D. F. Kūpers
   PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS

   Varbūt visā plašajā pierobežā, kas šķira franču īpašu­mus no angļu koloniju teritorijas Ziemeļamerikā, neatra­dīsies vieta, kas spilgtāk liecinātu par 1755.—1763. gada niknajām un nežēlīgajām kaujām kā apvidus starp Hudzo- nas upes izteku un apkārtējiem ezeriem.
   Šis apvidus bija tik izdevīgs un piemērots karojošo pulku kustībai, ka nevarēja palikt neievērots. Garais Šam- pleina ezers stiepās no Kanādas robežām dziļi iekšā Ņu­jorkas provincē, sniedzot frančiem dabisku ceļu, pa kuru viņi varēja' nobraukt pusi' atstatuma, kas tos šķīra no ienaidnieka.
   Sampleina ezera dienvidu galam pievienojas ezers ar kristāldzidru ūdeni — Horikana jeb Svētais ezers.
   Kalnu grēdu ietverts, Svētais ezers vijas ap neskaitā­mam sīkām saliņām un stiepjas vēl tālāk uz dienvidiem, līdz tam ceļā stājas plakankalne. Tur sākas vairākas jū­dzes gara valka, pa kuru ceļotājs nonāk pie Hudzonas upes, kas, par spīti daudzajām krācēm -jeb «rumbām», no šās vietas uz leju ir kuģojama.
   Lolodami pārdrošus uzbrukuma plānus, neatlaidīgie franči centās nokļūt tālajās, nepieejamajās Alegeinu kalnu aizās un, protams, tūliņ novērtēja minētā apvidus labvē­līgos dabas apstākļus. Drīz vien tas kļuva par asiņainu ciņu lauku, kurā naidīgās puses raudzīja izšķirt jautā­jumu, kam jaunās kolonijas piederēs.
   Uzkalnos, kas atradās pie satiksmes ceļiem, izauga cie­tokšņi, tos iekaroja gan viena, gan otra naidīgā puse, tos gan sagrāva, gan uzcēla par jaunu, kā nu uzvarētāji at­zina par vajadzīgu. Kamēr mierīgie zemkopji vairījās no bīstamajām kalnu aizām un centās uzturēties senajās no­metņu vietās, kur bija drošāk, milzīgie karapulki devās dziļi iekšā mežos, no kurienes atgriezās tikai nedaudzi, iz­diluši kā skeleti, neveiksmju nomākti.
   Lai gan šis nelaimīgais apvidus nepazina miera jau­kumu, mežos valdīja moža dzīvība; norās un klajumos skanēja kara mūzika, kalni atbalsoja skaļus smieklus un daža laba pārgalvīga jaunekļa gaviļu saucienu, kad tas, zaļoksnēja jaunības spēka pārpilns, traucās arvien tālāk, lai galu galā ieslīgtu ilgā miegā, no kura nav atmodas.
   Šajā cīņām bagātajā un asinīm slacītajā apvidū risinājās notikumi, ko mēģināsim attēlot. Šie notikumi attiecas uz trešo kara gadu, kad Francija un Anglija cīnījās par tie­sībām uz šo zemi, ko, par laimi, nevienai no tām nebija lemts paturēt.
   Angļu karaspēku sakāva niecīgs pulciņš franču un indiāņu. Šās negaidītās nelaimes dēļ liels robežas posms palika bez apsardzības, un šim nopietnajam ļaunumam vēl pievienojās simtiem iedomātu un pārspīlētu briesmu.
   Iebiedētie kolonisti sadzirdēja mežoņu kaujas saucienus katrā vētras brāzienā, kas triecās šurp no bezgalīgajiem mežiem rietumos.
   Baiļu pārņemts, veselais saprāts nespēja iegrožot iz­tēli, kas briesmas daudzkārt pārspīlēja. Pat visdrošsirdī­gākie un pašapzinīgākie vīri jau sāka šaubīties par kara iznākumu. Bailīgo un mazdūšīgo skaits neticami ātri vai­rojās, tie jau paredzēja, ka visi Anglijas īpašumi Amerikā vai nu nonāks citticībnieku — franču rokās, vai ari franču sabiedrotie — indiāņi tos nežēlīgi nopostīs.
   Kad cietoksnī, kas atradās starp Hudzonas upi un eze­riem esošās valkas dienviddaļā, pienāca vēstis par Mon- kalma virzīšanos augšup pa Šampleina ezeru, turklāt vēl ar tik lielu armiju, «cik kokiem lapu», tās uzņēma ar maz­dūšīgu padevību. Ziņu par Monkalma tuvošanos atnesa kāds indiānis vasaras dienas pievakarē. Līdz ar šo ziņu indiānis nodeva cietokšņa komandantam ari pulkveža Monro, kurš pārvaldīja cietoksni Svētā ezera krastā, pra­sību, lai nekavējoties nosūta viņam iespējami lielus pa­līgspēkus. Piecas jūdzes lielo attālumu, ko meža dēls bija veicis divās stundās, karaspēka daļa ar vezumiem varēja noiet no saules lēkta līdz rietam. Anglijas kroņa uzticamie kalpi bija nosaukuši vienu no cietokšņiem par Viljama Henrija fortu, otru — par Edvarda fortu. Nupat minētais veterāns skots Monro pārzināja pirmo fortu; viņa rīcībā bija viens regulārā karaspēka pulks un neliela brīvprā­tīgo kolonistu nodaļa. Tas tiešām bija pārāk mazs spēks, lai statos pretī varenajai armijai, ko Monkalms virzīja pret cietokšņa vaļņiem.
   Otrā cietokšņa komandants bija ģenerālis Vebs, kura rīcībā atradās vairāk nekā pieci tūkstoši vīru. Ja apvie­notu izkliedētās nodajas savā vadībā, ģenerālis varētu vest pretī uzņēmīgajam francūzim divtik lielu kareivju skaitu.
   Bet neveiksmju iebiedētie angļu ģenerāļi un viņu apakš­nieki atzina par drošāku sagaidīt vareno pretinieku uz vietas un neriskēja doties tam pretī, lai ar kauju aptu­rētu viņa virzīšanos uz priekšu.
   Pirmais uztraukums par briesmīgo vēsti jau' bija mazliet norimis, kad Hudzonas krastā ierīkotajā nometnē, kuras ierakumi veidoja cietokšņa ārējo nocietinājumu ķēdi, iz­platījās baumas, ka pusotra tūkstoša izlases vīru rītausmā dosies uz Viljama Henrija fortu. Baumas drīz vien apstip­rinājās, jo vairākās nodaļas saņēma virspavēlnieka ko­mandu sagatavoties steidzīgam pārgājienam. Visas šau­bas izgaisa, un nākamajās pāris stundās nometnē dzirdēja vienīgi steidzīgus soļus un redzēja satrauktas sejas. Jaun­kareivji satraukti skraidelēja šurpu turpu un ar pārmē­rīgu centību tikai kavēja paši sevi; veterāni turpretī visu darīja apdomīgi un aukstasinīgi, bez kādas steigas, vienīgi nopietnie vaibsti un nemierīgais skatiens skaidri liecināja, ka arī viņiem vēl nepiedzīvotais, baismīgais karš meža biezokņos nesagādā nekāda prieka.
   Beidzot saule krāšņi norietēja aiz tālajiem kalniem rie­tumos, un, kad tumsas plīvurs nolaidās pār nometni, ga­tavošanās troksnis norima. Nodzisa arī pēdējā uguntiņa kāda virsnieka baļķu būdā. Koki meta tumšas ēnas pār nometnes vaļņiem un šalcošo upi. Nometnē iestājās klu­sums, tikpat dziļš kā apkārtējos milzīgajos mežos.
   Ausa miglains rīts. Kareivju smago miegu pārtrauca bungu rīboņa, kas atskanēja no klajumiņiem mežmalā. Vēl tikko jaušami slējās milzīgo priežu silueti, bet aus­trumi jau sārtojās un atsedza dzidrās debesis. Acumirklī visa nometne bija kājās? pat nevīžīgākais kareivis izstei­dzās, lai nolūkotos biedru aiziešanā un pārdzīvotu šķirša­nās brīža notikumus un uztraukumu. Izlases karapulka sagatavošanās nevilkās ilgi. Karaļa algotņi uzpūtīgi mar­šēja labajā spārnā, bet pieticīgie kolonistu brīvprātīgie sakārtojās pa kreisi.
   Izlūki izgāja pirmie. Mantu vezumus pavadīja stipra sardze, un, pirms vēl uzlecošā saule pelēko rita miglu vērta zeltainu, kareivji jau saslēdzās rindās un stingrā solī atstāja nometni. Viņi ieturēja lepno gaitu un kārtīgās rindas tik ilgi, kamēr tos pavadīja apbrīnas pilnie skatieni. Pamazām tālumā kara mūzikas skaņas kļuva klusākas, likās, mežs lēni aprij dzīvo pūli, līdz beidzot tas pavisam nozuda biezoknī.
   Tagad vējš neatnesa šurp pat visspalgākās skaņas; pē­dējais kareivis bija nozudis skatienam, bet pie vienas no lielākajām un ērtākajām baļķu mājām, kā likās, atkal sā­kās gatavošanās ceļojumam. Mājas priekšā bija pievests kāds pusducis zirgu, kuru greznā apseglojuma īpatnības norādīja, ka vismaz divi no tiem domāti augstas kārtas lēdijām, kas šajā nomaļajā apvidū bija retums. Trešais zirgs bija apseglots kādam virsniekam, to liecināja arī ieroči. Pārējie zirgi, spriežot pēc vienkāršā apseglojuma un piesietajiem saiņiem, acīmredzot piederēja zemākas kārtas jātniekiem, kas gaidīja tikai pavēli, lai kāptu seg­los. Godbijīgā atstatumā šo grupu vēroja dīkdieņu ba­riņi —- daži apbrīnoja virsnieka tīrasiņu zirgu, citi trulā ziņkārībā nolūkojās sagatavošanās ainā.
   Tomēr viens no skatītāju bara piesaistīja uzmanību ar savu izturēšanos un izskatu.
   Viņa augums bija ārkārtīgi nesamērīgs, lai gan to ne­varēja saukt par kroplu. Kājās stāvot, viņš slējās pāri visiem, bet sēžot viņa augums it kā saruka — un viņš nelikās garāks par citiem. Viņa lielā galva balstījās uz šauriem pleciem; rokas bija ļoti garas un neveikli noka­rājās, turpretim delnas mazas un smalkas. Ārkārtīgi garās "kājas un gurni bija tievi, gandrīz izdiluši, ceļi bija neti­cami resni un būtu atbaidoši, ja iespaidu neizlīdzinātu milzīgās pēdas, uz kurām kā uz pamatakmeņiem balstījās šis nemākulīgi celtais, nesamērīgais cilvēka stāvs. .
   Nepiemērotais, pat ērmotais apģērbs vēl izcēla šā sa­vādā cilvēka neveiklo izskatu: debeszili svārki ar īsām un platām stērbelēm un zemu pelerīnveida apkakli atse­dza tievu, garu kaklu un atklāja apsmieklam viņa tievās, garās kājas, tērptas cieši piegulošās, dzeltenās nankina biksēs, kas pie ceļiem bija sastiprinātas ar kuplā mezglā sasietām, baltām, ļoti netīrām lentēm. Apģērbu papildi­nāja pelēkas zeķes un kurpes; pie vienas kurpes bija pie­stiprināts sudraba piesis. Nosmulētā zīda veste, šūta no. reljefi austas drānas, bija bagātīgi izgreznota ar apsūbē­juša sudraba mežģīnēm. No milzīgās vestes kabatas rēgo­jās noslēpumains instruments. Augsta, trīsstūraina cepure, kādu pēdējos trīsdesmit gados parasti valkāja garīdznieki, vainagoja visu pārējo un piešķīra cienīgu izskatu viņa labsirdīgajai, mazliet, izklaidīgajai sejai.
   Kamēr vienkāršo kareivju bars turējās atstatu no ceļo­tāju grupas, minētais savādnieks iesoļoja kalpotāju vidū, kuri turēja zirgus, un bez kautrēšanās izteica savas pie­zīmes par tiem, dažus cildinādams, bet citus nopeldams.
   —    Lūk, šis kumeļš gan nebūs tepat audzēts, draugs, tas būs izrakstīts no ārzemēm, varbūt pat no saliņas, kas atro­das aiz zilās jūras. — Viņa balss skanēja apbrīnojami maigi un melodiski.
   —    Par to es varu runāt bez lielības, esmu bijis abās ostās — gan tajā, kas atrodas Temzas grīvā un saucas ve­cās Anglijas galvaspilsētas vārdā, gan arī tajā, kas saucas Ņūheivena — Jaunā osta. Esmu redzējis, kā šos dzīvnie­kus sadzina brigantīnās un barkās, gluži kā Noasa šķirstā un sūtīja uz Jamaiku, kur. tos pārdeva vai apmainīja. Bet vēl nekad es neesmu redzējis zirgu, kas tā līdzinātos svē-_ tajos rakstos aprakstītajam kaujas kumeļam: «Viņš cērt savas kājas ielejas zemē un priecājas par savu spēku, viņš aulekšo karavīriem pretī. Dzirdot tauru skaņas, viņš kliedz: — Ha! Ha! — un jauš kauju no tālienes, viņš dzird pērkonam līdzīgās karavadoņu balsis un kaujas kliedzie­nus.» Liekas, ka izraēliešu zirgu suga saglabājusies līdz mūsu dienām. Vai nav tiesa, draugs?
   Nesaņēmis atbildi uz saviem vājdiem, savādnieks pa­griezās pret nekustīgo stāvu, kuru bija uzrunājis, un ierau­dzīja jaunu apbrīnošanas objektu, jo viņa priekšā stalti, kā sastindzis stāvēja indiānis skrējējs, kas vakar vakarā bija atnesis nometnē uztraucošo vēsti.
   Lai gan indiānis stāvēja pilnīgi nekustīgi un, kā likās, nepievērsa ne mazākās uzmanības drūzmai un uztrauku­mam, kas valdīja apkārt, tomēr viņa mieram cauri vīdēja 'drūms naids. Indiānis bija apbruņots ar savas cilts toma­hauku un dunci, bet pēc kareivja gluži neizskatījās. Kara- krāsa bija izplūdusi viņa mežonīgajā sejā, un tas padarīja tumšos sejas pantus vēl naidīgākus un atbaidošākus. Ari viņa kvēlojošās acis mirdzēja kā ugunīgas zvaigznes cauri mākoņiem. Uz brīdi viņa ciešais, bet piesardzīgais ska­tiens sastapās ar otra pārsteigto skatienu, bet tad novēr­sās un it kā ieurbās tālos apvāršņos.
   Kalpu bars sakustējās, atskanēja klusas, maigas balsis. Kaujas zirga apbrīnotājs steidzīgi atkāpās pie- savas vājās, mazās ķēvītes, kuras aste bija sasieta mezglā un kura tur­pat tuvumā mierīgi krimta nometnes ap vītušo zāli; atspie­dies ar elkoni uz vilnas segas, kas aizstāja seglus, viņš sāka novērot aizjājējus. Pa to laiku no otras puses pie ķēvītes piegāja kumeliņš un sāka ieturēt rīta maltīti.
   Jauns cilvēks karafe virsnieka tērpā pavadīja līdz zir­giem divas jaunas meitenes, kas,~ spriežot pēc apģērba, bija nodomājušas doties grūtajā ceļojumā Cauri mežiem. Pēkšņi rīta vējš pacēla zaļo plīvuru, kas zemu nokarājās no jaunākās meitenes cepures, un atsedza žilbinoši bal|u seju, zeltainus matus un mirdzošas, zilas acis. Viņa nesa­mulsa, kad zaļais plīvurs novējoja gaisā, un apveltīja pa­kalpīgo jaunekli ar smaidu.
   Tikpat uzmanīgi jaunais virsnieks palīdzēja arī otrai jaunavai, kas rūpīgi slēpa seju no apkārtējo kareivju skatieniem. Likās, ka četru vai piecu gadu starpība bija mācījusi viņu izturēties piesardzīgāk. Viņas stāvs bija tik­pat daiļi veidots un jātnieces tērpā nezaudēja nekā no savas grācijas, bet bija pilnīgāks un vairāk nobriedis nekā māsai.
   Tiklīdz meitenes bija nosēdinātas seglos, arī virsnieks veikli uzlēca zirgā, un visi trīs palocījās Vebam, kas bija iznācis uz mājas sliekšņa izvadīt ceļotājus. Pagriezuši zir­gus, viņi, kalpu pavadīti, sīkos rikšos devās uz nometnes ziemeļu vārtiem. Kamēr viņi nojāja šo mazo atstatumu, neviens nerunāja ne vārda, bet piepeši jaunākā meitene klusu iekliedzās. Gluži negaidot viņai garām paslīdēja in­diānis skrējējs un devās projām pa lielo kara ceļu. Lai gan indiāņa pēkšņā un savādā parādīšanās otrai meitenei nelika iekliegties, taču uztraukumā viņa palaida vaļā plī­vura galu — un varēja redzēt, ka, vērojot indiāņa lun­kano gaitu, viņas tumšajās acīs iespulgojās līdzjūtība, iz­brīns un reizē arī šausmas. Vecākās meitenes mati bija spīdoši melni kā kraukļa spalvas. Sejas krāsa tomēr ne­bija tumša, bet veselīgi sārta, taču bez mazākā raupjuma. Sejas panti viņai bija pareizi, cēluma apgaroti un brīnum- daiļi. Viņa pasmaidīja par savu uztraukumu, un starp lūpām pazibēja zobi, kuru baltums pārspēja vislabāko ziloņkaulu. Sakārtojusi plīvuru, viņa nolieca galvu un jāja klusēdama, it kā domas lidotu kaut kur tālu projām,

   Jaunākā no meitenēm jau bija attapusies no izbīļa un, smiedamās par savu vājumu, rotaļīgi uzrunāja jauno virs­nieku, kas jāja viņai blakus:
   —    Vai šādu spoku mežos ir daudz, Heivard? Ja tā, tad mums ar Koru būs jāsaņem visa drosme, pirms mēs sasto­pamies ar briesmīgo Monkalmu.
   —    Sis indiānis ir mūsu armijas «skrējējs», un, pēc viņa cilts izpratnes, viņš ir varonis, — uzrunātais ātbildēja. — Viņš brīvprātīgi pieteicās aizvest mūs līdz ezeram pa maz pazīstamu taku. Tā mēs nokļūsim pie mērķa ātrāk,par karaspēkā nodaļu.
   —    Viņš man nepatīk. — Jaunā meitene nodrebēja, da­ļēji izliekoties, bet vairāk īstās šausmās. — Vai jūs viņu labi pazīstat, Danken, — citādi taču jūs neuzticētos viņa vadībai?
   —    Jā, es viņu pazīstu, — jaunais cilvēks pārliecinātā balsī teica, — pretējā gadījumā jau es uz viņu nepaļautos un vēl tādā brīdī. Runā, ka viņš esot kanādietis, un tomēr viņš kalpojis mūsu draugiem mohaukiem, kas, kā jūs zi­nāt, ir viena no sešām sabiedrotajām ciltīm[1]. Esmu dzirdē­jis, ka viņu pie mums atveduši savādi apstākļi, kas saistīti ar jūsu tēvu. Liekas, ģenerālis izturējies nežēlīgi pret šo indiāni. Bet es esmu šo niecīgo gadījumu aizmirsis; pie­tiek, ka tagad viņš ir mūsu draugs.
   —    Ja viņš ir bijis mana tēva ienaidnieks, tad man viņš patīk vēl mazāk! — Meitene tagad "bija uztraukusies no tiesas. — Lūdzu, vai jūs neparunātu ar viņu, major Hei­vard, es gribu dzirdēt viņa balsi! Tas gan liekas muļķīgi, bet es arvien spriežu par cilvēku pēc viņa balss.
   —    Tas būtu veltīgi, viņš droši vieji atbildētu ar kādu izsaucienu. Viņš gan saprot angliski, bet kā lielākā daļa viņa ciltsbrāļu izliekas, ka neprot mūsu valodu. Bez tam —• diezin vai viņš vēlēsies ar mani runāt tagad, kad kara ap­stākļi liek viņam izturēties ar vislielāko cieņu. Bet, lūk, mūsu ceļvedis apstājies. Acīmredzot tur sākas taka, pa kuru mums jānogriežas.
   Majoram Heivardam bija taisnība. Indiānis stāvēja ne­kustīgi un, jātniekiem tuvojoties, norādīja uz biezajiem krūmiem kara ceļa malā, kuros bija saskatāma taka — tik šaura, ka pa to varēja jāt tikai rindā.
   •— Pa šo taku mums jānogriežas, — jaunais virsnieks sacīja klusā balsī. — Neizrādiet nekādas šaubas, citādi at­sauksiet briesmas, no kurām baidāties.
   —    Kora, kā tu domā? —- ierunājās gaišmatainā Alise. — Vai nebūtu drošāk sekot karaspēkam?
   —    Jūs slikti pazīstat mežoņu paražas, Alise, tāpēc arī nesaprotat, kādos apstākļos no viņiem jābaidās, — Hei- vards sacīja. — Ja ienaidnieks jau sasniedzis valku — kas gan nav iedomājams, tāpēc ka priekšā atrodas mūsu izlūki, — tad tas ielenks karaspēka nodaļu, jo tur var iegūt vairāk skalpu. Karaspēka ceļš ir zināms, bet mūsu taka vēl noslēpums, jo tikai pirms stundas nolēmām pa to jāt.
   —   Vai tiešām mēs neuzticēsimies šim cilvēkam tikai tādfšļ, ka viņa izturēšanās ir citāda un ādas krāsa tumša? — Kora vēsi sacīja.
   Alise vairs nešaubījās. Viņa uzcirta savam naragan- setam[2] ar pātagu, pirmā pašķīra krūmu zarus un devās pa krēslainu, līkumotu taku indiānim pakaļ. Heivārds sa­jūsmināts uzlūkoja Koru un nolieca viņas priekšā krūmu zarus, kamēr Alise viena pati devās uz priekšu. Pavadoņi nesekoja viņiem līdzi mežā, bet aizjāja pa lielo ceļu. Hei- vards paskaidroja, ka tā iepriekš norunāts, jo tālredzī­gais indiānis ieteicis samazināt pēdu daudzumu uz takas. Tā varētu apmānīt Kanādas sarkanādainos, ja, tie nejauši būtu atklīduši tik tālu pulkam priekšā.
   Kādu laiku ceļa grūtības neļāva sarunāties. Bet, kad viņi bija izjājuši cauri plašajai krūmāja .joslai, kas auga gar kara ceļu, viņi nonāca zem mūžsenu koku krēslainām velvēm. Šeit ceļš kļuva ērtāks, un, tiklīdz indiānis redzēja, ka sievietes spēj labi valdīt savus zirgus, viņš devās uz priekšu ātrāk — pa pusei skrienot, pa pusei soļojot. Tā arī sieviešu zirgiem nācās iet pusriksī. Virsnieks pagrie­zās pret melnaci Koru un gribēja kaut ko teikt, kad tā­lumā aizmugurē atskanēja zirga pakavu klaudzieni pret koku saknēm. Viņš apturēja zirgu, arī Kora ar Alisi pie­vilka pavadas, un visi trīs apstājās, lai uzzinātu, ko ne­gaidītais traucējums nozīmē.
   Pēc brīža viņi ieraudzīja dzeltenbrūnu kumeliņu, kas skrēja kā briedis starp slaikajiem priežu stumbriem. Nā­kamajā acumirklī parādījās garais, neveiklais cilvēks, ko aprakstījām iepriekšējā nodaļā. Viņš jāja uz savas vājās ķēves tik ātri, cik vien tā spēja skriet. Kaut arī viņš ne­mitīgi bikstīja ķēvei sānos ar savu vienīgo piesi, viņš pa­nāca tikai to, ka ķēvītes pakaļējās kājas aulekšoja, bet priekšējās tām pieskaņojās klibojošā riksī. Rikšiem un aulekšiem bieži mainoties, radās ilūzija, it kā zirgs kustē­tos ātrāk, nekā" tas īstenībā notika, tāpēc Heivards, kas ļoti labi pazina-zirgus, nevarēja noteikt, kādā solī tuvo­jas šis nožēlojamais dzīvnieks, ko neatlaidīgais sekotājs tik cītīgi apstrādā ar vienīgo piesi.
   Jātnieka izturēšanās un kustības bija tikpat apbrīnoja­mas kā viņa zirga izskats un gaita. Līdz ar katru zirga soli jātnieks pacēlās kāpšļos stāvus, gan pārāk izstiep­dams, gan saliekdams garās kājas, tāpēc likās, ka te viņš izaug liels, te atkal .sarūk, un nekādi nevarēja noteikt viņa auguma patiesos izmērus. Ja vēl piemetinām, ka tie ķēves sāni, ko bikstīja piesis, likās skrienam ātrāk uz priekšu nekā otri, turklāt kuplās astes vēzieni skaidri no­rādīja, kurus sānus apstrādā piesis, — tad zirga un jāf- nieka kopaina būs pilnīga.
   Heivarda atklātā, glītā un vīrišķīgā seja pamazām no­skaidrojās, kad viņš ieraudzīja jātnieku, un ap lūpām sa­vilkās smaids. Alise nemaz, nepūlējās apvaldīt smieklus", un pat Koras tumšajās, nopietnajās acīs pavīdēja jautrība.
   —    Vai jūs meklējat kādu no mums?, — Heivards jau­tāja, kad dīvainais jātnieks piejāja klāt un apturēja zirgu. — Ceru, ka jūs nenesat ļaunas vēstis?
   —   Tieši tā, — svešinieks atteica, enerģiski vicinādams trīsstūraino cepuri, lai saviļņotu • smacīgo meža gaisu, un atļaudams klātesošajiem pašiem spriest, uz kuru no Hei­varda jautājumiem viņa atbilde attiecas.
   Kad viņš bija atvēsinājis seju un atvilcis elpu, viņš ' turpināja: ^
   —    Dzirdēju, ka jūs jājot uz Viljama Henrija fortu. Tā kā arī es dodos turp, tad domāju, ka mums visiem būs patīkami pavadīt laiku labā sabiedrībā.
   —    Balsošana,» kā liekas, nav taisnīgi izdarīta, — Hei­vards atteica. — Mēs esam trīs, bet jūs esat aprunājies tikai ar sevi pašu.
   —    Tikpat netaisni ir arī tas, ka viens kavalieris uzņe­mas rūpes par divām jaunām dāmām, — otrs atbildēja pa pusei vientiesīgi, pa pusei vulgāri. — Ja kavalieris ir īsts vīrietis un dāmas īstas sievietes, tad visos strīdīgos jau­tājumos viņas piekritīs vīrietim. Tātad arī jums par vi­siem ir tikai viena balss.
   — Ja jūs gribat nokļūt pie ezera, tad esat uz nepareiza ceļa, — Heivards augstprātīgi sacīja. — Lielais ceļš atro­das tur, vismaz pus jūdzi aiz mums.
   — Tieši tā, —^svešinieks atteica un nemaz nesamulsa no vēsās uzņemšanas. — Edvardā es pavadīju vienu ne­dēļu, un man vajadzētu būt mēmam, ja es neprasītu, pa kādu ceļu man jājāj. Bet, ja es būtu mēms, tad nevarētu izpildīt savu amatu. — Mazliet pairgoj ies par savu asprā­tību, viņš nopietni turpināja:
   —    Manas profesijas cilvēkam nav ieteicams kļūt pārāk familiāram ar tiem, kas viņam jāmāca, tādēļ arī es nese­koju karaspēkam. Turklāt es ticu, ka tāds džentlmenis kā jūs var labāk spriest par ceļošanu, tāpēc nolēmu pievie­noties jūsu grupai, lai ceļš būtu patīkamāks un sarunas lietderīgākas.
   —    Ļoti patvaļīga un pārsteidzīga rīcība! — Heivards iesaucās neziņā —* dusmoties vai smieties svešajam tieši sejā. -T- Bet jūs runājāt par mācīšanu un par profesiju. Vai esat šejienes korpusa skolotājs, kas māca aizstāvības un apsūdzības cēlo mākslu? Vai varbūt jūs esat no tiem, kas velk līnijas un leņķus un izliekas, ka māca mate­mātiku?
   Svešinieksfk^du brīdi uzlūkoja jautātāju ļoti pārsteigts, tad, zaudējis visu pašapziņu, jau pazemīgi atbildēja:
   —    Ceru, ka nevar būt ne runas par kāda apvainošanu; par aizstāvēšanos nedomāju, jo ar dieva žēlastību neesmu izdarījis nevienu lielāku grēku. Nesaprotu, ko jūs gribat sacīt, pieminēdams līnijas un leņķus, un citu pamācīšanu atstāju tiem, kas izredzēti šim svētajam darbam. Man pie­der tikai psalmu dziedāšanas- gaišā māksla un prasme skandināt slavas un pateicības dziesmas.
   —    Viņš acīmredzot ir Apollona skolnieks, — Alise jautri iesaucās. — Tāpēc es ņemu viņu savā sevišķā aiz­stāvībā. Beidziet viebties, Heivard, manas ausis ilgojas pēc maigam skaņām, atļaujiet viņam ceļot kopā ar mums! Turklāt, — viņa steidzīgi klusā balsi piebilda un pameta skatienu uz Koru, kas lēni sekoja klusajam, drūmajam ceļvedim, vājadzības gadījumā mums būs viens biedrs vairāk.
   —    Vai jūs domājat, Alise, ka es iedrošinātos vest pa šo slepeno taku tos, ko mīlu, ja varētu iedomāties šādu vajadzību?
   —    Nē, nē, tā es nedomāju! Bet šis savādnieks mani uz­jautrina, un, ja tiešām «viņa dvēselē skan mūzika», tad rupji neatstumsim viņu.
   —    Priecājos, ka jūs sastapu, draugs, — Alise turpināja, paskubinādama savu zirgu doties atkal uz priekšu, un pa­māja svešiniekam, lai tas viņai seko. — Pašas ģimenes locekļi ir mani pa pusei pārliecinājuši, ka ari es duetā ne­esmu peļama. Mēs varētu padarīt ceļojumu patīkamāku, nodarbojoties ar iemīļoto mākslu. Turklāt tādai neprašai kā es lieti noderētu mākslas meistara domas un spriedums.
   —    Tiešām, psalmu, dziedāšana piemērotā brīdī atspir­dzina garu un miesu, — dziedāšanas skolotājs atbildēja un nevilcinādamies sekoja Alises aicinājumam. — Nekas tā nenomierina satrauktu dvēseli -kā nodošanās mākslai. Bet, lai melodija būtu pilnskanīga, nepieciešamas četras balsis. Jums, kā rādās, ir patīkams un spēcīgs soprāns. Es ar zināmām pūlēm varu ņemt augstākās tenora notis, bet mums trūkst kontralta un basa. Spriežot pēc balss skaņas parastā sarunā, karaļa armijas virsnieks, kas lāgā negri­bēja, lai pievienojos viņa grupai, gan būs spējīgs izpildīt basa partiju.
   —   Nespriediet pārsteidzīgi pēc ārējām pazīmēm, tās vil, — jaunā meitene smaidot atteica. — Majors Heivards gan dažreiz runā rupjā balsī, bet viņa dabiskā balss vai­rāk līdzinās maigam tenoram nekā basam.
   —    Cilvēkam balss, tāpat kā citi talanti, ir dota, lai to izmantotu lietderīgi, allaž vietā, — sarunu biedrs sacīja.
   —    Vai jūs dziedat tikai garīgas dziesmas?
   —    Tieši tā. Kā Dāvida dziesmas pārspēj visus citus dzejas darbus, tā arī garīdznieku un zemes gudrajo pie­lāgotās melodijas pārspēj visas blēņu dziesmas. Lai kur es atrastos, ne miegā, ne nomodā es nešķiros no šās ģe­niālās grāmatas. Tas ir divdesmit sestais izdevums, iespiests Bostonā Anno Domini 1744, un saucas: «Vecā un Jaunā testamenta psalmi, himnas un garīgas dziesmas;
   tiešs tulkojums angļu valodā īsteni ticīgo lietošanai, pa­mācībai un mierinājumam sabiedriskā un personiskā dzīvē, sevišķi tiem, kas dzīvo Jaunajā Anglijā.»
   Tā runādams,, svešinieks .izvilka grāmatu no kabatas, uzlika uz deguna brilles metāla ietvaros un atvēra sēju- miņu ar tādu rūpību un godbijību, kādu prasa izturēšanās pret svētiem priekšmetiem. Tad bez tālākiem paskaidro­jumiem viņš ielika mutē agrāk minēto savādo instrumentu. Atskanēja augsta, spalga skaņa. Pēc tās svešinieks uzņēma balsi oktāvu zemāk un sāka dziedāt pilnskanīgā, maigā, melodiskā balsī, ko netraucēja pat zirga neveiklā rik­šošana:
   — Ak, raugi, cik tas labi
    Un sirdij tīkami,
   Kad kopā vienprātīgi Ir brāļi vienoti.
   Tas ir kā dārga elje,
   No matiem bārdā kas plūst: *
   Arona bārdā, kura sniedzas
   Līdz svārku krokām lejup.
   Dziedātājs visu laiku sita takti ar labo roku, kas, lejup laizdamās, liegi pieskārās grāmatas lapām, bet augšup tika celta tik graciozi, kā to prot vienīgi šajā mākslā iesvaidītie. Likās, ilgajā praksē šīs kustības kļuvušas par ieradumu, jo takts sišana nemitējās, kamēr dziedātājs bija nonācis līdz panta beigām.
   Meža klusums un vientulība bija iztraucēti. Indiānis pa­teica Heivardam dažus vārdus lauzītā angļu vatodā, Hei­vards savukārt griezās pie svešinieka, pārtraucot un uz laiku izbeidzot viņa muzikālos vingrinājumus.
   — Lai gan briesmas mums nedraud, piesardzība liek izturēties šajā mežā tik klusu, cik vien iespējams. Jūs mani atvainosiet, Alise, ka man uz laiku jālaupa jums patīkamā izklaidēšanās un jālūdz šis džentlmenis atlikt dziedāšanu uz piemērotāku brīdi.
   •— Jūs tiešām man laupāt lielu baudu, — Alise šķelmīgi atteica. — Vēl nekad man nav gadījies dzirdēt tik lie­lisku dziedāšanu, turklāt ar tik mazvērtīgiem vārdiem. Biju nogrimusi zinātniskos prātojumos par vienības trū­kumu starp skaņu un jēgu, "kad jūs manu apceri pārtrau­cāt ar savu vareno basu, Danken!
   •— Nesaprotu, ko jūs apzīmējat par manu vareno basu, — Heivards atteica, acīmredzot Alises piezīmes aiz­skarts, — bet es zinu, ka jūsu un Koras drošība man ir dārgāka par visām Hendeļa kompozīcijām.
   Viņš apklusa un ātri pagrieza galvu uz biezokņa pusi, tad aizdomīgi uzlūkoja ceļvedi indiāni, kas mierīgi turpi­nāja ceļu. Jaunais virsnieks nicīgi pasmaidīja pats par sevi, jo krūmā mirdzošās meža ogas viņš bija noturējis par glūnoša mežoņa spožajām acīm. Viņš jāja vien tālāk, atkal atsākdams pārtraukto sarunu.
   Bet majors Heivards maldījās tikai tāpēc, ka uz brīdi bija ļāvis jaunības iedomībai nomākt modrības garu. Tikko jātnieku rinda bija pajājusi garām, uzmanīgi pa­šķīrās biezokņa krūmu zari un parādījās mežonīga, kara- krāsām izkrāsota, naida pilna seja, kas nolūkojās ceļotā­jiem pakaļ. Uzvaras prieks atplaiksnīja mežu iemītnieka tumši izkrāsotajos vaibstos, vērojot izraudzītos upurus, kas, nekā nenojauzdami, jāja tikai uz priekšu. Takas līku­mos starp kokiem pavīdēja vieglie, graciozie sieviešu stāvi, aiz tiem Heivarda vīrišķīgais augums, līdz pēdīgi arī neveiklais dziedāšanas skolotājs nozuda aiz neskai­tāmo koku tumšajiem stumbriem.

   Atstāsim lētticīgo Heivardu un viņa paļāvīgās pavado­nes jājam tālāk mūžamežā un pavirzīsim darbības lauku dažas jūdzes uz rietumiem no tās vietas, kur pametām jātniekus.
   Tajā dienā divi vīrieši sēdēja nelielas, bet straujas upī­tes krastā apmēram stundas gājumā no Veba nometnes. Likās, viņi kādu vai kaut ko gaidīja. Varenā meža no­jume pletās līdz pašam upes krastam un liecās pat pāri tam, metot tumšajā, spožajā straumē vēl tumšāku ēnu. Saules spēks kļuva vājāks, dienas karstā svelme mazinā­jās, no biezoknī apslēptajiem avotiem un strautiem pacē­lās vēsi izgarojumi un kā viegla migliņa izplūda gaisā. Šajā vientuļajā stūrītī valdīja dziļš klusums, kas rakstu­rīgs Amerikas dabas ainavai jūlijā; šad tad to pārtrauca vienīgi abu vīriešu klusās balsis, atspirgušā dzeņa laiskā, klusā kalšana, sīļa skarbais brēciens un attāla ūdenskri­tuma dobjā rūkoņa.
   Šīs vājās, aprautās skaņas bija pārāk pierastas mežu iemītniekiem un netraucēja viņus nogremdēties uzsāktajā sarunā. Viens no vīriešiem bija sarkanādainais, un ap­ģērbs rādīja, ka viņš ir mežu iemītnieks. Otra saulē iede­gusi seja tomēr bija gaišāka un liecināja, ka viņš cēlies no eiropiešiem, lai gan viņa tērps bija rupjš un līdzinājās iezemiešu apģērbam.
   Indiānis sēdēja uz apsūnojuša baļķa gala un pēc in­diāņu paražas uzsvēra savus, vārdus ar mierīgām, izteik­smīgām roku kustībām. Viņa ķermenis bija gandrīz kails un izzīmēts ar baltām un melnām svītrām, kas attēloja šausmīgu nāves emblēmu. Gludi noskūtās, galvas virsū lepojās tikai nepieciešamā bruņnieciskā matu šķipsna bez jebkādiem izgreznojumiem, izņemot vienu vienīgu iespraustu ērgļa spalvu, kas noliecās pār kreiso plecu. Aiz jostas bija aizsprausts tomahauks un angļu izstrādā­juma skalpējamais nazis. Pārmesta šķērsām pār kailo, muskuļaino celi, gulēja īsa kara šautene, ar kādām baltie cilvēki mēdza "apbruņot savus indiāņu sabiedrotos. Kara­vīra platās krūtis, spēcīgie locēkļi un nopietnā seja rā­dīja, ka viņš jau sasniedzis savus spēka gadus, bet vītums viņu vēl nav skāris.
   Baltais vīrietis, cik varēja spriest pēc tām ķermeņa da­ļām, ko neapslēpa apģērbs, likās jau no agras jaunības iepazinies ar grūtībām un smagu darbu. Viņa stiegrainais stāvs bija drīzāk vājš nekā pilnīgs. Katrs nervs, katrs muskulis likās stiprināts un norūdīts nemitīgā cīņā un pū­liņos. Viņš bija tērpies zaļā mednieka kreklā ar izbalēju­šām dzeltenām bārkstīm, galvā viņam bija vasaras cepure no ādas, kam nocirpta spalva. Ari viņš aiz jostas nēsāja dunci, bet tomahauka viņam nebija. Pēc iezemiešu paražas viņa mokasīnus greznoja raibi izrotājumi. Vienīgais ap­ģērba gabals zem mednieka krekla bija briežādas stilb- sargi, sānos un virs ceļiem savilkti ar briežu cīpslām. Ap­ģērbu papildināja ādas soma un pulvera rags, un blakus pie koka bija pieslieta ļoti gara šautene. Šā mednieka vai izlūka acis bija mazas, bet skatiens ass, ātrs un nemierīgs. Sarunājoties viņš pastāvīgi lūkojās visapkārt, it kā mek­lētu pēc medījuma vai baidītos no slepena ienaidnieku uzbrukuma.
   — Tavas cilts teikas, Cingačguk, liecina man par labu, — viņš teica.-Abi sarunājās valodā, ko prata visi iezemieši, kas dzīvoja apgabalā starp Potomakas upi un Hudzonu.
   — Tavi senči atnāca no rietošās saules zemes, šķērsoja lielo upi1 , sakāva vietējos iedzīvotājus un ieņēma viņu zemi. Mani senči atnāca no sārtās rīta blāz­mas puses pāri lielajam, sāļajam ezeram un darīja tāpat ka tavējie. Lai tad dievs spriež par mums, draugiem ne­klājas velti šķiet vārdus!
   —    Mani senči karoja ar kailiem iezemiešiem! — indiā­nis stingri atbildēja tajā pašā valodā. — Vai tad tu ne­redzi atšķirību, Vanagacs, starp karavīra krama bultu un svina lodi, ar kādu jūs nogalināt?
   —    Arī indiānim ir saprāts, lai gan daba viņam devusi 6arkanu ādu! — baltais vīrietis sacīja. — Es neesmu mā­cīts cilvēks un to neslēpju, bet, spriežot pēc tā, ko esmu pieredzējis briežu un vāveru medībās, man liekas, šau­tene manu senču rokās nebūs bijusi tik bīstama kā loks un asas indiāņa acs mērķēta krama bulta.
   —    To tu esi dzirdējis no tēvutēviem, — indiānis vēsi atbildēja. — Bet ko saka jūsu vecie? Vai viņi stāsta jau­najiem karavīriem, ka bālģīmji stājušies pretī sarkanādai- najiem un karojuši ar akmens cirvjiem' un koka šau­tenēm?
   —     Man nav aizspriedumu, un es nelielos ar savas izcel- šanās priekšrocibam, kaut gan pat mans ļaunākais ienaidnieks. virs zemes kāds irokēzs neuzdrošināsies apgalvot, ka es neesmu īsts baltais cilvēks, — izlūks atbildēja, ar .slēptu apmierinājumu aplūkodams savu krietni gaišāko, vājo, muskuļaino roku. — Es atzīstos, ka nepiekrītu ļoti daudziem savu ciltsbrāļu darbiem. Bet es taču nevaru at­bildēt par citu cilvēku rīcību. Katru notikumu var attēlot no divām pusēm, tādēļ es prasu tev, Cingačguk, — kas notika, kad mūsu senči pirmoreiz sastapās?
   Iestājās klusums, indiānis nerunāja ne vārda. Beidzot sava uzdevuma nopietnības apziņā viņš uzsāka stāstu svi­nīgā balsī, kas lika noticēt, ka viņš runā patiesību:
   —    Klausies, Vanagacs, un tavas ausis nedzirdēs melus. Stāstīšu, ko mani tēvi stāstījuši un ko mohikāņi paveikuši. Mēs atnācām no turienes, kur saule paslēpjas pa nakti, pāri plašiem klajumiem, kur ganās bifeļu bari, līdz pie- nācām pie lielas upes. Tur mēs kāvāmies ar aligeviem, kamēr zeme kļuva sārta no viņu asinīm. No lielās upes līdz pat sāļā ezera krastiem-mēs nesastapām neviena, tikai
   makuasi sekoja mums no tālienes. Mēs teicām, ka šī zeme piederēs mums. Mēs paņēmām šo zemi kā iekarotāji un paturējām to kā drošsirdīgi vīri. Mēs iedzinām makuasus mežos pie lāčiem. Viņi dabūja sāli tikai izžuvušās sālsbed- rēs. Viņi nenoķēra nevienu zivi lielajā ezerā, mēs viņiem pasviedām vienīgi asakas.
   —    To visu esmu jau dzirdējis un ticu tam, — baltais vīrietis teica, redzot, ka indiānis apklust. — Bet tas no­tika ilgi pirms angļu ienākšanas šajā zemē.
   — Toreiz priedes auga tur, kur tagad aug kastaņas. Pirmie bālģīmji, kas pie mums ieradās, nerunāja angliski. Viņi atbrauca lielā laivā toreiz, kad mani tēvi un visi ap­kārtējie sarkanie vīri bija aprakuši savus tomahaukus.[3]un tad, — Čingačguks dziļi saviļņots turpināja, — tad, Vanagacs, mēs bijām vienota tauta, mēs bijām laimīgi. Sāļais ezers deva mums zivis, meži — briežus un gaiss — putnus. Mums bija sievas un bērni. Mēs pielūdzām Lielo garu, un makuasi bijās no mūsu uzvaras dziesmām!
   —    Vai tu kaut ko zini par saviem senčiem? — baltais prasīja. — Tavi senči būs bijuši braši karotāji un gudri vīri pie padomes ugunskura.
   —    Mana cilts ir tautu vectēvs, — indiānis atteica, — un manās dzīslās nav ne piliena jauktu asiņu. Tajās tek vir­saišu asinis, un tādas tās paliks vienmēr. Ieradās holan­dieši un deva manai tautai ugunsūdeni. Tā dzēra to, ka­mēr debess ar zemi likās saplūstam kopā. Tad viņi zau­dēja savu dzimteni. Pēdu pa pēdai viņi tika aizdzīti 110 krastiem projām, līdz beidzot es, lai gan esmu virsaitis un sagamors[4], redzu sauli tikai caur koku lapām un nekad neesmu stāvējis pie savu tēvu kapiem.
   —    Kapi modina svinīgas pārdomas, — izlūks piebilda. Viņu aizgrāba biedra cēlās, apvaldītās bēdas. — Bet saki — kur tagad dzīvo tava cilts, kur atrodas to pēcnā­cēji, kas atnāca delavaru zemē pirms daudzām vasarām?
   —    Kur palikuši šo vasaru ziedi? Apbiruši cits pēc cita. Tā arī manas ģints locekļi cits pēc cita aizgājuši garu valstībā. Es atrodos kalna virsotnē, bet arī man vajadzēs kāpt lejā. Un, kad Unkass man sekos, tad izsīks sagamoru asinis, jo mans dēls ir pēdējais mohikānis.
   <— Unkass ir še, — viņu tuvumā kāds ierunājās tādā pašā maigā rīkles balsī. — Kas pieminēja Unkasu?
   Baltais mednieks acumirklī izrāva dunci no ādas maksts un neviļus izstiepa roku pēc šautenes, bet indiānis sēdēja mierīgi un ne galvu nepagrieza.
   Nākamajā mirklī jauns indiāņu karavīrs klusiem soļiem izslīdēja starp viņiem un nosēdās straujās upītes krastā. Tēvs ne ar skaņu neizrādīja savu pārsteigumu, tāpat arī labu laiku neviens nekā nejautāja un nestāstīja, lai neiz­rādītu sievišķīgu ziņkārību vai bērnišķīgu nepacietību. Arī baltais, izlaidis šauteni no rokām, šķiet, saskaņā ar indiāņu paražām cieta klusu.
   Beidzot Čingačguks lēni pacēla acis uz dēlu un prasīja:
   —    Vai makuasi iedrošinājušies atstāt savu mokasīnu pēdas šajā mežā?
   —    Es gāju pa viņu pēdām, — jaunais atteica, — un zinu, ka viņu ir tik daudz, cik manām abām rokām pirk­stu. Bet viņi ir bailīgi un slēpjas krūmos.
   —    Šie nelieši glūn, lai dabūtu skalpus un kādu laupī­jumu, — baltais, ko mēs pēc indiāņu paražas turpmāk sauksim par Vanagaci, piebilda. — Šis veiklais francūzis Monkalms droši vien iesūtījis savus spiegus angļu no­metnē, lai uzzinātu, pa kādu ceļu mūsējie iet!
   —    Pietiek! — vecākais indiānis teica, palūkojies uz norietošo sauli. — Mēs viņus iztrenksim no krūmiem kā briežus. Ēdīsim šovakar, Vanagacs, un rīt parādīsim ma- kuasiem, ka esam vīri.
   —   .Esmu gatavs darīt kā vienu, tā otru, — izlūks atbil­dēja. — Bet, lai irokēzus sakautu, šie blēži jāatrod, un, lai ēstu, jāatrod medījums.,, Bet piesauc tikai velnu, un viņš jau klāt! Lūk, pats lielākais briedis, kādu es šovasar esmu redzējis! Tur, lejā, viņš spraucas caur krūmiem! Nu, Un kas, — izlūks čukstēja un smējās nedzirdamu smiekliņu kā cilvēks, kas pieradis būt piesardzīgs, — es deru uz trim lādiņiem pulvera pret pēdu garu vampum[5] virkni, ka trā­pīšu acu starpā, mazliet tuvāk labajai acij nekā kreisajai.
   —    Nevar būt! — Jaunais indiānis strauji uzlēca kājās. — Redzami ir tikai paši ragu galiņi!
   —    Viņš runā kā zēns. — Vanagacs pakratīja galvu, pa­griezies pret tēvu. — Vai viņš domā, ka, redzot vienu dzīvnieka daļu, mednieks nevar pateikt, kur atrodas pā-i rējās?
   Viņš nomērķēja un jau gatavojās parādīt savu izvei­cību, ar ko tā lepojās, kad indiānis pasita viņa šauteni sāņus.
   —    Vanagacs, vai tu gribi kauties ar makuasiem?
   —    Šie indiāņi it kā nojauš, kas slēpjas krūmos, — iz­lūks atteica, nolaizdams šauteni, un aizgriezās, atzīstot savu kļūdu. — Jāatstāj buks tavai bultai, Unkas, citādi tiešām nogāzīsim to zagļiem irokēziem ko mieloties.
   Čingačguks piekrita priekšlikumam, izteiksmīgi pastiepis roku uz brieža pusi. Tai pašā mirklī Unkass nometās zemē un uzmanīgām kustībām tuvojās dzīvniekam. Dažus jar­dus no brieža slēptuves viņš klusu ielika bultu lokā. Ragi sakustējās, it kā briedis saostu gaisā briesmas. Nākamajā mirklī nospindza stiegra, cauri krūmiem nozibēja šautra, un ievainotais briedis izlēca no slēptuves šāvējam pie pašām kājām. Vairīdamies no satrakotā dzīvnieka ragiem, Unkass palēca sāņus un iegrūda dunci briedim kaklā. Briedis lēca uz upes pusi un nogāzās, iekrāsojot ūdeni ar savām asinīm.
   —    Nostrādāts ar indiāņa veiklību! — Izlūks bez skaņas smējās. — Patīkami noskatīties! Bet bulta ir labs ierocis tikai tuvumā, un nazim jāpabeidz darbs.
   —    Ha! — indiānis iesaucās un ātri apgriezās kā medību suns, kas saodis medījumu.
   —    Dieva vārds, tur jau nāk vesels bars! — mednieks mirdzošām acīm iesaucās. — Ja tie pienāks pa šāvienam, es vienu nogāzīšu, lai tad vai visas sešas ciltis sadzird ma­nus šāvienus! Ko tu dzirdi, Čingačguk? Manām ausīm mežs ir mēms.
   —    Tuvumā ir tikai viens briedis, un tas ir beigts, — indiānis atteica un noliecās, ar ausi gandrīz pieskaroties pie zemes. — Es dzirdu soļus.
   —    Varbūt vilki. dzinuši briedi un tagad nāk pa tā pēdām?
   —    Nē, tuvojas balto cilvēku zirgi, — otrs atteica, cie­nīgi piecēlās un apsēdās uz baļķa agrākajā pozā. — Va­nagacs, tie ir tavi brāļi. Runā ar viņiem!
   —    Labi! Es tos uzrunāšu tādā angļu valodā, ka pašam karalim nebūs kauns man atbildēt, — mednieks sacīja tajā valodā, ar kuras skaidrību lielījās. — Bet es vēl nekā ne­redzu un nedzirdu ne dzīvnieku, ne cilvēku-soļus. Ahāl
   Sauss žagars iebrikšķējās — tagad dzirdu, ka krūmi čab. Jā, jā, nu dzirdu soļu troksni, ko noturēju par ūdenskri-' tuma rūkoņu. Un te .jau ir arī viņi paši. Lai dievs viņus pasargā no irokēziem!

   Tikko izlūks apklusa, parādījās nelielā pulciņa pirmais jātnieks.
   Klajumiņu šķērsoja viena no tām līkumotajām takām, pa kādām brieži nāk uz upi nodzerties. Tā izbeidzās pie upes netālu no vietas, kur atpūtās mednieks ar saviem sarkanādainajiem biedriem. Pa taku lēni tuvojās ceļotāji, kuru parādīšanās meža biezoknī likās tik neparasta. Med­nieks pagāja dažus soļus uz priekšu, lai viņus sagaidītu.
   —    Kas nāk? •— izlūks prasīja un it kā nejauši pārmeta šauteni pār kreiso roku, ar labās rokas rādītājpirkstu pie- skardamies šautenes gailim. Bet viņa izturēšanās nebija draudoša.
   —    Likuma un karaļa draugi, — pirmais jātnieks atbil­dēja. — Mēs jājam pa šo ēnaino mežu jau kopš saules lēkta bez barības un esam ļoti noguruši.
   —    Tātad jūs esat apmaldījušies? — mednieks prasīja.
   —    Tieši tā. Vai nezināt, cik tālu no šejienes līdz Vil­jama Henrija fortam?
   —    Ha, ha! — mednieks iesmējās, bet tūliņ apvaldīja bīstamās skaņas, baidoties pievērst ienaidnieka uzmanību. — Jūs esat pazaudējuši ceļu, kā suns nozaudē pēdas, kad starp to un briedi atrodas Horikana ezers! Viljama Hen­rija forts, cilvēk! Ja jūs esat karaļa draugi un jums kādas darīšanas armijā, tad labāk jājiet gar upi uz Edvarda fortu un izklāstiet visu Vebam, kas sēž cietoksnī, kaut gan vi­ņam būtu vajadzējis lauzties aizās un mēģināt aizdzīt ne- kunīgo francūzi atpakaļ viņa migā .aiz Šampleina.
   Ceļotājs nepaguva- uz šo negaidīto priekšlikumu atbil­dēt, kad, pašķirdams krūmus, no meža izjāja otrs jātnieks un nostājās uz ceļa pirmajam priekšā.
   —    No turienes, uz kurieni jūs ieteicat mums doties, mēs izjājām šorīt, — viņš sacīja.
   —     Tad jūs vispirms esat kļuvuši akli un tikai pēc tam apmaldījušies. Kara ceļš pāri valkai ir vismaz divas asis plats, tikpat plats kā tas, kas ved uz Londonu vai pat gar karaļa pili.
   •—Neapstrīdēsim kara ceļa priekšrocības, — Heivards smaidīdams atbildēja, jo, kā lasītājs jau būs nopratis, ru­nātājs bija viņš. — Pašlaik varu sacīt tikai to, ka mēs uz­ticējāmies ceļvedim indiānim, kas solījās aizvest mūs pa kādu tuvāku, bet nepazīstamu taku. Taču viņš nomaldījās, un tagad mēs nezinām, kur atrodamies.
   —    Indiānis apmaldījies mežā! — mednieks šaubās pa­kratīja galvu. — Apmaldījies tādā laikā, kad saule de­dzina koku galotnes un strauti līdz malām pilni ūdens; kad sūnas pie katra akmens viņam stāsta, kurā pusē naktī spīd ziemeļu zvaigzne! Meži pilni briežu takām, kas ved pie strautiem un sālsbedrēm, tās ir visiem pazīstamas vie­tas. Arī zosu bari vēl visi nav aizlaidušies uz Kanādas ūdeņiem. Ārkārtīgi dīvaini, ka indiānis apmaldījies mežā starp Horikanu un upes līkumu! Vai viņš ir mohauks?
   —    No dzimšanas ne, šī cilts viņu uzņēmusi savā vidū. Man liekas, viņa dzimtene atrodas vairāk uz ziemeļiem, viņš ir tas, ko jūs saucat par huroni.
   —    Ha! — vienā balsī iesaucās abi mednieka sarkan- ādainie biedri, kas līdz šim bija sēdējuši nekustīgi un it kā vienaldzīgi pret .visu notiekošo, bet tagad uzlēca kājās; ziņkārība un interese bija pārspējusi viņu mieru.
   —    Huronis? — izlūks drūmi atkārtoja un atkal, šaubas neslēpdams, pakratīja galvu. — Tā ir nodevīga, blēdīga cilts. Huronis paliek huronis, lai kas to pieņēmis savā vidū. No viņa nekas cits neiznāk kā gļēvulis un klaidonis! Ja esat uzticējušies vienam no tiem, tad tikai jābrīnās, ka neesat sastapušies ar veselu baru!
   —    Par to nav ko baidīties, jo Viljama Henrija forts at­rodas ne visai tālu. Turklāt jūs aizmirstat, ka viņš tagad ir mohauks, kalpo mūsu armijā un ir mūsu draugs.
   —    Bet es jums saku: kas piedzimis kā mings, tas nomirs kā mings, — otrs pārliecinātā balsī atteica. — Mohauks! Ja gribat atrast godīgus indiāņus, tad meklējiet tos pie delavariem vai mohikāņiem. Ja viņi cīnās — ko gan lab­prāt nedara, jo ļāvušies, lai makuasi viņus padara par sievām, — bet, ja viņi iet kaujā, tad labāka karavīra par delavaru vai mohikāni nav!
   —    Pietiek! — Heivards nepacietīgi sacīja. — Es jums nejautāju, kāds raksturs ir tam cilvēkam, ko es labi pa­zīstu, bet kas jums ir svešinieks. Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu: cik tālu ir līdz galvenajai armijai, kas atrodas Edvarda fortā?
   —    Tas, šķiet, atkarīgs no tā, kas ir jūsu ceļvedis.
   —    Nemētāsimies ar tukšiem vārdiem, draugs, — Hei­vards runāja mierīgāk, apvaldījis savu īgnumu. — Ja jūs man pateiksiet, cik tālu ir līdz Edvarda fortam un aizve- dīsiet mani uz turieni, jūs par savām pūlēm saņemsiet atalgojumu.
   —    Un, ja es tā darītu, kas man galvos par to, ka neaiz- vedu pie armijas nocietinājumiem ienaidnieku, Monkalma spiegu? Ne katrs, kas runā angliski, ir uzticams pavalst­nieks.
   —    Ja jūs kalpojat par izlūku, tad jums vajadzētu zināt karaļa armijas sešdesmito pulku!
   —    Sešdesmito! Kā nu nezināšu! Nebūs daudz tāda, ko jūs varētu pateikt par karaļa amerikāņu armijas pulkiem un ko es nezinātu, kaut gan nevalkāju sarkano kareivja kamzoli, bet zaļo mednieka tērpu.
   —    Nu, tad jūs zināsiet arī šā pulka majora vārdu?
   —    Majora? — Mednieks saslējās kā cilvēks, kas lepns par parādīto uzticību. — Ja ir kāds, kas šajā zemē pazīst majoru Efingemu, tad tas stāv jūsu priekšā.
   —    Šajā pulkā ir vairāki majori. Tas, kuru jūs minējāt, ir vecākais. Bet es runāju par jaunāko no tiem, par to, kas komandē garnizonu Viljama Henrija fortā.
   —    Jā, esmu gan dzirdējis, kāds varen bagāts, jauns cil­vēks no dienvidu provincēm iecelts šajā amatā. Viņš ir vēl pārāk jauns šādam uzdevumam, un nederēja to iecelt sirmām galvām pāri, bet stāsta gan, ka viņš savu lietu protot un esot drošsirdīgs karavīrs.
   —    Lai nu viņš būtu kāds būdams un cik piemērots sa­vam uzdevumam, pašlaik viņš runā ar jums un tātad nav bīstams ienaidnieks.
   Izlūks brīdi pārsteigts uzlūkoja Heivardu, tad pacēla cepuri un atbildēja mazāk pašapzinīgā tonī, lai gan vēl šaubījās .
   —    Es dzirdēju, ka viena nodaļa šorīt došoties no Ed­varda forta uz ezeru.
   —    Tas ir tiesa. Bet es izvēlējos īsāku ceļu un paļāvos uz indiāni, par kuru stāstīju.
   —    Un viņš jūs piekrāpa un pameta?
   —    Viņš nedarīja ne vienu, ne otru, vismaz otru ne, jo viņš atrodas šeit.
   •— Gribētu uz viņu paskatīties. Ja viņš ir irokēzs, es to pazīšu pēc blēdīgā skatiena un pēc izkrāsojuma, — izlūks sacīja.
   Viņš devās garām Heivarda zirgam un dziedātāja ķēvī­tei un, pašķīris krūmus un dažus soļus pagājis, ieraudzīja abas sievietes, kas nepacietīgi, mazliet nobažījušās, gaidīja sarunas beigas. Aiz abām meitenēm, pie koka pieslējies, stāvēja ceļvedis indiānis un nekustīgi uztvēra izlūka pē­tījošo skatienu. Viņa acīs kvēloja tāds mežonīgs naids, ka tas negribot modināja bailes. Apmierināts ar apskati, mednieks atstāja viņu un, garām iedams, brīdi pakavējās, apbrīnojot skaistās meitenes. Viņš laipni atbildēja uz Ali­ses jauko smaidu un galvas mājienu. Piegājis pie kumeļa mātes, viņš nopētīja dīvaino jātnieku, cenzdamies uzmi­nēt, kas viņš tāds ir, tad, galvu pakratījis, atgriezās pie Heivarda.
   —    Mings vienmēr paliks mings, — viņš teica, ieņēmis agrāko vietu. — Ja jūs būtu viens pats un ar mieru pa­mest savu vareno zirgu vilkiem par barību, es jūs stundas laikā aizvestu uz Edvarda fortu. Bet kopā ar jums ir sie­vietes, tāpēc tas nav iespējams.
   —    Kāpēc ne? Viņas gan ir nogurušas, bet vēl dažas jūdzes būs spējīgas nojāt.
   —    Nav iespējams, — izlūks noteiktā balsī atkārtoja. •— Kad iestāsies tumsa, es ar šo jūsu ceļvedi kopā neietu ne jūdzi, kaut arī man piedāvātu vislabāko šauteni visās kolonijās. Meži ir pilni irokēzu, un jūsu suns mohauks pārāk labi zina, kur tie slēpjas, lai es viņu ņemtu par biedru.
   —    Vai patiesi? — Heivards, izliecies no segliem, gan­drīz čukstot jautāja. — Jāatzīstas, arī man jau bija radu­šās aizdomas, kaut gan es centos tās apsļēpt un izlikos mierīgs, lai neuztrauktu savas pavadones. Tāpēc es vairs neatļāvu viņam iet mums pa priekšu, bet, kā redzat, liku sekot aiz mums.
   —    Es jau ar pirmo acu uzmetienu redzēju, ka viņš ir viltnieks, — izlūks teica. — Tur viņš stāv, pieslējies pie jaunas kļavas, ko var redzēt krūmājiem pāri; labā kāja viņam ir vienā līnijā ar koka stumbru. Es no šejienes va­rētu iešaut viņam kājā zem ceļa, tad viņš kādu mēnesi vairs nevarētu klaiņot pa mežiem. Tuvāk pieiet nedrīkst, tad viltīgais mūdzis var ko nojaust un mesties krūmos kā izbiedēts briedis.
   —    Nē, tas neder, varbūt viņš nav vainīgs, un man tāda rīcība nepatīk. Bet ja es būtu pārliecināts, ka viņš ir no­devējs …
   —    Par irokēza neģēlību varat būt pārliecināts, — izlūks teica un instinktīvi pacēla šauteni.
   —    Pagaidiet! — Heivards viņu apturēja. — Tas neder, jāatrod kāds cits līdzeklis, lai gan man ir pamats domāt, ka blēdis mani piekrāpis. ^
   Arī mednieks bija atmetis nodomu sašaut nodevējam kāju. Viņš brīdi vilcinājās, tad pamāja abiem indiāņiem, kas tūlīt piesteidzās. Visi trīs klusi un nopietni apspriedās delavaru valodā, un, tā kā izlūks vairākkārt norādīja uz jaunās kļavas pusi, runa acīmredzot bija par noslēpušos ienaidnieku. Abi indiāņi ātri saprata, ko no viņiem vēlas, nolika šautenes un piesardzīgi devās biezoknī. Viens gāja uz vienu pusi, otrs — uz pretējo, un abu kustības krūmos bija pilnīgi nedzirdamas.
   —    Tagad atgriezieties pie savām ceļa biedrenēm un uz- sāciet sarunu ar indiāni. Abi mohikāņi sagrābs viņu ciet,, ne krāsu nenobrāzdami, — mednieks Heivardam sacīja.
   —    Nē, — Heivards lepni atteica. — Es pats viņu sa- gVābšu.
   —    Ha! Ko gan jūs izdarīsiet, zirgā sēžot, pret indiāni krūmos!
   —    Es nokāpšu no zirga.
   Un jūs domājat, ka indiānis, redzēdams jūs izņemam vienu kāju no kāpšļa, gaidīs, kamēr atbrīvosies otra? Kat­ram, kas šajos mežos nāk saskarē ar jndiāņiem, ir jārīko­jas pēc viņu paražām, ja viņš grib paturēt virsroku. Tā­pēc — ejiet! Runājiet draudzīgi ar šo neģēli un izliecie­ties, ka turat viņu par uzticamāko draugu pasaulē.
   Heivards bija ar mieru paklausīt padomam, lai gan vi­ņam riebās tāda liekulības rotaļa. Taču ar katru mirkli viņš skaidrāk apzinājās kritisko stāvokli. Saule jau bija norietējusi, un mežu ietina drūma krēsla, kas atgādināja, ka ātri tuvojas stunda, ko mežoņi parasti izraugās saviem asiņainajiem, neģēlīgajiem atriebības plāniem. Norūpē­jies viņš pameta izlūku, nekā viņam neatbildējis. Izlūks sāka skaļi sarunāties ar svešinieku, kas šorīt tik uzbāzīgi bija pievienojies ceļotāju pulciņam.
   Jādams garām meitenēm, Heivards uzmundrināja viņas ar pāris vārdiem un bija ļoti apmierināts, ka viņas, lai gan nogurušas no ceļa grūtībām, nemaz neuztraucas par negaidīto aizkavēšanos. Pateicis, ka viņam jāaprunājas ar indiāni par turpmāko ceļu, viņš iecirta zirgam piešus sā­nos un, piejājis pie indiāņa, atkal pievilka pavadu. Ceļ­vedis stāvēja gabaliņu atstatu, vēl arvien drūmi pieslējies pie koka.
   —    Tu redzi, Magva, — Heivards sacīja, cenzdamies ru­nāt brīvi un paļāvīgi, — tuvojas nakts, bet mēs neesam Viljama Henrija fortam tuvāk kā šorīt, kad, saulei lecot, atstājām Veba nometni. Tu apmaldījies, un arī es esmu vainīgs. Par laimi, es sastapu kādu mednieku — tu dzirdi, viņš sarunājas ar dziedātāju —, tas zina mežā visas briežu takas un taciņas un solās aizvest mūs uz kādu vietu, kur varēsim līdz rītam mierīgi atpūsties.
   Indiānis caururbjoši uzlūkoja Heivardu un lauzītā angļu valodā jautāja:
   — Vai viņš ir viens?
   — Viens? — Heivards apmulsis atjautāja, jo nebija pa­radis izlikties. — Kā tad viņš var būt viens, ja mēs esam šeit kopā ar viņu?
   — Tad Viltīgā Lapsa aizies, — indiānis sacīja un aukst­asinīgi pacēla savu somu, kas gulēja viņam pie kājām. •— Bālģīmji paliks kopā ar saviem ciltsbrāļiem.
   — Aiziesi? Bet kuru tu sauc par Viltīgo Lapsu?
   — Šo vārdu Magvam deva viņa Kanādas tēvi1 , — ceļ­vedis atbildēja, acīm redzami lepodamies ar to. — Kad Monro gaida Viltīgo Lapsu, nakts līdzinās dienai.
   —    Un ko Lapsa sacīs Viljama Henrija forta komandan­tam, kad tas prasīs par savām meitām? Vai viņš uzdroši­nāsies karstasinīgajam skotam teikt, ka atstājis viņa bēr­nus bez ceļveža, lai gan solījies tos apsargāt?
   —    Sirmajam vīram balss ir skaļa un rokas garas, bet vai Lapsa viņu mežā dzirdēs? — viltīgais ceļvedis atteica.
   —    Bet ko sacīs mohauki? Tie pašūs viņam brunčus un iebāzīs vigvamā kopā ar sievām, jo viņam vairs nevar uzticēt vīra darbus.
   — Viltīgā Lapsa zina takas uz lielajiem ezeriem un uz­meklēs savu senču kaulus, — indiānis nelokāmi atbildēja.
   —    Pietiek, Magva, vai tad mēs neesam draugi? Kāpēc tādi rūgti vārdi starp mums? Monro tev apsolīja dāvanu par veikto uzdevumu, un arī es būšu tavs parādnieks. At­pūtini savus nogurušos locekļus, taisi vaļā somu un paēd! Neizšķiedīsim īso atpūtas laiku tukšos strīdos kā sievietes. Kad lēdijas būs atpūtušās, mēs dosimies tālāk.
   —    Bālģīmji pārvērš sevi par sievietēm padevīgiem su­ņiem, — indiānis nomurmināja savā valodā. — Kad viņas grib ēst, karavīri nomet tomahaukus, lai iztaptu viņu lais­kumam.
   —    Ko tu saki, Lapsa?
   —    Viltīgā Lapsa saka: labi.
   Indiānis pacēla caururbjošo skatienu pret Heivardu, bet, sastapis viņa skaidrās -acis, ātri novērsās. Tad viņš apsēdās zemē, izņēma no somas kaut kādas ēdiena atliekas un sāka ēst, iepriekš slepeni un uzmanīgi palūkojies vis­apkārt.
   —    Tas ir labi, — Heivards sacīja, — Lapsai būs spēks un redzīgas acis atrast, taku rīt no rīta. — Viņš apklusa, jo tuvajos krūmos pārlūza sauss zariņš, iečabējās lapas. Tad, ātri atjēdzies, viņš turpināja:
   —    Mums jāizjāj pirms saules lēkta, citādi Monkalms var sastapt mūs un nogriezt mums ceļu uz fortu.
   Indiāņa pie mutes pieliktā roka piepeši nolaidās gar sāniem, un, lai gan acis joprojām raudzījās uz zemi, viņa galva pagriezās, nāsis iepletās un pat ausis likās saspring­stam uzmanībā.
   Heivards vērīgi sekoja katrai viņa kustībai un it kā neviļus lēni izcēla kāju no kāpšļa, kamēr roka slepus slī­dēja pie lāčādas somiņas, kurā atradās pistoles. Nebija iespējams noprast, uz ko skatās indiānis, jo viņa acis ne pie kā neapstājās, bet šaudījās apkārt, kaut gan viņš pats sēdēja nepakustēdamies.
   Kamēr Heivards vilcinājās, Viltīgā Lapsa uzslējās kājās, taču tik lēni un uzmanīgi, ka nesacēla ne mazākā trok­snīša. Heivards juta, ka ilgāk vilcināties nedrīkst, ir jārī­kojas. Pārmetis otru kāju pāri segliem, viņš nolēca no zirga, cieši nolēmis uzbrukt nodevējam un to sagrābt, pa­ļaujoties uz savu drošsirdību. Bet, lai pirms laika nesa­trauktu indiāni, viņš joprojām izlikās mierīgs un draudzīgs.
   —     Viltīgā Lapsa neēd, — viņš sacīja, lietodams uzrunu, kas acīmredzot indiāņa iedomībai sevišķi glaimoja.
   — Viņa graudi nav labi sagrauzdēti, varbūt manās mantās ir kaut kas tāds, kas viņam labāk garšos.
   Magva pastiepa roku, lai saņemtu piedāvāto. Viņš pat ļāva abu rok|m saskarties un neizrādīja nekāda uztrau­kuma, kaut gan joprojām izturējās saspringti. Bet, sajutis, ka Heivarda pirksti lēni slīd augšup pa viņa kailo dilbu, indiānis atgrūda majora roku, griezīgi iekliedzās un, zemu noliecies, ar vienu lēcienu nozuda pretējos krūmos.
   Nākamajā mirklī no krūmiem parādījās Cingačguka iz­krāsotais stāvs, kas izskatījās kā spoks, un metās pāri takai viņam pakaļ. Tad atskanēja Unkasa kliedziens, mežā noplaiksnījās uguns un norībēja šāviens, ko raidīja med­nieka šautene.

   Ceļveža pēkšņā bēgšana un gūstītāju mežonīgie klie­dzieni Heivardu tā pārsteidza, ka viņš dažus mirkļus stā­vēja kā sastindzis. Tad, atcerējies, ka nepieciešams bēgli sagūstīt, arī viņš ielēca tuvējos krūmos un steidzās, ko spēja, citiem palīgā. Bet viņš vēl nebija noskrējis ne simt jardu, kad sastapa visus trīs gūstītājus, kas atgriezās tuk­šām rokām.
   —    Kāpēc tik drīz zaudēt cerības? — viņš iesaucās.
   — Nelietis būs tepat aizslēpies aiz kāda koka, un viņu var noķert. Mēs esam apdraudēti, ja viņš atrodas brīvībā.
   —    Vai mākonis var panākt vēju? — izlūks īgni atteica.
   —    Es dzirdēju, kā čabēja sausās lapas, kad šis velns līda rāpus kā melnā čūska. Es pamanīju viņa stāvu tur aiz tās lielās priedes un izšāvu, bet nekā! Un es taču notēmēju labi un varu apgalvot, ka esmu meistars tādās lietās un zinu, ko daru. Paskatieties uz šo sumaka krūmu: tam ir sarkanas lapas, kaut gan visiem zināms, ka tas jūlijā zied dzelteniem ziediem!
   —    Tās ir Lapsas asinis! Viņš ir ievainots, viņš pakritīs!
   —    Nē, nē! — mednieks noteikti noraidīja tādu domu.
   —   Varbūt es ievainoju viņu, bet tad viņš skries vēl ātrāk. Ja šautenes lode tikai ieskrambā, tā iedarbojas tāpat kā zirgam pieši — dod vēl lielāku sparu, nevis vājina. Bet, ja tā izrauj prāvu' gabalu no miesas, tad pēc laiciņa jāap­stājas, vienalga, vai tas būtu indiānis vai briedis!
   —    Mēs esam četri spēcīgi vīrieši pret vienu ievainotu!
   —    Vai jums dzīvot apnicis? — izlūks viņu pārtrauca.
   —    Šis sarkanais velns aizvilinās jūs pie savu biedru toma­haukiem, pirms vēl būsiet sasilis, pakaļ dzenoties. Es rīko­jos ļoti neapdomīgi, izšaujot tik tuvu huroņu slēptuvei.
   Bet kārdinājums bija pārāk liels — nespēju atturēties. Nu, draugi, dosimies ceļā un pacentīsimies to darīt tā, lai vil­tīgais mings nokļūst uz nepareizām pēdām, citādi rīt ap šādu laiku mūsu skalpi jau kaltēsies vējā Monkalma telts priekšā.
   Izlūks izteica drausmīgo brīdinājumu kā cilvēks, kas pilnīgi aukstasinīgi apsver briesmas, lai gan no tām nebīs­tas. Heivards atderējās nopietno pienākumu, ko bija uz­ņēmies. Viņš palūkojās visapkārt, veltīgi cenšoties kaut ko saskatīt satumsušajā mežā. Viņam likās, ka neaizsar­gātās sievietes drīz vien kritīs mežonīgo ienaidnieku ro­kās, kuri kā plēsīgi zvēri tikai gaidīja tumsu, lai netrau­cēti varētu uzbrukt.
   Viņa uztrauktā fantāzija, gaistošās dienas gaismas mal­dināta, pārvērta katru sakustējušos krūmu, katru nogāztu koku par cilvēka stāvu, un vai reižu divdesmit viņam likās, ka caur zariem glūn briesmīgas, mežonīgas sejas, kas modri seko katrai viņa biedru kustībai.
   —    Bet ko man darīt? — Heivards nevarīgi jautāja. — Dieva dēļ, nepametiet mani! Palieciet un palīdziet man aizsargāt meitenes, kas atrodas manā gādībā. Nekautrē­jieties un prasiet, kādu atlīdzību vien jūs gribat!
   Viņa biedri sarunājās gabaliņu tālāk savas cilts valodā un nepievērsa uzmanību Heivarda pēkšņajam un dedzī­gajam lūgumam. Viņi runāja klusu un piesardzīgi, gandrīz vai čukstus, tomēr Heivards, viņiem tuvodamies, viegli atšķīra jaunākā karavīra nopietno balsi un vecākā lēno, apdomīgo runu. Viņi acīmredzot pārsprieda, kā rīkoties, lai ceļotājus nogādātu drošībā. Ieinteresēts šā jautājuma izšķiršanā un norūpējies par vilcināšanos, kas šķita vai­rojam draudošās briesmas, Heivards piegājā krēslā stāvo­šajam pulciņam vēl tuvāk, lai piedāvātu noteiktu atalgo­jumu. Te mednieks pameta ar roku un, it kā teikdams pats sev, pret Heivardu pagriezies, turpināja angļu valodā:
   —    Unkasam taisnība! Nebūtu vīru cienīgi pamest neaiz­sargātas sievietes savam liktenim, lai gan līdz ar to mēs uz visiem laikiem zaudēsim savu paslēptuvi. Ja gribat glābt šos maigos ziedus no visniknāko čūsku zobiem, džentlmeņi, tad nezaudējiet laiku un nešaubieties!
   —   Vai par to vēl jāšaubās! Es taču jums piedāvāju
   —    Nepiedāvājiet man naudu, var notikt, ka jūs nepie­dzīvosiet brīdi, kad varētu izpildīt savu solījumu, vai es — to izlietot. Mohikāņi un es, mēs darīsim visu, ko cil­vēka prāts var izdomāt, lai glābtu jūs. Bet vispirms apso­liet man divas lietas savā un savu draugu vārdā. Citādi mēs tikai sev kaitēsim, bet jums nepalīdzēsim.
   —    Kādus solījumus jūs prasāt?
   —    Pirmais; ciest klusu, lai notiktu kas notikdams; otrs: nekad un nevienam neizpaust, kur atrodas vieta, uz kuru mēs jūs vedīsim.
   —    Es darīšu visu, lai izpildītu abus nosacījumus.
   —    Tad sekojiet man! Mēs velti šķiežam laiku, kas mums tikpat dārgs kā ievainotam briedim viņa sirds asinis!
   Heivards ātri devās pie savām ceļa biedrenēm, īsi pa­stāstīja abām sievietēm par jaunā ceļveža nosacījumiem un pārliecināja viņas, cik nepieciešami tagad pārvarēt visas šaubas un rīkoties ātri un enerģiski. Lai gan Hei­varda uztraucošais paziņojums lika sirdij nodrebēt slēptās bailēs, viņa nopietnā un pārliecinošā balss, kā arī drau­došo briesmu nojauta spēcināja abas sagatavoties nepare­dzētam un nezināmam pārbaudījumam. Klusēdamas viņas ar Heivarda palīdzību tūliņ nokāpa no zirgiem un steidzās uz upmalu, kur mednieks jau bija savācis kopā pārējos.
   —    Ko lai dara ar šiem mēmajiem lopiņiem? — viņš murmināja. — Kamēr tos nokausim un iemetīsim upē, pazaudēsim daudz laika. Atstādami tos šeit, skaidri norā­dīsim mingiem, ka atrodamies netālu.
   —    Aizdzīsim zirgus mežā, — Heivards ierosināja.
   —    Nē, būs labāk, ja blēžus piekrāpsim; lai viņi domā, ka jādzenas mums pakaļ. Jā, jā, tas viņu pūķa acis aptum­šos … Cingačguk, kas tur čabinās krūmos?
   —    Kumeļš.
   —    Tas gan būs jānokauj, — mednieks nomurmināja un jau grasījās sagrābt kumeļu aiz krēpēm, bet veiklais dzīv­nieks tik lēti vis rokā nedevās. — Unkas, tavas bultas!
   —    Pagaidiet! — bojāejai nolemtā kumeļa īpašnieks skaļi iesaucās, lai gan visi pārējie sarunājās tikai čukstus. — Pasaudzējiet manas Mirjamas kumeļu! Viņš ir skaists uzticamas mātes pēctecis un nevienam ļauna nedara!
   —    Kad cilvēks cīnās par savu dzīvību, — izlūks stingri sacīja, — tad pat viņam līdzīgie nenozīmē neko vairāk kā zvēri mežā. Ja jūs vēlreiz runāsiet, es jūs atstāšu makuasu rokās. Šauj bultu, Unkas, laika nav!
   Viņa dobjā, draudīgā balss vēl nebija apklususi, kad ievainotais kumeļš jau saslējās pakaļkājās un tūlīt arī sa­ļima. Čingačguks zibens ātrumā pāršķēla kustonītim kaklu ar dunci un iegrūda to upē, kur straume nedzīvo ķermeni aizrāva projām.
   Tā likās nežēlīga rīcība, taču visi saprata, ka tas bija nepieciešams. Draudošo briesmu sajūta nomāca ceļotājus. To vēl pastiprināja izlūka un abu indiāņu mierīgā, bet ap­ņēmības pilnā izturēšanās. Māsas notrīcēdamas piespiedās viena pie otras; Heivards neviļus satvēra vienu no savām pistolēm, ko bija izņēmis no seglu somas, un nostājās starp meitenēm un tumsā tīto mežu.
   Indiāņi, ne brīdi nevilcinādamies, satvēra satrauktos un pretojošos zirgus aiz iemauktiem un ieveda upē.
   Netālu no krasta viņi pagriezās un brida uz priekšu pret straumi. Drīz indiāņi ar zirgiem nozuda aiz kraujas līkuma. Pa to laiku izlūks no slēptuves zem ūdeni nolīku­šiem krūmu zariem bija izvilcis no tāss pagatavotu laiviņu un pamāja meitenēm, lai kāpj iekšā.
   Viņas paklausīja bez vilcināšanās, tikai šad tad bailīgi atskatījās uz biezo tumsu, kas tagad apņēma upi gar abiem krastiem kā melna siena.
   Tiklīdz Kora un Alise bija apsēdušās laivā, izlūks pa māja Heivardam, lai pietur vieglās laiviņas vienu malu. Viņš pats satvēra otru malu, un tā viņi vilka laivu pret straumi. Viņiem sekoja noskumušais kumeļa īpašnieks. Viņi brida labu gabalu, un klusumu pārtrauca vienīgi ūdens burzgulēšana, tam jautri skalojoties ap laiviņu un brienošo vīriešu kājām. Heivards ļāva izlūkam vadīt laivu, un tas pēc vajadzības gan pievirzīja laivu tuvāk krastam, gan iestūma tālāk straumē, lai izvairītos no zemūdens ak­meņiem un atvariem. Katra viņa kustība liecināja, ka viņš ļoti labi pazīst šo ceļu. Brīžiem izlūks apstājās; tad dziļo meža klusumu vēl it kā pastiprināja dobja, arvien pieau­goša ūdenskrituma dārdoņa un, sasprindzinājis visu uzma­nību, viņš mēģināja saklausīt snaudošajā mežā kādu trok­sni. Kad viss palika klusu un nekas neliecināja par ienaid­nieka tuvošanos, viņš atkal uzmanīgi un lēni turpināja ceļu.
   Beidzot viņi sasniedza kādu vietu, kur Heivarda klīsto­šais skatiens augstā krasta ēnā pamanīja tumšu priekš­metu blīvu. Viņš vilcinājās doties uz priekšu un parādīja tumšo plankumu izlūkam.
   — Jā, — izlūks mierīgi teica. — Gudrie indiāņi tur no­slēpuši zirgus. Ūdenī pēdas nepaliek, un pat pūces acis nekā nesaredzēs tādā tumsā.
   Upi iežņaudza augstas, robotas klintis, viens klints rags nokārās pāri vietai, kur atradās laiva. Uz klintīm auga milzīgi koki, kas, kā likās, katru brīdi draudēja nogāzties bezdibenī. Šķita, ka upe plūst pa šauru, dziļu aizu. Tumsa valdīja zem fantastiskajām klintīm un robainajiem ko­kiem, kuru silueti neskaidri vīdēja pret zvaigžņotajām debesīm. Upe te meta līkumu, bet mazliet tālāk priekšā ūdens likās uzkāpis līdz pašām debesīm, no kurienes tas gāzās dziļās alās un izplūda no tām ar dobju rūkoņu, kas piepildīja vakara gaisu.
   Zirgi bija piesieti pie klints spraugās augošiem retiem krūmiem. Tiem tur bija jāpavada visa nakts, stāvot ūdenī.
   Izlūks lika Heivardam un viņa noskumušajiem pavado­ņiem apsēsties laivas priekšgalā un pats nostājās stūres galā tik taisni un droši, it kā atrastos uz kuģa klāja, kas darināts no stingrāka materiāla nekā bērza tāss. Indiāņi klusi aizgāja atpakaļ, no kurienes nākuši, bet izlūks, ar spēcīgu kārts grūdienu atstūmies no klints, ievadīja ne­drošo laiviņu pašā mutuļojošās straumes vidū. Labu brīdi turpinājās nikna, briesmu pilna cīņa starp laivas sacelto viļņojumu un bangojošo straumi. Drudžainā uztraukumā pasažieri nolūkojās bangās, neuzdrošinādamies ne pirksta pakustināt, baidīdamies pat elpot, paļaudami trauslo cil­vēka roku darinājumu niknajai straumei.
   Desmitiem reižu likās, ka ūdens virpulis rauj viņus bez­dibenī, bet stūrmaņa pieredzējusī roka vienmēr izgrieza laivas priekšgalu pret straumi. Slaids, spēcīgs un, kā sie­vietēm likās, izmisīgs kārts grūdiens izšķīra visu. Kad Alise jau aizsedza acis šausmās un viņai šķita, ka nupat visi tiks ierauti ūdens virpulī, laiviņa piepeldēja un apstā­jās pie plakanas klints, kuras virsma atradās vienā līmenī ar ūdeni.
   —    Kur mēs atrodamies? Kas tagad jādara? — Heivards prasīja, redzēdams, ka izlūks vairs tālāk nevirzās.
   —    Mēs atrodamies Glena pakājē, '— izlūks atbildēja skaļā balsī, jo, ūdenim krācot, nevajadzēja baidīties no sekām. — Tagad vajag mācēt veikli izkāpt, citādi laiva apgāzīsies un jūs visi aizpeldēsiet atpakaļ pa to pašu-*ceļu, pa kuru atbraucām, tikai daudz ātrāk. Pret straumi grūti stumties, sevišķi, ja upe uzplūduši, un pieci cilvēki ir ne­paredzēta nasta laiviņai, kas taisīta no bērza tāss un sve­ķiem. Jūs pagaidiet uz šās klints, kamēr es atvedīšu mohi­kāņus un brieža gaļu. Labāk likties gulēt bez skalpa nekā ciest badu pārpilnībai blakus.
   Braucēji viņam labprāt paklausīja. Tikko pēdējais iz­kāpa uz klints, laiviņa jau aizvirpuļoja projām. Vēl brīdi mednieka staltais stāvs likās .slīdam pa ūdens virsmu, tad arī tas pazuda dziļajā tumsā, kas bija nolaidusies aizā. Palikuši bez ceļveža, no laivas izkāpušie labu brīdi stāvēja neziņā, ko iesākt, un baidījās spert soli starp klinšu ga­baliem, lai nejauši neiekristu kādā no neskaitāmajām dzi­ļajām alām, kurās no visām pusēm krākdams gāzās iekšā ūdens. Bet drīz viņu šaubas izbeidzās. Laiva atkal parā­dījās straumē un, iezemiešu veikli 'vadīta, piestājās pie zemās klints daudz ātrāk — vismaz gaidītājiem tā likās —, nekā izlūks varēja sasniegt krastu.
   —    Tagad mums ir cietoksnis, garnizons un pārtika! — Heivards jautri iesaucās. — Tagad mēs varam spītēt Mon- kalmam ar viņa sabiedrotajiem. Nu, mans modrais sargs, vai redzējāt krastā kādu no tiem, ko jūs saucat par irokē- ziem?
   —    Es viņus saucu par irokēziem tādēļ, ka ikviens iedzimtais, kas runā svešā valodā, ir ienaidnieks, kaut ari viņš izliktos kalpojam karalim! Ja Vebs grib atrast uzti­camus un godīgus indiāņus, lai viņš atved šurp delavaru ciltis un aizdzen šos melīgos zagļus mohaukus un oneidus ar visām sešām savienības krāpnieku ciltīm.
   —    Tad mēs apmainītu kareivīgus draugus pret nederī­giem draugiem. Esmu dzirdējis, delavari nolikuši kara- cirvjus un pieļauj, ka viņus sauc par sievām.
   —    Jā, kauns holandiešiem[6] un irokēziem, kas viņus ar velnišķīgu viltību piespieda slēgt tādu līgumu! Bet es viņus pazīstu jau divdesmit gadu, un melo tas, kas ap­galvo, ka delavaru dzīslās tekot gļēvuļu asinis. Jūs aiz- dzināt viņu ciltis no jūras un tagad ticat, ko viņu ienaid­nieki melš, lai tikai varētu mierīgi gulēt.
   —    Es esmu pārliecināts, ka abi jūsu biedri ir drosmīgi, piesardzīgi kareivji! Vai viņi nav manījuši mūsu ienaidniekus? — Heivards jautāja.
   —    Indiāni vispirms sajūt un tikai tad ierauga, — izlūks atbildēja, uzkāpa uz klints un nometa briedi zemē. — Iz­sekodams mingus, es ticu citām zīmēm, nevis acīm.
   —    Vai jūsu ausis jums saka, ka viņi ir mums uz pēdām?
   —    Negribētos tā domāt, kaut gan drosmīgi karavīri va­rētu labu laiku aizstāvēt šo vietu. Bet neslēpšu, ka zirgi, kad gāju tiem garām, trīcēja un spiedās kopā, it kā saostu vilkus. Un vilks ir tāds zvērs, kas ložņā ap indiāņu slēp­tuvēm, gaidot uz medījumu atliekām.
   —    Jūs aizmirstat nokauto briedi! Un vai vilki nevarēja sekot beigtajam kumeļam? Ha! Kas tas par troksni?
   —    Nabaga Mirjama, — ierunājās dziedātājs. — Tavam kumeļam lemts kļūt plēsīgiem zvēriem par laupījumu! — Tad viņš pēkšņi iedziedājās, un viņa balss saplūda ar upes nemitīgo rūkoņu:
   Viņš nokāva Ēģiptes pirmdzimtos Kā cilvēkiem, tā arī zvēriem. Ak, Ēģipte! Vai redzi brīnumus Pie faraona un kalpiem?
   —    Kumeļa nāve smagi nospiež viņa īpašnieka sirdi, — izlūks teica. — Bet tā ir laba zīme, ja cilvēks rūpējas par saviem mēmajiem draugiem.
   Tad viņš, atbildot uz Heivarda pēdējiem vārdiem, tur­pināja:
   —    Varbūt jums taisnība, tādēļ nogriezīsim labākos gaļas gabalus un ļausim, lai straume aiznes pārējo, citādi vesela vilkšņa drīz vien parādīsies uz klintīm un noskaudis mums katru kumosu, ko bāzīsim mutē. Turklāt, lai gan irokēzi nesaprot delavaru valodu, viņi ļoti labi saprot, ko nozīmē vilku gaudošana!
   Tā runājot, izlūks savāca visas vajadzīgās lietas un klusi pagāja ceļotāju pulciņam garām; mohikāņi sekoja, bez vārdiem saprazdami, ko viņš nodomājis. Tad visi trīs cits pēc cita pazuda, it kā būtu ieniruši tumšajā, stāvajā klints sienā, kas slējās dažus jardus no ūdens malas.

   Heivards un viņa ceļa biedrenes mazliet uztraucās, re­dzot savus pavadoņus tik noslēpumaini pazūdam.
   Vienīgi dziedātājs nepievērsa notiekošajam nekādu uz­manību. Viņš apsēdās uz klints izciļņa, un tikai biežās, smagās nopūtas, kas liecināja par viņa dvēseles cīņām, ļāva nojaust viņa klātbūtni.
   Atskanēja apspiestu balsu skaņas, it kā cilvēki sarunā­tos kaut kur dziļi pazemē, tad pēkšņi ceļiniekus apspīdēja spoža gaisma un atklāja lielisko paslēptuvi.
   Šauras, dziļas alas viņā galā sēdēja izlūks un turēja rokā degošus priežu zarus. Uguns atspīdums krita uz viņa stingrās, vēja appūstās sejas un mežinieka tērpa un pie­šķīra viņam mežonīgi romantisku izskatu, kaut gan dienas gaismā viņš būtu pārsteidzis vienīgi ar savu īpatnējo ap­ģērbu, stāva dzelžaino nekustību un sejas pantu piesar­dzīgi gudro, bet labsirdīgo izteiksmi. Netālu no alas ieejas stāvēja Unkass. Ceļinieki ar apbrīnu vēroja jaunā mohi­kāņa stalto, lokano stāvu un graciozās, nepiespiestās kus­tības. Viņa augumu gandrīz pilnīgi sedza zaļš, bārkstains mednieka krekls. Mirdzošo, tumšo, bezbailīgo acu skatiens bija valdonīgi rāms. Stingrā, lepnā seja iesārta kā visiem indiāņiem, bet neizkrāsota. Cēlā, augstā piere un skaisti veidotā galva bija neapsegta, vienīgi galvas virsu grez­noja kupls skalpējamais cekuls.1
   Pirmo reizi Dankens un viņa ceļa biedri varēja apskatīt vienu no indiāņiem tuvumā. Alise' viņu aplūkoja kā cēlu grieķu tēlnieka cirstu statuju, kas neizprotamā kārtā iegu­vusi dzīvību.
   —    Es varētu mierīgi aizmigt, — Alise čukstēja, — zinot, ka tāds drosmīgs ūn, kā rādās, augstsirdīgs jauneklis mani apsargā. Esmu pārliecināta, Danken, ka nežēlīgās slepka­vības un drausmīgās spīdzināšanas, par kurām tik daudz dzirdam un lasām, nekad nenotiek tādu cilvēku klātbūtnē kā Unkass.
   —    Es jums piekrītu, Alise, — Heivards atbildēja, — ka tāda piere un tādas acis piešķirtas, lai iedvestu bailes, nevis lai krāptu. Bet nenoslīksim maldos un negaidīsim no mežoņa citādas īpašības kā tās, ko viņš uzskata par tikumu. Kā kristīgo pasaulē, tā arī mežoņu vidū īsti cēli cilvēki ir retums. Cerēsim, ka šis mohikānis mūs nepievils un pierādīs, ka viņš ir tāds, kāds izskatās, — īsts un dros­mīgs draugs.
   —    Tagad majors Heivards runā tā, kā pieklājas, — Kora teica. — Kurš gan, uzlūkojot šo brīnišķīgo cilvēku, domās par viņa ādas krāsu?
   Šiem vārdiem sekoja īss, neveikls klusums, ko pārtrauca izlūka balss, kas aicināja viņus iet iekšā.
   —    Uguns deg pārāk spoži, —• izlūks sacīja, kad viņi bija iegājuši alā. — Tā var atklāt mingiem mūsu slēptuvi. Unkas, nolaid segu! Šīs nu gan nav tādas vakariņas, kādas karaļa amerikāņu armijas majoram būtu tiesības sagaidīt, bet es esmu arī redzējis, ka veselas armijas daļas ēd jēlu gaļu, turklāt bez kādām piedevām. Mums turpretī ir sāls papilnam, un varam gaļu izcept. Te ir arī svaigi sasafrasa jeb liesas krūma zari, kur dāmām apsēsties. Tie gan nav tik lepni kā ar cūkādu apsisti krēsli par gineju gabalā, bet smaržo labāk par cūku, vai nu tā nāk no Gvinejas, vai no kādas citas zemes.[7] un jūs, draugs, neskumstiet vairs par kumeļu! Nevainīgais radījums vēl nepazina dzīves cieša­nas. Nāve tam ir aiztaupījusi noberztu ņiuguru un sāpošas kājas!
   Unkass darīja, kā norādīts, un, kad Vanagacs balss ap­klusa, ūdenskrituma rūkoņa bija dzirdama tikai kā tāls pērkons.
   —    Vai mēs šai alā esam drošībā? — Heivards jautāja.
   —    Vai mums nedraud pēkšņs uzbrukums? Viens vienīgs apbruņots vīrs pie ieejas varētu turēt mūs savā varā.
   No tumsas aiz izlūka muguras izslīdēja spokains stāvs, paķēra degošu pagali un devās ūz alas iekšieni. Alise klusu iekliedzās un pat Kora piecēlās kājās, kad baismī­gais rēgs parādījās gaismā. Heivards viņas nomierināja ar pāris vārdiem, teikdams, ka tas ir Cingačguks, viņu otrs pavadonis. Indiānis patlaban pacēla citu segu un rā­dīja, ka alai ir divas izejas. Tad, pagali rokā turot, viņš pagriezās pa labi kādā šaurā ejā un pa atklātu pāreju no­zuda otrā alā, kas bija uz mata līdzīga pirmajai.
   —    Tādas vecas lapsas kā mēs ar Cingačguku bieži vis nenoķers alā ar vienu pašu izeju, — Vanagacs smējās.
   —   Šī ir lieliska vieta. Klints ir no melnā kaļķakmens, kas, kā zināms, ir ļoti mīksts. Senāk ūdenskritums atradās ga­baliņu lejāk pa straumi nekā tagad, un es domāju, ka Hudzona te agrāk tecējusi tikpat rāmi un gludi kā vēl tagad daudzās vietās. Ar laiku apkārtne stipri pārmainī­jusies, klintīs un kraujās radušās lielas plaisas. Dažviet kaļķakmens ir cietāks, dažviet mīkstāks, un tur ūdens izgrauzis dziļas bedres. Dažas klintis nogruvušas, citas sa­drupušas, un tagad ūdenskritums par kādām simt pēdām atkāpies. Nav vairs ne tā skaistuma, ne spēka.
   —    Kur tad mēs atrodamies? — Heivards jautāja.
   —    Netālu no tās vietas, kur ūdenskritums bija agrāk. Šeit akmens bijis mīksts un dumpīgais ūdens izgrauzis šīs divas mazās alas, kur mums paslēpties. Tad tas sadalī­jies pa labi un pa kreisi un upes vidū atstājis sausumu.
   —    Tātad mēs atrodamies uz salas?
   —    Jā, abās pusēs mums ir krāces, un augšpusē un lejāk ir upe. Dienas gaismā būtu vērts uzkāpt uz klints un palūkoties ūdens dīvainībās. Tas neievēro nekādus liku­mus: dažviet lec, dažviet krīt, gan mutuļo, gan met kūle­ņus, vietumis ir balts kā sniegs, citur zaļš kā zāle; brīžiem tas burbuļo un čalo kā strautiņš, citreiz sāk virpuļot un sagrauž vecos akmeņus, it kā tie būtu mīksti māli. Jā, lēdij, smalkais audums, kas līdzīgi zirnekļa tīmeklim apvij jūsu kaklu, liksies rupjš kā zvejnieka tīkls salīdzinājumā ar tām lietiņām, ko izveido ūdens un ko es jums varētu parādīt! Kad nu ūdens diezgan iztrakojies, tas mierīgi plūst tālāk uz jūru!
   Ceļotāji pārliecinājās, ka viņu paslēptuve ir droša, un no Vanagacs īpatnējā tēlojuma guva iespaidu par Glena ūdenskrituma mežonīgo skaistumu. Tagad visi ķērās pie nedzejiska, bet ļoti nepieciešama darba — vakariņu ēšanas.
   Unkass cik spēdams apkalpoja sievietes, un Heivards, sevī pasmiedamies, vēroja, kā viņa sejā atspoguļojās cieņa un laipna iztapība. Heivards ļoti labi zināja, ka tāda pakalpība sievietēm indiāņu paražām ir sveša, bet vies­mīlības likumi bija svēti, un tādēļ arī varēja saprast šo mazo pazemošanos vīrieša pašcieņā.
   Uzmanīgs vērotājs tomēr pamanītu, ka jaunais virsaitis neizturas pret abām sievietēm gluži vienādi. Alisei viņš pieklājīgi pasniedza ūdens kausiņu vai gaļu uz glīti iz­griezta koka dēlīša, bet, pasniedzot to pašu Korai, indiāņa tumšās acis ilgāk uzkavējās pie viņas skaistās, izteiksmī­gās sejas. Pāris reižu viņš bija spiests meitenes uzrunāt, lai pievērstu viņu uzmanību. Tad viņš runāja angļu va­lodā, gan lauzītā un nepareizā, taču pietiekami saprotamā. Unkasa zemā rīkles balss bija tik maiga un melodiska, ka abas meitenes pārsteigtas pavērās viņā. Arī Kora ar Alisi pateica viņam dažus vārdus, un tā nodibinājās kaut kas draudzīgām attiecībām līdzīgs.
   Nekas nespēja traucēt Čingačguka svinīgo mieru. Viņš sēdēja ugunskura gaismas lokā, un viņa viesi to bieži uz­lūkoja ar slēptām bažām. Tagad varēja labāk saskatīt viņa dabiskos sejas pantus zem uztrieptās karakrāsas. Tēvs bija stipri līdzīgs dēlam, tikai viņa sejā nodzīvotie gadi un pārciestās grūtības bija atstājuši savas pēdas. Šobrīd bar­gums no Čingačguka sejas bija nozudis, vaibsti pauda mierīgu vienaldzību.
   Izlūka dzīvais skatiens turpretī ne brīdi nekavējās uz vietas. Izlūks ēda un dzēra ar baudu, ko nekāda briesmu sajūta nespēja nomākt, tomēr likās, ka viņa modrā vērība ne mirkli nesnauž. Reižu divdesmit kausiņš vai gaļas ga­bals apstājās pie lūpām un galva pagriezās sāņus, it kā viņš ieklausītos tālās, aizdomīgās skaņās.
   Vakariņu beigās Vanagacs no lapu kaudzes apakšas iz­ņēma mazu muciņu un uzrunāja dziedātāju, kas sēdēja blakus un dūšīgi ēda.
   —    Nu, draugs, — Vanagacs teica, — iedzeriet šo paegļu šņabi! Tas aizdzīs domas par kumeļu un liks asinīm strau­jāk ritēt. Dzeru uz mūsu draudzību un ceru, ka nabaga zirdziņš necels naidu starp mums. Kā jūs sauc?
   —    Gamuts, Dāvids Gamuts[8], — dziedāšanas skolotājs atbildēja un neviļus noslaucīja lūpas, sagatavojies noska­lot lejā visas skumjas ar mednieka savircoto, stipro dzē­rienu.
   —    Lielisks vārds! — otrs atteica. — Droši vien mantots no godīgiem senčiem. Es ļoti apbrīnoju vārdus, lai gan kristīgo izdoma šajā ziņā ne tuvu nesasniedz mežoņu pa­ražas. Lielākais gļēvulis, ko es kādreiz pazinu, saucās Lauva. Viņa sievas vārds bija Maiga, bet viņa paguva cil­vēku izlamāt, pirms vēl trenkāts briedis bija noskrējis divus soļus. Indiānim vārds ir sirdsapziņas lieta. Kā viņš saucas, tas viņš arī ir. Protams, tas nenozīmē, ka Cingač? guks — lielā čūska — arī tiešām būtu liela vai maza čūska. Bet viņš saprot visus cilvēka dabas stiķus un niķus, viņš ir kluss un cērt ienaidniekam, kad tas vismazāk gaida. Ar ko jūs nodarbojaties?
   —    Esmu necienīgs psalmu dziedāšanas mākslas skolo­tājs.
   — Na nu!
   —    Es apmācu dziedāšanā Konektikutas jaunkareivjus.
   —    Jūs gan varējāt izvēlēties labāku amatu. Jau tagad šie kucēni iet cauri mežam irgodamies un dziedādami, kad viņiem vajadzētu, aizturēt elpu kā lapsai slēptuvē, Vai jūs pazīstat ieročus, vai protat rīkoties ar šauteni?
   — Paldies dievam, nekad vēl neesmu rīkojies ar nāvē­jošiem ieročiem!
   —    Varbūt jūs pazīstat kompasu, protat uzlikt uz papīra ūdensceļus un mežonīgos kalnus, lai tie, kas ceļo, varētu atrast vietas pēc to vārdiem?
   —    Ar to es nenodarbojos.
   —    Jums ir tādas kājas, kas garu ceļu var pārvērst īsā. Ģenerālis jūs droši vien sūta ar kādām ziņām?
   —    Nekad. Es sekoju vienīgi savam augstajam aicināju­mam un mācu svētās dziesmas!
   —    Dīvaina nodarbošanās, — Vanagacs, smieklus ap­spiezdams, teica. — Visu mūžu kā mēdītāj putnam atkārtot augstās un zemās skaņas, kas nāk no citu cilvēku rīkles. Nu, draugs, tas ir jūsu talants, to nedrīkst nopelt, tāpat kā nevar nopelt šaušanas mākslu vai citu labāku nodarbo­šanos. Parādiet mums savu mākslu!
   — Ar lielāko prieku! — Dāvids sacīja, sakārtoja brilles uz deguna, izņēma no kabatas savu iemīļoto grāmatiņu un pasniedza to Alisei.
   Alise pasmaidīja, bet, palūkojusies uz Heivardu, no­sarka un saminstinājās.
   —    Nekautrējieties! — Heivards pačukstēja. Šis uzmu­dinājums izkliedēja Alises kautrību, jo arī viņa pati lab­prāt vēlējās baudīt maigo skaņu saldumu. Tika izraudzīta bēgļu stāvoklim piemērota dziesma. Arī Kora izteica vēlē­šanos pievienoties, un pēc tam, kad akurātais Dāvids bija rūpīgi uzdevis balsi ar kamertoni, dziesma sākās.
   Melodija bija lēna un svinīga. Abas meitenes noliecās pār grāmatu, un dažbrīd viņu skanīgās balsis plūda pilnā spēkā, bet dažbrīd tik maigi, ka ūdens rūkoņa izklausījās kā dobjš pavadījums melodijai. Dāvidam bija laba gaume un lieliska dzirde, viņš pieskaņoja melodiju alas izmē­riem, un drīz vien katra sprauga, katra plaisiņa likās vijī­gām skaņām piepildīta.
   Abi indiāņi nekustīgi vērās klints sienās un klausījās tik uzmanīgi kā akmenī pārvērsti. Izlūks sēdēja, zodu rokā atspiedis, un sākumā viņa sejā bija lasāma auksta
   vienaldzība, bet pamazām sejas panti atmaiga. Atmiņas viņu aiznesa tālajā bērnībā, kad, kolonijā dzīvodams, viņš bieži bija dzirdējis tādas pašas slavas dziesmas, gan ne tik skaisti dziedātas. Viņa nemierīgajās acīs iezagās miklums, un dziesma vēl nebija apklususi, kad pāri vētru norūdī­tajiem vaigiem ritēja lielas asaras.
   Dziedātāji patlaban beidza dziesmu ar klusu, dziestošu skaņu, ko auss uztver īpaši kāri apziņā, ka baudījums drīz beigsies. Te pēkšņi ārā atskanēja brēciens, kas nelīdzinā­jās ne cilvēka, ne cita zemes radījuma vaimanām. Tas ne tikai iespiedās alas dziļumos, bet sažņaudza šausmās sir­dis visiem, kas to dzirdēja. Tūliņ pēc tam iestājās klusums, tik dziļš, ka pat straujie Glena ūdeņi šķita sastinguši šaus­mās. «
   —    Kas tas bija? — Alise, atžirbusi no izbailēm, čuk­stēja.
   —    Kas tas bija? — Heivards skaļā balsī jautāja.
   Ne Vanagacs, ne indiāņi neatbildēja. Viņi pārsteigti klausījās, it kā gaidītu, vai kliedziens neatkārtosies. Bei­dzot viņi sāka nopietni sarunāties delavaru .valodā, un Unkass piesardzīgi izmanījās no alas pa otru, noslēpto izeju. Kad viņš bija izgājis, izlūks angliski ierunājās:
   —    Kas tas nu bija, kas nebija, neviens nevar pateikt, lai gan mēs divi esam klaiņojuši pa mežiem vairāk nekā trīsdesmit gadu. Es biju pārliecināts, ka manas ausis pazīst visus indiāņu un zvēru brēcienus, bet tagad redzu, ka esmu bijis uzpūtīgs un iedomīgs mirstīgais.
   —    Vai tad tas nebija mežoņu karasauciens, ar kuru tie grib iebiedēt ienaidnieku? — Kora prasīja un ietina seju plīvurā ar tādu mieru, ar kādu viņas uztrauktā māsa ne­varēja lepoties.
   —    Nē, nē, šis bija nejauks, riebīgs brēciens, kurā ska­nēja kaut kas pārdabisks. Ja jūs kaut reizi dzirdētu in­diāņu karasaucienu, jūs to nekad nenoturētu par ko citu. Nu, Unkas, — izlūks uzrunāja ienākošo jauno virsaiti delavaru valodā, — ko tu redzēji? Vai mūsu uguns spīd cauri segām?
   Delavaru valodā tika dota īsa, noteikta atbilde.
   —    Arā nekas nav redzams, — Vanagacs neapmierināts kratīja galvu, — Arī mūsu slēptuve vēl ir droša. Ejiet otrā alā un raugiet aizmigt, kuriem tas vajadzīgs. Mums jābūt kājās krietni pirms saules un jāmēģina nokļūt Edvarda fortā, kamēr mingi vēl guļ.
   Kora paklausīja pirmā ar tādu noteiktību un mieru, ka bailīgā Alise bija spiesta viņai sekot. Tomēr, aizejot no alas, viņa čukstus palūdza Dankenu nākt līdzi.
   Unkass pacēla segu no ejas, un, kad māsas pagriezās, lai pateiktos viņam par uzmanību, viņas redzēja, ka izlūks atkal nosēdies pie dziestošā ugunskura un atspiedis galvu rokās. Viņš bija nogrimis dziļās pārdomās par neizskaid­rojamo troksni, kas pārtrauca viņu vakara lūgšanu.
   Heivards ejot paņēma līdzi degošu pagali, kas nespodri apgaismoja jaunās mītnes šauro telpu. Iespraudis pagali klints plaisā, viņš piegāja pie meitenēm. Pirmo reizi kopš Edvarda forta atstāšanas viņi bija vieni paši.
   —    Neatstājiet mūs, Danken! — Alise lūdza. — Citādi mēs nespēsim aizmigt šajā vietā, kur drausmīgais klie­dziens vēl skan ausīs.
   —    Vispirms apskatīsim, cik drošs un stiprs ir šis cietok­snis, — Heivards atbildēja. — Tad parunāsim par pārējo.
   Viņš piegāja pie alas otras — tālākās izejas, kas, tāpat kā citas, bija aizklāta, pacēla biezo aizsegu un ieelpoja svaigo, spirdzinošo gaisu, kas plūda no ūdenskrituma. Viens upes nozarojums tecēja pa šauru klmts spraugu, ko ūdens bija izgrauzis mīkstajā akmenī. Ūdens virpuļoja tieši zem Heivarda kājām un, kā viņam likās, bija lielisks aizsargs no šās puses.
   —    Daba šeit radījusi nepārvaramu šķērsli, — viņš teica, norādīdams uz stāvo klinti, zem kuras mutuļoja tumšā straume, un nolaida aizsegu. — Otrā pusē mūs sargā go­dīgi, uzticami cilvēki. Tāpēc neredzu iemesla, kāpēc ne­klausīt mūsu krietnā mājastēva padomam. Es zinu, Kora man piekritīs, ka miegs jums abām nepieciešams.
   —    Kora var gan jums piekrist, bet viņa tik un tā nespēs iemigt, — vecākā māsa bilda. — Ja arī mēs nebūtu draus­mīgā brēciena uztrauktas, ir vēl citi iemesli, kas aizdzīs miegu. Sakiet pats, Heivard, — vai meitas var nedomāt par bailēm, ko pārcieš viņu tēvs, nezinot, kur un kādos apstākļos atrodas viņa bērni šajos biezokņos, kas pilni briesmu? -
   —    Viņš ir karavīrs, viņš prot novērtēt meža briesmas un priekšrocības.
   —    Cik mierīgi viņš pacieta visas manas aušības! Cik maigi un iecietīgi izturējās pret manām iegribām! — Alise elsoja. — Cik savtīgas mēs esam bijušas, māsiņ, piepra­sīdamas šo neapdomāto ceļojumu!
   —   Varbūt esmu bijusi pārsteidzīga, izspiežot 110 viņa piekrišanu ceļojumam tik nemierīgos laikos. Bet es gribēju tēvam pierādīt, ka bērni ir viņam uzticīgi, ja arī citi viņu grūtā brīdī pamestu!
   —    Kad pulkvedis uzzināja par jūsu ierašanos Edvarda fortā, — Heivards sacīja, — viņa krūtīs sīvi cīnījās mīles­tība un bailes. Mīlestība beidzot uzvarēja. Viņš teica: «Ma­nas Koras cēlās jūtas ved viņas šurpu, Danken, es negribu viņas aizkavēt.»
   —    Vai par mani viņš nekā neteica, Danken? — Alise greizsirdīgi jautāja. — Viņš taču neaizmirsa savu Elsiju?
   —    Tas, kas jūs tik ilgi pazīst, to nemaz nespētu, — jaunais cilvēks atbildēja. — Viņš sauca jūs tūkstoš mīļos vārdos, kurus es neuzdrošinos atkārtot, bet kuriem silti pievienojos. Viņš sacīja ..,
   Dankens pēkšņi aprāvās, jo, kamēr viņš lūkojās acīs Alisei, kura kari gaidīja tēva vārdus no viņa mutes, atkal atskanēja tas pats drausmīgais, dīvainais brēciens, kas visus padarīja mēmus. Iestājās ilgs klusums. Viņi uzlūkoja cits citu un šausmās gaidīja, ka brēciens atkārtosies. Bei­dzot aizsegs lēni pacēlās un parādījās izlūks. Bargās no­pietnības vietā viņa seja tagad pauda neziņu un šaubas, kas liecināja, ka noslēpumainās skaņas laikam vēstī kā­das nezināmas briesmas, pret kurām viņa veiklība un pie­redze ir bezspēcīga.

   — Ja mēs paliksim šeit, — Vanagacs sacīja, — tad iz­turēsimies nevērīgi pret brīdinājumu, kas mums dots. Lai maigie radījumi paliek alā, bet es un mohikāņi būsim sar­dzē uz klints. Ceru, ka arī sešdesmitā pulka majors mums piebiedrosies.
   —- Vai briesmas tik tuvu? — Kora jautāja.
   -— Lēdij, — izlūks nopietni atbildēja, — jau trīsdesmit gadu esmu klausījies visās meža skaņās kā cilvēks, kura dzīvība vai nāve atkarīga no viņa dzirdes asuma. Mani nepievils ne panteras smilkstēšana, ne mēdītājputna svil­piens, ne kāds velnišķīgo mingu izgudrojums! Esmu dzir­dējis mežu vaidam kā cilvēku lielās sāpēs; esmu klausī­jies, kā vējš gaudo to koku zaros, kam miza nokapāta un kas nolemti nāvei; esmu dzirdējis, kā zibens sprakšķ gluži kā degoši zari, šķaidot dzirksteles un uguns mēles uz vi­sām pusēm. Bet tagad ne mohikāņi, ne es, tlrasiņu baltais, nevaram saprast, kas tie par brēcieniem. Tādēļ mēs do­mājam, ka šīs zīmes ir brīdinājums mums.
   —    Savādi! — Heivards sacīja un paņēma pistoles, ko ienākot bija nolicis pie malas. Jāizpētī, vai tas ir miera vai kara signāls. Ejiet, mans draugs, es sekošu!
   Visi sajuta spēku pieplūdumu, kad, izejot no sasmaku­šās alas, ieelpoja vēso, spirdzinošo gaisu virs ūdenskri­tuma un krācēm. Pār upi pūta stiprs vējš un, kā likās, ienesa ūdenskrituma rūkoņu visās grotās, no kurām atska­nēja tālam pērkonam līdzīga dārdoņa. Mēness bija pacē­lies augstāk, un augšpusē upes straume vietām iemirdzējās mēnesnīcā, bet klints mala, uz kuras viņi stāvēja, atradās dziļā tumsā. Izņemot ūdens rūkoņu un stiprā vēja nopūtas, visur valdīja nakts un vientulības klusums. Veltīgi acis centās kaut ko saskatīt pretējā krastā cerībā ieraudzīt tur kādu dzīvības zīmi, kas varētu izskaidrot drausmīgo brē­cienu cēloni. Mēness mainīgā gaisma bieži vīla uztraukto cilvēku redzi, un viņi saskatīja vienīgi kailas klintis un nekustīgus kokus.
   —    Tikai tumsa un brīnišķīgs vakara miers, nekas cits nav redzams, — Dankens čukstēja. — Cik ļoti mēs prie­cātos par šo skaisto dabas stūrīti un vientulību citā reizē, vai ne, Kora? Iedomājieties, ka esam pilnīgā drošībā un ka tas, kas mūs tagad biedē, varētu būt…
   —    Klau! — Alise iesaucās.
   Brīdinājums bija lieks. Atkal atskanēja tā pati briesmīgā skaņa un, it kā no upes gultnes, nākot, izlauzās cauri klin­tīm, viļņodama aizplūda cauri mežam un pamazām izdzisa tālumā.
   —    Vai kāds šeit var izskaidrot šādus vaidus? — Vanag­acs prasīja, kad atbalss izgaisa mežā. — Ja tāds te ir, lai viņš runā. Kas attiecas uz mani, tad es tos turu par pār­dabiskiem.
   —    Jā, te ir gan kāds, kas var tos izskaidrot, — Dan­kens atbildēja. — Tagad es šo brēcienu pazīstu, esmu to dzirdējis kaujas laukā tādos apstākļos, kādi karavīra dzīvē gadās visai bieži. Tur brēc zirgs nāves agonijā. Parasti viņš tā brēc sāpēs, bet dažreiz arī nāves bailēs. Manam ērzelim ir vai nu uzbrukuši plēsoņas, vai arī viņš redz briesmas un nevar no tām izbēgt. Alā es šo skaņu nepa­zinu, bet tagad esmu pārliecināts, ka nemaldos.
   Izlūks un viņa biedri noklausījās šo vienkāršo paskaid­rojumu ar lielu interesi — kā cilvēki, kam sagrūst vecie aizspriedumi un uzaust jaunu ideju gaisma.
   —    Ha! — abi indiāņi iesaucās kā parasti, kad atģida patiesību. Izlūks brītiņu padomāja, tad sacīja:
   —    Nevaru jums runāt pretī, jo zirgus maz pazīstu, lai gan esmu dzimis novadā, kur audzē' daudz zirgu. Laikam vilki ložņā pa krasta nokāri tiem virs galvas, un pārbie­dētie dzīvnieki sauc cilvēkus palīgā kā mācēdami. Un­kas, — viņš delavaru valodā griezās pie jaunā indiāņa, — nolaidies ar laiviņu lejup un iemet degošu pagali vilku barā. Citādi bailes izdarīs to, ko nevar izdarīt vilki, un mēs rīt paliksim bez zirgiem, bet mums jāceļo lielā steigā.
   Jaunais indiānis jau bija nogājis ūdens malā, lai izpil­dītu rīkojumu, kad krastā atskanēja stiepta gaudošana, kas attālinājās uz meža pusi. Likās, ka zvēri būtu iztrau­cēti un lielās bailēs paši pamestu laupījurrtu. Unkass ātri atgriezās, un visi trīs mežinieki atkal klusu, nopietni ap­spriedās.
   —    Mēs bijām kā mednieki, kuriem sajukušas debespu­ses un no kuriem saule slēpusies dienām ilgi, — Vanagacs teica, aizgriezies no indiāņiem. — Tagad mēs sākam atkal pazīt ceļa zīmes un taka ir tīra no ērkšķiem! Apsēdieties tur krasta ēnā — tā ir tumšāka nekā koku ēna. Sarunāsi­mies tikai čukstus, lai gan būtu labāk un, šķiet, arī prātī­gāk, ja kādu brīdi katrs sarunātos tikai ar savām domām.
   Varēja redzēt, ka izlūku vairs nemāca gļēvas šaubas, viņš izturējās nopietni un noteikti. Arī abi indiāņi izjuta to pašu. Viņi nostājās tā, ka varēja pilnīgi pārredzēt abus krastus, bet paši bija labi paslēpti. Heivards un viņa bied­renes saprata, ka jāseko gudro ceļvežu piemēram. Hei­vards iznesa no alas klēpi zaru, nolika tos klints spraugā starp abām alām, un māsas nosēdās uz tiem. Tā klintis pa­sargāja no bultām, un Heivards viņas nomierināja, teik­dams, ka nekādas briesmas neuzbruks bez viņa brīdinā­juma. Heivards pats nostājās netālu, lai varētu sarunāties, balsi nepaceļot. Arī Dāvids paslēpās kādā klints spraugā.
   Dažas stundas pagāja mierīgi. Mēness bija pacēlies ze­nītā, un tā gaisma krita taisni uz abām māsām, kas apskā­vušās saldi gulēja. Dankens apsedza viņas ar Koras lielo lakatu, tad arī pats nolika galvu uz akmens. No Dāvida puses plūda tādas skaņas, kas, viņam nomodā esot, paša maigajām ausīm liktos piedauzīgas. Izņemot Vanagaci un mohikāņus, visi bija iegrimuši dziļā miegā. Bet modrie sargi nesnauda un neizrādīja nekādu noguruma pazīmju. Viņi gulēja nekustīgi un likās kā daļa no klints, bet viņu acis bez mitas taustīja tumšo koku rindu, kas norobežoja šaurās straumes tuvāko krastu. No viņiem nenāca ne ska­ņas; visvērīgākais klausītājs, nepateiktu, vai viņi elpo. Ti­kai ilga pieredze varēja iemācīt tik ārkārtīgu piesardzību, ko visizsmalcinātākā ienaidnieka viltība nespēja pieveikt. Tomēr likās, ka šoreiz tāda piesardzība bijusi lieka. Mē­ness bija norietējis, lejpusē aiz upes līkuma virs koku galotnēm iezīmējās bāla gaismas svītra un vēstīja dienas ausmu.
   Tikai tagad Vanagacs pirmoreiz pakustējās. Viņš pierā­poja gar klinti pie Heivarda un uzpurināja viņu no ciešā miega.
   —    Laiks doties ceļā! — viņš čukstēja. — Uzmodiniet sievietes un esiet gatavi kāpt laivā, kad es to piebraukšu pie klints!
   —    Vai nakts pagāja mierīgi? — Heivards jautāja.
   —    Liekas, miegs mani pārvarēja un neļāva izpildīt sarga pienākumu.
   —    Vēl viss ir klusu kā pusnaktī. Izturieties klusu, bet rīkojieties ātri!
   Tagad Heivards bija pilnīgi nomodā un lēni noņēma lakatu no guļošajām meitenēm. Kora juta šo kustību un pacēla roku, it kā gribētu viņu atgrūst. Alise miegā klusu nomurmināja: — Nē, nē, mīļo tētiņ, mēs neesam vienas, Dankens ir pie mums.
   —    Jā, mīļais bērns, — Dankens saviļņots čukstēja.
   —    Dankens ir šeit, un, kamēr viņš būs dzīvs un kamēr draudēs briesmas, viņš tevi neatstās. Kora! Alise! Mostie­ties! Laiks doties ceļā!
   Alise iekliedzās, un Kora šausmās uzlēca kājās. Hei­vards vēl nebija beidzis runāt, kad atskanēja tik drausmīgi kliedzieni un aurošana, ka arī viņam visas asinis šķita saplūstam sirdī. Brīdi likās, ka visi elles dēmoni pasprukuši gaisā un piepilda to ar briesmīgu gaudošanu. Izbiedētie klausītāji nevarēja noteikt, no kurienes kliedzieni īsti nāk, tie piepildīja mežu, ūdenskrituma alas, tie skanēja no klintīm, no upes gultnes, no gaisa. Dāvids izslējās visā garajā augumā, pielika rokas pie abām ausīm un iesaucās:
   —    Kas tas par elles troksni? Vai pekles balsti sabru­kuši? Jo cilvēks taču nevar kliegt tādā balsī!
   Par atbildi šai neuzmanīgajai kustībai upes pretējā krastā pamirdzēja uguntiņas un norībēja kāds ducis šā­vienu. Nelaimīgais dziedāšanas skolotājs nogāzās bez sa­maņas uz klints, kur bija gulējis. Mohikāņi izaicinoši at­bildēja ar tādiem pašiem kliedzieniem, jo uzbrucēji sāka gavilēt, redzot Gamutu nokrītam. Sākās bieža apšaudī­šanās, bet abas puses bija ļoti piesardzīgas un neatstāja slēptuvi. Dankens uztraukts klausījās, cerēdams sadzirdēt airu troksni, jo bēgšana bija viņu vienīgais glābiņš. Upe, kā agrāk, drāzās gar klintīm, bet melnajā ūdenī laivas neredzēja. Viņš jau sāka baidīties, ka izlūks viņus, cietsir­dīgi atstājis, kad no klints zem viņa kājām noplaiksnījās gara liesma un krastā atskanēja agonijas brēciens. Tas liecināja, ka Vanagacs šautenes raidītais nāves vēstnesis sasniedzis savu upuri. Pēc šā mazā pretsitiena uzbrucēji tūliņ atkāpās, un drīz vien iestājās klusums kā pirms uz­brukuma.
   Dankens izmantoja izdevīgo mirkli, pielēca pie Gamuta un ienesa viņu klints spraugā pie abām māsām. Pēc brīža arī visi pārējie sapulcējās šajā drošajā vietā.
   —    Nabaga vīrs šoreiz izglāba savu skalpu, — Vanagacs teica un aukstasinīgi pārvilka ar roku Dāvidam pār galvu. — Tā iet, ja cilvēkam pārāk gara mēle! Brīnums, ka viņš vēl dzīvs.
   —    Vai viņš nav miris? — Kora jautāja, un viņas dobjā balss liecināja, ar kādu stingrību viņa cenšas apvaldīt bailes. — Vai mēs nevaram nelaimīgajam kaut kā pa­līdzēt?
   —    Nē, nē, dzīvība vēl ir viņa sirdī. Pēc kāda laika viņš atgūs samaņu un būs gudrāks, kamēr pienāks viņa īstā stunda, — iesāņus vēlreiz uzmetis guļošajam skatienu, Vanagacs atbildēja un apbrīnojami veikli pielādēja šau­teni. — Ienes viņu alā, Unkas, un noguldi uz zariem! Jo ilgāk viņš gulēs, jo labāk: šaubos, vai tik garam stāvam klintīs atradīsies piemērota slēptuve, bet ar dziedāšanu vien viņš no irokēziem neizglābsies.
   —    Jūs sagaidāt otru uzbrukumu? — Heivards jautāja.
   — Vai es varu domāt, ka izsalcis vilks apmierināsies ar kumosu? Viņi zaudēja vienu vīru, un viņu paradums ir atkāpties, ja pēkšņs uzbrukums neizdodas. Bet viņi nāks atkal, tiklīdz būs izgudrojuši jaunu viltību, kā mūs pie­krāpt un iegūt skalpus. Mūsu galvenā cerība ir noturēties uz šās klints, kamēr Monro atsūta mums palīgā kareiv­
   jus. — Izlūks pacēla galvu, un viņa skarbajai sejai pār­slīdēja tumša raižu ēna. — Lai dievs dod, ka tas notiktu drīz un kareivjus vadītu kāds, kas zina indiāņu paražas.
   —   Jūs dzirdējāt, kas mūs sagaida, Kora, — Dankens teica. — Mums jācer vienīgi uz jūsu tēva rūpēm un pie­redzi. Ejiet abas ar Alisi alā, kur jūs būsiet pasargātas no ienaidnieku lodēm. Tur jūs varēsiet arī parūpēties par mūsu nelaimīgo biedru.
   Māsas sekoja viņam pirmajā alā, kur gulēja Dāvids. Bija redzams, ka viņš pamazām nāk pie samaņas. Nodevis ievainoto abu meiteņu gādībā, Heivards devās projām.
   —    Danken! — Alise trīcošā balsī iesaucās, kad Heivards jau bija sasniedzis alas izeju. Viņš pagriezās un, redzē­dams, ka Alises seja ir nāves bālumā, lūpas uztraukumā dreb un skatiens pauž dziļu saviļņojumu, tūliņ piesteidzās viņai klāt.
   —   Atcerieties, Danken, ka jūsu dzīvība nepieciešama mūsu glābšanai… ka tēvs mūs uzticēja jūsu gādībai… Neaizmirstiet, cik daudz atkarīgs no tā, vai būsiet uzma­nīgs un piesargāsieties, jo… — te nodevīgs sārtums pār­klāja meitenes seju līdz pašiem deniņiem, — jūs esat mīļš visiem, kas saucas Monro vārdā …
   —   Ja kaut kas varētu padarīt stiprāku manu pieķerša­nos dzīvei, — Heivards uzlūkoja apklusušo Alisi, — tad tas būtu šis atgādinājums. Mūsu mājastēvs jums aplieci­nās, ka man — sešdesmitā pulka majoram — jāpiedalās cīņā. Bet tas nebūs grūti: mums tikai dažas stundas jāaiz­sargājas pret šiem asinssuņiem.
   Atbildi nenogaidījis, Heivards atstāja māsas un aizstei­dzās pie izlūka un viņa biedriem, kas vēl gulēja, patvēru­šies spraugā starp abām alām.
   —    Atkārtoju tev, Unkas, — izlūks sacīja, kad Heivards viņiem piebiedrojās. — Tu šķied par daudz pulvera, tāpēc šautene sit atpakaļ un lode neķer mērķi! Maz pulvera, vieglu lodi un ilgu tēmēšanu — tad droši dzirdēsi minga nāves brēcienu! Tagad noslēpsimies, draugi, jo neviens nevar zināt, kad un kur makuass cērt nāves cirtienu!
   Indiāņi novietojās norādītajās spraugās, no kurienes va­rēja redzēt katru, kas tuvotos ūdenskrituma lejasgalam. Saliņas vidū pudurītī auga dažas sīkas, kroplas priedītes. Vanagacs un Heivards zibens ātrumā metās turp un pa­slēpās starp krūmiem un akmeņiem. Viņiem pāri kārās kaila, ieapaļa klints, kurai gar abām pusēm rotaļīgi lēkāja ūdens, kas lejāk iegāzās atvarā. Diena jau bija uzaususi, pretējais krasts un mežs ar drūmajām priedēm un krū­miem bija skaidrf saskatāms.
   Sekoja ilgas, uztraukuma pilnas stundas, bet no jauna uzbrukuma nekas nebija manāms. Dankens jau sāka cerēt, ka viņu šāvieni bijuši trāpīgāki, nekā licies, un ka ienaid­nieki galīgi atsisti. Kad viņš par to ieminējās Vanagacij, tas neticīgi pakratīja galvu un teica:
   —    Jūs nepazīstat makuasu dabu, ja domājat, ka viņi tik viegli liksies mierā bez skalpa! Viņi pārāk labi zina mūsu skaitu un iespējas, lai tik lēti atteiktos no medībām. Cst! Paskatieties uz augšu, tur, kur straume sadalās pret klinti. Šie pārgalvīgie velni pārpeldējuši tajā vietā, un viņiem, kā par nelaimi, izdevies sasniegt alas galu! Cst! Klusu! Citādi vienā mirklī mati nolidos no jūsu galvas!
   Heivards pacēla galvu un redzēja skatu, kas viņam, pa­tiesību sakot, likās pārdrošības un veiklības brīnumdarbs. Straume bija nograuzusi mīkstās klints šķautni, kurai pāri gāzās ūdens, un izveidojusi iedobi, kas nebija tik stāva, kā parasti ūdenskritumos mēdz būt. Šajā vietā huroņi bija metušies atvarā, cerēdami, ka straume viņus aiznesīs salas galā, no kurienes būtu viegli piekļūt izraudzītajiem upuriem. Tikko Vanagacs apklusa, starp klintij piedzīta­jiem baļķiem un zariem parādījās četras cilvēku galvas. Tūliņ viņi ieraudzīja arī piekto stāvu peldam zaļganajā ūdenskrituma mutulī, bet straume rāva to salai garām. Tas izmisīgi cīnījās, lai nokļūtu drošībā, un pašlaik iz­stiepa roku, gribēdams pieķerties pie biedriem, bet tad., pēkšņi atkal iegrima virpulī. Rokas gaisā izslējis, šausmās ieplestām acīm, viņš likās izslejamies stāvus, tad it kā tai­sīja lēcienu un nogāzās no klints bezdibeņa atplestajā rīklē. No dziļuma atskanēja viens vienīgs mežonīgs, izmi­sis kliedziens, ko varēja sadzirdēt cauri ūdenskrituma rū­koņai, tad viss atkal kļuva kluss kā kapā.
   —    Tas mums aiztaupīja vienu šāvienu, — Vanagacs bargi sacīja, — bet pulveris un lodes mums ir tikpat dārgi kā trenkātam briedim mirklis atpūtas! Apmainiet pistolēs pulveri! Ūdens putekļi, kas paceļas virs ūdenskrituma, būs saslapinājuši sēru. Sagatavojieties tuvcīņai, bet es šaušu!
   Viņš ielika pirkstu mutē, un atskanēja garš, spalgs svil­piens, uz kuru mohikāņi no klintīm atbildēja. Atskanot signālam, Dankens sadzīto koku starpā pamanīja paceļa­mies indiāņu galvas, bet tās nozuda tikpat ātri, kā pārādī-
   jušās. Aiz muguras bija dzirdama klusa čabēšana. Viņš pagrieza galvu un ieraudzīja Unkasu, kas rāpās klāt. Va­nagacs pateica viņam dažus vārdus delavaru valodā, un virsaitis mierīgi un aukstasinīgi ieņēma jaunu pozīciju. Heivards pārdzīvoja drudžaina nemiera brīdi, bet Vanag­acs uzskatīja, ka patlaban ir īstā reize pamācīt jaunos biedrus, kā ar apdomu lietot šaujamos ieročus.
   —   No visiem ieročiem, — viņš teica, — izveicīga šā­vēja rokās visbīstamākā ir garstobrene — labi nogludi­nāta, no mīksta metāla. Bet tā prasa stingru roku, asu aci un lielu prasmi pielādēšanā. Ieroču meistari iznieko savu māku, izgatavodami īsās medību bises un kavalēristu .
   —    Ha! — Unkass viņu pārtrauca.
   —    Es redzu viņus, manu zēn, redzu! — Vanagacs atsau­cās. — Viņi taisās uzbrukt, citādi slēptu savas netīrās mu­guras aiz baļķiem. Nu, lai nāk vien, — viņš piebilda, pār­baudot šauteni. — Pirmais droši saķers savu nāvi, kaut arī viņš būtu pats Monkalms!
   Šajā mirklī mežā atkal atskanēja aurojoši kliedzieni, un tūlīt pat četri indiāņi izlēca no baļķu aizsega. Šā brīža drudžainais uztraukums bija tik liels, ka Heivards juta karstu vēlēšanos doties viņiem pretī, bet, redzēdams, cik mierīgi izturas izlūks un Unkass, savaldījās. Izgrūzdami mežonīgus kliedzienus, ienaidnieki lieliem lēcieniem pāri melnajām klintīm tuvojās viņiem. Kad tie atradās dažu jardu atstatumā, Vanagacs lēni pacēla šauteni virs krū­miem un izšāva. Priekšējais indiānis palēcās gaišā kā ievainots briedis un uz galvas iegāzās salas klinšu spraugā.
   —    Nu, Unkas! — izlūks uzsauca un, acīm iekvēlojoties, izvilka garu dunci. — Grāb to kliedzošo velnu, kas nāk pēdējais! Abus pārējos mēs pieveiksim!
   Unkass paklausīja, un atlika vēl tikai divi mežoņi. Hei­vards iedeva vienu no savām pistolēm Vanagacij, un viņi abi steidzās pa nogāzi ienaidniekiem pretī. Viņi izšāva abi reizē, bet netrāpīja.
   —    Tā jau es domāju! Es to zināju! — Vanagacs nomur­mināja un dusmās iemeta nicināto ieroci ūdens mutuļos. •— Šurp, jūs asinskārie elles suņi!
   Tikko izlūks bija šos vārdus izteicis, viņa priekšā no­stājās milzīga auguma indiānis ar mežonīgu, niknu seju. Dankens tajā pašā brīdī uzsāka tuvcīņu ar ^otru mežoni. Vanagacs un viņa pretinieks bija vienādi veikli, un katrs satvēra ienaidnieka pacelto roku, kas turēja briesmīgo dunci. Brīdi viņi nekustīgi uzlūkoja viens otru un sasprin­dzināja muskuļus, pūlēdamies saliekt otra roku. Bet tad baltā vīra sīkstie muskuļi guva.pārsvaru pār mežoņa ma­zāk vingrinātajiem muskuļiem. Vanagacs veikli atbrīvojās un iegrūda dunci pretiniekam krūtīs.
   Šajā pašā laikā izmisīgi cīnījās arī Heivards, jo jau pir­majā grābienā mežonis pārlauza viņa plāno zobenu. Cita ieroča viņam nebija, un tagad dzīvība kļuva atkarīga vie­nīgi no fiziskā spēka un izveicības. Lai gan Heivardam abu šo īpašību netrūka, viņš juta, ka sastapis sev līdzīgu pretinieku. Par laimi, viņam drīz izdevās atbruņot in­diāni — tā duncis nokrita zemē. Tagad cīņas iznākums bija atkarīgs no tā, kurš kuru nogrūdīs no reibinoša aug­stuma ūdens izgrauztajā bezdibenī. Cīnīdamies viņi virzī­jās arvien tuvāk kraujai, un Heivards saprata, ka vilci­nāties nedrīkst. Abi saņēma pēdējos spēkus un piestrei- puļoja pie bezdibeņa malas. Heivards juta, ka indiāņa pirksti sažņaudz viņa rīkli, redzēja tā ņirdzīgo smīnu, kad tas ļaunā atriebības kārē centās noraut ienaidnieku sev līdzi nāvē. Jaunā vīrieša ķermenis pamazām padevās pār­spēkam. Bet tad pašā briesmīgākajā brīdī viņa prieķšā pavīdēja tumša roka ar zibošu dunci, un indiāņa pirksti atslāba. Unkass ar glābēja roku atrāva Heivardu no krau­jas malas, bet tas, saniknotajam, pārsteigtajam pretinie­kam gāžoties bezdibenī, vēl kā apburts nespēja atraut ska­tienu no viņa zvērīgās, sašutušās sejas.
   — Slēpties! Slēpties! — kliedza Vanagacs, kas arī tikko bija uzveicis savu pretinieku. Paslēpieties, ja jums dzīvība dārga! Darbs vēl tikai pusē!
   Jaunais mohikānis izgrūda skaļu uzvaras kliedzienu, tad abi ar Heivardu aizsteidzās uz pakalnu, no kura pirms cīņas bija nokāpuši, un paslēpās aiz klintīm un krūmiem.

   Izlūka brīdinājums bija pamatots. Kamēr notika aprak­stītā cīņa, ūdenskrituma rūkoņu nepārtrauca nekāda skaņa no cilvēku puses. Huroņi, elpu aizturējuši, vēroja cīņas gaitu no pretējā krasta. Viņi nešāva, jo cīnītāji pastāvīgi mainīja vietu un ienaidnieka vietā varēja trāpīt savējam.; Bet, tiklīdz cīņa beidzās, atskanēja mežonīgs un nikns brē­ciens. Aši norībēja šāvienu zalve, un pāri klintij kā krusa nobira lodes — likās, ka uzbrucēji grib savu bezspēcīgo niknumu izgāzt pret nejūtīgo cīņas arēnu.
   čingačguka šautene atbildēja nesteidzoties. Vecākais indiānis visu cīņas laiku bija aukstasinīgi palicis savā pos­tenī. Kad viņš izdzirdēja Unkasa uzvaras kliedzienu, arī viņš īsi, priecīgi iekliedzās, bet tūliņ atkal sastinga mierā, un tikai biežie šāvieni liecināja par viņa neatslābstošo modrību.
   Uzbrucēji joprojām šāva gan veselām zalvēm, gan pa atsevišķam šāvienam. Klintis, koku un krūmu lapas vis­apkārt aplenktajiem bija ložu saskrambātas un caururbtas, bet viņi bija tik labi paslēpušies, ka līdz šim vienīgais cietušais viņu pulciņā palika Dāvids.
   —    Lai viņi dedzina savu pulveri, — izlūks mierīgi teica, kad lode pēc lodes nosvilpa gar klinti, aiz kuras viņš bija paslēpies. — Kad viņi beigs, tad mēs salasīsim lodes. Gan šiem velniem apniks spēlīte, pirms akmeņi lūgsies žēlas­tību! Unkas, manu zēn, tu šķied pārāk daudz pulvera. Ja šautene atsit, tad lode nekad netrāpa. Es tev teicu, lai tu mērķē neģēlim tieši zem baltās krāsas svītras, bet tava lode ņēma divas collas augstāk.
   Mierīgs smaids pārslīdēja jaunā mohikāņa sejai, bet viņš neatbildēja ne vārda.
   —   Es neatļauju jums apvainot Unkasu veiklības trū­kumā, — Heivards sacīja. — Nupat viņš man tik dros­mīgi un veikli izglāba dzīvību. Tagad viņš uz mūžu iegu­vis draugu, kurš nekad neaizmirsīs, ko ir tam parādā.
   Unkass mazliet izslējās un sniedza Heivardam roku. Va­nagacs nolūkojās jauno cilvēku jūtu izplūdumā un pie­bilda:
   —    Mežonīgā apvidū draugi bieži izdara cits citam tādus pakalpojumus. Arī es esmu Unkasam šādi paķalpojis. Un labi atceros, ka Unkass ir piecas reizes nostājies starp mani un nāvi: trīs reizes kaujā ar mingiem, vienreiz, kad šķērsojām Horikanu, un …
   —    Šī bija trāpīgāka nekā parasti! — Heivards iesaucās, neviļus saraudamies, kad lode ķēra klinti viņam līdzās.
   Vanagacs paņēma lodi, aplūkoja to un, galvu pakratī­dams, sacīja:
   —   Krītot lode nekad nesaspiežas plakana. Tas varētu notikt vienīgi tad, ja tā kristu no mākoņiem.
   Bet Unkasa šautene jau slējās augšup un pievērsa biedru skatienu vietai, kur noslēpums tūlīt atklājās. Labajā upes krastā tieši viņiem pretī auga kupls ozols. Tas bija nolie­cies virs upes, tā ka augšējie zari kārās tālu pāri ūdenim. Galotnē lapas tikko sedza mezglainos, kroplos zarus, un starp tām sēdēja indiānis. Viņš te paslēpās aiz koka stum­bra, te izliecās ārā, vērodams, vai šāviens trāpījis mērķi.
   —    Šie velni uzrāpsies pat debesīs, lai tikai mūs iznīci­nātu, — Vanagacs teica. — Paturi viņu mērķī, zēn, kamēr es pielādēšu garstobreni! Izšausim reizē gar abām pusēm kokam.
   Unkass nogaidīja, kamēr izlūks deva signālu. Tad norī­bēja abas šautenes, ozola lapas un miza uzlidoja gaisā un vējš tās izkaisīja, bet mežonis atbildēja ņirdzīgiem smiek­liem un notrieca ar nākamo lodi Vanagacij cepuri no gal­vas. Biezoknī atkal atskanēja mežonīgi kaucieni, un ielenktajiem pār galvu nobira ložu krusa. Likās, ka me­žoņi grib piespiest viņus palikt šajā vietā, kur viņi viegli varētu krist par upuri kokā sēdošajam šāvējam.
   —    No tā jātiek vaļā! — izlūks sacīja un nemierīgi pa­lūkojās apkārt. — Unkas, pasauc tēvu, mums vajadzīgas visas šautenes, lai izsistu šo viltīgo velnu no viņa ligzdas.
   Tūliņ tika dots signāls, un, pirms vēl Vanagacs paguva pielādēt šauteni, Cingačguks piebiedrojās viņiem. Kad dēls parādīja pieredzējušajam karavīram, kur paslēpies bīstams ienaidnieks, viņš, kā parasti, iesaucās: — Ha! — un pēc tam vairs neizrādīja ne pārsteigumu, ne uztrau­kumu. Vanagacs brīdi nopietni apspriedās ar mohikāņiem delavaru valodā, tad katrs ieņēma savu vietu saskaņā ar steigā izdomāto plānu.
   Pa to. laiku ozolā sēdošais indiānis bija viņus nemitīgi, taču nesekmīgi apšaudījis. Viņš nevarēja labi notēmēt, jo pretinieks bijā modrs: tiklīdz parādījās kāds stumbra ne­aizsegts loceklis, šautenes tūliņ pacēlās. Indiāņa lodes krita paslēpušos pretinieku vidū. Heivarda drēbes, ko vis­vieglāk varēja atšķirt, bija ložu sadriskātas. No neliela ievainojuma dilbā sāka sūkties asinis.
   Tā kā viņa pretinieki tik ilgi un pacietīgi klusēja, huro­nis kļuva drošāks un nolēma tēmēt uzmanīgāk. Mohikāņu asais skatiens tūliņ pamanīja, kur caur koka lapām netālu no stumbra neuzmanīgi atsedzās tumšās kājas. Abas šau­tenes norībēja reizē, huronis saļima pār ievainoto kāju un kļuva redzams. Zibens ātrumā Vanagacs izšāva pret ozola galotni. Lapas sakustējās, bīstamā šautene nokrita no sava izdevīgā augstuma, un pēc īsas, veltīgas cīņas par-ādījās indiāņa ķermenis, kas šūpojās vējā, ar abām rokām izmi­sīgi turēdamies pie kailā ozola zara.
   —    Esiet žēlīgi, raidiet viņam vēl vienu lodi! — Hei­vards šausmās iesaucās, novēršot acis no nelaimīgā cil­vēka.
   —    Ne graudiņa pulvera! — Vanagacs stūrgalvīgi at­teica. — Viņam tā kā tā jāmirst, un mums jātaupa pulve­ris, jo indiāņi dažreiz uzglūn dienām ilgi. Tagad jāizšķi­ras: vai nu viņu skalpi, vai mūsu!
   Pret šo negrozāmo, bargo pamācību neviens nevarēja iebilst. Kaucieni mežā apklusa, šāvieni mitējās, un tiklab draugi, kā ienaidnieki vēroja nelaimīgo, kas karājās starp debesīm un zemi. Vējš šūpoja viņa ķermeni, bet neviens vaids neatskanēja no viņa lūpām. Laiku pa laikam viņš drūmi atskatījās uz saviem ienaidniekiem, un arī no attā­luma viņa tumšajā sejā bija lasāmas izmisuma mokas. Trīs reizes izlūks pacēla šauteni, bet prāts ikreiz ņēma virsroku, un viņš atkal to nolaida. Tad viena roka huronim neiz­turēja un nespēkā nolaidās gar sāniem. Izmisīgi viņš pū­lējās vēlreiz pieķerties pie zara, taču velti! Viņš ķerstīja ar rokām tukšo gaisu, bet tad zibenīgi atskanēja Vanagacs šāviens. Upuris noraustījās, galva tam nokārās uz krūtīm, indiāņa ķermenis smagi kā svins ieslīdēja putojošajā straumē un nozuda.
   Mohikāņi neizgrūda uzvaras kliedzienu, kā bija para­duši, bet saskatījās mēmās šausmās. Vienīgi Vanagacs aukstasinīgi apsvēra notikušo, pakratīja galvu un noso­dīja pats savu rīcību.
   —    Es rīkojos kā puika! Tas bija pēdējais pulveris un pēdējā lode no manas somas! — viņš teica. — Vai tad nebija vienalga, vai viņš iekrīt atvarā dzīvs vai miris. Unkas, manu zēn, aizej uz laivu un atnes lielo pulvera ragu. Tur ir viss mūsu pulvera krājums, un, cik es pazīstu mingus, tad tas viss būs vajadzīgs līdz pēdējam graudiņam.
   Jaunais mohikānis tūliņ devās izpildīt pavēli. Vanagacs vēl saīdzis pārmeklēja somu un kratīja tukšo pulvera ragu. Šo bezcerīgo nodarbošanos pārtrauca skaļš, uztraukts Unkasa kliedziens, kas pat Heivarda nepieradušajām ausīm izklausījās kā jaunas, negaidītas nelaimes vēsts. Viņš pēkšņi uzlēca kājās, aizmirsis, kādas briesmas draud, izslejot indiāņu priekšā savu lielo stāvu. Arī viņa biedri pietrūkās un metās uz šauro pāreju starp abām alām. Tas notika tik ātri, ka ienaidnieku šāvieni viņus nesasniedza.
   Unkasa kliedziens lika iznākt no slēptuves arī abām mā­sām kopā ar ievainoto Dāvidu, un visi tūliņ saprata, kāda nelaime satraukusi jaunā indiāņa mieru.
   Netālu no klints straumē peldēja izlūka mazā laiviņa. Kāda neredzama roka to virzīja tieši šķērsām pāri upei. Ieraugot šo nepatīkamo skatu, Vanagacs instinktīvi pacēla šauteni un nospieda gaili, bet stobrs neatbildēja ar šā­vienu.
   —    Par vēlu! Par vēlu! — Vanagacs izsaucās un sarūg­tināts nolaida šauteni. — Neģēlis jau pāri krācēm, un, ja arī mums būtu pulveris, lode viņu vairs nesasniegtu!
   Tagad pārdrošā huroņa galva parādījās aiz laivas. Lai­vai ātri slīdot pa straumi uz leju, viņš pamāja ar roku un izgrūda uzvaras kliedzienu. Par atbildi no meža atskanēja kaukšana un nicīgi smiekli.
   —    Smejieties vien, velna bērni! — izlūks sacīja, nosē­dās uz klints un nometa nederīgo šauteni zemē. — Tagad trīs labākās un trāpīgākās šautenes šajā mežā ir tikpat vērtas kā pagājušā gada buka rags!
   —    Ko iesāksim? — Heivards jautāja. — Kas ar mums notiks?
   Par atbildi Vanagacs tikai apvilka ar pirkstu sev ap galvvidu, bet tik izteiksmīgi, ka neviens šo kustību neva­rēja pārprast.
   —    Nevar būt, ka mūsu stāvoklis tik bezcerīgs! — jau­nais cilvēks iesaucās. — Huroņi vēl nav šeit. Mēs varam alas nocietināt, varam atsist viņu pārcelšanos uz šejieni.
   — Ar kādiem līdzekļiem? — izlūks aukstasinīgi jautāja. — Ar Unkasa bultām vai ar sieviešu asarām? Nē, nē! Jūs esat jauns un bagāts, jums ir draugi, un es saprotu, ka jūsu gados grūti mirt. Bet, — viņš pamāja ar acīm uz mohikāņu pusi, — neaizmirsīsim, ka esam tīrasiņu baltie, un parādīsim šiem mežu iemītniekiem, ka nāves stundā balto asinis plūst tikpat brīvi kā sarkanādaino.
   Heivards aši palūkojās izlūka norādītajā virzienā un redzēja, ka indiāņu izturēšanās apstiprina viņa drūmākās nojautas.
   Čingačguks bija nosēdies cienīgā pozā uz klints izciļņa un nolicis sev biakus dunci un tomahauku. Patlaban viņš raisīja no matiem ārā iesprausto ērgļa spalvu un saglauda vienīgo matu kušķi, sagatavodams to pēdējam, drausmī­gajam uzdevumam. Viņa seja bija domīga, bet mierīga, tumšās acis vairs nemirdzēja mežonīgā cīņas priekā un pamazām ieguva vienaldzīgu, aukstu izteiksmi.
   —    Es neticu, ka mūsu stāvoklis ir pilnīgi bezcerīgs, — Heivards sacīja. — Varbūt jau šajā pašā brīdī mums tu­vojas palīgi. Es neredzu ienaidniekus, varbūt tiem apni­kusi cīņa, kurā tie tik daudz zaudē un tik maz iegūst!
   —    Varbūt jau pēc minūtes, varbūt pēc stundas, bet šie čūskas mums pielavīsies. Varbūt viņi jau tagad ir tepat tuvumā un dzird mūs, — izlūks teica. — Čingačguk, mans brāli, — viņš turpināja delavaru valodā, — mēs esam iz­cīnījuši pēdējo kauju. Tagad makuasi priecāsies par mo­hikāņu gudrā vīra un viņa drauga bālģīmja nāvi!
   —    Lai mingu sievas apraud savus nokautos! — čingač­guks nesatricināmā mierā lepni atbildēja. — Mohikāņu Lielā Čūska ir metis savus līkumus viņu vigvamos un sa­indējis viņu uzvaras prieku ar bērnu gaudām par tēviem, kuri neatgriezās! Kopš nokusis sniegs, vienpadsmit kara­vīri guļ tālu no savu senču kapiem, un, kad Čingačguka mēle apklusīs, neviens nevarēs pasacīt, kur tos atrast! Lai viņi izvelk asākos dunčus, lai met ātrākos tomahaukus, jo niknākais ienaidnieks ir viņu rokās! Unkas, mans dēls, cēlākā koka pēdējā atvase, sauc šos gļēvuļus, lai viņi pa­steidzas, citādi viņu sirdis kļūs mīkstas un viņi pārvērtī­sies par sievām!
   —    Viņi meklē savus mirušos pie zivīm! — jaunais vir­saitis atbildēja klusā, maigā balsī. — Huroņi peld kopā ar glumajiem zušiem. Viņi krīt-no ozoliem kā nogatavojušies augļi! Un delavari smejas!
   —    Tā, tā! — izlūks nomurmināja, vērīgi klausīdamies indiāņu sarunā. — Tagad viņi sakarsē savas indiāņu asinis un drīz izaicinās makuasus, lai pasteidzas atriebties. Bet es esmu baltais, es miršu, kā baltajam pienākas, bez zai­miem uz lūpām un bez rūgtuma sirdī!
   —    Bet kāpēc mirt? — ierunājās Kora un atstāja klinti, pie kuras pirmajās šausmās bija piespiedusies. — Ceļš uz visām pusēm ir brīvs. Bēdziet mežā un lūdziet, lai dievs jums palīdz! Ejiet, drosmīgie vīri, mēs jums jau tā esam daudz parādā! Nesaistiet sevi ar mūsu nelaimīgo likteni!
   —    Jūs nepazīstat irokēzu viltību, lēdij, ja domājat, ka ceļš mežā brīvs! — Vanagacs teica, bet tūliņ vientiesīgi piebilda: — Protams, straume gan mūs varētu aiznest ātri lejup, kur mūs nesniegtu ne viņu lodes, ne kliedzieni*
   —   Tad glābieties peldus! Kāpēc vēl kavēties un pavai­rot ienaidnieka upuru skaitu? — Kora iesaucās. .
   —   Tāpēc, — izlūks lepni atbildēja, palūkojies visap­kārt, — ka vīrarņ labāk mirt mierā nekā dzīvot ar ļaunu sirdsapziņul Ko mēs atbildēsim, kad Monro mums prasīs, kur un kādos apstākļos pametām viņa bērnus?
   —      Ejiet pie viņa un sakiet, ka steidzāties pēc palīga, — Kora dedzīgi atteica un pienāca izlūkam klāt. — Sakiet, ka huroņi mūs ved uz mežonīgajiem ziemeļiem, bet ka modrība un ātra palīdzība mūs vēl var glābt. Bet, ja par spīti visam dievs būs lēmis, ka palīdzība nāks par vēlu, — .te Koras balss aizlūza, — tad nododiet viņam meitu pē­dējo svētību, pēdējās lūgšanas un pēdējo mīļo sveicienu.
   Izlūka bargā, norūdītā seja noraustījās. Kad Kora ap­klusa, viņš atspieda zodu rokās un likās pārdomājam vi­ņas priekšlikumu.
   —   Viņa runā ar prātu, — Vanagacs trīcošām lūpām sa­cīja. — Čingačguk! Unkas! Vai dzirdējāt tumšacainās sie­vietes vārdus?
   Viņš sāka ar indiāņiem sarunāties delavaru valodā, un, lai gan viņa vārdi nāca pār lūpām lēni un pārdomāti, viņš tomēr runāja ar lielu pārliecību. Vecākais mohikānis klau­sījās dziļā nopietnībā un acīmredzot apsvēra katru biedra vārdu, apzinoties, cik tie svarīgi. Brīdi vilcinājies, Čin- gačguks piekrītoši pamāja ar roku un ar indiāņiem īpat­nējo uzsvaru angliski pateica: — Labi! — Aizbāzis dunci un tomahauku atkal aiz jostas, viņš klusu pieslīdēja pie klints malas, kuru nevarēja pārredzēt no pretējā krasta. Tur viņš brīdi uzkavējās, zīmīgi norādīja uz mežu zemāk pa straumi un savā valodā pateica dažus vārdus par nodo­māto ceļa virzienu. Tad viņš klusu ienira ūdenī un npzuda skatītāju acīm.
   Izlūks vēl brīdi pakavējās, lai uzrunātu Koru, kas, re­dzēdama savu vārdu ietekmi, uzelpoja vieglāk.
   —    Gudrība dažreiz dota arī jauniem tāpat kā veciem, — izlūks sacīja. — Jūsu vārdi bija gudri, pat vēl vairāk. Kad jūs vedīs cauri mežiem, tas ir, tos no jums, kurus kādu laiku taupīs, — tad iezīmējiet ceļu, nolaužot krūmu zarus, un centieties iemīt platu taku. Ticiet, ka jums atradīsies draugs, kas jūs neatstās nelaimē, kaut arī būtu jāiet līdz pasaules malai.
   Viņš sirsnīgi paspieda Korai roku, paņēma savu šauteni un, skumji to uzlūkojis, saudzīgi nolika pie malas. Tad viņš devās uz to vietu, kur nesen bija nozudis Cingačguks. Brīdi viņš uzkavējās, iekāries ar rokām klints malā, norū­pējies pavērās visapkārt un sarūgtināts sacīja:
   —    Būtu vēl pulveris, tāds negods nenotiktu!
   Tad viņš palaida rokas vaļā, viļņi saslēdzās virs viņa galvas — un nekas vairs nebija redzams.
   Tagad visu acis pievērsās Unkasam, kas nekustīgi stā­vēja, pieslējies pie klints. Brīdi nogaidījusi, Kora norādīja uz upi un teica:
   —    Jūsu draugi netika pamanīti un tagad varbūt jau ir drošībā. Vai arī jums nav laiks viņiem sekot?
   —   Unkass paliks, — jaunais mohikānis lauzītā angļu valodā mierīgi atteica.
   —    Tas padarīs mūsu gūstu šausmīgāku un mazinās iz­redzes uz atbrīvošanu. Ejiet, cēlsirdīgais jaunekli! — Kora turpināja un, sastapusies ar mohikāņa kvēlo skatienu, no­laida acis, apzinoties savu varu pār viņu. — Dodieties pie mana tēva, kā jau es teicu, esiet mans uzticamākais sūt­nis. Sakiet, lai viņš uztic jums līdzekļus, ar ko izpirkt meitu brīvību. Ejiet, es jūs lūdzu! Es vēlos, lai jūs ietu!
   Noteiktā, mierīgā izteiksme nozuda no jaunā virsaiša sejas, viņš sadrūma, bet vairs nevilcinājās. Klusiem soļiem viņš šķērsoja klints laukumiņu un ienira bangojošajos viļņos. Palicēji stāvēja, elpu aizturējuši, kamēr krietnu gabalu lejāk pamanīja indiāņa galvu. Tad viņš ienira at­kal, un nekas vairs nebija redzams.
   Bija pagājušas tikai dažas minūtes no dārgā laika. Kad Unkass nozuda skatienam, Kora pagriezās pret Heivardu un trīcošām lūpām sacīja:
   —    Esmu dzirdējusi, ka jūs esot labs peldētājs, Danken. Sekojiet šo krietno, uzticamo cilvēku priekšzīmei.
   —   Vai tādu uzticības apliecinājumu Kora Monro sa­gaida no sava sarga? — skumji pasmaidīdams, jaunais cilvēks jautāja ar rūgtumu balsī.
   —    Tagad nav īstais laiks apspriest smalkas asprātības vai nepareizus uzskatus, — Kora atbildēja. — Tagad jāap­sver katra pienākums. Šeit jūs mums nekādi nevarat no­derēt, bet jūsu dzīvība var būt nepieciešama citiem.
   Viņš neatbildēja, bet skumji uzlūkoja skaisto Alisi, kura kā bērns uzticīgi turējās viņam*pie rokas.
   Likās, ka Koru uz acumirkli sagrāba sāpes, kas bija vēl grūtāk panesamas nekā bailes par nākotni. Tad viņa tur­pināja:
   —   Apdomājiet, ka nāve ir ļaunākais, kas mums var uz­brukt. Un nāvi dievs katram nolicis savā laikā.
   —   Ir vēl daudz kas ļaunāks par nāvi, — Dankens asi atbildēja, it kā saīdzis par viņas neatlaidību. — Un to va­rētu, novērst cilvēks, kas gatavs mirt jūsu vietā.
   Kora tūliņ apklusa, aizsedza seju ar plīvuru un ievilka pusnemaņā ieslīgušo Alisi sev līdzi alas dziļumā.

   Kaujas troksni un uztraukumu kā pēc burvju mājiena nomainīja dziļš klusums. Heivarda sakairinātajai fantāzijai viss notikušais likās drausmīgs murgs. Lai gan redzētās ainas bija dziļi iespiedušās apziņā, viņš nespēja tās ap­tvert kā īstenību. Neziņā, kas noticis ar cilvēkiem, kuri uzticējās trakojošajai straumei, viņš sākumā vērīgi klau­sījās, vai nedzirdēs kādu signālu vai kliedzienus, pēc ku­riem varētu spriest, vai bēgļiem laimējies. Bet viņš veltīgi sasprindzināja uzmanību. Kopš Unkasa nozušanas no re­dzesloka nekas neliecināja par drosmīgo cilvēku likteni.
   Arī ienaidnieki nerādījās. Likās, katra dzīva radība at­stājusi upes mežainos krastus. Tikai zivju ērglis, kas no tālienes, tupēdams sausas priedes galotnē, bija vērojis kauju, tagad nolaidās no koka un plašiem lokiem riņķoja virs upes, meklējot laupījumu. Arī sīlis, kura skarbos klie­dzienus bija nomākusi mežoņu gaudošana, brīžiem iebrē­cās, it kā priecādamies par netraucēto meža vientulību. Šīs skaņas viesa Heivarda sirdī vāju cerību.
   —   Huroņi nav redzami, — viņš sacīja Dāvidam, kas vēl arvien nebija atjēdzies no šāviena trieciena sekām. — Pa­slēpsimies alā un paļausimies uz dieva gādību.
   —    Cik atceros, es kopā ar divām jaukām meitenēm sū­tīju visaugstākajam slavas un pateicības vārdus, — Dāvids pusnemaņā murmināja. — Tad es saņēmu bargu, taisnīgu sodu par saviem grēkiem. Man likās, es aizmigu, bet tas nebija īsts miegs. Manās ausīs skanēja kaujas skarbās skaņas, šķita, ka pienācis pasaules gals un dabā izzudusi saskaņa.
   —    Nabaga cilvēks! Jūs tiešām atrādāties par matu no nāves. Celieties un nāciet man līdzi! Es jūs aizvedīšu tādā vietā, kur dzirdēsiet vienīgi savu psalmu skaņas.
   —    Arī ūdenskrituma rūkoņā ir melodija, un ūdens ča­lošana ir maiga, — Dāvids sacīja un piespieda roku pie apdullušās galvas. — Bet vai gaisā nav dzirdama kauk­šana un vaimanas, it kā notiesāto dvēseles …
   —    Nē, nē! — Heivards nepacietīgi viņu pārtrauca. — Kaukšana ir apklususi. Izņemot ūdens rūkoņu, viss ir kluss un rāms… Ejiet iekšā, tur varēsiet mierīgi dziedāt savas iemīļotās dziesmas!
   Dāvids skumji pasmaidīja, bet, dzirdot pieminam iemī­ļoto nodarbošanos, viņa sejā atplaiksnījās prieks. Viņš ļāva sevi vest turp, kur cerēja nomierināt izmocīto dzirdi ar maigām melodijām. Heivarda atbalstīts, viņš iegāja alā, bet Heivards paķēra klēpi sasafrasa krūma zaru, aiz­krāva alas ieejai priekšā un rūpīgi to nomaskēja. Aiz za­riem viņš uzkāra mežinieku nomestās segas. Tādējādi iek­šējā ala nu atradās tumsā, bet ārējā alā pa šauro spraugu iespiedās vāja gaisma.
   —     Man nepatīk indiāņu paradums padoties nelaimei bez cīņas, — Heivards sacīja, kārtodams zarus. — Mūsu de­vīze «Kamēr vēl dzīvs, tikmēr ceri!» ir daudz labāka un vairāk piemērota karavīra dabai. Jums, Kora, drosmes ir diezgan, jūs nevajag mierināt. Bet vai jūs nevarētu, nožā­vēt asaras nabaga trīcošajai meitenei, kas piekļāvusies jums pie krūtīm?
   —    Esmu jau mierīgāka, Danken, — Alise teica caur asarām, atraudamās no māsas un- cenzdamās izlikties droša, — daudz mierīgāka. Šajā nomaskētajā alā mēs, jā­domā, esam drošībā. Te mūs neatradīs, nekas ļauns mums netiks nodarīts, un drosmīgie cilvēki, kas mūsu dēļ jau tik daudz briesmu pārcietuši, mums palīdzēs.
   —    Lūk, tagad mūsu maigā Alise runā tā, kā Monro meitai pieklājas, — Heivards sacīja un paspieda viņai roku.
   Tad viņš apsēdās alas vidū un krampjaini sažņaudza rokā pistoli — un viņa drūmi sarauktā piere liecināja par nelokāmu apņemšanos^
   —    Ja arī huroņi šeit ieradīsies, viņi šo pozīciju neie­ņems tik viegli, kā cer, — viņš nomurmināja, tad pieslēja galvu pie klints un, acis no ieejas nenolaidis, sāka pacie­tīgi gaidīt tālākos notikumus.
   Kad viņa balss apklusa, iestājās ilgs, dziļš klusums. Li­kās, ka neviens pat neelpo. Alā ieplūda svaigais rīta gaiss. Pagāja brīdis pēc brīža, nekas viņus netraucēja, un izmo­cītajās sirdīs sāka aust vāja cerība.
   Jūtu saviļņojums neskāra vienīgi Dāvidu". Gaismas svītra apspīdēja viņa bālo seju un krita uz mazās grāmatiņas lapām, kuras viņš atkal šķirstīja, it kā meklējot šim brī­dim piemērotu dziesmu. Pēc neatlaidīgas meklēšanas viņš tādu atrada un skaļi pavēstīja: — «Vaita sala»! — Tad viņš ar kamertoni uzdeva augstumu un uzsāka savā mai­gajā balsī šai dziesmai vajadzīgās ievada modulācijas.
   —    Vai tas nav bīstami? — pacēlusi tumšās acis pret Heivardu, Kora jautāja.
   —    Nabadziņš! Viņa balss ir tik vāja, ka ūdenskrituma rūkoņā neviens to nesadzirdēs, — Heivards atbildēja.
   —   Turklāt ala noslāpē skaņas. Lai viņš bauda savu prieku, ja to var darīt bez riska.
   —    «Vaita sala»! — Dāvids atkārtoja un palūkojās vis­apkārt tik svinīgi, it kā viņam būtu jāapklusina troksnis klasē.
   Pēc brīža atskanēja dziedātāja balss — klusas, trīcošas skaņas, un drīz vien melodija piepildīja šauro alu. Visi, dziļi saviļņoti, klausījās burvīgajās skaņās, nepievērzdami uzmanību vārdu savārstījumam. Alise slepus noslaucīja asaru un aizgrābta lūkojās Gamuta bālajā sejā. Arī Kora labvēlīgi pasmaidīja, un Heivards uz brīdi novērsa acis no alas ieejas. Jūtot klausītāju simpātijas, arī dziedātājs pats sajūsminājās, un viņa balss kļuva drošāka un skaļāka. Vēl mirklis — un dziesma jau skanēja pilnā spēkā, bet tad pēkšņi laukā atskanēja drausmīgs bļāviens. Dziesma pārtrūka, dziedātājs apklusa, it kā nabadziņam sirds būtu sakāpusi kaklā un viņu noslāpējusi.
   —    Mēs esam pazuduši! — Alise iekliedzās un metās Korai ap kaklu.
   —    Vēl ne, vēl ne! — uztrauktais Heivards sacīja.
   —    Kliedziens nāca no salas vidus, mežoņi būs ieraudzī­juši nošautos biedrus. Mūsu slēptuvi viņi nezina, un cerī­bas vēl nav zaudētas.
   Lai cik vājas bija izredzes izglābties, tomēr Heivarda vārdi atstāja iespaidu. Jaunās meitenes atguva tik daudz drosmes, ka spēja, klusu ciešot, nogaidīt tālākos no­tikumus.
   Drīz atkal atskanēja gaudošana un balsis dažādās salas vietās. Sākumā tās dzirdēja tālumā, bet tad arvien tuvāk alai.
   Beidzot cauri kņadai izlauzās skaļš uzvaras sauciens da­žus soļus no alas nomaskētās ieejas. Heivards domāja, ka viņu slēptuve atklāta, un pēdējais cerības stars viņa sirdī izdzisa. Tad, izdzirdējis, ka kliedzieni atskan pie klints, uz kuras Vanagacs ar nožēlu bija atstājis savu šauteni; viņš atkal mazliet nomierinājās. Majors skaidri sadzirdēja indiāņu sasaukšanos un varēja izšķirt ne vien atsevišķus vārdus, bet pat veselas frāzes kanādiešu izloksnē. Vairā­kas balsis reizē sauca: — Garā Karabīne! — un tuvējā mežā tālu atbalsojās vārds, kādā, kā Heivards zināja, ienaidnieki bija iesaukuši mednieku — angļu armijas iz­lūku. Tikai tagad viņš saprata, kas īsti bijis viņu ceļvedis.
   —    Garā Karabīne! Garā Karabīne!… — skanēja no mutes mutē, un viss huroņu bars salasījās ap kara trofeju, kura, kā viņiem likās, pierādīja tās briesmīgā īpašnieka galu. Tad viņi atkal izklīda pa salu, klaigādami ienīstā izlūka vārdu.
   —    Tagad visam drīz jāizšķiras, — Heivards čukstēja baiļu pārņemtajām meitenēm. — Ja huroņi neatradīs mūsu slēptuvi, tad mēs esam glābti. Cik varēju noprast no viņu sarunas, mūsu draugi ir izglābušies, un drīz mēs varam sagaidīt palīdzību no Veba.
   Pagāja vēl dažas minūtes baigā klusumā. Heivards zi­nāja, ka pa šo laiku huroņi sīki pārmeklē visu salu. Viņš vairākkārt dzirdēja huroņu soļus, dzirdēja, kā čabēja sau­sās lapas un lūza samītie zariņi, kad viņu kājas pieskārās alas priekšā sakrautajiem sasafrasa krūma zariem. Piepeši zaru guba mazliet ieslīga uz iekšu, viens segas stūris no­krita — un vāja gaisma iespīdēja alas dibenā. Alise šaus­mās piekļāvās Korai pie krūtīm, Heivards kā dzelts uzlēca kājās. Priekšējā alā atskanēja kliedzieni, kas vēstīja, ka vajātāji iegājuši tajā. Pēc brīža daudzās skaļās balsis lie­cināja, ka huroņi salasījušies pie viņu slēptuves.
   Tikai pāris soļu atdalīja vienu alu no otras, un Heivards saprata, ka bēgt nav iespējams. Viņš pagāja garām Dāvi­dam un abām meitenēm un nostājās pie ieejas, lai pirmais sagaidītu drausmīgos viesus. Tagad tikai dažas pēdas viņu šķīra no nežēlīgajiem vajātājiem. Majors stāvēja pie ne­jauši pavērušās spraugas un izmisis nolūkojās huroņu rīcībā.
   Viņš būtu varējis pieskarties pie muskuļotā pleca kā­dam gandrīz līdzās stāvošam milzīga auguma indiānim, kas skaļā, pavēlošā balsī izrīkoja pārējos. Otrā alā indiāņi izpurināja un izčamdīja visas nedaudzās' izlūka pamestās lietas. Asinis no Dāvida brūces bija nokrāsojušas sasafrasa krūma zarus. To ieraugot, huroņi atkal iekaucās kā suņi, kas atraduši nozaudētas brieža pēdas. Viņi izārdīja smar­žīgās cisas, sanesa zarus klinšu spraugā un sāka tos izmē­tāt, it kā cerēdami atrast tajos paslēpušos tik ilgi nīsto un bīstamo ienaidnieku. Kāds mežonīga izskata indiānis pa­cēla klēpi zaru un, priekā klaigādams, rādīja uz tumšajiem asiņu traipiem. Heivards saprata tikai vairākas reizes at­kārtotos vārdus: «Garā Karabīne!» Tad huroņu uzvaras gaviles apklusa., indiānis nometa zarus uz kaudzes, ko Heivards bija sakrāvis otrās alas ieejas priekšā, un aiz­sedza spraugu, pa kuru viņš bija lūkojies ārā. Pārējie me­žoņi darīja tāpat: vilka zarus no priekšējās alas un meta kaudzē. Tā viņi paši paslēpa cilvēkus, ko meklēja.
   No ārpuses sakrautie zari spieda segas uz iekšu un sa­blīvējās ciešā masā, piepildot visas klints spraugas. Dan­kens uzelpoja brīvāk, atgriezās alas vidū un nostājās ag­rākajā vietā, no kuras varēja pārredzēt otru alas izeju, kas veda uz upi. Tajā brīdī, kad viņš atgāja nost, indiāņi visi reizē atstāja spraugu, kas savienoja abas alas, un aiz­skrēja uz salas galu, uz to vietu, kur bija izkāpuši malā. Žēlabainas gaudas no jauna liecināja, ka viņi sapulcēju­šies pie biedru līķiem.
   Tagad Dankens uzdrošinājās palūkoties uz abām mā­sām, jo viskritiskākajos brīžos bija baidījies ar savu no­rūpējušos seju viņas uztraukt vēl vairāk. „
   —    Viņi ir projām, Kora! — viņš čukstēja. — Alise, viņi aizgāja uz to vietu, kur izkāpa salā. Mēs esam glābti!
   —    Es pateicos debesīm! — Alise iesaucās, atbrīvojās no Koras rokām un nometās ceļos uz kailās klints. — Pa­teicos debesīm, kas aiztaupījušas sirmā tēva asaras un glābušas tos, kurus es tik ļoti mīlu …
   Alises acis mirdzēja pateicībā, vaigus klāja maigs sār­tums. Viņas mute jau pavērās lūgšanai, bet pēkšņi vārdi sastinga uz lūpām, mirdzums acīs nodzisa, spēji nobālusī seja sāka raustīties šausmās. Krampjaini savilktiem pirk­stiem viņa norādīja uz kaut ko. Heivards pagriezās un pa­lūkojās pāri plakanajam klints izcilnim, kas daļēji aizsedza otru alas izeju. Viņam pretī rēgojās Viltīgās Lapsas ļaunā, nežēlīgā, mežonīgi izkrāsotā seja.
   Par spīti pārsteigumam Dankens nezaudēja apķērību. Pēc makuasa- sejas izteiksmes viņš noprata, ka tas alas pustumsā nekā nesaredz. Viņš jau gribēja atkāptiēs dziļāk tumsā, kas viņu un ceļa biedrus varētu paslēpt, bet nāka­majā mirklī saprata, ka ir par vēlu.
   Mežoņa sejā parādījās tāda uzvaras un brutāla prieka izteiksme, ka Heivards vairs nevaldīja pār sevi. Aizmirsis visu pasaulē, viņš paķēra pistoli un izšāva. Visa ala norī­bēja kā vulkāna izvirdumā, bet, kad vēja pūsma no aizas izkliedēja dūmus, nodevēja sejas pie spraugas vairs nebija.
   Pieskrējis pie izejas, Heivards redzēja, ka mežoņa tum­šais stāvs zaglīgi aizlien pāri šaurajam laukumiņam alas priekšā un nozūd skatienam.
   Pēc šāviena mežoņu vidū iestājās nāves klusums. Tad atskanēja Viltīgās Lapsas garais, viņiem labi saprotamais kauciens. Tūliņ visi kliegdami skrēja šurpu, un, pirms vēl Heivards paguva attapties, nedrošais zaru aizsegs jau bija izmētāts uz visām pusēm un huroņi pa abām ieejām iebruka alā. Sagrābuši un izvilkuši no alas Dankenu un meitenes, mežoņi, skaļi gavilēdami, lēkāja sagūstītajiem apkārt.

   Kad pirmais satricinājums pēc pēkšņās nelaimes bija ap­rimis, Heivards sāka novērot huroņu izturēšanos un iz­skatu. Daži grābstījās gar viņa greznajiem svārku izrotā­jumiem, un viņu acīs dega kāre tos iegūt. Bet milzis bar­vedis viņiem uzbrēca, un tie tūlīt atrāvās nost. Heivards sprieda, ka viņu, Koru un Alisi nolemts taupīt kādam spe­ciālam nolūkam.
   Kamēr jaunie, greznošanās kārie huroņi aplenca majoru, vecākie un vairāk pieredzējušie rūpīgi izokšķerēja abas alas, un varēja redzēt, ka viņi ir gaužām neapmierināti ar ieguvumu. Vairāk upuru neatraduši, huroņi draudīgi ielenca Heivardu un Dāvidu, atkārtodami vārdus «Garā Karabīne» ar tik ļaunu izteiksmi, ka to nozīmi nevarēja pārprast. Heivards tomēr izlikās, ka nesaprot viņu jautā­jumus, bet Dāvids tiešām arī nesaprata franciski. Beidzot Heivardam apnika huroņu uzmācība; turklāt viņš baidījās ar savu klusēšanu mežoņus sakaitināt. Viņš palūkojās ap­kārt pēc Magvas, kas varētu pārtulkot huroņiem viņa vārdus, jo mežoņu balsis kļuva arvien uzmācīgākas un bargākas.
   Magvas izturēšanās bija gluži citāda nekā pārējiem me­žoņiem. Kamēr visi citi nodevās bērnišķīgam laupīšanas priekam un piesavinājās niecīgās izlūka mantiņas, Viltīgā Lapsa lepni turējās tālāk no gūstekņiem. Acīmredzot viņš bija ļoti apmierināts, it kā būtu sasniedzis savas nodevības galveno mērķi. Nesenā ceļveža sejā bija tik ļauna izteik­sme, ka, pirmoreiz sastopot viņa skatienu, Heivards ne­viļus novērsās.. Bet tad viņš pārvarēja pretīgumu un pie­spieda sevi uzrunāt uzvarējušo ienaidnieku.
   —    Viltīgā Lapsa ir drošsirdīgs karavīrs, — viņš teica,
   —    tādēļ neatteiksies paskaidrot neapbruņotam vīram, ko uzvarētāji prasa.
   —    Viņi prasa, kur palicis mednieks, kas pazīst visas meža takas, — Magva lauzītā angļu valodā sacīja un, ļauni, ņirdzīgi smaidīdams, pieskārās pie lapām, ar kurām bija pārsieta brūce viņa plecā. — Garā Karabīne! Viņa šautene ir laba, viņa acs nemaldīga, un tomēr ne viņš, ne baltais virsaitis ar īso šauteni nekā neiespēja pret Viltīgo Lapsu.
   —   Viltīgā Lapsa ir pārāk varonīgs, lai atcerētos karā iegūtās brūces un rokas, no kurām tās iegūtas.
   —    Vai tad bija karš, kad indiānis atpūtās zem cukura koka un gribēja paēst graudus? Kas piepildīja krūmus ar ložņājošiem ienaidniekiem? Kam mēle runāja par mieru, kad sirds slēpa asinis? Vai Magva teica, ka tomahauks izrakts no zemes un viņa roka to izrakuši?
   Dankens neuzdrošinājās atgādināt indiānim tīšo node­vību. Viņš negribēja arī ar attaisnošanos uzkurināt viņa naidu un tādēļ klusēja. Arī Magva, kā likās, negribēja sarunu turpināt. Viņš atkal atslējās pret klinti, no kuras dusmu uzplūdumā bija atkāpies. Kad nepacietīgie mežoņi redzēja, ka īsā saruna starp abiem beigusies, viņi atkal sāka kliegt: — Garā Karabīne!
   —    Vai tu dzirdi? — Magva vienaldzīgā balsī sacīja.
   —    Huroņi prasa Garās Karabīnes dzīvību. Ja viņi to ne­dabūs, tad nogalinās tos, kas viņu slēpj.
   —    Viņš ir projām, aizbēdzis. Viņi to nedabūs.
   Lapsa nicinoši pasmaidīja un teica:
   —           Kad baltais vīrs mirst, viņš domā, ka ieguvis mieru, bet sarkanādainie prot spīdzināt arī ienaidnieka garu. Kur ir viņa līķis? Lai huroņi redz viņa skalpu!
   —    Viņš nav miris, viņš ir aizbēdzis.
   Magva neticīgi pakratīja galvu.
   —           Vai tad viņš ir putns, vai viņam ir spārni? Vai viņš ir zivs, kam nevajag paskatīties saulē? Baltais virsaitis lasa grāmatas un domā, ka huroņi ir muļķi!
   —           Garā Karabīne gan nav zivs, bet viņš prot peldēt. Kad viņš sadedzināja visu pulveri, viņš aizpeldēja pa straumi, kamēr huroņu acis aizsedza mākonis.
   —           Bet kāpēc baltais virsaitis palika? — Magva vēl ar­vien neticīgi jautāja. — Vai viņš ir akmens, kas grimst dibenā? Vai skalps viņam dedzina galvu?
   —           Es neesmu akmens, to varētu pateikt tavs biedrs, kas iegāzās ūdenskritumā, ja viņš vēl būtu dzīvs, — Hei­vards īgni atteica un dusmās lietoja lielīgus izteicienus, lai izraisītu indiāņa apbrīnu. — Bet baltais vīrs domā, ka tikai gļēvuļi atstāj sievietes vienas pašas.
   Magva kaut ko nomurmināja caur zobiem un tad skaļā balsī turpināja:
   —           Vai delavari peld tikpat labi, kā ložņā pa krūmiem? Kur ir Lielā Čūska?
   Pēc šiem kanādiešu nosaukumiem Dankens noprata, ka ienaidnieki pazīst viņa jaunos biedrus daudz labāk nekā viņš pats, un negribot atbildēja:
   —    Arī viņš aizgāja pa straumi.
   —    Un Ātrais Briedis?
   —           Es nezinu, ko tu sauc par Ātro Briedi, — Dankens atteica, gribēdams sarunu novilcināt.
   —           Unkasu, — Magva sacīja, izrunādams delavaru vārdu ar vēl lielākām pūlēm nekā angļu vārdus.
   —           Tu runā par jauno delavaru? Arī viņš aizgāja pa straumi.
   Magva tūliņ noticēja Heivarda vārdiem, ar to pierādī­dams, cik maza nozīme aizbēgušajiem viņa acīs. Turpretī pārējiem bija vajadzīgi tieši viņi.
   Ar indiāņiem raksturīgo pacietību huroņi klusēdami gaidīja, kad beigsies virsnieka saruna ar Lapsu. Tiklīdz Heivards apklusa, viņi visi kā viens pievērsa skatienus Magvam. -Viltīgā Lapsa norādīja uz upi un pateica dažus vārdus.
   - Kad mežoņi aptvēra notikušo, sacēlās šausmīga kņada. Daļa no viņiem metās uz krastu, kliedza un nikni mētājās rokām; daži spļāva ūdenī, it kā gribēdami atriebties par to, ka tas nodevīgi laupījis viņiem uzvarētāju tiesības. Daži mežonīgākie uzlūkoja gūstekņus glūnošiem skatie­niem, kuros kvēloja apvaldīts naids. Viens otrs jau drau­dēja viņiem ar dūrēm. Bija skaidrs, ka ne abu māsu skais­tums, ne sievišķīgais maigums nespētu viņas pasargāt no indiāņu dusmām. Kāda mežoņa tumšā roka ieķērās Alisei matos, kas kuplā krāšņumā slīga viņai pār pleciem, un otra roka apvilka ar dunci meitenei virs galvas loku, it kā rādīdama, kas viņai draud. Heivards izmisumā sakustējās un gribēja mesties indiāņiem virsū, bet te viņa plecu kā knaiblēs sažņaudza barveža dzelžainā roka. Viņš saprata, ka būtu neprāts uzsākt cīņu ar tādu pārspēku, un klusē­dams padevās savam liktenim, tikai pačukstēja meitenēm, ka mežoņi bieži vairāk draud, nekā izdara.
   Cenšoties izkliedēt Koras un Alises bailes, Dankens to­mēr nemēģināja sevi krāpt. Izlikdamies ārēji mierīgs un apvaldīts, viņš juta, ka sirds viņam stājas pukstēt, tikko kāds indiānis piegāja neaizsargātajām meitenēm tuvāk vai uzbāzīgi aplūkoja viņu trauslos stāvus.
   Viņa bažas mazliet aprima, kad vadonis sasauca visus indiāņus uz apspriedi. Apspriede nevilkās ilgi, vairums indiāņu klusēja, un pēc tā varēja spriest, ka lēmums pie­ņemts bez iebildumiem. Daži no runātājiem vairākkārt no­rādīja uz Veba cietokšņa pusi, it kā baidoties uzbrukuma no turienes. Bailes no angļu kareivjiem lika viņiem ātri vienoties un pasteidzināja arī turpmākos notikumus.
   Mežoņi atnesa vieglo laiviņu no salas augšgala un no­laida to ūdenī netālu no alas ieejas. Tikko tas bija izda­rīts, huroņu vadonis deva gūstekņiem zīmi kāpt lejā un sēsties laivā.
   Par pretošanos nebija ko domāt, tāpēc Heivards paklau­sīgi devās uz laivu un drīz vien jau sēdēja tajā kopā ar abām māsām un Dāvidu, kas vēl joprojām nebija atjēdzies no pārsteiguma. Huroņi gan nepazina šauro braucamo ceļu upē starp straumes virpuļiem un krācēm, bet ne reizi vien bija ceļojuši pa tādām upēm un nebaidījās, ka varētu ga­dīties kāda neveiksme. Kad izvēlētais locis ieņēma savu vietu laivā, pārējie indiāņi metās ūdenī un peldēja uz krastu. Laiva slīdēja pa straumi zibens ātrumā, un pēc dažiem mirkļiem gūstekņi jau atradās upes dienvidu krastā netālu no tās vietas, kur bija cēlušies pāri iepriekšējā naktī.
   Huroņi atkal īsu brīdi nopietni apspriedās. Tad viņi izveda no meža zirgus, kas acīmredzot bija to īpašnieku nelaimes cēlonis. Tagad huroņu bars sadalījās. Vadonis uzkāpa Heivarda zirgā un devās pāri upei, lielākā daļa indiāņu metās ūdenī viņam pakaļ, un drīz viņi visi nozuda pretējā krasta mežā, atstājuši gūstekņus sešu indiāņu ziņā, kurus vadīja Viltīgā Lapsa.
   Tā kā indiāņi bija izturējušies pret viņiem neparasti at­turīgi, Heivards cerēja, ka viņus vedīs pie Monkalma kā gūstekņus. Nelaimē nokļuvušu cilvēku smadzenes strādā drudžaini, un vismazākā cerība dod iemeslu iztēloties da­žādas iespējamības. Heivards iedomājās, ka Monkalms varētu piespiest Monro lauzt uzticības zvērestu Anglijas karalim, ja viņa tēva jūtas būtu stiprākas par pienākuma apziņu.
   Bet huroņu rīcība sagrāva visas Heivarda iedomas. In­diāņi, kas sekoja vadonim, devās uz Horikana ezera pusi, un majors saprata, ka viņu pašu un viņa ceļa biedrus sa­gaida bezcerīgs gūsts pie mežoņiem.
   Vēlēdamies uzzināt visļaunāko un cerēdams iekārdināt indiāni ar bagātīgu samaksu, viņš pārvarēja pretīgumu un griezās pie Magvas:
   —   Es gribētu pateikt Magvam dažus vārdus, ko drīkst dzirdēt tikai lielā virsaiša ausis.
   Indiānis nicīgi paskatījās uz jauno virsnieku un atbil­dēja:
   —    Runā, kokiem nav ausu.
   —   Bet huroņi nav kurli, un vārdi, kas der lieliem vir­saišiem, var apreibināt jaunos karavīrus. Ja Magva nevē­las klausīties, karaļa virsnieks cietīs klusu.
   Indiānis nevērīgi izmeta dažus vārdus biedriem, kas darbojās, nemākulīgi seglodami zirgus abām meitenēm, tad pagāja malā un ar piesardzīgu mājienu pieaicināja Heivardu klāt.
   —    Nu, runā, — viņš sacīja, — ja tavi vārdi ir tādi, kas jādzird Magvam.
   —    Viltīgā Lapsa pierādīja, ka ir tā vārda cienīgs, ko viņam devuši Kanādas tēvi, — Heivards iesāka. — Es redzu viņa gudrību, saprotu, cik daudz laba viņš mums darījis, un atcerēšos to, kad pienāks atalgojuma brīdis. Jā, jā! Lapsa ir ne vien gudrs, viņš prot arī piekrāpt savus ienaidniekus.
   —    Ko tad Lapsa izdarīja? — indiānis vēsi jautāja.
   —    Vai gan viņš neredzēja, ka mežā slēpjas ienaidnieki? Vai viņš neredzēja, ka pat čūska nevarētu nemanīta palīst tiem garām? Vai gan viņš tīšām nenomaldījās, lai apmā­nītu huroņus? Vai Magva neizlikās, ka viņš gribētu at­griezties pie savas cilts, kas bija izturējusies pret viņu tik jauni un kā suni aizdzinusi no saviem vigvamiem? Un mēs? Kad mēs sapratām Magvas nolūku, vai mēs nerīko­jāmies tā, lai huroņi domātu, ka baltie cilvēki ir viņa ienaidnieki? Vai nav tiesa? Kad Viltīgā Lapsa ar gudru ziņu padarīja aklas huroņu acis un kurlas viņu ausis, tad viņi aizmirsa, ka darījuši tam Jaunu un piespieduši bēgt pie mohaukiem! Viņi atstāja Magvu ar gūstekņiem vienu pašu dienvidu krastā un paši kā negudri devās uz zieme­ļiem. Es saprotu: Viltīgā Lapsa grib kā īsta lapsa pagriez­ties un aizvest sirmajam, bagātajam skotam viņa meitas. Jā, Magva, es visu saprotu un jau pārdomāju, kā tev at­maksās par tavu gudrību. Tādu pakalpojumu Viljama Hen­rija forta virsaitis atalgos, kā lielam vadonim pieklājas. Viltīgā Lapsa saņems zelta medāli, viņa pulvera rags tiks piepildīts ar pulveri, un viņa somā skanēs tik daudz do­lāru, cik akmeņu mētājas Horikana krastā. Un brieži nāks laizīt viņa rokas, zinādami, ka neaizbēgs no šautenes, ko viņš nesīs uz sava pleca! Es pats nezinu, kā pārspēt Monro ar dāvanām. Es došu…
   —    Nu, ko tad man dos jaunais virsaitis, kas atnācis no saules lēkta? — huronis jautāja, manījis, ka Heivards vil­cinās. _
   —    Viņš atvedīs uguns dzērienu no salām, kas atrodas sāļajā ezerā. Uguns dzēriens plūdīs pie Magvas vigvama ātrāk nekā straujā Hudzona, un indiāņa sirds kļūs vieg­lāka par putna spalviņu, viņa elpa būs saldāka nekā saus­serža smarža…
   Viltīgā Lapsa klusēdams noklausījās Heivarda rāmajā, veiklajā runā. Kad viņš to slavēja par viltību, ar kādu tas it kā piekrāpis huroņus, indiāņa seja kļuva piesardzīgi nopietna. Kad Heivards pieminēja negodu, ar kādu huroņi- to aizdzinuši no saviem vigvamiem, Lapsas acis mežonīgi iemirdzējās, un Dankens saprata, ka aizskāris pareizo stīgu. Bet, kad viņš savā runā veikli iepina atriebības kāri un bagātīgās dāvanas, mežonis sāka jo uzmanīgi klausīties*
   Lapsa bija izteicis savu jautājumu mierīgi un ar cieņa3 apziņu, kā indiāņi parasti mēdz darīt, bet pēc viņa sejas izteiksmes varēja spriest, ka atbilde viņu padarījusi ļoti domīgu. Kādu brīdi huronis klusēja, tad pieskārās ar roku pie nemākulīgi apsietā ievainotā pleca un jautāja:
   —    Vai draugi atstāj tādas zīmes?
   —    Vai Garā Karabīne ievainotu tik viegli, ja tu būtu ienaidnieks?
   —    Vai delavari lien kā čūskas pie tiem, ko viņi mīl? Vai viņi ložņā ap saviem draugiem, lai tiem iedzeltu?
   —    Vai Lielā Čūska ar troksni līstu pie tiem, kas ne­drīkst dzirdēt?
   —    Vai baltais virsaitis dedzina savu pulveri brāļu sejā?
   —    Vai viņš kādreiz netrāpa, ja grib nokaut? — Dan­kens ar labi tēlotu nicīgu izsmieklu prasīja.
   Pēc šiem viltīgajiem jautājumiem un ašajām atbildēm iestājās ilgs klusums. Dankens redzēja indiāņa šaubas un, lai nodrošinātu savu uzvaru, gribēja sākt uzskaitīt dāva­nas, bet indiānis ar izteiksmīgu rokas mājienu viņu pār­trauca un teica:
   —    Pietiek! Magva ir gudrs virsaitis. Ko viņš darīs, tas būs redzams. Ej un slēdz savas lūpas! Kad Magva runās, tad tu atbildēsi.
   Heivards manīja, ka Lapsa piesardzīgi atskatās uz pārē­jiem huroņiem, un tūlīt aizgāja, lai tiem nerastos aizdo­mas, ka viņi ir izlīguši. Magva piegāja pie zirgiem un pa­māja Heivardam, lai palīdz Korai un Alisei iesēsties seg­los. Abas māsas visu laiku nepacēla acu no zemes, lai neredzētu ļaunās mežoņu sejas. Palīdzēdams viņām uzkāpt zirgā, Heivards pačukstēja par savām jaunajām cerībām.
   Indiāņi, ka's sekoja vadonim, bija aizveduši sev līdzi arī Dāvida ķēvīti, tāpēc Gamuts ar Heivardu bija spiesti iet kājām. Heivards par to daudz neskuma, jo, lēni ejot, viņš varēja aizkavēt visu pulciņu. Viņa skatiens vēl ar­vien vājā cerībā vērsās uz Edvarda forta pusi, it kā gai­dot, vai mežā neatskanēs troksnis, kas vēstītu, ka palīgi jau tuvu.
   Kad viss bija sagatavots, Maģva, uzņemdamies vadību, nostājās priekšgalā un devās ceļā. Viņam sekoja Dāvids, aiz viņa jāja abas māsas. Heivards soļoja meitenēm bla­kus, bet abās pusēs gūstekņiem un arī aizmugurē gāja hu­roņi. Viņu modrība neatslāba ne mirkli.
   Visi klusēja, tikai Heivards šad tad pateica Korai un Alisei dažus mierinājuma vārdus, un Dāvids žēlabainās vaimanās pauda savu padevību liktenim. Gūstekņus veda uz dienvidiem, Viljama Henrija fortam pretējā virzienā. Taču Heivards zināja, ka Magva nav aizmirsis viņam pie­solīto atalgojumu.
   Jaunais virsnieks labi pazina indiāņu piesardzību un nedomāja, ka viņi dotos taisnā, ceļā uz mērķi, kad izdevī­gāk lietot viltību. Viņi gāja jūdzi pēc jūdzes pa bezgalīgo mūžamežu, bet vēl arvien ceļojums nebija galā.
   Vienīgi Kora atcerējās izlūka norādījumus un, tiklīdz radās kaut mazākā izdevība, izstiepa roku, lai nolauztu kādu zariņu. Bet huroņu modrība padarīja šo grūto un bīstamo uzdevumu neiespējamu. Tikko Kora pastiepa roku, viņa tūlīt sastapa huroņa ļauno, vērīgo skatienu. Tad viņa izlikās izbijusies un ar izstiepto roku sakārtoja apģērbu. Vienu vienīgu reizi viņai palaimējās nolauzt zariņu un tajā pašā brīdī ienāca prātā nomest zemē cimdu. Bet hu­ronis tūlīt pamanīja sekotājiem domāto zīmi, pacēla cimdu un aplauzīja krūmam visus zarus, it kā tur būtu plosījies meža zvērs. Pēc tam viņš pielika roku pie tomahauka un palūkojās Korā tik draudoši, ka viņa vairs neuzdrošinājās atstāt kādu zīmi.
   Abām indiāņu grupām bija zirgi, tāpēc gūstekņi nece­rēja, ka viņus varētu atrast pēc zirgu atstātām pēdām.
   Heivards labprāt būtu sācis runāt ar Magvu, ja tas viņu kaut kādā veidā uz to iedrošinātu. Bet Viltīgā Lapsa visu laiku drūmi klusēja un reti atskatījās. Vadoties vienīgi pēc saules un dažādām tikko pamanāmām, iezemiešiem vien zināmām zīmēm, viņš gāja gan pa skraju priežu niežu, gan pa mazām, auglīgām ielejām, brida pāri upītēm un strautiem, šķērsoja viļņotas kalnienes, paļaudamies tikai uz savu instinktu, bet tik droši un taisni, kā lido putns. Ne reizi viņš nesaminstinājās. Vienalga, vai taka vijās tikko saskatāma vai izzuda pavisam, vai tā bija taisna un labi iemīta, viņa soļi nekļuva ne āļrāki, ne gausāki.
   Beidzot Magva pārgāja pāri dziļai lejai, pa kuru līku­moja jautrs strautiņš, un sāka rāpties tik stāvā kalnā, ka Kora ar Alisi bija spiestas nokāpt no zirgiem. Kad ceļinieki sasniedza kalna virsotni, viņi nonāca līdzenā laukumiņā, kur auga reti koki. Magvas tumšais stāvs tūliņ izstiepās zem viena no tiem, lai atpūstos. Arī visiem pārējiem at­pūta bija ļoti vajadzīga.

   Indiānis bija izvēlējies atpūtai vienu no stāvajiem, ko- nusveidīgajiem pakalniem, kas loti līdzinās mākslīgiem uzbērumiem un ir bieži sastopami Amerikas līdzenumos. Tā virsotnē atradās līdzens laukumiņš, bet pats kalns bija augsts un stāvs, ar lielu krauju vienā malā. Kā atpūtas vietai kalnam nekādu īpašu priekšrocību nebija, toties tā f veids un novietojums likās izdevīgs aizsardzībai — un uzbrukums nevarēja nākt negaidīts. Heivards aplūkoja kalnu vienaldzīgi un bez kādas intereses, jo vairs nece­rēja sagaidīt palīdzību. Tāpēc viņš vairāk rūpējās par ceļa biedrenēm, cenšoties viņas mierināt un uzmundrināt. Piesējis zirgus pie kokiem, viņš noņēma tiem seglus un iemauktus, lai lopiņi varētu ēst koku un krūmu lapas. Tad viņš savāca visu atlikušo ēdamo un nolika to pie liela skābarža, kura zari kā telts izpletās pār viņu galvām.
   Kaut gan viņi visu laiku bija gājuši neapstādamies, viens no indiāņiem bija paguvis ar bultu nošaut stirnu, izgriezis labākos gaļas gabalus un visu laiku tos pacietīgi nesis uz muguras. Tagad viņš ar biedriem kāri plēsa un rija jēlo gaļu. Tikai Magva nepiedalījās mielastā, bet sē­dēja atsevišķi, nogrimis dziļās pārdomās.
   Tāda atturība, kas nepavisam nav raksturīga indiāņiem, piesaistīja Heivarda uzmanību. Viņam likās, ka huronis pašlaik apsver, kā varētu tikt vaļā no saviem biedriem un saņemt solītās dāvanas. Lai palīdzētu indiānim izstrādāt plānu un viņu vēl vairāk iekārdinātu, Heivards atstāja skābarža paēnu un it kā neviļus tuvojās vietai, kur sēdēja Viltīgā Lapsa.
   —    Vai Magva vēl nav diezgan tālu gājis pret sauli un vēl baidās no kanādiešiem? — Heivards jautāja, izlikda­mies, ka nemaz nešaubās par viņu draudzīgajām attiecī­bām. — Vai Viljama Henrija forta virsaitim nebūtu lie­lāks prieks redzēt savas meitas, pirms iestājas otra nakts? Ja bēdas nocietinās viņa sirdi, viņš var kļūt mazāk devīgs.
   —    Vai bālģīmis savus bērnus no rīta mīl mazāk nekā vakarā? — indiānis vēsi vaicāja.
   —    Protams, nē, — Heivards sacīja, gribēdams labot kļūdu, ja būtu to pieļāvis. — Tiesa gan, baltie vīri bieži aizmirst savu tēvu kapu vietas, bet vecāku mīlestība pret bērniem nekad nebeidzas.
   —          Vai sirmā virsaiša sirds ir mīksta, un vai viņš domā par bērniem, ko viņam devušas sievas? Viņš ir bargs pret saviem kareivjiem, un viņa acis ir no akmens!
   —    Viņš ir bargs pret slinkiem un ļauniem kareivjiem, bet pret kārtīgiem un labiem viņš ir taisns un augstsirdīgs. Esmu pazinis daudzus maigus, tēvus, bet vēl nevienu, kas tik ļoti mīlētu savus bērnus. Tu esi redzējis sirmgalvi tikai kareivju vidū, Magva, bet es esmu redzējis viņa acīs asa­ras, kad viņš runāja par bērniem, kas tagad atrodas tavā varā.
   Hejvards apklusa. Viņš nesaprata, kā izskaidrot dīvaino izteiksmi, kāda pēkšņi parādījās indiāņa tumšajā sejā, ka­mēr tas tik uzmanīgi klausījās viņa vārdos. Sākumā viņam likās, ka Magva domā par apsolītajām dāvanām, bet tad sejas izteiksme pārvērtās — tagad tā pauda ļaunu uzvaras prieku. To nevarēja būt izraisījusi tikai mantkārība, bet gan kādas citas — bīstamākas jūtas.
   —    Klausies! — huronis sacīja, un viņa seja acumirklī sastinga mierā. — Ej pie sirmgalvja tumšmatainās meitas un saki, ka Magva grib ar viņu runāt
   Dankens nodomāja, ka mantkārīgais indiānis grib dzir­dēt vēl kādus dāvanu solījumus. Tādēļ viņš, gan lēni un negribīgi, devās pie abām meitenēm, kas atpūtās. Piegājis klāt, viņš pateica Korai Magvas pavēli.
   —    Jūs jau 'zināt, ko indiānis vēlas. — Dankens sacīja, pavadīdams Koru pie Magvas. — Neskopojieties solīt vi­ņam pulveri un segas. Bet ziniet, ka tādiem cilvēkiem kā viņš patīk drošsirdība. Jūs varētu viņam apsolīt kaut ko arī no savas puses. Neaizmirstiet, Kora, ka no jūsu saval­dīšanās un apķērības atkarīga ne vien jūsu, bet arī Alises dzīvība.
   —    Arī jūsējā, Danken!
   —    Manai dzīvībai ir maza nozīme. Man nav tēva, kas mani gaidītu, un maz ir draugu, kuri nožēlotu manu bē­dīgo likteni. Pietiek, mēs esam klāt! Magva, šeit ir tā, ar ko tu gribēji runāt.
   Indiānis lēni piecēlās un brīdi stāvēja nekustīgi. Tad viņš pamāja ar roku, lai Heivards aiziet, un auksti pie­metināja:
   —    Kad huronis runā ar sievām, viņa cilts aizsedz ausis.
   Heivards vilcinājās un negribēja paklausīt, bet Kora, mierīgi pasmaidot, teica:
   —    Jūs dzirdējāt, Heivard, un smalkjūtība jums liek aiz­iet. Ejiet pie Alises, uzmundriniet viņu ar mūsu izredzēm!
   Kora pagaidīja, kamēr jaunais cilvēks aiziet, tad pa­griezās pret indiāni un cieņas pilnā balsī prasīja:
   —    Ko Viltīgā Lapsa grib sacīt Monro meitai?
   —    Klausies! — indiānis teica un smagi uzlika roku Ko- rai uz pleca, it kā gribētu piespiest viņu vērīgi klausīties vārdos, kas viņam sakāmi. Kora pilnīgi mierīgi, bet no­teikti atbrīvojās no indiāņa rokas. — Magva ir dzimis vir­saitis un karavīrs pie sarkanajiem huroņiem, kuri dzīvo pie ezeriem. Divdesmit reižu viņš redzēja, kā vasaras saule pārvērš divdesmit ziemu sniegus strautu ūdeņos, iekāms sastapa pirmo bālģīmi. Toreiz viņš bija laimīgs! Tad viņa Kanādas tēvi ielauzās mežos, iemācīja viņam dzert uguns dzērienu — un viņš kļuva gļēvulis. Huroņi viņu aizdzina no tēvu kapiem un vajāja, it kā viņš būtu bizonis. Viņš bēga gar ezeru krastiem un nonāca pie Liel­gabalu pilsētas. Tur viņš medīja un zvejoja, bet ļaudis viņu dzina projām, un viņš nonāca ienaidnieku rokās. Magva, kas ir dzimis huroņu virsaitis, kļuva ienaidnieku mohauku kareivis!
   —    Esmu par to jau agrāk dzirdējusi, — Kora bilda, kad indiānis apklusa. Viņš centās apvaldīt lielo niknumu, kas iedegās spīvās liesmās, kad viņš runāja par iztēlotām pā­restībām.
   —   Vai Viltīgā Lapsa vainīgs pie visām šīm nelaimēm? Kas deva viņam uguns dzērienu? Kas viņu pataisīja par gļēvuli? Bālģīmji, tavas krāsas ļaudis!
   —    Vai es vainīga, ka pasaulē ir nekrietni cilvēki, kam tāda pati ādas krāsa kā man? — Kora jautāja.
   —    Nē. Magva ir vīrs, bet ne muļķis. Es zinu, ka tādi kā tu nekad neatver lūpas uguns dzērienam. Lielais gars tev ir devis gudrību.
   —    Kas tad man darāms vai sakāms, lai atvieglotu tavu nelaimi vai tavus maldus?
   —    Klausies! — indiānis atkal sacīja, pieņemdams lepnu un mierīgu izskatu. — Kad franču un angļu tēvi izraka no Јemes savus karacirvjus, Lapsa pievienojās mohaukiem un devās karā pret savu cilti. Bālģīmji aizdzina sarkan- ādainos no medību vietām, un tagad, kad tie iet karā, vi­ņus vada baltais. Vecais virsaitis pie Horikana ezera, tavs tēvs, bija mūsu karapulku lielais vadonis. Viņš pavēlēja mohaukiem: dari šo, dari to, un viņu klausīja. Viņš deva likumu: ja indiānis sadzersies uguns dzērienu un nāks viņa kareivju audekla vigvamos, to nepiedos. Magva aiz muļķības atvēra lūpas, un karstais uguns dzēriens viņu aizveda uz Monro būdu. Ko sirmgalvis darīja? Lai viņa meita pasaka!
   —    Viņš neaizmirsa savu likumu un izturējās taisnīgi, sodīdams nepaklausīgo, — Kora droši atbildēja.
   —    Taisnīgi! — indiānis izsaucās un uzmeta viņas mierī­gajai sejai niknu skatienu. — Vai tas ir taisnīgi — darīt ļaunu un tad par to sodīt? Tas nebija Magva, kas toreiz runāja, uguns dzēriens runāja un darīja viņa vietā, bet Monro tam neticēja. Huroņu virsaiti sasēja visu bālģīmju kareivju priekšā un pēra kā suni!
   Kora cieta klusu, nezinādama, kā aizbildināt tēva neap­domāto bardzību, lai indiānis to saprastu.
   —    Skaties! — indiānis teica un atrāva vieglo audumu, kas nepilnīgi sedza viņa izkrāsotās krūtis. — Te ir rētas no dunčiem un lodēm — ar tām karavīrs var lepoties sa­vas cilts priekšā. Bet Monro atstāja rētas uz huroņa mu­guras, un tās viņam kā sievietei jāslēpj zem balto cilvēku krāsotā audekla.
   —    Es biju domājusi, ka indiāņu virsaitis ir pacietīgs, — Kora teica, — un ka viņa gars nejūt sāpes, ko cieš miesa.
   —    Kad čipevi[9] piesēja Magvu pie staba un cirta šo brūci, — indiānis sacīja, ar pirkstu lepni rādīdams lielu rētu, •— tad huronis smējās par viņiem un teica, ka tikai sievas cērt tik viegli! Tad viņa gars lidoja mākoņos! Bet, kad viņš juta Moni*o sitienus, viņa gars gulēja zem bērza. Huroņa gars nekad nepiedzeras, tas atceras vienmēr.
   —    Bet to var nomierināt. Ja mans tēvs izturējies ne­taisni, rādi viņam, ka indiānis prot pārestību piedot, un atdod viņam meitas. Tu jau dzirdēji no majora Heivarda.
   Magva noraidoši kratīja galvu. Viņš negribēja vairs dzirdēt piedāvājumus, ko sirdī nicināja.
   —    Ko tad tu gribi? — Kora prasīja pēc mokoša klusuma brīža. Viņa saprata, ka viltīgais huronis krāpis pārstei­dzīgo un devīgo Dankenu.
   —    To, kas huroniņi patīk: labu pret labu, ļaunu pret ļaunu.
   —    Tad tu gribi atriebt nevarīgām meitenēm to ļaunumu, ko tev nodarījis Monro? Vai drošsirdīga vīra cienīgāk nav iet pie viņa un prasīt gandarījumu?
   — Bālģīmju rokas ir garas, un viņu dunči ir asi, — indiānis atteica un ļauni iesmējās. — Kāpēc lai Lapsa iet pretī kareivju šautenēm, ja viņa rokās atrodas Monro sirds?
   —    Saki, Magva, — ko tu gribi darīt? — Kora jautāja, pūlēdamās runāt mierīgā, stingrā balsī. — Vai tu gribi aizvest mūs meža biezokņos, vai arī esi izdomājis kādu lielāku ļaunumu? Vai nav tāda atalgojuma, tādu līdzekļu, kas mazinātu pārestību un mīkstinātu tavu sirdi? Tad, lū­dzu, izgāz savu ļaunumu pār mani, bet atbrīvo manu māsu! Saņem bagātību, atlaid viņu brīvībā, apmierini savu atriebības kāri ar vienu upuri. Ja sirmais vīrs zaudēs abus bērnus, tas viņu iegrūdis kapā. Kas tad atalgos Lapsu?
   —    Klausies! — huronis atkal sacīja. — Gaišacainā at­griezīsies pie Horikana ezera un izstāstīs vecajam virsai­tim, kas noticis, ja tumšmatainā pie savu tēvu Lielā gara zvērēs nemelot.
   —    Kas man jāapsola? — Kora jautāja. Viņas mierīgā, pašcieņas pilnā izturēšanās indiāni neviļus savaldīja.
   —     Kad Magva atstāja savu tautu, viņa sievu atdeva ci­tam virsaitim. Tagad Magva atkal ir samierinājies ar hu- roņiem un atgriezīsies pie savu tēvu kapiem lielā ezera krastā. Lai angļu virsaiša meita viņam seko un paliek viņa vigvamā uz visiem laikiem.
   Lai cik pretīgs Korai bija šāds priekšlikums, viņa saval­dījās un mierīgi, neizrādot ne mazāko nepatiku, atbildēja:
   —    Kas Magvam par prieku dalīt savu būdu ar sievu, ko viņš nemīl, ar svešas bālģīmju cilts sievu? Būs labāk, ja viņš paņems Monro zeltu un ar dāvanām un laipnību nopirks kādas huroņu meitenes sirdi.
   Indiānis brīdi klusēja, bet uzlūkoja Koru ar tādu ska­tienu, ka viņa neizturēja, pietvīka un nodūra acis. Tad indiānis īpaši ļauni piebilda:
   —    Kad uz huroņa muguras atkal sūrstēs sitieni, viņš zinās, kur atrast sievieti, kam likt tos sajust. Monro meita nesīs viņam ūdeni, audzēs viņa graudus, ceps viņa medī­jumu. Sirmgalvja miesas gulēs pie lielgabaliem, bet viņa sirdi Lapsa varēs sasniegt ar savu dunci.
   —     Necilvēks! Tu esi sava ļaunā vārda cienīgs! — Kora vairs nevaldīja pār savām dusmām. — Tikai sātans var izdomāt tādu atriebību! Bet tu maldies, ja domā, ka esi ļoti stiprs! Tu gan turi savās rokās Monro sirdi, bet tu nenobiedēsi to ar vislielāko ļaunumu!
   Uz jaunās meitenes drošajiem vārdiem indiānis atbil­dēja tikai ar nejauku smaidu, kas liecināja par negrozāmu apņemšanos. Tad viņš pamāja ar roku, ka saruna beigu­sies. Kora jau nožēloja asos vārdus un gribēja piekāpties, bet Magva gāja projām un pievienojās saviem nesātīga- jiem biedriem. Heivards piesteidzās uztrauktajai meitenei klāt un jautāja, kā beigusies saruna, kuru viņš uzmanīgi bija vērojis no tālienes. Kora nekā noteikta neatbildēja, jo negribēja uztraukt Alisi, bet pēc viņas sejas majors noprata, ka saruna nav bijusi veiksmīga. Kad Alise māsu apbēra ar jautājumiem par gaidāmo likteni, Kora tikai pamāja ar roku uz sarkanādaiņu pulciņu, piekļāva Alisi sev pie krūtīm un, nespēdama valdīt uztraukumu, nomur- - mināja:
   - — Lasi tur viņu sejās mūsu likteni! Bet nogaidīsim, no­gaidīsim!
   Koras krampjainās kustības un saraustītie vārdi izpauda vairāk nekā gari paskaidrojumi. Gūstekņi vērīgi lūkojās turp, kur tika izlemts jautājums par viņu dzīvību vai nāvi.
   Magva atradās pārējo huroņu vidū, kas, pierijušies līdz kaklam, slinki vāļājās pa zemi. Viņš sāka runāt cienīgi, kā indiāņu virsaitim piederas. Jau pēc viņa pirmajiem vārdiem mežoņi saslējās un godbijīgi klausījās. Indiānis runāja savā izloksnē, tāpēc baltie tikai pēc viņa izteiksmī­gajām roku kustībām varēja nojaust runas saturu.
   Sākumā Magvas vārdi un kustības šķita mierīgas un nosvērtas. Kad viņš jau bija pievērsis sev mežoņu uzma­nību, Heivardam likās, ka tiek runāts par huroņu dzimteni un viņu cilti, jo Magva bieži norādīja uz lielo ezeru pusi. Klausītāji acīmredzot bija ar viņu vienis prātis, bieži iz­saucās: — Ha! — un piekrītoši saskatījās. Lapsa bija ļoti viltīgs un izmantoja šo piekrišanu saviem nolūkiem.
   Tagad viņš runāja par ilgiem, girūtiem pārgājieniem, kad huroņi pametuši plašos, medījamiem zvēriem bagātos mežus un jaukās nometnes, lai karotu ar Kanādas tēvu ienaidniekiem. Viņš pieminēja, saucot vārdā, visus gru­piņas karavīrus, uzteica katra nopelnus un pakaliMjumus ciltij, atgādināja viņu brūces un to, cik skalpu viņr iegu­vuši. Un katrreiz, kad viltīgais indiānis nosauca kādu no klātesošajiem, šā mežoņa seja atmirdzēja sajūsmā. Glai­motais huronis bez kautrēšanās uzņēma šo uzslavu par pelnītu un izrādīja savu piekrišanu ar kliedzieniem un ķermeņa kustībām. Bet tad runātāja balss kļuva dobjāka,
   tajā vairs neskanēja uzvaras gaviles, ar kādām viņš bija pieminējis savu ciltsbrāļu uzvaras un varoņdarbus. Magva aprakstīja Glena ūdenskritumu, nepieejamo klinšu salu ar alām un daudzās Glena krāces un ūdens virpuļus. Pēc tam viņš iesaucās: — Garā Karabīne! — un huroņi, dzirdot pieminam ienīsto vārdu, tūlīt pat atbildēja ar skaļu, gari stieptu indiāņu karasaucienu. Nogaidījis, kamēr mežā ap­klusa šā kliedziena atbalss, Magva norādīja uz sagūstīto majoru un sāka attēlot, kā miris karavīrs, ko Heivards nogrūdis dzelmē. Magva ne tikai pieminēja huroņi, kurš bija karājies starp debesīm un zemi un kura drausmīgajā nāves ainā bija nolūkojies viss bars, viņš pat saķēra kādu koka zaru un attēloja ciltsbrāļu priekšā visas šausmas. Beidzot viņš ātri pastāstīja, kādā veidā miris katrs viņu biedrs, un cildināja nošauto huroņu vīrišķību un tikumus.
   Kad Magva bija beidzis runāt par šiem notikumiem, viņa balss atkal pārmainījās, tā kļuva klusa, žēla, un tajā pat varēja saklausīt muzikālās, maigās rīkles skaņas. Ta­gad huronis runāja par nogalināto sievām un bērniem, par viņu vientulību, trūkumu un bēdām, par to, ka viņu cie­šanas nav atriebtas. Tad pēkšņi, balsi pacēlis, viņš sparīgā niknumā kliedza:
   — Vai huroņi ir suņi, ka viņiem tas jāpacieš? Kurš pa­teiks Minaugva sievai, ka viņa skalpu grauž zivis un ka paša cilts nav atriebusi viņa nāvi? Kurš uzdrošināsies rā­dīties Vasavatimi mātei ar ienaidnieka asiņu neslacītām rokām? Ko atbildēsim mūsu vecajiem, kad viņi prasīs, kur ienaidnieka skalpi, bet mums nebūs ne mata no bālģīmju galvas, ko viņiem parādīt? Sievietes rādīs uz mums ar pirkstiem. Uz huroņu vārda guļ tumšs traips, tas jāno­mazgā ar asinīm!
   Indiāņa balsi vairs nevarēja sadzirdēt, jo sacēlās tāda kliegšana, it kā te būtu nevis mazs pulciņš, bet pilns ar mežoņiem. Huroņi izrāva dunčus, pacēla tomahaukus un trokšņainā barā metās pie gūstekņiem. Heivards aizlēca Korai un Alisei priekšā, sagrāba pašu pirmo indiāni, kas pagadījās, un saspieda to no visa spēka. Negaidītā preto­šanās mežoņus uz brīdi apklusināja; iejaucās Magva, kas ar ātru vārdu straumi un dzīvām kustībām pievērsa uz­manību sev. Viltīgā Lapsa neļāva tūliņ nobeigt gūstekņus, bet, cik varēja noprast, pierunāja savus biedrus paildzināt upuru mokas. Huroņi priekšlikumu pieņēma ar skaļiem prieka saucieniem un tūliņ ķērās pie darba.
   Divi spēcīgi indiāņi metās virsū Heivardam, trešais uz­bruka dziedāšanas skolotājam. Neviens no upuriem nepa­devās bez izmisīgas, lai gan nesekmīgas cīņas, pat vājais Dāvids nosvieda savu pretinieku zemē. Heivardu huroņi nespēja pieveikt, iekāms trešais, ticis galā ar Dāvidu, ne- piesteidzās viņiem palīgā. Tad Heivardam sasēja rokas un piesēja viņu pie tā paša koka, kura zaru Magva bija iz­mantojis, attēlodams huroņa nāves ainu. Kad jaunais ma­jors atjēdzās, viņš ieraudzīja, ka viņam pa labi stāv Kora, arī piesieta pie koka. Viņa bija bāla no uztraukuma, b'et stingrais skatiens bezbailīgi sekoja visām ienaidnieku kustībām. Pa kreisi Dankens redzēja Alisi. Tikai kārklu zari, ar kuriem viņa bija piesieta pie priedes, saturēja meitenes trauslo stāvu, jo trīcošās kājas viņai vairs ne­klausīja. Dāvids bija cīnījies pirmo reizi mūžā un tagad, nogrimis dziļās pārdomās, apsvēra, vai rīkojies pareizi.
   Huroņi ķērās pie darba, lai izpildītu savus briesmīgos nodomus. Daži savilka žagarus ugunskuram, viens plēsa asas priežu šķembas, lai tās degošas varētu durt gūstek­ņiem miesā; vēl citi pielieca pie zemes divus jaunus kokus un taisījās piesiet Heivarda rokas pie koku galotnēm, lai lad tos palaistu .vaļā. Bet Magva bija izdomājis vēl kādu ļaunāku, nežēlīgāku atriebību.
   Kamēr viņa biedri, gūstekņiem redzot, veica parastos spīdzināšanas priekšdarbus, Viltīgā Lapsa piegāja pie Ko- ras un, ļauni ņirgādamies, atgādināja viņai neizbēgamo likteni, kas viņu sagaida.
   •— Ha! — viņš piemetināja. — Ko tagad saka Monro meita? Viņas galva ir par labu, lai dusētu uz spilvena Lapsas vigvamā. Vai būs labāk, ja ar to šī pakalna vir­sotnē spēlēsies vilki?
   —    Ko tas necilvēks runā? — Heivards pārsteigts prasīja.
   *— Neko! — meitene lēni, bet noteikti atbildēja. — Viņš
   ir mežonis, viņš nesaprot, ko dara. Mirstot lūgsimies, lai dievs viņam piedod.
   —    Piedot? — niknais huronis iesaucās, pārprazdams vi­ņas vārdus. — Indiāņa atmiņa ir garāka nekā bālģīmju roka! Saki — vai es sūtīšu gaišmataino meiteni pie tēva un vai tu sekosi Magvam pie lielajiem ezeriem, nesīsi viņam ūdeni un vārīsi viņam graudus?
   Kora pamāja, lai viņš iet projām; viņu sagrāba nepār­varams riebums.
   — Atstāj manil — viņa sacīja tik svinīgā balsī, ka in­diānis uz brīdi apmulsa. — Tu ienes rūgtumu manās lūg­šanās, tu stāvi starp mani un manu dievu.
   Bet Magva drīz attapās un ar izsmieklu norādīja uz Alisi.
   —    Skaties! Bērns raud! Viņai par agru mirt! Sūti viņu pie Monro, lai sukā viņa sirmos matus un lai viņa sirds paliek dzīva!
   Kora nevarēja atturēties, nepalūkojusies uz jaunāko māsu, kuras acīs iedegās karsts lūgums, rādot, cik ļoti viņai gribas dzīvot.
   Ko viņš saka, mīļā Kora? — Alise trīcošā balsī vai­cāja. — Vai viņš saka, ka sūtīšot mani pie tēva?
   Dažus mirkļus Kora uzlūkoja jaunāko māsu, un sejā viņai atspoguļojās varenu, pretrunīgu jūtu cīņa. Beidzot viņa sāka runāt vājā, bezcerības pilnā balsī, kas pauda gandrīz vai mātes maigumu.
   —    Alise, — viņa teica, — huronis piedāvā mums abām dzīvību.,, Nē, pat vairāk, viņš sola nogādāt Dankenu — mūsu dārgo Dankenu un tevi pie mūsu draugiem, pie mūsu tēva,,. pie mūsu bēdu sagrauztā tēva … ja es pār­varēšu savu ietiepīgo lepnumu un būšu ar mieru ..,
   Balss viņai aizlūza.
   —    Runā! — Alise iesaucās. — Ko tad, mīļā Kora? Ak, kaut viņš būtu nācis ar šo priekšlikumu pie manis! Lai glābtu tevi, lai iepriecinātu veco tēvu, lai atbrīvotu Dan­kenu, ak, cik labprāt es mirtu!
   Mirt? — Kora stingrākā, mierīgākā balsī rūgti sacīja. — Jā, tas būtu viegli. Nāve būtu labāka par to, ko viņš ļ prasa… Viņš grib, — viņa turpināja, — viņš grib, lai sekoju viņam mežos uz huroņu nometni, lai tur palieku, lai esmu ar mieru būt viņa sieva! Alise, mīļais bērns, mīļo māsiņ! Un arī jūs, major Heivard, palīdziet man ar savu padomu! Vai gribat pirkt savu dzīvību par tādu cenu? Un tu, Alise, vai gribi saņemt dzīvību pret tādu upuri? Dan­ken, sakiet man, kā rīkoties! Dodiet jūs abi man padomu, es jums bez ierunām paklausīšu!
   — Vai es esmu ar mieru! — jaunais cilvēks pārsteigts un saniknots iesaucās. *—[10] Kora, Kora! Jūs zobojaties par mūsu nelaimi! Ne vārda vairs par šo riebīgo priekšlikumu! To iedomāties vien ir ļaunāk nekā tūkstošreiz mirt!
   —- Es zināju, ka jūs tā atbildēsiet! — Kora iesaucās, vaigi viņai pietvīka un acīs pamirdzēja slēptas mīlas
   kvēle. — Un tu, Alise? Tevis dēļ es nekurnēdama pakļau- šos visam …
   Heivards un Kora velti gaidīja Alises atbildi. Rokas vi­ņai bija bezspēcīgi noslīgušas gar sāniem, tikai pirksti krampjaini raustījās. Gaišmatainā galviņa nokarājās uz krūtīm, un likās, ka Alise zaudējusi samaņu. Bet izrādījās, ka viņa tikai sabrukusi lielā satraukumā. Alise lēni pacēla galvu, seja bija pietvīkusi dziļā sašutumā, un viņa tikko spēja pateikt:
   —   Nē, nē, nē! Tad labāk mirsim, tāpat kā dzīvojām — abas kopā!
   —   Nu, tad mirsti! — Magva iekliedzās un meta neaiz­sargātajai Alisei ar tomahauku.
   Redzot tādu noteiktību un vīrišķību gūsteknē, kuru viņš bija turējis par nevarīgu, vāju upuri, huronis grieža zo­bus nevaldāmā niknumā. Tomahauks nošņāca Heivardam gar galvu, nošķēla dažas Alises zeltaino matu sprogas un iecirtās kokā viņai virs galvas. To redzot, Dankens iede­gās dusmās, ar pārcilvēcisku spēku pārrāva saites un me­tās virsū otram indiānim, kas jau kaukdams mērķēja uz Alisi, lai cirstu trāpīgāk. Sākās cīņa, abi nogāzās zemē. Sarkanādainā kailais, gludais ķermenis izslīdēja Heivar­dam no rokām, indiānis izrāvās, uzlēca un nometās ar celi majoram uz krūtīm, ar visu milzīgā ķermeņa svaru pie­spiežot viņu pie zemes. Heivards redzēja pazibam dunci. Bet tajā pašā mirklī kaut kas nosvilpa gaisā un atskanēja šāviens. Heivards juta, ka smagums noveļas no krūtīm, dusmas indiāņa sejā pārvērtās šausmās, un tas beigts no­gāzās viņam blakus sausajās lapās.

   Pārsteigti par sava biedra pēkšņo nāvi, huroņi sastinga. Bet, kad viņi aptvēra, cik droša roka raidījusi liktenīgi trāpīgo šāvienu pret ienaidnieku, nebaidoties skart draugu, no visu lūpām vienbalsīgi izlauzās sauciens: «Garā Kara­bīne!» — kas nobeidzās ar mežonīgām gaudām. Kā atbalss šīm gaudām atskanēja skaļš kliedziens no tuvējā koku pudura, kur neuzmanīgie huroņi bija atstājuši ieročusv Nākamajā mirklī parādījās Vanagacs. Steigā viņš nepa­guva pielādēt savu šauteni, ko bija atguvis no -mežoņiem, un metās viņiem virsū, platiem, vareniem vēzieniem vici­nādams to kā rungu. Bet, lai cik ātri un veikli izlūks tuvo­
   jās, kāds spēcīgs stāvs aizsteidzās viņam garām, neticami pārdroši ieklupa mežoņu barā un, griezdams tomahauku ap galvu un draudoši vicinādams mirdzošo dunci, nostājās Korai priekšā. Pirms huroņi spēja attapties no šiem negai­dītajiem notikumiem un pārdrošās rīcības, parādījās kāds tēls. nāves izskatā, kā spoks paslīdēja viņiem garām un draudīgi nostājās pirmajam blakus. Kareivīgo uzbrucēju iztrūcināti, mežonīgie spīdzinātāji atrāvās nost no saviem upuriem, un cits caur citu atskanēja viņu īpatnējie pār­steiguma saucieni, kam sekoja skaļā balsī izkliegti bīs­tamie,_visiem zināmie vārdi:
   —    Ātrais Briedis! Lielā Čūska!
   Taču huroņu piesardzīgais, modrais vadonis nebija tik viegli apmulsināms. Vērīgi pārlaidis skatienu mazajam laukumiņam, viņš tūlīt saprata, kā uzbrukums izdevies. Uzmudinādams biedrus ar kliedzieniem un savu piemēru, viņš izrāva garo, bīstamo dunci un, skaļi iekaucies, metās Cingačgukam virsū. Tas bija signāls vispārējam kautiņam. Ne vienai, ne otrai pusei nebija šauteņu, tāpēc saķērās tuvcīņā, vīrs pret vīru.
   Unkass atbildēja uz ienaidnieku kliedzieniem un, pie­skrējis klāt vienam hu ronim, ar spēcīgu, labi notēmētu loinahauka cirtienu pāršķēla viņam galvaskausu. Heivards izrāva no koka Magvas ieroci un arī metās cīņā. Tagad pretinieku skaits bija vienāds — un katrs spēkojās tikai ar vienu ienaidnieku. Cirtieni bira zibens ātrumā un ar viesuļvētras niknumu. Vanagacs ar sava varenā ieroča spēcīgu sitienu drīz vien nogāza otru huroņi. Heivards karstumā nenogaidīja pretinieka tuvošanos, bet meta vi­ņam ar tomahauku. Tas trāpīja indiānim pa pieri un uz brīdi aizkavēja viņa uzbrukumu. Šās mazās izdošanās iedrošināts, pārsteidzīgais jauneklis devās uz priekšu un uzbruka ienaidniekam kailām rokām. Tūliņ viņš saprata, cik pārsteidzīgs bijis savā pārdrošībā, jo tagad viņam bija jāliek lietā visa sava izveicība un drosme, lai izsargātos no saniknotā huroņa dunča. Juzdams, ka nespēs ilgāk pretoties veiklajam un izmanīgajam indiānim, Heivards sagrāba to dzelžainā tvērienā un spieda abas rokas pie sāniem. Tas prasīja tik daudz spēka, ka ilgi nebūtu iztu­rams. Šajā kritiskajā brīdī viņš izdzirdēja sev blakus klie­dzienu:
   —    Kaujiet neliešus! Nekādas žēlastības nolādētajiem mingiem!
   Nākamajā mirklī Vanagacs šautenes laido» sadragāja Heivarda pretinieka galvaskausu. Huroņa muskuļi pēkšņi atslāba, un viņš beigts izslīdēja no majora rokām.
   Kad Unkass bija nositis pirmo pretinieku, viņš kā izsal­cis lauva metās virsu otram. Piektais huronis, kam sākumā nebija pretinieka, redzēdams, ka visi aizņemti nāves cīņā, savā atriebības kārē bija nolēmis pabeigt pārtraukto ļaun­darību. Izgrūzdams uzvaras kliedzienu, viņš steidzās ne­aizsargātajai Korai klāt un jau iztālēm meta viņai ar savu aso karacirvi. Tomahauks aizķēra Koras plecu un pār­grieza klūgas, ar kurām viņa bija piesieta pie koka. Kora tagad varēja bēgt. Viņa izvairījās no mežoņa grābiena un, nebēdādama par savu drošību, metās pie Alises. Trī­cošiem pirkstiem viņa nemākulīgi mēģināja atraisīt klū­gas, kas saistīja māsu. Tik augstsirdīga cildenu jūtu iz­pausme spētu aizkustināt jebkura cilvēka sirdi, bet dusmu satracinātais huronis nepazina līdzcietības. Viņš sagrāba Koru aiz izirušajiem, kuplajiem matiem, atrāva no Alises un ar spēcīgu grūdienu rupji nospieda viņu uz ceļiem. Mežonis aptina plīvojošās cirtas sev ap roku, pacēla aug­šup un, ņirdzīgi, uzvaroši smiedamies, apvilka ar dunci loku ap Koras skaisti veidoto galvu. Bet par šo mežonīgo rotaļu huronim nācās dārgi samaksāt, un savu ļauno no­domu viņš vairs nepaguva īstenot. Viņu ieraudzīja Un­kass. Ar pāris lēcieniem jaunais mohikānis bija klāt un kā lode ietriecās ienaidniekam krūtīs, aizgrūda viņu lielu ga­balu nost un nogāza zemē. Grūdiens bija tik spēcīgs, ka arī Unkass pats nokrita huronim līdzās, taču acumirklī abi bija kājās un sāka asiņainu cīņu. Bet tā drīz bija galā: Heivarda tomahauks un Vanagacs šautene nolaidās uz huroņa galvas tieši tajā brīdī, kad Unkasa duncis sasnie­dza viņa sirdi.
   Kauja bija pabeigta, tikai divcīņa starp Viltīgo Lapsu un Lielo Čūsku vēl turpinājās. Abi mežonīgie karavīri pierādīja, ka nav nejauši zīmīgie vārdi, kas tiem piešķirti par varoņdarbiem agrākajās kaujās. Sākumā viņi kādu laiku tikai vairījās viens no otra veiklajiem, straujajiem dūrieniem, tad pēkšņi metās tuvcīņā un nogāzās zemē, sa­vijusies kamolā kā divas čūskas. Kad pārējie uzvarētāji savu darbu bija pabeiguši, viņi abu nikno indiāņu vietā redzēja tikai putekļu un lapu virpuli, kas, gluži kā viesuļa nests, vēlās no nelielā laukuma centra uz vienu malu. Dēla mīlestības, draudzības un pateicības jūtas dzina Heivardu un viņa biedrus uz to vietu, kur mutuļoja cīnītāju sacel­tais putekļu mākonis. Bet velti Unkass skraidīja tam ap­kārt, vēlēdamies iegrūst dunci tēva ienaidnieka sirdī; velti Vanagacs pacēla šauteni. Heivards raudzīja satvert hu­roņa kājas, bet likās, ka pēkšņi viņa rokas zaudējušas spēku. Smiltis un asinis klāja abus pretiniekus, viņu ātro, veiklo kustību dēļ radās iespaids, ka zemē lokās tikai viens ķermenis. Baismīgi izkrāsotā mohikāņa figūra un tumšais huroņa stāvs tik ātri zibēja acu priekšā, ka draugi nezināja, kurā brīdi cirst un kādā virzienā vērst savu ieroci. Dažreiz īsu mirkli cauri putekļu virpulim pamir­dzēja Magvas degošās acis — gluži kā baziliskam pasakā. Sājos īsajos brīžos huronis paguva izlasīt ienīstajās sejās cīņas iznākumu, par ko liecināja jau pati ienaidnieku klātbūtne. Bet, pirms kāds cirtiens spēja sasniegt viņa nā­vei nolemto galvu, tās vietā jau pazibēja Čingačguka drūmā seja. Tagad cīnītāji bija pārvietojušies no laukuma vidus uz vienu malu pie pašas kraujas. Beidzot mohikā­nim radās izdevība izdarīt spēcīgu dūrienu ar savu dunci. Magvas rokas kļuva slābanas, viņš atkrita uz muguras — acīmredzot bez dzīvības. Viņa pretinieks uzlēca kājās un izkliedza uzvaras saucienu, kas atbalsojās zem koku vel­vēm.
   Varoņi delavari! Mohikānis ir uzvarējis! — Vanag­acs iesaucās un atvēzējās ar garās, liktenīgās šautenes laidi. — Baltā vīra beidzamais sitiens nemazinās uzvarē­tāja nopelnus un neatņems viņam tiesības uz skalpu!
   Bet mirklī, kad bīstamais ierocis grasījās nolaisties, hu­ronis pēkšņi izvairījās, pārvēlās pāri kraujai, pietrūkās kājās un ar vienu lēcienu nozuda krūmu biezoknī, kas klāja kalna nogāzi. Delavari, kas bija domājuši, ka ienaid­nieks ir beigts, pārsteigumā iekliedzās un metās viņam pakaļ ātri un trokšņaini kā briedi pamanījuši medību suņi, bet izlūka spalgais, īpatnējais kliedziens viņus tūliņ ap­stādināja un lika atgriezties kalna virsotnē.
   — Tas izskatās pēc viņa! — rūdītais mežu pazinējs iesaucās. — Viltīgs melis un nelietis viņš vienmēr bijis! Ja godīgs delavars tiktu uzvarēts, tas mierīgi gulētu un saņemtu savu sitienu pa galvu, bet šie nelietīgie makuasi turas pie dzīvības kā meža kaķi. Lai viņš skrien, lai skrien! Viņš ir viens pats, viņaiņ nav ne šautenes, ne stopa, un viņa draugi franči ir tālu. Kā čūska, kas zau­dējusi zobus, viņš ir nekaitīgs. Skaties, Unkas, — viņš piebilda delavaru valodā, — tavs tēvs jau noņem skalpus! Derētu apstaigāt un aptaustīt pārējos neliešus, citādi vēl kāds aizcilpos mežā, kliegdams kā sīlis.
   Cingačguks jau bija noņēmis uzvaras apliecinājumus no mirušo nekustīgajām galvām.
   Bet Unkass kopā ar Heivardu steidzās palīgā māsām. Viņi veikli atbrīvoja Alisi un nodeva Koras izstieptajās rokās.
   Alise bija noslīdējusi ceļos Korai līdzās. Piecēlusies viņa apkrita māsai ap kaklu, elsodama sauca tēva vārdu, un viņas maigajās dūjas acīs atmirdzēja jaunas cerības stari.
   —    Mēs esam glābtas! Glābtas! — viņa čukstēja. — Mēs atgriezīsimies pie mīļotā tēva, un viņa sirds nelūzīs sāpēs! Arī tu, Kora, māsiņ! Nē, vairāk nekā māsa — mana māte! — arī tu esi glābta. Un Daņkens, — ar nevainīgu, gaišu smaidu viņa pagriezās pret jauno cilvēku, — arī mūsu drošsirdīgais, cēlais Dankens ir neskarts!
   Uz šiem dedzīgajiem, gandrīz nesakarīgajiem vārdiem Kora atbildēja, tikai klusējot spiezdama māsu pie krūtīm un noliekdamās pār viņu maigā sirsnībā. Vīrišķīgais Hei­vards, redzot šo aizkustinošo ainu, nekaunējās asaru, kas noritēja pār vaigiem. Unkass stāvēja netālu, vēl cīņas asi­nīm nošķaidīts, šķietami vienaldzīgs, bet mežonīgā izteik­sme viņa acīs bija nozudusi, tajās jautās līdzjūtība.
   Pa šīs dabiskās jūtu izpausmes laiku Vanagacs vērīgi pārliecinājās, vai huroņi, kas neiederējās šajā jaukajā skatā, nav vairs spējīgi traucēt tā saskaņu. Tad viņš pie­gāja pie Dāvida, kas visu laiku ar priekšzīmīgu pacietību bija gaidījis atbrīvošanu, un pārgrieza viņa saites.
   —    Tā! — izlūks iesaucās, aizmetot projām pēdējo klūgu.
   —    Tagad jūs atkal valdāt pār saviem locekļiem, lai gan liekas, ka jūs tos neprotat izlietot labāk kā tad, kad pie­dzimāt. Ja jūs neapvainotos par padomu, es jums labprāt to dotu. Neesmu gan par jums vecāks, bet esmu ilgi no­dzīvojis mežonīgās vietās un ieguvis lielu pieredzi. Mans padoms būtu: pārdodiet svilpīti, kas jums kabatā, pirma­jam muļķim, kurš to vēlētos iegūt, un nopērciet par to naudu kādu derīgu ieroci, kaut vai tikai kavalērista pistoli. Centīgi vingrinoties, jūs ar laiku kaut ko panāksiet.
   —    Ieroči un taures skaņas piederas kaujai, bet pateicī­bas dziesmas — uzvarai! — atbrīvotais Dāvids teica.
   —     Draugs, — viņš turpināja, sniedzot Vanagacij savu vājo, tievo roku, viņa acis sāka ātri mirkšķināties un kļuva mitras, — es tev pateicos, ka mati uz manas galvas Vēl aug tur, kur tos dievs iestādījis; jo, lai gan citiem cilvēkiem varbūt ir spīdošāki un vijīgāki mati, manējie man liekas gluži piemēroti un noderīgi šai galvai, kuru tie sedz. Es nepiedalījos cīņā nevis tādēļ, ka negribēju, bet tādēļ, ka pagāni bija mani sasaistījuši. Tu biji cīņā drošsirdīgs un veikls, tāpēc es tev pateicos, pirms ķēros pie svarīgāku pienākumu pildīšanas, jo tu esi pierādījis, ka esi kristīgā uzslavas cienīgs!
   —   Mans pakalpojums ir nieks, tādus jūs bieži piedzī­vosiet, ja ilgāk uzkavēsieties pie mums, ^— atbildēja iz­lūks, dziedātāja neliekuļotās pateicības vārdu aizkustināts. — Es esmu atguvis savu veco draugu, «briežu nāvi», tā jau pati par sevi ir uzvara. — Viņš maigi noglāstīja šau­tenes aizslēpu. — Irokēzi ir viltīgi, bet šoreiz viņi pārrē­ķinājās, noliekot šautenes tālu no atpūtas vietas. Ja Un- kasam un viņa tēvam piemistu parastā indiāņu apdomība, mēs būtu uzbrukuši ar trim šautenēm un nobeiguši visu bandu uzreiz — a'rī viltīgo nelieti, tāpat kā viņa biedrus.
   Izlūks nosēdās zemē un ar tēvišķīgu rūpību sāka pār­baudīt savu šauteni.
   Arī Dāvids apsēdās un izvilka no kabatas mazo grāma­tiņu un brilles metāla ietvaros. Pacēlis acis uz debesīm, viņš skaļā balsī sacīja:
   —   Uzaicinu jūs, draugi, kopā ar mani sūtīt slavas dziesmu dievam par necerēto izpestīšanu no mežoņu un neticīgo rokām. Dziedāsim jauko un svinīgo dziesmu, kas saucas «Northemptona».
   Tad viņš nosauca lappusi un pantu grāmatā, kur viņa izvēlētā dziesma bija atrodamā, un pielika kamertoni pie lūpām tikpat nopietni un svinīgi, kā bija paradis to darīt baznīcā. Bet šoreiz neviens viņam nepievienojās, jo Kora ar Alisi šajā brīdī bija nogrimušas jau pieminētajā maigo jūtu izpausmē. Viņš nesamulsa, ka auditorija tik niecīga — jo īstenībā viņu dzirdēja vienīgi saīgušais izlūks —, bet skaļā balsī uzsāka un bez traucējumiem nobeidza garīgo dziesmu.
   Vanagacs, pārbaudīdams kramu un pielādēdams šauteni, vienaldzīgi klausījās, Dziesmai trūka vajadzīgā noskaņo­juma, un tā nemodināja viņa sirdī nekādas jūtas. Nekad vēl Dāvids nebija izšķiedis savu talantu tik nejūtīgiem klausītājiem,
   Izlūks, galvu kratīdams, kaut ko nomurmināja par «iro­kēziem» un «rīkli», tad piecēlās un aizgāja savākt un pār­baudīt iegūto huroņu ieroču krājumu. Cingačguks pie­biedrojās viņam un atrada tur gan savu, gan dēla šauteni. Pat Heivards un Dāvids saņēma ieročus, arī munīcijas bija pietiekami daudz.
   Kad mežinieki bija izvēlējušies ieročus un sadalījuši ieguvumu, izlūks'skaļi paziņoja, ka laiks doties ceļā. Ga­muts trija beidzis dziedāt, un māsas bija apvaldījušas savu jūtu uzplūdus. Heivards un jaunais mohikānis palīdzēja viņām nokāpt pa stāvo krauju no kalna. Lejā viņi atrada zirgus, kas mierīgi plūca krūmu lapas, un, kad meitenes bija iesēdušās seglos, visi sekoja ceļvedim, kurš tik dau­dzas reizes bija viņus glābis no nāves briesmām.
   Ceļojums nebija ilgs. Vanagacs nogriezās, pa labi no tikko samanāmās taciņas, pa kuru bija nākuši huroņi, un devās biezoknī. Viņš pārbrida burbuļojošu strautu un ap­stājās šaurā ielejā zem kuplām vīksnām. Vieta atradās tikai dažas asis no liktenīgā kalna pakājes, un jaunās sie­vietes zirgus izmantoja, vienīgi šķērsojot seklo strautu.
   Likās, ka izlūks un abi indiāņi labi pazīst vientuļo stū­rīti, kurā bija nonākuši. Pieslējuši šautenes pie kokiem, viņi ņēmās kādā vietā atkārpīt sausās lapas. Parādījās zila glūda, no kuras iztecēja dzidrs, dzirkstošs avots ar skaidru, burbuļojošu ūdeni. Izlūks palūkojās visapkārt, it kā mek­lētu kādu priekšmetu, kas vairs nav atrodams savā vietā.
   —    Tie bezrūpīgie velni mohauki ar saviem brāļiem tus- karoriem un onondagiem ir bijuši šeit dzert, — viņš rūca. — Šie vazaņķi aizmetuši kausu! Tā iet, ja necienīgiem su­ņiem piešķir tādu svētību! Šeit, meža biezoknī, pats dievs ir gādājis par viņiem un licis no zemes dzīlēm tecēt ūdens strūklai, pret kuru visu koloniju aptiekāru preces ir nieks! Bet neģēļi piemīdījuši glūdu, piegānījuši tīro vietiņu, it kā viņi būtu meža zvēri, ne cilvēki!
   Unkass klusēdams pasniedza izlūkam meklēto kausu, kas bija rūpīgi pakārts vīksnas zarā, tikai Vanagacs savā īgnumā nebija to pamanījis. Vanagacs piesmēla kausu ar ūdeni un pagāja tālāk, kur zeme bija stingrāka un sausa. Tur viņš mierīgi apsēdās un ar redzamu baudu iedzēra lielu malku ūdens. Tad viņš sāka rūpīgi pārmeklēt huroņu somu, kurā tika glabāts proviants.
   —    Paldies, manu zēn! — viņš sacīja, atdodams tukšo kausu Unkasam. — Tagad palūkosimies, ko šie trakie hu- roņi ēduši, gulēdami slēptuvē. Paskatieties! Nelieši taču zina, kuri ir labākie brieža gaļas gabali, un varētu sagriezt un izcept muguras gabalu kā visprasmīgākais pavārs! Bet nē, viss ir jēls! Irokēzi ir pilnīgi mežoņi. Unkas, paņem manas šķiltavas, iekur uguni! Garšīgs virums mums palī­dzēs atgūt spēkus pēc tik ilga gājiena.
   Heivards, redzēdams, ka ceļveži nolēmuši uzturēties šeit ilgāku laiku un gatavot ēdienu, palīdzēja meitenēm nokāpt no zirgiem un arī pats apmetās viņām blakus, lai kādu brīdi atpūstos pēc grūtās, asiņainās cīņas. Kamēr ēdiens vārījās, ziņkārība dzina viņu izprašņāt glābējus, kā viņi varējuši tik necerēti atsteigties palīgā īstajā laikā.
   —    Kā gan tas varēja notikt, ka jūs ieradāties tik drīz, mans augstsirdīgais draugs, — Heivards jautāja, — tur­klāt bez atbalsta no Edvarda forta garnizona?
   —    Ja mēs būtu devušies uz upes līkumu, tad gan būtu ieradušies laikā, lai apklātu jūsu līķus ar lapām, bet ne­būtu spējuši glābt jūsu skalpus, — izlūks aukstasinīgi at­bildēja. — Nē, nē! Mēs neizšķiedām spēkus un laiku, do­doties uz fortu, bet noslēpāmies Hudzonas krastos un no­vērojām huroņu rīcību.
   —    Tad jūs redzējāt visu, kas notika?
   —    Nē, ne visu. indiāņa skatiens ir par asu, lai to viegli piekrāptu, un mēs bijām tuvu. Bija arī grūti novaldīt šo mohikāņu zēnu slēptuvē! Ak, Unkas, Unkas, tu izturējies drīzāk kā ziņkārīga sieva^ nevis kā karavīrs, kas dzen pēdas!
   Unkass uz mirkli pacēla caururbjošo skatienu pret iz-, lūku, bet neteica ne vārda un neizrādīja arī, ka nožēlotu savu kļūdu. Gluži otrādi, Heivardam likās, ka jaunā mohi­kāņa sejā pavīd nicinājums, pat dusmas un ka viņš ap­spiež savu sašutumu gan aiz godbijības pret apkārtējiem, gan aiz parastās cieņas pret balto biedru.
   —    Vai jūs redzējāt, kā mūs saņēma gūstā? — Heivards jautāja.
   —    Mēs to dzirdējām, — izlūks nozīmīgi atbildēja. — In­diāņu kauciens runā skaidru valodu cilvēkiem, kas savu mūžu pavada mežos. Bet, kad jūs izkāpāt krastā, mums kā čūskām vajadzēja līst zem lapām. Tad mēs jūs pazaudē­jām, kamēr atkal atradām, pie koka piesietus un noslep­kavošanai nolemtus.
   —    Brīnums, ka jūs nenogriežaties pa nepareizu taku, jo huroņi sadalījās divās grupās un katrā grupā bija zirgi.:
   *— Jā, tajā vietā mēs apjukām un būtu pazaudējuši pē­das, ja nebūtu Unkasa. Mēs devāmies pa taku, kas iegrie­zās mežā, jo gluži pareizi spriedām, ka mežoņi vedīs sa­vus gūstekņus uz to pusi. Bet, kad bijām nogājuši jau daudzas jūdzes, taču nekur nemanījām, ka būtu aizlauzts kāds zariņš, kā biju ieteicis, un redzējām tikai mokasīnu pēdas, tad es sāku šaubīties.
   -— Mūsu sagūstītāj i aiz piesardzības lika mums uzvilkt mokasīnus, — Heivards sacīja un parādīja koši izrakstītā mokasīnā apauto kāju.
   -— Jā, tas bija saprātīgi, un tā viņi allaž rīkojas, bet mēs esam par gudru, lai tāda parasta viltība mūs maldi­nātu. - ,
   —    Kam tad mums jāpateicas par izglābšanos,?
   —    Kaut kam, par ko man, tīrasiņu baltajam, kauns at­zīties: šī jaunā mohikāņa apķērībai tādā lietā, ko man va­jadzēja zināt labāk nekā viņam. Vēl tagad nevaru ticēt, ka tas ir taisnība, kaut gan redzu to pats savām acīm!
   —    Savādi! Paskaidrojiet, kas gan tas bija?
   —    Unkass apgalvoja, ka zirgi, ar kuriem jāj jaunās ' lēdijas, liekot vienas puses priekšējo un pakaļējo kāju reizē uz zemes, — Vanagacs turpināja, ziņkārīgi aplūko­dams abas brūnās ķēves. — Bet es taču zinu, ka neviens četrkājainais, izņemot lāci, tā nestaigā!
   —    Tāda ir šo zirgu īpatnība. Tie nāk no Naragansetas līča krastiem, no mazā Providensas plantāciju rajona, un ir ieslavēti ar savu izturību un šo vieglo, īpatnējo gaitu, lai gan arī citus zirgus bieži apmāca iet tādā pašā'solī.
   —    Varbūt, varbūt, — Vanagacs teica, ļoti vērīgi no­klausījies šo paskaidrojumu. — Par briežiem un bebriem es .zinu vairāk nekā par nastu nesējiem lopiem. Bet, vai nu tie gāja gāzelēdamies, vai taisni, Unkass šo kustību bija ievērojis, un pēdas mūs noveda pie aplauzītā krūma. Ārējais zars blakus zirga pēdām bija aizlauzts uz augšu, kā sievietes mēdz lauzt puķes, bet pārējie zari bija salau­zīti un noliekti uz leju, kā to mēdz darīt vīrieša stiprā roka. Pēc tā es spriedu, ka viltīgie nelieši pamanījuši aiz­lauzto zaru un nolauzuši pārējos, lai mēs domātu, ka za­rus saārdījis buks ar ra'giem.
   — Jūsu apķērība nav jūs vīlusi, jo tā tas tiešām arī notika!
   —    To pamanīt nebija grūti, — izlūks piebilda, neuzska­tot, ka būtu parādījis sevišķu apķērību. — Pavisam kas
   cits ir zirga īpatnējā gaita! Tad es sapratu, ka nelietīgie mingi dodas uz avota pusi, jo labi zina šā ūdens brīnišķī­gās īpašības.
   —    Vai tad tas ir tik slavens? — Heivards jautāja, vērī­gāk aplūkodams mazo ieleju ar burbuļojošo avotiņu.
   —    Reti kāds indiānis, kas klejo uz dienvidiem vai aus­trumiem no lielajiem ezeriem, nebūs dzirdējis par šo avotu. Vai negribat nogaršot?
   Heivards paņēma kausu, iedzēra dažus malkus un, ne­patikā saviebies, izlēja pārējo ūdeni zemē. Izlūks, kā pa­radis, klusi un gardi nosmējās, varen apmierināts pakra­tīja galvu un turpināja:
   —    Ahā! Jums ūdens negaršo, neesat pie tā pieradis. Arī man tas agrāk negaršoja, bet es pieradu, un tagad es to kāroju kā briedis sāli. Jūsu savircOtos vīnus nevar kā­rot vairāk, kā sarkanādainis kāro šo ūdeni, sevišķi, ja viņš ir slims. Bet Unkass jau ir sakūris uguni, un laiks domāt par ēšanu, jo mums priekšā vēl garš ceļš.
    Kad visi bija pēduši, Vanagacs paziņoja, ka laiks doties ceļā. Māsas uzsēdās zirgos, Heivards un Dāvids paņēma < šautenes un sekoja viņām, izlūks bija ceļvedis, mohikāņi noslēdza gājienu. Ceļotāji ātri devās pa šauro taku uz ziemeļiem, atstājuši dziedinošo avotu, kura ūdens ietecēja strautā, un pametuši indiāņu līķus kalnā neapraktus.

   Likās, ka Vanagacs, tāpat kā agrāk indiānis, kura vietu viņš tagad ieņēma, noģida taku instinktīvi, jo nekad ne­palēnināja gaitu, nekad neapstājās apdomāties. Laiku pa laikam viņš pameta skatienu sāņus uz sūnām, kas auga uz kokiem, šad tad pacēla acis pret rietošo sauli, brīdi pavē­roja strautu virzienu, kuriem brida pāri, un ar to viņam pietika, lai nešaubīgi zinātu ceļu. Pamazām, meža nokrāsa mainījās: zaru jumola spilgtais zaļums kļuva arvien tum­šāks. Tas nozīmēja, ka diena iet uz beigām.
   Māsas ar sajūsmu vēroja caur koku zariem krāšņo, zel­taino starojumu, kas kā mirdzošs vainags apņēma sauli un lika virs kalniem dusošajiem mākoņiem rietumos iekvēloties gan sārtā, gan spilgti dzeltenā krāsā. Vanagacs
   pēkšņi pagriezās un, norādīdams uz skaisto saules rietu,
   sacīja:
   —    Tā ir zīme, kas liek cilvēkam parūpēties par barību un atpūtu. Būtu labāk un gudrāk, ja viņš saprastu dabas zīmes un mācītos no putniem gaisā un zvēriem mežā. Mūsu nakts būs īsa, jo, tiklīdz uzlēks mēness, mums jāro­sās un jādodas tālāk. Atceros, ka te es kāvos ar makua- siem savā pirmajā karā, kad biju spiests izliet cilvēku asinis. Toreiz mēs uzcēlām nelielu nocietinājumu, lai pa­sargātu savus skalpus no trakajiem mežoņiem. Ja zīmes mani neviļ, mēs šo vietu atradīsim dažus jardus pa kreisi.
   Nesagaidījis piekrišanu vai atbildi, izturīgais izlūks, ar rokām pašķirdams kuplās atvases, kas gandrīz apsedza zemi, devās kastaņu jaunaudzes biezoknī kā cilvēks, kas cer uzmeklēt pazīstamu vietu. Atmiņa viņu nebija vīlusi. Pēc pāris simt soļiem, izspraucies caur krūmu un ērkšķu biezokni, viņš nonāca nelielā klajumā. Tā vidū pacēlās zems, zaļš pakalns, kura virsotnē rēgojās izlūka pieminē­tais cietoksnis. Tāšu jumts jau sen bija satrunējis, iebru­cis un sabirzis pīšļos, bet milzīgie, steigā sakrautie priežu baļķi vēl stāvēja kā agrāk, lai gan viens stūris bija stipri sašķiebies un draudēja sagāzties un sagraut visu celtni.
   Heivards un viņa biedri vilcinādamies tuvojās nedroša­jai būvei, bet Vanagacs un indiāņi devās iekšā bez bai­lēm, pat ar lielu interesi. Izlūks apskatīja sienas no iekš­puses un ārpuses kā cilvēks, kam ik brīdi nāk prātā jau­nas atmiņas. Cingačguks delavaru valodā ar uzvarētāja lepnumu īsi pastāstīja dēlam par kauju, ko, jauns būdams, šai nomaļajā vietā izcīnījis. Viņa balsī tomēr ieskanējās arī grūtsirdība, padarot to maigu un melodisku.
   Kora un Alise steigšus nokāpa no zirgiem cerībā vakara vēsumā atpūsties drošā vietā, kur, kā viņām šķita, kād­reiz uzturas vienīgi meža zvēri.
   —    Vai nebūtu prātīgāk atpūtai izvēlēties kādu slēptāku vietu, mans cienījamais draugs? — piesardzīgais Heivards jautāja, redzēdams, ka izlūks apskati jau pabeidzis. — Vai mums nederētu apmesties kādā mazāk zināmā, nomaļākā vietā?
   —    Tie, kas zina, ka šis cietoksnis kādreiz celts, gandrīz visi ir miruši, — Vanagacs lēni un domīgi atbildēja. — Tā­das sadursmes, kādas šeit notika starp mohikāņiem un mohaukiem, reti kad apraksta grāmatās. Toreiz es vēl biju ļoti jauns un gāju kopā ar delavariem, jo zināju, ka šī cilts cieš pārestības un tiek apspiesta. Četrdesmit dienas un četrdesmit naktis mohauku velni turēja ielenkumā šo cietoksni, slāpdami mūsu asiņu. Es izdomāju šā cietokšņa plānu un cēlu to, lai gan neesmu indiānis, bet, kā jums zināms, tīrasiņu baltais. Delavari palīdzēja celt, un mēs karojām desmit vīru pret divdesmit, kamēr mūsu skaits kļuva vienāds. Tad mēs brukām laukā tiem suņiem virsū, un neviens no viņiem neatgriezās mājās pastāstīt par biedru likteni. Jā, jā, toreiz es biju jauns, nebiju pieradis pie asinīm. Nespēju panest domu, ka cilvēki ar tādu pašu dvēseli kā manējā gulēs neapbedīti virs zemes, ka zvēri tos plosīs un lietus balinās viņu kaulus. Pats ar savām rokām es viņus apraku tur zem tā uzkalniņa, uz kura jūs tagad sēžat. Jāsaka, tur ir ļoti patīkami sēdēt, lai gan tas celts no cilvēku kauliem.
   Heivards un abas māsas reizē pietrūkās no zaļā kapu kalniņa. Lai gan meitenes nesen bija redzējušas īsti bais­mīgus skatus, viņas pārņēma šausmas, iedomājoties, ka atrodas tik tuvu mohauku kapam. Pelēkā krēsla, drūmais, ar tumšu zāli apaugušais laukumiņš, biezie krūmi tam ap­kārt, aiz kuriem klusās priedes likās sniedzamies līdz pa­šām debesīm, — tas viss viesa sirdī baiguma sajūtu.
   — Viņi ir beigti, viņi it nekaitīgi, — Vanagacs sacīja, atmezdams ar roku, un skumji pasmaidīja par meiteņu uztraukumu. — Nekad vairs neatskanēs viņu karasau- ciens, nekad viņi vairs nevicinās tomahauku! Un arī no tiem, kas viņus tur noguldīja, dzīvi esam vienīgi Čingač- guks un es! Kopā ar mohikāni karoja viņa brāļi un ģime­nes locekļi, bet jūsu priekšā ir visi, kas atlikuši no viņa cilts.
   Klausītāji neviļus līdzjūtīgi palūkojās uz abiem indiā­ņiem un domāja par viņu bēdīgo likteni. Mohikāņu tum­šie stāvi bija redzami cietokšņa ēnā, un dēls ar dedzīgu interesi klausījās tēva stāstā par tiem, kuru vārdi dzīvoja viņa atmiņā, apvīti ar drosmes un cildenu cilts tikumu oreolu.
   Bija jau kļuvis gluži tumšs. Mednieks ar biedriem sa­gatavoja abām sievietēm naktsmītni. Avotu, kura dēļ ieze­mieši pirms daudziem gadiem bija izvēlējušies šo vietu pagaidu nocietinājumam, iztīrīja no lapām, un no zemes izplūda dzidra ūdens strūkla, veldzējot zaļojošo pakalna nogāzi. Vecā cietokšņa vienu stūri apjūma, lai pasargātos no lielās rasas, kāda parasti medz būt naktis šajā apvidū. Zem nojumes sakrāva smaržīgus zarus un sausas lapas māsām par guļvietu.
   Kamēr čaklie mežinieki rīkojās ap naktsmītni, Alise un Kora ieturēja vakariņas, lai gan ēda vairāk nepieciešamī­bas nekā izsalkuma dēļ. Tad viņas apgūlās smaržīgajās cisās un drīz aizmiga.
   Heivards bija nolēmis naktī negulēt un palikt ārpusē par sargu, bet Vanagacs mierīgi nogūlās zālē un, norādī­jis uz Čingacguku, teica:
   —    Baltā cilvēka acis ir par daudz miegainas un aklas, lai izturētu nakts sardzi. Sardzē būs mohikānis, tādēļ mēs varam gulēt mierīgi.
   —    Es jau pagājušajā naktī gulēju, kad man vajadzēja būt sardzē, — Heivards atbildēja. — Jums atpūta vairāk nepieciešama nekā man, jo jūs izturējāties kā īsts kara­vīrs. Lai visi pārējie liekas gulēt, es stāvēšu sardzē.
   —    Ja mēs atrastos starp sešdesmitā pulka baltajām tel­tīm un mūsu pretinieki būtu franči, tad labāka sarga par jums es nevēlētos, — izlūks teica. — Bet nakts tumsā šajā mūžamežā jūs būsiet nevarīgs kā bērns un jūsu mod­rība lieka. Tāpēc dariet kā Unkass un es, ejiet gulēt un guliet mierīgi.
   Heivards tiešām redzēja, ka, viņiem vēl sarunājoties, jaunais indiānis jau bija nogūlies pakalna nogāzē kā cil­vēks, kas grib izmantot atpūtas laiku pēc iespējas pilnī­gāk. Arī Dāvids, kuram mēle, burtiski, lipa pie žokļiem, jo viņu pēc ievainojuma mocīja drudzis, kas grūtā pārgā­jiena laikā bija vēl pastiprinājies, sekoja Unkasa piemē­ram. Jaunais cilvēks nevēlējās veltīgi strīdēties un izlikās piekrītam. Atspiedis muguru pret baļķu sienu, viņš atlai­dās pusguļus, cieši apņēmies neaizvērt ne acu, iekāms dārgās apsargājamās būtnes nebūs nodevis paša Monro rokās. Vanagacs, pārliecināts, ka Heivardu pierunājis, drīz aizmiga, un vientuļajā stūrītī iestājās tāds pats dziļš klu­sums, kāds tur valdīja, kad viņi ieradās.
   Labu brīdi Heivards bija modrs un klausījās visos trok­šņos, kas atskanēja no meža puses. Kad viņa acis pierada pie- nakts ēnām un parādījās arī zvaigznes, viņš varēja atšķirt biedru stāvus, kas gulēja netālu zālē. Viņš redzēja arī Čingačguka augumu, taisnu un nekustīgu kā vienu no kokiem, kas auga ap cietoksni. Viņš dzirdēja netālu no sevis guļošo māsu kluso elpu, un viņa ausis uztvēra kat­ras lapiņas čabēšanu lēnajā vēsmiņā. Bet pamazām vakar­lēpja skumīgie saucieni saplūda ar pūces brēcieniem. Sma­gie plaksti gausi cēlās pret spožajām zvaigznēm, un Hei­vardam likās, ka viņš tās redz ar aizvērtām acīm. īsajos nomoda mirkļos viņš noturēja krūmu par Cingačguku; tad galva noslīga uz pleca, plecs atbalstījās pret zemi, līdz beidzot viss jaunekļa stāvs kļuva nevarīgs un šļaugans — un viņš aizmiga cietā miegā.
   Viegls pieskāriens pie pleca viņu uzmodināja. Lai gan pieskāriens bija ļoti maigs, majors tūlīt apmulsis-pielēca kājās, atcerēdamies pienākumu, ko bija uzņēmies nakts sākumā.
   —    Kas nāk? — viņš jautāja un tvēra pēc zobena.
   —   Runā! Draugs vai ienaidnieks?
   —    Draugs, — Cingačguks klusu atbildēja. Rādot uz mē­nesi, kas lēja maigu gaismu klajumā taisni pār viņu nakts­mītni, viņš lauzītā angļu valodā piebilda: — Mēness nāk; baltā vīra forts tālu, tālu; laiks iet, kamēr miegs slēdz francim abas acis!
   —   Tev taisnība! Pasauc mūsu draugus un apseglo zir­gus, kamēr es pamodināšu abas meitenes.
   —    Mēs esam nomodā, Danken, — no cietokšņa atska­nēja Alises balss kā sudraba zvaniņš. — Pēc tik atspirdzi­noša miega mēs esam gatavas tūliņ doties ceļā. Bet jūs esat mūsu dēļ visu garo nakti palicis nomodā pēc tik no­gurdinošas dienas.
   —    Sakiet labāk, ka man vajadzēja būt nomodā, bet acis mani piekrāpa. Jau otrreiz esmu bijis nederīgs uzdevu­mam, kas man uzticēts.
   —    Nē, Danken, nerunājiet tā! — smaidošā Alise viņu pārtrauca un iznāca no cietokšņa ēnas mēness gaismā.
   —    Es zinu, ka jūs pats par sevi nerūpējaties, bet arvien domājat par citiem. Vai mēs nevarētu šeit uzkavēties ilgāk, lai jūs atpūstos? Mēs ar Koru labprāt, ļoti labprāt paliksim nomodā, kamēr jūs un visi šie drosmīgie vīrieši mazliet atpūtīsieties.
   —    Ja kauns varētu izdziedēt mani no miegainības, es nekad neaizvērtu acis, — jaunais cilvēks samulsis sacīja, uzlūkodams Alisi, bet redzēja viņas sejā vienīgi maigas rūpes, nevis izsmieklu.
   Viņa vārdus pārtrauca kluss Čingačguka izsauciens. Unkass tūliņ saslējās sasprindzinātā uzmanībā.
    — Mohikāņi dzird, ka šurp nāk ienaidnieks, — Vanag­acs, kas tāpat kā visi pārējie bija jau nomodā, čukstēja. — Viņi jūt briesmas gaisā!
   —    Lai dievs pasargā! — Heivards iesaucās. Ir taču jau pietiekami daudz asiņu izliets!
   Runājot viņš tomēr satvēra šauteni un iznāca priekšā.
   —    Kāds zvērs ložņā ap mums, barību meklējot, — viņš čukstēja, kad sadzirdēja tālumā skaņas, kas bija uztrau­kušas mohikāņus.
   —    Kuš! — izlūks viņu apsauca. — Tas ir cilvēks. Pat es sadzirdu viņa soļus, lai gan, salīdzinot ar indiāņiem, mana dzirde ir vāja. Aizbēgušais huronis būs sastapis kādu no Monkalma priekšposteņiem, un viņi būs atraduši mūsu pēdas. Es gan šajā vietā nevēlētos izliet vēl vairāk asiņu, — viņš piebilda, pamezdams nemierīgu skatienu uz apkārtējiem, tikko saredzamajiem priekšmetiem. — Bet, kam jānotiek, tas notiks! Unkas, ieved zirgus cietoksnī! Un jūs, draugi, sekojiet viņam! Lai gan cietoksnis ir vecs un nedrošs, tomēr patvērums, un jau agrāk tajā ir rībējis šāvienu troksnis!
   Mohikānis tūliņ paklausīja un ieveda zirgus sagruvu­šajā celtnē. Arī visi pārējie klusiņām iegāja iekšā.
   Tagad tuvojošos soļus varēja sadzirdēt tik skaidri, ka vairs nebija nekādu šaubu. Atskanēja arī balsis, kas sa­saucās huroņu valodā. Kad mežoņi sasniedza vietu, kur zirgi bija lauzušies cauri biezoknim, kas apņēma cietok­sni, viņi neziņā apstājās, jo acīmredzot bija pazaudējuši pēdas.
   Spriežot pēc balsīm, ap divdesmit cilvēku bija sapulcē­jušies vienuviet un.skaļi apspriedās.
   —    Nelieši zina, cik vāji mūsu spēki, — Vanagacs čuk­stēja, stāvēdams dziļajā ēnā Heivardam blakus un lūkoda­mies pa baļķu spraugu. — Citādi viņi neizturētos gājienā kā pļāpīgas sievas! Paklausieties tikai šos rāpuļus! Liekas, katram no tiem ir divas mēles, bet viena pati kāja!
   Lai gan Heivards cīņā arvien bija drosmīgs un pat nikns, šajā mokošu šaubu pilnajā brīdī viņš nekā nespēja atbildēt uz izlūka aukstasinīgajiem vārdiem, Viņš tikai sa­tvēra ciešāk šauteni un nenovērsa acu no šaurās sprau­gas, pa kuru sasprindzinātā vērībā lūkojās mēnesnīcā. Va­rēja sadzirdēt kādu rupjāku pavēlošu balsi, un pavēlei se­koja godbijīgs klusums, Lapu čaboņa un sauso zaru brik­šķēšana liecināja, ka mežoņu bars sadalījies, meklējot nozaudētās pēdas. Par laimi, mēnesnīca gan apspīdēja sa­gruvušo cietoksni un apkārtējo klajumu, bet nebija tik spoža, lai izspiestos cauri biezajam zaru jumam, un mežā valdīja dziļa krēsla. Meklēšanai nebija panākumu, jo ceļo­tāji bija nogriezušies no taciņas mežā tik ātri un pēkšņi, ka tumsā viņu pēdas nebija iespējams sazīmēt.
   Bet drīz vien varēja dzirdēt, ka mežoņi laužas cauri krū­miem un pamazām tuvojas kastaņu jaunaudzes malai.
   —    Viņi nāk! — Heivards iesaucās un pūlējās izbāzt šauteni pa spraugu starp baļķiem. Kad pienāks tuvāk, šausim!
   —    Lieciet šauteni mierā! — izlūks sacīja. — Krama troksnis un pulvera smaka atvilinās viņus šurp. Ja dievs gribēs, ka mums jācīnās par saviem skalpiem, tad paļau­jieties uz vīriem, kas zina mežoņu paražas un nevilcinā­sies, kad dzirdēs karasaucienu.
   Heivards nemierīgi atskatījās un redzēja, ka trīcošās māsas iespiedušās pašā tālākajā kaktiņā, bet mohikāņi stāv ēnā nekustīgi ,kā stabi, gatavi uzbrukt, ja tas būs va­jadzīgs. Viņš apvaldīja nepacietību un atkal skatījās laukā, gaidot, kas notiks tālāk. Šajā mirklī no krūmiem izlīda liela auguma apbruņots huronis un panāca dažus soļus uz priekšu klajumā. Mēness spoži apgaismoja viņa tumšo seju, un, kad viņš ieraudzīja veco cietoksni, tajā atspogu­ļojās pārsteigums un ziņkāre. Huronis iekliedzās, kā to indiāņi parasti dara pārsteigumā, un klusā balsī pasauca kādu no biedriem,
   Abi dabas bērni labu brīdi stāvēja un sarunājās savā izloksnē, rādīdami uz sagruvušo celtni. Tad viņi lēni, vil­cinādamies, soli pa solim tuvojās un, laiku pa laikam ap­stādamies, skatījās uz veco cietoksni kā iztraucēti brieži, kuros ziņkāre cīnās ar kaujas dziņu. Viens no huroņiem nejauši uzmina kapa kopai un noliecās to aplūkot. Šajā mirklī Heivards redzēja, ka izlūks izvelk dunci un nolaiž šautenes stobru. Arī jaunais cilvēks darīja to pašu, saga­tavodamies cīņai, kas šķita nenovēršama. *
   Huroņi bija tik tuvu, ka mazākā zirgu pakustēšanās vai skaļāka cilvēka nopūta bēgļus nodotu. Bet huroņi, sapra­tuši, kas tas par uzkalniņu, pievērsa uzmanību citām lie­tām. Viņi sarunājās klusā un svinīgā balsī, acīmredzot godbijības pārņemti un arī tā kā nobijušies. Acis no sa­gruvušā cietokšņa nenovēršot, viņi piesardzīgi kāpās atpa­kaļ, it kā gaidītu, ka pie klusajām sienām tūliņ parādīsies mirušo gari. Sasnieguši krūmāju, viņi klusu ielīda bie­zoknī un nozuda.
   Vanagacs atspieda šautenes laidi pret zemi, dziļi uz­elpoja un nočukstēja:
   — Ha! Viņi godā mirušos. Tas šoreiz izglāba viņiem • dzīvību un varbūt arī citiem, kas labāki par viņiem!
   Heivards uzmeta medniekam īsu skatienu, bet neatbil­dēja un pievērsās tam, kas viņu vairāk interesēja. Viņš dzirdēja, ka abi huroņi izgāja cauri krūmājam, un drīz noprata, ka pārējie pienākuši klāt un uzmanīgi klausās viņu stāstu. Labu brīdi huroņi nopietni un svinīgi apsprie­dās, gluži citādi nekā pirmīt, kad bija trokšņaini salasīju­šies barā. Drīz viņu balsis kļuva klusākas, attālinājās, līdz beidzot mežā noklusa pavisam.
   Vanagacs nogaidīja, kamēr vērīgais čingačguks deva signālu, ka vajātāji aizgājuši jau krietni tālu, tad pamāja Heivardam, lai atved zirgus un palīdz māsām uzkāpt seg­los. Tiklīdz tas bija izdarīts, viņi izgāja laukā pa pusaiz- gruvušo izeju un devās projām no cietokšņa pretējā vir­zienā, nevis uz to pusi, no kuras bija ieradušies. Māsas vēl uzmeta bailīgus skatienus klusajai kapu kopai un cie­tokšņa drupām. Tad viņi atstāja aiz sevis mēnesnīcas ap.- spīdēto klajumu un ienira meža necaurredzamajā tumsā.

   Kamēr ceļotāji steigšus atstāja cietoksni un nokļuva dziļi mežā, ikviens domāja tikai par bēgšanu un nerunāja ne vārda, pat nesačukstējās. Izlūks atkal gāja pulciņam pa priekšu, bet tagad, lai gan viņus no ienaidniekiem šķīra neliels atstatums, viņa soļi bija daudz lēnāki nekā iepriekšējā dienā, jo šis apvidus bija viņam pilnīgi svešs. Vairākas reizes viņš apstājās apspriesties ar sabiedrota­jiem mohikāņiem, gan norādīdams uz mēnesi, gan rūpīgi aplūkodams koku mizu. Tādos brīžos Heivards un abas māsas sasprindzināja dzirdi, kura briesmu nojautā bija kļuvusi daudz asāka, un mēģināja uztvert skaņas, kas brī­dinātu par ienaidnieku tuvumu. Taču likās, ka viss mil­zīgais novads ieslīdzis dziļā miegā; no meža biezokņa ne­nāca ne skaņa, izņemot tikko saklausāmu strauta burbu- ļošanu tālumā. Dusēja putni, zvēri un arī cilvēki, ja tie slēpās kaut kur plašajos mežos. Bet strauta klusā čalošana tūliņ izgaisināja ceļvežu šaubas, un viņi steidzīgi pagrie­zās uz tā pusi.
   Sasniedzis strautu, Vanagacs afkal apstājās.. Viņš no­vilka mokasīnus un lika Heivardam ar Gamutu darīt to pašu. Iebriduši ūdenī, viņi veselu stundu gāja pa strauta gultni, neatstājot pēdu. Mēness jau bija iegrimis milzīgā, melnā mākonī pie rietumu apvāršņa, kad viņi izkāpa no seklā," līkumotā strauta un nonāca smilšainā, ar mežu ap­augušā līdzenumā. Šeit izlūks acīmredzot jutās kā mājās, jo viņš turpināja ceļu tik droši un ātri kā cilvēks, kas zina, ko dara. Taka drīz kļuva nelīdzena, un ceļotāji ievē­roja, ka kalni pienākuši pavisam tuvu abās pusēs un ka viņi atrodas pie plašas aizas ieejas. Pēkšņi Vanagacs ap­stājās, nogaidīja, kamēr pārējie pienāca klāt, un tad ieru­nājās tik klusā balsī, ka viņa vārdi nakts klusumā likās vēl nopietnāki.
   —    Ir viegli izpētīt meža takas un atrast biezoknī sāls- bedies un strautus, — viņš sacīja, — bet kas gan varēs pateikt, ka zem šiem klusajiem kokiem un kailajos kalnos atdusas varena armija?
   —    Tātad mēs atrodamies netālu no Viljama Henrija forta? — Heivards ieinteresēts jautāja, pieiedams izlūkam tuvāk.
   —    Līdz turienei vēl tāls un grūts ceļš, — izlūks atteica, — un mums labi jāapdomā, kad un kā tur nokļūt. Bet, lūk, — viņš piebilda un norādīja caur kokiem uz vietu, kur spožās zvaigznes atmirdzēja neliela ezera rāmajā, klu­sajā spogulī, — tur ir Asiņu ezers. Pa šo novadu es ne vien esmu bieži staigājis, bet šajā vietā esmu cīnījies ar ienaidnieku no saules lēkta līdz saules rietam!
   —    Ha! Tad šis ezers ir brašo kareivju kaps, kuri krita kaujā? Esmu dzirdējis tā vārdu, bet nekad vēl neesmu stāvējis tā krastā.
   —    Jā! Tā tik bija kauja! — Vanagacs turpināja, drīzāk atbildēdams pats savām atmiņām nekā Heivardam. — Ne mazums franču guldīti šajā kapā. Pats savām acīm redzēju, kā ezera ūdens nokrāsojās sarkans no asinīm.
   —    Tā bija ērta un, es ceru, ir arī mierīga kapa vieta karavīram. Jūs laikam esat ilgi kalpojis šeit pierobežā?
   —    Es?! — izlūks atsaucās un lepni izslēja stalto stāvu kareiviskā stājā. —• Visi šie kalni ir skanējuši no manu šāvienu atbalss, starp Horikanu un upi neatradīsies ne­viena kvadrātjūdze, kurā mana «briežu nāve» nebūtu noguldījusi ienaidnieku vai zvēru,*, Tss! Vai jūs nekā neredzat kustamies ezera krastā?
   —     Diezin vai šajā drūmajā mežā būs vēl kāda bezpa- jumtes būtne bez mums!
   —     Bet varbūt tāda, kam nevajag pajumtes un kas nebaidās nakts rasas, jo pavada savas dienas ūdenī! — izlūks čukstēja un sagrāba Heivarda plecu kā knaiblēs. Jaunais cilvēks saprata, kādas māņticīgas izbailes sagrā­bušas šo parasti bezbailīgo vīru.
   —     Zvēru pie debesīm, tas ir dzīvs cilvēks, viņš tuvojas. Sagatavojiet ieročus, draugi, mēs nezinām, ko sastapsim.;
   —    Kas nāk? — barga balss prasīja franču valodā.
   —     Ko viņš saka? — izlūks čukstēja. — Viņš nerunā ne indiāņu, ne angļu valodā.
   —     Kas nāk? — tā pati balss atkārtoja. Atskanēja ieroču žvadzēšana, un nācējs nostājās draudošā pozā.
   —     Francija! — Heivards franciski atsaucās, iznāca no koku ēnas ezera krastā un apstājās dažus soļus no sarg­kareivja.
   —     No kurienes jūs nākat un kurp dodaties tādā laikā? — grenadieris jautāja izloksnē, kas liecināja, ka viņš ieradies no Francijas.
   —    Atgriežos no izlūkošanas, dodos gulēt.
   —    Vai jūs esat karaļa virsnieks?
   —     Protams, biedri, vai tu domā, ka esmu provincietis? Esmu strēlnieku pulka kapteinis. — Heivards redzēja, ka sargkareivis ir no kājnieku pulka. — Man līdz ir angļu cietokšņa komandanta sagūstītās meitas. Ahā! Tu par viņām jau esi dzirdējis! Es viņas sagūstīju pie otra forta un vedu pie ģenerāļa …
   —     Nudien, cienījamās dāmas, man ļoti žēl! — Jaunais kareivis, pieklājīgi un graciozi palocīdamies, pielika roku pie cepures. — Bet ko lai dara — tāds ir karš! Jūs redzē­siet, ka mūsu ģenerālis ir drošsirdīgs vīrs un uzmanīgs pret dāmām.
   —     Tāds ir karavīru paradums, — Kora franciski pie­bilda, apbrīnojami savaldīdamās. — Sveiki, draugs! No­vēlu jums patīkamāku uzdevumu.
   Kareivis pieklājīgi sveicināja, un Heivards piebilda:
   —    Ar labu nakti, biedri!
   Ceļotāji lēni devās tālāk un atstāja sargkareivi soļojam pa klusā ezera krastu. Viņam neņāca ne prātā, ka ienaid? nieks varētu būt tik pārdrošs. Viņš dungoja pie sevis dziesmiņu, kuras vārdus viņam bija atgādinājusi sastap­šanās ar abām sievietēm un atmiņas par tālo, skaisto Franciju:
   «Vive le vin, vive l'amour …»'
   —    Cik labi, ka jūs pratāt sarunāties ar šo blēdi, — iz­lūks čukstēja, kad viņi bija pagājuši tālāk no ezera, un nolaida šauteni zemē. — Es tūlīt redzēju, ka tas ir viens no kašķīgajiem frančiem. Tā viņa laime, ka viņš- bija laipns un izturējās draudzīgi, citādi viņa kauli drīz vien atrastos pie citu tautiešu kauliem.
   No ezera puses atskanēja garš, sāpīgs vaids, it kā mi­rušo gari patiešām vēl uzturētos ūdens kapā.
   —    Tas taču bija dzīvs kareivis? — izlūks ieteicās. — Ne­viens spoks neprastu tik veikli rīkoties ar ieročiem!
   —    Jā, tas bija dzīvs, bet vai nabaga zēns vēl tagad ir dzīvs, par to jāšaubās, — paskatījies apkārt un nekur ne­redzēdams Čingačguku, Heivards sacīja.
   Atkal atskanēja vaids, vājāks par pirmo, tad kaut kas smagi iekrita ūdenī, un atkal viss bija klusu.
   Mazais pulciņš vēl stāvēja neziņā, ko darīt, kad no bie­zokņa izslīdēja indiāņa stāvs un piebiedrojās viņiem. Ar vienu roku viņš piestiprināja nelaimīgā francūža skalpu pie jostas, ar otru novietoja asiņaino dunci un tomahauku. Tad viņš ap apmierinātu izskatu ieņēma savu vietu pul­ciņa vienā malā kā cilvēks, kas apzinās izdarījis krietnu darbu.
   Izlūks nolaida šauteni zemē, atspiedās pret tās stobru un brīdi klusēja. Tad viņš skumji pakratīja galvu un nomurmināja:
   —    Es gan vēlētos, kaut tas būtu noticis ar nolādēto mingu, nevis ar to jautro, jauno zēnu no vecās pasaules!
   —    Pietiek! — Heivards teica, baidīdamies, ka māsas var nojaust kavēšanās cēloni. — Tas ir padarīts, un tur nekā nevar grozīt, lai gan labāk būtu, ja tas nebūtu no­ticis. Jūs redzat, ka mēs atrodamies ienaidnieka sardzes līnijā. Pa kādu ceļu jūs domājat doties?
   —    Jā, — Vanagacs sacīja, atkal savaldījies. — Tā ir, kā jūs sakāt, ir par vēlu par to domāt! Jā, franči ielenkuši
    «Lai dzīvo vīns, lai dzīvo mīla,..» fortu visā nopietnībā, mums jāizlien viņiem cauri kā caur adatas aci.
   —    Un laika mums maz, — Heivards piebilda, palūko­jies augšup, kur miglas vāli sedza norietošo mēneši.
   —    Un laika maz, — izlūks atkārtoja. — Mēs -varētu to izdarīt divējādi, bet ar dieva palīgu, citādi ne.
   —    Sakiet ātri, laiks skrien!
   —    Pirmkārt: meitenēm jākāpj nost no zirgiem, un tie jāpalaiž brīvībā, lai. iet, kur grib. Mohikāņi ietu pa priekšu, un mēs varētu izlauzties cauri sargiem un nokļūt fortā pāri viņu līķiem.
   —    Tas neiet, tas neiet! — Heivards iesaucās. — Karei­vis tā varētu izlauzties, bet ne mēs ar tādiem ceļabiedriem.
   —    Jā, tas būtu asiņains ceļš tādām maigām kājiņām! — arī izlūks vilcinādamies atzina. — Es to minēju kā savai drošsirdībai piemērotu rīcību. Nu, tad mums jāgriežas atpakaļ, jāapmet līkums ap sardzes līniju, tad jānovirzās uz rietumiem un jādodas kalnos. Tur es jūs varu noslēpt mēnešiem ilgi, un nekādi Monkalma algoti sātana suņi ne- uzodīs jūsu pēdas.
   —    Nu, tad darīsim tā! — nepacietīgais jaunais cilvēks sacīja. — Bet tūliņ!
   Tālākas runas bija liekas. Vanagacs īsi pateica: — Se­kot! — un visi devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru bija nokļu­vuši kritiskajā un bīstamajā stāvoklī. Viņi bija piesardzīgi un gāja klusu, jo ik brīdi varēja sastapt ienaidnieka pat­ruļu vai uzdurties sargpostenim. Viņi atkal nedzirdami gāja pa ezera krastu, un atkal izlūks ar Heivardu pameta pa slepenam skatienam uz ezera drūmajiem ūdeņiem. Velti viņi lūkojās, vai nepamanīs stāvu, kas nesen bija soļojis pa kluso krastu. Notikušo asinsdarbu atgādināja tikai mazi vilnīši, kas rādīja,'ka ūdens līmenis vēl nav nomierinājies.
   Vanagacs drīz nogriezās no agrākā ceļa un devās^ uz kalniem, kas norobežoja šauro klajumu rietumos. Atrā gaitā viņš veda savus ceļabiedrus pa tumšo, robaino klinšu ēnu. Ceļš bija grūts, vajadzēja iet pāri klinšu radzēm, kāpt pāri plaisām, un viņi lēni tika uz priekšu. Abās pu­sēs pacēlās kaili, melni kalni, kas tomēr viesa zināmu dro­šības sajūtu un tādējādi atviegloja ceļa grūtības. Beidzot viņi sāka kāpt kalnā pa ļoti stāvu un nelīdzenu taku, kas vijās starp klintīm un kokiem, gan apejot šķautnes, gan piekļaujoties koku ēnai, .kā to bija ieminuši cilvēki, kam liela pieredze tuksnesīgās vietās.
   Jo augstāk .viņi kāpa, jo vairāk izklīda biezā pirmsaus- mas migla, un priekšmeti parādījās savā dabiskajā veidā un krāsā. Iznākuši no panīkušo koku pudura neauglīgajā nogāzē, viņi nokļuva kalna virsotnē uz līdzena, sūnām apauguša laukumiņa un redzēja, ka aust rīts. Horikana pretējā krastā, virs 'zaļajām priedēm kalnos sārtojās de­besis.
   Izlūks lika abām māsām nokāpt no zirgiem, noņēma no­mocītajiem dzīvniekiem iemauktus un seglus un palaida tos brīvībā, lai meklē sev barību kalnu krūmos un liesajās ganībās.
   —    Ejiet! — viņš zirgiem uzsauca. — Meklējiet sev ba­rību, kur daba jums to sniedz, bet sargieties, ka paši ne- kļūstat šajos kalnos vilkiem par barību.
   —   Vai zirgi mums vairs nebūs vajadzīgi? — Heivards jautāja.
   —    Skatieties un spriediet paši, — izlūks teica, pievir­zījies pie kalna austrumu nogāzē, un pamāja citiem, lai viņam seko. — Ja varētu tik skaidri ielūkoties cilvēku sirdī kā no šās  vietas Monkalma nometnē, tad liekuļu vairs nebūtu un mingu viltība vairs nevarētu uzvarēt dela­varu godīgumu.
   Piegājuši pie kraujas malas, ceļinieki tūliņ redzēja, cik patiesi ir izlūka vārdi un ar kādu apbrīnojamu tālredzību viņš tos atvedis šajā vietā:
   Kalns, uz kura viņi atradās, bija konusveidīgs un apmē­ram tūkstoš pēdu augsts. Tas izvirzījās mazliet priekšā kalnu grēdai, kas stiepās jūdzēm tālu gar ezera rietumu krastu, līdz pievienojās citām kalnu grēdām viņpus ezera, iesniegdamās tālu Kanādā. Visa Horikana dienvidu pie­kraste bija redzama kā uz delnas.
   Pašā ezera krastā, mazliet vairāk uz rietumiem nekā uz austrumiem, atradās Viljama Henrija forta garie nocieti­nājumu vaļņi un zemās ēkas. Ezera viļņi apskaloja divu plašu bastionu pamatus, bet no citām pusēm fortu sargāja dziļš grāvis un lieli purvi. Visapkārt nocietinājumiem mežs bija izcirsts, bet pārējo ainavu klāja dabas zaļā sega, izņemot dzidro ūdens spoguli, kas veldzēja skatienu, un asās klintis, kuras slēja kailās, melnās šķautnes virs kalnu grēdas viļņotās līnijas. Pie cietokšņa redzēja gurdi stai­gājam atsevišķus sargkareivjus, bet aiz vaļņiem ceļotāji pamanīja snaužam bezmiega nakts izvārdzinātus kara­vīrus. Pret dienvidaustrumiem netālu no forta atradās nocietināta karaspēka nometne, novietota uz klinšaina paugura, kas būtu bijusi piemērotāka vieta pašam fortam.; Vanagacs paskaidroja, ka nometnē apmetušies palīgspēki, kas no Hudzonas izgājuši kopā ar viņiem. Tālāk uz dien­vidiem no meža pacēlās neskaitāmas dūmu strūklas, ko viegli varēja atšķirt no avotu izgarojumiem. Tur, kā Va­nagacs paskaidroja, apmetusies ienaidnieka armija.
   Jauno virsnieku visvairāk uztrauca aina ezera rietumu krastā, netālu no tā dienvidu gala. Uz garas zemes jomas, kas no augšas likās pārāk šaura tik lielai armijai, bet īste­nībā bija vairākus simtus jardu plata un stiepās no Hori­kana krasta līdz kalnu pakājei, atradās lielas karaspēka vienības baltās teltis. Baterijas jau bija izvirzītas uz priekšu, un, kamēr vēl ceļotāji dalītām jūtām nolūkojās lejā uz ainavu, kura kā uz kartes izpletās viņu priekšā, no ielejas atskanēja lielgabala šāviens un pērkonam līdzīgi atbalsojās kalnos austrumu pusē.
   —     Tur, lejā, viņi nupat jūt rītu, — izlūks lēni un domīgi teica. — Sargi grib uzmodināt gulētājus ar lielgabala šā­vienu. Mēs esam ieradušies dažas stundas par vēlu! Mon- kalms jau piepildījis mežus ar saviem nolādētajiem iro­kēziem!
   —    Tiešām, cietoksnis ir ielenkts, — Heivards sacīja.
   —    Bet vai tad nav nekādas iespējas iekļūt fortā? Labāk būt ielenktiem nekā atkal nonākt klejojošu indiāņu rokās.
   —    Lūk! — Vanagacs iesaucās un neviļus lika Korai pa­skatīties uz to vietu fortā, kur atradās viņas tēva māja.
   —   Redziet, kā pēc lielgabala šāviena birst akmeņi no ko­mandanta mājasl Franči to nojauks ātrāk, nekā tā uzcelta, lai gan ēka ir stipra un sienas biezas.
   —      Danken, es nespēju izturēt, redzot tēvu briesmās, kurās nevaru ar viņu dalīties, — bezbailīgā Kora uz- • traukta sacīja. — Iesim pie Monkalma, lūgsim caurlaidi. Viņš nedrīkst atraidīt meitas lūgumu!
   —    Jūs nenonāksiet līdz francūža teltij ar matiem uz galvas, — izlūks strupi atbildēja. — Ja man būtu kaut viena no tām tūkstoš laivām, kas guļ tur krastmalā, tad to varētu izdarīt. Ha! Drīz šaudīšana mitēsies — rau, nāk virsū migla, kas pārvērtīs dienu naktī, un indiāņa bulta tad būs bīstamāka par lielgabala lodi. Ja jums pietiek spēka un ja gribat sekot, tad es došos uz priekšu! Man ļoti gribētos izlauzties uz fortu kaut vai tikai tādēļ, lai
   Iztrenkātu šos suņus mingus, kas tur ložņā meža malā.
   —    Jā, mums ir pietiekami spēka! — Kora noteikti ap­galvoja. — Mēs esam gatavas doties jebkādās briesmās!
   Izlūks uzlūkoja viņu patiesā sajūsmā un smaidot sacīja:
   —    Kaut man būtu viens tūkstotis viru ar stingriem lo­cekļiem un asu skertienu, kuri tik maz baidītos no nāves kā jūs! Nepilnā nedēļā es šos franču tarkšķus aiztrenktu atpakaļ viņu migā. Bet,sāksim kustēties, — viņš piebilda, uzrunādams pārējos biedrus. — Migla veļas šurp tik ātri, ka mēs būsim ielejā īstajā laikā un izmantosim to par aizsegu. -Neaizmirstiet: ja ar mani kaut kas notiktu, tad ejiet tā, ka vējš pūš kreisajā vaigā, vai, vēl labāk, sekojiet mohikāņiem. Viņi saož ceļu — diena vai nakts.
   Tad viņš pamāja ar roku, lai viņam seko, un veikliem, piesardzīgiem soļiem devās pa krauju lejā. Heivards pa­līdzēja māsām, un pēc dažām minūtēm viņi jau atradās tālu no virsotnes, kur bija uzkāpuši ar tādām pūlēm.
   Vanagacs bija novedis ceļotājus lejā līdzenumā tieši pretī forta rietumu ieejai. Tā atradās apmēram pusjūdzi no viņiem. Te viņš apstājās un pagaidīja, kamēr pienāca Heivards ar abām māsām. Tā kā viņi bija gājuši ļoti ātri un ceļš arī nebija grūts, viņiem bija izdevies sasniegt ieleju ātrāk nekā miglai, kas vēlās šurp no ezera. Tagad vajadzēja nogaidīt, kamēr migla ietin ienaidnieka no­metni savā mīkstajā segā. Mohikāņi izmantoja šo brīdi, lai izietu no biezokņa un izlūkotu apkārtni. Vanagacs ne­lielā atstatumā viņiem sekoja.
   Viņš atgriezās ļoti drīz, gluži pietvīcis aiz dusmām, un izteica savu alošanos ne visai maigos vārdos.
   —    Viltīgais francūzis nolicis sargposteni tieši mūsu ceļā, — viņš sacīja, — sarkanādainos un baltos. Šajā miglā mums tikpat daudz izredžu krist viņu nagos, cik paiet garām!
   —    Vai nevar apiet viņiem apkārt un pēc tam atkal atgriezties uz takas? — Heivards prasīja.
   —    Ja kāds miglā nogājis no takas, vai viņš var pateikt, kad un kā to atkal atradīs? Horikana migla nav vis dūmu strūkliņas no miera pīpes vai ugunskura dūmi pret moskī­tiem!
   Izlūks vēl nebija beidzis runāt, kad norībēja lielgabals, lode aizdrāzās viņiem garām biezoknī, atsitās pret koku un nokrita zemē. Tūlīt pēc drausmīgā sūtņa parādījās abi mohikāņi, un Unkass kaut ko ļoti dedzīgi un nopietni stāstīja delavaru valodā.
   —    Tā var gan būt, manu zēn! — izlūks nomurmināja, kad mohikānis bija beidzis. — Niknu drudzi nevar ārstēt kā zobu sāpes. Nu tad iesim, mūs apņem migla!
   —    Pagaidiet! — Heivards iesaucās. — Vispirms pa­stāstiet, kāds ir jūsu nodoms.
   —     Pastāstīt nav grūti, bet cerības ir mazas. Tomēr labāk kā nekas. Šī lode, — izlūks sacīja un paspēra nekaitīgo dzelzs bumbu ar kāju, — ripojot no forta, ir atstājusi sliedi, un, ja visas citas zīmes mūs vils, tad mēs orientē­simies pēc šās vagas. Diezgan runāts, sekojiet man, citādi migla izklīdīs un mēs paliksim vidū starp abām armijām.
   Heivards saprata, ka iestājies kritisks brīdis, kad nav jāspriedelē, bet jārīkojas. Viņš nostājās starp abām mā­sām un vilka aši viņas sev līdz, neizlaižot no acīm tikko saskatāmo ceļveža stāvu. Drīz vien izrādījās, ka Vanagacs nav pārspīlējis, runājot par miglas biezumu, jo viņi nebija nogājuši vēl ne divdesmit jardu, kad vairs nevarēja cits citu saredzēt.
   Viņi bija apmetuši nelielu līkumu pa kreisi un atkal pagriezās pa labi uz takas pusi. Heivardam likās, ka viņi nogājuši jau gandrīz pusi atstatuma, kas tos šķīra no drau­dzīgā forta, kad apmēram divdesmit pēdu priekšā atska­nēja bargs uzkliedziens franču valodā:
   —    Kas nāk?
   —    Uz priekšu! — izlūks čukstēja un atkal nogriezās pa kreisi.
   —    Uz priekšu! — Heivards sacīja meitenēm, kad uz- kliedzienu al&ārtoja vairākas bargas balsis. — Es! — viņš skaļi atsaucās un vairāk vilka, nekā veda savas pavadones uz priekšu.
   —    Muļķis! Kas par «es»?
   —    Francijas draugs.
   —    Man tu liecies vairāk pēc Francijas ienaidnieka. Stāvi, citādi, nudien, pataisīsim tevi par velna draugu! Nē? Uguni, biedri, uguni!
   Pavēli tūliņ izpildīja, un miglā atskanēja ap piecdesmit šāvienu reizē. Par laimi, mērķis nebija redzams un lodes lidoja citā virzienā, bet tik tuvu, ka Dāvidam un abām meitenēm likās, ka tās svilpo viņiem gar ausīm. Kliedzieni atkārtojās, un skaidri varēja sadzirdēt pavēli ne vien šaut, bet ari sekot bēgļiem. Kad Heivards dzirdētos vārdus pār­tulkoja, Vanagacs apstājās un, ātri izlēmis, pavēlēja:
   —    Šausim visi reizē. Viņi domās, ka še atrodas izlūku nodaļa, un aprims vai ari gaidīs pastiprinājumu.
   Plāns bija labi izdomāts, bet neizdevās. Tiklīdz franči izdzirdēja viņu šāvienus, viss līdzenums atdzīvojās un musketes rībēja visā klajumā no ezera krastiem līdz dziļā­kajiem meža biezokņiem.
   —    Mēs atsauksim šurp visu armiju, un sāksies vispā­rējs uzbrukuihs, — Heivards sacīja. — Vediet, mans draugs, steigsimies, jūsu un mūsu dzīvība ir apdraudēta!
   Izlūks labprāt paklausīja, bet, steigā mainot virzienu, bija nomaldījies no takas. Velti viņš grozīja pret vēju gan vienu, gan otru vaigu — abi juta vēsumu. Šajā liktenīgajā brīdī Unkass uzdūrās uz lielgabala lodes skudru pūznī atstāto sliedi.
   —   Laidiet mani pa priekšu! — Vanagacs sacīja, nolie­cās, lai aplūkotu lodes virzienu, un ātri devās tālāk.
   Kliedzieni, lāsti, sasaukšanās un muskešu šāvieni ska­nēja vienā laidā un nāca, kā likās, no visām pusēm. Pēk­šņi atspīdēja spoža gaismas svītra, migla kamoliem uz- virpuļoja augšup, pāri līdzenumam norībēja vairāki liel­gabalu šāvieni, un to dārdoņa atbalsojās kalnos.
   —    Šauj no forta! — Vanagacs iesaucās un spēji pagrie­zās atpakaļ. — Bet mēs kā apmāti muļķi skrienam uz mežu, tieši makuasu dunčiem virsū!
   Aptvēris savu kļūdu, mazais pulciņš steidzās atgūt no­kavēto laiku. Heivards labprāt nodeva Koru Unkasa gā­dībā, un viņa tikpat labprāt pieņēma piedāvāto palīdzību. Bija dzirdams, ka nikni, iekarsuši kareivji dzenas viņiem pakaļ. Jebkuru brīdi viņiem draudēja gūsts, ja ne nāve.
   —    Nekādas žēlastības neliešiem! — kliedza viens no vajātājiem, kurš, kā likās, vadīja ienaidnieka uzbrukumu.
   —    Gatavojieties, stāviet stingri, sešdesmitā pulka va­roņi! — pēkšņi kaut kur no augšas noskandēja spēcīga, valdonīga balss. — Vispirms saskatīt ienaidnieku, tēmēt zemu, tad izšaut!
   —    Tēt! Tēt! — miglā atskanēja spalgs sievietes klie­dziens. — Tā esmu es! Alise! Tava Elsija! Saudzē, ak, sau­dzē savas meitas!
   —    Stāt! — iepriekšējais runātājs iekliedzās tik mok­pilnā balsī, ka tās skaņa sasniedza mežu un atplūda at­pakaļ kā drūma atbalss. — Tā ir viņa! Dievs man atde­vis manus bērnus! Atveriet vārtus! Laukā, sešdesmitais, laukā! Nešaujiet, lai neskartu manus jēriņus! Aizdzeniet franču suņus ar durkļiem!
   Dankens dzirdēja, kā čirkst sarūsējušās viras, metās uz priekšu trokšņa virzienā un sastapa garu rindu tumšsar­kanos mundieros tērptu kareivju. Viņš pazina pats savu bataljonu, steigšus nostājās tā priekšgalā, un drīz vien forta tuvākajā apkārtnē nepalika ne pēdas no-gūstītājiem.
   Redzot, ka Dankens viņas tik negaidīti pametis, Kora un Alise brīdi stāvēja trīcēdamas un apmulsušas. Bet, pirms viņas spēja attapties vai ko sacīt, no miglas vāliem izsteidzās milzīga auguma virsnieks, kura matus gadi un dienests bija izbalinājuši baltus, bet kura kareiviskais staltums nebija zudis, tikai kļuvis vēl cildenāks. Viņš spieda abas meitenes sev pie krūtīm, lielas, karstas asaras ritēja pār viņa bālajiem, grumbainajiem vaigiem, un viņš īpatnējā skotu izloksnē izsaucās:
   — Pateicos tev, ak kungs! Lai tagad nāk jebkādas bries­mas, tavs kalps ir gatavs stāties tām pretī!

   Franči uzbruka ar tādu pārspēku, ka Monro nevarēja tam sekmīgi turēties pretī. Likās, ka Vebs ar savu armiju mierīgi snauž Hudzonas krastā un ir pilnīgi aizmirsis savu tautiešu kritisko stāvokli. Monkalms bija piepildījis mežus laivu pārvilkšanas vietā ar saviem indiāņu bariem, to karasaucieni un kaukšana bija dzirdami angļu nometnē un stindzināja asinis dzīslās cilvēkiem, kuri jau tā tiecās pār­spīlēt draudošās briesmas.
   Likās, ka pieredzes bagātais franču ģenerālis apmie­rinājies ar sekmīgi veikto grūto pārgājienu pa neapdzī­votajiem mežiem un nevēlas ieņemt apkārtējos kalnus, no kurienes tas bez grūtībām varētu ienaidnieku iznīcināt.
   Dīvaino izvairīšanos no kalniem vai, pareizāk sakot, bailes no kāpšanas grūtībām varētu nosaukt par toreizējo kara operāciju vājo pusi. Šās kļūdas cēlonis bija iedibinā­jies paradums cīnīties ar indiāņiem tikai mežos, kur cie­tokšņi bija reti un artilēriju nevarēja izmantot.
   Piektās aplenkuma dienas pievakarē un sava atsāktā dienesta ceturtajā dienā majors Heivards, izmantodams nupat izziņoto kara darbības pārtraukumu, devās uz vienu no bastioniem, lai ieelpotu svaigo ezera gaisu un pavē­rotu, ko paveikuši ielencēji. Viņš bija viens pats, ja ne­skaita sargkareivi, kas soļoja šurpu turpu pa valni; ari artilēristi steidzās izbaudīt īso atelpu savā grūtajā darbā. Bija brīnišķīgi rāms vakars, no ezera pūta spirdzinoša vēs­miņa. Likās, ka tagad, kad apklusuši lielgabalu dārdi un ložu svilpieni, daba pati grib parādīties vismaigākajā un pievilcīgākajā veidā. Saule sūtīja zemei savus pēdējos, jau atvēsušos starus, un gaisā vairs nebija spiedīgā kar­stuma, kāds raksturīgs šejienes klimatam vasaras mēnešos. Ar svaigu zaļumu klātie kalni rēnajā gaismā izskatījās skaisti, kad no tiem pret sauli pacēlās nelieli miglas plī­vuri, mezdami lejup vieglas ēnas. Horikana plašumā du­sēja neskaitāmas saliņas. Dažas no tām bija zemas un šķita iegrimušas viļņos, citas pacēlās pāri ezera līmenim kā zaļi, samtaini pakalni. Starp saliņām mierīgi braukāja lai­vās ielencēju armijas karavīri vai arī, nekustīgi sēdēdami laivās virs ezera gludā spoguļa, nodarbojās ar zvejošanu.
   Netālu bija izkārti divi nelieli, balti karodziņi: viens pie forta priekšējā stūra, otrs pie ienaidnieka priekšējās baterijas. Tā bija pamiera zīme, kas bija ne vien pārtrau­kusi kara darbību, bet, kā likās, arī apslāpējusi karotāju naidīgumu. Aiz tiem, gan atritinādamies, gan satīdamies smagās zīda krokās, plīvoja naidīgie Anglijas un Francijas karogi.
   Kāds simts jaunu, bezrūpīgu franču vilka tīklu uz oļaino krastu, bīstami tuvu bargajam, bet tagad apklusušajam lielgabalam, un viņu skaļie kliedzieni un jautrie smiekli atbalsojās pret kalniem austrumos. Daži steidzās uz ezeru, lai atvēsinātos tā viļņos, citi ar franču tautai piemītošo nerimstošo zinātkāri kāpa apkārtējos kalnos. Ienaidnieka sardze, kas novēroja ielenktos, un paši ielenktie nepieda­lījās izpriecās, bet atradās dīku, simpatizējošu skatītāju lomā. Šur un tur ari priekšposteņu kareivji bija sākuši dziedāt vai dejot. M5mā izbrīnā ap viņiem drūzmējās tumšādainie mežoņi, iznākuši no savām slēptuvēm mežā. Vārdu sakot, visa aina izskatījās vairāk pēc svētku izprie­cas nekā pēc atelpas stundas, kas nolaupīta niknā, asi­ņainā kara briesmām un mokām.
   Heivards stāvēja, domīgi vērodams apkārtējo ainavu, kad no aizsarg vaļņa puses pie vārtiem sadzirdēja tuvojo­šos soļus. Viņš piegāja pie bastiona malas un ieraudzīja izlūku, kas franču virsnieka pavadībā tuvojās fortam. Va- nagacs seja izskatījās novājējusi un raižu pilna, viņš likās nomākts,-it kā izjustu visdziļāko pazemojumu, ka nokļuvis ienaidnieka varā. Iemīļotā šautene viņam bija atņemta un rokas sasietas uz muguras ar briežādas siksnām. Baltie ka­rodziņi, kas garantēja pamiera sarunu vedējiem drošību, pēdējā laikā parādījās tik bieži, ka Heivards sākumā šiem diviem uzmeta tikai paviršu skatienu, jo domāja, ka atkal nāk kāds no ienaidnieka virsniekiem ar šādu uzdevumu. Bet, kad viņš pazina sava drauga mežinieka stalto stāvu un stingros, lai gan rūpju nomāktos vaibstus, viņš pār­steigumā sarāvās un pagriezās, lai nokāptu no bastiona cietokšņa pagalmā.
   Bet tad viņa uzmanību piesaistīja citas balsis un lika uz brīdi aizmirst savu. nodomu. Aizsargvaļņa iekšējā stūrī viņš sastapa abas māsas, kas, tāpat kā viņš, bija iznākušas pastaigāties, lai ieelpotu svaigu gaisu un gūtu patīkamu pārmaiņu pēc telpās pavadītajām stundām. Viņi nebija sa­tikušies kopš tā smagā brīža, kad Heivards abas meitenes bija pametis cietokšņa vārtu priekšā, lai nodrošinātu vi­ņām iekļūšanu fortā. Kad viņš tās atstāja, Kora un-Alise bija raižu un noguruma izmocītas un novārgušas; tagad viņš redzēja tās atspirgušas un ziedošas, kaut gan vēl ar­vien baiļpilnas un satrauktas. Tādēļ nebija nekāds brī­nums, ka šī sastapšanās lika jaunajam cilvēkam šobrīd aizmirst visu citu un doties jaunavām pretī, lai viņas uz­runātu. Bet straujā Alise aizsteidzās viņam priekšā.
   —   Ahā! Bēglis! Atkritējs bruņinieks, kas, kuģim grim-, stot, pamet savas dāmas, lai meklētu laimi kautiņā! — Alise -iesaucās, un viņas balsī skanēja mākslots pārme­tums, kas bija glaimojošā pretrunā ar viņas mirdzošajām acīm un izstieptajām rokām. — Dienām, nē — veselu mū­žību mēs gaidījām, ka jūs metīsieties mums pie kājām un lūgsiet žēlastību un piedošanu par savu mazdūšīgo aiz- šmaukšanu, varētu pat teikt — aizbēgšanu, jo patiesi, kā jūsu godājamais draugs izlūks teiktu, pat aizšauts briedis skriešanā nebūtu jūs pārspējis!
   —    Jūs saprotat, ka Alise grib izteikt mūsu pateicību un vislabākos novēlējumus, — nopietnā, apdomīgā Kora pie­bilda. — Mēs patiesi bijām mazā nesaprašanā, kāpēc jūs tik neatlaidīgi izvairījāties no nama, kur jūs gaidīja ne vien meitu pateicība, bet arī tēva atzinība.
   —    Jūsu tēvs pats jums varēs pateikt, ka, lai gan nebiju tuvumā, tomēr neaizmiršu domāt par jūsu drošību, — jaunais cilvēks atbildēja. — Mēs cīnījāmies par šobrīd pašu svarīgāko objektu, — viņš norādīja uz nocietināto nometni līdzās fortam. — Kas ieņems nometni, tam pie­derēs arī cietoksnis ar visu, kas tajā atrodas. Kopš mūsu šķiršanās esmu tur pavadījis dienas un naktis, jo domāju, ka mans pienākums ir būt kopā ar saviem kareivjiem. —• Tad ar slikti slēptu nožēlu viņš piebilda: — Bet, ja es būtu zinājis, ka mana rīcība, ko uzskatīju par savu virs­nieka pienākumu, tiks iztulkota kā slēpšanās, tad, pro­tams, es justos apkaunots.
   —    Heivard! Danken! — Alise iesaucās un nolieca galvu, lai ielūkotos viņa novērstajā sejā, pie tam viena zeltainā sproga noslīdēja uz pietvīkušā vaidziņa un daļēji paslēpa ritošo uztraukuma asaru. — Būtu es zinājusi, ka mana tukšā pļāpāšana jūs sāpinās, es vēlētos, kaut būtu mēma! Kora var apstiprināt, cik augsti mēs vērtējam jūsu pakal­pojumus un cik dziļa — jā, es varētu teikt, cik kvēla ir mūsu pateicība!
   —    Vai Kora to apstiprina? — Dankens jautāja, un at­klāts, priecīgs smaids aizdzina mākoni no viņa sejas. — Ko mūsu nopietnā māsa saka? Vai viņa domā, ka karavīra dedzība aizbildina bruņinieka paviršību?
   Kora tūliņ neatbildēja, bet novērsās un nolūkojās Ho­rikana gludajā līmenī. Kad viņa atkal pacēla tumšās acis uz jauno cilvēku, tajās atspoguļojās tādas ciešanas, ka Dankens aizmirsa visu pārējo un juta vienīgi maigu līdz­cietību pret jauno meiteni.
   —   Jūs esat nevesela, dārgā mis Monro? — viņš iesau­cās; — Mēs te jokojamies, bet jūs ciešat!
   —    Tas nekas, — Kora atturīgi atbildēja un laipni atrai­dīja piedāvāto atbalstu. — Ēs nespēju redzēt tikai dzīves saulaino pusi kā šī nevainīgā, dedzīgā jūsmotāja, — viņa piebilda, viegli un mīļi noglāstīdama uztrauktās māsas roku. — Tās ir pieredzes sekas, un daļēji vainojams arī mans nelaimīgais raksturs. Redziet, — viņa saņēmusies turpināja, it kā apzinādamās, ka pienākums liek apspiest katru vājību, — palūkojieties apkārt, major Heivard, un sakiet — ko var sagaidīt karavīra meita, kuras lielākā laime ir tēva gods un slaya?
   —    Ne viens, ne otrs necietīs, ja apstākļi ir tādi, ko cilvēka spēkiem nav iespējams grozīt, — Heivards de­dzīgi atbildēja. — Bet jūsu vārdi man atgādina manu pie­nākumu. Došos tagad pie jūsu drošsirdīgā tēva un noklau­sīšos, kādi ir viņa pēdējie nodomi attiecībā uz mūsu aiz­stāvēšanos. Lai dievs jūs dara laimīgu, cēlātļ i Kora! Es varu un vēlos jūs tā saukt.
   Kora sirsnīgi paspieda Heivardam roku, kaut gan lūpas viņai drebēja un vaigi bija kļuvuši pelnu pelēki.
   — Lai kāds būs mūsu liktenis, es zinu, ka jūs vienmēr darīsiet godu savam dzimumam. Alise, palieciet sveika! — jūsmīgā apbrīna Heivarda balsī pārvērtās maigumā. — Mēs drīz atkal redzēsimies, un es ceru — kā priecīgi' uzvarētāji!
   Nenogaidījis meiteņu atbildi, jaunais virsnieks nostei­dzās lejā pa bastiona kāpnēm, kas bija apaugušas ar zāli, ātri devās pāri parādes laukumam un drīz vien atradās pie komandanta. Monro lieliem soļiem staigāja šurpu turpu pa šauro telpu, sejā viņam atspoguļojās uztraukums.
   —    Jūs esat nojautis manu vēlēšanos, major Heivard, — viņš sacīja, — Es nupat gribēju lūgt jūs ierasties pie manis.
   — Man ļoti žēl, ser, ka sūtnis, kuru es jums tik silti ieteicu, atgriezās franču apsardzībā, Es ceru, ka nav iemesla apšaubīt viņa uzticamību?
   —    Garās Karabīnes uzticamība man ir labi zināma, — Monro atbildēja, -r- Tā stāv pāri jebkādām šaubām. Bet liekas, ka viņa laime šoreiz to atstājusi. Monkalms viņu notvēris. Tagad viņš man to atsūtījis, ar savu nolādēto franču pieklājību piemetinādams, ka, «zinādams, cik aug­stu es vērtējot šo cilvēku, viņš nedrīkstot viņu aizturēt».
   — Bet palīdzība no ģenerāļa?
   —    Vai jūs, ienākot pa cietokšņa vārtiem, nepalūkojā- ties uz dienvidiem un viņus neredzējāt? — vecais kara­vīrs rūgti iesmējās. — Pag, pag, jaunais cilvēk, jūs esat nepacietīgs, dodiet taču šiem džentlmeņiem laiku pārgā­jienam!
   —    Tātad viņi nāk? Vai izlūks tā sacīja?
   —    Bet kad viņi atnāks? Un pa kādu ceļu? Tas muļķis man to neteica. Liekas, ka ir bijusi vēstule, un tas ir vie­nīgais patīkamais fakts šajā lietā. Liekas, ja vēstulē būtu ļaunas ziņas, tad šis franču mosjē savā iztapībā gan justos spiests mums to likt manīt!
   —    Tātad viņš paturēja vēstuli, ser, un atlaida vestnesi?
   —   Jā, to viņš izdarīja, un tā ir tā saucamā franču «bonhomie»'.
   —    Bet ko izlūks saka? Viņam taču ir acis, ausis un mēle! Ko viņš ziņo vārdos?
   —    O, ser, viņam šie orgāni ir savā vietā, un viņš var pateikt visu, ko redzējis un dzirdējis. Viņa ziņojums ir šāds: Hudzonas krastā atrodas viņa majestātes cietoksnis, nosaukts par Edvarda fortu viņa augstībai Jorkas prin­cim par godu, kā tas jums labi zināms. Tajā ir pietiekami daudz bruņota karaspēka, kā jau tādā cietoksnī vajag būt!
   —     Bet vai tad viņi nedomā, vai viņi netaisās nākt mums palīgā?
   —    Cietoksnī notiek rīta un vakara skates. Bet, kad vie­nam no jaunkareivjiem — jūs saprotat, Danken, jūs pats esat pa pusei skots — kad kādam jaunkareivim pulveris uzbira uz putras, tā uzkrita uz oglēm un sadega!
   Tad viņš pēkšņi sarūgtināts atmeta ironisko runas veidu un nopietnā, domīgā balsī turpināja:
   —    Un tomēr vēstulē varēja būt — tur vajadzēja būt kaut kam, kas mums jāzina!
   —    Mums jāpieņem steidzīgs lēmums, — majors atteica, ar prieku izmantojot komandanta noskaņojuma maiņu, lai sāktu runāt par svarīgākām lietām. — Nedrīkstu jums slēpt, ser, ka nometni ilgi vairs nevarēs noturēt. Ar no­žēlu man jāpiebilst, ka arī cietoksnī apstākļi nav la­bāki, — vairāk nekā puse no mūsu lielgabaliem ir bojāti.
   —    Kā tas citādi varētu būt! Dažus izzvejojām no ezera dibena, daži rūsējuši mežos vēl kopš tiem laikiem, kad šī zeme atklāta. Citi nekad nav bijuši īsti lielgabali, bet ka- perkuģu kapteiņu rotaļlietiņas! Vai jūs domājat, ser, ka jums te, mūžamežos, trīs tūkstoši jūdžu no Lielbritānijas, būs Vulidžas2 kara arsenāls?
   —    Nocietinājumu vaļņi brūk kopā, un proviants iet uz beigām, — Heivards turpināja, nevērodams komandanta jauno īgnuma izplūdumu. — Kareivju vidū jau manāms uztraukums un neapmierinātība.
   —    Major Heivard, — Monro teica un pagriezās pret jauno biedru ar visu cieņu, ko viņam piešķīra gadi un augstā dienesta pakāpe. — Velti es būtu nokalpojis viņa
   majestātei pusgadsimta un ieguvis sirmus matus, ja nezi­nātu to, ko jūs man sakāt, un nesaprastu, cik grūts ir mūsu stāvoklis. Bet mēs nedrīkstam aizmirst, ko no mums prasa karaļa armijas un mūsu pašu gods. Kamēr vēl nav zudusi cerība uz palīdzību, es aizstāvēšu šo cietoksni kaut vai ar akmeņiem, kas man būtu jāsalasa ezera krastā. Tā­dēļ mums nepieciešama šī vēstule, lai zinātu Edvarda forta komandiera nodomus.
   —    Vai varu jums šajā lietā pakalpot?
   —    Varat, ser. Marķīzs Monkalms līdztekus citām pie­klājības izpausmēm lūdz personisku sarunu ar mani, kas notiktu kādā vietā starp cietoksni un viņa nometni. Viņš vēloties sniegt papildu informāciju. Es domāju, ka nebūtu gudri izrādīt pārāk lielu vēlēšanos sastapties ar viņu, tā­dēļ es gribētu sūtīt jūs, vecāko virsnieku, savā vietā.
   Heivards labprāt bija ar mieru aizstāt komandantu pa­redzētajās pārrunās. Sekoja ilga un slepena apspriede, kurā pieredzējušais un kā visi skoti viltīgi apķērīgais Monro izskaidroja majoram viņa uzdevumu. Pēc tam Hei­vards aizgāja.
   Tā kā viņš bija tikai komandanta pilnvarotais, tad, pro­tams, nenotika nekāda goda parādīšana, kas būtu nepie­ciešama, ja satiktos divi pretinieku karaspēka vadoņi. Pa­miers vēl turpinājās. Bungu rīboņas pavadīts, maza, balta karodziņa aizsargāts, majors Heivards izgāja pa cietokšņa vārtiem desmit minūtes pēc instrukciju saņemšanas.
   Viņu ar parastajām formalitātēm saņēma pretī nākošais franču virsnieks un tūliņ pavadīja uz atsevišķo telti, kurā mita slavenais franču karaspēka vadonis.
   Ienaidnieka ģenerālis sagaidīja jauneklīgo sūtni, stāvē­dams augstāko virsnieku vidū, kuriem piebiedrojās arī tumšādainie virsaiši, kas ar savu cilšu karavīriem bija sekojuši Monkalmam. Heivards ātri pārlaida skatienu in­diāņu grupai un sarāvās, ieraudzījis Magvas ļauno seju. Viltīgais huronis vēroja viņu mierīgi un drūmi kā parasti. Pār jaunā virsnieka lūpām gandrīz izlauzās pārsteiguma sauciens, bet tad viņš atcerējās savu uzdevumu un to viru, pie kura bija ieradies, apslēpa jebkuru jūtu izpausmi un pievērsās ienaidnieka ģenerālim, kas jau bija paspēris soli viņam pretī.
   Attēloto notikumu laikā marķīzs Monkalms bija pašos spēka gados un, jāpiebilst, bija sasniedzis savas slavas kalngalus. Bet arī šajā apskaužamajā stāvoklī viņš bija laipns un izcēlās ne vien ar lielu pieklājību, bet arī ar bruņniecisku drosmi. Heivards novērsa skatienu no Mag­vas ļaunās sejas un ar labpatiku uzlūkoja franču ģenerāļa smaidošos, inteliģentos vaibstus un cēlo, militāro stāju.
   —    Mans kungs, — Monkalms ierunājās franču valodā, — man ļoti liels prieks! Ba! Kur tad tulks?
   —    Es ceru, mans kungs, ka tulks nebūs vajadzīgs, — Heivards franciski atbildēja. — Es mazliet runāju fran­ciski. _
   —    A! Ļoti priecājos! — ģenerālis sacīja, draudzīgi sa­ņēma Heivardu pie elkoņa un ieveda dziļāk teltī, kur viņus nevarēja noklausīties. — Es neciešu šos blēžus: ne­kad nezini, kā pret viņiem izturēties. Tātad, mans kungs, — viņš turpināja franciski, — es, protams, justos pagodināts, ja būtu ieradies jūsu komandants, taču esmu laimīgs, ka viņš izraudzījies tik izcilu virsnieku kā jūs, kas, bez šaubām, ir tikpat patīkams kā viņš pats.
   Heivards zemu palocījās; kompliments viņam patika, kaut arī viņš bija varonīgi apņēmies neļaut nekādiem veikliem vilinājumiem piespiest viņu aizmirst karaļa inte­reses. Monkalms brīdi klusēja it kā apdomādamies, tad turpināja:
   —    Jūsu komandants ir drošsirdīgs karavīrs un pilnīgi spējīgs atsist manu uzbrukumu. Bet, mans kungs, vai ne­būtu laiks vairāk ievērot cilvēcības balsi un mazāk vadī­ties no karavīra drosmes? Pirmā tāpat raksturo varoni kā otrā.
   —    Mēs domājam, ka abas šīs īpašības ir nešķiramas, — Heivards smaidot atbildēja. — Līdz šim gan jūsu ekselen­ces spars veicinājis mūsu drosmi, bet pagaidām vēl nav bijis iemesla atbildēt ar to pašu uz otru ierosinājumu.
   Monkalms savukārt palocījās, bet darīja to kā cilvēks, kas pārāk pieradis pie glaimiem, lai tos ievērotu. Pēc brīža viņš piebilda:
   —    Ir iespējams, ka tālskatis mani viļ un ka jūsu nocie­tinājumi labāk iztur mūsu apšaudi, nekā man likās. Vai jums ir zināmi mūsu spēki?
   —    Ziņas par kareivju skaitu ir dažādas, — Heivards nevērīgi atbildēja, — bet lielākais skaits, kas tiek minēts, nepārsniedz divdesmit tūkstošu.
   Monkalms saknieba lūpas un pavērās sarunu biedrā ar pētījošu skatienu, it kā gribētu lasīt viņa domas, tad ar sev raksturīgo savaldību turpināja sarunu, it kā apstipri­nādams šo skaitli, kuram, kā viņš ļoti labi zināja, viņa viesis neticēja.
   —    Tā nav glaimojoša liecība mūsu modrībai, mans kungs, ka mēs nekā nevaram noslēpt savu kareivju skaitu. Varētu domāt, ka šajos mežos tas būtu viegli izdarāms. Kā dzirdēju, komandanta meitas iekļuvušas cietoksnī jau pēc aplenkuma sākuma?
   —    Tas ir tiesa, mans kungs. Bet viņas nevājina mūsu vīrišķību, ar savu noteiktību viņas rāda mums drosmes paraugu. Un, ja vienīgi noteiktība būtu vajadzīga, lai at­sistu tāda lieliska karavīra uzbrukumu, kāds ir marķīzs Monkalms, tad es ar prieku uzticētu Viljama Henrija forta aizstāvēšanu vecākajai no abām dāmām.
   —     Cēlas īpašības ir iedzimtas, tādēļ es jums pilnīgi ticu. Bet arī drosmei ir savas robežas, un nedrīkst aizmirst cil­vēcību. Es ceru, mans kungs, ka jūs esat pilnvarots ap­spriest cietokšņa padošanos?
   —    Vai, pēc ekselences domām, mūsu aizstāvēšanās ir tik vāja, ka šāds solis būtu vajadzīgs?
   —     Man būtu žēl, ja aizstāvēšanās ieilgtu, tā kaitina ma­nus sarkanādainos draugus, — Monkalms pameta skatienu uz nopietno un vērīgo indiāņu grupu, izvairīdamies no tiešas atbildes uz Heivarda jautājumu. — Jau tagad man ir grūti viņus iegrožot.
   Heivards klusēja, jo atmiņā atkal uzausa mokošas ne­sen pārciesto briesmu ainas un iztēlē parādījās nevarīgās meitenes, kam bija jāpārdzīvo tādas ciešanas.
   —    Šie kungi, — Monkalms turpināja, domādams, ka viņa vārdi atstājuši iespaidu, — ir visbriesmīgāki tad, kad sakaitināti. Būtu lieki jums stāstīt, cik grūti savaldīt viņu niknumu. Tātad, mans kungs! Vai neparunāsim par nosacījumiem?
   —    Baidos, ka jūs, ekselence, esat maldināts attiecībā uz Viljama Henrija forta stiprumu un tā garnizona lielumu.
   —: Es neesmu aplencis Kvebeku, bet zemes uzbēruma vaļņus, ko aizstāv divdesmit trīs simti varonīgu ka­reivju, — skanēja īsa, pieklājīga atbilde.
   —     Protams, mūsu nocietinājumi ir tikai zemes uzbērumi, forts nav celts uz Daiamonda raga klintīm, bet atrodas krastā, kas savā laikā bija liktenīgs Dīskavam un viņa varonīgajai armijai. Dažu . stundu gājiena attālumā no mums atrodas spēcīga armija, kas ir daļa no mūsu spē­kiem.
   * — Kādi seši vai astoņi tūkstoši vīru, — Monkalms lie­kuļoti vienaldzīgi atteica, — kuru gudrais vadonis domā, ka drošāk tos paturēt cietoksnī nekā sūtīt kaujā.
   Tagad bija Heivarda kārta sapīkt, kad Monkalms tik aukstasinīgi nosauca ģenerāļa Veba kareivju skaitu, ko Heivards ar nodomu bija pārspīlējis, Kādu brīdi abi klu­sēja, tad Monkalms atsāka sarunu tādā virzienā, it kā viņš būtu pārliecināts, ka Heivards ieradies pie viņa vienīgi tādēļ, lai pārrunātu padošanās nosacījumus. Heivards no savas puses visādi mēģināja no franču ģenerāļa izvilkt, ko tas uzzinājis no pārtvertās vēstules. Kā vienas, tā otras puses viltība neizdevās, tādēļ pēc ilgām, neauglīgām saru­nām majors atvadījās un devās projām, aiznesot sev līdz patīkamu iespaidu par ienaidnieku vadoņa pieklājību un gudrību, bet neuzzinājis nekā no tā, kā dēļ bija šeit iera­dies. Monkalms viņu pavadīja līdz telts izejai un vēlreiz atkārtoja savu uzaicinājumu forta komandantam noteikt personisku sastapšanos atklātā vietā starp abām nomet­nēm.
   Tad viņi šķīrās, un Heivards atgriezās uz franču priekš­posteņiem tādā pašā pavadonībā kā šurp nākot. Iekļuvis cietoksnī, viņš tūlīt devās uz komandanta māju.

   Majors Heivards atrada Monro kopā ar abām meitām. Alise sēdēja viņam uz ceļiem un ar saviem smalkajiem pirkstiņiem šķirstīja sirmās sprogas uz tēva pieres. Kad tēvs izlikās sapīcis par viņas niekošanos, viņa aizgainīja māksloto īgnumu, mīļi noskūpstīdama grumbaino pieri ar savām sārtajām lūpiņām. Kora, kas sēdēja turpat līdzās, mierīga un uzjautrināta nolūkojās šajā skatā un ar mātes maigumu, kas bija raksturīgs viņas mīlestībai pret Alisi, smaidīja par jaunākās māsas draisko izturēšanos. Ne tikai pārciestās briesmas, bet arī tās, kas vēl draudēja, uz laiku bija aizmirstas vienotās ģimenes jaukajā idillēs Likās, ka viņi izmanto īso pamieru, lai ziedotu kādu mirkli savām tīrākajām un cēlākajām jūtām. Šā mirkļa mierā un dro­šībā meitas aizmirsa bailes, veterāns <— rūpes. Heivards, I kas savā dedzībā ātrāk ziņot par atgriešanos bija ienācis | nepieteikts, labu brīdi nemanīts stāvēja un nolūkojās jau- | ka jā skatā. Bet Alises dzīvās, vērīgās acis drīz vien pamanīja viņa attēlu spogulī. Pietvīkdama viņa uzlēca no tēva ceļiem un pārsteigumā skaļi iesaucās;
   —    Majors Heivards!
   —    Kas ir ar to jaunekli? — tēvs jautāja. — Es viņu aizsūtīju mazliet palielīties pie francūža. Ha! Ser, jūs esat jauns un veikls. Taisies projām, nebēdne! It kā karavīram nebūtu diezgan raižu, bet viņam vēl nometne pilna tavas tarkšķēšanas!
   Alise smiedamās sekoja māsai, kas tūliņ atstāja istabu, jo redzēja, ka viņu klātbūtne nav vairs vēlama.
   Monro tūliņ nejautāja jaunajam cilvēkam par viņa mi­sijas rezultātiem, bet brīdi soļoja pa istabu, salicis rokas uz muguras un noliecis galvu- kā cilvēks, kas nogrimis dziļās domās. Beidzot viņš pacēla acis, kurās mirdzēja tēva mīlestība, un iesaucās:
   —    Viņas abas ir lieliskas meitenes, Heivard, ar tādām katrs varētu lepoties!
   —    Jums nemaz nav jāprasa manas domas par jūsu mei­tām, ser!
   —    Zinu, jaunais cilvēk, zinuj — vecais vīrs nepacietīgi viņu pārtrauca. — Jūs gatavojāties tuvāk izteikties par šo jautājumu tajā dienā, kad šeit ieradāties, bet man likās, ka vecam karavīram nepiederas runāt par precībām un kāzu priekiem, kad karaļa ienaidnieki var ierasties svēt­kos kā nelūgti viesi! Tās bija maldīgas domas, Danken, manu zēn, tās bija maldīgas domas. Tagad es esmu gatavs uzklausīt, kas jums man sakāms.
   —    Kaut arī mani ļoti iepriecina šis jūsu apgalvojums, dārgo ser, man vispirms jānodod jums ziņojums no Mon- kalma *
   —    Lai francūzis un visi viņa pulki iet pie velna, ser! — veterāns nikni iesaucās. — Vēl viņš nevalda Viljama Hen­rija fortā un nekad nevaldīs, ja Vebs pierādīs, ka viņš ir īsts vīrs. Nē, ser, mēs, paldies dievam, vēl neesam tādās sprukās, ka Monro nebūtu laika nokārtot savas mazās ģi­menes lietas! Jūsu māte bija mana labākā drauga vienī­gais bērns, Danken, un es tagad noklausīšos, ko, jūs man teiksiet, kaut arī visi svētā Luija bruņinieki stāvētu pie
   . cietokšņa vārtiem ar pašu svēto karali priekšgalā un vis­žēlīgi lūgtu sarunu ar mani.
   Heivards noprata, ka • viņa priekšnieks ļaunā priekā tīšām izrāda nicinājumu franču ģenerāļa ziņojumam, un
   nolēma pakļauties šim untumam, kas, kā viņš zināja, ne­būs ilgs. Tādēļ viņš atbildēja tik mierīgi, cik vien tādos apstākļos bija iespējams.
   —    Jūs zināt, ser, ka es iedrošinājos jūs lūgt piešķirt man godu kļūt par jūsu dēlu.
   —    Jā, jā, manu zēn, jūsu vārdi bija ļoti skaidri sapro­tami! Bet atļaujiet vaicāt ser, vai jūs esat tikpat skaidri runājis ar manu meitu?
   —    Zvēru pie sava goda, ka ne! — Dankens strauji iesaucās. — Es nebūtu man dāvātās uzticības cienīgs, ja izlietotu labvēlīgos apstākļus tādam nolūkam!
   —   Jums ir īsta džentlmeņa uzskati, major Heivard, kas piederas savā vietā. Bet Kora Monro ir pārāk nopietna meitene, ar cēlu un izglītotu garu, lai viņai būtu nepiecie­šama tēva aizbildniecība.
   —    Kora!
   —    Nu jā, Kora! Jūs taču lūdzat mis Monro roku, vai ne, ser?
   —    Es … es … es neapzinos, ka būtu minējis viņas vārdu, — Dankens apmulsis stostījās.
   —     Ko tad jūs gribat, lai jums atļauju precēt, major Hei­vard? — vecais karavīrs lepni saslējās, aizskarts savās jūtās.
   —    Jums ir vēl otra, ne mazāk pievilcīga meita.
   —    Alise! — tēvs iesaucās tikpat pārsteigts kā Dankens, kad viņš atkārtoja Koras vārdu.
   —    Tāda ir mana vēlēšanās, ser!
   Jaunais cilvēks klusēdams nogaidīja, kā Monro izturē­sies pret viņa paziņojumu. Pulkvedis ilgi soļoja pa istabu lieliem, ašiem soļiem, seja viņam krampjaini raustījās, un likās, ka viņš nogrimis dziļās domās. Beidzot Monro ap­stājās Heivarda priekšā, cieši viņu uzlūkoja un uztrau­kumā trīcošām lūpām sacīja:
   —    Danken Heivard, es jūs mīlēju tā vīra dēļ, kura asi­nis tek jūsu dzīslās; es jūs mīlēju jūsu paša krietno īpa­šību dēļ; es jūs mīlēju, domādams, ka sagādāsiet laimi manam bērnam. Bet mana mīlestība pārvērstos naidā, ja izrādītos, ka tas, no kā es baidos, ir patiesība!
   —    Lai dievs man žēlīgs, ja kāda mana rīcība vai doma izraisītu tādu pārmaiņu! — jaunais cilvēks iesaucās, ne­nolaizdama acis zem Monro caururbjošā skatiena. Ne­pieļaudams domu, ka Heivards nesaprot jūtas, kas uztrauc viņu pašu, un redzēdams jaunekļa godīgo skatienu, Monro tomēr nomierinājās. Viņš turpināja lēnīgākā balsi:
   —    Jūs vēlaties kļūt par manu dēlu, Danken, bet nekā nezināt par tā cilvēka dzīvi, kuru gribat saukt par savu tēvu. Apsēdieties, jaunais cilvēk, es īsos vārdos atklāšu jums savas sirds senās brūces …
   Šobrīd Monkalma vēstījumu bija pilnīgi aizmirsis gan tas, kurš to atnesa, gan arī tas, kura ausīm šis vēstījums bija domāts. Abi apsēdās, un, kamēr veterāns klusēja, no­grimis skumjās domās, jaunais cilvēks apvaldīja savu ne­pacietību un godbijīgi gaidīja. Beidzot Monro sāka runāt.
   —Major Heivard, es biju jūsu gados, kad saderinājos ar Alisi Grehemu, pārtikuša kaimiņu muižas īpašnieka vienīgo meitu. Bet viņas tēvs nevēlējās mūsu savienoša­nos un ne tikai manas nabadzības dēļ vien. Tādēļ es iztu­rējos tā, kā to pienākums prasa no godīga cilvēka: es at­devu meitenei viņas vārdu atpakaļ, iestājos karaļa die­nestā un atstāju dzimteni. Tiku redzējis daudzas svešas zemes, izlējis asinis dažādās svešās malās, līdz beidzot karavīra pienākumi mani noveda Vestindijas salās. Tur es sastapu meiteni, kas vēlāk kļuva mana sieva un Koras māte. Viņa bija kāda džentlmeņa meita, kurš bija dzimis salās. Viņas mātes senči diemžēl bija piederējuši pie tās nelaimīgo cilvēku rases, kas tiek zemiski verdzināta, lai sagādātu bagātniekiem ērtības! — vecais vīrs lepni pie­bilda. — Bet, ja es sastaptu cilvēku, kas uzdrošinātos pār­mest manai meitai viņas izcelšanos, tas piedzīvotu, ko no­zīmē tēva dusmas! Ha! Major Heivard, jūs jau arī esat dzimis dienvidos, kur šos nelaimīgos uzskata par zemāku rasi!
   —    Diemžēl tas ir tiesa, ser! — Heivards sacīja un ap­mulsis nodūra acis.
   —    Un jūs to pārmetat manai meitai? Jūs uzskatāt par neiespējamu sajaukt Heivardu asinis ar kādu no zemākas rases, kaut arī viņa ir pievilcīga un krietna? — aizskartais tēvs dusmīgi jautāja.
   —    Lai dievs mani sargā no tik neprātīgiem aizspriedu­miem! — Heivards iesaucās, slepus apzinādamies, ka šāds aizspriedums viņā iesakņojies tik stipri, ka kļuvis par otru dabu. — Jūsu jaunākā meita ir tik mčiiga, skaista un burvīga, pulkvedi Monro,- ka manas jūtas pilnīgi sapro­tamas, un jums nevajag mani nepamatoti apvainot.
   —    Jums taisnība, ser, — vecais vīrs tagad runāja rāmā, pat maigā balsī. — Meitene ir pilnīgs savas mātes attēls, kāda tā bija, kad vēl nepazina bēdas. Kad nāve man no­laupīja sievu, es atgriezos Skotijā, biju mantojis sievas bagātību. Un — vai varat iedomāties, Dankenl Šis eņģelis bija pavadījis divdesmit garus gadus neprecējies, ziedojot sevi tā vīra piemiņai, kurš viņu bija aizmirsis! Vēl vairāk, ser! Viņa piedeva manu neuzticību un kļuva mana sieva, jo visi šķēršļi tagad bija novērsti.
   —    Tā bija Alises māte? — Dankens iesaucās tik dedzīgi, ka varētu rasties aizdomas, ja Monro domas nevērstos citā virzienā.
   —    Jā gan, — vecais vīrs sacīja, un sejas muskuļi viņam noraustījās. — Un viņa dārgi samaksāja par mūsu abu laimi. Viņa man piederēja tikai vienu vienīgu gadu, ser! īss brītiņš laimes viņai, kuras jaunība novīta bezcerīgās ilgās!
   Vecā vīra sāpju izpausmē bija kaut kas tik cēli bargs, ka Heivards neuzdrošinājās bilst neviena mierinājuma vārda. Monro sēdēja, gluži aizmirsis otra klātbūtni, viņa sejas vaibsti pauda dziļas ciešanas, un smagas asaras ne­traucēti ritēja pār vaigiem uz grīdas. Beidzot vecais vīrs sakustējās, it kā ko atcerēdamies. Tad viņš piecēlās, vienu vienīgu reizi pārsoļoja pāri istabai un, apstājies pie Hei­varda visā savā kareiviskajā staltumā, jautāja:
   —    Vai jums, major Heivard, nav kāds ziņojums no marķīza de Monkalma, kas man jādzird?
   Dankens savukārt sarāvās un tūliņ apmulsis atkārtoja uz brīdi piemirsto ziņojumu.
   —   Pietiek, major Heivard! — vecais vīrs saniknots iesaucās. — Veselus sējumus apcerējumu par franču pie­klājību varētu uzrakstīt no tā, ko es dzirdēju. Šis kungs lūdz mani uz sarunām, un, kad es viņam aizsūtu spējīgu aizstājēju, — jo tas esat jūs, Danken, lai gan vēl gados jauns! — tad viņš man atbild mīklās!
   —    Varbūt viņš par šo aizstājēju nav tik labās domās, dārgo ser, — Heivards smaidot atteica. — Neaizmirstiet, ka uzaicinājums, ko viņš tagad atkārto, ir domāts cietok­šņa komandantam, nevis viņa palīgam.
   — Vai tad aizstājējam nav tāda pati vara un cieņa kā tam, kas viņu sūta? Bet nē, šis francūzis vēlas runāt ar Monro! Patiesi, ser, man ir liela vēlēšanās izpildīt viņa iegribu, kaut vai tikai tāpēc, lai parādītu viņam, ka mums netrūkst stingrības par spīti viņa aicinājumiem un skait­liskajam pārsvaram! Es domāju, major, ka tā nebūtu slikta politika.
   Heivards, kas domāja, ka ļoti svarīgi būtu uzzināt iz­lūkam atņemtās vēstules saturu, ar prieku atbalstīja šo domu un sacīja:
   —    Bez šaubām, francūža pašapziņa nepieaugs, redzot mūsu aukstasinību.
   —   Nekad vēl neesmu dzirdējis patiesākus vārdus no jūsu mutes!
   —    Kādi būtu jūsu rīkojumi sakarā ar sarunām?
   —    Es tikšos ar francūzi un darīšu to bez bailēm un tūlīt! Ejiet, major Heivard, nosūtiet vēstnesi un dodiet signālu ar taurēm, lai viņi zina, kas pie viņiem ierodas. Mēs sekosim ar nelielu sardzi, kā tas piederas cilvēkam, kurš sargā sava karaļa godu. Un paklausieties, Danken, — viņš piebilda pusčukstus, lai gan istabā neviena cita ne­bija, — varbūt būtu gudri netālu novietot kareivju grupu gadījumam, ja aiz visa tā slēpjas nodevība.
   Jaunais virsnieks izsteidzās no istabas, lai izpildītu pa­vēli, un, tā kā diena jau gāja uz beigām, viņš rīkojās bez kavēšanās. Vajadzēja tikai pāris minūšu, lai nostādītu dažus kareivjus ierindā un nosūtītu vēstnesi ar karodziņu, tā paziņojot par cietokšņa komandanta tuvošanos. To pa­darījis, Heivards pieveda nelielu sardzes grupu pie forta vārtiem, kur komandants viņus jau gaidīja. Tiklīdz bija izpildīta parastā kareivju aiziešanas ceremonija, Monro un viņa jaunais biedrs, eskorta pavadīti, atstāja cietoksni.
   Viņi bija nogājuši ne vairāk kā simt jardu no cietokšņa, kad parādījās svīta, kas pavadīja franču ģenerāli uz sa­runu vietu. Viņi nāca no ielejas, pa kuru tecēja strauts, kas šķīra aplencēju baterijas no cietokšņa. Kopš tā brīža, kad Monro atstāja cietoksni, lai stātos ienaidnieka priekšā, viņa stāja bija kļuvusi majestātiska, gaita un sejas iz­teiksme visaugstākajā mērā kareivīga. Kad sirmais vete­rāns ieraudzīja balto spalvu pušķi, kas plīvoja pie Mon­kalma cepures, viņa acis iemirdzējās un staltais, spēcīgais stāvs šķita vienā mirklī nometis visu gadu nastu.
   —    Piekodiniet mūsu zēniem būt modriem, ser! — viņš klusā balsi sacīja Heivardam.
   Viņu pārtrauca tuvojošās franču grupas bungu rīboņa. Angļi tūliņ atbildēja ar to.pašu. Tad no katras grupas iz­nāca priekšā kareivis ar baltu karodziņu — un piesar­dzīgais skots apstājās. Sardze atradās viņam cieši aiz mu­guras. Pēc šās īsās militārās sasveicināšanās Monkalms ātriem, gracioziem soļiem devās uz priekšu, noņēma ce­puri un palocījās tik zemu, ka balto spalvu pušķis gandrīz skāra zemi.
   Monro stāja gan bija vīrišķīgāka un valdonīga, bet vi­ņam trūka francūža brīvās izturēšanās un pieglaimīgās pieklājības. Kādu brīdi abi klusēja un aplūkoja viens otru ziņkārīgi un ar interesi. Tad, kā augstākais dienesta pa­kāpē un sastapšanās ierosinātājs, ierunājās Monkalms. Ar dažiem vārdiem apsveicis Monro, viņš pagriezās pret Hei­vardu, uzsmaidīja viņam kā pazīstamam un franciski sa­cīja:
   —    Es priecājos, mans kungs, ka jūs piedalīsieties mūsu sarunā. Tādā gadījumā nebūs vajadzīgs parastais tulks, jo jūs izteiksiet manus vārdus tikpat precīzi, it kā es pats runātu jūsu valodā.
   Heivards palocījās. Tad Monkalms pagriezās pret savu eskortu, kas, tāpat kā pretiniekam, stāvēja viņam cieši aiz muguras, un sacīja:
   —    Atpakaļ, zēni! Ir karsts. Atkāpieties mazliet!
   Pirms majors Heivards atkārtoja šo pavēli, lai pierādītu
   savu uzticēšanos Monkalmam, viņš pameta skatienu vis­apkārt laukumam un ar bažām pamanīja lielus indiāņu barus, kas bija iznākuši mežmalā un ziņkāri noskatījās abu karavadoņu satikšanās ainā.
   —    Marķīzs de Monkalms, protams, saprot, ka ir starpība starp viņa un mūsu stāvokli, — mazliet samulsis, Heivards sacīja un norādīja uz bīstamajiem ienaidniekiem, kas rē­gojās visās malās. — Ja mēs atlaistu savu sardzi, mēs pilnīgi atrastos ienaidnieku rokās.
   —    Mans kungs, jūsu drošību sargā franču muižnieka vārds, — Monkalms atbildēja, izteiksmīgi piespiežot roku pie sirds. — Man liekas, ar to pietiek.
   —   Ar to pietiek. Atkāpieties! — majors teica virsnie^. kam, kas vadīja sardzi. — Aizejiet tādā attālumā, ka nav dzirdamas mūsu sarunas, un gaidiet pavēles!
   Monro, manāmi uztraukts, redzēja, ka sardze atkāpjas, un tūliņ pieprasīja paskaidrojumus.
   —    Vai tad nav jūsu interesēs, ser, neizrādīt ne mazāko neuzticību? — Heivards sacīja. — Marķīzs de Monkalms ar savu godavārdu galvo par mūsu drošību, tāpēc es
   pavēlēju kareivjiem mazliet atkāpties, lai pierādītu, ka mēs uzticamies viņa vārdam.
   —    Varbūt tas viss ir pareizi, ser, bet es gan šiem mar­ķīziem visai neuzticos.
   —    Dārgo ser, jūs aizmirstat, ka mūsu priekšā atrodas virsnieks, kas ar saviem darbiem pazīstams kā Eiropā, tā Amerikā. Mums nav jābaidās no karavīra ar tādu repu­tāciju.
   Vecais vīrs tikai noplātīja rokas, it kā padodoties neiz­bēgamam ļaunumam.
   Monkalms pacietīgi nogaidīja, kamēr pusbalsī vestās sarunas izbeidzās, tad pienāca tuvāk un sāka runāt par sastapšanās iemesliem.
   —    Es lūdzu sastapšanos ar jūsu priekšnieku, mans kungs, — franču ģenerālis sacīja, — cerībā viņu pārlie­cināt, ka viņš jau darījis visu, kas nepieciešams viņa ka­raļa godam, un ka tagad jāuzklausa cilvēcības balss. Es vienmēr un visur apliecināšu, ka viņš vīrišķīgi pretojās un nepadevās tik ilgi, kamēr pastāvēja vismazākā cerība ienaidnieku atsist.
   Heivards pārtulkoja komandantam šo ievadu, un Monro ar cieņu, bet diezgan pieklājīgi atbildēja:
   —    Lai cik augstu es vērtētu marķīza de Monkalma lie­cību, tā būs vēl vērtīgāka, kad es būšu pilnā mērā to no­pelnījis.
   Kad majors pārtulkoja šo atbildi franču ģenerālim, pē­dējais pasmaidīja un piebilda:
   —    Tas, ko es tagad solu kā atzinību drošsirdībai, var tikt liegts, ja komandants veltīgi ietiepsies. Pulkvedis var apskatīt manu nometni un pats pārliecināties, kāds mums ir skaitliskais pārākums un ka nav iespējams tam sek­mīgi pretoties.
   —      Es zinu, ka Francijas karalim viņa armija kalpo krietni, — nesatricināmais skots atbildēja,' kad Heivards viņam pārtulkoja Monkalma vārdus. — Bet arī manam Ikaralim ir liels un uzticams karaspēks.
   —    Taču, par laimi mums, tā šeit nav, — Monkalms atteica.
   —    Paprasiet franču ģenerālim, vai viņš ar savu tālskati var saredzēt Hudzonu, — Monro lepni piebilda. — Un vai viņš zina, kad un kur mēs. varam sagaidīt ģenerāļa Veba armiju.
   —    Lai ģenerālis Vebs pats uz to atbild, — viltīgais Monkalms sacīja un pasniedza Monro vaļēju vēstuli.
   —    No šās vēstules jūs redzēsiet, mans kungs, ka ģene­rālis nedomā traucēt manu armiju.
   Nenogaidot, kamēr Dankens šos vārdus pārtulkos, Monro paķēra vēstuli ar tādu dedzību, kas rādīja, cik svarīgs viņam ir vēstules saturs. Kamēr acis ātri pārskrēja vārdiem, viņa seja pamazām zaudēja kareiviskā lepnuma izteiksmi, tajā atspoguļojās sāpes, lūpas sāka drebēt. Tad papīrs izslīdēja viņam no rokas un galva noslīga uz krū­tīm kā cilvēkam, kura cerības sagrautas ar vienu sitienu. Dankens pacēla vēstuli un, pat nelūdzis atļauju, ātri iz­lasīja ļauno vēsti. Ģenerālis nemudināja vis viņus preto­ties, bet ieteica steidzīgi padoties, jo viņam neesot iespē­jams sūtīt no sava karaspēka nevienu pašu cilvēku viņiem palīgā.
   —    Viltojuma nav! — Heivards sacīja, uzmanīgi aplū­kojis vēstuli no visām pusēm. — Šis ir ģenerāļa Veba pa­raksts, tai vajag būt pārtvertajai vēstulei.
   —     Viņš mani nodevis! — Monro rūgti iesaucās. — Viņš ir iegrūdis negodā tā cilvēka namu, kurš nekad nav pa­zinis pazemojuma, un apkaunojis manus sirmos matus!
   —    Nerunājiet tā! — Heivards teica. — Vēl mēs esam cietokšņa un sava goda kungi! Pārdosim savu dzīvību par tādu cenu, lai ienaidnieki uzskata, ka par pirkumu pārāk dārgi samaksāts!
   —    Pateicos tev, manu zēn! — vecais vīrs iesaucās, no­kratīdams savu sastingumu. — Tu atgādināji Monro viņa pienākumu. Dosimies uz cietoksni un sagatavosim aiz no­cietinājumu vaļņiem sev kapu!
   —    Kungi! — Monkalms saviļņots sacīja un paspēra soli tuvāk. — Jūs nepazīstat Luiju Senverānu, ja domājat, ka viņš izmantos šo vēstuli, lai pazemotu varonīgus vīrus vai iegūtu sev apšaubāmu slavu. Iekams jūs mani atstājat, uz­klausieties manus noteikumus!
   —    Ko francūzis saka? — vecais karavīrs bargā balsī jautāja. — Vai viņš nelielās, ka sagūstījis izlūku ar vēs­tuli no galvenā štāba? Sakiet viņam, ser, lai viņš labāk izbeidz aplenkumu un dodas uz Edvarda fortu, ja grib iebiedēt pretinieku ar vārdiem!
   Heivards paskaidroja, ko Monkalms teicis.
   —    Ģenerāli Monkalm, mēs klausāmies, — vecais pulk­vedis sacīja jau mierīgāk, kad Heivards bija pabeidzis.
   —    Noturēt tortu jums nav iespējams,' — augstsirdīgais pretinieks teica. — Mana pavēlnieka intereses prasa, lai tas tiktu nopostīts. Bet jums personiski un jūsu drošsirdī­gajiem biedriem netiks atņemtas tās tiesības, kas kara­vīram dārgas.
   —    Mūsu karogi? — Heivards prasīja.
   —    Vediet tos atpakaļ uz Angliju un parādiet savam ka­ralim.
   —    Mūsu ieroči?
   —    Paturiet tos! Neviens tos nenesīs ar lielāku godu kā jūs.
   —    Mūsu aiziešana un cietokšņa nodošana?
   —    Viss notiks jums goda pilnā veidā.
   Heivards paskaidroja šos noteikumus savam pavēlnie­kam. Monro tos noklausījās pārsteigts un, kā likās, preti­nieka neparastās un negaidītās-augstsirdības dziļi aizkus­tināts.
   —    Ejiet jūs, Danken! — viņš sacīja. — Ejiet marķīzam līdzi uz viņa telti un nokārtojiet šo jautājumu. Savās ve­cumdienās es sastapos ar divām lietām, ko nekad necerēju pieredzēt: angli, kas baidās atbalstīt draugu, un francūzi, kas ir par godīgu, lai izmantotu savas priekšrocības!
   Vecais karavīrs atkal nolieca galvu uz krūtīm un lēniem soļiem atgriezās cietoksnī. Pulkveža nomāktība satraukta­jam garnizonam skaidri rādīja, ka viņš nes ļaunas vēstis.
   Majors Heivards palika, lai vienotos par kapitulācijas noteikumiem. Pirmās nakts sardzes laikā viņš atgriezās cietoksnī un pēc īsas apspriešanās ar komandantu atkal aizgāja. Tad tika atklāti paziņots, ka karadarbība tiek iz­beigta un ka Monro parakstījis līgumu, saskaņā ar kuru otrā rītā cietoksnis jānodod ienaidniekam. Garnizons pa­tur savus ieročus, karogus un visu bruņojumu, tātad, pēc militārajām tradīcijām, nezaudē karavīru godu.

   Abi naidīgie karaspēki 1757. gada 9. augusta nakti Ho­rikana mežos pavadīja apmēram tāpat, kā pavadītu tad, ja būtu sastapušies Eiropas klajumos. Uzvarētie bija klusi, drūmi un nomākti, uzvarētāji gavilēja. Bet kā bēdām, tā arī priekiem ir savas robežas: vēl pirms rītausmas viss apklusa, un bezgalīgo mežu klusumu dažbrīd pārtrauca
   tikai kāda jauna, līksma francūža jautrs sauciens no ārē­jiem posteņiem vai arī draudīgs uzkliedziens, kas nāca no forta puses un neļāva ienaidniekiem tuvoties, pirms nebija pienācis noteiktais brīdis. Bet arī šīs atsevišķās nejaušās skaņas noklusa smagajā pirmsausmas stundā.
   Šajā dziļajā klusumā franču nometnē kādas plašākas telts durvju aizsegs tika pabīdīts sāņus, un no tās iznāca liela auguma cilvēks. Viņš bija ietinies apmetnī, kas pa­sargāja no meža vēsā mitruma un arī paslēpa viņa stāvu. Grenadieris, kas apsargāja franču komandieri, ļāva viņam netraucēti paiet garām un atdeva militāro godu. Virsnieks ātri izgāja cauri telšu pilsētiņai un devās cietokšņa vir­zienā.
   Sastopot kādu no daudzajiem sargkareivjiem, kas stājās viņam ceļā, nepazīstamais deva īsas, bet, kā likās, apmie­rinošas atbildes, jo neviens nekavēja viņu turpināt ceļu.
   Nevērojot šos biežos, īsos traucējumus, viņš klusēdams devās no nometnes centra uz ārējiem priekšposteņiem un beidzot piegāja pie sargkareivja, kas atradās vistuvāk ienaidnieka nocietinājumiem. Atskanēja parastais sau­ciens:
   —    Kas nāk?
   —    Francija, — bija atbilde.
   —    Parole?
   —    Uzvara, — gājējs atbildēja un piegāja kareivim gluži tuvu, lai tas varētu sadzirdēt viņa čukstus.
   —    Labi, — sargs teica un uzmeta šauteni plecā. — Jūs ļoti agri pastaigājaties, mans kungs.
   —    Modrība ir nepieciešama, mans bērns! — otrs atbil­dēja, atsedza apmetņa ieloku un cieši ielūkojās kareivim sejā; tad pagāja viņam garām un turpināja ceļu uz angļu nocietinājumiem.
   Kareivis izslējās, ierocis smagi noklaudzēja, kad viņš to izstiepa vispadevīgākajā un godbijīgākajā sveicienā. Kad- sargs atkal uzmeta šauteni plecā, pagriezās un sāka ap­staigāt savu posteni, viņš caur zobiem nomurmināja:
   —    Tiešām, jābūt modram. Liekas, ka mūsu ģenerālis nekad neguļ! *
   Virsnieks turpināja ceļu, neizrādīdams, ka dzirdējis vārdus, kas sargkareivim pārsteigumā izlauzās pār lūpām. Viņš neapstājās, iekāms nebija nonācis ezera zemajā krastā, bīstami tuvu cietokšņa rietumu bastionam. Viegli mākoņi aizsedza mēnesi, bet bija pietiekami gaišs, lai
   saredzētu apkārtējo priekšmetu neskaidros siluetus. Aiz piesardzības virsnieks pieslējās pie koka un stāvēja tur labu laiku, ar vislielāko uzmanību vērodams angļu cietok­šņa tumšos, klusos vaļņus. Viņš neaplūkoja cietoksni kā ziņkārīgs, dīks vērotājs; viņa skatiens slīdēja šurpu turpu kā cilvēkam, kas saprot kara mākslu, bet ir arī mazliet neuzticīgs. Beidzot likās, ka redzētais viņu apmierina. Viņš uzmeta skatienu kalna virsotnei austrumos, it kā ne­pacietīgi gaidītu rītausmas tuvošanos, un jau grasījās griezties atpakaļ, kad kluss tjoksnis aiz tuvākā bastiona izciļņa lika viņam apstāties.
   Nākamajā acumirklī pie bastiona malas parādījās kāds stāvs un sastinga mierā, savukārt nolūkojoties uz attāla­jām franču nometnes teltīm. Tad galva pagriezās pret austrumiem, likās, ka arī šis cilvēks uztraukts gaida rītu. Pēc tam viņš atslējās pret valni un, kā šķita, noraudzījās uz spoguļgludo ezera līmeni, kurā mirdzēja tūkstošiem zvaigžņu, gluži kā pie zemūdens debess velves. Skumjā poza, agrā stunda un domās nogrimušā vīra staltais stāvs uz angļu nocietinājumu vaļņiem vērīgajam skatītājam ļāva uzminēt šā cilvēka personību. Smalkjūtība un pie­sardzība mudināja viņu aiziet, un viņš jau aizvirzījās aiz koka stumbra, kad pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja kāda cita skaņa un lika sastingt uz vietas. Klusi, tikko sadzir­dami noplunkšķēja ūdens, tad nočirkstēja grants. Tumšs stāvs iznira no ūdens un bez mazākā trokšņa zagās pāris soļu atstatumā garām vietai, kur stāvēja francūzis. Pret ūdens spoguli viņa redzeslokā iezīmējās šautenes stobrs, kas lēni cēlās augšup, bet, pirms norībēja šāviens, fran­cūža roka nogūlās uz šautenes gaiļa.
   —    Ha! — iesaucās mežonis, kura nodevīgais nodoms tik neparastā un negaidītā veidā bija izjaukts.
   Nebilstot ne vārda, franču virsnieks uzlika roku indiā­nim uz pleca un dziļā klusumā veda viņu projām no šās vietas, kur abu saruna varētu kļūt bīstama un kur viens no viņiem bija nolūkojis sev upuri. Atsitis apmetni, lai parādītu mundieri un svētā Luija krustu, kas greznoja viņa krūtis, Monkalms bargi jautāja:
   —    Ko tas nozīmē? Vai mans dēls nezina, ka starp angļiem un viņa Kanādas tēvu karacirvis ir aprakts?
   —    Ko lai huroņi dara? — mežonis atbildēja nepareizā franču valodā. — Nevienam karavīram vēl nav skalpa, un bālģīmji taisās slēgt draudzību!
   —    Ha! Viltīgā Lapsa! Man liekas, tā ir pārāk liela cen­tība no drauga puses, kurš nupat bija ienaidnieks! Cik saules ir norietējušas, kopš Lapsa atstāja angļu nometni? „ — Kur tagad saule? — drūmais mežonis prasīja. — Aiz kalna. Un tagad ir tumšs un auksts. Bet, kad tā uzlēks, būs gaišs un silts. Viltīgā Lapsa ir savas cilts saule. Starp viņu un viņa tautu bija daudz mākoņu, bet tagad viņš spīd un debess ir skaidra.
   —    Es ļoti labi zinu, ka Lapsai ir vara pār viņa cilti, — Monkalms sacīja. — Vēl vakar viņš medīja huroņu skal­pus, bet šodien viņi pie ugunskura klausās Lapsas pado­mus.
   —    Magva ir liels virsaitis!
   —    Lai viņš to pierāda, mācīdams savai tautai, kā jāiz­turas pret jaunajiem draugiem!
   —    Kāpēc Kanādas virsaitis atveda savus jaunos ka­reivjus šajos mežos un šāva ar lielgabalu tur uz to zemes māju? — viltīgais indiānis jautāja.
   —    Lai to iekarotu. Šī zeme pieder manam kungam, un tavam tēvam tika pavēlēts aizdzīt angļus, kas šeit neliku­mīgi apmetušies. Viņi ir ar mieru aiziet, un tagad viņš tos vairs nesauc par ienaidniekiem.
   —    Labi. Bet Magva paņēma ktfracirvi, lai to nokrā­sotu ar asinīm. Vēl tas ir spožs; kad tas būs sarkans, Magva to apraks!
   —    Bet Magva deva vārdu neaptraipīt Francijas lilijas[11]. Aiz sāļā ezera dzīvojošā lielā karaļa ienaidnieki ir viņa ienaidnieki; viņa draugi ir huroņu draugi.
   —    Draugi! — indiānis iesaucās rūgtā nicinājumā. — Lai mans tēvs dod roku Magvam!
   Monkalms, kas apzinājās, ka sapulcēto cilšu padevību viņš var uzturēt vairāk ar piekāpšanos nekā ar varas lie­tošanu, negribīgi izpildīja mežoņa prasību. Magva pielika franču ģenerāļa pirkstu pie dziļas rētas uz savām krūtīm un pacilāts jautāja:
   —    Vai mans tēvs zinā, kas tas ir?
   —    Kurš karavīrs to nezina? Šajā vietā ir trāpījusi lode.
   —    Un šeit? — Indiānis pagrieza pret Monkalmu kailo muguru, kas nebija apsegta ar kokvilnas drānu kā pa* Tasti. .
   —    Tas? Mans dēls ir ticis stipri sists! Kas to darīja?
   —    Magva gulēja aizmidzis angļu vigvamos, un rīkstes atstāja te savas pēdas! — indiānis atbildēja un dobji iesmējās, bet šie smiekli nespēja apslēpt mežonīgo nik- numu, kas viņu smacēja. Tad viņš pēkšņi savaldījās un lepni piebilda:
   —    Ej saki saviem jaunajiem kareivjiem, ka tagad ir miers! Gan Viltīgā Lapsa zinās, kā runāt ar huroņu kara­vīriem!
   Neteicis vairāk ne vārda un nenogaidījis atbildi, Magva iespieda šauteni padusē un klusi devās cauri nometnei uz mežu, kur bija apmetusies viņa cilts. Nometnē viņam ik uz soļa uzsauca sargkareivji, bet viņš drūmi soļoja uz priekšu, nepievērsdams šiem saucieniem nekādas uzma­nības. Sargi palaida huroņi garām, jo pazina ne vien viņa gaitu un izskatu, bet arī stūrgalvīgo pārdrošību.
   Monkalms vēl ilgi stāvēja tajā vietā, kur sarkanādainais viņu bija atstājis, un ar bažām domāja par sava neval­dāmā sabiedrotā dabu, ko tas nupat bija parādījis.
   Beidzot, aizdzinis domas, kas pašam tādā triumfa brīdī šķita vājība, viņš devās atpakaļ uz savu telti un, garām ejot, pavēlēja dot signālu armijas modināšanai.
   Tiklīdz atskanēja pirmie franču bungu rībieni, tādi paši kā atbalss bija dzirdami arī cietoksnī. Drīz vien visu ieleju piepildīja kara mūzika, kuras jautrās, aizraujošās skaņas nomāca bungu pavadījumu. Uzvarētāju taures sauca prie­cīgi un gavilējoši, kamēr pats pēdīgais sliņķis ieņēma savu vietu kareivju rindās, bet angļu flautas noskandēja savu signālu un tūliņ apklusa.
   Pa to laiku atausa diena, un, kad franču armija bija sakārtojusies sagaidīt savu ģenerāli, uzlecošās saules stari jau atmirdzēja karavīru spožajā ietērpā. Ģenerālis svinīgi paziņoja armijai par gūtajiem panākumiem, kas gan jau iepriekš bija visiem zināmi. Tūliņ izveidoja nodaļu, kam tika uzticēts gods apsargāt cietokšņa vārtus, un tā node- filēja garām ģenerālim. Tad atskanēja signāls, kas vēstīja angļiem franču tuvošanos.
   Pavisam citāda aina norisinājās angļu cietoksnī. Tiklīdz atskanēja brīdinājuma signāls, sākās steidzīga, satraukta gatavošanās aiziešanai. Kareivji drūmām sejām uzmeta plecos tukšās šautenes un ieņēma savas vietas kā cilvēki, kuru dzīslās asinis vēl kūsā pēc nesenās cīņas un kuru vienīgā vēlēšanās ir rast izdevīgu brīdi, lai atriebtu ne­godu, kas tik ļoti ievainojis viņu lepnumu. Sievietes un bērni skraidīja šurpu turpu; daži vāca kopā savu trūcīgo mantību, citi kareivju ierindā meklēja to cilvēku sejas, no kuriem gaidīja palīdzību un aizstāvību.
   Monro ieradās pie apklusušajiem kareivjiem stingrs, bet ļoti sadrūmis. Negaidītais trieciens acīmredzot bija viņu ievainojis pašā sirdī, kaut gan viņš centās nest savu ne­laimi, kā vīram pienākas.
   Komandanta sāpju pilnais miers dziļi aizkustināja Hei­vardu. Izpildījis savus virsnieka pienākumus, viņš piegāja pie pulkveža un jautāja, vai nevar kaut kā pakalpot tam personiski.
   —    Manas meitas, — pulkvedis īsi, bet izteiksmīgi at­bildēja.
   —   Augstais dievs! Vai tad vēl nav gādāts par viņu aizsardzību?
   —    Šodien es esmu tikai karavīrs, major Heivard, — vecais vīrs atbildēja. — Visi, ko ļūs šeit redzat, ir mani bērni.
   Ar to Heivardam pietika. Nezaudējot ne mirkli no dārgā laika, viņš steidzās uz Monro mītni meklēt abas mā­sas. Viņš tās sastapa uz zemās ēkas sliekšņa, jau gatavas aizceļošanai, raudošu, vaimanājošu sieviešu ielenktas, ku­ras bija sapulcējušās pie viņām cerībā te atrast vislielāko drošību. Koras vaigi bija bāli, seja pauda uztraukumu, taču viņa nebija zaudējuši savu parasto nosvērtību. Alises apsarkušās acis liecināja, ka viņa ilgi un rūgti raudājusi. Abas sagaidīja majoru ar neslēptu prieku, un Kora pre­tēji paradumam sāka runāt pirmā.
   —   Cietoksnis zaudēts, — viņa, skumji pasmaidīdama, sacīja. — Bet es ceru, ka mūsu gods nav aptraipīts?
   —   Mūsu gods mirdz spožāk nekā jebkad! Bet, dārgā mis Monro, tagad mazāk jādomā par citiem un vairāk par sevi. Karavīra pienākums prasa, lai jūsu tēvs un es kādu laiku ietu kopā ar armiju. Kur atrast jums uzticamu aizstāvi, kas jūs pasargātu jukās un dažādos starpgadī­jumos, kas šādā situācijā ir neizbēgami?
   —    Mums aizstāvis nav vajadzīgs, — Kora atbildēja.
   Kas gan uzdrošināsies aizskart vai apvainot tāda tēva
   meitas kā mūsējais?
   — Es jūs neatstāšu vienas! — Jaunais virsnieks uz­traukts ātri paskatījās visapkārt. — Kaut arī man piedā­vātu vislabākā karaļa pulka vadību! Neaizmirstiet, ka mūsu Alisei nav tik stingrs raksturs kā jums, un dievs Vien zina kādas šausmas viņa var pārdzīvot.
   —    Varbūt jums taisnība, — Kora atteica un pasmaidīja vēl skumjāk nekā iepriekš. — Bet vai jūs dzirdat? Gadī­jums mums sūta draugu, kad tas visvairāk yajadzīgš.
   Heivards ieklausījās un tūliņ saprata, ko Kora gribēja teikt.
   Viņš sadzirdēja austrumu provincēs labi pazīstamas baz­nīcas dziesmas klusās, svinīgās skaņas. Iesteidzies blakus ēkā, kuru tās parastie iemītnieki jau bija atstājuši, viņš atrada tur Dāvidu, kas dziedādams pauda savas dievbijī­gās jūtas. Heivards mazliet pagaidīja, kamēr pēc Dāvida rokas kustības noprata, ka viens pantiņš pabeigts. Pieskā­ries Dāvidam pie pleca, lai piesaistītu sev viņa uzmanību, majors īsos vārdos izteica savu vēlēšanos.
   —    Tieši tā! — vientiesīgais dziedāšanas entuziasts sa­cīja, kad Heivards bija beidzis runāt. — Esmu atradis abās jaunajās dāmās daudz piemīlīga un harmoniska. Mums, kas kopā esam pārcietuši tik daudz briesmu, pie­klājas arī miera stundā būt vienotiem. Es iešu pie viņām, tiklīdz pabeigšu savu rīta pateicības upuri, kam jāpie­vieno vēl tikai slavas dziesma. Vai jūs piedalīsieties, draugs? Vārdi ir parasti un melodija pazīstama, tā ir «Sautvela».
   Uzņēmis melodiju ar kamertoni un izstiepis roku, kas turēja mazo grāmatiņu, Dāvids uzsāka un turpināja dziesmu ar tādu noteiktību, ka viņu tik viegli vis nevarēja pārtraukt. Heivards bija spiests gaidīt, kamēr dziesma beigsies. Redzēdams, ka Dāvids noņem brilles un novieto grāmatiņu kabatā, viņš sacīja:
   —    Jūsu pienākums būs rūpēties, lai neviens jaunajām lēdijām netuvojas ar rupju nodomu, lai viņas neapvaino vai neizsmej viņu drošsirdīgā tēva nelaimes dēļ. Viņu kal­potāji jums palīdzēs veikt šo uzdevumu.
   —    Tieši tāi
   — Ir iespējams, ka indiāņi vai klaidoņi no ienaidnieka nometnes izfaužas līdz jums. Tādā gadījumā atgādiniet viņiem kapitulācijas noteikumus un draudiet sūdzēties Monkalmam. Pāris vārdu pietiks.
   —    Ja nepietiks, te man ir līdzeklis, kas tos aizdzīs, — Dāvids sacīja un pašapzinīgi norādīja uz mazo grāma­tiņu. — Šeit ir vārdi, kas izrunāti, nē — izkliegti ar vaja­dzīgo izteiksmi un piemērotā ritmā nomierinās visniknā­kās dusmas:
   «Ko pagāni neganti trako!»
   —    Diezgan! — Heivards pārtrauca šo muzikālo ap­vārdošanu. — Mēs saprotam viens otru. Ir laiks stāties katram pie savu pienākumu pildīšanas.
   Gamuts mundri piekrita, un abi tūliņ devās uzmeklēt meitenes. Kora saņēma šo diezgan dīvaino apsargātāju pieklājīgi, un pat Alises bālajā sejā atmirdzēja senākā šķelmība, kad viņa pateicās Heivardam par viņa rūpēm. Heivards apgalvoja, ka viņš darījis visu, kas šajos apstāk­ļos iespējams, lai saudzētu viņu jūtas, jo-par briesmām neesot ko runāt. Viņš apsolījās atkal viņām piebiedroties, tiklīdz būšot pavadījis karaspēku dažas jūdzes uz Hudzo- nas pusi. Tad viņš steidzīgi atvadījās.
   Atskanēja signāls aiziešanai, un angļu karaspēka avan­gards sāka kustēties. Dzirdot signāla skaņas, māsas sarā­vās, palūkojās visapkārt un ieraudzīja baltajos mundieros tērptos franču grenadierus, kuri jau bija ieņēmuši cietok­šņa vārtus. Pēkšņi it kā milzīgs mākonis pārslīdēja pār viņu galvām, un, pacēlušas acis, viņas redzēja, ka atrodas zem baltā Francijas karoga plīvojošām krokām.
   —    Iesim! — Kora sacīja. — Sī vieta nav vairs piemē­rota angļu virsnieka meitām.
   Kad Monro meitas gāja laukā pa vārtiem, franču virs­nieki zemu paklanījās viņu priekšā, bet nekādus pakalpo­jumus nepiedāvāja, zinādami, ka viņām tas nebūtu patī­kami. Visus ratus, visus nastu nesējus dzīvniekus bija aiz­ņēmuši ievainotie un slimie, un Kora nolēma labāk uz­ņemties nogurdinošo gājienu nekā laupīt viņiem šīs ērtī­bas. Transporta līdzekļu trūkuma dēļ arī daudzi sakrop­ļoti un slimi kareivji bija spiesti ar savām vārgajām kā­jām vilkties nopakaļ armijas rindām. Visi devās uz priekšu. Ievainotie un slimie vaidēja sāpēs, viņu biedri soļoja klusēdami, sievietes un bērni drebēja bailēs no ne­zināmās nākotnes.
   Kad apjukušais, iebaidītais pūlis bija iznācis klajumā ārpus drošajiem cietokšņa vaļņiem, tā acīm pavērās plaša ainava. Netālu pa labi atradās apbruņotā franču armija, jo, tiklīdz franču sardze bija ieņēmusi cietoksni, Mon­kalms pieveda klāt savus pulkus. Franči klusēdami, bet vērīgi noraudzījās uzvarēto gājienā, kuriem netika liegts apsolītais militārais gods; neviens no uzvarētājiem nemeta pretiniekiem acīs kādu zobgalību vai apvainojumu.
   Angļu pulki, kopā apmēram trīs tūkstoši cilvēku, lēni virzījās pa līdzenumu uz to vietu, kur mežā bija izcirsta stiga un sākās ceļš uz Hudzonu. Gar plašo mežmalu kā tumšs mākonis drūzmējās indiāņi, nolūkodamies savu ienaidnieku aiziešanā gluži kā plēsīgi zvēri, kam tikai bai­les no spēcīgās armijas neļauj uzklupt laupījumam. Daži tomēr bija iejaukušies starp uzvarētajiem un neapmieri­nāti, drūmi soļoja tiem līdz. Taču vairākums pagaidām tikai pasīvi, bet vērīgi nolūkojās aizejošajos.
   Avangards, ko vadīja Heivards, bija jau sasniedzis mežu un lēni nozuda tajā, kad Kora sadzirdēja skaļas,* «Jūsmīgas balsis un pagriezās pret pulciņu nosebojušos ka­reivju. Kādam izlaidīgam provincietim citi ņēma nost pie­vāktās mantas, kuru dēļ viņš bija aizklīdis no savas no­daļas rindām.
   Tas bija ļoti spēcīgs vīrietis, pārāk mantkārīgs, lai at­dotu salaupīto bez cīņas. Strīdā iejaucās apkārtējie, vieni gribēja aizkavēt, citi atbalstīt laupīšanu. Balsis kļuva ar­vien skaļākas un niknākas, un kā pēc burvja mājiena uz­radās ap simt mežoņu, kuru vēl nesen bija tikai kādi desmit. Tobrīd Kora pamanīja, ka Magvas veiklais stāvs ieslīd savu ciltsbrāļu vidū; viņš tiem kaut ko pārliecinoši un daiļrunīgi stāstīja. Sievietes un bērni apstājās un sa­spiedās kopā kā uztrauktu, izbiedētu putnu bars.
   Tad Magva pielika plaukstas pie lūpām, un atskanēja liktenīgais, drausmīgais karasauciens. Mežā izklīdušie in­diāņi satrūkās, izdzirduši šo labi pazīstamo kliedzienu, un tūliņ līdzenumā un meža biezoknī .par atbildi noskanēja mežonīgi kaucieni. Tās bija skaņas, kādas reti dzird no cilvēka, rīkles.
   Paklausot drausmīgajam signālam, vairāk nekā divi tūk­stoši saniknotu mežoņu izskrēja no meža un neticamā ātrumā metās klajumā. Sākās neaprakstāma slepkavošana. Nāve bija redzama visur visbaismīgākajā un atbaidošā­kajā veidā. Pretošanās tikai satracināja slepkavas, un viņi kapāja savus upurus vēl pēc tam, kad tie vairs nespēja pretoties. Asinis plūda straumēm. Tās redzot, huroņi iekvēlinājās vēl vairāk.
   Disciplinētās karaspēka daļas ātri izkārtojās blīvās rin­dās un centās iebiedēt uzbrūkošos mežoņus ar impozantu militāru ierindu. Zināmā mērā tas viņiem izdevās, bet šau­tenes nebija pielādētas, un mežoņi daudziem tās izrāva no rokām.
   Tādos apstākļos neviens nevarēja pateikt, cik laika pa­gājis. Varbūt drausmīgā aina vilkās tikai desmit minūtes, bet abām māsām, kuras bezspēcīgi, šausmās sastingušas, stāvēja bara vidū, tā likās kā vesela mūžība. Kad sākās slepkavošana, apkārtējie kliegdami spiedās viņām klāt, un bēgt nebija iespējams. Tagad, kad daudzi jau bija no­kauti un pūlis, izbaiļu dzīts, izretinājies, viņas redzēja, ka bēgšanai atlicis tikai viens ceļš — pretī mežoņu toma­haukiem. Visapkārt skanēja kliedzieni, vaidi, lūgšanās, lāsti.
   Šajā mirklī Alise ieraudzīja tēva lielo augumu, kas ātrā gaitā devās pāri klajumam uz franču armijas pusi. Nevē­rodams briesmas, Monro steidzās pie Monkalma pieprasīt pavadonību sievietēm, ko tas gan bija solījis, bet nebija laikā norīkojis. Vairāki desmiti mirdzošu karacirvju un atskabargainu šķēpu stājās viņam ceļā,, bet pat vislielā­kajās dusmās mežoņi respektēja vecā karavīra aukstasi­nību un cienījamo stāvokli. Pulkvedis tikai enerģiski pa­grūda nost bīstamos ieročus, un mežoņi apmierinājās ar draudiem, ko nevienam nebija drosmes izpildīt. Atriebī­gais Magva šajā mirklī meklēja savu upuri kareivju rin­dās, ko pulkvedis nupat bija atstājis.
   —    Tēt! Tēt! Mēs esam šeit! — Alise kliedza, kad viņš nelielā atstatumā pagāja garām un, kā likās, nepamanīja viņas. — Nāc, tēt, citādi mums jāmirst!
   Viņa atkārtoja saucienu vairākas reizes un tādā balsī, ka pat akmenim būtu jāiežēlojas, bet atbildes nebija. Vienreiz tēvs, it kā būtu sadzirdējis viņas balsi, apstājās un paklausījās. Bet tajā brīdī Alise jau bija bez samaņas noslīgusi zemē un Kora nometusies ceļos pie māsas ne­kustīgā ķermeņa.
   Monro kā alojies pakratīja galvu un turpināja ceļu, iz­pildot augsto pienākumu, kādu atbildīgais postenis viņam ^uzlika.
   —    Lēdij! — ierunājās Gamuts, kas, lai gan bezpalīdzīgs un nederīgs, ne domāt nedomāja savas aizbilstamās atstāt. — Tās ir sātanu dzīres, kur kristīgajiem nepienākas uz­turēties. Celsimies un bēgsim!
   —   Ej, — Kora atteica, nolūkodamās nekustīgajā māsā, s— glābies pats! Man tu vairs nevari palīdzēt.
   Pēc izteiksmīgā rokas mājiena, kas šos vārdus pavadīja, Dāvids noprata, ka viņas lēmums ir negrozāms. Brīdi viņš vēl nolūkojās tumšajos stāvos, kas visapkārt turpināja savu sātana darbu, tad viņa garais stāvs stāvs izstiepās vēl taisnāks, krūtis izriezās, sejas vaibsti pārvērtās un likās paužam spēcīgās jūtas, kas viņu bija pārņēmušas.
   —    Ja mazais jūdu zēns spēja uzveikt Zaulā ļauno garu ar savas arfas skaņām un svētiem vārdiem, tad nav par ļaunu arī tagad izmēģināt mūzikas varu! — viņš teica.
   Uzņēmis visaugstāko toni, viņš sāka dziedāt tik varen stiprā balsī, ka pārkliedza pat asiņainā slaktiņa troksni. Vairāki mežoņi steidzās šurp cerībā aplaupīt neaizsar­gātās māsas un iegūt viņu skalpus, bet, ieraugot blakus viņām dīvaino, nekustīgo stāvu, apstājās un sāka klausī­ties.- Pārsteigumu drīz vien nomainīja apbrīna, viņi ar gandarījumu atzina baltā vīra drošsirdību, kurš pašlaik dziedāja savu miršanas dziesmu, un devās tālāk pie ci­tiem, mazāk drosmīgiem upuriem. Panākumu iedrošināts un maldināts, Dāvids saņēma visus spēkus, lai, kā viņš domāja, pastiprinātu svētās dziesmas iespaidu.
   Neparastās skaņas sasniedza kāda mežoņa ausis, kurš niknumā skraidīja no grupas pie grupas, it kā aiz nicinā­juma nevēlēdamies aizskart vienkāršos ļaudis, bet meklē­dams savas slavas cienīgāku upuri.
   Tas bija Magva. Viņš izgrūda līksmu kliedzienu, ierau­got agrākās gūsteknes atkal savā varā.
   —    Nāc! — viņš sacīja, ar asiņaino roku sagrābdams Koras apģērbu. — Huroņa vigvams stāv atvērts. Vai tas nav labāks par šo vietu?
   —    Nost! — Kora iekliedzās un aizsedza acis, lai ne­redzētu riebīgo seju.
   Indiānis ņirdzīgi iesmējās, pacēla asinīm notraipīto roku un teica:
   —    Tās ir sarkanas, bet nāk no balto dzīslām!
   —    Briesmoni! Uz tavas sirdsapziņas ir asinis, vesela jūra asiņu! Tu sarīkoji šo slepkavību!
   —   Magva ir liels virsaitis! — indiānis pacilātībā iesau­cās. — Vai tumšmatainā nāks pie viņa cilts?
   —   Nekad! Cērt, ja gribi, un pabeidz savu sātana at­riebības darbu!
   Viltīgais indiānis brīdi vilcinājās, tad, paķēris uz rokām vieglo, nekustīgo Alises stāvu, ātri devās pāri ielejai uz mežu.
   —    Stāvi! — Kora iekliedzās un metās viņam pakaļ. «— Laid vaļā bērnu, nelieti! Ko tu gribi darīt?
   Bet Magva neklausījās, pareizāk sakot, viņš apzinājās savu varu un nolēma to izmantot.
   —    Pagaidiet, lēdij, pagaidiet! — Gamuts sauca Korai, kas viņu nemaz neievēroja. — Mežoņi jau sajūt svēto burvību, drīz visas šausmīgās jukas norims!
   Redzot, ka viņā neklausās, uzticīgais Dāvids sekoja iz­misušajai Korai un atkal uzsāka kādu svētu dziesmu, cen­tīgi ritmā šķeļot gaisu ar savu garo roku. Tā viņi steidzās pa līdzenumu garām bēgošiem, ievainotiem un mirušiem .upuriem. Niknais huronis ļoti labi spēja aizsargāt pats sevi un savu nesamo, bet Kora ne reizi vien būtu kritusi mežoņu rokās, ja aiz viņas nesoļotu dīvaiļiais cilvēks, kas pārsteigtajiem indiāņiem likās ārprātīgs un tāpēc iedvesa viņiem bijību un cieņu.
   Magva prata izvairīties no briesmām un izbēgt sekotā­jiem. Viņš devās mežā pa šauru aizu, kurā drīz vien at­rada abus zirgus, ko ceļotāji nesen bija palaiduši brīvībā. Zirgus apsargāja kāds huronis, kas izskatījās tikpat me­žonīgs un ļauns kā viņš pats. Magva uzcēla Alisi uz viena no zirgiem un pamāja Korai, lai kāpj otrā zirgā.
   Lai gan jauno meiteni, uzlūkojot savu nolaupītāju, sa­grāba šausmas, tomēr viņa sajuta zināmu atvieglojumu, zi­not, ka ielejas asiņainās ainas paliek aiz muguras. Viņa uz­lēca seglos un izstiepa rokas pēc māsas ar tādu lūgumu un mīlestību, ka pat nežēlīgais huronis nespēja viņai atteikt. Viņš uzcēla Alisi uz zirga, ar kuru jāja Kora, tad satvēra pavadu un devās arvien tālāk meža biezoknī. Dāvids, re­dzēdams, ka viņš ir pamests viens pats un neievērots kā cilvēks, ko pat nogalināt nav vērts, pārmeta savu garo kāju otram indiāņu atstātajam zirgam pār muguru un de­vās pa nelīdzeno taku pārējiem pakaļ.

   Trešā diena pēc cietokšņa ieņemšanas tuvojās vakaram. Horikana krastos valdīja klusums un nāve. Asinīm ap­traipītie uzvarētāji bija aizgājuši. Viņu nometnes vietā, kur vēl tik nesen bija skanējis uzvarējušās armijas jautro izpriecu troksnis, stāvēja klusas un pamestas būdiņas. Pats cietoksnis bija viss vienas gruzdošas drupas. Juku jukām pa zemes uzbērumu bija izsvaidīti pārogļojušies baļķi, sa­spridzinātu lielgabalu atliekas un saplaisājuši mūra gabali.
   Arī laiks bija ļoti pārmainījies. Saule savu siltumu bija paslēpusi aiz necaurredzamiem mākoņu blāķiem, un šie cilvēku ķermeņu simti, kas bija nobrūnējuši augusta spie­dīgajā karstumā, tagad bezveidīgā masā stinga pāragrajās rudens brāzmās. Viļņojošie tīrās miglas vāli, kas bija aiz­peldējuši pāri pakalniem uz ziemeļiem, tagad, niknas vētras dzīti, atgriezās atpakaļ kā bezgalīgs, tumšs palags. Horikana mirgojošais spogulis bija pazudis; zaļie ūdeņi dusmīgi šļācās pret krastu, un pāri ūdens klajumam plūda skaudra ziemeļu elpa.
   Pārskrienot vēja brāzmai, ārkārtīgi skaidri kļuva re­dzami vientuļie, nokaltušie zāles stiebriņi. Stāvie, klin­šainie kalni iezīmējās pārāk asi savā kailumā, un acs vel­tīgi mēģināja aizsniegt debesu bezgalīgo plašumu, ko ska­tienam sedza saraustītu, skrejošu mākoņu tumšais klājs, Vējš pūta nevienmērīgi — brīžiem smagi brāzās gar pašu zemi, it kā iečukstētu savas nopūtas mirušo stingu­šajās ausīs, tad atkal, spalgi un sērīgi iesvilpdamies, pa­cēlās augšup un iedrāzās mežā ar tādu sparu, ka gaisā uzlidoja vesels ceļā notraukto lapu un zaru virpulis. Daži izsalkuši kraukļi, iekļuvuši šajā virpulī, cīnījās ar vētru. Tikuši pāri zaļajam mežu okeānam, kas izpletās apakšā, tie tūlīt tīksmīgi nolaidās, kur pagadījās, lai stātos pie sava riebīgā dzīru galda.
   īsi sakot, tā bija posta un mežonības pilna aina; šķita, it kā visus, kas te bez godbijības ienākuši, ar vienu sitienu būtu trāpījusi nāves varenā, nežēlīgā roka. Bet nu aizlie­gums izbeidzies, un pirmoreiz, kopš no šejienes aizgājuši ļaundarības vaininieki, dzīvas cilvēciskas būtnes atkal uz­drošinās tuvoties šai drūmajai vietai. -
   Šajā dienā apmēram stundu pirms saulrieta pa šauro aleju, kur ceļš uz Hudzonu iegriezās mežā, iznāca pieci vīri un devās uz nopostītā cietokšņa pusi. Sākumā viņi virzījās uz priekšu lēnām un uzmanīgi. Visiem pa priekšu gāja vingrs jauneklis. Ar iezemietim raksturīgu piesar­dzību un veiklību viņš uzkāpa katrā pakalnā, lai izlūkotu apkārtni, un tad ar žestiem norādīja saviem biedriem vis­izdevīgāko ceļu. Arī pārējiem netrūka piesardzības un apdomības, kas nepieciešama karotājiem meža apstākļos. Viens no viņiem — arī indiānis — turējās mazliet sānis un vēroja meža malu ar ievingrinātu aci, kas pieradusi uztvert vismazāko briesmu pazīmi. Pārējie tris bija baltie.
   Šaušalīgās ainas, kas uz katra soļa pavērās viņu skatie­niem ceļā uz ezera krastu, katrs šā mazā pulciņa loceklis uztvēra dažādi, saskaņā ar savu raksturu. Pa priekšu ejo­šais jauneklis šad un tad nopietni, bet slepus paraudzījās uz sakapātajiem upuriem, cenzdamies neizrādīt savas jū­tas, taču bija vēl pārāk nepiedzīvojis, lai pilnīgi apspiestu pēkšņo un spēcīgo satraukumu. Viņa sarkanādainais biedrs turpretim pacēlās pāri šādai vājībai. Viņš gāja garām līķu kaudzēm, apkārt neskatīdamies, un . viņa acīs bija tāds miers, kādu ļauj saglabāt tikai ilgs un iesakņo­jies paradums savaldīties.
   Arī balto cilvēku izjūtas bija dažādas, kaut gan vie­nādi bēdīgas. Viens no viņiem — daudz kauju pieredzējis karavīrs, kā to, par spīti maskēšanās nolūkā uzvilktajam mežinieka apģērbam, liecināja viņa militārā stāja un gaita, sirmie mati un grumbotais vaigs, — nekautrējās skaļi nopūsties ikreiz, kad viņa acu priekšā pavērās sevišķi' šausmīga aina. Jaunais cilvēks, kas gāja viņam līdzās, brīžiem nodrebēja,. bet, liekas, apvaldīja savas jūtas, lai vēl vairāk nesatrauktu ceļa biedru. No viņiem visiem vienīgi pats pēdējais, kas noslēdza gājienu, šķita atklājam savas īstās domas, nebaidīdamies, ka viņu var izdzirdēt un kādas tam var būt sekas.
   Šeit minētajās personās lasītājs jau tūlīt būs pazinis abus mohikāņus un viņu balto draugu — izlūku, kā arī Monro un Heivardu.
   Kad Unkass, kas gāja pa priekšu, bija sasniedzis līdze­numa vidu, viņš tā iekliedzās, ka pārējie visi kā viens metās turp. Jaunais karavīrs bija apstājies pie grupas sie­viešu līķu, kas gulēja sasviesti juku jukām. Kaut. arī skats bija atbaidošs un briesmīgs, Monro un Heivards, mīlestī­bas vadīti, ko nespēja izdzēst nekāds izķēmojums, piestei­dzās pie trūdošās kaudzes un centās saskatīt, vai tur nebūs arī tās, ko viņi meklēja. Tā viņi tur stāvēja klusi un do­mīgi pie drūmās miroņu koЈas, kad pienāca izlūks. Dusmu pilnu skatienu lūkodamies bēdīgajā ainā, plecīgais meži­nieks sacīja:
   — Es esmu bijis daudzos šaušalīgos kaujas laukos un staigājis pa asiņu pēdām garas jūdzes, bet nekad neesmu redzējis tik pamatīgu velna rokas darbu kā šeit! Kā tu doma, Čingačguk, — viņš piebilda delavaru valodā, — vai huroņiem būs ko lielīties ar to savu sievu priekšā, kad atnāks dziļie sniegi?
   Mohikāņu virsaiša tumšajiem vaibstiem pārslīdēja dusmu ēna. Viņš pakustināja savu dunci makstī, tad rāmi novērsās, un viņa sejā atkal iegūlās tik dziļš miers, it kā viņš nekad nebūtu izjutis satrauktu kaislību dzinuli.
   —    Ha! — iesaucās jaunais mohikānis, paceldamies pirkstgalos un cieši raudzīdamies uz priekšu. Straujās kus­tības un kliedziena izbiedētie kraukļi aizlaidās pie cita laupījuma.
   —    Kas tur ir, manu zēn? — čukstēja izlūks, saliekdams savu garo augumu kā pantera pirms lēciena.
   Neatbildējis Unkass ātri metās prom un. jau nākamajā mirklī norāva no krūma un sāka uzvaroši vicināt gaisā gabaliņu no Koras zaļā jātnieces plīvura. Redzēdami to un izdzirduši kliedzienu, kas atkal izlauzās pār jaunā mo­hikāņa lūpām, visi pārējie acumirklī atradās viņam blakus.
   —    Mans bērns! — satrauktā balsī spēji iesaucās Monro. — Atdodiet man manu bērnu!
   —    Unkass pamēģinās! — skanēja īsa un aizkustinoša atbilde.
   Šis vienkāršais, bet daudznozīmīgais solījums nesasnie­dza tēva ausis; satvēris plīvura gabaliņu, viņš sažņaudza to saujā, bažu pilnām acīm vērdamies apkārtējos krūmos, it kā reizē baidītos un cerētu, ka tie atklās savus noslē­pumus.
   —    Šeit nav mirušo, — teica Heivards. — Šķiet, vētra te nav gājusi pāri.
   —    Tas ir pilnīgi droši un skaidrāka patiesība nekā de­besis virs mūsu galvām, — nesatricināmais izlūks atbil­dēja. — Bet vai nu viņa, vai arī tie, kas viņu nolaupījuši, ir gājuši garām šiem krūmiem, jo es atceros to drānu, ko viņa nēsāja priekšā sejai, kurā visiem bija tīkami nolū­koties. Unkas, tev ir taisnība: tumšmatainā ir bijusi šeit un kā izbiedēta stirna skrējusi uz mežu — neviens, kas var izbēgt, taču nepaliks, lai tiktu noslepkavots. Pamek­lēsim viņas atstātās zīmes, jo indiāņu acis, kā man dažu­brīd šķiet, spēj saskatīt pat kolibri pēdas gaisā.
   Izdzirdis šo pamudinājumu, jaunais mohikānis aizšāvās projām kā bulta, un izlūks vēl nebija beidzis runāt, kad no mežmalas jau atskanēja jaunekļa sauciens, kas vēstīja par atradumu. Piegājuši klāt, norūpējušies pēdu meklē­tāji ieraudzīja vēl vienu plīvura gabaliņu plandāmies uz kāda skābārža apakšējā zara.
   —    Lēnām, lēnām! — izlūks sacīja, aizlikdams dedzī­gajam Heivardam ceļā savu šauteni. — Mēs tagad zinām, kas darāms, bet nevajag izjaukt pēdu skaistumu. Viens pārsteidzīgs solis var sagādāt mums stundām ilgas raizes. Bet mēs esam viņiem uz pēdām — tas ir droši 1
   —    Lai dievs jūs svētī, krietnais vīrs, lai dievs jūs svētī! — izsaucās Monro.
   —    Ja viņas ir bijušas vienas, tad iespējams, ka gājušas tepat kaut kur apkārt un atrodas dažu jūdžu attālumā no mums. Bet, ja viņas sagūstījuši huroņi vai kādi citi franču indiāņi, tad varbūt viņi tagad ir jau tuvu Kanādas robe­žām. Bet kas gan par to? — apņēmīgi turpināja izlūks, pa­manījis savu klausītāju sejās lielas bažas un vilšanos.
   —    Šeit, kur sākas pēdas, ir mohikāņi un esmu es, tad va­rat būt droši, ka mēs atradīsim, kas tās ieminuši, kaut arī viņus no mums šķirtu simt jūdžu. Rāmāk, rāmāk, Unkas! Tu esi tik nepacietīgs kā kolonists ciematā. Tu aizmirsti, ka vieglas kājas atstāj tikai vājas zīmes.
   —    Ha! — iesaucās Čingačguks, kas visu laiku bija uz­manīgi vērojis mežmalas zemos krūmus, kuri vienā vietā bija pašķīrušies, it kā kāds būtu izgājis tur cauri. Piecēlies stāvus, viņš norādīja uz zemi ar tādu žestu un sejas iz­teiksmi kā cilvēks, kas ieraudzījis riebīgu čūsku.
   —    Te ir skaidri redzams vīrieša pēdas nospiedums! —- iekliedzās Heivards, noliekdamies pār norādīto vietu.
   —    Viņš ir iekāpis šās peļķes malā, nospiedums ir pilnīgi neapšaubāms. Viņas ir sagūstītas!
   —    Labāk tā, nekā ja būtu pamestas mežā bada nāvei, — izlūks teica. — Un tālāk jau viņi būs atstājuši redzamākas pēdas. Es lieku piecdesmit bebrādu pret tādu pašu skaitu kramu, ka nepaies ne mēnesis, kad mohikāņi un es ieiesim viņu vigvamos! Unkas, apskati to tuvāk un pamēģini kaut ko izdibināt par šo mokasīnu, jo tas nepārprotami ir mo­kasīns, nevis zābaks.
   Jaunais mohikānis noliecās pār pēdu un, atrausis nost apkārt sakritušās lapas, sāka to pētīt ar tādu pašu uz­manību, kādu augļotājs šajos šaubīgajos laikos veltītu aiz­domīgai naudaszīmei. Beidzot viņš piecēlās, apmierināts ar pārbaudes iznākumu.
   —    Nu, manu zēn, — noprasīja izlūks, — ko tas stāsta? Vai tev izdevās kaut ko uzzināt?
   —    Viltīgā Lapsa!
   —   Ha! Atkal tas nelietīgais velns! Viņa sirojumiem nebūs gala, kamēr «briežu nāve» pateiks tam vienu drau­dzīgu vārdu!
   Vairāk izteikdams savas cerības nekā šaubas, Heivards sacīja:
   —    Viens mokasīns ir tik ļoti līdzīgs otram,.ka te viegli iespējams kļūdīties.
   —    Tad jau jūs varat tikpat labi teikt, ka viena kājas pēda ir līdzīga otrai, kaut gan mēs visi zinām, ka dažas ir garas, bet citas īsas, dažas platas* bet citas šauras, dažas augstas, bet citas plakanas, dažas ar pirkstiem uz iekšu, bet citas — uz āru. Viens mokasīns nav vairāk līdzīgs otram kā viena grāmata otrai. Palaid mani to apskatīt, Unkas! Ne grāmatai, ne mokasīnam nav par ļaunu, ja to vēl otrs novērtē. — Izlūks noliecās un tūlīt piebilda:
   —    Tev taisnība, zēn! Indiānis, kas iemācījies dzert, vien­mēr iet ar platāk izvērstām kājām nekā nesamaitāts ieze-
   "mietis, jo tāds jau žūpas paradums, vai nu tas būtu bal­tais, vai sarkanādainais. Un arī pēdas garums un pla­tums tieši tas pats! Paskaties, sagamor! Tu ne vienreiz vien esi mērījis šīs pēdas.
   Cingačguks paklausīja. Mirkli papētījis, viņš piecēlās un mierīgā balsī izrunāja tikai vienu vārdu:
   —    Magva.
   —    Jā, tas nu ir pilnīgi skaidrs. Tātad te ir gājusi tumš­matainā un Magva.
   —    Un Alise ne? — noprasīja Heivards.
   —    Par viņu vēl nav nekādu zīmju, — atbildēja izlūks, vērīgi aplūkodams apkārtējos kokus, krūmus un zemi.
   —    Kas tas tur? Unkas, atnes šurp to lietiņu, kas tur pāri pretī karājas ērkšķu krūmā.
   Kad indiānis bija izpildījis teikto, izlūks paņēma atra­dumu un, pacēlis to augstu gaisā, iesmējās savus klusos, sirsnīgos smieklus.
   —    Tas ir dziedoņa pūšamais rīks! Unkas, pameklē tāda zābaka nospiedumus, kurš būtu bijis pietiekami prāvs, lai noturētu vairāk nekā sešas pēdas augstu cilvēka mie­sas būdu, — viņš sacīja. — Es sāku mazliet cerēt uz šo muzikantu, kopš viņš atmetis gaudošanu, lai pievērstos kaut kam prātīgākam,
   —    Vismaz Kora ar Alisi nav gluži vienas, — Heivards teica.
   *
   —    Jā, — nicinoši pavīpsnādams, sacīja Vanagacs, — dziesmiņas viņš ar tām padziedās! Vai viņš ir spējīgs pagādāt buku pusdienām, atrast ceļu pēc sūnām uz skā­baržu stumbriem vai pārgriezt kādam huronim rīkli? Ja ne, tad pirmais strazds, ko viņš ieraudzīs, būs gudrākais no abiem. Nu, zēn, vai šis radījums ir atstājis kādas zīmes?
   —    Te ir kaut kas līdzīgs pēdai, ko ieminis kāds, kas valkā zābakus, — Heivards sacīja. '— Vai tas būtu bijis mūsu draugs?
   —    Ņem lapas viegliņām, citādi izjauksi tās apveidu! Tā! Tas ir gan kājas nospiedums, bet to ieminusi tumš­matainā. Dziedonis to nosegtu ar savu papēdi!
   —    Kur? Ļaujiet man palūkoties uz mana bērna iemītām pēdām! — iesaucās Monro, trauksmaini pašķirdams krū­mus un ar mīlestību noliekdamies pār gandrīz izdzisušo iespiedumu.
   Kaut arī šo zīmi bija atstājis viegls un steidzīgs solis, tā tomēr bija vēl skaidri samanāma. Raugoties tajā, vecā karavīra acis aizmiglojās asarām. Gribēdams novirzīt bēdu sagrauztā tēva domas uz ko citu, Heivards teica izlūkam:
   —    Tā kā mums tagad ir šīs nemaldīgās zīmes, dosimies ceļā! Katrs mirklis, ko mēs kavējamies, gūstekņiem liekās kā mūžība.
   —    Ne jau visātrāk skrejošo briedi visgrūtāk nomedīt, — atbildēja Vanagacs, nenovērsdams acu no pēdām. — Mēs zinām, ka te ir gājis šis nelietīgais huronis, tumšmatainā un dziedonis. Bet kur ir tā ar želtainajām cirtām un zila­jām acīm? Kaut arī pamaza augumā un ne uz pusi tik drosmīga kā vecākā māsa, viņa tomēr ir jauka no vaiga un patīkama sarunu biedre. Vai tad viņai te nebūtu draugu, ja nevienam nerūp viņas liktenis?
   —    Pasarg dievs, ja viņai kādreiz trūktu draugu! Vai tad mēs tagad viņu nemeklējam? Vismaz es nepārtraukšu meklēšanu, kamēr viņa būs atrasta.
   —    Tādā gadījumā mums laikam vajadzēs iet pa dažā­diem ceļiem, jo, lai cik vieglas un mazas būtu viņas atstā­tās pēdas, šeit viņa nav gājusi.
   Heivards saduga sevī. Visa viņa dedzība doties tālāk šķita vienā mirklī izgaisusi. Neievērodams otra pēkšņo garastāvokļa maiņu, izlūks, brītiņu padomājis, turpināja:
   —    Šai mežonīgajā apvidū nav nevienas citas sievietes, kas būtu varējusi atstāt tādu kājas iespiedumu kā šis, izņemot tumšmataino un viņas māsu. Mēs zinām, ka pirmā ir bijusi šeitr bet kur gan ir kāda zīme par otru? Paiesi­mies tālāk pa šīm pēdām, un,- ja nekā neatradīsim, tad būs jāgriežas atpakaļ un jāmēģina uziet citu taku… Unkas, dodies uz priekšu un uzmanīgi aplūko sausās la­pas! Es vērošu krūmus, bet tavs tēvs lai rūpīgi apskata zemi. Ejam, draugi! Saule jau laižas aiz kalniem.
   —    Vai tad es arī nevaru kaut ko darīt? — Heivards norūpējies jautāja.
   —    Jūs! — atsaucās izlūks, kas ar saviem sarkanādaina- jiem draugiem jau devās uz priekšu. — Jā, jūs varat turē­ties mums aizmugurē un uzmanīties, lai neizbradātu pēdas.
   Nogājuši ne vairāk kā dažus desmit metrus, indiāņi ap­stājās. Acīmredzot viņi bija kaut ko pamanījuši, jo sāka raudzīties uz zemi sevišķi uzmanīgi. Tēvs un dēls ātri un skaļi runāja savā starpā, te aplūkodami brīnišķīgo atra­dumu, te atkal priecīgi pievērsdamies viens otram.
   —    Viņi ir uzgājuši mazās pēdu! — iesaucās izlūks un aizsteidzās uz priekšu. — Kas tad tas? Šai vietā ir bijusi ierīkota slēptuve! Nē, zvēru pie labākās šautenes visā pie­robežas novadā, ka te ir bijuši viņu zirgi! Tagad noslē­pums ir pilnīgi atklāts un viss ir skaidrs kā polārzvaigzne pusnaktī. Jā, šeit viņi ir sēdušies zirgos. Gaidot lopiņi bijuši piesieti pie šā te koka. Un tur aizved plata taka uz ziemeļiem, taisnā ceļā uz Kanādu!
   —    Bet tomēr arī šeit nav nekādas zīmes par Alisi — jaunāko mis Monro, — Heivards sacīja.
   - Ja vien par tādu neizrādīsies spīdošais nieciņš, ko Unkass tikko pacēla no zemes. Padod to šurp, puis, lai mēs apskatām!
   Heivards tūlīt pazina Alises iemīļoto kareklīti un ar mīloša cilvēka nemaldīgo atmiņu atcerējās to redzējis lik­tenīgajā šausmu dienas rītā uz iecerētās daiļā kakla. Viņš satvēra dārgo rotu, un vienā mirklī tā pazuda izlūka acīm, kurš neizpratnē veltīgi vēl meklēja mazo lietiņu pa zemi, kad tā jau sen bija karsti piespiesta pie Dankena puksto­šās sirds.
   —    Fu! — neapmierināti izsaucās Vanagacs, izbeigdams rakņāties pa lapām ar šautenes galu. — Tā ir droša ve­cuma pazīme, ja redze sāk pasliktināties. Tāds spožs vizu­lis, un nevaru ieraudzīt! Nu, bet es vēl spēju pietiekami labi nošķielēt uz mērķi, lai noslēgtu savus rēķinus ar min- giem. Taču man gribētos, atrast arī šo lietiņu, kaut vai tikai tāpēc, lai nodotu to īstajai īpašniecei, — bet tad būs jānostaigā no viena gala līdz otram garš ceļš pa pēdām, jo šobrīd mūs šķir Svētā Labrenča upes platā straume vai varbūt pat jau Lielie ezeri.
   —    Jo vairāk tāpēc mums nevajadzētu ilgāk kavēties, —- Heivards ieminējās. — Dosimies ceļā!
   —    Jaunas asinis un karstas asinis mēdz teikt, esot gandrīz viens un tas pats. Mēs taču netaisāmies doties vāveru medībās vai ietrenkt briedi Horikanā, bet gan iet pa pē­dām dienām un naktīm, šķērsot mūžamežu, kur reti kāds sper kāju un kur nekādas grāmatu gudrības jums grūtā brīdī nepalīdzēs. Indiānis nekad nedodas šādā ceļā, pirms nav izsmēķējis apspriešanās pīpi pie ugunskura, Kaut arī es esmu baltais, es turu godā šo viņu paražu, jo atzīstu to par saprātīgu un gudru. Tāpēc mēs tagad griezīsimies atpakaļ un dedzināsim šonakt savu ugunskuru vecā cie­tokšņa drupās. Un no rīta mēs būsim spirgti un gatavi ķerties pie darba kā vīri, nevis kā pļāpīgas sievas vai karstgalvji puikas.
   Pēc izlūka izturēšanās Heivards noprata, ka strīdēties būtu veltīgi. Monro atkal bija ieslīdzis apātijā, no kuras, šķiet, to varēja izraut tikai kāds jauns un spēcīgs pārdzī­vojums. Samierinādamies ar nepieciešamību, jauneklis pa­ņēma veterānu pie rokas un sekoja indiāņiem un izlūkam, kas jau devās atpakaļ pa taku uz līdzenuma pusi.

   Vakara krēsla vērta apkārtni vēl drūmāku, kad mūsu ceļotāji iegāja Viljama Henrija forta drupās. Izlūks ar saviem biedriem tūlīt sāka gatavoties pārnakšņošanai. Viņi pieslēja dažus siju gabalus pret nomelnējušo sienu, un, kad Unkass tos pārklāja ar zariem, iznāca gluži apmie­rinoša pagaidu mītne. Jaunais indiānis, pabeidzis darbu, norādīja ar roku uz savu primitīvo būdiņu. Sapratis šo kluso žestu, Heivards laipni aicināja Monro ieiet. Atstājis sagrauzto sirmgalvi vienu ar viņa bēdām, Dankens tūlīt atkal iznāca ārā, jo pats jutās pārāk satraukts, lai dotos pie miera.
   Kamēr Vanagacs un indiāņi sakūra ugunskuru un ietu­rēja savas vienkāršās vakariņas, kas sastāvēja no žāvētas lāča gaļas, jauneklis aizgāja pie sagrautā forta sienas ezera pusē. Vējš bija aprimis, un viļņi pie viņa kājām skalojās pret klinšaino krastu jau daudz mierīgāk un vienmērīgāk. Mākoņi, it kā noguruši no negantās traūk- šanās, sāka sadalīties — smagākie tumšā blāķī nogūlās pie apvāršņa, bet vieglākie vēl arvien ātri slīdēja pār ezeru . vai arī riņķoja virs kalnu virsotnēm gluži kā iztraucētu putnu bars ap savām ligzdām. Šur tur caur klīstošajiem mākoņiem parādījās ugunīgi sarkana zvaigzne, ar blāvu atblāzmu apgaismodama drūmās debesis. Apkārtējos pa­kalnus jau klāja necaurredzama tumsa. Līdzenums gulēja kā milzīga, pamesta kapliča; tās daudzo nelaimīgo iemīt­nieku nāves dusu netraucēja ne mazākais troksnītis.
   Sevī nogrimis, Dankens labu brīdi raudzījās šajā ainavā, kas tik mokoši atsauca atmiņā pagātni. No forta iekšienes, kur ap kvēlojošo ugunskuru sēdēja mežinieki, viņa ska­tiens pievērsās melnajai tumsai, kas ietina līdzenumu, kur atradās mirušie. Drīz vien viņam izklausījās, it kā no turienes nāktu kādas neizprotamas skaņas. Nokaunējies par savām iedomām, jauneklis pagriezās uz ezera pusi un centās pievērst uzmanību nespodri mirgojošajiem zvaig­žņu atspīdumiem nemierīgajā ūdenī. Taču viņa sasprin­dzinātā dzirde joprojām uztvēra neskaidras skaņas. Bei­dzot viņam šķita, ka tumsā skaidri dzirdētu steidzīgu soļu dipoņu. Nespēdams vairs apspiest savu nemieru, Dankens klusā balsī pasauca izlūku. Vanagacs paņēma šauteni un nonāca lejā, taču viņa mierīgā izturēšanās liecināja, ka viņš uzskata šo apmešanās vietu par pilnīgi drošu.
   —    Paklausieties! — Heivards sacīja. — Līdzenumā dzir­dami kaut kādi klusi trokšņi, kas liek domāt, ka varbūt Monkalms vēl nav pilnīgi atstājis gavu uzvaras lauku.
   —   Tad jau ausis būs vērīgākas par acīm, — nesatrau­camais izlūks atbildēja, izrunādams vārdus neskaidri un lēnām, jo tikko bija iebāzis mutē krietnu .kumosu lāča gaļas un tai tagad bija jāveic divkāršs darbs. — Es pats redzēju viņu apmetušos Taijā ar visu karaspēku. Kad šie jūsu franči ir kaut ko veikli nostrādājuši, viņiem patīk atgriezties mājās un nosvinēt savus panākumus, dejojot un palīksmojoties ar sievietēm.
   —   Nezinu. Indiānis kara laikā reti guļ; un varbūt "kāds laupītkārs huronis ir atšķīries no citiem. Vajadzētu izdzēst ugunskuru un nolikt sargu. Dzi! Vai jūs dzirdat šo troksni?
   —   Vēl retāk indiānis klaiņā pa kapiem. Kaut arī vien­mēr gatavs nogalināt, viņš parasti apmierinās ar skalpu..
   — Atkal? Vai jūs nedzirdat? — Heivards iesaucās.
   —    Jā, jā! Kad barības vai nu trūkst, vai ir pārpilnam, tad vilki kļūst droši, — izlūks mierīgi noteica. — Mēs varētu novilkt ādu kādam no tiem velniem, ja būtu gaišs un vairāk laika… Starp citu, major… Bet kas gan tur īsti notiek?
   —    Tātad tie nav vilki?
   Vanagacs lēni papurināja galvu un piesardzības labad ar rokas mājienu paaicināja Heivardu sānis, kur vairs ne­sniedzās ugunskura blāzma. Nostājies pozā, kas pauda sa­sprindzinātu uzmanību, izlūks ilgi un vērīgi klausījās, vai neatkārtosies tā pati klusā skaņa, kas tik negaidīti bija viņu izbiedējusi. Taču acīmredzot šīs pūles bija veltīgas, jo pēc mirkļa klusuma viņš pačukstēja Heivardam:
   —    Jāpasauc Unkass. Indiānis var saklausīt to, kas mums paliek apslēpts. Būdams baltais, es nedomāju to noliegt.
   Jaunais mohikānis pašreiz klusi sarunājās ar savu tēvu. Izdzirdis pūces kliedzienu, viņš satrūkās un, uzlēcis kājās, sāka raudzīties tumsā, it kā meklēdams, no kurienes šīs skaņas atlidojušas. Izlūks atkārtoja kliedzienu, un pēc pā­ris mirkļiem Dankens ieraudzīja Unkasu piesardzīgi zoga- mies gar cietokšņa valni uz to vietu, kur viņi stāvēja.
   Vanagacs pateica viņam dažus vārdus delavaru valodā. Tiklīdz Unkass saprata, kāpēc ticis saukts, viņš nometās garšļaukus zālē un, kā Dankenam likās, palika tur klusi un nekustīgi guļam. Pārsteigts par jaunā karavīra pilnīgi nekustīgo pozu un gribēdams redzēt, kādā veidā viņš iegūs vajadzīgās ziņas, Heivards paspēra "pāris soļu uz priekšu un noliecās pār tumšo priekšmetu, no kura visu laiku nebija nolaidis acu. Un tad viņš atklāja, ka Unkass ir pazudis, bet viņa priekšā tumši ēnojas tikai kāds pa­augstinājums forta uzbērumā.
   —    Kur palicis mohikānis? — viņš, izbrīnā atkāpdamies, jautāja izlūkam. — Tieši šeit es viņu redzēju nokrītam un būtu varējis zvērēt, ka tepat viņš arī palika.
   —    Cst! Runājiet' klusāk, jo mēs nezinām, kādas ausis klausās, bet mingi ir viltīga cilts. Unkass jau ir tur, līdze­numā, un makuasi, ja kāds no tiem atrodas mūsu tuvumā, sastaps sev līdzvērtīgu pretinieku.
   —    Vai jūs domājat, ka Monkalms nav aizvedis prom visus savus indiāņus? Pavēstīsim to saviem biedriem, lai varētu ķerties pie ieročiem. Mēs šeit esam pieci vīri, kas raduši stāties pretī ienaidniekam.
   —    Nevienam ne vārda, ja jums dzīvībā dārga! Palūko­jieties uz sagamoru! Ja mums no tumsas kāds uzglūn, tad pēc viņa sejas tas nekad neiedomāsies, ka mēs nojāušam briesmu tuvumu.
   —    Bet viņu var pamanīt, un tas nozīmētu viņa nāvi. Viņš ir pārāk skaidri redzams ugunskura gaismā un neiz­bēgami kļūs par pirmo upuri.
   —    Neapstrīdami jums tagad ir taisnība, — atbildēja izlūks, vairāk satraukts nekā parasti, — taču ko lai dara? Viens vienīgs aizdomīgs skatiens var būt par iemeslu uz­brukumam, bet mēs vēl neesam sagatavojušies. Pēc tā, kā es pasaucu Unkasu, viņš zina, ka mēs esam kaut ko sa­oduši, Es viņam pavēstīšu, ka esam pamanījuši mingus. Gan viņa indiāņa gudrība tam pateiks, kā rīkoties.
   Izlūks ielika pirkstus mutē, un tūlīt atskanēja kluss šņā­ciens, kas pirmajā mirklī lika Dankenam parauties sāņus, jo viņam likās, ka šņāc čūska. Atbalstījis galvu vienā rokā, Čingačguks sēdēja, domās nogrimis. Izdzirdējis tā dzīvnieka brīdinājumu, kura vārdā pats saucās, viņš tūlīt pacēla galvu, un tumšās acis ātri un vērīgi paraudzījās visapkārt. Izņemot šo pēkšņo un šķietami nevilšo kustību, nekā citādi viņa pārsteigums vai satraukums neizpaudās. Pa tvērienam noliktā šautene gulēja neaiztikta un, likās, arī neievērota. Ērtības labad viņš bija atlaidis vaļīgāk jostu un pat ļāva savam tomahaukam nokrist zemē. Viss viņa stāvs šķita sagumstam kā cilvēkam, kas ļauj atslābt nerviem un muskuļiem, lai atpūstos. Veikli ieņēmis agrāko pozu, bet tagad atbalstījis galvu otrā rokā, it kā viņš būtu sakustējies tikai tāpēc, lai atbrīvotu nogurušo locekli, iezemietis gaidīja tālākos notikumus ar tādu mieru un aukstasinību, kādu prot saglabāt tikai indiāņu karavīrs.
   Mazāk pieredzējušai acij varētu likties, ka mohikāņu virsaitis ieslldzis snaudā, taču Heivards redzēja, ka viņa nāsis ir iepletušās, galva mazliet pagriezta sānis un ātri, steidzīgi skatieni nepārtraukti slīd pār apkārtējiem priekš­metiem.
   -— Paraugieties uz sagamoru! — Vanagacs čukstēja, spiezdams Heivarda roku. —- Viņš zina, ka viens skatiens vai kustība var izjaukt mūsu plānus un nodot mūs šo neliešu varā .,.
   Viņa vārdus pārtraifca šāviena uguntiņa un rībiens. Virs tās vietas, kur vēl arvien kavējās Heivarda apbrīnas pilnais skatiens, gaisā pacēlās ugunīgu dzirksteļu spiets.
   Paskatījies otrreiz, viņš redzēja, ka Cingačguks ir pazudis. Izlul :. bija pacēlis savu šauteni pie pleca un turēja to Saufiunas gatavībā, ar nepacietību gaidīdams mirkli, kad I iiJnUsies ienaidnieks. Taču uzbrukums šķita izbeidzies ar šo vienīgo neveiksmīgo mēģinājumu nonāvēt Čingačguku. Kļausoties viņiem pāris reižu likās, ka tālumā švīkst krūmi, caur kuriem aizskrien kādas nezināmas būtnes. Drīz vien Vanagacs noprata, ka tur aizbēg vilki, sajutuši kādu traucētāju tuvojamies savai valstībai. Labu brīdi viņi stāvēja, elpu aizturējuši, pilni nepacietības, tad atskanēja ūdens plunkšķis, kam tūlīt sekoja citas šautenes šāviens. 
    - Tas ir Unkass! — izlūks sacīja. — Zēnam ir lieliska šautene! Es pazīstu tās šāvienu kā tēvs sava bērna balsi, jo tā kalpoja man, kamēr gadījās labāka. 
    — Ko tas varētu nozīmēt? — Heivards jautāja. — Mūs novēro, un, kā šķiet, mums draud bojāeja!
   — Tur tās izsvaidītās pagales rāda, ka nolūki nav bijuši nekādi labie, un šis indiānis savukārt apliecinās, ka nekas ļums nav noticis, — atbildēja izlūks, nolaizdams šauteni atkal uz rokas un sekodams Čingačgukam, kas tieši šai mirklī atgriezās ugunskura gaismas lokā. — Nu, kā ir, sagamor? Vai mingi visā nopietnībā uzglūn mums, vai ari tas ir tikai viens no šiem rāpuļiem, kas velkas karotājiem astē, lai noskalpētu mirušos un, mājās atgriezies, plātītos sievu priekšā ar saviem varoņdarbiem?
   Cingačguks ļoti mierīgi apsēdās savā vecajā vietā. Viņš nesteidzās ar atbildi, bet vispirms uzmanīgi apskatīja pa­gali, kurā bija trāpījusi lode, kas varēja būt liktenīga viņam pašam. Tad, pacēlis uz augšu vienu pirkstu, viņš atbildēja angliski ar vienzilbīgo vārdu:
   —    Viens.
   —   Tā jau es domāju, — Vanagacs sacīja apsēzdamies. — Un, tā kā viņam izdevās paslēpties ezerā, pirms Unkass izšāva, tad ļoti iespējams, ka šis nelietis aizgūtnēm melsīs par lielo slēpni, no kura viņš uzglūnējis diviem mohikā­ņiem un baltajam medniekam, — jo virsniekus šādā sa­dursmē var uzskatīt vairāk tikai par skatītājiem. Nu, lai jau, lai! Katrā tautā vienmēr ir arī daži godavīri, kas ap­klusinās nekauņu, ja tas sāks muldēt pārāk bezjēdzīgi. Šā blēža sūtītā lode nosvilpa tev tieši gar ausīm, sagamor.
   Cingačguks mierīgi ieņēma savu agrāko pozu — tik niecīgs starpgadījums nespēja iedragāt viņa aukstasinību.
   Tieši šai mirklī no tumsas iznira Unkass un apsēdās pie ugunskura ar tādu pašu vienaldzību sejā kā tēvam.
   Heivards vēroja viņus ar lielu interesi un apbrīnu. Vi­ņam likās, ka mežiniekiem ir kādi slepeni sazināšanās pa­ņēmieni, kurus viņš ar savu prātu nespēj uztvert. Balto jauneklis šādā gadījumā būtu plaši un aizrautīgi, varbūt pat pārspīlējot, izklāstījis visu, kas notika tumšajā līdze­numā, turpretim šis jaunais karavīrs acīmredzot apmieri­nājās ar to, ka viņa darbi runās paši par sevi. Tiešām, paš­reiz nebija ne īstais laiks, ne vieta, lai indiānis lielītos ar saviem varoņdarbiem. Un, ja vien Heivards nebūtu painteresējies, iespējams, ka tonakt par šo lietu netiktu runāts vairāk ne vārda.
   — Unkas, kas notika ar mūsu ienaidnieku? — Dankens jautāja. — Mēs dzirdējām tavu šāvienu un cerējām, ka tas nebija veltīgs.
   Jaunais virsaitis atbīdīja sava mednieka krekla kroku un klusēdams parādīja liktenīgo matu kušķi, savas uzva­ras simbolu. Cingačguks paņēma skalpu rokā un kādu brīdi to ļoti uzmanīgi aplūkoja. Tad viņa skarbajā sejā parādījās riebuma izteiksmi un, nomezdams skalpu, viņš iesaucās:
   —    Oneids!
   —    Oneids! — atkārtoja izlūks, pienākdams klāt, lai ap­skatītu asiņaino trofeju. — Ak kungs! Ja oneidi ir mums uz pēdām, tad šie velni mūs ielenks no visām pusēm! Balto acis nesaskata atšķirības starp šo un kāda cita in­diāņa ādas gabaliņu, bet sagamors saka, ka tas ir no miiiga galvas; nē, viņš pat nosauc cilti, pie kuras piederē­jis šis nabaga velns, un tik viegli, it kā skalps būtu grā­matas lapa un katrs mats burts. Bet ko tu teiksi, puis? Kādu ļaužu bijis šis nelietis?
   Unkass pavērās izlūkam sejā un savā maigajā balsī atbildēja:
   —    Oneids.
   :— Atkal oneids! Ja viens indiānis kaut ko pavēsti, tad. parasti tas ir taisnība, bet, ja to apstiprina viņa cilts vīri, tad tā ir vissvētākā patiesība.
   —    Nabaga zellis.mūs ir noturējis par frančiem, — Hei­vards sacīja. — Viņš taču nebūtu tīkojis pēc drauga dzī­vības.
   —          Viņš būtu varējis noturēt mohikāni kaujas krāso­
   jumā par huroņi! Tad jau jūs tikpat labi varētu sajaukt Monkalma grenadieru baltos mundierus ar karaliskās ame­rikāņu armijas sarkanajiem kamzoļiem, — izlūks teica.
   —   Nē, nē! Šis mūdzis zināja, uz ko viņš mērķē, un nekā­das pārskatīšanās nebija, jo delavari- un mingi neieredz viens otru, vienalga, kurā pusē balto savstarpējos karos viņu ciltis cīnītos. Tāpēc, kaut arī oneidi kalpo viņa svē­tajai majestātei, es pats bez ilgas domāšanas ar savu «briežu nāvi» būtu nokniebis kādu no šiem neliešiem, ja laimīgs gadījums tam liktu šķērsot manu ceļu.
   —    Tas būtu bijis mūsu noslēgtās vienošanās pārkāpums.
   —    Ja cilvēkam biēži iznāk darīšanas ar kādu tautu, — turpināja Vanagacs, — kuras ļaudis ir godavīri, un viņš pats nav nelietis, tad viņu starpā izaug mīlestība. Bet starp mohikāni un mingu ir apmēram tāda pati mīlestība kā starp balto cilvēku un čūsku.
   —    Esmu apbēdināts, to dzirdot.
   -      — Nu, kas attiecas uz mani, es mīlu taisnību, — izlūks sacīja. — Un tādēļ es neteikšu, ka ienīstu mingus, bet tomēr man jāatkārto, ka tikai tumsas dēļ šis apkārtložņā- jošais oneids ņēma savu galu bez «briežu nāves» līdz­dalības.
   Godīgais, bet nesamierināmais mežinieks aizgriezās no ugunskura, nevēlēdamies turpināt strīdu. Heivards sa­traukts aizgāja atpakaļ uz -cietokšņa valni. Viņš nebija radis karot meža apstākļos un jutās neomulīgi, iedomājo­ties, ka iespējami šādi nodevīgi uzbrukumi.
   Dankens pietiekami labi zināja indiāņu paražas, lai sa­prastu, kādēļ abi karavīri un Vanagacs, sabikstījuši uguns­kuru un uzmetuši tam jaunus zarus, nopietni un svinīgi nosēdas dūmu lokā. Novietojies vienā cietokšņa stūrī, no kurienes varēja redzēt, kas ņotiek iekšpusē, viņš, apbru­ņojies ar visu savu pacietību, gaidīja tālāko.
   Pēc īsas un iespaidīgas pauzes Cingačguks aizdedzināja pīpi, kuras galviņa bija meistarīgi izgrebta no pīpju ak­mens, bet kātu veidoja koka caurulīte, un sāka smēķēt. Pietiekami ievilcis nomierinošās zāles aromātu, viņš pa­sniedza smēķējamo izlūkam. Šādā veidā pīpe pilnīgā klu­sumā trīs reizes apstaigāja apkārt. Neviens no klātesoša­jiem nerunāja ne vārda. Tad sagamors, kā vecākais gados un cienījamākais pēc stāvokļa, dažos vārdos mierīgi un nosvērti izteica savas domas par apspriežamo jautājumu. Viņam atbildēja izlūks. Tad atkal ierunājās Cingačguks, jo izlūks viņam nepiekrita. Bet jauneklīgais Unkass tur­pināja klusi un godbijīgi klausīties", kamēr Vanagacs aiz laipnības pajautāja arī viņa domas. Pēc runātāju izturē­šanās Heivards noprata, ka tēvs un dēls strīdīgajā jautā­jumā turas pie viena ieskata, bet baltais vīrs domā citādi. Strīds pamazām iedegās asāk.
   Unkasa vārdi tika uzklausīti tikpat uzmanīgi, kā viņa tēva vairāk nobriedušās gudrības caurstrāvotie spriedumi. Neizrādīdami ne mazāko nepacietību, viņa sarunu biedri nesteidzās atbildēt, pirms nebija dažus mirkļus pavadījuši klusās pārdomās.
   Mohikāņu runu pavadīja tik nepārprotami un izteik­smīgi žesti, ka Heivardam nebija grūti izsekot viņu domu gaitai. Bieži jo bieži indiāņi attēloja gājienu pa mežu, un pēc tā skaidri varēja saprast, ka viņi grib dzīties pakaļ bēgļiem pa sauszemi, turpretim Vanagacs vairākkārtīgie rokas mājieni uz Horikana pusi nozīmēja, ka viņš ieteic doties tālāk.pa ūdeni.
   Pēc visa likās, ka izlūks nespēj pierādīt savu taisnību un viņa plāns tiks noraidīts, bet tad viņš pietrūkās kājās un, atmetis savu vienaldzību, pēkšņi sāka žestikulēt tikpat dedzīgi un izteiksmīgi kā iezemieši un laida darbā visu indiāņu daiļrunības mākslu. Paceldams roku, viņš norādīja saules ceļu un atkārtoja šo žestu tik daudz reižu, cik dienu būtu vajadzīgs, lai sasniegtu mērķi, tad attēloja garu un grūtību pilnu ceļu pāri kalniem un upēm. Būdā mierīgi guļošā Monro vecums un nespēks tika parādīti ar tik iz­teiksmīgiem žestiem, ka nevarēja pārprast to nozīmi. Dan­kens ievēroja, ka pat viņa spēki tika diezgan nevērīgi novērtēti, — izstiepis plaukstu, izlūks pieminēja viņu, no­saucot par Dāsno Roku — vārdā, kādu Heivards savas de­vības dēļ bija iemantojis starp visām draudzīgajām cil­tīm. Pēc tam viņš attēloja laivas vieglo un slīdošo kustību kā iespaidīgu pretstatu vārga un noguruša cilvēka ļodzī- gajiem soļiem. Izlūks pabeidza, norādīdams uz oneida skalpu, acīmredzot skubinādams steigšus doties ceļā un tā, lai nepaliktu nekādu pēdu.
   Mohikāņi nopietni klausījās runātājā. Pamazām viņi ļāvās pārliecināties, un uz beigām Vanagacs runu pava­dīja tādās reizēs parastie piekrišanas saucieni. Vārdu sa­kot, Unkass ar tēvu tagad atbalstīja viņa priekšlikumu, atteikdamies no savām iepriekšējām domām.
   Tiklīdz apspriežamais jautājums bija izlemts, acumirklī šķita aizmirsts strīds un viss, kas ar to sakarā, izņemot g^la rezultātu. Pat nepalūkojies apkārt, lai kā uzvarētājs izbaudītu atzinīgos skatienus, Vanagacs izstiepās visā ga- riijnā pie dziestošajām oglēm un aizvēra acis.
   Mohikāņi, kas visu laiku bija domājuši tikai par citu interesēm, tagad izmantoja šo brīdi, lai veltītu mazliet uz­manības paši sev. Acumirklī atmezdams nopietno un attu­rīgo indiāņu virsaiša izturēšanos, Cingačguks jautri uzru- naja dēlu maigā, mīlestības pilnā balsī. Unkass ar prieku atsaucās tēva draudzīgajam tonim, un, pirms vēl izlūka smagā šņākšana pavēstīja, ka viņš aizmidzis, abi tā biedri bija pilnīgi pārvērtušies.
   Nav iespējams aprakstīt viņu valodas melodiskumu šā­dos maiguma un jautrības brīžos. Viņu balss diapazons — jo sevišķi tas sakāms par jaunekli — bija apbrīnojams: no viszemākā basa tā pacēlās līdz pat sievišķīgi maigiem toņiem. Tēva acis ar neslēptu prieku vēroja dēla lokanās, un veiklās kustībās, un viņš nekad neaizmirsa atbildēt ar smaidu uz Unkasa kluso, aizrautīgo iesmiešanos, Saga- mora sejas vaibsti atmaiga sirsnīgās tēva jūtās, tajos vairs nebija ne vēsts no bardzības.
   Kādu stundu viņi tā nodevās savām labākajām jūtām. Tad Cingačguks izteica vēlēšanos likties gulēt, ietīdams galvu segā un izstiepdamies uz kailās zemes. Unkasa jaut­rība acumirklī izgaisa. Rūpīgi sarausis ogles tā, lai no tām nāktu siltums tēvam uz kājām, jauneklis arī pats samek­lēja drupās sev guļvietu.
   Redzēdams, ka šie piedzīvojušie mežinieki jūtas drošībā, arī Heivards nomierinājās un drīz vien sekoja viņu pie­mēram. Pusnakts vēl bija tālu, kad sagrautā forta drupās apmetušies ļaudis jau gulēja dziļā miegā.

   Debesis vēl bija nosētas zvaigznēm, kad izlūks nāca mo­dināt gulētājus. Nometuši savus apmetņus, Monro un Hei­vards acumirklī bija kājās, tiklīdz atskanēja mežinieka klusie saucieni pie būdas ieejas, kurā viņi bija pavadījuši nakti. Kad viņi iz,ņāca no savas paslēptuves, izlūks viņs sagaidīja turpat tuvumā uņ savstarpējo sasveicināšanos
   aizstāja gudrā ceļveža izteiksmīgs mājiens ievērot klu­sumu.
   —    Nerunājiet ne pušplēsta vārda! — viņš čukstēja, kad tie pienāca klāt. — Baltā cilvēka balss reti kad tā īsti iederas mežu valstībā, to mums jau mācīja piemērs ar ne­laimīgo dziedoni. Nāciet šurp, — izlūks turpināja, pagriez­damies pret tālāko forta sienu, — nokāpsim grāvī no šās puses. Bet esiet uzmanīgi — speriet kāju tikai uz akme­ņiem un koka gabaliem!
   Viņa biedri paklausīja, kaut gan vienam no tiem šās ārkārtīgās piesardzības iemesli vēl bija noslēpums. Nokļu­vuši dziļajā gravā, kas no trim pusēm apjoza uzbērumu, viņi redzēja, ka eja ir gandrīz pilnīgi drupu aizbērta. Taču, uzmanīgi un pacietīgi rāpjoties līdzi izlūkam, viņiem izdevās sasniegt Horikana smilšaino krastu.
   —    Te mūsu pēdas varēs tikai ar ošņāšanu sadzīt, — izlūks apmierināts sacīja, atskatīdamies uz noieto grūto ceļu. — Zāle ir nodevīgs paklājs bēgļu kājām, bet uz koka un akmens mokasīns neatstāj nekādas zīmes. Ja jums būtu kājās jūsu naglotie zābaki, tad gan būtu iemesls bažām, bet ar pienācīgi apstrādātu briežādas apavu cilvēks var droši staigāt pa cietu pamatu. Pastum laivu tuvāk pie ma­las, Unkas! Te smiltīs paliek pēdas, Lēnām, puis, lēnām! Tā nedrīkst pieskarties krastam, citādi šie nelieši uzzinās, pa kādu ceļu mēs no šejienes esam aizgājuši.
   Jauneklis ievēroja brīdinājumu. Vanagacs, pārlicis kādu dēli no drupām uz laivu, pamāja abiem virsniekiem, lai iekāpj. Kad viņi .bija iekāpuši, viss tika tīšām sasviests agrākajā nekārtībā, un tad arī pats izlūks veikli ielēca mazajā tāss laiviņā, neatstājis aiz sevis nekādu pēdu. Hei­vards klusēja, kamēr indiāņi piesardzīgi atairējās kādu gabaliņu nost no forta un laiva ieslīdēja platajā, tumšajā ēnā, ko pār ezera gludo spoguli meta austrumu pusē stā­vošs kaln's. Tad viņš jautāja:
   —    Kādēļ mums vajag tik steidzīgi un slepus aizbraukt?
   —   Ja viena oneida asinis spētu nokrāsot tīrā ūdens klaju, pa kuru mēs braucam, — izlūks atteica, — tad jūsu paša acis atbildētu uz šo jautājumu.
   —    Bet jūs taču teicāt, ka viņš esot bijis viens patg^un no miroņiem nav ko baidīties.
   — Jā, viņš bija viens savā nelietībā, bet indiānis gan­drīz vienmēr var būt drošs, ka viņa asinis nelīs neatrieb­tas un drīz vien atskanēs kāda viņa ieiiaidnieka nāves kliedziens.
   — Ar ienaidniekiem priekšā un aiz muguras mūsu ceļo­jums, liekas, būs visai bīstams.
   —    Bīstams? — Vanagacs mierīgi atkārtoja. — Nē, ne jau nu taisni bīstams, jo, turot acis un ausis vaļā, mums varbūt izdosies aizsteigties šiem neliešiem par dažām stun­dām priekšā. Un, ja vajadzēs ķerties pie šautenes, tad trīs no mums prot ar to rīkpties tikpat labi kā jebkurš šai ap­vidū. Nē, bīstama nekā nav, bet iespējams gan, ka mums' iznāks krietni pastrādāt ar airiem, un var gadīties arī kāda sadursme, cīniņš vai cita tamlīdzīga izklaidēšanās, taču te vienmēr atradīsies, kur paslēpties, un lādiņu mums ir papilnam.
   Iespējams, ka Heivards vārdu «bīstams» saprata mazliet citādi nekā izlūks, jo, nekā neatbildējis, viņš tagad sēdēja klusēdams, kamēr laiva jūdzi pēc jūdzes slīdēja pār ūdeni. Tieši gaismai austot, viņi iebrauca ezera šaurumā un ātri un piesardzīgi virzījās uz priekšu starp neskaitāmām ma­zām saliņām.
   Cingačguks nolika savu airi. Unkass un izlūks vadīja , vieglo laiviņu pa līkumotiem, grūti izbraucamiem ūdens atzarojumiem, kur uz katra soļa viņi varēja sastapties ar negaidītām briesmām. Sagamora acis modri vēroja saliņu pēc saliņas, krūmāju pēc krūmāja: izbraucot klajākā vietā, viņa skatiens pievērsās kailajām klintīm un drūmajiem mežiem, kas draudīgi ielenca šauro ūdens joslu,
   Heivards visu to vēroja ar divkāršu interesi — gan ap­brīnodams apkārtnes skaistumu, gan izjuzdams bažas, kas bija gluži dabiskas viņa situācijā, un jau sāka domāt, ka ir uztraucies bez pietiekama iemesla, kad āiri, paklausot Čingačguka dotajai zīmei, apstājās,
   —    Ha! — izsaucās Unkass gandrīz tai pašā mirklī, kad tēva vieglais piesitiens pret laivas malu brīdināja viņus par briesmu tuvumu.
   «— Kas tad nu? — izlūks jautāja. — Ezers ir tik rāms, it kā nekad nebūtu bijis vēja, un es varu to pārredzēt jūdzēm tālu.
   Indiānis nopietni pacēla savu airi un norādīja tai vir­zienā, kur kā piekalts kavējās viņa skatiens. Dankens pa­raudzījās uz to pusi. Viņiem priekšā dažņ desmit pēdu attālumā atradās viena no zemajām, mežainajām saliņām,
   bet tā izskatījās tik klusa un mierpilna, it kā tās vientulībā cilvēks nekad nebūtu spēris kāju.
   —    Es nekā cita neredzu, — viņš teica, — kā tikai zemi un ūdeni. Jauka ainava …
   —    Cst! — izlūks viņu pārtrauca. — Jā, sagamor, tu rīkojies vienmēr ar prātu. Tur gan ir tikai ēna, bet tā nav dabiska… Major, vai jūs redzat dūmaku, kas paceļas pār salu?
   —    Tie ir ūdens iztvaiko jumi.
   —    To var pateikt katrs bērns. Bet tā tumšākā josla, kas guļ apakšpusē un gandrīz nemanāmi saplūst ar lazdu bie­zokni lejā? Tie ir dūmi no ugunskura, kas, manuprāt, gan nav liels.
   —    Nu, tad piebrauksim klāt un noskaidrosim savas aiz­domas, — nepacietīgais Heivards sacīja. — Uz tāda maza zemes gabaliņa viņu nevar būt daudz.
   —    Ja jūs par indiāņu viltību spriedīsiet pēc grāmatās lasītām gudrībām, tas novedīs jūs nelaimē vai pat nāvē, — Vanagacs atbildēja, pētīdams salu ar sev raksturīgo vērī­gumu. — Ja man būtu atļauts izteikties, es sacītu, ka mums ir tikai divas izejas: vai nu griezties atpakaļ un at­teikties no nodoma dzīties pakaļ huroņiem, vai…
   —    Nekad! — Heivards iesaucās pašreizējiem apstāk­ļiem pārāk skaļā balsī.
   —    Nu, nu! — Vanagacs turpināja, ar strauju žestu do­dams jauneklim zīmi apvaldīt savu nepacietību. — Es jau pats arī tā domāju, taču uzskatīju par savu pienākumu pateikt visu. Tad mums jādodas tālāk, un, ja šaurumā ir indiāņi vai franči, mums būs jāizlaužas šīm klinšu nokarēm cauri. Vai.es pareizi runāju, sagamor?
   Indiānis nekā neatbildēja, tikai nolaida savu airi ūdenī un sāka irties už priekšu. Tā kā viņš bija laivas virziena noteicējs, tad šī kustība pietiekami skaidri izpauda viņa lēmumu. Nu visi sparīgi strādāja ar airiem un jau pēc dažiem mirkļiem sasniedza vietu, no kuras varēja labi redzēt salas ziemeļu krastu, kas līdz šim bija slēpts viņu skatieniem.
   —    Tur viņi ir, — izlūks čukstēja, — divas laivas un dūmi. Nelieši vēl nav miglā mūs ieraudzījuši, citādi mēs jau dzirdētu viņu sasodīto kaujas saucienu. Sarausim, draugi! Mēs attālināmies no viņiem, un lode līdz šejienei jau gandrīz vairs nesniegs ,..
   Labi pazīstamais šāviena sprakšķis, lode, kas palēkda- mās nospindza pār rāmo ūdens virsmu, , un griezīgs klie­dziens uz salas pārtrauca izlūka vārdus un liecināja, ka viņi ir pamanīti. Nākamajā mirklī varēja redzēt vairākus mežoņus iemetamies laivās, kas drīz vien, viegli lēkāda­mas pa ūdeni, sāka dzīties viņiem pakaļ. Dankens nesa­skatīja nekādu pārmaiņu savu trīs pavadoņu sejās un kus­tībās, tikai viņu airu vēzieni kļuva garāki un saskanīgāki, liekot mazajai laiviņai aši traukties uz priekšu.
   —    Turi viņus tādā attālumā, sagamor, — Vanagacs teica, aukstasinīgi atskatīdamies pār kreiso plecu un tur­pinādams sparīgi airēt, — tieši tādā! Šiem huroņiem pa visu cilti nav nevienas šautenes, kas aizsniegtu tik tālu, bet «briežu nāvei» ir stobrs, uz ko cilvēks var paļauties.
   Pārliecinājies, ka mohikāņi vieni paši spēj noturēt laivu vajadzīgajā attālumā, izlūks apņēmīgi nolika airi un pa­ņēma savu liktenīgo šauteni. Trīs reizes viņš to pacēla pie pleca, bet, kad pārējie jau gaidīja atskanam šāvienu, vien­mēr atkal nolaida, likdams indiāņiem pielaist ienaidniekus mazliet tuvāk. Beidzot izlūka precīzā un izvēlīgā acs šķita apmierināta un, izstiepis kreiso roku, viņš sāka lēnām celt uz augšu stobru, bet laivas priekšgalā sēdošā Unkasa iz­sauciens arī šoreiz neļāva viņam izšaut.
   —    Kas tad nu, puis? — Vanagacs jautāja. — Ar to tu aiztaupīji vienam huronim nāves kliedzienu. Kāds tev bija iemesls to darīt?
   Unkass norādīja uz klinšaino krastu netālu priekšā, no kura tieši šķērsām viņu ceļam pašreiz drāzās kāda cita kara laiva. Tagad viņu stāvoklis kļuva ārkārtīgi bīstams. Izlūks nolika šauteni un atkal paņēma airi, bet Cingačguks pagrieza laivas priekšgalu mazliet uz rietumu krasta pusi, lai palielinātu attālumu starp viņiem un šo jauno ienaid­nieku. Tai pašā laikā mežonīgi un gavilējoši kliedzieni atgādināja to vajātāju klātbūtni, kuri dzinās pakaļ no mugurpuses. Uztraucošā aina pat Monro izrāva,no apātijas.
   —    Izkāpsim krastā uz klintīm, — viņš teica ar piedzīvo­juša karavīra pašapziņu, — un izcīnīsim kauju ar me­žoņiem. •
   —    Kas grib gūt panākumus karā ar indiāņiem, — izlūks atbildēja, — tas nedrīkst būt pārāk lepns un atteikties no viltības. Turies tuvāk gar krastu, sagamor! Mēs esam gan­drīz blakus tiem blēžiem, un varbūt viņi mēģinās nogriezt mums ceļu,tālāk uz priekšu.
   Vanagacs nebija kļūdījies. Kad huroņi noprata, ka, braucot taisni, viņi var palikt bēgošajiem aiz muguras, viņi mainīja virzienu un devas uz priekšu vairāk ieslīpi, tā ka drīz vien abas laivas slīdēja paralēli divsimt jardu attālumā viena no otras. Tagad viss bija atkarīgs no āt­ruma. Vieglās laiviņas traucās tik ātri, ka ezers priekšā uzvirda sīkos vilnīšos un laivas lēkāja augšup un lejup straujā skrējiena sabangotajā ūdenī. Varbūt šis apstāklis un nepieciešamība visiem strādāt ar airiem neļāva huro­ņiem tūlīt ķerties pie ieročiem.
   Bēgļi juta, ka tik liela piepūle nebūs ilgi pa spēkam, turklāt vajātāji skaitliski bija pārsvarā. Ar bažām Dan­kens ievēroja, ka izlūks sāk nemierīgi lūkoties apkārt, it kā meklētu vēl kādu iespēju, kas palīdzētu izbēgt.
   —    Pagriez mazliet nost no saules, sagamor! — nesatri­cināmais mežinieks teica. — Es redzu, ka viens no šiem neliešiem taisās ķerties pie šautenes. Pagriez vēl nostāk no saules, un mēs noliksim salu starp mums un viņiem.
   Šī viltība izdevās. Netālu priekšā atradās zema, gara sala, un, kad viņi to sasniedza, vajātāju laiva bija spiesta braukt gar otru malu, kamēr bēgļi devās pa šo pusi. Iz­lūks un viņa biedri izmantoja izdevīgo stāvokli un, tiklīdz krūmi paslēpa viņus no vajātāju acīm, divkāršoja savu piepūli, kas jau pirms tam šķita milzīga. Abas-laivas pa­brauca garām salas zemajam galam kā divi rikšotāji, kas drāžas vislielākajā āirumā; bēgļi'bija priekšā.
   —    Unkas, ne velti tu izvēlējies tieši šo laivu, — izlūks sacīja. •— Tie velni atkal ar visiem spēkiem liekas airos, un mums cīņā par saviem skalpiem būs jāpaļaujas uz pla­kaniem koka .gabaliem, nevis uz dūmos- tītiem stobriem un labu aci. Sarausim nu, draugi; reizē!
   —   Viņi taisās izšaut, — Heivards bilda. — Un, tā kā mēs atrodamies vienā līnijā, tad noteikti var trāpīt,
   —   Nogulstie.ties laivas dibenā, — izlūks ieteica, —• jūs un pulkvedis. Tad viņiem būs mazāks mērķis.
   Heivards pasmaidīdams atbildēja:
   — Tas būtu slikts piemērs no virsnieku puses — pa­slēpties, kad karavīri ir uguns apdraudēti.
    — Augstais dievs! Te nu mēs redzam balta, cilvēka drosmi! — izlūks iesaucās. — Vai jūs domājat, ka saga­mors un Unkass vai pat es, tīrasiņu baltais, ilgi vilcinātos meklēt patvēruņiu, ja redzams, ka atklāti cīnīties nav ne­kādas jēgas?
   —    Mans draugs, viss jūsu teiktais ir patiesība, — atbil­dēja Heivards, — taču mūsu paražas neļauj mums darīt to, ko jūs vēlaties.
   Sarunu pārtrauca huroņu šāvienu zalve, un, kad ap viņiem nosvilpa lodes, Dankens redzēja, ka Unkass, pa­griezis galvu, skatās uz viņu un Monro. Kaut gan ienaid­nieki bija tuvu un viņam pašam draudēja lielas briesmas, jaunā karavīra sejā neizpaudās nekādas citas jūtas kā tikai izbrīns par cilvēkiem, kas labprātīgi pakļauj sevi nevajadzīgam riskam. Cingačguks laikam labāk pazina balto cilvēku tikumus, jo ne reizi pat nepaskatījās uz viņu pusi, bet, acu nenovērsdams, raudzījās uz priekšmetu, pēc kura ieturēja laivas virzienū. Drīz vien kāda lode izsita no virsaiša rokām vieglo, gludo airi un aizsvieda pa gaisu tālu uz priekšu. Unkass ar savu aira galu apvilka ūdenī loku, un, laivai ātri traucoties tālāk, Cingačguks notvēra savējo. Pavicinājis to augstu gaisā, viņš izkliedza mohi­kāņu kaujas saucienu un tad atkal veltīja visus spēkus un izmaņu savam svarīgajam uzdevumam.
   Pēkšņi no vajātāju laivām atskanēja skaļi saucieni: «Lielā Čūska!», «Garā Karabīne!»,. «Ātrais Briedis!» — un šķita, ka tie dod vajātājiem jaunu sparu. Izlūks satvēra kreisajā rokā «briežu nāvi» un, pacēlis to pār galvu, lepni pakratīja pret ienaidnieku. Mežoņi atbildēja už apvaino­jumu ar kaucienu, kam acumirklī sekoja jauna zalve. Pār ezeru kā krusa nobira lodes, un viena pat caururba viņu mazās laivas tāsi. Šai kritiskajā brīdī mohikāņu sejās ne­varēja saskatīt nekādu jūtu izpausmi, viņu sastingušie vaibsti neizteica ne cerību, ne uztraukumu. Bet izlūks at­kal pagrieza galvu un, iesmējies savus neskanīgos smiek­lus, teica Heivardam:
   —    Tiem neliešiem patīk dzirdēt savu šāvienu troksni, bet starp mingiem neatradīsies tādas acs, kas varētu droši nomērķēt uz ātri braucošu laivu! Jūs redzat, šie plānprā­tīgie velni nolikuši vienu airētāju pie lādēšanas, un, spriežot pavisam pieticīgi, kamēr mēs nobraucam trīs pē­das, viņi tikai divas!
   Dankens ar prieku konstatēja, ka viņu laiva sāk ma­nāmi attālināties no vajātājiem. Huroņi drīz vien izšāva atkal, un kāda lode trāpīja pa Vanagacs airi, nenodarot nekā ļauna.
   —    Jauki! — izlūks sacīja, ziņkārīgi aplūkodams niecīgo robu. — Tā jau neieskrambātu pat zīdainim ādu! Nu,
   major, ja jūs pamēģinātu padarboties ar šo plakano koka gabalu, es ļautu «briežu nāvei» piedalīties sarunā.
   Heivards satvēra airi un ķērās pie airēšanas ar tādu dedzību, kas aizstāja māku. Vanagacs tikmēr pārbaudīja savas šautenes lādiņu, tad ātri notēmēja un izšāva. Hu- * ronis, kas bija piecēlies stāvus pirmās laivas priekšgalā ar līdzīgu nodomu, nogāzās atmuguriski, un viņa šautene iekrita ūdenī. Taču pēc mirkļa, mežonīgi un neprātīgi žes­tikulēdams, viņš pielēca atkal kājās. Tai pašā brīdī viņa biedri pārstāja airēt, abas laivas sadūrās ņn apstājās. Cin­gačguks un Unkass izmantoja šo momentu, lai atvilktu elpu, bet Heivards airēja ar neatlaidīgu centību. Tēvs un dēls tagad mierīgi, bet jautājoši paskatījās viens otrā, lai pārliecinātos, vai kāds no viņiem apšaudē nav ievainots, jo abi labi zināja, ka šādā kritiskā brīdī ne ar kliedzienu, ne skaņu nebūtu atļāvušies par to pavēstīt. Dažas lielas asins lāses ritēja lejup pa sagamora plecu. Redzēdams, ka Unkasa acis pārāk ilgi uzkavējas pie tām, viņš pasmēla raujā ūdeni un noskaloja traipu, ar šo vienkāršo žestu likdams saprast, ka ievainojums ir niecīgs.
   —    Lēnāk, lēnāk, major! — teica izlūks, kas atkal bija pielādējis savu ieroci. — Mēs esam jau mazliet par tālu, lai šautene varētu parādīt savas jaukās spējas, un jūs re­dzat, ka tie1 velni pašlaik apspriežas. Ļaujiet viņiem pie­nākt šāviena attālumā — uz manām acīm šai ziņā var pa­ļauties, un es tos blēžus pavazāšu visā Horikana .garumā, turklāt galvoju, ka viņu šāvieni nenodarīs mums nekā vai­rāk kā tikai, visļaunākajā gadījumā, nobrāzīs ādu, bet no «briežu nāves» trim lodēm divas izdzēsīs dzīvību.
   — Mēs aizmirstam savu mērķi, — Heivards iebilda. — Labāk izmantosim šo izdevību un attālināsimies no ienaidnieka.
   —    Atdodiet man manus bērnus! — aizsmakušā balsī ierunājās Monro. — Nespēlējieties ilgāk ar tēva ciešanām, bet atdodiet man manus bērniņus!
   Pēdējo reizi ar ilgu skatienu palūkojies uz tālajām lai­vām, izlūks nolika šauteni un, nomainīdams piekusušo majoru, ķērās atkal pie aira. Viņa pūles atbalstīja mohi­kāņi, un jau pēc nedaudzām minūtēm viņus no ienaidnie­kiem šķīra tik liels ūdens klajums, ka Heivards atkal at- viēgloti uzelpoja.
   <ļ Ezers tagad sāka izplesties, un viņi brauca pa plašo ūdens jomu, ko, tāpat kā agrāk, ielenca augsti, klinšaini
   kalni. Bet salu te bija maz, un no tām viegli varēja izvai­rīties. Airu vēzieni kļuva ritmiskāki un vienmērīgāki. Pēc tikko beigušās skriešanās uz dzīvību un nāvi airētāji tur­pināja savu darbu tik mierīgi, it kā būtu sacentušies āt­rumā prieka pēc, nevis tādos draudīgos, gandrīz bezcerī­gos apstākļos.
   Tā viņi īrās vairākas stundas, kamēr sasniedza līci ezera ziemeļu galā. Te laivu piebrauca pie krasta — un visi iz­kāpa malā. Vanagacs ar Heivardu uzrāpās tuvējā kraujā. Pavērojis ūdens klaju, kas pletās viņiem zem kājām, iz­lūks norādīja uz mazu, melnu priekšmetu dažu jūdžu attā­lumā pie zemesraga.
   —    Vai redzat? — viņš jautāja Heivardam. — Nu, kā jūs domājat, kas tas ir?
   —    Ja tas nebūtu tik liels tādā attālumā, es to noturētu par putnu. Vai tas var būt dzīvs radījums?
   —    Tā ir labas bērza tāss laiva, un to airē nikni un vil­tīgi mingi. Šie blēži izliekas, ka viņiem prātā tikai sava vakara maltīte, bet, tiklīdz satumsīs, viņi būs mums uz pēdām kā suņi medījumam. Mums jātiek no viņiem vaļā, citādi var iznākt, ka būs jāatsakās no nodoma dzīties pa­kaļ Viltīgajai Lapsai. Šie ezeri dažreiz ir noderīgi, jo se­višķi, kad vajāts zvērs metas ūdenī, — izlūks turpināja, ar norūpējušos seju paraudzīdamies apkārt. — Bet paslēp­ties tajos var tikai zivis. Man nepavisam nepatīk tie dūmi, kas vijas augšup gar klinti, pie kuras stāv laiva. Lieku galvu ķīlā, ka tos bez mūsējām redz vēl arī citas acis un zina, ko tie nozīmē. Nu, ar runāšanu nekas nebūs līdzēts, laiks sākt rīkoties.
   Vanagacs atstāja krauju un, dziļās domās nogrimis, no­kāpa ezera krastā. Savus novērojumus viņš pavēstīja bied­riem delavaru valodā, un pēc tam sekoja īsa un nopietna apspriešanās.
   Izlēmuši, kā rīkoties, viņi iznesa laivu no ūdens, kopī­giem spēkiem pacēla uz pleciem un iegāja mežā, iemīdāmi tik platu un redzamu taku, cik vien iespējams. §rīz viņi sasniedza kādu strautu, pārbrida tam pāri un turpināja ceļu tālāk, kamēr pienāca pie lielas, kailas klints. No šās vietas, kur pēdas vairs nevarēja saskatīt, viņi, uzmanīgi kāpdamies atmuguriski, devās atpakaļ uz strautu, pa tā gultni aizgāja līdz ezeram un tūlīt nolaida laivu atkal ūdenī. No zemesraga viņus tagad norobežoja šatira, zema pussaliņa, un ezera mala krietnu gabalu bija apaugusi ar bieziem, pār ūdeni nolikušiem krūmiem. Izmantodami šo dabisko aizsegu, viņi pacietīgi un izmanīgi ar pūlēm virzī­jās uz priekšu, kamēr izlūks paziņoja, ka, pēc viņa domām, var atkal droši izsēsties malā.
   Nogaidījuši, kamēr vakara krēsla padarīja apkārtējo priekšmetu apveidus nenoteiktus un neskaidrus, viņi at­kal devās ceļā un tumsas aizsegā klusu un sparīgi īrās rie­tumu krasta virzienā. Kaut gan tā kalna robotajā kontūrā, uz kuru viņi stūrēja, Dankena acis nespēja saskatīt nekā­das sevišķas iezīmes, mohikānis iebrauca laivu paša izvē­lētajā mazajā līcītī ar pieredzējuša stūresvīra precizitāti un. nemaldību.
   Laivu atkal izcēla no ūdens un ienesa mežā, kur to rū­pīgi paslēpa zem zaru kaudzes. Dēkām bagātie ceļotāji paņēma savus ieročus un mantas, un tad izlūks paziņoja Monro un Heivardam, ka viņš un indiāņi beidzot ir gatavi doties tālāk.

   Viņi bija izkāpuši malā tajā vietā, kur sākas apvidus, kas līdz pat šai dienai Ziemeļamerikas štatu iedzīvotājiem ir mazāk pazīstams nekā Arābijas tuksneši vai Tatārijas stepes. Tas bija neauglīgais un nelīdzenais apgabals, kas atdala Šampleina pietekas no Hudzonas, Mohaukas un Svētā Labrenča upes novadiem. Kopš tā laika, kad risinā­jās mūsu stāstā aprakstītie notikumi, zemes iemītnieku darbīgais gars ir apjozis to ar veselu virkni bagātu un plaukstošu ciematu, bet pat tagad tā mežonīgajos tālāka­jos nostūros ieklīst tikai mednieki un iezemieši.
   Taču Vanagacs un mohikāņi bija bieži šķērsojuši šā milzīgā, pirmatnīgā apgabala kalnus un lejas, tādēļ bez vilcināšanās devās tā iekšienē — paļāvīgi un droši kā cilvēki, kas pieraduši pie turienes grūtībām. Ar pūlēm vir­zīdamies uz priekšu, ceļotāji gāja un gāja daudzas Stun­das, ieturot virzienu pēc zvaigznēm vai arī sekojot kāda strauta tecējumam, līdz beidzot izlūks deva zīmi apstāties. Pēc īsas apspriešanās indiāņi iekurināja uguni un veica visus parastos sagatavošanās darbus, lai šai vietā pava­dītu atlikušo nakts daļu.
   Rasa jau bija nožuvusi, ūn saule, izkliedējusi miglu, lēja pār mežu spožu gaismu, kad ceļotāji atkal devās tālāk.
   Kad viņi bija nogājuši vairākas jūdzes, Vanagacs, kas soļoja priekšgalā, sāka izturēties piesardzlgāk un apdomī- gāk. Viņš bieži apstājās, lai aplūkotu kokus, nekad negāja pāri strautam, pirms nebija uzmanīgi novērtējis tā tecēša­nas ātrumu, ūdens daudzumu un krāsu. Nepaļaudamies tikai uz savu spriedumu, viņš bieži un nopietni pajautāja Čingačguka domas. Vienas šādas apspriešanās laikā Dan­kens ievēroja, ka Unkass, pacietīgi klusēdams, ar lielu interesi ieklausās viņu runā. Viņam ļoti gribējās parunāt ar jauno virsaiti, bet iezemieša mierīgā, cieņas pilnā iztu­rēšanās lika domāt, ka arī viņš, tāpat kā majors pats, pil­nīgi paļaujas uz vecāko biedru tālredzību un gudrību. Bei­dzot izlūks sāka runāt angliski un tūlīt paskaidroja, cik kļūmīgā stāvoklī viņi nonākuši.
   —      Kad es redzēju, ka huroņu mājupceļš ved uz zieme­ļiem, — viņš sacīja, — nevajadzēja lielas gudrības, lai pateiktu, ka viņi ies pa ielejām un turēsies starp Hudzonu un Horikattu, kamēr sasniegs Kanādas upju iztekas, kas tos aizvedīs franču zemes sirdī. Taču mēs atrodamies jau "netālu no Skeruna, bet neesam manījuši ne zīmes no pē­dām! Cilvēka prāts ir vājš, un iespējams, ka mēs esam gājuši nepareizi.
   —    Dievs pasargi mūs no tādas maldīšanās! — iesaucās Heivards. — Dosimies atpakaļ, kur nācām, un pārbaudī­sim vēlreiz ar vērīgākām acīm. Vai Unkasam nebūs kāds padoms tik grūtā brīdī?
   Jaunais mohikānis aši paskatījās tēvā, bet klusēja-, sa­glabājot savu mieru un atturību. Činģačguks bija uztvēris dēla skatienu un ar rokas mājienu atļāva viņam runāt. Acumirklī Unkasa seja pārvērtās: nopietnās savaldības vietā tajā iedzirkstījās prieks. Palēkdamies kā briedis, viņš uzskrēja nelielajā pakalnā, kas atradās pāris desmit soļu tālāk, uri, līksmē starodams, nostājās pie svaigi uz- rakņātas zemes, kas izskatījās tā, it kā te nesen pāri būtu gājis kāds smags dzīvnieks. Visu acis pievērsās jauneklim, kura rīcība bija tik negaidīta.
   —    Tās ir pēdas! — iesaucās izlūks un devās turp. — Pui­sim ir vērīgas acis un ass prāts.
   —    Lūk! — Unkass norādīja uz ziemeļiem un dienvi­diem, kur skaidri redzamas pēdas iezīmēja platu taku. — Tumšmatainā ir aizgājusi uz sala pusi.
   —     Dzinējsuns nekad nav skrējis pa labākām pēdām! — atbildēja izlūks, tūlīt drāzdamies uz priekšu norādītajā virzienā. — Mums ir laimējies, ļoti laimējies, un tagad mēs varam iet, degunus izslējuši. Jā, šeit savā gāzelīgajā gaitā ir gājuši abi jūsu lopiņi. Šis huronis ceļo kā balto ģenerālis! Sodība ir nākusi pār viņa galvu un laupījusi viņam saprašanu! Pameklē riteņu sliedes, sagamor, — viņš turpināja atskatīdamies un apmierināti iesmējās. — Drīz mums šis muļķis brauks karietē, nebēdādams, ka viņam aiz muguras seko trīs labākie acu pāri visā pierobežas novadā.
   Izlūka labā oma un pakaļdzīšanās pārsteidzošā veiksmē pēc vairāk nekā četrdesmit 'jūdžu garā apkārtceļa spār­noja visus ar cerībām. Viņi devās uz priekšu ātrā solī un ar tādu paļāvību, kā ceļinieks iet pa platu lielceļu. Ja pie kādas klints, upītes vai cietākā vietā pēdu zīmes, pēc ku­rām viņi vadījās, nozuda, tad izlūka asais skatiens tās at­kal atklāja kaut kur tālāk priekšā, un reti kad bija nepie­ciešams pat mirkli uzkavēties. Taču Magva nebija pilnīgi atteicies no viltībām, kādas lieto visi indiāņi, bēgot no ienaidnieka. Maldinošas pēdas un pēkšņi pagriezieni ga­dījās visai bieži — kur vien kāds strauts vai piemērota zemes virsma sagādāja izdevību. Tomēr sekotājus reti va­rēja apmānīt, viņi neaizmaldījās pa viltus taku, bet vien­mēr laikā atklāja savu kļūdīšanos.
   Pēcpusdienā viņi bija pagājuši garām Skerunam un ta­gad devās uz rieta pusi slīdošās saules virzienā. Nokāpuši no kādas augstienes dziļā ieplakā, caur kuru tecēja ne­mierīgs strauts, viņi pēkšņi nonāca vietā, kur bija atra­dusies Viltīgās Lapsas apmetne. Avota tuvumā uzgāja ap­dzēstas pagales, visapkārt mētājās brieža atliekas, un uz kokiem bija skaidri redzamas zirgu zobu pēdas. Mazliet tālāk Heivards pamanīja, mazu, no zariem izveidotu lape- nīti un aizkustināts to aplūkoja, jo tajā droši vien bija at­pūtušās Kora un Alise. Taču, lai arī visapkārt zeme bija nomīņāta un skaidri varēja saskatīt kā cilvēku, tā zirgu kāju nospiedumus, pēdas līdz ar šo vietu šķita piepeši izbeidzamies.
   Bija viegli izsekot, kur gājuši zirgi, bet likās, ka tie kle­jojuši bez cilvēka un pilnīgi savā vaļā, tikai meklēdami barību. Beidzot Unkass, kopīgi ar tēvu staigādams pa zirgu pēdām, uzgāja zīmi, kas liecināja, ka tie te bijuši pavisam nesen. Jauneklis devās uzmeklēt dzīvniekus, iepriekš pa­vēstījis biedriem par savu atklājumu, un tie vēl nebija beiguši apspriesties, kad viņš jau atgriezās, vezdams abas ķēves. Segli bija salauzti un segas netīras, it kā zirgi būtu skraidījuši brīvībā jau vairākas dienas.
   —    Ko tas varētu nozīmēt? — Heivards jautāja nobālē­dams un paraudzījās apkārt, it kā baidītos, ka krūmi un lapas tūlīt atklās kādu šausmīgu noslēpumu.
   —    To, ka mūsu ceļojums drīz beigsies un mēs atroda­mies ienaidnieka zemē, — izlūks atbildēja. — Ja šim ne­lietim sekotu vajātāji, bet nebūtu zirgu un maigās būtnes nespētu tikt līdzi pārējiem, tad varbūt viņš tās arī noskal- pētu. Bet, kad ienaidnieks nemin uz papēžiem, viņš neaiz­skars ne matiņa uz gūstekņu galvām. Tas, kas domā, ka sarkanādainais, kaut arī mings, var slikti apieties ar sie­vieti, nepavisam nepazīst ne indiāņus, ne meža likumus. Taisnība, zirgi ir šeit, bet huroņi jau projām. Nu, pamek­lēsim ceļu, pa kuru viņi aizgājuši. ,
   Vanagacs un mohikāņi ķērās pie šā uzdevuma ar vis­lielāko centību. Novilkuši apli, kura apkārtmērs bija vai­rāki simti pēdu, viņi katrs ņēmās pētīt savu daļu. Tomēr meklēšana beidzās bez panākumiem. Kāju nospiedumu bija daudz, bet izskatījās, it kā cilvēki te būtu staigājuši tāpat vien, bez nolūka aiziet no. šejienes. Izlūks un viņa biedri cits aiz cita vēlreiz lēnām pārmeklēja apmetnes vietu un atkal satikās apļa vidū tikpat gudri kā sākumā.
   —    Tavu velnišķīgu viltību! — Vanagacs iesaucās. — Mums tā jāizdibina, sagamor. Sāksim ar avotu un pār­meklēsim zemi collu pa collai! Hunonim nebūs lielīties savu ciltsbrāļu priekšā, ka viņam ir kājas, kas neatstāj pēdu.
   Pats rādīdams priekšzīmi, izlūks ķērās pie meklēšanas ar jaunu dedzību. Ne lapiņa nepalika neaiztikta. Viņi pa­cēla katru sprunguli, pabīdīja nost kairu akmeni, zinā­dami, ka .indiāņi bieži vien izmanto šos priekšmetus pēdu slēpšanai, ar vislielāko pacietību un rūpību nosedzctt ik­vienu sperto soli. Tomēr nekas netika atrasts. Beidzot Un­kass, kas visātrāk bija ticis galā ar savu pārmeklējamo gabalu, aizsprostoja mazo, duļķaino strautiņu, kas iztecēja no avota, un novirzīja to sānis. Tiklīdz šaurā gultne lej­pus aizsprosta kļuva sausa, viņš noliecās un sāka to vē­rīgi un ziņkāri aplūkot. Tūlīt pat gavilējošs kliedziens pa­vēstīja par jaunā karavīra veiksmi. Visi pārējie metās uz turieni, un Unkass parādīja mokasīna nospiedumu mitra­jās sanesās.
   — Zēns darīs godu savai tautai, r— Vanagacs sacīja, aplūkodams pēdu ar tādu sajūsmu, kādu dabas pētnieks veltītu mamuta ilknim vai mastodonta ribai, — un būs kā dadzis aci huroņiem. Bet tā nav indiāņa pēda! Papēdis iemīts pārāk dziļi un pirkstgali uz āru, it kā te kāds franču dejotājs būtu uzjautrinājis savus ciltsbrāļus … Palec atpa­kaļ, Unkas, un atnes ftian dziedoņa kājas mēru! Tu atra­dīsi brīnišķīgu nospiedumu tieši pretī tai klintij.
   Kamēr jauneklis izpildīja rīkojumu, izlūks un Cingač­guks uzmanīgi aplūkoja iespiedumus. Izmēri sakrita,- un Vanagacs nešaubīdamies pavēstīja, ka šī ir Dāvida pēda, kurš atkal bijis spiests apmainīt zābakus pret mokasīniem.
   —    Tagad man viss ir tik skaidrs, it kā es savām acīm būtu redzējis Viltīgās Lapsas izdarības, — viņš piemeti­nāja. — Tā kā dziedonis ir cilvēks, kura spējas .galveno­kārt izpaužas rīklē un kājās, tad viņam ir likuši iet pir­majam, bet pārējie sekojuši tieši viņa pēdās.
   —    Bet, — iesaucās Dankens, — es neredzu ne zīmes no…
   —    No jaunavām, — izlūks viņu pārtrauca. — Šis nelie­tis ir izgudrojis, kā viņas pārnest, kamēr nebūs drošs, ka jebkuriem vajātājiem sajaucis prātus. Lieku galvu ķīlā, ka, nenogājuši ne jūdzi, mēs atkal ieraudzīsim viņu mazās, jaukās pēdiņas!
   Tagad viņi visi devās lejup gar strautu, neizlaizdami no acīm iemītās pēdas. Ūdens drīz atkal ieplūda vecajā gul­tnē, bet mežinieki, uzmanīgi vērodami zemi abās pusēs, mierīgi turpināja savu ceļu, jo zināja, ka pēdas ir zem ūdens. Nogājuši vairāk nekā pusjūdzi, viņi sasniedza vietu, kur strauts burbuļoja tieši gar lielas, sausas klints pakāji. Te ceļinieki apstājās, lai pārliecinātos, vai huroņi nav izkāpuši no ūdens.
   Labi, ka viņi to izdarīja, jo drīz vien veiklais, rosīgais Unkass atrada kājas nospiedumu uz kāda sūnu kušķīša, kam acīmredzot viens no indiāņiem bija neviļus uzkāpis. Viņš devās virzienā, kādu norādīja šis atklājums, un, iegā­jis tuvējā biezoknī, pēkšņi uzdūrās tikpat svaigām un skaidri samanāmām pēdām kā tās, pa kurām viņi bija gā­juši, pirms sasniedza avotu, Atkal kliedziens pavēstīja biedriem par jaunekļa veiksmi, un līdz ar to meklēšana beidzās.
   —    Jā, tas ir izdomāts ar īstu indiāņa gudrību, — izlūks sacīja, kad visi bija sapulcējušies ap to vietu.
   —    Vai mēs dosimies tālāk? — Heivards jautāja,
   —    Pag, pag, bez steigas! Mēs zinām savu ceļu, bet va­jag visu pamatīgi izpētīt. Cits viss nu būtu skaidrs, izņe­mot to, kādā veidā šis nelietis varējis pārnest sievietes, ejot pa strautu. Pat huronis ir par lepnu, lai ļautu viņu maigajām kājām pieskarties ūdenim.
   —    Vai tas tur nepalīdzēs ienest skaidrību šajā jautā­jumā? -jļ Heivards norādīja uz kaut ko līdzīgu nestuvēm, kas bija uz ātru roku uztaisītas no zariem, sasienot tos kopā ar klūdziņām, bet tagad salauztas un nevērīgi no­mestas malā kā nevajadzīgas.
   —    Skaidrs! — Vanagacs priecīgi iesaucās. — Tie blēži ir gudrojuši stundām ilgi, pūlēdamies uz beigām sajaukt savas pēdas. Nu, man ir nācis priekšā, ka viņi noņemas ar tādām lietām veselu dienu, bet no tā tikpat maz jēgas. Re, kur. ir trīs pāri mokasīnu un divi pāri mazu pēdu. Taisni jābrīnās, ka cilvēciski radījumi var pastaigāt ar tik mazām kājām! Unkas, padod man briežādas siksnu, izmē­rīsim šās pēdas garumu. Nudien, tā nav garāka kā bēr­nam, bet jaunavas taču ir slaidas un staltas!
   —    Manu meitu gleznās kājas nav piemērotas tādām grūtībām, — Monro teica, ar tēva mīlestībū nolūkodamies savu bērnu viegli iemītajās pēdās. — Mēs atradīsim viņas šeit tuksnesī, bezspēkā saļimušas.
   —    Par to gan nav ko bažīties, — izlūks atbildēja, lēnām pakratīdams galvu. — Viņas ir gājušas taisni un vingri, kaut arī viegliem un ne visai platiem soļiem. Redziet, pa­pēdis tik tikko pieskāries zemei; Un šeit tumšmatainā ir pārlēkusi no vienas saknes uz otru. Nē, nē, ticiet man, neviena no viņām nav bijusi tuvu ģībonim. Dziedoņa pē­das gan rāda, ka viņam te sākušas sāpēt kājas un viņš ar pūlēm tās cilājis. Redziet, šeit viņš ir paslīdējis, bet te steberējis ar izplestām kājām, un te, lūk, izskatās, it kā ^iņš būtu ceļojis uz slēpēm. Nu jā, cilvēks, kas vienmēr nodarbina tikai rīkli, nevar pienācīgi ietrehēt savas kājas.
   Pēc šādiem neapšaubāmiem pierādījumiem pieredzēju­šais izlūks visai viegli noskaidroja'patieso ainu, turklāt gandrīz ar tādu noteiktību un pārliecību, it kā pats būtu bijis šo notikumu aculiecinieks. Viņa secinājumi un sprie­dumi bija tik. skaidri un tai pašā laikā tik vienkārši, ka visi jutās uzmundrināti un apmierināti. īsu brīdi apstāju­šies, lai steigšus ieturētu azaidu, ceļotāji atkal devās tālāk.
   Izlūks pavērās rietošajā saulē un nesās uz priekšu tik ātri, ka Heivardam un Monro vajadzēja sasprindzināt visus spēkus, lai tiktu līdz. Tagad viņu ceļš veda pa jau pieminēto ieleju. Tā kā huroņi tālāk nebija centušies no­slēpt savas pēdas, tad vajātājiem vairs neiznāca nekāda kavēšanās neziņas dēļ. Taču nebija pagājusi vēl ne stunda, kad Vanagacs gaita kļuva manāmi "gausāka un viņš sāka aizdomīgi lūkoties apkārt, it kā sajustu briesmu tuvošanos. Drīz vien viņš apstājās un pagaidīja pārējos.
   — Es saožu huroņus, — viņš teica mohikāņiem. — Tur tālāk cauri koku galotnēm spīd gaišas debesis, un mēs pienākam pārāk tuvu viņu nometnei. Sagamor, tu ej pa labi pāri pakalnam, Unkass nogriezīsies pa kreisi gar strautu, bet es turpināšu iet pa pēdām. Ja kaut kas gadās, dodiet ziņu ar trīs vārnas ķērcieniem. Es redzēju vienu no šiem putniem lidināmies gaisā tieši aiz nokaltušā ozola, un tā ir vēl viena zīme, ka mēs tuvojamies nometnei.
   Nekā neatbildējuši, indiāņi nogriezās katrs uz savu pusi, bet Vanagacs ar abiem džentlmeņiem piesardzīgi devās uz priekšu. Drīz vien Heivards piegāja cieši blakus ceļ­vedim, nepacietīgi vēlēdamies drīzāk ieraudzīt ienaidnie­kus. Izlūks lika viņam aizzagties līdz krūmiem aizauguša­jai mežmalai un tur gaidīt viņu, jo pats gribēja pārbaudīt kaut kādas aizdomīgas zīmes mazliet sānis. Dankens pa­klausīja un drīz nonāca vietā, no kuras viņam pavērās neparasts un neredzēts skats.
   Daudzu akru lielā platībā koki bija nocirsti, un klajumu pielēja vasaras vakara maigi sārtā blāzma. Netālu no tās vietas, kur stāvēja Dankens, strauts izveidoja mazu eze­riņu, kas aizņēma lielāko daļu ielejas starp diviem kal­niem. No šā plašā baseina ūdens tik rāmi plūda pāri nelie­lam, glīti darinātam aizsprostam, ka ūdenskritums šķita drīzāk cilvēka roku darbs nekā dabas veidojums. Ezera malā un pat tieši ūdenī atradās kāds simts māla būdiņu; izskatījās tā, it kā ezers būtu pārplūdinājis krastus. Ģūdiņu noapaļotie jumti, kas bija apbrīnojami prasmīgi izveidoti, lai pasargātu iemītniekus no slikta laika, liecināja par lie­lāku cenšanos un rūpību, nekā iezemieši bija paraduši vel­tīt savām mītnēm. īsi sakot, viss šis ciems vai pilsēta, lai kā to nosauktu, izskatījās glītāks un plānveidīgāk uzcelts, nekā, pēc balto cilvēku domām, indiāņi to parasti mēdz i darīt. Taču šķita, ka tas ir pamests, vismaz labu brīdi Daņ - kens tā domāja. Bet tad viņam likās, ka irjDamanījis vai­rākus cilvēku stāvus, kas nāk uz viņa pusi, rāpodami uz visām četrām un vilkdami aiz sevis kādu smagu un, kā viņš pēkšņi iedomājās, briesmīgu ieroci. Tieši tajā mirklī no mitekļiem pabāzās dažas tumšas galvas, un pēkšņi visa apmetne it kā atdzīvojās, taču parādījušās būtnes tik ātri te pazibēja, te atkal nozuda skatienam, ka nekādi nebija iespējams noteikt, kas tās ir un ko dara. Šās aizdomīgās un neizskaidrojamās rosīšanās satraukts, Heivards jau gribēja dot signālu ar vārnas ķērcieniem, kad lapu čauk­stoņa turpat tuvumā lika viņam paskatīties uz citu pusi.
   Jauneklis satrūkās un instinktīvi pakāpās dažus soļus atpakaļ, ieraudzīdams simt jaTdu tālāk svešu indiāni. Acu­mirklī atguvis savaldību, viņš neziņoja trauksmi, kas va­rētu būt viņam pašam liktenīga, bet'palika mierīgi stā­vam, uzmanīgi sekodams otra kustībām.
   Mirkli klusu pavērojis, Dankens pārliecinājās, ka viņš nav pamanīts. Iezemietis, tāpat kā viņš pats, likās aiz­ņemts ar ciemata zemo būdiņu un to iemītnieku zaglīgo kustību vērošanu. Caur ķēmīgo krāsojuma masku, kas se­dza indiāņa seju, nebija iespējams saskatīt vaibstu izteik­smi, bet Dankenam šķita, ka tā ir drīzāk grūtsirdīga nekā mežonīga. Viņa galva bija noskūta pēc indiāņu paražas, un no galvvidū atstātā matu kušķa nokarājās trīs vai čet­ras noplukušas vanaga spārna spalvas. Viņa stāvu pa pu­sei ietina noskrandis nātns apmetnis, bet apakšējais ietērps sastāvēja no parasta krekla, kura piedurknes bija izman­totas kā bikses. Viņa stilbi bija kaili, ērkšķu sadurstīti un saskrambāti. Kājās gan bija labi briežādas mokasīni. Taču kopumā šā cilvēka izskats bija bēdīgs un nožēlojams.
   Dankens arvien vēl ziņkāri vēroja savu kaimiņu, kad pie viņa klusu un piesardzīgi piezagās izlūks.
   —    Redziet, mēs esam pienākuši pie viņu ciema jeb no­metnes, — jauneklis čukstēja, — un te ir arī viens no me­žoņiem, kas var ļoti traucēt mūsu tālāko ceļu.
   Heivards ar pirkstu norādīja uz svešinieku; to ieraudzī­jis, Vanagacs satrūkās un norāva no pleca šauteni. Tad, nolaizdams zemāk bīstamo stobru, viņš izstiepa uz priekšu savu garo kaklu un uzmanīgi aplūkoja mežoni.
   —    Tas velns nav huronis, — viņš teica, — un arī ne no Kanādas ciltīm. Tomēr pēc drēbēm redzams, ka šis ne­lietis ir aplaupījis kādu balto. Vai jūs neredzat, kur viņš paslēpis savu šauteni vai loku?
   —    Viņam, liekas, nav ieroču, un vispār viņš neizskatās naidīgi noskaņots. Ja tikai viņš nesacels trauksmi starp saviem ciltsbrāļiem, kuri, kā jūs redzat, ložņā tur, pie ezera, tad mums nav no viņa ko baidīties.
   Izlūks pagriezās ^pret Heivardu un kādu mirkli raudzī­jās viņā ar neslēptu izbrīnu. Tad, plati atvēris muti, viņš sāka nevaldāmi un no visas sirds smieties savus nedzirda­mos, īpatnējos smieklus, pie kuriem viņu bija pieradinā­jušas pastāvīgās briesmas.
   Atkārtojis vārdus «ciltsbrāļi, kas ložņā pie ezera», viņš piebilda: — Lūk, ko nozīmē skoloties un pavadīt jaunību pilsētā! Bet šim zellim tomēr ir garas kājas, un uzticēties viņam nevar. Paturiet viņu zem savas šautenes, kamēr es aizlīdīšu apkārt caur krūmiem un saņemšu to dzīvu. Tikai" nekādā gadījumā nešaujiet!
   Vanagacs jau bija pa pusei nozudis biezoknī, kad Hei- vārds, izstiepdams roku, vēl apstādināja viņu, lai pa­jautātu: \
   —    Bet, ja es redzu, ka jūs esat briesmās, vai tad drīk­stu izšaut?
   Vanagacs mirkli pavērās viņā, it kā nesaprazdams, kā uzņemt šādu jautājumu. Tad, pamādams ar galvu un vēl arvien nedzirdami smiedamies, viņš atbildēja:
   —    Kaut vai simtreiz, major!
   Nākamajā mirklī viņš nozuda starp lapām. Drudžainā nepacietībā Dankens gaidīja vairākas minūtes, kamēr at­kal ieraudzīja izlūku,. Līzdams pa zemi, tas no mugurpuses tuvojās indiānim, kuru gribēja sagūstīt. Pielīdis dažu jardu attālumā, viņš klusu un lēnām piecēlās kājās. Šajā mirki! atskanēja vairāki skaļi ūdens plunkšķi, un Dankena acis īstajā brīdī pavērsās uz to pusi, lai redzētu, ka ap. simt tumšu ķermeņu visi reizē iemetas saviļņotajā ezeriņā. Sa­tverdams- šauteni, viņš tūlīt atkal paskatījās uz indiāni. Nemaz neuztraukdamies un neko nenojauzdams, mežonis pastiepa uz priekšu kakl,u, it kā arī viņš ar muļķīgu ziņ­kāri vērotu, kas notiek tumšajā ezerā. Šajā brīdī pār viņu pacēlās Vanagacs roka. Bet bez kāda redzama iemesla tā atkal nolaidās, un tas īpašnieks no jauna ļāvās ilgai ne­dzirdamu smieklu lēkmei. Kad šie īpatnie, sirsnīgie Va­nagacs smiekli aprimās, viņš nevis sagrāba savu upuri aiz rīkles, bet uzsita tam viegli uz pleca un skaļi iesaucās:
   —    Nu, kā iet, draugs? Vai esat sadomājis mācīt bebrus dziedāt?
   —    Tieši tā!— skanēja ātra atbilde.

   Lasītājs pats varēs labāk iedomāties Heivarda izbrīnu, nekā mēs to spētu aprakstīt. Viņa uzglūnošie indiāņi pēk­šņi pārvērtās četrkājainos zvēros, ezers — bebru dīķī, ūdenskritums — šo gudro un čaklo dzīvnieku uzceltā dambī, bet aizdomās turētais ienaidnieks, kā izrādījās, bija viņa paša uzticamais draugs Dāvids Gamuts — dziedāša­nas skolotājs. Cerēdams, ka no viņa varēs kaut ko uzzi­nāt par abām māsām, jauneklis tūlīt izlēca no savas pa­slēptuves un steidzās piebiedroties divām galvenajām per­sonām, kas darbojās šajā ainā.
   Vanagacs jautrības lēkme negribēja rimties. Bez jebkā­dām ceremonijām viņš sagrāba pačlevīgo Gamutu un grieza apkārt kā vilciņu, atkal un atkal apgalvodams, ka huroņi parādījuši sevi no vislabākās puses, viņu tā iz­ģērbdami. Tad viņš satvēra Dāvida roku un, novēlēdams visu to labāko jaunajā kārtā, saspieda tik cieši, ka lēnī­gajam vīram asaras sasprāga acīs.
   . — Jūs taisījāties uzstāties bebru priekšā ar saviem rīk­les vingrinājumiem, vai ne? — Vanagacs sacīja. — Bet šie manīgie velni jau daļēji pieprot šito amatu, jo, kā jūs pašlaik dzirdat, sit takti ar astēm. Man ir nācies piedzīvot, ka viens otrs radījums, kas prot lasīt un rakstīt, ir dum­jāks par vecu, pieredzējušu bebru. Taču, kas attiecas uz trokšņa taisīšanu, tad šie lopiņi ir mēmi no dzimšanas! Bet ko jūs teiksiet par šādu dziesmiņu?
   Dāvids aizspieda savas smalkās ausis, un pat Heivards, kam bija zināms, ko nozīmē šis kliedziens, palūkojās aug­šup, ar acīm meklēdams putnu, kad turpat gaisā atskanēja vārnas ķērciens.
   —    Redzat! •— smiedamies turpināja izlūks, norādīdams uz pārējiem pulciņa locekļiem, kas, paklausot viņa signā-' lam, jau tuvojās. — Šī ir mūzika ar īstu iedarbību: tā at­sauc manā tuvumā divas labas šautenes, nemaz nerunājot par dunčiem un tomahaukiem. Bet, cik var manīt, jūs esat sveiks un vesels. Pastāstiet, kas noticis ar jaunavām!
   —    Viņas ir pagāna gūsteknes, — Dāvids sacīja. — Un, kaut arī viņu gars ir ļoti nomākts, miesa bauda ērtības un ir drošībā.
   —    Abas? — elpu aizturējis, Heivards noprasīja.
   —    Tieši tā! Kaut arī mūsu ceļojums bija sūrs un grūts un uzturs visai plāns, mums nav bijis cita iemesla sūdzē­ties kā vienīgi par šo vardarbību pret mūsu jūtām — ka mūs tā aizved gūstā uz tālu zemi. .
   —    Dievs lai jūs svētī par šiem vārdiem! — nodrebot izsaucās Monro. — Tātad es atgūšu savus bērniņus dzīvus un veselus!
   —    Nezinu, vai viņas varēs tik drīz tikt brīvībā, — Dā­vids šaubīdamies atbildēja. — Šo mežoņu vadoni ir apsē­dis ļaunais gars, kuru nekāds spēks, izņemot visuvareno, nevar savaldīt. Es izmēģinājos ar viņu gan miegā, gan no­modā, bet ne skaņas, ne vārdi acīmredzot nespēj ietekmēt viņa dvēseli.
   —    Kur ir šis nelietis? — strupi iejaucās izlūks.
   —   Šodien viņš kopā ar saviem jaunajiem vīriešiem medī alni un rīt, kā es dzirdēju, dosies dziļāk mežos uz Kanādas robežu pusi. Vecākā jaunava ir aizsūtīta uz kai­miņu cilti, kuras būdas atrodas tur aiz tās melnās, augstās klints. Bet jaunākā tika atstāta pie huroņu sievietēm, kuru mājokļi ir tikai kādas divas jūdzes no šejienes — aug­stienē.
   —   Alise, mana mīļā Alise! — Heivards nomurmināja. — Viņa ir zaudējusi mierinājumu, ko var sniegt māsas tuvums!
   —    Tieši tā. Bet tā remdinājuma, ko dvēselei bēdās dod slavas un pateicības dziesmas dievam, viņai nav trūcis.
   —    Vai tad mūzika viņai tagad sagādā prieku?
   —    Tikai nopietna un svinīga mūzika. Kaut gan jāatzīst, ka, par spīti visiem maniem pūliņiem, jaunava biežāk raud nekā smaida. Tādās reizēs es atturos uzbāzties ar svētām dziesmām. Bet bieži vien mums ir jauki un patī­kami apmierinošas saskaņas brīži, kad .mežoņu ausis ar izbrīnu klausās, kā paceļas mūsu balsis.
   —    Bet kāpēc jums atļauj staigāt savā vaļā — bez ap­sardzības?
   Dāvids vispirms savilka seju izteiksmē, kam, pēc viņa domām, vajadzēja paust pieticīgu pazemību, un tad lēn­prātīgi atbildēja: -
   —    Maz uzslavas pelnījis tāds tārps kā es. Taču diev- dziesmas spēks, ko nomāca šausmu darbi tajā asiņainajā laukā, caur kuru mēs gājām, ir atkal atguvis savu iedar­bību — pat uz pagānu dvēselēm, un man tiek atļauts brīvi iet un nākt.
   Izlūks iesmējās un izskaidroja šo neparasto labvēlību varbūt daudz pārliecinošāk, sacīdams:
   —    Indiāņi nekad nedara pāri plānprātiņam. Bet kāpēc tad jūs, kad ceļš priekšā bija brīvs, negājāt atpakaļ pa savām paša pēdām — tās taču nav tik nesaskatāmas kā vāverei — un neaiznesāt ziņu uz Edvarda fortu?
   Ar to pašu pazemīgo izteiksmi Dāvids atbildēja:
   —    Kaut arī mana dvēsele ar līksmību atkal apciemotu kristietības mājokļus, manas kājas necēlās, lai spertu soli atpakaļ, kad man uzticētās maigās dvēseles sērojas ne­brīvē un bēdās.
   Kaut arī Dāvida tēlainā valoda nebija visai saprotama, piesarkums godīgajā sejā un sirsnīgā, apņēmīgā acu iz­teiksme neatstāja šaubu par viņa rīcības motīviem. Un­kass piegāja runātājam klāt un apveltīja viņu ar "atzinīgu skatienu. Izlūks pasniedza dziedāšanas skolotājam viņa instrumentu, sacīdams:
   —    Še, draugsT Es šo tavu stabulīti gribēju izmantot iekuram, bet, tā kā tev šī lietiņa ir dārga, tad ņem un pūt pēc sirds patikas!
   Gamuts paņēma kamertoni, izpauzdams prieku par to, kā pašam likās, ar savam svarīgajam amatam piedienīgu cieņu. Vairākkārt salīdzinājis tā skanīgumu ar savu balsi un pārliecinājies, ka neviens tonis nav gājis zudumā, viņš visā nopietnībā gribēja nodziedāt dažus pantus no mazās grāmatiņas, kas jau tik bieži pieminēta.
   Taču Heivards steidzīgi izjauca viņa dievbijīgos nolū­kus, turpinādams viņu izprašņāt par sagūstītajām jauna­vām, turklāt tagad visu pēc kārtas un sīkāk, nekā sākumā bija ļāvis paša satraukums. Dāvids, ar ilgu pilnām acīm lūkodamies uz savu dārgumu, tomēr bija spiests atbildēt, jo sevišķi vēl tāpēc, ka sarunā piedalījās cienījamais tēvs. Arī izlūks katrā piemērotā brīdī iemeta vidū vienu otru lietišķu jautājumu. Tādā veidā, kaut arī sarunu bieži pār­trauca atdabūtā instrumenta skaņas, sekotāji uzzināja gal­venos apstākļus, kas varēja būt viņiem noderīgi, lai sa­sniegtu savu mērķi. Dāvida stāstījums bija vienkāršs un saturēja tikai nedaudzus faktus.
   Magva bija kalnā nogaidījis aiziešanai izdevīgu brīdi, tad nokāpis lejā un devies gar Horikana rietumu krastu Kanādas virzienā. Tā kā viltīgais huronis labi zināja visas takas un bija drošs, ka tūlītēja pakaļdzīšanās nav gai- dāmaf tad viņi bija gājuši palēnām un ceļā neko nepār- gurusi. Izrādījās, kā to bez izpušķojuma atzina pats Dā­vids, ka viņa klātbūtne huroņiem bijusi drīzāk nepatīkama nekā vēlama un Magva to pacietis tikai aiz godbijības, kādu indiāņi jūt pret cilvēku, kura prātu piemeklējis Lie­lais gars. Naktīs gūstekņi uzmanīti ar vislielāko rūpību, lai pasargātu viņus no meža drēgnuma, kā arī aizkavētu iespējamo bēgšanu. Pie avota, kā jau tas bija zināms, zirgi palaisti vaļā un viltīgi noslēptas pēdas. Sasniedzis savas cilts nometni, Magva, lietodams tādos gadījumos parastu paņēmienu, izšķīris gūsteknes. Kora aizsūtīta uz kādu cilti, kura. pagaidām apmetusies blakus ielejā, bet, kas tā par cilti un kā saucas, par to Dāvids nekā noteikta nevarēja pastāstīt, jo pārāk maz pazina iezemiešu dzīvi. Viņš tikai zināja, ka tā nav piedalījusies pēdējā uzbru­kumā Viljama Henrija fortam un, tāpat kā huroņi, ir Mon­kalma sabiedrotā.
   Mohikāņi un izlūks klausījās Dāvida saraustītajā, ne­skaidrajā stāstījumā ar acīm redzami pieaugošu interesi. Kad viņš mēģināja izskaidrot, ar ko nodarbojas šī cilts, pie kuras aizvesta Kora, izlūks strupi noprasīja:
   —    Vai jūs redzējāt, kādi viņiem bija dunči? Vai tie bija angļu vai franču parauga?
   —    Manas domas nebija pievērstas tādiem pasaulīgiem sīkumiem, bet vairāk nodarbinātas ar jaunavu mierinā­šanu.
   —    Pienāks laiks, kad jūs neuzskatīsiet mežoņa dunci par tādu nievājamu sīkumu, — izlūks sacīja. — Vai viņi svinēja pļaujas jeb ražas svētkus, vai varbūt jūs vafat pa­stāstīt kaut ko par viņu totēmiem?[12]
   —    Pļaušanas es tur nemanīju, bet maltītes gan mums bija raženas; pienā mērcēti graudi ir saldi mutei un tīkami vēderam. Bet, kas ir totēms, to es nezinu. Ja tas kaut kādā veidā zīmējas uz indiāņu mūzikas mākslu, tad nav nemaz vērts runāt. Viņi nekad nepievienojas dieva slavināšanas dziesmām un, kā šķiet, pieder pie visnekrietnākajiem elku pielūdzējiem.
   Tagad jūs apmelojat indiāņus. Pat mingi gaida žē­lastību un atbalstu tikai no Lielā, labā gara.
   —    Varbūt tas tā ir, — Dāvids teica, — bet es tiku re­dzējis dīvainus un fantastiski izkrāsotus attēlus, kurus viņi pielūdza gluži kā svētumu, jo sevišķi vienu, kas ir tik nejauks un riebīgs radījums.
   —    Vai tā nebija čūska? — izlūks ātri iejautājās.
   —    Gandrīz uz to pusi. Tas bija nožēlojama, rāpojoša bruņurupuča attēls.
   —      Ha! — vienā balsī iesaucās abi mohikāņi, kas bija uzmanīgi klausījušies, bet izlūks nogrozīja galvu kā cil­vēks, kas atklājis kaut ko svarīgu, bet visai neieprieci­nošu. Tad Cingačguks sāka runāt delavaru valodā — tik nosvērti un cienīgi, ka acumirklī piesaistīja visu klātesošo uzmanību, pat to, kuriem viņa vārdi nebija saprotami. Mohikāņa žesti bija izteiksmīgi un dažubrīd enerģiski. Reiz viņš pacēla roku uz augšu un, nolaizdams to lejup, satsita sava vieglā apmetņa krokas un pielika pirkstu pie krūtīm, it kā ar šo pozu gribētu pastiprināt izteikto domu. Dankena acis sekoja kustībai, un viņš ieraudzīja tikko minēto dzīvnieku gan pabāli, bet skaisti uzzīmētu ar zilu krāsu uz virsaiša melnīgsnējām krūtīm.. Izlūks aizgriezās no sava sarkanādainā drauga un sacīja:
   —    īvlēs esam atklājuši to, kas var mums nākt par labu vai par ļaunu — kā debesis lems. Cingačguks ir delavaru sagamors un viņu Bruņurupuču lielais virsaitis! No dzie­doņa vārdiem ir skaidrs, ka daži no šās dzimtas atrodas ciltī, par kuru viņš mums stāsta. Mēs ejam pa bīstamu ceļu, jo draugs, kas novērsies no jums, bieži vien ir asins­kārīgāks nekā ienaidnieks.
   —    Paskaidrojiet tuvāk! — Dankens sacīja.
   —    Tas ir sens un bēdīgs notikums, par kuru man netī­kas domāt, jo nevar noliegt, ka visvairāk ļaunuma te no­darījuši cilvēki ar baltu ādu. Bet tas beidzās ar to, ka brā­lis pret brāli pacēla tomahauku un mingi un delavari sāka iet vienu ceļu.
   —    Tātad jūs domājat, ka tie indiāņi, pie kuriem atro­das Kora, ir no šās cilts?
   Izlūks piekrītoši pamāja, kaut gan acīmredzot nevēlējās turpināt sarunu par šo sāpīgo tematu. Nepacietīgais Hei­vards tūlīt izteica vairākus neapdomātus un pārgalvīgus priekšlikumus, kā atbrīvot abas māsas. Monro šķita atmē­rīs līdzšinējo vienaldzību un, par spīti saviem sirmajiem matiem un cienījamajam vecumam, bija gatavs atzīt jaunā cilvēka trakos plānus par pieņemamiem. Bet izlūks, ļāvis mīlošā jaunekļa dedzībai izlādēties, prata viņu pārliecināt, ka būtu neprāts pārsteigties šādā lietā, kas prasīs no vi­ņiem aukstasinību un vislielāko drošsirdību.
   —    Būtu labi, — viņš piebilda, — ja Dāvids atgrieztos nometnē kā parasti un paziņotu jaunavām, ka mēs esam tuvumā. Lai viņš nerādās ārā, kamēr mēs viņu izsauksim, kad vajadzēs apspriesties. Vai jūs, draugs, varat atšķirt vārnas ķērcienu no lēļa svilpiena?
   —   Tas ir patīkams putns, — Dāvids atbildēja, — ar maigu un skumīgu balsi, kaut gan dzied pārāk ātrā tempā un neietur takti.
   —    Nu, ja jums patīk viņa svilpiens, lai tad tas būtu jūsu signāls. Ievērojiet: kad jūs dzirdēsiet trīs reizes pēc kārtas lēļa svilpienu, jums jāiet uz tiem krūmiem, kur va­rētu atrasties šis putns …
   —    Pag! — iejaucās Heivards. — Es iešu viņam līdz.
   —   Jūs! — pārsteigts izsaucās Vanagacs. — Vai jums jau apnicis redzēt sauli uzlecam un norietam?
   —    Dāvids ir dzīvs pierādījums tam, ka huroņi var būt žēlsirdīgi.
   —    Jā, bet Dāvids var tā laist vaļā savu rīkli, kā neviens cilvēks pie pilna prāta nedarītu.
   —    Es arī varu izlikties par jukušu, par muļķi, par va­roni — vārdu sakot, par ko vien vajadzīgs, lai tikai glābtu to, kuru mīlu. Izbeidziet savus iebildumus, es esmu tā no­lēmis!
   Vanagacs kādu mirkli raudzījās jauneklī ar mēmu pār­steigumu. Bet Dankens, kas līdz šim aiz cieņas pret meži­nieka izveicību un izdarītajiem pakalpojumiem bija klusē­dams pakļāvies viņa pavēlēm, tagad sāka runāt priekš­nieka tonī, kam nebija viegli pretoties. Ar zīmīgu žestu licis saprast, ka noraida visus iebildumus, viņš turpināja jau mierīgākā balsī:
   —    Jums ir iespējams pārvērst manu izskatu. Pārģērbiet mani! Ja gribat, arī izkrāsojiet — vārdu sakot, iztaisiet mani, vienalga, par ko — kaut vai par plānprātiņu!
   —    Sūtot savas nodaļas kaujā, jūs atrodat par vajadzīgu vismaz noteikt pazīšanas zīmes un apmešanās vietas, lai tie, kas cīnās jūsu pusē, zinātu, kad un kur viņi var satikt savējos, — izlūks nomurmināja.
   —    Paklausieties! — Dankens viņu pārtrauca. — Jūs no šā uzticamā gūstekņu pavadoņa dzirdējāt, ka te ir divas indiāņu ciltis, ja pat ne dažādas tautības. Vienā no tām — tajā, kas, pēc jūsu domām,- ir delavaru atzarojums, — at­rodas tā, kuru jūs saucat par «tumšmataino». Otra — jau­nākā no lēdijām — tātad noteikti ir pie mūsu atklātajiem ienaidniekiem — huroņiem. Mana jaunība un virsnieka gods liek man doties turp. Kamēr jūs vedīsiet sarunas ar saviem draugiem par vienas māsas izdošanu, es atbrīvošu otru vai miršu.
   Jaunā karavīra acīs dega atmodies cīņas gars, viņa augums stalti izslējās. Kaut gan Vanagacs bija visai bieži sastapies ar indiāņu viltībām un saprata, cik bīstams ir šāds solis, viņš tomēr lāgā nezināja, kā atrunāt Heivardu no pēkšņā lēmuma.
   Varbūt šai priekšlikumā bija kaut kas tāds, kas atbilda paša izlūka drosmīgajam raksturam, jo viņa noskaņojums piepeši pārmainījās. Vairs nemēģinādams pretoties jau­nekļa plānam, viņš tagad darīja visu, lai tas izdotos.
   — Nu, — viņš teica, labsirdīgi smaidīdams, — briedim, kas grib mesties ūdenī, jāiet prĢtī, nevis no muguras. Cin- gačgukam ir visdažādākās krāsas. Apsēdieties uz šā baļķa! Lieku galvu ķīlā, ka viņš no jums drīz iztaisīs īstu muļķi un jūs būsiet apmierināts.
   Dankens paklausīja. Mohikānis, kas bija uzmanīgi klau­sījies sarunā, labprāt ķērās pie darba. Būdams pieredzējis meistars visās savas cilts smalkajās mākslās, viņš ļoti iz­veicīgi un ātri uzkrāsoja fantastisko ēnojumu, ko ieze­mieši mēdz uzskatīt par draudzīga un jautra noskaņojuma zīmi. Viņš ļoti uzmanījās, lai neuzvilktu kādu līniju, ko varētu iztulkot kā slepenu izaicinājumu uz karu, turpre­tim jo rūpīgi iezīmēja tos vilcienus, kam vajadzēja paust draudzību.
   Tā kā Heivards jau bija tērpies tādā apģērbā, kas pie­tiekami pārvērta viņa ārieni, tad patiešām viņu tagad va­rēja noturēt par burvju mākslinieku, kas klaiņā starp draudzīgajām sabiedroto ciltīm.
   Kad tika atzīts, ka viņš*ir pietiekami izkrāsots, izlūks neskopojās ar draudzīgiem padomiem, norunāja signālus un noteica satikšanās vietu. Monro un viņa jaunā drauga atvadīšanās bija skumīgāka, tomēr sirmgalvis savā dvēseles nomāktībā uzņēma šo šķiršanos ar tādu vienaldzību, kādu citos apstākļos viņa godīgais un atsaucīgais raksturs ne­būtu pieļāvis. Izlūks paveda Heivardu sānis un pastāstīja, ka ir nolēmis atstāt veco karavīru kādā drošā vietā Čin­gačguka uzraudzībā, kamēr pats ar Unkasu dosies izlūkos uz cilti, kura, kā viņam ir pamats domāt, pieder pie dela- variem. Pēc tam viņš atkal deva padomus un, piekodinā­jis Heivardam būt piesardzīgam, beidzot svinīgi un izjusti sacīja!
   Nū/ lai dievs jūs sargā! Maņ patīk jūsu vīrišķība, jo tā piederas jauneklim ar karstām asinīm un drosmīgu sirdi. Bet ņemiet vērā pieredzējuša vīra brīdinājumu. Lai uzvarētu mingu, jums vajadzēs visu savu vīrišķību un asāku prātu, nekā var smelties grāmatās. Lai dievs jūs sargā! Ja huroņiem izdosies jūs noskalpēt, paļaujieties uz solījumu, ko dod cilvēks, kuram palīgos it divi braši ka­rotāji. Par katru jūsu matu kritīs viens ienaidnieks!
   Dankēns sirsnīgi paspieda izlūka roku, vēlreiz palūdza rūpēties par viņa sirmo draugu un deva Dāvidam zīmi doties ceļā. Vanagacs labu brīdi ar neslēptu sajūsmu no­raudzījās pakaļ enerģiskajam un pārgalvīgajam jaunek­lim, tad, domīgi pašūpojis galvu, pagriezās un aizveda pa­likušos pulciņa locekļus dziļāk mežā.
   Ceļš, kuru bija izvēlējušies Dankens ar Dāvidu, veda tieši pārļ bebru izcirtumam gar dīķa malu. Tikai tagad, palicis divatā ar šo vientiesi, no kura nevarēja gaidīt ne­kādu palīdzību briesmu brīdī, Dankens sāka tā īsti aptvert, cik grūtu uzdevumu viņš uzņēmies.JSabiezējusī krēsla pa­darīja apkārtējo tuksnesīgo, mežonīgo ainavu vēl drū­māku, un pat bebru mazo mājokļu klusums likās draudīgs.
   Apgājuši pa vienu pusi gandrīz puslokā apkārt dīķim, Heivards ar Dāvidu attālinājās no tā un sāka kāpt nelie­lajā augstienē, kas pacēlās ieplakā, caur kuru veda viņu ceļš. Pēc pusstundas viņi sasniedza kādu citu klajumu, kuru, kā varēja redzēt, arī bija nolīduši bebri, taču acīm­redzot kaut kas bija pamudinājis gudros dzīvniekus aiziet no šejienes. Gluži saprotamas izjūtas lika Dankenam kādu mirkli vilcināties, iekāms viņš atstāja krūmu aizslēpto taku — tā apstājas cilvēks, lai saņemtu visus savus spē­kus, pirms uzsāk bīstamu mēģinājumu.
   Klajuma pretējā pusē — netālu no strauta, kas burbu­ļodams'traucās no augšas pāri klintīm, bija redzamas kā­das piecdesmit vai sešdesmit būdiņas, rupji darinātas no baļķiem, žagariem un māliem. Tās bija saceltas juku jukām, un likās, ka to cēlāji pavisam maz domājuši par kārt.ību un glītumu. Šai ziņā tās ne tuvu nevarēja sacen­sties ar nupat redzētajiem bebru mitekļiem, tādēļ Dankens sagatavojās te piedzīvot vēl kādu jaunu, ne mazāku-pār­steigumu. Šī priekšnojauta apstiprinājās, kad neskaidrajā krēslā viņš ieraudzīja kādus divdesmit vai trīsdesmit stā­vus citu pēc cita paceļamies no garās, asās zāles būdu priekšā un tad atkal pazūdam, it kā tie būtu zemē ielīduši. Redzot tik pēkšņi un acumirklīgi pazibam šīs figūras, Dan- kenam drīzāk šķita, ka tur snaikstās tumši spoki, nevis būtnes ar miesu un asinīm. Uz mirkli pavīdēja kāds izdē­dējis, kails stāvs, mežonīgi vicinādams paceltās rokas, tad vieta, kur tas nupat vēl stāvēja, jau atkal bija tukša, bet šī-pati figūra vai arī kāda cita tikpat mistiska pēkšņi pa­rādījās kaut kur citur. Redzēdams, ka viņa biedrs vilcinās, un pamanījis, kam pievērsts tā skatiens, Dāvids ierunājās, liekot Heivardam kaut cik atjēgties.
   —    Šeit ir daudz auglīgas, vēl nekultivētas zemes, — viņš teica. — Un es bez paščildināšanās grēka varētu pie­bilst, ka manas īslaicīgās uzturēšanās laikā šajos pagānu mitekļos daudz labas sēklas ir izkaisīts ceļmalā.
   —    Šīm ciltīm vairāk tīk medības nekā darbarūķu dzīve, — atbildēja Dankens, nesapratis Dāvidu un arvien vēl raudzīdamies uz dīvaino skatu.
   —    Nu jau trīs vakarus es esmu uzkavējies šeit un trīs reizes esmu sapulcinājis šos zeņķus, lai viņi piebiedrotos svētām dziesmām. Bet uz visām manām pūlēm viņi atbil­dēja ar tādu kaukšanu un gaudošanu, kas stindzināja manu dvēseli.
   —    Par ko jūs runājat?
   —    Par šiem velna bērniem, kas izšķiež dārgos mirkļus tur ar to tukšo ķēmošanos. Ak! Zemē, kur aug bērzi, ne­kad nav redzēta rīkste, un man nevajadzētu brīnīties, ka likteņa labākās dāvanas tiek izniekotas šādos kliedzienos.
   Dāvids aizspieda ausis, lai nedzirdētu iezemiešu bērnu bara kaucienu, kas spalgi atbalsojās mežā. Savilcis lūpas nicīgā smīnā, Dankens stingi sacīja:
   —    Iesim!
   Un viņi turpināja savu ceļu uz «vīlistiešu teltīm», kā Dāvids mēdza dēvēt indiāņu nometni.

   Indiāņi pie savām nometnēm parasti nemēdz izlikt bru­ņotus sargus, kā to dara baltie. Tādēļ par Dankena un Dāvida tuvošanos pagaidām nekas nebija zināms, un bērnu bara vidū, kas rotaļājās iepriekš aprakstītajā veidā, viņi parādījās pavisam negaidīti. Bet, tiklīdz mazie viņus pa­manīja, tie visi vienā mutē spalgi un brīdinoši ieaurojās un tad kā pēc burvja mājiena nozuda atnācēju acīm. Pie zemes pieplakušo bērneļu kailie, sarkanbrūnie ķermeņi krēslā tā saplūda ar savītušo zāli, ka pirmajā mirklī šķita, it kā tie patiešām būtu zemē ielīduši, taču, attapies no pārsteiguma un ielūkojies uzmanīgāk, Dankens redzēja, ka no visām pusēm viņu vēro šaudīgi tumšu, izbolītu acu skatieni.
   Nekā laba neparedzēdams, iedomādamies, ka cilts pie­augušie vīri viņu nopētīs ne tādām vien acīm, jaunais virsnieks vienu mirkli bija pat gatavs atkāpties. Taču jau bija par vēlu. Uz bērnu kliedzieniem tuvējās būdas dur­vīs parādījās kāds ducis indiāņu. Saspiedušies tumšā, nai­dīgā pulciņā, viņi drūmi sagaidīja pienākam tuvāk tos, kas tik negaidot bija ieradušies viņu vidū.
   Dāvids, kam ciems bija jau mazliet pazīstams, devās tieši uz šo būdu ar tādu apņēmību, kas likās grūti satri­cināma. Tā bija ciema galvenā ēka — no koku mizām un zariem primitīvi uzbūvēta būda, kurā notika cilts apsprie­des un sapulces. Spraucoties garām tumšajiem, spēcīga­jiem mežoņu stāviem, Dankenam nenācās viegli saglabāt šai brīdī tik nepieciešamo vienaldzības izteiksmi, bet, ap­zinādamies, ka viņa dzīvība atkarīga no pašsavaldīšanās, viņš paļāvās uz sava pavadoņa izmanību un sekoja tam cieši pa pēdām, cenzdamies pa to laiku sakārtot savas do­mas. Nikno un nesamierināmo ienaidnieku tiešais tuvums stindzināja asinis viņa dzīslās, taču jauneklim izdevās tik­tāl apvaldīt savas jūtas, ka viņa āriene nenodeva šo vā­jumu. Sekodams apdomīgā Gamuta piemēram, viņš pa­ņēma smaržīgu zaru slotiņu no kaudzes, kas atradās būdas kaktā, un klusēdams apsēdās.
   Tiklīdz viņu viesis bija ienācis, iekšā, pie durvīm stāvo­šie karavīri atstāja būdas ieeju un, nometušies svešinie­kam apkārt, pacietīgi gaidīja, kad viņš sāks runāt. Citi, skaitā krietni vairāk, stāvēja, laiski un ērti atspiedušies pret stateniskajiem stabiem, kas balstīja sašķiebušos ēku, bet trīs vai četri vecākie un cienīgākie virsaiši nosēdās zemē mazliet priekšā pārējiem.
   Būdā dega gaiša lāpa, un liesma, nevienādi plaiksnīda­mās, meta sārtus atspulgus brīžiem uz vienu vai otru seju un stāvu. Dankens tās gaismā mēģināja izlasīt indiāņu vaibstos, kā tie noskaņoti pret viņa ierašanos. Taču
   priekšā sēdošie virsaiši tikai retumis uzmeta viņam kādu skatienu, visu laiku raudzīdamies uz zemi ar tādu sejas izteiksmi, ko varēja iztulkot kā cieņas parādīšanu, bet tikpat labi arī kā neuzticību. Vīri, kas atradās ēnā, nebija tik atturīgi. Dankens drīz vien uztvēra viņu caururbjošos, bet slepenos skatienus, kas smalki nopētīja viņu no galvas līdz kājām, neatstājot neievērotu nevienu pārmaiņu viņa sejā, nevienu žestu, nevienu krāsojuma līniju un pat ne mazāko sīkumu viņa apģērbā.
   Beidzot kāds spēcīgs, muskuļots indiānis ar iesirmiem matiem iznāca no kakta puskrēslas un sāka runāt. Viņš runāja vaiendotu jeb huroņu valodā, tādēļ Heivards ne­varēja saprast vārdu nozīmi, bet, spriežot pēc žestiem, tie drīzāk šķita laipni nekā naidīgi. Dankens papurināja galvu un rādīja ar zīmēm, ka nevar atbildēt.
   —    Vai neviens no maniem brāļiem neprot franciski vai angliski? — viņš jautāja franču valodā, pārlaizdams ska­tienu klātesošo sejām cerībā, ka ieraudzīs kādu piekrītoši pamājam.
   Kaut gan ne viena galva vien pagriezās uz šo pusi, it kā lai uztvertu viņa vārdu nozīmi, atbildes uz tiem nebija.
   —     Man jājūtas apbēdinātam, — Dankens turpināja, lē­nām un skaidri izrunādams katru vārdu, — redzot, ka ne­viens no šās gudrās un drošsirdīgās tautas nesaprot to va­lodu, kādā lielais valdnieks runā ar saviem bērniem. Viņam sirds kļūtu smaga, ja viņš zinātu, ka viņa sarkan- ādainie karavīri tik maz viņu godā!
   Iestājās ilgs un nospiedošs klusums, bet neviena kus­tība, ne acu izteiksme neizpauda, kādu iespaidu atstājusi šī piezīme. Beidzot tas pats karavīrs, kas bija runājis iepriekš, atbildēja viņam ar strupu jautājumu kanādiešu izloksnē:
   —    Kad mūsu lielais tēvs runā ar savu tautu, vai tad viņš to dara huroņu valodā?
   —     Viņš nešķiro savus bērnus, lai kāda to ādas krāsa — sarkana, melna vai balta, — Dankens izvairīgi atbildēja,
   —   kaut gan visvairāk viņš ir apmierināts ar drosmīgajiem huroņiem.
   —    Ko viņš teiks, — noprasīja piesardzīgais virsaitis,
   —    kad skrējēji viņa priekšā saskaitīs skalpus, kas pirms piecām naktīm auga uz ingizu' galvām?
   nādams šo skaitli, kuram, kā viņš ļoti labi zināja, viņa viesis neticēja.
   —    Tā nav glaimojoša liecība mūsu modrībai, mans kungs, ka mēs nekā nevaram noslēpt savu kareivju skaitu. Varētu domāt, ka šajos mežos tas būtu viegli izdarāms. Kā dzirdēju, komandanta meitas iekļuvušas cietoksnī jau pēc apļenkuma sākuma?
   —    Tas ir tiesa, mans kungs. Bet viņas nevājina mūsu vīrišķību, ar savu noteiktību viņas rāda mums drosmes paraugu. Un, ja vienīgi noteiktība būtu vajadzīga, lai at­sistu tāda lieliska karavīra uzbrukumu, kāds ir marķīzs Monkalms, tad es ar prieku uzticētu Viljama Henrija forta aizstāvēšanu vecākajai no abām dāmām.
   —     Cēlas īpašības ir iedzimtas, tādēļ es jums pilnīgi ticu. Bet arī drosmei ir savas robežas, un nedrīkst aizmirst cil­vēcību. Es ceru, mans kungs, ka jūs esat pilnvarots ap­spriest cietokšņa padošanos?
   —    Vai, pēc ekselences domām, mūsu aizstāvēšanās ir tik vāja, ka šāds solis būtu vajadzīgs?
   —     Man būtu žēl, ja aizstāvēšanās ieilgtu, tā kaitina ma­nus sarkanādainos draugus, — Monkalms pameta skatienu uz nopietno un vērīgo indiāņu grupu, izvairīdamies no tiešas atbildes uz Heivarda jautājumu. — Jau tagad man ir grūti viņus iegrožot.
   Heivards klusēja, jo atmiņā atkal uzausa mokošas ne­sen pārciesto briesmu ainas un iztēlē parādījās nevarīgās meitenes, kam bija jāpārdzīvo tādas ciešanas.
   —    Šie kungi, — Monkalms turpināja, domādams, ka viņa vārdi atstājuši iespaidu, — ir visbriesmīgāki tad, kad sakaitināti. Būtu lieki jums stāstīt, cik grūti savaldīt viņu niknumu. Tātad, mans kungs! Vai neparunāsim par nosacījumiem?
   —    Baidos, ka jūs, ekselence, esat maldināts attiecībā uz Viljama Henrija forta stiprumu un tā garnizona lielumu.
   —    Es neesmu aplencis Kvebeku, bet zemes uzbēruma vaļņus, ko aizstāv divdesmit trīs simti varonīgu ka­reivju, — skanēja īsa, pieklājīga atbilde.
   —     Protams, mūsu nocietinājumi ir tikai zemes uzbērumi, forts nav celts uz Daiamonda raga klintīm, bet atrodas krastā, kas savā laikā bija liktenīgs Dīskavam un viņa varonīgajai armijai. Dažu stundu gājiena attālumā no mums atrodas spēcīga armija, kas ir daļa no mūsu spē­kiem. 
   —    Bet ko izlūks saka? Viņam taču ir acis, ausis un mēle! Ko viņš ziņo vārdos?
   —    O, ser, viņam šie orgāni ir savā vietā, un viņš var pateikt visu, ko redzējis un dzirdējis. Viņa ziņojums ir šāds: Hudzonas krastā atrodas viņa majestātes cietoksnis, nosaukts par Edvarda fortu viņa augstībai Jorkas prin­cim par godu, kā tas jums labi zināms. Tajā ir pietiekami daudz bruņota karaspēka, kā jau tādā cietoksnī vajag būt!
   —     Bet vai tad viņi nedomā, vai viņi netaisās nākt mums palīgā?
   —    Cietoksnī notiek rīta un vakara skates. Bet, kad vie­nam no jaunkareivjiem — jūs saprotat, Danken, jūs pats esat pa pusei skots — kad kādam jaunkareivim pulveris uzbira uz putras, tā uzkrita uz oglēm un sadega!
   Tad viņš pēkšņi sarūgtināts atmeta ironisko runas veidu un nopietnā, domīgā balsī turpināja:
   —    Un tomēr vēstulē varēja būt — tur vajadzēja būt kaut kam, kas mums jāzina!
   —    Mums jāpieņem steidzīgs lēmums, — majors atteica, ar prieku izmantojot komandanta noskaņojuma maiņu, lai sāktu runāt par svarīgākām lietām. — Nedrīkstu jums slēpt, ser, ka nometni ilgi vairs nevarēs noturēt. Ar no­žēlu man jāpiebilst, ka arī cietoksnī apstākļi nav la­bāki, — vairāk nekā puse no mūsu lielgabaliem ir bojāti.
   —    Kā tas citādi varētu būt! Dažus izzvejojām no ezera dibena, daži rūsējuši mežos vēl kopš tiem laikiem, kad šī zeme atklāta. Citi nekad nav bijuši īsti lielgabali, bet ka- perkuģu kapteiņu rotaļlietiņas! Vai jūs domājat, ser, ka jums te, mūžamežos, trīs tūkstoši jūdžu no Lielbritānijas, būs Vulidžas[14] kara arsenāls?
   —    Nocietinājumu vaļņi brūk kopā, un proviants iet uz beigām, — Heivards turpināja, nevērodams komandanta jauno īgnuma izplūdumu. — Kareivju vidū jau manāms uztraukums un neapmierinātība.
   —    Major Heivard, — Monro teica un pagriezās pret jauno biedru ar visu cieņu, ko viņam piešķīra gadi un augstā dienesta pakāpe. — Velti es būtu nokalpojis viņa tūlīt vajadzēja sākties. Pat bērni nepalika malā; zēni iz­rāva tomahaukus no savu tērpu jostām un iezagās rindās, tīksmi atdarinādami vecāku mežonīgo izturēšanos.
   Klajumā vairākās vietās atradās lielas žagaru kaudzes, un kāda paveca indiāniete tagad ņēmās tās aizdedzināt. Uzšāvušos liesmu : spožums pārspēja dziestošās dienas gaismu un padarīja visu skaidrāk saskatāmu un vēl bais­mīgāku. Visa šī aina bija kā dīvaina glezna, kuras ietvaru veidoja tumša un augsta priežu siena. Tikko ieradušies karotāji atradās vistālāk. Mazliet vairāk priekšplānā stā­vēja divi vīri, kas acīmredzot bija atšķirti no pārējiem kā galvenās personas gaidāmajā notikumā. Vājais apgaismo­jums neļāva skaidri saskatīt viņu sejas, bet varēja redzēt, ka viņu izjūtas bija dažādas.
   Viens stāvēja taisni un stingri, gatavs skatīties acīs sa­vam liktenim kā varonis, turpretī otrs bija nokāris galvu, it kā sastindzis no šausmām vai apkaunojuma satriekts. Dedzīgo Heivardu pārņēma dziļas simpātijas un līdzjūtība pret pirmo. Viņš uzmanīgi vēroja katru"vismazāko tā kus­tību un, ielūkodamies apbrīnojami labi noaugušā un vin­grā stāva skaistajā siluetā, centās sevi pārliecināt, ka jau­neklīgajam gūsteknim izdosies izglābties no draudošajām briesmām. Dankens neapzinīgi pievirzījās tuvāk huroņu tumšajām rindām un, aizturējis elpu, ar interesi gaidīja, kas notiks tālāk. Tieši šajā mirklī atskanēja signālklie- dziens — un īslaicīgo klusumu, kas valdīja pirms tam, pārtrauca bļāvienu vētra, kas tālu pārspēja visu iepriekš dzirdēto. Nožēlojamākais no abiem upuriem palika nekus­tīgi stāvam, turpretī otrs, atskanot kliedzieniem, ar brieža straujumu un izveicību metās uz priekšu, taču nemēģināja vis, kā to varēja sagaidīt, izdrāzties cauri ienaidnieku rin­dām, bet aizskrēja līdz bīstamajai spraugai un, pirms vēl kāds attapās viņam iesist, spēji pagriezās, pārlēca pāri malā stāvošo bērnu galvām un uzreiz izkļuva drošākā vietā ārpus briesmīgās ierindas. Kā atbilde uz šo viltību atskanēja simtiem skaļu lāstu, ierinda izjuka, un viss uz­trauktais pūlis izira mežonīgā jūklī pa klajumu.
   Kāds ducis kvēlojošu ugunskuru nespodri apgaismoja apkārtni, kas līdzinājās kādam pārdabiskam pekles kak­tam, kur sapulcējušies ļaunie gari, lai noturētu savus asi­ņainos un noziedzīgos rituālus. Tālākās figūras izskatījās pēc spokainām būtnēm, kas, nikni un neprātīgi žestikulē­damas, pavīd gar acīm. Garām ugunskuram skrejošo hu- roņu sejās pāri slīdošais liesmu atspīdums atsedza mežonī­gās kaislības visā to baismīgumā.
   Viegli saprotams, ka šāda atriebīgu ienaidnieku bara vidū bēglim nebija iespējams ne mirkli atvilkt elpu. Vienu brīdi šķita, ka viņam izdosies sasniegt mežu, bet tad gūs­tītāji nogrieza ceļu un dzina viņu atpakaļ uz nežēlīgo va­jātāju pūļa vidu. Pasviedies sānis, viņš strauji kā bulta pārlēca kāda ugunskura žuburotajam liesmu stabam un, neskarts izdrāzies cauri pūlim, parādījās klajuma pretējā malā. Taču arī šeit viņu sagaidīja daži vecāki, viltīgāki huroņi un piespieda pagriezties atpakaļ. Tad viņš vēlreiz mēģināja mesties cauri pūlim, it kā meklēdams patvērumu starp mazāk attapīgajiem vajātājiem. Dažus nākamos mir­kļus Dankens jau domāja, ka uzņēmīgais, bezbailīgais jau­neklis ir pagalam.
   Nevarēja neko saskatīt, izņemot tumšu cilvēku drūzmu, kas jaucās un svaidījās neiedomājamā juceklī. Rokas, zi­boši dunči un briesmīgas vāles cilājās pāri galvām, bet acīmredzot sitieni bira tikai uz labu laimi. Šausmīgo iespaidu vēl pastiprināja sieviešu griezīgie spiedzieni un karavīru mežonīgie kaucieni. Šad un tad Dankens pama­nīja lokanu stāvu izmisīgā lēcienā pavīdam gaisā, un viņš vairāk tikai cerēja, nekā ticēja, ka gūstekņa apbrīnojamā enerģija vēl nav izsīkusi. Piepeši pūlis sāka velties atpa­kaļ un tuvojās tai vietai, kur viņš stāvēja. Spēcīgs spie­diens no aizmugures nogrūda zemē sievietes un bērnus, kas atradās priekšā. Šai sajukumā atkal parādījās sveši­nieks. Taču cilvēka spēki nevarēja ilgāk izturēt tik smagu pārbaudījumu. Likās, ka gūsteknis to apzinās. Izmanto­dams mirkli, kad pūlis pašķīrās, viņš strauji izrāvās no indiāņu vīriešu vidus un izdarīja izmisīgu un, kā Danke- nam šķita, pēdējo mēģinājumu sasniegt mežu. It kā zinā­dams, ka no svešā jaunekļa viņam briesmas nedraud, bēg­lis aizdrāzās tam pavisam tuvu garām. Garš, spēcīgs huro­nis, kas vēl nebija iztērējis savus spēkus, sekoja viņam cieši pa pēdām, jau pacēlis roku nāvīgam sitienam. Dan­kens pagrūda tam kāju priekšā, un alkatīgais mežonis nogāzās garšļaukus, nesasniedzis savu upuri. Pat doma nepārspētu ātrumā bēgļa kustības šai labvēlīgajā mo­mentā: viņš pagriezās, atkal kā meteors nozibēja Danke- nam gar acīm, un jau nākamajā mirklī Dankens viņu ieraudzīja mierīgi atspiedušos pret nelielu, izkrāsotu stabu, kas atradās galvenās būdas durvju priekšā.
   Baidīdamies, ka gūsteknim izdarītais pakalpojums varētu būt viņam pašam liktenīgs, Dankens nekavējoties de­vās prom no šās vietas. Viņš sekoja pūlim, kas tuvojās būdām, drūms un neapmierināts kā katrs pūlis, kad tas vīlies savās cerībās redzēt soda izpildīšanu. Ziņkārība vai varbūt kādas cildenākas jūtas mudināja Dankenu pieiet tuvāk svešajam. Tas stāvēja, ar vienu roku apņēmis glā­bēju stabu, bieži un smagi elpodams pēc lielās piepūles, bet pārāk lepns, lai kaut kādā veidā izrādītu savas cieša­nas. Viņu tagad aizsargāja sena un svēta paraža, kamēr cilts padome būs apspriedusi un izlēmusi viņa likteni. Taču nebija grūti pareģot tās spriedumu.
   Nepalika neviena lamuvārda huroņu valodā, ar kuru pievīlušās sievietes nebūtu devīgi apveltījušas laimīgi iž- glābušos svešinieku. Viņas zobojās par viņa pūlēm izbēgi un ļauni ņirgājās, ka kājas tam esot labākas par rokām un viņš gan būtu pelnījis spārnus, jo neprotot rīkoties ar bultu vai dunci. Uz visu to gūsteknis nekā neatbildēja, saglabādams sejas izteiksmi, kas reizē pauda pašcieņu un nicinājumu. Saniknoto sievu vārdi kļuva arvien nesapro­tamāki, un tos pavadīja spalgi, griezīgi kaucieni. Tad cauri pūlim izspraucās tā pati viltīgā indiāniete, kas pirmīt tik tālredzīgi bija aizdedzinājusi žagaru kaudzes, un izbrī­vēja sev vietu gūstekņa priekšā. Šās netīrās, izkaltušās vecenes izskats vien jau lika domāt, ka viņa ir burve. Atsitusi savu vieglo apmetni, viņa nievājoši izstiepa uz priekšu garu, kaulainu roku un, runādama lenāpu valodā, sāka skaļi ņirgāties:
   — Paklausies, delavar! — viņa teica, pasizdama gūstek­nim knipi zem deguna. — Tava cilts ir sievu dzimums, un jūsu rokāiri kaplis vairāk piedien nekā šautene. Jūsu sie­vas ir briežu mātes, bet, ja jūsu vidū piedzimtu lācis, me- žakaķis vai- čū§ķa, jūs mestos bēgt. Huroņu meičas tev pašūs brunčus, un mēs tev sameklēsim precinieku.
   Šo uzbrukumu pavadīja mežonīgu smieklu šalts, kurā patīkamie un skanīgie jaunāko sieviešu smiekli dīvaini savijās ar ļaunās vecenes ķērkstošo balsi. Taču visas viņu pūles bija veltīgas: svešinieks stāvēja nekustīgi un, kā likās, nemaz neievēroja viņu klātbūtni, tikai brīžiem uz­meta lepnu skatienu karotāju tumšajiem stāviem, kas lož­ņāja aizmugurē, klusi un īgni vērodami notiekošo.
   Saniknota par gūstekņa savaldību, vecā indiāniete iespieda rokas sānos, nostājās izaicinošā pozā, un pār vi­ņas lūpām atkal sāka birt neiedomājami lamuvārdi. Taču viņa velti šķieda savas runas dāvanas. Kaut gan viņa bija slavena visā ciltī ar savu zākāšanās mākslu un ņēmās gānīties ar tādu niknumu, ka putas parādījās uz lūpām, sve­šinieka nekustīgajā sejā nenodrebēja ne musķulītis. Šī vienaldzība sāka iedarboties uz pārējiem skatītājiem. Kāds pusaudzis mēģināja nākt talkā šai raganai, pavicinādams savu tomahauku gūsteknim gar seju un papildinādams viņas šķendēšanos ar muļķīgu lielīšanos. Tagad gan sa­gūstītais jauneklis pagrieza seju pret gaismu un ar nevē­rības pilnu nicinājumu paraudzījās uz šo niekkalbi. Nāka­majā mirklī viņš atkal stāvēja, tikpat mierīgi atspiedies pret stabu. Taču sakustēšanās brīdī Dankens bija paspējis uztvert gūstekņa drošo un caururbjošo skatienu — tas bija Unkass.
   Mēms no pārsteiguma un dziļi satriekts par sava drauga kļūmīgo stāvokli, Heivards sarāvās no šā nozīmīgā ska­tiena, baidīdamies, ka tas kaut kādā veidā var pasteidzināt gūstekņa likteni. Taču pašreiz šādām bažām nebija nekāda pamata. Tieši tajā brīdī kāds karavīrs izspiedās caur saniknoto pūli un, ar stingru žestu nobīdījis malā sievie­tes un bērnus, paņēma Unkasu aiz rokas un veda uz ap­spriežu būdas durvīm. Turp devās arī visi virsaiši un lie­lākā daļa ievērojamāko karavīru; satrauktajam Heivardam izdevās ieiet kopā ar viņiem, nepievēršot sev uzmanību.
   Pagāja labs brīdis, kamēr klātesošie cilts vīri ieņēma savam stāvoklim un cieņai atbilstošas vietas. Tika ievē­rota apmēram tāda pati kārtība kā iepriekšējā sapulcē — vecie un godājamie virsaiši novietojās tajā plašās 'telpas daļā, ko spoži apgaismoja degoša lāpa, bet viņiem padotie un gados jaunākie karavīri palika aizmugurē, ar savām melnīgsnējām, izkrāsotām sejām izveidodami tumšu loku. Pašā vidū, tieši zem jumta cauruma, pa kuru varēja redzēt mirgojam j^ienu vai divas zvaigznes, stāvēja Unkass — mierīgs, pašcieņas pilns un modrs. Viņa cēlā un lepnā stāja nepalika ienaidnieku neievērota. To acis bieži pie­vērsās viņam, un, kaut gan šie skatieni pauda viņu nelo­kāmo apņemšanos, tajos -skaidri bija lasāms arī apbrīns par svešinieka drošsirdību.
   Citādi tas bija ar otru gūstekni, kuru Dankens bija re­dzējis blakus savam draugam pirms pārdrošā bēgšanas mēģinājuma un kurš nebija tam piebiedrojies, bet visu bēgļa gūstīšanas laiku palicis stāvam kā statuja, verdziski padevīgs un nožēlojams. Kaut gan neviena roka nebija pamājusi, viņu aicinot, ne arī kāda acs to uzmanījusi, viņš tomēr bija ienācis līdz būdā, it kā padodamies liktenim, pret kura lēmumu acīmredzot nedomāja cīnīties. Pirmajā izdevīgajā mirklī Dankens ieskatījās viņa sejā, slepus ba­žīdamies, ka varbūt atkal ieraudzīs pazīstamus vaibstus, bet izrādījās, ka šis cilvēks ir svešs, turklāt — un tas likās vēl nesaprotamāk — viņam bija visas huroņu kara­vīra pazīšanas zīmes. Taču viņš nepiebiedrojās saviem ciltsbrāļiem,- bet sēdēja viens pats atsevišķi, sarāvies no­žēlojamā čokurā, it kā pūlēdamies aizņemt iespējami ma­zāk telpas. Kad visi klātesošie bija ieņēmuši sev pienācī­gās vietas un iestājās dziļš klusums, sirmais virsaitis, kas lasītājam ir jau pazīstams, sāka skaļā balsī runāt leni- lenapu valodā.
   —    Delavar, — viņš teica, — kaut arī tu piederi pie sievu cilts, tu tomēr pierādīji, ka esi vīrs. Es tev dotu pa­ēst, bet tam, kas ēd kopā ar huroni, jākļūst viņa draugam. Atpūties mierā līdz rīta saulei, kad mēs teiksim savu pē­dējo vārdu.
   —    Septiņas naktis un tikpat daudz vasaras dienu, es esmu gavējis, sekodams huroņiem pa .pēdām, — Unkass vēsi atbildēja. — Lenapu bērni prot iet taisnības taku, ne­kavēdamies ēšanas dēļ.
   —    Divi mani jaunekļi tvarsta .tavu biedru, — virsaitis turpināja, likdamies neievērojam gūstekņa lielīšanos. — Kad viņi atgriezīsies, tad mūsu gudrie vīri tev pateiks «dzīvo» vai «mirsti».
   —    Vai huroņiem nav ausu? — izsmejoši iesaucās Un­kass. — Kopš delavars ir jūsu gūsteknis, viņš divreiz dzir­dēja pazīstamas šautenes šāvienu! Jūsu jaunekļi nekad vairs neatgriezīsies.
   Pēc šā izaicinošā apgalvojuma iestājās īss drūma klu­suma brīdis. Sapratite, ka mohikānis runā parobīstamo iz­lūka šauteni, Dankens paliecās uz priekšu, cenzdamies sa­skatīt, kādu iespaidu tas atstās uz uzvarētājiem, taču vir­saitis apmierinājās ar dzēlīgu jautājumu:
   —    Ja jau lenapi ir tik izveicīgi, kādēļ tad viens no viņu visdrosmīgākajiem karavīriem ir šeit?
   —    Viņš sekoja pa pēdām bēgošam gļēvulim un iekrita lamatās. Arī gudru bebru gadās noķert!
   To teikdams, Unkass' ar pirkstu norādīja uz vientuļo huroni. Visu acis drūmi pievērsās šim cilvēkam, un pūli pāršalca klusa, draudīga murmināšana. Ļaunu vēstījošās skaņas aizsniedza durvis, un pa tām sāka spiesties iekšā sievietes un bērni, tā ka tagad pūlī nepalika ne spraudzi- ņas starp cilvēku pleciem, kur pretī neraudzītos kāda ziņ­kāra, melnīgsnēja seja.
   Pa to laiku vecākie virsaiši, kas sēdēja būdas vidū, pār­mainīja sava starpā dažus īsus un aprautus teikumus. Tad atkal iestājās ilgs un dziļi svinīgs klusums. Visi klātesošie zināja, ka tam sekos svarīgs un nozīmīgs spriedums. Tie, kas stāvēja aizmugurē, pacēlās pirkstgalos, lai labāk re­dzētu, un arī pats tiesājamais, kādu spēcīgāku jūtu pār­ņemts, uz mirkli aizmirsa savu kaunu un pacēla galvu, lai uzmestu baiļpilnu un uztrauktu skatienu drūmajai vir­saišu sapulcei. Beidzot klusumu pārtrauca vecais karavīrs, kas jau vairākkārt pieminēts. Viņš piecēlās un, pagājis gjarām nekustīgajam Unkasam, nostājās cienīgā pozā vai­nīgā priekšā. Tajā brīdī vecā, kaulainā -indiāniete lēnā, dejojošā gaitā sāniski iznāca būdas vidū, turēdama rokā degošu lāpu un neskaidri kaut ko murminādama — laikam buramos vārdus. Kaut arī viņas parādīšanās bija ļoti trau­cējoša, neviens to nelikās manām.
   Tuvodamās Unkasam, vecene turēja degošo lāpu tā, lai tās sārtā gaisma kristu viņam tieši sejā un ļautu saskatīt katru vaibstu. Mohikānis palika stingri un lepni stāvam, un viņa acis nekustīgi raudzījās tālumā, it kā cauri visam, kas kavēja skatienu, lūkotos nākotnē. Apmierināta un it kā iepriecināta, sieviete atstāja viņu un devās tādā pašā veidā pārbaudīt savu nogrēkojušos ciltsbrāli.
   Jaunais huronis bija izzīmēts ar karakrāsām, un viņa apģērbs nosedza tikai mazu daļu no glīti noaugušā ķer­meņa. Lāpas gaismā kļuva redzams katrs viņa lopeklis un muskulis, un Dankens šausmās novērsās, ieraudzījis, ka viņš viss drudžaini raustās kā agonijā. Redzot šo nožēlo­jamo un kaunpilno skatu, siēviete sāka klusu un žēlabaini gaudot, bet tad virsaitis izstiepa roku un saudzīgi nobīdīja viņu malā.
   — Locīgā Niedre, — viņš teica, uzrunādams jauno no­ziedznieku tā mātes valodā un nosaukdams vārdā. — Kaut arī Lielais gars tev devis glītu izskatu, labāk būtu, ja tu vispār nebūtu piedzimis. Tava mēle ir skaļa ciematā, bet kaujas laukā tā klusē. Neviens no maniem karavīriem ne­iecērt tomahauku tik dziļi kara stabā kā tu, bet ienaidnieki pazīst tikai tavu muguru Un nekad nav redzējuši, kādā krāsā tev acis. Trīs reizes viņi ir tevi izaicinājuši, un tik­pat reizes tu esi aizmirsis atbildēt. Tavā ciltī nekad vairs nepieminēs tavu vārdu — tas ir jau aizmirsts.
   Kad virsaitis lēnām izrunāja šos vārdus, pēc katra tei­kuma apstādamies, lai izceltu tā nozīmi, vainīgais aiz cie­ņas pret runātāja stāvokli un gadiem pacēla galvu. Vina sejā cīnījās kauna jūtas, šausmas un lepnums. Aiz dvēse­les mokām sašaurinājušos acu skatiens pārslīdēja cilvē­kiem, kam viņa gods bija dārgāks par visu, un uz vienu mirkli viņā uzvarēja lepnuma jūtas. Viņš pietrūkās kājās, atsedza krūtis un nekustīgi raudzījās uz aso, spožo dunci, ko jau bija pacēlis nepielūdzamais tiesnesis. Kad tā asmens lēnām iespiedās viņa sirdī, viņš pat pasmaidīja, it kā prie­cādamies, ka nāve nav tik briesmīga, kā viņš to bija iedo­mājies, un tad smagi nogāzās uz mutes pie nekustīgā un nesatricināmā Unkasa kājām.
   Indiāniete skaļi un žēlabaini iekaucās un nometa lāpu zemē. Viss ietinās tumsā. Skatītāji nodrebēdami izslīdēja no būdas, un Dankenam likās, ka viņš un vēl trīcošais huroņa ķermenis ir vienīgie, kas te palikuši.

   Jau nākamajā acumirklī jauneklis pārliecinājās, ka ir maldījies. Kāda plauksta smagi uzgūlās viņa rokai, un Unkasa klusā balss iečukstēja ausī:
   — Huroņi ir suņi. Gļēvuļa asinis karavīram neliek no­drebēt. Sirmā Galva un sagamors ir drošībā, un Vanagacs šautene nesnauž. Ejiet, Unkass un Dāsnā Roka tagad ir svešinieki! Diezgan.
   Heivardam būtu gribējies uzzināt kaut ko vairāk, bet draugs viegli pastūma viņu uz durvju pusi, tā atgādinot briesmas, kādas var draudēt, ja viņu saruna tiktu atklāta. Lēnām un negribīgi Dankens izgāja ārā un iejaucās pūlī, kas kavējās turpat tuvumā. Dziestošie ugunskuri blāvi un neskaidri apgaismoja tumšos stāvus, kas klusēdami klai- ņāja šurp un turp; brīžiem, kād^ kāds spožāks gaismas stars iespīdēja būdā, kļuva redzams Unkass, kas arvien vēl stalti stāvēja līdzās beigtajam huronim.
   Drīz vien būdā atkal iegāja bariņš indiāņu, kas, izvākuši ārā huroņa mirstīgās atliekas, aiznesa tās uz tuvējo mežu.
   Neviena neievērots un neiztaujāts, Dankens klaiņoja starp būdām, cerēdams uziet kaut kādas pēdas no tās, kuras dēļ viņš ^bija uzņēmies šo risku. Pašreiz huroņu nometnē val­dīja tāds satraukums, ka nebūtu grūti aizbēgt un atgriez­ties pie saviem biedriem, ja vien viņš to «vēlētos. Taču tagad Dankēnu šeit saistīja ne tikai bažas par Alisi, nedo­damas miera ne mirkli, bet arī, kaut mazākā mērā "inte­rese par Unkasa likteni. Tādēļ viņš turpināja klaiņot no būdas uz būdu, ieskatīdamies katrā un ikreiz pievildamies savās cerībās. Tā apstaigājis visu ciematu, viņš atteicās no tik neauglīga meklēšanas paņēmiena un devās atpakaļ uz apspriežu būdu, nolēmis uzmeklēt un izprašņāt Dāvidu.
   Nonācis pie ēkas, kas reizē bija kalpojusi par tiesas namu un soda vietu, jauneklis redzēja, ka satraukums jau norimis. Karavīri atkal bija sapulcējušies būdā un, mie­rīgi pīpēdami, nopietni pārrunāja svarīgākos notikumus nesenajā karagājienā uz Horikana augšgalu. Kaut gan Dankena atgriešanās tiem droši vien atgādināja viņa amatu un aizdomīgo ierašanos nometnē, nekas to nelika' manīt. Tikko notikušais briesmīgais starpgadījums līdz šim bija sagādājis Dankenam labvēlīgus apstākļus, un ne­maldīga nojauta viņu mudināja izmantot tik negaidīto izdevību,
   Nešaubīdamies ne mirkli, Dankens iegāja būdā un ap­sēdās, pieņemdams cienīgu izskatu, kas lieliski saderējās ar indiāņu izturēšanos. Pietika ar vienu ātru, pētījošu acu uzmetienu, lai pārliecinātos, ka Unkass gan vēl arvien atrodas turpat, kur viņš to atstāja, bet Dāvida šeit nav. Gūstekni neviens neapsargāja, tikai kāds jauns huronis laiku pa laikam uzmeta viņam vērīgus skatienus un, pie šauro durvju stenderes atspiedies, stāvēja apbruņots kara­vīrs. Visādā citādā ziņā Unkass, kā šķita,, bija gluži brīvs, taču tika atstāts pilnīgi ārpus satunām un izskatījās vai­rāk pēc skaisti veidotas statujas nekā dzīva cilvēka.
   Pavisam nesen Heivards bija redzējis baigu piemēru tam, cik ātri prot sodīt indiāņi, tādēļ neriskēja nodot sevi ar pārdrošu uzbāzību. Daudz labprātāk viņš būtu klusējis un kavējies pārdomās nekā runājis, taču drīz vien pēc tam, kad viņš bija ieņēmis savu vietu, ar gudru ziņu izvē­lēdamies to mazliet ēnā, viens no vecākajiem karavīriem, kas prata franciski, uzrunāja viņu.
   — Mans Kanādas tēvs neaizmirst savus bērnus, — vir­saitis sacīja. — Es pateicos viņam. Ļauns gars ir iemājojis viena mana karavīra sievā. Vai gudrais svešinieks var to aizbaidīt?
   Heivards šo to zināja par pūšļošanu, ko indiāņi mēdza lietot pret iedomātā ļaunā gara apsēstajiem. Viņš tūlīt saprata, ka varbūt šo apstākli varēs izmantot, lai tiktu tuvāk savam mērķim. Pašreiz bija grūti iedomāties kādu citu priekšlikumu, kas būtu viņam vairāk pa prātam. Taču, apzinādamies, ka nepieciešams saglabāt savam dziednieka stāvoklim pienācīgo cieņu, viņš apvaldīja savu prieku un noslēpumaini atbildēja: *
   —    Gari ir dažādi: vieni pakļaujas gudrības spēkam, bet citi ir pārak stipri.
   —    Mans brālis ir liels dziednieks, — viltīgais iezemietis sacīja. — Vai viņš pamēģinās?
   Dankens piekrītoši pamāja. Huronis apmierinājās ar šo atbildi un, turpinādams pīpēt, nogaidīja, kamēr paraža atļaus doties ceļā. Nepacietīgais Dankens, pie sevis lādē­dams iezemiešu nepārkāpjamās tradīcijas, bija spiests pie­ņemt tikpat vienaldzīgu izskatu, kāds bija virsaitim. Gausi ritēja minūtes, un jauneklim,v kas gribēja izmēģināt roku pūšļošanā, likās, ka pagājusi jau kāda stunda, kad beidzot huronis nolika savu pīpi un savilka apmetni pār krūtīm, gatavs vest viņu uz slimnieces mitekli. Tieši šajā mirklī durvīs parādījās kāda karavīra spēcīgais stāvs: klusēdams viņš staltiem soļiem izgāja cauri indiāņu pulciņam un ap­sēdās tās pašas zemās žagaru kaudzītes otrā galā, kur jau sēdēja Dankens. Pēdējais uzmeta savam kaimiņam nepa­cietīgu skatienu un, šausmu pārņemts, juta šermuļus pār­skrienam pār muguru — viņam blakus atradās Magva.
   Šā viltīgā un nikrtā virsaiša negaidītā pārrašanās aiz­kavēja huroņi. Vairākas pīpes, kas jau bija izdzēstas, tika atkal aizdedzinātas; jaunatnācējs, nebilzdams ne vārda, izvilka no jostas savu tomahauku un, piepildījis iedobumu tā pietā ar smaržīgu zāli, sāka vilkt dūmus caur izdobto kātu tik ^ienaldzīgi, it kā divas dienas ilgā" prombūtne tālās un nogurdinošās medībās nepelnītu nekādu ievērību. Tā pagāja kādas desmit minūtes, kas Dankenam šķita kā mūžība. Kad karavīrus pilnīgi ietina baltu dūmu mākonis, beidzot viens no viņiem ierunājās:
   —    Esi sveicināts! Vai mans draugs atrada alni?
   — Jaunie vīri grīļojas zem savu nastu smaguma, — Magva atbildēja. — Lai Locīgā Niedre iet uz medību taku un sagaida viņus.
   Iestājās dziļš un nomācošs klusums. Visas pīpes atrāvās no lūpām, it kā to īpašnieki šai mirklī būtu ievilkuši kaut ko pretīgu. Pār viņu galvām uzvijās sīki dūmu mutulīši un, sagriezušies vērpetē, aši izplūda pa būdas jumta cau­rumu. Gaiss apakšā kļuva tīrs un melnīgsnējās sejas skaidri saskatāmas. Vairums karavīru nekustīgi raudzījās uz zemi, un tikai daži jaunākie un nesaprātīgākie bolīja savus mežonīgi mirdzošos redzokļus uz sirma indiāņa pusi, kurš sēdēja starp diviem viscienījamākajiem cilts virsai­šiem. Šā iezerhieša izskatā un apģērbā nebija nekā tāda, kādēļ viņš varētu būt izpelnījies tik sevišķu uzmanību. Salīdzinot ar citiem, viņš izskatījās pavisam neievērojams un tāds 4 kā nomākts, mugurā viņam bija apģērbs, kādu parasti valkā vienkāršie cilts vīri. Tāpat k,ā lielākā daļa klātesošo, viņš labu brīdi raudzījās uz zemi, bet, beidzot pacēlis acis un slepus pametis skatienu sānis, redzēja, ka ir kļuvis par vispārējas uzmanības objektu. Tad sirmgal­vis piecēlās kājās, un dziļajā klusumā atskanēja viņa balss.
   —   Tie bija iņeli, — viņš teica, — man nav bijis dēla! Tas, kurš saucās šai vārdā, ir aizmirsts. -Viņa asinis bija bālas, tās nenāca no huroņa dzīslām. Ļaunais Čipevejs ap­krāpa manu sievu. Lielais gars ir teicis, ka Visentuša dzimtai jāiznīkst. Laimīgs tas, kas zina, ka viņa. dzimtas jaunums mirs līdz ar viņu pašu! Esmu visu pateicis.
   Gļēvulīgā indiāņu jaunekļa tēvs pavērās apkārt, it kā klausītāju acīs gribētu saskatīt atzinību par savu stoicismu. Taču cilts bargās paražas bija uzlikušas vecajam, nespēcī­gajam vīram pārāk smagu pienākumu. Viņa acu izteiksme runāja ko citu nekā tēlainā un lielīgā valoda, un grum­bainajā, tumšajā sejā katrs muskulītis raustījās sāpēs. Pa­stāvējis vēl mirkli, izbaudīdams savu rūgto triumfu, viņš novērsās, it kā nespētu panest vīru skatienus, aizsedza seju ar apmetni un nedzirdamiem indiāņa sojiem izgāja no būdas.
   Indiāņi, kas tic, ka rakstura vājības un tikumus cilvēks manto iedzimtības ceļā, klusēdami ļāva viņam aiziet. Lai novērstu jauno karavīru domas no tikko redzētā, viens no virsaišiem jautrā balsī sacīja, aiz pieklājības pret atnā­cēju griezdamies pie Magvas:
   —   Delavari ložņāja ap ciematu kā lāči ap medus podu. Bet vai kādam ir izdevies pārsteigt huroni guļošu?
   Draudošs negaisa mākonis pirms pērkona grāviena nav drūmāks, kā bija Magvas piere, kad viņš iesaucās:
   —    Ezeru delavari!
   —    Nē. Tie, kas valkā sieviešu brunčus pie savas dzim­tās upes. Viens no viņiem bija te tuvumā.
   —    Vai mani jaunekļi viņu noskalpēja?
   —    Viņa kājas bija veiklas, kaut gan viņa roka kapli prot cilāt labāk nekā tomahauku, —. otrs atbildēja, norā­dīdams uz nekustīgo Unkasu.
   Magva nesteidzās ar sievišķīgu ziņkārību tūlīt pamielot acis pie gūstekņa, bet turpināja dziļdomīgi smēķēt. Kaut gan vecā tēva pavēstītie fakti viņu pārsteidza, Magva to neizrādīja un neatļāvās nevienu jautājumu, atlikdams prašņāšanu līdz piemērotākam brīdim. Pēc krietna laika sprīža viņš izkratīja pelnus no savas pīpes, atkal aizbāza tomahauku aiz jostas, sajozās ciešāk un piecēlās, tikai tagad pamezdams acis uz gūstekņa pusi, kurš stāvēja vi­ņam mazliet aiz muguras. Modrais Unkass, par spīti savai šķietamajai izklaidībai, tūlīt pamanīja šo kustību un strauji pagriezās pret gaismu. Viņu skatieni sastapās. Labu brīdi abi šie bezbailīgie un nelokāmie vīri tā stāvēja, cieši rau­dzīdamies viens otram acīs,. un neviens no viņiem pat nenodrebēja, uztverot otra nikno skatienu šautras. Unkasa stāvs saspringa, nāsis iepletās kā tīģerim, kas gatavs mes­ties virsū uzbrucējam, bet poza bija tik nekustīga un ne­padevīga, ka viņš izskatījās līdzīgs lieliski veidotai savas cilts kara dieva statujai.
   No Magvas sejas pamazām nozuda izaicinošā izteiksme, pārvērzdamās ļaunā priekā, un, dziļi ievilcis elpu, viņš skaļi izrunāja briesmīgo vārdu:
   —    Ātrais Briedis!
   Izdzirduši šo labi pazīstamo pavārdu, visi karavīri uz­lēca kājās, un kādu brīdi pārsteigums ņēma virsroku pār iezemiešu bezkaislīgo savaldību. Viņi visi kā viens atkār­toja šo nīstamo, tomēr cieņā turēto vārdu, un tas aizska­nēja pat ārpus būdas sienām. Sievietes un bērni, kas slais­tījās ap durvīm, uztvēra to kā skaļa atbalss, kam tūlīt se­koja spalgs un žēlabains kauciens. Tas nebija vēl apklusis, kad satraukums vīru vidū jau bija pilnīgi norimis. Ikviens no klātesošajiem apsēdās, it kā nokaunējies par savu ne­savaldību, bet pagāja vēl krietns brīdis, kamēr viņu daudznozīmīgie skatieni pārstāja ziņkāri vērot sagūstīto karavīru, kas tik bieži bija pierādījis savu varonību cīņā ar labākajiem un lepnākajiem huroņu vīriem.
   Unkass izbaudīja savu uzvaru, bet viņa sejā to atspogu­ļoja tikai mierīgs un lepns smaids. Magva pamanīja šo smaidu un, pacēlis roku, nikni pakratīja to pret gūstekni. Ap .uzbudinājumā drebošo roku šķindēja aproces vieglie sudraba karekļi, kad viņš atriebības pilnā balsī angliski iesaucās:
   —    Mohikāni, tu mirsi!
   —    Dziedinošie ūdeņi nekad vairs neatgriezīs dzīvē beig­tos huroņus, — Unkass atbildēja melodiskajā delavaru valodā. — Straujā upe skalo viņu kaulus. Jūsu vīri ir sie­vas, jūsu sievās — pūces. Ej sasauc šos huroņu suņus, lai viņi var paskatīties uz karavīru. Manas nāsis ir aizvaino­tas: tās sajūt gļēvuļa asiņu smaku.
   Pēdējais mājiens dziļi aizskāra huroņus, un apvainojums koda kaulā. Daudzi no viņiem, tāpat kā Magva, saprata svešo valodu, kurā runāja gūsteknis. Viltīgais Magva uz­reiz aptvēra, cik izdevīgs šis brīdis, un nekavējās to iz­mantot. Nometis no pleca vieglo ādas apmetni, viņš iz­stiepa roku uz priekšu unjaida darbā savas bīstamās un izcilās runas dāvanas. Lai kā Magvas ietekmi ciltī bija iedragājušas viņa rakstura vājības un aiziešana no cilts, viņa drošsirdību un oratora slavu nevarēja apšaubīt. Vi­ņam nekad netrūka klausītāju un gandrīz vienmēr izdevās noskaņot tos sev par labu. Pašreiz šīs viņa iedzimtās spē­jas vēl vairāk uzkurināja atriebības kāre.
   Viņš vēlreiz pastāstīja par uzbrukumu gaļai pie Glena ūdenskrituma, par savu biedru nāvi un huroņu visbīsta­māko ienaidnieku bēgšanu. Pēc tam viņš sīki aprakstīja, uz kuru kalnu aizvedis gūstekņus, kas krituši viņu rokās. Savus zvērīgos nolūkus attiecībā uz jaunavām un šās ļaun­prātības neizdošanos viņš pat nepieminēja, bet veikli pār­gāja uz'Garās Karabīnes grupas pēkšņo uzbrukumu un tā liktenīgo iznākumu. Tad viņš apklusa un palūkojās apkārt. Kā parasti visu acis bija pievērstas viņa sejai. Tumšie augumi izskatījās pēc dzīvām statujām — tik nekustīgi tie stāvēja, tik saspringti klausījās.
   Tad Magvas balss, kas līdz šim bija skanējusi skaidri, skaļi un pacilāti, kļuva klusāka. Viņš runāja par mirušo huroņu nopelniēm. Nevienu īpašību,, kas varētu radīt in­diānī simpātijas, viņš neatstāja nepieminētu. Viens nekad nebija atgriezies no medībām tukšām rokām, otrs nepazi- nis noguruma, vajājot ienaidnieku. Šis bija drosmīgs, tas — augstsirdīgs. Vārdu sakot, Magva tā prata cildināt mirušos, ka viņam izdevās pamodināt līdzjūtību katrā cilts loceklī.
   — Vai manu jaunekļu kauli atdusas huroņu kapu­vietā? — viņš turpināja. — Jūs zināt, ka ne. Viņu dvēse­les ir aizgājušas līdzi rietošajai saulei un jau dodas pāri lielajiem ūdeņiem uz laimīgajiem medību laukiem. Bet viņi šķīrās no šejienes bez barības, bez šautenēm un dun­čiem, bez mokasīniem — kaili un nabagi kā piedzimuši. Vai tas tā drīkst būt? Vai viņu dvēseles lai ieiet taisnības zemē kā badmiras irokēzi vai gļēvulīgie delavari? Vai vi­ņiem nepienākas satikt tur savus draugus ar ieročiem ro­kās un drēbēm mugurā? Ko gan domās mūsu tēvi, redzot, kādas ir kļuvušas vaiendotu ciltis? Drūmām acīm viņi uzlūkos savus bērnus un teiks: «Ejiet! Šurpu atnācis čipevs ar huroņa vārrdu.» Brāļi, mēs nedrīkstam aizmirst mirušos! Mēs apkrausim šā mohikāņa muguru, kamēr viņš sāks grīļoties zem mūsu dāvanām, un nosūtīsim viņu pakaļ maniem jaunekļiem. Viņi sauc pēc mūsu palīdzības. Viņi saka: «Neaizmirstiet mūs!» Ieraudzījuši šā mohikāņa garu. velkamies no muguras ar šādu nastu, viņi sapratīs mūsu nodomu.. Tad viņi priecīgi turpinās ceļu un mūsu bērni teiks: «Tā mūsu tēvi darīja saviem draugiem, tā mums jādara viņiem.» Kas gan ir tāds ingizs? Mēs nonāvējām daudzus, bet zeme nav kļuvusi sārtāka no viņu asinīm. Aptraipītu huroņa vārdu var nomazgāt tikai tādas asinis, kas tek no indiāņa dzīslām. Lai šis delavars mirst!
   Magvas daiļrunība tā satrauca un uzkūdīja klausītājus, ka atriebības kāre viņos izdzēsa katru cilvēcību. Sevišķi viens karavīrs, mežonīgs un nežēlīgs pēc izskata, bija ūz- krītoši uzmanīgi uzklausījis runātāja vārdus. Viņa sejā bija mainījušās dažādas izjūtas, kamēr tā beidzot sastinga atbaidoša ļaunuma pilnā izteiksmē. Kad Magva beidza ru­nāt, viņš piecēlās, izgrūda velnišķīgu kaucienu, un tūlīt lāpas gaismā pavizēja viņa mazais, gludais cirvis, ko tas strauji savēcināja virs galvas. Kliedziens un kustība bija tik pēkšņi, ka vārdi nespētu aizkavēt viņa asinskārīgo no­lūku. Šķita, ka no viņa rokas izšāvās spožs gaismas stars, ko tai pašā mirklī šķērsoja tumša, spēcīga ēna. Pirmais bija mestais tomahauks, otrs — Magvas roka, ko viņš pagrūda uz priekšu, lai novirzītu ieroci no mērķa. Virsaiša •ātrā un veiklā kustība nebija gluži par vēlu. Asais cirvis pāršķēla kaujas spalvu Unkasa matu šķipsnā un izurbās cauri nestiprajai būdas sienai, it kā kādas briesmīgas lin­gas sviests.
   Dankens redzēja draudošo kustību un, sirdij dobji dau­zoties krūtīs, jau pielēca kājās, pilns augstsirdīgas apņē­mības palīdzēt savam draugam. Viens skatiens pavēstīja viņam, ka sviediens nav trāpījis, un viņa šausmas pārvēr­tās apbrīnā. Unkass mierīgi stāvēja, lūkodamies acīs sa­vam naidniekam, un viņa sastingušajos vaibstos nebija redzams ne mazākais pārdzīvojums. Tad, it kā izteikdams nožēlu par izveicības trūkumu, kam varēja pateikties par savu dzīvību, viņš pasmaidīja un kaut ko nicinoši nomur­mināja savā valodā.
   — Nē! — Magva teica, pārliecinājies, ka gūsteknis nav ievainots. — Saulei jāapspīd viņa kauns, un mūsu sievām jāredz viņa miesas trīcam, citādi mūsu atriebība būs līdzīga zvēru rotaļai. Ejiet aizvediet viņu uz turieni, kur valda klusums. Redzēsim, vai delavars naktī var aizmigt, ja no rīta viņam jāmirst. '
   Jaunekļi, kuriem bija uzdots apsargāt gūstekni, tūlīt sa­sēja viņam rokas ar lūku saitēm un, valdot dziļam, ļaunu vēstījošam klusumam, izveda viņu no būdas. Vienīgi pie pašas izejas Unkasa stingrā gaita sastomījās. Viņš atgrie­zās, lai pārlaistu ātru, lepnu skatienu saviem ienaidnie­kiem, un Dankens iepriecināts pamanīja jaunā mohikāņa acīs izteiksmi, kas liecināja, ka viņš vēl nav pilnīgi zau­dējis visas cerības.
   Magva bija tik apmierināts ar saviem panākumiem vai arī tā aizņemts ār kādiem slepeniem nolūkiem, ka vairāk neko necentās noskaidrot. Viņš arī izgāja no būdas, ne­turpinādams sarunu, kas varētu izvērsties liktenīga cilvē­kam, kurš sēdēja viņam līdzās. Par spīti pieaugošajām dusmām, savai aukstasinībai un bažām Unkasa dēļ, līdz ar šā bīstamā un viltīgā ienaidnieka aiziešanu Heivards iz­juta lielu atvieglojumu. Magvas runas saceltais uztrau­kums pamazām norima; karavīri atkal ieņēma savas vie­tas, un dūmu mākoņi no jauna piepildīja telpu. Gandrīz pusstundu neviens neteica ne pušplēsta vārda un retais pameta kādu Skatienu sānis — šāds svinīgs un pārdomu pilns klusums parasti sekoja katram vētrainam un satrau­cošam notikumam šo ļaužu vidū, kuri bija reizē tik karst­asinīgi un tomēr tik savaldīgi.
   Kad virsaitis, kas bija lūdzis Dankena palīdzību, pabei­dza smēķēt, viņš, nu reiz galīgi un neviena neaizkavēts,, sarīkojās uz aiziešanu un pamāja ar pirkstu iedomātajam dziedniekam, lai tas sekotu.
   Taču Heivarda pavadonis negāja vis ūz tām būdām, kuras jauneklis nesen bija apstaigājis savā neveiksmīgajā izlūkgājienā, bet nogriezās sānis un devās tieši uz tuvējā kalna pusi, kas pacēlās pāri ciematam. Tā pakāji klāja krūmu biezoknis, un jāiet bija pa šauru, līkumotu taciņu. Zēni klajumā bija atsākuši savas rotaļas. Kāda ugunskura atspīdums apgaismoja virsaiša un Dankena ceļu un pada­rīja nemīlīgo ainavu vēl drūmāku. Netālu no kādas kai­las klints viņi izgāja nelielā noriņā un devās tai pāri. Tieši šajā brīdī kāds piemeta ugunskurā jaunus zarus, un spilgta gaisma atspīdēja pat līdz šai attālajai, vietai, tā ka gājēji varēja saskatīt kaut kādu tumšu, noslēpumainu būtni, kas piepeši nostājās viņu ceļā.
   Indiānis apstājās. Lielais, melnais ķermenis sāka kus­tēties tik savāda veidā, ka Dankens nekā nevarēja saprast. Atkal uzplaiksnījās liesmu atspīdums, ļaudams labāk sa­skatīt dīvaino radījumu. Pēc nemierīgajām, neveiklajām kustībām arī Dankens pazina, ka tas ir lācis. Kaut ari zvērs skaļi un dusmīgi rūca, nekādu citu niknuma izpausmi tas neizrādīja. Vismaz huronis likās esam drošs, ka šim neparastajam viesim nav ļaunu nolūku, jo, uzmanīg'i uz to paskatījies, viņš rāmā garā turpināja savu ceļu.
   Dankens zināja, ka indiāņu apmetnēs bieži vien var sa­stapt pieradinātus lāčus, tādēļ mierīgi sekoja savam pava­donim, domādams, ka sastaptais zvērs ir kāds cilts hiīlulis. Huronis pagāja lācim garām, nekavēdamies ne mirkli un nepievērsdams tam vairs nekādu uzmanību, bet Dankens nevarēja noturēties, šad un tad nepaskatījies atpakaļ, lai pārliecinātos, vai nedraud uzbrukums no mugurpuses. Šis nemiers vēl pieauga, kad viņš ieraudzīja zvēru ļekatojam pa taciņu viņiem pakaļ. Dankens jau gribēja to pateikt indiānim, bet šajā mirklī tas atbīdīja koka mizas durvis un iegāja alā, kas veda kalna dziļumā.
   Priecīgs, ka palaimējies izbēgt, Dankens sekoja viņam un steidzās aizvilkt priekšā ieejai vieglo aizsegu, kad pēk­šņi juta, ka viņam kāds to izrauj no rokām, un tai pašā mirklī spraugā parādījās pinkainais zvēra ķermenis. Viņi atradās taisnā un garā ejā," ko veidoja sprauga starp klin­tīm. Izkļūt no šejienes, nenostājoties aci pret aci ar zvēru, nebija iespējams. Neredzēdams citas izejas, Dankens ātri devās uz priekšu, turēdamies iespējami tuvāk savam pa­vadonim. Lācis, bieži ierūkdamies, gandrīz mina viņam uz papēžiem un pāris reižu aizskāra viņu ar savām milzī­gajām ķetnām.
   Grūti pateikt, cik ilgi Dankena nervi būtu izturējuši šo ārkārtīgo sasprindzinājumu, bēt, par laimi, viņš drīz vien varēja atviegloti uzelpot. Jau labu laiku viņiem priekšā bija blāvojis tāls gaišums, un tagad viņi sasniedza vietu, 110 kurienes tas nāca.
   Klintī plašā alā bija ierīkots miteklis un sadalīts vairā­kās telpās. Šķērssienas bija vienkāršas, bet prasmīgi uz­celtas no akmeņiem, zariem un mizām. Pa augšējām sprau­gām dienā ieplūda gaisma, bet vakarā sauli aizstāja ugunskuri un lāpas. Šeit huroņi bija sanesuši lielāko daļu savu vērtīgāko mantu, jo sevišķi tās, kas skaitījās visas cilts kopīgs īpašums. Kā izrādījās, uz šejieni bija pārnesta arī slimā sieviete, ko uzskatīja par kāda pārdabiska spēka upuri, jo indiāņi domāja, ka viņas mocītājam būs grūtāk tikt .viņai klāt cauri akmens sienām nekā caur lapām klā­tajiem būdu jumtiem. Dankena pavadonis piegāja pie vi- 'ņas guļvietas, ko bija apstājušas sievietes. Sev par lielu izbrīnu, jauneklis viņu vidū ieraudzīja savu pazudušo draugu Dāvidu.
   Viltus* dakterim pietika ar vienu vienīgu skatienu, lai saprastu, ka slimnieci izdziedināt nav viņa spēkos. Tā gu­lēja kā triekas, ķerta, vienaldzīga pret visu apkārtni. Hei- vards jutās atvieglots, redzēdams, ka slimās dzivtba ne mazākajā mērā nav atkarīga no viņa dziedināšanas. Mazie sirdsapziņas pārmetumi par nodomāto krāpšanu acumirklī norima, un viņš sāka. pārdomāt, kā nospēlēt savu lomu pietiekami ticami un iespaidīgi, bet tad redzēja, ka pirms viņa mākslas pie slimnieces vēl nolemts izmēģināt mūzi­kas spēku.
   Tobrīd, kad viņi ienāca, Gamuts bija sagatavojies izliet visu savu dvēseli dziesmā. Mirkli vilcinājies, viņš uzsāka tādu korāli, kas varētu darīt brīnumus, ja vien ticības spēks būtu te noderīgs. Viņam atļāva nodzie­dāt līdz beigām, jo indiāņi juta bijību pret viņa šķietamo plānprātību. Kad izskanēja dziesmas beigu locījums, Hei- vards pēkšņi sarāvās, izdzirdējis, ka aiz muguras kāds to atkārto aizkapa balsī. Atskatījies viņš ieraudzīja, ka pin­kainais plēsoņa, attupies alas tumšajā kaktā, ar lācim rak­sturīgo neveiklību' nemierīgi šūpo ķermeni un klusiem rūcieniem atkārto dziesmaš skaņas.
   Grūti aprakstīt, kādu iespaidu uz Dāvidu atstāja šī dī­vainā atbalss. Viņa acis no brīnumiem ieplētās un balss mirklī aizrāvās.
   Apmulsis no izbīļa, ko pats gan uzskatīja tikai par pār­steigumu, viņš skaļi iekliedzās: — Viņa gaida jūs un ir tepat tuvumā! — un izskrēja no alas.

   Šajā ainā dīvaini sajaucās smieklīgais ar svinīgo. Zvērs vēl arvien nenogurdams šūpojās šurpu turpu, bet viņa jocīgie mēģinājumi atdarināt dziesmas melodiju mitējās tai pašā mirklī, kad Dāvids izskrēja no alas.
   Virsaitis piegāja pie slimnieces guļvietas un deva mā­jienu aiziet visām sievietēm, kas bija sapulcējušās, lai noskatītos svešinieka mākslā. Tās negribīgi, bet neiebilzda- mas paklausīja. Kad tālumā aizvērto durvju trokšņa at­balss klinšu ejā bija apklususi, viņš, norādīdams uz nesa­maņā guļošo slimnieci, teica:
   — Lai tagad mans brālis rāda savu spēku.
   Tik nepārprotami uzaicināts ķerties pie sava dziednieka pienākuma, Heivards saprata, ka vismazākā vilcināšanās var būt bīstama. Viņš pūlējās sakopot savas domas, lai atcerētos un varētu atdarināt tos buršanas paņēmienus un dīvainos rituālus, ar kuriem indiāņu pūšļotāji parasti slēpj savu nezināšanu un nevarību. Pilnīgi iespējams, ka Hei­vards satraukumā drīz vien būtu pielaidis kādu aizdomīgu vai pat liktenīgu kļūdu, ja pašus pirmos viņa mēģināju­mus nebūtu iztraucējis četrkājaiņa niknais rūciens. Trīs reizes viņš mēģināja atsākt savu darbošanos, bet katru reizi to pārtrauca šī nesaprotamā pretošanās, un ikviens nākamais zvēra rūciens šķita niknāks un draudīgāks par iepriekšējo.
   — Ļaunie gari ir nenovīdīgi, — huronis sacīja. — Es iešu. Brāli, šī sieviete ir sieva vienam no maniem visdroš­sirdīgākajiem vīriem. Apejies ar viņu taisnīgi! Klusu! — viņš piemetināja, pamādams sakaitinātajam zvēram, lai tas aprirntos. — Es eju.
   Dankens palika drūmajā", vientuļajā alā viens ar bezpa­līdzīgo slimnieci un nikno, bīstamo zvēru. Ar lācim pie­mītošo vērīgumu tas noklausījās aizejošā indiāņa soļos, kamēr atbalss pavēstīja, ka arī viņš ir atstājis alu. Tad dzīvnieks pagriezās, gāzelēdamies pienāca Dankenam klāt un atsēdās viņa priekšā savā parastajā pozā.
   Jauneklis bažīgi palūkojās apkārt, meklēdams kādu ieroci, ar kuru varētu aizstāvēties pret uzbrukumu, ko viņš tagad visā nopietnībā gaidīja.
   Taču likās, ka zvēra noskaņojums ir pēkšņi mainījies. Tas vairs neapmierināti nerūca un neizrādīja nekādas nik­numa pazīmes. Viss viņa pinkainais ķermenis spēcīgi kra­tījās, it kā kādu dīvainu iekšēju krampju raustīts. Milzī­gie, tūļīgie nagi neveikli grābstījās ap atņirgto purnu. Dankens nenovērsa acu no zvēra, bet tad piepeši bries­mīgā galva novēlās uz sāniem un tās vietā parādījās go­dīgā, enerģiskā izlūka seja.
   —    Csst! — piesardzīgais mežinieks apklusināja Dankena pārsteiguma saucienu. — Šie nelieši ir tepat tuvumā.
   —    Sakiet — ko nozīmē šī maskarāde un kāpēc jūs ielai- dāties tik pārdrošā dēkā?
   —    Ah! Bieži vien gadījums pārvelk svītru saprāta lē­mumiem un apdomam, — izlūks atbildēja. — Bet, tā kā katrs stāsts jāsāk no gala, tad es jums pastāstīšu visu pēc kārtas. Pēc tam kad mēs izšķīrāmies, es novietoju koman­dantu un sagamoru kādā pamestā bebru būdā. Tur viņi no huroņiem ir lielākā drošībā nekā Edvarda foriā, jo šie tālīnie ziemeļrietumu indiāņi, kuru vidū vēl līdz šim nav ieviesušies tirgoņi, joprojām uzskata bebrus par neaizska­ramiem. Pēc tam mēs ar Unkasu, kā jau bija norunāts, devāmies uz otru nometni. Vai jūs neesat viņu redzējis?
   —    Jā, sev par lielām sirdssāpēm. Viņš ir sagūstīts, un, saulei lecot, viņam jāmirst.
   — Man jau bija ļauna paredzēšana, ka tāds būs viņa liktenis, — atbildēja izlūks vairs ne tik pašapzinīgā un jautrā tonī. Bet drīz vien viņš turpināja savā parastajā stingrajā balsī: — Viņa nelaime jau arī patiesībā ir tas iemesls, kāpēc ēs esmu šeit, jo tādu zēnu nedrīkst atstāt huroņu rokās. Šiem neģēļiem gan briesmīgi patiktos, ja viņi varētu piesiet pie viena, staba Atro Briedi un Garo Karabīni, kā viņi dēvē mani. Kaut gan es nemaz nesa­protu, kāpēc viņi man piešķīruši tādu vārdu, jo starp «briežu nāves» spējām un vienas jūsu īstās Kanādas kara- bīnes šāvienu nav vairāk līdzības kā starp pīpju akmeni un kramu!
   — Turpiniet savu stāstu! — Dankens nepacietīgi ietei­cās. — Mēs nezinām, kuru brīdi var atgriezties huroņi.
   —    Par to nav ko bīties. Mēs esam tikpat droši pret katru traucējumu kā misionārs divu stundu ilga sprediķa sākumā. Nu, mēs ar Unkasu nejauši uzdūrāmies šiem ne­liešiem, kas atgriezās no sirojuma. Puisis izlūkojot bija aizlīdis pārāk tālu uz priekšu — nē, par to jau viņu nevar nosodīt, karstas asinis —, bet galu galā viens no huroņiem izrādījās gļēvulis un bēgdams ieveda viņu lamatās.
   —    Un dārgi viņš dabūja samaksāt par savu gļēvulību!
   Izlūks zīmīgi novilka ar plaukstu gar rīkli un pamāja, it kā sacīdams: «Es saprotu, ko jūs domājat.» Tad viņš turpināja:
   —    Kad zēns pazuda, es, kā jūs jau varat iedomāties, gribēju patramdīt huroņus. Man iznāca kautiņš ar vienu vai diviem, kas bija atpalikuši no pārējiem, bet tas jau nav svarīgi. Tātad — pēc tam kad biju nošāvis šos velnē­nus, es, neviena netraucēts, piegāju pavisam tuvu nomet­nei. Laime bija man necerēti labvēlīga un aizveda tieši tajā vietā, kur viens no visslavenākajiem cilts burvjiem pašreiz posās, kā es tūlīt.sapratu, sīvai cīņai ar sātanu. Tad nu viens trāpīgs sitiens pa galvu padarīju šo blēdi s'tīvu uz kādu laiku. Iebāzis viņam mutē mazliet valriekstu vakariņu tiesai, lai nesāk bļaustīties, un piesējis viņu starp diviem kokiem, es brīvi izrīkojos ar tā smalko gar­derobi un pats uzņēmos lāča lomu, lai mūsu lieta kustētos uz priekšu.
   —    Un jūs to nospēlējāt brīnišķīgi. Pats lācis paliktu kaunā blakus jums.
   —      Lai dievs žēlīgs, major! — glaimotais mežinieks at­bildēja. — Tad jau es būtu pavisam neaptēsts, ja, tik ilgi -nodzīvojis šajos mežos, nebūtu iemācījies atdarināt šāda zvēra kustības un izturēšanos. Ja nu būtu nācies ielīst pu­mas vai īstas panteras ādā, tad gan es jums sniegtu ievērī­bas cienīgu priekšnesumu, bet šā lempīgā zvēra kustību atdarināšana neprasa sevišķu izveicību. Bet kur ir jau­navas?
   —    Dievs vien to zina! Es apstaigāju visas būdas, bet neatradu ne mazāko pēdu.
   —    Jūs dzirdējāt, ko aiziedams pateica dziedonis: «Viņa ir tepat tuvumā un gaida jūs.» Muļķītis aiz nobīļa saput­roja savu sakāmo, bet viņa vārdiem bija dziļāka jēga. Lā­cim jāprot rāpties, tāpēc es palūkošos pāri šķērssienai. ' Varbūt klintīs ir paslēpti medus podi, un es esmu zvērs, kas, kā zināms, ir kārs uz saldumu.
   Izlūks atskatījās, pasmiedamies pats par savu asprātību, un sāka rāpties augšup pa šķērssienu, atdarinādams lača lempīgās kustības. Bet, sasniedzis augšu, viņš tūlīt deva zīmi ievērot klusumu un steigšus nolaidās atkal zemē.
   —    Viņa ir šeit, — viņš čukstēja. — Jūs viņu atradīsiet tur. aļz tām durvīm. Es būtu pateicis nospiestajai sirsniņai kādu mierinošu vārdu, bet, ieraugot tādu briesmoni, viņa pārlieku nobītos. Kaut gan jāsaka, major, ka arī jūs šajā krāsojumā neizskatāties diez cik pievilcīgs.
   Dankens jau bija strauji meties uz priekšu, bet šie brī­dinošie vārdi viņam lika momentā apstāties.
   —    Vai es tiešām esmu tik atbaidošs? — viņš bēdīgi noprasīja.
   —    Jūs neizbiedētu vilku un nepiespiestu bēgt karalis­kās armijas kareivjus, bet es esmu jūs kādreiz redzējis daudz patīkamākā izskatā. Jūsu krāsu svītrām greznoto ģīmi nesmādētu indiānietes, bet. jauna balto sieviete gan dod priekšrojcu savai ādas krāsai. Lūk, — viņš piemeti­nāja, norādīdams uz vietu, kur no klints sīkā strūkliņā tecēja ūdens, izveidodams mazu, kristāldzidru avotiņu, — tur jūs viegli varat atbrīvoties no sagamora krāsu trie­pieniem. Kad jūs atgriezīsieties, es izmēģināšu sav.u roku pie jauna izdaiļojuma. Mainīt krāsojumu burvim ir tikpat parasta lieta kā pilsētas švītam pārģērbties.
   Izlūks vēl runāja, kad Dankens jau ķērās pie ūdens. Vienā mirklī nozuda briesmīgā un nepatīkamā maska, un jauneklis atkal parādījās tādā izskatā, ar kādu viņu bija apveltījusi daba. Tā sagatavojies uz tikšanos ar iemīļoto, viņš steidzīgi atvadījās no sava biedra un nozuda aiz no­rādītajām durvīm. Izlūks vēlīgi noraudzījās viņam pakaļ, pamādams ar galvu un nomurminādams savus laba vēlē­jumus. Pēc tam viņš ļoti aukstasinīgi ņēmās pārbaudīt hu­roņu noliktavu — alā, starp citu, glabājās arī mednieku pūliņu augļi.
   Dankenam nebija cita ceļa rādītāja kā tikai tālumā mir­gojošā gaisma, kas tomēr mīlas pilno jaunekli vadīja kā polārzvaigzne. Ar tās palīdzību viņš nokļuva savu cerību ostā, kas gan bija tikai cits alas nodalījums. Šās telpas vienīgais uzdevums bija kalpot par drošu ieslodzījuma vietu tik ievērojamai gūsteknei kā Viljama Henrija forta komandanta meita. Visa telpa bija no vienas vietas pie­mētāta ar nelaimīgajā cietoksnī salaupītajām mantām. Šā jucekļa vidū Heivards ieraudzīja to, kuru meklēja, — bālu, uztrauktu un pārbiedētu, bet jauku. Dāvids viņai jau bija pavēstījis par gaidāmo apciemojumu.
   —    Danken! — viņa iesaucās balsī, kas šķita trīcam bai­lēs pati no savas skaņas.
   —    Alise! — viņš atsaucās, bez apdoma lēkdams pāri saiņiem, kastēm, ieročiem un mēbelēm.
   —    Es zināju, ka jūs mani nepametīsiet, — viņa teica, palūkodamās jauneklī, un viņas skumju nomāktajā sejā uz mirkli parādījās sārtums. — Bet jūs esat viens! Lai cik pateicīga jūtos par uzticību, man tomēr gribētos domāt, ka jūs neesat pilnīgi viens pats!
   Redzēdams, ka trīcošā Alise vairs nespēj noturēties kā­jās, Dankens laipni pierunāja viņu apsēsties un tad* īsumā pastāstīja visu to, kas rņums jau zināms. Alise klausījās, elpu aizturējusi. Kad jauneklis pieminēja satriektā tēva ciešanas, pār meitas vaigiem tā plūda asaras, it kā viņa nekad agrāk nebūtu raudājusi. Taču Dankena mierinošie, sirsnīgie vārdi drīz vien noklusināja pirmo" jūtu izplū­dumu, un viņa noklausījās Xā stāstu līdz beigām ar neda­lītu uzmanību, ja arī ne gluži mierīgi.
   —    Un tagad, Alise, — Dankens sacīja, — jums jābūt stiprai. Ar mūsu pieredzējušā un neaizstājamā drauga iz­lūka palīdzību mēs varēsim aizbēgt no šās mežoņu cilts, bet jums būs jāparāda liela drosme. Atcerieties, ka jūs gaida jūsu godājamā tēva apkampieni un viņa laime, tā­pat kā jūsējā, ir atkarīga no jūsu vīrišķības.
   —    Esmu gatava uz visu tēva dēļ, kurš tik daudz darījis manā labā!
   —    Un arī manis dēļ! — jauneklis turpināja, maigi sa­spiezdams viņas roku savās plaukstās.
   Neizpratnes un pārsteiguma pilnais Alises skatiens pār­liecināja Dankenu, ka nepieciešams izteikties sķaidrāk.
   —    Pašreiz nav ne īstais laiks, ne vieta, lai apgrūtinātu jūs ar savtīgu vēlēšanos izklāstu, — viņš piebilda, — bet kura sirds, būdama tik pilna kā manējā, gan nevēlētos no­mest savu nastu? Mēdz teikt, ka nelaime visvairāk tuvinot cilvēkus, un mūsu kopīgās bēdas jūsu dēļ daudz ko no­skaidroja starp jūsu tēvu un mani.
   —    Un dārgā Kora, Danken? Viņa taču arī nav aiz­mirsta?
   —    Nav aizmirsta, nē! Par viņu bēdājas un sēro, kā reti par kādu sievieti ir sērots. Jūsu godājamam tēvam abi bērni bija vienādi, bet es.,. Alise, jūs nedrīkstat»apvai­noties, ja es teikšu, ka manās acīs viņas krietnumu zināmā mērā aizēnoja.,,
   —    Tad jūs nepratāt novērtēt manu māsu, — Alise sa­cīja, atvilkdama roku, — bet viņa par jums vienmēr runā ka par savu vislabāko draugu.
   —    Es būšu laimīgs par viņas draudzību, — Dankens ātri atbildēja. — Bet attiecībā uz jums, Alise, jūsu tēvs man atļāva cerēt, ka mūs vienos vēl tuvākas un dārgākas saites.
   Alise spēji nodrebēja un uz mirkli novērsa seju, ļauda- mās sievišķīgam jūtu saviļņojumam, bet tas ātri pārgāja, un viņa atkal valdīja pār sevi, vismaz ārēji.
   —    Heivard, — viņa teica, ar aizkustinošu nevainības un paļāvības izteiksmi raudzīdamās viņam tieši sejā, — ne­prasiet no manis nekā vairāk, pirms neesat aizvedis pie tēva, lai viņš dotu man savu svētību.
   «Kaut vairāk es nedrīkstu teikt, mazāk nevarēju,» jau­neklis gribēja atbildēt, bet pēkšņi viņu iztraucēja viegls uzsitiens uz pleca. Pielēcis kājās, viņš apgriezās un ierau­dzīja savā priekš Magvas tumšo stāvu un ļauno seju. Me­žoņa dobjie smiekli šajā mirklī Dankenam izklausījās kā velnišķīgas dēmonā nievas. Ja viņš būtu paklausījis pēk­šņai un spēcīgai acumirkļa dziņai, tad būtu meties huro­nim virsū un ļāvis visu izšķirt cīņai uz dzīvību un nāvi. Bet viņam nebija it nekāda ieroča, viņš arī nezināja, vai viltīgajam pretiniekam nav tuvumā palīgi, turklāt jutās atbildīgs par tās būtnes drošību, kura tagad viņa sirdij bija dārgāka nekā jebkad, tādēļ tūlīt pat atmeta šo pār­drošo iedomu.
   — Ko jums vajag? — bikli iejautājās Alise, sakrus­todama rokas pār krūtīm un cenzdamās neizrādīt spējās bailes par Heivardu un izturēties vēsi un atturīgi kā vien­mēr, kad ieradās viņas sagūstītājs.
   Indiāņa ļaunā priekā starojošā seja atkal kļuva barga, bet, uztvēris jaunekļa draudīgo skatienu, viņš piesardzīgi pakāpās atpakaļ. Kādu mirkli Magva cieši raudzījās uz abiem saviem gūstekņiem, tad pagāja sānis un aizvēla lielu bluķi priekšā kādām durvīm — ne tām, pa kurām bija ienācis Dankens. Pēdējais tagad saprata, kā Magvam bija izdevies viņu pārsteigt. Uzskatīdams sevi par pazu­dušu, Dankens pievilka Alisi pie krūtīm un stāvēja, gatavs skatīties acīs liktenim gandrīz bez nožēlas, jd mīļo­tās tuvums to vērta mazāk briesmīgu. Taču Magva netaisī­jās tūliņ izrēķināties. Viņš acīmredzot tikai gribēja aizturēt jauno gūstekni un vairs pat nepaskatījās uz alas vidū stāvošajām nekustīgajām figūrām, kamēr nebija' pilnīgi laupījis viņiem katru cerību. izbēgt pa slepeno izeju, pa kuru pats bija ienācis. Dankens uzmanīgi sekoja katrai huroņa kustībai, bet palika mierīgs un vēl arvien sargā­dams spieda pie krūtīm Alises trauslo stāvu. Viņš bija pārāk lepns, lai velti lūgtos žēlastību no ienaidnieka. Kad Magva bija pabeidzis savu darāmo, viņš pienāca pie gūs­tekņiem un angliski teica:
   —    Bālģīmji ievilina lamatās gudros bebrus, bet sarkan- ādainie prot sagūstīt ingizus. -
   —    Huroni! — uztrauktais Heivards iesaucās, aizmirs­dams, ka uz spēles ir liktas divas dzīvības. — Es nicinu tevi un tavu atriebību!
   —    Vai baltais vīrs, pie staba piesiets, runās tādus pa­šus vārdus? — Magva jautāja ar ņirdzīgu smīnu, tā iz­rādīdams šāvu neticību jaunekļa nelokāmībai.
   —    Vienalga — te, tikai tavā priekšā, vai visas tavas, cilts klātbūtnē!
   —    Viltīgā Lapsā ir dižens virsaitis, — indiānis sacīja. — Viņi ies un atvedīs savus jaunekļus, lai tie paskatās, cik bezbailīgi bālģīmis spēj smieties par mocībām.
   To pateicis, Magva apgriezās un devās uz eju, pa kuru bija ienācis Dankens, bet pēkšņi draudīgs rūciens lika viņam apstāties. Durvīs parādījās lācis. Attupies uz pakaļ­kājām, tas, kā parasti, nemierīgi klanījās no vienas puses uz otru. Kādu brītiņu Magva to uzmanīgi aplūkoja. Pa­zinis burvja labi zināmo ietērpu un būdams brīvs no savas cilts tumsonīgās māņticības, viņš ar vēsu nievājumu sejā gribēja paiet tam garām. Bet atkal viņu apstādināja vēl skaļāks un draudīgāks rūciens. Tad, it kā" nolēmis izbeigt šo jokošanos, Magva apņēmīgi devās uz priekšu. Lācis lēni atkāpās līdz durvīm un, saslējies pakaļkājās, sāka nikni kuļāt ķetnas pa gaisu.
   —    Muļķi! — virsaitis huroņu valodā izsaucās. — Ej spēlējies ar bērniem un sievām!
   Viņš vēlreiz mēģināja paiet garām zvēram, kuru turēja par burvi, neuzskatīdams par vajadzīgu pat izskata pēc padraudēt tam ar savu dunci vai tomahauku, kas karājās pie jostas. Piepeši zvērs izstiepa rokas, pareizāk sakot —1 ķetnas, un ieslēdza viņu tādā apkampienā, kas spēka ziņā varētu sacensties ar īstu lāča apkampienu. Ar aizturētu elpu Heivards bija vērojis notiekošo. Redzēdams, ka iz­lūks ar dzelžainu spēku piespiedis ienaidniekam abam ro­kas gar sāniem, viņš paķēra briežādas siksnu,_ar ko bija pārsiets kāds sainis, un metās draugam palīgā. Ātrāk, nekā mēs spētu to aprakstīt, Magvas rokās un kājas desmit kārtām apvija siksnas loki. Kad bīstamais huronis bija pienācīgi sasiets, izlūks palaida viņu vaļā un Heivards no­guldīja savu pilnīgi bezpalīdzīgo ienaidnieku uz muguras.
   Magva bija nikni pretojies šim pēkšņajam uzbruku­mam, kamēr pārliecinājās, ka pretinieks ir daudz stiprāks par viņu, taču visu laiku nebija izdevis ne skaņas. Bet, kad Vanagacs, gribēdams īsi un skaidri atklāt savas rīcības iemeslus, atbīdīja zvēra galvu un huroņa acu priekšā parādījās viņa skarbā, nopietnā seja, tas zaudēja savu aukstasinību un izgrūda parasto:
   —    Ha!
   —    Ahā! Tu esi atguvis valodu, — mierīgi teica uzvarē­tājs. — Nu, lai tu ar to mūs neiegrūstu postā, man nāksies aizbāzt tev muti.
   Nekavējoties padarījis arī šajā ziņā ienaidnieku pilnīgi nekaitīgu, izlūks jautāja:
   —    Pa kurieni šis velns ienāca? Kopš jūs mani atstājāt, man nepagāja garām neviena dzīva dvēsele.
   Dankens norādīja uz durvīm, pa kurām Magva bija ienācis.
   —    Nu, tad paskūbiniet jaunavu, — viņa draugs sacīja, — Mums steigšus jātiek laukā pa otru izeju un jādodas uz mežu.
   —    Tas nav iespējams! — Dankens iesaucās. — No pār­ciestajām bailēm viņa ir zaudējusi spēkus. Alise! Mana dārgā, mana vienīgā Alise, piecelieties — nu ir laiks bēgt! Veltīgi! Viņā dzird, bet nespēj paiet. Ejiet, mans cēlais, krietnais draugs! Glābieties un atstājiet mani manam lik­tenim!
   —    Katrai takai ir gals, un katra nelaime kaut ko iemāca! — izlūks atbildēja.*— Lūk, ietiniet viņu šajās in­diāņu drēbēs. Paslēpiet pilnīgi viņas mazo augumiņu. Nē, šai kājai nav otras līdzīgas mūsu mežos, tā viņu nodos. Nosedziet pilnīgi visu. Un tegad ņemiet viņu uz rokām un sekojiet man!
   Dankens steidzīgi vien paklausīja, un, kad izlūks beidza runāt, viņš jau pacēla Alises vieglo augumu uz rokām un sekoja biedram pa pēdām. Slimā sieviete vēl arvien gulēja priekštelpā viena pati, viņi pagāja tai garām un ātri devās uz priekšu pa dabas izveidoto galeriju uz alas izeju. Kad viņi pienāca pie mazajām mizas durvīm, klusa murminā­šana ārpusē liecināja, ka tur sapulcējušies slimnieces draugi un tuvinieki, pacietīgi gaidot uzaicinājumu ieiet pie viņas.
   —    Ja es atdarīšu muti un sākšu runāt, — Vanagacs čukstēja, — pec manas angļu valodas šie nelieši sapratīs, ka viņu vidū ir ienaidnieks. Jums, major, jārunā ar viņiem savā mēlē. Sakiet, ka mēs ļauno-garu ieslodzījām alā un tagad nesam slimo sievieti uz mežu, lai uzmeklētu spēci­nošas saknes. Laidiet darbā visu savu viltību!
   Durvis mazliet pavērās, it kā kāds no ārpuses klausītos, kas notiek iekšpusē, un izlūkam bija jāpārtrauc savas pa­mācības. Bargs rūciens atbaidīja šo ziņkārīgo, un tad iz­lūks droši atgrūda durvis un izgāja no alas, atkal atdari­nādams lāča gaitu. Dankens turējās viņam cieši aiz mu­guras un drīz vien atradās satraukto tuvinieku un draugu pulka vidū.
   Pūlis mazliet pašķīrās, dodams ceļu sievietes tēvam un vēl otram indiānim, kas acīmredzot bija viņas vīrs.
   —    Vai mans brālis aizdzina ļauno garu? — jautāja tēvs. — Kas tas ir viņam uz rokām?
   —    Tavs bērns, — Dankens svinīgi atbildēja. — Sērga izgāja no viņas, tā ir ieslodzīta kalnā. Es aiznesīšu sievieti tālāk prom un padarīšu viņu stipru, lai slimība tai vairāk nespēj kaitēt. Kad atkal atnāks saule, viņa būs sava vīra vigvamā.
   Kad tēvs bija pārtulkojis svešinieka vārdus huroņu va­lodā, klusa murmināšana vēstīja, ka šī ziņa tiek uzņemta ar apmierinājumu. Pats virsaitis pamāja Dankenam doties tālāk un skaļā, stingrā balsī bravūrīgi iesaucās:
   —    Ej! Es esmu vīrs — es ieiešu kalnā un cīnīšos ar ļauno garu!
   Heivards priecīgi bija paklausījis mājienam un jau pa­gājis garām ļaužu pulciņam, kad šie satraucošie vārdi lika viņam apstāties.
   —    Vai mans brālis ir prātu zaudējis? — jauneklis iesau­cās. — Viņš sastaps sērgu, un tā iemājos viņā. Vai arī viņš iztrieks sērgu laukā — un tā aizdzīs viņa meitu pro- jāin mežā. Nē! Lai mani bērni gaida tepat ārpusē un, kad ļaunais gars parādīsies, nosit to ar rungām. Viņš ir viltīgs un paslēpsies kalnos, ja redzēs, ka tik daudz ļaužu ir ga­tavi ar viņu cīnīties.
   Šis dīvainais brīdinājums atstāja vēlamo iespaidu. Tēvs un vīrs vairs netaisījās doties alā, bet izvilka tomahaukus un nostājās pie izejas, gatavi atriebties savas slimās tuvi­nieces iedomātajam mocītājam. Tādā pašā nolūkā sie­vietes un bērni lauza zarus no krūmiem un paņēma rokās akmeņus. Šai izdevīgajā momentā viltus burvji pamanījās nozust.
   Vanagacs līdz šim gan bija paļāvies uz indiāņu māņ­ticību, taču viņš zināja,' ka gudrākie virsaiši tikai iecie­tīgi noskatās uz to, bet paši nav tās varā. Viņš zināja arī, cik dārgs ir laiks šādos gadījumos. Lai cik liela būtu ienaidnieku pašapmānīšanās un lai kā tā līdz šim bija viņiem palīdzējusi, tiklīdz indiāņu asais prāts uztvertu kaut ko aizdomīgu, viss būtu zaudēts. Tādēļ Vanagacs izvēlējās taku, kur viņus vismazāk varēja novērot, un, neiegriezdamies ciematā, devās tam garām. Dziestošo ugunskuru gaismā tālumā vēl arvien varēja redzēt kara­vīrus, kas staigāja no būdas uz būdu. Bet bērni jau bija pametuši savas rotaļas, un nakts miers sāka pamazām iz­dzēst šā notikumiem bagātā, nemierīgā vakara trokšņus un satraukumu.
   Svaigais gaiss atspirdzināja Alisi. Tā kā viņas līdzši­nējās nevarības cēlonis bija tikai fizisks nespēks, tad ne­bija nepieciešams skaidrot viņai to, Īsas noticis.
   —    Tagad ļaujiet man pašai pamēģināt iet, — viņ^ teica, nosarkdama par to, ka nebija varējusi jau ātrāk izraisīties no Dankena rokām. — Es tiešām jūtos atspirgusi.
   —    Nē, Alise, jūs vēl esat pārāk vārga.
   Jaunava maigi centās atbrīvoties, un Heivards bija spiests šķirties no savas dārgās nastas. Vīram lāča kostīmā nebija ne jausmas par mīlošā jaunekļa svētlaimīgo saviļ­ņojumu, kad tā rokas apvija mīļoto, un droši vien viņš neizprata arī to nevainīgās kautrības mulsumu, ko izjuta trīcošā Alise. Bet, kad viņi bija aizgājuši pietiekami tālu no būdām, izlūks apstājās un sāka runāt par tematu, ko pārzināja visā pilnībā:
   —    Šī taka jūs aizvedīs pie strauta, — viņš sacīja, -Ejiet pa tā ziemeļu krastu, kamēr nonāksiet pie ūdens­krituma. Tad uzkāpiet pakalnā pa labi, un jūs ieraudzī­siet otras cilts nometnes ugunis. Ejiet turp un prasiet patvērumu. Ja viņi ir īsti delavarir tad jūs būsiet drošībā. Tālu aizbēgt nav iespējams. Mēs vēl nebūsim nogājuši dažas jūdzes, kad huroņi mūs panāks un noskalpēs. Ejiet!
   —    Bet jus? — Heivards pārsteigts jautāja, Mēs taču nešķirsimies šeit?
   «— Huroņi tur gūsta delavaru lepnumu: pēdējais no mo­hikāņiem ir viņu rokās, — izlūks atbildēja. Es mēģi­nāšu kaut ko darīt viņa labā. Ja huroņi būtu ieguvuši jiisu skalpu, major, par katru tā matu kristu viens nelie­tis, kā es solījos. Bet, ja jaunais sagamors tiks vests pie moku staba, tad indiāņi redzēs, kā viņa dēļ spēj mirt baltais cilvēks,
   Nemaz nejuzdamies apvainots par to, ka mežiniekam Unkass dārgāks nekā viņš, Dankens turpināja izlūku at­runāt no tik pārdroša pasākuma. Viņam talkā nāca Alise, pievienodama Heivarda iebildumiem savu lūgumu, lai iz­lūks atsakās no šā nodoma, kas saistīts ar lielām bries- 'mām, bet cerību uz izdošanos tikpat kā nav. Taču nelī­dzēja nekāda runāšana un pārliecināšana. Izlūks nepacie­tīgi viņos noklausījās un izbeidza sarunu, atbildot tādā tonī, ka Alise acumirklī apklusa, bet Heivards saprata, . cik veltīgi būtu jebkādi tālākie iebildumi.
   —    Es esmu dzirdējis, — mežinieks teica,ka jaunībā ir jūtas, kas saista yīrieti pfe sievietes stiprāk nekā tēvu pie dēla. Varbūt tas tā ir, Jūs riskējāt af savu dzīvību un visu, kas jums dārgs, lai izglābtu šo jaunavu, un man šķiet, ka visa tā pamatā ir kādas tamlīdzīgas jūtas, Bet es mācīju šo zēnu prasmīgi rīkoties af šauteni, un viņš man par to ir krietni atmaksājis. Esmu cīnījieš plecu pie pleca ar viņu daudzos asiņainos cīniņos, un, kamēr es dzirdēju viņa šāvienus ar vienu ausi un sagamora ar otru, es zināju, ka ienaidnieks no muguras man neuz- klups. Ziemas un vasajras, dienas un naktis mēs kopā esam klaiņojuši pa mūžamežu, ēduši no viena trauka un
   1 pārmaiņus sargājuši viens otra miegu. Un lai tagad no­tiktu tā, ka Unkass cieš mocības, kad es esmu tepat tu­vumā ..« Nē, mohikāņu jauneklim nebūs iet bojā tāpēc, ka draugs viņu pametis, kamēr vien virs zemes pastāvēs uzticība un «bliežu nāve» nebūs kļuvusi tikpat nekaitīga kā dziedoņa pūšamais rīks!
   Dankens palaida vaļā izlūka roku. Tas pagriezās un stingrā gaitā aizsoļoja atpakaļ uz būdām. Pastāvējuši kādu mirkli, noraudzīdamies pakaļ aizgājējam, Dankens un Alise reizē laimīgi un skumju pilni devās ceļā uz patālo delavaru ciematu.

   Būdams ciešas apņēmības pilns, Vanagacs tomēr skaidri apzinājās visas grūtības un briesmas, kas viņu sagaidīja. Atceļā uz huroņu nometni pieredzējušā vīra asais prāts neatlaidīgi centās izdomāt, kā novērst ienaidnieku aizdo­mas un apmānīt viņu modrību. Viņš būtu upurējis Magvas un burvja dzīvības savas drošības labad, ja nebūtu uzska­tījis šādu rīcību par baltā cilvēka necienīgu. Tāpēc tagad viņš paļāvās tikai uz lūku un siksnu stiprumu, ar kurām bija sasējis tos abus, un devās taisnā ceļā uz huroņu ciemu.
   Tuvojoties būdām, viņa gaita kļuva piesardzīgāka un modrajam skatienam nepaslīdēja garām ne mazākais sī­kums, kas varētu vēstīt labu vai ļaunu. Mazliet nostāk no citām stāvēja kāda novārtā atstāta būdiņa, ko huroņi kaut kādu iemeslu dēļ bija pametuši līdz galam neizbū­vētu. Tomēr pa tās spraugām spīdēja vāja gaisma, kas liecināja, ka arī šādā stāvoklī tā noder kādam par mitekli. Uz šo būdiņu tad nu izlūks devās, gluži kā apdomīgs ģe­nerālis, kas pirms galvenā uzbrukuma grib izlūkot ienaid­nieka priekšējās pozīcijas.
   Atbilstoši savai lāča lomai Vanagacs nometās uz visām četrām un pielīda pie mazā lodziņa, pa kuru varēja redzēt būdiņas iekšieni. Izrādījās, ka tā ir Dāvida Gamuta mītne. Šurp tad arī ticīgais dziesmu skolotājs bija atnācis ar visām savām bēdām un izbailēm.
   Lai cik akli Dāvids ticēja senatnē notikušajiem brīnu­miem, jebkāda tieša pārdabisku spēku iejaukšanās šāsdie­nas dzīvē viņam likās ļoti apšaubāma. Citiem vārdiem — viņš svēti ticēja, ka Bileama ēzeļmāte spējusi runāt, bet uz lāča dziedāšanu skatījās diezgan skeptiski. Un tomēr viņš ^bija to dzirdējis pats ar savām smalkajām ausīm! Pēc Dā­vida ārienes un izturēšanās izlūks uzreiz redzēja, kāds neizsakāms mulsums pārņēmis viņa prātu. Grūtsirdīgās pārdomās iegrimis, mūzikas apustulis sēdēja uz žagaru kaudzītes, no kuras laiku pa laikam uzmeta kādus zariņus mazajam ugunskuram. yiņš bija ģērbies tāpat kā iepriekš, tikai noskūtajā galvā vēl uzlicis savu trīsstūraino cepuri, kas nebija šķitusi pietiekami pievilcīga, lai to iekārotu' kāds no viņa sagūstītajiem.
   Atceroties, ar kādu steigu Dāvids bija pametis savu vietu pie slimnieces gultas, apķērīgais Vanagacs it viegli uzminēja, kam veltītas šīs svinīgās pārdomas. Apgājis ap­kārt būdai un pārliecinājies, ka tā stāv pilnīgi nomaļus no citām, viņš iegāja pa zemajām durvīm un atradās vaigu vaigā ar Gamutu. Viņus šķīra tikai ugunskurs, un, kad Vanagacs uzslējās kājās, kādu brīdi abi klusēdami vērās viens otrā. Pārsteigums bija tik pēkšņs un briesmīgs, ka Dāvids pilnīgi zaudēja galvu. Viņš sāka grābstīties pēc savas stabules un piecēlās mulsā apņēmībā pretoties ļau­numam ar mūzikas spēku.
   —    Tumšais, noslēpumainais briesmoni! — viņš ieklie­dzās, drebošām rokām uzlikdams brilles un atvērdams dziesmu grāmatu. — Es nezinu, kas tu esi un kādi tavi no­lūki, bet, ja tev prātā ļaundarība pret dieva tempļa vis­pazemīgāko kalpu, tad noklausies izraēļu jaunekļa apga­roto valodu un nožēlo grēkus!
   Pinkainais zvērs sparīgi nopurinājās, un tad labi pazīs­tama balss atbildēja:
   —    Lieciet nost pūšamo rīku un māciet savai rīklei pie­ticību! Pieci vārdi vienkāršā un saprotamā angļu valodā ir pašreiz tikpat vērti kā stundu ilga gaudošana.
   — Kas jūs esat? — Dāvids rīstīdamies jautāja.
   —   Tāds pats cilvēks kā jūs, un manas asinis ir tikpat tīras no lāča asiņu piejaukuma kā jūsējās. Vai jūs tik ātri esat aizmirsis, no kā saņēmāt to muļķīgo rīku, kas jums rokās?
   — Vai tas var būt! — Dāvids iesaucās, elpodams mierī­gāk, kopš sāka apjēgt patiesību.
   —    Nu redzat, — Vanagacs sacīja, atsegdams savu go­dīgo seju, lai izkliedētu biedrā katras šaubas. — Šī āda gan nav tik balta kā maigai meitenei, bet sarkanīgo no­krāsu tai piešķīruši tikai debesu vēji un saule. Un tagad parunāsim par lietu.
   —   Vispirms pastāstiet man par jaunavu un jaunekli, karš tik drošsirdīgi viņu meklēja.
   —   Jā, viņi ir laimīgi izbēguši no' šo neliešu tomahau­kiem! Bet vai jūs varat man pateikt, kur ir Unkass?
   — Jaunais cilvēks ir sagūstīts, un es ļoti baidos, ka viņš jau nolemts nāvei. Man bezgala žēl, ka cilvēkam ar tādām jaukām sliecībām jānomirst gara tumsībā, un es jau esmu izmeklējis brīnišķīgu korāli…
   —    Vai jūs varat mani aizvest pie viņa?
   —    Tas nebūtu grūts uzdevums, — mirkli vilcinājies, Dāvids atbildēja, — kaut gan es ļoti baidos, ka jūsu klāt­būtne var nevis mīkstināt, bet padarīt vēl smagāku viņa nelaimīgo likteni.
   —    Netērējiet velti vārdus, bet vediet mani! — izlūks pārtrauca Dāvidu, atkal paslēpdams seju, un tūlīt pirmais izgāja no būdas.
   Būda, kurā bija ieslodzīts Unkass, atradās pašā ciema vidū, tādā vietā, ka nepamanītam tai piekļūt vai no tās iziet bija ļoti grūti. Bet Vanagacs nolūkos nemaz nebija slēpties. Paļaudamies uz savu masku un prasmi atdarināt lāča kustības, viņš pilnīgi atklāti taisnā ceļā devās turp. Vēlā stunda šo soli padarīja mazāk bīstamu. Bērni jau gulēja saldā miegā, un arī visas sievietes un lielākā daļa karavīru bija aizgājuši uz savām būdām, lai dotos pie miera. Tikai kādi pieci vai seši indiāņi kavējās pie Unkasa cietuma durvīm, modri uzmanīdami gūstekni.
   Ieraudzījuši nākam Gamutu kopā ar kādu, kas bija tērpies viņu slavenā burvja labi pazīstamajā maskā, sargi bez vilcināšanās pašķīra viņiem abiem ceļu, taču paši nemaz netaisījās iet projām. Taisni otrādi — viņus acīm­redzot tagad te vēl ciešāk saistīja vēlēšanās noskatīties buršanā, kas, pēc viņu domām, bija šā apciemojuma no­lūks.
   Tā kā izlūks nemaz neprata huroņu valodu, viņš bija spiests uzticēt visu runāšanu Dāvidam vienam pašam. Ar visu savu vientiesību tas tik lieliski izpildīja sava skolo­tāja norādījumus, ka pat «pārspēja uz viņu liktās cerības.
   —    Delavari ir sievu dzimums! — Dāvids iekliedzās, griezdamies pie indiāņa, kas mazliet saprata viņa valodu. — Ingizi, mani dumjie tautieši, viņiem pavēlēja pacelt tomahaukus pret saviem Kanādas tēviem, un viņļ aiz­mirsa, ka ir vīri. Vai mans brālis grib redzēt, kā Ātrais Briedis raudās pie staba huroņu priekšā?
   Izsauciens «ha!» vēstīja, kādu gandarījumu izjustu hu­ronis, redzēdams tādu ienaidnieka gļēvulību.
   —    Tad lai mans brālis paiet malā, un gudrais burvis uzpūtīs dvašu šim sunim.
   Huronis pārtulkoja saviem biedriem Dāvida vārdus, un ari tie uzņēma šo priekšlikumu atzinīgi. Indiāņi mazliet atkāpās no ieejas un pamāja burvim, lai iet iekšā. Taču lācis nepaklausīja, bet palika uz vietas un ierūcās.
   — Gudrais burvis baidās, ka viņa dvaša var skart viņa brāļus un atņemt arī tiem drošsirdību, — Dāvids turpināja. — Viņiem jāstāv tālāk nost.
   Huroņi, kam šād-a varbūtība nozīmēja vislielāko nelaimi, kāda vien viņus var piemeklēt, visi barā tūliņ atkāpās un nostājās tādā attālumā, ka nevarēja va"irs nekā sadzirdēt, bet būdas ieeja palika viņiem labi redzama. It kā apmie­rināts, ka huroņi nu ir drošībā, izlūks piecēlās un lēnām iegāja būdā. Tā bija patumša un klusa, jo vienīgais tās iemītnieks bija gūsteknis un telpu apgaismoja tikai dzies­toša ugunskura ogles.
   Unkass, atzvēlies pret sienu, sēdēja vistālākajā'būdas kaktā. Viņa rokas un kājas bija cieši sasietas ar stiprām klūgām, kas sāpīgi griezās miesā. Sākumā jaunais mohi­kānis pat nepaskatījās uz briesmīgo zvēru, kas pienāca viņam klāt. Dāvidu izlūks bija atstājis pie durvīm pār­baudīt, vai viņi netiek novēroti, un nolēma neatklāt sevi, kamēr nebūs pilnīgi drošs, ka neviena nav tuvumā. Tādēļ viņš nesāka tūlīt runāt, bet turpināja tēlot lāci, atdari­nādams kādu no šim zvēram raksturīgām jocīgām izda­rībām. Jaunais mohikānis pirmajā mirklī nodomāja, ka ienaidnieki, gribēdami gūstekni paspīdzināt un pārbaudīt viņa drosmi, ir ielaiduši būdā īstu zvēru. Bet drīz vien viņš pamanīja lāča kustības, kuras Heivardam bija liku­šās tik nevainojamas, zināmu nedabiskumu, kas tūlīt no­deva viltojumu. Ja Vanagacs būtu zinājis, cik zemu Un­kass novērtēja yiņa māku, viņš droši vien būtu mazliet pat apvainojies.
   Tiklīdz Dāvids deva norunāto signālu, lāča draudīgie rūcieni apklusa un būdā atskanēja kluss šņāciens.
   Unkass bija cieši piespiedies pie sienas un aizvēris acis, it kā negribētu skatīties uz nicināmo un nejauko radī­jumu. Bet, tiklīdz atskanēja čūskas šņāciens, viņš saslējās un sāka lūkoties sev apkārt, gan zemu noliekdams galvu, gan grozīdams to jautājoši uz visām pusēm, kamēr viņa vērīgais skatiens nonāca pie pinkainā briesmoņa un ap­stājās, kā burvības spēka piekalts. Atkal atkārtojās tās pašas skaņas — tās acīmredzot nāca no zvēra mutes. Vēl­reiz jaunekļa skatiens pārslīdēja būdas iekšpusei un atkal atgriezās pie lāča. Tad dobjā, klusinātā balsī viņš iesaucās kā parasti:
   —    Ha!
   —    Pārgrieziet viņa saites! — Vanagacs teica Dāvidam, kas tieši tajā brīdī pienāca klāt.
   Dziedonis darīja, kā pavēlēts, un Unkasa locekļi atguva Drīvību. Tai pašā mirklī nograbēja sakaltusi dzīvnieka āda un Vanagacs nometa savu spalvaino ietērpu. To va­rēja izdarīt pavisam viegli — vajadzēja tikai atraisīt dažas ādas siksniņas. Pēc tam viņš izvilka garu, spožu dunci un ielika to Unkasam rokā.
   —    Sarkanie huroņi ir tepat ārā, — viņš teica. — Mums jābūt gataviem uz visu.
   To teikdams, izlūks zīmīgi uzlika roku uz otra tāda paša dunča. Abus tos viņš bija iemantojis šajā vakarā, droš­sirdīgi cīnoties ar ienaidniekiem.
   —    Iesim! — Unkass sacīja.
   —    Uz kurieni?
   —    Pie Bruņurupučiem. Viņi ir manu senču bērni.
   —     Jā, manu zēn, — izlūks angliski nomurmināja, — es ticu, ka jūsu dzīslās rit vienas asinis, bet laiks un tālums ir mazliet pārmainījis to krāsu. Ko mēs iesāksim ar tiem .mingiem pie durvīm? Viņi ir seši, bet mums dziedoni nav vērts" skaitīt līdz.
   —    Huroņi ir lielībnieki, — Unkass nicīgi sacīja. — Viņu totēms ir alnis, bet viņi velkas .kā gliemeži. Delavari ir bruņurupuča bērni, bet skrien ātrāk par briedi.
   —    Jā, manu zēn, tev ir taisnība. Un es nešaubos, ka tu noskrietu visu viņu cilti. Bet baltā vīra spēks ir vairāk rokās nekā kājās. Kas attiecas uz mani, tad ātrumā es ar šiem neliešiem nevaru sacensties.
   Unkass, kas jau bija ceļā uz durvīm, gatavs iet ārā pir­mais, tagad panācās atpakaļ un atkal nostājās būdas kaktā. Taču Vanagacs bija pārāk aizņemts pats ar savām domām, lai to pamanītu, un turpināja:
   —    Tā, Unkas, tu labāk drāzies projām, bet es atkal uz­vilkšu lāčādu un paļaušos uz viltību, jo izbēgt nevaru.
   Jaunais mohikānis nekā neatbildēja, bet mierīgi sakrus­toja rokas un atspiedās pret stabu, kas balstīja būdas sienu.
    — Nu, — izlūks sacīja, paskatījies uz viņu, — kāpēc tu kavējies? Man būs laika diezgan, jo šie nelieši vispirms metīsies gūstīt tevi.
   —    Unkass paliks, — skanēja mierīga atbilde.
   Kāpēc?
   — Lai cīnītos kopā ar sava tēva brāli un mirtu kopā ar delavaru draugu.
   —    Jā, manu zēn, — Vanagacs teica, saspiezdams Un­kasa roku savos dzelžainajos pirkstos, — tas izskatītos vairāk pēc minga, nevis mohikāņa, ja tu mani pamestu. Bet es domāju, ka man tas jāsaka, jo jaunībā parasti ļoti gribas dzīvot. Nu, ko nevar izdarīt ar drosmi atklātā kaujā, to nākas paveikt aplinku ceļā… Velc virsū ādu! Es nešaubos, ka tu varēsi nospēlēt lāci gandrīz tikpat labi kā es.
   Unkass klusēdams veikli ietērpās zvēra ādā un gaidīja, ko tālāk liks darīt vecākais biedrs.
   —    Nu, draugs, — Vanagacs uzrunāja Dāvidu, — jums būs ļoti izdevīgi apmainīties ar apģērbiem, jo jūs neesat vēl lāgā pieradis pie mūžameža dzīves grūtībām. Še, ņe­miet manu* mednieka kreklu un cepuri un dodiet man savu seģeni un galvassegu. Jums būs jāuztic man arī sava grāmata un brilles, un vēl stabule arī. Ja mēs vēl kādreiz labākās dienās tiksimies, jūs visu to dabūsiet at­pakaļ ar lielu paldies piedevām.
   Dāvids šķīrās no minētajiem priekšmetiem tik labprā­tīgi, ka tas darītu godu viņa devīgumam, ja vien nebūtu skaidri redzams, ka viņš ar šo maiņu ir visādā ziņā iegu­vis. Vanagacs steigšus uzvilka aiziienētos apģērba gaba­lus, un, kad viņa dzīvās acis bija paslēptas aiz brillēm un galvu nosedza trīsstūrainā cepure, zvaigžņu gaismā, viņu viegli varēja noturēt par dziedoni, jo augumā viņi bija apmēram vienādi.
   —    Vai jūs esat ļoti gļēvulīgs? — izlūks stingri noprasīja Dāvidam, gribēdams apsvērt visus apstākļus, pirms deva tālākus norādījumus.
   —    Mans amats ir miermīlīgs, un manā raksturā — kā es pazemīgi ceru — ir liela sliecība uz žēlsirdību un mīles­tību, — Dāvids atbildēja, mazliet aizskarts par tik tiešu uzbrukumu viņa vīrieša cieņai. — Bet neviens nevar teikt, ka es kādreiz, pat visspaidīgākājos apstākļos, būtu aiz­mirsis savu ticību tam kungam.
   — Vislielākās briesmas jums draudēs tajā brīdī, kad mežoņi atklās, ka ir piekrāpti. Ja jums tūlīt neiedauzīs pauri, tad vienīgi tāpēc, ka viņi jūs uzskata par plānprā­tiņu, un tādā gadījumā jūs varēsiet būt drošs, ka mirsiet
   pats savā gultā. Ja jūs paliksiet te, tad vajadzēs apsēsties šeit ēnā un tēlot Unkasu, kamēr viltīgie indiāņi atklās blēdību un, kā jau es teicu, pienāks jūsu pārbaudījuma brīdis. Tātad izvēlieties — bēgt vai palikt šeit!
   —    Tieši tā! — Dāvids apņēmīgi noteica. — Es palikšu šeit delavara vietā. Drosmīgi un augstsirdīgi viņš ir cīnī­jies manis labad. Es esmu gatavs darīt šo un vēl vairāk viņa dēļ.
   —    Jūs runājat kā vīrs. Nolieciet galvu un pievelciet kājas — tās ar savu garumu var pārāk ātri atklāt patie­sību. Klusējiet, cijk vien ilgi iespējams. Bet, kad sāksiet runāt, tad būtu prātīgāk uzreiz laist vaļā vienu no saviem meldiņiem — tas indiāņiem atgādinās, ka jūs neesat gluži par pilnu ņemams. Ja nu tomēr viņi jūs noskalpētu — kaut gan es esmu cieši pārliecināts, ka to viņi nedarīs, — tad paļaujieties uz mums: mēs ar Unkasu šo ļaundarību neaizmirsīsim, bet atriebsim, kā īstiem karavīriem un uz­ticamiem draugiem pienākas.
   —    Pag! — Dāvids ieteicās, saprazdams, ka tie ir atvadu vārdi un viņi taisās aiziet. Es esmu necienīgs un paze­mīgs tā sekotājs, kurš nemācīja briesmīgo atriebības likumu. Tādēļ, ja man nāktos krist, neupurējiet nevienu maniem pīšļiem, bet labāk piedodiet maniem slepkavām. Un, ja jūs viņus vispār pieminēsiet, tad lai tas būtu lūg­šanās par viņu gara apgaismošanu un mūžīgo svētlaimību.
   Izlūks sastomījās un kļuva domīgs,
   —    Šāds uzskats, — viņš teica, ir svešs mežu liku­mam, taču skaists un cēls, ja tā padomā. — Smagi no­pūzdamies, viņš piebiļOia: —? Dievs lai jūs sargā, mans draugs! Man liekas, ķa jūsu ceļš nav pārāk nepareizs, ja tQs l; etu pienācīgi apsver un patur acīs mūžīgo dzīvošanu.
   To teikdams, izlūks atgriezās un sirsnīgi paspieda Dāvi­dam roku. Pēc šā draudzības pierādījuma viņš nekavējo­ties izgāja no būdas, jaunā lāča tēlotāja pavadīts.
   Tiklīdz Vanagacs pamanīja, ka huroņi viņus novēro, viņi izslēja savu garo augumu tikpat stīvi kā Dāvids, iz­stiepa roku, it kā takti rādīdams, un uzsāka kaut ko līdzīgu dziedāšanai. Par laimi, viņam bija darīšana ar ausīm, kas maz ko saprata no jauku skaņu melodijām, tādēļ šis pārdrošais pasākums varēja izdoties. Viņiem bija jāiet bīstami tuvu garām drūmajai mežoņu grupiņai. Tu­vojoties tai, izlūka balrs kļuva arvien skaļāka. Kad viņi ija jau pavisam klāt, huronis, kas prata angliski, izstiepa roku un apstādināja par dziedoni pārģērbušos mežinieku.
   —    Vai delavaru suns ir nobijies? — viņš jautāja, pa­liekdamies uz priekšu un cenzdamies pustumsā saskatīt otra sejas izteiksmi. — Vai huroņi dzirdēs viņa vaidus?
   No zvēra mutes atskanēja tik nikns un nemākslots rū­ciens, ka jaunais indiānis nolaida roku un atlēca sānis, it kā izbijies, vai tikai viņa priekšā patiešām nav īsts lācis. Vanagacs, kas visu laiku bija bažījies, ka viņa balss viltīgajiem ienaidniekiem varētu likties aizdomīga, bija priecīgs par šo Unkasa iejaukšanos un atkal laida vaļā tik varenu muzikālu priekšnesumu, kas izsmalcinātākā publikā varbūt tiktu nosaukts par «kaķu koncertu». Taču viņa pašreizējo klausītāju vidū šī nemākulīgā dziedāšana tikai pastiprināja bijību, kādu indiāņi vienmēr jūt pret tiem, kurus uzskata par garā vājiem. Pulciņā stāvošie hu­roņi visi uzreiz atkāpās, lai dotu ceļu — kā viņi do­māja — burvim un tā iedvesmas pārņemtajam palīgam.
   Unkasam un izlūkam vajadzēja ne mazums aukstasinī­bas, lai aizsoļotu garām būdām tādā pašā cienīgā un cēlā gaitā kā iepriekš, jo sevišķi vēl kopš tā brīža, kad viņi pamanīja, ka ziņkāre sargos ņēmusi virsroku pār bailēm un tie dodas uz gūstekņa cietumu, lai savām acīm redzētu buršanas iedarbību. Dāvida vismazākā neapdomīga vai nepacietīga kustība varēja viņus nodot, tādēļ nedrīkstēja zaudēt ne mirkli, kamēr izlūka viltība vēl nebija atklāta. Izdzirdējuši skaļo dziedāšanu, tuvējo būdu durvīs parādī­jās daudzi ziņkārīgie; pāris reižu, māņticības vai piesar­dzības mudināts, viņu ceļu šķērsoja kāds drūma izskata karavīrs. Tomēr neviens viņus neaizturēja — nakts tumsa un bezbailīgā rīcība bija viņu labākie'palīgi.
   Bēgļi jau bija izgājuši cauri ciemam un ātri tuvojās mežam, kad no būdas, kurā nesen vēl bija ieslodzīts Un­kass, atskanēja skaļš un gari stiepts kliedziens. .Mohikā­nis sarāvās.
   —    Pag! — teica izlūks, satverdams draugu pie pleca. — Lai viņi nokaucas vēlreiz! Šis bija tikai pārsteiguma kliedziens.
   Tikko viņš to bija pateicis, tūlīt atskanēja neskaitāmi kliedzieni jau būdas ārpusē, atbalsodamies pāri visam ciemam. Unkass nometa lāčādu. Vanagacs viegli uzsita viņam uz pleca un aizslīdēja uz priekšu.
   — Lai šie velni tagad dzen mums pēdas! — izlūks sa­cīja, izvilkdams no kāda krūma divas šautenes un visu šaušanai nepieciešamo. Pavicinādams gaisā «briežu nāvi», viņš otru ieroci pasniedza Unkasam: — Vismaz divi no viņiem tad dabūs savu galu. *
   Zemu nolaiduši šautenes kā mednieki, kas gatavi kuru katru mirkli izšaut, viņi traucās uz priekšu un drīz vien pazuda meža drūmajā tumsā.

   Huroņi, kas bija palikuši Unkasa cietuma tuvumā, ne­varēja apvaldīt savu nepacietību, un, kā jau redzējām, tā pārspēja viņu bailes no burvja elpas. Drebošām sirdīm viņi uzmanīgi piezagās pie kādas spraugas, pa kuru spī­dēja blāva uguns gaisma. Dažus mirkļus viņi noturēja Dāvidu par gūstekni, bet tad notika tieši tas, ko Vanagacs bija paredzējis. Noguris turēt savas garās kājas tik cieši pievilktas, dziedonis pamazām ļāva tām izstiepties un ar vienu kroplīgo pēdu aizskāra un pagrūda dziestošā uguns­kura ogles. Sākumā huroņi domāja, ka burvības spēks tā izķēmojis delavaru. Bet, kad Dāvids, nezinādams, ka tiek novērots, pagrieza galvu un kļuva redzama viņa vientie­sīgā, labsirdīgā seja, tad pat mežoņi, lai būtu cik lētticīgi būdami, vairs nešaubījās. Viņi visi reizē iedrāzās būdā un, bez jebkādām ceremonijām sagrābuši savu gūstekni, tūlīt atklāja, ka ir piemānīti. Tad arī atskanēja pirmais kliedziens, ko dzirdēja bēgļi. Bet Dāvids, palikdams ne­lokāms savā apņēmībā segt draugu izbēgšanu, domāja, ka pienākusi viņa pēdējā stundiņa. Tā kā viņam vairs nebija ne grāmatas, ne stabules, tad nācās paļauties uz atmiņu, kas šādās lietās viņu reti kad pievīla. Skaļā balsī viņš visai izjusti nodziedāja pirmo pantu no kādas bēru dzies­mas, tā cenzdamies nolīdzināt sev ceļu uz viņpasauli. Tas indiāņiem īstā laikā atgādināja viņa plānprātību, un, iz­skrējuši ārā, tie uzmodināja visu ciemu.
   Tikko atskanēja trauksmi vēstījošie kliedzieni, kādi divr simt vīri jau bija kājās, gatavi doties kaujā vai dzīties pakaļ ienaidniekam. Ziņa par Unkasa izbēgšanu ātri iz­platījās, un visi cilts locekļi sapulcējās pie apspriežu bū­das, nepacietīgi gaidīdami virsaišu rīkojumus. Šādā ārkār­tējā gadījumā, kas prasīja gudru rīcību, varēja ļoti noderēt viltīgā Magvas padoms. Daudzkārt dzirdēja pieminam viņa vārdu, un visi jautājoši raudzījās apkārt, brīnīda­mies, tāpēc viņš nenāk. Tad uz Magvas būdu aizsūtīja ziņnešus ar pavēli tūlīt ierasties.
   Pa to laiku dažiem veiklākajiem un piesardzīgākajiem jaunekļiem uzdeva pa meža malu slepus apiet visapkārt klajumam, lai pārbaudītu, vai aizdomās turētajiem kaimi­ņiem — delavariem nav kas slikts padomā. Sievietes un bērni skraidelēja šurp un turp, un visā nometnē atkal valdīja mežonīgs sajukums. Taču pamazām satraukums aprimās, un pēc maza laiciņa vecākie un cienījamākie virsaiši sapulcējās būdā, lai nopietni apspriestos.
   Drīz vien daudzbalsīga klaigāšana pavēstīja, ka tuvojas kāda izlūku grupa. Pūlis pašķīrās, un vairāki karavīri iegāja būdā, nesdami nelaimīgo burvi, kas līdz pat šim laikam bija gulējis, Vanagacs sasiets.
   Kaut gan'huroņu nostāja pret šo cilvēku bija dažāda — vieni akli ticēja viņa spēkam, bet citi viņu turēja par krāpnieku — tagad visi viņu uzklausīja ar vislielāko uz­manību. Kad burvis beidza savu īso stāstu, priekšā iznāca slimās sievietes tēvs un savukārt pastāstīja, ko zināja. Tagad huroņiem bija skaidrs, kādā virzienā jāturpina meklēšana, un viņi sāka rīkoties ar indiāņiem raksturīgo piesardzību.
   No virsaišu vidus izvēlēja desmit visgudrākos un droš­sirdīgākos vīrus, kam vajadzēja pārmeklēt alu. Tā kā ne­drīkstēja zaudēt laiku, tie tūlīt piecēlās un klusēdami iz­gāja no būdas. Sasnieguši alas ieeju, jaunākie palaida pa priekšu vecākos, un visi aizsoļoja pa zemo, tumšo eju, pilni kareivīgas apņēmības ziedot sevi vispārības labā, bet tai pašā laikā juzdamies satraukti pirms sastapšanās ar nezināmo ienaidnieku.
   Pirmā alas telpa bija klusa un tumša. Slimā sieviete gulēja savā vietā agrākajā pozā, kaut gan daži no klāt­esošajiem apstiprināja, ka redzējuši «balto ļaužu dakteri» aiznesam viņu uz mežu. Visu acis pievērsās slimnieces tēvam. Noskaities par šo mēmo pārmetumu un neizpro­tamā gadījuma satraukts, virsaitis piegāja pie guļvietas un pieliecies neticīgi ielūkojās sievietes sejā, it kā apšaubi- : dams, ka tā tiešām varētu būt viņa. Virsaiša meita bija mirusi.
   Uz mirkli skaudras tēva sirdssāpes lika aizmirst visu citu, un vecais karavīrs aizsedza seju, Atguvis pašsavaldīanos, viņš uzlūkoja biedrus un, norādīdams uz līķi, huroņu valodā sacīja;
   -- Mana karavīra sieva ir mūs atstājusi. Lielais gars dusmojas uz saviem bērniem.
   Vīri uzklausīja bēdīgo vēsti, drūmi klusēdami. Pēc maza brītiņa viens no vecākajiem indiāņiem gribēja kaut ko teikt, bet piepeši no blakustelpas izvēlās kāds tumšs priekšmets. Nezinādami, ar ko viņiem te būs jāsastopas, karavīri mazliet atkāpās un izbrīnā blenza uz savādo būtni, kamēr tā izkļuva gaišākā vietā, un viņi ieraudzīja nedabiski sašķobīto, bet arvien vēl niknuma un stūrgal­vības pilno Magvas seju. Šis atklājums bija tik pārstei­dzošs, ka visi vienā mutē iekliedzās.
   Taču, tiklīdz huroņi apjēdza patieso stāvokli, kādā no­kļuvis viņu virsaitis, uzreiz parādījās vairāki dunči, un ātri vien tā locekļi un mēle atguva brīvību. Magva pie­cēlās kājās un nopurinājās kā lauva, izejot no midzeņa. Viņš neteica ne vārda, tikai roka nervozi spēlējās ar dunča spalu un glūnošais skatiens nopētīja visus klāteso­šos, it kā meklēdams piemērotu upuri savai atriebības kārei.
   Tā bija Unkasa un izlūka, un pat Dāvida laime, ka viņus šajā brīdī Magvas roka nevarēja sasniegt. Huronis smaka vai nost aiz niknuma. Redzēdams visapkārt tikai draugu sejas, viņš skaļi grieza zobus un centās apvaldīt savas ārprātīgās dusmas, jo nebija neviena, uz ko tās izgāzt. Visi redzēja, cik ļoti viņš satracināts, un, baidīdamies vēl vairāk sakaitināt jau tā gandrīz līdz trakumam novesto virsaiti, vairākas minūtes neviens neteica ne vārda. Kad bija pagājis krietns brīdis, ierunājās visvecākais no kara­vīriem.
   —   Mans draugs ir sastapies ar ienaidnieku, —» viņš teica, Vai tas ir tuvumā, un vai huroņi varēs viņam atriebties?
   —   Lai delavars mirst! Magva iekliedzās pērkona balsī.
   Atkal iestājās ilgs un izteiksmīgs klusums, ko, tāpat kā iepriekš, ievērodams vajadzīgo piesardzību, pārtrauca tas pats runātājs.
   —    Mohikānim ir ātras kājas, — viņš sacīja, — bet mani jaunekļi ir viņam uz pēdām.
   —   Vai viņš izbēdzis? — Magva noprasīja dobjā, gār­dzošā balsī, kas šķita nākam no pašiem krūšu dziļumiem.
   —    Ļauns gars ir bijis mūsu vidū, un delavars apmānījis mūsu acis.
   —   Ļauns gars! — Magva izsmejoši atkārtoja. Tas ir tas pats gars, kas laupījis dzīvības tik daudziem huroņiem,
   ' gars, kas nokāva manus jaunekļus pie krāčainās upes, no- skalpēja viņus pie dziedinošā avota un tagad sasēja Vil­tīgajai Lapsai rokas!
   —    Par ko mans draugs runā?
   —    Par suni, kam zem baltās ādas slēpjas huroņa drosme un viltība — par Garo Karabīni.
   Šis briesmīgais vārds atstāja uz klausītājiem parasto sa­traucošo iespaidu. Bet pēc kāda brīža, kad karavīri attapās un iedomājās, ka šis nīstais un bezbailīgais ienaidnieks pat bijis pašā viņu nometnē, pārsteiguma vietā stājās šaus­mīgs niknums, un visas mežonīgās dziņas, kas nupat bija trakojušas Magvas krūtīs, pēkšņi pārņēma arī viņa bied­rus. Daži sāka aiz dusmām griezt zobus, daži savu nik­numu izpauda ar kaucieniem, vēl citi dauzīja ar dūrēm tukšu gaisu tik zvērīgi, it kā viņu sitieni birtu pār ienaid­nieka galvu. Bet tikpat ātri šis piepešais dusmu uzliesmo­jums aprimās, un visi atkal kļuva drūmi apvaldīti un nerunīgi kā parasti savos bezdarbības brīžos.
   Magva pa to laiku bija paguvis apsvērt stāvokli un tagad izturējās apvaldīti un cienīgi kā cilvēks, kas ap­zinās jautājuma nopietnību un pratīs pienācīgi rīkoties.
   —    Iesim pie manas tautas, — viņš teica, — tā gaida mūs.
   Viņa biedri klusēdami piekrita. Huroņu grupiņa izgāja no alas un atgriezās apspriežu būdā. Kad atnācēji bija apsēdušies, visas acis pievērsās Magvam, liekot viņam sa­prast, ka viņa pienākums ir izstāstīt, kas ar viņu noticis. Magva piecēlās un pastāstīja visu, neko nepārspīlēdams un nenoklusēdams. Heivarda un Vanagacs viltība, pro­tams, tika pilnīgi atklāta, un pat vismāņticīgākajiem cilts locekļiem vairs nepalika nekādu šaubu par neseno noti­kumu īsto būtību. Kļuva skaidrs, ka viņi ir apmānīti gau­žām apvainojošā un nekaunīgā veidā. Kad Magva bija beidzis un atkal apsēdies, klātesošie — varētu teikt, visa huroņu cilts, jo te bija sapulcējušies visi pieaugušie vī­rieši, — kādu brīdi sēdēja, raudzīdamies cits citā, mēmi aiz pārsteiguma par ienaidnieka pārdrošību un veiksmi. Taču drīz vien visu domas pievērsās atriebības plāniem.
   - Vispirms nosūtīja bēgļiem pa pēdām vēl vienu grupu vajātāju, un tad virsaiši sāka nopietni apspriesties. Vecā­kie karavīri pēc kārtas izteica daudzus un dažādus priekš­likumus, un Magva tos visus noklausījās, godbijīgi klu­sēdams. - Viltīgais huronis bija atguvis pašsavaldīšanos un atjautību un tagad tiecās sasniegt savu mērķi ar parasto piesardzību un izmaņu. Tikai pēc tam, kad visi, kas vēlē­jās, bija izteikuši savas domas, viņš gatavojās izklāstīt pats savus apsvērumus. Tie ieguva jo lielāku nozīmību tāpēc, ka tobrīd daži no izlūkiem jau bija atgriezušies un pavēstījuši svarīgus jaunumus. Ienaidnieku pēdas bija iz­sekotas pietiekami tālu, lai varētu droši teikt, ka viņi meklējuši patvērumu kaimiņu nometnē pie huroņu ne visai uzticamajiem sabiedrotajiem — delavariem. Izman­todams visu savu daiļrunību un viltību, Magva apdomīgi iepazīstināja biedrus ar savu plānu, un, kā jau varēja sa­gaidīti tas tika vienbalsīgi pieņemts.
   Daži no virsaišiem bija ierosinājuši slepus un pēkšņi uzbrukt delavaru nometnei, ieņemt to un pie viena at­dabūt savus gūstekņus. Magvam nenācās grūti atspēkot šos plānus, kuru īstenošana bija saistīta ar lielu risku, bet iznākumu neviens nevarēja droši paredzēt. Pēc tam viņš nāca klajā pats ar savu plānu.
   Vispirms Magva paglaimoja klausītāju patmīlībai. Pie­minējis daudzus un dažādus gadījumus, kad huroņi pa­rādījuši savu drosmi un varonību, viņš sāka cildināt gud­rības tikumu. Viņš teica,~1ca gudrība ir galvenais, ar ko bebrs atšķiras no citiem zvēriem, cilvēki no-zvēriem un, beidzot, huroņi no pārējās cilvēces. Pietiekami uzslavējis savu ciltsbrāļu apdomību, viņš ņēmās skaidrot, cik tā ne­pieciešama arī pašreizējos apstākļos. No vienas puses, Magva teica, viņu baltais tēvs, Kanādas valdnieks, ir sācis raudzīties dusmīgām acīm uz saviem bērniem, kopš viņu tomahauki kļuvuši tik sarkani; no otras puses, tauta, kas ir tikpat liela kā viņējā, bet runā citā valodā un domā citas domas, huroņus nemīl un ar prieku izmantotu katru ieganstu, lai sanaidotu viņus ar lielo balto virsaiti. Pēc tam Magva runāja par huroņu dzīves grūtībām; par dā­vanām, ko viņiem tiesības gaidīt par izdarītajiem pakalpo­jumiem; par to, ka viņi atrodas tik tālu no saviem īsta­jiem medību laukiem un dzimtajiem ciemiem; par nepie­ciešamību tik kritiskos apstākļos vairāk klausīt prātam, mazāk jūtām. Pamanījis, ka vecie vīri gan atbalsta viņa mērenību, bet daudzi no karstasinīgākajiem un izcilāka­jiem karotājiem klausās drūmi sarauktām pierēm, Magva tūlīt sāka runāt par pilnīgu ienaidnieka sakāvi un uzvaru. Viņš pat netieši deva mājienu, ka, rīkojoties ar vajadzīgo piesardzību, varbūt galu galā būs iespējams iznīcināt vi­sus, ko viņiem ir pamats ienīst. Vārdu sakot, viņš tā sa­vij a kareivīgus aicinājumus ar viltīgiem aplinku mājie­niem, ka izdabāja abām pusēm un deva katrai no tām cerības, kaut gan neviena nevarēja teikt, ka skaidri izprot Magvas nodomus.
   Nav nekāds brīnums, ka Magva panāca savu. Huroņi nolēma rīkoties piesardzīgi un vienprātīgi uzticēja visa šā pasākuma vadību virsaitim, kurš bija atradis tik gudru un saprātīgu izeju.
   Magva tagad bija sasniedzis savas viltības un cenša­nās galveno mērķi. Zaudētā cieņa ciltsbrāļu acīs bija pil­nīgi atgūta, un viņš pat bija kļuvis par vadoni. Likdams saprast, 'ka apspriešanās beigusies, viņš pieņēma svinīgu pavēlnieka izskatu, lai iedvestu vēl lielāku cieņu pret savu stāvokli.
   Dažādos virzienos tika izsūtīti izlūki. Tiem pavēlēja doties arī uz delavaru nometni un izošņāt, kas tur notiek. Karavīrus atlaida mājās, piekodinot, ka viņu pakalpojumi drīz vien būs vajadzīgi. Sievietēm un bērniem pavēlēja izklīst un izturēties klusu. Šādi izrīkojis ļaudis, Magva ap­staigāja ciemu, iegriezdamies te vienā, te otrā būdā, kur, pēc viņa domām, apciemojums varēja būt saimniekam glaimojošs. Viņš stiprināja savu draugu paļāvību, pārlie­cināja šaubīgos, uzmundrināja visus. Pēc tam viņš devās pats uz savu būdu. Sieva, kuru huroņu virsaitis bija pa­metis, kad viņu padzina no cilts, bija mirusi. Bērnu viņam nebija, un tagad viņš dzīvoja savā būdā pilnīgi viens pats. Tas bija tas pats pussabrukušais miteklis, kurā Va­nagacs sastapa Dāvidu. Tajos retajos brīžos, kad viņi sa­tikās, Magva bija pacjetis tā klātbūtni ar nicinošu vien­aldzību. ,
   Visi citi gulēja, bet Magva ir nedomāja doties pie miera. Ja ziņkārība kādu būtu pamudinājusi novērot, ko dara jaunievēlētais vadonis, viņš redzētu to sēžam būdas kaktā un pārdomājam savus nākotnes plānus; tur tas no­sēdēja līdz pat laikam, kad karavīriem bija noteikts atkal sapulcēties. Dažbrīd pa būdas šķirbām iespraucās vējš r-s un virs ugunskura oglēm lēkājošās, mazās liesmiņas ar trīcošu gaismu apspīdēja vientuļā huroņa drūmo seju.
   Līdz rītausmai vēl bijā tālu, kad Magvas nomaļajā būdā jau cits pēc cita ieradās karavīri, kamēr sapulcējušos skaits sasniedza divdesmit. Katram no viņiem bija šau­tene un visi pārējie kaujas piederumi, kaut gan seju krā­sojums visiem bija miermīlīgs. Magva nelikās manām šo mežonīgā izskata vīru ienākšanu. Daži apsēdās ēnā, citi palika stāvam nekustīgi kā statujas, kamēr bija sanākusi visa grupa.
   Tad Magva piecēlās un deva zīmi doties ceļā. Viņš pats soļoja pa priekšu, un karavīri viņam sekoja pa vienam tajā labi zināmajā kārtībā, kas ieguvusi nosaukumu «in­diāņu ierinda». Viņi izgāja no nometnes bez trokšņa un nemanīti, vairāk līdzinādamies klusi slīdošiem rēgiem nekā karavīriem, kas kāro iegūt slavu ar pārdrošiem va­roņdarbiem.
   Magva neveda savus vīrus pa taisnāko ceļu uz delavaru nometni, bet nogāja kādu gabalu lejup gar līkumoto upīti uz mazā bebru ezeriņa pusi. Jau sāka svīst gaisma, kad viņi iznāca klajumā, ko bija izveidojuši šie gudrie un čak­lie dzīvnieki. Magva bija tērpies savā vecajā ģērētas ādas apmetnī, uz kura varēja redzēt lapsas attēlu, bet vienam virsaitim viņa grupā uz apģērba bija attēlots bebrs kā viņa dzimtas īpašais simbols jeb totēms. Tā būtu sava veida ķecerība, ja šis vīrs paietu garām tik lielai savu iedomāto radinieku apmetnei, neizrādījis tiem nekādu cie­ņas zīmi. Tādēļ viņš apstājās un laipni un draudzīgi tos uzrunāja, it kā grieztos pie saprātīgām būtnēm. Viņš no­sauca bebrus par saviem brālēniem un atgādināja, ka, tikai pateicoties viņa aizbildniecībai, tos neviens neaiz­skar, kaut gan daudzi alkatīgi tirgoņi skubina indiāņus at­ņemt bebriem dzīvības. Viņš apsolījās turpmāk tos tāpat aizstāvēt un aplinkus izteica cerību, ka tie piešķirs arī radiniekam daļu savas gudrības.
    Pārējie huroņi noklausījās šo dīvaino uzrunu visai no­pietni un uzmanīgi, jo biedra daiļrunība viņiem likās paš­reiz ļoti vietā. Pāris reižu virs ūdens parādījās tumšas ēnas, un huronis jutās iepriecināts, domādams, ka nav veltīgi runājis. Tiklīdz viņš bija beidzis, no kādas pussa­gruvušās bebru mītnes, kas huroņiem bija šķitusi neapdzī­vota, pabāzās laukā liela bebra galva. Šādu ārkārtīgu uz­ticēšanos no dzīvnieka puses runātājs uzskatīja par sevišķi labvēlīgu zīmi un, kaut arī bebrs steigšus vien atkal pa­slēpās, neskopojās ar pateicību un cildinājumiem.
   Kad Magvam šķita, ka karavīra radniecisko jūtu izpaus­mei veltīts pietiekami daudz laika, viņš deva signālu tur­pināt ceļu. Līdzko indiāņu grupiņa attālinājās, ejot tik klusiem soļiem, ka parasta cilvēka auss tos nesaklausītu, tas pats cienīgā izskata bebrs vēlreiz iedrošinājās izbāzt galvu no slēptuves. Ja kāds no huroņiem būtu atskatījies, viņš redzētu, ka dzīvnieks noraugās tiem pakaļ ar tādu interesi un vērīgumu kā saprātīga būtne. Patiešām — četr- kājaiņa izturēšanās bija tik mērķtiecīga un gudra, ka pat ļoti pieredzējis novērotājs būtu nesaprašanā, ko par to domāt, ja tajā brīdī, kad huroņi iegāja mežā, viss neno­skaidrotos: dzīvnieks iznāca no būdas, un spalvainā maska atsedza Čingačguka nopietno seju.

   Delavaru ciltī jeb, pareizāk sakot, tajā viņu cilts atza­rojumā, kura pašreizējā nometne atradās tik tuvu huroņu ciemam, bija apmēram tikpat daudz karavīru kā huro­ņiem. Tāpat kā kaimiņi, viņi bija sekojuši Monkalmam uz Anglijas karalistei piederošām teritorijām un tagad nesau­dzīgi siroja pa mohauku medību novadiem, taču, iezemie­šiem tik raksturīgās noslēpumainās atturības vadīti, bija atteikušies atbalstīt frančus tad, kad tiem visvairāk vaja­dzēja viņu palīdzības. Monkalma sūtņiem delavari bija pa­teikuši, ka viņu karacirvji ir kļuvuši neasi un vajadzīgs laiks, lai tos uztrītu. Tālredzīgais Kanādas pavēlnieks bija atzinis, ka izdevīgāk ir piekāpties un paturēt pasīvu draugu nekā ar pārsteidzīgu bardzību pārvērst to atklātā ienaidniekā.
   Tajā rītā, kad Magva pie bebru dīķa ieveda mežā savu kluso karavīru pulciņu, delavaru ciemā jau ap saullēkta laiku valdīja dzīva rosība, it kā parastie priekšpusdienas darbi ritētu pilnā sparā. Sievietes skraidelēja no būdas uz būdu, dažas gatavoja rīta maltīti, taču tikai nedaudzām visas domas bija pie ikdienišķajiem mājas darbiem — lielākā daļa no viņām bieži apstājās, lai steidzīgi sačukstētos ar draudzenēm. Karavīri stāvēja bariņos domīgi un neru­nīgi. Ja arī kāds pateica dažus vārdus, tad bija jūtams, ka tie ir labi pārdomāti. Pie būdām visur bija redzami medību piederumi, taču neviens negrasījās doties prom. Šur tur kāds karavīrs pārbaudīja savu ieroci. Laiku pa lai­kam visu acis pievērsās lielajai, klusajai būdai ciema vidū, it kā tur atrastos viņu kopīgo pārdomu cēlonis.
   Piepeši ciema teritorijas vistālākajā malā, kur izbeidzās kalna līdzenums, parādījās kāds vīrs. Viņš bija bez iero­čiem, un viņa sejai uztriepto karakrāsu nolūks bija notu­šēt, nevis pastiprināt jau tā bargo vaibstu skarbumu. Uz­kāpis kraujā, viņš apstājās un sveicināja delavarus ar draudzīgu žestu, paceldams roku pret debesīm un tad iz­teiksmīgi piespiezdams to pie krūtīm. Ciema iedzīvotāji atbildēja uz viņa sveicienu un laipni aicināja nākt tuvāk. Šādas uzņemšanas iedrošināts, melnīgsnējais vīrs atstāja dabiskās klinšu terases malu, kur uz mirkli viņa tumšais siluets bija asi iezīmējies pret sārtajām rīta debesīm, un cienīgā gaitā devās uz ciema vidu. Viņam tuvojoties, bija dzirdama vienīgi vieglo sudraba kareklīšu žvadzēšana, kuri bagātīgi rotaja viņa rokas un kaklu, un mazo zvārgu­līšu šķindoņa pie briežādas mokasīniem. Iedams garām vīriešiem, viņš visus laipni sveicināja, bet sievietēm ne­pievērsa nekādas uzmanības. Pienācis pie karavīru pulr ciņa, pēc kuru lepnās izturēšanās bija skaidri redzams, ka tie ir cilts ievērojamākie virsaiši, svešinieks apstājās, un tagad delavari šajā spēcīgajā, staltajā vīrā pazina huroņu virsaiti Viltīgo Lapsu.
   Viņu sagaidīja klusējot, nopietni un piesardzīgi. Priekšā stāvošie karavīri pakāpās sānis, atbrīvodami ceļu labāka­jam delavaru oratoram, kas prata visas ziemeļu cilšu va­lodas.
   —    Lai sveicināts gudrais huronis! — delavars makuasu valodā sacīja. — Viņš ir atnācis, lai ēstu sakotašu[15] kopā ar saviem brāļiem — ezeru delavariem.
   —   Viņš ir atnācis, — atkārtoja Magva, noliekdams galvu tik cienīgi kā austrumzemju princis.
   Izstiepis roku, virsaitis satvēra huroni aiz plaukstas locī­tavas, un viņi vēlreiz apmainījās ar draudzīgiem sveicie­niem. Tad delavars uzaicināja viesi ienākt viņa būdā un piedalīties rīta maltītē. Ielūgums tika pieņemts, un abi karavīri trīs vai četru vecāko vīru pavadībā rāmā gaitā devās projām, atstādami pārējos cilts locekļus mokošā
   neziņā par tik neparasta apciemojuma iemesliem, taču ne­viens vārds, ne žests nenodeva viņu nepacietīgo ziņkāri.
   Nelielās, vienkāršās maltītes laikā sarunās tika ievērota vislielākā piesardzība. Vienīgais temats bija Magvas pie­dzīvojumi nesenajās medībās, kaut gan visi klātesošie skaidri zināja, ka šis apciemojums ir saistīts ar kādu sle­penu nolūku, kas var būt visai nozīmīgs delavariem.
   Kad visi bija apmierinājuši savu ēstgribu, sievietes no­vāca koka paplātes un ķirbju krūkas un abas puses sāka gatavoties sacensties atjautībā un viltībā.
   —     Vai mans lielais Kanādas tēvs atkal pievērsis savu vaigu huroņu bērniem? — delavaru virsaitis jautāja.
   —     Vai tad kādreiz tas ir bijis citādāk? — Magva atjau­tāja. •— Viņš manu tautu sauc par «vismīļoto».
   Kaut gan delavars zināja, ka tā nav taisnība, viņš it kā piekrizdams pamāja ar galvu un turpināja: — Jūsu jauno vīru tomahauki ir bijuši ļoti sarkani!
   —     Tiesa, bet tagad tie ir spoži un neasi, jo ingizi ir beigti un delavari mūsu kaimiņi.
   Virsaitis uzņēma šo samierinošo glaimu ar atzinīgu žestu, bet nekā neatbildēja. Tad Magva, it kā kaut ko at­cerējies, dzirdot pieminam neseno asinsizliešanu, jautāja:
   —    Vai mana gūstekne nesagādā raizes maniem brāļiem?
   — Mums viņa ir tīkams viesis.
   — Ceļš starp huroņiem un delavariem ir īss un brīvi ejams. Ja viņa sagādā raizes manam brālim, lai viņš sūta to pie manām sievām.
   —     Mums viņa ir tīkams viesis, — delavaru virsaitis at­bildēja, vēl vairāk uzsvērdams savus vārdus.
   Labu brīdi Magva klusēja, nekā neizrādīdams savu ne­apmierinātību par to, ka viņa pirmais mēģinājums atdabūt Koru ticis noraidīts.
   —     Vai mani vīri atstāj delavariem diezgan vietas medī­bām kalnos? -— viņš beidzot turpināja.
   -— Lenapi paši ir kungi pār saviem kalniem, — skanēja mazliet augstprātīga atbilde.
   —     Tas ir labi. Taisnīgums ir sarkanādaino tikums! Kā­dēļ gan viņiem jāspodrina tomahauki un jātrin dunči ci­tam pret citu? Vai tad šeit nav diezgan bālģīmju?
    Magva mazliet nogaidīja, ļaudams saviem vārdiem no­mierinoši iedarboties uz delavariem, un tad turpināja: — Vai mežos nav redzēti sveši mokasīni? Vai mani brāļi nav manījuši balto vīru pēdas?
   — Lai mans Kanādas tēvs nāk, — delavaru virsaitis izvairīgi atbildēja. — Viņa bērni to labprāt sagaidīs.
   —    Ja lielais virsaitis nāks, viņš to darīs tālab, lai iz­smēķētu pīpi kopā ar indiāņiem viņu vigvamos. Arī hu­roņi saka: lai viņš ir sveicināts! Bet ingiziem ir garas ro­kas un kājas, kas nepazīst noguruma. Maniem vīriem sap­ņos rādījies, ka viņi uzgājuši ingizu pēdas delavaru ciema tuvumā.
   —    Viņi nepārsteigs lenapus guļošus.
   —    Tas ir labi. Karavīrs, kam acis vaļā, var ieraudzīt savu ienaidnieku, — Magva sacīja un, saprazdams, ka ne­spēs nekā izvilkt no piesardzīgā delavara, atkal novirzīja sarunu uz citu pusi: — Es atnesu savam brālim dāvanas.
   Tā pavēstījis savus nesavtīgos nolūkus, viltīgais virsai­tis piecēlās un svinīgi izlika saimnieku priekšā acis žilbi­nošas dāvanas. Tur bija galvenokārt mazvērtīgas rotas­lietas, ko huroņi bija nolaupījuši pie Viljama Henrija forta noslepkavotajām sievietēm. Sadalot šos nieciņus, vil­tīgais Magva rīkojās tikpat gudri, kā tos izvēloties. Ar vērtīgākajiem viņš apveltīja divus viscienījamākos kara­vīrus, bet, apdāvinādams pārējos, katram pateica tik pie­mērotu un tīkamu komplimentu, ka nevienam nebija pa­mata justies neapmierinātam.
   Šis labi izdomātais un veiklais Magvas gājiens tūlīt pa­rādīja savu iedarbību. Nopietno svinīgumu delavaru sejās nomainīja sirsnīgāka izteiksme, un pats namatēvs, kādu brīdi ar īpašu gandarījumu aplūkojis savu bagātīgo gu­vumu, jūsmīgi iesaucās:
   —    Mans brālis ir gudrs virsaitis! Mēs priecājamies par viņa ierašanos!
   —    Huroņi mīl savus draugus delavarus, — Magva at­bildēja. — Un kāpēc gan lai viņi to nedarītu? Delavarus nokrāsojusi tā pati saule, un viņu taisnīgie vīri pēc nāves medīs tajos pašos medību laukos, kur huroņi. Sarkanādai- najiem jābūt draugiem un vaļējām acīm jāraugās uz bal­tajiem. Vai mans brālis nav manījis mežā viņu spiegus?
   Delavars, kura vārds angliski nozīmēja «Cietā Sirds», aizmirsa savu nelokāmību. Viņa s^ja manāmi atmaiga, un tagad viņš atbildēja jau noteiktāk:
   —    Manas nometnes tuvumā bija sveši mokasīni. To pē­das izbeidzās pie manām būdām.
   —    Vai mans brālis aiztrieca šos suņus? — Magva jau­tāja.
   —    To neklājas darīt. Lenapa bērni arvien laipni uzņem svešinieku.
   — Svešinieku, bet ne spiegu!
    Vai ingizi sūtītu kā spiegu savas sievietes? Vai hu­roņu virsaitis neteica, ka viņš sievietes sagūstījis kaujā?
   —   Viņš nemeloja. Ingizi ir izsūtījuši savus izlūkus. Tie bija manos vigvamos, bet neatrada tur neviena, kas viņus
   . laipni uzņemtu. Tad viņi aizbēga pie delavariem, jo viņi saka: delavari ir mūsu draugi, viņi ir novērsušies no sava Kanādas tēva!
   Šis mājiens trāpīja īstajā vietā, un civilizētākā sabied­rībā tas Magvam būtu sagādājis veikla diplomāta slavu. Delavari paši labi zināja, ka nesenā viņu cilts atteikšanās piedalīties kaujās ir radījusi lielu neapmierinātību franču sabiedroto vidū, un Magvas vārdi tagad lika saprast, ka turpmāk tie pret viņiem izturēsies ar neuzticību un aiz­domām. Nebija grūti paredzēt, ka šāda nelabvēlīga attiek­sme delavariem var sagādāt lielas raizes. Viņu tālīnie ciemi, medību vietas un simtiem viņu sieviešu un bērnu atradās franču teritorijā. Tādēļ Magvas satraucošie vārdi, kā jau viņš bija cerējis, tika uzņemti ar acīm redzamu nepatiku, pat ar nopietnām bažām.
   — Lai mans tēvs ielūkojas manā sejā, — Cietā Sirds sacīja. — Viņš neredzēs tajā nekādu pārmaiņu. Tiesa, mani jaunie vīri neizgāja uz kara ceļa. Viņi nosapņoja, ka to nevajag darīt. Bet viņi mīl un godā lielo balto virsaiti.
   —    Vai baltais virsaitis tam ticēs, kad uzzinās, ka viņa bērnu nometnē mielojas viņa lielākais ienaidnieks? Kad viņam pastāstīs, ka asinskārs ingizs pīpē pie jūsu uguns­kura un bālģīmis, kas nokāvis tik daudzus viņa draugus, jūtas pie delavariem kā mājās? Ak nē, mans lielais Kanā­das tēvs nav muļķis!
   —    Kas ir tas ingizs, no kura baidās delavari un kurš nokāvis manus jaunekļus? — virsaitis jautāja. — Kurš ir mana lielā tēva nāvīgākais ienaidnieks?
   —    Garā Karabīne.
   Delavaru karavīri satrūkās, izdzirdējuši labi pazīstamo vārdu. Viņu pārsteigums liecināja, ka viņi tikai tagad pir­moreiz dzird, ka to varā atrodas cilvēks, kas kļuvis tik, slavens starp franču sabiedrotajiem indiāņiem.
   —    Ko mans brālis ar to grib teikt? — Cietā Sirds izbrī­nījies jautāja.
   *
   — Huronis nekad nemelo, — Magva vēsi atbildēja, at­spiezdams galvu pret būdas sienu un savilkdams vieglo apmetni pār melnīgsnējām krūtīm. — Lai delavari saskaita savus gūstekņus. Viņi atradīs vienu, kura āda nav ne sar­kana, ne balta.
   Iestājās ilgs, pārdomu pilns klusums. Virsaitis apsprie­dās ar savējiem un aizsūtīja ziņnešus, lai tie ataicinātu šurp vēl citus cilts ievērojamākos vīrus.
   Karavīri ieradās cits pēc cita, un visi pēc kārtas tika iepazīstināti ar svarīgo jaunumu, ko nupat bija pavēstījis Magva. Tas bija pārsteigums visiem. Ziņa no mutes mutē izplatījās pa ciemu un sacēla vispārēju uztraukumu. Sie­vietes pārtrauca savus darbus, lai kāri uztvertu katru ne­jauši skaļāk izteiktu vārdu no karavīru sarunām. Zēni pameta rotaļas un, droši maisīdamies lielajiem pa vidu, ar ziņkāres pilnu sajūsmu uzlūkoja savus tēvus, izdzirdē­juši aprautos izsaucienus, kas pauda indiāņu neslēpto iz­brīnu par nīstā ienaidnieka pārdrošību.
   Kad uztraukums bija mazliet aprimies, vecie vīri sāka nopietni apspriesties, kā būtu jārīkojas šai kutelīgajā un sarežģītajā gadījumā, lai neciestu cilts gods un drošība. Magva nelikās manām visu šo kņadu un saviļņojumu, bet palika sēžam savā vietā tai pašā pozā kā iepriekš, nekus­tīgi atspiedies pret būdas sienu, turklāt ar tik vienaldzīgu izskatu, it kā viņu nemaz neinteresētu, kas notiks tālāk. Labi pazīdams šo ļaužu raksturu, ar kuriem viņam bija darīšana, Magva jau iepriekš paredzēja, ko tie nolems; gandrīz varētu teikt, ka viltīgajam huronim virsaišu no­domi bija zināmi, pirms vēl viņi paši tos apzinājās. ^
   Delavaru apspriede nevilkās ilgi. Kad tā bija beigusies, vispārējā rosība liecināja, ka tūlīt sekos svinīga un cere­moniāla visas cilts sapulce. Tādas mēdza notikt reti un tikai sevišķi svarīgos gadījumos.
   Viltīgais huronis izgāja no būdas un klusēdams devās uz laukumu ciema priekšā, kur jau sāka pulcēties karavīri.
   Pagāja apmēram kāda pusstunda. Kad saule pacēlās pāri kalna virsotnei, kura piekājē delavari bija uzcēluši savu nometni, lielākā daļa ciema iemītnieku jau bija sa­nākuši. Bet, kad tās spožie stari sāka spraukties cauri koku lapotnēm, kas ietvēra klints terasi, sapulcējušos skaits pārsniedza tūkstoti.
   Tikai visvecākajiem un pieredzējušākajiem vīriem bija tiesības pavēstīt tautai apspriežamo jautājumu. Kamēr neviens no viņiem nebija to darījis, nekādi kauju varoņ­darbi, dabas doti talanti vai oratora slava neattaisnotu ne mazāko pieņemtās kārtības pārkāpumu. Šoreiz vecais ka­ravīrs, kam pienācās gods runāt pirmajam, ilgi klusēja — acīmredzot jautājums bija tik svarīgs, ka viņš nevarēja atrast īstos vārdus. Kavēšanās ieilga. Sen jau bija pagājis parastais klusuma brīdis, kas vienmēr ievada indiāņu sa­pulces, taču pat visjaunākie zēni neizrādīja ne mazāko nepacietību. Vairākums sapulcējušos visu laiku raudzījās uz zemi, un tikai brīžiem viens otrs pacēla acis un palūko­jās uz kādas ciema būdas pusi, kas no citām atšķīrās vie­nīgi ar to, ka bija sevišķi rūpīgi nodrošināta pret sliktiem laika apstākļiem.
   Beidzot pūlī atskanēja klusa balsu murdoņa, un visi uz­reiz piecēlās kājās. Šajā mirklī minētās būdas durvis atvē­rās, pa tām iznāca trīs vīri un lēni tuvojās sapulces lauku­mam. Viņi visi bija veci, vecāki par jebkuru klātesošo sirmgalvi, bet tam, kurš gāja vidū, abu pārējo atbalstīts, aiz muguras bija tāds gadu skaits, kādu retam cilvēkam ļemts piedzīvot. Viņa stāvs, kādreiz slaids un stalts kā ciedra, tagad bija salīcis zem vairāk nekā simt gadu nas­tas. No vieglās, elastīgās indiāņu gaitas vairs nebija ne miņas — lēnītiņām, solīti pa solītim viņš ar pūlēm virzī­jās uz priekšu. Melnīgsnējā, grumbainā seja dīvaini kon­trastēja ar garajām, baltajām matu šķipsnām, kas krita pār pleciem.
   Šā patriarha apģērbs bija krāšņs un iespaidīgs, taču stingri atbilda cilts paražām. Tas bija darināts no vislabā­kajām ādām, kam miecējot spalva bija nodzīta, lai tērpu varētu izgreznot ar hieroglifu veida zīmēm, kas attēloja idažādus senus kauju varoņdarbus. Viņa krūtis klāja me­daļas, dažas bija no masīva sudraba un kāds pāris pat no zelta. Tās viņš savā garajā mūžā bija saņēmis kā dāvanas no dažādiem balto valdniekiem. Arī roku un kāju sprā­dzes viņam bija no zelta. Galvu, ko viscaur klāja mati, jo viņa karavīra gaitas sen jau bija beigušās, rotāja sudra­bota diadēma. Tās spožie izgreznojumi vizuļoja starp trīs zīdainām, nokarenām strausa spalvām, kas bija nokrāsotas ogļu melnas un asi izdalījās pret sirmgalvja sniegbaltajām matu cirtām. Viņa tomahauku gandrīz nevarēja saskatīt aiz sudraba rotājumiem un dunča spals spīdēja kā masīvs Želta rags.
   Tiklīdz pirmais prieka vilnis par godājamā sirmgalvja ierašanos bija mazliet aprimis, no mutes mutē atskanēja čukstoši izrunāts Tamenunda vārds. Magva bija bieži dzir­dējis slavinām šo gudro un taisnīgo delavaru.
   Vecā vīra acis bija aizvērtas, it kā tās būtu nogurušas, tik ilgus gadus skatot cilvēcisko kaislību savtīgo spēli. Viņa ādas krāsa izskatījās tumšāka nekā vairākumam pā­rējo, jo gandrīz visu viņa ķermeni klāja sarežģītu un to­mēr skaistu tetovējumu smalkās, savstarpēji savijušās līni­jas. Nepievērsis nekādas uzmanības Magvam, kas klusē­dams vēroja notiekošo, Tamenunds pagāja viņam garām un, savu cienījamo pavadoņu atbalstīts, devās cauri pūlim uz paaugstinājumu, kur apsēdās savas tautas vidū kā dižs monarhs un gādīgs tēvs.
   Ar neizsakāmi dziļu godbijību un mīlestību tauta uz­ņēma sirmgalvja negaidīto ierašanos. Pēc pietiekami ilga un pazemīga klusuma brīža galvenie virsaiši piecēlās un, piegājuši pie patriarha, godbijīgi uzlika viņa rokas sev uz galvas, acīmredzot lūgdami-svētību. Jaunākie apmierinā­jās ar to, ka varēja pieskarties viņa drēbēm vai pat tikai pieiet viņam tuvāk un elpot vienu gaisu ar šo veco, tais­nīgo un drošsirdīgo vīru. Taču arī to atļāvās tikai izcilā­kie no jaunākajiem karavīriem. Visi pārējie cilts locekļi jutās pietiekami laimīgi, ka varēja raudzīties šā dievinātā un bezgala mīlētā cilvēka sejā. Kad šī mīlestības un cie­ņas izrādīšanas ceremonija bija pabeigta, virsaiši atgriezās savās vietās un visā nometnē iestājās dziļš klusums.
   Pēc maza laiciņa daži jaunekļi, kuriem viens no Tame­nunda pavadoņiem bija kaut ko iečukstējis, piecēlās, izgāja caur pūli un nozuda būdāj kas, kā jau tika minēts, visu šo rītu bija saistījusi ciema ļaužu uzmanību. Pēc brīža viņi atkal parādījās, vezdami uz tiesas vietu tos, kuru dēļ bija notikusi visa šī svinīgā gatavošanās. Pūlis pašķīrās, dodot ceļu, un, kad visa grupiņa bija izgājusi cauri, atkal saslēdzās kopā, izveidojot blīvu loku apkārt gūstekņiem.

   Kora stāvēja pašā priekšā, turēdama Alises rokas savē­jās. Kaut gan viņu no visām pusēm ielenca briesmīgā, draudīgā indiāņu ierinda, cēlsirdīgā jaunava nedomāja par savu likteni, bet» acu nenovērsdama, lūkojās drebošās Alises bālajā, izbiedētajā sejā. Cieši viņai blakus stāvēja
   Heivards. Vanagacs bija nostājies mazliet aizmugurē, jo pat šajā brīdī, kad viņi visi atradās vienādā stāvoklī, ne­aizmirsa cieņu pret augstākas kārtas ļaudīm. Unkasa tur nebija.
   Atkal iestājās pilnīgs klusums. Pēc parastās ilgās un izteiksmīgās pauzes viens no vecākajiem virsaišiem, kas sēdēja blakus patriarham, piecēlās un ļoti skaidrā angļu valodā jautāja:
   —    Kurš no maniem gūstekņiem ir Garā Karabīne?
   Ne Heivards, ne izlūks neatbildēja. Dankens pārlaida acis drūmi klusējošo indiāņu pūlim un, ieraudzījis Magvas ļauno seju, neviļus soli atkāpās. Jauneklis uzreiz saprata, ka viņu izvešana cilts sapulces priekšā ir kaut kādā sa­karā ar šā viltīgā huroņa ierašanos, un nolēma darīt visu iespējamo, lai izjauktu Magvas neģēlīgos nodomus. Viņš jau bija pats savām acīm redzējis, cik ātri spriež tiesu indiāņi, un tagad baidījās, ka izlūks yar kļūt par viņu nā­kamo upuri. Ilgi nedomādams, Dankens pēkšņi apņēmās glābt savu krietno draugu, kaut arī tas maksātu viņa paša dzīvību. Taču, pirms viņš paguva ierunāties, virsaitis at­kārtoja savu jautājumu vēl skaļākā balsī un skaidrāk iz­runādams vārdus.
   —    Dodiet mums ieročus, — jauneklis augstprātīgi atbil­dēja, — un nostādiet mūs tur mežmalā. Lai mūsu darbi runā mūsu vietā!
   Tad šis ir tas karavīrs, kura vārds tik labi pazīstams mūsu ausīm! — iesaucās virsaitis, vērdamies Heivārdā ar tādu ziņkāri un interesi, kādu izjūt katrs, pirmoreiz ierau­got cilvēku, ko padarījuši slavenu nopelni vai gadījums, labi vai ļauni darbi, ** Kas gan ir atvedis balto vīru uz delavaru nometni?»
   —    Vajadzība. Es gribēju atrast barību, pajumti un draugus.
   —    Tas nevar būt. Mežos netrūkst medījuma. Karavīram nevajag citas pajumtes kā skaidras debesis virs galvas, un delavari nav ingizu draugi, bet ienaidnieki. Nav tiesa — tava mute runā, bet sirds klusē.
   Mazliet apmulsis un nezinādams, ko tālāk teikt, Dan­kens klusēja, bet izlūks, kas visu laiku bija uzmanīgi klausījies, tagad droši iznāca priekšā.
   —    Es neatsaucos uz Garās Karabīnes vārdu, bet ne jau aiz kauna vai bailēm, —- viņš teica, — jo godavīram tādas jūtas ir svešas. BeJ, es uzskatu, ka mingiem nav tiesību šācļi nosaukt cilvēku, kuram draugi viņa spēju dēļ ir de­vusi citu vārdu. Turklāt šis apzīmējums ir tīrie meli, jo «briežu nāve» ir garstobrene, nevis karabīne. Bet es tie­šām esmu tas cilvēks, kuru vecāki nosaukuši par Nata- nielu, savas dzimtās upes krastos dzīvojošie delavari go­dina par Vanagaci un irokēzi nepamatoti dēvē par Garo Karabini.
   Visu klātesošo acis, kas līdz šim bija nopietni pētījušas Heivardu, nu uzreiz pievērsās Vanagacs staltajam, musku­ļotajam stāvam. Neviens sevišķi nebrīnījās par to, ka atra­dās divi, kas kāroja pēc šā lielā goda, jo tamlīdzīgi vilt- vārži, kaut gan reti, gadījās arī iezemiešu vidū. Daži no vecajiem vīriem klusu apspriedās un acīmredzot nolēma iztaujāt savu viesi.
   —    Mans brālis sacīja, ka manā nometnē ielīdusi čūska, — virsaitis teica Magvam. — Kurš tas ir?
   Huronis norādīja uz izlūku.
   —    Vai gudrais delavars ticēs vilka "riešanai? — Dankens iesaucās vēl vairāk pārliecināts par sava vecā ienaidnieka ļaunajiem nolūkiem. — Suns nekad nemelo, bet vai ir dzirdēts, ka vilks kādreiz runātu patiesību?
   Magvas acis nikni iezibējās, bet, pēkšņi atcerējies, ka nepieciešams saglabāt aukstasinību, viņš klusā nicībā no­vērsās, būdams drošs, ka indiāņu asais prāts pratīs nekļū­dīgi izdibināt, kam taisnība. Viņš nebija maldījies, jo pēc īsas apspriešanās piesardzīgais delavars atkal pievērsās viņam un, izteikdamies visai uzmanīgi, paziņoja virsaišu lēmumu.
   —    Manu brāli nosauca par meli, — viņš sacīja. — Viņa draugi ir sadusmoti un pierādīs, ka viņš runāja patiesību. Dodiet maniem gūstekņiem šautenes, un mēs tūlīt redzē­sim, kurš no viņiem ir Garā Karabīne.
   Magva izlikās, ka uzņem teikto kā komplimentu, un piekrītoši pamāja, ļoti apmierināts ar to, ka viņa vārdu patiesīgumu tūlīt apstiprinās tāds izveicīgs šāvējs kā iz­lūks. Abiem draugiem, kam vajadzēja sacensties, tūlīt iedeva šautenes un pavēlēja šaut pāri sēdošo cilvēku gal­vām māla traukā, kas tobrīd atradās uz celma kādu piec­desmit jardu attālumā no tās vietas, kur viņi stāvēja.
   Heivards pie sevis pasmaidīja, iedomājoties, ka viņam jāsacenšas ar izlūku, bet nolēma turpināt šo viltīgo spēli, kamēr būs uzzinājis Magvas īstenos nolūkus. Sasprindzi­nājis visu savu uzmanību, viņš pacēla šauteni, trīs reizes notēmēja un izšāva. Lode ieurbās kokā dažas collas no trauka. Atzinīgie izsaucieni vēstīja, ka šis šāviens tiek novērtēts kā izcilas šāvēja mākslas pierādījums. Pat Va­nagacs pamāja ar galvu, it kā gribētu teikt, ka tas izdevies labāk, nekā viņš cerējis. Taču viņš nemaz netaisījās sa­censties ar veiksmīgo strēlnieku, bet labu brīdi stāvēja, atspiedies pret savu šauteni, it kā dziļās domās iegrimis.. No šīm pārdomām viņu drīz iztraucēja kāds no indiāņu jaunekļiem. Aizskardams izlūku pie pleca, tas lauzītā an­gļu valodā jautāja:
   —    Vai bālģīmis var trāpīt?
   —    Jā, huroņi! — izlūks iesaucās, paceldams labajā rokā īso šauteni un kratīdams to pret Magvu tik viegli kā niedri. — Jā, huroņi, es tagad varētu tevi nošaut, un ne­kas pasaulē nespētu mani aizkavēt! Kā dūja nevar izbēgt lidojoša vanaga nagiem, tā pašreiz tu esi manā varā, ja es gribētu ietriekt lodi tavā sirdī! Kāpēc es to nedarīšu? Kāpēc? Tikai tāpēc, ka ar to es varētu iegrūst postā mai­gas, nevainīgas būtnes!
   Izlūka piesarkusi seja, dusmīgais skatiens un stalti iz- slietais stāvs iedvesa slepenas bailes visiem, kas dzirdēja viņa vārdus. 'Delavari gaidās aizturēja elpu, bet pats Magva, kaut arī neticēja, ka ienaidnieks spēs noturēties neizšāvis, palika mierīgi un nekustīgi stāvam pūļa vidū kā piekalts.
   —    Šauj! — atkārtoja jaunais delavars, kas stāvēja bla­kus izlūkam.
   —    Šauj! Ko tad, muļķi? — Vanagacs iesaucās, vēl ar­vien nikni vicinādams ieroci virs galvas. *
   —    Ja baltais vīrs ir tas, par ko uzdodas, — vecais vir­saitis sacīja, — tad lai viņš trāpa tuvāk mērķim.
   Izlūks skaļi iesmējās un ļāva šautenei smagi nokrist iz­stieptajā kreisajā rokā. Norībēja šāviens, it kā ierocis būtu gājis vaļā no satricinājuma. Gaisā uz visām pusēm pajuka izšķīdušā trauka lauskas. Gandrīz tai pašā brīdī ar troksni pret zemi atsitās nicīgi nomestā šautene.
   Pirmajā mirklī visi sastinga no izbrīna un sajūsmas. Tad pūlī sākās sačukstēšanās, kas kļuva arvien skaļāka. Dašļ atklāti izteica savu apbrīnu par tik nedzirdētu veiklību^ bet vairākums sliecās domāt, ka trāpīgais šāviens bijis gluži vienkārši nejaušība. Heivards nekavējās atbalstīt to uzskatu, kas pašreiz viņam bija izdevīgāks.
   —    Tas bija tikai laimes gadījums! -— viņš iesaucās. — Neviens nevar šaut bez notēmēšanas!
   —    Gadījums! — Vanagacs uztraucies atkārtoja, nemaz nelikdamies redzam Dankena slepenos mājienus nenodot sevi. — Vai tur tas melīgais huronis arī domā, ka tas bija gadījums? Iedodiet viņam otru šauteni un nostādiet mūs tieši pretī vienu otram bez jebkāda aizsega un paslēptu­ves, un tad lai liktenis un mūsu pašu acis izšķir strīdu.
   —    Ka huronis ir melis, tas ir pilnīgi skaidrs, — Hei­vards vēsi iebilda. — Jūs pats dzirdējāt viņu apgalvojam, ka Garā Karabīne esot jūs.
   Grūti pateikt, kādu trakulīgu priekšlikumu vēl stūrgal­vīgais izlūks būtu izdomājis, par katru cenu gribēdams pierādīt savu personību, ja atkal neiejauktos vecais dela­vars.
   —    Vanags, kas nolaižas no mākoņiem, var atkal aiz­lidot, kad vēlas, — viņš teica. — Atdodiet viņiem šautenes!
   Šoreiz izlūks kāri satvēra ieroci, un Magvam, kas neuz­ticīgi vēroja viņa izturēšanos, nebija vairs nekāda pamata baidīties^
   —    Nu, pierādīsim tagad šās delavaru cilts priekšā, kurš ir labākais šāvējs! — izlūks kliedza, uzsizdams šautenes laidei ar pirkstu, kas tik daudzreiz bija liktenīgi nospiedis gaili. — Major, vai jūs redzat ķirbi, kas karājas tur kokā? Ja jūs esat strēlnieks, kas cienīgs apsargāt robežas, tad jūs to sašausiet.
   Dankens paskatījās uz norādīto priekšmetu un sagatavo­jās jaunai sacensībai. Mērķis bija no ķirbja izgatavots mazs trauks, kādus parasti lieto indiāņi. Tas bija piesiets ar briežādas siksnu pie nelielas priedītes nokaltušā zara veselu simt jardu attālumā.
   Kā jau redzējām, Heivards nepavisam nebija slikts šā­vējs, un tagad viņš cieši apņēmās godam parādīt savas spējas. Ja no šā šāviena būtu atkarīga viņa dzīvība, arī tad viņš netēmētu rūpīgāk un apdomīgāk. Viņš izšāva, un trīs vai četri indiāņu jaunekļi, kas aizskrēja pie priedes, ar skaļu kliedzienu paziņoja, ka lode trāpījusi kokā maz­lietiņ sānis no mērķa. Karavīri izteica savu prieku ar vien­balsīgu izsaucienu un tad jautājoši uzlūkoja Dankena sān­censi.
   <— Tā var šaut karaliskās amerikāņu armijas zaldāti, — Vanagacs sacīja, iesmiedamies savus nedzirdamos, sirsnī­gos smieklus. — Bet, ja mana šautene būtu bieži aizšāvusi tādu gabaliņu garām mērķim, tad ne viena vien cauna, no kuras ādas tagad izšūdināts dāmas uzrocis, vēl lēkātu pa mežu un ne viens vien asinskārs mings, kas uz visiem lai­kiem šķīries no šās pasaules, vēl šodien darītu savas ne­lietības. Es ceru, ka šā ķirbja īpašniecei tas nav vienīgais trauks.
   Runādams izlūks bija jau iebēris pulveri un uzvilcis gaili. Tagad viņš atspēra vienu kāju atpakaļ un ar no­svērtu, vienmērīgu rokas kustību lēnām sāka celt stobru uz augšu. Kad šautene atradās acu augstumā, tā uz mirkli nekustīgi sastinga, un izskatījās, it kā cilvēks un ierocis būtu izcirsti no akmens. Šajā brīdī no stobra izšāvās žilbi­noši spoža uguntiņa. Atkal indiāņu jaunekļi metās uz priekšu, bet viņu satrauktā meklēšana un pievīlies izskats rādīja, ka nav atrodamas nekādas lodes pēdas.
   —    Ej! — vecais virsaitis teica izlūkam, un viņa balsī skanēja dziļa nepatika. — Tu esi vilks suņa ādā. Es ru­nāšu ar ingizu Garo Karabīni.
   —    Eh! Ja man būtu tas šaujamais, kura vārdu jūs man piedēvējat, tad es būtu pacenties pāršaut siksnu ūn nozagt ķirbi veselu! — izlūks atbildēja, nemaz neuztraukdamies par delavaru noskaņojumu. — Muļķi, ja jūs gribat atrast laba šāvēja lodi, tad taču jums jāskatās pašā mērķī, nevis apkārt tam.
   Indiāņu jaunekļi tūlīt saprata teikto, jo šoreiz viņš ru­nāja delavaru valodā, un, norāvuši ķirbi no koka, ar gavi­lējošu kliedzienu pacēla to augstu gaisā, rādīdami lodes izurbto caurumu. Lode bija iegājusi pa krūkas kaklu un, caursitot tās dibenu, izlidojusi ārā. Redzot tik negaidītu iznākumu, pār klātesošo karavīru lūpām izlauzās skaļi un vētraini piekrišanas saucieni. Šis veiksmīgais šāviens iz­šķīra strīdu un pilnīgi pierādīja Vanagacs tiesības uz bīs­tamo Garās Karabīnes vārdu. Ziņkārie un sajūsminātie skatieni, kas pirms mirkļa bija pievērsušies Heivardam, atkal atgriezās pie saulē un vējos norūdītā izlūka stāva. Kad pēkšņais, trokšņainais saviļņojums bija mazliet nori­mis, vecais virsaitis atsāka izprašņāšanu..
   —    Kālab tu gribēji apmānīt manas ausis? — viņš jau­tāja, griezdamies pie Dankena. — Vai delavari ir tādi muļķi, ka neatšķirs panteras mazuli no kaķa?
   —    Gan viņi vēl redzēs, kāds viltus putns ir huronis, — Dankens sacīja, cenzdamies runāt tikpat tēlaini kā ieze­mieši.
   — Labi. Mēs gribam redzēt, kas var ar meliem samulsi­nāt vīru ausis. Brāli, — virsaitis piebilda, paskatīdamies uz Magvu, — delavari klausās.
   Tik nepārprotami uzaicināts izklāstīt savus nolūkus, hu­ronis piecēlās un, ļoti cienīgā, nosvērtā gaitā izgājis ļaužu loka vidū, nostājās pretī gūstekņiem oratora ppzā. Taču viņš nesteidzās sākt runāt, bet lēnām pārlaida acis apkārt- stāvošo nopietnajām sejām, it kā pārlikdams, kāds izteik­smes veids šiem klausītājiem būtu vissaprotamāks, Vanag- aci viņš apveltīja ar skatienu, kas pauda naidu, bet arī zināmu cieņu, Heivardu uzlūkoja kā nesamierināms ienaid­nieks; trīcošajai Alisei viņa skatiens nevērīgi pārslīdēja pāri, bet, uzlūkojot stalto, pašapzinīgo un tai pašā laikā skaisto Koru, viņa acīs parādījās izteiksme, kurai būtu grūti atrast īsto apzīmējumu. Pēc tam, savu tumšo nolūku mudināts, viņš sāka runāt kanādiešu valodā, labi zinā­dams, ka to saprot vairākums klausītāju.
   —      Gars, kas radīja cilvēkus, deva tiem dažādu krāsu, — viltīgais huronis iesāka. -— Daži ir melnāki par lempīgo lāci. Tiem, viņš teica, jābūt vergiem. Un viņš pavēlēja tiem vienmēr strādāt kā bebriem. Kad pūš dienvidu vējš, jūs varat sadzirdēt viņu vaidus, kas pārskan bifeļu māvie- nus tur- dižā sāļā ezera krastā, kur piebrauc lielās laivas • un bariem ved tos projām. Citiem viņš piešķīra sejas, bal­tākas nekā meža sermuliņš. Tiem viņš pavēlēja būt tirgo­ņiem un savu vergu vilkiem. Šai tautai viņš deva baloža spārnus, kas nekad nepiekūst, tik daudz bērnu kā kokiem lapu un alkatību aprīt visu pasauli. Viņš deva tiem mēli, tik viltīgu kā meža kaķim, viņš deva tiem trusīša sirdi, cūkas — ne lapsas — gudrību un rokas, kas garākas par aļņa kājām. Ar savu mēli baltais cilvēks mulsina indiāņu ausis, viņa viltība tam māca, kā saraust zemes labumus, un viņa rokas sagrābj visu zemi no sāļā ūdens krastiem līdz lielā ezera salām. Lielais gars devis tam jau diezgan, bet viņš grib visu. Tādi ir bālģīmji.
   —    Dažus Lielais gars radīja ar ādu, kas spožāka un sār­tāka nekā saule pie debesīm, — Magva turpināja, izteik­smīgi norādīdams augšup uz blāvo spīdekli, kura stari lauzās cauri "horizonta dūmakai. —- Tiem viņš atdeva šo salu, kādu bija to radījis: mežiem apaugušu un bagātu ar medījumu. Saule un lieti briedēja viņiem augļus, vasarā tos spirdzināja vēji, bet ziemā zvēru ādas sargāja no sala. Ja viņi cīnījās savā starpā, tad tikai tāpēc, lai pierādītu, ka ir viri. Viņi bija drošsirdīgi. Viņi bija taisnīgi. Viņi bija laimīgi.
   Te runātājs apklusa un atkal palūkojās apkārt, lai re­dzētu, vai viņa teiksma aizkustinājusi .klausītājus. Un visur viņa skatiens sastapa acis, kas cieši raudzījās viņā, izslietas galvas un ieplestas nāsis.
   —    Lielais gars deva saviem sarkanādainajiem bērniem dažādas valodas, — Magva turpināja klusā, skumju pilnā balsī, — lai visi zvēri varētu viņus saprast. Dažus viņš no­vietoja starp sniegiem kopā ar viņu brālēnu, lāci; citiem viņš vēlēja dzīvot rietošās saules tuvumā, kur aizved ceļš uz laimīgajiem medību laukiem; vēl citiem — novados pie lielā, saldā ūdens. Bet saviem dižākajiem un mīļākajiem bērniem viņš atdeva sāļā ezera smiltājus. Vai mani brāļi zina šās laimīgās tautas vārdu?
   —    Tie bija lenapi! — vienā mutē dedzīgi iesaucās kādi divdesmit vīri.
   —    Tie bija leni-lenapi, — Magva teica un nolieca galvu, it kā godinot viņu seno varenību. — Tās bija le- napu ciltis! Saule iznira no sāļā ūdens un nogrima saldajā ūdenī, nekad nepazuzdama viņu skatieniem. Bet kādēļ gan man, mežu huronim, stāstīt gudrai tautai par tās senatni? Kādēļ atgādināt tai* nodarītās netaisnības, tās seno vare­nību, tās varoņdarbus, slavu un laimi, tās ciešanas, sakā­ves un postu? Vai tad šeit nav neviena, kas to visu pats redzējis un zina, ka tā ir patiesība? Es beidzu. Mana mēle klusē, jo mana sirds ir smaga kā svins. Es klausos.
   Kad runātāja balss apklusa, visu sejas un acis pagriezās uz godājamā Tamenunda pusi. No atnākšanas brīža līdz pat šim laikam viņa lūpas nebija pavērušās. Sakņupis aiz nespēka, viņš visu laiku bija sēdējis, neizrādīdams nekā­das dzīvības zīmes un acīmredzot nejuzdams, kas notiek viņam apkārt. Taču Magvas tīkamās, izteiksmīgās balss skaņas it kā pamodināja sirmgalvi, un pāris reižu viņš pat pacēla galvu kā klausīdamies. Bet, kad viltīgais huro­nis nosauca viņa cilts vārdu, vecais vīrs pavēra plakstus un paskatījās uz ļaužu pūli ār trulu, nedzīvu sejas izteik­smi, kādu mēdz piedēvēt spokiem. Pēc tam viņš mēģināja piecelties un, savu pavadoņu atbalstīts, uzslējās kājās, grīļodamies aiz nespēka, bet tomēr cēls un cieņas pilns.
   —    Kas te piemin lenapu bērnus? — viņš jautāja dobjā rīkles balsī, kas baismi atbalsojās sasprindzinātajā klu­sumā. — Kas runā par pagājušām dienām? Vai ola nekļūst par tārpu, tārps — par mušu un tad iznīkst? Kādēļ stāstīt delavariem par laimi, kura pagājusi? Labāk pateicieties Manito par to, kag vēl palicis,
   —    Tas ir vaiendots, .— Magva sacīja, pieiedams tuvāk paaugstinājumam, uz kura stāvēja sirmgalvis, — Tame- nunda draugs.
   —    Draugs? — atkārtoja gudrais, un viņa uzacis drūmi saraucās, piešķirot sejai bardzības izteiksmi. — Vai mingi ir zemes valdnieki? Kas atvedis šurp huroni?
   —    Taisnība. Viņa gūstekņi ir pie viņa brāļiem, un viņš nāk pēc tā, kas pieder viņam.
   Tamenunds pagrieza galvu pret vienu no blakus stāvo­šajiem virsaišiem un uzklausīja tā īso paskaidrojumu. Tad viņš atkal pievērsās Magvam, kādu brīdi ļoti vērīgi tajā noraudzījās un beidzot klusā balsī it kā nelabprāt teica:
   —    Būt taisnīgam ir lielā Manito likums. Mani bērni, pa­ēdiniet svešinieku! Un tad, huroni, ņem to, kas tavs, un aizej!
   Pavēstījis šo svinīgo spriedumu, patriarhs apsēdās un atkal aizvēra acis. Neviens delavars neiedrošinājās ieru­nāties vai kaut ko iebilst pret šādu lēmumu. Tiklīdz vecais vīrs bija to izteicis, četri vai pieci delavaru jaunekļi, pie­gājuši Heivardam un izlūkam no mugurpuses, veikli un ātri sasēja viņiem rokas ar siksnām.
   Magva uzlūkoja klātesošos ar triumfējošu skatienu. Re­dzēdams, ka vīrieši vairs nav spējīgi pretoties, viņš pie­vērsa acis tai, kuru uzskatīja par savu dārgāko gūstekni. Sastopot Koras mierīgo, stingro skatienu, viņa apņēmība sašķobījās. Tad, atcerējies savu agrāk lietoto viltību, viņš paņēma uz rokām Alisi, ko atbalstīja kāds karavīrs, un, pamājis Heivardam sekot, deva zīmi, lai pūlis pašķir vi­ņam ceļu. Taču Kora nesteidzās līdzi māsai, kā Magva bija cerējis, bet nometās patriarham pie kājām un skaļā balsī iesaucās:
   —    Taisnīgais un godājamais delavar! Esi žēlsirdīgs mums savā gudrībā un varenībā! Neklausies uz šo viltīgo un cietsirdīgo briesmoni, kas saindē tavas ausis ar meliem, lai dzēstu savas slāpes pēc asinīm. Tu, kas esi nodzīvojis ilgu mūžu un pieredzējis pasaules ļaunumu, gan zināsi, kā remdināt nelaimīgo ciešanas.
   Vecā vīra plaksti smagnēji pavērās, un viņš atkal pa­raudzījās uz pūli. Kad viņa ausīs ieskanējās Koras balss, tā acis lēnām pavērsās uz lūdzējas pusi un sāka cieši rau­dzīties viņā. Kora bija nometusies uz ceļiem. Sakrustotās rokas cieši piespiedusi pie krūtīm, viņa ar dziļu godbijību lūkojās augšup sirmgalvja novītušajos, bet vēl majestā­tiskajos vaibstos. Pamazām Tamenunda seja pārvērtās, kļuva izteiksmīgāka, un līdz ar izbrīnu tajā atspoguļojās prāta diženums, kas pirms gadsimta bija spējis jauneklīgā degsmē pulcināt ap sevi daudzos delavaru cilts ļaudis. Bez redzamas piepūles viņš piecēlās, neviena neatbalstīts, un, pārsteigdams klausītājus ar savas balss stiņgrību, no­prasīja:
   —    Kas tu esi?
   —    Sieviete. Tev nīstamas cilts — ingizu sieviete. Bet viņa nav darījusi tev nekā ļauna un, pat ja gribētu, neva­rētu kaitēt tavai tautai. Viņa lūdz tavu palīdzību,
   —    Sakiet man, mani bērni, — patriarhs aizsmakušā balsī turpināja, griezdamies pie apkārtstāvošajiem, bet arvien vēl nenovērsdams acu no ceļos nometušās Koras, — kur delavari pašreiz apmetušies?
   —    Irokēzu kalnos aiz Horikana dzidrajiem avotiem.
   —    Daudzas svelmainas vasaras ir atnākušas un aizgā­jušas, — Tamenunds sacīja, — kopš es dzēru savas dzim­tās upes ūdeni. Baltie cilvēki, kas dzīvo Horikana krastos, ir vistaisnīgākie no bālģīmjiem, bet viņi bija izslāpuši un paņēma sev mūsu upi. Vai viņi grib vajāt mūs arī šeit?
   —    Mēs nevienu nevajājam, mēs nekā nekārojam, — Kora atbildēja. — Pret savu gribu mēs kā gūstekņi eSaei atvesti pie jums un lūdzam tikai atļauju atgriezties mierā uz mājām. Vai tu neesi Tamenunds, šās tautas tēvs?
   —    Es esmu Tamenunds daudzu dienu ritumā.
   —    Pirms septiņiem gadiem viens no taviem ļaudīm krita baltā virsaiša gūstā uz šā novada robežām. Viņš tei­cās esam no krietnā un taisnīgā Tamenunda dzimtas. «Ej,» teica baltais vīrs, «cienīdams tavu ciltstēvu, es tev atdodu brīvību.» Vai tu atceries šā angļu karavīra vārdu?
   —    Atceros: kad es vēl biju bezbēdīgs zēns, — patriarhs sacīja, ar sirmam vecumam piemītošo savdabību aizklīz- dams atmiņās, — es stāvēju smilšainajā jūras krastā un redzēju, ka no saullēkta puses atpeldēja liela laiva, kurai spārni bija baltāki nekā gulbim un platāki nekā visvarer nākajam ērglim.
   —    Nē, nē! Es nerunāju par tik tālu pagātni, bet par žēl^ sirdību, ko nesen viens no maniem tuviniekiem parādīja tavam radiniekam.
   — Vai tas bija tad, kad ingizi un holandi karoja dela­varu medību lauku dēļ? Toreiz Tamenunds bija virsaitis un pirmoreiz apmainīja loku pret bālģīmju zibeni…
   —    Nē, toreiz vēl ne, — Kora viņu pārtrauca. — Daudz, daudz vēlāk. Es runāju par vakardienu. Tu nevari būt to aizmirsis.
   —    Vēl vakar, — vecais vīrs turpināja aizkustinoši svi­nīgi, — lenapa bērni bija pasaules valdnieki. Sāļā ezera zivis, putni un meža zvēri atzina viņus par saviem saga- moriem.
   Kora sarūgtināta uz brīdi nolieca galvu, vīlusies cerībās un4)ēdu nomākta. Tad, atkal pacēlusi savu skaisto seju ar mirdzošajām acīm, viņa turpināja:
   —    Saki — vai Tamenunds pats ir tēvs?
   Sirmgalvis palūkojās viņā no sava paaugstinājuma ar labsirdīgu smaidu grumbotajā sejā, pēc tam lēnām pār­laida skatienu visiem sanākušajiem un atbildēja:
   —    Visas tautas tēvs.
   —    Sev es nelūdzu nekā un esmu gatava ciest par savu senču grēkiem. Bet tur tā jaunava nekad līdz šim nav izjutusi debesu dusmu bardzību. Viņas tēvs ir vecs un ne­spēcīgs vīrs, kura dzīves dienas tuvojas vakaram. Daudzi, ļoti daudzi mīl šo jaunavu un ir laimīgi lās tuvumā. Viņa ir pārāk laba, pārāk dārga, lai kļūtu par šā neģēļa upuri.
   —    Es zinu, ka bālģīmji ir lepna un alkatīga cilts. Es, zinu, ka viņi ne tikai tīko sagrābt visu zemi, bet visne­krietnāko savas krāsas radījumu tur labāku par sarkan- ādaino virsaišiem. Visi viņu cilts suņi un vārnas, — vecais virsaitis nopietni turpināja, — rietu un ķērktu, ja viņi uzņemtu savos vigvamos sievieti, kuras āda nav sniega krāsā. Bet. lai viņi nelielās pārāk skaļi Manito priekšā! Viņi ienāca šai zemē no saullēkta puses un var aiziet līdzi rietošajai saulei! Es esmu daudzreiz redzējis, ka siseņi noēd kokiem lapas, bet jaunā pavasarī tie ir atkal izplau­kuši.
   —    Tā tas ir, — Kora teica, dziļi ievilkdama elpu, it kā pamostos no transa. — Bet te ir vēl viens cilvēks, kas pieder pie tavas cilts. Viņu neizveda tavā priekšā. Pirms tu ļauj huronim aiziet kā uzvarētājam, uzklausi, ko tas teiks.
   Pamanījis, ka Tamenunds sāk jautājoši lūkoties apkārt, viens no viņa pavadoņiem sacīja:
   — Tā ir čūska — sarkanādainais, ko uzpirkuši ingizL Mēs viņu atstājām, lai spīdzinātu. —r- Lai viņš nāk, — sirmgalvis teica. Pēc tam viņš atkal atslīga savā sēdeklī, un, kamēr jau­nie karavīri aizgāja izpildīt viņa īso pavēli, pūlī valdīja tik dziļš klusums, ka skaidri varēja sadzirdēt lapu čaboņu tuvējā mežā.

   Sasprindzinātais klusums ilga labu brīdi. Tad pūlis sa­kustējās, pašķīrās un atkal saslēdzās. Ļaužu loka vidū stā­vēja Unkass. Visas acis, kas nupat vēl bija uzmanīgi vē­rojušas gudrā sirmgalvja sejas pantus, tagad ar klusu ap­brīnu pievērsās gūstekņa staltajam, vingrajam stāvam.; Taču ne atrašanās cilts sapulces priekšā, ne sevišķā uzma­nība, kādu izraisīja viņa parādīšanās, nespēja satricināt jaunā mohikāņa savaldību. Viņš vērīgi un nopietni parau­dzījās visapkārt, uzlūkodams naidīgā izteiksmē sastingu­šās virsaišu sejas tikpat mierīgi kā ziņkāres pārņemtos bērnus. Bet, kad jaunekļa augstprātīgais, pētījošais ska­tiens beidzot apstājās pie Tamenunda, viņš lēniem, nedzir­damiem soļiem devās uz paaugstinājumu un nostājās tio& patriarha priekšā. Tā viņš tur stāvēja, uzmanīgi vērodams, kas notiek apkārt, kamēr viens no virsaišiem pateica sirmgalvim, ka gūsteknis ir klāt.
   —    Kādā valodā gūsteknis runā ar Manito? — acis neat­vēris, Tamenunds jautāja.
   —    Tāpat kā viņa tēvi, — Unkass atbildēja. —- Viņš ir delavars.
   Šo pēkšņo, negaidīto vēsti pūlis uzņēma ar klusu, niknu ierēkšanos, ko varētu salīdzināt ar lauvas rūcienu. Tikpat spēcīgi tā iedarbojās uz Tamenundu, bet viņa jūtas izpau­dās citādi. Aizsedzis acis ar roku, it kā gribētu tās pasar­gāt no kaunpilnā skata, viņš savā klusajā rīkles balsī at­kārtoja tikko dzirdēto vārdu.
   —    Delavars! Man savā mūžā ir nācies piedzīvot, ka lenapu ciltis tika padzītas no saviem apspriešanās uguns­kuriem un izkaisītas pa irokēzu kalniem kā izkliedēts briežu bars! Es esmu redzējis, ka svešinieku cirvji nolīž mežus ielejās, kuras debesu vēji bija saudzējuši! Zvērus, kas skraida pa kalniem, un putnus, kas laidelējas pār ko­kiem, es esmu redzējis mitināmies cilvēku vigvamos. Bet nekad neesmu sastapis delavaru, kas būtu tik zemisks, ka ielīstu savas tautas nometnē kā indīga čūska.
   —    Viltus putni ir atdarījuši savus knābjus, — Unkass sacīja, ļaujot ieskanēties savas melodiskās balss vismaigā­kajiem toņiem. — Un Tamenunds ir klausījies viņu dziesmā.
   Gudrais sarāvās un pielieca galvu uz sāniem, it kā cenz­damies uztvert kādas tālas melodijas dziestošās skaņas.
   —   Vai Tamenunds sapņo? — viņš iesaucās. — Kas tā par balsi skan viņam ausīs? Vai ziemas ir aizritējušas, kā nebijušas? Vai atkal pie lenapu bērniem nāks vasara?
   Šiem nesakarīgajiem vārdiem, kas izlauzās pār delavaru pravieša lūpām, sekoja svinīgs, cieņas pilns klusums. Cilts ļaudis ticēja, ka Tamenunds bieži mēdz sarunāties ar kādu augstāku varu, un arī tagad domāja, ka viņa nesaprota­mais vārdu savārstījums ir viena no šīm noslēpumainajām sarunām. Dziļā godbijībā visi pacietīgi gaidīja atklāsmes sekas. Pēc krietna brīža tomēr viens no virsaišiem, redzē­dams, ka gudrais aizmirsis, kas viņam jāizlemj, iedrošinā­jās atkal atgādināt gūstekņa klātbūtni.
   —   Viltus delavars trīc aiz bailēm dzirdēt Tamenunda vārdus, — viņš sacīja. — Tas ir suns, kas kaukdams skrien pa ingizu norādītām pēdām.
   —    Un jūs, — Unkass atbildēja, bargi palūkodamies ap­kārt, — jūs esat suņi, kas smilkst aiz prieka, kad francū­zis jums pamet brieža atliekas!
   Kā atbilde uz šo dzēlīgo un varbūt arī pelnīto apvaino­jumu gaisā pazibēja kādi divdesmit dunči un tikpat daudz karavīru pietrūkās kājās, taču viens no virsaišiem ar ro­kas mājienu apvaldīja viņu dusmu uzliesmojumu. Šajā brīdī Tamenunds sakustējās — bija redzams, ka viņš atkal grib runāt.
   —   Delavar! — gudrais sacīja. — Tu neesi sava vārda cienīgs! Mana tauta ilgas ziemas nav redzējusi spožu sauli, bet karavīrs, kas pamet savu cilti nebaltā dienā, ir divkāršs nodevējs. Manito likums ir taisnīgs. Tā tas ir. Kamēr upes tek un kalni stāv savā vietā, kamēr kokiem plaukst ziedi un birst — tam tā jābūt. Viņš ir jūsu, mani bērni. Rīkojieties ar viņu pēc taisnības!
   Ne mazākā kustība, pat ne dziļāks vai skaļāks elpas vil­ciens neizpauda ļaužu noskaņojumu, kamēr no Tamenunda mutes atskanēja šā galīgā sprieduma pēdējais vārds. Bet
   tad uzreiz pār visu cilts locekļu lūpām lielā vienotībā iz­lauzās šausmīgs atriebības kliedziens, kas vēstīja par viņu j nežēlīgajiem nodomiem. Vēl arvien skanot šiem stiepta­jiem, mežonīgajiem kaucieniem, viens no virsaišiem skaļā balsī pavēstīja, ka gūsteknim nolemts ciest briesmīgu sodu — spīdzināšanu ar uguni. Ļaužu loks izjuka, un, prie­cīgas klaigāšanas pavadīta, sākās rosīšanās un kņada, ga­tavojoties Unkasa sodīšanai. Heivards nikni cīnījās ar sargiem, pūlēdamies izrauties no viņu rokām; Vanagacs satrauktais skatiens sāka raudzīties apkārt ar neparastu ~ nopietnību, bet Kora atkal nometās pie patriarha kājām, vēlreiz lūgdamās žēlastību.
   Šai šausmīgajā brīdī vienīgi pats Unkass saglabāja aukstasinību un mierīgi noraudzījās uz indiāņu rosīšanos. Stalts un nesalaužams viņš sagaidīja savus riiocītājus. Viens no tiem, kas bija vēl niknāks nekā pārējie, sagrāba jaunā karavīra medību kreklu un vienā rāvienā to no­plēsa. Tad, mežonīgā priekā iekaukdamies, viņš pielēca klāt savam upurim, lai vestu to pie moku staba. Bgt tad viņš piepeši atteicās no sava nodoma, it kā par Unkasu būtu iestājies kāds pārdabīgs spēks. Likās, ka delavara acis izsprāgs no pieres, viņa mute iepletās un stāvs sa­stinga no pārsteiguma. Lēnām pacēlis roku, viņš norādīja ar pirkstu uz gūstekņa krūtīm. Izbrīnījušies apkārt sadrūzmējās viņa biedri, un visu acis palika kā pienaglotas pie mazā bruņurupuča attēla, kas ar koši zilu krāsu bija skaisti ietetovēts uz gūstekņa krūtīm.
   Kādu mirkli Unkass izbaudīja savu triumfu, ar mierīgu smaidu noraudzīdamies šajā ainā. Tad, ar cēlu un lepnu rokas mājienu pavēlējis pūlim atkāpties, viņš kā karalis izgāja tautas priekšā un sāka runāt, liekot savai balsij pār­skanēt ļaužu satraukto sačukstēšanos,
   —    Leni-lenapu vīri! — viņš teica. — Mana dzimta ir pasaules balsts! Jūsu vājā cilts stāv uz manām bruņām. Vai delavaru kurtā uguns spētu sadedzināt manu senču pēcteci? — viņš piebilda, lepni norādīdams uz vienkāršo simbolu, kas rotāja viņa ādu. — Asinis, kas mantotas no šāda ciltskoka, noslāpētu jūsu liesmas! Mana dzimta ir visu tautu vectēvs!
   —    Kas tu esi? — jautāja Tamenunds un piecēlās kājās, vairāk Unkasa balss nekā .viņa teikto vārdu satraukts.
   —     Unkass, Cingačguka dēls, — gūsteknis atbildēja, pie­vērsdamies sirmgalvim un noliekdams galvu aiz cieņas
   pret viņa gadiem un augsto stāvokli, s=a viens no lielā Unamis[16] dēliem.
   —    Tamenunda pēdējā stunda ir tuvu! — patriarhs iesau­cās. — Diena ir galā, nāk nakts! Es pateicos Manito par to, ka šeit nu ir viens, kas varēs ieņemt manu vietu pie apspriešanās ugunskura. Unkass Unkasa pēctecis ir at­rasts! Ļaujiet mirstoša ērgļa acīm palūkoties uzlecošā saulē!
   Jauneklis vingri un lepni uzkāpa uz paaugstinājuma, paceldamies pāri satrauktajam un pārsteigtajam pūlim. Pieaicinājis viņu sev klāt, Tamenunds ilgi, ilgi raudzījās jaunekļa sejas smalkajos vaibstos, it kā atcerēdamies se­nās laimes dienas.
   rrr Vai Tamenunds ir atkal jauneklis? — beidzot sirm­galvis izsaucās kā neizpratnē. — Vai tikai sapnī es redzēju šīs daudzās sniegotās ziemas, savu tautu izkaisītu kā smil­tis vējā, ingizus, kuru bija vairāk nekā kokiem lapu? Ta­menunda bulta vairs nespēj izbaidīt stirnu, viņa roka ir izžuvusi kā nokaltuša ozola zars, un gliemezis skrien ātrāk par viņu. Un tomēr viņa priekšā stāv Unkass — kā toreiz, kad viņi kopīgi devās kaujā ar bāl ģīmjiem! Unkass, savas cilts pantera, lenapu vecākais dēls, gudrākais mohikāņu sagamorsl[17] sakiet man, delavari, — vai Tamenunds simt ziemas ir gulējis miegā?
   Dziļais, svinīgais klusums, kas iestājās pēc šie» vār­diem, liecināja par lielo godbijību, ar kādu tauta uzņēma patriarha teiktos vārdus. Neviens neiedrošinājās atbildēt, bet ar aizturētu elpu gaidīja, kas notiks tālāk. Tad Unkass, ar dēla mīlestību un cieņu raudzīdamies sirmgalvja sejā, sacīja:
   —    Kopš Tamenunda draugs veda savu tautu kaujā, četri viņa dzimtas karavīri ir dzīvojuši un miruši. Bruņu­rupuča asinis ritēja daudzu virsaišu dzīslās, bet visi tie ir atgriezušies zemes klēpī, no kurienes bija nākuši, izņemot Cingačguku un viņa dēlu.
   —    Tā tas ir, tā tas ir, — patriarhs teica, no tīkamu sapņu pasaules atgriezdamies īstenībā. — Mūsu gudrie vīri bieži tika stāstījuši, ka divi šās senās dzimtas karavīri dzī­vojot ingizu kalnos. Kādēļ viņu vietas pie delavaru ap­spriešanās ugunskuriem tik ilgi ir bijušas tukšas?
   Dzirdot šos vārduff, jauneklis pacēla galvu, ko visu laiku bija turējis godbijīgi noliektu. Runādams skaļi, lai viņa teikto dzirdētu visi klātesošie, un tādējādi it kā reizi par visām reizēm izskaidrodams savas dzimtas rīcību un gai­tas, Unkass sacīja:
   —   Kādreiz mēs gulējām tur, kur varēja sadzirdēt, kā dusmās runā sāļais ezers. Toreiz mēs bijām zemes vald­nieki un sagamori. Bet, kad pie katra strauta parādījās bālģīmji, mēs devāmies līdzi briežiem atpakaļ uz savas tautas dzimto upi. Delavaru tur vairs nebija! Tikai daži karavīri bija palikuši dzert mīļotās straumes jīdeni. Tad mani tēvutēvi teica: «Šeit mēs medīsim. Šās upes ūdeņi plūst uz sāļo ezeru. Ja mēs dosimies uz rietošās saules pusi, tad nonāksim pie upēm, kas ieplūst lielajos saldā ūdens ezeros. Tur mohikānim jānomirst kā jūras zivīm dzidrā avotā. Kad Manito būs gatavs un teiks mums: «Nā­ciet!» — mēs iesim gar upi uz jūru un atkal paņemsim to, kas ir mūsu.» Tāda, delavari, ir Bruņurupuča bērnu ticība! Mūsu acis pievērstas uzlecošajai saulei, nevis rietošajai. Mēs zinām, no kurienes viņa nāk, bet nezinām, kurp aiziet. Tas viss.
   Ļenapu vīri klausījās viņa vārdos ar godbijību, kādu iedveš māņticīgas bailes. Unkass uzmanīgi vēroja, kādu iespaidu uz klausītājiem atstās viņa stāsts. Redzēdams, ka noskaņojums ir labvēlīgs, viņš pārlaida skatienu klusajam pūlim, kas drūzmējās ap Tamenunda augsto sēdekli, un tikai tagad pamanīja sasieto Vanagaci. Strauji nokāpis no paaugstļņājuma, viņš izlauzās cauri drūzmai pie sava drauga, ar ātru, dusmīgu dunča cirtienu pārgrieza tā sai­tes un ar rokas mājienu pavēlēja pūlim dot ceļu. Indiāņi klusējot paklausīja un tad atkal nostājās ciešā lokā kā iepriekš. Unkass paņēma izlūku aiz rokas un aizveda patriarha priekšā.
   —    Tēvs, — viņš sacīja, — palūkojies uz šo bālģīmi! Viņš ir taisnīgs vīrs, delavaru draugs un makuasu naid­nieks.
   —    Kādu vārdu viņš ir guvis ar saviem varoņdarbiem?
   —    Mēs, delavari, viņu saucam par Vanagaci, — Unkass atbildēja, — jo viņa acs nekaji nekļūdās. Mingiem viņš labāk pazīstams kā strēlnieks, kura lodes atnesušas nāvi
   ne vienam vien karavīram, — tie viņu dēvē par Garo Karabīni.
   —           Garā Karabīne! — iesaucās Tamenunds, atvērdams acis un bargi uzlūkodams izlūku. — Mans dēls nedara labi, saukdams viņu par draugu.
   —           Es saucu par draugu to, kurš darbos pierāda savu draudzību, — jaunais virsaitis ļoti mierīgi, bet noteikti atbildēja. — Ja Unkass delavariem ir tīkams viesis, tad Vanagacs atrodas savu draugu vidū.,
   — Bālģīmis ir nokāvis manus jaunekļus. Viņa vārds ticis slavens ar ļauniem darbiem pret lenapiem.
   —          Ja kāds mings to iečukstējis delavariem ausīs, tad viņš tikai pierādījis, ka ir viltus putns, — izlūks sacīja, atzīdams, ka pienācis laiks pašam aizstāvēties pret tik aiz­skarošu apvainojumu. — Ka esmu nogalinājis makuasus, to nedomāju noliegt, jā, pat pie viņu pašu apspriešanās ugunskuriem. Bet, ka es būtu kādreiz pacēlis roku pret delavaru, tas nav tiesa, jo ar visu savu sirdi un prātu esmu pret viņiem draudzīgi noskaņots.
   Karavīru vidū atskanēja atzinības izsaucieni. Viņi sa­skatījās cits ar citu kā cilvēki, kas tikai tagad sāk saprast savu maldīšanos.
   —    Kur ir huronis? — Tamenunds prasīja.
   Magva droši iznāca patriarha priekšā.
   —          Taisnīgais Tamenunds, — viņš sacīja, — nepaturēs to, ko huronis palienējis.
   —           Saki man, mana brāļa dēls, — gudrais teica, neska­tīdamies Viltīgās Lapsas drūmajā sejā, — vai svešiniekam ir uzvarētāja tiesības pār tevi?
   —           Nekādu. Pantera var iekrist sievu izliktās lamatās, bet viņš ir stiprs un zina, kā no tām tikt ārā.
   — Un Garā Karabīne?
   —          Viņš smejas par mingiem. Ej, huroņi, un pajautā savām sievietēm, kāds izskatās lācis!
   —           Svešinieks un baltā meitene, kuri kopā atnāca uz manu nometni?
   —    Viņiem jāiet brīvs ceļš.
   —           Bet sieviete, kuru huronis atstāja pie maniem kara­vīriem?
   Unkass neatbildēja.
   —           Bet sieviete, kuru mings atveda uz manu nometni? — Tamenunds stingri atkārtoja.
   —           Viņa ir mana! — Magva iekliedzās, uzvaroši kratī­dams roku pret Unkasu. — Mohikāni, tu zini, ka viņa ir mana!
   —          Mans dēls klusē, — Tamenunds sacīja, pūlēdamies ieskatīties jaunekļa sejā, kas bija skumjās novērsta.
   —    Tā tas ir, — skanēja klusa atbilde.
   Iestājās īsa, izteiksmīga pauze. Bija skaidri redzams, ar kādu nepatiku pūlis atzīst, ka minga prasība ir taisnīga. Beidzot gudrais, no kura vienīgā bija atkarīgs lēmums, stingrā balsī teica:
   —    Huroni, ej projām!
   —          Vai lai aizeju, tāpat kā atnācis, taisnīgo Tame- nund? — slīpētais Magva jautāja. — Vai arī delavaru uz­ticības apbalvots? Viltīgās Lapsas vigvams ir tukšs. Dari viņu stipru, atdodams to, kas viņam pieder.
   Sirmgalvis uz brīdi iegrima domās. Tad, pievērsies vie­nam no saviem godājamajiem pavadoņiem, viņš jautāja:
   —    Vai šis mings ir virsaitis?
   —    Pirmais savā ciltī.
   —          Meitene, ko tu vēl gribi? Dižens karavīrs ņem tevi par sievu. Ej, tava dzimta neiznīks.
   —          Tūkstošreiz labāk, ja notiktu tā, — iesaucās šausmu pārņemtā Kora, — nekā ciest šādu pazemojumu!
   —          Huroni, viņas domas mīt savu tēvu teltīs. Ar varu paņemta sieva neienes laimi vigvamā.
   —          Viņa runā ar savas sugas mēli, — Magva atbildēja, ar rūgtu ironiju uzlūkodams savu upuri. — Viņa ir no tir­gotāju cilts un kaulēsies pat laipna skatiena dēļ. Lai Ta­menunds saka savu vārdu!
   —          Ņem vampumvirkni par viņu, un mūsu draudzība pavadīs tevi.
   —    Magva ņems tikai to, ko pats ir šeit atvedis.
   —          Tad ņem, kas tev pieder, un ej savu ceļu! Lielais Manito aizliedz delavaram būt netaisnīgam.
   Magva piegāja pie savas, gūsteknes un cieši sagrāba viņu aiz rokas. Delavari klusēdami atkāpās, un Kora, it kā apzinādamās, ka visi iebildumi veltīgi, bez pretošanās pa­devās savam liktenim.
   —           Pagaidi, pagaidi! — iekliedzās Dankens, paskriedams uz priekšu. — Huroni, esi žēlīgs! Viņas izpirkšanas maksa padarīs tevi par visbagātāko cilvēku, kāds jebkad dzīvojis tavā ciltis
   -»- Magva ir sarkanādainais. Viņam nevajag bālģīmju vizuļu.
   —    Zelts, sudrabs, šaujampulveris un lodes — viss, kas vajadzīgs karavīram, būs tavā vigvamā, viss, kas pienākas dižākajam virsaitim.
   —    Viltīgā Lapsa ir ļoti stiprs! — Magva kliedza, nikni purinādams roku, kas turēja padevīgo Koru. — Viņš at­riebjas!
   —   Varenais likteņu pavēlnieki — Dankens iesaucās, izmisumā lauzīdams rokas. — Vai tu to pieļausi? Taisnī­gais Tamenund, no tevis es lūdzos žēlastību!
   —    Delavars ir savu pateicis, — patriarhs atbildēja, aiz­vērdams acis un atslīgdams savā sēdeklī. — Vīri nerunā divreiz.
   —    Tas ir gudri un saprātīgi, ka virsaitis netērē laiku, lai atsauktu, ko vienreiz pateicis, — Vanagacs sacīja, pa­mājis Dankenam, lai viņš klusē. — Bet arī tas ir saprātīgi, ja karavīrs labi apdomā, pirms paceļ savu tomahauku pret gūstekni. Huroņi, es tevi nemīlu un nevaru # arī teikt, ka mana roka būtu kādreiz visai saudzējusi mingus. Jāsaka atklāti: ja šis karš drīz nebeigsies, vēl daudziem taviem karavīriem nāksies mežā ar mani sastapties. Tādēļ apdomā labi, vai tev izdevīgāk aizvest gūstā uz savu nometni šo jaunavu vai tādu cilvēku kā es.
   —    Vai Garā Karabīne atdos savu dzīvību par sie­vieti? — apstādamies jautāja Magva, kas ar savu gūstekni jau grasījās atstāt sapulces vietu.
   —    Nē, nē, to es neesmu teicis, — Vanagacs atbildēja un piesardzīgi atkāpās, pamanījis, ar kādu alkatību Magva uzņem viņa priekšlikumu. — Tā būtu nevienlīdzīga maiņa: atdot karavīru, kas ir pašā spēku briedumā, pret krietnāko sievieti visā pierobežas novadā. Bet es būtu ar mieru aiz­iet uz ziemas mītni jau tagad, kad vēl vismaz sešas nedē­ļas līdz lapkritim, — ar noteikumu, ka tu atlaidīsi šo jau­navu.
   Magva nicīgi papurināja galvu un nepacietīgi pamāja pūlim atkāpties.
   —    Nu labi, — izlūks domīgi piebilda, it kā nebūtu vēl galīgi izšķīries, — es dodu vēl klāt «briežu nāvi». Tici pie­redzējuša mednieka vārdam: visās kolonijās nav otras tādas šautenes.
   Magva vēl arvien neturēja par vajadzīgu atbildēt, *bet neatlaidīgi centās izspraukties cauri pūlim.
   —    Varbūt, — izlūks piemetināja, zaudēdams savu šķie­tamo, aukstasinību, — ja es apņemtos iemācīt jūsu. jaunek­ļus apieties ar šo šauteni, kā nākas, tas izdzēstu mūsu ma­zās domstarpības?
   Viltīgā Lapsa nikni uzkliedza delavariem, lai dod ceļu, jo tie arvien vēl ieslēdza viņu ciešā lokā, cerēdami, ka huronis pieņems draudzīgo priekšlikumu.
   —    Kam lemts notikt, tam agri vai vēlu jānotiek, — Vanagacs skumji un padevīgi turpināja, pievērsdamies Unkasam. — Šis nelietis apzinās savu varu un neatteiksies no tās! Dievs lai tevi svētī, manu zēn! Tu esi atradis drau­gus starp saviem asinsradiniekiem, un es ceru, ka viņi būs tev tikpat uzticami, kāds biju es. Bet, kas attiecas uz mani, — agri- vai vēlu man jāmirst. Par laimi, maz ir to, kas mani apraudās. Galu galā — droši vien šie velni kād­reiz tik un tā būtu dabūjuši manu skalpu, tā ka diena šurp vai turp nekā liela nenozīmē. Dievs lai tevi svētī! — skar­bais mežinieks atkārtoja, noliekdams galvu, bet tūlīt atkal nopietni uzlūkoja jaunekli un piebilda: — Es mīlēju jūs abus — tevi un tavu tēvu, Unkas. Pasaki sagamoram, ka savā visgrūtākajā brīdī es pieminēju viņu. Un tu pats iedomā par mani kādreiz, kad iesi pa laimīgu taku. Manu šauteni tu atradīsi tajā vietā, kur noslēpām. Ņem to- un paturi sev par piemiņu no manis. Un klausies, zēn: tā kā jūsu tikumi neaizliedz atriebību, tad izrēķinies ar mingiem tā mazliet stingrāk. Tas varbūt palīdzēs remdēt bē­das par mani un nomierinās tavu prātu … Huroni, es pie­ņemu tavu priekšlikumu. Atbrīvo sievieti! Es esmu tavs gūsteknis.
   Šo augstsirdīgo lēmumu pūlis uzņēma ar apspiestu, bet nepārprotami atzinīgu murmināšanu. Pat vismežonīgākie no delavaru karavīriem neslēpa savu sajūsmu par vīriš­ķīgo uzupurēšanos. Magva klusēja un kādu brīdi it kā svārstījās, bet tad, uzmetis Korai skatienu, kurā dīvaini sajaucās nežēlība ar apbrīnu, galīgi izšķīrās.
   Savu nicinājumu par izlūka priekšlikumu viņš izpauda, lepni atmezdams galvu, un stingrā, nosvērtā balsī sacīja: Viltīgā Lapsa ir dižens virsaitis. Viņš neatkāpjas no saviem vārdiem. Nāc! — viņš piebilda, familiāri uzlikdams roku uz savas gūsteknes pleca. — Huronis nav pļāpa. Mēs aizejam.
   Kora atrāvās, juzdamās aizskarta savā sievietes paš­cieņa. Viņas tumšās acis dusmās iekvēlojās un sejā līdz pat deniņiem iesitās sārtums kā norietošas saules atblāzma.
   —   Es esmu jūsu gūstekne un, kad pienāks laiks, būšu gatava jums sekot, pat iet nāvē. Bet nav vajadzīgs lietot spēku, — viņa vēsi sacīja un, tūlīt pavērsdamās pret Va- nagaci, piebilda: — Augstsirdīgais mednieki No visas sirds jums pateicos! Jūsu upuris ir veltīgs, un es arī neva­rētu to pieņemt. Bet jūs tomēr varat man pakalpot, pat vēl vairāk nekā ar savu cēlo priekšlikumu. Paraugieties uz šo saļimušo, biklo bērnu! Nepametiet viņu, kamēr tā būs no­kļuvusi pie savējiem. Es neteikšu, — viņa turpināja, cieši paspiezdama izlūka raupjo roku, — ka viņas tēvs jūs at­algos, jo tādi cilvēki kā jūs negaida atalgojuma, bet viņš jums pateiksies un svētīs jūs. Ak dievs, kaut man būtu ļauts šai šausmīgajā brīdī dzirdēt svētību no viņa lū­pām! — Koras balss aizlūza, ūn kādu brīdi viņa klusēja. Tad, pieiedama tuvāk Dankenam, kas atbalstīja paģībušo Alisi, viņa klusākā balsi teica: — Man nav jums jāsaka, lai glabājat dārgumu, kas jums piederēs. Viņa ir jauka, maiga, mīļa un laba, kāda .vien var būt mirstīga būtne. Viņas dvēselē un ārienē nav neviena traipiņa, kas varētu likt novērsties vislepnākajam no jums visiem. Viņa ir skaista, ak, cik ārkārtīgi skaista! — Skumjā aizkustinā­jumā Kora uzlika savu glīto'bet mazliet tumšāko roku uz Alises marmorbaltās pieres un atglauda zeltainos matus, kas gūlās pār uzacīm. — Un viņas dvēsele ir skaidra un tīra. Es varētu vēl daudz ko teikt, bet saudzēšu jūs un sevi…— Kora apklusa un noliecās pār māsu. Pēc ilga, kvēla skūpsta viņa piecēlās ar nāves bālu seju, bet bez asarām drudžaini mirdzošajās acīs, pagriezās pret huroņi un, atkal pieņemdama agrāko lepno toni, sacīja: — Tagad, ser, ja vēlaties, es jums sekošu.
   —.Jā, ej! — iekliedzās Dankens, nododams Alisi kādas indiāņu meitenes rokās. —-.Ej, Magva, ej! Šiem delava­riem ir savi likumi, kas liedz viņiem tevi aizturēt. Bet mani nekas nesaista. Ej ļaunais briesmoni! Ko tu kavējies?
   Būtu grūti aprakstīt izteiksmi, ar kādu Magva noklausī­jās šos jaunekļa draudus sekot viņam. Sākumā viņa sejā spēji atplaiksnījās ļauns prieks, bet jau nākamajā mirklī to izdzēsa viltīgs dzedrums.
   —    Mežā visiem brīvs ceļš,— viņš skopi atbildēja.
   Dāsnā Roka var nākt.
   —    Pagaidiet! — iekliedzās Vanagacs, satverdams Heivardu aiz rokas un ar spēku viņu atturēdams. — Jūs ne­zināt, cik viltīgs ir šis velns, Viņš jūs .ievilinās lamatās, un jūsu nāve …
   —    Huroni, — viņu pārtrauca Unkass, kas, ievērodams savas tautas stingrās paražas, līdz šim bija tikai no malas uzmanīgi un nopietni vērojis notiekošo. — Huroni, dela­varu taisnīgums nāk no Manito. Paraugies uz sauli! Tā pašreiz spīd caur priežu augšējiem zariem. Tavs ceļš ir īss, un tas ir brīvs. Kad saule pacelsies pār koku galot­nēm, pa tavām pēdām dosies vīri.
   —    Es dzirdu vārnas ķērcienu! — Magva iesaucās un nicinoši iesmējās. — Nāciet vien! — viņš piebilda, nikni kratīdams roku pret pūli, kas bija lēni pašķīries, atbrīvo­dams viņam ceļu. — Vaiendotus nebaida delavaru bultas un šāvieni. Suņi, truši, zagļi — es spļauju uz jums!
   Viņa zaimojošie vārdi izskanēja ļaunu vēstījošā kapa klusumā. Neviena neaizturēts, Magva kopā ar savu pade­vīgo gūstekni devās uz mežu — viņu sargāja nepārkāpja­mais indiāņu viesmīlības likums.

   Kamēr vēl ienaidnieks un viņa upuris bija redzami, pū­lis stāvēja nekustīgs, gluži kā sastindzis, bet, tiklīdz huro­nis nozuda skatienam, ļaužu masa spēji saviļņojās neval­dāmā, kaislā niknumā. Unkass palika stāvam uz paaugsti­nājuma, nenovērsdams acu no Koras, kamēr viņas tērps saplūda ar meža lapotni. Tad viņš nokāpa zemē un, klu­sēdams izgājis cauri drūzmai, nozuda tajā pašā būdā, no kuras nesen bija iznācis. Daži nopietnākie un vērīgākie karavīri, kas bija pamanījuši jaunā virsaiša acīs dusmu zibeņus, sekoja viņam. Pēc tam aizveda Tamenundu un Alisi, bet sievietēm un bērniem pavēlēja izklīst. Kādu stundu visa nometne līdzinājās satrauktu bišu spietam, kuras tikai gaida parādāmies savu vadoni, lai dotos viņam līdzi kādā tālā un svarīgā lidojumā.
   Beidzot no Unkasa būdas iznāca kāds jauns karavīrs, svinīgā, nosvērtā gaitā piegāja pie mazas priedītes, kas auga klints terases plaisā, noplēsa tai mizu un tad, netei­cis ne vārda, iegāja atpakaļ būdā. Drīz vien pēc viņa pa­rādījās otrs, kas aplauza kociņam visus zarus, atstādams tikai kailo, nomizoto stumbru. Trešais to nokrāsoja ar tumši sarkanām svītrām. Visas šīs pazīmes, kas liecināja par cilts vadoņa kareivīgajiem nodomiem, ārpusē stāvošie vīri uzņēma, drūmi un draudīgi klusēdami. Beidzot atkal parādījās pats mohikānis. Viņš bija izģērbies pilnīgi kail.+ paturot tikai jostu un stilbsargus, un pusi no viņa skaistās sejas klāja baismīgs, melns krāsojums.
   Lēnā, cienīgā gaitā Unkass piegāja pie izkrāsotā staba un tūliņ sāka ritmiskām kustībām soļot tam apkārt kā kādā senā dejā, tai pašā laikā uzsākdams savas karadzies- mas mežonīgo, saraustīto melodiju. Dziesmā bija maz vārdu, un tie bieži atkārtojās:
   — Manito! Manitol Manito!
   Tu esi liels, tu esi labs, tu esi gudrs!
   Manito! Manito!
   Tu esi taisnīgs!
   Debesīs, mākoņos, ak, es redzu
   Daudz ēnu — daudz tumšu, daudz sārtu;
   Debesīs, ak, es redzu
   Daudz mākoņu!
   Un mežos un gaisā, ak, es dzirdu
   Kliedzienus, kaucienus, vaidus;
   Un mežos, ak, es dzirdu
   Skaļu kaucienu!
   Manito! Manito! Manitol
   Es esmu vājš, tu esi stiprs …
   Manito! Manito!
   Palīdzi man!
   Trīs reizes Unkass atkārtoja šo dziesmu un- tikpat reižu dejodams apgāja stabam apkārt.
   Pēc pirmā apļa viņam piebiedrojās kāds nopietna iz­skata augsti godāts lenapu virsaitis, dziedādams pats savus vārdus, bet līdzīgā melodijā. Cits pēc cita karavīri pievie­nojās dejai, līdz beidzot ņudzošajā barā, kas griezās ap stabu, bija visi ievērojamākie un cienījamākie cilts locekļi. Tas bija baismīgs skats. Šaušalīgā aurošana dīvainā rīkles balsī padarīja virsaišu niknās, draudīgās sejas vēl bries­mīgākas. Tad Unkass dziļi iecirta stabā savu tomahauku un izgrūda kliedzienu, kuru varētu nosaukt par viņa īpašo kaujas saucienu. Tas nozīmēja, ka viņš uzņēmies galveno vadību nodomātajā karagājienā.
   Šis signāls pamodināja visas delavaru snaudošās kais­lības. Kāds simts jaunekļu, kuri līdz šim bija kautrīgi tu­rējušies malā, kā tas viņu gados pieklājās, tagad mežonīgā barā metās pie staba, kas simbolizēja viņu ienaidnieku, un sašķaidīja to skaidu pa skaidai, kamēr no koka pāri palika tikai saknes.
   Iecirtis stabā savu tomahauku, Unkass tūlīt izgāja no bara un paraudzījās uz sauli, kas pašreiz cēlās pāri koku galotnēm. Tas nozīmēja, ka pamiers ar Magvu izbeidzies. Kad Unkass ar zīmīgu žestu un attiecīgu kliedzienu to pa­vēstīja, viss uzbudinātais pūlis, spalgi iekaukdamies aiz prieka, pameta savu kara spēli, lai sagatavotos daudz bīs­tamākām kara gaitām īstenībā.
   Vienā mirklī nometnes izskats pārmainījās. Karavīri, kas jau bija apbruņojušies un izkrāsojušies, kļuva tik mierīgi, it kā viņiem katra vētraina jūtu izpausme būtu sveša. Turpretī sievietes aši izmetās no būdām, skandinādamas dziesmas, kurās tik dīvaini sajaucās prieks ar žēlabām, ka grūti būtu bijis pateikt, kuras no šīm jūtām ir pārsvarā. Taču neviens nestāvēja dīkā. Daži nesa savas vērtīgākās mantas, daži savus bērnus, citi veda vecos uņ neveselos ģimenes locekļus uz mežu, kas kā spoži zaļš paklājs aiz­stiepās gar kalna sienņ. Turp devās arī Tamenunds — mierīgs un apvaldīts — pēc īsas un laizkustinošas atvadī­šanās no Unkasa, no kura gudrais šķirās tik nelabprāt kā tēvs, kam jāatstāj sen pazaudēts un tikko atgūts dēls. Pa to laiku Dankens bija nogādājis Alisi drošā vietā un tagad uzmeklēja izlūku. Viss jaunekļa izskats rādīja, - ar kādu nepacietību arī viņš gaida priekšā stāvošo cīņu.
   Turpretī Vanagacs bija tā pieradis pie iezemiešu kara- dziesmām un gatavošanās kaujai, ka neizrādīja par notie­košo nekādu interesi. Viņš tikai šad un tad paraudzījās uz karavīriem, kas pulcējās ap Unkasu. Redzēdams, ka jaunā virsaiša spēcīgais raksturs iekvēlinājis katra karotāja sirdi un tie visi ir gatavi doties viņam līdz, izlūks jutās apmie­rināts. Pēc tam viņš aizsūtīja kādu indiāņu zēnu pēc «briežu nāves» un Unkasa šautenes, kuras viņi, šurp nā­kot, bija paslēpuši mežā delavaru nometnes tuvumā, lai gadījumā, ja paši tiktu sagūstīti, ieročus nepiemeklētu tāds pats liktenis. Izraudzīdams cilvēku, kas uzmeklētu viņa slaveno šauteni, izlūks rīkojās ar savu parasto pie­sardzību. Viņš zināja, ka Magva nebija šurp atnācis viens pats, un zināja arī to,' ka huroņu spiegi gar visu mežmalu uzmanīgi seko katrai savu jauno ienaidnieku kustībai. Tā­dēļ, ja viņš pats būtu mēģinājis doties uz mežu, tas varētu beigties visai liktenīgi, labāk neklātos arī kādam delavaru karavīram, bet zēnam varēja draudēt briesmas tikai tad, ja viņa nolūks tiktu atklāts. Kad pienāca Heivards, izlūks aukstasinīgi gaidīja, kā izdosies šis pasākums.
   Pilns lepnuma par tik lielu uzticību un jauneklīgas god­kārības un cerību spārnots, zēns devās pāri klajumam it kā bez kāda sevišķa nolūka un iegāja mežā netālu no tās vietas, kur bija paslēptas šautenes. Bet, tiklīdz tā melnīg­snējo stāvu aizsedza krūmu lapotne, viņš nogūlās un sāka līst kā čūska uz kārotā dārguma pusi. Laimīgi to sasnie­dzis, jau nākamajā mirklī viņš, turēdams katrā rokā pa šautenei, aši. kā bulta drāzās pāri šaurajam klajumam, kas šķīra klints terasi, uz kuras atradās delavaru ciems, no meža. Viņš jau bija sasniedzis klints pamatni un neticami veikli rāpās augšup pa tās izciļņiem, kad no meža puses atskanēja šāviens, apliecinot, cik pareizs bijis izlūka sprie­dums. Zēns atbildēja šāvienam ar klusu, bet nicinošu iekliegšanos, un tūlīt pat no citas meža puses nospindza otra viņam tēmēta lode. Nākamajā mirklī zēns jau parādī­jās virs klints un, triumfējoši pacēlis gaisā atnestās šau­tenes, ar uzvarētāja lepnumu devās pie slavenā mednieka, kas bija viņu pagodinājis ar tik svarīgu uzdevumu.
   Kaut gan Vanagacs visu laiku bija izrādījis vislielāko interesi par sava sūtņa likteni, prieks par atgūto «briežu nāvi» pirmajā mirklī lika viņam aizmirst visu citu. Viņš vispirms uzmanīgi aplūkoja šauteni, reižu desmit vai piec­padsmit atvēra un atkal aizsita pulvera kapsulas vāciņu, rūpīgi pārbaudīja, vai aizslēgs kārtībā, un tikai tad pie­vērsās zēnam, ļoti laipnā tonī apjautādamies, vai viņš nav ievainots. Zeņķis lepni paraudzījās izlūkam sejā, bet nekā neatbildēja.
   — Ahā! Es redzu, puis, šie nelieši tev sadīrājuši roku! — izlūks sacīja, paceldams augšup vīrišķīgā cietēja ievainoto locekli. — Bet saberzta alkšņa miza darīs brīnu­mus. Līdz tam es tev to apsiešu ar vampumvirkni! Agri tu esi uzsācis karavīra gaitas, manu drosmīgo puisēn, un droši vien kapā tu aiznesīsi sev līdz krietni daudz godā­jamu rētu. Es pazīstu ne vienu vien jaunu karavīru, kas ir ieguvis skalpus, bet nevar parādīt tādu zīmi kā šī. Ej tagad, — viņš piebilda, apsējis zēnam roku, — tu būsi virsaitis
   Zēns aizgāja, lepodamies ar savu asiņaino brūci vairāk nekā visiedomīgākais galminieks ar savu sārto zīda lenti, un piebiedrojās citiem pusaudžiem.
   Šajā brīdī, kad bija veicami tik daudzi nopietni un sva­rīgi uzdevumi, zēna drošsirdīgā rīcība neieguva vispārēju ievērību un pelnīto atzinību, kā tas būtu bijis mierīgākos apstākļos. Taču tā atklāja delavariem ienaidnieka pozīci­jas un nolūkus. Tūlīt tika izsūtīta karavīru grupa ar uzde­vumu padzīt uzglūnošos huroņus. Tas drīz vien bija izda­rīts, jo lielākā daļa no viņiem paši atkāpās, kad redzēja, ka ir atklāti. Sekodami ienaidniekam, delavari aizgāja diezgan tālu no savas nometnes, bet tad apstājās, lai no­gaidītu pavēli, kā rīkoties, jo baidījās, ka huroņi viņus var ievest lamatās. Tā kā abas karotāju puses paslēpās, mežā atkal iestājās jauka vasaras rīta vientulīgais, dziļais klusums.
   Mierīgais, bet nepacietīgais Unkass tagad sapulcināja virsaišus un sadalīja pilnvaras un pienākumus. Viņš stā­dīja priekšā Vanagaci kā daudzās kaujās pārbaudītu kara­vīru un uzticēja viņam vadīt divdesmit cilvēku lielu no­daļu. Aptuveni paskaidrojis delavariem, kāda dienesta pa­kāpe ir Heivardam ingizu karaspēkā, viņš piedāvāja tam tikpat svarīgu posteni savējā. Taču Dankens no tā atsacī­jās un izteica vēlēšanos kā brīvprātīgais iet kopā ar izlūka vadīto grupu. Pēc tam-jaunais mohikānis norīkoja vairā­kus iezemiešu virsaišus dažādu 'atbildīgu uzdevumu veik­šanai un nekavējoties deva pavēli iziet no nometnes. Vai­rāk nekā divsimt vīru ar prieku, bet klusēdami viņam pa­klausīja.
   Viņi iegāja mežā pilnīgi netraucēti un nesastapa nevie­nas dzīvas dvēseles, kamēr nonāca pie savu izlūku slēptu­ves. Te tika dota pavēle apstāties, un virsaiši sapulcējās, lai klusti apspriestos. Izteiktie priekšlikumi un plāni bija dažādi, bet neviens no tiem dedzīgajam vadonim nebija īsti pa prātam. Unkasam ar savu straujo raksturu būtu gribējies riskēt un nekavējoties vest karavīrus uzbrukumā, lai tūlīt visu izšķir kaujas laime, bet tas nozīmētu rīkoties pret savu ciltsbrāļu uzskatiem un paražām. Tādēļ viņš no­lēma ievērot piesardzību.
   Kad apspriešanās bez panākumiem bija turpinājusies jau krietnu brīdi, no ienaidnieka puses pēkšņi parādījās kāds vientuļš nācējs. Viņa steidzīgā gaita vedināja uz do­mām, ka tas varbūt ir sūtnis, kam uzdots vest miera saru- ff
   nas. Taču, pienācis apmēram simt jardu attālumā no bie­zajiem krūmiem, kuru aizsegā bija sapulcējušies delavaru virsaiši, svešinieks palēnināja soļus, it kā nevarēdams iz­šķirties, uz kuru pusi doties, un beidzot pavisam apstājās. Visu acis pievērsās Unkasam, it kā gaidot viņa norādī­jumu, ko darīt.
   —    Vanagacs, — jaunais virsaitis klusu sacīja, — viņš nekad vairs nedrīkst runāt ar huroņiem.
   —    Viņa stunda ir situsi, — lakoniski noteica izlūks, iz­bāzdams savas šautenes garo stobru caur lapām un rūpīgi notēmēdams uz nāvei nolemto mērķi. Bet, nenospiedis gaili, viņš atkal nolaida šauteni un sāka nevaldāmi smie­ties savus īpatnējos, neskanīgos smieklus.
   —    Es noturēju to zelli par mingu! — viņš sacīja. — Bet, kad manas acis aptaustīja viņa ribas, meklējot vietu, kur ielaist lodi, — iedomājies tikai, Unkas! — es ieraudzīju muzikanta stabuli! Nu, tātad tas ir cilvēks, ko sauc par Gamutu, un viņa nāve nevienam nav vajadzīga, bet, dzīvs būdams, viņš var mums pašiem noderēt, ja vien viņa mēle bez dziedāšanas prot arī vēl ko citu. Ja skaņas nav zau­dējušās savu iedarbību uz viņu, tad es drīz vien sarunāšos ar šo krietno puisi tādā balsī, kas viņam liksies daudz pa­tīkamāka par «briežu nāves» valodu.
   To teikdams, Vanagacs nolika nost savu šauteni un sāka līst caur krūmiem uz priekšu. Piezadzies Dāvidam pietie­kami tuvu, lai tas varētu viņu sadzirdēt, mežinieks mēģi­nāja atkārtot tos muzikālos vingrinājumus, kas viņu tik droši un laimīgi bija izveduši no huroņu nometnes.
   Gamuta smalkās ausis nevarēja apmānīt — reiz jau dzirdējis šīs skaņas, viņš tūlīt zināja, no kā rīkles tās nāk, un, patiesību sakot, neviens cits kā Vanagacs arī nebūtu spējīgs sacelt līdzīgu troksni. Nabaga cilvēks acīmredzot izjuta lielu atvieglojumu un, iedams šās balss virzienā, kaut gan to darīt viņam bija gandrīz tikpat grūti kā do­ties pretī veselai baterijai, drīz vien atrada paslēpušos izlūku.
   —    Man gribētos zināt, ko par to domās huroņi! — Va­nagacs smiedamies sacīja, paņemdams Dāvidu aiz rokas un vezdams pie citiem. — Ja šie nelieši ir tuvumā un dzir­dēja manu dziedāšanu, viņi teiks, ka te ir nevis viens, bet divi plānprātiņi! Taču šeit mēs esam drošībā, — viņš pie­bilda, norādīdams uz Unkasu un viņa biedriem.
   —    Tagad pastāstiet mums par mingu nodomiem skaidrā angļu valodā bez jebkādas balss izlocīšanas.
   Mēms no brīnumiem, Dāvids blenza apkārtstāvošajos virsaišos, kas izskatījās visai mežonīgi, bet, pārliecinājies, ka te ir arī pazīstamas sejas, viņš drīz vien tiktāl atjēdzās, ka varēja saprātīgi" atbildēt.
   —    Šie pagāni ir iznākuši no nometnes krietni lielā skaitā, — Dāvids sacīja — un es baidos, ka ar ļauniem nolūkiem. Pēdējās stundas laikā pie viņiem notika tik bez­dievīga kaukšana un ķecerīga ālēšanās, ka es, patiesību sakot, atbēgu pie delavariem meklēt mieru.
   —    Jūsu ausis nebūtu diez ko ieguvušas, ja jūs būtu pasteidzies ātrāk, — izlūks mazliet paasi noteica. — Bet lai nu tas tagad paliek. Kur ir huroņi?
   —    Viņi ir paslēpušies mežā, ceļā no sava ciema uz še­jieni. IJn viņu ir tik daudz, ka saprātīgāk būtu, ja jūs tūlīt grieztos atpakaļ.
   Unkass ar gandarījumu pārlaida acis koku rindai, kuru aizsegā bija apmetušies viņa karavīri, un jautāja:
   —   Un Magva?
   «— Kopā ar viņiem. Viņš atveda jaunavu, kas pirmāk bija apmetusies pie delavariem, un, atstājis to alā, pats kā saniknots vilks nostājās savu mežoņu priekšgalā. Es ne­zinu, kas viņu tik varen nokaitinājis.
   —    Jūs sakāt, viņš Koru atstāja alā? — iejaucās Hei­vards. — Cik labi, ka mēs zinām, kur viņa atrodas. Vai nebūtu iespējams kaut ko darīt, lai viņu tūlīt atbrīvotu?
   Unkass nopietni paskatījās uz Vanagaci un tad jautāja:
   —    Ko saka Vanagacs?
   —    Dodiet man divdesmit apbruņotu vīru, es nogriezīšos pa labi gar strautu un pie bebru mītnēm sastapšos ar sa­gamoru un pulkvedi. Tad no tās puses jūs dzirdēsiet kau­jas kliedzienu. Pa vējam tas viegli atskanēs veselu jūdzi. Pēc tam tu, Unkas, uzbrūc viņiem no priekšpuses. Kad viņi pienāks mums šāviena attālumā, mēs tiem tā uzdosim, ka viņu ierinda salieksies kā'oša loks. Pēc tam mēs ieņem­sim viņu nometni, ielauzīsimies alā un atbrīvosim mis Monro. Un tad pabeigsim izrēķināties ar šo cilti vai nu pēc balto vīru kaujas paņēmiena ar triecienu un uzvaru, vai arī pēc indiāņu paraduma — ar uzglūnēšanū un slēp­šanos. Varbūt šajā plānā nav diez kādu gudrību, major, bet ar drosmi un pacietību to visu var izdarīt.
   — Man tas loti patīk! — iesaucās Dankens, saprazdams, ka Koras atbrīvošana ir galvenais izlūka mērķis. — Man tas ļoti patīk. Nekavējoties sāksim rīkoties.
   Pēc īsas apspriešanās plānu vēl precizēja, lai katrai no­daļai būtu pilnīgi skaidrs tās uzdevums, tad tika norunāti sazināšanās signāli, un virsaiši devās katrs uz norādīto vietu.

   Kad Vanagacs mazā nodaļa bija sastādīta, viņš paņēma šauteni un, devis signālu sekot, aizveda savus vīrus krietnu gabalu atpakaļ pie nelielā strauta, kuru viņi, šurp nākot, bija šķērsojuši. Te izlūks apstājās, nogaidīja, ka­mēr visi karavīri sapulcējās ap viņu, un tad delavaru va­lodā jautāja:
   —    Vai kāds no maniem jaunekļiem zina, kurp šī straume mūs aizvedīs?
   Kāds delavars pastiepa roku ar diviem ieplestiem pirk­stiem un, norādīdams vietu, kur tie pie plaukstas savieno­jās, atbildēja:
   —    Pirms vēl saule būs nogājusi savu ceļu, mazais ūdens ieplūdīs lielajā.
   —    Es jau tā spriedu, — izlūks sacīja, palūkodamies augšup starp koku galotnēm, — pēc strauta virziena un kalnu stāvokļa. Vīri, mēs turēsimies tā krastu aizsegā, ka­mēr saodīsim huroņus.
   Viņa biedri izteica savu piekrišanu ar parasto aprauto izsaucienu, bet, redzēdami, ka izlūks jau gatavs stāties nodaļas priekšgalā un doties ceļā, viens vai divi ar zīmēm rādīja, ka kaut kas nav kārtībā. Sapratis viņu brīdinošos skatienus, Vanagacs pagriezās un ieraudzīja, ka viņiem līdz atnācis arī dziedāšanas skolotājs.
   —    Vai jūs zināt, draugs, — nopietni un ar mazu lep­numa pieskaņu balsī izlūks jautāja, — ka šī nodaļa sastāv no drosmīgiem sirotājiem un to vada cilvēks, kas neliks viņiem stāvēt dīkā? Ja ne pēc piecām, tad, vēlākais, pēc trīsdesmit minūtēm mūsu kājas mīdīs huroņus, dzīvus vai mirušus.
   —    Es gan netiku vārdos brīdināts par jūsu nodo­miem, — atbildēja Dāvids, kura seja bija mazliet pietvī­kusi un parasti mierīgās, neizteiksmīgās acis trauksmaini
   mirdzēja. — Bet es esmu nogājis tālu ceļu un piedzīvojis daudz laba un Jauna kopā -ar šo jaunavu, kuru jūs meklē­jat. Kaut arī neesmu kareivīgi noskaņots cilvēks, es tomēr ar prieku apjoztu savus gurnus un uztrītu zobenu, lai cī­nītos viņas labad.;
   Izlūks brīdi vilcinājās, it kā sevī pārlikdams, vai ir kāda jēga pieņemt šo dīvaino brīvprātīgo, un tad sacīja:
   —    Jūs taču neprotat rīkoties ne ar kādu ieroci.
   —    Kaut gan es neesmu lielīgais, asinskārais Goliāts, — Dāvids atbildēja, izvilkdams no sava raibā, salasītā ap­ģērba metamo lingu, — es neesmu aizmirsis, kā cīnījās ganu zēns Dāvids. Ar šo senlaicīgo kara rīku es jaunībā tiku daudz vingrinājies, un varbūt šī māka vēl nebūs man galīgi zudusi.
   —    Jā, — Vanagacs sacīja, nievājoši aplūkodams briež­ādas lingu, — varbūt šī lietiņa noderētu, cīnoties ar bul­tām un dunčiem, bet šos mingus franči ir apgādājuši ar labām šautenēm. Taču, kā liekas, jums piemīt spējas ne­skartam staigāt pa uguns līniju, un, tā kā līdz šim jums ir laimējies.Major, jūsu šautene ir uzvilkta, bet viens vienīgs šāviens pirms laika nozīmētu bez kādas jēgas zau­dēt tieši divdesmit skalpu..  Dziedoni, jūs varat nākt līdz — varbūt jūsu skaļā rīkle mums vēl noderēs.
   —    Es jums pateicos, draugs! — atbildēja Dāvids, lasī­dams savai lingai akmentiņus no strauta. — Kaut arī mans gars nenesas uz nonāvēšanu, es justos gauži apbēdināts, ja jūs mani sūtītu projām.
   —    Atcerieties, — izlūks piebilda, zīmīgi piesizdams sev pie galvas tajā vietā, kas Gamutam vēl nebija gluži sadzi­jusi, —- mēs ejam cīnīties, nevis muzicēt. Kamēr nebūs atskanējis kaujas kliedziens, runās tikai šautenes.
   Dāvids palocīja galvu par zīmi, ka pieņem šos noteiku­mus. 'Tad Vanagacs, vēlreiz pārlaidis vērīgu skatienu sa­viem vīriem, deva signālu iet uz priekšu.
   Kādu jūdzi viņi gāja gar pašu strauta gultni. Kaut gan stāvie, bieziem krūmiem apaugušie krasti diezgan droši pasargāja viņus no novērotāju acīm, tomēr netika aizmir­sta piesardzība, ko parasti ievēro indiāņi, dodoties uzbru­kumā. Katrā malā gāja, pareizāk sakot, zagās pa karavī­ram, kas šad un tad vērīgi ielūkojās mežā. Ik pēc brītiņa nodaļa apstājās, saspringti ieklausīdamās, vai nav dzir­dams kāds aizdomīgs troksnis. Netraucēti viņi sasniedza
   vietu, kur mazais strauts ietecēja lielākā, un šeit izlūks atkal apstājās, lai uzmanīgi pavērotu mežu.
   —    Liekas, ka būs laba diena kaujai, — viņš angliski sacīja Heivardam, priecīgi palūkodamies augšup uz mā­koņiem, kas platiem vāliem slīdēja pa debesim. — Spoža saule un zibošs stobrs traucē kārtīgi notēmēt. Viss runā mums par labu: vējš pūš no tās puses un atnesis šurp viņu trokšņus un arī dūmus — un tas ir ļoti svarīgi. Turpretī mēs jau būsim izšāvuši, kad viņi tikai atjēgsies, kas par lietu. Bet te nu beidzas mūsu aizsegs. Ap šo upīti bebri dzīvojuši simtiem gadu, un, kā redzat, viņu zobi te atstā­juši tikai apgrauztus stumbeņus, bet maz dzīvu koku.
   Tiklīdz karavīri bija iznākuši klajumā, viņiem aizmu­gurē norībēja kāds ducis šāvienu, un viens delavars, pa- lēcies augstu gaisā kā ievainots briedis, nokrita zemē beigts.
   —    Tā! Es jau baidījos, ka viņi pastrādās kādu velniš­ķību! — izlūks angliski izsaucās un tūlīt iekliedzās dela­varu valodā: — Slēpieties, vīri! Uzbrukumā!
   Acumirklī karavīri izklīda, un Heivards vēl nepaguva attapties no pārsteiguma, kad jau bija palicis stāvam mež­malā viens pats ar Dāvidu. Par laimi, huroņi bija jau atkāpušies un to šāvieni viņus vairs neapdraudēja, taču nebija domājams, ka šāds stāvoklis turpināsies ilgi. Izlūks pirmais metās pakaļ ienaidniekam, šaujot slapstīdamies aiz kokiem un spiezdams huroņus lēnām atkāpties.
   Likās, ka šo pēkšņo uzbrukumu bija izdarījusi pavisam maza huroņu grupiņa, bet, atkāpjoties tuvāk savējiem, tā arvien pieauga, un drīz vien, spriežot pēc pretuguns, ienaidnieku bija gandrīz tikpat daudz kā uzbrūkošo dela­varu. Heivards metās līdzi cīnītājiem un, slēpdamies aiz koku stumbriem tāpat kā pārējie, raidīja šāvienu pēc šāviena. Kauja iedegās arvien karstāk un sīvāk. Ievainoto bija maz, jo abas puses, cik vien iespējams, turējās koku aizsegā. Taču pamazām kaujas laime novērsās no Vanag­acs un viņa .vīriem. Vērīgais izlūks redzēja draudošās briesmas, bet nezināja, kā no tām izvairīties. Viņš saprata, ka atkāpties pašreiz ir vēl bīstamāk nekā palikt uz vietas, kaut gan huroņi sāka apiet viņus no sāniem un atrast aizsegu pret ienaidnieku lodēm kļuva tik grūti, ka dela­vari bija spiesti gandrīz pavisam pārtraukt šaušanu. Šai kritiskajā brīdī, kad varēja domāt, ka nupat jau viņus aplenc visa naidīgā cilts, pēkšņi zem koku lapotajām vel­vēm atbalsojās kaujas kliedzieni un ieroču žvadzoņa, kas nāca no tās puses, kur bija palicis Unkass.
   Šis uzbrukums acumirkli mainīja stāvokli par labu iz­lūkam un viņa draugiem. Likās, ka ienaidnieks, pārvērtē­dams Vanagacs nodaļas spēkus, bija atstājis pārāk maz karavīru, lai spētu atsist jaunā mohikāņa straujo uzbru­kumu. Izlūka pretinieku skaits manāmi saruka, jo lielākā daļa huroņu aizsteidzās palīgā noturēt galveno aizsardzī­bas punktu.
   Vanagacs tagad deva komandu ar visu sparu mesties virsū ienaidniekam un uzmundrināja savus vīrus gan ar saucieniem, gan paša piemēru. Viņa pavēle nekavējoties un veiksmīgi tika izpildīta. Huroņi bija spiesti atkāpties, un drīz vien kauja no paretā meža, kur tā bija sākusies, pārvietojās uz biezokni, kura aizsegā bēgošajiem bija vieglāk pretoties. Šeit atkal cīņa iedegās jo sīvi, un ne­varēja zināt, kam tā nesīs uzvaru, jo delavari, kaut gan neviens no viņiem vēl nebija kritis, savu neizdevīgo pozī­ciju dēļ sāka noasiņot.
   Šai grūtajā kaujas brīdī Vanagacs pamanījās nostāties aiz tā paša koka, aiz kura slēpās Heivards. Lielākā daļa viņa vīru atradās sauciena attālumā mazliet pa labi un visu laiku nepārtraukti, bet veltīgi apšaudīja paslēpušos ienaidniekus.
   —    Jūs esat jauns cilvēks, major, — izlūks teica, no­laizdams «briežu nāves» laidi zemē un atbalstīdamies pret stobru, — un kādreiz nākotnē jums varbūt būs lemts vadīt armiju pret šiem nolādētajiem mingiem. Redziet, galve­nais te ir droša roka, asa acs un laba paslēptuve. Nu, ja jums te būtu karaliskās armijas nodaļa, ko jūs" viņiem liktu šādā gadījumā darīt?
   —    Durklis atbrīvotu ceļu.
   —    Jā, jūsu vārdos skan baltā cilvēka spriedums. Bet šajā mūžamežā, komandierim jājautā sev, cik dzīvību viņš var ziedot.
   —    Šo jautājumu mēs varētu labāk pārrunāt kādu citu reizi, — Heivards sacīja. — Vai mēs neiesim uzbrukumā?
   —    Es neredzu tur nekā aplama, ja cilvēks savu atelpas brīdi pavada lietderīgās pārdomās, — izlūks atteica. — Bet, kas attiecas uz uzbrukumu, —- man tas diez kā nepatīk, jo tad parasti jāzaudē pāris skalpu par neko. Un tomēr, — viņš piebilda, pieliekdams galvu un ieklausīdamies tālajos kaujas trokšņos, — ja mēs gribam Unkasam palīdzēt, tad jātiek galā ar šiem neliešiem.
   Spēji un apņēmīgi pagriezies, izlūks kaut ko skaļi uz­sauca indiāņiem viņu valodā. Uz šiem vārdiem karavīri atbildēja ar kliedzienu, un pēc dotā signāla visi veikli apmetās apkārt katrs savam kokam. Huroņi, ieraugot vienā mirkli acu priekšā pavīdam tik daudz tumšu stāvu, izšāva, taču steigā nevienam netrāpīja. Bez kavēšanās de­lavari slaidiem lēcieniem īrietās uz meža pusi gluži kā panteras, kas uzbrūk laupījumam. Visiem pa priekšu skrēja Vanagacs, vicinādams rokā briesmīgo šauteni un aizraudams pārējos ar savu piemēru. Daži vecākie un gudrākie huroņi, kā jau izlūks baidījās, bija aptvēruši pretinieka kaujas viltību — tīšām izsaukt pārsteidzīgu uguni -— un tikai tagad notēmēja un izšāva. Viņu lodes nogalināja trīs priekšējos karavīrus. Taču zaudējums ne­spēja mazināt trieciena sparu. Kā viesulis delavari iebruka biezoknī, kur slēpās huroņi, un jebkurš pretošanās mēģi­nājums bija veltīgs.
   Tuvcīņa ilga tikai īsu brīdi. Tad huroņi steigšus atkā­pās uz biezokņa pretējo malu, kur arī palika, un sāka pretoties ar izmisīgu neatlaidību. Sai kritiskajā momentā, kad uzvaras izredzes delavariem atkal kļuva nedrošas, huroņiem aizmugurē norībēja šāviens un no bebru mītņu puses, kas atradās klajumā viņpus biezokņa, spindzēdama atlidoja lode, kam sekoja skaļš un šausminošs kaujas kliedziens.
   — Tur runā sagamors! — iesaucās Vanagacs un atbil­dēja kliedzienam ar savu vareno balsi. — Tagad tie ir starp mums kā spīlēs!
   Šis šāviens satrieca huroņus kā zibens spēriens. Negai­dītais uzbrukums no aizmugures laupīja viņiem drosmi, un, nedomādami vairs ne par ko citu, karavīri visi barā metās bēgt pāri klajumam. Daudzus nogalināja vajājošo delavaru lodes un sitieni.
   Mēs neapstāsimies, lai sīkāk aprakstītu izlūka un Čin­gačguka sastapšanos vai vēl aizkustinošāko Dankena un Monro atkalredzēšanos. Satikušies draugi dažos vārdos ātrumā pastāstīja, kā katram gājis, un tad Vanagacs, no­rādīdams savas nodaļas vīriem uz sagamoru, nodeva gal­veno vadību mohikāņu virsaitim. Cingačguks uzņēmās šo pienākumu ar pieredzējuša karotāja nopietnību un cieņu. Viņš aizveda nodaļu atpakaļ cauri biezoknim uz līdzenu
   noriņu, kurā bija pietiekami daudz koku, lai viņi varētu paslēpties, un šeit deva pavēli apstāties. Tālāk uz priekšu sākās diezgan stāva nogāze, un lejā jūdzēm tālu aizstiepās šaura, ar mežu aizaugusi grava. Šai biezajā, tumšajā mežā Unkass vēl cīnījās ar huroņu galvenajiem spēkiem.
   Mohikānis un viņa draugi piegāja pie kraujas malas un  ar ievingrinātu ausi ieklausījās kaujas trokšņos. Daži putni, aizbiedēti no savām vientuļajām ligzdām, laidelējās pār gravas lapoto ieplaku, un šur tur pāri kokiem pacēlās viegli dūmu mākonīši, rādīdami, ka tajās vietās cīņa rit sevišķi sīvi.
   —    Kauja tuvojas nogāzei, — Dankens teica, norādīdams uz to pusi, kur. atskanēja jauna šāvienu zalve. — Mēs esam tieši pretī un no šejienes nevaram neko lielu palīdzēt.
   —    Huroņi nogriezīsies aizā, kur mežs ir biezāks, — izlūks sacīja, — un tad mēs būsim viņiem flangā. Ej, sa- gamor, tu tikko pagūsi laika izkliegt kaujas saucienu un aizvest turp savus karavīrus. Es palikšu šeit. Mohikāni, tu  mani pazīsti: neviens huronis netiks pāji kalnam tavā aiz­mugurē bez «briežu nāves» ziņas.
   Indiāņu virsaitis vēl kādu mirkli uzkavējās, vērodams kauju, kas tagad strauji virzījās augšup pa nogāzi. Tā bija droša zīme, ka dc!avari gūst virsroku. Taču viņš negāja projām līdz pat tam brīdim, kamēr kā draugu, tā ienaid­nieku tuvumu atcādināja delavaru lodes, kas pakšķēda­mas sāka krist uz sausām lapām klātās zemes gluži kā krusas graudi, kcs vēstī negaisu. Vanagacs un viņa trīs biedri atkāpās dažus soļus un, paslēpušies aiz kokiem, nogaidīja kauja': iznākumu.
   Drīz vien šāvieni vairs neatbaisojās tik skanīgi kā mežā un izklausījās, ka apšaudīšanās notiek jau klajākā vietā. Tad šur un tur parādījās pa karavīram, kas bēga uz meža malu, bet klajuma priekšā apstājās, it kā atjēgušies, ka te ir pēdējā vieta, kur vēl iespējams pretoties. Šiem drīz vien pievienojās citi, līdz beidzot melnīgsnējie stāvi izveidoja garu ķēdi, kas ar izmisīgu neatlaidību vēl turējās koku aizsegā. Heivards sāka izrādīt nepacietību un bažīgi palū­kojās uz Cingačguka pusi. Virsaitis bija apsēdies uz klints un vēroja notiekošo ar tādu mieru, it kā viņa vienīgais uzdevums būtu sekot kaujas norisei.
   — Ir pienācis laiks delavaram sist ienaidnieku! — Heivārds sacīja.
   — Nē, vēl ne! — izlūks atbildēja. — Kad delavars jutīs savus draugus tuvumā, viņš tiem darīs zināmu, ka ir šeit. Re, re! Šie nelieši sadrūzmējas tai priežu pudurī kā bites pēc spietošanas. Jā, nudien, jebkura indiāņu sieva varētu ielaist lodi šā mingu pūļa vidū!
   Šajā mirklī atskanēja kaujas kliedziens un kāds ducis huroņu nogāzās no Čingačguka un viņa vīru raidītās zal­ves. Kā atbilde uz to no meža puses atskanēja īpatnējais Unkasa kaujas sauciens, un gaisu pāršķēla tik skaļš kau­ciens, it kā tas nāktu no tūkstoš rīklēm reizē. Huroņi pār­bijās, viņu ķēde vidū pārtrūka, un caur šo pārrāvumu no meža iznāca Unkass, vezdams aiz sevis kādus simt kara­vīrus.
   Jaunais virsaitis pamāja pa labi un pa kreisi, dodams zīmi saviem karavīriem vajāt ienaidnieku abos virzienos. Sakautie huroņi atkal meklēja patvērumu mežā, kur vi­ņiem uz pēdām sekoja uzvaru izcīnījušie lenapu karavīri. Jau pēc brītiņa troksnis attālinājās uz dažādām pusēm un, kļūdams arvien neskaidrāks, pamazām saplūda ar meža šalkoņu. Taču viens mazs bariņš huroņu, kam pašlepnums nebija ļāvis meklēt glābiņu mežā, tagad sadrūmuši lēnām atkāpās augšup pā krauju, kuru tikko bija atstājis Cingač­guks ar savu nodaļu. To vidū tūlīt dūrās acīs Magva ar savu nikno, ļauno seju un augstprātīgo, valdonīgo izturē­šanos.
   Gribēdams ātrāk sakaut ienaidnieku, Unkass bija aizsū­tījis gandrīz visus savus karavīrus vajāt bēgošos huroņus, bet, ieraugot Viltīgo Lapsu, viņš aizmirsa katru piesar­dzību. Ar savu kaujas kliedzienu atsaucis atpakaļ kādus sešus septiņus delavarus, viņš metās virsū Magvas nodaļai, nebēdādams par spēku nevienlīdzību.
   Huronis, to redzēdams, apstājās, gatavs ar prieku pie­ņemt kauju. Bet tajā brīdi, kad viņš jau domāja, ka jau­nais, dedzīgais uzbrucējs savas pārgalvības dēļ nokļuvis viņa varā, atskanēja jauns kaujas kliedziens un parādījās Garā Karabīne ar saviem baltajiem biedriem, kas steidzās Unkasam palīgā. Huronis momentā apgriezās un steigšus sāka atkāpties.
   Nebija laika ne sasveicināties, ne apsveikt jauno virsaiti ar uzvaru, jo Unkass, kaut arī nezināja, ka tuvumā ir viņa draugi, turpināja dzīties pakaļ ienaidniekam vēja ātrumā. Velti Vanagacs kliedza viņam, lai slēpjas aiz ko­kiem. Jaunais mohikānis izturējās pret huroņu bīstamo uguni ar pārdrošu nevērību un piespieda^ tos bēgt tikpat ātri, kā drāzās uz priekšu pats. Drīz vien bēgošie, kam pa pēdām sekoja vajātāji, sasniedza vaiendotu ciemu.
   Redzēdami savus mitekļus apdraudētus un bēgot nogu­ruši, huroņi tagad palika uz vietas pie apspriešanās būdas un sāka pretoties ar izmisīgu niknumu. Uzbrukums bija straujš un postošs kā viesuļvētras brāziens. Unkasa toma­hauks un Vanagacs lodes ķēra pretiniekus citu pēc cita, un pat Monro vēl arvien stingrā roka nestāvēja dīkā. Drīz vien zeme bija noklāta huroņu līķiem. Taču Magva, kaut gan cīnījās drosmīgi un uzbrucēju nevairījās, palika neie­vainots. Redzēdams, ka gandrīz visi viņa biedri krituši, viltīgais virsaitis izgrūda niknu un izmisuma pilnu kau­cienu un steigšus atstāja kaujas lauku kopā ar diviem saviem vīriem, kas vienīgie bija palikuši dzīvi.
   Unkass tūlīt metās Magvam pakaļ. Viņam neatlaidīgi sekoja Vanagacs, Heivards un Dāvids. Nevarēdams nekā citādi palīdzēt, izlūks turēja šautenes stobru izstieptu mazliet priekšā savam draugam, tādējādi viņu aizsargājot kā ar burvju vairogu. Vienu brīdi likās, ka Magva grib vēl pēdējo reizi mēģināt atriebties par visu zaudēto, bet tad, tūlīt atkal atmetis šo nodomu, viņš aši ielēca biezā krūmu pudurī. Vajātāji viņam sekoja un piepeši ierau­dzīja, ka huroņi ieiet alā, kas lasītājam jāti zināma. Va­nagacs priecīgi paziņoja, ka tagad medījums viņiem tik­pat kā rokā. Atri ieskrējuši šaurajā, garajā ejā, vajātāji vēl manīja tālumā pavīdam bēgošo huroņu stāvus. Viņiem pretī no alas apakšzemes velvēm un galerijām skanēja simtiem sieviešu un bērnu kliedzienu. Drūmās puskrēslas ptelietā ala šķita līdzīga pazemes valstībai.
   Unkass nenolaida acu no Magvas, it kā tas būtu viņa dzīves vienīgais mērķis. Heivards ar izlūku vēl arvien sekoja viņam cieši uz pēdām, gan varbūt ne tik dedzīgi, bet tādu pašu jūtu vadīti. Virzīties uz priekšu pa tum­šajām, drūmajām ejām kļuva arvien grūtāk, un bēgošie karavīri bieži nozuda viņu skatieniem. Vienu mirkli jau šķita, ka viņi ir. pazaudējuši pareizo ceļu, bet tad kādas ejas pašā galā, kura acīmredzot izveda kalna virspusē, pa­vīdēja balts tērps.
   —    Tā ir Kora! — iesaucās Heivards, un viņa balsī ska­nēja reizē šausmas un prieks.
   —   Kora! Kora! — atkārtoja Unkass, strauji kā briedis traukdamies uz priekšu.
   —    Tā ir viņai — kliedza izlūks. — Drosmi, lēdij! Mēs nākam! Mēs nākam!
   Ieraugot gūstekni, vajātāju dedzība desmitkārt pieauga, un pakaļdzīšanās turpinājās ar jaunu sparu. Bet ceļš bija nelīdzens,, šķēršļu pilns un vietām gandrīz necaurejams. Unkass nometa savu šauteni un ātriem lēcieniem aizdrā­zās uz priekšu. Heivards tūlīt sekoja viņa piemēram, bet jau nākamajā mirklī abi saprata, ka rīkojušies neprātīgi, jo klinšu ejā nodārdēja bēgošo huroņu raidītais šāviens un tā lode viegli ievainoja jauno mohikāni.
   —    Mums jātiek viņiem "klāt! — nokliedza izlūks, izmi­sīgiem lēcieniem aizdrāzdamies garām saviem draugiem. — Šādā attālumā tie nelieši nokniebs mūs visus. — Re­dzat! Viņi paši slēpjas no mūsu lodēm aiz jaunavas!
   Kaut gan biedri izlūka vārdus neievēroja vai, pareizāk sākot, nedzirdēja, visi tomēr sekoja viņa piemēram. Ar neticamu piepūli viņiem izdevās piekļūt bēgļiem tādā at­tālumā, lai varētu saskatīt, ka abi. kara vīri ved Koru, bet Magva izrīko, pa kuru ceļu bēgt. Šajā brīdī visi četri stāvi asi iezīmējās pret debesīm alas izejā un tad nozuda. Sarūg­tināti un pārskaitušies Unkass ar Heivardu vēl vairāk sa­sprindzināja spēkus, kas jau tā šķita pārcilvēciski, un pa­guva izkļūt no alas kalna virspusē vēl īstajā laikā, lai redzētu, ka vajātie huroņi dodas augšup kalnā, kur sekot tiem bija ne mazāk grūti un bīstami.
   Unkass gāja pirmais, viņam sekoja Heivards, bet izlūks, kuram kāpšanu traucēja šautene, turējās mazliet iepakaļ. Neticamā ātrumā viņi pārvarēja klintis, stāvas kraujas un visādus šķēršļus, kas citā reizē un citos apstākļos būtu šķituši nepārvarami. Ar gandarījumu dedzīgie jaunekļi redzēja, ka attālums starp viņiem un huroņiem arvien samazinās, jo tiem bēgšanu apgrūtināja Kora.
   —    Apstājies, vaiendotu suns! — Unkass kliedza, drau­dēdams Magvam ar savu spožo tomahauku. — Delavars tev pavēl: apstājies!
   —    Es neiešu tālāk! — Kora iesaucās, pēkšņi apstāda­mās uz klints malas, kas kārās pāri dziļai aizai. — Noga­lini mani, ja gribi, riebīgais huroņi, bet tālāk es neiešu!
   Indiāņi, kas veda jaunavu, tūlīt atvēzējās ar saviem tomahaukiem, bet Magva apstādināja viņu paceltās rokas. Tad viņš izvilka pats savu dunci un pa.griezās pret gūs­tekni.
   —   Sieviete, — viņš sacīja, — izvēlies: Viltīgās Lapsas vigvams vai viņa duncis!
   Kora pat nepaskatījās-uz viņu, bet, nokrizdama ceļos, pacēla rokas pret debesīm un iesaucās:
   —    Dievs, palīdzi man!
   —   Sieviete! — Magva aizsmakušā balsī atkārtoja, vel­tīgi pūlēdamies uztvert Koras skaidro, mirdzošo acu ska­tienu. — Izvēlies!
   Bet Kora nelikās dzirdam viņa vārdus. Huronis nodre­bēja un augstu pacēla roku, bet tad atkal to nolaida, ap-, mulsis un it kā šaubīdamies. Pēc īsas iekšējas cīņas viņš atkal pacēla aso ieroci, bet tieši šajā mirklī virs viņiem atskanēja griezīgs kliedziens un parādīj4s Unkass, kas no baismīga augstuma trakā lēcienā lidoja lejup uz klints nokāri. Magva atrāvās soli atpakaļ, un viens no huro­ņiem, izmantodams gadījumu, iegrūda savu dunci Korai krūtīs.
   Kā tīģeris Magva metās virsū savam ciltsbrālim, kas bija viņu tā apvainojis, bet Unkass, nokrizdams vidū, tos izšķīra. Tikko redzētās slepkavības satracināts, Magva ietrieca savu dunci zemē guļošā mohikāņa mugurā, iz­grūzdams šaušalīgu kliedzienu. Taču Unkass vēl pielēca kājās, kā ievainota pantera uzklupa Koras slepkavam un, saņēmis pēdējos spēkus, nogāza to beigtu gar zemi. T^d viņš pagriezās un uzlūkoja Viltīgo Lapsu ar bargu, ciešu skatienu, kurš pauda visu to, ko viņš būtu darījis, ja spēki nebūtu galā. Magva sagrāba mohikāņa bezspēcīgo roku un trīs reizes iegrūda savu dunci viņa krūtīs. Vēl arvien ne­novērsdams neizdzēšama nicinājuma pilno skatienu no sava ienaidnieka, Unkass nokrita beigts viņam pie kājām.
   —   Esi žēlīgs, huroni, esi žēlīgs! — aiz šausmām pār­vērstā balsī no augšas kliedza Heivards. — Esi žēlsirdīgs, un tu pats tiksi apžēlots!
   Griezdams ap galvu asiņaino dunci, uzvarējušais Magva izgrūda tik skaļu un zvērīgu ļauna prieka kliedzienu, ka viņa mežonīgā triumfa skaņas aizsniedza pat to ausis, kuri cīnījās ielejā, tūkstoš pēdu zem viņa. Kā atbilde uz to skanēja izlūka kliedziens: staltais mežinieks ātri tuvojās Magvam, lēkdams pāri bīstamajām klinšu šķautnēm tik droši un pārgalvīgi, it kā. spētu lidot pa gaisu. Bet, kad viņš sasniedza nežēlīgās slepkavības vietu, uz klints vairs bija tikai mirušie.
   Izlūka vērīgais skatiens tikai uz mirkli apstājās pie ne­laimīgajiem upuriem un tūlīt pievērsās stāvajām klintīm, novērtējot tālākas kāpšanas grūtības. Pašā kalna virsotnē galvu reibinošā augstumā briesmīgā, draudošā pozā stā­vēja kāds cilvēks ar paceltām rokām. Vanagacs nekavēja laiku, lai noskaidrotu, kas tas tāds, un jau pacēla šau­teni, bet tajā brīdī uz viena bēgošā huroņa galvas no aug­šas uzgāzās akmens un kļuva redzama godīgā Gamuta dusmās pietvīkusi seja. Tad no klints spraugas iznāca Magva. Ar vēsu vienaldzību pārkāpis pāri sava pēdējā biedra līķim, viņš pārlēca pāri platai klints plaisai un uzrāpās tādā vietā, kur Dāvida roka to nevarēja aizsniegt. Vēl viens lēciens — un viņš būtu drošībā. Bet pirms šā lēciena huronis vēl apstājās un, kratīdams dūri pret iz­lūku, nokliedza:
   — Bālģīmji ir suņi! Delavari — sievas! Magva viņus atstāj kalnos vārnu barībai!
   Aizsmakušā balsī iesmējies, viņš taisīja pārdrošu lē­cienu, bet neaizsniedza mērķi, tikai paguva pieķerties pie kāda krūma virs klints nokares. Vanagacs pieplaka pie zemes kā zvērs pirms lēciena un viss drebēja aiz nepacie­tības kā vēja raustīta lapa. Magva turējās ar rokām, bet ar kājām sataustīja izcilni, uz kura atbalstīties. Tad, sa­ņēmis visus spēkus, viņš mēģināja uzrausties uz klints. Viņam jau izdevās uzvilkties ar ceļiem līdz tās malai, bet tieši šajā brīdī, kad ienaidnieka ķermenis bija saspringts līdz pēdējai iespējai, izlūks notēmēja un izšāva. Huroņa rokas kļuva slābanas, viņa ķermenis mazliet pagāzās at­pakaļ, bet ceļi vēl balstījās uz klints malas. Viņš uzmeta savam ienaidniekam nesamierināma naida pilnu skatienu un ļaunā spītā pakratīja dūri. Bet tad viņa -rokas atlai­dās, vienu īsu acumirkli melnīgsnējais ķermenis pavīdēja gaisā virs bezdibeņa ar galvu uz leju un aizslīdēja garām kraujas malā augošajiem krūmiņiem savā straujajā lido­jumā pretī iznīcībai.

   Kad nākamās dienas rītā saule pacēlās pār lenapu no­metni, tur valdīja dziļas sēras. Kaujas troksnis bija ap­klusis, mūžsenais divu cilšu ienaids radis savu piepildī­jumu, un vesels huroņu ciems kritis par upuri delavaru
   atriebībai. Simtiem kraukļu, kas riņķoja pār kalnu kai­lajām virsotnēm vai trokšņainos baros laidelējās virs meža, norādīja nesenās cīņas vietas.
   Taču nebija dzirdamas ne uzvaras dziesmas, ne priecīgi kliedzieni. Neremdināmas bēdas nomāca delavaru lep­numu un gaviles.
   Visi ļaudis bija iznākuši no būdām un nopietnām, drū­mām sejām nostājušies plašā lokā turpat tuvumā. Atse­višķi no pārējiem nekustīgi stāvēja sešas delavaru mei­tenes, kuru garie, melnie mati bija brīvi izlaisti pār krūtīm. Tikai laiku pa laikam viņas sakustējās, lai smaržī­gām zālēm un meža puķēm kaisītu nestuves, uz kurām zem indiāņu līķauta atdusējās Kora. Viņas ķermeni vai­rākām kārtām ietina vienkāršs iezemiešu audums un seja uz mūžu bija paslēpta ļaužu skatieniem. Pie viņas kājām sēdēja sagrauztais Monro. Vecā vīra galva bija zemu no­liekta un sirmie mati nekārtīgās šķipsnās krita pār grum- boto pieri. Viņam blakus ar kailu galvu stāvēja Gamuts. Tā skumjais, nemierīgais skatiens ik pa brīdim pievērsās mazajai grāmatiņai, kas saturēja tik daudz svētu pamā-. čību, un tad atkal atgriezās pie cilvēka, kura dveselei viņš alka sniegt mierinājumu. Turpat tuvumā, atspiedies pret koku, stāvēja arī Heivards, vīrišķīgi pūlēdamies neizrādīt savas ciešanas.
   Šī aina, kaut arī visai skumja un bēdīga, tomēr neat­stāja ne tuvu tik aizkustinošu iebaidu kā tā, kas bija re­dzama laukuma pretējā malā. Ietērpts savas cilts visgrez­nākajās drānās, Unkass tur bija nosēdināts kā dzīvs svi­nīgā un cēlā pozā. Krāšņas spalvas plīvoja virs viņa gal­vas, krūtis bagātīgi rotāja vampumvirknes un medaļas, taču acis raudzījās stingi un nedzīvi.
   Tieši pretī līķim stāvēja Čingačguks bez ieročiem un jabkādiem izgreznojumiem, ^izņemot savas dzimtas spoži zilo simbolu, kas bija neizdzēšami ietetovēts uz viņa kai­lajām krūtīm. Visu laiku, kopš cilts bija sapulcējusies, mohikāņu karavīrs ne uz mirkli nebija novērsis savu ciešo skatienu no dēla sastingušās, nedzīvās sejas.
   Turpat blakus stāvēja izlūks, domīgi atspiedies pret savu bīstamo atriebības ieroci. Tamenunds, cilts vecāko vīru at­balstīts, sēdēja līdzās uz paaugstinājuma, no kura viņš varēja pārredzēt visu kluso un skumīgo tautas sapulci.
   Ļaužu loka iekšpusē, atsevišķi no pārējiem, stāvēja kāds cilvēks svešzemnieku karavīra ietērpā. Viņa kara zirgs
   gaidīja to ārpusē, jātnieku pulciņa ielenkts, kuri, kā šķita, bija gatavi doties tālā ceļā. Svešinieka apģērbs rādīja, ka viņš ieņem atbildīgu amatu pie Kanādas gubernatora. Acīmredžot viņš bija sūtīts šurp ar uzdevumu samierināt abas naidīgās ciltis, bet ieradies par vēlu, un tagad*viņam atlika tikai klusi un skumīgi nolūkoties savu sabiedroto sadursmes sekās.
   Jau tuvojās pusdiena, bet kā no rītausmas pūlis vēl arvien stāvēja, drūmi klusēdams un nekustīgs. Bija dzir­dami tikai apspiesti šņuksti, un laiku pa laikam kāds pie­gāja pie mirušajiem, lai godinātu viņu piemiņu ar savu necilo un aizkustinošo ziedojumu.
   Beidzot delavaru patriarhs izstiepa roku un, atbalstīda­mies uz savu pavadoņu pleciem, ar pūlēm piecēlās kā­jās — tik ļoti nespēcīgs, it kā kopš vakardienas, kad viņš pēdējo reizi runāja ar savu tautu, būtu pagājis vesels gadsimts.
   —1 Lenapu vīri! — viņš neskanīgā balsī sacīja. — Ma- nito vaigu sedz mākonis; viņa acs novērsusies no jums; viņa ausis nedzird; viņa mēle neatbild. Jūs viņu neredzat, bet viņa bargais sods nācis pār jums. Lai jūsu sirdis ir atklātas un jūsu gars nemelo. Lenapu vīri, Manito vaigu sedz mākonis!
   Šiem vienkāršajiem, bet briesmīgajiem vārdiem sekoja nospiedošs klusums. Pat mirušais Unkass šķita dzīva būtne, salīdzinot ar satriekto, nekustīgo pūli, kas viņu ielenca. Taču pamazām baigā pravietojuma ,radītais sa­sprindzinājums kaut cik atslāba un klusas balsis uzsāka kaut ko līdzīgu himnai par godu mirušajam. Dziedāja tikai sievietes — žēlabaini un ar aizkustinošu maigumu. Kad viena apklusa, otra turpināja šo slavinājuma un ap­raudāšanas dziesmu. Laiku pa laikam dziedāšanu pār­trauca skaļi bēdu un izmisuma saucieni.
   Viena no meitenēm sāka izjusti cildināt mirušo kara­vīru. Viņa nosauca' Unkasu par savas cilts panteru un dziesmā stāstīja par viņa labajām īpašībām: tā mokasīns neatstājis rasā pēdu, un gaita tam bijusi kā jaunam brie­dim; viņa acis mirdzējušas spožāk par zvaigznēm tumšā naktī un balss kaujas laukā dārdējusi kā Manito pērkona grāvieni. Pieminēdama sievieti, kas dzemdējusi šo kara­vīru, meitene jūsmīgi apdziedāja viņas lielo laimi — būt tāda dēla mātei.
   Nākamo dziedātāju maigā un liegā melodija stāstīja Unkasam par svešo jaunavu, kas šķīrusies no šās pasaules gandrīz vienā laikā ar viņu, un slavināja tās nepārspējamo skaistumu un nesalaužamo raksturu.
   Pēc tam meitenes pievērsās pašai Korai. Mīlestība un maigums skanēja klusajā dziesmā, ar kuru viņas centās uzmundrināt aizgājēju, lai viņa ir priecīga un nebaidās par savu turpmāko likteni. Viņas ceļabiedrs būs mednieks un karavīrs, kas pratīs izpildīt katru viņas vēlēšanos un pasargāt no visām briesmām. Viņas apsolīja, ka tās ceļš būs patīkams un nasta viegla, un piekodināja būt uzma­nīgai pret Unkasu. Tad "melodija kļuva trauksmaināka un meiteņu balsis savijās dziesmā, kas cildināja mohikāņa dižciltību, vīrišķību un augstsirdību.
   Vismaigākajiem vārdiem viņas pavēstīja Unkasam, ka zina tā sirds noslēpumu. Delavaru meitenes nebija ieman­tojušas viņa labvēlību. Viņš bija cēlies no dzimtas, kas kādreiz valdījusi sāļā ezera krastos, un ilgas viņu sauca atpakaļ pie tautas, kura dzīvoja viņa senču kapu tuvumā.  Un kādēļ gan viņš nedrīkstētu sapņot par balto meiteni? To visi redzēja, ka viņa nebaidījās briesmu un bija pie­mērota dzīvei mežā, — Bet tagad, — turpināja meitenes, — gudrais zemes pavēlnieks viņu aiznesis uz mūžīgās svētlaimes valstību.
   Tad, pārmainījušas melodiju, -delavaru meitenes savā dziesmā pieminēja. jaunavu, kas lej asaras tuvējā būdā. Viņas salīdzināja to ar sniegpārsliņu — tik tīra, balta un trausla bija šī svešā meitene. Un viņas arī zināja, ka tās skaistums valdzina jauno balto virsaiti.
   Delavari klausījās kā apburti. Viņu izteiksmīgās sejas skaidri pauda dziļu un patiesu līdzjūtību. Pat Dāvida ausīm bija tīkamas šīs liegās skaņas, un dziedāšana vēl nebija beigusies, kad viņa skatiens jau liecināja par dziļu dvēseles saviļņojumu. "
   Izlūks, kas vienīgais no baltajiem saprata vārdus, it kā nokratīja savas smagās pārdomas un pielieca galvu, lai labāk varētu uztvert dziesmas jēgu. Bet, kad meitenes dziedāja par Koras un Unkasa nākamo dzīvi, viņš pakra­tīja galvu kā cilvēks, kas zina, cik maldīga un naiva ir šī ticība, un, ieņēmis savu agrāko pozu, palika tā stāvam, kamēr beidzās apbedīšanas ceremonija.
   Čingačguks bija vienīgais no iezemiešiem, kas neizrā­dīja nekādu interesi par to, kas notika apkārt. Visu laiku viņš nekustīgi raudzījās dēlā, un pat vissatricinošākajos un vētrainākajos tautas bēdu izpausmes brīžos viņa tum­šajā, sastingušajā sejā nenodrebēja ne muskulīti.s. Šķita, ka viņš viss ir pārakmeņojies, dzīvas vienīgi acis, kas pēdējo reizi lūkojas mīļotajos vaibstos, kas tagad uz mūžu zudīs viņa skatienam.
   Kad dziedāšana beidzās, no pūļa lēnām iznāca barga izskata karavīrs, kas bija slavens ar saviem kauju varoņ­darbiem, un nostājās blakus mirušajam.
   — Kādēļ tu mūs. atstāji, delavaru lepnums? — viņš uz­runāja Unkasu. — Tavs mūžs bija kā saule, kas tikko vēl ceļas pār kokienl, tava slava spožāka par viņas gaismu pusdienā. Vai kāds, kas redzēja tevi kaujā, varēja iedo­māties, ka tu mirsi? Tavas kājas bija kā ērgļa spārni, tava roka smagaka par krītošu priedes zaru, un tava balss līdzi­nājās Manito balsij, kad viņš runā no mākoņiem. Tu, de­lavaru lepnums, kādēļ tu mūs atstāji?
   Šim runātājam noteiktā kārtībā sekoja citi, kamēr gan­drīz visi cilts ievērojamākie karavīri vai nu dziesmā, vai atvadu runā bija izteikuši savu cildinājumu mirušajam virsaitim. Atkal iestājās dziļš, sasprindzināts klusums.
   Pēc kāda brīža to pārtrauca klusas, dobjas skaņas, it kā tālumā tik tikko dzirdami spēlētu mūzika, bet nebija iespējams saklausīt, no kurienes tās nāk. Taču skaņas plūda un plūda, pieņemdamās spēkā un uzviļņodamas. ar­vien augstāk, līdz varēja jau izšķirt gari stieptus izsau­cienus, kas bieži atkārtojās, un beidzot arī vārdus. Čin­gačguka lūpas bija pavērušās — tēvs dziedāja pēdējo dziesmu savam dēlam. Kaut arī neviens skatiens nepavēr- sās uz viņa pusi, pēc ļaužu paceltajām galvām bija re­dzams, ka viņi klausās sagamora balsī ar tādu uzmanību, kādu līdz šim vienīgi pats Tamenunds bija spējis iemantot. Taču veltīgi viņi sasprindzināja savu dzirdi. Tik tikko pirmie dziesmas vārdi aizskanēja līdz viņu ausīm, kad skaņas atkal kļuva klusākas, ietrīcējās un izdzisa, it kā tās būtu aiznesusi garāmskrejoša vēja pūsma. Sagamora lūpas aizvērās, un viņš apklusa. Delavari saprata, ka viņu draugs nespēj pārvarēt savas neremdināmās ciešanas, un, iedzimtas smalkjūtības vadīti, tagad pievērsa visu uzma­nību svešās jaunavas apbedīšanai.
   Viens no vecākajiem virsaišiem deva zīmi meitenēm. Tās uzcēla Koras līķi uz pleciem un nesa projām, iedamas lēniem, mierīgiem soļiem un uzsākdamas jaunu apraudā­šanas dziesmu par godu mirušajai. Gamuts, kas visu laiku bija uzmanīgi vērojis ceremoniju, tagad pieliecās pie pus- nemaņā ieslīgušā tēva un čukstēja:
   —    Viņas aiznes tava bērna mirstīgās atliekas. Vai mēs neiesim līdz un neparūpēsimies par kristīgu apbedīšanu?
   Monro sarāvās. Pametis ātru, satrauktu skatienu visap­kārt, viņš piecēlās un sekoja bēru gājienam. Viņu pava­dīja draugu pulciņš, kuru bēdas bija daudz dziļākas par līdzjūtību. Pat jaunais francūzis devās līdzi procesijai, acīmredzot tik skaistas meitenes pāragrās, skumjās nāves aizkustināts. Tiklīdz pēdējā cilts sieviete bija piebiedroju­sies Koras pavadītājiem, lenapu vīri atkal nostājās ciešā lokā apkārt Unkasam tikpat klusi, svinīgi, un nekustīgi kā iepriekš.
   Koras kapa vieta bija izraudzīta nelielā uzkalniņā, kur auga jaunas priedītes, ar saviem zaru vainagiem skumīgi apēnodamas zemi. Te nonākušas, meitenes nolika savu ne­samo. Vanagacs, kas vienīgais zināja indiāņu paražas, delavaru valodā sacīja:
   —    Manas meitas ir labi darījušas. Baltie ļaudis viņām pateicas.
   Apmierinātas par šo uzslavu, meitenes ielika mirušo zārkā, kas bija prasmīgi izgatavots no bērza tāss, un no­laida viņu tumšajā pēdējā mājoklī. Tikpat klusi viņas aiz­bēra kapu un nosedza svaigo zerm ar lapām un ziediem. Tiktāl paveikušas savu skumjo pienākumu, labās meitenes apstājās, acīmredzot nezinādamas, vai viņām pienāktos te vēl ko darīt. Izlūks atkal viņas uzrunāja.
   — Manas jaunavas ir diezgan darījušas, — viņš sacīja.
   —    Bālģīmja garam nevajag ne barības, ne drēbju… Es redzu, — viņš turpināja, palūkodamies uz Dāvidu, kas bija atvēris savu grāmatu, gatavs uzsākt kādu svētu dziesmu,
   —   ka viens, kam kristiešu tikumi labāk zināmi, grib runāt.
   Sievietes kautri nostājās malā, lai tagad pazemīgi un uzmanīgi nolūkotos, kā tālāk noritēs apbedīšanas ceremo­nija, kurā līdz šim viņas pašas bija bijušas galvenās per­sonas. Visu laiku, kamēr Dāvids izlēja savas dievbijīgās jūtas, viņas ne ar žestu, ne skatienu neizrādīja savu iz­brīnu vai nepacietību, bet klausījās tik vērīgi, it kā sa­prastu svešajā' valodā dziedātos vārdus un tie viņas dziļi aizkustinātu.
   Tikko redzētais skats bija ļoti saviļņojis dziedāšanas skolotāju, un šoreiz viņš pārspēja pats sevi. Svinīgi klusēdami, klātesošie noklausījās viņa korāli no sākuma līdz beigām.
   Bet, kad bija izskanējis pēdējais dziesmas akords, klau­sītāju pulks sakustējās un nedroši skatieni slepus pievēr­sās nelaiķes tēvam. Monro pacēla sirmo galvu un palūko­jās uz sievietēm, kas, bikli klusēdamas, stāvēja ap viņu. Tad, pamājis izlūkam, viņš teica:
   —    Pasakiet šīm labajām sievietēm, ka sāpju sagrauzts sirmgalvis viņām pateicas
   Monro galva atkal noslīga uz krūtīm, un viņu sāka pār­ņemt jauns grūtsirdības uzplūdums, bet šajā brīdī jau iepriekš minētais francūzis viegli pieskārās viņa elkonim. Kad satriektais sirmgalvis jautājoši viņu uzlūkoja, tas no­rādīja uz grupu indiāņu jaunekļu, kas tuvojās ar vieglām, bet cieši nosegtām nestuvēm, un tad izteiksmīgi pacēla roku pret sauli.
   —    Es jūs saprotu, ser, — Monro māksloti stingrā balsī atbildēja. — Es jūs saprotu. Tā ir debesu griba, un es tai pakļaujos.  Kora, mans bērns, ja tēva salauztās sirds lūgšanas spētu atvieglināt tavas gaitas, cik laimīgai tev tagad vajadzētu būtU?* Iesim, džentlmeņi, — viņš pie­bilda, cienīgi palūkodamies apkārt, kaut gan dvēseles mo­kas, kas atspoguļojās viņa grumbotajā sejā, nebija ap­slēpjamas. — Mūsu pienākums šeit ir galā. Dosimies ceļā!
   Heivards labprāt paklausīja šim uzaicinājumam, jo juta, ka, uzkavējoties te vēl ilgāk, nespēs vairs savaldīties. Ka­mēr pārējie sēdās zirgos, viņš vēl paguva atvadīties no izlūka un atgādināt savstarpējo norunu — pēc atgriešanās britu armijā atkal satikties. Tad arī viņš pats uzlēca zirgā un, piecirtis piešus, piejāja blakus nestuvēm, kurās, klusi šņukstēdama, gulēja Alise. Monro ar zemu nokārtu galvu jāja mazliet pa priekšu; skumji klusēdami, viņam sekoja Heivards ar Dāvidu Monkalma adjutanta un tā svītas pa­vadībā. Tā visi baltie cilvēki, izņemot Vanagaci, atstāja delavaru nometni un drīz vien nozuda meža biezoknī.
   Bet Vanagacs atgriezās turp, kur sirds kvēlākās jūtas viņu vilka ar nepārvaramu spēku. Delavari pašreiz jau ietērpa Unkasu viņa pēdējā zvērādu apģērbā, bet, ierau­dzījuši pienākam Vanagaci, apstājās, lai vēl ļautu viņam atvadīties no mirušā. Ar mīlestības pilnu skatienu meži­nieks ilgi raudzījās Unkasa sejas vaibstos. Pēc tam līķi ietina, lai nekad vairs neatsegtu, un iepriekšējai līdzīga bēru procesija devās uz to vietu, kur bija nolemts apgla­bāt Unkasu -— gan tikai pagaidām, jo indiāņu paražas prasīja, lai mohikāņu virsaiša kauli atdusētos blakus savas dzimtas senču kauliem.
   Visa delavaru cilts bija sapulcējusies ap Unkasa kapu. Tāpat kā pie Koras kapa, te valdīja svinīgs klusums, no­pietnās sejas bija bēdu pilnas un pauda godbijīgu cieņu pret mirušā tēvu. Unķasa līķi ielika bedrē sēdus ērtā, mierīgā pozā, ar seju pret uzlecošo sauli un blakus no­vietoja kaujas un medību ieročus. Tad kapu aizbēra un rūpīgi nosedza, lai pasargātu no plēsīgiem zvēriem. Ar to beidzās apbedīšanas rituāls, un vajadzēja sākties tālākajai bēru ceremonijas daļai.
   Visu uzmanība atkal pievērsās čingačgukam. Viņš vēl nebija nekā runājis, un delavari cerēja, ka slavenais vir­saitis pateiks viņiem kaut ko iepriecinošu un pamācošu. Nojauzdams tautas vēlēšanos, skarbais, atturīgais karavīrs atklāja seju, ko līdz šim bija slēpis apmetnis, un ar stingru skatienu palūkojās apkārt. Viņa cieši sakniebtās lūpas pa­vērās, un pirmoreiz visas ilgās ceremonijas laikā skaļi un visiem sadzirdami atskanēja viņa balss.
   —    Kādēļ mani brāļi sērojas? —» viņš sacīja, raudzīda­mies apkārtstāvošo karavīru drūmajās, noskumušajās se­jās. — Kādēļ manas meitas lej asaras? Vai tādēļ, ka jauns karavīrs ir devies uz laimīgajiem medību laukiem, ka vir­saitis godam nodzīvojis nolikto laiku? Viņš bija labs. Viņš bija taisnīgs. Viņš bija drošsirdīgs. Kurš to var noliegt? Manito vajadzēja tāda karavīra, un viņš to aizsauca pie sevis. Bet es — Unkasa dēls un Unkasa tēvs — esmu ap­lauzta priede bālģīmju līdumā. Mana cilts ir atstājusi sāļā ezera krastus un delavaru kalnus. Bet kas var teikt, ka cilts čūska ir aizmirsusi savu gudrību? Es, esmu palicis viens..
   —    Nē, nē! — iesaucās Vanagacs. Viņš visu laiku ar skumju līdzcietību bija lūkojies drauga sejas sastingušajos vaibstos, apvaldīdams savas jūtas, bet tagad vairs nespēja noturēties. — Nē, sagamor, tu neesi viens! Mūsu ādas krāsa var būt dažāda, taču mums lemts iet kopēju ceļu. Man nav tuvinieku, un es, tāpat kā tu, varu arī teikt — man nav savas tautas. Viņš bija tavs dēls, dzimis sarkan- ādainais, un kā asinsradinieks varbūt tuvāks tev, bet, ja es kādreiz aizmirsīšu zēnu, kas tik bieži cīnījās ar mani plecu pie pleca un mierīgi atdusējās man blakus, tad lai no manis novēršas tas, kas radījis mūs visus, vienalga, kāda būtu mūsu ādas krāsa. Zēns ir mūs atstājis, bet tu, sagamor, neesi viens!
   Čingačguks satvēra izlūka roku, ko tas, apliecinot savu sirsnīgo draudzību, bija izstiepis pār tikko aizbērto Un­kasa kapu. Sadevušies rokās, abi stiprie bezbailīgie vīri zemu nolieca galvu, un rūgtas asaras kā lietus lāses slacīja pēdējā mohikāņa atdusas vietu.
   Godbijīgi klusējot, delavari noraudzījās uz šiem slave­najiem karavīriem tik aizkustinošā jūtu uzplūduma brīdī. Tad svinīgajā klusumā atskanēja Tamenunda balss:
   — Diezgan! — viņš teica. — Ejiet, lenapu bērni! Manito dusmas vēl nav rimušas. Kādēļ Tamenundam bija jāpa­liek? Mana diena ir bijusi pārāk gara. .No rīta es redzēju Unamis dēlus laimīgus un stiprus, bet pašā vakarā manām acīm bija lemts skatīt pēdējo karavīru no gudrās mohi­kāņu cilts.
   Джеймс Фенимор Купер ПОСЛЕДНИЙ ИЗ МОГИКАН Роман 2-е издание
   Серия «Приключения, фантастика, путешествия» Издательство «Лиесма» Рига 1981 Нд латышском языке С английского перевели: Ейжения Туркина и Рута Кока Художник Александр Дембо
   HB M» 3637 Džeims Fenimors Kūpers PĒDĒJAIS MOHIKĀNIS
   Redaktors ;A. 'Rijnieks. Mākslinieciskā redaktore M. Dragūne. Tehniska redaktore G. SJepkova.
   Korektore A. Giptere. Nodota salikšanai 08.01.81. Parakstīta iespiešanai 19.05.81. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs .Nš 3. Baltikas garnitūra. Augstspiedums. 14,7 uzsk. iespiedi.; 15,55 uzsk. kr. nov. 16,18 izdevn. 1. Metiens 65 000 eks. Pašūt. N° 80. Cena 1 rbl. 50 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Pa« domju bulv. 24. Izdevn. Ns 181/30248/J-2735. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poli­grāfijas un gramatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfija «Cīņa>, 226011 Rīgā, Blaumaņa Ielā 38/40. Vāks un priekšlapa iespiesti Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11,
   Kūpers Dž. F.
   540 Pēdējais mohikānis: Romāns. / No angļu vai. tulk. E. Turkina, R. Koka; II. A. Dembo. — 2. izd. — R.: Liesma, 1981, 279 lpp., II. — (Piedzī­vojumi, fant., ceļojumi.)
   Ievērojamā amerikāņu rakstnieka indiāņu eposa otrais romāns, kurā tēloti iemīļotā varoņa Nati Bumpo teku zinātāja un mednieka jaunība un 1757. gada karš starp Angliju un Franciju par Ameri­kas teritorijām.

   1 bonhomie (Ir.) — labsirdība.
   6 — 80
   1 Ingizs — anglis. Tulk.
   V/i — 80
   9 — 80
    [2] aidinieks, zirgs ar īpatnēju gaitu, kurš reizē ceļ abas labās, pēc tam tfbas kreisās kājas. Tulk.
   [2] Misisipi. Tulk,
   19
   [3] svinīga kara izbeigšanas ceremonija indiāņiem. Tulk.
   [4] sagamors (burtiski — gudrs, varens) — cilts vecākā goda nosau­kums. Tulk.
   [5] vampum — gliemežvāku virknes, ko indiāņi lietoja gan par iz­greznojumu, gan arī naudas vietā. Tulk.
   [5] Par «Kanādas tēviem» Magva sauc savai ciltij draudzīgos frančus. Tulk.
   [6] Ņujorku dibināja holandieši un nosauca to par Jaunamsterdamu. Tulk.
   [6] Indiāņu karavīrs skuj visu galvu, atstājot tikai matu kušķi galvas vidū, lai ienaidniekam būtu vieglāk noraut viņa skalpu. Tulk,
   [7] vārdu rotaļa: Guinea (angl.) nozīmē kā naudas vienību (21 šiliņš), tā arī Ģvineju, Tulk,
    [9] Čipevi — ļiela indiāņu cilts. Tulk.
   [10] — 80
   [11] francijas kara ģerbonī bija attēlotas lilijas. Tulk.
   [12] totēms — indiāņu dzimtas simbols. Tulk,
    [14] vulidža (woolwich) — londonas priekšpilsēta, agrāk kara arsenālu centrs ar karaskolu. Tulk.
   5l /4 — 80
   [15] sakotašs — ēdiens, ko gatavo no pupām un kukurūzas miltiem. Tulk.
    [17] unkass bija mohikāņu sagamoru vārds, ko mantoja virsaiši no pa­audzes uz paaudzi. Tamenunds šeit runā par slaveno sagamoru Unkasu, kuram celtais piemineklis saglabājies vēl līdz šim laikam. Tulk.