ČARLZS DIKENSS
   OLIVERA TVISTA PIEDZĪVOJUMI
   LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA
   RĪGA 1956
   TULKOJUSI M. EZERIŅA ILUSTRĒJUSI DZ. SKULME

   Citu sabiedrisku ēku vidū kādā pilsētiņā, ko aiz daudziem iemesliem piesardzīgāk būs nenosaukt ur ko es nevēlos dēvēt nekādā izdomātā vārdā, atrodas ari iestāde, kādas jau izsenis sastopamas vai ikvienā pilsētā, lielā vai mazā, — proti, dar- banamš*, un šai darbanamā piedzima — noteikt tieši gadu un dienu būtu veltīgas pūles, jo vairāk tāpēc, ka lasītājs, to zinādams, itin neko neiegūtu, vismaz stāsta pašreizējā sta­dijā, — piedzima mirstī'gais, kura vārdu pauž šās nodaļas virsraksts.
   Vēl labu brīdi pēc tam, kad draudzes ārsts* to bija ievedis šai bēdu un rūpestu pasaulē, varēja šaubīties, vai bērns vispār būs dzīvotājs un jelkāda vārda valkātājs; un tādā gadījumā vairāk nekā ticami, ka šie memuāri nekad nebūtu klajā nā­kuši, bet, ja nu tomēr parādījušies, tie aizņemtu ne vairāk par pāris lappusēm un ar šo nenovērtējamo īpašību gan pie­derētu pie visīsāko un ticamāko biogrāfiju paraugiem, kādi vien uzglabājušies viena vai otra laikmeta, vienas vai otras tautas literatūrā.
   Nebūt es negribu apgalvot, ka piedzimt darbanamā jau pati par sevi būtu vislaimīgākā, apskaužamākā likteņa ne­jaušība, kāda ar cilvēku var atgadīties, bet tās gan ir manas domas, ka šinī konkrētajā gadījumā tā bija Olivera laime. Fakts ir un paliek, ka pagrūti, pagrūti nācās Oliveru piedabūt, lai tas uzņemas pienākumu elpot, — šī piepūle ir diezgan nopietna, taču tāda, ko ieradums izvērtis nepieciešamu mūsu labsajūtai, — un krietnu brīdi viņš gulēja rīstīdamies uz maza plucekļu maišeļa, dzīvības svariem nedroši šūpojoties starp šo sauli un viņējo, gan vairāk nosveroties par labu pēdējai. Ja nu šai īsajā laika sprīdī ap Oliveru būtu noņē­mušās rūpīgas vecmāmiņas, uzbudušas tantes, pieredzes ba­gātas kopējas un augsti mācīti dakteri, bērns nenovēršami un neapšaubāmi būtu ticis nomocīts. Bet, tā kā tur cita ne­viena nebija kā tikai veca, pie tam vēl no neierastas alus porcijas apdumusi nespējniece un draudzes ārsts, kam šādās reizēs nācās būt klāt pēc līguma, Olivers un daba kauju izcīnīja vieni paši. Iznākums bija tāds, ka pēc neilga cīniņa Olivers ievilka elpu, nošķavājās un pasludināja darbanama iemītniekiem par jaunu nastu, kas nu gulsies uz draudzes pleciem, izgrūzdams tādu bļāvienu, kādu varēja sagaidīt tikai no vīriešu dzimuma mazuļa, kas šo tik visai noderīgo bal­vu — balsi ieguvis ne brīdi agrāk kā pirms trīsarceturtdaļmi- nutēm.
   Tiklīdz Olivers bija devis šo pirmo pierādījumu, ka viņa plaušas strādā brīvi un kārtīgi, pār dzelzs gultu nevīžīgi pārmestā ielāpainā sega sakustējās, bāla jaunas sievietes seja nevarīgi pacēlās no spilvena un gurda balss tikko dzirdami izdvesa: «Ļaujiet man paskatīties uz bērnu un tad mirt.»
   Ārsts, nosēdies pret kaminu, sildīja un pārmijus berzēja savas delnas. Kad jaunā sieviete ierunājās, viņš piecēlās un, tuvodamies gultas galvgalim, sacīja ar lielāku laipnību, nekā to no viņa varēja sagaidīt:
   —   Nu, jums par miršanu gan vēl agri runāt.
   —   Lai die's žēlīgs, nē! — kopēja iekrita starpā, steigšus noglabādama kabatā zaļu stikla pudeli, kuras saturu turpat istabas kaktā tikko bija nogaršojusi ar manāmu baudu. — Ak dieviņ, dieviņ! Lai viņa padzīvojusi tik ilgi kā es, laidusi pasaulē trīspadsmit bērnu, tāpat kā es, no kuriem nāve pa­ņēmusi visus, pažēlodama tikai divus, kas tepat kopā ar mani klimst patversmē, tad gan šitādā reizē zinātu citu valodu runāt. Dieviņš lai pažēlo sirsniņu mīļo! Nu padomā tik, kas tas ir — kļūt mātei, skat šu* šito jēriņu, nu pazaveries tak?
   Kā redžams, šī mātes laimes iepriecinošā izredze aizmiglo- jās, neradījusi vēlamo ietekmi. Slimā papurināja galvu un stiepa roku pretī bērnam.
   Ārsts ielika to mātes skavās. Kaisli viņa uzspieda vēsās, bālās lūpas uz bērna pierītes, pārvilka roku sev pār seju, pārlaida stingu, svešādu skatienu visapkārt, sadrebēja, no­krita atpakaļ uz muguras — un nomira. Tie berzēja viņai krūtis, rokas, deniņus, bet asinis bija stājušās ritēt uz lai­kiem. Tie runāja vēl par cerībām un prieku. To viņa sen- senis vairs nepazina.
   —   Viss nu ir galā, misis Tingamij, — ārsts pēdīgi n<> teica.
   —   Ak vai, nabaga dvēselīte! Galā nu ir! — kopoja an piebilda, paķerdama zaļās pudeles aizbāzni, kas, liecoties per bērna, bija nokritis uz spilvena. — Ak bēdulīte!
   —   Jums, kopēj, nav vajadzības sūtīt pēc manis, ja borif. sāk brēkt, — ārsts sacīja, ar sevišķu apdomību vilkdams cimdus rokās. — Ļoti iespējams, ka viņš kļūs nemierīgs. Tādā gadījumā iedodiet tikai viņam mazliet tumes. — Viņš uzlika cepuri, gāja jau uz durvīm, bet, apstājies vēl pie gultas, piebilda: — Gluži izskatīga meiča ir bijusi … no kurienes viņa te ieradās?
   —   Viņu te ieveda izgāj'šnakt, — večuka atteica, — uz­raugs bij pavēlēj's. Atraduši guļam uz ielas. Gaisa gabalu tā bij gan nostaigāj'se, jo kurpes bij vienās lanckās. Bet, no kurienes nākuse, kurp gāj'se, to neviens nezina.
   Ārsts noliecās pār mirušo un pacēla tās kreiso roku.
   —    Vecu vecais stāsts, — viņš noteica, palocīdams gal­vu, — laulības gredzena nav, kā redzams. Ek nu! Arlabvakar!
   Džentlmenis mediķis aizgāja iebaudīt pusdienas, bet ko­pēja, vēlreiz pieplakusi zaļajai pudelei, nosēdās uz zema krēsla kamina priekšā un ņēmās apģērbt mazuli.
   Kas par lielisku pierādījumu apģērba vare­nībai bija mazais Olivers Tvists! Ievīstīts drāniņā, kas līdz šim bija tā vienīgais apsegs, viņš varēja būt tiklab muižnieka, kā ubaga dēls; nezi­nātājs, lai tas diezin cik gudru sevi turējis, diezin vai būtu va­rējis noteikt, kāda vieta sabiedrībā pie­krīt šim bāriņam. Bei tagad, apģērbts ve­cās katūna drēbītēs, jau krietni iedzeltē­jušās no valkāšanas, tas bija apzīmēts, tam bija etiķete vir­sū, un tas uzreiz ie­rindojās savā vietā —darbanama bērns, bāriņš, nomāktais, pusbadā turētais vergotājs, kam dzīve sola tikai dunckas un pļaukas, kam pāri­darītāji būs visi, bet žēlotāja neviena.
   Olivers brēca neganti. Ja viņš varējis atjaust, ka ir bāre­nis, atstāts baznīcas vecāko un pārraugu žēlastībai, iespē­jams, ka viņš būtu brēcis vēl skaļāk.

   Pirmos astoņus vai desmit mēnešus Olivers bija siste­mātiskās bezgodības un krāpšanas upuris. Viņu baroja no pudelītes. Ka mazais bāriņš cieš izsalkumu, nesaņemot pie­nācīgu barību, to darbanama varasvīri darīja savlaicīgi zi­nāmu draudzes varasvīriem. Draudzes varasvīri visā cienībā pieprasīja darbanama varasvīriem iesniegt ziņas, vai «namā» būtu kāda sieviešu dzimuma iemītniece tādā stāvoklī, ka varētu arī Oliveru Tvistu apmierināt ar barību, kas viņam nepieciešami jādabū. Darbanama varasvīri visā pazemībā at­bildēja, ka tādas sievietes nav. Tad draudzes varasvīri augst­sirdīgi un cilvēcīgi nolēma, ka Olivers «pārvedams uz fermu», citiem vārdiem sakot, viņš nekavējoties nosūtāms uz jūdzes trīs attālo darbanama filiāli, kur jau divdesmit līdz trīsdesmit citi mazie nabagu likuma pārkāpēji augām dienām rāpoja pa grīdu, nesajuzdami apgrūtinājuma ne no pārāk pilna vēde­riņa, ne pārāk bieza apģērba, kur pār tiem turēja modru mātes aci padzīvojusi sieviete, kas šo «noziedznieku» uzturē­šanai saņēma nedēļā septiņus ar pusi pensa uz katru gal­viņu. Par septiņarpuspensa nedēļā bērnu var brangi paēdi­nāt; par septiņarpuspensa var iegādāties labu tiesu uztura, pilnīgi pietiekami, lai pārpildītu vēderiņu un dabūtu vēl grai­zes. Padzīvojusī sieviešu dzimuma būtne bija sieviete ar galvu un pieredzi, viņa zināja, kas labi noder bērniem, bet viņai bija arī ļoti skaidra atskārsme, kas labi noder pašai. Tā nu iznāca, ka lielāko daļu no nedēļas uztura naudas viņa pievāca savām vajadzībām, bet topošai draudzes paaudzei nošķīra krietni mazāk, nekā tai pienācās. Tādā kārta, bezdibenīgos dziļumos atklādama vēl dziļākus, viņa paradīja sevi par gudru filozofu.
   Ikviens gan zina nostāstu par kādu citu eksperimentetāju filozofu, kas bija izdomājis lielisko teoriju, ka zirgs varot iztikt bez ēšanas, un kas to teicami arī pieradīja, pats sava zirga dienas rāciju samazinādams līdz vienam salmam; un nav šaubām vietas, ari pilnīgi bez barības viņš no tā būtu iztaisījis nevaldāmu, karstasinīgu kustoni, ja vien tas nenosprādzis dienu pirms tam, kad bija jāsaņem pirmā lieliska gaisa deva. Nelaimīgā kārtā filozofija, ko praktiski eksperimentēja sieviete, kura bija uzņēmusies rūpes un gādību par Oliveru Tvistu, noveda pie tāda paša gala iznākuma, jo pēc viņas sistēmas tai pašā brīdī, kad bērns jau bija iepraties iztikt ar visplānākās barības visniecīgāko devu, arvien vaja­dzēja atgadīties tik dīvainām likstām, ka no desmit gadīju­miem astoņos ar pusi bērns vai nu saslima no bada un sala, vai, bez uzraudzības atstāts, iekrita ugunī, vai nejaušā kārtā noslāpa; vienādi vai otrādi, bet mazās, nelaimīgās radībiņas parasti aizgāja citā saulē, kur pievienojās tēviem, par kuriem šai saulē tiem nebija ne jausmas.
   Viena otru reizi, ja par draudzes bērnu notika stingrāka izmeklēšana nekā parasti, tāpēc ka tas pamests bez uzrau­dzības un uzgāzis sev galdiņu virsū vai veļas dienā (tādas gan atgadījās visai reti, jo darbošanās, kas cik necik atgā­dinātu mazgāšanu, fermā tiešām bija reta parādība) aiz nepieskatīšanas neglābjami applaucējies, izmeklētāji dažkārt ieņēmās galvā uzdot ne gluži patīkamus jautājumus un drau­dzes locekļi sadumpojušies parakstīja protesta iesniegumus. Bet ārsta atzinumi un bīdla* liecinājumi šai nekautrajai rīcī­bai deva īsu un ātru pretsitienu. Pirmais katrreiz uzšķērda līķi un tanī neko neatrada (kas bija tiešām ļoti ticami), otrais allaž nodeva zvērestu, kādu vien draudze vēlējās, un tas bija ļoti pašaizliedzīgi. Bez tam padomes locekļi regulāri apmeklēja fermu un katrreiz dienu iepriekš aizsūtīja bīdlu, lai pasaka, kas gaidāmi. Kad tie ieradās, bērni bija apkopti un tīri — ko gan cilvēks lai būtu vēl vēlējies!
   Nevar jau sagaidīt, ka šāda audzināšanas sistēma būtu izaudzējusi fermā diezin kādu vēl neredzētu vai pārbagātu ražu. Olivera Tvista devītajā dzimšanas dienā mēs sastopam viņu kā bālu, vārgu puisēnu, diezgan pamazu augumā un neapšaubāmi arī tievu viducītī. Bet daba vai iedzimtība bija viņa krūtīs iedēstījusi stipru, izturīgu garu. Pateicoties iestā­des skopajai ēdiena devai, garam bija telpu gana, kur plaši izplesties. Un varbūt tieši šim apstāklim pienākas paldies par to, ka Olivers vispār piedzīvoja devīto dzimšanas dienu. Lai nu tā vai citādi, šī tomēr bija viņa devītā dzimšanas diena, — un viņš to svinēja ogļu pagrabā divu citu jaunu džentlmeņu smalkajā sabiedrībā, kuri, kopā ar viņu izbau­dījuši bargu kāvienu, arī bija tur ieslēgti par nekaunīgu uzdrīkstēšanos izrādīt izsalkumu, — kad misis Menna, jauka namamāte, tīri sabijās, negaidot ieraudzīdama bīdlu misteru Bamblu, kas nopūlējās atvērt dārza vārtiņus.
   —   Ak tu kungs! Vai jūs tas esat, mister Bambl, ser? — izbāzusi galvu pa logu  misis Menna iesaucās, varen pār­liecinoši notēlodama priecīgu pārsteigumu. (Suzan, stiep augšā Oliveru un tos divus resgaļus un mudīgi apmazgā tos! Vai manu, vai! Esmu bezgala priecīga par jums, mister Bambl, dieva vārds!
   Misters Bambls bija tukls, žultains vīrs; kur būtu nācies laipni atsaukties uz apsveikumu, kas nāca no tik tīras, at­klātas sirds, šis mežonīgi raustīja vārtiņus un pēdīgi veltīja tiem tādu spērienu, kāds pa spēkam vienīgi bīdla kājai.
   Saki nu viens cilvēks, — misis Menna trauca tālāk, izskrējuši ārā, jo šai brīdī tie trīs zēni jau bija īstajā vietā, saki nu viens cilvēks! Kā tak es varēju to aizmirst, ka vārtiņi no iekšpuses aizslēgti to pašu mīļo mazulīšu dēļ! Nāciet iekšā, ser, nāciet vien, lūdzu, iekšā, mister Bambl, lūdzu, ser!
   Kaut gan aicinājumam sekoja pakniksēšana, kas būtu aiz­kustinājusi pat baznīcas vecākā sirdi, taču bīdlu tā nebūt nepadarīja maigāku.
   —   Vai pēc jūsu domām, misis Menna, tā ir pieklājīga, cieņas pilna izturēšanās, — misters Bambls ievaicājās, sa­žņaugdams savu niedres spieķi, — likt gaidīt pie jūsu dārza vārtiem draudzes amata personām, kad tās šeit ierodas drau­dzes darīšanās, kas saistītas ar šās draudzes bāriņiem? Vai aptverat ar, misis Menna, ka jūs, tā teikt, esat draudzes iecelta un draudzes algota persona?
   —   Ka jūs ticētu, mister Bambl, es tikai pateicu vienam otram no mazajiem, kuri jums tā pieķērušies, ka tas esat jūs, kas atnācis, — lielā pazemībā atbildēja misis Menna.
   Misters Bambls bija augstās domās par savām runas dā­vanām un par savas personas svarīgumu. Viņš parādīja vienu un attaisnoja otru. Viņš atmaiga.
   —   Nu, lai paliek, misis Menna, — misters Bambls sacīja jau pielaidīgāk, — var jau būt, ka tā ir, kā jūs teicāt, tas var tā arī būt. Iesim iekšā, misis Menna, jo esmu nācis da­rīšanās un man ir jums kas sakāms.
   Misis Menna ieveda bīdlu mazā viesistabā ar ķieģeļu klonu, piedāvāja krēslu un pakalpīgi nolika viņa trijstūreni un niedres spieķi tam priekšā uz galda. Misters Bambls no­slaucīja nākot nosvīdušo pieri, uzmeta apmierinātu skatienu trijstūrenei un pasmaidīja. Jā, viņš pasmaidīja. Bīdli galu galā tak arī ir cilvēki, un misters Bambls pasmaidīja.
   —   Un nu neņemiet tikai ļaunā, ko jums teikšu, — misis Menna ieminējās ar valdzinošu saldmi. — Jūs, redziet, esat labu gabalu nācis, citādi jau es par to nemaz neieminētos, Vai jūs nu neieņemtu lāsīti kāda nekāda šķidrumiņa, mislri Bambl?
   —  Ne piles. Ne piles, — misters Bambls atteica, stingri, bet laipni atvēcinādamies ar labo roku.
   —  Es domāju — varbūt jūs tomēr paklausīsiet, — misis Menna sacīja, uztverdama atteikšanās noskaņu, kā arī atraidījuma žestu. — Tikai mazu lāsīti kopā ar aukstu ūdeni un graudiņu cukura.
   Misters Bambls nokāsējās.
   —   Nu, pilieniņu tikai, — misis Menna centās pierunāt.
   —   Kas tad tie īsti ir par pilieniņiem? — bīdls pētīja.
   —   Nu, zālītes, kas man arvien nelielā krājumā jātur mājās, lai mazajiem mīlulīšiem būtu ko ieņemt, kad tie nejū­tas veseli; Defija eliksirs, mister Bambl, — misis Menna atteica, atvērdama bufeti un izņemdama no turienes pudeli un glāzes. —Tas ir džins. Negribu jums slēpt, mister Bambl Tas ir džins.
   —   Jūs bērniem dodat defiju, misis Menna? — Bambls vaicāja, ar acīm sekodams interesantajai maisīšanas pro­cedūrai.
   —  Jā, lai die's dod viņiem veselību, es to daru gan, kauču tas ar krietni maksā, — audzinātāja atteica. — Es nevaru noskatīties, ka tie manu acu priekšā cieš sāpes, jūs jau to zināt, ser.
   —   Zinu, — misters Bambls atzinīgi sacīja, — jūs to ne­spējat. Jūs esat cēla sieviete, misis Menna. (šai brīdī viņa nolika glāzi uz galda.) Pie pirmās izdevības es par to iemi­nēšos padomei, misis Menna. (Viņš pievilka glāzi sev tuvāk.) Jums ir mātes sirds, misis Menna. (Viņš sajauca džinu ar ūdeni.) Es . .. es ar prieku iedzeršu uz jūsu veselību, misis Menna.
   Un viņš vienā malkā izdzēra pusi glāzes.
   —  Bet nu pie lietas, — bīdls sacīja, izvilkdams ādas portmoneju. — Bērnam, kurš steigu kristībā dabūja vārdu Oli­vers Tvists, šodien apiet deviņi gadi.
   —   Lai visi labie gari stāv viņam klāt! — misis Menna piebilda, ar priekšauta stūri saberzēdama kreiso aci gluži sarkanu.
    — Lai gan tika izsolīta desmit mārciņu liela naudas balva, ko vēlāk paaugstināja līdz divdesmit mārciņām, lai arī draudze no savas puses pielika vislielākās, es teiktu, pat pārdabiskas pūles, — Bambls turpināja, — mums tā ari nav izdevies izzināt, kas ir viņa tēvs, nav zināma arī viņa mātes pēdējā dzīves vieta, vārds un stāvoklis.
   Misis Menna izbrīna pacēla rokas, bet, bridi paprātojusi,iebildās:
   —   Bet kā tad tas nācies, ka viņš vispār uzvārdu dabūjis?
   Bīdīs varen lepni izslējās un noteica:
   —   Es viņam to izdomāju.
   —  Jūs, mister Bambl!
   —   Es, misis Menna. Mēs saviem mīluļiem dodam vārdus alfabēta burtu secībā. Pēdējais bija S, — Svabls, tā es viņu nosaucu. Šim nu bija jāsākas ar burtu T, šo es nosaucu par Tvistu. Nākamais, kas nāks, būs Unvins, aiznākamais — Vilkinss. Man vārdi jau izdomāti līdz alfabēta beigām, un, kad nonāksim līdz Z, tad sāksim atkal no gala.
   —   Nu, vai zināt, tad jau jums skaidras rakstnieka dāva­nas, ser! — misis Menna nobrīnījās.
   Kas zin, kas zin, — noteica bīdls, acīm redzot prie­cādamies par komplimentu, — varbūt man ir arī… varbūt man ir arī, misis Menna.
   Viņš izdzēra ar ūdeni atšķaidītā džina glāzi sausu un piebilda:
   —   Tā kā Olivers nu jau nāk par vecu, lai paliktu šeit, padome nolēma ņemt viņu atpakaļ darbanamā. Es pats at­nācu, lai viņu aizvestu turp. Lai viņš uz pēdām ienāk pie manis!
   —   Es tūlīt, tūlīt viņu atvedīšu. — misis Menna atteica, šai nolūkā iziedama no istabas. Olivers, kam pa šo brīdi virsējā netīrumu kārta no melnumiem apknidušajām rokām un sejas bija jau noskrāpēta, cik nu ar vienas reizes mazgājumu tas vis­pār iespējams, ienāca istabā savai mīļsirdei aizgādnei pie rokas.
   — Palokies džentlmenim, Oliver! — misis Menna pamācīja.
   Olivers palocījās pa daļai bīdlam krēslā, pa daļai trijstūrenei uz galda.
   — Vai tu gribi nākt man līdzi, Oliver? — misters Bambls vaicāja impozantā balsī.
   Olivers tepat jau plēta muti teikt, ka viņš ar lielāko prieku ietu līdzi kuram katram, kad, pacēlis acis, saskatījās ar misis Mennu, kas bija aizstājusies aiz bīdla krēs­la un, svelmaini raudzīdamās, drau­dēja viņam ar dūri. Viņš tūdaļ uz­tvēra šo mājienu, jo dūre pārāk bieži bija iespiedusi pēdas viņa mugurā, lai tā nebūtu iespiedusies arī atmiņā.
   —  Vai viņa ari nāks kopā ar mani? — nabaga Olivers atvaicāja.
   —  Nē, viņa nevar nākt, — misters Bambls atteica. — Bet viņa šad un tad atnāks tevi apraudzīt.
   Tas nebija nekāds lielais iepriecinājums bērnam. Maziņš, kāds viņš vēl bija, tas tomēr izrādījās gana apķērīgs, lai' izrādītu dziļu nožēlu par aiziešanu. Puikam tas nemaksāja nemaz lielu pūļu sariest asaras acīs. Izsalkums un ļauna apiešanās ir lieli piepalīgi, ja tev vajag paraudāt, un Olivers tiešām raudāja, pie tam no sirds. Misis Menna apveltīja viņu tūkstoš glāstiem un iedeva, — ko Olivers kāroja daudz vai­rāk, — gabaliņu maizes ar sviestu, lai, nokļuvis darbanamā, tas neizrādītos pārāk badīgs. Ar maizes riku rokā, ar brūnu draudzes bērnu cepurīti galvā Olivers gāja līdzi misteram Bamblam projām no tās posta mītnes, kur laipns vārds vai smaids nekad nebija pārmirdzējis viņa skumjo, tumšo bērnību. Un tomēr, kad kotedžas vārti aiz viņiem aizvērās, Olivera bērna sirds iesūrstējās skaudrās sāpēs. Lai cik arī nožēlo­jami bija mazie bēdubrāļi, no kuriem viņš nu aizgāja, tie to­mēr bijuši vienīgie draugi viņa mūžiņā; un pirmoreiz puisēna sirds sajuta, cik tā ir viena un vientuļa šai lielajā, neaptve­ramajā pasaulē.
   Misters Bambls gāja slaidiem soļiem; mazais Olivers, cieši ieķēries viņa zelttresainajā piedurknes atlokā, riksītī tecēja blakus un ik pēc ceturtdaļjūdzes apvaicājās, vai «tā vieta jau tuvu». Misters Bambls uz šiem jautājumiem atbil­dēja strupi un asi, jo mīlīgums, ko džins ar ūdens piedevu uz laiku pamodina dažu cilvēku sirdīs, šimbrīžam bija jau izgarojis, un viņš nu atkal bija bīdls.
   Olivers nebija pavadījis vēl ne stundas ceturksni darba­nama sienās un tik tikko beidza notiesāt otro maizes riku, kad misters Bambls, kas viņu bija nodevis kādas vecīgas sievas uzraudzībā, atgriezās un, pateicis, ka patlaban notiek padomes sēde, paziņoja zēnam — padome likusi, lai tas nekavējoties ierodas sēdē.
   Nesaprazdams, kas īsti tā padome tāda ir, Olivers bija gluži iztrūcies par šādu paziņojumu un nespēja aptvert, vai nu viņam būtu jāraud vai jāsmejas. Bet nebija jau arī laika pie šā jautājuma pakavēties, jo misters Bambls uzšāva ar niedri puikam pa ealvu, lai viņu atmodinātu, otrreiz pa mu­guru, lai tas kļūtu mundrāks, un, pavēlējis nākt līdzi,, ieveda to lielā, kaļķiem izbalsinātā istabā, kur ap galdu sēdēja kādi astoņi vai desmit resni džentlmeņi. Galda gala atzveltnes krēslā, kas bija augstāks par citiem, sēdēja viens sevišķi resns virs ar ļoti tuklu, sarkanu seju.
   —   Paklanies padomei! — Bambls sacīja.
   Olivers norausa pāris asaru, kas vēl bija aizķērušās skropstās, un, nezinādams, kas te ir tā padome, uz labu laimi palocījās pret pašu galdu*.
   Ka tevi sauc, puišel? — vaicāja džentlmenis augstākaja krēslā.
   Oiivers, ieraugot tik daudz džentlmeņu, sabijās un sāka trīcēt, bet, dabūjis no bīdla vēlreiz ar niedri pa muguru, sāka raudāt. So divu apstākļu dēļ Olivera atbildes skanēja klusi un nedroši, kāpēc viens džentlmenis baltā vestē nosauca viņu par pavieglu. Parasti šim džentlmenim to tikai arī vajadzēja pateikt, lai viņš tūdaļ būtu labā garastāvoklī un justos omulīgs.
   —   Puišel, — sacīja džentlmenis augstajā krēslā, — uz­klausi mani! Es domāju, to tu laikam zini, ka esi bārenis, ko?
   —   Kas tas ir, ser? — ievaicājās nabaga Olivers.
   —   Nu, vai es neteicu — puika ir pamuļķis! — baltvestainais džentlmenis piebilda.
   —   Klusu! — apsauca džentlmenis, kurš bija ierunājies pirmais. — Tu zini, ka tev nav ne tēva, ne mātes un ka tevi audzināja draudze, — vai zini to?
   — Jā, ser, —- Olivers atteica, rūgti raudādams.
   —   Par ko tu raudi? — džentlmenis baltajā vestē vaicāja.
   Un tiešām — tas bija pavisam dīvaini. Par ko gan varēja raudāt šis zēns!
   —    Es ceru, — skarbā balsī sacīja kāds cits džentlme­nis, — tu skaiti lūgšanas katru vakaru, kā tas kristīgam cilvēkam pienākas, un aizlūdz par tiem, kas tevi uztur un par tevi rūpējas?
   —   Jā, ser, — zēns sastostījās.
   Džentlmenis, kurš runāja pēdējais, pats to neapzināda­mies, bija teicis patiesus vārdus. Jo, patiešām, Olivers būtu rīkojies kā kristietis, pie tam vēl kā sevišķi izcils kristietis, ja aizlūdzis par tiem, kas uzturēja viņu un rūpējās par viņu. Bet viņš to nebija darījis, jo neviens viņam to netika mācījis.
   —   Tad nu tā! Tu esi atvests šurp, lai tevi te audzinātu un izmācītu kādā derīgā amatā, — sacīja sarkansejīgais džentlmenis, kas sēdēja augstajā krēslā.
   —   Un jau rīt pat no pulksten sešiem tu sāksi plucināt pakulas, — piebilda īgnais baltajā vestē.
   Par šo divu labdarību apvienošanu vienkāršā pakulu plu­cināšanā Olivers, bīdla paskubināts, zemu palocījās; pēc tam viņu aizvadīja un atstāja lielā telpā, kur uz vienkāršas, cietas lāviņas viņš tikām šņukstēja, kamēr aizmiga. Kas par lielisku ilustrāciju Anglijas mīkstajiem likumiem! Tie atļauj nelaimīgajiem gulēt!
   Nabaga Olivers! Gulēdams laimīgā neziņā par visu, kas ap viņu notiek, viņš ne sapņot nesapņoja, ka padome jau to pašu vakaru bija pieņēmusi lēmumu, kas neatvairāmi ietek­mēs visu viņa turpmāko dzīvi. Bet lēmumu pieņēma. Un tā saturs bija šāds.
   Sās padomes locekļi bija gudri jo gudri, dziļi domājoši, redzīga prāta vīri, un, tiklīdz viņu uzmanība pievērsās darbanamam, tie tūdaļ nomanīja, ko parastais mirstīgais nekad nebūtu atskārtis, — šī ubagu tauta jutās laimīga darbanamāT Tā bija īsta sabiedrisku izpriecu vieta tautas zemākajiem slāņiem; krogs, kur ne par ko nav jāmaksā, brīvas brokastis, pusdienas, launags un vakariņas cauru gadu; no ķieģeļiem un kaļķu javas celta paradize, kur viss bija tikai rotaļa, bet darba nekāda. «Ahā!» teica padomes locekļi, rādīdami gudras sejas. «Mēs gan esam tie vīri, kam pienākas nodibināt šeit kārtību, mēs tam darīsim galu, ka nebūs ko redzēt.» Nu, lūk, tie pieņēma lēmumu, ka šai ubagu tautai dodama brīva izvēle (jo piespiest viņi nevienu negribēja, nē, viņi gan ne) — vai nu nomirt lēnā bada nāvē darbanamā, vai ātrā — ārpus tā. Sai nolūkā tie noslēdza līgumu ar ūdensvadu pār­valdi par ūdens saņemšanu neierobežotā daudzumā un ar labības tirgotāja aģentu, kas ik pa laikam piegādās nelielos kvantumos auzu miltus; un tālākais noteikums bija dot trīs­reiz dienā šķidru tumi, divreiz nedēļā pa sīpolam un svēt­dienās pa pusmaizītei katram. Vēl tie ieveda daudz gudru- un humānu pārgrozību attiecībā uz sievietēm, bet to lieki būtu te pieminēt; visžēlīgi viņi uzņēmās trūcīgo ļaužu lau­lības šķiršanu, jo tiesas ceļš caur Doktoru apvienību* būtu prasījis lielus izdevumus; un, lai nevajadzētu vīru piespiest uzturēt ģimeni, kā to līdz šim bija darījuši, tie vīram ģimenf atņēma un ieveda viņu vecpuišu kārtā! Nav nemaz aptve­rams, cik no visiem sabiedrības slāņiem nebūtu radies tīko­tāju pēc viņu izpalīdzības šo divu pēdējo punktu dēļ, ja vien šī izpalīdzība nebijusi savienota ar darbanamu. bet padomes vīri bija vīri ar galvām, tie bija nodrošinājušies pret šādām- grūtībām. Izpalīdzība nebija šķirama no darbanama un tumes, un tas ļaudis atbaidīja.
   Jau pirmajā pusgadā pēc Olivera Tvista atgriešanās ši sistēma gāja vaļā pilnā spēkā. Sākumā gan tā izmaksāja diezgan dārgi, jo pieauga zārku taisītāja rēķini un radās vajadzība pāršūt šaurākus nabago ļaužu apģērbus, kas pēc pāris nedēļām tumes vaļīgi plandījās ap viņu noliesējušiem,.
   izdilušiem ķermeņiem. Bet darbanama iemītnieku skaits sa­dila tāpat kā paši iemītnieki, un padomes vīri jūsmoja.
   Vakars pienāca, zēni ieņēma savas vietas. Virtuves pār­raugs pavāra .uniformā nostājās pie katla, palīdzes norīkojās viņam aizmugurē; tumes porcijas salēja un salika galdā, tad tika noskaitīta garā pateicības lūgšana par šo devēju īso roku. "Tume pazuda; zēni sačukstējās un acu mirkšiem deva mājienu Oliveram, kamēr tuvāk stāvētāji pabuksnīja viņu. Tādu bērnu, kāds viņš vēl bija, bads dzina izmisumā un posts — pārdro­šībā. Viņš piecēlās no galda un, tuvodamies pārraugam ar bļodiņu un karoti rokā, sacīja, mazliet jau satrūcies par savu pārdrošo soli:
   — Lūdzu, ser, man vēl drusciņ gribas.
   Pārraugs bija nobarojies, veselīgs vīrs, bet nu viņš kļuva gluži bāls. Pārsteiguma apstulbināts, viņš kādu mirkli blenza uz mazo dumpinieku un tad, kā atbalstu meklēdams, atgāzās pret katlu. Palīdzes kļu­va mēmas aiz brīnu­miem, zēni — aiz bailēm.
   —   Ko! — pārraugs pēdīgi izdvesa dziestošā balsī.
   —    Lūdzu, ser, — Olivers atkārtoja,— man vēl drusciņ gribas.
   Tagad pārraugs zvē­la ar pavārnīcu Olive­ram pa galvu, sagrāba viņu kā dzelžos un pilnā kaklā kliedza pēc bīdla.
   Padomes vīri patla­ban noturēja svinīgu sē­di, kad misters Bambls lielā uzbudinājumā ie­drāzās pie tiem un sacī­ja, uzbilzdams džentlme­ni augstajā krēslā:
   •— Mister Limkins, lūdzu piedošanu, ser! Olivers Tvists prasīja, lai dod vēl!
   Visus pārņēma satraukums. Visu sejās atspoguļojās šaus­mas.
   —   Vēl! — misters Limkinss atkārtoja. — Nomierinieties, Bambl, un atbildiet man skaidri! Vai tas tā jāsaprot, ka viņš prasīja vēl, pēc tam kad bija jau apēdis vakariņām paredzēto porciju?
   —  Jā gan, ser, — Bambls atteica.
   —   Tas puika savu galu ņems pie karātavām, — noteica džentlmenis baltajā vestē. — To es saku, šis zēns ņems galu pie karātavām.
   Neviens neapstrīdēja paredzīgā džentlmeņa vārdus. Sākās dzīva domu apmaiņa. Deva rīkojumu Oliveru uz vietas ieslo­dzīt; un otrā dienā ārpusē pie vārtiem bija pielipināts sludinā­jums, kurā izsolīja piecu mārciņu lielu atlīdzinājumu kuram katram, kas būtu ar mieru atpestīt draudzi no Oli vēra Tvista. Citiem vārdiem, par piecām mārciņām Oliveru Tvistu pie­dāvāja kaut kuram vīrietim vai sievietei, kam būtu vajadzība pēc mācekļa vai nu amatniecības, tirdzniecības, vai citā kādā darba nozarē.
   —   Nekad vēl savā mūžā neesmu bijis vairāk pārliecināts par kaut ko, — sacīja džentlmenis baltajā vestē, kad tas otrā rītā, klabinādams pie vārtiem, izlasīja šo sludinājumu, — ne­
   kad vel sava mūža neesmu bijis par kaut ko vairak pārliecināts kā tagad par to, ka šis zeņķis ņems savu galu pie karātavām.
   Tā kā mans nodoms ir turpinājumā parādīt, vai džentlme­nim baltajā vestē ir bijusi taisnība, es varbūt sabojātu stāsta pievilcību (pieļaujot domu, ka tāda tam ir), ja šepat jau steig­šus liktu nojaust, vai Olivers Tvists pieredzēja tik drausmīgu galu vai ne.

   Olivers Tvists pēc sava bezdievīgā, nesamanīgā pārkā­puma — lūguma dot vēl — nu jau nedēļu kā cietumnieks mita tumšā, tukšā kambarī, kur viņu iesēdināja pēc padomes gudra un visžēlīga rīkojuma. Pirmajā mirklī neliekas nemaz neprātīgi pieļaut domu, ka viņš, ja vien parādījis pelnītu cieņu baltvestainā džentlmeņa pareģojumam, būtu arī reiz par visām reizēm pierādījis šā gudrā vīra pareģa spējas, pie­siedams sava mutauta vienu stūri pie sienas vadža, bet otru apmezdams sev ap kaklu. So varoņdarbu veikt tomēr trau­cēja zināms apstāklis, un proti: mutauti kā greznuma priekš­meti bija uz laiku laikiem un mūžu mūžiem atrauti nabaga ļaužu deguniem ar īpašu draudzes padomes pilnsapulces pa­vēli — ar oficiālu, pašrocīgi parakstītu, apzīmogotu un iz­sludinātu pavēli. Vēl jo svarīgāks kavēkiis tam bija Olivera bērna gadi un bērna prāts. Visu augu dienu viņš raudāja, bet, kad iestājās garā, drūmā nakts, viņš aizklāja ar rociņām acis, lai nemanītu tumsu, un, ierāvies kaktā, pūlējās aizmigt; ik pa brīdim viņš trīcēdams un drebēdams trūkās augšā un spiedās ciešāk un ciešāk pie sienas, it kā sajuzdams, ka pat saskare ar sienas vēso, cieto virsmu jau būtu glābiņš šai vientulībā un tumsā, kas viņu apskāva.
   Bet lai «šās sistēmas» nīdēji neiedomājas, ka Oliveram viņa vienatnīgā ieslodzījuma laikā tika liegta veselīga kustību brīvība, patīkama izklaidēšanās sabiedrībā vai izdevība spir­dzināt dvēseli reliģijā. Attiecībā uz ķermeņa izvingrināšanu jāteic, ka laiks pieturējās patīkami auksts un viņam bija atļauts katru rītu apmazgāties pie pumpja ar akmeņiem izbruģētajā pagalmā, klāt esot misteram Bamblam, kurš novērsa iespēju saaukstēties, jo, ar savu niedri vairākkārt noglaudīdams zēna muguru, pārlēja sveloņu pār visu ķer­meni. Nu, un sabiedrība, — ik pārdienas viņu veda uz ēdam­zāli, kad zēni ieturēja pusdienas, un tur visu priekšā nopēra par biedinājumu un brīdinājumu tiem pārējiem. Un, lai Oli vers nepaliktu bez garīgas barības, viņu ik vakaru pātaru laikā aizbuknīja uz to pašu zāli un atļāva tam spirdzināt dvēseli, noklausoties zēnu kopīgajā lūgšanā, kas tagad pēc padomes priekšrakstiem papildināta ar īpašu klauzulu, kurā mazie lūdza dievu dot viņiem labu, krietnu, pieticīgu un pa­klausīgu prātu un pasargāt viņus no grēkiem un kauna dar­biem, kādus pastrādājis Olivers Tvists, par kuru lūgšana pauda, ka to pats velns no elles pasprūdījis, ka ļaunie pek­les gari to apsēduši un stāv sevišķi modrā sardzē pie tā.
   Gadījās kādu rītu, kamēr vēl Olivera dzīve norita tikpat spožos un komfortablos apstākļos, ka misters Gemfilds, skursteņslauķis, bija ņēmis ceļu pa Haistritu un soļoja, no­pietni apcerēdams savā prātā visus līdzekļus un iespējas, kā nomaksāt īres parādu, ko saimnieks pieprasīja diezgan uz­stājīgi. Lai ari cik prātīgi un mierīgi misters Gemfilds cen­tās aplēst savas finanses, līdz piecām mārciņām, cik viņam tieši vajadzēja, tās nesniedza; un, nonācis sava veida arit­mētiskā izmisumā, viņš pārmijus gan lauzīja savu galvu, gan mēģināja to ielauzt savam ēzelim, kad pēkšņi, nokļūstot pret darbanamu, viņa acis atdūrās uz vārtiem izliktā sludinājumā. , — Tprru-ū! — misters Gemfilds uzsauca ēzelim.
   Ēzelis bija aizklīdis tālu savās domās, prātoja laikam, vai būs lemts pamieloties ar vienu vai diviem kāpostu kaceniem, kad tiks vaļā no tiem diviem kvēpu maisiem, kas pildīja mazos rateļus, un tāpēc, palaidis gar ausīm saucienu, šis meimuroja vien tālāk.
   Misters Gemfilds izgrūda negantu lāstu, domātu ēzelim, galvenokārt gan viņa acīm, un, paskrējies pakaļ, deva tam tādu belzienu pa galvu, ka no tā nesašķīst varēja vienīgi ēzeļa pauris. Tad, saķēris pavadu, lika iemauktiem griezīgi brāzties gar lopiņa žokļiem, ar to laipni atgādinot, ka šis nav vis pats sev kungs un pavēlnieks, un tādā veidā apgrieza to apkārt. Pēdīgi viņš gāza pelēcim vēlreiz pa galvu, lai apdullinātu to tieši tik ilgām, kamēr pats būs paspējis atnākt atpakaļ. Paveicis šos priekšdarbus, misters Gemfilds gāja uz vārtiem, lai izlasītu sludinājumu.
   Džentlmenis baltajā vestē, iznācis no sēžu zāles, kur viņš nupat savā runā bija izklāstījis dažu jo gudru domu, bija iz­gājis uz ielas un stāvēja pašreiz otrpus vārtu. Novērojis mazo domstarpību norisi starp misteru Gemfildu un tā ēzeli, viņš jautri smaidīja, kad šis vīrs tuvojās sludinājumam, jo uzreiz noskārta, ka misters Gemfilds ir tieši tādas sugas meistars, kāds vajadzīgs Oliveram Tvistam. Misters Gemfilds
   ari smaidīja, kad bija izlasījis papīra lapu, jo piecas mār­ciņas taču bija tieši tā suma, kuras viņam trūka, un, kas attiecas uz puiku, kurš nāca piedevām, tad misters Gemfilds, zinādams, kāda maize ir darbanamā, bija pārliecināts, ka šis būs no jaukākajiem sīkiem paraudziņiem, tieši kā radīts kā­rniņu ierēm. Tā nu viņš izburtoja sludinājumu vēlreiz no augšas līdz apakšai, tad, par goddevības zīmi pieskardamies savai ādas cepurei, uzrunāja džentlmeni baltajā vestē.
   —   S'to te puiku, ser, kuru draudze grib aizdot mā­cībā … — misters Gemfilds iesāka.
   —   Nu, nu, labais cilvēk, — pieglaimīgi smaidīdams, džentl­menis baltajā vestē viņu pārtrauca. — Kā tad būs ar šo puiku?
   —   Ja draudzei būtu vie' gribēšana, lai puiks izmācās vieglu, patīkamu darbiņu — par piemēru, visai derīgo un cienījamo mūsu skursteņslauķu amatu, — misters Gemfilds turpināja, — man māceklis vajadzīgs,' un es tad ar būt' uz mieru jernt viņu cie'.
   —   Ienāciet iekšā! — džentlmenis baltajā vestē aicināja.
   Misters Gemfilds, uzkavējies brīdi, lai vēlreiz ieblieztu
   pa galvu pelēcim un vēlreiz sabrauņātu tam žokļus par brī- diņu nelaisties lapās pa viņa atbūtnes laiku, sekoja baltves- tainajam džentlmenim, kas viņu ieveda tai pašā istabā, kur, Olivers šo džentlmeni pirmoreiz bija ieraudzījis.
   —   Tas pavisam netīrs, nelādzīgs darbs, — misters Lim- kinss iebilda, kad Gemfilds bija atkārtojis savu vēlējumos.
   —  Mazi zēni ir jau tikuši nosmacēti dūmeņos, — ieminē­jās kāds cits džentlmenis.
   —   Tas, re, tāpēc, ka salmus ieprie'š saslapē'ši un tad tikan aizkūr'ši krāss caurumu, lei atkan nodabūtu tos puikus zemē, — Gemfilds paskaidroja, — tur tikan dūmi vie' pakūp, liesmas nekādas; ar dūmiem vie' domāt puiku novilkt lejā, tad labāk nemaz nepūlēties, jo dūmi tikan uzdzen miegu tam, un to tik šis i grib. Puiki, prot, džentlmeņi, ir negantīgi spī­tīgi un slinki, un nekas nav labāks par smuku, karstu lies­miņu, lei tie tenteriski vie' nāktu zemē. Turklātan, džentlmeņi, tāda rīcība tak ir cilvēcīga — jo, re, ja jau kāds būs iesprū­dis dūmenī, tad papēžu cepināšana gan padarīs to samanīgu un tas ķepurosies par savu glābiņu.
   Džentlmeni baltajā vestē šāds paskaidrojums, kā liekas, lieliski uzjautrināja, bet mistera Limkinsa acu uzmetiens viņa prieka izpausmi spēji apvaldīja. Padomes vīri pēc tam brīdi aprunājās paši savā starpā, bet tik klusā balsī, ka sadzirdēt varēja tikai atsevišķas frāzes, kā: «ietaupīt izdevumus», «lab­vēlīgi atsauksies uz bilanci», «varēs iespiest pārskatu». Tos
   pašus izdevās dzirdēt tikai tāpēc, ka tie tika bieži atkārtoti,
   pie tam ar sevišķu uzsvaru.
   Pēdīgi sačukstēšanās apklusa, un, kad padomes locck| i bija atkal svinīgām sejām sasēduši savās vietās, misters Lini kinss sacīja:
   —  Mēs apspriedām jūsu priekšlikumu, bet mums tas nav pieņemams.
   —   Ko nevar, to nevar, — sacīja ari baltvestainis.
   —   Pilnīgi izslēgts, — piebalsoja vēl pārējie.
   Tā kā misteram Gemfildam bija gadījies piedzīvot nepa­tikšanas par tādu nieka pārkāpumu kā triju četru zēnu pie­kaušanu tepat vai līdz nāvei, viņam iešāvās prātā, ka pado­mes vīri varbūt aiz kāda neizprotama untuma ieņēmušies galvā pakjaut savu rīcību šā kādreizējā atgadījuma ietekmei. Ja nu tā, tad tas gan bija lielā pretrunā ar viņu parasto rīcības veidu, kārtojot darījumus; tomēr, nejuzdams sevišķu vēlēšanos no jauna uzpeldināt vecas baumas, viņš pavīkstīja cepuri rokās un gausi gāja projām no galda.
   —  Tātad jūs negribat, ka es viņu dabonu, džentlmeņi? — misters Gemfilds vēl ievaicājās, apstādamies gandrīz pie pašām durvīm.
   —   Nē, — atteica misters Limkinss, — vismaz ne par tik augstu prēmiju, kādu esam izsolījuši, jo jūsu amats ir viens nelāga amats.
   Mistera Gemfilda seja jau kļuva gaišāka, kad tas, aši panācies atpakaļ pie galda, sacīja:
   —   Nu, cik ta dosiet, džentlmeņi? Nesiet nu pārāk cieti sirdī pret nabaga vīru! Cik tadiņ?
   —   Es teiktu, ka ar trim mārciņām desmit šiliņiem būtu pārbagāti samaksāts, — misters Limkinss atbildēja.
   —   Par desmit šiliņiem pārsolīts, — džentlmenis baltajā vestē arī ieteicās savukārt.
   —    Paklau, džentlmeņi! — Gemfilds sacīja. — Lai iet četras, džentlmeņi! Četras mārciņas, jūs tiksiet vaļā no viņa, un die's un miers. Iet tā lieta?
   —   Trīs mārciņas desmit, — misters Limkinss atkārtoja stingri un noteikti.
   —   Paklau, džentlmeņi! Dalām to starpu uz pusēm, — Gemfilds turējās, cik varēja. — Trīs mārciņas piecpadsmit.
   —   Ne farzinga vairāk! — bija mistera Limkinsa stingra atbilde.
   —  Jūs gan, džentlmeņi, esat gauži cietsirdīgi pret mani, — stomīdamies noteica Gemfilds.
   —   Nieku runas! Blēņas! — džentlmenis baltajā vestē atspēkojās. —- Viņu jūs būtu lēti -ieguvuši pat bez kādas- prēmijas. Ņemiet vien prom, jūs muļķa galva! Tas puika i'r tieši kā radīts jums. Šad un tad gan derēs uzdot v/'ņam ar stibu, tas nāks tam par svētību; un viņa uzturēšana ari neiz­maksās dārgi, jo tas nav ticis pārēdināts, kopš nācis pasaulē. Ha, ha, ha!
   Misters Gemfilds pārlaida blēdīgu skatienu sēdētājiem ap galdu un, pamanījis, ka to sejas smaida, arī pats savilka smaidā savējo. Darījums nu bija noslēgts. Misteram Bamb- lam uz vietas nodeva rīkojumu jau to pašu dienu nogādāt pie maģistrata Oliveru Tvistu un attiecīgos dokumentus, kas jāparaksta un jāapstiprina.
   Pēc šā rīkojuma Oliveru viņam par lielu izbrīnu atbrīvoja no ieslodzījuma un lika tam uzvilkt tīru kreklu. Tik tikko viņš bija izpildījis šo tik nepierasto vingrojumu, kad misters Bambls pats ienesa viņam tumes bļodiņu un svētku dienu maizes porciju — divas ar ceturtdaļu unces. Ieraudzījis šo šausminošo skatu, Olivers sāka žēli raudāt; viņš nodomāja (nav nekāds brīnums), ka padome nolēmusi viņu nokaut kādam lietderīgam nolūkam, jo vai gan citādi viņu šādā veidā sāktu uzbarot.
   —   Netrin nu acis sarkanas, bet ēd savu miltenīcu un saki paldies! — misters Bambls noteica svinīgi iespaidīgā balsī. — Tevi taisās nodot mācībā, Oliver.
   —   Mācībā, ser? — bērns trīcēdams pārjautāja.
   —   Jā, Oliver, — misters Bambls atbildēja. — Laipnīgie un žēlīgie džentlmeņi, kas tev ir tēva un mātes vietā, jo pašam savu vecāku tev nav, Oliver, ir nodomājuši atdot tevi mācībā, lai nostādītu pašu uz savām kājām un iztaisītu no tevis cilvēku, kaut gan tas prieks draudzei izmaksās trīs mārciņas desmit! Trīs mārciņas desmit šiliņu, Oliver!… Septiņdesmit šiliņu . . . simt četrdesmit sešpensu! Un viss tas priekš viena nekrietneļa sērdieņa, kuru neviens nevar ieredzēt.
   Kad misters Bambls apstājās, lai atvilktu elpu pēc šās briesmīgā balsī teiktās uzrunas, nabaga bērnam asaras ri­tēja pār vaigiem un viņš elsodams raudāja rūgti jo rūgti.
   —   Rimsties! — misters Bambls sacīja ne vairs ar tik liel­manīgu svinību, jo viņam patīkami iekutējās sirds, redzot, kādu efektu spējusi panākt viņa daiļrunība. — Rimsties, Oli­ver! Noslauki acis svārku piedurknē un nebirdini asaras tumē, tā uzvesties tak nu ir pēdīgā muļķība!
   Tiesa kas tiesa, jo ūdens tumē jau tā bija pārpārēm.'
   Ceļā uz maģistratu misters Bambls aizrādīja Oliveram, ka viss, ko tam tagad vajag prasties, ir rādīt priecīgu seju un, ja tiesas kungs prasa, vai šim patīk iestāties mācībā, tad atbildēt, ka ļoti, ļoti patīk; un Olivers nosolījās abus šos piekodinājumus ieverot; uz to viņu vēl pamudināja mistera Bambla aplinku laipnīgi izmestie draudi: neizpildīs tikai viņš vienu vai otru aizrādījumu, tad lai zina, ko dabūs matīt. Kad viņi nonāca tiesas namā, misters Bambls ieveda Oliveru at­sevišķā mazā istabiņā un piekodināja mierīgi gaidīt, kamēr viņš tam atnāks pakaļ.
   Pukstošu sirdi zēns tur sabija apmēram pusstundu. Kad šis laiks bija aptecējis, misters Bambls pabāza durvīs galvu, ko bija atbrīvojis no cēlās rotas — trijstūrenes, un sacīja skaļā balsī:
   —  Nu, Oliver, mans draugs, iesim nu pie tiesas kunga. —- To sakot, mistera Bambla acis draudīgi iezvērojās, un tad klusām viņš vēl nošņāca: — Neaizmirsti, ko es tev teicu, tu mazais nelietēn!
   Šāds it kā pretrunīgs uzbildinājuma veids lika Oliveram izbrīnā pacelt nevainīgās acis uz misteru Bamblu, bet šis džentlmenis nepaļāva zēnam ne ar vārdu ieminēties par to, tūlīt ievezdams viņu blakus istabā, kuras durvis stāvēja pa­viru. Tā bija plaša telpa ar lielu logu. Aiz pults sēdēja divi veci džentlmeņi ar piepūderētām galvām, viens no tiem lasīja avīzi, kamēr otrs, uzlicies raga acenes, pētīja kādu perga­menta rullīti sev priekšā. Misters Limkinss stāvēja tiem iepretī pults vienā galā, un misters Gemfilds ar cik necik apmazgātu muti — otrā; vēl kādi divi trīs ne visai izskatīgi vīri stulmainos zābakos gumzījās turpat apkārt.
   Vecais džentlmenis ar tām raga acenēm, nolīcis pār savu pergamenta lapu, drīz vien aizsnaudās, un pēc tam, kad mis­ters Bambls Oliveru jau bija nostādījis pults priekšā, īsu brīdi vēl visi klusēja.
   —   Šis te ir tas zēns, jūsu cienība, — misters Bambls tad ierunājās.
   Vecais džentlmenis, kurš lasīja avīzi, pacēla uz mirkli gal­vu un paraustīja aiz piedurknes otru veco džentlmeni, un tad šis otrais arī pamodās.
   —   O, ak tad šis ir tas puišelis? — vecais džentlmenis arī ierunājās.
   —  Tas pats jau ir, — misters Bambls atteica. — Paklanies tiesas kungam*, mans mīļais!
   Olivers satrūkās un palocījās, cik vien labi prata. Viņš, nenovērsdams acu no tiesas vīru sapūderētām galvām, bija aizprātojies, vai, diezin, visi padomes vīri jau piedzimst ar tiem baltajiem putekļiem matos un tāpēc tad arī kļūst par padomes vīriem.
   —  Tā, — sacīja vecais džentlmenis, — laikam tad viņam ļoti patīk skursteņu slaucīšana?
   —   Viņš vai traks uz to, jūsu cienība, — Bambls atbildēja, paslepu iekniebdams Oliveram, lai saprotas, ka gudrāk darīs, ja nemēģinās to noliegt.
   —     Un viņš grib būt skursteņslauķis, tiešām grib?
   —   Ja mēs sadomātu nodot viņu rītdien kādā citā darbā, tai pašā brīdī tas aizbēgtu, kā likts, jūsu cienība, — misters Bambls atteica.
   —    Un šis vīrs tad būtu viņa nākamais saimnieks … ser, jūs . . . jūs tak apiesieties ar viņu labi, dosiet ēst un visu, kā nākas un piederas? — vecais džentlmenis apvaicājās.
   —   Ja es ko apņemos, tas nozīmē, ka to es ar daru, — misters Gemfilds īgni atskaldīja.
   —   Pēc runas, mans kungs, jūs esat erdzīgs, bet pēc iz­skata godīgs, atklāts cilvēks, — vecais džentlmenis sacīja, pa­vērsdams acenes pret izsludinātās prēmijas kandidatu, kura riebīgā seja tiešām bija īsts cietsirdības atspogs. Bet maģis­trāts bija pa pusei akls, pa pusei jau bērna prātā, un tāpēc nav brīnums, ka viņš arī nespēja redzēt un ievērot to, ko citi.
   —   Domāju gan, ka tāds es ar esu, ser, — misters Gem­filds sacīja, nejēdzīgi pašķielēdams.
   —   Par to es nešaubos, mans draugs, — atbildēja vecais džentlmenis, nostādīdams acenes stingrāk uz deguna un rau­dzīdamies apkārt pēc tintnīcas?
   Šis brīdis bija tas, kas izšķīra Olivera likteni. Būtu tintnīca atradusies tur, kur vecais džentlmenis domājās to esam, viņš būtu iemērcis tajā spalvu un parakstījis papīrus, un Oli­vers būtu bez kādas kavēšanās aizvests projām. Bet, tā kā tai gadījās atrasties tieši džentlmenim zem deguna, tad, kā jau to var iedomāties, viņš pārskatīja visu pulti — protams, vel­tīgi; un notika, ka meklējot viņa skatiens nevijus pārslīdēja pāri pultij un atdūrās pret Olivera Tvista bālo, izbiedēto seju; zēns, neņemdams vērā ne mistera Bambla brīdinošos, skatie­nus, ne kniebienus, noraudzījās sava turpmākā saimnieka pre­tīgajā fizionomijā ar tik acīm redzamu baiļu un šausmu iz­teiksmi, ka to nevarēja nepamanīt pat pusaklais maģistrats.
   Vecais džentlmenis atmeta meklēšanu, nolika spalvu pie malas un pavērsa acis no Olivera uz misteru Gemfildu, kas, rādīdamies bezbēdīgs un vienaldzīgs, grasījās ievilkt šņūcienu tabakas.
   —   Manu puisēn! — vecais džentlmenis ierunājās, pārlie­cies pār pulti.
   Olivers satrūkās no šās balss. Tas viņam piedodami, jo šie vārdi bija ar laipnību teikti, un nepierastas skaņas var gan sabiedēt cilvēku. Viņš trīcēja un drebēja, pārplūzdams asarām.
   —  Manu puisēn! — sacīja vecais džentlmenis. Tu izskaties bāls un nobijies. Kas tev vainas?
   —   Paejiet mazliet nostāk no viņa, bīdi! — otrs tiesnesis sacīja, nolikdams avīzi sānis un ziņkārē saliekdamies uz priekšu. — Nu, puisīt, pasaki, kas tev kait, nebaidies!
   Olivers nokrita ceļos un, rociņas saņēmis, lūdzās, lai viņi pavēl vest to atpakaļ uz tumšo kambari… lai mērdē badā … lai sit… lai nosit tur pavisam, ja grib, tikai lai nesūta līdzi tam briesmīgajam cilvēkam.
   —   Jauki! — misters Bambls sacīja, ar lielu svinību pacel­dams augšup rokas un acis. — Jauki gan! No visiem nekriet­najiem un viltīgajiem pameteņiem, kādus vien man nācies re­dzēt, tu, Oliver, esi visbezkaunīgākais.
   —   Pievaldiet mēli, bīdi! — sacīja tas otrais vecais džentl­menis, kad pār mistera Bambla lūpām bija pārvēlies šis apzī­mējums vispārākajā pakāpē.
   —   Piedodiet, jūsu cienība, — misters Bambls sacīja, šau­bīdamies, vai pareizi sadzirdējis, — vai jūsu cienība man ko teica?
   —  Jā. Pievaldiet savu mēli!
   Misters Bambls aiz pārsteiguma apstulba. Bīdlam likt pie­valdīt mēli! Pasaule apgriezušies ar kājām gaisā!
   Vecais džentlmenis ar raga acenēm pavērās uz savu biedru; tas nozīmīgi palocīja galvu.
   —  Mēs atsakāmies apstiprināt šo līgumu, — vecais džentl­menis noteica, pabīdīdams sānis pergamenta lapu.
   —   Es ceru, — stostījās misters Limkinss, — es ceru, ma­ģistrāti taču neņems par pilnu šos nepamatotos bērna vārdus un nesāks domāt, ka draudzes priekšniecībai varētu pārmest negodīgu izturēšanos.
   —   Tiesas pienākumos neietilpst izteikt jebkādas domas šai jautājumā, — otrais džentlmenis strupi atbildēja. — Vediet zēnu atpakaļ uz darbanamu un parādiet viņam laipnu gādību! Kā redzams, tās viņam trūcis.
   Tajā pašā vakarā baltvestainais džentlmenis ar lielu pār­liecību un noteiktību apgalvoja, ka Oliveru ne tikvien kā pakārs, bet piedevām vēl saraustīs četros gabalos. Misters Bambls baisā noslēpumainībā pašūpoja galvu un sacīja: viņš vēlētos, lai tik vien viss reiz labi beigtos, kurpretī misters Gem­filds atteica: šis gribētu to reiz dabūt savos nagos, un, kaut gan viņam ar bīdlu domas pa lielākai daļai sakrita, tomēr šīs vēlēšanās acīm redzot liecināja par pilnīgi pretējiem ieskatiem.
   Nākošajā rītā vēlreiz garāmgājēji varēja lasīt, ka Olivers Tvists ir no jauna «izdodams» un ka piecas mārciņas tiks iz­maksātas kuram katram, kas vēlēsies viņu iegūt.

   Dižciltīgās ģimenēs, ja topošam jauneklim izdevīgu vietu nevar nodrošināt paša īpašums, mantojums vai cerība uz mantojumu, ir sens paradums šo jaunekli raidīt tālos jūras braucienos.
   Padomes vīri lika prātus kopā, lai apcerētu, vai nebūtu izdevīgi ari viņiem atdarināt šo gudro un teicamo paraugu, proti, uzsēdināt Oliveru Tvistu uz kāda pamaza tirdzniecības kuģeļa, kurš dodas uz jauku, veselībai bīstamu ostu. Likās, tas būtu visgudrākais plāns, kā tikt no viņa vaļā: varēja taču gadīties, ka skiperis kādā jaukā dienā, būdams jautrā omā pēc pusdienu maltītes, ņem un sakausta šo līdz nāvei vai pat ar dzelzs stieni sašķaida tam pakausi;'abi šie izklaides veidi, kā tas daudziem zināms, sagādā šādu aprindu kungiem ļoti patīkamu ikdienīgu uzjautrinājumu. Jo ilgāk padomes vīri jautājumu apskatīja no šā viedokļa, jo pareizāks šķita šāda veida atrisinājums, un galu galā viņi palika pie tā, ka vie­nīgais līdzeklis, kā Oliveram parādīt jūtamu labsirdību, ir — bez kavēšanās nogādāt viņu uz jūras.
   Misters Bambls bija izsūtīts ievākt priekšlaikus informāciju nolūkā saklaušināt kādu kapteini, kuram būtu vajadzīgs kuģa puika, kam nav neviena drauga, un pašlaik nāca jau atpakaļ uz darbanamu paziņot savas misijas rezultātus, kad pie vār­tiem viņš saskrējās krūtīs ne ar vienu citu kā misteru Sauer- beriju, draudzes zārcinieku.
   Misters Sauerberijs bija liela auguma kalsnējs vīrs, tēr­pies melnā, apvalkātā uzvalkā, tādas pašas krāsas nolāpītās kokvilnas zeķēs un atbilstošās kurpēs. Viņa sejas pantiem nebija no dabas paredzēts savilkties smaidā, bet vispār nevar teikt, ka jokam viņš dažkārt nepasmietos. Viņa soļi bija vingri, seja pauda iekšēju prieku, kad viņš devās pretī misteram Bamblam, viņš sirsnīgi paspieda tam roku.
   —  Es, mister Bambl, noņēmu mēru divām sievietēm, kas pagājušo nakti nomirušas, — zārcinieks sacīja.
   —  Tā jūs vēl iedzīvosieties bagātībā, mister Sauerberij, — bīdīs teica, iemērkdams īkšķi un rādāmo pirkstu zārcinieka pasniegtajā tabakas dozē — mākslinieciski darinātā zārka mo- delītī. — Jā, jā, es saku, jūs vēl iedzīvosieties bagātībā, mister Sauerberij, — misters Bambls atkārtoja, ar savu niedri drau­dzīgi uzplīkšinādams zārciniekam pa plecu.
   —    Jūs domājat? — zārcinieks sacīja tādā balss noskaņā, kas atbilda tiklab šādas varbūtības iespējai, kā neiespējai. — Padomes noteiktās cenas ir ļoti mazas, mister Bambl.
   —  Tādi paši ir arī zārki, — bīdīs atteica, uz mata tiktai likdams ietrīcēties smiekliņam, cik to drīkst atļauties augsls amatvīrs.
   Misteru Sauerberiju šis joks tā sakutināja, ka viņš ar to galu smēja bez apvaldas; viņš, protams, to drīkstēja atļau­ties.
   —   Jā, jā, mister Bambl, — viņš beidzot sacīja, — nav ko noliegt, ka zārki, kopš ievesta jaunā ēdināšanas sistēma, kļu­vuši mazliet šaurāki un nedaudz seklāki par iepriekšējiem. Bet sava peļņa tak mums arī jāiesit, mister Bambl. Labs, iz­žuvis koks ir dārga manta, ser, un dzelzs turekļi nāk pa ka- nalu no Birmingemas.
   —   Kas ir, tas ir, — misters Bambls atteica, — katrā tirdz­niecībā jau ir savas ēnas puses. Godīga peļņas tiesa, protams, pieļaujama.
   —   Skaidra lieta, — zārcinieks sacīja, — un, ja arī man no viena otra ražojuma nekas neatlec, nu, ko tur — galu galā es pie sava tieku, kā redzat. . . ha, ha, ha!
   —  Taisnība, tā ir! — misters Bambls apstiprināja.
   —   Kaut gan viens kas man jāsaka, — zārcinieks turpināja, koncentrēdams domas pie aizsāktās sarunas, ko bīdīs bija pārtraucis, — kaut gan viens kas man jāsaka, mister Bambl, visu šo būšanu apdraud arī viena liela nebūšana, proti, visi resnie tak laižas pazemē pirmie! Ļaudis, kas kādreiz dzīvojuši labu dzīvi, gadiem ilgi maksājuši nodokļus, ir pirmie, kas sa­brūk, kad nokļūst šai namā; un atļaujiet man piebilst, mister Bambl, — ja trīs četras collas pārsniedz viena cilvēka aplēstos izmērus, tas iztaisa jūtamu robu paredzētajā peļņā, it sevišķi vēl, ja šim cilvēkam ir jāuztur ģimene, ser.
   Tā kā misters Sauerberijs runāja ar pārestību cietuša cil­vēka pilnīgi saprotamu īgnumu un tā kā misters Bambls sa­juta, ķa turpinājums šādā garā var zināmā mērā mest ēnu uz draudzes godu, tad šis pēdīgi minētais džentlmenis atzina par gudrāku novadīt sarunas citā plāksnē. Visu laiku neizlaizdams no prāta Oliveru Tvistu, viņš tad to arī izvirzīja par nākamo tematu.
   —   Starp citu, — misters Bambls sacīja, — vai jums nebūtu zināms kāds cilvēks, kam vajadzīgs puika? Ko, zināt kādu? Draudzes darbanama māceklis, kas patlaban ir smaga nasta, es teiktu, dzirnakmens draudzes kaklā. Noteikumi ļoti izde­vīgi, mister Sauerberij, ļoti izdevīgi!
   To teikdams, misters Bambls pacēla savu niedres spieķi augšup pie sludinājuma un trīs reizes dzirdami pabaukšināja pret vārdiem «piecas mārciņas», kas bija uzrakstīti milzīga apmēra latiņu alfabēta burtiem.
   — Ka tevi die's! — zārcinieks iesaucās, pieķerdamies mis­tera Bambla zeltītām tresēm izrotātam mēteļa atlokam, — tas jau ir tieši tas, par ko es ar jums gribēju aprunāties. Zināt ko, mīļais… ak, kas tā par elegantīgu pogu, mister Bambl! Ne­maz nebiju agrāk to ievērojis.
   —  Jā, neko teikt, diezgan glīta, — bīdīs noteica, lepni no- raudzīdamies lejup uz sava mēteļa misiņa pogu rindu. —» Stampš tāds pats kā uz draudzes zīmoga: žēlsirdīgais za- marietis dziedina slimu, sadauzītu vīru. Padome uzdāvināja man to Jaungada rītā, mister Sauerberij. Atceros vēl, pirmo­reiz man tas bija mugurā, kad piedalījos izputējušā tirgotāja lietas izmeklēšanā, tā, kurš nakts vidū nomira kādā pavārtē.
   —   Atminos gan, — zārcinieks sacīja. — Zvērināto lēmums bija: «Nomiris no aukstuma un bada, jo tam ticis atrauts vis­nepieciešamākais, kas vajadzīgs dzīvības uzturēšanai,» — vai ne tā?
   Misters Bambls palocīja galvu.
   —   Un, man domāt, ar šo lēmumu tie gribēja pateikt vēl ko īpašu, — zārcinieks turpināja, — piebilzdami dažus zīmīgi mērķētus vārdus, it kā, ja nabagu aizgādnis būtu* .. .
   —   Eh! Muldēšana! — bīdīs pārtrauca. — Ja jau padome sāktu klausīties visās blēņās, ko stulbie piesēdētāji muld, tad tik tai būtu ko rauties.
   —   Dzīva patiesība, — zārcinieks piebalsoja, — būtu gan.
   —  Zvērinātie, — misters Bambls turpināja, žņaudzīdams nūju, jo to viņš allaž darīja, kad iesvilās dusmās, — zvēri­nātie ir neizglītoti, rupji, lišķīgi gribugrabas.
   —   Tādi viņi ir, — noteica zārcinieks.
   —   No filozofijas, no politiskās ekonomijas tiem nav vairāk jēgas kā melns aiz naga, — bīdīs sacīja, nicīgi pasizdams knipi.
   —   Nē, nenieka vairāk, — zārcinieks apstiprināja.
   —   Es tos nicinu, — bīdīs -nerimās, piesarkdams līdz ausu galiem.
   —   Es tāpat, — zārku taisītājs pievienojās.
   —  Man tikai patiktu, ka šie neatkarīgās sugas zvērinātie pabūtu pāra nedēļiņu mūsu namā, — bīdīs runāja tālāk, — padomes ieviestā kārtība un likumi drīz vien atvēsinātu viņu karstās galvas.
   —   Die's ar viņiem! — zārcinieks atteica. To sacīdams, viņš iztapīgi pasmaidīja, lai apslāpētu draudzes kalpotāja uz­liesmojušās dusmas.
   Misters Bambls nocēla savu trijstūreni, izņēma no tās iegalvja mutautu, noslaucīja dusmu sviedriem aprasināto pieri, nostatīja cepuri atpakaļ savā vietā un, pagriezies pret zārci nieku, sacīja jau mierīgākā balsi:
   —   Nu, kā tad bija ar to puiku?
   —  O! — zārcinieks attrauca. — Es maksāju krietnu no­dokli par labu trūcīgajiem.
   —   Hm! — misters Bambls nomurdēja. — Nu, un tad?
   —   Nu, un tad, —- zārcinieks atteica, — man prātā bija, lūk, kas: ja jau es tik "daudz daru viņu labā, tad tak gan, do­māt, man ir tiesības arī no tiem izsist, cik var, mister Bambl; un tātad … tātad … es domāju to puiku pievākt pats.
   Misters Bambls paķēra viņu pie rokas un ieveda namā. Minūtes piecas misters Sauerberijs apspriedās ar padomes lo­cekļiem un vienojās par to, ka Olivers jau to pašu vakaru ieradīsies pie viņa «uz izmēģinājumu» — šis teiciens, attie­cināts uz mācībā nododamu draudzes bērnu, nozīmēja tik daudz: ja meistars pēc īsa pārbaudes laika redz, ka no zēna var izspiest pietiekami daudz darba, sevišķi daudz neiepildot tā vēderā, viņš to var paturēt līgumā paredzētos gadus un rī­koties ar to pēc savas patikas.
   Kad mazo Oliveru pēc tam izveda pie «džentlmeņiem» un tie pateica, ka to pašu vakaru viņam jāstājas darbā pie zārku taisītāja, piedraudot vēl, ka gadījumā, ja tas sāks žēloties par savu dzīvi vai ieradīsies atpakaļ draudzei uz kakla, viņš tiks aizraidīts jūrā, kur tad noslīks vai citu galu ņems — kā nu tas pagadīsies, — zēns šķitās esam tik bezjūtīgs, ka «džentl­meņi» visi kā viens nogodēja viņu par rūdītu negantnieku un lika misteram Bamblam vest to tūdaļ projām.
   Kaut gan tas pavisam dabiski, ka padomes locekļiem vai­rāk par jebkuru citu pasaulē vajadzēja justies aizskartiem savās tikumiskās jūtās un šausmināties, ja tie nomanīja vis­niecīgāko nejūtības pazīmi, — vienalga, pie kā, tieši šinī ga­dījumā tie bija mazliet maldījušies. Patiesība, lūk, tāda, ka Olivers nebija vis nejūtīgs, drīzāk gan pārāk jūtīgs, bet daudz arī netrūka, ka ļaunā apiešanās, kādu vienīgo tas pie­redzējis, būtu to uz laiku laikiem izvērtuši rupjā, trulā īgņā. Klusu ciezdams viņš uzņēma ziņu par pārmaiņām savā liktenī un, paņēmis rokā savu mantību, — ko nebija grūti panest, jo visa tā ietilpa brūnā papīrā • iesietā sainītī, puspēdas garā, puspēdas platā un trīs collas biezā, — uzmauca cepuri uz acīm; vēlreiz viņš pieķērās misteram Bamblam pie piedurk­nes atloka, un šis augstais amatvīrs aizveda to pretī jaunām ciešanām.
   Kādu laiku misters Bambls veda Oliveru, ne redzēdams to, ne pabildinādams, jo bīdīs nesa savu galvu cēli, kā jau tas bldlam piederas, un turklāt vēl diena gadījās vējaina, tā ka mazais Olivers ari pilnīgi pazuda aiz mistera Bambla vaļā atsistā mēteļa stūriem, toties visā krāšņumā atsedzās bīdla veste ar atlokiem un īsās, rūsganās plīša bikses. Kad tie jau tuvojās savam ceļa mērķim, misteram Bamblam tomēr ienāca prātā, ka derētu paraudzīties lejup un pārliecināties, vai zē­nam ir pienācīgs izskats, lai stātos jaunā saimnieka priekšā, un, kā nodomājis, tā arī izdarīja ar laipnīga patrona vēlību.
   —   Oliver! — misters Bambls uzbildināja zēnu.
   —  Jā, ser? — Olivers atsaucās klusā, drebošā balsī.
   —   Nostum to cepuri no acīm un turi galvu uz augšu,ser!
   Lai gan Olivers uz vietas paklausīja, ko viņam, vēlēja, un vēl manīgi pārvilka brīvās rokas plaukstas virsu pār acīm, tomēr asariņa vēl trīsēja tajās, kad viņš pavērās uz savu pavadoni. Tiklīdz zēns pamanīja, cik bargi viņu uzlūko misters Bambls, tā noritēja pa vaigu. Tai ritēja pakaļ vēl un vēl citas. Bērns valdījās no visa spēka, bet veltīgi. Palaidis vaļā otru roku, viņš aizklāja seju ar abām un sāka raudāt tik stipri, ka asaras spraucās ārā pa viņa tievo, kaulaino pirkstiņu starpām.
   —   Skat tik! — misters Bambls iesaucās, pēkšņi apstāda­mies un uzmezdams savam mazajam aizbilstamam neganti ļaunu skatienu. — Skat tik! No visiem nepateicīgajiem, sa­maitātajiem puikām, kādus es jebkad esmu redzējis, tu, Oliver, esi vis …
   —   Nē, nē, ser, — Olivers šņukstēja, pieķerdamies rokai, kas turēja jau labi pazīstamo niedres spieķi, — nē, nē, ser, es būšu labs, es būšu, es būšu, patiesi, es būšu labs, ser! Es tak esmu pavisam maziņš vēl, ser, un man ir tik … tik …
   —   Nu, nu — tik? — misters Bambls vaicāja izbrīnījies.
   —   Man ir tik stipri bēdīgi vienam pašam, ser. Nevie­na paša man nav, — mazais raudāja. — Visi, visi mani ne­ieredz. Lūdzu, lūdzu, ser, neesiet dusmīgs pret mani! — Bērns sita ar rociņu sev pa krūtīm un uzlūkoja savu ceļa biedru ar īsta cietēja aizasarotām acīm.
   Misteru Bamblu uz brīdi šis žēlais, sāpīgais skatiens maz­liet samulsināja; reizes trīs četras nokremšķinājies, it kā kaklā tam kasītu, vēl kaut ko nomurdējis par «nelāgo klepu», viņš pavēlēja Oliveram noslaucīt acis un būt prātīgam zēnam. Pēc tam, atkal paņēmis mazo pie rokas, viņš turpināja ceļu klusībā.
   Zārcinieks, kas tikko bija aizlicis veikala aizvirtņus, blā­vas, nespodras sveces gaismā kaut ko pierakstīja savā ieņē­mumu un izdevumu grāmatā, kad ieradās misters Bambls.
   —   Ahā! — zārcinieks sacīja, paceldams galvu no grā­matas, pametot vārdu pusrakstltu. — Tas jūs, Bambl?
   —   Tas pats gan, mister Sauerberij, — bīdīs atsaucās.
   —  Te nu es atvedu jums to puiku.
   Olivers palocījās.
   —   Ak tad tas ir tas puika, ko? — zārcinieks sacīja, pa­celdams sveci labi augstu, lai labāk varētu apskatīt Oliveru.
   —  Misis Sauerberij, vai tu nebūtu tik laipna un neienāktu uz brītiņu pie mums, mana dārgā?
   Misis Sauerberija iznāca no mazas istabiņas turpat blakus veikalam — sīka, maza, sažuvusi sievele, pēc izskata kašķīga.
   — Mana mīļā, — misters Sauerberijs iztapīgi sacīja,
   —   šis te ir no darbanama tas zēns, par kuru tev stāstīju.
   Olivers atkal palocījās.
   —   Vaimandieniņ! — zārcinieka sieva izsaucās. — Viņš tak ir pavisam mazs!
   —   Nūjā, ir vēl pamazs, — misters Bambls atbildēja, no­lūkodamies Oliverā, it kā tā būtu zēna vaina, ka nav lie­lāks, — viņš ir mazs. To nevar apstrīdēt. Bet viņš paaugsies, misis Sauerberij . .. viņš paaugsies.
   —   Nūjā! Paaugsies jau, paaugsies, kā ne, — kundze īdzīgi attrauca, — mūsu labu ēzdams un dzerdams. Es neko lielu neturu no šiem draudzes bērniem, tie izmaksā vienmēr vairāk, nekā tie vērts. Bet ko nu, vīri vienmēr domājas esam tie gudrākie. Nu, lasies lejā, tu mazais kaulu grabūzi!
   To sacīdama, zārcinieka sieva pavēra kādas sāndurvis un izstūma Oliveru uz stāvām kāpnītēm, kas noveda mūra kabū- zītī, mitrā un tumšā ogļu pagraba priekštelpā, tā dēvētajā «virtuvē», kur sēdēja kāda noskretusi meiča vecās, nošķiebtās kurpēs un zilās vilnas zeķēs, kuras sen jau prasījās pēc lā- pāmadatas.
   —   Šarlote, — misis Sauerberija, arī nogājusi lejā, sacīja,
   —   padod šim te puikam tās aukstās gaļas paliekas, kas nolik­tas Tripam! Tas kopš paša rīta nav mājās rādījies, lai tad ar iztiek bešā. Man domāt, puika nebūs tik izlepis, ka neēdīs . ..  ēdīsi, puis?
   Olivers, kam acis iedzirkstījās, kad pieminēja gaļu, kam uznāca drebuļi aiz lielas kāres aprīt to, protams, neatteicās vis, un viņam nolika priekšā pilnu šķīvi ar ēdiena atliekām.
   Es vēlētos, lai kāds līdz kaklam paēdis filozofs, kam ēdiens un dzēriens iekšās pārvēršas žultī, kam asinis ir ledus un sirds no dzelzs, būtu redzējis, kā Olivers Tvists uzklupa šai smal­kajai gaļas ēsmai, kuru pat suns bija apnicinājis. Es vēlētos, lai viņš bijis liecinieks tam, ar kādu mežonīgu rijību, trakā izsalkumā mazais kampa kumosu pēc kumosa. Vienu ko gan es vēlētos vēl vairāk, un tas būtu — redzēt, ka šis filozofs no­tiesātu tādu pašu ēsmu un ar tādu pašu garšu.
   —   Nu, — zārcinieka sieva sacīja, kad Olivers bija apēdis savas vakariņas (viņa klusās šausmās vēroja to un sāka jau ar bažām domāt par zēna apetiti priekšdienās), — vai tad nu esi galā?
   Neko ēdamu vairs tuvumā neredzēdams, Olivers teicās pa­ēdis.
   —   Nu tad nāc man līdzi, — misis Sauerberija sacīja, pa­ņemdama netīru, tumšu lampu un virzīdamās uz kāpņu pusi, — tava vieta būs zem letes. Tev tak nebūs nekas pretī gulēt starp zārkiem, ko? Bet tas nu arī viena alga, vai tev ir kas pretī vai nav, jo citur tev nav kur gulēt. Žiglāk, neliec man te visu nakti ar tevi nomuldēt!
   Olivers arī ilgāk netūļojās, bet paklausīgi sekoja savai jau­najai saimniecei.

   Palicis viens pats zārku veikalā, Olivers nolika lampu uz ēvelsola un bikli sāka raudzīties apkārt, sajuzdams savādu baigumu un bailes — jūtas, kas nebūs svešas daudziem, krietni vecākiem par viņu. Pusgatavs zārks, uz melniem krā- ģiem novietots pašā veikala vidū, izskatījās tik mironīgs un atbaidošs, ka zēnam ikreiz, kad acis noklīda līdz šim baismī­gajam priekšmetam, pārskrēja salti drebuļi, un viņam tā vien likās, ka nupat, nupat no turienes lēnām pacelsies kāda briesmīga rēga galva un viņš no šausmām zaudēs prātu. Gar sienmali stāvēja garš strēķis kārtīgi saslietu, pēc viena veida notēstu vīksnas dēļu, kas krēslainajā gaismā izskatījās pēc platkaulainiem spokiem ar rokām bikšu kabatās. Pa grīdu mētājās zārku metala rotājumi, skaidas, naglas ar baltām galviņām, melnas drānas atgriezumi, bet sienu aiz letes rotāja bilde, no kuras kā dzīvi raudzījās divi sērotāji — profesionāli līķu pavadītāji ar sastērķelētiem kaklautiem; tie stāvēja pie kādām lielām namdurvīm, sagaidīdami tālumā redzamos līķ­ratus ar četriem meļņiem priekšā. Veikaltelpa bija smacīga un karsta. Gaiss šķita piesātinājies zārku smakas. Iegore zem letes, kur bija iemests čubu maišelis gulēšanai, atgādināja kapu.
   Ne jau šīs bija vienīgās baismās sajūtas, kas nomāca Oli­veru. Viņš atradās viens svešā vietā, un mēs visi gan zinām, cik baigi un vientuļi dažkārt justos kurš katrs no mums šādos apstākļos. Zēnam nebija neviena drauga, ko mīļot, neviena, kas viņu mīļotu. Nulējā šķiršanās viņā skumjas neviesa, tur ne­palika nevienas mīļas, neaizmirstamas sejas, kuras zaudējums smagi nospiestu sirdi. Bet tomēr •— sirds bija smaga, un, ielienot šaurajā guļvietā, viņu pārņēma vēlēšanās, kaut šī iegore būtu viņa zārks, kaut viņu, klusā miegā uz mūžu aizmigušu, apraktu kapsētā, kur smilgas viegli līgotos pār viņa galvu un vecā zvana klusā duna iežūžotu to mierīgā miegā.
   No rīta Oliveru atmodināja sparīgi kāju spērieni pa vei­kala ārdurvīm, un, kamēr viņš uz ātru roku uzrāva apģērbu, tie nikni un nepacietīgi atkārtojās savas divdesmit piecas rei­zes. Kad viņš jau ņēma nost priekškaramo važiņu, kājas mi­tējās spārdīt un kāda balss ierunājās:
   —   Tais' vaļā dur's, dzirž! —- kliedza balss, kas piederēja kājām, kuras spārdījās.
   —   Es tūlīt atvēršu, ser, — Olivers atbildēja, noņemdams važu un pagriezdams atslēgu.
   —   Laikam tu ir tas jaunais puika, ko? — atskanēja no atslēgas cauruma.
   —   Jā, ser, — Olivers atsaucās.
   —   Cik vecs tu ir? -— balss vaicāja.
   —   Man desmit gadu, ser, — Olivers atbildēja.
   —   Nu, tad es tev gan kraus, kad tiks iekšā, — balss pie­draudēja, — redzēs gan, mans nejoko, tu nabagmājas nāpsli!
   Pēc šā laipnā solījuma balss sāka svilpot.
   Olivers ne mazumu bija izbaudījis uz savas muguras to, ko ietvēra sevī šis izteiksmīgais vienzilbīgais vārds, un tāpēc viņš nemaz nešaubījās, ka balss īpašnieks, lai tas bijis kas būdams, gods godam arī izpildīs solījumu. Drebošu roku viņš atvilka aizbīdni un atvēra durvis.
   Olivers īsu mirkli pameta acis ir uz vienu, ir otru galu ielai, ir pāri pretī, domādams, ka nepazīstamais, kas ar viņu sarunājās pa atslēgas caurumu, turpat tuvumā kur pastaigā­jas, lai nebūtu jāsalst, bet neviena cita neredzēja kā vien kādu palielu patversmes zēnu, kas sēdēja mājas priekšā uz ietves stabiņa un ēda sviestmaizi, ķo ar savāžamo nazīti sagrieza kumosos pēc savas mutes apmēriem un tad norija tos, ka nebija ko redzēt.
   —   Piedodiet, lūdzu, ser, — Olivers pēdīgi sacīja, redzē­dams, ka cits neviens neparādās, — vai jūs klauvējāt?
   —   Es spēru, — patversmes zēns atcirta.
   —  Vai jums zārks vajadzīgs, ser? — Olivers nevainīgi ievaicājās.
   To izdzirdis, patversmnieks sataisīja neganti niknu seju un atteica, ka Oliveram gan tā ievajadzēšoties papriekšu, ja viņš atļaušoties tādus jokus ar augstākstāvošām personām.
   —   Tu, nabagmājas gnīda, gan nezin, kas es ir? — pat­versmnieks turpināja ar augstmanīgu nopietnību, rausdamies nost no stabiņa.
   —   Nē, ser, — Olivers atbildēja.
   —   Es ir misters Noe Kleipols, — patversmes zēns sacīja, —- un tu ir apakš manu vadību. Aizvāķ' slēģus, mazais nevīža!
   Šo pavēli misters Kleipols pastiprināja ar kājas spērienu Oliveram un tad iegāja veikalā, iznesdamies lepni un cienīgi, ar ko tas varen cēlās. Jaunam puisietim, kuram galva kā spainis, ačeles mazas, bet seja stulba un neizteiksmīga, ir grūti jebkādos apstākļos izskatīties cienīgam, taču vēl jo grū­tāk, ja šiem pievilcīgajiem atribūtiem pievienojas sarkans de­guns un īsas, dzeltenas bikšeles.
   Oliveram, noņemot aizvirtņus, gadījās izsist vienu loga rūti, un, kad viņš, ļodzīdamies zem lielā svara, nopūlējās pirmo aizvirtni aizstiept uz mazo pagalmiņu aiz mājas, kur tie pa dienu tika novietoti, Noe parādīja viņam lielu žēlastību: vis­pirms iepriecināja ar apgalvojumu, ka nu tik šis «dabūs sutu», tad gāja viņam palīgā. Drīz pēc tam veikalā nonāca misters Sauerberijs. Brītiņu vēlāk parādījās arī misis Sauerberija. Olivers, «dabūjis sutu», kā Noe to pilnīgi pareizi bija pa­reģojis, gāja šim jaunajam džentlmenim līdzi lejā uz bro­kastīm.
   —   Nāc šu' tuvāk pie pavarda, Noe! — Šarlote aicināja. — Es tev te noglabāju šķēlīti speķa no saimnieku galda. Oli­ver, aiztaisi durvis misteram Noem aiz muguras un ņem tur tās paliekas, kas uzbērtas uz kastroļa vāka! Te būs tava tēja. Noliec te uz kastes un taisies, ka paēd drīz, jo šie tūlīt tevi sauks uz veikalu. Va' tu dzirdi ar?
   —  Va' tu dzirž, nabagmājas nāpsli? — Noe Kleipols sa­cīja savukārt.
   —  Vai die', Noe! — Šarlote iesaucās. — Ir gan tev savāda nemode! Būtu tak licis to puiku mierā!
   —   Lic's šo mierā! — Noe atkārtoja. — Kas t' šo neliek mierā, ja jau par to i' runa? Vai tam tē's vai māte kur stās ceļā! Visi viņa radagabali tam ļau' iet, kur kājas nes. Va' ne, Šarlot? Ha, ha, ha!
   —  Ak tu jokupēteris tāds! — Šarlote noteica un saka pilna kaklā smieties, kam pievienojās arī Noe; pēc tam abi nicīgi noraudzījās uz nabaga Oliveru Tvistu, kas trīcēja uz kastes visvēsākajā virtuves stūrī, ēzdams jau iesmakušās atliekas, kas tieši viņam bija saglabātas.
   Noe bija patversmes zēns, nevis darbanama bārenis. Viņš nebija nekāds atradenis, jo savam ciltskokam varēja izsekot līdz pat vecākiem, kas dzīvoja turpat tuvumā; māte viņam bija veļas mazgātāja, tēvs — nodzēries zaldāts, kas atlaists no dienesta ar koka kāju un ar dienas pensiju divarpus un vēl kādu nenosakāmu pensa daļu. Tuvākās apkārtnes bodes zeļ­ļiem jau labi sen kā bija kļuvis par paradumu atklāti apmētāt Noi uz ielas ar visādiem nedelikatiem epitetiem, kā «ādbik- sis», «ubagdāvana» un citiem līdzīgiem, un Noe panesa to pacietīgi. Bet tagad, kur liktenis tam ceļā bija uzsūtījis sēr­dieni bez jebkādiem radurakstiem, uz kuru pats nicināmākais niceklis varēja rādīt ar nicīgu pirkstu, viņš ar uzviju izgāza sakrājušos īgnumu uz to. Tas dod brīnišķu vielu nopietnām pārdomām. Tas parāda, cik cēlu un skaistu var izveidot cilvēka raksturu un kā vienas un tās pašas cēlās īpašības attīstās vissmalkākajā lordā un visnetīrākajā patversmes zēnā.
   Olivers pie zārcinieka bija nodzīvojis nedēļas trīs, varbūt arī apaļu mēnesi. Misters un misis Sauerberiji — veikals bija jau slēgts — ieturēja pašlaik vakariņas mazajā viesistabiņā blakus veikalam, kad misters Sauerberijs, apveltījis pirmāk sievu ar goddevīgiem acu mirkļiem, ieteicās:
   —   Zini, mīļā . . .
   Viņš gribēja gan sacīt ko vairāk, bet, misiš Sauerberijas nelabvēlīgā skatiena samulsināts, aprāvās.
   —   Nu, kas? — misis Sauerberija strupi ievaicājās.
   —   Nekas, mīļā, nekas, — misters Sauerberijs atrunājās.
   —   Ak tu nešķīstais! — misis Sauerberija nosirdījās.
   —   Kam nu tā, mīļā! — misters Sauerberijs pazemīgi sa­cīja. — Es tikai domāju, ka tu nevēlies dzirdēt. Es tikai gri­bēju teikt…
   —   Ak, nestāsti, ko tu tur gribēji teikt, — misis Sauer­berija pārtrauca. — Es te neesmu nekas, lūdzams, neprasi man neko! Nemaz es negribu izdibināt tavus noslēpumus.
   To teikdama, misis Sauerberija histēriski iesmējās, kas vēstīja negaisu.
   —   Bet, mīļā, — Sauerberijs atsacīja, — es tak gribēju prasīt tev padomu.
   —    Nē, nē, neprasi man, — misis Sauerberija attrauca cietējas balsī. — Prasi vien kādam citam.
   Te nu atkal ieskanējās histeriskie smiekli, un misters Sauerberijs sabijās ne pa jokam. Tas ir ļoti parasts un par labu atzīts sievu paņēmiens sarunā ar vīriem, un tam nereti visai labi panākumi. Tas tūlīt pamudināja misteru Sauerberiju lūgt kā pēc sevišķas žēlastības, lai viņam atļauj pateikt to, ko misis Sauerberija dega nepacietībā dzirdēt. Vēl pēc īsas vārdu apmaiņas, kas ilga ne gluži pilnas trīsceturtdaļ- stundas, atļauja visžēlīgi tika dota.
   —  Ne jau ko, tikai par Tvistu pāris vārdu, mīļā, — misters Sauerberijs sacīja. — Viņš tāds ļoti izskatīgs zēns, mīļā.
   —  Nav brīnums, ja tik dūšīgi pūcē iekšā, — sieva atteica.
   —  Viņš tāds bēdīgs, skumjš no vaiga, mana mīļā, — mis­ters Sauerberijs turpināja, — tas tā pievilcīgi izskatās. No viņa, mīļā, iznāktu lielisks sērotājs.
   Misis Sauerberija ar jaušamu izbrīnu pacēla galvu. Mis­ters Sauerberijs to pamanīja un, neļaudams sievai ko iebilst, runāja tālāk.
   —   Es nedomāju, mīļā, par pastāvīgu sērotāju, kas pava­dītu pieaugušos, bet bērnu bēru procesijās viņš labi iede­rētos. Tas būtu pavisam kas jauns, mīļā, — piemērota ve­cuma sērotājs. Vari būt pārliecināta — lielisku iespaidu tas atstātu.
   Misis Sauerberiju, kas apbedīšanas lietās bija pierādījusi diezgan daūdz gaumes, ne mazumu pārsteidza šī jaunā ideja, bet, tā kā viņa, klaji to atzīdama, pašreizējos apstākļos būtu varējusi zaudēt savu cieņu, viņa tikai ievaicājās — un vēl diezgan asi pie tam, — diezin kāpēc gan šim tik vienkārša doma nevarējusi ātrāk ienākt galvā. Misters Sauerberijs bija sapratis pareizi, pieņemdams šos vārdus par sava priekšli­kuma atzīšanu, tātad tūlīt arī tika nolemts, ka Olivers bez kavēšanās iepazīstināms ar šā amata noslēpumiem, lai viņš varētu iet līdzi savam saimniekam, tiklīdz rastos pirmais ga­dījums, kur vajadzīgi tā pakalpojumi.
   Uz tādu gadījumu nebija ilgi jāgaida. Nākamā rītā pus­stundu pēc brokastīm veikalā ienāca misters Bambls; pieslē­jis niedres spieķi pie letes, viņš nolika sev priekšā biezu ādas portmoneju, no kura izvilka mazu papīra strēmelīti un pa­sniedza to Sauerberijam.
   —   Ahā! — zārcinieks sacīja, ieskatīdamies tajā un uz­plaukdams smaidā. — Zārka pasūtījums, ko?
   —  Vispirms zārku un draudzes apbedīšanu vēlāk, — mis­ters Bambls atteica, pārsiedams ar siksniņu savu portmoneju, kas, tāpat kā viņš pats, bija varen tukls.
   —  Beitons, — zārcinieks sacīja, paceldams acis no papīra strēmeles uz misteru Bamblu. — Neesmu tādu vārdu dzir­dējis agrāk.
   Misters Bambls kratīja galvu, atbildēdams:
   —  Spītīgi ļaudis, mister Sauerberij, ļoti spītīgi. Manuprāt, ser, vēl iedomīgi turklāt.
   —   Iedomīgi, ko tu neteiksi? — misters Sauerberijs izsau­cās ar izsmieklu. — Tā tik vēl trūka!
   —   Eh! Taisni riebīgi, — bīdīs šķaudījās. — Nemoralīgi, mister Sauerberij!
   —   Tiešām gan, — zārcinieks apstiprināja.
   —   Par šo ģimeni mēs dabūjām zināt tikai aizvakar, — bīdīs turpināja, — un mēs nezinātu ir šodien neko, bet kāda sieviete, kas dzīvo tai pašā mājā, atnāca pie draudzes ko­mitejas un lūdza aizsūtīt draudzes ārstu pie vienas ļoti sa­vārgušas slimnieces. Ārsts bija aizgājis kur uz pusdienām, bet viņa māceklis (ļoti apķērīgs zeņķis) uz ātru roku ielika vikses bundžā zāles un aizsūtīja šiem.
   —   O, tā tik ir ātra palīdzība! — zārcinieks pabrīnījās.
   —   Atra, tiešām! — bīdīs atteica. — Bet kāds bija iznā­kums, kā izturējās šie nepateicīgie buntavnieki, ser? Tad dzirdiet — vīrs sūta atpakaļ pateikt, ka šā sievas slimībai tās zāles nederot un ka viņa to zāļu nedzeršot… viņa to zāļu nedzeršot, ser! Labas, stipras, dziedinošas zāles, vēl nupat viņnedēļ tās stipri palīdzēja diviem īru strādniekiem un vienam ogļu krāvējam .. . šiem aizsūta tās par velti — vikses bundžiņā, — bet viņš tev liek teikt, ka šā sieva tās nedzeršot, ser!
   Šādas brēcošas nekaunības līdz pēdīgam sakarsināts, mis­ters Bambls no visa spēka uzsita ar savu niedres spieķi pa leti un kļuva gluži sarkans aiz sašutuma.
   —   Nu, vai zin, — zārcinieks sacīja, — es ne-kad ne-bū- tu…
   —   Nekad, ser! — bīdīs gandrīz vai kliedza. — Nē, nekad un neviens! Bet nu, kad šī beigta, nu mums tā jāsaņem un jānobērē. Lūk, uz turieni jāiet, un, jo drīzāk tas padarīts, jo labāk.
   Šo rīkojumu nododams, misters Bambls aiz liela uzbu­dinājuma uzlika savu trijstūreni ačgārni galvā un izmetās ārā no veikala.
   —  Redzi, Oliver, viņš tā bija pārskaities, ka pat aizmirsa par tevi apvaicāties, — misters Sauerberijs sacīja, norau- dzīdamies pakaļ bīdlam, kā tas gariem soļiem aizgāja pa ielu.
   —   Jā, ser, — Olivers atteica, kas pa šās sarunas laiku bija turējies nomaļus, un nodrebēja no galvas līdz kājām, tikai atcerēdamies vien mistera Bambla balsi.
   Patiesību sakot, viņam nemaz nebija jācenšas izvairīties no mistera Bambla acīm, jo šis amatvīrs, kuru džentlmenis baltajā vestē ar savu pareģojumu bija tik dziļi ietekmējis, domāja tā, ka tagad, kur Olivers pagaidām atradās tikai izmēģinājumā pie zārcinieka, prātīgāk pašam nelikties par viņu ne zinis, kamēr aptecēs laiks, līdz viņš ar līgumu būs saistīts uz septiņiem gadiem un visas briesmas, ka draudzei tas vēlreiz varētu uzgult kaklā, būs galīgi un likumīgi no­vērstas.
   — Lai notiek, — misters Sauerberijs sacīja, paņemdams cepuri, — jo drīzāk šī lieta nodarīta, jo labāk. Noe, pieskati veikalu! Un tu, Oliver, mauc mici galvā un nāc man līdzi!
   Olivers paklausīja un sekoja savam saimniekam viņa profesionālajās gaitās.
   Kādu laiku viņi gāja pa visdzīvākajiem, biezi apdzīvotiem pilsētas kvartaliem, bet tad, nogriezušies kādā šaurā ielā, vēl netīrākā un nožēlojamākā nekā tās, pa kurām līdz šim gājuši, tie apstājās, raudzīdamies pēc nama, kas bija viņu ceļa mērķis. Abpus ielas nami bija lieli un augsti, bet ļoti veci, kuros mitinājās trūcīgo ļaužu šķiras, par ko pietiekami gaišu liecību būtu nodevis jau šo namu noplukušais izskats vien, ja arī nebijis papildu pierādījumu, kurus deva daži ga­līgi nogājušies vīrieši un sievietes, kas tobrīd, rokas sakrus­tojuši pār krūtīm, pārlīkuši vai līdz zemei, glūnēdami vilkās pa ielu. Gandrīz visi īres nami bija ar veikalu fasadēm, bet veikali stāvēja aiznagloti un pamazām drupa kopā; apdzīvoti bija tikai augšējie stāvi. Daži nami zem gadu nastas aiz vecuma bija kļuvuši jau grīļīgi, un, lai tie nesagāztos galīgi, tos balstīja pret sienām pieslieti un ietvju malās stingri no­stiprināti resni baļķi; bet arī šos graustus acīm redzot iz­mantoja viens otrs bezpajumtnieks nakts mītnei, jo logu un durvju vietās, kas bija aizsistas ar neaptēstiem dēļiem, šur tur rēgojās izplēstas spraugas, pietiekami platas, lai pa tām varētu izspraukties cilvēka ķermenis. Novadgrāvis bija pie­sērējis, piemēslots. Pat žurkas, kas vietvietām vārtījās pa šiem puvešiem, šķita briesmīgi izbadējušās.
   Pie vaļējām durvīm, kur Olivers ar savu saimnieku ap­stājās, nebija ne klabekļa, ne zvana Taustekļa, un tā nu zārku taisītājs, piekodinājis Oliveram cieši turēties pie viņa un nebīties, taustīdamies pa tumšo gaiteni, uzrausās pa pirmo kāpņu posmu otrajā stāvā. Atdūries kādās durvīs, viņš ar pirkstu krumšļiem piedauzīja pie tām.
   Durvis atvēra gadu trīspadsmit četrpadsmit veca meitene. Zārcinieks, tikai aci iemetis istabā, uzreiz noprata, ka šim pašam jābūt tam dzīvoklim, uz kurieni viņš raidīts. Viņš gāja iekšā, Olivers sekoja.
   Istabā nekurējās kamins, bet kāds vīrietis tāpat vien aiz paraduma čurnēja tukšās krāsns priekšā. Vēl kāda vecenīte, pievilkusies ar soliņu pie aukstā pavarda, sēdēja viņam bla­kus. Otrā istabas stūrī rušinājās pāris noskrandušu bērneļu.
   un mazā iegorē pretī durvīm kaut kas, apsegts ar vecu segu, gulēja uz grīdas. Olivers, pametis acis uz to pusi, sadrebēja un negribot lipa klāt savam saimniekam, jo zens nojauta, ka tas, kas tur guļ apsegts, ir mironis.
   Vīrietim bija vāja un ļoti bala seja, mati un barda nosir- moiuši, acis asinīm pielijušas. Vecenītes seja bija grumbaina, pēdējie divi zobi stiepās pāri apakšlūpai, acis spožas un zib- snīgas. Oliveram sametās bail skatīties kā uz vienu, tā otru. Tie abi tik ļoti atgādināja žurkas, ko viņš bija redzējis ārā.
   —   Neviens lai nedomā viņai piedurties! — vīrietis iesau­cās, dusmās pietrūkdamies kājās, kad zārcinieks tuvojās iegorei. — Ejiet nost! Nolādētais, ejiet nost, ja jums savas dzīvības žēl!
   —   Apmierinieties, draugs! — zārku taisītajs sacīja, kas bija apradis ar visāda veida bēdu izpausmēm. — Apmieri­nieties!
   —   Es jums saku, — vīrietis kliedza, dūres vīstīdams un trakā niknumā kāju pie grīdas piesperdams, — es jums saku, es neļaušu viņu aprakt zemē! Viņai tur nebūs miera. Tārpi viņu urbinās, ko krimst tiem nebūs — tik sažuvusi viņa ir.
   Zārcinieks nelikās dzirdis šo murgojumu, bet, izņēmis no kabatas mēra lentu, noliecās uz brīdi zemē pie guļošā ķer­meņa.
   —   Ak vai! — vīrietis novaidējās, pārplūzdams asarām un noslīgdams ceļos pie mirušās sievietes kājām. — Krītiet ceļos, krītiet ceļos… visi, visi jūs krītiet ceļos te pie viņas un lieciet vērā manus vārdus! Es jums saku, viņa ir badā no­mērdēta. Es nekad nedomāju, ka ar viņu tik slikti, kamēr nebija sācies ka'rsonis, bet tad visi kauliņi viņai spiedās ādai cauri. Ne pavardā uguns, ne sveces gaismiņas; viņa nomira tumsā… tumsā, dzirdiet! Viņa pat savu bērnu ģīmīšus ne­varēja saskatīt, kaut dzirdējām, kā viņa, pēc elpas cīnīda­mās, sauca viņus vārdā. Es ubagoju priekš viņas uz ielas, un mani ielika cietumā. Kad pārnācu atkal mājās, viņa jau atradās nāves mokās, un asinis man sastinga dzīslās, jo tie tak viņu bija badā nomērdējuši. Zvēru pie dieva, kas to re­dzēja! Tie nomērēja viņu!
   Viņš iegrūda pirkstus matos un, spalgi iekliegdamies, sāka metaties pa grīdu; acu skatiens tam kļuva stings, uz lūpām paradījās putas.
   Izbiedētie bērni sāka rūgti raudāt, bet vecīte, kas līdz šim bija šķitusi pilnīgi kurla pret visu, kas te notika, piedraudē­dama lika tiem apklust. Atraisījusi kaklasaiti vīrietim, kas vel joprojām gulēja, izstiepies uz grīdas, viņa grīļodamās aizmeimuroja pie zarcinieka.
   —   Viņa bija mana meita, — vecenīte sacīja, pamezdama ar galvu uz līķa pusi, un runādama tik idiotiski šķielēja, ka šķita baismīgāka un spocīgāka šai vietā nekā pati 'nomirusi. — Dieviņ, dieviņ! Ir gan savādi, ka es, kas viņai dzīvību devu un toreiz jau biju meita gados, esmu vēl dzīva un jautra, bet viņa te guļ — tik auksta un stīva. Dieviņ, die­viņ! .. . Ja tā padomā, tas jau tīri kā tejaterī… tīri kā tejaterī!
   Kamēr šis nožēlojamais radījums ar tik pretīgu jautrību murmulēja un irgoja, zārcinieks jau virzījās uz aiziešanu.
   —   Paga, paga! — vecenīte skaļā čukstā apsauca. — Kad tad viņu apglabās — rīt, parīt vai šovakar? Es viņu jau esmu saposusi, un man tak jāiet aiz zārka, kā zināt. Atsūtiet man palielu mēteli, tādu labi siltu, jo ārā ir kodīgi auksts. Vajadzētu jau gan pirms izvadīšanas iebaudīt kūku un vīnu. Bet lai jau! Atsūtiet drusciņ maizes — tikai vienu klaipiņu maizes un krūzīti ūdens. Vai būs mums maizīte, mījais? — viņa alkatīgi ievaicājās un aizturēja zārcinieku, kas atkal virzījās uz durvīm, ieķerdamās tam mētelī.
   —    Būs, būs, — zārcinieks atteica, — protams. Viss, ko tik vēlaties!
   Viņš izraisījās no vecenes rokām un, vilkdams Oliveru līdzi, steigšus aizgāja.
   Otrā dienā (starplaikā ģimene bija aplaimota ar pusīti no četrmārciņu maizes kukuļa un gabaliņu siera, ko mis­ters Bambls pats atnesis) Olivers un viņa saimnieks at­kal ieradās šai posta vietā, kur priekšā jau gaidīja misters Bambls ar četriem vīriem no darbanama, kuri bija aicināti par nesējiem. Vecenītes un vīrieša skrandām pārmeta pāri vecus melnus apmetņus, kailajam zārkam pieskrūvēja vāku, un četri vīri, pacēluši to plecos, nonesa lejā uz ielas.
   —   Pametiet nu vieglu kāju, veco ledij! — Sauerberijs čukstēja večukai ausī. — Mēs esam mazliet nosebojuši, bet nedrīkst likt mācītājam gaidīt. Kustiet ātrāk, mani draugi, ejiet, ko kājas nes!
   Sādi uzmundrināti, nesēji ar savu vieglo nastu palaida riksi, un divi noskumušie pakajpalicēji turējās tiem līdzi cik vien spēdami. Misters Bambls un Sauerberijs raitā gaitā so­ļoja pa priekšu, un Olivers, kam kājas nebija tik garas kā viņa saimniekam, tecēja tam blakus.
   Tomēr tik ļoti nemaz nebija vajadzējis steigties, kā mis­ters Sauerberijs domāja, jo, kad tie nonāca nomaļajā kap­sētas nostūrī, nātrēm sazēlušajā draudzes apgādājamo kapu nodalījumā, mācītāja vēl nebija un ķesteris, kas sildījās sa- kristeja pie kamina, likās, bija tādās domās, ka nebūtu ne­kāds brīnums, ja paietu vēl sava laba stunda, līdz tas ierodas. Tā nu viņi novietoja zārku bedres malā, un abi sēruļi, vēsam lietutiņam smidzinot, stāvēja dubļos un pacietīgi gaidīja, bel noskranduši zēni, kurus šis bēru gājiens bija atvilinājis kap­sētā, turpat starp kapakmeņiem trokšņodami spēlēja paslē­pes vai arī pārmaiņas dēļ uzjautrinājās, lēkdami uz priekšu un atpakaļ pāri zārkam. Misters Sauerberijs un misters Bambls, būdami ķestera labi paziņas, sēdēja kopā ar to pie kamina un lasīja avīzi.
   Pēdīgi pēc vairāk nekā stundas redzēja skrienam uz bedri misteru Bamblu, misteru Sauerberiju un ķesteri. Tūliņ parā­dījās arī mācītājs, kas nule pa ceļam vilka mugurā talaru. Misters Bambls tad sabuksnīja vienu otru zēnu, lai rādī­tos, ka ievēro pieklājību un kārtību, bet svētais tēvs, nolasī­jis no apbedīšanas dievvārdiem tieši tik, cik tas iespējams četrās minūtēs, atdeva savu talaru ķesterim un gāja atkal projām.
   —   Nu, Bil, — Sauerberijs sacīja kapracim, — ber ciet!
   Darbs nebija nekāds lielais, jo kaps jau bija tik pilns, ka
   virsējais zārks atradās tikai pāris pēdu dziļumā. Kapracis sameta tam virsū zemi, tad, piemīdījis kopiņu, pārlika lāpstu pār plecu un aizgāja, zēnu pavadīts, kuri, skaļi burkšēdami, gaudās, ka prieki bijuši tik īsi.
   —   Ejam, brāl! — misters Bambls sacīja, viegli piedauzī­dams vīrieša mugurai. — Tūliņ slēgs vārtus ciet.
   Vīrietis, kas nebija pakustējies, kopš nostājies kapa malā, satrūkās, pacēla galvu, izbrīnā pavērās uz cilvēku, kurš viņu uzrunāja, paspēra pāris soļu un nemaņā pakrita. Pavieglā večuka bija par daudz sažēlojusies pēc apmetņa (zārcinieks to viņai bija atņēmis), lai viņas uzmanība būtu spējusi vēl pievērsties vīrietim; tad nu tie uzgāza viņam kannu auksta ūdens un, kad tas atžilba, laimīgi izvadīja no kapsētas laukā, tad noslēdza vārtus un gāja savu ceļu kurais.
   —   Nu, Oliver, — Sauerberijs ievaicājās pa ceļam uz mājām, — kā tev šitā būšana patīk?
   —   Patīk jau, pateicos, ser, — Olivers atteica, manāmi vilcinādamies. — Labi gan ne, ser.
   —   Gan ar laiku pieradīsi, Oliver, — Sauerberijs atteica. — Kad jau esi ar to apradis, tad tas nav vairs nekas, manu zēn.
   Olivers sevī prātoja, — diezin vai misteram Sauerberijam ļoti daudz laika vajadzējis, kamēr pieradis. Bet viņš atzina par labāku neko nevaicāt un soļoja atpakaļ uz veikalu, pār­domādams visu, ko redzējis un dzirdējis.

   Izmēģinājuma mēnesis bija aptecējis un Olivers formāli pieņemts par mācekli. Tas iekrita tieši tādā izdevīgā laikā, kad plosās slimības. Komersantu valodā — zārkiem bija laba noiešana, un pāris nedēļās Olivers jau paspēja iegūt diezgan lielu pieredzi. Mistera Sauerberija gudri viltīgais izprātojums deva tādus panākumus, kas pārspēja pat viņa rožainākās cerības. Paši vecākie iedzīvotāji neatcerējās pieredzējuši tā­dus laikus, kad masalas būtu tā plosījušās un nesušas nāvi tik daudziem bērneļiem, un daudz bija apbedīšanas procesiju, kurās Olivers, cepures lentām plīvojot līdz pacelēm, gāja priekšgalā, visām mātēm pilsētā viesdams sirdīs bezgala jūs­mu un saviļņojumu. Tā kā Olivers gandrīz vienmēr gāja meistaram līdzi arī uz pieaugušo izvadiem, lai apradināda­mies kļūtu aukstasinīgāks un pilnīgi spējīgs valdīt pār sa­vām jūtām,,— kādam katrā ziņā jābūt īstam zārciniekam, — viņam bieži radās izdevība novērot, ar kādu vieglu rezignā­ciju un lēnprātību daži garā stipri cilvēki spēj panest dzīves smagos sitienus un zaudējumus.
   Piemeram, kad Sauerberijs gāja apbērēt kādu vecu, ba­gātu lēdiju vai džentlmeni, ap kuriem pulcējās viņu māsu un brāļu dēli un meitas, kas visā to slimības laikā bija jutu­šies dziļi sagrauzti un, svešiem ļaudīm klātesot, nespēja un nespēja apklusināt sāpes, — savā pulciņā būdami, tie jutās kā jau daždien laimīgi cilvēki — priecīgi un apmierināti, tēr­zēja jautri, brīvi, it kā neatgadījies nekas tāds, kas būtu varējis tos traucēt. Arī vīri pārcieta savu sievu zaudējumu ar varonīgu sirdsmieru. Sievas atkal, tērpušās sērās pēc saviem vīriem, ne tikvien kā nesēroja šajos tērpos, bet šķita domā­jam tikai par to, lai tie labāk piekļautos augumam un iz­skatītos pēc iespējas pievilcīgāk. Gadījās arī novērot, ka lē­dijām un džentlmeņiem, kuriem apbedīšanas ceremonijas laikā sirds pušu lūza aiz sāpēm, mājās nokļūstot, tūdaļ kļuva vieglāk, un tie vēl nebija tēju padzēruši, kad jau jutās pavi­sam omulīgi. Visu tā novērot bija patīkami un pamācoši, un Olivers to darīja ar aizrautību.
   Ka šo lāga ļaužu piemērs būtu Oliveru pamudinājis būt lēnam un panesīgam, es, kaut arī esmu viņa biogrāfs, tādam apgalvojumam neņemos piedēvēt kaut cik ticamības, bet, pa­visam nešaubīdamies, to gan varu apliecināt, ka mēnešiem no vietas viņš lēnprātīgi pacieta Noes Kleipola valdonību un
   pāri darījumus, kurš tagad aiz skau­dības izturējās pret viņu daudz nežē­līgāk nekā agrāk, jo tas svila greizsir­dībā, redzēdams, ka jaunākajam zē­nam piešķirts gods nēsāt melno zizli un cepuri ar lentām, kamēr viņam, ve­cākajam, jānēsā tā pati plakanā bene un ādas bikšeles. Šarlote nevarēja Oliveru ieredzēt, tāpēc ka Noe viņu neieredzēja, un misis Sauerberija palika viņa mūžīgs ienaidnieks, tāpēc ka misters Sauerberijs tiecās kļūt ar viņu draugos; tā nu Olivers, kuru aplenca no vienas puses šie triji un no ot­ras — milzīgs daudzums bēru procesiju, nebūt nejutās tik omu­līgi kā nostāstā tas izbadušais sivēns, kas netīši bijis ieslēgts alus darītavas graudu nolik­tavā.
   Un tagad es nonāku pie ļoti ievērojamas epizodes Olivera dzīves stāstā, jo gribu pastās­tīt par notikumu, kas var gan likties niecīgs un nenozīmīgs, bet kas netieši izrādījās par cēloni būtiskām pārmaiņām vi­ņa nākotnes izredžu un darbī­bas lokā.
   Kādu dienu, kad Olivers un Noe parastajā laikā bija nogā­juši virtuvē lepni pamieloties pusdienās ar jēra cisku — cienastā bija mārciņas pusotras vissliktākā gabala no paša stilba gala, — Šarloti kaut kur aizsauca, un, zēniem paliekot vieniem, Noe, būdams izsalcis un saniknots, šai īsajā starpbrīdi nezināja neko labāku kā ņemties paāzēt un pamocīt Oliveru Tvistu.
   Uzdomājis šo nevainīgo rotaļu, Noe uzlika kājas uz ap­klātā galda, sapluinīja Oliveru aiz matiem, saraustīja aiz ausīm un izteica savu atzinumu par viņu — Olivers esot «lī­dējs», un nosolījās katrā ziņā aiziet un noskatīties, kā šo pa­kāršot, lai tas jaukais gadījums notiktu kad notikdams, un apmētāja to vēl dažnedažādiem neciliem vārdiem, kādus jau nu prot tāds ļaunmutīgs, izlaists patversmes zēns, kas viņš bija. Bet, ne ar vienu dzēlienu nepanācis vēlamo efektu — izspiest Oliveram asaras, Noe mēģināja vēl uzasi­nāt savus durstekļus un šai uzbrukumā rīkojās, kā vēl šobalt­dien rīkojas dažs labs par Noi daudz slavenāks neasprātīgs asprātis, ja tas grib padižoties ar saviem jokiem. Viņš pār­gāja uz personiskas dabas jautājumiem.
   —  Nabagmājas nāpsli, — Noe uzsāka, — kā klājas tavai mātei?
   —  Viņa ir mirusi, — Olivers atteica, — nerunā tu ar mani par viņu ne vārda!
   Olivers pietvīka, to sacīdams, viņš elpoja ātri, mute un nāsis tam sāka dīvaini raustīties, kas, pēc mistera Kleipola domām, vēstīja, ka acumirklī sekos nevaldāma raudu lēkme. Sās domas ietekmē viņš atsāka savu uzbrukumu.
   —   No kā ta šī mira, nabagmājas kverpli? — Noe vaicāja.
   —   No salauztas sirds, tā man stāstīja vecās aukles, — Olivers atbildēja, vairāk it kā ar sevi runādamies, ne Noem atbildēdams. — Man liekas, es zinu gan, kā tad ir, ja tā jānomirst.
   —   Pidri-pidrā-pidrallālā, nabagmājas nāpsli! — Noe ņir­gājās, kad pār Olivera vaigu noritēja asara. — Kas ta tev to slapjumu pasprūdīja vaļā?
   —   Ne jau tu, — Olivers atcirta, steigšus norausdams asaru. — Nemaz neiedomājies!
   —   Ak ta es ne, ko? — Noe ņirdza.
   —   Nē, tu ne, — Olivers asi attrauca. — Tā, redz, un nu pietiek! Nerunā vairāk ne vārda par viņu, dzirdi, labāk ne­dari to!
   —   Labāk ne! — Noe izsaucās. — Ak tā! Labāk ne! Nabag­mājas gnīda, nē'si bezkaunīgs! Tava māte, tā nu ar . . . Tā tik i' bij'se viens jauks putniņš! Ak tētīt!
   Te Noe zīmīgi piešķieba galvu un sarauca savu mazo, sarkano degunteli, cik jau nu tā muskulīši to pieļāva.
   —   Dzi tu, nabagmājas nāpsli, — Noe turpināja, kļūdams drošāks, redzot, ka Olivers klusē, un runāja ar tādu zobga līgu nožēlu un līdzjūtību, kas dzeļ visniknāk, — dzi tu, na­bagmājas nāpsli, tur nu tagadiņās nekas vairs nav līdzams, un tu tur nevarēji līdzēt arī toreiziņ, un man tīri žēl metas tevis, un es zin', ka visiem tev's i' stipri žēl, bet to tev, nabagmājas gnīda, tomēr būs zināt, ka tava māte bij'se pē­dīgā slampa.
   —   Ko tu teici? — Olivers pārvaicāja, spēji paceldams galvu.
   —   Pēdīgā slampa, nabagmājas nāpsli, -— Noe atkārtoja vienaldzīgi. — Un zin', nabagmājas nāpsli, tas ir pulku la­bāk, ka viņa štā izdarīja, ņēmās un nomira, citād' viņa būtu dabūj'se krietni pasvīst Braiduelā* vai ar viņu būtu izsūtīj'ši vai pat pakāruši — pēdējais jau visdrīzāk ticams.
   Gluži sarkans trakā niknumā Olivers pietrūkās kājās, apsvieda krēslu un galdu, sagrāba Noi pie rīkles un purināja to no visa spēka, līdz tam zobi mutē sāka klaudzēt; tad, sa­koncentrējis visu savu sparu vienā zvēlienā, viņš nogāza to gar zemi.
   Vēl pirms mirkļa zēns šķita esam kluss, lēns, nomākts ra­dījums, par kādu to izvērtuši bargā apiešanās. Bet pēdīgi viņa gars sacēlās, nekrietnie zaimi par viņa mirušo māti ielēja uguni asinīs. Krūtis smagi cilājās, augums saslējās, acis zvērot zvēroja, viss mazais cilvēciņš pārvērtās, kad tas nu stāvēja, mezdams zibeņus uz savu gļēvo mocītāju, kas, sarāvies čokurā, gulēja pie viņa kājām; viņš izaicināja pre­tinieku ar tādu sparu, kādu tas līdz šim nebija pazinis.
   —   Viņš mani noģiebs! — Noe bimbāja. — Sarlot! Saim­nieci Jaunais mācekļpuika sit mani zemē! Palīgā! Glābiet! Olivers traks palicis! Sar-lot!
   Uz Noes kliedzienu ar skaļu spiedzienu atsaucās Šarlote un vēl skaļāk — misis Sauerberija, pirmā — ieskriedama virtuvē pa sānu durvīm, kamēr otrā vēl pakavējās uz kāp­nēm, līdz pilnīgi pārliecinājās, ka cilvēka dzīvībai nekādas briesmas nedraudēs, ja arī nokāps lejā.
   —   Ū tu mazais postavniek! — Šarlote ķērca, sažņaug­dama Oliveru ar tādu spēku, ar kādu varētu palepoties vi­dusmēra vīrietis, kas labi trenējies. — Ū tu ne-pa-tei-cīgais knīpa, tu slep-kav-nieks, tu ne-gan-tais bries-mo-ni!
   Zilbju atstarpēs Šarlote pamieloja Oliveru ar vareniem belzieniem un katrreiz iespiedzās visiem par uzjautrinājumu.
   Šarlotes dūre nekādā ziņā nebija no vieglajām, bet, bažī­damās, ka tā tomēr vēl nebūs pietiekami spēcīga, lai apklu­sinātu Olivera trakās dusmas, misis Sauerberija iegāzās
   virtuvē un devās talkā, ar vienu roku palīdzēdama zēnu saturēt, kamēr ar otru ņēmās skrāpēt tam seju. Stāvoklim kļūstot tik labvēlīgam, Noe piecēlās no grīdas un sāka zvetēt Oliveru m> mugurpuses.
   Sī nodarbība nu gan bija mazliet par strauju, lai to ilgi varētu izturēt. Kad visi trīs bija pagalam nokusuši un nespēja vairs plēst un sist, tie aizvilka Oliveru, kas gan kārpījās pretī un kliedza, bet nepavisam nebija nobijies, uz pagrabu un ieslēdza viņu tur. Kad nu tas bija padarīts, misis Sauerberija iekrita krēslā un izplūda asarās.
   —  Vaimandieniņ, viņa ģībst! — Šarlote izsaucās.
   —   Glāzi ūdens, Noe, labulīt! Žigli, žigli!
   — O Šarlot! — misis Sauerberija sacīja, runādama, cik nu skaidri varēja aiz elpas trūkuma un ūdens pārpilnības, kuru Noe tai bija sagāzis uz galvas un pleciem. — O Šar­lot, dieva laime, ka mēs visi neesam noslepkavoti savās gultās!
   —  Jā, tiešām dieva laime, kundzīt, — skanēja atbilde.
   —  Es tikai uz vienu ko ceru — ka šī būs laba mācība saim­niekam un viņš neņems vairs šos trakos nebūjus, kuriem jau no šūpuļa nolemts kļūt par slepkavām un laupītājiem. Nabaga Noe! Viņš jau bija tepat pie gala, kad es ienācu virtuvē.
   —   Nabaga puika! — misis Sauerberija piebalsoja, žēli uzlūkodama patversmes zēnu.
   Noe, kura augšējā vestes poga varētu būt vienā līmenī ar Olivera matu cekulu, klausīdamies šajās žēlās un nopūtās, Berzēja acis ar delnām, un viņam palaimējās pat izspiest pāris asaru un sāpīgu šņukstu.
   —   Ko nu lai iesākam! — misis Sauerberija gaudās. — Jūsu saimnieka nav mājās, neviena vīrieša nav mājās, bet viņš tak tās durvis izdauzīs desmit minūtēs!
   Olivera negantā bungošana pa minēto koka gabalu darīja šo minējumu gaužām ticamu.
   —   Vai dieniņ, vai dieniņ! Es nezinu, kundzīt, — Šarlote sacīja, — vai nebūtu jāsūta pēc policijas.
   —  Vai pēc zaldātiem, — deva padomu misters Kleipols.
   —   Nē, nē, — misis Sauerberija teica, atcerēdamās Olivera veco draugu. — Skrej pie mistera Bambla, Noe, un pasaki, lai viņš nāk tūlītās šurp, lai ne mirkli nekavējas! Lai paliek cepure! Steidzies mudīgi! Tu skriedams vari turēt nazi pie tās sadauzītās acs. Tas novelk pampumu.
   Noe ir nedomāja vairs atbildēt, bet laida prom, ko kājas nesa, un gājējiem bija ko nenobrīnīties, redzot pa ielu pēsu pesumis aizdrāžam patversmes zēnu bez cepures un ar salie­camo nazi pie acs.

   Noe Kleipols skrēja pa ielām, cik jaudas, ne reizi neapstā damies atvilkt elpu, līdz nokļuva pie darbanama vārtiem. Šeit nu vienu divas minūtes pakavējies, kamēr var laist brecienu vaļā, izspiest kādu iespaidīgu asaru un savilkt šausmas seja, viņš skaļi piedauzīja pie vārtiņiem, un tūdaļ viņa priekša izauga vecs ubags drūmu, nelaimīgu seju — tas bija atvēris vārtus, bet pat šis večuks, kas arī savās labākajās dienās bija redzējis vienīgi nelaimīgas sejas sev apkārt, atsprāga at­pakaļ aiz pārsteiguma.
   —   Nu, nu, nu, kas tad puikam lēcies! — večuks brīnījās.
   —   Mister Bambl! Mister Bambl! — Noe brēca ar labi tē­lotu izmisumu un tik skaļā, satrauktā balsī, ka tā ne tikvien aizsniedza paša mistera Bambla ausis, kuram tobrīd gadījās būt tuvumā, bet sabudināja viņu pat tiktāl, ka tas iedrāzās pagalmā bez trijstūrenes, — ļoti interesants un ievērības cie­nīgs notikums; tas pierāda, ka pat bīdīs, rīkodamies pēkšņa, spēcīga impulsa ietekmē, spēj uz brīdi zaudēt pašsavaldīšanos un aizmirst savu cieņas pilno stāvokli.
   —   O mister Bambl, ser! — Noe gaudoja. — Olivers, ser … Olivers…
   —   Kas tad? Kas? — misters Bambls pārtrauca, un viņa metāliskajās acīs pazibēja prieka dzirksts. — Nebūs tak aiz­bēdzis? Jeb vai tomēr aizlaidies gan, ko, Noe?
   —   Nē, ser, nē. Aizbēdzis nava, ser, bet pārvērties par tīro mežoni, — Noe atbildēja. — Viņš gribēja mani nosist un pēc tam taisījās nosist Šarloti, un tad saimnieci. Vai, cik briesmīgi sāp! Tīri vai gals klāt, jānudie', ser!
   Te nu Noe sāka staipīt un locīt savu ķermeni gan šā, gan tā — gluži kā tāds zutis, likdams misteram Bamblam sa­prast, ka Olivera mežonīgais, asinskārais uzbrukums tam no­darījis nopietnus iekšējus satricinājumus un bojājumus un ka patlaban viņš cieš neizturamas sāpes.
   Redzēdams, ka atnestās ziņas misteru Bamblu pilnīgi pa­ralizējušas, Noe centās iespaidu vēl kāpināt, raudot un gau- žoties par saviem briesmīgajiem ievainojumiem desmitreiz skaļāk nekā līdz šim, un, kad vēl ieraudzīja kādu džentlmeni baltā vestē šķērsojam pagalmu, viņš vaimanāja tik traģiski kā vēl nekad, pareizi spriezdams, ka būtu sevišķi lietderīgi pie­saistīt sev minētā džentlmeņa uzmanību un sacelt arī viņā īg­numu.
   Džentlmeņa uzmanība tika drīz vien pievērsta, jo nebija viņš vēl triju soļu paspēris, kad jau dusmīgi apcirtās apkārt un apprasījās, ko tas dullais puika tur bļaustoties un kādēļ gan misters Bambls to nepacienājot ar kaut ko tādu, kas šiem maigajiem brēcieniem tiešām dotu iemeslu.
   —   Tas ir kāds nabaga zēns no patversmes skolas, ser, — misters Bambls paskaidroja, — viņu cik cikko nenositis .. . daudz netrūcis, ka būtu nositis, ser… mazais Tvists.
   —   Pie velna! — džentlmenis baltajā vestē iesaucās, pēkšņi apstādamies. — Es jau to zināju! Man jau no paša sākuma bija tāda dīvaina nojauta, ka šis nekaunīgais mežonēns gaiu ņems pie karātavām.
   —   Tāpat viņš meties virsū kalponei, ser, un gribējis to nogalināt, — misters Bambls stāstīja gluži pelēks vaigā.
   —   Un savu saimnieci, — pārtrauca misters Kleipols.
   —   Saimnieku arī; man liekas, Noe, tu tā teici? — misters Bambls vēl piebilda.
   —   Nē! Saimnieka nav mājā, citādi viņš to būtu nositis, — Noe atteica. — Viņš teicās, ka gribot nosist.
   —   A! Nosist, tā viņš sacīja, manu zēn? — baltvestainais džentlmenis pētīja.
   —   Jā, ser, — Noe atteica. — Un, lūdzu, ser, saimniece gribēja zināt, va' misteram Bamblam nebūtu laika aiziet tur tūlītās un nŠpērt viņu, tāpēc ka meistars ir pro'.
   —   Protams, manu zēn, protams, — baltvestainais sacīja, mīlīgi smaidīdams un glaudīdams Noem galvu, kas atradās collas trīs augstāk nekā viņa paša galva. — Tu esi jauks zēns, ļoti jauks. Se, te tev būs viens penijs. Bambl, tūlīt do­dieties pie Sauerberijiem ai savu niedri un raugiet, kas tur būtu darāms! Netaupiet viņu, Bambl!
   —- Nē. to es nedarīšu vis, ser, — bīdīs atteica, piespaidī- dams savaskoto diegu, ar ko bija aptīts niedres gals, lai būtu vilcīgāks pēršanai.
   —   Pasakiet Sauerberijiem, lai arī tie skrotē bez saudzības! Nekādā galā tie ar viņu netiks, ja nenotaisīs tam strīpainu un zilu muguru, — piemetināja vēl džentlmenis baltajā vestē.
   —   Gan es parūpēšos, ser, — bīdīs atteica.
   Tā kā trijstūrene un niedre par prieku savam īpašniekam jau bija lietošanas kārtībā, misters Bambls un Noe Kleipols ar -lielu skubu steidzās uz zārcinieka veikalu.
   Seit nekas vēl nebija mainījies uz labo pusi. Sauerberijs vēl nebija pārnācis, un Olivers joprojām ar neatslābstošu sparu spārdīja pagraba durvis. Viņa niknums, kā misis Sauer­berija stāstīja, izpaudies tik šaušalīgā veidā, ka misters Bambls atzina par prātīgāku vispirms aprunāties un tad tikai atvērt durvis. Sai nolūkā viņš deva durvīm spērienu no ārpu­ses — tas tā priekšspēles vietā — un tad, pielicis muti pie at­slēgas cauruma, uzsauca dobjā, iedvesmīgā balsī:
   —  Oliver!
   —  Nu laidiet tak mani ara! — Olivers atsaucas no iekšpu­ses.
   —   Vai tu šo te balsi pazīsti, Oliver? —- misters Bambls vaicāja.
   —   Pazīstu gan, — Olivers atbildēja.
   —  Vai tev nav bail no tās, kundziņ? Vai tu jau netrīci, ka­mēr es te runāju, kundziņ? — misters Bambls apvaicājās.
   —   Nē! — Olivers atteica drosmīgi.
   Atbilde, tik atšķirīga no tās, kādu viņš sagaidīja un kādu bija radis saņemt, satricināja misteru Bamblu ne pa jokam. Viņš atkāpās no atslēgas cauruma, izslēja augumu taisni un mēmā izbrīnā šaudīja acis no viena pie otra, jo tur stāvēja trīs, kas visu redzēja un dzirdēja.
   —  Vai manu! Zināt ko, mister Bambl, viņam jābūt no tie­sas trakam, — misis Sauerberija teica. — Vai nu tāds puika, ja ar tam pusprātiņa tik būtu mājās, uzdrošinātos ar jums tā runāt?
   —  Tas, madam, nav trakums, — misters Bambls pēc īsām un dzijām pārdomām atbildēja. — Tā ir gaļa.
   —   Kas? — misis Sauerberija iesaucās.
   —  Gaļa, madam, gaļa, — Bambls attrauca ar sevišķu uz­svaru. — Jūs viņu, madam, esat pārbarojusi. Jūs esat pamo­dinājusi viņā dvēseli un pretestības garu, kas ir pilnīgi lieka greznība cilvēkam viņa stāvoklī, kā teiktu padomes vīri, misis Sauerberij, bet tie ir praktiski filozofi. Ko gan ubags iesāks ar dvēseli un garu? Ar uzvijām jau darīts, ja mēs tiem atļaujam nest dzīvu miesas būdu. Būtu jūs zēnu barojusi tikai ar tumi, nekad tas nebūtu noticis.
   —  Vai manu, vai manu! — misis Sauerberija vaimanāja, svētā bijībā lūkodamās virtuves griestos. — Un viss tas-, cil­vēciņ, nāk no tavas vēlības un devības!
   Misis Sauerberijas devība un vēlība pret Oliveru izpaudās tādējādi, ka viņa tam pārpilnībā atmeta visas apķērnātās ēdiena atliekas, ko cits neviens nebūtu ēdis, tātad vajadzēja diezgan lielas lēnprātības un pašaizliedzības, lai bez kurnēša­nas panestu tik smagu apvainojumu, kādu tai uzkrāva misters Bambls. Lai izturētos taisnīgi pret misis Sauerberiju, jāteic, ka viņa šinī gadījumā bija pilnīgi nevainīga kā domās, tā vār­dos un darbos.
   —  Eh! — misters Bambls sacīja, kad lēdija savas acis no­laida atkal uz zemi. — Vienīgais, ko patlaban var darīt, cik es saprotu, ir atstāt viņu uz pāra dienām pagrabā, lai maz­drusciņ pabadojas, tad izlaist un visus mācekļa gadus barot viņu ar putriņu vien. Viņš nāk no nelabas ģimenes. Atrās dabas cilvēki, misis Sauerberij! I kopēja, i dakteris stāstīja, ka viņa māte, kuldamas uz šejieni, pārcietusi tādas grūtības un mokas, kas ikvienu godīgu sievieti būtu iedzinušas kapā jau dažu labu nedēju agrāk.
   Kad misters Bambls bija aizrunājies līdz šim punktam, 'Olivers, padzirdējis tieši tik daudz, lai noprastu, ka viņa māti apmētā jauniem aizdomīgiem vārdiem, atsāka durvju spārdī­šanu ar (ādu nevaldāmu niknumu, ka šai troksnī neviena cita skaņa vairs nebija dzirdama. Sinī kritiskajā brīdī pārradās Sauerberijs. Kad viņam bija apgaismots Olivera noziegums ar tādiem pārspīlējumiem, kādi, pēc abu lēdiju domām, visātrāk varētu iesvelt viņu dusmās, viņš tūlīt atslēdza pagraba durvis un, sagrābis aiz apkakles savu sadumpojušos mācekli, izrāva to ārā.
   Olivera drēbes bija saplēstas kautiņā, kad viņam visi bruka virsū; seja saskrāpēta un vienos zilumos, mati nokarājās pār pieri. Dusmu kvēle tomēr viņā nebija apdzisusi, un, ticis laukā no cietuma, viņš nikni pašķielēja uz Noi, pie tam neizrādī­dams ne mazāko baiļu.
   —   Esi gan tu man jauks zellis, ko? — Sauerberijs sacīja, sapurinādams Oliveru un iešaudams tam pa ausi.
   —  Jā, viņš neglītos vārdos saukāja manu mammu, — Oli­vers atbildēja.
   —   Nu, un kas par to, ka saukāja, tu mazais, nepateicīgais nelieti? —- misis Sauerberija sacīja. — Viņa tos vārdus ir pel­nījusi un vēl neglītākus.
   —   Nē, nav pelnījusi, — Olivers pretojās.
   —   Ir pelnījusi, — misis Sauerberija uztiepa.
   —  Tie ir meli, — Olivers turējās pretī.
   Misis Sauerberiju nu apšļāca asaru plūdi.
   Sie asaru plūdi neatstāja vairs misteram Sauerberijam divu iespēju, kā rīkoties. Katram piedzīvojušam lasītājam gan jāsa­put, ka, iedomājies tikai Sauerberijs Oliveru uz visstingrāko nenosodīt, tad, kā precendenti rāda šādos precēto ļaužu strī­dos, viņš tagad būtu tīrais zvērs, vīra paslava, rupjš tēviņš, lupata no vīrieša un diezin kas vēl ne — to jauko epitetu pār­lieku daudz, lai spētu tos visus ietilpināt šinī nodaļā. Izturo­ties pret zārcinieku taisnīgi, jāatzīst, viņš bija, ciktāl viņa vara sniedzās, — bet tā nesniedzās tālu, — laipnīgs ar zēnu, varbūt pats savu interešu labā, varbūt tāpēc, ka sieva zēnu neiere­dzēja. Asaru plūdi tomēr laupīja viņam izvēles brīvību, un viņš uz karstām pēdām ņēmās un tā nosloksnēja puiku, ka pat misis Sauerberija jutās apmierināta un arī misters Bambls draudzes niedrei mierīgi varēja |aut atpūsties. Visu pēcpus dienu Oliveru atstāja ieslēgtu pieliekamā kambarī blakus vir­tuvei ūdens pumpja un maizes šķēlītes sabiedrībā, bet vakara, kad misis Sauerberija aiz durvīm bija nobirdinājusi dažneda­žādas piezīmes, nebūt ne glaimojošas viņa mātes piemiņai, Šarlotei un Noem no savas puses piepalīdzot ar kodīgām zob­galībām, viņa pabāza galvu istabiņā un lika tam kāpt augšā ii/, tā nožēlojamo guļvietu.
   Tikai tad, kad viņu, atstātu vienatnē, apņēma drūmā zārku veikala klusums un miers, tikai tad un ne agrāk viņš paļāva vaļu savām jūtām, kas šādas dienas negaisā, — var gan iedo­māties, — spēja sabangoties pat bērna sirdī. Visās ņirgās viņš bija noklausījies ar augstprātīgu nievu, visus belzienus panesis bez vaida, jo krūtīs viņam brieda tāds lepnums, kas būtu apslāpējis kliedzienu līdz pēdējam brīdim, pat ja viņu dzīvu sadedzinājuši. Bet tagad, kad tur nebija neviena, kas to redzētu vai dzirdētu, viņš nokrita ceļos uz grīdas un, paslēpis seju rokās, lēja tik rūgtas asaras, — dievs, cilvēkus mīlēdams, tās viņiem sūtījis, — kādas gan pirms viņa tikai retam tādam maziņam būs nācies liet.
   Ilgu laiku Olivers palika nekustīgi šādā stāvoklī. Svece jau bija gandrīz izdegusi, kad viņš pēdīgi piecēlās. Vērīgi ap­skatījies visapkārt, saspringti paklausījies, viņš piesardzīgi atvilka durvju bultu un palūkojās ārā.
   Bija auksta, tumša nakts. Zvaigznes zēna acīm šķita daudz tālāk no zemes, nekā viņš jebkad redzējis; nebija ne vēja pūsmiņas, un koku mestās tumšās ēnas savā stingumā izska­tījās spokaini mironīgas. Viņš klusītiņām atkal aizvēra durvis. Kamēr vēl dega sveces galiņš, zēns pasteidzās sasiet kabatas drāniņā tos nedaudzos apģērba gabalus, kādi tam bija, un tad nosēdās uz soliņa, lai sagaidītu rītu.
   Ar pirmajiem gaismas stariem, kas iespraucās pa aizvirtņu spraugām, Olivers piecēlās un atkal atbultēja durvis. Viens bikls skatiens visapkārt, vēl mirklis šaubīšanās — tad viņš aiztaisīja durvis un atradās uz ielas.
   Viņš pavērās pa labi, pavērās pa kreisi — neziņā, uz kuru pusi doties. Zēns atcerējās redzējis, ka vezumnieki, izbraukuši no pilsētas, smagi vilkās augšup pakalnā. Viņš uzņēma to pašu virzienu un, nonācis līdz kājtekai, kas bija iemīta pāri laukam un izgāja tālāk uz tā paša ceļa, nogriezās pa to un devās ātrā solī uz priekšu.
   Pa šo pašu kājceliņu — Olivers vēl labi atcerējās — viņš bija laidis riksītī blakus misteram Bamblam, kad tas viņu veda no fermas atpakaļ uz darbanamu. Sis ceļš gāja tieši garām kotedžai. Sirsniņa viņam sāka dauzīties, kad par to iedo­mājās, un gandrīz jau bija prāts griezties atpakaļ. Tomēr no­iets jau krietns gabals, un atpakaļceļš paņemtu daudz laika. Bez tam vēl taču tik agrs, ka nav daudz ko baidīties, ka viņu varētu ieraudzīt, — tā nu viņš gāja vien tālāk.
   Kotedža bija klāt. Nemaz nerādījās, ka kāds tās iemītnieks jau rosītos šai agrajā rīta stundā. Olivers apstājās un ielūko­jās dārzā. Kāds bērns tur ravēja mazu vadziņu; tas, padzirdis soļus apstājamies, pacēla savu bālo vaidziņu, un Olivers ierau­dzīja pazīstamus vaibstus — tas bija viens no viņa agrākajiem drauģeļiem. Oliveru pārņēma prieks, ka pirms aiziešanas no šejienes viņam laimējies to vēl satikt, jo tas, kauču mazākais, tomēr bija viņam labs draudziņš un rotaļu biedrs. Viņi bija pērti, badināti un daudz daudz reižu abi kopā iesprostoti aiz atslēgas.
   —   Klusāk, Dik! — Olivers brīdināja, kad zēns, pieskrējis pie vārtiņiem, bāza savu tievo roķeli pa šķēršu spraugu, lai sasveicinātos ar viņu. — Vai neviens vēl nav augšā?
   —  Nē, es viens pats tikai, — bērns atteica.
   —   Tu, Dik, nedrīksti nevienam teikt, ka esi mani redzē­jis, — Olivers sacīja. •— Es pašlaik bēgu prom. Viņi mani sita un mocīja, Dik, un es tagad dodos pasaulē laimi meklēt, kaut kur tālu tālu projām. Pats nezinu, kurp. Cik tu esi bāls!
   —   Es dzirdēju, dakteris tiem teica, ka es miršot, — Diks atbildēja, vārgi pasmaidīdams. — Man liels prieks, ka dabūju tevi redzēt, bet nekavējies vis, nekavējies vis!
   —  Labi, labi, gribu tik pateikt vēl tev ardievas, — Olivers
   atbildēja. — Mēs vēl redzēsi­mies, Dik. Es zinu, ka redzēsi­mies. Tu būsi vesels un laimīgs!
   — Es ticu, — bērns atbildē­ja. — Pēc tam kad būšu nomi­ris, agrāk gan ne. Es zinu, dak­teris saka taisnību, jo man bieži sapņos rādās debesis un eņģeļi, un mīlīgas sejas, kādas nekad neredzu, kad esmu nomodā. Dod man mutes, — bērns sacīja, uz­rāpies uz zemajiem vārtiņiem un apvijis mazās roķeles Oliveram ap kaklu. — Ardievu, draudziņ! Die's lai tevi svētī!
   Šis svētības novēlējums nāca no bērna lūpām, bet tā bija
   pirmā reize, kad Olivers dzirdēja par sevi aizlūdzam, un grū­tajās cīņās, ciešanās, dzīves likstās un nedienās, kas nāca vē­lāk, viņš nekad to neaizmirsa.

   Kājceliņš izbeidzās, un Olivers atkal nokļuva uz lielceļa. Pulkstenis varēja būt astoņi. Kaut gan viņš bija jūdzes piecas jau ārā no pilsētas, viņš tomēr nemitējās skriet līdz pat pus­dienai, reizi pa reizei paslēpdamies aiz ceļmalas dzīvžoga, jo baidījās, ka kāds varētu dzīties pakaļ un notvert viņu. Pēdīgi viņš apsēdās atpūsties pie kāda ceļa staba un pirmo reizi sāka pārdomāt, kurp nu būtu labāk iet un apmesties uz dzīvi.
   Uz akmens staba, pie kura viņš bija nosēdies, uzraksts lie­liem burtiem vēstīja, ka no šās vietas ir tieši septiņdesmit jūdžu līdz Londonai. Šis vārds ieplūdināja zēna galvā jaunu do­mu strāvu. Londona! … Šī milzīgi lielā pilsēta! . . . Neviens — pat ne misters Bambls — viņu tur nekad neatradīs! Viņam arī darbanamā bieži gadījās dzirdēt vecus vīrus runājam, ka puikam ar akotu Londonā no trūkuma nav jābaidās un ka šai plašajā pilsētā ir tādas iespējas sev dzīvi nodrošināt, par kā­dām tie, kas auguši provincē, pat ne iedomāties nevar. Šī gan būs pati īstā vieta bezpajumtes zēnam, kam jānobeidzas uz ielas, ja neviens par to neiežēlojas. Kad nu tiktāl bija aizprātojies, viņš trūkās kājās un soļoja tālāk.
   Viņš bija samazinājis attālumu, kas šķīra viņu no Londo­nas, vēl par apaļām četrām jūdzēm un tad tikai atjēdzās, cik daudz nāksies izturēt, līdz nokļūs iecerētajā vietā. Šās atskār­smes nomākts, viņš palēnināja soļus un nogremdējās pārdo­mās par iespējām to sasniegt. Viņa sainītī bija maizes garoza, kāds nekāds kreklelis un divi pāri zeķu. Kabatā vēl gan gla­bājās arī viens penijs — mistera Sauerberija velte pēc kādām bērēm, kurās tam bija izdevies sevi parādīt jo izcili. «Tīrs krekls,» domāja Olivers, «ir patīkama lieta, tāpat divi pāri sa­lāpītu zeķu un penijs arī, bet mazs glābiņš tas ir, ja ziemas laikā jānostaigā sešdesmit piecas jūdzes.» Olivera domas, tā­pat kā ļaužu lielākajai daļai, bija gan sevišķi možas un rosās saskatīt grūtības, bet kļuva pilnīgi nevarīgas, kad vajadzēja atrast kaut kādu iespēju tās pārvarēt; un tā, gluži veltīgi izdomājies uz priekšu atpakaļ, viņš pārlika sainīti uz otra pleca un čāpoja tālāk.
   Todien Olivers nogāja divdesmit jūdžu un pa visu laiku ne­iebaudīja neko citu kā vien maizes garoziņu un'kādu malku ūdens, ko palūdza vienā otrā kotedžā, kuras pagadījās ceļa malā. Vakaram uznākot, viņš nogriezās kādā pļavā un, parausies kaudzes malā zem siena, nolēma tur nogulēties līdz rītam. No sākuma viņam bija tā baisi ap sirdi, jo vējš tik drūmi šal­koja pār klajajiem laukiem, arī aukstums un izsalkums lika sevi manīt, un nekad viņš vēl nebija sajuties tik vientuļš kā šinī brīdī. Noguris no lielās staigāšanas, zēns tomēr ātri aiz­miga un aizmirsa visas rūpes.
   Viņš bija nosalis gluži stīvs, kad no rīta cēlās augšā, un tik izsalcis, ka jau pašā pirmajā ciematā, caur kuru veda viņa ceļš, nekas cits neatlika kā apmainīt pensu pret mazu maizes kukulīti. Zēns nebija nogājis vairāk par divpadsmit jūdzēm, kad vakars nāca atkal virsū. Pēdas sūrstēja, un kājas aiz no­guruma ļodzījās ejot. Otrā nakts bija vēl ļaunāka, jo nedeva nekāda patvēruma no aukstuma un drēgnuma, un, kad otrā rītā atkal uzsāka savu ceļojumu, viņš vairs tikko tikko spē­ja pavilkties uz priekšu.
   Kādas kraujas piekalnes pakājē viņš pagaidīja, kamēr pie­brauc diližanss, un tad lūdza dāvanas pasažieriem, kas sēdēja uz jumta, bet ļoti maz bija to, kas viņu uzklausīja, un tie paši ieteica pagaidīt, kamēr tikšot kalnā augšā, tad viņi paskatīšo­ties, cik tālu šis varēšot paskriet pēc puspensa. Olivers pūlē­jās kādu gabalu turēties ratiem līdzi, bet tas gāja pāri viņa spēkiem — nogurušās un sūrstošās kājas neklausīja. Kad pa­sažieri to redzēja, tie iebāza savus puspensus atpakaļ kabatā, pakliegdami zēnam, ka tāds slinkuma lāpītājs kā šis neesot pel­nījis nekā, un diližanss aizdārdināja, ka putekļi vien nokūpēja.
   Dažos ciematos bija izlikti lieli plakati ar brīdināiumu, ka visas personas, kas šinī iecirknī ubagos, tiks nosūtītas uz cietumu. Tas nu Oliveru stipri sabiedēja un lika ar vislielāko skubu traukties projām no šiem ciematiem. Citos turpretī viņš mēdza nostāties pie kāda traktiera un sērīgām acīm uzlūkot katru garāmgājēju, bet parasti gan tas beidzās ar to, ka krodziniece pavēlēja kādam no pasta puišiem, kas turpat tuvumā slaistījās, aiztriekt to svešo puiku, jo viņa esot pārliecināta, ka tas te atvilcies, lai kaut ko nospertu. Ja viņš ubagoja lauku sētās, deviņās no desmitām to aiz­rīdīja ar suņiem, bet, kad pabāza degunu kādā veikalā, tur tūdaļ valodās aizņēma bīdlu, — Oliveram tad no bailēm sirds taisījās pa muti kāpt laukā, un bieži jo bieži viņa mutei ar to arī bija jāpietiek daudzas garas stundas no vietas.
   Patiesībā, ja nepagadījies labsirdīgā tilta uzrauga un iežc- līgās vecās lēdijas, Olivera mokām būtu pienācis daudz ātrāks gals, tāpat kā tas notika ar viņa māti; citiem vārdiem sakot — vairāk nekā ticami, ka viņš būtu pakritis beigts uz karaļa pilsētas lielceļa. Bet uzraugs to paēdināja ar maizi un sieru, un vecā lēdija, kuras mazdēls, cietis avariju, tagad kā baskājis klīda pa nezināmām pasaules malām, iežēlojās nabaga bāriņa un deva viņam, cik jau pašai bija tās rocības, vēl vairāk — lielāku atveldzi deva viņas laipnie, siltie vārdi, viņas neviltotās līdzjūtības un līdzcietības asaras, — tās iegremdējās dziļāk Olivera dvēselē nekā viss līdz šim pie­redzētais un pārdzīvotais.
   Jau atausa septītais rīts, kopš Olivers bija atstājis dzimto vietu, kad viņš lēnām iekliboja Barnetas pilsētiņā. Logu aizvirtņi bija ciet, ielas tukšas; neviena dvēsele vēl nebija mo­dusies savām dienas gaitām. Saules lēkts atmirdzēja pilnā krāšņumā, bet šai spožumā zēns, sēdēdams uz kādu durvju sliekšņa asiņainām kājām, apputējis gluži balts, vēl vairāk sajuta savu pamestību un vientulību.
   Viens aiz otra aizvirtņi sāka vērties vaļā; logu aizkari pašķīrās, un ļaudis jau staigāja uz priekšu un atpakaļ. Viens otrs apstājās un kādu mirkli noraudzījās Oliverā, citi tikai steigdamies pagrieza galvu atpakaļ, lai uzmestu tam acis, bet neviens par viņu nebēdāja, nevienam pat prātā nenāca apvaicāties, kā viņš še nokļuvis. Zēnam nebija vairs drosmes lūgt dāvanas. Un tā viņš tur sēdēja.
   Labu laiku jau viņš sakumpušu muguru bija notupējis uz sliekšņa kāpslīša, pabrīnīdamies par daudzajiem dzērienu veikaliem (Barnetā vai katrā otrā namā atradās traktieris, liels vai mazs), vienaldzīgi noraudzīdamies uz garām ripo­jošām karietēm un prātodams, cik gan tas savādi, ka tām tāds gabals ir dažu stundu nieka skrējiens, kas viņam pa­ņēma veselu nedēļu un tik daudz dūšas un uzņēmības, ko no tik maza bērneļa nemaz nevarētu prasīt, — kad pēkšņi viņa domas pārtrauca kāds zēns, kas pirms pāris minūtēm bija nevērīgi pagājis garām, bet nu atgriezies atpakaļ un no ielas pretējās malas ņēmās viņu pamatīgi apskatīt. No sākuma Olivers nelikās par to neko daudz zinis, bet zēns, kā sācis, tā neatlaidīgi vēroja viņu tik ilgi, kamēr Olivers beidzot pa­cēla galvu un cieši pavērās pretī. Tad zēns nāca ielai pāri un, piegājis Oliveram klāt, sacīja:
   — Hei puiša cilvēk! Ko tāds nošņurcis?
   Zēns, kas ar šādu jautājumu uzbildināja jauno ceļavīru, bija ar to apmēram vienos gados, bet nu tik jocīgs puika gan, kādu Oliveram vēl nebija gadījies redzēt. Strupu degunteli, zemu pieri — pēc ģlmīša pats parastākais puišelis — un tik netīrs, ka taisni brīnums, bet izturēšanās un izdarības kā lielam vīram. Viņš bija mazs no auguma savam vecumam, leinām kājām, mazām, durstīgām, nejaukām acīm. Cepure viņam tik tikko turējās uz pakauša, tā vien skaties — kuru katru mirkli tā noripos zemē, un tas arī būtu noticis ne vien­reiz vien, ja valkātājs ar veiklu triku šad un tad spēji nepa- sviedis galvu, tādējādi atkal nodēstot cepuri vecajā vietā. Mugurā puisim bija liela cilvēka svārki, kas tam sniedzās vai līdz papēžiem. Piedurknes līdz pusei uzlocītas — tā do­māt, ar to nolūku, lai rokas pa tām varētu izdabūt ārā un sabāzt ripsaino bikšu kabatās, jo tur viņš tās visu laiku gla­bāja. Vārdu sakot, tas bija tik lielmanīgs, balmutīgs jauns džentlmenis, kāds vien jebkad redzēts četru pēdu sešu collu — vai pat vēl mazāk — garumā, ar šņoraiņiem kājās.
   —   Hei puiša cilvēk! Ko tāds nošņurcis? — šis dīvainais jaunais džentlmenis uzrunāja Oliveru.
   —   Esmu loti izsalcis un piekusis, — Olivers atteica, un runājot tam asaras sakāpa acīs. — Tālu tālu gabalu es no­staigāju. Septiņas dienas vienā iešanā.
   —  Septiņ' dien' vienā iešanā! — jaunais džentlmenis iz­saucās. — Ahā, es ģiežu gan. Uz knābiķa pavēli, ko? Bet, — viņš piebilda, pamanījis Olivera izbrīnā paplestās acis, — kā redzu, tu jau nemaz nezin', kas tas knābiķis iraid, manu amatbrāl!
   Olivers kautri atbildēja, ka viņš esot gan to vārdu dzir­dējis, tā saucot putna muti.
   —  Vai akis, kur zaļš! — jaunais džentlmenis izsaucās. — Ta dzi, knābiķis ir tiesnesis; un, ja tu iet uz tiesneša pavēli, tas nav vis tā — laiž tik taisni, bet tad ceļš iet stāvu gaisā, zemē krišana ta vairs nav. Vai tu vēl dzirnās neif bij's?
   —   Kādās dzirnās?
   Palīdzējis Oliveram piecelties, jaunais džentlmenis ievilka viņu tuvējā pārtikas bodelē un iegādājās tur gabalu šķiņķa un pusklaipu četrmārciņu maizes — kā pats izteicās, «par četriem pensiem sēnalas»; šķiņķim viņš izdomāja varen iz­devīgu paslēptuvi no netīrumiem un putekļiem: izurbinājis pusklaipam vienu porciju mīkstuma, viņš izveidoja alu un iestūķēja tajā gaļas gabalu. Pasitis maizi padusē, jaunais džentlmenis iegriezās mazā traktierītī un taisnā solī devās uz dzertuvi dibenistabā. Seit noslēpumainais zeņķis pasūtīja krūzi alus, un Olivers, pieņemdams sava jaunā drauga uz­aicinājumu, sēdās pie maltītes, ēda ilgi un ieturējās pama­tīgi, kamēr svešā puikas acis ik pa brītiņam pievērsās viņam un pētīja viņu ar lielu uzmanību.
   —   Uz Londonu iedams? — svešais puika ievaicājās, kad Olivers pēdīgi bija beidzis ēst.
   —  Jā.
   —  Apmešanas zinama?
   —   Nē.
   —   Nauda ir?
   —   Nav.
   Svešais zeņķis iesvilpās un sabāza rokas kabatās tik dziļi, cik vien lielo svārku piedurknes to atļāva.
   —  Vai tu dzīvo Londonā? — Olivers apprasījās.
   —  Jā, kad es ir mājā, — puika atteica. — Tu laikam gan gribētu atrast kādu vietiņu, kur šonakt pārgulēt, vai ne, ko?
   —   Gribētu gan, — Olivers atbildēja. — Neesmu zem jumta gulējis, kopš atstāju savu pusi.
   —   Nesāc nu acis mirgāt dēļ šito, — jaunais džentlmenis pamācīja. — Šovakar man jātiek Londonā, un es tur pazīst' vienu vecu džentlmeni — vienu smalku vīru, kas tev dos pajumti gluži par velti un i nedomās prom raidīt… tas i', ja tevi ieteiks džentlmenis, kuru viņš pazīst. Un vai t' šis mani nepazīst? Uhu, nepazīst vis! Ne drusku! I ne tuvu! Nepagalam!
   Jaunais džentlmenis smīknēja, likdams saprast, ka ar šiem pēdējiem vārdiem viņš pamētājas tikai tā joka pēc, un izdzēra sausu savu alus krūzi.
   Sis negaidītais piedāvājums bija pārāk vilinošs, lai to atraidītu, jo vilinošāks tādēļ, ka tam uz pēdām sekoja ap­galvojums, ka jau minētais vecīgais džentlmenis, bez šaubām, pacentīšoties visdrīzākā laikā apgādāt Oliveram labu, patī­kamu vietiņu. Pēc tam viņu saruna jau izvērsās draudzīgāka, intimāka, un Olivers dabūja zināt, ka viņa jauno draugu sauc par Džeku Daukinsu un ka tas ir šā vecā vīra mīlulis un īpašs protežē.
   Mistera Daukinsa āriene gan neko sevišķi jauku nepauda par tiem jaukumiem, kādus viņa patrons piešķir tiem, kurus ņem savā aizbildniecībā, bet, tā kā viņam bija tāds gaisīgs, delverīgs runas veids un turklāt viņš pats atzinās, ka tuvāko draugu starpā šis vairāk esot pazīstams pēc iesaukas «Manī­gais Lapsa Kūmiņš», Olivers nodomāja, ka viņa labdara labās pamācības to vēl nav paspējušas ietekmēt. Nācis pie tādas atziņas, viņš klusībā nolēma ar steigu censties iekarot vecā džentlmeņa labvēlību, un, ja izrādīsies, ka Kūmiņš nav labo­jams, kas vairāk nekā ticami, viņš turpmāk atteiksies no goda būt ar to pazīstams.
   Kaut gan Oliveram bija stingri jāuzmanās, lai paturētu acīs ceļvedi, viņš tomēr skriedams nevarēja atturēties, nepa- metis pa ašam skatienam arī sānis. Netīrākas un atbaidošā­kas vietas viņš vēl nebija redzējis. Iela bija ļoti šaura un dubļaina, gaiss — pilns smirdoņas. Mazas bodelītes rēgojās no vietas, bet likās, ka vienīgā tirgus prece te ir bērnu bari, kas pat tik vēlā laikā vēl rāpuļoja ap durvīm vai spiedza iekšpusē. Vienīgie, kas it kā vēl turējās uz zaļa zara šai vispārējā postažā, bija traktieri, kuros Īrijas zemo slāņu pa­dibenes ķīviņos un kautiņos izgāza savu pēdējo spēku. Viet­vietām gar galveno ceļu nožogotās ejās un sētās bija redzami nelieli nameļu puduri, un tur piedzērušies vīrieši un sievie­tes vārda pilnā nozīmē vārtījās dubļos, bet no dažām māje- lēm slapstīdamies līda ārā tādi šaubīga izskata slamsti, kuri, kā visas zīmes rādīja, gan nedevās nekādās godīgās un ne­vainīgās gaitās.
   Olivers pašlaik jau sāka domāt, vai labāk tomēr nebūtu laisties lapās, kad kalna galotne arī bija sasniegta. Pavado­nis, saņēmis viņu pie rokas, aizrāva pie kādas mājeles netālu no Fīldlenas, atgrūda durvis vaļā un, iestūmis viņu priekš­namā, atkal aizvēra tās.
   —   Nu, kā sastāv? — kāda balss no augšas atsaucās Kūmiņa svilpienam.
   —    Brangs kampiens, lielais slems! — skanēja atbilde.
   Tas izklausījās pēc paroles vai signālā, ka viss ir kār­tībā, jo priekšnama viņējā galā tūlīt atblāzmojās bāla sveces gaisma un salauztu virtuves kāpņu margu spraugā parādījās kāda vīrieša galva.
   —   Jūs tur divi, — vīrietis sacīja, pastiepdams sveci uz priekšu un ar otru roku aizēnodams acis. — Kas ta tas otri- nieks tev tāds?
   —  Jauns čoms, — Džeks Daukinss atbildēja, pabīdīdams Oliveru uz priekšu.
   — No kurienes ta šis uzradies?
   —   No «zaļo» muižas. Vai Feidžins augšā?
   —   Jā, viņš tur zortierē snīpslauķus. Rāpieties augšan!
   Sveci atvilka atpakaļ, un galva pazuda.
   Olivers, ar vienu roku taustīdamies pēc ceļa, kamēr viņa biedrs otru turēja cieši sažņaugtu savējā, ar lielām pūlēm tika uz augšu pa tumšajām, salauzītajām kāpnēm, bet pa­vadonis gāja tik viegli un veikli, ka skaidri redzams — ar tām viņš jau labi pazīstams. Viņš atvēra durvis uz dibenejo istabu un ievilka Oliveru sev līdzi.
   Sienas un griesti istabā bija netīri, nomelnējuši no laika zoba. Pie pavarda stāvēja egles dēļu galds un uz tā svece, iebāzta ingveralus pudeles kaklā, divi trīs alvas krūzes, maize, sviests un šķīvis. Virs uguns pie pavarda dzegas piekarinātā pan­nā cepās desiņas, un ar garkāta dakšiņu rokā, pārlīcis pār pannu, tur stāvēja ļoti vecs, sarucis ebrejs, kura atbaidošo, pretīgo seju aizēnoja vesels lēvenis rudu, savēlušos matu pinku. Mugurā viņam bija netīrs, no- taukots paltraks ar vaļēju kaklu. Likās, ka viņa uzmanību saista divi lietas: panna un veļas žāvējamais āzītis, uz kura bija sakārts milzum daudz zīda mutautiņu. Vairāki veci čubu maišeļi, domāti gulēšanai uz grīdas, bija nekārtīgi sagrūstīti cits pie cita. Ap galdu sēdēja kādi četri pieci puikas — neviens vecāks par Kūmiņu, bet viņi pīpēja garas mā­la pīpes un dzēra viskiju gluži kā tādi veči. Visi tie apstāja savu biedru, kamēr tas pačukstēja dažus vārdus ebrejam, tad, pavērsušies
   pret Oliveru, ņirgdamies ņēmās to aplūkot. To pašu darīja arī ebrejs, arvien vēl turēdams dakšu rokā.
   —  Tas i' viņš, Feidžin, — Džeks Daukinss sacīja, — mans draugs Olivers Tvists.
   Ebrejs smīknēja, zemu palocījās Oliveram un, paņēmis to pie rokas, sacīja, ka šim gan, domāt, būšot gods iepazī­ties ar viņu tuvāk. Pēc tam jaunie džentlmeņi ar visām pīpēm ielenca Oliveru un cieši paspieda viņam abas rokas, — sevišķi cieši to, kurā viņš turēja mazo sainīti. Viens no jau­najiem džentlmeņiem iztapīgi paņēma viņa cepuri, lai to pa­kārtu, otrs bija tik pakalpīgs, ka ielaida rokas viņa kabatās, lai, gulēt ejot, pašam nebūtu vairs jānopūlas ar iztukšošanu. Sī laipnā izpalīdzība droši vien būtu gājusi vēl tālāk, ja vien ebrejs nelaidis darbā savu dakšu, pamielodams ar to aiz­rautīgo jaunekļu galvas un kamiešus.
   —  Mums ir liels prieks par tevi, Oliver, liels prieks, — ebrejs sacīja. — Kūmiņ, noņem cīsiņus un pievel tuvāk ugu­nim vienu mučeli, kur Oliveram atsēst. A, tu brīnē tos kabat­lakatiņus? Jā, mans mīlinais? To te ir gan vesels lērums, ko? Mēs tos nupat savācām kopā mazgāšanai — tas viss, Oliver, tas viss. He, he, he!
   Jautrā vecā džentlmeņa runas pēdējai daļai viņa daudz­sološie audzēkņi skaļi uzgavilēja. Vēl nenorimušies, tie sēdās pie vakariņām.
   Olivers noēda savu daļu, tad ebrejs samaisīja glāzi karsta ūdens ar džinu un lika to uz vietas izdzert, jo trauku jau gaidot cits džentlmenis. Olivers darīja, kā pavēlēts. Pēc acu­mirkļa viņš vēl juta, ka tiek maigi pacelts un noguldināts uz viena no tiem maišeļiem, un tad viņš iekrita dziļā miegā.

   Bija jau vēls rīts, kad Olivers pamodās no garā, cietā miega. Istabā cita neviena nebija kā vien vecais ebrejs, kas vārīja kastrolī kafiju brokastīm un, ar dzelzs karoti to neap- nicīgi maisīdams, savā nodabā klusītēm svilpoja. Sad un tad viņš gan pieklusa, jo uzmanīgi ausījās, tiklīdz padzirdās vis­mazākais troksnītis no apakšas, bet apmierinājies sāka atkal maisīt un svilpot kā pirmāk.
   Kaut gan Oliveram miegs bija izgulēts, viņš nebija vēl pilnīgi pamodies. Ir tāds snaudas stāvoklis starp miegu un nomodu, kad jūs, pusē apzinādamies, kas notiek ap jums, piecās minūtēs puspievērtām acīm sasapņojat vairāk nekā piecās naktīs cietām acīm un pilnīgā bezapziņas stāvoklī. Šādos mirkļos mirstīgais apjauš pietiekami daudz, lai gūtu miglainu nojēgu par sava gara vareno spēku, par to, kā tas, atbrīvojies no ķermeņa gūsta, atraisās no zemes un lido ārpus laika un telpas.
   Olivers atradās tieši šādā stāvoklī. Ar puspievērtajām acīm viņš redzēja ebreju, dzirdēja tā kluso svilpošanu, at­skārta pēc trokšņa, ka karote skrāpējas gar katliņa malām, tin tomēr tie paši jutekļi tai pašā laikā pakavējās vai pie ikviena, ko viņš kādreiz pazinis.
   Kad kafija bija gatava, ebrejs iestūma kastroli siltuma rovītī, kādu mirkli pastāvēja sadulbis, it kā nezinādams, kādu darbu nu uzsākt, tad apsviedās apkārt, pavērās Oliverā un pasauca to vārdā. Olivers neatbildēja, tā rādījās, ka būtu aizmidzis.
   Sai ziņā apmierināts, ebrejs klusītiņām piegāja pie dur­vīm un aizslēdza tās. Tad viņš izvilka, — pēc Olivera no­jausmas, no kādas paslēptuves, zem grīdas, — nelielu lādīti un piesardzīgi novietoja to uz galda. Acis viņam iegailējās, kad, atvēris vāku, viņš ielūkojās iekšā. Pievilcis pie galda vecu krēslu, viņš apsēdās uz tā un izņēma no lādītes lielisku zelta pulksteni, kas laistījās dārgakmeņu ugunīs.
   — Ehē! — vecais ebrejs sacīja, uzraudams plecus un rie­bīgi saverkšēdams seju. — Gudri, nešpetņi! Gudri, pagāni! Uzticami līdz tam pēdīgam! Ne pušplēsta vārdiņa tam svē­tam tēvam, kur šie bijuši. Tie veco Feidžinu nenodos, ne, ne! Un kāpēc viņi lai to darītu? Tāpēc jau cilpa vaļā neraisītos un dēlis zem kājām nepaliktu nevienu minūti ilgāk. Nē, nē, nē! Feini zeļļi!
   Šādus un līdzīgus prātojumus murminādams bārdā, ebrejs atkal noglabāja pulksteni tā drošajā paslēptuvē. Vismaz pus­duci pulksteņu viņš vēl citpakaļ citam izvilka no tās pašas lādītes un izpriecājās gar tiem tāpat kā gar pirmo; un tad vēl nāca gredzeni, saktas, rokassprādzes un citas rotas lie­tas, tāda paša dārga materiala un smalka izstrādājuma, kādas Olivers pat redzējis nebija un nezināja arī, kā kuro sauc.
   Nolicis šīs dārglietiņas, ebrejs izņēma no lādītes vēl vienu, tik mazu, ka turēja to saujā. Uz tās laikam bija kaut kas ļoti sīkiem burtiem iegravēts, jo ebrejs lietiņu nolika pla­kaniski uz galda, tad, aizsedzis to ar roku, pētīja ilgi un nopietni. Pēdīgi viņš, it kā atmezdams ar roku veltām pūlēm, arī šo dārgumu noglabāja un, atlaidies pret krēsla atzveltni, nomurmināja:
   —   Viena smalka būšana ir tāda gruntīga cilpa! Miruši ļaudis grēkos nealzislas; miruši ļaudis nelāga lietas nekad vairs gaisina necels. Oli, tā ir viena smalka iestādīšana priekš tada darba lauka! Pieci gabali pa rindiņai uzvilkti kāķi, un neviens pats . nav palicis, kas varētu izmuldēties vai pārvērsties z.aķpastala.
   Sos vārdus penterējot, viņa zibīgas melnās acis, kas visu laiku, neko neredzēdemass, bija klaidojušas apkārt, nejauši uzskatīja Oliveru. zens mēma izbrīnā saspringti raudzījās pretī, un. kaut gan viņu skatieni sastapās tikai uz mirkli — visīsāko laika momentu, kāds vispār aptverams, — tā pie­lika, lai vecais virs saprastu, ka viņš ticis novērots. Ar skaļu blīkšķi viņš. aizsita kastes vāku ciet un, uzlicis roku uz mai­zes naža kas atradās uz galda, satracināts pietrūkās kājās. Viņš nejēdzīgi tr iceja, jo Olivers pat savās pārbailēs redzēja, ka nazis drebeja gaisā.
   Kas ta' tas? ebrejs iekliedzās. — Ko tu mani vaktē? Ko tu neguli? Ko tui redzēji? Klāj vaļā, puis! Ašāk… ašāk, kad tev saka!
   Man nenaca vairs miegs, ser, — Olivers bijīgi atbil­dēja. Man ļoti žēl, ja esmu jūs traucējis.
   Vai tu jau kādu stundu esi nomodā? — ebrejs vaicāja, nikni blisinādams acis uz zēnu.
   Ne! Tik ilgi ne! — Olivers atteica.
   Vai tu to skaidri zini? — ķērca ebrejs, urbdamies Oli­vera vel niknākiem skatieniem un kļūdams pavisam draudīgs.
   Ticiet man, nebija stunda, ser, — Olivers nopietni atbildēja. — Nebiju stundu augšā, patiešām ne, ser!
   —   Kuš, kuš, mans mīlinais! — ebrejs sacīja, spēji uz­ņemdams savu parasto runas veidu, un nolika nazi, brīdi vēl parotaļājies ar to, lai izskatītos, ka viņš to tāpat vien niekodamies paņēmis. — Protama lieta, es jau to zināju, mans mīlinais. Es tikai gribēju tevi pabaidīt. Tu esi dūšīgs zeņķis. Ile, he! Tu esi dūšīgs puisis, Oliver!
   Ebrejs gan berzēja rokas, palaizdams sīku smiekliņu, tomēr uz kasti meta nemiera pilnus mirkļus.
   —  Vai tu redzēji kādu no tām skaistajām lietiņām, mans mīlinais? — ebrejs ievaicājās, uzlikdams pēc brītiņa roku uz kastes.
   —  Jā, ser, — Olivers atteica.
   —   Eh! — ebrejs nopūtās un mazliet nobālēja. — Tās… tās ir manas, Oliver; mana mazā mantībiņa. Tas ir viss, no kā man dzīvot vecuma dienās. Ļautiņi sauc mani par sīk­stuli, mans mīlinais. Par sīkstuli, tas arī viss.
   Olivers prātoja, ka vecajam džentlmenim tiešām jābūt sīkstulim, ja dzīvo šādā netīrā postažā, kur viņam tik daudz pulksteņu, bet, nodomādams, ka gādība par Kūmiņu un tiem citiem zēniem tam varbūt izmaksā skaistu naudiņu, viņš tikai pameta uz ebreju godbijīgu skatienu un vaicāja, vai nu šis drīkstot celties augšā.
   —   Protams, mans mīļais, protams, — vecais džentlmenis atteica. — Pagaidi! Tur kaktā pie durvīm stāv krūka ar ūdeni. Atnes to šurp, un es tev iedošu bļodu, kur nomaz­gāties.
   Olivers piecēlās, pārgāja pāri istabai un noliecās pēc krūkas. Kad viņš pagrieza galvu atpakaļ, kaste bija pazudusi.
   Viņš tik tik patapa nomazgāties un piekopties — izliet pa logu ūdeni no bļodas, kā ebrejs bija licis darīt, kad pār­radās Kūmiņš kopā ar savu sprigano mazo draugu, ko Oli­vers bija jau iepriekšējā vakarā redzējis smēķējam un ko viņam tagad oficiāli stādīja priekšā kā Carliju Beitsu. Visi četri nu sēdās ieturēt brokastis. Pie kafijas nāca klāt siltas maizītes un šķiņķis, ko Kūmiņš bija pārnesis cepures dibenā.
   —   Nu, — ebrejs sacīja, viltīgi pašķielēdams uz Oliveru, bet uzrunādams Kūmiņu, — es ceru, jūs šorīt tak bijāt jau darbā, mani mīlinie?
   —   Stingri rāvāmies, — Kūmiņš atbildēja.
   —   Kā paši nilabie, — Carlijs Beitss piebalsoja.
   —  Feini zeļļi, feini zeļļi! — ebrejs priecājās. — Kas tev, Kūmiņ, ķērās?
   —   Pāris kabatas portfelīšu, — jaunais džentlmenis atbil­dēja.
   —   Ar pildījumu? — alkatīgi vaicāja ebrejs.
   —  Diezgan pamatīgu, — Kūmiņš atbildēja, pasniegdams divus kabatas portfelīšus — vienu zaļu, otru sarkanu.
   —   Ne tik smagi, kā varēja būt, — ebrejs sacīja, kad bija labi izpētījis iekšpusi, — bet ļoti tīrs un glīts darbiņš. Smalks amatnieks bijis, vai ne, Oliver?
   —   Ļoti, jā gan, ser, — Olivers atbildēja.
   Te nu māsters* Carlijs Beitss sāka visā galvā smieties par lielu izbrīnu Oliveram, kurš visā, kas šeit notika, neko smieklīgu neredzēja.
   —   Un tu, mans mīļais, ko pārnesi? — Feidžins jautāja Carlijam Beitsam.
   —   Snīpslauķus, — māsters Beitss atbildēja, tai pašā brīdī nododams četrus mutautiņus.
   —  Tā, tā, — ebrejs sacīja, tos rūpīgi apskatīdams, — nekas, ir labi, tīri labi. Tikai tu, Carlij, neesi tos pareizi iezīmējis, burti ar adatu jāizurbina laukā; mēs ierādīsim Olive­ram, kā tas darāms. Gribi, lai ierāda, Oliver, ko? He, he, he!
   —   Lūdzu, ser, — Olivers sacīja.
   —  Tev tak patiktu, ja prastu pagatavot kabatas lakatiņus tāpat kā Carlijs Beitss? Nu, ko tu saki uz to?
   —  Es ļoti gribētu, ja tik jūs mani iemācītu, ser, — Oli­vers atbildēja.
   Māsters Beitss saklausīja šajā atbildē kaut ko tik pār­liecīgi komisku, ka tas no jauna sāka nevaldāmi smiet, un šie smiekli, sastrēgdami ar kafiju, ko viņš šai brīdī dzēra, ievadīja kafiju aplamā rīklē, un daudz netrūka, ka tie būtu viņu pāragri noslāpējuši.
   —  Viņš tak ir tik bezgalīgi zaļš! — Carlijs sacīja, kad bija atsmējies, it kā attaisnodamies pārējo priekšā par savu nepiedienīgo uzvedību.
   Kūmiņš Carlijam nepiebalsoja, bet noglauda Oliveram matus uz acīm un sacīja, ka ar laiku gan jau iemanīšoties arī šis. Te nu vecais džentlmenis, ievērojis, ka Oliveram sār­tums sakāpj vaigos, uzņēma citu runu, ievaicādamies, vai šorīt liels pūlis saradies noskatīties nāvessoda izpildīšanā. Tas nu Oliverā sacēla vēl jo lielāku izbrīnu, jo pēc zēnu at­bildes bija skaidri noprotams, ka viņi abi tur bijuši, un gluži dabiski, ka Olivers varēja brīnīties, pa kuru laiku tad tie paveikuši tos lielos darbus.
   Kad brokastgalds bija nokopts, jautrais vecais džentlme­nis un abi zēni uzsāka dīvainu, neparastu rotaļu, kas norisa šādā veidā: jautrais vecais džentlmenis, iebāzis vienā bikšu kabatā tabakas dozi, otrā — piezīmju grāmatiņu, vestes ka­batā — pulksteni ar važiņu, kas bija uzmaukta kaklā, kreklā iespraudis neīsta briljanta adatu, sapogāja svārkus uz visām pogām un, ielicis vēl kabatā aceņu futrāli un mutautu, ar spieķi rokā sāka krustu šķērsu soļot pa istabu, atdarinot vecu džentlmeņu pastaigu pa ielām, kur jūs tos varat redzēt vai tā diena, vakars vai rīts. Dažbrīd viņš apstājās pie pavarda, dažbrīd pie durvīm, tēlodams, it kā ar lielu aizrautību pētī­tu skatlogus. Tai pašā reizē viņš aizvien aplaida acis apkārt, baidīdamies zagļu, un, lai pārliecinātos, ka neko nav pazau­dējis, viņš ņēmās papakšināt pēc kārtas pa visām kabatām, un viņam tas iznāca tik ļoti jocīgi un tik dabiski, ka Olivers varēja smiet līdz asarām. Abi zēni visu laiku mina vecajam džentlmenim vai uz papēžiem, bet iekrita kā akā, tiklīdz tas pagriezās atpakaļ, nozuzdami tik veikli, ka to kustībām ne­varēja izsekot. Pēdīgi Kūmiņš vai nu uzmina viņam uz pirkst­galiem, vai nejauši aizķērās aiz viņa zābaka, bet Carlijs Beitss uzklupa no mugurpuses, un šai vienā mirklī tie ar neiedomājamu veiklību nolaupīja tam tabaķdozi, piezīmju grāmatiņu, pulksteni ar visu važiņu, briljanta adatu, kaba­tas lakatiņu un pat aceņu futrāli. Ja vecais džentlmenis sa juta roku kādā kabatā, viņš tūlīt uzsauca, kurā kabatā ta atrodas, un tad rotaļa sākās atkal no jauna.
   Kad šī spēlīte bija nezin cik reižu atkal un atkal pārspē- lēta, divas jaunas lēdijas ieradās apciemot jaunos džentlme­ņus; viena vārdā Beta, otra Nensija. Abām bija kupli mati, bet kaut kā nekārtīgi savīkstīti pakausī, arī kurpes un zeķes nerunāja par labu viņu kārtībai un tīrībai. Viņas nebija var­būt sevišķi skaistas, bet krāsas vaigos bija bagātīgi, tā ka abas izskatījās brašas un mundras. Vērodams turklāt vēl viņu brīvo, patīkamo iznesību, Olivers nodomāja, ka tās ir ļoti jaukas meitenes, kādas tās, bez šaubām, arī bija.
   Sīs viešņas uzkavējās diezgan ilgi. Degvīns atkal parā­dījās galdā, jo, lūk, viena no meičām bija pažēlojusies par drebuļiem iekšās, un sarunas nu sprēgāja jautri un vaļīgi. Pēdīgi Carlijs Beitss ieminējās, ka būtu laiks kāpt seglos. Oliveram iešāvās prātā, ka tas droši vien ir franču valodā un nozīmē iziešanu, jo tūlīt pēc tam Kūmiņš un Carlijs, kā arī abas jaunās lēdijas, visi reizē aizgāja, pie kam laipnīgais vecais ebrejs tiem iedeva līdzi naudu tēriņam.
   —   Tā, redz, mans mīlinais, — Feidžins sacīja. — Jauka, jautra dzīvīte, vai ne, ko? Tie nu aizgāja uz visu dienu.
   —   Vai tad darbu viņi jau padarījuši, ser? — Olivers vai­cāja.
   —  Ja, — ebrejs atbildēja, — ja nu varbūt tiem pa ceļam kas nejauši pagadās; garām tie neko nepalaidīs, mans mīli­nais, par to tu vari būt drošs. Ņem viņus par paraugu, mans mīlinais! Ņem tos par paraugu, — viņš runāja, ar ogļu lāp­stiņu piesizdams pavardam, lai piešķirtu saviem vārdiem sevišķu spēku, — dari visu, ko viņi tev liek, un ņemies no viņiem padomu visās lietās, it īpaši no Kūmiņa! No viņa iz­nāks liels vīrs, un no tevis arī tādu iztaisīs, ja tu ņemsi paraugu no viņa. Vai mutautiņš man nekarājas ārā no ka­batas? — ebrejs, pēkšņi apraudams sarunu, ievaicājās.
   —   Jā, ser, — Olivers atteica.
   —   Palūko, vai tu ar vari to izvilkt tā, lai es nepa­manu, kā tu redzēji šos darām šorīt tai mūsu spēlītē.
   Olivers ar vienu roku no apakšas pacēla kabatu uz augšu, kā bija^ redzējis Kūmiņu rīkojamies, un ar otru viegliņām izvilka kabatas lakatiņu.
   —  Vai jau ārā? — ebrejs sauca.
   —  Te tas ir, ser, — Olivers sacīja, pastiepdams rokā drāniņu.
   —   Tu esi izmanīgs zenka, mans mīlinais, — vecais džentl­menis uzjautrināts paslavēja, paglaudīdams Oliveram galvu.
   — Apķērīgāka puišeļa neesmu vēl redzējis. Se tev viens šiliņš. Ja uz priekšu turpināsi tādā pašā garā, no tevis laikos iz­nāks varenākais vīrs. Bet nu panāc šurp, es tev parādīšu, kā izņemt burtus no kabatas lakatiņiem.
   Olivers nevarēja saprast, kas tādai rotaļai, kur izvelk pa jokam mutautu no vecā džentlmeņa kabatas, var būt kopīgs ar izredzēm kļūt par varenu vīru. Bet, nodomādams, ka ebrejs, kas tik daudz vecāks par viņu, gan zina, ko runā, viņš lēnā garā sekoja tam pie galda, un drīz vien visas viņa domas aizņēma jaunais darbs.

   Daudz dienu no vietas Olivers pavadīja ebreja istabā, kni­binādams ārā burtus no mutautiem (tos vienmēr lielā skaitā piegādāja mājās) un reizēm piedalīdamies jau notēlotajā rotaļā, kuru ebrejs ar abiem zēniem atkārtoja ik rītus. Bei­dzot viņš sailgojās svaiga gaisa un katrā izdevīgā brīdī no sirds lūdzās vecajam džentlmenim, lai atļauj viņam iet darbā līdzi tiem diviem zēniem.
   Olivers dzinās pēc darba jo vairāk vēl tāpēc, ka bija iepa­zinis vecā džentlmeņa stingro, nepiekāpīgo raksturu. Ja vien Kūmiņam vai Carlijam Beitsam gadījās pārnākt vakarā tuk­šām rokām, viņš ņēmās plaši un gari un ar lielu aizrautību notēlot to posta dzīvi, kāda sagaidāma sliņķiem un slaistiem, un mēģināja iedvest tiem darba svētīguma apziņu, raidot gulēt bez vakariņām. Reiz bija pat tāds gadījums, kur viņš tos tenteriski nogrūda lejā pa kāpnēm, bet te nu krietnais skolotājs gan pāršāva pār svītru.
   Beidzot kādu rītu Olivers saņēma tik karsti ilgoto at­ļauju. Jau dienas divi trīs nebija kabatas lakatiņu, ko ap­strādāt, un pusdienas nāca galdā tādas paplānas. Varbūt tie arī bija iemesli, kas pamudināja veco džentlmeni piekāp­ties.
   Lai nu galu galā iemesls bija tas vai cits, bet viņš at­ļāva Oliveram iet un uzticēja Carlijam Beitsam un tā drau­gam Kūmiņam viņa apsardzību.
   Trīs zēni devās savās gaitās, Kūmiņš kā arvien uzlocītām piedurknēm un pakausī uztupinātu cepuri, māsters Beitss so­ļoja gāzelēdamies, rokas kabatās sabāzis, un starp viņiem
   Olivers, būdams neziņā, uz kurieni tiem ceļš un ar kādu darba nozari to iepazīstinās vispirms.
   Viņi vilkās tik lēnā solī kā īsti slaisti un dīkoņi, un Oli­veram jau ienāca prātā, ka viņa biedri nodomājuši veco džentlmeni piemānīt un darbā nemaz neiet. Turklāt Kūmiņam bija nelāgs niķis raut maziem puišeļiem cepures no galvām nost un aizsviest tās pa roku galam, kamēr Carlijs uzrādīja ļoti brīvus ieskatus par īpašuma tiesībām, no sakņu galdiem ielas malās aizvien pagrābdams pa ābolam, pa sīpolam un iegrūzdams tos kabatās, kas izrādījās tik apbrīnojami tilpī- gas, ka varētu domāt — tās viņa apģērbā sniedzas uz visām pusēm. Tās nu Oliveram šķitās tik nelāga lietas, ka viņš jau teju teju grasījās teikt biedriem, ka gribētu lūkot kā nekā tikt atpakaļ mājās, kad pēkšņi viņa domas tika aizrautas citā gultnē, kam par iemeslu bija Kūmiņa negaidītā un ļoti dīvainā izturēšanās.
   Viņi bija tikko iznākuši no kādas šauras sētas tuvu pie Klerkenvelas publiskā dārza, kuru pavisam ačgārnā kārtā dēvē par «Zaļo pļavu», kad Kūmiņš spēji, apstājās un, uzlicis pirkstu uz lūpām, ar vislielāko uzmanību un piesardzību at­vilka biedrus atpakaļ.
   —   Kas noticis? — Olivers apvaicājās.
   —   Kuš! — Kūmiņš apsauca. — Vai tu redzi tur to večuku pie grāmatu galda?
   —   To veco džentlmeni pāri ielai? — Olivers jautāja. —' Jā, es redzu to.
   —   Tas noderēs, — Kūmiņš ieminējās.
   —   Piemērots tips, — māsters Carlijs Beitss piebilda.
   Olivers, izbrīnās pārņemts, vērās te vienā, te otrā, bet
   jautāt nekā nepaguva, jo abi zēni slēpu aizmanījās pāri ielai un klusām no aizmugures piezagās tuvāk vecajam džentlme­nim, kuru pirmāk viņam bija rādījuši. Olivers paspēra dažus soļus tiem nopakaļus, bet, nezinādams, vai iet uz priekšu vai atpakaļ, palika uz vietas un klusā mulsā raudzījās, kas no­tiks.
   Vecais džentlmenis bija ļoti cienīga izskata vīrs ar pūde­rētu galvu un zelta acenēm, ģērbies pudeles zaļuma svārkos ar melnu samta apkakli un baltās biksēs, elkonī uzmetinātu ele­gantu bambusniedres spieķi. Viņš bija paņēmis no letes grā­matu un tāpat stāvēdams lasīja to, bet tik nopietni iedziļinā­jies, it kā sēdētu klubkrēslā pats savā kabinetā. Ļoti iespē­jams, ka viņš patiešām arī domājās tur sēžam, jo viņa domu promesība skaidri rādīja, ka viņš neredz ne grāmatgalda, ne ielas, ne zēnu, ne — vārdu sakot, neko citu kā vien grāmatu pašu, kurai bija nolēmis izurbties cauri, jo, tiklīdz nonāca
   līdz pēdējai rindiņai lappusē, tūdaļ to pāršķīra un sāka atkal no augšējās rindas, un tā viņš šķīra lapu aiz lapas un lasīja ar lielu interesi un nopietnību.
   Bet kas tās bija Oliveram par šausmām un izbailēm, kad viņš, stāvēdams pāra soļu atstatu un skatīdamies tik platām acīm, cik plaši vien tās atveramas, ieraudzīja, ka Kūmiņa roka ienirst vecā džentlmeņa kabatā un izvelk no turienes mutautu! Kad ieraudzīja, ka Kūmiņš to jau atdod Carlijam Beitsam, kad pēdīgi pamanīja, kā tie abi apmetas ap stūri un jož pro­jām, cik jaudas!
   Tai pašā brīdī visi noslēpumi ar kabatas lakatiņiem, pulk­steņiem, dārglietām un ebreju kļuva zēnam skaidri un sa­protami. Mirkli viņš stāvēja, šaušalu pārņemts, un asinis tā dunēja dzīslās, ka viņš jutās, it kā to apņemtu uguns versme, bet tad samulsis un pārbijies zēns deva kājām ziņu un, neat­jēgdams, ko dara, skrēja tā, ka ne papēži pie zemes nemetās.
   Viss tas norisinājās vienā minūtē. Tieši tai brīdī, kad Oli­vers sāka skriet, vecais džentlmenis bāza roku kabatā un, neatradis mutauta, spēji atskatījās atpakaļ. Ieraudzījis zēnu mūkam tik straujā riksī, viņš, protams, noturēja to par vai­nīgo un, kliegdams pilnā kaklā: «Ķeriet zagli!» — devās tam pakaļ ar visu grāmatu rokā.
   Nebija jau vecais džentlmenis vienīgais, kas sacēla troksni. Kūmiņš ar māsteru Beitsu, baidīdamies pievērst sev publikas uzmanību, skrienot pa ļaužu pilnām ielām, apmetušies ap stūri, tūlīt bija paslēpušies pirmajos vārtos. Tiklīdz tie izdzirda kliedzienu un ieraudzīja Oliveru skrējām, tā tūdaļ aptvēra, kā tās lietas sastāv, tāpēc steigšus vien līda laukā un, arī saukdami: «Ķeriet zagli!» — piebiedrojās gūstītājiem, kā daž­dien kārtīgiem pilsoņiem pienākas.
   Lai gan Oliveru bija audzinājuši filozofi, viņš nebija teo­rētiski iepazīstināts ar teicamo aksiomu, ka pašaizsardzība ir dabas pirmais likums. Ja viņš to zinājis, varbūt viņš būtu sagatavots šādam gadījumam. Tā kā viņam trūka šās saga­tavotības, bailes viņu pārņēma jo trakāk un viņš drāzās kā vējš, bet pakaļ tam kliegdami un brēkdami dzinās vecais džentlmenis un'divi zēni.
   «Ķeriet zagli, ķeriet zagli!» Sie vārdi izstrāvo kādu ma­ģisku spēku. Pārdevējs pamet savu leti, vezumnieks — ratus, miesnieks nosviež savu muldiņu, maiznieks — grozu, piena pārdevējs —- spaini, izsūtāmais zēns — savu nesamo, skolas puikas — spēļu bumbiņas, bruģētājs — cērti, bērns — savas rotaļlietas. Visi nu drāžas brizdu brazdām, buru burām, pa galvu pa kaklu; grūstīdamies, rēkdami, spiegdami, ielu stūros gājējus gar zemi gāzdami, sarīdinot suņus, satramdot vistu sai­mes, un ielās, skvēros un sētās gaiss virmo šā trokšņa atbalsīs.
   «Ķeriet zagli! Ķeriet zagli!» Kliedzienu uztver simtiem balsu, un pūlis pieaug uz katra ielas stūra. Visi brāžas, dub­ļus šļakstīdami, ielas dangādami; atveras logi, skrien ārā ļaudis, uz priekšu brāžas pūlis, skatītāji atstāj «Panču»* pašā interesantākajā priekšnesuma momentā un, pievienodamies kliedzēju baram, auro līdzi — jo spēcīgāk nu uzšļāc klie­dziens: «Ķeriet zagli! Ķeriet zagli!»
   «Ķeriet zagli! Ķeriet zagli!» Cilvēkam nu vienreiz piemīt tā nevaldāmā tieksme kādu trenkāt un vajāt. Nelaimīgs, aizkusis bērns, elsdams aiz pārguruma — šausmastam sejā, izmisums acīs, lielas sviedru lāses tek pa vaigiem, — sasprindzina pē­dējo nervu, lai izbēgtu saviem vajātājiem, bet tie dzenas pēdu pēdās pakaļ, ar katru mirkli tam tuvodamies, un, redzēdami, ka trenktais sāk pagurt, kliedz, brēc vēl skaļāk, irgo un spiedz, prieka pārņemti: «Ķeriet zagli!» Ak, dieva dēļ, saķeriet to — kaut vai aiz žēlsirdības vien!
   Saķēra beidzot! Veikls pagrūdiens. Viņš guļ uz ietves, un pūlis ziņkārē spiežas tam apkārt; katrs jaunpienācējs, citus atgrūzdams, spraucas tuvāk, lai kaut ar vienu aci to dabūtu redzēt. «Paejiet tak nostāk!» — «Ļaujiet tak viņam drusciņ elpu!» — «Blēņas! Viņš nav to pelnījis!» — «Kur tas džentl­menis palika?» — «Tepat jau i', re, ku' nāk pa ielu!» — «Pa­griezieties, paļaujiet tak džentlmenim pienākt!» — «Vai šis ir tas puika, ser?» — «Jā.»
   Olivers gulēja, aptašķījies dubļiem un putekļiem, asiņainu muti, bezprātīgām acīm vērdamies aplencēju sejās, kad paši veiklākie no tiem pakalpīgi ievilka veco džentlmeni loka vidū.
   —   Jā,' — džentlmenis sacīja, — liekas gan, ka šis pats ir tas zēns.
   —   Liekas! — pūlī murdēja. — Ta tad labsirdīgs tēvainis!
   —   Nabaga puišelis! — džentlmenis nopūtās. — Viņš taču ir sasities.
   —   Es to izdarīju, ser, — lempīgs lamzaks, panākdamies uz priekšu, sacīja, — es pat pamatīgi ieskrambāju savus krumšļus pret viņa zobiem. Es biju tas, kas viņu apturē­ja, ser.
   Lempīgais puisis smīknēdams piedūrās cepures malai, sa­gaidīdams, ka viņam atmetīs kaut cik par sāpēm, bet vecais džentlmenis, pavēries viņā ar nepatiku, bažīgi lūkojās apkārt,
   it ka prātodams, vai nemukt pašam projām, ko tas droši vien būtu arī mēģinājis darīt, tā sarīkodams jaunas medības, ja šai brīdī pūlī neiespraucies polismens (kas šādos gadī­jumos parasti ierodas kā pēdējais) un nesatvēris Oliveru aiz apkakles.
   Nu, slienies augšā! — viņš rupji uzkliedza.
   Es tas nebiju, ser, patiesi. Par tiesu, par visu tiesu tie bija divi citi zēni, — Olivers taisnojās, rokas izmisumā sa­ņemdams un lūkodamies apkārt. — Viņi tepat kaut kur ir.
   O nē, viņu te nav, — polismens sacīja. Viņš bija do­mājis mazliet paironizēt, bet negribot pateica patiesību, jo Kūmiņš ar Carliju bija pamanījušies iešmaukt jau pirmajā sētā, kas pagadījās pa rokai. — Nu, slienies augšā!
   —  Nenodariet viņam pāri, — vecais džentlmenis sacīja līdzjūtīgi.
   —   O nē, es viņam pāri nedarīšu, — polismens atteica, gandrīz vai svārkus noraudams zēnam no muguras par apstip­rinājumu saviem vārdiem. — Žiglāk, es tevi gan pazīstu, niķi nelīdzēs! Vai tu tiksi reiz uz kājām, velna pilnais knēveli!
   Oliveram, kas tikko spēja noturēties uz kājām, kā nekā tomēr palaimējās pašam piecelties, un tūlīt to sagrāba aiz svārku apkakles un raušus aizrāva pa ielu projām. Vecais džentlmenis gāja tiem līdzi, turēdamies blakus polismenam, manīgākie un veiklākie no pū|a skrēja gabaliņu pa priekšu, ik pa brīdim pablenzdami atpakaļ uz Oliveru. Puikas bļaustī­jās gavilēdami, un ļaužu straume plūda tālāk.

   Noziegums bija izdarīts kāda diži slavena galvaspilsētas policijas iecirkņa robežās, turklāt pavisam netālu no šās iestā­des. Pūlim bija tā laime pavadīt Oliveru tikai pa divi trim ielām un vēl pāri laukumam, ko sauca par Matonhilu, tālāk viņu aizveda caur zemu spraišļotu eju, tad pa apkārtceļu ne­tīrā sētā uz šo augstākās taisnības bezmaksas izdalīšanas vietu. Tas bija mazs, akmeņiem izbruģēts pagalms, kur viņi iegriezās, un tur tiem iznāca pretī resns vīrs ar bārdas žūk­sni uz zoda un atslēgu žūksni rokā.
   — Kas ta te nu atkal? — vīrs nevērīgi uzprasīja.
   —  Mazs šņurduku mednieks, — atteica tas, kurš uzrau­dzīja Oliveru.
   —  Vai jūs esat tas cietušais? — vīrs ar atslēgām vai­cāja.
   —  Ja, es tas esmu, — vecais džentlmenis atteica, — bet es neesmu pārliecināts, ka tieši šis zēns būtu izvilcis kabatas lakatiņu. Es… man patiktu labāk, ja šo lietu tālāk ne­virzītu.
   —  Jāiet vien pie priekšnieka, — vīrs atteica. — Viņa godība pēc pusminutes būs brīvs. Nu, karātavu putniņ!
   Tas bija uzaicinājums Oliveram ieiet pa durvīm, kuras resnais vīrs runādams atslēdza un kuras veda mūra ka­merā. Te Oliveru pārmeklēja un, nekā pie viņa neatraduši, tur ieslēdza.
   šī kamera pēc izskata un lieluma atgādināja puspagrabtelpu, vienīgi vēl ne tik gaišu. Tā bija riebīgi netīra, jo šis bija pirmdienas rīts un tur bija mitinājusies seši piedzēruši sub­jekti, kas kopš sestdienas vakara iespundēti kaut kur citur. Tas vēl nav nekas. Mūsu policijas namos katru vakaru tiek ieslodzīti gan vīrieši, gan sievietes par gluži nieka apvainoju­miem — šis vārds pe'na, ka to atzīmē, — pagraba cietumos, salīdzinot ar kuriem Ņugetas kameras, kur sēž visbīstamākie noziedznieki, kas tiesāti, atzīti par vainīgiem un gaida uz nāvi, ir tīrās pils zāles. Ja kāds netic, lai pats salīdzina tās.
   Kad atslēga noskrapstēja caurumā, vecais džentlmenis iz­skatījās gandrīz tikpat bēdīgs kā Olivers. Viņš nopūzdamies pievērsās grāmatai, kas nevainīgā kārtā bijusi par cēloni visam šim tracim.
   —   šā puisēna sejā ir kaut kas, — vecais džentlmenis runā­ja pats ar sevi, lēniem soliem attālinādamies un domīgi pakšinādams zodu ar grāmatas vāku, — ir kaut kas, kas man: pie­velk un aizkustina. Vai nebūtu iespējams, ka viņš ir nevai­nīgs? Tāds viņš izskatās. Bet paga! — vecais džentlmenis iesaucās, spēji apstādamies un raudzīdamies debesīs. — Ak tu posts! Kur tak es gluži līdzīgu seju jau esmu re lzējis?
   Kādu brīdi padomājis, vecais džentlmenis arvien vēl domās sasprindzinātu seju iegāja priekšistabā, kas veda Uz pagalmu, un te nomāju stūrītī viņš ņēmās uzburt acu priekšā plašu amfi­teātri ar kādreiz redzētām sejām, pār kurām jau daudzus ga­dus kopš bija nolaidies pelēcīgs aizkars.
   —   Nē, — vecais džentlmenis sacīja, nopurinādams galvu, — tās droši vien tikai manas iedomas.
   Viņš no jauna ielūkojās šajās sejās. Viņš bija tās atdzīvi­nājis atmiņā, un nu nenācās vairs viegli pārsegt tām līķautu, kas tās slēpis tik ilgi. Viņš redzēja draugu un nedraugu -sejas un daudzas gluži pasvešas, kas no pū|a uzmācīgi vērās uz viņu; tur pavīdēja jaunu meiteņu vaigi, kurus tagad jau va- goja vecuma grumbas; tur bija sejas, ko zemesmāte jau pār­vērtusi un glabāja savā klēpī, bet gars, kas nepadodas tās varai, piešķīra tām seno svaigumu un daiļumu un lika acīm iemirdzēties senā spožumā, smaidam atplaukt senā gaišumā, dvēselei starot cauri pīšļu maskai un klusā čukstā paust par skaistumu aizsaulē, kurš pārvērsts, lai atmirdzētu vēl ko- šāk, lai iedegtos kā zvaigzne un sijātu vieglu, maigu vizmu pār taku uz debesīm.
   Bet vecais džentlmenis nevarēja tur saskatīt nevienas se­jas, kuras izteiksme atēnotos Olivera vaibstos. Pēdīgi viņš izdvesa dziļu nopūtu pār atmiņām, ko bija atdzīvinājis, un, būdams par laimi sev pašam izklaidīgs vecs džentlmenis, ap­bedīja tās atkal grāmatas sadzeltējušās lappusēs.
   Viņu iztraucēja pieskāriens plecam un atslēgu žūkšņa gla­bātāja aicinājums iet tam līdzi uz policijas priekšnieka kabi­netu. Steidzīgi viņš aizvēra grāmatu un pēc mirkļa jau stāvēja ievērojamā, slavenā mistera Fenga priekšā.
   Kabinets bija ar paneli apšūta istaba ēkas fasades pusē. Misters Fengs sēdēja pretī ieejai aiz margām; bet turpat bla­kām durvīm atradās kaut kas līdzīgs ar koka sētu nožogotai aizgaldai, kurā jau bija novietots nabaga mazais Olivers, kas trīcēja, pārbijies no visa šā šausminošā skata.
   Misters Fengs bija kalsens, slaids vidēja auguma vīrs ar stīvu kaklu, galvu tam rotāja ne visai bagāta matu audze, un tie paši, cik bija, apņēma tikai deniņus un pakausi. Seja viņam bija drūma un sveloti sarkana. Ja viņš patiešām nebūlu paradis dzert vairāk, nekā tas viņa veselībai nāca par labu, viņš būtu varējis celt sūdzību pret savu seju par neslavas cel­šanu un saņemt brangu atlīdzību par nodarīto pārestību.
   Vecais džentlmenis cienīgi palocījās un, piegājis pie priekš­nieka galda, sacīja, saskaņodams vārdus ar atbilstošu dar­bību:
   —   Te, lūdzu, mans vārds un adrese, ser.
   Tad viņš pāris soļu atkāpās un, vēlreiz pieklājīgi un džentlmeniski palocījis galvu, gaidīja, kad sāks viņu noklau­šināt.
   Tā nu bija sagadījies, ka tieši šai brīdī misters Fengs la­sīja rīta avīzes ievadrakstu, kurā bija runa par kādu viņa nesenu lēmumu un trīssimt piecdesmito reizi atgādināts iekš­lietu ministram, lai taču pievēršot viņam sevišķu un ārkārtēju uzmanību. Viņam bija pavisam nelāga oma, un dusmas dega acīs, kad viņš tās pacēla augšup.
   —   Kas jūs tāds esat? — misters Fengs jautāja.
   Vecais džentlmenis mazliet izbrīnījies norādīja uz savu vizitkarti.
   —   Kārtībnieki — misters Fengs sacīja, nicīgi pagrūz­dams karti līdz ar avīzi projām. — Kas ir šis subjekts?
   —   Mans vārds, ser, — vecais džentlmenis sacīja, runā­dams kā jau džentlmenis, — mani sauc par Braunlovu. Bet es vēlētos zināt, kā sauc policijas priekšnieku, kurš zem ties­neša aizsega atļaujas nepelnītus, ar neko neierosinātus apvai­nojumus cienījamai personai.
   To sacīdams, misters Braunlovs pārlaida skatienu visap­kārt, it kā raudzīdamies pēc kāda, kas sniegtu viņam šo infor­māciju.
   — Kārtībnieki — misters Fengs sacīja, aizmēzdams avīzi pavisam sānis. — Par ko šis subjekts tiek apvainots?
   —  Viņš ne par ko netiek apvainots, jūsu godība, — kār­tībnieks atbildēja. — Viņš uzstājas kā apsūdzētājs pret šo puiku, jūsu godība.
   Viņa godība to itin labi zināja, bet šis bija labs pakaitinā- šanas veids un pie tam ne ar ko nedraudēja.
   —   Kā apsūdzētājs pret puiku, ak tā? — misters Fengs sacīja, nomērodams misteru Braunlovu no galvas līdz kā­jām. — Nozvēriniet to!
   —   Pirms mani nozvērina, man jālūdz atļauja pateikt pāris vārdu, — misters Braunlovs sacīja, —. proti, gribu teikt, ja savām acīm nebūtu redzējis, es nekad neticētu …
   —   Pievaldiet mēli, ser! — pavēlnieciski uzkliedza misters Fengs.
   —   Es to nedarīšu, ser, — vecais džentlmenis atteica
   —   Uz vietas ka būtu mute ciet, vai arī es jūs izsviedīšu ārā! — misters Fengs teica. — Jūs esat neredzēti nekaunīgs subjekts! Kā jūs uzdrīkstaties palaist muti pret tiesnesi!
   —   Kas! — vecais džentlmenis iesaucās nosarkdams.
   —   Nozvēriniet šo personu! — misters Fengs sacīja kler­kam. — Citādi vairs negribu dzirdēt ne vārda. Nozvēriniet to?
   Misteram Braunlovam asinis vārījās aiz sašutuma, bet, apsvēris, ka zēnam varbūt ar to varētu tikai kaitēt, ja pa­ļautu jūtām vaļu, viņš savaldījās un padevīgi ļāva sevi no­zvērināt.
   —  Nu, — Fengs sacīja, — ko tad šis puika noziedzies? Kas jums būtu ko teikt, ser?
   —  Es stāvēju pie grāmatu galda … — misters Braunlovs iesāka.
   —   Pievaldiet mēli, ser, — misters Fengs pārtrauca. - Polismen! Kur polismens? Tā, nozvēriniet šo polismenu! Nu, poIismen, kas tur īsti ir?
   Polismens ar piedienīgu pazemību atstāstīja, kā viņš aiz­turējis apvainoto, kā viņš Oliveru pārmeklējis un neko nav atradis un ka tas esot viss, ko viņš šai lietā zinot.
   —  Vai ir vēl kādi liecinieki? — misters Fengs jautāja.
   —   Neviena, jūsu godība, — polismens atbildēja.
   Pāris minūtes misters Fengs sēdēja klusu ciezdams, tad, pagriezies pret cietušo, sacīja ar neapvaldītu niknumu:
   —   Vai jūs, cilvēk, galu galā teiksiet, kāds ir jūsu apvai­nojums pret šo zēnu, vai neteiksiet? Jūs nodevāt zvērestu. Ja jūs te stāvēsiet un atteiksieties nodot liecību, es jūs sodīšu par necienīgu izturēšanos pret tiesu. Es brīdinu jūs no…
   No kā, par ko, tā ir paliek nezināms, jo klerkam un cie­tuma uzraugam tieši īstajā brīdī uznāca skaļš klepus, pirma­jam nokrita zemē smaga grāmata, kāpēc arī vārds nebija sa­dzirdams, — nejauša sagadīšanās, protams.
   Lai gan misteru Braunlovu vairākkārt pārtrauca un ap­bēra apvainojumiem, viņš tomēr parādīja izmaņu un savu pateica, pastāstīdams, ka pirmajā mirklī viņš apmulsis un skrējis pakaļ zēnam tāpēc, ka tas meties bēgt, un izteikdams cerību, ka priekšnieks, pārliecinājies, ka zēns nav zadzējs, bet tikai līdzzinātājs zādzībā, izturēsies pret to ar likumā pare­dzēto saudzību.
   —   Diezgan jau viņš ir tramdīts un mocīts, — beigās no­teica vecais džentlmenis. — Un es baidos, — viņš stingrā neatlaidībā vēl piebilda, — es patiesi baidos, ka zēns ir slims.
   —  O jā! To es redzu! — misters Fengs sacīja, zobgalīgi pasmiedamies. — Nu, netaisi te nekādu pigoru, tu mazais diedelniek! Ar tiem tu nekā nepanāksi. Kā tevi sauc?
   Olivers gribēja atbildēt, bet mēle neklausīja. Viņš bija bāls kā audekls, un viņam likās, ka viss ap viņu griežas un grī­ļojas.
   —   Kā tevi sauc, tu nelietīgais kramagalva? — uzstājīgi noprasīja misters Fengs. — Kārtībniek, kā sauc to puiku?
   Ar pēdējo jautājumu viņš vērsās pie paraupja, labsirdīga veca vīra svītrotā vestē, kurš stāvēja netālu no tiesneša galda. Tas noliecās pie Olivera un atkārtoja jautājumu, bet, redzē­dams, ka zēns tiešām nav spējīgs saprast, ko no viņa grib, un zinādams, ka atbildes izpalikšana tiesnesi vēl vairāk satraci­nās, kas nāks par ļaunu spriedumam, viņš noriskēja paķert vārdu no zila gaisa.
   —  Viņš saka, šo saucot par Tomu Vaitu, jūsu godība, — sacīja šis mīļsirdis zagļu ķērājs.
   —   Vai viņš vēl nedomā sākt runāt, ko? Ļoti jauki, ļoti jauki. Kur viņš dzīvo?
   —   Kur pagadās, jūsu godība, — kārtībnieks atteica, atkal izlikdamies saņēmis Olivera atbildi.
   —  Vai vecāki viņam ir? — taujāja tālāk misters Fengs.
   —  Viņš saka, ka miruši jau sen, viņam vēl mazam esot, — kārtībnieks joprojām riskēja atbildēt uz labu laimi.
   Pie šā nopratināšanas punkta Olivers pacēla galvu un, aplaidis visapkārt žēlas acis, vārgā balsī palūdza malciņu ūdens.
   —   Blēņas, ko vēl ne! — misters Fengs sirdījās. — Ne­domā tu te mani par muļķi pataisīt!
   Man tā liekas, viņš par tiesu ir slims, — kārtībnieks iebildās.
   —   Es gan zināšu labāk, — misters Fengs atbildēja.
   —   Palīdziet viņam, kārtībniek, — vecais džentlmenis sa­cīja, instinktivi pastiepdams rokas, — viņš tūliņ pakritīs.
   —   Nost, pie malas, kārtībniek! — Fengs uzkliedza. — Lai gāžas vien, ja viņam tā patīk.
   Olivers izmantoja laipno atvēli un bez samaņas nokrita uz grīdas. Visi, kas atradās istabā, raudzījās cits uz citu, bet neviens neuzdrošinājās pakustēties no vietas.
   —   Es jau zināju, ka viņš tikai mošķojas, — misters Fengs sacīja, it kā ar to jau būtu neapšaubāmi pierādīts šis fakts. — Lai guļ vien, gan viņam tas drīz apniks.
   —   Kā jūs esat nodomājis izspriest šo lietu? — paklusi ievaicājās klerks.
   —   īsi un ātri, — misters Fengs atteica. — Trīs mēneši apcietinājumā un pie stingra darba, protams. Atstāt zāli!
   Sim nolūkam tika atvērtas durvis, un divi vīri patlaban grasījās aiznest noģībušo zēnu uz kameru, kad pēkšņi kāds pavecs vīrietis, nabadzīgs, bet godīgs pēc izskata, ģērbies apvalkātā melnā uzvalkā, drāzeniski ieskrēja zālē un steidzās pie priekšnieka galda.
   —   Paga, pagaidiet! Nenesiet viņu ārā! Dieva dēļ, uzgai­diet brītiņu! — ar lielu skubu un aizelsies sauca ienācējs.
   Kaut gan prezidējošie gari šādās iestādēs kā šī ir piesavi­nājušies pilnīgu un neierobežotu varu pār viņas majestatei padoto — it sevišķi trūcīgo šķiru — brīvību, neaptraipīto vārdu, labo slavu, pat dzīvību un kaut gan šo iestāžu sienās ik dienas tiek nospēlēti tik fantastiski numuri, ka eņģeļi varētu savas acis izraudāt, — atklātībai tie netiek rādīti, ja nu var­būt retumis kas iezogas dienas presē.[6] misters fengs tātad ne mazumis varēja noskaisties par šāda nelūgta viesa tik ne­pieklājīgu kārtības traucējumu.
   —   Kas tad nu? Kas šis tāds? Sviediet šo cilvēku ārā! At­brīvojiet zāli! — misters Fengs kliedza.
   —   Es gribu runāt! — ienācējs arī kliedza. — Es neļaušu, ka mani izsviež. Es visu redzēju. Esmu grāmatu kioska turē­tājs. Es prasu, lai mani nozvērina. Jūs mani nepiespiedīsiet klusēt! Mister Feng, jums jādzird, ko es teikšu. Jūs nedrīkstat mani noraidīt, ser.
   Sim cilvēkam bija taisnība. Viņa uzstāšanās bija noteikta. Lieta izvērtās pārāk nopietna, lai to notušētu.
   —   Nozvēriniet šo cilvēku! — noņurdēja misters Fengs ļoti nelabprāt. — Nu, kas tad jums ir sakāms?
   —   Lūk, kas, — sacīja grāmatu tirgotājs. — Es redzēju trīs zēnus, divus citus un šo apcietināto, slaistāmies ielas pretējā pusē, kamēr šis džentlmenis lasīja. Zādzību izdarīja cits puika. Es redzēju, kā tas notika, un es redzēju, ka šis zēns bija pagalam iztrūcies un apstulbis par visu to.
   Šimbrīžam mazliet jau atguvis elpu, cienījamais grāmatu kioska turētājs tālāk atstāstīja sakarīgāk, kādos apstākļos zā­dzība notikusi.
   —   Kāpēc jūs neieradāties šeit agrāk? — brīdi nogaidījis, ievaicājās misters Fengs.
   —   Nebija nevienas dzīvas dvēseles, kam atstāt bodi, — grāmatu tirgotājs atbildēja. — Visi. kas būtu varējuši man izpa­līdzēt, bija aizskrējuši zagli ķert. Nevarēju ātrāk sameklēt kā tikai pirms piecām minūtēm, un tad es skriešiem vien devos šurp.
   —   Prasītājs tobrīd lasīja, tā bija? — atkal pēc maza starpbrīža Fengs jautāja.
   —  Jā, — stāstītājs atbildēja. — To pašu grāmatu, kas viņam rokā.
   —   Ak to grāmatu, hm? — Fengs sacīja. — Vai tā ir sa­maksāta?
   —   Nē, nav vis, — grāmattirgotājs pasmaidīja.
   —   Vai die', pavisam par to biju aizmirsis! — nevainīgi izsaucās izklaidīgais vecais džentlmenis.
   —   īstais vīrs, kam pieklājas mest apvainojumu uz nabaga zēnu! — sacīja Fengs, komiski piepūlēdamies parādīt sevi žēlsirdīgu. — Man tā liekas, ser, ka jūs šo grāmatu esat iegu­vis gaužām aizdomīgos un apkaunojošos apstākļos, un jūs varat vēl justies sevišķi laimīgs, ka lietas īpašnieks atsakās ierosināt pret jums sūdzību. Lai tas būtu par mācību jums, cienījamais kungs, vai arī likumam būs vēl darīšana ar jums. Zēns ir attaisnots. Atbrīvot zāli!
   —   Nolādētie velni! — kliedza vecais džentlmenis, nespē­dams vairs valdīt dusmas, kas viņu visu laiku jau smacēja. — Nolādētie velni! Es tiem …
   —  Atbrīvot zāli! — priekšsēdētājs sacīja. — Kārtībnieki, vai jūs dzirdat? Atbrīvot zāli!
   Pavēle tika izpildīta, un saniknoto misteru Braunlovu, kam iekšā viss vārījās aiz trakām dusmām un sašutuma, ar grāmatu vienā un bambusniedres spieķi otrā rokā smalki izvadīja ārā. Viņš nonāca pagalmā, un karstās dusmas acu­mirkli pārgāja. Mazais Olivers gulēja uz akmeņainā bruģa ar vaļā atrautu krekliņu un saslapētiem deniņiem; seja tam bija līķa bālumā un viss ķermenis raustījās aukstos drebuļos.
   Nabaga puisēns, nabaga puisēns! — sacīja misters Braunlovs, pārliecies pār viņu. — Pasauciet ormani, lūdzami, pasauciet kāds' Ātrāk!
   Karieti sameklēja, un, kad Olivers bija rūpīgi nolikts uz viena sēdekļa, vecais džentlmenis iekāpa un nosēdās uz otra.
   —   Vai mani arī nevarētu pieņemt? — sacīja grāmatu kioska turētājs, ielūkodamies iekšā.
   —   Vai die', jā, manu dārgo ser, — misters Braunlovs sacīja attapdamies. — Es par jums aizmirsu. Vai, vai! Tā nelaimīgā grāmata joprojām vēl pie manis. Metieties iekšā! Nabaga puišelis! Nedrīkst kavēties ne mirkli.
   Grāmatu kioska turētājs iekāpa karietē, un rati aizripoja.

   Kariete dārdēdama ripoja lielāko tiesu pa tām pašām ielām, pa kurām Olivers bija nācis, kad tas Kūmiņa pavadībā pir­moreiz ieradās Londonā; pie «Eņģeļa» Islingtonā nogriezās pa citu ceļu un pēdīgi klusā, ēnainā ieliņā netālu no Penton- vilas apstājās glīta nama priekšā.
   "Šeit nu steigšus vien sagatavoja gultu, un misters Braun­lovs noskatījās, kā tajā uzmanīgi un ērti tika noguldīts viņa aizbilstamais. Sai mājā nu viņu kopa ar neizsakāmu rūpību un mīlestību.
   Bet Olivers vēl daudzas dienas palika nejūtīgs pret savu jauno draugu sirsnīgo laipnību. Saule uzlēca un norietēja, atkal uzlēca un norietēja un daudzreiz vēl pēc tam, bet zēns joprojām nemierīgs mētājās savā slimības gultā un, degdams vienās ugunīs, dila kopā acīm redzot. Tārps mirušā ķermenī nepadarīs savu darbu veiksmīgāk kā tāda lēna, nedziestoša uguns dzīvā cilvēkā.
   Vārgs, vājš un bāls no vaiga viņš pēdīgi pamodās kā no gara, nemierīga sapņa. Lēni pacēlies, atbalstījis galvu uz dre­bošās rokas, viņš iztrūcies raudzījās apkārt.
   —   Kas šī par istabu? Kur es esmu atvests? — Olivers brī­nījās. — Šai vietā gan es neaizgāju gulēt.
   Viņš runāja pavisam klusā balsī, jo bija pārlieku vārgs un gurdens, bet atradās ausis, kas šos vārdus tūdaļ izdzirda. Aši atvilkās aizkars no gultas galvgaļa, un mīlīga, jauka māmuļa, tīri, glīti ģērbusies, piecēlās no atzveltņu krēsla tur­pat blakus gultai, kur tā bija sēdējusi un strādājusi rok­darbu.
   —   Nerunā vis, manu bērniņ, — viņa sacīja maigā balsī. — Tev jāguļ pavisam mierīgi, citādi tu atkal saslimsi. Tu jau biji tik slimiņš, tik slimiņš, ka tīri bail. Gulsties vien at­kal nost; tā, re' ku' labs puisītis.
   Runādamās vecā lēdija maigi nolika Olivera galvu uz spilvena un, atglaudusi viņam matus no pieres, noraudzījās viņa sejiņā tik siltām, mīļām acīm, ka zēna izdilusī rociņa negribot ieslīdēja viņas rokā un apvija to sev ap kaklu.
   —   Tu manu mīļu dieniņ! — ar asarām acīs teica vecā lēdija. — Cik labs un piemīlīgs bērniņš! Skaists puisītis! K.o gan izjustu viņa māte, ja varējusi sēdēt šeit, kā es sēžu, un redzēt viņu tagad!
   —   Varbūt viņa redz mani, — Olivers čukstēja, salicis rokas. — Varbūt viņa sēdēja pie manis. Man tā vien liekas, ka viņa sēdēja.
   —   Tie drudža murgi, dārgumiņ, — vecā lēdija mīlīgi no­teica.
   —   Es jau arī tā domāju, — Olivers atbildēja, — jo debe­sis tak ir ļoti tālu un viņi tur ir tik laimīgi, vai tie nāks zemē pie nabaga slima puisēna! Bet, ja viņa zināja, ka esmu slims, tad viņai gan vajadzēja par mani iežēloties arī tur, jo viņa pati bija stipri slima, kad vēl nebija nomirusi. Lai­kam viņa tur neko par mani nevar zināt, — brīdi klusējis, Olivers iebildās. — Ja viņa būtu redzējusi, cik daudz man te pāri darīja, tas viņu būtu apbēdinājis, bet viņa vienmēr smai­dīja un izskatījās laimīga, kad es par viņu sapņoju.
   Vecā lēdija vairs nekā neatbildēja, bet. noslaucījusi vis­pirms acis un pēc tam acenes, kas bija noliktas uz gultas se­gas, it kā tās būtu nešķirama, nedalāma vienība ar acīm, viņa atnesa Oliveram kādu spirdzinošu dzērienu un, noglau­dījusi viņam vaigu, vēl piekodināja gulēt pavisam mierīgi, lai nesaslimtu par jaunu.
   Olivers nu gulēja klusi kā pelīte, pa daļai tādēļ, ka gribēja būt paklausīgs vecajai lēdijai, pa daļai, patiesību sakot, arī tāpēc, ka jau līdzšinējā runāšana viņu bija pagalam nogur­dinājusi. Drīz viņš ielaidās saldā snaudā, no kuras to uzmo­dināja gaisma. Pavēris acis, viņš ieraudzīja sveci, kas bija nolikta tuvu pie gultas, un džentlmeni ar lielu, skaļi tikšķošu zelta pulksteni rokā, kurš skaitīja viņam pulsu un sacīja, ka viņš nu esot krietni veselāks.
   —  Tev ir daudz labāk, vai ne, manu draudziņ? — džentl­menis sacīja.
   —  Jā, pateicos, ser, — Olivers atbildēja.
   —  Jā, es zinu, ka tu jau jūties labāk, — runāja džentl­menis. — Tev kāro arī ēst, vai nav tiesa?
   —   Nē, ser, — atteica Olivers.
   —   Hm! — džentlmenis norūca. — Nē, es zinu, tu nekāro. Viņam negribas ēst, misis Bedvin, — sacīja džentlmenis, likdamies liels zinātājs, un vecā lēdija godbijīgi palocīja galvu, kam bija nozīmēt, ka viņa tur ārstu par ļoti gudru vīru. Šķita, ka arī ārsts par sevi bija tādās pašās domās.
   —   Tev nāk miegs, vai ne, draudziņ? — vaicāja ārsts.
   —   Nē, ser, — Olivers atteica.
   —   Nē, — sacīja ārsts ļoti pašapzinīgs un apmierināts, — tev nenāk vis miegs. Tev dzert ari negribas? Tā ir?
   —   Dzert gan gribas, ser, — Olivers atbildēja.
   —   Taisni kā jau es paredzēju, misis Bedvin, — ārsts teica. — Gluži dabiski, ka viņam slāpst. Jūs, kundze, varat viņam iedot mazliet tējas un kādu grauzdētu maizes šķēlīti bez sviesta. Nesasedziet viņu pārāk silti, kundze, bet pierau- giet, lai viņš neapaukstējas, būsiet tik laipna?
   Vecā lēdija pakniksēja. Ārsts, nogaršojis Oliveram atnesto dzērienu un paslavējis to, steidzās projām, skaļi un dīžīgi zā­bakiem čīkstot, kamēr viņš gāja lejā pa kāpnēm.
   Drīz pēc tam Olivers atkal iesnaudās; kad viņš pamodās, pulkstenis jau rādīja turpat pusnakts - stundu. Vecā lēdija, vēl īsu brīdi pakavējusies, mīļi novēlēja viņam labunakti un uzticēja viņa uzraudzību resnai večukai, kura tikko bija atnā­kusi, atnesdama līdzi mazu lūgšanu grāmatu un lielu nakts- mici. Uzlikusi mici galvā, bet grāmalu uz naktsgaldiņa un pateikusi Oliveram, ka šī palikšot nomodā pie viņa pa nakti, večuka piestūma savu krēslu tuvāk kaminam un tūdaļ sāka gulēt guļamo, bieži gan miegā trūkdamās, vai nu kad galva uz priekšu sasvērās, vai arī kad pati stiprāk iešņācās vai iekrācās. Tie tomēr nebija nekādi lielie traucējumi — pakasīja tikai degungalu dūšīgāk un snauduļoja tālāk.
   Lēni vilkās šī nakts. Olivers vēl labu laiku gulēja vaļā acīm, skaitīdams mazos gaismas aplīšus, kas, blāvai sveces liesmiņai plivinoties, atņirbēja griestos, vai arī novērsa gur­deno skatienu uz tapešu sarežģītajiem ornamentiem. Krēslai- nība un dzi|ais klusums radīja svētsvinības atmosfēru istabā un atgādināja Oliveram, ka daudzas dienas un naktis te lidi­nājusi nāve apkārt, kuras aukstā elpa varbūt vēl tagad nav izvēdījusies no šās telpas; šādām baigām domām uzmācoties, viņš iespieda seju spilvenā un raidīja debesīm karstu lūgšanu.
   Pamazām viņš ieslīga tai dziļajā, cietajā miegā, kas vienī­gais spēj dot īstu atspirdzinājumu pēc tikko pārciestas slimī­bas; tai mierīgajā, klusajā miegā, no kura sāpīgi ir pamosties. Kurš gan, ja tāda būtu nāve, gribētu atkal atmosties cīņu un nemiera pilnai dzīvei, kur tevi nomāc rūpes par ikdienu, bažas par nākotni, bet vēl vairāk smagās atmiņas par pa­gātni!
   Jau dažas stundas kā bija ataususi gaiša diena, kad Oli­vers atvēra acis; viņš jutās spirgts un līksms. Slimības krize bija laimīgi pāri. Viņš atgriezās atkal dzīvē.
   Pēc dienām trim viņš jau varēja sēdēt atpūtas krēslā, visapkārt aplikts ar spilveniem, un, tā kā viņš vēl tomēr bija par vārgu, lai staigātu, misis Bedvina nonesa viņu lejā savā mazajā saimnieces istabiņā. Nosēdinājusi viņu pie kamina, mīlīgā vecā lēdija nosēdās arī pali un, redzēdama, ka zēns jūtas daudz labāk, aiz liela prieka sāka nevaldāmi raudāt.
   —   Tas nekas, manu mīlulīt, — vecā lēdija sacīja. — Man reizēm uznāk tāds dūšīgs raudiens. Nu re, ir jau pāri. Būšu atkal priecīga.
   —  Jūs, kundze, esat ļoti ļoti laba pret mani, — Olivers sacīja.
   —   Nu, par to tev nav galva jālauza, manu mīlulīt, — vecā lēdija atteica, — svarīgākais tagad ir buljons, sen jau bija laiks tev to iebaudīt, jo ārsts sacīja, ka misters Braunlovs drīkstēšot šorīt tevi apmeklēt; un mums tak tad jāizskatās brašiem; jo tev būs brašāks izskats, jo viņš būs priecīgāks.
   Vecā lēdija tūlīt arī cēlās un uzlika sasildīt mazā kastro­lītī pilnu bļodiņu buljona, lik spēcīga, tā Olivers domāja, ka, atšķaidot to līdz reglamentā paredzētajam stiprumam, tur iznāktu, godīgi aprēķinot, bagātīgas pusdienas trīssimt piec­desmit nabagiem.
   —   Vai tev, mīļumiņ, patīk bildes? — vecā lēdija ievaicā­jās, redzēdama, ka Olivers noņēmies raugās kādā ģīmetnē, kas karājās pie sienas tieši pretī viņa krēslam.
   —   Es labi nezinu, — Olivers atbildēja, acu no audekla ne­novērsdams. — Es tik maz esmu redzējis, ka grūti pateikt. Cik skaista un mīlīga tur tā lēdija izskatās!
   —   Ko nu! — vecā lēdija sacīja. — Gleznotājs jau vien­mēr iztaisa lēdijas skaistākas, nekā tās patiesībā ir, citādi jau
   tiem nebūtu tām bildēm pircēju. Tam, kas izgudrojis to mašīnu, ar kuru var uzņemt cilvēku pēc viņa līdzības, gan bija zināt, ka tai ierī­cei panākumu nebūs, mazlietiņ par godīgu darbs, par godīgu, — vecā lēdija teica, pasmiedamās par savu asprātību.
   —  Vai.. . vai šī bilde, kundze, ir kādas lēdijas nobildējums? — Olivers ievaicājās.
   —  Jā, — misis Bedvina sacīja, pavērsdama uz brīdi acis nost no buljona. — Tā ir ģīmetne.
   —   Kā ģīmetne? — Olivers tau­jāja.
   —   Nudien, kad man jāteic, draudziņ, es nezinu, — veca lēdija atbildēja piemīlīgā balsī. — Nedomāju, ka tā būtu kāda, ko tu vai es pazītu. Kā rādās, tevi šī ģīmetne padarījusi tīri domīgu, mīlulīt.
   — Viņa tak ir tik skaista, — Olivers atteica.
   —   Bet vai tikai tā tevi neuzbudinās? — vecā lēdija iebilda izbrīnījusies, pamanot, ar kādu bijīgi satrauktu skatienu bērns vēro gleznu.
   —   Ai nē, nē, — Olivers aši attrauca. — Bet acis tik skumjas; šeit, kur es sēžu, man liekas, tās noraugās tieši uz mani. Sirds tad sāk man ālrāk sist, — klusā balsī Olivers piebilda. — It kā tā būtu dzīva un gribētu ar mani runāt, bet nevarētu.
   —   Pasarg' dies! — vecā lēdija iesaucās satrūkdamās. — Tādas valodas, bērns, nevajag runāt. Tu vēl esi vārgs un ātri uzbudinies pēc savas slimības. Labāk es aizstumšu tavu krēslu uz otru pusi, tur tu nevarēsi to redzēt. Nu, re, tā! — vecā lēdija runāja, vārdus pavadījusi ar darbiem. — Nu vis­maz tā nebūs tev redzama.
   Olivers redzēja to gara acīm tikpat skaidri, it kā nebūtu vie+u nemaz mainījis, bet viņš nodomāja, ka labāk būs, ja jauko veco lēdiju neapbēdinās, un tāpēc mīlīgi pasmaidīja, kad sastapās ar viņas skatienu, bet misis Bedvina, nopriecā­jusies, ka viņš jūtas labāk, piemeta buljonam sāli, iedrupi­nāja pāris sausiņu, rīkodamās un rosīdamās tik veikli un izmanīgi, kā jau tas piederas tādā svinīgā procedūrā. Oli­vers buljona šķīvi iztukšoja ar neparastu steigu. Tik tikko bija izstrēbis pēdējo lāsīti, kad pie durvīm klusi pieklau­vēja.
   —   Lūdzu, iekšā! — vecā lēdija aicināja, un ienāca mis­ters Braunlovs.
   Vecais džentlmenis ienākdams izskatījās možs un mundrs, kādam arī vajadzēja būt, bet, tiklīdz viņš atstūma acenes uz pieres un sakrustoja zem sava rītasvārka rokas uz muguras, lai varētu Oliveru tā labi apskatīt, viņa seja sāka dīvaini raustīties. Olivers pēc slimības izskatījās pagalam sanīcis, ēnai līdzīgs; veltīgi viņš mēģināja aiz cienības pret savu lab­dari piecelties, mēģinājums beidzās ar to, ka viņš atslīga krēslā atpakaļ, un nu, ja taisnība jāsaka, notika tas, ka mis­tera Braunlova sirds, kas bija gana spēcīga, lai tās pietiktu sešiem tādiem cilvēkmīlestībā kaistošiem veciem džentlme­ņiem, sadzina viņam acīs asaras; šo hidraulisko procesu ne­esam spējīgi izskaidrot, jo neesam pietiekami lieli filozofi.
   —   Nabaga zēns! Nabaga zēns! — misters Braunlovs sa­cīja iekrekstēdamies. — Esmu šorīt mazliet aizsmacis, misis Bedvin. Būšu laikam apaukstējies.
   —   Es gan nedomāju, ser, — misis Bedvina iebilda. — Visu taču jūs dabūjat sausu un izvēdinātu, ser.
   —   Nezinu, Bedvin, nezinu, — sacīja misters Braunlovs. — Vakar gan, man liekas, pie pusdienām bija nolikta mitra salvete, bet tas jau nekas. Nu, kā jūties, mans mīļais?
   —   Esmu laimīgs, ser, — Olivers atbildēja, — un es jums no sirds pateicos, ser, ka bijāt pret mani tik labs.
   —  Jauks zēns, — misters Braunlovs sacīja, turēdamies, lai neparādītu aizkustinājumu. — Vai jūs, Bedvin, esat ar devusi viņam ko ēst? Kādu plānu slimnieku tumīti, ko?
   —   Viņš, ser, nupat dabūja šķīvi garšīga, spēcīga bul­jona, — misis Bedvina atbildēja, mazliet sasliedamās un pē­dējo vārdu sevišķi uzsvērdama, lai taču jauš, ka tāda tumīte un labi pagatavots buljons nav nemaz salīdzināmi, ne blakus liekami.
   —   IJh! — noteica misters Braunlovs, viegli nopurināda­mies. — Pāris glāžu portvīna viņam gan būtu derējušas daudz labāk. Vai nav tiesa, Tom Vait, ko?
   —  Mani sauc par Oliveru, ser, — mazais slimnieciņš at­teica, un viņa skatiens pauda lielu izbrīnu.
   —   Olivers, — misters Braunlovs arī brīnījās. — Kas par Oliveru? Olivers Vaits, ko?
   — Nē, ser, Tvists, Olivers Tvists.
   —   Savāds vārds! — teica vecais džentlmenis. — Bet ko tad tu tiesnesim sacīji, ka tevi sauc par Vaitu?
   —   Es neesmu viņam tā teicis, ser, — Olivers atteica pa­visam apmulsis.
   Tas jau nu tik ļoti atgādināja melus, ka vecais džentlmenis diezgan stingri ielūkojās Oliveram acīs. Bija neiespējami viņam neticēt, katrs vaibsts viņa vājajā sejā pauda patiesību.
   —   Noticis kāds pārpratums, — misters Braunlovs noteica.
   Kaut gan šis iemesls pētīt Olivera seju atkrita, bet agrākā
   doma par tās līdzību ar kādu citu, tuvu pazīstamu seju atkal mācās virsū tik neatlaidīgi, ka viņš nespēja novērst acu no Olivera.
   —  Jūs tak neesat dusmīgs uz mani, ser? — Olivers sacīja, lūdzoši paceldams acis.
   —  Nē, neesmu, — vecais džentlmenis atteica. — Vai! Kas ta tas? Bedvin, paskatieties šurp!
   Runādams viņš aši parādīja uz ģīmetni virs Olivera gal­vas un tad uz zēna seju. Tā bija dzīva kopija. Acis, piere, mute — uz mata kā ģīmetnē. Arī sejas izteiksme tik apbrī­nojami vienāda, it kā sīkākā līnija būtu ar vislielāko preci­zitāti nokopēta!
   Olivers šā spējā izsauciena cēloni nedabūja zināt, jo bija vēl tik vārgs, ka no šīs iesaukšanās satricinājuma zaudēja samaņu.
   Sis Olivera vājuma brīdis nu dod izdevību apmierināt la­sītāju, kas palika neziņā par tiem diviem jautrā vecā džentl­meņa skolniekiem, un darīt tam zināmu …
   Tobrīd, kad Kūmiņš un viņa tikpat slavenais draugs mās­ters Beitss iejuka rēcošajā pūlī un piedalījās Olivera vajā­šanā, kas, kā tas jau aprakstīts, izcēlās tāpēc, ka viņi bija nelegālā ceļā piesavinājušies mistera Braunlova personīgu īpašumu, viņu rīcību noteica visai teicamā un atzīstamā paš­aizsardzības dziņa; bet, tā kā īsts zvērināts anglis visupirms un galvenokārt lepojas ar pilsoņa privilēģijām un personas neaizskaramību, gandrīz lieki lūgt lasītāju pievērst uzmanību tam, ka šo divu zēnu rīcība tos tikai cels visu sabiedrības pīlāru un patriotu acīs tikpat lielā mērā, cik neapgāžamo pa­tiesību — bažas par pašu drošību un labklājību — pierāda un apstiprina nelielais likumu kopojums, kuru daži gaiša prāta, dziļi domājoši filozofi likuši pamatā visām Dabas no­risēm un darbībām. Minētie filozofi šīs cēlās lēdijas' darbību Varen gudri pratuši novest līdz maksimām un teorijām, un, parādīdami lielu atzinību tās augstai gudrībai un saprašanai, tie pilnīgi nostūmuši pie malas visu, kas gribētu apelēt pie sirds, pie cilvēka augstsirdības un citām jūtām. Jo šādas īpašības gan pilnīgi sagrautu uzticību šai sievišķai būtnei, kuru vispārības atziņa pacēlusi pāri visām tādām vājībām un vājībiņām, ar kādām sirgst viņas dzimuma pārstāves.
   Ja nu vajadzētu vel kāda pierādījuma, kas runātu par labu šo jauno džentlmeņu filozofiskā rakstura uzvedībai, es to tuda| atrastu tai faktā (par kuru jau arī minēts pēdējā noti­kuma atstāstījuma sākumā), ka viņi, tiklīdz vispārīgā uzma­nība pievērsās Oliveram, izstājās no dzinēju bara un pa īsāko ceļu veikli vien matoja mājup. Kaut gan man nenāk ne prata apgalvot, ka ievērojami un augsti mācīti vīri vienmēr mēdz meklēt īsāko ceļu, lai nokļūtu pie gudriem prāta slē­dzieniem (drīzāk jau patiesībā tiem paradums ir pagarināt distanci ar dažnedažādiem sānis novirzieniem un nesakarī­giem spriedelējumiem, kā to dažkārt mēdz darīt iereibušie, kad tiem veļas virsū lielu ideju gāzma), bet toties gribu teikt un saku pilnā pārliecībā, ka daudzi jo daudzi lieli filozofi, attīstīdami savas teorijas, allaž mēdz parādīt augstu gudrību un piesardzību, lai novērstu katru nejaušību, kas tos pašus kaut vai visniecīgākā mērā varētu apdraudēt. Tādā kārtā, lai izdarītu lielu labumu, jūs drīkstat izdarīt mazu ļaunumu un varat izmantot ikvienu līdzekli, kuru galu galā mērķis attaisnos; pie kam noteikšana, cik lielam jābūt labuma, cik ļaunuma mēram un, protams, arī starpībai starp tiem abiem, pilnīgi atstājama ieinteresētā filozofa ziņā, lai viņš noteic to, kā viņa gaišais prāts un saprašana, un objektivitāte tam diktē.
   Kad abi zēni jau krietnu brīdi kā vēja virpuļi bija drāzu- šies pa šauro ieliņu un sētu līkloču ejām, tikai tad tie iedro­šinājās apstāties kādā tumšā un zemā vārtu velvē. Pastāvējis mierīgi tik vien ilgi, lai atvilktu elpu un atgūtu valodu, mās­ters Beitss izgrūda prieka pilnu spiedzienu un aiz lielas līk­smes, nevaldāmos smieklos rīstīdamies, novēlās uz durvju pa- sliekšņa un virpuļoja kā vilciņš.
   —   Kas ta nu lēcies? — Kūmiņš ievaicājās.
   —   Ha, ha, ha! — Carlijs Beitss smējās pilnā kaklā.
   —  Aizbāz rīkli! — pavēlēja Kūmiņš, uzmanīgi apkārt vēr­damies. — Va' tu tīši gribi, lai tevi nogrābj, stulbeni?
   —  Vai, es nivaru izturēt, — Carlijs sacīja, — es nivaru izturēt! Tas tik bija skats, kā viņš laida ļekas vaļā, kā viņš apsviedās āp stūri, drāzās virsū ielas stabiņiem un, atsprā- dzis no', atkal joza ka joza, — bet snīpslauķis manā kabatā, un es tik šim no pakaļas auroju, ko māku, — vai die', vai die', man gals klāt!
   Māsters Beitss ar savu dzīvo fantaziju notēloja šo ainu pārāk sabiezinātās krāsās. Ticis līdz šai vietai, viņš atkal sāka ripeniski valstīties uz sliekšņa un smejas vel trakak.
   —   Bet ko nu Feidžins teiks? — ieminējās Kūmiņš, izman­todams mirkli, kad Carlijs atkal aizelsies apklusa.
   —   Ko? — Carlijs Beitss atjautāja.
   —   Nūjā — ko? — Kūmiņš atkārtoja.
   —   Nu, ko šis gan var teikt? — Carlijs sacīja, pēkšņi mi­tēdamies delverēt, jo Kūmiņš rādīja pārāk nopietnu seju. — Ko t' šis var teikt?
   Misters Daukinss pāris minūtes pasvilpoja, tad, noņēmis cepuri, pakasīja galvu un trīs reizes to palocīja.
   —   Nu, ko tu domā savā somā? — Carlijs vaicāja.
   —   Tradiridiritam, tika citam! Dižīgo gailīt, saki nu «pu tu!» — tittiņa — tutū! — sacīja Kūmiņš, un viņa dziļdomī­gajā sejā pavīdēja smīns. Paskaidrojums tas gan bija, bet gaužām neskaidrs. Māsters Beitss to tā uztvēra un tāpēc jautāja vēlreiz:
   —   Ko tu īsti domā?
   Kūmiņš nekā neatbildēja, bet, uzlicis cepuri galvā, sakro- kojis un pasitis garā svārka malu padusē, viņš iespieda mēli vaigā, uzknipāja kā aizvien, bet šoreiz ļoti iespaidīgi reizes piecas sešas pa virsdeguni, apgriezās uz papēža un laidās cauri sētai prom. Māsters Beitss domīgu vaigu metās viņam pakaļ.
   Dažas minūtes pēc šās sarunas soļu troksnis uz čīksto­šajām kāpnēm iztraucēja jautro veco džentlmeni, kas ar mai­zes gabalu un desu vienā rokā un kabatas nazi otrā sēdēja pie pavarda, kur uz trijkāja virda alvas katliņš. Riebīgā smīnā noraustījās viņa bālā seja, kad viņš apsviedās apkārt un, glūnēdams pa rudo, kuplo uzacu apakšu, pagrieza ausi pret durvīm, lai paklausītos.
   —   Nu, kas ta tas! — murmināja ebrejs, pārvērsdamies sejā. — Tikai divi? Kur ta trešais? Tie tak nevarēja iekul­ties ķezā!
   Soļi tuvojās, tie jau sasniedza kāpņu laukumiņu. Durvis klusi atvērās, ienāca Kūmiņš ar Carliju Beitsu, un durvis atkal aizvērās.

   —   Kur t' Olivers? — ebrejs vaicāja, pietrūkdamies kājās un nikni zibsnīdams. — Kur palika tas zēns?
   Mazie zaglēni blenza uz savu dresētāju, it kā baidītos no tā dusmām, un nemierīgiem mirkļiem uzlūkoja viens otru. Atbildi tomēr palika parādā.
   —   Kas noticis ar zēnu? — ebrejs uzkliedza, sagrābdams Kūmiņu cieši aiz apkakles un draudēdams tam ar visnegan- tākiem lāstiem.
   —   Teic laukā, jeb es tevi nožņaugšu!
   Misters Feidžins šķita pārskaities ne pa jokam, un Čar­lijs Beitss, kas turēja par prātīgāku visur un vienmēr iziet ar veselu ādu un kam nepavisam nelikās neticami, ka nāka­mais žņaudzamais būs viņš, nokrita ceļos un palaida garo brēcienu, kurš pa pusei atgādināja traka buļļa baurošanu, pa pusei rupora rēkoņu.
   —   Vai tu runāsi beidzot? — pērkonīgā balsī uzbrēca ebrejs un ņēmās tā purināt Kūmiņu, ka tīrais brīnums, kā tas vēl noturējās savos lielajos svārkos.
   —   Nu tad, kurti viņu uzoda un pievāca — tik īss, tik garš tas stāsts, — Kūmiņš sadusmojies pateica. — Bet nu laidiet mani vaļā! Va* dzirdat!
   Atspēries un ar vienu palēcienu izrāvies ārā no saviem lielajiem svārkiem, kurus pameta ebrejam rokās, Kūmiņš pa­grāba maizes grauzdējamās dakšiņas un atvēzējies mērīja dūrienu jautrā vecā džentlmeņa vestē, un, ja vien palaimē­jies, būtu mazliet atvēsinājis veča jautrību tā, ka to nevarētu vairs tik viegli atgūt.
   Ebrejs šai draudīgajā momentā pasitās sānis ar tādu veik­lību, kādu no tik šķietami nevarīga cilvēciņa nemaz sagaidīt nevarēja, un, satvēris katliņu, grasījās to triekt pret uzbru­cēja galvu. Bet, tā kā šai mirklī Čarlijs Beitss, sākdams bļaut pavisam nelabā balsī, pievērsa veča uzmanību sev, šis pēkšņi mainīja savu nodomu, un katliņš lidoja uz otru jauno džentlmeni.
   —   Ej, kas ta te par ļembastu iet vaļā! — ierūcās kāda zema balss. — Kas to te žāva man virsū? Labi vēl, ka tas bija alus, ne pods, kas mani ķēra, citādi es te gan kādu saberztu miltos. Skaidra lieta, ka cits neviens nevarēja at­ļauties šļākt pa gaisu dzērienus kā vien tas bagātais laupī­tājs — elles kāsis žīds, bet tas tak labi, ja nežēlo ūdens lāses, un tad ar tikai tādā reizē, ja ik gada ceturksni izdevies piešmaukt ūdensvada pārvaldi. Ko tas viss nozīmē, Feidžin? Sasper jods, ja mans kakla seģenis nav samircis alū! Va' nāksi iekšā, tu glumīzer, ko tupstuļo aizdurvē, kā sava kunga un pavēlnieka kaunēdamies!
   Ienācējs, kas visu šo noburkšķēja, bija plecīgs, spēcīgs tēvainis ap gadu trīsdesmit pieci, ģērbies melnos velvetona svārkos, ļoti netīrās, īsās, iedzeltenīgās biksēs, puszābakos, pelēkās diedziņu zeķēs, kas bija cieši uzspīlētas uz pamatīgo kāju kukuļainajiem ikriem, — tādas kājas pie šāda ietērpa vienmēr izskatās kā kaut kas nenobeigts, nepilnīgs,, ja tās nerotā vēl dzelžu pinekļi. Galvā viņam bija brūna cepure un ap kaklu — netīra, raiba šalle, ar kuras noskrandušajiem galiem viņš runādams slaucīja ar alu apšļāktos vaigus. Kad šī procedūra bija galā, parādījās dienas gaismā plata, trula seja ar trīs dienas veciem bārdas rugājiem un divi niknas, draudīgas acis, no kurām vienas krāsainā apkaime liecināja par nesen saņemtu belzienu.
   —  Vai nāksi iekšā, dzirdi! — ierēcās šis pievilcīgais ne­špetnis.
   Balts, pinkains suns ar savās divdesmit vietās saskrāpētu purnu pieplakdams ielīda istabā.
   —   Ko t' nenāci tūlīt? — saimnieks uzsauca. — Tu laikam esi par lepnu, lai ar mani kopā rādītos ļaudīs, ko? Gul nost!
   Šai pavēlei sekoja spēriens, kas aizsvieda dzīvnieku ista­bas pretējā sienmali. Kā likās, suns ar šādu apiešanos bija labi apradis, jo itin mierīgi saritinājās kaktā, pat neieņurdē- jās un, mirkšķinādams savas zvērīgās acis reizes divdesmit minūtē, šķitās noņēmies aplūkojam istabu.
   —   Ko tu te ārdies? Puišeļus spīdzini, tu rijīgais, ne-pie- pil-dā-mais mantrausi, zagtu mantu pievācēj? — špetnais vīrs sacīja, apdomīgi apsēzdamies. — Brīnos, kā tie nav vēl tevi nokniebuši. Es, viņu vietā būdams, gan to būtu izdarī­jis. Ja es būtu bijis tavs māceklis, sen jau to būtu izdarījis un … nē, pārdot tevi pēc tam man vis neizdotos, jo kam gan tu deri, ja nu varbūt kā reta riebekļa un neglīteņa paraugs uzglabāšanai stikla pudelē, bet, man domāt, tik lielas pude­les nemaz netiek gatavotas.
   —   Klusāk, klusāk, mister Saiks, — ebrejs sacīja trīcē­dams. — Nerunājiet tik skaļi!
   —   Nesāc nu te misterot, — tēvainis atteica. — Tev vien­mēr kas nelabs aiz ādas, kad tu uzsāc šādā meldiņā. Tev mans vārds zināms, un beigta balle. Es tam kauna nedarīšu, kad mana stundiņa pienāks.
   —   Nu labi jau, labi, tātad — Bil Saiks, — ebrejs noteica lēnprātīgā pazemībā. — Kā rādās, jūs esat nelabā omā, Bil.
   —   Varbūt ar, — Saikss atteica, — bet man liekas, tu neesi labākā, jeb vai tev mētāšanās ar alvas podiem šķiet tikpat nekaitīga rīkošanās kā mutes palaišana un. ..
   —  Vai jūs prātu izdzīvojis! — ebrejs iesaucās, saķerdams Saiksu aiz piedurknes un norādīdams uz zēniem.
   Misters Saikss apmierinājās ar to, ka parādīja iedomātas cilpas savilkšanu zem kreisās auss, ļaujot galvai nokrist uz labā pleca, un ebrejs, kā likās, šo pantomimu gluži labi sa­prata. Pēc tam viņš žargona vārdiem, ar kādiem viņa valoda
   bija bagātīgi piebārstīta, — tie būtu pilnīgi ne­saprotami, ja tiktu šeit atkārtoti, — pieprasīja glāzi degvīna.
   —   Neiedomājies tik tam ģipti piešaut, — misters Saikss sacīja, uzlikdams cepuri uz galda.
   Tas bija jokā teikts, bet, ja sacītājs redzējis, ar kādu velnišķīgu smīnu vecis sakoda bālās lūpas, kad pagriezās pret bufeti, viņam būtu gan varējis ienākt prātā, ka piesardzība nebūt nav gluži lieka, un tas galvenokārt tāpēc, ka vecā džentlmeņa jautrajā sirdī sēdēja gan vel­niņš, kas kārdināja uzlabot deģa mākslu.
   Pēc divi trim mēriņiem misters Saikss vis­žēlīgi atļāvās veltīt mazliet uzmanības jauna­jiem džentlmeņiem, un šās lielās laipnības ieros­mē sākās saruna, kurā sīki jo sīki tika izklās­tīts, kā tas gadījies, ka Olivers arestēts, pro­tams, noklusējot un sagrozot patiesību par tik, cik Kūmiņš pašreizējos apstākļos atzina par vajadzīgu.
   —  Man bail, — ebrejs sacīja, — ka tik viņš tur neizmuld kaut ko, kas var mūs ievest ķibelē.
   —  To var sagaidīt, — Saikss, ļauni smīkņā­dams, atteica. — Tevi, Feidžin, iegāzīs.
   —   Es, lūk, baidos, — ebrejs turpināja, cieši nolūkodams Saiksu, it kā pārtraukuma nebūtu ievērojis, — es baidos, ja mums tā spēlīte būs jāizbeidz, to nāksies izbeigt vēl vienam otram, un jūsu kaulā tas kodīs vēl sāpīgāk nekā manējā, mans mīlinais.
   Tēvainis satrūkās un spēji pasviedās pret ebreju. Bet vecā džentlmeņa pleci bija uzrauti līdz ausīm un acis izklaidīgi vērās pretējā sienā.
   Iestājās ilgs klusuma brīdis. Katrs šās respektablās sa­biedrības loceklis šķita nogremdējies pats savu lietu apcerē; šķita, ka pat suns, nikni aplaizīdamies, apcerēja, kā mesties ikros pirmajam džentlmenim vai lēdijai, kuru sastaps, izejot uz ielas.
   —   Kādam vajadzēs izdibināt, ar ko tas viss tur policijā īsti beidzies, — misters Saikss ierunājās daudz pielaidīgākā tonī nekā visu laiku, kopš ienācis.
   Ebrejs, būdams vienis prātis, palocīja galvu.
   —  Ja viņš vēl nav izmuldējies un ir iespundēts, pagai­dām var neuztraukties, bet, kad nāks ārā. tad iānoķīķerē, kur šis paliek. Sā vai tā, bet tev viņš jādabū rokā.
   Ebrejs atkal pamāja ar galvu.
   Sādu rīcības plānu varēja tiešām apsveikt, bet kā par nelaimi tā izpildīšanai stājās ceļā visai svarīgs kavēklis, un proti: Kūmiņam, Carlijam Beitsam, Feidžinam, misteram Saiksam —• visiem viņiem bija stipri dziļi iesakņojusies anti- patija pret pastaigām policijas iecirkņu tuvumā, uz to viņus nevarēja pamudināt nekādi apstākļi.
   Cik ilgi viņi tā būtu sēdējuši un viens otrā blenzuši savā svārstībā un neuzņēmībā, grūti uzminēt, bet tas var arī mie­rīgi palikt neminēts, jo pēkšņi ienākušās divi jaunās lēdijas, kuras Olivers jau pirmajā vakarā šeit dabūja redzēt, atdeva atkal valodai dzīvību.
   —   Nāk kā sauktai — ebrejs ierunājās. — Beta ies. Vai iesi, mana mīlinā?
   —   Uz kurieni? — jaunā lēdija atvaicāja.
   —  Tikai līdz policijas iecirknim, mana mīlinā, — ebrejs pieglaimīgi sacīja.
   Jaunā lēdija pelnīja, ka viņu pienācīgi novērtē: viņa skaidri un noteikti neapgalvoja, ka neies, tikai dedzīgi un nopietni izsaucās, lai šī esot «nolādēta», ja to darīšot, — godprātīgi delikātā izvairīšanās, kas liecināja par viņas iedzimtu takta sajūtu, kura neļāva savu tuvāku apbēdināt ar klaju un strupu atteikšanos.
   Ebreja seja apmācās. Viņš novērsās no šās jaunās lēdijas, kas bija sevišķi spilgti, neteiksim, krāšņi, apģērbusies — sar­kanā kleitā, zaļās kurpēs, dzelteniem papīrrullīšiem matos — un pievērsās otrai.
   —   Nensij, mīlinā, — ebrejs sacīja pielabinādamies, — ko tu teiksi?
   —   Ka tā lieta neies, un tāpēc nav vērtē muti dzisināt, Feidžin, — Nensija atteica.
   —   Ko tu ar to gribi teikt? — misters Saikss ievaicājās, uzmezdams viņai bargu skatienu.
   —   Ko jau teicu, Bil, — lēdija mierīgi atbildēja.
   —   Kā, bet tu tak esi kā izmeklēta priekš tā, — misters Saikss ņēmās pārliecināt, — te par tevi neviens vēl ne vella nezina.
   —   Un, tā kā es ar negribu, lai ko zinātu, — Nensija sa­cīja tikpat savaldīgi, — tad mans vārds būs drīzāk «nē» nekā «jā».
   —   Viņa ies, Feidžin, — Saikss sacīja.
   —   Nē, viņa neies, Feidžin, -— sacīja Nensija.
   —   Ies gan, Feidžin, — Saikss palika pie sava.
   Un Saiksam bija taisnība. Visvisādi — gan ar draudiem, gan solījumiem un kukuļiem beidzot tomēr minēto lēdiju pie­dabūja uzņemties šo misiju. Viņai tiešām nebija ko baidīties no tādiem apsvērumiem kā viņas draudzenei, jo viņa tikai nesen bija pārnākusi no attālā, bet smalkā Retklifas* rajona uz Fīldlenas apkaimi un varēja būt droša, ka te neviens no viņas kuplā paziņu skaita ce]ā nepagadīsies.
   ' Tātad, aplikusi baltu priekšautu un papīra rullīšus paslē­pusi zem salmu cepures, — abi šie tualetes piederumi tika izvilkti no ebreja neizsīkstošajiem krājumiem, — mis Nen­sija jau posās uz aiziešanu, lai izpildītu uzdevumu.
   —    Pagaidi drusciņ, mana mīlinā! — ebrejs aizturēja, sniegdams viņai nelielu, aizvāžamu grozu. — Nes to vienā rokā! Tā izskatīsies cienīgāk, mana mīlinā.'
   —   Do' vēl viņai duru atslēgu, Feidžin, lai tur otrā rokā, — pamācīja Saikss, — ta jau pavisam labi un cienīgi izskatīsies.
   —   Jā, jā, tas būs gan smalki, mīļais, — ebrejs sacīja un uzkarināja jaunajai lēdijai uz labās rokas rādāmā pirksta ārdurvju lielo atslēgu. — Tā, brīnišķīgi! Oi, tiešām lieliski, mīļais! — ebrejs priecājās, rokas berzēdams.
   —   Ai manu brālīt! Manu nabaga mī]o, jauko, saldo, ne­vainīgo mazo brālīt! — Nensija vaimanāja, izplūzdama asarās un izmisumā kratīdama groziņu un atslēgu. — Kas ar viņu noticis! Kur tie viņu likuši! Ak, esiet tik žēlīgi un pasakiet, džentlmeņi, ko tie nodarījļjši manam mīļajam pui­sītim! Izstāstiet, džentlmeņi, lūdzu, lūdzu, džentlmeņi!
   Norunājusi to visu klausītājiem par iepriecinājumu, cik vien žēlabaini un izmisīgi varēdama, mis Nensija apklusa, pamirkšķināja ar acīm visai kompanijai, smaidīdama palo­cījās visapkārt un aizskrēja, ka nebija ko redzēt.
   —   Eh! Tas tikai ir viens varenīgs meitēns, mīlinie, — ebrejs sacīja, pievērsdamies saviem mazajiem draugiem un svarīgi locīdams galvu it kā par mēmu brīdinājumu tiem — ņemties piemēru no šā gaišā parauga, ko nupat redzējuši.
   —   Viņa dara godu visai savai slakai, — pielējis sev glāzi, teica misters Saikss, vareno dūri triekdams pret galdu. — Lai iet uz viņas veselībām, un lai visi bābieši būtu tādi kā viņa!
   Kamēr šie un vēl daudzi citi slavinājumi tika birdināti pār Nensiju, šī jaunā lēdija naigi sojoja uz policijas iecirkni, kur viņa, kaut mazliet baiļodamās — aiz gluži saprotamiem iemesliem, jo gāja taču viena un neaizsargāta, — pēc neilga laiciņa laimīgi arī nokļuva.
   Iegājusi no sētas puses, viņa ar atslēgu klusi piedauzīja pie kādas kameras durvīm un klausījās. Nebija dzirdams ne mazākais troksnītis; tad viņa iekāsējās un atkal klausījās. Klusums, nekādas atbildes; tad viņa ierunājās.
   —   Nollij[7], mīlulīt! — maigā balsī klusi sauca Nensija. — Nollij!
   Sinī kamerā bija ieslodzīts tikai viens nožēlojams baskā­jis, kurš saņemts par to, ka spēlējis flautu, un kuram par skaidri pierādītu noziegšanos pret sabiedrību misters Fengs bija piespriedis vienu mēnesi labošanas iestādē, pie tam vēl palaizdams piedienīgu joku: ja jau šā pūšamam organam esot tāds dvašas pārpalikums, tad jau lietderīgāk būšot to izmantot dzirnas griežot nekā muziķu taisot.
   Bet šis vīrs neatbildēja, jo domās apraudāja savu flautu, kas bija konfiscēta un nodota grāfistes rīcībā.
   Nensija gāja pie nākošās kameras durvīm un pieklauvēja
   tur.
   —   Kas i'? — atsaucās klusa, vārga balss.
   —   Vai pie jums ir kāds mazs zēns? — Nensija vaicāja, iepriekš nošņukstējusies.
   —   Nē, — balss atbildēja, — lai die's atpestī!
   Sis te bija gadus sešdesmit piecus vecs klaidonis, kam piespriests cietums par to, ka viņš nebija spēlējis flautu jeb, citiem vārdiem sakot, par ubagošanu ielās un izvairīšanos no jebkāda darba, ar ko nopelnīt sev iztiku. Blakus kamerā atradās kāds cits vīrs, kura cejš bija novedis tai pašā cie­tumā par to, ka bez atļaujas tirgojies uz ielas ar skārda kastroļiem, tātad, kaut arī apiedams nodokļu inspekciju, tomēr nebiia vairījies kaut ko darīt, lai sevi uzturētu.
   Tā kā neviens no šiem noziedzniekiem neatsaucās, dzirdot Olivera vārdu, un neko par viņu nezināja' pateikt, Nensiia devās tieši pie kārtībnieka svītrainajā vestē, kurš izskatījās tāds labsirdīgs no vaiga, un, bēdu satriekta, žēlabaini vai­manādama — vēl satricinošāku iespaidu panākdama, veikli un enerģiski rīkojoties ar atslēgu un grozu, — lūdza, lai atdod viņas mīļo brālīti.
   —   Bet pie manis tak viņa nav, mīļā, — vecais vīrs at­teica.
   —   Kur tad viņš ir? — kā ārprātīga iespiedzās Nensija.
   —   Viņu paņēma līdzi džentlmenis, — kārtībnieks at­bildēja.
   —   Kas par džentlmeni? Žēlīgā debess, kas par džentl­meni? — Nensija uztraucās.
   Atbildot uz šo neatbildamo jautājumu, vecais vīrs pastās­tīja dziļi satriektajai māsai, ka Oliveram tiesas zālē uznācis nelabums, ka viņu attaisnojuši, jo gadījies liecinieks, kas redzējis, ka zadzējs bijis kāds cits zēns, kas nav saķerts, un ka prasītājs viņu nesamaņas stāvoklī paņēmis un aizvedis līdzi uz savām mājām. Par šim mājām stāstītājs zināja tikai tik daudz, ka tās atrodas kaut kur Pentonvilā, šo vārdu viņš sadzirdējis, kad dots norādījums važonim.
   Briesmīgā satraukumā, palikdama šaubās un neziņā, iz­misusī jaunava izstreipuļoja pa vārtiem, bet tad, apmainījusi ļodzīgo gaitu pret žiglām kājām, skrēja, mezdama līkumus, kur vien redzēdama, lai jauktu pēdas, un atgriezās atpakaļ pie ebreja.
   Misters Bils Saikss, tik tikko paguvis noklausīties ziņo­jumu par gājiena rezultātiem, uzsauca savam baltajam sunim un, uzlicis cepuri, steigšus metās ārā, nedomādams par tādām formalitātēm kā atsveicināšanos.
   —   Mums, mani draugi, jādabū zināt, kur viņš ir. Mums viņš jāatrod, — ebrejs sacīja, briesmīgi uzbudinājies. — Car- lij, tu nedari neko citu, kā tikai slāj apkārt, līdz vari atnest kādas ziņas par viņu. Nensij, dārgā, man viņš jādabū rokā. Es paļaujos uz tevi, mīlā, — uz tevi un Kūmiņu. Pagaidiet, pagaidiet! — ebrejs piebilda, ar trīcošu roku atslēgdams galda atvilktni. — Te jums būs nauda, mani mīļie. Es šo­vakar šo bodīti slēdzu ciet. Jūs zināsiet, kur mani atrast! Neuzkavējieties šeit vairs nevienu minūti, nevienu brīdi, mani mīlinie!
   Runādams viņš tos izstūma no istabas un, uzmanīgi div­reiz apgriezis atslēgu un aizbultējis durvis, izvilka no pa­slēptuves kasti, kuras noslēpumu nejaušā kārtā bija atklājis Oliveram. Tad viņš steidzīgi sāka nobāzt pulksteņus un dārglietas zem sava paltraka.
   Viegls klauvējiens pie durvīm izbiedēja viņu šai darbā.
   -— Kas tur ir? — viņš iesaucās griezīgā balsī.
   —   Es, — atsaucās Kūmiņa balss atslēgas caurumā.
   —   Kas ta nu vēl? — nepacietīgi noprasīja ebrejs.
   —   Vai viņš esot jāstiepj uz otru pažobeli, Nensija pra­sa? — Kūmiņš vaicāja.
   —  Jā, — ebrejs atteica. — Lai kur viņa to nomedītu. At­rodiet viņu, sameklējiet rokā, tas viss! Gan tad es zināšu, kas tālāk darāms, par to nebaidieties!
   Puika atburkšķēja, ka šis saprotot gan, un metās pa kāp­nēm lejā, lai panāktu savus biedrus.
   —  Vēl viņš nav paspējis izpļāpāt, — runāja ebrejs, at­sākdams pārtraukto darbu, — bet, ja viņš būs sadomājis palaist muti par mums saviem jaunajiem draugiem, tad mēs vēl varam viņam lūpas aizšūt.

   Oliveram, nākot atkal drīz pie samaņas, ko tas zaudēja, satrūkdamies no mistera Braunlova spējās iesaukšanās, ve­cais džentlmenis un misis Bedvina turpmāk ļoti piesargājās ne ar vārdu nepieminēt portretu, un vispār savās sarunās viņi vairījās pieskarties jautājumiem, kas attiektos uz Olivera pagātni vai viņa nākotnes izredzēm, bet centās risināt tādas valodas, kas varētu viņu uzjautrināt, nevis uztraukt. Viņš arvien vēl bija tik vārgs, ka nevarēja celties uz brokastīm, bet, kad viņš nākamo dienu nonāca lejā saimnieces istabā, viņa acis vispirms vērsās uz sienu cerībā, ka atkal varēs lūkoties daiļās lēdijas vaigā. Viņš tomēr savās cerībās vīlās, jo ģīmetne bija aizvākta.
   —  A! — saimniece ieteicās, redzēdama, kurp vēršas Oli­vera skatiens. — Tā ir prom, kā redzi.
   —  Jā, kundze, es redzu, — Olivers atteica. — Bet kāpēc to noņēma no turienes?
   —   To noņēma tāpēc, bērniņ, ka misteram Braunlovam licies, tā tevi satraucot un tas varbūt varot aizkavēt tavu izveseļošanos, tā redz, bērniņ, — vecā lēdija paskaidroja.
   —   Ai nē, patiesi nē! Es nemaz neuztraucos, kundze, — Olivers sacīja. — Man tā patika skatīties. Man viņa bija tik mīļa.
   —   Nu, nekas! — vecā lēdija labsirdīgi teica. — Saņemies tik un tiec drīz vesels, un mēs to atkal piekārsim. Dzirdi! To es tev apsolu. Bet nu parunāsimies par kaut ko citu.
   Tā tad arī bija visa informācijā, kādu toreiz Oliveram izdevās iegūt par ģīmetni.
   Tā kā zēna slimības laikā vecā lēdija izturējās pret viņu tik mīļi, viņš pūlējās par gleznu vairs nedomāt, toties ar uz­manību klausījās savas kopējas garu garos stāstos par viņas krietno, glīto meitu, kas apprecējusies ar krietnu un glītu cilvēku un dzīvojot uz laukiem; par dēlu, kam esot klerka vieta pie kāda tirgotāja Rietumindijā* un kas arī esot krietns jauneklis, rakstot četrreiz gadā uz mājām tik goddevības pil­nas vēstules, ka asaras viņai saskrēja acīs, par tām runājot. Kamēr vecā lēdija gari un plaši pārstāstīja par saviem bēr­niem, to krietnajiem tikumiem un savā mīļā, labā vīra cēla­jām īpašībām, kurš — dievs lai mielo viņa labo dvēseli! bija miris un aizgājis pie tēviem pirms divdesmit sešiem gadiem, aiztecēja daža laba stundiņa un laiks bija sēsties pie tējas galda. Pēc tējas viņa ņēmās mācīt Oliveram kri- bidžu[8], kuru viņš aptvēra tik veikli, cik vien veikli viņa pa­spēja ierādīt; un šo spēli tad viņi spēlēja ar lielu patiku un aizrautību, līdz slimniekam bija laiks saņemt savu ar ūdeni atšķaidītā karstvīna glāzi un šķēlīti grauzdētas baltmaizes, bet tad visā omulībā ielīst gultā.
   Tās bija laimīgas dienas — Olivera atspirgšanas dienas. Visapkārt tāds miers, tīrība, kārtība, visi tik mīļi un laipni, ka pēc tā trokšņa un jezgas, kādā līdz šim bija dzīvojis, viņš šeit jutās kā pašās debesīs. Tiklīdz viņš bija tiktāl sastipri- nājies, ka varēja jau apģērbties, misters Braunlovs lika ap­gādāt viņam jaunu uzvalku, jaunu cepuri un jaunas kurpes. Kad Oliveram pateica, ka ar vecajām drēbēm viņš var darīt, ko grib, viņš atdeva tās kalponei, kura bijusi ļoti laipna pret viņu, teikdams, lai pārdod tās kādam ebrejam un naudu pa­tur sev. To viņa arī ļoti labprāt izdarīja, un, kad Olivers, raudzīdamies pa logu ārā, noskatījās, kā ebrejs tās satin, iebāž savā somā un aiziet, viņš bija bezgala priecīgs, ka nu tās laimīgi projām, ka nu viņš pasargāts no briesmām tās kādreiz vēl valkāt. Taisnību sakot, tās bija nožēlojamas skrandas, bet Olivers nekad vēl nebija uzvilcis mugurā jau­nu apģērbu.
   Kādā novakarē, apmēram nedēļu pēc notikuma ar ģīmetni, kad viņš sēdēja pie misis Bedvinas un patriecās ar to, mis­ters Braunlovs nosūtīja lejā ziņu, lai Olivers Tvists uzejot pie viņa kabinetā, ja jūtoties pietiekami labi, viņš labprāt brītiņu ar to parunātos.
   — Ak tu kungs, nāc nu mums palīgā! Nomazgā rokas un ļauj, bērniņ, lai es tevi tā gludi sasukāju! — misis Bed­vina sacīja. — Ai manu dieniņu! Būtu mēs zinājuši, ka viņš tevi sauks, mēs tak būtu uzlikuši tev tīru apkaklīti un uz­spodrinājuši tevi kā vienu sešpensīti!
   Olivers darīja visu, ko vecā lēdija viņam lika, un, lai gan viņa gaudās un pukstēja, ka neesot vairs pat laika iekro- kot krekla apkakles apmalīti, viņš tomēr izskatījās tik smalks un daiļš bez visas tik svarīgās vīra greznības, ka pēdīgi, noskatījusi zēnu no galvas līdz papēžiem, viņa tik lielā mērā bija apmierināta, ka varēja sacīt: bijis šiem ari vairāk laika, šī gan nedomājot, ka būtu varējusi vēl ko pielikt viņa dai­ļumam. ..
   Tā uzmundrināts, Olivers piedauzīja pie kabineta durvīm. Pēc misterā Braunlova uzaicinājuma ieiet viņš atradās mazā, gramatām pieblīvētā istabā ar vienu logu, no kura pavērās skats uz glītiem dārziņiem.
   Pie loga bija galds, aiz kura sēdēja misters Braunlovs un pašlaik lasīja. Oliveru ieraudzījis, viņš grāmatu pabīdīja tā­lāk nost un aicināja viņu nākt tuvāk pie galda un apsēsties. Olivers paklausīja, brīnīdamies, kur gan rodami tādi cil­vēki, kas spēj tādu milzumu grāmatu izlasīt, kuras, kā likās, tak laikam bija sarakstītas, lai viestu prāta gaismu pasaulē. Tas vēl šobaltdien šķiet pasakains brīnums ne vienam vien, kam daudz lielāka dzīves pieredze nekā Oliveram.
   —   Daudz grāmatu, vai ne, manu zēn? — misters Braun­lovs sacīja, redzēdams, ar kādu interesi Olivers noskatījās uz grāmatplauktiem, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem.
   —   Milzum daudz, ser, — Olivers atteica. — Es tik daudz vēl neesmu redzējis.
   —   Tu varēsi tās lasīt, ja labi uzvedīsies, — vecais džentl­menis sacīja laipnīgi, — un tas tev patiks daudz labāk nekā skatīties uz tām no ārpuses, tas ir, ne vienmēr: atradīsies arī tādas grāmatas, kurām muguriņa un vāki ir to labākā sastāv­daļa.
   —  Tās laikam ir tur tās smagās, ser? — Olivers teica, norādīdams uz bieziem, bagātīgi ar zeltu rotātiem sējumiem.
   —   Ne vienmēr tās, — vecais džentlmenis atsacīja, smai­dīdams un noglaudīdams Oliveram galvu, — ir vēl citas tik­pat smagas grāmatas, kaut arī mazākas pēc apmēriem. Kā būtu, ka tu izaugtu liels un gudrs vīrs un sāktu rakstīt grā­matas, ko?
   —   Es domāju, es labāk tās lasītu, ser, — Olivers atteica.
   —   Ko! Tev negribas būt par grāmatu sarakstītāju? — vecais džentlmenis brīnījās.
   Olivers īsu brīdi pagudroja un tad deva tādu atbildi, ka daudz labāk, pēc viņa domām, būt par grāmatu pārdevēju, par ko vecais džentlmenis gardi nosmējās un noteica, ka tas nu gan bijis viens īsti prātīgs vārds. Oliveram uzslava gāja pie sirds, kaut pašam jausmas nebija, ko tad šis tik prātīgu pasacījis.
   —   Nu, nekas, nekas, — misters Braunlovs ierunājās, pār­stādams smiet. — Nebaidies neko! Mēs no tevis rakstnieku netaisīsim, ja jau ir iespēja izmācīties par godīgu amatnieku, kaut vai par mūrnieku.
   —   Pateicos jums, ser, — Olivers sacīja.
   Dzirdot, ar kādu nopietnību Olivers to teica, vecais džentl­menis atkal iesmējās un sāka runāt kaut ko par instinkta dī­vainībām, kam Olivers nepievērsa sevišķi lielu uzmanību, jo neko no tā nesaprata.
   —   Bet nu, manu zēn, — misters Braunlovs teica, ja vien iespējams vēl laipnākā balsī, bet reizē arī daudz nopietnākā, nekā Olivers bija dzirdējis viņu runājam, — es gribētu, lai tu labi ielāgo, ko es tev sacīšu. Es runāšu ar tevi pavisam at­klāti, jo esmu pārliecināts, ka tu sapratīsi mani tikpat labi kā dažs, kas vecāks par tevi.
   —   Vai, tikai to vien, lūdzu, nesakiet, ka sūtīsiet mani pro­jām, ser! — Olivers iesaucās, sabijies no vecā džentlmeņa pārāk svinīgās un nopietnās uzrunas. — Nedzeniet mani ārā, es negribu atkal klīst pa ielām! Ļaujiet man palikt un lie­ciet man strādāt! Neraidiet mani atpakaļ uz to briesmīgo vietu, no kurienes esmu ticis laukā! Apžēlojieties par mani, nabaga puiku, ser!
   — Mīļais bērns, — sacīja vecais džentlmenis, kura sirdi aizkustināja zēna karstā lūgšanās, — tev nav ko baidīties, ka tevi pametīšu, ja vien tu nedosi tam ieganstu.
   —   Es nekad, nekad to nedarīšu, ser, — Olivers pārtrauca.
   —   Ceru, ka ne, — vecais džentlmenis piebilda. — Es ne­domāju, ka tu tā darīsi. Esmu gan piedzīvojis, ka mani pie­viļ tie, kam esmu pūlējies palīdzēt, taču tas mani neatbaida, kaut kas manī mudināt mudina tev uzticēties; kāpēc tavs lik­tenis man kļuvis tik tuvs, to pats sev nevaru labi izskaidrot. Cilvēki, kurus esmu mīlējis par visu vairāk pasaulē, guļ zem velēnām, un, kaut gan manas dzīves gaisma un laime ir līdzi tiem apbedīta, savu sirdi tomēr neesmu pārvērtis par zārku un noslēdzis, lai tā nekad vairs nespētu iesilt cēlākām jūtām. Dziļās bēdās sirds mācījusies just vēl stiprāk un kvēlāk.
   Tā kā vecais džentlmenis to visu sacīja skumjā balsī, vai­rāk pats sev nekā sarunu biedram, un pēc tam uz brīdi ap­klusa, Olivers sēdēja pavisam rātni un klusi.
   —   Tā ja, — vecais džentlmenis pēdīgi ieteicās jau ma­nāmi jautrākā balsī. — Es par to ierunājos tikai tāpēc, ka tava sirds vēl ir jauna, ka tu, zinādams, cik daudz sāpju un bēdu es esmu pārcietis, varbūt piesargāsies mani no jauna apbēdināt. Tu sakies esam bārenis, bez neviena drauga pa­saulē; cik esmu varējis noskaidrot, tas atbilst patiesībai. Iz­stāsti man visu par sevi: no kurienes tu šeit ieradies, kas tevi audzināja un kā tu nokļuvi tai kompānijā, kurā es tevi ierau­dzīju? Izstāsti man visu patiesību, un, kamēr es dzīvoju, tu nebūsi bez drauga.
   Oliveram uznāca raudas, un pāris minūtes viņš nespēi i muti atdarīt; bet, kad viņš savaldījies gribēja sākt stāstīt, kā ticis audzināts fermā, kā misters Bambls aizvedis viņu uz darbanamu, pie āra durvīm kāds lielā nepacietībā divreiz īsi piedauzīja un kalpone, uzskrējusi augšā, pieteica misteru Grimvigu.
   —   Vai viņš nāk pie manis? — misters Braunlovs vaicāja.
   —   Jā, ser, — kalpone atteica. — Viņš apprasījās, vai mums esot pašceptas maizītes, un, kad es pateicu, ka ir gan, viņš solījās dzert pie mums tēju.
   Misters Braunlovs pasmaidīja un, pievērsdamies Oliveram, paskaidroja, ka misters Grimvigs esot šim vecs draugs un lai viņš neliekoties neko daudz zinis par šā džentlmeņa ne visai smalkajām manierēm, jo patiesībā misters Grimvigs esot zelta cilvēks, to apgalvot šim esot diezgan iemeslu.
   —   Vai man iet lejā, ser? — Olivers vaicāja.
   — Nē, — misters Braunlovs atteica, — paliec vien labāk tepat.
   Sai brīdī, atspiezdamies uz resnas nūjas, ar vienu kāju mazliet klibodams, istabā ienāca plecīgs pavecs džentlmenis; viņa apģērbs sastāvēja no ziliem svārkiem, svītrainas vestes, nankina biksēm un getrām; galvā viņam bija balta platmale ar zaļu apšuvi; sīkiem kruzuļiem nošūtā krekla priekša sprau­cās ārā no vestes izgriezuma, bet zem tā nokarājās gara gara tērauda pulksteņķēde, kuras galu nerotāja nekas vairāk kā atslēdziņa. No baltās kaklasaites bija savilkts apmēram apelsinam līdzīgs čumurs zem zoda, bet, cik dažādās krunkās un krokās bija savilkta viņa seja, to nav iespējams aprakslīt. Runājot viņš bija ieņēmies paradumu piešķiebt galvu uz sā­niem un raudzīties no acu kaktiņiem, gluži tā, kā to dara papagaiļi. Sādā pozā viņš arī nostājās, tiklīdz bija ienācis iekšā, un, turēdams izstieptā rokā apelsina mizas gabaliņu, sašutis sirdījās:
   —   Paskatieties! Vai jūs redzat šo te? Tie tak ir tīrie debess brīnumi, ka es nevaru pārkāpt nevienas mājas slieksni, lai kaut kur kāpnēs neuzdurtos šādai ārsta labdarei.[9] Jau reiz es apklibu no apelsina mizas, un es zinu — apelsina miza man pēdīgi atnesis nāvi. Tā būs, ser: apelsina miza būs mana nāve, ja ne — esmu ar mieru apēst savu galvu, ser!
   Ar šo daiļskanīgo izteicienu misters Grimvigs noslēdza un apstiprināja vai ikvienu savu izteiktu apgalvojumu, un tas īpaši dīvaini skanēja tieši viņa mutē, jo, pieļaujot pat tādu varbūtību, ka zinātnes sasniegumi ar laiku nonāktu tik­tāl, ka cilvēks spētu apēst pats savu galvu, ja tas viņam iepa- tiklos, mistera Grimviga galva tomēr bija pārlieku liela, — ari bez visas biezās pūdera kārtas, — tā ka jāšaubās, vai pat viskarstasinīgākais sangviniķis1 riskētu to notiesāt vienā pa­ņēmienā.
   Hs apēdīšu savu galvu, ser, — misters Grimvigs atkār­toja, uzsizdams ar nūju pa grīdu. — Hallo! Kas tas tāds? — viņš iesaucās, pamanījis Oliveru, un atkāpās pāris soļu at­pakaļ.
   Tas ir mazais Olivers Tvists, par kuru mes jau runā­jam, — misters Eraunlovs atbildēja.
   Olivers palocījās.
   Jūs tak gan negribēsiet man iestāstīt, ka šis ir tas pats zēns, kas gulēja karsonī, ko? — sacīja misters Grim­vigs, atkāpdamies vēl mazliet. — Pagaidiet mirkli! Nerunā­jiet! Csst.. . •— misters Grimvigs turpināja, apraudams iesākto runu un aizmirsdams visas bailes no karsoņa aiz prieka par savu atklājumu. — Šim te puikam piederējis tas apelsins! Ja šis nav tas pats puika, ser, kas ēdis apelsinu un no­metis šo mizu uz kāpnēm, es apēdīšu savu galvu un viņa vēl piedevām.
   —   Nē, nē, šim nav bijis neviena apelsina, — misters Braunlovs sacīja smiedamies. — Bet nu labāk nolieciet savu cepuri un aprunājieties ar manu mazo draugu.
   —  Man šī lieta gremž sirdi, ser, — teica uztrauktais ve­cais džentlmenis, novilkdams cimdus. — Mūsu ielā mūžīgi at­radīsies uz ietves kāda apelsina miza, un es zinu, kas tās iz­mētā, — ārsta puika no stūra mājas. Vakar vakarā kādai jau­nai sievietei paslīdēja kāja uz vienas mizas, un viņa pakrita pret mana dārza žogu. Tiklīdz viņa piecēlās, es pa savu logu redzu, jau šī met acis uz to sasodīto sarkano lampu,2 kas aicina iekšā kā uz kādu pantomimu. «Neejiet pie tā!» es saucu no loga, «tas jau ir slepkava! Slazdu izlicējs!» Tas viņš ir. Ja viņš tas nav …
   Te dusmās iekaisušais vecais džentlmenis no visa spara cirta nūju pret grīdu, un tas, kā viņa draugiem bija zināms, aizstāja parasto teicienu, ja tas netika izrunāts vārdiem. Pēc tam, joprojām paturēdams nūju rokā, viņš apsēdās un, atvāzis lorneti, ko nēsāja pakarinātu platā melnā lentā, ņēmās apskatīt Oliveru, kas, redzēdams, ka kļuvis par novērošanas objektu, pietvīka un vēlreiz palocījās.
   —  Tad šis ir tas puišelis, ko? — misters Grimvigs pēdīgi ievaicājās.
   1 Cilvēks, kas pēc dabas |oti dzīvs un spēj viegli aizrauties.
   8 Tajā laikā Anglijā ārsti pie savām durvīm mēdza izkārt sarkanu laternu.
   —   Tas pats jau ir, — misters Braunlovs atbildēja.
   —   Kā jūties, puis? — apjautājās misters Grimvigs.
   —   Daudz, daudz labāk, pateicos, ser, — Olivers atbildēja.
   Misters Braunlovs, laikam nomanīdams, ka viņa savādnie­kam draugam niez mēle pasacīt kaut ko ne visai patīkamu, palūdza Oliveru noiet lejā un pateikt misis Bedvinai, ka tējas galdu var jau klāt, un Olivers jutās laimīgs, ka var aiziet, jo viņam viesa izturēšanās diezin kā vis nepatika.
   Jauks, patīkams zēns, vai nav tiesa? — misters Braun­lovs vaicāja.
   Nezinu, — misters Grimvigs īgni atņurdēja.
   —   Nezināt?
   —   Nē. Es to nezinu. Es nekad nekādas atšķirības zēnos neredzu. Mana acs izšķir tikai divas zēnu sugas — putras strēbējus un cepešu ēdējus.
   —   Kurā tad ietilpst Olivers?
   —   Putras strēbējos. Manam labam paziņam bija dēls no gaļas ēdēju sugas; skaists puika, tie teica par viņu; apaļa galva, sarkani vaigi, spīdīgas acis; šausmīgs puika; rumpis, kājas, rokas plēsa pušu viņa zilo uzvalku, balss kā locim un apetite kā vilkam. Es to pazīstu! Maita tāds!
   —   Nu-ū, — misters Braunlovs iebilda, — bet tās tak ne­pavisam nav mazajam Oliveram Tvistam raksturīgas īpašības, tātad viņš nevar būt par cēloni jūsu dusmu uzliesmojumam.
   —   Jā, nav vis raksturīgas, — misters Grimvigs piekrita. — Bet viņam var būt vēl ļaunākas.
   Te nu misters Braunlovs jau nepacietībā iekāsējās, kas acīm redzot sagādāja misteram Grimvigam vislielāko ieprie­cinājumu.
   —  Viņam var būt ļaunākas, es saku, — misters Grimvigs atkārtoja. — No kurienes viņš uzradies? Kas viņš tāds? Kas tas par putnu? Viņš gulēja karsonī. Kāda tam nozīme? Karso­nis tak nav nekāda sevišķa labo cilvēku privilēģija, nav tak? Sliktiem cilvēkiem tak ar kādreiz piemetas drudzis, vai nav tiesa? Es pazinu kādu cilvēku, kuru Jamaikā pakāra par to, ka tas noslepkavojis savu saimnieku, un šis cilvēks sešas rei­zes bija izgulējis karstuma drudzi, bet nekādu žēlastību ar to neizpelnījās. Tpu tu! Nospļauties!
   Patiesība tomēr ir tāda, ka sirds dziļumos misters Grim­vigs bija ar mieru atzīt ir Olivera izskata, ir viņa uzvedības ārkārtējo pievilcību, bet viņš sirga ar nepārvaramu tieksmi allaž apstrīdēt citu domas, šoreiz atrastās apelsina mizas jo niknāk saērcināts; un, sevī apņēmies, ka neviens viņam nepa­vēlēs atzīt kādu zēnu par jauku vai nejauku, viņš tūlīt sākumā nolēma turēties savam draugam pretī. Kad misters Braunlovs aizrādīja, ka pagaidām viņš ne uz vienu jautājumu nevar dot apmierinošu atbildi, ka tuvāku Olivera pagātnes izpētīšanu viņš atlicis līdz tam laikam, kad zēns būs pietiekami atspir­dzis, lai to izprašņātu, misters Grimvigs ļaunā priekā nokrekstējās. Zobgalīgi vīpsnādams, viņš ieprasījās, vai saim­niecības vadītājai esot paradums vakaros pārskaitīt galda sudrabu; ja kādā jaukā rītā netrūkšot vienas otras sudraba karotes, viņš ar mieru … un tā tālāk.
   Misters Braunlovs, kaut arī pats bija diezgan ātras dabas džentlmenis, bet, pazīdams sava drauga dīvainības, visu šo tirādi noklausījās gaužām miermīlīgi; vēlāk pie tējas galda misters Grimvigs nevarēja vien diezgan noslavēt gardās mai­zītes, un tad jau viss noritēja gludi un pa godam; pat Olivers, kas arī dzēra tēju kopā ar viņiem, sāka justies daudz brīvāk nekā pirmāk dusmīgā vecā džentlmeņa klātbūtnē.
   —   Un kad tad jus esat nodomājis noklausīties pilnīgu, patiesīgu un sīku pārskatu par Olivera Tvista dzīvi un pie­dzīvojumiem? — misters Grimvigs pēc vakariņām vaicāja misteram Braunlovam un runādams pašķielēja uz Oliveru.
   Rīt no rīta, — misters Braunlovs atteica. — Es gribētu, lai mēs tobrīd būtu divi vien. Uznāc, draudziņ, rīt pie manis ap pulksten desmitiem!
   —   Labi, ser, — Olivers sacīja.
   Viņš atbildēdams mazliet sastomījās, jo viņu mulsināja mistera Grimviga urbīgais skatiens.
   —   Es jums, lūk, ko pateikšu, — vecais džentlmenis čuk­stēja misteram Braunlovam, — viņš rīt no rīta pie jums ne­ieradīsies. Es manīju, kā viņš vilcinājās. Viņš jūs krāpj, mans labais draugs.
   —   Varu zvērēt, ka ne, — dedzīgi attrauca misters Braun­lovs.
   —   Ja viņš nemānās, esmu … — un nūja noklaudzēja pret grīdu.
   — Es atbildu ar savu dzīvību par šā zēna taisno va­lodu! — misters Braunlovs sacīja, uzsizdams dūri uz galda.
   —   Un es ar savu galvu, ka viņš melo, — misters Grim­vigs atcirta, savukārt arī uzsizdams ar dūri pa galdu.
   —   Redzēsim, — misters Braunlovs sacīja, apslāpēdams dusmu uzplūdus.
   —   Redzēsim, — teica misters Grimvigs, izaicinoši smīnē­dams, — redzēsim.
   Liktenim labpatikās, lai misis Bedvinai šai mirklī gadītos ienest nelielu saini grāmatu, kuras misters Braunlovs no rīta bija nopircis pie tā paša grāmatu galda turētāja, kas šai stāstā jau minēts; nolikusi tās uz galda, viņa grasījās jau iet laukā no istabas.
   —  Aizkavējiet to puiku, misis Bedvin! — misters Braun­lovs sacīja. — Man ir viņam kas nododams.
   —   Puika jau aizgāja, ser, — misis Bedvina atbildēja.
   —   Pasauciet viņu atpakaļ! — misters Braunlovs teica. — Lieta ir svarīga. Grāmattirgotājs ir nabadzīgs vīrs, un par grāmatām nav samaksāts. Dažas te būs arī atpakaļ sūtāmas.
   Parādes durvis bija vaļā. Olivers metās uz vienu pusi, jaunā kalpone — uz otru, un misis Bedvina stāvēja uz sliekšņa un spiedzošā balsī sauca puiku, bet puikas nekur vairs ne­manīja. Olivers un meiča aizelsušies atskrēja atpakaļ un pa­ziņoja, ka zēns kā ūdenī iekritis.
   —   Ak die's, kā tas mani var kremst! — misters Braun­lovs izsaucās. — Par visām lietām es gribēju, lai šīs grāma­tas jau būtu šovakar aiznestas.
   —   Nu, aizsūtiet Oliveru ar tām! — ironiski smīnēdams, deva padomu misters Grimvigs. — Jūs tak varat būt drošs, ka viņš tās nodos, kur nākas.
   — Jā, lūdzu, ser, ļaujiet man tās aiznest! — Olivers sa­cīja. -— Es skriešus vien noskriešu visu ceļu.
   Vecais džentlmenis pašlaik plēta muti sacīt, ka Olivers nu nekādā gadījumā nebūs gājējs, kad mistera Grimviga izsmē­jīgā ieklepošanās pamudināja lēmumu mainīt: Olivers ies un, ātri veicis uzdevumu, uz vietas pierādīs misteram Grimvigarņ, ka vismaz šinī reizē viņa aizdomas bijušas nepamatotas.
   —   Labi, tu iesi, mans mīļais, — vecais džentlmenis sacīja. — Grāmatas ir uz krēsla pie mana galda. Atnes tās šurp!
   Olivers, priecīgs, ka var būt noderīgs, ar lielu skubu pa- sitis grāmatas padusē, nonesa tās lejā un, cepuri rokā turē­dams, gaidīja, ko viņam liks pateikt tirgotājam.
   —   Tu viņam pateiksi, — misters Braunlovs sacīja, cieši uzlūkodams misteru Grimvigu, — tu pateiksi, ka šīs grāmatas tiek sūtītas atpakaļ un ka tu esi atnācis samaksāt četras mārci­ņas desmit šiliņu, ko es viņam esmu parādā. Še būs piecu mārci­ņu banknote, tātad tev jāatnes man atlikums — desmit šiliņu.
   —   Nepaies ne desmit minūtes, ka būšu atpakaļ, ser! — Olivers dedzīgi izsaucās.
   Noglabājis naudas zīmi svārku aizpogājamā kabatā un grāmatas rūpīgi paņēmis padusē, viņš pieklājīgi palocījās un izgāja no istabas. Misis Bedvina pavadīja viņu līdz ārdur­vīm, pastāstīja, kā nokļūt pa īsāko ceļu, kā sauc grāmattirgo­tāju, kā sauc to ielu, un Olivers visu teicās labi sapratis. Apveltījusi vēl dažnedažādām pamācībām un, protams, pie­kodinājusi, lai nesaaukstējas, viņa beidzot ļāva tam iet.
   —   Lai die's pasargā šo mīļo vaidziņu! — noteica veca lēdija, noskatīdamās, kā viņš aiziet. — Man tīri tā kā bail palaist viņu prom no acīm.
   Šai mirklī Olivers jautri atskatījās atpakaļ un pameta vi­ņai ar galvu, pirms nogriezās sānielā. Vecā lēdija smaidīdama atņēma sveicinājumu un, aizvērusi durvis, iegāja savā istabā.
   —   Nu tad redzēsim, viņš būs atpakaļ pēc divdesmit minū­tēm, visvēlākais, — misters Braunlovs sacīja, izņemdams ka­batas pulksteni un nolikdams to uz galda. — Ap to laiku būs jau satumsis.
   —  O! Jūs tiešām ticat, ka viņš nāks atpakaļ, ko? — mis­ters Grimvigs ievaicājās.
   —  Jūs ne? — smaidīdams atjautāja misters Braunlovs.
   Mistera Grimviga krūtīs šai brīdī plosījās protesta gars,
   kas kļuva jo spēcīgāks, redzot mistera Braunlova paļāvīgo smaidu.
   —   Nē, — viņš sacīja, triekdams dūri pa galdu. — Es ne. Puikam mugurā jaunu drēbju kārta, vērtīgu grāmatu sainis padusē, piecas mārciņas kabatā. Viņš aizlaidīsies pie. saviem draugiem zaglēniem un pasmiesies par jums. Ja tas vēl kādreiz atgrieztos šai mājā, es ar mieru savu galvu apēst, ser.
   Pie pēdējiem vārdiem viņš piegrūda savu krēslu tuvāk gal­dam, un tur nu sēdēja divi draugi mēmās gaidās, vērodami pulksteni savā priekšā.
   Lai ilustrētu, cik lielu nozīmību mēs piešķiram saviem spriedumiem un ar kādu pašapzinīgu lepnumu īsi un ātri taisām vispārsteidzīgākos slēdzienus, der atzīmēt, ka misters Grimvigs, lai gan viņš nebūt nebija cietsirdīgs cilvēks, lai gan viņam no sirds būtu bijis žēl sava drauga, ja tas tiktu piemuļķots un piekrāpts, šinī brīdī patiešām svēti un cieši ticēja savai paredzēšanai, ka Olivers atpakaļ nenāks.
   Krēsla tā sabiezēja, ka tikko vairs varēja samanīt rādītā­jus uz ciparnīcas, bet abi vecie džentlmeņi sēdēja joprojām klusēdami, un uz galda tikšķēja pulkstenis.

   Mazā Sefrenhila visnetīrākajā, nolaistākajā nostūrī, kāda nožēlojama traktiereļa nomaļā viesu istabā, tumšā, spirta iz­garojumiem piesātinātā riebīgā ūķī, kur ziemā cauru dienu mirgāja gāzes radziņš un kur arī vasarā neiespraucās neviens saules stars, pār alvas degvīna krūku un glāzīti noliecies, domās nogrimis, sēdēja kāds vīrišķis velveta svārkos, iedzel­tenās īsās biksēs, zeķēs un puszābakos, kura personā pat šinī pustumsā ari ne visai acīgs policijas aģents uz rāviena būtu sazīmējis misteru Viljamu Saiksu.
   Viņam pie kājām gulēja suns — baltā spalvā, sarkanām acīm, kurš kavēja sev laiku, pārmijus pamirkšķinādams te vienu, te otru aci savam saimniekam un tai pašā laikā laizī­dams degungalā lielu, svaigu brūci, acīm redzot iegūtu ne­sena sadursmē.
   —   Mierā, nolāpītais! Mierrā! — misters Saikss uzkliedza, pēkšņi pārtraukdams klusumu.
   Vai nu domas viņam strādāja tik intensivi, ka suņa mirk­šķināšana viņu traucēja, vai arī šīs pašas pārdomas bija tik ārkārtīgi sabangojušas viņa jūtas, ka tās vairs citādi nebija nomierināmas kā vien ar spērienu nevainīgam lopiņam, — šis jautājums vēl prasa pamatojuma un vispusīgas apsprieša­nas. Lai nu cēlonis bija šāds vai citāds, bet sekas bija tādas, ka suns dabūja pie viena ir spērienu, ir lamu brāzienu.
   Suņi gan parasti nemēdz atriebt netaisnību, ko tiem no­dara viņu saimnieks, bet mistera Saiksa suns, būdams pēc dabas visumā līdzīgs savam īpašniekam un šai brīdī varbūt vēl pārāk sajuzdams nodarīto pārestību, bez liekas prātoša­nas iecirta zobus viņa puszābakā. Sirdīgi to samurdzījis, viņš rūkdams ievilkās pasolē, un īstā laikā, lai nedabūtu pa galvu ar alvas krūku, ko misters Saikss jau turēja paceltu zvēlienam.
   —   Ak tā, tu man kodīsi, ko! — misters Saikss sacīja, sagrābis vienā rokā kruķi, ar otru apdomīgi vāzdams vaļā prāvu saliecamo nazi, ko izvilka no kabatas. — Lien ārā, elles kāsi! Šurp! Va' dzirdi?
   Suns, bez šaubām, dzirdēja, jo misters Saikss ļāva sa­viem rupjās balss reģistriem skanēt visgriezīgākajos toņos, bet acīm redzot viņš neizprotamā kārtā nevēlējās ļaut sev pār­griezt rīkli, tāpēc palika, kur bijis, un rūca vēl niknāk, tai pašā laikā sakampdams zobos kruķa galu un kodīdams to kā nikns meža zvērs.
   Tāda pretošanās satracināja misteru Saiksu vēl vairāk, un viņš, pietupies uz ceļiem, metās mežonīgā uzbrukumā uz nabaga dzīvnieku.
   Suns šaudījās no labās uz kreiso, no kreisās uz labo pusi, rūkdams, riedams, zobus ņirgdams; vīrišķis buksnīja, spārdīja, lamājās un lādējās, cīņa patlaban bija sasniegusi viskritiskāko momentu, kad pēkšņi atvērās durvis un suns kā šautra iz­šāvās ārā, pamezdams Bilu Saiksu ar kruķi un atvāztu nazi rokā.
   Katrā ķildā jābūt vismaz divi pretiniekiem, saka veca pa­runa. Misters Saikss, sava pretinieka — suņa piešmaukts, tūdaļ tā vietā izraudzījās nule ienācēju.
   —   Kāds velns tevi dzina spraukties vidū manās un suņa darīšanās! — nikni žestikulēdams, brēca misters Saikss.
   —   Es jau nezināju, mans mīļais, es nezināju, — lēnprātīgi atbildēja Feidžins (jo ienācējs bija vecais ebrejs).
   —   Nezināji, ak tu zaķpastala, vecais zagli! Saikss rēca. — Trokšņa laikam nedzirdēji?
   -— Abet ne to vismazāko, patiešām, tā kā es te stāvu, Bil, — ebrejs taisnojās.
   —   Kā tad! Tu jau nedzirdi neko, kur nu tu! — ņirdzīgi atsmēja Saikss. — Pazagšus ielien, pazagšus izlien, neviens tevi nedzird ne ejam, ne nākam! Es būtu gribējis, Feidžin, kaut tu bijis tā suņa vietā pusminuti atpakaļ.
   —   Kāpēc? — ebrejs atvaicāja ar piespiestu smaidu uz lū­pām.
   —   Tāpēc, ka valdība, kas ļauj dzīvot tādiem cilvēkiem kā tu, kas neesat ne tuvu pēdīgā plušķa vērts, tomēr suni cilvē­kam atļauj nosist, kad vien tam labpatīk, — Saikss atbildēja, savāzdams nazi un uzmezdams ebrejam sevišķi izteiksmīgu skatienu. — Lūk, kāpēc!
   Ebrejs berzēja rokas un, nosēdies pie galda, varītēm centās parādīt, ka pasmejas par sava drauga joku. Tomēr nebija apslēpjams, ka viņš jutās gaužām neomulīgi.
   —   Ņirdz vien, ņirdz, — Saikss sacīja, nolikdams kruķi un ar riebuma un nicinājuma pilnu skatienu vērodams Fei- džinu. — Rādi vien zobus. Neizdosies tev par mani pasmie­ties, nekur citur kā vienīgi varbūt ar aizsietām acīm pie kāķa. Man ir virsroka pār tevi, Feidžin, un, lai tad velns mani pa­rauj, bet es to paturēšu. Dzirdi! Ja mani kārs, kārs tevi arī, tātad esi uzmanīgs ar mani!
   —   Labi jau, labi, mans mīļais, — ebrejs sacīja, — es jau to visu saprotu, mums. . . mums, tā teikt, ir kopīgas inte­reses, Bil … kopīgas intereses.
   —  Hm, — norūca Saikss, it kā domādams, ka ebrejs te ir vairāk ieinteresēts nekā viņš. — Nu, ko ta tu gribēji man pasacīt?
   —   Viss ir laimīgi izgājis caur kausējamo podu, — Fei­džins atteica, — un te būs jūsu tiesa. Tā ir gan lielāka, nekā jums pienāktos, bet, tā kā es zinu, ka citā reizē jūs atkal mani neaizmirsīsiet un .. .
   —   Nedzisini mēli! — laupītājs nepacietīgi pārtrauca. — Kur tā ir? Do' šu'!
   —    Dabūsiet jau, dabūsiet, Bil, dodiet tak man laiku, do­diet laiku! — ebrejs atteica mierinādams. — Te būs. Dzīva un vesela!
   Runādams viņš izvilka no krūšu kabatas vecu katūna mut­autu un, atraisījis lielu, vienā stūrī sasietu mezglu, izņēma brūnā papīrā ievīstītu paciņu. Saikss, izrāvis to ebrejam no rokām, steidzīgi attina un ņēmās pārskaitīt savrinus[10].
   —   Tas viss, ko? — Saikss noprasīja.
   —   Viss, — ebrejs atteica.
   - Vai tikai tu pa ceļam neattini un neapriji vienu otru ripiņu? — Saikss ievaicājās, aizdomīgi veco uzlūkodams. — Nemaz netaisi apvainotu ģīmi, to tu esi ne vienreiz vien darījis. Parauj skārdnieku!
   Vienkāršā angļu valodā pārtulkoti, šie vārdi izteica pavēli pazvanīt. Pēc zvana ienāca kāds cits ebrejs, jaunāks par Fei- džinu, bet gandrīz tikpat pretīgs pēc izskata.
   Bils Saikss norādīja uz tukšo krūku. Ebrejs, mājienu itin pareizi sapratis, paņēma trauku un izgāja to piepildīt, iepriekš uzmetis zīmīgu skatienu Feidžinam, kas, uz mirkli pacēlis acis, it kā to jau bija gaidījis, atbildei palocīja galvu tik viegli, ka to būtu grūti nācies pamanīt kādai novērotājai trešai per­sonai. To nenotvēra arī Saikss, kas šai brīdī bija noliecies, lai sasietu zābaku aukliņu, kuru suns bija atrāvis vaļā. Ja gadījies viņam šo īso signālu apmaiņu ievērot, droši vien viņš būtu no- jautis, ka tie viņam neko labu nevēstī.
   —  Vai te ir kāds, Bārnij? — joprojām acis nodūris grī­dā, vaicāja Feidžins, kad Saikss savējās jau bija pacēlis uz augšu.
   —   Nhevienas dhvēselītes, — atteica Bārnijs, kura vārdi, vai tie nāca no sirds vai ne, ceļu vienmēr ņēma caur de­gunu.
   —   Neviena? — pārjautāja Feidžins, rādīdams izbrīnu, kas varēja nozīmēt, ka Bārnijs drīkst runāt atklāti.
   —   Nheviena vairāk kā mhis Nhensija, — Bārnijs atbil­dēja.
   —   Nensija! — Saikss iesaucās. — Kur? Lai mani sit ar aklību, ja es šo skuķi necelšu gaisā par viņas iedzimtiem ta­lantiem!
   —  Vhiņa mielojas bufetē ar vhārīta vērse gale, — Bārnijs piebilda.
   —  Sūti viņu šurp! — Saikss pavēlēja, ieliedams glāzītē degvīnu. — Ved viņu šurp!
   Bārnijs nedroši pablenza uz Feidžinu, it kā pēc atļaujas taujādams, bet, kad nu ebrejs klusēja un pat acu nepacēla no grīdas, viņš izslīdēja no istabas un viens divi bija atpakaļ kopā ar Nensiju, kas bija izgreznojusies ar cepuri, priekšautu, grozu un durvju atslēgu — kā nākas.
   —- Nu, esi ko uzodusi, Nensij? — Saikss apvaicājās, pie­dāvādams viņai glāzīti.
   —  Jā, Bil, esmu gan, — jaunā lēdija atteica, iztukšodama glāzītes saturu, — bet bija ar ko sliept, esmu pagalam pie­kususi. Mazais svāpurs bijis slims, vajadzējis gulēt nost un . . .
   —  Ē Nensij, mīlinā! — iesaucās Feidžins, paceldams acis.
   Vai nu ebreja rudo uzacu savādā savilkšanās, vai varbūt viņa dziļi iegrimušās, pusaizvērtās acis brīdināja Nensiju ne­kļūt pārāk vaļsirdīgai, to zināt nav visai svarīgi. Sinī gadī­jumā no svara ir fakts, un fakts ir tas, ka viņa spēji aprāvās un, apveltīdama misteru Saiksu koķetiem, mīlīgiem smaidiem, novirzīja sarunu uz citām lietām. Pēc minūtēm desmit miste­ram Feidžinam uznāca klepus lēkme; tad Nensija uzmeta šalli uz pleciem un paziņoja, ka viņai nu laiks atkal iet. Misters Saikss, uzzinājis, ka mazu gabaliņu viņam ar Nensiju iznāktu pa ceļam, piedāvājās meiču pavadīt, un viņi izgāja abi reizē. Turēdamies gabaliņu atstatu, viņiem pakaļ tecēja suns, kas pazagšus izlīda no sētas, tiklīdz redzēja, ka saimnieks jau- gabalā.
   Kad Saikss bija no istabas ārā, ebrejs pabāza galvu pa durvīm, noskatījās, kā tas aiziet pa tumšo gaiteni, nokratīja viņam pakaļ sažņaugtu dūri, nobēra kādus lāstus un pēc tam, riebīgi ņirgdams, par jaunu nosēdās pie galda, kur drīz vien pilnīgi aizmirsās, iegremdēdamies policijas avīzes «Pa­līgā!»* interesantajās lappusēs.
   Tai pašā laikā Olivers Tvists, nenieka nejauzdams, ka at­rodas pavisam netālu no jautrā vecā džentlmeņa, mēroja ceļu uz grāmatu bodīti. Nonākušam līdz Klerkenvelai, viņam nez kā gadījās iegriezties šķērsielā, kur nemaz nevajadzēja iet, bet viņš aptvēra savu kļūdu, tikai kad bija jau krietnu pusceļu nogājis; uztverdams tomēr, ka arī šī iela iet pareizā virzienā, viņš nodomāja, ka nav vērts atpakaļ cilpot, un soļoja tik uz priekšu, cik naski vien varēdams, ar grāmatu saini pa­dusē.
   Zēns gāja un domāja, cik gan laimīgs viņš tagad var jus­ties un ko viņš nedotu, ja varētu kaut ar vienu aci paskatīties uz mazo Diku, kas izbadējies un sakaustīts varbūt šinī pat mirklī raudāja, kad pēkšņi viņu iztraucēja kāda jauna sieviete,, skaļi iekliegdamās: «Ai manu mīļo brāļukiņ!» Nepaguva viņš ne labi apskatīties, kas noticis, kad tika apturēts un kādas rokas cieši apvijās viņam ap kaklu.
   —  Laidiet! — Olivers ie­saucās, kārpīdamies vaļā. — Laidiet taču mani! Kas jūs esat? Kāpēc jūs mani aiztu­rat?
   Skaļa vaimanašana bija vienīgais, ko atbildēja sievie­te, kas viņu bija apkampusi un kam rokā bija groziņš un ielas durvju atslēga.
   —  Ak žēlīgais die's! — jaunā sieviete nerimās. — Bei­dzot tak viņu atradu! Ai Oli­ver, Oliver! Ak tu nekrietnais puišel, likt man šitādas bailes izciest tevis dēļ! Nu iesim, iesim, mīlulīt, mājās! Ak,
   es viņu atradu! Lai slavēts die's de­bess augstībā, es viņu atradu!
   Pēc šā grābstīgā vārdu viruma vi­ņa sāka atkal visā galvā gaudot un uzvedās tik mežonīgi un nesavaldīgi, ka divi sievas, kurām šai brīdī gadī­jās pienākt, uzbilda miesniekzēnu ar vērša taukiem saspīdinātu galvu, kurš ari bija iznācis paskatīties, vai vi­ņam neliekoties, ka prātīgākais tagad būtu, ja viņš aizskrietu pēc ārsta, uz ko miesniekzēns, kam, kā rādījās, atpūta, neteik­sim, slaistīšanās, bija vairāk pa prātam, atteica, ka šim tā ne­liekoties vis.
   —  Ak nē, nē, nevajag! — jaunā sieviete sacīja, sagrāb­dama Oliveru pie rokas. — Man jau ir labāk. Nu žigli uz māju, tu palaidņa puika! Ejam!
   —  Kas tad, kundzīt, noticis? — ieprasījās viena no pie­nācējām.
   —  Ak vai, cienītā, — jaunā sieviete atteica, — nu jau būs turpat mēnesis, kā viņš aizbēga no saviem vecākiem, godī­giem darba cilvēkiem; sametās kopā ar zagļiem un visādiem salašņām; mātei vai sirds trūkst pušu.
   —  Mazais nešpetnis! — viena no sievām noteica.
   —   Tūlīt uz māju, tu nekrietnais vazaņķi! — sacīja otra.
   —  Es neesmu tas, — Olivers atteica, pavisam nobijies. — Es viņas nepazīstu. Man nav nevienas māsas, man nav arī ne tēva, ne mātes. Es esmu bārenis, es dzīvoju Penton- vilā.
   —   Paklausieties tikai, melo, acis skatīdamies! jauna sieviete sacīja.
   —   Vai! Tā tak ir Nensija! — Olivers iesaucās, nule tik ieska­tījies tai sejā, un, ārkārtīgi pārsteigts, atsprāga pāris soļu nost.
   —   Redziet nu, viņš pazīst gan mani! — Nensija iekliedzās, kā taisnību meklēdama pie klātesošajiem. — Nu viņš vairs nevar izķepuroties. Palīdziet piedabūt viņu, lai nāk uz māju, es jums būšu pateicīga, labie ļaudis; citādi viņš novedīs kapā savu tēvu un māti un salauzīs manu sirdi.
   —   Kas, velns, te notiek? — izskrējis no alus bodes, iesau­cās kāds vīrietis, kuram uz pēdām sekoja balts suns. — Ma­zais Olivers! Marš uz mājām pie nabaga mātes, kucēn! Uz vietas mājās!
   —   Es neesmu radu tiem! Es tos nepazīstu! Glābiet! Glā­biet! — Olivers mēģināja izrauties no vīrieša stingrās rokas.
   —   Glābiet! — vīrietis atkārtoja. — Es tevi gan glābšu, tu mazais nedarbi! Kas tās par grāmatām? Tu esi nozadzis tās, ko? Do' šu' man tās!
   Turpat runādams viņš izrāva zēnam grāmatas no paduse un iesita ar tām viņam pa galvu.
   —   Tas velk un dzie­dē! — sauca kāds ziņkā­rīgs skatītājs no jumtis- tabas loga. — Tas ir vie­nīgais ceļš, kā vest tos pie atģišanas!
   —   Taisnība gan! - atsaucās kāds miegulīga izskata galdnieks, uz­mezdams atzinīgu ska­tienu jumta logam.
   — Tas nāks viņam par svētību! — tās divi sievas vēl noteica.
   —   Un viņš to saņems ar! — piebalsoja pirmajais vīrietis, dodams vēl vienu zvēlienu un sagrābdams Oliveru aiz apkakles.
   —- Nu, ejam, mazais ne­špetni! Buļļaci, puc! Ielāgo viņu, draugs! Ielāgo labi!
   Vārgs vēl pēc nesenās slimības, apdullis no belzieniem un negaidītā uzbrukuma, pārbijies no sirdīgās suņa rūkšanas un vīrieša negantības, izmisis par šā trača aculiecinieku pār­liecību, ka viņš patiešām arī ir tāds rūdīts nekrietnelis, par kādu notēlots, — ko gan nabaga bērns lai būtu darījis! Bija uznākusi tumsa; šo nostūri apdzīvoja paklīduši ļaudis, palī­dzība te nebija gaidāma, pretošanās būtu veltīga. Mirkli vēlāk viņš jau bija ierauts tumšu, šauru sētu labirintā, un, ja viņš arī brīžiem iedrošinājās palaist kādu kliedzienu, viņam lika tik ātri skriet, ka vārdi kļuva nesaprotami. Galu galā tam arī nebija nekādas nozīmes, vai tie skanēja saprotami vai nesaprotami, jo nebija neviena, kas tajos klausās, ja arī tie tikuši skaidri izrunāti.
   * * *
   Ielās jau dega gāzes lukturi; misis Bedvina uztraukta gaidīja pie atvērtām durvīm; kalpone reizes divdesmit bija paskrējusies pa ielu paskatīties, vai nepamanīs kur Oliveru, bet divi vecie džentlmeņi sēdēja, kā sēdējuši, tumšajā vies­istabā, un uz galda tikšķēja pulkstenis.

   Šaurās ieliņas un sētas izveda beidzot plašā laukumā, kurā bija ierīkoti aploki un citi iekārtojumi, kas liecināja, ka te tiek noturēti lopu tirgi. Kad viņi bija nonākuši līdz šejie­nei, Saikss palēnināja soli, jo meiča vairs nevarēja izturēt tik ātru gaitu, kādā tie visu laiku bija skrējuši. Pievērsies Oliveram, viņš tam strupi pavēlēja ķerties Nensijai pie rokas.
   —   Dzirdi, ko tev saka? — Saikss uzbļāva, redzot, ka Olivers vēl vilcinās un raugās apkārt.
   Sis bija tumšs, nomaļš stūris, kur reti kad parādījās kāds gājējs. Olivers pārāk labi saprata, ka ar pretošanos neko nepanāks. Viņš izstiepa roku, kuru Nensija cieši sa­spieda savējā.
   —  Do' man otru, — Saikss sacīja, sagrābdams Olivera brīvo roku. — Buļļaci, šurp!
   Suns pacēla galvu un ierūcās.
   —   Skat šu', draugs! — Saikss teica, otru roku pielikdams Oliveram pie kakla. — Ja šis mēģina kaut vārdiņu pīkstēt, grāb cie'! Saprati?
   Suns atkal ierūcās un, aplaizīdams purnu, zibināja acis uz Oliveru, it kā degdams iekārē uz vietas ķerties tam pie dziesmas.
   —   Nudie', viņš tikpat asinskārīgs kā kristusbrāļi, lai man acis no pieres izsprāgst, ja tā nav! — Saikss sacīja, ar savu nikno, nežēlīgo skatienu it kā uzslavēdams suni. — Nu jūs, māster, zināt, kas jūs sagaida, bļaujiet nu, cik tik uziet! Suns to spēlīti drīz vien izbeigs. Nu, kucēntiņ, uz priekšu!
   Buļļacis asti vien luncināja aiz pateicības par tik neparasti laipnu uzbildinājumu un, vēlreiz nikni ierūcies par brīdinā­jumu Oliveram, tecēja atkal tālāk.
   Viņi šķērsoja Smitfildu, bet tas varēja arī būt Grosveno- ras skvērs, tikpat Olivers to nebūtu pazinis. Nakts bija tumša un miglaina. Veikalu ugunis tik tikko spēja izlauzties cauri biezajai miglai, kas ar katru mirkli sabiezēja jo vairāk, ietī­dama ielas un namus dūmakainā tumsā, vērsdama svešās vietas Olivera acīs vēl svešākas un viņa bezcerīgo stāvokli vēl drūmāku un baigāku.
   Viņi bija pametuši tikai pāris veiklu soļu, kad baznīcas pulkstenis sāka dobji dimdināt stundas. Pie pirmā sitiena abi Olivera pavadoņi apstājās un pagrieza sejas uz to pusi, no kurienes nāca skaņas.
   —   Pulkstenis astoņi, Bil, — Nensija ierunājās, kad zvans bija apklusis.
   —   Ko tu man to saki, es tak pats dzirdu, vai tad man ausu nav? — Saikss atcirta.
   —   Es domāju — diezin, vai viņi arī to dzird, — Nensija teica.
   —   Protams, dzird, — Saikss atteica. — Tas bija ap Bēr- tuļiem*, kad mani iespundēja, un lielajā gada tirgū pat bērna svilpītē nevarēja iepūst, lai es tās pīkstoņas nebūtu sadzir­dējis. Pēc āra trokšņa un dārdoņas, kad nakti mani ietupi­nāja aiz atslēgas, šis nolādētais vecais tuktūzis šķita tik neganti kluss, ka biju gatavs vai pauri sašķaidīt pret duru dzelzs plāksnēm.
   —   Nabaga zeņķi! — nopūtās Nensija, arvien vēl raudzī­damās uz to pusi, kur nodimdēja pulksteņa zvans. — Ak Bil, šitādus skaistus, zaļokšņus puikas kā viņus!
   —   Jā, jūs, meitieši, jau tālāk nespējat aizdomāt, — Saikss atbildēja. — Skaisti, zaļokšņi puikas! Tie tikpat kā vairs pa­saulē neskaitās, ko gar tiem vēl mēli dzisināt.
   Ar šiem līdzjūtības vārdiem Saikss, kā likās, gribēja no­slāpēt jau mostošos greizsirdību un, sažņaudzis Olivera delnu vēl ciešāk, skubināja atkal uz iešanu.
   —    Pagaidi vēl brītiņu! — meiča teica. — Es nesteigtos prom, ja būtu pienākusi tava kārta tikt pakārtam, kad nā­kamo reizi pulkstenis sitis astoto stundu. Es ietu un ietu riņķi apkārt "tai vietai, līdz turpat nokristu, ja arī sniegs klātu zemi un man nebūtu lakata, ar ko apsegties.
   —   Un kāds tur labums būtu? — jautāja misters Saikss, kam šāda jūtelība bija pilnīgi sveša. — Ja tu nevari man nodot viii un divdesmit jardu pamatīgas virves, tad staigā vai piecdesmit jūdžu tālumā vai nestaigā nemaz, man no tā ne silts, ne salts. Ejam, te nav ko stāvēt un sprediķot!
   Meiča skaji iesmējās un apņēma lakatu ciešāk apkārt; viņi alkal gāja tālāk. Bet Olivers juta, ka viņas roka dreb, un, ejot garām gāzes lukturim, ieskatījies viņai sejā, redzēja, ka tā ir līķa bālumā.
   Droši savu pusstundu viņi slāja pa maz apdzīvotām, ne­tīrām ieliņām, sastapdami ceļā reto gājēju, un tie paši ne­daudzie pēc izskata šķita sabiedrībā stāvam ar misteru Saiksu uz vienas kājas. Pēdīgi viņi iegriezās riebīgi netīrā, šaurā ielā, kur gandrīz vai katrā namelī bija vecu apģērbu tirgo­tava; suns paskrējās uz priekšu, it kā zinādams, ka nu jau viņš savu dienestu var atstāt, un apstājās pie vienas šādas bodeles, kas bija noslēgta un likās neapdzīvota. Eka jau gruva gandrīz kopā, pie durvīm bija pienaglots dēlītis, kas vēstīja, ka tā izīrējama, bet dēlītis izskatījās tāds, ka būtu tur jau ilgus gadus karājies.
   —  Viss gods godam! — Saikss, pārlaizdams apkārtnei uzmanīgu skatienu, iesaucās.
   Nensija pieliecās pie aizvirtņiem, un Olivers izdzirda no­skanam zvanu. Viņi pārgāja otrā pusē ielai un tur zem luk­tura pastāvēja kādu brīdi. Bija dzirdams skrapšķis, it kā logs tiktu viegliņām pavilkts uz augšu, un drīz pēc tam klusi pavērās durvis. Misters Saikss tad bez kādām ceremo­nijām sagrāba nobijušos zēnu aiz apkakles, un visi trīs mudīgi iemetās iekšā.
   Priekšnamā bija akla tumsa. Viņi gaidīja, kamēr cilvēks, kas viņus ielaida, aizliek važiņu un stieni durvīm priekša.
   —  Vai kāds ir te? — Saikss apvaicājās.
   —  Nava, — atbildēja balss, kas Oliveram šķita jau kād­reiz dzirdēta.
   —  Vai vecis ir šeit? — laupītājs jautāja.
   —  Joā, — balss atsaucās, — tam deguns pelnos, staigā nošņurcis. Vai, jūs ieraudzījis, viņš atkal nesāks smaidīt, ko? Un kā vēl!
   Atbildes stils un balss, kādā to teica, Oliveram izklausī­jās tik pazīstami, bet šai tumsā nevarēja saredzēt pat cilvēka augumu.
   —   Dabū tik gaismu, — Saikss sacīja, — citādi mes te sev sprandu aplauzīsim vai uzskriesim vel sunim virsū. Un tad sargiet savas kājas!
   —   Paliek brītiņu uz vietas, es tūlītās sameklēs gaismu, balss atsaucās.
   Varēja dzirdēt attālināmies runātāja soļus, un jau pēc mirkļa parādījās misters Daukinss, citiem vārdiem — Kū­miņš. Labajā rokā viņš turēja iešķeltā nūjas galā iespraustu tauku sveci.
   Jaunais džentlmenis nepagodināja Oliveru ar citādu pa­zīšanās zīmi kā vien ar zobgalīgu smīnu, tad novērsies aici­nāja apmeklētājus nokāpt vienu trepīti zemāk. Viņi izgāja cauri tukšai virtuvei, un, kad atvēra durvis uz zemu istabiņu, no kuras sitās pretī pagraba gaiss, — tā laikam atradās kādā piebūvītē sētas pusē, — tos saņēma ar skaļiem smiek­liem.
   —   Ak tu mī, ak tu žē! — iesaucās Čarlzs Beitss, no kura plaušām nāca šie smiekli. — Te viņš ir — oi, nivaru! Te viņš ir! O Feidžin, paverieties uz to! Feidžin, nu tak paska­tieties uz viņu! Vai die', es nivaru izturēt! Tie tik nu ir vien­reiz kumēdiņi! Pieturiet mani kāds, kamēr es to smieklu izsmeju ārā!
   Nevarēdams apvaldīt šo prieka uzliesmojumu, māsters Beitss izstiepās uz grīdas un savā neprātīgajā jūsmā kuļāja un mētāja kājas minūtes piecas. Tad uzlēca stāvus, izrāva Kūmiņam no rokām iešķelto nūju un, tuvodamies Oliveram, ņēmās to aplūkot no visām pusēm, kamēr ebrejs, noņēmis naktsmici, neskaitāmas reizes klanījās līdz zemei samulsušā zēna priekšā.
   Pa to laiku Kūmiņš, kas bija pēc dabas nopietnāks un reti kad aizrāvās ar jokiem, ja tie traucēja darbā, itin čakli pārčamdīja Olivera kabatas.
   —  Apskatiet, kā viņš uzcirties, Feidžin, — sacīja Carlijs, piebāzdams sveci tik tuvu Olivera jaunajam svārciņam, ka tas bezmaz aizdegās. — Apskatiet šo mundieri! Vissmalkākā drāna un švītīgākais piegriezums! Va' tu traks, tie tik ir pigori! Un grāmatas ar vēl! Ni dots, ni ņemts — džentl­menis, Feidžin!
   —   Liels prieks redzēt, ka tu tik brašs izskaties, mans mīlinais, — sacīja ebrejs, ārkārtīgā pazemībā palocīdamies. — Kūmiņš tev iedos citu uzvalku, mans mīlinais, citādi svēt­dienas kārta nosmērēsies. Kāpēc tu, mīlinais, neatrakstīji un nepateici, ka nāksi? Mēs tak būtu tad apgādājuši ko siltu vakariņām.
   Te nu māsters Beitss atkal sāka zviegt tik skaļi, ka ari pašam Feidžinam pielipa šī jautrība un pat Kūmiņš pasmai­dīja, bet, tā kā Kūmiņš šai brīdī izvilka piecmārciņu bank­noti, tad ej nu sazini, kas viņu uzjautrināja — Feidžina ākstīšanās vai paša atradums.
   —   Hallo! Kas ta tā nu par būšanu? — ievaicājās Saikss, pasperdams pāris soļu uz priekšu, kad ebrejs sagrāba naudas zīmi. — Tā pieder man, Feidžin.
   —   Ne, nē, mans mīļais, — ebrejs iesaucās, — mana, Bil, mana! Jūs dabūsiet grāmatas.
   Ak nebūšot mana! — Bils Saikss sacīja un kā drau­dēdams lika jau galvā cepuri. — Tas ir, ja ne mana un Nensijas, nu tad es vedu puiku tūlītās atpakaļ.
   Ebrejs satrūkās. Satrūkās arī Olivers, bet aiz pavisam citiem iemesliem: viņā modās cerība, ka šī saruna tiešām var beigties ar to, ka viņu vedīs atpakaļ.
   —   Dzirdi! Do' šurp! Nu, kas būs? — Saikss uzstāja.
   —  Tas ir gaužām netaisni, Bil, gaužām netaisni, vai ne, Nensij? — ebrejs vaicāja.
   —   Taisni vai netaisni, — Saikss atcirta, — do' šurp, es tev saku! Tu laikam domā, ka mēs ar Nensiju nezināsim, kur savu dārgo laiku likt, ja neskraidīsim okšķerēdami un bērnus laupīdami, ķerdami rokā katru puišeli, kas sagūstīts tevis dēļ? Atdo' naudu, tu mantrausīgais vecais kaulu kam­bari, uz vietas atdo'!
   Pēc šā laipnā brīdinājuma misters Saikss izrāva bank­noti, ko ebrejs turēja starp īkšķi un rādāmo pirkstu, un, aukstasinīgi raudzīdamies vecim sejā, salocīja to vairākkārt un iesēja savā kaklautā.
   —   Tas mums par pūlēm, — Saikss sacīja, — bet varēja gan būt otrtik. Grāmatas tu vari paturēt, ja esi kārs uz lasī­šanu. Ja ne, pārdod.
   —   Varenīgi skaistas, — sacīja Carlijs Beitss, kas mošķī- damies un vaikstīdamies izlikās lasām vienu sējumu. — Brī­nišķīgi raksti, vai ne, Oliver?
   Redzot, ar kādām izmisušām acīm Olivers noraudzījās uz saviem spīdzinātājiem, māsters Beitss, ko dievs bija svai­dījis par visa pārsmējēju, sāka atkal smiet un ērmoties vēl nesavaldīgāk.
   —   Tās pieder vecajam džentlmenim, — Olivers sacīja, žņaudzīdams rokas, — labajam, laipnajam džentlmenim, kas paņēma mani uz savām mājām, kopa mani, kad es gulēju drudzī un gandrīz vai nomiru. Ak, lūdzu, sūtiet tās atpakaļ, atdodiet viņam atpakaļ grāmatas un naudu! Paturiet mani vai visu mūžu, bet, lūdzu, lūdzu, aizsūtiet tās viņam atpa­kaļ! Viņš nodomās, ka es to visu esmu nozadzis; vecā lēdija un visi, kas tur bija ar mani tik labi, noturēs mani par zagli. Apžēlojieties par mani un sūtiet atpakaļ!
   Dziļās bēdās lūgdamies, viņš nokrita ceļos ebreja priekšā un, pilnīgi izmisis, sita savas dūrītes vienu pret otru.
   Zēnam taisnība, — Feidžins piebilda, zaglīgi raudzī­damies apkārt un saraukdams savas pinkainās uzacis vienā cieša čumurā. — Tev taisnība, Oliver, tev taisnība. Viņi domas gan, ka tu tās esi nozadzis. He! he! — ebrejs, rokas berzēdams, palaida ņirdzīgu smiekliņu. — Smalkāks ķēriens mums vairs nevarēja gadīties, lai mēs nez kādu reizi tam būtu izvēlējušies!
   Skaidrs, ka nevarēja, — Saikss atteica. — Es to uz vietas apjēdzu, tiklīdz ieraudzīju šo nākam caur Ķlerkenvilu ar grāmatām padusē. Tagad tā būšana ir droša. Tie ļaudis ir pātarnieki un mīkstsirži, vai citādi šo būtu pievākuši, un pakaļ meklēties tie neies aiz bailēm, ka var iznākt darīšana ar tiesām un tā vel sagādāt puikam katorgu. Pašlaik viņš ir drošībā.
   Sās sarunas laikā Olivers kā apmāts raudzījās no viena uz otru un nespēja skaidri apjēgt, kas te īsti notiek, bet, kad Bils Saikss beidza, viņš spēji pietrūkās kājās un kā viesulis izdrāzās no istabas, kliegdams pēc palīdzības, un šie kliedzieni vecajā, tukšajā mājā atbalsojās līdz pat jumtam.
   —   Pieturi suni, Bil! — iesaucās Nensija, mezdamās uz durvīm un tās aizvērdama, kad ebrejs ar abiem saviem mā­cekļiem aizšāvās bēglim pakaļ. — Pieturi suni, tas viņu sa­plosīs gabalos!
   —   To viņš pelnījis! — Saikss atkliedza, pūlēdamies iz­rauties no meičas rokām. — Nost no manis vai es sašķaidīšu tavu galvu pret durvīm!
   —   Man vienalga, Bil, es nebaidos, — meiča kliedza, me­žonīgi spēkodamās ar vīrieti. — Suns to bērnu nesaplosīs, ja tu mani papriekšu nebūsi nositis.
   —  Ak nesaplosīs! — Saikss šņāca caur zobiem. — Es to drīz vien izdarīšu, ja tu neatšūsies.
   Kramplauzis aizsvieda meiču pāri istabai tieši tai brīdī, kad ebrejs un abi zēni nāca iekšā, vilkdami Oliveru sev līdzi.
   Kas ta te notiek! — Feidžins brīnījās, pārlaizdams acis visapkārt.
   —   Skuķis, man domāt, ir prātu izdzīvojis, — Saikss, mežonīgi saniknots, atteica.
   Nē, nav vis, — Nensija sacīja, bāla un bez elpas pēc niknā cīniņa. — Nav vis viņa prātu izdzīvojusi, Feidžin, ne­tici tam!
   —  Nu, tad uzvedies rāmi, vai saprati? — ebrejs sacīja, draudīgi pazibsnīdams.
   —   Nekā nebūs, es to nedarīšu vis, — Nensija atteica, paceldama vēl balsi. — Nu, ko jūs nu teiksiet!
   Misters Feidžins pietiekami labi pazina tās īpatnējās ļaužu šķiras tikumus un paražas, pie kuras piederēja Nensija, lai puslīdz saprastu, ka turpināt pašreiz sarunu ar viņu būtu diezgan riskanti. Ar nodomu novērst klātesošo uzmanību viņš uzrunāja Oliveru:
   —   Tātad tu gribēji aizšmaukt, mans mīlinais, ko? — ebrejs sacīja, paceldams zarainu, grubuļainu rungu, kas gu­lēja kaktā pie pavarda, — jā?
   Olivers neatbildēja ne vārda, bet uzmanīgi sekoja ebreja kustībām un ātri elpoja.
   —   Gribēji meklēt palīdzību, saukt policiju, tā bij? — ebrejs ņirgājās, satverdams zēnu pie rokas. — Nu, mums ir dziedēklis pret šo kaiti, kundziņ manu.
   Ebrejs spēcīgi iezvēla ar rungu zēnam pa pleciem un jau atvēzējās otram zvēlienam, kad meiča metās uz priekšu un izrāva rungu viņam, no rokām. Viņa iesvieda to ugunī ar tādu sparu, ka dažas degošas ogles izvirpuļoja uz grīdas.
   —   Es negribu te stāvēt klāt un redzēt tādas nelietības, Feidžin! — meiča izsaucās. — Jūs puiku dabūjāt, kā jums vēl vajag? Lieciet viņu mierā, lieciet mierā! Citādi es kādam no jums uzlikšu tādu zieģeli, kas mani bez laika novedīs pie karātavām.
   Reizē ar draudiem meiča nikni spēra ar kāju pret grīdu un, lūpas sakniebusi, rokas dūrēs samiegusi, pārmijus uzlū­koja te vienu, te otru laupītāju; viņas vaigos vairs nebija ne asins pilītes aiz traka niknuma, līdz kuram tā sevi bija iekvel- dinājusi.
   —   Oi Nensij! — ebrejs ierunājās pieglaimīgā balsī un apmainījies ar misteru Saiksu ar mulsiem skatieniem. — Tu … tu šovakar esi āķīgāka nekā jebkad. He! he! Mīlinā, brīnišķīgi tu proti izlikties.
   —   Es izliekos? — meiča sacīja. — Nu tad piesargieties, ka es kādam neielieku par tiesu! Jums, Feidžin, klāsies visļaunāk, ja es sākšu likt. Tāpēc saku jau pie laika — nost no manām kājām!
   Satracinātā sievietē, sevišķi, ja citam tas nevaidamam kaislībām pievienojas vēl pārgalvība un izmisums, ir kaut kas tāds, kas retajam no vīriešiem neliks atkāpties nostāk. Ebrejs redzēja, ka būtu veltīgas pūles vēl talak tēlot neticē­šanu mis Nensijas dusmām; viņš gluži neapzinīgi atspraga pāris soļu atpakaļ un uzmeta Saiksam puse ludzošu, pusē izbijušos skatienu, ar to it kā dodams mājienu, ka pašlaik šis būtu tā īstā persona dialoga turpināšanai.
   Sapratis šo mēmo lūgumu un varbūt arī sava personīgā lepnuma un autoritates skubināts mis Nensiju uz vietas vest pie saprāta, misters Saikss izgrūda pāris desmit lāstu un draudu, kuru atrais birums darīja godu viņa atjautai. Bet, tā kā tiem nebija nekādas redzamas ietekmes uz personu, kurai tie domāti, viņš sāka to šaustīt asākām bultām.
   —   Kādu nelabo tu tagad dzen? — sacīja Saikss, pava­dīdams jautājumu ar ļoti izplatītu lāstu cilvēka skaistākajai sejas rotai. Ja šo zemes virsū skandināto lāstu tur augšā uzklausītu kaut reizi no piecdesmittūkstoš reizēm, tad aklums būtu tikpat izplatīta slimība kā masalas. — Kādu nelabo tu dzen? Piķis un zēvele! Vai tu atjēdz ar, kas tu esi un kāda tu esi?
   —   O jā, to es itin labi zinu, — meiča atteica, histēriski iesmiedamās un galvu mētādama, par varēm cenzdamās iz- likties vienaldzīga.
   —   Nu, tad stāvi rāma, — Saikss atzinīgi noteica tādā ņurdošā balsī, kādā bija paradis savu suni uzrunāt, — vai arī es pataisīšu tevi rāmu uz ilgāku laiku.
   Meiča atkal iesmējās, vēl brāzmaināk nekā pirmāk; tad, uzmetusi ašu skatienu Saiksam, novērsās sānis un sakodīja sev lūpu līdz asinīm.
   —   Esi gan tu man labā, — Saikss piebilda, noskatīda­mies viņā ar nicinājumu, — turēties ar cilvēkmīļotājiem, cēsiržiem uz vienu roku! Tu jau nu pati esi īstā, ar ko šim bērnam, kā tu viņu sauc, nodibināt draudzību!
   —   Visuvarenais die's, palīdzi man, tā ir! — Nensija kaisli iesaucās. — Es vēlos, kaut mani trieka būtu ķērusi uz ielas, kaut būtu apmainījusies vietām ar tiem, kuriem tik tuvu gājām garām šovakar, pirms sniedzu roku, lai atvestu viņu šurp. Sākot ar šovakaru, viņš nu būs zaglis, melis, velns, visāda nešķīstuma iemiesojums. Vai tā vēl ir par maz vecajam praulam, vai tam vēl jāķeras pie rungas?
   —   Kas ta nu, kas ta nu, Saiks, — ebrejs viņu brīdinoši apsauca, pamādams uz abiem zēniem, kas lielā ziņkārē vēroja visu notiekošo. — Mums tak jārunā pieklājīgiem vārdiem, pieklājīgiem vārdiem, Bil.
   -— Pieklājīgiem vārdiem! — kliedza meiča tik satracināta, ka bail bija viņā noskatīties. — Pieklājīgiem vārdiem, jūs bendesmaiss! Pelnāt gan jūs pieklājīgus vārdus no manis! Es zagu priekš jums, kad man vēl nebija puse gadiņu, kas šim bērnam, — viņa norādīja uz Oliveru. — Divpadsmit gadu esmu jums kalpojusi, divpadsmit gadu jums zagusi. Vai jūs to nezināt? Atdariet muti, vai jūs to nezināt?
   —  Nu, nu, nu, — ebrejs atsaucās, gribēdams viņu nomie­rināt, — jā, tu to darīji, bet tu tak no tā arī dzīvoji!
   —  Aijā, dzīvoju! — meiča attrauca, ne vairs runādama, bet ļaudama vārdiem plūst vienā nepārtrauktā, skaļā straumē. — Tāda ir mana dzīvošana, ka aukstās, slapjās, dubļainās ielas ir manas mājas, un jūs esat tas briesmonis, kas izdzina mani šajās ielās jau kur tie laiki, kas liksiet man slāt pa tām dienām un naktīm, kamēr reiz būšu pie gala.
   —   Es tev gan parādīšu velnu, — ebrejs pārtrauca, pār­skaities par šiem pārmetumiem, — un ne tādu vien vēl, ja tev uz vietas nebūs mute ciet!
   Meiča vairs neteica ne vārda, bet ārkārtīga satraukuma lēkmē, plēsdama sev matus un drēbes, metās ar tādu niknumu uz ebreju, ka būtu atstājusi viņa sejā savas atriebes pēdas, ja vien Saikss īstajā brīdī nebūtu sagrābis viņu aiz rokām; un tad, veltīgi vēl mēģinādama izrauties, viņa zaudēja samaņu.
   —   Nu ir die's un miers ar viņu, — Saikss sacīja, nogul­dīdams Nensiju istabas kaktā. —- Kad viņai uznāk šie tra­kumi, tad tai rokās ir neredzēts spēks.
   Ebrejs noslaucīja pieri un pasmaidīja, it kā sajuzdams apmierinājumu par laimīgi likvidēto traci, bet ne viņš, ne Saikss, ne suns, ne zēni, kā likās, neraudzījās uz šo notikumu citādi kā uz vienkāršu starpgadījumu savā profesijā.
   —   Nu, lūk, šitāda ķeza iznāk ar sieviešiem, — ebrejs sacī­ja, nolikdams rungu, — bet viņas ir gudras un slīpētas, un grūti mūsu nozarē iztikt bez viņām. Carlij, parādi Oliveram viņa guļvietu!
   —   Es domāju, ka rīt viņam niderētu vilkt mugurā savu parādes mundieri, Feidžin, kā jums šķiet? — Carlijs Beitss jautāja.
   —  Protams, ne, — ebrejs atbildēja Carlijam ar tādu pašu smīnu, ar kādu tika jautāts.
   Māsters Beitss, acīm redzot ļoti priecīgs par uzticēto uzde­vumu, paņēma iešķelto nūju un ieveda Oliveru turpat līdzās virtuvē, kur atradās divi trīs maišeļi, uz kādiem viņš jau agrāk bija gulējis, un, palaizdams no jauna vaļā savu ne­valdāmo smieklu strūklu, Carlijs izvilka atkal dienas gaismā to pašu pazīstamo veco uzvalķeli, no kura Olivers ar tādu prieku bija ticis vaļā pie mistera Braunlova un kurš, nejaušā kārtā no kāda cita ebreja rokām nokļuvis atpakaļ pie Feidžina, izrādījies par pirmo pavedienu, kas norādīja uz Olivera dzīves Vietu.
   — Velk nu no' savu smalko praķi, — sacīja Čarlijs, — un es to nodos Feidžinam glabāšanā. Tas tik ir numurs!
   Nabaga Olivers negribīgi paklausīja. Māsters Beitss, sa­rullējis jauno uzvalku, pasita to padusē, izgāja no istabas, pametot Oliveru tumsā, un noslēdza durvis.
   Čarlija skaļie smiekli un mis Betsijas balsenīca — viņa bija ieradusies kā saukta, lai uzšļāktu savai draudzenei ūdens šalti un izdarītu citus sieviešu pakalpojumus, kas palīdzētu atžirdzināt paģībušo, — būtu aizdzinuši miegu daudziem jo daudziem ne tuvu tik nelaimīgiem kā Olivers. Bet viņš bija vārgs un pārguris un drīz vien cieši aizmiga.

   Dramaturģijā ir iesakņojies paradums likt visās labās asiņainās melodrāmās traģiskajiem skatiem mainīties ar ko­miskajiem stingri noteiktā secībā, gluži tāpat kā labā bekonā sārtās kārtiņas mainās ar baltajām. Varonis, visādu nelaimju nomākts, važās sakalts, nolaižas uz sava salmu maišeļa; turp­mākajā skatā viņa uzticamais ieroču nesējs, kas par to neko nezina, ielīksmo publiku ar komisku kupleju. Mēs ar sirds drebām redzam varoni augstprātīga, nežēlīga barona skavās, viņas gods un dzīvība vienlīdz apdraudēti; viņa izvelk dunci, lai glābtu godu, zaudējot dzīvību, bet tieši tai brīdī, kad mēs, līdz pēdīgam satraukti, gaidām atrisinājumu, atskan svilpe, un, viens divi, mūsu priekšā jau paveras liela pils zāle, kur sirmgalvis senešals dzied kādu jocīgu kora dziesmu kopā ar vēl jocīgākiem vasaļiem, kuri varēja uzstāties, kur vien tie grib — vai baznīcās vai pilīs, un kuri pulkiem klīda pa visu zemi, nepārtraukti skandinādami savas dziesmas.
   Šādi pārlēcieni šķiet visai nejēdzīgi, bet tie ir daudz da­biskāki, nekā no pirmā acu uzmetiena liekas. Dzīvē tādas ātras maiņas kā pāriešana no bagāti klāta galda pie mirēja gultas, sēru tērpa apmaiņa pret viesību uzvalku nav mazāk pārsteidzošas, bet dzīvē mēs pasivu skatītāju vietā esam ak- tivi aktieri, un tā ir liela starpība. Aktieri, imitējot dzīvi uz skatuves, ir akli pret šīm straujām pārejām un pēkšņiem kaislību vai jūtu uzliesmojumiem, kamēr vienkāršais skatītājs, no malas raugoties, šādu parādību uzreiz nosodīs kā neda­bisku un bezjēdzīgu.
   Tā kā pēkšņas skatu mijas un ātras laika un vietas maiņas grāmatā liecina ne vien par senu tradiciju, bet ari, pēc daudzu atzinumiem, par autora lielu meistarību, — šādi kritiķi rakst­nieka spējas un talantu vērtē vienīgi no tā, cik grūtā un sa­režģītā situācijā tas atstāj savus varoņus nodaļas beigās, — šo īso ievadu jaunajai nodaļai varbūt var uzskatīt par neva­jadzīgu. Ja tā, lai tad pieņem to par vēsturnieka delikātu paziņojumu, ka viņš dodas atpakaļ uz pilsētu, kur Olivers Tvists piedzima; lai lasītājs notic uz vārda, ka ir nopietni un svarīgi iemesli taisīties ceļā, citādi jau viņš netiktu uzaici­nāts piedalīties šai ekspedicijā.
   Agrā rīta stundā misters Bambls izgāja pa darbanama vārtiem un stalti un iznesīgi majestātiskā gaitā aizsoļoja pa Haistritu. Viņš jutās pārlieku lepns un nezināja, kā dižoties ar savu bīdla amatu; viņa trijstūrene un mētelis žilbināja acis rīta saulē; spieķa aptvēriens pauda par viņa spēku un varas apziņu. Misters Bambls allaž staigāja paceltu galvu, bet šajā rītā viņš nesa to vēl cēlāk. Viņa izklaidīgais skatiens, pacilātā iznesība vērīgam skatītājam varēja likt nojaust, ka bīdlam galva pilna domu, pārāk dziļu, lai tās izteiktu vārdos.
   Misters Bambls neapstājās parunāties ar bodnieķeļiem un citiem, kas viņu goddevīgi uzbildināja, kad tas gāja garām. To sveicinājumiem viņš atbildēja, tikai ar roku pamādams, un nepalēnināja savu cienīgo soli, līdz sasniedza fermu, kur misis Menna ar draudzes rūpību kopa un audzināja draudzes nabagu bērnus.
   —   Ka viņu vilks, to bīdlu! — misis Menna iesaucās, iz- dzirdusi labi pazīstamo vārtiņu raustīšanu. — Kas gan cits šurp triektos tik agrā stundā! Debestiņ! Misters Bambls, nu teic nu viens, jūs tas esat! Kur tas gan jauki, tavu prieku, no tiesas! Nāciet vien viesistabā, ser, lūdzu!
   Pirmie teikumi bija adresēti Suzannai, bet prieka izsau­cieni — misteram Bamblam, kad mīlīgā lēdija atslēdza vārti­ņus un veda viesi iekšā, parādīdama tam daudz cieņas un uz­manības.
   —  Misis Menna, — misters Bambls ierunājās, nemezda- mies tūlīt uz sēdekli un krišus neiekrizdams atzveltnī, kā to būtu darījis kāds nevīža, bet ieslīgdams tarnī lēni un apdo­mīgi, — misis Menna, cienītā kundze, labu rītu!
   —   Atļaujiet arī jums, ser, novēlēt labu rītu, — misis Menna atbildēja, smaidīdama pār visu seju, — un ceru, ka jūs jūtaties labi.
   —   Tā pa vidām, misis Menna, — bīdīs atbildēja. — Drau­dzes dzīve nav rožu gulta, misis Menna.
   —  Jā, tas nu gan viens kas tiesa, mister Bambl, — lēdija apliecināja.
   Un draudzes nabagu mazuli būtu varējuši vienā balsi ap­liecināt to pašu, ja vien dzirdējuši.
   _ — Draudzes dienests, kundze, — misters Bambls turpi- naja, ar savu spieķi klabinādams pa galdu, — ir viens su- nisks dienests, nepatikšanu bez gala, darba bez jēgas, bet, jāteic, sabiedriskiem darboņiem jau allaž jācieš pārestība.
   Misis Menna, labi nesaprazdama, kas bīdlam īsti prātā, pacēla rokas, līdzjūtīgi pasmaidīja un nopūtās.
   —   Ak vai! Jā, misis Menna, tur patiešām jānopūšas.
   Redzēdama, ka pareizi darījusi, misis Menna nopūtās
   vēlreiz, acīm redzot iepriecinādama ar to sabiedrisko darboni, kurš apslāpēja kutinošo smaidu, uzmezdams īdzīgu skatienu savai trijstūrenei, un sacīja:
   —   Misis Menna, es braucu uz Londonu.
   —   Debestiņ! Mister Bambl! — misis Menna izsaucās, atsprāgdama atpakaļ.
   —   Uz Londonu, cienītā, — bīdīs atkārtoja tā, ka tur vairs nebija ko iebilst, — ar diližansu. Es un divi nabagi, misis Menna. Stāv priekšā tiesas prāva, ir iztiesājama lieta par dzīves vietas noteikšanu,* un draudzes padome uzdeva man — man, misis Menna, — ierasties Klerkenvilā uz tiesas ceturkšņa sesiju* un tur celt priekšā šās lietas patiesos ap­stākļus. Un es sev visā nopietnībā vaicāju — vai tik šie Kler- kenvilas tiesneši neiebrauks peļķē, pirms tie ar mani būs tikuši galā.
   —   Ak, neizturieties pārāk bargi pret tiem, ser! — misis Menna sacīja pieglaimīgi.
   — Klerkenvilas tiesneši ir paši pret sevi sakūruši šo uguni, cienītā, — misters Bambls atteica, — un, ja Klerkenvilas tiesneši nepanāks tādu lietas atrisinājumu, kādu tie cerējuši, lai tad paši sev saka paldies.
   Tik liela apņēmība, tik dziļa pašpārliecība izskanēja drau­dīgajā balsī, kādā viņš runāja šos vārdus, ka misis Mennai tīri baisi kļuva. Pēdīgi viņa sacīja:
   —  Jūs braucat ar pasta diližansu, ser? Es domāju, ka parasti nabagus ved vaļējos ratos.
   — Tas tādā gadījumā, ja tie slimi, misis Menna, — bīdīs sacīja. — Slimos mēs lietainā laikā sēdinām vaļējos ra­tos, lai tie nesaaukstējas.
   —  Vai! — brīnījās misis Menna.
   —   Atpakaļ ejošā kariete uzņemas tos divus aizvest un par lētu maksu, — sacīja misters Bambls. — Abi divi jau ir pie beigām, un mums šķiet, ka aizvest viņus iznāks par divi mārciņām lētāk nekā apglabāt, tas ir, ja mums izdosies tos uz- grust citai draudzei uz kakla, un es domāju, ka to mēs pra­tīsim gan… ja tik tie nesadomā ceļā nomirt mums par spīti. Ha! ha! ha!
   Nosmejies savu smieklu, misters Bambls nejauši uzmeta acis savai trijsturenei un kļuva nopietns.
   —  Mēs aizmirstam darīšanas, cienītā, — bīdīs sacīja. — Te bus jusu alga par mēnesi.
   Misters Bambls izvilka no portmoneja papīrā ietītas sud­raba monētas un pieprasīja kvīti, ko misis Menna arī izrak­stīja.
   —   Notraipījās gan stipri, ser, — mazuļu apgādniece sa­cīja, — bet citādi jau laikam viss būs uzrakstīts, kā nākas. Paldies, mister Bambl, ser! Esmu jums tiešām ļoti pateicīga, ser.
   Misters Bambls laipni palocīja galvu, parādīdams at­zinību viņas kniksim, un apvaicājās, kā klājas bērniem.
   —   Lai dieviņš svētī viņu mazās sirsniņas! — misis Menna sacīja gluži saviļņota. — Viņiem, mīlulīšiem, klājas tik labi, cik vien labi var klāties! Protams, nerunājot par tiem diviem, kas pagājušajā nedēļā nomira. Un mazo Diku.
   —  Vai šim zēnam nekļūst labāk? — misters Bambls ap­vaicājās.
   Misis Menna papurināja galvu.
   —  Tas ir viens ļauns, samaitāts, nekrietns draudzes bērns, — misters Bambls ar dusmām noteica. — Kur viņš ir?
   —   Es tūliņ atgādāšu viņu pie jums, ser, — misis Menna atteica. — Eo! Dik!
   Pēc vairākkārtējiem saucieniem Diks ieradās gan. Dabūjis vispirms pabāzt seju zem pumpja un noslaucīt misis Mennas brunčos, viņš nostājās mistera Bambla, bīdla bargā vaiga priekšā.
   Bērns bija bāls un novārdzis, vaidziņi iekrituši, acis lielas un spožas. Nožēlojamais draudzes svārciņš, viņa naba­dzības livreja, vaļīgi nokarājās pār viņa sīko ķermenīti, un mazās roķeles un kājeles bija tā izdēdējušas kā kādam ve­čukam.
   Tāds bija šis mazais cilvēciņš, kas trīcēdams stāvēja mis­tera Bambla priekšā, nedrīkstēdams acis pacelt uz augšu un baiļodamies pat no bīdla balss.
   —  Vai tad uz džentlmeni pavērties nevari, tu spītīgais puika! — misis Menna uzrājās.
   Bērns bikli pacēla acis un saskatījās ar misteru Bamblu.
   —   Kas ta tev īsten kait, draudzes Dik? — misters Bambls sacīja, — īstā reizē! — ar joka pieskaņu.
   —   Nekas, ser, — bērns gurdi atteica.
   —   Es to pašu saku, nekas, — piebilda misis Menna, kas atsmieties vien nebija varējusi mistera Bambla zobgalīgajam jautājumam.
   —   Es gribētu… — zēns stostījās.
   —   Ūja, ūja! — misis Menna pārtrauca. — Nu tu vēl teiksi, ka tev tomēr kā trūkst? Ak tu mazais pluska! . ..
   —   Pagaidiet, misis Menna, pagaidiet! — misters Bambls sacīja, paceldams roku un gribēdams parādīt, ka ir persona, kam vārds un teikšana. — Ko tu, kundziņ, gribētu?
   —   Es gribētu, — bērns stostīdamies atsāka, -— lai kāds, kas māk rakstīt, uzrakstītu manā vietā pāris rindiņu uz vienas papīra lapiņas un tad salocītu to un aizlīmētu, un paglabātu pie sevis, kad es būšu aprakts zemē.
   —   Ko, kas tam zēnam prātā? — izsaucās misters Bambls, kuru, kaut arī apradušu ar tādām lietām, skumjā nopietnība un bērna bālais vaigs bija tomēr padarījis mazliet nemierīgu.
   Ko tu tur runā, kundziņ?
   —   Es gribētu atstāt vismīļākos sveicinājumus nabaga Oli­veram Tvistam, es gribētu, lai viņš dabon zināt, cik bieži es esmu viens pats sēdējis un raudājis, domādams par to, kā viņš tumšās naktīs klīst apkārt, ka nav neviena, kas viņam palīdzētu. Un vēl man gribētos viņam pateikt, — bērns sa­cīja, sažņaugdams savas mazās rociņas un runādams ar lielu dedzību, — ka esmu priecīgs, ka nomirstu, maziņš būdams, jo varbūt, ja es izaugtu liels un kļūtu vecs, mana mazā māsiņa, kura ir debesīs, būtu jau mani aizmirsusi vai izskatītos citāda nekā es, bet daudz jaukāk būs, ja mēs tur abi satikdamies būsim vēl bērni.
   Misters Bambls mēms aiz brīnumiem ar acīm nomērīja mazo runātāju no galvas līdz kājām un, pievērsies savai sa­runu biedrei, sacīja:
   —   Tie visi ir viens otra vērti, misis Menna. Tas nelietis Olivers ir tos visus saderemolizējis[11].
   —   Nekad es tam nebūtu ticējusi, ser, — misis Menna sa­cīja, pacēlusi rokas un nikni uzlūkodama Diku. — Nebiju vēl redzējusi tāda tik rūdīta nelieša!
   —  Vediet viņu projām, kundze! — pavēlnieciski teica mis­ters Bambls. — Par to ir jāziņo padomei, misis Menna.
   —   Ceru, ka džentlmeņi nesāks par to mani vainot, ser, - misis Menna vaidulīgi gaudās.
   —    Viņi to sapratīs, cienītā, viņiem tiks apgaismoti lietas patiesie apstākļi, — misters Bambls atbildēja. — Vediet tak viņu projām, man derdzas uz viņu pat paskatīties!
   Diks tika tūdaļ aizvests un ieslēgts ogļu pagrabā. Drīz pasteidzās aiziet ari misters Bambls, lai sagatavotos ceļoju­mam.
   Nākamajā rītā pulksten sešos misters Bambls, apmainījis trijstūreni pret apaļu cepuri un ietūcījis savu cienīgo personu platā, zilā mētelī ar kapuci, ieņēma vietu uz diližansa jumta līdz ar abiem kriminālistiem, par kuru pastāvīgas dzīves vie­tas noteikšanu gāja pašlaik strīdi, un ar abiem noteiktā laikā ieradās Londonā.
   Ceļā viņam nekādi citi traucējumi negadījās kā vienīgi tie, ko sagādāja abi nabagi ar savu nekaunīgo uzvedību, visu laiku tik neganti drebinādamies un žēlodamies par aukstumu, tā ka, — misters Bambls stāstīja, — arī šim sākuši zobi kla­bēt un uzmākties vēsa neomulība, kaut arī bijis ģērbies ceļa mētelī.
   Ticis uz nakti vaļā no šiem ļaunprātīgajiem subjektiem, misters Bambls pats iekārtojās tanī namā, pie kura apstājās diližanss, un ieturēja pieticīgas pusdienas — šķēlēs ceptu gaļu austeru mērcē un tumšalu. Uzlicis karsta džina glāzi uz kamina dzegas, viņš piestūma krēslu pie uguns; tad, brīdi pa­kavējies dažādās morāliskās pārdomās par pārāk izplatīto neapmierinātības un nepateicības netikumu, viņš sniedzās pēc avīzes.
   Rindkopā, pie kuras pašas pirmās apstājās mistera Bambla acis, bija šāds sludinājums:
   Piecas ginejas1 atlīdzības
   Pagājušās ceturtdienas novakarā aizbēdzis vai ticis aizvi­lināts no savām mājām Pentonvilā mazs zēns, vārdā Olivers Tvists, par kuru līdz šim vēl nekas nav uzzināts. Augšā minēto atalgojumu izmaksās jebkurai personai, kas ar savu informā­ciju palīdzēs atklāt Olivera Tvista atrašanās vietu vai arī zi­nās ko neko pastāstīt par viņa agrāko dzīvi, par kuru aiz daudziem iemesliem ļoti interesējas sludinājuma ielicējs.
   Tālāk sīki bija aprakstīts Olivera apģērbs, viņš pats, kā viņš uzradies, kā pazudis, un uzdota pilnīga mistera Braun­lova adrese.
   Misters Bambls ieplēta acis, izlasīja sludinājumu lēni un uzmanīgi trīsreiz no vietas un jau pēc minūtēm piecām bija ceļā uz Pentonvilu, pametis savā uztraukumā džina glāzi ne- nogaršotu.
   —   Vai misters Braunlovs mājās? — misters Bambls vai­cāja meičai, kas atvēra durvis.
   Uz šo jautājumu meiča atbildēja, kā jau parasti mēdz at­bildēt, tā diezgan izvairīgi:
   —   Es nezinu … No kurienes jūs?
   Tiklīdz misters Bambls, paskaidrodams nāciena iemeslus, pieminēja Olivera vārdu, misis Bedvina, kas bija klausījusies viesistabas durvīs, aizelsusies izskrēja priekšnamā.
   —   Nāciet iekšā, nāciet iekšā! — vecā lēdija sacīja. — Es jau to zināju, ka mēs dabūsim par viņu dzirdēt. Nabaga pui­sītis! Es zināju, ka dabūsim! Es dzīvoju svētā pārliecībā. Dieviņ, esi viņam žēlīgs! Es jau to teicu vienā gabalā.
   To sacījusi, vecā lēdija, šī krietnā sirds, iesteidzās atpakaļ viesistabā, nosēdās uz sofas un ļāva asarām vaļu. Meiča, kas nebija tik jūtīga, pa tām starpām bija jau uzskrējusi augšā un nu nonāca un lūdza, lai misters Bambls tūliņ iet viņai līdzi, ko tas arī nekavējās darīt.
   Viņu ieveda mazajā kabinetā, kur pie karafītēm un glāzēm sēdēja misters Braunlovs ar savu draugu misteru Grimvigu. Šis džentlmenis kā dzelts iesaucās:
   —   Bīdīs! Draudzes bīdīs, vai arī es apēdīšu savu galvu!
   —   Lūdzams, netraucējiet pašlaik! — misters Braunlovs sacīja. — Vai nepiesēdīsieties?
   Misters Bambls apsēdās; mistera Grimviga ālestīgā iztu­rēšanās bija viņu galīgi izsitusi no sliedēm.
   Misters Braunlovs pabīdīja lampu tā, lai bīdla seja vien­mēr atrastos gaismā, un sacīja mazliet nepacietīgi:
   —  Jūs, ser, laikam atveda pie manis sludinājums?
   —  Jā, ser, — atbildēja misters Bambls.
   —   Un jūs tak esat bīdīs, vai ne? — misters Grimvigs atkal uzplijās ar savu jautājumu.
   —   Esmu draudzes bīdīs, džentlmeņi, — misters Bambls ar cieņu apstiprināja.
   —   gkaidrs, — misters Grimvigs noteica, pievērsies savam draugam. — Es tak to tūliņ redzēju. Bīdīs — ne ko pielikt, ne ko atņemt!
   Misters Braunlovs ar vieglu galvas mājienu lika savam draugam saprast, lai tas klusē, un turpināja:
   — Vai jūs zināt, kur šis nabaga zēns pašlaik atrodas?
   —  Ne labāk par citiem nezinātājiem, — misters Bambls atteica.
   —  Tā, bet ko tad jūs zināt par viņu? — vecais džentlme­nis vaicāja. — Runājiet droši, mans draugs, ja jums ir kaut kas sakāms! Ko jūs zināt par viņu?
   —    Kas nu jums ko labu deva zināt, tak jau ne? — dzēlīgi ieteicās misters Grimvigs, kas visu laiku bija vērīgi pē­tījis mistera Bambla sejas vaibstus.
   Misters Bambls, ļoti ātri uztaustījis jautājuma dzeloni, ar uzpūstu svinīgumu pakratīja galvu.
   —  Jūs redzat? — misters Grimvigs triumfēja, uzlūkodams misteru Braunlovu.
   Misters Braunlovs ar bažām vēroja mistera Bambla piepū- tušos fizionomiju un lūdza, lai pēc iespējas īsos vārdos pa­stāsta, kas šim zināms par Oliveru.
   Misters Bambls nolika cepuri, atpogāja mēteli, sakrustoja rokas, piešķieba galvu, itin kā nododamies atcerei, un pēc īsām pārdomām iesāka savu stāstu.
   Atstāstīt to visu bīdla vārdiem būtu diezgan garlaicīgi, jo viņam tas aizņēma minūtes divdesmit, bet satura būtība īsumā bija tāda, ka Olivers esot atradenis, pagrimušu, netiklu vecāku bērns, ka viņš jau no pašām mazām dienām bijis blē­dības, nepateicības un ļaunuma pilns; ka savu īso karjeru dzimtajā pilsētiņā viņš izbeidzis kā neģēlis un gļēvulis, uz- brukdams godīgam, nevainīgam bērnam, un pēc tam naktī aizbēdzis no sava saimnieka mājām. Lai pierādītu, ka viņš tiešām ir tā persona, par ko uzdodas, misters Bambls uzlika uz galda papīrus, kurus bija paņēmis līdzi uz lielpilsētu. Sakrustojis no jauna rokas, viņš gaidīja, kamēr misters Braun­lovs iepazīstas ar tiem.
   —   Es baidos, ka viss tas ir taisnība, — vecais džentlme­nis skumji noteica, kad bija pārskatījis papīrus. — Atlīdzinā­jums par jūsu ziņām nav liels, bet cik labprāt es trīskāršotu šo sumu, ja tās ziņas bijušas labvēlīgas zēnam.
   Nemaz nav tik neiespējami, ka misters Bambls, ja vien agrāk to paredzējis, būtu savam īsajam stāstam piešķīris pavisam citu nokrāsu. Diemžēl, nu par to bija pārāk vēlu domāt, atlika tikai svinīgi palocīt galvu, iebāzt kabatā piecas ginejas un pazust.
   Misters Braunlovs krietnu brīdi šķērsoja istabu no viena gala uz otru, acīm redzot tik ļoti sagrauzts par to, ko dzirdēja no bīdla, ka pat misters Grimvigs likās mierā ar savu kai- tavāšanu.
   Pēdīgi viņš pārstāja staigāt un nikni paskandināja zva­niņu.
   —  Misis Bedvin, — misters Braunlovs sacīja, saimniecei ienākot, — tas zēns, Olivers, ir nekrietnelis un krāpnieks.
   —  Tas nevar būt, ser! Tas nevar un nevar būt! — vecā lēdija dedzīgi attrauca.
   —   Es jums saku, tā ir, — vecais džentlmenis turējās pie sava. — Ko jūs domājat ar to «nevar būt»? Mēs nupat dzir­dējām sīku ziņojumu par viņa dzīvi no pat dzimšanas, un nelabojams nelietis tas bijis visu laiku.
   —   Nekad es tam neticēšu, ser, — vecā lēdija sacīja ar stingru pārliecību. — Nekad!
   —  Jūs, vecās sievas, nekam citam neticat kā pūšļotājiem un melšu pasakām, — misters Grimvigs norūca. — Es jau visu laiku to zināju. Kāpēc jūs tūlīt sākumā nepavaicājāt man pēc padoma? Laikam būtu gan aprunājušies, nesaķēris šis drudzi, ko? Sis bija pievilcīgs, vai ne? Pievilcīgs! Pū! — un misters Grimvigs, pavēcinājis urķi, ņēmās sabakstīt ogles kaminā.
   —   Viņš bija mīļš, jauks, rātns bērns, ser, — misis Bed­vina atcirta uzskaitusies. — Es gan zinu, kādi ir bērni, ser; četrdesmit gados esmu diezgan tos izredzējusies, un tie, kas nevar par sevi teikt to pašu, lai labāk nesaka nekā. Tādas ir manas domas!
   Sim smagajam sitienam vajadzēja ķert misteru Grimvigu, kas bija vecpuisis. Tā kā šis džentlmenis atbildēja uz to tikai ar smaidu, vecā lēdija sapurināja galvu, pārglaudīja priekšautu, gatavodamās jaunai aizstāvībai, bet misters Braunlovs viņu apturēja.
   —   Diezgan! — vecais džentlmenis uzsauca, likdamies dus­mīgs, kāds viņš sirdī nemaz nebija. — Lai es nekad vairs nedzirdētu šā zēna vārdu! Es zvanīju, lai jums to pateiktu. Nekad! Nekad, nekādā gadījumā, lieciet to vērā! Jūs varat iet, misis Bedvin. Atcerieties! Es runāju nopietni.
   Sai naktī mistera Braunlova mājās visiem bija bēdu no­māktas sirdis.
   Oliveram sirds gluži pagura, domājot par saviem laipna­jiem draugiem; labi, ka viņš nezināja, ko tie par viņu dzirdē­juši, citādi tā tiešām būtu pārtrūkusi.

   Otrā dienā ap pusdienas laiku, kad Kūmiņš ar māsteru Beitsu bija izgājuši savā parastajā ikdienas darbā, misters Feidžins izmantoja izdevību un nolasīja Oliveram gargaro lekciju par brēcošo grēku, skaidri pierādīdams tam, ka šādā grēkā arī viņš ir vainojams un smagi vainojams, jo ar no­domu ir vairījies no savu nobažījušos draugu pulka un, kas pats galvenais, mēģinājis no tiem atkal izsprukt pēc tam, kur tik daudz pūļu un līdzekļu ziedots, lai sadzītu viņam pēdas. Misters Feidžins sevišķi uzsvēra, ka viņš devis tam patvērumu un parādījis tēvišķu gādību tobrīd, kad bez šās īstā laikā sniegtās palīdzības tas būtu varējis nomirt bada nāvē, un vēl viņš izstāstīja bēdīgu, aizkustinošu stāstu par kādu zēnu, kam viņš aiz cilvēkmīlestības arī līdzīgos ap­stākļos sniedzis palīdzīgu roku, bet kas, velti valkādams viņa uzticību un izrādīdams tieksmi pīties ar policiju, panācis to, ka viena jaukā rītā Oldbeilijā* to pakāruši. Misters Feidžins necentās slēpt arī savu līdzdalību šai katastrofā, tomēr ar asarām acīs gaudās par minētās jaunās personas zemisko, nodevīgo izturēšanos, kādēļ tam bijis nenovēršami jākļūst par dažu tiesā nodotu liecību upuri, un kuras, ja arī ne gluži patiesas, bijušas katrā ziņā jānodod viņa (mistera Feidžina) un vēl dažu izmeklētu draugu drošības labad. Misters Fei­džins nobeidza savu lekciju ar diezgan atbaidošu pakāršanas notēlojumu un, rādīdamies sevišķi draudzīgs un laipnīgs, iz­teica lielas cerības, ka viņam nekad nevajadzēšot likt Olive­ram Tvistam pieredzēt šo nepatīkamo operāciju.
   Mazajam Oliveram asinis sastinga dzīslās, klausoties šajos ebreja vārdos un neskaidri nojaušot, kādi tumši draudi slēp­jas tajos. Ka arī tiesa var noturēt nevainīgo par vainīgo, ja gadījums tos savedis kopā, to viņš jau zināja; un, ka tā­dus plānus, kā pazudināt personas, kurām pārāk daudz kas zināms vai kurām pārāk šaudīgas mēles, vecais ebrejs ir kaldinājis un arī izpildījis ne vienreiz vien, par to viņš gan­drīz bija pārliecināts, atcerēdamies šā džentlmeņa strīdīgās valodas ar misteru Saiksu par kādu šķietami agrāk notikušu līdzīga rakstura sazvērestību. Bailīgi pacēlis acis un sastapies ar ebreja pētījošo skatienu, Olivers juta, ka viņa bālais vaigs un trīcošie locekļi nav palikuši nepamanīti un sagādā prieku šim modrajam vecajam džentlmenim.
   Ebrejs, riebīgi smīknēdams, papakšķināja Oliveram pa galvu un sacīja, ka viņi vēl kļūšot labi draugi, ja vien Oli­vers kārtīgi uzvedīšoties un gribēšot strādāt. Tad, paņēmis cepuri un uzrāvis vecu, nolāpītu mēteli, viņš izgāja un aiz­slēdza durvis.
   Tā nu Olivers visu šo dienu, kā ari daudzas turpmākās, palika viens un nedabūja redzēt neviena no agra rīta līdz pat pusnaktij. Un šajās garajās stundās nu viņam bija dota vaļa domu domas izdomāt. Un šīs domas, aizvien aizkīīzdamas pie viņa labajiem draugiem un pie tā, kādu tie viņu ir varējuši iz­tēloties, protams, bija skumjas domas.
   Kāda nedēļa varēja būt pagājusi, kad ebrejs atstāja durvis neaizslēgtas, un Olivers nu drīkstēja staigāt pa visu māju.
   Tas bija viens netīrs mājoklis. Augšstāva istabās bija milzīgi augsti koka kamini, lielas durvis, sienas ar paneli, griesti ar karnizēm, kas, lai gan kopšanas neredzējušas un gluži melnas no putekļiem, rādīja vēl dažnedažādu ornamentu rotājumus. Pēc visām šīm pazīmēm Olivers sprieda, ka ilgus gadus atpakaļ, vēl pirms ebreja dzimšanas, šī māja piederējusi labākiem ļaudīm un bijusi varbūt dzīvības pilna un skaista, ne drūma un samelnējusi kā tagad.
   Zirnekļi bija aizauduši visus kaktus gar sienām un gries­tiem, un dažreiz, kad Olivers klusiņām iegāja istabā, peles paklīda pa grīdu un nobijušās sabēga atpakaļ savās alās. Bez šiem šeit nebija ne redzama, ne jaušama kāda cita dzīva būtne, un bieži, tumsai uznākot, kad Olivers jau bija no­guris, klaidodams no vienas istabas otrā, viņš nolīda kaktiņā pie ielas durvīm, lai būtu tuvāk dzīviem cilvēkiem, cik vien tas viņam iespējams, un palika tur, klausīdamies un skaitīdams pulksteņa sitienus, līdz pārnāca ebrejs vai zēni.
   Visās istabās ietrunējušie logu aizvirtņi stāvēja ciet; stieņi, kas tos saturēja, bija cieši pieskrūvēti kokam; gaisma, cik iezagās pa aizvirtņu augšējiem apaļajiem caurumiem, vērta istabas jo drūmākas un piemargoja dīvainām ēnām. Sētas pusē viens jumtistabas logs nebija aizvirtņots, tikai no ārpuses aiz- režģīts ar sarūsējušiem stieņiem, un pa šo logu Olivera skum­jais vaigs stundām varēja raudzīties ārā, bet nekas tur liels nebija saskatāms, vienīgi juceklīga jumtu un nokvēpušu dūmeņu blīva. Dažbrīd tiešām kādā attālākā namā varēja ieraudzīt kādu sirmu galvu palūkojamies pāri aizsargmargām, bet drīz tā atkal pazuda, un, tā kā Olivera novērošanas pos­teņa logs bija aiznaglots un ilgajos gados no lietus un dūmiem kļuvis neskaidrs, viņš varēja raudzīties pa to un cerēt ielūko­ties vienīgi apkārtējo priekšmetu kontūrās, necerot, ka viņu kads ieraudzīs vai izdzirdēs, — uz to viņam tikpat lielas izre­dzes butu bijušas arī tad, ja viņš atradies svētā Pāvila katedrales kupolā.
   Kādā pēcpusdienā, kad Kūmiņam ar māsteru Beitsu bija paredzama iziešana vakarā, pirmis pieminētais jaunais džentlmenis bija ieņēmies galvā parūpēties par savas perso­nas uzpošanu (viņam par attaisnojumu jāsaka — šī vājība nekādā ziņā nav piedēvējama tam kā paradums), un ar šādu nodomu viņš visžēlīgi pavēlēja Oliveram tūdaļ nākt palīgos sakārtot tualeti.
   Olivers bija ļoti priecīgs par iespēju izrādīties noderīgs, jutās ļoti laimīgs, ka dabū redzēt cilvēkus, kaut arī nekriet­nus, un ļoti vēlējās iemantot šo cilvēku labvēlību, kuru vidū viņš dzīvoja, ja vien tas panākams godīgā ceļā, kālab pat nedomāja ko iebilst pret šo priekšlikumu. Viņš uzreiz bija prie­cīgs palīdzētājs un, nometies uz grīdas, lai varētu uzlikt sev uz ceļgala Kūmiņa kāju, kurš sēdēja uz galda, ķērās pie darba, ko misters Daukinss dēvēja par «savu rikšotāju uzla- košanu». Sis teiciens vienkāršā angļu valodā nozīmēja viņa zābaku spodrināšanu.
   Vai tā bija brīves un neatkarības apzināšanās, ko saprā­tīgs lopiņš laikam izjustu, ja tas ērtā pozā sēdētu uz galda, smēķētu pīpi un bezbēdīgi kuļātu vienu kāju, kamēr tai pašā laikā viņam spodrina zābakus, kur viņš nemaz nav pacenties tos novilkt un viņam nestāv priekšā nepatīkamā procedūra ar to uzvilkšanu; jeb vai tā bija labā tabaka, kas atmaidzināja Kūmiņa sirdi; jeb vai tas bija alutiņa saldumiņš, kas darīja tam vieglu prātu, — lai nu kas, bet tieši šoreiz viņu bija skā­rusi romantikas un jūsmas dvesma, visumā sveša parādība viņa raksturam.
   īsu brīdi viņš domīgu seju nolūkojās lejup uz Oliveru, tad, pacēlis galvu un maigi nopūties, sacīja, ej nu sazini, vai aiz- sapņojies, vai varbūt māsteram Beitsam:
   —   Tīrais žēlums, ka viņš neir krampētājsl
   —   Eh, ko nu! — māsters Carlijs Beitss noteica. — Viņam jau nav ni jēgas, kāds labs no tā var atlēkt pašam.
   Kūmiņš atkal nopūtās un ķērās pie pīpes; to pašu darīja arī Carlijs Beitss. Kādu brīdi abi smēķēja klusēdami.
   —  Man liekas, tu jau laikam nemaz nezin, kas tas kram- pētājs tāds i'? — Kūmiņš sērīgi ieprasījās.
   —   Es domāju, ka zinu gan, — Olivers atteica, paskatīda­mies uz augšu. — Tas ir z.. . tu esi viens no tiem, jā? — viņš sastomījies ievaicājās.
   —   Es ir, — Kūmiņš atteica. — Par ko citu būt es tur' par kaunu.
   Pateicis savas domas, misters Daukinss sirdīgi pagrūda cepuri uz pakauša un uzlūkoja māsteru Beitsu, it kā dodams zīmi, ka tā pienākums būtu runāt ko pretī.
   —   Es i', — Kūmiņš atkārtoja. — Tāds pats i' Carlijs. Tāds i' Feidžins. Tāds i' Saikss. Tāda ir Nensija. Tāda ir Beta. Tādi mēs visi ir, līdz pat tam sunim. Un tas vēl ir tas slīpētākais no visiem.
   —   Un drošs, ka niizmuldēsies nikad, — piebilda Carlijs Beitss.
   —  Viņš tev pat neieriesies uz liecinieku sola aiz bailēm, ka neizsprūk kas nevajadzīgs, ne, ne, piesie', ja gribi, to tur un atstā' bez ēsmas vai nedēļas divas, — Kūmiņš jūsmoja.
   - Ni domiņas no riešanas, — Carlijs apstiprināja.
   —   Tas tik i' brīnumīgs suns. Cik briesmonīgi viņš blenž
   uz svešu zelli, ka' tas sadomājas smieties vai uzziņģēt, ja viņš i' kompānijā! — Kūmiņš turpināja. — Un kā viņš rūc, ja i/.dzirst pijoli spēlējam! tin kā viņš neieredz suņus, kas nav no viņa slakas! Oi! oi!
   Viņš ir ni dots, ni ņemls īsts kristīgais, — sacīja Car­lijs
   Ar šo teicienu viņš domājās nodevis tikai meslus dzīvnieka labajiem tikumiem, bet ar to bija arī izteikta cita doma, lai gan māsters Beitss pats to neapzinājās, proti: ir laba tiesa lādu lēdiju un džentlmeņu, kuri pretendē uz tiesībām saukties par īstiem kristīgiem un kuriem tomēr daudzējādā ziņā ir ne­iedomājami liela līdzība ar Saiksa suni.
   — Gana, gana par to. — Kūmiņš sacīja, atsākdams sa­runu, no kuras tie bija novirzījušies, jo bija tā iekodies savā profesijā, ka domas par to ietekmēja visu viņa rīcību. — Mūsu zaļajam no tā netiek ne silts, ne auksts.
   —   Tā laikam gan, — Carlijs atteica. — Nu, kāpēc tu, Oli­ver, stīvējies pretī Feidžinam?
   —  Kāpēc tu negrib stāvu bagāts palikt? — Kūmiņš pie­metināja pavīpsnādams.
   —   Un tad prom no dienesta, dzīvot no savas bagātības un darīt svētīgus darbus? Es to pašu esu nodomājis — pēc četriem garajiem gadiem nākošajā garajā, kas kādreiz nāks, četrdesmit otrā otrdienā vasarsvētku nedēļā, — teica Carlijs Beitss.
   —  Man tas nepatīk, — Olivers bikli atbildēja. — Es gri­bētu, ka man ļautu iet projām. Es … es … gribētu labāk aiziet.
   —   Bet Feidžins teiks, ka labāk ne, — Carlijs piebilda.
   Olivers to pārāk labi zināja, bet, nodomājis, ka varbūt
   diezgan bīstami savas jūtas vēl atklātāk parādīt, viņš tikai nopūtās un turpināja spodrināt Kūmiņa zābakus.
   —   Aiziet? — Kūmiņš iesaucās. — Nu saki, ku' tev prāts! Va' ta tev lepnuma nekāda nava? Tu gribi aiziet un dzīvot no draugu žēlastības?
   —   Skrej ellē! — māsters Beitss sirdījās, izvilkdams no kabatas divi trīs zīda mutautus un iesviezdams tos skapī. — Tā dara nelieši, to es tev pasaku.
   — Es to nevarētu izdarīt, — Kūmiņš sacīja, un viņa balsī skanēja augstprātība un nicinājums.
   —   Savus draugus pamest jūs tomēr varat, — Olivers at­teica, viegli pasmaidīdams, — un pieļaut, lai tos soda jūsu vietā.
   —   Tas, — Kūmiņš sacīja, pavēdinādams pīpi, — tas, redz, Feidžina dēļ tā iznāca; okšķernieki jau zi', ka mēs te rauj uz vienu roku, un vecim varē' iziet plāni, ja mums nepalaimējies izšmaukt. Tā, redz, tas bi', va' ne, Carlij?
   Māsters Beitss piekrizdams pamāja ar galvu un gribēja ari ko teikt, bet Olivera bēgšana notēlojās tam atmiņā ar tādu pēkšņumu, ka vilktais dūms ar smieklu šalti iesitās galvā, tad saskrēja rīklē, un nu sākās klepošana un mīdīšanās savas pie­cas minūtes ilgi.
   —   Skat šu'! — Kūmiņš sacīja, pastiepdams pilnu sauju ar šiliņiem un puspensiem. — Zaļa dzīve, es tev saku! Va' nav vienalga, kā tie radušies? Se, bāz ķešā! Tās mantas tur pa­lika vēl daudz, kur šie tika pagrābti. Negribi, neņemsi vis? Ak tu jēra dvēsele!
   —   Tas tak ir nigodīgi, vai ne, Oliver? — Carlijs Beitss sacīja. — Viņu uzraus vēl kāķī, vai ne?
   —  Es nesaprotu, ko tas nozīmē, — Olivers atteica.
   —  Kaut ko apmēram uz šitādu vīzi, vecais puika, — Car­lijs sacīja.
   To teikdams, māsters Beitss paķēra sava kaklauta stūri un,_ turēdams to izstieptu gaisā, nokāra galvu uz pleca, iz­grūda caur zobiem nejēdzīgu skaņu, tādā kārtā ar šās dzīvās pantomimas palīdzību parādīdams, ka kāķi uzraušana ir tas pats, kas pakāršana.
   —  Re, ko tas nozīmē, — Carlijs sacīja. Paskat, Džek, kā šis blisina acis! Jāndie', pirmo reizi redzu šitādu ērma kukaini kā šo puiku. Viņš būs mana nāve, nudie' es nobeigšos!
   Carlijs Beitss, nosmējies atkal savu aizrautīgo smējienu, ķērās pie pīpes, vēl ar asarām acīs.
   —   Tu ir slikti audzināts, — Kūmiņš sacīja, ar labpatiku aplūkodams savus zābakus, kad Olivers tos bija nospodrinājis.
   —   Feidžins no tevis kauc ko tomērt iztaisīs, vai ar tu viņam būs pirmais, pie kura viņa pote neiedarbojas. Labāk jau būtu sācis tūlītās, jo tik un tā tu to uzsāks vēl agrāk, nekā pats domā, un šitā tu tikai zaudē laiku, Oliver.
   Māsters Beitss pastiprināja šo padomu vēl no savas puses ar dažādiem morala rakstura padomiem; kad tie bija izsmelti, viņš ar savu draugu misteru Daukinsu sāka spožās krāsās no­tēlot tos neskaitāmos jaukumus, ko sola tāda dzīve, kādu viņi dzīvoja, pa starpām ar dažādiem mājieniem likdami Oliveram saprast, ka prātīgākais, ko viņš varētu darīt, būtu — bez ka­vēšanās mēģināt iemantot Feidžina labvēlību tādā pašā ceļā, kādā viņi to iemantojuši.
   —   Un iekal to savā apaļajā olā uz visiem laikiem, Nol­lij, — Kūmiņš sacīja, padzirdējis, ka ebrejs augšā atslēdz durvis, — ja tu neievilks nāsīs šņurdukus un tiktākus…
   —   Kāda jēga tev šitā runāt? — māsters Beitss pārtrauca.
   —  Viņš tak tur nikā nisaprot.
   —   Ja tu nepievāksi kabatas lakatiņus un pulksteņus, — Kūmiņš teica, piemērodams savu runu Olivera attīstības līme­nim, — būs cits čoms, kas to darīs, tātad visvairāk paspēlēs šai būšanā tas čalis, kuru apstrādās, tikpat liels paspēlētājs būs' tu, un neviens cits ar nebūs lielāks vinnētājs kā tas čo- miņš, kas pratis izvilkt to mantu, abet tev uz t© ir uz mata tikpat lielas tiesības kā tam.
   —  Pareizi, pareizi! — apstiprināja ebrejs, kas bija ienācis, Oliveram nemanot. — Tas tikpat skaidrs kā vienreizviens, mans mīlinais, kā vienreizviens; Kūmiņam tu vari ticēt uz vārda. He! he! he! Viņš savus amata baušļus zina no galvas.
   Vecis priecīgi berzēja rokas, ar šiem vārdiem apstiprinā­dams Kūmiņa atziņas, un ķiķināja aiz jūsmas par sava skol­nieka spējām.
   Šoreiz sarunu nācās pārtraukt, jo ebrejs nebija pārnācis mājās viens, bet atvedis līdzi mis Betsiju un vēl kādu džentl­meni, kuru Olivers vēl nekad nebija redzējis; Kūmiņš uzrunā­dams to sauca par Tomu Citlingu; tas bija aizkavējies uz kāpnēm, pārmīdams pāris laipnu vārdu ar lēdiju, un patlaban ari ienāca iekšā.
   Misters Čitlings bija gados vecāks par Kūmiņu, — varbūt bija jau pārlaidis ziemas astoņpadsmit savā mūžā, — bet pret šo jauno džentlmeni viņš izturējās ar zināmu godbijību, kas šķitās izskaidrojama ar to, ka viņš apzinājās sevi mazvērti- gāku, ja runa gāja par ģeniālām un profesionālām spējām. Viņam bija mazas, zibīgas acis, bakurētaina seja; galvā viņam bija zvērādas cepure; tumša ripsa žakete, notaukotas parķa bikses un priekšauts ietērpa viņa augumu. Sī tualete, taisnību sakot, bija nožēlojamas driskas, bet viņš par to atvainojās kompanijai, paskaidrodams, ka «sēdēšanu» esot izbeidzis tikai pirms stundas, un, tā kā sešas pēdējās nedē|as šis valkājis tikai formas tērpu, šim nebijis nekādas iespējas padomāt un parūpēties par civilo uzvalku. Misters Čitlings vēl piebilda, likdamies bezgala sašutis, ka jaunā kārtība iztvaicināt drēbes esot ellišķīgs, pretkonstitucionals jauninājums, jo drēbēs tie­kot izdedzināti caurumi, bet kas gan varot stāties pretī grā­fistes varas orgāniem.
   Tādu pašu iebildumu viņš cēla arī pret matu apcirpšanu, ko viņš atzīstot par pilnīgi pretlikumīgu. Savas piezīmes misters Čitlings noslēdza ar aizrādījumu, ka četrdesmit divās nāvīgi garās smagā darba dienās viņš neesot piles savā mutē ieņēmis un «lai tad viņu kauč nožmiedzot, ja viņš tagad ne­esot izkaltis kā lūku grozs».
   —   Kā tu domā, no kurienes šis džentlmenis nāk, Oli­ver? — ebrejs smīknēdams ievaicājās, kamēr Kūmiņš ar Carliju uzlika galdā degvīna pudeli.
   —  Es … es nezinu, ser, — Olivers atteica.
   —   Kas ta šitais tāds? — Toms Čitlings uzprasīja, uzmez­dams Oliveram nicīgu skatienu.
   —  Tas ir man jauns draugs, mīļais, — ebrejs atbildēja.
   —  Ta nu gan tas ir laimē iesēdies, — jaunais cilvēks sa­cīja, zīmīgi uzlūkodams ebreju. — Tas nu viens pīpis, no ku­rienes es nāku, pundurēn, tavs cejš ar uz turieni ies, un visai drīz, par to es varu derēt uz apaju kronu!
   Par šo balmutību nu puikām bija ko smiet. Izmetuši pa jokam tādā pašā garā, tie mirkli pačukstējās ar ebreju un aiz­gāja.
   Pēc tam kad atnācējs ar Feidžinu bija pārmijuši dažus vārdus divatā, tie piestūma savus krēslus tuvāk kaminam, un ebrejs, paaicinājis Oliveru sēsties blakām, ievadīja sarunu par tādām lietām, ar kurām viņš domājās visvairāk ieinteresēt sa­vus klausītājus. Runāts tika par viņu profesijas lielajām priekšrocībām, par Kūmiņa izmanību, Carlija Beitsa jautro, piemīlīgo dabu un par ebreja paša dāsno roku. Pēdīgi jau sāka rādīties, ka šiem tematiem nav vairs pievilcības spēka, un spēka nebija arī misteram Čitlingam, jo viena divi nedēļas la­bošanas iestādē spēj gan cilvēku nogurdināt. Mis Betsija pra­tās un arī gāja projām, lai nogurušie var likties pie miera.
   Turpmāk nu Oliveru reti kad atstāja vienu; viņš pastāvīgi uzturējās kopā ar abiem zēniem, kuri ik dienas ar ebreju spē­lēja veco rotaļu, — vai nu paši papildinādamies zināšanās, vai Oliveru skolodami, to vislabāk zināja misters Feidžins. Dažreiz vecais mēdza stāstīt viņiem par laupīšanām, kurās pats savās jaunās dienās piedalījies, iepīdams savos stāstos tik smieklīgas un kuriozas epizodes, ka arī Olivers nevarēja atturēties nesmējies, nevarēja noslēpt, ka viņu, kaut arī tik jauku zēnu, šie laupītāju stāsti tomēr aizrauj.
   Vārdu sakot, viltīgais vecais ebrejs bija zēnu sapinis savos tīklos. Vientulībā un tumsā atstādams, viņš tikām bija spīdzi­nājis bērna dvēseli, kamēr tas nonāca tiktāl, ka priecājās par jebkuru sabiedrību, ja tikai nebija jāpaliek šajā drūmajā vietā vienam ar savām bēdīgajām domām, un ebrejs nu pilināja viņa dvēselē pa pilītei indi, kas, viņš cerēja, to saduļķos arvien vairāk un tā nekad vairs neatinirdzēs savā dzidrumā.

   Bija auksta, drēgna, vējaina nakts, kad vecais ebrejs, no- pogājies līdz kaklam savā mētelī, kas cieši apkļāvās viņa iz­dēdējušam ķermenim, un sacēlis apkakli pāri ausīm, lai pa­slēptu tajā sejas apakšējo daļu, izlīda no savas alas. Viņš pakavējās vēl aiz durvīm, kamēr tās noslēdza un aizlika važu priekšā, un, nodzirdējis, ka viss kārtīgi padarīts un zēnu soļu čaboņa pagaisusi, cik vien jaudas, pazagšus devās uz priekšu.
   Māja, kurā Olivers bija nogādāts, atradās Vaitčeplas* ap­kaimē. Uz ielas stūra ebrejs mirkli apstājās un, pārlaidis ba­žīgu skatienu visapkārt, pārgāja pāri ielai un aizsteidzās Spitelfīldas virzienā.
   Ietves klāja bieza dub|u kārta, un melna migla plāvoja pār ielām; sijāja smalks lietus, un, kur vien pieduries, viss auksts, mikls un lipīgs. Likās, ka šī bija taisni izredzēta nakts, kad blandīties pa ielām tādiem subjektiem kā šis ebrejs. Kad viņš tā zagšus, līšus steidzās, slēpdamies sienu un nojumju aiz­segā, šis pretīgais vecis atgādināja riebīgu rāpuli, kas dzimis un audzis šai pašā tumsā un dugā, pa kuru tagad naktī rā­poja, meklēdams sev treknu sprāgoņu maltītei.
   Viņš gāja pa daudzām šaurām līkloču ieliņām, turēdamies noteiktā virzienā, līdz nonāca pie Betnelgrina, tad spēji no­griezās pa kreisi un drīz nokļuva par nabadzību brēcošu ne­tīru ielu labirintā, kādu pārpilnām šai biezi apdzīvotā pilsētas kvartalā.
   Acīm redzot ebrejam šī vieta, kur patlaban atradās, bija labi pazīstama, un viņu nebaidīja ne nakts tumsa, ne ielu jūklis. Viņš izlīkumoja pa daudzām ielām un mazām šķērs- ieliņām, līdz beidzot iegriezās kādā, kuru apgaismoja viens pats lukturis pašā viņā galā. Piedauzījis pie vienas mājas dur­vīm un pārmijis pāris neskaidru vārdu ar personu, kas atvēra durvis, viņš devās pa kāpnēm augšup.
   Kad viņš pieķērās kādu durvju rokturim, ierūcās suns un vīrieša balss noprasīja, kas nāk.
   —   Tikai es, Bil, tikai es, mans mīļais, — ebrejs sacīja, ieskatīdamies iekšā.
   —  Nu tad stiep iekšā savu miesas būdu! — Saikss sacīja. — Guli nost, tu stulbais lops! Vai tu velnu vairs nepazīsti, kad tas ietinies mētelī?
   Acīm redzot suni bija maldinājis mistera Feidžina ārējais ietērps, jo, tiklīdz ebrejs to atpogāja un pārmeta pār krēsla at­zveltni, suns aizgāja atpakaļ kaktā, no kura bija izlīdis, un iedams paluncināja asti par zīmi, ka nu viņš ir apmierināts, cik to suņa daba pieļauj.
   —   Nu! — Saikss sacīja.
   —  Nu, mans mīļais, — ebrejs atsaucās. — A, Nensija!
   Pēdējā uzrunā izskanēja tāds kā apjukums, kas liecināja
   par šaubām, kā viņa apsveikumu uzņems, jo misters Feidžins ar savu jauno draudzeni nebija tikušies kopš tās reizes, kad viņa uzmetās par aizstāvi Oliveram. Bet jaunā lēdija ar savu izturēšanos visas šaubas šai ziņā, — ja tādas patiešām biju­šas, — izkliedēja. Viņa noņēma kājas no kamina režģa, atvilka savu krēslu nostāk un bez liekiem vārdiem aicināja Feidžinu, lai tas ar savu krēslu piestumjas tuvāk; jo nakts nu reiz bija gan auksta, tur šaubām nebija vietas.
   —    Ir gan sals, Nensija mīlā, — ebrejs sacīja, sildīdams kaulainās rokas virs uguns. — Liekas, ka aukstums ņem cauri, — vecais piebilda, taustīdams sānu.
   —   Tad ir gan jābūt briesmīgam salam, ja tas atrod ceļu caur tavu sirdi, — misters Saikss sacīja. •— Iedod, Nensij, viņam kaut ko iedzert! Piķis un zēvele, kusties tak! Te jau cil­vēkam slimam jāpaliek, skatoties vien, kā tas vecais kaulu kambaris tur kratās kā tāds riebīgs spoks, tikko no kapa izlīdis.
   Nensija mudīgi izņēma vienu pudeli no skapja, kur to bija daudz un, cik varēja redzēt no ārpuses, pildītas ar dažādu šķirņu dzērieniem. Saikss, piepildījis vienu glāzi ar brendiju, piedāvāja to ebrejam.
   —  Pilnīgi pietiek, pietiek, paldies, Bil, — ebrejs sacīja, no­likdams glāzi, kurai bija tikai ar lūpām pieskāries.
   —   Ko, vai tu baidies, ka mēs tev ko labāku iedzirdinā­sim? — Saikss sacīja, cieši uzlūkodams ebreju. — Uch!
   Nicīgi un īgni nošņācies, misters Saikss paķēra glāzi un iešļāca satura paliekas pelnos, ar šo ceremoniālo žestu rādī­dams, ka piepildīs to atkal no jauna pats sev, ko tūdaļ izdarīja.
   Kamēr kompanjons izmeta šo un vēl otru mēriņu, ebrejs grozīja galvu, istabu aplūkodams, — ne aiz kādas ziņkāres, jo šo istabu viņš vairākkārt bija redzējis jau agrāk, bet vien­kārši aiz paraduma, jo tāds viņš allaž bija — kustīgs, nemie­rīgs un aizdomu vajāts. Sās telpas iekārtojums bija gaužām trūcīgs, vienīgi sienas skapja saturs liecināja, ka tās iemīt­nieks nav melnā darba cilvēks; nebija šeit arī nekādu sevišķi aizdomīgu priekšmetu, ko redzēt, tikai divi trīs smagas run­gas, kaktā ieslietas, un «glābšanas josta», kas karājās virs kamina.
   —  Tā, — sacīja Saikss, nočāpstinādams lūpas. — Bs nu varu sākt runāt.
   —  Par mūsu darīšanām? — ebrejs vaicāja.
   —  Par darīšanām, manis pēc, — Saikss atteica. — Nu, tad plāj vajā, kas tev uz sirds!
   —  Par namiņu Certsijā, Bil? — ebrejs vaicāja, pastumda- mies ar krēslu uz priekšu un runādams loti klusi.
   —  Labi. Kas tad ir ar to? 1 — Saikss jautāja.
   —   Eh! Jūs tak tīri labi zināt, ko es domāju, mans mīli­nais, — ebrejs sacīja. — Viņš tak zina, ko es domāju, Nen­sij, vai ne?
   —   Nē, viņš nezina, — Saikss irgoja, — vai arī negrib zināt, kas ir viens un tas pats. Sper laukā un sauc lietas īstā vārdā! Ko sēdi te, acis mirkšķinādams un blisinādams un grābstīdamies kā pa tumsu, it kā pats nebijis pirmais, kas šo ielaušanos izprātojis. Nu, kas tev ir aiz ādas?
   —   Klusāk, Bil, klusāk! — ebrejs brīdināja, gluži veltīgi nopūlēdamies apslāpēt šo dusmu uzliesmojumu. — Kāds var mūs izdzirdēt. Kāds var izdzirdēt!
   —  Lai dzird! — Saikss atcirta. — Man vienalga.
   Bet, tā kā misteram Saiksam nebija vienalga, viņš, laikus attapies, izrunāja šos vārdus jau klusākā balsī un kļuva rā­māks.
   —  Ko nu, ko nu, — ebrejs sacīja pieglaimīgi. — Tā bija tikai piesardzība no manas puses, vairāk nekas. Bet nu, mans mīlinais, par to Certsijas lietu; kad mēs to nokārtosim, Bil, ko? Kad mēs pie tās ķersimies? Kas par galda sudrabu, mīli­nais, kas par sudrabiņu! — ebrejs teica, rokas berzēdams un uzacis raustīdams, jau iepriekš jūsminādamies par gaidāmo laupījumu.
   —  Nekas tur neiznāks, — Saikss vēsi atteica.
   —  Nekas neiznāks no tās lietiņas? — ebrejs izsaucās, at­krizdams pret krēsla atzveltni.
   —   Nē, nekas neiznāks, — Saikss sacīja. — Vismaz ar smērēšanu, kā mēs sākumā domājām, tā lieta neiet.
   —  Tad tā nav pareizi apsākta, — ebrejs sacīja zils no dusmām. — Nestāstiet man vairāk!
   —   Bet es tomēr pastāstīšu, — Saikss atcirta. — Kas tu tāds esi, kam nedrīkst neko pasacīt? Dzirdi, Tobijs Krekits divi nedēļas nokulstījās tur apkārt, bet nevienu no kalpotājiem tam neizdevās aptīt ap pirkstu.
   —  Vai jūs gribat man sacīt, Bil, — ebrejs teica, pamazām norimdams, kamēr otrs iekaisa, — ka nevienu no tiem diviem vīriešiem mājā nevar apvārdot?
   —  Jā, taisni to es gribu sacīt, — Saikss atbildēja. — Div­desmit gadu tie jau kalpo pie vecās lēdijas; un, ja gribi, soli viņiem piecsimt mārciņu, tie neielaidīsies uz to.
   —  Bet vai jūs tiešām gribat apgalvot, mans mīļais, ka arī no sievietēm neviena nav apceļama?
   —   Nav ko domāt, —- Saikss atteica.
   —  Ne? Vai pat Tobijs Krekits ar savu eleganci to neiespēj, Bil? —• neuzticīgi ievaicājās ebrejs. — Padomā tak, kas par tautu ir sievietes!
   —   Nē, pat ne švītīgais Tobijs Krekits, — Saikss atteica. — Viņš sacījās valkājis pat lieku vaigubārdu un kanarijkrā- sas vesti visu garo laiku, kamēr slaistījies tur apkārt, bet tīri par velti.
   —   Viņam vajadzēja izmēģināt ūsas un karavīru bikses, mīlinais, — ebrejs sacīja.
   —  Izdarījās arī tā, — Saikss sacīja, — bet tai godībai ne­bija lielāku panākumu.
   Ebrejs izskatījās pavisam noš|ucis pēc šādām ziņām. No­kāris zodu uz krūtīm, viņš īsu mirkli kaut ko pārlika sevī, tad pacēla galvu un ar dziļu noputu sacīja, ka laikam gan tai lietai jāatmetot ar roku, ja nepārspējamā Tobija Krekita ziņo­jums saskanot ar patiesību.
   —  Un tomēr, — vecais sacīja, nolaizdams rokas uz ceļiem,
   —  žēl gan, mīlinais, ka tāda manta aiziet gar degunu, kur mēs to turējām tikpat jau kā rokā.
   —  Tā nu tas ir, — misters Saikss piebilda. — Laime ap­sviedās uz otriem sāniem!
   Iestājās ilgs klusums; ebrejs sēdēja, dziļās domās iegrimis, un viņa nejauki saviebtā seja izskatījās patiesi velnišķa. Laiku pa laikam Saikss uzmeta viņam pa slepenam skatienam. Nensija, acīm redzot baidīdamās aizkaitināt kramplauzi, no-i ņēmusies raudzījās ugunī, it kā neko nebūtu dzirdējusi no visa tā, kas te notika.
   —  Feidžin, — Saikss sacīja, negaidot pārtraukdams ieilgušo klusumu. — Vai tā lieta ir vēl lieku piecdesmit spožo vērts, ja to glīši un godīgi nostrādā?
   —   Ir, — ebrejs sacīja, it kā dzīvību atdabūjis.
   —  Tātad nolīgts? — Saikss vaicāja.
   —  Jā, mans mīļais, jā, — ebrejs attrauca, un acis viņam mirdzēja, katrs muskulītis sejā raustījās — tik ļoti viņu bija saviļņojis šis jautājums.
   —   Tātad, — Saikss teica, mazliet nicīgi atstumdams ebreja roku, — pie tās lietas var ķerties kaut kuru dienu. Aiz- viņnakt mēs ar Tobiju pārkāpām dārza sētu un apošņājām durvis un slēģus. Būda pa nakti tiek noslēgta kā cietums, bet tur ir viena vietiņa, pa kuru mēs varam iespraukties klusīti­ņām, bez briesmām un bailēm.
   —   Kur ir tā vietiņa, Bil? — ebrejs dedzīgā ziņkārē ievai­cājās.
   —  Nu redzi, — Saikss čukstēja, — kad pāriet pāri tam za­ļajam mauriņam .. .
   —   Nu? — ebrejs pastiepa galvu uz priekšu, un acis tam vai no pieres sprāga laukā.
   —   Eh — nu! — Saikss izsaucās un aprāvās, jo meiča, pēkšņi atskatījusies atpakaļ, ar tikko manāmu galvas mājienu bija norādījusi uz ebreju. -— Nav tak no svara, kas tā par vietu. Bez manis tu tik un tā neko neizdarīsi, to es zinu, bet labāk būt uzmanīgam — drošs paliek drošs, — ja darīšana ar tādiem vīriem kā tevi.
   —   Rīkojieties, kā patīk, mīlinais, kā patīk, — ebrejs atteica.
   —  Vai jūs ar Tobiju iztiksiet vieni paši, palīgu nevajag?
   —  Nevajag, — Saikss atbildēja. — Pietiks ar kloķurbi un vienu puišeli. Pirmais mums jau ir, par otro tev jāgādā.
   —   Puišeli! — ebrejs izsaucās. — O, tad darīšana būs ar finierīšiem?
   —  Lai nu ar ko, kāda tev daļa! — Saikss atcirta. — Man vajadzīgs puika, un tas nedrīkst būt liels. Kungs die's! Būtu nu es varējis tikt pie tā skursteņslaucītāja Neda puikas! Viņš ar nodomu tam neļāva pieņemties resnumā un laida to peļņās. Bet tevs nu ir katorgā, un mazgadīgo noziedznieku aizsardzī­bas biedrība pievāķa puiku, lai tas netiek peļņās un pie nau­das, māca to nu rakstīt un lasīt un ar laiku iztaisīs zelli no tā. To tik vien tie māk, — misters Saikss sirdījās un iekaisa arvien vairāk dusmās, atcerēdamies visas viņam nodarītās pārestības, — to tik vien tie māk; un, ja tiem būtu naudas pa­pilnam (dieva laime, ka tās nav), pēc pāra gadiņiem mēs ne- samakšķerētu savam amatam vairs ij ne pusduci zēnu.
   —  Ir ne tik, — ebrejs piebalsoja, notvēris tikai beidzamos vārdus, jo visu runas laiku bija risinājis savu domu. — Bil!
   —  Kas ta nu vēl nāks? — Saikss jautāja.
   Ebrejs pameta ar galvu uz Nensiju, — viņa joprojām vēl raudzījās ugunī, — dodams zīmi, lai Saikss to izraida no istabas. Saikss nepacietīgi paraustīja plecus, it kā atzīdams tādu piesardzību par gluži lieku; tomēr piekāpās un lika, lai Nensija atnes viņam krūzi alus.
   —  Nekāda alus tev nevajag, — Nensija atteica, sakrusto­dama rokas un palikdama mierīgi sēžam savā vietā.
   —   Bet es tev saku — man vajag, — Saikss uzkliedza.
   —   Nieki, — meiča aukstasinīgi atteica. — Runājiet vie', Feidžin. Es zinu, ko viņš grib teikt, Bil, lai viņš neliekas gar mani zinis.
   Ebrejs tomēr vēl vilcinājās. Saikss izbrīnā uzlūkoja te vienu, te otru.
   —   Vai tu raujies no tās jumpravas, neuzticies, ko? — Saikss pēdīgi ievaicājās. — Gana ilgi tak tu viņu pazīsti, lai paļautos uz to. Kas tā, velnos, par māžošanos! Viņa tak nav no tām, kas ies tarkšķēt. Varbūt esi, Nensij?
   —   Man liekas, ne! — jaunā lēdija atteica; piestūma savu krēslu pie galda un atbalstījās uz elkoņiem.
   —  Nē, nē, mana mīlinā, es zinu, tu to nedarīsi, — ebrejs sacīja, — bet…— un atkal vecais sastostījās.
   —  Bet kas? — Saikss vaicāja.
   —  Es, redz, baidījos, ka viņa atkal nesāk… ka viņai atkal neuznāk kaut kas tāds kā tovakar, — ebrejs atbildēja.
   Dzirdot šo atzīšanos, mis Nensijai paspruka skaļi smiekli; izmetusi vienā malkā glāzi brendija, viņa, izaicinoši kratī­dama galvu, pagodēja viņu skaļiem uzmundrinājumiem, kā «Neapstājies pusceļā!», «Kaut vai rāpus, bet uz priekšu!» un citiem līdzīgiem. Kā likās, šie izsaucieni nomierināja abus džentlmeņus, jo ebrejs tīri vai priecīgs palocīja galvu un no­sēdās atkal savā vietā; to pašu darīja arī misters Saikss.
   —    Bet nu, Feidžin, — Nensija sacīja iesmiedamās, — tūlī- tās pastāstiet Bilam par Oliveru!
   —   tie! Esi gan tu gudrgalvīte, mana mīlinā. Tik apķērīga skuķa neesmu vēl redzējis, — ebrejs sacīja, paplikšķinādams viņai kaklu. — Tā bija, es gribēju runāt par Oliveru. Kas tiesa, tas tiesa. He! he! he!
   —   Kas ta ir ar to Oliveru? — Saikss uzstāja.
   —  Viņš ir kā radīts jūsu vajadzībai, mans mīļais, — ebrejs atčukstēja krekstēdams un, pielicis pirkstu pie deguna, rādīja savus atbaidoši atņirgtos zobus.
   —  Viņš? — Saikss brīnījās.
   —   Ņem viņu, Bil! — sacīja Nensija. — Es, tavā vietā bū­dama, ņemtu. Varbūt viņam nav vēl tās maņas, kas tiem pārējiem vienam vai otram, bet tas jau tev nav nemaz svarīgi, ja vajadzīgs tikai durvju atslēdzējs. To viņš izdarīs, vari droši paļauties, Bil.
   —  Es zinu, ka izdarīs, — piebilda Feidžins. — Šajās pē­dējās nedēļās viņš ir dabūjis diezgan labu skolu, un ir laiks sākt pašam sev maizi pelnīt. Bez tam tie citi ir arī par lielu.
   —  Jā, viņš ir taisni tāds, kā man vajadzīgs, — Saikss do­mīgi noteica.
   —   Un izdarīs visu, ko jūs viņam liksiet, mans mīlais, — ebrejs ņēmās pārliecināt, — viņam jau nav cita glābiņa. Pro­tams, jums viņš krietni jāiebaida.
   —  Jāiebaida! Nu, es tam sadošu tādu baili, ka nezinās, cik vecs, to liec aiz auss! Lai tik viņš lūko jokus dzīt, kad būsim stājušies pie darba, — nelīdzēs ne lāsti, ne pātari. Dzīvu tu viņu tad vairs neredzēsi, Feidžin. Padomā par to papriekšu, ja gribi sūtīt. Liec manus vārdus aiz auss! — kramplauzis sacīja, pasvārstīdams rokā lauzni, ko bija izvilcis no pagultes.
   —  Tas viss ir domāts un pārdomāts, — vecais ebrejs spa­rīgi atsaucās. — Es neesmu viņu no acīm izlaidis, mani mī- linie, ne to mazu mirklīti. Lai viņš reiz atģiedas, ka ir viens no mūsim, lai tik reiz apķeras, ka ir tapis par zaglēnu, un viņš ir mūsu! Mūsu līdz savai nāves stundiņai! O, par to neko la­bāku neizdomāsi!
   Vecais vīrs sakrustoja rokas pār krūtīm; ieraudams galvu plecos un uzmezdams kūkumu, viņš vārda pilnā nozīmē ap­kampa pats sevi no prieka.
   —  Mūsu! — Saikss atkārtoja. — Tavs, tu domā.
   —  Var jau būt, ka es tā domāju, mans mīļais, — ebrejs sacīja, krekšķinādams savu neglīto smiekliņu. —- Mans, ja jums tā patīk, Bil.
   —   Bet kas, — Saikss sacīja, niknām acīm uzlūkodams savu mīlīgo draugu, —- kas tevi, ratā, dzen tik daudz noņem­ties ar vienu bāldeguņa ņerbu, kur tu labi zini, ka Koventgar- denā' katru vakaru slaistās savi piecdesmit zēni, no kuriem tu vari ņemt izlasīdamies?
   —   Tāpēc, ka tie ne vilka neder, mans mīļais, — ebrejs at­bildēja mazliet apmulsis, — ar tiem nav ko iesākt. Tādus jau viņu izskats vien nodod, ja tie iekrīt ķibelē, un man tie visi aiziet zudumā. Bet ar šo puišeli, kad to labi iedresē, es varu taisīt lielākas rebes, mani mīlīši, nekā ar divdesmit tādiem. Bez tam, — ebrejs piebilda, savu mulsu jau pārvarējis, — mēs esam viņa rokā, ja tam atkal izdodas aizmudrīt no mums; un tāpēc viņam jākļūst par kaulu no mūsu kaula. Ir tak gluži vienalga, kā to panāk. Man ir tik daudz varas, lai piespiestu viņu piedalīties laupīšanā, un tas ar ir viss, kas man vaja­dzīgs. Galu galā šādi rīkoties ir daudz prātīgāk nekā piedzī­vot, ka nabaga zeņķītis jānolaiž no kājas, kas tomēr būtu bīstama lieta, pie kam vēl mēs krietni zaudētu uz to.
   —   Kad tad šī padarīšana ir nodomāta? — Nensija ievai­cājās un tā apturēja Saiksu, kas grasījās jau spļaut zilas ugunis aiz riebuma par Feidžina sirsnīgo cilvēkmīlestību.
   —  Ak jā, tiešām, — atķērās arī ebrejs, — kuru dien tas notiks, Bil?
   —   Mēs ar Tobiju vienojāmies par parītdienas nakti, ja viņš nesaņem no manis atsaukumu, — Saikss pikti no­burkšķēja.
   —  Jauki, — ebrejs sacīja, — mēness nebūs.
   —   Nē, — Saikss apstiprināja.
   —   Tātad viss ir izprātots, kā pievākt laupījumu, viss kār­tībā? — ebrejs apvaicājās.
   Saikss pameta ar galvu.
   —   Un vai par to, kā …
   —   Eh nu! Viss ir izplānots, kā nākas, — Saikss viņu pār­trauca. — Nav ko spriedelēt par sīkumiem. Tu tad labāk to puiku atved jau rītvakar šurp. Stundu pēc gaismas svīšanas es drāzīšu no šejienes prom. Un tālāk — valdi mēli un turi kausējamo podu gatavībā! Tas ir viss, kas tev darāms.
   Kādu brīdi vēl visi trīs dedzīgi apspriedušies, izlēma, ka Nensija rītvakar, tumsai iestājoties, aizies pie ebreja un atve­dīs Oliveru, pie kam Feidžins tā izgudrēm izmeta, ka puika, ja tam šis solis nebūšot īsti pa dūšai, labprātāk gan iešot Nensijai līdzi nekā citam kādam, jo viņa tak cik sen kā to aizstāvējusi. Un arī tas tika ar svinīgu lēmumu pieņemts, ka Olivers iecerētās ekspedicijas sekmības labā pāriet bez kādiem noteikumiem mistera Viljama Saiksa aizgādnībā un aizbild­nībā, un tālāk, ka minētais Saikss var rīkoties ar to pilnīgi pēc sava prāta un ieskata; ka ebrejs Saiksu nevar saukt pie atbildības, ja zēnam atgadās kāda kļūme vai ar to notiek kas ļauns, vai ja nepieciešamības dēļ tam nācies saņemt sodu. Sā svarīgā nolīguma pēdējo punktu pieņēma ar piezīmi, ka katru vārdu, ko misters Saikss, mājās atgriezies, ziņos, aplie­cinās un apstiprinās zibeņzellis Tobijs Krekits.
   Kad nu ar šīm iepriekšējām sarunām bija galā. misters Saikss ķērās atkal pie degvīna un meta glāzi paka] glāzei bez mēra un sāta, sāka mežonīgi vēzēties ar lauzni, tai pašā lni! ;ā gaužām nemuzikāli norēkdams pa fragmentam no kādas dziesmas un pa starpām izgrūzdams negantus lamu vārdus. Pēdīgi profesionālās jūsmas uzplūdos viņš par vari gribēja izrādīt savu kasti ar kramplauža rīkiem, bet nepaguva viņš ar to iestreipuļot istabā un atvērt vāku, lai izskaidrotu tur paslēpto instrumentu labās īpašības, augsto kvalitati un smalko, īpatnējo konstrukciju, kad jau nogāzās ar visu kasti uz grīdas un aizmiga uz vietas, kur kritis.
   —  Ar labunakt, Nensij, — ebrejs sacīja, ieslēpdamies atkal savā mētelī tāpat kā pirmāk.
   —   Ar labunakt!
   Viņu acis sastapās, un ebrejs noraudzījās meičā ar vērīgu skatienu. Viņam nebija par ko uztraukties. Viņa izturējās ne mazāk godīgi un nopietni šai lietā kā pats Tobijs Krekits.
   Ebrejs vēlreiz novēlēja meičai labu nakti un, pazagšus iespēris guļošajam Saiksam, kamēr viņa bija uzgriezusi mu­guru, taustīdamies tipināja lejup pa kāpnēm.
   —  Vienmēr viens un tas pats! — ebrejs murmināja sevī, dodamies mājup. — Ļaunākais ar šīm sievietēm ir tas, ka mazākais nieciņš spēj viņās atmodināt kādas sen aizmirstas jūtas, bet labākais, ka tās tikpat ātri atkal aizmirstas. He! he! Vīrs pret bērnu — par zelta maisu!
   īsinādams laiku ar šādām tīksmām pārdomām, misters Feidžins pa dubļainajām, slapjajām ielām aizkūlās līdz savam drūmajam miteklim, kur Kūmiņš vēl negulēja un ar nepacie­tību gaidīja viņu pārnākam.
   —  Vai Olivers jau guļ? Es gribēju ar viņu parunāt, — bija Feidžina pirmie vārdi, kāpjot pa trepēm lejā.
   —   Sen jau, — atteica Kūmiņš, atvērdams kādas durvis.
   —   Rau, tepat viņš ir.
   Zēns gulēja, cieši aizmidzis savā cietajā guļvietā uz grī­das; bailes, skumjas un cietumnieka nebrīvība bija padarīju­šas viņu tik bālu, ka viņš izskatījās pēc miroņa, — ne pēc miroņa, kas guļ zārkā zem līķauta, bet tāda, kas tikko bei­dzis elpot, kura jaunā, vārā dvēsele tikai kopš mirkļa aizli­dojusi uz debesīm un kurai zemes skadrais gaiss nav paspējis vēl uzpūst iznīcības dvesmu.
   —  Tagad ne, — ebrejs sacīja, klusām aiziedams no viņa.
   —   Rīt. Rīt.

   Kad Olivers otrā rītā pamodās, viņam bija nenobrīnīties, ieraugot blakus savam čubmaišelim jaunu kurpju pāri bie­zām, stiprām zolēm, bet veco tur vairs neatrodot. Sākumā viņš tīri nopriecājās par šo atklājumu: viņam ienāca prātā, vai tik tas, kas zina, nevēstī viņam brīvību, bet šis cerības stars drīz vien nodzisa — jau sēžot ar ebreju kopā pie bro­kastīm, kad tas pastāstīja, ka šo pašu vakaru viņš tiks no­gādāts Bila Saiksa rezidencē, pie kam pateikšanas veids un balss noskaņa bija tādi, kas vēl vairāk satrauca zēnu.
   —  Vai… vai… pavisam tur jāpaliek, ser? — Olivers nobažījies jautāja.
   —   Nē, nē, mīlinais. Tev nebūs tur jāpaliek, — ebrejs at­bildēja. — Mēs nemaz negribam no tevis šķirties. Nebaidies neko, Oliver, tu nāksi atkal atpakaļ pie mums. He! he! he! Mēs jau nebūsim tik nežēlīgi, ka raidīsim tevi projām, mīli­nais. O nē, nē!
   Vecais vīrs, kas, vilkdams Oliveru uz zoba, pār pavardu noliecies, apcepināja maizes šķēli, paskatījās atpakaļ un krekstināja tādu sīku smiekliņu, it kā likdams nojaust, ka šis gluži labi gan saprotot, ar kādu prieku zēns laistos projām, ja vien varējis.
   —  Man tā liekas, — ebrejs sacīja, urbdamies acīm Oli- verā, — tev svilst gan zināt, kādēļ īsten jāiet pie tā Bila — ko, mans mīlinais?
   Olivers negribot pietvīka, redzēdams, ka vecais zaglis ir nolasījis viņa domas, bet saņēmies droši atbildēja — jā, viņš vēloties gan to zināt.
   —  Nu, kā tu domā — kādēļ? — ebrejs jautāja, izvairīda­mies no atbildes.
   —   Es patiešām to nezinu, ser, — Olivers atteica.
   —   Rauj piķis! — ebrejs sacīja un nepatikā saviebās, no­vērsdams savu sasprindzināto skatienu no zēna vaiga. — Pa­cieties vien, gan Bils pats tev pateiks.
   Ebreju, kā likās, ļoti ērcināja tas, ka Olivers neizrāda nekādas sevišķas ziņkāres šai lietā, bet patiesība ir citāda: Oliveru gan tas ļoti urdīja, bet ebreja īgnumpilnie, viltīgie skatieni un paša šaudīgo domu virulis bija viņu pārāk samul­sinājis, lai šai brīdī būtu spējis vēl ko pajautāt. Vēlāk vairs neradās izdevība, jo ebrejs līdz pašam vakaram nomalzījās saīdzis un nerunīgs, bet tad jau grasījās uz iziešanu.
   —  Tu vari iedegt sveci, — sacīja ebrejs, uzlikdams vienu uz galda. — Un te būs grāmata, ko vari palasīties, kamēr tev atnāk pakaļ. Arlabvakar!
   —   Arlabvakar! — Olivers klusi atbildēja sveicienam.
   Ebrejs jau virzījās uz durvīm, atskatīdamies pār plecu at­pakaļ uz Oliveru. Pēkšņi viņš apstājās un pasauca Oliveru vārdā.
   Olivers pacēla acis; ebrejs, norādīdams uz sveci, deva viņam mājienu aizdegt to. Zēns tūdaļ to izdarīja un, nolicis svečturi uz galda, pamanīja, ka ebrejs, drūms un saviebies, no tumšā istabas kakta dzeldina viņu savām asajām ačelēm.
   — Piesargies, Oliver, piesargies! — vecais sacīja, brīdinot padraudēdams viņam ar labo roku. — Viņš ir rupjš tēviņš un neiztaisa nenieka par asinīm, ja pašam tās sākušas vārī­ties. Lai notiek kas notikdams, turi muti un klausi visu, ko tev liek! Liec vērā!
   Pēdējos vārdus izrunādams ar sevišķu uzsvaru, viņš sa- valbīja savu seju riebīgi ņirdzīgā grimasē, pameta ar galvu un izgāja no istabas.
   salicis viens, Olivers atbalstīja galvu rokā un drebošu sirdi sāka šausmināties par vārdiem, ko nupat bija dzirdējis. Jo vairāk viņš domāja par ebreja biedinājumu, jo neskaidrāks viņam kļuva tā nolūks un nozīme. Viņš nevarēja izdomāt, kas tās gan varētu būt par nelietībām, kuru dēļ viņš sūtāms pie Saiksa un kuras tikpat labi varētu izdarīt, paliekot pie Feidžina, un pēc ilgas un garas prātošanas viņam uzausa tāda doma, ka droši vien viņš tiek sūtīts, lai kramplauzim pagaidām izdarītu kādus nekādus vienkāršus pakalpojumus, kamēr tas atradīs piemērotāku puiku šim nolūkam. Viņam ciešanas bija pārāk aprastas un pārāk daudz viņam bija nācies pārdzīvot šeit, kur viņš bija, lai vēl sevišķi sāpinātu sirdi par gaidāmo pārmaiņu. Vēl kādu brīdi viņš nokāvās ar savām domām, tad, smagi nopūties, noknieba svecei apde­gumu, paņēma grāmatu, ko ebrejs bija atstājis, un sāka lasīt.
   Viņš pāršķirstīja lappuses. Sākumā izklaidīgi, bet tad, uzdūries kādai vietai, kas izraisīja viņā interesi, sāka lasīt nopietni. Tur bija aprakstīta ievērojamu noziedznieku dzīve un to sadursme ar tiesu iestādēm; lapas bija notraipītas, no- raibinātas pirkstu nospiedumiem no lielas lietošanas. Seit viņš lasīja par šausmīgiem noziegumiem, kas asinīm lika sastingt dzīslās; par slepkavībām, kas izdarītas kādā klusā ceļmalā; par līķiem, kas, slēpjot no ļaužu acīm, iemesti dziļās bedrēs un akās, kuras, lai cik arī dziļas, mūžīgi tos neno­glabāja, pēdīgi pēc daudziem gadiem izmeta tos atkal virs­zemē un tā drausmināja ar šo skatu slepkavas, ka tie, šausmu pārņemti, atzinās noziegumā un lūdzās pēc karātavām, lai tikai atbrīvotos no dvēseles mokām. Seit viņš lasīja arī par cilvēkiem, kas, nakts melnumā gulēdami savās gultās, jūsmi- nājušies (tā viņi teica) un aizrāvušies ar savām ļaunām domām par tik šausmīgām slepkavībām, ka auksti drebuļi pārņēma visu miesu, un kājas un rokas trīcēja, to iedomā­joties vien. Briesmīgie apraksti bija tik reāli un dzīvi, ka sadzeltējušās lappuses šķita kļūstam sarkanas no sarecējušām asinīm un vārdi no tām likās skanam viņam ausīs kā miroņu spoku čuksti.
   Baiļu šalkās viņš aizcirta grāmatu un aizgrūda to pro- jnm. T.-id, nokritis ceļos, viņš raidīja lūgšanu debesīm, lai paglābj viņu no šādiem darbiem, lai labāk sūta viņam nāvi 11/ vietas, nekā taupa dzīvību, ja viņu piespiestu izdarīt no­ziegumus, tik šausmīgus un baigus. Pamazām, palēnām viņš saka nomierināties un klusā, aizlauztā balsī lūdzās, lai pa- sarga viņu no draudošām briesmām un, ja var sūtīt kādu palidzibu nabaga atstumtam zēnam, kas nekad nav pazinis ne draugu, ne radu, lai tad sūta to tagad, kad viņš viens un pamests atrodas pašā ļaunuma un noziedzību peklē.
   Viņš bija beidzis savu lūgšanu, bet joprojām vēl sēdēja, galvu rokās paslēpis, kad pēkšņi satrūkās, izdzirdis tādu kā čaukstoņu.
   Kas tur ir? — viņš iesaucās, pietrūkdamies kājās un ieraudzīdams pie durvīm kādu cilvēka stāvu. — Kas jūs esat?
   —   Es. Es pati, — atsaucās trīcoša balss.
   Olivers pacēla sveci virs galvas un paskatījās uz durvju pusi. Tā bija Nensija.
   —   Liec nost sveci! — meiča sacīja, aizgriezdama seju.
   —  Gaisma man duras acīs.
   Olivers, pamanījis, cik viņa bāla, līdzjūtīgi ievaicājās, vai neesot slima. Meiča krišus nokrita uz krēsla ar muguru pret Oliveru, lauzīja rokas, bet nekā neatbildēja.
   —   Die's, esi man žēlīgs! — viņa pēc mirkļa izsaucās.
   —   Par to es nebiju padomājusi.
   —  Vai kas noticis? — Olivers vaicāja. — Vai es nevaru palīdzēt? Es gribu palīdzēt, ja vien tik man iespējams. Pa­tiesi, man gribas jums palīdzēt.
   Viņa šūpojās uz priekšu un atpakaļ, sažņaudza sev kaklu un gārgdama plātīja muti pēc gaisa.
   —   Nensij! — Olivers iekliedzās. — Kas jums noticis?
   Meiča sita ar rokām pa ceļgaliem, dauzīja ar kājām grīdu,
   tad, spēji norimdama, apņēma šalli cieši ap pleciem un dre­binājās no aukstuma.
   Olivers sabikstīja kaminā ogles. Piestūmusi savu krēslu pie uguns, viņa sēdēja kādu laiciņu, nerunādama ne vārda; pēdīgi pacēla galvu un sāka raudzīties apkārt.
   —   Es nezinu, kas man reizēm uznāk, — viņa sacīja, lik- damās ļoti aizņemta ar sava apģērba sakārtošanu. — Jādomā, ka vainīga šī drēgnā, netīrā istaba. Nu, Nollij, mīļais, vai tu esi gatavs?
   —   Man jāiet jums līdzi? — Olivers jautāja.
   —   Jā, mani sūtīja Bils, — meiča atteica. — Tu nāksi man līdzi.
   —   Kādēļ man jāiet? — Olivers vaicāja, atstreipuļodams atpakaļ.
   —  Kadeļ? — meiča atvaicaja, paceldama acis, un, sastap- damas ar Olivera skatienu, novērsās. — Nekas ļauns jau tevi negaida.
   —  Tam es neticu, — sacīja Olivers, kas visu laiku bija cieši viņu vērojis.
   —   Nu, lai ar notiek pēc tava prāta, — meiča noteica, mēģinādama pasmieties. — Tātad — nekas labs tevi tur ne­gaida.
   Olivers varēja noskārst, ka viņam ir zināma vara pār mei­čas labākajām jūtām, un bija mirklis, kad viņš, nejauzdams nekur palīdzības, gribēja modināt pret sevi meitenē līdzcie­tību, bet tad uzreiz viņam iešāvās prātā, ka pulkstenis nule tuvojas vienpadsmitajai stundai un ielās vēl būs diezgan daudz ļaužu, starp kuriem taču atradīsies kāds, kas noticēs vi­ņa stāstam. Ar šo ieceri sirdī viņš pagājās pāris soļu uz priek­šu un, tīri kā steidzinādams, paziņoja, ka viņš var iet tūlīt.
   Ne šī īsā apcere, ne pats nodoms nebija palicis nenojausts viņa biedrei. Meiča piemiegtām acīm vēroja Oliveru, kamēr viņš runāja, tad uzmeta viņam asredzīgu skatienu, kas nodeva pietiekami skaidru liecību, ka viņa uzminējusi zēna mirklīgo domu.
   —   Csst! — meiča čukstēja, noliekusies pār viņu, un, dai- rīgi raudzīdamās apkārt, norādīja uz durvīm. — Tev nav ne­kādas iespēšanas sev palīdzēt. Es gana esmu izpūlējusies tavā labā, bet par baltu velti, pašlaik tev ir rokas, kājas sapītas. Ja tu ar kādreiz izspruksi no šenes, šī vēl nebūs tā reize.
   Olivers gluži sadulba no viņas dedzības un, pacēlis galvu, lielā izbrīnā vēroja viņas seju. Likās, ka viņa runājusi tais­nību; viņa bija bāla un satraukta un trīcēja no uzbudinājuma.
   —   Reiz es tevi paglābu, kad ar tevi ļauni apgājās, un darīšu to atkal, daru to arī tagad, — meiča turpināja skaļākā balsī, — jo, atnācis vien kāds cits tev pakaļ manā vietā, tas būtu gan izturējies pret tevi daudz sliktāk nekā es. Es nogal- voju, ka tu būsi rātns un paklausīgs, un, ja tu tāds nebūsi, tu sagādāsi tikai grūtumu sev un man arī, man tas varbūt maksās dzīvību. Paskaties šur! To es jau tevis dēļ esmu iz­cietusi; die's debesīs mans liecinieks.
   Viņa mudīgi parādīja zilus plankumus uz kakla un rokām un, ātri bērdama vārdus, turpināja:
   —   Atceries šito! Un neliec man vēl vairāk ciest tevis deļ! Ja es varētu tev palīdzēt, es to mēģinātu, bet tas nestāv manos spēkos. Viņiem nav nekas ļauns padomā ar tevi. Lai ko viņi liek tev darīt, vaina nekritīs uz tevi. Paliec klusu! Katrs tavs vārds mani satriec. Dod man roku! Drīzāk, drīzāk! Do' roku!
   Viņa saķēra Olivera roku, ko tas neapzināti pasniedza, im, nopūtusi sveci, izrāva zēnu uz kāpnēm. Kāds, tumsā pa­slēpies, ātri atvēra durvis un tikpat ātri atkal aizslēdza, kad tie bija izgājuši. Noīrēts kabriolets jau gaidīja uz viņiem; .steidzīgi un strauji, tāpat kā viņa bija runājusi ar Oliveru, meiča iegrūda to ratos un, iesēdusies pati, cieši savilka aiz- kariņus. Važonim nevajadzēja nekādu aizrādījumu, viņš uz­šāva zirgam ar pātagu, un tas uz līdzenas vietas uzņēma strauju riksi.
   Meiča joprojām turēja Oliveru stingri pie rokas un čuk­stēja tam ausī visus tos pašus brīdinājumus un biedinājumus, kurus tas bija jau dzirdējis. Viss norisa tik ātri un tik lielā steigā, ka zēns nepaspēja ne atgūties, kur viņš ir vai kādēļ šeit nokļuvis, kad kariete jau apstājās pie tās mājas, uz kuru iepriekšējā vakarā bija vedušas ebreja gaitas.
   Bija mirklis, kad Olivers pārlaida ašu skatienu pār kluso ielu un palīgā sauciens bija jau mēles galā. Bet meičas balss skanēja vēl tam ausīs, ar tādu izmisu un sāpēm viņa bija lūgusi paturēt arī viņu prātā, ka zēnam pietrūka dūšas iz­saukties. Kamēr viņš tā svārstījās, izdevīgais moments bija garām: viņš atradās jau namā, un durvis tika aizslēgtas.
   —   Mēs te, — meiča sacīja, pirmo reizi palaizdama vaļā savu turamo. — Bil!
   —   Hallo! — Saikss atsaucās, parādīdamies ar sveci rokā uz augšējā kāpņu laukumiņa. — O! Vakarstunda — zelta stunda! Rāpieties augšā!
   Tā bija sevišķi liela atzinības parādīšana, neparasti sir­snīga sagaidīšana no personas ar mistera Saiksa tempera­mentu. Nensija, acīm redzot par to ļoti aizkustināta, apsveica viņu jo sirsnīgi.
   —   Buļļacis pārgāja mājās kopā ar Tomu, — Saikss pa­stāstīja, rādīdams nācējiem gaismu. — Viņš te būtu tikai pa kājām.
   —   Tiesa gan, — Nensija piebilda.
   —   Tātad tu dabūji gan to sprukstiņu, — Saikss sacīja,, aizslēgdams durvis, kad visi trīs bija iegājuši istabā.
   —   Jā, te viņš ir, — Nensija atteica.
   —   Vai šis izturējās mierīgi? — Saikss jautāja.
   —   Kā jēriņš, — Nensija atbildēja.
   —   Prieks dzirdēt, — Saikss sacīja, grīnīgi uzlūkodams Oliveru, — prieks par šā kazlēna ādu, citādi tā dabūtu gan trūkties. Panāc šu', mazais suska, lai es tev nododu stundu; labāk jau tūlīt uz vietas tikt ar visu skaidrībā.
   Šādiem vārdiem uzrunādams savu jauno skolnieku, misters Saikss norāva Oliveram cepuri un iesvieda kaktā un tad,saņēmis viņuaiz pleca, nosēdās pats pie galda un nostatīja to sev priekša.
   —   Nu tad, visupirms, — vai tu pazīsti šito te verķi? — Saikss jautaja,_ rādīdams pistoli un nolikdams to uz galda.
   Olivers teicas pazīstot.
   —   Tā, nu tad skaties šu', — Saikss turpināja. — Siten tas ir pulveris, ši te — lode, un šī te lancka no vecas cepures noder par prapi.
   Olivers nomurmināja, ka viņš nu saprotot, kam kurā lieta noderīga, un misters Saikss ar lielu uzmanību un apdo- mību ņemas pielādēt pistoli.
   —   Tagad tā ir pielādēta, — misters Saikss sacīja, kad bija pabeidzis.
   —   Jā, es redzu, ser, — Olivers atteica.
   —   Tā, — teica laupītājs, sagrābdams Oliveru aiz dilba un pielikdams pistoles stobru viņam pie pašiem deniņiem, tā ka zēns gribot negribot sarāvās. — Ja tu kaut vienu vārdu iepīkstēsies, kad būsim izgājuši darīšanās, — cita lieta, ja es tev ko jautāju, — šis lādiņš saies tavā galvā bez žēlastī­bas. Tātad, ja tev uznāk luste uz runāšanu, tad iepriekš no­skaiti tēvreizi.
   Līdz ar brīdinājumu lielāka efekta dēļ apveltījis mazo cil­vēkbērnu ar niknu skatienu, misters Saikss turpināja:
   —   Cik man zināms, nav neviena, kas pēc tevis nez cik īpašīgi pakaļ meklētos, ja arī tu tiktu nolaists no kājas; tātad kas mani, ratā, trenktu tik daudz zobus klabināt, ja to neda­rītu tevis paša labā. Va' tu dzirdi, ko es saku?
   —   īsos vārdos saņemot, tava doma ir tāda, — Nensija ierunājās ļoti dedzīgi un mazliet sarauktu pieri paskatījās uz Oliveru, it kā dodama mājienu, lai tas labi ieklausās viņas vārdos, — ja tai padarīšanā, uz kuru jūs pošaties, Olivers sāks tev spuroties pretī, tu viņam ielaidīsi lodi pakausī, lai tas vēlāk vairs nevarētu plātīt muti un sastāstīt pasakas; tu to izdarīsi, kauc tad pašam vai pie kāķa jākarājas; tas tev draud arī par daudzām citām lietām, ikkatru mēnesi, kamēr vien dzīvo, jo tāds jau tavs darbiņš ir.
   —  Tā ir! — Saikss piebilda atzinīgi. — Sievišķi allaž prot izlikt visu kā uz delnas īsos vārdos, ja vien tām uguns neie- sprūk pakulās, — tad nu tās stieps un vilks garumā un ne­domās stāties. Bet nu gan, kur viņam tik pamatīgi viss ir ieskaidrots, dod mums kaut ko iekost vakariņās, un tad vēl nošņāksim kādu stundiņu pirms iziešanas.
   Nensija, paklausīdama pavēlei, mudīgi uzklāja galdu; uz mirkli viņa pazuda un atgriezās ar tumšalus krūzi un pildītu jēra galvu, kas deva izdevību misteram Saiksam izmest vienu otru asprātību, uz ko ierosināja dīvainā vārdu saskaņa: šā ēdiena tautā pazīstamais nosaukums «džemijs» zagļu žargonā, atbilda varen smalka, viņu profesijā lietota, instrumenta no- saukumam.* Viens kas tiesa, šis nopelniem bagātais džentl- menis, vai jau jūsminādamies par drīzu izredzi laist rokas darbā, bija ļoti jautrā, pacilātā garastāvoklī, kam par pierā­dījumu varbūt nebūs lieki šeit piemetināt, ka viņš kā pa smieklam vienā paņēmienā izmeta visu alus krūzi un pa vakariņu laiku, tā pavirši skaitot, ne vairāk kā četrreiz div­desmit lāstu pārlaida pār lūpām.
   Pēc vakariņām — to gan viegli iedomāties, ka Oliveram tās sevišķi negāja pie dūšas, — misters Saikss iztukšoja vēl divi glāzes viskija ar ūdeni, tad iekrita gultā un, iepriekš ar veselu lamu vārdu lēveni nostrostējis Nensiju par varbūtēju pavēles neizpildīšanu, lika modināt viņu tieši pulksten piecos. Olivers, tā paša kunga un pavēlnieka norīkots, tāpat ar visām drē­bēm izstiepās zemē uz matrača, bet meiča piekurināja kaminu, nosēdās pie tā un palika nomodā, lai noteiktā stundā abus pamodinātu.
   Olivers vēl ilgi nelaidās miegā, klusībā cerēdams, ka Nen­sija varbūt izmantos izdevību un iečukstēs viņam ausī vēl kādu padomu, bet meiča domīgi raudzījās ugunī un pat ne­pakustējās, tikai laiku pa laikam noknieba svecei apdegumu. Noguris no lielās gaidīšanas un nobažījies, viņš pēdīgi aiz­miga.
   Kad viņš pamodās, uz galda bija salikti tējas trauki un Saikss bāzīja dažnedažādus daiktus sava mēteļa kabatās, kas bija pārsviests pār krēsla atzveltni. Nensija noņēmās ar brokastu gatavošanu. Diena vēl nebija aususi, jo svece dega joprojām un ārā bija pavisam tumšs. Asas lietus piles arī sitās loga rūtīs, un debesis izskatījās tumšas un nomā- kušās.
   — Nu, neknosies daudz! — Saikss ierūcās, kad Olivers jau bija pietrūcies kājās. — Pulkstenis pusseši! Sapravies aši, citādi paliksi bez brokašķa; ir pats pēdējais laiks.
   Olivers ātri tika galā ar savu tualeti; apēdis pāris kumo­siņu brokastīs, viņš uz Saiksa dusmīgo skubinājumu atbildēja, ka esot jau gatavs.
   Nensija, uz zēnu gandrīz nemaz nepaskatījusies, pasvieda tam lakateli, lai apliek ap kaklu. Saikss iedeva rupju, cietu lietus mēteli, ko uzmest uz pleciem. Sādi uzposies, viņš snie­dza roķeli kramplauzim, kas, ar draudīgu žestu parādījis, ka viņam tā pati pistole atrodas mēteļa sānkabatā, sažņaudza pasniegto rociņu cieši savējā un, atsveicinājies no Nensijas, aizgāja ar zēnu.
   Pie durvīm Olivers vēl atskatījās atpakaļ, cerēdams sa­stapties ar meičas acīm, bet viņa jau bija ieņēmusi savu veco vietu pie kamina un sēdēja kā sastingusi.

   Tas bija viens nejauks rīts, kad viņi izgāja savās gaitās; auroja vējš un lietus gāza straumēm, mākoņi šķita melni un brāzmaini. Lijis bija visu nakti: uz ielām bija sakrājušās lie­las peļķes, un noteku grāvjši burzguļoja, pāri plūzdami. Debe­sīs jau ielāsmojās rīta ausma, bet tā nevērta drūmo ainu jautrāku, drīzāk gan sērīgāku: ielu laternas nobālēja šai blā­vajā gaismā, un slapjie jumti, pelēcīgās ielas neatēnojās tajā siltākos un gaišākos krāsu toņos. Kā likās, šai pilsētas no­stūrī neviens vēl nebija sācis rosīties dienas gaitām; logi visiem namiem vēl bija cieši aizvirtņoti, un ielas, pa kurām viņi gāja, bija tukšas un klusas.
   Kad viņi nogriezās pa Betnelgrina ceļu, bija gandrīz jau gaiša diena. Daudzas laternas bija jau izdzēstas; viens otrs laucinieks ar savu vezmeli lēnām trikšināja uz Londonu; paretam lielā steigā aizdrāzās garām pasta kariete, un kučie­ris apveltīja ar pātagas šmaukstienu gauso vezumnieku, kas brauca pa nepareizo pusi, jo baidījās viņa dēļ nokļūt gala­punktā par ceturtdaļminuti vēlāk. Traktieri, kuros vēl dega gāzes lampas, bija jau atvērti. Vienpakaļ otram vēra vaļā arī citus veikalus, un ceļā jau pagadījās pa gājējam. Drīz parā­dījās arī izklaidu strādnieku grupas, kuri steidzās uz darbu; tad vīrieši un sievietes ar zivju groziem uz galvas; ēzeļu vilkti ratiņi ar dārzeņiem; redeļrati ar dzīviem vai kautiem mājlopiem; piena sievas ar spaiņiem un dažādi ļaudis nepār­trauktā straumē, kuri visi nesa dažnedažādus pārtikas pro­duktus uz austrumdaļas priekšpilsētu. Jo tuvāk viņi nāca Si- tijai, jo troksnis un kustība pieauga, un, kad tie nokļuva ielās starp Sordiču un Smitfīldu, tur bija viena vienīga dobja dunoņa un mudžeklis. Tagad jau bija liela gaisma, uz lielāku nevarēja cerēt vairs līdz vakaram, un pusei Londonas iedzī­votāju bija sācies rosmes pilns darba rīts.
   Palaidis garām Sanstritu un Kraunstritu, pārcirties pāri Finsberija skvēram, misters Saikss metās pa Cizvelstritu uz Barbikenu, tad uz Longleinu un tā līdz Smitfīldai, no kurienes plūda pretī apdullinošs nejēdzīgu skaņu mutulis, kas Oliveru tīri vai samulsināja.
   Bija tirgus rīts. Dub|i tādi, vai līdz potītēm; biezs tvaiks cēlās no kūpošajām lopu mugurām un, sajaukdamies ar miglu, kas šķita sazvilusi uz namu dūmeņiem, smagi nogūla atpakaļ pār zemi. Visi aploki plašā laukuma centrā, kā arī pagaidu aizžogojumi, kādus bija varējuši sacelt brīvajās vietās, mudžēt mudžēja pilni aitu; gar noteku grāvjiem trīs četrās garās rindās stāvēja pie stabiem piesieti zirgi un citi mājlopi. Lau­cinieki, miesnieki, lopu dzinēji, ielu tirgoņi, puišeļi, zagli, slaisti un šādi tādi paklīduši dīkdoņi visi sajukuši vienā raibā virgā; dzinēju svilpšana, suņu riešana, vēršu bauro- šana un spārdīšanās, aitu blēšana, sivēnu urkšķēšana un kviekšana, ielas tirgoņu klaigāšana; bļaustīšanas, lamāšanās, lādēšanās visās malās; zvanu šķindoņa, balsu murdoņa, kas plūda ārā no katra traktiera, drūzmēšanās, grūstīšanās, lau­šanās, plūkšanās, gaudošana un kaukšana; nejēdzīgs trokšņu mistrojums, kas atbalsojās no katra tirgus laukuma stūra, un nemazgājušies, neskuvušies, pinkaini dalzas, kas nemitīgi skraidīja uz priekšu atpakaļ, te iejukdami drūzmā, te izsprauk­damies ārā, — tas bija tik apdullinošs, mežonīgs priekšne­sums, ka, tajā skatoties un klausoties, cilvēks galvu varēja pazaudēt.
   Misters Saikss, vilkdams Oliveru sev līdzi, izlauza ar el­koņiem ceļu visbiezākajā drūzmā un gaužām maz uzmanības veltīja tiem neskaitāmiem skatiem un trokšņiem, kas tik ļoti izbrīnīja zēnu. Saikss reizes divi trīs pameta ar galvu pretim nākošiem paziņām un, tikpat reižu noraidījis uzaicinājumu uz kopīgu rīta šņabīti, spraucās dūšīgi uz priekšu, līdz tika ārā no jūkļa, un tad uzņēma ceļu caur Hozerleinu uz Hol- bornu.
   —   Nu, mazais skutele! — misters Saikss sacīja, pavēr­damies svētā Andreja baznīcas pulkstenī. — Tepat jau sep­tiņi! Pievelc soli! Vai tev kājas nopuvušas, slīmest, ka netiec līdzi!
   Savu runu viņš pavadīja ar darbiem, paraujot mazo kom­panjonu aiz rokas; Olivers, paātrinājis gaitu, pusteciņus pus- skriešus manījās līdzi kramplauža ātrajiem, slaidajiem soļiem.
   Sādu tempu viņi ieturēja, kamēr pārgāja laukumu Haid- parka stūrī un nokļuva uz Kensingtonas ceļa, kur Saikss pa­lēnināja gaitu, līdz tos panāca kāds braucējs ar tukšiem ratiem, kurš bija labu gabalu viņiem aizmugurē. Ieraudzījis uz ratiem uzrakstu «Haunslova», viņš ar tik daudz laipnības, cik vien spēja izrādīt, ievaicājās braucējam, vai tas šos neva rētu pavest līdz Ailvertai.
   —   Metieties iekšā! — vīrs sacīja.— Vai tas jūsu puika?
   —    Jā, mans paša gan, — Saikss atbildēja, pamezdams stingru skatienu uz Oliveru un it kā neviļus iebāzdams roku kabata, kur glabājās pistole.
   —   Tavs tēvs kāto mazliet par ātru, vai ne, vira cilvēk? — braucējs vaicāja, redzēdams, ka Olivers ir gluži aizelsies.
   —   Nemaz ne, — Saikss metās starpā ar savu atbildi. — Viņš pie tā pieradis. Nu, pieķeries man pie rokas. Ned! Rāpies augšā, hop!
   Tā uzrunādams Oliveru, viņš palīdzēja tam ietikt ratos, bet braucējs norādīja uz maisiem, uz kuriem zēns varot at­laisties un atpūsties.
   Ceļa stabi slīdēja garām cits pakaļ citam, un Oliveram prāts kļuva arvien nemierīgāks un nemierīgāks nesapratnē, uz kurieni kompanjons to nodomājis aizvest. Kensingtona, Hamersmita, Cizvika, Kjubridža, Brentforda jau aiz muguras, taču viņi vēl turpināja braukt ar tādu skubu, kā nule būtu devušies ceļā. Beidzot viņi nokļuva līdz kādam traktierim, kurš saucās «Kariete un zirgi» un aiz kura, varēja redzēt, nogriezās vēl kāds ceļš. Seit nu braucējs apturēja zirgu.
   Saikss viens divi izlēca no ratiem, bet Olivera roku ne­palaida vaļā ne uz brīdi; izcēlis un nostatījis zemē zēnu, viņš apveltīja to ar niknu skatienu un zīmīgi pabungāja ar dūri pa sānu kabatu.
   —   Ardievu, puis! — vīrs atsveicinājās.
   —   Viņš ir puktīgs, — Saikss atsaucās, sapurinādams Oliveru, — sabozies, kucēns tāds! Neliecieties gar viņu ne zinis!
   —   Kas t' man tur! — otrs noteica. — Diena tīri jauka galu galā.
   Un viņš brauca tālāk.
   Saikss pagaidīja, kamēr braucējs tika lielā gabalā; tad, pateicis Oliveram, ka šis, ja gribot, drīkstot skatīties apkārt, vilka viņu atkal uz priekšu.
   No traktiera viņi tūdaļ nogriezās pa kreisi, bet drīz vien uzņēma citu ceļu pa labi roki un pa to nu gāja ilgu laiku garām plašiem dārziem un turīgu ļaužu mājām abpus ceļa, apstādamies vien tik daudz, lai spirdzinātos ar glāzi alus, līdz nonāca kādā pilsētā. Te uz kāda nama sienas Olivers ieraudzīja diži lieliem burtiem uzrakstītu vārdu: «Hemptona».
   Dažas stundas viņi paklaiņoja pa apkārtējiem laukiem. Beidzot nāca atpakaļ uz pilsētu un, iegriezušies tur kādā vecā kroģelī ar ērmīgu izkārtni, pasūtīja pusdienas virtuvē pie pavarda.
   Virtuve bija veclaicīga telpa zemiem griestiem ar resnu siju pa vidu; pie pavarda bija nolikti soli augstām atzvelt­nēm, uz kuriem sēdēja iedzerdami un uzsmēķēdami pēc iz­skata vienkārši ļaudis darba blūzēs. Oliveram tie nepievērsa ne mazākās uzmanības un ļoti maz ari Saiksam, un, tā kā Saikss tikpat vien vērības veltīja arī tiem, viņš ar savu mazo ceļabiedru nosēdās savrup kaktiņā un nelikās par pārējo kompāniju zinis.
   Pusdienās viņiem bija kādi nekādi auksti gaļas uzkožamie; paēduši viņi sēdēja vēl tik ilgi, kamēr Saikss visā omulībā izvilka trīs četras pīpes; Olivers sāka jau ticēt, ka tālākieša- nas vairs nebūs. Tik agri uzcēlies un tik daudz nostaigājies, viņš jutās piekusis un cīnījās ar miegu, līdz, gurduma pār­ņemts un tabakas dūmu apskurbināts, aizmiga arī.
   Bija jau melna tumsa, kad viņu uzmodināja Saiksa dunka. Aizdzinis cik necik miegu un uztrausies sēdus, Olivers ap­laida acis visapkārt un redzēja, ka šī slavenība draudzīgā sarunā sēž ar kādu strādnieku pie alus pintas[12].
   —   Tātad jūs braucat uz Lover-Halifordu, jā? — Saikss vaicāja.
   —   Braucu, jā, — vīrs atbildēja, kuram, likās, no ieme­šanas bija sarnetusies plānāka dūša — ej sazini, varbūt arī labāka, — un nebūs vis kaut kāda vilkšanās! Manam zirgam, mājās laižot, nebūs vis vairs vezums piekabināts, kā tas bija šorītās; tas aizžibinās kā divdeviņš. So lāsīti uz viņa laimēm! Uhcai! tas tik ir lopiņš!
   —  Vai nevarat mani ar šo zeņķi līdz turienei pavest? — Saikss palūdza, pastumdams alus krūzi savam jaunajam draugam.
   —  Ja jūs tūlītās gatavi braucēji, varu, — tas atteica, šķie­lēdams gar alus krūzi. — Jums ceļš uz Halifordu?
   —   Uz Sepertonu, — Saikss atbildēja.
   —  Jūsu padevīgs kalps, kamēr mūsu ceļi šķiras, — sacīja otrs. — Vai rēķins nokārtots, Bekij?
   —  Jā, tas otrs džentlmenis samaksāja, — apteksne at­teica.
   —  Tā neiet! — vīrs cēla iebildumus ar iereibuša cilvēka augstmanību. — Saprotiet, tā tās lietas neiet!
   —   Kāpēc? — Saikss sacīja. — Jūs izdarāt man pakalpo­jumu, un kas gan var liegt, ka es parādu jums laipnību no savas puses ar vienu otru pintiņu alus?
   Svešais ļoti dziļdomīgu seju apsvēra šo argumentu, pec tam, saķēris Saiksu aiz rokas, atzinīgi nogodāja to par zelta gabalu no cilvēka. Uz to misters Saikss atbildēja, — šis laikam jokojot un, ja vien slavinātājs bijis skaidrā, gan tad gluži pamatoti pats būtu atzinis savu izrunu par joku.
   Apmainījušies vēl ar dažiem komplimentiem, tie novēlēja parējai kompanijai labu nakti un izgāja ārā; apteksne, viņiem aizejot, bija_ savakusi no galda glāzes un krūzes un nu tāpat pilnam rokam metās uz durvīm, lai noskatītos, kā viesi aiz­brauc.
   Zirgs, kura veselībām bija uzdzerts, pašam klāt neesot, staveja ara jau braukšanas gatavībā. Olivers un Saikss sēdās ratos bez liekām ceremonijām, bet vīrs, kam pajūgs piederēja, paris minūtes vēl pakavējās, lai zirgam «uzpravītu dūšu» un pabazunētu staļļa puisim un visai pasaulei, ka otra tāda ku­meļa ar uguni nesameklēs; tad, iesēdies arī pats ratos, lika staļļa puisim palaist zirga galvu vaļā, un šis nu, ticis kungs par savu galvu, sāka darīties ar to uz nebēdu: niknu nicību izrādīdams, svaidīja to pa gaisu un iegrūda pretējā ielas pusē istabu logos iekšā; pēc šiem varoņdarbiem pāris reižu vēl saslējies pakaļkājās, zirgs sāka stiept pilnos auļos un itin lepni izdārdināja laukā no pilsētas.
   Vakars bija ļoti tumšs. Drēgna migla cēlās no upes un purvainās piekrastes un klājās pār skumjajiem laukiem. Arī aukstums bija kodīgi ass; melna, drūma tumsa visapkārt. Ne vārds netika pārmīts, jo braucējam mācās virsū miegs un Saikss nebija tādā noskaņojumā, lai risinātu valodas. Olivers, sarāvies čokurā,' sēdēja, iespiedies ratu stūrī; baiļu un ļaunu nojausmu mulsā viņš, tumsā vērdamies, saskatīja dīvainus rēgus panīkušo koku vietā, kuru zari, neganti vēcinādamies uz priekšu un atpakaļ, šķita līksmojam par skumjo ainavu.
   Kad viņi brauca garām Senberijas baznīcai, pulkstenis nosita septiņi. Iepretī pārcēlāja būdas logā spīdēja gaisma; un, blāvodama pār ceļu, tā viesa vēl melnākas ēnas ap tumšo īves koku, kas jumās pār kapu kopām. Kaut kur tuvumā dobji guldzēja ūdenskritums, un nakts vēsmā liegi šalkoja vecā koka skujotie zari. Tā šķita kā klusa, lēna muziķa miruša­jiem, lai tie var mierīgi dusēt.
   Senberija jau palika aiz muguras, un viņi atkal brauca pa vientuļu lauku ceļu. Vēl divi trīs jūdzes, un rati apstājās. Saikss izkāpa, paņēma Oliveru pie rokas, un sākās velreiz kājām iešana.
   Sepertonā tie neiegriezās nevienā mājā, ka pargurušais puisēns bija cerējis, bet gāja tik un gāja pa tumsu un dub­ļiem, gan nogriezdamies klusos sānceļos, gan šķērsodami tuksnesīgus, visiem vējiem padotus klajumus, līdz pēdīgi atkal pamirdzēja priekšpilsētas ugunis. Cieši ieskatījies, Olivers ap- jauda,ka priekšā ir ūdens un ka tie pašlaik tuvojas kādam tiltam.
   Saikss gāja taisnā virzienā uz priekšu līdz pat tiltam, tad spēji nogriezās pa kreisi uz krastmalu. «Ūdens!» Olivers no- di lināja, pamirdams aiz bailēm. «Viņš mani atvedis uz šo I hīso nomali, lai iegrūstu nāvē.»
   Viņš gribēja jau krist pie zemes un cīnīties par savu jauno il/ivību, kad pēkšņi viņu priekša kā no zemes izauga vientuļa, pussagruvusi māja. Abpus laika zoba saēstā lieveņa bija pa logam un stāvu augstāk vēl viens, bet nevienā neredzēja uguns. Māja bija tumša, nolaista un, kā rādījās, neapdzīvota.
   Saikss, arvien vēl turēdams Olivera roku savējā, klusām piegāja pie zemā lieveņa un nospieda durvju rokturi. Durvis padevās spiedienam, un viņi abi iegāja iekšā.

   —   Ēj ī — atskanēja griezīga, aizsmakusi balss, tikko viņi pārspēra kāju pār slieksni.
   —   Nebļauj tak visā galvā! — Saikss sacīja, aizbultēdams durvis. Paspīdini mums, Tobij.
   —    Ehē! Mans čoms! — tā pati balss iesaucās. — Gun- tiņu, Barnij, guntiņu! Ved džentlmeni iekšā. Bet visupirms vai tev nebūtu labpatikšana pamosties?
   Runātājs laikam svieda gulētājam ar zābaku kalpinu vai kādu citu daiktu, jo atskanēja būkšķis, krītot spēcīgi sviestam koka priekšmetam, un pēc tam neskaidra it kā vēl pusaizmi- guša vīrieša murmināšana.
   —   Vai tu dzirdi? — sauca tā pati pirmā balss. — Ieradies Bils Saikss, un priekšnamā nav neviena, kas to cienīgi un ar godu sagaida, bet tu te miego, it kā pie pusdienām būtu ievilcis opija porciju, nevis ko stiprāku. Vai tad būsi jau atžir- bis jeb vai dzelzs svečturim būs atnest tev galīgu atmodu?
   Tiklīdz noskanēja šis jautājums, nomītu tupēju pāris sāka žigli šļūkāt pa kailu grīdu, tad durvīs pa labi roki parādījās vispirms blāvi mirgojoša svece, pēc tam tā paša subjekta fi­gūra, kurš aprakstīts jau iepriekšējās lappusēs, — Safrenhilas krodziņa viesmīlis, kam piemita vājība runāt caur degunu.
   —   Mhisters Saikss! — Bārnijs iesaucās priecīgi, vai nu no sirds, vai izlikdamies, — nhāciet iekšā, ser, nhāciet iekšā!
   —   Surp! Ej tu pirmais! — Saikss sacīja, pavilhdams Oli­veru sev priekšā. — Veicīgāk! Citādi nomīšu tev papēžus.
   Sodīdamies par Olivera tūļību, Saikss pagrūda zēnu uz priekšu, un viņi iegāja zemā, tumšā istabiņā ar dūmojošu kaminu, divi trim salauztiem krēsliem, galdu un vecu vocu kušeti, uz kuras, saslējis kājas augstāk nekā galvu, bija garšļauku izlaidies kāds vīrietis un smēķēja garu māla pīpi. Viņa apģērbs bija pēc modes piegriezti sinepju krāsas svārki ar lielām misiņa pogām; oranžkrāsas kaklauts; vienkārša au­duma žilbinoši izraibināta veste un dzeltenīgi pelēkas īsas bikses. Misters Krekits (jo tas bija viņš) nevarēja lepoties ar sevišķi lielu matu bagātību ne uz galvas, ne sejas, bet tie paši nedaudzie bija tādi iesarkani un saskrullēti pēc korķu viļķa garās sprogās, kurās viņš ik pa brīdim ieslidināja savus gaužām netīros, lieliem, lētiem gredzeniem izrotātos pirkstus. Augumā viņš bija mazliet lielāks par vidēju, drusku, kā likās, gaudens uz kājām, bet šis apstāklis nebūt netrau­cēja viņu pašu apbrīnot savus stulmu zābakus to paceltajā stāvoklī, ko viņš arī darīja ar lielu patikšanu.
   —   Bil, vecais puika! — zvilnētājs sacīja, pagriezdams galvu uz durvju pusi. — Priecājos, ka esi atnācis. Es jau sāku baidīties, ka tu tai lietai būsi atmetis ar roku; nu tādā gadījumā es viens pats būtu mēģinājis pārbaudīt savu laimi. Hei!
   Iesaucies lielā izbrīnā, ieraugot Oliveru, misters Tobijs Krekits ietaisījās sēdus un apvaicājās, kas tas par putnu.
   —  Puišelis. Nekas vairāk kā puišelis, — Saikss atteica, piebīdīdams krēslu pie kamina.
   —  Tas jau no mhistera Feidžina zeperiem, — Bārnijs iekrita vidū, ņirdzīgi pasmīkņādams.
    — Evā! Feidžina! — izsaucās Tobijs, noskatīdamies Oli- verā. — Nu, zēn, no tā var iznākt nesamaksājams lietaskoks tantiņu kabatu apčamdīšanai baznīcās! Tāds purnelis — tīrā dieva dāvana.
   —   Stop, stop, stop, pietiek par to! — Saikss nepacietīgi pārtrauca un, noliecies pār slaubeniski izlaidušos draugu, iečukstēja tam pāris vārdu ausī, par ko šis sāka smiet kā ne­gudrs un pagodināja Oliveru ar ilgu apbrīnas pilnu skatienu.
   —   Bet tagad, — Saikss sacīja, nosēzdamies atpakaļ savā vietā, — ja tu mums dotu kaut ko iekampt un iemest, kamēr mēs te uzkavējamies, tas uzmudrītu mums mazlietiņ dūšu, ja ne visiem, man katrā ziņā. Sēdies, susur, te pie uguns tuvāk un atpūties, jo šonakt tev vēl būs iešana ar mums, ne visai tālu gan.
   Mēmā izbrīnā Olivers bailīgi paskatījās uz Saiksu, pie­vilka tad krēslu pie kamina, palika tajā sēžot, atbalstījis rokā sāpošo galvu, visai maz apjauzdams, kur viņš atrodas un kas ar viņu notiek.
   —  Tā, — Tobijs sacīja, kad jaunais ebrejs bija nolicis galdā šo to no ēdamā un degvīna pudeli, — nu tad lai izdo­das ar bez trokšņa un blīkšķa!
   Šim tostam par godu viņš piecēlās un, rūpīgi novietojis izsmēķēto pīpi kaktā, piegāja pie galda, piepildīja glāzi ar degvīnu un izmeta to cauri. Misters Saikss darīja to pašu.
    — Puikam ar vienu šļukiņu, — Tobijs teica, pieliedams glāzi pusē. — Norij to, nevainīgais jēriņ!
   —   Nudien, — Olivers atrunājās, nelaimīgi lūkodamies pie­dāvātājam sejā, — nudien es …
   —   Bez činkstēšanas! — Tobijs uzstāja. — Tu nu domā, es nezinu, kas tev ģeldīgs. Liec viņam izdzert, Bil!
   —  Lai met vien laukā! — Saikss sacīja, papakšinādams pa kabatu. — Sasper jods, ja man ar to nav lielāka nojēgšanās kā ar veselu baru no Kūmiņa sugas. Dzer, tu velna palieks, dzer, ka tev saka!
   Nobijies no abu vīriešu draudīgajiem žestiem, Olivers steigšus norija savu malku un tai pašā mirklī sāka nejēdzīgi klepot, kas varen uzjautrināja Tobiju Krekitu un Barniju, pat īdzīgajam misteram Saiksam seja savilkās smaidā.
   Kad nu tas bija padarīts un misters Saikss apmierinājis savu izsalkumu (Oliveram prātā nenāca ēšana, ar mokām viņš sagrauza maizes garoziņu, ko viņam uzspieda), abi lie­lie vīrieši nolikās uz krēsliem stundiņu nosnausties. Olivers palika savā sēdeklī pie pavarda. Bārnijs ietinās segā un iz­stiepās uz grīdas gar pašu kamina režģi.
   Savu laiciņu tie gulēja vai izlikās guļam, neviens nepa­kustējās, tikai Bārnijs pāris reižu pieslējās, lai piemestu kā­rniņā ogles. Olivers iegrima smagā miegā: viņš murgos klai­ņoja atkal pa skumjajiem lauku ceļiem, maldījās pa tumšu kapsētu; viņa acīm no jauna slīdēja garām viens otrs nule aizvadītās dienas skats, un tad viņš pēkšņi pamodās, izdzir- dis Tobiju Krekitu pietrūkstnmies kājās un pavēstījam, ka pulkstenis ir pusdivi.
   Vienā mirklī arī divi pārējie bija augšā, un visi nu cītīgi noņēmās ar sagatavošanās darbiem. Saikss un viņa kompan­jons ietīņājās līdz degunam lielās, tumšās šallēs un uzvilka mēteļus; Bārnijs, atvēris skapi, ņēma ārā visādus daiktus un sabāzīja tos veikli abiem pa kabatām.
   —  Man mana® blīkšenīcas! — Tobijs Krekits pieprasīja.
   —  Te bhus, — Bārnijs sacīja, pasniegdams pistoļu pāri.
   —  Jūs phats ir tās phielādējs.
   —  Labs i'! — Tobijs noteica un noglabāja tās, kur nākas.
   —  Kniebtavas?
   —   Pie manis, — Saikss atbildēja.
   —  Urķi, laužņi, mūķīzeri, lāktenīši — vai nav kas aiz­mirsts? — Tobijs atgādināja, iemetinādams cilpā zem mē­teļa nelielu dzelzs lauzni.
   —  Viss kārtībā, — viņa kompanjons atteic» — Pado' šu' tos sprunguļus, Barnij! Nav vairs kavēšanās.
   Viņš tūlīt arī saņēma no Barnija resnu rungu, kurš, otru atdevis Tobijam, steidza vēl aizpogāt Oliveram apmetni.
   —   Nu tad, — Saikss sacīja, pastiepdams roku.
   Olivers, vēl pilnīgi apdullis no nepierastās staigāšanas,
   smagā gaisa un degvīna, ko viņam bija uzspieduši izdzert, mechaniski ielika savu roķeli Saiksa rokā, kas ar šadu no­lūku arī bija pastiepta.
   —   Ņem tu pie otras rokas, Tobij! — Saikss sacīja. — Pa­osti gaisu, Barnij!
   Tas pagājās uz durvīm un, atnācis atpakaļ, pavēstīja, ka visapkārt klusums un miers. Abi kramplauži ar Oliveru vidu devās ārā. Bārnijs, kārtīgi noslēdzis un nobultējis durvis, ietinās savā segā un drīz vien aizmiga.
   Bija nežēlīga tumsa. Migla sabiezējusi vēl biezāka nekā nakts pirmajā pusē, un gaiss tik drēgns un mitrs, ka Olive­ram, lai gan lietus tieši nelija, jau pēc pāris minūtēm uzacis un mati bija mikli un metās stīvi no stindzinošā drēgnuma. Viņi pārgāja tiltu un devās uguntiņu virzienā, kuras Olivers jau vakarā bija ievērojis. Līdz uguntiņām nebija tālu, un, ta kā viņi meta diezgan žiglu soli, tie ātri sasniedza Certsiju.
   —   Spersimies cauri pilsētai, — Saikss čukstēja, - šo­nakt mus neviens velns nepamanīs.
   Tobijs bija ar mieru, un viņi steidzīgi devās uz priekšu pa mazas pilsētiņas galveno ielu, kas šai vēlajā stundā bija pilnīgi klusa. Sur tur kādā guļamistabas logā pamirdzēja blāva gaisma, reizreizēm kluso naktsmieru patraucēja aiz­smakušas suņu rejas. Bet gājēja ielās neviena. Kad viņi bija jau ārā no pilsētas, baznīcas pulkstenis nosita divi.
   Paātrinādami soli, viņi nogriezās ceļā pa kreisi. Nogā­juši apmēram ceturtdaļjūdzes, viņi apstājas pie kādas savrup­mājas ar mūri apkārt, un Tobijs Krekits, ne vēl labi elpu atvilcis, jau bija uzrāpies uz tā.
   —   Nākošais — puika, — Tobijs sacīja. — Pacel to, es tad uzraušu augšā.
   Olivers ne apskatīties nepaguva, kad jau Saikss to bija saķēris zem padusēm, un pēc divi trim sekundēm viņš ar To­biju gulēja zālē otrpus vaļņa. Saikss tiem sekoja uz pēdām. Nu visi zagšus tuvojās mājai.
   Olivers, gluži vai prātu zaudējis no bailēm un izmisuma, tikai tagad atskārta, ka šās ekspedicijas mērķis ir ielaušanās un laupīšana vai pat slepkavība. Viņš sažņaudza rokas, un šausmās tam izlauzās pār lūpām apslāpēts kliedziens. Acis viņam aizmiglojās; auksti sviedri izspiedās uz pelēkās sejas; kājas vairs neklausīja, un viņš sabruka ceļos.
   —  Celies augšā! — Saikss šņāca, dusmās trīcēdams, un izvilka no kabatas pistoli. —- Celies augšā, jeb es izšķaidīšu tavas smadzenes pa šo mauru.
   —   Ak, dieva dēļ, laidiet mani projām! — Olivers lūdzās. — Ļaujiet man aizbēgt un nomirt kaut kur laukmalē! Es ne­kad neiešu ne uz Londonas pusi, nekad, nekad! Ak, apžēlo­jieties par mani, lūdzu, lūdzu, un nelieciet man zagt! Visu gaišo, labo debess eņģeļu dēļ, esiet žēlīgi pret mani!
   Cilvēks, pie kura vērsās ar šo lūgšanu, izgrūda nejauku lāstu un uzvilka pistoles gaili, bet Tobijs, izsitis tam pistoli no rokas, aizspieda ar plaukstu Oliveram muti un aizvilka viņu pie nama.
   —   Csst! — Tobijs brīdināja. — Tas šeit neder. Paplēt tik muti, un es to aizcirtīšu ar belzienu pa tavu pauri. Nebūs nekāda trokšņa, bet iznākums tikpat drošs, un smalkāka pa­darīšana. Nāc, Bil, atlauz šo slēģi! Nu viņam dūša būs jau saradusies, galvoju. Man ir gadījies redzēt, ka šādā aukstā naktī daudz vecāki vīri par šo pirmajā mirklī uzvedušies uz mata tāpat.
   Saikss, izvirdis briesmīgu lāstu lavinu pār Feidžina galvu, kurš tam šādā reizē atsūtījis Oliveru, sāka sparīgi rīkoties ar lauzni, tomēr bez liela trokšņa. Pēe neilgiem pūliņiem, Tobijam piepalīdzot, aizvirtnis atsprāga vaļā un palika karā­jamies virās.
   Tas bija neliels aizrestots lodziņš sētas pusē, piecarpus pēdas no zemes — tas varēja būt trauku mazgātavas vai mazas alus darītavas lodziņš pašā gaiteņa galā. Caurums bija tik mazs, ka mājas iemītnieki laikam nebija atzinuši par vajadzīgu to ciešāk nostiprināt, taču pietiekami liels, lai pui­šelis Olivera augumā varētu pa to ielīst. Vēl mazdrusciņ licis lietā savu mākslu, misters Saikss ātri pārvarēja režģu no­stiprinājumus, un logs bija vaļā.
   Un tagad klausies, tu velnēn, — Saikss čukstēja, iz­vilkdams no kabatas lukturīti un laizdams gaismu Oliveram tieši acīs, — es tevi iestumšu pa šejieni iekšā. Tu paņemsi šo gaismekli, uzkāpsi klusītēm pa trepēm augšā, tās tev būs taisni iepretī; tad iesi pa šauro gaņģīti uz ārdurvīm, atslēgsi tās un ielaidīsi mūs iekšā.
   —  Tur viens aizšaujamais ir pašā durvju augšā, tu neva­rēsi to aizsniegt, — Tobijs paskaidroja. — Pakāpies uz krēsla! Priekšnamā ir trīs krēsli, Bil, ar milzīglielu zilu vienradzi un zeltītām dakšām uz atzveltnes — tas ir vecās lēdijas ģerbonis.
   —   Pievaldi balsenīcu, dzirdi? — Saikss atteica, uzmez­dams tam draudīgu skatienu. — Vai istabu durvis ir vaļā?
   —  Visā platumā, — Tobijs atbildēja, iepriekš drošības dēļ pavēries pa lodziņu. — Tur tas joks, ka viņi vienmēr tās atstāj paviru vaļā, redz, lai suns, kam gulēšana iekšā, varētu špacierēt uz priekšu atpakaļ pa koridoru, ja tam uznāk bez­miegs. Ha! ha! Un šinī vakarā Bārnijs to aizmānīja pro'. Smalks numurs!
   Kaut gan misters Krekits runāja tikko dzirdamā čukstā un balsi nepalaida arī smejoties, Saikss tam tomēr valdonīgi pavēlēja klusēt un lika ķerties pie darba. Tobijs padevās; vis­pirms sameklēja savu lukturīti un nostatīja to zemē; tad salie- cās zem loga, atspiedis galvu pret sienu, rokas atbalstīdams pret ceļiem, tā, lai uz muguras varētu pakāpties. Kolīdz tas bija izdarīts, Saikss, uzrāpies Tobijam uz muguras, uzmanīgi iestūkāja Oliveru lodziņā ar kājām pa priekšu un, turēdams pie apkakles, laimīgi nolaida uz grīdas.
   —   Se, ņem lukturi! — Saikss sacīja, paskatīdamies pa logu iekšā. — Vai tu redzi tās trepes sev priekšā?
   Olivers ne dzīvs, ne miris izdvesa: «Jā». Saikss viņam norādīja ar pistoles stobru uz ārdurvīm un īsos vārdos brī­dināja, lai liek vērā, ka uz viņu tiks mērķēts visu laiku un, ja tik viņš sāks stomīties, beigts būs uz vietas.
   —    To tu vari veikt vienā minūtē, — Saikss sacīja čukstus ka līdz šim. — Kolīdz es tevi palaižu vaļa, sac darboties! Gsst!
   —   Kas tur notiek? — otrs vīrietis klusi ievaicājās.
   Viņi saspringti klausījās.
   —    Nav nekas, — Saikss atteica, palaizdams vaļā Oli­vera apkakli. — Sāc!
   Tai īsajā brīdī, kas viņam nu bija dots, lai cik necik atjēgtos, Olivers stingri sevī noņēmās, — kaut tas viņam dzī­vību maksātu, — no priekšnama sperties pa kāpnēm augšā un sacelt mājā trauksmi. Sās domas pārņemts, viņš jau pa­zagšus virzījās uz iekštelpām.
   —   Atpakaļ! — Saikss pēkšņi skaļi iekliedzās. Atpakaļ! Atpakaļ!
   Pārbīstoties no tik spēja trokšņa šai nāves klusumā un no skaļā kliedziena, kas vēl sekoja, Oliveram izkrita no ro­kām lukturītis, un viņš nu nezināja, — vai iet uz priekšu vai mesties bēgt.
   Kliedziens atkārtojās, paspīda gaisma — uz augšējā kāpņu pakāpiena kā rēgi paslīdēja gar viņa acīm divi pārbijušies pusapģērbušies vīrieši — tad īss uguns uzliesmojums, skaļš sprādziens, dūmi, kaut kur negants brīkšķis, bet viņš ne­zināja, kur, — un viņš streipuļoja atpakaļ.
   Saikss uz mirkli bija nozudis, bet atkal uzradās un sa­grāba zēnu aiz apkakles, pirms dūmi bija paspējuši izklīst Viņš raidīja no savas pistoles šāvienus pakaļ vīriešiem, kuri sāka jau atkāpties, un tad cēla zēnu augšā.
   —   Turies ciešāk! — Saikss sacīja, vilkdams viņu pa logu ārā. — Dod man kādu lakatu, Tobij! Tie ir ievainojuši viņu. Žiglāk! Zēns noasiņo!
   Olivers dzirdēja vēl zvana šķindoņu, šāvienus, ļaužu klaigā­šanu, juta, ka viņu kāds nes, ātrā gaitā soļojot pa nelīdzenu vietu. Tad trokšņi izdzisa tālumā, kapenīgs aukstums stin­dzināja zēna sirdi, un viņš vairs ne redzēja ko, ne dzirdēja.

   Vakarā spīvi sala. Sniega klājs bija pārvilcies ar biezu ledus garozu; tikai šaurajās šķērsieliņās un gar māju pakšiem sadzītajās irdajās kupenās griezīgais vējš varēja īsti iztrako­ties; un tas ari, it kā saodis laupījumu, piepūtās vēl niknāks un metās tām mežonīgi virsū, saputināja veselus sniega mā­koņus un, sagriezdams vērpetēs, virpuļu virpuļiem kaisīja tos pa gaisu. Melna, tumša, sveloti auksta — tāda nakts, kad tie, kam sava istabiņa un vēders pilns, var nosēsties pie ka­mina un pateikties dievam, ka atrodas mājās, bet dieva pa­bērni, izsalkušie bezpajumtes ļaudis, var gulties ceļmalā un sagaidīt savu nāvi. Daudz badā izmērējušu izstumto šādā sprēgonī mūsu kailajās ielās aizver acis, un, lai viņu nozie­gumi bijuši kādi būdami, nezin, nezin, vai tie atvērs tās pasaulē, ļaunākā par šo.
   Tādu seju rādīja ārs un iela, kad misis Komija, darba­nama pārraudze, — lasītājs atcerēsies, ka darbanams ir Oli­vera Tvista dzimšanas vieta, — nosēdās pati savā mazajā istabiņā pie jautri sprēgājoša kamina un visai omulīgā tīksmē nolūkojās uz mazu, apaļu galdiņu, uz kura bija nolikta pie- mērīga lieluma paplāte, apkrauta ar visu, kas piederas lielis­kākajām vakariņām, kādas vien pārraudzes varētu kārot. Misis Komija īstenībā vēlējās sevi iepriecināt ar glāzi tējas. Kad viņa no galdiņa pavērsa skatienu uz pavardu, kur vismazā­kais no mazākajiem kastrolīšiem sīkā balsī sīca sīku melodiju, viņas iekšējā labsajūta acīm redzot pieauga — līdz tādai pa­kāpei, ka misis Komija sāka smaidīt.
   —  Jā, — pārraudze sacīja, atbalstījusies ar elkoni uz galda un apcerīgi raudzīdamās ugunī, —- pēc manām domām, katram mums dots diezgan daudz, par ko pateikties dievam! Diezgan daudz, ja vien mēs pratuši to atzīt. Ak vai!
   Misis Komija sērīgi pašūpoja galvu it kā nožēlā par to nabagu prāta aklību, kuri neapjauš šo patiesību, un, iegrem­dējusi sudraba karotīti (personīgs īpašums) divunču skārda tējas kārbiņas visdziļākajos dziļumos, dzīrās uzliet tēju.
   Cik maz dažkārt vajadzīgs, lai zaudētu aukstasinību mūsu vājais gars!
   Melnais kastrolītis, kas mazā tilpuma dēļ viegli pielējās pilns, pārskrēja pāri, kamēr misis Komija nodevās morālis­kai apcerei, un verdošais ūdens mazliet applaucēja kundzei roku.
   —   Pū tu nolāpītais grāpelis! — izsaucas cienīgā pārrau- dze, aši nolikdama kastroli atpakaļ uz kamina mūrīša. — Tāds muļķīgs daikts, kurā nevar ieliet vairāk ka divi tasī­tes! Kam tāds der! Ja nu, — pēc brītiņa misis Komija pie­metināja, — tādam vientuļa cilvēkbērnam kā man. Vai, ak vai!
   Tā novaidēdamās, misis Komija atkrita krēslā un, uzme­tusies ar elkoni uz galda kā pirmāk, sāka pārdomāt savu vientules mūžu.
   Mazais kastrolītis, viena pati tasīte uz galda atsauca at­miņā misteru Korniju (kas miris tikai pirms divdesmit pie­ciem gadiem), un viņa sadrūma pavisam.
   —   Cita es vairs nedabūšu, — misis Komija kā aizkaiti­nāta noteica, — cita nedabūšu — tāda paša.
   Vai šī piezīme attiecās uz vīru vai tējas katliņu, nav īsti skaidrs. Varēja tas būt arī pēdējais, jo misis Komija reizē ar šiem vārdiem pievērsās atkal katliņam un noņēma to no ka­mina. Viņa pašlaik nogaršoja pirmo tasīti, kad pie durvīm kāds viegli pieklauvēja.
   —   Ak! Nu iekšā, iekšā! — misis Komija strupi atsaucās.
   —  Atkal jau kāda vecene laikam taisās garu izlaist. Vienmēr tām uznāk miršanas reize, kad man ir ēdamreize. Nu, nestā­viet tur un nelaidiet aukstumu iekšā! Kas tad tur atkal ir par ķezu, ko?
   —   Nekas nav, cienītā, nekas, — atsaucās vīrieša balss.
   —   Vai die'! — pārraudze iesaucās jau krietni saldākā balsī. — Tas jūs, mister Bambl?
   —   Jūsu padevīgs kalps, cienītā, — sacīja misters Bambls, kas bija uzkavējies aiz durvīm, lai notīrītu zābakus un nopu­rinātu sniegu no mēteļa, un kas tagad ienāca ar trijstūreni vienā rokā un sainīti otrā. — Vai lai durvis taisu ciet, cie­nītā?
   Lēdija aiz tiklas kautrības kavējās ar atbildi, pārlikdama sevī, vai pieklātos pieņemt misteru Bamblu aiz slēgtām dur­vīm. Misters Bambls, izmantodams klusuciešanu un pats trī­cēdams no aukstuma, aizvēra tās bez atļaujas.
   —   Svelots laiks, mister Bambl, — pārraudze ierunājās.
   —   Kniebj dūšīgi, cienītā, — bīdīs atteica. — Šāds laiks par tīro postu draudzei. Šodien mēs, misis Kornij, izdalījām divdesmit četrmārciņu maizes klaipu un pusotras siera ri­pas, un nabagi tomēr vēl nav apmierināti.
   —   Kur nu! Kad šie ir apmierināti bijuši, mister Bambl? — pārraudze piebilda, sūkdama savu tēju.
   —   Jā, kad šie ir bijuši, cienītā, — misters Bambls sacīja.
   —  Nupat viens uz tā rēķina, ka tam ir sieva un liela ģimene, saņēma no mums veselu četrmārciņu maizes klaipu un siera gabalu, droši savu brangu mārciņu. Vai viņš tev jutīs patei­cību, cienītā, vai jutīs? Ne par vara farzingu! Un kā jūs do­mājat, cienītā, ko viņš darīja? Viņš prasīja vēl ogļu, lai iebe­rot kauču kabatas drāniņā, viņš teica! Ogles! Ko šis darīs ar oglēm. Apcepinās sieru un tad nāks atkal prasīt. Tā iet ar šiem ļautiņiem, cienītā; iedod tu viņiem pilnu priekšautu ogļu šodien, un viņš tev parīt nāks atkal diedelēt, uzbāzīgs kā tāda uts.
   Parraudze izteicās, ka viņa var tikai atbalstīt šo sapro­tamo salīdzinājumu, un bīdīs trieca tālāk.
   —   Nebūtu iedomājies, — misters Bambls sacīja, — ka tās lietas var noiet tik tālu. Tas bija aizvakar, — jūs esat bijusi precēta sieva, jums es varu pastāstīt, — viens blandoņa, kam par lāgu skrandas nebija mugurā, — šeit misis Kornija no­dūra acis, — atnāk pie mūsu pārrauga durvīm, kad tam pašreiz viesi sanākuši uz pusdienām, un saka, šis pieprasot palīdzību, misis Kornij. Kad šis negāja prom un traucēja vie­sus ar savu piedauzīgo izturēšanos, mūsu pārraugs izsūtīja viņam mārciņu kartupeļu un puspintas auzu miltu. «Vai die'!» nepildāmais nekauņa izsaucās, «ko tad tas man var līdzēt? Tikpat labi jūs būtu varējuši man pasniegt dzelzs briļļu pāri!» — «Labi, labi,» sacīja mūsu pārraugs, paņemdams iedoto atpakaļ, «cita nekā jūs te nedabūsiet.» — «Tad man jā­nomirst uz ielas!» noteica blandoņa. «O nē, nemirsiet vis,» tā mūsu pārraugs.
   —  Ha! ha! Tas bij labi. Tas tiešām izklausās pēc mistera Graneta, vai ne? — pārraudze pārtrauca. — Tālāk, mister Bambl?
   —   Nu un ko jūs neteiksiet, cienītā, — bīdīs turpināja, — viņš aizgāja un izdarīja to, nomira gan uz ielas. Re, ku' spītīgs ubags!
   —   Tas nu ir pavisam kas nedzirdēts! — pārraudze izsau­cās paceltā balsī. — Bet kā jūs domājat, mister Bambl, vai galu galā tā nav muļķība — sniegt palīdzīgu roku šādiem tādiem citmāju ubagiem? Jūs esat džentlmenis ar pieredzi, jums tas jāzina. Nu, sakiet!
   —   Misis Kornij, — bīdīs teica ar vieglu smaidiņu, kā parasti smaida tie, kas apzinās sevi daudz zinošākus par ci­tiem. — So ļaužu atbalstīšana, ja vien tā lietpratīgi ievadīta, cienītā, izvēršas draudzei par glābiņu. Pirmais un galvenais princips palīdzības sniegšanā ir — dot nabagiem taisni to, kas tiem nav vajadzīgs, tad viņiem tā staiguļošana drīz vien apnīk.
   —   Sak nu viens! — misis Kornija izsaucās. — Cik tas atkal gudri izdomāts!
   —  Tā ir. Starp mums runājot, cienītā, — misters Bambls atteica, — tas ir pats galvenais princips: pasekojiet vien tiem gadījumiem, kas iekļūst mūsu nekaunīgajās avīzēs, un jūs ievērosiet, ka visa palīdzēšana trūcīgo ģimenēm ir siera šķē­līšu izdalīšana. Tas kļuvis jau par likumu visā zemē, misis Kornij. Tomēr jāteic, — bīdīs piebilda, noliekdamies, lai at­raisītu savu sainīti, — tie ir dienesta noslēpumi, cienītā, kas nebūtu klāstāmi visur, tos var pārrunāt, es teiktu, tikai drau­dzes atbildīgas amatpersonas savā starpā, kā, piemēram, mēs abi. Un te būs portvīns, cienītā, ko draudzes padome atvēlē­jusi slimnīcai: īsts, svaigs, neviltots portvīns, šodien kā no mucas iepildīts, dzidrs kā kristais, bez jebkādām padibenēm.
   Pacēlis pirmo pudeli pret gaismu un labi sašķelvinājis, lai pārbaudītu tās satura augsto kvalitati, misters Bambrs nolika abas uz kumodes malas, salocīja drāniņu, kurā tās bija ietītas, rūpīgi noglabāja to kabatā un paņēma cepuri, it kā grasīdamies iet projām.
   —  Jūs dabūsiet gan krietni pasalt, mister Bambl, — ieteicās pārraudze.
   —   Ir gan vējiņš, cienītā, — misters Bambls piekrita, sa­celdams mēteļa apkakli uz augšu, — tāds, ka ausis rauj nost.
   Pārraudze paraudzījās uz mazo kastrolīti un tad uz bīdlu, kurš virzījās jāu uz durvju pusi, un, kad bīdīs atklepojās, lai novēlētu labu nakti, tā ieminējās, vai viņš… vai viņš neiz­dzertu varbūt tasīti tējas.
   Misters Bambls tūlīt nolocīja atpakaļ mēteļa apkakli, no­lika trijstūreni un spieķi uz krēsla, bet otru krēslu piestūma pie galda. Lēnām tajā nosēzdamies, viņš pašķielēja uz lēdiju. Tā novērsa acis uz tējas katliņu. Misters Bambls atkal iekle­pojās un viegli pasmaidīja.
   Misis Kornija piecēlās paņemt no sienas skapja otru ta­sīti. Nākot atpakaļ, viņas skatiens no jauna sadūrās ar ga­lantā bīdla skatienu. Viņa pietvīka un steidzās tūlīt ieliet vie­sim tēju. Misters Bambls vēlreiz ieklepojās — šoreiz skaļāk nekā pirmāk.
   —  Vai saldu, mister Bambl? — pārraudze pavaicāja, pa­ņemdama cukura trauku.
   —  Jā, lūdzu, labi saldu, cienītā, — misters Bambls atbil­dēja. To sakot, viņa acis atkal kavējās pie misis Kornijas; un, ja kāds bīdīs jebkad ir bijis maigs, tad misters Bambls šinī mirklī bija tas bīdīs.
   Tēja tika sagatavota un pasniegta, nerunājot ne vārda. Misters Bambls, izklājis mutautu uz ceļiem, lai savas lep­nās bikses nenokaisītu ar drupatām, sāka ēst un piedzert tēju, laiku pa laikam variēdams šo patīkamo nodarbošanos ar dziļām nopūtām, kas tomēr nebūt nemazināja viņa apetiti, drīzāk likās tās atviegloja viņa darbību tējas un grauzdēto maizīšu laukā.
   —  Jums ir kaķe, kā redzu, cienītā, — misters Bambls sacīja, noraudzīdamies uz kaķeni, kas ar visu savu ģimeni gozējās kamina priekšā, — un kaķēni arīdzan!
   —   Kā man viņi patīk, mister Bambl, jūs nevarat nemaz iedomāties! — pārraudze atteica. — Viņi ir tik mīlīgi, tik
   menčīgi un tik jautri — kur vēl patīkamāku laika kavētāju!
   —  Ļoti skaisti dzīvnieciņi, cienītā, — misters Bambls at­zinīgi piebilda, — un tik mājīgi!
   —   0 jā! — pārraudze līksmi iesaucās. — Viņi te jūtas tik omulīgi un mājīgi, ka, jānudie, nopriecāties vien nevar.
   —   Misis Kornij, cienītā, — misters Bambls lēnām, ar tējkarotes piesitienu katru vārdu nošķirdams, sacīja, — es jums, lūk, ko gribētu teikt, cienītā; ja kāds kaķis vai ka­ķēns dzīvotu pie jums un nejustos omulīgi un mājīgi, tad viņš būtu ēzelis, cienītā.
   Nu jau, nu, mister Bambl! — misis Kornija noraidoši atteica.
   —   Kāpēc noliegt faktus, cienītā! — misters Bambls sacīja, lēnām vēcinādams tējkaroti ar tādu cēlu iemīlējušos cilvēka žestu, kas vērta viņu divtik pievilcīgu. — Es pats varētu tādu kaķi noslīcināt ar prieku.
   —  Tad jūs esat nežēlīgs cilvēks, — pārraudze draiski teica, izstiepdama roku pēc bīdla tases, — un ļoti cietsirdīgs cilvēks turklāt.
   —   Cietsirdīgs, cienītā? — misters Bambls atkārtoja. — Cietsirdīgs?
   Misters Bambls pasniedza tasi, vairāk nebilzdams ne vārda; paspieda misis Kornijas mazo pirkstiņu, kad tase pār­gāja viņas rokā, un, divreiz uzsitis ar plaukstu pa tresoto vesti, izdvesa smagu nopūtu un mazlietiņ atvirzījās tālāk no kamina.
   Galds bija apaļš, un, tā kā misis Kornija un misters Bambls bija nosēdušies kamina pusē viens otram iepretī pa­visam nelielā atstatumā viens no otra, tad gaiši redzams, ka misters Bambls, atvirzīdamies no uguns, bet joprojām palik­dams pie galda, atstatumu starp sevi un misis Komiju pa­lielināja, un šādu rīcību dažs labs gluži prātīgs lasītājs atzīs par apbrīnas vērtu un piedēvēs to misteram Bamblam kā lielu varonību; vakarstunda, telpa, izdevīgais brīdis varēja viņam radīt tādu noskaņojumu, kad nevilšus izsakās šādas maigas neprātības, kuras, lai ari gaužām piedienīgas gaisīgu, vieglprātīgu cilvēku lūpām, grauj cieņu un godu zemes ties­nešiem, parlamenta locekļiem, ministriem, lordiem un citiem lieliem sabiedrības pīlāriem, un nekādā ziņā tās nav sa­vienojamas ar bīdla varenību un cienību, kuram (kā labi zi­nāms) ir jābūt tam stingrākajam un nelokāmākajam no šiem visiem.
   Un tomēr, lai nu mistera Bambla nodomi bijuši kādi bū­dami (nav šaubu, tie bija viscēlākie), par nelaimi notika tā, — jo galds, kā jau tas divreiz pieminēts, bija apaļš, — ka misters Bambls, sprīdi pa sprīdim atvilkdamies no kamina, pamazām vien atkal samazināja atstatumu starp sevi un pārraudzi un, turpinādams ceļojumu ap galda arejo loku, pē­dīgi piebrauca ar savu krēslu pie tā, uz kura sēdēja pārrau­dze. Patiešām, abi krēsli sadūrās, un, kad tas bija noticis, misters Bambls apturēja braucienu.
   Ja nu pārraudze savu krēslu pastūmusi pa labi, viņu būtu apsvilinājusi uguns, ja pa kreisi, — tā būtu iekritusi mistera Bambla apkampienos, un tā nu (būdama kautra pār­raudze un, bez šaubām, vienā mirklī visas šis iespējamās se­kas paredzēdama) viņa palika tur, kur bija, un pasniedza misteram Bamblam otru tasi tējas.
   —  Cietsirdīgs, misis Kornij? — misters Bambls atkār­toja, apmaisīdams savu tēju un raudzīdamies lēdijai sejā.
   —   Vai jūs esat cietsirdīga, misis Kornij?
   —   Apžēliņ! — pārraudze iesaucās. — Kas par savādu jautājumu no viena neprecēta cilvēka mutes! Kam tad jums to tā ievajadzējies zināt, mister Bambl?
   Bīdīs izdzēra savu tēju līdz pēdējai pilītei, pabeidza grauzt sausiņu, norausa no ceļiem drupatas, noslaucīja lūpas un mierīgā garā noskūpstīja pārraudzi.
   —   Mister Bambl! — šī kautrā lēdija čukstus iekliedzās, jo izbailes bija tik lielas, ka viņa pilnīgi pazaudēja balsi.
   —  Mister Bambl, es kliegšu!
   Misters Bambls neko neatbildēja, bet lēnām, ar cienīgu iznesību aplaida roku viņai ap vidukli.
   Ja nu šī lēdija bija ieņēmusi prātā kliegt, protams, ka viņa būtu arī kliegusi tagad, kad nāca klāt šī jaunā ne- kautrība, ja vien nepacietīga klauvēšana pie durvīm nebūtu to izvērsusi par nevajadzīgu: tiklīdz to izdzirda, misters Bambls ar lielu skubu metās pie vīna pudelēm un sirdīgi ņēmās no­slaucīt putekļus no tām, kamēr pārraudze skarbi uzprasīja, kas tur dauzās. So te der atzīmēt kā kuriozu piemēru tam, ka spējš izbrīns var būt pretspēks lielām izbailēm: lēdijas balss bija pilnīgi atguvusi savu pārraudzei piedienīgo dzed- rumu.
   —  Piedošanu, saimniec, — pabāzusi galvu durvīs, sacīja kāda izdēdējusi ubadze, riebīgi neglīta vecene. — Vecā Sel- lija taisās pašlaik uz aiziešanu.
   —   Nu, un kas tad man tur par daļu! — dusmīgi atcirta pārraudze. — Es tak viņai dzīvību atpakaļ nevaru iepūst, vai ne?
   —   To jau gan ne, saimniecīt, — vecene atteica, — tas nestāv neviena spēkā. Viņu nekas vairs nevar glābt. Manu acu priekšā ir daudzi nomiruši, gan mazi bērniņi, gan lieli, spēcīgi vīri, es zinu, kad nāve tuvu, manis nepiekrāps. Bet viņai par kaut ko ir nemierīga sirds, un, kad sāpes tai maz­drusciņ atlaižas — tas nenotiek bieži, jo nabadzīte mirst lielās mokās, — viņa saka, šai vaj'got jums ko pateikt un jums vaj'got to dzirdēt. Viņa nevarēs mierīgi nomirt, ja jūs, saimniecīt, nenāksiet.
   Uzklausījusi šo vēsti, cienīgā misis Kornija nobēra garu vārdu viruli, sirdīdamās par vecenēm, kuras pat nomirt ne­varot, nesakaitinot tos, kas ieņem augstāku stāvokli; apņēmu­sies siltu lakatu, kuru steigā paķēra, viņa īsos vārdos pateica misteram Bamblam, lai tas uzgaidot, kamēr šī atnākšot at­pakaļ, varbūt šo tur kas ārkārtējs aizturot. Uzklieguši sūt- nei, lai tā iet ātrāk un nedomā visu nakti knosīties uz kāp­nēm, viņa nikna un saīgusi izgāja reizē ar to no istabas un lamājās visu ceļu.
   Mistera Bambla rīcība, kad tas bija palicis viens, gandrīz nav izskaidrojama. Viņš atvēra sienas skapi, pārskaitīja tēj­karotes, pasvārstīja rokā cukura knaiblītes, rūpīgi apskatīja sudraba piena trauciņu, it kā pārliecinādamies, vai tas ir no šī vērtīgā metala, un, kad nu šai ziņā ziņkāre bija apmie­rināta, viņš uzmauca šķībeniski galvā savu trijstūreni un ap­laida staltā dejā tieši četrus lokus ap galdiņu. Kad nu bija beidzis arī šo tik neredzēti oriģinālo priekšnesumu, viņš at­kal noņēma trijstūreni un, izplēties kamina priekšā ar muguru pret uguni, kā likās, domās sastādīja sīku inventārā sarakstu.

   Tā bija kā izmeklēta nāves vēstnese, kas iztraucēja mieru pārraudzes istabā. Viņas ķermenis bija sakumpis zem gadu nastas; kājas un rokas trīcēja; seja, sačervelējusies, sašķobī­jusies greizā vieplī, drīzāk atgādināja grotesku masku, ko uztriepis kāds neprātīgs zīmulis, nekā dabas rokas veidojumu.
   Ak vai! Cik maz ir dabas veidotu seju, kas paliek nemainī­gas, lai iepriecinātu mūs ar savu skaistumu! Rūpesti, ciešanas, trūkums pārvērš tās tāpat, kā pārvērš mūsu sirdis, un tikai tad, kad visas kaislības norimušas un uz mūžiem zaudējušas savu varu, rūpju mākoņi izklīst un debess klons mirdz at­kal savā dzidrumā. Tā ir parasta parādība, ka mirušo sejas pat savā sapringtā stingumā atslābst un atplaukst sen aiz­mirstā dusošas jaunības izteiksmē, atgādinot bērna vaigu; tie guļ tik mierīgi, ka draugi, kas pazinuši tos laimīgā bērnībā, bijīgi slīgst ceļos pie zārka un redz eņģeli nokāpušu no de­besīm.
   Vecā, sagrabējusī ubaģele aizsteberēja pa gaiteni un augšup pa kāpnēm, kaut ko atmurdēdama par atbildi savas ceļa biedres lamām; beidzot piekususi apstājās atvilkt elpu un at­deva sveci pārraudzei; kamēr veiklākā priekšgājēja naski so­ļoja uz istabu, kur gulēja slimniece, ubaģele cik mudīgi vier varēdama šķeterēja tai nopakaļus.
   Tā bija nemīlīga jumta istaba, kuras tālākajā stūrī blāvoja' nespodra gaisma. Kāda cita večuka uzmanīja slimnieces gultu; draudzes aptiekara māceklis stāvēja pie kamina un drāza no zoss spalvas zobu bakstīkli.
   —   Salts vakariņš, misis Kornij, — šis jaunais džentlme­nis sacīja, pārraudzei ienākot.
   —   No tiesas auksts, ser, — ienācēja atteica cik vien laipni mācēdama un pakniksēja arī vēl.
   —  Jums vajadzēja dabūt labākas ogles no saviem piegā­dātājiem, — aptiekara palīgs sacīja, sadauzīdams ar sarūsē­jušu urķi kādu ogļu pikuci pavardā. — Ar šīm aukstā naktī neko neiedarīsi.
   —   Padome tādas atsūtījusi, ser, — pārraudze atbildēja. — Vismaz tik daudz gan tiem vajadzēja parūpēties, lai mums te būtu silti, jo darbs mums te gana grūts.
   Sai vietā sarunu pārtrauca slimās iestenēšanās.
   —   Eh nu! — jauneklis sacīja, pavērdamies uz gultu, it kā nule tik atcerēdamies par slimnieci. — Tur tikai atstiepšanās vaina, misis Kornij.
   —  Vai tā, vai tad jau, ser? — pārraudze vaicāja.
   —  Ja tā vēl divi stundas pūš, tad man jābrīnās, — aptiekara māceklis sacīja, cītīgi nodarbodamies ar savu zobu bakstīkli. — Tādā graustā dzīvībai vairs nav kur turēties iekšā. Vai viņa iesnaudusies, vecomāt?
   Kopēja noliecās pār gultu paskatīties un apstiprinoši palo­cīja galvu.
   —   Varbūt viņa ar to pašu snaudu aizmigs pavisam, ja jūs netaisīsiet troksni, — sacīja jaunais cilvēks. — Nolieciet to sveci zemē! Tad viņai tā nespīdēs acīs.
   Kopēja darīja, kā pavēlēts, purinādama galvu, kam bija nozīmēt, ka vecīte tik viegli vis nenomirs, kā šis domā, pēc tam viņa nosēdās līdzās otrai slimnieces pieskatītājai, kura pa šo laiku arī bija jau ienākusi. Pārraudze, izrādīdama īgnu nepacietību, ietinās ciešāk lakatā un nosēdās gultas kājgalī.
   Aptiekara māceklis, izdrāzis beidzot savu zobu bakstīkli, novietojās pie kamina un minūtes desmit ar tīksmi baudīja tā labdarību; pēdīgi, tomēr laikam sagarlaikojies, viņš novē­lēja misis Kornijai labus panākumus un uz pirkstgaliem iz­tipināja ārā.
   Klusībā brīdi pasēdējušas, abas večukas aizgāja no gul­tas un, pietupušās pie pavarda, izstiepa pār uguni savas izdēdējušās rokas, lai sagrābstītu siltumu. Uguns meta spo­kainu gaismu uz viņu grumbainajām sejām, un to neglītums šķita gluži baismīgs, kad viņas, tur tupēdamas, uzsāka klusā balsī savas valodas.
   —   Vai viņa vēl ko teica, Annij, kamēr es biju projām? — ziņas nesēja ievaicājās.
   —   Ne vārda, — otra atteica. — Kādu laiciņu viņa bries­mīgi grābstījās un ķerstījās ar rokām, bet es tās saturēju, un tad viņa drīz norimās. Cik nu tādam vairs tā spēka, man bija viegli viņu savaldīt. Es savā vecumā neesmu nemaz tik nestipra, kaut gan ēdu draudzes žēlastības maizi; nī jau!
   —  Vai viņa izdzēra to karsto vīnu, ko dakteris lika? — pirmā apprasījās.
   —   Es mēģināju to viņai ieliet mutē, — otra atbildēja,
   —   bet zobus viņa bija tik cieši sakodusi… un pati sakampa krūzīti, tā ka ar mokām tik atdabūju to atpakaļ. Tad es to izdzēru, un man tas gāja labumā!
   Uzmanīgi pablenzušas apkārt, vai viņās kāds nenoklausās, abas vecās raganas pievilkās tuvāk ugunij un nosmēja gardu smiekliņu.
   —  Man vēl nāk prātā tie laiki, — pirmā runātāja sacīja,
   —   kad viņa to pašu būtu darījusi un pēc gardi nosmējusi.
   —   Ko nu par to, — uztvēra otra, — viņai sirds slāpa pēc priekiem. Daudz daudz līķīšu viņa savā laikā ir apkopusi un glīši noguldījusi kā vaska lellītes. Manas vecās acis ir tos redzējušas, ak die's, un šīs vecās rokas ir tos taustījušas, jo cik desmitiem reižu es netiku viņai palīdzējusi šai darbā!
   Runājot izstiepusi trīcošos pirkstus, vecais cilvēkgrausts sajūsmā pavēcināja tos otrai gar degunu, tad, pagrābstījusies kabatā, izvilka no turienes ilgos gados krāsu zaudējušu skārda tabakdozi, no kuras mazu pipirkšķi tabakas uzsīpināja uz draudzenes pastieptās delnas, bet mazdrusciņ vairāk uz savējās. Kamēr šīs abas sev šādā kārtā īsināja laiku, pār­raudze, kas ar nepacietību gaidījusi, kad reiz mirēja nāks pie samaņas, ari piegāja pie kamina un strupi ievaicājās, cik ilgi tad viņai te būšot vēl jāgaida.
   —   Necik ildziņ, kundzīt, — otrā vecene atteica, pacel­dama acis uz viņu. — Nāvīte mums visiem atnāks ne saukta, ne gaidīta. Pacietieties, pacietieties! Drīz tā pievāks mūs visus.
   —  Pievaldiet nu mēli, jūs stulbā muldoņa! — pārraudze stingri uzrājās. — Jūs, Marta, pasakiet man, — vai viņai agrāk ar uznāca šitāda nemaņa?
   —   Bieži, — pirmā večuka atteica.
   —  Bet vairāk neuznāks, — otrā piebilda, — tas ir, vēlreiz viņa pamodīsies, un tikai uz īsu brīdi, to, kundzīt, lieciet vērā!
   —   Vai nu uz īsu, vai garu, — pārraudze kodīgi atcirta, — manis te nebūs, kad viņa pamodīsies; un jūs abas lieciet aiz auss — netraucējiet vairs mani par niekiem! Vai man kāds pienākums noskatīties, kā te visas vecenes nomirst, un es to nedarīšu, tas viss. Ielāgojiet to, jūs vecās, nekaunīgās raganas! Ja jūs vēl te dzīsiet ar mani muļķības, gan es zināšu zāles priekš jy,ms, to es jums pasaku!
   Viņa jau traucās uz iziešanu, kad abas vecenes, paskatī­jušās uz gultu, vienā balsī iekliedzās un negribot lika viņai pavērties atpakaļ. Vājiniece bija piecēlusies gultā sēdus un izstiepusi pret tām rokas.
   — Kas tā tāda? — viņa dobji iesaucās.
   —   Kušies nu, kušies! — mierināja slimo viena no vecenēm, pārliekusies pār to. — Gulsties nu atkal nost, gulsties!
   —   Dzīva es vairs nenogulšos! — turēdamās pretī, sacīja vājiniece. — Es gribu viņai pateikt. Panāciet šurp! Tuvāk! Lai jums iečukstu ausī.
   Viņa satvēra pārraudzi pie rokas, piespieda to nosēsties krēslā blakus gultai un gribēja pašlaik sākt runāt, kad, pa­metusi acis sānis, pamanīja tās divi vecenes, kas, kaklus iz­stiepušas, spicēja ausis uz noklausīšanos.
   —   Dzeniet tās projām! — viņa teica gurdenā balsī. — Pa­steidzieties, ašāk!
   Abas vecenes vienā balsī sāka vaimanāt un gausties, ka nabadzīte tiktāl nogājusies, ka vairs nepazīstot savu labāko draudzeņu, un zvērējās, ka šīs jau nu viņu neparko un ne­parko nepametīšot vienu, bet pārraudze izstūma tās no ista­bas, aizslēdza durvis un atgriezās atpakaļ pie gultas.
   Tikušas aiz durvīm, vecās lēdijas sāka dziedāt citā mel­dijā — kliedza atslēgas caurumā, ka vecā Sellija esot piedzē­rusies, kas tiešām pa daļai atbilda patiesībai, jo papildus mē­renai devai opija, ko bija parakstījis aptieķnieks, uz viņu iedarbojās arī pēdējā džina glāzīte ar ūdens piedevu, ar kuru savā sirds mīlestībā viņu bija pacienājušas vecās, cienījamās lēdijas.
   —  Tagad uzklausiet mani, — mirēja sacīja skaļā balsī, it kā sasprindzinādama visus spēkus, lai uzpūstu vēl pēdējo dzīvības dzirksti. — Šinī pašā istabā — šinī pašā gultā — kādreiz es apkopu jaunu, skaistu meiču, kuru bija ieveduši šai mājā dubļiem un asinīm notašķītām, no tālas staigāšanas nobrāztām kājām. Viņa deva dzīvību zēnam un pati nomira. Pag, lai es padomāju, — kurā gadā tas bija?
   —   Lai nu paliek gads, — nepacietīgā klausītāja pārtrauca,
   —  ko tad jūs par viņu gribējāt teikt?
   —   E, pag, pag, — murmināja slimā, ieslīgdama pirmītējā miegainība, — ko tad par viņu? … Ko tad … ā, nu zinu! — viņa iesaucās, spēji sasliedamās; seja viņai dega vienās ugunīs, acis no pieres spiedās ārā. — Es viņu aplaupīju, lūk, ko es izdarīju! Vēl viņa nebija izdzisusi, dzirdiet, vēl viņa nebija izdzisusi, kad es nozagu šo.
   Ko nozagāt, ak tu die's? — pārraudze iekliedzās, it kā gribēdama saukt pēc palīdzības.
   —   To! — atteica vecā, uzspiezdama otrai roku uz mutes.
   —   Vienīgo lietiņu, kas viņai bija. Viņai trūka drēbju, kas to sildītu, trūka maizītes, bet šo lietiņu viņa bija saglabājusi uz savām krūtīm. Dzirdiet, tā bija zelta lietiņa. Tīra zelta, tā būtu varējusi glābt viņai dzīvību!
   —   Zelta! — pārraudze atkārtoja, alkani noliekdamās pār veco sievieti, kas atslīga guļus. — Nu, runājiet tak, runā­jiet … ja … nu, kas tad tālāk? Kas bija šī māte? Kad tas notika?
   —  Viņa lūdza man to paglabāt, — turpināja mirēja, grūti nopūzdamās, — viņa uzticēja man, vienīgai sievietei, kas bija pie viņas. Savā sirdī jau biju to nozagusi, kad viņa pirmoreiz parādīja šo lietiņu sev ap kaklu. Varbūt arī tā bērna nāve guļ uz manas sirdsapziņas! Tie būtu ar viņu labāk apgāju­šies, ja zinājuši visu taisnību!
   —   Ko zinājuši? — otrā pārvaicāja. — Runājiet tak!
   —   Puisītis paaudzies bija tik stipri līdzīgs savai mātei, — slimā, domās aizklīzdama, turpināja un nelikās jautājumu dzirdis. — Cik paskatījos uz viņa ģīmīti, man allažiņ par to bija jāatceras. Nabaga meitiņa! Nabaga meitiņa! Vēl jau bija tik jauniņa! Tāda maiga, mīlīga jērīte! Pag, vēl tak bija kas teicams. Vēl tak laikam visu neizstāstīju, ko?
   —  Nē, nē, — pārraudze atteica, pieliekdamās, lai labāk satvertu vārdus, jo mirējas balss kļuva arvien vārgāka.
   —  Pasteidzieties tak, ka nav par vēlu!
   —  Māte, — sacīja vecā sieva, vēl vairāk sasprindzinā­dama pēdējos spēkus, — māte, kad tā uzsāka cīniņu ar nāvi, iečukstēja man ausī, — ja viņas bērniņš piedzimšot dzīvs un izaugšot liels, varbūt reiz pienākšot diena, kad viņš nejutīšo- ties apkaunots, dzirdēdams savas nabaga jaunās māmulītes vārdu. «Augstā debess,» viņa sacīja, rokas salikusi, «vai tas būs puisītis vai meitiņa, sūti manam bērniņam draugus šai bedu pilna pasaulē, apželojies par vientuļo nabaga bāriņu, kas pamests likteņa ziņā!»
   —   Zēna vārds? — pārraudze steidzināja atbildēt.
   —  Viņi to nosauca par Oliveru, — vecā sieva atbildēja gluži vārgi. — Tā zelta lietiņa, ko es nozagu, bija . . .
   —   Nu, nu . . . kas tā bija? — otrā trauca jautāt.
   Lielā nepacietībā viņa noliecās pār sievieti, lai sadzirdētu atbildi, bet instinktivi atrāvās atpakaļ, kad tā vēlreiz lēni un stīvi piecēlās sēdus, bet pēc tam, abām rokām ieķērusies segā, vēl kaut ko neskaidru nomurmināja un atkrita atpakaļ bez dzīvības.
   * * *
   —  Beigta un pagalam, — sacīja viena no vecenēm, iespraukusies istabā, tiklīdz durvis bija atslēgtas.
   —   Un galu galā tā ir nekā nepateica, — pārraudze atsau­cās un mierīgā gaitā aizgāja.
   Abas vecenes, pēc visām zīmēm spriežot, bija pārāk aiz­ņemtas ar sagatavošanos savam drausmajam pienākumam, lai vēl ko atbildētu, un, palikušas vienas, sāka līkāties ap līķī.

   Kamēr visas šīs lietas norisa provinces darbanamā, misters Feidžins sēdēja vecajā ūķī — tai pašā, no kura Nensija aiz­vadīja Oliveru, — pie dūmaina pusdzisu kamina un kaut ko perināja savā galvā. Uz ceļiem viņš turēja plēšas, ar kurām acīm redzot bija pūlējies uzpūst oglēs gaišāku kvēli, bet, dzi­ļajā domā iegrimdams, bija salicis rokas uz tām un, galvu īkšķos atbalstījis, ar tukšu skatienu kavējās pie kamina sarū­sējušiem režģiem.
   Viņam aizmugurē pie galda sēdēja Manīgais Kūmiņš, māsters Carlijs Beitss un misters Čitlings, visi dedzīgi aiz­rāvušies ar vista spēli. Manīgais spēlēja «ar lieko» pret mās- teru Beitsu un misteru Citlingu. Pirmāk nosauktā džentlmeņa seja, gudra un prātīga allažiņ, bija jo izteiksmīga un intere­santa patlaban, kur viņš ar koncentrētu uzmanību sekoja spē­lei, ik izdevīgu mirkli pār mistera Citlinga roku iemezdams redzīgu aci tā kārtīs, tad gudri apsvērdams un saskaņodams savu izspēli ar vērojuma rezultātiem. Auksto nakti jūtot arī istabā, Kūmiņš sēdēja ar cepuri galvā, ko, patiesību sakot, viņš bija paradis sev atjauties itin bieži. Māla pīpes kātu viņš gandrīz neizlaida no zobiem, ja tikai uz īsu brītiņu, kad juta vajadzību spirdzināties ar malku no kvartas[13] krūzes, kas ar džinu un ūdens piedevu bija nolikta galdā visas kompānijās pacienāšanai.
   Māsters Beitss gan arī spēlēja uzmanīgi, bet, būdams pēc dabas iekarsīgāks par savu gudro un nosvērto draugu, viņš, cik varēja vērot, biežāk pieplaka džina krūzei un turklāt vēl nevarēja noturēties, nepasprūdījis pa dažam labam jokam un nepiedienīgai piezīmei, kas nu nepavisam nesaderējās ar no­pietnu spēli. Protams, Kūmiņš ar drauga tiesībām ne vienreiz vien pakaunināja par šādu izlaidīgu uzvedību, bet māsters Beitss visus šos rājienus noklausījās ar apbrīnojamu vien­aldzību, laipnīgi vēl ieteikdams šim braukt uz elli vai šļūkt pa diegu vai atbildēdams vēl citiem daiļskanīgiem izteicie­niem no tā paša gājuma, par kuru trāpīgo vietā un lietā lik­šanu misters Čitlings varēja jūsmot kā neprātīgs. Viens kas bija vērojams — misters Čitlings ar savu partneri pastāvīgi zaudēja, bet šis apstāklis ne tikvien kā neuztrauca māsteru Beitsu, drīzāk, šķita, to bezgala sajūsmināja, jo pēc katras partijas viņš smēja pilnā galvā un dievojās, ka šiten tik lus­tīgu spēli šis visās sava garā mūža dieniņās vēl neesot pie­redzējis.
   —   Divas dubultās un robers, — savilcis skābu seju, sacīja misters Čitlings, meklēdamies vestes kabatā pēc puskronas. — Es nav vēl tāda velna pulvera redzējs, kāds tu ir, Džek. Vienādiņ tu ir vinnētājs. Lai mums vai nez cik labas kārtis ar Carliju, nekas mums ar tām nesanāk.
   Vai nu pats šis fakts, vai Citlinga raudulīgā vaidēšana par to ielīksmināja Carliju Beitsu, bet tam paspruka atkal lielais smiekls, kas pamodināja aizsapņojušos ebreju un lika tam uzprasīt, kas tad noticis.
   —   Noticis, Feidžin? — Carlijs iesaucās. — Zēl, ka jūs niredzējāt mūsu spēli! Tomijs Čitlings nivinnēja nivienā gā­jienā. Es biju viņa partneris pret Manīgo un lieko.
   —   Hm, hm! — ebrejs noņurdēja smīnēdams, kas bija pie­tiekami gaiša zīme, ka viņš saprot gan, kur tas suns bijis aprakts. — Nu, pamēģini vēlreiziņ, Tom, pamēģini vēlreiziņ!
   —  Pateikšan, Feidžin, nenāk ne prātā, — misters Čitlings atteica. — Man ir diezgan. Tam vella Kūmiņam ir tāds ķē­riens un laime, ka neviens lai nedomā tam preten stāties.
   —  He, he, mīlinais, — ebrejs smēja, — izberzē miegu no acīm, ja domā Kūmiņu savinnēt.
   —  Miegu! — Carlijs Beitss pārsmēja. — Apaun jau va­karā kurpes kājā, pieskrūvē pie katras acs pa ķīķeram, uz­spraud skaustā tālredzi, ja tu v i ņ a m ko gribi iedarīt.
   Misters Daukinss noklausījās šajos cildajos komplimentos ar īsti filozofisku mieru un piedāvājās par partneri jebkuram no džentlmeņiem, kam izkritīs pirmā bilžainā kārts, likme — šiliņš. Tā kā uzaicinājumu neviens nepieņēma, Kūmiņš ar krīta gabaliņu, kas viņam aizstāja spēļu kauliņu, sāka īsa laika pēc uzšņīpāt uz galda vispārīgu Ņugetas cietuma plānu un darbodamies visu laiku svilpoja tā, ka ausīs grieza.
   — Tu, zin, ir viens īsts puļķu junkurs, Tomij! — Kūmiņš sacīja, spēji apturēdams savu svilpi un pievērsdamies miste­ram Čitlingam, jo nu jau ilgāku laiku neviens nebija vārdu pārmijis. — Kā jums liekas, Feidžin, — par ko šis patreizās tā domā?
   —   Kā man to zināt, mīlinais, — ebrejs, plēšas pūzdams atskatījies atpakaļ, teica. — Varbūt par saviem zaudējumiem, varbūt par to mazo, vientuļo kaktiņu tur provincē, kuru viņš nesen kā pametis, hm? He, he! Vai ir tā, mīlinais?
   —   I ne smakas no tā, — Kūmiņš aizsteidzās priekšā mis­teram Čitlingam, kad tas pašlaik dzīrās atbildēt. — Un ko tu teiks, Carlij?
   —   Es teikšu, — māsters Beitss atbildēja pavīpsnādams,
   —  es teikšu, ka viņš ir trakoti iegrābies Betsijā. Skat, kā viņš sarkst! Vai, nigals klā'! Tas tik ir jampadracis! Tomijs Čit­lings samīlējies! Oi Feidžin, Feidžin, tie tik ir pigori!
   Pavisam apvaldu zaudējis, raudzīdamies uz misteru Citlin- gu, šo maigo jūtu upuri, māsters Beitss zvēlās pret krēsla atzveltni ar tādu sparu, ka nespēja noturēties līdzsvarā un pārvēlās tam pāri uz grīdas, kur (šis gadījums nebūt neno­darīja saukumu viņa jautrībai) nu gulēja, izstiepies visā ga­rumā, kamēr smiekli pārskrēja; tad piecēlās un nosēdās, un uzņēma jaunu smieklu.
   —   Neliecies gar viņu zinis, mans mīlinais! — ebrejs sa­cīja, pamirkšķinādams misteram Daukinsam, bet māsteram Beitsam uzdodams ar plēšu snuķi vienu norājošu paukšķi.
   —  Betsija ir varens skuķis. Turies pie tās, Tom! Turies pie tās!
   —   Es tik grib teikt to, Feidžin, — misters Čitlings atbil­dēja gluži sarkans no vaiga, — ka par to te nevienam neir nekāda daļa.
   —   Skaidra lieta, ka nav, — ebrejs atteica. — Carlijs pa­laiž muti. Neliecies gar viņu ne zinis, mīļais, neliecies ne zinis! Betsija ir varens skuķis. Klausi, ko viņa tev liek, un tu tiksi uz zaļa zara.
   —  Es jau tā ar dar', kā viņa liek, lai dara, — misters
   Čitlings atbildēja. — Es nebūtu vis sagublts, ja nepaklausijs viņas padomam. Bet jums tas, izrādījās, bija Isten pa zobam, vai ne, Feidžin? Un kas tas nu nieks ir — seši nedēji? Agri vai vēlu, reiz tam bij jānāk, un tadiņās jau labāk ziemas lai­ciņā, kad tev nav liela luste skraidīt pa ielām, vai ne, Feidžin?
   —   Nūjā, taisnība ir, mīlinais, — ebrejs atmurdēja.
   —   Tev laikam nebūtu nekas pretī vēlreiziņ patupēt, Tom, ko, nebūtu, — Kūmiņš ievaicājās, pamirkšķinādams ar acīm Carlijam un ebrejam, — ja tik ar Betu viss kārtībā?
   Es jums var pateikt, ka nebūtu ar nekas pretī, — Toms dusmīgi atcirta. — Tā redz! Bet gribētos dzirdēt, kurš vēl to pašu var pateikt; nu, Feidžin, kurš?
   —   Neviens,-draugs mīļais, — ebrejs atteica, — neviens pats, Tom. Nezinu gan neviena bez tevis, kas vēl to varētu izdarīt, neviena paša, mīlinais.
   —   Es būt tics sveikā caur, ja būt uzrādījs viņu, vai ne, Feidžin? — aizkaitināts nabaga apmātais pusmujķītis turpi­nāja. — Viens vārdiņš no manas mutes, un lieta bij darīta, vai ne, Feidžin?
   —  Taisnība, draudziņ, tad tu biji vaļā, — ebrejs atteica.
   —   Bet es, redz, nepjukstēju, vai es to darīju, Feidžin? — Toms iekaisis bēra jautājumu pēc jautājuma.
   —   Nē, nē, protams, nē, — ebrejs apgalvoja, — tu biji pārāk augstsirdīgs, lai to darītu. Pārāk lepns, mans mīlinais!
   —  Varbūt ar, ka es tāds bij, — Toms noteica, aplaizdams acis visapkārt, — bet kas tur ir citiem ko smiet, ja es tāds bij, Feidžin, ko?
   Ebrejs, redzēdams, ka misters Čitlings no tiesas noskaities, centās iegalvot, ka neviens jau nesmejas, un, gribēdams pa­nākt, lai kompānijā valdītu nopietnība, apsauca māsteru Beitsu kā galveno vainīgo. Kā par nelaimi Carlijs, kas paš­laik, atvēris muti, gribēja apzvērēt, ka savu mūžu vēl nav bijis tik nopietns, nespēja savaldīties un palaida tādu rēcienu, ka aizvainotais misters Čitlings bez liekas apdomāšanās metās pāri istabai un atvēzējās, lai zveltu nekauņam, bet tas, iema­nījies izvairīties no uzbrucējiem, pasitās sānis un tik laimīgi bija izvēlējies momentu, ka zvēliens trāpīja pašās krūtīs veco, jautro džentlmeni, kas aizstreipuļoja līdz sienai, kur palika stāvam un pūšam, bet misters Čitlings tagad ar šausmām no­lūkojās uz to.
   —   Klusu! — Kūmiņš šai brīdī apsauca. — Es dzirdu trinkšķi.
   Paņēmis sveci, viņš klusām rāpās pa kāpnēm augšup.
   Vēlreiz, kamēr pārējie atradās tumsā, ar jaušamu nepa­cietību tika paraustīts zvans. Pēc neilga brītiņa Kūmiņš bija
   atpakaļ un kaut ko noslēpumaini iečukstēja Feidžinam ausī.
   Ko! — ebrejs iesaucās. — Viens pats?
   Kūmiņš apstiprinādams palocīja galvu un, aizlicis roku sveces liesmiņai priekšā, pazagšus deva Carlijam Beitsam slepenu mājienu, ka pašlaik būtu labāk, ja tas mitētos jokus dzīt. Izdarījis šo draudzīgo pakalpojumu, viņš pavērsa ciešu skatienu uz ebreju un gaidīja tā rīkojumus.
   Pāris sekundes vīrs kodīja savus dzeltenos pirkstus un kaut ko pārlika savā prātā; seja viņam drudžaini raustījās, it kā viņu māktu bailes, it kā viņš baidītos izdzirdēt pašu ļaunāko. Pēdīgi viņš pacēla galvu.
   —   Kur viņš ir? — tas jautāja.
   Kūmiņš pameta ar galvu uz augšu un sakustējās it kā uz iešanu.
   —  Jā, — ebrejs sacīja, atbildēdams uz mēmo jautājumu, — noved viņu šurp lejā! Csst! Klusu, tu Carlij! Esi mierīgs, Tom! Lasieties pie malas!
   Sīs strupās pavēles Carlijam Beitsam un viņa nesenajam pretiniekam tika paklausīgi un uz vietas izpildītas. Nedzirdēja no tiem ne čiku ne grabu, kad Kūmiņš ar sveci rokā nokāpa lejā, ievezdams līdzi kādu vīru rupjā darba blūzē, kurš, aplai­dis visapkārt asu skatienu, noņēma platu šalli, kas bija aiz­slēpusi tam sejas apakšējo daļu, un nu atsedzās noguris, ne­mazgāts, neapcirpts zibeņzeļļa Tobija Krekita vaigs.
   —   Kā sviežas, Feidžij? — šī dižā slavenība uzrunāja ebreju. — Iestūķē to lakatu manā bebrenē, Kūmiņ, lai zinu, kur to atrast, kad laidīšu pa diegu, — tāda stundiņa nu pie­nākusi! No tevis iznāks smalks krampētājs, ziķerīgāks par šo te kraipānu.
   Runādamies viņš pavilka uz augšu savu blūzi un uzlocīja jostas vietā, tad piestūma krēslu pie kamina un novietoja kājas uz režģa.
   —   Paveries, Feidžij, — viņš sacīja, skumīgi norādīdams uz saviem stulpaiņiem, — tie nav ne surbiņas redzējuši no Dei- end-Martina1 šmalas kopš . . . nu, jūs jau zināt, kopš kuriem laikiem; ne šņauciena melnās perves, dieva vārds! Bet jūs, cilvēk, neblisiniet uz mani acis šitādā vīzē. Visam savs laiks. Es neiešu runāt par darīšanām, iekām nebūšu paēdis un pa­dzēris; tātad stiepiet šur savu proviziju, lai es mierīgi piepildu māgu pirmoreiz pa šīm trim dienām.
   Ebrejs deva zīmi Kūmiņam likt galdā, ko var sameklēt no ēdamā, bet pats, nosēdies iepretī kramplauzim, noņēmās gai­dīt, līdz šim patiks iesākt.
   * Day and Martin — zābakziedes fabrika.
   Cik varēja vērot, Tobijam prātā nenāca steigties ar sarunu uzsākšanu. No sākuma ebrejs vēl turējās mierīgi, pacietīgi pētīdams kramplauža seju, it kā cerēdams pēc tās izteiksmes uzminēt, kādas ziņas ir sagaidāmas, bet tās bija veltas pūles. Tobijs izskatījās gan noguris un nomocījies, bet seja bija tik­pat bezrūpīga un mierīga kā vienmēr, un cauri netīrumu kār­tai, neskūtajiem zoda rugājiem un plušķainajai vaigu bārdai laistījās tas pats pašapmierinātais zibeņzeļļa Tobija Krekita «smīniņš. Ebrejs tikmēr vai no ādas lēca ārā aiz nepacietības, pavadīja acīm katru kumosu, ko šis bāza mutē, un laiku pa laikam kājās pietrūcies lielā uzbudinājumā skraidīja pa istabu.
   Arī tas neko nelīdzēja. Tobijs ieturējās ar vislielāko aukstasinību, kamēr bija paēdis līdz acīm; tad, aizrīkojis Kū­miņu projām, pieslēdza durvis, ielēja glāzē viskiju ar ūdeni, un nu varēja sākties runāšana.
   —   Visupirms un pirmām kārtām, Feidžij … — Tobijs sa­cīja.
   —   Ja, ja, — ebrejs partrauca, piestumdamies tuvāk ar savu krēslu.
   Misters Krekits aprāvās, lai ieņemtu malku viskija ar ūdeni, un svinīgi paziņoja, ka džins esot lielisks; tad, atspēries pret zemā kamina dzegu, tā, lai zābaki būtu vienā līmenī ar viņa acīm, mierīgi turpināja.
   —  Visupirms un pirmām kārtām, — kramplauzis atsāka, — kā klājas Bilam?
   —   Kas? — ebrejs iespiedzās, pietrūkdamies kājās.
   —   Kā, vai tad jūs gribat teikt, ka . .. — Tobijs nobālē­dams aizsāka.
   —   Gribu teikt? — ebrejs brēca, mežonīgi spārdīdams grīdu. — Kur viņi ir? Saikss un puika! Kur viņi ir? Kur viņi bija? Kur viņi slēpjas? Kāpēc nav nākuši šurp?
   —   Ielaušanās neizdevās, — Tobijs sacīja tikko dzirdami.
   —   To es zinu, — ebrejs atteica, izraudams no kabatas avīzi un norādīdams uz to. — Bet tālāk?
   —   Tie tur sāka šaudīties un ievainoja puiku. Mēs diedzām pāri laukam mājas aizmugurē ar visu puiku — taisni vien, kā
   . vārnas laižas . . . pāri žogiem un grāvjiem. Mums dzinās pa­kaļ. Nolādēta būšana! Visi apkārtējie iedzīvotāji bija kājās . . . Suņi mums pa pēdām . . .
   —   Kas ar puiku?
   —   Bils nesa to uz kamiešiem un skrēja kā vējš. Mēs ap­stājāmies, lai paņemtu to abi uz rokām; galva tam nokārās uz leju, viņš bija gluži auksts. Tie mina mums gandrīz jau uz papēžiem. Te nu katrs lai glābj savu ādu … un tālāk no
   karātavām! Mēs izšķīrāmies un puišeli pametām grāvī — dzīvu vai beigtu, to es nevaru pasacīt.
   Ebrejs tālāk vairs neklausījās, bet, sacirtis pirkstus matos, neganti iebļaudamies, izdrāzās ārā no istabas un ārā rto mājas.

   Vecais vīrs bija jau noskrējis līdz ielas stūrim un tad tikai vēl īsti sāka apjaust, kādu triecienu tam devis Tobija Krekita ziņojums. Viņš nepagausināja nepierasto, steidzīgo soli, bet uzsāktajā gaitā strauji un kā bez prāta traucās tik uz priekšu, kad pēkšņi no muguras tam tepat tepat jau būtu uzdrāzusies virsū kāda kariete, bet ielas gājēji, kas draudošo nelaimi bija pamanījuši, ar skaļiem kliedzieniem uzvadīja viņu atpakaļ uz ietves. Vairīdamies, cik iespējams, dzīvāko ielu un zagdamies vai vienīgi pa sānieliņām un namu pagalmiem, viņš pēdīgi izkļuva uz Snovhila. Seit viņš uzņēma vēl straujāku gaitu nekā līdz šim un nepalēnināja to, līdz atkal iegriezās kādā' sētā, kur, it kā sajuzdamies savā īstajā pasaulē, sāka steberēt lēnītiņām, kā paradis, un, likās, uzelpoja daudz brīvāk.
   Netālu no tās vietas, kur Snovhils satek kopā ar Halborn- hilu, nogriežas pa labi, ja jūs nākat no pilsētas centra, šaura, neglīta šķērsieliņa, kas iziet uz Safrenhilu. Sās ieliņas netīra­jās bodelēs ir izlikti pārdošanai veseli lēveņi lietotu zīda ka­batas drāniņu, dažāda lieluma, visvisādās krāsās, jo šeit apmetušies tirgoņi, kas uzpērk tās no kabatzaglēniem. Sim­tiem mutautu plīvo ārpusē uz koka tapām virs logiem vai pludurējas pie durvju stenderēm, bet iekšā vēl pilni plaukti ar tiem. Lai cik arī šauras ir Fīldlenas robežas, taču tur ir pašiem savs bārddziņa veikals, sava kafejnīca, sava alus bode, savs ceptu zivju veikaliņš. Tā ir tikpat kā tāda nošķirta ko­merciālā kolonija, sīku zagļu tirgošanās vieta, kuru agrās rīta stundās un pievakares nokrēslā apmeklē nerunīgi rebinieki, kas nokārto savus darījumus tumšos dibenkambaros un aiz­iet tikpat noslēpumaini, kā atnākuši. Šeit drēbju, apavu un vecu krāmu tirgotāji izstāda savu preci kā izkārtni sīkajiem zagļiem; šeit vecu dzelzs gabalu un kaulu kaudzes, savilguši vadmalas un audekla baķi rūs, trūd un pelē piesūbējušos pagrabos.
   Sī pati tad bija tā iela, kurā iegriezās vecais ebrejs. Tās pastāvīgajiem apdzīvotājiem ar dzeltenpelēcīgo sejas plutu viņš bija labi pazīstams, jo tie, kuri vēl kavējās ārā, lai ko nopirktu vai pārdotu, sveicinādami pameta viņam draudzīgi ar galvu. Viņš gluži tāpat sveicinājumus atņēma, bet valodu ne ar vienu neuzsāka, līdz nokļuva pašā ielas viņā galā, kur tad apstājās un uzrunāja kādu maza auguma tirgonīti, kas, savu personu iespiedis kā nekā bērnu krēsliņā, sēdēja pie sava veikala durvīm un kūpināja dūmu.
   — Nudien, pietiek tikai uz jums paskatīties, mister Fei­džin, kad tūdaļ tumsība pārvēršas gaišībā un visas kaites kā , ar roku noņemtas, — šis
   cienījamais veikalnieks at­bildēja uz ebreja apvaicā­šanos par viņa veselību.
   —  Jums te kaimiņos bija sameties mazliet par karstu, Laivlii, — ebrejs sacīja, pacēlis uzacis un sakrustojis rokas pār krū­tīm.
   —   Jā, esmu jau agrāk pāris reižu dzirdējis par to žēlojamies, — tirgotājs atteica, — bet karstums jau ātri atdziest, vai jums tā neliekas?
   Feidžins ar galvas mā­jienu apstiprināja šīs do­mas. Norādīdams uz Sa- frenhilu, viņš apvaicājās, vai šinī vakarā tur kāds esot iegriezies.
   —   Pie «Kropļiem»? — vīrelis pārvaicāja.
   Ebrejs palocīja galvu.
   —   Pag, lai es padomā­ju, -— tirgotājs sacīja, sa­sprindzinādams atmiņu. — Jā, tur kāds pusducis ie­gāja gan no tiem vīriem, kurus es pazīstu. Man do­māt, jūsu drauga tur nav.
   Saiksa tur nav, tā man saprast? — ebrejs pārvaicāja, un sejā tam pavīdēja mulss satraukums.
   Non istvuenlus1 , kā likumnieki mēdz teikt, — atsacīja mazais vīrelis, papurinādams galvu, un savilka seju īsti lap- sīgā smīniņā. — Vai jums šovakar būtu arī priekš manis kas pa ķērienam?
   —  Nē, šovakar man nekā nav, — ebrejs atteica un devās projām.
   —  Vai jūs uz «Kropļiem» iedams, Feidžin? — mazais vī­relis sauca tam pakaļ. — Pagaidiet! Man nekas nebūtu pretī iemest vienu špukterīti kopā ar jums.
   Tā kā ebrejs, atskatījies atpakaļ, atmeta ar roku, likdams noprast, ka labprātāk iet viens pats, bet jo vairāk tāpēc, ka mazajam vīrelim nenācās nemaz tik viegli izspraukties ārā no sava krēsleļa, izkārtnei «Kropļi» šoreiz nebija lemts tas gods redzēt mistera Laivlija vaigu. Tobrīd, kad viņš bija pie- trausies kājās, no ebreja nebija vairs ne vēsts, un tā nu viņš, kādu laiciņu veltīgi pasnaikstījies uz pirkstgaliem, cerībā to vēl ieraudzīt, iespriedās atpakaļ mazajā krēslā un, apmainī­jies galvas mājieniem ar lēdiju pretējā veikalā, izrādīdams šaubas un neuzticību, drūmi nopietns aizkūpināja atkal savu pīpi.
   «Trīs kropļi» jeb vienkārši «Kropļi», ka šo iestādi parasti dēvēja tās pastāvīgie apmeklētāji, bija tas pats krodziņš, uz kuru mēdza atnākt Saikss ar savu suni. Tikko manāmi pade­vis zīmi vīram aiz letes, Feidžins taisnā ceļā devās augšup pa kāpnēm, atvēra kādas durvis un, klusītiņām ieslīdējis istabā, nemierīgi raudzījās apkārt, ar roku acis aizēnojis, it kā meklētu kādu noteiktu personu.
   Istabu apgaismoja divi gāzes lampas. Aizvirtņotie un ar izbalējušiem, sarkaniem aizkariem cieši aizvilktie logi neļāva gaismai izspraukties uz āru. Griesti bija nokrāsoti melni, lai krāsai nekaitētu lampu kvēpi; telpa piesmēķēta, tabakas dūmu pilna, tā ka sākumā tur citu neko arī nevarēja saredzēt. Daļai dūmu pamazām aizklīstot pa vaļējām durvīm, skatienam pa­vērās vesels cilvēkgalvu ņudzeklis, tikpat juceklīgs kā trok­snis, kas apsveica ausis ienākot, un, kad acs jau bija krietni apradusi, skatītājs pamazām varēja sākt jau izšķirt, ka ap garu galdu sasēdusies kupla kompānijā — vīrieši un sievie­tes; galda galā prezidēja priekšsēdētājs ar āmuriņu rokā, bet tālāk istabas stūrī pie sagrabējuša pianino sēdēja džentlmenis profesionālis ar zilu degunu un apsēju ap vaigu — zobu sāpju remdēšanai.
   * Nepareizi izrunāts non est ventus (lat. jur.) vieta: nav ieradies.
   Bridi, kad Feidžins klusām ielavījās istabā, džentlmenis profesionālis ievada vietā pārņirbināja pirkstus pār taustiņiem un tūlīt no daudzām mutēm atskanēja sauciens ar pieprasī­jumu pēc dziesmas; kliedzieniem aprimstot, kāda jauna lēdija ielīksmināja kompāniju ar četri panti garu baladi, pie kam pavadītājs pēc katra panta atkārtoja melodiju no sākuma līdz beigām tik dārdoši, cik vien spēja. Kad šis numurs bija galā, priekšsēdētājs izteica par dziedātāju savu atzinumu, bet pec tam divi profesionaji, kas sēdēja viens priekšsēdētā­jam pa kreisi, otrs pa labi, paši piedāvājās uzstāties ar duetu un nodziedāja to, izpelnīdamies skaļus aplausus.
   Interesanti bija novērot dažas sejas, kuras izcēlās starp pārējām. Vispirms pats priekšsēdētājs (mājas saimnieks), rupjš, neaptēsts, smagnējs vīrs, kurš visu priekšnesumu laiku valbīja acis uz visām pusēm, acīm redzami aizrāvies jautrībā, tomēr ar vienu aci redzēja visu, kas tika darīts, ar vienu ausi dzirdēja visu, kas tika runāts, — šīs maņas tam bija asas. Netālu no viņa sēdēja dziedoņi, kuri ar profesionālu vienal­dzību noklausījās kompānijās cildinājumos un atbildes vietā tukšoja dučiem džina glāžu, ko tiem cēla priekšā jūsmīgākie cienītāji, kuru fizionomijas, apzīmogotas vai ar visiem pa­saules netikumiem un visās šo netikumu stadijās, vērsa uz sevi uzmanību tieši ar savu atbaidošo pretīgumu. Blēdība, negantība, žūpība bija ieminušas neizdzēšamas pēdas to sejās; sievietēs vienā otrā vēl pavīdēja it kā ēna no jaunības svaiguma, kas turpat acu priekšā šķita arī izgaistam; citās nevarēja saskatīt vairs ne pazīmes no cildā dzimuma, vienīgi neķītras izvirtības un noziedzības iemiesojumu, kaut gan daža laba no tām bija vēl gluži meitene vai pieaugusi jaunava, ne­viena pāri ziedonim — jā, sievietes bija skumjākais, tumšākais plankums šai pretīgajā gleznā.
   Feidžins, kamēr viss aprakstītais norisa, nenokaudamies ar nekādām drūmām pārdomām, noņēmies raudzījās šajās sejās, acīm redzot neatrazdams to, kuru meklēja. Pēdīgi, no­tvēris tā vīra skatienu, kurš ieņēma priekšsēdētāja krēslu, viņš pamāja tam viegli ar galvu un pazuda no istabas tikpat, klusu, kā bija ienācis.
   —  Ar ko varu jums pakalpot, mister Feidžin? — priekš­sēdētājs, izgājis tam pakaļ priekšnamā, jautāja. — Vai nevē­laties piebiedroties mums? Visi būs priecīgi, visi kā viens.
   Ebrejs nepacietīgi papurināja galvu un čukstus apvaicajas:
   —   Viņš ir šeit?
   —   Nē, nav, — otrs atteica.
   —   Par Barniju nekādu ziņu? — Feidžins painteresejas.
   —   Nekādu, — atteica «Kropļu» saimnieks, jo tas bija viņš.
   —    Viņš tupēs uz vietas, iekām nebūs viss aprimis. Ticiet droši, tie tur ir saoduši pēdas, un, ja šis tagad līstu ārā, rokā būtu meklējamie. Ar viņu ir viss kārtībā, ar Barniju, citādi jau es būtu ko dzirdējis. Varu derēt, Bārnijs zina, ko dara. Par to puisi neraizējieties.
   - Un vai tas būs te šovakar? ebrejs jautāja, uzsvēr­dams vietniekvārdu tāpat kā pirmāk.
   —  Monkss, jūs domājat? — saimnieks pārvaicāja, nebū­dams īsti pārliecināts.
   —   Klusāk! — ebrejs čukstēja. — Jā.
   —  Noteikti, — vīrs sacīja, izvilkdams zelta pulksteni no mazās kabatiņas, — es viņu gaidīju jau agrāk. Ja jūs uzka­vētos minūtes desmit, viņš …
   —   Nē, nē, — ebrejs steidzās iebilst, it kā vēlēdamies gan satikt minēto personu un tomēr priecādamies, ka tās te nav.
   —   Pasakiet viņam, ka es biju atnācis un lai viņš šovakar ierodas pie manis! Ne, sakiet, lai nāk rīt! Ja pašlaik viņa te nav, var gaidīt līdz rītam.
   —   Labi! -— saimnieks sacīja. — Vairāk neko?
   —   Pagaidām vairāk ne vārda, — noteica ebrejs, kāpdams jau lejā pa kāpnēm.
   —   Dzirdiet, — sacīja otrs krekstošā čukstā, pārliekdamies pār margām. — Smalka reize nu būtu aizgādāt kādu drošā vietā. Pie manis pašlaik sēž Fils Barkers, pilns kā mārks, katrs puišelis to tagad spētu pievākt.
   —   Tā gan! Bet Fila Barkera stunda nav vēl pienākusi, — ebrejs sacīja, raudzīdamies augšup. — Filam vēl jāpastrādā, pirms atļaujam sev to prieku šķirties no viņa; tātad ejiet vien atpakaļ pie saviem draugiem, mīļais, un sakiet tiem, lai dzied un lustē, kamēr vēl pie dzivibas! He! he! he!
   Traktiera saimnieks atsmēja vecajam vīram pretī tādu pašu smiekliņu un iegāja atpakaļ pie viesiem. Tiklīdz ebrejs palika viens, viņa sejā tūdaļ atgriezās pirmītējā satraukuma un ne­miera pilnā izteiksme. īsu brīdi padomājis, viņš pasauca kabrioletu un lika važonim braukt uz Betnelgrinu. Apmēram ceturtdaļjūdzi no mistera Saiksa rezidences viņš važoni at­laida un šo īso gabaliņu nogāja kājām.
   —   Nu, — ebrejs murkšēja, piegrabinādams pie durvīm,
   —  ja jūs te spēlējat kādu tumšu spēlīti, gan es no tevis to izodīšu, meitiņ mīlā, lai cik ar tu viltīga.
   Viņa bija savā istabā, šī sieviete, par kuru tika runāts. Feidžins klusītēm uzčāpoja pa kāpnēm augšā un bez kādām ceremonijām iegāja istabā. Meiča bija viena pati; sēdēja iz- pūrušiem, vaļā paklīdušiem matiem, galvu uz galda nogul­dījusi.
   «Piedzērusies,» ebrejs aukstasinīgi nodomāja, «vai varbūt jūtas vienkārši nelaimīga.»
   Tā prātodams, ebrejs pagriezās, lai pievērtu durvis; trok­snis lika meičai satrūkties. Viņa ar acīm ieurbās ebreja viltī­gajā sejā, apvaicādamās, kas dzirdams no jauna, un noklau­sīdamās viņa atstāstījumā Tobija Krekita ziņojumu. Pēc tam meiča iegrima atkal savā pirmītējā stāvoklī un nesacīja vai­rāk ne vārda. Viņa nervozi pagrūda sveci tālāk, pāra reižu drudžaini sakustēdamās, patrina kājas gar grīdu, un tas arī bija viss.
   Klusēšanai ieilgstot, ebrejs nemiera pilns raudzījās ap­kārt, it kā gribēdams sevi pārliecināt, ka nav taču nekādu pazīmju, kas norādītu, ka Saikss slepeni pārnācis mājās. Acīm redzot apmierināts ar vērojuma rezultātiem, viņš divi trīs reizes ieklepojās un tikpat reizes mēģināja uzsākt sarunu, bet meičai bija vienalga, vai viņš tur runā vai viņa vietā sēž akmens stabs. Pēdīgi ebrejs vēlreiz saņēmās un, rokas ber­zēdams, vispieglaimīgākajā balsī sacīja:
   —   Un kā tu domā, kur Bils pašreiz varētu būt, manu mīļumiņ?
   Meiča tikko saprotami izdvesa, ka viņa to nezinot, un šņuksti, kas lauzās vārdiem līdzi, liecināja, ka viņa raud.
   —   Un zēns arī! — ebrejs turpināja, meiču vai acīm ap­rīdams, lai dabūtu ieskatīties viņai sejā. — Nabaga bērns! Pamests grāvī, Nensij, padomā tikai!
   —   Bērnam, — meiča atbildēja, spēji paceldama acis uz augšu, — ir labāk tur, kur viņš ir, — ja tik Bilam caur to neiznāktu kāda ķēpa, — es ceru, ka puika grāvī guļ beigts, lai satrūd vien tur viņa kauliņi!
   —   Ko tu mels! — ebrejs satrūcies iesaucās.
   —  Jā! Tā es domāju gan, — meiča atbildēja, nevairīda­mās viņa skatiena. •— Es priecāšos, ja viņš būs prom no manām acīm, ja zināšu, ka ļaunākais jau aiz muguras. Es nevaru panest viņa tuvuma. Paveros uz viņu, un es vairs sevis nevaru ieredzēt, neviena jūs nevaru ieredzēt.
   —   Dullā! — ebrejs nicīgi noteica. — Tu esi pillā, skuķīt.
   —   Vai tā gan? — meiča rūgti iesaucās. — Nav jūsu no­pelns, ja neesmu. Ja jūsu prātam gribētu izdabāt, tad man mūžīgi vajadzētu būt pillā, tikai ne pašlaik, — pašlaik mans oms jums nav pa dūšai, ko?
   —   Nē, nav! — ebrejs atcirta, iekaisdams dusmās. — Ne­patīk.
   —   Nu tad pataisi to citādu, — meiča atsmēja.
   —   Citādu pataisīt! — ebrejs brēca, jo viņa audzēknes tik negaidītā stūrgalvība un visas tā vakara neveiksmes bija to
   galīgi satracinājušas. — Tūliņ to pataisīsim citādu! Dzirdi, tu vazaņķe! Dzirdi, ko es tev teikšu, — sešu vārdu no manas mutes pietiek, lai Saiksam aizžņaugtu dziesmu, tas ir tikpat droši, kā kad viņa buļļa kakls patlaban būtu manos pirkstos. Ja viņš pārnāk un zēnu pamet, ja viņš izķepurojas un neat- gādā man zēnu dzīvu vai beigtu, tad nomiedz tu pati viņu, ja gribi paglābt no Džeka Keča[14]. Un dari to tai pašā brīdī, kad viņš pārceļ kāju pār šās istabas slieksni, citādi, tici man, būs par vēlu!
   —   Ko tas viss nozīmē? — meičai nevilšus izlauzās jau­tājums.
   —   Ko tas nozīmē? — ebrejs plosījās tālāk, kā prātu zau- . dējis. — Ja puika man atsver simtiem mārciņu, tad es lai ietu zaudēt, ko gadījums man tikpat kā no gaisa klēpī iesvie­dis, un kaut kādu tur apdzērušās bandas untumu dēļ, kuru es varu noslaucīt no zemes virsas! Bet pats turklāt esmu sapinies ar šo sātana iemiesojumu, kuram vajag tikai iegribēt, un viņš var mani…
   Rīstoties pēc elpas, vecajam vīram vārds iespriedās kaklā, bet tai pašā brīdī viņš apvaldīja ari dusmu straumi un pil­nīgi mainīja savu izturēšanos. Vēl pirms mirkļa viņa kramp­jaini sarautie pirksti tvarstīja gaisu, acis spiedās no pieres ārā un seja dega zilās dusmu ugunīs, bet tagad viņš gurdi ieslīga krēslā un, sarucies pavisam maziņš, trīcēja aiz bai­lēm, ka būs atklājis kādu savu slepenu neģēlību. Kādu brīdi klusējis, viņš sadūšojās paskatīties uz sarunu biedri. Kā likās, viņš mazliet nomierinājās, redzot viņu ieslīgušu atkal tai pašā vienaldzībā, no kuras ienākdams to bija atmodinājis.
   —   Nensij, mīlinā! — iekrekstējās ebrejs savā parastajā balsī. — Vai tu jele klausījies ar manī?
   —   Nemokiet tagad mani, Feidžin! — gurdi pacēlusi galvu, atteica meiča. — Ja Bilam šoreiz neizdevās, izdosies citreiz. Diezgan daudz jūsu lietiņu viņš ir izdevīgi nodarījis un no­darīs vēl, ja varēs, un, ja nevarēs, nu tad tur nav vairāk ko runāt.
   —   Bet kā tad ar zēnu, mīlinā? — ebrejs vaicāja, nervozi rokas berzēdams.
   —   Zēnam jādalās liktenī ar pārējiem, — Nensija nepa­cietīgi pārtrauca, — un — es vēlreiz saku to pašu — es ceru, ka zēns ir beigts un pasargāts no visām briesmām un no jums, ja tikai ar Bilu vien nav kāda nelaime notikusi. Bet, ja jau Tobijs ir sveikā izkūlies, tad vairāk nekā droši, ka arī Bilam nekas nav noticis, jo Bils ir divu tādu Tobiju vērts.
   —   Un kādās tu domās par to, ko es sacīju? — ebrejs jau­tāja, cieši vērodams viņu ar savu zibenīgo aci.
   —  Jums vajadzēs atkārtot vēlreiz visu no gala, ja man tur bij kaut kas priekš jums jāizdara, — Nensija atbildēja. — Un, ja tā, tad labāk pagaidīt līdz rītam. Uz brīdi gan jūs mani uzpurinājāt, bet pašlaik es esmu atkal tīri stulba.
   Feidžins izjautājās vēl krustām šķērsām ar to pašu vienu nolūku: izdibināt, ir vai nav meiča uztvērusi viņa neuzmanī­gos mājienus, bet viņa atbildēja bez mazākās stomīšanās un ar tādu acīm redzamu vienaldzību raudzījās pretī viņa urbī- gajiem skatieniem, ka ebrejs noticēja savai pirmajai domai: meiča mazliet par daudz ieķērusi no sīvā.
   Nensija, viens kas tiesa, nebija izsargājusies no šās vājī­bas, kas piemita vai visām ebreja audzinātām meičām, kuras viņš kopš agrām bērnu dienām drīzāk, jāteic, centās aplipi­nāt ar šo sērgu nekā pasargāt no tās. Viņas nekārtīgais iz­skats un džina smaržas piesātinātais gaiss istabā nodeva pavisam ticamu liecību par ebreja secinājuma nemaldību, un, kad vēl viņa pēc jau aprakstītā uzliesmojuma iekrita vispirms tādā kā nemaņā, bet, uznākot jauniem juceklīgiem jūtu uzplū­diem, vienā mirklī lēja asaras, otrā visvisādos veidos sauca «Nenokar degunu!» un ņēmās spriedelēt, kāda gan nozīme ķildām un strīdiem tik ilgām, kamēr džentlmenis vai lēdija jūtas laimīgi, tad misters Feidžins, kas savā garajā mūžā bija gana redzējis un pieredzējis šādās lietās, sev par lielu ap­mierinājumu galīgi pārliecinājās, ka meiča tiešām par vairāk iebaudījusi.
   Atvieglojis sirdi ar šo atklājumu un nošāvis reizē divus zaķus - pastāstījis meičai, ko šajā vakarā dzirdējis, un pats savām acīm pārliecinājies, ka Saikss nav pārradies mājās, — misters Feidžins vērsa seju atkal uz mājas pusi, atstādams savu jauno draudzeni aizmigušu, sakņupušu ar galvu uz galda.
   Tuvojās jau pusnakts stunda. Bija tumšs un sveloti auksts, tā ka Feidžinam prāts neko nenesās vēl paklaiņot. Asais vējš, brāzdamies pa ielām, šķitās, līdz ar putekļiem un dubjiem bija notrausis no tām arī ļaudis, jo tikai retu gājēju vel varēja sastapt un tas pats, kā likās, steigšus traucās mājup. Ebrejam laimīgā kārtā vējš pūta no muguras, un viņš tik devās uz priekšu, sadrebinādamies no katra jauna viesuļa grūdiena.
   Viņš bija sasniedzis savas ielas stūri un jau meklējās kabatā pēc durvju atslēgas, kad pēkšņi kāds tumšs stāvs iz­nira no vārtu velves, kas atradās ēnā, un, šķērsojot ielu, nepamanīts tuvojās viņam.
   —   Feidžin! — ebrejam pie pašas auss nočukstēja kada balss.
   —   Ak! — ebrejs iesaucās, apsviezdamies aši apkārt.
   —   Tas esat…
   —  Jā, — svešais pārtrauca. — Es te slamstos jau divi stundas. Kur, ellē, jūs visu laiku bijāt?
   —   Pa jūsu darīšanām, draugs mīļais, — ebrejs atteica bažīgi uzlūkodams pienācēju un palēninadams soļus. -— Visu vakaru pa jūsu darīšanām.
   —   O, protams, protams, — svešais smīnēdams atteica.
   —   Nu, un kā tad veicās?
   —   Ne visai labi, — ebrejs atbildēja.
   —   Taču arī ne visai slikti, es ceru? — svešais pārjautāja, pēkšņi apstādamies un uzmezdams sarunu biedram tramīgu skatienu.
   Ebrejs papurināja galvu un dzīrās jau atbildēt, bet sve­šais to pārtrauca, norādīdams uz nameli, pie kura šai brīdī bija jau nonākuši, un piebilzdams, ka labāk būšot parunāties zem jumta, jo tik ilgi gaidot šim esot asinis sastingušas dzīslās- un vējš ņemot cauri līdz kauliem.
   Feidžinam, kā likās, prāts bija aizbildināties, ka tik vēlā laikā apmeklētāju nevar vest mājā, un patiesībā kaut ko arī nomurmināja par nekurinātu kaminu, bet, kad svešais pavisam uzstājīgi atkārtoja savu prasību, viņš atslēdza durvis un pa­lūdza viesi tās klusām pievērt, kamēr šis sameklēšot sveci.
   —   Te jau tik tumšs kā kapā, — svešais vīrs sacīja, pa­spēris pāris nedrošu soļu uz priekšu. — Čubinieties nu ātrāk!
   —   Aizveriet tak durvis! — Feidžins čukstēja no gaiteņa viņa gala.
   Sai mirklī durvis aizcirtās ar lielu troksni.
   —   Es tur nebiju vainīgs, — otrs sacīja, taustīdamies uz priekšu. — Vējš tās aizgrūda vai arī pašas aizcirtās, viens par diviem. Rādiet ātrāk gaismu, citādi es šai elles caurumā uzgrūdīšos vēl kam virsū un sašķaidīšu pakausi.
   Feidžins slēpšus klusītiņām nokāpa lejā virtuvē. Pēc ne­ilga laiciņa viņš atgriezās atpakaļ ar aizdedzinātu sveci un paziņoja, ka Tobijs Krekits guļot lejā dibenkambarī, bet zēni priekšējā istabā. Pamādams, lai svešais seko, viņš veda to augšstāvā.
   —   Seit mēs varēsim parunāt tos pāra vārdus, kas mums runājami, — ebrejs sacīja, atvēris kādas istabas durvis un atstājis tās vaļā. — Tā kā slēģos ir caurumi, bet mēs nekad nerādām gaismu saviem kaimiņiem, tad sveci atstāsim te uz kāpnēm. Tā.
   Ebrejs pieliecās, nolika sveci uz kāpņu augšējā pakapiena tieši pretī istabas durvīm un tad ieveda viesi savā salonā, kur no kustamā inventārā bija tikai viens salūzis atzveltnes krēsls un aizdurvē veca kušete vai sofa bez pārvalka. Svešais, šķietami noguris, apsēdās uz šās kušetes, ebrejs ar krēslu ari aizstūmās turpat, un nu tie sēdēja aci pret aci. Istabā nebija pilnīgi tumšs; durvis stāvēja pusviru, un svece meta blāvu atblāzmu uz pretējās sienas.
   Labu brīdi tie sarunājās čukstus. Kaut gan no šās bubi- nāšanas labi ja atsevišķus nesakarīgus vārdus varēja uztvert, tomēr, ja kāds klausījies, tas viegli būtu nojautis, ka Feidžins par kaut ko taisnojas svešā priekšā, bet pēdējais ir stipri ne­mierā ar kaut ko. Tā viņi varēja būt runājuši kādu stundas ceturksni vai varbūt ilgāk, kad Monkss, — šai vārdā ebrejs sarunas laikā vairākkārt uzrunāja svešo, — pacēlis balsi, sacīja:
   —   Es jums vēlreiz atkārtoju — tā bija aplama rīcība. Kāpēc jūs viņu nevarējāt paturēt kopā ar citiem un izskolot par tādu pašu manīgu, puņķainu kabatas zaglēnu?
   —   Tikai paklausies viņā! — ebrejs izsaucās, plecus raus­tīdams.
   —   Nu, vai tad jūs gribat man iegalvot, ka nebūtu varē­jis to izdarīt? — Monkss bargi noprasīja. — Vai jūs to neesat darījis neskaitāmas reizes ar citiem zēniem? Ja jums būtu pieticis pacietības augstākais vienam gadam, vai tiešām jūs nebūtu panācis, lai to soda par noziedzību un izraida no Anglijas varbūt uz visiem laikiem?
   —   Kam tas būtu nācis par labu, mans mīļais? — ebrejs pazemīgi jautāja.
   —- Man, — Monkss atteica.
   —   Bet ne man, — ebrejs sacīja lēnprātīgi. — Viņš tikpat labi varēja arī man būt noderīgs. Ja kādu veikalu noslēdz divi puses, tad tā ir tikai taisnīga prasība, ka tiktu ievērotas abu intereses, vai ne tā, mans labais draugs?
   —   Nu, un tad? — Monkss vaicāja.
   —   Es redzēju, ka viņš nebūs viegli pielaužams, — ebrejs atteica. — Viņš nebija tāds kā citi puikas tajos pašos ap­stākļos.
   —   Sasodīts, tas tiesa, — Monkss nopurpināja, — citādi viņš jau sen būtu izvērties par zaglēnu.
   —   Es nekādi nevarēju viņu piedabūt uz nekrietniem dar­biem, — ebrejs turpināja, bažīgi pētīdams sarunu biedra seju. — Viņa roka tiem necēlās. Ne ar ko es viņu nevarēju iebiedēt, kas sākumā katrā ziņā jāpanāk, citādi velti visi mūsu pūliņi. Ko man bija darīt? Laist viņu darbā kopā ar Kūmiņu un
   Carliju? Pietika jau tās vienas, pirmās reizes, mīļais, toreiz es trīcēju par mums visiem.
   —   Tur nu manas vainas nebija klāt, — Monkss aizrādīja.
   —   Ne jau, ne, mīļais! — ebrejs steidzās iebilst. — Un es par to arī vairs neraudu; neatgadījies tas tā, kas zina, vai jums jebkad būtu radusies izdevība acu priekšā viņu ierau­dzīt, smalki novērot un nākt pie atklājuma, ka esat uzdūru- šies tieši tam puikam, kuru meklējat. Nu, es viņu priekš jums atdabūju atpakaļ ar tās meičas palīdzību, bet tad uzreiz viņa tam uzmetās par žēlotāju.
   —   Nožņiebt to bābieti! — Monkss nepacietīgi izsaucās.
   —   Nē, pašlaik mēs to nevaram atļauties, mans mīļais, — ebrejs smīknēdams atteica, — bez tam no tādām lietiņām mēs turamies par gabalu, citādi es ar prieku to izdarītu kuru katru dienu. Es zinu, kas par sugu ir šīs meičas, Monks, labi zinu. Tiklīdz puišelis norūdīsies, viņa tev neliksies par to vai­rāk zinis kā par kādu koka kluci. Jūs gribat, lai to iztaisa par zagli. Ja viņš ir dzīvs, es to varu uzņemties, bet ja … ja .. . — ebrejs sacīja, pievirzīdamies otram tuvāk, — tas nu gan maz ticams, zināt. .. bet, ja nu noticis pats ļaunākais … ja viņš būtu beigts …
   —   Tā atkal nav mana vaina, ja tas noticis, — otrs, baiļu pārņemts, pārtrauca un trīcošiem pirkstiem sagrāba ebreja roku. — Dzirdiet, Feidžin! Es tur neesmu savu pirkstu pie­licis. Visu ko, tikai ne nāvi, to es teicu jau no paša sākuma. Es nevēlos asinsizliešanas, tas allaž nāk gaismā, un turklāt cilvēks jūtas kā vajāts zvērs. Ja tie viņu nošāvuši, manas rokas ir tīras, vai dzirdat? Elle vaļā, kādā pekles caurumā es atrodos! Kas tas bija?
   —   Kas? — ebrejs ieķērcās, abām rokām satverdams zaķ- pastalu, kad tas nobijies uzlēca kājās. — Kur?
   —   Tur! — Monkss atteica, stingām acīm raudzīdamies pretējā sienā. — Ēna! Es skaidri redzēju — sieviete apmetnī un cepurē pārslīdēja pār sienu kā tāda parādība.
   Ebrejs atlaida rokas vaļā, un nu abi ar joni brāzās ārā no istabas. Svece, caurvējā aptecējusi, stāvēja, kur nolikta. Tā parādīja viņiem tikai tukšo kāpņu telpu un pašu baltās sejas. Viņi klausījās abām ausīm: dziļš klusums valdīja visā mājā.
   —   Tās tikai jūsu iedomas, — ebrejs sacīja, paņēmis sveci un pagriezdamies pret Monksu.
   —  Varu zvērēt, es to redzēju, — Monkss trīcēdams atbil­dēja. — Viņa bija saliekusies uz priekšu, kad es to ieraudzīju, un, tiklīdz es sāku runāt, tā aizmetās projām.
   Ebrejs nicīgi noraudzījās sava sarunu biedra bālajā sejā un, uzaicinājis, lai tas, ja vēlas, nāk viņam līdzi, devās pa kāpnēm augšup. Viņi apskatīja visas istabas — tās bija auk­stas, kailas un tukšas. Tad nokāpa lejā priekšnamā un vēl lejāk pagrabā. Zaļš pelējums klāja zemās sienas, gliemežu ievilktas sliedes spīdēja sveces gaismā, bet visur bija nāves klusums.
   — Nu, ko jūs tagad domājat? — ebrejs vaicāja, kad viņi bija atgriezušies priekšnamā. - Bez mums abiem nav nevie­nas dzīvas dvēseles mājā vēl gan Tobijs ar zēniem, bet tie mūs nevarēja traucēt. Paverieties šurp!
   Kā apstiprinājumu šim faktam ebrejs izvilka no kabatas divi atslēgas un paskaidroja, ka tūlīt sākumā, nogājis lejā, viņš gulētājus ieslēdzis, lai būtu drošs, ka sarunu neviens netraucēs.
   Sis jaunais pierādījums stipri vien iedragāja mistera Monksa pārliecību. Jau meklējot un neko neatrodot, viņš arvien vairāk un vairāk nomierinājās, bet tagad viņš drūmi pasmējās un atzinās, ka laikam gan pie visa vainīga būšot viņa sakaitētā fantazija. Tomēr atjaunot pārtraukto sarunu viņš tovakar atteicās, pēkšņi attapdamies, ka pulkstenis jau pusdivi. Un tā draudzīgais pāris izšķīrās.

   Tā kā autoram ar goda prātu nepavisam neklājas pamest tik svarīgu personu kā bīdīs, lai tas stāv, muguru kaminam uzgriezis, mēteļa stērbeles uz rokām pacēlis, un gaida tik ilgi, kamēr autoram uznāk labpatikšana viņu izkustināt no vietas, un, tā kā autors, ja tas grib saglabāt savu cieņu un būt galants, tādu pašu nevērību vēl mazāk drīkst parādīt lēdijai, uz kuru šis bīdīs ir metis maigus, mīlas apdvestus skatienus un kurai ausī čukstējis saldus vārdus, kas, nākdami no tādas diženības mutes, varēja likt ietrīcēties tiklab jaunas meičas, kā matronas sirdij, stāstnieks, kura spalva raksta šīs rindas, — pieļaujot, ka viņš zina savu pienākumu un veltī pienācīgu uzmanību visiem tiem, kam piešķirts augsts stāvoklis un vara zemes virsū, — steidz apliecināt viņu stā­voklim atbilstošo cieņu un ievērot visas nepieciešamās cere­monijas, kā to prasa viņu augstais stāvoklis un tātad arī cēlie tikumi.
   Tieši šai nolūkā autors bija domājis ietilpināt šim nodaļa
   apcerējumu par bldliem piešķirto tepat vai dieva visvarenību un pierādīt, ka bīdīs allaž stāv ārpus grēka un Jauna. No šāda apcerējuma lasītājs, kam gudrs prāts un saprašana, būtu guvis ir savu prieku, ir pamācību, bet, diemžēl, aiz laika un vietas trūkuma šis nodoms jāatliek līdz citam, izdevīgākam gadījumam; un, kad tāds radīsies, autors mīļuprāt paskaidros, ka bīdīs šā vārda īstā nozīmē, tā sakot, draudzes bīdīs, kura uzdevums saistās ar draudzes darbanamu un kuram pildāmi oficiāli pienākumi draudzes baznīcā, ir tātad pēc sava amata jau apveltīts ar varu un tikumību, ar viscēlākām, krietnākām īpašībām, kurpretī uz neko līdzīgu nevar pretendēt komerciālu uzņēmumu bīdli, tiesu iestāžu bīdli, pat ne kapelu bīdli (pēdē­jie, patiesību sakot, stāv uz viszemākās pakāpes).
   Misters Bambls bija pārskaitījis tējkarotes, pārsvārstījis cukura knaiblītes, ciešāk un tuvāk aplūkojis piena krūzi, smalki pārbaudījis mēbe|u stāvokli līdz pat zirga astriem krēslu sēdekļos; un, kad katru šo izdarību bija reizes sešas atkārtojis, viņš beidzot sāka prātot, ka nu jau gan būtu laiks misis Kornijai ierasties atpakaļ. Doma dzemdē jaunu domu; tā kā nekādi trokšņi neliecināja par misis Kornijas tuvoša­nos, misteram Bamblam ienāca prātā, ka tā būtu viena ne­vainīga un lietderīga laika pavadīšana, ja viņš vēl turpinātu remdināt savu ziņkāri, iemetot uz ātru roku aci misis Korni­jas kumodes atvilktnēs.
   Papriekšu paklausījies pie atslēgas cauruma, lai pārlieci­nātos, ka neviens pašlaik uz šo kambari nenāk, misters Bambls, sākdams ar apakšējo, iepazinās ar visām trim gara­jām atvilktnēm, kuru saturs, — dažnedažādi smalki izstrādāti un augstas kvalitates apģērba gabali, rūpīgi noguldīti starp divām vecu avīžu lapām un pārkaisīti kaltētām la- vandas lapām, — kā likās, viņam lieliski patika. Pē­dīgi nonācis līdz atvilktnī- tei labajā stūrī (tajā bi­ja atslēga) un uzgājis tur mazu kastīti ar piekarinā­tu atslēdziņu, kurā, kad to pakratīja, kaut kas brī- num jauki ieskanējās, tīri kā naudai iežvadzoties, misters Bambls staltā gai­tā aizsoļoja atpakaļ pie kamina un, ieņēmis savu iepriekšējo pozu, kā daž-
   dien nopietns un stingrs virs noteica: «Es to izdarīšu!» Pēc šās zīmīgās deklaracijas viņš minūtes desmit rotaļīgi nogrozīja galvu, it kā pats ar sevi sarunādamies, sak, esi gan tu viens krancīgs puika, un tad ar šķietami lielu patiku un interesi ņē­mās apskatīt savus stilbus no sāniem. Vēl viņš pilnā mierā tur­pināja šo aplūkošanu, kad istabā iedrāzās misis Kornija un gluži bez elpas iekrita krēslā pie kamina; ar vienu roku pārklā­jusi acis, otru uzlikusi uz sirds, viņa rīstījās pēc gaisa.
   Misis Kornij, — misters Bambls sacīja, noliecies pār pārraudzi, — kas tad nu, cienītā? Vai kas noticis, cienītā? Par lūgšanu, atbildiet man; es stāvu kā uz . . . kā uz . . . — misters Bambls satraucies ātrumā nevarēja atķert vārda «adatām» un tā vietā pateica «asiem stikliem».
   — .Ai mister Bambl! — lēdija izsaucās. — Tīri vai gals klāt, kā mani sabudināja!
   —   Sabudināja, cienītā? — misters Bambls atkārtoja. — Kas to iedrīkstējās? .. . Jaušu, jaušu, — viņš tad apval- dīgi sacīja, kā tas viņa varenībai piedienas, — tie paši saso­dītie nabagi!
   —   Taisni briesmoti par to domāt! — lēdija sacīja nodre- binādamās.
   —   Tad nedomājiet labāk, cienītā, — misters Bambls deva padomu.
   —   Es nevaru savaldīties, — lēdija kunkstēja.
   —   Nu tad ieņemiet kaut ko, cienītā, — misters Bambls glāsīgi teica. — Kādu malciņu vīna?
   —   Die's pas', nē! — misis Kornija attrauca. — Es to nevarētu … vai! Augšējā plauktā, pa labi roki stūrītī… vai!
   To sacīdama, jaukā lēdija kā bez apjaudas norādīja vēl uz bufeti, un tūlīt tai uznāca krampju lēkme. Misters Bambls traucās pie sienas skapja un, paķēris no plaukta, uz kuru viņam tik nenoteikti norādīja, zaļu pintas lieluma pudeli, pie­lēja ar tās saturu pilnu tasi un lika to pie lēdijas lūpām.
   —   Nu man jau ir labāk, — misis Kornija sacīja, atslīg­dama pret atzveltni, kad pusi bija izdzērusi.
   Misters Bambls bijīgā pateicībā pacēla acis pret griestiem un, nolaidis tās atkal lejup uz tasi, tuvināja to savam de­gunam.
   —   Piparmētra, — vārgā balsī paskaidroja misis Kornija un runādama maigi uzsmaidīja bīdlam. — Nogaršojiet! Tur ir mazdrusciņ . .. mazlietiņ no kaut kā cita arī klāt.
   Misters Bambls, šaubīgi uzlūkodams zāļu tasīti, tomēr nogaršoja tās; pačāpstināja lūpas, ievilka vēl malciņu un iztukšoja tasi.
   —   Tas ļoti nomierina, — misis Kornija sacīja.
   —   Tiešam, ļoti Joti nomierina, cienīta, — bīdīs apstip- rinaja.
   Sos vārdus runādams, viņš piestūma savu krēslu blakām parraudzei un laipnīgi apvaicājās, kas viņu tā satraucis.
   —   Nekas sevišķs, — misis Kornija atteica. — Es pati tikai lēti sabudinos, esmu tāds muļķa vājš radījums.
   —   Pavisam ne vājš, cienītā, —'misters Bambls pretojās, piestumdams krēslu vel ciešāk klat. — Vai jūs nu esat vājš radījums, misis Kornij?
   —   Mēs visi esam vāji radījumi, — misis Kornija atbil­dēja, it kā uz vispārīgu patiesību atsaukdamās.
   —   Tā ir gan, — bīdīs sacīja.
   Pāris minūtes ne viens, ne otrs netika teikuši ne vārda. Kad šis laiks bija notecējis, misters Bambls sāka uzskatāmi pierādīt atzīto patiesību, ļaujot pārvietoties savai kreisajai rokai no misis Kornijas krēsla atzveltnes, kur tā līdz šim bija atdusējusies, uz misis Kornijas priekšauta pleca lentu un, slīdot pa to, pamazām apvīties ap viņas vidukli.
   —   Mēs visi esam vāji radījumi, — misters Bambls sacīja.
   Misis Kornija nopūtās.
   —   Nav ko pūst, misis Kornij! — misters Bambls sacīja.
   —   Es nevaru noturēties, — misis Kornija atteica un no­pūtās atkal.
   —   Šī te ir ļoti mājīga istaba, cienītā, — misters Bambls runāja, pārlaizdams skatienu visapkārt. — Vēl viens kamba­rītis un šis, cienītā, o, tā nebūtu peļama lieta.
   —   Vienam cilvēkam tas būtu par daudz, — misis Kornija nomurmināja.
   —   Bet diviem pašā laikā, cienītā. — misters Bambls saldā mē!ē iebilda. — Vai ne, misis Kornij?
   Misis Kornija pielieca galvu, dzirdot šādus bīdla vārdus; bīdīs pielieca savējo, lai varēfu ielūkoties misis Kornijas vaigā Misis Kornija tikli un pieklājīgi pavērsa galvu sānis un atbrīvoja roku, lai sameklētu kabatas drāniņu, bet nevil­šus ielika to mistera Bambla plaukstā.
   —   Padome jums ogles arī atvēl, vai ne, misis Kornij? — bīdīs apvaicājās, maigi paspiezdams viņas roku.
   —   Ari sveces, — misis Kornija atteica un tikko jaušami atbildēja arī rokas spiedienam.
   —   Ogles, sveces un brīvs dzīvoklis! — misters Bambls jūsmoja. — O misis Kornij, jūs tak esat tīrais eņģelis!
   Lēdija nespēja turēties pretī šādai jūtu brāzmai. Viņa ieslīga mistera Bambla skavās, un šis džentlmenis jūsmas mulsā uzspieda kaislu skūpstu uz viņas šķīstā, jumpravīgā deguna.
   —   Sādu pilnziedu atrast draudzē! — misters Bambls līk­smoja. — Jūs tak zināt, mana burve, ka mistera Slouta stā­voklis šovakar kļuvis ļaunāks?
   —  Jā, — misis Kornija tā kaunīgi atbildēja.
   —   Viņš ir nedēļu vairs neizcietlšot, dakteris saka, — mis­ters Bambls turpināja. — Viņš ir šās iestādes pārraugs; ar viņa nāvi radīsies brīva vieta; šī brīvā vieta jāaizpilda. O misis Kornij, kādas izredzes paveras! Kāda laimīga izdevība apvienot sirdis un namturibu!
   Misis Kornija iešņukstējās.
   —   Vienu mazu vārdiņu! — misters Bambls sacīja, nolie­cies pār kautrīgo daiļavu. — Tikai vienu mazu mazu vārdiņu, mana dievišķā Kornij!
   —  J-j-jā! — pārraudze izdvesa.
   —   Vēl Vienu, — bīdīs lūdzās, — saņemieties un ļaujiet savām dārgajām lūpām pateikt vēl tikai vienu vārdiņu! Kad tas notiks?
   Misis Kornija divreiz raudzīja runāt un divreiz cieta neveiksmi. Beidzot, saņēmusi visu drosmi, viņa apkrita misteram Bamblam ap kaklu un sacīja, tas varot notikt, kad vien viņš gribot, un ka viņš esot «neizsakāmi mīļš balodītis».
   Kad nu viss tik draudzīgi un labvēlīgi bija nokārtojies, šī siržu saderība tika svinīgi apstiprināta vēl ar vienu pipar­mētras mikstūras tasi, kas izrādījās jo nepieciešama, lai dze­sētu lēdijas satrauktās, versmīgās jūtas. Kamēr norisa šī zāļu ieņemšanas procedūra, pārraudze pastāstīja misteram Bamb­lam par vecās sieviņas nāvi.
   —   Ļoti jauki, — šis džentlmenis sacīja, sūkdams savu piparmētru. — Mājup iedams, piekāpšu pie Sauerberija un pateikšu, lai citrīt atsūta, kas vajadzīgs. Vai tad šis notikums tevi tik ļoti uztrauca, mīļā?
   —   Nebij jau tur nekā sevišķa, dārgais, — lēdija atteica izvairīgi.
   —   Kaut kam jau nu tur bija jābūt, mīļā, — misters Bambls neatlaidās. — Un tu "tiešām negribi pastāstīt par to savam Bamblam?
   —   Pašlaik gan ne, — lēdija atsacīja, — kādu citu reizi. Kad būsim apprecējušies, dārgais.
   —   Kad būsim apprecējušies! — misters Bambls izsaucās. — Nebūs tak kāds no šiem nabagiem bijis tik nekaunīgs, ka …
   —   Nē, nē, mīļais! — lēdija strauji pārtrauca.
   —  Ja es būtu varējis iedomāties, — misters Bambls tur­pināja, — ja es būtu varējis iedomāties, ka tie kāds uzdro­šināsies pacelt savas ubagu acis uz šo jauko vaidziņu …
   —   To viņi nebūtu iedrošinājušies, mīļais, — lēdija viņu mierināja.
   —   Viņu laime, ka ne! — misters Bambls noteica, sa­žņaugdams dūri. — Parādiet man pašu draudzē vai ārdraudzē tādu, kas to uzdrošinātos, tad es gan tam uzkurināšu tā, ka otrreiz tas vairs nemēģinās.
   Ja šie vārdi netikuši kuplināti ar enerģisku žestikulāciju, tie būtu likušies varbūt ne visai glaimojoši šās lēdijas daiļu­mam, bet, tā kā misters Bambls savus draudus pavadīja tik kareiviskām kustībām, lēdiju šāds dievināšanas veids aizkus­tināja līdz sirds dziļumiem, un viņa lielā jūsmā apliecināja, ka viņš tiešām esot balodītis.
   Balodītis sacēla mēteļa apkakli, uzlika trijstūreni un, at­vadījies no savas nākamās dzīves biedres ar ilgu un sirsnīgu skūpstu, vēlreiz devās drosmīgi pretī aukstajiem nakts vējiem, tikai pirms gan pāris minūtes vēl pakavējās pie nabagiem vīriešu nodaļā, lai tos mazliet patramdītu un tādā kārtā pārliecinātos, ka pratīs ar pienācīgu bardzību pildīt priekš­nieka vietu. Par savām spējām vairs nešaubīdamies, misters Bambls atstāja šo namu ar pacilātu sirdi, un visu ceļu līdz zārcinieka veikalam viņš sapņoja par gaišajām nākotnes iz­redzēm.
   Misters un misis Sauerberiji bija aizlūgti kaut kur uz tēju un vakariņām, bet Noe Kleipols vispār nemēdza sevi nodar­bināt ar fizisku piepūli, vien tik daudz, cik tas nepieciešams, izpildot ēšanas un dzeršanas funkcijas, un, lūk, tāpēc veikals vēl bija vaļā, kaut gan tam vajadzēja būt jau sen slēgtam. Misters Bambls vairākkārt pabungāja ar savu niedres spieķi pa leti, bet neviens nerādījās; tad, pa durvju stikla lodziņu pamanījis gaismu mazajā viesistabā blakus veikalam, viņš nolēma palūkoties, kas tur īsti notiek, un, kad viņš ieraudzīja, kas tur notiek, viņš bija ne mazumis pārsteigts.
   Galds bija klāts vakariņām: maize, sviests, šķīvji, glāzes, tumšalus krūze, vīna pudele. . . Namatēva vietā, atpūtas krēslā nevīžīgi izlaidies, zvilnēja Noe Kleipols, kāias pārsvie­dis pār roku atbalstni; vienā rokā viņš turēja atvāztu salie­camo nazi, otrā prāvu sviestmaizes riku. Cieši līdzās viņam stāvēja Šarlote, tā no kāda kubliņa ņēma un vēra vaļā aus­teres, kurām misters Kleipols parādīja godu, norijot tās ar lielu kāri. Deguna apkaime, kas bija mazliet sārtāka, nekā parasts, un labās acs nemitīgā raustīšanās liecināja, ka jau­nais džentlmenis ir vieglā reibulī, šiem simptomiem vēl pie­vienojās viņa lielā apetite uz austerēm, ko varēja izskaidrot vienīgi ar to, ka tās izrādījās par vēsinošu līdzekli pret viņa iekšējo uguni.
   —   Še vēl viena branga, trekna, Noe, mīļais! -— Šarlote sacīja. — Pamēģini vēl to norīt, tikai šito vienu vēl!
   —   Smalka manta ir tāda austere! — misters Kleipols pie­bilda, kad bija to norijis. — Zēl tikai, ka sametas nelaba dūša, ja par vairāk sarijas, vai tā nav, Sarlot?
   —   Tīrā sodība, — Šarlote atzina.
   —  Tā ir, — misters Kleipols apstiprināja. — Vai tev patīk austeres?
   —   Ne visai, — Šarlote atteica. — Man labāk patīk no­skatīties, kā tu tās rij, Noe, dārgumiņ, nekā pašai ēst.
   —   Vai manstundiņ! — Noe sacīja padomādams. — Cik jocīgi!
   —  Vēl vienu! — Šarlote piedāvāja. — Skat šu, šo skaisto, ar bārdiņu!
   —   Neņem pretī vai' nevienas, — Noe sacīja. — Zēl gan. Panāc tuvāk, Šarlot, es tevi nobučās.
   —   Ko! — misters Bambls iesaucās. — Pasaki, jauns­kungs, to vēlreiz!
   Šarlote ieķērcās un paslēpa seju priekšautā. Misters Klei­pols palika turpat sēžot, tikai papūlējās'kājas nolaist uz grī­das un, reibumā pārbijies, blenza bīdlā.
   —   Atkārto vēlreiz to, tu smuļa puika! — misters Bambls sacīja. — Kā tu, kundziņ, iedrošinies tādus vārdus mutē ņemt? Un kā tu iedrošinies viņu musināt, tu palaidņa skuķi? Bučot viņu! — misters Bambls sašutis iesaucās. — Fui!
   —   Es jau nemazām negribēju, — Noe činkstēja. — Viņa vienādiņ uz to bučošanos, vai man patīk vai nepatīk.
   —  Vī Noe! — Šarlote pārmetoši iesaucās.
   —   Tu tāda ir, tu pati to labi zin! — Noe atspēkojās. — Viņa pastāvīgi grib bučoties, mister Bambl, ser. Viņa ku­tina man zodu, jā, lūdzu, ser, un visādīgi knakstās un mī­linās!
   —   Muti turēt! — misters Bambls stingri uzkliedza. — Tū­liņ lejā, cienītā jaunkundzi Un tu, Noe, noslēdz bodi! Pamē­ģini tik vēl gvelzt kādu vārdu, līdz pārnāk saimnieks, — plāni klāsies! Un, kad atnāk, tad pasaki, ka misters Bambls lika citrīt tūlīt pēc brokastlaika piesūtīt zārku vienai večai. Dzirdi, jaunskungs? Bučoties! — misters Bambls brēca, rokas gaisā sasliedams. — Taisni šausmas, kā grēks un izvirtība ir pār­ņēmusi šās draudzes apakšslāņu ļaudis! Ja te parlaments ne­sper nopietnu solu pret šo nešķīstību, pagalam mūsu kara­liste un tai līdzi arī darbaļaužu tikumi!
   Ar šiem vārdiem uz lūpām bīdīs, drūms un cēls no vaiga, staltā gaitā atstāja zārcinieka valstību.
   Un tagad, kur mēs viņu esam izvadījuši ceļā uz māju un nokārtojuši visus priekšdarbus vecenītes bērēm, palūkosimies un papētīsim, kas noticis ar mazo Oliveru Tvistu, un pārlie­cināsimies, vai viņš vēl guļ turpat grāvī, kur to pameta To­bijs Krekits.

   —   Kaut vilki jūsu rīkles pārplēstu! — Saikss murdēja, zobus griezdams. — Ticis es jums klāt, tad jūs man gan kauktu citādi!
   Rūkdams un lādēdamies un tik negantas dusmas spļau­dams, cik vien negantas var iemājot tādā negantniekā, Saikss nolaida ievainoto zēnu uz sava saliektā ceļa un uz mirkli pagrieza galvu, lai paskatītos atpakaļ uz saviem vajā­tājiem.
   Miglā un tumsā neko vis nevarēja redzēt, bet gaiss trīcēja no cilvēku klaigām un apkaimes suņu rejām, kurus bija sa­traucis briesmu signālā zvans.
   —   Ej, stop, tu garauša dvēsele! — laupītājs kliedza pakaļ Tobijam Krekitam, kas, savas garās kājas lietā likdams, bija jau aizskrējis gabalu priekšā. — Stāj!
   Uz atkārtotu brīdinājumu Tobijs apstājas un palika uz vietas kā stabs. Viņš nebija visai drošs, ka atrastos tik tālu, kur pistole vairs nesniedz, bet ar Saiksu pašlaik nebija joko­šanās.
   —   Palīdzi man puiku stiept! — Saikss niknā balsī sauca savu līdzgaitnieku. — Nāc atpakaļ!
   Tobijs pagriezās gan atpakaļ it kā uz iešanu, bet vilkās gaužām lēni un, saņēmis drosmi, klusā, no aizkusuma ap­rautā balsī murdēja kaut ko par negribēšanu iet.
   —  Žiglāk! — Saikss sauca, nolikdams zēnu izsusējušā grāvī, pie kura bija apstājies, un izvilka pistoli no kabatas. — Nedomā tu taisīt te kumēdiņus ar mani!
   Šai brīdī troksnis pieauga skaļāks. Saikss, paskatījies vis­apkārt, varēja tik daudz samanīt, ka vīri, kas dzinās pakaļ, jau rāpjas pāri žogam un atrodas tai pašā tīrumā, kur viņš, un divi suņi tiem jau gabalu priekšā.
   —  Viss nu ir vējā, Bil, — Tobijs sauca, — met puiku zemē un laid pa diegu!
   Nodevis vēl šo atvadu padomu, misters Krekits, vēlēda­mies labāk, ja tas lemts, mirt no drauga rokas nekā droši
   krist ienaidnieka nagos, deva kājām baili un joza projām, ko mācēja. Saikss sakoda zobus, vēlreiz pameta acis apkārt, pārsedza Olivera izstiepušos ķermenlti ar apmetni, kurā viņš uz ātru roku bija ievīstīts, paskrējās gar žogmali uz priekšu, lai novērstu ķērāju uzmanību no tās vietas, kur gulēja zēns, vēl mirkli pakavējās pie otra žoga, kas taisnā leņķī šķērsoja pirmo, tad, izšāvis gaisā, vienā rāvienā pārlēca pār žogu un projām bija.
   —   Ho, ho, šurp! — aizmugurē atskanēja dreboša balss. — Pinčer, Neptun! Surp! SurpI
   Suņi, tāpat kā viņu saimnieki, kā likās, ne visai jūsmoja par šo nakts izpriecu, kurai bija nodevušies, un tāpēc labprāt paklausīja aicinājumam. Trīs vīrieši, kas nu jau bija pa tī­rumu panākušies labu gabalu uz priekšu, apstājās, lai kopīgi apspriestos.
   —  Mans padoms vai, gandrīz labāk es teiktu, mana pa­vēle ir, — sacīja resnākais vīrs no šiem trim, — bez kavē­šanās doties mājās.
   —   Es atzīstu visu, ko atzīst misters Džailzs, — sacīja otrs, mazāks augumā, bet arī ne no kalsenajiem, ļoti bāls no vaiga un ļoti laipnīgs, kādi bieži mēdz būt nobijušies cilvēki.
   —   Es negribētu parādīties netaktisks, džentlmeņi, — tre­šais sacīja, tas, kurš sauca suņus atpakaļ. — Misters Džailzs jau zinās labāk.
   —   Protams, — strupākā auguma vīrs piebilda, — ja misters Džailzs ko saka, mēs neesam tie, kas viņam var pro­testēt. Es savu sitivaciju apzinos! Gods dievam, es zinu, kādā sitivacijā atrodos.
   Atklāti runājot, mazais cilvēciņš tiešām apzinājās savu situāciju un saprata skaidri, ka tā nav apskaužama, jo zobi viņam klabēja runājot.
   —  Vai jūs esat nobijies, Britls? — misters Džailzs ievaicājās.
   —- Ne-e, nēsmu vis, — Britlss atteica.
   —   Esat gan, — Džailzs uztiepa.
   —  Jūs esat niekkalbis, mister Džailz, — Britlss sacīja.
   —  Jūs esat melis, Britls, — sacīja misters Džailzs.
   So četrkārtīgo repliku izraisīja mistera Džailza pazoboša- nās, bet mistera Džailza pazobošanos izraisīja viņa sapīkums, ka zem komplimenta aizsega viņam tika uzkrauta atbildība par atgriešanos mājup. Trešais vīrietis pavisam filozofiski izbeidza šo disputu.
   —   Es jums, džentlmeņi, pateikšu gaiši, kā tas ir, — viņš sacīja, — mums visiem ir bail.
   —   Runājiet pats par sevi, ser! — sacīja misters Džailzs, bālākais no visiem.
   —   To jau es daru, — tas atteica. — Tā ir dabiska un saprotama parādība, ja cilvēkam šādos apstākļos ir bail, Man ir.
   —   Man arī, — Britlss sacīja, — bet vai nu liela vajadzība to tik atklāti sviest cilvēkam acīs!
   Sī vaļsirdīgā izrunāšanās noremdināja misteru Džailzu, un uzreiz viņš atzinās, ka arī viņam ir bail; pēc tam visi trīs griezās apkārt un pilnīgā vienprātībā joza skriešus atpakaļ, līdz misters Džailzs (kas no šās trijotnes visātrāk aizkusa un pie tam bija vēl bruņojies ar siena dakšām) gaužām laipnīgi uzaicināja apstāties, lai atvainotos par savu pārsteidzīgo izrunāšanos.
   —   Bet par to gan var pabrīnīties, — misters Džailzs sa­cīja, kad bija izskaidrojies, — uz ko visu cilvēks spējīgs, ja tam asinis sākušas vārīties. Es būtu varējis izdarīt slepka­vību — es zinu, es to būtu varējis, ja mēs būtu notvēruši kādu no tiem neliešiem.
   Tā kā pārējie divi sajutās uz mata tāpat un tā kā tiem, tāpat kā misteram Džailzam, asinis bija jau atdzisušas, viņi sāka prātot, kas varējis būt par iemeslu tik pēkšņai tempera­menta maiņai.
   —   Es zinu, kas pie tā vainīgs, — sacīja misters Džailzs, — tas bija žogs.
   —   Es nebrīnītos, ja tas tā būtu bijis, — Britlss pieķērās šai domai.
   —   Varat droši paļauties, — Džailzs sacīja, — tas bija žogs, kas apslāpēja mūsos šo ugunīgo sparu. Tiklīdz es tam pārrāpos, man dūša uz līdzenas vietas saplaka.
   Tavu brīnumainu sagadīšanos, ka pārējos divus pārņēmusi gluži tāda pati nepatīkama sajūta un tieši tai pašā brīdī! Tātad tas nu bija skaidrāks par skaidru, ka iemesls meklē­jams žogā, vēl jo skaidrāk tāpēc, ka neapšaubāmi tika kon­statēts moments, kad viņos notikusi šī pārmaiņa; visi trīs atcerējās, ka tieši tai brīdī viņi ieraudzījuši laupītājus.
   Sī saruna norisa starp tiem divi vīriešiem, kuri bija pār­steiguši kramplaužus, un kādu ceļojošu alvotāju, kas bija gulējis šķūnī un ticis uzmodināts, lai ar saviem divi sētas šuneļiem pievienotos ķeršanā. Misters Džailzs izpildīja reizē pārvaldnieka un sulaiņa vietu kādas vecas lēdijas savrup- namā; Britlss piepalīdzēja visos darbos. Viņš kalpoja pie vecās lēdijas kopš pašām bērna dienām, un visi šeit joprojām pret viņu izturējās kā pret daudzsološu jaunekli, kaut gan viņam jau bija pāri trīsdesmitiem.
   Sadam valodām viens otru uzmundrinādami, tomēr turē­damies cieši vienkop un bažīgi apkārt raudzīdamies, katrai spējākai vēja brāzmai iešalkojoties zaros, visi iris steidzās atpakaļ pie koka, aiz kura bija paslēpuši lukturi, lai tā gaisma nenorādītu zagļiem, uz kuru pusi jāšauj. Paķēruši lukturi, viņi nu skrēja, ko kājas nesa, mājup, un vēl labu laiku, kad viņu tumšās figūras vairs nebija izšķiramas, gaismas actiņa lēkāja un dejoja tālumā kā tāda vēju dzenāta malduguntiņa miglaina purvājā.
   Dienai tuvojoties, gaiss kļuva vēsāks un miglas blāķi vēlās kā biezi dūmu mākuji. Zāle bija slapja, visas taciņas un zemākās lāmas viena ūdens un dubļu zampa; dobji no­šalca drēgnā, neveselīgā vēja retie grūdieni.
   Olivers arvien vēl gulēja nekustīgs un nejūtīgs, kur Saikss to bija pametis.
   Ausa rīts. Kad debess pamalē tikko jaušami ieblāvojās pirmais dienas svīdums — drīzāk nakts ardievas nekā rīta sveiciens, — vējš kļuva arvien asāks un skaudrāks. Priekš­meti, kas tumsā rēgojās spocīgi un baigi, iezīmējās arvien skaidrāki un skaidrāki, līdz beidzot parādījās savā parastajā izskatā. Lija lietus, biezs un ražens, un pakšķēdams krita uz kailajiem zariem. Bet Olivers nejuta, kā tas pēra viņu, jo, pamests dieva ziņā, gulēja joprojām nemaņā savā dub|u gultā.
   Beidzot kluss, sāpīgs vaids satrīsināja klusumu, un ar šo vaidu zēns arī pamodās. Viņa kreisā roka, kaut kā satī- ņāta šallē, smaga un nespēcīga nokarājās gar sāniem; apsējs bija piesūcies asinīm. Viņš jutās tik vārgs, ka ar mokām tikai varēja piecelties sēdus. Kad nu tiktāl bija ticis, viņš gurdām acīm raudzījās pēc palīdzības un smilkstēja aiz sāpēm. Visiem locekļiem trīcot no aukstuma un nespēka, viņš mēģināja pie­celties stāvus, bet, sadrebēdams no galvas līdz kājām, viņš nogāzās atpakaļ zemē.
   Tik ilgi gulējis pilnīgi sastindzis, tagad pēc šā otrreizējā neilgā ģīboņa Olivers juta kāpjam uz sirdi tādu savādu nela­bumu, kas it kā brīdināja, ka viņš var nomirt, ja paliks šeit guļam, un tādēļ saņēmās no jauna, piecēlās un lūkoja iet. Galva viņam reiba, un viņš steberēja ļodzīdamies kā piedzē­ries, tomēr uz kājām noturējās, un, galvai nespēkā slīgstot uz krūtīm, viņš kuldurēja uz priekšu, pats nezinādams, kurp.
   Un tagad viņu apstāja visādas neskaidras, juceklīgas iz­jūtas. Viņam likās, ka arvien vēl iet starp Saiksu un Krekitu, kuri dusmīgi strīdējās, — viņam pat skaidri ausīs skanēja vārdi, kuriem tie apmainījās, bet, kad viņš, sasprindzinādams visus spēkus, lai nepakluptu, nāca pie atmaņas, tad atskarta, ka pats ar tiem bija sarunājies. Pēc tam viņš palika tikai
   divatā ar Saiksu un slāja pa ielām kā iepriekšējā dienā, un, kad garām gāja rēgu ļaudis, viņš sajuta, kā Saikss saspiež viņam roku. Pēkšņi viņš atsprāga atpa­kaļ, izdzirdis šāvienu; noskan skaļas vai­manas, kliedzieni; uguns pazib gar acīm; viens vienīgs liels troksnis un kņada, un tad kāda neredzama roka viņu sagrābj un nes projām. Atrazdamies šai mainīgo rē­gu un mur gu pasaulē, viņš visu laiku sa­juta smeldzošas sāpes, kas viņu nežēlīgi mocīja.
   Tā viņš kūlās uz priekšu, rāpdamies pāri vārtu šķērskokiem, pats gandrīz to neapzinādamies, un līzdams caur žogu caurumiem, ja tādi pagadījās, līdz izkūlās uz ceļa. Seit lietus sāka tik spēcī­gi gāzt, ka viņš atžirga.
   Olivers aplaida acis visapkārt un ie­raudzīja ne visai tālu kādu māju, līdz ku­rai viņš varbūt varētu nokļūt. Redzot vi­ņa bēdīgo stāvokli, tur varbūt iežēlotos par viņu, un, ja ne, tomēr labāk nomirt, viņš domāja, ļaužu tuvumā nekā vie­nam uz klaja lauka. Zēns nu saņēma vi­sus spēkus šim pēdējam pārbaudījumam un nedrošiem soļiem gāja turp.
   Nākot tuvāk šai mājai, viņu pārņēma tāda sajūta, it kā viņš to būtu jau redzējis. Sīki viņš visu neatcerējās, bet ko­pējais skats šķita visai pazīstams. Sis mūris! Tur viņā pusē viņš pagājušo nakti nokrita uz ceļiem zaļajā maurā un lūdzās tos divus pēc žēlastības. Tā bija tā pati māja, kuru viņi gri­bēja izlaupīt!
   Kad Olivers to atskārta, viņu sagrāba tik šausmīgas bai­les, ka viņš uz mirkli aizmirsa pat savas neciešamās sāpes un domāja tikai par bēgšanu. Bēgt! Viņš tik tikko turējās uz kājām, un, ja arī vārgajam, trauslajam ķermenītim spēka bijis papilnam, uz kurieni lai viņš būtu bēdzis? Viņš pagrūda dārza vārtiņus, tie nebija noslēgti un plaši atvērās. Viņš aiz- kuldurēja pāri zālājam, uzrāpās pa kāpnēm, viegli pieklau­vēja pie durvīm, tad pēdējie spēki viņu atstāja, viņš noslīga zemē un atbalstījās pret mazā portika kolonu.
   Gadījās, ka tieši tai laikā misters Džailzs, Britlss un alvo­tājs pēc smagās un briesmu pilnās nakts spēcinājās virtuvē ar tēju un visādiem labumiem. Nevar sacīt, ka misters Džailzs būtu paradis pieļaut zemākajiem kalpotājiem pārāk lielu fami- liaritati, pret kuriem pats allaž izturējās ar augstmanīgu laip­nību, tādā kārtā tos gan pagodinādams, bet reizē arī atgādi­nādams, ka viņš pieder augstākiem sabiedrības slāņiem. Bet nāve, ugunsgrēks un laupīšana padara visus vienādus; un tā nu misters Džailzs sēdēja, izstiepis kājas pret virtuves pavarda režģi, ar kreiso roku atmeties pret galdu, kamēr ar labo ņēmās sīki jo sīki un pamatīgi ilustrēt saviem klausītājiem stāstu par laupītāju iebrukumu, un visi (it īpaši virtuvene un istabene) viņā klausījās, elpu aizturējuši.
   —   Tas bija tā ap pustrim, — misters Džailzs iesāka,
   —   apzvērēt nevaru, varbūt nāca jau trīs, kad es pamodos un apgriezos gultā, nu, teiksim, apmēram šitā (te misters Džailzs pagriezās krēslā uz otru pusi un pārvilka galdauta stūri pāri galvai, imitējot apsegšanos), te man uzreiz izlikās, ka dzirdu kādu troksni.
   Šai vietā virtuvene nobāla un lūdza istabenei aizslēgt durvis, tā savukārt lūdza Britlsu, tas — alvotāju, kas nelikās dzirdam.
   —   … ka dzirdu troksni, — misters Džailzs turpināja.
   —  Sākumā es sev teicu: «Tev tikai izlicies,» — un jau taisījos migt ciet, kad pēkšņi atkal izdzirdu troksni, šoreiz skaidri.
   —   Kas tas bija par troksni? — virtuvene ievaicājās.
   —    Tāda kā grūstīšanās, — misters Džailzs atteica, rau- .dzīdamies apkārt.
   —   Drīzāk gan izklausījās pēc tādas džirkstoņas, it kā dzelzs gabalu berzētu uz muskatu rīvītes, — piebilda Britlss.
   —   Tāds troksnis bija, kad jūs to izdzirdējāt, ser, — pa­skaidroja misters Džailzs, — bet tobrīd tur bija burzoņa un grūstīšanās. Es norāvu nost segu, — Džailzs stāstīja tālāk, atlocīdams galdauta stūri, — piecēlos sēdus un klausījos.
   Virtuvene ar istabeni vienā balsī iesaucās: «Die's pas'l» — un sastūma ciešāk savus krēslus.
   —   Tagad es dzirdēju pavisam skaidri un noteikti, — Džailzs turpināja. — «Kāds,» es teicu sev, «mēģina ielauzt durvis vai logu. Ko nu darīt? Paga,» domāju, «pamodināšu to nabaga zēnu Britlsu un izglābšu tam dzīvību, citādi, kas zin,» teicu es sev, «to vēl nogalinās gultā vai ari pārgriezīs tam rīkli no labās auss līdz kreisajai, ka viņš to i neapģidīs.»
   Te nu visu acis pievērsās Britlsam, kurš, šausmu pār­ņemts, muti atplētis, ar savējām urbās runātājā.
   —   Es nogrūdu segu, — Džailzs sacīja, atsviezdams gald­auta malu un bargi uzlūkodams virtuveni un istabeni,
   —   klusām izlīdu no gultas, uzvilku. ..
   —   Seit ir lēdijas, mister Džailz, — alvotājs klusām aiz­rādīja.
   —   … kurpes, ser, — Džailzs sacīja, pagriezdamies pret to un ar sevišķu uzsvaru izrunādams šo vārdu, — paķēru pielādēto pistoli, kas vienmēr tiek uznesta augšā reizē ar galda sudraba grozu, un uz pirkstgaliem tipināju uz viņa istabu. «Britls,» es sacīju, kad biju viņu uzmodinājis, «ne- sabīstieties!»
   —  Jā, tā jūs teicāt, — Britlss klusā balsī piebilda.
   —   «Mums, liekas, pienākusi pēdējā stundiņa, Britls,» es sacīju, — turpināja Džailzs, — «bet tikai nenobīstieties!»
   —  Vai viņš nobijās? — virtuvene iejautājās.
   —   Nemaz ar ne, — misters Džailzs atbildēja. — Viņš turējās tik dūšīgi… hm … gandrīz tikpat dūšīgi kā es.
   —   Es gan, ja man tā gadījies, būtu beigta uz vietas, — istabene piebilda.
   —  Jūs esat sieviete, — Britlss piezīmēja, mazliet drošāks kļūdams.
   —   Britlsam taisnība, — misters Džailzs sacīja, atzinīgi pamādams ar galvu, — no sievietes cits nekas arī nav sagai­dāms. Bet mēs esam vīrieši, — paņēmām nakts lukturi, kas stāvēja Britlsa istabā uz kamina dzegas, un, piķa melnā tumsā taustīdamies, kāpām lejā, — teiksim, apmē­ram tā.
   Misters Džailzs, izpušķodams savu stāstu attiecīgām kus­tībām, bija piecēlies no krēsla un aizmiegtām acīm pagājies pāris soļu, kad pēkšņi briesmīgi satrūkās, tāpat kā visi pārē­jie, un atstreipuļoja atpakaļ uz krēslu. Virtuvene ar istabeni abas spiedza.
   —   Pie durvīm klauvē, — misters Džailzs teica, izlikda­mies pavisam mierīgs. — Atveriet kāds!
   Neviens nepakustējās.
   —   Diezgan neparasta lieta — klauvēšanās tik agrā rīta stundā, — misters Džailzs sacīja, pārlaizdams skatienu pār nobālušajām sejām sev apkārt un arī pats īsti bāls no vaiga, —- bet durvis tomēr jāatver! Nu, ejiet taču kāds!
   Misters Džailzs runādams lūkojās uz Britlsu, bet šis jau­neklis, kautrīgs pēc dabas, laikam sevi ne par ko neturēja un nodomāja, ka šim skubinājumam nav ar viņu nekāda sakara, vismaz viņš uz to nekā neatbildēja. Mistera Džailza lūdzēja skatiens aizslīdēja pie alvotāja, bet tas pēkšņi ņēmies un aizmidzis. Sievietes nebija vērā liekamas.
   —   Ja Britlsam labpatiktos atvērt durvis, lieciniekiem klāt esot, — pēc īsa klusuma brīža misters Džailzs sacīja, — es neatteiktos būt par vienu no tiem.
   —   Es tāpat, — piebalsoja alvotājs, pamozdamies tikpat pēkšņi, cik pēkšņi bija aizmidzis.
   Britlss uz šādiem noteikumiem padevās, un pārējie, kaut cik nomierinājušies, atklājot (tika atvērti logu aizvirtņi), ka ārā jau liela diena, kāpa visi augšup ar suņiem priekšgalā. Abas sievietes noslēdza gājienu, viņas baidījās palikt lejā. Mistera Džailza ierosināti, visi sarunājās ļoti skaļi, lai, kāds arī nebijis ļaundaris ārpusē, jaustu, ka šeit būs darīšana ar kuplu personu skaitu, bet polismenu meistarnumuru, kura ideja dzima tā paša ģeniālā džentlmeņa galvā, izspē­lēja priekšnamā: suņus raustīja aiz astēm, lai tie rietu kā negudri.
   Kad šie piesardzības darbi bija veikti, misters Džailzs cieši pieķērās alvotāja rokai (lai tas neaizbēgtu, kā viņš laipni izteicās) un deva pavēli atvērt durvis. Britlss paklau­sīja. Pārējie, bailīgi raudzīdamies cits citam pār plecu, neie­raudzīja neko šausminošāku kā vien nabaga mazo Oliveru Tvistu, kas pārmocījies nespēja izrunāt ne vārda, pacēla tikai smagos acu plakstus un mēmi lūdzās līdzcietības.
   —   Puišelis! — misters Džailzs iesaucās, dusmīgi atstum­dams alvotāju pie malas. — Kas tam noticis … hm? … Ē … Britls . . . paskaties . . . Vai nepazīsti?
   Britlss, kas, vērdams vaļā durvis, bija palicis aiz tām, tikko acis uzmetis Oliveram, spalgi iekliedzās. Misters Džailzs, sagrābis zēnu aiz vienas kājas un vienas rokas (par laimi ne aiz ievainotās), ievilka viņu priekšnamā un nogul­dīja visā garumā uz grīdas.
   —   Te viņš ir! — pagriezies pret kāpnēm, briesmīgā sa­traukumā iebrēcās Džailzs. — Te ir viens no zagļiem, kundze! Seit ir zaglis, mis! Ievainots, mis! Es viņu sašāvu, mis! Bet Britlss rādīja gaismu.
   —   Turēju laternīti, mis! — Britlss kliedza, ar roku no sāniem aizsedzis muti, lai tālāk aizskanētu balss.
   Abas kalpones steidzās uz augšstāvu, lai paziņotu, ka mis­ters Džailzs sagūstījis zagli, bet alvotājs nopūlējās, mēģinā­dams atžirdzināt Oliveru, lai tas nenomirtu, pirms nokļūs pie karātavām. Visu šo troksni un kņadu pārskanēja maiga sie­vietes balss, un tai pašā mirklī troksnis norima.
   —   Džailz! — klusu sauca balss no kāpņu augšas.
   —   Es esmu šeit, mis! — misters Džailzs atbildēja. — Ne­uztraucieties, mis. Man nekas daudz nekait. Viņš neko sevišķi nesparojās pretī. Es ar viņu viegli tiku galā.
   —   Klusāk! — jaunā lēdija sacīja. — No jums jau mana krustmāte sabīsies vairāk nekā no zagļiem. Vai nabaga pui­sis smagi cietis?
   —   Bīstami ievainots, mis, — Džailzs atteica, juzdamies varen apmierināts.
   —   Tā liekas, mis, ka viņš taisās mirt, — Britlss ierēcās tāpat kā pirmāk. — Vai jums negribētos nonākt lejā un paska­tīties, mis, ja nu gadījumā viņam jāmirst?
   —   Klusāk tak, lūdzami, ir gan cilvēks! — jaunā lēdija sacīja. — Pagaidiet mierīgi vienu brītiņu, kamēr es ar krust­māti aprunājos.
   Tikpat viegliem un klusiem soliem, cik klusa un viegla viņas balss, jaunā lēdija aizgāja. Drīz viņa atgriezās ar rīko­jumu, lai ievainoto uzmanīgi uznes augšā un novieto mistera Džailza istabā un lai Britlss apseglo poniju un jāj tūlīt uz Certsiju, no kurienes, cik ātri vien iespējams, viņam jāatsūta konstebls un ārsts.
   —   Bet vai jūs iepriekš nevēlaties ar vienu aci paskatīties uz viņu, mis? — misters Džailzs jautāja, juzdamies tik lepns, it kā Olivers būtu kāds brīnumputns ar zelta spalvām, kuru viņam palaimējies nogāzt. — Ar vienu pašu actiņu, mis?
   —   Nē, nē, dieva dēļ, tagad ne, — jaunā lēdija atteica. — Nabaga nelaimīgais! Ak Džailz, apejieties ar viņu laipni, manis dēj, lūdzu!
   Vecais kalpotājs pacēla acis uz runātāju ar tādu lepnumu un sajūsmu, it kā tā bijusi viņa paša bērns. Tad, noliecies pār Oliveru, viņš ar sievietes maigumu un rūpīgumu palīdzēja uznest viņu augšā.

   Skaistā istabā, — kaut arī tās iekārtojumā vairāk jūtams bija veclaicīgs komforts nekā moderna elegance, — pie smalki klāta brokastgalda sēdēja divi lēdijas. Misters Džailzs, ar sevišķu rūpību ģērbies viscaur melnā, apkalpoja tās. Viņš bija ieņēmis poziciju tā pusceļā starp bufeti un ēdamgaldu, un tā, kā viņš tur stāvēja, — stalti izslējies, galvu atmetis atpakaļ, mazliet pieliecot sānis, kreiso kāju izlicis uz priekšu, labo roku iemetinājis vestes izgriezumā, kamēr kreisajā, uz leju nolaistā, turēja paplāti, — viņš atgādināja vīru. kam piemīt patīkamā apziņa par saviem nopelniem un vērtību.
   Viena no tām divi lēdijām bija jau krietni gados, bet ozola krēslam, kurā tā sēdēja, augstā atzveltne nebija taisnāka un stingrāka par viņas augumu.
   Ģērbusies ar izsmalcinātu gaumi skaistā, pēc senāku gadu modes darinātā tērpā ar vieglu sliecību uz modernām līnijām, kas nebūt veclaicīgo stilu nebojāja, drīzāk vēl kāpināja tā efektu, viņa sēdēja stalti un cienīgi, rokas vienu otrai pār­likusi sev priekšā uz galda. Acis (gadi neko daudz nebija aizmiglojuši to spožumu) vērīgi noraudzījās uz jauno drau­dzeni.
   Jaunākā lēdija patlaban bija sasniegusi sievišķības jauko, plaukstošo pavasari, to vecumu, kad, ja vien ar dieva gudru ziņu eņģeļi tiek iemiesoti zemes bērnos, tad bez apgrēcības varētu iedomāties, ka tie iemājo tādos kā viņa.
   Viņa nebija vēl pāri septiņpadsmit gadiem. Augumiņš tik trausls un smalks, visa viņas būtne tik maiga un piemīlīga, tik apskaidrota un daiļa, ka šķita — zeme nav viņas mājotne, nedz ari zemes rupjās būtnes viņas līdzgaitnieki. Pat gud­rība, kas staroja no viņas zilajām acīm un cēlās pieres, šķita nesaderamies ne ar viņas gadiem, ne ar šo pasauli; un tomēr piemīlība un labsirdība, tūkstošiem gaismas staru, kas rotā­jās viņas sejā, nemezdami ēnas uz tās, bet pāri tam visam smaids, priecīgais, jaukais smaids, bija radīti ģimenei, klu­sai, mierīgai laimei pie sava mājas pavarda.
   Viņa raiti rīkojās pie galda. Nejauši paceļot galvu un sastopoties ar vecākās lēdijas vērīgo skatienu, viņa rotaļīgi atmeta atpakaļ gludi sakārtotos matus, un no viņas dzirksto­šajām acīm plūda tāda mīlestība un neviltots maigums, ka debess būtnes ar smaidu būtu noraudzījušās viņā.
   —   Un Britlss, nu jau būs vairāk nekā stunda, kopš pro­jām, vai ne? — pēc brīža vecākā lēdija ievaicājās.
   —  Stunda un divdesmit minūtes, kundze, — misters Džailzs atteica, palūkojies savā sudraba pulkstenī, kuru val­kāja iekarinātu melnā lentītē.
   —  Viņš jau vienmēr tāds pagauss, — vecā lēdija piebilda.
   —   Lēns un tūļīgs viņš bija jau savos puikas gados, kundze, — sulainis sacīja.
   Starp citu, ja jau Britlss bijis kūtrs puika tepat jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, tad maz izredžu, ka tas jebkad kļūs mudrāks.
   —  Man liekas, viņš nemaz nav labojies, drīzāk vel vairak izlaidies, — vecā lēdija sacīja.
   —  Tas nu gan nebūtu piedodami, ja viņš būtu sācis ar citiem puikām rotaļāties, — jaunā lēdija smaidīdama piebilda.
   Misters Džailzs acīm redzot pārlika sevī, vai viņš drīk­stētu atļauties sev goddevīgu smaidu, bet tieši tai brīdī pie vārtiem pieturēja divriči, no kuriem izvēlās tukls džentl­menis; tas skriešus šāvās taisni uz durvīm un viens divi gluži neizprotamā kārtā bija istabā iekšā un ar tādu sparu, ka tik tikko neapgāza misteru Džailzu un visu brokast- galdu.
   —   Tādu trakumu vēl savu mūžu nebiju dzirdējis! — tuk­lais džentlmenis iesaucās. — Ak misis Meilij, mana dārgā . .. žēlīgais die's! … un vēl naktī, klusā naktī… nē, tādu tra­kumu vēl nebiju dzirdējis!
   Reizē ar šiem līdzjūtības izsaucieniem tuklais džentlmenis paspieda roku abām lēdijām un, piestumdams krēslu, apvai­cājās, kā viņas jūtoties.
   —   Jūs tak varējāt nomirt, tiešām nomirt no bailēm, — tuklais džentlmenis sacīja. — Kāpēc jūs nelaidāt ziņu? Die's tē's! Mans cilvēks tai pašā minūtē būtu bijis klāt; tāpat arī es un mans palīgs — ar lielāko prieku; un kurš katrs, es domāju, šādos apstākļos. Vai manu, vai manu! Tik negaidīti! Un vēl nakts klusumā turklāt!
   Dakteri, kā likās, visvairāk pārsteidza tas, ka laupīšana notikusi negaidīti un pie tam naktī, it kā kramplaužu kungiem būtu bijis iesakņojies paradums savas lietas nokārtot pašā dienas vidū un piesūtīt pa pastu brīdinājumu par to jau pāris dienu iepriekš.
   —   Un jūs, mis Roze, — dakteris uzrunāja jauno lēdiju,
   —   es…
   —   Ak, man nekas, patiešām, — Roze pārtrauca viņu,
   —  bet mums augšistabā ir viens nabaga nelaimīgais, un krust- māmiņa grib, lai jūs to apskatītu.
   —  A! Pareizi, pareizi, — dakteris atsaucās. — Tas jūsu roku darbs, Džailz, cik nopratu?
   Misters Džailzs, kas drudžainā steigā bija salicis atkal kārtībā tējas tasītes uz galda, nosarka līdz ausīm un atbil­dēja, ka šim pienākoties gan tas gods.
   —   Gods, hm? — dakteris sacīja. — Nu, es nezinu, varbūt sašaut zagli virtuvē ir tikpat liels gods kā sašaut cilvēku div­padsmit soju atstatumā. Iedomājieties, ka jūs esat duelējušies un pretinieks izšāvis gaisā.
   Misters Džailzs, kas šādu vieglprātīgu izrunāšanos uz­ņēma kā netaisnīgu tiekšanos mazināt viņa slavu, pašapzi­nīgi atteica, ka par to šis nevarot spriest, bet to nu gan viņš zinot, ka pretējai pusei joki nav bijuši prātā.
   —   Ir jau taisnība! — dakteris noteica. — Kur viņš atro­das? Aizvediet mani! Es vēl iemetīšu aci pie jums, atpakaļ nākot, misis Meilij. Vai tas ir tas lodziņš, pa kuru viņš ielī­dis, ko? Nē, to es gan nebūtu ticējis!
   Visu laiku nemitīgi triekdams, viņš sekoja misteram Džailzam augšup pa kāpnēm; un, kamēr nu viņi ir projām, lasītājam var pastāstīt, ka misters Losberns, vietējais ārsts, kuru desmit jūdžu apkaimē visi sauca par «dakteri», bija pieņēmies tuklumā un resnumā vairāk no labsirdības nekā no labas dzīves un bija tik laipnīgs un sirsnīgs un turklāt mazliet ekscentrisks vecpuisis, kādu otru diezin vai kāds pētnieks varētu sameklēt piecreiz plašākā apvidū.
   Dakteris palika projām daudz ilgāk, nekā viņš pats un lēdijas bija paredzējušas. No divričiem atstiepa lielu, plakanu kasti; no guļamistabas nemitīgi atskanēja zvaniņš; kalpotāji skrēja augšā un lejā bez apstājas; un viss tas kopā liecināja, ka augšā noris kaut kas sevišķi nopietns. Pēdīgi viņš atgrie­zās un, atbildēdams uz bažīgo jautājumu par viņa pacientu, rādīja ļoti noslēpumainu seju un rūpīgi aizvēra durvis.
   —   Tas ir pavisam nepieredzēts gadījums, misis Meilij, — dakteris sacīja, atspiezdamies ar muguru pret durvīm, it kā pieturēdams tās, lai neatsprāgst vaļā.
   —   Viņa stāvoklis taču nav pārāk bīstams, es ceru? — vecā lēdija ievaicājās.
   —   Tas nebūtu nekas nepieredzēts, turklāt vēl šādos ap­stākļos, — dakteris atbildēja, — kaut gan nedomāju, ka būtu jābaidās. Vai jūs šo zagli esat redzējusi?
   —   Nē, — vecā lēdija atteica.
   — Neko neesat par viņu arī dzirdējusi?
   —   Nē.
   —   Es ludzu piedošanu, kundze, — misters Džailzs ieru­nājās starpā, — es pašlaik dzīros jums stāstīt par viņu, kad dakteris Losberns nāca iekšā.
   īstenībā bija tā, ka misters Džailzs tūlīt sākumā neva­rēja saņemties pateikt, ka sašāvis tikai zēnu. Iepriekš viņš lika tā saslavēts par savu drošsirdību, ka neparko nespēja neatlikt izskaidrošanos kaut vai uz pāris minūtēm, kuru laikā viņš jutās savas bezbailīgās drosmes slavas augstumos.
   — Roze jau gan bija ar mieru paskatīties to vīru, — misis Milija sacīja, — bet es ne dzirdēt negribēju.
   —   Hm! — dakteris iebildās. — Tik briesmonīgs viņš nemaz neizskatās. Vai jums nebūtu iebildumu, ja es aicinātu jūs paskatīties viņā, man klāt esot?
   —   Ja jau tas nepieciešami, — vecā lēdija atteica, — pro­tams, nav iebildumu.
   —   Tad es gribētu teikt — tas ir nepieciešami, — dakteris sacīja. — Vismaz to es jums varu apgalvot, ka jūs dziļi no­žēlotu, ja vilcinātos un neizdarītu to. Viņš ir pavisam mierīgs un jūtas labi pašlaik. Atjaujiet man … vai drīkstu lūgt, mis Roze? Nav par ko uztraukties, dodu jums goda vārdu!

   Bez mitas ņemdamies iegalvot, ka viņas jutīšoties patī­kami pārsteigtas, ieraugot noziedznieku, dakteris, paņēmis zem vienas rokas jauno lēdiju, otru piedāvājis misis Meilijai, veda viņas ceremoniāli un svinīgi uz augšstāvu.
   —   Un nu, — dakteris, klusām nospiezdams guļamistabas durvju rokturi, sacīja čukstošā balsī, — redzēsim, ko jūs par viņu teiksiet. Viņš nav gan skuvies ilgāku laiku, bet ar visu to nemaz neizskatās mežonīgs. Bet paga! Lai es papriekšu paskatos, vai viņš var pašlaik viesus pieņemt.
   Pasteigdamies pāris soļu priekšā, dakteris pavērās istabā. Kad uz viņa mājienu arī lēdijas bija iegājušas, viņš pievēra durvis un tad uzmanīgi atvilka gultas aizkarus. Rūdīta melna ļaundara vietā, ko viņas bija cerējušas ieraudzīt, gultā gulēja tikai bērns, novārdzis, sāpju izmocīts bērns, iegrimis dziļā, miegā. Viņa ievainotā roka, lubiņās iesaitēta, bija pārlikta šķērsu pār krūtīm, galviņa atdusējās uz otras rokas, kura gandrīz pazuda zem viņa garajiem, pār spilvenu izklīduša­jiem matiem.
   Cienījamais džentlmenis pieturēja aizkaru un pāris minū­tes klusēdams noraudzījās savā pacientā. Pa to laiku jaunā lēdija klusām paslīdēja viņam garām un, nosēdusies pie gultas krēslā, atglāstīja Oliveram matus no sejas. Noliecoties pār zēnu, asaras viņai nokrita tam uz pieres.
   Zēns sakustējās un pasmaidīja miegā, it kā zem šīs žēlu un līdzjūtības rasas būtu uzplaucis jauks sapnis par mīlu un glāstiem, ko Viņš nekad nebija pazinis. Tā dažreiz jauka melodija vai ūdens burbuļošana klusā vietā, vai puķes smarža, vai tikai nejauši izdzirdēts pazīstams vārds liek ataust mig­lainām atmiņām par kaut ko, kas nekad nav bijis šinī dzīvē, — atmiņām, kas izgaist kā nopūta, kuras pamodinājusi acu­mirklīga atjausme par laimīgāku, sen pagājušu dzīvi, un kuras nav atsaucamas ar apzinīgu prāta un atmiņas piepūli.
   —   Ko gan tas lai nozīmē? — vecākā lēdija iesaucās. — Sis nabaga bērns taču nevar būt laupītāju audzēknis?
   —   Netikums, — ārsts nopūtās, palaizdams vaļā aiz­karu, — atrod sev mājvietu daudzos tempļos, un kas var sacīt, ka tas neslēpjas aiz daiļa vaiga.
   —   Bet tik jaunos gados! — Roze pretojās.
   —   Manu dārgo jauno ledij, — ārsts sacīja, skumji galvu pašūpodams, — noziegums ir līdzīgs nāvei, tas neizstiepj roku pec veciem vien. Bieži jo bieži pašus jaunakos un skais­tākos tas izvēlas par saviem upuriem.
   —   Bet vai jūs … ak! Vai jūs tiešām pieļaujat tādu domu, ka šis kuslais bērns no brīva prāta piebiedrojies šiem sabied­rības pēdējiem atkritumiem? — Roze uztraucās.
   Ārsts palocīja galvu, it kā ar to teikdams, ka viņš pieļauj gan tādu varbūtību, un, nomanīdams, ka" sarunāšanās var slimnieku traucēt, aicināja lēdijas blakus istabā.
   —   Bet, ja arī viņš būtu samaitāts, — Roze neatlaidās, — padomājiet, cik viņš vēl mazs; padomājiet, varbūt viņš nekad
   nav pazinis mātes mīlestības, ne iz­jutis savas mājas siltuma; varbūt ļauna apiešanās, sitieni vai bads va­rēja viņu novest pie cilvēkiem, kas ar varu viņu piespieda uz noziedzībām. Krustmāt, mīļo krustmāt, dieva dēļ, padomājiet par to, pirms ļaujat tiem iegrūst šo slimo bērnu cietumā, kur, bez šaubām, tiks apraktas visas cerī­bas viņu vēl labot. Jūs, kas mani mī­lat un zināt, ka, jūsu mīlestībā un sirsnībā sildīdamās, es neesmu jutusi vecāku trūkumu, zināt, ka varēja būt arī citādi, ka varēju būt tikpat pa­mesta un nelaimīga kā šis na­baga bērns, — ak! apžēlojieties par viņu, iekāms nav par vēlu!
   Manu mīļo! — vecākā lēdija sacīja, spiezdama pie krūtīm raudošo meiteni. — Vai tad tu domā, ka es varētu aiztikt matiņu uz viņa galvas?
   —  Ai nē! — Roze dedzīgi attrauca.
   —   Skaidrs, ka ne, — vecā lēdija sacīja. — Mana diena iet jau uz rieta pusi, un lai žēlastība tiek parādīta man, kā es to parādu citiem! Ko es varu darīt, lai viņu glābtu, ser?
   —   Ļaujiet man padomāt, kundze, — ārsts sacīja, — ļau­jiet man padomāt.
   Misters Losberns sabāza rokas kabatās un uzsāka pa­staigu pa istabu uz priekšu atpakaļ, bieži apstādamies, pašū­podamies pirkstgalos un raukdams pieri niknās krunkās. Reizi pa reizei iesaukdamies «Nu es zinu!» un «Nē, tas neder!» un tikpat reižu atsākdams pastaigu un pieres raukšanu, viņš pēdīgi apstājās un sacīja:
   —   Man liekas, ja jūs man dotu pilnu un neierobežotu brī- vestību iebaidīt Džailzu un to mazo puikiņu Britlsu, es šo lietu nokārtotu. Džailzs ir vecs kalpotājs un uzticīgs vīrs, to es zinu, bet jūs atradīsiet tūkstoš veidu, kā ar viņu atkal salabt, un bez tam varat viņu vēl godalgot par labu šaušanu. Jums nav pret to iebildumu?
   —  Ja nav nekādas citas iespējas glābt zēnu, — atteica misis Meilija.
   —   Nav citas, — dakteris sacīja, — nav citas, ticiet manam vārdam!
   —  Tādā gadījumā mana krustmāte piešķir jums neiero­bežotu varu, — Roze sacīja, smaidīdama caur asarām, — bet, lūdzams, neesiet ar šiem nabadziņiem bargāks, nekā tas ne­pieciešami vajadzīgs.
   —  Jums laikam šķiet, — dakteris atsmēja, — ka visi šodien cietsirdīgi noskaņoti, tikai jūs vienīgā ne, mis Roze. Es tad atļaujos cerēt — galvenokārt augošā vīriešu dzimuma interesēs, — ka pats pirmais krietnais jauneklis, kas apelēs pie jūsu līdzjūtības, atradīs jūsos tikpat atsaucīgu un jūtīgu sirdi, un ļoti vēlētos, kaut pats es biiis jauns puisis, lai tūlīt uz līdzenas vietas izmantotu tik labvēlīgus apstākļus kā pat­laban.
   —  Jūs esat vēl gluži tāds pats liels zēns kā tas nabaga Britlss, — Roze atteica pietvīkdama.
   —   Nu, vai zināt, — dakteris sacīja, sirsnīgi pasmieda­mies, — par tādu būt nav nemaz tik grūta lieta. Bet tagad atgriezīsimies pie slimā zēna. Pats galvenais punkts mūsu nolīgumā nule tikai nāks. Viņš pamodīsies tā pēc kādas stun­das, manuprāt, un, lai gan es tam biezgalvim konstebla jun­kuram tur lejā sacīju, ka tas apdraudētu zēna dzīvību, ja to traucētu un sāktu izprašņāt, bet, patiesību sakot, mēs ar viņu varam aprunaties bez bažām. Mans noteikums tad nu ir šāds: es viņu izklaušināšu, jums klāt esot; un, ja tad pēc tā, ko viņš pastāstīs, mēs atzīsim un es varēšu jūsu skaidrajam sa­prātam pierādīt, ka viņš patiešām galīgi samaitāts (kas vai- rak neka iespejami), lai tad viņš saņem savu likteni; vismaz es tai lietā tālāk vairs nejaukšos.
   —   Ai nē, krustmāt! — Roze lūdzās.
   —   Ai jā, krustmāt! — dakteris pārtrauca. — Vai no­runāts?
   —   Viņš nevar būt norūdījies ļaundaris, — Roze sacīja. — Tas ir neiespējami.
   —  Jo labāk, — dakteris attrauca, — jo vairāk iemesla pieņemt manu noteikumu.
   Pēdīgi līgums stājās spēkā, un abas līguma slēdzējas puses nosēdās, lai ar nepacietību gaidītu, kad Olivers pa­modīsies.
   Abu lēdiju pacietībai bija jāiztur ilgāks pārbaudījums, nekā misters Losberns bija paredzējis, jo pagāja stunda pēc stundas, bet Olivers joprojām gulēja smagu miegu. Bija vakars jau klāt, kad beidzot laipnīgais dakteris atnesa ziņu, ka nu zēns tiktāl esot atpūties, ka varot sākt sarunu. Puisēns esot ļoti slims, viņš sacīja, un vārgs no asiņu zaudējuma, bet tā sirdi nomokot kaut kas, ko viņš par varītēm gribot iz­stāstīt, un tāpēc šis arī domājot, ka labāk dot zēnam šo iespēju nekā likt tam gulēt mierīgi līdz rītam, ko pretējā gadījumā, bez šaubām, būtu darījis.
   Saruna bija gara. Olivers izstāstīja savu vienkāršo dzīves gājumu, gan bieži aiz sāpēm un nespēka anklusdams. Tas biia svinīgs brīdis, klausoties aptumšotā istabā slima bērna gurdu balstiņu, kas pavēstīja gargaru rindu pārestību un ļau­numu. ko nežēlīgi cilvēki tam nodarījuši. Ak! ja mēs, apspiez­dami un mocīdami savus tuvākus, kaut reizi padomātu par to noslēpumainību, kādā cilvēku kļūdas gaismā nāk, jo tās kā smagi melni mākoņi ceļas — lēni, tas taisnība, bet tādēļ ne mazāk droši, — augšup uz debesīm, lai vēlāk nolietu at­riebību pār mūsu galvām; ja mēs kaut īsu mirklīti savās iedomās dzirdētu, kādu smagu liecību par mums nodod mi­rušo balsis, kuras nekāda vara nespēj apslāpēt, nekāda augst- manība nespēj apklusināt, kur tad būtu vieta vairs varmācībai un netaisnībai, ciešanām, postam, cietsirdībai un apvainoju­miem, ar ko dzīvē ik dienas saduramies uz katra soļa?
   Tanī vakarā Olivera spilvenu uzčubināja maigas rokas, un daiļums un krietnums sargāja viņa miegu. Viņš jutās mierīgs un laimīgs un būtu varējis nomirt bez kurnēšanas.
   Tiklīdz šī svarīgā intervija bija beigusies un Olivers no­mierinājies sāka atkal snaust, dakteris, izslaucījis acis un tai pašā laikā nosirdījies par acu vājumu, devās lejup, lai uzsāktu karagājienu pret misteru Džailzu. Istabās neviena neatrazdams, viņš nodomāja, ka varbūt lielākus panākumus gūs, ja uzbrukumu sāks virtuvē; tātad viņš gāja uz virtuvi.
   Seit mājas parlamenta apakšnamā bija sapulcējušās kal­pones, misters Britlss, misters Džailzs, alvotājs (kas, ņemot vērā viņa pakalpojumus, bija saņēmis īpašu ielūgumu palikt un pacienāties līdz pat vakaram) un konstebls. Sim pēdēji minētajam džentlmenim bija liels zizlis, liela galva, liela seja, lieli puszābaki, un izskatījās, it kā viņš būtu iztukšojis arī proporcionālu daudzumu alus, — kā tas patiesībā arī bija noticis.
   Diskutēts, protams, tika vēl par pagājušās nakts notiku­miem, jo misters Džailzs, dakterim ienākot, pašlaik plātīi^ ar savu aukstasinību un misters Britlss ar alus krūzi rokā apstiprināja katru vārdu, pirms vēl viņa priekšnieks bija pa­spējis to izteikt.
   —   Sēdiet vien mierīgi! — dakteris sacīja, pamādams ar roku.
   —   Pateicamies, ser, — misters Džailzs atsaucās. — Kun­dze atvēlēja izsniegt visiem alu, ser, un, tā kā es nemaz ne­ilgojos pēc sava mazā kambarīša, ser, bet gan pēc kompāni­jās, tad nu es sadzeru kopā ar viņiem šeit.
   Britlss un, viņam sekodami, arī pārējie — lēdijas un džentlmeņi — kaut ko nomurmināja, no kā varēja izlobīt tik daudz, ka tie ir pateicīgi misteram Džailzam par parādīto laipnību. Misters Džailzs raudzījās ar vēlīgu pārākuma ap­ziņu, it kā teikdams, ka viņš tos nepametīs, ja vien tie pra­tīsies pienācīgi izturēties.
   —   Kā jūtas slimnieks šovakar? — misters Džailzs ievai­cājās.
   —   Nu tā, ne visai labi, — dakteris atteica. — Es baidos, ka jūs ar šo lietu būsiet sev sakurinājis pirti, mister Džailz.
   —  Jūs tak nedomājat teikt ar to, ser, — misters Džailzs sacīja nodrebēdams, — ka viņam būs jāmirst? Ja es tam varētu ticēt, neredzēt man vairs prieka dienu dzīvē. Nevie­nam zēnam es nevaru atņemt dzīvību, nē, nē, ne pat šim mūsu Britlsam, — nē, ne pat par visu grāfistes galda su­drabu, ser.
   —   Tas nav galvenais, — dakteris sacīja noslēpumaini. — Mister Džailz, vai jūs esat protestants?
   —  Jā, es domāju gan, — misters Džailzs stostījās, kļū­dams gluži bāls.
   —   Un jūs kas esat, zen? — dakteris jautaja, spēji pie- versdamies Britlsam.
   —   Die's lai man žēlīgs, seri — Britlss iesaucās nodrebē­dams. — Es esmu … es tas pats, kas misters Džailzs, ser.
   —   Tad pasakiet man to, — dakteris turpināja, — abi jūs, jā, abi jūs! Vai jūs varat apzvērēt, ka zēns tur augšā ir tas pats, kas pagājušo nakti ielīda pa lodziņu? Nu runājiet! Mēs klausāmies.
   Dakteris, kuru visi pazina kā pašu miermīlīgāko radījumu zemes virsū, izteica šo pavēli tik skarbā un niknā balsī, ka Džailzs ar Britlsu, kas bija jau krietni vien apdulluši no iz­dzertā alus un nakts pārdzīvojumiem, blenza tagad viens uz otru galīgi apstulboti.
   —   Klausieties arī jūs, konstebl, ko viņi atbildēs, un uz­manīgi pie tam! — dakteris sacīja, ar lielu svinīgumu pakra­tīdams rādītāja pirkstu un uzpakšķinādams ar to pa degun- virsu, lai šī cienījamā persona sapurinātos un sasprindzinātu visus savus prātus. — Kaut kas tūlīt atklāsies.
   Konstebls sataisīja tik gudru seju, cik vien varēja, un paņēma savu amata zizli, kas bija mierīgi stāvējis piesliets aiz dūmvada.
   —   Kā būsiet nopratis, runa ir vienkārši par personas iden­tificēšanu, — dakteris sacīja.
   —  Jā, jā, saprotu, ser, — konstebls atteica, sākdams ne­ganti klepot, jo, steigā tukšojot alus glāzi, kāds guldziens bija ieskrējis nerīklē.
   —   Mājā ielaužas zagļi, — dakteris turpināja, — un divi vīrieši caur pulvera dūmiem uz īsu mirkli pamana kādu zēnu, tumsā, kad viss iet jezgu jezgām. Otrā rītā šai pašā mājā iemaldās zēns un tādēļ vien, ka tam gadījuma dēļ roka pār­sieta, šie vīri mežonīgi sagrābj to, — ar šādu rīcību ap­draudot zēna dzīvību, — un apzvēr, ka tas ir zaglis. Izriet jautājums: vai šie vīri var attaisnot savu izturēšanos, un, ja ne, tad kādā stāvoklī tie sevi nostāda?
   Konstebls dziļdomīgi palocīja galvu un sacīja, ja tas, ko dakteris teicis, neesot pēc likuma, tad šis labprāt gribētu dzirdēt, kas tad vispār esot likumīgi.
   —   Es vēlreiz jūs jautāju, — dakteris iegrāvās, — vai jūs varat nodot svinīgu zvērestu, ka šis ir tas pats zēns?
   Britlss neziņā uzlūkoja misteru Džailzu; misters Džailzs neziņā uzlūkoja Britlsu; konstebls aizlika roku aiz auss. lai notvertu atbildi: abas sievietes un alvotājs saliecās uz priekšu, lai labāk dzirdētu; dakteris meta skadrus skatienus visapkārt, kad pēkšņi noskanēja vārtu zvans un tai pašā brīdī bija dzir­dama arī ratu rīboņa.
   —   Tie ir slepenie! — Britlss iesaucas, acīm redzami juz­damies atvieglots.
   —   Kas tādi? — dakteris izsaucās, savukārt uztraukdamies.
   —   Bovstrita aģenti[15], ser, — Britlss atteica, paņemdams sveci, — mēs ar misteru Džailzu aizsūtījām pēc viņiem šorīt.
   —   Ko? — dakteris kliedza.
   —   Jā, — Britlss sacīja. — Es nosūtīju ziņu ar pasta karietes kučieri un brīnos, ka tie nav ieradušies jau agrāk.
   —   Un to jūs izdarījāt, jūs? Tad velns būtu parāvis jūsu .. . jūsu tejienes pasta karietes, kas velkas kā gliemeži, tas viss, ko gribēju sacīt, — dakteris noteica, aiziedams projām.

   —   Kas tur ir? — Britlss vaicāja, pavēris durvis mazā spraugā, nenoņemot važiņu, un raudzījās ārā, sveci aizēnojot ar roku.
   —   Taisiet vaļā! — vīrieša balss ārpusē atsaucās. — Mēs esam aģenti no Bovstrita, mums šorīt dota ziņa ierasties.
   Ļoti iepriecināts, dzirdot šādu atbildi, Britlss atvēra dur­vis līdz galam vaļā, un viņa priekšā stāvēja ar mēteli mugurā cienīga izskata vīrietis, kas, neteikdams vairāk ne vārda, nāca tik iekšā, noslaucīja kurpes uz kājslauķa tik brīvi un vien­kārši, it kā viņš šeit pat dzīvotu.
   —   Izsūtiet kādu, lai mans kolēģis tiek brīvs, būsiet tik laipni, jaunais cilvēk? — policijas aģents sacīja. — Viņš pa­lika divričos ērzeli pieskatīt. Vai jums te ir kāds šķūnelis, kur pajūgu novietot uz minūtēm piecām vai desmit?
   Kad Britlss bija atbildējis, ka tas viss ir nokārtojams, un parādījis vēl ratnīcu, cienīgā izskata vīrs soļoja atpakaļ uz dārza vārtiem un palīdzēja savam kompanjonam novietot divričus, kamēr Britlss, savā sirdī jūsmodams, rādīja tiem gaismu.
   To nodarījuši, viņi gāja uz dzīvojamo māju un, ievesti viesistabā, novilka mēteļus, noņēma cepures un parādījās visā savā godībā.
   Tas, kurš pirmāk klaudzināja pie durvīm, bija plecīgs vīrs, vidēia auguma, tā ap gadu piecdesmit; melniem, spīdīgiem matiem, diezgan īsi apcirptiem; ar vaigubārdu, apaļu seju un dzēlīgām acīm. Otrs bija sarkanmatis, kaulains vīrelis stulmainos zābakos, ne visai patīkams pēc sejas, ar uzrauktu, nejauku degunu.
   —   Pasakiet savam mājas kungam, ka ieradušies Bleterss un Dafs! — plecīgais vīrs sacīja, noglauzdams matus un nolikdams uz galda vienu pāri roku dzelžu. -— A, labvakar, kungs! Vai es nevarētu parunāt ar jums pāris vārdu zem četrām acīm, lūdzu?
   Ar pēdējiem vārdiem viņš uzrunāja misteru Losbernu, kas patlaban ienāca viesistabā; šis džentlmenis pamāja, lai Britlss pazūd, ieaicināja abas lēdijas un aizvēra durviā.
   —   Sī lēdija ir mājas kundze, — misters Losberns sacīja, norādīdams uz misis Meiliju.
   Misters Bleterss palocījās. Uzaicināts sēsties, viņš nolika cepuri uz grīdas un, paņēmis krēslu, pameta ar galvu Dafam, lai tas seko viņa piemēram. Sis džentlmenis, kas vai nu nebija pieradis būt labākā sabiedrībā, vai arī neiutās tajā vi^ai ērti, — viens par diviem, — vispirms izgorījās un izļodzījās gan šā, gan tā un tad tikai apsēdās, iebāzdams, gluži kā tāds apdullis, vēl spieķa rokturi mutē.
   —   Nu, tagad ķersimies pie tās ielaušanās, kungs, — Ble­terss sacīja. — Kādi tad ir lietas apstākļi?
   Misters Losberns, acīm redzot gribēdams iegūt laiku, vilka savus paskaidrojumus garumā, bieži novirzīdamies no īstās lietas. Misteri Bleterss un Dafs rādīja ļoti gudras sejas un retumis pameta viens otram ar galvu.
   —   Protams, es nevaru neko noteiktu apgalvot, pirms neesmu redzējis, kā ir strādāts, — Bleterss sacīja, — bet viena doma man tūlīt ienāca prātā, — un tiktāl es to varu atklāt, — ka te nav strādājuši kaut kādi lauku muļļas, ko teiksi, Daf?
   —   Skaidrs, ka ne, — Dafs atteica.
   —   Lai šīm lēdijām pārtulkotu vārdus «lauku muļļas», vai es jūs pareizi būšu sapratis, ka ielaušanos nav izdarījuši pro­vinces zagļi? — misters Losberns iejautājās ar smaidu uz lūpām.
   — Pareizi, kungs, — Bleterss atteica. — Vai tas būtu viss, ko jūs zināt par ielaušanos?
   —   Viss, — dakteris atteica.
   —  Tā, bet kas tur ar to zēnu pie jums, par kuru kalpotāji stāsta? — Bleterss jautāja.
   —   Nekā tur nav, — dakteris atbildēja. — Viens no kal­potājiem pārbīlī ieņēmies galvā, ka šim zēnam kāds sakars ar ielaušanās mēģinājumu, bet tās ir muļķības, pilnīgs absurds.
   —   Bet ar to mēs viegli tiktu galā, ja arī tā būtu, — Dafs. ieminējās.
   —   Tas ir pareizi, ko viņš saka, — Bleterss piebilda, atzi­nīgi palocīdams galvu un izklaidīgi rotaļādamies ar roku dzelžiem it kā ar kastaņetēm. — Kas ir šis zēns? Ko viņš pats par sevi stāsta? No kurienes viņš šeit ieradies? Viņš tak nenokrita no mākoņiem, kungs?
   —   Skaidrs, ka ne, — dakteris atteica, uzmezdams nemie­rīgu skatienu lēdijām. — Es zinu visu par viņu, bet par to* mēs varam parunāt vēlāk. Jūs tak, es domāju, gribēsiet pa- priekšu apskaiīt to vietu, kur zagļi mēģinājuši ielauzties?
   —   Katrā ziņā, — misters Bleterss pievienojās. — Vis­pirms mēs paraudzīsimies tur un tad nopratināsim kalpo­tājus. Tā parasti mēdz darīt pie izmeklēšanas.
   Apgādājās ar gaismu, un tad misteri Bleterss un Dafs vietējā konstebla, Britlsa, Džailza un, vārdu sakot, visu pā­rējo pavadībā aizgāja uz mazo virtuves kambarīti gaiteņa viņā galā un paraudzījās lodziņā; pēc tam pa zaļo mauru apgāja mājai apkārt un palūkojās pa lodziņu iekšā; tad viņiem padeva sveci, lai apskatītu aizvirtni, tad — lukturi, lai pētītu pēdas, un visupēc dakšas, lai izbakstītu krūmus. Kad nu tas, skatītājiem bez elpas līdzi sekojot, bija padarīts, visi sanāca atkal iekšā, un misteriem Džailzam un Britlsam tagad nācās celt priekšā melodramatisku pārskatu par savu' līdzdalību pagājušās nakts notikumos, ko viņi atkārtoja rei­zes sešas, nonākdami pretrunās viens ar otru ne vairāk kā vienā svarīgā punktā pirmoreiz un ne vairāk kā divpadsmit punktos pēdējo reizi. Šādus rezultātus sasnieguši, Bleterss un Dafs lika iziet visiem no istabas un paši divi vien notu­rēja garu apspriedi, salīdzinot ar kuru slavenu ārstu kon­sultācijās grūtos, sarežģītos medicinas jautājumos ir tīrā bērnu spēle.
   Pa to laiku dakteris pavisam satraukts staigāja uz priekšu atpakaļ blakus istabā, bet misis Meilija un Roze rai­dīja uz viņu nemiera pilnus skatienus.
   —   Goda vārds, — viņš sacīja apstādamies, kad bija jau neskaitāmas reizes pārskraidījis istabu, — nu es gandrīz vairs nezinu, ko iesākt.
   —   Es gan domāju, — Roze sacīja, — ja mēs tiem at­stāstītu godīgi un atklāti nabaga zēna stāstu, ar to pilnīgi pietiktu, lai viņa vainu dzēstu.
   —   Es šaubos, manu dārgo jauno ledij, — grozīdams galvu, dakteris atteica. — Manuprāt, ne šie vīri, ne tiesneši, kas stāv augstāk par viņiem, neieskatīs to ne par kādu attaisnojumu. «Kas tad viņš galu galā ir?» tie prasīs. Bēgulis. Vadoties tikai no vesela saprāta un pierādījumiem, viņa stāsts ir gau­žām apšaubāms.
   — Bet jūs taču ticat tam? — Roze pārtrauca.
   —   Es ticu tam, lai cik tas ar savādi, un varbūt es esmu vecs muļķis ar savu ticēšanu, — dakteris atbildēja. — Un tomēr es nedomāju, ka tāds stāsts ko sver pieredzējušam policijas ierēdnim.
   —   Kāpēc ne? — Roze vaicāja.
   —   Tāpēc, mana daiļā nopratinātāja, — dakteris atteica, — tāpēc, ka, ar viņu acīm skatoties, visā tai būšanā ir daudz nelāga punktu — zēns var pierādīt tikai to, kas runā viņam par ļaunu, un neko, kas tam nāktu par labu. Vilks viņus būtu rāvis, šos junkurus! Viņi tak neliksies mierā ar saviem kāpēc un kādēļ, un vai šie tev ņems ko par pilnu! Redziet, pēc pui­kas paša stāsta jau iznāk, ka viņš tomēr kādu laiku ir uz­turējies zagļu barā; viņš ir aizstiepts uz policijas iecirkni, apvainojot to par kabatas izčamdīšanu kādam džentlmenim; viņš no šā paša džentlmeņa mājām ar varu ir aizvests uz kādu vietu, kuru viņš nevar ne aprakstīt, ne uzrādīt, un par to, kur tā atrodas, viņam nav ne miglainākās jausmas. Viņu atved uz Certsiju cilvēki, kuriem, šķiet, ir ciešas saites ar viņu, vai nu viņam tas patīk, vai ne, un tie viņu iebāž pa logu, lai varētu izlaupīt māju; bet nu, taisni tai brīdī, kad viņš grib sacelt kājās mājiniekus, tātad izdarīt tieši to, kas pierādītu viņa nevainību, vajag izdrāzties šim nolāpītam pus- sulainim, puspārvaldniekam un sašaut viņu! Tīri kā ar no­domu būtu stājies ceļā, lai zēns nevarētu neko izdarīt savā labā! Vai tad jūs to visu neredzat?
   —   Redzu gan, kā ne, — Roze atteica, pasmaidīdama par ārsta straujumu, — taču es neredzu tur neko tādu, kas lie­cinātu par nabaga bērna noziedzību.
   —   Neko! — dakteris attrauca. — Protams, kur nu! Lai svētītas jūsu dzimuma spožās acis! Tās nevienā lietā neredz vairāk kā vienu pusi, vai nu tas nāk par labu, vai ļaunu, proti, to, kuru pirmo ierauga.
   Izteicis šo pieredzē gūto atzinumu, dakteris sabāza rokas kabatās un uzsāka atkal pastaigu, vēl straujāku nekā pirmāk.
   —    Jo vairāk es domāju par to, — dakteris sacīja, — jo skaidrāks man kļūst, ka nepatikšanu un grūtību būs bez gala, ja atklāsim tiem visu patiesību par zēnu. Esmu pārliecināts, ka tai neticēs; un, ja arī galu galā izrādītos, ka viņi zēnam neko nevar nodarīt, tad tomēr visa šī patiesības gaismā ceļ­ošana un tās apšaubīšana katrā ziņā būs par kavēkli jūsu labajiem nodomiem aiztaupīt bērnam ciešanas.
   —   Ak vai, bet ko tad lai dara? — Roze vaimanāja.
   —   Die's, die's! Kādēļ viņi sūtīja pēc šiem cilvēkiem?
   —  Jā, tiešām, kādēļ? — misis Meilija piebalsoja. — Es nezin ko dotu, kaut viņu šeit nebijis.
   —   Man ir tikai viens padoms, — misters Losberns pēdīgi sacīja, nosēzdamies un ļaudamies izmisīgam mieram. — Mums jāmēģina ar drošu pieri izsisties visam cauri. Mērķis ir labs, un tas lai attaisno mūsu rīcību. Zēnam ir stipra drudža simptomi, un viņš nav tādā stāvoklī, lai velreiz atsāktu ar viņu runāšanu, un tas mums ir viens trumpis. Ar to nu mums jāmēģina izsist viss labākais, un, ja tas labākais neiz­nāk labs, nu, tad mēs neesam vainīgi. Iekšā!
   —   Nu, daktera kungs, — Bleterss sacīja, ienākdams kopā ar savu kolegu, un, pirms tālāk runāja, cieši aizvēra durvis.
   —   Šī lieta nav notikusi ar saostīšanos.
   —   Velns ar ārā, kas tā par saostīšanos? — dakteris ne­pacietīgi ievaicājās.
   —   Par laupīšanu ar saostīšanos, cienījamās kundzenes, mēs saucam tādu, — Bleterss pievērsās abām lēdijām, it kā nožēlodams viņu nesaprašanu, bet sašuzdams par daktera tumsonību, — kur iejaukti mājas kalpotāji.
   —   Neviens tos šajā gadījumā nav turējis aizdomās, — misis Meilija sacīja.
   —   Tam es gribu ticēt, kundze, — Bleterss atteica, — bet ar to nebūt vēl nav teikts, ka tie nevarēja būt līdzzinātāji.
   —   Tieši tāpēc arī varēja būt, — Dafs piebilda.
   —   Mūsu atzinums, ka te ir rīkojusies pilsētas skolota roka, — Bleterss turpināja ziņojumu, — jo darbs pirmās šķiras.
   —   Jā, smalki gan strādāts, — Dafs piebalsoja.
   —   Viņi ir bijuši divi, — Bleterss turpināja, — un trešais tiem bijis zēns, ko skaidri pierāda loga izmēri. Tas ir viss, ko šimbrīžam varam sacīt. Bet tagad tūlīt ar jūsu laipnu atļauju mēs gribētu redzēt to puišeli, kas pie jums augšā.
   —   Varbūt pirmāk kungiem varētu piedāvāt ko iedzert, misis Meilij? — dakteris sacīja, un seja viņam atmirdzēja, it kā viņa galvā būtu ataususi jauna doma.
   —   Ak jā, tiešām! — Roze dedzīgi iesaucās. — Tūlīt, ja vēlaties.
   —   O, pateicamies, mis! — Bleterss sacīja, pārvilkdams ar mēteļa piedurkni pār lūpām. — Ir jau viena sausa padarīšana tas mūsu darbs. Kaut ko, kas jums pie rokas, mis. Neuzņe­mieties liekas pūles mūsu dēļ!
   —   Ko jūs, diez, labāk gribētu? — dakteris apvaicajas, iedams jaunajai lēdijai līdzi pie bufetes.
   —   Kādu lāsīti degvīna, kungs, ja jums tas viendaudz, — Bleterss atteica. — No Londonas līdz šejienei ir gabaliņš, cienītā kundze, — krietni var izsalties, un es to allaž esmu ievērojis, ka degvīns rada visjaukāko siltumiņu.
   Šis interesantais atklājums bija domāts misis Meilijai, kas to arī ļoti laipnīgi uzklausīja. Pa to starpu dakteris nemanot izslīdēja ārā.
   —   Ak! — misters Bleterss sacīja, neņemdams vis vīna glāzi pie kājiņas, bet dibentiņa, ko, satvēris ar kreisās rokas īkšķi un rādāmo pirkstu, turēja krūšu augstumā, — es savā laikā, cienījamās lēdijas, šai līdzīgu lietiņu esmu ne mazumu pieredzējis.
   —   Tā pati ielaušanās Edmontonā, tai klusajā ieliņā, Ble- ters, — misters Dafs ieteicās, atsvaidzinādams kolēģa atmiņu.
   —   Jā, tas bija kaut kas loti līdzīgs šim numuram, vai ne? — Bleterss atteica. — Tas bija Ķipja deguna Cikvida roku darbs.
   —   Tu vienmēr piedēvē to viņam, — Dafs sacīja. — Tā bija Peta kompānijā, es tev saku. Ķipja deguns no tās lietas stāvēja tikpat tālu kā es, piemēram.
   —   Eh, ko tu! — misters Bleterss atcirta. — Es nu gan zināšu labāk. Vai atceries vēl to reizi, kad Ķipja degunam pašam bija izkampta naudiņa? Tas nu gan bija štuks! Labāks par kuru katru romānu, kādus man pagadījies lasīt.
   —   Kas tad tur bija? — Roze painteresējās, lai uzturētu mošāku garastāvokli šiem netīkamajiem ciemiņiem.
   —   Tas bija tāds blēžu gabals, mis, kāds diez vai kādam citam būtu iekritis prātā, — Bleterss atbildēja. — Šis Ķipja deguns Cikvids …
   —   Ķipja deguns, tas tāds ar lielu degunu, — Dafs pār­trauca.
   —   Vai nu mis tā nesaprot! — Bleterss uzskaitās. — Vien­mēr tu jaucies starpā, kolēģi! Nu tā — šis Ķipja deguns Cik­vids turēja krodziņu Betlbridžas ceļā, un viņam bijis pagra­biņš, kur jauni lordi arvien kuplā skaitā ieradās noskatīties gaiļu cīņās, āpšu vajāšanā ar suņiem un citās tādās pada­rīšanās; un tās spēiītes tur tika varenīgi gudri vadītas, diezgan bieži es tajās esmu noskatījies. Toreiz viņš vēl nebija pamilijā[16] uzņemts, un kādu nakti viņam nočiepa trīssimt div­desmit septiņas ginejas ar visu buru audekla maišeli; to izzaga nakts vidū no guļamistabas kāds garš kleivāns ar melnu plāksteri uz acs, — tas bija paslēpies pagultē, — un, izdarījis zādzību, izlēca laukā no otrā stāva loga. Viņš ar savu lietu tika galā viens divi. Bet Ķipja deguns ari bija veikls zellis: pamodies no trokšņa, viņš izmetās no gultas un laida tam pakaļ blīkšķi no kramenīcas, saceldams kājās visu apkaimi. No visām malām nu metās zagli ķert, un, tuvāk pa­pētījuši, ķērāji atskārta, ka Ķipja degunam laimējies gan ievainot laupītāju, jo asiņu pēdas bija samanāmas lielu gabalu, līdz kādam žogam, kur tad izbeidzās. Tomēr visa skanošā un čaukstošā mantība aizgāja latatā, un tā nu vienā jaukā dienā šī likumīgā krogus turētāja mistera Cikvida vārds parādās avīzē starp citiem bankrotējušiem; tagad nu gāja vaļā ziedojumu vākšana, gan ar listēm, gan caur palīdzības kasēm, vilks ta viņu sazin, ar ko visu, lai sastutētu nabaga vīru, kurš bija galīgi sašļucis par savu zaudējumu; dienas trīs četras viņš tikai skrēja pa ielām uz priekšu atpakaļ, plo­sījās un plūca matus, tā ka daudzi jau sāka baidīties, ka tik beigu beigās viņš sev galu nepadara. Kādu dienu viņš kā vēja nests iedrāžas mūsu kantori un pieprasa privātu sarunu ar policijas maģistratu, kurš, brīdi sarunājies, pazvana, iesauc pie sevis Džemu Spaiersu (Džems bija izmanīgs vīrs) un liek tam iet līdzi misteram Čikvidam palīdzēt notvert to puisi, kas apzadzis viņa māju.
   «Es viņu redzēju, Spaiers,» Cikvids saka, «vakarrīt viņš pagāja garām manai mājai.» — «Kāpēc tad laidāt garām, kāpēc neķērāt aiz krāģa?» Spaierss noprasa. «Es biju tik pār­steigts, ka jūs būtu varējuši ielauzt man galvaskausu ar zobu bakstīkli,» nabaga vīrs taisnojas, «bet nu gan mēs viņu dabū­sim rokā, jo vakarā starp desmitiem un vienpadsmitiem viņš atkal pagāja garām.» To izdzirdis, Spaierss paķer un iebāž kabatā pāris tīru veļas gabalu un ķemmi gadījumam, ja nāk­tos palikt tur varbūt dienas divas, un projām ir; nosēžas krogū pie viena loga aiz neliela, sarkana aizkara, cepuri patur galvā — pilnā gatavībā kaut kuru brīdi mesties ārā. Vēlā vakarā viņš tur smēķē savu pīpi, kad pēkšņi Cikvids ierēcas: «Tur viņš ir! Ķeriet zagli! Palīgā!» Džems Spaierss šaujas ārā un redz: Cikvids jož pa ielu, bļaudams pilnā rīklē. Spaierss liek pakaļ; Cikvids mato tik tālāk; ļaudis skrej no visām pusēm, visi kliedz: «Zagļi!», un Cikvids pats auro visu laiku kā vājprātīgs. Uz mirkli, iegriežoties citā ielā, Spaiersam tas pazūd no acīm; Spaierss apcērtas ap stūri, redz nelielu pūlīti, speras tanī iekšā: «Kurš ir tas vīrs?» -— «Velns tevi ārā!» Cikvids saka, «pazaudēju to atkal!» Dīvaina lieta, bet zaglis nekur nebija redzams, nu, neko darīt, gāja vien atpakaļ uz krogu. Otrā rītā Spaierss ieņēma atkal savu vietu un raudzī­jās gar aizkara malu pēc gara vīra ar plāksteri pār aci, rau­dzījās, kamēr pašam abas acis sāka sāpēt. Pēdīgi viņš neva­rēja vairs noturēties, aizvēra tās, lai mirkli atpūtinātu, un tieši tai momentā, kad acis aizkrīt, viņš izdzird Čikvidu rēcam: «Te viņš ir!» Atkal Spaierss drāžas ārā, bet Cikvids jau pusi ielas aizskrējis viņam priekšā, un noskrien tagad divtik garu gabalu kā vakar — virs pupās atkal! Tas vēl atkārtojas pāris reižu, līdz viena daļa kaimiņu sāka runāt, ka misteru Čikvidu aplaupījis pats -velns un nu vazājot šo aiz deguna; citi domāja, ka nabaga misters Cikvids aiz bēdām prātiņu esot izdzīvojis.
   —   Ko tad teica Džems Spaierss? — ievaicājās dakteris, kas bija ienācis atpakaļ, šim stāstam sākoties.
   —   Džems Spaierss, — slepenpolicists turpināja, — ilgu laiku nesacīja neko, bet turēja ausis vaļā, protams, nelikdams to nevienam manīt, kas pierāda, ka viņš savu lietu prot. Bet kādu rītu viņš aiziet atkal uz krogu, izvelk no kabatas savu tabakdozi un saka: «Čikvid, es sadzinu pēdas šim laupītā­jam.» — «Tiešām?» Cikvids sacīja. «O manu dārgo Spaiers, ļaujiet man tikai atriebties, un es nomiršu mierīgi! O dārgo Spaiers, kur ir šis neģēlis?» — «Pietiek!» Spaierss sacīja, piedāvādams tam šņūcienu tabakas. «Metiet pie malas šo ākstīšanos! Jūs pats tas esat.» Tā bija taisnība, un krietnu naudiņu viņš iesita uz šito joku; un nebūtu arī neviens to atklājis, ja viņš pārlieku nepārcenties ar izlikšanos, — mis­ters Bleterss nobeidza savu stāstu, nolikdams vīna glāzi un pažvadzinādams roku dzelžus.
   —  Tiešām, ļoti interesants atgadījums, — dakteris pie­bilda. — Bet tagad ar jūsu atļauju varam iet augšā.
   —   Ar jūsu atļauju, ser, — misters Bleterss atteica.
   Abi aģenti sekoja misteram Losbernam soli solī uz Olivera guļamistabu, misters Džailzs ar aizdegtu sveci gāja visiem pa priekšu.
   Olivers gan visu laiku bija snaudis, bet izskatījās vārgāks nekā pirmāk, un drudzis arī bija lielāks. Daktera atbalstīts, viņš pāris minūtes pasēdēja gultā sēdus un raudzījās uz sve­šajiem, nesaprazdams nekā, kas ap viņu notiek, acīm redzot neapjēgdams nemaz, kur atrodas, ne, kā tur nokļuvis.
   —   Sis te puisēns, — dakteris ierunājās gan klusā, tomēr dedzīgā balsī, — kurš aiz nejaušības, zēniem draiskojoties, ievainots ar stopu* mistera … eb, kā tak viņu sauc .. . nu, tepat kaimiņmājas dārzā, šorīt ieradās šeit lūgt palīdzību, bet, lūk, šis te attapīgais džentlmenis, kas sveci tur rokā, nogrābis to ciet un tik nežēlīgi un nesaudzīgi ar viņu apgā- jies, ka zēna dzīvība ir apdraudēta, ko es kā ārsts varu ap­liecināt.
   Misteri Bleterss un Dafs paskatījās uz misteru Džailzu, kuru tiem šādā aspektā nu stādīja priekšā. Apstulbinātais pār­valdnieks novērsa skatienu no viņiem uz Oliveru, no Olivera uz misteru Losbernu, un šai skatienā atēnojās komisks baiļu un mulsas mistrojums.
   —   Es domāju, jūs tak to nesāksiet noliegt? — dakteris sacīja, uzmanīgi nolaizdams Oliveru atkal guļus.
   —   Viss tika darīts ar… ar vislabākajiem nodomiem,, ser! — Džailzs atbildēja. — Es par tiesu domāju, ka tas ir tas pats zēns, citādi nemūžam nebūtu to aizticis. Es tak neesmu nekāds bezdvēsele, ser!
   —   Kādu to pašu zēnu jūs domājat? — vecākais aģents ievaicājās.
   —   Nu kramplaužu zēnu, ser, — Džailzs atteica. — Vi­ņiem … viņiem patiešām bija zēns.
   —   Nu, un jūs vēl arvien esat tajās pašās domās? — Ble­terss jautāja.
   —   Kādās domās? — Džailzs atvaicāja, truli uzlūkodams nopratinātāju.
   —   Ka šis ir tas pats zēns, stulbā galva? — Bleterss ne­pacietīgi papildināja jautājumu.
   —   Es nezinu; es patiešām nezinu, — Džailzs atbildēja ar tādu nožēlnieka seju. — Apzvērēt es to nevarētu.
   —   Bet ko tad jūs domājat? — misters Bleterss jautāja.
   —   Nudien, nezinu, ij ko domāt, — atteica nabaga Džailzs.. — Es nedomāju, ka šis ir tas zēns; patiešām, es drīzāk do­māju, ka viņš nav tas. Jūs taču zināt, viņš nevar tas- būt.
   —   Vai šis virs ir pievilcies, ser? — Bleterss vaicāja, pie­vērsdamies dakterim.
   —   Nu, vai zināt, esat gan jūs īsts aitasgalva! — Dafs ar dziļu nicinājumu tā nogodāja misteru Džailzu.
   Misters Losberns šā īsā dialoga laikā bija aptaustījis slim­nieka pulsu, bet tagad piecēlās no krēsla gultas malā un ieminējās, vai aģenti, ja tiem vēl esot kādas nekādas šaubas,, nebūtu ar mieru ieiet otrā istabā un ņemt tur vēl Britlsu priekšā.
   Sekodami priekšlikumam, visi iegāja blakus istabā, un Britlss, kas ieradās uz aicinājumu, nu sapinās, ievelkot līdzi" arī savu cienījamo priekšniecību, tik brīnumainā jaunu pret­runu un aplamību režģī, ka citas skaidrības tur nevarēja iz­lobīt, kā vien to, ka skaidrotājam ir tīrais juceklis galvā; nē, taisnības labā jāatzīst — zināmu gaismu tomēr viesa viņa izteikšanās, ka šis nepazītu to puiku, ja tas tepat stāvētu viņa acu priekšā, un ka Oliveru par to noturējis tikai tāpēc, ka mis­ters Džailzs noturējis, bet misters Džailzs vēl pirms piecām ^minūtēm virtuve izteicies, šis baidoties, vai tik nebūšot mazliet ipārsteidzies.
   Starp citiem asprātīgiem minējumiem ieminējās arī, vai misters Džailzs vispār esot kādu sašāvis; un, kad apskatīja tās pistoles dubultnieci, ar kuru viņš šāvis, izrādījās, ka tajā nebija postošāka lādiņa par pulveri un brūna papīra aizbāzni. Sis atklājums ārkārtīgi pārsteidza visus, tikai ne dakteri, kurš pirms minūtēm desmit bija lodi izņēmis. Nevienam, protams, tas nebija tik liels pārsteigums kā misteram Džail- zam pašam, kurš nu pēc vairāku stundu sirdsapziņas mokām, ka nāvīgi ievainojis savu tuvāku, dedzīgi pieķērās šai jauna­jai domai un centās to uzturēt visiem spēkiem. Pēdīgi slepen­policisti, neko vairs nelauzīdami galvu par Oliveru, lika Certsijas konsteblam palikt, bet paši devās pārgulēt uz pil­sētu, solīdami otrā rītā vēl atnākt.
   Bet otrā rītā paklīda baumas, ka Ķingstonas cietumā iesē­dināti divi vīrieši un zēns, kas nakti apcietināti visai aizdo­mīgos apstāk]os, un misteri Bleterss un Dafs tātad devās ceļā uz Kingstonu. Izmeklēšanā visi aizdomīgie apstākļi sakopojās vienā faktā, ka tie trīs uzieti guļam siena kaudzē, un šāds noziegums, lai gan arī liels, sodāms tikai ar ieslodzīšanu 'cietumā, jo žēlsirdīgā, visus karaļa pavalstniekus neizsakāmi mīlošā angļu likuma acs neuzskata to vien par pietiekamu pierādījumu, ja nav vēl citu arī, ka gulētājs vai gulētāji būtu izdarījuši varmācīgu laupīšanu un tātad pelnījuši nāves sodu; misteri Bleterss un Dafs atgriezās mājās tikpat gudri, kā aizbraukuši.
   īsos vārdos — pēc vairākkārtējas jaunas nopratināšanas mn garu garām pārrunām vietējais policijas tiesnesis labprāt samierinājās ar misis Meilijas un mistera Losberna galvo­jumu. ka Olivers ieradīsies, ja policija to kādreiz izsauks; un Bleterss ar Dafu, saņēmuši katrs divi ginejas, atgriezās Lon­donā, būdami dalītos uzskatos par savā ekspedicijā noskaid­rojamo lietu: pēdējais džentlmenis, visus apstākļus ar gaišu prātu apsvērdams, bija gandrīz pārliecināts, ka šo ielaušanās mēģinājumu izdarījusi Peta kompānijā; pirmais bija tikpat pārliecināts, ka visi nopelni piešķirami dižajam Ķipja degu­nam Cikvidam.
   Pa to laiku Olivers, misis Meilijas, Rozes un labsirdīgā daktera rūpīgi kopts un ārstēts, pamazām atlaba un atspirga. Ja karstas lūgšanas, kas plūst no pateicības pārpilnas sirds, tiek uzklausītas debesīs, — un kādas gan vēl, ja ne tādas uzklausītu? — tad svētība, ko bārabērns izlūdzās saviem ko­pējiem, nolītu to dvēselēs un pildītu tās ar mieru un laimību.

   Olivera slimība nebija no vieglajām, ne ātri pārejošām. Jau sašautā roka lēni dzija un sāpēja, bet tas, ka viņš bija gulējis pamests grāvī aukstā, lietainā naktī, vēl nāca klāt — nedēļām ilgi viņš dega vienās ugunīs, kas viņu stipri novā­jināja. Taču beidzot viņš pamazām sāka atveseļoties un brī­žiem railTlošā balsī spēja jau pateikt pāra vārdu, cik dziļi viņš sajūtot abu mīļo lēdiju sirsnību un cik karsta viņam esot vēlēšanās, kad tikšot spirgts un vesels, kaut ko izdarīt, lai pierādītu savu pateicību, ko neko, lai viņas tikai redzētu, cik viņa sirds pilna mīlestības un atzinības; kaut tīro nieciņu, kas pierādītu viņām, ka viņas savu sirsnīgo laipnību nav veltīgi izšķiedušas, ka nabaga zēns, kuru viņu žēlsirdība pa­glābusi no posta vai pat nāves, ir gatavs viņām kalpot ar sirdi un dvēseli.
   — Ak tu manu bēdulīti! — Roze sacīja kādu dienu, kad Olivers atkal bija pūlējies pārdabūt pār savām bālajām lūpām pateicības vārdus, -— tev būs gana izdevības izkalpo- ties mums, ja vien gribēsi. Mēs brauksim uz laukiem, un mana krustmāte ir nodomājusi tevi ņemt līdzi. Klusums, tī­rais gaiss un visi pavasara prieki un jaukumi tev nedaudz dienās atdos veselību un spēku, un mēs tev sadosim simtiem darbu, līdzko tu spēsi tos veikt.
   —   Veikt! — Olivers iesaucās. — Ai dārgo ledij, ja tik es jums varētu palīdzēt; ja tik es jums varētu prieku sagā­dāt, kaut vai jūsu puķes apliedams vai jūsu putniņus paba­rodams, vai augu dienu skraidīdams gan šādos, gan tādos uzdevumos, lai tikai jūs būtu laimīgas, ai, ko gan visu es par to neatdotu!
   —   Nekas tev nav jāatdod, — mis Meilija sacīja smaidī­dama, — jo, kā jau tev teicu, atradīsies simtiem veidu, kā tevi nodarbināt,, un, ja tu pusīti tik veiksi no tā, ko tagad soli, tu sagādāsi man lielu prieku.
   —   Jums prieku, kundze! — Olivers izsaucās. — Cik jūs gan esat laba, tā sacīdama!
   —   Es jutīšos tik aplaimota, ka to nemaz izteikt nevaru! Kad es iedomājos, ka mana mīļā, labā krustmāte ir tā, kas izglābusi zēnu no tādas posta dzīves, kādu tu mums aprak­stīji, jau tas vien mani dara neizsakāmi laimīgu, bet redzēt, ka viņas līdzcietību un labo sirdi atmaksā ar pateicību un mīlestību, tas mani iepriecina vairāk, nekā tu vari iedomāties
   —  Vai tu saproti mani? — viņa ievaicājās, vērodama Olivera domīgo vaidziņu.
   —  O jā, saprotu gan, kundze! — Olivers dedzīgi atbil­dēja. — Es tikai domāju, ka pašlaik esmu tomēr nepateicīgs.
   —   Kam tad? — jaunā lēdija uzvaicāja.
   —   Labajam vecajam džentlmenim un mī|ajai vecajai kopējai, kas par mani tik daudz rūpējās un gādāja to pirmo reizi, — Olivers paskaidroja. — Ja viņi zinātu, cik man tagad labi, viņiem būtu prieks, būtu gan.
   —   Zināms, ka būtu, — Olivera labdare piebilda, — un misters Losberns bija tik laipns un jau apsolīja, ka aizvedī­šot tevi turp, tiklīdz tu varēšot izturēt braucienu.
   —   Viņš apsolīja, kundze? — Olivers izsaucās, un seja viņam uzreiz līksmi iemirdzējās. — Es nezinu, ko gan es da­rīšu aiz priekiem, kad atkal ieraudzīšu viņu mīļās sejas.
   Drīz vien Olivers tiktāl atspirga, ka varēja uzņemties šā ceļojuma grūtības. Vienā jaukā rītā viņi abi ar misteru Los- bernu, kā bija norunāts, iesēdās misis Meilijas mazajā karietē un devās ceļā. Kad viņi tuvojās Certsijas tiltam, Olivers pēkšņi nobāla un spalgi iekliedzās.
   —   Kas tad nu manam zēnam notika? — dakteris ievaicā­jās trauksmains un nemiera pilns kā vienmēr. — Vai tu ko ieraudzīji . .. izdzirdi … sajuti, ko?
   —   Lūk, tur! — Olivers rādīja pa karietes lodziņu ar roku. — Tā māja!
   —  Jā, nu, kas tad ir? Ei kučier, pieturiet! Pieturiet šeit! — uzsauca dakteris. — Jā, kas tad tur bija ar to māju, mans draugs?
   —  Zagļi… uz šo te māju mani atveda! — Olivers čuk­stēja.
   —   Deviņi pērkoņi! — dakteris kliedza. — Dzirdiet jūs tur! Laidiet mani ārā!
   Kamēr kučieris norāpās no savas bukas, dakteris kā nekā pats bija izkūlies laukā no karietes un, pieskrējis pie pamesta nameļa, sāka spārdīt tā durvis kā tāds vājprātīgais.
   —   Hallo! — iesaucās maza auguma kuprītis, kas tik spēji atrāva durvis vaļā, ka dakteris, dodams savu pēdējo spē­rienu, bezmaz iegāzās priekšnamā. — Kas te notiek par lērumu?
   —   Lērums! — dakteris atkliedza, bez apdomāšanās sa­grābdams kuprīti aiz apkakles. — Labs lērums! Laupīšana ir tas lērums!
   —  Var notikt arī slepkavība, — kuprītis aukstasinīgi at­teica, — ja jūs savus nagus nepievaldīsiet. Vai dzirdat, ko es saku?
   —. Dzirdu gan, — dakteris sacīja, pamatīgi sapurinādams savu gūstekni. — Kur ir… nu, kā tak' viņu, vilkos, sauca, to nolādēto sātanu … Saikss, jā tā bija. Kur ir Saikss, tu zag|a dvēsele?
   Kuprītis ieplēta acis kā izbrīnījies, kā saniknojies, tad, veikli izrāvies no daktera rokām, izverda visnegantāko lāstu lavinu un iemanījās istabā. Viņš nebija vēl paspējis aizcirst durvis, kad dakteris, ne vārda neteicis, bija tam uz pēdām pakaļ. Viņš ziņkāri aplaida acis visapkārt: neviens mēbeles gabals, ne mazākā pazīme, ne dzīva, ne nedzīva, pat skapju novie­tojums neatbilda Olivera aprakstam.
   —   Nu! — sacīja kuprainais vīrelis, kas skadrām acīm bija vērojis dakteri. — Ko jūs gan domājat ar tādu varmācīgu ielaušanos manā mājā? Jūs gribat mani aplaupīt vai noslep­kavot? Ko tad īsteni?
   —  Vai tu, nelietīgais asinssūcēj, esi kādreiz redzējis, ka laupītāji un slepkavas brauc karietē ar divi zirgi priekšā? — iekarsušais dakteris atjautāja.
   —   Bet ko tad jūs īsten gribat? — kuprītis uzstāja. — Vai jūs lasīsieties prom, nolādētais, iekām es vēl valdu rokas?
   —   Aizlasīšos, kad man iepatiksies, — misters Losberns atteica, pavērdamies arī otrā istabā, kura tāpat kā pirmējā ne ar ko neatgādināja to, par kuru Olivers bija stāstījis. — Es jūs kādu dieniņu vēl apciemošu, mans draugs.
   —   Tiešām? — vīpsnāja pretīgais kroplis. — Kad vien jūs sailgojaties pēc manis, lūdzu, es būšu šeit. Ne jau tāpēc es te prātā jucis un vientulis esmu nodzīvojis divdesmit piecus gadus, lai jūs mani spētu iebiedēt. Bet jūs par to samaksāsiet, ai, kā samaksāsiet!
   Izteicis šos draudus, kroplīgais mazais dēmons sāka ne1 ganti gaudot un dancot pa istabu, it kā tam patiešām tra­kums bū'u uznācis.
   —   Diezgan muļķīgs stāvoklis. — dakteris murmināja pats sevī, — zēns būs kļūdījies. Se! Bāziet to kabatā un pie viena aizbāziet arī muti.
   Viņš pameta kuprītim naudas gabalu un pats gāja atpa­kaļ uz savu pajūgu.
   Kroplis pavadīja viņu līdz pat karietes durtiņām, visu ceju neganti lādēdamies un lamādamies, bet, tiklīdz misters Losberns novērsās, lai parunātu ar kučieri, mazais vīrelis ielūkojās karietē un īsu mirkli ieurbās Oliverā ar t: k asu un dzēlīgu, un tai pašā laikā tik ļaunu un atriebīgu skatienu, ka zēns mēnešiem ilgi nevarēja to aizmirst ne miegā, ne nomodā: Kuprītis nerimās lādēties, kamēr kučieris nebija nosēd: es sava vietā, un, kad kariete bija jau gabalā, atskatoties vel iztālēm varēja redzēt, kā tas spārdīja zemi kājām, plēsa matus vai nu patiesā trakuma lēkmē, vai izlikdamies traks.
   —   Esmu gan es ēzelis, — ilgu laiku klusējis, dakteris ierunājās. — Vai tu to jau zināji, Oliver?
   —   Nē, ser.
   —   Tad iegaumē to citai .reizei.
   —   Ēzelis, — dakteris atkārtoja, kad atkal bija kādu brīdi klusējis. — Ja pat tā arī bijusi īstā māja un ja tajā atradušies īstie vīri, ko gan es būtu iesācis viens pats ar kailām ro­kām? Ja arī palīgi bijuši, arī tad nebūtu bijis nekādas jēgas. Es tikai būtu smalki iegāzies un būtu gaismā nākusi visa no­tušētā lieta. īstenībā ņemot, es to būtu gan pelnījis. Mūžīgi es skrienu kā vējš un atdūros kā miets ar savu neapsvērto rīcību. Pārmācība man būtu par labu nākusi.
   Tas nu viens kas tiesa, ka šis cēlsirdīgais dakteris visā savā dzīvē nebija citādi rīkojies kā vien gadījuma impulsu ietekmē, bet tas nebūt nerunā par ļaunu to impulsu dabai, kuru varai viņš bija pakļauts, jo ne tikvien neiestrēga nekādās lielās nepatikšanās un klizmās, bet izpelnījās vēl cieņu un atzinību visu savu paziņu acīs. Ja nu taisnība jāsaka, dakteris pāris minūtes bija gan erdzīgā omā, jo, pirmajai izdevībai rodoties, kur būtu varējis rast pārliecinošus pierādījumus, ka Olivers stāstījis patiesību, viņam tas nebija izdevies. Šī ne­tīksme tomēr ātri pārgāja, un, redzēdams, ka Olivers atbild uz viņa jautājumiem tikpat brīvi un saturīgi un acīm redzot tikpat vaļsirdīgi un patiesi kā līdz šim, viņš noņēmās savā prātā dāvāt uz priekšu zēna vārdiem pilnīgu uzticību.
   Tā kā Olivers zināja to ielu, kurā dzīvoja misters Braun­lovs, viņi bez kādas prašņāšanas varēja braukt tieši turp. Kad kučieris iegriezās tajā, Oliveram sirds sāka tā dauzīties, ka elpa rāvās ciet.
   —   Nu, manu zēn, kura tad ir tā māja? — misters Losberns apvaicājās.
   —   Tā! Tā! — Olivers attrauca, nepacietīgi rādīdams pa karietes lodziņu. — Lūk, tā baltā māja! Ai, brauciet ātrāk! Lūdzu, ātrāk! Man liekas, es nupat nupat nomiršu; vai, kā mani trīsas krata!
   —   Nu jau, nu, — laipnīgais dakteris sacīja, uzpakšķinā- dams viņam pa plecu. — Tūlīt tu viņus redzēsi, un tie aiz prieka nezinās, kur likties, ieraudzīdami tevi sveiku un ve­selu.
   —  Ak, es ceru, ka tā būs! — Olivers iesaucās. — Viņi bija tik labi ar mani, tik ļoti ļoti labi.
   Kariete ripoja tālāk. Tā apstājās. Nē, šī vēl nebija tā mā­ja; nākošā. Vēl pāris soļu paripoja un atkal apstājās. Olivers pacēla acis uz logiem, un priecīgas atkalredzēšanās asaras lija tam pār vaigiem.
   Ak vai! Baltā māja bija neapdzīvota, un logā baloja papīra strēmele ar uzrakstu «Māja izīrējama».
   —   Pieklauvējiet pie nākošām durvīm! — misters Losberns sauca, saņemdams Olivera roku savējā. — Vai jūs zināt, kur palicis misters Braunlovs, kas dzīvoja blakus mājā?
   Kalpone nezināja, bet viņa paprasīšot. Necik ilgi — viņa bija jau atpakaļ un pastāstīja, ka misters Braunlovs izpārdevis savu iedzīvi un aizbraucis uz Rietumindiju jau priekš sešām nedēļām. Olivers sažņaudza rokas un nespēkā atslīga atpakaļ.
   —  Vai viņa saimniece arī aizbrauca? — misters Losberns pēc brīža ievaicājās.
   —  Jā, ser, — kalpone atteica. — Vecais džentlmenis ar saimnieci un vēl viens džentlmenis, kas viņam bija labs draugs, visi trīs aizbrauca.
   —   Tad griez ilksis uz mājas pusi, — misters Losberns skubināja kučieri, — un neapstājies nekur iebarot zirgus, kamēr tiekam ārā no šās sasodītās Londonas!
   —   Bet grāmattirgotājs, ser! — Olivers ieminējās. — Es zinu ceļu uz turieni. Lūdzu, ser, aizbrauciet pie viņa! Aizbrau­ciet, lūdzu!
   —   Manu nabaga puisīt, vienai dienai vilšanās pietiek, — dakteris sacīja. — Pārpārēm mums abiem diviem. Aizbraukuši pie grāmattirgotāja, droši vien tur dabūsim dzirdēt, ka viņš vai nu miris, vai nosvilinājis būdu, vai aizlaidies lapās. Nē, nē, t; kai uz māju, taisnā ceļā!
   Un, paklausot daktera impulsīvai iedomai, viņi brauca mājup. i
   Sī rūgtā vilšanās sagādāja Oliveram pat viņa laimībā daudz skumju un sāpīgu brīžu, jo slimības laikā, ielīksminā- dams sevi, viņš tik bieži bija fantazējis, ko gan viņam teiks misters Braunlovs un misis Bedvina un kāds prieks būs pa­stāstīt tiem, cik daudz garu dienu un nakšu viņš ir pārlaidis, domādams par to, ko tie viņam laba darījuši, un apraudādams nežēlīgo šķirtību. Cerība, ka nāks izdevība, kad varēs nomaz­gāt savu vainu, paskaidrot, ka ticis ar varu aizvests, bija viņu uzturējusi, devusi viņam spēku pārciest visus nesenos pār­baudījumus. Bet tagad zināt, ka tie aizbraukuši tik tālu projām, paņemot līdzi pārliecību, ka viņš ir krāpnieks un zaglis, — pārliecību, ko varbūt neviens nesagraus līdz pašai viņa nāves stundai, — tas bija vairāk, nekā viņš spēja iz­turēt.
   Viņa labvēļu izturēšanās tāpēc nebūt nemainījās. Pēc ne­dēļām divām, tiklīdz sākās siltas, jaukas dienas, kad visi koki un puķes saka raisīt jaunās lapas un košos pumpurus, viņi nokārtoja visu Certsijas mājā, lai varētu aizbraukt uz dažiem mēnešiem. Galda sudrabu, kas tā kairināja Feidžina alkatību, nogādājuši banka, mājas uzraudzību atstājuši Džailzam un vēl vienam kalpotājam, viņi pārcēlās uz lauku kotedžu, diez­gan talu no pilsētas, un paņēma Oliveru līdzi.
   Kas gan spēj aprakstīt to jūsmu un līksmi, dvēseles mieru un kluso laimi, ko sajuta novārgušais zēns, ieelpodams spir­dzinošo gaisu šeit lauku ciematā starp pakalniem un krāšņa­jiem mežiem! Kas gan lai pasaka, ko šīs klusuma un miera apdvestas ainavas runā uz rupju nomāktajiem, kas dzīvo drūzmā un troksnī, un cik dziji to svaigā elpa iespiežas viņu iz­mocītajās sirdīs! Ļaudis, kuri visu savu sūru grūtu darba mūžu nodzīvojuši iesprostoti šaurās ielās, kuri nekad nav ilgojušies pārmaiņas; ļaudis, kuriem paradums, tā teikt, jau kļuvis par otru dabu un kuri pat iemīlējuši vai katru ķieģeli un akmeni savu diendienu gaitu ceļa posmā, — pat viņus, kad nāve jau tiem stiepj roku pretī, pēdīgi pārņem ilgas kaut īsu mirklīti pabūt pie dabas krūts; attālinādamies no vietām, kur līdz šim cietuši un priecājušies, tie it kā uzreiz jau ieiet jaunas esamības stadijā. No dienas dienā čāpojot, kad tie izraušas kādā saules piemirdzētā zaļā klajumā, kur, skatot debesis, kalnus un lejas un vizošos ūdeņus, viņos ataust tā­das atmiņas, kas liek jau iepriekš izbaudīt debess svētlaimi un vieglāk panest savu spēku straujo sabrukumu, un viņi iegrimst nāves miegā tikpat klusi, cik klusi noslīdēja saule gar viņu dziestošajām acīm, kad nupat vēl pirms nedaudz stundām pa savas vientuļās istabiņas logu viņi noraudzījās tās rietā. Atmiņām, ko uzbur klusas lauku ainavas, nav nekā kopēja ar šo pasauli, ne ar tās domām un cerībām. To nomie­rinošā ietekme var gan pamudināt mūs savīt svaigas ziedu vijas uz kapiem, kur atdusas tie, kurus mēs esam mīlējuši, var apskaidrot mūsu domas un apdzēst tajās veca naida un ļaunuma kvēli; bet zem visa tā katrā kaut cik redzīgā dvēselē snauž miglaina, nenoteikta atskārsme, ka tādas jutas taiā strāvojušas jau agrāk, kaut kad tālos, izsenos iaikos, at­skārsme, kas atsauc atmiņā svētsvinīgas domas par tālajiem, gaidāmajiem laikiem, un tās apspiež mūsos lepnības garu un pasaulīgas dziņas.
   Tas bija brīnum jauks apvidus, uz kurieni viņi aizbrauca. Olivers, kas savas bērna dienas bija pavadījis starp rupjiem ļaudīm, lamās un ķīviņos klausīdamies, nu šķita iegājis pilnīgi jaunā dzīvē. Rozes un sausserži auga gar kotedžas sienam, efejas vijās ap koku stumbriem, un dārza puķes pievedīja gaisu ar jauku aromu. Pavisam netālu bija arī maza kapsēta* kurā nepacēlās cits pie cita nepievilcīgie, lielie kapakmeņi, tikai vienkāršas, ar velēnu un sūnu noklātas kapu kopiņas, zem Kurām atdusējās ciemata vecā paaudze. Olivers bieži gāja turp paklaiņot un, iedomādamies savas māmuļas nožē­lojamo kapiņu, dažreiz, neviena nemanīts, apsēdās un lēja asaras, bet, kad viņš pacēla acis uz dzidrajām debesīm, viņam nelikās vairs, ka māmiņa gulētu apakš zemes; viņš gan vēl skumji noraudāja, bet nejuta asās sāpju smeldzes.
   Tas bija laimes apmirdzēts laiks. Dienas aizritēja gaišas un bezrūpīgas, un naktis nepazina vairs baiļu un nemiera, vairs nebija jānīkst drausmā cietumā, ne arī jāsatiekas ar drausmajiem ļaudīm, — viņa domas pildīja laime un prieks.
   Katru rītu viņš gāja pie kāda veca, sirma džentlmeņa, kas dzīvoja netālu no mazās baznīciņas, mācīties rakstīt un veiklāk lasīt; vecais vīrs runāja ar viņu tik laipni un veltīja viņam tik aaudz pūļu, ka Olivers visiem spēkiem centās tam visu pa prātam izdarīt. Pēc tam viņš gāja pastaigāties ar misis Meiliju un Rozi un dzirdēja, kā viņas apmainās do­mām par grāmatām, vai citkārt nosēdās viņām blakus kādā ēnainā vietiņā un tad klausījās, kamēr jaunā lēdija lasīja; viņš neapgurtu klausīties pat, ja viņa turpinātu lasīšanu, līdz vakara krēsla sabiezētu tik tumša, ka burtus vairs neva­rētu izšķirt. Tad sākās stundu sagatavošana rītdienai, un to viņš darīja nopietni un aizrautīgi savā mazajā istabiņā ar logu uz dārzu, līdz lēnām pienāca vakars, kad abas lēdijas atkal devās pastaigā un viņš tām līdzi; ar prieku klausījās atkal, lai ko viņas runāja, un bija laimīgs, ja varēja noraut ziedu, kas viņām bija iepaticies, laimīgs, ja varēja aizskriet pēc kaut kā, ko viņas bija aizmirsušas; lai viņas iepriecinātu, viņš nevarēja vien būt pietiekami žigls. Kad jau sametās pa­visam tumšs un viņi pārnāca mājās, jaunā lēdija nosēdās pie klavierēm un spēlēja jaukas melodijas vai klusā, piemīlīgā balsī dziedāja kādu senu dziesmu, kas patika viņas krustmātei. Šādās reizēs sveces netika aizdedzinātas un Olivers mēdza sēdēt pie loga un lielā sajūsmā klausījās burvīgajā mūzikā.
   Un, kad atnāca svētdiena. — kur citādi šo dienu pavadīja, nekā viņš līdz šim bija radis! Un cik jauka tā bija, — kā visas dienas šai laimes piemirdzētajā laikā! No ri+a — uz mazo baznīciņu, gar kuras logiem koki ņirbināja zaļās lapas; tajos čivināja putni, un saldi smaržīgais gaiss iezagās pa ze­majām durvīm un pildīja vienkāršo dievnamu ar savu aromu. Vienkāršie ļautiņi visi bija tik tīri un glīti ģērbušies un tik godbijīgi locīja ceļus lūgšanas laikā, ka likās — tie sava prieka dēļ, ne smagu pienākumu pildīdami, šeit sapulcējušies kopā, bet dziedāšana, kaut arī varbūt nemākulīga, taču nāca
   no sirds un skanēja skaistāk (vismaz Olivera ausīs), nekā viņš līdz šim bija dzirdējis baznīcās. Tad sākās atkal pa­rastās pastaigas un strādnieku ģimeņu apmeklejumi viņu spodrajos namiņos, bet vakaros Olivers nolasīja priekšā vienu vai divas nodaļas no bībeles, ko bija gatavojis visu nedēļu, un sajutās tik lepns un pacilāts, it kā bijis vai pats mācītājs.
   Rītos Olivers bija jau augšā pulks­ten sešos, skraidelēja pa laukmalēm, tālu un tuvu lodāja gar žogiem, lasī­dams lauku ziedus, un, savācis krietnu . pušķi, devās mājup, kur tad bija atkal liela noņemšanās un gudrošana, kā skaistāk ar tiem izgreznot brokastgaldu. Starp ziediem bija arī krusta zāle- mis Meilijas putniem, ar kuru Olivers sevišķi gaumīgi izrotāja būrus; šo mākslu viņam bija ierādījis ciemata rakstvedis. Pēc tam, kad putnu mājokli bija skaisti un smalki uzposti tai dienai, parasti viņam uzticēja nokārtot kādu labdarības pienākumu ciematā; ja tas atkrita, dažreiz sarīkoja kriketa spēli zaļajā maurā; ja ne to, vienmēr jau at­radās ko darīt dārzā vai pie augiem, gar kuriem Olivers (arī šai mākslā viņu izskoloja tas pats meistars, mācīts dārznieks) varēja noņemties neapnicis, līdz mis Roze pēdīgi ieradās pie viņa un apbēra to tūkstoš uzslavām par padarīto darbu.
   Tā aiztecēja trīs mēneši, trīs mēneši, kuri pat labas dienas redzējušo, apstākļu lutināto mirstīgo dzīvē varēja ienest bez­galīgu laimību, bet Olivers tos nodzīvoja īstā svētlaimē. Pati cēlsirdība un augstsirdība, no vienas puses, vispatiesākā, vis­siltākā un izjustākā pateicība, no otras, — vai tur kāds brī­nums, ka šai īsajā laikā Olivers Tvists bija vecajai lēdijai un viņas audžumeitai kļuvis īsti tuvs un ka viņa jaunās, jūtīgās sirds karsto mīlestību viņas atmaksāja ar tādu pašu mīlestību un vēl lepojās ar viņu.

   Pavasaris ātri aizvējoja, un atnāca vasara. Ja lauki bija skaisti sākumā, tagad tie parādījās visā savā krāšņā, ba­gātā greznībā. Milzeņi koki, kas agrajos mēnešos izskatījās
   sabozušies un kaili, tagad kuploja koši un spirgti un, izstie­puši zaļās rokas pār izslāpušo zemi, pārvērta atklātās, klajās vietas burvīgos kaktiņos ar vēsu, tīkamu pavēni, no kurienes pavērās skats uz plašiem, saules apspīdētiem laukiem un pļavām tālumā. Zeme bija tērpusies savā skaistākajā zaļajā mantijā un piestrāvoja gaisu ar visstiprākajām smaržām. Bija pats krāšņākais gadalaiks, kad viss zaļo, zied un zeļ.
   Mazajā kotedžā joprojām ritēja tā pati mierīgā dzīve, un tas pats gaišais prieks mājoja tās iemītnieku sirdīs. Olivers jau sen kā bija izveseļojies un pilnīgi atspirdzis, bet, vai nu slims, vai vesels, viņš bija vienādi mīļš pret tiem, kas par viņu rūpējās, kaut. gan daudz jo daudz ir tādu cilvēku pasaulē,, kuru jūtas līdzīgos apstākļos pārmainās. Olivers palika tas pats mīlīgais, pieķērīgais, sirsnīgais puisītis, kas viņš bija bijis tad, kad, aiz sāpēm un ciešanām zaudējis pēdējos spēkus, bija pilnīgi atkarīgs no to uzmanības un gādības, kas viņu kopa.
   Kādā jaukā vakarā viņi bija devušies tālākā pastaigā nekā citām reizēm, jo diena bija bijusi neparasti karsta; vizmoja spoža mēnesnīca, uzpūta viegls vējiņš, kas sevišķi patīkami atvēsināja. Roze arī jutās pacilātā garastāvoklī, un viņas gāja, priecīgi tērzēdamas, līdz parastā pastaigu robeža sen bija palikusi aiz muguras. Tā kā misis Meilija sāka just no­gurumu, viņas lēnākā solī pārnāca mājās. Jaunā lēdija, no­metusi savu vienkāršo cepurīti, piesēdās kā aizvien pie kla­vierēm. Labu brīdi izklaidīgi paņirbinājusi pirkstus pa tausti­ņiem, viņa sāka spēlēt klusu, ļoti svinīgu melodiju; viņai tā spēlējot, pēkšņi izklausījās, ka viņa raudātu.
   —   Roze, manu dārgumiņ! — vecā lēdija uztraucās.
   Roze neatbildēja, bet sāka spēlēt veiklāk, it kā šie vārdi"
   būtu pamodinājuši viņu no smagām domām.
   —   Roze, mīlulīt! — misis Meilija iesaucās, aši pietrūkda- mās kājās un noliekdamās pār viņu. — Kas tad nu! Asaras! Mīļo bērniņ, kas tevi skumdina?
   —   Nekas, krustmāt, nekas, — jaunā lēdija atteica. — Es nezinu, kas tas ir… es nemāku pateikt… bet es jūtu…
   —   Nebūsi tak slima, mīlulīt? — misis Meilija pārtrauca.
   —   Nē, nē! Ai nē, slima neesmu! — Roze attrauca, bet visa sadrebēja, it kā runājot tai būtu auksta nāves vēsma uzpūtuši. — Man tūlīt būs labi. Aizveriet, lūdzu, logu!
   Olivers steigšus metās izpildīt viņas lūgumu: Jaunā lē­dija, par vari gribēdama atgūt priecīgu prātu, uzsāka spēlēt kaut ko jautrāku, bet pirksti neklausīja un sabruka uz tausti­ņiem. Paslēpusi seju rokās, viņa nokrita uz sofas un ļāva vaļu asaru straumēm, kuras apturēt vairs nespēja.
   —   Manu bērniņ, — apkampusi viņu, vecākā lēdija sa­cīja, — tadu es tevi vēl neesmu redzējusi.
   —   Es nebūtu sagādājusi jums uztraukumu, ja vien varē­jusi to novērst, — Roze atteica, — patiesi, es pūlējos no visa spēka savaldīties, bet nespēju. Laikam gan es esmu slima, krustmāt.
   Viņa patiešām bija slima, jo, kad ienesa sveces, viņi ierau­dzīja, ka šai īsajā laika sprīdī, kopš atgriezušies no pastaigas, sārtums viņas vaigos bija pārvērties marmora baltumā. Sejas izteiksme neko nebija zaudējusi no sava skaistuma, bet bija citāda: rāmais skatiens iztrūcies, bikls kā nekad agrāk. Vēl mirklis — un vaigi jau kvēloja rožainā sārtumā, lēnās zilās acis baismīgi dzirkstīja. Tikpat ātri šī versme apdzisa, sār­tums pārslīdēja kā ēna no skrejoša padebeša, un atkal viņa bija mironīgi bāla.
   Olivers, kas, nemiera mākts, arvien uzmeta acis vecajai lēdijai, ievēroja, ka to uztrauc šāda parādība, un patiesībā arī viņš bija uztraucies, bet, nomanīdams, ka viņa cenšas rau­dzīties bezbēdīgi, arī viņš darīja tāpat, un viņu centībai bija tik labi panākumi, ka Roze, gulēt ejot, uz ko viņu skubināja krustmāte, jau jutās krietni možāka, arī veselāka, un ņēmās tos vēl pārliecināt, ka rīt šī piecelšoties pilnīgi spirgta.
   —   Es domāju, — Olivers sacīja, kad misis Meilija atnāca atpakaļ, — nebūs tak nekas bēdīgs noticis? Viņa šovakar izskatījās gan slima, bet…
   Vecā lēdija pamāja, lai viņš nerunā, un pati, nosēdusies istabas tumšā kaktiņā, arī labu laiku klusēja. Pēdīgi viņa ierunājās trīcošā balsī:
   —    Es vis tā nedomāju, Oliver. Ilgus gadus esmu bijusi 'tik laimīga ar viņu, par daudz laimīga varbūt. Var pienākt laiks, kur man jāpieredz arī melna diena, bet cerēsim, ka šo­reiz tas vēl ies garām.
   —   Kas? — Olivers iztrūcies vaicāja.
   —    Smagais sitiens, — vecā lēdija sacīja, — ja būtu jā­zaudē mīļā meitene, kas tik ilgi bijusi manas dzīves prieks un riaime.
   —   Ai! Die's, pasargi no tā! — Olivers aizrautīgi iesaucās.
   —   Amen, lai paklausīta tava lūgšana, bērns! — vecā lē­dija noteica, sažņaugdama rokas.
   —   Bet nav tak nekas tik briesmīgs noticis, ka tā jābaidās, ko? — Olivers teica. — Vēl pirms divām stundām viņa bija pavisam vesela.
   —    Pašlaik viņa ir ļoti slima, — misis Meilija atteica, — un ļaunākais vēl ir priekšā, to es zinu. Mana mīļā, mīļā IRoze! Ko gan es iesāktu bez viņas?
   Misis Meilija padevās tik izmisīgām bēdām, ka Olivers, pats savas jūtas apspiezdams, ņēmās viņu pierunāt, lūgšus pielūgties, lai taču vismaz jaunās, mī|ās lēdijas dēļ saņemas un nomierinās.
   —   Padomājiet tik, kundze, — Olivers sacīja, un pašam asaras sariesās acīs ar visu lielo pretimturēšanos, — ai, pa­domājiet tikai, cik viņa ir jauna un cik laba viņa ir, cik visi jūtas priecīgi un laimīgi ar viņu kopā! Es zinu … es ticu . . . svēti ticu, ka viņa nemirs — jums par prieku, — jums, kas pati esat tik laba, — sev pašai un visiem tiem par p-ieku, kurus viņa dara tik laimīgus; dievs nekad nepieļaus viņai no­mirt tik jaunai.
   —   Kuš nu! — misis Meilija sacīja, uzlikdama roku Oli­veram uz galvas. — Nabaga puisīt, tu domā un runā kā jau daždien bērns. Bet tu tomēr man atgādināji manu pienā­kumu. Uz brīdi es to biju aizmirsusi, Oliver, bet man tas var­būt piedodami, jo esmu jau veca un gana pieredzējusi slimību un nāves gadījumu, lai zinātu, kā sirds sāpēs sūrst, kad jāšķiras no saviem mīļajiem. Diezgan esmu pieredzējusi, lai zinātu arī, ka ne vienmēr nāve saudz jaunākos un krietnākos par iepriecinājumu tiem, kas viņus mīļo. Bet tas lai mūs arī stiprina bēdās; jo debesis ir taisnīgas, un, ja tā notiek, tas tikai mūs māca atzīt, ka ir vēl cita, gaišāka pasaule par šo . . . un pāreja uz turieni ir aša. Lai notiek dieva prāts! Es Rozi mīlu, un viņš zina, cik karsti es to mīlu.
   Olivers bija pārsteigts, redzot, kā šie vārdi misis Meiliju stiprināja: viņai pietika spēka uzreiz apvaldīt savas žēlabas, un runādama jau viņa izslēja augumu taisni, kļuva mierīga un apņēmīga. Vēl vairāk viņš varēja brīnīties par to, ka šo mieru un apvaldu viņa saglabāja ari uz priekšu, ka, uzņēmu­sies visu rūpi un kopšanu, kas nāca vēlāk, viņa bija allaž ro­sīga un nesatricināma, pildīja savus pienākumus ar vissting­rāko noteiktību un, no malas skatoties, pat jautru prātu. Bet viņš jau bija vēl mazs un nezināja, ko spēj izturēt garā stipri cilvēki grūtos pārbaudījumos. Un kā gan lai viņš to varēja zināt, ja šie stiprie paši reti apzinās savu spēku?
   Šī bija nemiera pilna nakts. Kad atnāca rīts, izrādījās, ka misis Meilijas paredzējums piepildījies, — Rozei bija sācies bīstams karsonis.
   —   Mēs nedrīkstam rokas turēt klēpī, Oliver, un nodoties veltīgām skumjām, — misis Meilija sacīja, pielikdama pirkstu sev pie lūpām un cieši ielūkodamās zēna sejā. — Šī vēstule jānogādā misteram Losbernam, cik ātri vien iespējams. Tā jāaiznes uz pilsētiņu, līdz kurai nav vairāk par četrām jū­dzēm, ejot taisni pāri tīrumiem pa kājceliņu; tālāk to aizsūtīs
   ar pasta puisi, kas dosies jāšus taisnā ceļā uz Certsiju. Vies­nīcā ir ļaudis, kas uzņemsies to nokārtot, bet uz tevi, es zinu,, varu paļauties, ka tu pieskatīsi, lai viss tā arī tiktu izpildīts.
   Olivers neko neatbildēja, bet no visa varēja redzēt, ka tam papēži svilst doties tūlīt ceļā.
   —   Še būs vēl otra vēstule, — misis Meilija sacīja, brīdi pakavējusies domās, — bet, vai to nosūtīt tūlīt vai pagaidīt,, līdz redz, kā ar Rozi būs, es tiešām vēl nezinu. Negribētos to> sūtīt, kamēr nav jābaidās par visļaunāko.
   —   Vai tā ari ies uz Certsiju, kundze? — Olivers ievaicā­jās, degdams nepacietībā traukties projām un stiepdams trī­cošu roku pēc vēstules.
   —   Nē, — vecā lēdija atbildēja, neapzinīgi pasniegdama to viņam.
   Olivers uzmeta aploksnei acis un redzēja, ka tā adresēta Harijam Meilijam, eskvairam, kāda slavena lorda muižā; kur īsti, to viņš nevarēja saburtot.
   Vai to nosūtīt, kundze? — Olivers, pacēlis galvu, nepa­cietīgi noprasīja.
   —   Labāk ne, — misis Meilija atteica, paņemdama vēstuli atpakaļ. — Nogaidīšu vēl līdz rītam.
   Viņa iedeva Oliveram savu naudas maciņu, un puika, vairs atpakaļ neskatīdamies, aizbrā- zās, ko mācēja.
   Mudri viņš aizņirbināja pāri laukiem, pa šaurām taciņām, kas vietumis šķīra tos vienu no otra, te pazuzdams kuplajā la­bībā, te atkal iznirdams klajā pļavā, kur siena pļāvēji un grā­bēji cītīgi rāvās ar savu darbu; tikai retu reizi uz īsu mirklīti viņš apstājās, lai atvilktu elpu, līdz sakarsis, nosvīdis un nopu­tējis nokļuva mazās pilsētiņas tirgus laukumā.
   Seit viņš apstājās un raudzī­jās apkārt pēc viesnīcas. Tur bi­ja kāds balts bankas nams, no> sarkaniem ķieģeļiem celta alus darītava, dzeltens rātsnams un vienā stūrī laukumam liela ēka ar koka apšuvumu zaļā krāsā;
   :šī māja dižojās ar izkārtni «Džordžs». Turp tad ari viņš steidzās, tiklīdz viņa acs uz 'to uzdūrās.
   Viņš aprunājās ar pasta ipuisi, kas snauduļoja pavārtē, un šis, padzirdējis, kas par lietu, raidīja viņu pie zirgu puiša, kurš, savukārt noklau­sījies to pašu, nosūtīja viņu pie viesnīcas saimnieka, slai­da auguma džentlmeņa, kas, uzcirties ar zilu kaklautu, baltu platmali galvā, īsām, dzeltenīgi pelēkām biksēm un tām piedienīgiem stulme- tņiem kājās, stāvēja, atspiedies pret pumpi staļļa priekšā, un ar sudraba bakstīkli badīja zobus.
   Šis džentlmenis, gaužām prātīgi visu ap­svērdams, lēnītiņām aizgāja uz bufetes telpām izrakstīt rēķinu, un, kamēr to uzbūra, pagāja labs taiciņš; kad nu tas bija gatavs un samak­sāts, vajadzēja apseglot zirgu un pasta puisim saģērbties, un tas atkal aizņēma savas bran- igas desmit minūtes. Olivers pa to laiku aiz ne­pacietības stāvēja kā uz adatām un labprāt būtu meties pats zirgam mugurā un aizauļojis vienā stiepienā līdz nākamai pasta stacijai. Beidzot taču viss bija kārtībā, un, kad mazā aploksne bija nodota ar daudziem piekodinājumiem un lūgu­miem to steigšus jo steigšus nogādāt, jātnieks piespieda pie­šus un aizrikšoja, ka noklabēja vien, pa nelīdzeno tirgus lau­kumu; pēc minūtēm divām viņš jau bija ārā no pilsētiņas un laida pilnos auļos pa šoseju.
   Tas ir gan kaut kas, ja tu apzinies, ka pēc palīdzības ir aizsūtīts un ka laiks nav velti zaudēts, un tāpēc Olivers ta­gad daudz vieglāku sirdi steidzās ārā no viesnīcas pagalma. Ticis aiz vārtiem, viņš nejauši uzskrēja virsū kādam gara auguma vīrietim, kas, ietinies apmetnī, pašlaik nāca laukā no viesnīcas.
   —   Ē! — vīrietis iesaucās, sasprindzinādams skatienu uz Oliveru un spēji atkāpdamies atpakaļ. — Velns ar ārā, kas ta tas?
   —   Lūdzu, piedodiet, ser, — Olivers sacīja, — es lielā steigā skrēju uz mājām un nemaz nepamanīju jūs iznākam.
   —   Piķis un zēvele! — vīrietis murdēja, vai aprīdams Oli­veru savām lielajām melnajām acīm. — Kas to lai būtu iedo­mājies! Samal viņu miltu pelnos — ir tad viņš no akmens zārka tev sliesies ārā, lai stātos man ceļā!
   —   Man ļoti žēl, — Olivers sacīja stomīgi un bailīgi, šā svešā vīra zvērīgā skatiena samulsināts. — Es tak nebūšu jums sāpes nodarījis, uzgrūzdamies virsū?
   Kad tu sapūtu laukā! — svešais, dusmās zvērodams, nošņāca caur sakostiem zobiem. — Būtu tik man dūša bijusi pateikt vienu vārdu, vienā naktī es būtu no tevis ticis vaļā. Velns tevi būtu parāvis, sātans tavu sirdi aprijis, tu nešķīs­tais krupi! Ko tu te dari?
   Vīrs vicināja dūri, bērdams lāstus, kādi tik pagadījās mēles galā. Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu, it kā grasī­damies dot belzienu Oliveram, bet, pēkšņi lēkmei uznākot, nogāzās gar zemi un nu raustījās un valstījās ar putām uz lūpām.
   Mirkli Olivers noraudzījās uz vājprātīgā plosīšanos (viņš to noturēja par vājprātīgu) un tad ieskrēja namā saukt pēc palīdzības. Noskatījies, ka to rūpīgi ienes viesnīcā, viņš me­tās mājup un skrēja cik vien ātri varēdams, lai atgūtu noka­vēto laiku, un pa ceļam, vēl mazliet satraukts, domāja un brī­nījās par tikko redzētā svešinieka dīvaino izturēšanos.
   Ilgi tomēr viņš nedabūja lauzīt galvu par šo gadījumu, jo, nonākot kotedžā, tur bija diezgan cita, par ko domāt un prā­tot, diezgan, lai paša rūpes pilnīgi aizmirstos.
   Rozei Meilijai strauji kļuva sliktāk; pret pusnakti jau viņa iekrita smagos murgos. Vietējais ciema ārsts visu laiku at­radās viņas tuvumā. Izmeklējis slimnieci,' viņš paaicināja misis Meiliju nomaļš un pavēstīja, ka šī esot viena no vis­bīstamākajām slimībām.
   —  Jāteic, — viņš sacīja, — tas nu būtu gandrīz par brī­numu uzskatāms, ja viņa to pārciestu.
   Cik bieži Olivers trūkās augšā no savas gultiņas tonakt un, klusiem solīšiem iztipinājis kāpņu telpā, saspringti klau­sījās, lai uztvertu vismazāko troksnīti no Rozes istabas! Cik bieži viss viņa augumiņš sadrebēja, piere aiz šausmām apra­soja aukstām lāsēm, kad, pēkšņam soļu troksnim atskanot, viņu sagrāba šausmas, vai tik nav noticis jau tas, par ko baismi pat iedomāties! Un kas gan bija viņa agrākās karstās lūgšanas, salīdzinot ar tām, kuras viņš tagad sāpēs un izmi­sumā raidīja debesīm, izlūgdamies dzīvību un veselību vārajai būtnei, kas stāvēja jau tikpat kā atvērta kapa malā!
   Ak šī neziņa, baigais, skaudrais nemiers, kad tu stāvi un neko nedari, kamēr tam, ko mīlam no visas sirds, dzīvība šūpojas svaru kausos! Ak, šīs mokpilnās domas, kas pārmāc visus prātus un ar savā iztēlē uzburto ainu spilgtumu liek sirdij neprātīgi dauzīties un elpai aizrauties; šī izmisīgā vēlē­šanās darīt kaut ko, lai atvieglotu ciešanas un novērstu bries­mas, kas tomēr nestāv mūsu spēkos; šis dvēseles un garai pagurums, ko rada bēdīgā atmaņa par mūsu nevarību, — kādas mocības var būt vēl sāpīgākas, kādu domu spēks, kāda gribas piepūle var tās atvieglot pašu asāko, dedzinošāko sāpju uzplūdu mirklī!
   Atnāca rīts, bet mazā kotedža bija vientuļa un klusa. Visi- runāja čukstus; laiku pa laikam pie vārtiem parādījās sa­trauktas sejas; sievietes un bērni aizgāja ar asarām acīs. Visu bezgalīgi garo dienu un pāris stundu vēl, tumsai uznākot,, Olivers lēnām klaidoja pa dārzu, vai ik mirkli paceldams acis uz slimnieces istabu un nodrebēdams, ieraugot aptumšoto- logu, jo viņu pāršalca doma, ka aiz tā var būt jau nāve ieza­gusies. Vēlu vakarā ieradās misters Losberns.
   — Drausmīgi, — labais dakteris sacīja, runājot novērs­dams vaigu, — tik jauna, tik ļoti mīļota! Bet cerību gaužām' maz.
   Atkal rīts. Spīd spoža saule, tik spoža, ka šķiet, tai nav jāredz ne bēdas, ne rūpes; kur vien acis met — ik lapa, ik; zieds pilnā krāšņumā; no visa dveš dzīvība un spirgtums;,, ik skaņa, ik glezna pauž prieku, bet daiļās, jaunās meitenes dzīvība dziest. Olivers aizslīdēja uz veco kapsētu un, apsē­dies uz zaļā vaļņa, klusībā raudāja un lūdza dievu par viņu.
   Tāds miers un krāšņums visapkārt; tik daudz dzirkstošas gaismas un dzīvīguma saules pielijušā dabas ainavā; tik daudz jautras mūzikas vasaras putnu dziesmās, tāda brīve un vieglums krauķa straujā lidojumā gaisos; tik daudz dzī­vības un līksmes visur un visā, ka zēnu, kad tas pacēla sūr­stošās acis un paraudzījās apkārt, neviļus pārņēma doma, ka šādā laikā nāve nevar prasīt upuru un ka Roze, protams, nevar mirt, ja pat ap sīkāko nieciņu plūsmo jautrība un prieks;,: ka kapi saderas ar salu un nemīlīgo ziemu, ne saules mirgu un tvīksmainām smaržām. Viņam pat šķita, ka līķauti domāti' vienīgi veciem un izdēdējušiem cilvēkiem, ka to spocīgās kro­kas nekad nekļaujas ap jaunu un daiļu augumu.
   Baznīcas tornī nodunēja kapu zvans — tik asā nesaskaņā- ar bērna domām. Vēl viens! Un vēl! Tas vēstīja par bēru dievkalpojumu. Pa vārtiem ienāca neliels pūlītis pavadītāju, ar baltām lentām kā sēru zīmi; tātad nomirējs bija jauns. Tie atsegtām galvām stāvēja pie kapa; sērotāju vidū bija ari māte — māte, kas zaudējusi bērnu. Bet saule mirdzēja koši un putnu dziesmas neapklusa.
   Olivers gāja mājup, pārdomādams, cik daudz laipnības viņš pieredzējis no jaunās lēdijas, un sirdi ilgodamies, kaut atgriezies vēl tas laiks, lai viņš ik mīļu dienu varētu parādīt savu pateicību un padevību. Viņam nebija iemesla pārmest sev nolaidību vai nevērību, jo no sirds bija centies kalpot viņai, un tomēr atausa atmiņā simtiem sīku gadījumu, kad, kā viņam šķita, viņš būtu varējis parādīt lielāku centību un vairāk uzmanības, un žēl bija, ka to nebija darījis. Mums derētu vairāk padomāt par savu izturēšanos pret tiem, ar kuriem mēs kopā dzīvojam, jo nāve ikreiz šaurā pakaļpalicēju jpulciņā iekvēlina domu, cik daudz tie būtu varējuši darīt un cik maz darījuši, cik daudz aizmirsta, bet vēl vairāk par labu nevēršama! Nav rūgtākas nožēlas par veltīgu nožēlu; ja gri­bam sev tādu aiztaupīt, lai padomājam par to, iekāms vēl laiks.
   Kad viņš pārnāca mājās, misis Meilija sēdēja mazajā vies­istabā. Oliveram sirds sažņaudzās, Ieraugot viņu, jo viņa nekad vēl nebija atgājusi no audžumeitas gultas; bail bija domāt, kas noticis, ja viņa tagad to atstājusi. Viņš dabūja zināt, ika Roze iegrimusi dziļā miegā, no kura pamodī­sies vai nu atspirgsmei un dzīvei, vai — lai atvadītos un mirtu.
   Vairāk stundu viņi sēdēja klausīdamies un baidīdamies runāt. Pusdienas novāca nenobaudītas; viņu vaigs rādīja, ka savās domās tie tagad atradās citur; viņi vēroja sauli, kā tā slīdēja arvien zemāk un zemāk un beidzot pārlēja debesis un zemi ar rožainu gaismu, kas vēstīja tās drīzu rietu. Viņu asā dzirde uztvēra tuvojošos soļu troksni. Neviļus viņi abi traucās uz durvīm; ienāca misters Losberns.
   —   Kas ar Rozi? — vecā lēdija iesaucās. — Sakiet man tūlīt! Es spēšu to izturēt; visu ko, tikai ne neziņu! Ak, sakiet tak, dieva dēļ!
   —  Jums jāsaturas! — dakteris sacīja, viņu atbalstīdams. — Apmierinieties, mīļā kundze, nu saņemieties, lūdzu!
   —   Laidiet mani, dieva dēļ! Mans mīļais bērns! Viņa ir mirusi! Viņa mirst!
   —   Nē! — dakteris dedzīgi attrauca. — Ar dieva žēlastību viņa dzīvos vēl ilgus gadus par prieku un svētību mums visiem.
   Lēdija nokrita ceļos un pūlējās salikt rokas, bet spēki, kas tik ilgi bija viņu uzturējuši, atstāja viņu reizē ar pirmajiem pateicības lūgšanas vārdiem, un viņa atslīga drauga palīdzī­gajās rokās.

   Tā bija tik pārlieku liela laime, ka grūti pat panest. Oli­vers staigāja kā apmāts pec šās negaidītās ziņas; ne viņš varēja raudāt, ne runāt, ne mieru rast. Viņš nespēja pat īsti apjēgt, kas noticis, līdz beidzot, kad labu laiku bija izstaigā­jies vakara lēnīgajā gaisā, uznāca remdinošs asaru lietus, un viņš uzreiz jutās kā no miega pamodies; viņš skaidri ap- jauda notikušo laimīgo pārmaiņu un sajuta, kāda pārsmaga sāpju nasta viņam no sirds novēlusies.
   Nakts jau nāca virsū, kad viņš devās mājup, apkrāvies ziediem, kurus bija izmeklejis ar sevišķu rūpību, lai izpušķotu slimnieces istabu. Naigi so|odams pa ceļu, viņš izdzirda aiz muguras negantā straujumā ripojošu ratu rīboņu. Paskatījies atpakaļ, redzēja, ka rībinātāja ir pasta kariete, kas traucās ar lielu ātrumu; un, tā kā zirgi stiepa pilnos auļos un ceļš bija šaurs, viņš pamanījās pieplakt pie kādiem vārtiem, kamēr tā aizdrāzīsies garām.
   Karietei aizjoņojot gar acīm, Olivers pajaudāja uzmest tikai īsu mirkli kādam vīram baltā naktsmicē, kurš viņam šķita redzēts, bet ātrumā neattapās, kas tas par cilvēku. Pēc pāris sekundēm tā pati naktsmicē izlīda pa karietes lodziņu un pērkonīga balss lika kučierim pieturēt, ko tas ari izdarīja, tiklīdz spēja apvaldīt zirgus. Tad naktsmicē parādījās vēlreiz, un tā pati balss pasauca Oliveru vārdā.
   —   Nāc šurp! — balss kliedza. — Oliver, kas no jauna? Mis Roze? Māster O-li-ver!
   —  Jūs tas esat, Džailz? — Olivers iesaucās, pieskriedams pie karietes durtiņām.
   Džailzs atkal izbāza ārā savu naktsmici, gribēdams ko atbildēt, bet pēkšņi viņu atrāva atpakaļ jauns džentlmenis, kas sēdēja karietes otrā stūrī, un savukārt nepacietīgi apvai­cājās, kas notiek mājās.
   —   Vienu vārdu tikai! — džentlmenis sauca. — Labāk vai sliktāk?
   —   Labāk, daudz labāk! — Olivers steigšus atbildēja.
   —   Paldies dievam! — džentlmenis izsaucās. - Bet vai tu skaidri zini?
   —  Jā, ser, — Olivers atteica. — Pārmaiņa notika tikai pirms dažām stundām; un misters Losberns teica, ka bries­mas esot garām.
   Džentlmenis neteica vairak ne varda, bet, atvēris durtiņas, izmetas ara no karietes un, paņēmis Oliveru pie rokas, noveda to sānis.
   —   Vai tu patiešām esi pārliecināts? Vai nevar tā gadīties, ka tu alojies, manu zēn? — džentlmenis pētīja trīcošā balsī.
   —   Tu nemani mani, nemodini cerības, ja tās nevar piepil­dīties.
   —- To nu gan es nekad nedarītu, ser, — Olivers attrauca.
   Patiešām, jūs varat man ticēt. Mistera Losberna vārdi bija, ka viņa dzīvos vēl ilgus gadus par prieku un svētību mums visiem. Es dzirdēju, ka viņš tā teica.
   Oliveram sakāpa asaras acīs, atminoties to brīdi, kas lika sirdij iegavilēties aiz laimes, bet jaunais džentlmenis no­vērsa vaigu un labu brīdi klusēja. Olivers šķitās dzirdam to iešņukstamies un turklāt ne vienreiz vien, tāpēc baidījās trau­cēj ar kādu vārdu, — varēja gan iedomāties, kas notiek tā dvēselē, — un stāvēja noma|us, izlikdamies, ka viņam sakār­tojams puķu pušķis.
   Visu šo laiku misters Džailzs savā baltajā naktsmicē sēdēja uz karietes kāpšļiem, abus elkoņus uz ceļiem atbal­stījis, un zilā baltpunktotā katūna mutautā slaucīja acis. Ka lāga vīrs neliekuļoja ar savām jūtām, bija skaidri redzams no viņa sarkanajām acīm, ar kādām viņš uzlūkoja jauno džentlmeni, kad pēdējais uzrunāja viņu.
   —   Es domāju, jūs, Džailz, sēdieties karietē un brauciet pie manas mātes! — jaunais džentlmenis sacīja. — Es labāk paiešos kājām, lai iegūtu vēl laiku, pirms satiekos ar viņu. Varat pasacīt, ka es tūliņ ieradīšos.
   —   Piedodiet, mister Harij, — Džailzs iebildēs, ar mut­autiņu vēl pēdējo reizi uzspodrinādams savu samurcīto seju,
   —  ja jūs to teikšanu uzticētu pasta puisim, es būtu jums ļoti pateicīgs. Lāgā nepiederētos, ja mājas meitas mani redzētu šādā izskatā, ser; es pazaudētu visu savu cienību viņu acīs.
   —   Labi, labi, — Harijs Meilijs smaidīdams atteica, — varat darīt, kā jums tīk. Lai viņš brauc ar bagažu, ja tas jums vairāk pa prātam, un pats nāciet kopā ar mums. Tikai to naktsmici gan apmainiet pret kādu jēdzīgāku apsegu, citādi mūs noturēs par plānprātiņiem.
   Misters Džailzs, brīdināts par sava tērpa nepiedienību. norāva naktsmici, iestūkāja to kabatā un tās vietā uzlika galvā vienkāršu, glītu platmali, ko sameklēja karietē. Kad tas bija nokārtots, pasta puisis brauca tālāk; Džailzs, misters Meilijs un Olivers lēnā solī devās nopakaļus.
   Kamēr viņi tā gāja, Olivers ar lielu interesi un ziņkāri arvien pameta acis uz. jaunpienācēju. Viņš izskatījās tā ap gadu divdesmit pieci, vidēja auguma, patīkamu, atklātu seju; izturējās vienkārši un brīvi. Kaut arī starp jaunību un vecumu guļ dižs gadu skaits, viņā atspoguļojās tik liela līdzība ar veco lēdiju, ka Olivers bez lielas domāšanas būtu uzminējis viņu radniecību, ja arī nebūtu dzirdējis jauno džentlmeni dē­vējam lēdiju par māti.
   Kad viņš nonāca kotedžā, misis Meilija jau tur gaidīja dēlu ar lielu nepacietību. Satiekoties abiem sirdis pukstēja satraukumā.
   —  Māmuļ, — jauneklis čukstēja, — kāpēc jiis man nerak­stījāt agrāk?
   —   Es uzrakstīju, — misis Meilija atteica, bet padomā­jusi nolēmu vēl paciesties ar sūtīšanu, kamēr nebūšu dzirdē­jusi, ko misters Losberns saka.
   —   Bet kādēļ, — jauneklis sacīja, — kādēļ vajadzēja vil­cināties, ja varēja notikt tas, kas bezmaz notika? Ja Roze būtu … ak, es nespēju tagad izteikt to vārdu … ja slimība būtu ņēmusi citādu virzienu, vai gan jūs spētu tad kādreiz sev piedot? Vai es jebkad vairs varētu justies laimīgs!
   —  Ja tas būtu noticis, Harij, — misis Meilija sacīja,
   gribu ticēt, tavas dzīves laime būtu sadragāta, bet tādā ga­dījumā, vai nu tu atbraucis dienu agrāk, vai vēlāk, tam maza nozīme.
   —   Vai gan par to kādam jābrīnās, ja tā būtu, māt? — jauneklis attrauca. — Ko es saku ja?… Tā ir … tā ir… jūs zināt to, māt. . . jums vajag to zināt!
   —   Es zinu, ka viņa pelna viscēlāko, vistīrāko mīlestību, kādu vien spēj kāds vīrietis dāvāt sievietei, — misis Meilija sacīja, — zinu, ka viņas padevīgā, mīlas pārpilnā sirds alkst ne vienkāršas aizrautības, bet dziļu, nepārejošu jūtu. Ja es tā nejaudusi un nezinājusi turklāt, ka viņas sirds lūzīs, ja tas, kuru viņa iemīlējusi, atsaltu savās jūtās, es nesajustu savu atbildību tik smagu un man nenāktos pašai izcīnīt tik grūtu iekšēju cīņu, uzņemoties to, ko turu par savu svētu pienākumu.
   —  Tas ir nežēlīgi, māt, — Harijs teica. — Vai tad jūs- arvien vēl turat mani par zēnu, kas pats sevi nepazīst, kas nepazīst sava paša dvēseles impulsus?
   —   Man, mīļais dēls, šķiet, — misis Meilija atteica, uzli­kusi roku viņam uz pleca, — ka jaunībā mēdz būt daudz cil­denu impulsu, kas nav ilgstoši, un starp tiem daži, kas, tiklīdz guvuši piepildījumu, jo ātrāk apdziest. Bet visvairāk mani nemierīgu dara tas, — lēdija sacīja, cieši ielūkodamās dēlam acīs, — ka, teiksim, ja nu viens sajūsmīgs, dedzīgs, godkārīgs jauneklis apprec meiteni, kuras vārdam iet negods līdzi, kaut ari ne viņas vainas dēļ, var taču rasties nekautri, zemiski ļaudis, kas viņai šo negodu piemet, tāpat ari viņu bērniem, un, ja nu šo jaunekli, kāpjot kāpsli pa kāpslim uz augstāku sabiedrisku stāvokli, tādā pašā pakāpenībā sāk caur zobiem vilkt un apmētāt ar sievas kaunu, tad, lai arī cik viņš augst­sirdīgas un labas dabas, var pienākt diena, kur viņš nožēlos kopdzīvi, ko nodibinājis jaunības gados. Bet viņai sāpēs sirds, to zinot.
   Māt, — jauneklis nepacietīgi pārtrauca, — tā varētu izturēties tikai rupjš egoists, kas nav cienīgs par vīrieti sauk- lies, nedz arī tās meitenes cienīgs, kuru jūs notēlojāt.
   —   Tā tu tagad domā, Harij, — māte atteica.
   —   Un vienmēr tā domāšu! — jauneklis izsaucās. — Tās ārprātīgās mokas, kādas esmu izcietis šajās divi pēdējās die­nās, liek manai sirdij atvērties jūsu priekšā un atzīties savās kvēlajās jūtās, kas, kā jūs labi zināt, nav vakardienējās, ne arī vieglprātīga aizraušanās. Rozi, šo maigo, jauko meiteni, es mīlu tik dziļi un sirsnīgi, cik vien dziļi un sirsnīgi var vīrietis mīlēt sievieti. Nav nevienas domas, nav nākotnes iz­redžu un cerību, kas nesaistītos ar viņu; un, ja jus stājaties pretī manām karstākajām ilgām, jūs paņemat manu dvēseles mieru un laimi savās rokās un izkaisāt tos vējā. Māmulīt, padomājiet par to un par mani un nevērtējiet tik zemu laimi, par kuru jūs, šķiet, tik maz domājat.
   —   Harij, tu maldies, — misis Meilija sacīja, — gluži ot­rādi, es daudz domāju par karstām, jūtīgām sirdīm, lai tām kādreiz nebūtu jāasiņo. Bet patlaban par to ir diezgan runāts, vairāk nekā diezgan.
   —   Nu, lai tad Roze pati to izšķir, — Harijs pārtrauca. — Jūs tak nemēģināsiet ietiepīgi turēties pie saviem ieskatiem, lai mestu man šķēršļus ceļā?
   —   Es to nedarīšu, — misis Meilija atbildēja, — bet es gribētu, lai tu pārdomā .. .
   —   Es esmu pārdomājis! — skanēja nepacietīga atbilde. — Māt, es esmu gadiem domājis un pārdomājis. Es sāku domāt par to jau kopš tā brīža, kad kļuvu spējīgs nopietni domāt. Manas jūtas nav mainījušās un nemainīsies nekad; un kāpēc lai es vēl mokos, tās apslāpēdams sevī, ja ar to nekāda labuma nevaru panākt? Nē! Pirms aizbraucu no šejie­nes, Rozei vajag uzklausīt mani.
   —  Viņa uzklausīs, — misis Meilija noteica.
   —  Jūs to tik savādi pasakāt, māt, it kā likdama nojausi, ka viņa uzklausīs mani vēsi un vienaldzīgi, — jauneklis sa­traucās.
   —   Ne vienaldzīgi, — vecā lēdija atteica, — ne domas vienaldzīgi.
   —  Tad kā gan? — jauneklis iekaisa. — Viņa tak nebūs kādu citu iemīlējusi?
   —   Nē, to es nedomāju, — māte atbildēja. — Ja vien ne­maldos, tevi viņa pārāk dziji jau sirdī ieslēgusi. Es tikai vienu ko gribētu teikt, dēls, — vecā lēdija turpināja, nejau­dama dēlam runāt, kas dzīrās jau mesties starpā, — pirms tu liec visu uz šo laimestu, pirms ļauj cerībām aiznest sevi septītajās debesīs, padomā brīdi, mīļais bērns, par Rozes pagātnes stāstu, apsver labi, vai tas, ka viņa zina par savu tumšo izcelšanos, var neietekmēt viņas izšķirošo lēmumu, kur viņa ar sirdi un dvēseli pieķērusies mums un gatava ar prieku nest katru upuri mūsu dēļ — tiklab lielu, kā mazu. tas viņas dabā vienmēr bijis.
   —   Ko jūs gribat ar to teikt?
   —   To nu pamēģini pats atminēt, — misis Meilija atteica. — Man jāiet atpakaļ pie viņas. Die's lai tevi svētī!
   —   Es tak vēl šovakar redzēšos ar jums? — jauneklis uztraucies ievaicājās.
   —  Jā, vēlāk, — lēdija atteica, — kad būšu Rozi aprau­dzījusi.
   —  Jūs viņai teiksiet, ka esmu šeit? — Harijs jautāja.
   —   Protams, — misis Meilija atbildēja.
   —   Un pateiksiet, cik ļoti es biju uztraucies, kādas mokas pārcietu un kā es ilgojos viņu redzēt? Jūs neliegsieties to iz­darīt, māmulīt?
   —   Nē, — vecā lēdija sacīja, — es pateikšu viņai visu.
   Un, mīļi paspiedusi dēla roku, viņa steigšus izgāja no
   istabas.
   Kamēr norisa šī steidzīgā saruna, misters Losberns ar Oliveru uzkavējās turpat istabas otrā galā. Misters Losberns pastiepa tagad roku Harijam Meilijam, un viņi sirsnīgi ap­sveicinājās. Pēc tam, atbildot uz sava jaunā drauga jautājumu biru, dakteris par slimnieces stāvokli nodeva sīķu un izsme­ļošu pārskatu, kas bija tik nomierinošs un iepriecinošs, uz kādu, pēc Olivera stāstījuma, jauneklis bija arī iedrošinājies cerēt, un misters Džailzs, likdamies aizņemts ar bagažas no­vietošanu, visu laiku klausījās saspicētām ausīm.
   —  Vai pēdējā laikā nekas tāds sevišķīgs nav pagadījies pa šāvienam, Džailz? — dakteris ievaicājās, nobeidzis pār­skatu.
   —  Nekas sevišķs, ser, — Džailzs atbildēja, nosarkdams pār visu seju.
   —   Zagļu ari neesat notvēruši, neviena iebrucēja sazīmē­juši? — dakteris turpināja.
   —   Neviena, ser, — misters Džailzs atbildēja dz.iļā no­pietnībā.
   —   Nir, zināt, — dakteris sacīja, — žēl gan, gaužām žēl, jo jums tādās lietās ir tīri apbrīnojams ķēriens. Un Britlsam kā klājas, lūdzu?
   Puikam klājas gluži brangi, ser, — misters Džailzs sacīja, atguvis atkal savu parasto augstsirdīgas labvēlības toni, — un viņš sūta jums goddevības pilnu sveicienu, ser.
   —   Patīkami dzirdēt, — dakteris teica. — Satiekoties ar jums šeit, man nupat ienāk prātā, mister Džailz, ka dienu pirms tās, kad mani steidzami aizsauca, es jūsu labās mājas kundzes uzdevumā nokārtoju kādu mazu darījumu, kas skar jūsu intereses. Vai jūs nepanāktu uz mirklīti šeit pie manis kaktiņā?
   Misters Džailzs, pilns cienības, bet mazliet izbrīnījies, no­gāja kaktiņā, kur viņam bija gods klusībā noturēt īsu sarunu ar dakteri; pēc tās, daudzkārt zemu palocījies, viņš izgāja no istabas tik dižīgs un lepns kā vēl nekad. Sarunas temats viesistabā palika noslēpums, bet virtuvē tas tūdaļ nāca gaismā, jo misters Džailzs taisnā solī devās uz turieni un. paprasījis krūzi alus, pasludināja — bezgala lepni un svi­nīgi, — ka mājas kundzei, ņemot vērā viņa drošsirdīgo iztu­rēšanos tajā ielaušanās naktī, labpaticies iemaksāt uz viņa vārda vietējā krājaizdevu kasē divdesmit piecas mārciņas, kuras tas pēc patikas var izlietot savām personīgām vajadzī­bām. To izdzirdušas, virtuvene un istabene abas pacēla rokas un acis pret debesīm un izteica domas, ka nu gan misters Džailzs no tiesas salepošoties, uz ko misters Džailzs, izvilk­dams redzamāk sakrūzoto krekla priekšu, atteica: «Nē, nē,» — un vēl piebilda, ja viņas varot šo pienākt izturamies augst­prātīgi pret saviem padotajiem, tad lai sakot vien klaji acīs, šis būšot vēl pateicīgs par to. Pēc tam viņš izmeta vēl dažne­dažādas piezīmes, kuras nodeva tikpat gaišu liecību par viņa pazemību un tika uzņemtas ar tādu pašu labpatiku un sajūs- mību, un turklāt bija arī oriģinālās un allaž trāpīgas, kādas vispār mēdz būt lielu vīru piezīmes.
   Augšā vakars ritēja tālāk jautrā noskaņojumā, jo dakteris bija sevišķi pacilātā garastāvoklī, un, lai arī cik noguris un izklaidīgs jutās Harijs Meilijs sākumā, arī viņš nespēja ne­aizrauties ar cienījamā džentlmeņa labsirdīgo humoru, kas dzirkstīja no asprātībām, profesionālajām atmiņām, jokiem, kuri tam bira kā no pārpilnības raga un kuri Oliveram šķita tik ērmoti un nedzirdēti, ka viņš varēja smiet bez atelpas par lielu iepriecinājumu dakterim, kam ari pašam nāca nevaidami smiekli, līdz beidzot aiz simpātijām gandrīz tikpat aizrautīgi smēja līdzi arī Harijs Meilijs. Tādā kārtā viņi visi jutās tik labi, cik vien labi šādos apstākļos varēja justies, un bija jau vēla stunda, kad viņi ar gaišām pateicības pilnām sirdīm devās pie miera, kas pēc nesen pārciestām bailēm un satrau­kumiem tiem bija gaužām nepieciešams.
   Nākamajā rītā Olivers piecēlās možāku garu un stājās pie saviem parastajiem rīta darbiem ar tādām cerībām un prieku, kādu nu jau daudzas dienas vairs nebija pazinis. Bū­rīši tika atkal izkārti laukā savās ierastajās vietās, lai putni varētu dziedāt, un atkal tika salasīti smaržīgākie lauku ziedi, lai Roze varētu priecāties par to krāšņumu. Melnās ēnas, kas satrauktā zēna bēdīgajām acīm šķita dienām ilgi klājamies pār visu visapkārt, kaut patiesībā viss bija saules apmir­dzēts, — pazuda kā uz burvja mājienu. Šķita, ka rasa uz zaļajām lapām mirguļo spožāk, ka vējš, tās šūpodams, žūžo maigāk, ka pašas debesis ir zilākas un dzidrākas. Tā mūsu pašu domu ietekmē mainās pat priekšmetu ārējais izskats. Cilvēki, kas, noraugoties dabā un citos ļaudīs, brēc, ka viss ir tumšs un drūms, runā taisnību, bet melnās krāsas ir viņu pašu žultaino acu un siržu atspulgs. īstenībā krāsu toņi ir maigi, un, lai tos saskatītu, ir vajadzīga skaidrāka redze.
   Ir vērts atzīmēt, ka Olivers — viņš pats to arī drīz vien ievēroja — savos rīta klejojumos nedevās vairs viens pats. Harijs Meilijs kopš pašas pirmās dienas, kad satika Oliveru ar ziedu klēpi ejam mājās, bija tā iesvilies uz puķēm un pa­rādīja tādu gaumi to sakārtošanā, ka savu mazo draugu at­stāja ēnā. Ja nu šai ziņā Olivers bija atpalicējos, toties viņš zināja vietas, kur skaistākās atrast; un tā nu viņi ik rītus ap- cilpoja apkārtējos laukus un pārnesa mājās viskrāšņākos zie­dus. Jaunās lēdijas istabas logs tagad stāvēja vaļā, jo viņai patika, ka smaržīgais vasaras gaiss pieplūdināja istabu, tas viņu spirdzināja; bet uz palodzes vienmēr stāvēja, ūdeni ielikts, neliels ziedu pušķis, kas ar lielu rūpību tika katru rītu sakārtots. Olivera uzmanībai nepagāja secen, ka vītušos ziedus nekad neizmeta ārā, kaut gan mazajā vāzē regulāri tika ielikti svaigi; arī to viņš ievēroja, ka dakteris, cik parā­dījās dārzā, dodamies savā rīta pastaigā, allaž pacēla acis uz zināmo mājas stūri un visai izteiksmīgi pašūpoja galvu. Oliveram bija ko vērot, dienas ritēja savu gaitu, un Roze atspirga acīm redzot.
   Ar garlaicību Olivers nemocījās, kaut arī jaunā lēdija no istabas vēl negāja ārā un novakaru pastaigu gājieni tātad nenotika, ja nu vienu otru reizi ar misis Meiliju izmeta turpat tuvuma kādu līkumiņu. Ar divkāršu uzcītību viņš tagad node­vās mācībām pie sirmā vecā džentlmeņa un strādāja tik no­pietni, ka viņu pašu pārsteidza lieliskās sekmes. Sai dedzīgās darba kaismes laikā atgadījās kaut kas negaidīts, kas viņu ārkārtīgi izbiedēja un satrauca.
   Mazā istabiņa, kurā viņš bija paradis sēdēt pie savām grāmatām, atradās apakšstāvā, sētas pusē. Tā bija parastā lauku kotedžu istaba ar logu sīkām rūtīm, aiz kura auga jas- minu un sausseržu krūm; , kas ziedu ķekarus stiepa pāri palo­dzei istabā un pievēdīja to kairinošām smaržām. Tālāk nāca dārzs, no dārza vārtiņi veda nelielā aplokā, aiz tā sākās skaista pļava, aiz pļavas — mežs. Šinī pusē tuvumā nebija nevienas mājas un varēja pārredzēt plašu apkārtni.
   Kādā jaukā pievakarē, kad krēslas pirmās ēnas sāka klā­ties pār zemi, Olivers sēdēja pie šā loga, nogremdējies savās grāmatās. Viņš jau ilgi bija urbies tajās un, tā kā diena bija bijusi neparasti tveicīga un viņš jau krietni piepūlējies, auto­riem, lai tie vai kādi bijuši, nav jāapvainojas, dzirdot, ka Oliveru pamazām pārņēma snauda un viņš iemiga.
   Mēdz dažreiz uzmākties tāds miegs, kas tur gan gūstā mūsu ķermeni, bet garam neatņem spējas uztvert apkārtnes norises, ļauj tam brīvu vaļu klīst, kur patīk. Ja pārlieku smagumu, spēku apsīkumu, nespēju kontrolēt domas un kustības var saukt par miegu, — tas ir miegs, un tomēr mēs jaušam visu, kas ap mums notiek; un, ja šādā reizē mums pagadās sapņot, vārdi, kas īstenībā runāti, un skaņas, kas tai brīdī īstenībā dzirdamas, apbrīnojami viegli pielāgojas mūsu sapnim, līdz pēdīgi tiešamība un sapnis tik dīvainā kārtā saplūst kopā, ka vēlāk pat grūti izšķirt vienu no otra. Bet tā vēl nav vispār­steidzošākā parādība šādā stāvoklī. Lai gan mūsu redzes un taustes maņas šai laikā ir nejūtīgas, nenoliedzams paliek fakts, ka mūsu aizmigušās domas un sapņu vizijas var pat materiali ietekmēt tāda reala objekta klusa klātbūtne, kāds varēja arī neatrasties mūsu tuvumā, kad aizvērām acis, un par kura atrašanos tepat līdzās, nomodā būdami, pat neno­jautām.
   Olivers zināja skaidri un noteikti, ka atrodas sava ma­zajā istabiņā, ka grāmatas guļ uz galda viņam priekšā, ka aiz loga lēns vējiņš šķirsta ložņaugus. Un tomēr viņš bija aizmidzis. Pēkšņi aina pārmainījās: gaiss kļuva spiedīgs un smacīgs, un viņš iedomājās, šaušalām pārskrienot, ka atrodas atkal pie ebreja. Tur sēdēja šis riebīgais vecis savā ierastaja kaktā, rādīja uz viņu un čukstēja kaut ko kādam otram vīrie­tim, kas, novērsis seju, sēdēja vecim blakus.
   —   Csst, mans mīļais! — Oliveram šķita, ka viņš dzird ebreju sakām. Tas ir viņš, tur nav ko šaubīties. Ejam prom!
   —   Viņš! — šķita tas otrs atbildam. — Jūs domājat, ka es par to varētu šaubīties? Ja visi elles ķēmi parādītos viņa izskatā un viņš atrastos starp tiem, ir tad kaut kas man ļautu viņu pazīt barā. Aprociet viņu piecdesmit pēdas dziļi zemē, ja vien man gadītos pāriet pār viņa kapa vietu, un lai tur nebūtu nekādas zīmes, liekas, es tomēr jaustu, ka viņš tur aprakts!
   Sķitās, ka vīrs to runāja ar tik šausmīgu naidu, ka Oli­vers no bailēm pamodās un pietrūkās kājās.
   Žēlīgais die's! Kas gan bija tas, kas sirdij lika stāties, balsij aizrauties, kas sastindzināja locekļus?
   Tur . . . tur . . . pie loga … tik tuvu … tik tuvu, ka Olivers būtu varējis tam pieskarties, ja neatstreipuļojis nostāk,«rau­dzījās istabā … un viņu skatieni krustojā's .. . tur stāvēja ebrejs! Bet tam blakus, bāla aiz niknuma vai bailēm, vai aiz abām šīm jūtām, tā cilvēka ļaunā seja, kurš viņu bija uzru­nājis viesnīcas durvju priekšā.
   Tas bija tikai viens mirklis, skatiens, uzplaiksnījums acu priekšā, tad tie pazuda. Bet tie bija viņu pazinuši un viņš tos; un to sejas iespiedās viņa atmiņā, it kā tās būtu bijušas dziļi akmenī iekaltas un stāvējušas viņa acu priekšā, kopš tas dienas gaismu ieraudzījis. īsu brīdi viņš stāvēja kā sastin­dzis; tad, izlēcis pa logu dārzā, sauca visā balsī pēc palī­dzības.

   Kad mājinieki, Olivera kliedzienus padzirdējuši, aizskrēja turp, no kurienes tie atskanēja, viņš stāvēja bāls un sabudis, rādija ar roku pļavas virzienā un ar mokām pārdabūja pār lupām: «Ebrejs! Ebrejs!»
   Misters Džailzs nevarēja apjēgt, ko šī izsaukšanās nozīmē, bet Harijs Meilijs, kas bija labu tiesu apķērīgāks un no mātes bija jau dzirdējis par Olivera piedzīvojumiem, saprata uzreiz.
   —   Uz kuru pusi viņš aizlaidās? — Harijs jautāja, paķer­dams sienmali pieslietu smagu rungu.
   —  Uz to pusi, — Olivers atteica, norādīdams virzienu, kādā bēdzēji bija aizskrējuši. Man viņi tūliņ pazuda no acīm.
   —  Tad tie ir grāvī! — Harijs noteica. — Skriesim! Un turieties man līdzi!
   Tai pašā brīdī viņš pārlēca pār žogu un likās skriet tādā ātrumā, ka pārējiem bija grūti viņam līdzi tikt.
   Džailzs jau turējās, ko mācēja, skrēja Olivers arī, un pāris minūtes vēlāk misters Losberns, kas nule kā bija pārnācis no pastaigas, citiem nopakajus pārvēlās pār žogu un, pietrau- sies kājās ar tādu veiklumu, kādu neviens nebūtu iedomājies viņam piedēvēt, metās tai pašā virzienā, ātruma ziņā kaunā nepalikdams, turklāt vēl visā galvā kliegdams, lai taču kāds pasaka, kas lēcies.
   Visi skrēja, ko kājas nesa, ne reizi neapstājās atvilkt elpu, līdz priekšējais skrējējs, pašāvies uz lauka stūri, kuru norā­dīja Olivers, sāka tur rūpīgi pārmeklēt grāvi un grāvmalas krūmājus, dodams tādā kārtā iespēju pārējiem viņu panākt un Oliveram — fzdevību pastāstīt misteram Losbernam par šās trakās traukšanās cēloni.
   Veltīga bija visa meklēšana. Neredzēja pat svaigu pēdu nospiedumu. Patlaban viņi stāvēja nelielā pakalnā, no kurie­nes atvērās plašs skats uz visām pusēm; jūdzes trīs četras visapkārt tikai klaji lauki un pļavas. Pa kreisi ieplakā gulēja ciemats, bet, lai nokļūtu tajā, vīriem, ja tie devušies Olivera norādītajā virzienā, būtu vajadzējis apmest lielu loku pa klaju vietu, un to nu gan tie nevarēja paspēt tik īsā laikā. Pretējā pusē pļavas ieskāva biezs mežs, bet arī tur tie nevarēja pa­slēpties aiz tā paša iemesla.
   —  Tie būs bijuši tikai sapņu rēgi, Oliver, — Harijs Mei­lijs sacīja.
   —   Ai nē, par tiesu nē, ser, — Olivers attrauca, sadrebē­dams, atceroties vien vecā ļaundara seju. — Es viņu pavisam, pavisam skaidri redzēju. Abus es viņus redzēju tikpat skaidri, kā tagad redzu jūs.
   —   Kas bija tas otrs? - Harijs un misters Losberns reize ievaicājās.
   —   Tas bija tas vīrs, par kuru es juins stāstīju, kurš man tik pēkšņi uzskrēja virsū pie viesnīcas durvīm, — Olivers paskaidroja. -— Mēs vēl saskatījāmies abi. Es varu zvērēt, ka tas bija viņš.
   —   Un viņi aizbēga uz šo pusi? — Harijs vaicāja. — Vai tu to skaidri atceries?
   —   Tikpat skaidri kā to, ka viņi abi stāvēja pie loga, - Olivers atteica, runājot rādīdams ar roku uz žogu, kas šķīra kotedžas dārzu no pļavas. — Garais vīrs pārlēca pār žogu, lūk, šeit, un ebrejs, paskrējis pāris soļu pa labi, izlīda, vei, tur, pa to caurumu.
   Abi džentlmeņi, kamēr viņš runāja, vēroja Olivera no­pietno seju, tad saskatījās, acīm redzot noticēdami zēna vār­diem. Un tomēr .— skaties, kur gribi, — nekur ne mazākā norādījuma, ka te kāds būtu steigā bēdzis. Zāle bija gara, bet nekur tā nebija nomīta, vienīgi cik pašu kājām sabra­dāta. Grāvmalā mālainais uzbērums mitrs, bet nekur viņi nevarēja saskatīt nevienas vīrieša pēdas, ne mazākās zīmes, ka pirms dažām stundām te būtu gājusi pāri kāda kāja.
   —   Tas ir neizprotami! — Harijs brīnojās.
   —   Neizprotami? — dakteris atsaucās. — Te jau pat Ble­terss ar Dafu gudri netiktu.
   Lai cik neveiksmīga izrādījās meklēšana, viņi neatlaidās, līdz uznāca tumsa un, kaut gan turpināt vajāšanu jau šķita veltīgi, pat tad vēl ne labprāt to pārtrauca. Džailzu, iepriekš informējot, cik smalki vien Olivers to prata, par svešinieku izskatu un apģērbu, vēl norīkoja apstaigāt visus ciemata trak­tierus. Vismaz ebreju vajadzēja ievērot un atcerēties, ja tas būtu redzēts kur dzeram vai blandāmies apkārt, bet Džailzs pārnāca tukšā — nekādu ziņu, kas varētu atklāt noslēpumu vai vismaz uzvedināt uz tā pēdām.
   Otrā dienā meklēšanu un apvaicāšanos atsāka no jauna, bet ar tiem pašiem panākumiem. Trešajā dienā Olivers ar misteru Meiliju aizbrauca uz pilsētiņu cerībā varbūt tur to? ieraudzīt vai kaut ko saklausīt, bet tas pats die's arī tur. Pagāja vēl kādas dienas, un notikums jau sāka aizmirsties, kā aizmirstas gandrīz visi notikumi, kad interese par tiem, ar jauniem atklājumiem neuzsvaidzināta, pati no sevis iz­dziest.
   Pa tām starpām Roze strauji atžirga. No slimības gultas viņa bija jau piecēlusies; varēja jau iziet ārpus mājas; no jauna viņa iekļāvās ģimenes dzīvē un priecināja ikviena sirdi.
   Bet, lai gan šī laimīgā pārmaiņa redzami ietekmēja šaurā pulciņa labsajūtu, lai gan kotedžā no jauna ieskanējās prie­cīgas balsis un jautri smiekli, dažbrīd tomēr viens otrs stai­gāja tāds kā nomākts, pat Roze; tas nu Olivera vērīgajai acij nevarēja palikt nepamanīts. Misis Meilija ar dēlu bieži divatā ilgi apspriedās, un ne vienreiz vien Roze parādījās ar asaru pēdām uz vaigiem. Pēc tam kad misters Losberns jau bija nolicis dienu, kurā bija nodomājis doties atpakaļ uz Certsiju. šie simptomi izpaudās vēl jaušamāk, kļuva skaidri redzams, ka notiek kaut kas tāds, kas laupa sirdsmieru jaunajai lēdijai un vēl kādam.
   Beidzot vienu rītu, kad Roze atradās viena pati mazajā ēdamistabā, tur ienāca Harijs Meilijs un, mazliet stomīdamies, lūdza atļauju parunāt mazu brīdi ar viņu.
   —  Mazu . . . pavisam mazu brīdi . . . ilgi neuzkavēšu tevi, Roze, — jauneklis sacīja, piestumdams savu krēslu viņai tuvāk. — To, kas man tev sakāms, tu sen jau būsi nojautusi; kādas cerības lolo mana sirds, tas nav tev vairs noslēpums, kaut arī manas lūpas to nav paudušas.
   Roze bija ļoti nobālusi kopš viņa ienākšanas brīža, bet to varēja izskaidrot arī ar viņas neseno slimību. Viņa viegli pa­locīja galvu un, noliekusies pār puķu podiem, kas stāvēja tuvumā, klusēdama gaidīja, lai viņš turpina.
   — Man . . . man vajadzēja jau agrāk braukt projām no šejienes, — Harijs sacīja.
   —  Jā, tev jābrauc projām, — Roze atsaucās. — Piedod, ka es tā saku, bet tā būtu labāk, tiešām.
   —  Visdrausmīgākajās bailēs un izmisumā es traucos šurp, — jauneklis sacīja, — bailēs pazaudēt vienīgo dārgo būtni, ap kuru vijās visas manas domas un cerības. Tu ska­tījies nāvei acīs, tavs gars jau lidinājās starp debesīm un zemi. Mēs zinām ja slimība uzbrūk jaunām, skaistām un cēlām būtnēm, to skaidrās dvēseles neapzinīgi tiecas uz gaišo tēviju, kur valda mūžīgs miers; mēs zinām, — lai die's mūs pažēlo! — ka krietnākie un daiļākie no mums tik bieži no­mirst pašā dzīves ziedonī.
   Dzirdot šos vārdus, viņai acis apskrēja asarām, un, kad viena no tām noritēja uz zieda, pār kuru viņa bija nolieku­sies, un, iemirdzēdamās tā kausiņā, vērta ziedu vēl skaistāku, šķita, it kā šās jaunās nevainīgās dvēseles rasas piliens ar pilnām tiesībām drīkst sacensties daiļumā ar dabas krāš­ņāko rotu.
   —  Mīļais radījums, — jauneklis iekvēlojies turpināja, tik nevainīgs un tīrs no viltus kā pats dieva eņģelis šūpojās starp dzīvību un nāvi! Ak, kas gan varēja cerēt, kad tālā aizsaule, kurā viņa labāk iederējās, jau bija pavērusies viņas acīm, — kas gan varēja vēl cerēt, ka viņa atgriezīsies atpakaļ šai bēdu un rūpestu pasaulē! Roze, Roze, zināt, ka tu dziesti kā viegla ēna, ko debess stars metis pār zemi; zaudēt pēdējo cerību, ka tevi saudzēs tiem, kas salstam un nīkstam šeit, — patiesībā neatrodot pat iemesla, kādēļ lai tu tiktu saudzēta; sirdī just, ka tava īstā vieta gan būtu tur debesu spožumā, kurp tik daudzi zemesbērnit tie daiļākie un cēlākie, ir aizli­dojuši jau pašā dzīves rītā, un tomēr neļauties šo mierinošo domu ietekmei, bet lūgt, lai tevi atstāj tiem, kas tevi mīlē­juši, — tās bija ārprātīgas mokas, kas nav gandrīz panesa­mas. Tādās mokās man pagāja dienas un naktis, turklāt vēl sirds trīcēja un baiļojās un mocījās savtīgās nožēlās, ka tu vari nomirt un nekad nedabūt zināt, kā es tevi dievināju un mīlēju, — tur varēja prātu zaudēt. Tu atspirgi. Ikkatru jaunu dienu vai pat ikkatru stundu pa spirgtam spēka pilienam ieri­tēja izsīkušajā dzīvības urdziņā, kas tevī lēni vēl tecēja, pie­plūdināja to atkal no jauna un pārvērta plūsmojošā straumē. Ar dziļā un dedzīgā mīlā aizmiglotām acīm es vēroju, ka tu no nāves sliekšņa atgriezies atpakaļ dzīvē. Jel neteic, ka tu gribi, lai es to visu atkal zaudētu, kur šī mīla ir iesildījusi manu sirdi pret visu pasauli!
   —   Tā es to nedomāju, — Roze sacīja, asaras rīdama, —- es tikai gribētu, lai tu brauc projām, ka vari atkal mesties darbā un censties sasniegt augstus, cildenus mērķus, mērķus, kas atbilstu tavai cieņai.
   —   Ne man, ne pašam cildākajam cilvēkam pasaulē nevar būt viņa cieņai atbilstošāka mērķa kā iekarot tādu sirdi kā tavējo, —- jauneklis sacīja, saņemdams Rozes roku. — Roze. mana visumīļā, dārgā Roze! Gadiem. . . jau gadiem esmu tevi mīlējis, cerēdams iekarot slavu un godu un tad paceltu galvu lepni pārnākt mājās un teikt tev, ka tikai tādēļ esmu cīnījies, lai savā slavā un godā dalītos ar tevi; domādams savos nomoda sapņos, kā es šai laimes brīdī atgādināšu tev visus tos klusos solījumus, ko devusi tev mana zēna sirds, un izlūgšos tavu roku, it kā izpildīdams senu bezvārdu no­līgumu, ko mēs kādreiz noslēguši! Tāds brīdis nav pienācis, bet tagad, slavas vainaga neieguvis, neviena jaunības sapņa nepiepildījis, es piedāvāju tev savu sirdi, kas sen jau ir ta­vēja, un visu manu turpmāko dzīvi izšķirs vārdi, ar kādiem tu uzņemsi šo piedāvājumu.
   —    Tu vienmēr esi izturējies cēli un augstsirdīgi, - Roze
   teica, pulēdamas apslēpt savu saviļņojumu. — Tu taču netu­rēsi mani par nejūtīgu un nepateicīgu, — tad uzklausi manu atbildi.
   —    Tu teiksi, ka man jācenšas kļūt tevis cienīgam, vai ne, mīļā Roze?
   —     Es teikšu, — Roze atbildēja, — ka tev jācenšas mani aizmirst, ne kā senu, sirsnīgu, mīļu draugu, jo tas mani dziļi sāpinātu, bet kā meiteni, kurai tu ziedo savu mīlu. Paraugies pasaulē, padomā tikai, cik daudz tur meiteņu, kuru sirdis iekarodams tu varētu justies lepns. Ja vēlies, tu vari man uzticēt savas jaunās mīlas noslēpumu. Es būšu tev patiesākā, padevīgākā, visuzticīgākā no taviem draugiem.
   Saruna uz brīdi pārtrūka; Roze aizklāja ar roku seju un ļāva asarām vaļu, Harijs joprojām otru viņas roku turēja savējā.
   —    Un kādi tev iemesli, Roze, — klusā balsī viņš pē­dīgi vaicāja, — kādi iemesli tevi pamudina dot man tādu atbildi?
   —     Tev ir tiesības to zināt, — Roze atteica. — Nekādiem vārdiem tu nevari grozīt manu apņemšanos. Man jāpilda pie­nākums, pienākums pret citiem un pašai pret sevi.
   —   Pret sevi?
   — Jā, Harij. Pati sevis dēļ ne- ^J drīkstu pieļaut, ka es, meitene bez ra­diem, bez draugiem, bez man­tas, turklāt ar aptraipītu vār­du, dotu iemeslu taviem drau­giem turēt mani aizdomās, it kā es zemiskos, savtīgos nolūkos būtu atsaukusies ta­vam pirmajam mīlas uzlies­mojumam un kļuvusi par ka­vēkli tavu cerību un plānu piepildei. Mans pienākums pret tevi, pret tavējiem ir ne­pieļaut, ka tu savā augstsirdī­bas dedzīgumā ar tādu soli aizsprostotu sev ceļu uz pa­nākumiem.
   —     Ja nu tavas jūtas sa­skan ar tavu pienākuma ap­ziņu … — Harijs iesāka.
   —    Nē, nesaskan, — Roze attrauca, tumši pietvīkdama.
   —  Tu mani tomēr mīli? — Harijs iesaucās. — Saki man tikai to, mīļa Roze, tikai to! Un saldini šās rūgtās vilšanās sūrumu!
   —  Ja es to varētu, nenodarīdama smagu ļaunumu tam, ko mīlu, — Roze sacīja, — es būtu . . .
   —   Tu būtu devusi man citādu atbildi? — Harijs ievaicā­jās. — Vismaz to tu man pasaki atklāti, Roze!
   —  Jā, būtu, — Roze atteica. — Pietiek! — viņa piebilda, atbrīvodama savu roku. — Kālab vēl turpināt šo sāpīgo sa­runu? It sāpīga tā ir man, un tomēr, cik daudz nebeidzamas laimes tā sola, kaut arī sāpina tagad, jo tā būs laime — zināt, ka reiz es tavā sirdī esmu ieņēmusi tik augstu vietu kā šajā brīdī, un ikviena tava uzvara, ko gūsi dzīvē, dos man jaunus spēkus un izturību. Ardievu, Harij! Kā mēs šodien satikāmies, tā mēs nekad vairs nesatiksimies, un, lai arī mūsu attiecības nebūs tādas, par kādām tās varēja izvērsties pēc šās sarunas, tās tomēr var palikt siltas un draudzīgas uz ilgiem laikiem. Un lai svētība, kas plūst no tā dzidrā patie­sības avota un ko uzticīga un karsta sirds savās lūgšanās izlūdzas, nolīst pār tevi, atnes tev prieku un pašķir tavus ceļus!
   —  Vēl vienu vārdu, Roze! — Harijs sacīja. — Kādus iemeslus tad tu vari minēt? Gribu tos dzirdēt no tavas mutes.
   —  Tev nākotnē paveras spožas izredzes, — Roze atbildēja stingri un noteikti. - - Tevi sagaida visi pagodinājumi, kurus iemantot sabiedriskā dzīvē palīdz diži talanti un augsti radi un draugi. Bei šie augstmaņi ir lepni un iedomīgi, un es ne­gribu nokļūt starp tiem, kas varētu ar nievu pieminēt māti, kura devusi man dzīvību, negribu arī apklāt ar kaunu un negodu tās mātes dēlu, kura savā labsirdībā ir audzinājusi mani kā pašas meitu. īsi un skaidri, — jaunā lēdija turpināja novērsdamās, jo nespēja vairs noturēties savā šķietamā sting­rībā, — manam vārdam iet negods līdzi, kas piemeklē arī nevainīgus. Es gribu to viena nest, un lai pārmetumi krīt tikai uz mani vienu!
   —   Vēl vienu vārdu, Roze! Visumīļā Roze! Tikai vienu vēl! — Harijs iesaucās, traukdamies pie viņas. — Ja es ne­būtu tāds… tāds laimes luteklis, kā ļaudis to teiktu … Ja man būtu lemts dzīvot klusu, pieticīgu dzīvi … ja es būtu nabags, slims, nevarīgs … vai arī tad tu novērstos no manis? Vai tavas šaubas radušās tikai aiz iedomām, ka es varbūt kļūšu bagāts un slavens?
   —   Neuzstāj, lai es atbildu, — Roze sacīja. — Tāds jau­tājums nevar rasties un nekad neradīsies. Tas ir negodīgi, pat cietsirdīgi prasīt tādu atbildi.
   Ja tava atbilde būtu tāda, kādu es gandrīz iedrošinos cerēt, — Harijs attrauca, — tā nolīs kā laimes stars uz mana vientuļā ceļa un apgaismos taku' manā priekšā. Vai tas ir daudz prasīts, ja ar pāris īsiem vārdiem var izdarīt tik lielu pakalpojumu tam, kas mīl tevi par visu vairāk pasaulē? Ak Roze, manas dedzīgās un neapslāpējamās mīlas dēļ, to cie­šanu dēļ, ko izcietu tavā slimības laikā, tā visa dēļ, kas man ar tava soda lēmumu jāpārdzīvo, — atbildi man uz šo vienu jautājumu!
   Lai tad arī. Ja liktenis tev būtu citādu dzīvi lēmis, — Roze sacīja, — ja tu būtu ne ,tik augstu, bet tikai mazliet augstāk pār mani stāvējis, ja es varējusi būt tev par palīgu un iepriecinājumu dzīvē kaut kur kādā klusā, vientuļā noma- lītē, nevis par kaunu un slogu godkārīgo un dižciltīgo ļaužu vidū, — jā, tad man būtu ticis aiztaupīts šis pārbaudījums. Man netrūkst iemesla būt laimīgai, ļoti laimīgai tagad, bet, atzīstos, Harij, tad es būtu bijusi vēl laimīgāka.
   Kamēr Rozes lūpas pauda šo atzīšanos, viņas sirds uzjun­dīja atmiņas par senām, vēl meitenes gados lolotām cerībām, un viņai bija jāraud, kā mēs allaž raudam, kad zudušās cerī­bas vēl atnāk pie mums kā sāpina s tmiņa; bet asaras veldzeja viņas sirdi.
   —    Es nespēju pārvarēt šo vājumu, bet tas manu apņem­šanos vēl spēcina, — Roze teica, sniegdama viņam roku. — Un nu teiksim ardievas, tā būs labāk.
   —   Vienu solījumu vēl izlūdzos, — sacīja Harijs. — At­ļauj man, teiksim, pēc gacla vai arī ātrāk, — atļauj vēl vienīgo un pēdējo reizi runāt ar tevi par to pašu, ko šodien.
   —   Tikai tad neuzstāj, lai es grozītu savu pareizo lē­mumu, — Roze atteica, skumji pasmaidīdama. — Tas būs veltīgi.
   — Neuzstāšu, - Harijs sacīja. - Gribu tikai dzirdēt, kā tu to atkārto, ja vēlēsies, pēdējo reizi! Es nolikšu pie tavām kājām savu sabiedrisko stāvokli un bagātības, kādas jau nu man būs, un, ja tu joprojām paliksi pie savas tagadējās ap­ņemšanās, es nemēģināšu tevi ietekmēt ne vārdiem, ne dar­biem, lai tu to grozītu. «
   Lai tad paliek tā, — atteica Roze, — tas būs tikai par vienu sāpi vairāk, bet tad jau es būšu varbūt stiprāka un spēšu vieglāk to panest.
   Viņa pastiepa otrreiz roku. Bet jauneklis pievilka viņu pie savām krūtīm un, uzspiedis skūpstu uz viņas daiļās pie­res, izsteidzās ārā no istabas.

   —   Un tātad jūs esat izlēmis būt man par ceļa biedru šorīt, ko? — dakteris uzvaicāja Harijam Meilijam, kad tas piebiedrojās viņam un Oliveram pie brokastu galda. — Nu, zin, jums vai ik pusstundu cits prāts un citi nodomi!
   —   Gan jau kādu dienu jūs runāsiet citu valodu, — Harijs atteica, nosarkdams bez kāda jaušama iemesla.
   —   Cerams, ka mani vārdi balstīsies tad uz stingriem pamatiem, — misters Losberns atbildēja, — kaut gan jāat­zīstas — ticības man nav, ka tā notiks. Vēl tikai vakarrīt jūs, viens un divi, sagudrojāt palikt šeit un kā daždien uz­manīgs dēls solījāties pavadīt māti uz jūrmalu. Pret dienas vidu jūs jau pasludināt, ka parādīšot man godu un pavadīšot mani, cik tālu mums ceļš iet kopu jūsu atpakaļbraucienā uz Londonu. Bet vakarā gaužām noslēpumaini ņematies mani pierunāt steigties projām, iekām lēdijas vēl nav piecēlušās; panācis nu esat to, ka mazais Olivers kvern te pie brokastu galda, kur tam būtu vajadzējis laist teciņus pa pļavām un vākt visādu sugu botāniskus retumus. Tīrā sodība, vai ne, Oliver?
   —   Ne, ser, man butu žel, ja es nebutu bijis mājās, kad jūs ar misteru Meiliju aizbraucat, — Olivers atteica.
   —- Zelts no puikas, nudien! — dakteris sacīja. — Tev jāatnāk ciemos pie manis, kad būsi atkal mājās. Bet nu, no­pietni runājot, Harij, — vai dažkārt dižvīri nav atlaiduši kādu ziņu, ka jūs tik pēkšņi traucaties projām?
   —    Dižvīri, — Harijs atteica, — kuros, šķiet, jūs ierindo­jat arī manu augsti godājamo tēvoci, nav man vispār nekādu ziņu devuši, kopš esmu šeit, un nav arī domājams, ka pašlaik vasarā varētu kas atgadīties, kur tieši mana klātbūtne būtu nepieciešama.
   —   Nu, zināt, — dakteris sacīja, — esat gan jūs viens dīvains putns. Nav divu domu, ka nākamās vēlēšanās, kas notiks pirms ziemsvētkiem, jūs iekļūsiet parlamentā; nūjā, tad jau šāda spēja šurpu turpu svaidīšanās un mainīšanās nav peļama sagatavošanās politiķa karjerai. Visam tam ir sava nozīme. Labs treniņš nāk par labu ikvienai sacensībai, vai tā notiktu par augstu vietu, zelta kausu vai laimēšanu zirgu skriešanās sacīkstēs.
   Harijs Meilijs rādīja tādu seju, ka būtu varējis pagarināt šo īso dialogu ar pāris piezīmēm, kas liktu dakterim acis vien ieplest, taču viņš apmierinājās ar to, ka pateica tikai: «Redzē­sim, redzēsim,» — un izbeidza šo sarunu. Drtz jau arī pie­brauca pie durvīm pasta kariete, un, kad Džailzs iznāca pēc bagažas, lāga vīrs dakteris izsteidzās ārā, lai redzētu, kā mantas tiek novietotas.
   —  Oliver, — Harijs Meilijs sacīja paklusā balsī, — es gribu ar tevi drusciņ aprunāties.
   Olivers sekoja misteram Meilijam uz loga nišu, loti izbrī­nījies par jaunekļa neparasto izturēšanos, kas pauda reizē ir skumjas, ir nevaldāmu trauksmi.
   —  Tu jau tagad laikam proti labi rakstīt? — Harijs vai­cāja, uzlicis roku viņam uz pleca.
   —   Domāju gan, ser, — Olivers atteica.
   —   Es varbūt ilgāku laiku neatbraukšu uz mājām; es gri­bētu, lai tu man raksti vēstules — teiksim, ik pārnedēļas, katru otro pirmdienu, un sūti uz galveno pastu Londonā. Esi ar mieru?
   —  Jā, protams, ser! Es jutīšos lepns, ka varu jums rak­stīt! — Olivers attrauca lielā sajūsmā par šādu uzdevumu.
   —   Man gribētos zināt, kā … kā klājas manai mātei un mis Meilijai, — jauneklis sacīja, — un tu vari pierakstīt pilnu lapu — pastāstīt, kurp ejat pastaigāties, par ko jūs runājat un vai viņa . . . viņas, es gribēju teikt… ir priecīgas un jūtas labi. Tu saproti mani?
   —   O jā! Saprotu, ser, saprotu, — Olivers atteica.
   —   Man labāk patiktu, ka tu viņām par to neko nemi­nētu, — Harijs sacīja, steigdamies ātri pateikt savu sakāmo, — jo mana māte tad kļūtu nemierīga un' sāktu biežāk man pati rakstīt, un tas viņai sagādātu tikai liekas pūles un rai­zes. Lai tas paliek mūsu abu divu noslēpums; un liec vērā — raksti man par visu! Es paļaujos uz tevi.
   Olivers, juzdamies lepns un pagodināts, ka viņam parāda tādu ievērību, svēti nosolījās noslēpumu glabāt un rakstīt sīki jo sīki par visu. Misters Meilijs atvadījās no viņa ar sirsnīgiem novēlējumiem un draudzības apliecinājumiem.
   Dakteris sēdēja jau karietē; Džailzs (kam pēc iepriekšējas norunas bija jāpaliek ārā) ar roku pieturēja atvērtās durti­ņas; abas kalpones arī bija iznākušas dārzā noskatīties aiz­braucējos.
   Harijs uzmeta vēl ašu skatienu sīkrūšu logam un ielēca karietē.
   —   Brauciet! — viņš uzsauca. — Atri, strauji, vienos lai­dos! Ne trukšināt, bet lidot man gribas šodien!
   —   Ejo! — dakteris sauca, ar lielu skubu nolaizdams lejup priekšējā loga rūti un kliegdams kučierim. — Man gribas tikai trukšināt, ne lidot. Vai jūs dzirdat?
   Grabēdama un dārdēdama, līdz attālums šo troksni apslā­pēja un tikai acs vēl varēja samanīt joņojošo pajūgu, kariete aizripoja pa ceļu projām, gandrīz ieslepdamās putekļu mākulī, brīžiem pazuzdama pavisam, brīžiem atkal parādīdamās — atkarībā no ceļa līkumiem un priekšmetiem ceļā. Skatītāji iz­klīda tikai tad, kad nebija saredzams vairs pat ne šis putekļu mākulis.
   Bet bija viens skatītājs, kam acis palika kā piekaltas tai vietai, kur kariete pazuda skatienam, — vēl ilgi pēc tam, kad braucēji varēja būt jau jūdzēm tālu: aiz baltajiem aiz­kariem. kas viņu paslēpa, kad Harijs Meilijs pacēla acis uz. logu, sēdēja Roze.
   —   Viņš, šķiet, ir pacilātā garastāvoklī un jūtas laimīgs,— viņa pēdīgi noteica, - kādu brīdi baidījos, ka varētu būt citādi. Biju maldījusies. Esmu ļoti ļoti priecīga.
   Asaras ir tiklab prieka, kā sāpju paudējas, bet tās, kas lija pār Rozes vaigiem, kad viņa, grūtsirdībā iegrimusi, sē­dēja pie loga un arvien vēl  raudzījās tai pašā virzienā, likās runājam vairāk par bēdām nekā par prieku.

   Misters Bambls sēdēja darbanama priekšistabā, īgni vēr­damies drūmajos kamina režģos, uz kuriem tagad, vasaras laikā, nerotājās spoži atspulgi, ja nu pa retam bālam saules staram atblāztļiojās to vēsajā, spīdīgajā virsmā. No griestiem nokarājās papīra mušu ķeramais būris, uz kuru viņš, drūmu domu pārņemts, pa reizei pacēla acis, un, redzot, kā nevērīgie kukainīši laidelējās ap raibo pinumu, misters Bambls izdvesa smagu nopūtu un pār viņa seju pārlaidās vēl drūmāka ēna. Misters Bambls bija nodevies apcerei, varbūt šie kukaiņi at­sauca viņam atmiņā kādu sāpīgu notikumu no paša pagātnes.
   Ne jau mistera Bambla drūmais garastāvoklis bija vienī­gais, kas vērotāja sirdī varēja viest skumjas. Netrūka citu pa­zīmju, turklāt cieši saistītu ar viņa personu, kuras pauda, ka viņam darbā radušās lielas pārmaiņas. Tresotais mētelis un trijstūrene — kur tie palikuši? īsas bikses un melnas kokvil­nas zeķes viņš valkāja arī tagad, bet tās nebija tās bikses.
   Svārki bija platām stērbelēm un tai ziņā it kā atgādināja to mēteli, bet — vai! — kur liela starpība! Cēlo trijstūreni aizstāja vienkārša, apaļa cepure. Misters Bambls nebija vairs bīdīs.
   Dzīve medz but, ka līdz ar paaugstinājumu amatā, neat­karīgi no taustāmākiem labumiem, ko tas dod, cilvēks iegūst labu liesu cienības un vērtības arī no svārkiem un vestēm, kas jaunajam amatam nāk līdzi. Feldmaršalam — mundieris, biskapam — zīda virstērps, advokatam — zīda talars, bīd- lam — trijstūrene. Atņemiet biskapam viņa amata tērpu vai bīdlam trijstūreni un treses — kas viņi tad būs? Cilvēki. Tikai cilvēki! Gods un pat svētums dažkārt ir vairāk svārku un vestu jautājums, nekā viens otrs to iedomājas.
   Misters Bambls bija apprecējis misis Komiju un kļuvis par darbanama pārraugu. Bīdla vara nu atradās cita rokās. Tas bija saņēmis arī trijstūreni, tresoto mēteli un nūju.
   —   Un rīt apies divi mēneši, kopš tas tika nodarīts! — misters Bambls sacīja nopūzdamies. — Šķiet, mūžība būtu pagājusi.
   Misters Bambls varbūt gribēja ar to izteikt, ka šis īsais astoņnedēļu laika sprīdis atsver vesela mūža laimi, bet tā no­pūta — tā nopūta bija aizdomīga.
   —   Es pārdevos, — misters Bambls turpināja, šķetinādams aizsākto domu, — par sešām tējkarotēm, cukura standziņām, piena trauciņu, par pāris nolietotām istabas lietām un div­desmit mārciņām skaidrā naudā. Esmu atdevis sevi par pus­velti. Lēti, nešķīsti lēti!
   —   Lēti! — spalga balss nokliedza misteram Bamblam pie auss. — Ar jebkādu maksu par tevi būtu pārmaksāts, un gana dārgi esmu par tevi samaksājusi — die's debesīs mans lieci­nieks!
   Misters Bambls pagriezās un sadūrās skatieniem ar savu apburošo lauleni, kas, pa ausu galam notvērusi' dažus vārdus no vīra sūrošanās, spēra laukā šo piezīmi uz labu laimi.
   —  Misis Bambla, kundzīt! — misters Bambls uzrunāja to ar sentimentālu bardzību.
   —   Nu? — lēdija atsaucās.
   —   Esi tik laipna un paskaties uz mani, — misters Bambls sacīja, cieši ieurbdamies viņā acīm. («Ja viņa izturēs šo ska­tienu,» misters Bambls teica pats sev, «tad viņa spēj izturēt visu. Neatceros gadījuma, kad nabagi nebūtu sarāvušies no tā. Ja tagad tas nelīdz, tad mana vara pagalam.»)
   Vai tikko manāma acu papletiena jau pietiek, lai savaldītu nabagus, kas, plānu viru ēzdami, nav nekādi stiprinieki, jeb vai agrākā misis Kornija bija sevišķa rūdījuma, ka spēja iz­turēt pat ērgļa skatienu, par to var būt dažādās domās. Fakts ir tas, ka pārraudze nepavisam nesatrūkās no mistera Bambla acu zibšņiem; gluži otrādi — raudzījās tiem pretī nicīgi un sāka pat skaļi smieties, pie kam smiekli šķita skanam itin īsti.
   Izdzirdot tik negaidītas skaņas, mistera Bambla sejā sā­kumā bija lasāma neticība, vēlāk pārsteigums. Pēc tam viņš atslīga atpakaļ agrākajā stāvoklī un sēdēja kā aizmidzis, līdz dzīves biedres balss viņā uzmanību atkal pamodināja.
   —  Vai tu visu dienu te domā kluknēt un krākt? — misis Bambla uzvaicāja.
   —   Es domāju te kluknēt, cik ilgi man labpatiksies, kun­dzīt, — misters Bambls atteica, — un, kaut gan es netiku krācis, bet es varu krākt, žāvāties, šķavāties, smieties, raudāt, ja vien man uz to uznāk patikšana, man ir pilnas tiesības.
   —   Tev tiesības! — misis Bambla atsmēja ar neizsakāmu nicinājumu.
   —  Jā, tie bija mani vārdi, kundzīt, — misters Bambls sa­cīja. — Vīrieša tiesības ir pavēlēt.
   —   Kādas tad, dieva vārdā, ir sieviešu tiesības? Saki to man, lūdzams! — izsaucās mirušā mistera Komija atraitne.
   —   Paklausīt, kundzīt! — misters Bambls nogranda. — Ta­vam bijušajam nelaimīgajam vīram gan vajadzēja tevi izsko­lot, — tad viņš varbūt ij šodien vēl būtu dzīvs. Kaut viņš, nabadziņš, dzīvojis — es būtu pateicīgs!
   Misis Bambla, acumirklī uztvērusi, ka izšķirošais brīdis pienācis un jānāk sitienam vai nu no vienas, vai otras puses, kas galīgi un uz visiem laikiem izšķirs, kura rokās paliks vara un noteikšana, tik tikko paguva noklausīties atsaukšanos uz viņā saulē aizgājušo, kad jau sabruka krēslā un, skaļā balsī nolamādama misteru Bamblu par bezsirdīgu zvēru, sāka rīstīties raudu lēkmē.
   Bet ne jau asarām bija atrast ceļu uz mistera Bambla dvē­seli; sirds viņam bija ūdensdroša. Kā mazgājamās bebrenes iegūst izturību tikai lietū, tā arī mistera Bambla nervus tikai stiprināja un nocietināja šie asaru plūdi, kas turklāt taču bija nespēka pazīme, tātad klusa viņa pārākuma atzīšana, un tā­pēc viņu lieliski iepriecināja un iejūsmināja. Pavisam apmie­rinātu skatienu viņš uzlūkoja savu dārgo laulāto draudzeni un vēl skubināt skubināja viņu brangi izraudāties, jo, pēc ārstu atzinumiem, viņš teica, raudāšana esot sevišķi ietei­cams vingrinājums veselības uzlabošanai.
   —   Asaras tīra plaušas, skalo seju, asina redzi un mīk­stina sirdi, — misters Bambls sacīja. — Izraudies labi!
   Palaidis šo kaitinošo joku, misters Bambls paņēma no vadža cepuri un, ar palielīgu žestu uzsviedis to uz vienas auss — kā jau cilvēks, kas apzinās godam izcīnījis sev pirmo vietu, — sabāza rokas kabatās un ar ļoti pašpaļāvīgu šķel­mīgu smīnu sejā lēnā garā virzījās uz durvju pusi.
   Kādreizējā misis Kornija bija izmēģinājusies ar raudā­šanu tikai tāpēC, ka tā mazāk nogurdina nekā roku laišana darbā, bet viņa bija sagatavojusies arī šim pēdējam cīņas veidam, par ko misters Bambls drīz vien dabūja pārlie­cināties.
   Kā pirmais šā fakta pierādījums bija dobja skaņa, kas no- dunkstēja viņa ausī, pēc kam tūliņ viņa cepure aizlidoja uz istabas otru galu. Kad nu šai priekšspēlē viņš bija palicis ar kailu galvu, lietpratīgā lēdija, ar vienu roku cieši satvērusi viņu ap kaklu, ar otru cirta dūri pakaļ dūrei (brīnum veikli un izveicīgi) pa kailo galvu. Pirmo kārtu nodevusi, viņa maz­liet variēja savus paņēmienus, ņemdamās skrāpēt tam seju, plūkt matus, un, kad nu pēdīgi soda mērs, kādu bija paredzē­jusi par apvainojumu, bija pilns, viņa grūda to uz krēslu, kas laimīgā kārtā pagadījās pa rokai, un nievājoši izmeta, lai parunājot vēl par savām tiesībām, ja esot drosme.
   —  Slienies augšā! — misis Bambla sacīja pavēlnieces balsī. — Un lasies prom, ja negribi, ka es izdaru ko šausmīgu.
   Misters Bambls piecēlās, rādīdams nožēlnieka seju: viņš nevarēja izdomāt, kas tas šausmīgais gan būtu varējis būt. Uzmaucis cepuri galvā, viņš pavērās uz durvīm.
   —   Tu aizej? — misis Bambla vaicāja.
   —   Protams, mana dārgā, protams, — misters Bambls at­teica, spēji sakustēdamies uz iešanu. — Es jau negribēju … es eju, mīļo sieviņ! Tu esi tik strauja, ka es tiešām…
   Sai brīdī misis Bambla mudīgi pagājās uz priekšu, lai iz­līdzinātu grīdsegu, kas kautiņa laikā bija sagrūsta murckulī. Misters Bambls nedomāja vairs par sava teikuma nobeigšanu, bet uz karstām pēdām izmetās ārā no istabas, atstājot kaujas lauku bijušās misis Kornijas brīvā rīcībā.
   Misters Bambls bija pagalam apstulbināts, pagalam pie­vārēts. Viņš, kam bija acīm redzama tieksme iebiedēt citus un kas ne mazumu guva prieku no savām sīkajām nežēlībām, pats bija (lieki to vēl atgādināt) īsts zaķpastala. Tas nekādā ziņā nav viņa personas nozākājums, jo daudzas amata perso­nas, kuras tiek turētas lielā godā un apbrīnotas, ir tās pašas vājības upuri. Sī piezīme jau tad drīzāk atzīstama par uz­slavu viņam un rakstīta ar nolūku iedvest lasītājam pareizu uzskatu par viņa piemērotību darbam.
   Bet viņa pazemojumu mērs vēl nebija pilns. Pēc mājas apstaigas, pirmoreiz sākdams prātot, ka iikumi par nabagiem ir tiešām pārāk bargi un ka vīri, kas pamet savas sievas, at­stādami tās draudzes apgādībai, taisnību sakot, nebūtu so­dāmi, drīzāk gan cildināmi kā krietni cilvēki, kas daudz pār­cietuši, — misters Bambls nonāca pie kādas telpas, kur nespējnieces parasti mēdza mazgāt darbanama iemītnieku veļu un kur patlaban bija dzirdama skaļa sarunāšanās.
   —   Hm! — misters Bambls sacīja, cenzdamies izrādīties tikpat cienīgs un varens kā allaž. — Vismaz šīs sieveles taču vēl respektēs manas tiesības. Ēj! Ej jūs tur! Ko jūs gan do­mājat, tādu troksni taisīdamas, jūs mutavnieces?
   Ar šiem vārdiem misters Bambls atvēra durvis un spērās iekšā neganti nikns un bargs sejā, kas acumirklī pārvērtās pavisam pazemīgā un baiļu pārņemtā, kad viņa acis gluži negaidot atdūrās pret godājamās laulenes kuplo augumu.
   —   Sirsniņ, — misters Bambls sacīja, — es nezināju, ka tu esi šeit.
   —   Nezināji, ka esmu šeit! — misis Bambla atkārtoja. — Ko tu te meklē?
   —  Man likās, ka viņas te par daudz pļāpā un nestrādā, kā nākas, sieviņ mīļo, — misters Bambls atteica, mulsi pa- raudzīdamies uz divām večukam, kas pie veļas tovera viena par otru ņemas brīnīties par darbanama pārrauga pazemīgo izturēšanos.
   —   Tev likās, ka viņas par daudz pļāpā? — misis Bambla atsaka. — Kāda tev tur daļa?
   —   Nu, tāpat vien, mīļā, — misters Bambls pielabinājās.
   —   Kada tev tur daļa? — misis Bambla vēlreiz uzprasīja.
   —   Ir jau taisnība, tu te esi noteicēja, — misters Bambls padevās, — es tikai domāju, ka tu tieši šai brīdi varēji arī šeit negadīties klāt.
   —   Es tev, lūk, ko pateikšu, mister Bambl, — viņa cienīgā atcirta. — Mums tava iejaukšanās pavisuvisam nav vaja­dzīga. Tev pārlieku patīk bāzt degunu darīšanās, gar kurām tev nav nekādas daļas, un likt visai mājai ņirgt par tevi, tik­līdz esi pagriezis muguru; [k mīļu stundiņu iztaisīties par gatavu ērmu! Lasies prom! Ātrāk!
   Misters Bambls, redzēdams, kā tās divi vecās nabadzes abas spurkšina, nespēdamas prieka apvaldīt, jutās kā īsts moceklis un vēl tā kā kavējās paklausīt. Misis Bambla, kuras pacietība nepanesa ne mazāko vilcināšanos, paķēra kausiņu, pilnu ar ziepju putām, un, norādīdama uz durvīm, pavēlēja viņam uz vietas pazust vai arī viņa godība saņemšot kau­siņa saturu ģīmī.
   Ko misters Bambls lai te būtu darījis? Satumsušu vaigu viņš paraudzījās apkārt un manījās projām; vēl nebija durvju aizvēris, kad jau veceņu spurkšķi pārgāja sajūsmīgos, kluk- stošos smieklos. Tā tikai vēl trūka! Viņš tika pazemots to acīs; viņš bija zaudējis autoritati un cieņu pat šo nabagu acīs; viņš bija nogāzies no žilbinošiem bīdla augstumiem un iekritis visdziļākajā bezdibenī — nokļuvis zem visnegantākās sievas tupeles.
   —   Un viss tas divi mēnešos! — misters Bambls rūgti sa­cīja. — Divi mēnešos! Nav vairāk pagājis kā divi mēneši, kad es vēl biju ne vien pats sev kungs un pavēlnieks, bet arī ci­tiem, vismaz tiem, kas mitinās darbanamā, bet nu!…
   Kas par daudz, tas par daudz! Misters Bambls iešāva pa ausi zēnam, kas atvēra viņam vārtus (savu domu apmātībā viņš bija nokļuvis pie vārtiem), un kā apstulbis izgāja uz ielas.
   Viņš soļoja šurpu turpu, pa vienu ielu uz priekšu, pa otru atpakaļ, līdz pastaiga bija remdinājusi pirmos sāpju uzplū­dus: bet reizē ar šo omas maiņu viņš sajuta slāpes. Viņš pagāja garām daudziem traktieriem, taču pēdīgi apstājās pie viena kādā šķērsielā un, iemetis ašu skatienu pār loga aizkaru viesu istabā, pārliecinājās, ka tur vairāk neviena nebija ka tikai kāds pastāvīgs apmeklētājs. Tai brīdī sāka līt, un tur­klāt īsti spēcīgi. Tas pamudināja viņu izšķirties. Misters Bambls steidzās iekšā un, bufetē pa ceļam pasūtījis sev kādu dzērienu, iegāja tai istabā, kurā bija ielūkojies no ielas.
   Vīrietis, kas tur sēdēja, bija gara auguma, melnīgsnējs, platā apmetnī. Viņš izskatījās pēc svešinieka, un viņa pie­gurusi seja, noputējušās drēbes lika domāt, ka viņš tālu ceļu ceļojis. Bamblam ienākot, svešais sānis pašķielēja uz to un tik tikko atļāvās to pagodināt ar vieglu galvas mājienu, atbildot uz sveicinājumu.
   Misters Bambls būtu praties godu par diviem, pat arī tad, ja svešais būtu izrādījies runīgāks; tā nu viņš dzēra savu džinu ar ūdeni klusēdams un lasīja avīzi varen cienīgs un lepns savā garā.
   Notika tomēr, — kā ļoti bieži mēdz notikt, kad ļaudis sa­duras kopā līdzīgos apstākļos, — ka misters Bambls brīdi pa brīdim sajuta stipru kārdinājumu, kam tas nespēja pretī tu­rēties, pazagšus palūkoties uz svešinieku, un katru reizi, kad viņš to darīja, sakautrējies atkal novērsa acis, jo tajā pašā brīdī arī svešinieka skatiens zagās uz viņu. Mistera Bambla neveiklības sajūtu vēl padziļināja svešinieka acu dīvainā iz­teiksme: skatiens bija ass, dzirkstīgs, bet cauri tam vīdēja īdzīga neuzticības un aizdomu ēna, — tādu acu misters Bambls vēl nebija nekad redzējis, un viņu tās atbaidīja.
   Kad viņu skatieni tādā veidā vairākkārt bija krustojušies, svešais skarbā, zemā balsī pārtrauca klusumu.
   —  Vai jūs pēc manis raudzījāties, — viņš teica, — ielū­kodamies "pirmīt pa logu?
   —   Liekas gan, ne; ja nu jūs būtu misters …
   Te misters Bambls aprāvās, jo viņam gribējās zināt, kā svešinieku sauc, un viņš nepacietībā gaidīja, ka tas trūkstošo papildinās.
   — Redzu, ka ne, — svešais sacīja, lūpām savelkoties tikko manāmā zobgalīgā smīnā, — citādi jūs būtu zinājis manu vārdu. Jūs to nezināt. Ieteicu jums arī neprasīt pēc tā.
   — Es neko ļaunu nedomāju, jauno cilvēk, — misters Bambls lepni atteica.
   —   Nekas ļauns arī nav noticis, — svešais sacīja.
   Pēc šās īsās sarunas atkal klusuma brīdis, kuru arī šoreiz pārtrauca svešinieks.
   —   Es jūs jau agrāk esmu redzējis, man šķiet? — viņš teica. — Toreiz jūs bijāt citādi ģērbies. Mēs tikai uz ielas esam viens otram garām pagājuši, bet es jūs tomēr pazīstu. Jūs bijāt kādreiz šeit bīdīs, vai ne?
   —   Biju, — misters Bambls sacīja izbrīnījies, — draudzes bīdīs.
   —   Tieši tā, — otrs piebilda, palocīdams galvu. — Kad es jūs redzēju, jūs vēl bijāt bīdīs. Kas jūs tagad esat?
   —   Darbanama pārraugs, — misters Bambls atbildēja lēni un iespaidīgi, lai svešais neiedomātos kļūt pārāk familiars. — Darbanama pārraugs, jauno cilvēk!
   —   Nešaubos, ka jūs savu interešu labā tagad esat tikpat modrs kā vienmēr, — svešais turpināja, cieši ielūkodamies misteram Bamblam acīs, kuras aiz pārsteiguma ieplētās, dzir­dot šo jautājumu. — Nemaz nekautrējieties man atbildēt klaji un atklāti, draugs. Es jūs pazīstu, kā redzat, diezgan labi.
   —   Manuprāt, — misters Bambls atteica, roku pār acīm pārlikdams un ar skaidri samanāmu neizpratni noskatīdams svešo no galvas līdz kājām, — precēts vīrs, tiklab kā nepre­cēts, neatteiksies godīgā kārtā nopelnīt kādu peniju, ja tas viņam iespējams. Draudzes ierēdņiem tik labi nemaz netiek maksāts, lai viņi atteiktos no maziem blakus ieņēmumiem, ja tie iegūstami pieklājīgā, godīgā ceļā.
   Svešais pasmaidīja un atkal palocīja galvu, ar to tikpat kā pateikdams, ka nav vis aplam novērtējis šo vīru, tad pa­šķindināja zvaniņu.
   —   Piepildiet vēlreiz šo mēriņu! — viņš sacīja, pasnieg­dams krodziniekam mistera Bambla tukšo glāzi. — Labi stipru un labi karstu! Šķiet, jums tāds garšo?
   —   Ne pārāk stipru, — misters Bambls atteica, delikāti no- krekstēdamies.
   —  Jūs saprotat, krodziniek, ko tas nozīmē? — svešais vēsi noteica.
   Krodzinieks pasmīnēja, nozuda un drīz bija atpakaļ ar kūpošu groku, kura pirmais malks jau misteram Bamblam sadzina ūdeni acīs.
   —   Tagad uzklausiet mani, — svešinieks sacīja, iepriekš aizvēris durvis un logu, — es šodien ierados šeit ar nolūku jūs uzmeklēt, un te uzreiz tāds laimīgs gadījums, kādus velns dažkārt sūta savu draugu ceļā, — ka jūs ienākat tieši tajā krodziņā, kur es sēžu, domās kavēdamies galvenokārt pie jums. Man būtu* vajadzīgas dažas ziņas no jums. Kaut ari tās nav nekādas svarīgās, es negribu, lai jūs dotu man tās par velti. Pievāciet to — sākumam.
   Runādams viņš pastūma pāri galdam divas zelta monētas, uzmanīgi, it kā baidīdamies, lai kāds neizdzirst to šķindoņu. Kad misters Bambls bija monētas rūpīgi pārbaudījis, lai pār­liecinātos, ka tās nav viltotas, un ar lielu labsajūtu noglabajis vestes kabatā, svešais turpināja:
   —   Mēģiniet aiziet domās uz pagātni, atcerieties… tūlīt pateikšu… ziemu pirms divpadsmit gadiem.
   —  Tālu gan tas laiks jau ir, — misters Bambls sacīja.
   —   Nu, labi. Lūkošu atcerēties.
   —   Notikuma vieta — darbanams.
   —   Labi.
   —   Laiks — nakts.
   —   Tā.
   —   Vieta, kur ta bijusi nebijusi, — riebīga ala, kādā nožē­lojamas paklīdenes laida pasaulē dzīvus un veselus asnus, bieži savu veselību un dzīvību atdodamas, — dzemdēja mazos pīkstujus, lai draudze par tiem gādā, bet pašas, nolādētās, apslēpa savu kaunu kapā!
   —   Kā liekas, dzemdību istaba? -— vaicāja misters Bambls, kas nebija varējis visai labi izsekot svešā vīra uztrauktajai runai.
   —  Jā, — svešais atbildēja, — tajā piedzima puika.
   —   Tur daudz puiku piedzimuši, — misters Bambls pie­bilda, bezcerīgi grozīdams galvu.
   —   Ellē ar visiem tiem vella bērniem! — svešais izsaucās.
   —   Es runāju par vienu — lēnprātīti, bālvaidzīti, kas bija no­dots par mācekli te pie kāda zārcinieka, — eh, būtu jel pats sev zārku uztaisījis un ielicies tajā! — un kas, kā domājams, vēlāk aizbēdzis uz Londonu.
   —   Ko, jūs par Oliveru runājat! Mazo Tvistu! — misters Bambls iesaucās. — To nu gan es atceros. Nav bijis mums spītīgāka resgaļa …
   —   Tas nav viņš, par ko es gribu dzirdēt; par viņu esmu diezgan izdzirdējies, — svešais vīrs sacīja, pārtraukdams mistera Bambla uzsākto Olivera netikumu klāstīšanu. — Tā ir sieviete; vecene, kas kopa viņa māti. Kur tā ir?
   —   Kur tā ir? — atvaicāja misters Bambls, kam džins ar ūdeni bija noskaņojis prātu uz pajokošanos. — To būs grūti pateikt. Vai nu viņa aizceļojusi uz vienu, vai otru vietu, dzem­dību palīdzības nevienā nevajag, un tā, man domāt, viņa tagad ir bez darba.
   —   Ko jūs ar to gribat teikt? — svešais dusmīgi uzvaicāja.
   —   Ka pagājušo ziemu viņa nomira, — misters Bambls atteica.
   Dzirdot šādu atbildi, vīrs stingriem mirkļiem uzlūkoja runātāju, un, kaut arī viņš pēc tam vēl labu laiku nenovērsa no tā acu, viņa skatiens pamazām zaudēja savu asumu, kļuva izklaidīgs un šķita, ka viņu apsēdusi kāda neatlaidīga doma. No sākuma likās, ka viņš nav skaidrībā, vai par šādu ziņu nāktos priecāties vai skumt, tomēr beidzot uzelpoja jau vieg- lak un, novērsdams acis, noteica, ka neesot tā lieta nemaz tik svarīga. To pateicis, viņš jau cēlās it kā uz aiziešanu.
   Bet misteram Bamblam vis netrūka atjautas; viņš uzreiz saprata, ka nu ir pienācis brīdis izsist peļņu no noslēpuma, kas zināms viņa diženajai otrai pusei. Viņš labi vēl atcerējās to vakaru, kad nomira vecā Sellija, jo tā diena noslēdzās ar tādu notikumu, ko nevarēja tik lēti aizmirst, — viņš taču tovakar bildināja misis Komiju; un, kaut gan šī lēdija nebija viņam atklājusi noslēpumu, kas viņai vienīgai ticis uzticēts, viņš tomēr diezgan daudz bija dzirdējis, lai saprastu, ka tam ir kāds sakars ar kaut ko, kas noticis toreiz, kad večuka kā darbanama slimo kopēja palīdzējusi Olivera Tvista jaunajai mātei dzemdībās. Visu to ātrumā atminēdamies, misters Bambls ar tādu sevišķu noslēpumainību pastāstīja svešinie­kam, ka toreiz, kad vecā ragana pašlaik taisījusies mirt, ar to vienatnē palikusi kāda sieviete, kas, šim esot iemesls domāt, varot šai jautājumā dot kādu paskaidrojumu.
   —   Kā es viņu varu atrast? — svešais, izsists no sliedēm, ievaicājās, un skaidri bija redzams, ka šī ziņa no jauna viņu satrauca (lai nu par ko).
   —   Tikai ar manu palīdzību, — misters Bambls atteica.
   —   Kad? — nepacietīgi iesaucās svešais.
   —   Rīt, — Bambls atbildēja.
   —   Deviņos vakarā, — svešais noteica, sameklēdams papīra strēmelīti un uzskribelēdams uz tās kādu upmalas ielas no­saukumu — tikko salasāmu, kas liecināja par viņa satrau­kumu. — Deviņos vakarā jūs atvediet viņu pie manis! Lieki būtu atgādināt, ka tam jānotiek slepeni. Tas jūsu pašu in­teresēs.
   Ar šiem vārdiem uz lūpām viņš devās jau uz durvju pusi, apstādamies vēl samaksāt par izdzerto degvīnu. Strupi pa­teicis, ka šeit viņu ceļi šķiras, viņš bez kādām ceremonijām, tikai stingri piekodinādams neaizmirst nolikto stundu, aiz­gāja.
   Ieskatījies adrese, draudzes kalps pamanīja, ka tur nav meklējamā vārds minēts. Svešinieks vēl nevarēja but talu aizgājis, tāpēc viņš skrēja pakaļ, lai paprasītu to.
   —   Ko jūs gribat? — vīrs uzkliedza, spēji apcirzdamies apkārt, kad misters Bambls pieskārās viņa piedurknei. — Iz­sekojat mani?
   —   Gribu tikai pavaicāt, — otrs atteica, radīdams papī­riņu, — pēc kāda vārda lai es prasu.
   —   Monksu! — vīrs attrauca un steigšus devas talak.

   Bija drūms, sutīgs, apmācies vasaras vakars. Mākoņi, kas jau visu dienu bija biedējuši, savilkās biezā, nekustīgā ga­raiņu masā, nometa jau pa retai, rupjai lietus pilei un šķita solām bargu pērkona negaisu, kad misters un misis Bambli, nogriezušies no galvenās ielas, devās virzienā uz upi, kur zemā, purvainā krastmalē — apmēram jūdzes pusotras no pilsētas — vīdēja neliels puduris izmētātu vecu, pussagruvušu nameļu.
   Viņi abi bija ietinušies vecos, apdriskātos apmetņos, kas varbūt bija darīts ar divējādu nolūku — pasargāt savu per­sonu no lietus un no ziņkārīgo acīm. Vīrs nesa lukturi, pa­gaidām gan vēl neiedegtu, un lēni stampāja gabaliņu pa priekšu, it kā lai ar saviem smagajiem soļiem iemītu — ceļš bija dubļains — sievai gludāku taku. Viņi gāja, kā ūdeni mutē ieņēmuši; laiku pa laikam misters Bambls palēnināja soli un pavērās atpakaļ, it kā pārliecinādamies, vai laulātā draudzene seko; redzēdams, ka viņa min viņam turpat vai uz papēžiem, viņš atkal pielika soli un manāmi ātrākā gaitā steidzās uz abu ceļa mērķi.
   Sās vietas izdaudzinātā slava nebūt nebija apšaubāma, jo sen jau to pazina kā laupītāju rezidenci, kuri, visādi gan iz­likdamies, ka nopelna dienišķo maizi ar godīgu darbu, gal­venokārt pārtika no laupīšanām un slepkavībām. Šeit redzēja tikai šādas tādas būdeles, steigā saceltas no labi nesamūrē- tiem ķieģeļiem, citas no veciem, ķirpju saēstiem kuģu būv­kokiem; tās saceltas, kur pagadījies, neievērojot nekādas kār­tības un ērtības sagrupējumā, pa lielākai daļai tikai pāris pēdu no upes krasta. Dažas cauras laivas, izvilktas dubļainajā krastā un piestiprinātas pie zemā mūra vaļņa, kas nožogoja krastu, kā arī šur tur izmētātie airi un tauvu rituļi, pirmajā acumirklī varēja radīt iespaidu, ka šo nožēlojamo nameļu iemītnieku uzturētāja ir upe; bet pietiktu garāmgājējam uz­mest vienu skatienu uz šiem izmētātajiem, sadribušajiem, nekam nederīgajiem daikiem, lai tas bez sevišķām grūtībām atskārstu, ka drīzāk tie te izstādīti acu apmānīšanai, bet ne­kādā ziņā lietderīgai izmantošanai.
   Šā būdu pudura centrā, pašā krastā, augšējiem stāviem sagumstot pār upi, pacēlās augsta celtne, kādreizēja fabrikas ēka. Jādomā, ka viņās dienās tā devusi darbu apkārtējiem iedzīvotājiem. Bet kopš tiem laikiem tā sen jau pusē sagru- vusi. Žurkas, tārpi, mitrums bija darījuši savu, lai pāļi, uz kuriem ēka balstījās, satrunētu un sapūtu; krietna da|a ēkas jau bija nosēdusies ūdenī, kamēr atlikusī, grīļodamās un liek­damās pār tumšo straumi, šķita gaidām izdevīgu brīdi, lai sekotu savai vecajai draudzenei un ļautos tam pašam lik­tenim.
   Pie šīs sagruvušās ēkas tad nu apstājās cienīgais lau­lātais pāris, kad tālumā jau iegraudās pērkons un sāka spē­cīgi līt.
   —   Tepat kaut kur jābūt, — Bambls sacīja, vērdamies papīra strēmelē.
   —   Hallo, jūs tur! — sauca kāds no augšas.
   Misters Bambls pacēla galvu pretī saucienam un pama­nīja, ka no otrā stāva, līdz pusei pa durvīm izliecies ārā, raudzījās kāds vīrietis.
   —   Pastāviet vēl mazu brīdi, — balss sauca, — es tūlīt noiešu pie jums lejā.
   Galva pazuda, un durvis aizvērās.
   —   Vai tas pats ir tas vīrs? — mistera Bambla cienīgā uzprasīja.
   Misters Bambls palocīja galvu.
   —   Nu tad neaizmirsti, ko es tev teicu, — pārraudze sacīja,
   —   esi uzmanīgs un runā, cik maz vien vari, citādi tu mūs tūlītās nodosi.
   Misters Bambls, kas gaužām sadrūvējies bija noraudzījies uz ēku, acīm redzot gribēja izteikt šaubas, vai būtu vēlami vēl tālāk ielaisties šajā bīstamajā pasākumā, bet viņš nepa­guva, jo parādījās Monkss, — tas atvēra mazas durtiņas, kuru tuvumā viņi stāvēja, un pamāja, lai abi nāk iekšā.
   —   Drīzāk! — viņš nepacietīgi iesaucās, kāju piesperdams.
   —   Nelieciet man te gaidīt!
   Sieviete, kas sākumā vilcinājās, droši iegāja iekšā, negai­dīdama jauna uzaicinājuma. Misters Bambls, kas vai nu kau­nējās, vai baidījās palikt iepakaļus, sekoja uz pēdām; skaidri varēja manīt, ka viņam bija pavisam plāni ap dūšu un viņā nebija vairs ne ēnas no tā cienīguma, kas taču šķita viņa neatņemama rakstura īpašība.
   —   Kāds nelabais jums lika tur tūļāties slapjumā? — pēc tam, kad bija aizslēdzis durvis, Monkss, atpakaļ pagriezies, sacīja, jautājumu adresēdams Bamblam.
   —  Mēs… mēs tikai atvēsinājāmies, — stostījās Bambls, bažīgi raudzīdamies apkārt.
   —  Atvēsinājāties!,— Monkss īgni pārsmēja. — Nekādi lieti, kas kādreiz lijuši vai kādreiz līs, nespēj apdzēst tās elles liesmas, kas dažu labu svilina. Jūs tik viegli neatvēsinā- sieties; velti cerēt!
   Tik laipni aprunājies, Monkss spēji pagriezās pret pār­raudzi un tik stingriem mirkļiem viņu uzlūkoja, ka pat viņai, kas nebūt nebija viegli iebiedējama, bija acis jānodur.
   —   Sī ir tā sieviete, jā? — Monkss vaicāja.
   —   Hm… šī pati ir, — misters Bambls atteica piesar­dzīgi, atcerēdamies sievas brīdinājumu.
   —  .Jūs, kā liekas, domājat, ka sieviete nekad nav spējīga saglabāt noslēpumu? — pārraudze metās vidū un runādama raudzījās pretī viņa asajam skatienam.
   —   Zinu, ka vienu tās vienmēr glabā, kamēr vien to citi nav atklājuši, — Monkss sacīja.
   —   Diez, kas tas varētu būt? — pārraudze iejautājās.
   —   Viņu pazaudētais gods, — Monkss atteica. — Tātad, pēc tā paša likuma, — ja kādai sievietei ir zināms noslēpums, kas var viņu novest pie cilpas vai katorgā, es nebaidos, ka viņa to kādam papaudīs, es ne! Vai jūs saprotat mani, cienītā kundze?
   —   Nē, — pārraudze atbildēja un pie tam mazliet pietvīka.
   —   Zināms, ka ne! — Monkss sacīja. — Kā gan lai jūs to būtu varējusi saprast?
   Apveltījis savus abus apmeklētājus ar kaut ko līdzīgu pa pusei smaidam, pa pusei smīnam un pamājis atkal, lai viņam seko, vīrs ātri šķērsoja telpu, kas bija varen plaša, bet zemiem griestiem. Viņš patlaban dzīrās kāpt pa stāvām kāp­nēm. kas, vairāk atgādinādamas pieslietnes, veda augšup uz agrākajām fabrikas noliktavām, kad pēkšņi no augšas cau­rumā pašķīda spožs zibens un tūliņ sekoja tāds pērkona grau- diens, ka pussagruvusī celtne sadrebēja līdz pamatiem.
   —   Dzirdiet! — viņš iesaucās, atsprāgdams atpakaļ. — Dzirdiet! Dārdina un rībina kā veldamies pa tūkstoš aizām, kurās velni paslēpušies no tā. Man riebj šis troksnis!
   Dažus mirkļus viņš palika stāvam, kā valodu zaudējis, tad pēkšņi atrāva rokas no sejas, un misteru Baniblu pārņēma šausmas, ieraugot, ka tā pavisam sašķobījusies un gluži pe­lēkā krāsā.
   —   Šādas lēkmes man šad un tad uznāk, — Monkss sacīja, ievērojis viņa izbīli, — un dažreiz arī no pērkona. Nepie­vērsiet tam uzmanību, šoreiz tā ir jau pāri.
   Runādams viņš jau kāpa augšup, un, nonācis telpa, kur kāpnes izbeidzās, viņš ar steigu aizvēra logu aizvirtņus un pavilka zemāk lukturi, kas karājās pie resnas sijas piestipri­nātā auklā ar trīsi un meta blāvu gaismu uz vecu galdu un trim krēsliem.
   —   Un tagad, — Monkss teica, kad visi trīs bija apsēdu­šies, — jo drīzāk ķeramies pie lietas, jo labāk mums visiem. Vai sieviete zina, kas tā par lietu?
   Jautājums bija domāts misteram Bamblam, bet sieva aiz­steidzās ar atbildi priekšā — viņai esot viss smalki zināms.
   —   Vai taisnību viņš runājis, sacīdams, ka jūs esat bijusi pie tās raganas tovakar, kad viņa nomirusi, un ka viņa jums pastāstījusi kaut ko?…
   Par tā puikas māti, kura vārdu jūs minējis? — pār­raudze sacīja, pārtraukdama viņu. — Jā.
   —   Pirmais jautājums tad būtu — kāda rakstura bija viņas pausma? — Monkss sacīja.
   —   Tas varētu būt otrais, — sieviete ar gudru apdomu pie­bilda. — Pirmais ir — cik tā varētu būt vērta?
   —   Kas* velnos to var pateikt, ja nezina tās satura? — Monkss vaicāja.
   —   Neviens labāk par jums, tādas ir manas domas, — at­teica misis Bambla, kurai netrūka dūšas, ko visticamāk ap­liecināt būtu varējis viņas pielaulātais virs.
   —   Ehēl — Monkss zīmīgi novilka ar skaidri samanāmu ziņkāri. — Tātad ir kaut kas naudiņas vērts, ko?
   —   Var būt, ka ir, — skanēja atturīga atbilde.
   —   Jūs kaut ko paņēmāt no viņas? — Monkss taujāja. — Kādu lietiņu, ko viņa valkāja? Kaut ko, kas…
   —   Labāk gan būtu, ka jūs sāktu solīt, — misis Bambla pārtrauca. — Nu jau esmu gana dzirdējusi, lai saprastu, ka jūs esat akurat tas vīrs, ar ko man vajag parunāt.
   Misters Bambls, kam viņa diženā otra puse nebija Jāvusi šai noslēpumā ielūkoties dziļāk par to, cik viņš zināja no pirmā dzirdējuma, klausījās šo dialogu, kaklu izstiepis un acis ieplētis, pavērsdams tās gan pret sievu, gan pret Monksu, un nevarēdams apslēpt izbrīnu, kas kļuva vēl redzamāks, ja iespējams, kad pēdējais stingri uzvaicāja, cik liela suma tiek prasīta par noslēpuma atklāšanu.
   —   Cik vērtu jūs to turat? — sieviete atvaicāja tikpat mierīgi kā pirmāk.
   - Varbūt tas nav ne penija vērts, varbūt var dot div­desmit mārciņu, — Monkss atteica. — Pūtiet vaļā, tad es redzēšu tā vērtību.
   —   Pielieciet vēl piecas mārciņas pie minētās sumas; do­diet man divdesmit piecas mārciņas zeltā, un es jums pateikšu visu, ko zinu. Ne ātrāk.
   —  Divdesmit piecas mārciņas! — Monkss izsaucās, atgāz­damies krēslā.
   —   Es jums pateicu, cik vien skaidri var pateikt, — misis Bambla sacīja. — Nav jau nekāda lielā nauda.
   —   Neesot liela nauda par nieka noslēpumu, kas var iz­rādīties par neko, kad to izstāstīs! — Monkss nepacietīgi at­trauca. — Un kas jau gulējis nāves miegā divpadsmit gadu, ja ne vairāk!
   —   Šādas lietas uzglabājas labi un tāpat kā labs vīns ilin bieži, jo ilgāk glabātas, jo kļūst dārgākas, — pārraudze atbil­dēja arvien vēl tikpat nosvērti un aukstasinīgi. — Un, par to nāves miegu runājot, tad zināt, var cilvēki nogulēt divpadsmit tūkstoš gadu vai divpadsmit miljonu un tad atnākt un pa­stāstīt brīnumainus stāstus par lietām, kas man vai jums zināmas.
   —   Un kas tad, ja es to naudu izsviežu par baltu velti? — Monkss jautāja, vēl vilcinādamies.
   —   Jūs jau to varat viegli dabūt atpakaļ, -— pārraudze atbildēja. — Es tak esmu tikai sieviete; viena šeit un bez aizstāvja.
   —   Ne jau viena, mana dārgā, un ne bez aizstāvja, — no bailēm trīcošā balsī misters Bambls godbijīgi piebilda, — es taču esmu šeit, mana mīļā. Pie tam, — viņš turpināja, zobiem klabot, — misters Monkss tak ir goda vīrs, kas nekad var­mācīgi neuzbruks draudzes amatpersonām. Misters Monkss labi redz, ka es neesmu vairs nekāds jauneklis, mana mīļā, un ka es, ja var tā izteikties, mazliet jau sāku vīst, bet viņš būs dzirdējis, — es saku, man nav ne mazāko šaubu, misters Monkss būs dzirdējis, mana dārgā, — ka es esmu ļoti apņē­mīgs cilvēks un ar neredzētu spēku, ja mani vienreiz iekus­tina. Mani tikai vajag iekustināt: tas viss.
   To sacīdams, misters Bambls izdarīja nožēlojamu mēģi­nājumu sirdīgā apņēmībā satvert lukturi, bet pārbīlis viņa vaigā skaidri rādīja, ka viņu vajag iekustināt un ne pa jokam, lai viņš sāktu rīkoties ar spēku, ja vien viņa kareiviskums nav vērsts pret nabagiem vai citām personām, kas jau bau­dījušas viņa bardzību.
   —   Tu esi muļķis, — misis Bambla sacīja, — un labāk būtu valdījis mēli.
   —   Labāk būtu to izgriezis, pirms nāca uz šejieni, ja nevar runāt klusāk, — Monkss īgni piebilda. — Ak tad viņš ir jūsu vīrs, ko?
   —   Vīrs! — pārraudze iesmējās, izvairīdamās no noteiktas atbildes.
   —   Es jau tā domāju, tiklīdz jūs ienācāt, — Monkss sacīja, ievērojis, cik niknu skatienu lēdija uzmeta savam laulātajam draugam, to sacīdama. — Jo labāk; man patīkamāk ielaisties
   darīšanās ar diviem, ja zinu, ka tie abi ir uz vienu roku. Es runāju nopietni. Redziet!
   Viņš iebāza roku sānkabatā un, izvilcis no tās buru au­dekla maciņu, noskaitīja divdesmit piecus zelta gabalus uz galda un pastūma tos sievietei.
   —   Uzlasiet tos, — viņš sacīja, — un tad, kad šie nolādē­tie elles grāvieni, kas, es jūtu, tūlīt sāks dārdēdami velties pār jumtu, būs apklusuši, tad klausīsimies jūsu stāstu.
   Kad nu negaiss, kas pa tam bija pienācis itin tuvu, grau­dams un sperdams turpat vai virs galvas, bija pārgājis, Monkss pavērsa seju uz augšu, pastiepa kaklu uz priekšu, lai klausītos, ko sieviete stāstīs. Visiem trim sejas gandrīz saskārās, jo abi vīrieši, degdami ziņkārē, pārliecās pār mazo galdu un arī sieviete paliecās pretī, lai viņas čuksti būtu dzirdami. Sijā pakarinātā luktura nespodrie gaismas stari, krizdami viņiem tieši virsū, vērta vēl bālākas un satrauktākas viņu 3ejas, un šai drūmajā krēslā tās izskatījās pavisam spocīgas.
   —   Kad sieviete, kuru mēs saucām par veco Selliju, mira, — pārraudze iesāka, — mēs bijām divas vien istabā.
   —   Neviena vairāk? — Monkss tādā pašā dudinošā čukstā vaicāja. — Nevienas sagrabējušas, prātu izdzīvojušas vecenes kādā citā gultā? Neviena, kas būtu varējis ko dzirdēt' un varbūt arī vēl saprast?
   —   Nevienas dvēseles, — sieviete atteica, — mēs bijām vienas pašas. Es biju vienīgā, kas stāvēja pie viņas dziestošā ķermeņa, kad nāve sauca to projām.
   —  Labi, — Monkss sacīja, vērīgi viņu uzlūkodams, — tur­piniet!
   —  Viņa runāja par kādu jaunu meiču, — pārraudze at­sāka, — kas pirms dažiem gadiem laidusi pasaulē bērnu ne tikvien kā tai pašā istabā, bet arī tai pašā gultā, kurā vecā sieva sagaidīja savu nāves stundiņu.
   —   Nu? … Monkss sacīja trīcošām lūpām, atskatīdamies
   atpakaļ pār plecu. — Deviņi pērkoni! Notiek ar pasaulē sa­gadīšanās!
   —   Un šis bērns bija tas pats, par kuru jūs viņam vakar vakarā ieminējāties, — pārraudze sacīja, nevērīgi pamezdama ar galvu uz savu vīru, — kopēja viņa māti toreiz apzagusi.
   —  Vēl dzīvu? — Monkss jautāja.
   —  Nomirušu, — sieviete atbildēja, it kā mazliet sadrebē­dama. — Vecā noņēmusi tai no kakla, iekāms ķermenis ne­bijis par lāgu atdzisis, kādu lietiņu, kuru mirstošā māte ar pēdējo elpas vilcienu lugusi paglabāt viņas bērnam.
   —    Viņa to pārdevusi? — Monkss iesaucās, ārkārtīgi uz­traucies. — Vai viņa to pārdevusi? Kur? Kad? Kam? Cik sen atpakaļ?
   —   Tikko viņa ar lielām mokām bija man pateikusi, ka to izdarījusi, — pārraudze sacīja, — viņa atkrita atpakaļ un nomira.
   —   Bez vārda vairāk? — Monkss kliedza apspiestā balsī, un tieši tāpēc balss izklausījās jo negantāka. — Tie ir meli! Ar mani nav joku dzīšana. Viņa teica ko vairāk. Es jums abiem dziesmu aizžņaugšu, bet dabūšu laukā, ko viņa sacīja.
   —   Ne vārda vairāk viņa nepateica, — sieviete atbildēja, šķietami nemaz nesatrūkdamās (ko par misteru Bamblu ne tuvu nevarēja sacīt) no svešā vīra dusmām, — tikai ar vienu pusē aizžņaugtu roku krampjaini ieķērās man kleitā; un, kad es redzēju, ka viņa ir jau pagalam, es ar spēku atrāvu roku nost un atradu dūrē iemiegtu netīru papīra gabaliņu.
   —   Un tajā bija … — Monkss pārtrauca, pastiepdamies uz priekšu.
   —   Nekā tajā nebija, — sieviete attrauca, — tā bija lom­barda kvīts.
   —   Par kādu ķīlu? — Monkss ieprasījās.
   —   Nāks laiks, gan pateikšu, — sieviete sacīja. — Man tā domāt, viņa to rotas lietiņu būs kādu laiku turējusi pie sevis, cerēdama no tās lielāku iznākumu, bet tikai vēlāk ieķīlājusi un tad gads gadā sagramstīja, saskrabināja penijus, ar ko nomaksāt procentus, lai tā neaizietu garu ceļu; tā ka, gadī­jumā, ja nāktu laba izdevība to aizlaist par vērti, to vienmēr vēl varēja izpirkt. Tāda izdevība nebija radusies, un, kā jau es teicu jums, viņa nomira ar saburzītu, saņurcītu papīra gabaliņu rokā. Termiņš aptecēja pēc divi dienām. Es tāpat domāju, ka kādā jaukā dienā tā lietiņa var izrādīties node­rīga, un tāpēc to izpirku.
   — Kur tā pašlaik? — Monkss strauji uzprasīja.
   —   Sekur, — sieviete atbildēja.
   Un, it kā priecādamās, ka var no tās atbrīvoties, viņa steig­šus uzsvieda uz galda smalkādas maciņu, tik maziņu, labi ja franču pulkstenītim kur novietoties. Monkss tūdaļ to no­grāba un trīcošiem pirkstiem vēra vaļā. Maciņā atradās mazs zelta medaljons un tajā — divas matu sprodziņas un gludens zelta laulības gredzens.
   —   Iekšpusē ir iegravēts vārds «Agneze», — sieviete sa­cīja. — Uzvārdam ir atstāta tukša vieta, un tad nāk datums, apmēram gadu pēc kura piedzima Olivers. To es izpētīju.
   —   Un tas ir viss? — Monkss vaicāja, kad ar lielu dedzību bija pamatīgi pārbaudījis maciņa saturu.
   —   Viss, — sieviete atteica.
   Misters Bambls atvilka dziļi elpu, it kā juzdamies prie­cīgs, ka stāsts nu reiz galā un ka divdesmit piecas mārciņas atpakaļ netiek prasītas; tagad viņš pat sadūšojās un noslau­cīja sviedru lāses, kas pa visu dialoga laiku nemitīgi pilēja tam pār degunu.
   —   Es no visa šā notikuma nezinu vairāk, cik pati varu iedomāties, — viņa sieva sacīja, pēc īsa starpbrīža uzrunādama Monksu, — un es arī negribu nekā zināt, jo drošāk ir nezināt. Bet es gribu uzstādīt jums divi jautājumus, vai drīkstu?
   —   Drīkstēt jau drīkstat, — Monkss sacīja, mazliet izbrīnī­jies, — bet vai es atbildēšu, tas ir cits jautājums.
   —  Kopā trīs, — misters Bambjs piebilda, gribēdams rā­dīties asprātīgs.
   —  Vai jūs saņēmāt no manis to, ko cerējāt saņemt? — pārraudze prasīja.
   —  Jā, — Monkss sacīja. — Otrs jautājums?
   —  Ko jūs esat nodomājis ar to darīt? Vai tas varētu tikt izlietots tā, ka man varētu celties nepatikšanas?
   —   Nekad, — Monkss attrauca, — man pašam arī ne. Skatiet šur! Tikai ne soli no vietas, vai arī jūsu dzīvība šūpo­sies niedres galā!
   Tai pašā mirklī viņš pastūma galdu sānis un, saķēris dzelzs riņķi grīdā, atcēla nolaižamo vāku pār lūku, kas atvē­rās misteram Bamblam pie pašām kājām un lika šim džentl­menim kā dzeltam atkāpties pāris soļu atpakaļ.
   —   Paverieties uz leju! — Monkss sacīja, ielaizdams luk­turi caurumā. — Nebīstieties no manis! Es būtu varējis jūs itin mierīgi nolaist dibenā, kamēr jūs uz tā lūkas vāka sēdē­jāt, ja jau tāds būtu bijis mans nodoms.
   Tā iedrošināta, pārraudze pievirzījās tuvāk lūkas malai, un pat misters Bambls, ziņkārības mākts, sadūšojās darīt to pašu. Bezdibenī pēc lietus uzplūdusī upe, veldamās lejup, vārījās melnos mutuļos, un troksnī, bangām šķeļoties pret zaļiem, noglumējušiem pāļiem, pazuda visas pārējās skaņas.
   Tur apakšā bija kādreiz bijušas ūdensdzirnavas; straume, kas putodama un virmodama brāzās gar nedaudzajiem satru­nējušiem stabiem un vēl veselajām mašīnu daļām, šķita plūs­tam ar vēl brīvāku krūti, tikusi garām šķēršļiem, kas veltīgi bija nopūlējušies apturēt tās trako skrējienu.
   —   Ja jūs te iesviežat cilvēka līķi, sakiet, — kur tas atra­dīsies rīt no rīta? — Monkss ievaicājās, mētādams lukturi uz priekšu atpakaļ tumšajā akas caurumā.
   —   Divpadsmit jūdzes lejup pa upes teci un pie tam vēl sa­plosīts gabalos, — misters Bambls atteica un pats sadrebēja, jau iedomājoties vien.
   Monkss izvilka maciņu no azotes, kur steigā to bija iegrū­dis, un, piesējis to pie svina skriemeļa, kas laikam bija nokri­tis no trīša un mētājās uz grīdas, iemeta straumē. Tas nokrita kā spēļu kauliņš taisni un nemaldīgi, viegls plunkšķis, un projām bija.
   Visi trīs, raudzīdamies viens otrā, škitās uzelpojam vieg­lāk.
   —   Tā! — Monkss sacīja, nolaizdams lūkas vāku, kas smagi nokrita atpakaļ vecajā vietā. — Ja jūra kādreiz ari atdos savus mirušos, kā grāmatās raksta, zeltu un sudrabu tā paturēs sev un vienlīdz arī šo nieciņu. Vairāk mums nekas nav runājams, un varam slēgt šo patīkamo sanāksmi.
   —   Pareizs vārds, — steidzās piebilst misters Bambls.
   —   Bet tā kā jūs man turētu muti cieti, dzirdat? — Monkss sacīja, draudīgi pazibsnīdams ar acīm. — Par jūsu sievu es nebaidos.
   —   Varat droši paļauties uz mani, jaunais cilvēk, — mis­ters Bambls atbildēja ar pārlieku laipnību un klanīdamies kāpās atpakaļ uz kāpņu pusi. — Mūsu visu labad, jaunais cilvēk, arī manis paša labad, jūs tak saprotat, mister Monks.
   —   Jūsu dēļ man prieks par tādiem vārdiem, — Monkss atsaucās. — Aizdedziniet savu lukturi un taisieties, ka uz ātrāko pazūdat no šejienes!
   Laime, ka saruna tieši šinī vietā aprāvās, citādi misters Bambls, kas klanīdamies bija atmeimurojis līdz pašam kāpņu caurumam, būtu neizbēgami pa galvu pa kaklu nogāzies lejā. Viņš iededza savu lukturi pie tā, ko Monkss, noņēmis no auklas, turēja rokā, un, vairs nemēģinādams sarunu atsākt, klusēdams kāpa zemē, bet sieva tam nopakaļus. Monkss gā­jienu noslēdza, kad bija vēl brītiņu pakavējies uz kāpšļiem un pārliecinājies, ka nekādi citi trokšņi nav dzirdami kā vienīgi lietus šalkoņa un ūdens burzguļošana.
   Lēni un apdomīgi viņi šķērsoja lejas istabu, jo Monkss trūkās no katras ēnas; bet misters Bambls, turēdams lukturi sprīdi no zemes, soļoja ne tikvien kā ļoti uzmanīgi, bet ari apbrīnojami viegli ar savu smago augumu, un nervozi lūkojās apkārt, vai neieraudzīs kādu slepenu lūku. Monkss klusām atslēdza durvis, pa kurām viņi bija ienākuši; pametis savam noslēpumainajam paziņam tikai ar galvu, laulātais pāris jau atradās ārā lietū un tumsā.
   Tiklīdz viņi bija aizgājuši, Monkss, acīm redzot nevarē­dams panest vientulību, pasauca kādu zēnu, kas bija paslēpts kaut kur apakšstāvā. Likdams tam iet pa priekšu un rādīt gaismu, viņš atgriezās tai pašā istabā, no kuras nupat kā bija izgājis.

   Tūlīt nākamo vakaru pēc tā, kad iepriekšējā nodaļā minē­tās trīs slavenības nokārtoja savu mazo darījumu, misters Viljams Saikss, pamozdamies no snaudas, apmiegojies un ņurdīgs uzprasīja, cik tālu aiztecējis pulkstenis.
   Istaba, kurā atskanēja šis mistera Saiksa jautājums, ne­maz vairs neatgādināja tās, kurās viņš bija mitinājies pirms Certsijas ekspedicijas, kaut arī atradās tajā pašā pilsētas ra­jonā un pavisam netālu no viņa agrākās mītnes. Pēc visa spriežot, šī ne tuvu nebija tik pievilcīga kā viņa iepriekšējais miteklis: bēdīgs, visai trūcīgi iekārtots skabūzītis, maziņš jo maziņš, slīpajā jumtā viens pats logs ar skatu uz šauru, ne­tīru šķērsieliņu. Netrūka arī citu pazīmju, kas norādīja, ka slavenais džentlmenis pēdējā laikā galīgi nogājis no grauda, jo nožēlojamā istabas iekārta un pārējo ērtību trūkums, pie­vienojot vēl tāda sīka kustama īpašuma kā lieko drēbju un veļas pazušanu, gan nodeva skaidru liecību par beidzamo na­badzību; turklāt mistera Saiksa paša novārgušais, noliesēju­šais izskats būtu varējis pilnīgi apstiprināt šos simptomus, ja tiem vēl kāda apstiprinājuma būtu vajadzējis.
   Kramplauzis gulēja gultā, ievīstījies nevis rītasvārkā, bet savā baltajā ziemas mētelī, un viņa vaigu nebūt nepadarīja daiļāku ne līķa bālums, ko tam uzspiedusi slimība, ne nova­zātā naktsmicē un nedēļu vecie, cietie, melnie bārdas rugāji. Suns tupēja pie gultas, brīžiem domīgām acīm noraudzīda- mies savā saimniekā, brīžiem saspicēdams ausis un klusi ierūkdamies, ja bija sadzirdējis kādu troksni apakšējā stāvā vai uz ielas. Pie loga, cītīgi lāpīdama vecu vesti, laupītāja diendienā valkājamo apģērba gabalu, sēdēja sieviete, tik bāla un nomocījusies, slimnieku kopdama un trūkumu ciezdama, ka tajā grūti būtu nācies sazīmēt to pašu Nensiju, kas šinī stāstā jau parādījusies, ja viņa neierunājusies, atbildot uz mistera Saiksa jautājumu.
   —  Drusku pāri septiņiem, — meiča sacīja. — Kā jūties šovakar, Bil?
   —  Ne stiprāks par ūdeni, — misters Saikss atbildēja, lādēdamies par savām acīm, rokām un kājām. — Pado' šu' roku un palīdzi man kā nekā izstūrēties no šās sasodītās gultas ārā!
   Slimība nebija misteru Saiksu padarījusi maigāku, jo, kad
   meiča bija viņam palīdzējusi izkāpt no gultas un aizvedusi līdz krēslam, viņš ņēmās to visvisādi izsunīt par neveiklību un beigās vēl iesita viņai.
   —   Tu pinkšķi, ko? — Saikss sacīja. — Beidz! Nestāvi te šņaukādamās! Ja nezini nekā prātīgāka ko darīt, lasies prom pavisam! Dzirdi?
   —   Dzirdu gan, — meiča atteica, novērsdama seju un iz­mocīdama smieklus. — Kāds dullums tad tev atkal sakāpis galvā?
   —   O! Tu sāc gan pie prāta nākt, ko? — Saikss rūca, pamanījis asaru trīsam viņas acī. — Jo labāk tev pašai.
   —   Ak, tu tak nedomā teikt, ka būsi atkal nejauks pret mani šovakar, Bil? — meiča sacīja, uzlikdama roku viņam uz pleca.
   —   Uja! — misters Saikss iesaucās. — Kāpēc ne?
   —   Tik daudz nakšu, — meiča teica ar tikko jaušamu sie­vietes pieglaudību, kas lika pat viņas balsij ieskanēties it kā mazliet maigākos toņos, — tik daudz nakšu es ar pacietību esmu tevi kopusi, esmu rūpējusies par tevi kā par mazu bērnu, un šovakar pirmoreiz es redzu, ka tu esi nācis atkal pie samaņas, — tu tak nebūsi tāds pret mani, kā nupat biji? Padomā tak pats, — vai tā var? Nu, esi labs, apsolies, ka nebūsi tāds.
   —   Lai notiek, — misters Saikss atsaucās, — nebūšu. Ka tevi nelabais, meitiets atkal pinkšķ!
   —  Nav nekas, — meiča sacīja, iekrizdama krēslā. — Ne­liecies par mani tagad zinis! Tūlīt pāries.
   —   Kas pāries? — misters Saikss iebrēcās mežonīgā balsī. — Kāds dundurs tev atkal iekodis? Ej kusties un strādā, un nebāzies man virsū ar visādām meitiešu ākstībām!
   Jebkurā citā reizē šim brīdinājumam un balsij, kādā tas izteikts, būtu bijuši vēlamie panākumi, bet meiča, patiešām novārgusi un pārguruši, atmeta galvu pret krēsla atzveltni un paģība, pirms vēl misters Saikss paspēja izgrūst piemē­rotu lāstu birumu, ar ko viņš līdzīgos gadījumos bija paradis izdailināt savus draudus. īsti labi nezinādams, kā izlīdzēties šādā ārkārtējā gadījumā, — jo mis Nensijas histēriskās lēk­mes mēdza būt vētrainas, ar kurām slimnieki viegli var tikt galā paši saviem spēkiem, — misters Saikss pamēģināja laist darbā savu lamu krājumu, bet, pārliecinājies, ka šim paņē­mienam sekmju nebūs, viņš sāka saukt pēc palīdzības.
   —  Kas tad šeitan notiek, mans mīļais? — iejautājās Fei­džins, ienākdams istabā.
   —   Palīdzi skuķim, ja vari! — Saikss nepacietīgi atsau­cās. — Nestāvi te žadzinādams un nerādi man zobus!
   Izbrīnā iesaukdamies, Feidžins steidzās palīdzēt meičai, kamēr misters Džons Daukinss (citiem vārdiem, Manīgais Kūmiņš), kas reizē ar savu cienījamo draugu bija ienācis istabā, steigšus nolika uz grīdas atstiepto saini un, izrāvis māsteram Carlijam. Beitsam, kurš arī nebija palicis ne soli atpakaļ, no rokām pudeli, viens divi izvilka ar zobiem korķi un ielēja lāsīti tās satura slimajai mutē, vispirms gan pats nogaršodams, lai novērstu kļūdīšanos.
   —   Uzpūt tu viņai, Carlij, vienu frišu vēja šalti ar plē­šām, — misters Daukinss parīkoja, — un jūs, Feidžin, pa- pliķējiet viņai plaukstiņas, kamēr Bils atkņopē šabraciņus!
   Visi šie apvienotiem spēkiem un ar lielu enerģiju pielie­totie atdzīvināšanas līdzekļi — it īpaši tie, kas nāca no māstera Beitsa puses, kurš acīm redzot savu līdzdalības tiesu šai procedūrā atzina par ārkārtīgi uzjautrinošu numuru, — nelika ilgi gaidīt uz cerētajiem rezultātiem. Meiča pamazām nāca pie samaņas; aizstreipuļojusi līdz krēslam pie gultas, viņa paslēpa seju spilvenā, ļaudama atnācējus saņemt miste­ram Saiksam, kas bija mazliet izbrīnījies par viņu negaidīto ierašanos.
   —   Kāds nelabais jūs atpūtis? — viņš uzvaicāja Fei- džinam.
   —    Nekāds nelabais, mans mīļais, jo nelabais neatpūš ne­vienam neko labu, bet man ir kaut kas labs līdzi, ar ko jūsu aci iepriecināt. Kūmiņ, mīlinais, raisi vaļā to paudeli un nodod Bilam tos sīkumiņus, par kuriem šorīt mums visa nauda aizgāja.
   Mistera Feidžina parīkots, Manīgais atraisīja krietni pa­lielo nešļavu, iesietu vecā galdautā, tad ņēma ārā sagādātās ēdamās lietas un citu pakaļ citai padeva Carlijam Beitsam, kurš savukārt, saridādams tās uz galda, kā vien mācēdams ņēmās cildināt to neparastās un izcilās īpašības.
   —   Šitenais te trusīša pīrādziņš, Bil! — jaunais džentl­menis jūsmoja, rādīdams lielu gaļas pīrāgu. — Sitenā maigā radībiņa, šitenās mīkstās ķepiņas, Bil! Zin, pat kauliņi izkūst mutē, nimaz nav metami ārā. Pusmārciņa tējzālīšu — septiņi šiliņi un sešpensītis — tik varenīgi stipras: apliesi ar verdotu ūdeni, kannai vāku uzspers gaisā; pusotras mār­ciņas smalkā cukura — domā, nēģeri tur maz svīduši, ikām uzdabūjuši to līdz tik augstai markai — o nē! Divi divmār- ciņu maizes klaipi; mārciņa visprišākā sviesta; gabals trekna Glosteras siera un kronis visam — tik smalka zorte, ar kādu jūs diez vai kad esat rīkli paskalojis!
   Pauzdams šo pēdējo panegiriku[17], māsters Beitss izvilka no vienas savas milzu apmēru kabatas lielu, stingri aizkorķētu vīna pudeli, kamēr misters Daukinss tai pašā laikā no savas atnestās pudeles piepildīja glāzi ar tīru spirtu, ko slimais iemeta bez apdomāšanās.
   —   Ē! — misters Feidžins sacīja, labpatikā berzēdams rokas. — Nu jūs esat glābts, Bil; tagad jūs esat dzīvotājs.
   —   Dzīvotājs! — misters Saikss izsaucās. — Divdesmit- reiz es varētu aiziet pie tēviem, iekāms tev ienāktu prātā darīt ko, lai man palīdzētu. Ko tu gan domājies, vairāk kā trīs nedēļas nelikdamies zinis par cilvēku manā stāvoklī, tu greizā dvēsele?
   —  Tikai paklausieties viņā, zēni! — Feidžins sacīja, raus­tīdams plecus. — Kur mēs vēl atnesām viņam visas šīs jau­kās lietiņas!
   —   Lietiņas pašas par sevi nav smādējamas, — misters Saikss piebilda, mazliet pierimdamies, pametot acis uz galdu, — bet ar ko tu aizbildināsi sevi? Kā tu varēji mani pamest, lai es te smilkstu un vaidu, slims, bez naudas, bez visa kā cita, — un visu šo bezgalīgo laiku nelikties par mani vairāk zinis kā, teiksim, par šo te suni? . .. Patrenc viņu pie malas, Carlij!
   —    Nikad vel niesmu redzejis tik ziķerīga suņa ka šis, — māsters Beitss sacīja, izpildīdams, ko viņam lika. — Saož gardu kumosu kā veca sieva, uz tirgu iedama! Jāndie, viņš uz skatuves varētu veselu bagātību saraust, šis suns, un tur­klāt vēl tā uzprišinātu izrādi. . .
   —  Aizbāz ņuņņas! — Saikss uzkliedza, kad suns, palīdis zem gultas, vēl turpināja nikni ņurdēt. — Ko tu teiksi sev par attaisnošanu, tu vecais zagtu mantu pievācēj?
   —  Nebiju Londonā vairāk kā nedēju, mīlinais, aizsauca darbiņš, — ebrejs atbildēja.
   —   Bet kur tad vēl tās divi nedēļas? — Saikss uzstāja.
   —   Ko teiksi par tām divi nedēļām, ļaudams man kā pussprā- gušai žurkai vārtīties šai alā?
   —   Es tur neko nevarēju līdzēt, Bil. Es nevaru te, visiem dzirdot, plaši izskaidroties, bet es tur neko nevarēju līdzēt, mans goda vārds.
   —   Kāds tavs vārds? — Saikss, riebuma pārņemts, ierē­cās. — Ej puikas! Nošķeliet kāds man gabalu no tā pīrāga, lai es nelabumu dabūju ārā no mutes, citādi tas mani vēl nosmacēj
   —   Nevajag jau tūlīt tā niknoties, mīlinais, — ebrejs mē­ģināja pielabināties. — Es nebiju jūs aizmirsis, Bil, nevienu brīdi.
   —   Kur nu! Varu derēt, ka nebiji, — Saikss atteica ar skābu smīnu. — Tu študierēji un kali plānus ik mīļu stun­diņu, kamēr es te drudzī kratījos un degu vienās ugunīs: Bils izdarīs to un Bils izdarīs šito, un par tīro smieklu, tiklīdz tiks uz pekām, viņš jau ir nabags, tas tev darīs visu. Nebijis tā skuķa, droši, ka būtu jau atstiepies.
   —   Redziet nu, Bil, — Feidžins dedzīgi pieķērās vārdam.
   —   Nebijis skuķa! Kas gan cits, ja ne Feidžins, apgādāja jūs ar tādu izmanīgu skuķi?
   —  Tur viņam taisnība! — ierunājās Nensija, steigdamās tuvāk. — Lai viņš paliek, liec viņu mierā!
   Līdz ar Nensijas parādīšanos sarunas ņēma citu virzienu, jo puikas, uztvēruši piesardzīgā vecā ebreja slepeno mājienu, sāka meiču pacienāt ar degvīnu, ko viņa, jāteic, gan iebaudīja ar sātu; kamēr Feidžins, kam bija uznākusi neparasti jautra oma, pamazām uzlaboja arī misteram Saiksam garastāvokli, izlikdamies noturam tā draudīgos vārdus par nevainīgu pa- ķircināšanos un piedevām sirsnīgi pasmiedamies par vienu otru rupju joku, līdz kādiem slimais atļāvās noiet, kad jau vairākkārt bija stiprinājies no spirta pudeles.
   —   Tas jau nu viss būtu gaužām skaisti, — misters Saikss sacīja, — bet šovakar man jādabū no tevis mazliet skanošā.
   —   Man nav klāt ne plika penija, — ebrejs atbildēja.
   —  Toties mājās tev to ir čupām, — Saikss atcirta, - un man arī no tiem kāda saujiņa jādabū.
   —   Čupām! — Feidžins iesaucās, rokas saceldams gaisā.
   —   Man jau nav pat tik daudz, ka…
   —   Es nezinu, cik tu esi savilcis, un, man domāt, ari pats tu to nezini, jo vajadzētu tak milzum daudz laika, lai visu saskaitītu, — Saikss teica, — bet šovakar man nauda jādabū, tik īss, tik garš.
   —   Nu labi jau, labi, — Feidžins noteica nopūzdamies.
   —   Es tūlīt atsūtīšu ar Manīgo.
   —   Nekā nebūs, tā tu nedarīsi vis, — misters Saikss atteica.
   —   Manīgais ir par daudz manīgs, viņš-var aizmirst atnākt, viņš var nomaldīties vai ieskriet lamatās un tādā veidā tikt aizkavēts, un diezin ko vēl neizgudros par attaisnošanos, ja tu viņam to uzdosi. Nensija aizies uz tavu būceni un atnesīs, lai tā lieta būtu droša; un es atlaidīšos un nokrākšos, kamēr viņa būs projām.
   Pēc ilgas kaulēšanās un strīdēšanās Feidžins pieprasīto avansu nosita no piecām mārciņām uz trim mārciņām čet­riem šiliņiem un sešiem pensiem, svēti nozvērēdamies, ka tagad pašam saimniecības vajadzībām vairs paliekot tikai astoņpadsmit pensu. Misters Saikss sadrūvējies noteica, ka neko darīt, ja jau vairāk nevarot izspiest, jāiztiek vien būšot ar to pašu. Nensija sāka jau posties uz iešanu, bet Kūmiņš ar māsteru Beitsu pa to laiku salika visu ēdamo bufetē.
   Atvadījies no sava sirdsdrauga, ebrejs kopā ar Nensiju un puikām devās mājup, bet misters Saikss ielikās gultā, lai mie­rīgi pagulētos, kamēr Nensija pārnāk.
   Paredzētā laikā viņi nokļuva Feidžina miteklī, kur tobrīd Tobijs Krekits un misters Čitlings aizrautīgi spēlēja jau piec­padsmito kribidža partiju un gandrīz lieki vēl piebilst, ka pēdēji minētais džentlmenis šo partiju pazaudēja un līdz ar to arī piecpadsmito un pēdējo sešpensu — par lielu uz­jautrinājumu viņa jauniņajiem draugiem. Misters Krekits, acīm redzot sajuzdamies mazliet neērti, ka ticis pārsteigts tādā apkaunojošā brīdī, kur viņš ielaidies spēlē ar džentlmeni, kas pēc sava stāvokļa un garīgām spējām stāvēja daudz zemāk par viņu, nožāvājās un, apvaicājies par Saiksu, pa­ņēma cepuri uz iziešanu.
   —   Vai nav neviens bijis, Tobij? — Feidžins apvaicājās.
   —   Neviena dzīva kāja nav manīta, — misters Krekits atbildēja, saceldams apkakli uz augšu. — Tāda garlaicība un nīkšana kā ar sīkiem darbiņiem. Jums, Feidžin, jāliek kaut kas dzirkstošs galdā — kā atzinības parādīšana man par tik ilgu mājas sargāšanu. Sasodīta būšana! Esmu tikpat miega pilns kā zvērinātais un būtu aizmidzis tikpat cieši kā Ņugetas cietums, ja vien aiz savas labas sirds nesadomājies pakavēt laiku šim jauneklītim. Nejēdzīga garlaicība, velns lai būtu parāvis!
   Kamēr pār viņa lūpām bira šie un citi izsaucieni tādā pašā garā, Tobijs Krekits norausa no galda savu vinnestu un sabēra vestes kabatā ar tik augstprātīgu žestu, it kā ievērot tādas sikas sudraba ripiņas nesaderētos ar tik cienīgas per­sonas godu; pēc tam viņš līganā gaitā izgāja no istabas ar tādu iznesību un cēlumu, ka misters Čitlings, jūsmīgiem skatieniem pavadījis viņa kājas un zābakus, kamēr vien tie bija saredzami, apgalvoja klātesošajiem, ka šī pazīšanās viņam iznākot lēta, ja šis maksājot piecpadsmit sešpensu par reizes satikšanos, un savu zaudējumu šis neturot mazā pirk­stiņa vērtu.
   —   Tu ir gan viens mordīgs kukainis, Tom! — sacīja mās­ters Beitss, kam par šādu apgalvojumu nāca smiekli.
   —   Nemaz ar ne, — misters Čitlings turējās pretī. — Va' ta es tāds esmu, Feidžin?
   —   Tu esi pavisam prātīgs puisis, mīlinais, — Feidžins sa­cīja, uzpakšķinādams viņam pa plecu un pamirkšķinādams ar aci pārējiem zeņķiem.
   —   Un misters Krekits tak ir švītīgs, lepns kungs, va' ne, Feidžin? — Toms vaicāja.
   —   Par to nemaz šaubu nevar būt, mīlinais.
   —   Un tas tak ir liels gods būt draugos ar tādu, Feidžin, ko? — Toms turpināja.
   —   Ir jau, ir, mīlinais. Sie tikai greizsirdīgi, Tom, tāpēc ka viņš ar šiem negrib draudzēties.
   —   A! — Toms uzvaroši iesaucās. — Tad tādas tās lietas! Viņš mani pamatīgi aptīrīja. Bet es jau varu atkal doties ārā un sapelnīt vēl vairāk, ja man iepatīk, va' ta nevaru, Feidžin?
   —   Skaidrs, ka vari. un, jo ātrāk tu iesi, jo labāk, Tom; vislabāk tūlīt atdabū savu zaudējumu, nekavējies vairs ne mirkli. Kūmiņ! Čarlij! Sen jau jums vajadzēja būt uz strīpas. Netūjājieties! Pulkstenis jau desmit, un nekas vēl nav pa­darīts.
   Paklausot šim mājienam, zēni pameta ar galvu Nensijai, uzlika cepures un izgāja no istabas; Kūmiņš ar savu dzīves­priecīgo draugu Carliju iedami atļāvās palaist visādas asprā­tības, gribēdami iedzelt misteram Čitlingam, kura nostājā, jāteic viņam par attaisnojumu, nebija nekā sevišķi neparasta un dīvaina, ja neaizmirstam, ka galvaspilsēta mudž no tādiem uzņēmīgiem karstgalvjiem, kas nežēlo daudz augstāku maksu kā misters Čitlings, lai tikai varētu parādīties labā sabiedrībā, un diezgan daudz smalku džentlmeņu (kas jau ietilpst minē­tajā labā sabiedrībā), kuri dibina savu reputāciju gandrīz uz tādiem pašiem pamatiem kā zibeņzellis Tobijs Krekits.
   —   Bet nu, — Feidžins sacīja, kad zēni bija aizgājuši, — es iešu un atnesīšu tev to naudu, Nensij. Sī atslēdziņa ir no mazā skapīša, kur es noglabāju šādus tādus nieciņus, ko pui­kas atnes. Naudu es nekad neturu aiz atslēgas, jo nav jau man tās, ko tad slēgsi, mīlinā … he! he! he! … ko tad slēgsi. Nožēlojams darbiņš, Nensij, par ko ne tukša paldies nesaņem, bet man patīk redzēt jaunus ģīmīšus ap sevi, un es to visu paciešu, es visu paciešu. Cst! — viņš klausījās un steigšus noslēpa atslēgu krūšu kabatā. — Kas tas varētu būt? Klausies!
   Meiča, pārlikusi rokas vienu pār otru, sēdēja pie galda, un likās, ka viņai nebūtu ne mazākās intereses par atnācēju, ka viņai vienalga, kas tur nāk vai iet, līdz viņa padzirdēja kāda vīrieša īdzīgu murdēšanu. Tai pašā mirklī, kad viņas ausis uztvēra šo skaņu, viņa zibenīgā ātrumā norāva cepuri un šalli no galvas un pagrūda zem galda. Kad ebrejs pēc tam tūlīt pagriezās atpakaļ, viņa nomurmināja kaut ko par kar­stumu tādā gurdā balsī, kas gan ļoti runāja pretī šai ārkārtī­gai steigai un straujai rīcībai, ko ebrejs tomēr nebija pa­manījis, jo tajā brīdī bija stāvējis ar muguru pret viņu.
   —   Ech! — viņš noņurdēja, it kā dusmodamies par šo traucējumu. — Tas ir tas cilvēks, kuru es gaidīju ierodamies agrāk; viņš nāk šurp lejā. Ne vārda par naudu, kamēr viņš te ir, Nensīt! Viņš ilgi nepaliks. Ne desmit minūtes, mīlinā.
   Pielicis kaulaino rādāmo pirkstu pie lūpām, ebrejs pa­ņēma sveci un gāja atvērt durvis, jo aiz tām uz kāpnēm bija dzirdami vīrieša soļi. Pie durvīm viņš nonāca reizē ar ap­meklētāju, kas, ar skubu iemeties iekšā, stāvēja jau Nensijai gluži blakus, pirms vēl paguvis to ievērot.
   Tas bija Monkss.
   —   Sī — tepat viena no manas jaunās tautas, — Feidžins sacīja, redzēdams, ka Monkss atkāpjas nostāk, pamanījis svešu. — Paliec vien, Nensij.
   Meiča pievirzījās tuvāk galdam un, uzmetusi Monksam vieglu, bezrūpīgu skatienu, nodūra acis, bet, kad tas savējās pievērsa Feidžinam, viņa pazagšus uzmeta tam ātru ska­tienu — tik asu un pētījošu, tā ka, ja tur gadījies kāds trešs, kas novēro šo pārmaiņu, tam grūti būtu bijis noticēt, ka šos divi skatienus raidījusi viena un tā pati persona.
   —  Jaunas ziņas? — Feidžins ievaicājās.
   —   Svarīgas.
   —   Un… un . .. labas? — Feidžins ta nedroši jautaja, it kā baidīdamies to otru aizkaitināt ar pārmērīgu dedzību.
   —  Vismaz ne sliktas, — Monkss atteica pasmīknēdams. — Es pa šo laiku neesmu vis gulējis. Man vajadzētu ar jums para vārdu aprunāties.
   Meiča piestūmās vēl tuvāk galdam un nemaz nedomāja iet projām, kaut gan labi redzēja, ka Monkss norāda uz viņu. Ebrejs, varbūt baidīdamies, ka Nensija varētu skaļi ieminēties kaut ko par naudu, ja viņu raidītu projām, pa­meta ar roku uz augšu un izgāja ar Monksu no istabas.
   Tikai ne uz to velna apsēsto pažobeli, kur mēs bijām viņreiz, — viņa dzirdēja, ka vīrietis sacīja, iedams pa kāpnēm augšā. Feidžins iesmējās, kaut ko atbildēja, kas līdz viņas ausīm vairs nenokļuva, un, kā varēja domāt pēc dēļu čīksto­ņas, uzveda Monksu otrā stāvā.
   Vēl viņu soļu dunas atbalss nebija izskanējusi, kad meiča jau bija no kurpēm laukā un, uzrāvusi pār galvu brunčus un paslēpusi tajos rokas, stāvēja pie durvīm un gluži bez elpas klausījās saspringtā uzmanībā. Tiklīdz troksnis apklusa, viņa izslīdēja no istabas, apbrīnojami viegliem un klusiem soļiem uztecēja augšā, un tur tumsa viņu paslēpa.
   Minūtes piecpadsmit vai vairāk istaba palika tukša, tad meiča ieslīdēja atpakaļ tādiem pašiem nezemes soļiem un drīz pēc tam dzirdēja arī vīriešus .nākam lejā. Monkss tūlīt devās projām, bet ebrejs vēlreiz rāpās augšstāvā pēc naudas. Kad viņš atgriezās, meiča pašlaik lika galvā cepuri un kār­toja šalli, it kā grasītos iet mājup.
   —  Vai Nensīt, — ebrejs iesaucās, atsprāgdams atpakaļ, kad bija nolicis sveci, — cik tu esi bāla!
   —   Bāla? — meiča atkārtoja un aizēnoja ar roku acis, it kā lai ciešāk viņu uzlūkotu.
   —   Šausmīgi. Kas tev noticis?
   —   Nekas, visa nelaime gan būs šī smacīgā istaba, kur man vajadzēja sēdēt vai veselu mūžību, — meiča bezbēdīgi atteica. — Bet nu gan laidiet mani mājās, tas būs vislabākais.
   Pie katra naudas gabaliņa nopūzdamies, Feidžins noskai­tīja solīto sumu viņai saujā. Viņi izšķīrās bez tālākām runām, vienīgi labunakti viens otram novēlēdami.
   Kad meiča izkļuva uz ielas, viņa nosēdās uz kādu durvju sliekšņa un brīdi likās pilnīgi galvu pazaudējusi un nespējīga iet tālāk. Tad pēkšņi pietrūkās kājās un metās projām — ne uz to pusi, kur Saikss viņu gaidīja pārnākam, bet pilnīgi pretējā virzienā, arvien paātrinādama gaitu, līdz pēdīgi skrēja, ko jaudāja. Pilnīgi spēkus zaudējusi, viņa apstājās atvilkt elpu, un, it kā pēkšņi ko atcerēdamās un nožēlodama, ka nevar izpildīt kādu karstu vēlējumos, viņa., sāka lauzīt rokas un izplūda asarās.
   Varbūt asaras viņai padarīja vieglāku sirdi vai arī viņa pilnīgi atskārta savu bezcerības stāvokli — lai nu kā, bet viņa griezās atpakaļ un, skriedama nu pretējā virzienā gan­drīz ar tādu pašu ātrumu — pa daļai, lai atgūtu zaudēto laiku, pa daļai, lai soļu gaitu piemērotu savu domu straujajai plūs­mai, — viņa drīz sasniedza mājokli, kur bija atstājusi kramp­lauzi.
   Ja viņa arī nodeva savu satraukumu, sastopoties ar mis­teru Saiksu, viņš to neievēroja, jo, apvaicājies, vai viņa naudu dabūjusi un saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš apmierināts kaut ko noņurdēja un, nolicis galvu atkal uz spilvena, no jauna iegrima snaudā, ko viņas ierašanās bija pār­traukusi.
   Tā bija Nensijas laime, ka nauda Saiksa kabatā pavedi­nāja viņu otrā dienā tik daudz noņemties ar ēšanu un dzer­šanu un turklāt vēl izrādījās par visai iedarbīgu līdzekli pret viņa karsto dabu, remdinot nikno dusmu kvēli, tā ka viņam nebija ne laika, ne patikas vērot viņas izturēšanos. Viņas izklaidību un nervozitāti, kāda piemīt cilvēkam, kam padomā spert drosmīgu un riskantu soli un kam nākas izcīnīt grūtu iekšēju cīņu, iekāms izšķirties par to, gan būtu pamanījušas Feidžina lūša acis, kurš droši vien tūlīt arī būtu sacēlis trauksmi; bet misters Saikss, kam trūka tādu asu novērošanas spēju un kā prātus nekad neuztrauca smalkāka rakstura ba­žas par tām, kuras viņš varēja izkliedēt, rupji izkliegdamies ar jebkuru katru, pie tam, būdams, kā jau aizrādīts, sevišķi labā omā, — misters Saikss nenomanīja viņas uzvedībā nekā neparasta, bet īstenībā likās par meiču tik maz zinis, ka viņa būtu varējusi ļaut savam satraukumam izpausties vēl redzamāk, ir tad maz ticams, ka būtu pamodinājusi viņā kādas aizdomas.
   Pret vakaru meičas satraukums pieauga, bet, kad uznāca tumsa un viņa sēdēja pie gultas, gaidīdama, līdz kramplauzis piedzeras un aizmieg, viņas vaigs bija tik neredzēti bāls un acis tā liesmoja, ka pat Saikss viņu uzlūkoja izbrīnījies.
   Misters Saikss, drudža nomocīts, jutās nespēcīgs, gulēja gultā un dzēra savu džinu, atšķaidītu ar karstu ūdeni, lai tas nebūtu tik dedzinoši stiprs, un jau trešu vai ceturtu reizi pa­stūma glāzi Nensijai, lai to piepilda, kad pēkšņi šos simpto­mus viņš pamanīja pirmoreiz un jutās ļoti pārsteigts.
   — Ak, lai mani zilas liesmas aprij! — viņš iesaucās, pa­celdamies uz rokām un vērdamies meičai sejā. — Tu jau iz­skaties kā mironis, no kapa izlīdis. Kas tev lēcies?
   —   Lēcies! — meiča atsaucās. — Nekas. Ko tu skaties manī, acis ieplētis?
   —  Kas nu atkal par aušībām? — Saikss vaicāja, sagrāb­dams viņu pie rokas un kratīdams to. — Ko tas nozīmē? Kas tev aiz ādas? Par ko tu domā?
   —   Par daudz ko, Bil, — meiča atteica, nodrebēdama un aizklādama ar rokām seju. — Bet ak tu kungs! Kas tev tur ko brīnīties?
   Liekuļotā, jautrā balss, kādā tika izteikti pēdējie vārdi, šķita atstājam uz Saiksu vēl dziļāku iespaidu nekā ārprāta pilnais, sastingušais skatiens pirms tam.
   —   Es tev pateikšu, ko tas nozīmē, — Saikss sacīja, — ja tu neesi saķērusi drudzi un ja tu netaisies palikt slima, tad tavā galvā kaut kas perinās, draudīgs un bīstams pie tam. Tu tak nedomā … Nē, pie joda! To tu nedarīsi!
   —   Ko nedarīšu? — meiča vaicāja.
   —   Nav pasaulē, — acīm urbdamies meičas sejā, Saikss murmināja pie sevis, — uzticamāka bābieša, citādi jau trīs mēneši atpakaļ es būtu pārgriezis tai rīkli. Saķērusi tikai dru­dzi, tas viss.
   Nomierinājies pēc šāda secinājuma, Saikss iztukšoja glāzi līdz dibenam un tad lamādamies un lādēdamies pieprasīja savas zāles. Meiča brīnum steidzīgi pietrūkās kājās, ātri ielēja tās, stāvēdama ar muguru pret viņu, pielika glāzi slimniekam pie lūpām un turēja, kamēr tas izdzēra saturu.
   —   Bet nu, — laupītājs sacīja, — nāc nosēdies pie manis un rādi atkal cilvēka ģīmi, vai arī es tam uzlikšu tādu pervi, ka pati to vairs nepazīsi, pat ja gribēsi pazīt.
   Meiča paklausīja. Saikss, iežņaudzis viņas roku savējā, atkrita uz spilvena, acu no viņas nenolaizdams. Tās aizvērās; atvērās atkal; no jauna aizvērās; atkal atvērās. Viņš ne­mierīgi sagrozījās gultā; sāka snauduļot, aizsnaudās uz divām trim minūtēm — vienreiz, otrreiz, vairākkārt, katrreiz pietrū­kās bailēs pārvērstu seju un stulbām acīm raudzījās apkārt, tad pēkšņi, tieši tai brīdī, kad gribēja pacelties, iekrita dziļā, smagā miegā. Sažņaugtie pirksti atlaidās, paceltā roka gurdeni nokrita gar sāniem; un viņš gulēja kā dziļā nemanā.
   —   Beidzot taču opijs iedarbojās, — meiča murmināja, pieceldamās no gultas malas. — Bet varbūt es tagad būšu par vēlu.
   Viņa mudīgi uzlika cepuri un apņēma šalli, laiku pa lai­kam pamezdama baiļu pilnus skatienus apkārt, it kā sagaidī­dama, ka pēc visas miega zāļu devas Saiksa smagā roka uzgulsies viņai uz pleca; tad, noliekusies klusi pār gultu, noskūpstīja laupītāju uz lūpām un, bez trokšņa atvērusi un aiz­vērusi durvis, traucās projām no majas.
   Tumšā šķērsieliņā, pa kuru viņai bija jāiet, lai izkļūtu uz galvenās ielas, naktssargs izsauca pusdesmit.
   —   Vai sen jau nosita pusstundu? — Nensija pavaicāja.
   —   Pēc piecpadsmit minūtēm sitīs desmit, — vīrs sacīja, paceldams laternu pret viņas seju.
   —   Un man paies stunda vai vairāk, kamēr tur nokļūšu, — viņa nomurmināja, pasizdamās aši viņam garām un kā vējš aizskriedama pa ielu.
   Nomaļās ielās un avēnijās, pa kurām viņa devās no Spi- telfīldas uz Londonas Vest-Endu, daudzi veikali jau bija slēgti. Pulkstenim nositot desmit, viņas nepacietība pieauga. Viņa brāzās pa šaurajām ietvēm, grūzdamās virsū gājējiem, un gandrīz zirgiem pa galvas apakšu metās pāri dzīvākajām ielām, kur ļaudis, sastājušies pulciņos, nepacietīgi nogaidīja izdevīgu brīdi, kad varēs tikt pāri.
   —   Tavu negudru sievišķi! — ļaudis, noskatīdamies, kā viņa aizskrien, nosauca tai pakaļ.
   Kad viņa nokļuva pilsētas turīgo apdzīvotāju rajonā, ielas bija samērā tukšākas, un šeit viņa ar savu viesuļa gaitu sa­cēla vēl lielāku izbrīnu tajos nedaudzajos gājējos, kam viņa padrāzās garām. Daži no tiem arī pielika soli, it kā gribēdami redzēt, kurp viņa tā steidzas ar tādu joni, viens otrs pat aizsteidzās viņai priekšā un skatījās atpakaļ, brīnīdamies, ka viņa var tā skriet vienā laidā bez apstājas, bet drīz tie cits pēc cita atpalika, un, kad viņa jau tuvojās sava ceļa gala mērķim, viņa bija viena pati.
   Tā bija ģimenes māja-pansija klusā, skaistā ielā netālu no Haidparka. Kad spožā lampa, kas dega pie mājas durvīm, noveda viņu turp, pulkstenis nosita vienpadsmit. Pēdējos soļus viņa nogāja lēnām, it kā svārstīdamās — iet vai neiet, it kā nevarēdama vien sadūšoties, bet pulksteņa sitiens pa­mudināja izšķirties, un viņa iegāja plašā priekšnamā. Švei­cars nesēdēja savā vietā. Viņa nedroši palūkojās apkārt, tad devās uz kāpņu pusi.
   —   Klau, jaunkundzīt! — pavērusi durvis, viņai aiz mu­guras ierunājās kāda smalki ģērbusies sieviete. — Kas jums te meklējams?
   —   Kādu lēdiju meklēju, kas šeit apmetusies, — meiča at­bildēja.
   —   Lēdiju? — skanēja atbilde, kurai sekoja nicīgs skatiens. — Kas tā par lēdiju?
   —   Mis Meilija, — Nensija teica.
   Smalkā dāma, kas pa šo laiku bija noskatījusi Nensijas ārieni, apveltīja viņu tikai ar nicīgu, riebuma pilnu skatienu un pasauca kādu vīrieti, lai tas atbild atnācējai. Sim vīrietim Nensija atkārtoja savu lūgumu.
   —   Kādu goda vārdu liksiet pieteikt? — sulainis vaicāja.
   —  Vārdam te nav nekādas nozīmes, — Nensija atteica.
   —   Kādā lietā? — sulainis prasīja.
   —   Arī tas nav jāsaka, — meiča atbildēja. — Man jāsatiek lēdija. .
   —   Tas neies! — kalpotājs sacīja, grūzdams viņu uz dur­vīm. — Laukā! Uz vietas pazūdiet!
   —   Pazudīšu tikai, ja mani izsviedīs! — meiča nikni at­cirta. — Bet es varu to joku parādīt, ka divi tādi kā jūs ne­spēs to izdarīt. Vai tad te tiešām neviena nav, — viņa sacīja, raudžīdamās apkārt, — kas izdarītu to niecīgo pakalpojumu tādam nožēlojamam radījumam kā man?
   Sis pārmetums un lūgums reizē atrada dzirdīgas ausis labsirdīga izskata pavāra personā, kas kopā ar citiem kal­potājiem vēroja notiekošo un tagad panācās uz priekšu, lai iejauktos šai lietā.
   —   Nu pieteic viņu, Džo, kas tev tur liels, — šī persona sacīja.
   —   Kas ar to būs panākts? — uzrunātais atteica. — Tu taču nedomā, ka jaunā lēdija pieņems tādu kā viņa, nu, kā tev šķiet?
   Šis mājiens par Nensijas apšaubāmo reputāciju sacēla ve­selu sašutuma vētru četru šķīstu istabeņu krūtīs, kuras visas vienā mutē iebrēcās, ka šitāds radījums metot kaunu uz visu savu dzimumu, un stingri pieprasīja — tādu lai bez žēlošanas grūžot tik kanalā iekšā.
   —   Dariet ar mani, ko gribat, — meiča sacīja, pievērsda- mās atkal vīriešiem, — bet papriekšu izpildiet manu lūgumu, un visuvarenā dieva vārdā es lūdzu mani pieteikt.
   Mīkstsirdīgais pavārs aizmeta vēl vārdu, un beidzās ar to, ka tas pats vīrietis, kas pirmais parādījās, uzņēmās arī šo vidutāja lomu.
   —   Bet ko tad lai es saku? — sulainis ievaicājās, vienu kāju jau uz kāpnēm uzlicis.
   - Ka viena jauna sieviete nopietni vēlas parunāt ar mis Meiliju zem četrām acīm, — Nensija sacīja, — un ka jaunā lēdija, padzirdusi tikai vienu vārdu no tā, kas šai sievietei sakāms, tūliņ zinās, vai noklausīties visu līdz galam vai izmest to pa durvīm kā viltus vērpēju.
   —   Nu, es teikšu, — vīrietis sacīja, — esat gan jūs varen uzstājīga!
   —   Pasakiet tikai viņai, ko es teicu, — meiča runāja no­pietni, — un atnesiet man atbildi!
   Vīrietis uzskrēja augšā. Nensija, bāla, tik tikko elpu vilk­dama, palika apakšā un trīcošām lūpām klausījās skaļajās nievās, ar kurām šķīstās istabenes neskopojās un ar kurām sāka šķiesties vēl vairāk, kad sulainis atgriezās un pateica, ka jaunā sieviete varot iet augšā.
   —   Jā, cik tālāk tu tiksi, ar godu dzīvodams pasaulē! — pirmā istabene noteica.
   —  Misiņš tiek vērtēts augstāk par zeltu, — piebilda otra.
   Trešā savu sašutumu izteica jautājumā: «No kā tad diez
   tās lēdijas ir taisītas?» Ceturtā paņēma augstāko noti kvar­tetā: «Kauns!» — kurai pārējās dianas piebalsoja.
   Laizdama to visu pār galvu, — jo uz sirds viņai gulēja smagāka nasta, — Nensija, kājām, rokām trīcot, sulaiņa pa­vadīta, iegāja mazā priekšistabā, kuru apgaismoja pie gries­tiem pakārta lampa. Seit vīrietis viņu atstāja vienu un pats aizgāja.

   Dzīve Nensiju bija izsviedusi uz ielas un mētājusi pa vis­netīrākajiem Londonas kaktiem, zagļu un laupītāju midzeņiem, un tomēr viņā bija saglabājies vēl kaut kas no sievietes god­prātības: kad viņa izdzirda tuvojamies vieglus soļus dur­vīm — iepretī tām, pa kurām pati bija ienākusi, un iedomājās, ka jau nākamajā acumirklī šī pati istabiņa būs aculieciniece tik milzīgiem kontrastiem, viņa sajuta sava dziļā kauna sma­gumu, sarāvās un saduka, it kā zaudējusi spēku skatīties acīs tai, ar kuru par vari bija gribējusi satikties.
   Bet cīņā ar šīm labākajām jūtām metās iespītīgs lep­nums — netikums, ar kādu sirgst tiklab vispagrimušākie un nicinātākie, kā arī cildinātie un pašpārliecinātie. Nožēlojama zagļu un laupītāju līdzdalībniece, netikle, viņu netīro slēptuvju atmešņa, visdrausmīgāko noziedznieku, karātavputnu drau- gaļa, kas pati dzīvo karātavu ēnā, — pat šī pagrimusī būtne jutās pārāk lepna, lai parādītu kaut mazāko ēnu no sievietes jūtīguma, ko viņā turēja par vājību, bet kas vienīgais viņā vēl bija palicis no cilvēka, jo, posta ceļus staigādama, kopš pašas bērnības viņa pēdu pa pēdai visu cilvēcīgo sevī bija saminusi.
   Viņa tikai mazliet pacēla acis, bet pietika, lai redzētu, ka ienācēja ir slaida, skaista meitene, tad atkal tās no­dūra, sapurināja galvu un, tēlodama vieglprāti, sacīja:
   —   Nu, ziniet, te tiktik ar mākti var tikt iekšā, lai dabūtu jūs satikt, ledij. Ja es būtu sadomājusi apvainoties un aiz- šmaukusi, kā ne viens vien būtu izdarījis, jūs to kādā jaukā dienā nožēlotu, un ne jau par velti.
   —   Man ļoti žēl, ja kāds pret jums izturējies rupji, — Roze atbildēja. — Neņemiet to pie sirds. Sakiet, — kālab jūs mani gribējāt satikt? Es esmu tā, pēc kuras jūs prasījāt.
   Tik laipna atbilde, tik silta balss, pieklājīga izturēšanās, ne miņas no augstprātības vai nepatikas — viss tas Nensiju pilnīgi satrieca, un viņai sāka birt asaras.
   —   Ai ledij, ledij! — viņa izsaucās, izmisīgi sasizdama rokas sejas priekšā. — Ja vairāk būtu tādu kā jūs, būtu ma­zāk tādu kā es … būtu … būtu mazāk!
   —Sēdiet, lūdzu! — Roze nopietni aicināja. — Ja jūs varbūt trūkums spiež vai kādas bēdas, es jums mīļu prātu palīdzēšu, es to saku no sirds. Sēdieties!
   —   Atļaujiet man pastāvēt kājās, ledij, — meiča sacīja, aizvien vēl raudādama, — un nerunājiet ar mani tik laipni, iekām neesat labāk iepazinusi. Vēla stunda jau. Vai… vai tās durvis ir aizslēgtas?
   —   Jā, — Roze sacīja, atkāpdamās pāris soļu, it kā lai būtu tuvāk patvērumam, ja rastos pēc tā vajadzība. — Kāpēc jūs to vaicājat?
   —   Tāpēc, — Nensija atbildēja, — tāpēc ka es taisos at­dot savu un arī citu dzīvības jūsu rokās. Es esmu tas sieviš­ķis, kas mazo Oliveru aizvilka atpakaļ pie vecā Feidžina tanī vakarā, kad viņš bija izgājis no mājas Pentonvilā.
   —  Jūs! — Roze Meilija izsaucās.
   —   Es, ledij! — Nensija atteica. — Es esmu tas godu un kaunu pametušais radījums, kas dzīvo kopā ar zagļiem, un — die's, stāvi man klāt! — kopš paša tā brīža, kad es atceros ar savām acīm un saprātu skatījusi Londonas ie'as, es neesmu pazinusi labāku dzīvi, neesmu dzirdējusi laipnāku vārdu par tiem, ar kādiem viņi mani apveltīja. Jūs varat novērsties no man; s, nemaz nekautrējieties, ledij! Es esmu jaunāka, nekā jūs varbūt mani novērtējat pēc skata, bet mani tas nesāpina. Pēdīgā ubadze uzgriež muguru, ieraudzījusi mani ļaužu drūzmā uz ielas.
   — 'Kādas šausmas! — Roze sacīja, gluži negribot novērs­damās no dīvainās svešinieces.
   —   Jūs varat uz ceļiem pateikties dievam, ka jums ir bi­juši draugi, kas jūs no mazām dienām sargājuši un glabā­juši, ka jūs nekad neesat jutusi, kas ir sals un bads, kautiņi un žūpošana un . . . vel kas ļaunāks par to … kā es, kopš acis atvērusi.
   —  Man jūsu ir žēl! — Roze teica aizlauztā balsī. — Sirds sažņaudzas no jūsu vārdiem!
   —   Lai die's jūs svētī par jūsu laipnību! — meiča noteica. — Ja jūs tikai zinātu, kāda es dažbrīd mēdzu būt, jums patie­šām manis iežēlotos. Bet es aizzagos no tiem, kas mani uz vietas nosistu, ja dabūtu zināt, ka esmu bijusi šeit, lai iz­stāstītu jums, ko esmu noklausījusies. Vai jūs pazīstat tādu cilvēku, ko sauc par Monksu?
   —   Nē, — Roze atbildēja.
   —  Viņš jūs pazīst, — meiča teica, — un zina, ka esat ap­metusies šeit, jo kā tad es būtu varējusi jūs atrast, ja nebūtu dzirdējusi viņu nosaucam šo vietu.
   —   Nekad neesmu dzirdējusi tādu vārdu, -— Roze sacīja.
   —   Tad viņš pie mums dēvējas svešā vārdā, — meiča at­tapās, — par ko es jau agrāk biju gandrīz pārliecināta. Jau labu laiku atpakaļ — drīz pēc tā iebrukšanas mēģinājuma, kad Oliveru pa lodziņu iebāza jūsu namā, es, turēdama šo cilvēku aizdomās, lūkoju slēpu tumsā noklausīties viņa sarunu ar Feidžinu. No tā, cik man izdevās dzirdēt, es sapratu, ka Monkss — tas pats, ziniet, par kuru es jums prasīju …
   —  Jā, — Roze iebildēs, — es saprotu.
   —   …ka Monkss, — meiča runāja tālāk, — nejauši ir ieraudzījis Oliveru kopā- ar diviem mūsu puikām dienu pirms tam, kad viņš mums pirmoreiz pazuda, un sazīmējis viņā to zēnu, kuru viņš meklē, tikai es nevarēju nojēgt, kādēļ. Ar Feidžinu tika noslēgts līgums, ka viņš, ja puiku vēl dabūs atpakaļ, saņems noteiktu sumu, bet saņems vēl vairāk, ja no tā iztaisīs zagli, ko šis Monkss vēlējās kāda tur sava mērķa sasniegšanai.
   —   Kāda mērķa? — Roze vaicāja.
   —   Kad es pašlaik cerēju to dzirdēt, viņš pamanīja manu ēnu uz sienas, — meiča stāstīja, — un nav daudz tādu kā es, kas būtu laikus paspējuši pazust bez pēdām no viņu acīm. Bet man izdevās, un es netiku viņu vairs redzējusi līdz va­karvakaram.
   —   Un kas tad vakar notika?
   —   Tūlīt jums pastāstīšu, ledij. Vakar vakarā viņš atkal uzradās. Atkal viņi uzgāja augšā, un es, satīņājusies tā, lai ēna mani nenodotu, atkal klausījos pie durvīm. Pirmie vārdi, ko es no Monksa mutes dzirdēju, bija šie: «Tātad vienīgie pie­rādījumi par zēna izcelšanos guļ upes dibenā, un tā vecā ra­gana, kas saņēmusi tos no viņa mātes, pūst savā zārkā.»
   Viņi smēja, priecādamies, cik veikli tam izdevies nodarīt šo lietu, bet, aizņemot valodā zēnu, Monkss kļuva mežonīgi nikns un sacīja, ka, lai gan šim tā velnēna nauda tagad esot tikpat kā rokā, šim tomēr labāk patiktu nodrošināt sev to citādā ceļā: tas tik būtu štuks ko vērts, ja izdotos nolikt smieklā tēva lielīgo testamentu — izvazāt puiku pa visiem pilsētas tuktūžiem un tad par kādu smagu noziegumu uzvilkt pie kāķa, ko visu Feidžins varot gluži viegli iegrozīt, iepriekš vēl iesitot sev labu peļņu.
   —   Ko gan es dzirdu! — Roze iesaucās.
   —   Tīru patiesību, kauču tā nāk no manas mutes, — meiča atteica. — Un tad vēl Monkss sacīja, bārstīdamies lāstiem, kas manām ausīm pierasti, bet sveši skanētu jūsējām, ka šis, ja vien varētu apmierināt savu naidu, nožmiedzot puiku un neriskējot ar savu kaklu, šis to izdarītu, bet, tā kā tas neesot iespējams, viņš stāvēšot sardzē, lai izsekotu katram zēna solim dzīvē, un, tā kā viņa pusē esot visas priekšrocības, jo viņš tak zinot Olivera pasaulē nākšanas stāstu, tad cerot tam tomēr iegriezt kaulā. «īsi un skaidri, Feidžin,» viņš sacīja, «lai ar jūs esat žīds, jūs nekad vēl neesat izlicis tādas cilpas, kādās es ievilināšu savu brālīti Oliveru.»
   —   Brāli! — Roze iesaucās.
   —   Tie bija viņa vārdi, — Nensija sacīja, bailīgi šaudīdama acis apkārt, ko viņa nebija mitējusies darīt visu laiku, kamēr runāja, jo visu laiku viņai spokojās Saiksa rēgs. — Tas vēl nav viss. Kad viņš ierunājās par jums un to otru lēdiju, pie­bilzdams, ka laikam pašas debesis vai elle būšot sacēlušās pret viņu, iegrozot tā, ka Olivers nokļūst tieši pie jums, viņš nosmējās un teica, ka galu galā arī tas viņu iepriecinot, jo cik daudz simt un tūkstoš mārciņu jūs nebūtot ar mieru atdot, ja tikai jums tās bijušas, lai dabūtu zināt, kas ir jūsu divkā­jainais klēpja sunītis.
   —  Jūs taču nedomājat, — Roze sacīja nobālēdama, — ka tas bija nopietni sacīts?
   —   Viņš runāja ar tādu sirdību un nopietnību, — meiča atteica, purinādama galvu, — cik vien tas cilvēkam iespē­jams. Viņš nepazīst joku, ja viņš dusmās iesvilies. Es pazīstu daudzus, kas pastrādā vēl trakākas lietas, bet labāk es tos klausos desmitreiz nekā šito Monksu vienreiz. Ir jau vēls, bet man jātiek atpakaļ, iekām neceļas aizdomas par to, ko paš­laik daru. Man jādodas aši atpakaļ.
   —   Bet ko tad es varu izdarīt? — Roze sacīja. — Ko lai iesāku ar visām šīm ziņām bez jums? Atpakaļ! Kāpēc jūs gri­bat iet atpakaļ pie cilvēkiem, kurus notēlojāt tik šausmīgās krāsās? Ja jūs to pašu, ko man stāstījāt, atkārtosiet kādam
   džentlmenim, kuru es šai pašā mirklī varu pasaukt no blakus istabas, nepaies ne pusstunda, kad jūs jau atrādīsieties drošā patvērumā.
   —   Es gribu iet atpakaļ, — meiča atbildēja. — Man jāiet atpakaļ, tāpēc ka — nu kā lai es runāju par tādām lietām ar tik nevainīgu lēdiju kā jūs? — tā^ēc ka starp tiem ļaudīm, par kuriem jums stāstīju, ir viens, šausmīgākais no visiem, kuru es nevaru pamest; nē, pat ne tādā gadījumā, ja varētu tikt paglābta no tās dzīves, kādu dzīvoju.
   —   Tas, ka jūs kādreiz aizstāvējāt šo jauko zēnu, — Roze sacīja, — ka atnācāt ar tādu risku pie manis, lai pastāstītu, ko esat dzirdējusi, jūsu izturēšanās, kas pārliecina par jūsu vārdu patiesīgumu, jūsu acīm redzamā nožēla un kauna sa­jūta, viss tas liek man ticēt, ka jūs varat vēl laboties. Ak, — dedzīgā meitene sacīja, rokas pacēlusi, asarām līstot pār seju, — neaizdariet ausis tās lūgumam, kura ir tāpat sieviete kā jūs un pirmā — es nešaubos, ka pirmā, — kas jūs iežēlo­jusies un vērsusies pie jums ar līdzcietības vārdiem! Uzklau­siet manus vārdus un ļaujiet man jūs paglābt labākai dzīvei!
   —   Ledij, — meiča iesaucās, noslīgdama ceļos, — mīļā, baltā, eņģelim līdzīgā ledij, jūs esat pirmā, kas mani aplaimo­jusi šādiem vārdiem, un, ja es dzirdējusi tos pirms gadiem, tie būtu varējuši paglābt mani no grēka un sāpju ceļiem, bet tagad ir par vēlu, daudz par vēlu.
   —   Nekad nav par vē­lu, — Roze teica, — nožē­lot un izpirkt grēku.
   —   Ir par vēlu! — Nen­sija iekliedzās, sāpju plo­sīta. — Tagad es nevaru viņu atstāt! Es nevaru vi­ņu nāvē grūst!
   —   Kāpēc tad jūs būtu tā grūdēja? — Roze vaicāja.
   —   Nekas viņu nespētu glābt! — meiča iesaucās. — Ja es izstāstītu citiem, ko izstāstīju jums, un ja visus saķertu, viņam neiz­bēgt no nāves. Viņš ir bi­jis pats pārdrošākais un darījis briesmu lietas!
   — Vai tas iespējams. — Roze uztrau­cās, — ka
   tāda cilvēka dēļ jūs varat atteikties no visām nākotnes cerī­bām un no droša patvēruma jau šinī mirklī? Tas ir ārprāts.
   —   Es nezinu, kas tas ir, — meiča atbildēja. — Zinu tikai, ka tā tas ir, un ne jau ar mani vienu, bet arī ar sim­tām citām, tādām pašām nožēlojamām paklīdenēm kā es. Man jāiet atpakaļ. Vai tas ir dieva sods par maniem grēkiem, ne­zinu, bet mani vilktin velk atpakaļ pie viņa, lai cik viņš ļauns un nežēlīgs pret mani bijis, un laikam trauktos pie viņa, pat zinādama, ka pēdīgi jāmirst būs no viņa rokas.
   —   Ko man darīt? — Roze sacīja. — Es nedrīkstu jūs laist projām.
   —  Jūs drīkstat un, es zinu, jūs to arī darīsiet, — meiča teica pieceldamās. — Jūs ļausiet man iet, tāpēc ka es paļāvos uz jūsu goda prātu un neprasīju no jums nekādu solījumu, ko būtu varējusi darīt.
   —   Bet kāda tad nozīme visam jūsu stāstījumam? — Roze vaicāja. — Sis noslēpums taču jāceļ gaismā, jo ko gan var Oliveram līdzēt ar to, ka jūs man to esat atklājusi, kur jūs taču tik ļoti gribat viņu pasargāt?
   —   Starp jūsu draugiem tak būs kāds laipns džentlmenis, kam jūs visu kā noslēpumu varat uzticēt, un viņš jums dos padomu, kas darāms, — meiča sacīja.
   —   Bet kur lai es jūs atkal atrodu, ja rodas vajadzība? — Roze jautāja. — Es negribu zināt, kur dzīvo šie briesmīgie ļaudis, bet pasakiet, kur jūs turpmāk varbūt varētu zināmās stundās pastaigāties.
   —  Vai jūs man apsolāt stingri glabāt noslēpumu un nākt viena pati vai arī divatā ar to cilvēku, kas vēl to zinās? Vai apsolāt, ka mani nenovēros un neizsekos? — meiča vaicāja.
   —  To es jums svēti apsolu, — Roze atteica.
   —   Katru svētdienas vakaru no pulksten vienpadsmitiem līdz divpadsmitiem, — meiča bez vilcināšanās turpināja, — es pastaigāšos pa Londonas tiltu, ja vien būšu dzīva.
   —   Pagaidiet vēl acumirkli! — Roze iesaucās, redzēdama meiču steidzamies uz durvīm. — Padomājiet vēlreiz pati par savu stāvokli un par to, ka jums ir dota iespēja sākt citu dzīvi. Jums tiesības saņemt parādu no manis ne tikai kā šo ziņu brīvprātīgai devējai, bet arī kā sievietei, kas stāv bezdibeņa malā. Vai tad tiešām jūs gribat iet atpakaļ uz šo laupītāju bedri un pie tā vīrieša, ja viens vienīgs vārds var jūs glābt? Kas tā var būt par burvību, kas velk jūs atpakaļ un liek jums grimt .netikumā un postā? Ak, vai tad nav nevienas stīgas jūsu dvēselē, kuru es varētu aizkustināt? Vai tad nekas tur nav vairs palicis, kas spētu vēl dzirdēt manu balsi un apskaid­rot jūsu apmāto prātu?
   —   Ja lēdijas, jaunas, krietnas un skaistas lēdijas, kāda esat jūs, — meiča runāja ar lielu nopietnību, — atdod savu sirdi, mīlestība tās aizvilinās, kurp vien gribēs, — jā, pat tādas kā jūs, kam ir mājas, draugi, citi pielūdzēji, viss, kas var piepildīt dzīvi. Bet, ja tādas kā es, kam nav cita droša jumta virs galvas kā vienīgi zārka vāks, kam nav neviena cita drauga, kas stāvētu pie viņu slimības vai nāves gultas, kā vienīgi slimnīcas kopēja, ja mēs ar savām izvirtušajām sirdīm pieķeramies kādam vīrietim un ļaujam viņam tur aiz­pildīt vietu, kas visā mūsu nožēlojamā dzīvē stāvējusi tukša, — kas gan var vēl cerēt mūs izdziedināt? Iežēlojieties par mums, ledij, iežēlojieties par mums, kurām tik vien vēl ir no sievietes palicis kā šīs vienīgās jūtas, jo tās pašas pēc barga nolēmuma neaplaimo mūs ar miera un lepnuma sajūtu, bet liek panest jaunus pazemojumus un rupju bardzību.
   —   Jūs taču, — Roze sacīja, brīdi klusējusi, — pieņemsiet mazumiņu naudas 110 manis, lai jums būtu iespēja godīgi dzīvot vismaz tik ilgām, kamēr atkal tiekamies?
   —   Ne penija, — atvēcinādamās ar roku, meiča attrauca.
   —   Nenoslēdziet savu sirdi pret manām pūlēm palīdzēt jums, — Roze sacīja, ar sirsnību viņai tuvodamās. — Es vēlos jums izdarīt šo pakalpojumu, patiešām.
   —   Vislabākais jūsu pakalpojums, ledij, — lauzīdama ro­kas, meiča atteica, — būtu, ja jūs to varētu izdarīt, — atņemt man uz vietas dzīvību, jo šovakar, domādama par to, kas es esmu, izjutu savu postu tik smagi kā nekad agrāk; un taču arī tas jau būtu kaut kas — nenomirt tai elles zaņķī, kurā esmu dzīvojusi. Die's lai jūs svētī, mīļo, jauko ledij, un izlej pār jūsu galvu tik daudz prieka, cik daudz kauna es esmu uzgāzusi uz savējās!
   Ar šiem vārdiem uz lūpām, balsī raudādama, nelaimīgā meiča pagriezās uz iešanu, bet Roze Meilija, pilnīgi apmul­sināta no šās tik neparastās satikšanās, kas vairāk atgādināja īslaicīgu sapni nekā īstenību, ieslīga krēslā, lai sakārtotu domas.

   Viņas stāvoklī patiešām nebija tik viegli atrast padomu. Kur viņa degtin dega aiz vēlēšanās iespiesties noslēpumā, kas klājās pār Olivera dzīvi, viņa tomēr nedrīkstēja arī neturēt svētu to uzticību, kādu, paļaudamās uz viņas krietnumu un godīgumu, viņai parādīja svešā, nelaimīgā sieviete, ar kuru nupat kā bija sarunājusies. Tās vārdi un izturēšanās bija aizkustinājuši Rozes sirdi; un tagad mīlestības pilnajām rūpēm par savu mazo draugu nāca klāt — diezin vai mazāk' patiesa un kvēla savā izpausmē — karsta vēlēšanās šai no dzīves izstumtajai iedvest sirdī nožēlu un cerību.
   Viņu nodomā bija uzkavēties Londonā tikai trīs dienas, pirms doties pāris nedēju ilgā atpūtā uz kādu attālāku vietu jūrmalā. Patlaban pusnakts stunda — pirmā diena pagājusi. Kādu rīcību viņa varēja uzsākt, lai to veiktu četrdesmit asto­ņās stundās? Vai kā lai atliek aizbraukšanu, nemodinot aiz­domas?
   Misters Losberns arī bija atbraucis kopā ar viņām un no­domājis te palikt abas nākamās dienas, bet Roze pārāk labi pazina šā lieliskā džentlmeņa straujumu un pārāk skaidri pa­redzēja, kādā niknumā viņš iedegsies pirmajos dusmu uzplū­dos pret Olivera otrreizējās nolaupīšanas ieroci, lai riskētu tam atklāt noslēpumu, ja viņai Nensiju aizstāvēt nepalīdz kāda respektējamāka persona. Tie bija iemesli, kādēj vaja­dzēja ievērot vislielāko uzmanību un piesardzību, arī uzticot to misis Meilijai, jo tas nu bija skaidrs, ka viņa bez apdo­māšanās tūlīt trauktos pie cienījamā daktera apspriesties par šo lietu. Vaicāt padomu kādam juristam, ja viņa arī zinājusi, kā tas izdarāms, nezin vai būtu bijis saprātīgi — aiz tiem pašiem iemesliem. Vienu mirkli viņai pat iešāvās prātā lūgt palīdzību no Harija, bet šī doma pamodināja atmiņā pēdējo šķiršanos, un viņai likās, ka būtu necienīgi aicināt viņu tagad atpakaļ, j° varbūt — asaras sariesās acīs, pārdomām ievir­zoties šādā gultnē, — tas ir sācis jau viņu aizmirst un jūtas laimīgāks tālumā.
   Sī prātošana, izšķiroties te par vienu, te otru rīcības veidu un atkal visus tos atmetot — atkarībā no tā, kādus argu­mentus viņa galvā pārcilāja, — viņu bija satraukusi, un viņa pavadīja nemierīgu nakti. Otrā dienā, vēl tiku tikām izdomā­jusies, pēdīgi tomēr izšķīrās spert pārdrošo soli — prasīt padomu Harijam.
   «T a viņam ir sāpīgi atgriezties uz šejieni.» viņa domāja, «tad man jo vairāk! Bet varbūt viņš nebrauks; viņš var at­rakstīt vai arī atbraukt un centīgi izvairīties mani sastapt — tā taču viņš darīja aizbraucot, to es gan nebiju sagaidījusi, bet tā ārī bija labāk — mums abiem.» Te Roze nometa spalvu un novērsās, it kā pat papīra lapa, kurai bija jātop par viņas vēstnesi, nedrīkstētu redzēt viņu raudam.
   Reizes piecdesmit viņa bija paņēmusi to pašu spalvu un atkal nolikusi, domājusi un pārdomājusi vēstules pirmo rindu un nebija pat pirmā vārda uzrakstījusi, kad Olivers, kas bija pastaigājies pa pilsētas ielām ar misteru Džailzu kā miesas­sargu, pēkšņi iedrāzās istabā gluži aizelsies un tik ārkārtīgi uztraucies, ka šķita vēstījam jaunas briesmas.
   —   Kas tad nu tevi tā satraucis? — Roze vaicāja, iedama viņam pretī.
   —   Es tikko spēju atjēgties, man liekas, es tūlīt no­smakšu! — zēns attrauca. — Vai dieniņ! Kad es tikai iedo­mājos, ka beidzot es viņu satikšu un jūs varēsiet pārliecinā­ties, ka viss tas taisnība, ko es jums stāstīju!
   —   Es nekad neesmu domājusi, ka tu mums stāsti nepa­tiesību, — Roze sacīja, nomierinādama viņu. — Bet kas tad ir? Par kādu cilvēku tu runā?
   —   Es redzēju to džentlmeni, — Olivers atbildēja, tikko spēdams vārdus skaidri izrunāt, — to džentlmeni, kas bija tik labs pret mani . .. misteru Braunlovu, par kuru mēs tik bieži esam runājuši.
   —   Kur? — Roze vaicāja.
   —   Viņš izkāpa no karietes, — Olivers atteica, liedams asaras no prieka, — un iegāja vienā mājā. Es netiku ar viņu runājis… es jau nevarēju viņu uzrunāt, jo viņš manis nere­dzēja, un es tā trīcēju, ka nespēju pieiet viņam klāt. Bet Džailzs, man pakalpodams, paprasīja, vai džentlmenis tai mājā dzīvo, un viņam atbildēja, ka dzīvo gan. Skatiet, — Oli­vers sacīja, atlocīdams papīra strēmelīti, — te tas ir, te ir, kur viņš dzīvo … es tūliņ došos turp! Vai man' dieniņ, vai man' dieniņ! Ko gan es darīšu, kad atkal viņu ieraudzīšu un dzirdēšu viņa balsi!
   Roze, kuras uzmanību ne mazumu izklaidēja šie un citi nesakarīgie prieka izsaucieni, izlasīja tomēr adresi — Greven- strita Strendā. Viņa aši izlēma šo atklājumu izmantot saviem nolūkiem.
   —   Nu, mudīgi! — viņa iesaucās. — Ej pasaki, lai pasauc važoni, un pats esi gatavs, ka vari braukt man līdzi! Tūlīt uz karstām pēdām es tevi aizvedīšu turp. Vēl tikai pateikšu krustmātei, ka mēs uz stundiņu izejam, un es būšu tikpat ātri gatava kā tu.
   Olivers nebija skubināms pasteigties, un pēc minūtēm piecām viņi jau bija ceļā uz Grevenstritu.
   Kad viņi nokļuva tur, Roze Oliveru atstāja karietē, it kā tāpēc, lai sagatavotu veco džentlmeni uz šo atkalredzēšanos, un, iesūtīdama ar sulaini savu vizitkarti, izteica vēlēšanos satikt misteru Braunlovu loti steidzamā vajadzībā. Sulainis drīz bija atpakaļ un lūdza uznākt augšā; iegājusi viņa pava­dībā kādā no augšējām istabām, mis Meilija atradās aci pret aci ar pavecu, laipnīgu džentlmeni tumšzaļos svārkos. Turpat netālu sēdēja otrs vecs džentlmenis īsās nankina biksēs un getrās, kurš neizskatījās sevišķi laipnīgs; tas sēdēja, ar rokām aptvēris nūjas galu, un atbalstījis zodu uz tām.
   —   Nu tu die's! — džentlmenis zaļajos svārkos iesaucās, steigšus, kā to prasa smalka pieklājība, pieceldamies. — Lū­dzu piedošanu, jauno ledij… es domāju, ka nāk kāda uzmā­cīga persona, kas … jūs mani atvainosiet. Sēdieties, lūdzu!
   —   Misters Braunlovs, ja nemaldos, ser? — Roze sacīja, pārlaizdama acis no otra džentlmeņa uz to, kas runāja.
   —   Tā mani sauc, — vecais džentlmenis atbildēja. — Un šis — mans draugs misters Grimvigs. Grimvig, vai tu neat­stātu uz brīdi mūs vienus?
   —   Es gan domāju, — Roze ieteicās, — ka mūsu pašrei­zējo sarunu dēļ džentlmenis nebūtu jāapgrūtina. Ja esmu pareizi informēta, viņam tā lieta zināma, par kuru gribu runāt ar jums.
   Misters Braunlovs palocīja galvu. Misters Grimvigs, kas vienu reizi jau bija stīvi paklanījies, piecēlies tikpat stīvi pa­klanījās otrreiz un atslīga atpakaļ krēslā.
   —   Es jums gan sagādāšu lielu pārsteigumu, man šķiet, — Roze sacīja mulsdama un satraukdamās, kas gluži saprotami, — kādreiz jūs esat parādījuši lielu laipnību un labvēlību manam mīļajam, mazajam draugam, un es domāju, ka jums būs patīkami par viņu atkal ko dzirdēt.
   —   Tiešām? — misters Braunlovs brīnījās.
   —   Oliveru Tvistu viņu sauc, — Roze teica.
   Tiklīdz šis vārds bija pārvēlies pār viņas lūpām, misters Grimvigs, kas līdz šim izlikās ieracies biezā grāmatā, kura atradās uz galda, aizsita to ar lielu blīkšķi ciet un, atgāzda­mies pret krēsla atzveltni, notrauca no sejas jebkādu izteik­smi, atstājot tur vienu vienīgu ārkārtīgu izbrīnu, ilgu laiku blenza sastingušām, stulbām acīm; tad, it kā sakaunējies par šādu neapvaldītu jūtu izrādīšanu, viņš, noraustīdamies kā krampjos, ieņēma savu iepriekšējo pozu un, raudzīdamies taisni uz priekšu, palaida garu, spēcīgu svilpienu, kas, šķita, neizskanēja gaisā, bet pamira viņa vēdera visapslēptākajos dziļumos.
   Misters Braunlovs nebija mazāk izbrīnījies, kaut arī viņa pārsteigums neizpaudās tik ekscentriski. Viņš piestūma savu krēslu tbvāk mis Meilijai un sacīja:
   —   Dariet man to patikšanu, dārgo jauno ledij, izmetiet pilnīgi no galvas visas tās labvēlības un laipnības, par kurām ieminējāties un par kurām nevienam citam nav jausmas, bet, ja jūsu ziņā ir kādi pierādījumi un jūs spētu izkliedēt tās ne­labvēlīgās domas, kādas man reiz radās par šo nabaga bērnu, dieva dēļ, tad dariet to!
   —   Pēdīgais nekrietnelis! Savu galvu esmu ar mieru apēst, ja viņš nav beidzamais nelietis! — misters Grimvigs rūca, nevienam muskulim sejā nepakustoties, kā kāds vēder­runātājs.
   —   Tas bērns ir ar cēlu raksturu un atsaucīgu sirdi, — Roze sacīja pietvīkdama, — un tā vara, ar kuras lēmumu viņam tik daudz bijis jāpārcieš savās mazās dienās, ir iedēs­tījusi viņa krūtīs tādu uzticību un pieķeršanās jūtas, kas darītu godu daudziem, kuru dienu skaits mūžā sešreiz lielāks.
   —   Man ir tikai sešdesmit viens gads, — misters Grimvigs sacīja ar to pašu stingumu sejā. — Un, ja pats nelabais nav sajaucis rēķinus, tad šim Oliveram vajag būt vismaz divpa­dsmitiem aptecējušiem; tādā kārtā es nesaprotu, kam šī pie­zīme tēmēta.
   —   Neņemiet vērā manu draugu, mis Meilij, — misters Braunlovs teica. — Viņš tā nedomā, kā runā.
   —   Domā gan, — misters Grimvigs rūca.
   —   Nē, viņš tā nedomā, — misters Braunlovs acīm redzot sāka jau uztraukties.
   —   Viņš ar mieru galvu apēst, ja nedomā, — misters Grimvigs rūca.
   —   Ja jau domā, tad arī pelnījis, ka viņam norauj to no pleciem, — misters Braunlovs sacīja.
   —   Viņam briesmīgi gribētos redzēt to vīru, kas to uzdro­šinātos, — misters Grimvigs deva atbildi, uzsizdams nūju uz grīdas.
   Nonākuši jau tik tālu, abi vecie džentlmeņi, turēdamies pie sava sensena paraduma, ievilka pa šņūcienam tabakas un sadevās rokas.
   —   Bet nu, mis Meilij, — misters Braunlovs pievērsās Rozei, — atsāksim valodu par to, kas tik dziļi aizkustinājis jūsu labo sirdi. Pastāstiet, lūdzu, kas jums zināms par šo nabaga bērnu, atļaujiet tikai man iepriekš pateikt, ka esmu darījis visu, kas vien manos spēkos, lai viņu atrastu, un ka šai laikā, kamēr biju projām no Anglijas, manas pirmāk radušās aizdomas, ka viņš mani krāpis, ka bijis savu agrāko līdzgaitnieku uzsūtīts, lai mani apzagtu, ir krietni mazinā­jušās.
   Roze, pa šo laiku sakārtojusi savas domas, īsi un aši vienkāršos vārdos pastāstīja visu, kas noticis ar Oliveru, kopš viņš atstājis mistera Braunlova māju, noklusēdama vienīgi Nensijas atklājumu, ko glabāja šā džentlmeņa viena paša ausīm, un nobeidza savu stāstu ar apgalvojumu, ka vie­nīgās Olivera bēdas pēdējos mēnešos bijušas tās, ka nav varējis satikties ar savu agrāko labdari un draugu.
   —   Paldies dievam! — vecais džentlmenis iesaucās.
   —   Kāds prieks man to dzirdēt, bezgalīgs prieks! Bet jūs, mis Meilij, neesat vēl man pateikusi, kur viņš tagad atrodas. Jūs man piedosiet, ja izteikšu pārmetumu jums, — kāpēc jūs ne­atvedāt viņu šurp?
   —   Viņš gaida karietē pie jūsu durvīm, — Roze atteica.
   —   Pie manām durvīm! — vecais džentlmenis izsaucās un bez tālākiem vārdiem bija ārā no istabas, lejā pa kāpnēm, uz karietes kāpšļa un karietē iekšā.
   Kad istabas durvis aiz viņa bija aizcirtušās, misters Grim­vigs pacēla galvu un, pārvērtis vienu krēsla pakaļējo kāju asī, ar spieķa un galda piepalīdzību aplaida trīs slaidus lokus ap to, palikdams pats visu laiku krēslā. Beidzis šo manevru, viņš piecēlās un pārkliboja pār istabu uz priekšu un atpakaļ vtemaz reižu divpadsmit, tad pēkšņi apstājās Rozes priekšā un ne no šā, ne no tā ņēmās un viņu noskūpstīja.
   —   Kušiet! — viņš sacīja, kad Roze pietrūkās kājās, maz­liet uztraukusies par šādu dīvainu izdarību. — Nebīstieties! Esmu jau tais gados, ka varētu būt jūsu vectētiņš. Jūs esat jauka meita. Jūs man patīkat. Arau, šie ar klāt!
   Tā arī bija, tiklīdz viņš ar izveicīgu klupienu veikli ieme­tās atpakaļ savā sēdeklī, ienāca misters Braunlovs ar Oliveru, kuru misters Grimvigs saņēma pavisam laipnīgi; un, ja šī mirkļa laimība bijusi arī vienīgā atmaksa Rozei Meilijai par viņas uztraukumu un bažām Olivera dēļ, viņa jau būtu jutu­sies bagātīgi atalgota.
   —   Bet mums jau te ir vēl kāds, kuru nedrīkstam aiz­mirst, — misters Braunlovs ieteicās, pieskandinādams zvanu.
   —   Misis Bedvinu pasauciet, lūdzu!
   Vecā saimniece tūlīt atsteidzās uz aicinājumu un, paknik­sējusi pie durvīm, gaidīja rīkojumus.
   —   Nu, vai zināt, jums ar acis ar katru dienu kļūst tum­šākas, Bedvin, — misters Braunlovs sacīja šķietami īdzīgs.
   —   Ko lai dara, tā ir, ser, — vecā lēdija atteica. — Neesmu gan dzirdējusi, ka ar gadiem acis uzlabotos, ser.
   —  To pašu es ari būtu varējis jums pateikt, — misters Braunlovs sacīja, — bet uzlieciet stiklus un paskatieties, vai tad tīri neattapsieties, kāpēc jūs tikāt aicināta.
   Vecā lēdija sāka meklēties kabatā pēc acenēm. Bet Oli­vera pacietība nespēja vairs izturēt šo jauno pārbaudījumu, un viņš ar joni metās viņas skavās.
   —   Žēlīgais debestētīl! — vecā lēdija iesaucās, apkamp­dama viņu. — Tas tak mans nevainīgais puikiņš!
   —   Mīļo, mīļo veco auklīti — Olivers nevarēja prieka valdīt.
   —   Redz' nu, ka viņš atnāca, — es zināju, ka viņš nāks atpakaļ, — vecā lēdija sacīja, spiezdama viņu pie sirds.
   —   Kāds brašs no skata un apģērbts atkal kā kungu bērns! Kur tu biji visu šo garo laiku? Tas pats jaukais vaidziņš, tikai ne tik bāls, tās pašas mīļās actiņas, tikai ne tik skumī­gas. Neesmu varējusi tās aizmirst, nedz arī viņa lēno smaidu; katru mīļu dieniņu es redzēju tās līdzās manas pašas mīlu­līšu actiņām, kuri nomira un atstāja mani, kad es vēl biju jauna un jautra kā taurenītis.
   Runādama bez mitas, te atstumdama Oliveru no sevis, lai noskatītu, cik šis paaudzies, te vilkdama klāt un pirkstus maigi laizdama caur zēna matiem, lāga dvēsele reizē smēja un birdināja asaras uz viņa kakla.
   Atstādams viņu ar Oliveru, lai abi pēc sirds patikas pār­cilā savus piedzīvojumus un pieredzējumus, misters Braun­lovs paaicināja Rozi citā istabā, un tur Roze viņam atstāstīja visos sīkumos savu sarunu ar Nensiju, sagādādama misteram Braunlovam milzīgu pārsteigumu un uztraukumu. Roze pa­skaidroja ari, kāpēc šo noslēpumu nav vispirms uzticējusi savam labajam draugam misteram Losbernam. Vecais džentl­menis atzina, ka viņa rīkojusies saprātīgi, un labprāt apņē­mās pats noturēt svinīgu apspriedi ar cienījamo dakteri. Lai viņam būtu iespēja jo ātrāk izpildīt savu nodomu, nolēma, ka jau to pašu vakaru pulksten astoņos viņš ieradīsies pansijā un ka līdz tam laikam misis Meilijai uzmanīgi jāpastāsta par visu, kas noticis. Kad nu šī iepriekšējā sagatavošanās bija nokārtota, Roze ar Oliveru devās mājup.
   Roze nemaz nebija pārvērtējusi labā daktera dusmu mēru. Tiklīdz viņam pavēstīja Nensijas stāstu, nāca vesela gāzma draudu un lāstu; viņš draudēja parūpēties, lai šī meiča kļūtu par mistera Bletersa un Dafa izmaņas pirmo upuri, un jau lika cepuri galvā gatavs tūlīt doties meklēt palīdzību pie šīm slavenībām, un nav šaubu, ka pirmā straujumā, ne mirkli nepadomājis par sekām, viņš to būtu arī izdarījis, ja vien viņu neatturējis pa daļai tāds pats straujums no mistera Braunlova puses, kas arī varēja ātri iesvilties dusmās, un pa daļai pamatojumi un paskaidrojumi, kas šķita visvairāk pie­mēroti, lai atrunātu viņu no pārsteidzīgas rīcības.
   —   Bet kas tad, velnos, būtu darāms? — vaicāja nesa­mierināmais dakteris, kad viņi piebiedrojās abām lēdijām.
   —  Varbūt izteikt pateicību visiem šiem kā vīriešu, tā sieviešu slakas paklīdeņiem un lūgt, lai visžēlīgi pieņem pa simtnie­kam uz galviņas kā mazu cieņas un atzinības zīmi par viņu laipnību pret Oliveru?
   —   Ne jau gluži tā, — misters Braunlovs atteica pasmie­damies, — bet mums jārīkojas piesardzīgi un ar vislielāko apdomu.
   —   Piesardzība un apdoms! — dakteris izsaucās. — Es tos visus aiztriektu pie …
   Nav svarīgi, pie kā, — misters Braunlovs pārtrauca.
   —   Bet. apdomājiet, vai, aiztriekdami tos vai nu šur, vai tur, mcs varam cerēt sasniegt mērķi, kas ir mums izredzē?
   —   Kādu mērķi? — dakteris brīnījās.
   —   Sadzīt Olivera radurakstus un atgūt atpakaļ manto­jumu, ko, ja šās meičas stāsts saietas ar patiesību, viņam negodīgā kārtā noblēdījuši.
   —   Hm! — misters, Losberns norūca, apvēsinādamies ar kabatas drāniņu. — Tas man pavisam bija izskrējis no prāta.
   —   Redziet, — misters Braunlovs turpināja, — ja arī šo nabaga meiču neiejauktu šai lietā un pieņemtu, ka tos nelie­šus varētu nodot tiesai, neapdraudot viņas drošību, ko mēs ar to būtu panākuši?
   —   Katrā ziņā dažus no tiem pakārtu, — dakteris iebilda, —- un pārējos aiztransportētu.
   —  Jauki! — misters Braunlovs atteica smaidīdams.
   —   Nav ko šaubīties, ka ar laiku viņi paši tiktāl nokļūs, bet, ja mēs iejaucamies un aizsteidzamies viņiem priekšā, manu­prāt, mēs speram donkichotisku soli, pilnīgi pretēju mūsu in­teresēm, vismaz Olivera interesēm, kas ir viens un tas pats.
   —   Kā tā? — dakteris nesaprata.
   —  Tā. Tas nu ir pārāk skaidri, ka mums būs neiedomāja­mas grūtības, ja gribēsim izdibināt šo noslēpumu, pirms ne­būsim noliekuši uz ceļiem šo vīru — Monksu. Bet tas ir izda­rāms tikai ar kara viltību, pievācot viņu tādā brīdī, kad viņš nav kopā ar šiem ļaudīm. Ja nu, teiksim, viņu apcietinātu, mums tak nav nekādu pierādījumu pret viņu. Viņš pat nav (cik mums tas zināms vai īsteni — kā mums tas šķiet) ar šo bandu piedalījies nevienā kopīgā laupīšanā. Ja nu viņu arī neatbrīvotu, maz ticams, ka viņš tiktu bargāk sodīts nekā ar ieslodzījumu cietumā par blēdībām un blandonību, un pēc tam, protams, viņa mute noslēgsies tik cieti, ka mūsu nolū­kiem būtu vienlīdz līdzēts, ja arī viņš bijis kurls, mēms, akls un idiots turklāt.
   —  Tādā gadījumā, — dakteris atkal iekaisa, — es vēl­reiz jautāšu to pašu: vai jums liekas, ka meičai dotais solījums jātur, solījums, kas dots ar vislabākajiem un cēlākajiem no­domiem, bet, nudien …
   —   Lūdzu, par šo jautājumu nemaz nesāciet strīdēties, manu dārgo jauno ledij, — misters Braunlovs sacīja, aiz­turēdams Rozi, kad tā gribēja sākt runāt. — Solījums tiks turēts. Nedomāju arī, ka tas varētu būt jel vismazākais trau­cējums mūsu darbībā. Bet, pirms mēs uzsākam rīkoties kādā noteiktā virzienā, ir vajadzīgs satikties ar to meiču, lai dzir­dētu, vai viņa uzrādīs mums to Monksu, ar noteikumu, ka viņam būs darīšana tikai ar mums un ne ar tiesu iestādēm, bet, ja viņa negribēs vai nevarēs to izdarīt, tad izdabūt vis­maz, lai pasaka, kādos zaņķos viņš mēdz iegriezties, un lai apraksta viņa ārieni, ka mēs varam viņu sazīmēt. Agrāk mēs viņu nevaram satikt kā nākamo svētdienas vakaru; tagad ir otrdiena. Mans padoms būtu pagaidām izturēties visiem pilnīgi mierīgi un glabāt šo lietu slepenībā — galvenokārt no Olivera paša.
   Kaut gan misters Losberns savieba pavisam skābu seju, dzirdot tādu priekšlikumu, ka visa tā lieta atliekama uz ve­selām piecām dienām, tomēr viņam gribot negribot bija jāat­zīst, ka pašlaik viņš arī nekā gudrāka nevar izdomāt; un, tā kā Roze un misis Meilija noteikti atbalstīja misteru Braunlovu, priekšlikums tika pieņemts vienbalsīgi.
   —  Man gribētos, misters Braunlovs sacīja, — uzaicināt par padomdevēju savu draugu Grimvigu. Viņš ir gan dīvains, bet ar galvu uz pleciem un varētu mums sniegt lietišķu pa­līdzību. Vēl man jums jāpateic, ka viņš baudījis juridisku izglītību un atteicies no advokatūras tikai aiz tā iemesla, ka divdesmit gadu laikā tikai vienreiz uzaicināts par aizstāvi, un, vai tas uzskatāms par rekomendāciju viņam vai ne, tas jums jāizspriež pašiem.
   —  Man nav iebildumu, ka jūs aicināt savu draugu, tikai ar noteikumu, ka es tad varu aicināt arī savējo, — sacīja dakteris.
   —  Mums tas jāizšķir ar balsu vairākumu, — misters Braunlovs atbildēja. — Kas viņš ir?
   .— Sās lēdijas dēls un jaunās lēdijas… sensenais draugs, — teica dakteris, norādīdams uz misis Meiliju un uz­mezdams zīmīgu skatienu viņas audžumeitai.
   Roze dziji pietvīka, bet ne vārda nebilda pret šo priekšli­kumu (jādomā, viņa jauda, ka būtu palikusi mazākumā), un tātad Harijs Meilijs un misters Grimvigs tika uzņemti ko­mitejā.
   —   Mēs, protams, paliksim pilsētā, — misis Meilija sacīja, — kamēr vien būs kaut mazākā cerība turpināt izmeklēšanu ar izredzēm uz panākumiem. Es nežēlošu ne pūļu, ne līdzekļu šās lietas labā, kurā visi esam tik dziļi ieinteresēti, un esmu ar mieru palikt šeit vai visu gadu — tik ilgām, kamēr vien jūs uzturēsiet manī ticību, ka pēdējā cerība nav zaudēta.
   — Jauki! — misters Braunlovs iekrita valodā. — Bet, tā kā es visu jūsu sejās lasu vēlēšanos dzirdēt no manis, kā tas gadījies, ka es nebiju atrodams, lai apstiprinātu Olivera stāsta patiesīgumu, un kāpēc es tik pēkšņi biju atstājis karalisti, es atļaujos lūgt — neuzstādiet man pagaidām nekādus jautā­jumus, iekām man pašam neliekas iespējami atbildēt uz tiem ar savu dzīves stāstu. Ticiet man, šādam lūgumam ir dibināti iemesli, jo pretējā gadījumā es varbūt pamodinātu cerības, kam lemts nepiepildīties, un rastos jaunas grūtības un vil­šanās, kuru jau tā ir bez gala. Iesim! Uz vakariņām jau aici­nāja, un mazais Olivers, atstāts viens pats blakus istabā, var vēl sākt domāt, ka mēs viņu esam apnikuši un noņemamies te diezin ar kādām tumšām sazvērestībām, lai tiktu no viņa vaļā.
   Ar šiem vārdiem vecais džentlmenis sniedza roku misis Meilijai un pavadīja viņu uz ēdamistabu. Tiem sekoja Los­berns ar Rozi zem rokas; un apspriede šimbrīžam bija slēgta.

   To vakaru, kad Nensija, iemidzinājusi misteru Saiksu, steidzās pati savā uzdevumā pie Rozes Meilijas, pa Lielo Zie­meļu ceļu Londonai tuvojās divi personas, kurām šai stāstā būtu veltījama maza uzmanība.
   Tie bija vīrietis un sieviete vai varbūt raksturīgāk tos būtu nosaukt — vīriešu dzimuma būtne un sieviešu dzimuma būtne, jo pirmais bija viens no tiem izstīdzējušiem, greizkā- jainiem ļodzīgas gaitas kaulu kambariem, kuriem ir grūti no­teikt īsto vecumu, jo, būdami vēl zēni, viņi izskatās pēc ne­pieaugušiem vīriešiem, bet vīra gados atgādina pāraugušus zēnus. Sieviete bija jauna, drukna un spēcīga, kādai tai arī bija jābūt, lai spētu panest smago nastu, kas tai bija uzsieta uz muguras. Viņas ceļabiedrs nebija apkrauts ar lielu nesamo, jo pār plecu pārliktās nūjas galā kūļājās maza pauniņa, iesieta parasta lieluma galvas lakatiņā, acīm redzot diezgan viegla. Sis apstāklis un turklāt neparasti garās kājas deva
   viņam iespēju bez kādas piepūles turēties soļus desmit priekšā savai līdzgaitniecei, kurai tas, šad un tad pagriezdamies at­pakaļ, nepacietigi māja ar galvu, it kā pārmezdams viņai tū­ļību un skubinādams mazliet sasparoties.
   Tā viņi kūlās uz priekšu pa putekļaino ceļu, neko daudz nevērodami apkārtni, tikai pa reizei pagāja malā, kad bija jāpalaiž garām pasta karietes, kas traucās ārā no pilsētas, līdz tie nokļuva zem Haigetas arkas, kur pa priekšu gājējs ap­stājās un nepacietīgi uzsauca ceļabiedrei:
   —   Nu, velcies tokš, va' tad nevar pakustēt? Tu ir gan kā bez kāju, Sarlot.
   —   Nejēdzīgi smaga nasta, to es tev varu teikt, — sieviešu dzimuma būtne pienākusi sacīja, tikko elpu vilkdama aiz no­guruma.
   —   Smaga! Ko tu tur muldavā? Priekš kam ta tu ir pasaulē? — vīriešu dzimuma ceļinieks atcirta, pats savu mazo nešļavu runājot pārlikdams uz otra pleca. — Ej, ko tu — atkal jau pūties? Jāndie, nezinu, vai vēl ir pasaulē kāds, kas tā var izvest cilvēku no pacietības kā tu.!
   —   Vai ta vēl tālu? — sieviete vaicāja, atlaizdamās pret uzbērumu un raudzīdamās augšup, kamēr sviedri straumēm tecēja pār seju.
   —   Tālu! Mēs tikpat kā ir jau klāt, — garkājainis sacīja, rādīdams uz priekšu. — Skaties! Tie i' Londonas uguņi.
   —   Līdz tiem vēl būs brangas divi jūdzes, vismazākais, — sieviete sacīja, saplakdama dūšā.
   —  Vai nu divi jūdzes, vai divdesmit, — atcirta Noe Klei­pols, jo tas bija viņš, — slienas tik augšā un ejam! Ja ne­kustēsi, es spers, par to esi droša.
   Tā kā Noes sarkanais deguns kļuva vēl sarkanāks no dusmām un runādams viņš jau gāja pāri ceļam, it kā pil­nīgi apņēmies draudus uz vietas arī izpildīt, sieviete bez tā­lākām ierunām pietrausās un sāka smagā solī steberēt viņam blakus.
   —   Kur tu domā apmesties pa nakti, Noe? — viņa ievaicā­jās, kad abi bija pāris simtu jardu nogājuši. ,,
   —   Kā es to var zināt? — Noe atskaldīja, kuram garastā­voklis garajā ceļā bija jūtami saplacis.
   —   Tuvumā kaut kur, es domāju, — Šarlote sacīja.
   —   Nekādā tuvumā, — misters Kleipols atteica. — Dzirdi! Nekādā tuvumā; tātad par to nesapņo!
   —   Kāpēc ne?
   —   Ja es ir vārdu teic's, ka es ko nedarīs, gana ar to, bez kādiem tur kāpēc vai tāpēc, — misters Kleipols augstmanīgi atbildēja.
   —   Bet tev tak nav tā jāskaišas, — viņa ceļabiedre sa­cīja.
   —   Tas tik butu smalki, vai ne, ielīst pirmaja ārpilsētās traktierī, lai tad Sauerberijs, ja dzenas pakaļ, iebāž tur savu veco snuķi, iemet mūs vezumā un aizved atpakaļ ar dzelžiem uz rokām, — teica misters Kleipols ņirdzīgā balsī. — Nekā nebij! Es ies un slapstīsies pa visšaurākajām ieliņām, kādas tik varēs atrast, un neapstāsies, līdz acs uzdursies visbēdīgā- kai būdai, kad mēs būs labi tālu aizmaldījušies. Die's sodi, dieva vārds, tu var pateikties savai laimes zvaigznei, ka es ir cilvēks ar galvu; ja mēs sākumā nebūtum tīšprāt gāj'ši pa nepareizu ceļu un atpakaļ nenākuši pāri laukiem un tīrumiem, jūs, cienītā ledij, būtu dzelžos saslēgta un jau nedēļu notu- pēj'se aiz restēm. To tu būt ar pelnīj'se, jo tu ir muļķe.
   —   Eš jau zinu, ka man nav tāda āpķēriena kā tev, — Šar­lote atteica, —- bet neuzkrauj visu vainu man vienai un nesaki, ka es būtu saslēgta dzelžos. Ja jau mani, tevi tas pats gods būtu ķēris. '"
   —   Tu tak izņēmi naudu no kases, pati tak zini, ka tu, — misters Kleipols neatlaidās.
   —- Es izņēmu to priekš tevis, Noe mīļais, — Šarlote at­teica.
   —   Vai ta es to paturēju? — jautāja misters Kleipols.
   —   Nē, tu uzticējies man un atļāvi to nest, tāpēc ka tu jau esi tāds mīļiņš un labiņš, — lēdija sacīja, pakutinādama viņu zem zoda un ieķerdamās viņam elkonī.
   Tas patiešām atbilda patiesībai, bet, tā kā misters Kleipols nebūt nemēdza akli un muļķīgi kādam uzticēties, tad, izturo­ties taisnīgi pret šo džentlmeni, jāpiebilst, ka Šarlotei viņš šoreiz bija parādījis tik lielu uzticību ar gudru ziņu — lai gadījumā, ja tos saķertu, naudu atrastu pie viņas, kas dotu iespēju viņam pierādīt savu nevainību zādzībā un līdz ar to sagādātu daudz lielākas izredzes izkulties sveikā cauri. Pro­tams, pašreizējos apstākļos viņš par šiem saviem motiviem nebilda ne vārda, un viņi pavisam mīlīgi turpināja ceļu kopā.
   Saskaņā ar savu gudri izstrādāto plānu misters Kleipols gāja tik uz priekšu, nekur neapstādamies, līdz nonāca pie «Eņģeļa» Islingtonā, kur, redzot bariem gājējus un neskaitā­mos braucējus, viņš savā gaišā prātā nosprieda, ka te nu no tiesas sākas jau Londona. Pakavējies tikai, lai novērotu, kuras no ielām šķietas visdzīvākās un tātad no kurām vis­vairāk jāvairās, viņš nogriezās pa Sent-Džons-Rodu un drīz vien ienira šauru, līkumainu un netīru ieleju krēslā, kuras, atrazdamās starp Greis-In-Leinu un Smisfīldu, vērta šo pil­sētas daļu par vienu no visriebīgākajām un nožēlojamākām, kādas vēl pēc pārbūves palikušas pilsētas centrā.
   Pa šo ieliņu mudžekli tad nu Noe Kleipols spraucās uz priekšu, vilkdams lī­dzi Šarloti, — te no­kāpdams no ietves renstelē, lai ar aci apvērtētu kāda trak­tiera īsto būtību, te atkal kuldamies tālāk, kad kroga āriene pa­vedināja viņu domāt, ka tas viņa nolūkiem būs pārāk ļaužu pilns. Pēdīgi viņš ap­stājās viena priekšā, kas rādījās tik neiz­skatīgs un nolaists, kādu vēl nebija ga­dījies redzēt; pārgā­jis pāri ielai otrā pusē un no pretējās ietves aplūkojis to, viņš visžēlīgi paslu­dināja, ka šeit nu viņš domājot pārlaist naksniņu.
   —   Do' nu man to pindeli, — Noe sacīja, noraisīdams paunu no sievietes pleciem un pārmezdams sev pār muguru, — un never muti vajā, ja ar tevi nerunā! Kā t' šo iestādīšanu sauc … tr . . . trīs .. . kas tie tādi trīs?
   —   Kropļi, — Šarlote izlasīja.
   —   Trīs kropļi, — Noe atkārtoja. — Nu nekas, smalka izkārtne. Nu, tad! Turas man cieši uz papēžiem — un ejam!
   Nodevis šīs pavēles, viņš ar plecu pagrūda nelabi čīkstošās durvis un līdz ar savu ceļabiedri iegāja iekšā.
   Bufetes telpā apmeklētāju nebija, vienīgi kāds jauns ebrejs, uzmeties ar elkoņiem uz letes, lasīja savazātu avīzi. Tas, acis ieplētis, uzlūkoja Noi, un Noe arī tāpat nolūkojās uz viņu.
   Ja Noe ieradies savā patversmes zēna apģērbā, tad ebre­jam būtu bijis kāds nekāds iemesls ieplest tik platas acis, bet, tā kā viņš patversmes svārkus ar visu žetonu bija no­metis un to vietā pie ādas biksēm uzģērbis darba blūzi, šķiet, nebūtu sevišķa pamata bažām, ka viņa āriene varētu pievērst tik lielu uzmanību traktierī.
   —   Vai es būtu ieradies «Trīs kropļos»? — Noe apvaicājās.
   —   Tā sauc šo krhodzine, — ebrejs atbildēja.
   —   Ķāds džentlmenis, nākdams no laukiem, ar kuru mēs ceļā satikāmies, ieteica mums šeit iegriezties, — Noe turpi­nāja, piebikstīdams Šarlotei, varbūt lai darītu viņu uzmanīgu uz tik ģeniālu izdomu, iedvešot pret sevi cienību, bet varbūt brīdinādams viņu, lai neizrādītu izbrīnīšanos. — Mēs gribētu šonakt te pārgulēt.
   —   Es skhaidrhi nezin, vai vharēs, — sacīja Bārnijs, kas bija šeit krodziniekam par palīgu, — es ies apvhaicātes.
   —   Parādiet mums viesistabu un ienesiet tur mazliet auk­stas gaļas un lāsīti alus, iekām ejat apvaicāties! — Noe pa­rīkoja.
   Bārnijs paklausīja, ieveda viņus mazā dibenistabiņā un nolika viņiem priekšā pieprasīto ēdamo un dzeramo; to pada­rījis, tas paziņoja ceļiniekiem, ka viņi var šonakt te pārnak­šņot, un atkal izgāja, atstādams mīlīgo pārīti, lai tas ieturas un spirdzinās.
   Sī istabiņa atradās tieši aiz bufetes telpas un pāris_ kāp- slīšu zemāk, tā ka ikviens no šās mājas labiem pazinējiem, atvilcis aizkaru no lodziņa minētās istabas sienā, pēdas pie­cas augstumā no grīdas, varēja ne tikvien kā no augšas redžēt viesus dibenistabiņā bez sevišķa riska tikt pamanītam, (jo lodziņš bija tumšā kaktā, kur starp sienu un vertikālu siju vērotājam vajadzēja paslēpties), bet arī, pieplokot ar ausi starpsienai, pietiekami skaidri noklausīties, par ko tur tiek runāts. Traktiera saimnieks minūtes piecas nebija novērsis acu no slepenā lodziņa, un Bārnijs, nodevis ceļiniekiem jau minēto paziņojumu, nule bija atgriezies atpakaļ, kad Feidžins savā vakara apgaitā ienāca bufetes telpā apvaicāties par da­žiem saviem audzēkņiem.
   —  Tss! — Bārnijs brīdināja, — bhlakus istabā svese laude.
   —   Sveši? — vecais vīrs atčukstēja.
   —  A-a! Un turhklāt spāsīghe lautine, Bārnijs piebilda.
   —   No provincēm, bet thāde, kas jhums būtu pa zobem, vai arhi es ir maldījes.
   Feidžins, kā varēja manīt, uzklausīja šo vēsti ar lielu in­teresi. Uzrāpies uz krēsla, viņš uzmanīgi pielika aci pie rūts, pa kuru no šās slepenās vietas varēja redzēt, kā misters Klei­pols ņēma gaļu no šķīvja un ielēja alu no krūzes un kā viņš no viena un otra nodalīja homeopātiskās devas Šarlotei, kas pacietīgi sēdēja viņam blakus un iebaudīja kā ēdamo, tā dze­ramo pēc viņa prāta.
   —  Ehēl — Feidžins čukstēja, atskatīdamies uz Barniju.
   —   Man šis puisis patīk. Tas varētu mums noderēt; viņš jau tagad saprot, kā meiča dresējama. Paliec nu klusāks par pe­līti, mans mīlinais, un ļauj, lai es paklausos, par ko šie tur runā … ļauj, lai es paklausos.
   Viņš atkal pielika aci pie rūts un, piespiedis ausi sienai, uzmanīgi klausījās ar tik viltīgu un alkatīgu sejas izteiksmi, ka izskatījās pēc veca kobolda.
   —   Tā, redz, es ir nodomāj's kļūt par džentlmeni, — mis­ters Kleipols sacīja, izstiepdams kājas un turpinādams sa­runu, kuras sākumu Feidžins bija nokavējis, par vēlu ieraz­damies paslēptuvē. — Līdz kaklam man tie nolāpītie vecie zārki, Šarlot, man patīk dzīvot kunga dzīvi. Un tu, ja gribi, būs lēdija.
   —   Es jau gribētu gan ļoti, mīļais, — Šarlote atteica,
   —  bet ne jau katru dienu gadās kases, ko iztukšot, un ne jau vienmēr var izmukt no tiem, kas aptīrīti.
   —   Rau' viņ' kociņš kases! — misters Kleipols attrauca.
   —   Ir vēl arī bez tām kas cits, ko var iztukšot.
   —   Kas ta tev ir prātā? — viņa līdzgaitniece ievaicājās. — Kabatas, sievišķu somiņas, dzīvokļi, pasta karietes,
   bankas! — misters Kleipols sajūsminājās, alutiņa iekarsināts.
   —  Bet tu jau ar visu to nepratīsi tikt galā, mīļais, — Šar­lote iebilda.
   —   Es lūkos piekantēties tiem, kas prot, — Noe atteica.
   —   Gan jau viņi no mums iztaisīs lietas kokus, vai nu šādā ceļā, vai tādā. Nu, tu tokš viena pati sver piecdesmit sievišķu;
   es vēl nav redzēj's tik izmanīga, velnišķi viltīga skuķa, kāda tu ir, kad es tev paļauju vaļu.
   —   Vai, ku' patīkami dzirdēt, ka tu šitā runā! — Šarlote iesaucās, uzspiezdama skūpstu uz viņa pretīgās sejas.
   —   Eli nu, pietiek! Nesāc te laizīties, man vēl var sanākt dusmas uz tevi, — Noe sacīja, cienīgā nopietnībā atraisīda­mies no viņas. — Es gribētu tikt par kādas bandas vadoni, turēt tos stingri zem savas dūres, izšpionēt viņus tā, ka tie neko nejauš. Tas īsten būtu pa manam degunam, — ja tikan labs kas atlēktu; un, ja tikan mums pagadītos tikt draugos ar kādu no šitenās sugas džentlmeņiem, es teiks, ka divdesmit mārciņu banknote, kas pie tevis glabājas, nebūtu dārga maksa par to, — it sevišķi vēl, kad mēs paši labi nezin, kur to grūst.
   Pēc tam kad bija izteicis šādu domu, misters Kleipols, rādīdams varen gudru seju, ielūkojās alus krūzē, sašķelvināja tās saturu un, apveltīdams Šarloti ar visžēlīgu galvas mā­jienu, ievilka malku, kas acīm redzot viņu krietni atspirdzi­nāja. Pašlaik viņš gribēja vilkt otru malku, kad pēkšņi atvē­rās durvis un ienāca nepazīstams vīrs, kas viņu iztraucēja.
   Svešais bija misters Feidžins. Viņš rādīja ļoti piemīlīgu seju, pienākdams ļoti zemu paklanījās un, nosēdies pie tuvākā galdiņa, lika smīnošajam Barnijam atnest kaut ko iedzert.
   —  Jauks vakariņš, ser, bet tāds pavēsāks šim gadalai­kam, — Feidžins sacīja, berzēdams rokas. — No laukiem nākdami, kā redzu, šer?
   —   Kā jūs to var redzēt? — Noe Kleipols vaicāja.
   —  Mums te Londonā nav tādu putekļu, — Feidžins atbil­dēja, rādīdams ar pirkstu uz Noes, tad uz viņa ceļabiedres zābakiem un pēdīgi uz viņu diviem saiņiem.
   —  Jūs ir acīgs vecis, — Noe sacīja. — Ha! ha! Nu paklau­sies tikai, Sarlot!
   —   Nu, ziniet, šinī pilsētā cilvēkam ir jābūt acīgam, — ebrejs atteica, nolaizdams balsi līdz draudzīgam čukstam, — tas nu viens kas tiesa.
   So piezīmi Feidžins pastiprināja, ar labās rokas rādāmo pirkstu papakšinādams degunu no sāniem, — šo žestu Noe lūkoja atdarināt, bet ne ar visai spožiem panākumiem, jo galu galā viņa deguns arī bija par mazu šim nolūkam. Taču misters Feidžins šķitās pieņemam šo mēģinājumu par savas domas atklātu atzīšanu un visai laipnīgi pacienāja ar liķieri, ko Bārnijs tikko atnesa.
   —   Smalka marka! — misters Kleipols slavēja, lūpas čāp­stinādams.
   —    Mīlinais! — Feidžins sacīja. — Ja kāds grib to iebau­dīt ik dienas, tad lai vienmēr ir gatavs patukšot kases, kaba­tas, sievišķu somiņas, dzīvokļus, pasta karietes vai bankas.
   Izdzirdis šos citātus no savas runas, misters Kleipols at gāzās krēslā un, šausmu pārņemts, pelnu pelēks sejā, pavērsa acis no ebreja uz Šarloti.
   —  Manis dēļ neuztraucieties, mīlinais! — Feidžins sacīja, piestumdams savu krēslu Noein tuvāk. He! he! Laime, ka tas biju tikai es, kas nejauši jūsos noklausījās. Aplam liela laime, ka tas biju tikai es.
   —   Es jau to netiku ņēmis, — Noe stostījās, ne vairs iz­stiepdams kājas kā neatkarīgs džentlmenis, bet pievilkdams tās cieši klat un paslēpdams zem krēsla, — tas viss viņas darbs. Pie tevis jau tā atrodas, Sarlot; tu tak zini, ka pie tevis.
   —   Nav svarīgi, pie kā tā atrodas vai kurš to izdarīja, — Feidžins piebilda, tomēr uzmezdams vanaga aci meičai un tiem divi saiņiem. — Es jau pats mazlietiņ ar to pašiverēju, un tāpēc jūs man patīkat.
   —  Ar ko pašiverējat? — misters Kleipols ievaicājās, kļū­dams jau mundrāks.
   —   Nu, ar tādiem darbiņiem, — Feidžins atteica. — To pašu dara visi šās mājas ļaudis. Jums ir patrāpījies iešmaukt īstā patvertnē, un šeit jūs varat justies tik droši kā nekur. Nav visā pilsētā drošākas vietas par «Kropļiem», tas ir, — ja es par to parūpējos. Bet jūs un šī jaunava esat iemantojuši manas simpātijās, un tādēļ es esmu vārdu devis, un jūs varat pilnīgi likt prātus uz mieru.
   Var jau būt, ka mistera Kleipola prāts arī nomierinājās pēc šāda apgalvojuma, bet par viņa ķermeni gan to nevarēja teikt, jo viņš nemitīgi grozījās un locījās, ieņemdams visdī­vainākās pozas, pa starpām mezdams baiļu un aizdomu pilnus skatienus uz savu jauniegūto draugu.
   —   Es jums vēl ko teikšu, — Feidžins turpināja, kad meiča, viņa draudzīgo galvas mājienu un uzmundrinošo čukstu ietekmē bija kaut cik nomierinājusies, — man ir kāds draugs, kas, es domāju, varētu piepildīt jūsu karsto vēlēšanos un uzvest jūs uz pareiza ceļa; sākumam tad jūs izvēlētos sev kādu piemērotu darbiņu un ar laiku apmācītos arī visos pārējos.
   —   Izklausās jau, ka jūs runātu pavisam nopietni, — Noe sacīja.
   —   Kāds labums tad man būtu runāt citādi? — Feidžins, plecus raustīdams, jautāja. — Zināt ko? Iznāciet laukā, es gri­bētu kādu vārdiņu ar jums pārmīt zem četrām acīm.
   —    Kāda vajadzība mums kustēties, — Noe teica, pastiep­dams jau atkal attiecīgā tālumā kājas uz priekšu. — Viņa pa to laiku uznesīs bagažu augšā. Sarlot, ķeries klāt pie paunām!
   Šī pavēle, kas izskanēja pārlieku augstmanīgi, tika izpil­dīta bez jebkādiem iebildumiem; Šarlote aizsteidzās, ko mā­cēja, ar saiņiem, un Noe, iestājies vaļējās durvīs, vēl norau­dzījās viņai nopakaļus.
   —   Diezgan labi es viņu ir iedīdīj's, vai ne? — apsēdies atkal savā vietā, viņš jautāja kā tāds zvēru dresētājs, kam izdevies pieradināt meža zvēru.
   —   Labāk vairs nevar, — Feidžins uzslavēja, uzsizdams viņam pa plecu, — jūs esat ģēnijs, mans mīļais.
   —   Nu, ja es tas nebij's, es vis te nesēdētu, — Noe atteica. — Bet, ziniet, viņa var ierasties atpakaļ, ja jūs nepasteigsies.
   —   Nu tad — ko jūs domājat? — Feidžins vaicāja. — Ja jums mans draugs iepatiktos, vai tad nebūtu tas prātīgākais, ka jūs samestos ar viņu kopā?
   —  Vai viņa uzņēmums labi nostādīts? Tā ir tā pirmā lieta! — Noe atbildēja, pamirkšķinādams ar vienu no savām mazajām ačelēm.
   —   Kronis par visiem; daudz roku nodarbina; pirmās šķi­ras speciālisti tur iesaistīti.
   —  Visi ar pilsētas izglītību? — misters Kleipols vaicāja.
   —   Neviena provincieša starp tiem, un nedomāju, ka viņš jūs pieņemtu pat ar manu ieteikumu, ja viņam pašlaik nebūtu liela vajadzība pēc palīgiem.
   —  Vai tad man vaj'dzēs to vilkt ārā? — Noe jautāja, uz­sizdams pa bikšu kabatu.
   —   Bez tā nu neies vis tā lieta, — Feidžins atbildēja visai noteikti.
   —   Divdesmit mārciņas tomēr… tas tak ir lērums naudas!
   —   Nav vis, ja tā ir banknote, kuru jūs nezināt, kur grūst, — Feidžins teica. — Numurs un gads, jādomā, atzī­mēti? Izmaksa bankā apturēta? Redziet, viņam tā nēmaz nav tik vērtīga. Nāksies to pārdabūt uz ārzemēm, viņš nevarēs vis to pārdot tirgū par augstu cenu.
   —   Kad es var ar viņu tikties? — Noe nedroši apvaicājās.
   —   Rīt no rīta.
   —   Kur?
   —   Šeit.
   —   Hm! Kads atalgojums?
    Dzīvosiet kā džentlmenis — uzturs un dzīvoklis, smē­ķis, degvīns par velti un vēl puse no tā, ko nopelnīsiet jūs un ko nopelnīs meiča, — Feidžins atbildēja.
   Vai Noe Kleipols, kura alkatība bija neiedomājama, būtu samierinājies pat ar tik spožiem noteikumiem, ja viņš varējis brīvi rīkoties, ir gaužām apšaubāmi; bet, tā kā viņš iedomā­jās, ka atteikšanās gadījumā viņa jaunā paziņas varā ir nodot viņu uz vietas tiesu iestādēm (ir notikušas vēl neticamākas lietas), viņš pamazām k|uva pielaidīgāks un sacīja — šis domājot, ka tā lieta varēšot iet.
   —   Bet, ziniet, — Noe vēl ieminējās, — tā kā viņa var veikt krietnu tiesu smaga darba, tad man gribētos sev kaut ko labi vieglu.
   —   Kādu patīkamu, smalku darbiņu? — ebrejs ierosināja.
   —   Jā, kaut ko tādu, — Noe atteica. — Kā jūs domājat, kas man pašlaik būtu tāds piemērotāks? Kaut kas tāds, kur nevajag daudz spēka un kas nebūtu arī pārāk bīstams, ziniet. Lūk, tāds darbiņš man derētu!
   —   Es dzirdēju, jūs runājāt kaut ko par spiegošanu, mīli­nais, — Feidžins sacīja. — Manam draugam pašlaik tāds kā esot vajadzīgs.
   —  Jā, es ieminējos gan, ka nebūtu nekas pretī izmēģināt šai nozarē kādreiz roku, — misters Kleipols lēnīgi noteica, — bet šis darbs, kā zināt, jau pats sevi neatmaksā.
   —   Taisnība gan! — ebrejs piekrita, pārdomādams vai izlikdamies pārdomājam. — Nē, tas nederēs vis.
   —   Nu, ko tad jūs ieteiktu? — Noe vaicāja, bažīgi viņu uzlūkodams. — Tā kaut ko paklusām nočiept, kur būtu droši panākumi un riska ne vairāk, kā istabā sēžot.
   —   Ko jūs teiksiet par vecām lēdijām? — Feidžins iejau­tājās. — Var krietnu naudiņu iesist, izraujot tām somiņas un sainīšus no rokām un pašiem apmetoties ap stūri.
   —   Bet vai tās briesmīgi neķērc un dažreiz pat neskrāpē- jas? — Noe jautāja, galvu purinādams. — Nedomāju vis, ka tas būtu pa manam zobam. Vai tad nav vēl kāda cita nozare brīva?
   —   Paga! — Feidžins sacīja, uzlikdams roku Noem uz ceļ­gala. — Čiepstuļu applūkāšana.
   —   Kas ta tas? — misters Kleipols brīnījās.
   —   Ciepstuļi, mans mīlinais, — Feidžins paskaidroja, — ir mazi bērni, kurus mātes sūta ar kādu uzdevumu, dodot tiem līdzi sešpensus un šiliņus, bet applūkāšana ir naudas atņem­šana — to viņi vienmēr tur jau gatavu noskaitītu rokā; tad tikai atliek vēl pagrūst tos renstelē un pašam lēnītiņām soļot tālāk, itin kā nekas cits nebūtu noticis kā vien bērns pakritis un sadauzījies. He! he! he!
   —   Ha! ha! — misters Kleipols rēca aiz sajūsmas, kājas tirinādams. — Nudie, tas nu ir taisni kā priekš manis!
   —   Es ari tā domāju, — Feidžins atteica, — un jūs jau varat sev apvilkt diezgan plašu darbības loku — Kemden- Tauna, Betl-Bridža un tuvējā apkaime, kurp tie vienmēr iet iepirkties un kur jūs varat nogāzt čiepstuļu, cik tik uziet, kaut kurā brīdī. He! he! he!
   Tā ķiķinādams, viņš iegrūda Noem duncku sānos, un tiem abiem uznāca skaji un gardi smiekli.
   —   Nu, tātad viss kārtībā! — Noe sacīja, kad bija nori­mies un Šarlote arī atnākusi atpakaļ. — Cikos jūs teicāt rīt?
   —   Desmitos varat? — Feidžins jautāja un, kad Noe palo­cīja galvu, vēl piebilda: — Kādu vārou lai es minu savam draugam?
   —   Misters Bolters, — Noe atteica, kas šādam jautājumam jau bija sagatavojies. — Misters Moriss Bolters, bet viņa — misis Boltera.
   —   Misis Bolteras padevīgs kalps, — Feidžins sacīja, gro- teskā laipnībā palocīdamies. — Ceru drīzumā ar viņu iepazī­ties tuvāk.
   —  Va' tu dzirdi, Sarlot, ko džentlmenis saka? — misters Kleipols rēca.
   —   Jā, Noe, mīļais, — misis Boltera atsaucās, stiepdama viņam roku pretī.
   —   Vjņa sa/ic mani — Noe, kad grib tā mīlīgi mani uz­runāt,— paskaidroja misters Moriss Bolters, bijušais Klei­pols, pievērsdamies Feidžinam. — Jūs saprot?
   —   O jā, saprotu — smalki, — Feidžins atņēma, pateik­dams vienreiz taisnību. — Nu tad ar labu nakti, arlabvakar!
   Pēc vairākkārtējiem arlabvakariem un visa laba novēlē­jumiem misters/ Feidžins aizgāja savu ceļu. Noe Kleipols, iepriekš nobrīdinājis savu laipno kundzi uzmanīgi klausīties, sāka stāstīt viņai par savu vienošanos ar ebreju, un to viņš darīja ar tādu iedomību un sava pārākuma apziņu, kas tam piederējās ne tikvien kā stiprā dzimuma pārstāvim, bet arī kā džentlmenim, kurš pratis pienācīgi novērtēt godu tikt iecel­tam par čiepstuļu applucinātāju Londonā un tās apkaimē.

   —   Tātad jūs pats esat bijis tas jūsu draugs? — misters Kleipols, citiem vārdiem Bolters, vaicāja, kad otrā dienā, kā. līgumu slēdzot, vienojušies, viņš bija pārvācies uz dzīvi pie Feidžina. — Dieva vārds, man tas jau vakar ienāca prātā.
   —   Ikviens ir pats sev draugs, mīlinais, — Feidžins atbil­dēja, savilkdams savu parasto glaimīgi viltīgo , smīniņu. — Labāku draugu par sevi pašu neviens sev neatradīs.
   —   Nu, ne par katru to teiksi, — piebilda Moriss Boilers kā cilvēks, kas pazīst pasauli. — Dažs labs nestāv ne ar vienu ienaidā kā vien ar sevi pašu.
   —   Tam neticiet! — Feidžins sacīja. — Ja kāds ir sev ienaidnieks, tad tikai tāpēc, ka viņš ir par daudz liels draugs sev, bet ne tāpēc, ka viņš par citiem domātu vairāk nekā par sevi pašu. Nieki! Nieki! Tādas aplamības nav cilvēka dabā.
   —   Nevajadzētu būt, ja arī ir, — misters Bolters papildi­nāja.
   —   Vārds vietā. Daži vārdotāji teic, ka maģiskais skaitlis ir trīs, citi — ka septiņi. Neviens no tiem, mans draugs, ne­viens! Tas skaitlis ir — viens.
   —   Ha! ha! — misters Bolters zviedza. —- Vienmēr — tikai viens!
   —   Tādā mazā kopiena kā mūsējā, — Feidžins turpināja, atzīdams par vajadzīgu paskaidrot savu domu, — mūsu kopī­gais skaitlis ir viens, tas ir, jūs nevarat sevi turēt par pirmo, neturēdami arī mani par to pašu, tāpat arī visus mūsu puišus un meičas.
   —  Va' velnos! — misters Bolters izgrūda.
   —   Redziet, — Feidžins sacīja, it kā nesadzirdējis šo starp­saucienu, — mēs esam tā saliedēti un tik vienādas ir mūsu intereses, ka citādi tas nemaz nevar būt. Par piemēru, jūsu nodomos ir rūpēties par pirmo numuru, tas ir, par sevi.
   —   Saprotams! — misters Bolters atsaucās. — Tur jums taisnība. »
   —   Jauki! Jūs nevarat rūpēties par sevi kā pirmo numuru, nerūpēdamies par mani -— numuru pirmo.
   —   Otro, jūs gribējāt teikt, — iebilda misters Bolters, ko daba bija bagātīgi apveltījusi ar egoismu.
   —   Nē, negribēju vis, — Feidžins atcirta. — Es jums esmu no tikpat liela svara kā jūs pats.
   —   Nu nē, — misters Bolters pārtrauca, — jūs ir viens smalks vīrs, un jūs man ar lieliskām patīkat, bet gluži tik ciešām saitēm mēs tomēr nav saistīti, lai tā varētu sacīt.
   —   Padomājiet vien! — Feidžins teica, paraustīdams ple­cus un izstiepdams rokas. — Apsveriet labi! Jūs esat izstrā­dājis smalku numuriņu, un par to es jūs mīlu, bet tikpat labi tas var jums arī apmest ap kaklu tādu kaklasaiti, kuru ir gan viegli savilkt, bet ļoti grūti atraisīt, skaidrā angļu valodā — cilpu.
   Misters Bolters aptaustīja savu kaklautu, it kā sajuzdams, ka tas pārāk cieši apsiets, un kaut ko nomurdēja, vairāk ar balss noskaņu nekā ar vārdiem atzīdams ebreja taisnību.
   —   Karātavas, — Feidžins turpināja, — karātavas, mans mīlinais, ir viens riebīgs ceļa stabs krustcelēs un. tāda uz īsu un strauju pagriezienu, pēc kuro ir izbeigusies tik daudzu karstgalvīgu plašā dižceļa gājēju karjera. Nenovērsties no taisnā ceļa, turēties pa gabalu no šā staba, lūk, kas jums kā pirmajam numuram jāsprauž par mērķi.
   —   Pats par sevi saprotams, — misters Bolters atbildēja.
   Bet kāpēc jums par šitentādām lietām jārunā?
   —   Tikai tādēļ, lai jums kļūtu skaidra mana doma, — Fei­džins sacīja, uzraudams uzacis. — Lai jums tas izdotos, jūs paļaujaties uz mani. Lai es varētu justies ērti un droši savā mazajā uzņēmumā, es paļaujos uz jums. Pirmā gadījumā skaitlis viens ir jūsējais, otrā — skaitlis viens ir manējais. Jo augstāk jūs novērtējat savu skaitli viens, jo vairāk jūs rūpējaties par manējo; un tā nu mēs pēdīgi nonākam pie tā, ko es jums pirmāk jau teicu: atzīdami skaitli viens, mēs tikai turamies kopā, un tas mums ir jāatzīst, jo citādi mūsu bariņš izklīstu pa vēju vējiem.
   —  Tas taisnība, — misters Bolters domīgi piebilda. — Eh, bet ir gqn jūs viens vecs, viltīgs āķīzeris!
   Misters Feidžins ar prieku vēroja, ka šie atzinības vārdi nebija tikai tukši glaimi, bet ka viņš patiešām ietekmējis jauno rekrūti un šim radusies nojauta par sava patrona ģeniālo vil­tību; un bija ļoti svarīgi, ka tas iegaumējis to jau pašā viņu pazīšanās sākumā. Lai vēl pastiprinātu šo ietekmi, tik vēlamu un noderīgu, viņš, iepazīstinot tuvāk ar savu operāciju sva­rīgumu iin plašo vērienu, piepūta Noem pilnu galvu, jauk­dams patiesību ar izdomājumiem — kā tas šķita izdevīgāk viņa mērķa sasniegšanai, un to viņš darīja ar tādu meistarību, ka mistera Boltera cieņa pret viņu acīm redzot auga, turklāt ar manāmu baiļu piekrāšu, kas bija sevišķi vēlami.
   —   Lūk, šī abpusējā uzticība, kādu mēs dāvājam viens otram, ir mierinājums man smagās bēdās, — Feidžins sacīja. — Vakarrīt es zaudēju savu labāko palīgu.
   —  Jūs tak negrib teikt, ka viņš ir beigts? .. misters Bolters
   iesaucās.
   —   Nē, nē, — atteica Feidžins, — tas nu vēl ne. Tik bēdīgi vēl nav.
   —   Tad laikam viņu .. .
   —  Aizturēja, — Feidžins steidzās pateikt. — Jā, viņu aizturēja.
   —  Svarīgā lietā? — misters Bolters vaicaja.
   —    Nē, — Feidžins atbildēja, — ne sevišķi. Viņu apvainoja par mēģinājumu izkrāmēt kabatu un atrada pie viņa sudraba tabakas dozi — viņa paša, mīlinais, viņa paša, jo viņš pats šņūca tabaku un bija sevišķi kārs uz to. Viņu turēja apcie­tinājumā līdz pat šai dienai, jo tie tur domājās zinot dozes īpašnieku. Ak, viņš bija piecdesmit tādu tabakdožu vērts, un es samaksātu to vērtību, varējis tik viņu dabūt atpakaļ. Vaja­dzēja jums viņu redzēt! Kūmiņu, mans mīļais, vajadzēja jums redzēt!
   —   Nu, cerams, es iepazīsies ar viņu? Jūs tā nedomā? — misters Bolters jautāja.
   —   Es šaubos, — Feidžins atteica nopūzdamies. — Ja tie nesavāks nekādu jaunu pierādījumu, tad ieslodzījums uz īsu laiku, un pēc nedēļām sešām mēs viņu sagaidīsim atkal mā­jās, bet, ja savāks, tad lieta ož pēc aizkorķēšanas. Tie zina, kas tas par gudru zeņķi; viņš nokļūs mūžiniekos. Tie no Manīgā iztaisīs ne vairāk, ne mazāk kā mūžinieku.
   —   Ko jūs ar to grib teikt — aizkorķēšana un mūžinieks? — misters Bolters uzprasīja. — Kāda jēga ar mani runāt šite- nādā valodā? Pa kam jūs nerunā tā, ka es var saprast?
   Feidžins jau dzīrās pārtulkot šos mistiskos izteicienus vienkāršā valodā, un, ja dzirdējis paskaidrojumu, misters Bolters būtu uzzinājis, ka šo vārdu sakopojums nozīmē «iz­sūtīšanu uz mūžu», kad viņu sarunu pārtrauca māsters Beitss, kas ienāca, rokas kabatās sabāzis, ar puskomisku sāpju iz­teiksmi sejā.
   —  Viss pagalam! — Carlijs teica, kad bija iepazīstināts ar jauno biedru.
   —   Ko tu gribi teikt?
   —  Tie uzokšķerējuši to džentlmeni, kam pieder doze, vēl divi vai trīs nākšot viņu sazīmēt, un tad Manīgais ir tālbrau­cēju sarakstā iekšā, — māsters Beitss stāstīja. — Man vaja­dzīgs sēru kostims, Feidžin, un šlaufe cepurei, lai apmekletu draugu, pirms tas dodas tālajā ceļā. Padomāt tikai, ka Džeks Daukinss — lieliskais Džeks, Manīgais Kūmiņš — aizbrauc uz svešām žeņiēm kādas tur krāma dozeles dēļ, kas nav ne divarpus penija vērts! Nikad nidomāju, ka viņš par tādiem niekiem iekritīs, — ja jau, tad vismaz tam bija būt zelta pulkstenim ar ķēdi un kareklīšiem. Eh, kāpēc viņš nivarēja pievākt kāda veca džentlmeņa dārglietiņas un aizbraukt kā kungs, nevis kā tāds prasts zaglēns bez kādas godības un slavas!
   Tādā veidā izteicis līdzjūtību savam nelaimes piemeklēta­jam draugam, māsters Beitss apsēdās uz tuvākā krēsla un rādīja gaužām drūmu un sagrauztu seju.
   —    Ko tu tur mels, ka bez godības un slavas? — Feidžins ieķērcās, uzmezdams dusmīgu skatienu savam audzēknim.
   —   Vai viņš vienmēr nav stāvējis galvas tiesu augstāk par jums visiem? Vai kāds no jums var ar viņu mēroties vai viņam blakus stāvēt? Ko?
   —   Niviens, — māsters Beitss atteica aiz nožēlas aizkri­tušā balsī, — niviens.
   —   Nu, ko tad tu pluksti? — sirdījās Feidžins. — Par ko tad tu gauduļo?
   —   Pa to, ka tas nistāvēs pratakulī, va' ta stāvēs? — žēlabu uzplūdā iesvildamies spītīgās liesmās pret savu godā­jamo veco draugu, Carlijs attrauca, — pa to, ka tas nināks iekšā apsūdzībā, pa to, ka niviens nikad nidabūs zināt, kas viņš bij, kā viņš tiks nogodēts Ņugetas kalendarī[18]. sazin, va' pavisam tiks tur minēts. Nedo' tu, dieviņ, tas nimaz nav izturams!
   —   He! he! — Feidžins iekrekstējās, izstiepdams labo roku, un, pievērsdamies misteram Bolteram, sāka kratīties smieklu klukstos, domāt, kā paralizēs ķerts. — Redziet, kā viņi lepo­jas ar savu profesiju, mīlinais! Vai tas nav brīnišķīgi?
   Misters Bolters piekrizdams pamāja ar galvu, bet Feidžins, lielā labpatikā kādu brīdi vērojis Carlija Beitsa bēdas, piegāja pie šā jaunā džentlmeņa un uzsita tam pa plecu.
   —   Nesaki neko, Carlij, — Feidžins glāsīgi sacīja, — gan jau tas nāks gaismā, droši, ka nāks. Gan tie visi dabūs zināt, kas par gudru galviņu tā bijusi; viņš pats sevi parādīs un neapkaunos savus vecos draugus un skolotājus. Padomā tikai, cik viņš vēl jauns! Vai tas nav gods, Carlij, ja aizkorķē šite- nos gados! j
   —  Nudie', tas galu galā ir gods! — Carlijs sacīja, maz­liet nomierinājies.
   —  Viņš dabūs visu, ko tik vēlēsies, — ebrejs turpināja.
   —  Viņš dzīvos akmens sprostā kā džentlmenis. Kā džentlme­nis! Dabūs savu alutiņu ik dienas un kabatas naudu, ko spēlēt uz monētām, ja nevar to iztērēt.
   —   Nē, va' pa tiesu? — Carlijs Beitss brīnījās.
   —   Viņš dabūs visu, — Feidžins atteica, — un mēs sa­meklēsim pamatīgu paruku[19], Carlij, tādu, kam labi klausa mēle, lai savu lietu aizstāvētu; un Kūmiņš jau pats arī var noteikt runu, ja tikai grib; un mēs lasīsim avīzē: «Manīgais Kūmiņš» — izsaucieni un smiekli — «šeit tiesneši saviebjas» — nu, Carlij, ko tu teiksi?
   —   Ha! ha! māsters Beitss smējās. — Tas tik būs
   numurs, vai ne, Feidžin? Eh, kā Manīgais tos izkaitinās, vai ne?
   —   Un kā vēl! — Feidžins smēja. — To viņš var, to viņš pratīs!
   —  Skaidrs, ka viņš to pratīs! — Carlijs atkārtoja, berzē­dams rokas.
   —  Man šķiet, es viņu redzu, it kā viņš stāvētu man acu priekšā, — ebrejs sacīja, uzlūkodams savu audzēkni.
   —  Man tāpatās! — Carlijs iesaucās. — Ha! ha! ha! man tāpatās! Es visu to bildi redzu, nudie', jānudie', Feidžin! Tad ta joks! Tas tik ir vienreiz joks! Visi parukainie par vari cen­šas rādīt cienīgus, svinīgus ģīmus, bet Džeks Daukinss jūtas tik brīvi, runā ar šiem kā ar savējiem, domāt, ka paša ties­neša dēls pēc pusdienām teic galda runu. Ha! ha! ha!
   Patiešām, misters Feidžins lieliski bija pratis uzlabot sava jaunā drauga ekscentrisko omu, kurš bija jau sācis k]ūmē iekritušo Manīgo uzlūkot par kādu mocekli, bet tagad redzēja viņā joku lugas galveno varoni un'nevarēja vien sagaidīt to brīdi, kad draugs varēs atspīdēt sava talanta spožumā.
   —   Mums tomēr jādabū zināt šādā vai tādā aplinku ceļā, kā viņam šodien vedīsies, — sacīja Feidžins. — Pag, lai es padomāju.
   —   Vai man aiziet? — Carlijs vaicāja.
   —   Pasarg' die's! — Feidžins uztraucās. — Vai tu, mans mīlinais, jau traks un galīgi samežģījies — skriet taisni vil­kam rīklē… Nē, Carlij, nē. Vienā reizē man pietiek zaudēt vienu.
   —   Pats tak jūs ar gan nidomājat iet, man liekas? — Car­lijs uzbilda, jocīgi pašķielēdams.
   —  Tas nebūtu visai gudri, — Feidžins, galvu grozīdams, atteica.
   —   Nu, bet kāpēc neaizsūtīt šo jauno čomu? — māsters Beitss iejautājās, uzlikdams roku Noem uz pleca. — Niviens viņu nipazīst.
   —  Ja nu viņam nebūtu nekas pretī… — Feidžins iesāka.
   —   Pretī! — Carlijs pārtrauca. — Kas tad šim var būt pretī?
   —   Patiešām nekas, mans mīlinais, — Feidžins sacīja, uz­lūkodams misteru Bolteru. — Patiešām nekas.
   — O, jūs zin, man ir gan ko teikt pretī, — Noe iebildās, atkāpdamies uz durvīm, un gluži nobijies purināja galvu. — Nē, nē… nekas nebūs. Tas tokš nemaz nav paredzēts manos pienākumos.
   — Kādus ta šis uzņēmies tos pienākumus, Feidžin? — māsters Beitss ievaicājās, ar riebumu nolūkodamies uz Noes kalsno, ļengano stāvu. — Šļūkt pa diegu, kad kaut kas nav uz gluda, un stampāt pilnu vēderu, kad viss iet pa godam, — vai tāds būs viņa darbs?
   — Tas nu vienalga! — misters Bolters atcirta. — Nepa­laiž muti, tu mazais susur, runājot ar pieaugušiem, citādi var notikt, ka nezinās, kā vakardienu sauc!
   Māsters Beitss sāka tik nevaldāmi smieties par šo vareno draudu, ka pagāja labs laiks, iekām Feidžins varēja iejaukties un paskaidrot misteram Bolteram, ka nekādās briesmās viņš neieskries, ja aizies uz policijas tiesu, jo ne ziņojums par mazo aferiņu, kur viņa roka bijusi klāt, ne viņa paša apraksts vēl nevarot būt nonākuši galvaspilsētā un droši vien neesot pat aizdomu, ka viņš tur būtu meklējis patvērumu; un tāpēc, ja vēl pārģērbtos citā uzvalkā, viņš tikpat droši un bez riska var apmeklēt šo vietu kā jebkuru citu Londonā, jo drošāk vēl tāpēc, ka tā gan būtu pēdējā, kur varētu sagaidīt viņu no brīva prāta ierodamies.
   Pa daļai šo argumentu iedrošināts, bet labu tiesu vairāk gan baidīdamies no Feidžina, misters Bolters pēdīgi bija ar mieru — gan gaužām negribīgi — uzņemties šo ekspediciju. Pēc Feidžina ieteikuma viņš tūlīt sava apģērba vietā uzvilka važoņa svārku, velvetona bikses un aplika ādas stulmus — viss tas ebrejam gadījās pie rokas. Viņa tērpu papildināja vēl arī filca cepure, lepni izgreznota ar vārtu caurlaides biļe­tēm, un ormaņa pātaga. Sādi uzpostam viņam nu vajadzēja ielangot tiesas zālē, kā to būtu varējis izdarīt kāds_ lauku puisis no Kpventgardenas tirgus, gribēdams apmierināt ziņ­kāri; un, tā kā Noe bija tieši tāds lempīgs, neveikls, kaulains ģilgāns, kāda vajadzēja, misters Feidžins nešaubījās, ka tas ar savu lomu tiks lieliski galā.
   Kad misters Bolters bija sakārtojies iešanai un saņēmis vajadzīgo informāciju par visām zīmēm un pazīmēm, pēc kurām Manīgo Kūmiņu sazīmēt, māsters Beitss aizvadīja viņu pa tumšām, līkumotām ielām gandrīz līdz pašam Bov- stritam. Precizi aprakstījis policijas iecirkņa atrašanās vietu un bagātīgi sadevis padomus, lai iet tik taisni vien pa ieliņu, tad pāri pagalmam uz durvīm pa labi, pa kāpnēm augšā, zālē iekšā, kur jānoņem cepure, Carlijs Beitss steidzināja Noi pro­jām, solīdamies uzgaidīt viņu turpat, kur šķīrušies.
   Noe Kleipols jeb Moriss Bolters, ja lasītājam labpatīk, stingri ievēroja saņemtos norādījumus, kas izrādījās par tik preciziem, — redzams, māsters Beitss labi pazina šo ap­kārtni, — ka viņš atrada policijas namu, nevienam neprasot, bez kādiem starpgadījumiem ceļā. Seit viņš iesprūda ļaužu barā, kuri — galvenokārt sievietes, — cits citam vai uz gal­vas kāpdami, drūzmējās netīrā, smacīgā istabā, kuras pre­tējā galā bija ar treliņiem nožogots paaugstinājums; uz tā kreisajā pusē sienmali apsūdzēto sols, vidū — liecinieku sols, bet labajā stūrī — tiesnešu galds; šai pēdīgi minētajai drausmu vietai bija šķērssieniņa priekšā, kas tiesnešus pa­slēpa vienkāršo mirstīgo acīm un jāva mazajiem ļautiņiem brīvi iztēloties (ja vien viņi to varētu) taisnās tiesas sprie­dējus visā to godībā.
   Uz apsūdzēto sola sēdēja tikai divi sievietes, kuras māja ar galvu saviem draugiem, kamēr klerks diviem polismeņiem un kādam ierēdnim civilapģērbā, kurš stāvēja, noliecies pār galdu, nolasīja dažas zem zvēresta nodotas liecinieku liecības. Pret apsūdzēto sola treliņiem atbalstījies, stāvēja cietuma uz­raugs, bezrūpīgi pakšķinādams ar lielu atslēgu pa degunu, pārtraukdams, protams, šo nodarbību, ja nācās apsaukt dažus dīkdieņus, kad tie sacēla nepiedienīgu čalu, vai pacelt bargu skatienu un brīdināt vienu otru sievieti: «Nesiet to mazo ārā!» — ja tiesas zāles svinīgumu ar savu vājo pīkstienu iztraucēja kāds mātes plecu lakatā ievīstīts pusaizslāpis ma­zulis. Gaiss istabā bija saspiests, smacīgs; sienas no netīru­miem krāsu zaudējušas, griesti nomelnējuši. Uz kamina dze- gas stāvēja vecs, nokvēpis krūšu tēls, bet virs apsūdzēto sola karājās putekļiem noklāts pulkstenis — vienīgais priekš­mets šai telpā, kas šķita darām to, kas tam jādara, jo neti­kums vai nabadzība, vai pierasta saskare kā ar vienu, tā otru bija atstājusi negoda traipus uz visu dzīvo radību, diezin vai mazāk pretīgus par to biezo, taukaino netīrumu kārtu, kas bija nogulusi uz visiem nedzīvajiem priekšmetiem un rādīja īgnu seju dzīvajiem.
   Noe meta žiglus skatienus visapkārt, raudzīdamies pēc Kūmiņa; un, kaut gan te bija daudz sieviešu, kas būtu varē­jušas ar godu nest šās slavenības mātes vai māsas vārdu, un ne viens vien vīrietis, kam varēja būt liela līdzība ar tā tēvu, tomēr tāda saskatīt nevarēja, kura izskats atbilstu mistera Daukinsa notēlojumam. Viņš gaidīja saspīlētā nemierā un neziņā, līdz sievietes, noklausījušās spriedumu, ka nodotas krimināltiesai*, vīzdegunīgi izgāja ārā; un tad pēkšņi kļuva vieglāk, jo parādījās cits apcietinātais, par kuru viņš vairs nešaubījās — tas un neviens cits bija viņa meklējamais.
   Tas patiešām bija misters Daukinss, kas uzlocītām lielo svārku piedurknēm, kreiso roku kabatā iebāzis, bet labajā turēdams cepuri, gāzelēdamies, zvalstīdamies, pavisam neap­rakstāmā gaitā iešļūca zālē cietuma uzraugam pa priekšu un, ieņēmis savu vietu uz apsūdzēto sola, drošā balsī uzprasīja, kāpēc šis te esot nosēdināts tik apkaunojošā «situvacijā».
   —   Vai turēsi muti! — cietuma uzraugs apsauca.
   —   Es ir anglis, vai ne? — Kūmiņš sacīja. — Kur ir manas privleģijas?
   —  Tūliņ tu dabūsi savas privilēģijas, — cietuma uzraugs atcirta, — un vēl krietni sapiparotas.
   —   Ja nu tā nenotiks, ta tik mēs vēl redzēs, kas iekšliet- ministeram būs sakāms šiem knābiķiem, — misters Daukinss atteica. — Bet nu — kas mums te ir par darīšanu? Es būs pateicīgs maģisteriem, ja tie šo mazo lietiņu izskatīs tūlītās un neaizkavēs mani ar savu avīžu lasīšanu, jo man ir nolikta satikšanās ar vienu džentlmeni pilsētā, bet, tā kā es ir cil­vēks, kas tur vārdu un ļoti punktīgs darīšanu lietās, viņš aiz­ies, ja es nebūs ieradies laikā, un varbūt šie domā, ka pret šiem, ka mani aizturējuši, netiks celta prasība par zaudējumu atlīdzību? O nē, nekā nebij!
   Te nu Kūmiņš, rādīdams seju, ka ir sevišķi ieinteresējies par paredzamo tiesas procesu, uzprasīja cietuma uzraugam, lai pasaka to divu pintiķu uzvārdus, kuri sēž tiesnešu krēslos. Tas tā sakutināja skatītājus, ka tie sāka smiet gandrīz tikpat nevaldāmi, kā būtu smējies māsters Beitss, ja dzirdējis šādu prasību.
   —   Klusu, jūs tur! — cietuma uzraugs uzkliedza.
   — 'Kas par lietu? — viens no tiesas vīriem apvaicājās.
   —   Kabatas zaglēna lieta, jūsu godība.
   —   Vai tas puika jau šeit kādreiz bijis?
   —  Viņhm būtu gan nācies šeit daudzreiz būt, — cietuma uzraugs atteica. — Kur tik visur viņš nav izbijies! Es viņu labi pazīstu, jūsu godība.
   —  Ak ta jūs mani pazīst, vai tā gan? — Kūmiņš atsaucās uz šo piezīmi. — Arī labi. Bet lai nu tā vai šitā, tas tomēr personas godam rīvē kantes.
   Atkal smiekli zālē, atkal apsauciens.
   —   Nu, bet kur tad ir liecinieki? — klerks ievaicājās.
   —  Ē, jā, — Kūmiņš piebalsoja. — Kur šie ir? Labprāt gribētu tos redzēt.
   Sī vēlēšanās tūdaļ arī piepildījās, jo panācās uz priekšu kāds polismens, kas bija redzējis, kā apcietinātais pūlī mēģi­nājis piekļūt kāda sveša džentlmeņa kabatai un patiešām arī izvilcis no tās mutautu, bet, atrazdams to pārāk vecu, mie­rīgi iebāzis atpakaļ, — iepriekš gan izlietojis to savas sejas apkopšanai. Uz tā pamata viņš arī esot arestējis Kūmiņu, tiklīdz piekļuvis tam klāt, un. kad tā saukto Kūmiņu pārmek­lējuši, pie viņa atrasta sudraba tabakas doze ar vākā iegra­vētu īpašnieka vārdu. So džentlmeni izdevies sameklēt pēc augstdzimušo personu adrešu grāmatas; viņš ieradies šeit un ar zvērestu apliecinājis, ka tabakas doze pieder viņam, ka viņš par tās pazušanu aptvēris iepriekšējā dienā, tobrīd, kad spraucies caur pūli. Viņš arī esot pamanījis pūlī kādu jaunu džentlmeni, kas ar visu sparu lauzis sev ceļu uz priekšu, un ka tas jaunais džentlmenis bijis tas pats, kas sēž uz šā sola.
   —  Vai tev būtu kāds jautājums šim lieciniekam, zēn? — tiesnesis vaicāja.
   —   Es neies sevi pazemot un neielaidīsies nekādās sarunās ar to, — Kūmiņš atcirta.
   —   Bet vai tev vispār ir kas sakāms?
   —   Dzirdi ar, viņa godība jautā, vai tev ir kas ko tiesai teikt? — cietuma uzraugs sacīja, piebukņīdams ar elkoni Kūmiņam, kas klusēja.
   —   Lūgtu atvainot, — Kūmiņš teica, izklaidīgi paceldams acis. — Jūs, mans draugs, ar mani runā, vai?
   —   Neesmu vēl redzējis šādu līdz kaulam samaitātu klai­doni, jūsu godība, — polismens sacīja pasmīnēdams. — Nu, vai tu gribi ko teikt vai negribi, jaunskungs?
   —   Nē, — Kūmiņš atbildēja, — ne šiten, jo šitenajā bodītē pie taisnības netiksi, turklātās mans advokats šorīt ir brokas­tīs pie Apakšnama viceprezidenta; es teiks gan kaut ko, bet citā vietā, un viņš ar ko teiks un tāpatās mani neskaitāmie slavenie draugi, un tad šie knābiķi gan nožēlos, ka pasaulē nākuši vai ka viņu sulaiņi nav tos šorīt pakāruši turpat mājās uz cepuru vadžiem, pirms laiduši šur taisīt ar mani tādus pekstiņus. Es …
   —  Muti ciet! Viņa noziegums pilnīgi pierādīts, — klerks pārtrauca. — Vediet viņu projām!
   —   Ejam! — cietuma uzraugs sacīja.
   —   O jā, es iet, es iet! — Kūmiņš atsaucās, ar delnu brau­cīdams savu cepuri. — Ej (pret tiesnešiem), velti jūs rādāt nobijušos ģīmjus; es jums žēlošanu neparādīs ne par pusi penija. Jūs par visu šiio samaksās, mani kundziņi. Es ta gan ne par kādu zeltu negribētu būt jūsu ādā! Es neietu tagad brīvībā, ja jūs arī, ceļos krizdami, mani lūgtos. Nu, stiepiet mani pro' uz tukfūzi! Stiepiet pro'!
   Sos pēdējos vārdus teikdams, Kūmiņš paļāvās, lai viņu izvelk ārā aiz apkakles, visu laiku, līdz izkļuva sētā, piedrau­dēdams šo lietu pacelt parlamentā, un tad ņirdzīgi un paš­apzinīgi pasmējās polismenam acīs.
   Noskatījies, kā Manīgo vienu pašu ieslēdz mazā kamerā, Noe žigflā solī steidzās turp, kur bija atstājis māsteru Beitsu. Viņš dabūja tur brīdi pagaidīt, iekām viņam piebiedrojās šis jaunais džentlmenis, kurš ar gudru ziņu nebija rādījies, pirms nebija no klusa kaktiņa uzmanīgi izpētījis apkārtni un pār­liecinājies, ka neviena nekaunīga persona neizseko viņa jauno draugu.
   Abi nu steidzās mājup, lai pastāstītu misteram Feidžinam priecīgo ziņu, ka Manīgais parāda godu savai audzināšanai un iekaro sev spožu reputāciju.

   Lai arī cik iemanījusies bija Nensija visādās blēdīšanās un izlikšanās mākslās, viņa tomēr nevarēja pilnīgi apslēpt savu iekšējo saviļņojumu pēc tā soļa, ko bija spērusi. Viņa zināja, ka tiklab viltīgais ebrejs, kā mežonīgais Saikss bija uzticējuši viņai savus plānus, kas tika slēpti no visiem pārē­jiem; viņi bija pilnā pārliecībā, ka viņa šādas uzticības cie­nīga, ka viņa nav turama nekādās aizdomās. Lai vai cik neģēlīgi bija šie plāni, lai kādi briesmoņi to kaldinātāji, lai cik lielu rūgtumu viņa sajuta pret Feidžinu, kas soli pa solim bija vilcis viņu dziļāk un dziļāk nozieguma un posta bezdi­benī,'no kura izkļūšanas vairs nav, — bija tomēr mirkļi, kad viņa pat pret šo necilvēku sajuta tādu kā žēlumu un baidījās, ka tikai viņas atklājums nenovestu to līdz dzelzs žņaugiem, no kuriem tas tik ilgi bija izvairījies, ka tikai beidzot tas ne­dabūtu galu, — kaut gan tādu likteni viņš sen bija pelnī­jis, — viņas vainas dēļ.
   Bet tās bija tikai tādas murgainas domas, kurās aizmal­dījās viņas gars, kas nespēja pilnīgi atrauties no veciem biedriem un līdzgaitniekiem, kaut gan bija spējīgs paturēt acīs mērķi un nepiekāpties nekādu apsvērumu priekšā, lai sa­sniegtu to. Bailes par Saiksu varēja būt stiprākās pamudinā­tājas atkāpties, kamēr vēl laiks, bet viņai taču bija solījums, ka viņas noslēpums tiks svēti glabāts; viņa taču nebija izme­tusi ne mazāko mājienu, kas varētu atklāt Saiksu; tikai Saiksa dēļ viņa bija atraidījusi glābēju roku, kas solījās viņu izvilkt no noziedzību un posta muklāja, — ko gan vēl vairāk viņa varēja darīt? Viņa bija izlēmusi.
   Kaut gan viņas dvēseles cīņa arvien beidzās ar šādu lē­mumu, tomēr tā sākās atkal un atkal no jauna un, protams, pameta arī redzamas pēdas. Pat šo nedaudzo dienu laikā viņa bija kļuvusi vājāka un bālāka. Brīžiem viņa neredzēja nekā, kas notika ap viņu, nepiedalījās sarunās, kurās agrāk būtu bijusi tā skaļākā. Brīžiem atkal smējās bez prieka un sacēla troksni ne par šo, ne par to. Citreiz — bieži vien pēc acumirkļa — viņa sēdēja klusa, sadrūmusi, domādama kaut ko, galvu rokās saņēmusi, un tas, ar kādu piepūli viņa uz­mundrināja sevi, runāja vēl gaišāk nekā pati nospiestība, ka viņu plosa nemiers un ka viņa savās domās ir tālu no tā, ko pauda biedru sarunas.
   Bija svētdienas vakars, un tuvējās baznīcas pulkstenis sāka sist stundas. Saikss ar Feidžinu sarunājās, bet apklusa, lai ieklausītos, cik nosit. Meiča paraudzījās augšup no zemā sēdekļa, uz kura tā čurnēja, un arī klausījās. Vienpadsmit.
   —  Stundiņa šimpus pusnakts, — Saikss sacīja, apsēzda­mies savā vietā, kad, pacēlis aizkaru, bija paskatījies ārā.
   —   Tumšs, nomācies arīdzan. Nakts kā izredzēta darbiņam.
   —   Eh, — Feidžins nopūtās, — cik žēl, Bil, mīlinais, ka mums pašlaik nav neviens darbiņš apcerēts!
   —   Vienreiz tu runā taisnību, — Saikss skarbi atteica.
   —  Jo vairāk tāpēc, ka es jau esmu uz pekām.
   Feidžins vēlreiz nopūlās un bezdūšīgi palocīja galvu.
   —   Kad atkal viss ieies īstās sliedēs, mums jāpanāk, ko esam nokavējuši, tādas ir manas domas, — Saikss sacīja.
   —   Lūk, tādu runāšanu es saprotu, mans mīlinais, — ebrejs atteica, uzdrošinādamies papliķēt Saiksam plecu.
   —  Tādu valodu patīkami dzirdēt.
   —  Ak patīkami, tiešām! — Saikss irgoja. — Nu, lai jau tev tiek tas prieks.
   —   He! he! he! — Feidžins smējās, it kā sajuzdams at­vieglojumu, ka Saikss viņam jel tik daudz laipnības parādījis.
   —   Šodien jūs atkal esat vecais Bils, mīlinais! Nu gluži tas pats, kas agrāk.
   —   Bet es nebūt tāds nejūtos, kad tu uzliec savus izģin- dušos, vecos nagus man uz pleca. Tātad nost tos! — Saikss sacīja, atgrūzdams ebreja roku.
   —   Tas padara jūs nervozu, Bil, — atgādina citus nagus, vai tā? — Feidžins atbildēja, nolēmis neapvainoties.
   —   Atgādina paša velna nagus, — Saikss atcirta. — Ne­zinu neviena, kam vēl būtu tāds cīparblats kā tev, vienīgi varbūt tavam tēvam tāds bijis, — tam, domājams, tagad svi­lina nosirmojušo sarkano bārdu, — bet ej sazini, varbūt tu nāc taisni paša pekles veča sūtīts, bez kāda tur tēva, es par to ne druskas nebrīnītos.
   Feidžins šo komplimentu atstāja bez atbildes, bet, parāvis Saiksu aiz piedurknes, parādīja ar pirkstu uz Nensiju, kas bija izmantojusi Saiksa un Feidžina sarunas brīdi, lai uzliktu cepuri, un pašlaik dzīrās iet ārā.
   —   Ejo! — Saikss iesaucās. — Nensij! Uz kurieni tas sku­ķis skries tik velu?
   —   Nekur tālu.
   —   Kas tā par atbildi? — Saikss atkliedza. — Kur tu iesi?
   —   Es jau teicu — nekur tālu.
   —   Bet es tev prasu — kur? — Saikss uzstāja. — Vai tu dzirdi?
   —   Es nezinu, kur, — meiča atbildēja.
   —   Tadā gadījumā es zinu, — Saikss sacīja ne jau tādēļ, ka viņam būtu kads svarīgs iemesls bijis meičai nejaut iet, bet vairak aiz tīrā spīta. — Nekur tu neiesi!
   —   Es nejūtos labi. Es jau pirmiņ tev to teicu, — meiča turējās pretī. — Es gribu paelpot svaigu gaisu.
   —   Izbāz galvu pa logu ārā! — Saikss teica.
   —   Tas par maz, — meiča sacīja. — Man vajadzīgs āra gaiss uz ielas.
   —   To tu nedabūsi ostīt, — Saikss atcirta.
   Ar šiem vārdiem viņš piecēlās, aizslēdza durvis, izņēma atslēgu un, norāvis cepuri viņai no galvas, uzmeta to uz kāda sagrabējuša skapja.
   —   Tā, — laupītājs noteica. — Un tagad tupi mierīgi uz vietas! Saproti?
   —   Cepure jau nav tā, kas mani var aizturēt, — meiča sacīja nobālēdama. — Kas tev lēcies, Bil? Vai tu maz saproti, ko dari?
   —   Vai es saprotu, ko… O! — Saikss rēca, pievērsdamies Feidžinam. — Viņai vairs nav visi pieci mājās, kā redzi, vai citādi tā iedrošinātos ar mani tā runāt.
   —   Tu panāksi, ka es izdaru ko šausmīgu, — meiča mur­mināja, spiezdama abas rokas pie krūtīm, it kā apslāpēdama vētru, kas tur plosās. — Ļauj man iet, dzirdi… tūlīt… šai pašā mirklī!
   —   Nē! — Saikss noskaldīja.
   —   Feidžin, sakiet, lai viņš ļauj man iet! Lai palaiž vien labāk. Tas viņam pašam nāks par labu. Vai dzirdi ar, ko es tev saku? — Nensija pacēla balsi un piesita ar kāju pie grīdas.
   —   Vai dzirdu? — Saikss atkārtoja, pagriezdamies savā krēslā ar seju pret Nensiju. — Ja es vēl pusminuti dzirdēšu tevi, suns taisīs tādu kampienu tavā rīklē, ka izraus no turie­nes šo spiedzošo balsenīcu. Kāds nelabais tevi dīda, tu draza tāda? Ko tas viss nozīmē?
   —   Ļauj man iet, — meiča sacīja dziļā nopietnībā, tad, no­sēdusies uz grīdas durvju priekšā, piebilda: — Bil, nu pa­laid mani, tu nezini, ko tu dari. Nezini, nezini… Tikai vienu stundiņu … laid … laid!
   —   Lai mani gabalos saplēš, — Saikss iesaucās, rupji sa­grābdams viņu pie rokas, — ja šis bābiets nav galīgi jucis! Celies augšā!
   —   Necelšos, kamēr tu neļausi man iet… necelšos, kamēr nejausi… neparko… neparko! — meiča spiedza.
   Brīdi Saikss viņā noraudzījās, nogaidīdams izdevīgu mo­mentu, tad, pēkšņi atlauzis viņai rokas atpakaļ, ievilka meiču, lai kā viņa cīnījās un lauzās vaļā, mazā blakus kambarītī, kur pats nosēdās uz sola un, iegrūdis Nensiju krēslā, turēja viņu ciet ar spēku. Viņa rāvās ārā, viņa lūdzās, līdz pulkste­nis nosita divpadsmit, un tad nomocījusies, nogurusi mitējās cīņu turpināt. Nobrīdinājis meiču nakti vairs nemēģināt iziet no mājas un nobēris vēl lāstu un lamu biru, Saikss atstāja viņu, lai nomierinās savā nodabā, un pats izgāja atpakaļ pie Feidžina.
   —   Uch! — kramplauzis pūta, slaucīdams sviedrus no sejas. — Tas tik ir viens neredzēts bābietis!
   —   Ko tur lai saka, Bil, — Feidžins domīgi atteica. — Ko tur lai saka.
   —   Kā tu domā, kas viņai bija prātā, ka lauzās ārā no mājas šovakar? — Saikss vaicāja. — Dzirdi, tev viņa jāpazīst labāk nekā man. Ko tas nozīmē?
   —   Ietiepība, sieviešu ietiepība, es domāju, mīlinais.
   —  Jā, man ar tā liekas, — Saikss rūca. — Domāju gan, ka būšu to izdresējis, bet tā pati draza, kas bijusi.
   —   Vēl nesavaldīgāka, — ebrejs domīgi atteica. — Neesmu nekad redzējis, ka par šādiem niekiem viņa tā ālētos kā nu­pat.
   —   Es arī ne, — Saikss sacīja. — Es domāju, viņai asinīs vēl rūgst tā vecā drudža paliekas un neiet ārā, ko?
   —   Tā izliekas.
   —   Es viņai nolaidīšu kādu lāsīti asiņu, neapgrūtinot ne­maz ārstu, ja vēl šitādi numuri atkārtosies, — Saikss no­teica.
   Ebrejs pamāja ar galvu, it kā piekrizdams šāda veida ārstēšanai.
   —   Viņa jau arī caurām dienām un naktīm noņēmās ar mani, kad es te gulēju garšļaukus, bet tu, vilka dvēsele, acu nerādīji, — Saikss teica. — Tukši arī mēs bijām visu laiku, un es domāju, ka viss tas kopā viņu novārdzinājis un sabudi- nājis, ka, šo ilgo laiku nosēžot kā apcietinājumā, viņa kļuvusi tik nevaldāma, — vai nav tiesa, ko?
   —   Tā ir, mīļais, — ebrejs atčukstēja. — Csst!
   Tūliņ pēc Feidžina klusā brīdinājuma Nensija ienāca istabā un nosēdās savā agrākajā vietā. Acis viņai bija uzpampušas un sarkanas, viņa šūpojās uz priekšu un atpakaļ, purināja galvu un pec brītiņa sāka pilnā balsī smieties.
   —   Re, tagad tā zēģelē atkal uz citu pusi! — Saikss iesau­cās, uzmezdams savam biedram pārsteiguma pilnu skatienu.
   Feidžins ar galvas mājienu deva zīmi nelikties pagaidām par meiču zinis, un pēc pāris minūtēm tā bija jau atguvusi savu parasto omu. Iečukstējis Saiksam ausī, ka pašlaik no jaunas lēkmes nav ko baidīties, Feidžins paņēma cepuri un novēlēja viņam labunakti. Pie durvīm viņš apstājās un, rau­dzīdamies apkārt, ievaicājās, vai kāds viņam neparādītu gaismu, kamēr noiešot pa tumšajām kāpnēm.
   —   Novadi viņu lejā! — Saikss, tabaku pīpē bāzdams, sa­cīja. — Būtu žēl, ja viņš savu sprandu pats aplauztu un sagādātu vilšanos interesantu skatu cienītājiem. Parādi viņam gaismu!
   Nensija ar sveci rokā pavadīja veco pa kāpnēm lejā. Kad bija nokļuvuši gaitenī, Feidžins pielika pirkstu pie lūpām un, pielīdis meičai tuvāk, čukstēja:
   —   Ko viss tas nozīmē, Nensij, mīlinā?
   —   Ko jūs domājat? — meiča atjautāja tādā pašā balsī.
   —   Kas pie visa tā vainīgs? — Feidžins turpināja. — Ja viņš, — ebrejs ar kaulaino pirkstu norādīja uz augšu, — ir tik nežēlīgs pret tevi (viņš ir negants, Nensij, negants zvērs), kā­pēc tad tu…
   —   Nu? — meiča jautāja, kad vecais, muti piebāzis gan­drīz viņai pie auss, raudzīdamies viņai acīs, apklusa.
   —   Lai tas pašlaik paliek. Mēs par to vēl aprunāsimies. Manī tu atradīsi draugu, Nensīt, uzticamu draugu. Man ir pie rokas līdzekļi, droši un nekļūdīgi. Ja tu gribi atpestīties no tiem, kas izturas pret tevi kā suni, — kur nu! vēl sliktāk kā pret suni, jo to jau dažbrīd paglauda, — nāc pie manis! Es saku, nāc pie manis! Sis nelietis tev ir tikai vienas dienas draugs, bet mani tu, Nensīt, pazīsti jau kopš kādiem laikiem.
   —  Jā, jūs es pazīstu labi, — meiča atbildēja, neizrādī­dama ne mazākā saviļņojuma. — Ar labunakti!
   Viņa atsprāga atpakaļ, kad Feidžins gribēja saņemt viņas roku, vēlreiz stingrā balsī pateica ar labunakti un, atbildē­dama veča atvadu skatienam ar zīmīgu galvas pametienu, izlaida viņu ārā un noslēdza durvis.
   Feidžins devās mājup, nokaudamies ar visādām domām, kas vandījās viņa smadzenēs. Viņam bija radušās aizdo­mas, — ne jau tikko notikušās scēnas ierosmē, kaut gan tā varēja pastiprināt tās, bet pamazām, pakāpeniski, — ka Nen­sija būs apnikusi kramplauža rupjo izturēšanos un pieķērusies kādam jaunam draugam. Viņas savādā uzvedība, biežā iz­iešana no mājas vienai pašai, diezgan lielā vienaldzība pret bandas interesēm, par kurām agrāk degtin dega, un piede­vām vēl šāvakara izmisīgā vēlēšanās iziet noteiktā stundā, — tas viss tikai pastiprināja šīs aizdomas un vērta — vismaz viiļa acīs — tās gandrīz pārliecībā. Sās jaunās mīlas objekts nebija no viņa rokaspuišiem. Bet tas būtu krietns ieguvums bandai, turklāt vēl ar tādu palīdzi kā Nensija, un tāpēc jālūko to (tā Feidžins sprieda) piesaistīt bez kavēšanās.
   Nav jāaizmirst vēl ari cits nolūks, tumšāks par šo. Saik­sam bija pārāk daudz kas zināms, un Feidžinu viņa nekau­nīgais izsmiekls neaizskāra mazāk, ja aizvainojums tika ap­slēpts. Meičai to vajadzēja zināt, ka viņa nepaglābsies no Saiksa mežonīgām dusmām, ja viņa to pametīs, un ka šīs dusmas izgāzīsies arī pār viņas jaunās mīlas objektu, kas tad var beigties ar locek]u sakrop|ošanu, ja pat ne ar nāvi. «Maz­liet jāapvārdo,» Feidžins prātoja, «un vai nu viņa tīri nebūs ar mieru to nozāļot? Sievietes tādas lietiņas ir darījušas, pat vēl ļaunākas, lai sasniegtu tādu pašu mērķi. Un tad šis bīsta­mais neģēlis, kuru es tā neieredzu, būs nost no zemes virsas; viņa vietu ieņems cits, un mana vara pār meiču, kur es vēl zināšu viņas noziegumu, būs neierobežota.»
   Viss tas izskrēja Feidžinam caur galvu tai īsajā brītiņā, kamēr viņš viens pats bija sēdējis kramplauža istabā, un, ne­varēdams vairs no šīm domām atkauties, viņš izmantoja ga­dījumu, atvadoties no meičas, izmest viņai neskaidrus, ap­rautus mājienus. Viņas seja nepauda ne izbrīnu, ne arī to, ka nebūtu viņa domu sapratusi. Meiča saprata gluži labi. Viņas skatiens atvadoties to skaidri pateica.
   Varbūt viņa nobīsies un neielaidīsies šai sazvērestībā — atņemt Saiksam dzīvību, bet šis mērķis taču bija galvenais, kas paturams prātā. «Kā man viņu pakļaut savai gribai?» vilkdamies mājup, Feidžins prātoja. «Kā man iegūt lielāku varu pār viņu?»
   Tādi ļaudis kā viņš arvien kaut ko izdomā. Ja nu viņš, nemēģinot nemaz no Nensijas pašas izspiest atzīšanos, liktu viņas gaitām izsekot, atklātu viņas jaunās pieķērības objektu, piedraudētu tad izstāstīt visu Saiksam (no kura viņai bija neizsakāmas bailes), ja tā atteiktos paklausīt viņam, — vai tad galu galā viņš tā nenodrošinātu sev meičas piekāpību?
   — Es to panākšu, — Feidžins sacīja bezmaz skaļi. — Tad viņa neuzdrošināsies atteikties. Nekad arī ne, ja viņai dzīvība mīļa. Nē, nekad. Viss ir apdomāts. Līdzekļi sagādāti — jā­laiž tikai darbā. Tagad, putniņ, tu man esi rokā!
   Viņš pameta vēl drūmu skatienu atpakaļ, draudoši pavici­nāja ar dūri uz to pusi, kur bija atstājis briesmonīgo neģēli, un gāja savu ceļu tālāk, burzīdams kaulainajos pirkstos no- drisušā apmetņa ieloku, kuru sagrieza grīstē, it kā saberzdams miltos ienīsto ienaidnieku.

   Vecais vīrs otrā rītā bija jau laikus piecēlies un ar nepa­cietību gaidīja ienākam savu jauno sabiedroto, kas beidzot arī ieradās — ar lielu nokavēšanos, kā Feidžinam šķita, — un ar neapvaldītu kāri uzklupa brokastīm.
   —   Bolter, — Feidžins sacīja, piestumdams krēslu un no­sēzdamies pretī Morisam Bolteram.
   —   Jā, tepat es ir, — Noe atsaucās, — kas ta bij? Neliek man neko darīt, kamēr es nav ieturējies. Tā te ir liela neēr­tība: nekad tev, cilvēks, nav laika kārtīgi paēst.
   —   Runāt tak jūs varat ēzdams, vai ne? — jautāja Fei­džins, sirds dziļumos sodīdamies par sava dārgā jaunā drauga rijību.
   —   O jā, runāt var. Man veicas labāk, ja sarunājos, — Noe sacīja, nogriezdams lielum lielu maizes riku. — Kur Šarlote?
   —   Izgājusi, — Feidžins atbildēja. — Es viņu šorīt aiz­sūtīju kopā ar vienu otru jaunu sievišķi, tāpēc ka gribēju, lai mēs mājās paliktu divi vien.
   —   Eh! — Noe nosūkstījās. — Būtu jele likuši viņai papriekšu uzgrauzdēt sviestā maizītes! Nu labi. Runājiet vie', jūs mani netraucēs.
   Kā likās, nebija patiešām jābaidās, ka viņu kas varētu iz­traucēt, jo viņš acīm redzot bija nosēdies stingrā apņēmībā parādīt brokastgaldam godu.
   —  Vakar jūs sevi parādījāt, mans mīlinais, — Feidžins teica. — Lieliski! Seši šiliņi deviņi ar pusi pensa pirmajā dienā! Čiepstuļu applūkāšana padarīs jūs vēl par bagātu vīru.
   —  Neaizmirstiet vēl pielikt pie tā trīs pintas mērkrūzes un piena krūku! — misters Bolters atgādināja.
   —   Nē, nē, mans mīlinais. Krūzes jau bija meistara ķē­riens, bet krūka — tas ir īsts mākslas darbs.
   —   Diezgan labs ķēriens iesācējam, man šķiet, — misters Bolters pašapmierināts piebilda. — Krūzes es nocēlu no loga reliņiem, bet piena krūka stāvēja gluži mierīgi pie traktiera durvīm. Es nodomāju, ziniet, ka tā var sākt rūsēt lietū vai saķert vēl iesnas. Hm? Ha! ha! ha!
   Feidžins izlikās, ka smejas līdzi no sirds, bet misters Bolters, izsmējies, cik uziet, rija lielus kumosus citpaka| citam un, kad bija pievārējis pirmo sviestmaizes riku, ķērās pie otras.
   —   Es gribētu, Bolter, — Feidžins sacīja, pārliecies pār galdu, — ka jūs man izdarītu vienu darbiņu, kas prasa lielu uzmanību un piesardzību.
   —   Es jums teiks, — Bolters brīdināja, — neiedomājieties tikai sūtīt mani kādā bīstamā padarīšanā vai atkal uz poli­cijas tiesu! Tas man neder, nē, un to es jums arī pasaku.
   —   Nekādas briesmas jums nedraud, ne vismazākās, — ebrejs atbildēja, — jums tikai vajadzēs slēpu pasekot vienai sievietei.
   —   Vecai? — misters Bolters uzprasīja.
   —  Jaunai, — Feidžins atbildēja.
   —   Ar tādu uzdevumu es labi tiks galā, to es zinu, — Bolters teica. — Skolā es bij pirmais izložņātājs un apsūdzē­tājs. Kāpēc man viņa jāšpionē? Tak ne tādēļ, lai. ..
   —   Nekas jums vairāk nebūs jādara kā jāpastāsta man, kur viņa iet, ar ko satiekas un, ja iespējams, arī, ko viņa runā; jāatceras iela, ja tā ir iela, vai māja, ja tā ir māja, un jāpaziņo man viss, ko esat novērojis.
   —   Un cik jūs man par to dos? — Noe uzprasīja, nolik­dams tasi un alkatīgi uzlūkodams savu darba devēju.
   —  Ja jūs to labi veiksiet — mārciņu, mans mīlinais. Ve­selu mārciņu! — Feidžins sacīja, gribēdams viņu ieinteresēt šai lietā, cik vien iespējams. — Un tā ir naudiņa, kādu es neesmu vēl maksājis ne par vienu darbiņu, no kura nav gai­dāma nekāda peļņa.
   —   Kas viņa tāda ir? — Noe apvaicājās.
   —   Viena no mūsējām.
   —   Nu tu debess ķēniņ! — Noe izsaucās, uzraukdams degunu. — Jūs viņai neuzticas, jā?
   —  Viņa ir sameklējusi jaunus draugus, mans mīļais, un man jāzina, kas tie par cilvēkiem, — Feidžins atteica.
   —   Skaidra tā lieta, — Noe sacīja. — Jums tikai labpatik­tos ar tiem iepazīties, ja tie izrādītos cienījami ļaudis, jā? Ha! ha! ha! Es ir jūsu rīcībā.
   —   Es jau zināju, ka jūs uzņemsieties, — Feidžins jūsmoja aiz prieka, ka viņa nodoms izdevies. /
   —   Protams, protams, — Noe noteica. — Kur viņa ir? Kur man viņu gaidīt? Kur man jāiet?
   —   Visu to jūs dabūsiet no manis zināt, mīlinais. Es jujns viņu parādīšu, kad pienāks īstā reize, — Feidžins atbildēja. — Esiet tikai gatavs, pārējais lai paliek manā ziņā.
   So vakaru un divus nākamos spiegs sēdēja zābakus ap­āvies, savā ormaņa ģērbā uzposies un gaidīja tik, kad Feidžins to sauks. Seši vakari pagāja — seši gari, nogurdinoši va­kari, — un katru vakaru Feidžins pārradās mājās ar cerībās vīlušos seju un strupi pateica, ka laiks vēl nav pienācis. Septītajā viņš pārnāca agrāk un priecīgi satraukts, ko nespēja apslēpt. Tā bija svētdiena.
   —   Šovakar viņa izies, — Feidžins teica, — un tajos pa­šos nolūkos, par to nešaubos, jo visu dienu viņa pavadīja viena pati, bet tas vīrs, no kura viņa baidās, pārradīsies mā­jās labi ja pret rītausmu. Nāciet man līdzi! Žigli!
   Noe, nebildis ne vārda, pietrūkās kājās, jo arī viņam pie­lipa ebreja lielais satraukums. Viņi zagšus izmanījās no mājas un, steidzīgā solī izlīkumojuši caur ielu labirintu, no­nāca pie kāda traktiera; Noe tūlīt pazina, ka tas ir tas pats, kurā viņš pārnakšņoja pirmo nakti Londonā.
   Pulkstenis nāca pusdivpadsmit, un durvis bija ciet. Fei­džins klusi iesvilpās, un tās bez trokšņa pavērās. Viņi klusī­tēm ieslīdēja iekšā, un durvis atkal aizvērās.
   Tikko iedrošinājušies kādu vārdu čukstā pateikt, runāšanu labāk aizstādami ar mēmu pantomimu, Feidžins un jaunais ebrejs, kas viņus bija ielaidis, norādīja Noem uz loga rūti, dodami zīmi pakāpties un aplūkot personu blakus istabā.
   —   Vai tā ir tā sieviete? — Noe jautāja tikko sadzirdami.
   Feidžins palocīja galvu.
   —   Es nevar labi viņas seju saredzēt, — Noe čukstēja.
   —   Viņa skatās uz leju, bet sveces viņai aiz muguras.
   —   Pagaidiet vēl, — Feidžins čukstēja.
   Viņš deva zīmi Barnijam, un tas izgāja. Pēc mirk|a jau­nais ebrejs parādījās blakus istabā, it kā ar nolūku svecei nokniebt nodegumu, pastūma to tur, kur vajadzīgs, un, uzru­nādams meiču, lika viņai pacelt galvu.
   —   Nu es to redzu, — sacīja spiegs.
   —   Skaidri?
   —   Starp tūkstošiem es to pazītu.
   Viņš steidzīgi norāpās, jo durvis pavērās un istabā ienāca meiča. Feidžins iestūma Kleipolu iegorītī aiz aizkara, un tur nu viņi abi stāvēja, elpu aizturēdami, kamēr meiča pagāja garām pāris pēdu attālumā no viņu paslēptuves un izgāja pa durvīm, pa kļjrām viņi bija ienākuši.
   —   Csst! — jaunais cilvēks, kas atvēra durvis, brīdināja.
   —   If laikes.
   Noe saskatījās ar Feidžinu un metās ārā.
   —   Pha kreise, — jaunais cilvēks čukstēja. — Phagrēzes pha kreise un thuretes otrpus ēle.
   Noe tā ari darīja, un lukturu gaismā viņš ieraudzīja aiz­ejošās meičas figūru, kas bija jau labu gabalu viņam priekšā. Viņš turējās meičai tik tuvu, cik tuvu, pēc viņa saprāta, vaja­dzēja, un gāja pa ielas pretējo pusi, lai labāk varētu noverot viņas gaitu. Reizes divi trīs viņa bikli paraudzījās apkārt un vienu reizi apstājās, lai palaistu garām divus vīriešus, kas gāja viņai cieši aiz muguras.
   Likās, ka viņa nevarētu vien saņemties drosmi, bet, jo tālāk viņa gāja, jo stingrāks un drošāks k]uva viņas solis. Spiegs visu laiku turējās zināmā atstatumā un, acu no meičas nenovērsdams, sekoja tai pa pēdām.

   Baznīcas pulkstenis nosita pusnakts stundas trešo ceturk­sni, kad uz Londonas tilta parādījās divi gājēji.
   Viens no tiem steidzīgā, raitā solī gāja pa priekšu, tā bija sieviete; viņa nepacietīgi raudzījās apkārt, it kā meklēdama kādu, ko gaidījusi; otrs bija vīrietis; tas, slēpdamies vistum­šākajā ēnā, kādu vien varēja atrast, sekoja sievietei gabaliņu iepakaļus, vienmēr pielāgodamies viņas gaitai: apstādamies, kad viņa apstājās, atkal zagšus līzdams uz priekšu, kad viņa sāka iet, bet pat vajāšanas naujumā baidīdamies pieiet pārāk tuvu viņai klāt. Tā viņi pārgāja tiltu no Midlseksas uz Sere- jas pusi, kad sieviete, acīm redzot starp gājējiem meklēto neatradusi, pagriezās atpakaļ. Kustība bija spēja un negai­dīta, bet tas, kas viņai sekoja, tādēļ nezaudēja apķērību: viņš ierāvās nišā starp tilta pīlāriem, pārliecās pār margām, lai
   labāk paslēptu savu augumu, un pagaidīja, kamēr viņa paiet garām pa pretējās puses ietvi. Kad sieviete bija no viņa ap­mēram tādā pašā atstatumā kā pirmāk, viņš mierīgi līda ārā un sekoja tai atkal. Ap tilta vidu viņa apstājās. Vīrietis ari apstājās.
   Tā bija ļoti tumša nakts. Diena nebija bijusi nekāda jaukā, un ap šo stundu šinī vietā redzēja tikai reto gājēju. Tie paši retie steidzīgi pagāja garām, varbūt pat nepamanīdami, vis­maz nepievērsdami uzmanību ne sievietei, ne vīrietim, kas to neizlaida no acīm. Abi tie neizskatījās pēc tādiem, kas būtu varējuši saistīt apnicīgos skatienus, ar kādiem Londonas pa­dibeņu ļaudis, kuriem šai naktī gadījās iet pār tiltu, meklējās pēc kādas aukstas velves vai bezdurvju būceņa, kur pārlaist nakti; abi stāvēja mierīgi, neviena neuzrunādami, neviena garāmgājēja neuzrunāti.
   Pār upi klājās migla, caur kuru tikai nespodri mirgāja kuģīšu sarkanās uguntiņas daudzajās piestātnēs, un tumšās celtnes krastmalā atēnojās vēl drūmākas un bezveidīgākas. Abos krastos pār jumtu un tornīšu blīvu pacēlās vecas, ap­kvēpušas noliktavas, kas smagas, īgnumpilnas un saviebušās noraudzījās ūdens līmenī, tik melnā, ka tas nespēja atspogu­ļot pat šādu milzeņu apveidus. Vecās Pestītāja baznīcas ku­pols un svētā Magnusa torņa smaile — šī mūžvecā tilta sen­senie gigantiskie sargi — tikko viedās pelēkajā tumsā, bet mastu .mežs lejpus tilta un bieži izkaisīto baznīcu torņi augš­pusē gandrīz vairs nebija acij sameklējami.
   Meiča, nemiera dzīta, vēl dažas reizes pagājās uz priekšu un atpakaļ — sava slepenā novērotāja cieši uzraudzīta, — un tad svētā Pāvila zvans aizvadīja atkal vienu dienu mūžībā. Pusnakts nolaidās pār ļaužu pilno pilsētu. Pār pilīm, nakts krodziņiem, cietumiem, vājprātīgo namiem, slimnīcām, kur dzīvība dzimst un mirst, pār veseliem un slimiem, pār līķu sastingušām sejām un bērnu mierīgo miegu, pār visu un visiem bija nolaidusies pusnakts.
   Nebija ne divi minūtes pagājušas pēc pulksteņa zvana, kad netālu no tilta izkāpa no īrētas karietes jauna lēdija un džentlmenis jau iesirmu galvu, kuri, atlaiduši važoni, nāca tieši uz tilta pusi. Tiklīdz vinu soļi atskanēja uz tā ietves, meiča uztrūkās un tūlīt steidzās tiem pretī.
   Tie gāja, lūkodamies apkārt, kā cilvēki, kas kaut ko meklē, bet nav visai pārliecināti, ka meklēto atradīs, kad pēkšņi tiem pievienojās viņu jaunā sabiedrotā. Viņi apstājās un aiz pārsteiguma iekliedzās, tūlīt gan kliedzienu apslāpē­dami, jo tieši šai mirklī cieši garām pagāja, bezmaz virsū uzgrūzdamies, kāds vīrietis laucinieka drēbēs.
   — Ne šeit, — Nensija steidzās brīdināt. — Seit es baidos ar jums runāt. Iesim projām… tālāk no ceļa, kur ļaudis staigā … tur, lejā pa tiem pakāpieniem.
   Kad viņa šos vārdus bija izrunājusi un ar roku norādījusi, kurp grib atnācējus vest, laucinieks palūkojās apkārt un, rupji uzprasījis, kāpēc tie aizņemot visu ietvi, gāja tālāk.
   Pakāpieni, uz kuriem meiča norādija, atradās Serejas pusē, tai pašā, kurā ir Pestītāja baznīca, un veidoja kāpnes no tilta uz kuģīšu piestātni. Uz turieni nepamanīts aizsteidzās vīrie­tis, kas izskatījās pēc laucinieka, un, kad uz atru roku bija apskatījis šo vietu, sāka kāpt lejup.
   Šīs kāpnes iet lejā tieši no tilta; tās sadalās trijos pos­mos. Kur beidzas otrais, uz leju ejot, mūra siena kreisajā pusē noslēdzas ar ornamentalu pilastru,[20] kas vērsts pret Temzu. Ap šo vietu zemākie pakāpieni kļūst platāki, tā ka cilvēku, kas aizslēpjas aiz šā mūra stūra, nevar redzēt neviens, kam gadās stāvēt uz kapnem kaut vienu pašu pakāpienu augstāk par viņu. Līdz šai vietai nokļuvis, laucinieks pārlaida ašu skatienu apkārt, un, tā kā nekur labākas paslēptuves nevarēja ieraudzīt un pašlaik arī bija bēguma periods, kādēļ vietas, kur nostāties, bija atliku likām, viņš pašāvās sānis, atspieda muguru pret pilastru un gaidīja, gandrīz pārlieci­nāts, ka zemāk tie nekāps, un, ja arī viņš nevarēs dzirdēt, kas tiek runāts, vismaz varēs tiem atkal sekot, jūtoties pilnīgā drošībā.
   Tik gausi vilkās laiks šai vientuļajā vietā un tik sveloti spiegam gribējās uzzināt šās satikšanās iemeslus, kas šķita tik pretēji tiem, kādus viņam bija cerība sagaidīt, ka viņš ne vienreiz vien taisījās jau atmest šai lietai ar roku un iestās­tīja sev, ka tie vai nu apstājušies krietni augstāk, vai arī aizgājuši noturēt savu noslēpumaino sarunu pavisam citā vietā. Pašlaik viņš gribēja līst ārā no savas paslēptuves un kāpt atpakaļ augšā, kad pēkšņi izdzirda tuvojamies soļus un tūlīt arī balsis, gandrīz vai pie pašas auss.
   Viņš saslējās, pieplaka pie mūra un, elpu aizturējis, sāka uzmanīgi klausīties.
   —   Tālāk ne soli! — kāda balss teica, neapšaubāmi džentl­meņa balss. — Es nepieļaušu, ka šī jaunā lēdija iet vēl tālāk. Daudzi būtu liegušies pat līdz šai vietai jums sekot, bet redziet — es esmu iecietīgs pret jums.
   —   Iecietīgs pret mani! — meičas balss izsaucās, tās, kurai viņš sekoja. — Jūs tiešām esat smalkjūtīgs, ser. Iecie­tīgs pret mani! Ek nu, tas nav tik svarīgi.
   —   Nu, bet kācki, - džentlmenis sacīja laipnākā balsī, — kādēļ jūs atvedāt mūs šurp uz šo dīvaino vietu? Vai tad mēs nevarējām parunāties labāk augšā, kur gaisma un kustība apkārt, nevis līst šai tumšajā, baigajā alā?
   —   Es jau jums teicu, ka man bija bailes ar jums tur runāt. Es nezinu, kāpēc, meiča atbildēja sadrebinādamās, — bet šovakar man mācas virsū tādas bailes un šausmas, ka es tikko varu uz kājām turēties.
   —   Bailes? No kā? — džentlmenis vaicāja, atmaigdams pret viņu.
   —                Es pati nesaprotu, no kā, — meiča atteica, — kaut es- to zinājusi! Jau visu dienu mani vajā šausminošas nāves domas, rēgojas acu priekšā līķauti ar asins traipiem, un es aiz bailēm degu kā ugunī. Vakarā paņēmu grāmatu palasīt, lai ātrāk paietu laiks, un burtu rindās atkal viss tas pats.
   —   Iedomu rēgi, — sacīja džentlmenis, viņu mierinādams.
   —   Nav iedomu rēgi, — meiča atteica neskanīgā balsī. — Varu zvērēt, ka redzēju katrā lapas pusē uzrakstītu «zārks» — lieliem, melniem burtiem, — jā, un šovakar, kad nācu, man vienu panesa tuvu garām.
   —  Nu, tā jau nav nekāda neparastā parādība, — džentl­menis sacīja. — Cikreiz man tos nav garām nesuši!
   —  Jā, bet īstus, — meiča attrauca. — Sis nebija tāds.
   Meičas balss skanēja tik baisi, ka slepenajam klausītājam
   šermuļi pārskrēja pār miesu, dzirdot šos vārdus, un asinis sastinga dzīslās. Nekad viņš vēl nebija sajutis tādu atvieglo­jumu kā padzirdēdams, cik glāsīgā balsī jaunā lēdija lūdza meiču būt prātīgai un neļaut šādai drausmu iztēlei vaļu pār sevi.
   —   Parunājiet ar viņu tā laipni! — jaunā lēdija teica savam pavadonim. — Nabadzīte! Šķiet, viņa tvīkst pēc laipna vārda.
   —  Jūsu augstprātīgie, dievbijīgie ļaudis, redzēdami mani tādu kā šovakar, būtu saslējuši galvas uz debesīm un sākuši sprediķot par elles liesmām un dieva sodību, — meiča sūro­jās. — Ak dārgo ledij, kāpēc tie, kas domājas piederam dieva izredzēto pulkiem, neizturas pret mums, paklīdušajām avīm, tikpat iecietīgi un laipni kā jūs, kas ar savu jaunību, skaistumu un visu to, ko tie jau zaudējuši, būtu varējusi gan mazliet palepoties, nevis izturēties pazemīgāk par tiem.
   —   Ko nu! — džentlmenis ieteicās. — Turks, krietni no­mazgājis savu seju, pavērš to pret rītiem, kad skaita lūgša­nas; šie krietnie ļaudis, saduroties ar pasauli, noberž no sava vaiga pēdējo smaida palieku un tikpat noteikti pavēršas pret tumšāko debess pusi. Ja man jāizvēlas starp musulmani un varizeju, es priekšroku dodu pirmajam.
   Šie vārdi bija domāti jaunajai lēdijai un varbūt runāti ar nolūku dot Nensijai laiku nomierināties. Mazu brīdi vēlāk džentlmenis uzrunāja Nensiju.
   —  Jūs nebijāt šeit pagājušo svētdienas nakti, — viņš teica.
   —  Es nevarēju atnākt, — Nensija atbildēja. — Mani aiz­turēja ar varu.
   - Kas?
   —   Tas, par kuru es jaunajai lēdijai jau stāstīju agrāk.
   —   Es ceru, nebūs taču radušās aizdomas, ka jūs kādam esat pastāstījusi par to lietu, kuras dēļ mes esam ieradušies šeit? — džentlmenis jautāja.
   —   Ne, — meiča atbildēja, purinādama galvu. — Man nenākas vis viegli iztikt no mājas, ja viņš nezina, kurp gribu iet. Arī toreiz es nebūtu tikusi pie lēdijas, ja pirms iziešanas neiedcvusi iedzert zāles ar opiju klāt.
   —   Vai viņš bija pamodies pirms jūsu pārnākšanas mā­jās? — džentlmenis vaicāja.
   —   Nē; un ne viņam, ne kādam citam nav radušās nekādas aizdomas pret mani.
   —   Labi, — džentlmenis sacīja. — Tagad uzklausiet mani-!
   —   Es klausos, — meiča sacīja, jo džentlmenis uz brīdi apklusa.
   —   Sī jaunā lēdija, — džentlmenis iesāka, — pastāstīja man un vēl kādiem draugiem, kuriem var droši uzticēties, to, ko bija dzirdējusi no jums pirms nedēļām divām. Atzīšos, sākumā es šaubījos, vai uz jums var pilnīgi paļauties, bet tagad es svēti ticu, ka var.
   —   Var, — meiča nopietni apstiprināja.
   —   Atkārtoju — es tam svēti ticu. Lai pierādītu, ka es jums pilnīgi uzticos, teikšu, neko neslēpdams, ka mēs esam nolēmuši izdibināt to noslēpumu, lai tas būtu kāds būdams, iedzenot bailes šim Monksam. Bet ja nu… ja… — dženll- menisr teica, — viņu neizdosies dabūt rokā vai arī, ja dabū­sim rokā, bet mūsu rīcībai nebūs vēlamo panākumu, tad jums vajadzēs mums uzrādīt ebreju.
   —   Feidžinu! — meiča iesaucās, spēji atkāpdamās.
   —  To vīru jums vajadzēs uzrādīt mums, — džentlmenis atkārtoja.
   —  To es nedarīšu! To es nekad nedarīšu, — meiča at­trauca. — Lai arī viņš ir tīrais sātans, vēl ļaunāks par velnu, kāds viņš bijis man, lo es tomēr nedarīšu.
   —  Jūs nedarīsiet? — džentlmenis pārvaicāja, kas, šķita, šādu atbildi bija ari sagaidījis.
   —   Nekad! — meiča palika pie sava.
   —   Pasakiet, kādēļ!
   —   Viena iemesla dēļ, — meiča stingri noteica, — viena tāda iemesla dēļ, kas lēdijai zināms, un es ticu, ka viņa būs manā pusē, jo man ir viņas solījums. Ir vēl arī otrs iemesls: lai, cik negodīga viņa dzīve, negodīga ir bijusi arī manējā; daudz ir mūsējo, kas esam minuši vienu taku, un es neiešu nodot tos, kuri —- kurš katrs no tiem — būtu varējuši nodot mani, bet nav to darījuši, lai arī būdami samaitāti cilvēki.
   —    Nu tad, — ātri atteica džentlmenis, it kā būtu panācis tieši to, ko gribējis, — nododiet Monksu manās rokās un ļaujiet man ar viņu rīkoties!
   —   Bet ja nu viņš uzrāda citus?
   —   Apsolu jums: ja es no viņa izspiedīšu patiesību, ar to tā lieta arī būs galā. Olivera īsajā dzīves stāstā droši vien ir kāda lappuse, ko atklātībai būs nepatīkami rādīt, un, ja vien patiesību izdibināsim, visi tiks atstāti mierā.
   —   Bet ja neizdibināsiet? — meiča iebilda.
   —   Vienalga, — džentlmenis turpināja, — šis Feidžins arī tad netiks nodots tiesai pret jūsu gribu. Bet tādā gadījumā, domāju, es varēšu jums celt priekšā tādus argumentus, kas jūs pamudinās piekāpties.
   —   Vai arī lēdija dod tādu solījumu?
   —   Jā, — Roze atbildēja. — Dodu jums patiesu un svētu solījumu.
   —   Vai Monkss nekad nedabūs dzirdēt, kā līdz jūsu ausīm nokļuvis tas, ko jūs zināt? — meiča, brīdi klusējusi, ievaicājās.
   —   Nekad, — džentlmenis atbildēja. — Ar viņu tiks runāts tā, ka tas viņam ne prātā nevarēs ienākt.
   —   Es pati esmu daudz melojusi, no bērna kājas starp meļiem dzīvojusi, — meiča vēl pēc brīža piebilda, — bet jūsu vārdiem es ticēšu.
   Saņēmusi no abiem vēl apgalvojumu, ka droši var uz viņiem paļauties, meiča sāka runāt klusā balsī, — tik klusā, ka klausītājam bieži paslīdēja garām pat viņas vārdu īstā jēga, — un aprakstīja, kur atrodas, pat vārdā nosauca to traktieri, no kurienes viņai šinī vakarā sāka sekot. Tā kā viņa savā stāstījumā bieži apklusa, varēja domāt, ka džentlmenis dzirdēto pieraksta. Kad meiča bija sīki apstāstījusi traktiera atrašanās vietu, paskaidrojusi, no kurienes to ērtāk novērot, nepievēršot sev uzmanību, un minējusi tās dienas un stundas, kurās Monkss parasti apmeklēja krodziņu, viņa, likās, kādu brīdi iegrima domās, atsaukdama atmiņā Monksa izskatu un izturēšanos.
   —   Viņš ir gara auguma, — stāstīja meiča, — plecīgs vīrs, bet spēcīgs nav; viņam ir tāda zaglīga gaita, iedams vien­mēr skatās pār plecu, papriekšu uz vienu pusi, tad uz otru. Neaizmirstiet to, jo pēc viņa acīm vien jūs to pazīsiet: tās ir tik dziļi iegrimušas, kā nevienam cilvēkam neesmu redzējusi. Seja tumša, tāpat kā mati un acis, un, kaut gan viņam nebūs vairāk kā divdesmit seši, divdesmit astoņi gadi, viņš izskatās nogājies un nodzīvojies. Lūpas viņam bālas, sakodītas, jo bieži viņam uznāk šausmīgas lēkmes un viņš pat reizēm rokas sakož tā, ka uz tām paliek rētas… kāpēc jūs tā satrūkā- ties? — meiča ievaicājās, pēkšņi apraudamās.
   Džentlmenis ātri atteica, ka viņš nemaz neapzinoties to -darījis, un lūdza turpināt.
   —   Da|u no visa tā, ko jums stāstīju, esmu izdibinājusi no citiem ļaudīm, kas apmeklē to māju, par kuru jums minēju, jo pati viņu esmu redzējusi tikai divi reizes un abas reizes viņš bija paslēpies lielā apmetnī. Liekas, tas arī ir viss, ko varu jums pateikt, kā viņu sazīmēt. Pagaidiet, vēl kas, — viņa piebilda. — Uz kakla viņam, tik augstu, ka jūs to varat ieraudzīt zem kaklauta, kad viņš galvu pagriež sānis, ir…
   —  Plats, sarkans plankums kā no apdeguma? — džentl­menis iesaucās.
   —   Kā tas nākas? — meiča brīnījās. — Jūs viņu pazīstat?
   Jaunajai lēdijai izlauzās izbrīna kliedziens, un kādu brīdi
   visi trīs stāvēja tik klusi, ka klausītājs skaidri varēja sadzir­dēt viņu elpu.
   —   Laikam pazīstu, — džentlmenis sacīja, pārtraukdams klusumu. — Pēc jūsu apraksta liekas, ka pazīstu. Redzēsim. Daudzi cilvēki ir ārkārtīgi līdzīgi viens otram. Var jau būt, ka šis arī nav tas.
   To pateicis ar šķietamu vienaldzību, viņš pavirzījās kādu soli tuvāk spiegam, ko pēdējais noprata pēc tā, ka ļoti skaidri sadzirdēja viņa čukstu: «Tam jābūt tam pašam.»
   —   Paklausieties, jaunkundz, — viņš sacīja, pēc balss skaņas spriežot, atgriezies iepriekšējā vietā, •— jūs mums esat izdarījusi vērtīgu pakalpojumu, un es labprāt gribētu arī jūsu labā ko izdarīt. Kā lai es varētu jums atmaksāt?
   —   Nekādi, — Nensija atteica.
   —   Neturieties nu ietiepīgi pie saviem vārdiem! — džentl­menis piebilda tik sirsnīgā balsī, ka tā būtu varējusi aizkus­tināt daudz cietāku un nejūtīgāku sirdi. — Padomājiet! Pa­sakiet!
   —   Nekādi, ser, meiča atbildēja šņukstēdama. — Ne ar ko jūs nevarat man palīdzēt. Ne uz ko es vairs neceru.
   —  Jūs pati aptumšojat šīs cerības, — džentlmenis sacīja. — Pagātne ir bijusi tumša, nežēlīga, savus jaunos spēkus jūs esat izšķiedusi tur, kur nenākas, saminusi savu dārgāko rotu, ar ko radītājs apveltī tikai reizi un zaudēto atpakaļ nedod nekad; bet uz nākotni jūs vēl varat cerēt. Es nesaku, ka mūsu spēkos būtu atdot jums sirdsprieku un dvēseles mieru, jo tas nāks, ja pati to meklēsiet, bet drošu, klusu patvērumu vai tepat Anglijā, vai, ja jūs baidāties te palikt, kaut kur ārzemēs, to mēs ne tikvien kā varam, bet arī no sirds vēlamies jums sagādāt. Vēl gaisma nebūs svīdusi, vēl upe nebūs modusies pirmajā saullēkta blāzmā, kad jūs jau atrādīsieties tur, kur jūs nesasniegs neviens no jūsu bijušajiem līdzgaitniekiem;
   un aiz jums tiks visas pēdas nodzēstas, it kā jūs šai pašā mirklī būtu no zemes virsas pazudusi. Iesim! Es negribētu, ka jūs atgrieztos atpakaļ un kaut vārdu vēl pārmītu ar saviem vecajiem draugiem vai uzmestu kaut vienu skatienu uz veca­jām vietām, vai ieelpotu vēl to gaisu, kas jums nes postu un nāvi. Pametiet to visu, kamēr ir laiks un izdevība!
   —   Tagad viņu izdosies pierunāt! — jaunā lēdija iesau­cās. — Es redzu, ka viņa svārstās.
   —   Baidos, ka ne, mana dārgā, — džentlmenis sacīja.
   —   Nē, ser, es nesvārstos, — meiča atteica, īsu brīdi ar sevi cīnījusies. — Es esmu sakalta ar savu agrāko dzīvi. Tagad tā man ir pretīga, es nīstu to, bet atstāt es to nevaru. Jādomā, esmu par dziļu tajā iestigusi, lai spētu vel izbrist ārā, — un tomēr, es nezinu, kas tas ir: ja jūs man agrāk to būtu teikuši, es būtu sākusi smieties. Bet… — viņa sacīja, pamezdama nemierīgus skatienus apkārt, — man atkal mācas bailes virsū. Man jāiet uz mājām.
   —   Uz mājām! jaunā lēdija atkārtoja, sevišķi uzsvēr­dama šo vārdu.
   —   Jā, uz mājām, ledij! — meiča atsaucās. — IJz mājām, kādas es sev esmu radījusi ar visu savu dzīvi. Šķirsimies. Mani var izsekot vai ieraudzīt. Ejiet! Ejiet! Ja esmu jums izdarījusi kādu pakalpojumu, tad viss, ko par to prasu, — atstājiet mani un ļaujiet man savu ceļu iet vienai!
   —   Veltīgi vēl ko teikt, — džentlmenis nopūzdamies sacīja. — Varbūt, palikdami vēl ilgāk, mēs apdraudam viņas dzīvību. Mēs jau tā viņu esam aizkavējuši ilgāk, nekā viņa bija gai­dījusi.
   —  Jā, jā, — meiča piebilda, — jūs aizturējāt gan mani ilgāk.
   —   Kādu galu gan var ņemt šās nabaga nelaimīgās dzī­ve! — jaunā lēdija iesaucās.
   —   Kādu? — meiča "attrauca. — Paskatieties tur lejā, ledij! Paskatieties uz tumšo upi! Cik reižu jūs nebūsiet lasī­jusi, ka tādas kā es metušās dzelmē, neatstājot šeit nevienu dzīvu dvēseli, kas būtu rūpējusies vai noraudājuši asaru par tām. Paies varbūt gadi, varbūt tikai mēneši, bet tik tālu es pēdīgi notikšu.
   —   Lūdzama, nerunājiet tā, — jaunā lēdija sacīja, asaras rīdama.
   —   Līdz jūsu ausīm tas nekad nenokļūs, dārgo ledij, un lai die's ar jums neliek tādas šausmas dzirdēt. Ardievu, ardievu!
   Džentlfrienis novērsās.
   —   Lūk, maciņš, — jaunā lēdija lūdza. — Ņemiet to manis labad, lai jums butu kads krajumiņš, ja pienāk sura, grūta stunda.
   —   Nē! — meiča atteica. — Es nedarīju to par naudu. Lai vismaz šī apziņa man paliek. Un tomēr — iedodiet man kaut ko, ko jūs esat valkājusi, — man gribētos kādu nieku … nē, nē, gredzenu ne — jūsu cimdu vai mutautiņu, kaut ko, lai es varētu to glabāt par piemiņu no jums, mīļo ledij. Tā. Dzīvojiet laimīgi! Ardievu, ardievu!
   Meičas lielais satraukums un bailes, ka viņu neierauga, kas viņai nežēlīgi un bargi atriebtos, pamudināja džentlmeni atstāt viņu, kā viņa bija lūgusi. Bija dzirdams vēl aizejošo soļu troksnis, bet balsis apklusa.
   Drīz vien uz tilta parādījās divi cilvēku stāvi — tie bija jaunā lēdija ar savu pavadoni. Uz augšējā kāpņu laukumiņa viņi apstājās.
   —   Klau! — jaunā lēdija ausīdamās iesaucās. — Vai viņa sauca? Man šķita, ka dzirdēju viņas balsi.
   —   Nē, manu mīļo, — misters Braunlovs atbildēja, skumji paraudzīdamies atpakaļ. — Viņa nav izkustējusies no vietas un to arī nedarīs, kamēr mēs nebūsim aizgājuši.
   Roze Meilija vēl kavējās, bet vecais džentlmenis paņēma viņu zem rokas un ar maigu uzstājību veda projām. Kad viņi vairs nebija redzami, meiča saļima gandrīz ar visu augumu uz akmens kāpnēm un izlēja savas dvēseles mokas rūgtās asarās.
   Pēc brīža viņa piecēlās un nedrošiem, ļodzīgiem soļiem kurmuļoja uz ielas pusi. Pārsteigtais klausītājs palika vēl kādu brīdi nekustīgi stāvam savā postenī, bet tad, uzmanīgi aplaidis acis visapkārt un pārliecinājies, ka palicis viens pats, lēnām izlīda 110 savas paslēptuves un, tāpat kā atnācis, slēp­damies mūra sienas ēnā, kāpa atkal pa kāpnēm augšā.
   Ticis augšā un vēl vairākkārt pašķielējis uz visām pusēm, lai būtu pilnīgi drošs, ka neviens viņu nenovēro, Noe Kleipols diedza projām, ko mācēja, taisnā ceļā uz ebreja māju, tik ātri, cik ātri viņa kājas to spēja nest.

   Bija vēl palikušas apmēram divi stundas līdz rītausmai — laiks, ko rudeņos patiešām var saukt par visdziļāko nakti, kad ielas ir klusas un klajas, kad pat trokšņi šķiet ie&naudušies, kad izvirtība un uzdzīve ir pārstreipuļojušas mājās atpūsties.
   Un, lūk, šajā klusajā, mēmajā nakts stundā Feidžins sēdēja vēl nomodā savā vecajā būcenī tik bālu, sašķobītu seju, tik sasarkušām acīm, ka atgādināja drīzāk no drēgna kapa izlī­dušu ļauna gara vajātu spoku nekā cilvēku.
   Viņš sēdēja, sakumpis pār auksto pavardu, aptinies vecu, saskretušu sedzeni, seju pavērsis pret notecējušu sveci, kas dega turpat uz galdiņa viņam līdzās. Labā roka bija pacelta pie lūpām, un, kad viņš, domās iegrimis, grauza savus garos, melnos nagus, tukšajās smaganās parēgojās pāris zobu, kas atgādināja suņa vai žurkas ilkņus.
   Pārkritis pār matraci uz grīdas, cieši aizmidzis, gulēja Noe Kleipols. Uz to vecais ebrejs pa reizei pavērsa acis un mirkli noraudzījās viņā; tad atvilka tās atpakaļ un skatījās atkal svecē, kuras apdegusi, pusē pārlīkusī garā dakts meta tauku piles uz galda, gaiši parādīdama, ka ebreja domas kavējas kaut kur citur.
   Tā tas tiešām arī bija. Sašutums par tik gudri izdomāta plāna izjukšanu; dusmas uz meiču, kas uzdrošinājusies nodi­bināt nodevīgus sakarus ar svešiem ļaudīm; nespēja ticēt, ka tā patiešām būtu liegusies viņu nodot; rūgtā vilšanās, ko sa­gādāja zudušās izredzes atriebties Saiksam; bailes no atmas­košanas, pazudināšanas un nāves un nevaldāms, mežonīgs niknums par visu — lūk, kas kā viesuļa virpuļi, veldamies cits aiz cita, plosījās Feidžina smadzenēs, kamēr krūtīs brieda jauni velnišķīgi plāni un vistumšākie nodomi.
   Viņš sēdēja, ne par matu neizmainīdams savu stāvokli un, kā likās, ne mazāko uzmanību nepievērsdams laika tecēju­mam, līdz viņa modrā auss šķitās uztvērusi soļu troksni uz ielas.
   —  Beidzot, — viņš nomurdēja, noslaucīdams sausās, tvīkstošās lūpas. — Beidzot!
   Viņam vēl runājot, klusi notrinkšēja zvans. Viņš uzste- berēja pa kāpnēm augšā atvērt durvis un drīz bija atpakaļ, ievezdams līdzi kādu līdz zodam ietinušos vīrieti ar sainīti padusē.
   —   Se! — sacīja tas, nolikdams sainīti uz galda. — Pa­strādā nu tu un lūko no tā izsist to augstāko, ko māki. Gana tas man pūļu maksāja, kamēr samakšķerēju. Domāju jau, ka varēšu atnākt stundas trīs agrāk.
   Feidžins paņēma sainīti un, ieslēdzis to skapī, nosēdās atkal un neteica ne vārda. Rīkodamies viņš ne uz mirkli nebija novērsis acu no laupītāja, un tagad, kad tie sēdēja viens otram iepretī vaigu vaigā, viņš noņēmies stīvi raudzījās uz to, lūpas viņam raustījās un seja uzbudinājumā tā pārvērtās, ka pat kramplauzis neviļus atvilkās nostāk ar savu krēslu un patiesi izbijies uzlūkoja viņu.
   —   Kas ta nu? — Saikss ierēcās. — Ko tu blenz uz cil­vēkiem kā izsalcis vilks?
   Feidžins pacēla labo roku, pakratīja trīsošo rādāmo pirk­stu, bet uzbudinājums bija tik liels, ka uz mirkli viņš bija zaudējis valodu.
   —   Piķis un zēvele! — Saikss lādējās, ar šausmām taustī­damies krūšu kabatā. — Viņš ir traks palicis. Man, nudien, jābūt uzmanīgam.
   —   Nē, nē, — Feidžins, valodu atguvis, sacīja. — Tā nav… Jūs neesat tā persona, Bil. Jūs es nekādā… jūs nekādā pārkāpumā neesmu pienācis.
   —   O! Ak neesi, mani neesi pienācis? — Saikss teica, viņu bargi uzlūkodams, un izaicinoši tam acu priekšā pārlika pistoli citā, parocīgākā kabatā. — Tīrā laime … vismaz vie­nam no mums. Kurš tas viens, nekrīt svarā.
   —  Man ir sakāms kaut kas tāds, Bil, — Feidžins teica, piestumdamies ar savu krēslu tuvāk, — kas jums pataisīs vēl drusciņ šķērmāku dūšu nekā man.
   —   Nu, nu?_ — kramplauzis atsaucās it kā neticēdams. — Sper vaļā! Ātrāk, citādi Nensija vēl sāks domāt, ka esmu pagalam.
   —   Pagalam! — Feidžins sēca. — Ka tam jānotiek, to viņa pati ar savu gudro galviņu ir izlēmusi jau sen.
   Saikss pilnīgā neizpratnē uzlūkoja ebreju un, nevarēdams viņa sejā izlasīt mīklas atrisinājumu, ar savu milzīgo ķetnu sagrāba viņu aiz apkakles un pamatīgi sapurināja.
   —   Vai Iii runāsi reiz! — viņš rēca. — Ja ne, tu sāksi drīz rīstīties pec gaisa! Atdari muti un pasaki skaidriem vārdiem, kas sakāms!. . . Nu, gāz ārā, tu vecais, nolādētais kranci!
   —   Pieņemsim, ka tas puisis, kas tur guļ… — Feidžins iesāka.
   Saikss pavērās atpakaļ, kur gulēja Noe Kleipols, it kā ne­būtu to agrāk ievērojis.
   —   Nu, un? — viņš skubināja ebreju.
   —  Pieņemsim, ka šis puisis, — Feidžins turpināja, — grib mūs iegāzt.. . mūs visus uzrādīt… ka viņš šai nolūkā jau laikus stājies sakaros ar zināmām personām, nolicis ar tām satikšanos uz ielas, lai izstāstītu, kādi mēs izskatāmies, sīki aprakstītu visas pazīmes, pēc kurām mūs varētu sazīmēt, kā arī būdu, kur mūs visvieglāk notvert. Pieņemsim, ka viņš sa­domājis to darīt, turklāt vēl izpūst arī par uzņēmumu, kurā mēs visi vairāk vai mazāk līdzi darbojamies, — sadomājis tīšu prātu, aiz saviem untumiem, nevis tādēļ, ka būtu sa­grābts, ietupināts, mācītāja biktēts, pie ūdens un maizes turēts un tā piespiests, bet tīšu prātu, pats sava prieka dēļ; viņš nakti izzogas laukā, uzmeklē tos, kuru acīs mēs esam asākais dadzis, un izplāj visu par mums. Vai jūs dzirdat? — ebrejs ierēcās, acīm niknumā iedzalkstoties. — Pieņemsim, <a viņš to visu izdarījis, — ko tad?
   —   Ko tad? — Saikss atkārtoja, izgrūzdams šausmīgu lāstu. — Ja viņš vēl būtu atstāts dzīvs līdz manai atnākšanai, es saberztu viņa pauri tik daudzās drumslās, cik viņam matu iz galvas.
   —   Un ko tad, ja es to būtu izdarījis? — nebalsī iebrēcās Feidžins. — Es, kam tik daudz kas zināms, kur varu tik daudzus vēl bez sevis uzvilkt kāķī?
   — Nezinu, — Saikss novilka caur zobiem, nobālēdams jau iedomājoties vien. — Es laikam iztaisītu tādu ļembastu cie­tumā, lai mani iekaļ dzelžos; un, ja mani tiesātu reizē ar tevi, es turpat tiesas zāle ar saviem dzelžiem sašķaidītu tavas smadzenes visu ļaužu priekšā. Tik daudz spēka man būtu, — kramplauzis nobuldurēja, paceldams muskuļaino roku, — kā saberzt tavu galvu, lai no tās drumslas vien pajūk, it kā tai smaga vezuma ritenis būtu pāri gājis.
   —  Jūs to darītu?
   —  Vai es darītu? — kramplauzis atrūca. — Nu, pārbaudi mani!
   —   Un ja tas būtu bijis Carlijs vai Kūmiņš, vai Beta, vai.. .
   —  Man vienalga, — Saikss nepacietīgi atbildēja. — Lai tas būtu kas būdams, es darītu tāpat.
   Feidžins cieši paskatījās uz laupītāju, tad, ar zīmēm lik­dams viņam palikt klusu, noliecās pār matraci uz grīdas un sāka raustīt gulētāju, lai tas mostas. Saikss savā krēslā sa- guma uz priekšu, rokas uz ceļiem uzlicis, nevarēdams izprā­tot, kas slēpjas aiz visas šīs izjautāšanas un sagatavošanās.
   —   Bolter, Bolter! Nabaga zeņķis! — Feidžins noteica, paceldams acis, kurās sprikstēja sātaniska tīksme, un katru vārdu izrunādams ar zīmīgu uzsvaru. — Viņš noguris… noguris … tik ilgi viņai pa pēdām steigdamies. . . viņai pēdas dzīdams, Bil.
   —   Kas tev ir aiz ādas? — Saikss jautāja, atliekdams mu­guru taisnu.
   Feidžins nekā neatbildēja, bet, no jauna pārliecies pār gulētāju, uzbukņīja to sēdus stāvoklī. Kad gulētāja izdomā­tais vārds bija vairākreiz atkārtots, Noe izberzēja acis un, gari nožāvājies, sāka mirkšķināt miega pilnos plakstus, pētī­dams apkārtni.
   —   Izstāsti man velreiz… vel vienreiz, lai viņš ari dzird, — ebrejs mudināja, runājot norādīdams uz Saiksu.
   —   Ko izstāstīt? — vaicāja samiegojies Noe, nepatikā no­skurinādamies.
   —  To… par Nensiju, — ebrejs atteica, sagrābdams Saiksu aiz rokas dilba, lai viņš neaiztrauktos projām, iekām nav dzirdējis visu. — Jūs viņai gājāt pa pēdām?
   —  Jā.
   —   Līdz Londonas tiltam?
   —  Jā.
   —   Kur viņa satikas ar divām personām?
   —   Tā bij.
   —   Ar džentlmeni un lēdiju, pie kuras viņa bija gājusi jau agrāk, pati no sava brīva prāta, un tie viņai prasīja, lai uz­rāda visus savus biedrus, pirmām kārtām Monksu, ko viņa arī izdarīja, lai apraksta, kāds viņš izskatās, ko viņa ari izdarīja, — lai pasaka to māju, kur mēs visi satiekamies un uz kuru vienmēr ejam, ko viņa arī izdarīja, — un vietu, no kurienes mūs izdevīgāk novērot, ko viņa arī izdarīja, — un stundu, kad tur mēdzam sapulcēties, ko viņa arī izdarīja. Visu to viņa izdarīja. Viņa izstāstīja visu līdz beidzamam vārdam, neviens viņu ar varu nespieda, labprātīgi, ir neie­pīkstēdamās pretī, — viņa to izdarīja — jā vai nē? — Fei­džins iebrēcās neprātīgā niknumā.
   —   Jā gan, jā, — Noe atteica, pakasīdama galvu. — Tā jau tas akurātās bija.
   —   Ko viņa teica par pagājušo svētdienu?
   —  Par pagājušo svētdienu? — Noe atkārtoja. — Nu, par to tokš es jums jau stāstīju.
   —  Vēlreiz, izstāstiet vēlreiz! — Feidžins rēca ar putām uz lūpām, sažņaugdams vēl ciešāk Saiksa roku un savu brīvo roku pa gaisu vicinādams.
   —  Tie viņai uzprasīja, — sacīja Noe, arvien vairāk atžirg­dams un sākdams jau nojaust, kas Saikss tāds ir, — par ko šī pagājušo svētdien neatnākuse, kā solījusēs. Viņa atteica, ka nevarēj'se.
   —   Kāpēc, kāpēc? Pasakiet to viņam!
   —   Tāpēc, ka viņu ar varu aizturējis mājās Bils, tas cil­vēks, par kuru šī viņiem esot jau stāstīj'se.
   —   Ko vēl par viņu? — Feidžins ķērca. — Ko vēl par to vīru, Y>ar kuru viņa stāstījusi jau agrāk? Pateiciet to viņam! Pateiciet viņam!
   —   Nu, ka šai neesot vis viegli tikt ārā no mājas, ja viņš nezinot, kur šī ejot, — Noe stāstīja, — un toreiz, kad šī pirmo reizi gājuse pie lēdijas, — ha, ha, ha! man paspruka smiekli, kad viņa šito teica, — šī viņu sadzirdīj'se ar opiju.
   —   Velns un deviņi pērkoni! — Saikss iebļāvās, raudamies vaļā no ebreja. — Laid mani!
   Atgrūdis veco vīru, viņš izmetās ārā no istabas un kā vājprātīgs drāzās augšā pa kāpnēm.
   —   Bil, Bil! — Feidžins sauca, traukdamies viņam pakaļ. — Vienu vārdu! Tikai vienu vārdu!
   Sis vārds būtu palicis neteikts, ja kramplauzis varējis at­vērt durvis, ap kurām viņš lādēdamies veltīgi cīnījās, kad ebrejs pūzdams elsdams pienāca klāt.
   —   Laid mani ārā! Nerunā ar mani, es negalvoju par sevi. Laid ārā, es saku!
   —   Paklausieties… tikai vienu vārdiņu, — ebrejs teica, uzlikdams roku uz atslēgas. — Jūs tak nebūsiet…
   —   Nu? — otrs skubināja.
   —  Jūs tak nebūsiet… pārlieku … mežonīgs, Bil?
   Diena ausa, un bija jau pietiekami gaišs, lai šie vīri redzetu
   viens otra seju. Tie apmainījās īsiem mirkļiem; abu acis šķīla dzirksteles, kas runāja skaidru valodu.
   —   Es domāju, — sacīja Feidžins, saprazdams, ka tagad nav vairs nozīmes spēlēt izlikšanos, — pašu drošības deļ nevajag būt pārāk mežonīgam. Rīkojieties viltīgi un gudri, Bil, neesiet zvērisks!
   Saikss neatbildēja un, atrāvis vaļā durvis, kad Feidžins tās bija atslēdzis, aizbrāzās kā viesulis pa kluso ielu.
   Ne reizi neapstādamies, ne "mirkli neapdomādamies, ne- pavērsdams galvu ne pa labi, ne pa kreisi, nepaceldams acis uz augšu, nedz urbdamies ar tām zemē, bet stingrā apņēmībā raudzīdamies taisni uz priekšu, zobus sakodis, tā ka saspring­tie žokļu kauli šķita laužamies ādai cauri, — kramplauzis šāvās kā bulta uz priekšu, — ne vārds nepārvēlās viņa lūpām, ne kāds muskulis atslāba, līdz viņš nokļuva pie savām dur­vīm. Viņš klusi atslēdza tās, viegli uzmetās pa kāpnēm augšā un, iegājis savā istabā, divreiz apgrieza atslēgu durvīs; vēl aizstūmis tām galdu priekšā, viņš piegāja pie gultas un at­vilka aizkarus.
   Gultā pusizģērbusies gulēja Nensija. Viņš bija to iztrau­cējis no miega, jo viņa aši kā izbijusies pietrūkās sēdus.
   —   Celies! — vīrietis uzsauca.
   —  Ak tu tas esi, Bil! — meiča sacīja, rādīdama priecīgu vaigu par viņa atgriešanos.
   —  Jā, es, — skanēja atbilde. — Celies augšā!
   Pie gultas dega svece, bet Saikss izrāva to no svečtura un aizsvieda aiz kamina režģiem. Redzēdama pēc krēslainās gaismas, ka diena jau uzaususi, meiča piecēlās, lai atvilktu loga aizkarus.
   —   Lai paliek vien, — Saikss teica, ar roku aizkrustodams viņai ceju. — Manam nodomātam darbam gaismas pietiks.
   —   Bil, — sacīja meiča klusā, satrauktā balsī, — kāpēc tu uz mani tā skaties?
   Pāris sekundes kramplauzis sēdēja un noraudzījās uz meiču, nāsis viņam drebēja un krūtis smagi cilājās; tad, sa- grabis viņu aiz galvas un kakla, izvilka istabas vidū un, atskatīdamies vēl uz durvīm, uzlika savu smago roku tai uz mutes.
   —   Bil, Bil, — gārdza meiča, raudamās vaļā ar necilvē­cisku spēku, kāds cilvēkam rodas tikai nāves bailēs. — Es … es nespiegšu, es neraudāšu … ne reizīti neaizkliegšos … uz­klausi mani… runā ar mani… pasaki, ko es esmu noda­rījusi!
   —   Pati zini, tu sātans sieviešu brunčos! — kramplauzis atcirta, pēc elpas tverdams. — Tavām gaitām šonakt izsekoja; katru vārdu, ko tu runāji, noklausījās.
   —   Tad taupi manu dzīvību, dieva dēļ, kā es taupīju ta­vējo! — lūdzās meiča, glauzdamās viņam klāt. — Bil, miļo Bil, tev taču sirds neatļaus mani nonāvēt! Ak, padomā tik, no kā es esmu atteikusies tevis dēļ šai vienā pašā naktī! Nesteidzies, apdomājies, aiztaupi sev šo noziegumu! Es ne- atlaidīšos.no tevis, tev neizdosies mani atgrūst. Bil, Bil, dieva dēļ, pats sevis dēļ, manis dēļ, apdomājies, pirms izlej manas asinis! Es biju tev uzticīga, zvēru pie savas grēcīgās dvēse­les — es biju uzticīga!
   Kramplauzis izmisīgi cīnījās, lai atbrīvotu savas rokas, bet meiča ar savējām tās turēja kā maiglēs, un, lai kā viņš izmēģinājās tās nokratīt, viņam tas neizdevās.
   —   Bil! — meiča kliedza, tiekdamās piespiest galvu viņam pie krūtīm. — Džentlmenis un tā labā, mīļā lēdija runāja ar mani šonakt par kādu māju kaut kur svešās zemēs, kur es varētu pavadīt savas atlikušās dienas vientulībā un klusumā. Atļauj man vēlreiz pie viņiem aiziet un uz ceļiem lūgt, lai viņi arī tev parāda tādu pašu žēlastību un labsirdību; un tad pametīsim abi šo šausmīgo vietu un kaut kur tālu projām uzsāksim katrs par sevi labāku dzīvi, un aizmirsīsim, kā agrāk esam dzīvojuši, pieminēsim to vienīgi lūgšanās un nekad vairs nesatiksimies. Nekad nav par vēlu atgriezties un no­žēlot. Viņi tā man teica … es arī to tagad jūtu … bet mums vajadzīgs laiks… mums vajag mazliet, mazliet laika!
   Kramplauzis atbrīvoja vienu roku un paķēra pistoli. Pat šajā brīdī, kur viņš niknuma ārprātā vairs godīgi nesamanīja, ko dara, viņš tomēr atskārta, ka viņu tūlīt saķers, ja izdzir­dēs šāvienu. Un, saņēmis visus spēkus, viņš ar pistoli divi reizes iesita viņai sejā, kas gandrīz skāra viņa vaigu.
   Viņa sagrīļojās un pakrita, un nekā vairs neredzēja, jo acis pārplūda asinīm, kas tecēja no dziļas brūces pierē, bet, piecēlusies ar mokām ceļos, viņa izvilka aiz ņiebura noslēpto kabatas lakatiņu — Rozes Meilijas kabatas lakatiņu — un, pacēlusi to saliktajās rokās pret debesīm tik augsti, cik vien viņas vājie spēki atļāva, gurdā balsī noskaitīja lūgšanu, iz­lūgdamās žēlastību no sava radītāja.
   Baismi bija viņu uzlūkot. Slepkava atstreipuļoja līdz sie­nai un, aizklājis acis ar roku, paķēra smagu rungu un no­trieca ar to viņu pie zemes.

   No visiem briesmu darbiem, kādi zem tumsas apsega tika pastrādāti visā bezgalīgi plašajā Londonā, kopš nakts nolai­dusies pār to, šis bija visbriesmīgākais. No visiem drausmī­gajiem noziegumiem, kas rīta spirgto gaisu pievēdīja ar in­dīgu tvaiku, šis bija visšaušalīgākais, viszvēriskākais.
   Saule — spožā saule, kas atnes cilvēkam ne tikvien gaismu, bet ari jaunu dzīvi, cerības un možu garu, — uzlēca krāšņa, mirdzoša pār ļaužu pilno pilsētu. Tās stari vienādi spilgti iespīdēja greznajos krāsaina stikla logos, ar papīru aizlāpītajās rūtīs, katedrales kupolā un sagruvušu mūru spraugās. Tie ieplūda arī istabā, kurā gulēja nogalinātā sie­viete. Jā, ieplūda. Gan Saikss gribēja tiem ceļu aizsprostot, bet tie lauzās iekšā. Ja skats bija baismīgs rīta krēslā, tad kāds gan tas bija šajā žilbinošajā spožumā!
   Viņš stāvēja kā sastindzis; viņam bail bija pakustēties. Vēl kluss vaids, vēl roka noraustās, un, šausmu un niknuma uzjundīts, viņš bija sitis tai vēlreiz un vēlreiz. Vienubrīd viņš uzmeta tai segu virsū, bet drausmāk bija iztēloties šīs acis un iedomāties, ka tās meklē viņu, nekā redzēt tās stingi rau­gāmies augšup, it kā noskatāmies asins peļķes atspulgā, kas saules gaismā ņirbēja un trīsēja uz griestiem. Viņš atkal norāva segu. Te nu gulēja ķermenis — tikai miesa un asinis, nekas vairāk, — bet kāda miesa un cik daudz asiņu!
   Viņš iekūra kaminu, sakvēlināja ogles un iebāza tajās rungu. Rungas gals bija aplipis ar matiem, tie uzliesmoja, sačervelejās vieglās plēnēs un, velkmes rauti, ielidoja dūmvadā. Pat tas viņu sabiedēja, šo cieto, rūdīto vīru, bet viņš turēja nāves rīku, kamēr tas pārlūza, tad uzmeta galu uz oglēm, lai sadeg un pārvēršas pelnos. Viņš nomazgājās, iz­tīrīja savas drēbes; daži traipi .neizgāja, bet tās vietas drēbē viņš izgrieza un sadedzināja. Kā visa istaba bija izraibināta šādiem plankumiem! Pat sunim ķepas bija asiņainas.
   Visu šo laiku viņš ne reizes netika uzgriezis muguru līķim, nē, nevienu mirkli. Pabeidzis šos aptīrīšanās darbus, viņš atmuguriski virzījās uz durvīm, vilkdams suni līdzi, lai tas no jauna nesamērcētu ķepas un neiznestu uz ielas nozie­guma pierādījumus. Klusām viņš aizvēra durvis, aizslēdza tās un pameta māju.
   Viņš pārgāja ielas pretējā pusē, paskatījās uz logu, lai pārliecinātos, ka no ārpuses nekas nav redzams. Aizkari jo­projām nebija atvilkti vaļā, ko viņa bija gribējusi izdarīt, lai ielaistu gaismu, kuru tā arī nedabūja vairs redzēt nekad. Viņa guļ tur, pavisam tuvu pie loga. Viņš to zina. Ak die's, kā saule patlaban līst pār šo vietu!
   Acu uzmetiens ilga tikai vienu mirkli. Viņš jutās atvieg­lots, ticis ārā no istabas. Viņš uzsvilpa sunim un steigšus devās projām.
   Drīz viņš bija augšā un soļoja atkal — ne dziļāk laukos, bet pa lielceļu atpakaļ uz Londonas pusi, — tad atkal atpa­kaļ — tad pāri tam pašam klajumam, pa kuru jau gājis, tikai tagad citā virzienā; tad krustām šķērsām pa laukiem, atkrizdams grāvmalas atpūsties, trūkdamies atkal augšā, lai meklētu citu vietu un klejotu atkal un atkal no jauna.
   Kā lai viņš atrod tādu vietiņu tepat tuvumā, kur nebūtu daudz ļaužu un kur varētu dabūt paēst un iedzert? Hendona. Tā bija laba vieta, nebija tālu un ceļa gājējiem ne visai pa ceļam. Uz turieni tad viņš arī vērsa savus soļus — brīžiem skriešus, brīžiem, nezin ko prātā ieņēmies, vilkdamies kā glie­mezis vai pavisam apstādamies un slinki ar spieķa galu lau­zīdams krūmu zarus. Bet, kad viņš tur nogāja, visi ļaudis, ko viņš sastapa, pat mazi bērni pie namu durvīm, — likās, noraudzījās uz viņu aizdomīgi. Tad viņš gāja atkal atpakaļ, neuzdrošinājies nopirkt ko ēdamu vai dzeramu, kaut gan jau cik stundu pagājis, kur viņš nebija neka baudījis; un vēlreiz viņš nokļuva tai pašā viršu laukā, nezinādams, nesaprazdams, kurp lai iet.
   Jūdzēm, jūdzēm viņš tā noklaiņoja un vienmēr atgriezās vecajā vietā. Rīts bija pagājis, dienas vidus pagājis, vakars nāca virsū, bet viņš joprojām vēl snāja uz priekšu atpakaļ, kāpa kalnā, kāpa lejā, gāja krustām un apkārt un turpat vien atradās. Pēdīgi viņš tomēr šķīrās no šās vietas un devās uz Hetfīldu.
   Pulkstenis jau bija deviņi vakarā, kad vīrietis, galīgi pār­guris, un suns, klibs un slīvs no nepierastās skraidīšanas, no­nāca lejā no kalna pie kādas klusas ciemata baznīcas; tie aiz­tenterēja tālāk pa kādu mazu ieliņu un beidzot klusām iela­vījās kādā nelielā traktierī, kura nespodrā uguntiņa bija tos atvilinājusi uz šo vielu. Priekšistabā kurējās kamins, pie kura sēdēja un dzēra daži laukstrādnieki. Tie paridēja vietu arī svešajam ienācējam, bet tas apsēdās pašā tālākajā kaktā un ēda un dzēra viens pats vai, pareizāk, — ar savu suni, kuram laiku pa laikam pameta kādu kumosu.
   Seit sapulcējušos vīru sarunu temats bija kaimiņu saim­niecības un saimnieki, un, kad tas bija izsmelts, valodās aiz­ņēma kādu vecu vīru, kas iepriekšējā svētdienā apglabāts, strīdējās par tā gadiem: jaunie to teica ļoti vecu, bet vecie vīri apgalvoja, ka tas bijis pavisam vēl jauns, — ne vecāks, kāds sirmgalvis sacīja, kā šis pats, — savus desmit piecpa­dsmit gadus tas vēl vismazākais varējis vilkt, ja tikai būtu sevi pietaupījis, ja tikai būtu pietaupījis.
   Sī saruna ne ar ko nevarēja saistīt uzmanību, nedz arī radīt nemieru. Kramplauzis, samaksājis tēriņu, sēdēja kluss un neievērots savā kaktā, bija pat jau iesnaudies, kad pēkšņi ar troksni ieradās kāda jauna persona un viņu uzmodināja.
   Tas bija kāds jokupēteris, var teikt — pauninieks, var teikt — āksts, kas kājām apstaigāja ciematus, pārdodams galodas, slīpējamās siksnas, bārdas nažus, ziepes, pulveri spodrināšanai, zāles zirgu un suņu ārstēšanai, lētas smaržas, skaistumziedes un citas sīkas lietas, kuras tas nēsāja kastē uz muguras. Viņa ierašanās bija signāls, ka tūlīt sāksies mēļošana, jautru, nevainīgu joku triekšana ar cieminiekiem, kas tad arī nerimās, kamēr pauninieks nebija paēdis un atvēris savu dārgumu lādi; te nu viņš parādīja ģeniālu maņu apvienot patīkamo ar derīgo.
   —   Bet kas ta šitenie te ir par uzkodiem? Gardi uz zoba, Harij? — vaicāja kāds ciema mutainis, norādīdams uz mazām tāfelītēm vienā kastes kaktiņā.
   —   Tas ir, — sacīja vīrelis, parādīdams vienu, — neno­vērtējams, nesamaksājams līdzeklis visādu traipu izņemša­nai — rūsu, dubļus, pelējumu, tauku šļakstus un sprakstus 110 zīda, satina, lina, batista, vadmalas, krepa drānas, tepi­ķiem, merinosa vilnas, muslina, parķa vai vilnas audumiem. Vīna traipi, augļu traipi, alus traipi, ūdens traipi, krāsu traipi, darvas traipi — visvisādi traipi, laukā būs ar rā­vienu — paveiciet tikai reizīti ar šo nenovērtējamo, nesamak­sājamo tāfelīti! Ja lēdijai pagadās aptraipīt godu, lai tik ieņem vienu tabletīti, un gods būs saglābts, — jo tā ir inde. Ja džentlmenis grib paglābt savu godu, lai norij tikai šo pavisam maziņo četrstūrīti, un tā godam pakaļ vairs ne gai­lis nedziedās, — jo tas ir tikpat drošs kā pistoles lode un labu tiesu riebīgāks pēc garšas, tātad jo vairāk goda, ka tādu ņēmis mutē. Peniju gabalā! Ar visām šīm teicamām īpašībām — tikai peniju gabalā!
   Divi pircēji gadījās uzreiz, un daudzi acīm redzot tikai vilcinājās vēl. To redzēdams, pauninieks kļuva vēl mutī­gāks.
   —  -So mantiņu izķer, tikko tā parādās, — vīrelis atsāka. — Četrpadsmit ūdens dzirnavu, sešas tvaika mašīnas un galvaniska baterija dienu, nakti strādā, to ražodamas, bet nespēj diezgan pieražot, kaut gan strādnieki tā raujas melnās miesās, ka cits pakaļ citam apmirst, bet atraitnes tagad sa­ņem pensiju un divdesmit mārciņu gadā par katru bērnu, par dvīņiem prēmija — piecdesmit mārciņu. Peniju gabalā! Divi puspensi ari der, četri farzingi tiks saņemti ar prieku. Peniju gabalā! Vīna traipus, augļu traipus, alus traipus, ūdens trai­pus, krāsu traipus, darvas traipus, dubļu traipus, asins trai­pus. Rau, kur džentlmenim uz cepures ir traips, es to izdzē­sīšu — nepagūs viņš man ne pintu alus izmaksāt.
   —  Hei! — Saikss iekliedzās, pietrūkdamies kājās. — At­dodiet!
   —   Tas būs nost no cepures, ser, — vīrelis sacīja, pamirk­šķinādams kompanijai, — pirms jūs paspēsiet pāri istabai atskriet tai pakaļ. Paskatieties, džentlmeņi, jūs visi redzat tunfšu plankumu uz šā džentlmeņa cepures, — ne lielāks par šiliņu, bet biezāks par puskronu. Lai tas būtu vīna traips, augļu traips, alus traips, ūdens traips, darvas traips, dubļu vai asiņu traips …
   Vīrelis tālāk netika, jo Saikss, nejauki lādēdamies, apgāza galdu un, izrāvis šim cepuri no rokām, izskrēja ārā.
   Ļaudamies sevi vadīt tām pašām untumainām, svārstīgām izjūtām, kas jau visu dienu viņu, pašam negribot, bija svai­dījušas šurpu un turpu, slepkava, redzēdams, ka neviens viņam neseko, un nodomādams, ka viņu noturējuši par pie­dzērušu, sirdīgu dauzoņu, griezās atpakaļ uz pilsētu. Uz ielas izgājis, viņš ieraudzīja diližansu spīdinām lukturīšus un pašlaik pa tumšo pusi gribēja tam paiet garām, kad pēkšņi ievēroja, ka tā ir pasta kariete, kas nākusi no Londonas uh apstājusies pie nelielas pasta kantora ēkas. Viņš gandrīz varēja uzminēt, ko tā atvedusi, bet pārgāja tomēr ielai pāri un sāka klausīties.
   Konduktors stāvēja pie durvīm, gaidīdams pasta somu. Sai brīdī pienāca kāds vīrs, pēc apģērba mežsargs, kuram viņš nodeva grozu, kas jau bija nolikts uz ietves._
   —   Tas jūsu ļaudīm, — konduktors sacīja. — Ej jūs tur iekšā, neguliet, dzirdiet! Nelabais rāvis somu, ari vakar va­karā tā nebija sagatavota. Tā nu nav lieta, zināt!
   —   Kas jauns dzirdams pilsētā, Ben? — mežsargs apvai­cājās, atkāpdamies pie loga aizvirtņiem, kur tam bija ērtāk papriecāties par zirgiem.
   —   Nekā sevišķa nezinu, — atteica uzrunātais, uzvilkdams cimdus. — Labības cenas cēlušās. Dzirdēju runājam par kādu slepkavību Spitefīldā, bet es tam lāgā neticu.
   —   Nē, tā ir tīra patiesība, — atsaucās kāds vīrietis, kas sēdēja karietē un raudzījās pa logu. — Turklāt vēl — draus­mīga slepkavība.
   —  Tiešām, ser? — konduktors vaicāja, pielikdams roku pie cepures. — Lūgtu, ser, vai ta sieviete vai vīrietis noslep­kavots?
   —   Sieviete, — džentlmenis atbildēja. — Domā, ka …
   —   Ēj Ben! — kučieris iesaucās, kļūdams nepacietīgs.
   —   Nolādētā soma! — konduktors sirdījās. — Va' jūs tur par tiesu esat aizmiguši?
   —   Nāku! — sauca kantora priekšnieks, izskriedams ārā.
   —   Nāku! — konduktors norūca. — Gluži kā tā jaunā un bagātā meita, kas taisās manī iemīlēties, tikai nav zināms, kad. Nu tad laižam! Kār-tī-bā!
   Pāris jautru taures pūtienu, un kariete aizripoja.
   Saikss palika stāvot uz ielas, kā likās, viņu neuztrauca nupat dzirdētais, ne arī kādas citas asas izjūtas, vienīgi — neziņa, kurp iet. Pēdīgi viņš griezās atkal atpakaļ un sāka iet pa ceļu, kas ved no Hetfīldas uz Sent-Albanu.
   Viņš iecirtīgi bez domu soļoja tik uz priekšu, bet, kad,atstājot pilsētiņu aiz muguras, izgāja uz klusā, vientuļā lauku ceļa un ienira melnajā tumsā, bailes un šausmas mācās atkal virsū un stindzināja viņu līdz kaulam. Katrs priekšmets ceļā, īstens vai tikai tā ēna, kustīgs vai nekustīgs, pārvērtās bries­mīgā rēgā; bet šīs bailes nebija vēl nekas pret drausmo, uz­mācīgo sajūtu, ka ik solī viņam seko tas spoku tēls, kuru no rīta bija pametis savā istabā. Viņš varēja tumsā saskatīt tā ēnu, līdz pēdējam sīkumam uzburt acu priekšā šās ēnas kon­tūras un redzēt, cik stinga un svinīga tā slīd uz priekšu. Lapu šalkoņā viņš dzirdēja tās drēbju čaukstoņu, katrā vējpūtā iz­skanēja šis pēdējais viņas vaids. Ja viņš apstājās, apstājās arī ēna. Ja viņš skrēja, tā sekoja — nevis skrēja, — to viņš būtu sajutis kā atvieglojumu, bet virzījās uz priekšu kā līķis, kam piešķirta spēja mechaniski kustēties, kuru dzen uz priekšu lēns vējš, kas nepieņemas, bet arī neapstājas.
   Brīžiem viņš apcirtās apkārt, stingri noņēmies aizdzīt šo rēgu, kaut arī tā skatiens maksātu viņam dzīvību, bet mati viņam sacēlās stāvus, asinis dzīslās sastinga, jo rēgs bija apcirties reizē ar viņu un atradās atkal aiz muguras. Šorīt viņš bija varējis to noturēt acu priekšā, bet tagad tas stāvēja aiz muguras — vienmēr. Viņš atspieda muguru pret uzbērumu, bet juta, ka rēgs paceļas viņam virs galvas un atēnojas pret aukstajām nakts debesīm. Viņš nogūlās uz ceļa — muguru uz zemes. Tas stāvēja viņa galvgalī — kluss, stīvs, nekus­tīgs —- dzīvs kapakmens ar asiņainu uzrakstu.
   Lai neteic neviens, ka slepkavas izbēg tiesai, lai neizteic minējumus, ka aizredze varbūt nestāv nomodā. Viens šāds ārprāta baiļu mirklis atsver divdesmit varmācīgas nāves.
   Pļava netālu no ceļa viņš ieraudzīja šķūni, kas solīja pa­tvērumu šai naktī. Durvju priekšā auga trīs slaidas papeles, un iekšā tāpēc bija pavisam tumšs; vējš žēli vaidēja papeļu zaros. Viņš nespēja iet tālāk, pirms uzaust atkal diena, un šeit viņš nogūlās pašā sienmalī, lai ļautos jaunām mocībām.
   Jo tagad parādība nostājās viņa priekšā tikpat uzmācīga, bet vēl drausmāka par to, no kuras bija paslēpies. Šīs plaši ieplestās acis, tik stingas un stiklainas, ka vieglāk viņam būtu bijis tajās skatīties nekā domāt par tām, iznira no tumsas, pašas spožas, bet gaismu apkārt neviezdamas. Tikai divas acis, bet tās bija visur. Ja viņš aizvēra plakstus, viņš redzēja savu istabu ar visiem tik labi pazīstamiem priekšme­tiem — par dažiem viņš, protams, būtu aizmirsis, ja istabas iekārtu mēģinājis pēc atmiņas atcerēties, — katra lieta savā parastajā vietā. Ķermenis bija savā vietā un acis tādas, kā­das viņš redzēja, kad klusām zagās ārā.
   Viņš piecēlās un izskrēja pļavā. Rēgs sekoja viņam no muguras. Viņš atnāca atpakaļ šķūnī, vēlreiz sarāvies nolikās zemē, bet acis jau spīdēja pretī, pirms paspēja apgulties.
   Šeit nu viņš palika un pārdzīvoja tādus šausmu brīžus, kādus gan neviens cits, tikai viņš varēja pazīt, trīcēdams un drebēdams un mirkdams aukstos sviedros, kad pēkšņi nakts vējš no tāluma atnesa kliedzienus un satrauktu, baiļu pilnu balsu dunu. Cilvēka balss šai vientulīgajā vietā, pat ja tā vēstītu par briesmām, jau daudz ko nozīmēja viņam. Viņam atkal radās spēks un enerģija, pašam savu briesmu stāvokli iedomājoties, aši viņš pietrūkās kājās un izskrēja klajā laukā.
   Šķita, ka visas plašās debesis degtu. Cauri dzirksteļu lietum, cita citai pāri stiepdamās, šāvās gaisā liesmu mēles, apgaismodamas apkārtni vairāku jūdžu tālumā un dzīdamas dūmu mākoņus uz to pusi, kur stāvēja viņš. Kliedzienu duna kļuva skaļāka, jo tai pievienojās jaunas balsis, un līdz viņam atskanēja sauciens: «Ugunsgrēks!» — saplūstot ar trauksmes zvanu, ar brīkšķiem un brākšķiem, kādi rodas, smagiem ķer­meņiem gāžoties, ar liesmu sprakstoņu, kad tās, atdurdamās pret kādu jaunu šķērsli, šaujas gaisā ar tādu sparu, it kā da­būjušas barību spēku atjaunošanai. Kamēr viņš stāvēja un noraudzījās, troksnis aizvien pieauga. Tur bija ļaudis — vī­rieši un sievietes — gaisma, burzma. Viņam tas šķita kā jauna dzīve. Viņš brāzās uz priekšu — taisni, pa galvu pa kaklu, — cauri viršu puduriem un krūmiem, lēkdams pāri sē­tām un žogiem tikpat mežonīgi kā viņa suns, kas, neganti un skaļi riedams, skrēja viņam pa priekšu.
   Viņš nokļuva tur. Pusapģērbti cilvēki apjukuši skraidīja uz priekšu atpakaļ: daži nopūlējās izvest sabiedētos zirgus no staļļiem, citi no kūtīm un laidariem dzina lopus ārā, vēl citi apkrāvušies nāca ārā no degošās mājas — cauri dzirksteļu lietum un sarkani kvēlojošām, brūkošām sijām. Caurumi, kuru vietā vēl pirms stundas bija durvis un logi, deva ceļu trakojošai liesmu jūrai; sienas līgojās un gāzās degošajā akā. Izkusušais svins un dzelzs kā balta, verdoša straume lija zemē. Sievietes un bērni spiedza, bet vīrieši cits citu drosmi- nāja skaliem, uzmundrinošiem saucieniem. Ugunsdzēsēju sūkņu žvagoņa un klaboņa, ūdens šļāces švirkstoņa un šņā­koņa, gāžoties uz degošajiem baļķiem, saplūda apdullinošā troksnī.
   Arī viņš kliedza līdz aizsmakumam un, bēgdams no at­miņām un pats no sevis, metās visbiezākajā pūlī.
   Gan viņš bija redzams šeit, gan tur šinī naktī; te viņš strādāja pie sūkņiem, te lauzās cauri dūmiem un liesmām un nepaguris metās turp, kur lielāks troksnis un biezāka burzma. Pa slietņu kāpnēm augšā, lejā, uz ēku jumtiem un grūstošu griestu dēļiem, kas ņirkstēja un šūpojās zem viņa svara, brukošu_ ķieģeļu un akmeņu krusā — viņš bija visur, kur vien niknāk plosījās uguns, bet viņa dzīvība bija ap­burta — nevienas skrambas, neviena ziluma, ne noguruma, ne domu nemiera, līdz uzausa rīts un bija palikuši tikai dūmi un apkvēpušas drupas.
   Kad šis ārprātīgais sasprindzinājums pārgāja, ar desmit­kārt stiprāku speķu atgriezās baismā apziņa par pastrādāto noziegumu. Viņš aizdomīgi paraudzījās visapkārt, jo ļaudis, sagājuši bariņos, sarunājās, un viņš baidījās, ka tie varētu varbūt par viņu runāt. Suns paklausīja viņa zīmīgajam pirksta mājienam, un tie abi slepus lavījās projām. Viņi gāja garam ugunsdzēsības mašīnai, ap kuru bija sasēduši daži vīri; tie aicināja viņu piebiedroties un iekost kopīgu azaidu. Viņš apēda maizes riku un gabaliņu gaļas; uzdzerdams alu, iz­dzirda, ka ugunsdzēsēji, kas bija ieradušies no Londonas, stāsta par slepkavību.
   — Runā, ka slepkava aizlaidies uz Birminghemu, — viens teica, — bet viņu noķers, jo slepenie jau ir uz pēdām, un rīt­vakar par to skandinās jau visā apgabalā.
   Viņš steidzās projām un gāja, kamēr vairs nevarēja uz kājām noturēties; nokrita turpat ceļmalā un gulēja ilgi, bet caurā, nemierīgā miegā. Siāja atkal tālāk bez mērķa, bez ziņas, jau bailēs trīcēdams par nākamo vientulībā pavadāmo nakti. Pēkšņi viņš pieņēma pārdrošu lēmumu — doties atpakaļ uz Londonu.
   «Tur taču būs vismaz kāds cilvēks, ar ko vārdu pār­mīt,» viņš domāja. «Ari paslēpšanās visdrošākā tur. Ja jau sākuši man pēdas dzīt uz šejieni, tiem nenāks prātā meklēt mani tur. Kāpēc man nepaslapstīties kādu nedēļu, tad izplēst naudu no Feidžina un aizlaisties uz Franciju? Deviņi pērkoņi, es riskēšu!»
   Kā domāts, ta darīts; ne mirkli nevilcinādamies, izvēlēda­mies nomaļākas takas, viņš uzsāka atpakaļceļu, nolēmis pa­slēpties kaut kur metropoles pievārtē, krēslai iestājoties, ieiet ;«ilsētā pa aplinkus ceļiem un doties taisni prom uz to pilsētas kvartalu, kuru izvēlējies par savu patvēruma vietu.
   Bet kā ar suni? Ja jau viņa paša personas apraksts iz­sūtīts pa malu malām, tad nebūs aizmirsuši piemetināt, ka pazudis arī suns, domājams taču — devies viņam līdzi. Tas viņu pilsētā varēja nodot. Tāpēc viņš nolēma suni noslīcināt un lūkojās apkārt, vai neieraudzīs kādu dīķi; iedams viņš no­liecās pēc smagāka akmens un iesēja to savā mutautā.
   Kamēr tika veikti šie sagatavošanās darbi, suns uzmanīgi vēroja savu saimnieku, — vai nu instinkts to brīdināja, ka šis pasākums vēršas pret to, vai ari kramplauža no sāniem uz­mestais skatiens bija niknāks nekā parasti, — dzīvnieks ne­nāca viņam klāt kā citkārt, bet, pieplacis pie zemes, rāpās vēl tālāk atpakaļ. Kas Saikss kādā dīķmalē apstājās un paveras apkārt, lai pasauktu suni, tas nekustēja no vietas.
   —  Vai 'tu nedzirdi, ka es saku: «Surp!» — sauca Saikss un uzsvilpa.
   Ieraduma spēka dzīts, dzīvnieks līda tuvāk, bet, kad saimnieks noliecās, lai apsietu tam mutautu ap kaklu, suns ieņurdējās un atlēca nost.
   —   Nāc šurp! — pavēlēja kramplauzis.
   Suns paluncināja asti, bet nekustējās. Saikss savija la­katu slīdošā cilpā un sauca vēlreiz.
   Suns panācās mazliet tu­vāk, pakāpās atkal at­pakaļ, acumirkli vilcinā­jās, bet tad pagriezās un jozmeņiem metās pro­jām.
   Kramplauzis vēl vai­rākas reizes uzsvilpa un apsēdās, cerēdams, ka suns atgriezīsies. Bet tas vairs nerādījās, un viņš turpināja savu ceļu viens pats.

   Metās jau krēsla, kad misters Braunlovs izkāpa no īrētas karietes pats pie savām durvīm un viegli piedauzīja. Kad durvis bija atvērtas, no karietes izlīda spēcīgs vīrs un no­stājās kāpslim vienā pusē, kamēr otrs, kas sēdēja uz bukas, arī atstāja savu vietu un nostājās otrā pusē. Sie abi uz mis­tera Braunlova mājienu palīdzēja izkāpt trešajam un tad, ieņēmuši to vidū, ieveda namā. Sis trešais bija Monkss.
   Tādā pašā kārtībā visi trīs kāpa klusēdami pa kāpnēm augšstāvā, kur misters Braunlovs, kas gāja pa priekšu, aici­nāja tos uz dibenistabu. Pie šās istabas durvīm Monkss, kas bija sekojis ar acīm redzamu nelabpatiku, apstājās. Tie divi vīri paskatījās uz veco džentlmeni, kā rīkojumu gaidī­dami. ,
   —   Viņam brīva izvēle, — sacīja misters Braunlovs. — Ja viņš vilcinās, kaut vai tikai pirkstu pakustina pret jums, vel­ciet viņu uz ielas, aiciniet palīgā policiju un manā vārdā uz­dodiet par noziedznieku!
   —   Kā jūs uzdrošināties par mani to sacīt? — jautāja Monkss,
   —   Kā jūs uzdrošināties mani piespiest uz to, jaunais cil­vēk? — atteica misters Braunlovs, stingri tam acīs ieskatīda­mies. — Vai jums būs tik daudz neprāta, ka aiziesiet no šās mājas? Palaidiet vaļā! Tā, ser. Jums brīv iet, mums — sekot. Bet es jūs brīdinu, — zvēru pie visa, kas man svēts un dārgs,— ka tai mirklī, kad jūs kāju spersiet uz ielas, tai pašā mirklī es likšu jūs apcietināt par krāpšanu un laupīšanu. Es esmu stingrs un nelokāms. Ja arī jūs esat nolēmis būt tāds pats, nu — lai tad jūsu asinis līst pār jūsu galvu.
   —   Kas ir tas varasvīrs, kas licis šiem suņiem sagrābt mani uz ielas un atgādāt šurp? — jautāja Monkss, uzlūko­dams drīz vienu, drīz otru vīru, kuri stāvēja viņam blakus.
   —   Es tas esmu, — atbildēja misters Braunlovs. — Par šo personu rīcību atbildu es. Ja jūs gaužaties, ka jums lau­pīta brīvība, — jums taču bija ir vara, ir iespēja to atgūt, braucot uz šejieni, bet jūs atzināt par gudrāku palikt klusu, — jūs wat nodot sevi, es vēlreiz atkārtoju, likuma aizsardzībai. Arī es apelēšu pie likuma; bet, ja jūs aiziesiet pārāk tālu, lai vēl atkāptos, neceriet vairs uz manu palīdzību, kad vara būs pārgājusi citās rokās, un nesakiet, ka es jūs esmu iegrūdis bezdibenī, kurā pats esat ielēcis.
   Monkss bija manāmi apmulsis, turklāt ari uztraucies. Viņš vilcinājās.
   —   Jums jāizšķiras ātri, — misters Braunlovs sacīja cieti un noteikti, bet mierīgi. — Ja gribat, ka es savu apsūdzību ceļu pret jums publiski un nolemju jūs pelnītam sodam, kuru es gan ar sirds drebām varu paredzēt, bet nespēju novērst, es vēlreiz atgādinu — ceļš jums zināms. Ja to negribat, bet vē­laties, lai es un tie, kuriem jūs esat tik lielu netaisnību noda­rījis, būtu pret jums iecietīgi un žēlsirdīgi, tad bez liekām ieru­nām sēdieties šai krēslā! Tas gaidījis uz jums jau divi dienas.
   Monkss nomurdēja kaut ko nesaprotamu, bet vēl nebija iz­šķīries.
   —   Jums jāpasteidzas, — misters Braunlovs sacīja. — Viens mans vārds, un atpakaļceļa vairs nebūs.
   Monkss joprojām vēl vilcinājās.
   —   Manos nodomos nav gara izrunāšanās, — piebilda misters Braunlovs, — un, tā kā es aizstāvu citu vitālās inte­reses, man nav pat tiesību to darīt.
   —   Vai tad … — stostīdamies jautāja Monkss, — vai tad nav … nekāda vidusceļa?
   —   Nav.
   Monkss nemiera pilnām, pētījošām acīm uzlūkoja veco džentlmeni, bet, neredzēdams tā sejā neko citu kā vien stingru apņēmību, iegāja istabā un, noraustījis plecus, apsēdās.
   —   Aizslēdziet durvis no ārpuses, — misters Braunlovs parīkoja kalpotājus, — un nāciet, kad es pazvanīšu!
   Tie abi izgāja, un viņi palika istabā divi vien.
   —   Smalki izturas pret mani, — sacīja Monkss, nomez­dams savu cepuri un mēteli, — mana tēva vecs draugs.
   —   Taisni tāpēc, ka es biju jūsu tēva sens draugs, jaunais cilvēk, — misters Braunlovs atteica, — taisni tāpēc, ka lai­mīgo jauno dienu cerības un ilgas saistījās ar viņu un to gaišo būtni, kurā ritēja tās pašas asinis, kas viņā, un kura pašā dzīves ziedonī aizgāja pie sava dieva, atstādama mani šeit vienu, vientuļu; tāpēc, ka viņš, vēl zēna gados būdams, noslīga ceļos līdzās man pie savas vienīgās māsas nāvesgul- tas tās dienas rītā, kad — dievs nebija to vēlējis — viņai va­jadzēja kjūt manai sievai; tāpēc, ka mana pamirusi sirds kopš tās dienas meklēja pieķerties viņam, arī visā viņa turp­mākajā pārbaudījumu un maldu pilnajā dzīvē, līdz pat viņa nāves stundai; tāpēc, ka sirds man glabā senas atmiņas un draudzības jūtas, pat jūs spējat tās atmodināt, un taisni tā­pēc es gribu izturēties pret jums saudzīgi tagad … Jā, Ed- vard Liford, pat tagad vēl, — un es sarkstu par jums, kas neesat cienīgs valkāt šo vārdu.
   —   Kada te vārdam nozīme? — brīdi padomājis, sacīja otrs, nespēdams labi saprast, kāpēc sarunu biedrs tā uz­traucas. — Ko nozīmē man vārds?
   —   Neko, — misters Braunlovs atteica, — jums neko. Bet tas bija ari viņas vārds, kas pēc tik gariem gadiem man, vecam vīram, vēl dzīvi spēj uzburt atmiņā, kā kādreiz iedegās un notrīcēja sirds, ja dzirdēju kur pieminam vien šo vārdu. Es ļoti priecājos, ka esat pārmainījis to … ļoti… ļoti…
   —   Tas jau viss gaužām jauki, — sacīja Monkss (paturē­sim šo viņa pieņemto vārdu) pēc garāka klusuma brīža, kura laikā viņš īgns un izaicinošs trinās un grozījās savā krēslā, bet misters Braunlovs sēdēja mierīgi, roku pār acīm pārlicis.
   —   Bet ko tad jūs īsti gribat no manis?
   —  Jums ir brālis, — misters Braunlovs atmodies sacīja,
   —   brālis, kura vārdu tikai vajadzēja man iečukstēt jums ausī uz ielas, kad gāju jums aizmugurē, lai piespiestu jūs izbīlī un neizpratnē sekot man uz šejieni.
   —  Man nav brāļa, — Monkss atcirta. — Jūs zināt, ka biju vienīgais bērns. Ko jūs melšat man par brāļiem? Jūs tak to zināt tikpat labi kā es pats.
   —   Tad uzklausiet, ko zinu es un ko jūs varbūt arī ne­zināt, — sacīja misters Braunlovs. — Domāju, ka drīz vien es iekarsināšu jūsu ziņkāri. Es zinu, ka tajā nelaimīgajā lau­lībā, kuru uzspieda jūsu nabaga tēvam, gandrīz vēl zēnam, ģimenes augstprātība un godkārība, vissavtīgākie, zemiskākie aprēķini, — jūs, necilvēcīgais radījums, bijāt vienīgā atvase.
   —   Asi vārdi man ausīs nedur, — Monkss dzēlīgi smīnē­dams, pārtrauca. — Fakts jums zināms, un man ar to pietiek.
   —   Bet es zinu arī to, — vecais džentlmenis turpināja,
   —  cik šī neharmoniskā laulība bija nelaimīga, sāpju pārsmaga, lēnu, gruzdošu moku un ciešanu pilna. Es zinu, cik apatiski un gurdi, kā viens, lā otrs, šie nelaimīgie vilka savu smago važu caur dzīvi, kas abiem bija saindēta. Es zinu, kā vēsās, formālās attiecības izvērtās atklātā nicināšanā, kā vienaldzība deva vietu nepatikai, nepatika izvērtās naidā, naids — rie­bumā, līdz beidzot tic pārrāva šo žvadzošo važu un, aiziedami tālu viens no otra, katrs vilka sev līdzi pretīgās važas galu, kuras locekļus pārraut spēja vienīgi nāve; kā viņi, svešos ļaudīs dzīvodami, lūkoja slēpt savas sāpes aiz jautrības mas­kas. Jūsu mātei tas izdevās, viņa drīz visu aizmirsa. Bet vēl ilgua gadus važas locekļi rūsēja un grauza jūsu tēva sirdi.
   —  Jā, viņi izšķīrās, — teica Monkss, — nu, un tad?
   —   Kad diezgan garš šķirtības laiks jau bija aiz mugu­ras, — misters Braunlovs atbildēja, — un jūsu māte kon­tinenta vieglprātīgās dzīves virpulī bija pilnīgi aizmirsusi savu vismaz gadus desmit jaunāko vīru, kas, nelolodams vairs nekādu nākotnes cerību, nīka turpat savā dzimtenē, — gadī­jās, ka viņš atrada jaunus draugus. To taču vismaz jūs zināt.
   —   Nē, nezinu, — sacīja Monkss, novērsdams acis un kāju grīdai piecirzdams, it kā noņēmies noliegt visu. — Nē, nezinu.
   —   Jūsu izskats ne mazāk kā jūsu rīcība pārliecina mani, ka jūs to nekad neesat aizmirsis, ka šī rūgtā doma neatstājas no jums ne uz mirkli, — atteica misters Braunlovs. — Es runāju par to, kas notika pirms piecpadsmit gadiem, kad jūs bijāt ap vienpadsmit, bet jūsu tēvs tikai trīsdesmit vienu gadu vecs, — jo, kā jau teicu, viņš bija gandrīz vēl zēns, kad viņa tēvs piespieda viņu precēties. Vai man jāpārcilā vēl veci no­tikumi, kas met ēnu uz jūsu tēva piemiņu, jeb vai jūs man to aiztaupīsiet un atklāsiet taisnību?
   —   Man nav ko atklāt, — Monkss atvairīja. — Stāstiet vien, ja vēlaties.
   —   Nu tad — viens no šiem jaunajiem draugiem bija jūras virsnieks, no aktiva dienesta atva|ināts, kuram sieva pirms apmēram pusgada bija mirusi un atstājusi viņu ar diviem bērniem — to bija vairāk, bet par laimi dzīvi palikuši tikai divi. Šie bērni bija divas meitenes, viena — apburoša būtne, jau gadu deviņpadsmit, otra vēl bērniņš, gadu divi trīs.
   —   Kāda man par to visu daļa? — ievaicājās Monkss.
   —   Virsnieks ar savām meitām dzīvoja tai apvidū, — misters Braunlovs turpināja, it kā Monksa starpsaucienu ne­dzirdējis, — uz kurieni arī jūsu tēvs, sava nemiera trenkāts, bija aizklīdis un apmeties tur uz dzīvi. Iepazīšanās, tuvināša­nās, draudzība ātri sekoja viena aiz otras. Jūsu tēvs bija ap­dāvināts kā reti kāds. Viņam bija māsas daba un sirds. Jo tuvāk vecais virsnieks viņu iepazina, jo vairāk iemīlēja. Ne­kas, ja ar to būtu beidzies. Bet meita sekoja tēva piemēram.
   Vecais džentlmenis apklusa. Monkss kodīja lūpas, acis grīdā nodūris; to redzēdams, misters Braunlovs tūlīt atsāka savu stāstu.
   —   Gadam aptekot, viņš bija saderinājies ar meitu, viņš bija iekarojis šās skaidrās, vienkāršās sirds pirmo, patieso, kaislo mīlu.
   —  Jūsu stāsts ir no garajiem, — piezīmēja Monkss, ne­mierīgi sakustēdamies savā krēslā.
   —   Tas ir patiess stāsts par sāpēm, ciešanām un skumjām, jaunais cilvēk, — misters Braunlovs atteica, — un tādi stāsti parasti mēdz būt gari; ja stāstītu vienīgi par gaišu prieku un laimi, tas būtu joti īss. Beidzot viens no tiem bagātajiem ra­diniekiem, kuru interesēm un godkārei tika upurēts jusu tēvs, — kā tas notiek ar daudziem un tāpēc ir parasta parādība, — šis radinieks nomira un, lai izpirktu to ļaunu, ko apzinājās nodarījis, atstāja tam savu panaceju[23] pret visām nelaimēm — naudu. Nu iznāca tā, ka viņam nekavējoties va­jadzēja aizbraukt uz Romu, kur šis radinieks bija ārstējies, kur arī nomiris, atstādams visas savas lietas pilnīgā juceklī. Jūsu tēvs aizbrauca un tur bīstami sasjima; tiklīdz ziņa par slimību sasniedza Parizi, jūsu māte sekoja viņam un paņēma jūs jīdzi. Dienu pēc viņas ierašanās viņš nomira, neatstādams nekāda testamenta .. . nekāda testamenta, tā ka visa viņa man­tība palika viņai un jums.
   Nu jau Monkss sāka klausīties, elpu aizturējis, viņa sejā bija lasāma sasprindzināta uzmanība, kaut arī uz stāstītāju viņš nemaz neskatījās. Kad misters Braunlovs atkal apklusa, Monkss sagrozījās, sakustējās kā cilvēks, kam pēkšņi smags slogs novēlies no sirds, un noslaucīja nosvīdušo pieri un rokas.
   —   Pirms doties uz ārzemēm, pa ceļam iegriezdamies Lon­donā, — cieši viņu uzlūkodams, misters Braunlovs mierīgi turpināja, — viņš apmeklēja mani.
   —   Tā man pirmā dzirdēšana, — Monkss pārtrauca balsī, kurai bija izteikt neticību, bet kura drīzāk liecināja par nepa­tīkamu pārsteigumu.
   —   Viņš atnāca, atstāja pie manis kopā ar citām lietām ģīmetni, paša uzgleznotu, — tās nabaga meitenes portretu, kuru viņam gan negribējās atstāt, bet kuru arī nevarēja pa­ņemt līdzi šai steidzīgajā braucienā. No pārdzīvojumiem un sirdsapziņas pārmetumiem viņš bija kļuvis ēnai līdzīgs; runāja satraukti, nesakarīgi par kaunā un negodā iegrūšanu, ko atļā­vies izdarīt; pastāstīja, ka nodomājis visus savus īpašumus, vienalga, lai kādi būtu zaudējumi, pārvērst naudā un, atstājot daļu no saņemtā mantojuma sievai un jums, aizbēgt no dzimtenes — es pārāk skaidri nojautu, ka viņš nebūtu bēdzis viens, — un nekad vairs neatgriezties. Pat man, savam vec­vecam draugam, kur mūsu sirsnīgā draudzība kā ar saknēm bija ieaugusi zemē, kas glabāja mums abiem dārgu būtni, — pat man viņš sevi pilnīgi neatklāja, solīdamies atrakstīt un visu izstāstīt un pēc tam vēlreiz ar mani satikties — pēdējo reizi šai saulē. Ak vai! Tā bija pēdējā reize. Ne vēstuli vairs saņēmu, ne viņu vairs kādreiz redzēju.
   —   Es aizbraucu, pēc īsa pārtraukuma turpināja misters Braunlovs, — kad viss tas bija pāri, aizbraucu uz to vietu, kur dzima viņa — lietošu izteicienu, ko ļaudis mierīgi būtu lietojuši, jo tiklab pasaules cietsirdība, kā labvēlība viņam tagad vienaldzīga, — kur dzima viņa noziedzīgā mīla, aiz­braucu, izlēmis, ka nabaga bērns, ja manas aizdomas attais­notos, atradīs sirdi un māju, kas dos tam patvērumu un mierinājumu. Nedēļu pirms manas ierašanās ģimene to pusi bija atstājusi. Viņi bija nokārtojuši visus savus sīkos parādus un aizbraukuši naktī. Kādēļ vai kurp, neviens nevarēja pa­teikt.
   Monkss nu uzelpoja vēl vieglāk un ar uzvarētāja smaidu pārlaida skatienu istabai.
   —   Kad jūsu brāli, — sacīja misters Braunlovs, pievirzī­damies ar savu krēslu tuvāk pretī sēdētājam, — kad jūsu brāli, novārgušu, noskrandušu, neviena neieredzētu zēnu, kāda augstāka vara nekā gadījums nometa manā ceļā, kad es to paglābu no nozieguma un netikuma rokām …
   —   Kas? — Monkss izsaucās.
   —   Jā, es! — misters Braunlovs atbildēja. — Es jau teicu, ka ieinteresēšu jūs. Es tas biju. Redzu, ka jūsu viltīgais sa­biedrotais nav teicis jums manu vārdu, kaut gan viņš arī ne­varēja iedomāties, ka tas nav svešs jūsu ausīm. Kad biju viņu paglābis un viņš veseļojās manā mājā, tad tikai mani ārkārtīgi pārsteidza viņa lielā līdzība ar portretu, par kuru es stāstīju. Arī tad jau, kad es viņu pirmoreiz ieraudzīju, nožēlo­jamu, netīru, viņa sejā pavīdēja kaut kas pazīstams, un man kā gaišā sapnī paslīdēja gar acīm sena drauga seja. Lieki vēl piebilst, ka viņu atkal nolaupīja, pirms dabūju zināt viņa dzī­ves stāstu.
   —   Kāpēc lieki? — ievaicājās Monkss.
   —   Tāpēc, ka jūs to itin labi zināt.
   —   Es?
   —   Nav nozīmes jums liegties, — misters Braunlovs at­teica. — Es jums pierādīšu, ka zinu vēl daudz vairāk.
   —  Jūs … jūs … nevarat nekā pierādīt… pret mani, — stostījās Monkss. — Ko jūs varat pierādīt, es gribētu redzēt!
   —   Mēs to tūliņ redzēsim, — atbildēja vecais džentlmenis, uzmezdams viņam pētījošu skatienu. — Es pazaudēju zēnu un. lai kā izmeklējos, nevarēju viņu atrast. Tā kā jūsu mātes vairs nebija starp dzīvajiem, es zināju, ka jūs nu esat vienī­gais, kas var atklāt noslēpumu; un, tā kā pēdējo reizi, kad par jums dzirdēju, stāstīja, ka jūs uzturoties pats savā īpašumā Rietumindijā, kurp, kā pats labi zināt, aizbēgāt, lai izvairītos no atbildības par saviem bezgoža darbiem, — es devos ceļo­jumā. Bet jūs jau pirms vairākiem mēnešiem bijāt aizbraucis, kā domājams, dzīvojāt Londonā, bet, kur īsti, to neviens ne­zināja. Es atgriezos. Jūsu aģenti nezināja jūsu dzīves vietu. Jūs ejot un nākot, tie stāstīja, tikpat noslēpumaini kā vienmēr, reizēm parādoties katru dienu, tad atkal mēnešiem pazūdot — acīm redzot jūs mētājāties pa tiem pašiem zaņķiem un biedro­jāties ar tiem pašiem padibeņu ļaudīm, ar kuriem staigājāt vienus ceļus, kad bijāt vēl nevaldāms, spītīgs puika. Es apniku jūsu aģentiem, atkal un atkal tos izvaicādams. Es snāju pa ielām dienām un naktīm, bet vēl pirms divi stundām varēju teikt, ka mana lielā centība bijusi veltīga, man nebija gadī­jies jūs ne reizi pamanīt.
   —  Tad nu jau jūs mani redzat, — Monkss teica, droši pie­celdamies, — un tālāk? Krāpšana, laupīšana — briesmīgi ska­nīgi vārdi, kurus, pēc jūsu domām, attaisno jūsu murgi par kāda tur velnēna līdzību ar muļķīgu bildi, ko kādreiz uztrie­pusi sen miruša cilvēka roka. Brālis! Jūs nezināt pat. vai šis sentimentālais pārītis maz laidis kādu bērnu pasaulē.
   —   Es nezināju, — attrauca misters Braunlovs, arī piecel­damies, — bet pēdējās divi nedēļās es uzzināju visu. Jums ir brālis; jūs to zināt un ari pazīstat viņu. Bija testaments, ko jūsu māte iznīcināja, bet pirms nāves atklāja jums noslēpumu un arī, kā jūs to varat savā labā izmantot. Testamentā bijis minēts par bērnu, ko it kā varot sagaidīt šo bēdīgo sakaru re­zultātā, un šis bērns patiešām arī piedzimis, un jūs to, ne­jauši ieraudzījis, tūlīt sazīmējāt par savu brāli pēc viņa lielās līdzības ar jūsu tēvu. Jūs devāties uz to pilsētiņu, kurā viņš bija piedzimis. Tur vēl bija saglabājušies pierādījumi, ilgi sle­penībā turēti pierādījumi, kas atklāja viņa dzimšanas un iz­celšanās noslēpumu. Jūs šos pierādījumus iznīcinājāt, un tagad atkārtoju jūsu vārdus, ko sacījāt savam sarunu biedram ebrejam: «Tātad vienīgie pierādījumi par zēna izcelšanos guļ upes dibenā, un tā vecā ragana, kas saņēmusi tos no viņa mātes, pūst savā zārkā.» Nelietīgais dēls, zaķpastala, melis, — jūs, kas apspriežaties ar zagļiem un slepkavām tumšos kam­baros nakts laikā, jus, kas ar savām blēdībām un sazvērestī­bām iegrūdāt briesmīgā nāvē to, kura bija miljonu tādu vērta kā jūs, — jūs, kas jau no šūpuļa lējāt žulti un indi sava tēva sirdī, jūs, kurā jau no mazotnes brieda visas velniskās kaislī­bas, netikumi, izvirtība, līdz kā sekas nāca tā riebīgā slimība, kas pārvērtusi jūsu seju dvēseles spogulī. . . Edvard Liford, vai vēl jūs mani apstrīdēsiet?
   —   Nē, nē, nē! — tas atmurdēja, apstulbis no visām šīm apsūdzībām.
   —   Katrs vārds, … vecais džentlmenis iekaisis turpināja,
   — ka,trs vārds, ko jūs ar šo riebīgo neģēli pārmijāt, ir man zināms. Ēnas uz sienas notvēra jūsu čukstus un papauda tos manām ausīm; vajātā, iebiedētā bērna vaigs spējis ietekmēt pat netikumu, iedvešot tam vīrišķīgu drosmi un iemetot tajā varbūt pat dzirkstelīti savas bērna skaidrības. Izdarīta slep­kavība, kurā jūs esat piedalījies, ja ne faktiski, tad morāliski.
   —   Nē, nē! — Monkss pārtrauca. — Es… es par to nekā nezinu; es pašlaik gāju, lai dabūtu dzirdēt šai lietā patiesos apstākļus, kad jūs mani aizturējāt. Es nezināju iemesla. Es domāju, notikusi parasta sastrīdēšanās.
   —   Iemesls bija jūsu noslēpuma daļēja atklāšana, — mis­ters Braunlovs atbildēja. — Varbūt jus atklāsiet visu?
   —  Jā, atklāšu.
   —  Vai apstiprināsiet ar savu parakstu visus faktus un atkārtosiet tos, lieciniekiem klāt esot?
   —  Arī to apsolos.
   —   Paliksiet mierīgi šeit, kamēr šādu dokumentu sastādīs, un dosieties man līdzi uz to iestādi, kura man šķitīs piemēro­tākā tā apstiprināšanai?
   —   Ja jau tā ir jūsu stingra prasība, izpildīšu arī to, — Monkss atbildēja.
   —  Jums būs jāpilda vēl kas vairāk, — misters Braunlovs sacīja. — Jāatmaksā šim nevainīgajam, maigajam bērnam, jo tāds viņš ir, kaut arī noziedzīgas, visnelaimīgākās mīlas auk­lējums, viņa mantojuma daļa. Jūs nebūsiet aizmirsis testa­menta noteikumus. Izpildiet tos, ciktāl tie attiecas uz jūsu brāli, un tad ejiet, kurp kājas nes! Sai saulē labāk jums vairs nesatikties.
   Kamēr Monkss, uz priekšu un atpakaļ šķērsodams istabu, nomācies un nikns pārdomāja šo priekšlikumu un apcerēja iespējas izlocīties un nepildīt noteikumus, no vienas puses baiļu, no otras — naida tirdīts, — durvis tika steidzīgi atslēg­tas un istabā iedrāzās kāds džentlmenis (misters Losberns), ārkārtīgi uzbudinājies.
   —   So cilvēku noķers! — viņš iesaucās. — Jau šovakar tas būs ciet!
   —   Slepkavu? — vaicāja misters Braunlovs.
   —  Jā, jā, — otrs attrauca. — Viņa suni redzējuši šaudā­mies ap kādu vecu, pussagruvušu zagļu midzeni, un nav ko šaubīties, ka suņa saimnieks vai nu ir jau tur, vai arī ieradī­sies pa pustumsu. Ķērēji šaudās pa malu malām. Es runājos ar ļaudīm, kam uzdots viņu notvert, un tie teic, ka viņš nekur nevarot izsprukt. Nupat vakarā valdība izsludinājusi simt mārciņu atalgojuma.
   —   Es pielikšu vēl piecdesmit, — misters Braunlovs teica, — un pasludināšu to turpat uz vietas, ja tikai man izdosies nokļūt tur. Kur misters Meilijs?
   —   Harijs? Kolīdz viņš redzēja, ka šis te jūsu draugs lai­mīgi iesēdās ar jums karietē, viņš aizsteidzās uz turieni, kur bija dzirdējis šo vēsti, — doktors teica, — uzlēca zirgam mugurā un aizauļoja, lai pievienotos pirmajai grupai kaut kur pilsētas nomalē, kā bijis norunāts.
   —   Un Feidžins? — misters Braunlovs ieminējās. — Kas ar to?
   —   Kad es pēdējoreiz par viņu dzirdēju, viņš vēl nebija saķerts, bet viņu notvers, un, kas zin, varbūt šajā mirklī tā ir jau darīta lieta. Feidžins esot tikpat kā rokā, viņi saka.
   —   Nu, izlēmāt, pieņemat priekšlikumu? — misters Braun­lovs klusā balsī uzprasīja Alonksam.
   —   Jā, — tas atbildēja. — Bet jūs … vai jūs glabāsiet manu noslēpumu?
   —   Varat pajauties. Palieciet šeit, kamēr es pārnāku! Tas ir vienīgais ceļš jums izkulties sveikā.
   Abi džentlmeņi izgāja no istabas un durvis atkal noslēdza.
   —   Ko tad panācāt? — dakteris čukslus apvaicājās.
   —   Visu, ko cerēju, un pat vairāk. Kad es viņam noliku priekšā visu, ko zināja pastāstīt nabaga meiča, vēl to, ko pats biju izpētījis un ko mūsu labais draugs noskaidrojis tur uz vietas, — neizpušķotu visu viņa neģēlību klāstu, — viņš bija piespiests pie sienas. Uzrakstiet un nolieciet satikšanos uz parītu pulksten septiņos vakarā. Mēs ieradīsimies tur jau pāris stundu agrāk, mums būs nepieciešama atpūta, sevišķi jaunajai lēdijai, jo viņai tas prasīs tādu spēku sasprindzinā­jumu, ka mums to pašlaik grūti pat iedomāties. Bet asinis manī vārās, kā degu atriebt šās nelaimīgās, noslepkavotās meičas nāvi. Uz kuru pusi tie devās?
   —   Brauciet taisnā ce|ā uz policijas iecirkni, un jūs tur nokjūsiet vēl pašā laikā, — misters Losberns atbildēja. — Es palikšu šepat.
   Viņi steidzīgi izšķīrās, abi tik satraukti, ka tikko spēja valdīties.

   Pilsētas nomalē, Temzas krastos, netālu no Roterhaitas baznīcas, kur upmala gūzmojas visnetīrākās celtnes, upē — vismelnākie kuģi, apkūpējuši ar ogļu baržu putekļiem un zemo nameļu blīvas dūmiem, atrodas riebīgākais, baismīgā­kais, visdīvainākais nostūris, kādi vēl paslēpušies Londonā un kādus vairums iedzīvotāju nepazīst pat vārda pēc.
   Ja cilvēks grib tur nokļūt, tam jāizlodā ciešu, šauru, pie­mēslotu ielu labirints, jāizspraucas cauri ļaužu burzoņai, jo te ielās pilnā spēkā notiek pirkšana un pārdošana, tirgošanās ar precēm, pēc kādām var rasties pieprasījums visnabadzī­gāko, vispanīkušāko piekrastes iedzīvotāju vidū. Paši lētākie, negaršīgākie pārtikas produkti kaudzēm sakrauti veikalos; visbezgaumīgākie visvienkāršākā auduma apģērbu gabali ka­rājas tirgotavu durvīs, plīvo namu lieveņos un logos. Uz katra soļa saduramies ar dīkā klaiņojošiem viszemāko slāņu darba rūķiem, ar krāvējiem, ogļu izvadātājiem, ielu staigu­lēm, noskrandušiem bērniem un visādiem piekrastes slaistiem, tikai ar grūtībām varam patikt uz priekšu, kur vēl uz katra stūra acīs duras riebīgi skati, degunā sitas pretīgu smaku dvinga no šaurajām gatvēm, kas te atzarojas pa kreisi un pa labi, ausis piedārdina smagie vezumnieki, kas pārvadā preces no noliktavām, kuru te dieva svētība vai uz katra ielas stūra. Izkļuvis pēdīgi nomaļākās, klusākās ielās, ceļinieks iet gar ļodzīgām namu fasadēm, kas sazvilušas pār ietvēm; gar sa­plaisājušām sienām, kas šķiet grīļojamies; gar dūmeņiem, kas, domāt, tūlīt gāzīsies virsū; gar logiem ar sarūsējušām, laika zoba saēstām dzelzs restēm, — lai kas tas arī būtu, kam garām ved viņa soļi, viss liecina par galīgu postu un sa­brukumu.
   Lūk, šinī apkaimē aiz Dokhedas Boro-Sausverkā atrodas Jēkaba sala, kuru apjož piesērējis kanals, uzplūdu laikā sešu, astoņu pēdu dziļš un piecpadsmit, divdesmit pēdu plats, kād­reiz saukts par Mil-pondu — dzirnavu dīķi, bet tajā laikā, uz kuru attiecas šis stāsts, to sauca par Foli-diču — untu­maino grāvi. Šis kanals īstenībā ir Temzas atteka, kuru vien­mēr paisuma laikā var piepildīt ar ūdeni, ja atver slūžas pie Līd-mila, — galvenajām dzirnavām, no kurienes tam arī senais nosaukums. Ja nu šādās reizēs garāmgājējam paga­dīsies būt uz kāda no koka tiltiņiem pie Mil-leina — dzirnavu ielas, viņš redzēs, kā māju iemītnieki pa namu sētas puses durvīm un logiem nolaiž spaiņus, kubliņus un visvisādus vir­tuves traukus un velk ar tiem ūdeni augšā; bet, ja viņš ska­tienu novērsīs no šīm operācijām un pievērsīs pašiem namiem, aina, ko viņš tur ieraudzīs, gan liks viņam muti ieplest aiz brīnumiem. Ļodzīgas koka galerijas, — kas sētas pusē sa­vieno piecus sešus namus, — ar caurumiem grīdā, pa kuriem var noraudzīties lejā uz pieglumējušo kanalu; izdauzīti, aiz­bakstīti logi, no kuriem šaujas ārā kārtis veļas žāvēšanai, kaut gan veļu uz tiem nekad neredz; mazas istabiņas, tik no­žēlojamas, tik šauras, ka šķiet — tur jāsmok nost arī bez visas tās šausmīgās netīrības un nabadzības, kas tajās slēp­jas; koka piebūves sakukušas veras dubļos, it kā tiekdamās gāzties tajos iekšā, — ko dažas arī izdara; netīrumiem ap- skrapstējušas sienas un satrunējuši pamati, visas šīs atbaido­šās nabadzības pazīmes, pretīgās netīrumu, atkritumu, pu­vuma pēdas — tas viss grezno Foli-diča krastmalas.
   Jēkaba salā noliktavas ir bez jumtiem un tukšas; sienas drūp kopā; logi nav vairs logi; durvis gāžas uz ielām; dūmeņi melni, bet dūmi pa tiem ārā neveļas. Pirms gadiem trīsdesmit, četrdesmit, kad šeit vēl nepazina zaudējumus, kas saistīti ar prāvošanos lordkanclera tiesā*, salā dzīve kūsāja un gāja uz augšu, bet tagad tā patiešām ir tikai pamesta sala. Mājām īpašnieku nav; durvis tām uzlauztas, un iekšā apmetas tie, kam ir drosme to darīt; šeit tie dzīvo, šeit tie nomirst. Tikai tad, ja kādam ir dibināts iemesls meklēt paslēptuvi vai arī ja cilvēks nonācis līdz pēdējai nabadzībai, tas meklēs pajumti Jēkaba salā.
   Augšējā stāva istabā, vienā no šiem namiem — lielā, par sevi stāvošā, gan pussagruvušā, bet vēl ar stiprām durvīm un logiem, kura sētas puse iziet, kā jau aprakstīts, uz kanalu, bija tikko iegājuši trīs vīrieši, kuri, it kā ko gaidīdami, ik pa brīdim uzmezdami cits citam mulsas un nepacietības pilnus skatienus, kādu laiku sēdēja drūmi, ne vārda nepārmīdami. Viens no tiem bija Tobijs Krekits, otrs — misters Čitlings un trešais — kāds laupītājs, gadu piecdesmit vecs. kuram deguns bija stipri iedauzīts kādā kautiņā un pār vaigu stie­pās šausmīga rēta, varbūt tādā pašā reizē iegūta. Sis cilvēks bija atgriezies no katorgas, un vioa vārds bija Kegss.
   —  Jūs, mīļais jaunskungs, — Tobijs sacīja misteram Čitlin­gam, — gan varēj' sasukstīt citu būceni, ja tais divos bij sa­meties par karstu, nevis līst uz šeni.
   —   Pa kam tu, stulbausi, rāpies šurp? — Kegss arī uz­prasīja.
   —  Es jau gan bij domāj's, ka jūs būsiet maķenīt priecīgāki par mani, — atbildēja misters Čitlings, pavisam sadrūvējies.
   —   Redziet, jauno džentlmen, — Tobijs sacīja, — ja reiz cilvēks turas tik nošķirtīgi, kā es to daru, ja, tā teikt, viņam ir pašam sava ērta māja, ap kuru neviens neložņā un neošņā, tad neir visai patīkami, ka viņu pagodina ar savu viziti jauns džentlmenis (kaut arī tas būtu pati cienījamākā un simpātis­kākā persona, ar ko pie reizes var kārtis saspēlēt), kas atro­das tādenos apstākļos kā jūs patlaban.
   —   It sevišķi vēl, ja pie šā nošķirtīgā džentlmeņa ir apme­ties draugs, kas pārradies no svešām zemēm ātrāk, nekā bija gaidīts, un kas ir pārāk kautrīgs, lai atbraucis tūlītās stātos tiesnešu priekšā, — piebilda misters Kegss.
   Brīdi atkal bija klusums; tad Tobijs Krekits, laikam no­domājis, ka veltīgi būtu vēl turpināt sarunu šai ierastajā, ne­bēdnīgi izgāzīgajā tonī, vērsās pie Citlinga ar jautājumu:
   —   Kad tad Feidžinu pievāca?
   —   Taisni ap pusdienas laiku — pulksten divos. Mums ar Carliju palaimējās izšmaukt pa vešūža skursteni, Bolters ieme­tās ar galvu tukšā baļļā, bet viņam kājas makten garas, tās slējās no baļļas ārā, un tā viņu ar saņēma.
   —   Un Beta?
   —   Nabaga Beta! Viņa aizgaja paskatīties līķi, lai sazī­mētu, kas ir nogalinātā, — Citlings atbildēja, un seja viņam stiepās arvien garāka un garāka, — un pilnīgi traka palika — sāka spiegt un brēkt, un galvu dauzīt pret sienu; viņai uzvilka trako kreklu un aizveda uz slimnīcu, — un tur nu viņa ir.
   —   Un kas ar mazo Beitsu? — ievaicājās Kegss.
   —   Viņš mētājas apkārt, negrib šurp nākt pa gaismu, bet nu jau drīz būs klāt, — Citlings atteica. — Nav tak tagad nekur kur sprukt; no «Kropļiem» visi ir saņemti ciet, un bufetes istaba krogū — es gāju tur garām un pats savām acīm redzēju — ir pilna slepeno.
   —   Tas jau īsts grautiņš, — lūpas kodīdams, piebilda Tobijs. — Šoreiz nebūs viens vien, kas ieskries sprikštīs.
   —   Pašlaik ir tiesas sesija, — Kegss sacīja. — Ja viņi pabeigs izmeklēšanu un Bolters uzrādīs pārējos, — ko viņš, bez šaubām, darīs, ņemot vērā to, ko jau paspējis izdarīt, — viņi varēs pierādīt, ka Feidžina pirksts arī šajā lietā bijis klāt, un nolikt tiesas sēdi jau uz šo piektdienu, bet tadiņās; velna vārds, pēc nedēļas Feidžins jau karāsies.
   —   Bij jums dzirdēt, kā ļaudis rēca, — Citlings sacīja. — Policisti cīnījās kā paši velni, citādiņ tie būtu šo gabalos saraustījuši. Reiz jau viņš bij gar zemi, bet policisti apstāja viņu no visām pusēm un tā tikai pašķīra ceļu. Būtu jūs re­dzējuši, kā viņš blenza apkārt, dubļos novārtījies, asinīm aptašķīts, un lipa tiem klāt kā saviem labākajiem draugiem; Es vēl tagad redzu — kā tie nemaz nevar taisni noturēties! kad pūlis spiežas virsū, uņ velk tik viņu uz priekšu. Tikpat skaidri redzu — ļaudis pārņēmis tīrais ārprāts, tie griež zobus uz viņu, laužas viņam klāt. Man kā acu priekšā viņa asinīm notrieptā bārda un mati; ausīs vēl skan sieviešu ne­gantā brēkšana, uz ielas stūra tās iespraucās pašā pūļa vidū un zvērējās tam sirdi izraut no krūtīm!
   Sašausminājies no jauna, notēlojot šo ainu, viņš aizspieda ar delnām ausis, piecēlās un, acis aizmiedzis, skraidīja pa istabu, kā nesamanīdams, ko dara.
   Kamēr viņš tā dulburējās un tie divi klusēja, acis grīdā nodūruši, uz kāpnēm padzirdās tāda kā skrāpēšanās un istabā iedrāzās Saiksa suns. Viņi noskrēja lejā pie loga un izgāja arī uz ielas. Suns bija ielēcis pa atvērtu logu. Suns neizrā­dīja ne mazāko vēlēšanos viņiem sekot, bet viņa saimnieka arī neredzēja.
   —   Ko tas lai nozīmē? — Tobijs sacīja, kad bija atgrie­zušies. — Nevar būt, ka viņš nāktu šurp. Es… es tam neticu.
   —   Ja jau viņš šurp būtu nācis, tad būtu atnācis reizē ar suni, ieminējās Kegss, pieliecies appētīt suni, kas, smagi elsdams, gulēja uz grīdas. — Dzi, padodiet kādu ūdens lāsīti! Viņš jau tā noskrējies, ka beidzas nost.
   —   Viņš izlaka to visu, līdz pēdējai lāsītei, — kādu laiku klusībā vērojis suni, sacīja Čitlings. — Dubļiem notašķījies .. . klibs… pusē akls… tāli gan būs skrējis.
   —   No kurienes viņš te uzradās! — Tobijs iesaucās. — Droši vien, izskraidījies pa citām slēptuvēm un saodis tur svešus ļaudis, šāvās šurp, kur tas jau bieži un nez cikreiz bijis. Bet no kurienes tad īsti sācis skriet un kāpēc ieradies viens pats bez tā otra?
   —  Viņš… (neviens slepkavu nesauca vairs vārdā) viņš tak nebūs pats sev galu padarījies; kā jūs domājat? — Čit­lings ieminējās.
   Tobijs pakratīja galvu.
   —  Ja jau tā tās lietas sastāvētu, — Kegss iebildās, — tad suns mūs vilktu turp, kur tas noticis. Nē-e. Viņš būs lai­dies alatatā no šās zemītes un suni pametis. Sā vai tā viņš būs no tā atkratījies, jo tas viņam varēja būt par lielu traucēkli.
   Šis šķietami pareizais apsvērums tika atzīts; suns, pari- tinājies zem krēsla, paļāvās miega varai, un neviens tam vairs nepievērsa uzmanību.
   Tumsa bija klāt; aizvēra aizvirtņus, iededza sveci un no­lika to uz galda. Pēdējo divu dienu drausmie notikumi vēl smagi nospieda viņu sirdis, jo smagāk vēl tāpēc, ka arī paši r>:jutās droši un pasargāti. Viņi savilka savus krēslus ciešāk kopā un sadrebinājās no katra troksnīša. Runāja maz un tikai čukstus, bailēs stingdami, uzvedās tik klusu, it kā blakus istabā būtu atradies noslepkavotās līķis.
   Tā viņi sēdēja labu laiku, līdz izdzirda nepacietīgus klau­vējienus lejā pie durvīm.
   — Tas ir Beitss, — ieminējās Kegss, nikni zibsnīdams apkārt, lai neparādītu, kā pats trīcēja.
   Klauvēšana atkārtojās. Nē, tas nebija Carlijs, viņš tā nekad nedauzīja.
   Krekits piegāja pie loga un, šermuļiem skrienot pār visu miesu, izbāza galvu ārā. Nevajadzēja nemaz teikt, kas bija tur lejā; pietika jau, redzot viņa nobālušo vaigu.
   Suns vienā mirklī uztrūkās augšā un smilkstēdams aiz- traucās uz durvīm.
   —  Mums jālaiž viņš iekšā, — Tobijs sacīja, paņemdams sveci.
   —   Vai ta nevar ko citu izgudrot? — otrs aizsmacis jautāja.
   —   Neko. Viņam jātiek iekšā. '
   —   Neatstāj mūs tumsā, — Kegss sacīja, paņemdams otru sveci no kamina dzegas, un tik ilgi drebošiem pirkstiem no­pūlējās to iededzināt, ka klauvēšana atskanēja vēl divreiz, pirms viņam izdevās to izdarīt.
   Krekits nogāja lejā ielaist, un atgriežoties viņam līdzi ienāca vīrietis, kam zods bija aizklāts ar kaklautu un galva zem cepures apsieta ar otru lakatu. Viņš lēnām tos noraisīja. Nobālusi seja, iegrimušas acis, iekritušies vaigi, trīs dienas veca bārda, izmocīts izskats, aprauta elpa — spoks bija iera­dies, ne Saikss.
   Viņš nolaida roku uz krēslu, kas stāvēja istabas vidū, bet, jau gribēdams nosēsties, nodrebēja, vairīgi pameta acis pār plecu, tad pavilka krēslu sienmali — piestūma klāt, cik cieši vien var, un apsēdās.
   Neviens vārds netika pārmīts. Viņš klusuciezdams uzlū­koja te vienu, te otru. Ja kāda acs nejauši pacēlās un sastapās ar viņa skatienu, tā acumirklī novērsās. Kad viņa dobjā balss nodunēja klusumā, visi trīs satrūkās. Šķita, viņi šo balsi nekad agrāk nebija dzirdējuši.
   —   Kā tas suns te gadījies?
   —   Atskrēja. Viens pats. Būs jau kādas trīs stundas.
   —   Šīvakara lapā raksta, ka Feidžins saņemts. Vai tais­nību saka vai pūš tikai?
   —   Taisnība.
   Tie atkal klusēja.
   —  Velns būtu jūs visus parāvis! — Saikss nošņācās, pār­vilkdams ar roku pār pieri. — Vai ta jums nav ne vārda man ko teikt?
   Pār visiem pārgāja tāda kā šalkoņa, bet neviens nepleta muti vaļā.
   —  Tu, kas esi ietaisījies šajā mājā par saimnieku, — Saikss sacīja, pavērsdams seju pret Krekitu, — vai esi no­domājis man uzrīdīt suņus vai ļausi paslēpties, kamēr tās medības izbeigs?
   —  Vari palikt, ja domā, ka te ir droši, — uzrunātais, brīdi vilcinājies, atteica.
   Saikss lēnām pārslidināja acis pār sienu aizmugure,
   drīzāk gan pulējas pagriezt galvu, neka patiesība skatījas, un ievaicajas:
   —  Vai… tas … vai līķis … ir jau aprakts?
   Tie noraidoši pakratīja galvu.
   —   Ko viņi gaida? — viņš iesaucās, tāpat vēl raudzīda­mies sienā. — Kāpēc tiem jātur tādas nejaucības virs zemes? Kas tur klauvējas?
   Krekits iziedams deva mājienu ar roku, ka šoreiz nav bailēm vietas, un tūlīt bija arī atpakaļ — abi ar Carliju Beitsu. Saikss sēdēja iepretī durvīm, tā ka zēnam ienākot acis tūlīt atdūrās pret sēdošo figuru.
   — Tobij, — zēns sacīja, atsprāgdams atpakaļ, kad Saikss pacēla uz viņu acis. — Kāpēc tu nepateici to man lejā?
   Tik baigi bija sajust, kā tie trīs no viņa vairījās, ka nožē­lojamo vīru kaut kas skubināja pielabināties pat šim niek;> zēnam. Viņš palocīja galvu un it kā dzīrās tam arī roku sniegt.
   —  Laidiet mani kādā citā istabā! — zēns sacīja, kāpda­mies arvien vēl atpakaļ.
   —   Carlij! — Saikss teica, paiedamies uz priekšu. — Vai- ta tu mani nepazīsti?
   —   Nenāciet man tuvumā! — zēns kliedza, vēl tālāk at­kāpdamies un ar šausmās ieplestām acīm uzlūkodams slep­kavu. — Jūs briesmoni!
   Saikss apstājās pusceļā. Viņi raudzījās viens otrā, bet slepkavas acis grima aizvien zemāk un zemāk.
   —   Jūs trīs par lieciniekiem! — zēns kliedza, kratīdams gaisā dūri, un runājot arvien vairāk uztraukdamies. — Esiet jūs liecinieki… man nav bail no viņa … ja tie atnāks šurp pēc viņa, es viņu uzrādīšu, es to izdarīšu. Es to pasaku jums jau tagad, kauc viņš nosit mani par to, ja grib un ja viņš drīkst, bet, ja es te būšu, es viņu uzrādīšu! Kauč lai viņu dzīvu iemet katlā un.izvāra, es viņu uzrādīšu. Slepkava! Palīgā! Ja jums trim ir kauču knipatiņa drosmes, jūs man palīdzēsiet. Slepkava! Palīgā! Prom viņu!
   Kā neprātā kliegdams un mežonīgi žestikulēdams, zēns patiešām viens pats inetās virsū spēcīgajam vīram, un viņa sakarsinātā enerģija un uzbrukuma pēkšņums bija tie, kas palīdzēja viņam to nogāzt gar zemi.
   Tie trīs, kas noskatījās, šķita pilnīgi apstulbuši. Viņi ne­mēģināja iejaukties; zēns un vīrs vārtījās pa grīdu — zēns, nevērodams sitienu krusu, kas bira pār viņu, arvien ciešāk un ciešāk sažņaugdams pirkstos slepkavas apģērbu uz krū­tīm un visu laiku pilnā kaklā kliegdams pēc palīdzības.
   Spēki bija pārāk nesamērīgi, lai cīņa vilktos ilgi. Saikss bija dabūjis zēnu apakšā, ar celi aizspiedis tam rīkli, kad
   Krekits bailēs pārvērstu seju parāva viņu nost un norādīja uz logu. Lejā mirguļoja ugunis, bija dzirdama skaļa un nikna sarunāšanās, steidzīgu soļu dipoņa — vesela cilvēku jūra šķita plūstam pār tuvējo koka tiltu. Likās, ka pūļa vidū bija arī kāds zirga mugurā, jo atskanēja pakavu klaboņa uz nelī­dzenās ielas. Uguņu mirga kļuva gaišāka, soļu dipoņa tuvāka un stiprāka. Tad jau skaļie klaudzieni pie durvīm, baisa rē­koņa no tūkstoš saniknotām mutēm — te bija jānodreb ir pašam drosmīgākajam.
   —   Palīgā! — zēns kliedza, ar savu balsi gaisu pāršķel­dams. — Viņš ir šeit! Uzlauziet durvis!
   —   Karaļa vārdā! — brēca balsis ārpusē, un atkal negantā rēkoņa, vēl drausmīgāka.
   —   Uzlauziet durvis! — kliedza zēns. — Kad es jums saku — viņi nekad nevērs tās vaļā! Nāciet taisni uz to istabu, kurā spīd gaisma! Uzlauziet durvis!
   Kad zēns apklusa, sitiens pēc sitiena sāka smagi krist uz durvīm un apakšējā stāva logu aizvirtņiem, un, kad gaisā notrīcēja dārdošais «urā!», tad tikai vēl klausītājiem radās puslīdz pareiza nojausme par pūļa lielumu.
   —   Atslēdziet kādu istabu, kur varu iespundēt šo kaucošo elles kucēnu! — Saikss mežonīgi brēca un skraidīja kā apsvilies, vilkdams puiku līdzi tik viegli kā tukšu maišeli. — Šīs durvis! Ātri! — viņš iegrūda puiku blakus istabā, aizbultēja un aizgrieza atslēgu. — Vai lejas durvis noslēgtas?
   —   Ar divi atslēgām un vēl ķēde priekšā, — atbildēja Krekits, kas, tāpat kā tie divi, stāvēja kā apmāts un nezināja, ko iesākt.
   —   Vai pašas durvis stipras?
   —   Ar dzelzs plāksnēm apsistas.
   —   Slēģi ar?
   —   Slēģi ar.
   —   Nolādētie! — pabīdījis loga aizsegu uz augšu, kliedza satracinātais neģēlis, draudēdams pūlim. — Dariet vien savu velna darbu, gan es vēl apvedīšu jūs ap stūri!
   Nekādi šaušalīgi trokšņi, kādi jebkad skāruši mirstīgā ausi, nevarēja pārspēt satrakotā pūļa rēkoņu. Daži brēca, lai tie, kas tuvāk, aizdedzina māju, citi kliedza polismeņiem, lai slepkavu šauj nost. Bet tādu niknumu pūlī neparādīja neviens kā jauneklis zirga mugurā, kurš, izlēcis no segliem un izbrā- zies pūlim cauri, pāršķirdams to kā ūdens vilni, pie paša loga izkliedza tādā balsī, kas pārskanēja visām pāri:
   —   Divdesmit gineju tam, kas atnesīs pieslietnes!
   Tuvākie uztvēra kliedzienu, un simti to atbalsoja. Citi sauca pēc pieslietnēm, citi pēc cirvjiem, citi skraidīja ar lāpām, it kā meklēdami visu to, atgriezās, kliedza atkal, daži vai rīkli plēsa pušu, nežēlīgus lāstus un lamas izverzdami, daži, kā prātu zaudējuši, mežonīgi lauzās tik uz priekšu un trau­cēja citus darbā; atradās drošinieki, kas mēģināja pat pa ūdens noteku cauruli un sienā izgruvušajām spraugām uz­rāpties augšā; un visi kustējās un līgojās pa tumsu uz priekšu atpakaļ kā vārpas tīrumā, nikna vēja locītas, un laiku pa laikam atskanēja simtbalsīgs kliedziens kā no vienas mutes.
   — Paisums! — iesaucās slepkava, atstreipuļodams no loga, kad aizsegu bija nolaidis un seju lejā vairs neredzēja. — Kad nācu šurp, bija paisums. Dodiet man virvi, garu virvi! Visi tie tagad ir mājas priekšpusē, uz ielas. Es nolaidīšos Foli-dičā un pazudīšu bez pēdām. Dodiet man virvi, citādi es izdarīšu vēl trīs slepkavības un nožmiegšu arī sevi!
   Paniskās bailēs trīcēdami, tie trīs parādīja viņam, kur tādas lietas glabājas; slepkava, aši izmeklējis visgarāko un stiprāko, steidzās uz bēniņiem.
   Visi logi mājas sētas pusē jau sen bija aizmūrēti, izņemot vienu tai istabā, kurā bija ieslodzīts zēns, bet tas bija par šauru, lai viņš ar savu augumu izlīstu pa to. Bet, šai caurumā galvu iebāzis, puika nemitējās kliegt tiem ārpusē, lai uzmana sētas pusi; un, kad beidzot slepkava pa bēniņu durtiņām bija ielīdis uz jumta, spalgs kliedziens pavēstīja to ļaudīm, kas drūzmējās ielas pusē; tie tūdaļ nepārtrauktā straumē, cits citam virsū spiezdamies, gāzās uz mājas aizmuguri.
   Saikss bēniņu durtiņas aizslodzīja ar dēli, ko šim nolū­kam bija paņēmis līdzi, — tik stingri, ka no iekšpuses tās grūti būtu nācies atvērt; tad, rāpdamies pa kārniņiem, parau­dzījās pār zemajām aizsargmargām lejā.
   Ūdens no kanala bija aizplūdis un palikusi tikai dubļu pilna gultne.
   Pūlis, sekodams viņa kustībām un nebūdams vēl skaidrībā par viņa nolūkiem, īsu mirkli bija pierimies, bet, kad attapās un redzēja, ka slepkava vīlies savās cerībās, prieka gaviles izlauzās tik pērkonīgos grāvienos, ka iepriekšējās klaigas pret tiem bija tīrie čuksti. Atkal un atkal no jauna gaiss notrīcēja šai balsu dunā. Tie, kas stāvēja par tālu, lai saprastu tās cēloni, pievienoja ari savas balsis; šķita, ka te saplūdusi vai visa pilsēta, lai nolādētu slepkavu.
   Plūda un plūda ļaužu straume no ielas puses, brāzmām vien, šur tur uzplīvoja lāpu liesmiņas, mezdamas gaismu uz dusmās un satraukumā kaistošajām sejām. Pūlis ielauzās pretējā krasta namos, atvēra vai vienkārši uzlauza logu aiz- virtņus, visos stāvos, visos logos parādījās galvas; pulciņš pie pulciņa cilvēki bija sakāpuši uz jumtiem. Visi trīs tiltiņi līka zem ļaužu masas smaguma; bet ļaužu pali vēl auga un auga, ikviens centās sev izkarot vielu, lai — kaut acumirkli — paskatītos uz ļaundari un kliegtu līdzi citiem.
   —   Nu viņš ir rokā! — auroja kāds uz tuvākā tilta. — Urā!
   Cepures uzlidoja gaisā, un atkal nogranda kliedzieni.
   —   Piecdesmit mārciņu solu tam, kas viņu noķers dzīvu! — sauca vecs džentlmenis, kas arī bija nostājies uz tilta. — Es palikšu un gaidīšu to, kas nāks pēc naudas.
   Atkal rēkoņa. Tai pašā mirklī izplatījās vests, ka durvis beidzot uzlauztas un cilvēks, kas pirmais bija prasījis piesliet- nes, devies tagad uz augšstāva istabu. Sī ziņa vēl nebija paspējusi no mutes mutē apskriet pūli, kad ļaužu gūzma spēji apsviedās apkārt; bet tie, kas bija skatījušies pa logiem, ieraudzījuši pūli pavēršamies uz otru pusi, pameta savas vie­tas, steigšus izskrēja uz ielas un saplūda ar lielo baru, kas neaprakstāmā jūklī spiedās ap tukšajām mājām. Grūstīda­mies, cits citu pikā spiezdami, elsdami pūzdami, ļaudis neat­turami tiecās tuvāk durvīm, lai nepalaistu garām izdevību redzēt, kā polismeņi aizvedīs noziedznieku. Šausmīgi bija dzirdēt to vaimanas un izbaiļu brēcienus, kurus pūlis bija saspiedis vai nogāzis zeme un mina kājām; šaurās ieliņas bija stāvgrūdām pilnas; šo īso mirkli, kad daļa skatītāju spie­dās uz priekšu, lai sasniegtu nama fasadi, bet citi veltīgi lū­koja izlauzties no drūzmas, uzmanība bija novērsusies no slepkavas, kaut gan vēlēšanās redzēt viņa sagūstīšanu bija kļuvusi, ja tas iespējams, vēl kaislāka.
   Pūļa mežonības satriekts un redzēdams, ka glābiņa nav, slepkava bija sēdus sagumis uz jumta; taču viņš jo ātri pa­manīja pūļa negaidīto pārvēršanos, pietraucās kājās un noņē­mās cīņā par savu dzīvību izmēģināt pēdējo iespēju — mes­ties lēkšus kanalā, kaut vai tur dūņās būtu jānosmok, un, izmantojot tumsu un apjukumu, aizlavīties projām.
   Dzirdot troksni namā un jūtot, ka vajātāji ir jau uz papē­žiem, viņā uzjundījās jauni spēki un enerģija, viņš atspērās ar vienu kāju pret dūmeni, apmeta tam virvi, bet virves otru galu, ar zobiem piepalīdzot, vienā mirklī sasēja slīdošā cilpā. Nolaižoties pa virvi, viņam atliktu tikko vīra auguma tiesa līdz kanala dibenam; rokā viņš paturēja atvāztu nazi, ar ko pārgriezt cilpu, kad būs nolēcis.
   Tai pašā mirklī, kad viņš bija uzmaucis cilpu kaklā un dzīrās izbāzt tai cauri arī rokas un kad vecais džentlmenis (kas, ieķēries tilta margās, pūlējās noturēties savā vietā) sa­traukts uzsauca apkārt stāvētājiem, ka vīrs no jumta taisoties lēkt kanalā, tai mirklī slepkava, pametis skatienu uz jumtu
   sev aizmugurē, pasvieda rokas gai­sā un izgrūda izbaiļu kliedzienu.
   — Atkal šīs acis! — viņš ne­balsī iebrēcās.
   Viņš sagrīļojās, kā zibens ķerts, zaudēja līdzsvaru un nogāzās pāri aizsargmargām. Cilpa viņam bija kaklā. No vīra smaguma tā strauji izstiepās kā uzvilkta stopa stiegra. Un nesamanāmi ātri kā izšauta bulta viņš triecās trīsdesmit piecu pēdu dziļumā. Ķermenis noraustī­jās, viss augums šaušalīgi sadre­bēja. Tad viņš palika karājamies ar atvāztu nazi sastingušajā rokā.
   Vecais dūmenis no trieciena sagrīļojās, bet izturēja. Slepkava bez dzīvības karājās pie sienas, bet zēns, pagrūz­dams nost līķi, kas šūpojās pašā loga priekšā, lūdzās, dievu piesaukdams, lai izpestījot viņu no šā cauruma.
   Suns, kas visu laiku bija kaut kur slapstījies, tagad, nelabi gaudodams, svaidījās gar margām uz priekšu un atpakaļ, tad atspērās un lēca, acīm redzot gribēdams uzlēkt mirušajam saimniekam uz pleca. Bet viņš aizlidoja tam ga­rām, pārmeta gaisā kūleni un iekrita kanalā; atsities pret kādu akmeni, suns palika guļam ar sašķaidītu galvaskausu.

   Divas dienas pēc iepriekšējā nodaļā aprakstītā notikuma Olivers trijos pēcpusdienā sēdēja ceļojuma ratos, kas straujā gaitā ripoja uz viņa dzimto pilsētu. Misis Meilija, Roze, misis Bedvina un lādzīgais dakteris brauca kopā ar viņu. Misters Braunlovs sekoja Viņiem pasta karietē ar kādu personu, kuras vārds netika nosaukts.
   Ceļā viņi runāja maz, jo visa šī noslēpumainība un ne­skaidrās nojausmas bija Oliveru tik ļoti saviļņojušas, ka viņš nespēja nemaz savas domas sakārtot, ne gandrīz vārdu pār lūpām pārdabūt, un viņa ceļa biedri šķita to pašu iemeslu dēļ ne mazāk satraukti, un tāpēc arī viņiem valodas nešķīrās. Misters Braunlovs gan bija abām lēdijām un zēnam saudzīgi pastāstījis to, ko uzzinājis no Monksa, un, kaut arī viņi saprata, ka šā ceļojuma mērķis ir labi pasākto darbu novest līdz galam, tomēr viss vēl tinās pārāk biezā miglā, lai viņi spētu apklusināt savas sabangotās jūtas.
   Šis pats viņu labais draugs un misters Losberns bija da­rījuši visu, lai viņi nekā neuzzinātu par pēdējā laika draus­mīgajiem notikumiem. «Ir jau tiesa,» misters Braunlovs teica, «agri vai vēlu viņi dabūs to zināt, bet, jo vēlāk, jo labāk — ļaunākā brīdī kā šajā tas notikt nevar.»
   Tā nu viņi brauca klusēdami, ikviens nogrimis domās par tiem cēloņiem, kuri viņus visus saveduši kopā, bet nevienam nenesās prāts skaļi izteikt domas, kas neatvairāmi mācās visiem virsū.
   Ja ari Olivers, juzdamies visu šo iespaidu varā, klusēja, kamēr viņi brauca pa ceļiem, kurus viņš nekad nebija redzējis, kāda gan atmiņu brāzma sagrāba viņu un aiznesa pa­gātnē un kādas jūtas sabangoja viņa dvēseli, kad viņi iegrie­zās ceļā, pa kuru viņš bija devies savās bēgļa gaitās toreiz — nabaga bezpajumtnieks, klaidonis zēns, kur tam nebija ne­viena drauga, kas sniegtu palīdzīgu roku, ne paspārnes, kur patverties.
   —   Skatieties tur! Tur! — iesaucās Olivers, satraukti sa­tverdams Rozes roku un rādīdams ārā pa karietes logu. — Tur ir kāpnes, pa kurām es rāpos; tur dzīvžogs, aiz kura es slēpos, kad bija bail, ka mani panāks un vedīs atpakaļ. Bet tur, skatieties, ir taciņa, kas ved uz veco māju, kurā dzīvoju, kad biju vēl pavisam maziņš. Ai Dik, Dik, mans mīļais, labais draugs, kaut es dabūtu tevi tagad redzēt!
   —   Tu viņu dabūsi redzēt pavisam drīz, — sacīja Roze, liegi saņemdama viņa saliktās rokas savējās. — Tu viņam varēsi pastāstīt, ka esi laimīgs un turklāt kļuvis arī bagāts, varēsi pateikt, ka vēl nekad neesi juties tik laimīgs kā šobrīd, kad esi atkal ieradies šeit, lai darītu laimīgu arī viņu.
   —  Ai jā! — iesaucās Olivers. — Mēs… mēs aizvedīsim viņu no šejienes, apģērbsim viņam skaistas drānas, mācīsim viņu un aizsūtīsim kādā klusā vietiņā uz laukiem, lai viņš kļūst vesels un spēcīgs, vai jā?
   Roze atbildēja, pamājot ar galvu; zēns tik laimīgi smai­dīja asaru pilnām acīm, ka viņa nejaudāja izteikt ne vārda.
   —  Jūs tak būsiet mīļa un laba pret viņu, jo tāda jūs esat ar visiem, — Olivers turpināja. — Es zinu, jums būs jāraud, kad klausīsieties viņa stāstā; bet tas nekas, nekas, gan tas pāries, un jūs sāksiet atkal smaidīt, — to es droši zinu, — kad viņš pārvērtīsies; tāpat jau tas bija ar mani. Viņš1 man sacīja: «Die's lai tevi svētī!» — toreiz, kad es bēgu projām, — zēns aizkustinājumā sāka šņukstēt. — Bet es tagad teikšu viņam: «Die's lai svētī tevi!» — un parādīšu viņam, cik ļoti es viņu par to mīļoju.
   Kad viņi beidzot sasniedza pilsētu un karietes jau ripoja pa šaurajām ieliņām, zēnu nemaz vairs nevarēja valdīt. Te bija zārcinieka Sauerberija tirgotava mats matā tāda pati, kā bijusi, tikai mazāka un neizskatīgāka tā viņam šķita par atmiņā saglabāto; te visas pazīstamās bodītes un nami — gandrīz ar katru saistījās kāds sīks notikums; te Gemfilda rateļi — tie paši rateļi kā senāk turpat traktiera priekšā; un, lūk — darbanams, viņa bērna dienu baigais cietums, stāv, īgni pavēris drūmos logus pret ielu; tas pats izģindušais sargs pie vārtiem, kuru ieraugot Olivers sadrebēja, tad no­smējās pats par savu muļķību, tad apraudājās, tad atkal smējās; bija te arī desmitiem viņam labi pazīstamu cilvēku seju, kas raudzījās pa durvīm un logiem, viss te bija gluži kā senās dienās, it kā viņš tikai vakar būtu aizgājis no šejienes, it kā visa viņa jaunā dzīve bijusi tikai laimīgs sapnis.
   Bet tomēr tā bija patiesa, līksma īstenība.
   Viņi apstājās galvenās viesnīcas durvju priekšā (senāk Olivers bija noraudzījies uz to dziļā bijībā kā uz kādu varenu pili, bet šodien tā nezin kāpēc zaudējusi savu varenību un diženumu); te viņus jau sagaidīja misters Grimvigs un no­skūpstīja ir jauno, ir veco lēdiju, kad tās bija izkāpušas no ratiem, it kā bijis viņiem vectētiņš, jā, misters Grimvigs bija smaidīgs, laipnīgs un nesolījās apēst savu galvu, nē, ne reizīti arī ne; ir tad ne, kad sanāca strīdā ar gados krietni veco pasta puisi par to, kurš ceļš uz Londonu tuvākais, ko viņš, protams, teicās labāk zinot, kaut gan šo ceļa gabalu bija braucis tikai reizi mūžā un to pašu reizi cieši aizmidzis. Pusdienas bija gatavas, istabas sakārtotas — viss bija no­ticis kā uz burvja mājienu.
   Taču, tikko bija norimusi atbraukšanas un sagaidīšanas kņada, visi atkal iestinga neveiklajā klusumā, kas viņus bija nomācis jau ceļojuma laikā. Misters Braunlovs nepiedalījās pusdienās, bet palika savā istabā; abi pārējie džentlmeņi sa­trauktu vaigu rosījās gan šurp, gan turp, bet tos īsos mirkļus, ko pavadīja kopā ar citiem, pagāja nomaļus un noslēpumaini sačukstējās.
   Reiz misis Meiliju izaicināja ārā, un, kad viņa atgriezās turpat vai pēc veselas stundas prombūtnes, viņai bija no raudāšanas uztūkuši plaksti. Tas viss satrauca un darīja gau­žām nemierīgu Rozi un Oliveru, kas nebija iesvaidīti šajos jaunajos noslēpumos. Pilni neizpratnes viņi sēdēja klusēdami vai sarunājās čukstus, it kā bīdamies paši savas balss skaņas.
   Beidzot, kad pulkstenis jau bija nositis devīto stundu un viņi jau sāka domāt, ka šovakar viņiem nekā vairāk neuzzināt, istabā ienāca misters Losberns un misters Grimvigs mistera Braunlova un kāda cilvēka pavadībā, kuru ieraugot Olivers tikko neiekliedzās aiz pārsteiguma: viņu bija brīdinājuši, ka ieradīsies viņa brālis, bet šis tak bija tas pats vīrietis, kuru viņš bija saticis pie mazās pilsētiņas viesnīcas durvīm un kurš kopā ar Feidžinu toreiz bija ielūkojies pa logu viņa ma­zajā istabiņā. Monkss uzmeta pārsteigtajam zēnam skatienu, pilnu spīva, pat šinī mirklī neapslāpējama naida, un apsēdās durvju tuvumā. Misters Braunlovs ar dažiem papīriem rokā pienāca pie galda, kur sēdēja Roze un Olivers.
   — Mans pienākums nav patīkams, — viņš iesāka, — bet šī atzīšanās, kas Londonā parakstīta, daudziem džentlmeņiem klāt esot, īsos vārdos jāatkārto arī šeit. Es labprāt būtu aiz­taupījis jums šo pazemojumu, bet mums nepieciešami dzirdēt visu no jūsu paša mutes, iekām šķiramies. Iemesls jums jau zināms.
   —  Turpiniet! — sacīja uzrunātais, novērsdams acis. — Ti­kai pasteidzieties! Domāju, ka esmu izdarījis visu, ko man likāt. Neaizkavējiet mani vairs šeit!
   —  Šis zēns, — teica misters Braunlovs, pievilkdams Oli- veru sev klāt un uzlikdams roku viņam uz galvas, — ir jūsu pusbrālis, jūsu tēva — mana dārgā drauga Edvina Liforda nelikumīgais dēls, kura māte, nabaga jauniņā Agneze Fle- minga, zēnam dzīvību dāvājot, nomira.
   —  Jā, — atteica Monkss, uzmezdams niknu mirkli trīso­šajam zēnam, kura sirdspukstus viņam vajadzēja dzirdēt.
   —   Tas ir tas bandu bērns.
   —   Šis izteiciens, kuru jums labpatīk lietot, — stingri sa­cīja misters Braunlovs, — ir pārmetums tiem, kas jau sera aizgājuši tur, kur tos vairs neskar šīspasaules nožēlojamās paļas. Jūsu izteiciens neapkauno neviena cita kā vien jūs pašu. Bet lai tas paliek. Zēns tātad dzimis šinī pilsētā.
   —   Šās pilsētas darbanamā, — skanēja īgna atbilde.
   —   Jums taču viss tur uzrakstīts, — Monkss nepacietīgi pa­māja uz papīriem.
   —  Mums tas vēlreiz jānoklausās arī šeit, — sacīja mis­ters Braunlovs, pavērdamies klausītājos.
   —   Nu, tad klausieties arī, — Monkss noteica. — Kad viņa tēvs Romā saslima, pie tā ieradās sieva, mana māte, ar kuru viņš iau ilgus gadus dzīvoja šķirti. Aizbraucot no Pari- zes, viņa paņēma mani līdzi — man šķiet, māte gribēja sev nodrošināt viņa bagātību, jo, cik man zināms, sevišķi pieķē­rusies viņa tam nekad nebija, ne arī tas viņai. Viņš mūs vairs nepazina, jo bija bez samaņas un tā arī, to neatguvis, otrā dienā nomira.
   Papīros, kas glabājās viņa rakstāmgaldā, atradām divus dokumentus, kurus viņš bija uzrakstījis savas saslimšanas dienas vakarā, tiem abiem bija jūsu adrese1 , — Monkss pagrie­zās pret misteru Braunlovu. — Dokumentiem bija pievienotas dažas jums domātas rindas, bet uz aploksnes norādījums, ka tā atverama tikai pēc viņa nāves. Viens no dokumentiem bija vēstule šai meitenei Agnezei, otra — testaments.
   —   Ko jūs varat teikt par vēstuli?
   —   Par vēstuli? Aprakstīta papīra lapa ar daudziem svīt­rojumiem, nožēlu pilnu atzīšanos un lūgšanām, lai dievs viņai palīdzot. Viņš bija tur samelsis meitenei, ka esot kāds noslē­pums, kas kādreiz atklāšoties, ka šis pats noslēpums pagai­dām neļāvis viņiem apprecēties; tā bija viņam pilnīgi uzticē­jusies, tikmēr uzticējusies, līdz zaudēja to, ko neviens tai nespēja atdot. Sai laikā bija atlicis vairs tikai pāra mēnešu līdz bērna dzimšanai. Viņš atklāja tai visu, ko bija nodomājis darīt, lai slēptu viņas kaunu, ja paliktu dzīvs, un lūdza to nenolādēt viņa piemiņu, ja viņam jāmirst, un nedomāt, ka viņa nozieguma sekas varētu skart māti vai jaunpiedzimušo, jo visa vaina gulstoties tikai uz viņu. Viņš atgādināja tai dienu, kad btja dāvinājis mazo medaljonu un laulības gre­dzenu, kurā bija iegravēts viņas vārds, bet atstāta vieta uz­vārdam, ko viņš cerēja dot tai kādreiz nākotnē; viņš lūdzās, lai viņa glabājot medaljonu un nēsājot to uz sirds, kā senāk darījusi, tad atkal un atkal bez kāda sakara atkārtoti tie paši vārdi, it kā viņš vairs nebijis pie pilnas sajēgas. Es domāju, nebija arī.
   —   Bet testaments? jautāja misters Braunlovs; Olive­ram pār vaigiem aumaļām lija asaras.
   Monkss klusēja.
   —   Testaments, — viņa vietā ierunājās misters Braunlovs,
   —   bija sastādīts tādā pašā garā kā vēstule, viņš tur rakstīja par nelaimi, kādā to iegrūdusi sieva, par viņas stūrgalvīgo dabu, zemsirdību, ļaunprātību, par to, ka netikums un ļau­nas kaislības iemājojušas jūsos, viņa dēlā, jau no agrām bērna dienām, kā jūs ticis mācīts ienīst tēvu, un ka viņš jums un jūsu mātei novēlējis astoņus simtus mārciņu gada rentes. Visu savas mantas atlikumu viņš sadalīja divi līdzīgās da­ļās — vienu Agnezei Flemingai, otru — bērnam, ja tas pie­dzims dzīvs un sasniegs pilngadību. Ja piedzimtu meitene, viņa mantojumu varētu saņemt bez jebkādiem nosacījumiem; turpretim, ja piedzimtu zēns, tad tikai ar noteikumu, ka tas līdz pilngadībai nebūs aptraipījis savu vārdu ar nekrietnu, zemisku, apkaunojošu rīcību. Pēc viņa paša vārdiem, šis no­teikums paredzēts tāpēc, lai uzsvērtu viņa uzticēšanos bērna mātei un pārliecību, — kas nāves ēnā guva vēl jo lielāku spēku, — ka bērns mantos viņas sirds krietnumu un rakstura cēlumu. Ja viņš būtu vīlies savās cerībās, tad naudu mantotu jūs; jo tad, bet tikai tad, ja abi dēli būtu padevušies vienādi, viņš bija ar mieru, ka pirmtiesības uz viņa mantu būtu pie­šķiramas jums, kam nekad nav bijis tiesību uz viņa sirdi, ko jūs jau kopš bērna dienām salti un ļaunprātīgi atstūmāt.
   —   Mana māte, — Monkss ar paceltu balsi iekrita vidū,
   —  rīkojās tā, kā viņas vieta būtu rīkojusies jebkura sieviete, — viņa šo testamentu sadedzināja. Vēstule nekad nesasniedza adresatu; bet kā vēstuli, tā citus pierādījumus viņa nolēma paglabāt gadījumam, ja šie ļaudis mēģinātu melos noslēpt savu negodu. Meitenes tēvs uzzināja no viņas patiesību ar visiem pārspīlējumiem, kādus vien varēja izdomāt viņas ne­gantais naids, — tāpēc es viņu vēl tagad mīlu. Kauna un negoda satriekts, viņš ar bērniem patvērās kādā no visnoma­ļākajiem Velsas nostūriem, pieņemdams pat citu uzvārdu, lai draugi neatrastu viņa slēpni; šeit pēc neilga laika viņu atrada gultā mirušu. Dažas nedēļas pirms viņa nāves meitene bija slepus aizgājusi no mājām; viņš meklēja to, kājām pārstai­gādams visas pilsētas un visus ciematus. Tai pašā naktī, kad viņš atgriezās mājās, pārliecināts, ka tā pati sev meklējusi galu, lai apslēptu savu un viņa kaunu, viņa vecā sirds pār­trūka.
   Iestājās īss klusuma brīdis, pēc tam misters Braunlovs šķetināja tālāk stāsta pavedienu.
   —   Bija pagājuši vairāki gadi, — viņš sacīja, — kad pie manis ieradās šā cilvēka — Edvarda Liforda — māte. Dēls bija viņu pametis, tikko pārkāpis astoņpadsmito gadu; noza­dzis viņai dārglietas un naudu; ielaidies azarta spēlēs; šķie- dies ar naudu, viltojis dokumentus un beidzot aizbēdzis uz Londonu, kur divi gadi biedrojies ar pēdīgajām sabiedrības padibenēm. Viņa vārga ar grūtu, nedziedināmu kaiti un gri­bēja dēlu pirms nāves vēl uzmeklēt. Sākās izziņu taujāšana bez gala. Bet ilgu laiku meklējumiem nebija nekādu panā­kumu, līdz galu galā viņa to tomēr atrada, un tas atkal aiz­brauca mātei līdzi uz Franciju.
   —   Tur viņa nomira no vecvecas kaites, — tālāk turpināja Monkss, — un, nāves gultā gulēdama, viņa atstāja man kā mantojumu šos noslēpumus līdz ar neizdzēšamo, nāvīgo naidu pret visiem tiem, ap ko šie noslēpumi tinās, kaut gan viņai nemaz nebija jāuzkurina mans naids, jo tas kvēloja manī jau sen. Viņa negribēja ticēt, ka meitene padarījusi galu sev un bērnam, un ne mirkli nešaubījās, ka piedzimis zēns un ka šis zēns dzīvs. Es zvērēju viņai, ka viņš neizspruks maniem nagiem, ja vien kādreiz pagadīsies manā ceļā, ka nedošu tam miera un vajāšu uz katra soļa; izgāzīšu pār viņa galvu visu savu briesmīgo naidu, uzspļaušu apkaunojošā testamen+ a tukšajai lielībai, aizstiepjot, ja vien man tas izdosies, puiku līdz karātavu cilpai. Viņai izrādījās taisn'ba. Beidzot v'nš krustoja manu ceļu. Es visu biju aizsācis teicami, un, nega- dījusies tā pļāpu vācele, es būtu arī nobeidzis tikpat labi, kā sācis.
   Kad negantnieks, rokas pār krūtīm sakrustojis, sāka pus­balsī lādēt pats sevi, misters Braunlovs pagriezās pret pār­biedētajiem klausītājiem un paskaidroja, ka ebrejs, sens Monksa sabiedrotais un uzticības vīrs, saņēmis lielu naudu par to, lai sapītu Oliveru savos valgos, bet, — ja zēnam izdotos izglābties, — viņam da|u naudas vajadzēja atmaksāt atpakaj; kad viņiem abiem par to izcēlās strīds, viņi devās uz lauku kotedžu, lai pārliecinātos, vai zēns, kas tur mājo, tiešām ir Olivers.
   —  Un kā ar medaljonu un gredzenu? — vaicāja misters Braunlovs Monksam.
   —   Es tos nopirku no vira un sievas, par kuriem jums stāstīju; viņi tos nozaguši kopējai, bet tā savukārt aplaupījusi līķi, — Monkss atbildēja, acu nepaceldams. — Jums jau zināms, kas ar tiem izdarīts.
   Misters Braunlovs pamāja misteram Grimvigam, kas, iz­steidzies no istabas, drīz bija atpakaj, stumdams sev pa priekšu misis Bamblu, bet pretī ķepurojošos misteru Bamblu vilkdams nopakaļus.
   —   Vai acis mani viltu, jeb tas patiesi mazais Olivers? — iesaucās misters Bambls, lūkodams izlikties gaužām priecīgs.
   —   O-li-ver, kauč tu zinātu, kā es par tevi biju nobēdājies! …
   —   Turi muti, muļķapaure! — noņurdēja misis Bambla.
   —   Tā ir sirds balss, sirds balss, misis Bambla! — attrauca darbanama pārraugs. — Vai man lai neatsilst sirds, man, kas viņu kā draudzes bāriņu uzaudzinājis, ja tagad manas acis redz viņu sēžam šeit starp smalkām lēdijām un džentl­meņiem, ka ne izteikt! Es vienmēr šito bērnu esmu mīlējis, it kā viņš būtu mana paša . .. paša … paša vectētiņš, — aiz­gūtnēm turpināja misters Bambls, nevarēdams uzreiz atrast piedienīga salīdzinājuma. — Māster Oliver, mans dārgais, vai tu vēl atceries lielisko džentlmeni baltajā vestē? Ak Oli­ver, viņnedēj tas aizgāja dieva mierā — ozola zārks bija ar sudraba turekļiem!
   —   Pietiks, ser! — skarbi iejaucās misters Grimvigs.
   —   Savaldiet savas jūtas!
   —  Mēģināšu, cik manos spēkos, ser, — atteica misters Bambls. — Kā jums klājas, ser? Ceru, ka esat pie labas veselības.
   Sos apsveikuma vārdus viņš veltīja misteram Braunlo­vam, kas, pagājies tuvāk godājamam pārim, norādīja uz Monksu.
   —   Vai jūs pazīstat šo cilvēku?
   —   Nē, — stingri noteica misis Bambla.
   —  Varbūt arī jūs viņu nepazīstat? — misters Braunlovs vaicāja, pievērsdamies viņas laulātajam draugam.
   —  Savu mūžu neesmu viņa redzējis, — liedzās misters Bambls.
   —   Neesat varbūt viņam arī nekā pārdevuši?
   — Nekā gan, — atbildēja misters Bambls.
   -— Un nav jums varbūt arī savu mūžu bijis zelta medal­jona un gredzena? — misters Braunlovs prašņāja.
   —   Nuka nav bijis! — pārraudze attrauca. — Vai tad mēs esam atvesti šurp, lai atbildētu uz tādiem ērmīgiem jau­tājumiem?
   Misters Braunlovs vēlreiz pamāja misteram Grimvigam, un šis džentlmenis atkal ar redzamu patiku steidzīgi izkliboja no istabas. Šoreiz viņš neatgriezās vis kopā ar tuklu vīru un sievu, bet ieveda divi triekas ķertas večiņas, kas tik tikko turējās uz kājām.
   —   Durvis jūs tonakt, kad vecā Sellija mira, gan aizslē­dzāt, — teica pirmā ienācēja, pacēlusi izģindušo roku, — bet mūsu ausis vis nepaspējāt aizdarīt, nei sienas spraugas aiz- bāzīt.
   —   Ne, ne… — šļupstēja otra, skatīdamās apkārt un čāp­stinādama bezzobaino muti. — Ne… ne …
   —  Mēs dzirdējām, kā Sellija lūkoja jums pastāstīt, ko šī izdarījusi, mēs redzējām, kā jūs viņai no rokām papīriņu izņēmāt, bet otru dienu uzmanījām, kad gājāt uz lom­bardu.
   —   Jā, jā! — piemetināja otra. — Medaljons un zelta gre­dzentiņš. Mēs savām acīm redzējām, kad jums tos iedeva. Mēs bijām tivumā, jā, jā, turpat tivumā!
   —   Mēs zinām vēl ko, — aizņēma pirmā, — jo sen jau, primš vairākiem gadiem, Sellija pate daudzreiz tika stāstījusi, ka jaunā māte šai teikusi, ka to jau jutusi, ka šo brīdi viņa nepārcietīšot, un viņa bijusi iedama uz sava bērna tēva kapu, iai tur nomirtu, kad ceļā saņēmušas sāpes.
   —  Vai nevēlaties redzēt ari pašu lombardnieku? — uz­prasīja misters Grimvigs, jau pagriezdamies uz durvīm.
   —   Nē! — atbildēja misis Bambla. — Ja jau tas te zaķa­pastala, — viņa pamāja uz Monksu, — ir atzinies, un es redzu, ka viņš ir to izdarījis, — bet jūs, izprašņādami vecās raganas, uzdūrušies taisni uz īstajām, tad man vairs nav ko sacīt. Jā, es pārdevu tās lietiņas, un pašreiz tās atrodas tur, kur meklēdami neatradīsiet. Ko tad vēl?
   —  Vairāk nekā, — atteica misters Braunlovs, — tikai to vēl: mums jāparūpējas, lai jūs abi vairs ilgāk nestrādātu darbā, kur vajadzīgi uzticami cilvēki. Varat iet.
   —   Ceru, — iebildēs misters Bambls, žēlabaini noraudzī- damies uz apkārt sēdošajiem, kad misters Grimvigs ar abām vecām bija aizgājis, — ceru, ka šā niecīgā, nenozīmīgā gadī­juma dēļ man nebūs jāzaudē draudzes amats?
   —    Protams, ka būs jāzaudē, — atteica misters Braunlovs _ _ Ar to jums jasamierinas un turklāt vēl jābūt lai­mīgam.
   —   Pie visa vainīga misis Bambla! Viņa pastaveja uz to,— mēģināja pretoties misters Bambls, iepriekš pametis bailīgu skatienu, lai pārliecinātos, ka viņa laulātā draudzene istabu jau atstājusi.
   —   Tas nav attaisnojums, — sacīja misters Braunlovs.
   —   Jums klāt esot, šīs vērtības tika iznīcinātas, un likuma priekšā jūs esat vairāk vainīgs nekā jūsu sieva, jo likums ieskata, ka sieva rīkojusies uz jūsu pamudinājumu.
   —   Ja ir likums, kas tā nosaka, — teica misters Bambls, cieši sažņaugdams cepuri rokās, — tad gan tas likums ir ēzelis … idiots! Ja likums ar tādu aci skatās, tad tāds likums ir vecpuisis, un es no sirds tam novēlu, lai pieredze tam atver acis … lai atver pieredze …
   Nikni atkārtojis pēdējos vārdus, misters Bambls uzmauca cepuri līdz ausīm, sabāza rokas kabatās un devās pa kāp­nēm lejā savai dzīves biedrei pa pēdām.
   —  Jauno ledij, — misters Braunlovs uzrunāja Rozi.
   —   Sniedziet man savu roku! Un nedrebiet! Jūs bez bailēm varat noklausīties tos pāra vārdus, kas mums vēl sa­kāmi.
   —   Ja tiem… es neticu tādai iespējai, bet ja nu tiem tiešām. . . kāds sakars ar mani, — sacīja Roze, — lūdzu jūs, Jaujiet tad man noklausīties tos citureiz. Šobrīd man nav ne spēka, ne drosmes.
   —   Nieki, — atteica vecais džentlmenis, pavilkdams viņas roku sev zem elkoņa, — esmu pārliecināts, ka jums pietiks dvēseles spēka. Vai jūs pazīstat šo jauno lēdiju, ser?
   — Jā, — atbildēja Monkss.
   —   Neesmu nekad jūs redzējusi, — klusi sacīja Roze.
   —  Toties es jūs — bieži vien, — noteica Monkss.
   —   Nelaimīgās Agnezes tēvam bija divas meitas, — pac - skaidroja misters Braunlovs. — Kas notika ar jaunāko — mazo meitenīti?
   —   Kad tēvs nomira, — Monkss atbildēja, — svešā pusē, ar svešu vārdu, neatstādams ne vēstules, ne ciltsgrāmatas. ne cita rakstu galiņa, kas draugiem vai radiem dotu rokā kādu pavedienu, meiteni pieņēma nabaga zemnieki, lai uzaudzinātu to kā savu pašu bērnu.
   —   Turpiniet! — sacīja misters Braunlovs, ar galvas mā­jienu aicinādams misis Meiliju panākt tuvāk. — Turpiniet!
   —   Jums neizdevās atrast to vietu, kur šie cilvēki bija nobēgušies, — turpināja Monkss, — bet, kur nelaimējas drau­dzībai, tur naids bieži vien izlauž sev ceļu. Mana māte pēc gadu ilgas gudras meklēšanas to vietu uzgāja — viņa atrada meiteni.
   —   Viņa to paņēma pie sevis?
   —   Nē. Sie zemnieki bija nabadzīgi, un cēlsirdība drīz sāka tiem apnikt — īpaši vīram; tāpēc mana māte iedeva tiem drusku naudas, kuras gan ilgam laikam nevarēja pietikt, lai tie meiteni paturētu; viņa solīja tiem sūtīt vēl naudu, ko gan nepavisam nedomāja darīt. Viņai tomēr šķita nedroši pajauties tikai uz zemnieku neapmierinātību un nabadzību, lai meitenes nelaimes mērs tiktu pilns, tāpēc viņa, pēc sava prāta sagrozī­dama patiesību, izstāstīja tiem māsas kaunu un pieteica mei­teni pieskatīt labi stingri, jo viņa esot nelabu asiņu, sastās­tīja arī, ka viņa esot ārlaulības bērns un ka agri vai vēlu noklīdīšot no ceļa. Apstākļi to visu apstiprināja; zemnieki viņai noticēja, sāka apieties ļauni ar meiteni, tā ka mēs varē­jām būt apmierināti, līdz te kādai lēdijai, atraitnei, kas tolaik dzīvoja Cesterā, pagadījās nejauši ieraudzīt meiteni; viņa iežē­lojās par to un paņēma pie sevis. Liekas, ka pats nelabais bija pret mums sazvērējies, jo, lai mēs centāmies kā cenzdamies, viņa palika pie tās lēdijas un jutās laimīga. Pirms kādiem gadiem diviem trim es pazaudēju viņas pēdas un uzdūros viņai tikai pirms pāra mēnešiem.
   —  Vai tagad jūs viņu redzat?
   —  Jā. Viņa balstās uz jūsu rokas.
   —   Bet viņa joprojām ir mana audžumeita! — iesaucās misis Meilija, satverdama ļimstošo meiteni savās rokās.
   —   Viņa joprojām ir mans mīļais bērns! Ne par kādiem pa­saules dārgumiem es viņu tagad neatdotu, viņu — manu mīļo, manu meitenīti!
   —   Mans vienīgais draugs! — elsoja Roze, pieglauzdamās viņai. — Visulabākais, visumīļākais draugs! Sirds man lūzīs. Es nespēju visu to izturēt.
   —  Tu esi izturējusi daudz vairāk un tomēr aizvien bijusi tik mīļa un jauka meitene, kura dara laimīgus visus, kas viņu pazīst, — maigi viņu apskaudama, sacīja misis Meilija.
   —  Apmierinies, manu mīļo! Padomā par to, kas gaidīt gaida, lai varētu tevi apkampt! Paskaties šurp … paskaties, paska­ties, dārgā!
   —  Tikai ne tante! — iesaucās Olivers, apskaudams viņas kaklu. — Nekad nesaukšu tevi par tanti… Māsa … mana mīļā, dārgā māsa, kuru tūliņ tik karsti iemīļoju! Roze, mīļā mīļā Roze!
   Lai svētas šīs asaras un nesakarīgie vārdi, ko viens otram sacīja abi bāra bērni, cieši apskaudamies! Tēvu, māsu un māti tie bija atraduši un pazaudējuši tai vienā acumirklī.
   Līksme un sāpes viņiem sajauktas vienā kausā, bet tās nebija žēlabu asaras, ko viņi raudāja: pat sāpes bija apvītas ar skumju un maigu atmiņu plīvuru, tā ka tās pārvērtās svinīgā, cildenā līksmē un zaudēja savu skadrumu.
   Ilgi ilgi viņi palika divatā. Beidzot kluss klauvējiens vēs­tīja, ka tur aiz durvīm kāds stāv. Olivers pavēra durvis un tad nepamanīts izgāja ārā, ielaizdams savā vietā Hariju Meiliju.
   —   Es visu zinu! — viņš sacīja, nosēzdamies līdzās jau­kajai meitenei. — Mīļā Roze, es visu zinu!
   —   Es neesmu te nejauši gadījies, — viņš, brīdi klusējis, piemetināja. — Un es visu to uzzināju nevis šodien, bet va­kar — tikai vakar. Vai tu nevari iedomāties, ka esmu atnācis atgādināt tev kādu solījumu?
   —   Pagaidi, — iebilda Roze. — Tu zini visu?
   —  Visu. Tu pati man atļāvi vēlreiz, pirms gads nav ap­ritējis, atgriezties pie mūsu pēdējās sarunas.
   —   Atļāvu.
   —   Ne tāpēc, lai tevi pierunātu grozīt savu apņemšanos, — turpināja jauneklis, — bet dzirdēt, lai tu atkārto to, ja domā vēl tāpat. Es solīju nolikt tev pie kājām savu sabiedrisko stā­vokli un panākumus, ja man tādi būtu, solījos ne vārdiem, ne darbiem neietekmēt tavu lēmumu, ja tu negribēsi no tā at­kāpties.
   —  Tie paši iemesli, kas noteica manu apņemšanos toreiz,, nosaka to arī tagad, — stingri sacīja Roze. — Ja es stingri un nelokāmi izjūtu, ka esmu pateicību parādā tai, kuras cēlā sirds mani glāba no posta un ciešanām, kad gan lai es to izjustu vairāk nekā šobrīd? Tā ir cīņa, — viņa vēl piebilda,
   —  bet es būšu lepna, ja tajā pastāvēšu. Tās ir sāpes, bet es tās pārcietīšu.
   —   Šīvakara atklājumi… — iesāka Harijs.
   —   Šīvakara atklājumi, — Roze viņu maigi pārtrauca,
   —  nostāda mani attiecībā pret tevi tādā pašā stāvoklī, kādā es biju agrāk.
   —   Tu nocietini savu sirdi pret mani, Roze, — pārmeta jauneklis.
   —   Ai Harij, Harij! — jaunā lēdija iesaucās, asarām ri­tot. — Es vēlos, kaut spējusi to, tas aiztaupītu man tik daudz, moku.
   —   Kāpēc tev sevi tā mocīt, — sacīja Harijs, satverdams viņas roku. — Padomā par to, mīļā Roze, ko tu šovakar dzir­dēji.
   —   Ko tad es dzirdēju? Ko dzirdēju? — šņukstēja Roze.
   —   Es dzirdēju, ka negoda apziņa manu tēvu tā sagrauzusi, ka viņš aizbēdzis no visiem … diezgan … diezgan pasacīts, Harij, diezgan pasacīts!
   —   Vēl nav diezgan! — attrauca jauneklis, aizturēdams viņu, kad viņa jau dzīrās celties. — Manas cerības, manas vēlēšanās, nākotnes izredzes, manas jūtas, visas manas domas, viss ir kļuvis citāds — tikai ne mīlestība uz tevi. Es tev vairs nepiedāvāju augstu stāvokli lepnā sabiedrībā, es tev nepiedā­vāju to smalko aprindu pasauli, kur valda ļaunprātība un citu nonievāšana, kur godīgam cilvēkam liek nosarkt par visu, tikai ne par īstu kauna darbu. Es tev piedāvāju tikai savu mājas pavardu, sirdi un ģimenes pavardu — jā, mīļā Roze, to, vienīgi to varu tev piedāvāt.
   —   Kā man to saprast? — sastomījās Roze.
   —   Gribu teikt tev tikai to: jau tad, kad pēdējoreiz no tevis aizgāju, biju cieti apņēmies sagraut visus iedomātos šķēršļus, kas mūs šķir. Nolēmu — ja tava pasaule nevar kļūt par manējo, lai tad mana kļūst par tavējo; nolēmu, ka nevienam no tiem, kas plātās ar savu dižciltību, nebūs ar nie­vām nolūkoties uz tevi, tāpēc es aizgāju no viņiem. Tā, lūk, es izdarīju. Tie, kas tāpēc no manis novērsušies, ir novērsu­šies arī no tevis un pierādījuši, ka tev bijusi taisnība. Visi tie varenie, mani labvēļi, mani augstie un iespaidīgie radi, kas man līdz šim vēlīgi uzsmaidīja, tagad saldē mani saviem skatieniem. Bet Anglijas bagātākajā grāfistē zaļo brīnišķīgas pļavas un vējš žūžo skaistās birzēs, un pavisam tuvu pie manas mazās lauku baznīciņas, pie manas baznīcas, Roze, ir vienkārša kotedža, un, ja tu gribēsi, Roze, es būšu lepns uz to, tūkstošreiz lepnāks nekā uz visām cerībām, no kurām esmu atteicies. Tāds tagad ir mans stāvoklis, Roze, un manas izre­dzes, un to es nolieku pie tavām kājām.
   Velti laiku nezaudējot, misters Grimvigs pārvērta vārdus darbos un noskūpstīja pietvīkušo meiteni. Viņa piemērs šķita visai lipīgs, jo arī dakteris un misters Braunlovs nekavējās darīt to pašu. Dažas ļaunas mēles apgalvo, ka pirmais šo pa­sākumu cēlis godā Harijs Meilijs blakus istabā, bet ir autori­tatīvas personas, kas to nosauc par nelabu mēļošanu — viņš taču ir tik jauns un turklāt mācītājs.
   — Oliver, manu zēn, — sacīja misis Meilija, — kur tu biji un kāpēc izskaties tik noskumis? Skat, arī tagad acīs asaras. Kas noticis?
   Ak pasaule, māņu pasaule, cik tevi daudz vilšanās, jāviļas pat tajās cerībās, ko mēs lolojam vairāk par visām, tajās ce­rībās, kas dara visvairāk goda mūsu dabai.
   Nabaga Diks bija miris!

   Tiesas zāle bija ļaužu stāvgrūdām pilna. Nebija ne sprīža platuma telpā, no kurienes nevērtos pretī ziņkārē un nepa­cietībā degoši skatieni. Visu acis no pat barjeras apsūdzēto solu priekšā līdz pat galerijas visattālākajam, vismazākajam kaktiņam bija pievērsušās vienam vienīgam cilvēkam — Feidžinam. No priekšas, no muguras, no augšas, no apakšas, no kreisās un no labās puses — šķita, pār viņu gulās debess jums, piebārstīts dzalkstošām acīm.
   Viņš stāvēja šo dzīvo gaismekļu staros, vienu roku atspie­dis uz koka šķērša savā priekšā, bet otru aizlicis aiz auss un kaklu izstiepis, lai skaidri uztvertu katru tiesneša vārdu, kurš nolasīja zvērinātajiem apsūdzību. Brīžiem viņš pameta ašu skatienu uz tiesu, mēģinādams uztvert kaut vismazāko vār­diņu, kas varētu atskanēt viņam par labu, un, kad drausmīgā skaidrībā bija nolasīti visi apsūdzības punkti, viņš ar mēmu lūgumu pavērās uz savu advokatu, lai tas kaut tagad vēl iebilstu ko viņa labā. Ja neņem vērā šo acu šaudīšanos sa­traukumā, jāteic, ka viņš nepakustināja ne roku, ne kāju; kopš tiesas sēdes sākuma viņš nebija lāgā pat sakustējies, un arī tagad, kad tiesnesis bija beidzis savu runu, viņš palika sastindzis tai pašā saspringtajā pozā, kas pauda vismodrāko uzmanību, un nenovērsa acu, it kā tas joprojām vēl turpinātu runāt.
   Viegla sarosīšanās tiesas zālē lika viņam atjēgties. Pa­raudzījies visapkārt, viņš pamanīja, ka zvērinātie sastājušies pulciņā, lai apspriestu savu lēmumu. Kad viņa skatiens aizklīda līdz galerijai, viņš pamanīja, kā ļaudis, pirkstgalos sacēlušies, cits pāri citam mēģināja saskatīt viņa seju; daži pacēla tālskatus pie acīm, daži ar pretīgumu vaigā kaut ko čukstēja saviem kaimiņiem. Tikai pavisam nedaudzi šķitās neliekamies zinis par apsūdzēto, bet nepacietīgi izbrīnā no­lūkojās zvērinātajos, it kā nesaprazdami, kas tiem tik skaidrā lietā ko vilcināties; bet nevienā pašā sejā — pat nevienas sievietes sejā, kaut sieviešu bija sanācis daudz, — viņš ne­varēja samanīt ne mazākās līdzjūtības vai citu kādu jūtu pazīmes kā vien kopējo vēlēšanos — nāves sodu.
   Kad viņš to visu bija ietvēris vienā vienīgā mulsā ska­tienā, zālē iestājās atkal pirmītējais kapa klusums. Viņš pa­vērsa savas acis atpakaļ uz tiesnešu galdu — zvērinātie bija pagriezušies pret tiesnešiem. Klusu!
   Bet viņi tikai palūdza atļauju iziet.
   Kad tie gāja ārā, viņš baiļodamies lūkojās ikvienam no tiem sejā, gribēdams nozināt, uz kuru pusi sliecas vairākuma noskaņa, bet velti. Cietumsargs pieskārās viņa plecam. Viņš automatiski sekoja tam uz apsūdzēto solu un apsēdās tur. Sargs bija parādījis viņam sēdekli, citādi viņš nemaz tā ne­būtu redzējis.
   Viņš atkal pacēla acis uz galeriju. Daži no skatītājiem ieturēja azaidu, kamēr citi vēsinājās, vēdinādami mutautiņus, jo pārpildītajā zālē bija smacīgs karstums. Viņš pamanīja kādu jaunu cilvēku, kas acīm redzot zīmēja viņa portretu ka­batas grāmatiņā. Viņš labprāt būtu paskatījies, vai zīmējums izdevies līdzīgs, un noraudzījās māksliniekā, kas ar spalvu nazīti asināja nolūzušo zīmuli, tā, kā to būtu varējis darīt jebkurš 110 šiem dīkajiem skatītājiem.
   Kad viņš ar lādu pašu skatienu pievērsās tiesnesim, viņš savā prātā sāka apcerēt tiesneša tērpu, aprēķināja, cik tas va­rētu maksāt un kā tas tiesnesim piestāv. Tiesnešu krēslā sē­dēja arī kāds vecs džentlmenis, kas pirms pusstundas bija iz­gājis un nule atkal atgriezies. Viņš domās sev vaicāja, vai šis cilvēks bijis pusdienās, ko viņš ēdis un kur, un tā joprojām ļāva vaļu brīvi klaiņojošām domām, līdz kāds cits objekts pievērsa viņa skatienus sev.
   Ne tādēļ, ka viņu jel uz mirkli būtu atstājusi smaga no­spiestības apziņa, ka viņš stāv jau atvērtas bedres malā, — nē, no tās viņš nespeja atbrīvoties, bet tā bija tāda ne­skaidra, miglaina aina, ko viņš iztēlojās, — tomēr viņš nespēja koncentrēties tikai pie tās. Pat šai mirklī, kad viņš, svelošā drudzī trīcēdams, iedomāja tuvo nāves brīdi, viņš sāka skaitīt sava krātiņa dzelzs stieņus un apsvēra, kā gan gadījies, ka vienam no tiem nolauzts gals, un diez vai to izlabos vai atstās tādu pašu. Tad viņam pēkšņi iekrita prātā visas ar karātavām un ešafotu saistītās šausmas, līdz šo domu aiztrauca kāds vīrs, kas aprasināja ar ūdeni zāles grīdu, lai atvēsinātu gaisu; pēc tam viņš no jauna iegrima savā prātuļošanā.
   Beidzot atskanēja sauciens, kas pavēlēja klusēt, un visi, elpu aizturējuši, pievērsās durvīm. Atgriezās zvērinātie un pagāja cieši garām apsūdzētajam. To sejas viņš nevarēja no­lasīt nenieka, it kā tās būtu akmeni cirstas. Iestājās nāves klusums … ne iečabēšanas … ne dvašas vilciena . . . Vainīgs!
   Visā namā nogranda mežonīgi kliedzieni, tie nerimās un nerimās. Tad arī uz ielas atskanēja neganta rēkoņa, kas pie­augdama aizdunēja kā pērkona grāviens. Tie bija pu|a prieka rēcieni tiesas mājas priekša, kuri apsveica vesti, ka pirmdien viņam jāmirst.
   Troksnis noklusa, un notiesātajam jautāja, vai viņam esot kaut kas sakāms, kas varētu aizkavēt nāvessodu. Viņš atkal bija nostājies vērīgi uzmanīga ja pozā un pētījoši noskatīja cilvēku, kas viņam bija to jautājis; jautājumu vajadzēja div­reiz atkārtot, iekām viņš to saprata, un tad viņš nomurmināja, ka esot vecs vīrs . . . vecs virs … vecs vīrs … balss kjuva aizvien klusāka, līdz beidzot pavisam izdzisa.
   Tiesnesis uzlika galvā melno amata cepuri, bet notiesātais stāvēja, iestindzis savā pozā. Sā brīža drausmais svinīgums lika kādai sievietei galerijā iekliegties. Viņš aši pameta ska­tienu augšup, it kā sašutis par traucējumu, un vēl saspringtāk salīka uz priekšu. Vārdi, ko tiesnesis viņam teica, bija nopietni un bargi, spriedumā baisi noklausīties; bet notiesātais stāvēja, sastindzis kā akmens stabs, ne muskulītis nesatrīcēja. Viņa kārnā seja vēl aizvien pastiepta uz priekšu, apakšžoklis at­kāries, acis sprāga no dobumiem ārā, kad cietumsargs viņu satvēra pie pleca un stūma uz durvīm. īsu mirkli viņš to uzlū­koja stulbā mulsumā, tad devās līdzi.
   Viņu izveda cauri kādai telpai ar akmens klonu, stāvu ze­māk par tiesas zāli; tur daži apcietinātie gaidīja savu rindu, citi sarunājās ar draugiem, kas drūzmējās ap režģiem, kuri šķīra šo telpu no pagalma. Nebija neviena, kas gribētu pa­runāties ar viņu; tikai, kad viņš gāja garām, arestanti pavir­zījās nostāk, lai pūlis, kas lipa ap režģiem un saņēma viņu ar lamām, kliedzieniem un svilpieniem, labāk varētu viņu redzēt. Viņš pacēla dūri un grasījās tiem uzspjaut, bet sargi viņu steigšus aizvilka pa tumšu gaiteni, ko apgaismoja pāris nespodru lampiņu, un ieveda cietumā.
   Šeit pārmeklēja, vai viņš neslēpj pie sevis kādu līdzekli, ar kura palīdzību aizsteigties priekšā tiesas spriedumam.
   Kad arī šī ceremonija bi­ja galā, viņu ieveda nā- vinieku kamerā un pa­meta — vienu pašu.
   Viņš apsēdās iepretī durvīm uz akmens sola, kas reizē noderēja ir par krēslu, ir guļvietu, ieurbās asiņu pārplūdu­šajām acīm klonā un mēģināja sakopot do­mas. Pamazām sāka nākt prātā pa teikumam no tiesneša runas, kaut tobrīd viņam bija šķitis, ka nav sapratis neviena vārda. Pa vienam vien viņš tos atkārtoja savā prātā sakarīgi, lūkoja aizpildīt tukšās vietas, līdz gandrīz visa runa skaidri atausa viņa at­miņā. Karāties ar cilpu ap kaklu, kamēr iestājas nāve, — tādas būs beigas. Karāties ar cilpu ap kaklu, kamēr iestājas nāve!
   Kamēr vakars biezēja aizvien tumšāks, viņš citu pēc cita sāka atcerēties savus paziņas, kuru mūžs bija beidzies uz ešafota — dažiem viņš bija pat piepalīdzējis turp nokļūt. Tik ātri tie rādījās viens pēc otra, ka viņš vairs nespēja apjēgt, cik īsti to ir. Dažus no tiem viņš bija redzējis mirstam un zobojies, kad tic izlaida garu ar lūgšanas vārdiem uz lūpām. Cik baigi noklaudzēja no kājapakšas izsistais dēlis un cik pēkšņi veselie, stiprie vīri pārvērtās miroņos, kas šūpojās kā pakārtu drēbju baķi!
   Varbūt kāds no viņiem bija iemājojis šai pašā kamerā, sēdējis uz šī paša sola. Bija ļoti tumšs — kāpēc neviens ne­nesa uguni? Šī kamera bija celta pirms ilgiem gadiem. Sim­tiem cilvēku te pavadījuši sava mūža pēdējos brīžus! Pēkšņi viņam likās, ka viņš sēž kapu velvē, kas pilna miroņu — grēcinieku kapuce, valgs, važās saslēgtas rokas, sejas, kuras viņš pazīst pat zem šī baismā aizsega . . . Gaismu, gaismu!
   Beidzot, kad viņš rokas bija jau jēlas apdauzījis, pa sma­gajām durvīm un sienām klaudzinādams, ienāca divi vīri: viens no tiem ienesa sveci, ko iesprauda sienā iemūrētā dzelzs
   tureklī, otrs stiepa matraci, uz kura nakti gulēt, jo no šā brīža notiesātais vairs nebija atstājams viens.
   Atnāca nakts — tumša, baismu pilna, mēma nakts. Citi, kas nakti neguļ, priecājas, izdzirduši baznīcas pulksteņa zvanu, jo tas vēstī dzīvību un jaunas dienas atnākšanu. Viņš tajos klausījās izmisis. Ikviens vara zvana dimdiens viņam biedinot dobji sauca — nāve! Ko viņam vairs varēja dot līksmas rīta stundas darbīgā čala, kas spiedās cauri pat cie­tuma mūriem? Arī tas bija kapa zvans, tikai citāds, jo tam bez baigā brīdinājuma skanēja līdzi vēl izsmiekls.
   Diena izdzisa. Diena? Tā nebija bijusi diena! Tā aizsteidza tikpat ātri, kā atnākusi, un atkal klāt bija nakts — nakts, kas tik gara un tomēr tik īsa; gara ar savu drausmo klusumu un īsa ar ātri bēgošajām stundām. Brīžiem viņš trakoja un zaimoja dievu, brīžiem gaudoja un plēsa matus. Viņa ticības priesteri nāca uz cietumu, lai lūgtu dievu kopā ar viņu, bet viņš lādēdamies tos aizdzina. Viņi, labu gribēdami, nāca vēl un vēl, bet tad viņš netaupīja pat dūres pret tiem.
   Sestdienas nakts — viņam vēl atlikusi tikai viena vienīga nakts. Par to domājot, atausa rīts — svētdiena.
   Tikai šās pēdējās, baigās dienas novakarē viņu īsteni sāka grauzt mokas un bezcerīgs izmisums ieguva pilnīgu varu pār viņa zudušo dvēseli. Viņš nekad nebija tā īsti cerējis uz žē­lastību, bet līdz šim brīdim nebija arī spējis iedomāties, ka nāve ir tik neatvairāmi tuvu.
   Tikai kādu retu vārdu viņš bija pārmijis ar cietumsargiem, kas mainījās viņa kamerā, un tie arī necentās traucēt viņa apceri. Visu laiku viņš bija pavadījis tādā kā nomoda sapnī. Bet tagad ik pēc mirkļa traucās kājās, skraidīja šurpu turpu, kamēr vai elpa stājās, seja viņam dega kā ugunī un mirkļiem uzbruka tādas dusmu un ārprāta lēkmes, ka pat viņa sargi, kas bija pieraduši pie šādiem skatiem, šausmās atkāpās. Savas ļaunās sirdsapziņas plosīts, viņš beidzot kļuva tik baismīgs, ka sargam pietrūka dūšas vienam tur palikt, tā nu divi vīri stāvēja pie viņa sardzē.
   Viņš sakumpa uz savas akmens guļvietas un pārdomāja par pagātni. Apcietināšanas dienā pūlis bija viņu apmētājis akmeņiem, galva viņam bija pārsieta. Sarkanie mati krita pinkās pār pelnu pelēko seju; bārda samudžināta un grīstēs sagriezta; acis liesmaini zvēroja, un nemazgātā miesa bija saplaisājusi no drudža kvēles. Astoņi.. . deviņi.. . desmit! Ja te nebija izgudrots kāds triks, lai viņu iebiedētu, ja tās patiešām bija veselas stundas, kas tādā ātrumā mina cita citai uz papēžiem, — kur gan viņš būs, kad tās būs savu diennakts loku aptecējušas! Vienpadsmit! Jau atkal pulkstenis sita, kaut aiztecējušās stundas vēstījuma zvans vēl trīcēja ausīs! Pulksten astoņos viņš būs vienīgais sērotājs pats savās bērēs; vienpadsmitos …
   Ņugetas cietuma baigie mūri, kas tik daudz ciešanu un neizsakāmu moku bija varējuši paslēpt ne vien no cilvēku acīm, bet bieži un uz ilgu laiku pat no viņu domām, nekad vēl paši nebija redzējuši tik atbaidošu ainu kā šo. Nedaudzie gājēji, kas, gar cietumu ejot, apstājās un iedomājās, ko gan tur iekšā dara cilvēks, kuru rīt pakārs, būtu nakti ar ļauniem murgiem kāvušies, ja tie viņu būtu tobrīd redzējuši.
   Jau pievakarē un tā gandrīz līdz pašai pusnaktij nelielas ļaužu grupas, cilvēki divi trīs reizē, allaž parādījās pie cie­tuma vārtiem un bažīgām sejām apvaicājās, vai tikai nāves­sods nav atlikts. Saņēmuši noraidošu atbildi, tie šo patīkamo ziņu pavēstīja pūlim, kas drūzmējās uz ielas, un cits citam rādīja vārtus, pa kuriem izvedīs noziedznieku, un vietu, kur cels ešafotu; pēdīgi gausiem soļiem pūlis negribīgi sāka iz­klīst, vēl pametot acis atpakaļ, lai jau tagad iztēlotos rīt­dienas izrādi. Palēnām pūlītis aiz pūlīša aizklīda, un stundas laikā kņada uz ielām bija rimusi, visapkārt klusums un dziļa nakts tumsa.
   Laukums cietuma priekšā bija jau notīrīts, pāri ielai sacelti aizsprosti — melni nokrāsotas aizcilas, lai apturētu sagaidāmo pūļa spiešanos, kad pie cietuma mazajiem vārtiņiem pienāca misters Braunlovs ar Oliveru un uzrādīja šerifa* parakstītu atļauju notiesātā apmeklēšanai. Viņus nekavējoties ielaida sargbūdā.
   —  Vai jaunais džentlmenis arī domā iet līdzi? — jautāja sargs, kura pienākums bija viņus pavadīt. — Tas nu nepa­visam nav bērnu acīm piemērots skats.
   —   Protams, ka nav, mans draugs, — atbildēja misters Braunlovs, — bet tās lietas, kas man ar šo vīru kārtojamas, ir cieši saistītas ar zēnu, kas to redzējis viņa noziedzīgās karjeras spožākajās dienās. Man šķiet, būs pareizi viņam to parādīt, — kaut ari tas radītu nepatiku un bailes, — arī šai brīdī.
   Sos vārdus misters Braunlovs pateica nomaļus, lai Oli­vers nedzirdētu. Sargs pielika roku pie cepures, ziņkāri pavē­rās zēnā, atvēra vārtiņus iepretī tiem, pa kuriem viņi bija ienākuši, un veda viņus pa tumšām, līkumainām ejām uz nāvinieku nodalījumu.
   —   Pa šejieni, — teica sargs, apstādamies krēslainā gai­tenī, kur dziļā klusumā pāris amatnieku strādāja pie kādas ierīces, — pa šejieni viņu vedīs. Ja šeit nostātos, jūs redzētu durvis, pa kurām viņš nāks ārā.
   Viņš ieveda tos virtuvē ar klona grīdu, kur vara katlos vārīja cietumniekiem ēdienu, un norādīja uz vienām durvim. Virs tām bija vaļēja, tikai ar režģiem segta lūka, pa kuru skanēja cilvēku balsis, sajaukdamās ar veseru klaudzoņu un krītošu dēļu brīkšēšanu. Tur gatavoja ešafotu.
   No šejienes viņus veda vel pa vairākiem smagiem, stipriem vārtiem, kurus no iekšpuses atslēdza citi vārtnieki, līdz viņi izkļuva pagalmā; no turienes vēl pa šaurām kāpnēm, un beidzot tie atradās gaiteni, kur gar kreiso sienu bija vesela rinda stipru durvju. Cietumsargs pamāja viņiem palikt uz vietas un ar atslēgu saišķi piedauzīja pie vienam durvīm. Abi Feidžina sargi pārmija pāris čuksta teiktus vārdus, iznāca gaitenī, izstaipījās, it kā priecādamies par īso pārtraukuma brīdi, un deva atnācējiem zīmi doties līdzi durvju sargam kamerā. Viņi iegāja.
   Notiesātais noziedznieks sēdēja uz akmens sola un šūpoja savu ķermeni uz priekšu atpakaļ; viņš vairāk līdzinājās iespros­totam' zvēram nekā cilvēkam. Viņš acīm redzot bija aiz­maldījies pagātnes atmiņās, jo nepārtrauca savu murdēšanu un uz ienācējiem, šķiet, noraudzījās citādi kā uz savu murgo­jumu dzīviem tēliem.
   —   Brašs Carlijs, lāga puika… dūšīgi rāvies . .. — viņš buldurēja. — Olivers arī… he, he, he! Olivers arī… tagad — smalks džentlmenis … pavisam smalks … Lieciet puiku gulēt!
   Cietumsargs saņēma Olivera brīvo roku un, pačukstējis, lai nebaidās, klusu ciezdams vēroja Feidžinu.
   —   Lieciet viņu gulēt! — ķērca ebrejs. — Vai tad neviens nedzird? Viņš taču … patiesībā… ir cēlonis visam. Tas ir tās naudas vērts pataisīt viņu par zagli… Bolteram rīkli pušu, Bil; neķēpājieties ar meiteni… Bolteram rīkli, cik dziļi nazis sniedz! Griez tā, lai galva nost!
   —   Feidžin! — ierunājās durvju sargs.
   —  Tas zīmējas uz mani! — iesaucās Feidžins, acumirklī kļūdams tikpat vērīgs un uzmanīgs kā tiesas procesa laikā, — es esmu vecs vīrs, milord … ļoti, ļoti… vecs vīrs!
   —  Seit atnācis kāds, — turpināja durvju sargs, uzlikdams roku Feidžinam uz krūtīm, lai noturētu to sēdus, — kāds, kas, liekas, grib jums ko vaicāt. Feidžin, Feidžin, esiet taču vīrs!
   —   Ilgi vairs nebūšu! — iekliedzās ebrejs, paceldams seju, kurā ārprāta niknums un šausmas bija izdzēsuši jebkuru līdzību ar cilvēku. — Nosist visus! Kāda viņiem tiesība mani nokaut?
   Tikai tagad viņš pamanīja misteru Braunlovu ar Oliveru un, ieraudamies pašā kaktiņā uz sola, noprasīja, kas viņiem te meklējams.
   —   Mieru! — sacīja cietumsargs, vēl aizvien turēdams viņu ciet. — Jautājiet, ser, kas jums jautājams, bet pasteidzie­ties, ja drīkstu lūgt; viņš kļūst ar katru mirkli negantāks, jc tuvāk viņa stunda nāk.
   —  Jūsu zināšanā ir daži papīri, — teica misters Braun­lovs, panākdamies uz priekšu, — kurus jums nodeva kāds vīrs, saukts Monkss.
   —  Tie ir salti meli, — atcirta Feidžins, — nekādu papīru man nav… nekādu papīru.
   —   Dieva dēļ, — svinīgi sacīja misters Braunlovs, — neru­nājiet tā, uz nāves sliekšņa stāvēdams, bet pasakiet, kur papīri atrodami! Jūs zināt, ka Saikss ir pagalam, Monkss ir atzinies, un jums vairs nav nekādu cerību iegūt no šiem papīriem kādu labumu. Kur tie ir?
   —   Oliver, — Feidžins aicināja, mādams tam ar roku,
   —   panāc šurp, es tev to iečukstēšu ausī.
   —   Es nebīstos, — Olivers klusi teica, palaizdams vaļā mistera Braunlova roku.
   —   Papīri, — Feidžins sacīja, pievilkdams zēnu sev klāt,
   —   ir audekla maisiņā, skursteņa caurumā taisni virs kamina, priekšistabā. Man jārunā ar tevi, mīlinais, jārunā ar tevi.
   —  Jā, jā, — atteica Olivers, — Jaujiet tikai man noskaitīt lūgšanu. Ļaujiet noskaitīt lūgšanu, nometieties ceļos un lūdziet līdz ar mani! Pēc tam mēs varēsim runāt līdz pašam rītam.
   —   Laukā, laukā no šejienes! — turpināja Feidžins, stum­dams zēnu sev pa priekšu uz durvīm un tukšām acīm blenz­dams pāri Oliveram. — Saki, ka es apgūlos, — tev viņi noti­cēs. Tu vari mani izglābt, ja aizved mani sev līdzi. Nu, ejam! Ejam!
   —  Ak dievs, piedod šim nelaimīgajam cilvēkam! — iesau­cās Olivers, izplūzdams asarās.
   —   Tikai tā, tikai tā! — Feidžins nerimās. — Tā mēs tiksim ārā! Vispirms pa šīm durvīm. Tu neliecies zinis, ja es sāku trīsēt, iedams garām karātavām, ej tik uz priekšu. Nu, ātrāk, ātrāk!
   —  Vai jums vel kas viņam sakāms, ser? — vaicāja durvju sargs.
   —   Nē, — atbildēja misters Braunlovs, — bet, ja mēs varētu cerēt, ka panāksim, lai viņš apzinās savu stāvokli.. .
   —  Tas nebūs iespējams, — galvu purinādams, atteica sargs. — Labāk būtu, ja jūs ietu, ser.
   Durvis uz gaiteni pavērās, abi cietumsargi atgriezās savā vietā.
   —  Steidzies! Steidzies! — Feidžins kliedza. — Klusītēm, bet ātrāk! Ātrāk, ātrāk!
   Cietumsargi satvēra viņu, atbrīvoja Oliveru no viņa rokam. Labu brīdi viņš cīnījās ar izmisuma spēku, bet tad nelabi iegaudojās; šie brēcieni izlauzās cauri pat biezajiem cietuma mūriem un skanēja aizejošajiem vēl ausīs, līdz tie izgāja pagalmā.
   Pagāja labs laiks, iekām viņi varēja izkļūt ārā no cietuma, jo Olivers pēc šās drausmās sastapšanas gandrīz zaudēja samaņu un vai veselu stundu nevarēja atgul spēkus.
   Jau svīda rīts, kad viņi aizgāja. Ļaužu jau bija sanācis biezin biezs; pie visiem logiem drūzmējas cilvēki, kas īsināja laiku, smēķēdami un spēlēdami kārtis. Pūlis viļņoja, gan ķīvēdamies, gan smiedamies. Viss pauda dzīvību un līksmi, baigi klusa bija tikai tumšā blīva pašā laukuma vidū — mel­nais karātavu stabs… šķērskoks… valgs un pārējie šauša­līgie nāves rīki.

   Stāsts tuvojas beigām, un to nedaudzo, kas vēl stāstnie­kam sakāms par to cilvēku likteni, kuriem bijusi kāda loma šai stāstā, var pateikt īsos, vienkāršos vārdos.
   Vēl nebija apritējuši trīs mēneši, kad Rozi Flemingu un Hariju Meiliju salaulāja tai pašā baznīcā, kurai turpmāk bija būt jaunā mācītāja darba laukam. Tai pašā dienā viņi iegāja kā saimnieki savā jaunajā, laimes piemirdzētajā mājā.
   Misis Meilija apmetās pie dēla un vedeklas, lai savās atli­kušajās mūža dienās baudītu dzidrāko laimi, uz kādu cilvēks var cerēt savas darbīgās dzīves rieta pusē — noraudzīties to cilvēku laimībā, kuriem esi veltījis sava krietnā mūža sirsnī­gāko mīlu un maigākās rūpes.
   Pēc sīkas un rūpīgas pārbaudes izrādījās, ka, mantojuma (ar kuru bija izšķērdīgi rīkojušies kā dēls, tā māte) nožēlo­jamo pārpalikumu sadalot līdzīgi starp Monksu un Oliveru, katrs varēja saņemt nedaudz vairāk par trim tūkstošiem mār­ciņu. Pēc tēva testamenta, Oliveram bija tiesības uz visu mantojumu; bet misters Braunlovs, negribēdams vecākajam dēlam laupīt iespēju pamest līdzšinējo noziedzīgo dzīvi un pagriezties uz godīga ceļa, ieteica šādu mantojuma sadalī­jumu, kam Olivers ar prieku tam piekrita.
   Monkss, kas paturēja savu pieņemto vārdu, devās uz kādu tālu nostūri Jaunajā pasaulē, kur drīz vien izšķieda savu mantojuma daļu un pagrima atkal vecajos netikumos; par
   krāpšanu un citām nelietībām viņam piesprieda ilgus gadus cietuma, kur, savas ievecējušās slimības pievārēts, viņš galu galā arī nomira. Tāpat tālu no dzimtenes nomira arī citi gal­venie Feidžina bandas palieki.
   Misters Braunlovs pieņēma Oliveru dēla vietā. Pārcelda- rnies kopā ar viņu un savu veco saimnieci jaunajā dzīves vietā, kādu jūdzi no mācītājmājas, savu jauko draugu mītnes, viņš izpildīja sirsnīgāko vēlēšanos, ko loloja Olivera siltā, jūtīgā sirds; un tā nodibinājās neliela sabiedrība, kuru varēja uzskatīt par tik laimīgu, cik vien tas iespējams šajā mūžīgās trauksmes un nemiera pasaulē.
   Godājamais dakteris drīz pēc jaunā pāra kāzām atgriezās Certsijā un, palicis šeit bez saviem vecajiem draugiem, būtu grimis grūtsirdība, ja vien viņa straujais temperaments pie­ļāvis šādu dvēseles stāvokli, un izvērties īstā īgņā, ja vien zinājis, kā tas panākams. Mēnešus divi trīs viņš vēl tur no­dzīvoja, sūrodamies, ka šejienes gaiss kļūstot viņam kaitīgs, bet, kad beidzot konstatēja, ka šis apvidus viņam vairs nav tik pievilcīgs kā senāk, nodeva praksi savam palīgam, nopirka kotedžu, īstu vecpuiša ligzdiņu, tā ciemata apkaimē, kur viņa jaunais draugs bija par mācītāju, un tūdaļ visas kaites bija kā ar roku atņemtas. Viņš nu nodevās dārzkopībai, augļkopī- bai, zvejai, galdnieka darbiem un līdzīgām nodarbībām, aiz­raudamies ar tām, kā lika viņa impulsivā daba. Visās šajās nozarēs viņš tika izdaudzināts par lielu autoritati un ieman­toja visā apkārtnē dziļu cieņu.
   Vēl pirms pārcelšanās uz jauno dzīves vietu dakteris sir­snīgi bija iemīļojis misteru Grimvigu, un vecais savādnieks ar tādu pašu sirsnību atsaucās šīm jūtām. Tāpēc misters Grim­vigs jo bieži apciemo dakteri un kopā ar to aizrautīgi rakņā­jas dārzā, zvejo un cilā ēveli, bet dara to savdabīgi un vēl nekad neredzētā veidā, aizvien būdams ar mieru apēst savu galvu, lai pierādītu, ka viņa metode ir vienīgā pareizā. Svēt­dienās viņš nekad neaizmirst jaunajam mācītājam acīs nokri­tizēt viņa sprediķi, taču pēc tam atzīstas misteram Losbernam, cieši piekodinādams klusēt, ka sprediķis viņam lieliskām pa­ticis, tikai domājot, ka labāk to neteikt. Viens no mistera Braunlova visiemīļotākajiem jokiem ir pakaitināt misteru Grimvigu ar viņa pareģojumu par Oliveru tai vakarā, kad viņi abi, pulkstenī skatīdamies, gaidīja zemi atgriežamies; bet misters Grimvigs paliek pie sava, ka šim tomēr bijusi taisnība, jo Olivers neesot pārnācis, un gardi nosmejas, vēl uzlabojot savu jau tā labo omu.
   Misteru Noi Kleipolu tiesa apžēloja, jo viņš bija nodevis liecību pret ebreju; bet, tā kā līdzšinējais darbs nešķita garan­tējam to drošību, kādu viņš vēlējās, tad viņš pārdzīvoja grū­tus brīžus, nesaprazdams, ko uzsākt, lai varētu iztikt, pārāk nenopūlēdamies. Ilgi un pamatīgi pārdomājis, viņš nolēma kļūt par uzrādītāju un ar šo amatu tiešām nodrošina sev pieklājīgus ienākumus. Galvenā viņa nodarbība ir tāda, ka pa svētdienām dievvārdu laikā viņš ar Šarloti, kārtīgi apģērbu­šies, iziet pastaigāties. Pie kāda krodziņa sliekšņa lēdija pa­ģībst; džentlmenis nopērk par dažiem penijiem degvīna, lai viņu atžirdzinātu, bet otrā dienā uzrāda krodziņa saimnieku un par to iebāž kabatā pusi soda naudas*. Dažreiz paģībst pats Noe Kleipols, bet iznākums ir viens un tas pats.
   Misters un misis Bambli zaudēja savas vietas, pamazām pagrima galīgā nabadzībā un beigu beigās kā ubagi nokļuva tai pašā patversmē, kurā senāk bija valdījuši pār citiem. Par misteru Bamblu mums zināms, ka viņš esot teicis — šī pār­vērtība un pazemojumi laupījuši viņam pat drosmi ar patei­cību pieminēt laimi, ka viņš nu atšķirts no sievas.
   Attiecībā uz misteru Džailzu un Britlsu jāteic, ka viņi vēl aizvien ir savā vecajā vietā, kaut gan Džailzam jau pliks pakausis, bet zēns kļuvis gluži sirms. Pa naktīm viņi pārguļ mācītājmājā, bet apkalpo mācītājmājas ļaudis gluži tāpat kā Oliveru, misteru Braunlovu un misteru Losbernu, tā ka cie- minieki līdz pat šai dienai nav tikuši gudri, pie kura nama šie abi īsteni piederīgi.
   Māsteram Carlijam Beitsam Saiksa noziegumi bija iedve­suši tādas šausmas, ka viņš sāka pārlikt savā prātā, vai galu galā godīga dzīve tomēr nebūtu labāka. Beidzot atzinis, ka tā tomēr būšot gan, uzgrieza pagātnei muguru un nolēma labo­ties un uzmeklēt jaunu nodarbošanos. Sākumā viņam klājās ļoti grūti, viņš izcīnīja dažu labu sīvu cīņu; bet, tā kā viņš prata pietikt ar mazumiņu un viņam bija laba griba, tad pēdīgi arī panāca savu: nokalpojis mācības gadus pie kāda zemnieka un pie ormaņa, viņš tagad ir jautrākais lopu uzpir­cējs visā Northemptonširā.
   Sai brīdī, kad tuvojos pašām beigām, mana roka, šīs rin­das rakstīdama, sāk drebēt, gaužām tiekdamās stāsta pave­dienu pašķetināt vēl tālāk.
   Man ļoti gribētos vēl mazliet pakavēties pie tiem, kuru vidū tik ilgi esmu dzīvojis, lai dalītos laimē ar viņiem, mazu- liet šo laimi aprakstot. Man gribētos parādīt Rozi Meiliju viņas jaunās laulības dzīves ziedonī un jaukumā, parādīt, kā viņa savā pieticīgajā dzīves ceļā viesa maigu gaišumu, kas atspīdēja visu viņas tuvo draugu sirdīs; es gribētu viņu pa­rādīt kā īsteno dzīvības un laimes nesēju savā ģimenē — tiklab ziemā pie kamina, kā vasaru ziedošajās pļavās; es labprāt sekotu viņai dienvidū pa saulainajām norām un klau­sītos viņas mīlīgajā balsī, mēnesnīcā pastaigājoties; man gri­bētos viņu redzēt visā viņas laipnībā un žēlsirdīgajā labda­rībā darbojamies ārpus mājas un vērot viņu, vienmēr smaidošu un nenogurdināmu, pie pašas pavarda; es gribētu jums pa­stāstīt, cik laimīga bija viņa un viņas nelaiķes māsas bērns, mīlēdami viens otru, kā viņi kopīgi stundām varēja kavēties skumjās atmiņās par saviem mīļajiem, ko bija zaudējuši tik bēdīgos apstākļos; kā man gribētos nolūkoties tajās mazajās, līksmajās sejās, kas spiežas viņas svārku krokās, un paklau­sīties bērnu jautrajā čalošanā; es vēlētos atsaukt atmiņā viņas priecīgos smieklus un redzēt par citu sāpēm lietas asaras, kas lāgiem ielāsojas viņas maigajās, zilajās acīs. Visu to, un vēl tūkstoš viņas skatienus, viņas smaidus, viņas domas un vār­dus, ai,- cik labprat es tos sauktu atmiņā!
   Kā misters Braunlovs dienu no dienas vairoja sava audžu­dēla zināšanas ar jaunām gara bagātībām; kā viņš to iemīļoja aizvien vairāk un stiprāk, redzēdams attīstāmies zēna raksturu un dīgstam to labo mācību sēklas, ko viņš sējis; kā viņš saskatīja Oliverā aizvien lielāku līdzību ar savu agri nomirušo draugu, kas viņā uzjundīja vecas atmiņas, gan grūtsirdīgas, tomēr tik jaukas un rimtas; kā abi nelaimē rūdītie bāra bērni paklausīja viņa mācībai: būt iecietīgiem pret citiem cilvēkiem, mīlēt vienam otru un just kvēlu pateicību pret to, kas viņus bija sargājis un glābis, — par to te nebūtu jārunā; es jau pieminēju, ka viņi bija patiesi laimīgi, bet īsta laime nav iespējama, ja cilvēkam nav sirsnīgas mīlas, sirds siltuma un pateicības pret to vareno, kura bauslis ir žēlastība un kura cēlākā īpašība ir mīlestība pret visu dzīvo dvašu.
   Vecās ciema baznīcas altara dzijumā ir balta marmora plāksne, kurā iegravēts pagaidām viens vienīgs vārds: «Ag- neze». Zem tās nav guldīts zārks, Un paies vēl daudz daudz gadu, līdz šim vārdam piebiedrosies kāds cits. Bet, ja mirušo dvēseles vēl kādreiz atgriežas zemes virsū, lai pasērstu vietās, ko svētījusi tuvu cilvēku mīla, kas sniedzas vēl aiz kapa, es ticu, ka Agnezes ēna tad bieži lido pār šo stūrīti altarī. Es ticu vēl jo vairāk tāpēc, ka šis stūrītis atrodas baznīcā, un tāpēc, ka viņa bija vārga un dzīves maldu maldināta.

   Saltā ziemas dienā pie avīžu kioska kāda no Londonas ielām stāvēja jauns cilvēks. Viņš nepacietīgi pārlapoja jauno, tikko iznākušo žurnālu «Mēneša apskats». Lūk, te jau ir, te ir tas stāsts, ko viņš dega nepa­cietībā ieraudzīt! Stāsta nosaukums «Pusdienas Poplervokā». Bet vai! Autors nebija minēts — stāsts bija bez paraksta — un jaunais cilvēks noskuma. Stāsta autors bija viņš, kaut gan žurnālā redaktors ir bijis tajas domās, ka lasītājs nebūs daudz zaudējis, ja stāsta beigās neatradīs kādu svešu uzvārdu.
   Tas notika 1833. gada cļecembri. Jaunais cilvēks vēl nebija pilnus divdesmit divus gadus vecs. Tas bija Čarlzs Dikenss, nākotnē lielais angļu rakstnieks.
   Līdz šai neaizmirstamajai decembra dienai Čarlzs Dikenss bija dar­bojies līdzi laikrakstos par tiesu reportieri, parakstot savas korespon­dences .ar izdoniiilu vārdu «Bozs». No prāvu pārskatiem viņš pievērsās īsiem rakstiņiem par Londonas notikumiem. Nereti laikrakstu uzdevuma viņš apbraukāja nelielas pilsētiņas Londonas apkaimē un iespieda spilg­tus provinces dzīves notēlojumus.
   Vienā no tādām pilsētiņām Anglijas dienvidos — kara ostas Port- smutas piepilsētā — 1H12. gada 7. februārī bija piedzimis viņš pats. Viņa tēvs kalpoja par klerku — sīku kancelejas ierēdni — Portsmutas dokos. Kad Carlijam bija divi gadi, viņa tēvu pārcēla uz Londonu, bet vēl divus gadus vēlāk uz Cetemu — mazu pilsētiņu Temzas upes krastā, netālu no Londonas. Carlija pirmās bērnības atmiņas saistītas ai Cetemu, ar dzīves ritumu angļu provincē. Ģimenei klājās grūti. Carlija tēvs — Džons Dikenss gan mīlēja savu ģimeni, bet bija vieglprātīgs pēc dabas, strādāja slikti, maz nopelnīja, un ģimene cieta trūkumu Džons Dikenss par to maz bēdāja. Visu savu brīvo laiku viņš mēdza pavadīt krodziņā pie alus krūzes, tērzēdams ar draugiem Kad Carlijs bija iemācījies nodziedāt dažas dziesmiņas, vieglprātīgais tēvs vadāja viņu sev līdzi un, lepodamies ar dēlu, lika viņam dziedāt šīs dziesmiņas kroga pastāvīgajiem viesiem par uzjautrinājumu. Viņš, kā ari C;irlija māte, dēla audzināšanai sevišķas uzmanības nepievērsa. Misis Dikcnsa arī bija vieglprātīgā, tikai citādā veidā: kaut gan vīra peļņa bija nie­cīga, viņa daudz rūpējās par saviem tērpiem. Rakstnieks kļuvis, Dikenss radīja divus apbrīnojamus tēlus misteru Mikoberu romānā «Dāvids Koperfilds» un misis Niklbiju romānā «Nikolass Niklbijs», kuri loti atgā­dināja misteru Džonu Dikensu un misis Dikcnsu.
   Četemā Čarlijs nodzīvoja līdz desmit gadu vecumam. Pamatskolā, kas piederēja kādai vecenei, kura pati neprata mācīt bērnus, viņš neie­mācījās gluži neko. Lielais vairums Anglij;is skolu piederēja privāt­uzņēmējiem, kuru galven;is rūpes bija, lai skolēnu vecāki laikā nomak­sātu «mācību» naudu. Vēlāk Carlijs pārgāja uz citu skolu, kas gan nebija daudz labāka par pirmo, un, lai arī kā viņš gribēja, nekādas zinā­šanas tur smelties nevarēja. Puisēns bija ļoti zinātkārs un jau no mazatnes uzrādīja izcilas novērošanas spējas: viņa burtnīcās, kas sagla­bājušās no bērnu dienam, atrodami apraksti un raksturojumi par vairā­kiem cilvēkiem, kurus viņš pazinis.
   Sievas radu atbalstīts, Džons Dikenss atkal pārcēlās uz Londonu un iestājās tur dienestā. Seit Carlijam bija jāpiedzīvo rūgta vilšanās. Viņa tēvs, kuram ap to laiku, Carliju neskaitot, bija jāuztur vēl četri bērni, joprojām pelnīja ļoti maz, bet nespēja turēties pretī galvaspilsētas vilinājumiem un notērēja naudu, priecādamies pa krodziņiem, nemaz nedomādams, ka būtu jānomaksā neskaitāmie parādi. Carlija mācībām naudas nebija. Zēns nevarēja iestāties skolā, bet bija spiests kopā ar māti uzņemties mājas rūpes.
   Bet tad uzbruka nelaime. Parādu dēļ Džonu Dikensu iesēdināja cietumā — tolaik tāds sods draudēja katram nekārtīgam parādu mak­sātājam ne tikai Dikensa dzimtenē vien, bet arī citās zemēs.
   Čarlijam nācās atmest cerības iekļūt kādā Londonas skolā. Vecāki izlēma, ka zēnam ir laiks sākt pelnīt, un nodeva viņu apavu ziedes fabrikā. Divpadsmit stundu garu dienu — ar pārtraukumu pusdienām — Carlijam vajadzēja līmēt etiķetes uz apavu ziedes trauciņiem. Nekādu amatu viņš tur nemācījās, augu dienu no rīta līdz vakaram līmēja tikai etiķetes un aizvākoja trauciņus. Līdz pat sava mūža beigām lielais rakstnieks Čarlzs Dikenss saglabāja mokošas atmiņas par šiem draus­majiem mēnešiem, kad strādāja netīrā šķūnī, ko dēvēja par apavu ziedes «fabriku». Viņam šķita, ka viss jau ir pagalam, ka viņš notiesāts visu mūžu aizvadīt šādā darbā. Ardievu cerības — apmeklēt skolu, ardievu sapņi, ka pats kādreiz varēs sarakstīt tikpat interesantas grāmatas, kādas viņam bija palaimējies izlasīt!
   Kad misters Džons Dikenss iznāca no cietuma, Carliju tomēr sāka sūtīt skolā. Ta nebija labāka par provinces skolu. Mācīties viņš dabūja tikai līdz četrpadsmit gadiem. Un tad … Čarlza Dikensa «izglītošanās»
   ar to arī bija beigusies. Vecāku trūcīgā dzīve šoreiz lika viņam uz visiem laikiem atvadīties no lolotā sapņa — kļūt par izglītotu cilvēku. Tagad viņam nepieciešamās zināšanas bija jāsmeļ vienīgi no grāmatām.
   Čarlzam Dikensam atvērās durvis uz citu skolu — dzīves skolu.
   Viņš iestājās par rakstvedi advokata kantori. Nekad un nevienam advokatam nebūs bijis tik acīga, vērīga klerka, kāds bija Čarlzs Dikenss. Viņš iemantoja lielu dzīves pieredzi, sīki iepazina angļu tiesu iestāžu ellišķīgo mechaniku un vēlāk, rakstnieks kļuvis, atsedza buržuāziskās tiesas īsto seju visā tās baigumā, parādīja to tik reālistiski spēcīgi, kā nebija varējis neviens angļu rakstnieks pagājušajā gadsimtā.
   Viņa tiekšanās pēc darba literārā laukā bija tik liela, ka viņš pameta advokata kantori un kļuva par avīžu reportieri. Viņš iemācījās steno­grafēt, un laikraksti viņu nemitīgi sūtīja apbraukāt Londonas apkaimes pilsētiņas un ievākt vajadzīgo informāciju. Tā viņš dabūja ielūkoties simtiem sejās, un reportiera darbs viņam palīdzēja arī labi iepazīties ar dzīvi Londonas strādnieku kvartalos. Milzīga pilsēta viņam bija kā atvērta grāmata, ar asu skatienu viņš uztvēra visas kapitālistiskās iekārtas kroplības. Tāpat kā dienests pie advokata, ari reportiera darbs viņam bija īsta dzīves skola.
   Viņam piemita neizsīkstoša enerģija, nekad viņš nezaudēja dzīves prieku un humoru un tagad jo cieši ticēja, ka dienās kļūs rakstnieks.
   Gadījums nāca nejauši. Kāda izdevniecība bija pasūtījusi pazīsta­majam māksliniekam Simuram attēlot jocīgus un saistošus mednieku piedzīvojumus. Zīmējumiem klāt bija vajadzīgs teksts. Izdevēji atcerējās, ka laikrakstos reizēm bija parādījušies spilgti apraksti ar parakstu «Bozs». Viņi griezās pie šā Boza un uzaicināja to dot zīmējumiem parakstus. Taču Dikensam bija padoma kas cits: viņš gribēja sacerēt nevis parakstus, bet komisku piedzīvojumu romānu. Romāns iznāktu atsevišķas burtnīcās, un tā varoņi būtu kāda kluba locekļi, kas apbraukā Londonu un t;is apkartni, meklēdami piedzīvojumus. Šo piedzīvojumu ilustrēšanai jāpieaicina mākslinieks ar humora izjūtu. Izdevēji priekš­likumam piekrita.
   Un, 1ūk, pēc vairak nekā diviem gadiem, kopš žurnālā bija parā­dījies stāsts «Pusdienas I'oplervokā», 1836. gada martā iznāca viņa romana pirmā burtnīca, un šis romāns iegāja pasaules daiļliteratūras dārgumu fondā. Tās bija «Pikvikkluba piezīmes».
   Kad iznāca piektā burtnīca, «Pikvika» autora vārds «Bozs» jau bija pazīstams visā izglītota Anglijā. Pirmā no svešajām zemēm, kurā lasī­tāji iepazinās ar «Pikvikti» savā mātes valodā, bija Krievija. Jau 1838. gada beigās žurnālā «Sin Otečestva» («Tēvzemes dēls») Krievijā parādījās «Pikviks» — sakumā saīsinātā tulkojumā. Kopš ta laika Dikensa grāmatas visvairāk tulkotas mūsu zemē.
   Čarlzs Dikenss kļuva slavens pēkšņi. Lasītāji Anglijā ar lielu nepa­cietību gaidīja «Pikvika» kārtējo mēneša burtnīcu. Negaidīto lielisko panākumu iejūsmināts, Čarlzs Dikenss, strādādams pie «Pikvika» tur­pinājuma, nolēma rakstīt jaunu romānu. Rakstīt divus romānus viena laikā! Tas ir ļoti grūti. Bet Dikensa radošie spēki izraisījās |oti strauji. Otram romanam viņš izvēlējas tematu ar lielu sabiedrisku nozīmi. Romanam viņš deva nosaukumu «Olivera Tvista piedzīvojumi».

   — visvarenākās kapitālistiskās valsis sociālās pretišķības. Ielās bija redzamas visbagātāko angļu aristokratu un pilsoņu greznās pilis un savrupnami, bet plaši rajoni bija piebliveti ar nožēlojamam būdām, kurās mitinājās strādājošo un pilsētas trūcīgo iedzīvotāju ģimenes. Lep­najos veikalos preču bija pārpārēm, savestas no visam pasaules malām bagātnieku baudai, bet strādniekiem, iedzīvotāju lielākai da|ai, visas pil­sētas klājās ļoti grūti. «… iekārta nabadzīga dažādā mērā, pat tiktai, ka trūkst pašu nepieciešamāko mēbeļu, strādnieku apģērbs arī caurmērā ļoti nožēlojams, bet ļoti daudzos gadījumos sastāv tikai no skrandām, pārtika vispār slikta, bieži vien gandrīz neēdama, daudzos gadījumos vismaz laiku pa laikam tās nav pietiekami daudz un ļaunakajos gadi- jumos nonāk līdz bada nāvei.»[24] ta rakstīja Fridrichs Engelss savā ievē­rojamā gramatā «Strādnieku šķiras stāvoklis Angiijā», pētījot strādnieku dzīves apstākļus tieši Dikensa laikā.
   Savā otrajā romānā, ka šās grāmatas lasītājs jau būs uzzinājis, Čarlzs Dikenss izvēlējies par varoni puisēnu-bārabērnu, kas uzaudzis šausmīgaja darbanamā. Jaunais rakstnieks, kas līdz šim bija lasītājiem pakavējis laiku ar mistera Pikvika un viņa draugu jocīgajām dēkām, tagad pārliecinoši parādīja saviem laikabiedriem, ka viņam piemīt ne tikai brīnišķīgs humorista talants vien. Viņš parādīja, ka nespēj klusēt, zinot, kadi šausmu darbi norisinās namos, ko valdošās aprindas ierīko­jušas ar ieganstu palīdzēt trūkumā nonākušiem strādniekiem. Bez izpuš­ķojumiem, patiesi un pārliecinoši viņš paradīja, ka šī palīdzība naba­dzīgajiem ir tīra liekulība. Viņš parādīja, ka Anglijas valdība, atceldama visāda cita veida palīdzību nemantīgajiem un atstādama tikai darba- namus, īstenībā laupījusi tiem jebkādu atbalstu. Notēlojot valdošo kārtību darbanamā, misis Kornijas un bīdla Bambla personu, viņš paradīja, ka simtiem tādu pašu darbanamu patiesībā ir cietumi naba­dzīgiem, badā novārgušiem cilvēkiem. «Olivera Tvista» lasītājs sapratis, ka tikai bada nāves rēgs varēja piespiest bezdarbniekus iet darbanamā. «Olivera Tvista» lasītājs sapratīs arī ko citu: Čarlzam Dikensam nebija ne ina/.ako šaubu, ka Anglijas valdībai, kas izteica bagato ļaužu gribu, ir ļoti labi zināms, kāda kārtība pastāv darbanamos, jo katrā draudzē bija «kārtības sargātāju» padomes un īpaši ierēdņi, kas pārzināja darba-
   1 «K. Markss un F. Engelss par Angliju». Rakstu krājums, LVI, 1954., 89. Ipp.
    namus. Tas nozīmē — Dikenss liek lasītājam noprast — valdība cerēja, ka trūcīgie, cik vien iespējams, turēsies no darbanamiem tālāk, līdz ar to ļaujot iestādēm liekulīgi apgalvot, ka nabadzīgie paši atsakās no palīdzībasl
   Darbanams, ko notēlojis Dikenss, ir liels sociāls ļaunums. Pie tāda secinājuma nonāks ikviens «Olivera Tvista» lasītājs. Patiesi attēlojot šo namu-cietumu, jaunais rakstnieks nostājās pret neskaitāmiem buržuā­zijas pārstāvjiem, kas aizstāvēja darbanamus, kuri šādā veidā tika nodibināti 1834. gadā, īsi pirms «Olivera Tvista» pirmā izdevuma iznāk­šanas. Bet autors nesamulsa. Viņš zināja, ka tā bija patiesība. Dažus gadus pēc «Olivera Tvista» iznākšanas Fridrichs Engelss minētajā grā­matā rakstīja: «Uzturs tajos (darbanamos — J. L.) sliktāks nekā pašu nabagāko strādnieku uzturs, bet darbs — grūtāks…» Un tālāk: «Darbanams taču ir tāds pats cietums. Kas nepadara uzdoto darba dau­dzumu, tas nedabū ēst…»'
   Čarlzs Dikenss neapmierinājās, notēlojis darbanamu — šo viltus labdarību strādniekiem. «Oliverā Tvista» viņš ar sašutumu vērsās pret bērnu darba ekspluatāciju, tas ir, pret tiem Anglijas likumiem, kas noveda postā bērnus, kuri bija spiesti paši sev pelnīt cietu maizes garozu.
   Kādi šie likumi bija, to lasītājs uzzina no tām romana lappusēm, kurās aprakstīts draudzes varasvīru mēģinājums nodot mazo Oliveru mācībā pie skursteņslaucītāja. Jaunais rakstnieks Dikenss it labi zināja, cik nežēlīgi tiek ekspluatēti mazi bērni, kas spiesti strādāt pie uzņē­mējiem. «…daudzi pa visu dienu apēd par vienu pensu (10 prūšu feniņu) maizi vai vispār līdz pusdienai neēd nekā; sastopami pat bērni, kas neko nedabū ēst no pulksten astoņiem rītā līdz septiņiem vakarā. Drēbes visnotaļ tikko sedz viņu kailumu; daudzi ir basām kājām pat ziemu.»5
   Tādu aprakstu par tūkstošiem mazu Oliveru sniedz speciālā komi­sija, kuras uzdevums bija pārbaudīt bērnu darbu lielajā Anglijas pilsētā Birminghemā tieši taja laikā, kad Olivers Tvists gandrīz kļuva par skursteņslaucītāja mācekli.
   Čarlzs Dikenss ar šo parādību nevarēja samierināties tāpat kā ar darbanamiem. Mērķis, kadu viņš sev izvirzījis, rakstīdams «Oliveru Tvistu», lasītājam ir skaidrs: pacelt savu sašutuma pilno balsi pret necilvēcīgajiem angļu likumiem, kas nabadzīgos ļaudis un viņu bērnus pamet bez palīdzības un bez aizstāvības. Lai ietērptu savu protestu daiļdarba formā, viņš iepazīstina lasītāju ar Londonas noziedznieku pasauli, kurā pret savu gribu nokļūst Olivers.
   Sajā noziedznieku pasaulē rakstnieks atrada ne vien tādus neliešus kā Saiksu un Feidžinu, bet ari Nensiju un mazo zaglēnu Beitsu, kuri uzsāka iet pa negoda ceļu nevis tāpēc, ka paši bija nekrietni, bet tāpēc, ka neviens nesniedza viņiem palīdzīgu roku un nepaglāba no bada nāves, kad vajadzēja izvēlēties vai nu navi, vai pakļauties Feidžins- rīkojumiem. Viņiem nebija palaimējies sastapt savā ceļā misteru Braun- lovu un misis Meiliju, kā tas notika ar Oliveru. Ar savu romānu jaunais rakstnieks parādīja, ka tajā pasaulē, kura dzīvoja viņš pats un viņa varoņi, nabadzīgie ļaudis var paļauties tikai uz nejaušu gadījumu, ka palīdzēs labi, krietni cilvēki. Ne no valsts, ne no sabiedrības valdošajām šķirām viņi nekādu palīdzību nevar gaidīt. Ar tādu kārtību nevar sa­mierināties, nedrīkst samierināties neviens godīgs cilvēks, neviens godīgs cilvēks nevar paiet garam lielajam socialajam ļaunumam — nabadzībai.
   Ar romānu «Olivers Tvists» jaunais Dikenss aicināja savus laika­biedrus skaļi protestēt pret valsts un sabiedrības nevēlēšanos cīnīties pret šo sociālo ļaunumu. «Oliveru Tvistu» viņš rakstīja tieši tajā laikā, kad Anglijas strādnieku šķira pardzivoja grūtus laikus. Rūpniecībā un tirdzniecībā bija iestājusies smaga krize. Kapitalistiskajā pasaulē tadas krizes ir parasta parādiba, tām seko posta dienas darbaļaužu masām. Trūkums strādnieku šķira strauji pieaug, jo fabrikas un tirdzniecības uzņēmumi tiek slēgti, simtiem tūkstošu cilvēku paliek bez darba, bet tiem, kas vēl strādā, izpeļņa krīt.
   Sājos grūtajos laikos, kas sakrita ar «Olivera Tvista» radīšanas posmu, Anglijā izcēlās spēcīga strādnieku kustība. Tās mērķis bija rast izeju strādnieku šķirai no tā posta, ko vēl padziļināja minētā krize rūpniecībā un tirdzniecībā. Sis bija pirmais gadījums Anglijas vēsturē, kad strādnieku kustība, kas neatslāba divus gadu desmitus, kā svarīgāko uzdevumu izvirzīja cīņu par politiskām tiesībām. Tā bija čartistu kustība1 .
   3
   Trīsdesmit gados, kas pagāja pēc «Olivera Tvista» iznākšanas, Čarlzs Dikenss uzrakstījis divpadsmit liela apjoma romānus un septiņus plašus krājumus stāstu un aprakstu. Viņš bija apveltīts ne tikai ar izcilām māksliniekā spējām, bet ari ar ārkārtīgām darba spējām. Strā­dādams pie saviem daiļdarbiem, viņš pa starpām rakstīja publicistiskus rakstus, rediģēja paša izdodamo lielo žurnālu (kas sākumā saucās «Lasāmviela mājai», vēlāk «Apaļš gads»), bet, sākot ar 1853. gadu, līdz pat pēdējiem savas dzīves mēnešiem regulāri lasīja savus darbus no estrādes. Ka daiļlasītājs viņš pārspēja visus sava laika ievērojamos aktierus.
   Dikensa dai|rades fantazija bija neizsīkstoša. Viņš radījis vairāk nekā pusotra tūkstoša personāžu, daudz viņa literāro varoņu vārdi Ang­lijā iemantojuši sugas vārdu nozīmi. Viņa Urija Hīps (no romana «Davida Koperfilda dzīve») un Peksnifs (no romana «Martina Čezlvita dzīve un piedzīvojumi») iesakņojušies kā sugas vārdi liekuļu apzīmē­šanai, viņa Mikobers (no «Davida Koperfilda») apzīmē vieglprātīgu cil­vēku, Pikviks — labsirdīgu, Dombijs (no romana «Dombijs un dēls») — uzputīgu un pašpārliecinātu utt. Šie un vesela virkne citu varoņu, kuri viņa dzimtenē kļuvuši klasiski un kuros viņš jo krasi izcēlis tēla gal­venās, tipiskās iezīmes, liecina par to, ka Dikenss bija apveltīts ar retām mākslinieka reālistā spējām. Visi viņa varoņi ir dzīvi cilvēki, kuru rīciba katrā gadījuma psicholoģiski pamatota. Viņu izturēšanas nav samākslota, tā nerunā pretī tēlu raksturam. Lasot Dikensu, liekas, it kā viņa romānu un stāstu personāži vadītos nevis pēc autora dotiem likumiem, bet pēc savas gribas, tā, kā viņi darbotos dzīvē. Tieši tas, ka daiļdarba varonis darbojas brīvi un nepiespiesti, apliecina rakstnieka vērtīgāko īpašību: viņa reālistisko talantu. Tikai tas rakstnieks, kas saviem varoņiem piešķir īpatnības, kādas piemīt reāliem cilvēkiem, un uz novērojumu pamata attēlo realas attieksmes starp cilvēkiem, — tikai tas rakstnieks var saukties par rakstnieku reālistu.
   Dikenss bija liels rakstnieks reālists, un tieši dzīves patiesības pareiza attēlošana ir tas, par ko visas pasaules lasītāji viņu tik augstu vērtē. Kritiķi no buržuazijas vides, cildinādami Dikeusa rakstnieka mākslu, mēģināja izkropļot viņa īsto seju. Viņi centās iegalvot, ka Dikenss savus varoņus radījis, balstoties nevis uz sava laika dzīves īstenības novērojumiem, bet paklausīdams savai neapvaldītai fantazijai.
   Ar ko izskaidrojams šāds buržuāzisko kritiķu viedoklis? Izskaidro­jums ir gluži vienkāršs: valdošās šķiras Dikensa dzimtenē nevarēja piedot viņam aso kritiku, ar kādu viņš vērsās pret sava laika sociālo iekārtu Anglijā. Viņi nevarēja piedot lielajam rakstniekam to, ka viņa reālisms bija kritiskais reālisms. Viņi nevarēja tam piedot, ka daudzas dzīves parādības viņš attēloja satiriski, tas ir, izceļot tajās komiskās, kroplās iezīmes, kas nepelnīja godīgu cilvēku cieņu. Viņi nevarēja piedot, ka, būdams apveltīts ar lielu humora izjūtu, viņš izsmēja tieši tās sociā­lās dzīves puses, kas buržuazijai un aristokratijai noderēja par stingru balstu cīņā pret darbaļaudīm. Valdošās šķiras nevarēja piedot Dikensam viņa sašutumu, kas vērsās pret sociālo netaisnību, viņa dedzību, ar kādu tas, aprakstot nabadzīgo ļaužu likteni, apelēja pie cilvēku līdz­jūtības.
   Rietumu klasiskā literatūra nespēja uzrādīt nevienu rakstnieku, kas līdzīgi Dikensam būtu pratis modināt žēlumu pret cilvēkiem, kuri kļu­vuši sociālās kārtības upuri.
   Revolucionārs viņš nebija. Viņš nepieslējās bez ierunām čartistu kustībai, bet visu dzīvi cīnījās pret tālaika sociālās iekārtas kroplībām.
   Kad viņš bija aizbraucis uz Ameriku, kur tolaik (1842. gada) nēģeri vergoja amerikaņu plantatoriem un kapitālistiem, šī verdzības iekārta viesa viņā šausmas un riebumu. Un ne tikai pret amerikaņu verdzības iekārtu viņš vērsa kvēlu apsūdzību. Gramata «Piezīmes par Ameriku» viņš atklāja kroplās parādības Amerikas sabiedriskaja iekārtā, ko ameri­kaņu buržuāzijā slavināja kā augstāko cilvēces kultūras sasniegumu. Viņš atmaskoja amerikaņu kapitālistus, ar sašutumu rakstīja par viņu alkatību, dzenoties pēc dolara, par viņu klanīšanos katra tumša veikal­nieka priekšā, kas ticis pie bagatibas, par viņu šķietamo demokrātiju, par viņu netīrās, pērkamās preses ietekmi uz sabiedrisko domu.
   Savā dzimtenē viņš līdz pēdējai mūža dienai nenoguris atsedza melus un netaisnību, tās politiskas sistēmas pamatus, ar kuru tā lepo­jās gan atklātie, gan slepenie kapitalisma aizstāvji. Viņš bija liels mākslinieks, bet visus sociālos jautājumus risināja ar īsta publicista kaismi.
   Savos daiļdarbos viņš apgaismoja svarīgākos sociālos jautājumus. Pietiek tikai nosaukt visas sociālās problēmas, kurām Dikenss pieskā­ries savā daiļradē, lai pārliecinātos par tām pozicijām, kurās viņa kri­tiskais reālisms cīnījās pret kapitalismu.
   Krājumā «Boza stāsti un apraksti» (1836. gadā) viņš parādīja strādnieku šķiras smago stāvokli un necilvēciskos likumus par darbu fabrikās; romānā «Olivera Tvista piedzīvojumi», kā mēs redzējām, viņš protestēja pret bērnu darba izmantošanu, tāpat romānos «Saltais nams» (1852.—1853. g.) un «Mūsu kopējais draugs» (1864.—1865. g.) pašos pamatos nokritizēja palīdzības sniegšanu trūcīgajiem un buržuazijas lab­darību; romānos «Pikvikkluba piezīmes» (1836.—1837. g.) un «Martina Čezlvita dzīve un piedzīvojumi» (1844. g.) satiriski notēloja un izsmēja parlamenta vēlēšanas, parādot, ka parlamenta locekļiem nav nekā kopēja ar tautas pārstāvjiem; romānos «Nikolasa Niklbija dzīve un piedzīvojumi» (1837.—1839. g.) un «Davida Koperfilda dzīve» (1849.—1850. g.) attēloja šausmīgo režimu angļu skolās; jau minētajos romānos «Pikviks» un «Koperfilds», kā ari romānos «Mazā Dorita» (1855.—1857. g.) un «Lielās cerības» (1860.—1861. g.), viņš sīki aprakstīja Anglijas cietumus un asi kritizēja visu angļu sodu sistēmu; romānā «Saltais nams» Dikenss patiesi aprakstīja tiesu iestāžu nejēdzīgo birokrātismu un parādīja, cik bezpalīdzīgi ir darbaļaudis, kas spiesti tiesā meklēt taisnību. 5ais pašos romānos «Pikviks», «Koperfilds», «Saltais nams», arī romānā «Senlietu veikals» (1841. g.) un novelē «Zvani» Dikenss parādīja īstajā gaismā advokatu blēdības; romānos «Niklbijs», «Mūsu kopējais draugs» ar sašu­tumu tēloja augļošanu, «Cezlvitā» — lielo uzņēmēju krāpšanas, romānā «Dombijs un dēls» (1846.—1848. g.) — bagātnieku cietsirdību, novelē «Va­jātais» — bērnus bezpajumtniekus, romānā «Barnebijs Radžs» (1841. g.) — reliģisko fanatismu utt.
   Kad iepazīstamies ar šo nepilnīgo uzskaiti, kas ilustrē, kādas sociā­lās problēmas Čarlzs Dikenss apskatījis savā daiļradē, ir jāatzīst, ka viņa daiļradei bijusi milzīga progresiva nozīme.
   Padomju lasītājs vienmēr mīlējis un cienījis Dikensu par to, ka viņš allaž ir apspiesto grūtdieņu pusē un nekad neaizstāv bagātniekus un varas nesējus.
   Čarlzs Dikenss nomira 1870. gadā. Bet laika periodā, kas pagājis pēc viņa nāves, Dikensa slava augusi vēl vairāk. Viņa grāmatas ir pieejamas plašām lasītāju masām. Viņu lasa bērnībā, pārlasa jaunībā un atkal atgriežas pie viņa darbiem brieduma gados.
   Jevgeņijs Lanns

   3. lpp. Darbanams — tā Anglijā sauca patversmi trūcīgiem |audīm. Savā romānā «Olivers Tvists» Dikenss patiesīgi aprakstījis darbanamos valdošo organizāciju un kārtību, līdz ar to parādot, ka Anglijas valdība, liekujojot it kā palīdzību trūcīgajiem, īstenībā pārvērtusi šīs patversmes par cietumiem.
   3. lpp. Draudzes ārsts — ārsts, kas apkalpoja zināmu draudzi. Par «draudzi» Anglijā agrāk sauca rajonu, kura priekšgalā atradās baznīcas varas orgānu iecelts garīdznieks ar tiesībām ievākt no iedzīvotājiem nodok|us par labu baznīcai. Vēlāk draudzes nosaukumu sāka attiecināt uz nelielu rajonu pilsētās un lauku apvidos, kura saimniecisko dzīvi vadīja pilsoņu izvēlēta padome. Dikensa laikā Anglijā bija piecpadsmit ar pusi tūkstoša šādu rajonu. Strādnieki un zemnieki draudzes vadības lietās netika pielaisti, jo saskaņā ar buržuazijas likumiem padomes lo­cekļu vēlēšanas balsstiesības bija vienīgi turīgajiem iedzīvotājiem. Drau­dzes kompetencē ietilpa ari palīdzības organizēšana trūcīgajiem, t. i., darbanams, kurā patvērumu meklēja tikai ārkārtējā trūkumā nonākuši ļaudis, kam draudēja bada nāve.
   6.  lpp. Likums par nabagiem. — Dikenss šeit domājis likumu, kas izdots Anglijā 1834. gadā. Saskaņā ar šo likumu darbanams tika uzska­tīts par centrālo iestādi visā trūcīgo pabalstīšanas sistēmā; tikai izņē­muma gadījumos draudzes pārvalde drīkstēja ievietot bāriņus nevis dar­banama, bet nodot fermās, kur, jāsaka, tāpat kā darbanamā neviens viņus neuzraudzīja. Tādā kārtā Olivera nodošana fermā bija zināmā pretrunā ar 1834. gada likumu, tāpēc arī Dikenss šos mazos, kas tur uzturējās, nosauc par «mazajiem likuma pārkāpējiem».
   7.  lpp. Draudzes bidls — zemākā draudzes amata persona. Dikenss savos darbos ne vienu vien reizi parādījis bīdlu, attēlojot to ļoti negativi. Sāda nostāja izskaidrojama ar to, ka parasti bīdīs mēdza piesavināties tiesības, kādu viņam nebija: pirmsākumā bīdlam piekrita kurjera pienā­kumi draudzes sanāksmēs, viņš skaitījās arī padots nabagu aizgādnim un izpildīja tā rīkojumus. Tomēr ar laiku viņš pats sāka uzņemties šā ierēdņa funkcijas — patvaļīgi izlēma jautājumus par trūcīgo iedzīvotāju materialo stāvokli un sekoja, lai darbanamā ievērotu cietuma režimu. Viņš uzraudzīja arī kārtību rajona robežās, tādējādi piesavinādamies policijas funkcijas, un, kaut arī bija tikai niecīga amatpersona, patvarīgi iejaucās trūcīgo likteņos, ja viņiem bija vajadzīga palīdzība.
   9. lpp. Defiļa eleksirs. — Jau krietni agrāk pirms Dikensa par De- fija eleksiru sauca iecienītu ārstniecības līdzekli bērniem, bet ar laiku šis nosaukums ieviesās žargonā kā apzīmējums džinam (kadiķogu degvī­nam). Misis Mennai nekādu zā|u bērniem nebija, bet bija džins pašas vajadzībām. Tādējādi bērnu uzraudze bīdla priekšā liekulīgi notēlo, it kā «pielietu spirtu Defijam», zinādama, ka bīdīs labi nojauš, ko žargona nozīmē «Defija eleksirs».
   12. Ipp. Paklanies padomei — vārdu spēle (the board — padome, dēlis). Olivers stāvēja «kārtības sargātāju» padomes priekšā, ko bija ievē­lējuši draudzes turīgie iedzīvotāji un kas liekulīgi vadīja «palīdzību» trūcīgajiem. Izdzirdot bīdla aicinājumu, Olivers apjuka, jo nekādu dēli neredzēja.
   13. lpp. Doktoru apvienība. — Par Doktoru apvienību sākumā sauca juristu korporāciju (apvienību), kuras locek|i nodarbojās ar advokata praksi īpašā baznīcas tiesā, kurā iztiesāja laulību šķiršanas lietas, apstiprināja testamentus un veda vēl citas prāvas. Sās juristu apvienības nosaukums pamazām pārgāja uz mājām, kurās juristiem bija kantori un dzīvokļi, vēlāk tā sauca pašu tiesas iestādi, kas atradās vienā no šiem namiem un kārtoja augstāk minētās lietas.
   21. lpp. Paklanies tiesas kungam. — Bīdīs atvedis mazo Oliveru pie vietējā tiesneša, kam saskaņā ar 1834. gada likumu dažos gadījumos bija tiesības apstiprināt vai noraidīt jau minētās «kārtības sargātāju» padomes rīkojumus.
   26. lpp. Nabagu aizgādnis — atbildīga amatpersona, kas kalpoja draudzes varas orgānos. Viņa pienākums bija pārbaudīt, vai trūcīga­jiem, kas prasīja no draudzes palīdzību, tāda tiešām ir vajadzīga, kā arī izpildīt «kārtības sargātāju» padomes rīkojumus. Sās amatpersonas ziņojums padomei lielā mērā noteica trūkumcietēja turpmāko likteni, bet dzīve rādīja, ka draudzei nerūpēja šajā posteni pieaicināt apzinīgus cil­vēkus, un tāpēc arī varēja gadīties, ka trūcīgo aizgādnis pārbaudi uz­ticēja tik bezatbildīgai personai kā bīdīs, no kura pēc 1834. gada bija at­karīgs, vai trūkumcietēju ievietoja darbanamā vai ne.
   43. lpp. Braiduela — vecs labošanas cietums ar stingru režimu. XVIII gs. memuaristi par to rakstīja, ka nokļūt tajā «noziedzniekiem bija ļaunak par nāvi». Tikai Dikensa mūža beigu gados Londonas varas iestādes lika nojaukt šo cietumu.
   54. lpp. Dzirnas. — Seit domāts horizontāls dēļu ritenis, ko grieza ar cilvēku vai zirgu spēku. Vecos laikos šādu riteni lietoja katorgas dar­bos, kad vajadzēja pārvadīt griezes kustību. Tātad mazais Daukinss vaica Oliveram, vai tas bijis katorga.
   61. lpp. Māsters Ileilss. — «Māsters» — kalpotāju uzruna kungu bērniem. Sajā gadījuma, protams, vārds lietots zobgalīgā nozīmē.
   67. lpp. Pančs — Anglijā iecienīts nacionals leļļu teatra varonis.
   70. lpp. Ņugeta - centralais kriminalcietums Londonā. Londonas dumpja laikā 1780. gada, ko Dikenss aprakstījis savā romānā «Barnebijs Radžs», tas daļēji tika nopostīts, pēc tam to atjaunoja un 1877. gadā likvidēja.
   89. lpp. Retklifa. — Ta agrāk sauca garu ielu Londonas proletāriešu rajonā, uz ziemeļiem no milzīgajiem Londonas dokiem.
   92. lpp. Rietumindija — liels archipelags Atlantijas okeānā Amerikas tuvumā starp Floridu un Dienvidamerikas ziemeļu galu. Ar savu subtro- pisko klimatu un auglīgo augsni salas jau kopš sendienām saistījušas Eiropas kapitalistu uzmanību. Divarpus gadsimta ilgi vilkās cīņa starp Eiropas galvenajām kapitalistiskajām valstīm par uzkundzēšanos arehi- pelagam, kurā Eiropas tirgoņi ieveda no Āfrikas nēģerus, pārvēršot tos par vergiem. XVIII gs. vairumu salu (Jamaiku, Barbadosu, Bahamas,
   Trinidades un daudzas citas) sagrāba Anglija. Nesaudzīgi ekspluatējot iezemiešus, Anglijas buržuāzijā gadu pec gada gust no Rietumindijas milzu peļņu. Uz dažām archipelaga salām ierīkotas katorgas darbu no­metnes izsūtītajiem.
   105. lpp. Policijas avīze «Palīgā!» — Saja avīze publicēja meklējamo noziedznieku pazīmes. Vecos laikos Anglijā pastāvēja noteikums, ka tajā apvidū, kur tika pastrādāts noziegums, vainīgā gūstīšanā bija jā­piedalās visiem iedzīvotajiem. Ja noziedznieks izbēga, iedzīvotājiem uzlika naudas sodu.
   109. lpp. Tas bija ap Bērtuļiem. — Kopš senām dienām septembri reizē ar sv. Bērtuļa svētkiem Londona notika lielais gada tirgus. 1855. gadā tirgu slēdza.
   119. lpp. Ir iztiesājama lieta par dzīves vielas noteikšanu. — Kaut gan trūcīgo uzturēšanai darbanamā draudze izdeva pavisam niecīgas sumas, tomēr draudzes varasvīri visādiem līdzekļiem centas samazinat arī šos izdevumus un atbrīvoties no trūcīgajiem iedzīvotājiem. Viens šāds atbrīvošanās veids bija nabagu izsūtīšana, t. i., personām, kas nebija dzimušas attiecīgajā rajonā, neatļāva arī tur dzīvot. Strīdīgos jautā­jumos lietu izšķīra tiesa, tāpēc ari Bamblam bija jāved uz turieni divi grūti slimi cilvēki, kuriem draudze atteicās palīdzēt.
   Uz tiesas ceturkšņa sesiju. — Anglijas tiesas (atskaitot zemākās jeb miertiesas) sanāca uz sēdēm pa periodiem, četras reizes gadā. Šos pe­riodus, kad tiesas skatīja cauri piekritigās lietas, sauca par «ceturkšņa sesijām». Bambls dodas uz Londonu, kur Klerkenvelas rajonā šādā se­sijā tiesa skatīs cauri iepriekš minēto lietu.
   126. lpp. Oldbeilija — veca krimināltiesā, kas atradās blakus Ņugetas cietumam. Nāves sodus izpildīja nevis tiesas, bet cietuma pagalmā.
   133. lpp. Vaitlepla — Londonas ziemeļaustrumu rajons, kur bēdīgi slavenos nabagu kvartalus apdzīvoja pilsētas trūcīgie iedzīvotāji.
   149. lpp. Džemijs. — Zagļu žargonā tā sauc savāžamu lauzni, kādu lieto kramplauži.
   222. lpp. Stops. — Anglijas zemes īpašnieki nereti ierīkoja slazdus malu medniekiem un nostiprināja tajos mechaniski iedarbināmus stopus. Anglijas likumi neaizliedza šādu necilvēcīgu izrēķināšanos ar tiem, kas uzdrīkstējušies bez atļaujas medīt uz muižnieka zemes.
   323. lpp. Noklausījušās spriedumu, ka nodotas krimināltiesai. — Sa­skaņā ar Anglijas tiesu likumiem policijas tiesa savu kompetenču ro­bežās varēja apsūdzēto attaisnot vai notiesāt. Gadījumos, kad noskaid­rojās, ka apcietinātais vainojams noziegumā, kura izskatīšana nepiekrita policijas tiesai, tā izlēma lietu nodot krimināltiesai.
   352. lpp. Piemiņas akmens Vitingtonam. — Roberts (Diks) Viting- tons, dzimis XIV gs. vidū, ir vēsturiska persona. Savos darbos Dikenss ne vienu reizi vien piemin Vitingtonu, kura biogrāfija bijusi par pa­matu Anglijā populārām nostāstam, ko zina katrs bērns. Šis nostāsts un arī veca balade vēsta par zēnu Diku Vitingtonu, kas no provinces kājām atnācis uz Londonu un iestājies par mācekli pie manufaktūras tir­gotāja. Nevarēdams panest grūtos dzīves apstākļus, viņš sagudrojis bēgt projām. Bet ceļā — viņš vēl nebija izgājis no Londonas robežām — viņš izdzirdis vecās Sent-Merilebovas baznīcas zvanu spēli, kurā it kā saklausījis balsis: «Atgriezies, Vitington, trīskārtējais Londonas lordmer!» Diks paklausījis un atgriezies pie sava saimnieka, izpelnījies viņa simpā­tijās, velak apprecējis viņa meitu, mantojis visu tirdzniecības uzņē­mumu un kļuvis ļoti bagāts, noslēdzot izdevīgu darījumu ar kādas peļu apsēstas valstiņas karali, pārdodams viņam lielu skaitu kaķu. Vēsturē pieminētais Vitingtons, bagāts, visiem pazīstams tirgonis, trīs reizes ievēlēts par Londonas lordmēru. «Oliverā Tvistā» pieminētais akmens uzcelts vienā no Londonas rajoniem — Haigetā, kur pēc nostāstiem mazais Diks esot sadzirdējis zvanu spēli, kas aicinājusi viņu atgriezties.
   370. lpp. Lordkanclera tiesa — apelacijas tiesa, t. i., tāda tiesa, kurā pēc prāvinieku sūdzības, ja tie nav apmierināti ar pirmās tiesu instances lēmumu, strīdīgās lietas tiek izskatītas par jaunu. Lordkanclera tiesas tiesnešu pienākums ir vadīties nevis pēc likuma burta, bet pēc «taisnības». Tāpēc tādas reizēs kā agrāk, tā arī tagad prāvošanās bezgalīgi ieilgst un novērojama tiesnešu patvaļa. Dikenss ne vienu vien reizi atmaskojis šo lordkanclera tiesas patvaļu, kas izsauca Anglijas darbaļaužu sašu­tumu.
   396. lpp. Šerifs. — Ierēdnis Anglijā, kam pieder augstākā izpildvara grāfistē (apgabalā). Viņš vada parlamenta pārstāvju ievēlēšanu, skaitās policijas un kriminālās slepenpolicijas augstākais priekšnieks, caur sa­viem padotajiem seko tiesas lēmumu izpildei utt.
   401. lpp. Iebāž kabatā pusi soda naudas. — Saskaņā ar Anglijas liku­miem tiesības tirgoties ar reibinošiem dzērieniem ir tikai tiem kroga turētājiem, kas iegādājušies īpašas patentes (atļaujas). Ar savu viltīgo paņēmienu Noe izdibināja, kurš ir izlocījies no patentes iegādāšanās, un nosūdzēja to policijai, kas ziņu pienesējiem izmaksāja pusi no soda naudas, ko saņēma no tiem, kuri bez patentes tirgojās ar reibinošiem dzerieniem.

   Lpp.
   1 nodala notēlo vielu, kur Olivers Tvisls piedzima, kā arī
   TOC \o "1-3" \h \z apstāk|us, kādos tas notika…………………………… 3
   II nodaļa stāsta, kā Olivers Tvists auga, kā viņu audzināja
   un uzturēja……………………………………………….. 6
   III    nodala stāsta, kā Olivers Tvists bezmaz dabūja vietu, kas
   gan nebūtu bijusi nekāda siltā……………………….. 16
   IV    nodala. Olivers, kam piedāvā citu vietu, sper pirmos so|us
   dzīves takās…………………………………………….. 24
   V nodala. Olivers jaunu paziņu vidū. Pirmoreiz piedaloties bēru procesijā, viņam rodas nelabvēlīgs ieskats par
   sava saimnieka amatu…………………………………. 30
   VI nodaļa. Olivers, Noes zobgalību sakarsināts, sāk parādīt
   dūšu, par ko Noem ir ko pabrīnīties……………….. 40
   VII nodaļa. Olivers joprojām nepadodas………………………. 45
   VIII nodaļa. Olivers dodas uz Londonu. Ce|ā viņam gadās sa­stapties ar pavisam dīvainas pasugas jaunu džentl­meni 51
   IX    nodaļa pastāsta vēl šo to vairāk par patīkamo veco džentl­
   meni un viņa daudzsološajiem audzēkņiem … 58
   X    nodala. Olivers dabū tuvāk iepazīt savu jauno biedru rak­
   sturu un dārgi samaksā par iegūto pieredzi. Gan
   īsa, bet loti svarīga noda|a šinī stāstā…………… 64
   XI nodaļa iepazīstina ar policijas priekšnieku misteru Fengu un mazā piemērā parāda, kā viņš mēdz izspriest taisnu tiesu………………………………………….. …. 69
   XII nodaļa, kurā par Oliveru rūpējas un gādā tik labi kā vēl
   nekad un kurā stāsta pavediens aizved atkal pie jautrā vecā džentlmeņa un viņa jauniņajiem draugiem 76
   XIII nodaļa. Attapīgajam lasītājam tiek stādītas priekšā dažas
   jaunas personas un sakarā ar tām pastāstītas jau­kas lietiņas, kas iederīgas šai stāstā 84
   XIV nodala satur vel sīkākas ziņas par Olivera uzturēšanos pie mistera Braunlova līdz ar ievērojamu pareģojumu, kuru kādam misteram Grimvigam labpaticies izteikt attiecībā uz Oliveru, kad tas devies izpildīt kādu
   uzdevumu…………………………………………….. 92
   XV nodaļa parāda, cik stipri Oliveru mīlēja jautrais, vecais
   ebrejs un mis Nensija………………………………. 101
   XVI nodaļa pastāsta, 'kas notika ar Oliveru Tvistu pēc tam, kad
   Nensija uzrādīja savas tiesības uz viņu …. 108 XVII nodaļa Oliveram liktenis joprojām nelabvēlīgs, jo Londonā
   ierodas liels vīrs, lai nomelnotu viņa reputāciju . . 117
   XVIII nodaļa. Kā Olivers pavadīja laiku savu godājamo draugu
   un dvēseles glābēju sabiedrībā…………………… 125
   XIX nodaļa, kurā tiek apspriests un pieņemts ievērības cienīgs
   plāns………………………………………………….. 133
   XX nodaļa, fcurā Oliveru nogādā pie mistera Viljama Saiksa 142
   XXI nodaļa. Ekspedicija…………………………………………… 150
   XXII nodaļa. Ielaušanās……………………………………………. 155
   XXIII nodaļa, kura pastāsta par mistera Bambla patīkamu sarunu
   ar kādu lēdiju un pārliecina, ka arī bīdlam sirds var dažkārt iesilt 161
   XXIV nodaļa pakavējas pie gaužām niecīga notikuma. Tā ir gan
   īsa,, bet diezgan nozīmīga nodaļa šai stāstā . . . 168
   XXV nodaļa, kurā stāsta pavediens atkal aiztek pie mistera
   Feidžina un ikompanijas…………………………… 173
   XXVI nodaļa, kurā uz skatuves parādās mistiska persona un tiek pastrādātas un priekšā celtas dažādas lietas, kas visas iekļaujas šā stāsta norisē………………………….. 179
   XXVII nodaļa cenšas par labu vērst, ko nogrēkojusies viena no iepriekšējām nodaļām, kad gaužām nepiedodamā kārtā pamesta kāda lēdija………………………………….. 190
   XXVIII nodaļa atgriežas pie Olivera Tvista un pastāsta par viņa
   piedzīvojumiem……………………………………… 197
   XXIX nodaļa steidzas jau priekšlaikus iepazīstināt ar tās mājas
   iemītniekiem, kurā Olivers atrada patvērumu . . . 205 XXX nodaļa pastāsta, k;idās domās par Oliveru palika viņa
   nūlējie apmeklētāji………………………………….. 209
   XXXI nodaļa apcer kritisku stāvokli …………………………….. 215
   XXXII nodaļa stāsta par laimīgo dzīvi, kas nu sākās Oliveram pie
   viņa labajiem draugiem…………………………….. 225
   XXXIII        nodaļa, kurā Olivera un viņa draugu gaišā laime pēkšņi
   aptumšojas…………………………………………… 232
   XXXIV nodaļa iepazīstina ar jaunu džentlmeni, kas pirmoreiz pa­
   rādās uz skatuves, un pastāsta par Olivera jaunu
   piedzīvojumu………………………………………… 241
   XXXV nodaļa satur Olivera piedzīvojuma neapmierinošu gala iznākumu un svarīgu Harija Meilija sarunu ar Rozi 250
   XXXVI nodaļa ir loti īsa un var likties ne visai nozīmīga šinī vietā, taču jāizlasa tomēr — kā iepriekšējās nobeigums un atslēga kādai no turpmākajām nodaļām, kas
   sekos, kad pienāks tās laiks……………………….. 257
   XXXVII nodaļa, kurā lasītājs varēs novērot sadursmi, kādas dažkārt
   mēdz atgadīties laulības dzīvē……………………… 259
   XXXVIII nodaļa pastāsta par mistera un misis BambJu un mistera
   Monksa satikšanos zināmajā vakarā……………… 269
   XXXIX nodaļa stāda priekšā dažas ievērojamas personas, ar kurām lasītājs ir jau iepazīstināts, un parāda, ka Monkss un ebrejs saliek savus gudros prātus "kopā …. 278 XL nodaļa. Dīvaina saruna, kas bija jau paredzama iepriek­šējā nodajā 291
   XLI nodaļa satur jaunus atklājumus un parāda, ka ari pārstei­gums, tāpat kā nelaime, reti kad nāk viens vien . 297 XLII nodala. Olivera vecs paziņa, kas, uzrādīdams skaidri izteik­tas ģenialitātes pazinies, kļūst par ievērojamu dar­boni galvaspilsētā 306
   XLIII nodaļa, kurā parādīts, kā Manīgais Kūmiņš ieskrējis sprukās 316 XLIV nodaļa. Ir pienācis laiks Nensijai pildīt Rozei Meilijai doto
   solījumu. Viņai tas neizdodas……………………… 326
   XLV nodaļa. Feidžins uztic Noem Kleipolam slepenu misiju . . 332
   XLVI nodaļa. Norunātā sati'kšanās notiek…………………………. 335
   XLVII nodaļa. Liktenīgas sekas……………………………………… 344
   XLVI1I nodaļa. Saiksa bēgšana………………………………………… 351
   XLIX nodaļa. Monķss un misters Braunlovs beidzot satiekas.
   Viņu saruna un vēsts, kas pārtrauc to …. 360
   L nodaļa. Vajāšana un glābšanās………………………………. 368
   LI nodaļa noskaidro ne vienu vien noslēpumainu lietu un pastāsta par bildinājumu, kur līgavai nenodrošina
   ne bagātību, ne «kniepadatnaudu»………………… 379
   LII nodaļa. Feidžina pēdējā nakts………………………………. 391
   LIII nodaļa — un pēdējā………………………………………….. 399
   Čarlzs Dikenss………………………………………… 404
   Paskaidrojumi…………………………………………. 413
 
   Pēcvārds, paskaidrojumi un zem teksta piezī­mes ņemtas no' izdevuma .MockobckiiA pa6o<mit, 1963"
   Redaktore I. Kalnciema. Maksi, redaktors A. Jēgers. Techn. redaktore M. Aizupiete. Ko­rektore R. Ozoliņa. Nodota salikšanai 1956. g. 6. jūnijā. Papīra formāts 80X9:i'/u. Ј6."5 fiz. iespiedi.; 26,25 uzsk. iespiedi. Metiens 40 000 eks. Maksā 9 rb|. 90 kap.
   Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 3549-J852. Iespiesta Izdevniecību un poligrāfiskā» rūpnie­cības Galvenās pārvaldes 1. tipogrāfijā «Ciņa» Rīgā. Blaumaņa ielā 38/40. Pašūt. Nr. 4558.
   • Mūra sprosta — domāts cietums.
   1 Ironisks apzīmējums dabai.
   1 Koventgardena — liels augļu un sakņu tirgus Londonā.
   * *
   *
   —   Tīrās nedienas — gaidīt, līdz iemīlējušies ļautiņi iero­das vakariņās, gremzās misters Grimvigs, atmozdamies no snaudiena un noņemdams no galvas mutautiņu, ar kuru bija aizsedzies.
   Taisnības laba jāsaka, ka gaidīšana uz vakariņām tiešām bija ievilkusies garumā. Bet ne misis Meilija, ne Harijs, ne Roze (kas ienāca visi trīs reizē) nekā nevarēja bilst sevis attaisnošanai.
   —   Man šovakar patiešām bija padomā apēst pašam savu galvu, — sacīja misters Grimvigs, — jo biju zaudējis visas cerības, ka jel ko citu dabūšu. Ar jūsu atļauju — uzdrošinos noskūpstīt līgavu.
   [1] unce — 60 gramu.
   [2] katru dienu.
   [3] spožais — šiliņš; sarkanais ņirva — puspenss.
   [4] londonas ziemeļu rajons.
   * Dikensa laikā pazīstama iebraucamā vieta Islingtonas rajonā.
   [6] vai vismaz toreiz tā bija. Autora piezīme.
   [7] milinamais vārds «Oliveram».
   [8] kāršu spele.
   [9] misters grimvigs sarkastiski tā nosauc apelsina mizu, jo, ļaudīm paslīdot un krītot, ķirurgiem vairojas pacienti.
   [10] savrinš — zelta monēta vienu mārciņu sterliņu vērtība.
   [11] bambls nepareizi izruna vardu — demoralizējis.
   [11] Gineja — zelta monēta 21 šiliņa vērtībā.
   [12] pinta — šķidruma mērs, apmēram puslitra.
   [13] kvarta — šķidruma mers, mazliet vairak par litru.
   [14] bendes vārds 18. gs. otra pusē. Palicis par iesauku visiem bendēm.
   [15] bovstrita — iela londonā, kur atradās* galvenā policijas pārvalde.
   [16] family (angl.) •— ģimene; zagļu žargona — zagļu apvienība.
   [17] Pārmērīga slavināšana.
   [18] izziņu gramata, kas satur ieverojamako noziedznieku biogrāfijās.
   [19] angļu tiesās advokati uzstājas parūkās.
   [20] sir'-.a iedarinats, mazliet uz aru izvirzīts četrstūrains stabs.
   337 22 - Čarlzs Dikenss
    [23] iedomāts visu dziedinošs līdzeklis, kas palīdz visos dzīves ga­dījumos. Tulk.
   [23] Par čartistu kustību to nosauca tāpēc, ka strādnieki iesniedza buržuāziski muižnieciskajam parlamentam veselu virkni prasību, lai pie­šķir tiem tiesības tikt ievēlētiem parlamentā. Sīs prasības (skaitā sešas) bija sakopotas dokumentā, bet dokumentu, kuram ir lrela sabiedriska nozīme, sauc par «chartiju» (angl. chart).
   [24] «k. markss un f. engelss par angliju». Rakstu krājums, LVI, 1954., 262. lpp.