan­dram I. No ģenerāļa rokām viņa nonāca Tugaja-Bega tēva rokās un laida pasaulē pašreizējo — pēdējo kņazu. Palikusi atraitnēs, kņaziene kļuva slavena ar to, ka viņu, kailu virvēs iesietu, bija dīķī peldinājuši četri skaisti hai- duki…
   Kailais, pūli pašķīris) ar nagu piesita pie bronzas aubes un teica:
   —   Lūk, biedri, ievērības cienīga persona. Slavena de­viņpadsmitā gadsimta pirmās puses netikle…
   Resnā dāma nosarka kā uguns, paņēma meitenīti pie rokas un aši paveda viņu tālāk nost.
   —   Dievs zina, kas tās par valodām … Veročka, skaties, kādi senču portreti…
   —   Nikolaja Kokotāja mīļākā, — kailais turpināja, pen­sneju sakārtodams, — viņu daži buržuāziskie rakstnieki ir pat romānos aprakstījuši. Un, kādus trakumus viņa strādājusi te, muižā, grūti pat iedomāties. Nebijis neviena piemīlīgāka puiša, kam viņa nebūtu pievērsusi savu vē­līgo uzmanību … Rīkojusi Atēnu naktis …
   Jonam sašķobījās mute, acīs sariesās neskaidra valgme un rokas sāka trīcēt. Viņš gribēja ko sacīt, tomēr nepa­teica neko, tikai divreiz dziļi ievilka elpu. Visi ziņkārīgi lūkojās te uz kailo viszini, te uz bronzas veču. Izkrāsotā dāma apgāja bistei apkārt, un pat cienīgais ārzemnieks, kaut arī krieviski nesaprata, ieurbās kailajam mugurā ar smagu skatienu un ilgi to neatrāva.
   Ekskursanti gāja cauri kņaza kabinetam ar espadro- niem, palašiem, līkiem zobeniem, ar cara vojevodu bru­ņām, ar kavalergardu bruņucepurēm, ar pēdējo impe­ratoru portretiem, vaļņu bisēm, musketēm, zobeniem, dagerotipiem un sadzeltējušām fotogrāfijām, kurās bija redzamas kavalergardu grupas — kavalergardos bija die­nējuši vecākie Tugaji-Begi —, un kavalēristu uzņēmu­miem — kavalēristos dienēja jaunākie —, ar auļotāju fo­togrāfijām no Tugaju-Begu staļļiem, ar skapjiem, kas bija pilni smagu, senu grāmatu.
   Viņi izgāja cauri smēķējamām istabām, kas bija viscaur izklātas ar Tekinas paklājiem, kur atradās ūdenspīpes, tahtas, čibuku kolekcijas statīvos, cauri nelielām viesis­tabām ar bāli zaļiem gobelēniem un senlaicīgām lampām. Izgāja cauri palmu istabai, kur palmu zari vēl arvien ne­bija nokaltuši,, cauri zaļajai spēļu istabai, kur stikla skapjos laistījās zeltīts un gaišzils fajanss un Saksijas porcelāns un kur Jona nemierīgi šķielēja uz Duņku. Seit, spēļu istabā, uz audekla vientulīgs dižojās lepns virsnieks baltā mundierī, atspiedies uz zobena spala. Dāma ar prāvo vēderu palūkojās uz kasku ar sešstūru zvaigzni, uz pla­tajiem cimdu atlokiem, uz melnajām ūsām, kas šāvās augšup kā bultas, un pavaicāja Jonam: '
   —   Kas tas tāds?
   —   Pēdējais kņazs, — Jona nopūties atbildēja, — An­tons Joannovičs kvalegarda formā. Viņi visi tika dienējuši kvalegardos. ,
   —   Kur tad viņš ir tagad? Vai miris? — dāma godbijīgi apvaicājās.
   —  Aiz kam tad miris… Tagad viņš ir svešās zemēs. Aizbrauca projām, tikko te sākās, — Jona nožagojās aiz niknuma, ka plikais atkal jauksies iekšā un pateiks kādu ģeķību.
   Kailais nokrekšķējās un pavēra, muti, bet jauniešu pū- lītī kāda balss atkal izmeta:
   —   Nospļauties tev, Semjon … ir tak večuks …
   Un kailais sastomījās.
   —   Kā? Dzīvs? — dāma bija pārsteigta. — Tas ir brī­nišķīgi! .,. Vai bērni viņam ir?
   —   Bērniņu nav, — Jona skumīgi atbildēja, — dievs ne­tika devis… Jā. Viņa jaunākais brālītis, Pāvels Joanno- vičs, krita karā. Jā. Karoja ar vāciešiem… Viņš dienēja šitajos … kavalērijas grenadieros. Viņš nebija šejienietis. Viņam muiža bija Samaras guberņā …
   —   Klasisks vecis… — kāds sajūsmināti nočukstēja.
   •— Viņš pats būtu muzejā liekams, — kailais noņur­dēja.
   Ekskursanti nonāca līdz gujamistabai. Sārts zīds pie griestiem bija sakrokots zvaigznes veidā un viļņiem slīga lejup gar sienām, sārts paklājs noklusināja katru skaņu. Sārta tilla nišā atradās griezumiem rotāta divguļama gulta. Itin kā nesen, vēl viņnakt, tajā būtu gulējuši'divi augumi. Sai telpā viss likās dzīvības pilns: gan spogulis sudrabotu lapu ietvarā un albums kaula vākos uz gal­diņa, gan pēdējās kņazienes portrets uz molberta — kņa­ziene bija jauna, sārtā tērpā. Lampa, slīpēti flakoni, foto­grāfijas gaišos ietvaros, nosviests spilvens — viss likās nupat lietots … Jau kādas trīssimt reizes Jona bija vedis ekskursantus Tugaju-Begu guļamistabā un ikreiz sirdī pārdzīvoja sāpes, aizvainojumu un kautrību, kad paklājus mīdīja svešas kājas, kad svešas acis vienaldzīgi iztaustīja guļvietu. Kauns! Bet šodien Jonas krūtīs smeTdza sevišķi skaudri, tādēļ ka te bija kailais un vēl kāda neskaidra iemesla dēl, ko nepavisam nevarēja saprast… Tādēļ Jona atviegloti nopūtās, kad apskate bija beigusies. Viņš šos nelūgtos viesus cauri biljarda istabai izveda gaitenī un no turienes pa otrām — austrumu kāpnēm uz sānu terases un laukā.
   Večuks pats redzēja, kā apmeklētāji bariņā izgāja pa smagajām durvīm un Dunka tās aizslēdza.
   Iestājās vakars, un ieskanējās vakara skaņas. Kaut kur pie Orešņevas gani sāka pūst stabules, viņpus dīķiem šķindēja smalki zvaniņi — tur dzina govis. Vakarā kaut kur tālumā vairākas reizes nodunēja — sarkanarmiešu nometnē notika šaušanas mācības.
   Jona pa grantēto celiņu slāja uz pagalma pusi, un vi­ņam pie jostas klinkstēja atslēgas. Ikreiz, kad apmeklē­tāji bija aizbraukuši, vecais vīrs noteikti atgriezās pilī, viens pats to izstaigāja, runādamies pats ar sevi un rū­pīgi apskatīdams priekšmetus. Pēc tam iestājās miers un varēja atpūsties, līdz krēslai pasēdēt uz sarga mājiņas lievenlša, aizpīpēt un domāt visādas veca cilvēka domas.
   Vakars bija tam kā radīts — gaišs un silts, bet, rau, Jonas sirdī, kā par spīti, miera nebija. Laikam tāpēc, ka viņu bija satraucis un uzbudinājis kailais. Jona, kaut ko ņurdēdams, uzkāpa uz terases, drūmi palūkojās apkārt, noskrapšķināja atslēgu un iegāja. Mīksti šļūkdams pa paklāju, viņš uzkāpa augšā pa kāpnēm.
   Kāpņu laukumiņā pie ieejas balles zālē Jona apstājās un nobālēja.
   Pilī skanēja soļi. Tie nāca no biljarda istabas, izskanēja palmu istabā, tad apklusa. Sirds večukam uz brīdi pār­stāja pukstēt, likās, viņš mirst. Tad sirds sāka klauvēt bieži, bieži, pukstiem jaucoties kopā ar soļiem. Kāds stin­griem soļiem nāca pie Jonas — par to nebija nekādu šaubu —, un parkets jau čīkstēja kabinetā.
   «Zagļi! Nelaime,» vecajam iešāvās prātā. «Te nu ir tas paredzējums, tas nojaudums… nelaime!» Jona drudžaini nopūtās, šausmās palaida acis apkārt, nezinādams, ko iesākt, kurp skriet, kliegt. Nelaime…
   Balles zāles durvīs pazibēja pelēks mētelis — un parā­dījās ārzemnieks ar zelta brillēm. Ieraudzījis Jonu, viņš nodrebēja, izbijās, pat pakāpās atpakaļ, taču ātri saņēmās un tikai satraukti padraudēja Jonam ar pirkstu. .
   —   Ko tad jūs? Kungs? — Jona šausmās iemurminājās. Rokas un kājas kratīja sīki drebuļi. — Te nedrīkst. Kā tad jūs tā atpalikāt? Ak, kungs un dievs… — Jonam aiz­trūka elpa, un viņš apklusa.
   Ārzemnieks vērīgi ielūkojās Jonam acīs un, pievirzījies tuvāk, paklusām sacīja krieviski:
   —   Jona, tu nomierinies! Ciet brītiņu klusu! Vai esi viens?
   —   Viens… — Jona, elpu atvilcis, izgrūda, — aiz kam tad jūs, ak, debesu valdniece!
   Ārzemnieks bažīgi paraudzījās apkārt, tad Jonam pāri ielūkojās vestibilā, pārliecinājās, ka aiz Jonas neviena cita nav, izvilka labo roku no aizmugurējās kabatas un nu jau skaļi, neskaidri izrunādams vārdus, sacīja:
   —   Nepazini vis, Jona? Slikti gan, slikti… Ja jau tu nepazīsti, tad ir slikti.
   Ārzemnieka balss skaņas Jonu satrieca, kājas ceļgalos ļima, rokas kļuva saltas, un atslēgu saišķis noblākšķēja uz grīdas.
   —   Kungs Jēzu! Jūsu gaišība. Tētiņš, Antons Joanno- vičs. Kā tad nu tā? Kā tas var būt?
   Asaras aizvilka zālei priekšā miglu, miglā sāka lēkāt zelta brilles, plombas, pazīstamās iešķībās, spožās acis. Jona rīstījās, šņukstēja, samitrinādams cimdus un kakla­saiti, ar trīcošo galvu bakstīdams kņaza cieto bārdu.
   —   Nomierinies, Jona, nomierinies, dieva dēļ, — kņazs murmināja, un viņa seja žēli un satraukti sašķobījās, — ka vēl kāds neizdzird …
   —   Tē… tētiņ, — Jona drudžaini čukstēja, — bet kā tad… ka tad jūs tā atbraucāt? Kā? Neviena nav. Nav neviena, esmu viens pats …
   —  Tas ir lieliski, ņem atslēgas, Jona, iesim tur, uz ka­binetu!
   Kņazs pagriezās un stingriem soļiem pa galeriju devās uz kabinetu. Apdullušais Jona drebēdams pacēla atslēgas un tenterēja viņam līdzi. Kņazs palūkojās atpakaļ, no­ņēma pelēko dūnvilnas platmali, uzmeta to uz galda un teica:
   —   Sēdies atzveltnī, Jona!
   Tad, vaigam noraustoties, norāva otram atzveltnim ar izvelkamu lasāmpulti no muguriņas plāksnīti ar uzrakstu «Atzveltņos nesēsties» un apsēdās Jonam iepretī. Kad smagais augums iezvēlās safjānādā, lampa uz apaļā gal­diņa žēli iešķindējās.
   Jonam galvā viss bija kā miglā un domas lēkāja bez kādas jēgas kā zaķi no maisa — katra uz savu pusi.
   —   Ak, kā tu esi sačākstējis, Jona, ak dievs, cik tu esi kļuvis vecs! — kņazs uzbudināts ierunājās. — Tomēr esmu laimīgs, ka sastapu tevi dzīvu. Jāatzīstas, es domāju, ka vairs neredzēšu. Domāju, ka tevi te būs nobendējuši…
   Kņaza laipnība Jonu satrauca, un viņš klusi ieraudājās, acis slaucīdams.
   —   Nu, diezgan, diezgan, rimsties …
   —   Kā … kā tad jūs tā atbraucāt, tētiņ? — Jona šņau­kādamies prasīja. — Kā gan es, vecais sakārnis, jūs ne­pazinu? Acis man metas tumšas… Kā tad jūs tā atgrie­zāties, tētiņ? Tās brilles jums, tās brilles, redz, kur gal­venais, un bārdiņa… Un kā tad jūs ienācāt, ka es ne­manīju?
   Tugajs-Begs izvilka no vestes kabatas atslēgu un pa­rādīja to Jonam.
   —   Caur mazo verandu no parka, mans draugs! Kad visi tie nelieši aizbrauca, es atgriezos. Bet brilles (kņazs tās noņēma) — brilles jau tepat uz robežas uzliku uz acīm. Tās ir ar parasto stiklu.
   , — Un kņazienīte, ak kungs, — vai tad kņazienīte ir kopā ar jums?
   Kņaza seja vienā mirklī kļuva veca.
   —   Kņaziene nomira, pagājušajā gadā nomira, — viņš atbildēja, un viņam noraustījās mute, — Parīzē nomira ar plaušu karsoni. Tā arī netika redzējusi dzimto ligzdu, bet visu laiku to pieminēja. Bieži pieminēja. Un stingri piekodināja, lai es tevi noskūpstot, ja satikšot. Viņa cieši ticēja, ka mēs sastapsimies. Visu laiku lūdzu dievu. Redzi, dievs mani arī ir pārvedis mājās.
   Kņazs paslējās augšup, apkampa Jonu "un noskūpstīja viņu uz miklā vaiga. Jona, asarās mirkdams, sāka mest krustus pret skapjiem ar grāmatām, pret Aleksandru I, pret logu, kura pašā apakšmaliņā dzisa saulriets.
   —   Lai viņai debesu valstība, debesu valstība, — viņš drebošā balsī nomurmināja, — aizlūgumu, dvēseles aizlū­gumu noturēšu Orešņevā.
   Kņazs nemierīgi paraudzījās apkārt — viņam bija li­cies, ka iečīkstas parkets.
   —   Nav neviena?
   —   Nav, neraizējieties, tētiņ, esam vieni paši. Nav jau kam te nākt. Kurš tad cits te nāks kā vien es.
   —   Nu, tad tā. Paklausies, Jona. Man ir maz laika. Pa­runāsim par darīšanām.
   Domas Jonam atkal sametās krustu šķērsu. Kā tad nu būs, jānudie? Te nu viņš ir. Dzīvs! Atbraucis. Bet šite… Zemnieki, zemnieki tak!… Tīrumi?
   —   No tiesas gan, jūsu gaišība, — viņš lūdzoši parau­dzījās kņazā, — ko nu lai iesāk? Māja tak? Kazi, at­dos? …
   Par šiem Jonas vārdiem kņazs sāka smieties tā, ka viņam atiezās zobi tikai no vienas — no labās puses.
   —   Atdos? Ko tu runā, mīļais!
   Kņazs izvilka smagu, dzeltenu etviju, aizsmēķēja un turpināja:
   —   Nē, draudziņ Jona, neko viņi man neatdos… Tev laikam piemirsies, kas ir noticis… Ne jau par to ir runa. Vispār ņem vērā, ka esmu atbraucis tikai uz brītiņu un slepeni. Tev itin nemaz nav jāraizējas, te neviens neko nezinās. Par to tu nebēdā. Esmu atbraucis (kņazs paska­tījās uz birztalām, kas lēnām grima tumsā) pirmām kār­tām paraudzīties, kas te īsti notiek. Šādas tādas ziņas man bija; man raksta no Maskavas, ka pils ir vesela, tiek saudzēta kā tautas īpašums… Ta-autas … (Labajā mutes pusē kņazs zobus vairs nerādīja, bet atieza kreisajā pusē.) Ja tautas, tad tautas, velns viņu rāvis! Viss viens. Ka tikai vesela. Tā ir pat labāk… Bet redzi, kas ir: man te palikuši svarīgi dokumenti. Man tie trakoti vajadzīgi. Par Samaras un Penzas muižām. Un par Pavla Ivano- viča muižu arī. Saki — vai mans darba kabinets ir iz­vazāts vai nav? — Kņazs bažīgi pameta ar galvu uz port­jeras pusi.
   Jonam galvā iečīkstējās kā nesmērēti riteņi. Acu priekšā iznira Aleksandrs Ertuss, izglītots cilvēks ar tādām pa­šām brillēm kā kņazam. Stingrs un cienīgs vīrs. Tas zi­nātniskais Ertuss bija ik svētdienas braukājis no Mas­kavas, staigājis pa pili čīkstošās, rūsganās kamašās, devis rikojumus, vēlējis visu saudzēt un ilgas stundas sēdējis darba kabinetā, līdz ausīm ieracies grāmatās, rokrakstos un vēstulēs. Jona bija viņam uz turieni nesis duļķainu tēju. Ertuss bija ēdis sviestmaizes ar šķiņķi un čirkstinājis spalvu. Dažkārt viņš bija izvaicājis Jonu par veco laiku dzīvi un smaidīdams pierakstījis.
   —   Ir jau, ir saglabāts, — Jona murmināja, — tikai ne­laime tā, tētiņ, jūsu gaišība, ka aizzīmogots. Aizzīmogots.
   —   Kurš tad aizzīmogoja?
   —   Ertuss Aleksandrs Abramovičs no komitejas …
   —  Ertuss? — Tugajs-Begs, neskaidri izrunādams «r», pārprasīja. — Kāpēc tad tieši Ertuss, nevis kāds cits aiz­zīmogo manu kabinetu?
   —  Viņš ir no komitejas, tētiņ, — Jona, juzdamies vai­nīgs, atbildēja, — no Maskavas. Viņam, redz, uzticēta uzraudzība. Te, lejā, jūsu gaišība, būs bibliotēka un mācīs zemniekus. Tad nu viņš rīko to bibliotēku.
   —   A, redz, kā! Bibliotēku, — kņazs atņirdza zobus,
   —   neko teikt, tas ir patīkami! Es ceru, viņiem ar manām grāmatām pietiks? 2ēl, žēl, ka nezināju, citādi būtu vi­ņiem no Parīzes atsūtījis vēl. Bet pietiks taču?
   •— Pietiks, jūsu gaišība, — Jona apjucis nočērkstēja,
   —  jums tak grāmatu kā jūra. — Ieskatoties kņazam sejā, Jonam pār muguru pārskrēja šermuļi.
   Tugajs-Begs atzveltnī savilkās čokurā, ar nagiem pa­kasīja pazodi, tad sažņaudza bārdeli dūrē un kļuva brī- num līdzīgs portretā attēlotajam greizacim ar cepurīti galvā. Viņa acis pārvilkās ar sērīgu pelnu pelēkumu.
   —   Pietiks? Lieliski! Tas tavs Ertuss, kā es skatos, ir izglītots un talantīgs cilvēks. Iekārto bibliotēku, sēž manā kabinetā. Jā. Nu … vai tu zini, Jona, kas notiks, kad tas pats Ertuss būs bibliotēku iekārtojis?
   Jona cieta klusu un skatījās platām acīm.
   —   To Ertusu es pakāršu tur tajā liepā, — kņaza baltā roka norādīja uz logu, — kas aug pie bārtiem. (Jona sku­mīgi un padevīgi paraudzījās turp.) Nē, labajā pusē, pie drāšu pinuma žoga. Turklāt vienu dienu Ertuss karāsies ar seju pret ceļu, lai zemnieki varētu papriecāties par šo bibliotēkas iekārtotāju, bet nākošo — ar seju uz šo pusi, lai viņš pats varētu patīksmināties par savu bibliotēku. To es izdarīšu, Jona, zvēru tev, lai tas maksā ko maksā­dams. Tāds brīdis pienāks, Jona, vari būt drošs, un var­būt jau itin drīz. Bet sakaru, lai dabūtu rokā Ertusu, man būs diezgan. Vari būt mierīgs …
   Jona drudžaini nopūtās.
   —   Un līdzās, — Tugajs piesmakušā balsī turpināja, — ierādīsim vietu, zini — kam? Tam pašam kailajam. Sem­jons Antonovs. Semjons Antonovs, — viņš pacēla acis pret debesīm, iegaumēdams uzvārdu. — Es, goda vārds, biedru Antonovu sameklēšu kaut jūras dibenā, ja vien viņš līdz tam laikam nebūs nosprādzis vai arī pakārts kopā ar citiem Sarkanajā laukumā. Bet pat tad, ja viņš būs pakārts, es viņam pāris dienu likšu karāties te pie sevis. Semjons Antonovs jau reiz ir baudījis viesmīlību liāna mītnē un ir kails staigājis pa pili ar pensneju uz deguna, — Tugajs norija siekalas, un viņa tatāriskie vai- gukauli izspiedās kā puni, — nu, nekas, es viņu pieņemšu vēlreiz un tāpat kailu. Ja es viņu dzīvu dabūšu rokā, ū, Jona!… Semjonam Antonovam neklāsies labi. Viņš ka­rāsies nč vien bez biksēm, bet arī bez ādas! Jona! Vai dzirdēji, ko viņš teica par kņazieni, manu māti? Vai dzir­dēji?
   Jona rūgti nopūtās un novērsās.
   —   Tu esi uzticīgs kalps, un, lai cik ilgi es dzīvotu, ne­kad neaizmirsīšu, kā tu runāji ar to kailo. Vai tiešām tev tagad nav brīnums, kā es tobrīd spēju viņu nenogalināt? Ko? Tu taču, Jona, mani pazīsti ilgus gadus? — Tugajs- Begs grāba pie mēteļa kabatas, un no tās izspraucās spī­dīgs, rievots spals; mutes kaktiņos bija skaidri redzamas baltganas putas, un balss kļuva smalka un sēcoša: — Bet, redz, nenogalināju! Nenogalināju tāpēc, Jona, ka laika savaldījos. Bet to, cik dārgi tas man maksāja, zinu tikai es pats. Nedrīkstēja nogalināt, Jona. Tas būtu iznācis vāji un neveiksmīgi, mani būtu notvēruši, un es neizpil­dītu neko no tā, kā dēļ esmu atbraucis. Mēs, Jona, izda­rīsim ko vairāk… Un labāk, — kņazs kaut ko nomurmi­nāja zem deguna un apklusa.
   Jona sēdēja kā miglā, un no kņaza vārdiem viņā kņu- dinājās saltumiņš, it kā viņš būtu sadzēries piparmētras. Galvā vairs nebija nekādu domu, tikai tādas driskas vien. Istabā jau bija jūtami sabiezējusi krēsla. Tugajs iestūma spalu kabatā, saviebās, piecēlās -un paskatījās pulkstenī.
   —   Nu tad tā, Jona, ir vēls. Jāpasteidzas. Naktī es aiz­braukšu. Nokārtosim darīšanas. Vispirms, lūk, ko, — kņa­zam rokās parādījās kabatas portfelis, — ņem, Jona, ņem, uzticamais draugs! Vairāk iedot nevaru, pašam ir pamaz.
   —  Neparko neņemšu! — Jona nosēca un sāka atvēci- nāties ar rokām.
   —   Ņem! — Tugajs stingri sacīja un pats iebāza Jonam bušlata kabatā baltus papīriņus. Jona iešņukstējās. — Ti­kai pielūko — te uz vietaš nemaini, citādi sāks plīties virsū, kur ņēmi. Nu, bet tagad par pašu galveno. Atļauj nu, Jona Vasiļjevič, līdz vilcienam palikt pilī. Divos naktī aizbraukšu uz Maskavu. Es kabinetā izskatīšu šādus tā­dus dokumentus.
   —   Aizzīmogots tak, tētiņ, — Jona žēli ierunājās.
   Tugajs piegāja pie durvīm, atbīdīja portjeru un ar vienu
   rāvienu noplēsa aukliņu ar zīmoglaku. Jona noelsās vien.
   —   Blēņas, — Tugajs noteica, — galvenais, nebaidies! Nebaidies, mans draugs! Es tev galvoju, ka izdarīšu tā, lai tev ne par ko nevajadzētu atbildēt. Vai tu man tici? Nu, redzi, nu …
   Tuvojās pusnakts stunda. Jona sargbūdā nokāvās ar miegu. Flīģelītī izvārgusies gulēja Tatjana Mihailovna un Mince. Pils mēness gaismā izskatījās balta, rēgaina un mēma …
   Darba kabinetā, kur bija rūpīgi nolaistas melnās Što- ras, uz atvērtās rakstāmpults dega petrolejas lampa, mez­dama maigu, zaļu gaismu uz dokumentu kaudzēm, kas mētājās uz grīdas, uz atzveltņa un uz sarkanās vadmalas. Blakus — lielajā kabinetā, kur bija aizvilktas ciet du­bultās štoras, stearīna svecēm žuburotajos svečturos bija parogļojušās daktis. Skapjos, blāvi ievizēdamies, paspī­dēja grāmatu sējumi. Aleksandrs I bija atdzīvojies un plikpaurains pie sienas liegi smaidīja.
   Darba kabinetā pie rakstāmpults sēdēja cilvēks privātās drēbēs un ar kavalergardu bruņucepuri galvā. Virs apsū­bējušā, ar zvaigzni rotātā metāla gaisā uzvaroši cēlās ērglis. Virs dokumentu lēveņa cilvēka priekšā gulēja bieza klade vaskadrānas vākos. Pirmās lappuses augšā sīkā rokrakstā bija uzrakstīts:
   ALEKS. ERTUSS HANA MĪTNES VĒSTURE
   Zemāk:
   1922—1923
   Tugajs, atbalstījis vaigus dūrēs, ar aizmiglotām acīm neatraudamies raudzījās melnajās rindiņās. Valdīja dziļš klusums, un pats Tugajs dzirdēja, kā viņa vestes kabatā, minūtes krimzdains, nepielūdzami tikšķēja pulkstenis. Divdesmit minūtes, visu pusstundu kņazs sēdēja nepakus­tēdamies.
   Piepeši caur štorām ielauzās stiepta, skumīga skaņa. Kņazs atjēdzās un, ar troksni atgrūzdams krēslu, pie­cēlās.
   —   Ek, nolādētais suns, — viņš noņurdēja un iegāja parādes kabinetā. Skapja blāvajā stiklā viņam pretī nāca neskaidrs kavalergarda stāvs ar spīdošu galvu. Piegājis stiklam tuvāk, Tugajs ielūkojās tajā ciešāk, nobālēja un slimīgi pasmīnēja.
   —   Tpū, — viņš nočukstēja, — prātā var sajukt!
   Viņš noņēma bruņucepuri, patrina deniņus,' padomāja, ielūkojās stiklā un piepeši neganti trieca bruņucepuri pret zemi tā, ka pa istabām aizskanēja dārdi un skapju stikli žēli nodžinkstēja. To izdarījis, Tugajs sakņupa, ar kāju iespēra bruņucepuri kaktā un sāka soļot pa paklāju līdz logam un atpakaļ. Vienatnē, acīmredzot svarīgu un ne­miera pilnu domu tirdīts, viņš izskatījās labsirdīgāks, ve­cāks un, murminādams un kodīdams lūpas, runāja pats ar sevi:
   —  Tas nevar būt. Nē… nē … nē …
   Parkets čīkstēja, un sveču liesmas liecās un plīvoja. Skapju stiklos parādījās un pazuda iesirmu, šaudīgu vī­riešu atspulgi. Kādu loku -mezdams, Tugajs strauji ap­cirtās, piegāja pie sienas un sāka vērīgi skatīties. Iega- rēnā fotogrāfijā ciešā puslokā stāvēja un sēdēja sastinguši un tā iemūžināti cilvēki ar ērgļiem virs bruņucepurēm. Balti, plati cimdu gali, zobenu rokturi. Pašā prāvās gru­pas vidū sēdēja neizskatīgs cilvēks ar bārdiņu un ūsām un atgādināja pulka ārstu. Taču sēdošo un stāvošo kava- lergardu galvas puspagriezienā bija saspringti pievērstas neliela auguma cilvēkam, kas šķita gluži pazūdam zem bruņucepures.
   Sis nelielais cilvēks baltos, saspringušos kavalergardus bija nomācis tāpat, kā nomāca bronzā veidotais uzraksts par viņu. Ik vārds tajā sākās ar lielo burtu. Tugajs ilgi raudzījās pats sevī: viņš sēdēja trešais no nelielā cilvēka.
   —   Nevar būt, — Tugajs skaļi noteica un pārlaida acis milzīgajai istabai, it kā pieaicinādams par lieciniekiem ne­skaitāmus sarunu biedrus. — Tas ir sapnis. — Viņš atkal savā nodabā kaut ko nomurmināja, tad nesakarīgi tur­pināja: — Viens, viens no diviem: va4 nu tas ir paga­lam … un viņš … tas .,. tas tur … dzīvs … vai arī es,.. nevaru tikt gudrs …
   Tugajs pārvilka plaukstu pār matiem, pagriezās, ierau­dzīja skapim tuvojošos cilvēku un neviļus nodomāja: «Esmu novecojis,» — tad atkal sāka murmināt: — Pa ma­nām dzīvajām asinīm, pāri visam dzīvajam gāja un mī­dījās, it kā viss būtu beigts. Varbūt es patiesi esmu miris? Esmu ēna? Bet es taču esmu dzīvs, — Tugajs vaicājoši palūkojās uz Aleksandru I, — es visu samanu un jūtu. Skaidri jūtu sāpes, bet visvairāk niknumu, — Tugajam šķita, ka tumšaj.ā zālē »būtu pazibējis kailais, naida sal­tums izskrēja Tugajam caur locītavām, — žēl, ka netiku nošāvis. ZēL — Niknums viņā auga augumā, un mēle kļuva sausa.
   Viņš-atkal pagriezās un klusēdams sāka soļot līdz lo­gam un atpakaļ, ikreiz pagriezdamies uz sienu starp lo­giem un ielūkodamies kavalergardu grupā. Tā pagāja kāds stundas ceturksnis. Pēkšņi Tugajs apstājās, pārvilka plaukstu pār matiem, iegrūda roku kabatā un nospieda pulksteņa repetīru. Kabatā maigi un noslēpumaini nosita divpadsmit reizes, pēc pauzes "citā tonī vēl vienu reizi ce­turksni un vēl pēc pauzes — trīs minūtes.
   —   Ak mans dievs, — Tugajs nočukstēja un sāka steig­ties. Viņš. palūkojās apkārt un vispirms paņēma no galda brilles un uzlika tās uz acīm. Taču tagad tās kņaza ārieni neko daudz neizmainīja. Viņa acis šķielēja tāpat kā hā- nam audeklā, un tajās gaismojās vienīgi kādas nobrie­dušas izmisīgas domas vieglā uguns. Tugajs uzvilka mē­teli un uzlika cepuri, atgriezās darba kabinetā, paņēma rūpīgi uz atzveltņa savrup atlikto apzīmogoto, uz perga­menta un papīra rakstīto dokumentu žūksnīti, salocīja to un ar pūlēm iestūķēja mēteļa kabatā. Tad viņš apsēdās pie rakstāmpults un pēdējoreiz pārskatīja papīru kaudzes, noraustīja vaigu un, apņēmīgi šķielēdams, ķērās pie darba. Atlocījis platās mēteļa piedurknes, viņš vispirms ķērās pie Ertusa manuskripta, vēlreiz pārlasīja pirmo lappusi, atieza zobus un strauji sāka plēst to ar rokām. Knikšķēdams nolūza nags.
   —   Ak tu … nolādēts! — kņazs piesmacis izsaucās, pa­berzēja pirkstu un ķērās pie darba uzmanīgāk. Ieplēsis dažas lapas, viņš pamazām pārvērta driskās visu kladi. No rakstāmpults un sēdekļiem viņš nogrūda papīru lēveni un no skapjiem sanesa tos veseliem klēpjiem. No sienas norāva nelielo Elizabetes laika dāmas portretu, ietvaru ar vienu kājas spērienu sasita drumslās: tās sabira uz papīru klēpjiem, uz rakstāmpults, ko viņš sasarcis pabīdīja kaktā zem portreta. Lampu viņš noņēma un aiznesa uz parādes kabinetu, bet atgriezās ar svečturi un trīs vietās rūpīgi aizdedzināja papīru kaudzi. Sāka velties dūmu mutulīši, kaudzē sāka ložņāt liesmas, kabinets piepeši līksmi at­dzīvojās nevienādā gaismā. Pēc piecām minūtēm sāka smacēt dūmi.
   Aizvēris durvis un aizvilcis portjeru, Tugajs rīkojās blakuskabinetā. Pa ieplēsto Aleksandra I portretu sprēgā­damas šaudījās liesmas, un plikpaurainā galva dūmos vil­tīgi smīkņāja. Izpluinītie grāmatu sējumi dega, uz galda stāvēdami, gruzdēja vadmala. Kņazs sēdēja atzveltnī at­tālāk nost un vēroja. Dūmi viņa acīs nu bija sariesuši asaras, un vēl tajās bija kāda līksma un velnišķa doma. Viņš atkal nomurmināja:
   —   Nekas neatgriezīsies. Viss ir beidzies. Nav jēgas melot. Nu tad paņemsim sev līdzi to visu, manu dārgo Ērtus.
   … Kņazs lēni atkāpās no istabas istabā, un viņam pa­kaļ lodāja pelēcīgi dūmi, zāle dega kā balles ugunīs. Uz aizkariem iekšpusē dejoja un virpulī griezās ugunīgas ēnas.
   Sārtajā guļamistabā kņazs atskrūvēja lampas degli un petroleju salēja guļvietā; palts izplūda, un petroleja sāka pilēt uz paklāja. Degli Tugajs iemeta paltī. Sākumā nekas nenotika: liesmiņa saruka un izzuda, bet tad tā pēkšņi izlēca un, elpu ievilkusi, šāvās augšup, tā ka Tugajs tikko paguva atlēkt nost. Pēc mirkļa aizdegās aizkars, un telpa uzreiz gavilējoši izgaismojās lidz pēdējam puteklītim.
   — Nu tas ir droši, — Tugajs noteica un sāka steigties.
   Viņš izgāja cauri palmu istabai, biljarda istabai, izgāja sētas puses gaitenī, pa vītņu kāpnēm rībinādamies nokāpa lejā, drūmajā pirmajā stāvā, kā ēna izslīdēja pa mēness apspīdētajām durvīm austrumpuses terasē, atvēra vārtiņus un izgāja parkā. Lai nebūtu jādzird Jonas pirmās vai­manas no. sargbūdas un Cēzara gaudošana, viņš ierāva galvu plecos un pa vēl neaizmirstām slepenām takām ienira tumsā …
   1924