AKTE
   Aleksandrs Dimā (tēvs)
   Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
   Vienpadsmitais sējums
   Rīgā 1994

   57. gadā pēc Kristus un 810. gadā pēc Romas dibināšanas, septītā maijā, kuru grieķi sauca par Thargelionu, jauna meitene, apmēram 15 vai 16 gadu vecumā, stalta, skaista un žigla kā medību dieviete, izgāja pa Korintas vakaru vārtiem un steidzās uz jūrmalu. No vienas puses olīvu birzes, no otras oleandru un apelsīnu koku apēnotā un strauta apņemtā mazā pļavā viņa apstājās un sāka plūkt puķes.
   Kādu brīdi viņa šaubījās, vai izvēlēties vijolītes un anemones, kuras ziedēja Minervas koku ēnā, vai narcises un nimfas, kuras auga strauta malā vai arī šūpojās uz ūdens virsmas, bet driz vien izšķīrās par pēdējām un mundra kā jauna ķēvīte steidzās uz strautu.
   Krastā viņa apstājās. Ašā skrējienā matu pīnes bija atraisījušās, un kad nometās pie ūdens, viņa iesmējās par skaisto attēlu, kas tur atspo­guļojās.
   Viņa tiešām izskatījās skaista, skaistāka par visām Ahajas jaunavām, ar dziļi melnām acīm, jonisko degunu, koraļļsarkanām lūpām. Viņas mie­sa, kur apvienojās marmora stingrība un vītola lokanība, atgādināja Fei- dija cirstu tēlu, kurā Prometejs bija kā dzīvs. Tikai viņas kājiņas, acīm redzami par mazām, lai izturētu gūžu nastu, šķita vienīgais, kas kopējā bildē labi neiederējās, jā, tās varētu pat uzskatīt par trūkumu, ja tādu skaistu meiteni gribētu uzskatīt par nepilnīgu.
   Taču nimfa Pirene, sieva no matu galiem līdz kāju pirkstgaliem, ne­liedzās savu asaru spogulī atspoguļot viņas grācijas un nevainības pilno tēlu. Brīdi aplūkojusi sevi ūdenī, mēma kā zivs, viņa pāršķīra matus trijās daļās; uz deniņiem sprogas sapina divās bizēs, kuras sasēja mezglā uz galvas, un nostiprināja ar oleandru un apelsīnu ziediem, kamēr, atpakaļ krītošajiem matiem ļāva nokarāties kā krēpēm.
   Lai dzesētu slāpes, kuras viņu bija atdzinušas šurp un kuras tomēr bija ļāvušas ceļu spiedošākai vajadzībai, proti, vajadzībai pārliecināties, ka viņa vēl arvien ir skaistākā grieķu jaunavu vidū, viņa noliecās pie ūdens, un tagad īstenība un attēls savirzījās tik cieši kopā, ka likās — māsu pāris, nimfa un najāda, sakusa maigā apskāvienā. Mitrā peldē abu lūpas saskārās, ūdens trīsēja, un viegla vēsma, kas slīdēja pāri virsmai kā karsta elpa, pilināja rožaini smaržīgo sniegu ūdeni, ko straume aiznesa jūrā.
   Piecēlusies jaunā meitene ļāva skatienam klīst pāri jūras līcim un, ziņkārības saistīta, palika vēl vienu brīdi. Divairu galera ar apzeltītu ķīli un purpursārtām burām, Dēlas vēja vadīta, devās uz krastu. Tā atradās vismaz ceturtdaļujūdzes attālumā, bet jau varēja dzirdēt kuģinieku slavas dziesmu jūras dievam Neptūnam. Meitene pazina dievbijīgās frīģiešu dziesmas melodiju.
   Attāluma vājinātas un vēja izkaisītās skaņas nedārdēja pār viņu kā rupjās Kalidonijas un Kefalas jūrnieku balsis, bet gan maigi un saldi kā Apollona priesterieņu dziedāšana. Šīs melodijas vilināta, jaunā korintiete piecēlās, nolauza dažus oleandru un apelsīnu koku zarus, lai sapītu vai­nagu un lai atgriežoties noliktu ziedus templī maigajai līksmības mēneša dievietei.
   Tad lēni, bailigi un ziņkārīgi viņa gāja uz jūrmalu, bet pirksti kārtoja zarus, kurus viņa bija nolauzusi strauta malā.
   Pa to laiku galera bija pienākusi tuvāk, un jaunā meitene jau varēja dzirdēt ne tikai balsis, bet arī saredzēt dziedātāju tēlus. Viņi dziedāja lūgšanu Neptūnam, un viens ik reizi norunāja priekšā vārdus, kuru pā­rējie atkārtoja. Priekšādziedātājs, kas reizē, kā likās, bija arī galeras kungs, pavadīja dziedāšanu uz trīsstigu kitāras, ar kādu mākslinieki mēdz greznot liriskās dzejas dievietes Eiterpes tēlus. Pie kājām viņam gulēja vergs — pēc apģērba, kādā tas bija tērpts, jaunā meitene nevarēja izšķirt, vai tā bija sieviete vai vīrietis, jo tādus tērpus valkāja abi dzimumi. Airē­tāji stāvēja blakus soliem un ar rokām sita takti, lai tādā veidā pateiktos jūras dievam, kas ar labvēlīgo vēju viņiem sagādāja atpūtas mirkli.
   Šis skats, kurš divus gadu simteņus agrāk nebūtu saistījis pat glie­mežvākus meklējošo bērnu uzmanību, radīja vislielāko izbrīnu jaunajā meitenē. Korinta jau sen vairs nebija tā, kas tā bija Sullas laikā — Atēnu māsa un sāncense.
   608. gadā konsuls Mummijs to ieņēma ar joni un apkāva uzvarētos, bet sievas un bērnus pārdeva verdzībā. Mājas tika nodedzinātas, drupās sakrita mūri, uz Romu pārceļoja lieliskie tēlnieku darbi un dārgie glez­nojumi, un ja viens Atalama darbs bija miljonu sesterciju vērts, tad uz­varētājiem tas bija tikai labs tepiķis, vai arī uz tā spēlēja kauliņus, kā to reiz bija redzējis Polibijs. Bet astoņdesmit gadus vēlāk Jūlijs Cēzars atkal lika uzcelt mūrus un pilsētā nometināja romiešu koloniju. Pilsēta atkal pamodās jaunai dzīvei, taču neuzziedēja līdz agrākajam mirdzumam.
   Tam tomēr bija jānotiek, un tāpēc prokonsuls 10. maijā izsludināja nemeitiskās, īstmiskās un poētiskās sacīkstes, kurās stiprākais cīkstonis, izveicīgākais braucējs un dziesmām bagātākais dziedātājs dabūtu uzva­rētāja vainagu.
   Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka pēdējās dienās no visiem Ahajas novadiem un visām citām zemēm uz Grieķijas galvaspilsētu ceļoja svešinieki, vai nu apmierināt savu ziņkāri vai arī izcīnīt godalgu. Tā no­tika, ka pilsēta atkal atminējās pagājušo laiku dzīvi un mirdzumu, lai gan no saņemtajiem sitieniem vēl nepavisam nebija atguvusies. Svešinieki plū­da ne tikai zirgos un ratos, bet arī pašu un īrētos kuģos, no kuriem tomēr neviens nebija tik krāšņs, kā tas, kurš nupat tuvojās.
   Patlaban galera tika piesieta pie krasta, matroži pārmeta bagātīgi ar sudrabu un bronzu apsisto citronkoka tiltu, un dziedātājs, aizstūmis kitāru uz muguras, atbalstījās uz verga pleca, lai nokāptu zemē. Tas bija skaists divdesmit septiņus, divdesmit astoņus gadus vecs vīrs, kura gaišie mati un zeltaini mirdzošā bārda labi saderēja ar viņa zilajām acīm. Viņu ietina purpurkrāsas tunikā un zilā mētelī ar zelta zvaigznītēm, bet no kakla lejup plīvoja vieglas saites gali.
   Viņa pavadonis varēja būt apmēram desmit gadus jaunāks; tātad viņš bija vēl jaunekļa vecumā, un lēni, ar sēru izteiksmi vaibstos, viņš soļoja līdzās. Turklāt viņa svaigā seja tiešām bija līdzīga skaistas sievietes sejai un par viņa maigo, smalko ādu viņu apskaustu pat visizlutinātākā atē- niete. Baltā roka bija kā radīta likt dejot sprēslīcai vai kustināt adatu, tik maiga, apaļa un skaisti veidota tā bija nevis tāda, kādas ir nākamajiem vīriem un karotājiem, kas lieto metamo šķēpu vai zobenu. Viņa baltais tērps bija izadīts ar zeltainām palmu lapām un sniedzās pāri ceļiem, pār viņa pleciem viļņoja garie mati. Uz kakla zelta ķēdē nokarājās pērļu ie­rāmēts spogulis.
   Nupat viņš gribēja nokāpt zemē, bet kungs to pēkšņi apturēja, un jauneklis viegli notrīcēja, lai pēc tam maigā, kā bailēs drebošā balsī jau­tātu:
   —   Kas ir, o, kungs?
   —   Nekas sevišķs, tikai tu gribēji nokāpt zemē ar kreiso kāju un ar šo neapdomību iznīcināt visu manu aprēķinu panākumus, jo mēs pie- nācām tieši 7. maijā, kas taču ir laba zīme.
   —  Tev taisnība, kungs, — atbildēja jauneklis un tagad nolika uz ze­mes vispirms labo kāju, kā darīja arī viņa pavēlnieks.
   Tā kā šī saruna notika joniešu valodā, tad arī meitene saprata vārdus un vērsās pie vecākā no abiem, teikdama:
   —  Svešiniek, lai arī kādu kāju tu pirmo liktu uz zemes, Grieķu zeme ir visiem labvēlīga, kas tai tuvojas ar draudzīgu nodomu. Tā ir mīlas, dzejas un sacensību zeme, kas velta savus vainagus mīlētājiem, dzejnie­kiem un varoņiem. Iekams tu esi to izcīnījis, kādēļ tu droši vien šurp nāci, ņem pagaidām šo vainagu, lai kas arī tu būtu.
   Jaunais vīrietis dzīvi satvēra korintietes vainagu un uzlika galvā.
   —   Dievi mums ir labvēlīgi, — viņš iesaucās. — Skaties, Spor, te ir apelsīni, Hesperīda koka āboli, kura zeltainie augļi, traucēdami Atlanta straujo skrējienu, sagādāja Hipomenam uzvaru, un oleandrs, Apollona svētais koks! Kā tevi sauc, laimes praviete?
   —   Mani sauc Akte, — nosarkdama atbildēja meitene.
   —   Akte, — vecākais no abiem atkārtoja, — vai tu dzirdēji, Spor? Tā atkal ir laba zīme, jo akte nozīmē krastu. Tā vien liekas, ka grieķu zeme mani gaida, lai kronētu.
   —    Vai tu par to brīnies, Lūcij? — atbildēja jauneklis. — Vai tas jau sen nebija noteikts?
   —  Ja es nemaldos, — bažīgi atsāka meitene, — tu tātad esi nācis, lai piedalītos sacīkstēs par prokonsula izsludināto godalgu.
   —  Tev, liekas, uzminēšanas māksla tādā pat mērā pazīstama, cik tu esi skaista, — teica Lūcijs.
   —   Droši vien tev ir radinieki pilsētā?
   —  Ne, mani radinieki dzīvo Romā.
   —  Tad varbūt kāds draugs?
   —  Manu vienīgo draugu tu te redzi, un arī viņš Korintā ir svešinieks.
   —   Arī pazīstamu nav?
   —  Arī to nav.
   —  Tad mūsu māja ir pietiekami liela, un mans tēvs ir ļoti viesmīlīgs, — turpināja jaunā meitene. — Vai Lūcijs mūs pagodinās? Mēs lūgsim Kas- toru un Polluku būt laipniem pret viņu.
   —   Un tu, vai tu neesi viņu māsa Helēna, jauno meitenīt? — smai­dīdams atbildēja Lūcijs. — Viņa mēdza peldēties avotā, kas iztek netālu no šejienes. Tā ūdenim droši vien piemīt spēks pagarināt dzīvi un dāvāt mūžīgu skaistumu. Venera šo noslēpumu varēja uzticēt Parisam, bet viņš to savukārt tev. Un, ja tas Hā ir, tad ved mani pie šā avota, skaistā Akte, jo kolīdz es tevi ieraudzīju, es vēlos tāpat mūžīgi dzīvot, lai visas dienas vārētu priecāties par tavu jauko izskatu.
   —  O, es neesmu dieviete, — atbildēja Akte. — Helēnas avotam nav nevienas tās īpašības, par kurām tu runā. Bet vispār tu nemaldies, jo tikai dažus soļus no šejienes tā ūdens no augstas klints gāžas jūrā.
   —   Un templis, kas tur paceļas, ir svētajam Poseidonam?
   —  Jā, un šis ceļš ar pīnijām gar malām ved uz stadionu. Stāsta — kādreiz pie katra koka pacēlās statuja, bet Mummijs tās lika aizvest, un savu kādreizējo dzimteni tas uz visiem laikiem apmainīja pret jūsējo.
   Un smiedamās viņa turpināja:
   —  Ja tu gribi iet pa šo ceļu, Lūcij, tas tevi aizvedīs pie mana tēva.
   —  Ko tu saki par šo ielūgumu, Spor? - jautāja jaunais vīrietis, pie otra vērsdamies latīņu valodā.
   —   Ka viņa ir atkal viens pierādījums par laimes labvēlību, kas tev nāk pretī!
   —    Nu, tad uzticēsimies viņai vēlreiz, jo nekad viņa nav tuvojusies man mīlīgākā un aizgrābj ošākā veidā kā tagad.
   Un uzsākdams atkal joniešu valodā, kuru pilnīgi pārvaldīja, viņš teica:
   —   Tad ved mūs, meitenīti Mēs esam gatavi tev sekot. Bet tu, Spor, pavēli Lībekam, ka viņam jāsargā Fēbe.
   Kamēr jauneklis atgriezās uz kuģa, Akte soļoja pa priekšu, un kad viņi sasniedza stadionu, apstājās.
   —    Tas ir cīņu lauks, — viņa teica Lūcijam. — Tas jau ir savests kārtībā un nokaisīts ar smiltīm, jo parīt te jāsākas spēlēm. Upes otrā krastā, šīs pīniju alejas galā, atrodas hipodroms, kur, kā tev droši vien ir zināms, otrajā dienā notiks ratu skriešanās. Beidzot, teātris atrodas ceļa pirmās puses augstumā uz pili. Tur cīnīsies par dziesmu godalgu. Bet pēc kuras tīkos Lūcijs?
   —   Pēc visām trim, Akte.
   —   Tu esi godkārīgs, jaunaiscilvēk!
   —    Dieviem patīk skaitlis trīs, — piebilda Spors, kas abus bija pa­nācis, un tagad viņi turpināja ceļu skaistās, viesmīlīgās draudzenes vadībā. Taču pilsētas tuvumā Lūcijs atpalika un vēlreiz apstājās.
   —    Kas tā ir par aku? — viņš jautāja. — Un kas tas ir par tēlu? Tie liekas vēl palikuši no Grieķijas ziedu laikiem.
   —   Tā ir Pirenes aka, kuru šajā vietā nogalināja Artemijs, — paskai­droja Akte. — Bet kad dieviete redzēja mātes sāpes, viņa pārvērta sē­rojošo par avotu. Bet tēlu radīja Līsips, Feidija skolnieks.
   —   Skaties taču, Spor, — jaunais cilvēks iesaucās, līras apgarots. — Skaties taču, kāds cēls līniju vijums, kāda izteiksme! Vai nav tiesa, tas attēloja Odiseja cīņu ar Penelopes preciniekiem? Ak, cik skaisti mirst šis ievainotais! Kā viņš grozās, kā cieš! Ievainojums atrodas tuvu pie sirds. Drusciņ tālāk uz augšu tas būtu ietaupījis viņam nāves agoniju. O, krietns mākslinieks bija šis tēlnieks, un viņš saprata savu mākslu! Es likšu šo marmoru aizvest uz Romu vai Neapoli. Tam jāgrezno manu ātriju. Es nekad vēl neesmu redzējis kādu cilvēku nobeidzoties tādās sāpēs.
   —   Tās ir atmiņas no mūsu kādreizējā krāšņuma, — teica Akte. — Pilsēta ir lepna uz to un greizsirdīgi to apsargā. Viņa līdzinās mātei, kas pazaudējusi savus labākos bērnus, tagad savu mīlu divkāršo pret tiem, kas vēl palikuši. Es gribu apšaubīt, vai tu esi pietiekami bagāts, Lūcij, lai šos drupu gabalus nopirktu.
   —    Nopirkt? — neaprakstāmi nicinoši atkārtoja Lūcija. — Kāpēc man jāpērk, ja man vajag tos vienkārši paņemt? Ja es tikai vēlos savā īpašumā šo marmoru, tad tas jau ir mans, ja arī visa Korinta pret to ķepurotos.
   Spors saspieda sava kunga roku.
   —   Lai notiek, — tas turpināja, — ja skaistā Akte izsaka vēlēšanos, lai tad šīs drupas patur viņas tēvija.
   —   Es nesaprotu, kā tu vari pierakstīt sev un man tādu varu, Lūcij, bet tomēr es tev pateicos tikpat stipri. Atstāj mums šīs drupas, romieti! Nepapildini savu senču darbu, kas šajā zemē ienāca kā uzvarētāji, un kurā tu spēri kāju kā draugs. Ko pie viņiem uzskatīja par barbarismu, pie tevis to uzskatīs par svētuma zaimošanu.
   —   Esi bez rūpēm, meitenīt, — atbildēja Lūcijs. — Es sāku redzēt, ka Korintā var iegūt kaut ko skaistāku nekā šo Līsipa tēlu, kurš tomēr sastāv no nejūtīga marmora. Kad Parīds gāja uz Lakedemonu, viņš ne­veda vis sev līdzi kādu Atēnas vai Artemīdas statuju, bet gan Helēnu, skaistāko no visām spartietēm.
   Akte nolaida plakstiņus Lūcija degošā skatiena priekšā un soļoja tā­lāk. Viņa iegāja pilsētā, un abi romieši viņai sekoja. Kā senāk, Korintā atkal valdīja rosīga dzīvība. Spēles izredzes bija pievilinājušas daudzus dalībniekus ne tikai no visiem grieķu apvidiem, bet arī no Sicīlijas, Ēģip­tes un Āzijas. Katrā mājā jau bija pa viesim, un jauniem pienācējiem grūti būtu bijis atrast kādu patversmi, ja ceļotāju dievs Hermess nebūtu sūtījis viņiem pretī viesmīlīgo meiteni.
   Viņas vadībā tie soļoja pār tirgus laukumu, kur raibā juceklī bija izstādītas visāda veida preces: papiruss un audekli no Ēģiptes, Lībijas ziloņkauls, ādas no Kirenas, vīraks un mirres no Sīrijas, tepiķi no Kar- tāgas, dateles no Feniķijas, purpurs no Tīrijas, vergi no Frīģijas, zirgi no Selinuntas, ķeltu īberu zobeni un koraļļi un dzintars no Gallijas.
   Tālāk ceļš veda pār kādu laukumu, uz kura agrāk atradās Feidija veidotā Atēnas statuja, kurai, aiz cienības pret mākslinieku, vēl nebija radījuši nekādu aizvietotāju. Pēc tam viņi iegriezās kādā blakusieliņā, kura izgāja uz laukumu, un dažus soļus tālāk viņi sev pretī ieraudzīja kādu veci, kas sēdēja uz mājas sliekšņa.
   —   Tēv, - Akte iesāka, — te es atvedu viesi, ko mums sūta Ceiss. Es viņu sastapu, kad viņš nupat izkāpa no kuģa un piedāvāju viņam vies­mīlību.
   —   Esi mīļi gaidīts, zeltbārdainais jaunaiscilvēk, — atbildēja Amikls un, ar vienu roku atvērdams durvis, otru stiepa pretī Lūcijam.

   Kad Amikls bija atvēris vārtus abiem romiešiem, Lūcijs, Akte un vi­ņas tēvs sēdēja triklīnijā pie klātā galda un nupat gatavojās mest kauliņus, kuram būt dzīru karalim. Sirmgalvis un meita šo godu piedāvāja sve­šiniekam, bet viņš, vai nu aiz māņticības vai godbijības, to noraidīja. Kauliņi tika atnesti, un vecais sadabūja biķeri. Viņam krita „Herkuless". Akte savukārt uzmeta „Ratus", bet kad biķeris pārgāja jaunā svcšnieka rokās, viņš to satvēra ar acīmredzamu nepacietību, ilgi kratīja, un tad ļāva, uzbudinājumā trīcēdams, ripot kauliņam uz galda. Un pār viņa lū­pām izlauzās prieka sauciens, kad tas redzēja, ka viņam izdevies uzmest «Veneru", ar ko viņš pārspēja visus pārējos.
   —  Skaties, Spor, — viņš latīniski iesaucās. — Redzi, cik Dievs mums žēlīgs! Jupiters nekad neaizmirst, ka viņš ir manas cilts galva. Herkulesa, ratu un Veneras kauliņi! Vai var iedomāties laimīgāku sagadīšanos cil­vēkam, kas domā piedalīties cīkstēšanās, braukšanas un dziedāšanas sa­cīkstēs? Katrā ziņā par pēdējo man ir laikam domāta divkārša godalga!
   —   Tu esi arī laimīgā dienā dzimis, — atbildēja puika. — Saule tev pieskārās, pirms tu paguvi pieskarties zemei. Kā vienmēr, tā arī šoreiz tu triumfēsi pār saviem pretiniekiem.
   —   Ā, — nopūzdamies iesaucās vecis, — kādreiz grieķu zemē bija laiki, kad netrūka uzvaras tīkotāju. Taču tas bija sen, kad Milons no Krotonas pītiskās spēlēs sešreiz tika kronēts kā uzvarētājs un kad atē­nietis Alkibiads uz olimpiskām spēlēm sūtīja septiņus ratus un četri ie­guva godalgas. Grieķu zeme reizē ar brīvību zaudēja savu mākslu un spēcīgumu, un kopš Cicerona Roma sūta šurp savus dēlus, lai atņemtu mums uzvaras palmas. Lai tevi sargā Ceiss, no kura, kā tu lielies, esi cēlies, jaunais cilvēk! Taču bez tā goda redzēt kādu savu līdzpilsoni ie­gūstam uzvaru, es nevaru iedomāties lielāku prieku, par to, ja liktenis būtu arī laipns pret manu viesi. Tad nes pagaidām puķu vainagu, bērns, kamēr to apmainīs pret lauru vainagu.
   Akte aizgāja, bet tūlīt atgriezās atpakaļ ar vainagiem. Miršu un safrā-
   i
   na vainagu viņa piedāvāja Lūcijam, efeju — tēvam, bet sev galvā uzlika rožu un liliju pinumu. Pēc tam parādījās jauns vergs ar lielākiem vai­nagiem, kurus visi uzkāra kaklā. Tad Akte nosēdās pa labi, bet Lūcijs dabūja goda vietu. Starp abiem stāvēja vecais un dāvāja dieviem dzēriena upuri, lai pēc tam noskaitītu lūgšanu. Tikai tad viņš izstiepās uz pols­terētā sēdekļa un vērsās pie jaunā romieša, teikdams:
   —   Tu redzi, mans dēls, ka mēs cienām dzejnieku priekšrakstus, jo viens no tiem teic, ka galdabiedru skaits nedrīkst būt mazāks par grāciju skaitu, bet tāpat nedrīkst pārsniegt arī mūzu skaitu. Vergi, šurp ēdienus!
   Tika ienesta skaisti greznota paplāte. Sulaiņi stāvēja, gaidīdami ma­zāko mājienu. Spors notupās pie sava pavēlnieka kājām, dodams garos matus roku tīrīšanai, un griezējs uzsāka savu darbību.
   Kad galdā tika pasniegts otrais ēdiens un pusdienotāju ēstgriba bija jau kaut cik apmierināta, sirmgalvis paskatījās uz savu viesi, un, kādu bridi aplūkojis viņu vecuma labvēlībā, jo viesa skaistais stāvs papildinājās ar gaišiem matiem un zeltaini mirdzošu bārdu, kas izskatījās diezgan sa­vādi, teica:
   —   Vai tu nāc no Romas?
   —  Jā, manu tēv, — atbildēja jaunais cilvēks.
   —  Taisni?
   —  Es biju iegriezies Ostijā.
   —   Vai dievi vēl arvien ir labvēlīgi dievišķīgajam ķeizaram un viņa mātei?
   —   Pastāvīgi.
   —   Vai ķeizars plāno vēl kādu karagājienu?
   —    Pašlaik pret viņu nav sacēlusies neviena tauta. Ķeizars, kā jau pasaules kungs, dāvāja tām mieru, lai atkal varētu uzziedēt māksla. Viņš aiztaisīja ciet Janusa templi un rokās paņēma liru, lai pateiktos dieviem.
   —   Uņ viņš nebaidās, ka citi viņa vietā valda, kamēr viņš dzied?
   —   Ā, — Lūcijs savilka uzacis. — Vai tad Grieķijā domā, ka ķeizars ir kāds bērns?
   —   Tā ne, bet ir bažas, ka viņš pārāk ilgi gaida, kamēr parādās kā
   vīrs.
   —   Es domāju, ka viņš uzvilka vīrišķības togu, apglabājot Britāniku.
   —   Britāniks bija jau sen iepriekš no Agripa notiesāts uz nāvi.
   —   Noteikti, bet Cēzars viņu nonāvēja, es jums varu to apgalvot. Vai nav tiesa, Spor?
   Puika smaidīdams pacēla galvu.
   —   Tātad viņš noslepkavoja paša brāli? — izbijusies iesaucās Akte.
   —   Viņš tam sagādāja nāvi, ko māte bija domājusi. Ja tu to nezini, meitenīt, tad jautā tēvam, kas šķiet tādas lietas labi pārzina. Mesalla piesūtīja kareivi, lai tas nonāvētu Nēronu šūpulī. Bet kad vīrs gribējis durt, no bērna gultas pacēlušās divas čūskas un centūrijs pārbijies aiz­bēga. Ne, tēv, nebaidies, Nerons nav bestija kā Klaudijs, āksts kā Ka- ligula, gļēvulis kā Tibērijs, komediants kā Augusts.
   —   Uzmanies, dēls, — brīdināja izbijies vecais vīrs, — ka nesakaitini dievus!
   —   Pie Herkulesa, tic gan ir skaisti dievi, ja mēs viņus sadusmojam, runādami patiesību! — iesaucās Lūcijs.
   Šim zaimojošam izsaucienam sekoja dziļš klusums. Izbrīnījušies Amikls un Akte skatījās uz savu viesi, un saruna vēl nebija atsākusies, kad ienāca vergs un paziņoja, ka ārā gaida prokonsula Kneja Lentula sulainis. Tad sirmgalvis jautāja, pie kā tam ir uzdevums: pie viņa vai viņa viesa. Tā kā vergs to nevarēja pateikt, viņš ieveda liktoru iekšā.
   Tas nāca svešinieka dēļ; prokonsuls esot uzzinājis par kuģa ierašanos ostā un uzzinājis, ka īpašnieks gribot piedalīties sacīkstēs. Tāpēc viņš uzaicina ierakstīt vārdu prefektu pilī dalībnieku listē un norādīt, pēc kā­das no trim godalgām viņš tīko. Sirmgalvis un Akte bija piecēlušies, lai noklausītos prokonsula vēsti, Lūcijs turpretī palika guļam.
   Kad liktors savu uzdevumu bija izpildījis, Lūcijs izvilka no kabatas ar vasku nosmērētu ziloņkaula tāfeliti, uzrakstīja ar irbuli dažus vārdus un pasniedza ziņnesim, pavēlēdams aiznest Lentulam. Pārsteigtais liktors vēl vilcinājās, bet kad Lūcijs viņam ar cēlu žestu pamāja, viņš palocījās un aizgāja.
   Pēc tam Lūcijs sasita plaukstas, lai piesauktu savu vergu, pasniedza viņam biķeri, kuru dzēriendevējs piepildīja, un izdzēra to uz viesu drauga un viņa meitas veselību. Atlikušo viņš atsāja Sporām.
   —    Jaunaiscilvēk, — sirmgalvis atkal pārtrauca klusumu, — tu sevi sauc par romieti, un tomēr es gribētu apšaubīt, ka tu tas esi. Ja tu būtu dzīvojis ķeizara pilsētā, tu būtu labāk iemācījies uzklausīt ķeizara viet­nieka pavēles. Prokonsuls tev pavēl kā neaprobežots kungs, kā Klaudijs Nerons Romā.
   —    Vai tu esi aizmirsis, ka dzīru sākumā dievi man piešķīra tādu godu kā ķeizaram? Vai tu esi kādreiz redzējis, ka pats karalis nokāptu no troņa, lai noliektos prokonsula pavēļu priekšā?
   —   Tātad tu liedzies tās izpildīt? — apmulsusi iesaucās Akte.
   —    Nē taču, bet es uzrakstīju Lentulam, ka viņš var nākt pie manis, ja grib zināt manu vārdu un kālab es šurp esmu nācis.
   —   Un tu tici, ka viņš nāks šurp? — iesaucās sirmgalvis.
   —   Bez šaubām.
   —   Šurp, uz manām mājām?
   —   Vai tu nedzirdi? — jautāja Lūcijs.
   —   Jā, kas tad tur ir?
   —    Viņš taču jau ir šeit un klauvē pie durvīm. Es pazīstu liktoru žagaru saiņa troksni. Laid viņu iekšā, tēv, un tad ej projām!
   Sirmgalvis un meita piecēlās un plaši atvēra durvis. Lūcija palika gu­ļot. Viņš nebija vīlies. Lentuls bija atnācis, un viņa sviedriem pārklātā seja rādīja, cik ļoti viņš bija steidzies paklausīt svešā uzaicinājumam. Uz­budināts un steidzīgs, viņš jautāja pēc cēlā Lūcija, un kad viņam norādīja istabu, viņš noģērba togu un iegāja trikllnijā, kura durvis pēc viņa aiz­vērās, savu liktoru apsardzībā.
   Neviens neuzzināja, kas notika šīs satikšanās laikā. Tikai pēc ceturt­daļstundas prokonsuls atvadījās, un Lūcijs peristilā atkal sastapa Amiklu un Akti, kas tur staigāja uz priekšu un atpakaļ. Viņa seja bija mieriga un viņš smaidīja.
   —    Manu tēv, — viņš teica, — vakars ir skaists. Vai tu negribētu pavadīt savu viesi uz kalnu, no kura redzams ļoti skaists skats? Turklāt man ir ziņkārība redzēt, vai ir izpildīta ķeizara pavēle, jo viņš, uzzinājis, ka te notiks sacīkstes, nosūtīja uz Korintu slaveno Veneras statuju, lai viņa būtu labvēlīga romiešiem, kas grib cīnīties par uzvarētāju vainagu.
   —    Diemžēl, mans dēls, es esmu par vecu, lai varētu izpildīt pava­doņa vietu kalnos, — atbildēja Amikls. — Bet Akte ir žigla kā nimfa, un viņa tevi pavadīs.
   —    Pateicos, tēv! Šo laipnību es neesmu lūdzis, jo es baidījos, ka Venera kļūs greizsirdīga un par tavas meitas skaistumu atriebsies man. Bet tā kā tu piedāvā man pats, es to bez vilcināšanās pieņemu.
   Akte nosarkdama pasmaidīja un uz tēva mājienu aizsteidzās, lai at­nestu plīvuru, kurā viņa ietinās kā romiešu matrona.
   —   Vai mana māsa ir devusi kādu solījumu? - jautāja Lūcijs. — Vai varbūt viņa ir kaut kas tāds, ko es nenojautu, Minervas priesteriene, Diā­na vai Vesta?
   —   Nē, mans dēls, — atbildēja sirmgalvis, pavilkdams romieti aiz ro­kas pie malas. — Bet tev jāzina, ka Korinta ir kurtizāņu pilsēta. Par piemiņu tam, ka pilsētu viņas glāba no Kserksa karapulkiem, mēs esam viņas attēlojuši uz audekla. Un no tā laika mēs esam vienmēr uzmanīgi, lai viņas mums netrūktu. Mēs liekam viņas pirkt Bicancē, Arhipelāga salās un pat .Sicīlijā. Pēc neaizplīvurotās sejas un kailām krūtīm viņas tūlīt var pazīt. Tātad apmierinies! Akte nav ne Minervas priesteriene, ne Diāna, ne Vesta, bet viņa baidās, lai viņu nenoturētu par Veneras godi­nātāju.
   Tad skaļāk viņš turpināja:
   —    Ejiet, mani bērni! Ej, meit! Parādi no kalna mūsu viesim vietas, ar kurām ir saistītas Grieķijas lielākās atmiņas. Vienīgais, kas paliek ver­gam un ko nevar viņam atņemt kungs, ir atmiņas par dienām, kad viņš vēl bija brīvs.
   Tā Lūcijs un Akte devās ceļā. Drīz vien viņi sasniedza ziemeļu vārtus un uzgāja uz ceļa, kas veda kalnā.
   Lai gan pēc skata tas likās tikai piecsimt soļu no pilsētas, taka gāja pa tādiem līkumiem, ka prasīja veselas stundas gājienu.
   Akte ceļā apstājās divas reizes: vienreiz, lai parādītu viesim Mēdejas bērnu kapu, tad, lai aizvestu uz vietu, kur Bellerofons saņēma Pegazu no Atēnas rokām.
   Beidzot viņi sasniedza pili, pie kuras ieejas bija nostādīti Veneras pilāri, kurus Lūcijs pazina pēc mirdzošā rotājuma. Labajā rokā viņa tu­rēja mīlas simbolu, kreisajā — sauli, kura tikai Korintā bija baudījusi dievišķīgo godu. Romietis noliecās un noskaitīja lūgšanu.
   Tad abi soļoja tālāk pa šauro taku, kura veda uz svēto birzi kalna virsotnē. Un kā Venera, kad viņa veda Eneju uz Kartāgu, tā korintiete soļoja pa priekšu un Lūcijs soļoja tik cieši aiz viņas, ka sajuta viņas matu smaržu.
   Laiku pa laikam viņa pagriezās pret romieti. • Kopš viņi bija atstājuši pilsētu, viņa plīvuru bija nevērīgi nometusi uz pleciem, un Lūcijs ar kvēlošu skatienu it kā gribēja aprīt jauko seju, ko gājiens bija patikami uzbudinājis, un krūtis, kuras tikai viegli bija pārklātas ar tuniku, cēlās un grima. Jo augstāk viņi kāpa, jo plašāks viņiem pavērās skats, un kad viņi uzkāpa pašā virsotnē, Akte apstājās zem mīklas koka, pie kura atbalstī- ' jusies, atvilka elpu.
   —   Mēs esam pie mērķa, — viņa teica. — Kā tev patīk šis skats? Vai tas nav tikpat skaists kā Neapolē?
   Nekā neatbildējis, romietis tuvojās. Ar vienu roku viņš pieķērās za­ram, un tai vietā, lai aplūkotu ainavu, viņš skatījās uz jaunavu ar tik karstā mīlā kvēlošu skatienu, ka viņa nosarka un stedz.īgi, lai apslēptu savu nemieru, sāka runāt tālāk. Viņa paskaidroja, kas bija redzams no augstienes, līdz viņš teica:
   —   Jā, tava tēvija ir lielu atmiņu zeme, tikai žēl, ka visi viņas bērni nav apveltīti ar līdzīgu uzticību, kā tu, mīļais bērns. Taču nomierinies, ja Grieķija arī nav vairs karaliene ar savu stiprumu, tomēr tā tāda ir ar skaistumu, un šī valdniecība ir reizē patīkamāka un varenāka.
   Akte tvēra pēc plīvura, taču Lūcijs saturēja viņas rOķu. Korintiete trīcēja, tomēr neuzdrošinājās atbrīvoties. Kā migla pārklājās pār viņas acīm, un viņai bija jāmeklē atbalsts pie koka.
   Bija tā brinišķigā stunda, kad vēl nav nakts, bet vairs nav arī diena. Maigā krēsla klāja apvārsni austrumos un ietina salas un visu Atiku ēnās.
   Pretējā pusē Jonijas jūra vēla viļņus kā purpura straumi, kas likās sakusuši kopā ar zeltā sārtotiem mākoņiem, tikai saules atdalīti, kura līdzīgi varenam, sarkani mirdzošam vairogam ar apakšējo pusi ienira straumē.
   Tālumā bija neskaidri dzirdams pilsētas troksnis — kā spietojošo bišu dūkšana, bet ielejā un ari augstienē pamazām viss bija norimis.
   Tikai šur tur vēl ieskanējās gana dziesma no Kiteronas, vai arī no Saronas golfa vai Krisas līča kļuva sadzirdams kuģinieka sauciens, kas dzina savu kuģiti uz krastu.
   Nakts kukaiņi uzsāka savu koncertu, un tūkstoši jāņtārpiņu čirkstināja maigo nakts gaisu. Cilvēki sajutās gluži tāpat kā pēc darba nogurusi daba un cits pēc cita paļāva savus locekļus snaudoņai, un drīz vien viss apkārt palika tik kluss, ka nekas vairs netraucēja šo labdarīgo mieru.
   Arī abi jaunie cilvēki, burvīgā noskaņojuma iespaidoti, klusēja, līdz pēkšņi no ostas puses atskanēja savādas skaņas, kuras Aktei lika no­drebēt. Romietis strauji pagrieza galvu un lūkojās uz jūrmalu, kur kā zeltaina čaumala bija redzams viņa kuģis.
   instinktīvu baiļu sagrābta, jauna meitene saņēmās, lai bēgtu projām uz pilsētu, bet Lūcijs viņu atturēja vēlreiz, un viņa klusēdama padevās, it kā paklausīdama augstākai varai. Viņa atbalstījās atkal pret koku — nē — uz rokas, ko Lūcijs, viņai to nenojaušot, bija aplicis viņas stāvam.
   Un, atmezdama galviņu, pusaizvērtās acis viņa pacēla pret debesīm, viņas lūpas viegli pavērās.
   Aizgrābts Lūcijs lūkojās uz jauno stāvu, kas viņam likās skaistāks nekā līdz šim, un lai gan Akte juta, kā viņa degošais skatiens slīdēja pār viņas stāvu, viņa tomēr nevarēja izvairīties - kamēr otrais kliedziens, satricinošāks par pirmo, pārcirta maigo vakara gaisu un atsauca viņu ga­līgi pie apziņas.
   — Bēgsim, Lūcij! — izbijusies viņa iesaucās. — Bēgsim! Kalnos klai­ņo kāds plēsīgs zvērs. Mums jābēg projām! Mums vajag tikai šķērsot svēto birzi un sasniegt Veneras templi vai pili! Nāc, Lūcij, nāc!
   Viņš smaidīja.
   —    Vai tiešām Akte baidās, kamēr es esmu kopā ar viņu? O, kā es gribētu tevi apsargāt, cīnīties pret visiem nezvēriem, kurus uzvarēja Tē­sējs, Hērakls un Kadmoss!
   —    Bet ko varēja nozīmēt Šis kliedziens? Tu to zini? — arvien vēl drebēdama, jautāja meitene.
   —   Droši, — smaidīdams atbildēja romieties, — tā bija tīģera rūkša­na.
   —    Ceis! — iesaucās Akte un iebēga romieša rokās. — Ceis, sargi mūs!
   It kā lai apstiprinātu Lūcija vārdus, drausmīgā rūkšana satricināja gaisu trešo reizi, draudošāk nekā iepriekšējā reizē, bet tāpat pavisam tuvu. Lūcijs izgrūda skaņu, kura stipri atgādināja rūkšanu, un gandrīz tai pašā brīdī no krūmiem izlēca varena tīģeriene, bet, nemierīgi uz pakaļ­kājām mīņādamās, nenoteiktībā apstājās.
   Tagad Lūcijs klusi iesvilpās, un zvērs tūlīt izlauzās cauri miršu un oleandru krūmiem un, priecīgi iesaukdamies, steidzās pie romieša. Tas sajuta, kā jaunā korintiete smagi noslīga uz viņa rokas, bez samaņas un pusdzīva no bailēm.
   Kad Akte atkal pamodās, viņa ieraudzīja sevi romieša rokās, pie kā­jām gulēja tīģeriene, galvu ar kvēlojošām acīm glaimojoši glauzdama pie kunga ceļiem.
   No šā skata mīlīgais bērns atkal metās sava pielūdzēja rokās, no bai­lēm un kauna reizē izstiepdama roku pēc jostas, kura bija atraisījusies un dažu soļu attālumā gulēja zālē.
   Lūcijs atraisīja no tīģerienes kakla zelta saiti, pie kuras vēl karājās viens ķēdes posms, ko tā bija pārrāvusi, un aplika ar savas jaunās draudzenes slaiko un lokano augumu. Tad viņš piecēlās, pacēla jostu, apsēja to tīģerienei ap kaklu un brīvo galu ielika Aktes greznajos pirkstos.
   Arī viņa piecēlās, un abi ceļoja atpakaļ uz pilsētu. Akte ar roku balstījās uz Lūcija pleca, ar otru veda rāmo, padevīgo zvēru, kura priekšā viņa nupat bija sajutusi tādas bailes.
   Pie ieejas pilsētā viņiem pretī nāca nūbiešu vergs, kura pienākums bija apsargāt tīģerieni. Viņš bija tai sekojis, bet pazaudēja no acīm, kad zvērs saoda sava kunga pēdas un uzdrāzās augšā uz pili. Bet romietis šajā stundā jutās pārāk laimīgs, lai varētu būt nežēlīgs, un turklāt viņu taču uzlūkoja Akte, rokas lūdzoši sakrustojusi.
   —    Celies, Lībik, — teica Lūcijs, — šoreiz lai tev ir piedots, bet nākotnē labāk apsargā Fēbi. Tu esi vainīgs, ka šī skaistā nimfa tik tikko nenomira no bailēm. Bet tu, mana Ariadne, nodod tīģerieni viņas ap­sargātājam. Veselu pāri es tev iejūgšu zeltītos, ziloņkaulā izgrieztos ratos un tā vedīšu pa zemi, kur tevi uzskatīs par dievieti. Labi, Fēbe, sveiki!
   Bet tīģeriene pavisam negribēja no viņa šķirties. Tā palika stāvam Lūcija priekšā, piecēlās uz pakaļkājām, uzlika smagās ķetnas uz pleciem un laizīja ar mēli, rūkdama glaimīgās skaņās.
   —   Jā, es zinu, — klusi atbildēja Lūcijs, — tu esi cēls zvērs, un kad mēs atkal būsim Romā, es nometīšu tev barībai skaisto kristīgo verdzeni ar viņas bērniem. Bet tagad ej, Fēbe, ej!
   Kā sapratusi asiņaino solījumu, tīģeriene attālinājās un sekoja Lībi- kam, bet reizes divdesmit viņa tomēr pagrieza galvu uz sava kunga pusi, un tikai pēc tam, kad tas un bālā, drebošā Akte bija iegājuši pa pilsētas vārtiem, viņa ļāvās sevi ievest apzeltītā būrī uz kuģa klāja.
   Sava viesmīlīgā drauga priekšistabā Lūcijs sastapa mājas vergu, kas viņu gaidīja, lai pavadītu uz viņa istabu. Jaunais romietis vēlreiz spieda Aktei roku un tad sekoja vergam, kas ar lampu rokā soļoja pa priekšu.
   Bet skaistā korintiete devās pie tēva, lai kā parasti uzspiestu viņam uz pieres nakts skūpstu. Kad sirmgalvis viņu redzēja tik bālu un uzbu­dinātu, viņš nemierīgi jautāja, kas viņu izbaidījis. Tad viņa izstāstīja, kā­das bailes viņai iedvesa Fēbe un kā zvērs tūlīt esot paklausījis Lūcijam. Kādu brīdi vecais domīgi sev noskatījās priekšā, tad pieaugošā nemierā piebilda:
   —   Kas tas ir par cilvēku, kas spēlējas ar tīģerieni, dod pavēles pro- konsulam un zaimo dievus?
   Akte tuvināja savas aukstās lūpas tēva pierei, bet viņa neuzdrošinājās noskūpstīt viņa baltos matus. Viņa iegāja savā istabā, un, vēl pilnīgi va­kara pārdzīvojumu varā, neatjauda, vai viss tas bijis tikai sapnis, vai tie­šamība.
   Bet uz savas miesas viņa nesa pierādījumu, ka viņa ir pie pilna saprā­ta. Pirkstos viņa juta savas jaunavas jostas vietā zelta ķēdes gabalu. Viņa to atraisīja, tuvojās lampai, un, kā atbildi savām domām, izlasīja vārdus: „Es piederu Lūcijam"!

   Nakts bija veltīta upurēšanai. Par godu tēvijas svētkiem tempļi bija greznoti ar puķu vītnēm, un tiklīdz bija izpildīta šī svētā ceremonija, tau­ta, lai gan pašlaik bija tikai pulkstens viens no rīta, gāzās uz ģimnāziju. Tik ļoti visi vēlējās beidzot redzēt spēles, kuras atgādināja senās un skaistās grieķu kundzības dienas.
   Amikls bija viens no tiesnešiem un viņam tātad bija tiesības sēdēt blakus prokonsulam. Viņš ieradās tieši tajā acumirklī, kad bija jāsākas spēlēm.
   Pie vārtiem viņš sastapa Sporu, kurš meklēja savu kungu un kuru sargi nelaida iekšā, jo pēc viņa gleznās, baltās ādas, mazajām rokām un īpatnējās gaitas noturēja viņu par meiteni. Bet spēkā bija nācis likums, pēc kura katra sieviete, kas uzdrošinātos noskatīties cīkstēšanās sacen­sībās, kad atlēti bija kaili, tiktu nomesta no klints bezdibenī. Vecais gal­voja par Sporu, un pēc īsas aizturēšanas viņš varēja doties pie sava kunga.
   Ģimnāzija atgādināja bišu stropu. Skatītāji, cieši saspiedušies, sēdēja uz pakāpieniem. Nebija nevienas brīvas vietas. Izejas bija pieblīvētas ar galvu jūru, bet augšā, uz riņķa mūra, vēl stāvēja liels skaits ziņkārīgo, atbalstījušies viens pret otru, razdami pieturu tikai pie apzeltītajām ve- lārija sijām, kuras bija desmit pēdas cita no citas.
   Turklāt vēl tūkstoši kā bites sanēja visās kuģim līdzīgās būvēs ieejās, kura uzņēma ne tikai Korintas iedzīvotājus, bet arī sūtņus, kas šurp plūda no visas pasaules, lai noskatītos svētkus.
   Bet sievietes stāvēja tālumā un uz pilsētas mūriem, gaidīdamas, ka­mēr tiks izsaukts uzvarētāja vārds.
   Kad Amikls apsēdās un šķīrējtiesa līdz ar to bija pilnā sastāvā, kon­suls piecēlās un Nerona, Romas ķeizara un pasaules kunga vārdā pazi­ņoja, ka spēles ir atklātas.
   Ar skaļiem kliedzieniem un dzīviem aplausiem tika apsveikti šie vār­di, un visu skatieni vērsās uz vārtu pusi, kur jau gaidīja septiņi cīkstoņi. Tikai divi no viņiem bija no Korintas, no pārējiem viens bija no Tēbām, viens no Sirakūzām, divi romieši un viens sibarīts.
   Abi korintieši bija dvīņi. Roku rokā viņi izgāja priekšā, ģērbušies vie­nādās tunikās, un pēc stāva, izturēšanās un izskata bija tik līdzīgi, ka visi viņus apsveica, rokas plaukšķinādami. Tēbietis bija jauns gans, kas bija ganījis savus ganāmpulkus Kiteronā. Reiz no kalniem bija nokāpis lācis un viņš, lai gan bez ieročiem, bija meties pretī nezvēram, cīnījies miesu pret miesu, līdz to nožņaudzis. Par piemiņu šai uzvarai viņš plecos nēsāja uzvarētā ādu, bet lāča galvu lietoja kā kapuci, un baltie zobi dīvaini at­dalījās no brūnās sejas.
   Arī sirakūzietis bija kādreiz pierādījis savu lielo miesas spēku. Kā­dudien viņa tautas brāļi pasniedza Jupiteram upuri, bet priesteris bija ārkārtīgi slikti trāpījis vērsim, un lops, greznots ar puķēm un svētām upu­ra saitēm, izrāvās un trakodams metās drūzmā. Viņš jau bija saminis vairākus nelaimīgos, kad sirakūzietis to sagrāba aiz ragiem un, vienu spiezdams lejup, otru augšup, nogāza lopu uz sāniem kā atlētu un turēja to līdz tam laikam, kamēr kāds kareivis pārgrieza tam rīkli.
   Jaunais sibarīts viņā mītošo spēku, par kuru nekā nebija zinājis, atklā­ja pavisam dīvainā veidā. Kad viņš kopā ar saviem draugiem kādudien pēc bagātīgas maltītes gulēja izstiepies purpura spilvenos, pēkšņi izdzirda kliegšanu: kādi divu ugunīgu zirgu vilkti rati drāzās trakā ātrumā pa ielu, draudēdami nākamajā stūrī sašķīst drumslās. Bet ratos sēdēja jaunā cil­vēka mīļotā, un daudz nedomādams, viņš izlēca pa logu, sagrāba ratus aiz pakaļpuses un saturēja ar tādu spēku, ka zirgi uz vietas apstājās un saslējās, un viens no tiem pat pakrita. Ar savām rokām jaunais cilvēks apņēma noģībušo, bet pilnīgi veselo mīļoto.
   No abiem romiešiem viens bija profesionāls cīkstonis, kas bija guvis lielas uzvaras, bet otrs — Lūcijs.
   Tiesneši iemeta urnā septiņas zīmītes. Divas no tām bija apzīmētas ar A, divas ar B, divas ar C, bet pēdējā ar D. Liktenim pašam bija jāizšķir trīs pāri un septītais, kuram tad jācīnās ar uzvarētājiem. Pro­konsuls pašrocīgi sajauca lozes, tad priekšā iznāca septiņi censoņi. Katrs no tiem izvilka vienu lozi ūn pasniedza to spēju priekšsēdētājam. Tas atvēra citu pēc citas un ieskatījās iekšā. Tā bija sagadīšanās, ka abi korin­tieši izvilka A, tēbietis un sirakūzietis — B, sibarīts un profesionālais cīkstonis — C un Lūcijs — D.
   Tagad cīkstoņi izģērbās, vēl nezinādami, pret ko viņiem jāstājās, tikai Lūcijs, kam bija jābūt pēdējam, palika ietinies savā mēteli.
   Prokonsula nosauca abus A un tūlīt priekšā izgāja dvīņi un nostājās viens otram pretī. Pārsteigti viņi pat iekliedzās, uz ko sapulcējušies atbil­dēja, izbrīnā murminādami. Brīdi viņi stāvēja, vilcinādamies un pārdo­mādami. Bet tad viņi apskāvās, un no skatītāja rindām atskanēja pie­krišanas kliedzieni. Tā tika sumināta brāļu mīlestība, un abi jaunie cilvēki aigāja projām; smaidīdami viņi atstāja lauku saviem sāncenšiem. Roku rokā, kā Kastors un Polluks, viņi noskatījās spēlēs, kurās viņiem bija jā­piedalās.
   Tādā kārtā otrais pāris kļuva pirmais. Tēbietis un sirakūzietis izgāja priekšā. Lāča pārspējējs un vērša savalditājs vispirms nomērījās skatie­niem un tad metās viens otram virsū.
   Nākamajā mirklī ķermeņi bija tā savijušies, ka viņi valstījās zemē kā zarains, bezveidīgs klucis, kuru daba bija apveltījusi ar dīvainu spēku, bet zibens atrāvis no saknēm.
   Nākamajā sekundē biezo putekļu dēļ neko nevarēja izšķirt, bet izredzes uz uzvaru šķita abiem vienādas, jo augšā bija drīz viens, drīz otrs.
   Beidzot tomēr tēbietim izdevās uzlikt pretiniekam ceļgalu uz krūtīm, un, apņēmdams kā ar skrūvēm tā rīkli, viņš piespieda to pacelt roku un pasludināt sevi par uzvarētu. Skaļa piekrišana, kas rādīja, ar kādu aiz­rautību grieķi sekoja izrādei, apsveica uzvarētāju. Trīsreiz noskanēja brāzmainie prieka saucieni. Uzvarētājs ieņēma vietu zem prokonsula sē­dekļa, kamēr pretinieks pazemots aizkliboja uz ieeju zālē, no kuras patla­ban nāca trešais pāris.
   Tas bija brīnišķīgs skats, kā vergi ierīvēja viņu ķermeņus ar eļļu. Lai cik dažādi šie cilvēki arī neizskatījās, viņi abi bija antīki ideālstāvi: Hē- rakls un Antejs. Atlēts ar īsiem matiem un brūniem spēcīgiem, mus­kuļotiem locekļiem, un sibarīts ar garām, viļņojošām, cirtām, mīkstu, apa­ļu ķermeni.
   Un grieķi, kurus sajūsmināja katras miesas skaistums un kuriem pilnī­ga skaistuma godināšana bija kļuvusi par kultu, apbrīnā murmināja, kas piespieda abus pretiniekus pacelt galvas. Lepnuma pilni viņi nomērīja viens otru skatieniem, un neviens negaidīja, kamēr sagatavošanās bija ga­lā. Izrāvušies no vergu rokām, viņi metās viens otram virsū.
   Piegājuši trīs četrus soļus tuvāk, viņi nomērījās vēlreiz skatieniem un tagad bez šaubām atzina katrs sevi par pretinieka cienīgu. Neuzticīgi lū­kojās viens, viltīgi — otrs. Bet pēkšņi viņi satvēra viens otru ar vienu un to pašu kustību pie rokas un spieda kā ciņas vērši kopā pieres, lai pie­spiestu atkāpties. Bet taisni un nekustīgi ikviens palika savā vietā, līdzīgi vara statujām, tikai uzpampstošie muskuļi rādīja, ka viņos rit dzīvība un ka tā bija saspringta līdz beidzamajam.
   Kādu brīdi tā tiepušies, viņi atlaidās, nokratīja sviedru pārplūdušos ķermeņus un elsodami atelpoja kā nirēji, kas atgriežas ūdens virspusē.
   Bet pauze bija īsa. Viņi atkal metās viens otram virsū, un šoreiz ar rokām tvēra viens otra ķermeni. Bet vai nu sibarīts nepazina tādu cīņas veidu, vai arī pārāk paļāvās uz saviem spēkie — viņš sagādāja preti­niekam priekšrocību un ļāva sevi sagrābt zem rokām. Tūlīt atlēts viņu pacēla augšā, tā ka pazaudēja pamatu zem kājām. Bet nasta bija smaga — viņš nostreipuļoja trīs soļus atpakaļ, un kad sibarīts atkal dabūja zem kājām zemi, viņš saņēma kopā visus spēkus un nospieda atlētu zemē. Taču tiklīdz visi bija paguvuši redzēt, kā viņš gulēja zemē, viņš jau uz­šāvās ar spēcīgu un pārdabisku veiklumu atkal augšā, kamēr sibarīts pie­cēlās tikai pēc viņa.
   Tātad vēl nevarēja būt runa ne par uzvarētāju, ne par uzvarēto, tāpēc ar jaunu stūrgalvību abi uzsāka cīņu, valdot visdziļākajam klusumam. Va­rēja gandrīz vai nodomāt, ka trīsdesmit tūkstoši skatītāju bija izcirsti no akmens, kā tie pakāpieni, uz kuriem viņi sēdēja. Tikai laiku pa laikam dzirdēja apspiestu murmināšanu, kura nevilšus izrāvās no krūtīm, ja viens no cīnītājiem bija ieguvis kādu priekšrocību, un pūlī tad bija viegla sa­kustēšanās, kā tas ir vārpu laukā, kad pāri slīd vējš. Beidzot cīkstoņi manāmi otrreiz zaudēja pamatu zem kājām un valstījās arēnas smiltīs.
   Bet Šoreiz augšā bija atlēts. Tas būtu nozīmējis pavisam mazu priekš­rocību, ja apbrīnojamam spēkam nebūtu nākusi palīgā viņa māksla. Tā­pēc viņam izdevās pretinieku noturēt tajā stāvoklī, no kura viņš pats bija nupat atbrīvojies.
   Kā čūska, aptīdama ķermeni ap laupījumu, to nožņaudz, kamēr norij, tā viņš apvija rokas un kājas ap sibarita kājām un rokām ar tādu iz­veicību, ka pilnīgi aizkavēja viņa kustības. Tad viņš piespieda pieri pie otra pieres, ka tā pakausis piedūrās zemei.
   Tiesneši to uzskatīja kā pilnīgas neveiksmes zīmi. Atskanēja skaļi klie­dzieni, vētraini piekrišanas saucieni, bet no tiem arī sibarīts, lai gan uz­varēts, saņēma savu daļu.
   Viņa neveiksme bija tik tuvu uzvarai, ka arī to viņam varēja pie­rēķināt kā godu. Lēnām viņš gāja uz izeju, nenosarkdams un nejuzdamies pazemots. Viņš tikai nebija ieguvis uzvarētāja palmas zaru, tas arī viss.
   Tātad palika divi uzvarētāji, ar kuriem Lūcijam bija jāmēro spēki. Visu skatieni vērsās uz romieti, kas mierīgs un bezkaislīgs atbalstījies pret pilāru un, mētelī ietinies, nolūkojās notiekošajās cīņās. Tikai tagad visi ieraudzīja, cik maigs un gandrīz vai sievišķīgs bija viņa stāvs, tikai tagad ieraudzīja garos, blondos matus un mazo bārdiņu, kuras zeltainais mir­dzums knapi apklāja sejas apakšpusi.
   Lielākā daļa smaidīja par šo vājo cīnītāju, kas gribēja izdarīt ap­lamību un apstrīdēt stiprā tēbieša un veiklā atlēta uzvaras vainagu.
   Šo noskaņojumu Lūcijs saprata no mumināšanas, kas sacēlās pūli, bet, neļaudamies apmulsināties un neatbildēdams, viņš pagāja dažus soļus uz priekšu un ļāva nokrist mētelim. Tagad, bez šaubām, visi pamanīja, ka šā Apollona galva turējās uz stipra kakla un balstījās uz vareniem pleciem, un, visiem par pārsteigumu, baltais ķermenis, kura āda varētu apkaunot katru cirka cīkstoni, bija noraibināts brūniem traipiem, kas lī­dzīgi dzeltenai pantēras ādai.
   Tēbietis bezrūpīgi aplūkoja savu pretinieku, bet atlēts, redzami iz­brīnījies, paspēra dažus soļus atpakaļ. Tad parādijās Spors un izlaistīja pār sava kunga pleciem pudelīti eļļas, kuru pēc tam ar purpurkrāsas lupatiņu ierīvēja miesā.
   Tēbietim vajadzēja uzstāties pirmajam, un, kļuvis nepacietīgs par pā­rāk ilgo, pēc viņa domām, sagatavošanos, tas pagāja dažus soļus uz sava pretinieka pusi. Bet Lūcijs pavēloši izstiepa roku, lai parādītu, ka viņš nav gatavs, un tūlīt iesaucās arī prokonsuls:
   — Uzgaidi!
   Beidzot romietis bija ieziests, un tagad atlika, kā tas bija parasts, izvalstīties arēnas smiltīs. Bet viņš nometās uz ceļgala un Spors izkaisīja pār viņu smilšu maisiņu, kuras bija paņemtas Hrisorejas upes krastā un sajauktas ar smalkiem zelta putekļiem. Kad tas bija noticis, par zīmi, ka viņš ir gatavs, romietis izstiepa rokas.
   Pilns paļāvības tēbietis gāja uz priekšu, mierīgs viņu gaidīja Lūcijs. Bet tai mirklī, kad tēbieša nekaunīgās rokas pieskārās viņa pleciem, viņa acis briesmīgi iezibšņojās un viņš izgrūda plēsīga zvēra rēcienu. Tūlīt viņš nometās uz ceļa, stiprām rokām apvija gana gūžas, sažņaudza rokas uz pretinieka muguras, piespieda vēderu sev pie krūtīm un zibensātrumā piecēlās, ar rokām aizraudams kolosu.
   Tas notika tik ātri un veikli, ka tēbietim nebija ne laika, ne spēka aizsargāties, un pāri sava pretinieka galvai viņš rokām plātījās gaisā, neva­rēdams neko satvert.
   Te grieķi redzēja atjaunojamies Hērakla un Anteja cīņu: tēbietis at­spieda savas rokas uz Lūcija pleciem un, saņemdams visus spēkus, pū­lējās izrauties no bīstamajiem apkampieniem, kuri draudēja viņu noslā­pēt.
   Velti viņš mēģināja ar kājām, it kā tās būtu čūskas, apvīt pretinieka gūžas. Jaunais Lāokonts šoreiz palika uzvarētājs.
   Jo vairāk tēbietis piepūlējās, jo ciešāk spiedās skavas, kuras viņam laupīja elpu. Lūcijs palika nekustīgi uz vietas, galvu iespiedis pretinieka krūtīs, šķietami nekustīgs, arvien vairāk spiezdams, it kā gribētu dzirdēt aptrūkstošo elpu, un viņa spēki pārcilvēcīgi pieauga, kamēr tēbietim kļuva redzamas visas nāves agonijas pazīmes. No pieres, pāri visam ķermenim, plūda sviedri un skaloja nost smiltis. Seja kļuva tumši sarkana, elpa gārdza un kājas atlaidās no uzvarētāja miesas. Rokas un galva atslīga atpakaļ un no mutes un deguna pēkšņi izšāvās asins strūkla. Tikai tagad Lūcijs atlaida rokas, tēbietis bez samaņas nokrita viņam pie kājām.
   Ne prieka saucieni, ne piekrišanas aplausi nealgoja šo uzvaru. Pūlis, dziļi nospiests, palika kluss un mēms. Tomēr nevienam nebija ko iebilst, ciņa noritēja stingri pēc likumiem, nebija noticis neviens sitiens, un Lūcijs bija uzvarējis savu pretinieku atklāti un godīgi.
   Bet ja nebija dzirdama piekrišana, tad skatītāju intereses nebija ma­zinājusies. Kad vergi paģībušo cīnītāju bija aiznesuši, visu skatieni pievēr­sās atlētam, kurš iepriekšējā cīņā ar savu spēku un izveicību bija ieguvis vispārējo pūļa labvēlību un no kura Lūcijs varēja sagaidīt ievērības cie­nīgu pretinieku.
   Bet dīvainā kārtā vispārējās gaidas tika pieviltas, jo, tiklīdz Lūcijs sagatavojās uzsākt cīņu, atlēts viņam padevīgi tuvojās, nometās ceļos un pacēla roku par zīmi, ka viņš sevi atzīst par uzvarētu.
   Šī pazemība likās neatstāja nekādu iespaidu uz Lūciju. Viņš nepie- solīja atlētam roku, kā arī neuzsauca viņam piecelties. Bet viņš skatījās sev apkārt, it kā gribēdams jautāt pārsteigtajam pūlim, vai ir kāds, kas gribētu apstrīdēt šo uzvaru. Bet neviens nepakustējās, neatskanēja neviens vārds, un šīs nedzīvās, dziļās klusēšanas pavadīts, Lūcijs soļoja uz pro­konsula estrādi un saņēma uzvarētāja vainagu. Tikai tagad atskanēja daži piekrišanas saucieni, bet tūlīt visi manīja, ka tie bija matroži no kuģa, kas atveda romieti.
   Visumā tomēr pūļa noskaņojums nebija Lūcijam nelabvēlīgs, jo ar savu pārcilvēcīgo spēku viņš atgādināja varoņu laikmetu, un visus bija sagrābušas māņticīgas bailes. Uz visu lūpām šūpojās Tēsēja un Peiriteja vārdi, it kā tos būtu kāds izteicis.
   Visiem likās, ka tuvumā būtu kāds pusdievs. Un kad uzvarētājs atstāja cirku, ar vienu roku balstīdamies uz Amikla, ar otru uz Spora pleca, ziņkārības un arī baiļu kustinātā skatītāju masa sekoja līdz vies­mīlīgajai mājai, tā kā tas vairāk atgādināja lika apbedīšanu nekā triumfa gājienu.
   Pie pilsētas vārtiem sievas un meitenes, kuras nedrīkstēja noskatīties cīkstēšanos, gaidīja uzvarētāju ar lauru zariem rokās. Lūcijs biedreņu vi­dū meklēja Akti, bet neatrada, jo viņa turējās nomaļus, vai nu aiz bailēm vai kauna. Tad viņš paātrināja gaitu, cerēdams, ka viņa sagaidīs to pie mājas, kuru bija tik viesmīligi atvērusi.
   Taču to nerotāja ne lapu vītnes, ne vainagi. Lūcijs sieidzīgi pārkāpa slieksni un iegāja vestibilā, atstādams sirmgalvi tālu aiz sevis.
   Arī vestibils bija tukšs, bet durvīs, kuras veda uz pagrabstāvu, viņš ieraudzīja jauno meiteni nometušos ceļos Diānas statujas priekšā, tikpat bālu un nekustīgu kā marmors, ko viņa bija apskāvusi.
   Uzmanīgi viņš ieslīdēja istabā un ļāva uzvaras vainagam, kuru viņš nupat bija izcīnījis, lēnām noslīdēt viņai uz galvas.
   Pār Aktes lūpām izlauzās kliedziens, viņa strauji pagriezās pret Lū­ciju un jaunā romieša lepni mirdzošajās acīs lasīja to, ko bija jau pa­ziņojis arī pie kājām dusošais vainags, un, proti, ka viņas viesis atnesis pirmo no trijiem uzvaras palmu zariem, kurus viņš gribēja izcīnīt grieķu zemē.
   iv
   Nakamajā dienā jau no agra rīta Korinta staroja svētku greznojumā. Braukšanas sacīkstes nebija vecākās, bet svinīgākās, un tās noritēja dievu tēlu klātbūtnē, kurus pa nakti uzstādīja Ceusa templī, kurš atradās pie Lešas vārtiem. Ta kā tas atradās Korintas austrumu galā, tad statujas bija jānes cauri pilsētai, lai nokļūtu cirkā, kurš atradās pilsētas otrā galā.
   Pulkstens desmitos no rīta, tātad dienas ceturtajā stundā pēc romiešu rēķina, uz priekšu devās gājiens, kura priekšgalā triumfatora apģērbā ra­tos brauca prokonsuls Lentuls.
   Viņam sekoja bars jaunekļu, dižciltīgāko dzimtu dēli staltos zirgos, apsegtos ar zeltā izadītām purpurkrāsas segām. Aiz viņiem parādījās sa­censību dalībnieki, kas cerēja uz šīsdienas godalgu. Viņu priekšā Lūcijs, iepriekšējās dienas uzvarētājs, zelta un ziloņkaula ratos, purpurgrožiem vadīdams pienbalto četrjūgu. Uz viņa galvas neredzēja uzvarētāja vainagu, bet pieri apņēma mirdzoša stīpa, kas līdzīga tai, ar kādu gleznotāji mēdza rotāt Saules dievu. Lai līdzību vēl vairāk uzsvērtu, gaišā bārda bija nokaisīta ar zelta putekļiem.
   Viņam sekoja jauns tesālietis, īsts Ahilejs pēc lepnuma un skaistuma, dzeltenā tunikā, bronzas ratos, kuros bija iejūgti četri melni zirgi.
   No abiem pēdējiem viens bija atēnietis, kas bija cēlies no Alkibiā- diem, otrs sīrietis ar saulē nocepinātu ādu. Pirmais bija ģērbies zilā tu­nikā un viņa melnie, ar smaržām ieziestie mati plīvoja vējā. Otrais bija ietinies baltās drēbēs, kuras pie gūžām saturēja persiešu josta, un, kā Izmaila dēli, āp galvu viņš bija aptinis turbānu, kurš spīdēja balts kā sniegs uz Sinaja kalna.
   Tad dievu tēlu priekšā nāca, pārģērbušies kā satīri un silēni, koklētāji un fleitu spēlētāji, kuriem zemākie kalpotāji pievienoja divpadsmit gal­venās dievības.
   Viņi nesa traukus un bļodas, kuri bija pildīti ar smaržām, kā arī mazu katlu, no kura iztvaikoja dārgākās kvēpināmās zāles.
   Beidzot noslēgtās nestuvēs tuvojās dievu tēli, stāvus un guļus, staltu zirgu vesti un jātnieku un cilšu ielenkti. Viņi veidoja gājiena noslēgumu.
   Tam, kā jau teikts, bija jāšķērso visa pilsēta ar garām gleznām, sta­tujām un tepiķiem rotātām mājām. Kad gāja garām Amikla mājai, Lū­cijs skatījās pēc Aktes un zem purpura segas, kura nokarājās mājas priekšā, ievēroja bikli nosarkušās meitenes jauko seju, rotātu ar uzvaras vainagu, ko iepriekšējā vakarā viņš bija nolicis viņai pie kājām. Pār­steigtā Akte ļāva segai slīdēt, bet cauri audumam dzirdēja jaunā romieša balsi, kas viņai uzsauca:
   — Nāc man pretī, skaistā saimniecīt, kad es atgriezīšos, un tavu lau­ru vainagu es apmainīšu pret zelta.
   Ap pusdienlaiku gājiens sasniedza ieeju cirkā, kas bija milzīga celtne, divus tūkstošus pēdu gara un astoņsimt pēdu plata. Pa vidu bija sešas pēdas augstais mūris, kura abos galos bija vietas četriem ratiem. Bet šo „Spinu" visā izplatījumā kronēja altāri, templis un tukšie pilāri, kuri gai­dīja dievu tēlus.
   Cirka vienā galā atradās staļļi vai krātiņi, otrā — sēdekļu pakāpieni. Katrā mūra stūrī bija uzstādīti trīs akmeņi, gar kuriem vajadzēja pabraukt trīs reizes, lai izpilditu noteikto skrējienu.
   Braucēji nesa partiju krāsas, kādās toreiz dālijās Romas iedzīvotāji, un tā kā iepriekš tika noslēgtas lielas derības, tad arī derību slēdzēji nesa to partiju krāsas, uz kurām viņi derēja, ja tās ar savu personību, zirgu straujumu un agrāk gūlām uzvarām bija iedvesušas uzticību. Tā gandrīz vai visas vietas jau bija aizņemtas ar tādiem skatītājiem, kuriem aizrautība par sacīkstēm apvienojās ar personīgām interesēm. Pat sie­vietes nostājās vienā vai otrā pusē un izrādīja to ar dažādīgo krāsu plī­vuriem un jostām, kuras saskanēja ar labāk atzīto braucēju krāsām.
   Kad gājiens nāca tuvāk, likās, ka pūlim izskrēja cauri elektriskā strāva un galvu tūkstoši viļņoja kā nemierīgā jūra. Bet tiklīdz tika atvērti cirka vārti, visas brīvās vietas tūlīt pārplūda kā no straumes, kura bangoja pret milzīgās celtnes mūriem.
   Tikai ceturtā daļa gājiena pavadītāju varēja at- rast sev vietas, un prokonsula sargu atstumtos cilvēkus redzēja steidzamies uz ikvienu pa­augstinātu vietu, no kurienes varēja pārredzēt cirka iekšējās telpas. Viņi ierīkojās koku zaros, uzkāpa mūru robojumos, un kā dzīvas puķu vītnes sapulcējās uz kaimiņu māju lēzenajiem jumtiem.
   Tiklīdz katrs bija ieņēmis savu vietu, atvērās lielie vārti. Lentuls ie­gāja iekšā, un trokšņainā gaidīšana tūlīt pārvērtās dziļā, saspringtā, uz­manības pilnā klusumā. Vai nu uzticības dēļ pret vakardienas uzvarētāju Lūciju, vai arī lai glaimotu dievišķīgajam ķeizaram Klaudijam Neronam, kas Romā izrādīja labvēlību zaļajai partijai, kurai arī pats piederēja, pro­konsuls purpura togas vietā bija uzģērbis zaļo.
   Lēnām viņš soļoja pa cirku, aiz viņa dievu statujas un muzikanti, kas pārtrauca spēlēšanu tikai tad, kad zemē tika notikts kāds tēls.
   Pēc tam Leutuls deva zīmi, nomezdams cirka vidū baltas vilnas au­duma gabalu.
   Nekavējoties uz zirga piesteidzās kails, par Merkuru apzīmēts he­rolds, ar zižļa zaru pacēla audumu un, mādams ar to kā ar karogu, aizaulēkšoja aiz iekšējām restēm. Nonācis vietā, viņš pārsvieda zizli un audumu pāri mūrim, aiz kura gaidīja rati, un tūlīt atvērās vārti un ie­brauca četri sacensoņi.
   Tūlīt pat uz pergamenta uzrakstītie vārdi tika iemesli grozā, jo arī šoreiz liktenim bija jāizšķir sekošanas kārtība, lai tie, kas tiktu noraidīti uz attālāko spinas vietu, par to varētu vainot tikai nejaušību.
   Prokonsuls sajauca pergamenta rullīšus, uz kuriem bija vārdi, un iz­vilktos citu pēc cita atritināja. Kā pirmo viņš izsauca sīrieti ar turnābu, kas tūlīt ieņēma savu vietu pie mūra, tā ka viņa ratu ass gāja paralēli ar smiltis ievilkto līniju. Kā otrais sekoja atēnietis zilā tunikā, kas nostājās blakus savam sāncensim, trešais bija tesālietis, un kā pēdējais tika iz­saukts Lūcijs, kam tātad bija kritusi visnelabvēlīgākā vieta, it kā laime būtu kļuvusi skaudīga par viņa vakardienas uzvaru. Arī pēdējie ieņēma savas vietas.
   Tūlīt parādījās vergi, kas zirgu krēpes izrotāja braucēju krāsās, un, lai uzmudinātu dūšu, acu priekšā plivināja karogus. Pēc tam ar divos riņķos iestiprinātu ķēdi nostādīja ratus precīzi vienā līnijā.
   Atkal radās vētrains uzbudinājums, derības tika dubultotas, slēgtas jaunas. Juku jukām spurdza izsaucieni. Bet pēkšņi dārdoši noskanēja trompete un viss noklusa.
   Skatītāji, kas bija uzlēkuši kājās, atkal apsēdās un nule tik saviļņotā cilvēku jūra nomierinājās, savām tūkstoš krāsām atgādinādama pļavu. Ar pēdējām trompetes skaņām nokrita ķēde, un zirgi ar četriem ratiem vis­lielākajā ātrumā drāzās uz priekšu.
   Divas reizes viņi apriņķoja ceļu, negrozīdami ratu kārtību, bet pa­zinēji publikas vidū jau rādīja zirgu īpašības.
   Tikai ar pūlēm sīrietis varēja saturēt savus stipros, skaistos zirgus, kuri bija raduši brīvai apkārt skriešanai tuksnešos. Tikai ar pacietību un saprātu viņam bija izdevies tos saņemt jūgā, savaldīt, un bija redzams, ka tie, ja tikai palaistu grožus, joņotu ātrāk kā samums, jo viņi bieži no plašajiem smilšu līdzenumiem Jūdejas kalnu pakājē bija pārskrējuši uz Nāves jūras krastiem.
   Atēnietis savus zirgus bija dabūjis no Trāķijas, bet lepni un nebēdīgi, kā jau varonis, no kuriem bija cēlies, viņš tos nodeva vergu rūpēm un skološanai, un bija skaidri redzams, ka savu kungu, kura roku viņi pazina tikpat maz kā balsi, viņi neatbalstītu, ja gadījumā tuvotos izšķirošais brī­dis.
   Turpretim tesālietis šķita kā savu skrējēju dvēsele, kurus viņš pats ar savu roku bija barojis un kā Ahilejs iebraucis Penejas krastos.
   Beidzot, Lūcijs šķita atradis to zirgu rasi, par kuriem Vergilijs saka, ka tos viņu mātes radīja ar vējiem, tāpēc viņš atradās, ne pamudinādams, ne atturēdams tos, vienā līnijā ar visiem. Viņš ļāva tiem skriet pašu auļos, kura likās viņu īpatnējā gaita, un viņš bija drīzāk ieguvis nekā zaudējis.
   Ceturtajā gājienā skrējēju šķietamās un patiesās priekšrocības parā­dījās vēl skaidrāk. Atēnietis bija ticis priekšā tesālietim par diviem šķē­piem. Visiem spēkiem sīrietis centās saturēt savus arābu zirgus. Viņš lai­da sev priekšā drošā paļāvībā, ka ar nelielu piepūli varēs atkal sacensties. Beidzot, Lūcijs šķita mierīgs un jautrs kā Saules dievs, kuram bija līdzīgs, un likās, ka viņš piedalītos sacensībās, kuras viņam sagādāja maz bēdu un par kurām viņam bija maza interese. Viņa seju apmirdzēja starojošs smaids un katra viņa kustība atbilda pilnīgas elegances likumiem.
   Bet ceturtā apkārtbraucienā kāds starpgadījums novērsa skatienus no pārējiem uz Lūciju. Viņam izkrita no degunradža ādas gatavotā un ar zeltu izgreznotā pātaga, kuru līdz šim viņš nebija lietojis, un tūlīt viņš pieturēja savu četrjūgu, pacēla to, bet tad, ratos iekāpis, redzēja, ka viņa konkurenti aizsteigušies jau apmēram trīsdesmit soļus priekšā. Lai cik ātri šis starpgadījuma arī norisa, taču zaļās partijas gaidām tas bija liels trieciens. Bet viņu bailes pazuda tikpat ātri kā zibens. Lūcijs drusciņ pieliecās pie saviem zirgiem, un nelietodams pātagu, ne arī uzmudinā­dams tos ar kādu kustību, tikai īpatnēji iesvilpās. Zirgi tūlīt aizlaidās, it kā viņiem būtu spārni kā Pegazam, un iekams ceturtā kārta bija galā, Lūcijs, skaļu piekrišanas gaviļu pavadīts, atkal ieņēma savu agrāko vietu.
   Piektajā gājienā atēnietis vairs nebija kungs par saviem trakā ātrumā joņojošajiem zirgiem. Tālu aiz sevis viņš bija pametis savus līdzcensoņus, bet šī šķietamā priekšrocība nevienu nepievīla, arī viņu ne. Bija redzams, ka viņš aizvien biežāk skatījās apkārt un ar visiem līdzekļiem centās saglabāt savu iepriekšējo stāvokli.
   Tai vietā, lai nogurušos zirgus gudri atturētu, viņš tos skubināja vēl vairāk, saukdams tos vārdos. Viņš droši vien cerēja, iekams tie pavisam pagurs, iegūt vēl tik lielu attālumu, ka sāncenši viņu vairs nevarētu pa­nākt. Bet arī viņš tagad ieraudzīja, cik maz viņam bija varas pār zirgiem. Lai gan viņš varēja tuvoties spinai un tā vidējo attālumu samazināt, taču \ bailēs sadragāt ratus pret akmeņiem viņš šo nodomu atmeta. Vēl arvien viņš turējās attālumā, kāds viņam bija kritis pēc lozēšanas.
   Vēl palika tikai divi gājieni, un pēc uzbudinājuma, kāds sagrāba ska­tītājus un braucējus, bija redzams, ka iznākums ir tuvu. Zilie derētāji, kas bija likuši uz atēnieti, šķita ļoti nobažījušies par iepriekšējo uzvaru un sauca savam vīram, ka viņš taču varētu valdīt zirgus. Bet lopi šos kliedzienus saprata kā uzmudinājumu, divkāršoja ātrumu, un plūstošie sviedri liecināja, ka drīz viņi būs pavisam noguruši.
   Šai brīdi sīrietis palaida grožus, un tuksneša dēli sāka uzņemt ātrumu. Tesālietis brīdi bija apmulsis par ātrumu, kādu tie attīstīja, bet tūlīt arī viņš uzmudināja savus uzticamos biedrus, un kā viesulis viņi aizjoņoja pa ceļu. Bet Lūcijs atkal iesvilpās, kā jau reiz viņš bija mudinājis savus zir­gus, un lai gan viņi vēl nerādija visus spēkus, taču turējās rindā.
   Pa to laiku atēnietis redzēja, kā abi sāncenši, kurus nejaušība viņam bija nolikusi pa labi un kreisi, aizšalca garām kā viesulis, un saprata, ka viņš ir pazudis, ja starp sevi un spinu ielaidīs vēl kādus ratus. Viņš pie­tuvojās mūrim vēl īstā laikā, lai aizkavētu sīrieti pabraukt garām.
   Bet šis sagrieza zirgus pa labi, lai izbrauktu starp atēnieti un tesālieli. Taču starptelpa bija par mazu. Viņš saprata, ka tesālieša rati bija vieglāk būvēti, tātad mazākas pretestības spējīgi, un lēmums bija gatavs. Ieslīpi viņš drāzās tam virsū, ritenis brīkšķēja pret riteni, lūza ass, rati apgāzās un braucējs tika izmests arēnā.
   Lai cik izveicīgi tas ari nebija izdarīts, sirieti tas tomēr drusku no­vilcināja. Bet tūlit viņš izmantoja savas priekšrocības, un sestā gājienā atēnietis redzēja, kā abi sāncenši, kurus viņš tik ilgi bija turējis sev ie­pakaļ, izlīdzinājās ar viņu. Iekams sestais gājiens bija galā, viņi to jau panāca un pārspēja.
   Ciņa tagad turpinājās tikai starp melno un zaļo braucēju, starp arābu un romieti.
   Norisinājās krāšņa spēle. Astoņu zirgu gaita bija tik vienmērīga, it kā viņi būtu viens aizjūgs. Putekļu mākonis viņus ietina lidzigi negaisam, un kā pērkona dārdi un zibeņi izlauzās cauri mākoņiem, tā bija dzirdama riteņu dārdoņa, un kā liesmas 110 viesuļa iznira zirgi.
   Visi skatītāji bija uzlēkuši kājās. Derību slēdzēji plivināja zaļos un baltos plīvurus un mēteļus, jā, arī zilie un dzeltenie, kas nupat bija zaudējuši, aizmirsa savu neveiksmi un izšķīrās par pretiniekiem, kurus viņi uzmudināja ar kliedzieniem un saucieniem.
   Beidzot likās, ka uzvarēs sīrietis, jo viņa zirgi bija par veselu galvas tiesu priekšā, bet tai pašā acumirklī, it kā šo zīmi tikai būtu gaidījis, Lūcijs atvēzēja pātagu un pārstiepa asiņainu svītru pār sava četrjūga krustiem. Staltie lopi pārsteigti sāpīgi iezviedzās, bet tad aizauļoja līdzīgi ērglim, bultai un zibenim, panāca uzvarēto sīrieti un nobeidza tūri, sep­tīto reizi ceļu apriņķodami un atstādami sāncenšus aiz sevis vairāk nekā par piecdesmit soļiem.
   Sacēlās gaviļu saucieni, kas bija līdzīgi gandrīz jau trakošanai.
   Šis jaunais, nepazīstamais romietis, vakardienas un šodienas brauk­šanas uzvarētājs, līdzinājās Tēsējam, viņš bija Kastors, varbūt Apolons, kas atkal nokāpis uz zemes. Katrā ziņā bija skaidrs, ka viņš bija dievu mīlulis.
   It kā pieradis pie līdzīgiem triumfiem, viņš viegli izlēca no ratiem uz spinas, pakāpās dažus pakāpienus uz augšu un nostājās uz pjedestāla, lai visi varētu viņu redzēt, un tad herolds izsauca viņa kā uzvarētāja vārdu un prokonsuls atstāja savu vietu, lai pasniegtu uzvarētājam palmas zaru un galvu greznotu ar zelta un sudraba, purpura lapām caurpīto kroni. Bet zeltu, ko vara vāzē pasniedza prokonsuls, Lūcijs atdeva atpakaļ, lai to izdalītu nabagiem un bāreņiem.
   Viņš tūlīt pamāja Sporām, kas piesteidzās ar balodi rokā, ko no rīta bija paņēmis no Aktes baložu būrīša. Lūcijs aptina Veneras svētītā putna kaklu ar purpura saitīti, pie kuras bija piestiprinātas divas zelta lapas no viņa vainaga, un ļāva aizlidot uzvaras ziņnesim, kurš steidzīgi pacēlās gai­sā un aizlaidās uz Amikla mājām.

   Viena pēc otras sekojošas Lūcija uzvaras atstāja uz skatītāju prātiem tikpat dziļu iespaidu kā apstākļi, kādi tās pavadīja. Grieķija bija vienmēr bijusi dievu iemīļotākā uzturēšanās viela, un Lūcijs atkal atmodināja visas atmiņas par šo krāšņo laikmetu. Tāpēc, izbijušies par likteni, kas bija pārsteidzis viņa pretiniekus čīkstēšanā un braukšanā, visi, kas gribēja sa­censties pēc dziedātāja godalgas, atteicās, jo viņi domāja par Marsijas likteni. No pieciem tīkotājiem Lūcijs palika vienīgais, taču, neskatoties uz to, prokonsuls nolēma, ka svētkiem jānotiek noliktajā stundā.
   Lūcija izvēlētā tēma korintiešus ļoti interesēja. Tā bija dzeja par Mē- deju, kuru pierakstīja Neronam. Zināja, ka šī burve, ko uz Korintu atveda Jāsons, bija nolikusi savus abus bērnus altāra priekšā un atstājusi dievu aizsardzībā.
   Pēc tam savu sāncensi viņa bija nonāvējusi ar saindētām drēbēm. Par šo noziegumu sašutušie korintieši izrāva bērnus no tempļa un nomētāja ar akmeņiem.
   Par šo pārkāpumu dievi uzsūtīja pilsētai briesmīgu sērgu, kura pie­metās visiem Korintas bērniem. Kopš tā laika bija aizplūduši piecpadsmit gadsimti un slepkavu pēcteči noraidīja no sevis visu vainu par noziegumu. Bērnu nāves dienā katru gadu tika svinēti svētki, kad visi bērni pār grēka izpirkšanas zīmi valkāja melnas drēbes un bija spiesti ļaut nogriezt sev matus. Tāpēc bija saprotams, ar kādu saspringtību korintieši gaidīja šīs dzejas priekšnesumu.
   Bet tā kā teātris, kas bija mazāks nekā cirks un stadions, ietvēra tikai divdesmit tūkstošus cilvēku un nevarēja uzņemt visus ziņkārīgos, tad diž­ciltīgākajiem korintiešiem izdalīja ziloņkaula tāfelītes ar skaitļiem, kuri atbilda uz sēžamajiem pakāpieniem ieskrāpētiem numuriem.
   Uzraugi uzmanīgi skatījās uz to, lai neviens neieņemtu viņam nepie­mērotu vietu, un, lai gan ārā drūzmējās milzīgs pūlis, viss noritēja bez traucējumiem.
   Lai skatītājus saudzētu no karstās maija saules, pār teātri bija izplests milzīgs velārijs, bet, neskatoties uz to, karstums bija tik liels, ka daudzi jaunie ļaudis rokā turēja pāva spalvu vēdekļus, ar kuriem vēdināja svaigo gaisu uz purpura spilveniem gulošajām sievietēm.
   Viņu vidū atradās arī Akte, kas, bez šaubām, neuzdrošinājās rotāties ar abiem uzvaras vainagiem, kurus viņai bija dāvinājis triumfators, bet tumšajos matos viņa bija iespraudusi abas zelta lapas, kuras viņai bija atnesis balodis.
   Tuvojās izrādes stunda, un klātesošie bija pilni gaidu un spraiguma. Pēkšņi atskanēja pērkona spēriens un reizē sāka pilēt lietus, kas atsvai­dzināja skatītājus un attīrīja gaisu, piepildīdams to ar smaržām. Atskanēja skaļa piekrišana, jo pērkonu radīja divi vīri, kuri aiz skatuves ļāva ripot akmeņiem bronzas mucā un kuri tā paziņoja par izrādes sākumu. Tāpat mākslīgs bija arī lietus no smaržīgiem ūdeņiem un Sicīlijas safrāna.
   Tagad uz skatuves parādījās Lūcijs ar liru rokā. Blakus viņam pa kreisi stāvēja aktieris Pariss, kam ar kustībām bija jāparāda dziesmas darbība.
   Tālāk aizmugurē stāvēja koris ar kora vadītāju. Koris bija papildi­nāts ar flautas spēlētāju un otru aktieri.
   Jau no pirmajām skaņām, kurām lika atskanēt romietis, visi ierau­dzīja, ka te bija darīšana ar izveicīgu un ievingrinājušos dziedātāju, jo viņš neuzsāka vis tēmu, bet gan priekšspēli, kur iezīmējās balss, kāda nebija dzirdēta kopš Timoteja laikiem, un, pabeidzis viegli un droši šo priekšspēli, viņš iesāka ar pašu darbību, ko pēc vecas teikas bija veikli apstrādājis ķeizars Nerons.
   Sākās trakojošā piekrišanas vētra, un Akte bez elpas klausījās dzie­dātāju. Viņai likās, it kā tas stāstītu viņas pašas stāstu. Viņai drebēja visa miesa, jo Jāsons un Lūcijs viņai sakusa vienā vienīgā personā, un romietis izpildīja savu dzeju ar tādu kaisli un uguni, ka sievietes šņukstēja un visi klausītāji bija dziļi satriekti.
   Un kad viņš sasniedza savas mākslas augstāko pakāpi, atskanēja kas­taņetes. Viņam pasniedza trešo vainagu, un pār viņu nolija puķu lietus, it kā ar tām vajadzētu viņu noslāpēt kā Tarpeju zem sabīniešu vairogiem. Atkal šī nedzirdētā triumfa vidū viņš stāvēja auksts un nekustīgs, un viņa acis meklēja Akti, jo likās, ka tikai viņas dēļ viņš varēja būt lepns par šierņ panākumiem.
   Beidzot viņš to pazina, kā viņa pusnemaņā gulēja sirmā tēva rokās. Viņas matos bija puķu rotas, un viņš kā lūgdams izpleta rokas un maigi lūkojās uz viņu. Tad Akte norāva vainagu no galvas, bet viņai pietrūka spēka nosviest to mīļotajam. Ar nogurušu roku viņa tam ļāva nokrist orķestrī, bet pati šņukstēdama piekļāvās tēva krūtīm…
   Kad ausa rīts, zeltītā birema, viegla un burvīga kā Jāsona „Argo", aizpeldēja pār ziliem Korintas līča viļņiem, aizvezdama Akti tāpat kā reiz jauno Mēdeju, kas bija palikusi neuzticīga savam tēvam un dzimtenei.
   Uz Lūciju atbalstījusies, Akte stāvēja kuģa priekšgalā un mēģināja caurredzēt miglas plīvuru, kas klājās jau no Kiteronas, pie kuras kājām guļ Korinta.
   Nekustīgi stingām acīm un ar pusatvērtām lūpām viņa tur stāvēja tik ilgi, kamēr vien varēja redzēt pakalnu vainagojošo pilsētu un valdnieku pili. Bet kad pilsēta pazuda viļņos, un kā mirdzošs punkts ari pils iegrima jūrā, no viņas krūtīm izlauzās nopūta, viņas ceļi salīgojās un viņa bez samaņas noslīga pie Lūcija kājām.

   Kad jaunā bēgle atkal atvēra acis, viņa atradās kuģa galvenajās telpās. Bāls, sajukušo matu skauto seju rokā atbalstījis, pie gultas sēdēja Lūcijs, bet vienā istabas stūrī saritinājusies, mierīgāka nekā gacele, snauda tīģe­riene.
   Bija nakts un pa klāja lūku varēja redzēt zilās, zvaigžņu nosētās Jo- nija debesis. Birema slīdēja pa viļņiem tik viegli, ka tā atgādināja milzīgu šūpuli, kurā kopējs maigi aijāja gulošo bērnu. Visa daba apkārt likās iemigusi, viss bija tik mierīgs un kluss, ka Akte iedomājās it kā viņa atkal dus zem jaunavīgā plīvura, kas ieskauj viņas gultu. Bet tiklīdz Lūcijs, kas uzmanīgi vēroja katru viņas kustību, ieraudzīja Aktes pamošanos, viņš sasita plaukstas un ienāca jauna, skaista verdzene. Rokā viņa turēja de­gošu vaska sveci un ar to aizdedzināja zelta lampu, kura aiz bronzas kandelabra tika pakārta gultas kājgalī. No tā acumirkļa, kopš jaunā mei­tene bija ienākusi, Aktes skatiens pievērsās viņai arvien vairāk pieaugošā uzmanībā. Viņa zināja, lai gan Šai sejai vajadzēja būt pilnīgi nepazīstamai, ka tomēr kaut kur un, proti, tam vajadzēja būt notikušam nesen, viņa to ir redzējusi.
   Tomēr viņai bija grūti atcerēties šis melanholiskās sejas īpašnieces vārdu. Viņa galvā domas tā jaucās, ka viņa ilgāk nevarēja izturēt un atkal aizvēra plakstiņus un atkrita gultas spilvenos.
   Lūcijs iedomājās, ka viņa grib gulēt, un pamāja verdzenei, ka viņai jāsargā Aktes miers, bet pats atstāja telpu. Tiklīdz verdzene palika viena pati ar Akti, viņa aplūkoja to ar neaprakstāmu sērīgumu, tad notupās uz purpura tepiķa un izmantoja zvēra plecu kā spilvenu. No snaudas iz­traucēta, tīģeriene mazlietiņ pavēra mirdzošo, viltīgo aci, bet, pazinusi savu draudzeni, nolaizīja ar asinssarkano mēli vairākas reizes tās roku, un turklāt nopūtās, kas izklausījās kā rūciens.
   Tai pašā brīdī no biremas atskanēja aizraujoša harmonija. Tā bija tā pati dziesma, ko Akte dzirdēja, kad birema iegriezās Korintas ostā, taču šoreiz nakts svinīgā klusumā tā izlikās kairāka un noslēpumaināka. Bet no kora drīz vien izcēlās viena vienīga balss. Lūcijs dziedāja Neptūna dziesmu, un Akte pazina viņa pieglaimīgo balsi, kura dienu iepriekš lika skanēt visām viņas dvēseles slēptākajām stīgām. Skaņu burvīgās varas aiz­grābta, Akte atvēra plakstiņus, un stingri paceldama skatienu pret naksnī­gajām debesim, aizmirsa sirdsapziņas pārmetumus un sāpes un domāja tikai par mīlu.
   Jau sen bija aizskanējuši pēdējie liras akordi vīriešu balsu virmojumā, bet Akte vēl klausījās, jo viņas dvēselē melodija vēl arvien turpināja ska­nēt. Beidzot viņa nolaida acis un otrreiz sastapās ar verdzenes skatienu. Arī tā likās atradās dziesmas valdzinājumā, bet Akte bija pārliecināta vairāk nekā jebkad, ka šīs sērās acis viņa kādreiz ir redzējusi. Viņa pa­māja, verdzene piecēlās. Neskatoties uz to, abas klusēja, beidzot Akte jautāja:
   —   Kā tevi sauc, meitenīt?
   —   Sabīne, — verdzene atbildēja, bet šis vienīgais vārds, ko viņa iz­grūda, jautātājai lika notrīcēt, jo tikpat pazīstama kā seja viņai likās arī balss skaņa. Taču vārds, ko viņa nosauca, nemodināja viņā nekādas atmi­ņas.
   —   Kur ir tava tēvzeme? — viņa prašņāja tālāk.
   —   Es to atstāju tik agrā jaunībā, ka man nav nekādas.
   —   Un kas ir tavs kungs?
   —   Vakar es piederēju Lūcijam, šodien — Aktei.
   —   Tu piederi viņam jau sen?
   —   Kopš es pati sevi atceros.
   —; Un, dabīgi, tu esi viņam uzticīga?
   ~ Kā meita tēvam.
   —   Tad nāc, sēdies pie manis un papļāpāsim par viņu!
   Sabīne, protams, paklausīja, bet acīm redzami negribīgi, un Akte, kas šo vilcināšanos uzskatīja par biklumu, lai iedrošinātu, satvēra meitenes roku. Bet verdzenes roka bija auksta kā marmors, taču viņa sekoja pa- vēlnieces kustībai un drīzāk ieslīga nekā nosēdās atzveltnes krēslā, kuru viņai norādīja Akte.
   —   Vai es neesmu tevi kādreiz redzējusi?
   —   Es nedomāju, — stostījās verdzene.
   —   Stadionā, cirkā vai teātrī?
   —   Es nebiju atstājusi kuģi.
   —   Tātad tu neredzēji Lūcija uzvaras?
   —   Es esmu pie tām pieradusi.
   Pēc šiem jautājumiem un atbildēm, kuri no vienas puses bija uzstādīti ar augošu ziņkāri, bet no otras atbildēti ar skaidru pretīgumu, sekoja jauns klusums. Nesaskaniba bija tik acīm redzama, ka Akte par to nešau­bījās.
   —   Klausies, Sabīne, — viņa teica, — es redzu, cik tev grūti mainīt kungus. Es teikšu Lūcijam, ka tu negribi viņu atstāt.
   —   O, nedari to! — drebēdama lūdzās verdzene. — Ja Lūcijs pavēl, tad jāklausa.
   —   Tātad no viņa ir jābīstās? — smaidīdama jautāja Akte.
   —   Viņš ir. briesmīgs! — verdzene atbildēja tādā baiļu izteiksmē, ka Akte negribot nodrebēja.
   —    Viņa apkārtējie liekas viņu mīl. Kā jaunais Spors! — verdzene murmināja.
   Akte to pārdomāja. Acumirklī viņai atausa atmiņas. Tieši Sporām līdzinājās Sabīne, un līdzība bija tik liela, ka gaišā izbrīnā par sevi, kāpēc tas viņai nebija tūlīt dūries acis, viņa satvēra abas meitenes rokas un, sejā lūkodamās, iesaucās:
   —   Tu pazīsti Sporu?
   —   Viņš ir mans brālis, — teica verdzene.
   —   Un kur viņš atrodas?
   —   Viņš palika Korintā.
   Tad durvis atkal atvērās. Parādījās jaunais romietis, un tā kā Akte vēl turēja abas Sabīnes rokas, viņa juta, kā caur viņas ķermeni izskrēja trīsas. Bet Lūcijs ar savu zilo acu caururbjošo skatienu pavērās uz dīvaino grupu, ko redzēja savā priekšā, un pēc mirkļa klusēšanas teica:
   —   Mīļā Akte, nupat saule kāpj no jūras. Vai tu negribi uziet augšā un atsvaidzināties svaigajā rīta gaisā?
   Lai cik maigi un daili arī izskanēja šī balss, taču tajā bija jūtama kaut kāda metāliskā pieskaņa, kuru Akte ievēroja pirmo reizi un no kuras viņa bailīgi notrīcēja līdz sirds dziļumiem.
   Tāpēc viņa uztvēra šo jautājumu kā pavēli un paklausīja. Bet viņas ķermenis neklausīja viņas gribai, un viņa būtu sabrukusi, ja Lūcijs nebūtu pielēcis klāt un viņu nebūtu atbalstījis. Viņa sajutās mīļotā roku celta kā ērgļa nests balodis, un drebēdama, nesaprazdama savu baiļu iemeslu, ļā­va, ka viņš uznesa to augšā. Viņa klusēja un aizvēra acis, it kā tai būtu jātiek garām bezdibenim.
   Taču kad viņa sasniedza klāju, tīrās gaisa vēsmas viņu it kā atdzī­vināja, un tā kā viņa vairs neatradās Lūcija rokās, Akte uzdrošinājās at­vērt acis. Viņa atdusējās tiklā, kura viens gals bija piestiprināts pie masta, bet otrs pie maza pilāra, kurš likās tikai šim nolūkam bija ierīkots. Lūcijs, pret mastu atbalstījies, stāvēja blakus.
   Pateicoties labvēlīgajam vējam, kuģis pa nakti bija atstājis Korintu un jau bija izslīdējis starp Zakintas un Kcfalinijas salām. Likās, ka aiz tām lēca saule, un pirmie stari zeltīja kalnu galotnes, kuru rietumu puse bija tīta tumsā. Aktei nebija ne mazākās nojausmas, kur viņa atradās, tāpēc viņa vērsās pie Lūcija un jautāja:
   —   Vai tā vel ir Grieķija?
   —   Jā, — viņš atbildēja. — Šī rožu smarža, kas šurp vēsmo, nāk no salām, un arī Zakintas apelsīni mums sūta savus pēdējos sveicienus. Šīs dvīņu māsas nepazīst ziemu, viņas tur gul saules gaismā kā puķu kaviāri? Vai mana mīļā Akte vēlas, lai es uzceltu tur pili?
   —   Lūcij, — teica Akte, — tu mulsini mani, dodams solijumus, kurus var izpildīt vienīgi Dievs. Kas tad tu esi, un ko tu no manis slēp? Vai tu esi Jupiters, pērkoņgrāvējs? Vai tu baidies, ka es tava mirdzuma priekšā, ja tu ļautu man to redzēt, kā Semele nomirtu vienā mirklī?
   —   Tu maldies, — smaidīdams atbildēja Lūcijs. — Es esmu tikai na­badzīgs dziedātājs, kam krusttēvs atstāja visu savu mantu ar noteikumu, ka es pieņemu viņa vārdu. Viss mans spēks slēpjas manā mīlā, Akte, un es jūtu, ka tās apgarots, es varētu veikt divpadsmit Hērakla varoņdarbus.
   —   Tatad tu mani mīli?
   —   Jā, mana dvēsele!
   Un viņš izteica šos vārdus tādā patiesā un pārliecinošā tonī, ka viņa mīļotā pacēla abas rokas pret debesīm, it kā gribēdama tām pateikties pat savu laimi. Šai mirklī viņa aizmirsa visu, kas bija aiz viņas. Sirds­apziņa un pašpārmetumi izzuda no sirds kā tēvija, kas nupat nogrima aiz apvāršņa.
   Tā viņi peldēja zem zilām debesīm, kuras atspoguļojās jūrā sešas die­nas. Viņi apzēģelēja Herkulesa kalnus, stūrēja starp Skillas un Haribdas atvariem, iebrauca Tirēnu jūrā, un pēc piecām dienām jau redzēja iznirstam jūrmalā citas pilsētas, līdz beidzot iegriezās jaukajā Neapoles līcī.
   Tiklīdz Lūcijs pamanīja pilsētu, viņš lika biremas baltās linu audekla buras apmainīt pret purpura burām un mastu greznot ar lauru vainagu. Bez šaubām, tā bija norunātā zīme, kurai vajadzēja ziņot par gūto uzvaru, jo tiklīdz viņš piestāja krastā, malā sacēlās neaprakstāms saviļņojums un tautas drūzma plūda uz kuģi. Lūcijs izkāpa krastā, matrožu mūzikas ska­ņu un dziedāšanas un pūlā gaviļu apsveikts. Viņu gaidīja ar četriem bal­tiem zirgiem ai/jūgti rati, un, iepriekš uzlicis purpura togu un pārvilcis zelta zvaigznēm nosēto zilo mēteli, viņš iekāpa ratos. Vina pieri rotāja olīvu vainags 110 Oliinpijas, bet rokā tas turēja pitiskos laurus. Tad pil­sētas mūrī izplēsa caurumu, un pa to triumfators kā iekarotājs iebrauca pilsētā.
   Visā tālākajā ceļā atkārtojās šie goda pierādījumi. Fondijā pretī iz­nāca sirmgalvis, kura cilts bija tikpat veca kā Roma un kuram pēc Afri- kas kariem piedāvāja daudz goda un tris priestera titulus, un lūdza Lū­ciju piedalīties spēlēs, kuras tika sarīkotas viņam par godu.
   Tik izcila vīra piedāvājums atstāja dziļu iespaidu uz Lūcija pavadoni, kas vēl vairāk pavairojās, jo par šo sirmgalvi stāstīja dīvainas lietas. Kādreiz viens no viņa senčiem gribējis pasniegt upuri, pēkšņi no gaisa ērglis esot meties lopam virsū, izrāvis zarnas un aiznesis ozolā.
   Par to viņam pareģoja, ka viens no viņa pēctečiem kļūšot par ķeizaru un šis pēctecis, runā, esot Galba. Kad tas reiz kopā ar sava vecuma bērniem apsveicis ķeizaru Oktaviānu, šis pēkšņi ieguvis pareģa spējas un, bērna vaigus glaudīdams, teicis: „Arī tu, bērns, nobaudīsi mūsu varu".
   Galba pa to laiku bija kļuvis sirmgalvis. Augusts, Tibērijs Kaligula un Klaudijs bija miruši, un Cēzaru tronī tagad sēdēja Nerons — bet astro­logs Trassils zvaigznēs bija lasījis, ka Galba tiks pie kundzības vecumā. Pašlaik viņš bija sešdesmit piecus gadus vecs un vēl nekas nenorādīja uz drīzu pareģojuma piepildīšanos.
   Dzīrēs un triumfos uzvarētājs pie Galbas pavadīja divas dienas. Bet Akte te bija lieciniece kādai piesardzībai, kuru viņa pie Lūcijs nekad nebija redzējusi un kuru viņa nevarēja izskaidrot: kareivji, kas bija iz­nākuši pretī, lai pavadītu triumfatoru, dienu un nakti sargāja guļamistabas blakustelpas, un viņa redzēja, kā mīļotais, pirms iet gulēt, zem spilvena vienmēr nolika zobenu.
   Akte neuzdrošinājās viņam par to prasīt, bet juta, ka viņam te draud
   briesmas, un katru rītu lūdza viņu aizceļot.
   Beidzot, trešajā dienā viņš atstāja Fondiju un turpināja ceļu, un ceļā vēl pavairoja pavadonību, līdz tā drīzāk atgādināja zemes pārvaldnieka karapulku nekā pieticīgā dziedātāja pavadonibu. Kad viņi sasniedza Al­bānijas kalnus, Akte izbrīnā iekliedzās: viņas priekšā Via Apia galā visā plašumā un krāšņumā pletās mūžigā Roma, pasaules galvaspilsēta…
   Šajā dienā visas ielas bija pārpildītas ar ziņkārīgajiem, kas gāja pretī Lūcijam. Tiklīdz priekšējie bija viņu ieraudzījuši, kā skaļš sauciens iz­platījās no mutes mutē līdz pat pilsētas mūriem. Tad pēc aulekšojošā jātnieka pavēles ziņkārīgie nostājās abās pusēs ceļam, kurš ar savu 36 pēdu platumu deva pietiekami daudz telpas turpināt ceļu triumfatora četrjūgam.
   Apmēram jūdzi no vārtiem gājienu sagaidīja aptuveni piecsimt jātnieku pulks un nostājās priekšgalā. Tiklīdz tā bija nojājuši piecdesmit soļus, kad Akte ievēroja, ka zirgiem bija sudraba pakavi, bet tik viegli piestiprināti, ka tie tūliņ' atrāvās un nokrita uz bruģa.
   Kārē satvert sudrabu, ļaudis metās zirgiem zem pakaviem, pat ne­baidīdamies tikt samītiem. Akte nesaprata šo aizrautību, taču ļāvās tam pati. Viņa dzirdēja saucam Lūcija un Cēzara vārdus kopā, viņi izbrauca caur triumfatora arku ielās, kuras bija nokaisītas ar puķēm un piesmar- žotas smaržām. Katrā ielas krustojumā priesteri upurēja tēvijas mājas ga­riem. Viņi izbrauca cauri krāšņākajam Romas kvartālam, līdz beidzot gā­jiens sasniedza Svēto ceļu, kurš veda uz Kapitoliju, un apstājās pie Jupi­tera tempļa.
   Tur Lūcijs izlēca ārā no ratiem un uzkāpa augšā pa tempļa kāpnēm. Pie vārtiem viņu sagaidīja priesteri un aizveda līdz dievu tēlu kājām. Te viņš savas uzvaras zīmes nolika zemē, un, paņēmis rokās grifeli, uzrakstīja uz virspriestera pasniegtās tīra zelta tāfeles:
   „Lūcijs Domitijs, Klaudijs Cēzars Nerons, uzvarētājs cīkstīšanās, braukšanas un dziedāšanas sacīkstēs velta šos trīs vainagus visžēlīgajam un varenajam Jupiteram".
   Cauri piekrišanas saucieniem, kas sacēlās, noskanēja baiļu kliedziens: Akte uzzināja, ka nabaga dziedātājs, kam viņa sekoja kā mīļākā, nebija neviens cits kā pats Cēzars.
   VII
   Arī šīs apreibinošās uzvaras priekā ķeizars neaizmirsa Akti. Jaunā grieķiete vēl nebija atguvusies no baiļu pārsteiguma, kādas viņā sacēla mīļotā vārds un stāvoklis, kad viņai jau tuvojās divi Liburnijas vergi un godbijības pilni Nerona vārdā lūdza viņiem sekot. Pilnīgi pazaudējusi gri­basspēku un nenojauzdama, kurp viņu vedīs, Akte paklausīja, nedomā­dama pat pajautāt, tik ļoti viņu bija sagrābušas bailes, ka viņa tagad skaitījās tā cilvēka mīļākā, kura vārdu viņa vienmēr bija dzirdējusi izru­nājam tikai ar šausmām.
   Pie Kapitolija kājām, starp tabulāriju un Konkordijas templi, viņu gaidīja sešu ēģiptiešu vergu nestās nestuves. Pusmēnesveidīgie sudraba vairogi mirdzēja uz vīriešu krūtīm, tā paša metāla riņķi greznoja rokas \ un kājas. Blakus nestuvēm stāvēja Sabīne, kuru triumfu laikā viņa bija pazaudējusi no acīm un kura tagad parādījās īstā laikā, lai atmodinātu visas atmiņas.
   Akte iekāpa nestuvēs, piekļāvās spilveniem, un tagad, blakus soļo­jošās Sabīnes vadīta, kas ar lielu pāva spalvu vēdekli dāvāja savai pavēlniecei ēnu, viņa gāja uz palatīnu.
   Varbūt trīssimt soļus nesēji ar nestuvēm gāja atpakaļ pa Svēto Ceļu, kuru Akte bija nogājusi Cēzara pavadībā, tad pagāja dažus pakāpienus starp Fēba un Jupitera tempļiem, kuri veda uz palatīnu, un, nosoļojuši vēl kādu gabalu pa krāšņo augstienes līdzenumu, kurš vainagoja šo kalnu, beidzot piestāja pie Jūturnas strūklakām, mazas, vientuļi stāvošas mājas sliekšņa priekšā.
   Tūlīt abi liburnieši pacēla uz abām nestuvju pusēm purpura segām pārklātās kājminas, lai sievietei, ko ķeizars viņiem nolicis par pavēlnieci, ne ar vienu mājienu nevajadzētu apzīmēt pusi, uz kuru viņa vēlas izkāpt.
   Akti gaidīja, jo durvis pašas no sevis atvērās un atkal noslēdzās pēc-' viņas, bez kā viņa redzētu, kas to darīja.
   Tagad Sabīne palika pie viņas, un tā kā viņa domāja, ka pavēlniece pēc tik gara un nogurdinoša ceļa ilgojas pēc peldes, viņa aizveda to uz apoditēriju, kā ar grieķu vārdu apzīmēja telpas, kur mēdza izģērbties.
   Bet kad Akte tur nonāca, viņa bija galīgi nogurusi un satriekta par savādo likteni, kas viņu bija nolicis blakus pasaules kungam. Viņa noslīga uz sola, kurš stiepās visapkārt istabai, un ar zīmi pamāja Sabīnei, lai tā uzgaida. Bet tiklīdz viņa bija iegrimusi grūtsirdīgās domās, maiga, svinīga mūzika atskanēja tā, ka Akte nezināja, no kurienes tā nāca. .
   Muzikanti tomēr bija tā novietoti, ka melodijas pildīja visu māju. Bez šaubām, Nerons, kas ceļā vairākas reizes bija novērojis noslēpumaino me­lodiju iespaidu uz jauno grieķieti, gribēja tādā veidā izklaidēt Aktes at­miņas, kurām viņš negribēja dot nekādu varu par viņu.
   Un ja tas tiešām bija viņa nolūks, tad Nerons nebija vīlies, jo tiklīdz pirmie akordi bija sasnieguši meitenes ausis, tā viņa pacēla galvu, un asa­ras, kas nupat plūda no viņas acīm, izžuva. Tikai pēdējā asara trīcēja acu skropstā kā rasas piliens puķes putekšņos, bet cik ātri saules staros zūd rasa, tā skatiena ugunī, kura nupat sāka kvēlot, pazuda asara. Bālajās lūpās parādījās rožains mirdzums un tās atvērās kā smaidam vai skūps­tam.
   Sabīne tuvojās pavēlniecei, kas tagad vairs neliedzās, bet gan pati sāka novilkt drēbes. Apģērbi cits pēc cita nokrita pie kājām, līdz viņa stāvēja pavisam kaila, tik pilnīgā jaunavības skaistumā kaunīgi sarkdama kā Venera, ka pat verdzene bija sajūsmināta.
   Kad Akte, lai pārietu otrā telpā, uzlika roku uz Sabīnes kailā pleca, viņa sajuta, ka pēkšņas trīsas izskrēja pa tās miesu un meitenes vaigi nokrāsojās piepešā sārtumā.
   Akte apstājās. Viņa baidījās, ka būs sakaitinājusi verdzeni, bet tā uz­minēja vilcināšanās iemeslu, satvēra roku, kas bija nosligusi, uzlika atkal uz pleca un aizvadīja pavēlniecei tepidārijā.
   Tā bija liela četrstūraina telpa, kuras vidū bļodā kā ezerā pludoja remdenais ūdens. Jaunas verdzenes, galvu vainagojušas ar rozēm, nar­cisēm un jūras rozēm, rotaļājās ūdenī. Taču tiklīdz viņas ieraudzīja Akti, tūlīt piebīdīja ar ziloņkaulu un perlamutru izgreznoto gliemežvāku pie bļodas malas tuvāk Aktei. Pārsteigumi sekoja cits citam tādā ātrumā, ka Akte sevi iedomājās sapnī. Viņa ieņēma vietu grēcīgajā barkā un nā­kamajā acumirklī, līdzīgi kādai galminieku aplenktai Venerai, atradās ba­seina vidū.
   Atkal atskanēja noslēpumainā mūzika, par kuru viņa bija tik sajūs­mināta, un najādu balsis piebalsojās glaimīgajām skaņām. Dziedādamas un rokas izplezdamas, viņas lūdza Akti nokāpt pie viņām.
   Tādas rotaļas viļņos jaunajai grieķietei bija pazīstamas. Tūkstošreiz viņa bija ar savām biedrenēm peldējusi pāri Korintas līcim, un tāpēc bez vilcināšanās metās klusajā, smaržīgajā ūdenī, kur verdzenes viņu saņēma kā karalieni.
   Jaunās meitenes bija izvēlētas no visskaistākajām. Dažas no viņām bija no Kaukāza, citas no Gallijas, dažas no Indijas, viena no Spānijas,
   taču Akte starp viņam izskatījās kā dieviete. Bet kā sirēnas izkustējusies pa ūdeni un ar čūskas grāciju ienirusi, viņa ievēroja, ka viņas ūdens galmā nav Sabīnes. Meklēdama viņa skatījās pēc tās un ieraudzīja to notupušis vienā stūri, seju apslēptu drēbēs. Sirsnīgi jokodama kā bērns, viņa sauca verdzeni.
   Sabīne notrīsēja un ļāva nokrist mētelim. Smiedamās un ar savādi zobgalīgu uzsvaru meitenes sāka saukt Sabīni: viņas izcēla vēderus no ūdens un ar žestiem lūdza verdzeni viņām piebiedroties. Vienu brīdi li­kās, ka Sabīne grib paklausīt. Viņu sagrāba kāds savāds saviļņojums, vi­ņas acis dega, seja kvēloja un asaras plūda, lai uz karstiem vaigiem tūlīt izžūtu. :
   Bet tai vietā, lai izpildītu savu vēlēšanos, kas viņu pilnīgi piepildīja, Sabīne pēkšņi steidzās uz durvīm, it kā gribētu glābties no šīs burvības. Taču viņa nebija diezgan žigla, lai Akte nepagūtu izkāpt no ūdens un nostāties viņai ceļā, kamēr pārējās verdzenes atkal sāka skaļi smieties.
   Sabīne likās zaudējusi samaņu. Viņas ceļi trīcēja, pār pieri tecēja auksti sviedri, viņa nobālēja, un tā kā Akte baidījās, ka Sabīne varētu nokrist, tad viņa izplēta rokas un pievilka to sev pie kailām krūtīm. Taču tūlīt, vieglās sāpēs iekliegdamās, viņa atgrūda verdzeni nost. Negantā uz­budinājumā, kāds viņu bija sagrābis, Sabīne pietuvināja muti pavēlnieces plecam un iekoda tajā. Tad, izbijusies par pašas darbu, viņa izbēga no istabas.
   Kad Akte iekliedzās, piesteidzās verdzenes un ielenca pavēlnieci. Bet viņa baidījās, lai Sabīne netiktu sodīta, un tāpēc apspieda sāpes. Noslau­cīdama divus asins pilienus, kuri ritēja pār viņas krūtīm kā šķidrs korallis, viņa pūlējās smaidīt. Vispār atgadījums bija pārāk nenozīmīgs, lai tas varētu izraisīt Aktē kaut ko vairāk par izbrīnu. Viņa iegāja blakusistabā, kur gribēja pabeigt peldi.
   Tā bija maza, apaļa zāle, gar kuras sienām bija pakāpieni, kuri veda šaurās nišās, kurās savukārt atradās sēdekļi. No bļodas ar karsto ūdeni cēlās biezi tvaiki, līdzīgi tiem, ar kādiem rītos migla pārklāj jūru. Bet šie tvaiki tika vēl sakarsēti no krāsns, kuras kvēle gāja pa caurulēm, kas aptvēra kaldāriju kā ar kvēlojošām rokām un stiepās gar mūri kā efejas.
   Kad Akte, kas šo mazgāšanās veidu nepazina, jo to lietoja tikai Ķo- mā, iegāja telpā, viņu ietina tādi karstu tvaiku mākoņi, ka viņa baidījās noslāpt. Viņa izpleta rokas un gribēja saukt palīgā, bet pār lūpām iz­lauzās tikai aprautas skaņas. Tad viņa mēģināja atkal sasniegt durvis, bet verdzeņu rokas to saturēja.
   Bet Akte jutās tuvu ģībonim un tikai ar žestiem varēja norādīt, ka viņa slāpst. Tūlīt viena no meitenēm parāva zelta ķēdi. Griestos atvērās lūka, tā ka pa šķirbu varēja ieplūst svaiga āra gaisa straume.
   Tas Akti atdzīvināja, viņa juta, kā plaušas izpletās, viņu pārņēma patīkams gurdums, un viņa ļāva sevi aizvest uz sēdekli. Viņa jau sajuta sevī spēku izturēt šo kvēli, kura likās strāvoja viņas dzīslās asiņu vietā.
   Kad tvaiki atkal kļuva karsti un biezi, vajadzēja otrreiz ielaist svaigo gaisu un līdz ar svaigo gaisu mazgātājas guva tādu labsajūtu, ka jaunā grieķiete beidzot saprata, kāpēc romiešu dāmas tā varēja jūsmot par pirti, kuru viņa līdz šim nepazina un būtu uzskatījusi par mocību. Beidzot tvaiki atkal kļuva tikpat karsti kā iepriekš, tacu šoreiz nesagādāja nekādu atvieglojumu, un kad atkal tuvojās ģībonis, Aktei klāt pienāca divas ver­dzenes un ietina viņas ķermeni audeklā. Viņas pacēla pusnesamaņa gulošo un aiznesa gultā kādā kambarī, kur bija parastā temperatūra.
   Te sākās Aktei jauna, tikpat dīvaina, bet ne tik pārsteidzoša un sā­pīga rīkošanās kā kaldārijā. Viņu masēja pēc tās krāšņās paražas, kuru romieši bija piesavinājušies no austrumniekiem un saglabājuši līdz pat mūsdienām. Divas jaunas verdzenes, kas tieši šim darbam bija skolotas, sāka spaidīt un mīcīt viņas locekļus, līdz tie bija kļuvuši mīksti un lokani. Tad verdzenes izstiepa citu pēc citas, neizraisot ne mazākās sāpes, viņas locītavas, uzlēja eļļu un smaržas no degunradža ragiem, beidzot izberza visu miesu ar smalko ēģiptiešu nātru drānu un gulbju dūnu spalvām.
   Nekā nerunādama un nedomādama, saldā nogurumā aizvērusi acis, Akte gulēja sapņu valgos, kuri viņai tagad ļāva baudīt nekad līdz šim nesajustu dzīves pilnību. Krūtis viņai šķita i/.plctušās un likās, it kā ar katru elpas vilcienu pa porām strāvo jauni spēki. Šis miesas iespaids bija tik varens, ka izdzēsa ne tikai visas atmiņas, bet arī domas par tagadni ar visām sāpēm. 13*
   Tādā stāvoklī likās neiespējami, ka varētu pastāvēt nelaime. Dzī­vošana skaistai meitenei šķita virkne saldu, aizraujošu jutekļu uz­budinājumu, kuri netveramā veidā parādījās pie plašā, brīnišķā ap­vāršņa.
   Bet šajā magnētiskajā pusmiegā, šai beziedomu sevis aizsapņošanā Akte pēkšņi dzirdēja atveramies istabas durvis. Taču tagadējā stāvoklī, kad viņai katra kustība šķita par smagu, viņa nemaz nepagriezās, jo do­māja, ka tā ir kāda verdzene. Ar puspievērtiem plakstiņiem viņa palika guļam un klausījās tuvojošos soļos, bet dīvaini: jo tuvāk tie nāca, jo vairāk tie vilcinājās.
   Spēcīgi saņēmusies, Akte pacēla galvu un lūkojās uz to vietu, no kurienes nāca soļu troksnis. Tad viņa ieraudzīja, kā sieviete, ietinusies romiešu matronas tērpā un no galvas līdz kājām plīvura apņemta, majes­tātiski tuvojās viņai. Gultas priekšā parādība apstājās, un jaunā meitene sajuta uz sevi vērstus caururbjoši pētošus skatienus, kuru priekšā nekas nevarēja paslēpties.
   Nepazīstamā tā viņu uzlūkoja kādu mirkli, bet tad balsī, kuras skaņas griezās Aktes krūtīs kā asmenis, iesāka:
   —    Tu esi jaunā korintiete, kas atstāja tēvu un dzimteni, lai sekotu ķeizaram?
   Šie vārdi ietvēra visu: visu Aktes dzīvi, viņas laimi un izmisumu, pa­gātni un nākotni, un pēkšņa atmiņu straume nolija pār viņu. Viņas bēr­nība pie Pirenes avota ar puķēm apaugušos krastos, tēva izmisums, kad viņš otrā rītā velti sauca viņas vārdu, ienākšana Romā, kur atklājās noslē­pums, kādā bija viņu ietinis ķeizars mīļākais. Tas viss iznira no plīvura, ko šī sieviete ar nejūtīgu sirdi bija atrāvusi vaļā. Akte izgrūda kliedzienu un, seju rokās paslēpusi, iesaucās:
   —   O, jā, jā, es esmu tā nelaimīgā!
   Pēc šā jautājuma un atbildes sekoja acumirkļa klusums. Akte neuz­drošinājās pacelt acis, jo viņa vēl arvien juta sev pievērstu nepazīstamās caururbjošo skatienu, bet tā satvēra Aktes rokas un atvilka no sejas. Un lai cik auksts un atstumjošs bija šis pieskāriens, taču jaunā grieķiete juta rnaigu spiedienu, kurš lika pazust viņas bailēm. Viņa pacēla asaru pēr- ļotās skropstas. Sieviete vēl arvien skatījās uz viņu.
   —    Klausies, — tādā pat daiļskanīgā balsī, tikai mīkstākā nekā pir­moreiz, viņa teica, — liktenis ir ļoti untumains! Dažreiz tas nodod bērna rokās valsts labklājību un postu. Acīmredzot tevi pavada nevis dusmas, bet gan labvēlība!
   —    O, — iesaucās Akte, — esmu grēkojusi tikai mīlēdama. Mana sirds nepazīst nevienu zemo jūtu, un ja es pati nevarētu būt laimīga, tad gribētu redzēt vismaz laimīgus cilvēkus. Bet es esmu tik viena, vāja un nevarīga. Rādi, ko es varu darīt, un es darīšu!
   —   Vispirms: vai tu pazīsti to, ar kuru saistīji savu likteni?
   —   Tikai kopš šīs dienas rīta es zinu, ka Lūcijs un Nerons ir viena un tā pati persona, ka mans mīļākais ir ķeizars. Viņa skaistums, viņa izveicība, viņa balss daiļskaniba pavedināja mani, vecās Grieķijas meiteni. Es sekoju spēļu uzvarētājam, es nenojautu, ka viņš ir pasaules pavēlnieks!
   —    Un tagad, — ar stingru skatienu un drebošā balsī nepazīstamā atguva valodu, — tagad tu zini, ka tas ir Nerons. Bet vai tu arī zini, ko tas nozīmē?
   —   Mani mācīja viņu godāt kā Dievu, - atbildēja Akte.
   —  Tad labi. Bet es gribu tev teikt, kas viņš ir patiesībā, jo vajadzīgs, lai mīļākā pazīst mīļāko, verdzene - savu kungu!
   —   Kas man būs jādzird! — murmināja jaunā meitene.
   —    Lūcijs stāvēja tālu no troņa. Viņš tam tuvojās ar precibām un uzkāpa tajā ar noziegumu!
   —   Kuru viņš pats neizdarīja!
   —   Bet viņš guva, ko bija iecerējis, — vēsi atbildēja nepazīstamā. — Vētra, kas nogāza koku, saudzēja atvases. Bet dēlam drīz vien bija jāseko tēvam. B itāniks sekoja Klaudijam, un tādā gadījumā Nerons noteikti bija slepkava.
   —   Kas drīkst to apgalvot? Kas var šo šausmīgo apsūdzību celt pret viņu?
   —   Tu šaubies, meitenīt? Vai tu gribi zināt, kā tas viss notika? Es tev to pateikšu. Kad Nerons kādudien spēlējās ar saviem biedriem bla­kusistabā, kurā pusdienoja Agripinas galms, viņš pavēlēja Britānikam, kas atradās spēlētāju vidū, ieiet zālē un nodzied kaut ko viesiem priekšā. Viņš domāja, ka bērns nobīsies un tiks viesu izzobots, bet Britāniks pa­klausīja. Baltā tērpā viņš iegāja triklīnijā. Bāls un bēdīgs, asaru apslā­pētajā balsī, viņš iesāka dziedāt dziru vidū Ennija vārdus, kurus dzejnieks liek Aslianaksam mutē: ,,0, mans tēvs, mana tēvija! Tu, Priama nams, lepnā pils, templis skanīgām ejām un sienām, kas mirdzat zeltā un zi­loņkaulā! Es redzu jūs sabrūkam barbaru rokās, es redzu jūs topam sprē­gājošai liesmai par laupījumu!"
   Un, lūk, noklusa dzīrojošo smiekli, viņi sāka raudāt, un lai cik iz­laidīgi viņi arī bija, viņi klusēja bērna nevainības un sāpju priekšā! Bet tas teica visu par Britāniku. Toreiz Romas cietumos par saviem nozie­gumiem mocījās slavenā zāļu pagatavotāja. Nerons lika atnākt tribūnam Pollionam Jūlijam, kam bija jāapsargā šī sieviete, jo viņš kā ķeizars vēl baidījās runāt ar šo sievu. Nākamajā rītā Pollions Jūlijs atnesa nāves zā­les, kuras Britānika audzinātājs ielēja viņa biķerī. Bet vai nu slepkava sajuta bailes vai līdzjūtību, vai arī kas cits viņu atturēja no nozieguma, bet deva nebija nāvīga. Tad ķeizars Nerons - vai dzirdi? Dievišķais Nerons lika atnākt nāves zāļu pagatavotājai savā pilī, savā istabā, un mā­jas dieviem veltītā altāra priekšā izgatavot nāves zāles. Tās tūlīt izmē­ģināja pie āža, bet tas vēl nodzīvoja piecas stundas. Tad lika tās vēl ilgāk vārīt un iedeva kuilim, kurš bija beigts uz vietas.
   Tagad Nerons devās uz pirti, ieberzēja miesu ar smaržām un apģērba balto togu. Tad smaidīdams viņš nosēdās pie galda blakus Britānikam.
   —    Bet, — drebošā balsī stāstītāju pārtrauca Akte, — ja Britāniks tiešām ir nozāļots, kā tad tas notika, ka vergs, kam iepriekš jānobauda visi ēdieni, nejuta nekādu nāves zāļu iespaidu? Stāsta, ka Britāniks bijis epileptiķis un varbūt nobeidzies lēkmes laikā…
   —   Jā, jā, Nerons to apgāja ar pekles viltību. Tiešām visus dzērienus, visus ēdienus, kurus piesolīja Britānikam, iepriekš bija jānobauda vergam, bet viņam piedāvāja tik karstu dzērienu, ko vergs gan nogaršoja, bet Bri­tāniks nevarēja dzert. Tāpēc traukā ielēja aukstu ūdeni, un šis ūdens saturēja nāves zāles! O, tādas nāves zāles, kuras iedarbojās tik ātri un droši, ka Britāniks bez skaņas, bez sāpju kliedziena aizvēra acis un atkri­ta atpakaļ. Daži neapdomīgie aizbēga, bet dūšīgākie, lai arī bāli un dre­boši, visu noskatīdamies, palika. Bet Nerons, kas nupat bija aizsācis dziesmu, noliecās pār noslepkavoto un aplūkoja viņu. „Tas nekas", viņš teica. „Viņš drīz atkal atspirgs". Un viņš turpināja dziedāšanu, lai gan jau viss bija gatavs līķa apbedīšanai. Marsa laukumā jau bija ierīkots sārts, un tai pašā naktī ziliem traipiem pārklātais līķis tika aiznests turp. Bet it kā dievi būtu bijuši sašutuši par brā|a slepkavību, straumēm plūsto­šais lietus trīs reizes nodzēsa sārta liesmas, līdz beidzot pēc Nerona pa­vēles līķi pārklāja ar sveķiem un piķi, un šoreiz liesmas aprija mirušo, kura dvēsele likās ar liesmām aizlaidās debesīs.
   —   Bet Burrs! Bet Seneka! — iesaucās Akte.
   —  Bet Burrs! Seneka! — rūgti atkārtoja nepazīstamā sieviete. — Vi­ņiem rokā iespieda naudu, un ar zeltu viņiem aiztaisīja mutes.
   —  Ak, ak! — murmināja Akte.
   —   No šīs dienas, — matrona turpināja, kurai likās bija zināmi visi ģimenes briesmīgie noslēpumi, — no šīs dienas Nerons, Aenobarda cie­nīgais dēls, vara bārdu, dzelžaino vaibstu un svina siržu rases cienīgā atvase Nerons, atgrūda Oktāviju, kurai taču viņš bija pateicīgs par valsti, un izraidīja uz Kampāniju, kur viņš lika to apsargāt. Pats viņš nodevās braukšanām, teātrim un kurtizānēm un iesāka dzīvi, pilnu palaidnību un nekrietnību, dzīvi, par kuru jau divus gadus Roma ir nobažījusies. Jo tas, ko tu mīli, meitenīt, tavs skaistais uzvarētājs olimpiskajās spēlēs, ko visa pasaule sauc par ķeizaru, ko meitas godina kā Dievu, tas, tiklīdz pienāk nakts, pārģērbjas kā vergs vai brīvlaistais, izlien no pils un steidzas uz Mulvija tiltu vai šaubīgāko plītnīcu, kur plītētāju un pērkamo meitu, nastu nesēju un burvjumākslinieku priekšā, ķibeļu priestera cimboles vai kur­tizānes flautas pavadībā apdzied savus mīlas piedzīvojumus vai kara va­roņdarbus. Bet tad šo vīna un saldkāres sakarsēto salašņu priekšgalā tra­ko pilsētas ielās, aizskardams sievietes, mocīdams vīriešus, izlaupīdams namus, līdz beidzot atgriežas savā Zelta Namā, bieži ar nūjas sitiena zilumiem sejā, kurus dabūjis no kāda vīrieša, kas sevi aizsargājis.
   —   Neiespējami! Tas ir neiespējami! — Aktei izrāvās. — Tu viņu apmelo!
   —  Tu maldies, meitenīt, jo es tev nesaku pat ne pusi patiesības!
   —   Bet kāpēc viņš tevi nesoda, ja tu nodod viņa noslēpumus?
   —   Kādudien tas var notikt, tam es esmu gatava.
   —   Un kāpēc tu nebēdz no viņa atriebības?
   —   Varbūt tāpēc, ka es esmu vienīgā, kas to nevar.
   —  Jā, kas tad tu esi?
   —   Viņa māte!
   —   Agripina! — iesaucās Akte. Viņa pielēca kājās, bet tad nometās ceļos. — Agripina, Germanika meita, māsa, atraitne un ķeizara māte!.. Manā, nabaga Grieķijas meitas, priekšā stāv Agripina!.. O, ko tu gribi no manis?.. Runā, pavēli, un es tev paklausīšu! Varbūt tu vēlētos, lai es viņu nemīlu, jo par spīti visam, ko tu man teici, es vēl mīlu viņu!.. Bet ja es tā nevarēšu paklausīt, tad es varēšu vismaz mirt!
   —   Tieši otrādi, bērns! — atkal turpināja Agripina. — Mīli arī uz priekšu Cēzaru ar to nepārvaramo, padevīgo mīlu, kādu tu jūti pret Lū­ciju, jo tava mīla ir mana vienīgā cerība, ka tava tīrība padarīs nekaitīgu otras mīlas izvirtību!
   —   Otras? Tātad Cēzars mīl vēl kādu citu?
   —  Tu to nezini, meitenīt?
   —   Ak, ko tad es zinu! Kad es sekoju Lūcijam, es taču neprasīju ķeizaru! Kas bija man ķeizars? Es mīlēju vienkāršu mākslinieku, es viņam atdevos, jo cerēju, ka viņš būs pilnīgi mans. Bet kas tā ir par sievieti?
   —  Sieviete, kas noliegusi savu tēvu, bīstami skaista sieviete, kurai die­vi tomēr nav devuši sirdi — Sabīne Popeja!
   —  O, jā, jā, viņā vārdu es jau esmu dzirdējusi! Es zinu viņas dzīves stāstu jau labi sen, iekams es vēl zināju, ka viņai būs tik liela nozīme manā dzīvē. Mans tēvs kādreiz stāstīja par viņu, nenojauzdams, ka es noklausos, otram sirmgalvim, un abi nosarka! Vai šī sieviete nav atstājusi savu vīru Krispinu, lai sekotu savam mīļākajam? Oto? Un vai tas pēc dzīrēm par godu Luzitānijas pārvaldniekam nav viņu pārdevis ķeizaram?
   —  Tā ir viņa, jā, tā ir viņa!
   —   Un viņš mīl viņu, viņš vēl mīl viņu! — sāpēs Akte murmināja.
   —  Jā, — naida pilna Agripina atbildēja, — jā, viņš vēl mīl viņu, it kā atrastos valgos, ellīgā mīlas dzēriena varā, kā to Kesonija bija iedevusi Kaligulam. *
   —  Taisnīgie dievi! — iesaucās Akte. — Vai pār mani ir nācis sods būt nelaimīgai?
   — Tu esi mazāk nosodīta un mazāk nelaimīga par mani, — Agripina atbildēja. — Jo tavā varā ir liegt viņam mīlu, bet man dievi viņu deva par dēlu. Tagad tu saproti, kas tev jādara?
   —   Bēgt no viņa, viņu vairs neredzēt!
   —  Sargies no tā, bērns! Stāsta, ka viņš tevi mīl! -
   —   Runā? Bet vai tas ir tiesa? Tu tam tici?
   —  Jā.
   —   O, esi svētīta par šo ziņu!
   —  Tad labi, tavai mīlai jādod gribu, kādu mērķi, pēc kura tā censtos. Jāattālina no viņa šis velns, kas viņu samaitā, un ja tas tev izdodas… un ja tas tev izdosies, tad tu glābsi ķeizaru, Romu un varbūt arī mani!
   —  Arī tevi? Vai tu domā, ka viņš uzdrošināsies?..
   —   Nerons uzdrīkstas visu…
   —   Bet es nevaru īstenot šo plānu!..
   —  Tu varbūt esi vienīgā būtne, kas ir pietiekami tīra, lai to izpildītu!
   —  O, nē, nē, būs tomēr labāk, ja es bēgšu! Ja es nekad viņu vairs neredzēšu!
   —  Dievišķais ķeizars lūdz Akti pie sevis, — mīkstā balsī teica jaunais vergs, kas nupat bija atvēris durvis.
   —  Spors! — izbrīnījusies Akte iesaucās.
   —  Spors, — nomurmināja arī Agripina un pārklāja galvu ar plīvuru.
   —   Cēzars gaida! — pēc acumirkļa klusēšanas vergs atkal atsāka.
   —  Tad ej, — teica Agripina.
   —   Es paklausu, — atbildēja Akte.

   Akte paņēma plīvuru un mēteli un sekoja Sporām. Kad viņi bija šķēr­sojuši dažus pils gaiteņus, vadonis ar zelta atslēgu, kuru pēc tam nodeva jaunajai grieķietei, lai viņa varētu atgriezties viena pati, atslēdza vārtus. Tagad viņi atradās Zelta Mājas dārzos.
   Akte iedomājā sevi esam jau ārpus pilsētas, tik plaša un krāšņa viņas priekšā pavērās ainava. Starp kokiem viņa pamanīja ūdens virsmu, kura pletās kā ezers. Otrā pusē, biezos krūmos, maigā mēness gaismā pacēlās kādas pils pilāri. Gaiss bija skaidrs, ne mazākāis mākonīts nebija redzams pie zilajām debesim. Ezers atgādināja spoguli, un pēdējie trokšņi Romā, kas bija tuvu miegam, šķita nomirstam izplatījumā. Spors un jaunā mei­tene bija ģērbušies baltos tērpos. Viņi klusēdami izgāja cauri brīnišķīgai apkārtnei, līdzīgi divām ēnām, kas maldās Elizejas laukos.
   Ezera krastā Spors iekāpa barkā un ar zīmi uzaicināja Akti viņam sekot. Tad viņš atraisīja purpura buras, un laiva kā burvības dzīta slīdēja pa ūdeni, kurā atspīdēja Indijas okeāna retāko zivju zvīņas. Aktes ska­tiens vērsās uz vergu, un viņa atkal brīnījās par lielo līdzību, kāda bija māsai un brālim. Nolaistām acīm Spors sēdēja viņai iepretī, viņš likās bijās no savas agrākās viesmīlīgās saimnieces un mēmi vadīja laiviņu. Ak­te pati pārtrauca klusumu.
   —    Sabīne man teica, ka tu esot palicis Korintā, — viņa sacīja. — Tātad viņa mani mānīja?
   —    Sabīne runāja patiesību, — atbildēja vergs. — Bet es nepaliku ilgi tālu no Lūcija. Kāds burukuģis gāja uz Kalabriju, un es to izmantoju, un tā kā tas iegriezās Brundīzijā, es gāju pa Via Apia un Romā nokļuvu tai pašā laikā kā ķeizars, lai gan izbraucu divas dienas vēlāk.
   —    Sabīne, droši vien, bija laimīga, tevi ieraudzījusi, jo jūs tiešām viens otru maigi mīlat?
   —  Jā, tiešām, jo mēs esam ne tikai brālis un māsa, mēs esam dvīņi.
   —  Tad saki Sabīnei, ka es ar viņu gribu runāt, un lai viņa rīt atnāk!
   —   Sabīne vairs nav Romā, — atbildēja Spors.
   —   Un kāpēc viņa to atstāja?
   —   Tā gribēja dievišķais Cēzars.
   —   Kurp viņa aizgāja?
   —   Es nezinu.
   Lai cik bijīgi arī skanēja verga balss, taēu tur bija dzirdama skaidra vilcināšanās un acīmredzamas bailes atbildēt uz tālākiem Aktes jautā­jumiem.
   Ari barka patlaban piestāja pie krasta, un kad Spors to bija pievilcis un Akte izkāpusi ārā, abi turpināja ceļu. Atkal jaunā grieķiete klusēdama sekoja savam vadonim, bet šoreiz soļodama ātrāk, jo nupat viņi iekļuva pīniju un sikomoru mežā, kura zari nakti darīja tik tumšu, ka Akte, baiļu pārņemta, cieši piekļāvās savam pavadonim. Un tiešām, laiku pa laikam atskanēja žēlabainas skaņas, kuras likās izrāvās no zemes, līdz pavisam skaidri kļuva sadzirdami sāpju kliedzieni. Jaunā meitene nodrebēja un, uzlikusi roku uz Spora pleca, jautāja:
   —   Kas tas bija?
   —   Nekas, — vergs atbildēja.
   —   Bet es domāju, ka tomēr dzirdēju… — Akte turpināja.
   —   Kādu nopūtu? Jā, mēs taču ejam garām cietumam.
   —   Un kas par gūstekņiem tur atrodas?
   —   Kristīgie, kurus glabā cirkam.
   Ātriem soļiem Akte gāja tālāk, jo, iedama garām kādam cietuma lo­gam, viņa tiešām izdzirda sāpīgas, žēlabainas skaņas, un lai gan par kristī­gajiem, ja kādreiz gadījās par tiem runa, runāja kā par dumpinieku un bezdievju sektu, kura nodevās visām izlaidībām un noziegumiem, taču viņa sajuta sāpīgu līdzjūtību, kādu vienmēr jūt pret tiem, kam jāmirst briesmīgā nāvē. Viņa steidzās drīzāk tikt ārā no šausmīgā meža un, kad sasniedza malu, sev priekšā ieraudzīja gaiši apgaismotu pili. Gaismas un mūzikas, kas sekoja pēc vaidiem, apmierināta, Akte iegāja vestibilā dro­šāk nekā jebkad.
   Bet te uz mirkli viņa palika stāvam kā apburta. Nekad savos bērnības sapņos par feju valstībā viņa nebija iedomājusies tādu greznību. Bronzā, zeltā un dārgakmeņos mirdzošā zāle bija tik plaša, ka to apņēma trīs­kārtīgas pilāru rindas, izveidodamas tūkstoš soļus garu telpu, un tik augs­tu, ka tās vidū pacēlās simtdivdesmit pēdas augsta Cenodora statuja, at­tēlodama ķeizaru stāvus kā dievu. Drebēdama Akte soļoja tam garām. Kāda briesmīga vara piederēja šim cilvēkam, kura rīcībā pastaigām atra­dās dārzi, kas līdzīgi mežiem, un dīķi, kas līdzīgi ezeriem, un kurš sevis izklaidēšanai meta tīģeru un lauvu priekšā cietumniekus! Šai pilī visi cil­vēcīgās dzīves likumi tika izlietoti ačgārni. Pietika ar šā cilvēka vienu kustību, vienu mājienu, skatienu, un viss bija noticis: atsevišķs cilvēks, ģimene, jā, vesela tauta pazuda no zemes virsas, un ne mazākā dvesma nepretojās šai gribai, nedzirdēja citu skaņu kā vien mirstošo nāves brē­cienu, daba nepārtrauca savu gājienu, saule neaptumšojās, zibens nespē­ra, lai paziņotu, ka pār cilvēci plešas debesis un pār ķeizaru augstāk stāv dievi.
   Dziļu, briesmīgu baiļu pārņemta, Akte kāpa augšā pa kāpnēm, kuras veda uz Lūcija istabu, un bailes kļuva tik stipras, ka viņa, kad pienāca pie durvīm un Spors tās gribēja atslēgt, uzlika vienu roku tam uz pleca un otru spieda uz sirds, kuras spēcīgie sitieni draudēja viņu noslāpēt. Nostāvējusi tā vienu mirklīti, viņa pamāja Sporām, ka viņš var attaisīt durvis.
   Vergs paklausīja, un istabas dibenā viņa pamanīja Lūciju, kas, ģērbies vienkāršā, baltā tunikā ar olīvu vainagu galvā, pusguļus sēdēja uz dīvāna. Tūlīt viņai pazuda visas bēdīgās atmiņas. Viņa bija gaidījusi, ka šis cilvēks būs kaut kā mainījies, kopš viņa uzzināja, ka tas ir pasaules kungs, bet ar vienu vienīgu skatienu viņa paziņa Lūciju: skaisto, jauno vīrieti ar zel­taino bārdu. Viņa to bija ievedusi sava tēva mājā. Viņa atkal atrada olim­pisko uzvarētāju. Ķeizars bija pazudis. Viņa gribēja steigties pie viņa, bet pusceļā locekļi atteicās paklausīt, viņa nokrita ceļos, un izplētuši rokas pretim mīļākajam, tik tikko sadzirdami murmināja:
   —   Lūcijs… vienmēr Lūcijs… vai ne?
   —   Jā, jā, mana skaistā korintiete, esi mierīga, — maigi atbildēja ķei­zars un pamāja tuvoties viņam. — Vienmēr Lūcijs! Jā, vai nav tiesa, ar šo vārdu tu mani iemīlēji, bet nevis manas valsts, mana kroņa dēļ, kā visi citi, kas mani aplenc? Nāc, mana Akte! Celies! Lai visa pasaule gul man pie kājām, bet tevi es gribu slēgt savās rokās!
   —   O, es to zināju! — krizdama pie miļākā krūtīm, iesaucās Akte. — Es zināju, ka viņi melo, apgalvodami, ka Lūcijs ir ļaundaris!
   —   Ļaundaris? Un kas tev to teica?
   —   Nē, nē, — atbildēja Akte. — Atvaino! Domā taču, ka lauva, ku­ram tu līdzinies ar savu augstsirdību un spēku un kurš tāpat ir karalis starp zvēriem, kā tu esi ķeizars cilvēkiem, domā, ka tas ir šausmīgs, jo viņš, kas nepazīst savu spēku, nonāvē, kur viņš varbūt gribēja būt tikai maigs. O, tu, mans lauva, saudzē savu gāceli!
   —   Nebaidies ne no kā, Akte, — smaidīdams atbildēja Cēzars. — Lauva atceras, ka viņam ir zobi un nagi tikai pret tiem, kas grib viņu apkarot. Bet pie tavām kājām viņš kļausies kā jērs.
   —  Es nebaidos no Lūcija. Man viņš ir viesis un mīļākais, kas aizveda mani no dzimtenes un tēva un kas ar savu mīlu man atvietos šķīstumu, ko es zaudēju. Bet no kā es baidos, — viņa vilcinājās, līdz Lūcijs viņai pamāja turpināt, — tas ir ķeizars, kas atgrūda Oktāviju, tas ir Nerons, nākamais Pompeju vīrs!..
   —   Tu esi redzējusi manu māti! — pieceldamies un Akti asi uzlū­kodams, iesaucās Lūcijs. — Tu esi redzējusi manu māti!
   —   Jā, — notrīcēdama atbildēja jaunā meitene.
   —    Un viņa tev teica, ka es esmu šausmīgs? — Nerons rūgti tur­pināja. — Ka apskaudams es nožņaudzu, vai ne? Ka Jupiters man ir devis tikai iznīcinošo zibeni! Viņa tev stāstīja par Oktāviju, kuru viņa apsargā un kuru es ienīstu, un no kuras es tikai ar grūtībām atbrīvojos, kuras neauglīgā mīla man vienmēr bija tikai nepatīkama mīlināšanās! Ak, kā viņa maldās, cik ļoti man dara pāri, ja domā, ka ar lūgšanām un draudiem var kaut ko panākt pie manis! Šo sievieti, pēdējo no nolādētās cilts, es gribēju aizmirst, bet tomēr viņu atkal ir jāatceras!
   Tiklīdz Lūcijs paguva izteikt šos vārdus, viņš sabijās, kādu iespaidu tie bija atstājuši uz Akti. Viņa bija atslīgusi uz dīvāna spilvenos, nobālusi koda lūpās, asaru pilnām acīm, drebēdama dusmu priekšā, kuru pirmo izvirdumu viņa nupat piedzīvoja. Tiešām — balss, kura ar savu maigumu lika ietrīsēties visām sirds šķiedriņām, skanēja briesmīgi un draudīgi, un acis, kurās viņa lasīja mīlu, sprēgāja drausmīgus zibeņus, kuru priekšā - Roma aizklāja seju.
   —  Tēvs, o, mans tēvs! — šausmās iekliedzās Akte. — Tēvs, piedod man!
   —   Jā, Agripina tev droši vien teica, ka par savu mīlu tu esi pie­tiekami sodīta, viņa būs tev teikusi, kādu bestiju tu mīli, par Britānika nāvi viņa arī būs stāstījusi un par Jūlija Montāna arī. Ak, vai es zinu visu? Bet katrā ziņā viņa būs sargājusies teikt, ka viens man gribēja ap­strīdēt troni, otrs sita man pa seju. O, es jau saprotu — manas mātes dzīve ir tik skaidra!
   —  Lūcij, — sauca Akte, — Lūcij, klusē taču — dievu vārdā, klusē!
   —  O, — Nerons tomēr turpināja, — viņa tevi iesvētīja mūsu ģimenes noslēpumos. Viņa tev pastāstīja tikai pusi no tiem. Klausies tad arī par otru pusi. Šo sievieti, kas mani apvaino viena bērna un viena nelaimīgā slepkavībā, netiklības dēļ izraidīja pašas brālis Kaligula, kurš taču arī nebija nekāds tikumīgais. Kad tronī uzkāpa Klaudijs, viņa tika atsaukta no trimdas un apprecēja Krispinu Pasiniju, patricieti no dižas cilts, kas izdarīja muļķību, norakstīdams viņai visas bagātības, un kuru viņa, kad tas pārāk ilgi dzīvoja, nozāļoja. Pēc tam sākās cīņa starp viņu un Mes- salinu. Klaudijs tika godalgots ar uzvaru, Agripina kļuva sava tēvoča mī­ļākā. Toreiz viņā izstrādāja plānu, kā valdīt manā vārdā. Ķeizara meita Oktāvija bija precējusies ar Silānu. Viņa to lika apcietināt pie altāra un sameklēja viltus lieciniekus, kas viņu apvainoja asins sajaukšanā. Silāns nonāvējās, un Oktāvija palika atraitne. Raudošo iegrūda manās rokās, un to, kuras sirds bija pilna mīlas pret citu, piespieda apprecēt mani. Drīz pēc tam kāda sieviete mēģināja nolaupīt Agripinas vājprātīgo vīru. Tie paši liecinieki, kas apvainoja Silānu asins sajaukšanā, apsūdzēja Lolliju Paulīnu burvībā, un viņa, kas savā laikā skaitījās skaistākā sieviete, ko Kaligula pēc Romula un Augusta parauga apprecēja un rādīja romiešiem, ģērbtu smaragdu un pērļu izgreznojumā četrdesmit miljonu sesterciju vēr­tībā, viņa lēnām nomira moku kambarī. Slepkavu tagad nekas vairs nešķī­ra no troņa. Brāļa meita tagad apprecēja tēvoci. Mani Klaudijs adoptēja, un senāts piešķīra Agripinai Augustas titulu. Uzgaidi, tas vēl nav viss! — Nerons, atraudams Aktes rokas no ausīm, kuras viņa gribēja aizsegt, lai ilgāk neklausītos dēla apsūdzībā pret māti, turpināja. Kādudien Klau­dijs notiesāja uz nāvi laulības pārkāpēju. Šis spriedums lika nodrebēt Agripinai. Nākamajā dienā ķeizars un priesteri ēda Kapitolijā. Viņa no- garšotājs Halots pasniedza viņam šķīvi ar sēnēm, kuras bija pagatavojusi Lukusta, bet daudzums nebija pietiekami stiprs, un kad ķeizars dzīru sēdeklī cīnījās ar nāvi, ārsts Ksenofons, aizrunādamies, ka jāizvelk ne­laimīgā ēdiena paliekas, iegrūda mutē sazaļotu spalvu. Trešo reizi Agri­pina bija atraitne. Šo viņas dzīves stāsta pirmo pusi viņa noklusēja, vai ne? Viņa iesāka ar to brīdi, kad tronī nosēdināja mani, jo viņa domāja valdīt manā vārdā, viņa — miesa, es — ēna, viņa — īstā pavēlniece, es — tikai spoks. Kādu laiku viņa šo plānu tiešām īstenoja. Viņai bija pretoru miesassardze, viņa prezidēja senātā, pasludināja spriedumus un lika no­bendēt prokonsula Silāna slepkavu, brīvlaisto Narcišu. Bet kad es kā­dudien uzzināju par visiem šiem noziegumiem un sūdzējos viņai, ka viņa man nekā neatstāj, viņa atbildēja, ka es kā svešais, kā pieņemtais dēls vēl arvien pārāk daudz daru, un laimīgā kārtā ar dievu un viņas aiz­bildnību jāuztur Britānika dzīvība. Es tev zvēru, kad es dzirdu šā bērna vārdu, es nedomāju par viņu vairāk kā par Oktāviju. Bet šie draudi, nevis nāves zāles, kuras es viņam pasniedzu, bija par iemeslu, kāpēc viņam bija jāmirst. Mans noziegums nebija izdarīts tādēļ, lai es kļūtu slepkava, bat gan tāpēc, ka es gribēju tapt ķeizars! Toreiz tas bija — vēl vienu mirkli pacietības, es tūlīt beigšu — toreiz, klausies labi, meitenīt ar lielo, šķīsto un tīro mīlu, — toreiz viņa mēģināja atraut man valdniecību kā pavedēja, kuru bija zaudējusi kā māte.
   —   Klusē faču! — pār sevi nevaldīdama, iesaucās Akte.
   —  Ak, tu runāji par Oktāviju un Popeju un nenojauti, ka tev vēl ir trešā sāncense!
   —   Klusē, klusē!
   —   Viņa atnāca pie manis — ar šo nolūku, nē, nakts mierā, un ne svinīgā, noslēpumainā attālās istabas klusumā. Ne mielasta, ne orģiju lai­kā manā galmā. Klāt bija Seneka, Burrs, Pariss un Faons — visi tur bija. Viņa atnāca, puķēm vainagota, puskaila, gaismas un mūzikas šūpota! Un toreiz notika tā, ka viņas ienaidnieki, izbijušies par tās skaistumu — jo viņa ir skaista — starp mani un viņu iebīdīja Popeju. Nu, ko tu domā par manu māti, Akte?
   —  Nekrietni, nekrietni! — murmināja meitene un ar rokām aizklāja no kauna sasārtušos vaigus.
   —  Vai mēs neesam pavisam atsevišķa rase? Mūs vairs nevarēja uz­skatīt par cilvēkiem, un tāpēc padarīja par dieviem. Mans tēvocis noslā­pēja savu aizbildni ar spilvenu, sievastēvu nožņaudza peldes laikā. Mans tēvs izdūra forumā aci vienam jātniekam, uz Via Apia viņš pārbrauca pāri romietim, kas neprata laikā izvairīties. Un kādudien, sēdēdams pie galda blakus jaunajam Cēzaram, ar kuru kopā bija bijis austrumos, ar galda nazi nodūra brīvlaisto, kas viņam pasniedza dzērienu. Ko izdarīja mana māte, es jau tev teicu: viņa nogalināja Passienu, nonāvēja Silānu un Lolliju Paulīnu, noslepkavoja Klaudiju, un es, pēdējais no mūsu cilts, ja es būtu taisnīgāks ķeizars un ne tik padevīgs dēls, es nonāvētu savu māti!
   Akte izgrūda satricinošu kliedzienu un, rokas pret Cēzaru izplezda- ma, noslīga ceļos.
   —    Nu, ko tu dari? — dīvaini smaidīdams, jautāja Nerons. — vai tu ņem nopietni to, kas ir tikai joks? Esi mierīga, neprātīgais bērns! Vai tu šurp esi nākusi lūgt un lūgties? Vai es esmu licis tevi nopērt, ja tu berz jēlus savus ceļgalus un mežģī rokas? Celies augšā! Vai es esmu Cēzars? Vai es esmu Nerons? Vai Agripina ir mana māte? Tu esi tikai sapņojusi, skaistā korintiete! Es esmu Lūcijs, atlēts, braucējs, dziedātājs ar zelta liru, ar jauko balsi — vairāk nekas!
   —   O, — Akte atbalstīja galvu uz Lūcija pleca, — tev taisnība, man bieži liekas, ka es nejūtu savā sirdī manas mīlestības patiesību! O, Lūcij, Lūcij, nespēlējies tā ar mani! Vai tu nemani, ka es atrodos tikai diega platumā no elles atriebības? Apžēlo manu vājību, nepadari mani par vāj­prātīgu!
   —    No kurienes tad ceļas tavas bailes, tavas šausmas? Vai manai skaistajai Helēnai jāsūdzas par Parisu? Vai pils, ko viņa apdzīvo, nav diezgan krāšņa? Vai man jāceļ cita — sudraba pilāriem un zelta kapi­teļiem? Vai vergi neizrāda pietiekami daudz godbijības? Viņa var noteikt par dzīvību un nāvi. Ko viņa vēlas? Ko viņa prasa? Ko var atļauties kāds cilvēks, ķeizars, Dievs, tas viņai būs, ja tikai viņa vēlas!
   —    Jā, es zinu, tu esi visuvarens. Es ticu, ka tu mani mīli, es ceru, ka tu man sagādāsi visu, ko es izlūgšos, pat dvēseles mieru, pat iekšējo pārliecību, ka Lūcijs ir mans, kā es esmu viņa. Tavas personas, tavas dzīves viena daļa aizbēg no manas, tā ietinas tumsā un pazūd naktī. Ro­ma, valsts, pasaule prasa tevi, mans tu esi tikai tad, kad es tev pieskaros. Tev ir noslēpumi, tu perē naidu, tu mīli, un es nedrīkstu to zināt. Mūsu maiguma, mūsu niekošanās, sirsnīgākās mīlas laikā atvērsies durvis, kā tās atveras nupat, un brīvlaistais ar stīvu seju dos tev noslēpumainu mā­jienu, no kura es nekā nevaru saprast. Lūk, tā sākas mans mācību laiks!
   —   Ko tu gribi, Anicet! — jautāja Nerons.
   —   Ko dievišķais Cēzars pavēlējis, tā ir ieradusies un gaida.
   —   Saki viņai, ka es nākšu. Brīvlaistais pazuda.
   —   Tu redzi, — bēdīgi atsāka Akte.
   —   Runā!
   —   Tur ir kāda sieviete?
   —   Noteikti.
   —   Un es redzēju, kā tu nodrebēji, kad tev viņu pieteica.
   —   Vai tad notrīc tikai no mīlas?
   —   Šī sieviete, Lūcij…
   —   Runā! Es klausos!
   —   Nu, šī sieviete?..
   —   Nu, šī sieviete…
   —   Tā ir Popeja?
   —   Tu maldies, — atbildēja Nerons. — Tā ir Lokusta.

   Nerons piecēlās un sekoja brīvlaistajam. Izgājuši pa slepenām ejām, kuras zināja tikai ķeizars un uzticamākie vergi, viņi sasniedza mazu ista­biņu, kurai nebija neviena loga, bet gaisma un gaiss iekļuva tikai pa cau­rumiem griestos. Turklāt šie caurumi nebija tik daudz nolemti apgaismot telpu, kā ļaut aizplūst tvaikiem, kuri dažu reizi cēlās no bronzas uguns- bļodām. Tagad tās tur stāvēja aukstas, bet ogles jau gatavas gailēja uz tām un gaidīja aizdedzinošās dzirkstis un atdzīvinošo liesmu, divus lielos dzīvības un gaismas radītājus. Apkārt pie istabas sienām stāvēja porce­lāna rīki un dīvaini veidoti iegarena veida stikla trauki, it kā untumains mākslinieks, tos veidodams, būtu domājis par brīnišķīgākajām putnu un zivju sugām. Uz apaļiem galdiem stāvēja citi trauki ar rūpīgi noslēgtiem vākiem, uz kuriem izbrīnījusies acs varēja lasīt noslēpumainus uzrakstus, kas nepiederēja nevienai pazīstamai valodai. Tie apjoza laboratoriju kā
   14 3aK. 145
   noslēpumainās saites — mūmiju. Bet pār viņiem zelta nagliņās karājās svaigi un izkaltēti stādi, kuri, lielākoties, bija noplūkti maģijas noteiktā laikā.
   Būtu grūti nosaukt visas noslēpumainās ziedes un maisījumus, kuri bija traukos un kuriem piedēvēja visadažādāko iedarbi uz cilvēka orga­nismu. Tur bija ziedes, kuras padarīja neuzvarāmu, katrā ziņā nāvējošas indes, bet tur bija arī dzērieni, kas vecu padarīja jaunu un kas bēdīgos cilvēkus varēja uzjautrināt.
   Melni ģērbta sieviete, tērpu no vienas puses līdz ceļiem uzlocījusi, rokā turēdama brīnumrīksti, gaidīja Neronu. Kad tas ienāca, viņa bija tik ļoti nogrimusi domās, ka Neronu nepamanīja. Bet viņš gāja tieši pie vi­ņas, un jo tuvāk viņš nāca, jo vairāk viņa seja pauda bailes, pretīgumu un nicināšanu.
   Kad viņš atradās viņas priekšā, viņš pamāja Anicetam, un tas ar roku aizskāra sievietes plecu. Viņa pacēla galvu un atmeta atpakaļ matus, kuri viņu atklāja kā plīvuris, jo tos nesaturēja ne matu suka, ne saite. Burves seja ļāva domāt, ka viņa bija apmēram trīsdesmit piecus, trīsdesmit sep­tiņus gadus veca un ka agrāk viņa bijusi ļoti skaista. Bet šis kairums bija priekšlaicīgi novītis, vai nu izlaidībās un bezmiegā pavadīto nakšu, vai varbūt arī sirdsapziņas pārmetumu dēļ.
   Nepieceldamās, kustinādama tikai lūpas, pret Neronu pagriezusies, viņa uzsāka sarunu:
   —   Ko tu vēl gribi no manis? — viņa jautāja.
   —   Vispirms — vai tu atceries pagātni?
   —   Jautā Tēsējam, vai viņš atceras pekli!
   —   Tu zini, no kurienes es tevi atbrīvoju: no cietuma, kur tu lēnām sirgi pretī nāvei, kur tu dzīvoji netīrībā un kur riebīgie reptiļi ložņāja pār seju un rokām.
   —   Tur bija tik auksts, ka es to nejutu.
   —   Tu zini, ka es tevi ievedu mājā, kuru es liku uzcelt un izgreznot tev kā mīļākajai. Tavu nodarbību sauca par noziegumu, es to pārvērtu par mākslu. Tavus skolniekus vajāja,, es tev dažus devu.
   —   Un es par to tev devu pusi no Jupitera varas, jo nāvi, kurlo un aklo miega un nakts brāli, es darīju tev padevīgu.
   —   Nu, labi! Es redzu, ka tu to atceries. Es liku tevi pasaukt.
   —   Kam tad ir jāmirst?
   —  O, tas tev jāuzmin, jo es nedrīkstu teikt. Runa ir par ienaidnieku, kas ir tik varens un bīstams, ka viņa vārdu es neuzticētu pat klusēšanas statujai. Uzmanies, lai nāves zāles nedarbojas tik lēni, kā pie Klaudija, vai pavisam neiespaido, kā pie Britānika. Tām jānonāvē kā zibenim, tās nedrīkst ļaut ne izteikt vārdu, ne pakustēties īsi sakot, tām jābūt tādām nāves zālēm, kādas mēs te jau reiz esam izgatavojuši un izmēģinājuši pie kuiļa.
   —   Labi, — atbildēja Lokusta. — Ja runa ir tikai par tādu un vēl briesmīgāku nāves zāļu izgatavošanu, tad tas ir ļoti viegli. Bet kad es tev devu tās, par kurām tu runā, es zināju, kam es tās pagatavoju. Tās bija nolemtas nevainīgam bērnam, un tāpēc es varēju galvot par sekmēm. Bet ir ļaudis, kas, kā Mitridats, ir nejūtīgi pret nāves zālēm, jo pamazām viņi ir pieradinājuši savu kungu pie indīgām stādu sulām un nāvējošiem pul­veriem. Ja nelaimīgā kārtā manu mākslu izmēģinātu pie vienas tādas per­sonas, tad sekmes nebūtu un tu būtu vīlies manī.
   —   Un, — pabeidza Nerons, — tev atkal būs jāceļo uz cietumu, un es atkal tevi nodošu Pollionam Jūlijam, tavam agrākajam cietumsargam. Paļaujies, ka es to katrā ziņā izdarīšu!
   —   Nosauc man upura vārdu, un es tev galvošu par sekmēm!
   —  Es atkartoju, ka to negribu nosaukt, nevaru nosaukt! Vai tev nav spēju uzminēt nepazīstamo? Vai tu nevari ar burvību apvārdot garus, kurus tu apprasi un kuri tev atbild? Meklē un jautā. Es negribu tev neko vairāk teikt, bet es neliedzu minēšanu.
   —  Te es nekā nevaru izdarīt.
   —   Tu neesi nekāda cietumniece.
   —   Pec divām stundām es būšu atpakaļ.
   —   Es atzīstu par labāku tevi pavadīt.
   —   Pat līdz Eskvilinai?
   —   Visur!
   —   Un tu viens pats iesi man līdzi?
   —  Ja tas tev ir nepieciešams, jā.
   —  Tad nāc.
   Nerons pamāja Anieetam palikt, un no Zelta Nama sekoja Lokustai brīvībā, kā vienīgo ieroci sev līdzi nesdams tikai zobenu. Bet tas ir fakts, ka dienu un nakti uz kailās ādas viņš valkāja zvīņu bruņas, kuras aiz­sargāja viņa krūtis un kuras bija izstrādātas tik brīnišķīgi, ka piekļāvās visām kustībām, bet kurām nekā nevarēja padarīt ne asākais ierocis, ne stiprākā roka.
   Gaismas verga nepavadīti, viņi soļoja cauri tumšām Romas ielām uz Velabriju, kur pacēlās Lokustas nams. Burve trīsreiz pieklauvēja, pēc tam kāda veca sieviete, kas viņai izdarīja dažādus pakalpojumus, atvēra durvis un, ieraudzījusi jauno, skaisto vīrieti, kas droši vien šurp nāca, lai dabūtu kādu mīlas dzērienu, pagāja sāņus.
   Bet Lokusta atvēra durvis uz laboratoriju, un iegājusi pirmā, ar mā­jienu norādīja Cēzaram sekot.
   Riebīgu un dīvainu lietu juceklis atklājās ķeizara acu priekšā: gar sienām stāvēja ēģiptiešu mūmijas un etrusku skeleti; neredzamās stieplēs pie griestiem šūpojās krokodili un brīnišķīgi veidotas zivis; dažāda izskata un lieluma vaska figūras, ar sirdī iedurtām adatām vai dunčiem stāvēja uz pamatnēm.
   Bet šajā juceklī nedzirdāmi apkārt lidinājās pūc.e, kuras acis dzirkstīja kā kvēlojošas ogles, kad viņa notupās un kā bailēs saparkšināja ar knābi. Telpas vienā stūrī stāvēja melna aita, kura bēdīgi blēja, it kā zinādama likteni, kādam viņu taupīja.
   Bet Nerons citu skaņu vidū sadzirdēja vaidus un, kad palūkojās uz­manīgāk, telpas vidū uz grīdas ieraudzīja priekšmetu, kuru sākumā ne­varēja atpazīt.
   Tā bija cilvēka galva bez ķermeņa, lai gan acis likās vēl dzīvas. Ap kaklu tai bija aptinusies čūska, kuras melnā, kustīgā mēle te šāvās pret ķeizaru, te nira piena traukā.
   Bet apkārt galvai — kā Tantalam — bija nolikti ēdieni un augļi, it kā par izsmieklu, sodu vai zaimošanai. Un ķeizaram nebija ilgi jāšaubās, ka vaidēšana nāca no šās cilvēka galvas.
   Pa to laiku Lokusta sāka savu buršanās darbu. Apslacījusi visu māju ar Avernas ezera ūdeni, viņa iekūra uguni no ciprešu un sikomoru za­riem, kuri bija auguši uz kapiem, un iemeta tajā rupuča asinis apmērcētās pūces spalvas un Jolkā un Ibērijā plūktās ārstnieciskās zāles.
   Pēc tam nometās uguns priekšā un murmināja nesaprotamus vārdus. Kad uguns sāka dzist, viņa lūkojās apkārt, it kā kaut ko meklēdama, ko nevarēja tik drīz atrast. Bet tūlīt viņa asi iesvilpās, un čūska pacēla galvu. Drīz vien atskanēja arī otrais svilpiens, un rāpulis lēnām atritinājās. Pie trešā svilpiena, it kā paklausīdama pretīgajam spaidam, čūska lēnām, it kā baidīdamās, rāpoja uz pavēlnieces pusi. Bet Lokusta viņu satvēra pie kakla un galvu tuvināja ugunij tā, ka zvēra ķermenis tūlīt aptinās burvei ap roku un ļāva saklausīt vieglu sāpju svilpienu. Bet zvērs tika bīdīts tuvāk un tuvāk ugunij, līdz rīkle pārklājās ar baltām putām. Trīs, četri šīs indes pilieni nokrita pelnos, un Lokusta vairāk arī neko negribēja. Viņa palaida rāpuli brīvībā. Tas ātri aizbēga, un tīdamies ap kāda skeleta kāju, ielīda tā krūšukurvī, kur kādu laiku vēl bija redzams caur ribām lokāmies sāpēs.
   Bet Lokusta salasīja pelnus un kvēlojošās ogles azbesta audumā, sat­vēra valgu, kurš bija apsiets melnajai aitai ap kaklu, un, tā kā acīm­redzami bija galā ar sagatavošanos, kuru bija jāizdara mājā, pagriezās pret Neronu, kas nekustīgs kā statuja bija noskatījies burves izdarībās. Viņa apjautājās, vai vēl arvien viņam ir nolūks pavadīt viņu uz Eskvilinu. Viņš pamāja, un kad viņa izgāja ārā, Nerons sekoja.
   Bet mirklī, kad viņš gribēja aizslēgt durvis, tas izdzirda kādu balsi tik sāpīgi lūdzam pēc līdzcietības, ka, dziļi aizkustināts, apturēja Lokustu. Bet viņa atbildēja, ka mazākā vilcināšanās padarīs burvību nevarīgu. Ja ķeizars neseko viņai tūlīt, viņai jāiet vai nu vienai, vai garu izsaukšana jāatliek uz rītdienu.
   Tad Nerons strauji aiztaisīja durvis un sekoja sievietei, kuras noslē­pumi viņam vispār nebija sveši. Viņš jau pat varēja iedomāties, kāda nozīme bija šai šausmīgajai galvai. Tā bija līdz kakalam ierakta bērna galva, ko Lokusta nolēma bada nāvei vilinošo ēdienu priekšā, lai pēc nabaga būtnes nāves no viņa kaulu smadzenēm, kā arī no niknuma pilnās sirds varētu pagatavot to mīlas dzērienu, par kuru bagātie Romas uz­dzīvotāji vai ķeizara mīļākās brīžiem maksāja tādu naudu, ka par to va­rēja nopirkt veselu provinci.
   Nerons un Lokusta kā ēnas slīdēja pa līkumotajām Velabrijas ielām, tad strauji un mēmi nozuda aiz lielā cirka mūra un sasniedza Eskvilina pakāji. Šai bridi aiz kalna parādījās pirmā ceturkšņa mēness, un tagad uz zilās debess fona izcēlās neskaitāmie krusti, uz kuriem karājās zagļu, slepkavu un kristīgo ķermeņi, kas visi te saņēma vienādu sodu. Sākumā ķeizars domāja, ka burvei būs darīšana ar kādu no šiem līķiem, bet viņa, nekur neapstādamās, soļoja garām krustiem, tad ar zīmi ķeizaram pa­skaidroja, ka viņš var gaidīt. Viņa nometās zemē pie kāda kapa paugura un kā hiēna ar nagiem sāka rakt bedri. Tā izraktajā caurumā viņa ielika līdzpaņemtos pelnus, kuri vējā uzliesmoja.
   Tad viņa sagrāba melno aitu, ko bija atvedusi šim nolūkam, un ar zobiem pārkoda kakla artēriju, tā ka plūstošās asinis nodzēsa pēdējās pelnu dzirkstis.
   Tai pašā mirklī mēness aizplīvurojās, it kā negribēdams ilgāk noska­tīties šīs šausmas, bet, par spīti tumsai, kas tagad pārklāja pauguru, ķei­zars varēja redzēt, kā burves priekšā pacēlās ēna, ar kuru viņa pārmija dažus vārdus.
   Tagad viņš atminējās, ka apmēram šajā vietā bija aprakta skavenā burve Kandija, par kuru stāsta Ovidijs un Horācijs un kuru nožņauguši slepkavas. Tāpēc viņš nešaubījās, ka Lokusta patlaban būs runājusi ar šīs samaitātās sievietes garu. Bet ēnas sāka jau atkal krist zemē, no mā­koņiem iznira mēness un Nerons redzēja, kā bāla un dreboša viņam tuvo­jās burve.
   —   Nu? — viņš jautāja.
   —   Visa mana māksla būs neauglīga, — murminādama atbildēja Lo­kusta.
   —   Vai tev nav vairs nāvējošo zāļu?
   —   Ir gan, bet viņai ir droši pretlīdzekļi.
   —    Ā, tātad tu jau zini, ko es gribu sodīt? — pārsteigtais Nerons iesaucās.
   —   Savu māti! — atbildēja burve.
   —   Labi, — auksti atbildēja ķeizars. — Tad es atradīšu citu līdzekli.
   Un abi atkal nokāpa no nolādētā kalna un pazuda tumšās un tukšās
   ielās, kuras aizveda uz Velabriju un Palatinu.
   Nākamajā rītā ar mīļākā vēstuli Akte tika uzaicināta aizceļot uz Bajē un gaidīt ķeizaru, kas tur kopā ar Agripinu gribēja nosvinēt Minervas svētkus.

   Kopš tās nakts piedzīvojuma bija pagājušas astoņas dienas. Pulkstenis rādīja desmit vakarā. Mēness jau bija pacēlies pār apvārsni un iznira aiz Vezuva, kura ēnu viņš zīmēja, un Neapoles krasta. Skaidrā, mirdzošā gaismā spīdēja Pucuoli līcis, kuram pāri kā tumšas līnijas stiepās tilti, kurus bija licis uzbūvēt trešais ķeizars Gajs Kaligula, lai piepildītu astro­loga Trasilla pravietojumus.
   Pie krastiem un milzīgā lokā, kas izveidojās no Posipilas līdz Mizenas ragam, redzēja nodziestam, tāpat kā zvaigznes pie debesīm, ugunis pil­sētās, sādžās un jūrmalā izkaisītās pilīs.
   Kādu laiku klusumā vēl bija redzamas barkas, kuras, lāpām priekš­galā, slīdēja un ar trīsstūraino buru vai divu airu palīdzību traucās uz Enarijas, Procidas vai Bajē ostām. Bet pēc tam, kad bija nozudusi arī pēdējā, licis gulēja kluss un pamests. Tikai iepretī Hortenzijas dārziem, starp Jūlija Cēzara villu un Bauli pili ūdenī šūpojās dažas pieķēdētas laivas.
   Tā pagāja stunda, un nakts kļuva mierīgāka un svinīgāka, jo visi trokšņi bija rimuši, visa dienas kņada izskanējusi. Neviens mākonītis ne­bija redzams pie debesīm, kuras bija skaidras kā jūra. Neviens vilnītis nekrunkoja ūdeni, kurā atspoguļojās debesis.
   Mēness, kurš bija turpinājis savu gaitu spīdošā zilumā, likās kādu brīdi apstājās pār līci, it kā gribēdams sevi aplūkot mitrā spogulī. Pēdējās Pucuoli ugunis bija nodzisušās, un tikai bāka Mizenas ragā liesmoja kā lāpa milža rokā.
   Bija tā krāšņā Neapoles nakts, kad šī skaistā Grieķijas meita dāvāja vējiem savas apelsīnu smaržas, kamēr viļņi spēlējās pie marmora krūtīm. Laiku pa laikam atskanēja noslēpumaina nopūta, kādas gulošā zeme sūta debesīm, un mierīgā gaisā austrumu apvāršņa pusē pacēlās Vezuva dūmu pilārs, kurš izlikās kā milzīgs alebastra drupu gabals no izpostītās Bā­beles.
   Šai mierā un klusumā matroži, kas nogūlās laivās, pēkšņi starp ko­kiem, kuri līdz pusei aizklāja Bauli pili, ieraudzīja degošās lāpas. Viņi dzirdēja krastam tuvojamies gavilējošas balsis. Apelsīnu un lauru koku krūmi, kuri apņēma jūrmalu, pašķīrās, un trokšņodams un gaismas mir­dzuma apstarots, tiem tuvojās gājiens.
   Tūlīt lielākā kuģa pavēlnieks lika visnotaļ puķēm izgreznotās trirēmas nolaižamam tiltiņam pārklāt purpura tepiķi un gaidīdams nostājās god­bijīgā, gandrīz vai bailīgā stājā.
   Vīrs, kas atradās nākamā gājiena priekšgalā, bija pats ķeizars Nerons. Viņš tuvojās Agripinas pavadībā, un — dīvaina un kopš Britānika nāves nedzirdēta lieta — viņa balstījās uz dēla rokas. Smaidoši un draudzīgi sarunājoties, viņi šķita viena dvēsele un miesa.
   Kad gājiens sasniedza trirēmu, tas apstājās, un visa galma priekšā Nerons, kura acīs mirdzēja asaras, spieda māti pie sirds, skūpstīja viņai vaigus un pakausi, it kā viņam būtu ārkārtīgi grūti šķirties no viņas. Bei­dzot viņš palaida viņu vaļā un uzrunāja kuģa vadītāju.
   —   Anicet, — viņš sauca, — es tev uzticu savu māti!
   Agripina pārgāja pār tiltu uz trirēmu, kura lēnām attālinājās no pie­krastes un nogriezās aiz kalniem starp Bajē un Pucuoli.
   Bet Nerons vēl neatstāja krastu. Viņš palika tai vietā, kur bija at­vadījies no mātes, un māja viņai sveicienus, uz kuriem no kuģa atbildēja.
   Tikai tad, kad trirēma bija attālinājusies labi tālu no krasta, tā ka nevarēja aizsniegt cilvēku balsis, viņš atgriezās atpakaļ Bauli. Bet Agri­pina nokāpa viņai sagatavotajā kabīnē.
   Tiklīdz viņa bija izstiepusies uz purpura spilveniem, pacēlās tepiķis, un jauna, bāla un dreboša meitene iekliegdamās nokrita viņai pie kājām:
   —   Māte, o, mana māte, glāb mani!
   Pārsteigumā un bailēs Agripina vispirms nodrebēja, bet tad viņa pa­zina skaisto grieķieti.
   —    Akte! — izbrīnījusies viņa iesaucās un sniedza meitenei roku. — Tu esi šeit? Manā kuģī un no manis lūgdama žēlastību? No kā man tevi jāglābj, tevi, kas bija tik stipra, lai padarītu dēlu man atkal par draugu?
   —   O, no viņa, no manis, no manas mīlas — no šī galma, kuru es nicinu, no šīs pasaules, kura man ir tik jauna un sveša!
   —  Tiešām, pa ēšanas laiku tu biji pazudusi. Nerons prasīja pēc tevis, lika tevi meklēt. Kāpēc tu aizbēgi?
   —   Kāpēc? Un tu to vēl prasi? Vai tad bija iespējams sievietei — piedod! — izturēt tādas orģijas, kuru priekšā pat mūsu Venera nosarktu? O, māt, vai tu nedzirdēji tās dziesmas? Vai tu neredzēji kailās kur­tizānes? Šos burvju māksliniekus, kuru kustības bija kauns, vairāk gan, bez šaubām, viņiem nekā skatītājiem? O, es nevarēju tādus skatus izturēt, man bija jābēg dārzos. Bet tur — ak, arī tur notika lietas, kuras mani izbiedēja. Šie dārzi bija apdzīvoti kā senatnes birzis. Katrā akrā mitinājās pa bezkaunīgai nimfai, katrā krūmā pa kārīgam satīram! Un vai tu vari iedomāties, šajās sievietēs un vīriešos es pazinu matronas un bruņinie­kus… un es aizbēgu no dārza, kā biju bēgusi no galda. Bija vaļā kādi vārti, tie veda uz jūru, es bēgu uz krastu… Es ieraudzīju trirēmu, pazinu to, es uzsaucu, ka piederu tavai pavadonībai un ka man jāgaida tevi, un tā mani uzņēma. Un šo matrožu, kareivju, šo neizglītoto cilvēku vidū es uzelpoju brīvāk un mierīgāk nekā pie Nerona galda, kur taču sēdēja Ro­mas dižciltīgākie.
   —   Nabaga bērns, un ko tu gaidi no manis!?
   —   Patvērumu tavā mājā pie Lukrina ezera, vietu starp taviem ver­giem, plīvuru, kas būtu diezgan biezs, lai slēptu manu sarkšanu.
   —   Tātad tu negribi redzēt ķeizaru?
   —   O, māt!..
   —   Vai tu gribi viņu pamest liktenim, lai viņš kā kuģis maldās šai izlaidības jūrā?
   —   O, mana māte, ja es viņu mīlētu mazāk, varbūt es varētu palikt pie viņa! Bet kā tu vari vēlēties, lai es redzu viņa priekšā sievietes, kuras viņš mīl līdzīgi man, vai kuras viņš mīl vairāk nekā es tieku mīlēta? Tas ir neiespējami! Es negribu tik daudz upurēt, lai tik maz saņemtu. Šai pazudušā pasaulē pazudīšu arī es. Šo sieviešu starpā es kļūšu tāda pati kā viņas. Es nesīšu dunci pie jostas un kaut kādā riņķī indi, līdz kā­dudien…
   —    Kas ir, Aceronija? — Agripina pārtrauca uzbudināto un vērsās pie jaunās verdzenes, kura nupat ienāca.
   —   Vai drīkstu runāt, pavēlniece?
   —   Runā!
   —   Kurp tu gribi doties?
   —   Dabīgi, uz manām lauku mājām pie Lukrina ezera.
   —   Nu, tad sākumā mūsu virziens arī bija turp, bet pirms kāda laika kuģis mainīja kursu, mēs stūrējam atklātā jūrā.
   —   Atklātā jūrā? — iesaucās Agripina.
   —    Skaties pati, — pastumdama priekškaru pie malas, kas aizklāja logu, teica verdzene. — Redzi, tur zemes raga bāku, kurai vajadzēja jau atrasties tālu aiz mums un kura taču atrodas no mums pa labi. Tai vietā, lai tuvotos Puciolai, mēs attālināmies no tās pilnās burās.
   —   Tiešām! — iesaucās Agripina. — Ko tas nozīmē? Gallij! Gallij!
   Durvīs parādījās jauns romiešu muižnieks.
   —    Gallij, — Agripina turpināja, — saki Anicetam, ka es gribu ar viņu runāt.
   Romietis pazuda, un Aceronija viņam sekoja.
   —   Taisnīgie dievi, un nupat nodziest bāka, kā pēc burvju mājiena! — ķeizariene turpināja. — Akte, Akte, bez šaubām te notiek kāda neģēlība. O, mani gribēja atturēt iet uz Bauli, bet es negribēju ticēt! Ak, es ārprā­tīgā! Nu, Gallij?
   —    Anicets tavu pavēli nevar izpildīt, jo viņš liek nupat ielaist jūrā laivas.
   —   Tad es uzmeklēšu viņu pati. Ā, ko nozīmē tas troksnis virs mums? Pie Jupitera, mēs esam pazuduši, kuģis plīst pušu!
   Un tiešām! Tiklīdz Agripina bija paguvusi izteikt šos vārdus un ie­krist Aktes rokās, tā brīkšķēdamas pār viņu galvām uz visām pusēm sāka plīst plankas.
   Abas sievietes iedomājās, ka ir pazudušas, bet, pateicoties ievēro­jamam gadījumam, gultas griesti bija tik stingri un labi nostiprināti, ka varēja noturēt brūkošās drupas, kuras pie durvīm nosita jauno romieti.
   Akte un Agripina atradās labi nosargātā stūrī, ko izveidoja plankas savienībā ar gultas griestiem. Bet uz klāja atkal atskanēja kliegšana, no laivas dibena spiedās dobjš troksnis, un abas sievietes juta, kā zem viņu kājām trīcēja un ļodzījās grīda.
   Tiešām — vairākas ķīļa plankas bijā atdalījušās cita no citas, un caur čīkstošo sūci jūra plūda jau līdz pat kabīnes durvīm.
   Agripina tūlīt visu uzminēja. Viņas abas gaidīja nāve augšā un apakšā. Viņa apskatījās apkārt un uzzināja, ka klājam vien jāsabrūk pār viņām, bet no apakšas tās aprīs ūdens. Logs, pa kuru viņa skatījās uz Mizenas bāku, solīja vienīgo izeju. Viņa pievilka Akti, un, pamājusi ar pavēlošu, nepārprotamu kustību klusēt, jo no tā bija atkarīga abu dzīvība, abas metās ūdenī, ne drusciņas nevilcinādamās, ne ar vienu skatienu at­pakaļ neatskatīdamās.
   Tai pašā acumirklī viņām likās, it kā elles spēki viņas norautu dziļā­kos jūras bezdibeņos. Atvars novilka laivu dziļumā, un virpulis aizrāva arī viņas. Viņas grima vairākas sekundes, kuras viņam izlikās vesela mū­žība, bet beidzot lejup velkošais spēks pamazinājās, viņas vairs negrima, viņas cēlās augšup, līdz beidzot pusnemaņā parādījās ūdens virspusē.
   Bet tūlīt, kā caur plīvuru, laivas tuvumā viņas ieraudzīja iznirstam trešo galvu. Kā sapnī viņi dzirdēja kliedzam kādu balsi:
   — Es esmu Agripina, es esmu ķeizara māte, glābiet mani!
   Akte gribēja arī no savas puses saukt pēc palīdzības, bet sajuta Agri- pinas spiedienu un paguva izgrūst tikai nesadzirdamu skaņu. Kad viņas iznira otroreiz, viņas bija izkļuvušas no laivas redzamības loka. Bet Agri­pina, izmantodama vienu roku peldēšanai, ar otru rādīja uz airi, kurš nupat pacēlās un krizdams sadragāja Aceronijas galvu. Nelaimīgā, uz­dodamās par Agripinu un gribēdama tādā veidā glābties, pati sevi nodeva slepkavām. -
   Abas glābtās klusēdamas šķēla viļņus un pūlējās tikt krastā, kamēr Anicets domājās izpildījis savu uzdevumu un tuvojās Bauli jūrmalai, kur viņu gaidīja ķeizars. Vēl arvien debesis bija skaidras, un arī jūra kļuvusi mierīga.
   Bet vieta, kur Akte un Agripina bija metušās jūrā, bija pārāk tālu no tās vietas, kur viņas pūlējās sasniegt krastu, tā ka, nopeldējušas veselu pusstundu, viņas vēl arvien atradās pusjūdzi no sauszemes.
   Lai nelaimi padarītu vēl pilnīgāku, lecot jūrā, Agripina bija sev ie­vainojusi plecu; nu viņa juta, kā pagura viņas labā roka, tā ka, izbēgusi no vienām briesmām, viņa drīz vien iekļuva citās.
   Akte manīja, ka ķeizariene tikai ar pūlēm kustās uz priekšu, lai gan pār viņas lūpām neizlauzās neviens vaids. Bet smagi elpojošās krūtis no­deva, cik ļoti viņai bija vajadzīga palīdzība. Sākdama peldēt blakus Agri­pinai, viņa satvēra tās roku, uzlika sev uz pakauša un cīnījās tālāk, at­balstīdama nogurušo ķeizarieni, kas velti centās viņu pierunāt glābties vienai un ļaut viņai mirt.
   Pa to laiku Nerons atgriezās Bauli pilī, un, ieņēmis nesen atstāto vietu, pasūtīja jaunas kurtizānes un burvju māksliniekus un pavēlēja, lai orģijas turpinātos. Jā, viņš pat lika atnest liru un apdziedāja Trojas cīņas.
   Tomēr laiku pa laikam viņš nodrebēja, trīsas pārskrēja pa dzīslām, jo arvien vēl likās, ka dzird mātes pēdējo kliedzienu, jo atkal un atkal likās, ka šajā spiedīgajā, smaržām pārpildītajā gaisā soļo nāves eņģelis un ar spārnu galiem skar viņa pieri.
   Beidzot, pēc drudžainas divu stundu gaidīšanas, ienāca vergs, piegāja pie Nerona un iečukstēja tam ausī kādu vārdu, ko neviens nedzirdēja, bet no kura viņš nodrebēja. Nosviezdams liru, viņš norāva no galvas vai­nagu un, nepaskaidrodams nevienam pēkšņās bailes,, metās ārā no zāles.
   Bet ķeizara nemiers bija pārāk acīm redzams, viņa aizskriešana pārāk uzkrītoša, lai kurtizānes neuzminētu, ka ir noticis kaut kas briesmīgs. Tā­pēc visi pasteidzās sekot ķeizara paraugam, un dažas minūtes pēc viņa pazušanas cilvēkiem pārpildītā zāle, kur nupat bija gājis tik skaļi un jaut­ri, bija tukša un klusa kā kaps.
   Nerons bija devies uz savu istabu un licis pasaukt Anicetu. Tūlīt pēc izcelšanās krastā viņš bija nodevis ziņojumu ķeizaram par savu misiju, un Nerons, pārliecināts par viņa uzticību, nebija par to šaubījies. Tāpēc jo lielāka bija viņa izbrīna, kad Nerons, tikko Anicets bija ienācis, metās viņam virsū un uzbļāva:
   —    Kāpēc tu man teici, ka viņa ir mirusi? Apakšā stāv ziņnesis, ko viņa ir atsūtījusi!
   —    Tad viņš nāk no garu valsts, — Anicets atbildēja. — Es pats redzēju, kā salūza klājs un kā nogrima laiva. Es pats dzirdēju balsi, kas
   sauca: „Es esmu Agripina, ķeizara māte!", un es pats redzēju, kā airis pacēlās un krizdams sadragāja neuzmanīgās galvu, kas muļķīgā kārtā sau­ca pēc palīdzības!
   —  Taču tu maldies! Nogalināta tika Aceronija. Mana māte ir glābta!
   —   Kas to saka?
   —   Brīvlaistais Agerins.
   —   Vai tu viņu redzēji?
   —   Līdz šim vēl ne.
   —  Ko tu gribi darīt, dieviešķo ķeizar?
   —   Vai es varu uz tevi paļauties?
   —  Mana dzīvība pieder Cēzaram.
   —   Labi! Tad ej šajā kabinetā, un tiklīdz tu dzirdi saucam pēc pa-, līdzības, steidzies šurp, satver Agerinu un saki, ka tu esi redzējis, kā viņš pacēla zobenu pret mani!
   —  Tava vēlēšanās man ir pavēle, — palocīdamies un ieiedams kabi­netā, atbildēja Anicets.
   Nerons tūlīt satvēra spoguli un aplūkoja savu seju, un ieraudzījis, ka tā bija izķēmota, viņš bālumu iznīcināja ar sarkanu krāsu. Un, it kā gata­vodamies kāpt uz skatuves, viņš sakārtoja savas sprogas un togas krunkas, nosēdās iepriekš iestudētā pozā un gaidīja Agripinas sūtni.
   Tas ienāca, lai paziņotu Neronam, ka māte ir glābta, viņš runāja par divkāršo nelaimi, kas atgadījās ar trirēmu, un Nerons viņā klausījās, it kā to nemaz vēl nezinātu. Tad viņš piebilda, ka dižo Agripinu, kad tai draudēja zust pēdējie spēki un viņa paļāvās vairs tikai uz dieva palīdzību, uzņēma kāda zvejnieku barka. Laiva viņu aizveda uz Puciolas līci un pa ķeizara Klaudija izbūvēto kanālu — uz Lukrina ezeru. No turienes nestu­vēs viņu aiznesa uz viņas lauku mājām, un, tur nonākusi, viņa lika paziņot dēlam, ka dievi viņu ir apsargājuši, bet ja viņš vēlas māti redzēt, lai paciešas, jo viņa gribot atpūsties.
   Nerons noklausījās līdz galam, liekuļodams te bailes, te prieku, kā to prasīja ziņojums, bet uzzinājis to, ko vēlējās dabūt zināt, tas ir vietu, kur atrodas māte, viņš izpildīja plānu, ko bija viņam iedvesis naids: viņš nometa kailo zobenu ziņneša priekšā un sauca skaļi pēc palīdzības.
   Tūlīt no paslēptuves izteidzās Anicets, paceldams zobenu, satvēra ne­laimīgo, un, iekams vīrs vēl paguva atjēgties, nodeva to pretoriešu priekš­niekam, kas pēc pirmiem ķeizara saucieniem piesteidzās savu ļaužu priekšgalā. Tad Anicets aizskrēja pa pils ejām, visur ziņodams, ka ķeizars pēc mātes pavēles tik tikko neesot ticis nogalināts.
   Kamēr Bauli pilī norisinājās šie notikumi, Agripinu, kā jau teikts, izglāba zvejnieku laiva un lēnām devās uz ostu. Bet mirklī, kad viņa uz­dūrās barkāi, viņa uzprasīja Aktei, vai tā jūtas pietiekami stipra pašas spēkiem sasniegt krastu, kurš nupat iznira kā tumša līnija. Viņa vēl nezi­nāja, vai ķeizars viņu vajās līdz viņas lauku mājām pie Lukrina ezera, bet viņa nekādā ziņā negribēja meiteni, kurai bija pateicīga par savu dzīvību, uzņemt savā apkārtnē. Akte nojauta šā jautājuma iemeslu un nolēma sekot ķeizara mātei. Taču Agripina stingri pavēlēja viņu atstāt, bet apsolīja saukt pie sevis, tiklīdz ne no nekā vairs nebūs jābaidās. Akte paklausīja, un tikai tagad Agripina, kas līdz šim nebija pamanīta, izgrūda palīdzības saucienu, kamēr Akte aizslīdēja nepamanīta pa ūdens virsmu, balta un viegla kā gulbis, kurš slēpj savu galvu zem viļņiem.
   Jo tuvāk Agripina nāca krastam, jo vairāk tas likās atdzīvojās. Viņa redzēja ugunis juku jukām joņojam jūrmalā, un vējš līdz viņas ausīm at­nesa kliedzienus, kuru iemeslu viņa velti pūlējās uzminēt. Bauli ostā bija atgriezies Anicets un izplatījis ziņu par kuģa avāriju un ķeizara mātes nāvi. Pēc tam tūlīt krastā bija atsteigušies viņas vergi, klienti un draugi, cerībā, ka viņa varbūt dzīva sasniegs krastu, vai vismaz viļņi izskalos viņas līķi. Bet kad tumsā pamanīja baltas buras, pūlis tūlīt metās uz to vietu, kur tām bija jāpiestāj krastā, un kad pamanīja, ka tas tiešām veda Agripinu, nāves žēlabas pārvērtās gavilēs, tā kā ķeizara māte, kas līča vienā pusē bija notiesāta uz nāvi, otrā tika apsveikta ar triumfatora godu un uz kalpotāju rokām aiznesta līdz lauku mājām ļaužu pūļa pavadībā, kas, iztraucēts no miega, bija ārkārtīgi uzbudināts.
   Mājas vārti pēc viņas tika aiztaisīti, bet, par spīti tam, jūrmalas iedzī­votāji no Pocuoli līdz Bajē palika ārā un pienācēju ziņkārība sajaucās ar to uzbudinājumu, kas bija piedalījušies gājienā.
   Atkal atskanēja gaviles, skaļi tika apliecināta padevība un, beidzot, visi vēlējās redzēt sievieti, kurai pēc ķeizara vēlēšanās senāts bija piešķīris "pavārdu Augusta jeb dižā.
   Bel Agripina bija atvilkusies attālāko istabu dziļumā, jo vairāk nekā sajūsmu par tautas prieku viņa sajuta bailes un rūpes. Tikt tautas mīlētam Nerona galmā uzskatīja par noziegumu, it sevišķi, ja šī popularitāte tika piešķirta vispār cienītai personai.
   Savā istabā iegājusi, viņa nekavējoties lika pasaukt brīvlaisto Agerinu, vienīgo cilvēku uz kuģa, uz kuru, kā viņai likās, drīkstēja paļauties. Viņa uzdeva aiznest Neronam ziņu, un viņš to arī izpildīja. Tikai izpildījusi šo pienākumu, viņa sāka domāt par savām brūcēm un ļāva tās pārsiet. Pēc tam viņa aizsūtīja savas sievietes projām un, galvu ietinusi mētelī, kurš pārsedza gultu, viņa apgūlās. Viņa gulēja, kavēdamās moku pilnās domās un klausīdamās pūļa kliegšanā, kurš ar katru minūti kļuva skaļāks.
   Bet pēkšņi noklusa šīs tūkstoš balsis, kā pēc burvja mājiena norima kņada, nodzisa lāpas, kuras pa logu sūtīja istabā uguns kvēli. Nakts atkal kļuva tumša, noslēpumaina — viņas klusēšana.
   Agripina juta, kā pa visu miesu pārskrēja nāves drebuļi, kā auksti sviedri pārklāja pieri, jo nojauta, ka ne bez iemesla noklusa pūlis un nodzisa lāpas.
   Tiešām, drīz viņa dzirdēja bruņotus karapulkus ielaužamies ārējā pa­galmā, tad ejās un dažādās istabās atskanēja tuvojošos soļu troksnis.
   Atbalstījusies uz elkoņiem, smagi elpodama, bet sastingusi Agripina klausījās šajā draudīgajā troksnī. Jo viņa zināja, ka nebija nekādu cerību uz bēgšanu, un tāpēc viņa vispār par to nedomāja.
   Beidzot tika atrautas istabas durvis. Saņemdama visus dvēseles spē­kus, un bāla, bet noteikta, viņa apgriezās un uz sliekšņa ieraudzīja brīv­laisto Anicetu, aiz viņa tetrarhu Herkuleju un flotes centurionu Olaritu. Ieraudzījusi Anicetu, ko pazina kā Nerona uzticības vīru un arī bendi, viņa zināja, kam jānotiek, un bez vaidēšanas un lūgšanās viņa teica:
   —    Ja tu nāc kā ziņnesis, tad ziņo manam dēlam, ka es atkal jūtos vesela. Bet ja tu nāc kā bende, tad dari savu pienākumu!
   Atbildes vietā Anicets izvilka zobenu un tuvojās gultai. Un tai vietā, lai lūgtos žēlastību, Agripina atsedza krūtis un rūgti izteica tikai šos vār­dus:
   —   Dur šajā vēderā!
   Slepkava paklausīja, un māte nomira, izteikdama tikai lāstus klēpim, kurš dzemdējis tādu dēlu.
   Pa to laiku, šķīrusies no Agripinas, Akte piepeldēja pie krasta, bet, tam tuvodamās, ieraudzīja spīdam lāpas un izdzirda pūļa kliegšanu. Tā kā viņa nezināja, ko nozīmē šī gaisma un šī kliegšana, un tā kā jutās pietiekami stipra, viņa atzina par labāku uzkāpt uz sauszemes nevis Pu­cuoli krastos, bet citā vietā.
   Tādēļ, lai labāk izvairītos no skatieniem, viņa peldēja Kaligulas tiltu ēnā, ko tie meta ūdenī, un, pieķerdamās stabiem, uz kuriem balstījās spraišļi, atpūtās. Bet kad viņa atradās apmēram trīssimt soļus no tilta gala, viņa ieraudzīja sarga ķiveres spīdumu, un atkal meklēja paslēpties tālumā, lai gan krūtis, kas smagi cilājās, un nogurušās rokas nekavējoties prasīja cik vien iespējams ātrāk sasniegt krastu
   Beidzot viņa pamanīja vietu, kādu bija vēlējusies: zemu, tumšu un vientuļu, kur vairs nesniedza lāpu gaisma, bet pūļa gaviles likās ļoti tālas. Vispār viņai tagad likās, ka lāpas un kliegšana, kā arī krasti, kurus vēl tikai mirkli atpakaļ viņa varēja atšķirt, bija pazuduši.
   Tie ienira kā mākonī, kurš aizklāja viņa acis un caur kuru tās raustī­jās kā sarkans zibens. Viņai likās, it kā viņu ar šņācošiem spārnu vēzie­niem pavadītu jūras nezvērs. Viņa gribēja kliegt, bet mute pielija ar ūdeni un uz galvas plīsa vilnis.
   Akte juta, ka viņa būs pazudusi, ja nesaņems visus spēkus, un kramp­jaini viņa pacēlās ar pusi ķermeņa virs viļņiem, kuri spiedās viņai virsū. Lai cik maza šī kustība arī bija, tomēr ar to pietika, lai krūtis piepildītos ar svaigu gaisu.
   Krasts, kuru viņa ieraudzīja, likās bija pavirzījies tuvāk, viņa atkal peldēja, bet drīz vien parādījās jauna noguruma vēstneši, un sajukušas, dīvainas domas jaucās smadzenēs. Dažas minūtes raibā juceklī viņa ie­raudzīja visu, kas bija viņai dārgs, un acu priekšā iznira visa viņas agrākā dzīve.
   Viņai likās, ka krastā viņa redz kādu sirmgalvi, kas izpletis rokas pret viņu, un sauca palīgā, kamēr kāds nezināms spēks viņu paralizēja un likās vilka neizdibināmā līča dzelmē.
   Tad viņa atkal sevi ieraudzīja mirdzošās dzīrēs. Ar liru rokās sēdēja Nerons, viņa mīluļi aplaudēja bezkaunīgām dziesmām un ienāca kurtizā­nes, kuru deja aizskāra meitenes kauna jūtas.
   Viņa gribēja atkal bēgt projām, taču kājas likās it kā saistītas ar puķu vītnēm, un ejas galā, kura veda uz dzīru zāli, viņa redzēja sirmgalvi, kas viņai māja ar roku. Bet ap pieri šim sirmgalvim bija mirdzoša stīpa, un viņa seja spīdēja tumsībā. Viņš deva zīmi, ka viņai jānāk pie viņa, un viņa zināja, ka būs glābta, ja sekos viņam. Beidzot tomēr gaisma nodzisa, norima visi trokšņi, viņa juta sevi grimstam un izgrūda kliedzienu.
   Tam atbildēja otrs kliedziens, bet viļņi saplūda kopā kā miroņauts, un viņā viss nomira, pat sajūta, ka viņa vēl dzīvo. Viņai vēl likās, it kā viņu miegā nestu kaut kur projām un ļautu ripot no kalna nokares, līdz viņa atsitās pret akmeni.
   Viņa sajuta dobjas sāpes, kādas sajūt ģībonī, bet tad viņa manīja tikai ledainu aukstumu, kurš līda sirdī, un kad tas bija pārņēmis visu sirdi, viss viņā nodzisa, pat dzīvības apziņa.
   Kad viņa nāca pie samaņas, bija nakts. Ietīta platā mētelī, viņa gulēja krastā, un blakus viņai uz ceļiem, viņas galvu klēpī turēdams, tupēja kāds vīrs, no kura matiem pilēja ūdens.
   Viņa pacēla acis pret viņu, un savādi — pazina sirmgalvi, kuru bija redzējusi nāves agonijā. Tā bija tā pati cienīgā, maigā seja, tā kā viņai šķita, it kā viņa vēl arvien sapņo.
   —   O, manu tēv, — viņa murmināja, — tu mani sauci pie sevis, un es esmu atnākusi. Te es esmu! Tu glābi manu dzīvību. Kā tevi sauc, lai es svētīju tavu vārdu?
   —   Mani sauc par Pāvilu, — atbildēja sirmgalvis.
   —   Un kas tu esi? — jaunā meitene jautāja tālāk.
   —   Kristus apustulis, — viņš atbildēja.
   —   Es tevi nesaprotu, — maigi iesaucās Akte, — tomēr es tev uzticos kā tēvam. Ved mani, kur gribi, es esmu gatava tev sekot!
   Tad sirmgalvis piecēlās un soļoja viņai pa priekšu.
   XI
   Atlikušo nakts daļu Nerons pavadīja bezmiegā un baiļu mokās. Viņš bijās, ka Anicets varbūt nebūs vairs sastapis māti, jo viņš domāja, ka viņa tur būs uzturējusies tikai īsu laiciņu, un, par savu vājību ziņodama, būs tikai liekuļojusi, lai iegūtu laiku un neaizkavēta varētu atgriezties Ro­mā.
   Viņš jau redzēja viņu lepnu un noteiktu iebraucam galvaspilsētā, sa­saucam tautu, apbruņojam vergus, uzmudinām tautu, senātu atveram vār­tus, lai prasītu gandarījumu par kuģa avāriju, par dabūtiem ievainoju­miem un par to, ka draugi viņu aiznesa. Kā bērns viņš nodrebēja no mazākā troksnīša, kas, neskatoties uz visu slikto apiešanos ar māti, tomēr nevienu mirkli nebija mitējies no viņas baidīties. Viņš zināja, uz ko viņa bija spējīga, un no tā, ko viņa bija darījusi viņa labā, viņš apsvēra, ko varētu pasākt pret viņu.
   Tikai septiņos no rīta Bauli pilī parādījās Aniceta sūtītais vergs, no­liecās ceļos ķeizara priekšā un pasniedza viņam paša gredzenu, kuru viņš bija nodevis slepkavam kā pilnvaras zīmi, un kurš, pēc norunas, derēja kā izpildītās slepkavības pierādījums.
   Tagad Nerons piecēlās pilns prieka. Viņš iesaucās, ka tikai no šīs stundas viņš esot ticis pie īstās kundzības un ka par to viņš ir pateicīgs Anicetam.
   Tomēr viņš uzskatīja par nepieciešamu uzmanīties un mātes nāvi at­tēlot citādāk. Viņš tūlīt lika ziņot uz Romu, kā viņa istabā ar zobenu rokā satverta Agripinas uzticības persona, brīvlaistais Agerins, kas bija nācis, lai viņu noslepkavotu. Bet kad māte uzzinājusi, ka plāns izjucis, un baidīdamās atbildēt senāta priekšā, viņa pati devusies nāvē, kādā bijis jāmirst viņam.
   Viņš vēl piebilda, ka jau ilgi viņa centusies atņemt viņam valdniecību, esot pat lielījusies, ka tiklīdz ķeizars būs miris, tauta, pretori un senāts zvērēs padevību viņai.
   Tālāk viņš teica, ka izcilu personu izraidīšana bija viņas darbs un kā pierādījumu atgādināja Silāna māsu Jūniju, Kalvīnu, kādreizējo Oktāvi- jas vīru, tālāk pretoru Valēriju Kapitonu un Licīniju Gabolu.
   Bet kuģa avāriju viņš attēloja kā dievu sodu, kurus viņa apmelojusi un nopulgojusi. Starp citu, šo vēstuli bija jāparaksta Senekam, jo Ne­rons tā drebēja, ka nevarēja rakstīt.
   Bet tiklīdz pirmais uzbudinājums bija garām, viņš iesāka, gluži kā komediants, liekuļot sāpes un sēras. Viņš nokasīja no sejas sarkano smiņ- ķi un izlaida matus, lai tie juceklī plīvotu ap galvu. Balto dzīru tuniku viņš apmainīja pret tumšo, un savu pretoru, jā, pat vergu un kurtizāņu priekšā parādījās, it kā viņu šis sitiens būtu gandrīz vai nogalinājis.
   Tad viņš runāja par to, ka viņš grib doties ceļā, lai pēdējo reizi redzētu savu māti. Viņš lika aizvest sevi barkā un to vietu, kur vakar, liekuļodams maigākās jūtas, bija no viņas atvadījies. Viņš šķērsoja līci, kur gribēja to noslīcināt, izkāpa krastā, kur, ievainota un tuvu miršanai, bija izkāpusi viņa, tad uzgāja augšā vasarnīcā, kur bija norisinājušies pē­dējie šīs satricinošās drāmas skati. Dažas kurtizānes, Burs, Seneka un Spors viņu pavadīja. Viņi pūlējās izspiegot viņa sejas izteiksmi, kādu bija jāpiedod savai, un viņš izskatījās ļoti apbēdināts, un visi, kas ar viņu kopā iegāja ārējā pagalmā, atstāja tādu iespaidu, it kā nupat būtu zaudējuši pa mātei.
   Smagiem, svinīgiem soļiem Nerons gāja augšā pa kāpnēm, kā pie­klājas dēlam, kas tuvojas mātes līķim, kura devusi viņam dzīvību. Ejā, kura veda miršanas istabā, ar rokas mājienu viņš pavēlēja pavadoņiem palikt un paņēma sev līdzi tikai Sporu, it kā baidīdamies, ka šo vīru priekšā viņu varētu pārvarēt sāpes.
   Kādu mirkli viņš apstājās pie durvīm, atbalstījās pret sienu un seju apklāja ar mēteli, it kā viņam būtu jāslēpj asaras, bet patiesībā tas notika, lai noslaucītu sviedrus, kuri spiedās uz pieres. Pēc īsas vilcināšanās viņš strauji un noteikti atvēra durvis un iegāja telpā.
   Agripina vēl atdusējās gultā. Bez šaubām, slepkavas bija noslēpuši visas nāves agonijas pēdas, jo varēja teikt, ka viņa bija iemigusi. Pār viņu bija izplests mētelis, kurš ļāva redzēt tikai seju, daļu krūšu un rokas, kurām nāve piešķira iezilo marmora izskatu.
   Vēl arvien Nerons stāvēja gultas kājgalī Spora pavadībā, kurš lūkojās sev priekšā vēl neizteiksmīgāk nekā viņa kungs, kad vienaldzīgā ziņkārē viņš pēkšņi pamanīja no pamatnes nogāztu statuju.
   Un tūlīt mātes slepkavas seja kļuva jautrāka. Bija iznīcinātas visas viņa šaubas, pazuda visas bažas: tronis, pasaule, nākotne beidzot pie­derēja tikai viņam vien. Viņš varēja valdīt brīvi un neaprobežoti, jo Agri­pina tiešām bija mirusi. Bet šīs jūtas drīz vien deva ceļu citai izteiksmei: viņa acis pievērsās rokām, kuras viņu bija spiedušas pie mātes sirds, krū­tīm, kuras viņu bija barojušas, un acis iemirdzējās dīvainā kārē. Ar roku viņš pavilka nost mēteli, kurš sedza māti, un kad ieraudzīja mirušo sev priekšā visā augumā, viņš nolūkojās uz to cinisma pilnu izteiksmi un teica savam pavadonim:
   — Spor, es nezināju, ka viņa bija tik skaista!
   Pa to laiku bija uzaususi diena, un līcī pamodās parastā dzīvība. Ik­viens atkal uzsāka savus dienas darbus. Baumas par Agripinas nāvi bija jau izplatījušās, un pār visu jūrmalu, kuru pārklāja tirgotāji, zvejnieki un slinkuma lāpītāji, smagi gūlās dobjš nemiers.
   Pavisam skaļi runāja par briesmām, kuras bija draudējušas ķeizaram un no kurām viņš tikai ar pūlēm izmucis. Kamēr kāds dzirdēja, visi pa­teicās par to dieviem, un, galvu nepagriezuši, gāja garām sārtam, kuru kāds brīvlaistais, vārdā Munsters, ar dažu vergu palīdzību bija sarīkojis pie ceļa, kas stiepās Mizēnā pavisam tuvu Jūlija Cēzara villai.
   Bet visa šī kņada, nemiers, baumas nesniedzās līdz patversmei, uz kuru Pāvils bija aizvedis nabaga Akti. Tā bija maza, vientuļa māja, kura atradās Nizīdas kalnāju galotnē un kuru apdzīvoja kāda zvejnieku ģimene.
   Lai gan sirmgalvis šajā ģimenē likās svešinieks, tomēr viņam izrādīja acīm redzamu cieņu. Un turklāt paklausība, ar kādu izpildīja viņa mazā­ko vēlēšanos, nebija verdziska, bet godbijīga. Likās, it kā bērni paklausītu tēvam, sulaiņi — patriarham, skolnieki — savam skolotājam.
   Vispirms Aktei bija vajadzīgs miers. Pilnīgi uzticēdamās aizstāvim un sajuzdama, ka, sākot no šīs dienas, viņu kāds apsargās, viņa padevās vecā vīra lūgumam un iemiga.
   Līdzīgi tēvam, kas stāv pie sava bērna gultas, viņš nosēdās pie viņas gultas, un pacēlis acis pret debesīm, pamazām iegrima dziļās pārdomās. Kad jaunā meitene atkal atvēra acis, tūlīt ieraudzīja veco vīru, un, lai gan tagad viņai pēkšņi uzmācās visas atmiņas, sērīgi smaidīdama, viņa sniedza tam roku.
   —   Vai tev vēl sāp? — jautāja sirmgalvis.
   —   Es mīlu! — viņa atbildēja.
   Brīdi abi klusēja, tad Pāvils turpināja:
   —   Ko tu vēlies?
   —   Patvērumu, kur es varu domāt par viņu un apraudāt.
   —   Vai tu jūties pieteikami stipra man sekot?
   —   Dosimies ceļā! — Akte piecēlās.
   —   Šobrīd tas nav iespējams, meit. Ja tu esi bēgle, tad es esmu iz­stumtais. Ceļā mēs varēsim doties tikai naktī. Vai tu gribi šonakt mani pavadīt?
   —   Jā, manu tēv.
   —   Vai tu nebaidies no garā, nogurdinošā gājiena, jo tu taču esi tik maiga un vārīga?
   —   Manā dzimtenē jaunās meitenes ir pieradušas sekot briežu mātei cauri biezākajiem mežiem un pāri augstākajiem kalniem.
   —   Timotej, — sirmgalvis pavēlēja, — pasauc Silasu!
   Zvejnieks tūlīt noņēma Pavila brūno mēteli, izplēta to uz nūjas, atstā­ja būdu un iestiprināja spieķi zemē.
   Tūlīt šī zīme tika pamanīta, un no Nizīdas kalna norāpās cilvēks, kurš devās uz krastu, iekāpa barkā un, no krasta atgrūdies, pilniem spē­kiem airēja pāri ūdenim, kas šķīra salu no kalnājiem.
   Attālums nebija garš, un jau pēc ceturtdaļstundas simtu soļu attālumā no mājas laivas degungals iedūrās krastā. Piecas minūtes vēlāk vīrs jau stāvēja uz sliekšņa.
   • Viņam ienākot, Akte izbijās, jo viņa nebija novērojusi to, kas notika apkārt, bet gan lūkojusies uz Bauli.
   Svešinieks, spriežot pēc varaskrāsas ādas, turbāna, kurš sedza viņa galvu, un smalkajām drēbēm, bija atzīstams par Arābijas dēlu. Godbijīgi viņš tuvojās un sveicināja Pāvilu nepazīstamā valodā. Tajā pašā valodā Pāvils atbildēja dažus vārdus, kuros skanēja drauga labvēlība un meistara autoritāte. Atbildes vietā Sllass piestiprināja sandales pie kājām, apjoza virvi ap gurniem, satvēra ceļotāja nūju, nometās Pāvila priekšā ceļos, kas viņu svētīja, un aizgāja.
   Izbrīnījusies Akte lūkojās sirmgalvī. Kas viņš bija, ka visi klausīja viņa maigajām un taču noteiktajām pavēlēm, it kā viņš būtu karalis, un ko viņi tomēr godāja kā tēvu?
   īsajā laikā, kuru viņa pavadīja Nerona galmā, viņa redzēja paklausību tās verdziskā formā, kura ir baiļu māsa, bet ne padevību, kas ir go­dāšanas zīme.
   Vai virs zemes bija divi ķeizari, un vai šis, kas slēpās, kam nebija ne mantas, ne ieroču, ne vergu, vai šis nebija varenāks par to, kuram piederēja visas pasaules bagātības, divdesmit septiņi miljoni pavalstnieku un divsimt tūkstoši kareivju?
   Straujā juceklī šie apsvērumi izskrēja caur Aktes galvu, un tie bija tik nesatricināmi stipri, ka viņa pagriezās pret Pāvilu ar tām pašām bai­lēm un to pašu godbijību, kādu svētajām sirmgalvim izrādīja visi pārējie, un, rokas sakristojusi, teica:
   —    O, kungs, kas tu esi, ka tevi ikviens klausa, no tevis nebaidīda­mies?
   —   Es to jau tev teicu, meit. Mani sauc par Pāvilu un es esmu apus­tulis. ' /
   —   Bet kas tad ir apustulis? — jautāja Akte. — Vai tas ir kāds ru­nātājs kā Dēmostens? Vai filozofs kā Seneka? Pie mums daiļrunību sa­līdzina ar zelta ķēdi, kas nāk ārā no mutes. Vai tu ar saviem vārdiem pieķēdē klausītājus pie sevis?
   —   Es esmu vārdu sludinātājs, kurš nevis saista, bet atbrīvo, — smai­dīdams atbildēja Pāvils. — Tai vietā, lai teiktu cilvēkiem, ka viņi ir vergi, es esmu nācis, lai sludinātu viņiem brīvību.
   —   Es tevi nesaprotu, un tu taču runā manas mātes valodā, it kā tu būtu grieķis.
   —   Es sešus mēnešus esmu dzīvojis Atēnās un pusotru gadu Korintā.
   —   Korintā! — nomurmināja jaunā meitene un paslēpa seju rokās. — Vai tas bija sen?
   —   Pirms pieciem gadiem.
   —   Un ko tu darīji Korintā?
   —    Darbdienās izgatavoju teltis kareivjiem, ceļotājiem un matrožiem, jo es negribēju būt par nastu manam augstsirdīgajam saimniekam, kas bija mani uzņēmis. Bet sabata dienā es sprediķoju sinagogā, sievietēm atgādinādams pieticību, vīriešiem iecietību un visus evaņģēliskos tikumus.
   —   Jā, jā, tagad es atceros, esmu dzirdējusi par tevi! — iesaucās Ak­te. — Vai tu nedzīvoji jūdu sinagogas tuvumā, godājamā sirmgalvja Tita Justa namā?
   —    Tu viņu pazīsti?— acīm redzami būdams iepriecināts, iesaucās Pāvils.
   —    Viņš bija mana tēva drauga, — atbildēja Akte. — Jā, jā, tagad es atceros: jūdi tevi uzrādīja, veda tevi pie Galliona, kas bija Ahajas prokonsuls un Senekas brālis. Kad tu gāji garām, mans tēvs veda mani pie durvīm un teica: „Lūk, meit, te iet taisnīgais!"
   —   Un kā sauc tavu tēvu? Kā sauc tevi?
   —   Manu tēvu sauc par Amiklu, un mani — par Akti.
   —   O, tagad arī es atceros, tavs vārds man nav švešs. Bet kā tu varēji atstāt savu tēvu? Kāpēc tu šķīries no tēvijas? Kā tas notika, ka es atradu tevi gluži vienu un mirstošu jūrmalā? Saki man visu, mans bērns, manu meitiņ, un ja tev nav vairs tēvijas, tad es tev to došu, ja tev nav vairs tēva, tad es to pagādāšu.
   —   O, nē, nē! Nekad es neuzdrošinātos tev to izstāstīt.
   —   Vai šī atzīšanās ir tik smaga?
   —   Es nomirtu no kauna, iekams pagūtu izsūdzēt tikai pusi!
   —   Labi, tad piekriti man pazemoties, lai tu varētu pacelties. Es gribu tev teikt, kas es esmu, lai tu man teiktu, kas esi tu. Es tev izsūdzēšu manus noziegumus, lai tu man atzītos savās kļūdās.
   —   Tavus noziegumus?
   —   Jā, manus noziegumus. Paldies debesīm — es esmu tos izcietis, un, kā ceru, Kungs man tos ir piedevis. Klausies, mans bērns, jo es tev stāstīšu lietas, par kurām tev nav nekādas nojautas, bet kuras tu kādudien sapratīsi un godāsi, tiklīdz būsi sapratusi.
   Esmu dzimis Tarsijas Cilicijā. Kā atlgojumu par padevību, ko pilsēta izrādīja ķeizaram Augustam, iedzīvotāji ieguva pirmtiesības saukties par Romas pilsoņiem. Bez bagātības priekšrocībām mani vecāki vēl baudīja augstus amatus, kurus viņiem bija piešķīris ķeizars. Tur es studēju grieķu zinātni, kura toreiz manā dzimtenes pilsētā bija pilnos ziedos kā Atēnās.
   Pēc tam tēvs, kas bija īsts jūds un piederēja farizeju sektai, sūtīja mani uz Jeruzalemi, kur man bija jātop par skolnieku Gamalielam, kas bija nopietns un mācīts Mozus likumu pazinējs. Toreiz es saucos nevis Pāvils, bet gan Sauls.
   Un tad godājamais sirmgalvis stāstīja, kā Betlēmes stalli piedzimis pasaules pestītājs, kā ar to piepildījās senie pareģojumi un kā jūdi liedzās šo namdara dēlu atzīt par Mesiju. Viņi to ienīda un nerimās, kamēr piesita krustā. Arī Sauls piederēja pie Kristus ienaidniekiem, līdz beidzot, ceļā uz Damasku, notika pārvēršanās brīnums un viņš saņēma Kristus kristību.
   Un stāstu viņš beidza ar vārdiem:
   —    Un cik karsts bija mans naids pirms tam, tik liela ir mana ticība kopš tām dienām. Es esmu izstaigājis Jūdeju no Sidonas līdz Aradnai, no Seiras kalna līdz Besoras upei. Esmu apceļojis Āziju, Bitīniju un Ma­ķedoniju, esmu bijis Atēnās un Korintā, esmu pieskāries arī Maltai, tad esmu izkāpis Sicīlijā, esmu izstaigājis krustu šķērsu, līdz, beidzot, sasniedzu Pucuoli, kur, gaidīdams vēstuli no Romas, ko saņēmu tikai vakar, pašlaik atrodos jau četrpadsmit dienas. Šajās vēstulēs mani brāļi sauc mani pie sevis. Uzvaras dienas ir tuvu, pats Dievs mums sagatavo ceļu, jo, mo­dinādams cerības tautā, viņš dara vājprātīgus ķeizarus, pēc kā vecā pa­saules ēka tiks pārveidota pašos pamatos. Tā nav nejaušība, bet to iz­darīja mūžīgā paredzēšana, ka Tibērijs bija bikls, Klaudijs plānprātiņš un Nerons ārprātīgs. Tādus ķeizarus maldina pašu dievi, kurus viņi godina. Tā bruks kopā ķeizari un dievi, vieni tāpēc, ka pazaudējuši uzticību, otri kā nolādētie.
   —   O, tēvs, — Akte iesaucās, — ievēro! Esi līdzcietīgs pret mani!
   —    Kas ir tev kopējs ar šo asiņaino vārdu? — izbrīnījies jautāja Pā­vils.
   —   Tēvs, — viņa aizklāja seju ar rokām, - tu man izstāstīji savas dzīves stāstu un nu tu prasi manu. O, tas ir īss, briesmīgs un pilns noziegumu: es esmu ķeizara mīļākā!
   —    Es tur redzu tikai kļūdu, mans bērns, — līdzjūtīgi un uzmanīgi tuvodamies, atbildēja Pāvils.
   —   Bet es viņu mīlu! — sauca Akte. — Es viņu mīlu vairāk kā jeb­kuru cilvēku virs zemes, vai kā varētu mīlēt Dievu debesīs.
   —   Ak, ak, tas ir noziegums! — nopūtās sirmgalvis. Un, būdas vienā kaktā ceļos nometies, viņš sāka lūgt.

   Kad bija uznākusi nakts, savus gurnus apjoza arī Pāvils, piestiprināja sandales, satvēra nūju un griezās pie Aktes.
   Viņa bija noteikta un gatava bēgt. Viņai bija vienalga, kur iet, ka tikai būt tālāk no Nerona, un šausmas un bailes, kuras viņa bija sajutusi dienu iepriekš, dzina viņu vēl vairāk izpildīt savu apņemšanos. Viņa juta, ka viss būs zudis, ja viņa vilcināsies kaut vienu dienu un ieraudzīs šo cilvēku, kuram bija tik liels iespaids uz viņas sirdi. Tad viņa atradīs spēku un drosmi mīlēt viņu, neskatoties ne uz ko un pret visiem, un kā strauts pazūd pasaules jūrā, tā pazudīs arī viņas nenozīmīgā dzīve šai vareno pārdzīvojumu bagātajā gaitā. Jo viņas acīs dīvainā kārtā Nerons vēl arvien bija tikai Lūcijs, nekad Nerons. Uzvarētājs olimpiskajās spēlēs bija pa­visam cits cilvēks nekā ķeizars, un viņš dzīve sadalījās divās, noteikti nošķirtās daļās: viena aptvēra mīlu uz Lūciju, kuras dziļo iespaidu viņa juta sevī, un otrā bija Nerona mīlestība pret viņu, kas viņai likās kā sapnis.
   Kad viņi izgāja no būdas, viņu skatieni slīdēja pāri līcim, kas dienu iepriekš bija redzējis šausmīgo katastrofu. Ūdens bija mierīgs, gaiss skaidrs, debesīs spīdēja mēness, un Mizenas bāka sūtīja savas ugunis ze­mei. Pretējo krastu redzēja tik pat skaidri kā dienā.
   Akte pazina tumšos kokus, kuri ietvēra Bauli pili, un iedomājusies, ka tur dzīvo Lūcijs, viņa nopūtās un apstājās.
   Kādu mirkli Pāvils gaidīja, tad, pret viņu pagriezdamies, maigā balsī jautāja:
   — Vai tu negribi nākt, manu meit?
   —   O, manu tēv, — neuzdrošinādamās atklāt sirmgalvim jūtas, kādas viņu bija pārņēmušas, Akte atbildēja, — es esmu atstājusi Neronu un viņa māti Agripinu. Kuģis, uz kura mēs atradāmies, cieta avāriju. Mēs tikai peldus izglābāmies, un es šķīros no ķeizarienes tajā mirklī, kad to uzņēma barka. Tāpēc es negribētu no šejienes šķirties, neuzzinājusi, kas ir noticis ar viņu.
   Tad Pāvils izstiepa roku uz Jūlija Cēzara villas pusi, un, norādīdams uz spēcīgo uguns spīdumu, kurš liesmoja šo celtņu un Mizenas ceļa star­pā, jautāja:
   —   Vai tu redzi šīs liesmas?
   —   Jā, es redzu, — Akte atbildēja.
   —   Nu, lūk, — sirmgalvis turpināja. — Tās ir viņas sārta liesmas.
   Un it kā sapratis, ka ar šiem nedaudz vārdiem noskaidrojās visas
   domas, kādas bija uzmākušās jaunajai meitenei, viņš sāka iet uz priekšu. Bet Akte viņam sekoja, neizteikdama ne vārdu, ne vaidu.
   Viņi gāja gar jūru, šķērsoja Pucuoli un nogriezās uz Neapoli. Kad viņi atradās pusjūdzi no pilsētas, viņi atstāja to pa labi un nogriezās pa sānu taku, lai sasniegtu ceļu uz Kapuju.
   Ap pulkstens vieniem rītā viņi ieraudzīja Atellu un drīz pamanīja ielā kādu cilvēku, kas likās viņus gaidīja. Tas bija Silass, ko Pāvils bija aiz­sūtījis kā ziņnesi. Sirmgalvis pārmija ar viņu dažus vārdus. Pēc tam Silass devās šķērsām pāri laukam, un Pāvils un Akte viņam sekoja.
   Viņi apstājās mazas, vientuļas mājas priekšā, kur viņus jau gaidīja, jo pēc pirmā Silasa klauvējiena durvis tūlīt atvērās.
   Visa ģimene kopā ar kalpotājiem bija sapulcējušies ātrijā un likās gaidīja. Bet tiklīdz uz sliekšņa parādījās sirmgalvis, viņi nometās ceļos. Svētīdams Pāvils izpleta rokas… Tad mājas māte viņu aizveda uz triklī- niju, bet iekams viņi sēdās pie ēdieniem klātā galda, viņa gribēja no­mesties ceļos un nomazgāt ceļotājam kājas.
   Bet Akte, kurai šī reliģija bija sveša un kuras prātu nomāca tūkstoš mokošas domas, lūdz atļaut viņai aiziet. Tūlīt parādījās piecpadsmit vai sešpadsmit gadus veca meitene, aizplīvurota kā vestāliete, un aizveda viņu uz kādu istabu, kur brīdi vēlāk atnesa arī ēdienu.
   Aktei par visu bija liels brīnums. Tēva mājā viņa nekad nebija dzir­dējusi citādi runājam par kristīgajiem, kā par pārspīlētiem karstgalvjiem, kuri vēl pavairoja esošās skolas un izplatīja jaunu mācību, kā Pitagora dogmas, Sokrāta tikumības, Epikūra filozofiju un Platona teoriju. Bet ķei­zara galmā viņus apzīmēja kā cilvēkus, kas nodevušies visļaunākajai māņ­ticībai un paļāvušies mežpnīgākajai izlaidībai, tā kā bija vērti tikai, lai tos nomestu pūļa priekšā, ja tas prasīja upurus, vai lauvu priekšā, ja muižnieki prasīja dzīres.
   Bija pagājusi tikai viena diena, kopš viņu bija izglābis Pāvils. Kopš šīs dienas viņa iepazinās ar kristīgajiem un pietika dažu stundu, lai sa­dragātu nepareizo uzskatu, kuru viņai bija iepotējusi grieķu filozofija un ķeizara naids.
   Vispirms pie šīs jaunās sektas viņa aptvēra padevību, jo padevība, vienalga, pie kādas ticības vai apliecināšanas tā piederētu, ir valdošais sieviešu tikums, un tāpēc viņa jutās iekšķīgi šīs reliģijas pievilkta, kura attur varenos, aizsargā vājos, bagātos dara labdarīgus un mocekļiem liek lūgt par bendēm.
   Vakarā, tajā pašā stundā kā dienu iepriekš, viņi devās ceļā. Bet šoreiz gājiens bija garāks, jo ceļinieki pameta Kapuju pa labi un apstājās tikai pie Volturnas krastiem.
   Tiklīdz viņi bija tur pienākuši, no līča, airētāja vadīta, tuvojās laiva. Kad viņi sasniedza krastu, Pāvils apmainījās ar pazīšanās zīmēm, pēc tam sirmgalvis un Akte iekāpa laivā.
   Otrā krastā Pāvils laivas vadītājam kā atalgojumu piedāvāja naudas gabalu, taču tas nokrita ceļos, klusēdams skūpstīja apustuļa mēteli, un pazemīgi lūgdams, palika guļam pēc tam, kad tas, kam bija izrādīta šī godbijība, jau sen bija pazudis viņa skatienam.
   Tas bija ap pulkstens trijiem no rīta, kad no akmens, kādus romieši mēdza likt gar kara ceļu malām, lai atvieglotu jātniekiem uzkāpšanu zir­gos, pacēlās vīrs, kas tur bija sēdējis, un, ieraudzījis viņus tuvojamies, nāca pretim.
   Tas bija izveicīgs, kluss cilvēks, kas tāpat kā dienu iepriekš gaidīja viņus, lai pavadītu uz dzīvokli.
   Taču šoreiz ceļiniekus negaidīja lepna māja, bet gan trūcīga būdiņa. Šoreiz viņiem nepasniedza maltīti marmora triklīnijā, bet gan tikai pusi no asarām apslacītā maizes klaipa. Bet šo nabagu devu pasniedza ar to pašu godbijību kā bagāto pārpilnību.
   Viņus uzņēma kāds vīrs. Uz pieres viņam bija verga zīme, ap kaklu dzelzs riņķis un divi citi - ap kāju locītavām. Tas bija bagātas muižas gans. Viņš ganīja sava bagātā un skopā kunga tīrumos tūkstošiem aitu, taču ap pleciem viņam nebija pat aitādas.
   Galdā viņš nolika maizi un blakus aizgrābjošas formas vienkāršu māla krūku. Gultai viņš bija pārklājis papardes un niedras, un tā ar beidza­miem spēkiem bija darījis tik daudz, kā bagātnieks ar izsmalcinātāko viesmīlību.
   Pāvils nosēdās pie galda, Akte blakus viņam. Bet saimnieks, veicis savu pienākumu, devās uz blakustelpu, no kurienes caur slikti aizvērtām durvīm viņi tūlīt izdzirda skaļas nopūtas un vaimanas. Akte pieskārās Pāvila rokai un jautāja:
   —   Vai tu nedzirdi, tēv?
   —   Jā, meit, — atbildēja sirmgalvis. — Te tiek izlietas rūgtas asaras, bet tas, kas tās izraisīja, pratīs tās arī remdināt.
   Pēc neilga laika saimnieks parādījās atkal un, neteikdams ne vā da, nosēdās istabas kaktā. Tad viņš atbalstīja elkoņus uz ceļiem un paslēpa galvu rokās.
   Kad Akte viņu redzēta tik bēdīgu un sāpju māktu, viņa piegāja klāt un notupās viņam blakus.
   —    Kāpēc tu negriezies pie šā vīra? — viņa runāja. — Varbūt viņš zina kādu līdzekli pret tavām ciešanām, mierinājumu tavām sāpēm!
   —    Pateicos, — vergs atbildēja, — bet mūsu ciešanas un sāpes ir tādas^ ka tās nevar izārstēt vārdiem.
   —   Mazticīgais cilvēk, — pieceldamies teica Pāvils, — kāpēc tu šau­bies? Vai tu neesi nekā dzirdējis par Kristus brīnumdarbiem?
   —   Jā, gan, bet Kristus ir miris, — vergs purināja galvu. — Jūdi viņu piesita krustā, un tagad viņš sēž debesīs Tēvam pie labās rokas. Lai svē­tīts viņa vārds!
   —   Un tu nezini, ka savu varu viņš nodeva apustuļiem?
   —    Mans bērns, mans nabaga bērns! —. sirmgalvim neatbildēdams, vergs nopūtās un sāka raudāt. Tūlīt no blakusistabas, kā atbalss viņa žēlabām, atskanēja dobja stenēšana.
   —    O, manu tēv, — nostādamās blakus Pāvilam, lūdza Akte, — ja tu vari izdarīt kaut ko šā nelaimīgā labā, tad dari to, es tevi lūdzu! Lai gan es nezinu viņa sāpju iemeslu, tomēr tās plosa manu dvēseli. Jautā, kas viņu nospiež! Varbūt viņš tev to atklāj.
   —   Es zinu, kas viņam trūkst, — atbildēja sirmgalvis. — Nekas vai­rāk, kā tikai ticība.
   —   Jā, kā tad man jātic, kā man jācer, — sāpju nomākts, viņš ie­saucās. — Visa mana dzīve līdz šai dienai bija tikai ciešanas, es neesmu baudījis prieku nevienu stundu. Kā bērns mātes klēpī es vairs nebiju brīvs, pātagas un rīkstes dzītam, man bija nepārtraukti jāstrādā kā jau­neklim. Tagad kā laulāts draugs un tēvs katru dienu es sev atrauju pusi maizes sievai un bērnam. Ak, un mans bērns! Kā kroplis un mēmais viņš nāca pasaulē sitienu dēļ, kurus dabūja māte, bet lai gan viņš apkrauts ar debesu lāstiem, mēs viņu milam un ceram, ka beidzot viņš tiks no tiem atbrīvots. Bet arī šīs laimes bija par daudz, jo vakar mans kungs to pārdeva kādam no cilvēku gaļas tirgotājiem, kuri nemitīgi meklē kropļus. Tie ubago viņiem Romas laukumos, un tāpēc katru vakaru kropļu rētas tiek uzplēstas, viņu locekļi salauzīti. Rīt, jau rīt mums atņems mūsu mī­luli, lai šīs mokas piepildītos pie viņa. Un nabaga nelaimīgajam nav pat balss, lai sūdzētos, lai sauktu mūs palīgā un nolādētu savu bendi!
   —   Un ja Dievs izārstētu tavu bērnu? — jautāja sirmgalvis.
   —  O, tad mums viņu atstātu, — iesaucās tēvs. — Jo viņu grib pārdot tāpēc, ka viņš ir tik nožēlojams, tik nelaimīgs, tāpēc, ka viņš nevar ne skriet, ne runāt! Ja viņš to varētu, viņš būtu kā visi bērni, un viņam nebūtu nekādas vērtības, kamēr izaugtu!
   —   Attaisi durvis! — Pāvils pavēlēja.
   Stīvi un izbrīnā uzlūkodams sirmgalvi, pilns šaubu, taču vieglu cerību pārņemts, vergs piecēlās.
   Tā viņš tuvojās durvīm, lai paklausītu pavēlei.
   Akte, kuras acis bija pārpildītas ar asarām, tagad varēja ielūkoties blakustelpās. Viņa ieraudzīja cisu gultu, un tajā piecus sešus gadus vecu bērnu, kas kliboja un bezrūpīgi smaidīja, spēlēdamies ar dažādām puķēm. Seju iespiedusi zemē, rokām satvērusi matus, stīva un nekustīga viņam blakus gulēja sieviete līdzīga izmisuma statujai.
   Bet apustuļa sejā izpaudās vislielākā paļāvība un ticība, viņa ciešās un degošās acis vērsās uz debesīm, it kā skatienu gribētu aizsniegt vis­augstākā tornī. Viņa galvu kā oreols apņēma gaisma, un, nepakustēda­mies no vietas, nepasperdams ne soli, lēni un pavēloši viņš izstiepa rokas pret bērnu un teica:
   —   Dzīvā Dieva vārdā, kas radījis debesis un zemi, celies un runā!
   Un bērns piecēlās un runāja:
   —   Kungs, Kungs, lai top slavēts tavs vārds!
   Mežonīgi iekliegdamās, māte uzlēca kājās, tēvs nokrita zemē — bērns bija glābts.
   Bet Pāvils noslēdza durvis aiz viņiem un teica:
   —  Tā ir tikai vergu ģimene, un taču par ķeizars varētu apskaust viņu laimi!
   Nākamajā naktī abi ceļotāji gāja tālāk. Viņi devās uz Fondi. Pa ceļam Akte redzēja visas tās vietas, kuras viņa kopā ar Lūciju bija apmeklējusi triumfa brauciena laikā.
   Fondi viņus bija spīdoši pieņēmis Galba, šis sirmgalvis, kam pravie­tojums bija apsolījis kroni. Šis skats bija atkal atgādinājis ķeizaram pare­ģojumu, kuru viņš bija piemirsis, ka nākamais ķeizars dzīvo apslēptībā. Jo tiklīdz Nerons atgriezās Romā, viņa pirmās rūpes bija aizsūtīt sirm­galvi projām no Itālijas. Viņš uzdeva Galbam virspavēlniecību Spānijā. Viņš tūlīt devās ceļā, varbūt vairāk steigdamies aiziet tālāk no ķeizara, nekā tas gribēja būt tālāk 110 viņa.
   Bet pirms aizceļošanas viņš atlaida brīvībā savus uzticamākos vergus, un pie viena no brīvlaistajiem, kas slepeni bija pieņēmuši kristietību, Si­lass apgādāja sirmgalvim un jaunajai meitenei nākamo naktsmītni.
   Šis vergs bija bijis Galbas sakņudārza dārznieks, un brīvlaišanas dienā kungs viņam bija uzdāvinājis mājiņu, kur tas dzīvojis kā dārznieks. Caur šīs būdas logu gaišā mēness gaismā Akte ieraudzīja krāšņo vasarnīcu, kur viņa bija dzīvojusi kopā ar Lūciju. Kā viss bija pārvērties kopš tā laika! Dārzi, pa kuriem viņa kādreiz bija soļojusi, bija palikuši neap­dzīvoti un tukši, bet šajā vientuļajā bezprieka dzīvē viņas mīla bija pali­kusi dzīva, paceldamās arvien jauna, palikdama vienmēr vienāda, taisna un neastricināma kā piramīda tuksnesī.
   Trīs dienas vai, pareizāk sakot, trīs naktis ilga viņu ceļojums. Tiklīdz ausa diena, viņi paslēpās, un tiklīdz nāca nakts, viņi atkal ņēma rokās ceļaspieķi. Pa priekšu viņiem steidzās Silass, un arvien viņi palika pie jauniem mācekļiem, jo tieši brīvlaisto un vergu starpā jaunajai ticībai bija daudz piekritēju.
   Trešajā dienā viņi atstāja Veletriju, seno volesku galvaspilsētu, kur Koriolans dabūja galu, bet Augusts ieraudzīja saules gaismu. Kad uzlēca mēness, viņi sasniedza Albanu kalnu virsotni.
   Arī šoreiz Silass nebija viņus atstājis. Kad viņi sasniedza Askānija kapu, viņš apstājās un gaidīja, un, norādīdams tālumā, kur bija redzamas tūkstoš gaismas un no kurienes dzirdēja dobju troksni, viņš izteica tikai vienu vārdu, kurš sirmgalvim un jaunajai meitenei ziņoja, ka viņi sasnie­guši ceļojuma mērķi:
   —   Roma!
   Pāvils nometās ceļos un pateicās Tam Kungam, ka viņš izvadīja tik droši caur visām briesmām pie ceļamērķa. Bet Akte bija spiesta at­balstīties pret pieminekli, lai nepakristu, tik daudz saldu un sāpīgu atmi­ņu viņai saistījās ar šo pilsētu, kuru no šis vietas viņa bija ieraudzījusi pirmoreiz.
   —   O, manu tēv, — viņa teica, — es tev sekoju neprasīdama, kurp tu mani vedīsi. Bet ja es būtu zinājusi, kas ir mūsu mērķis, man būtu pietrūcis dūšas.
   —    Mēs nekādā ziņā neejam uz Romu, — pieceldamies atbildēja sirmgalvis. Bet tā kā šajā brīdī uz Via Apia parādījās jātnieku pulks, Silass nogriezās pa labi un gāja pāri līdzenumam, un Pāvils ar Akti viņam sekoja.
   Tagad viņi soļoja starp Via Apia un Via Latiņa, neuziedami nevie­nai virsū, ne arī tās krustojošām ielām. Tā nogājuši divas stundas un atstājuši Fortūnas templi pa labi un Merkūra — pa kreisi, viņi sasniedza Egērijas ieleju un kādu laiku gāja gar Almonas upītes krastiem. Pēc tam viņi pagriezās pa labi un, izsoļojuši cauri kādam klinšu mudžeklim, kuru, kā rādījās, bija radījušas zemestrīces un kalnu masas, viņi nokļuva pie kādas alas ieejas.
   Klusā balsi Silass uzaicināja savus pavadoņus viņam sekot un tūlīt devās iekšā. Bet Akte šā cauruma priekšā neviļus nobijās. Tas viņai šķita kā nezvēra rīkle, kas gatavojas viņu aprīt. Pāvils sajuta, ka Akte uzlika roku uz viņa rokas, it kā to apturēt gribēdama, un saprata.
   —   Nebaidies, meit, — viņš teica. — Kungs ir ar mums!
   Akte nopūtās, uzmeta pēdējo skatienu zvaigžņu nosētajām debesīm un soļoja blakus sirmgalvim velvēs, kas atvērās viņu priekšā.
   Pagājuši, tikai Salasa balss vadīti, dažus soļus tumsībā uz labu laimi, viņi apstājās pie masīva staba, uz kura balstījās velves. Tagad Silass sasita vienu pret otru divus akmeņus un ar dzirkstīm aizdedzināja sēra pave­dienu. Tad no mūra paslēptuves viņš izvilka lāpu,
   —    Tagad mums nedraud nekādas briesmas, — viņš teica. — Visi Nerona kareivji nevarētu mūs dabūt rokā, ja tos izsūtītu mūsu gūstīšanai.
   Akte lūkojās visapkārt, bet sākumā neko nevarēja izšķirt. Pateicoties no ārpuses ieplūstošajai gaisa strāvai, kura iesitās no velvēm plūstošā strāvā, lāpa nemierīgi raustījās, un ja gaisma apspīdēja kādu priekšmetu, tad tas, iekams paguva izšķirt tā formu un veidu, drīz vien atkal nozuda tumsībā.
   Bet pamazām acis pierada pie šīs nedrošās gaismas. Lāpa dega mie­rīgāk un apgaismoja plašāku apkārtni. Ceļotāja varēja saredzēt šīs milzī­gās velves griestus. Viņus vairs nesniedza caurvējš, un gaišums arvien pieņēmās.
   Tā nogājuši kādu gabalu, kā starp diviem mūriem iežņaugti, viņi sa­sniedza vareno eju krustojumu, kuru dobumos gaisma pazuda, vāji ap­gaismodama tikai baltos, stīvos, spārniem līdzīgos pilārus.
   Šajā naksnīgajā ceļojumā, kur soļu troksnis bija tik viegls, atskanēja noslēpumainas atbalsis. Šajā svaigā gaisa trūkumā, pie kura nebija pie­radušas viņas krūtis, bija kaut kas sērīgs un aizgrābjošs, un Aktes sirds sāpīgi sažņaudzās.
   Pēkšņi viņa apstājās un krampjaini satvēra Pāvila roku. Ar otru viņa rādīja uz šķirstu rindu, kuri gulēja kādā mūra nišā. Tūlīt tumšās ejas galā viņi ieraudzīja balti ģērbtas sievietes kaut kur ejam ar lāpām rokās, cenšoties pēc kāda kopēja mērķa. Drīz viņi izdzirda it kā eņģeļu kora dziedātu skaidru melodiju, kas glāstoši līgojās zem svinīgās arkādes. Šur un tur pie stabiem bija pakārtas lampas, it kā tām būtu jānorāda ceļš. Biežāk kļuva redzami šķirsti, neskaitāmas ēnas, skaidrāka dziedāšana. Vi­ņi tuvojās apakšzemes pilsētai, kuru sāka apdzīvot dzīvie un mirušie. Šur un tur zemē gulēja rudzupuķes un rozes, izkritušas no mirušo vainagiem, un tālu no gaismas un gaisa novīta. Akte salasīja šīs puķes, kuras, tāpat kā viņa, bija saules bērni, brīnījās, ka tās bija dzīvas apraktas zem akme­ņiem, un no tām izveidoja daudzkrāsainu pušķi, kas atgādināja pagājušās laimes drupas, no kurām tomēr dīgst jauna cerība.
   Izgājuši vēl dažus ejas lokus, viņi beidzot iegāja bazilikai līdzīgā un lampu un lāpu apgaismotā, kā arī bērnu un sieviešu pārpildītā, plašā zālē. Baltos plīvuros ietīto meiteņu pulks skandināja dziesmas, kuras Akte bija dzirdējusi.
   Cauri pūlim, kas bija nometies ceļos, gāja priesteris, un patlaban ga­tavojās kalpot altāra priekšā mistērijas, kad pēkšņi apstājās, un vērsda- mies pie sapulces, iesaucās:
   — Te mūsu vidū viens ir cienīgāks pasludināt Dieva vārdus nekā es, jo viņš tos dzirdējis no dēla mutes. Pāvil, nāc priekšā un svētī savus brāļus!
   Un ļaudis, kuriem jau sen bija apsolīta apustuļa ierašanās, nokrita ceļos. Pat Akte, pagāne, sekoja šim piemēram, un nākamais moceklis piegāja pie altāra.
   Viņi atradās katakombās…
   XIII
   Te, zem pilsētas, atradās otra pilsēta.
   Zeme, tautas, cilvēki savā gaitā ir līdzīgi cits citam: zemi piemeklē trīces, tautas — revolūcijas, cilvēkus — sērgas un bēdas. Visi pārdzīvo bērnību, vīra gadus un vecumu. Tikai dzīves ilgumi ir dažādi — tas viss. Viens skaita gadu tūkstošus, otrs — gadu simtus, trešais — tikai dienas.
   Un šajā laikā, kāds viņiem tiek dots, katram ir brīži, kad norisinās pārmaiņas, piepildās nedzirdēti procesi, kuri, iziedami no pagātnes, saga­tavo nākotni. Zinātne tos apzīmē kā dabas parādības, bet ticīgajam tā ir gaišredzības iejaukšanās.
   Roma toreiz bija sasniegusi to noslēpumaino laikmetu, kad sāka just dīvainus satricinājumus, kuri pavada valstu izcelšanos vai sabrukumu. Tā sajuta sevī it kā nāvīgu slimību, un kā drudža slimnieks, kas nevar atrast ne mieru, ne miegu, savus pēdējos gadus pavadīja te mežonīgā uzbu­dinājumā, te dobjā nospiestībā.
   Zem pilnīgas, pārsmalcinātas civilizācijas virspuses slepeni un nere­dzami rosījās jauna tapšana, kura nesa sevī bojāeju un jaunradīšanu, nāvi un dzīvību, tumsu un gaismu.
   Tā katru dienu zem viņiem, pār viņiem un apkārt viņiem norisa pa­rādības, kuras bija neizskaidrojamas viņu aklībai un par kurām viņu dzej­nieki stāsta kā par brīnumiem. Dzirdēja noslēpumainus, dīvainus apakš­zemes trokšņus, kuri likās nākam no elles. Tur pierēķināja pēkšņo vīriešu, sieviešu un veselu ģimeņu pazušanu. Tur piederēja arī tie cilvēki, kurus domāja mirušus un kuri tomēr pēkšņi iznira no ēnu valsts, lai brīdinātu un pareģotu nākotni. Katakombas bija slepenā tvertne, kur lāse pēc lāses salasījās nākotnes manta.
   Kā zināms, katakombas bija plašas, atstātas akmeņlauztuves. Visa Ro­ma ar savām celtnēm, teātriem, pirtīm, arēnām, akveduktiem bija izcelta no turienes akmeņiem. Akmeņlauztuves bija šūpulis, no kura izauga Ro- mula un Scipiona pilsēta. Bet kopš Oktaviāna dienām marmors izspieda parasto akmeni, un apakšzemes ejās vairs neskanēja strādnieku soļi. Tra- vertinietis likās par prastu, un ķeizari lika sūtīt porfiru no Bābeles, gra­nītu no Tēbām, rūdu no Korintas. Milzīgie caurumi, kas izpletās zem Romas, bija atstāti, vientuļi un aizmirsti, līdz beidzot topošais kristiānisms tos lēni un paslepeni atkal atdzīvināja. Sākumā tās bija tempļi, tad pat­vēruma vietas, beidzot — pilsēta.
   Tajā laikā, kad tur nokāpa Akte un sirmgalvis, tās bija tikai pat­vērums. Visi vergi, izstumtie atrada tur drošu paslēptuvi, mierinājumu un kapu. Pat veselas ģimenes meklēja aizsardzību tumsā, un jaunās ticības piekritēji skaitījās tūkstošos.
   Bet, ievērojot milzīgo Romas iedzīvotāju skaitu, neviens nedomāja ie­vērot šo pazušanu apakšzemē, jo tā nebija tik ievērojama, lai modinātu aizdomas un acīmredzami samazinātu iedzīvotāju skaitu.
   Tomēr nav jādomā, ka pirmo kristīgo dzīve pastāvēja tikai bēguļošanā no vajāšanām. Saistīti kopā ar mīlestību, līdzcietību un drosmi, viņi pie­dalījās visos notikumos, kas atgadījās ar brāļiem, kurus kaut kādi apstākļi aizturēja pagāniskās pilsētas mūros. Bieži vien, kad kādam neolītam pil­sētās draudēja briesmas, viņam sniedza negaidītu palīdzību. Neredzamas krītdurvis atvērās zem viņa kājām un noslēdzās atkal virs galvas. Cietumu durvis noslēpumaini griezās eņģēs, un cietumsargs aizbēga kopā ar ap­draudēto. Un ja viņus pārsteidza dusmas kā zibens, kas pēkšņi uzliesmo un tūlīt iesper, ja kāds neofīts kļuva moceklis, vai nu tāpēc, ka viņu pakāra Tullija cietumā, vai atklātā laukumā nocirta galvu, vai nogrūda no Terpejas klintīm, vai, beidzot, piesita krustā uz Ēskilinas — tad pie­dzīvojuši veči, piedzīvojumu kārie jaunekļi, jā, pat bailīgās sievietes zagšus slīdēja nakts tumsā pa slepenām takām uz nolādēto kalnu, kur līķi tika pamesti plēsīgiem zvēriem un putniem par barību. Un dievbijīgie nesa tos uz katakombām, kur vajātāju naida un apmelošanas upuri kļuva par brāļu godāšanas un cienīšanas priekšmetu, un viņi cits citam atgādināja: dzīvot un mirt kā viņi, kā Izredzētais, kas bija par viņiem aizgājis debesīs.
   Bieži notika tā, ka nāve smādēja nogalināt savu upuri saules gaismā un laupījumu meklēja katakombās. Tādā gadījumā pēc tā raudāja ne tikai māte, dēls, laulātais draugs, kas zaudēja tēvu vai laulāto draugu, bet gan savu bērnu apraudāja visa ģimene.
   Mirušo ietina līķautā. Ja tā bija jauna meitene, tad apvija ar rozēm. Ja vīrs vai sirmgalvis, rokā lika palmu zaru, un priesteris noskaitīja nāves lūgšanu. Tad viņu nolaida iepriekš pagatavotā klints kapā, kur viņam bija jāguļ līdz augšāmcelšanās dienai.
   Tie bija tie līķi, kurus ieraudzīja Akte, kad viņa pirmoreiz iegāja nepazīstamajā zālē. Toreiz tie viņai iedvesa dziļas bailes, kuras drīz pār­vērtās klusās sērās.
   Dažreiz, sirdī vēl būdama pagāniete, bet dvēselē kristīgā, jaunā mei­tene varēja stundām ilgi nostāvēt kāda kapa priekšā, uz kura māte, lau­lātā draudzene vai izmisusī meita ar naža galu bija iegriezusi mīļotā mirušā vārdu, kādu reliģisko simbolu un ari svēto izteicienu, kurš pauda viņas sāpes un ari cerības.
   Gandrīz vai visur bija redzams krusts, cilvēku glābšanās zīme, kurš atgādināja Dieva ciešanas. Tālāk septiņžuburainais lukturis no Jeruzāle- mes tempļa vai balodis, kurš nesis šķirstā eļļas koka zaru, žēlsirdības vēsti, ko bija noplūcis debesu dārzos.
   Brīžiem Aktes sirdī atmiņas par laimi pamodās dzīvāk un varenāk nekā jebkad. Tad viņa lūkojās pēc dienas valstības un klausījās zemes trokšņos. Tad vientulīga, atbalstījusies pret pilāru, rokas sakrustojusi, pie­ri noliekusi gandrīz vai līdz ceļiem, plīvurā ietinusies, garāmgājējiem viņa liktos kā uz kapa uzstādīta statuja, ja vien laiku pa laikam nedzirdētu viņas nopūtas, neredzētu ķermeņa trīsas.
   Vienīgi Pāvils zināja, kas tādās stundās norisinās viņas dvēselē, un viņš, kas redzēja, kā Kristus piedeva Madaļai, cerēja, ka laiks un Dievs dziedinās brūces. Un redzēdams viņu tā sēžam mēmu un nekustīgu, šķistā­kām jaunavām viņš teica:
   — Lūdziet par šo māsu, lai Kungs viņai piedotu un lai tā kādudien būtu jūsējā un lūgtu par jums.
   Jaunās meitenes paklausīja, un vai nu tāpēc, ka viņu lūgšanas aiz­sniedza debesis, vai arī Aktes stūrgalvīgo sirdi atkausēja asaras, bet drīz vien viņu redzēja savu biedreņu vidū ar smaidu uz lūpām, taču asaru pilnām acīm.
   Bet pa to laiku, kamēr kristīgie katakombu paslēptibā dzīvoja žēl­sirdības, atgriešanas un gaidīšanas dzīvi, pār viņu galvām drāzās notikumi. Visa pagāniskā pasaule ļodzījās kā piedzērusi. Nerons, dzīru firsts, izlai­dību karalis, apdullinājās baudās, vīnā un asinīs. Ar mātes Agripinas nāvi pārtrūka pēdējā saite, bet acumirklī, kad nodzisa sārta liesmas, likās, ka viņā nodzisa kauns, apziņa un apdomība. Viņš gribēja palikt Bauli pilī, jo kad viņam pazuda visas cēlākās jūtas, tās aizvietoja bailes, un lai gan Nerons nicināja cilvēkus un par dieviem runāja nievās, tomēr viņš bai­dījās, vai tāds noziegums nevarēja izsaukt vienu dusmas, bet otru niknu­mu pret viņu.
   Tā viņš palika tālu no Romas un Neapoles, gaidīdams ziņas, kuras viņam atnesa ziņneši. Bet viņš bija nepamatoti apšaubījis senāta noska­ņojumu. Drīz parādījās patriciešu un bruņinieku sūtniecība un vēlēja lai­mes, ka viņš izbēdzis no tādām pēkšņām, neparedzētām briesmām. Vi­ņam apgalvoja, ka ne tikai Roma, bet arī visas valsts pilsētas sūtīja tempļos sūtņus, lai ar upuriem apliecinātu savu prieku.
   Kas attiecas uz dieviem, tad jātic Tacitam, kas viņiem piešķira labu tiesu savas tikumiskās dedzības. Katrā ziņā tie visu uzņēma daudz no­pietnāk: mātes slepkavam sirdsapziņas pārmetumu vietā viņi uzsūtīja bez­miegu. Un šajā bezmiegā viņš dzirdēja trompetes skaņas kaimiņu kalnā. No kaut kurienes bez redzama iemesla skanēja vaimanu brēcieni, likās, it kā tie nāktu no mātes kapa.
   Tāpēc viņš aizceļoja uz Neapoli.
   Tur viņš atkal atrada Popeju, un arī savu naidu pret nelaimīgo Bri- tānika māsu Oktāviju, kura nabaga bērnu mīlēja ar jaunavīgu tīrību, ko viņai izrāva no rokām un iegrūda Nerona rokās.
   Nabaga laulātā draudzene, kuras ciešanas sākās jau kāzu naktī un kura iegāja sava laulātā drauga mājā, lai redzētu, kā mirst nozāļoti brālis un tēvs, un kura velti tur cīnījās ar visvareno mīļāko, tagad jau vairāk nekā divdesmit gadus pavadīja trimdā uz kādas salas tālu no Romas.
   Tur nāves nojauta viņu jau bija izsvītrojusi no dzīves, jo kā galminieki viņai bija tikai ccntūriji un algotņi, drausmīga sabiedrība, kuras skatieni pastāvīgi bija pievērsti Romai un kura gaidīja tikai pavēli, mājienu, zīmi, lai no ļišķa pārvērstos par bendi.
   Taču pat šī atšķirtā, izmisusī dzīve mocīja Popeju viņas mirdzošajā laulības pārkāpējas gaitā, viņas neierobežotajā varā! Jo Oktāvija ar savu skaistumu, jaunību un nelaimi bija kļuvusi populāra. Romieši negribot viņu žēloja ar vīrišķīgām jūtām, kuras vienmēr ir veltītas skaistumam, kas cieš.
   Bet šī līdzjūtība varēja nest tikai postu, tā nekad nevarēja glābt, jo bija drīzāk vāja nekā stipra, līdzīga tām, kādas jūt pret ievainoto gaceli vai puķi, kuru atrod samītu uz ceļa.
   Tomēr vēl arvien, neskatoties uz savu naidu un nemitīgiem Popejas lūgumiem, Nerons vilcinājās iznīcināt Oktāviju. Ir noziegumi, kuri liekas tik bezmērķīgi, ka pat šausmīgākais cilvēks vilcinās tos izdarīt, jo kro- netais slepkava baidījās nevis no sirdsapziņas pārmetumiem, bet gan no iegansta, atvainojuma trūkuma.
   Arī metrese saprata, kas atturēja ķeizaru. Viņa drīz vien uzminēja, ka ne jau mīlestība vai līdzjūtība to atturēja, tāpēc nevilcinājās panākt izšķirīgo lēmumu.
   Kādudien izcēlās nemieri, cilvēki skaļi izsauca Oktāvijas vārdu un prasīja viņas atgriešanos. Popejas statujas tika apgāztas un iemestas dub­ļos. Bet drīz vien parādījās cilvēku pulks ar rīkstēm rokās, kurš izklī­dināja nemierniekus un statujas nostādīja savās vietās. Tas viss ilga tikai vienu stundu un maksāja miljonu, bet tas par sāncenses galvu nebija maksāts daudz.
   Tikai demonstrācija bija vajadzīga Popejai. Pa to laiku viņa bija uztu­rējusies Romā, bet tagad steidzās uz Neapoli, šķietami tādēļ, lai glābtos no Oktāvijas uzsūtītajiem slepkavām. Viņa bija aizgrābjoša savās bailē, viņa metās Neronam pie kājām, un šis pavēlēja Oktāvijai izdarīt paš­nāvību.
   Velti lūdzās nabaga trimdiniece palikt pie sava atraitnes un māsas titula, velti piesauca Germanika, viņu kopējā vectēva vārdu, velti Agri- pinas vārdu, kas, vēl dzīva būdama, viņu bija aizstāvējusi. Viss bija veltīgi, un tā kā viņa vilcinājās, tā kā viņai pietrūka drosmes pašai izdarīt paš­nāvību, tad viņu sasēja, pārgrieza visas četras artērijas, pēc tam visus pārējos asinsvadus, jo bailes sastingušās asinis negribēja tecēt, un kad arī tad vēl neiestājās nāve, nelaimīgo noslāpēja karstos pirts tvaikos.
   Bet lai Romā nerastos domas, ka nogalināta kāda vienkārša sieviete, galvu atšķēla no ķermeņa un pasniedza Popejai, kas nolika to sev klēpī un pacēla plakstiņus. Bet tā kā viņa pat izdzisušajā skatienā ieraudzīja draudus, tad ar zelta adatu, kas saturēja viņas matus, izdūra mirušās acis.
   Beidzot Nerons atgriezās Romā, un tagad viņa ārprāts un izlaidība sasniedza kalngalus. Viņš sarīkoja spēles, kur gladiatoru vietā savā starpā cīnījās senatori, dziedāšanas sacīkstes, kurās visi, kas neaplaudēja, tika notiesāti uz nāvi, ugunsgrēku, kurš izpostīja pusi Romas un kurā noska­tījās pats Nerons, plaukšķinādams rokas un dziedādams liras pavadībā.
   Beidzot Popeja saprata, ka pienācis laiks saturēt nevaldāmo. Jo no šīm ārprātīgajām, briesmīgajām baudām viņai bija jāzaudē savs iespaids, kurš turējās tikai uz tām. Sargādama savu grūtniecību, viņa kādudien liedzās apmeklēt teātri, kur Nerons gribēja dziedāt. Bet šī liegšanās aiz­vainoja mākslinieka lepnumu, viņš runāja ar viņu kā ķeizars. Popeja lie­dzās kā favorīte, un nepacietīgais Nerons viņu nonāvēja ar kājas spērienu.
   Ļaunu karaļu asaras līst pār tautu kā asins lietus. Par paša izdarīto noziegumu viņš apvainoja kristīgos un iesāka jaunas, vēl šausmīgākas va­jāšanas nekā iepriekš.
   Bet augošās briesmās divkāršojās evaņģēlistu ticības dedzība. Katru dienu viņiem bija jāmierina bāreņi un atraitnes, katru nakti viņiem bija zvēriem jāatrauj jauni līķi.
   Beidzot arī Nerons ievēroja, ka līķi tika zagti. Apkārt Eskvilinam viņš nolika sardzi, un kad naktī vairāki kristīgie Pāvila vadībā nāca izpildīt dievbijīgo uzdevumu, nepamanīti no kalnu aizām viņiem virsū metās pa­slēptie algotņu pulki un saņēma gūstā visus, izņemot vienu vienīgo — Silasu.
   Viņš steidzās uz katakombām un nonāca tur tieši tajā brīdī, kad ticī­gie sapulcējās uz lūgšanu. Viņš paziņoja viņiem nelaimes vēsti, un tūlīt visi metās ceļos, lai piesauktu to Kungu. Tikai Akte palika stāvam, jo kristīgo Dievs nebija viņas Dievs. Tad daži viņu apvainoja bezdievībā un nepateicībā, bet Akte izstiepa rokas pretī pūlim, lai to apklusinātu, un kad tas bija norimis, teica:
   —   Rīt es došos uz Romu un mēģināšu viņus glābt.
   —   Un es, — atbildēja Silass, — pie viņa atgriezīšos vēl šonakt, lai mirtu kopā, ja tavs nodoms neizdotos.
   XIV
   Kā bija solījusies, nākamājā rītā Akte atstāja katakombas un devās uz Romu. Viņa viena pati gāja savu ceļu, ietinusies garā tērpā, kurš snie­dzās līdz papēžiem, un seju slēpusi plīvurā. Jostā viņa bija paslēpusi īsu, bet asu dunci, jo baidījās, ka varētu uzbrukt kāds piedzēries jātnieks vai rupjš kareivis. Jā, ja viņu šajā pasākumā nepavadītu laime, ja viņai neiz­dotos iegūt Pāvila apžēlošanu, tad viņai bija nodoms apmeklēt viņu cie­tumā un iedot šo ieroci, lai tādā veidā pasargātu viņu no kauna pilnās un briesmīgās nāves.
   Viņa vēl arvien bija Ahajas jaunava, kas pēc dzimšanas bija nolemta Diānas vai Minervas priesterienes amatam, un, uzaugusi pagāniskās ie­lejās, vienmēr atcerējās, ka Hannibals ieņēma indi, Katons uzšķērda vē­deru, bet Bruts metās uz zobena. Viņa vēl nezināja, ka jaunā reliģija aizliedza pašnāvību, un slavēja mocekļus, un tas, kas pagāna acīm bija kauns, ticīgā acīs likās apoteoze.
   Kad Akte atradās dažus soļus no Metronija vārtiem, viņa juta, kā viņas ceļi trīcēja un sirds sita tik strauji, ka viņa, lai nenokristu, atbalstījās pret koku.
   Akte taču gribēja ieraudzīt to, kuru nebija redzējusi kopš briesmī­gajām Minervas dzīrēm. Vai viņa atradīs Lūciju vai Neronu, uzvarētāju olimpiskajās spēlēs, vai ķeizaru, mīļāko vai tiesnesi?
   Akte juta, ka apdullums, kas bija pārņēmis sirdi, kopš viņa dzīvoja katakombu aukstumā, klusumā un tumsībā, sāka pazust un ka viņa atmo­dīsies dzīvei, ja nāks atkal saules mirdzumā un gaismā, un viņas mīla atkal uzplauks kā puķe dienas zvaigžņojuma staros.
   Un turklāt viss, kas norisinājās virspusē, tomēr atbalsojās kata- kombās, bet tikai garāmskrejot, tāpēc pārāk mānīgi. Tātad Akte bija dzirdējusi kaut ko par Oktāvijas noslepkavošanu un Popejas nāvi, bet visi nekrietnie sīkumi, kurus mums pastāsta vēsturnieki, toreiz bija zināmi ti­kai šaurām benžu un kurtizāņu aprindām, bet citur klīda tikai tumšas baumas un sagrozīti nostāsti. Tikai nāve paceļ plīvuru, kurš aizklāj ka­raļus, un tikai tad, kad Dievs liek viņa majestātei kļūt par stīvu līķi, pilīs atkal iespiežas patiesība, no kurienes tā bija izraidīta, un nolaižas uz viņa kapa.
   Viss, ko Akte zināja par ķeizaru, bija tas, ka viņam tagad nebija ne sievas, ne mīļākās, un viņai bija vāja cerība, ka varbūt arī viņa sirds dziļumos vēl būs palikusi kāda mīlestības atmiņa, kura piepildīja visu viņas dvēseli.
   Tāpēc Akte drīz vien atpūtās un aši iegāja pa pilsēta vārtiem. Tas bija siltā, skaistā jūlija rītā, picpadsmitajā dienā, kuru uzskatīja par laimes dienu, otrajā rita stundā, kura atbilda mūsu septītajai un kura arī tika uzskatīta par laimīgu. Vai nu tāpēc, ka iedarbojās visa šī laimi nesošā sagadīšanās, un tāpēc ikviens steidzās izpildīt savus pienākumus un prie­kus, vai arī pūli izvilināja apsolītās dzīres, neparedzēts atgadījums, kas lika tautai novērsties no darba, katrā ziņā ielas bija pārpildītas ar sliņ­ķiem, kas steidzās uz Forumu.
   Akte viņiem sekoja, jo šis ceļš veda uz Palatīnu, kur viņa cerēja satikt Neronu.
   Pilnīgi nogrimusi domās par priekšā stāvošo satikšanos, neko nedzir­dēdama, viņa gāja uz priekšu. Viņa šķērsoja garās ielas, kuras vilkās starp Kēliju un Aventīnu un kuras bija greznotas ar dārgām drānām un no­kaisītas ar puķēm kā lielos tautas svētkos. Kad viņa nonāca pie Palatīna stūra, viņa ieraudzīja tēvijas dievieti svētku tērpā. Tās pieri greznoja ozola un lauru lapu vainagi. Tagad viņa pagriezās pa labi un nāca uz Svēto ielu, pa kuru bija gājusi kopā ar triumfatoru, kad pirmo reizi ieradās Romā.
   Kad viņa tuvojās Kapitolijam, arvien vairāk plūda pūlis, kur likās ga­tavojās sevišķi spīdošas svinības. Bet kāda tur bija bēda Aktei, kas notika Kapitolijā! Viņa meklēja Lūciju, un tas dzīvoja Zelta Namā. Kad viņa sasniedza Rema un Romula tempļa augstieni, viņa pagriezās pa kreisi, un strauji izgājusi starp Fēbas un Jupitera tempļiem, uzgāja augšā pa kāpnēm, kuras veda uz Palatīnu, un drīz vien atradās Zelta Nama vesti­bilā.
   Tur viņa kļuva par liecinieci izrādes pirmajai daļai, kurai bija jāno­risinās viņas acu priekšā. Iepretī ātrija durvīm bija nolikta krāšņa gulta, kura bija apklāta ar zeltā izšūtu purpurkrāsas zīda pārklāju un turējās uz ziloņkaula ar zeltu izrotātiem apakšsteķiem. Pāri klājās dārgākās atalas drānas, kas to noslēdza kā telti.
   Akte drebēja pār visām miesām, auksti sviedri klāja viņas pieri, acu priekšā izplētās migla. Šī gulta, kura bija nolikta tautas aplūkošanai, bija kāzu gulta. Viņa gribēja sev iestāstīt, ka viņa maldās, tāpēc tuvojās ver­gam un jautāja, kas tā par gultu. Bet vergs atbildēja, ka tā pieder Ne- ronam, kas šai stundā laulājoties Jupitera templī.
   Tad jaunās meitenes dvēselē pēkšņi pamodās briesmīgā, nelaimīgā kaislība, kas viņu bija iegrūdusi postā. Viņa aizmirsa visu: katakombas, kur viņai piesolīja patvērumu, kristīgos, kas bija likuši uz viņu cerības, un Pāvila briesmas, ko viņai bija jāglābj, jo viņa arī bija nākusi tikai tādēļ, lai viņu glābtu. Vienu roku viņa uzlika uz dunča spala, kuru bija paslēpusi aizsardzībai pret nekaunīgiem uzbrukumiem. Greizsirdības pār­ņemta, viņa noskrēja lejā pa kāpnēm un steidzās uz Kapitoliju, lai redzē­tu jauno sāncensi, kas viņai atrāva mīļākā sirdi tajā brīdī, kad viņa atkal gribēja to paņemt savā īpašumā.
   Bija sapulcējies milzīgs pūlis, bet ar sparu, kādu piešķir patiesa kais­lība, viņa izlauza ceļu, jo, neskatoties uz plīvuru, kas aizklāja viņa seju, ikviens tomēr juta, ka šī sieviete ašiem, stingriem soļiem gāja uz noteiktu mērķi, un neviens neuzdrīkstējās viņu aizturēt.
   Tā viņa gāja gar Svēto ielu līdz vietai, kur tā sadalās zem Scipiona lokiem, un, nogriezdamās pa īsāko ceļu, kas veda starp cietumiem un Vienprātības templi, noteiktiem soļiem iegāja Jupitera Kapitolija templī. Tur viņa ieraudzīja līgavu, kuras galva tomēr bija tik cieši aizklāta ar plīvuriem, ka Akte nevarēja pateikt, kas tā bija par sievieti. Viņu ielenca desmit likumā paredzētie liecinieki, dižākie patricieši, sēdēdami krēslos, kuri bija pārklāti ar upurētā auna ādu. Bet tajā pašā mirklī tuvojās virs­priesteris, iepriekš pasniedzis vīna un piena sajauktu dzērienu, un, pie­gājis pie ķeizara, teica:
   — Lūcij Domicij Klaudij Neron, es dodu tev Sabīni. Esi viņai lau­lātais draugs, aizstāvis, tēvs! Es tevi ieceļu par visu viņas muižu kungu un uzticu viņu tev uzticībā un ticībā!
   Vienlaikus viņš ielika sievas roku vīra rokā un pacēla plīvuru, lai ikviens varētu apsveikt jauno ķeizarieni.
   Un tagad Aktei bija jātic tam, ko viņa apšaubīja, kamēr bija dzir­dējusi tikai vārdu - tagad, kad viņa ieraudzīja seju, viņa pazina, ka tiešām tā bija Spora māsa Sabīne, tā jaunā meitene, kas viņu bija apkalpojusi uz kuģa un pirtī. Dievu un cilvēku priekšā ķeizars apprecēja verdzeni!..
   Tikai tagad Akte saprata tās savādās jūtas, kādas viņa sajuta šās būt­nes tuvumā. Tā bija nepārvarama pretešķība, instinktīvs naids, kādu sajūt sievietes pret sava dzimuma biedrenēm, kuras kādudien var kļūt viņu
   sāncenses. Nerons apprecēja šo jauno meiteni, kuru bija dāvinājis viņai un kura bija viņai kalpojusi, kas bija viņas verdzene un kas varbūt jau toreiz dalīja ar viņu mīļākā labvēlību, par kuru viņai bija tiesība lemt nāvi vai dzīvību un kuru tomēr viņa nebija nožņauguši ar savām rokām, kā nožņaudz čūsku, kas draud aprīt mūsu sirdi.
   Bet tas taču bija neiespējami!
   Šaubīdamās viņa otro reizi pacēla acis uz līgavu, bet priesteris nebija maldījies: tā tiešām bija Sabīne, kas tur sēdēja kāzu drēbēs: baltā, lentām izrotātā tunikā, apjoztā ar aitas vilnas valgu, kuru tikai laulātais draugs drīkstēja atraisīt, matos metamo šķēpu, kurš atgādināja sabīniešu nolau­pīšanu, un plecos ugunskrāsas plīvuru, kuru līgava drīkstēja valkāt tikai šādā dienā un kuram piešķīra liktenīgu nozīmi, jo tas ir flāmu sieviešu parastais izgreznojums, kurām ar likumu noliegta šķiršanās.
   Jaunlaulātie tūlīt piecēlās un atstāja templi, pie kura vārtiem viņus sagaidīja četri romiešu jātnieki, nesdami četras, jauniem laulātiem ļaudīm sevišķi labvēlīgas dievības, kā arī četras dižākās Romas sievietes, kas ro­kās turēja lāpas.
   Bet uz sliekšņa gaidīja Tigelīns ar jaunās sievas līgavas mantām. Ne­rons tās paņēma, uzlika Sabīnei galvā kroni un plecos ķeizarienes mēteli, bet pēc tam iekāpa nestuvēs, apskaudams viņu visu acu priekšā, pūļa piekrišanas saucienu pavadīts, kurus pārskanēja grieķu glaimīgās balsis, kas dīvainai sabiedrībai savā valodā novēlēja auglību.
   Akte abiem sekoja, jo domāja, ka viņi atgriezīsies Zelta Namā, bet, nonākuši pie Kapitolija kājām, viņi pagriezās caur Vicus Tuscus, šķēr­soja Velāriju, sasniedza Argiletes kvartālu un caur Triumfa arku izgāja Marsa laukumā. Nerons gribēja Sigilāriju dzīrēs rādīt tautai jauno ķei­zarieni. Tāpēc viņš veda viņu uz Olitorija forumu, uz Pompeja teātri un Oktāvijas arkām.
   Viņiem visur sekoja Akte, abus ne mirkli no acīm neizlaizdama. Dār­zu kalnā viņiem tika piesolīta lieliska maltīte un, kamēr tā ilga, jaunā grieķiete stāvēja, atbalstījusies pret koku, līdz viņi atgriezās Cēzara fo­rumā, kur viņus gaidīja senāts, lai izteiktu arī savus laimes novēlējumus. Atbalstījusies pret lielā romieša statuju, viņa noklausījās uzrunas.
   Tādā veidā visu dienu viņa bija ceļā, jo tikai pret vakaru jaunie lau­lātie ļaudis atgriezās pili. Visu dienu Akte bija uz kājām, nejuzdama ne nogurumu, ne izsalkumu, tikai greizsirdības uzturēta, kas dedzinājā viņas sirdi un strāvoja dzīslās. Beidzot viņi iegāja Zelta Namā, un līdz ar vi­ņiem Akte, jo tas bija ļoti viegli tāpēc, ka Nerons, pretēji Tibērijam, nebaidījās no tautas. Viņa izšķērdība, spēles, teātri, jā, pat nežēlība, kura vērsās tikai pret dižciltīgākiem un citu ticību piekritējiem, viņam sagādāja tautas simpātijas, un varbūt vēl šodien no visiem romiešu ķeizariem viņš ir vistautiskākais.
   Akte pazina pili, kuru viņa bija izstaigājusi kopā ar Lūciju. Viņas drēbes un baltais plīvurs ļāva viņu uzskatīt par Sabīnes biedreni. Tāpēc neviens viņu neievēroja, un kamēr ķeizars un ķeizariene devās uz trik- līniju, lai tur paēstu vakariņas, viņa ieslīdēja kāzu istabā, kur bija pār­nesta arī gulta, uz paslēpās aiz priekškara.
   Nekustīga viņa tur gaidīja divas stundas, nelikdama ne reizi notrīcēt priekškaram. Patiesībā viņa nezināja, kāpēc šurp nākusi, bet viņas roka ne uz brīdi neatstāja dunča spalu.
   Beidzot viņa izdzirda vieglus sieviešu soļus, kas tuvojās ejā, durvis atvērās un iekšā ienāca Sabīne, vecākās romiešu ģimenes matronas Kal- vijas Krispinellas pavadīta, kas viņai stāvēja blakus kā māte, tāpat kā par tēvu bija Tugelīns. Viņa ienāca iekšā vēl kāzu lērpā, kuram trūka tikai jostas, ko Nerons bija atraisījis vakariņu laikā, lai Kalvija varētu noņemt līgavas tērpu. Vispirms viņa atraisīja neīstās bizes, kuras bija izveidojušas torni uz Sabīnes galvas, tā ka mati tagad viļņoja uz pleciem, pēc tam noņēma flamigu, līgavas mēteli, un beidzot virsējo tērpu, tā kā tagad Sabīne stāvēja tikai vienkāršā tunikā. Dīvaini! Samērā, kā tika noņemti viens pēc otra rotas gabali Aktes acu priekšā brīnišķīgā kārtā norisinājās nedzirdēta pārvērtība: Sabīne pazuda, lai dotu vietu Sporām, tādam, kādu Akte viņu redzēja izejam no kuģa un soļojam blakus Lūcijam, viļņojošā tunikā, ar kailām rokām un gariem matiem. Vai tas bija sapnis, vai īstenība? Vai brālis un māsa nebija viena un tā pati persona? Vai varbūt Akte bija kļuvusi vājprātīga?
   Kalvija pabeidza savu dienestu un noliecās ķeizarienes priekšā. Dvīņu būtne pateicās, un jaunā grieķiete pazina kā Sabīnes, tā Spora balsi.
   Kalvija aizgāja. Jaunlaulātā palika viena pati, viņa paskatījās uz visām pusēm, un kad domāja, ka neviens viņu nenoklausās, visdziļākā nomāk­tībā nolaida rokas un nopūtās un no acīm viņai noritēja divas asaras. Pēc tam ar vislielākā riebuma izteiksmi tuvojās gultai, bet mirklī, kad uzlika kāju uz pirmā pakāpiena, bailēs iekliegdamās, atkāpās: aizkaru starpā viņa ieraudzīja jaunās grieķietes seju, un tiklīdz tā redzēja sevi atklātu, ar tīģerienes veiklību lēca uz priekšu, jo baidījās, ka sāncense varētu aizbēgt. Bet tā bija pārāk vāja, lai varētu bēgt un pretoties. Viņa nokrita ceļos, izplēta rokas iļin drebēja spožā dunča priekšā. Beidzot vi­ņas acīs iemirdzējās cerību stars.
   —   Tā esi tu, Akte, tu? — viņa sauca.
   —   Jā, es tā esmu, — jaunā meitene atbildēja. — Es, Akte! Bet tu, kas tu esi? Vai tu esi Sabīne? Vai tu esi Spors? Vai tu esi vīrietis? Vai tu esi sieviete? Atbildi! Runā!.. Runā taču!
   —   Ak, — einuhs iestenējās, gandrīz vai bez samaņas nokrizdams Ak­tei pie kājām. — Es neesmu ne viens, ne otrs!
   Izbrīnījusies Akte ļāva nokrist duncim.
   Šai brīdī atvērās durvis un ienāca vairāki vīrieši. Tie bija vergi, kas atnesa baulību sargājošo dievu tēlus, lai nostādītu apkārt gultai. Viņi ie­raudzīja Sporu noģībušu zemē un pār viņu noliekušos bālu, samulsušu sievieti, blakus dunci, un uzminēja visu. Viņi satvēra Akti un aizveda uz pils cietumu, kuram garām tai naktī, kad viņu tyja saucis ķeizars, viņi bija gājuši kopā ar Sporu, un no kura viņas ausis bija dzirdējušas nākam vaidus un nopūtas.
   Tur viņa atrada arī Pāvilu un Silasu.
   —   Es tevi gaidīju, — apustulis teica Aktei.
   —   O, manu tēv! — iesaucās jaunā korintiete. — Es taču nācu uz Romu, lai tevi glābtu!
   —   Un tā kā tu to nevarēji, tad tagad gribi kopā ar mani mirt?
   —    Nē, nē, — nokaunējusies atbildēja meitene, — nē, es tevi aiz­mirsu, es neesmu cienīga, ka tu mani sauc par savu meitu. Es esmu nelaimīga vājprātīgā, kas nav cienīga ne līdzcietības, ne žēlastības.
   —   Tātad tu viņu vēl arvien mīli?
   —   Nē, es viņu vairs nemilu, mans tēvs, jo tas ir pavisam neiespējami, es esmu tikai vājprātīga, kā jau tev teicu. O, kas izārstēs mani no šā vājprāta? Nav tāda cilvēka virs zemes, nav Dieva debesīs, kas būtu pie­tiekami varens!
   —   Atceries tā verga bērnu: kas izārstē miesu, izārstē arī dvēseli!
   —   Jā, bet ja verga bērnam trūka ticības, tad viņam bija nevainība. Bet man nav ne ticības, ne nevainības!
   —   Un tomēr viss vēl nav zudis, — atbildēja sirmgalvis, — ja tu tikai vari nožēlot!
   —   Ak, ak! — murmināja izmisusī Akte.
   —    Nu, tad nāc šurp, — nosēzdamies kādā kaktā, teica Pavils. — Nāc, es gribu runāt par tavu tēvu.
   Akte nometās ceļos un atbalstīja galvu pret sirmgalvja plecu. Visu nakti tas runāja ar viņu un viņu uzmudināja. Bet Akte atbildēja tikai ar nopūtām, līdz beidzot rītā viņa bija gatava pieņemt kristību.
   Gandrīz vai visi kopā ar Pāvilu un Silasu apcietinātie bija kristīgie.
   Divu gadu laikā, kurus Akte nodzīvoja starp viņiem, viņai bija daudz izdevības novērtēt viņu priekšrocības un pārredzēt viņu kļūdas. Tāpēc visu nakti viņi pavadīja lūgšanās, lai viņas pagāniskajā dvēselē Dievs sū­tītu ticības staru. Tas skanēja ļoti svinīgi, kad paceltā balsī apustuļi pazi­ņoja, ka tas Kungs sev izraudzījis jaunu kalpotāju.
   Nekādā ziņā Pāvils nepameta Akti neskaidrībā par upuriem, kādus no viņas prasīs jaunā ticība. Pirmais, kas viņai bija jāupurē, bija mīla, otrais varbūt būs dzīvība. Katru dienu no šā cietuma aizveda dažus upu­rus, vai nu dievu grēku izpirkšanai, vai kaut kādiem svētkiem, kā to gri­bēja nejaušība. Daudzi piesolījās brīvprātīgi, jo viņi slāpa pēc moceklības, bet lielākoties izvēlējās uz labu laimi, neko neievērodami. Katrs ķermenis, kas bija vēl spējīgs ciest vai izpaust ciešanas, likās diezgan labs, lai to piesistu krustā vai amfiteātrī nomestu plēsīgo zvēru priekšā. Tādos apstākļos atteikšanās no pagāniskās ticības nebija tikai reliģioza sviņība, bet arī gatavība doties nāvē.
   Bet Akte domāja, ka briesmas izlīdzinās viņas niecīgās zināšanas par jauno ticību. Viņa pietiekami labi pazina abas reliģijas, lai vienu nolādētu, bet otru svētītu. Visas noziedzības bija pagānu izdarītas, visi tikumi nāca no kristīgajiem. Un vēl vairāk nekā tas — atziņa, ka viņa nevar dzīvot ar Neronu, modināja viņā vēlēšanos mirt kopā ar Pāvilu.
   Ar dedzību, kura tā Kunga acīs, bez šaubām, aizvietoja viņas trūcīgo ticību, viņa metās ceļos gūstekņu vidū, gaismas lokā, kas iespiedās pa pagraba logu, caur kura restēm viņa varēja redzēt debesis.
   Ar paceltām rokām, lūgdams Pāvils stāvēja aiz viņas, un Silass no­liecies buksusa traukā turēja gatavu svēto kristīšanas ūdeni.
   Bet tajā brīdī, kad Akte bija izteikusi ticības apliecinājumu, šo veco kredo, kas palicis ticības simbols līdz pat mūsdienām, tajā brīdī atvērās durvis. Aniceta vadībā parādījās kareivji, bet šā dīvainā skata priekšā, kas pavērās viņu acīm, visi apstājās. Ieraudzījis visus uz ceļiem, arī Ani­cets palika kluss un nekustīgs uz sliekšņa.
   —  Ko tu gribi? — Pāvils pirmais jautāja šim cilvēkam, kas nāca reizē kā bende un tiesnesis.
   —    Es meklēju šo jauno meiteni, — norādīdams uz Akti, Anicets atbildēja.
   —   Viņa tev nesekos, — Pāvils atbildēja. — Tev nav nekādu tiesību uz viņu!
   —   Šī jaunā meitene pieder ķeizaram! — iesaucās Anicets.
   —   Tu maldies, — izrunādams svētos vārdus un izlaistīdams svēto ūdeni pār jaunās atzinējas galvu, atbildēja Pāvils, — šī jaunā meitene pieder Dievam!
   Bet Akte iekliedzās un bez samaņas nokrita zemē, jo viņa sajuta, ka Pāvils bija teicis patiesību, un ka vārdi, kurus viņš patlaban izteica, uz visiem laikiem viņu atšķīra no Nerona.
   —   Tad viņas vietā es tevi vedīšu ķeizara priekšā, — Anicets teica un pamāja saviem kareivjiem saņemt sirmgalvi.
   —  Dari, ko gribi, — atbildēja apustulis. — Es esmu gatavs tev sekot. Es zinu, ka man pienācis laiks nodot debesīm norēķinus par maniem zemes darbiem.
   Pāvils tika aizvests ķeizara priekšā un notiesāts uz nāvi pie krusta. Bet kā Romas pilsonis viņš cēla iebildumu -pret šo spriedumu, un viņa tiesības tika atzītas, jo viņš bija Cilicijas Tarsas pilsonis, un vēl tai pašā dienā forumā viņa galvu nocirta ar zobenu.
   XV
   Nerons trāpīja īstajā vietā, jo šis solījums tūlīt noslāpēja kurnēšanu. No visām izpriecām, ar kādām tos iepriecināja edili, pretori un cēzari, tauta visvairāk alka zvēru rīdīšanas un gladiatoru cīņas. Agrāk šīs izrādes dalīja atsevišķi, bet Pompejam I radās doma tās apvienot, kad otrā kon­sulāta laikā uzvarošās Veneras tempļā iesvētīšanas gadījumā ar metamiem šķēpiem bruņotam gallietim lika cīnīties ar divdesmit ziloņiem.
   Tiesa, ka jau ilgi pirms tam, ja tikai drīkst ticēt Titam Līvijām, vienā vienīgā dienā cirkā tika nonāvēti simt četrdesmit divi ziloņi. Bet šos zilo­ņus, kurus bija ieguvuši cīņā pret kartāgiešiem un kurus toreiz vēl na­bagā, bet gudrā romiešu tauta nevarēja izbarot, bet negribēja dāvināt arī saviem sabiedrotajiem, ar metamie šķēpiem un bultām nonāvēja teātra apmeklētāji.
   un kad tauta kurnēja, jo bija gai- nākamām marta mēneša spēlēm gadadienu, gladiatoru dāvanu.
   Pats ķeizars noskatījās nāvessodā, dījusi garākas mocības, viņš apsolīja Idās, lai atzīmētu Jūlija Cēzara nāves
   Astoņdesmit gadus vēlāk, 523. gadā pēc Romas dibināšanas, Scīpions Vasika un Pūblijs Lentuls izlaida arēnā sešdesmit trīs Āfrikas panteras. Bet vēlāk, domājot, ka tauta no šīm izpriecām nogurusi, Segurs ieviesa citu elementu. Viņš lika piepildīt amfiteātri ar ūdeni, un tajā ielaida piec­padsmit nīlzirgus un divdesmit trīs krokodilus. Bet pretors Sulla lika sarī­kot simt, lielais Pompejs trīssimt piecdesmit un Jūlijs Cēzars pat četrsimt lauvu medības. Beidzot, Augusts dzīru laikā, kuras viņš bija sarīkojis savā un savu mazbērnu vārdā, izlaida trīs tūkstošus piecsimt lauvu, tīģeru un panteru. Pazīstamais Pūblijs Servillijs, kura vārds tikai uz šā pamata arī palicis piemiņā, sarīkoja svētkus, kuru laikā tika nonāvēti ne mazāk kā trīssimt lāču un tikpat daudz lauvu un panteru, kuras viņš bija licis atgādāt no Āfrikas tuksnešiem. Vēlāk šai greznībai nebija nekādu robežu, un jau Tits vienās tādās medībās lika nogalināt piecus tūkstošus plēsīgo zvēru.
   Bet Nerons tomēr bija sarīkojis bagātākos un dažādākos svētkus. Bez sudraba nodokļiem, kādus viņš uzlika iekarotajām provincēm, viņš aplika ar nodokļiem arī Nīlu un tuksnešus, un ūdens un smiltis viņam piegādāja desmito tiesu lauvu, tīģeru, panteru un krokodilu veidā. Bet gladiatorus aizvietoja karagūstekņi un apcietinātie kristīgie. Protams, viņiem trūka iz­veicības, kuru iegūst tikai skolojoties, bet toties viņi bija dūšīgi un uz­traukti, kāpēc viņu nāves cīņai piemita īpatnējas poēzijas kairums.
   Visa Roma tātad drāzās uz cirku. Šoreiz bija grābuši ar pilnām ro­kām no tuksnešiem un cietumiem. Zvēru un upuru bija papilnam, tā ka svētki bija paredzami uz veselu nakti un dienu. Turklāt ķeizars bija solījis cirku apgaismot īpatnējā veidā, un tāpēc šoreiz viņu saņēma ar nevil­totām gavilēm.
   Šoreiz viņš parādījās ģērbies kā Apollons, ar pītiskā dieva lauriem un bultām, jo cīņas starpbrīžos viņš domāja rādīt savas šaušanas pre­cizitātes. No Albāņu kalna mežiem bija izrakuši kokus ar visām saknēm un pārstādījuši cirkā. Koku zaros neskaitāmi pāvi un fazāni izpleta savas krāšņās spalvas un Cēzaram piesolīja labu mērķi. Notika arī tā, ka daž­reiz kāda ievainota bestija modināja Cēzara līdzcietību. Citu, kura slikti izpildīja savu bendes uzdevumu, viņš gribēja sodīt. Tad viņš ņēma loku vai metamo šķēpu no savas vietas, no sava troņa un meta nāvi līdz arēnas otram galam, līdzīgi zibeņu metējam Jupiteram.
   Tiklīdz ķeizars ieņēma vietu, ratos ieradās cīnītāji. Kā parasti, tie, kam bija jāatklāj svētki, tika bagātīgi atalgoti, bet tā kā šoreiz svinībām bija jābūt sevišķi lielām, tad, lai glaimotu ķeizaram, profesionālo gladia­toru starpā bija iejaukušies daži jaunie patricieši. Pat stāstīja, ka viņu vidū atradās divi dižciltīgi vīrieši, kas, uzdzīvē zaudējuši visu mantu, tagad sevi izīrēja, viens par simtpiecdesmit tūkstošiem, otrs par trīssimt tūk­stošiem sesterciju.
   Brīdī, kad parādījās Nerons, gladiatori jau atradās arēnā. Viņi gaidīja atklāšanas zīmi un vingrinājās savā starpā, it kā cīņas, kurām bija jāsākās, būtu tikai rotaļa. Bet tiklīdz cirkā bija atskanējuši kliedzieni: „Ķeizars! Ķeizars"! un tiklīdz Cēzars Apollons ieņēma vietu tronī iepretim vesta- lietēm, telpā ienāca svētku rīkotāji, rokās nesdami asi noslīpētos ieročus, un apmainīja tos pret trulajiem, ar kādiem cīnītāji bija vingrinājušies. Pēc tam viņi, zobenus pacēluši, pagāja garām Neronam. Viņam bija jāpār­liecinās, vai zobeni ir pietiekami asi, un viņš to varēja labi izdarīt, jo loža atradās tikai deviņas vai desmit pēdas virs zemes.
   Ķeizaram pasniedza cīnītāju sarakstu, lai viņš pats noteiktu rindas kārtību. Viņš nolēma, ka izrādi jāatklāj retiārim vai vienam mirmilonim. Pēc viņiem bija jāiet diviem zobenu cīnītājiem un diviem gladiatoriem. Pēc šīs pirmās daļas beigām, kuras gaidīja tā ap pusdienlaiku, bija pa­redzams nomest plēsīgo zvēru priekšā divus kristīgos — vīrieti un sievieti.
   Tauta ar šo programmu likās bija ārkārtīgi apmierināta, un skaļo klie­dzienu: „Lai dzīvo Nerons! Lai dzīvo Cēzars"! laikā arēnā iegāja pre­tinieki, katrs pa citiem vārtiem, kas atradās viens otram pretim.
   Saskaņā ar Cēzara pavēli tie bija mirmilons un tīkla cīnītājs. Pirmais, ko sauca arī par Sekutoru, jo viņš biežāk bija vajātājs nekā vajātais, bija ģērbies gaiši zaļā tunikā ar sudraba svītrām un apjozts ar jostu, kura bija izgreznota koraļļiem. Viņa labo kāju apjoza metāla stīpas.
   Viņa galvu klāja bruņucepure, kas līdzīga tai, kādu valkāja četr­padsmitā gadsimta bruņinieki, virs kuras pacēlās rota, attēlodama sumbra galvu ar gariem ragiem. Kreisajā rokā viņš turēja lielu, apaļu vairogu, labajā — metamo šķēpu un ar svinu aplietu rungu. Tātad viņš bija bru­ņots kā gallietis.
   Bet retiārs labajā rokā turēja tīklu, kas bija apmēram līdzīgs tam, kādu lieto mūsu zvejnieki, no tā bija cēlies arī viņa.nosaukums. Kreisajā rokā viņš turēja mazu vairogu, ko sauca par parmu, kā arī trīszobi kļavas kātā un ar trim tērauda ragiem. Viņa tunika bija no zilas vadmalas, pus­zābaki no zilas ādas, kāju stīpas no apzeltītas bronzas. Viņa seja, pretēji viņa pretiniekam, bija atklāta, bet galvā gara zilas vilnas zvejnieka cepure, no kuras nokarājās zelta tīkls.
   Abi pretinieki viens otram tuvojās, tikai viņi negāja tieši virsū, bet pa riņķi. Retiārs turēja gatavu tīklu, mirmilons — metamo šķēpu. Kad pirmais iedomājās atrodamies metiena attālumā, viņš strauji palēca uz priekšu un vicinādams attina tīklu. Bet neviena viņa kustība nepalika zo­bena cīnītājam nepamanīta, jo viņš tūlit palēca atpakaļ. Tīkls nokrita vi­ņam pie kājām. Un tai pašā mirkli, iekams retiārs paguva aizklāties ar vairogu, šķēps izskrēja no mirmilona rokas. Taču viņa pretinieks to re­dzēja, viņš saliecās diezgan ātri, lai bulta ķertu tikai viņa galvassegu.
   Tagad retiārs, lai gan priekš aizstāvēšanās viņam vēl bija trisszobis, metās bēgt, jo šo kā ieroci viņš varēja izlietot tikai tad, ja pretinieku bija satinis tīklos. Mirmilons tūlīt uzsāka vajāšanu, bet tā kā smagā runga un redzēšanas grūtības, jo vizīrs neļāva neko redzēt, viņu kavēja, retiārs pa­guva apbruņoties jaunam uzbrukumam un nostājās aizsardzības pozīcijā.
   Vajādams mirmilons atkal pacēla metamo šķēpu un tāpat sava ie­naidnieka cepuri, kuru kā trofeju piekāra pie jostas.
   Tātad katrs bija bruņojies kā sākumā, bet cīņu šoreiz uzsāka mir­milons. Metamais šķēps, ko viņš svieda ar pilnu spēku, izurbās cauri tīkla cīnītāja vairoga bronzas apkalumam un septiņkārtīgajai ādas apakšai un vēl noberza krūtis. Tauta jau domāja, ka tas ievainots un tuvu nāvei, un tāpēc no visām pusēm atskanēja saucieni: „Viņam diezgan! Viņam diez­gan!"
   Bet tūlīt retiārs ar metamo šķēpu atcēla vairogū no krūtīm un pie­rādīja, ka viņš palicis neievainots, un atkal atskanēja skaļi prieka saucieni, jo vairāk par visu skatītāji baidījās, ka cīņa varētu drīz vien beigties. Tāpēc arī nicināja gladiatorus, kas centās iegūt pretinieka galvu, lai gan tas arī nebija aizliegts.
   Tagad metās bēgt mirmilons, jo smagā runga bija bīstama tikai tad, kad vajadzēja vajāt retiārieti, kuram bija atņemts tīkls, bet pavisam ne­derīga, ja tas viņam pārmeta pār pleciem tīklu. Ja pretinieks pieietu diez­gan tuvu, lai varētu sist, otram būtu ļoti viegli to sapīt tīklā. Tagad sākās bēgšanas izrāde pēc visiem likumiem, jo arī tā bija māksla. Bet mir- milonam traucēja ķivere. Tīkla cīnītājs drīz vien bija viņam pienācis tik tuvu, ka pūlis ar skaļiem saucieniem darīja viņu uzmanīgu par draudo­šajām briesmām. Bet viņš tūlīt saprata, ka būs zudis, ja neatsvabināsies no ķiveres, kura viņam tagad bija pilnīgi nederīga. Tā viņš attaisīja sprā­dzi, kas to turēja un, noraudams no galvas, aizmeta tālu projām.
   Tad izbrīnījušies skatītāji mirmilonā pazina Festu, jaunu cilvēku no Romas dižciltīgākās ģimenes, kas tātad ķiveri bija izmantojis kā aizsargu un masku. Šis atklājums dabīgi divkāršoja skatītāju interesi par cīņu.
   Starp citu, jaunais patricietis tagad ieguva vienu priekšrocību pēc ot­ras, jo retiārieti savukārt kavēja vairogs, kurā bija iedūries šķēps. Viņš ne­gribēja to izvilkt, jo baidījās, ka pretinieks varētu to izmantot kā ieroci.
   Baidzot, skatītāju kliedzienu uzbudināts un sava pretinieka nemitīgās bēg­šanas ierosināts, viņš nometa vairogu zemē, un tagad nekas vairs nekavēja viņa kustības. Bet vai nu tāpēc, ka mirmilons tur ieraudzīja neapdomību, vai arī tāpēc, ka nespēja turpināt bēgšanu, viņš pēkšņi apstājās un vi­cināja rungu ap galvu. Arī tīkla cīnītājs bija sagatavojis savus ieročus, bet iekams viņš to paguva mest virsū savam pretiniekam, svilpdama run­ga nošņāca kā no katapultas mesta un ķēra retiāra krūtis. Kādu brīdi viņš ļodzījās, tad paša tīkla apklāts nokrita.
   Fests tūlīt aizsteidzās pēc vairoga, izvilka metamo šķēpu, un ar vienu lēcienu atgriezies pie sava ienaidnieka, tā rīklei pielikdams asmeni. Tad viņš pagriezās pret publiku ar jautājumu: «Nonāvēt vai apžēlot"? Tūlīt pacēlās visas rokas, citas kopā savītas, dažas atsevišķi, uz leju nolaistiem īkšķiem, bet tā kā pūlī nevarēja noteikt vairākumu, drīz vien atskanēja kliedziens: „Pie vestālietēm! Pie vestālietēm!"
   Šaubu gadījumos tās izšķīrās.
   Fests tātad vērsās pie podija. Piecēlās divpadsmit vestālietes: astoņas turēja nolaistus īkšķus. Tāpēc retiārs pats satvēra dzelzs asmeni, nolika to sev uz kakla un pēdējo reizi iesaucies: „Cēzars ir Dievs!" Viņš juta, ka Festa šķēps pārgrieza kakla dzīslu un iegrima dziļi krūtīs.
   Tauta aplaudēja uzvarētājam un uzvarētajam, jo viens bija veikli no­nāvējis, bet otrs — skaisti miris. Pēc tam Fests apgāja riņķī pa amfiteātri, lai saņemtu piekrišanu, un izgāja pa pirmajām durvīm, kamēr pa otrām iznesa viņa pretinieka līķi.
   Drīz vien ienāca vergs ar grābekli, nolīdzināja smiltis, lai nodzēstu asins pēdas, un tad laukumā parādījās jauni cīnītāji.
   Tie bija zobenu cīkstoņi.
   Nerona laikā tie skaitījās izveicīgākie cīkstoņi. Viņi cīnījās bez ķi­verēm, krūšu bruņām vai kāju stīpām, tikai ar zobeniem rokās, kā bru­ņinieki Frondas laikos divkaujās ar dunčiem. Tāpēc šī divkauja tika uz­lūkota kā mākslas triumfs. Bieži vien to uzsāka paši meistari, bet šoreiz uzstājās meistars un skolnieks. Bet mācībās skolnieks bija ieguvis tādas gudrības, ka tagad viltībās viņš pārspēja pašu skolotāju. Sliktā izturēšanās, kādu viņam bija jāpārcieš ilgajā mācību laikā, viņa sirdī lika liesmot tra­kam naidam. Bet šo naidu viņš bija paslēpis no visu acīm, ar nodomu atriebties kādā dienā, un dedzīgi turpinājis mācības, līdz beidzot apguvis pēdējos mākslas noslēpumus.
   Tāpēc pat neko nesaprotošam skatītājam bija ļoti interesanti redzēt, kā šie divi vīri cīnīsies ar asiem, nevis truliem ieročiem, kā noritēs div­kauja uz dzīvību un nāvi, nevis tikai vingrināšanās. Viņu parādīšanos ap­sveica ar skaļiem piekrišanas saucieniem, kuri tomēr drīz vien noklusa un deva vietu dziļam klusumam, kad svētku rīkotājs pēc ķeizara mājiena deva pavēli sākt cīņu.
   Vienāda naida apgaroti, kādu iedveš līdzīga izveicība, abi pretinieki devās viens otram virsū. Bet tieši šis naids, kas liesmoja viņu acīs, piešķī­ra uzbrukumiem un atvairīšanai acīm redzamu apdomību, jo šodien gāja runa ne tikai par dzīvību, bet arī par slavu, kuru viens jau bija ieguvis, bet otrs gribēja vēl izcīnīt.
   Beidzot asmeņi sastapās. Vieglāk sekot rotaļīgo čūsku vai divu zibeņu liesmainam ātrumam, nekā zobenu kustībām, kurus ar labo vicina uzbru­kumam, bet ar kreiso, kā ar vairogu, atvaira pretinieka cirtienus. Pama­zām pāriedams no uzbrukuma uz cirtienu atvairīšanu, skolnieks vispirms piespieda savu meistaru atkāpties līdz pat ķeizara ložai. Bet drīz vien tas aizdzina skolnieku atpakaļ līdz vestāliešu podijam. Drīz viņi atkal stāvēja sveiki un veseli arēnas vidū, lai gan varbūt jau divdesmit reizes zobenu gali bija tik tuvu krūtīm, ka, meklēdami sirdi, pārcirta tuniku.
   Beidzot jaunais cīkstonis palēca atpakaļ, un skatītāji gavilēja: „Viņš dabūjis"! Bet drīz vien atkal, lai gan asinis spiedās zem tunikas un plūda pār gūžu, viņš uzsāka cīņu un divos nākamajos gājienos ar tik tikko ma­nāmu kustību, kuru mazāk ievingrinājušies skatītāji pat neievēroja, viņš auksto dzelzi iegrūda savam meistaram dzīslās.
   Saspringta ziņkāre ir mēma, un tā arī šoreiz, izņemot veikli atvairīto cirtienu skaņu, dzirdēja tikai apslāpētu ņurdoņu, kas rādīja, ka publika neaplaudē nevis tāpēc, ka neprot novērtēt, bet gan tādēļ, lai netraucētu spēli. Abi cīkstoņi cīnījās ar vislielāko dedzību, zobeni zibšņoja gaisā ar vienādu ātrumu tā, ka likās — šī īpatnējā cīņa būs galā tikai tad, kad abi ienaidnieki būs noguruši.
   Bet tad meistars, atkāpdamies skolnieka priekšā, paslīdēja un pakrita — viņš bija uzslīdējis virsū asiņu saslapinātai zemei. Mezdamies virsū gulo­šajam, skolnieks tūlīt izmantoja šo atgadījumu. Par lielu izbrīnu skatī­tājiem augšā necēlās ne viens, ne otrs. Tāpēc visi klātesošie piecēlās un, abas rokas pacēluši, kliedza: «Žēlastību! Brīvību!"
   Bet neviens no abiem cīnītājiem neatbildēja.
   Tad cirkā iesteidzās svētku rīkotājs, rokā turēdams uzvaras palmu un brīvības zizli. Abi cīkstoņi jau bija ja ne uzvarētāji, tad tomēr brīvi. Viņi bija viens otru caurdūruši un nonāvējuši.
   Pēc abiem zobenu cīkstoņiem, kā stingri noteikts, bija jāseko aklo cīkstoņu cīņai. Šo cīņu iestūma šai vietā bez šaubām tādēļ, lai ar pret­statu iepriecinātu tautu. Jo šie abi pretinieki par veiklību un mākslu bez šaubām nekā nezināja. Galvu viņiem sedza pilnīgi noslēgta ķivere ar tri­jiem caurumiem, viens — mutei — elpošanai, divi ausīm, lai dzirdētu. Tāpēc viņi tiešām cīnījās kā aklie. Vispār tauta ļoti priecājās par šo drausmīgo vistiņu rotaļu, kur katrs cirtiens ievainoja, jo pretiniekam ne­bija nekādu netīro līdzekļu, lai no cirtiena izvairītos vai to vājinātu.
   Tai mirklī, kad abi jaunie upuri — šos nelaimīgos tiešām nebija iespē­jams apzīmēt par cīnītājiem —, kad tie tika iemesti arēnā, kur viņus apsveica neapvaldāmi pūļa smiekli, tai mirklī ķeizaram tuvojās Anicets un pasniedza dažas vēstules.
   Ar acīm redzamu nemieru Nerons pārskrēja vēstuļu saturam un, kad bija izlasīta pēdējā, viņa sejā izpaudās dziļš nemiers. Kādu mirkli viņš palika pārdomās, tad pēkšņi piecēlās un atstāja cirku, iepriekš pamājis svētku rīkotājam turpināt spēles arī viņa prombūtnes laikā.
   Starp citu, tādi atgadījumi nebija nekāds retums, un bieži vien spie­dīgas vajadzības aizsauca ķeizarus no spēlēm uz forumu, uz senātu vai palatīnu, un skatītāji tāpēc ftemaz neļāvās vēl lielāku brīvību, nekā to atļāva ķeizara klātbūtne. Tāpēc tauta palika kā karalis. Nerona noteiktajā kārtībā spēles tika turpinātas, lai gan viņš pats vairs nevarēja tās vadīt.
   Abi pretinieki tātad sāka kustēties. Lai uzdurtos viens otram, viņi šķērsoja cirku visā plašumā. Un raugoties, kā viņi nāca viens otram tuvāk, varēja redzēt, kā katrs centās ar dzirdi atvietot redzi, kā pūlējās sadzirdēt briesmas, kuras nevarēja redzēt. Bet viegli saprast, kā viņi maldījās. Viņi bija vēl labi tālu viens no otra, kad iesāka cirst ar zobeniem apkārtējo gaisu. Beidzot, skatītāju kliedzienu: „Uz priekšu, uz priekšu! Vairāk pa kreisi! Pa kreisi!" vadīti, ar lielāku drosmi nekā līdz šim, viņi metās viens otram virsū, bet pagāja garām un, beidzot, stāvēja viens pret otru ar mu­guru pagriezušies, mežonīgi ieročus vicinādami. Publikas kliedzieni un iz- smiekli lika viņiem saprast, ka viņi maldās, abi pēkšņi pagriezās un tagad stāvēja viens otram tieši pretī. Viņu zobeni sadūrās, un tā kā viņi sita, cik jaudāja, tad viens dabūja dūrienu labajā gurnā, otrs — cirtienu krei­sajā rokā.
   Viens tūlīt nometās zemē, lai tā ieklausītos sava ienaidnieka soļos un tad to pārsteigtu. Un tiešām, līdzīgi gulošai čūskai, kura pēkšņi uzšaujas un iedzeļ, viņš trāpīja savam pretiniekam otrreiz. Tas jutās smagi ie­vainots, palēcās strauji uz priekšu un, nokritis otra priekšā, apvilka ar zobenu horizontālu apli, bet ar tādu sparu, ka, ķerdams nelaimīgā kaklu tai vietā, kur to nesedza ķivere, atšķēla galvu tā, ka neviens bende to nevarētu izdarīt veiklāk.
   Ķermenis dažas sekundes vēl stāvēja taisni, kamēr dzelzs apsegā ie­slēgtā galva ripoja projām, tad paspēra pāris muļķīgus, ļodzīgus soļus, it kā savu galvu meklēdams, un nokrita smiltīs, krāsodams tās ar asinīm. No skatītāju kliedzieniem gladiators uzzināja, ka viņa cirtiens bijis nāvīgs, bet, neskatoties uz to, viņš stāvēja gatavs arī tagad atvairīt jaunu uz­brukumu, līdz beidzot pie viņa pienāca svētku rīkotājs, atraisīja ķiveri un uzsauca:
   — Tu esi brīvs, tu esi uzvarējis!
   Tad viņš izgāja pa durvīm, kuras sauca Porta sana vivaria, jo pa tām varēja iziet tikai tie cīnītāji, kas dzīvi nogāja no arēnas, kamēr līķus aizvilka uz spolāriju, sava veida pagrabu, kurš atradās zem amfiteātra sē­dekļiem, kur ārsti gaidīja ievainotos, bet kur atradās arī divi citi vīri: viens ģērbts kā Merkūrijs, otrs kā Plutons. Merkūrijs, lai konstatētu, vai miesā vēl palikušas dzīvības pēdas, piedūra tai sarkani kvēlojošu stieni, bet Plutons nosita ar veseri katru, kuru ārsti uzskatīja par neārstējamu.
   Tiklīdz gladiatori bija galā, cirkā izcēlās milzīgs troksnis, jo tagad bija jāsākās zvēru cīņām. Un tā kā bestijām pretī kā cīnītāji stāvēja kris­tīgie, tad viss pūļa naids vērsās pret cilvēkiem, bet simpātijas — pret zvēriem. Lai cik liela arī nebija pūļa vēlēšanās redzēt šīs asiņainās cīņas, tomēr bija jāpaciešas, kamēr vergi ar grābekļiem atkal nolīdzināja smiltis.
   Bet viņi pasteidzās ar šo darbu, jo trakojošais nemiers kļuva arvien ska­ļāks.
   Beidzot vergi aizgāja. Kādu brīdi arēna palika tukša, un sasprindzi­nātās gaidās visu skatieni vērsās uz vārtiem, pa kuriem nupat ienāca jauni upuri.
   Kā pirmā parādījās sieviete baltā tērpā un ietīta baltā plīvurā. Ne­laimīgo pieveda pie koka un piesēja ar auklu viņai ap viduci. Pēc tam vergs norāva plīvuru, un tagad skatītāji ieraudzīja ārkārtīgi skaistu seju, bālu, bet mierīgu, un pūlī izcēlās ilga kurnēšana. Lai gan viņa bija kris­tīga, tomēr ar pirmo skatienu iekaroja viegli iespaidojamā un svārstīgā pūļa sirdis.
   Kamēr visu skatieni vērsās uz viņu, atvērās citas durvis blakus pir­majām, un ienāca jauns vīrietis. Jo bija tāds paradums, ka plēsīgiem zvē­riem priekšā meta kristīgo vīrieti un sievieti, turklāt viņiem atļāva visus līdzekļus aizstāvēties. Lai rastos vēlēšanās izglābt ne tikai sevi, bet arī ciešanu biedreni, tāpēc brālim, dēlam vai mīlētājam vienmēr kā otru iz­vēlējās māsu, māti vai mīļāko, lai tāda vēlēšanās iedvestu lielāku dūšu un ar to pagarinātu cīņu. Kristīgie gandrīz vai vienmēr nicināja ieročus, jo viņi vēlējās mirt kā mocekļi, lai gan viņi zināja, ka būtu glābti, ja nogalinātu pirmos trīs zvērus.
   Tiešām, arī šis vīrs nebija noskaņots sagādāt tautai cīņas izrādi, pēc kuras tā tik stipri ilgojās, jo, neskatoties uz spēku un izveicību, kas slēpās viņa ķermenī, viņš atraidīja ieročus un divus metamos šķēpus, kā arī loku un bultas, kuras nesa viņam sekojošie vergi. Bet trešais veda Kumīdijas skrējēju.
   Kristīgais lēnām iegāja cirkā, ar stingru, mierīgu skatienu palūkojās apkārt, bet ar roku pamāja, ka ieroči viņam ir lieki. Viņš pacēla acis pret debesīm, nokrita ceļos un iesāka lūgšanu. Bet pieviltā tauta gribēja visādā ziņā redzēt cīņu un tāpēc sāka draudēt un rūkt, un no visām pu­sēm atskanēja saucieni: „Pie krusta! Pie krusta!" Ja galu galā bija jāno­tiek nonāvēšanai, tad tai bija jābūt pēc iespējas ilgstošākai, lai sagādātu kādu baudu. Bet jaunā cilvēka acīs iemirdzējās neaprakstāms prieks, viņš izplēta rokas, it kā saņemtu apžēlošanas dāvanu, jo viņš sajutās ārkārtīgi laimīgs, ka varēs mirt tai nāvē, kādā mira Pestīlājs.
   Bet sev aiz muguras viņš izdzirdēja nopūtu un pagriezās.
   —   Silas! Silas! — čukstēja jaunā meitene.
   —   Akte! — pieceldamies un pie viņas piesteigdamies, viņš iesaucās.
   —   Silas, apžēlojies par mani, — Akte turpināja. — Kad es tevi pa­zinu, manā sirdi atkal iemirdzējās cerība. Silas, tu esi tik drošsirdīgs, tik stiprs un pieradis cīnīties ar plēsīgiem mežu un tuksnešu apdzīvotājiem. Varbūt mēs abi varam iegūt brīvību, ja tu uzvarētu?
   —   Un mocekļa nāve? — norādīdams uz debesīm, atbildēja Silass.
   —    Un sāpes? — nolaizdama galvu uz krūtīm, iesaucās Akte. — Ak, es neesmu kā tu, kas dzimis svētā pilsētā. Es neesmu dzirdējusi dzīvos vārdus no tā mutes, kura dēļ mums tagad jāmirst. Es esmu Korintas meita un uzaudzināta manu senču ticībā. Mana jaunā ticība vēl nav ie­augusi manī, un par mocekļa nāvi es zinu tikai kopš vakardienas. Varbūt man pietiktu drosmes, ja es būtu bijusi viena, bet, ,Silas, ja man būtu jāredz tevi mirstam lēnā un drausmīgā nāvē, tad taču man būs jācieš…
   —   Tev taisnība, es cīnīšos, — Silass atbildēja. — Kādudien es taču iegūšu to prieku, kuru tu man atņem šodien.
   Tad pavēloši viņš pamāja vergam.
   —    Manu zirgu, zobenu, metamo šķēpu! — viņš iesaucās skaļā un pavēlošā balsī.
   Tauta skaļi plaukšķināja, jo pēc šīs rokas kustības un balss skaņas tā dzirdēja un redzēja, ka sagaidāma īsta Herkulesa cīņa, vienīgā, kura spējīga uzbudināt notrulinātos jutekļus.
   Silass tuvojās zirgam. Tāpat kā viņš, tas bija Arābijas dēls, un abi tautieši pazina viens otru. Savā valodā vīrs iečukstēja dažus vārdus lopam ausī, un, kā sapratis, tas iezviedzās. Silass viņu atbrīvoja no segliem un iemauktiem, ko romieši viņam bija uzlikuši par kalpības zīmi, un tūlīt tuksnešu lops, kā pateikdamies, lakstīja viņam apkārt brīvībā.
   Pa to laiku Silass atbrīvojās no visa, kas viņu varētu traucēt gai­dāmajās cīņās un aptina mēteli ap kreiso roku. Tagad viņš bija ģērbies tikai tunikā un turbānā. Tad apjoza zobenu, satvēra metamo šķēpu un pasauca zirgu, kas paklausīja mainīgi kā gacele. Viņš uzlēca zirgā un, noliekdamies pār tā kaklu, apjāja, vadīdams zirgu tikai ar gurnu palīdzī­bu, trīsreiz ap koku, pie kura bija piesieta Akte. Arāba lepnums uzvarēja kristīgā pazemību.
   Tagad podija apakšā tika atvērti otri vērti. Baurodams, vergu sakaitināts, arēnā ielēca spāņu vērsis. Bet tik tikko noskrējis desmit soļus, dienas gaismas apžilbināts un pūļa apmulsināts, viņš nokrita uz priekšē­jām kājām un, vērsdams uz Silasu trulās, mežonīgās acis, devās viņam virsū, ar vēderu pieskardamies smiltīm, kuras tas jauca ar ragiem, un pa nāsīm pūta tvaikus.
   Tai mirklī viens no svētku rīkotājiem nometa viņa priekšā salmu vīru. Vērsis tūlīt metās virsū un samina to ar kājām, taču, kamēr tas nodar­bojās ar savu šķietamo ienaidnieku, no Silasa rokas aizlaidās metamais šķēps un ieurbās plecā. Vērsis sāpīgi iebaurojās, bet tūlīt atstāja savu šķietamo pretinieku un metās virsū īstajam. Pilnā gaitā, ar noliektu galvu un smiltīs zīmēdams asiņainu svītru, viņš metās virsū Silasam. Silass tam ļāva mierīgi nākt tuvāk un, kad tas bija tikai dažus soļus no viņa, ar saucienu un gurnu spiedienu pamudināja zirgu palekties sāņus. Neap­turamā gaitā lops aizlēca garām, bet Silass aizsūtīja tam pakaļ otru šķēpu, kas ieurbās sešas collas dziļi paslēpenēs. Drebēdams lops nostājās uz savām četrām kājām, it kā sargādamies no kritiena, bet gandrīz vai tūlīt apgriezās un metās virsū zirgam un jātniekam, taču abi sāka bēgt no viņa kā viesuļvētra.
   Tādā veidā viņi apskrēja amfiteātri trīs reizes. Bet vērsis acīm re­dzami kļuva vājāks un arvien vairāk palika iepakaļ jātniekam.
   Beidzot, trešajā aplī, trakojošais lops nokrita ceļos, bet tūdaļ, me­žonīgi baurodams, piecēlās atkal un skatījās apkārt, it kā atmetis visas cerības un meklēdams savām dusmām citu upuri.
   Tad vērsis ieraudzīja Akti.
   Kādu mirkli viņš pat šaubījās, vai tā vispār ir kāda dzīva būtne, jo viņas nekustība un bālums viņai piešķīra statujas izskatu. Bet tūlīt viņš izstiepa kaklu un ievilka gaisu, kas nāca no tās puses. Tad, saņemdams visus spēkus, viņš griezās pret Akti.
   Jaunā meitene redzēja viņu nākam, un pār lūpām viņai izlauzās baiļu kliedziens. Taču Silass sargāja viņu. Tagad viņš savukārt pagriezās pret vērsi, un tas metās bēgt no viņa, bet ar dažiem uzticīgā numīdieša lē­cieniem bija panākts. No zirga muguras Silass pārlēca uz vērša muguras, un, ar kreiso satverdams aiz raga, ar labo viņš iegrūda zobenu līdz pat rokturim lopam rīklē.
   Pusšķēpa attālumā no Aktes, kas, gaidīdama nāvi, bija pat aizvērusi acis, vērsis mirdams nogāzās zemē. Tikai skatītāju skaļie piekrišanas sau­cieni paziņoja viņai par Silasa uzvaru.
   Arēnā ienāca trīs vergi, divi no tiem veda pa zirgam, kurus iejūdza mirušā vērša priekšā, un tā aizvilka to ārā no cirka. Bet trešais atnesa krūzi un biķeri, piepildīja un piesolīja jaunajam sīrietim. Bet tas tikai pieskārās biķerim un prasīja citus ieročus. Viņam atnesa loku un bultas, kā arī šķēpu. Tad visi pasteidzās atstāt arēnu, jo zem ķeizara podija tika atvērti vārti, un lauva no Atlasa kalniem atstāja krātiņu un majestātiski iegāja cirkā.
   Tas tiešām bija zvēru karalis, jo, kad rūkdams viņš apsveica dienas gaismu, visi skatītāji nodrebēja, un pat ātrais rikšotājs likās neuzticējās savu kāju žiglumam un atbildēja ar bailīgu zviegšanu. Vienīgi Silass, pie­radis pie šīs varenās balss, kuru bieži bija dzirdējis tuksnešos, kuri plešas no Nāves jūras līdz Mozus avotam, gatavojās cīņai. Viņš pagāja zem ko­ka, kurš atradās vistuvāk tam, pie kura bija piesieta Akte, un tad uzlika labāko un asāko bultu uz stiegras.
   Pa to laiku dižais un varenais pretinieks lēnām devās uz priekšu. Viņš nezināja, ko no viņai gaidīja, viņš rauca plato pieri un ar asti kūla smiltis. Tas svētku rīkotājs, lai viņu sakaitinātu, meta viņam raibi apsietu bultu, bet zvērs, negriezdams nekādu vērību šai ķircināšanai, soļoja tālāk, līdz beidzot šo nevainīgo šāvienu vidū viņu sasniedza bulta, kas ieurbās plecā. Tiilīt, vairāk izbrīnējies nekā sāpju dēļ, viņš apstājās, it kā ne­ticēdams, ka nu kāda cilvēciska būtne uzdrošinās viņam uzbrukt. Viņš likās vēl Šaubījās par savu ievainojumu, bet acīs jau iedegās asiņains mir­dzums, rīkle atvērās, un pērkonam līdzīgs, garš rūciens izlauzās no viņa krūšu dziļumiem. Ar zobiem viņš satvēra ādā ieķērušos bultu un saberza. Tad palūkojās apkārt tā, ka pat skatītāji, lai gan bija aizsargāti ar restēm, izbijušies atkāpās. Viņš meklēja upuri, uz kuru viņš varētu izliet savas karaliskās dusmas.
   Šajā brīdī viņš ieraudzīja rikšotāju, kurš trīcēja, it kā nupat būtu iz­līdis no ledusauksta ūdens, taču bija pārklāts ar sviedriem un putām. Lauva mitējās rūkt, bet izgrūda īsu un asu brēcienu un, izdarījis lēcienu, atradās divdesmit soļu attālumā no izvēlētā upura.
   Tagad sākās skriešanās, vēl brīnišķīgākas nekā iepriekšējās. Jo tagad dzīvnieku instinktu uzmudināšanai nebija vajadzīgs cilvēka saprāts. Ar mežo­nīgu enerģiju tika attīstīts spēks un ātrums. Uz brīdi divdesmit tūkstoši skatītāju acis novērsās no abiem kristīgajiem un sekoja šīm fantastiskajām medībām amfiteātrī, kuras bija jo negaidītākas, jo patīkamākas.
   Ar otro lēcienu lauva atradās vēl tuvāk zirgam, kurš, iespiests cirka dibenā, atradās tādās sprukās, ka neuzdrošinājās bēgt ne uz kreiso, ne uz labo pusi, līdz beidzot pārlēca pāri savam ienaidniekam, kurš atkal metās viņu vajāt. īsiem solīšiem, izpūrušām krēpēm un reizi pa reizei izgrūzdams karstu rūcienu, uz ko zirgs atbildēja, bailīgi zviegdams, lauva skrēja iepakaļ. Kā ēna, kā parādība, kā kaut kāds elles skrējējs, kas iz­bēdzis no Plutona ratiem, trīs reizes aizdrāzās straujais Numīdijas bērns garām, un katru reizi lauva bez acīmredzamas piepūles bija pienācis tu­vāk, līdz, beidzot, apskriedams arvien šaurāku apli, skrēja paralēli zirgam.
   Kad tas saprata, ka nevar izbēgt no sava ienaidnieka, viņš treliņu priekšā saslējās taisni ka svece, krampjaini ar priekškājām sizdams gaisu. Lauva lēnām tuvojās kā uzvarētājs, kas ir drošs par savu triumfu. Laiku pa laikam viņš apstājās, lai ierūktos un ar ķetnām izvandītu arēnas smiltis.
   Bet nelaimīgais zirgs stāvēja kā valdzināts, kā putns, kas ieraudzījis čūsku, līdz beidzot nokrita zemē, kur tad arī palika, valstīdamies nāves baiļu agonijā.
   Šai brīdī Silasa loks raidīja otro bultu. Tā iedūrās dziļi lauvas paslē­penēs. Zirgam palīgā nāca cilvēks un ar bultu lika lauvai atcerēties dusmas, kuras tas bija uz kādu brīdi aizmirsis.
   Zvērs griezās apkārt, jo sāka saprast, ka cirkā atradās vēl kāds briesmīgāks ienaidnieks par to, ko viņš nupat tikai ar skatienu vien bija nogāzis gar zemi. Viņš pamanīja Silasu, kas no bultu maka nupat izvilka trešo bultu un uzlika uz stiegras.
   Zvēru karalis kādu bridi kluss stāvēja otra radības karaļa priekšā, un ar šo vilcināšanos pietika, lai Silass varētu aizsūtīt savam ienaidniekam trešo sāpju ziņu, kura izdūrās cauri zvēra kustīgajai kakla ādai un ieurbās kaklā. Viss nākamais norisinājās tikpat ātri kā sapnis: lauva metās virsū cilvēkam, kas ar šķēpu rokās gāja pretī. Tad abi ievēlās smiltīs. Tad redzēja, kā pa gaisu lidoja gaļas gabali, un tuvāk sēdošos apšļāca asins lietus. Akte izsauca savam brālim pēdējo «Sveiki!", bet ja tagad vairs nebija, kas viņu aizstāvēs, taču nebija vairs ari lauvas. Lauva pārdzīvoja cilvēku tikai tik ilgi, cik bija vajadzīgs, lai atriebtos. Bendes nāves agonija iesākās, kad upuris jau bija nobeidzies. Bet zirgs bija nomiris, it kā lauva būtu tam pieskāries.
   Atkal atnāca vergi un, kliedzienu un ārprātīgu aplausu vētras pa­vadīti, aizvilka mirušo cilvēku un mirušo zvēru.
   Tagad visu acis vērsās pret Akti, kurai nāve nolaupīja viņas aizstāvi. Tik ilgi, kamēr viņa to redzēja dzīvu, viņā rosījās ari cerība, bet kad redzēja, kā Silass krita, viņa saprata, ka visam pienācis gals. Viņa mē­ģināja murmināt lūgšanu par sevi un par to, kas bija kritis viņas dēļ, bet bālās, drebošās lūpas neklausīja.
   Kopš pūlis vispār pazina, ka viņa ir grieķiete, bet nevis jūdiete, sim­pātijas pret viņu bija augušas. Sievietes un jaunie ļaudis sāka kurnēt, kamēr daudzi skatītāji piecēlās un lūdza viņu pažēlot. Bet tad no augšē­jām sēdekļu rindām atsaknēja sauciens: «Sēsties! Sēsties!" Tika atvērti kādi vārtiņi, un arēnā ieslīdēja tīģeriene.
   Tiklīdz viņa bija atstājusi būri, viņa cieši piekļāvās pie zemes, me­žonīgi apkārt lūkodamās, neizpauzdama ne nemieru, ne izbrīnu. Tad viņa ievilka gaisu un kā čūska slīdēja uz to vietu, kur bija nogāzies rikšotājs. Tur nonākusi, viņa saslējās, aplaizīja un apostīja dzelzs stieņus, kuriem bija pieskāries zirgs, un klusi ierūcās, prasīdama dzelzīm, smiltīm un gai­sam pēc laupījuma, kuru viņa nevarēja atrast. Bet viņa saoda svaigu asiņu un saplosītas miesas smaržu, jo vergi šoreiz nebija papūlējušies nolīdzināt smiltis. Negriezdamās ne uz labo, ne uz kreiso pusi, tīģeriene soļoja taisni uz to vietu, kur bija norisinājusies pēdējā cīņā starp lauvu un Silasu, un sakampa gaļas gabalu, kurus dižais zvērs, kas cirkā izgāja viņai pa priekšu, bija izsvaidījis visapkārt.
   Beidzot viņa uzdūrās asins peļķei, kuru smiltis vēl nebija iesūkušas, un kā izslāpis suns metās tās dzert. Kad beidzot tīģeriene bija gatava, viņa lūkojās atkal ar dzirkstošajām acīm sev apkārt, un tikai tagad ie­raudzīja Akti, kas, pie koka piesieta, gaidīja nāvi, kurai pretī neuzdroši­nājās paskatīties.
   Tūlīt tīģeriene notupās zemē un ieslīpi slīdēja uz upuri, neizlaizdama to no acīm. Kad viņa atradās vairs tikai desmit soļu attālumā, viņa pie­cēlās un ar izstieptu kaklu un izplestām nāsīm sāka ošņāt. Tad ar vienu vienīgu lēcienu viņa pārvarēja attālumu, kas to atdalīja no kristīgās, un kamēr skatītāji bailēs iekliedzās, jo viņi nu gaidīja, ka bestija saplosīs kristīgo, tīģeriene maigi un glaimīgi kā suns, izgrūzdama klusus prieka saucienus un laizīdama savas kādreizējās kundzes kājas, piekļāvās Aktei. Necerēta maiguma pārsteigta, Akte atkal atvēra acis un pazina Fēbi, Ne­rona mīluli.
   Jau atskanēja no visām pusēm saucieni pēc apžēlošanas, jo šo atkal- pazīšanos tīģerienes un jaunās meitenes starpā pūlis uztvēra kā brīnumu. Turklāt Akte bija izturējusi visus trīs pārbaudījumus, un, tā kā vēl nebija aprīta, tad bija brīva. Pūlī notika tik dabīgais pavērsiens no ārkārtīgās nežēlības uz galējo žēlsirdību. Jaunie kavalieri meta izglābtajai zelta ķē­des, bet sievietes vainagus. Visi piecēlās no savām vietām un sauca ver­giem, lai viņi atraisa upuri.
   Uz šiem kliedzieniem parādījās melnais Fēbes sargs Lībiks un ar dunci pārgrieza Aktes saites. Bet viņa tūlīt nokrita zemē, jo tikai striķis bija noturējis viņas baiļu novājināto ķermeni. Bet Lībiks viņu uzcēla un, atbalstīdams gājiena laikā, kamēr Fēbe viņiem sekoja kā suns, izveda pa durvīm sānos, pa kurām drīkstēja iziet gladiatori, zvēru cīnītāji un citi notiesātie, tiklīdz viņi bija izbēguši no asiņainās pirts. Pie durvīm izglābto gaidīja milzīgs pūlis, jo arēnā bija iegājuši heroldi un paziņojuši, ka spēle sāksies tikai pēc piecām stundām.
   Aktei parādoties, izcēlās skaļa piekrišana, gribēja pat nest viņu trium­fā, bet viņa lūdzoši sakrustoja rokas, un ļaužu masa pašķīra ceļu, pa kuru viņa varēja soļot. Viņa sasniedza Diānas templi un nosēdās aiz celles pilāra, lai varētu netraucēta un izmisusi raudāt. Tagad viņai sāpēja, ka viņa nevarēja nomirt, jo tagad viņa atradās pasaulē gluži viena, bez tēva, mīļākā, aizstāvja un drauga. Tēvs bija viņai zudis, mīļākais aizmirsis, bet Pāvils un Silass miruši mocekļa nāvē.
   Kad satumsa nakts, Akte atcerējās, ka viņai taču palikusi ģimene, un, vientuļa un klusēdama, viņa devās uz katakombām.
   Vakarā, noteiktā stundā, amfiteātris atkal tika atvērts. Ķeizars atkal ieņēma savu vietu uz troņa, kurš kādu laiku bija palicis kluss, un svētki sākās. Kad izplētās nakts ēnas, Nerons grasījās izpildīt tautai doto so­lījumu: sarīkot zvēru rīdīšanu lāpu gaismā.
   Pie divpadsmit dzelzs stabiem piesēja divpadsmit sēra un piķa pa­kulās ietītos kristīgos un aizdedzināja. Tad atkal ielaida arēnā lauvas un gladiatorus.
   Nākamajā rītā Romā izplatījās baumas, ka vēstules, kuras Cēzars sa­ņēma izrādes laikā un kuras uz viņu atstāja tik lielu iespaidu, saturēja ziņas par spāņu un gailu leģioniem, kuriem pavēlēja Galba un Vindess un kuri bija sacēlušies pret viņu.

   Trīs mēnešus pēc iepriekš aprakstītajiem notikumiem, lietainas dienas vakarā un vētrainas nakts sākumā vairāki vīrieši atstāja Nometanas vārtus un jāja pa tā paša nosaukuma ielu. Tas, kurš jāja priekšgalā un kuru tāpēc varēja uzskatīt par vadoni, bija basām kājām. Viņš bija tērpies zilā tunikā un virs tās uzvilcis mēteli, bet viņa seja, vai nu lai aizsargātos pret straumēm līstošo lietu vai arī lai izvairītos no ziņkārīgo skatieniem, bija cieši aizsegta ar plīvuru.
   Lai gan nakts bija briesmīga un nepārtraukti zibšņoja un ducināja pērkons, zeme likās tik ļoti aizņemta ar saviem apvērsumiem, ka galīgi aizmirsa to, kas notika debesīs. Patiesābā ķeizara pilsētā sākās milzīga tautas kliegšana, līdzīga vētras saviļņotās jūras trakošanai. Un kamēr ielās redzēja te atsevišķus ceļotājus, te cilvēku grupas, kā nule aprakstīto, pre- tori bija uzcēluši gar abām Salarijas un Nometanas ielas pusēm teltis, kur, izvilkušies ārā no pilsētas kazarmām, viņi dzīvoja, lai ieņemtu brī­vāku un no visiem pārsteigumiem drošāku vietu.
   Kā jau teikts, bija tā briesmīgā nakts, kad visas dabas būtnes šķiet vaid žēlā balsī, kamēr tikai cilvēki to izmanto, lai izteiktu zaimus dieviem.
   Vispār varēja teikt, ka mazā jātnieku pulka vadonim bija tas mērķis, pret kuru vērsās cilvēku un dievu kopējās dusmas. Tajā bridi, kad viņš atstāja Romu, gaisu cauršalca dīvaina dvesma, tā ka koki drebēja, zeme trīcēja un zirgi zviegdami metās ceļos, bet apkārt izkaisītās mājas likās sāka ļodzīties. Satricinājums ilga dažas sekundes, bet izskrēja cauri visai Ape- nīnu pussalai no Regijas līdz Alpiem, tā ka piemeklēja visu Itāliju.
   Kad pēc tam jātnieki devās pār Tibēras tiltu, viens no tiem vērsa pārējo uzmanību uz to, ka upes ūdens netecēja vis uz jūru, bet putodams drāzās uz avotu: parādība, kura nebija novērota kopš Jūlija Cēzara nonā­vēšanas.
   Kad beidzot viņi sasniedza pakalnu, no kura varēja pārredzēt Romu visā plašumā un uz kura auga ārkārtīgi veca ciprese, pēkšņi nodārdēja pērkons, debesis likās atvērās, dzeltena sēra gaisma ietina jātniekus, un spalgs zibens sadragāja koku, kas daudzus gadsimtus bija spītējis tik dau­dzām vētrām un zemestrīcēm.
   Katra šī nelaimi vēstošā pazīme lika izlauzties dobjam vaidam no aizplīvurotā vira krūtīm, un, neskatoties uz kāda pavadītāja brīdinājumu, viņš dzina savu zirgu arvien ātrāk. Jātnieki rikšoja tālāk, un apmēram pusjūdzi no pilsētas viņi uzdūrās kādai laucinieku grupai, kura, neska­toties uz negaisu, būdama acīm redzami priecīga, devās uz Romu. Viņi bija tērpušies drēbēs un galvās brīvlaisto cepurēm, lai norādītu, ka, sākot ar šo dienu, tauta ir brīva. Viņus ieraudzījis, aizplīvurotais vīrs gribēja nogriezties no ceļa un doties pa lauku, bet viņa biedrs satvēra pavadas un piespieda turpināt to pašu ceļu. Kad viņi bija pienākuši pavisam tuvu zemniekiem, viens no tiem pacēla nūju par zīmi, lai jātnieki apstājas, un tie paklausīja.
   —   Jūs nākat no Romas? — jautāja zemnieks.
   —   Jā, — atbildēja aizplīvurotā vīra biedrs.
   —   Ko tur runā par Aenobardu?
   Aizplīvurotais sāka drebēt.
   —   Ka viņš ir izglābies! — atbildēja kāds jātnieks.
   —   Un uz kuru pusi?
   —   Uz Neapoli. Kāds viņu redzējis uz Via Appia.
   —   P;Udies, — teica zemnieki un turpināja ceļu uz Romu, kliegdami — Lai dzivo Galba! Nost ar Neronu!
   Šie kliedzieni atrada atbalsi līdzenumā, abās lauka pusēs, un kļuva dzirdamas pretoriāņu balsis, kuras apkrāva Cēzaru ar visrupjākajiem lāstiem.
   Arī mazais jātnieku pulks turpināja ceļu. Ceturtdaļu jūdzes tālāk viņi sastapa kareivju pulku.
   —   Kas jūs esat? — aizkrustodams ceļu ar ieroci, jautāja šķēpnesis.
   —   Galbas piekritēji, kas meklē Neronu, — atbildēja jātnieks.
   —   Tad mēs vēlam jums vairāk laimes, kā mums bija dots, — atbil­dēja devūrijs.
   —   Kā tā?
   —   Jā, mums teica, ka viņš izmantos šo ceļu, un, kad mēs redzējām kādu vīru jājam aulēkšos, mēs domājām, ka tas ir viņš.
   —   Un? — trīcošā balsī jautāja aizplīvurotais.
   —   Un mēs viņu nonāvējām, — atbildēja devūrijs. — Tikai tad, kad apskatījām līķi tuvāk, mēs ieraudzījām, ka bijām vīlušies. Esiet tātad lai­mīgāk» par mums, un lai Jupiters ir jums žēlīgs!
   Tad aizzplīvurotais gribēja laist aulēkšus, bet viņa biedri to aizturēja. Pēc tam viņi turpināja ceļu, bet pēc piecdesmit soļiem priekšējā zirgs uzdūrās līķim un palēcās sāņus tik spēcīgi, ka no jātnieka sejas noslīdēja plīvurs. Tajā brīdi garām gāja kāds pretorietis, kas atgriezās no atvaļi­nājuma.
   —  Lai dzīvo Cēzars! — teica kareivis. Zibens gaismā viņš bija pazinis Neronu.
   Tiešām tas bija pats Nerons, kas bija uzgrūdies nelaimīgajam, kuru bija noturējuši par viņu. Tas bija Nerons, kam šajā stundā viss iedvesa bailes, pat vecā karotāja godbijīgais sveiciens. Tas bija Nerons, ko neiz­skaidrojamās parādības bija nogāzušas no varas augstumiem. Tagad viņš pats bija bēglis un izstumtais un bēga no nāves, kuru savā gļēvulībā viņš ne pats gribēja pieņemt, ne arī piedzīvot.
   Mums jāpamet skatiens atpakaļ, lai saprastu, kādas parādības noveda pie šīm pēkšņajām pārmaiņām.
   Baumas par Galbas sacelšanos Romā izplatījās neticami strauji. Šo­reiz tie nebija tukši draudi vai izmisuma pilns pasākums kā Vindeksa rīcība. Tas bija tiešs un spēcīgs kāda dižas cilts patricieša uzbrukums, kas visu laiku Romā bija baudījis lielas simpātijas un lepni sevi sauca par senatora Kvinta Katula Kapitolīnija mazdēlu, kas savā laikā bija pir­mais pēc drošsirdības un tikumiem.
   Šiem Galbam labvēlīgiem apstākļiem piebiedrojās jauna neapmieri­nātība ar Neronu. Nodarbināts ar spēlēm, skriešanām un dziedāšanu, viņš nokavēja dot pavēles par pilsētas apgādāšanu ar pārtiku, kas bija viņa pilsētas kunga un ķeizara pienākums, un tā kuģi vispirms aizbrauca uz Sicīliju un Aleksandriju, kad tiem vajadzēja būt jau atpakaļ.
   Tāpēc dažu dienu laikā labībai sakāpa nedzirdētas cenas un sākās bads. Visa Roma nokļuva bada briesmās, iedzīvotāji nepārtraukti lūkojās uz dienvidiem un skrēja uz Tibēras krastu, tiklīdz tur pienāca kāds kuģis no Ostijas.
   Ķeizars pasauca Lokustu. Bet šoreiz viņš prasīja savas vecās drau­dzenes zināšanas priekš sevis. Viņi pavadīja kopā veselu nakti, un viņa klātbūtnē burve pagatavoja sevišķi izvēlētu indi, kuru jau trīs dienas ie­priekš bija sagatavojusi un iepriekšējā vakarā izmēģinājusi.
   Nerons to ieslēdza zelta vācelītē, un to savukārt paslēpa skapītī, kuru kādreiz viņam bija dāvinājis Spors un kuru tikai viņi abi prata atvērt, jo to noslēdza slepens aizslēgs.
   Nākamajā rītā pēc tās nakts, kuru Nerons bija pavadījis kopā ar Lo­kustu, tātad tajā dienā, kad bija ienākušas ziņas par Galbas sacelšanos, izbadojusies, neapmierinātā tauta sapulcējās forumā, jo bija izziņots, ka redzams kāds kuģis. Tūlīt visi steidzās uz Ostijas ostu, jo domāja, ka kuģis ziņo par labības flotes tuvošanos, un ar skaļiem prieka saucieniem metās uz malu. Bet kad uzzināja, ka kuģis no Aleksandrijas veda miltus tikai ķeizara cīkstoņiem, atskanēja skaļi lāsti un draudīga ņurdēšana.
   Neapmierināto vidū sevišķu vērību izpelnījās kāds virs, Galbas brīv­laistais Icels. Iepriekšējā dienā viņš bija ticis apcietināts, bet pa nakti simts apbruņotu vīru izlauza cietuma durvis un viņu atbrīvoja. Tagad viņš atkal parādījās tautas vidū, izmantodams priekšrocības, kuras viņam pie- šķira notikušais, un mudināja savus draugus uz atklātu sacelšanos. Bet tie tomēr vilcinājās sacelties pret līdz šim tik vareno ķeizaru. Tad gāja garām, seju ietinis mēteli, kāds jauns cilvēks un pasniedza Icelam rakstā­mo tāfelīti. Brīvlaistais paņēma ar vasku pārvilkto tāfelīti un sev par prie­ku redzēja, ka viņam palīgā nāca nejaušība, jo tā viņam bija kā pie­rādījums pret Neronu.
   Uz tāfelītes, proti, bija uzzīmēts Nerona plāns, kā otrreiz aizdedzināt nepateicīgo Romu, kas bija nogurusi apgavilēt ķeizaru dziedātāju, un vienlaikus palaist vajā plēsīgos zvērus, tā ka romieši neuzdrošinātos dzēst ugunsgrēku.
   Icels skaļi visiem priekšā nolasīja tāfelītes saturu, taču viņam negri­bējās ticēt, jo tādu atriebību uzskatīja par pārāk ārprātīgu. Daži pat ie­saucās, ka šī pavēle, bez šaubām, esot viltota. Tad no brīvlaisto rokām tāfelīti paņēma Nimfids Sabīns un paskaidroja, ka viņš pazīst ne tikai ķeizara rokrakstu, bet arī viņa paradumu rakstu nodzēst un rakstīt starp rindām. Pret šo iztēicienu vairs nebija ko iebilst, jo Nimfids Sabīns kā pretoru prefekts bija diezgan bieži saņēmis Nerona pašrocīgi rakstītās pavēles.
   Tajā brīdī garām gāja acīm redzami apmulsuši un bez mēteļiem vai­rāki senatori. Viņi devās uz Kapitoliju, kurp tie tika saukti. Līdzīgu tā­felīti no rīta bija iegrūduši rokās senāta priekšsēdim, kā tas bija noticis no nepazīstamā puses pret Iceli. Uz šīs tāfelītes bija bijusi pavēle ielūgt senatorus dzīrēs un nozāļot.
   Bet viņiem pievienojās tauta un pārplūdināja forumu kā bangojoša jūra, kā negaisa viļņi, kuri ielaužas ostā. Kamēr gaidīja senāta lēmumu, tauta uzbruka Nerona statujām, jo vēl neuzdrošinājās ķerties pie viņa paša.
   No Palatīna augstienes ķeizars redzēja, kā apstrādāja viņa statujas, un viņš tūlīt apģērbās melnā, lai nokāptu pie tautas un lūgtu žēlastību. Bet kad viņš gribēja atstāt pili, pūļa kliedzieni pieņēma tik draudīgu raks­turu, ka viņš atkāpās un, atvēris pakaļdurvis, aizbēga Servīlija dārzos. Ievilcies šajā paslēptuvē, par kuru nezināja neviens viņa draugs, viņš aiz­sūtīja Faonu pie pretoru vadītāja.
   Bet Galbas starpnieks jau bija aizsteidzies viņam priekšā. Nimfids Sabīns jaunā ķeizara vārdā jau bija apsolījis katram kareivim septiņus 16* tūkstošus pieci simti, bet katram provincē esošam kareivim — divpadsmit tūkstošus piecdesmit drahenas. Tāpēc pretori vadītājs atbildēja Faonam, ka viņš vairāk neko nevar darīt, kā vienīgi palikt uzticīgs Neronam, ja tas izmaksā tādu pat summu.
   Faons paziņoja šo atbildi ķeizaram, bet izsmeltajā valsts kasē prasītā summa — 285 172 (XX) franku — nebija atrodama. Ķeizars varēja sa­maksāt knapi divdesmito daļu no tās. Bet viņš nekādā ziņā neizsamisa.
   Pār uzbudināto un gaiši apgaismoto pilsētu nogrima nakts. Visos brī­vos laukumos un ielu krustojumos lāpu gaismā bija sapulcējušies cilvēku pūlīši, un šajā dažadu noskaņojumu pārņemtajā drūzmā izplatījās dīvai­nākās un pretrunīgākās baumas, it kā tās iznēsātu ērglis uz spārniem. Un visas tās atrada ticīgos, lai cik tās arī bija nepamatotas un neprātīgas. Iedomājās dzirdam tālumā izverdošā Vezuva dobjo rūkoņu un plēsīgo zvēru kaukšanu. Bet šo nemieru laikā pretori atstāja kazarmas un ap­metās nometnēs ārpus pilsētas. Kur viņi gāja garām, atkal nodibinājās miers, jo vēl nezināja, kādā pusē tie nostāsies. Bet tiklīdz tie bija pa­zuduši pūlim no acīm, tas atkal sāka dedzināt lāpas un, kaukdams un draudīgi kliegdams, metās pa ielām.
   Neskatoties uz valdošajiem nemieriem, Nerons tomēr uzdrošinājās pārģērbties kā vienkāršas tautas cilvēks, lai pēc tam, kad visu dienu pa­vadījis slēpjoties Servīlija dārzos, parādītos pilsētas ielās. Šo pārdrošo soli viņš spēra cerībā, ka varbūt atradīs palīdzību pie saviem vecajiem iz­priecu biedriem, ja ne ar ieročiem, tad vismaz ar naudu. Lai gan viņš vilkās no mājas uz māju, lai gan lūgdams metās ceļos durvju priekšā un kā ubags mangoja dāvanas, jo tikai tās viņu varēja glābt, neviens viņu neievēroja, sirdis palika tikpat noslēgtas kā durvis.
   Kad beidzot pūlis, būdams nepacietīgs un neapmierināts par senāta vilcināšanos, sāka trokšņot, Nerons saprata, ka viņš nedrīkst zaudēt ne­vienu mirkli. Viņš neatgriezās Servīlija dārzos, bet gan devās uz Palatīnu, lai sagrābtu zeltu un dārglietas. Sasniedzis Jupitera aku, viņš aizlīda aiz Vestas tempļa, nonāca ēnā, kuru meta Tibērija un Kaligulas piļu mūri, tāpat vārti, kurus bija atvēruši, kad viņš bija atgriezies no Korintas. Iz­skrējis cauri krāšņam dārzam, no kura viņam bija jāaiziet trimdas tuksne­sī un, beidzot ieiedams Zelta Namā pa slepenām ejām, viņš sasniedza savu istabu.
   Kad viņš tur iegāja, viņam izlauzās pārsteiguma sauciens.
   Viņa prombūtnes laikā Palatīna sargi bija aizbēguši un paņēmuši līdzi visu, kas tikai bija paņemams: Atalas drānas, sudraba vāzes, dārgās mē­beles.
   Nerons piesteidzās pie mazās tvertnes, kur bija ieslēgta Lokustas in­de, un atvēra to, bet zelta kārbiņa bija pazudusi, un līdz ar to arī iespēja izbēgt no atklātas kauna nāves.
   Tad vīru, kas vēl vakar šķita pasaules kungs, atstāja drosme, jo viņš sevi redzēja visu pamestu un aizmirstu. Viņš nokrita uz mutes zemē un valstījās, kā ārprātīgais saukdams pēc palīdzības. ,
   Piesteidzās trīs personas: Spors, privātsekretārs Epafrodīts un brīv­laistais Faons. Viņus ieraudzījis, Nerons piecēlās už ceļiem un bailīgi vi­ņus uzlūkoja. Bet kad viņš no viņu bēdīgajām sejām saprata, ka viņam nav vairs nekādu cerību, viņš Epafrodītam pavēlēja pasaukt gladiatoru Spirulu vai arī kādu citu, kas būtu ar mieru viņu nogalināt. Tad uzsauca Sporām un Faonam, kas bija palikuši pie viņa, uzsākt sēru dziesmas, kādas mēdz dziedāt algotās sievietes apbedīšanas laikā. Viņi vēl nebija galā, kad atgriezās Epafrodīts. Negribēja nākt ne Spiruls, ne arī kāds cits.
   Tad Nerons, kuru bija atstājuši viņa spēki, saprata: viņam nav nekādu izredžu uz ātru nāvi, un, nolaizdams rokas, viņš iesaucās:
   — Ak, ak! Man nav ne draugu, ne ienaidnieku!
   Tad viņš gribēja steigties uz Tibēru un mesties upē. Bet Faons viņu atturēja un piesolīja savu vasarnīcu, kura atradās apmēram četras jūdzes no pilsētas starp Salārijas un Nomentanas ielu. Nerons pieķērās šai pē­dējai cerībai un piekrita.
   Viņš uzlēca vienā no pieciem pievestajiem zirgiem, aizplīvuroja seju, un aizjāja Spora pavadībā, kas viņu nekur neatstāja. Bet Faons palika Palatinā, lai gaidītu ziņas. Nerons izgāja cauri pilsētai, atstāja to pa No­mentanas vārtiem un jāja pa ceļu, uz kura mēs viņu atstājām tajā brīdī, kad kareivja sveiciens, kas bija viņu pazinis, atjaunoja viņa bailes.
   Beidzot mazais jātnieku pulks sasniedza Faona villas augstieni, kur atrodas tagadējā Serpentāra. Noslēpusies aiz svētā kalna, šī vasarnīca de­va patvērumu kaut uz vienu mirkli. Tā atradās diezgan tālā nomalē, tā ka bēglim tomēr būtu diezgan laika izdarīt pašnāvību, ja nebūtu nekādu izredžu glābties.
   Epafrodīts, kas labi pazina ceļu, nostājās jātnieku pulka priekšgalā un nogriezās pa kādu sānceļu uz kreiso pusi. Nerons turējās aiz viņa, daži brīvlaistie un Spors — aiz viņa. Kad bija veikuši pusceļu, viņi sev priekšā uz ielas dzirdēja kādu troksni, lai gan viņi nevarēja redzēt ne­vienu personu. Bet tumsa bija arī viņiem labvēlīga. Nerons un Epafrodīts izjāja atklātā tīrumā, kamēr Spors un citi palika uz ceļa. Troksni bija sacēlusi kāda nakts patruļa, kuru bija izsūtījuši meklēt ķeizaru un kuru komandēja kāds centūrijs. Viņš apturēja trīs jātniekus, bet konstatējis, ka viņu vidū Nerons nebija, ļāva turpināt ceļu, iepriekš pārmijis dažus vār­dus ar Sporu.
   Pa to laiku Nerons un Epafrodīts bija spiesti nokāpt no zirgiem, jo līdzenums sakarā ar pēdējo zemestrīci bija nosēts ar klinšu drupām un zemes kupenām. Grūti viņi spiedās cauri klinšu drupām un dadžiem, kuri sadūra līdz asinīm Nerona kājas un saplosīja mēteli. Beidzot tumsā viņi pamanīja tumšo mūri, gar kuru viņi soļoja, līdz beidzot sasniedza ak­meņlauztuvi, no kuras Faons bija ņēmis smiltis savai vasarnīcai. Caurums bija šaurs un zems. Bet Nerons, baiļu dzīts, nometās uz vēdera un ieslī­dēja iekšpusē. Pēc tam Epafrodīts paskaidroja, ka viņš apies apkārt mū­rim, ielauzīsies vasarnīcā un paziņos ķeizaram, kad nedraudēs nekādas briesmas. Taču tiklīdz privātsekretārs bija aizgājis un Nerons palika viens, viņu sagrāba neaprobežotas bailes. Viņš sevi iedomājās dzīvu apraktu un steidzīgi līda ārā, lai apkārt sev redzētu brīvo debesi un elpotu svaigo gaisu.
   Kad viņš atkal atradās brīvībā, dažus soļus sev priekšā viņš ieraudzīja dīķi. Lai gan tas saturēja .stāvošu ūdeni, slāpju mocīts Nerons nevarēja atturēties nedzēris. Izplētis uz zemes mēteli, lai aizsargātos no dažiem gružiem un koku saknēm, viņš noliecās pār ūdeni, pasmēla kādu sauju, un pacēlis acis pret debesīm, pārmetoši murmināja:
   — Tātad tas ir pēdējais Nerona atspirdzinājums.
   Drūms un domās nogrimis, viņš sēdēja dīķa malā un nodarbojās ar dadžu un koka šķembeļu izvilkšanu no mēteļa. Tad viņš izdzirda sevi saucam. Viņš apgriezās un lāpas gaismā ieraudzija pie akmeņlauztuves Epafrodīi u.
   Privālsekretārs bija turējis vārdu. Sasniedzis vasarnīcas galvenos vār­tus, viņš bija pateicis brīvlaistajiem, kur atrodas ķeizars, tad kopējiem spēkiem viņi izlauza mūrī spraugu un tā no akmeņlauztuves radīja ceļu uz vasarnīcu.
   Nerons pasteidzās sekot savam vadonim. Bet steigā mēteli viņš aizmirsa dīķa krastā. Viņš ielīda pa caurumu, un no turienes nožēlojamā verga istabā, kur bija tikai matracis un veca segay>un kuru apgaismoja nožēlojama zemes lampa, kura katrā ziņā izplatīja vairāk dūmu nekā gais­mas.
   Atbalstījis muguru pret mūri, Nerons atsēdās uz matrača. Viņam pa­sniedza nedaudz maizes un trauku ar ūdeni bet, nobaudījis maizi, viņš to aizsvieda projām, tad arī ūdeni nodeva uzsildīt.
   Palicis viens, viņš nolaida galvu uz ceļiem un kādu bridi sēdēja ne­kustīgs un mēms kā sāpju tēls. Bet drīz vien atvērās durvis. Nerons do­māja, ka viņam atnesa ūdeni un pacēla galvu. Taču savā priekšā viņš ieraudzīja Sporu, kas turēja rokā vēstuli.
   Bālajā sejā, kas parasti bija bēdīga un nomākta, šoreiz, kad Nerons viņu uzlūkoja, izpaudās neslēpts prieks, tā ka viņš vairs nelīdzinājās ver­gam, kas bija paklausīgs visām pavēlnieka iedomām. Piegājis divu soļu atstatumā no gultas, viņš izstiepa roku un pasniedza ķeizaram rakstu. Nerons, protams, nebija sapratis Spora smaidu, bet tomēr nojauta, ka tas viņam atnesa kādu jaunu, kļūmīgu ziņu.
   —   No kā ir šī vēstule? — ņemdams to rokā, viņš jautāja.
   —   No Faona, — Spors atbildēja.
   —   Un kas tajā ir rakstīts? — bālēdams prašņāja Nerons.
   —    Tajā ziņo, ka senāts tevi izsludinājis par tautas ienaidnieku un pavēlējis vajāt, lai tu izciestu nopelnīto sodu!
   —   Sods! — atbalstījies uz ceļiem, iesaucās Nerons. — Man, Cēza- ram — sods!
   —  Tu vairs neesi Klaudijs Cēzars, — auksti atbildēja einuhs. — Tu esi Domitijs Aenobards, ko notiesāja uz nāvi kā valsts nodevēju, vairāk nekas.
   —   Un kā soda nodevēju?
   —   Viņu izģērbj, kaklu iespiež starp dakšas zariem, tad ved uz fo­rumu, tirgus laukumu un Marsa laukumu, un visu laiku cērt ar rīkstīm līdz nāvei!
   —   O! — uzlēkdams kājās, iesaucās Nerons. — Es varu vēl bēgt, man vēl laika diezgan, lai paslēptos Larisas mežos vai Minturnes purvos. Kāds kuģis mani uzņems, un es varēšu aizbraukt uz Sicīliju vai Ēģipti.
   —  Bēgt! — teica Spors, kas vēl arvien tur stāvēja bāls un auksts kā marmora elku dievs. — Bēgt! Pa kādu ceļu?
   —   Pa šo! — atvērdams durvis un steigdamies uz akmeņlauztuvi, iz­grūda Nerons. — Kā esmu ienācis, tā es aiziešu.
   —   Jā, bet kopš tu esi te ienācis, — atbildēja Spors, — caurums atkal ir noslēgts, un es apšaubu, vai tu, lai cik labs atlēts tu arī būtu, spēsi atgrūst Šo klinti, kas guļ tam priekšā.
   —   Pie Jupitera, tas tiesa! — velti izmēģinājies ar visiem spēkiem atbīdīt akmeni, Nerons iesaucās. — Kas to izdarīja? Kas aizvēla šo ak­meni?
   —   Es un brīvlaistais, — atbildēja Spors.
   —   Un kāpēc jūs to izdarījāt? Kāpēc jūs ieslēdzāt savu Cēzaru šajā
   alā?
   —  Lai tu mirtu tāpat kā visi, kurus tu nomocīji, — naidīgi pārtrauca Spors, ko nekad nevarēja gaidīt no viņa maigās balss.
   —   Mirt, mirt! — sacīja Nerons un kā iesprostots, mežonīgs zvērs, kas meklē izeju, drāzās ar galvu mūrī. — Mirt! Tātad visa pasaule grib, lai es mirstu? Visa pasaule mani atstāj postā?
   —  Jā, — atbildēja Spors, — visa pasaule grib, lai tu mirtu, visa pa­saule atstāj tevi postā, pat es, kas mirs ar tevi kopā.
   —  Jā, jā, — nokrizdams atkal uz matrača, murmināja Nerons. — Jā, tā ir uzticība.
   —   Tu maldies, Cēzar, — sakrustodams rokas uz krūtīm un lūko­damies uz Neronu, kas koda matracī, teica Spors, — tu maldies, jo tā nav uzticība, tas ir kaut kas labāks - tā ir atriebība!
   —  Atriebība? - Nerons strauji apgriezās. — Atriebība? Ko tad es tev esmu nodarījis, Spor?
   —  Jupiter, un tu vēl prasi? Viņš vēl jautā, ko man ir nodarījis! — paceldams rokas pret debesīm, iesaucās Spors.
   —  Jā, jā, — atbildēja Nerons, bailīgi pavirzīdamies tuvāk mūrim.
   —  Ko tu man esi nodarījis? — pasperdams soli pret ķeizaru un no­laizdams roku, it kā viņam vairs nebūtu spēka, iesaucās Spors. — No bērna, kas bija dzimis, lai kļūtu par vīru un ņemtu dalību visos zemes un debesu priekos, tu iztaisīji nabaga būtni, kurai nekas nepieder, kurai nav nekādu cerību? Man bija jāredz, kā aiziet garām visi prieki, visa laime kā Tantalam augļi un ūdens, kurus viņš nevarēja aizsniegt. Mana nevarība, mana bezvērtības apziņa to aizkavēja. Un tas vēl nav viss! Ja es būtu varējis ģērbties sēru drēbēs un drīkstētu izraudāt sāpes, es vēl būtu tev piedevis, bet tu piespiedi mani ģerbties purpurā kā.valdniekam, smaidīt kā laimīgajam, un dzīvot pasaulē kā īstam vīrietim, mani, nabaga ēnas būtni, spoku!
   —  Bet ko tad tu vairāk gribi? — drebēdams jautāja Nerons. — Es dalīju ar tevi manu zeltu, priekus un varu. Tu biji klāt visās dzīrēs, kuras es sarīkoju, tev tāpat bija kā man, kurtizānes un lišķi, un kad es vairs nezināju, ko tev lai dāvina, es devu tev savu vārdu.
   —  Tieši tāpēc es tevi ienīstu, Cēzar! Ja tu mani būtu nonāvējis kā Britāniku, noslepkavojis kā Agripinu, ja tu būtu man pārgriezis dzīslas kā Senekam, tad nāves stundā es būtu tev piedevis. Bet tu neesi apgājies ar mani ne kā ar sievieti, ne vīrieti. Tu dzini ar mani noziedzīgus jokus, darīji visu, kas tev likās labs, kā marmora tēls, kurš ir mēms, akls un bez sirds. Labvēlība, par kuru tu runā, bija tikai apzeltīta pazemošana, vairāk nekas. Un jo vairāk tu mani apkrāvi ar kaunu, jo augstāk tu mani cēli, jo labāk ikviens varēja redzēt manu kaunu. Un arī tas vēl nav viss. Vakar, kad es tev pasniedzu gredzenu, tu taču varēji mani nodurt ar dunci, tad vismaz vīrieši un sievietes domātu, ka es esmu vērts to pūļu, lai mani nonāvētu, bet tu mani siti ar dūri kā dīkdieni, kā vergu, kā suni!
   — Jā, jā, — murmināja Nerons, — es biju netaisns pret tevi. Piedod, mans labais Spor!
   —   Taču, — it kā nedzirdējis Nerona vārdus, tas turpināja, — un taču šī būtne, bez dieva, dzimuma un bez sirds, šī būtne varēja darīt nevis labu, bet ļaunu. Tā varēja pa nakti ielauzties tavā istabā un nozagt tāfeli, ar kuru tu notiesāji uz nāvi tautu un senātu, un izkaisīt to Kapi­tolijā, lai tu nevarētu sagaidīt nekādu žēlastību ne no tautas, ne no se­nāta. Tā varēja nozagt kastīti ar Lokustas indi, lai piespiestu tevi bez ieročiem un aizsarglīdzekļiem padoties tiem, kas tevi meklē, lai nodotu kaunpilnai nāvei.
   —  Tu maldies! — Nerons iesaucās un izvilka no gultas apakšas dun­ci. — Tu maldies, man vēl ir šis tērauds!
   —   Jā, bet tu neuzdrošināsies to izlietot ne pret citiem, ne pret sevi. Un tas viss pateicoties einuham. Ķeizars izlaidīs savu dzīvību zem rīkstēm, kad viņu pirms tam kailu, ar dakšām kaklā, būs izvadājuši pa forumu un tirgus laukumiem.
   —   Bet es taču esmu labi paslēpies, mani te neatradīs.
   —   Jā gan, varbūt tu būtu no viņiem izmucis, ja es nebūtu sastapis kādu centūriju un pateicis, kur tu slēpies. Nupat, šajā brīdī viņi klauvē pie vārtiem. Cēzar, viņi nāks — viņi jau ir klāt!
   —   O, es negaidīšu viņus! — uzlikdams dunča galu uz sirds, iesaucās Nerons. — Es noduršos, es nogalināšu sevi!
   —   Bet tu taču to neuzdrošinies! — Neronu izsmēja Spors.
   —   Tomēr! — grieķu valodā murmināja Nerons, meklēdams ar ieroča galu vietu, kur varētu nonāvēties. Bet viņš vilcinājās dzelzi iedurt miesā. — Neronam tas nepieklājas, ja viņš neprot mirt. Jā, jā, mana dzīve bija nekrietna, un es mirstu kaunā! O, pasaule, pasaule, kādu lielu māksli­nieku tu zaudēsi ai- mani!
   Tad viņš apklusa, stāvēdams uz priekšu noliektu galvu, sajukušiem matiem, sviedriem klātu pieri. Viņš izdzirda tuvojamies jaunu troksni un citēja Homēra vārsmu:
   „Tie ir steigā joņojošo zirgu pakavu cirtieni — ".
   Šajā brīdī istabā iedrāzās Epafrodīts. Nerons nebija vīlies, troksni bija sacēluši jātnieki, kas meklēja viņu, un, Spora uzrādīti, prasīja, lai viņus ielaiž vasarnīcā. Tagad ķeizars nedrīkstēja zaudēt nevienu acumirkli, ja viņš negribēja krist bendes rokās.
   Nerons likās pieņēma izšķirīgu lēmumu. Viņš pavilka Epafrodītu sā­ņus un lika zvērēt pie Stiksa, ka nenodos viņa galvu nevienam un ka miesu sadedzinās. Tad viņš atkal izvilka dunci no jostas, kur bija to paslēpis, un pielika galu pie rīkles. Vēl tuvāk nekā iepriekš bija dzir­damas draudīgās balsis. Epafrodīts redzēja, ka pienākusi pēdējā stunda. Viņš satvēra Nerona roku un, uzlikdams dunča galu uz rīkles, iegrūda asmeni līdz pat kātam. Pēc tam viņi abi ar Sporu iebēga alā, noslēguši aiz sevis ieeju.
   Nerons izgrūda dusmīgu kliedzienu, izrāva no brūces nāvīgo ieroci un aizmeta tālu projām. Tad ļodzīdamies kādu brīdi viņš vēl turējās taisni uz ceļa, stingām acīm un smagi elsojošu krūti, viņš vēl mēģināja atbalstīt roku, kamēr asinis plūda no rīkles pār otrās rokas pirkstiem, ar kuru viņš pūlējās aiztaisīt brūci. Tad viņš pameta pēdējo pilnu nāvīgākā izmi­suma skatienu sev apkārt. Un ieraudzījis sevi vienu, viņš nopūzdamies noslīdēja zemē.
   Tad atvērās durvis un parādījās centūrijs. Kad viņš ieraudzīja ķeizaru nekustīgu, viņš tuvojās un gribēja apturēt asinis ar savu mēteli. Ar pē­dējiem spēkiem Nerons viņu atgrūda.
   — Vai tā ir uzticība, ko jūs man zvērējāt? — ar pārmetumu balsī viņš jautāja, un tad izdvesa pēdējo nopūtu. Viņa acis palika stīvas un vaļīgas.
   Ar to bija viss galā. Kareivji, kas bija atnākuši kopā ar centūriju, ienāca un pārliecinājās, ka ķeizars ir miris. Kad par to vairs nebija ne­kādu šaubu, viņi atgriezās Romā, lai ziņotu par notikušo. Gluži viens, pat bez verga, kas bija izdarījis pēdējo pakalpojumu, asins peļķē gulēja vīrs, kas vēl dienu iepriekš bija pasaules kungs.
   Tā pagāja vesela diena. Bāla, lēna un noteikta vakarā ienāca kāda sieviete. No Icela, Galbas brīvlaistā, kas pašreiz bija Romā visvarenākais, viņa bija saņēmusi atļauju sniegt Neronam pēdējo mīlas pakalpojumu. Viņa noģērba viņu, nomazgāja asinim nošļākto ķermeni un ietina baltā, adītā mētelī, kuru viņš bija apģērbis, kad viņa to redzēja pēdējo reizi, un kuru bija uzdāvinājis viņai. Tad ķerrā viņa to aizveda uz Romu, kur parūpējās par pieticīgu līķa apbedīšanu, kas neatšķīrās no vienkārša pil­soņa apbedīšanas. Tā viņa apglabāja līķi Dmitriānas kapos, kas no Marsa laukuma raugās uz dārzu kalnu. Tur Nerons jau iepriekš bija sev uzcēlis porcelāna pieminekli, uz kura paceļas Lunas marmora altāris, Tasas mar­mora pilāru treliņu iežogots.
   Kad bija pienācis vakars, sieviete, apkārt neskatīdamās, lēnām nokāpa no dārzu kalna lejā un pa Egerijas ieleju pēdējo reizi iegāja katakombās.
   Bet Epafrodītu un Sporu atrada, cieši viens otram piekļāvušos, ak­meņlauztuvē. Starp viņiem gulēja nāves zāļu kārbiņa. Neronam nolemtās nāves zāles viņi brālīgi sadalīja savā starpā, un abiem bija pietiekami.

   Tā trīsdesmit otrajā dzīvības gadā nomira Nerons, tajā pašā dienā, kurā agrāk bija licis nogalināt savu laulāto draudzeni Oktāviju. Dīvainais un nezināmais Cēzara gals un slepena līķa apbedīšana, kuru veica kāda sieviete bez iepriekšējas parādīšanās ļaudīm, romiešu tautas māņticībai deva iemeslu nopietni šaubīties par Nerona nāvi. Drīz vien domāja, ka ķeizars sasniedzis Ostijas ostu un no turienes ar kādu kuģi aizceļojis uz Sīriju, no kurienes varot atgriezties kuru katru dienu. Un kamēr piec­padsmit gadus kāda nezināma roka turpināja greznot viņa kapu, ļaudis bija stingri pārliecināti, ka reiz Nerons atkal parādīsies un iznīcinās savus ienaidniekus. Pat vēl divdesmit gadus pēc viņa nāves, Suētona jaunībā, kas mums pastāsta šo vēsturi, Portā parādījās kāds nezināmas izcelsmes vīrs, kas uzdevās par Neronu. Ilgu laiku viņš tur baudīja lielu cieņu, jo portieši sevišķi godājuši pēdējo ķeizaru no Cēzara cilts.
   Bet tas nebija viss, šīs tradīcijas pārgāja no pagāniem pie kristīgajiem, un, balstoties uz dažādiem Pāvila izteicieniem, svētais Heronīms uzskatīja Neronu par Antikristu vai vismaz par tā priekšteci: Sulpiks Severs savos dialogos liek svētajam Martiņam paziņot, ka pēdējās dienās parādīsies Nerons un Antikrists. Nerons atkal rietumos ievedīšot elku kalpību, ka­mēr Antikrists nodibināšot savu valstību Jeruzalemē un uzdošoties par otru Messiju. Tas novedīšot pie kara starp Neronu un Antikristu, un Nerons tikšot uzvarēts.
   Pat Augustīns grāmatā „Civlas Dei" apgalvo, ka viņa laikā, tas ir, piektajā gadsimtā pēc kristīgo laika rēķina, vēl daudzi ticēja, ka Nerons nav vis miris, bet gan paslēpies nepieejamā vietā, lai kādudien parādītos ar savu varu un nežēlību un apsēstos tronī.
   Un 110 visiem ķeizariem, kas izgreznojuši Romu ar celtņu piemi­nekļiem, Nerons palicis pazīstamākais un tautiskākais līdz pat mūsu die­nām. Vēl redzama viņa pils, tornis un pirts. Bauli kāds vīnkopis man rādīja vietu, kur kādreiz pacēlusies Nerona vasarnīca. Bajē līcī mani kuģi­nieki pieturēja tajā vietā, kur atvērās triremas plankas, kad tur atradās viņa māte, kuru viņš gribēja nobendēt, un, kad es atgriezos Romā, kāds zemnieks mani veda pa Nomentanas ielu, pa kuru bēgdams bija nogrie­zies Nerons, un dažas drupas plašā drupu laukā, kas guļ apkārt Romai, kur kādreiz atradusies vasarnīca, kurā ķeizars saņēmis nāvīgo dunčā dū­rienu. Ormanis, ko es biju nolīdzis Florencē, savā nesaprašas godbijībā pret pēdējo Romas Cēzaru, man rādīja kādas drupas pa labi no Sloras Romā, sacīdams: „Tas ir Nerona kaps".
   Kāpēc tas tā ir, ka tajās pašās vietās Tita un Marka Aurēlija vārdi nogrimuši pilnīgā aizmirstībā?..
   AKTE
   Akte