Ak, par ļauniem bērniem nākas
   Dzirdēt daudz, kad runas sākas!
   Tā, lūk, Makss ar Morici
   Abi lielie nedarbji.
   Mācības lai diez cik labas,
   Neatgriež šīs ļaunās dabas.
   Tie par tam vel pasmejas,
   Paslepeni zobojas.
   Bet uz ļaundarībām, jā,
   Tur tiem prāts ir diezin kā! —
   Lopus mocīt, ļaudis mēdīt,
   Ābolus no dārziem blēdīt —
   Tas ir tiešām jautrāki
   Un turklāt daudz vieglāki
   Nekā baznīcā un skolā
   Rātni sēdēt savā solā. —
   Bet vai! vai! es iesaucos,
   Kad uz galu noskatos! —
   Ak, tā lieta bija vāja,
   Kā tiem abiem galā gāja,
   Tādēļ šo te nedarbi
   Bildēs, rakstos salikti.

   Ir jau diezgan jānomokās,
   Kamēr vistkopībā sokas;
   Bet šīs pūles tomēr nieks.
   Vai tad nav par olām prieks?
   Arī vistu cepetis
   Nav vis peļams brokastīs.
   Tāpat mums šo putnu spalvas
   Noder spilvenos zem galvas,
   Katrs ar tām pēļus pilda,
   Kam gan netīk, ka to silda? -
   Te, lūk, Boltes madāma,
   Kurai ar tas patika.
   Viņai vistas trīs bij skaita
   Un viens gailis lepnā gaitā. —
   Makss un Morics prātoja: —
   Te kas būtu jādara. —
   Viens un divi viņi lem,
   Aši maizes donu ņem,
   Nogriež četrus gabalus,
   Ne par pirkstu resnākus.
   Galā piesien šņorīti,
   Kuru pārliek krustiski,
   Tad šo ēsmu klusumā
   Noliek Boltes pagalmā.
   Te jau arī gailis klāt,
   Sāk šis vistas aicināt:
   Kikeriku! un tek, tek, tek!
   Tūdaļ visas viņam sek.
   Katra nu ar ēstgribu
   Norij savu porciju;
   Bet te, kad tas apdomajas,
   Nevar projām aizskriet kājas.
   Gan tas raustas šurp, gan turp,
   Bet vairs netiek it ne kurp.
   Tad tās gaisa palecas,
   Bet, rau, te — ak, dievs tu pas'!
   Tās ar visu savu svaru
   Pakaras uz sausu zaru —
   Kakli gari izstiepjas,
   Žēli viņas nočiepstas.
   Katra olu dēt vēl steidzas
   Un tad ātrā nāvē beidzas.
   Bolte, dusot miegā maiga,
   Ieklausās. Kas tur klaigā?
   Jau tai sirdi pārņem jausmas,
   Viņa iznāk, ak, tās šausmas!
   Asaras tai straumēm līst!
   «Ak, mans dzīves sapnis šķīst
   Visas manas cerības,
   Lūk, šai zarā karājas!»
   Savā lielā žēlumā
   Tā nu nazi pagādā:
   Atgriež nost no pazares
   Savas dārgās nelaiķes
   Un tad noskumusi klusi
   Iet ar tām uz māju pusi.
   Pirmais nedarbs nu ir beigts,
   Bet te otrs tiek jau steigts.

   Pēc šī bēdu notikuma
   Bolte tā vairs nenoskuma;
   Šurp un turp tā pārlika
   Un par labu atrada
   Savas no šis pasaules
   Aizgājušās nelaiķes
   Visā klusumā un godā
   Brūni ceptas salikt bļodā.
   Skumjas, protams, lielas 
   Kad tā viņas ieraudzīja
   Noplūktas tur pavardē,
   Kas reiz jaukā pagātnē
   Dārza sētmalā pie mājas
   Jautri smiltīs rušinājās. —
   Atkal Bolte apraudas,
   Taksis līdzi sērojas.
   Puikām darbs to saostīt,
   Nu tik jumtā kāpt tūlīt!
   Skurstenī tie ieskatās,
   Ierauga, ka vistiņas,
   Kurām galvas trūkst un kājas,
   Jautri pannā čurkstinājas. —
   Bolte, paņēmusi bļodas,
   Pagrabā nupat kā dodas,
   Lai tur sevim paņemtu
   Labu daļu kāpostu,
   Kurus, kad tie sildīti,
   Viņa mīl it sevišķi.
   Pa tam mūsu puišeļi
   Jumtā nav vis snauduši:
   Maksim, kas tā neiet bešā,
   Sava makšķere ir ķešā.
   Šnupdivpud! No apakšas
   Viena vista paceļas.
   Viņai otra seko drīz;
   Šnupdivpud! Nāk numurs trīs;
   Šnupdivpud! Nu ceturtais —
   Gailis uzbrauc pēdējais. —
   Taksis redz gan, kurp tas skrej,
   Vau! ravau! viņš žēli rej.
   Bet jau zēni nokāpuši
   Un — viens, divi! — aizbēguši.
   Tagad nu tik sāksies tracis,
   Bolte nāk un iepleš acis —
   Paliek it kā apstulbusi,
   Skatoties uz pannas pusi.
   Projām viņas vistiņas!
   «Taks' !» tā tūdaļ iesaucas.
   «Taksi, ak tu nelieti!
   Pag! tu to man matīsi!»
   Un tā lielo pavārnīcu
   Tūdaļ izlieto kā vicu;
   Dikti Taksis nokaucas,
   Jo viņš vainīgs nejūtas.
   Makss un Morics pa tām lāgām
   Krūmos guļ ar pilnām māgām.
   Cepets apēsts viss ar kāri,
   Lūk, kur kāja vien tik pāri.
   Otrais nedarbs nu ir beigts,
   Bet ar trešais tiek jau steigts.

   Katrs pazīst Āzīti,
   Ciema lielo skroderi,
   Valka drēbes, svētku jakas,
   Garas bikses, spicas frakas,
   Vestes ērtām kabatām,
   Svārkus līdz ar gamašām -
   Un, kas vien tik vēl var būt,
   Visu Āzītis prot šūt, —
   Un, ja kur kas izlāpāms,
   Nogriežams vai piešujams,
   Bikšu pogas norautas
   Vai kas klāt vēl karājas —
   Lai tas būtu kur un kā,
   Priekšā vai ar pakaļā, —
   Visu padarīs viņš jums,
   Tas tam dzīves uzdevums.
   Tādēļ viņš pie visiem līdz
   Sādžā ļoti iecienīts,
   Tikai puikas, nelieši,
   Kaitināt grib meistari.
   Te netāl' no viņa nama
   Upe aiztek čurkstēdama.
   Tur pa šauro laipu pāri
   Veda tālāk ceļš uz āri.
   Mūsu abi puišeļi
   Nāk ar zāģi slepeni.
   Rikuraku! tie ar viltu
   Ņem un pušu zāģē tiltu,
   Tad pēc beigta nedarba
   Skaļi sauc un ķircina:
   «Āzīt, Āzīt! buku bē!
   Skroder, skroder, vai tu še?»
   Daudz gan Āzīts panest spēja
   Un ne vārda netērēja,
   Bet, kad to viņš izdzirda,
   Žults tam tūdaļ pārskrēja.
   Ātri ķer viņš olekts kātu,
   Skrej, lai puikas sadzenātu,
   Jo jau atkal mēdoši
   Atskan: «Mek, mek, Āzīti!»
   Steigšus viņš pa tiltu drāžas,
    Brākš! un brīkš! tilts kopā gāžas.
   «Mek, mek, mek!» dzird atkal jau
   Plunks! un skrodera vairs nav. —
   Te, kad skroders beigts jau šķietas,
   Tuvu pie šīs briesmu vietas
   Peld kāds zosu pārītis.
   Bailēs tver tās skroderis —
   Katru turēdams aiz kājas,
   Viņš uz krastu lidinājās.
   Bet, lai labs ar iznākums,
   Tīkams nav šāds gadījums!
   Tā ar Azītim nu raizes,
   Jo tam stipras vēdergraizes.
   Bet te pati Āzītiene
   Nāk kā liela dakteriene:
   Karsta dzelzs uz aukstu māgu
   Padara to atkal lāgu.
   Drīz vien dzird pa visām mājām:
   Āzīts atkal ir uz kājām!
   Trešais nedarbs nu ir beigts,
   Bet jau ceturtais tiek steigts.

   Tāds nu reiz ir nolēmums:
   Visiem jāmācās ir mums. —
   Ne vien ābecei ir vara,
   Ka tā ļaudis gudrus dara,
   Ne vien to mēdz tagad prasīt,
   Lai ikviens prot rakstīt, lasīt,
   Ne vien katram jārēķina,
   Lai tas ciparos ko zina, —
   Arī gudro mācībās
   Katram labprāt jāklausās.
   Un, ka tas tā darīts tiek,
   To jau Lempels skolā liek. —
   ■
   Makss un Morics tādēļ abi
   Viņam nebij visai labi;
   Jo, kam galvā muļķības,
   Mācībās vis neklausās.
   Nu, šis krietnais skolotājs
   Tabakai bij cienītājs,
   Ko pēc dienas grūtības
   Bez jebkādas ierunas
   Mēs šim skolas meistaram
   Arī no sirds novēlam. —
   Tikai puikām niķi omā,
   Un tie šurpu turpu domā,
   Ka ar vecā skolmeistara
   Pīpi kaut kas jāizdara. —
   Reiz, kad kādu svētku dienu
   Krietnais Lempels, kā arvienu
   Pacilāts no jūtu kvēles,
   Atkal sēd pie ērģeļspēles,
   Puikas ļaunā nolūkā
   Ielīduši istabā,
   Kur tiem pīpis nolikts šķiet,
   Jau to Maksis tura ciet;
   Morics atkal steidzīgi
   Izvelk šaujampulveri
   Un to visu, cik vien makā,
   Pīpja galvā iekšā pakā, —
   Tad tie klusi projām steidzas,
   Jo jau dieva vārdi beidzas. —
   Pilns ar saldu mierĪbu
   Lempels noslēdz baznīcu;
   Un pēc gaitām nobeigtām
   Viņš ar nošu burtnīcām
   Jautrā prātā, žiglām kājām
   Steidzas iet uz savām mājām.
   Pateicīgā dvēselē
   Viņš tad pīpi iesmēķē.
   «Ak, cik labi ir,» viņš jūt,
   «Kad var cilvēks mierā būt!»
   Plīkš! te pīpis vaļā šķīst,
   Un ar lielu troksni plīst
   Kafejpods ar ūdenstrauku,
   Tinte, tabaks — viss pa lauku,
   Krāsni, galdu, sēdekli
   Sasper pulverzibeņi.
   Kad nu tvaiks bij atvilcies,
   Lempelis — lai slavēts Dievs!
   Dzīvs vēl guļ tur augšupēdu;
   Bet tam, lūk — ak tavu bēdu!
   Deguns, rokas, ausis, sejs
   Melns kā morim nomelnējs,
   Un pats pēdējs pinkucis
   Tam uz galvas nosvilis.
   Kas nu mācīs ābeci?
   Kas nu vairos zinātni?
   Kas priekš Lempeļa lai ietu
   Izpildīt tā ķestervietu?
   Kā lai smēķē skolmeistris,
   Kad tam pīpis saplīsis?
   Gan ar laiku viss būs dzijis,
   Pīpis paliks vien, kāds bijis.
   Nedarbs ceturtais nu'beigts,
   Bet te piektais tiek jau steigts.

   Ja tev ir kāds radinieks,
   Laucinieks vai pilsētnieks,
   Tad tam laipni iztapt proti,
    Cieņā tad tu būsi ļoti. —
    Rītos laburītu dod,
   Prasi: «Ar ko pakalpot?»
   Tūdaļ viņam šurpu nes
   Pīpi, špickas, avīzes. —
   Vai, ja mugurā kaut kur
   Viņam spiež vai kož, vai dur,
   Tūdaliņ ar laipnu prātu
   Esi tam kā palīgs klātu.
   Vai, kad tabaku viņš bauda
   Un pēc prīzes stipri šķauda,
   Saki tūdaļ: «Palīdz Dievs!»
   Tad viņš laipni pateiksies.
   Kad tas vēlu nāk uz mājām,
   Velc tam zābakus no kājām,
   Atnes kurpes, naktssvārku,
   Lai tas sēdot nesaltu,
    īsi sakot, visu dari,
   Kā vien izpatikt tam vari. —
   Maksim, Moricam, kā likās,
   Tiem tik vien tas nepatikās. —
   Iedomājiet, onkuls Fricis
   Kā no viņiem nerrots ticis!
   Katrs zin, kāds kukainīts
   Ir tāds maija vabolīts.
   Rāpodamies koku zaros,
   Viņi lēkā jautros baros.
   Makss un Morics tos nu ķer
   Un no koka zemē ber.
   Tutiņas no papīra
   Kukaiņus tie iesloga.
   Skrej pie onkuļa ar tiem,
   Bāž tam tos zem spilveniem!
   Naktsmici sev galva licis,
   Drīz iet dusēt onkuls Fricis;
   Segās silti ietinies,
   Viņš grib saldi aizmigties.
   Bet te žirgtie kukaiņi
   Rāpties sāk pa matraci!
   Viens no tiem, kas priekšgalā
   Onkulim ķer degunā.
   «Kas tas tāds?» kliedz onkulis,
   Vienu rokā satvēris.
   Izbailēs viņš augšā raujas
   Un no gultas ārā šaujas.
   «Au!» Jau atkal tek un tausta
   Cits uz kājām, cits uz skausta;
   Visur, kur tik griežas vien,
   Rūc un dūc, un tek, un skrien.
   Onkulis zem tāda spaida
   Sit visapkārt, sper un svaida.
   «Grauziet vēl, jūs nebēdņi,
   Nu jūs guļat nobeigti!»
   Atkal visur miers un klusu —
   Onkuls nu var iet uz dusu.
   Piektais nedarbs nu ir beigts,
   Bet te sestais tiek jau steigts.

   Jaukās Lieldienas kad nāk,
   Krietnie maiznieki tad sāk
   Saldu mīklu abrās maisīt,
   Plāceņus un raušus taisīt,
   Mūsu puikām cukurkar'šas
   Arī izlikās pēc garšas.
   Maiznieks tik ar apdomu
   Noslēdz savu maiznīcu.
   Ja kam tīk nu kreņģeļi,
    Lai tas lien caur skursteni.
   Brīkš! tur iekrīt puisēni
   Melni it kā krauklēni.
   Pūks! tie kastē ielaižas,
   Kurā milti atrodas.
   Visa kaste izbārstīta,
   Puikas balti ka no krīta.
   Bet nekas, tie jautri smaida:
   Plauktā kreņģeļi jau gaida.
   Krāks! te krēsls lūst un zveļas;
   Abra iekša puikas veļas.
   Viscaur mīklas apņemti,
   Tie nu stāv kā biedēkli. —
   Pašulaik nāk beķeris
    Un nu redz, kas noticis.
   Viens un divi! abi knauši
   Guļ nu savelti kā rauši.
   Krāsnī iekša, kurā vēl
   Ogles neapdzēstas kvēl!
   Tad tie izvilkti top abi.
   Nu tie izcepti un labi. —
   Katrs domās: beigts kas beigts!
   Bet tas vēl nebūt nav teikts.
   Skrib, skrib! tie ka peles graužas
   Un caur apcepumu spraužas;
   Maiznieks tikai iekliedzas,
   Tur jau puikas aizlaižas.
   Sestais nedarbs nu ir beigts,
   Bet jau pēdējais tiek steigts.

   Vai, vai, Makss ar Morici!
   Beigti drīz būs nedarbi!
   Kādēļ tad gan jums iekš maisa
   Caurums bija jāiztaisa?
   Zemnieks Meķis, paskatat,
   Plecos maisu nes nupat.
   Tikko viņš no vietas kust,
   Maisā arī svars sāk zust.
   Zemnieks stāv un brīnās vien:
   «Maiss man vieglāks kļūst, nudien!
   E!» viņš sauc. «Ak, tavus priekus!»
   Graudos redz viņš nebēdniekus.
   Šups! viņš savu lāpstu ķer,
   Abus draņķus maisā ber.
   Puikas jut ar šaušalam,
   Ka nu iet uz sudmalām.
   «Melder, nac un mal, ko vari!
   Man to patikšanu dari!»
   «Dod tik šurp! Un ātrumā
   Abus dzirnu caurumā.»
   Rikuraku! Rikuraku!
   Dzirnas rūc un brakšķ par traku.
   Te vēl redz tos nedarbjus
   Miltos smalki samaltus.
   Melderzosis nak tūlīt
   Viņu druskas uzlasīt.

   Kad tas sādžā izpaudās,
   Maz par to kāds bēdājās. —
   Bolte teic ar lēnību:
   «To jau tūliņ sacīju!»
    Āzīts izsaucas: «Jā, jā,
   Ļaunprāts neved labumā!»
   Lempels saka: «Redziet nu
   Atkal vienu piemēru!»
   Maiznieks piemet: «Tā vispāri
   Iet tiem, kas uz saldu kāri!»
   Jā, pat labais onkuls Fricis
   Teic: «Tas tiem par blēņām ticis!»
   Krietnais Meķis noprāto:
   «Lai sev ir, kas man par to!»
    īsi sakot, visās mājās
   Ļaudis tikai nopriecājās:
   «Mīļais Dieviņš lai ir teikts,
   Nu viss ļaunums reiz ir beigts!»

   Priekšvārds 3
   Pirmais nedarbs 5
   Otrais nedarbs 13
   Trešais nedarbs 20
   Ceturtais nedarbs 28
   Piektais nedarbs 35
   Sestais nedarbs 43
   Pēdējais nedarbs 50
   Beigas 55
 
   Vilhelms Bušs
   MAKSS UN MORICS
   Redaktors U. Auseklis Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdžs Tehniskā redaktore S. Balode Korektore V. Duka Nodota salikšanai 22.08.85. Parakstīta iespiešanai 21.11.85. For­māts 60X84/16. Ofseta papīrs Ne I .Literatūras garnitūra. Ofsetspie- dums. 3,25 uzsk. iespiedi.; 6,96 uzsk. krāsu nov.; 1,82 izdevn. 1. Metiens 150 000 eks. Pasut. JMb 102540. Cena 15 kap. Izdev­niecība «Liesma», 226047" Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JVfs 55/32297/B-883. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraug­tipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.