Trešais sējums
   RĪGA, „AEROEKSPRESIS"1993
   Aleksandrs Dimā (tēvs)
   Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

   .

   1585. gada 26. oktobri Svētā Antuāna vārti pulkstens pusvienpadsmitos dienā bija vēl aizslēgti, kas līdz šim nekad nebija atgadījies. Ceturksni pirms vienpadsmitiem Morteljēras ielā parādījās divdesmit šveiciešu liela sardze un devās uz vārtiem, kuri viņu priekšā atvērās un tūlīt atkal aizvērās. Sardzes parādīšanās piespieda atkāpties lielu baru zemnieku un dažādāko pilsoņu, kas velti mēģināja izkļūt caur vārtiem. Katru mirkli ieradās apkaimes klosteru mūki, sievas uz kūtrajiem ēzeļiem, zemnieki divričos un pievienojās prāvajam pūlim. Viņu nemierīgie jautājumi bija raibās balsu kņadas pamattonis, kuru pārtrauca dobji un spiedzoši draudu un nožēlas pilni izsaucieni.
   Bez šā pienācēju bara, kas gribēja iekļūt pilsētā, varēja vēl vērot atsevišķus pulciņus, kuri šķita no turienes iznākuši. Šie ļaudis ziņkāri lūkojās uz apvārsni, ko ierobežoja Jakobīņu klosteris, Vensēnas prioreja un Tobija Krusts, it kā vienā no šim trim vēdeklī izvietotajām ielām vajadzētu parādīties palīgam.
   Šajos pulciņos visvairāk bija salasījušies Parīzes pilsoņi, kas bija ļoti rūpīgi ģērbušies, jo laiks bija auksts, lieli miglas blāķi vēlās gluži zemu un sniegains ziemeļaustrumu vējš, likās, gribēja noraut kokiem pēdējās dzeltenās lapas, kas vēl skumji trīsēja melnajos zaros.
   Trīs pilsoņi bija nostājušies savrup. Divi sarunājās, bet trešais ļoti uzmanīgi noraudzījās Vensēnas virzienā. Pēdējam vajadzēja būt ļoti slaidam vīrietim, ja tik viņš izslējās. Bet šinī mirklī viņa kājas, ar kurām, kā likās, mierā stāvot, viņš nezināja ko iesākt, bija saliektas, kamēr savas tikpat garās rokas viņš bija sakrustojis uz kamzoļa. Pret žogu atslējies, viņš izturējās kā cilvēks, kas grib palikt nepazīts, jo savu seju tas bija paslēpis platajās plaukstās un uzdrošinājās pa pirkstu spraugām vērot apkārtni tikai ar vienu aci. Viņam blakus neliela auguma vīrietis, kas bija
   pakāpies uz zemes uzbēruma, pļāpāja ar kādu resnu pilsoni, kurš līgojās uzbēruma malā un arvien aizķērās aiz sava biedra kamzoļa pogām.
   —      Jā, maitre Miton, — mazais sacīja resnajam, — es saku un atkārtoju, Salseda soda vietā būs sapulcējušies vismaz simttūkstoš ļaužu, vismaz simttūkstoš ļaužu. Bez tiem, kas jau salasījušies Grēva laukumā, bez tiem, kas turp traucas no pilsētas dažādām daļām, redzat, cik te vien ļaužu! Un tie ir tikai vieni vārti, bet tādu taču ir veseli sešpadsmit.
   —     Simttūkstošu, tas ir par daudz, Friāra tēv. Man šķiet, ka daudzi sekos manam paraugam un negribēs redzēt nelaimīgo Salsedu, baiļojoties, ka neizceļas kāda burzma. Un viņiem taisnība.
   —      Maitre Miton, maitre Miton, ievērojat, ka jūs runājat kā politiķis. Nekas neatgadīsies, gluži nekas. Es par to galvoju.
   -— Vai ne, monsieurl — redzēdams, ka otrs šaubās krata galvu, viņš jautāja vīram ar garajām rokām un kājām, kurš, roku no acīm nenoņēmis, tagad bija pavērsies citā virzienā un par savas uzmanības mērķi likās izvēlējies pilsētas vārtus.
   —      Kas ir? — garais ievaicājās, jo nebija dzirdējis ne viņam domāto jautājumu, ne abu biedru iepriekšējo sarunu.
   —  Es saku, ka Grēva laukumā šodien nekas nenotiks.
   —      Man liekas, ka jūs maldāties un ka Salsedu gaida droša nāve, — virs ar garajām rokām mierīgi atbildēja.
   —   Protams. Bet es esmu pārliecināts, ka tas neradīs nekādu troksni.
   —  Pātagu cirtieni, kas kapās zirgus, droši vien skanēs.
   —      Jūs mani nesaprotat. Es ar troksni saprotu nemieru, un es apgalvoju, ka nekāda nemiera nebūs. Ja būtu gaidāma sacelšanās, karalis nebūtu pavēlējis pilsētas valdes namā izgreznot ložu, lai ar abām karalienēm un daļu galma piedalītos soda izpildīšanā.
   —      Vai tad karaļi kādreiz ir nojautuši kādu apvērsumu? — vīrs ar garajām rokām un garajām kājām līdzcietīgi piebilda.
   —      Hallo! — maitre Mitons, noliecies otram pilsonim pie auss, klusi iečukstēja. — Tas cilvēks ir ļoti neparasts. Vai jūs, tēvs, viņu pazīstat?
   —  Nē, — mazais atbildēja.
   —  Kāpēc tad jūs ar viņu sarunājāties?
   —  Tāpēc, ka es gribu ar viņu runāt.
   —      Un tas nav pareizi. Jūs taču redzat, ka viņam ir ļoti noslēpumains raksturs.
   —      Man gan liekas, — Friāra tēvs turpināja diezgan skaļi, lai arī garrocis varētu sadzirdēt, — man liekas, ka domu apmaiņa ir dzīves lielākā laime.
   —  Domas var apmainīt ar labu paziņu, nevis ar nepazīstamu cilvēku.
   —  Vai gan visi cilvēki nav brāļi?
   —      Tādi viņi bija sākumā. Mūsu laikos šī radniecība kļuvusi visai šaubīga, Friāra tēvs. Pļāpājiet ar mani, ja jums tiešām jāpļāpā, bet ļaujiet šim svešniekam domāt, ko viņš vēlas.
   —    Es jūs jau pazistu kopš ilgiem gadiem un zinu ļoti labi, ko jūs man atbildēsit, bet no šī nepazīstamā es, varbūt, uzzināšu ko jaunu.
   —   Klusu! Viņš noklausās.
   —    Jo labāk. Ja viņš mūs noklausās, varbūt, ka viņš man ari atbildēs. Tātad jūs domājat, ka Grēva laukumā gaidāms troksnis? — viņš atkal uzrunāja nepazīstamo.
   —   Es to neesmu teicis.
   —    Es arī neapgalvoju, ka jūs būtu to teicis, — Friārs ļoti maigi atbildēja, — es tik apgalvoju, ka jūs tā domājat.
   —    Un ar ko jūsu apgalvojums pamatots? Vai jūs būtu burvis, monsieur Friār?
   —    Pagaidiet! Viņš mani pazīst! — galīgi pārsteigtais pilsonis iesaucās. — Kā viņš mani pazīst?
   —    Vai tad es vairākas reizes neminēju jūsu vārdu, tēvs? — Mitons, plecus paraustīdams, atteica, svešnieka priekšā it kā kaunēdamies par sava biedra neapķērību.
   —    Pareizi! — iesaucās Friārs, kas beidzot šo sakarību bija sapratis. — Goda vārds, jums taisnība. Nu, ja jau viņš mani pazīst, tad viņš man katrā ziņā atbildēs.
   —    Monsieur, — viņš turpināja, atkal pagriezies pret svešinieku, — jūs domājat, ka Grēva laukumā jānotiek kādam troksnim. Ja jūs tā nedomātu, jūs atrastos tur, bet jūs atrodaties še… OL
   Šis „o" norādīja, ka Friāra tēvs bija aizsniedzis sava prāta loģikas galīgo robežu.
   —    Bet jūs, monsieur Friār, jūs taču domājat gluži pretējo, ko es domāju, — atteica nepazīstamais, — kāpēc jūs neatrodaties Grēva laukumā? Man gan liekas, ka šī spēle ir diezgan jautra, lai visi karaļa draugi trauktos to noskatīties. Bet, varbūt, jūs man atbildēsit, ka jūs nepiederat pie karaļa, bet gan pie hercoga Gīza draugiem, un ka jūs gaidāt lotringiešus, kuriem jāuzbrūk Parīzei, lai Salsedu atbrīvotu.
   —    Nē, monsieur, — svešā norādījuma sabiedētais resnais pilsonis steidzās paskaidrot, — nē, monsieur, es gaidu savu sievu, Nikolā Friāru, kura uz Jakobīņu klosteri aiznesa divdesmit četrus galdautus, jo viņai ir gods būt Modesta Gorenflo, jakobīņu priora, veļas mazgātājai.
   —   Tēvs, tēvs, — iesaucās Mitons, — paskaties taču, kas notiek!
   Maitre Friārs ar acīm sekoja sava drauga pirksta virzienam un
   redzēja, ka baļķiem aizsprostotos vārtus arī aizslēdza un grāvja malā nostājās kareivju pulks.
   Vērojot šo rīcību, ļaužu pūlī atskanēja jauni izbrīnās un baiļu saucieni.
   —   Atbrīvojiet laukumu! — atskanēja kāda virsnieka stingrā balss.
   Šo pavēli tūlīt izpildīja, kaut gan tas nenācās visai viegli. Burzmā zirgi un rati dažam labam ievainoja kājas, vai nobrāza sānus. Sievietes kliedza, vīrieši lamājās. Kas varēja aizbēgt, pazuda vienā mirklī, paslēpās namos.
   —    Lotringieši! Lotringieši! — kņadu pārkliedza kāda balss, un neviens cits baiļu kliedziens nebūtu atstājis spējāku un izšķirošāku iespaidu, kā šis sauciens.
   —   Redzat nu, redzat nu! — Mitons trīcēdams iesaucās. — Lotringieši! Bēgsim!
   —   Bēgsim! Kurp?
   —   Šai žogā, — atbildēja Mitons, saplosīdams rokas ar ērkšķiem, uz kuriem nepazīstamais sēdēja pavisam bezrūpīgi.
   —   Šai žogā! — sauca Friārs. — Pateikt to daudz vieglāk, nekā izdarīt. Es neredzu nevienas spraugas, pa kuru varētu izlīst. Un jūs taču nedomājat rāpties pāri žogam, kas ir augstāks par mani!
   —   Es pamēģināšu, — Mitons atzinās.
   —   Esiet taču uzmanīgāka, mīļo kundzīt, — Friārs izbailēs kliedza kā cilvēks, kas jau sāk zaudēt galvu, - jūsu ēzelis min man uz papēžiem. O-o! Jātnieka kungs, jūsu zirgs mani saplosīs! Braucēj divričos, jūsu ratu ilkss izlauzīs man ribas!
   Kamēr maitre Mitons tvarstījās gar žoga zariem un Friāra tēvs velti meklēja spraugu, svešais piecēlās, izplēta savas garās kājas un kā jātnieks, kas sēžas seglos, viegli pārkāpa pāri žogam, ar biksēm pat zaru galus neaizskardams.
   Savējās bikses trīs vietās saplēsis, maitre Mitons sekoja nepazīstamajam. Daudz ļaunāk klājās Friāra tēvam, kas žogu nevarēja ne pārlīst, ne caurlīst, un tā kā pūlis draudēja viņu saspiest, viņš nelaimīgi iekliedzās.
   Tanī brīdī nepazīstamais izstiepa savu garo roku, satvēra Friāru aiz kamzoļa apkakles un pārcēla viņu otrā pusē žogam tik viegli, it kā godājamais tēvs būtu pārvērties par bērnu.
   —   O-o! — iesaucās maitre Mitons, par skatu priecādāmies un sava drauga pacelšanos un nolaišanos vērodams. — Jūs izskatāties kā viesnīcas „Lielā Absaloma" izkārtne!
   —    Uf! — nopūtās Friārs, kājām zemi aizskardams. — Lai es izskatos kāds izskatīdamies, es tagad atrodos žoga otrā pusē, par ko man jāpateicas šim kungam.
   —   Monsieur, — viņš uzrunāja svešnieku, kuram viņš sniedzās tikai līdz krūtim, — goda vārds, jūs esat īsts Hērakls, tik tiešām, ka mani sauc par 2aku Friāru. Jūsu vārdu, mans kungs, mana glābēja… mana drauga vārdu?
   —   Mani sauc Brikē, monsieurl Roberts Brikē! Gatavs jums pakalpot.
   —   Atļaujiet aizrādīt, ka jūs man esat jau diezgan pakalpojis. Ak, mana sieva jūs svētīs… Bet mana nabaga sieva! šai pūlī viņa nosmaks. Nolādētie šveicieši derīgi tikai cilvēku nospiešanai!
   Friāra tēvs tikko bija beidzis, kad uz viņa pleca uzgūlās smaga roka kā dzelzs spraislis. Tā bija kāda šveicieša roka.
   —    Vai tu gribi, lai es tevi nonāvēju, draudziņ? — spēcīgais kareivis jautāja.
   —   O, mēs esam ielenkti! — Friārs iesaucās.
   —   Kas var, lai glābjas! — Mitons piebilda.
   Un tā kā aiz viņiem atradās žogs, bet priekšā klajš laukums, viņi abi aizbēga. Bēgļus pavadīja garroča zobgalīgie skatieni. Tad viņš tuvojās citam, par vārtu negaidīto aizslēgšanu pārsteigtam pilsoņu pulciņam. Viņu vidū atradās četri vai pieci kareivji jātnieki, kuriem vārtu aizslēgšana likās visai nepatīkama, jo viņi skaļi kliedza:
   —   Vārtus! Vārtus!
   Roberts Brikē piegāja pie šā pulciņa un sāka kliegt skaļāk par viņiem:
   —   Vārtus! Vārtus!
   Spēcīgās balss sajūsmināts, viens no jātniekiem pagriezās pret garroci, pasveicināja un sacīja:
   —           Vai nav kauns, ka dienas laikā aizslēdz pilsētas vārtus, it kā Parīzi aplenktu angļi vai spānieši?

   Roberts Brikē uzmanīgi paskatījās uz runātāju. Tas bija gadus četrdesmit vai četrdesmit piecus vecs vīrs un, liekas, bija vadonis tiem trijiem vai četriem jātniekiem, kas ap to pulcējās.
   Roberts Brikē pārbaudē, liekas, bija guvis labus panākumus, jo arī viņš palocījās un atteica:
   —           Jā, monsieur, jums taisnība, desmit, divdesmit reizes taisnība. Bet vai es neizlikšos ziņkārīgs, ja iedrošināšos jautāt, kādu iemeslu dēļ bija jāķeras pie šā līdzekļa?
   —   Pie velna, — kāds iesaucās, — tiem ir bail, ka neapēd viņu Salsedu!
   —   Raganu dzira! Bēdīga ēsma! — atskanēja kāda balss.
   Roberts Brikē pagriezās uz to pusi, no kurienes atskanēja balss — izruna norādīja uz gaskonieti —, un ieraudzīja divdesmit, divdesmit piecus gadus vecu vīrieti. Viņam bija kaila galva. Bez šaubām, 'ka cepuri burzmā viņš bija pazaudējis.
   Brikē, liekas, bija novērotājs, bet šoreiz viņš nevilcinājās. No gaskonieša viņa skatiens tūlīt atkal pievērsās jātniekam.
   —           Stāsta, ka šis Salseds piederot hercogam Gizam, un tad tas nemaz nav peļams saldēdiens, — viņš ierunājās.
   —   Vai tā stāsta? — ievaicājās ziņkārais gaskonietis.
   —           Jā, protams, ka tā melš, — jātnieks, plecus paraustīdams, atbildēja, — bet mūsu laikos jau izdomā visādas muļķības.
   —  O, tātad juras, monsieur, liekas, ka Salseds nepieder hercogam Gīzam? — Brikē, grīni smīnēdams un acis blisinādams, aizrādīja.
   —  Es ne vien ticu, bet arī esmu pārliecināts, — jātnieks atbildēja, un kad Roberts Brikē, viņam tuvodamies, zīmīgā kustībā it kā gribēja vaicāt: „Kāpēc jūs esat tik pārliecināts?", viņš piebilda: — Protams, ja Salseds būtu piederējis h e r c o g a m, tad hercogs nebūtu ļāvis no Briseles aizvest uz Parīzi, nemēģinādams savu mīluli atbrīvot.
   —  Tas būtu ļoti pārdrošs paņēmiens! — Brikē iebilda: — Jo tas varēja izdoties, vai arī neizdoties. Ja hercogs Gīzs būtu kaut ko mēģinājis darīt, tas varētu apgalvot, ka viņš rīkojies pret Anžū hercogu.
   —   Es esmu pārliecināts, ka tas hercogu Gīzu nebūtu atturējis, — jātnieks sausi atteica. — Un tā kā viņš Salsedu neaizstāv un nemēģina glābt, tad Salseds nepieder pie viņa ļaudīm.
   —  Piedodiet manu ietiepību, — Brikē turpināja, — liekas, ka Salseds ir atzinies.
   —   Kam?
   —  Tiesnešiem.
   —  Tiesnešiem nu gan ne, mans kungs, bet uz spīdzināšanas sola.
   —   Vai nav vienalga? Apgalvo, ka viņš atzinies. Var jau būt. Bet neviens nevar atkārtot, ko viņš sacījis.
   —  Jūs man vēlreiz piedodiet, — Roberts Brikē aizrādīja, — atkārto gan, un visai noteikti.
   —  Un ko viņš ir teicis? Pastāstiet! — jātnieks nepacietīgi jautāja. — Stāstiet, ja jūs tik labi zināt. Kā skan viņa vārdi?
   —  Es nevaru apgalvot, ka tie ir tieši viņa vārdi, bet stāsta, ka viņš atzinies — esot rīkojis hercoga Gīza sazvērestību.
   —  Pret Francijas karali, bez šaubām. Arvien vecā dziesma!
   —  Nevis pret viņa majestāti, Francijas karali, bet pret viņa augstību, Anžū hercogu.
   —  Ja viņš tā atzinies…
   —  Tad?
   —  Tad viņš ir nelietis, — pieri saraucis, atbildēja jātnieks.
   —  Bet ja viņš izdarījis to, par ko atzinies, tad viņš ir varonis, — Roberts Brikē klusu piebilda. — O, monsieur, spāņu segli, īkšķu skrūve un šūpoles piespiež godīgus cilvēkus par daudz ko atzīties.
   —  Jums taisnība, — jātnieks smagi nopūtās.
   —  O! — viņu pārtrauca gaskonietis, kas bija visu noklausījies. — O, spāņu segli, īkšķu skrūve un šūpoles ir nožēlojamas greznumlietas! Ja Salseds atzinies, tad viņš un viņa kungs ir blēži.
   —   O-o! — jātnieks kļuva nepacietīgs. — Jūs dziedat pārāk skaļi, gaskonieša kungs!
   —  Raganu dzira! Es dziedu tādā balsī, kāda man patīk. Jo ļaunāk tiem, kuriem mana dziedāšana nepatīk.
   Jātnieks dusmīgi sakustējās.
   —       Mierā! — pavēlēja maiga, bet noteikta balss, kuras īpašnieku Roberts Brikē velti mēģināja ieraudzīt.
   Jātnieks pūlējās savaldīties, bet tas viņam neizdevās.
   —   Vai jūs pazīstat to, par ko jūs runājat? — viņš jautāja gaskonietim.
   —  Vāi es pazīstu Salsedu?
   —  Jā.
   —   Nepavisam.
   —   Un Anžū hercogu?
   —   Vēl mazāk.
   —   Vai jūs zināt, ka monsieur Salseds ir drošsirdis?
   —  Jo labāk, tad viņš varēs drošsirdīgi mirt.
   —       Un ka hercogs Gīzs, ja vien vēlas rīkot sazvērestības, pats var to veikt?
   —  Raganu dzira, kas man par daļu?
   —       Un ka Anžū hercogs, agrākais Alansonas pārvaldnieks, licis nonāvēt katru, kas par viņu interesējās: la Molu, Kokonnu, Busī un citus?
   —  To lai zina velna vectēvs!
   —  Kā? To lai zina velna vectēvs?
   —  Majenvil! Majenvil! — atskanēja tā pati balss.
   —       Protams, man taču tas nav jāzina. Elles katli! Es zinu tikai to, ka man šorīt vajadzēja nokļūt Parīzē, bet šā Salseda dēļ man aizslēdza vārtus tieši deguna priekšā. Raganu dzira! Šis Salseds ir lupata, — kā visi citi, kas vainīgi pie vārtu aizslēgšanas.
   —       O, tas ir visai spurains gaskonietis un mēs droši vien piedzīvosim kaut ko interesantu, — Brikē nomurmināja.
   Bet interesanto, uz ko pilsonis cerēja, nevarēja sagaidīt.
   Jātnieks, kuram pēdējo vārdu dēļ seja bija piesarkusi gluži sārta, nolieca galvu, klusēja un norija savas dusmas.
   —       Viņam taisnība, — tas pēc brīža noteica. — Lai jods parauj visus, kas mūs nelaiž Parīzē!
   —       O-o! — noņurdēja Roberts Brikē. — Liekas, ka es redzēšu vēl ko interesantāku, nekā cerēju.
   Atskanēja taures skaņas, un šveicieši ar šautenēm pūli tūlīt pāršķīra divās daļās, it kā aknu pastēti pārgriezdami, tā ka vidus atbrīvojās.
   Atbrīvotajā laukumā sāka jādelēt jau minētais virsnieks, kuram, kā likās, bija uzticēta vārtu uzraudzība. Mirkli pārlūkojis apkārtni, viņš pavēlēja kādam muzikantam pūst tauri un tūlīt pēc uztraukuma pilnās kņadas iestājās nepatīkams klusums.
   Laukumā iznāca ziņotājs lilijām izšūtā ģērbā, ar Parīzes ģērboni vairogā uz krūtīm, papīru rokā, un deguna pieskaņas nomāktā balsī sāka lasīt:
   —         Paziņojam mūsu mīļajai Parīzes un apkārtnes tautai karaļa gribu un -Parīzes pilsētas galvas kunga modrību, ka kopš šā brīža vārti būs slēgti
   līdz pulkstens vieniem dienā un ka pirms šīs stundas neviens pilsētā nedrīkst ieiet.
   Ziņotājs apklusa, lai atvilktu elpu. Šo klusuma mirkli tūlīt izmantoja pūlis, lai izteiktu savu izbrīnu un īgnumu.
   Virsnieks padraudēja ar roku, un drīz vien atkal iestājās klusums, kad ziņotājs, kas ne brīdi nezaudēja savu vienaldzību, atkal turpināja:
   —            No šā noteikuma atbrīvoti vienīgi tie, kam izsniegtas sevišķas atļaujas. Uzrakstīts Parīzes pilsētas galvas namā 1585. gada 26. oktobrī pēc Viņa Majestātes neatlaidīgas pavēles. Taurētāji, pūtiet!
   Tūlīt atskanēja muzikantu tauru spēcīgās skaņas.
   Bet tad aiz šveiciešu un kareivju rindām pūlis saviļņojās kā čūska, kas sāka pietūkt un locīties.
   —   Ko tas nozīmē? - jautāja mierīgākie.
   —   Bez šaubām, atkal kaut kāda burzma.
   —           Droši vien tas viss tikai tādēļ, lai mūs aizkavētu iekļūt pilsētā, — savam biedram klusu aizrādīja jātnieks, kurš brīnišķā pacietībā bija pacietis gaskonieša nekautrību. — Šie šveicieši, ziņotājs, aizbīdņi, taurētāji, tas viss vienīgi mūsu dēļ. Goda vārds, es esmu lepns!
   —           Ceļu, ceļu! — sauca virsnieks. — tūkstoš velnu! Jūs taču redzat, ka jūs traucējat tos, kam ir tiesības likt atvērt vārtus.
   —           Raganu dzira! Es esmu viens, kam jātiek pilsētā, kaut man ceļu aizsprostotu visas pasaules pilsoņi, — ar elkoņiem pūli atbīdīdams, sacīja rupjais gaskonietis.
   Un vienā mirkli viņš tiešām atradās tukšajā laukumā, ko šveicieši bija atbrīvojuši starp skatītāju rindām.
   Tūlīt ziņkārē un naidā dzirkstošas acis pavērsās pret vīru, kurš drīkstēja ieiet pilsētā, kad citiem ar baigu pavēli bija jāpaliek ārpusē.
   Taču gaskonieti šie īgnie skatieni nemaz neuztrauca. Viņš lepni izslējās un zem viņa plānā zaļā kamzoļa izspiedās spēcīgie muskuļi. Viņam bija skaidrs skatiens un gaiši, cirtaini mati, kuru krāsu varbūt iespaidoja arī krietna putekļu kārta. Viņa kājas ap ceļiem bija tik cīpslainas kā briedim. Vienā rokā viņš turēja ādas cimdu, kas likās ļoti pārsteigts, ka tam bija jāsargā vēl rupjāka āda par viņu pašu; otrā rokā virs vicināja lazdas nūju.
   Viņš mirkli pārskatīja apkārtni, it kā nolēmis, ka virsnieks, ar ko viņš nupat bija sarunājies, būs šā vada svarīgākā persona, un devās tieši pie viņa. Virsnieks brīdi nolūkojās viņā un vilcinājās sākt sarunu. Gaskonietis nelikās apmulsis un arī klusēja.
   —   Liekas, ka jūs esat pazaudējis savu cepuri? — virsnieks ievaicājās.
   —  Jā, monsieur.
   —   Vai tas atgadījās burzmā?
   —           Nē, es saņēmu savas mīļākās vēstuli. Raganu dzira! Es to lasīju upmalā, ceturtdaļjūdzes no šejienes, kad pēkšņa vēja brāzma man aizrāva vēstuli un cepuri. Es skrēju pēc vēstules, kaut gan manu cepuri rotāja liels dimants. Savu vēstuli es noķēru, bet kad atgriezos pēc cepures, vējš to bija ierāvis upē.
   —   Un tagad jūs esat ar kailu galvu?
   —       Vai tad Parīzē negadīsies kāda platmale, raganu dzira! Es nopirkšu lielisku cepuri un uzlikšu tai divreiz lielāku dimantu.
   Virsnieks viegli paraustīja plecus un jautāja:
   —  Vai jums ir karte?
   —  Protams, varbūt pat divas.
   —  Pietiks ar vienu, ja vien tā ir kārtībā.
   —       Vai es nemaldos? — acis ieplētis, gaskonietis turpināja. — Nē, raganu dzira, es nemaldos. Man taču ir gods runāt ar Luanjaku?
   —       Varbūt, monsieur, — virsnieks sausi atteica, acīmredzot, nemaz nepriecādamies par šo atkalredzēšanos.
   —  Ar monsieur Luanjaku, manu kaimiņu?
   —  Es nesaku nē.
   —  Ar manu brālēnu?
   —  Ir jau labi! Jūsu karti?
   —  Te būs…
   Gaskonietis izvilka no cimda mākslīgi izgrieztu karti.
   —       Sekojiet man, — sacīja Luanjaks, kartē nemaz nepaskatījies, — jūs un jūsu biedri, ja jums tādi ir. Mēs sameklēsim ieejas atļauju.
   Viņš nostājās savā sardzes vietā pie vārtiem, un gaskonietis ar kailo galvu un pieci citi vīri viņam sekoja.
   Pirmais bija tērpies brīnišķi izstrādātās bruņās. Bet tā kā to paraugs bija jau kļuvis vecmodīgs, tad šis mākslas darbs izsauca nevis izbrīnu, bet gan smieklus. Ari šā vīra pārējais ģērbs neatbilda gandrīz vai karaliskajam izskatam.
   Otrais, ko pavadīja sirms kalps un kas izskatījās kalsnāks un brūnāks nekā bija, atgādināja Dona Kihota senci, tāpat kā viņa pavadonis ļoti līdzinājās Sančo Pansas priekštecim.
   Trešais parādījās ar bērnu rokās. Viņam sekoja sieviete, kas turējās pie viņa ādas jostas, kamēr divi bērni, viens četrus, otrs piecus gadus vecs, tvērās sievietes brunčos.
   Ceturtais nāca klibodams, it kā būtu pie gara šķēpa piestiprināts.
   Gājienu noslēdza daiļš jauneklis zirgā, kas gan bija briesmīgi noputējis, bet dižciltīgas sugas.
   Jauneklis atgādināja karali. Uzmanīgi jādams, lai neaizsteigtos priekšā saviem biedriem, jaunais vīrietis mirkli apstājās pie ļaužu pūļa izveidotā žoga robežas.
   Sai mirklī viņš juta, ka kāds rausta zobena maksti, un viņš atliecās atpakaļ. Traucētājs bija neliela, tieva auguma jauneklis ar melniem matiem, dzirkstošām acīm.
   —  Ko jūs vēlaties, monsieur? — jātnieks vaicāja.
   —  Mazu pakalpojumu, kungs.
   —  Runājiet, bet pasteidzieties! Mani gaida.
   —       Man steidzīgi jātiek pilsētā, kungs, ļoti steidzīgi, vai jūs saprotat? Jūs esat viens un jums vajadzīgs pāžs, kas jūs padarītu daudz cienīgāku.
   —   Un tad?
   —   Un tad! Dodiet un jums dos! Ņemiet mani līdzi, es būšu jūsu pāžs.
   —   Pateicos, bet es nevēlos, ka mani apkalpo.
   —   Arī es nedrīkstu? — jauneklis tik savādi pasmaidīja, ka jātnieks juta kūstam ledaino atturību, ar ko viņš gribēja norobežot savu sirdi.
   —   Es gribēju teikt, ka es nevaru izmantot kāda pakalpojumus.
   —   Jā, es zinu, jūs neesat bagāts, monsieur Erneton de Šarmēn.
   Jātnieks satrūkās, bet jauneklis droši turpināja:
   —    Par algu nav ko runāt. Gluži otrādi. Ja jūs man izpalīdzēsit, saņemsit tūkstoškārtīgu atmaksu. Es jūs lūdzu, ļaujiet jūs apkalpot, un atceraties, ka tas, kas jūs tagad lūdz, bieži vien ir pavēlējis.
   —   Nāciet, — sacīja jātnieks, kas vairs nevarēja pretoties.
   Jauneklis sniedza viņam roku, ko pāži gan nemēdz darīt. Tagad viņš
   pagriezās pret jau pazīstamo pulciņu ua sacīja:
   —   Es iekļūšu iekšā, kas ir galvenais. Jūs, Majenvil, pamēģiniet izdarīt to pašu.
   —   Ar to vēl nekas nav panākts, ka jūs tiekat iekšā, — atbildēja augstmanis. — Viņam jūs ir jāredz.*
   —   O, neraizējaties. Tiklīdz šie vārti būs man aiz muguras, viņš mani redzēs.
   —   Neaizmirstiet norunāto zīmi.
   —   Divi pirksti uz lūpām, vai ne?
   —   Jā. Lai Dievs jums palīdz!
   —   Nu, — sauca jātnieks, — pāža kungs, vai jūs nāksit?
   —   Te es esmu, monsieur, — atbildēja jauneklis un viegli uzlēca zirgā savam draugam aiz muguras, un abi sekoja pārējiem pieciem laimīgajiem, kas visi bija aizņemti, savus dokumentus uzrādot.
   —   Pie velna! — sacīja Roberts Brikē, ziņkāri viņos noraudzidamies. — Goda vārds, vesels gaskoniešu bars!

   Kontrolē pie durvīm vajadzēja uzrādīt kartes vienu daļu, ko virsnieks salīdzināja ar otru.
   Gaskonietis ar kailo galvu tuvojās pirmais.
   —   Jūsu vārds?
   —    Mans vārds? Virsnieka kungs, tas ierakstīts kartē, kur jūs salasīsit vēl kaut ko citu.
   —   Zinu gan, raganu dzira! Un kaut es to ari būtu aizmirsis, jūs viņu varētu pateikt, jo mēs taču esam kaimiņi un brālēni.
   —   Jūsu vārds? Tūkstoš velnu! Vai jums šķiet, ka man šeit ir laiks ar jums no jauna noslēgt draudzību?
   —   Ir jau labi. Mans vārds ir Perduks de Pinkornē.
   —   Perduks de Pinkornē, — Luanjaks atkārtoja un skaļi izlasīja karti.
   —   Perduks de Pinkornē, 1585. gada 26. oktobrī, pulkstens 12 dienā.
   —   Svētā Antuāna vārti, — piebilda gaskonietis, ar melno pirkstu uz karti norādīdams.
   —    Ļoti labi! Kārtībā! Ejiet! — atteica Luanjaks, pasteigdamies izvairīties vēl ilgāk sarunāties ar savu brālēnu. — Tagad jūsu kārta! — viņš aizrādīja vīrietim bruņās. — Jūsu karti?
   —   Kā, monsieur Luanjak, — tas iesaucās, — vai jūs nepazīstat sava jaunības drauga dēlu, kuru jūs desmitām reižu esat šūpojis savā klēpī?
   —   Nē.
   —   Pertinaks de Monkrebo. Vai jūs to nepazīstat?
   —   Dienestā es nevienu nepazīstu, monsieur. Jūsu karti?
   Jauneklis bruņās pasniedza savu karti.
   —   Pertinaks de Monkrebo, 26. oktobrī, pulkstens 12, Svētā Antuāna vārti. Ejiet!
   Tuvojās trešais gaskonietis ar sievu un bērniem.
   —  Jūsu karti?
   Viņa paklausīgā roka tūlīt tvēra kazādas somā, kas tam karājās pie labajiem sāniem. Bet viņš meklēja velti. Bērna apgrūtināts, ko viņš turēja rokās, tas nevarēja karti atrast.
   —   Kāda velna dēļ jūs maisāties ar bērnu, jūs taču redzat, ka viņš traucē?
   —   Tas ir mans dēls Seipio, monsieur Luanjak.
   —   Tad nolieciet savu dēlu zemē!
   Gaskonietis paklausīja. Bērns sāka raudāt.
   - Tātad jūs esat precējies?
   —   Jā, virsnieka kungs.
   —   Divdesmit gadus vecs?
   —    Piļe mums precas ļoti jauni, monsieur Luanjak. Jūs taču arī apprecējāties astoņpadsmit gadus vecs.
   —   Jauki, atkal viens, kas mani pazīst, — Luanjaks noņurdēja.
   Pa to laiku bija pienākusi sieva ar abiem bērniem.
   —   Kāpēc viņš nevar būt precējies? — viņa jautāja, izsliedamās un no saulē iedegušās pieres melnās, ceļa putekļos pieputējušās matu cirtas atbīdīdama. — Vai Parīzē vairs nemēdz precēties? Jā, viņš ir precējies, un te ir vēl divi bērni, kuri viņu sauc par tēvu.
   —    Jā, tie ir manas sievas dēli, monsieur Luanjak, kā arī tas prāvākais jauneklis aizmugurē. Nāc šurp, Militor, un apsveic monsieur Luanjaku.
   Sešpadsmit vai septiņpadsmit gadus vecs spēcīgs un drausmīgs puisis, kas ar savām acim un degunu atgādināja vanagu, rokas aiz bifeļādas jostas aizbāzis, pienāca tuvāk. Viņš bija tērpies labā vilnas kamzoli un kalnu kazu ādas biksēs, virs viņa nekautrīgajām un juteklīgajām lūpām melnoja mazas pūkas.
   —           Tas ir mans padēls Militors, monsieur Luanjak, manas sievas vecākais dēls. Paklanies, Militor!
   Rokas no jostas neizvilcis, Militors viegli palocījās.
   —   Dieva dēļ, mans kungs, jūsu karti! — Luanjaks nepacietībā iesaucās.
   —   Nāc palīgā, Lardij, - nosarkušais gaskonietis aicināja sievu.
   Lardija atbrīvojās no rokām, kas tvērās pie viņas svārkiem, un pati
   mēģināja pārmeklēt vīra somu un kabatas.
   —   Mēs būsim to pazaudējuši, — viņa noteica.
   —   Tad es pavēlēšu jūs apcietināt, - Luanjaks paskaidroja.
   Gaskonietis nobāla un mēģināja aizrādīt:
   —            Mani sauc par Eistahiju Miroduku, mani pazīst monsieur Sentmalēns, mans brālēns.
   —           O, jūs esat Sentmalēna radinieks… — Luanjaks mazliet nomierinājās. — Tiešām, jūs visi esat cits cita radinieki. Pameklējiet vēlreiz sekmīgāk!
   —            Lardij, palūko bērnu drēbēs, — dusmu un nemiera satrauktais Eistahijs aizrādīja.
   Lardija nometās ceļos pie neliela sainīša un ņurdēdama sāka to pārmeklēt.
   Jaunais Seipio turpināja brēkt, un šo izdevību izmantoja viņa pusbrālis, piebāzdams tam pilnu muti ar smiltīm.
   Militors nekustējās. Likās, ka ģimenes rūpes viņu nemaz neaizskāra.
   —   Hei, ko es redzu uz puiša piedurknes? — Luanjaks pēkšņi iesaucās.
   —           Jā, jā, tur jau tā ir! — Eistahijs gavilēja. — Tā ir Lardijas izdoma: viņa piešuva karti pie Militora piedurknes.
   —           Lai arī viņš kaut ko panes, — Luanjaks zobojās. — Un šis lielais teļš ne rokas nevar pakustināt, lai nebūtu jājūt to svars.
   Militora lūpas dusmās nobāla, bet viņa seja piesarka tumši sārta.
   —           Teļam nav roku, — viņš, acīm dzirkstot, ļauni norūca. — Viņam ir nagi, kā visiem maniem paziņām.
   —            Mierā! — Eistahijs pavēlēja. — Tu taču redzi, Militor, ka monsieur Luanjaks jokodamies mūs tikai pagodina.
   —            Pie velna, es nejokoju, — Luanjaks atbildēja. — šim lielajam puisim vajadzēja saprast manus vārdus gluži pareizi. Ja viņš būtu mans padēls, es tam liktu nest māti, brāli un saiņus, un arī pats vēl uzsēstos mugurā un pagarinātu viņa ausis, lai pierādītu, ka viņš tiešām ir tikai ēzelis.
   Uzbudinājumu, kas šiem vārdiem sekoja, izkliedēja Lardija, pasniegdama virsniekam karti. Monsieur Luanjaks to paņēma un lasīja:
   —      Eistahijs de Miroduks, 26. oktobri, pulkstens 12, Svētā Antuāna vārti.
   —      Ejiet, - viņš sacija, - un pielūkojiet, ka nepazaudējat kādu savu mērkaķi.
   Eistahijs Miroduks paņēma atkal mazo Seipio rokā. Lardija atkal pieķērās viņa jostai. Abi bērni tāpat satvēra mātes svārkus. Šo pulciņu noslēdza klusais Militors.
   —      Pie velna! — norūca Luanjaks, nolūkodamies Eistahijā Mirodukā un viņa piederīgajos. — Monsieur Epernons gan savācis kareivju izdzimumus.
   Tad viņš atgriezās un uzsauca ceturtajam:
   —   Tagad jūsu kārta!
   Ceturtais un piektais, abi raksturīgi gaskoniešu tipi, kas saucās Šalabrs un Sentkaputels, pārbaudi izturēja bez grūtībām.
   Vēl palika sestais, kas, pāža aizrādījumam paklausīdams, bija nokāpis no zirga un pasniedza Luanjakam savu karti uz Ernotona šarmēna vārda.
   Kamēr Luanjaks pārbaudīja karti, pāžs, kas ari bija nokāpis no zirga, seju slēpdams, nodarbojās ar pavadas sakārtošanu.
   —      Vai pāžs pieder jums? - jautāja Luanjaks, ar pirkstu uz jaunekli norādīdams.
   —      Jūs taču redzat, kapteiņa kungs, ka viņš sakārto mana zirga iemauktus, - atbildēja Ernotons, nevēlēdamies ne melot, ne nodot.
   —      Ejiet, - atteica Luanjaks, kas ļoti uzmanīgi aplūkoja šarmēnu, kura seja un izturēšanās viņam izlikās daudz savādāka nekā pārējiem.
   —  Tas ir vismaz ciešams, — viņš nomurmināja.
   Ernotons atkal uzkāpa zirgā. Viņa pāžs bija jau pasteidzies pievienoties citiem.
   —     Atveriet vārtus, — sauca Luanjaks, — un ielaidiet šos sešus cilvēkus ar viņu pavadoņiem.
   —   Uz priekšu, ātri! — pāžs pavēlēja.
   Ernotons vēlreiz padevās varai, ko viņam iedvesa savādais radījums, un kad vārti bija atvērti, piespieda zirgam piešus un pāža pavadībā ieaulekšoja Svētā Antuāna priekšpilsētā.
   Luanjaks pavēlēja aiz sešiem izvēlētajiem vārtus atkal aizslēgt. Pūlī atskanēja skaļa kurnēšana. Pēc vajadzīgo dokumentu iegūšanas viņi tāpat bija cerējuši iekļūt pilsētā un tagad jutās nepatīkami vīlušies.
   Maitre Mitons, kas pēc nogurdinoša skrējiena klajumā pamazām bija atguvis drosmi un uzmanīgi atkal bija atvilcies savā agrākajā vietā, iedrošinājās žēloties par kareivju patvaļu.
   Friāra tēvs, kuram bija laimējies atrast sievu un kurš viņas aizsardzībā tagad jutās pilnīgā drošībā, atstāstīja savai laulātajai draudzenei dienas jaunākos notikumus, tos, protams, padaridams daudz krāsainākus.
   Jātnieki, no kuriem vienu mazais pāžs bija nosaucis par Majenvilu, aizjāja, cerēdami apiet ielenkuma joslu un atrast kādu spraugu, pa kuru
   iekļūt pilsētā, domādami, ka pie vieniem vai otriem vārtiem varētu vairāk laimēties.
   Nojautis, ka no jātnieku, pilsoņu un zemnieku sarunām vairāk nekā neiegūs, Roberts Brikē lēni tuvojās nelielai mājelei, kura vārtu sargam noderēja par mājokli un kuru apgaismoja divi logi, no kuriem viens atradās pret Parizi, otrs — pret klaju lauku.
   Tiklīdz viņš bija apstājies savā jaunajā sargvietā, tā atauļoja kāds virs, nolēca no zirga, iesteidzās mājelē un drīz vien parādījās pie loga.
   —   Te es esmu, monsieur Luanjak, — viņš sacīja.
   —   Labi. No kurienes jūs jājat?
   —   No Svētā Viktora vārtiem.
   —  Jūsu saraksts?
   —  Pieci.
   —   Kur kartes?
   —   Lūdzu!
   Luanjaks paņēma kartes, pārskatīja un uzrakstīja uz savas šīfera tāfeles skaitli pieci.
   5                
   4                
   6                
   5                
   3                 8
   4                 4
   6                 45
   Tikpat ātri atsteidzās vēl septiņi sūtņi, un beidzot Luanjaka tāfele izskatījās šāda:
   Svētā Viktora vārti
   Burdē vārti Tempļa vārti
   Svētā Denisa vārti
   Svētā ŽaKa vārti
   Sentonorē vārti
   Monmartras vārti
   Busī vārti
   Svētā Antuāna vārti
   Pavisam četrdesmit pieci.
   —           Tagad atveriet vārtus, un lai nāk iekšā, kas vien vēlas! — Luanjaks skaļi uzkliedza.
   Vārti atvērās, un dunošā čalā milzīgais ļaužu pūlis traucās uz priekšu.
   Roberts Brikē aizlaida straumi garām, tad vienaldzīgi devās cauri vārtiem, pie sevis murminādams:
   —           Visi šie ļaudis gribēja kaut ko redzēt, bet nekā neredzēja. Es nekā nevēlējos redzēt, un esmu vienīgais, kas kaut ko redzēja. Tas uzjautrina. Turpināsim. Kāpēc turpināt? Goda vārds, es jau tā zinu diezgan. Kāpēc man redzēt, kā monsieur Salsedu sacērt četrās daļās? Tiešām, nē! Taču par politiku es gan ieguvu kādu sajēgu. Tagad iesim pusdienās. Ja spīdētu saule, tā droši vien rādītu dienvidu. Ir laiks.
   Mierīgi un grīni smaidīdams, viņš atgriezās Parīzē.

   Pārskatot Grēva laukumu, bija jāatzīst, ka maitre Friāram bijusi taisnība, kad viņš skatītāju skaitu, kuri piedalījās bēdīgajā skatē, noteica ap simts tūkstošiem lielu. Tur bija sapulcējusies visa Parīze. Parīzieši piedalījās visos svētkos, un Salseda nāve bija lieliskas svinības.
   Skatītāji, kuriem izdevās nokļūt laukumā, vispirms ieraudzīja pilsētas tiesas strēlniekus un vairākus jātnieku un šveiciešu pulkus. Viņi ielenca nelielo, četras pēdas augsto ešafotu un gaidīja ļaundari,* lai viņu pēc soda izpildīšanas pavadītu tālajā ceļā.
   Kāda tuvēja nama nojumē mīņājās četri spēcīgi zirgi ar dižiem kakliem, baltām krēpēm un spalvainām kājām. Viņi kašņāja bruģi un kozdamies zviedza, baidīdami sievietes, kuras šo laukumu bija izvēlējušās savas ziņkāres apmierināšanai vai kuras tur pamazām bija aizbīdītas.
   Bez zviedzošajiem zirgiem un tukšā ešafota pūļa skatienus vēl saistīja ar sarkanu samtu un zeltu izgreznotais pilsētas valdes nama galvenais logs, kur pār balkona margām nokarājās ar karalisko ģērboni rotāts samta tepiķis. Tā bija karaļa loža.
   Pulkstenis nosita pusvienu, kad logs, kā gleznas rāmis, piepildījās ar cilvēkiem. Vispirms parādījās Indriķis III, bāls, kailu galvu, kaut gan viņš bija tikai trīsdesmit četrus gadus vecs, acis bija iegrimušas zilmelnos dobumos, mute raustījās nervozās trīsās.
   Viņš parādījās saīdzis, ar drūmu skatienu, dīvains paražās, dīvains gaitā, vairāk līdzīgs ēnai nekā dzīvai būtnei, drīzāk spoks nekā karaiis, saviem apakšniekiem nesaprotams un nesaprasts noslēpums, jo, viņam parādoties, neviens nezināja, vai saukt „Lai dzīvo karalis!" vai lūgt par viņa dvēseles aizsaules mieru.
   Indriķis bija tērpies melnā kamzolī ar melnām apšuvām. Viņam nebija ne ordeņu, ne dārgakmeņu. Viens vienīgs dimants kā spraudne satūrēja viņa cepures trīs spalvas. Kreisajā rokā viņš turēja māsas Marijas Stjuartes no gūsta atsūtīto melno sunīti, virs kura zīdainās spalvas viņa smailie, baltie pirksti mirdzēja kā alabastrs.
   Viņam sekoja vecuma sagrauztā Katrīna Mediči; Māte karaliene bija sešdesmit sešus gadus veca. Taču viņas galva vel arvien slējās visai dižciltīgi, un zem viņas mūžam savilktās pieres zibēja ass skatiens. Viņa savā parastajā sēru tērpā atgādināja vaska tēlu.
   Tūlīt parādījās karalienes Luīzes maigā un grūtsirdīgā seja. Viņa bija karaļa trokšņainās un nelaimīgās dzīves šķietami nenozīmīgā, bet patiesībā uzticamā pavadone.
   No Katrīnas Mediči sejas augstprātīgās izteiksmes varēja vērot, ka viņa šai mirkli iegūst jaunu uzvaru; karalienes pacietīgais skatiens liecināja, ka viņa piedalās notiesāšanā; bet karaļa Indriķa sadrūmusī piere norādīja, ka viņš izmanto izdevību, lai atriebtos saviem naidniekiem.
   Aizmugurē sekoja divi skaisti jaunekļi: viens tik tikko divdesmit, otrs — divdesmit piecus gadus vecs.
   Galma paražas neievērodami, viņi nāca roku rokā saķērušies.
   Viņi smaidīja: viens neizsakāmās skumjās, otrs — brinišķā drošsirdibā. Viņi bija daiļi un abi bija brāļi.
   Jaunākais saucās grāfs Indriķis de Zojēzs, vecākais — hercogs Anselms Zojēzs. Vēl nesen galmā viņu pazina tikai kā d'Arku. Bet karalis viņu ļoti mīlēja un pirms gada bija Zojēzu iecēlis hercoga un pēra kārtā.
   Tauta šos mīluļus neienīda, kā agrāk Možironu, Kvēlu un Šombergu. Tāpēc karaļa nama locekļus un abus brāļus sagaidīja atturigi, bet pieglaimīgi sveicieni.
   Indriķis apsveica tautu nopietni un nesmaidīdams, tad noskūpstīja sava suņa galvu, pagriezās pret jaunekļiem un sacīja vecākajam:
   —           Atbalstāties pret margām, Anselm, stāvēdams nenogurstiet! Var būt, ka tas vilksies visai ilgi.
   —   Ceru, ka ilgi un teicami, sire, — Katrīna viņu pārtrauca.
   —   Vai jūs, māt, domājat, ka Salseds runās?
   —           Dievs droši vien mūsu ienaidnieku uz to rosinās. Es saku — mūsu ienaidnieku, jo tas ir arī jūsējais, -mana meita, — viņa piebilda, pagriezusies pret karalieni, kas nobāla un nodūra maigās acis.
   Karalis šaubās pakratīja galvu. Tad viņš atkal pievērsās Zojēzam, jo redzēja to vēl arvien stāvot un viņa pavēli neizpildot.
   —           Anselm, klausi mani un atbalsties pret margām vai ar elkoni atspiedies pret mana krēsla atzveltni!
   —           Jūsu majestāte ir pārāk laipns, un es jūsu atļauju izmantošu tikai tad, kad tiešām būšu noguris.
   —           Mans dēls, vai jūs piekrastes viņā galā neredzat burzmu? — vaicāja Katrina.
   —           Cik jums asa redze, māt! Tiešām, man šķiet, ka jums taisnība. O, cik man vājas acis, un es taču vēl nemaz neesmu vecs.
   —           Sire, - sacija Zojēzs, — tā ir pūļa burzma, ko atvaira strēlnieki. Kā liekas, ved notiesāto.
   —           Patiesi, karalis var priecāties, redzot, kā notiesā cilvēku, kura dzīslās ir ari mazliet karalisko asiņu, - iebilda Katrina un paskatījās uz Luīzi.
   —            Ak, madame, piedodiet, saudzējiet mani, — jaunā karaliene iesaucās izmisumā, ko grūti varēja noslēpt. — Šis briesmonis nepieder manai dzimtai, un jūs taču to negribat apgalvot.
   —   Protams, nē, — sacīja karalis. — Esmu pārliecināts, ka mana māte negribēja tā sacīt.
   —    O, viņš pieder pie lotringiešiem, — Katrīna rūgti aizrādīja, — un lotringieši taču ir jūsējie, kundze. Es vismaz tā domāju. Šis Salseds ir jums pat ļoti tuvs.
   —   Liekas, — viņu pārtrauca Zojēzs, drusku saniknots, kas bija viņa rakstura īpašība, — viņš gan varbūt varētu būt tuvs hercogam Gīzam, bet nekādā ziņā Francijas karalienei.
   —   Ak, jūs arī esat te, hercog Zojēz, — Katrina iesaucās neizsakāmā augstsirdībā. — Es jūs nemaz neievēroju!
   —   Jā, es esmu šeit, taču ne aiz brīvas gribas, bet pēc karaļa pavēles, kundze, — atbildēja Žojēzs, jautājoši pavērdamies karalī. - — Nav nemaz tik burvigi noskatīties cilvēka sodīšanā, lai es redzētu šādu skatu, ja man tas nebūtu jāredz.
   —    Zojēzam taisnība, kundze, - atteica Indriķis. — Te nav runa par lotringiešiem, ne arī par Gīzu un vismazāk par karalieni. Te mums jāskatās, kā slepkavu Salsedu, kas gribēja nogalināt manu brāli, saraustīs četros gabalos.
   —   Man šodien nelaimējas, - sacīja Katrina, pēkšņi padodamās, kas bija viena no viņas viltibām. — Es izturējos tā, ka mana meita sāka raudāt. Un lai Dievs man piedod, bet man liekas, ka es uzvedos arī tā, ka hercogs Žojēzs sāka smieties.
   —   Ak, kundze, — iesaucās Luīze, satverdama Katrīnas rokas, — vai tas iespējams, ka jūsu majestāte par manām sāpēm tā maldās?
   —   Un par manu dziļo godbijību? — piebilda Anselms Zojēzs un ar roku atbalstījās pret karaļa krēsla atzveltni.
   —   Taisnība, — turpināja Katrīna, pēdējo bultu savas vedeklas sirdī raidīdama. — Man vajadzēja zināt, cik jums var būt sāpīgi redzēt radniecīgo lotringiešu atmaskošanu. Protams, jūs par to neesat vainojama, bet šīs radniecības dēļ jūs taču ciešat.
   —   O, sire, jūs redzat, ka es neesmu maldijies! — iesaucās Anselms Zojēzs. — Notiesātais parādās laukumā. Velns, kāda nejauka seja!
   —   Viņam bail, — piebilda Katrina. — Viņš runās.
   —   Ja tik viņam būs drosme, — atbildēja karalis. — Palūkojieties, māt, viņa galva ļogās kā mironim.
   —   Goda vārds, viņš ir nožēlojams, — Zojēzs turpināja.
   —   Kā gan iekšēji ļauns cilvēks var būt skaists? Vai es jums neesmu izskaidrojis fizisko un morālisko parādību noslēpumaino sakaribu, Anselm?
   —    Es nenoliedzu, sire, bet daždien esmu redzējis ārīgi riebīgus cilvēkus, kas ir drošsirdīgi kareivji. Vai ne, Indriķi?
   Anselms pagriezās pret brāli, it kā vēlēdamies dzirdēt viņa labvēlīgo atsauksmi. Bet Indriķis izlikās neredzam, neklausāmies un nedzirdam. Viņš bija dziļi nogrimis sapņos. Par viņu atbildēja karalis.
   —   Mans Dievs, Anselm, — viņš iesaucās, — kas gan saka, ka tas puisis nav drošsirdīgs? Viņš līdzinājās lācim, vilkam, čūskai. Jūs taču zināt, ka viņš savā mājā sadedzinājis kādu savu ienaidnieku — normaņu muižnieku. Viņš ir desmitām reižu kāvies un nonāvējis trīs savus pretiniekus. Viņš ir pieķerts naudas viltošanā un viņam piespriests nāves sods.
   —   Tas ir lielisks radījums, kas drīz vien sagaidīs savu galu, — sacīja Zojēzs.
   —   Gluži otrādi, monsieur Žojēz, — iebilda Katrīna. — Es ceru, ka viņš nobeigsies pēc iespējas gausāk.
   —   Kundze, — Žojēzs pakratīja galvu, — zirgi nojumē man šķiet tik spēcīgi un nepacietīgi, ka es neticu monsieur Salseda muskuļu, nervu un dzīslu ilgai pretestības spējai.
   —   Protams, tā tas var izlikties, — aizrādīja Katrīna, atsmaidīdama tik īpatnējo smaidu. — Bet mans dēls ir žēlsirdīgs, viņš pavēlēs kalpiem, lai tie rīkojas lēnām.
   —   Bet, kundze, — karaliene kautri iebilda, — es šorīt dzirdēju Mersē kundzi apgalvojam, ka nelaimīgais izcietīšot tikai divus vilcienus.
   —   Ja viņš tik saņemsies, — Katrina atbildēja. — Un man šķiet, ka jūs liksit viņam pateikt, lai viņš nezaudē drosmi.
   Alebardi, strēlnieki un šveicieši pa to laiku bija atbrīvojuši laukumu un tagad ap ešafotu bija klajums, tā kā visu skatieni varēja vērot Salsedu, kaut gan nāves ierīce atradās uz neliela paaugstinājuma.
   Salseds bija apmērām trīsdesmit četrus gadus vecs, labi noaudzis un spēcīgs. Viņa nosvīdušās un asinīm notecējušās bālās sejas vaibsti atdzīvojās, kad tas neizsakāmā cerību un baiļu izteiksmē apskatījās visapkārt.
   Vispirms viņš paskatījās uz karalisko ložu. Bet tur viņa acis daudz nekavējās, it kā viņš noteikti zinātu, ka no turienes gaidāma nevis glābšana, bet gan nāve.
   Viņš pievērsās pūlim. Ar savām kvēlajām acīm un lūpās trīsošo dvēseli viņš iezīdās šīs vētrainās ļaužu jūras dzelmē.
   Pūlis klusēja. Salseds nebija vienkāršs slepkava. Viņš bija augstas kārtas. Pie tam viņš bija dižs kapteinis. Tagad ar kauna saiti sasietās rokas kādreiz bija varonīgi vicinājušas zobenu. Šī bālā piere, kurā tēlojās nāves bailes, kuras ļaundaris bez šaubām būtu saglabājis dvēseles dziļumos, ja tur pārāk lielu vietu nebūtu aizņēmusi cerība, šī bālā piere slēpa lieliskus nodomus. Un tā Salseds daudziem skatītājiem bija varonis, daudziem citiem — upuris.
   Pūlī melsa, ka viņš cēlies no karotāju ģints. Viņa tēvs bija dedzīgi apkarojis Lotringas hercogu, kas viņam Bērtuļa nakts asinsdzīrēs bija sagādājis slavas vaiņagotu nāvi. Bet dēls, šo nāvi aizmirsis vai arī savu naidu godkārei uzupurējis, bija stājies sakaros ar Spāniju un Gīzu, lai
   Flandrijā iznīcinātu franču ienīstā Anžū hercoga augošo patstāvību. Vēl runāja par viņa sadraudzību ar Bacu un Baluī, tās politiskās dēkas ierosinātājiem, kura hercogam Fransuā, Indriķa III brālim, gandrīz vai bija maksājusi dzīvību.
   Salseds bija noteikti cerējis, ka viņu atbrīvos. Viņš bija gudri visu izpaudis tikai pusvārdos, tā kā viņa ienaidnieki cerēja vēl ko vairāk izzināt un nebija to tūlīt nogalinājuši, bet atveda uz Parīzi.
   Salseds nezaudēja cerības gūstā, Salseds nezaudēja cerības uz moku sola. Viņš nezaudēja cerības soda ratos, viņš nezaudēja cerības ari uz ešafota.
   Karalis redzēja Salseda neatlaidīgās domas tikpat labi kā pūlis. Katrīna bailīgi sekoja nelaimīgā jaunekļa visniecīgākajai kustībai. Bet viņa bija pārāk tālu, lai sekotu viņa skatienu virzienam un ievērotu to nemitīgo spēli.
   Bende jau sāka rīkoties ap upuri un ap viduci piesēja viņu ešafota vidū.
   Divi strēlnieki bija jau izspraukušies cauri pūlim, lai atvestu zirgus, un pūlis labprātīgi atbrīvoja tiem ceļu.
   Šai mirklī aiz karaliskās ložas durvīm atskanēja troksnis, un priekškaru pacēlis, sargs ziņoja, ka pilsētas pērs Briso un četri domnieki lūdz atļauju aprunāties ar karali par izpildāmo sodu.
   . — Brīnišķīgi, — iesaucās karalis un, pret Katrīnu pagriezies, piebilda:
   —   Māt, jūs būsit apmierināta.
   Katrīna piekrizdama palocīja galvu.
   —   Ielaid šos kungus! — karalis pavēlēja.
   Pirms pieteiktie ieradās, Zojēzs klusi lūdza karali atļaut viņam aiziet. Pēc veltīgiem iebildumiem Indriķis lūgumam piekrita un nopūzdamies piebilda:
   —            Ej un dzīvo savā sapņu pasaulē! Man nolemts visu izbaudīt īstenībā.
   Un sarauktu pieri viņš pagriezās pret māti, baidīdamies, ka tā būtu varējusi noklausīties viņa sarunu ar mīluli.
   Zojēzs pieliecās pie sava brāļa auss un iečukstēja:
   —           Pazūdi, pazūdi, pirms ierodas domnieki, aizlien aiz viņu platajiem mēteļiem un aizbēdz! Karalis tagad piekrīt, piecas minūtes vēlāk viņš vairs neļaus.
   —   Pateicos, brāli, es pamēģināšu aiziet.
   —   Uz priekšu, kraukļi parādās! Pazūdi, maigā lakstīgala!
   Abi jaunekļi aiz domnieku kungiem pazuda kā gaisīgas ēnas. Aiz viņiem smagi aizvērās priekškars. Kad karalis pagrieza galvu, viņi bija jau projām. Indriķis nopūtās un noskūpstīja savu mazo sunīti.

   Domnieki klusēdami palika stāvam karaliskās ložas dibenā un gaidīja, līdz karalis viņus uzrunās.
   Tas mirkli kavējās, tad pagriezās pret viņiem un sacīja:
   —  Nu, mani kungi, kas jauns? Labrīt, prezident Briso!
   —           Sire, — prezidents cienīgi atbildēja, — mēs nākam pie Jūsu Majestātes lūgt saudzēt vainīgā dzīvību. Nav šaubu, ka viņš kaut ko zina, un ja viņš paliks dzīvs, tas viss atklāsies.
   —  Bet viņš taču nekā nav izpaudis, prezidenta kungs?
   —  Pa daļai, sire. Vai jūsu majestāte to nezina?
   —  Es zinu, kas man jāzina, kungi.
   —           Tātad Jūsu Majestāte zina, ka viņam ir sakari ar Spānijas sazvērniekiem.
   —  Ar Spānijas un vēl citām varām, prezidenta kungs.
   —  Būtu svarīgi, ja šos sazvērniekus noskaidrotu.
   —           Arī karalis grib soda izpildīšanu atlikt, — iebilda Katrīna, — ja vainīgais pie spīdzināšanas staba atzīstas visos savos noziegumos.
   —           Tās ir manas domas, — karalis apliecināja. — Jūs varēsit pārliecināties, monsieur Briso, ja pavēlēsit savam leitnantam aprunāties ar noziedznieku.
   —  Vai jūsu majestāte vairāk nekā nepavēl?
   —           Nekā. Bet nekādu pārmaiņu, lai piespiestu atzīties, vai arī es ņemšu savu vārdu atpakaļ! Jums cienīgi jāveic savs pienākums.
   —  Klausos, sire. Ar visu līdzdalībnieku vārdiem?
   —  Ar vārdiem, ar visiem vārdiem.
   —           Ja arī noziedznieks apzīmētu šīs personas par valsts galvas niknākajiem naidniekiem?
   —  Ja tie arī būtu mani tuvākie draugi.
   —  Lai notiek, kā Jūsu Majestāte pavēl.
   —           Ejiet, mani kungi! — sacīja prezidents, no saviem domniekiem atvadīdamies. Godbijīgi pret karali palocījies, arī viņš pats tiem sekoja.
   —           Viņš runās, — sacīja Lotringas Luīze, — un jūsu majestāte viņu apžēlos. Paskatieties, kā viņa lūpas puto.
   —  Nē, nē, viņš tikai meklē, — iebilda Katrīna. — Ko gan viņš meklē?
   —           Pie velna, to nav grūti uzminēt! - iesaucās Indriķis III. — Viņš meklē Parmas un Gīzas hercogus. Viņš meklē manu brāli, viskatoliskāko karali. Meklē, meklē vien! Vai tu domā, ka Grēva laukums ir tikpat tīkama paslēptuve kā Flandrijas ceļi? Vai tu domā, ka man šeit nav simts kareivju, lai aizkavētu tavu nodomu nokāpt no ešafota, kur tu uzvests viens vienīgais?
   Salseds bija redzējis strēlniekus aizejot, lai atvestu zirgus. Viņš bija pamanījis karaļa ložā prezidentu un domniekus, un tad atkal redzējis tos pazūdam. Viņš saaprata, ka karalis pavēlējis stāties pie soda izpildīšanas.
   Tad uz viņa miroņbālajām lūpām parādījās asiņainas putas, ko bija pamanījusi jaunā karaliene. Drausmīgā nepacietībā, ko viņš izjuta, nelaimīgais sakoda savas lūpas asinīs.
   —           Neviena, neviena! — viņš izdvesa. — Neviena no tiem, kas man solījuši palīdzību! Gļēvulis, gļēvulis, gļēvulis!
   Leitnants Tranhons piegāja pie ešafota un pavēlēja bendēm:
   —   Sagatavojieties!
   Ziņdevis pamāja uz laukuma otru galu. Varēja redzēt, ka caur pūli vestie zirgi atstāja aiz sevis viļņainu spraugu, kā viļņu plaisu jūrā, kura aiz viņiem atkal aizvērās.
   Kad zirgi pagāja garām Fanerijas ielai, tās stūrī varēja redzēt vienu no pazīstamajiem skaistajiem jaunekļiem nolecam no kāda akmens. Viņu pavadīja gadus sešpadsmit vecs zēns, kuru, kā likās, drausmīgais skats visai saistīja.
   Tas bija noslēpumainais pāžs un vikonts Ernotons Šarmēns.
   —           Pazūdi! — pāžs iečukstēja savam pavadonim. — Traucies spraugā, mēs nedrīkstam kavēties.
   —   Bet mūs taču nospiedīs. Jūs esat muļķis, mans mazais draugs.
   —           Es gribu redzēt, redzēt gluži tuvu, — sacīja pažs tik noteikti, ka viegli varēja noskārt, ka šī pavēle nāca no pavēlēt pieradušām lūpām.
   Ernotons paklausīja.
   —           Turies tuvu zirgiem! — aizrādīja pāžs. — Neatpaliec no viņiem ne soli, citādi mēs nenokļūsim vajadzīgā vietā!
   —            Bet pirms mēs sasniegsim mērķi, jūs jau būsit sarauts gabalu gabalos.
   —   Par mani neraizējaties. Uz priekšu, uz priekšu!
   —   Zirgi iespers.
   —   Ieķeraties pēdējam astē. Ja viņu tā satur, tad zirgs nekad nesper.
   Ernotons negribēdams paklausīja un pieķērās zirga astei, kamēr pāžs
   satvēra viņa jostu. Pūļa trauksmainajā jūrā viņiem šur un tur nācās atstāt gan mēteļa stūri, gan kamzoļa gabalu, gan krekla mežģīnes, līdz viņi sasniedza ešafotu, uz kura izmisuma lēkmē bija sabrucis Salseds.
   —           Vai nu mēs esam vajadzīgā vietā? — jauneklis aizelsies ievaicājās, kad Ernotons apstājās.
   —   Par laimi, jo mani spēki ir pavisam izsīkuši, — atbildēja vikonts.
   —   Es nekā neredzu.
   —   Nāciet man priekšā!
   —   Nē, nē, vēl nē… Ko tur dara?
   —   Piesien virvē.
   —   Un ko viņš dara?
   Pārgriež acis — kā ērglis, laupījumam uzglūnēdams.
   Zirgi bija tik pietiekami tuvu ešafotam, ka bendes kalpi varēja viņu paugām piestiprinātās siksnas piesiet Salseda kājām un rokām.
   Salseds vaimanāja, juzdams rupji pieskārāmies virvi, kas viņa ķermeni apskāva kā milzu čūska. Ar neizsakāmu, pārdabīgu skatienu viņš palūkojās uz drausmīgo laukumu, kur simts tūkstošu skatītāju ņirdza viņam tieši sejā.
   —           Monsieur, — leitnants Tranhons labvēlīgi ievaicājās, — vai jūs vēlaties runāt ar tautu, pirms mēs sākam rīkoties?
   Viņš pieliecās noziedznieka ausij un iečukstēja:
   —  Atzīstieties… un jūsu dzīvība būs glābta!
   Salseds ieskatījās viņa dvēseles dzīlēs. Viņš saprata, ka leitnants nemelo un izpildīs solīto.
   —           Jūs taču redzat, ka esat pamests, — Tranhons turpināja, — jums nav citu cerību uz šo pasauli, kā vien mana piedāvātā.
   —  Labi! — Salseds skumji nopūtās. — Pavēliet klusēt, es gribu runāt.
   —  Karalis prasa rakstisku atzīšanos.
   —  Tad atbrīvojiet man rokas un pasniedziet spalvu — es rakstīšu.
   —  Savu atzīšanos?
   —   Manu atzīšanos.
   lelīgsmotajam Tranhonam vajadzēja tikai pamāt, jo viss bija jau sagatavots. Kāds strēlnieks atnesa prasītās lietas. Viņš pasniedza spalvu, papīru un tinti, ko Tranhons nolika uz ešafota kluča.
   Tūlīt arī atrisa virve, kas saistīja Salseda labo roku, lai viņš brīvi varētu rakstīt.
   Apsēdies, Salseds vispirms atelpoja un izmantoja savu roku, lai noslaucītu lūpas un atglaustu matus, kas sviedros izmirkuši aizsedza viņa uzacis.
   —           Uz priekšu, uz priekšu! — Tranhons skubināja. — Apsēdieties ērtāk un uzrakstiet visu!
   —           Nebaidieties, — atbildēja Salseds, roku pēc spalvas izstiepdams. — Apmierinieties, es neaizmirsīšu nevienu, kas mani ir aizmirsuši.
   Šos vārdus izteicis, viņš vēlreiz pārlūkoja apkārtni. Bez šaubām, tagad bija pienācis mirklis, kad vajadzēja parādīties pāžam, jo viņš satvēra Ernotona roku un sacīja:
   —           Monsieur, esiet tik labs, paņemiet mani rokās un paceliet virs Šīm galvām, kas man traucē skatīties.
   —  Patiesi, jūs esat nepiepildāms, jauno cilvēk!
   —  Vel tikai šoi pakalpojumu, monsieur.
   —  Jūs manu labvēlību izlietojat nevietā.
   —           Man jāredz soda izpildīšana, vai saprota? Man jāredz viņš! Esiet līdzcietīgs, monsieur, apžēlojieties, palīdziet!
   Ernotons nepretodamies satvēra jaunekli un pacēla, būdams pārsteigts par viņa ķermeņa savādo maigumu.
   Tagad pāža galva bija augstāk par pārējām galvām, un Salseds lielā pārsteigumā ieraudzīja jaunekli, kas pie lūpām pielika divus pirkstus. Noziedznieka sejā atplaiksnījās neizsakāms prieks. Viņš izjuta svētlaimi kā piedzēries bagātnieks, kam Lācars apslapinājis mēli ar dažiem ūdens pilieniem. Viņš bija pazinis tik nepacietīgi gaidīto zīmi, kas vēstīja par palīgiem.
   Pēc īsas vilcināšanās viņš satvēra Tranhona nepacietībā sniegto papīru un drudžainā steigā sāka to aprakstīt.
   —   Viņš raksta, viņš raksta! — pūlis ņurdēja.
   —   Viņš raksta, — māte karaliene priecīgi atkārtoja.
   —  Viņš raksta, — karalis piebilda. — Dieva vārds, es viņu apžēlošu!
   Pēkšņi Salseds pārtrauca rakstīt, lai vēlreiz paskatītos jauneklī, kas
   atkārtoja to pašu zīmi, un Salseds rakstīja tālāk.
   Tas atkārtojās vēlreiz.
   —           Vai jūs esat beidzis? — jautāja Tranhons, kas cītīgi uzmanīja papīru.
   —  Jā, — Salseds nejūtīgi atbildēja.
   —   Parakstiet!
   Salseds parakstīja, uz papīru nemaz nepaskatījies, jo viņa skatienu saistīja jauneklis.
   Tranhons izstiepa roku pēc atzīšanās raksta.
   —  Karalim, tikai karalim! — atbildēja Salseds.
   Un viņš vilcinādamies pasniedza papīru leitnantam, kā uzvarēts kareivis, kas atdod savu pēdējo ieroci.
   —           Ja jūs visā esat atzinies, tad esat glābts, monsieur Salsed, — sacīja leitnants.
   Nemiera un izsmiekla satraukts smīns pavīdēja notiesātā lūpās, kurš vēl arvien nepacietīgi uzlūkoja noslēpumaino pāžu.
   Nogurušais Ernotons gribēja nolikt savu nastu un atplēta rokas. Pāžs noslīdēja zemē. Līdz ar viņu izgaisa parādība, kas Salsedam iedvesa spēkus. Viņš acīm vēl meklēja galvu, tad gluži izmisis iesaucās:
   —   Nu, nu!
   Neviens neatbildēja.
   —           Pasteidzieties, pasteidzieties, — viņš sauca. — Karalis jau saņēmis papīru un tūlīt sāks to lasīt.
   Neviens nekustējās.
   —           Tūkstoš velnu! — Salseds iekliedzās. — Vai man tiešām jāiet bojā? Es taču viņu pazinu!
   Tiklīdz karalis bija atlocījis papīru un pārlasījis pirmās rindas, viņš dusmās nobāla un iekliedzās:
   —  Ak, nelaimīgais!.. Ak, nepateicīgais!
   —  Kas ir, mans dēls? — jautāja Katrina.
   —  Viņš visu atsauc,, māt. Viņš neatzīstas.
   —   Un?
   —   Viņš paskaidro, ka hercogs Gizs sazvērestībā nav vainojams.
   —  Tiešām, var būt, ka tā ir taisnība, — Katrīna nomurmināja.
   —   Viņš melo, — karalis kliedza, - viņš melo kā pagāns.
   —           Kā jūs zināt, mans dēls? Varbūt, ka hercogs Gīzs ir nekrietni apmelots. Varbūt, ka tiesneši pārsteidzīgā dedzībā kļūdījušies.
   —           Nē, madame, — iesaucās Indriķis, kas vairs nevarēja savaldīties, — es visu dzirdēju.
   —  Jūs, mans dēls?
   —  Jā, es.
   —   Kad?
   —           Kad šis nelietis gulēja uz moku sola… es biju aiz priekškara. Es ievēroju katru viņa vārdu, un ikviens viņa vārds iesmeldza manā galvā kā āmura sista nagla.
   —           Tad lieciet viņam runāt pie moku staba, ja jau tas tik nepieciešams. Pavēliet sagatavot zirgus.
   Indriķis trakās dusmās pacēla roku. Leitnants Tranhons zīmi atkārtoja. Notiesātā locekļus atkal saistīja virvēs. Četri viri uzlēca četros zirgos. Iedžinkstējās četras pātagas, un četri zirgi traucās katrs savā virzienā.
   Uz ešafota grīdas atskanēja drausmīga krakšķēšana un necilvēcīgs kliedziens. Nelaimīgā Salseda locekļi kļuva zili, izstiepās un pārplūda asinīm. Viņa seja vairs nelīdzinājās cilvēcīgai būtnei: tā bija dēmona maska.
   —           Nodevība, nodevība! — viņš kliedza. — Es runāšu, es gribu runāt, es gribu visu izteikt. O, nolādētais hercogs…
   Viņa balss pārspēja zirga krākšanu un pūļa kņadu. Bet pēkšņi tā
   apklusa.
   —  Stājieties, stājieties! — Katrīna pavēlēja.
   Bija par vēlu. Dusmās un sāpēs vēl nesen stīvā Salseda galva pēkšņi nokrita uz nāves rīka grīdas.
   —   Ļaujiet viņam runāt, - sauca māte karaliene. — Stājieties, stājieties
   taču!
   Salseda nedabīgi izplestās acis stiklaini noraudzījās pūlī, kur bija parādījies pāžs. Tranhona skatiens sekoja norādītā virzienā. Bet Salseds vairs nevarēja parunāt. Viņš bija miris.
   Tranhons klusā balsī deva kādam strēlniekam rīkojumu, un tas sāka pārlūkot pūli Salseda skatiena norādītā virzienā.
   —            Mani meklē! — jaunais pāžs iečukstēja Ernotonam ausī. — Apžēlojieties, palīdziet, pabalstiet mani, monsieur! Viņi nāk! Viņi nāk!
   —   Kas jūs esat?
   —  Sieviete… Glābjiet, aizsargājiet mani!
   Ernotons nobāla, bet dižciltība pārsteigumu un bailes drīz vien uzveica. Viņš aizbīdīja aizstāvāmo sev priekšā, ar zobena rokturi sāka atbrīvot ceļu un aizbīdīja dāmu līdz Mutonas ielas stūrim, pretī kādām atvērtām durvīm. Jaunais pāžs iesteidzās iekšā un pazuda durvīs, kas likās viņu gaidījušas, jo tūliņ atkal aizvērās.
   Ernotons pat nebija paguvis apvaicāties, kā viņu sauc, un tāpēc arī necerēja to vairs atrast. Bet pirms pazušanas pāžs, it kā viņa domas uzminēdams, bija tam sirsnīgi pamājis ar roku.
   Atbrīvojies Ernotons atkal pagriezās pret laukumu un pārlūkoja ešafotu un karaļa ložu.
   Sastingušais un svina bālais Salseds gulēja izstiepies uz ešafota grīdas. Nobālusī Katrīna ložā bija piecēlusies.
   —            Mans dēls, — viņa beidzot ierunājās, nosvīdušo pieri susinādama, — jūs darītu labi, ja mainītu bendi. Viņš ir līgas loceklis.
   —   Kā jūs to zināt?
   —   Palūkojieties, palūkojieties!
   —   Ko?
   —   Salseds izcieta tikai vienu vilcienu un ir jau beigts.
   —   Viņš necieš sāpes.
   —           Nē, nē! — Katrīna atbildēja, nicīgi pasmaidīdama par dēla griezīgo asprātību. — Viņš mira tāpēc, ka tika nožņaugts ar tievu virvi tieši tanī mirklī, kad viņš gribēja nodot tos, kas viņam lika mirt. Pavēliet pārmeklēt līķi, un es varu galvot, ka uz viņa kakla atradis virves zīmes.
   —           Jums taisnība, — Indriķis piekrita, un viņa acis iedzirkstējās. — Manam brālēnam Gīzam ir labāki kalpi nekā man.
   —           Klusu, klusu, mans dēls! Necelsim troksni, citādi par mums sāks zoboties. Šoreiz spēle atkal ir zaudēta.
   —           Zojēzs darīja labi, citur aiziedams palīksmot, - sacīja karalis. — Šai pasaulē ne uz ko vairs nevar cerēt, pat ne uz noziedznieka sodīšanu. Iesim, manas dāmas, iesim!

   Mēs jau zinām, ka brāļi Zojēzi atstāja soda vietu un aizgāja. Viņi atstāja savus kalpus ar zirgiem pie karaļa karietes un devās projām pa blīvi apdzīvotās pilsētas daļas ielām, kas šai dienā bija gluži tukšas.
   Tiklīdz viņi bija ārā no pilsētas, tie roku rokā turpināja ceļu. Abi klusēja. Vēl nesen tik jautrais Indriķis bija kļuvis nopietns, domās nogrimis, gandrīz vai drūms.
   Anselms likās nemierīgs un domīgs par brāļa klusēšanu.
   — Nu, Indriķi, — viņš beidzot ierunājās, - kurp tu mani ved?
   —           Es tevi nevedu, es eju tev pa priekšu, brāli, — atbildēja Indriķis, it kā pēkšņi no sapņa pamozdamies. — Vai tu vēlies kaut kur iet?
   —   Un tu?
   Indriķis skumji pasmaidīja.
   —   O, man vienalga, kurp eju, — viņš atbildēja.
   —   Tu taču šovakar kaut kur iesi, — Anselms turpināja. — Katru vakaru tu ap šo laiku izej un atgriezies ļoti vēlu. Reizēm tu nemaz neatgriezies.
   —   Vai tu gribi mani iztaujāt? — Indriķis ievaicājās maigi un zināmā godbijībā pret vecāko brāli.
   —   Tevi iztaujāt? Lai Dievs sargā! Noslēpumi pieder tiem, kas viņus sargā.
   —  Ja tu vēlies, es no tevis nekā neslēpju. Tu to jau zini.
   —   Tu no manis nekā neslēp, Indriķi?
   —   Nē, brāli. Vai tad tu neesi mans kungs un draugs?
   —   Nolādēts! Es domāju, ka tu par mani nemaz nerūpējies, jo es esmu tikai nabaga muļķis. Es domāju, ka tu cieni mūsu gudro brāli, ticības balstu, reliģijas spīdekli, kas reiz kļūs kardināls, es domāju, ka tu uzticies viņam, un varbūt viņš tev piedod grēkus un, kas zina, varbūt… dod arī padomu.
   Indriķis satvēra brāļa roku un to sirsnīgi paspieda.
   —   Tu man esi daudz vairāk nekā padomdevējs, vairāk nekā grēku atlaidējs, vairāk nekā tēvs, mīļo Anselm, — viņš sacīja. — Es atkārtoju, tu esi mans draugs.
   —   Tad pasaki, draugs, kāpēc tu tagad arvien esi tik skumjš, kaut gan agrāk biji tik jautrs, un kāpēc tu izej nevien dienā, bet arī naktī?
   —  Es neesmu skumjš, brāli, — Indriķis smiedamies atbildēja.
   —   Kas tad tev noticis?
   —   Es esmu iemīlējies.
   —   Labi. Bet šīs dziļās pārdomas?
   —   Es mūžam domāju tikai par savu mīlu.
   —   Un to tu saki nopūzdamies?
   —  Jā.
   —   Tu nopūties, Indriķi, grāf Busāž, tu, Žojēza brāli, tu, ko ļaunas mēles dēvē par Francijas trešo karali? Tu jau zini, ka hercogs Gīzs ir otrais, ja tik ne pats pirmais! Tu nopūties, kaut gan esi bagāts, skaists, kaut gan tu kļūsi Francijas pērs, kā es, un hercogs, kā es, tu mīlēdams nopūties un gremdējies dziļdomībā, kaut gan tava dzīves gudrība skan: hilariter (jautri).
   —   Manu mīļo Anselm, visiem šiem pagātnes un nākotnes labumiem, manai laimei nav nekādas nozīmes. Es neesmu godkārīgs.
   —  Tas nozīmē, ka tikai tagad tu tāds vairs neesi.
   —   Es necenšos iegūt to, par ko tu runā…
   —   Varbūt šai mirklī. Gan jau vēlāk tu pie tā atkal atgriezīsies.
   —   Nē, brāli, es nekā negribu, es nekā nevēlos.
   —         Tu esi netaisns, brāli. Ja kāds saucas par Zojēzu, Francijas pilsoņu skaistākajā vārdā, ja kādam brālis ir karaļa mīlulis, tad tāds grib visu, vēlas visu… un iegūst visu.
   Indriķis gurdi pakratīja gaišmataino galvu.
   —         Runā, jo mēs esam vieni un tālu no visas pasaules, — turpināja Anselms. — Vai tev sakāms kaut kas nopietns, Indriķi?
   —        Nē, nē, tikai to, ka es esmu iemīlējies, un to tu jau zini, jo es nupat atzinos.
   —         Pie velna! Tas taču nav nekas nopietns, — Anselms iesaucās. — Pie pāvesta mēteļa, arī es esmu iemīlējies!
   —   Ne tā, kā es, brāli.
   —   Arī es dažreiz atceros savu iemīļoto.
   —   Bet ne arvien.
   —   Arī man ir nepatikšanas, pat rūpes.
   —   Jā, bet tev atgadās arī prieks, jo tevi mīl.
   —        O, arī man gadās dažādi kavēkļi. No manis prasa mūžīgu klusēšanu.
   —         Prasa? Tu sacīji „prasa", brāli. Ja tava mīļākā prasa, tad viņa pieder tev.
   —         Protams, ka viņa pieder man… man un Majēnas hercogam. Indriķi, man ir Majēnas nelieša mīļākā, kāda manī muļķīgi iemīlējusies meitene, kas hercogu tūlīt atstātu, ja tā nebaidītos, ka viņš tai atriebsies. Tu zini, viņš ir paradis sievietēm atriebties. Es ienīstu arī Gīzu, un tas mani iepriecina… Es priecājos uz viņu abu rēķina. Nu, runā jel, ko tu mīli, Indriķi? Tava mīļākā taču būs vismaz daiļa?
   —   Ak, brāli, tā nav mana mīļākā.
   —   Vai viņa ir skaista?
   —   Ļoti.
   —   Kā viņu sauc?
   —   Nezinu.
   —   Nerunā muļķības!
   —   Goda vārds!
   —        Mans draugs, es sāku ticēt, ka lieta ir daudz nopietnāka, nekā es iedomājos… Pie pāvesta gultas, tās nav skumjas, bet dullums!
   —         Viņa ar mani ir runājusi tikai vienu vienīgu reizi, vai pareizāk sakot, viņa vienmēr runājusi man klātesot, un kopš tā laika es viņas balsi neesmu
   dzirdējis.
   —   Un tu neapjautājies?
   —   Kam?
   —   Kam? Kaimiņiem.
   —   Viņa apdzīvo vientuļu māju, un neviens viņu nepazīst.
   —   Tad viņa būs tikai rēgs?
   —        Tā ir sieviete, slaida un skaista kā nimfa, nopietna un cienīga kā eņģelis Gabriels.
   —   Kā tu viņu pazīsti? Kur tu viņu sastapi?
   —      Kādu dienu es sekoju vienai meitenei, un iekļuvu kādā mazā dārziņā, kas piekļāvās baznīcai, kur zem kokiem atrodas sols. Vakara krēsla sabiezēja. Meitene pazuda. Viņu meklēdams, es sasniedzu solu.
   —   Turpini, es klausos.
   —   Pustumsā es ieraudzīju sievietes drēbes un izstiepu rokas.
   —      "Piedodiet, kungs, "pēkšņi atskanēja kāda vīrieša balss, kuru es nebiju pamanījis," piedodiet." - Un vīrieša roka pieklājīgi, bet noteikti aizbīdīja mani projām.
   —   Un viņš iedrošinājās tevi aizskart, Zojēz?
   —      Klausies tālāk! Šā vira seja bija paslēpta kapucei līdzīgā cepurē, un es viņu noturēju par mūku. Mani iespaidoja arī viņa laipnā un pavēlnieciskā balss, kādā viņš mani brīdināja, ar pirkstu norādīdams uz sievieti desmit soļu attālāk, kuras baltais ģērbs bija mani šurp atvilinājis… Viņa bija nometusies ceļos pie akmens sola, it kā tas būtu altāris.
   —      Es paliku stāvam, brāli. Šī dēka man atgadījās septembra sākumā. Gaiss bija silts. Rozes un vijolītes dārza dobēs maigi smaržoja. Mēness virs baznīcas torņa saplosīja baltu mākoni, un logi tā gaismā sāka sudraboties, kaut gan līdz tam aizdegto sveču blāzmā tie bija laistījušies zeltainā atspulgā. Vai tas bija vietas diženums, vai personīgais cildenums, bet ceļos nometusies sieviete krēslā man atmirdzēja kā marmora statuja, it ka viņa tiešām būtu no marmora darināta. Viņa man iedvesa godbijību, kas stindzināja manu sirdi.
   Es ziņkārē palūkojos viņā.
   Viņa noliecās pār solu, apskāva to rokām, uzspieda akmenim lūpas, un drīz vien es redzēju viņas plecus raustāmies nopūtās un raudās. Tu nekad neesi redzējis tik lielas sāpes, brāli. Nekad asākā dzelzs tik skaudri nav plosījusi sirdi.
   Raudādama viņa tik kaisli skūpstīja akmeni, ka es vai prātu zaudēju. Viņas asaras mani aizkustināja, viņas skūpsti padarīja mani traku.
   —      Pie pāvesta krusta, viņa bijusi traka, — iebilda Zojēzs. — Skūpstīt akmeni! Raudāt gluži ne par ko!
   —      O, tās bija lielas sāpes, kas viņu spieda raudāt! Tā bija dziļa mīla, kas viņai lika skūpstīt akmeni. Bet ko viņa mīlēja? Ko viņa apraudāja? Ko viņa pielūdza? To es nezinu.
   —   Bet vai tam vīram tu neapjautājies?
   —   Protams.
   —   Ko viņš atbildēja?
   —   Viņa esot zaudējusi savu laulāto draugu.
   —      Apraudāt laulāto draugu? Goda vārds, skaista atbilde! Un tu ar to apmierinājies?
   —   Man vajadzēja apmierināties, jo citu viņš neko nepaskaidroja.
   —   Bet šis vīrietis, kas viņš ir par radījumu?
   —   Līdzīgs kalpam, kas dzīvo pie viņas.
   —   Kā viņu sauc?
   —   Viņš vilcinājās pateikt.
   —   Jauns? Vecs?
   —   Viņam varēja būt divdesmit astoņi vai trīsdesmit gadi.
   —   Un kas pēc tam notika? Viņa taču tur nelūdzās un neraudāja visu nakti?
   —     Nē. Beigusi raudāt, viņa piecēlās. Šī sieviete izdvesa tik noslēpumainas skumjas, ka es viņai netuvojos, ko būtu darījis ar kuru katru citu sievieti, bet atkāpos. Viņa tuvojās man vai drīzāk tai vietai, kur es stāvēju, jo viņa mani neredzēja. Tad viņas seju apspīdēja mēness stars un tā likās iemirdzamies gaišā zaigā: viņa atkal bija kļuvusi nopietna, ne trīsu, ne asaru, tikai rēns miklums, ko viņa steidzās nosusināt. Tikai viņas acis vēl mirdzēja. Viņas mute liegi pavērās, lai ieelpotu dzīvību, kas likās uz mirkli bija gribējusi viņu atstāt. Viņa paspēra dažus soļus kā vieglā nogurumā un sapnī Vīrietis pieskrēja pie viņas un sāka to vest. Likās, ka viņa bija aizmirsusi, ka iet pa zemi. Ak, brāli, kāds daiļums, kāda dievišķa vara!
   ~ Turpini, turpini! — iesaucās Anselms, kas par stāstījumu sāka interesēties, kaut gan sākumā bija gribējis zoboties.
   —    Drīz vien viss beidzās, brāli. Kalps viņai kaut ko iečukstēja, un viņa nolaida plīvuru. Viņš droši vien pateica, ka es atrodos dārzā. Bet viņa uz manu pusi pat nepaskatījās. Viņa tikai nolaida plīvuru, un es viņu vairs neredzēju. Man šķita, it kā debesis būtu satumsušas, it kā tuvumā nebūtu nevienas dzīvas būtnes, tikai no kapiem izkāpušas ēnas, kas pa zāli klusēdamas aizslīdēja man garām.
   Viņa devās projām. Es sekoju.
   Šad un tad vīrietis atgriezās un mani redzēja, jo es biju tik apduUis un samulsis, ka nepūlējos slēpties. Ko tu gribi? Manā galvā vēl valdīja parastās domas, manā sirdi vēl kūsāja vecais raugs.
   —   Ko tu ar to gribi teikt, Indriķi? — jautāja Anselms. — Es tevi nesaprotu.
   Jauneklis smiedamies atbildēja:
   —   Es gribu sacīt, ka mana jauniba bijusi trokšņaina, kad es iedomājos daudz mīlējis, un ka visas sievietes līdz šim mirklim man bijušas sievietes, kurām es varēju piedāvāt savu mīlu.
   —   O-o, kas tas? — iesaucās Žojēzs, kas, negribēdams izrādīt, ka par sava brāļa atzišanos ir uztraucies, atkal mēģināja atgūt savu jautrību. — Uzmanies, Indriķi, tad tā nebūs dzīva sieviete!
   —   Manu brāli, — jauneklis gluži klusi izdvesa, drudžaini saspiezdams Žojēza roku, — tik tiešām, ka Dievs mani dzird, es nezinu, ka tā ir šīs­zemes radījums.
   —   Pie pāvesta tupeles, — iebilda Anselms, — tu mani biedē, ja tik Žojezs drīkst baidīties. Bet tas taču ir zināms, ka viņa staigā, raud, un ka viņa ari skūpstās. Tu taču pats par to stāstīji, un man liekas, ka tā ir ļoti laba zīme, dārgais draugs. Bet tas vēl nav viss. Kas pēc tam notika?
   —   Pēc tam nekas daudz vairs nenotika. Es viņai sekoju. Bet viņa ne reizi nemēģināja bēgt, mainīt ceļu, izvairīties. Likās, ka viņa to nemaz neiedomājās.
   —   Kur viņa dzīvo?
   —   Bastīlijas tuvumā, Lesdigieras ielā. Pie durvīm viņas pavadonis atgriezās un ieraudzīja mani.
   —   Tad tu viņam pamāji, ka vēlies ar viņu runāt.
   —   Es neiedrošinājos. Tu smiesies, ja atzīšos, ka kalps mani iespaidoja tāpat, kā viņa kundze.
   —   Vienalga, tu taču iegāji namā?
   —   Nē, brāli.
   —   Tiešām, Indriķi, man ir liels prieks noliegt, ka tu esi Zojēzs. Bet nākamajā dienā tu taču atkal biji tur?
   —  Jā, bet velti, velti kapsētā, velti Lesdigieras ielā.
   —   Viņa bija pazudusi?
   —   Kā aizbēgusi ēna.
   —   Tu taču apvaicājies?
   —   Ielā ir tikai daži iedzīvotāji, un neviens nevarēja mani iepriecināt. Es lūkojos pēc kalpa, ko cerēju izprašņāt, bet viņš vairs nerādījās. Taču gaisma, ko es vakaros redzēju spīdam slēģu spraugās, mani ielīksmoja, jo norādīja, ka viņa vēl šo namu apdzīvo. Es izlietoju simtiem līdzekļu, lai iekļūtu pie viņas: vēstules, sūtņus, puķes, dāvanas, bet nekas nelīdzēja. Kādā vakarā pazuda arī gaisma un vairs nekad neparādījās. Nebija šaubu, ka dāmai mana vajāšana bija apnikusi un ka viņa Lesdigieras ielu bija pametusi. Viņas jauno drīves vietu neviens nezināja.
   —  Tu taču šo daiļo Erkšķrozīti atkal atradi?
   —    Tikai aiz nejaušības. Es esmu netaisns, brāli. Tā ir Dieva gādība, lai man nezustu visa dzīve. Klausies! Tas tiešām ir ļoti savādi! Pirms divām nedēļām pusnaktī es gāju pa Busī ielu… Tu zini, brāli, ka Parīzē ir ļoti stingri ugunsgrēku noteikumi. Kāda nama otrā stāva logā es ieraudzīju nevien uguni, bet īstu ugunsgrēku. Es spēcīgi pieklauvēju pie durvīm. Logā parādījās kāds vīrietis. „Pie jums deg!" es saucu. — „Klusu, apžēlojieties!" viņš atbildēja. „Klusu, es patlaban pūlos apdzēst." — „Vai nepasaukt sargu?" — „Nē, nē, Dieva dēļ nesauciet nevienu!" — „Bet ja jums var palīdzēt?"
   „Vai jūs gribat? Nāciet, un jūs izdarīsit pakalpojumu, par ko es jums būšu visu mūžu pateicīgs." — „Kā es iekļūšu iekšā?" — „Te ir durvju atslēga."
   Un viņš nosvieda pa logu kādu atslēgu.
   Es ātri uzskrēju pa trepēm un iesteidzos istabā, kurā dega grīda. Es atrados ķīmiķa laboratorijā. Viņš bija izdarījis mēģinājumu un izlējis uz grīdas kādu šķidrumu, kas bija aizdedzies. Man ienākot, uguns bija jau savaldīta, tā ka es varēju aplūkot dzīvokļa saimnieku.
   Tas bija gadus trīsdesmit vecs vīrietis. Viņa seju izķēmoja briesmīga rēta, bet otra līdzīga bija redzama uz pakauša. Cirtaini mati noslēpa sejas pārējo daļu. Viņš sacīja:
   „Es jums pateicos, monsieur, bet jūs jau redzat, ka briesmas garām. Vai jūs nebūtu tik laipns un neaizietu, jo kuru katru mirkli var ienākt mana kundze, un viņa var sākt dusmoties, ieraudzīdama šeit kādu svešnieku."
   Balss noskaņa liecināja, ka tas ir nepazīstamās dāmas pavadonis. Kapsētas dārzā viņš bija ietinies kapucē un es viņa seju neredzēju, tikai dzirdēju viņa balsi. Es gribēju viņam to pateikt, kad pēkšņi atvērās durvis un ienāca kāda dāma.
   „Kas ir, Remī?" viņa jautāja, cēli uz sliekšņa apstādamās. „Kas tas par troksni?"
   Ak, brāli, tā bija viņa. Mirstošās uguns atblāzmā viņa izskatījās vēl daiļāka nekā mēness mirdzumā. Tā bija viņa, sieviete, par kuru domādams, es galīgi sabeidzu savu sirdi.
   Es iekliedzos, un kalpotājs uzmanīgi palūkojās manī.
   „Pateicos, monsieur, pateicos," viņš vēlreiz atkārtoja. „Jūs redzat, ka uguns nodzēsta. Ejiet, es jūs lūdzu, ejiet!" — „Mans draugs," es sacīju, „jūs mani atlaidiet?" — „Kundze," aizrādīja kalpotājs, „tas ir viņš." — „Kas?" viņa jautāja. — „Jaunais kavalieris, ko mēs satikām dārzā un kas mums sekoja uz Lesdigieras ielu."
   Viņa palūkojās mani, un viņas skatienā es pamanīju, ka viņa mani redz pirmo reizi.
   „Monsieur," viņa sacīja, „esiet tik labs un ejiet projām."
   Es vilcinājos, es gribēju runāt, bet vārdi nenāca pār lūpām. Es stāvēju mēms un sastindzis un skatījos viņā.
   «Uzmanieties, monsieur," kalpotājs sacīja drīzāk skumji nekā bargi, «uzmanieties, jūs piespiedīsit kundzi otrreiz bēgt no jums!"
   „Lai Dievs sargā," es atbildēju palocīdamies. «Kundze, es taču jūs neapgrūtinu."
   Viņa neatbildēja. Neatsaucīga, mēma, nejūtīga, it kā mani nemaz nebūtu dzirdējusi, viņa novērsās, un es redzēju viņu pazūdam ēnā un nokāpjam pa kādām trepēm. Es neiedrošinājos sekot, jo viņa atgādināja
   rēgu.
   —  Un tas ir viss?
   —           Tas ir viss. Kalps pavadīja mani līdz durvīm un sacīja: „Monsieur, aizmirstiet Jēzus un svētās Marijas vārdā, es jūs lūdzu, aizmirstiet!"
   Samulsis, satriekts, galvu rokās saķēris, es aizbēgu. Man likās, ka es esmu kļuvis muļķis.
   Tagad es katru vakaru apmeklēju šo ielu, un tāpēc arī patlaban mani soļi ved šai virzienā. Katru dienu es apmeklēju šo ielu, paslēpjos aiz kāda nama stūra, viņas mājai iepretim, zem balkona, kura ēnas mani labi apsargā. No desmit reizēm vienreiz es viņas istabā redzu uguni. Tur ir mana dzīvība, tur ir mana laime!
   —   Lieliska laime!
   —  Ja es sākšu iekārot kādu citu, es to pazaudēšu.
   —   Bet ja šīs skumjas tevi sabojās?
   —      Brāli, — Indriķis skumji pasmaidīja, — ko tu vēlies? Es jūtos tik laimīgs.
   —   Neiespējami!
   —       Laimes nevajag daudz. Es zinu, ka viņa ir tur, ka viņa tur dzīvo, elpo. Es redzu viņu cauri sienai daudz skaidrāk, nekā īstenībā. Ja viņa šo namu atstās, ja man vēlreiz būs jāizcieš divas nedē)as, kādas man nācās izbaudīt, es kļūšu jokdaris, vai iestāšos klosterī un palikšu par mūku.
   —       Nē, Dieva dēļ! Pietiek, ka ģimenē ir viens jokdaris un mūks. Vairāk mums nevajag, dārgais draugs. Es tev apsolu, brāli, ka divās nedēļās būsi savu mīļāko ieguvis. Atļauj man rīkoties.
   Neievērojot mīļotā brāļa gļēvulību un šaubas, vecākais brālis apgalvoja, ka viņš savu mērķi sasniegs. Indriķis viņam pastāstīja, ka dāmas mājai iepretim atrodas līdzīgs namiņš, ko apdzīvo vientuļš pilsonis. Beidzot Žojēzs sacīja:
   —   Tu vinu šovakar redzēsi.
   —   Es?
   —   Pulkstens astoņos vakarā nostājies zem viņas balkona.
   —  Es būšu tur kā arvien, bet bez kādām cerībām, kā katru dienu.
   —   Pasaki man noteiktu adresi.
   —      Starp Busī vārtiem un Sentdēna pili, gandrīz uz Ostēna ielas stūra, divdesmit soļus no lielās viesnīcas „Pie drošsirdīgā bruņinieka zobena".
   —   Labi, astoņos vakarā.
   . — Ko tu gribi darīt?
   —      To tu redzēsi un dzirdēsi. Tagad dodies mājās, uzvelc skaistāko ģērbu, paņem košākos dārgakmeņus, matus iezied ar smalkākajām smaržām: šovakar tu iekļūsi cietoksnī.
   —   Lai Dievs tev palīdz, brāli!
   —       Indriķi, ja Dievs ir kurls, tad lai velns… Es iešu. Mani gaida mana mīļā, nē, es gribēju sacīt — Majēnas hercoga mīļākā… Pie pāvesta brillēm! Viņa nav tik uzpūtīga.
   —   Brāli!
   —   Piedod, daiļais mīlas bruņiniek. Tātad šovakar, Indriķi!
   Brāļi atsveicinājās un izšķīrās. Pēc divsimt soļiem viens droši pacēla durvju klauvētāju kādai skaistai gotiskai mājai Dievmātes katedrāles tuvumā un lika tam skaļi nokrist. Otrais klusi ienira kādas līkas šķērsieliņas tumsā.

   Bija iestājusies nakts, kas miklā miglas mēteli bija ietinusi vēl pirms divām stundām tik trokšņaino pilsētu. Tikko Salseds bija nonāvēts, skatītāji atgriezās mājās. Dienā ielas bija {aužu burzmas pārpildītas, tagad tur varēja redzēt tikai dažus izklaidus stāvošus pulciņus.
   Pie Busī vārtiem kādā namā rožainā krāsā, ziliem un baltiem izrotā­jumiem, dūca kā bišu stropā saulrietā. Tā bija pilsētas jaunajā daļā nesen ierīkotā ērtā viesnīca „Pie drošsirdīgā bruņinieka zobena".
   Kaut gan uz izkārtnes bija uzgleznota ne vien erceņģeļa ciņa ar milzu pūķi, ko varens zobens šķēla asiņainos gabalos, bet gleznotājs, citas gaumes ierosināts, bija uzzīmējis arī ķirbjus, vīnogas, tauriņu uz rozes zieda un dažus trusīšus, publika par to visai neinteresējās un viesnīca bieži vien stāvēja tukša.
   Taču nams bija plašs un ērts. Virs Četrstūrainās būves jumta slējās četri tornīši, kuros katrā atradās astoņstūraina istaba. Tās bija izbūvētas no koka, bet bija greznas un vilinošas, kādai jābūt mājai, kas grib patikt vīriešiem, bet sevišķi dāmām. Taču taisni tas bija nelaimes cēlonis. Istabas patika retam viesim.
   Viesnīcu apmeklēja daudzi kareivīgi viesi, bet miermīlīgie inilas pārīši nerādījās.
   Saimniece Furnišona kundze apgalvoja, ka mājai nelaimi atnesusi vienīgi izkārtne. Viņa apgalvoja, ka vajadzējis klausīt viņas padomu un drošsirdīgā bruņinieka un riebīgā pūķa vietā uzgleznot kaut ko smalkāku: piemēram Amora rožkoku ar degošām sirdīm ziedu vietā, un tad visas maigās dvēseles būtu apmetušās viņas namā.
   Turpretim maitre Furnišons iebilda, ka jātnieks, kas domā tikai par dzeršanu, nodzer vairāk nekā seši mīlētāji, un kaut viņš samaksā tikai pusi rēķina, arī tad ir vairāk pelnīts, jo izklaidīgie mīlētāji nekad nemaksā tā, kā trīs jātnieki.
   — Bez tam, — viņš nobeidza, — vīns ir morāliskāks par mīlu.
   Pie šiem vārdiem Furnišona kundze paraustīja savus druknos plecus, un viss palika pa vecam, līdz mēnesim pirms Salseda notiesāšanas. Un tā Furnišona kundze un viņas laulātais draugs, kā parasts, sēdēja kādā savas mājas tornlti domīgi un atturīgi, jo «Drošsirdīgā bruņinieka" viesnīcas istabas bija tukšas kā izslaucītas.
   „Amora rožkokam" tani dienā nebija uzplaucis neviens zieds, un «drošsirdīgā bruņinieka zobens" bija šķēlis ūdeni.
   Abi laulātie draugi skumji nolūkojās uz Prē Klerka apmācību laukumu, no kura patlaban aizgāja kareivji, un kamēr viņi skatījās un nopūtās par militāro varmācību, kas kareivjiem, kuri droši vien bija ļoti izslāpuši, piespieda atgriezties kazarmēs, viņi redzēja kapteini, kas bija vadījis manevrus, uzkāpjam zirgā un ar kādu otru vīru jājam uz Busīa vārtu pusi.
   Desmit minūtēs viņš bija pie viesnīcas. Likās, ka viņš negribētu apmeklēt viesmīlīgo namu, bet vienīgi pajāt garām, lai apbrīnotu izkārtni, jo viņš šķita ļoti norūpējies un dziļās domās nogrimis, kad maitre Furnišons, kam sirds par neizdevību naudas lietās gatavojās vai pārplīst, izliecās pa sava tornīša logu un iesaucās:
   —   Skaists zirgs, sieva!
   Furnišona kundze pieskriedama piebilda:
   —   Un cik skaists jātnieks!
   Kapteinis, kam uzslava nelikās tik peļama, it kā pēkšņi no miega pamodies, palūkojās augšup. Viņš ieraudzīja saimnieku, saimnieci, viesnīcu, apturēja zirgu un pasauca savu kalpotāju.
   Tad viņš, vēl arvien sedlos sēdēdams, uzmanīgi aplūkoja visu māju. Furnišons lēkdams noskrēja pa trepēm un, cepuri rokās sažņaudzis, nostājās uz durvju sliekšņa.
   Kapteinis mirkli pārdomāja un tad nokāpa.
   —   Vai šeit nav neviena? — viņš jautāja.
   —           Patlaban neviena, — saimnieks pazemīgi atbildēja. Viņš vēl gribēja piebilst: „Taču manā viesnīcā tas gan nav parasts".
   Bet Furnišona kundze, kā visas sievietes, bija apķērīgāka par vīru. Viņa no sava loga steidzīgi uzsauca:
   —   Ja kungs meklē vientulību, viņš to atradīs tikai pie mums.
   Kapteinis paskatījās logā, un, ieraudzījis labsirdīgo seju, atbildēja:
   —   Šai mirklī es meklēju vienīgi to, labā kundze.
   Furnišona kundze tūlīt steidzās svešniekam pretim, sevī nopriecādamās: „Šoreiz naudu iegūs "Amora rožkoks", nevis drošsirdīgā bruņinieka zobens."
   Kapteinis bija gadus trīsdesmit vai trīsdesmit piecus vecs, kaut gan neizskatījās vecāks par divdesmit astoņiem gadiem. Viņš bija slaids, labi noaudzis, smalku un izteiksmīgu seju. Tuvākā apskatē viņa būtne izdvesa kaut ko splīnīgu, bet arī tad viņš izlikās visai iespaidīgs.
   Viņš pasvieda sava lieliskā zirga pavadu kalpotājam un piebilda:
   —   Pavadā zirgu un gaidi mani šeit!
   Tiklīdz viņš atradās viesnīcas lielajā zālē, viņš apstājās un, līksmi apkārt lūkodamies, iesaucās:
   —   O-o! Tik liela zāle un neviena viesa! Ļoti labi!
   Maitre Furnišons pavērās viņā pavisam izbrīnējies, kamēr viņa sieva zīmīgi pasmaidīja.
   Kapteinis turpināja:
   —         Vai nu jūsos pašos, vai jūsu viesnīcā ir kāda vaina, kāpēc viesi nenāk.
   —          Paldies Dievam, ne vienā, ne otrā, monsieur, — atbildēja Furnišona kundze. — Viesnīca ir jauna, un kas zīmējas uz viesiem, tad mēs ievērojam rūpīgu izlasi.
   —   Ļoti labi, — kapteinis atteica.
   Maitre Furnišons, galvu palocīdams, apstiprināja sievas atbildi.
   —          Piemēram, — viņa turpināja, zīmīgi acis mirkšķinādama, — tādam viesim kā jūsu augstība, mēs uzupurējam divpadsmit citus.
   —   Ļoti laipni, daiļā saimniece, un es jums esmu ļoti pateicīgs.
   —         Vai cienītais kungs negrib nogaršot vīnu? — Furnišons padevīgi ievaicāja.
   —         Vai cienītais kungs nevēlas aplūkot istabu? — Furnišona kundze saldi iedziedājās.
   —   Ar jūsu atļauju — abus, — atbildēja kapteinis.
   Furnišons nokāpa pagrabā, kamēr viņa sieva norādīja viņu viesim tornīša trepes, pa kurām viņa, svārkus viegli mazliet pavilkuši, uzsteidzās pirmā.
   —         Cik personas jūs varat pieņemt? — jautāja kapteinis, kad viņi bija sasnieguši otro stāvu.
   —   Trīsdesmit, starp tām desmit kungus.
   —   Ar to nepietiek, daiļo saimniec.
   —   Kāpēc nē?
   —   Man ir kāds nodoms. Nerunāsim vairs par to.
   —   O, monsieur, par „Amora rožkoku" jūs nekā labāka neatradīsit.
   —   Kāpēc «Amora rožkoku"?
   —   Es gribēju teikt — «Drošsirdīgo jātnieku". Un ja nav Luvras…
   Svešnieks uzmeta viņai dīvainu skatienu.
   —   Jums taisnība, — viņš atteica, — ja nav Luvras…
   Tad viņš gluži klusu turpināja:
   —   Tas būtu daudz ērtāk un lētāk.
   —         Tātad jūs sakāt, labo saimniec, — viņš skaļi ierunājās, — ka jūs varat uzņemt trīsdesmit personas?
   —   Protams.
   —   Bet vienai dienai?
   —         O, vienai dienai mēs varam uzņemt četrdesmit vai pat četrdesmit piecas.
   —   Četrdesmit piecas! Lieliski! Tas ir tieši mans skaits.
   —   Patiesi! Redzat nu, cik laimīgi sagadās.
   —   Un lai tas ārpusē nesaceltu nekādu troksni?
   —   Svētdienās te ir ap astoņdesmit kareivju.
   —   Un nekādas drūzmēšanās pie mājas, ne kaimiņu spiegošanas?
   —         Mans Dievs, nē! Mums nav cita kaimiņa, kā viens vienīgs cienījams pilsonis, kas nekad nejaucas citu dzīvē, un nevienas citas kaimiņienes, kā dāma, kas dzīvo tik vientuļi, ka trīs nedējas, kopš viņa šeit uzturas, mēs neesam redzējuši viņas seju. Visi pārējie ir nenozīmīgi ļaudis.
   —  Lieliski!
   —  Jo labāk.
   —       Un no šodienas pēc viena mēneša, — kapteinis turpināja, — ievērojat labi, kundze, no šodienas pēc viena mēneša, 26. oktobrī, es iznomāju visu jūsu viesnīcu.
   —   Visu?
   —       Visu. Es gribu dažiem apakšniekiem sagādāt mazu pārsteigumu… Virsnieki, vai vismaz karavīri, kas Parīzē grib pameklēt laimi. Bet līdz tam viņiem paziņos, ka tiem jāapmetas pie jums.
   —      Bet kā viņi šo vēsti saņems, ja jūs gribat tiem sagādāt pārsteigumu? — vientiesīgā Furnišona kundze ievaicājās.
   —       O, ja jūs būsit ziņkārīga un neklusēsit… — kapteinis domīgi piebilda. — Pie velna!
   —  Nē, nē, monsieur! — saimniece izbailēs izsaucās.
   Furnišons kaut ko no sarunas bija noklausījies, un dzirdot pieminam virsniekus un karavīrus, viņa sirds atplauka. Viņš piesteidzās klāt.
   Monsieur, — viņš sauca, — jūs šeit būsit kungs, jūs būsit viesnīcas patvaldnieks! Lai Dievs svēti visus jūsu draugus!
   —       Brašais kungs, es neminēju draugus, — kapteinis lepni paskaidroja, — es minēju apakšniekus.
   —  Jā, jā, apakšniekus, augstība. Es pārklausījos.
   Furnišona kundze nicīgi uzgrieza muguru. Mīlas rozes bija pārvērtušās šautenēs.
   —  Jūs tiem pasniegsit vakariņas, — kapteinis turpināja.
   —  Ļoti labi.
   —  Saņemiet trīsdesmit liras iemaksai.
   —       Darijums noslēgts. Jūsu apakšniekus apkalpos kā karaļus. Un ja jūs gribat iebaudīt vīnu…
   —  Pateicos, es nekad nedzeru.
   —  Kapteinis piegāja pie loga un pasauca zirga pavadoni.
   —  Godātais kungs, — maitre Furnišons ierunājās, — godātais kungs, . kā es tos kungus pazīšu?
   ~ Pie velna! To es biju piemirsis. Pasniedziet man vasku, papīru un gaismu!
   Kapteinis iespieda izkausētā vaskā gredzena ģērboni, ko valkāja uz kreisās rokas.
   —   Vai jūs redzat šo ģīmetni?
   —   Mans dārgais, kāda skaista sieviete.
   —       Jā, tā ir Kleopatra. Labi. Ikviens mans apakšnieks pasniegs jums lidzīgu nospiedumu, un jūs to varēsit salīdzināt ar viņu uzrāditajiem. Nokārtots, vai ne?
   —   Līdz kādam laikam?
   —  To es vēl nezinu. Jūs saņemsit manas pavēles.
   —   Mēs gaidīsim.
   Skaislais kapteinis atkal nokāpa lejā, uzlēca sedlos un ātri aizjāja. Gaidot viņu atgriežamies, Furnišonu laulātais pāris sāka pārskaitīt saņemtās trīsdesmit liras…
   Saimnieks lielā priekā pastāvīgi atkārtoja:
   —   Karavīri! Izkārtnei taisnība — ar zobenu mēs iegūsim laimi.
   Un 26.oktobra gaidās viņš sāka spodrināt visus savus virtuves traukus.

   Neievērojot klusēšanu, kas Furnišona kundzei bija piekodināta, un ko viņa bija apsolījusies, tā nevarēja noturēties kādam garāmgājējam kareivim nepavaicāt kapteiņa vārdu.
   —           O, — jautātais atbildēja, — tas nav neviens cits, kā hercogs Nožērs de la Valets Epernons, Francijas pērs, karaļa infantērijas pulkvedis, lielāks karalis par viņa majestāti.
   Var gan iedomāties, kādā nepacietībā viņi gaidīja 26.oktobri. 25.oktobra vakarā viesnīcā ienāca kāds vīrs ar pārāk smagu maisu, ko viņš nolika uz letes.
   —  Tā ir samaksa par rītā pasūtīto ēdienu, — viņš paskaidroja.
   —  Cik vienai personai? — abi laulātie draugi reizē ievaicājās.
   —  Sešas liras.
   —  Tātad kapteiņa ļaudis te ēdīs vienu vienīgu reizi?
   —   Vienu vienīgu.
   —  Tātad kapteinis atradis viņiem dzīvokli?
   —  Liekas gan.
   Neievērojot Rožkoka un Zobena jautājumus, sūtnis aizgāja vairāk nekā nepaskaidrojis.
   Beidzot virs «Drošsirdīgā bruņinieka" viesnīcas uzlēca saule. Augustīnieša baznīcā pulkstens nosita pusvienu, kad pie viesnīcas durvīm pieturēja četri jātnieki, nokāpa no zirgiem un iegāja iekšā. Viņi bija atjājuši no Busī vārtiem un ieradušies, protams, pirmie, jo viņiem bija zirgi, un Zobena viesnīca no Busī vārtiem atradās tikai simts soļu attālumā.
   Viens no jātniekiem, kas pēc glītā izskata un greznā ģērba likās pārējo vadonis, ienāca ar diviem pavadoņiem.
   Ikviens parādīja ģerboni ar Kleopatras tēlu un kļuva no laulātā pāra ļoti laipni saņemts, sevišķi jauneklis ar diviem pavadoņiem.
   Izņemot pēdējo, visi pārējie likās visai bailīgi un kautri. Šķita, ka viņus satrauca kaut kas nopietns, jo viņu rokas arvien slēpās bikšu kabatās.
   Vieni vēlējās doties gulēt, citi pirms vakariņām aplūkot pilsētu. Jauneklis ar diviem pavadoņiem apvaicājās, vai Parīzē nav redzams kaut kas jauns.
   Kavaliera daiļās sejas iespaidota, Furnišona kundze atbildēja:
   —           Ja pūlis jūs neuztrauc un ja jūs nebaidāties četras stundas nostāvēt kājās, tad jūs varat noskatīties kāda spāniešu spiega Salseda tiesāšanā.
   —           O, es kaut ko dzirdēju par to runājam, — jauneklis atteica. — Pardikor, es eju!
   Un viņš ar abiem pavadoņiem aizgāja.
   Ap pulksten četriem četru un piecu cilvēku grupās ieradās vēl piecpadsmit ceļinieki.
   Viens ieradās pat bez cepures, spieķi rokā. Viņš lamājās par Parīzi, kur zagļi kļuvuši tik pārdroši, ka viņam Grēva laukumā pūlī nozaguši cepuri, un tik veikli, ka viņš nemaz nebija pamanījis vainīgo. Būtu to zinājis, viņš nekad nebūtu ieradies Parīzē ar cepuri, kam tik krāšņa sprādze, kāda bijusi nozagtajai.
   Ap pulksten četriem Furnišonu viesnīcā bija jau sapulcējušies četrdesmit kapteiņa cilvēki. Ap pieciem ieradās pēdējie pieci gaskonieši, un Zobena viesu skaits bija pilns.
   Vēl nekad gaskoniešu sejās nebija laistījies tāds pārsteigums un draudzības prieks, kādu dabūja redzēt Furnišonu laulātais pāris, kad veselu stundu zālē atskanēja gaviles, līksmi izsaucieni un sirsnīgi lāsti.
   Daži bija pazīstami. Miraduks apskāva kavalieri ar diviem pavadoņiem un iepazīstināja ar Lardiju, Militoru un Scipio.
   —   Kāpēc tu esi Parīzē? — tas vaicāja.
   —   Un tu, mīļo Sentmalēn?
   —   Man ir vieta armijā. Un tev?
   —   Es ierados mantojuma dēļ.
   —   O, tu vēl arvien vazā aiz sevis veco Lardiju?
   —   Viņi grib man sekot.
   —   Vai tu nevari kaut kur aizceļot, lai tiktu no viņiem vaļā?
   —   Neiespējami. Viņi atplēsuši advokāta vēstuli.
   —   O, vai tu vēsti par mantojumu saņēmi ar vēstuli?
   —           Jā, — atbildēja Miraduks. Tad viņš strauji mainīja sarunas tematu, iesaukdamies: — Vai nav savādi, ka viesnīca tik pārpilna, un tikai ar provinciešiem?
   —            Nē, tas nemaz nav savādi, jo izkārtne goda ļaudīm dod labu ēstgribu, — sarunā iejaucās Perduks de Pinkornē.
   —           O, jūs tas esat, biedri! — iesaucās Sentmalēns. — Jūs man neesat vēl paskaidrojis, ko jūs gribējāt pastāstīt Grēva laukumā, kad pūlis mūs izšķīra.
   —           Un ko es gribēju jums paskaidrot? — vaicāja Pinkornē, mazliet nosarkdams.
   —           Kā tas izskaidrojams, ka es jūs satiku starp Anžū un Ažēru, un kāpēc šodien es jūs redzu ejam kājām, ar spieķi rokā un bez cepures?
   —  Tas ir gluži vienkārši.
   —   Man gan tā neliekas.
   —           Gan jau jūs sapratīsit. Manam tēvam bija divi lieliski zirgi, uz kuriem viņš slēdza spožas derības. Man atgadījās nelaime, un tagad es baidos, ka tēvs man atņems mantošanas tiesības.
   —  Kāda nelaime?
   —           Es ar skaistāko zirgu devos izjādē, kad pēkšņi desmit soļus no manis atskanēja šāviens, mans zirgs sabijās un aizskrēja uz Dordoņu.
   —  Kur viņš iekrita?
   —  Jā.
   —  Līdz ar jums?
   —           Nē. Par laimi man vēl atlika diezgan laika nolēkt, citādi es būtu noslīcis līdz ar viņu.
   —  Tātad nabaga kustonis noslīka!
   —  Pie velna! Jūs taču pazīstat Dordoņu — pusjūdzi plata.
   —  Un tad?
   —           Tad es nolēmu mājup neatgriezties un pēc iespējas drīzāk izbēgt no tēva dusmām.
   —  Bet jūsu cepure?
   —   Pie velna, pagaidiet taču! Cepure man nokrita.
   —  Tāpat kā jūs?
   —           Es nenokritu, es pats noslīdēju zemē. Pinkornē nekad nekrīt no zirga. Pinkornē ir staļļmeistari jau šūpulī.
   —           To visi zina, — Sentmalēns apliecināja. — Bet kur palika jūsu cepure?
   —           Cepure man nokrita, es to meklēju, jo tā bija mans vienīgais ienākumu avots: es biju atstājis māju gluži bez naudas.
   —            Kā gan jūsu cepure varēja būt ienākumu avots? — jautāja Sentmalēns, cerēdams Pinkornē samulsināt.
   —           Deviņas raganas! Un vēl lieliskas! Man jums jāteic, ka cepures spalvas saturēja dimanta sprādze, ko manam vectēvam bija iedāvinājis viņa majestāte, karālis Kārlis V, kad tas savā ceļojumā no Spānijas uz Flandriju bija uzturējies mūsu pilī.
   —           O, tātad jūs sprādzi un cepuri pārdevāt. Mans draugs, tad jums jābūt bagātākam par mums visiem.
   —           Pagaidiet taču! Tanī mirklī, kad es atgriezos meklēt cepuri, es ieraudzīju nolaižamies milzīgu kraukli.
   —   Uz jūsu cepures!
   —           Drīzāk uz maniem dimantiem. Jūs jau zināt, ka šis putns uzkrīt visam, kas spīd. Viņš uzkrita maniem dimantiem un tos nozaga.
   —   Jūsu dimantus?
   —           Jā, monsieur. Sākumā es tam sekoju ar acīm, tād skrēju paka] un saucu: „Turiet zagli!" Nolādēts! Piecās minūtēs viņš bija pazudis, un es vairs neesmu dzirdējis par viņu runājam.
   —   Un šā divkāršā zaudējuma nomākts…
   —           Es vairs neuzdrošinājos atgriezties tēva mājās un nolēmu pameklēt laimi Parīzē.
   —            Skaisti! — iebilda trešais. — Tātad vējš pārvērtās krauklī? Vai tik jūs nelasījāt savas mīļākās vēstuli, ko vējš satvēra līdz ar cepuri, un jūs kā īsts Amadiss, traucāties to gūstīt!
   Atskanēja apspiesti smiekli.
   —            Mani kungi, vai mani grib izsmiet? — dusmīgais gaskonietis ievaicājās.
   Visi novērsās, lai pasmietos vēl sirsnīgāk.
   Perduks palūkojās apkārt un pie kamīna ieraudzīja kādu jaunekli, kas seju bija paslēpis rokās.
   Viņš piegāja tam klāt un sacīja:
   —            Monsieur, ja jūs smejaties, tad smejaties man tieši sejā, lai es arī jūs varētu redzēt.
   Un viņš uzsita jauneklim pa plecu. Uzrunātais gluži nopietni un domīgi pacēla galvu, un tas nebija neviens cits, kā Ernotons de Šarinēns, kas par piedzīvojumu Grēva laukumā bija vēl pavisam samulsis.
   —           Lūdzu, netraucējat mani, — viņš atteica. — Ja jūs gribat mani vēl aizskart, tad vispirms uzvelciet cimdus. Jūs taču redzat, ka es par jums nemaz neinteresējos.
   —           Ja jūs par mani neinteresējaties, — Pinkornējs noņurdēja, — tad es nekā neesmu teicis.
   —           Monsieur, — Miroduks uzrunāja Šarmēnu, — personīgi jūs taču neesat pret provinciešiem?
   —   Pie velna, ko jūs iejaucaties? — Ernotons īgni iesaucās.
   —           Jums taisnība, monsieur, — Miroduks palocījās, — man nav nekāda daļa.
   Un viņš atgriezās un gribēja atkal doties pie Lardija, kas bija nosēdies stūrī pie lielā kamīna, kad kāds aizkrustoja viņam ceļu.
   Tas bija Militors, abām rokām aiz jostas un zobgalīgu smīnu lūpās.
   —            Saki, patēv, — klaidonis ierunājās, — ko tu īsti pateici tam augstmanim, ka viņš tevi tā atraidīja? Viņš tevi pamatīgi izāzēja.
   —           Vai tu to ievēroji? — ievaicājās Miroduks, mēģinādams Milrtoru atbīdīt sāņus.
   - Nevis es vien, — Militors nepadevās, — bet visi. Vai tu redzi, kā viņi par mums smejas?
   Tiešām, visi smējās, bet nevis vairs par to, bet par kaut ko citu.
   Eistahijs Miroduks nosarka kā kvēlojoša ogle.
   —            Uz priekšu, patēv, uz priekšu! Neļauj atdzist! — Militors pamudināja. \
   Miroduks izslēja krūtis, piegāja pie Šarmēna un sacīja:
   —   Monsieur, citi apgalvo, ka jūs bijis pret mani nelaipns?
   ~ Kad?
   ~ Nupat.
   —  Pret jurns?
   —  Pret mani.
   —  Kas to apgalvo?
   —  Šis kungs, — Eistahijs norādīja uz Militoru.
   —           Tad šis kungs, — Šarinēns nozīmīgi uzsvērdams atbildēja, — tad šis kungs ir muļķa auns.
   —  O-o! — Militors dusmās iesaucās.
   —           Un es viņam ieteicu, — Šarmēns turpināja, turēt savu degunu tālāk, vai arī es viņam atgādināšu Luanjaka padomu.
   —   Monsieur Luanjaks neteica, ka es būtu muļķa auns.
   —           Nē, viņš teica, ka jūs varētu būt ēzelis. Vai tas jūs apmierina ? Man vienalga. Ja jūs esat ēzelis, tad es parūpēšos par pātagu, ja jūs esat auns, es jūs apcirpšu.
   —           Monsieur, — iebilda Eistahijs, — tas ir mans padēls. Es jūs lūdzu, aiz cienības pret mani izturēties pret viņu saudzigāk.
   —           O, un tā jūs mani aizstāvat! — Militors kliedza gluži nikns. — Tad es pats aizstāvēšos.
   —  Skolā šos bērnus, prom uz skolu! — aizrādīja Ernotons.
   —            Uz skolu? — kliedza Militors, savīstītām dūrēm tuvodamies Šarmēnam. — Es esmu septiņpadsmit gadus vecs, vai jūs saprotat; monsieur?
   —           Bet es esmu divdesmit piecus gadus vecs, - atbildēja Ernotons, — un tāpēc gribu jūs pārmācīt, jo jūs to pelnāt.
   Viņš satvēra puisi aiz apkakles un jostas, pacēla gaisā un kā siena maisu izsvieda pa logu uz ielas. Lardijs iekliedzās tik skaļi, ka tik tikko nesagāzās sienas.
   —           Tagad es no patēva, pamātes, padēla un no visas ģimenes iztaisīšu karbonādi, ja mani vēlreiz traucēs, — Ernotons mierīgi piebilda.
   —           Tiešām, es atzīstu, ka viņam ir taisnība, — aizrādīja Miroduks. — Kāpēc šo augstmani kaitināt?
   —           Gļēvulis, kas ļauj sist savam dēlam, — kliedza Lardijs, Eistahijam uzmākdamies un viņa saburzītos matus plūkādams.
   —  Nu, nu, nu, - Miroduks mierināja, — tas izlabos viņa raksturu.
   —           Sakiet, te pa logiem sviež cilvēkus? — iesaucās virsnieks, kas patlaban ienāca zālē. — Pie velna, ja kāds grib tā jokoties, tad vismaz uzsaucat: «Uzmanieties!"
   —   Monsieur Luanjaks! — atskanēja divdesmit balsis/
   —   Monsieur Luanjaks! — četrdesmit pieci atkārtoja.
   Un dzirdot šo visā Gaskoņā pazīstamo vārdu, visi klusēdami piecēlās.

   Monsieur Luanjakam sekoja kritienā notraipījies un dusmās nosarkušais Militors.
   —           Sveiki, kungi, — sacīja Luanjaks. — Man liekas, ka te kaut kas nav kārtībā. O, monsieur Militors atkal saķildojies, no kā cietis viņa deguns.
   —    Gan viņš man atmaksās, — norūca Militors, Šarmēnam dūri rādīdams.
   —   Lai ikviens pret savu kaimiņu izturas laipni, — Luanjaks aizrādīja. — No šī brīža jums jāmīl vienam otru kā brāļiem.
   —   Hm! — Sentmalēns noņurdēja.
   —   Tuvāko mīlestība ir reta parādība, — iebilda Šalabrs, virs sava dzelzspelēkā kamzoļa salveti tik plaši izplezdams, ka nekāda mērce nevarēja to aptraipīt.
   —   Tuvumā mīlēt ir ļoti grūti, — ierunājās Ernotons. — Mēs gan nebūsim ilgi kopā.
   —   Viņi zobojās, ka es esmu pazaudējis savu cepuri, — sauca Pinkornē, kas vēl nevarēja aizmirst Malēna zobgalības, — bet neviens nekā nesaka par monsieur Monkrebu, kas grib ēst pusdienas ar bruņām no karaļa Pertineksa laikiem… Tā ir aizsargāšanās.
   Monkrebu saniknots piecēlās un augstā balsī aizrādīja:
   —   Mani kungi, es tās noņemu, par prieku tiem, kas vēlas redzēt mani labāk ar uzbrukuma ieročiem nekā ar aizsardzības ieročiem.
   Un viņš lepni atraisīja bruņas un pasauca savu pavadoni, gadus piecdesmit vecu sirmgalvi.
   —   Mierā, mierā! — Luanjaks pavēlēja. — Sēdīsimies pie galda!
   —   Atbrīvo mani no bruņām, — Pertinakss aizrādīja kalpotājam.
   Sirmgalvis paņēma bruņas un klusi ievaicājās:
   —   Un es, vai es neēdīšu pusdienas? Ļaujiet taču kaut ko paņemt, Pertinaks, es vai mirstu aiz izsalkuma.
   Šis sirsnīgais lūgums uzrunāto nemaz nepārsteidza.
   —   Es darīšu visu, kas iespējams, — viņš atbildēja, — bet drošības dēļ parūpējies arī pats par sevi!
   —            Hm! — pavadonis skumji noņurdēja. — Tas mani gan nemaz neapmierina.
   —   Vai tev vairs nekā nav? — Pertinaks vaicāja.
   —   Mēs izdevām mūsu pēdējo ekiju.
   —   Tad palūko, Vai kaut kur nevar iegūt naudu.
   Tiklīdz viņš to bija izteicis, kad uz ielas un pēc tam uz viesnīcas sliekšņa atskanēja sauciens:
   —   Vecu dzelžu tirgotājs! Kas pārdod dzelzi?
   Atskanot šim saucienam, Furnišona kundze aizsteidzās pie durvīm, kamēr viesnīcnieks karaliski atnesa pirmās bļodas.
   Nesumu saņēma ļoti atzinīgi. Furnišona virtuve bija lieliska.
   Viesnīcnieks vēlējās, kaut arī viņa sieva būtu dalījusies iegūtajās uzslavās. Bet tā bija paklausījusi vecu dzelžu tirgotāja saucienu un bija tam kādas vecas bruņas un cepuri pārdevusi par desmit ekijiem. Viņa pati to pastāstīja saviem kareivīgajiem viesiem, kas par to ļoti noskaitās. Sī ziņa visus ļoti uztrauca. Luanjaks sauca:
   —           Šie vecie ieroči varēja svērt pavisam divdesmit mārciņas, tas ir pusekijs par mārciņu! Pie velna astes! Tur slēpjas kāda mīkla!
   —           O, kaut tāds varens pircējs ierastos manā pilī, — iebilda Šalabrs, kura acis iekvēlojās, — es viņam pārdotu vezumiem roku un kāju aizsargu un bruņu.
   —           Kā? Jūs pārdotu savu senču ieročus? — Sentmalēns zobgalīgi aizrādīja.
   —           O, monsieur, jūs esat netaisns, — iesaucās Eistahijs Miroduks. — Tās ir svētas relikvijas.
   —           Ak, tagad mani senči paši kļuvuši par relikvijām un prasa tikai aizlūgumus, — Šalabrs turpināja.
   Varenais burgundietis visus iekarsēja arvien vairāk. Furnišona pusdie­nas bija visai spēcīgas un vīns nenāca par ļaunu.
   Balsis kļuva skaļākas, skanēja šķīvji, galvas noreiba, ikviens gaskonietis izskatījās pavisam sārts… Izņēmums bija vienīgi Militors, kas domāja par savu kritienu, un Šarmēns, kas nevarēja aizmirst savu pāžu.
   —           Tie ir ļoti jautri ļaudis, — Luanjaks aizrādīja savam kaimiņam, kas izrādījās Ernotons, — un paši nezina, par ko.
   —           Arī es nezinu, — atbildēja Šarmēns. — Es gan būšu izņēmums, jo man nav nekādas tieksmes būt jautram.
   —           Jūs esat netaisns, — Luanjaks aizrādīja, — Jūs esat viens no tiem, kam Parīze ir zelta bedre, slavas paradīze, svētlaimes valsts.
   Ernotons pakratīja galvu.
   —   Nu, ko jūs teiksit?
   —           Nejokojieties, monsieur Luanjak. Jūs esat visu vadonis, jūs varat pavēlēt vairumam, bet jums jābūt tik labvēlīgam un nebūtu pret vikontu Ernotonu Šarmēnu jāizturas kā pret koka jokdari.
   —           Es būšu pret jums vēl labvēlīgāks, vikont, — atbildēja Luanjaks un laipni palocījās. — Es jūs ievēroju pirmo starp visiem pārējiem, jūsu acis ir maigas un lepnas, un to jaunekli, kura acis ir īgnas un drūmas.
   —   Jūs viņu pazīstat?
   —   Sentmalēns.
   —           Un kas ir iemesls šai atšķirībai, ja jūs manu jautājumu neatzīstat par lielu ziņkāri?
   —  Jo es jūs pazīstu.
   —   Mani? Jūs mani pazīstat?
   —  Jūs un viņu… viņu un visus, kas še sapulcējušies.
   —   Savādi.
   —  Jā, bet tas ir nepieciešami.
   —   Kāpēc tas ir nepieciešami?
   —   Vadonim jāpazīst savus kareivjus.
   —   Un visi šie ļaudis?
   —   Rītā būs mani kareivji.
   —   Bet es domāju, ka monsieur Epernons…
   —           Klusu! Neminiet šo vārdu, vai labāk ciešat gluži klusu. Atdariet ausis un aizveriet muti. Un tā kā es apsolījos būt labvēlīgs, tad jau laikus ievērojiet manu padomu.
   —   Pateicos, monsieur, — Ernotons teica.
   Luanjaks noslaucīja ūsas, piecēlās un sacīja:
   —            Mani kungi, atgadījums še sapulcinājis četrdesmit piecus provinciešus, tukšosim šo spāniešu vīna kausu uz klātesošo veselību!
   Šo priekšlikumu vētraini apsveica.
   —           Viņi ir krietni piedzērušies, — Luanjaks aizrādīja Ernotonam, — šīs ir visizdevīgākais mirklis, likt katram kaut ko pastāstīt, bet mums nav laika.
   Tad viņš skaļi uzsauca:
   —           Hallo, maitre Furnišon, pavēli visiem bērniem, kalpotājiem un sievām aiziet!
   Lardijs lādēdamies piecēlās. Viņš vēl nebija beidzis savu mielastu. Militors nekustējās.
   Nākamajā mirklī zālē atradās vienīgi četrdesmit pieci viesi un monsieur Luanjaks.
   —            Mani kungi, — pēdējais iesāka, — jūs ikviens zināt, vai ismaz nojaušat, kas jums licis ierasties Parīzē… Labi, labi, neminat viņa vā» du… Jūs zināt, un ar to pietiek… Jūs arī zināt, ka es esmu ieradies izpiidīt viņa pavēles.
   Visā zālē atskanēja piekrišanas saucienu kņada. Visus bija satraucis pārsteigums, jo ikviens bija iedomājies, ka tikai viņš ir aicinātais un nebija nojautis, ka visus pulcējusi viena vara.
   —           Labi, — Luanjaks atsāka, — gan jūs vēlāk iepazīsities, mani kungi. Nerūpējieties, gan būs laika diezgan noslēgt draudzības. Tātad jūs esat ieradušies paklausīt šīm vīram. Vai jūs atzīstat?
   —  Jā, — sauca četrdesmit pieci, — mēs atzīstam!
   —  Labi, — Luanjaks turpināja. — Tagad jūs klusi atstāsit viesnīcu un sekosit uz nomāto dzīvokli.
   —  Visi? — ievaicājās Sentmalēns.
   —  Visi.
   —   Mēs visi esam aicināti, šeit mēs visi esam līdzīgi, — aizrādīja Perduks, kura kājas bija kļuvušas tik nedrošas, ka līdzsvara dēļ tam vajadzēja apskaut Šalabra kaklu.
   —  Uzmanieties, — tas brīdināja, — jūs burziet manu kamzoli.
   —  Jā, jā, pavēlnieka priekšā visi ir vienlīdzīgi, — Luanjaks apstiprināja.
   —  O, monsieur, — Šarmēns nosarkdams atbildēja, — piedodiet, man nav teikts, ka monsieur Epernons būtu mans pavēlnieks.
   —   Pacietieties.
   —  Es nekā nesaprotu.
   —  Pacietieties taču, aitas galva!
   Lielākā daļā klausītāju valdīja ziņkāres, bet dažos nepacietības klusums.
   —  Es vēl neesmu pateicis, kas būs jūsu pavēlnieks, mani kungi…
   —  Jā, — ierunājās Sentmalēns, — jūs tikai sacījāt, ka viens būšot.
   —   Visai pasaulei ir viens pavēlnieks, — sauca Luanjaks, — bet ja jūs esat tik cienīgi palikt stāvam tur, kur vēlaties, tad meklējiet augstāk. Es jums to nelūdzu, es jums to atļauju.
   —   Karalis, — Šarmēns nomurmināja.
   —  Klusu! — uzkliedza Luanjaks. — Jūs esat ieradušies paklausīt, tad klausieties! Man ir kāda vēstule, ko es skaļi nolasīšu, monsieur Ernoton.
   „Nododu kapteiņa Luanjaka rīcībā četrdesmit piecus muižniekus, ko viņa majestāte man atjāvis aicināt uz Parīzi.
   Nožērs de la Valets, E per nonas hercogs"
   Visi mazāk vai vairāk grīļodamies palocījās.
   —   Jūs mani visi sapratāt, — Luanjaks turpināja. — Jums man tūlīt jāseko. Jūsu karietes un ļaudis paliks pie maitre Furnišona, kas par tiem parūpēsies. Tagad pasteidzieties, laivas gaida!
   —  Laivas? — visi gaskonieši atkārtoja. — Tātad mēs brauksim ar laivām?
   —  Protams, ka mēs brauksim, — atbildēja Luanjaks. — Vai tad Luvrā var citādi nokļūt kā pa ūdeni?
   —  Luvrā, Luvrā, — gaskonieši līksmi murmināja. — Pie velna! Mēs dosimies uz Luvru.
   Luanjaks piecēlās no galda, pavēlēja visiem četrdesmit pieciem paiet garām, izskaitīja tos kā avis un aizveda viņus pa ielām līdz Neila vārtiem. Te atradās trīs lielas barkas, no kurām katrā novietojās piecpadsmit braucēji, un laivas tūlīt atstāja krastu.
   —  Pie velna, ko mēs darīsim Luvrā? — jautāja bezbailīgākie, kurus ūdens vēsums bija atbrīvojies no reibuma, jo lielākai daļai vīru bija visai trūcīgi tērpi.
   — Kaut man vismaz butu bruņas, — noņurdēja Pertinakss de Monkrebu.

   Pertinaksam bija iemesls nožēlot bruņu trūkumu, jo tieši šai stundā viņš ar sava uzticamā kalpa palīdzību atvadījās no savējām uz mūžu.
   Izdzirdis Furnišona kundzes iespaidīgos vārdus par desmit ekijiem, Pertinaksa kalps tiešām aizskrēja saķert tirgotāju.
   Tā kā bija jau nakts, un vecu dzelžu tirgotājam droši vien bija jāsteidzas, tad tas bija jau paguvis aiziet apmēram trīsdesmit soļu, kad Zamuēls iznāca no viesnīcas, un viņam vajadzēja tirgotāju pasaukt. Tas bailīgi apstājās un pētīgi nolūkojās pienācējā.
   —  Ko jūs vēlaties, mans draugs? — viņš vaicāja.
   —      Pie velna, — kalps viltīgi pavīpsnāja, — es gribu noslēgt ar jums kādu darījumu.
   —  Tad pasteidzaties.
   —   Pie velna, jūs taču ļausit man atvilkt elpu.
   —  Vienalga, negarlaikojaties, mani gaida.
   —       Ja jūs redzēsit, ko es jums piedāvāšu, tad jums būs laika diezgan, jo jūs man liekaties mākslas cienītājs.
   —  Ko jūs man parādīsit?
   —       Lielisku gabalu, priekšmetu, kas… Bet jūs jau manī nemaz neklausāties!
   —       Vai jūs nezināt, — bruņu uzpircējs aizrādīja, — ka ieroču tirdzniecība ar karaļa likumu noliegta?
   —  To es nezinu, es nāku no Montdemarsānas.
   —      O, tas ir savādāki — atbildēja bruņu uzpircējs, kuru šī atbilde, liekas apmierināja. — Bet kaut jūs arī nākat no Montdemarsānas, jūs taču zināt, ka es tirgojos ar ieročiem? Kas jums to teica?
   —      Velna vecmāte! Kam tad tas bija jāsaka? Jūs taču pats to nupat skaļi saucāt!
   Kad Zamuēls tirgotājam bija paskaidrojis, ka viņš ar daudziem citiem gaskoniešiem atrodas «Drošsirdīgā bruņinieka zobena" viesnīcā, un tam apgalvojis, ka šie svešnieki nav padoti ne Navarras karalim un nav arī hugenoti, tirgotājs sacīja:
   —  Pieiesim vismaz tuvāk sienai, te mēs stāvam gluži klajas ielas vidū.
   Viņi kopā piegāja pie kādas pilsoniska izskata mājas, kuras logos neredzēja ne gaismas stara. Durvis atradās zem lietus aizsarga nojumes, kas izveidoja balkonu. Mājas priekšā kā vienīgais greznums stāvēja akmens sols.
   —           Parādiet taču tās bruņas, — sacīja tirgotājs, kad viņi bija apstājušies zem nojumes.
   —  Te viņas ir.
   —   Pagaidiet, liekas, ka šai mājā kaut kas notiek.
   —   Nē, tas ir pretējā.
   Tirgotājs pagriezās.
   Iepretim tiešām atradās kāds divstāvu nams, kura otrajā stāvā brīžiem iespīdējās uguns.
   —   Pasteigsimies, — tirgotājs, bruņas taustīdams, aizrādīja.
   —  Smagas, vai ne?
   —   Vecmodīgas.
   —   Mākslas darbs.
   —   Sešus ekijus, vēlaties?
   —            Kā, sešus ekijus? Un tur jūs samaksājāt desmit par sadurstītu skārda gabalu?
   —   Sešus ekijus. Jā vai nē?
   —   Bet aplūkojiet taču šo rūpīgo darbu.
   —   Ar svaru pērkot, rūpīgajam darbam nav nekādas nozīmes.
   —   O, te jūs kaulējaties, bet tur jūs devāt visu, ko vien prasīja.
   —   Es vēl pielieku vienu ekiju, — tirgotājs nepacietīgi noteica.
   —           Labi, — Zamuēls piekrita. — Jūs esat jocīgs pircējs. Tirgodamies jūs slēpjaties, jūs pārkāpjat karaļa likumu un kaulējaties ar godīgiem cilvēkiem.
   —   Klusu, klusu, nekliedziet!
   —            O, es nebaidos, — Zamuēls turpināja vēl skaļāk. — Es nenodarbojos ar neatļautu tirdzniecību, un man nav nekāda iemesla slapstīties.
   —   Cietiet klusu un saņemiet desmit ekijus.
   —           Desmit ekijus? Es jums saku, ka zelts vien to vērts. O, jūs gribat pasteigties?
   —   Nē, nē. Traks cilvēks!
   —  Ja jūs gribat bēgt, es saukšu sargu!
   Runādams šos vārdus, Zamuēls savu balsi tā pastiprināja, it kā viņš tiešām gribētu savus draudus piepildīt.
   Aiz šā trokšņa virs mājas balkona atvērās kāds logs, kura priekšā notika tirgošanās, un loga iečīkstēšanās tirgotāju visai sabiedēja.
   —           Ir jau labi, — viņš atteica. — Es redzu, ka man jādara viss, ko jūs vēlaties. Te būs piecpadsmit ekiji, un ejiet savu ceļu.
   —           Tas mani apmierina, — atbildēja Zamuēls, piecpadsmit ekijus kabatā paslēpdams.
   —   Mana laime!
   —       Bet šie piecpadsmit ekiji būs manam kungam, un arī es gribētu kaut ko nopelnīt.
   Tirgotājs palūkojās apkārt un sāka izvilkt zobenu, bet Zamuēlam bija acis kā zvirbulim, kas gatavojas uzbrukt odam, un viņš atvirzīdamies sacīja:
   —       Jā, jā, labo tirgonīt, es redzu tavu zobenu, bet es redzu arī vēl kaut ko citu: kādu seju balkonā, kura arī tevi redz.
   Bailēs nobālis, tirgotājs paskatījās Zamuēla norādītajā virzienā un tiešām ieraudzīja balkonā kaķādas naktssvārkos satinušos garu, spokainu radījumu. Šis briesmonis bija visu uzmanīgi noklausījies un novērojis.
   —       Esmu jūsu varā, — iesmējās tirgotājs kā šakālis, kas atņirdz, zobus. — Te būs vēl viens ekijs… un lai velns jūs parauj, — viņš gluži klusu piebilda.
   —   Pateicos, — Zamuēls atbildēja. — Labs darījums.
   Viņš palocījās pret bruņu uzpircēju un grīni smiedamies pazuda.
   Palicis uz ielas viens, tirgotājs pacēla bruņas un mēģināja tās ievietot Furnišona skārdā. Svešais vēl arvien stāvēja balkonā. Redzēdams tirgotāja drudžaino rīcību, viņš ierunājās:
   —   Monsieur, liekas, ka jūs uzpērkat ieročus.
   —       Nē, mans kungs, — nelaimīgais tirgotājs atbildēja, — tas atgadās tikai nejauši, kad man rodas izdevība.
   —       Tad es gribu šo brīnišķīgo nejaušību izmantot. Iedomājaties, ka man ir vesela kaudze vecu dzelžu, kas nav lietojamas.
   —       Es nesaku nē. Bet patlaban jūs redzat, ka vairāk es gan nevaru panest.
   —       Es jums tomēr parādīšu. Savādi, bet man šķiet, ka es jūs pazīstu, — pilsonis turpināja.
   —       Mani? — brīnījās tirgotājs, velti pūlēdamies savaldīt drudžainās trīsas.
   —       Aplūkojat šo bruņu cepuri, — sacīja pilsonis, ar savu garo kāju piebīdīdams kādu priekšmetu, jo logu viņš nekādi negribēja atstāt, baidīdamies, ka otrs neaizbēg. Viņš pasniedza cepuri tirgotājam.
   —   Vai jūs neesat Nikolā? — viņš jautāja.
   Tirgotāja seja saviebās un cepure viņa rokā sāka drebēt.
   —   Nikolā? — viņš atkārtoja.
   —   Nikolā Trušū, mākslas tirgotājs de la Kosonerijas ielā.
   —       Nē, nē, — atbildēja tirgotājs, kas atkal smaidīja un atelpoja kā cilvēks svētlaimē.
   —        Vienalga, jums ir tīkama seja, un es vēlētos pārdot visu apbruņo­jumu: bruņas, roku aizsargus un ieročus.
   Tirgotājs kavējās atstāt aizdomīgo pilsoni, kas ar viņu rotaļājās kā kaķis ar peli, un pēc ilgāka laika atkal ieminējās:
   —       Tiešām, jo ilgāk es jūs uzlūkoju, jo kļūstu pārliecinātāks, ka jūs pazīstu. Nē, jūs neesat Nikolā Trušū, bet es jūs tomēr zinu.
   —   Klusu!
   —   Un ja jūs pērkat bruņas…
   —   Tad?
   —   Tad patiesi, šķiet, lai sagatavotu kādu debesim patīkamu darbu.
   —   Cietiet klusu!
   —           Jūs mani iejūsmināt, — sacīja pilsonis un izstiepa pār balkonu roku un sniedza to tirgotājam.
   ' — Pie velna, bet kas jūs esat? — tas vaicāja, juzdams savu roku kā spailēs ieskrūvētu.
   —           Es esmu Roberts Brikē, dēvēts Atkritēju Drausmas, savienības draugs un dedzīgs katolis. Tagad jūs mani pazīstat.
   Tirgotājs atkal nobāla.
   —   Jūs esat Nikolā… Grimbelo, ādminis pie „Govs bez kauliem."
   —    Nē, nē, jūs maldāties, monsieur Brikē. Ļoti priecājos, ka esmu ar jums iepazinies.
   Tirgotājs uzgrieza balkonam muguru un, nolēmis, labāk savas bruņas pamest, nekā doties pazīstams, viņš pa galvu pa kaklu metās projām.
   Bet Roberts Brikē nebija vīrs, kas tik viegli ļāvās piemuļķoties. Viņš uzlēca uz balkona margām, nokāpa uz ielas, nemaz nemēģinādams nolēkt, un aizsniedza tirgotāju četros, piecos lēcienos.
   —   Neesat muļķis, mans draugs, — viņš sacīja, plato roku nabaga velna plecam uzlikdams. — Ja es būtu jūsu ienaidnieks, ja es gribētu jūs aizturēt, man vajadzētu tik uzkliegt. Sargi šai mirklī atrodas tieši Ostēna ielā. Bet, velns lai parauj, jūs esat mans draugs, un tagad es noteikti atceros jūsu vārdu.
   Šoreiz tirgotājs iesmējās.
   Roberts Brikē nostājās viņa priekšā un sacīja:
   —   Jūs esat Nikolā Pulēns, Parīzes pilsētas tiesas leitnants. Es atceros, ka tur bija viens Nikolā.
   —   Esmu pazudis! — tirgotājs stostījās.
   —   Gluži otrādi, jūs esat glābts! Velna vecmāte! Jūs nekā nedarīsit par labu tai cēlajai lietai, ko es esmu nodomājis darīt.
   Nikolā Pulēns nopūtās.
   —    Drosmi, — Roberts Brikē drošināja. — Saņemieties! Jūs esat atradis brāli, brāli Brikē. Ņemiet vienas bruņas, es paņemšu abas pārējās, es jums uzdāvināšu roku un kāju aizsargus un iedošu savus cimdus. Uz priekšu, lai dzīvo savienība!
   —   Jūs mani pavadīsit?
   —   Es jums palīdzēšu nest šīs lietas, kurām jāuzvar vīlistieši. Rādiet ceļu, es jums sekošu.
   Nelaimīgā leitnanta sirdī iesmeldza aizdomas, bet tūlīt atkal izgaisa.
   —   Vai viņš būtu atzinies mani pazīstam, ja gribētu mani pazudināt? -r- viņš klusi prātoja, un tad skaļi piebilda: — Uz priekšu, ja jau jūs tā vēlaties man sekot. ,
   —       Dzīvē un nāvē, — iesaucās Roberts Brikē un paspieda sava līdzbiedra roku, ar otru drosmīgi paceldams dzelžu nastu.
   Pēc divdesmit minūtēm Pulēns apstājās netālu no Gīzu pils.
   —       Draugs, — sacīja Nikolā Pulēns, skumju skatu Brikē uzmezdams, - pirms mēs dodamies lauvas rīklē, varat vēl apdomāties. Vēl ir laiks atgriezties, ja jums trūkst drosmes.
   —  O, es esmu daudz ko pieredzējis, — Brikē atbildēja.
   —   Uz priekšu! — Pulēns noteica. — Iesim iekšā!
   Un viņš pieveda to pie Gīzu pils milzīgajiem vārtiem, kas atvērās pēc bronzas klauvējamā trešā sitiena.
   Pagalms bija pilns sardzes un vīru, kas mēteļos savīstījušies skraidelēja kā spoki. Pils bija gluži tumša. Kādā stūrī gaidīja astoņi apsedloti zirgi.
   Atskanot klauvējamā sitieniem, ierindas lielākā daļa atskatījās, lai redzētu atnācēju.
   Nikolā Pulēns noliecās pie durvju sarga, kas bija pavēris mazas durvis, un iečukstēja savu vārdu.
   —   Es atvedu arī labu biedru, — viņš piebilda.
   —  Ejiet garām, mani kungi, — sargs sacīja.
   —       Ienes tos noliktavā, — aizrādīja Pulēns un pasniedza kādam sargam trīs bruņas un Brikē ieročus. — Nāciet, lai es jūs iepazīstinu, — viņš aicināja savu pavadoni.
   —       Ievērojiet, — pilsonis sacīja, — ka es esmu ļoti kautrs. Ja tik mani pacieš, vairāk es nekā nevēlos. Gan es sevi parādīšu darbā.
   —   Kā vēlaties, — leitnants atbildēja. — Pagaidiet mani šeit.
   Un viņš piegāja pie staigātājiem un ar daudziem sasveicinājās.
   —  Ko mēs vēl gaidām? — atskanēja kāda balss.
   —   Kungu, — atbildēja otra.
   Šai mirklī pilī ienāca slaida auguma vīrietis. Viņš bija dzirdējis noslēpumaino staigātāju sarunu.
   —   Mani kungi, — viņš sacīja, — es nāku viņa vārdā.
   —  O, tas ir Majenvils, — iesaucās Pulēns.
   —  Es esmu pie veciem paziņām, — noņurdēja Brikē.
   —       Mani kungi, tagad mēs esam pilnā skaitā, apspriedīsimies, — atskanēja kāda balss.
   —   Labi, maitre Marto, — Brikē norūca.
   Un viņa sejas izteiksme mainījās tik dīvaini, ka bija jāpabrīnās par viņa spējām fizionomiskās studijās.
   —  Iesim augšā, — Pulēns aicināja.
   Majenvils devās pa priekšu, Nikolā Pulēns viņam sekoja. Vīri mēteļos sekoja Nikolā Pulēnam, bet Roberts Brikē aiz vīriem mēteļos. Visi devās augšā pa kāda torņa trepēm. Roberts Brikē sekoja pārējiem un nemitēdamies murmināja:
   —  Bet pāžs, kur gan ir pāžs?

   Mirklī, kad Roberts Brikē aiz citiem kāpa augšā pa trepēm, piedodams sev bīstama sazvērnieka izskatu, viņš ievēroja, ka Nikolā Pulēns, sarunājies ar vairākiem noslēpumainajiem līdzbiedriem, atslējās pie spraišlotās telpas durvīm.
   —   Laikam manis dēļ, — Brikē nosprieda.
   Pilsētas tiesas leitnants tiešām aizturēja savu draugu, tiklīdz viņš bija nodomājis pārkāpt bīstamo slieksni.
   —           Jūs neļaunosities, — viņš sacīja, — bet daudzi mūsu draugi jūs nepazīst un vēlas zināt, kas jūs esat, pirms jūs ielaiž .svarīgajā apspriedē.
   —           Tas ir gluži taisnīgi, un jūs zināt, ka mana dabīgā godprātība šos iebildumus bija jau paredzējusi.
   —   Es paļaujos uz jūsu taisnīgumu, jūs esat īsts vīrs.
   —           Es aizeju ļoti iepriecināts, ka vienā vakarā esmu dabūjis redzēt tik daudzus karstus katoļu savienības aizstāvjus.
   —   Vai man jūs jāpavada?
   —   Nē, pateicos, tas nedrīkst notikt.
   —   Jums var rasties grūtības. Bet citādi mani tiešām gaida.
   —   Vai jums nav kāda parole? Pasakiet.
   —   Nu, ja jau jūs esat ienācis…
   —   Un tā kā mēs esam draugi…
   —   Lai notiek! Pasakat tikai Parma un Lotringa.
   —           Ļoti labi, pateicos. Ejiet pie saviem biedriem, es atgriezīšos pie savējiem.
   Nikolā Pulēns atvadījās no sava jaunā drauga un atkal pievienojās saviem biedriem. Brikē pagāja dažus soļus, it kā gribētu iziet pagalmā, bet uz trepju pirmā kāpiena apstājās, lai pārlūkotu telpas iekārtu. Viņa pētījumu iznākums bija tas, ka spraišļainā telpa atradās līdztekus ārējam mūrim, ko apsedza plats nojums. Nebija šaubu, ka telpa pieslējās zālei, kurā vajadzēja notikt noslēpumainajai apspriedei.
   Kas viņa domas apstiprināja, bija apstāklis, ka viņš kādā aizspraišļotā logā ieraudzīja gaismu. Logs bija ietaisīts mūrī un aizžogots ar koka spraišļiem, kā to varēja novērot cietumos vai klosteros, kur redzei nekas nebija atļauts, bet bija gādāta tikai brīva ieplūsme gaisam un zilajām debess tālēm.
   Brikē nolēma, ka tam jābūt sapulces zāles logam, un ja viņš varētu to sasniegt, viņš būtu ieguvis labu novērošanas vietu.
   Viss bija atkarīgs no tā, ka viņu neierauga pils pāži un sargi.
   Nolēmis aizsniegt loga iedobumu, Brikē sāka līst gar sienas cilni, kas no ārējām trepēm kā izgreznojums aizveda līdz logam, un sekoja mūrim kā kaķis vai veikls pērtiķis, rokām un kājām drosmīgi tverdamies pie akmeņiem.
   Ja pāži un sardzes kareivji krēslā būtu ieraudzījuši lienam šo spokaino ēnu, kas slīdēja gar mūri bez redzamas pieturas un atbalsta, viņi būtu sākuši kliegt par spoku parādībām, un ne viens vien drošsirdīgais būtu jutis savus matus saslejamies.
   Brikē nebija maldījies. Viņa pūles un drošsirdība bagātīgi atmaksājās, kad viņš bija sasniedzis spraišļoto logu. Viņš patiesi ieraudzīja lielu zāli, kuru apgaismoja dzelzs lampas un kura bija pārpildīta ar dažādiem ieročiem. Tur bija diezgan šķēpu, zobenu, šauteņu un musketu, lai apbruņotu četrus spēcīgus pulkus.
   Brikē uzmanību visvairāk saistīja sapulce.
   Viņa degošās acis caurspiedās biezajam, dūmu un putekļu klātajam stiklam, lai saskatītu zem cepurēm un kapucēm paslēptās pazīstamo sejas.
   — O-o! — viņš iesaucās. — Tas ir maitre Krukē, mūsu nemiernieks… Te es redzu mūsu mazo Brigāru, Lombarda ielas stūra sakņu pārdevēju. Tur stāv maitre Leklērks, kas grib dēvēties par Busīu, ko tas toreiz droši vien neiedrošinājās, kad dzīvoja īstais Busī. Es gribu viņam pajautāt, vai viņš zina par slepeno dūrienu, no kura Lionā nomira kāds mans draugs. Pie velna, pilsoņi ieradušies kuplā skaitā, bet dižciltīgie… O, lielais Majenvils, Dievs lai man piedod! — spiež Nikolā Pulēna roku. Tas ir tik valdzinoši. Viņi noslēdz draudzību. Hallo, Majenvilas hercogs ir runātājs. Viņš nostājas redzamā vietā, lai sāktu runāt. Viņa sejas izteiksme ir ļoti patīkama, viņa acu skatiens iespaidīgs.
   Brikē gan redzēja, bet nekā nedzirdēja. Bet nebija grūti garā iedomā­ties atrodamies apspriedē un īsumā to atstāstīt.
   Vispirms Krukē, Marto un Busī sūdzējās par hercoga Gīza bezdarbību, sevišķi Marto, kā partijas pilnvarotais, apgalvoja, ka sazvērnieki upurējuši lielām briesmām mantu un dzīvi un ilgāk vairs negrib gaidīt.
   Majenvils velti mēģināja viņus nomierināt, ka hercogs sūta uz Parīzi savu brāli, Majēnas hercogu. Viņa sekmes bija daudz iespaidīgākas, kad tas paskaidroja, ka Monpansjē kundze atrodas Parīzē, un sevi uzupurēdama, neļāvusi notiesātajam Salsedam izpaust līgas dalībnieku vārdus. Ar to Majenvils uzveica spēli pret sarūgtinātajiem un nepacie­tīgajiem apakšniekiem.
   Brikē nojauta viņu prieku no to kustībām, un šis prieks cienījamo pilsoni slepeni uztrauca.
   Viņš pameta loga iedobumu un nolīda pagalmā, pagriezās pret vārtiem, kur stāvēja sargs, pateica divus vārdus — Parma un Lotrin- ga - un izgāja.
   Tiklīdz maitre Roberts Brikē atradās uz ielas, viņš tik skaļi atelpoja, ka šķita, it kā viņš visu laiku nemaz nebūtu elpojis.
   Apspriede vēl arvien turpinājās. Majenvilas hercogs Giza vārdā sazvērniekiem attēloja visu nodomātās sacelšanās plānu.
   Plāns bija ļoti vienkāršs. Bija nolemts nonāvēt visus karaļa mīluļus, vadoties no paroles: „Lai dzīvo mese! Nāvi politiķiem!" Vajadzēja uzliesmot jaunai Bērtuļa naktij. Katoļiem reiz vajadzēja izrēķināties ar hugenotiem.
   Ar to varēja pakalpot diviem dieviem: tam, kas valdīja debesīs, un tam, kuram vajadzēja valdīt Francijā. Mūžīgajam un hercogam Gīzam.

   Savā plašajā miteklī Luvrā nabaga karalis Indriķis III nebija vairs karalis un pavēlnieks, bet dziļi satriekts, bāls, nemierīgs un visu nelaimīgo ēnu mākts. Šis varenās velves viņā mūžam modināja smagas pagātnes atmiņas.
   Indriķis III bija bargi sodīts. Visi, ko viņš mīlēja, pamazām bija viņu pametuši. Kad divkaujā ar Livaro un Atrāžu bija krituši Šombergs, Kvēls un Možirons, Majēnas hercogs nogalināja Sentmegrēnu, viņa brūces arvien asiņoja un nekad neaizdzija… Viņa labvēlība pret jaunajiem mīluļiem — Epernonu un Zojēzu atgādināja tēva mīlestību, kurš, savus labākos bērnus zaudējis, pieķeras palikušajiem. Pazīdams viņu kļūdas, tēvs tos mīlēja, saudzēja un apsargāja, lai nāves vara tos nekad neskartu.
   Viņš apbēra Epernonu ar dažādiem labumiem, bet pēdējais izmantoja karaļa vājību savtīgos nolūkos. Viņš sāka rūpēties par karaļa dārgumu vairošanu, lai pats varētu kļūt bagātāks, un no kūtra galminieka pārvērtās par rosīgu intrigantu.
   Žojēza attiecības ar karali bija daudz tīrākas. Bet Zojēzs bija jauns, straujš, iemīlējies un arī patmīlīgs. Karaļa aplaimotam, viņa vienīgais prieks bija — būt laimīgam.
   Daba par Zojēzu bija ļoti daudz rūpējusies, un Indriķis brīžiem viņu nolādēja, jo viņš pats tik maz vairs varēja gādāt par sava drauga laimi.
   Indriķis abus vīriešus ļoti labi pazina un mīlēja viņus kā krasus pretstatus. Zem skeptiķa un māņticīgās sejas Indriķis sevī slēpa filozofisku saturu, kas labvēlīgākos apstākļos, bez Katrīnas iespaida, būtu attīstījies derīgā virzienā. Indriķis vēl nekad nebija maldījies.
   Saprazdams savai draugu raksturu, viņu kļūdas un labās īpašības, viņš bija tos pametis un šajā drūmajā telpā skumjās un vientulībā tagad domāja par viņiem, par sevi, par savu bēdīgo dzīvi.
   Salseda nāve bija radījusi viņā grūtsirdību. Atrazdamies šajā acumirklī starp divām sievietēm, Indriķis bija izjutis pats savu stāvokli. Luīzes vārgums viņu skumdināja. Katrīnas spēks viņu biedēja. Indriķis sāka izjust sevī nenoteiktas, mūžīgas bailes, ko sajūt karaļi, kad ar viņiem nelaimīgā kārtā iet bojā vesela valdnieku cilts.
   Un tāpēc viņš laiku pa laikam savas zaudētās jaunības spēkus mēģināja atgūt citu ziedošajā jaunībā.
   —    Par ko man jāuztraucas? — viņš sev jautāja. — Man vairs nav jācīnās. Gīzs atrodas Nansī, Indriķis — Po. Vienam sava godkārība jāsavalda sevī, otrs nekad nav bijis godkārīgs. Neviens francūzis netic, ka karali varētu gāzt. Monpansjē kundzes ar zelta šķērēm pareģotais trešais tronis ir tikai aizskartas sievietes lielība. Vienīgi mana māte vēl arvien sapņo par manām netaisnām troņa atņemšanas spējām, nevarēdama mani par tādu pārvērst. Bet es vēl māku domāt un saprast un es būšu uzmanīgs pret troņa tīkotājiem.
   Es padarīšu Navarras Indriķi smieklīgu un hercogu Gīzu ienīstamu un ar ieročiem rokā iznīcināšu visas sazvērestības. Dieva vārds, pie Jamakas un Monkontūras es nebiju vairāk vērts kā tagad!
   —   Jā, — Indriķis turpināja, — garlaicība ir mans vienīgais patiesais ienaidnieks. Es gribu redzēt, vai šodien kāds ienāks pie manis! Žojēzs apsolīja ierasties rīt. Viņš priecājas, bet kā tas iespējams? Epernons? O, tas nepriecājas, tas skaišas, ka vēl nav sakrājis 25 000 ekiju. Mans dārgais, dusmojies vien!
   —   Sire, — atskanēja sardzes virsnieka balss, — Epernonas hercogs!
   —    Labvakar, hercog, — sacīja karalis, kad viņš ienāca. — Esmu priecīgs jūs redzēt.
   Epernons godbijīgi palocījās.
   —   Kāpēc jūs nenoskatījāties spāniešu nelieša sodīšanu? Jūs taču zināt, ka jums bija vieta manā ložā, ko es liku jums pateikt.
   —   Sire, es nevarēju.
   —   Jūs nevarējāt?
   —   Nē, sire, es biju aizņemts.
   —   Vai man tiešām būtu jātic, ka pie manis ar skābu seju ieradies mans padomnieks, lai paziņotu, ka nodoklis nav samaksāts, — plecus paraustījis, atteica Indriķis.
   —    Tiešām, — Epernons atbildēja, — Jūsu Majestātei taisnība: nodoklis nav samaksāts un man vairs nav ne ekija.
   —   Labi, — Indriķis īgni atteica.
   —   Bet tam tagad nav nozīmes, — Epernons turpināja. — Es steidzos pie Majestātes pastāstīt kaut ko citu.
   —   Stāstiet, hercog!
   —   Vai jūsu majestāte zina, kas Salseda notiesāšanas laikā atgadījās?
   —   Protams, jo es pats tur piedalījos.
   —   Notiesāto mēģināja aizvest.
   Bet Indriķis negribēja runāt par politiku, viņš vēlējās no tā izvairīties un nopūtās:
   —   Ak, kaut man būtu vēl otrs tik pazemīgs draugs, kas man varētu izklaidēt kaut vienu vienīgu garlaicības mirkli.
   —   Par ko Jūsu Majestāte runā?
   —   Tev vajadzētu līdzināties viņam, Epernon.
   —   Bet man taču jāzina, ko Jūsu Majestāte nožēlo?
   —   O, nabaga Čiko, kur tu esi?
   Epernons piecēlās gluži noskaities.
   —   Ko tu dari? — karalis jautāja.
   —   Liekas, sire, ka jūs šodien gribat kavēties atmiņās. Tiešām, visus tas nevar iepriecināt.
   —   Kāpēc tā?
   —   Jūsu Majestāte daudz nedomādams salīdzina mani ar monsieur Čiko, kas man nemaz neglaimo.
   —           Tu esi netaisns, Epernon. Es ar Čiko varu salīdzināt tikai tādu cilvēku, ko es mīlu un kas mani mīl. Viņš bija padevīgākais un spējīgākais kalps.
   —           Man liekas, ka Jūsu Majestāte neiecēla mani par pēru un hercogu tikai tāpēc, ka es līdzinos Čiko.
   —            Klusu, neapvainosim viens otru, — atteica karalis, tik ļauni iesmiedamies, ka gaskonietis jutās dziļi aizskarts. — Čiko mani mīlēja, un tagad viņa trūkst. Tas ir viss, ko gribēju teikt. Kad es iedomājos, ka tai vietā, kur tu stāvi, visi šie jaunie, skaistie, drošsirdīgie un uzticamie ļaudis gājuši garām, ka uz šā atzveltnes krēsla, kur tu esi nolicis savu cepuri, Ciko vai simtām reižu iesnaudies!..
   —   Tas varbūt apliecināja lielas spējas, bet ne godbijību.
   —   Ak, šis dārgais draugs šodien ir drīzāk gars nekā dzīvs cilvēks.
   Un karalis skumji papurināja savu rožu kroni, kas izdeva tik nomāktu
   skaņu, it kā tas būtu izgatavots no miroņu kauliem.
   —   Kur jūsu Čiko ir palicis?
   —   Viņš ir miris, miris, kā visi, kas mani mīlēja.
   —           Sire, — sacīja hercogs, — es ticu, ka viņš labi darījis, ja paspējis nomirt. Viņš jau sācis novecot, un man stāstīja, ka viņa kalsnums neesot bijis viņa labākais tikums. Kāpēc nabaga velns nomira, sire, vai sabojātas māgas dēļ?
   —   Čiko nomira aiz rūpēm, ļaunā sirds, — rūgti atbildēja karalis.
   —   Viņš arī pēdējo reizi esot mēģinājis jūs smīdināt.
   —           Tu maldies. Viņš nekad negribēja mani apbēdināt ar vēstīm par savu slimību. Viņš zināja, kā es skumstu par saviem draugiem, jo viņš tik bieži redzēja mani raudam.
   —   Tad viņa ēna atkal ir atgriezusies.
   —   Dievs vien zina, kā es vēlētos viņu atkal redzēt, kaut tikai viņa ēnu. Nē, viņa labākais draugs, cienījamais priors Gorenflo, man to paziņoja.
   —   Gorenflo? Kas tas tāds?
   —    Dievbijīgs vīrs, ko es iecēlu par jakobīņu prioru. Viņš pārvalda skaistu klosteri pie Svētā Antuāna vārtiem.
   —   Lieliski! Kaut kāds nožēlojams garīdznieks, kam Jūsu Majestāte iedevis prioreju trīsdesmit tūkstošu liru vērtībā.
   —   Vai tu gribi kļūt pagāns?
   —   Ja tā varētu kliedēt Jūsu Majestātes garlaicību, es to mēģinātu.
   —   Ciet klusu, hercog! Tu apvaino Dievu.
   —   Čiko bija liels pagāns, un man šķiet, ka viņam piedeva.
   —   Čiko ieradās tajā laikā, kad es vēl par kaut ko varēju smieties.
   —   Tad Jūsu Majestāte ir netaisns, viņa zaudēšanu nožēlojot.
   —   Kāpēc?
   —   Ja jūs ne par ko vairs nevarat smieties, tad arī Čiko būtu vājš palīgs.
   —    Šis vīrs bija teicams it visā, un es nožēloju viņa zaudēšanu ne vien joku dēļ.
   —   Kādēļ vēl? Es domāju — taču ne viņa sejas dēļ, jo šis Čiko bija ļoti pretīgs.
   —   Viņš deva gudrus padomus.
   —   O, nu es zinu! Ja viņš vēl dzīvotu, Jūsu Majestāte būtu to iecēlis par zīmogu glabātāju, kā jūs žūpu padarījāt par prioru.
   —   Klusu, hercog, nezobojies par tiem, kuri bijuši man padevīgi un pret kuriem es esmu bijis laipns! Kopš Čiko ir miris, viņš kļuvis man svēts kā nopietns draugs, un, ja es negribu smieties, ari neviens cits to nedrīkst.
   —    Labi, sire, man gribas smieties tikpat maz kā Jūsu Majestātei. Bet nupat jūs žēlojāt čiko viņa teicamo niķu dēļ. Jūs nupat prasījāt, lai es jūs uzjautrinu, tagad jūs vēlaties, lai es jūs apbēdinu… Pie velna, piedodiet, sire, šis lamuvārds man tik pierasts.
   —   Labi, labi, es esmu apmierinājies. Tagad man ir vajadzīgā jūtoņa, lai tu sāktu savu drūmo runu. Pastāsti savas sliktās vēstis, Epernon. Karalim nekad netrūks vīra drosmes.
   —   Es nešaubos, sire.
   —           Un tā ir laime, jo tik vāji apsargāts kā es, jau vienā dienā būtu desmit reizes miris, ja pats nemācētu sargāties.
   —   Kas ar tiem cilvēkiem, ko es pazīstu, nekad nedrīkst notikt.
   —   Pret to noder manu šveiciešu šķēpi.
   —  Tālumā tie daudz neder.
   —           Tiem, ar kuriem man jāsatiekas no tālienes, noder manu sargu musketes.
   —    Lai aizsargātu karaliskās krūtis^ labas krūtis noder vairāk par šķēpiem un musketēm.
   —   Ak, tādas man reiz bija, un šais krūtīs bija cēlas sirdis. Kvēlu, Šombergu, Sentlukāsu, Možironu un Santmegrēnu es nekad neaizmirsīšu.
   —   Tātad viņus Jūsu Majestāte žēlo?
   ~ Es nožēloju sirdis, kas pukstēja šo vīru krūtis.
   —   Sire, ja es drīkstu, es gribētu Jūsu Majestātei aizrādīt, ka es esmu uzmanīgais un izveicīgais gaskonietis, ka es ar prātu cenšos atgūt tās īpašības, ko daba liegusi, ka es daru visu, ko varu un kas man jādara, lai es taisnīgi varētu sacīt: lai nāk, kas grib.
   —    Tad tāds tu esi. Tu ienāc pie manis, sarunā par īstām vai izdomātām briesmām, un, kad tev izdevies mani sabiedēt, tu tik pasaki — lai nāk, kas grib. Lieliski, hercog.
   —   Vai Jūsu Majestāte grib mazliet ticēt šīm briesmām?
   —   Lai notiek. Es ticēšu, ja tu pierādīsi, ka vari tās novērst.
   —   Ticu, ka es to varu.
   —   Vari?
   —  Jā, sire.
   —   Es zinu, tev ir līdzeklis… niecīgs līdzeklis… lapsa.
   —   Tas nemaz nav tik niecigs.
   —   Stāsti!
   —   Vai Jūsu Majestāte negribētu piecelties?
   —   Kāpēc?
   —   Lai nāktu līdz uz Luvras veco būvi.
   —   Šinī stundā?
   —   Luvras torņa pulkstenis tik tikko nosita desmit. Man liekas, ka tas nav visai vēls.
   —   Ko es vecajā būvē redzēšu?
   —   Pie velna, tur jūs redzēsit līdzekli, ko vēl nepazīstat.
   —   Tas ir ļoti tālu, hercog.
   —   Cauri galerijai turp var nokļūt piecās minūtēs, sire.
   —   Epernon, Epernon!
   —   Kas ir, sire?
   —   Ja tas, ko tu gribi man rādīt, nebūs kaut kas interesants, tad piesargies!
   —   Sire, es apgalvoju, ka tas jūs ļoti interesēs.
   —   Uz priekšu! — noteica karalis, ar pūlēm pieceldamies no krēsla.
   Hercogs paņēma viņa mēteli un pasniedza karalim zobenu. Tad viņš
   satvēra vaska lāpu un izgāja galerijā. Viskristīgākais karalis šļūcošiem soļiem viņam sekoja.

   Kaut gan pulkstenis rādīja tikai desmito stundu, Luvrā jau valdīja nāves klusums. Ārā plosījās tāda vētra, ka sargu soļus un uzvelkamo tiltu čīkstēšanu varēja tik tikko sadzirdēt.
   Nakts gājēji tiešām sasniedza mērķi noteiktajā laikā. Hercogs izvilka no kabatas kādu atslēgu, nokāpa dažus pakāpienus, pārgāja pāri nelielam pagalmam un atvēra kādas spraišļotas durvis, kuras līdz pusei slēpa kazenāju stādi un gara zāle. Viņš pagājās netālu pa kādu tumšu taku, kuras galā atradās iekšējs pagalms. Seit kādā stūrī bija redzamas akmens trepes, kas veda uz kādu plašu istabu vai drīzāk uz milzīgu gaiteni. Epernonam bija arī šā koridora atslēga.
   Viņš rūpīgi atvēra durvis un vērsa Indriķa uzmanību uz dīvaino iekārtu, kas pēc durvju atdarīšanas tūlīt krita acīs. Tur bija novietotas četrdesmit piecas gultas. Katrā gultā atradās gulētājs.
   Karalis aplūkoja visas gultas un gulētājus, pēc tam nemierīgā ziņkārē pagriezās pret hercogu un jautāja:
   —   Kas ir šie ļaudis?
   —   Cilvēki, kas šonakt guļ, bet rīt vairs negulēs.
   —    Un kāpēc viņi vairs negulēs?
   —   Lai Jūsu Majestāte varētu gulēt.
   —    Paskaidro. Tātad šie ļaudis ir draugi.
   Tālredzīgais Epernons veikli paskaidroja Indriķim, ka no šiem gaskoniešu muižniekiem viņš grib karalim nodibināt drošu miesassardzi. Arī iebildumam, ka karaliskā kase ir tukša un nevarēs maksāt augstās algas, veiklais hercogs mācēja pretoties. Viņš prasīja katram no četrdesmit pieciem vīriem pirmajam ceturksnim maku ar tūkstoš ekijiem, bet valsts mantas pārzinim no jaunā karaļa meža putnu un zivju nodokļa bija jau ienākuši 65 000 ekiju. Atlikušo daļu viņš pieprasīja personīgam nodoklim.
   —    Es jau zināju, - teica karalis. — Tu gādā par manu miesas sardzi, lai iegūtu sev naudu.
   —   Sire\
   —   Kāpēc tu izvēlējies tieši četrdesmit piecus? — ievaicājās karalis.
   —    Sire, skaitlis trīs ir svēts, tas ir arī patīkams. Ja jātniekam ir trīs zirgi, viņš nekad nepaliks kājām. Ja pirmais noguris, to atvieto otrais, un tad vēl paliek trešais, ko var izmantot pirmā saslimšanas vai ievainošanas gadījumā. Jums arvien būs trīs reiz piecpadsmit augstmaņi. Piecpadsmit sardzē, trīsdesmit atpūtā. Sardzes dienestā laiks ilgs divpadsmit stundas. Un šajās divpadsmit stundās pieci jums būs arvien pa labi, pieci pa kreisi, divi priekšā un trīs aizmugurē. Šādi apsargātu, jūs gan neviens neie­drošināsies aizskart.
   —   Goda vārds, tas ir veikls izkārtojums, hercog, nu es tev izsaku atzinību.
   —   Palūkojiet, sire, jūs droši vien gūsit iespaidu.
   —   Jā, viņi nav slikti ģērbti.
   —   Vai jūs vēl domājat, ka man nebija tiesības runāt par briesmām, kas jums draud?
   —   Es neteikšu nē.
   —   Tātad man bija taisnība.
   —   Varbūt.
   —   Monsieur Žojēzs to neiedomājās.
   —   Epernon, Epernon, nav labi nopelt tos, kas nav klāt un nevar aizstāvēties.
   —   Pie velna, bet klātesošos jūs gan mīlat nopelt, sire.
   —   Žojēzs mani arvien pavada. Šodien viņš bija līdzi Grēva laukumā.
   —   Bet es biju šeit, sire, un Jūsu Majestāte redz, ka es savu laiku neesmu velti izšķiedis.
   —   Pateicos, Lavalet.
   —   Sire, — Epernons pēc brīža ierunājās, — es gribēju Jūsu Majestātei kaut ko lūgt.
   —   Es tiešām brīnos, hercog, ka tu vēl nekā neesi lūdzis.
   —   Jūsu Majestāte šodien mīl zoboties.
   —   O, tu mani nesaproti, draugs, — sacīja karalis, kas ar jokiem gribēja atriebties, — vai arī tu saprati mani ļoti slikti. Es saku, ja tu esi man pakalpojis, tev ir tiesības lūgt. Lūdz!
   —   Tas ir pavisam citādi, sire. Es lūdzu Jūsu Majestātei kādu amatu.
   —   Amatu? Tu, kājnieku pulkvedis, vēlies vēl kādu amatu? Tu taču visu nevarēsi veikt.
   —   Jūsu Majestātei kalpot es esmu spējīgs kā Simsons. Jūsu Majestātes dēļ esmu gatavs nest debesis un zemi.
   —   Ko tu vēlies? — karalis nopūtās.
   —   Es vēlētos, kaut karalis atļautu man vadīt šos četrdesmit piecus augstmaņus.
   —   Kā? — karalis izbrīnījies iesaucās. — Tu gribi soļot aiz manis? Tu gribi uzupurēties, tu gribi kļūt gvardu kapteinis?
   —   Nē, nē, sirel
   —   Ko tad tu vēlies?
   —   Es gribu, lai šie gvardi labāk klausītu manai komandai, nevis cita. Bet es negribu tos vadīt. Man būs adjutants.
   "Tur kaut kas slēpjas, " Indriķis, galvu šūpodams, nodomāja. Tad viņš skaļi piebilda: — Labi, tu tos komandēsi.
   —   Slepeni?
   —   Jā. Bet kas būs manas četrdesmit piecu gvardes atklātais vadonis?
   —   Mazais Luanjaks.
   —   Jo labāk.
   —   Vai Jūsu Majestāte ir apmierināts?
   —   Pilnīgi.
   —   Tātad viss ir nokārtots, sire?
   —   Jā, bet…
   —   Bet?
   —   Kādu lomu spēlē pie tevis šis Luanjaks?
   —   Viņš ir mans Epernons, sire.
   —   Tad viņš tev dārgi maksā, — karalis norūca.
   —   Ko jūsu majestāte sacīja?
   —   Es sacīju, ka piekrītu.
   —            Es iešu pie mantas pārziņa, lai saņemtu četrdesmit piecus naudas makus.
   —   Šovakar?
   —   Mūsu ļaudis taču nevar rīt ēst savu pārtiku.
   —   Pareizi. Ej! Es atgriezīšos savās istabās.
   —   Vai sire ir apmierināts?
   —   Ļoti.
   —   Jūs būsit labi apsargāts.
   —   Jā, no ļaudīm, kas guļ ar samiegtām dūrēm. Tu jau pats redzi.
   —   Rīt viņi būs nomodā, sire.
   Epernons pavadīja Indriķi līdz galerijas durvīm un tad atstāja, sevī laimīgi noņurdēdams:
   —           Ja es arī neesmu karalis, tad man tomēr ir karaliska miesassardze, kas nekā nemaksā… Pie velna!

   Karalis par saviem draugiem nekad nekļūdījās. Viņš pazina viņu kļūdas un labās īpašības un mācēja lasīt viņu dvēseļu dziļākajās dzīlēs. Viņš tūlīt bija sapratis Epernona nodomu, bet tā kā viņš pretdevumu nekad nebija sagaidījis un tagad par 65 000 ekijus saņēma četrdesmit piecus gvardus, viņš jutās apmierināts.
   Tuvojoties istabai, kur viņu gaidīja sardzes virsnieks, kuru karaļa neparastā un vēlā iziešana nemaz nepārsteidza, viņš domāja par jauniegūto četrdesmit piecu vīru gvardi.
   —       Šie ļaudis, — viņš domāja, — droši vien būs drošsirdīgi un ļoti paklausīgi. Tur bija gan patīkamas, gan nejaukas sejas. Lieliski, ja var apzināties, ka četrdesmit pieci zobeni gatavi katrā mirklī aizstāvēt karali!
   Šī pēdējā doma, kas viņu rosināja atcerēties citus viņam padevīgus aizstāvjus, kuru zaudēšanu viņš rūgti nožēloja, Indriķi dziļi sāpināja, un to viņš izjuta visai bieži. Laiks bija nežēlīgs, cilvēki ļauni, un tas viss radīja karalī neizsakāmu splīnu. Valdnieka kroni valkāt nebija viegli, ja šis kronis vēl grīļojās un valkātājs dzīvoja vienās briesmās, ^ndriķis apvaicājās par Zojēzu.
   —   Hercogs vēl nav atgriezies, — virsnieks paskaidroja.
   —   Labi… Pasauc manu kalpotāju un ej projām.
   —       Sire, Jūsu Majestātes guļamistaba sakārtota un Viņas Majestāte karaliene vēlas zināt karaļa pavēles.
   Indriķis neatbildēja.
   —       Vai drīkstu Viņas Majestātei ziņot, ka viņa var nolikt spilvenu? — virsnieks kautri ievaicājās.
   —       Nē, nē, — Indriķis atbildēja. — Man daudz kas jāpārdomā, man ir darbs, es gulēšu viens.
   Virsnieks palocījās.
   —        Klausies, — Indriķis viņam uzsauca, — aiznes karalienei šīs austrumnieku konfektes, tās palīdz aizmigt.
   Un viņš pasniedza virsniekam konfekšu kārbiņu.
   Karalis iegāja savā guļamistabā. Viņš vienaldzīgi aplūkoja tualetes piederumus, par kuriem agrāk bija tā jūsmojis un kuri tagad bija kļuvuši gandrīz pretīgi. Iesmaržotie un ieziestie cimdi, smalka audekla maskas, dažādas ķīmiskas ziedes matu cirtošanai, bārdas krāsošanai, ausu sārtošanai un acu spīdināšanai jau sen bija aizmirstas.
   —   Mana gulta, — viņš nopūtās.
   Divi kalpi viņu noģērba, uzvilka viņam smalka frīziešu audekla naktsveļu, uzmanīgi pacēla un noguldīja palagos.
   —   Viņa Majestātes lasītājs! — sauca kāda balss.
   —       Nē, nevienu, — Indriķis atbildēja, — nevienu lasītāju. Lai viņš pats savā istabā lasa par mani lūgšanas. Vienīgi, ja atnāk Žojēzas hercogs, ievediet viņu pie manis.
   —    Bet ja viņš ierodas vēlu, sirel
   —       Ak, viņš arvien atgriežas ļoti vēlu, bet lai viņš atgrieztos kad atgriezdamies, vediet viņu pie manis. Vai dzirdējāt?
   Kalpotāji izdzēsa sveces un aizdedzināja kādu lampu ar degvielu, kas izplatīja zilgani palsu gaismu… Istaba iegrima savādā krēslā, ko karalis savās drūmajās pārdomās ļoti mīlēja. Tad viņi klusi atstāja valdnieka guļamistabu.
   Palicis viens un vientulībā vairīdamies no viegli draudošās baiļu sajūtas, Indriķis vēroja lampas gaismas rotaļu uz sienas, kamēr viņa skatiens neaizmaldījās tumšajā kaktā, kamēr viņa ausis nemēģināja uztvert niecīgāko troksnīti, ko varēja sacelt telpā slepeni ielidojušās noslēpumainās ēnas, kamēr viņa acis neapmiglojās un tas klusumā un vientulībā neaizmiga.
   Bet viņa miers nebija ilgs. Uztrauktas domas viņu vajāja gan nomodā, gan miegā, un viņš, šķiet, saklausīja istabā kādu troksni un pamodās.
   —   Žojēz, vai tu tas esi? — viņš jautāja.
   Neviens neatbildēja. Zilās lampas liesma bija kļuvusi bālāka, izgrieztos ozolkoka griestos tā atspulgoja tikai bālu laukumu, kurā zeltītie rotājumi krāsojās zaļgani.
   —            Viens, atkal viens, — karalis nomurmināja. — Ak, pravietim ir taisnība: valdniekam arvien jānopūšas!
   Pēc nelielas pauzes viņš piebilda: — Mans Dievs, dod man spēku dzīvē būt vienam, kā man nāvē jāpacieš vientulība.
   —           Nu, nu, to tu nu gan nevari apgalvot, ka nomiris tu būsi viens, — atbildēja skarba balss, kas metāliskā skarbumā atskanēja dažus soļus no gultas. — Par ko tad tu turi tārpus?
   Izbiedētais Indriķis piecēlās sēdus un bailīgi sāka meklēt padomdevēju.
   —   O, es šo balsi pazīstu, — viņš noņurdēja.
   —   Tā ir laime! — balss turpināja.
   Karaļa pieri klāja salti sviedri, un viņš nopūtās:
   —   Man liekas, ka tā ir Čiko balss.
   —   Tu dedz, Indriķi, tu dedz, — balss atbildēja.
   Vienu kāju no gultas izcēlis, Indriķis netālu no kamīna tai pašā atzveltnes krēslā, ko viņš pirms stundas bija norādījis Epernonam, ieraudzīja kādu galvu, ko uguns apmirdzēja sārtdzeltenā gaismā, kā to var redzēt Rembranta gleznās.
   Parādība izslējās uz rokām, tad nostājās uz saviem kaulainajiem, izliektajiem ceļiem un beidzot nostājās uz trīcošajām, tievajām kājām.
   —   Dievs, stāvi man klāt! — Indriķis iesaucās. — Tā ir Čiko ēna!
   —           Ak, manu nabaga Indriķi, — balss sacīja, — vai tu vēl arvien esi tik vientiesīgs?
   —   Ko tas nozīmē?
   —   Ēnas nerunā, aitasgalva, jo viņām nav ne miesas, ne mēles.
   —   Tad tu tiešām esi Čiko?
   —            Es nekā negribu apgalvot. Gan mēs vēlāk redzēsim, kas es esmu, gan jau redzēsim.
   —   Kā, tu neesi miris, manu nabaga Čiko?
   —   Ko tu kliedz kā ērglis. Gluži otrādi, es esmu miris, tūkstošreiz miris.
   —   Čiko, mans vienīgais draugs!
   —           Tev ir viena priekšrocība, kuras man nav, ka tu atkārto vienu un to pašu. Pie velna, tu nemaz neesi mainījies!
   —   Bet tu, tu, — karalis skumji iebilda, — vai tu esi mainījies?
   —   Liekas gan.
   —    Čiko, mans draugs, — sacīja karalis, abas kājas uz grīdas nolicis, — pasaki, kāpēc tu mani atstāji?
   —   Tāpēc, ka es esmu miris.
   —   Bet tu nupat teici, ka esot dzīvs.
   —    Un es to vēlreiz atkārtoju.
   —   Ko šī pretruna nozīmē?
   —   To, ka vieniem es esmu miris, otriem — dzīvs.
   —   Un kāds tu esi man?
   —   Tev es esmu miris.
   —   Kāpēc man tu esi miris?
   —    To pavisam viegli saprast. Klausies! Tu saviem labvēļiem nevari palīdzēt.
   —   Čiko!
   —   Nedusmojies, vai arī es sākšu to darīt.
   —   Jā, tev taisnība, — teica karalis, baidīdamies, ka ēna varētu pazust. — Runā, mans draugs, runā!
   —    Labi! Vai tu atceries, ka man bija mazs darījums ar Majēnas hercogu?
   —   Jā.
   —     Es to nokārtoju. Labi! Viņš pavēlēja mani uzmeklēt, lai varētu pakārt, un tu, uz ko es paļāvos, ka tu mani pret šo varoni aizstāvēsi, tu mani neaizsargāji, bet pameti. Tu ar viņu neizšķīries, bet samierinājies! Ko es varēju darīt? Es izsludināju sevi par mirušu, un mans draugs Gorenflo mani apbedīja, un kopš tā laika Majēnas hercogs mani vairs nemeklē.
   —    Tev ir bijusi liela drosme, Čiko. Saki, vai tu nezini, kas man tavas nāves dēļ bija jāizcieš?
   —         Pareizi, bet tas taču nebija nekas drausmīgs. Es vēl nekad tik mierīgi neesmu dzīvojis, kopš visa pasaule ir pārliecināta, ka es esmu miris.
   —    Čiko, Čiko, mans draugs! — karalis sauca. — Tu mani biedē, mana galva kļuvusi pavisam durna.
   —   O, un tu to ievēro tikai tagad?
   —   Es nezinu, ko man domāt.
   —   Kaut kas taču ir jādomā. Stāsti!
   —   Es domāju, ka tu esi miris un atgriezies.
   —   Tad es meloju.
   —            Tu vari teikt patiesību. Ceru, ka tu, kā gari mēdz, patlaban sāksi stāstīt kaut ko drausmīgu.
   —   Nenoliegšu. Sagatavojies, nabaga karali!
   —            Jā, jā, — sacīja Indriķis, — vai atzīsties, ka tu esi Augstākā uzmodinātā ēna? Kā citādi tu bū.tu nokļuvis šeit pa apsargātām ejām?
   Baiļu reibulis izgaisa, un Indriķis atkal iegulās gultā un gribēja
   ievīstīties segās.
   —   La, la, la! — Čiko iedziedājās noskaņā, kurā slēpās līdzcietība un sirsnība. — Nepārsteidzies. Tev tikai mani jāaptausta, un tu tūlīt pārliecināsies.
   —   Tātad tu neesi atriebības sūtnis?
   —   Pie velna! Vai tad man ir ragi kā sātanam vai liesmains zobens kā erceņģelim "Miķelim?
   —   Kā tu ienāci?
   —   Tu arī nupat atgriezies.
   —   Protams.
   —   Vai tu saproti, ka man vēl arvien ir tavas iedotās atslēgas, kas man karājas kaklā, lai neaizskartu tavus dzīvokļa pārraugus, kuriem vien bija tiesības tās nēsāt? Ar šīm atslēgām var iekļūt pie tevis, un es iekļuvu.
   —   Pa slepenajām durvīm?
   —   Protams.
   —   Kāpēc tu atnāci tikai šodien?
   —   Gan tu to uzzināsi.
   Indriķis atmeta palagus un gluži bērnišķīgā balsī sacīja:
   —   Čiko, es tevi lūdzu, nesaki nekā nepatīkama. Ak, kaut tu zinātu, kāda bauda ir dzirdēt tavu balsi!
   —    Es tev teikšu tikai patiesību. Slikti, ka patiesība tev šķiet nepatīkama.
   —   Tavas bailes no Majēnas hercoga nav tik nopietnas, vai ne?
   —   Gluži otrādi, ļoti nopietnas. Majēnas hercogs mani apveltīja ar piecdesmit spieķa sitieniem. Es iedrošinājos viņu pamielot ar simts zobena dūrieniem, un tagad viņš tic, ka es vēl esmu viņa parādnieks. Es nekā cita tā nebaidos kā šādus parādus, un es arī šeit nebūtu ieradies, ja nezinātu, ka Majēnas hercogs atrodas Suasonā.
   —   Labi, Čiko, ja jau tā, tad es ņemšu tevi savā apsardzībā, un es gribu…
   —   Ko tu gribi? Ievēro, Indriķi, tiklīdz tu piemini vārdus „es gribu", tu esi gatavs izteikt kādu muļķību.
   —   Es gribu, lai tu piecelies, lai tu parādies gaišā dienā.
   —   Es jau teicu.
   —   Es tevi aizstāvēšu.
   —   Labi.
   —   Čiko, es tev dodu karaļa godavārdu.
   —   Pietiek! Man ir kaut kas labāks.
   —   Kas?
   —   Mana ala, un es palikšu tur.
   —   Es tev aizliegšu, — dzīvi sauca karalis, nostādamies uz gultas pakāpieniem.
   —   Indriķi, tu dabūsi iesnas. Es tevi lūdzu, liecies atpakaļ gultā.
   —    Tev taisnība, bet tu noved mani izmisumā, — turpināja karalis, atkal ietīdamies segās. — Ja es, Indriķis Valuā, Francijas karalis, atzīstu, ka man ir diezgan šveiciešu, skotu un franču miesassargu, augstmaņu un mani četrdesmit pieci, kas var mani aizstāvēt, monsieur Čiko tomēr nejūtas drošs.
   —   Klausies… Kas tie par četrdesmit pieciem?
   —   Jā, četrdesmit pieci augstmaņi.
   —   Kur tu tos atradi? Taču ne Parīzē?
   —   Nē, bet šodien viņi ieradās Parīzē.
   —    Pie velna! — spēju domu satraukts, Čiko iesaucās. — Es tavus augstmaņus pazīstu. Četrdesmit pieci vīri, kuriem tik trūka ubaga somu.
   —   Nenoliedzu.
   —   Sejas, kuras redzot aiz smiekliem varēja nomirt.
   —   Čiko, viņu vidū ir arī cildeni vīri.
   —   Gaskonieši, kā tavas infantērijas ģenerālpulkvedis.
   —   Un kā tu, Čiko.
   —    O, es, Indriķi, tā ir liela starpība. Kopš es esmu atstājis Gaskoņu, es vairs neesmu gaskonietis.
   —   Vienalga. Man ir četrdesmit pieci citiem bīstami aizstāvji.
   —   Kurus vada četrdesmit sestais bīstamais, ko sauc par Epernonu.
   —   Pareizi.
   —   Un kas vēl?
   —   Luanjaks.
   —   Un ar tiem tu domā sevi aizsargāt?
   —   Nudien! — Indriķis īgni iesaucās.
   Čiko atslīdēja atzveltnes krēslā, papēžus atbalstīdams pret krēsla malu, tā kā viņa saliektie ceļi bija augstāk par viņa galvu.
   —   Man ir vairāk pulku, nekā tev, — viņš sacīja.
   —   Pulku? Tev ir pulki?
   —   Kāpēc gan ne?
   —   Kas par pulkiem?
   —    Gan tu redzēsi. Man vispirms ir visa armija, ko hercogs Gīzs sakārtoja Lotringā.
   —   Vai tu esi muļķis?
   —   Nē, īsta armija, vismaz seši tūkstoši vīru.
   —   Ja tu baidies no Majēnas hercoga, kāpēc tu gribi, lai tieši hercoga Gīza kareivji tevi apsargā?
   —   Tāpēc, ka es esmu miris.
   —   Tu jau atkal joko.
   —    Majēnas hercogs dusmojās uz Čiko. Es izmantoju savu nāvi, lai mainītu savu augumu, vārdu un sabiedrisko stāvokli.
   —   Tā tad tu vairs neesi Čiko?
   —   Nē.
   —   Kas tad tu esi?
   —   Es esmu Roberts Brikē, tirgotājs un ligas biedrs.
   —   Tu esi ligas biedrs, Čiko?
   Pārmetuma pilnos, mazliet nicigos vārdos Čiko izdevās karalim izskaidrot draudošo politisko stāvokli, sevišķi griežot vēfību uz Monpansjē hercogienes apmeklējumu un hercoga Gīza drizo noslēpumaino ierašanos. Viņš pastāstīja karalim viņa pretinieku nodomus un deva padomu sūtīt brālim, Anžū hercogam, apsolīto palīdzību un sūtīt arī sūtni pie brālēna Navarras Indriķa, kas gribēja ieņemt Indriķa māsas aizturēto pūra daļu — Kahoru.
   Karaļa vēlēšanos, lai Čiko dotos uz Flandriju, tas noraidīja.
   —   Tu liedzies?
   —   Jā.
   —   Tu negribi paklausīt?
   —   Negribu paklausīt.
   —   Vai man tev jāpaklausa?
   —        Vai tu man esi kaut ko iedevis, kas mūs saista. Vienīgo, kas man ir, esmu ieguvis ar mantojumu. Es esmu nabags un zemas kārtas muižnieks. Padari mani par pēru un hercogu, dod man marķīza titulu. Apbalvo mani ar pieciem simtiem tūkstošu ekiju, tad mēs varēsim runāt par sūtņa pienākumiem.
   Indriķis gribēja atbildēt un atrast labāko izeju, kādu karaļi arvien atrod, kad tiem jādzird šādi pārmetumi, bet šajā mirklī nošalca smagie samta durvju aizkari.
   —   Zojēzas hercogs, — virsnieks ziņoja.
   —   Pie velna, te tev būs, ko vēlies! Atrodi man labāku sūtni par šo!
   —         Tiešām, — norūca Indriķis, — šis velna puisis ir labāks padomdevējs par visiem maniem padomniekiem.
   —   O, tātad tu to atzīsti? — Čiko iesmējās.
   Un viņš iegrima krēslā un pieņēma lodes veidu, tā kā karaļvalsts visveiklākais jūrnieks nebūtu viņu atradis.
   Zojēzas hercogs varēja būt Francijas galvenais admirālis, arī tad viņš nekā neredzētu.
   Ieraudzījis savu jauno mīluli, karalis priecīgi iesaucās un sirsnīgi satvēra viņa roku.
   —        Apsēdies, Zojēz, mans bērns, — viņš aicināja. — Mans Dievs, cik vēlu tu ierodies!
   —   Jūsu Majestāte ir ļoti laipna, to ievērodama.
   Hercogs tuvojās gultai un apsēdās uz lilijām nokaisītā spilvena.

   Čiko palika, paslēpies atzveltnes krēslā. Žojēzs driz vien zvilnēja uz spilvena, ko karalis ērti bija iekārtojis savā gultā, un saruna sākās.
   —   Nu, Žojēz, vai jūs daudz klīdāt pa pilsētu? — karalis jautāja.
   —   Jā, sire, loti daudz, — Zojēzs vienaldzīgi atbildēja.
   —   Cik jūs ātri pazudāt no Grēva laukuma!
   —           Sire, atklāti sakot, tur nebija nekā atspirdzinoša, un es arī nemīlu redzēt cilvēkus ciešam.
   —   Līdzjūtīga sirds!
   —   Nē, patmīlīga sirds… Citu ciešanas bojā man nervus.
   —   Vai jūs zināt, kas notika?
   —   Kur, sire?
   —   Grēva laukumā.
   —   Nē.
   —   Salseds samelojās.
   —   O!
   —   Jums tas šķiet vienaldzīgi.
   —           Es atzīstos, sire, ka es necerēju no viņa dzirdēt kaut ko pārstei­dzošu. Es biju pārliecināts, ka viņš melos.
   —   Bet ja viņš būtu atzinies.
   —            Viens iemesls vairāk. Mazākā atzīšanās būtu padarījusi Gīzus uzmanīgākus. Viņi strādā, bet Jūsu Majestāte mierīgi atpūšas.
   —   Kā, tu paredzi šādas lietas un man nesaki ne vārda?
   —   Vai es esmu padomnieks, ka man jārunā par politiku?
   —   Lai paliek, Žojēz. Man ir vajadzīgs tavs brālis.
   —   Mēs abi esam Jūsu Majestātes rīcībā.
   —   Vai es varu uz viņu paļauties?
   —   Protams.
   —   Es viņu gribu kaut kur aizsūtīt.
   —   Ārpus Parīzes?
   —   Jā.
   —   Tas nav iespējams, sire.
   —   Kāpēc?
   —   Viņš šai mirklī nevar aizceļot.
   Indriķis izslējās uz elkoņiem un lielām acīm paskatījās uz 2ojēzu.
   —   Ko tas nozīmē? — viņš jautāja.
   Zojēzs pastāstīja karalim par brāļa mīlas sāpēm, kas viņu saista Parīzē, un ko viņš, Zojēzs, ar prātīgu rīcību cer pārvērst mīlas svētlaimē.
   Viņš bija iesācis ar to, ka šovakar pie dāmas logiem bija licis spēlēt trīs muzikantiem.
   —           Es novēlu tavam brālim labas sekmes, — sacīja Indriķis, — bet šoreiz viņam gan būs Parīze jāatstāj, kaut tas viņam arī nepatiktu. Es gribu, lai tieši viņš izpilda šo uzdevumu. Bet es ceru, ka tu, mācēdams dot tik labus padomus, nebūsi kļuvis kādas kaislības vergs?
   —   Es vēl nekad neesmu bijis tik brīvs kā patlaban.
   —   Lieliski. Tātad tu esi bez darba?
   —   Jā, sire.
   —   Man liekas, ka tu mīlinājies ar kādu skaistu dāmu.
   —   Jā, jā, ar Majēnas hercoga mīļāko, dāmu, kas mani dievina.
   —   Tā?
   —           Iedomājieties! Šovakar, kad es brālim biju visu paskaidrojis, es viņu atstāju, lai dotos pie dāmas. Padomi arī mani bija samulsinājuši, ūn es varu apzvērēt, sire, ka man šķita: es esmu iemīlējies tāpat kā Indriķis. Dāmu es atradu trīcošu un nobijušos. Vispirms es iedomājos, ka esmu kādu iztraucējis. Es apskatījos — nav neviena. Es mēģināju viņu nomierināt — velti. Es jautāju, viņa neatbildēja. Es gribēju skūpstīt, viņa novērsa galvu. Un tā kā es saraucu pieri, viņa noskaitās, piecēlās, mēs sastrīdējāmies, un viņa paziņoja, ka nekad nebūšot mājās, kad es to apmeklēšot.
   —   Nabaga Zojēzs, — karalis smaidīdams nopūtās. — Un ko tu darīji?
   —            Goda vārds, sire, es paņēmu savu zobenu un mēteli, pieklājīgi palocījos un aizgāju, pat atpakaļ nepaskatījies.
   —   Zojēz, tev ir drosme.
   —   Vēl jo lielāka, jo man likās, ka nabaga meitene nopūtās.
   —   Vai tu savu cietsirdību nenožēlosi?
   —            Nē, sire, ja es to būtu nožēlojis, es tūlīt būtu steidzies atpakaļ… Jūs saprotat, ka mani neviens nepārliecinās: nabaga meitene atstāj mani pret savu gribu.
   —   Un tāpēc tu aizgāji?
   —   Kā redzat, sire.
   —   Un tu tiešām neatgriezīsies?
   —           Nekad… Ja man būtu Majēnas hercoga vēders… Bet es esmu slaids, un man ir tiesības būt lepnam.
   —   Mans draugs, — karalis nopietni sacīja, — tā ir tava laime.
   —           Nenoliedzu, sire. Bet es tomēr ļoti garlaikošos, jo man nav nekā ko darīt, un es nezinu ko iesākt.
   —   Lieliski! Man ir tev kāds darbs.
   —   Kas man jādara, sire? Runājiet!
   —   Tev jāsapošas.
   Zojēzs izbailēs sakustējās.
   —   Nē, nē, to gan neprasiet, sirel
   —   Tev jākāpj zirgā.
   Zojēzs palēcās.
   —   Zirgā! Nē, nē, nestuves ir daudz labākas.
   —   Zojēz, diezgan jokots! Saproti, ka tev jāsapošas un jākāpj zirgā.
   —   Nē, sire, — hercogs nopietni atsacījās, — tas nav iespējams.
   —   Kāpēc nav iespējams? — karalis dusmīgi vaicāja.
   —   Jo… jo… es esmu admirālis.
   —   Labi, Francijas admirāļa kungs. Jums taisnība, ka admirālis nevar kāpt zirgā, bet uz kuģi jūrnieks var doties. Jūs tūlīt ar kuģi dosities uz Ruānu, kur atradīsit savu admirāļa galeru. Kāpiet galerā un brauciet uz Antverpeni!
   —   Uz Antverpeni, — Zojēzs izmisis iesaucās, it kā būtu saņēmis pavēli braukt uz Kantonu vai Valpreiso.
   —   Liekas, ka es tā teicu, — karalis ledaini atbildēja, noraidot visus iebildumus. — Liekas, ka es tā teicu, un es negribu atkārtot.
   Vairs ne vārda nebildis, Zojēzs uzmeta plecos mēteli, paņēma zobenu un samta cepuri.
   —   Augstais Dievs, kā gan jānopūlas, lai kādu padarītu paklausīgu, — Indriķis norūca. — Ja es arī pats aizmirstu, ka esmu pavēlnieks, tad citiem gan to derētu atcerēties. ^ •
   Zojēzs klusi un atturīgi palocījās un pa paražai uzlika roku uz zobena roktura.
   —   Gatavs pakalpot, sire, — viņš teica balsī, kas patvaldnieka gribas un pārmetumu dēļ bija pārvērtusies mīkstā vaskā.
   —   Tu dosies uz Ruānu, kur kāpsi kuģi, ja tu nevēlies līdz Briselei nokļūt jāšus.
   Indriķis gaidīja Zojēza iebildumus, bet viņš tikai palocījās.
   —   Vai tu labāk nejāsi?
   —   Es nekad nedodu kaut kam priekšroku, ja ir jāizpilda jūsu pavēles, sire.
   —   Dusmojies, dusmojies, nekrietnais! — Indriķis iesaucās. — O, karaļiem nekad nav īstu draugu!
   —   Kas pavēl, tam visi ir tikai kalpi, — Zojēzs svinīgi atbildēja.
   —   Monsieur, — karalis aizkaitināts turpināja, — jūs dosities uz Ruānu. Jūs nokļūsit līdz savai galerai un sapulcināsit Kodebekas, Arflēras un Djepas garnizonus, kurus es likšu atbrīvot. Jūs novietosities sešos kuģos, un jums tie jānogādā manam brālim, kam ir apsolīta palīdzība.
   —   Klausos, sire.
   —   Kopš kura laika jūs vairs neizmantojat savu admirāļa varu?
   —   Man ir tikai tiesības paklausīt, un es pēc iespējas izvairos no katras atbildības.
   —   Labi, hercog. Jūs tūlīt saņemsit aizceļošanas pavēli.
   —   Kad, sirel
   —   Pēc stundas.
   Zojēzs godbijīgi palocījās un pagriezās pret durvīm. Karalim iesmeldzās sirds.
   —         Kā, jūs pat neatvadāties! — viņš iesaucās. — Admirāļa kungs, jūs neesat visai pieklājīgs, kaut gan to mēdz pārmest visiem jūrniekiem. Varbūt, ka par infantērijas pulkvedi es varēšu vairāk priecāties.
   —         Piedodiet, sire, — Zojēzs stomījās, — es esmu slikts galminieks un vēl sliktāks jūrnieks, un es saprotu, ka Jūsu Majestāte nožēlo, ko manā labā esat darījis.
   Un viņš izgāja. Strauji aizcirstās durvis izkustināja gaisu, un aizkari vien noplīvoja.
   —         Un tā mani mīl tie, kam es tik daudz laba esmu darījis! — karalis nopūtās. — Zojēz, nepateicīgais Zojēz!
   —         Vai tu nevēlies viņu vēlreiz pasaukt? — jautāja Čiko, pie karaļa gultas pienācis.— Vai tev ne mirkli nav pastāvības, vai tu atkal nožēlo?
   —         Tu esi lielisks, — karalis atbildēja. — Vai tu domā, ka ir tik patīkami oktobrī izbaudīt jūras lietu un vēju? Es gribētu redzēt tevi viņa vietā, patmīlīgais.
   —   Pavēli, lielo karal, pavēli!
   —   Doties ceļojumā pāri zemēm un jūrām?
   —   Pāri zemēm un jūrām. Šai mirklī tā ir mana karstākā vēlēšanās.
   —         Ja es tevi gribētu kaut kur aizsūtīt, kā Zojēzu aizsūtīju, vai tu būtu apmierināts?
   —   Es būtu ne vien apmierināts, bet es tev to pat lūdzu.
   —   Tu vēlies būt sūtnis?
   —   Jā.
   —   Un doties uz Navarru?
   —   Kaut pie paša velna, lielo karali.
   —   Tu zobojies, muļķi?
   —         Sire, dzīvs būdams es neesmu bijis pārāk līksms, un miris es esmu vēl bēdīgāks.
   —   Bet nupat tu negribēji atstāt Parīzi.
   —   Augsto valdniek, es biju netaisns, ļoti netaisns, un es to nožēloju.
   —   Un tagad tu vēlies doties projām no Parīzes?
   —   Tūlīt, karali! Bez kavēšanās, valdniek!
   —   To es nesaprotu.
   —   Vai tu nedzirdēji Francijas galvenā admirāļa vārdus?
   —   Kurus?
   —   Aizrādījumu par saviem sakariem ar Majēnas hercoga mīļāko.
   —   Un tad?
   —         Ja šī dāma, iemīlējusies tik skaistā vīrietī kā hercogs, nopūzdamās atvadās, tad tam ir savs iemesls.
   —   Protams, citādi viņa neatvadītos.
   —   Vai tu zini šo iemeslu? Nē? Nu — Majēnas hercogs atgriezīsies.
   —   O-o! — karalis izdvesa.
   —   Vai tu saproti, es vēlos tavu laimi.
   —  Jā, es saprotu un sāku ticēt, ka Majēnas hercogs atgriezīsies. Bet tu, Čiko, vai tu neesi bailīga, vai iemīlējusies sieva?
   —   Es, Indriķi, es esmu gudrs vīrs, kam ar Majēnas hercogu ir atklāts rēķins, iesākta partija. Ja viņš mani atradīs, viņš no jauna gribēs mani notvert. Viņš ir veikls jokdaris, no kura jābaidās.
   —   Kā tā?
   —   Viņš tik smalki jokosies, ka es droši vien dabūšu kādu naža dūrienu.
   —   O, es pazīstu savu Čiko, kas nekad nepaliks neatmaksājis.
   —   Es viņam atmaksāšu desmitkārtīgi.
   —   Jo labāk. Tad jūsu partija būs pabeigta.
   —  Jo Jaunāk, pie velna, gluži otrādi, jo ļaunāk! Hercoga ģimene sacels lielu brēku, tu dabūsi kaklā visu līgu, un kādā jaukā rītā tu man sacīsi: „Čiko, mans draugs, piedod man, bet man tevi jāpastaipa uz moku sola."
   —   Es tev to sacīšu?
   —   Tu to sacīsi un arī izpildīsi, kas būs vēl ļaunāk, augsto valdniek. Man labprāt patiktu, ka lieta ievirzītos citā gultnē. Vai tu saproti? Es jūtos ļoti labi un varu kādu laiku tā vēl padzīvot. Es došos uz Navarru, ja tu mani sūtīsi.
   —   Protams.
   —   Es gaidu tavas pavēles, karali.
   Čiko nostājās Žojēzam līdzīgā pozā un sāka gaidīt.
   —   Redzi, Čiko, man ir kāds nodoms par kādu ķildu starp Margo un viņas laulāto draugu.
   —   Skaldīt un valdīt — tā ir politikas ābece jau gadu simteņus.
   —   Vai tev tas nepatīk?
   —   Vai es varu ko iebilst? — Čiko atbildēja. — Dari, ko gribi, valdniek. Es esmu tikai sūtnis. Bet tu man vēl neesi izsniedzis apliecību, ka es esmu neaizskarams. To es gan vēlētos.
   —   Bet tev vēl jāzina, ko sacīt manam svainim.
   —   Sacīt? Nē, nē, nē! Par sarunām arvien jāatbild. Kas pasniedz ziņojumu, to satver tikai aiz rokas.
   —         Labi, es tev iedošu vēstuli. Bet tev tomēr jāzina mani ieskati par Margo un viņas vīru, — Indriķis nepacietīgi iesaucās. — Tu esi gaskonietis, mana vēstule Navarras galmā sacels troksni. Tevi izjautās, tev būs jāatbild. Pie velna! Tu būsi mans pilnvarotais. Tu nedrīksti izskatīties pēc muļķa aitas.
   —   Mans Dievs, — Čiko paraustīja plecus, — cik tu esi neatjautīgs, lielo valdniek. Vai tu domā, ka es nesīšu vēstuli veselas divi simti piecdesmit jūdzes, neuzzinājis, kas tajā ir rakstīts! Deviņas raganas! Nerūpējies, uz tuvākā ielas stūra, zem tuvākā koka, tur es, es tavu vēstuli attaisīšu. Tu kopš desmit gadiem raidi sūtņus uz visām valstīm un to vēl/ nezini? Saldu dusu, es atgriezīšos savā vientulībā.
   —   Kur ir tava vientulība?
   —   Inokenta kapsētā, karali.
   Indriķis palūkojās uz Čiko gluži izbrīnījies.
   —   Vai ne, to tu negaidīji? — jautāja Čiko, paņemdams mēteli un cepuri.
   —    Tādam jābūt, ja grib stāties sakaros ar cilvēkiem no viņpasaules. Nokārtots, rīt vai nu es vai mans sūtnis.
   —    Bet tavam sūtnim jāzina kāda parole, lai es zinātu, ka tu esi viņu sūtījis, un lai viņš iekļūtu pie manis.
   —    Lieliski! Ja es ieradīšos, tad tev nebūs daudz jāraizējas. Ja tas būs mans sūtnis, viņš nāks no ēnas.
   Pēc šiem vārdiem viņš tik veikli pazuda, ka Indriķis māņticībā tiešām nevarēja nojēgt, vai pa durvīm izgājis dzīvs cilvēks vai rēgs. Neatskanēja ne visniecīgākais troksnis, un pat aizkars nepakustējās.
   Par Čiko pazušanu un šķietamo nāvi jāsaka, ka Čiko tiešām atzina par labāku, kādu laiku pazust no pasaules un paglābties no Majēnas hercoga atriebības. Viņš patvērās klosterī pie sava drauga Gorenflo, kas grūtu sirdi rakstīja karalim vēstuli par Čiko nāvi. Šo vēstuli Čiko pats diktēja.
   Karalis atsūtīja personīgi rakstītu atbildi:
   „Priora kungs, es gribu mūsu nabaga Čiko apbedīt krāšņi un iespaidigi. Es par viņu bēdājos no visas sirds, jo viņš bija ne vien uzticīgs un padevīgs draugs, bet arī dižciltīgs muižnieks. Es viņu apkaisīšu puķēm un tā iekārtošu, lai viņš dusētu saulē, ko viņš kā dienvidnieks ļoti mīlēja. Dalīdamies jūsu sērās, es izpildu jūsu vēlēšanos un jūs atsaucu no Bonomas priorejas. Man Parīzē vajadzīgi padevīgi vīri un labi garīdznieki, un jūs nedrīkstat dzīvot tālumā. Es jūs ieceļu par jakobīņu klostera prioru, un jūs dzīvosit pie Svētā Antuāna vārtiem, apkaimē, kur mūsu nabaga draugs jutās tik laimīgs.
   Jūsu padevīgais Indriķis, kas jūs lūdz neaizmirst viņu lūgšanās
   Var iedomāties, kā priors par karaļa pašrocīgo vēstuli iepleta acis, apbrīnoja Čiko gara lieliskumu un steidzās pieņemt apsolīto goda vietu. Gorenflo arvien bija bijis mazliet godkārīgs.
   Karaļa un Čiko vēlēšanās piepildījās. Saulgozī, puķu vidū, zem brīnišķa vīnogu krūma apbedīja šķirstu ar šķietamo līķi. Un tiklīdz Čiko bija svinīgi apbedīts, viņš palīdzēja Gorenflo pārvietoties uz jauno vietu.
   Doms Modests Gorenflo svinīgā un krāšņā ceremonijā uzņēmās jakobīņu klostera pārvaldīšanu. Čiko ieradās Parīzē naktī. Viņš pie Busī vārtiem nopirka mazu namiņu, kas tam izmaksāja trīssimt ekiju, un, kad viņš gribēja apmeklēt Gorenflo, viņš izmantoja trīs ceļus: cauri pilsētai, kas bija visīsākais, gar krastmalu, kas bija visdzejiskākais, un gar mūriem, kas bija visdrošākais.
   Bet sapņotājs Čiko izvēlējās gan vienu, gan otru ceļu, un tā kā upe tolaik vēl nebija ierobežota akmens mūros, bet tās ūdeņi glāstīja lēzenos krastus, pilsētas iedzīvotāji skaistā mēnessgaismā nereti dabūja redzēt Čiko slaido tēlu.
   Iekārtojies jaunajā dzīvokli un mainījis vārdu, Čiko pūlējās mainīt arī seju. Tagad viņš saucās Roberts Brikē un gāja, mazliet uz priekšu salicis. Sešos gados viņa galva bija kļuvusi gluži kaila, un citkārt melnie cirtainie mati bija vēl saglabājušies tikai gar kaklu. Viņš piekopa vaibstu spēli, kurā sasniedza lielas sekmes, un prata savu seju pārvērst pilnīgi nepazīstamu.
   Gaišā dienas laikā Čiko tagad atgādināja īstu Robertu Brikē: viņa mute pletās līdz ausīm, zods aizsniedza degunu un acis tā spīguļoja, ka ne vienam vien kļuva baisi.
   Vienīgi savas garās rokas un milzīgās kājas Čiko nevarēja saīsināt. Bet viņam nekad netrūka izdomas, un viņš tā mācēja saliekt muguru, ka viņa rokas garumā līdzinājās kājām.
   Čiko bija uzmanīgs un nemeklēja paziņas. Neraugoties uz savu veiklību, ari viņš pastāvīgi nevarēja sevi kropļot. Viņš dzīvoja ļoti vientuļi, kas tam labi patika. Viņš izklaidējās vienīgi, viesojoties pie Gorenflo, ar kuru viņš arvien sadzēra 1550. gada vīnu, ko cienījamais priors bija atvedis līdzi no Bonomas.
   Bet ari lieli gari ir pakļauti pārmaiņām. Paldies Dievam, ari Gorenflo pārmainījās, taču nevis fiziski, bet gan morāli. Čiko ieradās pie priora pusdienās kā ubags, un kopš šā mirkļa garīdznieks kļuva atturīgāks.
   Čiko par sava drauga pārmainišanos nemaz nenoskuma. Pie karaļa Indriķa kādā pieredzē viņš bija ieguvis līdzīgu atziņu. Viņš tikai atturējās, tas bija viss. Viņš vairs negāja uz prioreju ik pārdienas, bet vienreiz nedēļā, tad pa divām nedēļām reizi un beidzot — reizi mēnesī. Gorenflo bija tik lepns, ka to nemaz neievēroja.
   Čiko bija pārāk liels filozofs, lai kļūtu juteklīgs. Viņš klusībā pasmējās par sava drauga nepateicību un pēc paraduma pakasīja degunu un zodu.
   — Es zinu, ka ūdens un laiks ir divi varenākie iznīcināšanas līdzekļi, — viņš sacīja. — Viens iznīcina akmeni, otrs — augstprātību. Pagaidīsim.
   Un viņš gaidīja.
   Viņš bija nodevies gaidīšanai, kad to pārsteidza jau minētie piedzīvojumi. Cerēdams, ka karalis, ko viņš vēl arvien mīlēja, kaut gan bija miris, jaunajos apstākļos viņu aizstāvēs, viņš nolēma ierasties pie tā kā gars un pareģot nākotni. Mēs redzējām, ka Čiko viņa nodoms izdevās ļoti veikli, un tagad sekosim viņam no Luvras līdz mazajam namiņam.

   Lai no Luvras sasniegtu mājas, Čiko nebija jāiet tāls ceļš. Viņš nokāpa pa stāvo krastu pie Senas un aizbrauca ar laivu, kuru pats vadīja.
   Ceļā viņš pārdomāja, ka karalis vēl arvien bija palicis tas pats vārgais un cēlais, dzejiskais un fantastiskais gars, mūžam iedomīgā dvēsele, kas vairāk prasīja nekā varēja dot, nelaimīgais karalis, nabaga karalis, nožēlojamākais cilvēks visā valstī.
   —    Man liekas, — viņš sev sacīja, — ka es viens pats esmu izpētījis šo greznības un nožēlošanas, bezdievības un māņticības savādo sakopojumu, es viens pats pazīstu Luvru, pa kuras trepēm gājuši tik daudz mīluļu, lai aizietu kapā, cietumā vai aizmirstībā. Es viens pats bez briesmām varu rotaļāties ar šo kroni, ar kuru tik daudzi ir apdedzinājuši pirkstus.
   Kad Čiko bija izkāpis malā un tuvojās Augustīna ielai, viņu pārsteidza balsis un mūzika, kas tik agrā stundā traucēja parasti kluso pilsētas nostūri.
   —    Liekas, ka šeit svin kāzas, — viņš sākumā nodomāja. — Pie velna! Es esmu tikai piecas stundas gulējis un tagad nevarēšu aizmigt, kaut gan mani kāzas nekad nav interesējušas.
   Tuvodamies savam namam, viņš ielas reto māju logos ieraudzīja dejojam spožu zaigu. To izstaroja ducis lāpu, ko turēja kalpi un pāži, kamēr divdesmit četri muzikanti traka itālieša vadībā nežēlīgi apstrādāja savas vijoles, kontrabasus, cītaras, trompetes un bungas.
   Šis trokšņotāju bars glītā ierindā, par lielu pārsteigumu Čiko, bija nostājies tieši pie viņa nama. Nezināmais vadonis, kas šo traci bija sarīkojis, muzikantus un pāžus bija tā sakārtojis, ka tie bija pagriezušies taisni iepretim Roberta Brikē mītnei.
   * Mirkli Čiko izbrīnījies noraudzījās šai parādībā un ieklausījās savādajās skaņās. Tad viņš sasita kaulainās rokas un iesaucās:
   —   Tā ir kļūda, nav taču iespējams, ka manis dēj taisa tādu troksni!
   Viņš piegāja tuvāk un iejaucās ziņkārīgajos, ko bija pievilinājusi
   serenāde, uzmanīgi novērodams, ka visu lāpu gaisma apspīdēja tikai viņa māju un ka neviens skatītājs visā pūlī neinteresējās ne par māju iepretim, ne par kādu citu tuvāko kaimiņu.
   —    Tiešām, — Čiko nomurmināja, — tas domāts man. Vai manī būtu iemīlējusies kāda sveša princese?
   Šī atziņa gan likās pievilcīga, bet Čiko tomēr nekādi nepārliecināja. Viņš pagriezās pret namu, kas atradās iepretim.
   Vienīgi divi logi, kam nebija slēģu, brīžiem ielāsmojās, citādi visa māja šķita kā izmirusi.
   —           Tur droši vien guļ pārāk ciešā miegā, — Čiko norūca. — Pie velna, tāda trakošana var pat miroņus uzmodināt!
   Orķestris turpināja spēlēt, it kā apsveikdams karāļpāri.
   —           Piedodiet, draugs, — Čiko griezās pie kāda lāpnesēja, — vai jūs nevarat pateikt, kam spēlē šo mūziku?
   —           Pilsonim, kas dzīvo šai namā, — kalps atbildēja, norādīdams uz Roberta Brikē māju.
   —   Man, noteikti man, — Čiko nodomāja.
   Viņš izspiedās cauri pūlim, lai no pāžu krūtīm un piedurknēm nolasītu noslēpuma atrisinājumu, bet visu ģerboņi bija rūpīgi paslēpti zem ķieģeļkrāsas mēteļiem.
   —            Kas ir jūsu kungs, mans draugs? — Čiko apvaicājās tamburīna sitējam, kas pūta uz pirkstiem elpu, lai tos sasildītu, jo tieši šai mirklī viņam nebija jāspēlē.
   —            Pilsonis, kas dzīvo šajā namā, — muzikants atbildēja, ar sitamo norādīdams uz Roberta Brikē namu.
   —            O-o! — Čiko izdvesa. — Viņi man ne vien spēlē, bet man arī pieder. Arvien labāk! Palūkosim, kā tas viss beigsies.
   Viņš savilka seju visneiespējamākā izteiksmē, ar pūlēm izlauzās cauri pāžu, kalpu un muzikantu pūlim un aizsniedza durvis, lāpnešu apgaismotajā lokā droši izvilka atslēgu, atvēra durvis, iegāja iekšā, durvis atkal aizvēra un aizgrūda aizbīdni. Tad viņš izgāja balkonā, nolika tur ādā apvilktu krēslu, ērti apsēdās, atslēja zodu pret margām un sacīja:
   —           Kungi, vai jūs nemaldāties, vai jūsu burvju skaņas tiešām ir domātas man?
   —   Vai jūs esat monsieur Roberts Brikē? — orķestra vadonis jautāja.
   —   Jā.
   —            Mēs esam jūsu rīcībā, monsieur, — atbildēja itālietis un pavicināja savu zizli, izvilinādams jaunu meldiņu.
   —            To nu es vairs nesaprotu, — Čiko noņurdēja, asu skatienu pārlūkodams pūli un kaimiņu mājas. Pēkšņi pa balkona grīdas spraugu, viņš zem sava nama nojūma ieraudzīja tumšā mētelī satinušos vīru, kam bija melna cepure ar sarkanu spalvu un garš zobens. Iedomājies, ka viņu neviens neievēro, tas aizrautīgi lūkojās pretējā izmirušajā namā. Orķestra vadonis vairākas reizes piegāja pie svešā un sarunājās. Čiko tūlīt nojauta, ka tā bija galvenā persona un ka melnā cepure slēpa kādu augstmani.
   Tagad viņa uzmanību saistīja nepazīstamais.
   Drīz vien viņš redzēja, ka ielas galā parādījās trīs jātnieki un ar pātagām iztrenkāja ziņkārīgos.
   —            Monsieur Zojēzs, — norūca Čiko, kas starp jātniekiem pazina Francijas galveno admirāli.
   Tiklīdz ziņkārīgie bija projām, orķestris kā pēc mājiena apklusa.
   Kavalieris piegāja pie augstmaņa zem nojumes un jautāja:
   —   Nu, Indriķi, kas jauns?
   —   Nekas, brāli, nekas.
   —   Nekas?
   —   Nē, viņa neparādījās.
   —   Tātad šie puiši netaisīja nekādu troksni?
   —   Viņi visus vai apdullināja.
   —    Viņi nekā nekliedza, kā es tiem pavēlēju, vai viņi spēlēja par godu šim pilsonim?
   —   Viņi kliedza tik skaļi, ka viņš sēž uz balkona un personīgi noklausās serenādē.
   —   Un viņa neparādījās.
   —   Ne viņa, ne kāds cits.
   —   Bet doma bija lieliska, — Zojēzs sajūsmināts teica. — Viņa bez bailēm varēja parādīties kā visi šie pilsoņi, kas klausās viņu kaimiņiem veltīto mūziku.
   Indriķis papurināja galvu un atbildēja:
   —   O, var redzēt, ka tu viņu nepazīsti, brāli.
   —    Es viņu pazīstu gan, es pazīstu visas sievietes. Un ja vien viņu var ieskaitīt to pulkā, tad mēs nedrīkstam zaudēt drosmi.
   —   Mans Dievs, tu to saki jau gluži bezcerīgi!
   —    Nepavisam ne. Tagad pilsonis savu serenādi varēs klausīties katru vakaru.
   —   Viņa pārvietosies dzīvot citur.
   —    Kāpēc, ja tu nekā neteiksi, ja tu viņai nerādīsies, ja tu paliksi paslēpies? Vai pilsonis kaut ko sacīja, ka viņam parāda tādu uzmanību?
   —    Viņš sarunājās ar muzikantiem… Redzi, brāli, viņš tiešām grib vēlreiz runāt.
   Nolēmis lietu noskaidrot, Brikē patiesi piecēlās, lai otro reizi iztaujātu orķestra vadoni.
   —   Jūs tur, klusējiet un ejiet iekšā! — Anselms īgni uzsauca. — Pie velna, klausieties savu serenādi un turiet muti!
   —    Savu serenādi, savu serenādi, — Čiko laipni noņurdēja. — Es taču gribu zināt, kam mana serenāde domāta.
   —   Jūsu meitai, aitasgalva!
   —   Piedodiet, monsieur, man nav meitas.
   —   Nu, tad jūsu kundzei.
   —   Paldies Dievam, es esmu neprecējies.
   —   Jums personīgi! Un ja tu neiesi iekšā…
   Zojēzs draudus sāka pierādīt darbos un pagrieza zirgu pret balkonu, iejādams muzikantu barā.
   —    Deviņi pērkoni! — Čiko iesaucās. Kas uzmācas muzikantiem, ja viņu spēle lemta man?
   —    Vecais muļķis, — Zojēzs, dūri kratīdams, noņurdēja, — ja tu savu riebīgo seju nepaslēpsi savā kraukļa ligzdā, muzikanti uz tava pakauša sadauzīs visus savus instrumentus.
   —    Liec šo nabaga cilvēku mierā, — Indriķis sacīja, — viņam tiešām jābrīnās.
   —    Pie velna, par ko viņš brīnās! Patiešām, ja jau mēs sākām troksni, kādam taču jāparādās pie loga. Paspīdzināsim šo pilsoni, aizdedzināsim viņa māju, rīkosimies, rīkosimies!
   —    Nekā, brāli, — atteica Indriķis, — mēs neesam šīs sievietes ievērības cienīgi. Mēs esam uzvarēti, padosimies!
   Brikē no sarunas nezaudēja ne vārda, un beidzot viņš visu saprata. Viņš bija gatavs abiem jaunekļiem palīdzēt.
   Bet Zojēzs paklausīja brāli un atlaida pāžus, kalpotājus un muzikantus.
   Tad viņš aizveda brāli sāņus un pastāstīja, ka viņam karalis pavēlējis tūlīt doties uz Flandriju. Viņš lūdza brāli ceļot līdzi. Indriķis atzinās, ka nav spējīgs atstāt savas mīļākās dzīvesvietu. Zojēzs no sava lūguma atsacījās un sirsnīgi piebilda, ka viņš pēc atgriešanās cer redzēt brāli laimīgu. Zojēzs pavēlēja muzikantiem iet mājup un pavadīja brāli līdz vārtiem.
   Indriķis vēlreiz paskatījās uz tukšo māju, raidīja pēdējo lūgšanu tās logiem un tad lēni un klusēdams sekoja brālim.
   Redzēdams jaunekļus un muzikantus aizejam, Roberts Brikē bija cieši pārliecināts, ka atgadījumam būs turpinājums. Viņš trokšņaini atstāja balkonu un aizvēra logu, pēc tam uzkāpa bēniņos un no turienes sāka novērot pretējo logu.
   Tiklīdz ielas troksnis bija apklusis, kāds no savādās mājas augšējiem logiem klusi atvērās un parādījās kāda galva.
   —    Nekā, — atskanēja vīrieša balss, — nekādas briesmas vairs nedraud. Visa kņada bija lemta mūsu kaimiņam. Jūs varat atstāt savu paslēptuvi, cienītā kundze, un atgriezties savā istabā.
   Pēc šiem vārdiem vīrietis logu atkal aizvēra, aizdedzināja lampu un pasniedza kādam roku.
   Čiko uzmanīgi skatījās. Bet tiklīdz viņš bija ieraudzījis sievietes bālo un cēlo seju, kas parādījās lampas gaismas lokā, un pamanījis maigos, skumjos skatus, ko pārmainīja kalps un viņa pavēlniece, viņš pats nobāla un juta dzīslas sastingstam ledainā saltumā.
   Jaunā sieviete bija tik tikko divdesmit četrus gadus veca. Viņa devās pa trepēm lejā. Viņas kalps tai sekoja.
   —    Ak, — Čiko murmināja, nosvīdušo pieri slaucīdams un it kā briesmīgu parādību izgaisināt gribēdams, — ak, grāf Indriķi, drošsirdīgo, daiļo jaunekli, neprātīgo mīlētāj, nelolo veltas cerības!
   Tad ari viņš atgriezās Istabā… gluži saīdzis, it kā ellē būtu nokāpis, un, veclaicīgajā mājā valdošās grūtsirdības mākts, apsēdās krēslā un nogrima dziļās domās.

   Čiko savā atzveltnes krēslā nosapņoja visu nakti. Tiešām, viņu drīzāk nodarbināja sapņi nekā pārdomas.
   Atgriešanos pagātnē, jau aizmirstībai atdotu atmiņu atdzīvināšanu nevarēja nosaukt par domāšanu. Čiko visu nakti pavadīja pasaulē, kuru viņš jau sen bija atstājis un kuru klāja dziļas ēnas, kur bālās sievietes skats kā uzticīga lampa atkal apmirdzēja laimīgus un skumjus atmiņu tēlus.
   Kad rītablāzma sudraboja logu stiklus, viņš sacīja:
   —   Spoku stunda garām, tagad mums jādomā arī par dzīvajiem.
   Viņš piecēlās, apjoza garo zobenu, uzmeta plecos apmetni vīnrauga
   krāsā, kas droši aizsargāja pret lietu, un cītīgi pārbaudīja sava naudas­maka saturu un zābaku zoļu stiprumu.
   Likās, ka Čiko gatavojas karagājienam, kam vajadzīga sevišķa uzmanība.
   Čiko bija apveltīts ar lielisku izdomu. Viņa mājas griestu resnie spraišļi bija koši izkrāsoti.
   Vienā šādā spraislī viņš bija izgrebis spraugu, kurā uzglabājās tūkstoš zelta ekiju.
   Čiko bija izdomājis šādi:
   —           Katru dienu es izdodu viena ekija divdesmito daļu. Tātad man ir līdzekļi, lai dzīvotu 20 000 dienu. Tik ilgi es nekad nenodzīvošu, bet pusi es gan sasniegšu, vecāks kļūstot, es savus izdevumus pamazām varēšu palielināt, jo vecumā dzīve arvien vairāk jāsaldina. Tā es varēšu nodzīvot divdesmit vai divdesmit piecus burvīgus gadus. Paldies Dievam, tas ir pilnīgi pietiekami.
   Kad viņš šajā rītā atvēra kasi, lai izdarītu aprēķinu, viņš sev sacīja:
   —            Goda vārds, šis gadu simtenis ir bargs, un laiki nav radīti augstsirdībai. Es pret Indriķi nejutu nekādas maigas jūtas. Šis tūkstotis ekiju nav viņa dāvāti, es tos saņēmu no kāda tēvoča, kas man apsolīja sešas reizes vairāk. Šis tēvocis, protams, bija vecpuisis. Ja vēl būtu nakts, es izņemtu no karaļa kabatas simts ekiju, bet ir jau diena, un man nav cita avota kā vienīgi manējais un… pie Gorenflo.
   Par iedomu, ka no Gorenflo vajadzētu aizņemties naudu, viņa cienījamais draugs pasmaidīja.
   • Tas būtu jauki," viņš turpināja prātot, "ja maitre Gorenflo, kas man parādā savu laimi, savam draugam iedotu simts ekiju priekš karaļa, kurš viņu iecēlis par jakobīņu prioru."
   —   O, tas vairs nav Gorenflo! — viņš nopūtās.
   —        Bet Roberts Brikē vēl arvien ir Čiko. Un karaļa vēstuli, vēstuli, kas satrauks visu Navarru, man viņam jānes, un šī diena ir pienākusi. Tas man būs labs līdzeklis, lai pārliecinātu Gorenflo stūrgalvīgo pieri. Uz priekšu!
   Čiko atkal aizbīdīja dēli, kas sedza viņa slēptuvi, nostiprināja ar četrām naglām un notraipīja ar putekļiem.
   Tad viņš pēdējo reizi pārlūkoja mazo istabiņu, kur bija nodzīvojis daudz laimīgu dienu.
   Čiko aizslēdza durvis un atslēgu paņēma līdzi. Kad izgāja ārā, lai dotos uz krastmalu, viņš nodomāja:
   —        O, šis Nikolā Pulēns var atnākt šurp un manu prombūtni pārprast un … Ak, man šorīt tik muļķīgas domas. Uz priekšu!
   Rūpīgi aizslēgdams ārdurvis, Čiko kādā logā pamanīja nepazīstamās dāmas kalpotāju, kas tik agrā rītā cerēja netraucēts ieelpot svaigo gaisu.
   Šā vīra kreisos deniņus kropļoja rēta, kas skāra arī vaigu. Zobena spēcīgais cirtiens bija gandrīz vai sabojājis ari iedobumā dziļi iegrimušo kreiso aci. Neraugoties uz viņa kailo galvu un iesirmo bārdu, viņa dzirkstošais skatiens dvesa uzkrītošu jaunības svaigumu.
   Pamanījis Robertu Brikē, kas devās lejā pa kāpēm, viņš galvu paslēpa kapucē. Vīrs gribēja pazust, bet Čiko ar mājienu norādīja, ka viņš var palikt.
   —        Kaimiņ, — Čiko viņam uzsauca, — pagājušās nakts troksnis manu māju padarījis pretīgu. Es gribu dažas nedēļas aizbraukt uz savu muižu. Vai jūs nebūtu tik laipns un dažreiz nepaskatītos arī uz šo pusi?
   —   Labprāt, — svešais atbildēja.
   —   Un ja jūs pamanāt zagli…
   —   Neraizējieties, man ir laba šautene.
   —        Pateicos. Man tomēr jālūdz jums vēl viens pakalpojums. Bet to es tik skaļi nevaru izkliegt, kaimiņ.
   —   Tad es noiešu lejā.
   Čiko tiešām redzēja svešo pazūdam, un, kamēr viņš tuvojās namam, priekšnamā bija dzirdami soļi, tad atvērās durvis, un viņi stāvēja viens otram pretim.
   Šoreiz kalpotājs galvu bija pavisam ievīstījis kapucē.
   —   Šorīt ir ļoti auksts, — viņš sacīja, lai attaisnotu savu uzmanību.
   —        Ledains ziemeļvējš, kaimiņ, — atbildēja Čiko, kas svešo, liekas, nemaz neuzlūkoja, lai tas justos ērtāk.
   —   Nu? — svešais vaicāja.
   —   Es aizceļoju.
   —   Man jau bija gods to dzirdēt.
   —   Atceros, atceros. Es aizceļoju, bet atstāju šeit naudu.
   —   Bēdīgi, monsieur, bēdīgi! Ņemiet līdzi.
   —        Nē, cilvēks ar naudasmaku glābjoties ir daudz neveiklāks un neuzņēmīgāks. Es savu naudu atstāju šeit tik labi paslēptu, ka man
   jābaidās tikai no ugunsgrēka. Ja tas atgadās, tad uzmaniet resno spraisli, kura galu jūs redzat jumtā. Uzmaniet to, un tad pameklējiet pelnos.
   —    Tiešām, — svešais īgni atteica, — jūs mani nepatīkami apgrūtināt. To jums vajadzēja uzticēt draugam, nevis svešniekam, kuru jūs nepazīstat un kurš arī jūs nepazīst. Padomājiet, kāda atbildība man jāuzņemas. Ja nu trokšņainā mūzika arī manai pavēlniecei kļuvusi pretīga un mēs tāpat mainām dzīvokli?
   —   Tad viss ir kārtībā un es jūs netraucēšu, kaimiņ.
   —    Pateicos par uzticību, ko jūs parādāt nabaga svešniekam, — kalpotājs palocīdamies sacīja. — Es mēģināšu būt tās cienīgs.
   Viņš atvadījās no Čiko un atkal iegāja iekšā.
   Arī Čiko viņu laipni sveicināja, un, kad durvis aiz nepazīstamā bija atkal aizvērušās, viņš nomurmināja:
   —    Nabaga jauneklis, viņš tiešām atgādina spoku, un es taču esmu viņu redzējis tik jautru, dzīvīgi dzirkstošu un daiļu.

   Prioreja, kuru karalis bija dāvinājis Gorenflo par viņa godīgo kalpošanu un sevišķi par viņa lielisko daiļrunību, atradās divu šautenes šāvienu attālumā viņpus Svētā Antuāna vārtiem. Tajos laikos tā bija cienījama pilsētas daļa. Karalis bieži apmeklēja Vensēnas pili, un galma izbraukumos šai ielai bija līdzīga nozīme kā tagad Elizejas laukiem.
   Pati prioreja sastāvēja no celtņu četrstūra, kas apņēma milzīgu, ar kokiem apdēstītu pagalmu. Bez sakņu dārza, kas atradās aiz četrstūra, tai vēl piederēja vesels pulks dārza mājiņu. Tāpēc prioreja atgādināja īstu ciemu.
   Līdztekus ielai pagalma dibenā atradās liela ēka, ko apdzīvoja divi simti mūku. Priekšpusē atradās četri logi, kas deva priorejai gaisu un gaismu. Zem viena loga atradās balkons.
   Šīs priorejas pilī, sliņķu un gardēžu paradīzē, kujr vērši, aitas un cūkas, un lielisks burgundietis nodrošināja dzīvībai nepieciešamo baudu, krāšņā dzīvoklī, kura balkons atrodas ielas pusē, mēs atkal atrodam Gorenflo, ar vēl vienu zodu un to cienības pilno sejas izteiksmi, kas tik raksturīga dzīves izlutinātiem cilvēkiem.
   Sniegbaltajā tērpā ar melno apkakli, kas sildīja viņa platos plecus, Gorenflo vairs nebija tik kustīgs kā savā vienkāršajā pelēkajā mūka uzvalkā, bet tagad viņš bija daudz cildenāks.
   Pulkstenis tik tikko bija nositis pusastoņi. Priors bija piecēlies pēdējais. Viņš izmantoja noteikumus, kas priekšniekam atļāva gulēt stundu ilgāk, nekā mūkiem, bet ari tad ērtā atzveltnes krēslā un mīkstos spilvenos viņš savu nakts atpūtu mierīgi turpināja.
   Iekārtojums istabā, kurā cienījamais priors atpūtās, bija drīzāk pasaulīgs nekā reliģiozs. Galds ar grieztām kājām un krāšņu galdsegu. Reliģiozas gleznas, kurās bija skatāms mīlas un dievbijības savāds mistrojums, kas vērojams vienīgi šā laikmeta mākslā, dārgi baznīcas piederumi, lieli venēciešu brokāta loga aizkari, kas bija loti veci, bet zaigoja kā dārgākais jauns audums. Šo bagātību doms Gorenflo bija ieguvis pateicoties Dieva, karaļa un sevišķi Čiko žēlastībai…
   Priors gulēja atzveltnes krēslā, bet diena nevilcinājās un sudrabainā, purpura un perlamutra nokrāsā apstaroja gulētāja seju.
   Lēni atvērās durvis, un ienāca divi mūki. Priors nepamodās.
   Pirmais mūks bija trīsdesmit vai trīsdesmit piecus gadus vecs, kalsnējs un bāls vīrs, nervozi satinies savā jakobīņa tērpā. Viņš staigāja izsiietu galvu. Viņa skatiens ar vanagam līdzīgajām acīm atgādināja bultu. Šis skatiens bija pavēlnieciskāks par vārdiem. Viņa acu baltumi bija nedabīgi lieli, bet, ja iemirdzējās viņa acu melnās zīles, likās, ka starp diviem mākoņiem izšaujas zibens. Tas bija brālis Boromē. Jau trīs nedēļas viņš bija klostera mantzinis.
   Otrs bija septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadus vecs jauneklis ar dzirkstošām melnām acīm, drošsirdīgu sejas izteiksmi, smailu zodu, mazs, bet labi noaudzis. Kad viņš atlocīja savas piedurknes, varēja redzēt divas veiklas, nervozas rokas.
   —    Priors vēl guļ, brāli Boromē, — jaunākais mūks sacīja. — Vai modināsim?
   —   Lai paliek, brāli Žak, — mantzinis atbildēja.
   —   Tiešām žēl, ka mums tāds priors, kas tik ilgi guļ, — jaunais brālis turpināja. — Šorīt mēs tik jauki būtu izmēģinājuši ieročus. Vai redzējāt, cik lejā skaistas bruņas un šautenes?
   —   Klusu, brāli, mūs var izdzirdēt.
   —    Kāda nelaime, — sacīja mazais mūks, kājām spēcīgi mīņādams uz grīdas, bet mīkstais tepiķis troksni noklusināja, — kāda nelaime, laiks šodien tik jauks, pagalms tik sauss, tik labi varētu mēģināt, brāli Boromē!
   —   Jāpagaida, mans bērns, — brālis Boromē liekulīgi pārmeta.
   —    Kāpēc jūs nepavēlat izdalīt ieročus? — nemierīgais Zaks atkal ievaicājās.
   —   Jūs taču zināt, mans brāli, ka es nepavēlu, — Boromē sirsnīgi atbildēja. — Vai tas nav kungs?
   —    Šai atzveltnes krēslā… aizmidzis… kad visi jau piecēlušies, — atbildēja Zaks drīzāk nepacietīgi nekā godbijīgi, — tas ir kungs?
   Un lepns skatiens likās iesmeldzam brāļa Boromē sirds dziļumos.
   —        Godāsim viņa kārtu un miegu, — tas atbildēja un devās uz istabas vidu, bet nelaimīgā veidā apgāza kādu soliņu.
   Kaut gan grīdsega troksni noklusināja, doms Gorenflo tomēr pamodās.
   —   Kas tur ir? — viņš iesaucās iemiguša sarga trīcošā balsī.
   —        Cienījamo prior, — sacīja brālis Boromē, — piedodiet, ka mēs traucējam jūsu svētās pārdomas, bet es ierados saņemt jūsu pavēles.
   —        Labrīt, brāli Boromē, — Gorenflo viegli palocīja galvu un pēc mirkļa klusēšanas piebilda: — Kādas pavēles?
   —   Ko darīt ar ieročiem un bruņām?
   —   Ko darīt ar ieročiem un bruņām?
   —   Protams, jūsu gaišība taču pavēlēja atgādāt ieročus un bruņas.
   —   Kam?
   —   Man.
   —   Jums es esmu pavēlējis atgādāt ieročus?
   —   Protams, jūsu gaišība taču pavēlēja atgādāt.
   —   Protams, godājamais prior, — Boromē noteikti atbildēja.
   —   Es! — galīgi pārsteigtais doms Modests atkārtoja. — Es! Kad?
   —   Pirms astoņām dienām.
   —   Pirms astoņām dienām… Un kam šie ieroči ir vajadzīgi?
   —        Jūs man sacījāt, godājamais prior, un es gribu atkārtot jūsu vārdus. Jūs teicāt: „Brāli Boromē, būtu labi, ja varētu iegūt ieročus, ar ko apbruņot mūsu mūkus. Vingrojumi attīsta ķermeņa spēku, kā lūgšanas attīsta garu."
   —   Un es tā teicu?
   —        Jā, godājamais prior, un es paklausīgi steidzos jūsu pavēli izpildīt un ieročus sagādāju.
   —   Savādi, — Gorenflo nomurmināja, — es neko neatceros.
   —         Godājamais prior, jūs pat latīniski piebildāt: Militat spiritu, militat gladio.
   —   O, un es vēl esmu piebildis šādus vārdus? — Gorenflo iesaucās.
   —        Man ir laba atmiņa, godājamais prior, — atbildēja Boromē, acis nodurdams.
   —        Ja es to esmu sacījis, — turpināja Gorenflo, galvu lēni šūpodams, — tad man ir bijis zināms iemesls to teikt, brāli Boromē. Tiešām, es arvien esmu apgalvojis, ka ķermenis jāvingrina, un, kad es vēl biju vienkāršs mūks, es cīnījos ar vārdiem un arī ar zobenu… Militat… spiritus… Ļoti labi, brāli Boromē, tā bija Augstākā iedvesma.
   —         Centīšos izpildīt Jūsu pavēli visā pilnībā, — sacīja Boromē, atkāpdamies kopā ar Zaķu, kas, priekā trīcēdams, tvērās pie viņa svārkiem.
   —   Ejiet, — Gorenflo cienīgi pavēlēja.
   —        Godājamais prior, — sacīja Boromē, drīz vien atkal atgriezies, — es aizmirsu…
   —   Ko?
   —   Uzgaidāmā istabā ir jūsu gaišības draugs, kas vēlas ar jums runāt.
   —   Kā viņu sauc?
   —   Maitre Roberts Brikē.
   —           Maitre Roberts Brikē, — Gorenflo atbildēja. — Tas nav mans draugs, brāli Boromē, bet gan vienkāršs paziņa.
   —   Jūsu augstība viņu nepieņems?
   —            Nē, nē, šis cilvēks mani izklaidē, — Gorenflo vienaldzīgi atteica.— Laid viņu iekšā.
   Brālis Boromē otrreiz palocījās un izgāja. Bet brālis Zaks vienā lēcienā bija sasniedzis telpu, kurā glabājās ieroči.
   Piecas minūtes vēlāk atkal atvērās durvis un parādījās Čiko.

   Doms Modests palika dievbijīgi salīcis. Čiko piegāja pie viņa. Priors bija tik žēlsirdīgs un mazliet pacēla galvu, lai ienācējam parādītu, ka viņu pamanījis.
   Čiko mirkli likās par priora vienaldzību visai pārsteigts, sasniedzis godbijīgu attālumu, viņš palocījās un sacīja:
   —   Labrīt, monsieur prior.
   —   Jūs šeit, — Gorenflo sacīja. — Liekas, jūs esat atkal uzcēlies?
   —   Vai jūs domājat, ka es esmu miris, monsieur prior?
   —   Goda vārds, jūs vairs nekur neredzēja.
   —   Man bija darbs.
   —   O!
   Čiko zināja, ka Gorenflo pirms divu vai trīs burgundieša pudeļu izdzeršanas bija ļoti mazrunīgs. Tā kā viņš droši vien nebija vēl ēdis, Čiko paņēma atzveltnes krēslu un klusēdams nosēdās stūrī pie kamīna, izstiepa kājas uz kamīna aizžoga un ērti atslējās pret atzveltni.
   —            Vai ēdīsit pie manis brokastis, monsieur Brikē? — jautāja doms priors.
   —   Varbūt, godātais prior.
   —           Jūs nedrīkstat ļaunoties, monsieur Brikē, ja man nebija iespējams ziedot jums tik daudz laika, kā es būtu vēlējies.
   —            Pie velna, kas gan jums to prasa, monsieur prior? Deviņi pērkoni! Es jums neprasu pat brokastis, jūs pats tās piedāvājat.
   —   Jā, monsieur Brikē, — doms Gorenflo nemierīgi turpināja, jo viņu satrauca Čiko noteiktība, — jā, protams, es jums tās piedāvāju, bet…
   —   Bet cerat, ka es atteikšos.
   —   Nē! Es taču neesmu radis būt politiķis, monsieur Brikē!
   —   Jūsu augstais stāvoklis attaisno visas paražas, godātais prior, — Čiko smaidīdams atbildēja.
   Gorenflo, acis blisinādams, pavērās Čiko. Viņš nevarēja uzminēt, vai Čiko jokojās vai runāja nopietni. Čiko bija piecēlies.
   —   Kāpēc jūs pieceļaties, monsieur Brikē?
   —   Es iešu.
   —   Un kāpēc jūs iesit, ja apsolījāt ar mani kopā brokastot?
   —   To es neesmu solījis.
   —   Piedodiet, es jūs uzaicināju.
   —   Un es atbildēju — varbūt, bet „varbūt" nenozīmē „jā".
   —    Jūs dusmojaties. Čiko iesmējās.
   —  Es dusmojos? — viņš sacīja. — Par ko man jādusmojas? Par to, ka jūs esat nekaunīgs, dumjš un rupjš? Mīļo monsieur prior, es jūs pārāk ilgi pazīstu, lai par šīm nepilnībām dusmotos.
   Sava viesa aizrādījuma pārsteigts, Gorenflo palika atvērtu muti un ieplestām rokām.
   —   Lai Dievs jūs svētī, monsieur prior, — Čiko turpināja.
   —   Neejiet.
   —   Mans ceļojums neļauj kavēties.
   —   Jūs aizceļojat?
   —   Sevišķā uzdevumā.
   —   Kas jūs sūta?
   —   Karalis.
   Gorenflo likās, ka viņš gāžas bezdibenī.
   —    Karalis, — viņš stomījās, — karalis jūs sūta sevišķā uzdevumā! Tātad jūs viņu atkal redzējāt?
   —   Protams.
   —   Un viņš jūs pieņēma?
   —   Sajūsmā. Viņam ir atmiņa, kaut gan tas ir karalis.
   —    Karaļa sūtnis! — Gorenflo murmināja. — Un es esmu nekaunīgs, dumjš un rupjš! Kas jums noticis, monsieur Brikē? Tiešām, jūs mani pārprotat.
   —    Man nekas nav noticis, vienīgi tas, ka es dodos ceļojumā, un atnācu atvadīties. Dzīvojiet sveiki, monsieur dom Modest!
   —   Jūs mani atstājat?
   —   Protams.
   —   Jūs? Draugs?
   —   Visliekajiem vairs nav draugu.
   —   Jūs, Čiko?
   Un priors nolieca resno galvu.
   Čiko šķielēdams nolūkojās viņā un redzēja to nobālam. Tad viņš teica:
   —    Lai Dievs jūs sargā, un nedusmojieties par teikto patiesību. Un viņš grasījās aiziet.
   —            Sakiet visu, ko gribat man teikt, — sacīja doms Gorenflo, — bet palieciet.
   —   Par vēlu.
   —            Nav par vēlu. Neaizejiet neēdis, tas nav veselīgi. Jūs pats to man vai divdesmit reižu esat atkārtojis. Iesim brokastot.
   Čiko bija nolēmis vienreiz atkal atgūt visas savas priekšrocības. Kad Gorenflo bija pavisam pazemojies un apgalvojis, ka negrib būt pret draugu netaisns un neies pat audiencē pie dāmas, kas viņam sūta simtiem sicīliešu vīna pudeļu, Čiko sacīja:
   —   Un jūs to visu darīsit?
   —            Lai ar jums kopā brokastotu, dārgais Čiko, lai izpirktu jums nodarīto netaisnību.
   —   Jūsu netaisnība ir bezgalīgās lepnības sekas.
   —   Es būšu pazemīgs, mans draugs.
   —   Jums jāatmet briesmīgais slinkums.
   —            Čiko, Čiko, ar rītdienu es kļūšu citāds, jo man jāpiedalās mūku vingrinājumos.
   —            Jūsu mūki vingrināsies? — Čiko izbrīnā iepleta acis. — Ar ko tie vingrināsies, ar dakšiņām?
   —   Nē, ar ieročiem.
   —   Ar ieročiem?
   —   Jā, un vadīšana nogurdina.
   —   Jūs vadīsit jakobīņu vingrinājumus?
   —   Es vismaz ceru to darīt.
   —   No rītdienas?
   —   No šodienas, ja jūs vēlaties.
   —            Un kas gan ir iedomājies šos kapuču valkātājus nodarbināt kara mākslā?
   —   Es, kā liekas.
   —   Jūs? Neiespējami!
   —   Bet es brālim Boromē taču biju pavēlējis.
   —   Kas ir brālis Boromē?
   —   Patiesi, jūs viņu nepazīstat.
   —   Kas viņš ir?
   —   Mantzinis.
   —   Kāpēc tev ir tāds mantzinis, ko es nepazīstu, muļķi?
   —   Viņš ir šeit kopš jūsu pēdējā apmeklējuma.
   —   Un kur tu šo mantzini dabūji?
   —   To atsūtīja kardināls Gīzs.
   —   Vai tas maitu ērglis, ko redzēju lejā?
   —   Jā.
   —   Mūks, kas mani pieteica?
   —   Jā.
   —   O! — Čiko negribēdams nopūtās. Pēc neilgām pārdomām viņš pavaicāja. — Kādas īpašības piemīt šim kardināla tik sirsnīgi ieteiktajam mantzinim?
   —   Viņš rēķina kā Pitagors.
   —   Un ar viņu jūs nolēmāt noturēt vingrinājumus ar ieročiem?
   —   Jā, mans draugs.
   —   Tātad viņš jums ieteica mūkus apbruņot?
   —   Nē, mīļo Čiko, tā ir mana doma, tikai mana.
   —   Kāpēc?
   —   Lai tos apbruņotu.
   —    Nelielies, grēciniek, lielība ir nāves grēks. Tā nebūt nav tava izdoma.
   —   Vai mana, vai viņa, es vairs nezinu, kas to izdomājis. Nē, nē, liekas gan mana, jo man pat šķiet, ka es esmu izteicis kādu lielisku latīņu sakāmvārdu.
   Čiko piegāja pie priora.
   —   Latīņu sakāmvārdu, jūs, mīļo prior? — viņš sacīja. — Un jūs to vēl atceraties?
   —   Militat spiritu…
   —   Militat spiritu, militat gladio.
   —   Tas pats, tas pats! — doms Modests sajūsmā iesaucās.
   —   Labi, labi, es jums piedodu, dorti Modest.
   —   O! — Gorenflo aizķustināts izdvesa.
   —    Jūs esat mans draugs, mans labākais draugs. Gorenflo noslaucīja lielu asaru.
   —   Bet tagad mēs brokastosim.
   —   Ja brokastis nebūs karaliskas, es pavāru ieslodzīšu karcerī, — Gorenflo nozvērēja.
   —   Dariet to, jūs esat pavēlnieks.
   —    Un mēs attaisīsim ari dažas cienījamās dāmas sagādātās vīna pudeles.
   —   Es jums labprāt palīdzēšu, mans draugs.
   —   Ļaujiet, lai es jūs apskauju, Čiko.
   —   Tikai nenožņaudziet. Labāk papļāpāsim.

   Doms Modests lika pasaukt brāli Kuzēbu, kas neieradās pie sava priekšnieka, bet pie tiesneša. Viņš tūlīt nojauta, ka ar cienījamo prioru noticis kaut kas neparasts.
   —            Brāli Kuzēb, — Gorenflo bargi pavēlēja, — klausieties, ko mans draugs Roberts Brikē jums teiks. Liekas, jūs kļūstat nolaidīgs. Jūs ēdienu sagatavošanai vairs nenododaties ar sirdi un dvēseli. Uzmanieties, brāli Kuzēb, viens solis uz sliktā ceļa aizvelk līdzi visu ķermeni.
   Mūks pārmaiņus sarka un nobālēja, un atvainodamies kaut ko murmināja.
   —   Diezgan, — Gorenflo pavēlēja, un brālis Kužēbs apklusa.
   —   Ko jūs šorīt pasniegsit brokastīs? — cienījamais priors jautāja.
   Bargā un izlutinātā klostera priekšnieka vadībā pēc tam sastādīja
   brokastu karti: ceptas olas ar gaiļu sekstēm, pildīti šampinjoni, vēži madeirā, zektā vārīts šķiņķis ar riekstiem, zutis, timiāna krēms.
   Kuzēbs palocījās un izgāja.
   Brālis pagraba pārzinis sekoja brālim Kuzēbam un tikpat noteikti izpildīja visas sīkās pavēles.
   Desmit minūtes vēlāk abi draugi sēdēja pie smalkas segas apklāta galda, lielos, spilveniem apvilktos atzveltņu krēslos iegrimuši, nažiem un dakšiņām rokās — kā divi divkaujas dalībnieki.
   Prāvais galds bija piekrauts ar visdažādākajiem gardumiem. Netrūka arī pagraba pārziņa daudzās dažāda lieluma pudeles ar visraibākajiem uzrakstiem.
   Kartes noteikumi tika nprecīzi izpildīti. Kuzēbs atsūtīja ceptas olas, vēžus un šampinjonus, kas gaisu pildīja ar zemesriekstu un sviesta smaržu, kam pievienojās timiāna krēma un madeiras saldums.
   Čiko ķērās pie ēdiena kā šakālis, bet priors kā cilvēks, kas neuzticas ne sev, ne pavāram, ne galda biedram. Bet pēc dažām minūtēm Gorenflo sāka savu mielastu, un tad bija Čiko reize novērot.
   Viņi iesāka ar Romas vīnu, tad pārgāja uz 1550.gada burgundieti, tad viņi nogaršoja teicamu vīnu, kura vecumu nezināja, iebaudīja Sentperi marku un beidzot pievērsās grēku sūdzētājas dāmas dāvātajam vīnam.
   —            Ko jūs teiksit? — apvaicājās Gorenflo, kad klusēdams bija izdzēris trīs glāzes.
   —            Patīkams, bet viegls, — Čiko atbildēja. — Un kā sauc grēku nožēlotāju?
   —   Nezinu.
   —   Pie velna, jūs nezināt viņas vārdu?
   —   Tiešām ne. Gan mēs to uzzināsim.
   Čiko apklusa un viegli aizvēra acis, izlikdamies, ka viņš gribētu izbaudīt vīna garšu, pirms tas sasniedza rīkli, bet patiesībā gan, lai pārdomātu.
   —   Tātad man ir tas gods sēdēt pie galda pretim īstam ģenerālim? — viņš pēc brīža ievaicājās.
   —   Mans .Dievs, jā!
   —   Kā, jūs nopūšaties?
   —   Ak, tas prasīs daudz pūļu!
   —   Protams. Bet tas ir skaisti un cildeni.
   —   Lieliski! Man vairs mājās nebūs nekāda miera… Aizvakar vakariņās man gandrīz vajadzēja atteikties no trešā ēdiena.
   —' Atteikties no trešā ēdiena… Kāpēc?
   —   Daži mani labākie, bet arī pārdrošākie kareivji maizes pudiņu un vīna mērci, ko piektdienās pasniedz kā trešo ēdienu, bija atzinuši par nepietiekamu.
   —   Par nepietiekamu? Kādēļ?
   —   Viņi apgalvoja, ka vēl esot izsalkuši, un papildus pieprasīja vienu gaļas ēdienu — meža pīli, omārus vai garšīgu zivi. Vai jūs saprotat šos rīmas?
   —    Nolādēts! Ja šiem mūkiem jānodarbojas ar pārliecīgiem vingrinājumiem, tad nav jābrīnās, ka viņus moka izsalkums.
   —   Kur gan paliek uzupurēšanās? — priors iebilda. — Labi paēst un labi strādāt var katrs. Pie velna, viņiem taču jāmāk kalpot debesu Kungam, — cienījamais klostera priekšnieks nobeidza, ziedodams savai mutei pamatīgu ēdiena devu.
   —   Dzeriet, Modest, dzeriet, — Čiko aizrādīja. — Jūs aizrīsities, jo esat kļuvis pavisam sarkans. •
   —   Pret dusmām, — atbildēja priors un iztukšoja varenu glāzi.
   Čiko nogaidīja, līdz Gorenflo nolika atkal savu glāzi uz galda, un tad sacīja:
   —    Turpiniet, nobeidzieat savu iesākto stāstījumu, kas mani ļoti interesē. Tātad, jūs viņiem liedzāt vienu ēdienu, jo tie apgalvoja, ka neesot ko ēst?
   —   Gluži pareizi.
   —   Tas ir ļoti asprātīgi.
   —   Šodien bija arī neizbēgamās sekas. Es domāju, ka viņi sāks ķildu: acis kvēloja, zobi krakšķēja.
   —   Gluži dabiski, jo viņi bija izsalkuši.
   —- Viņi bija izsalkuši, vai ne?
   —   Protams.
   —   Jūs to sakāt, jūs tam ticat?
   —   Noteikti.
   —  Apvērsuma vakarā es pasaucu brāli Boromē un aizliedzu pasniegt mūkiem arī vīnu.
   —   Un tad?
   —   Savu rīcību es vainagoju ar jaunu mēģinājumu nodarbības pavēli, lai nemierniekus galīgu satriektu. Es cerēju savus puišus redzēt novārgušus, bālus un nosvīdušus un sagatavoju skaistu runu pēc bībeles teksta: „Kas manu maizi ēd."
   —   Sausu maizi?
   —   Gluži pareizi, sausu maizi, — Gorenflo iesaucās un sāka skaļi smieties. Viņa gaļīgais zods ļumēja. — Es dabūju priecāties tikai vienu stundu, kad pagalmā ieraudzīju uzbudinātu puišu pūli, kas ņudzēja kā siseņu bars. Un tā ir parādība, par ko es gribu iztaujāt zinātniekus.
   —   Parādība?
   —   Jūdzes attālumā viņi izgaroja vīna smaku.
   —   Vīnu? Tātad brālis Boromē būs jūs piekrāpis?
   —   O, par brāļa Boromē uzticību es varu galvot. Ja es viņam tik pavēlētu, viņš manis dēļ mestos ugunī vai pats atnestu ogles, ar ko aizdedzināt rīsu salmu kūli.
   —   Jūs esat slikts cilvēku pazinējs, — Čiko pakasīja degunu. — Man viņš gan neatstāja tādu iespaidu.
   —   Varbūt, bet es pazīstu savu Boromē tikpat labi kā tevi, manu mīļo Čiko, — teica Gorenflo, kas bija jau piedzēries un izlikās ļoti mīļš.
   —   Un tu saki, ka viņi oda pēc vīna?
   —   Kā mucas, un izskatījās sarkani kā vārīti vēži. Es apvaicājos Boromē.
   —   Lieliski!
   —   Viņš atbildēja, ka tas esot dabiski un strauju prasību iespaids.
   —   O-o! — Čiko izdvesa. — Pie velna, tas tiešām ir ļoti smalki, kā tu mēdz teikt. Tavs Boromē ir ļoti spēcīgs. Es brīnos, ka viņam ir tik smails deguns un tik plānas lūpas. Un tas tevi pārliecināja?
   —   Pilnīgi. Un tu arī pats pārliecināsies, tikai mazliet pieliecies, jo es vairs nevaru pakustēties.
   Čiko noliecās. Gorenflo salieca plaukstu un pielika pie Čiko auss.
   —   Nu? — Čiko jautāja.
   —   Pagaidi, es negribu daudz pļāpāt. Vai tu vēl atceries mūsu jaunības laikus, Čiko?
   —   Atceros.
   —   Kad asinis kvēloja… kad -neprātīgā baudā…
   —   Prior, prior! — kautrais Čiko iesaucās. — To saka Boromē, un es apgalvoju, ka viņam taisnība. Vai ļoti kvēla vēlēšanās nerada šķietamas īstenības parādības?
   Čiko sāka smieties tik spēcīgi, ka galds ar pudelēm drebēja kā kuģa grīda.
   —    Labi, labi, — viņš teica, — es iešu pie brāļa Boromē mācīties, un ja, viņa teorija mani pārliecinās, lūgšu jūsu žēlastību, cienījamais.
   —            Un jūs to iegūsit, kā visu, ko jūs savam draugam prasāt. Stāstiet, kādu žēlastību?
   —   Uzticiet man uz astoņām dienām klostera saimniecības pārvaldi.
   —   Un ko jūs šajās astoņās dienās darīsit?
   —    Es barošu brāli Boromē ar viņa teorijām, nolikšu viņam priekšā tukšu bļodu un glāzi un teikšu: „Ar sava izsalkuma un slāpju spēku iegūsti ceptu vistu ar šampinjoniem un pudeli šambertēna, bet ievēro, ka tu ar šo šambertēnu neapreibinies un ar brūno vistu nepārēdies, mīļo brāli
   —   Tātad tu netici dabiskajām tieksmēm, pagān?
   —   Ir jau labi, ir jau labi! Es ticu, kam gribu, bet lai paliek prātojumi.
   —    Labi, lai tie paliek, un parunāsim par tiešamību. — Gorenflo piekrita. Viņš atkal piepildīja glāzi. — Par godu labiem laikiem, par kuriem tu minēji, Čiko, — viņš sacīja, — par godu mūsu vakariņām viesnīcā „Pilnības rags".
   —   Lieliski! Es domāju, ka tu esi visu jau aizmirsis, cienījamais.
   —    Zobgali, tas viss slēpjas zem mana priora tērpa. Goda vārds, es esmu tas pats vecais.
   Un kaut gan Čiko neļāva, Gorenflo iesāka savu mīļāko dziesmu:
   Zaļā pļavā ēzelis Ausis līksmi gaisā slej; Pudelē, kam korķa nav, Dzira puto, glāzē skrej. Izlaistāks par visiem tiem Ir vēl vīnā reibis mūks, Katrā krogā žūpos tas, Līdz kā muca vēders tūks!
   —    Klusu, nelaimīgais, — Čiko brīdināja. — Ja ienāks brālis Boromē, viņš nodomās, ka tu astoņas dienas neesi ne ēdis, ne dzēris.
   —   Ja ienāks brālis Boromē, viņš palīdzēs mums dziedāt.
   —   Neticu.
   —   Bet es galvoju.
   —   Ciet klusu un atbildi uz maniem jautājumiem!
   —   Runā!
   —   Tu jau neļauj, vecais žūpa!
   —   Saki, no tavām karaspēlēm var iedomāties, ka tu savu klosteri esi pārvērtis par kareivju nometni?
   —   Jā, draugs, tas ir pareizs vārds. īsta kareivju nometne, īsta kareivju nometne. Aizvadītajā ceturtdienā… Vai tik tas bija ceturtdien? Jā, jā, ceturtdien… Pagaidi, pagaidi es vairs nezinu, vai tas bija ceturtdien.
   —   Ceturtdien vai piektdien, tam taču nav nozīmes.
   —            Pareizi, tam taču nav nozīmes, vai ne? Nu labi, ceturtdien vai piektdien es pie durvīm ieraudzīju divus jaunekļus kaujamies ar zobeniem, bet tiem blakus stāvēja sekundanti, kas katrā mirklī bija gatavi sākt to pašu.
   —   Un ko tu darīji?
   —            Es pavēlēju atnest pātagu, lai jaunuļus pārmācītu, bet tie aizbēga. Brālis Boromē…
   —   Un brālis Boromē?..
   —            Brālis Boromē viņus tomēr noķēra un tā nopēra, ka nelaimīgie vēl tagad guļ gultā.
   —   Es gribētu redzēt viņu plecus, lai zinātu sargāties no brāļa rokas.
   —           Tu gribi tagad celties, lai redzētu šo aunu plecus? Nekad! Labāk nogaršo šo aprikozi.
   —   Nē, nē, es pārēdīšos.
   —   Tad dzer!
   —   Nē, man būs jāiet ierindā.
   —   Vai tu domā, ka man nebūs jāiet ierindā? Bet es tomēr dzeru.
   —   Jūs, tas ir citādi. Jums ir plaušas, ko komandējot kliegt.
   —             Vienu glāzi, tikai vienu glāzi no šā smalkā liķiera, kura pagatavošana ir Kuzēba noslēpums.
   —   Saprotu.
   —           Tas ir tik iespaidīgs, ka arī pārēšanās gadījumā jau pēc divām stundām tevi atkal mocīs izsalkums.
   —            Labas zāles nabagiem! Vai jūs zināt, ja es būtu karalis, es pavēlētu pāteram Kuzēbam nocirst galvu. Viņa liķieris var izbadināt visu karaļvalsti. O-o! Kas tad tas?
   —   Nodarbība sākas.
   Pagalmā tiešām atskanēja milzīga balsu kņada un ieroču žvadzoņa.
   —   Bez vadoņa? Man šķiet, ka tie ir ļoti slikti mācīti kareivji.
   —            Bez manis, nē, tas nevar būt, vai tu saproti? Es vadu, es apmācu. Pagaidi! Te tev būs pierādījums. Es dzirdu nākam brāli Boromē, kas grib saņemt manas pavēles.
   Šai mirklī tiešām ienāca Boromē. Viņš uzmeta Čiko asu un kodīgu skatienu, kas atgādināja bultu.
   —            O-o! — Čiko nodomāja. — Tu kļūdījies, manī tā paskatīdamies. Šis skatiens tevi nodeva.
   —            Godājamo prior, — Boromē sacīja, — jūs jau gaida, lai sāktu ieroču un bruņu apskati.
   —   Bruņas! — Čiko klusi izdvesa. — Tās man ir, tās man ir!
   Un viņš strauji piecēlās.
   —            Viņš piedalīsies manā nodarbībā, — sacīja Gorenflc? un lēni piecēlās, kā to darītu marmora bluķis, ja tam būtu kājas. — Jūsu roku, draugs. Jūs redzēsit skaistu apmācību.
   —       Taisnība. Godājamais priors ir lielisks taktiķis, — paskaidroja Boromē, kas vēl arvien mēģināja izpētīt Čiko nekustīgo seju.
   —      Doms Modests visās lietās ir cienījams virs, — Čiko palocīdamies atbildēja. Tad viņš klusi nomurmināja:
   —       O-o! Spēlēsim vien apslēptu spēli, manu mazo ērglēn! Gan jau gadīsies kāds vanags, kas izplucinās tavas spalvas.

   Kad Čiko, cienījamo prioru atbalstīdams, izgāja klostera pagalmā, kara nometne atradās pilnīgā trauksmes stāvoklī. Divos pulkos sadalītie mūki, simts vīru katrā, šķēpus, šautenes un musketes pie sāniem piespieduši, gaidīja kā kareivji savu komandieri parādāmies.
   Apmēram piecdesmit vīriem galvas sedza bruņucepures, bet pie gurniem jostās karājās smagi zobeni. Citi dižojās ar izliektām bruņām un skandināja savus dzelzs cimdus. Vēl citi mēģināja izmantot roku un kāju bruņas un pārbaudīja šo aizsargu ierobežoto locekļu kustību iespē­jamības.
   Brālis Boromē paņēma savu cepuri no kāda jaunuļa rokām un uzlika galvā tik veikli, kā to būtu izdarījis tikai kāds kareivis vai bruņinieks.
   Kamēr viņš sasprādzēja kakla saiti, Čiko bija jāskatās uz pātera bruņucepuri, un, kamēr viņš to aplūkoja, viņa lūpas smaidīja, un, kamēr viņš smaidīja, viņš grozījās ap Boromē, it kā to no visām pusēm apbrīnodams.
   Viņš pat piegāja pie mantziņa un ar roku aizskāra tā cepuri.
   —      Jums ir skaista cepure, brāli Boromē, — viņš sacīja. — Kur to nopirkāt, manu mīļo prior?
   Gorenflo nevarēja atbildēt, jo šai mirklī viņu iejoza bruņās, kas gan bija diezgan ērtas, lai aptvertu milzi, bet tuklā priora piebriedušajam ķermenim tomēr likās šauras.
   —      Dieva dēļ, nesasieniet tik cieši! — Gorenflo sauca. — Nevelciet tik stingri, es nosmakšu! Es vairs nevarēšu parunāt. Pietiek, pietiek!
   —      Kā liekas, jūs vaicājāt cienījamajam prioram, kur es esmu pircis savu bruņucepuri? — Boromē jautāja.
   —       Es to jautāju cienījamajam prioram, nevis jums, — atbildēja Čiko, — jo man liekas, ka šai klosterī, tāpat kā pārējos, viss notiek tikai ar priekšnieka atļauju.
   —            Protams, te viss notiek tikai ar manu atļauju, — Gorenflo paskai­droja. — Ko jūs jautājāt, mīļo Brikē?
   —   Es jautāju brālim Boromē, vai viņš zina, kur pirkta šī bruņucepure.
   —            Tā pieder ieroču krājumam, ko cienījamais priors vakar nopirka, lai apbruņotu klosteri.
   —   Es? — Gorenflo iesaucās.
   —    Jūs taču atceraties, ka jūsu gaišība pavēlēja atgādāt vairākas bruņucepures un dažādas bruņas. Jūsu gaišības pavēli izpildīja.
   —   Taisnība, taisnība! — Gorenflo piekrita.
   —    Pie velna! — iesaucās Čiko. — Var redzēt, ka mana cepure ļoti mīl savu kungu. Viņa man pazuda, kopš es apmeklēju hercoga Gīza pili, tagad tā kā noklīdis suns uzmeklē mani jakobīņu klosterī.
   Šai mirklī brālis Boromē pamāja, un mūki nostājās ierindā. Kņada apklusa.
   Gorenflo palika stāvam un mēģināja noturēt līdzsvaru uz kājām, kā uz diviem balstiem.
   —   Uzmanību! — brālis Boromē gluži klusi aizrādīja.
   Doms Modests no dzelzs maksts izvilka milzīgu zobenu, pavicināja gaisā un skarbi iesaucās:
   —   Uzmanību!
   —    Varbūt, ka komandēšana jūsu augstību nogurdinās, — brālis Boromē pakalpīgi aizrādīja. — Jūsu augstība šorīt bija ļoti saguris. Ja jūs gribētu savu dārgo veselību saudzēt, es šodien varētu vadīt apmācības.
   —   Labi, — doms Modests piekrita. — Es patiesi esmu saguris. Ejiet!
   Boromē palocījās un kā īsts karavīrs nostājās vada priekšgalā.
   —   Kāds paklausīgs kalps, — noteica Čiko. — Šis puisis ir īsta pērle.
   —   Es tev saku, ka viņš ir burvīgs.
   —   Es esmu pārliecināts, ka viņš to dara katru dienu.
   —   O, katru dienu… Viņš ir padevīgs kā vergs. Man par viņa paklausību tiešām jākaunas. Kalpošana nav pazemība.
   —    Un tā tev nekas nav jādara, un tu vari mierīgi gulēt. Brālis Boromē stāv par tevi nomodā!
   —   Paldies Dievam, jā!
   —    Es labprāt vēlētos to zināt, — noņurdēja Čiko, kurš pievērsa uzmanību vienīgi Boromē.
   Varēja pabrīnīties, cik bruņotais mantzinis veikli rīkojas.
   Viņa platās acis liesmoja, spēcīgā rokā svaidīja zobenu tik veiklām kustībām, ka likās, it kā viens vīrs cīnītos ar veselu kareivju pulku. Tiklīdz brālis Boromē kaut ko paskaidroja, Gorenflo to atkārtoja, piebilzdams:
   —    Boromē ir taisnība. Bet es jums jau sacīju. Atcerieties taču manus vakarējos norādījumus! Ņemiet ieročus otrā rokā… turiet šķēpus taisni, turiet taču taisni, smaili acu augstumā… Uzmanieties, pie svētā Zorža! Neļodziet ceļus. Pa kreisi ir tas pats, kas pa labi, tas ir tikai pretējais stāvoklis.
   —   Nolādēts! — iesaucās Čiko. — Tu esi veikls komandieris.
   —   Jā, jā, — Gorenflo nobraucīja savu trīskārtējo zodu, — es ļoti labi pārzinu karaspēka nodarbību.
   —   Boromē ir teicams audzēknis.
   —   Viņš mani klausa, viņš ir ļoti saprātīgs.
   Mūki izpildīja militāro skrējienu, toreiz ļoti iecienīto nodarbību, uzbrukumu ar šķēpiem un apmācību šaušanā. Pēc pēdējā mēģinājuma priors sacīja Čiko:
   —   Tev jāredz mans mazais Zaks.
   —   Kas ir tavs mazais Žaks?
   —    Pieklājīgs jauneklis, ko es gribu pieņemt par savu palīgu, jo viņam ir ļoti spēcīgas rokas un salpētera straujums.
   —   Tiešām? Un kur gan atrodas tavs brašais puisis?
   —    Pagaidi, pagaidi! Es tev viņu parādīšu. Palūko to, kam rokās muskete un kas pirmais sāk šaut.
   —   Vai viņš ir labs šāvējs?
   —   Simts soļu atstatumā viņš trāpa naudas gabalā.
   —   Tas ir puisis, kas var lieliski noderēt mesēs. Pagaidi, pagaidi!
   —   Kas ir?
   —   Jā, jā, nē, nē!
   —   Vai tu mazo Zaķu pazīsti?
   —   Nepavisam.
   —   Bet sākumā tev viņš šķita pazīstams?
   —    Jā, man likās, ka es būtu viņu redzējis kādā baznīcā, kādā dienā vai, pareizāk, kādā naktī, kad es biju ieslēgts biktskrēslā… Bet es esmu maldījies. Tas nav viņš.
   Šoreiz jāatzīstas, ka Čiko vārdi neatbilda patiesībai. Čiko bija labs cilvēku pazinējs un reiz redzētu seju nekad neaizmirsa.
   Nejauzdams, ka priors un tā draugs viņu novēro, mazais Žaks, kā Gorenflo viņu dēvēja, pielādēja smagu šauteni, kas bija paša šāvēja garumā, lepni nostājās simts soļu no mērķa un izšāva. Mūku piekrišanas saucieniem atskanot, lode ķēra mērķi.
   —    Pērkons un zibens, labi tēmēts! — noteica Čiko. — Goda vārds, tas ir jauks puisis.
   —    Pateicos, monsieur, — atbildēja Zaks, kura bālie vaigi priekā bija nosarkuši.
   —   Tu veikli rīkojies ar ieročiem, mans bērns, — Čiko turpināja.
   —   Es gribu mācīties, — atteica Zaks.
   Viņš nolika musketi sāņus, paņēma no sava kaimiņa šķēpu un aizsvieda, ko Čiko atzina par lieliski izpildītu.
   Čiko savu uzslavu papildināja.
   —        Ar zobenu viņš rīkojas slaveni, — sacīja doms Modests. — Lietpratēji atzīst viņu par ļoti stipru. Patiesi, puisim ir dzelzs ceļu
   locītavas, tērauda elkoņi, un ar ieročiem viņš rotaļājas no rīta līdz vakaram.
   —   Redzēsim, — sacīja Čiko.
   —   Vai jūs vēlaties viņa spēkus pārbaudīt? — jautāja Boromē.
   —   Es labprāt to vēlētos, — atbildēja Čiko.
   —            O, es viens vienīgais no visiem varētu ar viņu cīnīties, — Boromē paskaidroja.
   —   Bet, varbūt jūs, monsieur?
   —            Es esmu tikai nabaga pilsonis, — Čiko galvu kratīdams teica. — Kādreiz es gan mācēju rīkoties ar kaujas zobenu, bet tagad manas kājas trīc, roka kļuvusi nedroša un galva vairs nav tik modra.
   —   Bet jūs taču vēl arvien vingrināties? — Boromē vaicāja.
   —   Mazliet, — atbildēja Čiko un paskatījās uz smaidīgo Gorenflo.
   Bet Boromē šos smaidus neredzēja un visā nopietnībā pavēlēja
   pasniegt rapierus un seju aizsargus. Zem drūmā tērpa priekā mirdzēdams, Zaks atrotīja svārkus un ar sandalēm stingri ierīkojās smiltīs.
   —            Tā kā es neesmu ne mūks, ne kareivis, es jau ilgāku laiku no ieročiem esmu pavisam atradis, — Čiko iebilda. — Vai jūs, brāli Boromē, nevēlētos sniegt brālim Zakam vēl kādu aizrādījumu? Vai jūs atļaujat, mīļo prior?
   —   Es pavēlu! — priors iesaucās sajūsmā, ka drīkst šo vārdu izrunāt.
   Boromē noņēma savu bruņucepuri.
   Čiko steidzīgi izstiepa rokas, kurās ieliktā cepure bija atkal atradusi savu kādreizējo kungu.
   Kamēr Čiko apbrīnoja savu atradumu, mantzinis atrotīja svārkus pie jostas un sagatavojās.
   Vairāki mūki nostājās lokā ap skolotāju un audzēkni.
   Cīnītāji nostājās izejas vietās. Nervozajam un nepiekāpīgajam Boromē bija piedzīvojumi un veiksme. Zaķa acīs gailēja ugunis un krāsoja viņa vaigus drudžainā sārtumā.
   Boromē mūka maska nokrita un viņš pārvērtās īstā paukotājā. Katrā dūrienā bija aizrādījums, padoms, pārmetums. Bet mācekļa straujais spēks un izveicība bieži vien pārvarēja skolotāja labās īpašības, un brālis Boromē dabūja vairākus cirtienus pa krūtīm. Čiko sajūsmā vēroja cīņu un skaitīja dabūtos cirtienus.
   Kad cīņa bija galā, pareizāk, kad cīnītāji apstājās mirkļa atpūtai, Zakam bija trāpīts sešas, bet Boromē deviņas reizes. Skolniekam tas bija lielisks skaitlis, bet skolotāju tas gan nevarēja apmierināt.
   Boromē acīs uzliesmoja zibeņi, kas viņa rakstura īpašības papildināja. To ievēroja tikai Čiko.
   —   Jauki, — Čiko nodomāja. — Viņš ir lepns.
   —            Monsieur, — Boromē sacīja iespējami laipnā balsī, kas tam nenācās viegli, — nodarbība ar ieročiem, sevišķi mūkiem, nav viegla.
   —         Vienalga, — atbildēja Čiko, nolēmis novest brāli Boromē līdz galējībai, — skolotājam jābūt par skolnieku pārākam, vismaz ar divreiz lielāku punktu skaitu.
   —         Monsieur Brikē, — Boromē nobālis un lūpas kodīdams, atbildēja, — kā liekas, jūs esat ļoti noteikts.
   —         Jauki, viņš prot skaisties, — nodomāja Čiko. — Divi nāves grāvji! Saka, ka ar vienu pietiekot, lai cilvēku iegrūstu pazušanā. Lieliska spēle!
   Tad viņš slcaļi turpināja:
   —   Ja Žaks nebūtu tik straujš, ceru, ka cīņa būtu beigusies neizšķirti.
   —   Neticu, — Boromē atteica.
   —   Es gan esmu pārliecināts.
   —         Monsieur Brikē prot paukoties, — Boromē rūgti aizrādīja, — un viņam pašam vajadzētu pārbaudīt Žaka stiprumu. Viņš pats varētu viņu labāk pārbaudīt.
   —   Es esmu par vecu, — Čiko atteica.
   —         Tu zobojies, — viņš nodomāja. — Pagaidi vien, pagaidi. Bet, — viņš turpināja, — viens apstāklis jūsu rīcību attaisno.
   —   Kāds?
   —         Ka brālis Boromē, kā cienījams skolotājs aiz saudzības ļāva Zakam sevi uzveikt.
   —   O-o! — Zaks savilka pieri.
   —         Nē, nē, — Boromē atbildēja. — Protams, es mīlu Zaķu, bet šajā gadījumā es viņu nesaudzēju.
   —   Savādi, — Čiko teica. — Piedodiet, man tā šķita.
   —   Ari jūs varētu pamēģināt. Tagad jūs tikai runājat, — aizrādīja Boromē.
   —   Man bail.
   —   Nerūpējieties! Mēs būsim saudzīgi. Mēs pazīstam baznīcas likumus.
   —   Pagāns! — Čiko nomurmināja.
   —   Monsieur Brikē, tikai vienu gājienu.
   —   Pamēģini, — Gorenflo ierosināja, — pamēģini.
   —         Es jūs nesāpināšu, — sacīja Zaks, kas ar skolotāja uzvaru nebija apmierināts un savukārt gribēja kādu uzveikt. — Man ir ļoti viegla roka.
   —         Mīļš bērns, — nomurmināja Čiko, pavērsdams pret jauno mūku neaprakstāmu skatienu, kas pārvērtās klusā smaidā.
   —   Labi, — viņš noteica, — ja jau visi vēlas…
   —   Bravo! — visi iesaucās.
   —         Es tikai iepriekš pasaku, ka pieņemu lielākais trīs gājienus, — sacīja Čiko.
   —   Kā vēlaties, — Zaks atbildēja.
   Čiko lēni piecēlās no sola, uz kā viņš bija atkal apsēdies, aizpogāja kamzoli, uzvilka paukotāju cimdus un piestiprināja sejas aizsargu. Viņš rīkojās tikpat ātri kā bruņurupucis, kas ķer mušas.
   —         Ja tas no taviem cirtieniem nonāks paradīzē, — Boromē čukstēja Zakam, — tad es ar tevi vairs nekad necīnīšos.
   Zaks palocīja galvu un pasmaidīja, kas nozīmēja: «Nerūpējies, meistar."
   Čiko tikpat lēni un uzmanīgi ieņēma savu vietu un izstiepa savas garās rokas un kājas, brīnišķīgi veikli mācēdams noslēpt to neizsakāmo veiklību un milzu spēku.

   Čiko nostājās stingri savā vietā ar lepnu un satrauktu roku, kurā turēja izstieptu zobenu, kam asmens pa daļai atgādināja lokanu cauruli, pa daļai cietu tēraudu.
   Ieraugot savā priekšā šo iespaidīgo vīru, kura roka šķita tik veicīga, Zaķu pārņēma nepacietība, kas gan uz Čiko neatstāja nekādu iespaidu. Viņa rokas un kājas izmantoja pretinieka vismazāko vājību, kas jaunekļa dedzībā atgadījās visai bieži. It kā nedzīvās mašīnas, ne dzīva cilvēka vadītie cirtieni trāpīja brāli tieši krūtīs, un pēc katra cirtiena dusmās un sāncensības trakumā nosarkušais Žāks bija spiests atkāpties.
   Desmit minūtes jauneklis lika lietā visus savus apbrīnojamās veiklības paņēmienus. Viņš traucās uz priekšu kā tīģeris, viņš atliecās atpakaļ kā čūska, viņš aizslīdēja gar Čiko krūtīm, lēkāja uz abām pusēm. Bet Čiko izturējās mierīgi un salti, atvairīja pretinieka rapieri sāņus un pretī raidīja bīstamus cirtienus.
   Brālis Boromē nobālēja visu kaislību trauksmē, kas viņā bija atkal uzvandītas.
   Beidzot Zaks pēdējo reizi metās uz Čiko. Zaks pārsteidzīgi izklupa. Čiko sitienu atvairīja un izsita nabaga mācekli no līdzsvara, tas vairs nevarēja noturēties un pakrita.
   Čiko palika savā vietā kā nekustīga klints.
   Brālis Boromē savu pirkstu sakoda asiņainu.
   —   Viņš neteica, ka viņš ir paukošanas zāles spraislis, — viņš norūca.
   —           Viņš, — iesaucās pārsteigtais Gorenflo, par drauga panākumiem priecādamies, — viņš! Ko jūs domājat?
   —            Es, nabaga pilsonis, — sacīja Čiko, — es, Roberts Brikē, paukošanas zāles spraislis! O, mantziņa kungs!
   —           Bet, lai tā vadītu zobenu, kā jūs to protat, ir pamatīgi jāvingrinās, — attrauca brālis Boromē.
   —      Goda vārds — Čiko uzticīgi atbildēja, — es esmu gan šur un tur ar zobenu mazliet pavingrinājies. Bet es to esmu izmantojis tikai ar noteiktu pārliecību.
   —   Kādu?
   —       Ka tam, kas ar viņu rīkojas, lepnums ir slikts padomdevējs un dusmas vēl bēdīgāks palīgs. Klausieties, manu mazo Žak, — viņš piebilda, — jums ir vingra roka, bet jums nav ne kāju, ne galvas. Paukošanai vajadzīgas trīs svarīgas lietas: vispirms galva, tad rokas un beidzot kājas. Ar pirmo var aizstāvēties, ar otro un trešo var uzvarēt, bet ja apvieno visas trīs, tad arvien uzvar.
   —       O, papaukojieties ar brāli Boromē! — teica Zaks. — Tas gan būs jauks skats.
   Čiko gribēja ierosinājumu nicinoši noraidīt, bet iedomājās, ka lepnais mantzinis var iedomāties, ka ir pārāks.
   —   Labi, — viņš piekrita, — ja brālis Boromē vēlas, esmu gatavs cīnīties.
   —      Nē, monsieur, — atbildēja mantzinis, — es labāk vēlos noskatīties nekā pats izmēģināt.
   —   Cik viņš laipns un padevīgs! — iesaucās Gorenflo.
   —      Tu maldies, — nežēlīgais Čiko iečukstēja viņam ausī. — Viņš augstprātības dēļ ir gluži vai jucis. Ja man viņa vecumā būtu bijusi tāda izdevība, es ceļos nometies būtu lūdzis pamācību, ko nupat saņēma Žaks.
   Čiko atkal saguma savā kroplīgajā stāvoklī un apsēdās uz sola.
   Žaks viņam sekoja. Uzvarētāja veiksmes apbrīnošana jauneklī nomāca zaudējuma apkaunojumu.
   Dodiet man vēl kādu pamācību, monsieur Robert, — viņš sacīja. — Cienījamais priors droši vien atļaus, vai ne?
   —   Jā, mans bērns, labprāt, — atbildēja Gorenflo.
   —      Es negribu iejaukties jūsu skolotāja darbā, — sacīja Čiko, un palocījās pret Boromē.
   —      Es neesmu Žaka vienīgais skolotājs, — Boromē paskaidroja. — Es viens šeit nevadu paukošanos, un tā kā man vienam nepienākas tas gods, tad atļaujiet, ka es viens neuzņemos arī atbildību par uzveikšanu.
   —      Kas gan ir otrs skolotājs? — Čiko strauji noprasīja, redzēdams Boromē nosarkstam, kurš baidījās izteikt kādu muļķību.
   —   Neviens, neviens, — Boromē atzinās.
   —      Nē, nē, es taču skaidri dzirdēju, — sacīja Čiko. — Kas ir jūsu otrais skolotājs, Žak?
   —      Kāds tukls vīrietis, — Gorenflo paskaidroja. — Viņš dažreiz mūs apmeklē. Laba dvēsele… arī dzert māk visai teicami
   —   Es vairs neatceros viņa vārdu, — teica Boromē.
   Brālis Kuzēbs, smaidošu seju un nazi aiz jostas, vientiesīgi panācās priekšā un sacija:
   —   Es zinu.
   Boromē viņam nozīmīgi māja, bet viņš nepamanīja.
   —            Tas ir maitre Busī-Leklērks, kas Briselē ir bijis paukošanas profesors, — viņš turpināja.
   —           Pie velna! — iesaucās Čiko. — Maitre Busīs-Leklērks, tiešām, pazīstams vārds.
   To gluži vientiesīgi izteikdams, viņš uztvēra Boromē nikno skatienu, ar ko tas dzēla nevēlamo paskaidrotāju.
   —   Es nezināju, ka viņu sauc Busī-Leklērks.
   —   Viņi ir aizmirsuši pateikt, — piebilda kāds brālis.
   —           Tiešām, — attrauca Čiko, — paukošanas meistara vārdam nav nozīmes, ja vien viņš labi veic savu uzdevumu.
   —           Tiešām, ja vien viņš labi veic savu uzdevumu, — Gorenflo atkārtoja un, visu apbrīnots, devās uz savu mitekli. Nodarbība bija galā.
   Pie trepēm Zaks savu lūgumu Čiko atkārtoja, kaut gan Boromē tas ļoti nepatika.
   Bet Čiko atbildēja:
   —           Es neprotu mācīt. Es pats esmu vingrinājies tikai pārdomās un nodarbībā. Dariet tāpat kā es!
   —           Man liekas, ka šis ir Dieva svētības apgarots nams, — Gorenflo lepni sacīja, ar Čiko atbalstu kāpdams augšā pa trepēm.
   —           Man arī tā šķiet, — Čiko atbildēja. — Ja atnāk pie tevis, cienījamo prior, te var dabūt redzēt tīros brīnumus.
   —   Un tas viss tikai vienā mēnesī, tikai vienā mēnesī.
   —   Un tikai caur tevi?
   —            Caur mani, tikai caur mani vien. Tu jau redzi, — Gorenflo paskaidroja un izslējās.
   —           Tas ir daudz vairāk, nekā es gaidīju, un, kad es būšu veicis savus sūtņa pienākumus, draugs…
   —   Pareizi, mīļais draugs! Parunāsim par jūsu sūtņu pienākumiem…
   —   Pirms aizceļošanas man jānosūta pie karaļa kāds vēstnesis.
   —            Pie karaļa, mīļais draugs? Vēstnesis? Tātad jūs ar karali sarakstāties? Vai nevēlaties kādu no mūsu brāļiem? Mūsu klosteris būtu ļoti pagodināts, ja kāds no mūsu brāļiem redzētu karali.
   —   Protams!
   —           Es nodošu jūsu rīcībā visuzticamāko cilvēku. Bet pastāstiet taču, Čiko, kā gan karalis, kas domā, ka jūs esat miris…
   —           Es viņam pastāstīju, ka tā bija tikai liturģija un ka patlaban es atkal esmu…
   —   Un atkal ieguvāt viņa labvēlību?
   —   Vēl lielāku.
   —   Tad jūs varēsit karalim pateikt, ko mēs darām viņa labā?
   —   Neraizējieties, mans draugs, es to neaizmirsīšu!
   —   Dārgais Čiko! — iesaucās Gorenflo, kas sevi redzēja jau bīskapa godā.
   —   Bet vispirms man jums jālūdz divas lietas.
   —   Runājiet!
   —   Vispirms naudu, ko karalis jums atdos.
   —   Naudu? — Gorenflo lepni izslējās. — Mana kase ir pilna.
   —   Jūs esat laimīgs, mans dārgais!
   —   Vai vēlaties tūkstoš ekiju?
   —   Nē, tas ir par daudz. Es savās prasībās esmu pieticīgs, savās vēlmēs pazemīgs. Es ar sūtņa godu nelepojos, es drīzāk esmu kļuvis vēl kautrīgāks. Ar simts ekijiem man pilnīgi pietiek.
   —   Te tie būs. Un otrā?
   —   Zirgu puisi.
   —   Zirgu puisi?
   —   Kas mani pavada. Es mīlu sabiedrību.
   —    Ak, mans draugs, ja es būtu vēl brīvs kā toreiz… — Gorenflo nopūtās.
   —   Jā, bet jūs tāds vairs neesat.
   —   Diženums arvien saista, — Gorenflo nomurmināja.
   —   Jā, visu reizē nekad nevar iegūt, — atbildēja Čiko. — Tā kā es nevaru priecāties, par jūsu cienījamo sabiedrību, dārgo prior, es apmierināšos ar jauno brāli Zaķu.
   —   Ar jauno brāli Zaķu?
   —   Jā, viņš man patīk.
   —   Tev taisnība, Čiko. Viņš ir savāds puisis, kas tiks tālu.
   —   Es gribu viņu aizvest divsimt jūdzes tālu, ja tu atļauj?
   —   Viņš pieder tev, mans draugs.
   Priors piezvanīja, un atsteidzās kāds kalpotājs.
   —    Atsūti brāli Zaķu un izsūtāmo pāteru. Desmit minūtes vēlāk abi parādījās uz sliekšņa.
   —   Zak, — sacīja Gorenflo, — es tev došu sevišķu uzdevumu.
   —   Man, prior? — pārsteigtais jauneklis jautāja.
   —   Jā, tu pavadīsi monsieur Robertu Brikē lielā ceļojumā.
   —    O! — jauneklis neprātīgā sajūsmā iesaucās. — Es ceļojumā ar monsieur Robertu Brikē, svaigā gaisā, brīvībā! Monsieur Robert Brikē, mēs taču paukosimies katru dienu, vai ne?
   —   Jā, mans bērns.
   —   Un es drīkstu savu musketi ņemt līdzi?
   —   Tu to ņemsi līdzi.
   Zaks palēcās un, priekā iekliegdamies, izskrēja no istabas.
   — Kas attiecas uz vēstnesi, — sacīja Gorenflo, — lūdzu jusu pavēles. Nāciet šUrp, brāli Panurg.

   Par Panurgu nosauktais mūks tūlīt atnāca. Ar savām mazajām ačtelēm, smailo degunu un izspiestajiem vaigu kauliem viņš atgādināja lapsu.
   Čiko paguva viņu pavērot tikai īsu mirkli, bet arī tad nojauta klostera sūtņa īsto vērtību.
   Pazemīgais Panurgs palika stāvam pie durvīm.
   —         Nāciet šurp, sūtņa kungs, — Čiko aicināja. — Vai jūs pazīstat Luvru?
   —   Jā, monsieur.
   —   Un vai Luvrā pazīstat kādu Indriķi Valuā?
   —   Karali?
   —   Es tiešām nezinu, vai viņš ir karalis, bet tā viņu mēdz saukt.
   —   Vai man jāsatiekas ar karali?
   —   Gluži pareizi. Vai jūs viņu pazīstat?
   —   Apmierinoši, monsieur Brikē.
   —   Labi! Jums ar viņu jārunā.
   —   Vai mani pielaidīs?
   —         Līdz viņa istabu pārraugam. Jūsu ģērbs ir jūsu apliecība. Jūs zināt, ka viņa majestāte ir ļoti ticīgs.
   —   Un kas man viņa majestātes istabu pārraugam jāsaka?
   —   Sakiet, ka jūs sūta ēna.
   —   Labi.
   —   Jūs pagaidīsit kādu vēstuli.
   —   Tas ir viss, kas man jāizpilda?
   —   Jūs piebildīsit, ka ēna gaida ceļā uz Šarentonu.
   —   Kurp man vajadzēs jums sekot?
   —   Protams.
   Panurgs piegāja pie durvīm un pacēla aizkarus, lai izietu. Čiko likās, ka brālis Panurgs, priekškaru paceldams, būtu atsedzis kādu slepenu klausītāju.
   Taču aizkari atkal tik drīz aizvērās, ka Čiko nebija pārliecināts, vai nelūgto viesi redzējis patiesībā vai tikai iedomās.
   Bet Čiko tūlīt pārliecinājās, ka brālis Boromē klausās.
   —   O, tu noklausies, — viņš nodomāja. — Jo labāk!
   —    Tātad karalis jums uzticējis sūtņa pienākumus, mījais draugs? — jautāja Gorenflo.
   —   Jā.
   —   Man liekas, tie attiecas uz politiku?
   —   Es arī tā domāju.
   —   Kā, jūs nezināt, kāpēc jūs sūta?
   —   Es tikai zinu, ka man jānogādā kāda vēstule.
   —   Tie droši vien būs valsts noslēpumi.
   —   Liekas gan.
   —    Un jūs nekā nenojaušat?
   —   Vai ne, mēs taču esam vieni, un es varu būt vaļsirdīgs?
   —   Runājiet. Es esmu noslēpumu kaps.
   —   Labi! Karalis beidzot nolēmis pabalstīt Anžū hercogu.
   —   Vai tiešām?
   —   Jā, Žojēzas hercogs tāpēc aizceļoja jau pagājušajā naktī.
   —   Bet jūs, mans draugs?
   —   Es došos uz Spāniju.
   —   Kā jūs ceļosit?
   —   Pie velna! Pēc mūsu senākām paražām: kājām, jāšus, braukšus. Kā gadīsies.
   —   Žaks jums būs labs ceļabiedrs, un jūs viņa izvēli nenožēlosit.
   —   Viņš man ļoti patīk.
   —   Tam būtu netieša nozīme. Bet uzbrukuma brīdī viņš jums būs teicams palīgs.
   —   Pateicos, draugs. Bet tagad es no jums atvadīšos.
   —   Lai Dievs jūs sargā!
   —    Ko jūs darāt?
   —   Es gribu jūs svētīt.
   —   Mums tas nav vajadzīgs.
   —    Jums taisnība, — Gorenflo piekrita. — Svētīt var tikai svešiniekus. Un abi draugi maigi apskāvās.
   —   Žak! — sauca priors. — Žak!
   Durvju aizkaru spraugā parādījās Panurga lapsas seja.
   —   Kā, jūs vēl neesat aizgājis? — Čiko iesaucās.
   —   Piedodiet, monsieur.
   —   Nekavējieties, monsieur Brikē ir jāsteidzas, — sacīja Gorenflo. — Kur Žaks?
   Tūlīt parādījās saldeni smaidīgais brālis Boromē.
   —   Kur ir brālis Žaks? — priors atkārtoja.
   —   Brālis Žaks ir izgājis, — paskaidroja mantzinis.
   —   Izgājis! — iesaucās Čiko.
   —   Vai jūs nevēlējāties, lai kāds aiziet uz Luvru, monsieur?
   —   Jā, brālis Panurgs, — atteica Gorenflo.
   — O, es gan esmu muļķis! Es iedomājos Zaķu, — atbildēja Boromē, sev pa pieri sizdams.
   Čiko seja sadrūma, taču Boromē nožēlošana šķita tik ticama, ka bārties būtu bijis netaisni.
   —   Es pagaidīšu, līdz Zaks atgriezīsies, — Čiko noteica.
   Boromē īgni palocījās.
   —            O, — viņš iesaucās, — es piemirsu cienījamam prioram ziņot, ka ieradusies kāda sveša dāma, kas vēlas ar jūsu gaišību runāt.
   Čiko sāka klausīties.
   —   Viena? — jautāja Gorenflo.
   —   Ar savu pavadoni.
   —   Jauna?
   Boromē kaunīgi nodūra acis.
   —   Svētulis, — Čiko nodomāja.
   —   Mans draugs, — Gorenflo pagriezās pret neīsto Brikē, — tu saproti.
   —            Es saprotu un atstāšu jūs vienu, — atbildēja Čiko. — Es pagaidīšu blakusistabā vai pagalmā.
   —   Labi, mans mīļais draugs.
   —            No šejienes līdz Luvrai ir tāls ceļš, — aizrādīja Boromē, — un brālis Zaks tik drīz neatgriezīsies. Un arī tas, monsieur, pie kā jūs viņu aizsūtījāt, var vilcināties tik svarīgu vēstuli uzticēt bērnam…
   —   Es to iedomājos par vēlu, brāli Boromē.
   —   Nezinu. Ja jūs man uzticētos…
   —            Labi, labi. Es tūlīt došos uz Šarentonu. Sūtnis mani panāks ceļā, lai tas būtu kas būdams.
   Un viņš pagriezās pret trepēm.
   —           Turp ne, monsieur, — Boromē steidzīgi aizrādīja. — Tur uznāks svešā dāma, kas nevienu nevēlas satikt!
   —            Jums taisnība, — Čiko smaidīdams atbildēja. — Es noiešu pa mazajām trepēm.
   Un viņš devās uz kādām sāndurvīm, kas veda uz mazu kabinetu.
   —            Bet man būs gods ievest pie godājamā priora grēku sūdzētāju, — sacīja Boromē.
   —   Labi, — teica Gorenflo.
   —   Jūs zināt ceļu? — Boromē nemierīgi apvaicājās.
   —   Teicami, — atbildēja Čiko un iegāja kabinetā.
   Aiz kabineta atradās kāda istaba. Slepenās trepes noveda šai istabā. Čiko nebija melojis: viņš zināja ceļu, bet istabu gan vairs nepazina.
   Kopš viņa pēdējā apmeklējuma viss tiešām bija ļoti pārvērties. Sienas bija izgreznotas ar ieročiem, galds apkrauts ar zobeniem, šķēpiem un pistolēm. Visos kaktos slējās musketu un šauteņu kaudzes.
   Čiko mirkli uzkavējās. Viņu nomāca kāda neatvairāma doma.
   —            Man slēpj Zaķu, man slēpj dāmu, mani izbīda pa sāņus trepēm, lai atbrīvotu lielās trepes. Tas nozīmē, ka mani grib atturēt no jaunā mūka un arī paslēpt jauno dāmu. Tik tālu viss ir skaidrs. Man jālieto veikla kara viltība un jāizdara gluži pretējais tam, ko vēlas, lai es darītu.
   Es nogaidīšu Žaku atgriežamies un tā iekārtošos, lai redzētu noslēpumaino dāmu. Hallo, te kaktā gul loti koši izstrādāts bruņukrekls!
   Viņš to pacēla, lai apbrīnotu.
   —            Es meklēju tieši tādu — vieglu kā linu audeklu, — viņš sacīja. — Prioram tas būs par šauru. Nudien, jāsāk ticēt, ka tas gatavots manam augumam. Patapināsim to no doma Modesta un pēc atgriešanās atkal atdosim.
   Čiko steidzīgi savīstīja bruņukreklu un pabāza to zem kamzoļa.
   Viņš piestiprināja pēdējo cilpu, kad uz sliekšņa parādījās brālis Boromē.
   —            O-o! — noņurdēja Čiko. — Tu jau atkal parādies, tikai mazliet par vēlu, draugs.
   Un viņš sakrustoja savas garās rokas aiz muguras un izlikās apbrīnojam ieročus.
   —            Vai monsieur Roberts Brikē meklē kādu viņam noderīgu ieroci? — jautāja Boromē.
   —   Es, mīļais draugs? Mans Dievs, kur es likšu ieročus?
   —   O, ja ar tiem tik veikli prot rīkoties.
   —             Blēņas, mīļo brāli, tikai blēņas. Man līdzīgam nabaga pilsonim jāapmierinās tikai ar savām paša rokām un kājām. Tam arvien ir trūkumi un trūkst īstas kareivja sirds. Manā rokā rapieris lāsmo pārāk spoži. Ticiet man, Zaks ar savu zobena smaili būtu mani aiztrencis līdz pat Sarentonai.
   —            Tiešām? — Čiko vienkāršo un labsirdīgo vārdu gandrīz vai pārliecinātais Boromē iesaucās.
   —            Un tad man pietrūktu elpas, — Čiko turpināja. — Jūs taču redzējāt, ka es nevarēju izlēkt, jo kājas vairs neklausīja.
   —            Atļaujiet aizrādīt, monsieur, ka ceļodams jūs aizkusīsit vēl vairāk nekā cīnoties.
   —   O, jūs zināt, ka es ceļošu, — Čiko vienaldzīgi aizrādīja.
   —   Panurgs man pastāstīja, — Boromē nosarkdams atbildēja.
   —            Savādi. Liekas, ka es ar Panurgu par to nerunāju. Bet vienalga, man nav ko slēpt. Jā, mans draugs, es došos mazā ceļojumā, es došos uz savu tēviju, kur man ir nedaudz zemes un atbalsts zem kājām.
   —   Vai jūs zināt, monsieur Brikē, ka jūs brāli Zaķu ļoti pagodināt?
   —   Ka atļauju sevi pavadīt?
   —   Kā arī redzēt karali.
   —            Vai arī tikai viņa istabu pārraugu, jo ļoti iespējama varbūtība, ka nevienu citu viņš neredzēs.
   —   Tātad jūs esat Luvrā uzticams?
   —            Visuzticamākais, monsieur. Es piegādāju karalim un galminiekiem vilnas zeķes.
   Karalim?
   Viņš bija manu preču noņēmējs jau tad, kad bija tikai Anžū heicogs… Atgriezies no Polijas, viņš mani atcerējās un iecēla par galma apgādātāju. Jūs zināt, ka karalis devās svētceļojumā pie Šartras dievmātes.
   - Jā, lai iegūtu mantinieku.
   —           Jūs zināt, ka tur var iegūt drošu līdzekli, kas sekmē panākumus, ko karalis vēlējās.
   —           Liekas, ka karalis šo līdzekli tomēr nebūs atradis.
   — Brāli Boromē!
   —   Kas ir?
   —    Jūs taču zināt, ka troņmantinieks jāiegūst caur brīnumu, nevis citādā ceļā.
   —   Un šo brīnumu gaida?..
   —   No Šartras dievmātes.
   —   Pareizi, vai krekls?
   —    Jā. Karalis mīļajai dievmātei paņēma tās kreklu un iedeva karalienei, un atmaiņai viņš grib tai dāvināt tērpu, kāds ir Toledo dievmātei, kas, kā stāsta, esot krāšņākais jaunavu tērps visā pasaulē.
   —   Tātad jūs dodaties…
   —    Uz Toledo, mīļo brāli Boromē, uz Toledo, lai nomērotu tērpu un liktu pagatavot līdzīgu.
   Boromē likās vilcināmies, vai Čiko vārdiem ticēt vai neticēt.
   —   Jūs varat ticēt, — Čiko turpināja, it kā nemaz nenojauzdams, ko mantzinis prāto, — jūs varat ticēt, ka garīdznieku sabiedrība man ir ļoti patīkama. Bet stundas steidzas, un brālim Zakam drīz vien jāatgriežas. Es gribu pagaidīt ārpusē, varbūt pie Tobija Krusta.
   —   Domāju, ka tā būs labāk.
   —   Jūs būsit tik laipns un viņam paziņosit, tiklīdz tas atgriezīsies.
   —   Protams.
   —   Un jūs to atsūtīsit pie manis?
   —   Es viņu neaizkavēšu.
   —    Pateicos, mīļo brāli Boromē. Priecājos, ka esmu ar jums iepazinies.
   Abi palocījās, un Čiko devās lejup pa mazajām trepēm. Brālis Boromē aizslēdza durvis.
   —    O! — Čiko nopūtās. — Liekas gan, ka es dāmu neredzēšu, un tieši tāpēc man tā jāredz.
   Lai to izpildītu, Čiko iespējami uzkrītošā kārtā atstāja jakobīņu prioreju, mirkli parunājās ar brāli vārtsargu un tad nogriezās uz Tobija Krusta pusi.
   Te viņš pazuda aiz kādas muižas ēkām, kur jutās paslēpts no visu klostera iemītnieku ziņkārīgajām acīm, kaut tās būtu bijušas pat brāļa
   Boromē vanaga acis. Tad viņš sāka līst pa kādu grāvi un, nevieba nemanīts, sasniedza zemo vīksnu krūmājus, kas pletās iepretim klosteri*
   Šajā vietā viņš apmetās sardzē, lai nogaidītu brāli Zaķu atgriežamies klosterī un nepazīstamo dāmu to atstājam.

   Čiko arvien rīkojās loti strauji. Viņš bija nolēmis gaidīt un tāpēc iekārtojās ērti. Vīksnu pudurī viņš izveidoja spraugu, lai novērotu nācējus un gājējus, kas varēja saistīt viņa uzmanību, pašam paliekot nepamanītam.
   Iela bija tukša. Cik vien tālu sniedzās Čiko skatiens, nevarēja redzēt ne jātnieku, ne zemnieka ratus. Čiko redzēja vienīgi trūcīgi ģērbušos vīru, kas uz ielas veica mērīšanas darbus. Čiko māca garlaicība. Viņš bija priecīgs, ka varēja novērot šo godīgo pilsoni.
   —   Ko viņš mēra? — Roberts Brikē nopietni prātoja.
   Viņš nolēma mērītāju uzmanīt. Mirklī, kad vīrs mērīšanas darbus bija veicis un tam vajadzēja pacelt galvu, Čiko uzmanību saistīja cita parādība.
   Atvērās Gorenflo balkona durvis un parādījās cienījamā priora druknais stāvs. Svētdienīgi smaidīdams, acīm mirdzot, viņš pakalpīgi izvadīja kādu dāmu, kas bija cieši ietinusies ar ādu izrotātā samta mētelī.
   —     O! — Čiko iesaucās. — Tā būs grēku sūdzētāja. Gaita loti jauneklīga. Palūkosim viņas galviņu. Pagriezieties vēl mazliet sāņus. Lieliski! Tas ir tiešām loti savādi, ka es visās ieraudzītajās sejās pamanu līdzību. Nosodāma paraža! Labi! Tagad nāk pavadonis. O, viņā es nu gan nemaldos. Tas ir Majēnvils. Jā, jā, vareni saskrullētās ūsas, zobens ar gliemežvākam līdzīgu rokturi. Jā, tas ir viņš. Bet pārdomāsim un nāksim pie kāda slēdziena. Pie velna! Ja es nevilos par Majēnvilas hercogu, kāpēc man jāmaldas par Monpansjē kundzi? Goda vārds, tā ir hercogiene.
   Čiko vairs nenovērsa acis.
   Drīz vien aiz abiem viņš ieraudzīja parādāmies bālo Boromē, ko Majēnvils iztaujāja.
   —   Jauki, — Čiko norūca. — Turpināsim spiegot. Tas tagad ir modē. Kāpēc hercogiene grib apmesties pie dona Modesta, ja viņai jau ir dzīvoklis simts soļu no šejienes?
   Šai brīdī Čiko uzmanība tika novērsta citā virzienā. Kamēr hercogiene pļāpāja ar Gorenflo, Majēnvils kādam pamāja.
    Čiko nebija redzējis nevienu citu, kā vien mērītāju, kam hercogs tiešām ar\ deva zīmi. Tātad vīra nolūks nebija mērīt. Viņš bija nostājies ar seju prdt pilsētu.
   Gorenflo atkal pievērsās grēku sūdzētājai. Majēnvilas hercogs iečirkstēja dažus vārdus Boromē, un tas tūlīt aiz priora muguras sāka kaut ko tnāt svešajam uz ielas, ko Čiko nekādi nesaprata, bet mērītājs gan sajēdza, jo tas izvēlējās citu stāvēšanas vietu, kur pēc Boromē mājiena sastinga kā sāls stabs.
   Kad viņš mirkli bija nekustīgi stāvējis, pēc Boromē mājiena tas sāka darīt kaut ko tādu, ko Čiko neapjēdza, jo nesaprata nolūku. Svešais pameta savu vietu un aizskrēja līdz priorejas vārtiem, Majēnvilas hercogs visu laiku raudzījās pulkstenī.
   Šai mirklī vīrietis atgriezās, un Čiko pazina Nikolā Pulēnu, Parīzes apsardzes pulka leitnantu, to pašu, kas dienu iepriekš bija nopircis viņa vecās bruņas.
   —      O, līga dzīvo! — viņš iesaucās. — Es esmu diezgan redzējis, lai pārējo bez pūlēm skaidri nojaustu.
   Drīz vien hercogiene, Gorenflo un Majēnvils atstāja balkonu, un brālis Boromē aizvēra durvis.
   Hercogiene un viņas pavadonis atstāja prioreju, lai iekāptu nestuvēs, kas viņus gaidīja. Doms Modests, kas tos pavadīja līdz vārtiem, zemu palocījās.
   Hercogiene nestuvju aizkarus vēl turēja pavērtus, lai atbildētu priora glaimiem, kad kāds jakobīņu mūks pa Svētā Antuāna vārtiem iznāca no Parīzes.
   Čiko pazina mazo Zaķu, kas lieliem soļiem atgriezās no Luvras un, Monpansjē kundzes daiļuma apburts, apstājās pie nestuvēm.
   —       Man laimējās, — Čiko priecājās. — Ja Zaks būtu agrāk atgriezies, es hercogieni nebūtu redzējis. Bet kad Monpansjē kundze pēc savas mazās sazvērestības ir projām, es varu pievērsties Nikolā Pulēnam. Ar viņu es visu nokārtošu desmit minūtēs.
   Kad hercogiene bija pagājusi garām Čiko, to, protams, nepamanīdama, viņa tiešām devās uz Parīzi, un Nikolā Pulēns, liekas, gribēja viņai sekot. Arī viņam vajadzēja iet garām Čiko paslēptuvei.
   Čiko redzēja viņu nākam, kā mednieks redz tuvojamies medījumu, kam viņš gatavojas šaut, tiklīdz tas būs mērķa virzienā.
   —   Cienījamais, — viņš iesaucās, — palūkojieties šurp!
   Pulēns satrūkās un pagrieza galvu pret grāvi.
   —       Jūs mani redzējāt, ļoti labi! — Čiko turpināja. — Nu tik neizliecieties, ka jūs nekā neesat redzējis, leitnant Nikolā… Pulēn.
   Pilsētas apsardzes leitnants sarāvās kā briedis, šāvienu izdzirdis.
   Kad Čiko bija sabiedēto pārliecinājis, ka viņš pazinis priora viesus un zina, ka leitnants piedalās sazvērestībā pret karali, un kā vienīgo pelnīto sodu norādījis uz karātavām, viņš nabagu savās rokās bija pārvērtis par
   vasku. Kā vienīgo līdzekli, lai glābtu dzīvību, viņš tam norādīja uz hercoga Epernona atmaskošanu. Pulēns gļēvi apsolīja nodot visus savus biedru^.
   Tiklīdz leitnants bija projām, Roberts Brikē redzēja, ka no priorejas iznāk apsolītais ceļojuma biedrs un nostājas norunātajā vietā. Piegājis tuvāk, viņš ievēroja, ka tas nebija mazais mūks, bet gan īsts vecaini$ ar milzīgām rokām un kājām un ļoti aizdomīgu seju. Viņš pasniedza Gorenflo vēstuli, kurā cienījamais paskaidroja, ka viņš nevar mazo Žaku, jaunu nevainīgu jēru, nodot vilku varā.
   Brikē bīstamo un nevēlamo puisi tūlīt aizraidīja atpakaļ, kaut gan tas nemaz negribēja atkāpties. Viņš bija nolēmis ceļot viens.
   Kad ceļotājs redzēja Goliātu pazūdam klostera lielajos vārtos, viņš paslēpās aiz kāda stūra, novilka kamzoli un zem linu krekla uzvilka pazīstamo bruņukreklu.
   Pabeidzis pārģērbties, viņš atkal iznāca uz ielas un nogriezās Šarentonas virzienā.

   Tajā pašā vakarā, kad Čiko aizceļoja uz Navarru, Gīzu pils lielajā zālē mēs atrodam mazo jaunekli ar dzirkstošajām acīm, kuru mēs redzējām uz zirga iejājam Parīzē aiz monsieur Šarmēna un kurš, kā mēs jau zinām, nebija neviens cits kā doma Gorenflo skaistā grēku sūdzētāja.
   Tagad, greznā kleitā tērpusies, ar lielu krūšu izgriezumu, matus dārgakmeņiem piezvaigžņojusi, Monpansjē kundze loga iedobumā nepacietīgi gaidīja kādu, kas kavējās ierasties.
   Krēsla sāka sabiezēt, hercogiene tikai ar pūlēm varēja saskatīt pils vārtus, kurp vērsās viņas skatiens. Beidzot atskanēja zirga pakavu klaudzieni, un desmit minūtes vēlāk durvju sargs klusā balsī pieteica Majēnas hercogu.
   Monpansjē kundze piecēlās un tik strauji metās pretī brālim, ka tas aizmirsa iet uz labās kājas pirkstgaliem, ko viņš arvien darīja, ja negribēja klibot.
   —   Viens, brāli, — viņa iesaucās, — jūs esat viens?
   —   Jā, māsa, — atbildēja hercogs un, māsai roku noskūpstījis, apsēdās.
   —    Bet Indriķis… kur ir Indriķis? Vai jūs zināt, ka viņu te visi gaida?
   —     Indriķim Parīzē nav ko darīt, kamēr Flandrijā un Pikardijā tik daudz kas veicams. Mūsu darbs ir lēns un nemaldīgs. Kāpēc mums viņš jāpamet tur un jāatgriežas Parīzē, kur viss ir padarīts?
   —  Jā, kur viss atkai draud sabrukt. Pilsoņi grib redzēt Indriķi un ar solījumiem vien nav apmierināti.
   —   Gan viņi to redzēs. Vai Majēnvils jums nekā nepaskaidroja?
   —   Protams, Bet jūs taču zināt, viņa balsij nav jūsējās varas.
   —   Un Salseds? -U Viņš ir miris!
   —   Nekā neizpaudis?
   —   Ne vārda.
   —   Labi. Un apbruņojums?
   —   Pilnīgs.
   —   Un Parīze?
   —   Sadalīta sešpadsmit iecirkņos.
   —   Un katram iecirknim ir mūsu norādītais vadonis?
   —   Jā.
   —   Paldies Dievam! Dzīvojiet mierīgi! To es gribētu novēlēt mūsu labajiem pilsoņiem.
   —   Viņi jūsos neklausīsies. Viņus vajā pats velns.
   —   Mana māsa, jums ir paraža jūsu nepacietību pieskaitīt citu naidam.
   —   Jūs gribat man kaut ko pārmest?
   —    Lai Dievs mani sargā! Bet mana brāļa Indriķa vārdiem ir jāpiepildās. Mans brālis Indriķis vēlas, lai mēs pārāk nesteigtos.
   —   Kas gan jādara? — hercogiene nepacietīgi jautāja.
   —   Vai mūs kas trenc, mana māsa?
   —   Viss, ja vien vēlas.
   —   Ar ko mums sākt?
   —   Jāapcietina karalis.
   —   Tā ir jūsu pēkšņā iedoma. Es nesaku, ka tas būtu ļauni, ja vien td varētu īstenot. Bet prātot un darīt ir divi dažādi jēdzieni. Atcerieties, cik gan bieži mēs esam kļūdījušies.
   —   Laiki ir mainījušies. Karalim vairs nav agrākās aizstāvības.
   —   Nē, izņemot šveiciešus, skotus un franču miesassargus.
   —   Vai jūs vēlaties, lai es jums parādu, ka mūsu karalis pastaigājas pa ielu vienīgi divu kalpotāju pavadībā.
   —   To man arvien saka, bet es vēl nekad neesmu redzējis.
   —   Palieciet trīs dienas Parīzē un jūs redzēsit.
   Šai mirklī kareivis pacēla durvju aizkarus un jautāja:
   —   Vai jūsu augstības vēlas pieņemt Majēnvilu?
   —   Lai ienāk! — hercogiene pavēlēja.
   Monsieur Majēnvils ienāca un noskūpstīja Majēnas hercoga roku.
   —   Vienu vienīgu vārdu, kungs, — viņš sacīja. — Es nāku no Luvras,
   —   Nu? — Majēnas hercogs un hercogiene iesaucās.
   —   Jūsu ierašanās ir pamanīta.
   —   Kā tā?
   —   Es runāju ar Senžermenokseruā sardzes priekšnieku, kad garām pagāja divi gaskonieši.
   —   Jūs tos pazināt?
   —   Nē. Viņu jaunie ģērbi bija ļoti grezni. „Pie velna," sacīja viens, „mums ir krāšņi kamzoļi, bet tie tomēr nebūs tik noderīgi kā mūsu agrākās bruņas."
   —   Un tad gaskonieši sāka pļāpāt, un varēja nojaust, ka viņi jūs labi pazīst.
   —   Kam šie gaskonieši piederēja?
   —   Nezinu.
   —   Un viņi aizgāja?
   —   Ne tik drīz. Viņi sarunājās ļoti skaļi. Jūsu augstības vārdu izdzirduši, daži garāmgājēji apstājās un apvaicājās, vai jūs tiešām esot ieradies. Viņi jau gribēja atbildēt, kad pēkšņi pienāca monsieur Luanjaks un uzsita gaskoniešiem pa pleciem. Viņš kaut ko pačukstēja, uz ko gaskonieši neko neatbildēja un paklausīgi sekoja savam traucētājam. Viņi pazuda Luvras virzienā.
   —   Man ir ļoti vienkāršs pretlīdzeklis, — sacīja Majēnas hercogs. — Šovakar es ieradīšos apsveikt karali.
   —   Apsveikt karali?
   —   Protams. Es esmu ieradies Parīzē, es viņam pastāstu par visām krāšņajām pilsētām Pikardijā. Kas gan viņam ko iebilst?
   —   Teicami, — Majēnvils piebilda.
   —   Neprāts, — aizrādīja hercogiene.
   —   Māsa, tas ir nepieciešami. Man jāizsaka karalim padevība. Kad es šo pienākumu būšu veicis, tad būšu brīvs un varēšu darīt, ko vien vēlēšos.
   —   Jūs gaida komitejas locekļi.
   —   Es tos pieņemšu Sentdenas pilī, kad būšu atgriezies no Luvras, — sacīja Majēnas hercogs. — Majēnvil, dod man atkal zirgu! Jūs nāksit līdzi. Jūs, māsa, varat mani pagaidīt.
   —   Vai šeit, brāli?
   —   Nē, Sentdenas pilī, kur es atstāju savu karieti.

   Tai pašā piedzīvojumiem bagātajā dienā ap pusdienas laiku karalis iznāca no sava kabineta un lika pasaukt Epernonu.
   Hercogs steidzās paklausīt un ierasties pie majestātes. Viņš atrada viņa majestāti kādā no priekšējām istabām, kur tas uzmanīgi aplūkoja kādu jakobīņu mūku, kas sarka un karaļa bargā skatiena dēļ nolieca galvu.
   Karalis aizveda Epernonu sāņus un, uz jaunekli norādīdams, sacīja:
   —   Palūko šo jocīgo mūka seju.
   —            Par ko jūsu majestāte brīnās? — jautāja Epernons. — Man šī seja šķiet ļoti parasta.
   —   Vai tiešām?
   Un karalis atkal nogrima kā sapnī. Pēc brīža viņš ievaicājās:
   —   Kā tevi sauc?
   —   Brālis Zaks, sire.
   —   Cita vārda tev nav?
   —   Mans ģimenes vārds? Klements.
   —            Brālis Zaks Klements, — atkārtoja karalis. — Savu pienākumu tu esi labi izpildījis, — viņš mūkam aizrādīja.
   —   Kādu pienākumu? — hercogs nekautrēdamies apvaicājās.
   —            Nekas, — atteica karalis. — Mazu uzdevumu starp mani un kādu, ko tu nepazīsti vai tagad vairs nepazīsti.
   —           Tiešām, sire, — sacīja Epernons, — jūs šo, bērnu uzlūkojat ļoti dīvaini.
   —           Jā, tev taisnība… Nezinu, kāpēc es nevaru no viņa novērsties, kāpēc man šķiet, ka es viņu būtu jau kaut kur redzējis. Liekas, ka es būšu par viņu sapņojis. O, es sarunāju muļķības… Ej, mazo mūk, tavs uzdevums ir galā. Lūdzējs saņems prasīto vēstuli. Epernon!
   —   Sire
   —   Iedod viņam desmit ekijus.
   —   Pateicos, — mūks atteica.
   —            Liekas, ka tu pateicies negribēdams, — iebilda Epernons, kas nesaprata, kāpēc mūks grib atteikties no desmit ekijiem.
   —            Es labāk vēlētos iegūt skaisto spāniešu nazi, kas karājas pie sienas, — atbildēja mazais Žaks.
   —            Iedod viņam vienu spāņu nazi un ļauj tam iet, Lavalet, — sacīja karalis.
   Hercogs izvēlējās vienkāršāko nazi un pasniedza to mūkam. Tas bija kataloniešu nazis ar platu asmeni un skaistu raga spalu.
   Žaks līksmi saņēma jauko dāvanu un devās projām.
   —            Hercog, — sacīja karalis, — vai tavu četrdesmit piecu vidū ir divi vai trīs vīri, kas māk jāt?
   —   Vismaz divpadsmit. Bet pēc mēneša visi būs jātnieki.
   —   Izvēlies divus un atsūti tūlīt pie manis. Es gribu ar viņiem runāt.
   Hercogs palocījās, izgāja un pasauca Luanjaku, kas izvēlējās Šarmēnu
   un Sentmalēnu.
   Pēc dažām minūtēm hercogs jaunekļus ieveda pie karaļa. Viņa Majestāte pamāja, un hercogs izgāja. Palika tikai abi jaunekļi. Pirmo reizi viņi stāvēja karaļa priekšā, kurš izskatījās visai iespaidīgs.
   Abi gaskonieši bija uzbudināti. Sentmalēns stāvēja ar spulgām acīm, izslējies, ar smailām ūsām.
   Nobālušais, mazāk lepnais Šarmēns nedrīkstēja paskatīties uz karali.
   —   Jūs piederat pie maniem četrdesmit pieciem? — karalis jautāja.
   —   Man ir tas gods, sire, ~ Sentmalēns atbildēja.
   —   Un jūs, mans kungs?
   —            Man šķiet, ka šis monsieur atbildēja par mums abiem, sire. Es tāpēč neatbildēšu. Bet ja Jūsu Majestātei mani pakalpojumi ir vajadzīgi, es būšu padevīgākais kalps pasaulē.
   —   Labi. Kāpiet zirgos un dodieties uz Turu! Vai jūs zināt ceļu?
   —   Es pajautāšu, — Sentmalēns atbildēja.
   —   Gan jau noskaidrošu, — Šarmēns piebilda.
   —   Drošības dēļ vispirms jājiet caur Šarentonu.
   —   Labi, sire.
   —   Jājiet, līdz panāksit kādu ceļinieku.
   —            Vai Jūsu Majestāte nepateiks kādu norunātu zīmi? — jautāja Sentmalēns.
   —   Garš zobens sānos vai uz muguras, garas rokas un kājas.
   —   yai drīkstam zināt viņa vārdu? — ievaicājās Šarmēns.
   —   Ena, — karalis atbildēja.
   —   Mēs iztaujāsim visus ceļotājus.
   —   Un pārmeklēsim visas viesnīcas.
   —           Tiklīdz jūs šo vīru sastapsit un uzzināsit viņa vārdu, nododiet tam šo vēstuli.
   Abi jaunekļi reizē izstiepa roku. Karalis mirkli pārdomāja.
   —   Kā jūs sauc?
   —   Ernotons Šarmēns.
   —   Un jūs?
   —   Renē Sentmalēns.
   —            Monsieur Šarmēn, jūs nesīsit vēstuli, un monsieur Sentmalēns to nodos.
   Ernotons paņēma dārgo rakstu, lai to paslēptu kamzolī. Sentmalēns mirkli aizturēja viņa roku un godbijīgi noskūpstīja vēstules zīmogu. Tad viņš atdeva vēstuli Ernotonam. Karalis par šo joku pasmējās.
   —   Jūs esat uzticami kalpi, — viņš sacīja.
   —   Vai tas ir viss, sire? — Ernotons apvaicājās.
   —    Jā, mani kungi… vēl viens norādījums. Jaunekļi noliecās un gaidīja.
   —            Šī vēstule, — sacīja Indriķis, — ir dārgāka par jviena cilvēka dzīvību. Dieva dēļ, nepazaudējiet to un noteikti nododiet Ēnai. Ejiet!
   Jaunekļi atstāja karaļa kabinetu. Ernotonu satrauca prieks, bet Sentmalēnu mocīja greizsirdība, kas viņa acīs ielāsmoja spulgas dzirkstis.
   Epernons viņus gaidīja. Viņš gribēja tos iztaujāt.
   —         Hercoga kungs, — atbildēja Ernotons, — karalis mūs nav pilnvarojis runāt.
   Viņi tūlīt devās uz stalli, kur karaļa zirgu pārzinis tiem tūlīt nodeva •divus spēcīgus jājamzirgus.
   Epernons būtu viņiem sekojis, lai tos vēl mēģinātu izvaicāt, kad viņam ziņoja, ka kāds vēlas ar viņu runāt.
   —   Kas? — hercogs nepacietīgi jautāja.
   —   Pilsētas apsardzes leitnants.
   —        Pie velna! — viņš uzkliedza. — Vai tad es esmu pilsoņu sardzes tiesnesis vai vadonis?
   —         Nē, godātais kungs, bet jūs esat karaļa draugs, — atskanēja pazemīga balss. — Es jūs lūdzu, uzklausiet mani.
   Hercogs pagriezās.
   Viņa priekšā stāvēja lūdzējs, kas sarka un bālēja.
   —   Kas jūs esat? — hercogs skarbi noprasīja.
   —   Nikolā Pulēns, godātais kungs.
   —   Un jūs vēlaties ar mani runāt.
   —   Es to lūdzu.
   —   Man nav vaļas.
   —   Ari lai uzklausītu kādu noslēpumu, godātais kungs?
   —        Tos es dzirdu vismaz simtu dienā, jūsējais būs simtu pirmais, un tas jau ir par daudz.
   —   Ja tur arī iet runa par Jūsu Majestātes dzīvību?
   —   O, es gribu jūs uzklausīt. Nāciet manā istabā!
   Nikolā Pulēns noslaucīja nosvīdušo pieri un sekoja hercogam.
   Iedams cauri priekštelpām, Epernons uzrunāja kādu galminieku, kuri te arvien uzturējās:
   —   Kā jūs sauc?
   —   Pertinakss de Monkrabo, monsieur, — augstmanis atbildēja.
   —        Labi, monsieur Monkrabo, nostājieties pie manām durvīm un nelaidiet nevienu iekšā!
   Monsieur Monkrabo, kas bija grezni ģērbies oranžkrāsas zeķēs, zila atlasa kamzolī, kurš tēloja skaistuli, paklausīja Epernona pavēlei. Viņš atslējās pret sienu un sakrustotām rokām satvēra aizkara valgus.
   Nikolā Pulēns sekoja hercogam viņa kabinetā. Viņš sāka drebēt.
   —        Pastāsti par jauno sazvērestību, — hercogs pavēlēja, — bet ja tu mani tikai aizkavēsi, tad sargies!
   —        Monsieur hercogs, tas ir drausmīgākais noziegums — karali grib nozagt!
   —   Atkal vecais stāsts par nozagšanu! — Epernons nicīgi iesaucās.
   —   Šoreiz lieta ir ļoti nopietna, hercog.
   —   Kad Viņa Majestāti grib aizvest?
   —        Godātais kungs, pirmajā dienā, kad Viņa Majestāte nestuvēs dosies uz Vensēnu.
   —   Kā viņi to paveiks?
   —   Nonāvēs abus pavadoņus.
   —   Kas to izdarīs?
   —   Monpansjē kundze.
   —   Nabaga hercogiene, — Epernons iesmējās. — Viņu gan iztēlo par varoni.
   —   Tāda viņa arī ir, izspiegodama visus jūsu nodomus, godātais kungs.
   —   Un ar to viņa Snasonā nodarbojas?
   —   Hercogienes kundze ir Parīzē.
   —   Parīzē?
   —   Jā.
   —   Vai jūs viņu redzējāt?
   —   Jā.
   —   Jums šķiet, ka jūs būtu viņu redzējis.
   —   Es ar viņu runāju.
   —   Un kur viņa atradīsies, lai savu nodomu īstenotu?
   —   Kādā jakobīņu klostera logā. Jūs zināt, ka prioreja atrodas ceļā uz Vensēnu.
   —   Pie velna, ko jūs man stāstiet?
   —   Patiesību, hercoga kungs. Izdomāti visi līdzekļi, kā nestuves apturēt, kad tās sasniegs klosteri.
   —   Un kas šos līdzekļus ir izdomājis?
   —   O!
   —   Pie velna, atbildiet!
   —    Es, godātais kungs. Epernons atrāvās.
   —   Jūs?
   Pulēns nopūtās.
   —   Jūs? Jūs taču visu nododiet!
   —   Godātais kungs, karaļa uzticamam kalpam ir jābūt paklausīgam.
   —   Goda vārds, jūs pats lienat karātavu cilpā!
   —   Mana nāve ir niecīgāka par karaļa pazemojumu vai nāvi. Tāpēc es atnācu.
   —   Tās ir skaistas jūtas, monsieur.
   —   Godātais kungs, es domāju, ka jūs būsit karaļa draugs, jūs mani nenodosit un manu vaļsirdību nesodīsit.
   Hercogs ilgi nolūkojās Pulēnā un dziļi iegrima viņa bālajā sejā.
   —    Šai rotaļā jāpiedalās vēl kādiem, — viņš sacīja. — Lai gan hercogiene ir ļoti spējīga, viena viņa gan šo pasākumu nebūs uzņēmusies veikt.
   —   Viņa gaida palīdzību no sava brāļa Majēnas hercoga.
   —   Šis nodoms jāņem vērā.
   —   Protams, godātais kungs, tāpēc jau es steidzos šurp.
   —   Ja jūs būsit runājis taisnību, leitnant, jūs saņemsit kārtīgu atalgojumu.
   —   Par ko man jāmelo, godātais kungs? Ticiet, es uzmeklēšu karali, ja jūs man neticat, un gribu mirt, lai pierādītu, ko apgalvoju.
   —   Pie velna, jūs neiesit pie karaļa, monsieur Nikolā! Jums būs darīšana vienīgi ar mani.
   —   Labi, godātais kungs, es to teicu tikai tāpēc, ka redzēju jūs vilcināmies.
   —   Nē, es nevilcinos. Es jums esmu parādā tūkstoš ekiju.
   —   Godātais kungs vēlas, lai es viņam vienam?
   —   Jā, es vēlos, lai tas paliktu tikai mūsu noslēpums. Jūs man paklausīsit, vai ne?
   —   Jā, godātais kungs.
   —   Apliecinot, ka tas ir patiess noslēpums?
   —   Noteikti!
   —   Tūkstoš ekiju ir jūsu, par nākotni nemaz nerūpējieties.
   —   Man ir ģimene, monsieur.
   —   Labi! Bet tūkstoš ekiju! Pie velna!
   —  Ja lotringieši uzzina, ko es esmu atklājis, katrs mans vārds maksās asinis. Tāpēc es šos tūkstoš ekijus pieņemšu.
   —   Turiet muti! Kas jums par daļu, kāpēc es jums maksāju. Tātad tūkstoš ekiju ir jūsējie.
   —   Pateicos, hercoga kungs.
   Redzēdams, ka hercogs pieiet pie kādas kastes un sāk to pārmeklēt, viņš piegāja tuvāk.
   Bet hercogs izņēma tikai nelielu grāmatiņu, kurā milzīgiem burtiem ierakstīja: „3 000 liru monsieur Pulēnam."
   —   Tas ir tas pats, it kā jūs tās būtu jau saņēmis, — viņš sacīja.
   Nikolā Pulēns palocījās.
   —   Tātad mēs esam vienojušies? — hercogs jautāja.
   —   Par ko?
   —   Ka jūs savus ziņojumus turpināsit.
   Nikolā Pulēns vilcinājās. Viņu gribēja piespiest uzņemties netīro spiega lomu.
   —   Nu vai jūsu bezgalīgā padevība jau ir izgaisusi?
   —   Nē, godātais kungs.
   —   Tātad es varu jums uzticēties?
   —   Jūs varat man uzticēties, — Pulēns piespiezdamies atbildēja.
   —   Un es to zinu vienīgais?
   —   Jūs vienīgais, godātais kungs.
   —   Ejiet, mans draugs, ejiet! Pie velna! Majēnas hercogs!
   Hercogs tūlīt atgriezās pie karaļa, kas patlaban spēlēja kārtis, un sāka tam stāstīt par jaunajām briesmām.
   —           Atkal briesmas! — Indriķis iesaucās. — Kaut melns velns tevi parautu, hercog!
   —   Vai jūs nezināt, kas notiek, sirel
   —   Nē.
   —   Jūs ielenc jūsu niknākie naidnieki.
   —   Kas?
   —   Monpansjē hercogiene.
   —   Jā, vakar viņa redzēja sodam Salsedu.
   —   Tātad jūs zināt?
   —   Tu taču redzi, ka es zinu.
   —   Un ka Majēnas hercogs ir ieradies Parīzē?
   —   Kopš vakar vakara.
   —   Kā, šis noslēpums!.. — iesaucās nepatīkami pārsteigtais Epernons.
   —   Vai karalim arī ir noslēpums, mans dārgais?
   —   Bet kas gan jums pastāstīja?
   —   Vai tu nezini, ka valdniekiem ir Dieva vēstneši?
   —   Vai arī policija?
   —           Ja tu esi straujš, tad tas ir liels tikums, bet ja tu esi gauss, tad tā ir liela kļūda. Tava vēsts būtu bijusi teicama vakar četros pēcpusdienā, bet tagad…
   —   Bet tagad, sire"?
   —   Tu esi ieradies par vēlu.
   —   Vēl nav par vēlu, sire, lai jūs mani uzklausītu.
   —   Es tevi klausos jau veselu stundu.
   —   Jūs apdraud, jums rīko slazdus, un jūs klusējat!
   —           Tu taču esi gādājis par sardzi un vēl vakar apgalvoji, ka mana nemirstība esot droša? Tu savelc pieri. Stāsti, vai tavi četrdesmit pieci ir atgriezušies Gaskoņā, vai arī viņi neko nespēj?
   —   Gan jūsu majestāte redzēs, ko viņi spēj.
   —   Ļoti patīkami. Vai es drīz dabūšu redzēt, hercog?
   —   Ātrāk, nekā jūs domājat, sire.
   —   Tu mani uztrauc.
   —            Gan jau redzēsit, sire, gan jau redzēsit. Kad jūs dosities uz Vensēnu?
   —   Sestdien.
   —   Pēc trim dienām?
   —   Pēc trim dienām.
   —    Ar to pietiek, sire. Epernons palocījās un izgāja.
   XXVII divi draugi
   Ernotons un Sentmalēns pils vārtos ar zirgiem tik tikko neiesprūda. Neviens negribēja palikt beidzamais. Sentmalēns piesarka, bet Ernotons nobālēja.
   —            Man sāp, monsieur, — pirmais iesaucās, kad viņi bija ārpus vārtiem, — vai jūs gribat mani samīdīt?
   —   Arī man sāp, bet es negaužos.
   —   Liekas, jūs gribat sprediķot.
   —   Es nekā negribu.
   —            O! — Sentmalēns iesaucās un paskubināja zirgu. — Atkārtojiet vēlreii!
   —   Jūs gribat ķildoties? Ļoti žēl! — Ernotons gurdi atbildēja.
   —            Par ko gan man ķildoties? Es jūs nemaz nepazīstu, — Sentmalēns nicīgi atcirta.
   —            Jūs pazīstat mani ļoti labi. Mana māja atradās divas jūdzes no jūsējās, un es esmu pazīstams muižnieks. Jūs dusmojaties, ka arī es esmu Parīzē, kaut gan cerējāt, ka tikai jūs būsit aicināti; un arī tāpēc, ka man karalis uzticēja nododamo vēstuli.
   —            Varbūt, — Sentmalēns dusmās atkliedza. — Bet jūs izliekaties, it kā mani nesaprastu.
   —            Es jūs ļoti labi saprotu. Jūs pats vēlētos iegūt vēstuli? Bet tad jums mani jānonāvē.
   —   Kā jūs zināt, ka es to vēlos?
   —   Vēlēties un piepildīt nav viens un tas pats.
   —   Nonāciet man līdzi krastmalā un jūs pārliecināsities!
   —           Mīļais kungs, ja karalis man ir uzticējis aiznest vēstuli, tad es to arī nesīšu.
   —   Es to atņemšu ar varu, muļķi!
   —   Jūs taču negribēsit, lai es jūsu galvu saskaldu kā trakam sunim.
   —   Jūs?
   —   Protams. Man ir liela pistole, bet jums nav nevienas.
   —            O, to tu man atmaksāsi! — iesaucās Sentmalēns un parāva zirgu sāņus.
   —   Droši vien, kad es būšu veicis savu uzdevumu.
   —   Nelietis!
   —            Monsieur Sentmalēn, ievērojiet, ka šai mirklī mums jāpaklausa karalim. Viņa majestātes naidnieki gavilētu, ja troņa aizstāvji sāktu ķildoties.
   Sentmalēns sakoda cimdu asiņainu.
   —      Monsieur, saudzējiet savu roku, lai varat noturēt zobenu, — Ernotons aizrādīja.
   Sentmalēna dusmas tik drīz nebūtu rimušas, ja Ernotons neievērotu kādas nestuves. Viņš izbrīnā iekliedzās un apstājās, lai nolūkotos kādā viegli aizplīvurotā dāmā.
   —   Mans vakarējais pāžs! — viņš nomurmināja.
   Dāma nelikās viņu pazīstam.
   —      Pie velna, liekas, jūs liksit man vēl gaidīt! — Sentmalēns lādējās. - Un tikai tādē), lai aplūkotu kādu dāmu.
   —   Piedodiet, monsieur, — Ernotons teica un turpināja jāt.
   Jaunekļi sāka jāt straujos rikšos un vairs neķildojās. Sentmalēns likās
   nomierinājies. Patiesībā katrs viņa muskulis dusmās trīcēja. Viņam vajadzēja atzīt, ka viņš Ernotonam nevarēs sekot, jo tā zirgs bija spēcīgāks.
   Tas viņu uztrauca. Viņš sāka izmantot pavadu un piešus, bet tas zirgu tikai sakaitināja, kustonis metās sāņus un jātnieks ievēlās upē, pāf kuru patlaban jāja.
   Kad viņš atkal piecēlās kājās, viņa seja bija sadauzīta un asiņaina. Sentmalēns apskatījās. Zirgs jau bija izkāpis krastā un auļoja atpakaļ uz Luvru.
   Sasities, asiņains, galīgi izmisis, Sentmalēns saprata, ka savu zirgu vairs nenoķers. Šāds mēģinājums būtu smieklīgs.
   Viņš atcerējās Ernotonam sacītos vārdus. Ja viņš pie Svētā Antuāna vārtiem negribēja gaidīt dažas minūtes, kāpēc tas gaidīs dažas stundas? Sentmalēns dusmās un izmisumā izvilka dunci. Šajā mirklī viņš gribēja nodurties…
   Kamēr Sentmalēns, visādas iespējas pārdomādams, uzkāpa krastā, atskanēja zirgu pakavu troksnis, un uz ceļa parādījās jātnieks ar diviem zirgiem. Tas bija Šarmēns ar viņa izbēgušo zirgu.
   Sentmalēna sirdi pārņēma prieks. Viņš jutās pateicību parādā, kas izgaisināja viņa drūmo skatienu. Bet pēkšņi viņš saīga, saprazdams, ka Ernotons bija viņu galīgi uzveicis.
   Viņš nomurmināja pateicību, ko Ernotons nemaz neievēroja, sarkdams satvēra zirga pavadu un uzlēca sedlos.
   —      Pateicos, — savu patmīlību uzveicis, Sentmalēns atkārtoja. Ernotons palocījās un ar roku pieskārās cepurei. Sentmalēnam ceļš tagad šķita neizsakāmi garš.
   Ap pustrijiem viņi ieraudzija kādu vīru ar suni. Tas bija gara auguma, ar zobenu pie sāniem. Bet tas nebija Čiko, kaut arī viņa rokas un kājas bija ievērības cienīgas.
   Sentmalēns redzēja, ka Ernotons turpina jāt tālāk, vīru nemaz neievērojis, un nolēma, ka biedra kļūdas dēļ varēs gūt gandarījumu. Viņš piejāja pie nepazīstamā.
   —   Ceļiniek, vai jūs kādu gaidāt? — viņš apvaicājās.
   Ceļinieks palūkojās uz Sentmalēnu, kura izskats patlaban nebija visai pievilcīgs. Saplosītā seja, dubļainais ģērbs, drudžaini izstieptā roka atstāja nepatīkamu iespaidu.
   —           Ja es gaidu, tad es negaidu cilvēku, — tas atbildēja, — un ja es gaidu cilvēku, tad jūs nu gan tas neesat.
   —           Jūs esat ļoti nelaipns, — teica Sentmalēns, iepriecināts, ka vienreiz varēs izgāzt sakrājušās dusmas. Viņš pacēla zobenu un gatavojās gājējam durt, kad tas pacēla savu spieķi un iesita Sentmalēnam pa plecu. Tad viņš pasvilpa savu suni, kas pielēca zirgam pie kājām un jātniekam pie gurniem un no tā izrāva gabalu gaļas un saplēsa bikses.
   Sāpju satrakotais zirgs sāka auļot un aiztrauca tālu garām Ernoto­nam.
   Kad viņam bija izdevies zirgu atkal nomierināt un kad Ernotons bija viņu panācis, Sentmalēna iedomība bija gluži izgaisusi.
   —           Šodien man nelaimējas, — viņš mēģināja smaidīt. — Šis cilvēks ļoti atgādināja karaļa norādīto.
   —   Viņa majestātes norādītajam cilvēkam nebija ne spieķa, ne suņa.
   —            Pareizi. Ja es būtu padomājis, viens belziens pa plecu un kodiens kājā būtu mazāk. Prātīgākais būtu palikt gudrākam un mierīgākam.
   Ernotons neatbildēja. Viņš piecēlās sedlos, pielika roku virs acīm un iesaucās:
   —   Tur ir mūsu meklētais. Viņš mūs gaida.
   —            Monsieur, jums ir labas acis, — Sentmalēns īgni norūca, dusmodamies par biedra jauno veiksmi. — Es varu saredzēt tikai melnu punktu.
   Ernotons turpināja jāt. Drīz vien arī Sentmalēns ieraudzīja un pazina karaļa sūtni. Viņš sāka uztraukties un paskubināja zirgu.
   Ernotons ar mierīgu skatienu pavērās savā biedrā. Šis skatiens Sentmalēnu nomierināja, un viņa zirgs atkal sāka lēni soļot.

   Ernotons nebija maldījies. Ieraudzītais virs tiešām bija Čiko. Arī Čiko bija laba redze un dzirde.- Viņš jau no tālienes bija pamanījis abus jātniekus, un nojautis, ka tie dzenas pēc viņa, tāpēc bija apstājies abus sagaidīt.
   Kad viņiem vairs nebija jāšaubās un kad Čiko redzēja, ka tie tuvojas tieši viņam, viņš satvēra zobenu, lai izskatītos diženāks.
   Ernotons un Sentmalēns mirkli mēmi uzlūkoja viens otru.
   —   Tā ir jums, — Ernotons sacīja un palocījās. Sentmalēns dusmās tik tikko nenoslāpa. Redzēdams, ka viņš klusē, Ernotons uzrunāja Čiko:
   —    Monsieur, mēs abi esam jūsu kalpi. Čiko augstprātīgi smaidīdams palocījās.
   —   Vai drīkstētu zināt jūsu vārdu? — jauneklis turpināja.
   —   Mani sauc Ēna, monsieur.
   —   Jūs kādu gaidāt?
   —  Jā.
   —   Ko?
   —   Vēstuli.
   —   No kā?
   —   No Luvras.
   —  Ar kādu zīmogu?
   —  Ar karaļa zīmogu.
   Ernotons pielika roku pie krūtīm un jautāja:
   —   Vai jūs šo vēstuli pazīsit?
   —   Ja tikai redzēšu. Ernotons vēstuli izvilka.
   —  Tā ir īstā, — sacīja Čiko. — Un jūs taču zināt, kas jums par to
   jāsaņem?
   —   Apliecība.
   —            Monsieur, — sacīja Ernotons, — karalis mani sūta jums šo vēstuli atnest, bet Šim kungam tā ir jānodod.
   Un viņš pasniedza vēstuli Sentmalēnam, kas to saņēma un atdeva
   Čiko.
   Lai izgaisinātu ikviena greizsirdību, Čiko uzrakstīja šādu apliecību: „Monsieur Ernotona de š armēņa atnesto un monsieur Renē de Sentmalēna pasniegto vēstuli saņēmu
   —   Lai, Dievs jūs svētī, monsieur, — Sentmalēns novēlēja.
   —           Laimīgu ceļu, — Ernotons piebilda. — Vai jums nav Luvrai vēl kādas vēstis?
   —   Nē, monsieur. Pateicos.
   Ernotons un Sentmalēns pagrieza savus zirgus pret Parīzi, bet Čiko steidzās tālāk tādiem soļiem, kurus varēja apskaust ikviens kustonis.
   Kad Čiko bija pazudis, Ernotons apturēja savu zirgu un sacīja Sentmalēnam:
   —   Nu, monsieur, ja vēlaties, varat nokāpt!
   —   Kāpēc? — Sentmalēns izbrīnā jautāja.
   —      Mūsu uzdevums veikts un mēs varam parunāt. Vieta, man šķiet, ir visai teicama.
   —      Kā vēlaties, — Sentmalēns atbildēja un nokāpa no zirga, ko viņa biedrs jau bija paguvis izdarīt.
   Kad viņš bija nokāpis, pienāca Ernotons un sacīja:
   —     Jūs zināt, monsieur, ka jūs mani visu ceļu nepatiesi aizskārāt. Vēl vairāk: jūs gribējāt mani piespiest nepiemērotā brīdī izvilkt zobenu, un es vilcinājos. Bet tagad es esmu jūsu rīcībā.
   Sentmalēns noklausījās viņa vārdos drūmi savilktu seju. Bet viņa dusmas bija norimušas, un viņš, protams, vairs nevēlējās kauties.
   —      Monsieur, — viņš atbildēja, — jūs ļaunu atmaksājat ar labu. Es jau visu esmu aizmirsis.
   Ernotons savilka pieri.
   —  Jūsu vārdus ierosināja naids, kas divās stundās gan nevarēja izgaist.
   Sentmalēns nosarka, bet neatbildēja.
   Ernotons mirkli nogaidīja un tad turpināja:
   —      Ja karalis izvēlējās mani, tad mana seja viņam patika labāk par jūsējo; ja es neiekritu upē, tad tikai tāpēc, k# es esmu labāks jātnieks par jums; ja es toreiz nepieņēmu jūsu izaicinājumu, tad tikai tāpēc, ka esmu gudrāks; ja mani nesakoda suns, tad tas norāda, ka es esmu uzmanīgāks; ja es tagad prasu gandarījumu, tad es to daru tāpēc, ka man ir vairāk pašcieņas nekā jums…
   Sentmalēns drebēja, un viņa acis šķīla zibeņus. Viņa seja izpauda visas viņa ļaunās kaislības. Viņš izrāva zobenu. Ernotons savējo jau turēja cīņai gatavu.
   —     Atsauciet savus beidzamos vārdus, — Sentmalēns kliedza. — Tas ir par daudz!
   —  Es neko neatsaukšu. Viens zobena dūriens mūs abus apmierinās.
   —      O, monsieur, es esmu cīnījies vienpadsmit reizes, un divi mani pretinieki ir miruši. Vai jūs to nezināt?
   —      Es vēl nekad neesmu cīnījies, jo nemeklēju iespēju. Ja mani pretinieki paši atnāk pie manis, es nekavējos satvert viņus aiz matiem. Es gaidu!
   —      Klausieties, — Sentmalēns kratīja galvu, — mēs esam muižnieki, mēs esam karaļa kalpi. Neķildosimies. Jūs esat drošsirdīgs vīrs. Es jums varētu pat roku sniegt. Ko jūs vēlaties? Es visu izpildīšu. Es ienīstu. Ko lai dara? Daba mani radījusi ļaunā dienā. Samierināsimies, un lai mūsu ķilda paliek noslēpums.
   —  To neviens neuzzinās, monsieur.
   —  Neviens?
   —      Nē. Ja mēs cīnīsimies, tad vai nu es jūs nonāvēšu, vai jūs mani. Bet es ceru dzīvot. Es esmu divdesmit trīs gadus vecs, man ir labs vārds, es esmu nabags, es uzvarēšu. Neraizējieties, es cīnīšos kā lauva.
   —   Tad jus atvainosities?
   —   Nē.
   —   Tātad jūs atsakāties no divkaujas?
   —   Es nevēlos ar jums cīnīties. Vai saprotat?
   —   Bet ja man zudīs pacietība un es jums uzbrukšu?
   Sentmalēns sažņaudza dūres un atbildēja:
   —  Jo labāk. Es aizsviedīšu savu zobenu desmit soļus projām.
   Ernotons iebāza zobenu makstī un sacīja:
   —  Jūs esat savāds cilvēks, un es jūs ļoti nožēloju.
   —  Jūs mani nožēlojat?
   —  Jā, jo jums neizsakāmi jācieš.
   —   Neizsakāmi.
   —  Jūs nevienu nevarat mīlēt.
   —   Nevienu.
   —   Bet jums taču ir kāda kaislība?
   —   Viena vienīgā.
   —   Greizsirdība?
   —           Jā, un tā ir visu titānu nelaimju cēlonis. Es dievinu sievieti, tiklīdz tā iemīlas citā, es mīlu zeltu, ko aizskārušas cita rokas, es dzeru, lai vairotu dusmas. Jā, jā, monsieur Ernoton, es esmu nelaimīgs.
   —   Vai jūs neesat mēģinājis laboties?
   —  Tas man neizdodas.
   —   Uz ko jūs cerat? Ko jūs domājat iesākt?
   —           Ko dara indīgs augs? Viņam ir ziedi, kā visiem augiem, un daži cilvēki māk tos izmantot. Ko dara lācis un laupītāju putns? Viņi kož. Bet viņus var arī iedīdīt. Es arī esmu tāds, un tāds es palikšu Epernona un Luanjaka rīcībā līdz tai dienai, kad reiz pateiks: šis augs ir kaitīgs, iznīciniet to, šis zvērs ir bīstams, nogaliniet viņu.
   Ernotons bija kļuvis laipnāks.
   Sentmalēns bija dīvains radījums, kas viņu sāka saistīt. Viņš sāka just pat līdzcietību.
   Ernotons velti izmēģinājās savu biedru iepriecināt.
   Tad viņi klusēdami turpināja ceļu uz Parīzi. Pēkšņi Ernotons sniedza Sentmalēnam roku un sacīja:
   —   Vai es nevaru jums palīdzēt?
   —           Cietiet klusu! — Sentmalēns atbildēja. — Nemēģiniet, jūs tikai pievilsities. Labāk ienīstiet mani!
   —   Es jūs vēlreiz nožēloju, — Ernotons nopūtās.
   Pēc stundas abi jātnieki bija sasnieguši Luvru un atgriezās četrdes­mit piecu mītnē. Karalis bija izbraucis un paredzēja atgriezties tikai vakarā.

   Abi jaunekļi nostājās pie savas mazās istabas loga, lai sagaidītu atgriežamies karali.
   Katru nomāca dažādas domas. Sentmalēns mocījās ar savu naidu un greizsirdību. Ernotons pūlējās atminēt, kas gan bija dāma, ko viņš pāža tērpā bija ievedis Parīzē un tagad bija sastapis tik greznās nestuvēs.
   Ernotona sirdī jundīja ne vien mīlas dēka, bet vēl vairāk godkāres nodomi. Jauneklis tā bija nogrimis savās pārdomās, ka tikai pēc ilgāka laika atjēdzās, ka Sentmalēns bija izgājis.
   Viņš mirklī nojauta visu. Sentmalēns bija redzējis karali atgriežamies un tagad atradās pie viņa.
   Viņš piecēlās, izskrēja cauri galerijai un sasniedza karaļa durvis tieši tai brīdī, kad Sentmalēns iznāca no majestātes istabām.
   —           Lūk, ko es saņēmu no karaļa, — viņš starodams sacīja un parādīja zelta saiti.
   —   Priecājos, — Ernotons mierīgi atbildēja. Arī viņš iegāja pie karaļa.
   Sentmalēns bija gaidījis kaut ko citu un par Ernotona mierīgumu jutās
   vīlies. Viņš palika gaidīt, kad Ernotons atgriezīsies. Desmit minūtes šķita mūžība.
   Beidzot Ernotons iznāca. Sentmalēns ātru skatu aplūkoja savu biedru. Viņa sirds kļuva līksma. Ernotons bija iznācis bez balvas.
   —   Un jums, ko jums karalis iedeva? — Sentmalēns vaicāja.
   —   Noskūpstīt roku, — Ernotons smiedamies atbildēja.
   Sentmalēns sažņaudza savu saiti tik spēcīgi, ka salauza vienu gredzenu.
   Abi klusēdami atgriezās četrdesmit piecu miteklī.
   Kad viņi ienāca zālē, atskanēja taure. Signāls izsauca visus četrdesmit piecus vīrus kā bites no šūniņām.
   Mosieur Luanjaks viņus sapulcēja izspriest tiesu. Viņš aizrādīja, ka gaskoniešiem jāķalpo karalim padevīgi un nekādi noslēpumi nav izpaužami. Bet divi atklātā vietā bija izpļāpājuši gvardes nodomus naidniekam un noziegušies pret savu valdnieku.
   Abi vainīgie, Pertinaks Monkrabo un Perdiks Pinkomejs, nobālēja kā krīts. Abi saņēma bargu sodu.
   Beidzot Luanjaks pavēlēja četrdesmit pieciem, lai viena trešdaļa vakarā nostājas sardzē pie Viņa Majestātes trepēm, otra trešdaļa pārbauda galminiekus, bet pārējie lai paliek mitekli. Kad visi izgāja. Zālē palika vienīgi Ernotons de Šarmēns.
   —   Ko jūs vēlaties? — Luanjaks jautāja.
   —    Man šķiet, jūs noteikti nenorādījāt, kas mums jādara. Kalpot karalim ir cildeni, bet es gribētu zināt, kāds ir mans pienākums.
   —   Uz to es nezinu atbildi, — Luanjaks paskaidroja.
   —   Kāpēc?
   —   Jo es pats no rīta nezinu, kas notiks vakarā.
   —  Jūsu amats ir tik liels, ka jums gan vajadzētu zināt, ko mēs nezinām.
   —   Mācieties pats, monsieur Šarmēn. Es jums netraucēšu.
   —   Es ierados galmā bez naida un draudzības jūtām, man nedraudēja nekāda kaislība, bet es, varbūt, varu būt noderīgs.
   —  Jūs nejūtat ne naidu, ne draudzību?
   —   Nē.
   —   Bet karali jūs taču mīlat?
   —   Es to gribu darīt kā apakšnieks un muižnieks, monsieur Luanjak.
   —   Labi! Tas ir galvenais. Ja jūs būsit veikls, jūs drīz vien nojautīsit apstākļus.
   —   Ļoti labi, — Ernotons palocījās. — Bet vēl kaut kas mani slepeni uztrauc.
   —   Kas?
   —   Lielā padevība.
   —   Tā ir pirmā prasība.
   —   Saprotu, monsieur, bet akla padevība maigākiem raksturiem nav atzīstama.
   —   Tas nav manā varā, monsieur Šarmēn.
   —   Es tik lasu monsieur Epernona parakstu un ar to apmierinos.
   —   Un monsieur Epernons?
   —   Monsieur Epernons lasa Viņa Majestātes parakstu un tāpat apmierinās.
   —   Jums ir taisnība. Es būšu jūsu padevīgākais kalps, — Ernotons piekrita.
   Viņš gribēja aiziet, bet Luanjaks to aizturēja.
   —   Jūs manī ierosinājāt kādas domas, — viņš sacīja, — un es jums uzticēšu vairāk nekā citiem, jo tie ir gļēvuļi.
   Ernotons palocījās.
   —   Monsieur, — Luanjaks turpināja, — iespējams, ka šovakar ierodas kāds diženais. Uzmaniet viņu, un, kad tas atstās Luvru, sekojiet tam!
   —   Monsieur Luanjak, atļaujiet aizrādīt, ka tā būtu spiegošana.
   —   Spiegošana! Varbūt, bet…
   Luanjaks izvilka no kamzoļa kādu papīru un pasniedza Šarmēnam. Tas to atlocīja un lasīja:
   „Ja Majēnas hercogs šovakar iedrošināsies ierasties Luvrā, lai kāds viņam seko."
   —   Kas ir parakstījis? — jautāja Luanjaks.
   —   Parakstījis ir Epernons, — Šarmēns lasīja.
   —   Nu, monsieur?
   — Labi, es sekošu Majēnas hercogam, — Ernotons zemu palocījās. Tad viņš izgāja ārā.

   Majēnas hercogs atstāja Gīzu pili pa kādām sāndurvīm un tāpat vecajās ceļa drēbēs, trīs muižnieku pavadībā, jāšus devās uz Luvru.
   Par viņa ierašanos paziņoja monsieur Epernonam, kas to pieteica karalim, kamēr Luanjaks ziņoja saviem četrdesmit pieciem, no kuriem piecpadsmit iekārtojās gaitenī, piecpadsmit pagalmā un četrpadsmit palika miteklī.
   Mītnē četrpadsmit palika tāpēc, ka Ernotonam bija uzticēts sevišķs uzdevums, un viņš pie saviem biedriem neatradās. Tā kā Majēnas hercoga pavadonība nekādas briesmas nevarēja radīt, otrais vads saņēma atļauju atgriezties miteklī.
   Majēnas hercogu ieveda pie Viņa Majestātes, kas to sagaidīja ļoti laipni.
   —   Nu, mīļo brālēn, jūs atkal apmeklējat Parīzi? — karalis jautāja.
   —           Jā, sire, sava brāļa un savā vārdā es ierados apliecināt, ka mēs esam Jūsu Majestātes uzticamākie pavalstnieki.
   —           Goda vārds, tas taču nav noslēpums, ko es ļoti labi zinu. Tāpēc vien jums nemaz nevajadzētu ceļot. Jums, droši vien, bija vēl kāds cits iemesls.
   —           Sire, es baidījos, ka Gīzu nams nenokļūst jūsu nežēlastībā, jo mūsu ienaidnieki nesnauž un izplata nepatīkamas baumas.
   —   Kādas baumas? — karalis labvēlīgi apvaicājās.
   —           Kā, — jautāja hercogs, — vai Jūsu Majestāte nav dzirdējis mūs dažādi nopeļam?
   —           Brālēn, ziniet reiz par visām reizēm, ka es nekad necietīšu, ja te par Gīzu namu runās kaut ko sliktu. Un tā ka tas te visiem labi zināms, tad visi arī klusē.
   —           Priecājos redzēt savu karali tādā noskaņā. Man tikai jāatzīstas, ka mana steiga gan bijusi lieka.
   —   O, Parīze ir lieliska pilsēta, kurā arvien var gūt kādus labumus.
   —   Jā, sire, bet mūs pienākums saista Suasonā.
   —            Pareizi, hercog. Brauciet tūlīt atpakaļ, lai savu uzdevumu godam varētu veikt, kā esat iesācis.
   Hercogs smaidīdams izgāja, un karalis, apmierinātībā rokas berzēdams, atgriezās savās istabās.
   Luanjaks pamāja Ernotonam. Tas pateica savam kalpam dažus vārdus un aizsūtīja sekot četriem jātniekiem. Kalps aizskrēja uz stalli, un Ernotons arī nekavējās izpildīt savu uzdevumu.
   Majēnas hercogs nevarēja pazust. No pļāpīgā Perduka jau visa Parīze zināja, ka ieradies Gīzu nama princis, un uzticamie līgas pārstāvji sāka atstāt savas mājas, lai uzmeklētu savu vadoni.
   Ļaužu bars bija viņam sekojis līdz Luvrai, un te viņu atkal sagaidīja, lai pavadītu līdz viņa pils vārtiem.
   Majēnvils velti pūlējās dedzīgākos izklīdināt, brīdinādams:
   —   Ne tik strauji, mani draugi! Jūs mums tikai kaitējat.
   Taču, kad hercogs atgriezās Sentdenas pilī, viņa pavadonība bija divi vai trīs simti viru liela.
   Ernotons viegli varēja sekot hercogam un palikt nemanīts. Mirklī, kad hercogs atgriezās, lai sveicinātu, viņš kādā augstmanī, kas savukārt viņu sveicināja, šķita pazinis jātnieku, kas caur Svētā Antuāna vārtiem bija pavadījis pāžu, vai daiļais pāžs bija pavadījis viņu.
   Tai pašā brīdī, kad hercogs pazuda pilī, caur pūli spraucās kādas nestuves. Majēnvils gāja pa priekšu, atvilkās aizkars, un Ernotons domāja ieraudzījis savu pāžu jeb dāmu, ko bija sastapis pie Svētā Antuāna vārtiem.
   Majēnvils un dāma apmainījās ar dažiem vārdiemus, un nestuves tāpat pazuda pils vārtos. Majēnvils sekoja nestuvēm, un vārti atkal aizvērās. Mirkli vēlāk Majēnvils parādījās balkonā, hercoga vārdā pateicās parīziešiem un ieteica atgriezties mājās, lai ļaunas mēles neiztulkotu ko nevēlamu. Visi izklīda, izņemot desmit hercoga pavadoņus.
   Arī Ernotons devās projām, vai vismaz izlikās to darām. Desmit palikušie bija līgas izvēlētie, kuriem bija jāapsveic hercogs un viņš arī jāpārliecina, lai viņa brālis atgriežas Parīzē.
   Šie cienījamie pilsoņi bija izgudrojuši visādus nodomus, kuru atbalstam un īstenošanai pietrūka vadoņa.
   Busī-Leklērks ziņoja, ka viņš trīs klosteru mūkus apmācījis rīkoties ar ieročiem un sakopojis pieci simti pilsoņu, tā ka viņa pulks bija tūkstoš viru liels. Lašapēls bija sagatavojis visus Parīzes ierēdņus un tautu. Viņš varēja dot divsimt bruņotu viru.
   Brigārs bija sapulcējis Lombarda ielas tirgotājus un Sentdēnas ielas kurpniekus. Kruks bija iespaidojis augstskolu. Debārs pārzināja jūrniekus un ostas strādniekus, kuru pulkā bija pieci simti vīru. Lušāram uzticējās pieci simti zirgu tirgotāju un mītnieku, kas bija pārliecināti katoļi. Bolārs un Zilbērs bija ieguvuši daudzu gaļas tirgotāju un citu pilsoņu labvēlību savu nolūku īstenošanai. Maitre Nikolā Pulēns pulcināja visu tautu.
   Noklausījies visus ziņojumus un norādījumus, hercogs sacīja:
   —   Es apbrīnoju līgas spēkus, bet es neredzu mērķi.
   Maitre Lašapēls-Morto gribēja sākt garu runu, bet Majēns viņu pārtrauca:
   —  Pasteidzieties!
   Busī-Leklērks tūlīt atbildēja:
   —           Godātais kungs, mums ir vajadzīgas pārmaiņas, mēs esam stiprākie un varam to panākt. Tas ir īsi, skaidri un noteikti.
   —   Bet kā jūs šīs pārmaiņas sasniegsit?
   —           Man šķiet, ka par to jārūpējās līgas vadonim, — Busī-Leklērks paskaidroja.
   —           Mani kungi, — sacīja hercogs, — jums ir taisnība. Par to jārūpējas līgas vadonim. Bet vadonis arī noteiks, kad kaujai jāsākas. Kaut jūs būtu teicami apbruņoti un trauksmes pilni, signālu uzbrukumam viņš dos tikai tad, kad pats to vēlēsies.
   —  Bet līga grib pasteigties, — Kruks aizrādīja.
   —   Kāpēc pasteigties, monsieur Kruk?
   —   Lai sasniegtu mērķi. Arī mums ir savi nodomi.
   —           O, ja jums ir savi nodomi, tad es vairs nekā neiebildīšu, — sacīja Majēnas hercogs.
   —  Jā, godātais hercog. Bet vai mēs varam cerēt uz jūsu atbalstu?
   —  Protams, ja jūsu nodomi būs man un manam brālim pieņemami.
   —  Noteikti, monsieur.
   —  Stāstiet!
   Līgas piekritēji saskatījās. Divi vai trīs aizrādīja Lašapēlam-Morto, ka viņš var runāt.
   Lašapēls-Morto iznāca priekšā.
   —  Runājiet! — hercogs pavēlēja.
   —           Tas ir manējais, Leklērka un Kruķa nodoms. Mēs to vispusīgi pārspriedām un ticam, ka sekmes būs.
   —  Pie lietas, monsieur Morto, pie lietas!
   —           Pilsētā ir vairāki mezglapunkti: mazais un lielais Satelē, Tempļa nams, pilsētas valdes nams, arsenāls un Luvra.
   —   Pareizi, — hercogs piebilda.
   —           Šos punktus aizstāvēs garnizoni, kurus ātri varēs uzveikt, jo tos vienā rāvienā nevarēs sapulcināt.
   —  Piekrītu.
   —           Pilsētu aizstāvēs valdes sardzes strēlnieki. Bet mēs apcietināsim strēlnieku vadoni viņa dzīvoklī. To mēs veiksim bez trokšņa, jo nams atrodas vientuļā vietā.
   Majēnas hercogs pakratīja galvu.
   —  Ielauztie vārti un divdesmit šāvieni tomēr sacels kņadu.
   —           Mēs šo iebildumu jau paredzējām. Viens sardzes strēlnieks ir mūsējais. Pusnaktī mēs pieklauvēsim pie vārtiem. Strēlnieks atvērs un ziņos vadonim, ka Viņa Majestāte vēlas ar viņu runāt. Tas nav nekas aizdomīgs. Reizi mēnesī šo virsnieku parasti aicina pie karaļa sniegt
   ziņojumu un saņemt pavēles. Kad vārti būs vajā, desmit jūrnieki sardzes priekšnieku sagūstīs.
   —  Nožņaugs?
   —   Jā, hercog. Pirmā iespēja pretoties ir jau laupīta. Protams, bailīgākie pilsoņi var paziņot citiem ierēdņiem. Tur ir prezidents, kavalieris. O, monsieur Šivernē, Laguels. Labi? Arī tos mēs savaldīsim. Bērtuļa nakts mūs taču ir izmācījusi, kā jārīkojās.
   —   O! — hercogs iesaucās, saprazdams lietas nopietnību. — Ļoti labi, — viņš turpināja, — bet jūs vēl neesat paskaidrojuši, vai jūs tā vienā mirklī ieņemsit arī nocietināto cietoksni Luvru, ko apsargā gvardi un augstmaņi? Kaut gan karalis ir Joti bailīgs, viņš neļaus sevi nožņaugt kā sardzes priekšnieks. Viņš tvers ieroci, un padomājiet — viņš ir karalis! Viņš iespaidos pilsoņus, un jūs visus nogalinās.
   —   Uzbrukumam Luvrai mums ir četrsimt vīru, un šādu pulku karalis gan neiespaidos.
   —  Vai jūs domājat, ka ar viņiem pietiks?
   —   Protams, mēs esam desmit pret vienu, — Busī-Leklērks paskaidroja.
   —  Un šveicieši? Tur ir jūsu četri tūkstoši, mani kungi!
   —   Jā, bet viņi stāv nometnē astoņas jūdzes no Parīzes. Ja arī karalis nosūta ziņu, tad sūtnim jājāj divas stundas, bet šveiciešiem kājām jānāk astoņas stundas. Bet desmit stundās mēs būsim kungi visā pilsētā.
   —   Labi. Es visam piekrītu. Sardzes virsnieku nožņaugs, politiķus savaldīs, pilsētas aizstāvjus iznīcinās. Tas viss iespējams. Bet pēc tam?
   —   Mēs nodibināsim godīgu valdību, — Brigārs iebilda. — Tā mēs savās austuvēs varam mierīgi strādāt, ja mūsu sievām un bērniem ir maize, vairāk mums nekā nevajaga. Viena otra mūsējā godkāre varbūt tieksies sasniegt desmitnieka vai kāda pulka komandiera godu. Bet augstāk mūsu ilgas netiecas. Mēs neesam nepiepildāmi.
   —   Monsieur Brigār, jūsu vārdi ir zelta vērti, — sacīja hercogs. — Jā, es zinu, jūs esat godīgi, un jūs savās rindās necietīsit nevienu svešu piejaukumu.
   —   Nē, nē, — atskanēja balsis. — Labu vīnu nedrīkst samaitāt!
   —   Lieliski! — hercogs iesaucās. — Leitnant, sakiet, vai galvaspilsētā ir daudz nevēlamu pilsoņu?
   Klusais Nikolā Pulēns iznāca priekšā un atbildēja:
   —  Jā, hercog, pārāk daudz.
   —   Vai varat minēt šo ļaužu sēnalu skaitu?
   —  Apmēram.
   —  Saskaitiet, maitre Pulēn.
   Pulēns saskaitīja uz pirkstiem.
   —   Zagļu ir divi vai trīs tūkstoši, klaidoņu un ubagu divi vai divi tūkstoši pieci simti. Gadījuma zagļu pusotra vai divi tūkstoši. Slepkavu četri vai pieci simti.
   —           Labi. Kopā apmēram seši tūkstoši karātavu putnu. Kādas ticības ir šie ļaudis?
   —   Kā vien vēlaties, hercog.
   —   Vai tie ir hugenoti vai katoļi?
   Pulēns pasmaidīja.
   —   Viņi ir dažādu ticību, monsieur, vai arī neticīgie. Viņu Dievs ir nauda, viņu pravietis ir asinis.
   —    Labi. Un kāda ir viņu politiskā pārliecība? Vai viņi ir Valuā piekritēji, līgas, dedzīgi politiķi vai Navarras atbalstītāji?
   —   Viņi ir zagļi un laupītāji.
   —   Hercog, — iebilda Kruks, — jūs taču nedomājat, ka tie varētu būt mūsu palīgi!
   —   Nē, tā es nedomāju, bet tieši tas mani biedē.
   —   Kas jūs biedē? — daži izbrīnā ievaicājās.
   —   O, jūs taču saprotat, ka šie ļaudis, kam nav, ne ticības, ne pilsoņu pārliecības, kuriem ar jums nav nekāda sakara, redzēdami, ka Parīzē nav sargu, nav īstas varas, un nav karaļa, sāks izlaupīt jusu mājas un radīs neapšaubāmu neapjaušamu nemieru un postu.
   —   Pie velna! — līgas piekritēji iesaucās.
   —   Man šķiet, ka tāpēc vien jābūt ļoti apdomīgiem, vai ne? — hercogs turpināja. — Es nopietni pārdomāšu, kā šo nelaimi novērst. Mani un manu brāli vispirms interesē tikai jūsu labklājība.
   Līgas atbalstītāji tam piekrita.
   —    Mani kungi, atļaujat vīram, kas nojājis divdesmit četras jūdzes, kādu stundu atgulties. Vēl mums nekas nedraud, bet ja jūs sāksit rīkoties, tad gan jāsagatavojas uz vi su. Vai jūs tā nedomājat?
   —   Jā, hercog, — atbildēja Brigārs.
   —   Teicami.
   —   Mēs atvadīsimies, godātais kungs, — Brigārs turpināja. — Un kad mēs atkal tiksimies…
   —   Neraizējieties, cik vien ātri būs iespējams, mani kungi, — Majēnas hercogs atbildēja. — Varbūt rīt, vēlākais — parīt.
   Un viņš tos atstāja. Līgas piekritēji palika vēl apspriesties par gudro padomu, kas norādīja jaunas, neparedzētas briesmas.
   Tiklīdz hercogs bija pazudis, pavērās kādas tapetēm aizslēptas durvis un zālē strauji ienāca kāda dāma.
   —   Hercogiene! — līgas atbalstītāji iesaucās.
   —   Jā, mani kungi, un viņa jūsu atturību izkliedēs, — hercogiene atbildēja.
   Līgas piekritēji, kas pazina viņas apdomību un arī viņas sajūsmu, sapulcējās ap daiļo pavēlnieci.
   —       Mani kungi, — hercogiene smaidīdama turpināja, — ko žīdi nevarēja izdarīt, to Judīte viena paveica. Vai ticat? Arī man ir savs nodoms.
   Un viņa pasniedza līgas atbalstītājiem divas baltas rokas, kuras tie pieklājīgi noskūpstīja, un tad izklīda pa tām pašām durvīm, pa kurām bija izgājis Majēnas hercogs.
   —       Goda vārds, — Busī-Leklērks iesaucās, — hercogiene ir īsta ģimenes galva!
   —      O! — Nikolā Pulēns, sviedrus slaucīdams, izdvesa. — Kaut es nekur nebūtu iejaukts!

   Pulkstenis bija desmit vakarā. Līgas locekļi aizgāja visai nospiesti un ielu stūros izklīda.
   Nikolā Pulēns, kas dzīvoja vistālākajā nomalē, turpināja ceļu viens un pārdomāja savu nožēlojamo stāvokli.
   Diena bija bijusi pilna bīstamu nejaušību.
   Dziļās domās nogrimis, iedams pa šauro Pjēra Reāla ielu, Nikolā Pulēns ieraudzīja pretējā virzienā skrienam kādu jakobīnieti, kas savus svārkus bija sacēlis līdz ceļiem. Vienam vajadzēja atkāpties, jo divi cilvēki šajā spraugā nevarēja izmainīties.
   Nikolā Pulēns cerēja, ka mūks būs pazemīgs un griezīs ceļu karavīram, bet viņš bija maldījies. Mūks skrēja kā vajāts briedis. Viņš bija kā kādu mūri apgāzis. Pulēns streipuļodams atrāvās sāņus, lai viņu nenogāztu zemē.
   Abu stāvoklis bija nožēlojams. Pulēns zvērēja, mūks lādējās. Pēdējais satvēra karavīru aiz rokām un gribēja piespiest pie sienas, lai tiktu garām, un šajā mirklī viņi viens otru pazina.
   —  Brāli Boromē! — Pulēns iesaucās.
   —  Maitre Nikolā Pulēn! — mūks attrauca.
   —  Kā klājas? — Pulēns laipni apvaicājās.
   —       Ļoti bēdīgi, — mūks atbildēja, — jo jūs mani aizkavējat, bet man jāsteidzas.
   —      Jūs esot velns cilvēka ādā! — Pulēns teica. — Arvien kareivīgs kā romietis! Kur jūs tā skrienat tik vēlā stundā? Vai prioreja deg?
   —   Nē, es dodos pie hercogienes, lai runātu ar Majēnvilu.
   —  Pie kādas hercogienes?
   —     Man šķiet, ir tikai viena hercogiene, pie kuras var runāt ar Majēnvilu.
   —   Ko jūs darīsit pie Monpansjē kundzes?
   —     Mans Dievs, — Boromē meklēja atbildi, — Monpansjē kundze lūdza mūsu godājamo prioru uzņemties padomdevēja pienākumus. Bet viņš šaubās un vilcinās piekrist. Pieņemšana bija nolikta uz rītdienu, un tagad man jāpaziņo hercogienei, ka doms Gorenflo atsakās.
   —    Ļoti labi, mī|o brāli, bet man neliekas, ka jūs ejat uz Gīzu pili. Es teikšu vēl vairāk: jūs tai esat pagriezis muguru.
   —   Pareizi, jo es nāku no turienes.
   —   Kurp jūs ejat?
   —    Pilī man pateica, ka hercogienes kundze patlaban atrodoties pie Majēnas hercoga, kas šovakar ieradies un apmeties Sentdēnas pilī.
   —    Pareizi… hercogs tiešām atrodas Sentdēnas pilī un arī hercogienes kundze ir tur. Bet, tēvs, kāpēc jūs gribat mani krāpt? Tas taču nav mantu pārzinis, kas liek rūpēties par klostera ienākumiem.
   —   No tādas princeses, kāpēc ne?
   —     Un jūs, Majēnvila uzticamais, neticat Monpansjē kundzes grēku nožēlai?
   —   Kam tad man jātic?
   —    Pie velna, mans mīļais, jūs taču zināt, cik tālu ielas vidus atrodas no priorejas, jo jūs taču to izmērījāt. Uzmanieties! Jūs tik maz stāstāt, ka es daudz ko iedomāšos.
   —    Jūs esat netaisns, mīļo Pulēn, es neko citu nezinu. Neaizkavējiet mani, es jūs lūdzu, citādi es hercogieni atkal nesastapšu.
   Redzēdams brīvu ceļu, Boromē novēlēja Nikolā Pulēnam labunakti un aizsteidzās.
   —     O, atkal viens jaunums, — Nikolā Pulēns izdvesa, nolūkodamies jakobīņa izgaistošajā ēnā. — Pie velna, kāpēc man tas viss jāpēta! Mans darbs taču nav nekāds cēlais! Nolādēts!
   Un viņš apgūlās nevis ar mierīgu sirdsapziņu, bet apmierināts, ka viņu aizstāv stiprākais.
   Boromē steidzīgi turpināja ceļu un pavisam nosvīdis un elsdams sasniedza Sentdēnas pili tieši tai mirklī, kad hercogs pēc nopietnas sarunas atvadījās no savas māsas, lai varētu apmeklēt kādu dāmu, par ko žēlojās Zojēzs.
   Pārrunājuši karaļa pieņemšanu un pilsoņu nodomu, brālis un māsa pārliecinājās, ka karalim nav ne mazāko aizdomu un ka viņu plāns izdosies.
   Galvenais darbs bija līgas nodaļu organizēšana ziemeļu provincēs, kamēr karalis savu brāli bija pametis bez palīdzības un Navarras Indriķi gluži piemirsis.
   No abiem pēdējiem ienaidniekiem varēja baidīties vienīgi Anžū hercogs, kura godkāre bija valdonīga, par Navarras Indriķi spiegi ziņoja, ka tas nodevies tikai mīlas dēkām un interesējas vienīgi par savām divām vai trim mīļākajām.
   —       Parīze ir sagatavota, — Majēnas hercogs skaļi sacīja. — Bet starp karali un viņa piekritējiem jārada plaisa. Ievērojot Indriķa nenoteikto raksturu, tas nenāksies grūti. Mūs neviens netrenc, mēs varam kādu laiku nogaidīt.
   —       Man vajadzīgi desmit vīri, lai īstenotu savu nodomu, — hercogiene klusu paskaidroja. — Es šos vīrus atradu un vairs nekā nevēlos.
   Pēkšņi ienāca Majēnvils un ziņoja, ka brālis Boromē vēlas runāt ar hercogu.
   —   Boromē? — hercogs pārsteigts ievaicājās. — Kas tas tāds?
   —       Godātais kungs, — Majēnvils atbildēja, — tas ir vīrs, ko jums atsūtīja Nansī, es, jūsu augstība, lūdzu spēcīgu un apķērīgu cilvēku.
   —       Atceros. Es jums aizsūtīju kapteini Borovīlu. Vai viņš savu vārdu mainījis un tagad saucas Boromē?
   —       Jā, godātais kungs, mainījis vārdu un tērpu. Viņš saucas Boromē un ir jakobīņu mūks.
   —   Borovīls jakobīnietis?
   —  Jā, hercog.
   —       Kāpēc viņš kļuvis par jakobīnieti? Ieraudzījis viņu mūka tērpā, velns aiz smiekliem aizrītos.
   —       Kāpēc viņš kļuvis par jakobīnieti, to jūs vēlāk uzzināsit. Tas nav mūsu noslēpums, monsieur.
   —   Viņa apmeklējums mani uztrauc, — sacīja Monpansjē kundze.
   —   Mani arī, — Majēnvils piebilda.
   —   Nekavējies viņu ievest! — hercogiene pavēlēja.
   Hercogs vēlējās dzirdēt sūtņa ziņojumu un baidījās nokavēt satikšanos ar mīļāko. Viņš lūkojās uz durvīm un pulkstenī.
   —        Hallo, Borovīl, — hercogs iesaucās, nevarēdams savaldīties nepasmaidījis, — kā jūs esat apģērbies, mans draugs?
   —        Godātais kungs, — kapteinis atzinās, — šai velna ģērbā es tiešām jūtos neveikli, bet kam jānotiek, tam jānotiek, kā saka hercogs Gīzs.
   —       Es taču jūs šajos svārkos neiebāzu, — hercogs atbildēja, — un tāpēc jūs nedrīkstat dusmoties.
   —   Nē, to izdarīja hercogienes kundze, bet es par to neļaunojos.
   —        Pateicos, kaptein. Bet tagad stāstiet, kas jums tik vēlu mums sakāms.
   Boromē steigā izstāstīja, ka karalis aizsūtījis Zojēzu ar 3000 vīriem palīdzēt brālim Anžū hercogam, un patlaban sūta kādu sūtni ar vēstuli Navarras Indriķim. To saucot par Brikē, un viņš izstāstīja arī par savādā vīra izskatu.
   —       Velns un elle! Šī vēstule mums jādabū, — hercogs iesaucās. — Jūs sakāt, ka viņš ir priora draugs?
   —   Jā, kopš tā laika, kad tas te vēl bija vienkāršs mūks.
   —    O, man ir aizdomas un gan es iegūšu skaidrību, — Majēnas hercogs sauca. — Borovīl, jūs dosities uz Snasonu pie mana brāļa.
   —   Bet prioreja, godātais kungs?
   —    Vai jūs nevarat domam Gorenflo kaut ko samelot? Vai viņš jums neticēs? Pastāstiet Gīzam visu, ko jūs zināt par monsieur Žojēzu.
   —   Labi, monsieur.
   —     Un Navarra, vai Navarru jūs aizmirsāt, Majēn? — jautāja hercogiene.
   —    Tas būs mans uzdevums, — Majēnas hercogs atbildēja. — Apseglojat man zirgu, Majēnvil.
   Tad viņš klusi piebilda:
   —   Vai viņš lai dzīvo?.. Jā, viņam jādzīvo!

   Pametis abus jaunekļus, Čiko steidzīgi turpināja ceļu.
   Bet tiklīdz tie bija pazuduši aiz kāda pakalna, Čiko apstājās, pārlūkoja apkārtni un, nekā aizdomīga nepamanījis, apsēdās grāvmalā, atslēja muguru pret koku un nogrima pārdomās, ko viņš pats dēvēja par prāta vingrinājumiem.
   Viņam bija divi naudas maki. Vienu viņš bija saņēmis no Sentmalēna. Makā, protams, atradās zelta un sudraba nauda, bet pašu maku greznoja divi burti H.
   —    Tas ir skaisti, — maku aplūkodams, Čiko noteica. — Kārlis ir cildens cilvēks! Viņa vārds, viņa ģerbonis! Tas ir augstsirdīgi un jocīgi. Palūkosim, cik makā naudas, vēstuli mēs pārbaudīsim vēlāk… Simts ekiju, tieši tā summa, ko es aizņēmos no Gorenflo… Tas tiešām ir karaliski. Piedodiet, es negribu nopelt. Te ir arī Spānijas nauda… Ļoti skaisti, ļoti pieklājīgi, Indriķīt! Šis maks mani apgrūtina. Man šķiet, ka putni, kas lido man virs galvas, notur mani par karaļa sūtni, bet vēl ļaunāk, ja es tāds šķistu garāmgājējiem.
   Čiko izbēra maka saturu saujā, izvilka no kabatas vienkāršu Gorenflo linu maisiņu, sabēra tur zeltu un sudrabu un noteica:
   —    Jūs varat mierīgi gulēt kopā, mani bērni, jo jūs nākat no vienas Zemes.
   —    Tas manā labā, — Čiko turpināja. — Tagad parūpēsimies par Indriķi.
   Viņš paņēma karaļa vēstuli, ko bija nolicis zemē, lai maku vieglāk iesviestu ūdenī.
   Tanī mirklī pa ceļu nāca kāds ar malku apkrauts ēzelis, kuru veda divas sievietes.
   Čiko paslēpa vēstuli platajā saujā, ko atbalstīja pret zemi, un ļāva sievietēm aiziet garām. Tiklīdz viņš bija palicis viens, viņš atlauza zīmogu, atplēsa aploksni, ko iesvieda upē, atlocīja vēstuli un sāka lasīt:
   „Dārgo brāli, mīla, ko Jums dāvājis svētais karalis Kārlis IX, vēl mīt Luvras pilī un valda arī manā sirdī."
   Čiko noliecās.
   „Man grūti runāt par bēdīgām un nepatīkamām lietām. Mēs zinām, Jūs esat stiprs nelaimē. Es nevilcināšos ziņot Jums par lietām, ko uztic tikai drošiem un pārbaudītiem draugiem."
   Čiko vēlreiz noliecās.
   „Manas karaļa intereses spiež Jūs pārliecināt. Šīs intereses ir mans un jūsu gods, manu brāli.
   Mūs abus ielenc ienaidnieki. Čiko Jums visu paskaidros."
   —   Chicotus explicabit, — Čiko noteica.
   „Jūsu kalps vikonts de Turēns Jūsu galmā nestāv dīkā. Bet Jūsu kundzei, ko es ne labprāt dēvēju par savu māsu, vairāk derētu saudzēt Jūsu godu, ko viņa nedara."
   —   O! — Čiko izdvesa. — Quaeque omittit facere. Cik cietsirdīgi!
   „Es aizrādu, manu brāli, uzmaniet, ka Margo ar vikontu de Turēnu,
   kas satiekas ar mūsu naidniekiem, neapkauno Burbonu namu. Kad Čiko jums būs izskaidrojis manu vēstuli, nekavējoties rīkojieties."
   —           Statim atque and i vēris Chicontum iitteras ex plicantem. Turpināsim, — noteica Čiko.
   „Būtu nepatīkami, ja sāktu apšaubīt Jūsu pēcnākamo ciltskoku, manu brāli. Tas ir ļoti svarīgs jautājums, jo es gan palikšu bez atvases.
   Abi vainīgie, ko es Jums norādu kā brālis un karalis, visbiežāk satiekas mazajā Luanjakas pilī. Šī pils ir intrigu šūpulis, kas Gīziem nav svešs. Jo Jūs taču zināt, cik karsti mana māsa aizrāvās ar Indriķi Gīzu un manu brāli Anžū hercogu."
   —           Ouo et quam ir regulāri amore sit persecuta et Henricums Guisium et germanum meum etc. — čukstēja Čiko.
   „Apskauju Jūs un ieteicu izpildīt manu padomu, apsolīdams savu palīdzību. Klausiet arī Čiko, kuru Jums aizsūtu."
   —           Age anctore Chicoto. Labi, tagad es esmu Navarras karaļvalsts padomdevējs.
   Vēstuli izlasījis, Čiko atbalstīja galvu rokās un nogrima domās.
   —           O, man šķiet, tas ir bīstams uzdevums, te draud lielākas briesmas nekā no Majēnas hercoga. Tiešām, Majēnas hercogs man ir daudz mīļāks.
   Un tomēr vēstule ir veikls darbs. Iespējams, ka Indriķis šīs vēstules dēļ sanaidosies ar sievu, ar Turēnu, Gīzu, Anžū un pat ar Spāniju. Lai
   Luvrā zinātu, kas norisinās pie Navarras Indriķa Po pilsētā, Valuā ļndriķim tur jātur spiegs, kam svētlaime gan nevar smaidīt.
   Ja es satikšu kādu spānieti, lotringieti, bearnieti vai flāmu, šī vēstulē man var sagādāt lielas nepatikšanas, jo viņiem būs diezgan ziņkāres uzzināt, kāpēc mani sūta uz Bearnu.
   Dažādi izprātojies, Čiko nolēma turpināt ceļojumu. Vispirms viņš pārtulkoja vēstuli latīniski un labi iegaumēja, tad papīri saplēsa sīkās sti^ēmelītēs un izkaisīja vējā. Pa to laiku viņš bija nonācis Korbē, kur steidzīgi paēda un no viesnīcnieka nopirka vecu zirgu, ar kuru savu ceļu atkal turpināja.

   Čiko uz sava mazā zirģeļa jāja uz Fonteneblo, kur pārgulēja nakti, un otrā rītā nogriezās pa labi uz kādu mazu ciemu Orževālu. Viņš labprāt būtu ceļu vēl turpinājis, bet viņa zirgs sāka klibot, un Čiko gribot negribot vajadzēja meklēt atpūtu.
   Viņa vērīgās acis ceļā nebija pamanījušas nekā aizdomīga.
   Taču Čiko nejutās gluži drošs. Pirms apgulšanās un zirga apkopšanas viņš rūpīgi pārmeklēja visu māju. Viņam parādīja ļoti skaistu istabu ar trim vai četrām durvīm, bet Čiko atzina, ka ieeju ir pārāk daudz un ka tās ari nav labi aizslēdzamas.
   Saimnieks bija izremontējis lielu kabinetu ar vienu izeju uz trepju telpu.
   Čiko izvēlējās šo istabu. Viņš pasūtīja vakariņas un paēda, bet galdu neļāva novākt, aizbildinādamies, ķa viņš mēdzot ēst arī naktī, atģērbās, nolika drēbes uz krēsla un apgūlās.
   Bet pirms apgulšanās viņš savu naudas maisiņu līdz ar uzticamo zobenu palika zem spilvena. Tad viņš domās trīs reizes atkārtoja vēstules saturu.
   Galds aizvietoja vienu nocietinājumu, kas viņam nelikās pietiekami labs. Čiko piecēlās un aizbīdīja priekšā durvīm arī skapi. Tagad viņš pret uzbrukumu bija nodrošinājies ar durvīm, galdu un skapi.
   Viesnīca Čiko bija šķitusi gandrīz vai neapdzīvota. Saimnieks izlikās godīgs. Ārā plosījās spēcīgs vējš, tuvējie koki šalca un nogurušajiem ceļiniekiem uzsūtīja saldas aijas.
   Čiko apgūlās mīkstā, ērtā gultā. Viņš paņēma kādu grāmatu, aizlasīja līdz astotajai nodaļai un tad aizmiga. Lampa palika neizdzēsta. Durvis aizsprostoja galds un skapis. Zobens un nauda atradās zem spilvena. Eņģelis Miķelis negulētu sliktāk par Čiko, par sātanu nemaz nedomādams, kaut aiz durvīm rēktu vesels bars lauvu…
   Miegā Čiko šķita, ka vētra pieņemas spēkā un savādā veidā tuvojas viņam. Pēkšņi spēcīgs vētras brāziens ietriecās durvīs, atslēga un aizbīdni$ atsprāga, skapis zaudēja līdzsvaru, uzkrita lampai, kas apdzisa, un apgāzi galdu.
   Čiko tūlīt pamodās. Viņš nemēģināja piecelties, bet aizlīda aiz gultās. Meklējot jaunu paslēptuvi, viena viņa veiklā roka strauji tvēra naudas maku, bet otra — zobenu.
   Čiko pūlējās kaut ko saskatīt. Bija melna nakts. Čiko likās, it kā šai naktī plosītos visi četri vēji un istabā virpuļotu mežonīgā dejā…
   Čiko likās, ka pie viņa būtu ienākuši visi četri vēju dievi ar resniem vaigiem, pietūkušām kājām, vareni un draudīgi.
   Čiko juta, ka viņš pret dieviem būs bezspēcīgs, tāpēc vēl vairāk ievilkās pagultē. Pret vējiem palika izstiepta vienīgi zobena smaile. Negantais troksnis turpināja trakot, bet Čiko tomēr laimējās izmantot vienu mirkli un iekliegties:
   —   Palīgā!
   Uzmanīgie dievi beidzot padevās, un pēc dažām minūtēm ieradās viesnīcnieks ar lukturi.
   Aina, ko apspīdēja lukturis, bija visai bēdīga un atgādināja kaujas lauku. Lielais skapis bija uzkritis saskaldītajam galdam, izlauztās durvis šūpojās kā uzvilkts karogs, krēsli bija apgāzti. Trauki sīkās drumstalās mētājās pa visu grīdu.
   —   Kas te par elli! — iesaucās Čiko, pazīdams saimnieku ar lukturi.
   —           Monsieur, — attrauca saimnieks, vērodams lielos zaudējumus, — monsieur, kas tad te ir noticis?
   Un viņš pacēla rokas līdz ar lukturi pret debesīm.
   —   Sakiet, mans draugs, cik velnu mājo jūsu viesnīcā? — Čiko rēca.
   —   Ak Jēzu! Kas par negaisu! — saimnieks tikpat sparīgi atbildēja.
   —           Jūsu durvis neko netur? — Čiko turpināja. — Jūsu nams ir kāršu būda? Es labāk aiziešu, es pārnakšņošu uz klaja lauka.
   Un Čiko izlīda no pagultes.
   —   Ak, manas nabaga mēbeles! — viesnīcnieks vaimanāja.
   —           Un manas drēbes? — Čiko kliedza. — Kur ir manas drēbes, ko es biju nolicis uz krēsla?
   —           Jūsu drēbes? — saimnieks bērnišķīgi ievaicājās. — Ja jau tās te ir bijušas, tad tās te kaut kur arī vēl būs.
   —           Kā… ja tās te bijušas? Vai jums liekas, ka es vakar šeit ierados šādā tērpā?
   Čiko velti pūlējās ievīstīties plānajā kreklā.
   —           Mans Dievs, es atceros gan, kā jūs bijāt apģērbies, — viesnīcnieks steidzās atbildēt.
   —  Jūsu laime, ka jūs to atzīstat.
   - Bet…
   —   Bet?
    — Vējš visu ir aizrāvis.
   —  Jā, tā ir taisnība.
   . — Redziet nu! — saimnieks dzīvi atsaucās.
   —   Bet ja vējš kaut kur pūš, tad tas pūš no ārpuses.
   - Gluži pareizi.
   - Tādā gadījumā vējam vajadzēja drēbes iepūst manā istabā no citurienes, bet ne manējās aiznest.
   Ak, Dievs! Liekas gan, ka jums taisnība.
   Krusttētiņ, — Čiko iesāka, uzmanīgi aplūkodams grīdu, — krusttētiņ, no kurienes vējam vajadzēja nākt mani meklēt?
   —   Nesaprotu.
   —   Es teicu — no kurienes vējš nāca?
   —   No ziemeļiem, monsieur, no ziemeļiem.
   —  Tas ir bridis pa dubļiem, jo uz grīdas ir tā pēdu nospiedumi.
   Čiko tiešām norādīja uz grīdas dubļainu kāju atstātās pēdas.
   Viesnīcnieks nobālēja.
   —           Ja es jums drīkstu dot labu padomu, — Čiko turpināja, — tad es jums gan ieteikšu rūpīgi uzmanīt šādus vējus, kas ielaužas viesnīcās, atrauj durvis un aiziedams nozog ceļinieku drēbes.
   Saimnieks atkāpās, lai atrastos tuvāk izejai.
   —   Kāpēc jūs mani saucat par zagli? — viņš jautāja.
   —           Kas gan notika jūsu godīgajai, pazemīgajai sejai? — Čiko ievaicājās. — Tā izskatās pavisam pārvērtusies..
   —   Jūs mani apvainojāt.
   —   Es?
   —            Protams, — atbildēja saimnieks tādā noskaņā, kas līdzinājās draudiem.
   —           Es jūs nosaucu par zagli, jo jūs esat atbildīgs par manām lietām, bet tās man ir nozagtas. Jūs taču to nenoliegsit?
   Tagad Čiko sāka draudēt.
   —   Hallo! — viesnīcnieks iesaucās. — Hallo, ļaudis, šurp!
   Uz šo saucienu trepju telpā parādījās četri ar rungām bruņojušies viri.
   —           Pie velna! Te jau nāk četru vēju dievi! — sauca Čiko. — Es vispirms izrēķināšos ar ziemeļvēju. Ar to es pakalpošu cilvēcībai. Tad virs zemes valdīs mūžīgs ziedonis.
   Un viņš strauji uzbruka tuvākajam vīram, un ja, tas īsta vēju dieva veiklumā nebūtu atlēcis sāņus, viņš būtu nodurts.
   Vīrs palūkojās uz Čiko, kas nemaz nedomāja atkāpties, bet turpināja uzbrukt. Vajātais atvirzījās līdz trepēm, kur uz pakāpieniem zaudēja līdzsvaru un novēlās lejā. Tā bija zīme pārējiem, kas arī steidzās pazust, taču pēdējais vēl paguva iečukstēt viesnīcniekam dažus vārdus.
   —   Labi, labi, — saimnieks norūca, — jūs savas drēbes atkal dabūsit.
   —  Tas ir viss, ko es vēlos.
   —  Un jūs tās saņemsit.
   —   Pateicos. Kailam staigāt nav visai patīkami. Drēbes tiešām atnesa.
   —           O, kā gan es varēju jūs turēt aizdomās! — Čiko atvainojās. — Jns izskatāties tik godīgs!
   Viesnīcnieks laipni pasmaidīja un atbildēja:
   —   Un tagad jūs atkal varēsit gulēt, vai ne?
   —  Nē, pateicos. Es esmu diezgan izgulējies.
   —  Ko tad jūs vēlaties?
   —   Ja vēlaties, aizdodiet man lukturi, un es lasīšu, — Čiko laipni paskaidroja. Viesnīcnieks nekā neatbildēja, pasniedza Čiko lukturi un izgāja. Čiko
   atkal aizbīdīja skapi priekšā durvīm un apgūlās. Nakts bija mierīga. Vējš bija rimis.
   Rītausmā sūtnis pavēlēja atvest zirgu, samaksāja rēķinu un aizjādams teica:
   —      Šovakar mēs redzēsim.

   Čiko visu rītu pārdomāja naķts piedzīvojumu.
   — Nu, otrreiz vecu vilku gan nenotvers tai pašā slazdā, — viņš nodomāja. — Nav šaubu, ka šovakar pret mani atkal sarīkos kādu raganu deju. Gan mēs pratīsim uzmanīties.
   Šā gudrā slēdziena sekas bija tās, ka Čiko visu dienu ce{oja lielā steigā un bija ļoti uzmanīgs.
   Katru koku, pauguru vai mūri viņš izmantoja novērošanai vai iespējamai nepieciešamajai aizsardzībai.
   Četri Parīzes tirgotāji, kas Orleānā gribēja pasūtīt gaļu, bet Limonā žāvētus augļus, Čiko, kas uzdevās par zeķu adītāju, uzņēma savā sabiedrībā. Tagad viņi bija pieci kungi un četri kalpotāji. Čiko gan daudz nepaļāvās uz savu biedru drošsirdību, bet pavisam nevarēja arī apšaubīt veco parunu, ka trīs gļēvie ir droširdīgāki par vienu varoni.
   Tā viņi, pļāpādami un gudri spriedelēdami, sasniedza naktsguļai izvēlēto pilsētu. Viņi paēda vakariņas, krietni iedzēra un katrs aizgāja uz savu istabu.
   \ Vakariņās Čiko bija daudz pļāpājis, kā ari pamatīgi iebaudījis muskatvinu un burgundieti, kas viņu pamatīgi karsēja. Tagad viņi vairs nejutās karaļa pavalstnieki, bet Lotringas, Navarras vai Flandrijas brīvie pilsoņi.
   \ Līdz istabas durvīm četru tirgotāju cienīgi pavadīts, Čiko apgūlās. Viņam šķita, ka ir hercogs, ko apsargā četri miesassargi, jo tirgotāju istabas apņēma viiējo, kas atradās gaiteņa galā un bija grūti ieņemama.
   Ciko mierīgi apgūlās un aizmiga. Viņš varēja būt apmierināts, jo vispirms bija istabu pārlūkojis, aizgrūdis durvju aizbīdni un aizvēris vienīgā loga slēģus.
   Tļaču pirmajā nomidzī viņam atgadījās piedzīvojums, ko nebūtu paredzējis vislielākais gudrinieks pasaulē. Ap pulksten desmitiem pie četru kalpotāju durvīm spēcīgi pieklauvēja. Kāds piesteidzās pie durvīm. Uz sliekšņa stāvēja saimnieks.
   —           Mani mīļie, — viņš sacīja, — es jums gribu izpalīdzēt. Jūsu kungi pie galda ļoti iekaisa politiskās sarunās. Liekas, ka tās ir noklausījies kāds ierēdnis un pastāstījis pilsētas mēram. Mūsu pilsēta grib palikt uzticīga karalim, mērs atsūtīja sardzi, kas jūsu kungus apcietināja un aizveda uz pilsētas valdes namu, kur tiem būs jādod paskaidrojumus. Cietums ir gluži tuvu valdes namam. Celieties, jūsu zirgi ir sagatavoti, jūsu kungi jūs panāks!
   Četri kalpotāji izlēca no gultām kā jauni kazu buki, noskrēja lejā, trīcēdami uzlēca zirgos un aizauļoja Parīzes virzienā.
   Tiklīdz viesnīcnieks redzēja visus četrus pazūdam aiz stūra, viņš tikpat uzmanīgi pieklauvēja pie pirmajām durvīm gaitenī, kur gulēja pirmais tirgotājs, un klusi tam pateica:
   —            Kāds spiegs paziņoja mēram, ka jūs pie galda esat zobojušies par karali. Mērs ieradies viesnīcā, bet par laimi jūsu vietā patlaban apcietina jūsu kalpu.
   —   Ko jūs sakiet! — tirgotājs iesaucās.
   —  Tīro patiesību. Bēdziet, kamēr kāpnes vēl ir brīvas…
   —   Bet mani biedri?
   —  Jums vairs nebūs laika viņus brīdināt.
   —   Nabaga cilvēki! — tirgotājs nopūtās un steidzās apģērbties.
   Viesnīcnieks jau klauvēja pie otrajām durvīm, kur norisinājās līdzīgs
   skats. Tas pats notika arī ar pārējiem tirgotājiem. Visi četri kā gulbji viegli pazuda no viesnīcas.
   —           Nabaga zeķu adītājs, — viņi nopūtās, — viņš dabūs ciest par visiem. Nav ko liegties, viņš bija vispļāpīgākais. Viesnīcnieks vairs nepagūs viņu brīdināt tāpat kā mūs.
   Maitre Čiko tiešām neviens neko neziņoja. Kad tirgotāji aizbēga, viņš gulēja saldā miegā.
   Saimnieks tik paklanījās pie viņa durvīm, tad nogāja apakšējā istabā, kuras rūpīgi aizslēgtās durvis pēc viņa mājiena tūlīt atvērās. Viņš noņēma cepuri un iegāja.
   Istabā atradās seši bruņoti vīri, no kuriem viens, šķiet bija pārējO vadonis.
   —    Nu? — pēdējais jautāja.
   —   Virsnieka kungs, viss ir izpildīts.
   —   Vai viņi visi projām?
   —   Visi.
   —   Jīisu norādītais cilvēks neko nezina un nav arī pamodies?
   —   Neko nezina un nav arī pamodies.
   —           Viesnīcniek, jūs zināt, kā vārdā mēs rīkojamies. Jūs zināt, kam mēs kalpojam, jo jūs pats esat svētās lietas līdzdalībnieks.
   —            Protams, virsnieka kungs. Jūs taču redzat, ka es izpildu savu zvērestu un atsakos no naudas, ko mani viesi notērēja. Bet es taču ēsmu zvērējis: es ziedošu savu mantu svētās katoļu ticības aizstāvēšanai.
   —           Un savu dzīvību… Šo vārdu jūs aizmirsāt, — virsnieks lepni aizrādīja.
   —           Mans Dievs, — viesnīcnieks sažņaudza rokas, — vai gan prasa arī manu dzīvību? Man ir sieva un bērni!
   —   To prasīs tikai tad, ja jūs akli neizpildīsit visu, ko jums pavēl.
   —   Neraizējieties, es paklausīšu.
   —           Tad ejiet gulēt! Aizslēdziet durvis. Un lai jūs redzētu ko redzēdams un dzirdētu ko dzirdēdams, neatstājiet savu istabu. Un kaut arī jūsu māja aizdegtos un sabruktu pār jūsu galvu! Jūs taču redzat, ka jūsu loma nav grūta.
   —   O, man būs beigas! — viesnīcnieks izdvesa.
   —   Man pavēlēts jums atlīdzināt. Ņemiet šos trīsdesmit ekijus!
   —   Manu namu par trīsdesmit ekijiem! — viesnīcnieks gaudās.
   —            Muļķi, jums taču nesaplēsīs ne loga stiklu! O, kādi mums nožēlojami līgas piekritēji…
   Viesnīcnieks aizgāja un ieslēdzās savā istabā.
   Virsnieks pavēlēja saviem diviem vislabāk apbruņotajiem vīriem nostāties zem Čiko loga. Viņš pats ar trim pārējiem uzkāpa augšā.
   —           Vai jūs zināt pavēli? — virsnieks jautāja. — Ja viņš atver, ja viņš ļausies pārmeklēties, ja mēs pie viņa atradīsim to, ko meklējam, viņš nedrīkst ciest ne niecīgākās sāpes. Bet ja notiks pretējais, tad viņš saņems krietnu dunča dūrienu! Ne pistoli, ne šauteni. Tas nebūs vajadzīgs, jo mēs esam četri pret vienu.
   Viņi pienāca pie durvīm. Virsnieks pieklauvēja.
   —   Kas tur ir? — Čiko, pēkšņi pamodies, jautāja.
   —           Jūsu draugi tirgotāji, kuriem jāziņo kaut kas ļoti svarīgs, — virsnieks atbildēja.
   —           O, — Čiko iesaucās, — vakardienas vīns jūsu balsis ļoti pārvērtis, mani draugi.
   —   Atveriet taču, mīļais draugs, — virsnieks maigāk aicināja.
    — Pie velna, jūs esat aizdomīgi puiši!
   —          Tu negribi atvērt? — virsnieks nepacietīgi sauca. — Uz priekšu, izlauziet durvis!
   Čiko pieskrēja pie loga, atvēra un ieraudzīja lejā divus kailus zobenus.
   - Es esmu sagūstīts! — viņš iesaucās.
   - O, krusttētiņ, — sacīja virsnieks, kas dzirdēja viņu atveram logu, — tu baidies no bīstamā lēciena, un tev ir taisnība. Uz priekšu, atdari, atdari!
   - Nē, — Ciko atbildēja, - durvis ir aizslēgtas, un ja jūs trokšņosit, man ļsteigsies palīgā.
   Virsnieks iesmējās un pavēlēja kareivjiem durvis atlauzt.
   ČiRo sauca tirgotājus.
   —           Aitasgalva! — virsnieks attrauca. — Vai tu domā, ka mēs tev būsim atstājuši palīgus? Tu maldies, tu esi gluži viens, tu esi pazudis. Puiši, kustieties!
   Čiko dzirdēja, kā trīs musketes skalda durvis.
   —           Tur ir trīs kareivji un viens virsnieks, — viņš nodomāja. — Apakšā ir divi ar zobeniem. Lēkt piecpadsmit pēdas ir nieks. Es dodu priekšroku zobenam pret musketēm.
   Viņš piesēja savu naudasmaku pie jostas, un, turēdams zobenu rokā, nekavēdamies nostājās logā. Apakšā vīri pacēla ieročus. Bet kareivji tomēr nojauta, ka tā var arī kļūdīties un atkāpās, lai uzbruktu, kad Čiko būs nolēcis.
   Gaskonietis nekavējās. Viņš nolēca uz pirkstgaliem un palika kājās. Tai pašā mirklī viens kareivis vērsa pret viņu dūrienu, kas būtu caururbis mūri.
   Bet Čiko nemēģināja atvairīties un dūriens viņu ķēra tieši krūtīs. Taču pret Gorenflo bruņukreklu viņa naidnieka zobens salūza kā stikls.
   —   Viņš ir bruņojies, — kareivis iesaucās.
   —   Pareizi! — teica Čiko, pāršķeldams viņam galvu.
   Otrais iekliedzās un tikai gatavojās uzbrukt, kad Čiko viņu satvēra un noguldīja blakus biedram. Virsnieks, kas bija ielauzies istabā un lūkojās pa logu, varēja noskatīties tikai savu kareivju kļūmīgajā liktenī. Čiko aizbēga.
   —   Tas ir īsts velns! — virsnieks kliedza. — Viņš, liekas, ir no dzelzs.
   —   Ne jau no svina! — atbildēja kāds kareivis un nomērķēja.
   —           Nelaimīgais, — virsnieks viņu brīdināja, — netaisi troksni! Tu uzmodināsi visu pilsētu. Tuvojas jau rīts.
   —           Apakšā vajadzēja nostādīt četrus vīrus, bet augšā paturēt tikai divus, — kāds kareivis prātoja.
   —   Muļķi! — virsnieks uzkliedza.
   —           Redzēsim, ko teiks hercogs, — norūca kareivis un nolaida savu šauteni.

   Čiko laimējās izbēgt, un viņu ari vairs neviens nebūtu sagūstījis, jo ičlās jau parādījās gājēji, kas to būtu aizstāvējuši.
   To saprata arī viņa pretinieki. Tāpēc jau virsnieks aizliedza kareivjiem likt lietā šautenes.
   Čiko velti izmeklējās tirgotājus un viņu pavadoņus. Izdzirdis izgaistošu pakavu duņu, viņš iedrošinājās atgriezties viesnīcā.
   Viņš sastapa saimnieku, kas vēl nebija paguvis atjēgties, un pavēlēja apseglot zirgu. Viesnīcnieks noraudzījās viņā kā spokā.
   Čiko izmantoja šo pārsteigumu un nesamaksāja rēķinu, ko viesnīcnieks arī neprasīja. Nakts pēdējās stundas viņš pavadīja kādas citas viesnīcas lielajā zālē starp žūpām, kuriem nebija ne jausmas, ka garais, smaidīgais svešnieks nupat bija nogalinājis divus cilvēkus.
   Rītausma viņu sastapa ceļā. Čiko māca nemiers, kas kļuva arvien lielāks. Divus uzbrukumus viņš bija atvairījis, trešais varēja būt liktenīgs.
   Čiko nolēma, ka sasniegdams Orleānu, viņš steidzami sūtīs pie karaļa sūtni un lūgs dot pavadoni.
   Bet Orleānas ielas bija tukšas un šķita pilnīgi drošas. Tāpēc Čiko nodomāja, ka būtu gluži veltīgi izlikties gļēvam, un no sava nodoma atteicās. Bet aiz Orleānas Čiko nemiers divkāršojās. Pulkstenis bija četri pēcpusdienā, tuvojās vakars. Ceļu apņēma krūmāji. Ceļotājs bija teicams mērķis ikvienai naidnieka šautenes lodei.
   Pēkšņi Čiko tālē izdzirda zirgu pakavu dunoņai līdzīgu troksni. Viņš pagriezās un ieraudzīja auļojam septiņus jātniekus, no kuriem četriem bija musketes.
   Jātnieku zirgi bija daudz ātrāki par Čiko nojāto zirgu. Cīņā viņš negribēja ielaisties, jo tā varēja tikai kaitēt. Viņš ļāva zirgam līkumot, lai strēlniekiem traucētu precīzi nomērķēt.
   Kad jātnieki atradās vairs tikai piecdesmit soļu atstatumā, Čiko tiešām apsveica četri šāvieni, no kuriem trīs lodes nodžinkstēja viņam pār galvu.
   Čiko šos šāvienus bija gaidījis un arī pārdomājis, kā rīkoties. Izdzirdis dūcam lodes, viņš atlaida pavadu un noslīdēja no zirga. Viņš izvilka zobenu, kreisajā rokā satverdams smailu dunci.
   Viņš nokrita zemē, sagatavojies izdevīgā brīdī atkal traukties augšā. Viņa galvu aizsargāja zirga krūtis.
   Jātnieku barā atskanēja gaviles. Viņiem šķita, ka Čiko ir nonāvēts.
   Ko es jums teicu, aitasgalvas, — kliedza kāds jātnieks maskā. — Ja jūs nebūtu klausījuši manas pavēles, jūs būtu zaudējuši. Tagad viņš
   guļ zemē. Pārmeklējiet viņu, vai viņš dzīvs, vai miris, un ja viņš kustas, nobeidziet to.
   —   Labi, monsieur, — kāds no jātniekiem padevīgi atbildēja.
   Visi nokāpa, izņemot vienu, kas pielūkoja zirgus. Čiko nebija pārāk dievbijīgs, bet šai mirklī viņš atcerējās, ka ir viens Dievs un ka viņš kā grēcinieks, varbūt, jau pēc piecām minūtēm stāvēs soģa priekšā. Viņš sāka murmināt dedzīgu lūgšanu.
   Viņam tuvojās divi vīri. Abi bija bruņojušies ar zobeniem.
   Redzēdami Čiko elsājām, abi saprata, ka viņš vēl ir dzīvs. Bet tā kā Čiko nekustējās, dedzīgākais kļūmīgi sāka tuvoties viņa kreisajai rokai. Kā atsperes traukts, smailais duncis iedūrās svešajam rīklē. Tai pašā mirklī puse zobena asmeņa pazuda otra jātnieka gurnā.
   —       Pie velna! — vadonis iekliedzās. — Tā ir nodevība. Nogaliniet viņu, puisis ir vēl dzīvs!
   —       Protams, ka es vēl esmu dzīvs! — Čiko atkliedza un zibenīgi uzbruka vadonim un ar zobena smaili aizskāra viņa masku.
   Bet viņš bija jau sagūstīts. Divi kareivji turēja Čiko kā spīlēs. Viņš pagriezās, pāršķēla vienam galvu un bija atkal brīvs.
   —   Bērni, bērni! Velns un elle! Tveriet šautenes! — vadonis rēca.
   —       Pirms viņi tās sagatavos, — Čiko attrauca, — es jau būšu pāršķēlis tavu vēderu, nelieli, un norāvis tavu masku, lai zinātu, kas tu esi!
   —       Turieties, monsieur, turieties, es jūs aizstāvēšu! — sauca kāda balss, kas Čiko šķita atskanam no debesīm.
   Tas bija kāds skaists jauneklis lepnā zirgā. Viņam rokās bija divas pistoles un viņš kliedza:
   —   Noliecieties, noliecieties, Dieva dēļ! Noliecieties!
   Čiko paklausīja.
   Atskanēja pistoles šāviens, un pie Čiko kājām novēlās kāds kareivis, gļēvi izlaizdams no rokām zobenu.
   Trīs dzīvie jātnieki gribēja sasniegt zirgus, bet viņiem vairs nelaimējās. Atskanēja otrs pistoles šāviens, un nokrita vēl viens kareivis.
   —        Divi pret diviem, — aizrādīja Čiko. — Cīnīsimies nu, diženo jātniek!
   Jauneklis pa to laiku bija satvēris savu pretinieku un nogāzis zemē un ar zobenu nodūra to kā jēru.
   Redzēdams, ka tagad jāveic tikai viens pretinieks, Čiko atguva aukstasinību un domāšanas spējas.
   Viņš uzbruka pretiniekam, aizdzina to līdz grāvim un ar veiklu zobena cirtienu ievainoja sānos. Vīrs nokrita. Čiko uzvarētā ierocim uzmina ar kāju, lai tas nevarētu to satvert, un ar dunci pārgrieza maskas saiti.
   —   Majēnas hercogs! Deviņas raganas! Es jau tā domāju!
   Hercogs neatbildēja. Ievainojuma un uzbudinājuma dēļ viņš bija
   zaudējis samaņu.
   Čiko paberzēja degunu, ko grūtās pārdomās arvien mēdza darīt. Mirkli padomājis, viņš satvēra savu plato dunci un tuvināja hercogam, lai tam nogrieztu galvu.
   Viņš juta, ka viņa plecam pieskaras dzelžaina roka, un atskanēja balss:
   —  Ļoti skaisti, mans draugs, bet uzvarētus naidniekus nenogalina.
   —           Taisnība, jūs man izglābāt dzīvību, par ko es jums sirsnīgi pateicos, — atbildēja Čiko. — Bet ja kāds trijās dienās ir izcietis uzbrukumus, ja kāds trīs reizes atradies nāves briesmās, notraipīts ar vēl siltajām naidnieku asinīm, izvairījies no trim šauteņu lodēm, vai šis drošsirdis var darīt ko citu nekā izpildīt manu tagadējo nodomu?
   Un Čiko satvēra naidnieka kaklu, lai savus vārdus vaiņagotu ar darbiem. Bet arī šoreiz jauneklis viņu atturēja.
   —           Jūs to nedarīsit, vismaz līdz tam laikam, kamēr es še atradīšos. No viņa brūces jau tā noplūst daudz asiņu.
   —  O, vai jūs šo nelaimīgo pazīstat? — Čiko izbrīnījies jautāja.
   —            Šis nelaimīgais ir Majēnas hercogs, daudzu karaļu cienīgs dižciltīgais…
   —           Jo vairāk — man ir iemesls, — Čiko drūmi atrūca. — Bet, kas jūs tāds esat?
   —  Tas, kas jums izglāba dzīvību, — jauneklis salti atbildēja.
   —  Un tas, kas man pirms trim dienām pasniedza karaļa vēstuli.
   —  Pareizi.
   —  Tad jūs kalpojat karalim?
   —  Jā.
   —           Un kalpodams karalim, jūs saudzējat Majēnas hercogu? Velns un elle! Atļaujiet pateikt, ka godīgi kalpi tā gan nedara!
   —           Gluži otrādi. Man šķiet, ka šai mirklī es esmu karaļa uzticams kalps.
   —           Varbūt, — Čiko skumji atbildēja. — Bet šeit gan nav īstā vieta un laiks prātošanai. Kā jūs sauc?
   —  Ernotons de Šarmēns.
   —           Nu, monsieur Ernoton, ko mēs darīsim ar šo resno maitu, kas līdzīgs visas pasaules karaļiem? Es vaļsirdīgi atzīšos, ka man jādodas tālāk.
   —  Es apsargāšu Majēnas hercogu, līdz gadīsies palīgi.
   —           Monsieur Šarmēn, jūs man izglābāt dzīvību, bet nākotnē mani gaida daudz lielākas briesmas.
   —           Šodien es izpildīšu savu pienākumu, gan Dievs gādās par nākotni.
   —           Lai notiek tā, kā jūs vēlaties. Es viņu nenonāvēšu, kaut gan viņš ir mans nāvīgākais ienaidnieks. Lai Dievs jūs sargā, monsieurl
   Viņš satvēra Ernotona roku. Tad Čiko devās pie sava zirga. Pusceļā viņš pagriezās un sacīja: . — Jums paliek septiņi teicami zirgi. Man šķiet, ka man būtu tiesības uz četriem. Palīdziet man izvēlēties…
   —   Ņemiet manējo, — atbildēja Ernotons. — Tam var uzticēties.
   —   Ak, jūs esat loti augstsirdīgs, paturiet vien sev!
   —   Nē, man nav tā jāsteidzas.
   Čiko nejāvās lūgties. Viņš uzlēca Ernotona zirgā un pazuda.

   Ernotons palika cīņas laukā, pārdomādams, ko darīt ar abiem dzīvajiem naidniekiem, kas drīz vien pamodīsies no ģīboņa.
   Nebaidīdamies, ka abi varētu aizbēgt, jauneklis devās meklēt palīgus, kurus drīz vien arī atrada.
   Pakalnē brauca zemnieka vēršu pajūgs. Ernotons uzrunāja braucēju un pastāstīja, ka notikusi cīņa starp katoļiem un hugenotiem un ka četri nonāvēti, bet divi palikuši dzīvi. Zemnieks pārbijās, bet tomēr palīdzēja jauneklim aiznest Majēnas hercogu un vēl paģībušo kareivi uz ratiem. Zemnieka stallī mīkstās salmu cisās Majēnas hercogs pamodās no ģīboņa. Viņš atvēra acis un ar pārsteiguma pilnu skatienu pārlūkoja apkārtni.
   Ernotons zemnieku tūlīt aizraidīja projām.
   —   Kas jūs esat? — hercogs ievaicājās.
   —   Vai jūs mani nepazīstat? — Ernotons pasmaidīja.
   —           Jā gan, — hercogs savilka pieri. — Jūs esat mana ienaidnieka palīgs.
   —   Es esmu arī tas, kas jūsu naidniekam nejāva jūs nogalināt.
   —           Ja es neesmu miris, tad es vēl dzīvoju. Vismaz mana brūce gan būs nāvīga.
   —            Nezinu. Ja es nebūtu pretojies, jums būtu vēl otra, kuras dēļ gan jūs nebūtu pamodies.
   —   Kāpēc jūs palīdzējāt nonāvēt manus ļaudis, bet mani saudzējāt?
   —           Tas ir ļoti vienkārši, monsieur, un es brīnos, ka jūs, muižnieks — kā man šķiet, to nesaprotat. Nejaušība noveda mani uz ceļa, un es jums sekoju. Es redzēju septiņus vīrus uzbrūkam vienam un steidzos aizstāvēt viņu, jo viņš bija drošsirdīgs. Redzēdams, ka viņš uzvaru grib izmantot nelietīgi, es iejaucos ar savu ieroci.
   —   Vai jūs mani pazīstat?
   —   Nē. Es tikai zinu, ka jūs esat ievainots. Ar to man pietiek.
   —   Esiet vaļsirdīgs — jūs mani pazīstat!
   —   Dīvaini, ka jūs nevēlaties mani saprast. Es neatzīstu, ka būtu teicami nogalināt galīgi nevarīgu cilvēku, tāpat kā nav labi sešiem uzbrukt vienam.
   —    Bet jūs taču atzīstat, ka var būt arī savs iemesls? Ernotons palocījās, bet neatbildēja.
   —   Vai jūs neredzējāt, ka mēs ar šo cilvēku sākām divcīņu?
   —   Redzēju.
   —   Šis cilvēks ir mans nāvīgākais ienaidnieks.
   —  Ticu. Viņš sacīja to pašu.
   —   Un ja es atveseļošos…
   —  Tad jūs varēsit darīt, ko vien vēlaties, monsieur.
   —   Vai jums, šķiet, ka es esmu bīstami ievainots?
   —   Es aplūkoju jūsu brūci, monsieur, un man liekas, ka tā ir smaga, bet ne nāvīga. Asmens ir noslīdējis gar ribām un nav skāris krūtis. Elpojiet, un es ceru, ka jūs plaušās nejutīsit nekādas sāpes!
   Majēnas hercogs ievilka elpu, bet nekādas sāpes nejuta.
   —   Bet kur ir mani ļaudis? — viņš jautāja.
   —   Miruši, izņemot vienu.
   —   Vai viņi palika guļam uz ceļa?
   —  Jā.
   —   Vai viņus pārmeklēja?
   —   Zemnieks, ko jūs redzējāt, par to parūpējies.
   —   Ko pie viņiem atrada?
   —   Mazliet naudas.
   —   Un papīrus?
   —   Nezinu.
   —   O! — hercogs atviegloti nopūtās.
   —  Jūs varat pajautāt dzīvajam.
   —   Kur viņš ir?
   —   Šķūnī, divus soļus no šejienes.
   —   Nogādājiet mani pie viņa! Nē, atvediet viņu pie manis, bet zvēriet, ka jūs tam neko nejautāsit.
   —    Es neesmu ziņkārīgs, monsieur. Hercogs nemierīgi pavērās uz Ernotonu.
   —   Monsieur, vai to nevarētu izpildīt kāds cits? — Ernotons jautāja.
   —   Piedodiet, es biju netaisns, monsieur, — Majēnas hercogs atzinās. — Izpildiet manu lūgumu!
   Piecas minūtes vēlāk kareivis ienāca stallī. Ieraudzījis hercogu, viņš iekliedzās. Bet hercogs vēl paguva pielikt lūpām pirkstus, un kareivis savaldījās.
   —            Monsieur, būšu jums mūžam pateicīgs, — hercogs sacīja Ernotonam. — Gan mēs redzēsimies labākos laikos. Vai es drīkstu zināt jūsu vārdu?
   —   Es esmu vikonts Ernotons de Šarmēns.
   —  Jūs dodaties uz Bogensu?
   —  Jā.
   —           Es jūs esmu aizkavējis, un jūs gan šonakt vairs nevarēsit doties tālāk?
   —   Gluži otrādi, es domāju tūlīt doties ceļā.
   —   Uz Bogensu?
   Ernotons īgni palūkojās uz Majēnas hercogu.
   —   Uz Parīzi, — viņš atbildēja.
   Hercogs izlikās pārsteigts.
   —           Piedodiet, — viņš turpināja. — Jūs taču gribējāt doties uz Bogensu, bet tagad sava ceļa virzienu pēkšņi maināt.
   —           Gluži vienkārši, — Ernotons atbildēja. — šīs dēkas dēļ esmu novēlojis norunāto laiku un tagad došos atpakaļ.
   Majēnas hercogs velti mēģināja Ernotona neizteiksmīgajā sejā nojaust viņa īsto nodomu.
   —           O, kāpēc jūs nevarat kādu dienu palikt pie manis! — viņš beidzot aizrādīja. — Es aizsūtīšu savu kareivi uz Parīzi, lai atved ārstu. Jūs taču atzīstat, ka es nevaru palikt viens pie gluži sveša zemnieka.
   —           Vai tad kareivis nevar palikt pie jums, bet ārstu arī es varu atsūtīt.
   Majēnas hercogs vilcinājās.
   —   Vai jūs zināt mana naidnieka vārdu? — viņš jautāja.
   —   Nē.
   —   Kā? Jūs viņam izglābāt dzīvību, un viņš nepateica pat savu vārdu?
   —   Es to nevaicāju.
   —  Jūs nepavaicājāt, kāds ir viņa vārds?
   —            Es izglābu arī jūsu dzīvību un tomēr neprasu, kā jūs sauc. Toties jūs abi zināt manējo.
   —  Jūs esat tikpat kluss, cik drošsirdīgs.
   —            Un es redzu, ka jūs gribat man to pārmest. Ļoti žēl. Tam, par ko jūs uztraucaties, vajadzētu jūs nomierināt. Ja jau klusē, tad klusē abās pusēs.
   —  Jums taisnība. Sniedziet savu roku, monsieur Šarmēn.
   Ernotons pasniedza savu roku, ne ar ko neizrādīdams, ka viņš to
   pasniedz princim.
   —   Vislabāk ir, ja mēs par visu ciešam klusu, — hercogs noteica.
   —   Protams.
   —           Es varu pateikt tikai to, ka es esmu dižas kārtas un varu jums izpalīdzēt.
   —    Lai paliek. Jūsu labvēlību es nekad neizmantošu. Es kalpoju kungam, kur man nekā netrūkst.
   —    Kādam kungam? — hercogs nemierīgi ievaicājās. — Kādam kungam?
   —   Vislabākais, ja mēs par visu ciešam klusu. Jūs pats tā teicāt, vai ne?
   —   Pareizi.
   —   Un arī brūces dēļ jūs nedrīkstat pārāk daudz runāt.
   —  Jums taisnība. O, es vēlos savu ārstu.
   —   Es došos atpakaļ uz Parīzi. Kur jūs dzīvojat?
   Hercogs pamāja kareivim, kas pienāca, un viņi abi kādu brīdi klusi sarunājās.
   Tad hercogs pievērsās Ernotonam un sacīja:
   —   Monsieur Ernoton, dodiet godavārdu, ka jūs aiznesīsit kādu vēstuli noteiktai personai.
   —   Apsolu.
   —   Un es jums ticu. Jūs esat drošsirdīgs vīrs, man nav akli jāuzticas.
   Ernotons palocījās.
   —   Es jums gribu uzticēt mazu noslēpumu: es piederu pie hercogienes Monpansjē miesassargiem.
   —   O, hercogienei Monpansjē ir miesassargi! To es nezināju.
   —   Šajos nemierīgajos laikos katram ir jāsargājas. Gīzu nams grib palikt patstāvīgs…
   —    Saprotu, saprotu. Jūs piederat pie hercogienes Monpansjē miesassargiem. Ar to man pietiek.
   —    Man vajadzēja doties uz Ambuāzu, bet ceļā es satiku savu naidnieku. Pārējo jūs jau zināt.
   —  Jā.
   —   Man jāziņo hercogienei par manas aizkavēšanās iemeslu.
   —   Protams.
   —  Jūs būsit tik laipns un nodosit viņai manu vēstuli.
   Hercogs uzrakstīja un pasniedza Ernotonam slēgtu vēstuli.
   —  Trijās dienās jūs šo vēstuli nodosit hercogienei.
   —   Vai personīgi?
   —  Tieši hercogienei Monpansjē.
   Hercogs vēlreiz satvēra jaunekļa roku un tad noguris, ar nosvīdušu pieri atslīga svaigajos salmos.
   —   Monsieur, — kareivis aizrādīja Ernotonam, — jūs mani sasējāt kā teļu. Bet vai nu jūs gribat, vai negribat, bet es šīs saites atzīstu kā draudzību, un izdevīgā laikā un vietā jūs par to pārliecināsities.
   Un viņš sniedza jauneklim roku.
   —   Lai notiek, — Šarmēns pasmējās. — Tagad man būs divi jauni draugi.
   —   Nezobojieties, — kareivis atbildēja. — Draugu nekad nav par daudz.
   — Pareizi, biedri, — Ernotons noteica un aizgāja.

   Trešajā dienā ap pusdienas laiku Ernotons iejāja Parizē. Pulksten trijos pēcpusdienā viņš ieradās Luvrā pie četrdesmit pieciem.
   Kad gaskonieši viņu ieraudzīja, tie pārsteigumā iekliedzās.
   Luanjaks pamāja, lai jauneklis ienāk kabinetā, kas atradās aiz guļamistabas.
   —           Ko tas nozīmē, monsieur? — viņš tūlīt jautāja. — Jūs esat projām piecas dienas un piecas naktis?
   —           Monsieur, es savu uzdevumu izpildīju, — Ernotons palocīdamies atbildēja.
   —   Kāds bija jūsu uzdevums?
   —   Man vajadzēja sekot Majēnas hercogam, ko es arī darīju.
   —   Piecas diens un piecas naktis?
   —   Piecas dienas un piecas naktis.
   —   Tātad hercogs ir atstājis Parīzi?
   —   Tajā pašā vakarā. Un man tas šķita aizdomīgi.
   —  Jums taisnība… Un tad?
   Ernotons dedzīgi izstāstīja dēku ceļā un šīs dēkas sekas. Luanjaka seja kļuva arvien gaišāka, kas iespaidoja arī runātāja sajūtu.
   Kad Ernotons sāka stāstīt par vēstuli, ko Majēnas hercogs bija uzticējis nodot hercogienei, Luanjaks iesaucās:
   —   Vai vēstule ir pie jums?
   —   Jā.
   —           Velns! Tas ir lieliski, — kapteinis priecājās. — Pagaidiet mani! Nē, nāciet man līdzi!
   Ernotons sekoja Luanjakam uz Luvras zirgu staļļiem, kur viss bija sagatavots karaļa braucienam. Epernonas hercogs noskatījās, kā izmēģināja divus zirgus, kurus Indriķim III bija atsūtījusi Anglijas karaliene Elizabete.
   Ernotons palika pie pagalma ieejas, bet Luanjaks devās pie Epernona un aizskāra viņa mēteļa stūri.
   —   Jaunums, hercoga kungs, — viņš sacīja, — liels jaunums.
   Hercogs atstāja galminieku pulciņu un aizgāja pie trepēm, pa kurām
   vajadzēja nonākt karalim.
   —   Stāsti, Luanjak, stāsti!
   —            Monsieur Ernotons atgriezies no Orleānas. Majēnas hercogs guļ kādā ciemā bīstami ievainots.
   —  Ievainots! — hercogs iesaucās.
   —           Vēl vairāk, — Luanjaks turpināja. — Viņš uzrakstījis Monpansjē kundzei vēstuli, kas atrodas monsieur Šarmēna kabatā.
   —            O! — Epernons izdvesa. — Pie velna! Pasauciet monsieur Ernotonu, lai viņš pats pastāsta!
   Luanjaks atveda Ernotonu.
   —  Hercog, — viņš norādīja, — te būs mūsu ceļinieks.
   —  Labi, monsieur. Kā liekas, jums ir kāda Majēnas hercoga vēstule? —Epernons jautāja.
   —  Jā, godātais kungs.
   —  Kas rakstīta mazā ciemā aiz Orleanas?
   —  Jā, godātais kungs.
   —  Un domāta Monpansjē kundzei?
   —  Jā, godātais kungs.
   —  Atdodiet man šo vēstuli!
   Hercogs mierīgi izstiepa roku kā cilvēks, kurš radis, ka viņa gribu arvien izpilda.
   —   Piedodat, monsieur, — teica Šarmēns, — es hercogam ar godavārdu solījos uzticēto vēstuli atdot viņa māsai.
   —  Vai jūs kalpojat karalim, vai Majēnas hercogam?
   —  Karalim, monsieur.
   —  Labi! Karalis vēlas šo vēstuli redzēt.
   —  Godātais kungs, jūs neesat karalis.
   —  Man liekas, ka aizmirstat, ar ko jūs runājat, monsieur Šarmēn, — Epernons, dusmās nobālēdams, iesaucās.
   Taču Ernotonu hercoga uztraukums un nepacietība nemaz neskāra. Epernons turpināja kliegt:
   —  Cietumā, un atņemt vēstuli!
   —  Neviens viņu neaizskars, — iesaucās Ernotons, atlēkdams atpakaļ un izraudams uz krūtīm paslēpto Majēnas hercoga vēstuli. — Es vēstuli saplēšu, jo tā ir vienīgā iespēja, kā to glābt. Bet par to Majēnas hercogs mani attaisnos un viņa majestāte man piedos.
   Jauneklis jau gatavojās dārgo vēstuli saplēst,kad kāda roka viņu atturēja. Ja rokas pieskāriens būtu bijis spēcīgs, Ernotons vēstuli būtu tūlīt iznīcinājis. Bet roka pieskārās saudzīgi, viņš savaldījās un pagriezās.
   —  Karalis! — viņš iesaucās.
   Karalis tik tiešām bija nokāpis pagalmā, mirkli apstājies un dzirdējis ķildas beigas, un viņa karaliskā roka atturēja Šarmēna roku.
   —  Kas šeit notiek, mani kungi? — viņš stingri noprasīja.
   —  Sire, — Epernons tūlīt attrauca, — šis cilvēks, viens no jūsu četrdesmit pieciem, pie kuriem viņš gan vairs nepieder, šis cilvēks, kuram
   es uzdevu uzmanīt Majēnas hercogu, sekojis tam aiz Orleānas un atnesis viņa rakstītu vēstuli, lai to nodotu hercogienei Monpansjē.
   —       Jūs no Majēnas hercoga saņēmāt madame Monpansjē rakstītu vēstuli? — jautāja karalis.
   —       Jā, sire, — atbildēja Ernotons, — bet hercogs Epernons nesaka, kādos apstāk|os.
   —   Kur ir šī vēstule?
   —       Tas jau ir ķildas iemesls, sire. Monsieur Šarmēns vilcinājās vēstuli atdot man un grib to nodot hercogienei. Man šķiet, ka vilcināties var tikai slikts kalps.
   Karalis palūkojās uz Šarmēnu.
   Jauneklis nometās pagalmā cejos un sacīja:
   —       Sire, es esmu nabaga muižnieks, godavīrs un cits nekas. Es jūsu sūtnim, kam uzbruka Majēnas hercogs ar pieciem kareivjiem, izglābu dzīvību. Es ierados īstā laikā, lai iegūtu uzvaru.
   —   Un šai cīņā Majēnas hercogs palika sveiks?
   —   Nē, sire, viņu ievainoja Joti smagi.
   —   Labi, — teica karalis. — Un pēc tam?
   —       Jūsu sūtnis, kas Majēnas hercogu loti ienīda, gribēja to pavisam nobeigt. Varbūt, ka viņam uz to bija tiesības. Bet man klātesot, man, kas nes jūsu majestātes uzticētu zobenu, man šķita, ka tā būtu politiska slepkavība… — Ernotons vilcinājās.
   —   Turpini! — karalis pavēlēja.
   —       Un es aizsargāju Majēnas hercogu pret jūsu sūtni, kā es jūsu sūtni biju aizsargājis pret hercogu.
   Epernons paraustīja plecus, Luanjaks sāka kodīt lūpas, bet karalis palika mierīgs.
   —   Turpini! — viņš attrauca.
   —        Palicis tikai ar vienu kalpu, jo pārējie bija nonāvēti, Majēnas hercogs uzticēja man māsai rakstīto vēstuli, nezinādams, ka es kalpoju Jūsu Majestātei. Te ir vēstule. Mans gods man dārgāks par visu, bet es uzticos Jūsu Majestātei, kas mācēs to sargāt.
   Un vēl arvien ceļos nometies, Ernotons svinīgi pasniedza vēstuli karalim.
   Karalis atvairīja viņa roku un sacīja:
   —        Ko jūs sakāt, Epernon?! Monsieur Šarmēns ir godavīrs un uzticams kalps.
   —   Vai sire jautā, ko es teicu? — Epernons palocījās.
   —       Nokāpdams pa trepēm, vai es dzirdēju pieminam cietumu? Lai Dievs sargā! Gluži otrādi! Vēstule pieder tam, pie kā tā atrodas, vai tam, kam tā jānodod.
   Epernons kurnēdams noliecās.
   —   Nododiet vēstuli hercogienei, monsieur Šarmēn.
   —    Bet, sire, padomājiet, kas tajā var būt rakstīts, — Epernons aizrādīja. — Mēs taču nevaram tēlot sapņotājus, kad ir apdraudēta Jūsu Majestātes dzīvība.
   —   Nododiet vēstuli, monsieur Šarmēn, — karalis atkārtoja, savam mīlulim nemaz neatbildēdams.
   —   Pateicos, sire, — atteica Šarmēns un devās projām.
   —   Kurp jūs to nesīsit?
   —   Hercogienei Monpansjē. Tā taču Jūsu Majestāte pavēlēja.
   —   Es neskaidri izsacījos. Uz kurieni jūs iesit? Uz Gīzu vai Sentdēnas pili?
   —   Man nav hercoga tuvāku norādījumu. Es aiznesīšu vēstuli uz Gīzu pili un tur uzzināšu, kur atrodas madame Monpansjē.
   —   Tātad jūs meklēsit hercogieni?
   —   Jā, sire.
   —   Un kad jūs viņu atradīsit?
   —   Nodošu vēstuli.
   —   Labi. Sakiet, monsieur Šarmēn… — un karalis paskatījās uz jaunekli.
   —   Sire\
   —   Vai jūs Majēnas hercogam citu neko neapsolījāt, kā tikai nodot vēstuli tieši hercogienei?
   —   Nē, sire.
   —   Jūs neapsolījāt neizpaust vietu, kur jūs hercogieni sastapsit?
   —   Nē, sire.
   —   Es jums kaut ko lūgšu.
   —   Sire, es esmu Jūsu Majestātes vergs.
   —   Nododiet vēstuli madame Monpansjē un tūlīt dodieties uz Vensēnu, kur es šovakar ieradīšos!
   —   Jā, sire.
   —   Un jūs man pastāstīsit, kur jūs hercogieni atradāt.
   —   Sire, jūs varat man uzticēties.
   —   Vai jūs sapratāt?
   —  Jā, sire.
   —   Kāds neprāts, Jūsu Majestāte! — iesaucās Epernons.
   —   Jūs nesaprotat cilvēkus, hercog, vismaz zināmus cilvēkus. Viņš ir paklausījis Majēnas hercogam, viņš paklausīs arī man.
   —   Sire, jums es ne vien paklausīšu, bet būšu arī padevīgs, — Ernotons atbildēja.
   —   Neķildosimies, Epernon, — karalis aizrādīja. — Jūs tūlīt piedosit šim drošsirdīgajam kalpam.
   —   Sire, hercogs ir godājams vīrs, un, ja es viņam nepaklausīju, tad tas tikai norāda, ka es viņu cienu un mīlu. Es tikai izpildīju savu pienākumu, — sacīja Šarmēns.
   —   Pie velna! — iesaucās hercogs, kura seja pēkšņi mainījās, it kā viņš tai uzliktu citu masku. — Jūs tiešām esat skaists puisis! Vai ne, Luanjak? Mēs viņu tikai pabiedējām.
   Un hercogs skaļi iesmējās.
   Luanjaks novērsās, lai nebūtu jāatbild. Viņš nevarēja melot tā, kā viņa priekšnieks.
   —   Viss kārtībā. Dosimies ceļā, kungi, — karalis uzaicināja.
   Epernons palocījās.
   —   Jūs nāksit man līdzi, hercog!
   —   Lai Jūsu Majestāti pavadītu līdz zirgiem?
   —   Jā… Kas būs otrs pavadonis?
   —           Jūsu Majestātes padevīgs kalps, monsieur Sentmalēns, — atbildēja Epernons un palūkojās uz Ernotonu, kā viņa vārdi ir iespaidojuši jaunekli.
   Ernotons palika nejūtīgs.
   —   Luanjak, — hercogs piebilda, — pasauciet monsieur Sentmalēnu.
   Karalis nojauta Epernona domas.
   —           Monsieur Šarmēn, — viņš sacīja, — izpildiet savu uzdevumu un tūlīt ierodieties Vensēnā!
   —   Jā, sire.
   Ernotons priecājās, ka viņam nebūs jāredz Sentmalēna godkārās sirds uzvaras gaviles.

   Karalis aplūkoja savu zirgu, kas šķita pārāk spēcīgs un straujš. Viņš neiedrošinājās viens sēsties ratos. Indriķis pamāja hercogam sēsties līdzās.
   Luanjaks un Sentmalēns ieņēma savas vietas pie durvīm. Priekšā jāja tikai viens jātnieks.
   Hercogs sēdēja uz smagās karietes priekšējā sēdekļa, karalis ar visiem suņiem bija novietojies dibendaļā.
   Sēdeklis bija ļoti ērts un grezns. Karalim pa labi atradās pie karietes grīdas piestiprināts galds. Uz galda bija izklātas izkrāsotu zīmējumu loksnes, kuras karalis veikli izgrieza, par spīti tam, ka kariete stipri šūpojās.
   Karalis nodarbojās ar grēcinieces Madlēnas tēlu izgriešanu. Madlēna izskatījās jauna, daiļa un valdzinoša. Peldēšanās, viesības, izpriecas virknējās raibā rindā. Māksliniekam bija bijusi teicama izdoma. Katrs zīmējums attēloja vienu no septiņiem grēkiem. Madlēna uzvar dusmu grēku, Madlēna uzvar uzdzīves grēku, Madlēna uzvar augstprātības grēku, Madlēna uzvar netikumības grēku un tā tālāk — līdz pat septītajam un beidzamajam grēkam.
   Braucot cauri Svētā Antuāna vārtiem, karalis patlaban izgrieza ainu, kad Madlēna uzveic dusmu grēku.
   Mīkstos spilvenos zvilnēdama, vienīgi savos varenajos matos ietinusies, skaistā grēciniece lika mest jūras zivju pilnā dīķī kādu verdzeni, kas bija saplēsusi dārgu vāzi, kamēr pa labi viņa pavēlēja pērt kādu kailu sievieti, kas savai kundzei, matus sukādama, bija izrāvusi dažus matus.
   Pie Tobija Krusta karalis visus tēlus bija izgriezis un ķērās pie nākamās ainas: Madlēna uzveic uzdzīves grēku.
   Madlēna uz purpuraina samta dīvāna gulēja pie dažādiem gardumiem pārpilna galda un turēja rokā savādu glāzi, kurā dzirkstīja zaigi sārta dzira.
   Svarīgā darba sajūsmināts, karalis pacēla galvu tikai pie jakobīņu priorejas, kura ar visiem zvaniem iezvanīja svētvakaru.
   Klostera logi un durvis bija cieši aizvērti, it kā tajā neviens nedzīvotu. Vienīgi zvanu skaņas liecināja, ka tur mīt dzīvas, Dievam padevīgas dvēseles.
   Karalis turpināja izgriezt pievilcīgos tēlus. Bet simt soļu tāļāk viņš ziņkāri aplūkoja kādu skaistu māju krāšņā dārzā, kuru iežogoja dzelzs sēta ar zeltītām smailēm. Šī vasarnīca bija iesaukta par Belesbatu.
   Pretēji jakobīņu klosterim Belesbatā visi logi bija atvērti, izņemot vienu vienīgo, ko aizsedza aizkari, kas mirklī, kad karalis pabrauca garām, nemanāmi sakustējās.
   Karalis saskatījās ar Epernonu un pasmaidīja, bet pēc tam sāka izgriezt Madlēnas netikumības ainu.
   Mākslinieks šo ainu bija tēlojis tik vaļsirdīgi un spilgti, ka to ir neveikli aprakstīt. Sargeņģelis aizbēga debesīs pavisam sabijies un acis rokām aizsegdams.
   Aina karali tā sajūsmināja, ka viņš nemaz nevēroja apkārtni. Žēl, jo Sentmalēns sēdēja savā zirgā lepns kā jauns kara dievs.
   Viņš atradās viņa majestātes tuvumā un dzirdēja to līksmojam par skaistajiem tēliem.
   — Visi mani aplūko, visi mani redz, — Sentmalēns priecājās. — Visi jautā: kas ir šis laimīgais muižnieks, kurš pavada karali?
   Sentmalēna prieku mazināja vienīgi daži rūgti mirkļi, kad viņš dzirdēja karali pieminam Ernotona vārdu.
   Beidzot viņi sasniedza Vensēnu. Karalim vēl palika neizgrieztas trīs grēku ainas. Aizbildinādamies, ka šis svarīgais darbs jāpabeidz, Viņa Majestāte ieslēdzās savā istabā.
   Ārā pūta salts ziemeļaustrumu vējš. Sentmalēns mēģināja iekārtoties pie kamīna, kur cerēja sasildīties un pasnaust, kad Luanjaka roka pieskārās viņa plecam.
   —  Šodien jūs nemaz nedrīkstat gulēt! — viņš bargi pavēlēja. — Mostieties Sentmalēn!
   —   Es varu arī negulēt četrpadsmit dienas, ja tas ir vajadzīgs, — jauneklis atbildēja.
   —   Žēl, ka man nav neviena izpalīga, — Luanjaks piebilda.
   —  O, nav vajadzīgs, ka jūs meklējat kādu citu, — Sentmalēns viņu pārtrauca. — Ja vajadzīgs, es varu negulēt veselu mēnesi.
   —   Nelielieties!
   —  Kas man jādara?
   —  Jākāpj atkal zirgā un jādodas uz Parīzi.
   —  Esmu gatavs.
   —  Labi. Dodieties uz četrdesmit piecu dzīvokli! Pamodiniet visus, bet tā, lai neviens nezinātu, kurp jāiet un kas jādara. To drīkstēs zināt tikai trīs vadoņi, kurus es norādīšu.
   —  Jūsu pavēles tiks izpildītas.
   —   Klausieties tālāk! Četrpadsmit vīrus atstājiet pie Svētā Antuāna vārtiem. Piecpadsmit vīrus novietojiet pusceļā, bet pārējos četrpadsmit atvediet šurp!
   —   Labi, monsieur Luanjak. Bet kad man Parīze jāatstāj?
   —  Tumsai iestājoties.
   —  Zirgos vai ar kājām?
   —  Zirgos.
   —  Ar kādiem ieročiem?
   —   Visiem: dunčiem, zobeniem un pistolēm.
   —   Bruņās?
   —  Bruņās.
   —  Pārējās pavēles, godātais kungs.
   —  Te būs trīs vēstules: viena monsieur Šalabram, otra monsieur Birānam un trešā jums. Monsieur Šalabrs vadīs pirmo vadu, monsieur Birāns — otro, bet jūs — trešo.
   —   Ļoti labi.
   —   Šīs vēstules attaisiet tikai pulksten sešos. Monsieur Šalabrs atplēsīs savējo pie Svētā Antuāna vārtiem, monsieur Birāns pie — Tobija Krusta, jūs savējo — pie Donžonas vārtiem.
   —   Vai mums ir jāsteidzas?
   —   Cik vien zirgi jaudā skriet. Tikai neradiet aizdomas. Parīzi atstādami, novirzieties katrs pa savu ceļu: monsieur Šalabrs — pa Burdēla vārtiem, monsieur Birāns — pa Tempļa vārtiem, bet jūs, kam jāveic garākais ceļš, dodieties tieši caur Svētā Antuāna vārtiem.
   —   Ļoti labi.
   —  Pārējos norīkojumus atradīsit šajas vēstulēs. Ejiet!
   Sentmalēns palocījās un gatavojās doties projām.
   —           Klausieties! — Luanjaks uzsauca. — No šej ienes līdz Tobija Krustam jājiet, cik ātri vien vēlaties, bet tālāk tikai soļos. Līdz naktij jums vēl ir divas stundas, ar ko pilnīgi pietiek.
   —  Labi, monsieur Luanjak.
   —  Vai jūs labi sapratāt, vai man pavēle vēlreiz jāatkārto?
   —  Nebūs vajadzīgs, godātais kungs.
   —  Laimīgu ceļu, monsieur Sentmalēn!
   Luanjaks apgriezās un, piešiem žvadzot, aizgāja uz savu istabu.
   —           Četrpadsmit — pirmajā vadā, piecpadsmit — otrajā un četrpads­mit — trešajā. Tātad Ernotonu viņš neieskaita, un viņš pie četrdesmit pieciem vairs nepieder, — Sentmalēns prātoja.
   Lepnumā uzpūties, viņš devās izpildīt savu uzdevumu. Pusstundu viņš auļoja līdz Tobija Krustam, pēc stundas ceturkšņa viņš atradās četrdesmit piecu mītnē.
   Pulkstenis bija tikai pusseši, un Sentmalēns atrada savus ļaudis vēl nomodā visjautrākā omā. Bet viens vārds lika tiem nolikt visas vīna glāzes.
   —  Zirgos, mani kungi! — Sentmalēns pavēlēja.
   Tad viņš pasauca Šalabru un Birānu un paskaidroja Luanjaka pavēli.
   Citi jau bruņodamies turpināja vēl dzert vīnu, citi paguva sakārtoties ātrāk.
   Visus pārbaudīja. Bija tikai četrdesmit četri vīri.
   —   Monsieur Ernotona de Šarmēna trūkst, — Šalabrs aizrādīja.
   Sentmalēna sirds ietrīcējās dziļā priekā un atsaucās arī lūpas, kas
   savilkās smaidā…
   Četrdesmit četri viri aizjāja norādītajos virzienos: monsieur Šalabrs ar trīspadsmit vīriem aizjāja caur Burdēla vārtiem, monsieur Birāns ar četrpadsmit vīriem — caur Tempļa vārtiem un Sentmalēns ar četrpadsmit vīru lielu vadu — caur Svētā Antuāna vārtiem.

   Ernotons, par kuru Sentmalēns domāja, ka viņš ir pazudis, neko nenojauzdams, sekoja savai laimes zvaigznei.
   Sākumā viņš tiešām cerēja, ka Monpansjē hercogiene atradīsies Gīzu pilī, uz kurieni viņš arī vispirms devās.
   Kad viņš pieklauvēja pie lielajiem vārtiem, kuri ļoti uzmanīgi pavērās, un kad viņš apvaicājās par hercogieni, viņu izzoboja. Bet kad viņš neatlaidās, tam pateica, ka viņas augstība dzīvojot Skasovā, nevis Parīzē.
   Ernotons par šo atbildi nernaz neuztraucās.
   Kad viņš pastāstīja, ka viņam ir Majēnas hercoga vēstule, kas jānodod hercogienei, kalps strauji paskaidroja:
   —           Es nezinu, vai Monpansjē hercogiene atrodas Parīzē vai kaut kur tuvumā. Dodieties uz Svētā Antuāna priekšpilsētu, kur atrodas Belesbatas vasarnīca, kas pieder hercogienes kundzei. Tā atrodas Nansī ceja kreisajā pusē. Gan tur būs kāds kalpotājs, kas pateiks, kur hercogienes kundze patlaban atrodas.
   Ernotons palocīja galvu un devās uz Svētā Antuāna priekšpilsētu. Norādīto vasarnīcu nenācās grūti atrast.
   Bet arī te viņu saņēma loti neuzticīgi, līdz viņš paskaidroja sava apmeklējuma iemeslu. Kalpotājs aizgāja. Drīz viņš atgriezās ar otru kalpotāju.
   —           Nododiet man zirgu un sekojiet manam biedram! — viņš sacīja. — Jūs sastapsit kādu, kas jums dos labāku atbildi.
   Ernotons sekoja kalpam, mirkli pagaidīja priekšistabā, līdz kalpotājs viņu pieteica, pēc tam tika ievests krāšņā telpā, kurā kāda dāma nodarbojās ar izšuvumiem. Viņa bija pagriezusi muguru.
   —            Ieradies Majēnas hercoga sūtnis, godātā kundze, — kalpotājs ziņoja.
   Viņa pagriezās. Ernotons iekliedzās:
   —   Jūs, madame!
   Viņš tūlīt bija pazinis savu pāžu un nepazīstamo dāmu nestuvēs.
   —   Jūs! — arī dāma iesaucās un nosvieda izšuvumu.
   Tad viņa pamāja, lai kalpotājs aiziet.
   —           Jūs dzīvojat Monpansjē hercogienes namā? — pārsteigtais Ernotons ievaicājās.
   —           Jā, — nepazīstamā atbildēja. — Bet kā jūs kjuvāt par Majēnas hercoga sūtni?
   —            Dažādu apstākļu dēļ, kurus es nevarēju paredzēt un par ko nav vērts stāstīt, — Ernotons uzmanīgi atbildēja.
   —   Jūs esat ļoti atturīgs, — dāma pasmaidīja.
   —   Tādam ir jābūt, madame.
   —           Es nedomāju, ka jums jābūt tik atturīgam, ja jūs tiešām esat tās personas sūtnis…
   Ernotons sakustējās.
   —           O, lūdzu neuztraucieties! Ja jūs esat hercoga sūtnis, tad arī varat pateikt, kāpēc esat sūtīts.
   —   To es nezinu. Es atnesu viņas augstībai vēstuli.
   —   Dodiet vēstuli šurp! — svešā dāma uzaicināja.
   —           Godātā madame, es jums jau teicu, ka vēstule domāta hercogienei Monpansjē.
   —   Es izpildu viņas vietu, — dāma nepacietīgi atteica. — Jūs varat dot…
   —   Nevaru.
   —   Jūs man neuzticaties, monsieur?
   —   Jā, madame, — jauneklis atbildēja. — Bet man jāatzīstas, ka es pret jums sajūtu vēl kaut ko citu, ne vien neuzticību.
   —   Tiešām! — dāma iesaucās. Ernotona skatienu mulsināta, viņa nosarka.
   Ernotons palocījās.
   —   Redzat nu, — viņa smiedamās sacīja, — jūs atzīstaties mīlā, sūtņa kungs.
   —   Jā, madame, es nezinu, vai mēs atkal redzēsimies un es radīšu izdevību, lai to citreiz pateiktu.
   —   Tad es saprotu, monsieur.
   —  Jūs saprotat, ka es jūs mīlu, madame. To taču tik viegli saprast.
   —   Nē, tagad es saprotu, kāpēc jūs esat ieradies.
   —   Piedodiet, madame, nu es nekā nesaprotu.
   —   Jūs gribējāt mani redzēt un izdomājāt melus.
   —   Melus, madame\ Jūs maldāties! Es neceru jūs vēlreiz sastapt un tāpēc atzinos. Bet es nemeloju.
   —   O, jūs mīlat un tomēr šaubāties, vai varēsit mīlēto sievieti sastapt? Skaisti, monsieur, — dāma lepni zobojās. — Jūs arvien šaubāties!
   —   Kā tā, madame?
   —  Jūs redzējāt mani nestuvēs, un jūs tomēr man nesekojāt.
   —   Ievērojiet, madame, jūs atzīstaties, ka esat mani redzējusi.
   —   Atzīstos. Jūs mani tik tikko nesamināt, taču neapstājāties, bet aizauļojāt garām.
   —   Es nevarēju apstāties.
   —   Šaubu dēļ?
   —   Nē, madame, pienākumu dēļ.
   —   Jūs esat ļoti saudzīgs mīlētājs un baidāties no nepatikšanām, — dāma pasmaidīja.
   —   Par to nav jābrīnās. Tā taču ir dīvainība, ja kāda dāma pārģērbjas par vīrieti, ar varu ielaužas pa vārtiem, lai noskatītos noziedznieka sodīšanu Grēva laukumā!
   Dāma viegli nobālēja.
   —   Bet tad dāma aizbēg kā zagle, kaut gan kalpo varenās princeses Monpansjē namā.
   Dāma zobgalīgi pasmaidīja.
   —   Jūs neesat asprātīgs, monsieur, kaut gan esat labs novērotājs. Hercogiene taču drīkstēja interesēties par Salseda likteni un savu
   Lotringas namu un sūtīt uz soda vietu savu uzticamāko kalponi? Šī uzticamākā kalpone biju es. Vai jūs domājat, ka Grēva laukumā es būtu nokļuvusi sieviešu ģērbā? Vai jūs domājat, ka es varēju vienaldzīgi noraudzīties soda izpildīšanā un izbaudīt drausmīgā skata sekas?
   —         Jums taisnība, madame. Es apbrīnoju jūsu prātu, kā jau iepriekš jūsmoju par jūsu daiļumu.
   —  Pateicos, monsieur. Bet tagad dodiet vēstuli!
   —   Neiespējami, madame.
   Svešā dāma valdīja dusmas.
   —   Neiespējami? — viņa atkārtoja.
   —        Jā, jo es Majēnas hercogam zvērēju vēstuli nodot tikai Monpansjē hercogienei.
   Lai dāma nedomātu, ka viņš atkal melo, tas vēstuli parādīja, bet neatdeva.
   Nepazīstamā aplūkoja rokrakstu un iesaucās:
   —  Viņa rokraksts! Asinis!
   Ernotons iebāza vēstuli kabatā, palocījās un, mīlas smeldzes satraukts, devās uz durvīm. Viņa to aizturēja.
   —  Kas ir, madame?
   —        Apžēlojieties, monsieur, apžēlojieties! — dāma sauca. — Piedodiet, vai hercogam noticis kaut kas ļauns?
   —        Vai es piedodu vai ne, tas taču ir vienalga, — atbildēja Ernotons. — Bet šo vēstuli drīkst lasīt tikai madame Monpansjē…
   —         O, nelaimīgais! — hercogiene lepni iesaucās. — Vai tu mani nepazīsti, vai tu nenojauti, ka es esmu tava pavēlniece, nevis kalpone? Es esmu Monpansjē hercogiene, dod vēstuli!
   —  Jūs esat hercogiene? — Ernotons atrāvās atpakaļ.
   —        Protams, atdod! Vai tu neredzi, ka es gribu zināt, kas ar manu brāli ir noticis?
   Bet jauneklis palika nepielūdzams.
   —  Kā es lai ticu jūsu vārdiem? Jūs jau trīs reizes esat melojusi.
   Hercogienes acīs ielāsmojās zibeņi. Bet Ernotons nesamulsa.
   —  Jūs vēl šaubāties, jūs prasāt pierādījumus!
   —  Jā, madame, — Ernotons salti atbildēja.
   Nepazīstamā skaļi piezvanīja, tā ka tikko nesaplēsa zvanu.
   Nekavēdamies parādījās viesmīlis un apvaicājās:
   —  Ko madame vēlās?
   Nepazīstamā dusmīgi piesita kāju un uzsauca:
   —  Majēnvilu, es gribu Majēnvilu. Vai viņš nav šeit?
   —  Ir, madame.
   —  Lai ienāk!
   Viesmīlis aizskrēja. Mirkli vēlāk ieradās Majēnvils.
   —   Ko pavēlat, madamel — Majēnvils jautāja.
   —        Kopš kura laika mani sauc par kundzi? — hercogiene pārskaitusies uzkliedza.
   —  Ko jūsu augstība pavēl? — Majēnvils palocījās.
   —           Labi, — atteica Ernotons. — Es uzticos šim muižniekam, un ja arī viņš melo, tad lai debesis viņu sargā!
   —  Tātad nu jūs ticat? — hercogiene noprasīja.
   —   Jā, godātā madame, es ticu, un pierādījumam nododu jums vēstuli. Jauneklis noliecās un pasniedza hercogienei tik ilgi kāroto vēstuli.

   Hercogiene paņēma vēstuli, atplēsa un sāka ziņkāri lasīt. Viņas seja sadrūma.
   Vēstuli izlasījusi, viņa to pasniedza Majēnvilam. Viņš lasīja:
   „ Mana māsa, es pats gribēju leitnanta vietu un tiku sodīts.
   Mani sadūra kāds puisis, kas mani jau sen ienīst. Ļaunākais, ka viņš nogalināja piecus manus ļaudis, bet pats aizbēga.
   Uzvarēt viņam palīdzēja šīs vēstules nodevējs. Tas ir skaists puisis. Nododu viņu jūsu rīcībā. Viņš māk klusēt.
   Šis jauneklis izglāba man dzīvību, jo uzvarētājs, man guļot nesamaņā, gribēja man nogriezt galvu.
   Mana māsa, jūs varētu painteresēties par šā kavaliera vārdu un amatu. Viņš šķiet aizdomīgs, kaut gan arī saista. Es piedāvājos viņam palīdzēt, bet viņš paskaidroja, ka kalpojot kungam, kas rūpējoties par visu.
   Viņš apgalvo, ka mani nepazīstot. Pārbaudiet!
   Es ciešu lielas sāpes, taču šķiet, ka brūce nebūs nāvīga. Atsūtiet steidzami ārstu. Es guļu kā zirgs salmos. Vēstules nodevējs pateiks manu tagadējo mītni.
   Jūsu padevīgais Majēnas hercogs"
   Hercogiene un Majēnvils pārsteigti saskatījās.
   —           Kam mums jāpateicās par pakalpojumu, monsieur? — hercogiene pārtrauca klusumu.
   —   Vīram, kurš arvien vājāko aizstāv pret stiprāko, madame.
   —  Vai nevēlaties pastāstīt plašāk?
   Ernotons atstāstīja visu, ko zināja, un norādīja, kur hercogs atrodas.
   —           Monsieur, pateicos par labvēlību mūsu namam. Vai jūs nevēlētos tam pievienoties? — hercogiene laipni jautāja.
   Ernotons nojauta hercogienes piedāvājuma nozīmi. Viņš izcīnīja grūtu cīņu starp mīlu un godu.
   —           Madame, es jau teicu Majēnas hercogam, ka man ir labs kungs un citu es nevēlos.
   —           Mans brālis raksta — jūs esat teicis, ka viņu nepazīstat. Kā tas izskaidrojams?
   —           Majēnas hercogs vēlējās palikt nepazīts. Nebūtu ari bijis teicami, ka zemnieki būtu dabūjuši zināt, kas ir viņu viesis. Parīzē Majēnas hercoga vārds man palīdzēja nokļūt pie jums. Ceru, ka nebūšu rīkojies nepareizi.
   —  Jūs esat ļoti asprātīgs jauneklis, — hercogiene pasmaidīja.
   —           Es gan visā nule sacītajā nekādas asprātības neredzu, — Ernotons atteica.
   —           Es redzu, ka jūs gribat klusēt, — hercogiene nemierīgi piebilda. — Es jums esmu divas reizes pateicibu parādā, kāpēc jūs ļaunojaties, ja es vēlos zināt jūsu vārdu?
   —   Nešaubos, ka jūs manu vārdu uzzināsit, bet tād to pateiks cits.
   —   Jums kā arvien ir taisnība, — hercogiene atzinās. — Un tas ir viss?
   —   Viss, — atteica jauneklis un gatavojās lūgt atļauju aiziet.
   Viņa sveicienam neatbildējusi, hercogiene nolūkojās aizgājējā, un, kad durvis bija aizvērušās, tā piesita kāju.
   —   Majēnvil, lieciet šim puisim sekot!
   —           Tas ir neiespējami, augstība. Visi mani cilvēki ir aizņemti. Šodien grūta diena. Mums jāsagatavojas mūsu nodoma īstenošanai.
   —  Jums taisnība, Majēnvil, es tiešām esmu neprātīga. Bet vēlāk…
   —   Kā jūs pavēlēsit kundze.
   —   Viņš ir ļoti aizdomīgs.
   —           Varbūt. Bet arī drošsirdīgs, un drošsirdība šajos laikos ir reta parādība. Mums laimējās: it kā no debesīm ir nokritis cilvēks, kas mums tā izpalīdz.
   —   Vienalga, vienalga. Majēnvil. Gan mēs viņu vēlāk papētīsim.
   —   Kundze, vēlāk mums gan nevajadzēs kādu apsargāt.
   —  Jums taisnība, Majēnvil, šodien es esmu gluži samulsusi.
   —           Kundze, ģenerālim izšķirošās cīņas priekšvakarā ir jādomā tikai par to.
   —           Pareizi. Ir jau nakts, Majēnvil, un Valuā naktī atgriezīsies no Vensēnas.
   —   Mums vēl laika diezgan. Pulkstenis vēl nav astoņi.
   —   Vai paroli zina visi?
   —   Visi.
   —   Cik jūs sagaidāt?
   —           Piecdesmit. Mūsu rīcībā ir vēl arī divi simti mūku, kas var atvietot līdzīgu skaitu kareivju.
   —  Tiklīdz mūsu ļaudis ir sapulcējušies, norīkojiet uz ielas mūkus!
   —  Ir jau kārtībā, augstība.
   —  Paēdīsim vakariņas, Majēnvil. Tā mēs atvairīsim garlaicību. Es esmu tik nepacietīga, kaut jel stundenis pasteigtos.
   —  Neraizējieties, kundze, gan pienāks liktenīgā stunda.
   —  Bet mūsu ļaudis, mūsu ļaudis?
   —  Noteiktā laikā viņi būs klāt.
   —  Majēnvil, Majēnvil, mans nabaga brālis prasa ārstu. Labākās zāles būtu kronētā Valuā matu šķipsna! Vai mūsu draugiem Parīzē ir paziņots?
   —   Kādiem draugiem?
   —  Vai mūsu līgas biedriem?
   —  Lai Dievs pasargā, madamel Tas būtu kā Dievmātes katedrāles zvani. Vispirms viņi ir jāsagūsta un jānogādā klosterī. Tad mēs varēsim cīnīties pret karaspēku. Tad mēs varēsim lepoties: „Valuā ir mūsu varā!"
   —  Jūs esat gudrs vīrs, Majēnvil, īstais līgas vadonis. Vai jūs zināt, Majēnvil, ka es uzņemos lielu atbildību, ko nav darījusi neviena cita sieviete?
   Majēnvils izgāja uz balkona.
   —  Cik tumša nakts, — viņš aizrādīja.
   —  Lieliska nakts, — nopriecājās hercogiene. — Drosmi, kapteini!
   —  Bet mēs neko neredzēsim, kas mums būtu nepieciešams, madame.
   —   Gan Dievs mums palīdzēs, kā mēs viņam palīdzēsim, Majēnvil. Vai jūs redzat savus ļaudis?
   Hercogiene piesardzības dēļ izdzēsa lampu.
   —  Nē, bet es dzirdu zirgu pakavu dunoņu.
   —  Uz priekšu, uz priekšu! Tie ir viņi, Majēnvil. Viss veicas labi.
   Un hercogiene palūkojās, vai viņai pie jostas ir slavenās zelta šķēres, kurām vēsturē vajadzēja spēlēt tik lielu lomu.

   Tiklīdz Ernotons bija atstājis Belesbatu, viņš dzina zirgu aulekšos. Bet viņš nebija noauļojies ne simts soļu, kad pēkšņi radās šķērslis.
   Tas bija jātnieku vads, kas viņu ielenca no visām pusēm, un pusducis zobenu, dunču un pistoļu vērsās pret viņa krūtīm.
   —        O, laupītāji uzbrūk arī Parīzes apkārtnē! Velns un elle! Karalim ir slikts bende, es viņam ieteikšu pieņemt citu.
   —        Klusu! — atskanēja balss, kas Ernotonam šķita pazīstama. — Jūsu zobenu un pistoli.
   Kāds virs satvēra zirga pavadu, divi citi atņēma ieročus.
   —        Drosmīgi ļaudis! — Ernotons norūca. — Mani kungi, atļaujiet vismaz aizrādīt…
   —   O, tas ir monsieur Šarmēns, — iesaucās galvenais uzbrucējs.
   —   Monsieur Pinkornē! — attrauca Ernotons. — Ko jūs te darāt?
   —   Vediet šo cilvēku šurp! — atskanēja vadoņa balss.
   —        Bet, monsieur Sentmalēn, — Perduks Pinkornē aizrādīja, — tas ir mūsu biedrs, monsieur Ernotons de Šarmēns.
   —        Ernotons ir šeit! — Sentmalēns dusmīgi iesaucās. — Viņš, ko viņš šeit dara!
   —        Labvakar, mani kungi, — Ernotons mierīgi atbildēja. — Atzīstos, ka tik teicamu sabiedrību gan necerēju atrast.
   Sentmalēns klusēja.
   —   Man liekas, ka mani grib apcietināt, — Ernotons turpināja.
   —        Pie velna, — Sentmalēns norūca, — tādu varbūtību es nebiju paredzējis.
   —   Zvēru, ka es arī ne, — Šarmēns iesmējās.
   Sentmalēns negribēja savu sāncensi atlaist un nolēma sūtīt uz Vensēnu.
   —   Uz Vensēnu? Lieliski. Turp es tieši vēlos, — Ernotons paskaidroja.
   Ernotonu pavadīja vairāki bruņoti jātnieki.
   Pils pagalmā viņš ieraudzīja piecdesmit atbruņotus jātniekus, kas, simts piecdesmit karavīru ielenkti, nožēloja savu kļūmīgo likteni.
   Tos bija sagūstījuši četrdesmit pieci gan ar viltu, gan ar varu. Viss bija norisinājies bez cīņas.
   Kad Ernotonu gribēja pievienot gūstekņiem, viņš Sentmalēnam aizrādīja:
   —        Monsieur, jūs maldāties par manu uzdevumu. Bet mani gaida karalis, un man ar viņu tūlīt ir jārunā.
   Sentmalēns nobālēja. Viņš nojauta, ka Ernotons runā patiesību. Ar hercogu Epernonu un Luanjaku nevarēja jokoties.
   —   Jūs esat brīvs, monsieur Ernoton. Piedodiet manu pārsteidzību.
   Ernotons steigšus devās pie karaļa. Sentmalēns noskatījās viņā un
   redzēja, ka uz trepēm viņu sagaidīja Luanjaks un aicināja sekot.
   Kad Luanjaks ziņoja, ka ceļš ir brīvs, Epernons teica:
   —        Labi. Karalis pavēl, lai četrdesmit pieci sadalās trīs vados — viens priekšā un pārējie karietei abos sānos. Vadi lai jāj ciešā ierindā, lai naidnieku uguns nesniegtu karaļa ratus.
   —        Kā gan varēs šaut, ja es neredzu nevienas musketes? — iebilda Luanjaks.
   —   Gan jau jakobīņiem būs, — Epernons atteica.
   Sarunu pārtrauca karalis. Viņš bija sagatavojies aizbraukt. Majestātei sekoja pavadoniba, starp tiem ari Sentmalēns, kas īgnu prātu vēroja Ernotonu.
   —           Mani kungi, vai mani dižie četrdesmit pieci ir sapulcējušies? — karalis apjautājās.
   —           Jā, sire, — Epernons atbildēja un norādīja uz jātnieku vadu zem spraišļiem.
   —  Vai pavēles ir zināmas?
   —  Jā, sire.
   —   Uz priekšu! — Viņa Majestāte pavēlēja.
   Kad pils torņa pulkstenis nosita vienpadsmit, karaļa kariete devās ceļā.
   Majēnvils nostāvēja pie loga veselu stundu. Pēc stundas viņš sāka palikt nemierīgs. Neparādījās neviens kareivis. Uz ielas nodunēja vienīgi retu zirgu pakavi: daži jātnieki traucās uz Vensēnu.
   Šī jādelēšana Majēnvilu stipri uzbudināja. Viņš pasauca kādu kalpu, pavēlēja kāpt zirgā un izspiegot. Sūtnis neatgriezās.
   Hercogiene aizsūtīja otru kalpu, bet arī tas neatgriezās.
   —           Mūsu virsnieki būs palikuši gļēvi un paturējuši mūsu sūtņus lielākai drosmei, — hercogiene prātoja. — Majēnvil, kas gan varētu būt noticis?
   —  Es pats jāšu noskaidrot.
   Viņš gribēja aiziet, bet hercogiene to atturēja.
   —           Kas gan paliks pie manis? — viņa iesaucās. — Kas gan pazīs mūsu virsniekus un mūsu draugus? Nē, nē, palieciet, Majēnvil. Protams, tik liels nodoms mazliet uztrauc. Bet viss taču tika rīkots lielā slepenībā, un neviens nevarēja izzināt.
   —           Deviņi, — Majēnvils atteica. — Tagad jakobīnieši atstāj klosteri un izkārtojas uz ceļa.
   —  Klusu! — hercogiene pavēlēja, izstiepdama roku pret apvārsni.
   —  Kas ir?
   —  Klusu! Klausieties!
   Tālē atskanēja tāda kā pērkona dunoņa.
   —  Tie ir jātnieki. Viņš brauc, viņš brauc!
   Hercogienes bailes nomāca straujš gaviļu prieks.
   —  Viņš būs mans, viņš būs mans! — viņa līksmoja.
   Majēnvils vēl arvien klausījās.
   —  Jā, — viņš atteica, — ratu troksnis. Viņus pavada jātnieki.
   Un viņš skaļi iesaucās:
   —  Ārā, mani draugi, ārā!
   Tūlīt atvērās klostera vārti, un skaistā ierindā iznāca divi simti bruņotu mūku, brāļa Boromē vadībā.
   Viņi sarindojās uz ielas.
   —           Pagaidiet mani, pagaidiet mani! — atskanēja Gorenflo balss. — Es gribu cienīgi sagaidīt Viņa Majestāti.
   —        Uz balkona, sire prior, uz balkona! — sauca Baromē. — Jūs taču esat mūsu vadonis.
   ' — Pareizi, — atteica Gorenflo, — gluži pareizi. Es biju piemirsis. Labi, ka jūs atgādinājāt, brāli Boromē.
   Boromē deva klusu pavēli, un četri brāļi nostājās uz balkona blakus godājamam prioram.
   Drīz. vien ceļa likumā iemirdzējās lāpas. Iezaigojās bruņas un ieroči.
   —         Majēnvil, ejiet lejā un atvediet man viņu cieši saistītu! — hercogiene rīkoja.
   —        Jā, jā, — Majēnvils izklaidīgi atteica. — Bet kaut kas mani uztrauc.
   —   Kas?
   —  Es nedzirdu norunāto zīmi.
   —  Kam zīme, ja tik dara darbu?
   —  Bet viņiem vajadzēja nocietināties pie klostera.
   —  Viņi būs izvēlējušies labāku izdevību.
   —  Es neredzu mūsu virsniekus.
   —  Es redzu.
   —  Ko?
   —   Kādu ar sarkanu spalvu.
   —   Pie velna, kundze!
   —  Kas ir?
   —        Ar sarkano spalvu ir Epernons! Monsieur Epernons ar zobenu rokā!
   —   Viņam ir atstāts zobens?
   —  Raganu nāve, viņš izrīko ļaudis!
   —  Mūsu ļaudis. Vai tā būtu nodevība?
   —  Kundze, tie nav mūsu ļaudis.
   —  Jūs esat jucis, Majēnvil!
   Šai mirklī Luanjaks pirmajā vadā savicināja zobenu un iesaucās:
   —   Lai dzīvo karalis!
   —  Lai dzīvo karalis! — četrdesmit pieci sajūsmā atkārtoja.
   Hercogiene nobālēja un nesamaņā saļima uz palodzes.
   Drūmais Majēnvils satvēra zobenu. Viņš nezināja, vai namam neuzbruks. Brauciens gaismas un trokšņu jūklī turpinājās, sasniedza Belesbatu un tuvojās klosterim.
   Boromē atkāpās. Luanjaks trenca zirgu tieši virsū mūkam. Saprātīgais Boromē redzēja, ka viss ir zaudēts, un tūlīt nojauta, ko darīt.
   —   Ceļu, ceļu! — Luanjaks spēcīgi kliedza. — Ceļu karalim!
   Boromē zem kamzoļa bija jau izvilcis zobenu, bet tad iebāza atkal
   makstī.
   Kliedzienu, ieroču šķindoņas un lāpu samulsināts, Gorenflo izmantoja savas garīdznieka tiesības un no balkona svētīja karali.
   Indriķis viņu redzēja un smaidīdams sveicināja.
   Šis smaids Gorenflo apgaroja, jo liecināja par labvēlību, ko jakobīņu priors baudīja galmā, un arī viņš iesaucās:
   —   Lai dzīvo karalis!
   Viņa skaļā balss varēja sagraut Parīzes Dievmātes katedrāli. Arī Boromē iesaucās:
   —   Lai dzīvo karalis!
   —    Lai dzīvo karalis! — mūki atkārtoja. Nošķinda ieroči.
   —    Pateicos, godājamo pater, pateicos! — Indriķis III skaļi sauca. Spožā uzvaras braucienā Indriķis atstāja klosteri, pamezdams Belesbatu
   nakts tumsā.
   Balkonā aiz apzeltītā ģerboņa vairoga ceļos noslīgusī hercogiene kāri aplūkoja katru seju, ko apspīdēja lāpu sārtā gaisma.
   —           O! — viņa iesaucās, norādīdama uz kādu jātnieku. — Redzat, redzat, Majēnvil!
   —  Jā, jauneklis, Majēnvila hercoga sūtnis, kalpo karalim!
   —   Mēs esam pazuduši! — hercogiene izdvesa.
   —           Mums steidzami ir jābēg, kundze, — Majēnvils aizrādīja. — Rīt uzvarētājs Valuā var atriebties.
   —           Mēs esam nodoti! — sauca hercogiene. — Šis jauneklis mūs ir nodevis. Viņš zina visu!
   Karalis jau bija tālu. Viņš ar visiem pavadoņiem bija pazudis Svētā Antuāna vārtos, kas viņa priekšā atvērās un aiz viņa atkal aizdarījās.

   .

   Saticis Majēnas hercogu, Čiko devās projām, cik ātri vien spēja. Starp viņu un hercogu atkal bija gaidāma ciņa uz dzīvību vai nāvi.
   — Uz priekšu! Uz priekšu! — sauca varonīgais gaskonietis, dodamies Bagensī virzienā. — Tagad ir vislielākā izdevība ar pasta zirgiem parādīt, ko var panākt, liekot lietā trīs ievērojamu personu — Indriķa Valuā, Modesta Gorenflo un Sebastjana Čiko — kopīgo naudu.
   Čiko tūliņ pārvērtās par cienīgu kungu. Kopš viņš bija nopircis zirgu un stundas ceturksni sarunājies ar pasta pārvaldnieku, neviens valdnieks nebija ticis rūpīgāk apkalpots.
   Uzkāpis seglos, viņš nolēma agrāk neapstāties, kamēr nebūs sasniedzis drošu vietu. Savā brašajā zirgā viņš šķita kā tēraudā liets, un pēc sešdesmit jūdzēm, ko viņš bija nojājis divdesmit stundās, Čiko nemaz nelikās noguris. Pēc trim dienām sasniedzis Bordo, viņš pirmo reizi apstājās, lai atvilktu elpu.
   Viņš nopietnībā pārdomāja savu grūto uzdevumu, ko bija uzņēmies. Čiko zināja, ka Navarras Indriķis patiesībā nebija tas, kas šķita esam, un ka pret viņu vajadzēja izturēties visnotaļ uzmanīgi.
   Tiklīdz viņš atradās mazajā Navarras valstī, kuras nabadzība Francijā bija kļuvusi par pamatu sakāmvārdam, Čiko izbrīnā ievēroja, ka neviena seja, neviena māja, neviens akmens vairs nepauda kādreizējo trūkumu, kādā viņš šo Francijas skaistāko provinci reiz bija atstājis.
   Malkas cirtējs, kas, uz sava iemīļotā vērša pajūga atbalstījies, pagāja viņam garām, meitene īsos svārkos un vingru gaitu, kura uz galvas nesa ūdens krūzi, sirmgalvis, kas, balto galvu šūpodams, dziesmu par jaunību dudināja, saulē iedegušais bērns, kas rotaļājās piedurvē, viss runāja skaidru valodu, viss, ik soli sperot, sauca: „Redzi, te mīt laime!"
   No kāda zemnieka Čiko uzzināja, ka viņu karalis atrodas Nerakā. Ceļā uz turieni viņš satika daudzus ļaudis, kas atgriezās no tirgus Kondomā.
   Viņš dabūja dzirdēt, ka Navarras karalis dzīvo jautri un ka viņš bez atelpas metoties no vienas mīlas dēkas otrā.
   Čiko bija ļoti priecīgs, ka ceļā saticis kādu jaunu katoļu mācītāju, aitu tirgotāju un virsnieku, kas viņam pievienojās Mondemarsānā.
   Viņam šķita, ka šie ļaudis māca pazīt Navarras izglītību, tirdzniecību un kara mākslu. Mācītājs Čiko pastāstīja par sonetiem, ko karalis veltījis savai mīļākajai, daiļajai Fosēzai, Renē MontmorensI, barona Fosē meitai.
   —           Parīzē runā, — iebilda Čiko, — ka Viņa Majestāte Navarras karalis neprātīgi iemīlējies Rebūra jaunkundzē.
   —   O, tas bija Po, — atbildēja virsnieks.
   —  Jā, jā, tas bija Po, — mācītājs apliecināja.
   —           Jā, tas bija Po, — pievienojās tirgotājs. Viņš kā jau vienkāršs pilsonis mazāk zināja par valdnieka dēkām.
   —   Kā! — iesaucās Čiko. — Vai tad karalim katrā pilsētā ir sava mīļākā?
   —            Iespējams, — atbildēja virsnieks, — jo, cik man zināms, tad Kastilnoderas garnizonā viņš dievināja Dajēlas jaunkundzi.
   —   Pagaidiet! — attrauca Čiko. — Vai Dajēlas jaunkundzi, grieķieti?
   —  Jā, — atbildēja mācītājs, — Kipras salas iedzimto.
   —           Piedodiet! — sacīja tirgotājs, priecādamies, ka arī var kādu vārdu iebilst, — es esmu no Ažēnas.
   —   Nu un tad?
   —            Es varu apgalvot, ka Ažēnā karalis pazina kādu Tenjonvilas jaunkundzi.
   —           Pie velna! — iesaucās Čiko. — Kāds dedzīgs mīlētājs! Bet es pazinu Dajēlas jaunkundzes ģimeni…
   —           Dajēlas jaunkundze bija ļoti greizsirdīga. Viņai bija mazs, skaists duncis, ko viņa nēsāja savā rokdarbu somiņā, un kādā dienā, kad karalis aizceļoja, viņš dunci paņēma līdz, aizbildinādamies, ka viņš nevēlas, lai viņa vietnieku pārsteigtu kļūmīgs liktenis.
   —   Un tagad Viņa Majestāte pieder Rebūra jaunkundzei? — jautāja Čiko.
   —           Gluži otrādi, — atbildēja mācītājs, — viņi ir saķildojušies. Karaliene Margo pierunāja karali pāriet no Po uz Neraku, un tā šī mīla izjuka.
   —   Tātad karaļa jaunā kaislība ir Fosēze? — vaicāja Čiko.
   —   Mans Dievs, jā!
   —            Un karaliene savas sāpes uztic Pestitāja tēlam, — paskaidroja mācītājs.
   —   Karaliene par to neko nezina, — aizrādīja virsnieks.
   —   O, tas nav iespējams, — atteica Čiko.
   —   Kāpēc? — jautāja virsnieks.
   —   Neraka nav tik liela pilsēta, lai tajā kaut kas paliktu apslēpts.
   —     O, kas attiecas uz to, — sacīja garīdznieks, — tur ir parks, un parkā ir alejas trīs tūkstošu soļu garumā. Tās apdēstītas ar cipresēm, platanām un palmām. Tur ir tāda ēna, ka dienā nevar redzēt desmit soļu attālumā. Padomājiet, kas tad gan naktī tur ir saredzams.
   —   Un arī karaliene ir nodarbināta!
   —   Ar ko?
   —   Ar Dievu, monsieur, — mācītājs lepni atbildēja.
   —   Ar Dievu! — Čiko iesaucās. — Vai karaliene ir dievbijīga?
   —   Ļoti dievbijīga.
   —   Bet es domāju, ka pilī nenotiek neviens dievkalpojums, — sacīja Čiko.
   —     Tad jūs ļoti maldāties. Nenotiek neviens dievkalpojums! Vai jūs mūs turat par pagāniem? Kad karalis ar saviem pavadoņiem dodas uz baznīcu, karaliene liek lasīt mesu savā atsevišķā kapelā.
   —   Karaliene Margo?
   —     Karaliene Margo. Tik tiešām, ka es esmu saņēmis divus ekijus, jo pats divas reizes esmu šajā kapelā kalpojis.
   Čiko bija ievācis vairāk ziņu, nekā viņam vajadzēja, lai īstenotu zināmu nodomu. Viņš pazina Margo, jo bija karalieni redzējis Parīzes galmā, un viņš zināja, ka Margo lieliski prata izlikties, ja vien to prasīja apstākļi.
   Pievakarē Čiko ieradās Nerakā. Viņš zināja karaļa ieražas un cerēja drīz vien dabūt audienci. Vienkāršs kalpotājs atvēra durvis uz salonu, kurā ziedēja puķes. Aiz salona atradās karaļa istaba, kurā viņš dienā uzturējās, lai pieņemtu daudzos apmeklētājus.
   Apmeklētājus pieteica vai nu virsnieks, vai vienkārši kāds pāžs. Virsnieks vai pāžs tik ilgi dzenāja karali, līdz viņu kaut kur atrada. Karalis lūdzējus pieņēma bez kādiem ierobežojumiem.
   Čiko šīs galma brīvības yisnotaļ sajūsmināja. Viņš atzina, ka karalis ir labs un visi to mīl.
   Viņa atziņa kļuva vēl izteiktāka, kad viņš kādā ziedošu oleandru alejā ieraudzīja Navarras karali dzeltenbrūnā kamzolī, vienkāršā cepurē un apputējušos zābakos, ar ziedu saišķi rokā nākam uz pili.
   Indriķim bija skaidra piere, it kā to nekad nebūtu skāruši rūpju spārni. Viņa mute smaidīja bezrūpībā un dzīvespriekā, acis dzirkstīja. Nākdams viņš plosīja puķes.
   —   Kas vēlas ar mani runāt? — viņš jautāja pāžam.
   —     Sire, kāds vīrs, kas pa pusei izskatās kā cienījams kungs, bet pa pusei kā kareivis.
   Čiko dzirdēja šos vārdus, draudzīgi tuvojās un sacīja:
   —   Es, sire.
   —      O! — karalis iesaucās, rokas pret debesīm paceldams. — Monsieur Čiko ir Navarrā, monsieur Čiko ir pie. mums. Deviņi pērkoni! Esiet sveicināts, mīļais monsieur Čiko!
   —   Sirsnīgi pateicos, sire.
   —   Paldies Dievam, pavisam dzīvs?
   —   Vismaz ceru, sire, — sacīja Čiko, par šādu saņemšanu sajūsmināts.
   —   Pie velna, mēs kopīgi izdzersim vienu glāzi Limū vīna, un jūs varēsiet izteikt par to savu spriedumu. Jūs man tiešām sagādājāt īstu prieku, monsieur Čiko. Apsēdieties!
   Un viņš norādīja uz velēnu solu.
   —   Nē, sire, — Čiko atbildēja.
   —    Vai gan jūs nojājāt divi simti jūdžu, lai mani apmeklētu, un es jums ļaušu stāvēt? Nē, monsieur Čiko, sēdieties, sēdieties! Tikai sēžot var labi izpļāpāties.
   —   Bet, sire, godbijība…
   —   Godbijība pie mums, Navarrā? Kas gan tā domā? Tu esi muļķis, manu nabaga Čiko!
   —   Nē, sire, — teica Čiko, — es neesmu muļķis, es esmu sūtnis.
   Karaļa piere viegli savilkās, bet tik tikko jaušamā kroka tūlīt izzuda.
   —   Sūtnis? — Indriķis izbrīnā ievaicājās. — No kā?
   —   Karaļa Indriķa III sūtnis. Es nāku no Luvras Parīzē, sire.
   —   Tas ir kas cits, — karalis nopūzdamies piecēlās no velēnu sola. — Ej, pāž, atstāj mūs vienus! Atnes vīnu uz manu istabu pirmajā stāvā, nē, manā kabinetā! Nāciet man līdzi, Čiko!
   Čiko sekoja Navarras karalim. Indriķis gāja steidzīgāk, nekā atgriezdamies pa oleandru aleju.
   —   Kāda nelaime! — nodomāja Čiko. — Man jātraucē šā godavīra prieks un neziņa. Nē, viņš kļūs par filozofu!

   Navarras karaļa kabinets nebija sevišķi grezni iekārtots. Bearnas majestāte nebija bagāts. Šis kabinets ar mājīgu guļamistabu aizņēma visu pils labo spārnu. Sardzes telpas, guļamistabu un kabinetu savienoja garš gaiteni. No kabineta atklājās ļoti skaists skats uz apkārtni.
   Dabas daiļums Čiko interesēja mazāk par Indriķa kabineta iekārtu. Jautri smaidīdams, karalis apsēdās lielā briežādas atzveltnes krēslā. Viņam iepretim Čiko novietoja tikpat greznu solu.
   — Es jums šķitīšu ļoti ziņkārīgs, ja jūs tā uzlūkoju, mans mīļais Čiko, — karalis iesāka, - bet es neko nevaru darīt. Es tik ilgi biju pārliecināts
   par jūsu nāvi, ka par jūsu augšāmcelšanos esmu ļoti priecīgs. Kāpēc jūs tik pēkšņi pazudāt no šīs pasaules?
   —       O, sire, arī jūs pazudāt no Vensēnas, — Čiko atbildēja savā parastajā brīvdomībā. — Katrs rīkojas atbilstoši savām spējām, lai kļūtu neredzams.
   —       Jūs arvien esat zobgalīgāks par citiem, mīļo Čiko, un tāpēc es esmu pārliecināts, ka nerunāju ar jūsu ēnu, — atbildēja Indriķis.
   Tad viņš kļuva nopietns un piebilda:
   —       Bet vai nemetisim jokus pie malas un neparunāsim par mūsu attiecībām?
   —  Ja Jūsu Majestāte nav pārāk noguris, es esmu jūsu rīcībā.
   Karaļa acis iemirdzējās.
   —   Es noguris? Tiesa, es šeit mokos ar garlaicību, bet noguris nejūtos.
   —       Ļoti priecājos, sire. Man jāizpilda karaļa, jūsu radinieka un drauga, sūtņa pienākums.
   —   Runājiet un remdējiet manu ziņkāri.
   —   Sire…
   —       Vispirms dodiet uzticības vēstuli! Es zinu, ka tā ir tikai nevajadzīgs priekšraksts, jo jūs esat karaļa sūtnis. Bet es gribu jums pierādīt, ka arī Bearnas zemnieki zina karaļu paražas.
   Čiko karalim īsumā atstāstīja, kāpēc viņš uzticības vēstuli ir iznīcinājis, bet ka viņš to ir iemācījies no galvas. Vēstule bijusi rakstīta latīniski. Indriķis paskaidroja, ka viņš šo valodu neprot. Čiko iesāka:
   „Frater carissime,
   Sincerus amor, quo te prosequebatur qermanus noster CaroJus nonus, funetus nu per, colet usque regiam nostram et pectori meo pestinaciter adheret."
   Indriķis nesavilka ne vaibsta, bet pie beidzamiem vārdiem viņš ar mājienu pārtrauca Čiko un sacīja:
   —       Ja es briesmīgi nemaldos, vai tur nav runa par mīlu, stūrgalvību un manu svaini Kārli IX?
   —       Es nevaru teikt nē. Latīņu valoda ir tik daiļa valoda, ka tas viss patiešām var ietilpt vienā teikumā.
   —   Turpiniet! — karalis pavēlēja, un Čiko turpināja.
   Bearnietis parastajā vienaldzībā noklausījās līdz vietai, kur bija runa par viņa laulāto draudzeni un Turēnas vikontu.
   —   „Turennius?" Vai tas nenozīmē Turēna?
   —   Liekas gan, sire.
   —       Nu vai „Margo" nebūtu patīkamais vārds, kādā mans svainis Kārlis IX un Indriķis III dēvē savu māsu, manu laulāto draudzeni Margeritu?
   —       Es nesaku, ka tas nebūtu iespējams, — atbildēja Čiko. Un viņš nobeidza vēstuli līdz pēdējam teikumam. Karaļa seja nebija mainījusies.
   Beigu vārdus neskaidri noņurdējis, Čiko beidzot apklusa.
   —  Vai jūs beidzāt? — Indriķis ievaicājās.
   —  Jā, sire.
   —  Tara ir jābūt lieliskam!
   —  Tiešām, sire\
   —  Kāda nelaime, ka sapratu tikai divus vārdus — „Turenniust' un „Margo".
   —  Neizsakāma nelaime, sire, ja jūsu majestāte nav nolēmis vēstuli likt pārtulkot kādam mācītam vīram.
   —   Nē, nē, — Indriķis dzīvi attrauca. — Vai jūs, monsieur Čiko, kas kā sūtnis esat bijis tik uzmanīgs, ka vēstules oriģinālu esat iznīcinājis, vai jūs man neieteiksit šīs vēstules saturu kaut kā noskaidrot?
   —  Es neteikšu nē, sire.
   —  Bet jūs tā domājat.
   —  Es domāju, ka jūsu svaiņa, Francijas karaļa vēstule var saturēt kaut ko labu, ko jūs varētu izmantot.
   —  Jā, bet lai labo kādam uzticētu, ir jābūt pārliecinātam par tā uzticību.
   —   Protams.
   —  Lai notiek! — Indriķis iesaucās.
   —  Kas?
   —  Uzmeklējiet manu sievu Margo. Viņa ir izglītota. Atstāstiet viņai vēstules saturu, gan viņa sapratīs… Un tad viņa man visu pastāstīs.
   —  Lieliski! — attrauca Čiko. — Jūs runājiet zelta vārdus.
   —  Vai ne? Ejiet!
   —  Es steidzos, sire.
   —  Nesajauciet vēstulē nevienu vārdu.
   —  Tas nav iespējams. Tad man vajadzētu mācēt latīņu valodu, bet es saprotu tikai dažus vienkāršus vārdus.
   —  Ejiet, mans draugs, ejiet!
   Čiko apvaicājās, kur viņš karalieni varētu atrast, un atstāja Indriķi dziļā pārliecībā, ka Navarras karalis ir neatrisināma mīkla.

   Karaliene apdzīvoja pils otro spārnu, kur arvien skanēja mūzika un pastaigājās grezns pāvs.
   Zem Margeritas logiem sākās slavenā trīstūkstoš soļu garā aleja, un viņas skatiens varēja kavēties vienīgi koku zaļumā un ziedošos krūmos.
   Liekas, ka ar šo rotaļību nabaga valdniece gribēja kliedēt savas dvēseles drūmās domas.
   Troņa pakājē dzimusi, karaļa meita, māsa un laulātā draudzene būdama, viņa bija daudz cietusi, un kaut gan viņa bija filozofē vai vismaz tāda gribēja būt, laiks un rūpes jau sen bija iespaidojušas viņas seju. Taču ari vēl tagad viņas būtne izdvesa vāru daiļumu. Margeritai bija laipns smaids, maigi zaigas acis, pievilcīgi vaibsti, viņa arvien bija bijusi pielūgšanas cienīga būtne.
   Viņu dievināja arī Nerakā, kur viņa bija atvedusi smalku gaumi, prieku un dzīvību. Viņas galmā nepulcējās tikai dāmas un muižnieki vien, viņu mīlēja visa tauta, viņas flautu un vijoļu saskaņa un arī viņas viesības bija katram pieejamas.
   No Indriķa acīm viņa savas rūpes prata slēpt un bija pieradusi mīlā vai vismaz mīlas šķietamībā gādāt par galma dzīves labklājību.
   Tikai Katrīna Mediči, Čiko un vēl daži zināja teikt, kāpēc Margeritas vaigi bija tik bāli. Margeritai nebija neviena drauga, viņa nevienu vairs arī nevēlējās, kopš viņas draugi bija par naudu pārdoti.
   Bearnietis pret viņu izturējās ļoti saudzīgi. Viņš arvien centās būt vīrs un draugs.
   Indriķa pamācīts, Čiko devās uz karalienes istabām, bet tās bija tukšas. Viņam pateica, ka Margerita atrodoties skaistās alejas galā pie upes, un viņš devās uz slaveno trīs tūkstošu soļu gara oleandru aleju.
   Jasmīnu un virskonu lapenē Čiko ieraudzīja raibu segu, spilvenu un spalvu mudžekli. Čiko pavadīja pāžs. Karaliene, kuras acīs arvien atstaroja grūtsirdības skumjas, pazina Navarras krāsas un uzsauca pāžam:
   —  Ko tu vēlies, Obijāk?
   Jauneklis, kas gan drīzāk bija zēns, jo bija tikai divpadsmit gadus vecs, nosarka un nometās Margeritas priekšā ceļos.
   —    Madame, — viņš sacīja franču valodā, jo darījumos un pieteikumos dialektu karaliene bija aizliegusi, — ar Jūsu Majestāti vēlas runāt kāds Francijas karaļa uz Navarras sūtīts monsieur, ko Viņa Majestāte Navarras karalis sūta pie jums.
   Margeritas skaistā seja pēkšņi uzmanīgi iekvēlojās. Viņa ātri atgriezās. Čiko nekustēdamies stāvēja divdesmit soļu attālumā.
   Karaliene Margo atstāja lapeni un tuvojās atnācējiem. Pagriezdamās, lai no sabiedrības atvadītos, viņa ar pirkstu pamāja kādam visgreznāk tērptam skaistam muižniekam. Atvadīšanās no visiem patiesībā bija atvadīšanās no viena vienīgā.
   Bet tā kā arī šis sveiciens karalieni nevarēja apmierināt, un tā kā sievietes acs visu novēro, Margerita piebilda:
   —   Monsieur Turēn, pasakiet dāmām, ka es tūlīt atgriezīšos.
   Skaistais muižnieks bālzilā kamzolī palocījās daudz veiklāk, nekā to
   būtu darījis vienkāršs galminieks.
   Karaliene piesteidzās pie Čiko, kas ziņkāri bija novērojis šo skatu, kas saskanēja ar vēstulē norādito.
   —   Monsieur Čiko! — pārsteigtā Margerita iesaucās.
   —           Pie jūsu kājām, Jūsu Majestāte, — atbildēja Čiko, — kas ir tikpat laba un daiļa un arvien karaliene kā Luvrā, tā Nerakā.
   —  Jābrīnās, ka jūs redz tik tālu projām no Parīzes.
   —           Piedodiet, madame, bet nabaga Čiko gan šo brīnumu neiz - domāja.
   —   Es domāju, ka jūs esat miris.
   —   Es tēloju mirušu.
   —           Ko jūs no mums vēlaties, monsieur Čiko? Vai es drīkstētu ticēt, ka Francijā atceras Navarras karalieni?
   —           O, madame, — Čiko smaidīdams atbildēja, — neraizējieties, pie mums karalienes nekad neaizmirst, sevišķi tik jaunas un daiļas kā jūs.
   —   Tātad Parīzē viss ir labvēlīgi?
   —   Francijas karalis sūta Navarras karalim vēstuli, — Čiko turpināja.
   Margerita nosarka.
   —   Viņš raksta?
   —  Jā, kundze.
   —   Vai jūs vēstuli atnesāt?
   —           Nē, neatnesu, to iemeslu dēļ, par kuriem jums paskaidros Navarras karalis. Bet es vēstuli iemācījos no galvas un varu atkārtot.
   —           Saprotu. Vēstule bija svarīga, un jūs baidījāties, ka to nenozog vai ka jūs to nepazaudējat.
   —           Jā, kundze. Jūsu Majestāte man piedos. Bet vēstule bija rakstīta latīniski.
   —   Ļoti labi! Jūs zināt, ka es māku latīniski.
   —   Un vai Navarras karalis arī prot?
   —            Manu mīļo Čiko, cik grūti zināt, ko Navarras karalis prot, ko neprot.
   —           O! — Čiko izdvesa, priecādamies, ka viņš vienīgais nemeklē mīklas atrisinājumu.
   —           šķiet, ka viņš saprot ļoti vāji un neko nesajēdz vai izliekas ka nesajēdz, kad es galmā šai valodā ar kādu sarunājos.
   —   Velns! — Čiko noņurdēja un iekoda lūpā.
   —   Vai jūs viņam pateicāt vēstules saturu?
   —   Es viņu ar to iepazīstināju.
   —   Un viņš izlikās, ka saprot?
   —   Tikai divus vārdus.
   —   Kādus?
   —   „Turennius" un „Margo".
   —   Un ko viņš tad darīja?
   —   Viņš sūtīja mani pie jums.
   —   Pie manis?
   —           Jā, viņš sacīja, ka šī vēstule gan būšot ļoti svarīga, lai to atļautu pārtulkot kādam svešiniekam, un ka būtu labākais, ja jūs to izdarītu, jūs taču esat skaistākā zinātniece un zinātnieču skaistums.
   —   Es jūs klausos, monsieur Čiko, jo tā ir karaļa pavēle.
   —   Pateicos, madame. Kur Jūsu Majestāte pavēl, lai es runāju?
   —   Šeit, nē, nē, varbūt pie manis. Lūdzu, nāciet manā kabinetā! Margerita pētīdama palūkojās uz Čiko, kurā, pēc viņas domām, bija
   saskatījusi daļu patiesības.
   Nabaga sieviete juta vajadzību pēc atbalsta, varbūt pēc mīlas, lai pārciestu gaidāmos pārbaudījumus.
   —           Vikont, — viņa sacīja monsieur Turēnam, — pavadiet mani līdz pilij? Vai jūs nevēlaties iet pa priekšu, monsieur Čiko?

   Karaliene ieveda Čiko savā kabinetā, kur viņš apsēdās skaistā atzveltnes krēslā, kura izšuvums attēloja amoru, kas kaisa ziedus. Grezni ģērbies skaists pāžs pasniedza sūtnim atspirdzinājumus.
   Čiko atteicās, un, tiklīdz vikonts de Turēns bija projām, viņš sāka atstāstīt Francijas un Polijas karaļa vēstuli.
   Galvu nodūris, Čiko runāja lēni un saudzīgi. Bet Margerita tūlīt saprata visu vēstules skarbumu un indlgumu.
   Nevarēja ticēt, ka Čiko degunu arvien turētu nodūris, viņš pavēra gan vienu, gan otru aci un nomierinājās tikai tad, kad karalienes skats zem savilktajām uzacīm pauda par kādu nodomu. Vienaldzīgā mierā viņš atkārtoja karaļa vēstules sveicienu.
   —           Pie svētā vakarēdiena, — iebilda karaliene, kad Čiko bija beidzis, — mans brālis skaisti raksta latīniski! Es nekad nebūtu ticējusi, ka viņš tik labi pārvalda šo valodu.
   Čiko pamirkšķināja acis un izpleta rokas kā cilvēks, kas grib piekrist pieklājības dēļ, kaut gan pats neko nesaprata.
   —           Vai jūs nesaprotat? — jautāja karaliene. — Es domāju, ka jūs bijāt spējīgs latīnists.
   —            Esmu piemirsis, madame. Viss, ko es vēl zinu, ir tas, ka latiņu valodā nav kārtas vārdu, nav vokatīva un ka galva šai valodā ir vidējā kārtā.
   —   Vai tiešām! — atskanēja skaļa un jautra balss.
   čiko un karaliene strauji pagriezās.
   —    Kā? — Indriķis sacīja pienākdams. — Kāpēc galva latīniski ir vidējā, nevis vīriešu kārtā, monsieur Čiko?
   —   Arī es brīnos, — Margerita sapņaini piebilda.
   —           Tas ir iespējams, — sacīja karalis, — jo reizēm valdītājs ir vīrietis, reizēm sieviete, kas ir atkarīgs no vīrieša vai sievietes rakstura.
   —           Tas gan būs pareizākais iemesls, ko es zinu, — Čiko palocīdamies teica.
   —   Lieliski! Es ļoti priecājos, ka esmu lielāks filozofs nekā iedomājos. Bet pievērsīsimies vēstulei. Jūs zināt, kundze, ka es degu nepacietībā uzzināt Francijas galma jaunumus, un tagad šis drošsirdīgais monsieur Čiko tos atnes latīņu valodā. Citādi…
   —   Citādi? — Margerita atkārtoja.
   —   Citādi es par to jau priecātos, deviņas raganas! Jūs zināt, ka es mīlu jaunumus, sevišķi dēkainus jaunumus.
   Navarras Indriķis, rokas berzēdams, apsēdās.
   —   Monsieur Čiko, jūs Šo vēstuli manai sievai jau atstāstījāt? — karalis jautāja.
   —   Jā, sire.
   —   Nu, mana mīļā, pastāsti, kas šai vēstulē ir rakstīts.
   —   Tā ir viltīga vēstule, sire.
   —   Tā!
   —   Jā! Tajā ir tik daudz neslavas, lai sanaidotu ne vien vāru ar sievu, bet arī draugu ar visiem tā draugiem.
   —   O! — Indriķis izdvesa un izslējās. Viņa uzticības apgaroto seju māca šaubas. — Lai sanaidotu vīru un sievu, jūs un mani?
   —   Jūs un mani, sire.
   —   Par ko, mana dārgā?
   Čiko jutās kā ērkšķu dzelts un kaut gan bija ļoti izsalcis, viņš būtu daudz ko atdevis, lai bez vakariņām varētu doties gulēt.
   —   Negaiss trakos, — viņš noņurdēja, — negaiss trakos.
   —   Sire, — sacīja karaliene, — es nožēloju, ka Jūsu Majestāte aizmirsusi latīņu valodu, ko jums gan vajadzēja mācēt.
   —   Madame, es atceros tikai vienu teikumu no visa, ko esmu mācījies. Šis teikums skan: Dens et virtus aeterna. (Dievs un tikums ir mūžīgs.
   —   Sire, — karaliene turpināja, — ja jūs to saprastu, jūs šai vēstulē par mani dabūtu dzirdēt daudz uzslavu.
   —   Ļoti labi! — karalis teica.
   —   Optimel — Čiko nomurmināja.
   —    Vai tad uzslava varētu mūs šķirt, madame? Ja šajā vēstulē būtu par jums kaut kas ļauns, tad būtu gluži citādi, tad es saprastu sava svaiņa politiku.
   —   O, ja tur būtu par mani kaut kas ļauns, tad jūs Indriķa politiku saprastu?
   —   Jā, jo viņam ir iemesls mūs šķirt.
   —           Pacietieties, sire. Uzslava ir tikai teicams ievads, lai sanaidotu jūsu un manus draugus.
   Pēc šiem drausmīgajiem vārdiem Margerita apklusa.
   Čiko nolieca galvu. Indriķis paraustīja plecus.
   —           Mijā, vai nu jūs gluži skaidri neesat sapratusi latīniski, vai arī mana svaiņa vēstulē tiešām ir ļaunas ziņas, — viņš sacīja.
   Kaut gan Indriķis to izteica ļoti saudzīgi, Navarras karaliene palūkojās viņā ar šaubu pilnu skatienu.
   —   Es visu saprotu, sire, — viņa atbildēja.
   —   Dievs ir mans liecinieks, ka es vairāk neko nevēlos, madame.
   —   Sakiet, vai jums ir vajadzīgi jūsu kalpi vai nē?
   —           Vai viņi man ir vajadzīgi, mīļā? Mans Dievs, ko es gan bez viņiem darītu?
   —   Labi, sirel Karalis grib jūsu labākos kalpus jums atvilt.
   —   Lai! .
   —   Lieliski, sire, — Čiko noņurdēja.
   —   Protams, — Indriķis atbildēja neizsakāmā labsirdībā, kas viņam bija tik īpatnēja un ar ko viņš izlīdzējās visā dzīvē, — jo mani kalpi dzīvo pie manis vienīgi patikas, nevis atlīdzības dēļ. Es neko nevaru viņiem dot.
   —   Jūs dodat tiem savu sirdi, savu uzticību, sire, un tas ir karaļa labākais gandarījums saviem draugiem.
   —   Neuzticieties vairs viņiem, sirE
   —   Deviņas raganas! Tas notiks tikai tad, ja viņi kaut ko noziegsies.
   —   Labi, sire, tad jūs par to pārliecināsieties.
   —   Kā? — karalis uzprasīja.
   Čiko atkal nodūra galvu, kā viņš nožēlojamos brīžos arvien mēdza darīt.
   —   To tik atklāti nevar pateikt, sire, — Margerita atbildēja.
   Un viņa pārlūkoja istabu.
   Čiko saprata, ka viņš ir lieks, un atkāpās.
   —   Mīļo sūtni, — sacīja karalis, — pagaidiet mani kabinetā. Es redzu — karalienei ir sakāms kaut kas ļoti svarīgs.
   Margerita palika nepakustējusies, tik viegli pamāja ar galvu, ko Čiko viens pats šķita pamanījis.
   Kad Indriķis ar savu sievu bija palicis vienatnē, viņš vispirms tai pastāstīja, ka nākamā dienā dodas lielās medībās. Tad viņš to lūdza apmeklēt „slimo" Fosēzu, par kuru viņš visai uztraucās.
   Sākumā karaliene no tā atteicās. Bet Indriķis lika nojaust, ka viņš par Parīzes vēstuli zina vairāk, nekā viņa to vēlējās.
   Beidzot viņa piekāpās un apsolījās savu sāncensi apmeklēt. Indriķis viņu mīļi apskāva un tad atgriezās savā kabinetā. Margerita palika gluži samulsusi.

   Karalis atkal sameklēja Čiko.
   —  Nu, Čiko? — karalis jautāja.
   —  Nu, sirel
   —  Tu nezini, ko karaliene apgalvo?
   —  Nē.
   —  Viņa apgalvo, ka tava nolādētā latīniskā vēstule izjaukšot mūsu laulību.
   —  Dieva dēj, sire, aizmirsīsim šo vēstuli, un viss būs labi.
   —  Velns lai mani parauj, es par to vairs nedomāju!
   —  Lieliski!
   —  Vai tiešām, man ir patosam cits darbs nekā domas par to.
   —  Vai Jūsu Majestāte mīl izklaidēties?
   —   Jā, mans dēls, — atbildēja Indriķis, priecādamies par Čiko vārdu jautro noskaņu, — jā, Mana Majestāte mīl izklaidēties.
   —  Piedodiet, varbūt, ka es Jūsu Majestāti traucēju?
   —  O, mans dēls, — Indriķis paraustīja plecus, — es tev jau teicu, ka te nav Luvra. Te ar mīlu, karu un politiku nodarbojas gaišā dienas laikā.
   Karaļa skatiens bija tik maigs, viņa smaids tik labvēlīgs, ka Čiko kļuva gluži drosmīgs.
   —  Mīlai jūs dodat priekšroku attiecībā pret karu un politiku, sire, vai
   ne?
   —  Tiešām, mans mīļais draugs, man nav jāliedzas. Šī zeme ir tik skaista, Lagadokas vīni — tik saldi, Navarras sievietes — tik burvīgas!
   —  Ak, sire, — atbildēja Čiko, — man liekas, ka jūs aizmirstat karalieni. Vai navarrietes ir skaistākas un valdzinošākas? Tad es viņas uzslavēšu.
   —  Deviņas raganas! Tev taisnība, Čiko. Es aizmirsu, ka tu esi sūtnis, ka tu aizstāvi Indriķi III, ka karalis Indriķis III ir Margeritas brālis un ka man tavā klātbūtnē Margerita jācildina vairāk par visām citām sievietēm! Bet tu manu neuzmanību piedosi, jo es neesmu pieradis pie sūtņiem, mans dēls.
   Tajā. brīdī atvērās durvis un Obiāks skaļā balsī pieteica:
   —  Spānijas sūtnis!
   Čiko pielēca no krēsla, par ko karalis pasmaidīja.
   —  Patiesi, te tagad notiek brīnumi, — sacīja Indriķis. — Spānijas sūtnis! Ko gan viņš vēlas?
   —  Jā, — atkārtoja Čiko, — ko gan viņš vēlas?
   —         Gan jau mēs uzzināsim. Varbūt, ka mūsu kaimiņš grib nokārtot kādu strīdīgu robežu jautājumu.
   —        Es aiziešu, — Čiko pazemīgi sacīja. — Nav šaubu, ka karalis Filips II sūta pie jums daudz dižāku sūtni, nekā…
   —        Francijas sūtnis grib piekāpties spānietim, un tieši Navarrā! Deviņas raganas! Tas nekad nenotiks! Atdari tās durvis un ieej bibliotēkas istabā, Čiko!
   —   Bet es visu dzirdēšu, sire.
   —        O, tu tur visu dzirdēsi, pie velna! Kas man par daļu? Man nav ko slēpt.
   Tad viņš piebilda:
   —        Pasakiet manam apsardzes kapteinim, ka Spānijas sūtnis var ienākt.
   Izdzirdis šo pavēli, Čiko iesteidzās bibliotēkas istabā un rūpīgi aizvēra priekškarus.
   Atskanēja lēni, noteikti soļi. Ienāca Viņa Majestātes karaļa Filipa II sūtnis.
   Pēc parastās svinīgās ceremonijas, par ko Čiko savā paslēptuvē pārliecinājās, ka Indriķis ļoti labi pārvalda audiences paražas, sūtnis visiem gaskoniešiem un bearniešiem saprotamā spāniešu valodā jautāja:
   —   Vai es varu vaļsirdīgi runāt ar Jūsu Majestāti?
   —   Jā.
   Čiko kļuva uzmanīgs. Viņa ziņkāre bija liela.
   —   Sire, — sacīja sūtnis, — es nesu atbildi jūsu katoliskajai Majestātei.
   —   Par ko? — jāutāja Indriķis.
   —   Uz jūsu pagājušā mēneša paziņojumu.
   —        Es esmu ļoti aizmāršīgs, — Indriķis atzinās. — Vai jūs nevarētu man atgādināt, kas tas bija par paziņojumu.
   —   Par lotringiešu prinču iebrukumu Francijā.
   —        Jā, sevišķi par manu brālēnu Gīzu. Ļoti labi, tagad atceros. Turpiniet, monsieur, turpiniet!
   —        Sire, mans karalis atzīst saistību ar Navarru par iespējamu, un ja es gribu būt vaļsirdīgs, ari par izdevīgu.
   —   Jā, būsim vaļsirdīgi.
   —        Es būšu pret Jūsu Majestāti vaļsirdīgs, sire, jo es zinu mana karaļa ieskatus par Jūsu Majestāti.
   —   Un vai arī es drīkstētu tos zināt?
   —   Sire, mans karalis Navarrai neliegs gluži nekā.
   Čiko pieliecās pavisam tuvu aizkaram, kozdams pats sev pirkstā, lai pārliecinātos, ka neguļ.
   —   Ja man neko neliedz, tad es gribu pārliecināties, ko es varu prasīt.
   —   Visu, ko Jūsu Majestāte vēlas, sire.
   —   Velns!
   —   Jūsu Majestāte runā ļoti vaļsirdīgi.
   —   Deviņas raganas! Mani sāk mākt šaubas!
   —           Viņa Majestāte Spānijas karalis pret savu jauno sabiedroto grib izturēties ļoti laipni, ko pierādīs mans priekšlikums Jūsu Majestātei.
   —   Es klausos.
   —           Francijas karalis atzīst Navarras karalieni par atklātu naidnieci. Es viņu pazinu, viņš to apkaunoja, par to nav nekādu šaubu… Es lūdzu Jūsu Majestāti piedot, ka es pieskaros tik tuvām attiecībām…
   —   Skariet vien!
   —   Francijas karaļa apvainojums nav noslēpums.
   Indriķis gribēja to noliegt.
   —           Nav vairs nekāds noslēpums. Mēs to zinām, — spānietis turpināja. — Es vēlreiz atkārtoju, sire, ka Francijas karalis aizraidījis savu māsu Margeritu, kurai viņš atņēmis mantojumu.
   —   Un ko jūs vēlaties, sūtņa kungs?
   —           Ja brālis var aizraidīt savu māsu, tad Jūsu Majestāte vēl vieglāk var viņu aizraidīt kā karalieni.
   Indriķis paskatījās uz durvju aizkariem, kur Čiko sasprindzinātā uzmanībā gaidīja šā izšķirošā ievada sekas.
   —           Ja karalieni aizraida, — sūtnis turpināja, — saistības starp Navarras karali un Spānijas karali…
   —   Indriķis noliecās.
   —           Tad šīm saistībām vairs nekas nestāv ceļā. Spānijas karalis dod Navarras karalim savu meitu, bet Viņa Majestāte prec Navarras Katrīnu, Jūsu Majestātes māsu.
   Beanietis notrīcēja lepnumā, Čiko — izbailēs. Pirmais redzēja pie apvāršņa uzlecam savas laimes starojošo sauli, otrs redzēja norietam Francijas zizli un laimi.
   Mirkli valdīja dziļš klusums.
   Tad bearnietis iesmējās:
   —   Piedāvājums ir teicams un mani ļoti pagodina.
   —           Viņa Majestāte, — turpināja lepnais sūtnis, kas šai sajūsmas brīdī cerēja iespaidot Indriķi, — Viņa Majestāte prasa Jūsu Majestātei tikai vienu nosacījumu.
   —   Vienu nosacījumu? Runājiet!
   —           Ja Viņa Majestāte jūs pabalsta pret Lotringas prinčiem, tad viņš vēlas jūsu palīdzību, lai iegūtu priekšrocības Flandrijā, pēc kurām tagad tīko monsieur Anžū hercogs. Nosacījums ir vienkāršs un viegli pildāms: Viņa Majestāte Spānijas karalis būs saistījies ar jums divkārtējās laulībās, viņš jums palīdzēs cīņā pret Francijas karali, bet jūs viņu pabalstīsiet Flandrijā. Es esmu beidzis.
   Iestājās vēl dziļāks klusums. Abi sūtņi gaidīja izšķirošu atbildi.
   Navarras Indriķis pastaigājās pa kabinetu, apstājās un ierunājās:
   —   Tad tā ir jums uzticētā atbilde?
   —   Jā, sire.
   —   Cits nekas?
   —   Cits nekas.
   —   Labi. Es atsakos no Viņa Majestātes Spānijas karaļa ierosi­nājuma.
   —   Jūs noraidāt Spānijas karaļmeitas roku! — spānietis sāpīgi iesaucās.
   —   Tas ir pārāk liels gods, monsieur, — sacīja Indriķis, galvu lepni izsliedams, — bet laulības ar Francijas karaļmeitu ir vēl cienīgākas.
   —   Bet šīs saistības jūs tuvina kapam, un pretējā gadījumā jūs tuvinātos tronim, sire.
   —   Pārāk dārga, ne ar ko neatlīdzināma laime, monsieur. Es zinu, ka ar asinīm un godu savus pavalstniekus nekad nepirkšu. Hā! Es lai izvelku zobenu pret savu svaini, Francijas karali, par labu svešajai Spānijai? Hā! Es lai aizturu Francijas karoga slavas gaitas, lai Kastilijas torņi un Leona lauvas savām dzelzs ķetnām satvertu zemi, kas pirkta ar manu brāļu asinīm? Kā! Es lai sanaidoju brāli ar brāli un tēvijā ielaižu svešinieku? Klausieties labi, monsieurl Es lūdzu mana kaimiņa, Spānijas karaļa, palīdzību pret Gīziem, kas alkst iegūt manu troni un negrib vērsties ne pret Anžū hercogu, manu radinieku, ne pret Indriķi III, manu draugu, ne pret manu sievu, mana karaļa māsu. Jūs palīdzēsiet Gīziem, jūs solāt arviem atbalstu? Palīdziet vien! Es sacelšu pret viņu un jums visus Vācijas un Francijas protestantus. Spānijas karalis grib atgūt Flandriju. Lai viņš seko sava tēva Kārļa V paraugam: lai lūdz Francijas karalim brīvu izeju caur Franciju, lai izsludinātu sevi par Flandrijas pirmo pilsoni, un es ticu, ka Indriķis III to neliegs. Viņa katoliskā augstība apgalvo, ka es vēloties Francijas troni. Varbūt. Bet viņa palīdzība šā troņa iekarošanai man nav vajadzīga. Ja tas nebūs aizņemts, es viens viņu iegūšu, un kaut to nevēlētos visas pasaules augstības. Ardievu, mīļais monsieur. Pasakiet manam brālim Fīlipam, ka es par viņa piedāvājumu ļoti pateicos. Bet, ja viņš cerēja, ka es piekritīšu, tad viņš mani ir nāvīgi aizvainojis. Sveiki, monsieurl
   Sūtnis bija galīgi pārsteigts. Viņš tikai izdvesa:
   —   Uzmanieties, sire. Labs padoms starp kaimiņiem dažreiz atkarīgs no viena vienīga ļauna vārda.
   —   Sūtņa kungs, — atbildēja Indriķis, — man ir gluži vienalga, vai es esmu Navarras karalis vai vienkāršs pilsonis. Mans valdnieka kronis ir tik viegls, ka es nemaz nemanīšu, ja tas arī nokritīs. Bet es tomēr pacentīšos to noturēt, par to gan neraizējieties. Vēlreiz sveiki, monsieurl Pasakiet savam valdniekam, ka mani godkāres sapņi pārspēj viņa pareģotos. Ardievu!
   Un bearnietis cienīgi pavadīja sūtni līdz sava kabineta durvīm.
   Navarras karaļa ubagi
   Čiko bija tik pārsteigts, ka neatjauta ieiet kabinetā pie Indriķa, kas nu bija palicis viens.
   Bearnietis atvēra durvis un uzsita viņam pa plecu.
   —   Nu, maitre Čiko, — viņš sacīja, — kā es atraisījos?
   —            Lieliski, sire, — vēl apmulsušais Čiko atbildēja. — Tiesa gan, ka jūs reti pieņemat sūtņus, taču tie ir teicami.
   —   Mans laipnais brālis Indriķis man tādus atsūta.
   —   Kā tā, šis?
   —           Ja viņš mūžam neuzmanītu savu māsu, tad ari citi to neiedomātos. Vai tu domā, ja Spānijas karalis nezinātu, ka Indriķa gvardes kapteinis aizskāris Navarras karalieni viņas pašas nestuvēs, vai tad viņš iedrošinātos ierosināt tādu piedāvājumu?
   —           Es labpatikā redzu, sire, — atbildēja Čiko, — ka visi mēģinājumi paliks bez panākumiem, un ka nekas netraucēs jūsu un karalienes labo saskaņu.
   —   O, mans draugs, mūsu ķildas ieguvums ir pārāk skaidrs…
   —   Es, sire, atzīstos, ka neesmu tik attapīgs, par kādu jūs mani uzskatāt.
   —   Protams, mans brālis Indriķis vēlas, lai es no sievas šķiros.
   —           Kā tā? Lūdzu, paskaidrojiet, Jūsu Majestāte. Pie velna! Es necerēju nokļūt mācībā pie tāda skolotāja.
   —   Vai tu zini, ka man aizmirsa iedot manas sievas pūru, mīļais Čiko?
   —   Nē, nezinu, sire. Man tikai tā šķita.
   —   Un ka šis pūrs ir 300 000 zelta ekiju.
   —   Gards kumoss!
   —   Un vairākas pilsētas, starp tām arī Kaora.
   —   Skaista pilsēta!
   —           300 000 ekijus es nemaz neprasu, — lai es būtu cik nabags būdams, es sevi neuzskatu nabagāku par Francijas karali, — bet es gribu Kaoru.
   —  Jūs prasījāt Kaoru, sirel Pie velna! Es būtu darījis to pašu.
   —           Un tāpēc, — bearnietis pasmaidīja, — un tāpēc… Vai tagad tu saproti?
   —   Nē, velns lai parauj!
   —           Tāpēc tur grib mani sanaidot ar sievu, lai es izšķirtos. Ja nebūs sievas, nebūs ari pūra, ne 300 000 ekiju, ne pilsētu, ne arī Kaoras. Tas ir jauns paņēmiens, kā turēt vārdu, un mans brālis Valuā līdzīgus jokus
   pieprot.
   —  Jūsu Majestāte ļoti grib iegūt šo nocietināto vietu? — jautāja Čiko.
   —   Protams. Kas gan ir mana Bearnas karaļvalsts? Nabaga zeme, ko mans izsalkušais svainis un māte karaliene tā apgraizījuši, ka tās valdnieka tituls piederās drīzāk jokdarim.
   —   Bet ja viņai pievieno Kaoru…
   —   Kaora būtu mans aizsargs, manas ticības piekritēju mītne.
   —   Jums gan, sire, par Kaoru būs jāpasēro. Vai nu jūs ar karalieni Margeritu saķildosities, vai ne, Francijas karalis jums to nekad neatdos, ja jūs pats to nepaņemsit…
   —   O. — iesaucās Indriķis, — es to būtu jau paņēmis, ja tā pilsēta nebūtu tik nocietināta un ja es briesmīgi nebaidītos no kara.
   —   Kaora nav ieņemama, — atbildēja Čiko.
   Indriķa seja kļuva neizsakāmi bērnišķīga.
   —    Neieņemama, neieņemama! — viņš iesaucās. — Ja man būtu karaspēks… kura man, protams, nav.
   —   Klausieties, sire, — sacīja Čiko, — mēs še nestāvam, lai viens otram glaimotu. Jūs zināt, ka gaskonieši nemīl aplinkus ceļus. Lai ieņemtu Kaoru, kuras komandants ir de Vezēns, jābūt Hanibālam vai Cēzaram, bet Jūsu Majestāte…
   —   Nu, mana Majestāte? — Indriķis zobgalīgi pasmaidīja.
   —   Jūs, Majestāte, pats teicāt, ka nemīlat karu.
   Indriķis nodrebēja, viņa domīgajās acīs iedzirkstījās liesmas. Bet viņš šo pēkšņo trauksmi atkal savaldīja un, ar nodegušo roku savu melno, cieto bārdu noglaudījis, sacīja:
   —    Tiesa, es nekad neesmu izvilcis zobenu un nekad arī neizvilkšu. Es esmu salmu karalis un rāms cilvēks. Bet es tomēr mīlu vingrināties un runāt par kara lietām, Čiko. Man tas asinīs. Mans sencis, svētais Ludviks, jau ar to nodarbojās. Viņš gan bija audzināts lēnprātībā un kautrībā un tomēr vajadzības gadījumos teicami meta šķēpu un cīnījās zobeniem. Ja vēlies, Čiko, parunāsim par monsieur de Vezēnu, par šo Hanibālu, Cēzaru.
   —   Piedodiet, sire, — Čiko atminējās, — ja es jūs esmu apvainojis, varbūt uztraucis. Es pieminēju de Vezēnu, lai nodzēstu pēdīgo dzirksti, ko jūsu sirdī varēja iegailēt jaunība un apstākļu neizpratne. Kaoru aizsargā tāpēc, ka tā ir dienvidu atslēga.
   —   Es zinu! — Indriķis smagi nopūtās.
   —   Kaora ir bagāta, tā visiem nodrošina iztiku, — Čiko turpināja. — Kam ir Kaora, tam ir mītne, nauda un pārtika; iegūt Kaoru — . nozīmē iegūt sev visu; Kaoru neiegūt — nozīmē vērst visus pret sevi.
   —   Deviņas raganas! — Navarras karalis norūca. — Tāpēc es tā gribu to iegūt, tāpēc es arī lūdzu nelaiķi māmiņu man palīdzēt. Kaora pieder manai sievai. Man to apsolīja un viņiem ir jāatdod. Vai tu, draugs, domā, ka es to nedabūšu?
   —   Baidos.
   —   Pie velna! — Indriķis iesaucās.
   —  Un ja nu jautā vaļsirdīgi, — Čiko turpināja.
   —  Tad?
   —  Tad viņiem taisnība, sire.
   —  Viņiem ir taisnība? Kā tā?
   —  Jums nebija tiesības prasīt pūra samaksu iepriekš.
   —   Nelaimīgais! — Indriķis rūgti pasmaidīja. — Tu aizmirsi dievkalpojumu Senžermenokseruā baznīcā! Man liekas, ka līgavainim, kuru grib nonāvēt jau kāzu naktī, vispirms jādomā par savu dzīvību, un nevis par sievas pūru.
   —  Jā, — atbildēja Čiko, — bet pēc tam?
   —  Pēc tam? — Indriķis jautāja.
   —  Jā, pēc tam mums bija miers, sire. Un šo mieru vajadzēja izmantot. Mīlas intrigu vietā vajadzēja lietot politiskās. Tās gan nav tik patīkamas, bet noderīgākas. Es to, sire, saku tiklab jūsu, kā arī sava karaļa labā. Ja Francijas Indriķim Navarras Indriķis būtu bijis labs sabiedrotais un ja katoļi un protestanti būtu apvienojušies, ticības ķildas atstādami vēlākam laikam, tad divi Indriķi būtu piespieduši drebēt visu pasauli.
   —  O, ja tik man pašam nav jādreb, es nevienu nespiežu drebēt, — Indriķis mierīgi atzinās. — Bet pietiks, Čiko, nerunāsim par lietām, kas mani uzbudina. Es Kaoru neiegūšu. Labi, iztiksim bez viņas.
   —  Briesmīgi!
   —  Ko lai dara? Tu pats teici, ka Indriķis man šo pilsētu nekad neatdos?
   —   Es domāju, sire. Es par to esmu pārliecināts tieši trīs iemeslu dēļ.
   —  Kādu, Čiko?
   —  Pirmais — Kaora ir ļoti ienesīga. Francijas karalis labāk paturēs to sev nekā atdos citam.
   —  Tas nav gluži godīgi. Bet otrais iemesls, mans dēls?
   —  Otrais — Katrīna…
   —   Tātad labā vecmāmiņa vēl arvien jaucas politikā? — Indriķis pārtrauca Čiko.
   —  Arvien. Katrīna vēlas labāk redzēt savu meitu Parīzē nekā Nerakā, labāk pie sevis nekā pie jums.
   —  Tu tā domā? Katrīna savu meitu ļoti mīl.
   —  Jā. Bet karaliene Margerita noder jums ķīlai.
   —  Cik tu visu sīki iztirzā, Čiko! Velns lai parauj, es gan to neiedomājos! Varbūt, ka tev ir taisnība. Jā, jā, katram gadījumam Francijas karaļa meita arī var būt ķīla. Un tālāk?
   —  Mazinoties ienākumiem, var mazināties arī patika dzīvot provincē, sire. Neraka ir skaista pilsēta, tai ir krāšņs parks un alejas, kādu, varbūt, nav nekur citur. Bet karaliene Margerita trūkumā Nerakā sāks garlaikoties un ilgoties pēc Luvras.
   —  Man vislabāk patīk tevis pieminētais pirmais iemesls, — Indriķis, galvu purinādams, sacīja.
   —  Tagad trešais iemesls. Starp Anžū hercogu, kas meklē kādu troni un uztrauc Flandriju, starp Gīziem, kuri grib kaldināt sev kroni un uztrauc Franciju, starp viņa majestāti Spānijas karali, kas grib verdzināt visu pasauli un uztrauc visus, jūs, Navarras valdnieks, uzturat zināmu līdzsvaru.
   —  Neticu. Man nav svara!
   —   Tieši tāpēc. Palūkojieties uz Šveices republiku. Kļūstiet spēcīgāks, smagāks, un jūs nosvērsit vienu svaru kausu. Jūs vairs nebūsit līdzsvarotājs — jūs būsit smagums.
   —  Šis iemesls man ļoti patīk. Tu esi īsts zinātnieks, mīļais Čiko.
   —  Es esmu tas, kas varu būt, — atteica Čiko, apmierināts par karaļa uzslavu un nokļuvis karaļa labsirdības tīklos, pie kuriem vēl nebija pieradis.
   —  Tad tāds būtu mana stāvokļa raksturojums? — Indriķis jautāja.
   —  Pilnīgs, sire.
   —  Man par to nebija ne jausmas, Čiko. Es arvien cerēju.
   —  Ja jūs gribat uzklausīt manu padomu, sire, tad mitējieties cerēt.
   —  Varbūt, ka man Francijas karaļa parāds būs jāatzīmē ar burtu „S", kā es atzīmēju savus nomniekus, kuri nevar samaksāt savu muižu renti.
   —  Un tas nozīmē — samaksāts?
   —  Jā.
   —   Pierakstiet divus „S", sire, un nopūšieties.
   Indriķis nopūtās.
   —   Es tā arī darīšu, Čiko, — viņš atbildēja. — Ak, mans draugs, tu jau redzi, ka Bearnā vēl var dzīvot un ka man Kaora nemaz nav vajadzīga.
   —  Redzu. Un tā kā es jūs arvien uzskatīju par prātīgu princi, par karali filozofu… Bet kas tas par troksni?
   —  Troksnis? Kur?
   —   Liekas, ka pagalmā.
   —   Palūkojies pa logu, mans draugs, palūkojies!
   Čiko piegāja pie loga.
   —  Sire, tur stāv kādi divpadsmit trūcīgi ģērbušies cilvēki, — viņš sacīja.
   —   O, tie ir mani ubagi, — karalis atzinās. Viņš piecēlās.
   —  Jūsu Majestātei ir savi ubagi?
   —   Protams. Vai Dievs mums nav pavēlējis būt žēlsirdīgiem? Es neesmu katolis, Čiko, bet es tomēr esmu kristīgais.
   —  Lieliski, sirel
   —  Iesim lejā, Čiko. Abi izdalīsim dāvanas un tad varēsim iet vakariņās.
   —  Es jums sekošu, sire.
   —   Vispirms paņem maku, kas atrodas uz galda, blakus manam zobenam. Vai redzi?
   —  Paņēmu, sire…
   Viņi nogāja lejā. Pagalmā bija jau satumsis. Karalis izskatījās norūpējies un domīgs.
   Čiko to novēroja, un ari viņam kļuva skumji.
   —           Kāda velna pēc man ar šo skaisto princi vajadzēja sākt runāt par politiku? — Čiko nodomāja. — Kāds es gan esmu muļķis!
   Indriķis piegāja pie ubagu bara.
   Tas bija ducis dažāda izskata un dažādi ģērbušos ļaužu, kurus vienkāršs skatītājs būtu noturējis par čigāniem vai ārzemniekiem, bet saprātīgs novērotājs viņos būtu ieraudzījis pārģērbušos muižniekus.
   Indriķis paņēma no Čiko maku un pamāja.
   Visi ubagi, šķiet, šo zīmi teicami saprata.
   Viņi pēc kārtas piegāja pie karaļa, lai to apsveiktu. Viņu āriene slēpa drosmi, ko ievēroja tikai valdnieks.
   Indriķis palocīja galvu, tad viņš atvēra maku un paņēma naudas gabalu.
   —   Sire, — sacīja Čiko, — vai jūs zināt, ka tas ir zelts?
   —  Jā, mans draugs, zinu.
   —   Pie velna! Jūs esat bagāts.
   —           Vai tu neredzi, — Indriķis smiedamies sacīja, — ka šī nauda noder divām reizēm. Es esmu nabags, un man ekiji ir jāgriež uz pusēm.
   —           Pareizi, — atbildēja Čiko, kura izbrīna auga, — nauda ir pārgriezta un izskatās neparasti.
   —            O, es līdzinos savam brālim Indriķim III, kas kavē laiku, izgriezdams bildes. Arī man ir savas paražas. Es brīvos brīžos apgriežu savus ekijus.
   —           Vienalga, sire, vienalga, — Čiko kratīja galvu, jauzdams kādu noslēpumu. — Tas tomēr ir dīvains dāvanu izdalīšanas paņēmiens.
   —   Vai tu būtu dalījis citādi?
   —           Jā, es nebūtu pūlējies naudu pārgriezt, bet vienu gabalu atdotu diviem.
   —           Tad ubagi sāktu plēsties, un es žēlsirdības vietā būtu radījis ļaunumu.
   Indriķis izņēma no maka pārgrieztu naudas gabalu un nostājās iepretim pirmajam ubagam. Parastajā mierīgajā izteiksmē viņš uzlūkoja šo cilvēku.
   —  Ažāna, — ubags palocīdamies sacīja.
   —   Cik? — karalis jautāja.
   —   Pieci simti.
   —   Kaora.
   Un karalis atdeva tam naudas gabalu un paņēma citu. Ubags palocījās vēl godbijīgāk un aizgāja.
   Viņam tikpat mierīgi sekoja otrais.
   —   Oša, — tas palocīdamies sacīja.
   —   Cik?
   —  Trīs simti piecdesmit.
   —   Kaora.
   Un viņš atdeva otro naudas gabalu un paņēma no maka trešo. Pienāca trešais un palocījās.
   —  Narbonna, — tas sacīja.
   — Cik?
   —  Astoņi simti.
   —  Kaora.
   Un viņš atdeva trešo naudas gabalu.
   —   Montobāna, — sacīja ceturtais.
   —  Cik?
   —  Seši simti.
   —   Kaora.
   Visi pienāca palocīdamies, pateica vārdu, saņēma dīvaino dāvanu un minēja skaitli, kura kopsumma sasniedza astoņus tūkstošus. Indriķis katram atbildēja „Kaora".
   Kad balvas bija izdalītas, maks bija tukšs, un arī pagalmā vairs nebija neviena ubaga.
   —  Lūk, — Indriķis noteica. *
   —   Vai visi, sIre?
   —  Jā, es beidzu.
   Čiko aizskāra kara|a piedurkni.
   —   Majestāte? — viņš sacīja.
   —   Kas ir?
   —   Vai es drīkstu būt ziņkārīgs?
   —   Kāpēc gan ne? Ziņkārība ir visdabiskākā lieta pasaulē.
   —   Ko jūs teicāt ubagiem? Un kādas muļķības viņi jums atbildēja? Indriķis pasmaidīja.
   —  Te viss ir tik noslēpumains.
   —   Vai tiešām?
   —  Jā, es nekad neesmu redzējis tā izdalot ubagu dāvanas.
   —           Nerakā ir tāda paraža, mīļais Čiko. Tu zini parunu: katrai pilsētai savas ieražas.
   —  Tikai jūsu pilsētā tās visas ir savādas.
   —           Nē, velns lai parauj! Visi šie cilvēki, kurus tu redzēji, staigā pa manu valsti un vāc dāvanas, tikai katrs no savas pilsētas.
   —   Un tad, siret
   —           Lai kāds nedabūtu vairākas reizes, katrs min savas pilsētas vārdu. Tādā kārtā, mīļais Čiko, es savas dāvanas varu izdalīt līdzīgi un palīdzēt visiem manas valsts pilsētu nelaimīgajiem.
   —           Par pilsētu nosaukumiem nebūtu ko iebilst, bet kāpēc jūs visiem atbildējāt — Kaora?
   —           O, — Indriķis šķietamā izbrīnā iesaucās, — vai tad es viņiem minēju Kaoru?
   —   Liekas gan!
   —  Tu tā domā?
   —   Es esmu pārliecināts.
   —     Redzi, kopš es runāju par Kaoru, man šis vārds arvien ir uz mēles. Ja kaut ko karsti vēlas un nevar iegūt, tad to redz sapni, un sapni ari par to runā.
   —     Hm! — Čiko norūca un aizdomīgi palūkojās tajā virzienā, kur bija pazuduši ubagi. — Tas nemaz nav tik skaidri, kā es būtu vēlējies. Bez tam…
   —  Kā! Vēl kaut kas?
   —     Bez tam, es nesaprotu skaitļu nozimi, kurus minēja jūsu ubagi un kuru kopsumma ir gandrīz vai astoņi tūkstoši.
   —     Ari es pats tos nesaprotu, Čiko. Varbūt, ka ubagi no dažādiem apvidiem minēja savu nelaimīgo brāļu skaitu.
   —  Sire, sirel
   —     Iesim vakariņās, mans draugs. Es domāju, ka nekas tā neatsvaidzina cilvēka prātu kā ēdiens un dzēriens. Mēs pasēdēsim pie galda, un tu redzēsi, kaut gan mani ekiji apgriezti, taču pudeles ir pilnas.
   Karalis pasauca pāžu un lika pasniegt vakariņas.
   Tad viņš paņēma Čiko aiz rokas, un abi kopā iegāja kabinetā, kur jau bija klāts vakariņu galds.
   Paiedams garām karalienes istabām, Indriķis palūkojās logos, kas nebija apgaismoti.
   —  Pāž, — viņš sacīja, — vai Viņas Majestāte ir mājās?
   —     Viņas Majestāte devās apmeklēt savu galma dāmu Monmoransī, kura esot ļoti slima.
   —     Ak, nabaga Fosēza! — Indriķis atbildēja. — Tiešām, karaliene ir ļoti labsirdīga. Iesim vakariņās, Čiko.

   Pie vakariņu galda Indriķis bija ļoti jautrs. Likās, ne viņa domas, ne sirdi nemāca nekas drūms, bet visiem zināms, cik jauks sarunu biedrs jautrā omā bija Bearnas karalis.
   Čiko visiem spēkiem pūlējās savaldīt nemieru, kas viņu pārņēma, ierodoties Spānijas sūtnim, un vēl pavairojās, redzot dāvanu izdalīšanu ubagiem.
   Indriķis gribēja ēst vakariņas ar Čiko divatā. Vēl karaļa Indriķa III galmā viņš Čiko visai cienīja. Un arī Čiko, atcerēdamies Spānijas sūtni,
   un savādo atgadījumu ar ubagiem, bija pret Navarras karali visai sirsnīgs.
   Redzēdams, ka karalis daudz dzer, Čiko nolēma uzmanīties un ievērot visu, ko bearnietis teiks.
   Indriķis dzēra tikai vīnu un prata savus galda biedrus tā aizraut, ka Čiko nepaguva ne attapties.
   Bet Čiko bija grūti piedzirdīt. Viņam bija dzelzs galva.
   Navarras Indriķis apgalvoja, ka šis vīns darināts viņa zemē, un dzēra to kā ūdeni.
   To visu pavadīja savstarpēji laipnības vārdi un glaimi.
   —          Es jūs apskaužu, — Čiko sacīja karalim. — Jūsu dzīve tik laimīga^ sire\ Jūsu galmā visiem tik laipnas sejas, skaistā Gaskona tik bagāta!
   —           Ja te būtu mana sieva, es tev nekad to neteiktu, ko teikšu tagad, bet viņas prombūtnē es varu atzīties, ka manas dzīves lielāko laimi tu vēl nezini.
   —   Jā, sire, es par Jūsu Majestāti kaut ko dzirdēju.
   Indriķis atlaidās krēslā un bārdu glaudīdams jautāja:
   —   Dzirdēji? Stāsta, ka es vairāk valdot pavalstnieces?
   —   Jā, sire. Mani tas pārsteidz.
   —   Ko tur brīnēties, mīļais Čiko?
   —   Ka jums ir tas nemierīgais gars, kas rada lielus karaļus.
   —            O, Čiko, tu maldies,— atteica Indriķis.— Es esmu slinks, ne darbīgs. Pierādījums — visa mana dzīve. Ja esmu izvēlējies vīnu, tad arvien no tuvākās pudeles. Tavai veselībai, Čiko!
   —            Priecājos, sire,— atbildēja Čiko, iztukšodams savu glāzi līdz dibenam, jo karalis vēroja viņu ar to gudro skatu, kas ietiecās viņa domu slepenākajās dzīlēs.
   —           Jā, — karalis, acis debesīm pievērsdams, turpināja, — manā dzimtā nav nekāda prieka.
   —   Saprotu, Majestāte. Visas karalienes galma dāmas jūs dievina.
   —   Tikai galma dāmas, mīļais Čiko.
   —           He, he, he!… Sire, ja jūs dzīvotu Sentdenā, nevis Nerakā, tad karaļa Indriķa III dzīve būtu daudz nemierīgāka.
   Indriķis kļuva nopietnāks.
   —           Karalis! Ko jūs runājat par karali, mīļais Čiko? Vai tad es esmu Gīzs? Es gribu iegūt Kaoru, jā, bet Kaora taču tieši pie maniem vārtiem. Es esmu godkārs, bet ja man jāpūlās, es nekustos ne no vietas un nevēlos gluži nekā.
   —           Pie velna! — atbildēja Čiko. — Šī vēlēšanās iegūt vistuvāko ļoti atgādina Cēzaru Bordžiju, kas ieņēma pa vienai pilsētai un pamazām ieguva veselu karaļvalsti, apgalvodams, ka Itāliju kā artišoku jāapēd pa vienai lapai.
   —           Liekas, šis Cēzars Bordžija nav bijis slikts politiķis, draudziņ? — sacīja Indriķis.
   —   Bet ļoti bīstams kaimiņš un slikts radinieks.
   —  Vai jūs mani, hugenotu vadoni, tik negribat salīdzināt ar šo pāvesta mīluli? Ko jūs iedomājaties, sūtņa kungs!
   —   Sire, es jūs nesalīdzinu ne ar ko.
   —   Kāpēc?
   —   Tāpēc, ka jūs nevienam nelīdzināties. Jūs esat godkārs, Majestāte.
   —   Lūk, dīvainība, — atteica bearnietis, — tu visiem līdzekļiem piespied mani kaut ko vēlēties.
   —   Lai Dievs mani sargā, sire. Gluži otrādi, es no visas sirds vēlos, lai jūs nekā negribētu.
   —   Klausaties, Čiko, vai jūs Parīzē neviens negaida?
   —   Neviens, sire. *
   —   Tad jūs varbūt kādas dienas pavadīsiet pie manis?
   —  Ja Jūsu Majestāte mani tā pagodina, tad atļaujiet palikt pie jums astoņas dienas.
   —  Astoņas dienas? Labi. Šais astoņās dienās jūs mani iepazisiet kā miesīgu brāli. Iedzersim, Čiko.
   —   Es vairs negribu,— atbildēja Čiko, atteikdamies no nodoma karali piedzirdīt.
   —  Ja jau tā, tad es jūs atstāšu, — sacīja Indriķis. — Vīrietis nedrīkst sēdēt pie galda, ja viņam nav ko darīt. Iedzersim!
   —   Kāpēc?
   —   Lai labāk varētu gulēt. Šis vīns teicami iemidzina. Vai jūs mīlat medības, Čiko?
   —   Ne visai, sire. Bet jūs?
   —   Es tās kaislīgi mīlu, sevišķi tad, kad dzīvoju Kārļa IX galmā.
   —   Kāpēc jūs, Majestāte, man jautājat, vai es mīlu medības? — jautāja Čiko.
   —   Tāpēc, ka rīt es dodos medībās un gribu uzaicināt arī jūs.
   —   Ļoti priecājos, sire, bet…
   —   O, draudziņ, apmierinieties, sire, medības iepriecinās ikvienu kareivīgu sirdi. Es esmu labs mednieks, Čiko, un es jums gribu parādīt savu mākslu, velns lai parauj! Vai jūs gribat ar mani tuvāk iepazīties, ko?
   —   Deviņi pērkoņi! Atzīstos, sire, ka tā ir mana kaislākā vēlēšanās.
   —   Bet šai virzienā jūs mani vēl nepazīstat.
   —   Es darīšu visu ko vien vēlaties, sire.
   —   Labi. Bet kas tas? Mūs traucē. Nāk pāžs.
   —   Svarīga lieta…
   —  Lieta? Pie manis? Kad es sēdu pie galda! Čiko vēl arvien domā, ka atrodas Francijas galmā. Čiko, mans draugs, atceries, ka Nerakā…
   —   Kas ir Nerakā?
   —   Nerakā pēc vakariņām iet gulēt.
   —   Bet šis pāžs?
   —   Vai tad pāžs ziņo tikai svarīgas lietas?
   —   Saprotu, sire. Es iešu gulēt.
   Čiko piecēlās. Arī karalis piecēlās un satvēra savu viesi aiz rokas. Šī vēlēšanās, viņu izvadīt pēc iespējas ātrāki, Čiko šķita aizdomīga, kopš Spānijas sūtņa ierašānās viņam viss šķita aizdomīgs. Viņš nolēma palikt kabinetā, kamēr vien būs iespējams.
   —    O! — viņš grīļodamies nopūtās. — Savādi, sire\ Bearnietis pasmaidīja.
   —   Kas ir savādi, draudziņ?
   —            Deviņi pērkoņi! Man reibst galva. Sēdot vīns bija labs, bet tagad…brrr…
   —   Lūk! — atteica Indriķis. — Mēs tikai nogaršojām vīnu.
   —   Jūs to saucat par garšošanu? Lieliska garšošana! O!
   —           Čiko, mans draugs, — bearnietis sacīja, pūlēdamies novērot, vai Čiko tiešām piedzēries, vai tikai izliekas, — būs visprātīgākais, ja tu dosies gulēt.
   —   Jā, jā, sire. Ar labu nakti.
   —   Līdz rītam.
   —           Līdz rītam, sire. Jums taisnība, tagad visprātīgākais doties gulēt. Ar labu nakti!
   Un Čiko izstiepās uz grīdas. Redzēdams šo nodomu, Indriķis palūkojās uz durvīm, un kaut gan skats bija visai ātrs, Čiko to tomēr pamanīja. Indriķis piegāja pie Čiko.
   —   Tu esi tā piedzēries, nabaga Čiko, ka nekā neredzi.
   —   Kā tā, Majestāt?
   —   Tu par gultu esi iedomājies grīdsegu manā kabinetā.
   —   Čiko ir izglītots cilvēks. Tādi niecīgi priekšmeti viņu neinteresē.
   —  Tā tad tu vēl nevari saprast, ka…
   —   Ko?
   —   Ka es kādu gaidu.
   —   Lai kopā ēstu vakariņas?
   Un Čiko velti izmēģinājās piecelties.
   —           Deviņas raganas! — iesaucās Indriķis. — Cik tu ātri noreibsti, draudziņ! Tu taču redzi, ka viņa kļūst nemierīga!
   —   Viņa? — ievaicājās Čiko. — Kas par viņu?
   —   Velns parauj! Sieviete, ko es gaidu, un viņai jāstāv aiz dunam.
   —   Sieviete! Kāpēc jūs to tūlīt neteicāt, sire? Es iešu.
   —           Ar labu nakti, muižniek! Piecelies un ej. Man gaidāma lieliska nakts! Vesela nakts!
   Čiko piecēlās un grīļodamies devās uz durvīm.
   —   Ardievu, Majestāt! Ar labu nakti!
   —   Ar labu nakti, draugs, dusi mierīgi!
   —   Vēlu jums to pašu, sire.
   —   Tsss!…
   —   Jā, jā, tsss…
   Un viņš atvēra durvis.
   —   Galerijā sastapsi pāžu. Viņš tev parādīs tavu istabu. Ej!
   —   Pateicos, sire.
   Un Čiko izgāja, vispirms palocījies, cik vien zemu piedzēries cilvēks var noliekties.
   Bet tikko durvis bija aizvērušās, viss skurbums bija izgaisis. Viņš paspēra dažus soļus uz priekšu un pēkšņi atgriezies atpakaļ, noliecās pie platās atslēgas spraugas.
   Indriķis atvēra durvis svešai personai, kuru Čiko kā sūtnis gribēja redzēt.
   Neienāca sieviete, bet vīrietis.
   Un kad vīrietis noņēma cepuri, Čiko pazina Diplesī Monrē, Nevarras karaļa padomnieka dižciltīgo seju.
   —           Velns lai parauj! — Čiko izdvesa. — Lūk, kas var traucēt mūsu mīlētāju, un vēl vairāk par mani.
   Bet Indriķa seja izteica tikai apmierinātību. Viņš ienācēju sirsnīgi apsveica, īgni atgrūdis galdu, viņš mīlētāja dedzībā apsēdināja Monrē sev blakus.
   Likās, ka viņš deg aiz nepacietības uzklausīt padomnieku, kad pēkšņi piecēlās, pamāja Monrē pagaidīt, piegāja pie durvīm un tās pieslēdza, kas Čiko ierosināja jaunās pārdomās.
   Tad viņš savus dedzīgos skatus pievērsa kartēm, plāniem un vēstulēm, kuras padomnieks viņam rādīja.
   Karalis aizdedzināja vairākas sveces un sāka rakstīt un atzīmēt uz kartēm.
   —   Ai, ai! — nopūtās Čiko. — Tad tāda ir Navarras karaļa patīkamā nakts! Ja tās visas šai līdzīgas, tad Valuā Indriķim nāksies pavadīt visai sliktas naktis.
   Šai mirklī aiz viņa atskanēja soļi. Tas bija pāžs, kas viņu bija gaidījis galerijā.
   Nevēlēdamies, ka viņu pieķer klausoties, Čiko izslējās un palūdza puisēnam savu istabu.
   —   Sekojiet man, monsieur, — d'Obiaks sacīja.— Man uzdots jūs pavadīt līdz jūsu istabām.
   Un viņš pavadīja Čiko otrā stāvā, kur viņam bija sagatavotas atsevišķas istabas.
   Čiko vairs nešaubijās. Tagad viņš zināja pusi vārdu mīklai, kā dēvēja Navarras karali.
   Viņš negāja gulēt, bet drūms un saīdzis apsēdās gultā, kamēr mēness apspīdēja ielejas un zvaigznes atspulga rāmajā ūdenī.
   —   Indriķis ir īsts karalis, — Čiko drūmi prātoja, — Indriķis rīko sazvērestību. Viņa pils, parks, pilsēta, kas viņu apņem, province, kas apņem pilsētu, viss briest sazvērestībā. Visas sievietes iemīlējušās, bet politikā visi vīrieši lolo nākotnes cerības.
   Indriķis ir viltīgs. Viņa spējas ir apbrīnojamas. Viņam ir sakari, ar viltus zemi Spāniju. Kas zina, varbūt viņa laipnā atbilde Spānijas sūtnim
   gluži pretēja viņa domām. Varbūt, ka viņš šo sūtni brīdināja, pamirkšķinādams acis vai pamādams norunātu āmi, ko es nespēju ievērot?
   Indriķis tur spiegus, viņš tiem maksā ar saviem un cita līdzekļiem. Šie ubagi bija pārģērbušies muižnieki. Naudas gabali bija noteiktas zīmes, kā vienam ar otru sazināties.
   Indriķis izlikās gaisīgs un iemīlējies. Kamēr citi domā, ka viņš nododas mīlas intrigām, viņš naktis pavada darbā ar Mornē, kas nekad neguļ un mīlas nepazīst.
   Zinu, ko es gribēju zināt, un tagad zinu!
   Karalienei Margeritai ir mīļākie, ko karalis zina. Viņš tos pazīst un nedusmo, jo var viņus vai visus izlietot savā labā.
   Viņš nav kareivīgs, kāpēc tam vajadzīgi labi virsnieki, bet būdams nabags, viņš atļauj tiem pašiem gādāt līdzekļus.
   Indriķis Valuā man apgalvoja, ka nemēdzot gulēt. Pie velna! Viņš rīkojas pareizi!
   Laime, ka šis neuzticīgais Indriķis ir labs muižnieks, kam Dievs devis intrigu garu, bet ne vīrišķību.Stāsta, ka Indriķis baidoties musketu troksni, un kad jaunībā viņš kalpoja armijā, tas seglos varēja nosēdēt tikai piecpadsmit minūtes.
   —           Par laimi! — Čiko atkārtoja. — Ja mūsu laikos tādam politiķim būtu vingra roka, viņš pārvaldītu visu pasauli.
   Gīzam ir viss: viņš ir politiķis un pulkvedis, bet viņu visi jau pazīst kā varonīgu un viltīgu bruņinieku. Bet par bearnieti nevienam nav nekādas jausmas. Vienīgi es viņu atminēju.
   Un Čiko paberzēja rokas.
   —           Nu, — viņš turpināja, — mīkla ir atminēta un mūsu uzdevums veikts. Kamēr viņš strādā vai guļ, es klusām atstāšu pilsētu. Ceru, ka daudz nebūs sūtņu, kas varēs lielīties, ka veikuši savu uzdevumu jau pirmajā dienā. Tātad prom no Nerakas uz Franciju!
   Un viņš sāka piestiprināt piešus, kurus bija noņēmis, dodoties pie karaļa.

   Nolēmis slepeni atstāt Navarras karaļa pili, Čiko sāka gatavoties ceļam. Viņa ceļasoma nebija visai liela. Čiko no saviem piedzīvojumiem zināja, ka ar mazāku nesamo arvien tiek tālāk. Viņa smagākais nesamais bija garš zobens.
   —        Izrēķināsim, cik ilgā laikā es pagūšu ar šo jaunumu nokļūt pie karaļa un kas man no šā jaunuma gaidāms.
   Divas dienas pietiks, lai sasniegtu kādu pilsētu, no kurienes nosūtīt ziņnesi kaut līdz pasaules galam.
   Pieņemsim, ka ši pilsēta būs Kaora, kuru tik bieži pieminēja Navarras karalis.
   Tur es varēšu atpūsties, jo ari cilvēka spēkiem ir robeža.
   Tātad es atpūtīšos Kaorā un no turienes ceļošu ar zirgiem.
   Tagad, mīļais Čiko, galvenais — kājas, ātrums un aukstasinība. Tu, muļķi, iedomājies, ka uzdevums jau ir veikts. Nē, tu vēl esi tikai pusceļā.
   Čiko nopūta sveci, pēc iespējas klusāk atvēra durvis un taustīdamies devās uz priekšu.
   Čiko sekodams d'Obiakam, bija ievērojis apkārtni.
   Priekšistaba, gaitenis, kāpnes, apakšā — pagalms.
   Bet Čiko vēl nebija paguvis paspert ne četrus soļus, kad kaut kam uzgrūdās, tas tūlīt pielēca kājās.
   Tas bija pāžs, kurš bija gulējis uz grīdas.
   —   Monsieur Čiko, labvaķar! — tikko pamodies, pāžs paguva iesaukties.
   Čiko pazina d'Obiaku.
   —        O, labvakar, d'Obiak, — viņš atbildēja. — Ja vēlaties, pavirzieties sāņus, es gribu pastaigāties.
   —   Naktī pastaigāties pie mums ir aizliegts, monsieur Čiko.
   —   Kāpēc?
   —        Tāpēc, ka mūsu karalis baidās no zagļiem, bet karaliene — no mīļākajiem.
   —        Velns lai parauj! Mīļais d'Obiak, — Čiko laipni smaidīdams, centās pārliecināt, — es neesmu ne viens, ne otrs. Esmu sūtnis, kas ir ļoti noguris no sarunām ar karalieni latīņu valodā un no vakariņām kopā ar karali, jo karaliene ļoti labi runā latīniski un karalis dzer vīnu vēl divreiz labāk. Laidiet mani, es labprāt pastaigāšos!
   —   Pa pilsētu, monsieur Čiko?
   —   Nē, pa dārzu.
   —   Pa dārzu staigāt ir aizliegts vēl stingrāk, kā pa pilsētu.
   —   Jūs esat pārāk uzmanīgs, mīļais draugs. Vai jūs kaut kas nesaista?
   —   Nekas un viss.
   —   Vai jūs nespēlējat, varbūt esat iemīlējies?
   —        Spēlei ir vajadzīga nauda, monsieur Čiko. Lai iemīlētos, ir jābūt mīļākajai.
   —   Pareizi, — teica Čiko un sāka meklēt kaut ko kabatā.
   Pāžs to pamanīja un viņu aizturēja.
   —        Pamēģiniet vien atcerēties, mīļais draugs, — viņš turpināja, — un es esmu gatavs ķildoties, ka jums būs zināma kāda skaistule, kurai es lūdzu nopirkt saiti vai rozes.
   Un Čiko iedeva pāžam desmit pistoles, kas nebija apgrieztas kā bearnieša eki.
   —           O, monsieur Čiko, — atbildēja pāžs, — tūlīt redzams, ka jūs esat ieradies no Francijas galma. Tad man nav ko iebilst. Ejiet vien, tikai netrokšņojiet.
   Čiko nelika atļauju atkārtot vēlreiz. Viņš kā ēna izlīda gaitenī, bet pēc tam uz trepēm. Lejā viņš ieraudzīja virsnieku, kas, krēslā sēdēdams, gulēja.
   Virsnieks bija atslējies pret durvīm, un, viņu neaizskarot, nekā nevarēja iziet.
   —           Ak tu, laupītāj pāž, — Čiko norūca, — tu to zināji un mani nebrīdināji!
   Turklāt par nelaimi virsnieks, liekas, tikai snauda: viņš mainīja gan roku, gan kāju stāvokli un vienreiz pat rokas savicināja, draudēdams
   pamosties.
   Čiko meklēja kādu spraugu, caur kuru ar garo kāju un spēcīgo roku palīdzību varētu izkļūt ārā, neatverot durvis un netraucējot virsnieku.
   Beidzot viņš pamanīja meklēto.
   Tas bija vaļējs logs, kas varbūt bija atstāts, lai ielaistu dārzā svaigo gaisu, bet varbūt arī tāpēc, ka Navarras karalis kā slikts saimnieks neatzina par vajadzīgu ielikt spraišļus.
   Čiko sataustīja sienā izdobumus un pa tiem kā pa kāpieniem nokļuva pie loga, netrokšņodams vairāk par sausu lapu.
   Bet logs nebija piemērots Čiko pleciem un vēderam, un, lai izlīstu pa logu, viņa vēderam vajadzēja krietni saplakt un pleciem sarauties.
   Viss beidzās ar to, ka Čiko, izbāzis pa logu galvu un vienu plecu un nolaidis kāju, kas atbalstījās uz sienas iedobuma, karājās starp debesīm un zemi un netika ne uz priekšu, ne atpakaļ.
   Tā viņš velti pūlējās, kamēr vairākās vietās saplēsa kamzoli un ievainoja ādu.
   Viņa stāvokli visvairāk apgrūtināja zobens, kura rokturis bija aizķēries aiz palodzes.
   Čiko izmantoja visus spēkus, pacietību un veiklību, lai atraisītu zobena siksnas sprādzi, bet uz tās balstījās viņa krūtis. Beidzot viņam izdevās izbāzt roku ačgārni un izvilkt zobenu no maksts. Viņa tievais ķermenis ieguva svabadāku telpu. Viņš atbrīvoja maksti, un zobens nokrita uz akmens bruģa. Tam sekoja Čiko, kura kritienu mazināja garās rokas.
   Šā cilvēka cīņa logā nevarēja norisināties bez trokšņa. Piecēlies Čiko stāvēja aci pret aci ar kādu kareivi.
   —           Mans Dievs, vai jūs nesasitāties, monsieur Čiko? — tas apvaicājās, atbalstam pasniegdams savas musketes laidni.
   —   Atkal! — Čiko izdvesa.
   Bet atcerējies kareivja izpalīdzību, viņš piebilda:
   —   Nē, mans draugs, nesasitos!
   —           Paldies Dievam! — teica kareivis. — Es gan nebūtu ticējis, ka to, ko jūs izdarījāt, varētu veikt nepārsitot galvu. Patiesi, jūs vien to varējāt izdarīt, monsieur Čiko.
   —           Kāds velns te pateica manu vārdu? — jautāja pārsteigtais Čiko, pūlēdamies aizlavīties projām.
   —           Es jūs šodien redzēju pilī un apjautājos, kas ir tas garais monsieur, kas sarunājas ar karali. Man atbildēja, ka tas esot monsieur Čiko. Tā es uzzināju jūsu vārdu.
   —   Ļoti patīkami, — Čiko piekrita, — bet tā kā es steidzos, tad atļauj…
   —   Ko jūs vēlaties, monsieur Čiko?
   —   Vai atļausi tevi atstāt šeit un turpināt ceļu?
   —   Bet naktīs no pils nav brīv iziet. Par to ir dots rīkojums.
   —   Tu taču redzi, ka es izeju. Varbūt, ka man ir atļauts.
   —   Tas ir pierādījums. Bet…
   —   Bet?
   —   Jums jāatgriežas pilī, monsieur Čiko.
   —   Nē, nē, draudziņ!
   —   Kāpēc ne?
   —   Vismaz pa šo ceļu gan ne. Tu taču redzi, cik tas ir neizdevīgs.
   —   Ja es būtu virsnieks, es jums jautātu, kāpēc jūs izvēlējāties tieši šo ceļu? Bet mani tas neinteresē: es esmu vienkāršs kareivis. Bet jums tomēr ir jāatgriežas. Atgriežieties, monsieur Čiko, es jūs lūdzu!
   Kareivis tik sirsnīgi lūdza, ka viņa lūgums Čiko aizkustināja.
   Beidzot Čiko izņēma no kabatas desmit pistoles un sacīja:
   —   Tu esi pārāk vērīgs, lai nesaprastu, ka es neesmu galīgi zaudējis savu mēteli, kas šo ceļu izbaudījis tikai vienu reizi. Kas gan notiktu ar manu tērpu, ja es šo ceļu ietu vēlreiz? Man būtu jāstaigā gluži kailam, bet tas nav pieklājīgi, sevišķi galmā, kur tik daudz jaunu un skaistu sieviešu, sākot ar karalieni. Atlaid, draugs, mani pie drēbnieka.
   Un viņš pasniedza kareivim desmit pistoles.
   —   Pasteidzieties, monsieur Čiko, pasteidzieties!
   Un kareivis paslēpa naudu.
   Izgājis uz ielas, Čiko pārbaudīja apkārtni un nolēma, ka viņam jādodas pretējā virzienā, jo lai nokļūtu līdz pilij, viņš bija izgājis cauri visai pilsētai.
   Skaidrā zvaigžņotā nakts bēgšanu nesekmēja. Čiko ar nožēlu atcerējās Francijas vētrainās naktis, kurās varēja staigāt pa Parīzi, neatšķirot priekšmetus tālāk par četriem soļiem. Bez tam viņa dzelžainie zābaki klaudzēja uz akmeņainajām ielām kā zirga pakavi.
   Viltīgais sūtnis nepaguva nogriezties pirmajā šķērsielā, kad uzdūrās sardzei.
   Čiko pats apstājās, iedomādamies, ka slēpšanās varētu radīt aizdomas.
   —   Labvakar, monsieur Čiko! — sardzes priekšnieks viņu apsveica, ar zobenu kareivīgi sveicinādams. — Vai neesat nomaldījies? Ja vēlaties, es tūlīt pavēlēšu aizvest jūs uz pili.
   —        Kas par velna burvībām! Vai tad tiešām Nerakā visi mani pazīst? — Čiko nodomāja. — Savādi!
   Tad viņš gluži mierīgi un skaji piebilda:
   —  Nē, virsnieka kungs, jūs maldaties. Es nemaz neeju uz pili.
   —   Velti! — virsnieks godbijīgi atbildēja.
   —   Kāpēc, monsieur?
   —         Pilsoņiem bez īpašas atļaujas un luktura naktīs aizliegts iziet, izņemot svarīgos gadījumos.
   —  Atvainojiet, šis\rīkojums uz mani neattiecas, — atbildīja Čiko.
   —  Neattiecas?
   —  Jā, es neesmu šīs pilsētas iemītnieks.
   —         Protams, bet jūs tajā atrodaties. Ar vārdu «pilsētas iedzīvotāji" nav jāsaprot tie, kas šeit dzimuši, bet gan tie, kas šeit dzīvo. Jūs taču nevarat noliegt, ka dzīvojat Nerakā, ja es jūs satieku Nerakas ielās.
   —        Tas jau viss ir taisnība, bet par nelaimi es steidzos, un es lūdzu — esiet žēlsirdīgs.
   —        Jūs apmaldīsities, monsieur Čiko. Neraka ir plaša pilsēta, jūs nokļūsit kādā bedrē. Es jums labāk došu pavadoni. Atļaujiet trim maniem ļaudīm pavadīt jūs līdz pilij.
   —  Es jums jau teicu, ka uz pili neeju.
   —   Kurp tad jūs ejat?
   —         Es naktīs nevaru gulēt un gribu pastaigāties. Neraka ir miesta pilsēta. Es vēlos ar to iepazīties.
   —  Jūs pavadīs, kurp vien vēlaties, monsieur Čiko. Kareivji, šurp!
   —        Es jūs lūdzu, mīļais virsnieka kungs, nelaupiet man pastaigāšanās baudu. Es mīlu staigāt viens.
   —  Jūs var nogalināt laupītāji.
   —  Man ir zobens.
   —        O, jums ir zobens. Es sākumā to neievēroju. Bet ar ieroci jūs aizturēs naktssardze.
   Čiko saprata, ka sīkumos ar virsnieku nav vērts ielaisties, viņš aizveda to sāņus un sacīja:
   —  Jūs esat jauns un skaists, Jūs zināt, kāds bargs patvaldnieks ir mīla.
   —  Bez šaubām, monsieur Čiko, bez šaubām.
   —   Un, mani gaida mīla, jauneklīt. Man jāapmeklē kāda dāma.
   —  Kur viņa dzīvo?
   —  Pilsētā.
   —  Vai viņa ir jauna?
   —   Divdesmit trīs gadus veca.
   —  Vai skaista?
   —  Kā Afrodīte.
   —  Apsveicu, monsieur Čiko!
   —  Tātad jūs mani laidīsit?
   —   Vai tas tiešām ir nepieciešams?
   —   Gauži nepieciešams!
   —   Nu, tad ejiet ar'.
   —   Protams, bez pavadoņiem? Jūs sapratīsit, ka dāmu nedrīkst kompromitēt.
   —   Protams! Ejiet, monsieur Čiko, ejiet! /
   —  Jūsu raksturs nav galīgi sabojāts. Bet kā jūs mani pazīstat?
   —   Es redzēju jūs sarunājamies ar karali.
   —   Lūk, ko nozīmē mazpilsēta! — Čiko nodomāja. — Ja es Parīzē būtu tik pazīstams, man ne vienreiz vien kamzoļa vietā vajadzētu lāpīt pašam savu ādu!
   Un Čiko satvēra jaunā virsnieka roku, kurš apvaicājās, kādā virzienā viņš dosies.
   —   Uz Ažānas vārtiem, — Čiko atbildēja. ~ Nenomaldieties!
   —   Vai tad pa šo ielu man nav jāiet?
   —   Nē, ejiet pa labi. Vēlu aiziet bez klizmām.
   —   Pateicos.
   Un Čiko jautrā omulībā steidzās projām.
   Viņš vēl nebija nogājis simts soļus, kad satika naktssargu.
   —   Traki apsargāta pilsēta! — Čiko noņurdēja.
   —  Stāviet! — policijas ierēdnis ierēcās.
   —    Skaidrs, ka ar mani jokojas, — uztrauktais Čiko nodomāja. Un viņš gribēja turpināt ceļu.
   —   Sargieties, monsieur Čiko, — ierēdnis brīdināja.
   —   Sargieties, monsieurl
   —  Sargieties nomaldīties. Jūs kļūdas dēļ ejat uz vārtiem.
   —   Turp es arī gribēju nokļūt.
   —  Tad es jūs aizturēšu, monsieur Čiko.
   —   Panāciet tuvāk, monsieur, lai kareivji nedzird, ko es jums teikšu.
   —   Klausos, — ierēdnis sacīja.
   —   Karalis man nodeva ziņojumu Ažēnas vārtu sardzes virsniekam.
   —   O! — ierēdnis izbrīnā izdvesa.
   —   Tas jūs pārsteidz?
   —   Jā. .
   —  Ja jūs mani pazīstat, jūs tas nevarētu pārsteigt.
   —    Es jūs pazīstu, jo galmā redzēju kopā ar karali. Čiko nepacietībā mīņājās.
   —   Ar to pietiek, lai jums pierādītu, ka Viņa Majestāte man uzticas.
   —   Protams, protams. Es jūs vairs neaizturēšu, monsieur Čiko.
   "Cik jocīgi un smieklīgi," nodomāja Čiko, "es mīņājos uz vietas. Lūk, beidzot ari vārti, liekas, ka Ažēnas vārti. Pēc piecām minūtēm es būšu jau ārā no pilsētas."
   Viņš patiki sasniedza ceļa aizšķērsli, pie kura pastaigājās sargkareivis ar musketi plecā.
   —           Klausies,\ mans draugs, — sacīja Čiko, — vai tu nevari pavēlēt atvērt aizšķērsli?
   —            Es nepavēlu, monsieur Čiko, — sargkareivis pamācīdams atbildēja, — jo es esmu vienkāršs stundinieks.
   —   Ari tu mani pazīsti? — saniknotais Čiko apvaicājās.
   —           Jā, monsieur Čiko. Šorīt es biju sardzē galmā un redzēju jūs sarunājamies ar karali.
   —           Nu, mans draugs, ja jau tu mani pazīsti, tad es tev varu pateikt* ka tavs karalis man uzdeva svarīgu pienākumu Ažēnā. Tāpēc atver vismaz vārtus.
   —   Labprāt, monsieur Čiko, bet man nav atslēgu.
   —   Kam tad tās ir?
   —   Sardzes virsniekam.
   Čiko nopūtās.
   —   Kur ir virsnieks? — viņš jautāja.
   —           Viņš tūlīt iznāks, — kareivis atbildēja un pavilka zvana saiti pie sardzes virsnieka dzīvokļa.
   —   Kas tur? — kāds logā ievaicājās.
   —   Šis monsieur vēlas, lai atver aizšķērsli.
   —            O, monsieur Čiko! — virsnieks iesaucās. — Piedodiet, ka es liku jums gaidīt, es tūlīt iznākšu.
   Čiko niknumā sāka kost sev pirkstos.
   —           Vai gan negadīsies neviens cilvēks, kurš mani nopērtu? Šī Neraka ir kā lukturis, bet es — kā aizdegta svece.
   Virsnieks parādījās durvīs.
   —           Atvainojiet, monsieur Čiko, — viņš sacīja, steidzīgi pienākdams, — es gulēju.
   —           Nakts jau ir domāta gulēšanai, — Čiko teica. — Esiet tik laipns, monsieur, un lieciet atvērt aizšķērsli. Es gan nevaru gulēt, karalis, jūs taču zināt, ka jūsu karalis mani pazīst?..
   —   Kātad! Es redzēju, ka jūs šorīt ar Viņa Majestāti sarunājāties.
   —           Pareizi, — Čiko noņurdēja. — Jūs mani pie karaļa redzējāt, bet nedzirdējāt, ko mēs runājām?
   —   Nē, monsieur Čiko, nedzirdēju.
   —           Karalis man pavēlēja doties uz Ažēnu kādā ļoti svarīgā lietā. Šis taču ir Ažēnas aizšķērslis?
   —   Jā.
   —   Aizslēgts?
   —   Kā redzat.
   —   Lūdzu, pavēliet atslēgt.
   — Tūlīt, monsieur Čiko. Antenas, Antenas, pasteidzies
   Čiko atslēgt vārtus!
   Čiko nopūtās kā peldetājs, kas piecas minūtes pabijis tem ūdens. Vārti iečīkstējās, — vārti, kas Čiko veda uz paradīzi. Aiz šiem vārtiem
   viņš redzēja brīvības dzīli.
   Viņš draudzīgi palocījās pret virsnieku un devās \xzļ vārtiem.
   —   Pateicos, — viņš sacīja. — Sveiki!
   —   Sveiki, monsieur Čiko! Laimīgu ceļu!
   Čiko vēl paspēra dažus soļus.
   —           O, — virsnieks satvēra Čiko piedurkni. — Ep aizmirsu palūgt jūsu pasi.
   —   Kādu pasi?
   —           Jūs esat kareivis, monsieur Čiko, un droši vien zināsit, kas ir pase. Jūs zināsit, ka no Nerakas nevar iziet bez pases.
   —   Kam šī pase ir jāparaksta.
   —   Karalim. Ja karalis jūs sūta, tad viņš nebūs aizmirsis arī pasi.
   —           Jūs par maniem vārdiem šaubāties? — iesmējās Čiko, acīm kvēlojot, jo viņš paredzēja galīgu neizdošanos, un dusmas viņā modināja drausmīgas domas: nonāvēt virsnieku, sargkareivi un izbēgt pa atvērtajiem vārtiem, nebēdājot par sagaidāmo ložu lietu.
   —           Es nebūt nešaubos, monsieur Čiko, sevišķi par jūsu stāstu. Bet jūs taču sapratīsit, ja jau karalis ir jums uzdevis…
   —   Personīgi, monsieur, personīgi!
   —           Tieši tad Viņa Majestātei vajadzēja zināt, ka jums jāiet cauri aizšķērslim.
   —   Deviņi velni! — iesaucās Čiko. — Protams, ka vajadzēja zināt!
   —   Rīt no rīta man jānodod priekšniekam izceļotāju saraksts.
   —   Kas ir jūsu priekšnieks?
   —   Monsieur de Mornē. Viņš ar sardzi nejokojas, monsieur Čiko.
   Čiko, rūgti smaidīdams, jau sāka berzēt sava zobena rokturi, kad,
   pievērsies vārtiem, ievēroja, ka tos vēl aizsprostoja režģis, kas viņu aizkavētu, ja viņš virsnieku un sargkareivi arī nogalinātu.
   —   Es esmu piemuļķots! — Čiko klusi nopūtās. — Esmu pazudis!
   Un viņš pagriezās.
   —   Es pavēlēšu jūs pavadīt, monsieur čiko? — jautāja virsnieks.
   —           Pateicos, nav vērts, — atbildēja Čiko. Viņš devās atpakaļ, bet viņa mokas vēl nebija beigušās.
   Viņš satika policijas ierēdni, kas apvaicājās:
   —   Vai jūs savu uzdevumu jau izpildījāt, monsieur Čiko?
   Tālāk viņu satika virsnieks un uzsauca:
   monsieur
   —           Labvakar, monsieur Čiko! Kā klājas skaistajai dāmai? Vai esat apmierināts ar Neraku, monsieur Čiko?
   Beidzot tai\pašā vietā stāvēja ari kareivis un viņu galīgi saniknoja.
   —           Jūs esat ^zvēlējies sliktu drēbnieku — viņš jūsu kamzoli vēl vairāk sabojājis.
   Čiko negribēja iet agrāko ceļu un negribēja pili atgriezties kails: viņš apgūlās pie durvīrtļ un izlikās par aizmigušu.
   Driz vien durvis ^tvērās, un nosalušais Čiko iegāja pili.
   Viņa uztrauktā seja aizkustināja pāžu, kas ari atradās savā vietā.
   —           Mīļais monsieur Čiko, — viņš sacīja, — vai nevēlaties, lai es šo mīklu izskaidroju.
   —  Turi muti, nelieti! — Čiko norūca.
   —  Karalis jūs tā mīl, ka negribēja jūs tik drīz laist projām.
   —  Un tu, laupītāj, to\zināji un mani nebrīdināji?
   —  O, monsieur Čiko, nevarēju — valsts noslēpums.
   —   Bet par ko es tev iedevu naudu, blēdi?
   —  Valsts noslēpums maksā dārgāk par desmit pistolēm, monsieur Čiko.
   Čiko iegāja savā istabā un aiz īgnuma tūlit aizmiga.

   Kad karalis bija aizgājis, Margerita kopā ar ārstu Šīraku tūlīt devās uz savas galma dāmas istabu. Kad viņi iegāja pie nabaga Fosēzas, to, bālu un ziņkārīgo ielenktu, mocīja kuņģa sāpes, kas bija tik spēcīgas, ka Fosēza nevarēja izteikt ne vārda.
   Fosēza bija tikko divdesmit vienu gadu veca. Viņa bija slaida, tīkami noaugusi, ar zilām acīm un iesarkaniem matiem. Viņas augums bija vingrs un saistīja ar maigumu un ziedošo vijīgumu. Viņa jau trīs mēnešus neatstāja istabu, sūdzēdamās par nespēku, un gulēja gultā.
   Šīraks gandrīz ar varu aptaustīja pulsu.
   Izbiedētā Fosēza atslējās spilvenos un pateicās savai valdniecei par parādīto godu.
   Margerita bija vēl bālāka par Fosēzu. Aizskarta lepnuma sāpes ir stiprākas par slimības ciešanām.
   —  Ko jūs jūtat? — Širaks apvaicājās.
   —           Sāpes kuņģī, ārsta kungs, — nabaga meitene atbildēja. —• Bet ticiet, tas nekas, ja vien miers…
   —  Miers, madmaiselle! — karaliene ievaicājās.
   Fosēza sāka raudāt.
   —           Neskumstiet, — Margerita turpināja. — Viņa Majestāte mani lūdza jūs apmeklēt un nomierināt.
   —  Pateicos, augstība!
   Šīraks atlaida Fosēzas roku un sacīja:
   —  Tagad es jūsu slimību zinu.
   —  Zināt? — Fosēza drebēdama izdvesa.
   —           Jā, mēs zinām, ka jūsu ciešanām ir jābūt šausmīgām, — Margerita piebilda.
   Fosēzas bailes palielinājās.
   Margerita pamāja un Šīraks atstāja istabu. Fosēza tik tikko nepaģība.
   —           Klausieties, — Margerita viņai sacīja, — kaut gan jūs pēdējā laikā rīkojaties pret mani kā pret svešinieci, kaut gan katru dienu man vēsta, ka jūs mani krāpjat ar manu vīru…
   —  Es, kundze?
   —           Nepārtrauciet mani! Kaut gan jūs savos godkāres nodomos esat aizgājusi jau pārāk tālu, taču draudzība, ko es jūtu pret visām galma dāmām, mani spiež jums šai nelaimē palīdzēt.
   —  Kundze, es zvēru…
   —           Nemelojiet. Man jau tā ir diezgan nepatikšanu. Nelaupiet godu sev un arī man, jo arī es rūpējos par jūsu labo vārdu. Esiet vaļsirdīga, un es būšu jums īsta māte.
   —  O, jūsu augstība! Vai jūs tiešām ticat tenkām?
   —            Piesargieties mani pārtraukt, madmaiselle, jo laiks ir dārgs. Es jums sacīju, ka Šīraks jūsu slimību ir atminējis. Priekšistabā Širaks patlaban visus pārliecina, ka jūs esat saslimusi ar tīfu. Ja es pagūšu, es jūs aizvedīšu uz Masdaženuā, kur mēs būsim tālu no karaļa un gandrīz vai vienas. Bet karalis dosies medībās, kur paliks vairākas dienas. Bet Masdaženuā mēs atstāsim tad, kad jūs to varēsit.
   —           Jūsu augstība! — kaunā nosarkusi Fosēza iesaucās. — Ja jūs ticat tenkām, ko par mani stāsta, tad ļaujiet man labāk mirt.
   —            Jūs slikti saprotat manu laipnību, madmaiselle, un pārāk paļaujaties uz karali, kurš mani lūdza jūs neatstāt.
   —  Karalis!… Karalis tā sacīja?
   —           Vai jūs apšaubāt manus vārdus? Es jūsu atrunām būtu noticējusi, ja nebūtu redzējusi jūsu slimības cēloni un sāpju dēļ nenojautusi krīzes tuvumu.
   Šai mirklī Fosēza aiz sāpēm kļuva gluži zaļa un lēkmē atkrita gultā. Margerita brīdi uzlūkoja viņu bez dusmām, bet arī bez līdzcietības.
   —           Vai jūs ari tagad gribat, lai ticu jūsu atrunām? — viņa jautāja nabaga meitenei, kad tā atkal varēja piecelties.
   Fosēzas sejiņa izskatījās tik nomocīta, acis tik saraudātas, ka pat Katrīnas sirds būtu iežēlojusies.
   Tai mirklī likās, ka pati debess būtu iežēlojusies par nelaimīgo bērnu. Atvērās durvis, un istabā steidzīgi ienāca Navarras karalis.
   Indriķis šai naktī negulēja. Pastrādājis dažās stundas ar Mornē un norīkojis nepieciešamo medībām, viņš steidzās uz galma dāmu paviljonu.
   —   Kas ir? — viņš ienākdams apvaicājās. — Vai Fosēza vēl arvien cieš?
   —           Redzat, madame, — meitene, savu mīļāko ieraudzījusi, iesaucās, — redzat, karalis nav teicb ne vārda, un es darīju labi, jums neatzīdamās.
   —           Šis, — Margerita pārtrauca, — lūdzu, pārtrauciet šo pazemojošo ziņu. Es domāju, ka saprotu, kāds gods ir nojaust Fosēzas stāvokli. Pasakiet viņai, ka man viss ir zināms un ka no manis nav ko slēpt.
   —           Mana meita, — Indriķis ierunājās neslēptā maigumā, — vai jūs vēl arvien liedzaties?
   —           Noslēpums nepieder man vienai, — paklausīgais bērns atbildēja, — un, kamēr jūs neesat atļāvis…
   —           Fosēzai ir laba sirds, - Indriķis bilda sievai, — lūdzu, piedodiet viņai. Bet jūs, bērns, uzticieties savai karalienei. Es ceru jums abām pateikties.
   Un Indriķis cieši saspieda Margeritas roku.
   Tanī mirklī sāpju lēkme satrauca Fosēzu kā maigu liliju nolauž negaidīta vēja brāzma. Uz nabaga meitenes deniņiem un lūpām parādījās sviedri un putas, kas liecināja par krīzi.
   Izbiedētais un aizkustinātais Indriķis metās pie Fosēzas un apskāva viņu.
   —            Fosēza, mīļā Fosēza! — ceļos pie cietējas gultas nokritis, viņš čukstēja.
   Klusā un saīgusi Margerita atbalstīja kvēlojošo pieri pret loga stiklu.
   Fosēza tik tikko varēja pacelt rokas, lai apskautu sava mīļākā kaklu, tad viņa ar lūpām piekļāvās tā sejai, domādama, ka mirst un ka savā pēdējā skūpstā viņa atdos Indriķim visu savu mīlu.
   Tad viņa paģība.
   Bālais Indriķis klusēdams nolieca galvu pie viņas tērpa, kas drīz vien varēja kļūt par nabaga cietējas līķa drānām.
   Margerita piegāja pie gultas.
   —           Piecelieties, sire, un netraucējiet man veikt manu pienākumu! — viņa augstsirdīgi aizrādīja.
   Indriķis baidījās saprast viņas vārdu nozīmi un nekustējās.
   —            Nebaidieties, sire, es esmu stipra, jo ievainots ir tikai mans lepnums. Pret sirdi es nevarētu cīnīties, bet šajā gadījumā mana sirds nav iespaidota.
   Indriķis pacēla galvu.
   —        Cietiet klusu, sire, — Margerita pastiepa roku, — citādi man būs jādomā, ka jūsu padevība ir tikai aprēķins. Mēs esam brālis un māsa, mēs abi saprotamies.
   Indriķis pieveda viņu pie Fosēzas un meitenes ledaino roku ielika Margeritas sakarsušajā rokā.
   —        Ejiet, sire, ejiet, — karaliene skubināja. — Dodieties medībās. Jo jūs vairāk galminieku paņemsit līdzi, jo mazāk ziņkārīgo paliks pie šīs meitenes gultas.
   —   Bet priekšistabā es nevienu neredzēju, — Indriķis iebilda.
   —       Visi domā, ka meitene slimo ar mēri, — Margerita pasmaidīja. — Pasteidzieties meklēt mierinājumu citur!
   —   Es iešu, — Indriķis piekrita, — es medīšu par mums abiem.
   Un vēlreiz maigi palūkojies uz nekustīgo Fosēzu, viņš izskrēja no istabas.
   Priekšistabā viņš paberzēja pieri, it kā pēdīgo nemiera ēnu aizdzīt gribēdams. Tad viņš smaidīdams iegāja pie Čiko, kas gulēja ar savilktām dūrēm.
   —       Laiks, draudziņ, ir laiks, — viņš purināja aizmigušo sūtni. — Pulkstenis jau divi!
   —       Jūs mani saucat par draugu, sire? Vai jūs mani neturat par karali Gīzu.
   —   Nē, jūs man esat mīļš, — atbildēja karalis.
   —        Un tomēr padariet mani par savu gūstekni! Sire, jūs necienāt starptautiskos likumus.
   Indriķis sāka smieties. Gudrais Čiko nevarēja savaldīties, lai nesekotu karaļa paraugam.
   —       Tu esi jucis. Kāds velns tevi atveda šurp? Vai tevi slikti uzņēma?
   —       Pārāk labi, — atbildēja Čiko. — Es te jūtos kā zoss aizgaldā. Visi tik glaimo — monsieur Čiko, mīļais monsieur Čiko! Bet apgriež spārnus un aizslēdz aizšķēršļus.
   —       Čiko, tici man, tu neesi tik trekns, lai derētu manam galdam, — Indriķis pakratīja galvu.
   —  Jūs šorīt esat ļoti jautrs, sire\ Kas gan ir noticis?
   —       Tāpēc jau es arī atnācu pie tevis, lai tev to pateiktu. Es dodos medībās, bet pirms medībām es arvien esmu jautrs. Bet tagad celies, draudziņ, celies!
   —   Kā, jūs ņemsit mani līdzi, sire?
   —   Tu būsi mans vēsturnieks, čiko.
   —   Vai man jāpieraksta izdevušos šāvienu skaits?
   —   Jā.
   Čiko pakratīja galvu.
   —   Ko tu purini galvu?
   —   Es zinu, ka līdzīga jautrība nekad labi nebeidzas.
   —   O!
   —  Jā, pēc saules…
   —   Pēc saules?..
   —    Pēc saules arvien seko lietus, zibens un pērkons. Indriķis smaidīdams noglaudīja bārdu un teica:
   —   Ja gadīsies vētra, mans mētelis ir diezgan plats — varēsi paslēpties. Izgājis priekšistabā, karalis uzsauca:
   —   Zirgu! Un pasakiet monsieur Mornē, ka es esmu gatavs.
   —   Kā? Vai Mornē būs medību pārzinis? — Čiko ievaicājās.
   —   Mornē šeit ir viss, mīļais Čiko, — atbildēja Indriķis. — Navarras karalis nav tik bagāts, lai netaupītu. Man viens cilvēks aizvieto daudzus.
   —  Jā, viens, bet labs! — Čiko nopūtās.
   Kā Navarrā medī vilkus
   Vērojot sagatavošanos, Čiko bija jāatzīst, ka Navarras karaļa medības nebija tik greznas, kā Francijas karaļa rīkotās.
   Ne vairāk par divdesmit vai piecpadsmit muižniekiem, starp tiem arī Turēnas vikonts, sastādīja visu karaļa svītu.
   Un tā kā šie muižnieki ne vienmēr varēja atļauties ne tikai nevajadzīgos, bet arī nepieciešamos izdevumus, tad viņi nebija tērpušies parastajos medību tērpos, bet gan bruņās. Tāpēc Čiko vajadzēja pabrīnīties, vai Gaskoņas vilki nebija apbruņoti ar musketēm un lielgabaliem.
   Indriķis šo netiešo jautājumu bija dzirdējis un, pie Čiko piegājis, sacīja:
   —   Nē, mans dēls, Gaskoņas vilkiem nav ne musketu, ne lielgabalu. Bet viņiem ir nagi un zobi, un, tos medījot, dažreiz var gan saplēst zīda mēteli un mežģīnes, bet bruņas — nekad.
   —   Tas, protams, ir arguments, — atbildēja Čiko, — taču ne visai pārliecinošs.
   —   Ko lai dara, — Indriķis iebilda, — labāku nevarēju iedomāties.
   —   Vajadzēs samierināties.
   —      Tu dusmojies, ka tevi tik agri uzmodināju, lai vestu līdzi medībās?
   —      Nudien dusmojos. Es neesmu mednieks, bet jūs jau priecājaties, cik katram no divdesmit medniekiem iznāks vilku.
   —   Smejies vien, smejies!
   —   O, sire!
   —       Bet ievēro, ka tu neesi pieticīgs. Bearna ir daudz mazāka par Franciju. Tur karalis arvien izjāj ar diviem simtiem pavadoņu, bet es tikai ar divdesmit. Bet dažreiz šeit atgadās tas, kas nenotiek Francijā: dažkārt muižnieki, izdzirduši, ka es dodos medīt, atstāj savas pilis un pievienojas manai svītai.
   —      Jūs redzēsit, sire, ka man gan nebūs laime to redzēt, — Čiko aizrādīja.
   —   Kas zina! — Indriķis zobgalīgi teica.
   Pēc pusstundas ilga jājiena no Nerakas, kad viņi jau atradās klajā laukā, Indriķis pielika pie acīm roku, lai labāk pārlūkotu tāli.
   —   Kas ir? — Čiko jautāja.
   —      Jā, es neesmu maldījies! Palūko, mīļais Čiko, vai tu Muāras virzienā neredzi jātniekus?
   Čiko piecēlās sedlos.
   —  Jā, tie ir jātnieki, — viņš apstiprināja, — bet ne mednieki.
   —   Nav mednieki?
   —   Nē, viņi ir bruņojušies kā Rolands un Amadīss.
   —       Mēteļi vien par neko vēl neliecina, mīļais Čiko. Mēteļi vien nepadara par medniekiem.
   —   Bet es tur redzu gandrīz vai divus simtus cilvēku, — Čiko iesaucās.
   —   Kas par to, mans dēls? Muāra teicami maksā savas nodevas.
   Čiko ziņkāre auga.
   Aptuveni divi simti piecdesmit jātnieku klusēdami pievienojās karalim. Ikviens bija labi apbruņojies un jāja labā zirgā.
   Viņus pavadīja iespaidīgs virs, kas cienīgi piejāja pie Indriķa un noskūpstīja viņam roku.
   Pa braslu visi pārjāja pāri Zērai. Starp 2ēru un Garonnu viņus sagaidīja vel kāds simts jātnieku. Viņu vadonis pievienojās Indriķim un, liekas, atvainojās, ka nav atvedis vairāk viru. Indriķis sasveicinājās.
   Drīz vien visi sasniedza Garonnu un devās tai pāri tādā pašā veidā kā pāri Zērai.
   Bet tā kā Garonna ir daudz platāka, tad soļus piecdesmit vajadzēja peldēt. Taču otru krastu visi sasniedza bez kādiem starpgadījumiem.
   —       Pie velna! — iesaucās Čiko. — Jūsu vingrinājumi ir savādi, sire! Kaut gan jums ir tilti gan augšpus, gan viņpus Ažānas, jūs dodaties pāri peldus.
   —       Mīļais Čiko, mēs esam mežoņi, un mežoņiem daudz kas ir piedodams. Mans nelaiķa brālis Kārlis dēvēja mani par meža kuili. Bet meža kuilis nekad nenovēršas sāņus. Es attaisnoju savu palamu. Ja atgadās upe, dodos pāri. Ja savā priekšā sastopu pilsētu, apēdu to kā cepumu.
   Par šiem bearnieša jokiem visi sāka smieties.
   Nesmējās tikai monsieur Mornē, kurš jāja blakus karalim. Viņš apmierinājās ar smaidu, kas liecināja par viņa teicamo omu.
   —            Mornē šodien ir ļoti apmierināts, — iepriecinātais Indriķis iečukstēja Ciko ausi. — Viņš par manu joku pasmaidīja.
   Čiko nevarēja saprast, par ko vairāk smietiēs: vai par kungu, kas pūlējās sasmīdināt savu kalpu, vai par kalpu, ko tik grūti varēja uzjautrināt?
   Bet Čiko galvenā jūtoņa bija izbrina.
   Pusjūdzi aiz Garonnas no meža izjāja trīs jātnieki.
   —           O, vai šie kungi aiz greizsirdības negrib traucēt jūsu medības? — Čiko apvaicājās Indriķim.
   —           Tu atkal maldies, mans dēls, — atbildēja Indriķis. — Tie ir mūsu sirsnīgākie draugi no Pimerolas.
   —           Bet, sire, driz jums cilvēku būs vairāk nekā vilku mežā, kurā mājo vilki.
   —           Čiko, es sāku domāt, ka tie visi pulcējās, lai godinātu Francijas karaļa sūtni, — sacīja Indriķis.
   Čiko bija pārāk gudrs, lai nepamanītu, ka kopš kāda laika viņu mīlēja izjokot.
   Viņš gandrīz vai saskaitās.
   Vakarā viņi ieradās Moruā, un vietējie muižnieki, it kā jau iepriekš par karaļa ierašanos zinādami, bija sagatavojuši bagātu mielastu.
   Čiko vakariņās ņēma dzīvu dalību, jo kopš Nerakas neviens neko nebija ēdis.
   Indriķim bija sagatavots labākais kauss pilsētā. Puse jātnieku novietojās uz ielas Indriķa nama priekšā, otra puse apmetās aiz pilsētas.
   —  Kad mēs nonāksim medibu vietā? — Čiko apprasījās Indriķim.
   —  Tu esi pārāk ziņkārīgs! — atbildēja karalis.
   —  Nepavisam ne. Bet jāzina taču, kurp mēs dodamies.
   —           Ritā no rita uzzināsi. Bet gaidīdams liecies gulēt pa kreisi. Palūkojies pa labi — Mornē nezaudē laiku: viņš jau guļ.
   Tiklīdz ausa gaisma, zirgu pakavu troksnis pamodināja Čiko un Navarras karali.
   Vecs un cienījams muižnieks, pats vēlēdamies apkalpot karali, atnesa maizi ar medu un dzēriena krūzi.
   Vecā muižnieka kalpi apkalpoja Mornē un Čiko.
   Pēc brokastīm atskanēja taurētāja sauciens: „Zirgos!"
   —  Zirgos, zirgos! — iznācis no nama, atkārtoja karalis.
   Čiko izbrīnā redzēja, ka Indriķa pasvitai vēl bija pievienojušies pieci simti jātnieku.
   šie pieci simti bija ieradušies naktī.
   —           Tā jau vairs nav svita, — viņš aizrādīja karalim, — tas jau vesels karaspēks.
   —   Pacieties, pacieties, — Indriķis aizrādīja.
   Lorertā pievienojās seši simti kājnieku.
   —  Kājnieki! — iesaucās Čiko.
   —           Nepavisam ne, — Indriķis atsmaidīja. — Tie ir mani vanagu mednieki.
   Čiko savilka uzacis. Kopš šā brīža viņš klusēja.
   Divdesmit reizes Čiko ienāca prātā domas par bēgšanu. Bet Čiko pavadīja goda sardze, acīmredzot, godinot Francijas sūtni.
   Goda sardzei bija aizrādīts, ka Čiko ir ievērojama persona, un desmit jātnieki atkārtoja katru viņa kustību.
   Čiko tas nepatika, un viņš lūdza Indriķi viņu no tāda goda atbrīvot.
   —           Pats esi vainīgs, mans bērns, — Indriķis atbildēja. — Kāpēc no Nerakas gribēji aizbēgt! Es baidos, ka tu arī tagad to vari izdarīt.
   —  Sire, zvēru, ka es to pat negribu mēģināt.
   —  Ticu!
   —   Es jūtu, ka tā es nogrēkotos.
   —  Jūti?
   —  Jā, jo tagad es saprotu, kāpēc jūs vēlaties paturēt mani pie sevis. Es redzēšu daudz saistoša.
   —  Priecājos, ka mēs saprotamies.
   Tanī mirklī viņi iejāja Monkī, kur kājniekiem pievienojās četri lielgabali.
   —  Sirey šejienes vilki, droši vien, ir sevišķi radījumi, — Čiko sacīja karalim. — Vai tad lielgabali lemti viņiem, sirel
   —  O, tu arī tos ievēroji. Monkī iedzīvotāji karsti mīl vazāt šos Spānijā pirktos un slepeni atvestos lielgabalus visur līdzi, arī uz medībām.
   —   Kad mēs būsim galā?
   —    Rīt.
   —   Rīt!
   —  Tad mēs nokļūsim Kaorā?
   —  Jā.
   —   Bet ja jums, sire, ir jātnieki, kājnieki un lielgabali, kāpēc jūs aizmirsāt paņemt savu karaļa karogu? Tad mēs šiem zvēriem būtu parādījuši īstu godu.
   —  Tas nav aizmirsts, Čiko, tikai putekļu dēļ paslēpts audeklos. Bet ja tu vēlies to redzēt, es tev parādīšu. Attīt karogu! — karalis pavēlēja. — Monsieur Čiko grib aplūkot Navarras ģerboni.
   —  Nē, nē, nav vajadzīgs, — Čiko noraidīja. — Lai paliek vien satīts.
   —   Labi. Gan jau tu viņu redzēsi, — karalis piekrita.
   Otro nakti pavadīja Katisā gandrīz vai tāpat kā pirmo. Čiko neviens vairs nesekoja. Viņš apstaigāja pilsētu un aizgāja līdz priekšsardzei. No
   visām pusēm ieradās piecdesmit, simts un pusotra simta lieli pulciņi un pievienojās karaspēkam. Šai naktī sapulcējās kājnieki.
   —       Labi, ka mēs nedodamies uz Parīzi, — nodomāja Čiko, — citādi līdz turienei mēs sapulcētu simts tūkstošu lielu armiju.
   Otrā dienā pulksten astoņos rītā tūkstoš kājnieku un divi tūkstoši jātnieku lielais karaspēks tuvojās Kaorai.
   Bet pilsēta gatavojās aizstāvēties, jo iedzīvotāji bija brīdinājuši de Vezēnu.
   —       O, mums ir aizsteigušies priekšā, — iesaucās karalis, kam Mornē paziņoja šo jaunumu. — Nepatīkami!
   —       Mums būs jāizdara īsta aplenkšana, sire, — sacīja Mornē. — Mēs nogaidīsim, līdz mums vēl pievienojas kādi divi tūkstoši, lai vismaz izlīdzinātu spēkus.
   —        Sapulcēsim kara padomi, — sacīja Tirēns, — un ierīkosim ierakumus.
   Čiko vēroja un klausījās visu gluži izbijies.
   Navarras karaļa bēdīgais un ļaunais izskats liecināja, ka viņš ir slikts karotājs, un tas Čiko mazliet nomierināja.
   Indriķis klusēdams noklausījās visus padomus.
   Pēkšņi viņš pacēla galvu un pavēloši sacīja:
   —       Kungi, lūk, kas jādara. Mums ir trīs tūkstoši vīru, un divus jūs vēl gaidāt, monsieur Mornē?
   —   Jā, sire.
   —       Tas būs pieci tūkstoši. Pareizā aplenkumā divos mēnešos no viņiem nonāvēs vienu vai pusotru tūkstoti. Viņu nāve nepatīkami iespaidos pārējos, un mums būs jāatkāpjas. Atkāpjoties mēs zaudēsim tūkstoti. Ziedosim labāk piecus simtus un ieņemsim Kaoru tūlīt.
   —   Kādā veidā, sire? — jautāja Mornē.
   —        Mēs dosimies uz tuvākajiem Kaoras vārtiem. Šai gājienā mēs zaudēsim divus simtus vīru, bet būsim sasnieguši vārtus.
   —   Bet pēc tam, sire?
   —       Sasnieguši vārtus, mēs tos uzspridzināsim un iebruksim pilsētā. Pārējo izšķirs Dievs.
   Čiko izbailēs palūkojās uz Indriķi.
   —       Nezaudēsim laiku, kungi! — Indriķis pavēlēja. — Uz priekšu, kuri mani mīl!
   Čiko piegāja pie Mornē, ar kuru ceļā nebija paguvis parunāties, un pačukstēja:
   —   Vai jūs vēlaties, lai jūs visus nogalina, arī karali?
   —   Viņa augstībai ir teicamas bruņas!
   —       Es gan neticu, ka karalis būs tik nepacietīgs un pats dosies uz šo slaktiņu!
   Mornē paraustīja plecus un novērsās.
   — Nē, — Čiko noteikti nolēma, — es Mornē labāk cienu guļam, ne nomodā, klusējam, ne runājam. Tad viņš ir daudz pieklājīgāks.

   Divu lielgabala šāvienu atstatumā no cietokšņa Navarras karaļa nelielais karaspēks apmetās brokastīs.
   Divas stundas pēc brokasta bija nolemtas kareivju un virsnieku atpūtai.
   Divas stundas pēc saules rieta Indriķis pavēlēja saaicināt visus virsniekus viņa teltī.
   Viņš bija ļoti bāls un viņa rokas drebēja.
   —   Kungi, — viņš iesāka, — mēs ieradamies ieņemt Kaoru. Bet Kaora jāieņem uzbrukumā, vai jūs dzirdat,uzbrukumā? Izlaužat ceļu ar dzelzi un saviem ķermeņiem! Maršals Bīrons, kas zvērējis nogalināt visus hugenotus, stāv no šejienes četrdesmit piecas jūdzes. Vezēns būs viņam jau ziņojis par mūsu ierašanos. Pēc piecām vai sešām dienām viņš būs mūsu aizmugurē. Viņam būs līdzi desmit tūkstoši vīru, un mēs atrādīsimies starp divām ugunīm. Ja mēs ieņemsim Kaoru, mēs to sagaidīsim tāpat, kā mūs tagad sagaida Vezēns, tikai mums vairāk laimēsies. Pretējā gadījumā viņam pietiks koku, kur pakārt visus hugenotus, un mēs būsim spiesti sagādāt viņam šo prieku. Tāpēc pretī naidniekam, kungi! Es pats jūs vadīšu.
   Karaļa runa atstāja labu iespaidu: kareivji atbildēja priecīgiem kliedzieniem, virsnieku acīs kvēloja kareivīgas ugunis.
   —   Liels balamute, — Čiko prātoja. — Ar rokām viņš gan to neizdarītu. Nekas, palūkosim, kā viņam» veiksies.
   Navarras nelielais karaspēks sakārtojās gājienam. Karalis pienāca pie Čiko.
   —   Piedod, draugs, — viņš sacīja, — ka es tevi krāpu par vilku medībām. Bet karalis Indriķis negrib maksāt par savas māsas Margo pūru, un Margo apraud savu mīļo Kaoru. Ģimenes laimes dēļ jāizpilda sievas vēlēšanās, un es mēģināšu Kaoru ieņemt.
   —  Kāpēc viņa nevēlas mēnesi, ja jūs esat tik pakalpīgs vīrs? — Čiko zobojās.
   —   Viņas dēļ esmu gatavs visu izmēģināt, mīļais Čiko, — atbildēja bearnietis. — Es tā mīlu savu dievināto Margo.
   —   Palūkosim, kā jums veiksies!
   —    Čiko, nezobojies par nabaga bearnieti. Ja es nobīšos un tu to pamanīsi, nesaki ne vārda.
   —  Ja jūs nobīsities?
   —   Jā.
   —  Ja jau jums tāda daba, kāpēc jūs uzņematies līdzīgas lietas?
   —   Ko lai dara, ja ir vajadzīgs!
   —   Vezēns ir briesmīgs cilvēks!
   —   Es viņu labi pazīstu.
   —   Viņš nesaudzē nevienu.
   —   Tu tā domā, Čiko?
   —           Es esmu pārliecināts. Vienalga — vai sarkana, vai balta spalva pie cepures, viņš tikai kliedz: uguni!
   —  Tu domā par manu balto cepuri?
   —  Jā, sire, un tā kā jums vienīgojam ir tādas krāsas cepure..,
   —   Tad?
   —   Es ieteiktu to noņemt.
   —           Bet, mans draugs, es to tikai tāpēc uzliku, lai mani pazītu, un, ja es to noņemšu…
   —  Tad?
   —  Tad nesasniegšu savu mērķi, mījais Čiko.
   —  Tātad jūs cepuri nenoņemsit?
   —   Nenoņemšu!
   Šos vārdus teikdams, Indriķis drebēja vēl vairāk, ne kā ar virsniekiem sarunājoties.
   —           Pārdomājiet, kamēr vēl ir laiks, — aizrādīja Čiko, nesaprazdams vārdu un kustību pretrunību. — Tā jūs nevarat kāpt zirgā.
   —   Vai es esmu ļoti bāls, Čiko? — karalis apvaicājās.
   —   Kā līķis.
   —   Labi!'
   —   Kā, labi?
   —   Būs labi!
   Šai mirklī atskanēja cietokšņa lielgabala šāviens, kam sekoja musketu šāvieni. Ar to Vezēns atbildēja uz priekšlikumu padoties.
   —    Zirgu! Manu zirgu! — Indriķis skarbā balsī pavēlēja. Čiko skatījās un klausījās, bet neko nesaprata. Indriķis tūlīt nevarēja uzlēkt zirgā.
   —   Čiko, kāp arī tu zirgā. Vai tad tu vairs neesi karavīrs?
   —   Nē, sire.
   —   Tad dosimies kopā aplūkot kauju.
   Čiko paraustīja plecus un uzlēca skaistā spāņu zirgā, ko viņam pieveda karaļa kalpi.
   Indriķis aizaulekšoja. Čiko viņam sekoja.
   Savā mežā karaspēka priekšā Indriķis pacēla cepures sejas aizsargu.
   —   Attiniet karogu! Jauno karogu! — viņš drebošā balsī uzsauca.
   Gaisā uzvijās jauns karogs ar Navarras un Burboņu ģerboņa smaili.
   Baltā karoga vienā pusē bija izšūtas zelta ķēdes zilā laukumā, bet otrā pusē — zelta lilijas.
   —   Lūk, jaunais karogs, kas cietīs negodu, — nodomāja Čiko.
   Šai brīdī, kā atbilde Čiko domām, atskanēja lielgabala šāviens, un lode, nolidojusi desmit soļus garām karalim, izšķaidīja veselu kājnieku rindu.
   —   Deviņas raganas! — iekliedzās karalis. — Vai tu redzi, Čiko?
   Un viņa zobi drebēja.
   —   Viņam kļūst nelabi! — Čiko nosprieda.
   Pēkšņi Indriķis piespieda piešus un baltais zirgs pieauļoja simts soļus no cietokšņa sienas, ko apgaismoja sarkanas liesmas, kuras jundīja lielgabali.
   Mornē no sava kunga neatkāpās ne soli.
   Čiko viņiem sekoja.
   Trijiem vadoņiem traucās pakaļ iedvesmotie jaunie muižnieki hugenoti un kliedza:
   —   Lai dzīvo Navarra!
   Priekšgalā jāja vikonts Tirēns ar žagaru saini uz zirga kakla.
   Ikviens piesteidzās un zem paceļamā tilta izraktajā grāvī iesvieda sasietos žagarus. Grāvis drīz vien piepildījās.
   Lielgabalnieki, no četrdesmit vīriem trīsdesmit zaudējuši, bija paguvuši palikt zem cietokšņa vārtiem sprāgstvielas.
   Lielgabalu šāviņi un musketu lodes svilpoja ap Indriķi kā ugunīga vētra. Vienā mirklī ap viņu gulēja divdesmit līķi.
   —            Uz priekšu, uz priekšu! — viņš kliedza, iejādams lielgabalnieku vidū. Kad viņš aizsniedza grāvja malu, pirmais sprāgstvielu lādiņš iedragāja vārtus divās vietās.
   Lielgabalnieki aizdedzināja otru lādiņu.
   Kokā parādījās jauna sprauga. Bet tai pašā mirklī visās trijās spraugās parādījās arkebūzu stobri un apbēra kareivjus un virsniekus ar lodēm.
   Ļaudis krita ap karali kā nopļautas vārpas.
   —   Sire, — Čiko aizmirsies aicināja, — sire, Dieva dēļ, atstājiet šo elli.
   Mornē klusēja. Viņš lepojās ar savu drošsirdīgo skolnieku, kas centās
   viņu pat pārspēt.
   Pēkšņi Indriķis juta, ka viņa pieri pārklāj salti sviedri un acis sāk aizmigloties.
   —   Nolādētais raksturs! — viņš iesaucās. — Bet tu jau nu neuzvarēsi!
   Viņš nolēca no zirga un uzkliedza:
   —   Cirvi, cirvi!
   Un ar spēcīgu roku viņš sāka cirst musketu stobrus, ozolkoka nocietinājuma paliekas un vara savienojumus.
   Beidzot nogāzās viens baļķis, tad puse vārtu, tad daļa sienas, un iebrukumā traucās simtiem karavīru kliegdami:
   —   Navarra, Navarra! Kaora ir mūsu! Lai dzīvo Navarra!
   Čiko uzmanīja karali. Viņš bija ar to zem vārtu spraišļa, kur Indriķis bija ieskrējis kā viens no pirmajiem. Bet pēc katra šāviņa viņš redzēja, ka Navarrus karalis satrūkstas.
   —           Deviņas raganas! — Indriķis pārskaities kliedza. — Vai tu vēl esi redzējis līdzīgu gļēvuli, Čiko?
   —           Nē, sire, — Čiko atbildēja, — es vēl nekad neesmu redzējis tādu gļēvuli kā jūs! Tas ir drausmīgi!
   Tanī brīdī Vensena kareivji mēģināja aizdzīt Indriķi un viņa priekšpulkus no vārtiem un apkārtnes namiem.
   Indriķis tos sagaidīja ar zobenu rokā.
   Bet ielenkto bija daudz, un tiem izdevās Indriķa karaspēku aizdzīt pāri grāvim.
   —           Deviņas raganas! — karalis kliedza. — Mans karogs atkāpjas! Tad es pats to nesīšu!
   Un viņš izrāva karogu no karognesēja rokām, pacēla gaisā un pirmais iejāja pilsētā, gandrīz vai sapīdamies karoga platajās krokās.
   —   Bīsties, drebi nu, gļēvuli! — viņš sauca.
   Lodes šķindēja pret viņa bruņām un plosīja karogu.
   Tirēns, Mornē un simti citu ielauzās pilsētā un traucās pakaļ karalim.
   Lielgabali apklusa. Tagad vajadzēja cīnīties vīram pret vīru.
   Ieroču šķindoņu, musketu šāvienus un dzelzs žvadzoņu nomāca Vezēna balss.
   —           Rociet grāvjus! Aizsprostojiet ielas! Šaujiet no namiem! — viņš kliedza.
   —            O, ielenkums ir beidzies, nabaga Vezēn, — noteica Tirēns, kas varēja saklausīt komandanta pavēles.
   Un viņš izšāva no pistoles un ievainoja Vezēnu rokā.
   —           Tu maldies, Tirēn, — atbildēja Vezēns. — Kaora var izturēt vēl divdesmit tādus aplenkumus. Un ja jūs vienu esat īstenojuši, tad vēl tomēr paliek deviņpadsmit.
   Vezēns aizstāvējās piecas dienas un naktis, atkāpdamies soli pa solim, atstādams ielu pēc ielas.
   Par laimi Navarras Indriķa austošajai slavai, Vezēns pārāk uzticējās cietoksnim un Kaoras karaspēkam un neziņoja maršalam Bīronam.
   Šīs piecas dienas Indriķis komandēja kā vienkāršs virsnieks un cīnījās kā īsts kareivis. Šīs piecas naktis viņš atpūtās uz akmeņiem un pamodās ar cirvi rokā.
   Katru dienu ieņēma ielas, laukumus vai šķērsielas. Katru nakti ielenktie mēģināja atgūt dienā zaudēto.
   Beidzot ceturtās dienas nakti šķita, ka nogurušais pretinieks ļaus hugenotu karaspēkam atpūsties.
   Bet tagad uzbruka Indriķis, ieņēma kādu nocietinātu vietu, un zaudēja septiņus simtus vīru.
   Gandrīz vai visi labākie virsnieki bija ievainoti.
   Tirēnu plecā bija ievainojusi arkebuzas lode, Mornē galvu bija ķēris akmens, un viņš tik tikko bija paglābies no nāves.
   Vienīgi karalis bija neskarts. Bailes tagad aizstāja pārgalvīga pārdrošība.
   Vēl vajadzēja ieņemt tikai komandanta māju. Indriķis devās turp. Viņu pavadīja drūmais Čiko, kas šajās piecās dienās bija redzējis jaunā valdnieka nama rēgu, kurš vēstīja par Valuā bojāeju.
   —           Par ko tu domā,,Čiko? — jautāja karalis, pacēlis sejas aizsargu un it kā sūtņa dvēselē ieskatīdamies.
   —           Sire, — Čiko skumji nomurmināja, — es domāju, ka jūs esat īsts karalis.
   —            Bet es, sire, teikšu, — iesaucās Mornē, — ka jūs esat bezprātis. Jūs bez cimdiem un atsegtu seju stāvai tieši ložu lietū! Palūkojiet, vēl viena lode!
   Šajā mirkli tiešām kāda lode norāva Indriķa cepurei vienu spalvu.
   Karali ielenca desmit Vensēna personīgās sardzes kareivji. Viņiem nebija izejas, un tie šāva tieši virsū un ne vienu nesaudzēja.
   Karaļa zirgu nogalināja. Mornē zirgam ievainoja kāju.
   Karalis nokrita, un pret viņa krūtīm pavērsās desmit zobenu.
   Vienīgi Čiko bija palicis neievainots.
   Viņš nolēca zemē, traucās uz priekšu un tik veicīgi sāka vicināt savu zobenu, ka tuvākos uzbrucējus piespieda atkāpties.
   Tad viņš piecēla zirga sedlojumā iestrēgušo Indriķi, nodeva viņam savu zirgu un teica:
   —           Sire, esiet liecinieks Francijas karalim, ja es arī izņēmu pret viņu zobenu, tad tomēr ar to nevienam nepieskāros.
   Indriķis ar asarām acīs apskāva Čiko.
   —           Deviņas raganas! — viņš sauca. — Tu-būsi mans, Čiko! Tu dzīvosi, tu mirsi ar mani, mans bērns!
   —           Sire, es kalpoju tikai savam karalim, — atbildēja Čiko. — Laime viņu atstāj, bet es palikšu viņam uzticīgs arī nelaimē. Ļaujiet man viņam kalpot, neatņemiet viņam pēdējo draugu!
   —           Čiko, es tev paklausu! Tu man esi dārgs, un pie Francijas Indriķa tavs draugs būs Navarras Indriķis.
   —           Pateicos, sire, — Čiko vienkārši atbildēja un godbijīgi noskūpstīja karaļa roku.
   —      Tagad tu redzi, ka Kaora ir mūsu, — karalis sacīja. — Monsieur Vezēns mūs piespieda nogalināt visus viņa kareivjus. Bet es drīzāk likšu iet bojā visiem manējiem un arī pats- miršu, nekā atkāpšos.
   Šie draudi nebija vajadzīgi. Tirēna vadībā karaspēks Vezēnu sagūstīja.
   Pilsēta padevās.
   Indriķis satvēra Čiko aiz rokas un ieveda viņu kādā sašautā namā, kur sūtnim pasniedza vēstuli Francijas karalim.
   Vēstuli sliktā latīņu valodā, karaļa diktētu, bija rakstījis Mornē, un tā beidzās ar šādiem vārdiem:
   „Tavs aizrādījums man noderēja. Es savējos pazīstu, pazīsti tu savus piekritējus. Čiko pastāstīs pārējo".
   —      Tagad, mīļais draugs, — Indriķis turpināja, — apskaujiet mani, bet sargieties notraipīties, jo es esmu notašķījies ar asinīm kā gaļas tirgotājs. Es jums kaut ko piedāvātu, bet pēc jūsu acīm jau redzu, ka jūs to nepieņemsit. Ņemiet manu gredzenu: es jums dāvinu to un vairāk neaizturu. Steidzieties uz Franciju! Ar savu piedzīvojumu stāstu jūs gūsit teicamas sekmes.
   Čiko paņēma gredzenu un devās projām. Viņam vajadzēja trīs dienas, lai pārliecinātos, ka nav sapņojis un nepamodīsies dārzā pie sava nama Parīzē, kur monsieur Žojēzs bija skandinājis mīlas serenādi.

   Vensēnā tik drosmīgi izvairījies no briesmām, karalis atgriezās Luvrā domīgs un norūpējies, nodevās lūgšanām un aizmirsa pateikties virsniekiem un padevīgajiem sargiem, kas viņu bija glābuši no bīstamās situācijas.
   Viņš ātri noģērbās un apgūlās, it kā steigdamies nomierināties, lai gūtu spēkus nākamai dienai.
   Epernons, kas palika karaļa guļamistabā ilgāk par citiem, cerēdams iegūt valdnieka pateicību, atstāja to visai saīdzis.
   Luanjaks, kas stāvēja aiz durvīm un gaidīja Epernona pavēles, tās nesaņēmis, griezās pret četrdesmit pieciem un skarbi sacīja:
   — Jūs vairs karalim neesat vajadzīgi, kungi. Ejiet gulēt!
   Pulksten divos no rītā visa Luvra gulēja dziļā miegā.
   Atgadījumu rūpīgi noklusēja, un par to neviens neuzzināja. Parīzieši mierīgi gulēja, nenojauzdami, ka viņi tik tikko nebija pieredzējuši valdnieka nama maiņu.
   Epernons arī nedevās izjādē pa pilsētu, bet sekoja sava pavēlnieka priekšzīmei un klusēdams apgūlās.
   Vienīgi Luanjaks, ko pat zemestrīce nebūtu traucējusi izpildīt pienākumu, apstaigāja šveiciešu un franču kareivju sardzi.
   Šai naktī par trim niecīgiem pārkāpumiem sodīja kā par vislielākajiem noziegumiem.
   Otrā rītā Indriķis parasto divu šķīvju vietā izēda četrus šķīvjus buljona un pavēlēja ataicināt O un Vilkjēru, lai tie ierastos sastādīt jauno finansu ediktu.
   Beidzot pulkstenis nosita trīs pēcpusdienā.
   Karalis lika pasaukt Epernonu.
   Viņam atbildēja, ka hercogs apskata vieglo kavalēriju.
   Viņš prasīja pēc Luanjaka.
   Luanjaks aplūkoja no Limožas atvestos zirgus.
   Visi gaidīja, ka šī divkārtējā neveiksme karali saniknos.
   Bet tas nenotika. Indriķis sāka svilpot savu iemīļoto mednieku dziesmiņu, ko labā omā arvien darīja.
   Viņš lika pasniegt pusdienas un pavēlēja lasīt garīga satura grāmatas.
   Tad viņš grezni saģērbās un devās uz savu kabinetu, kur viņu gaidīja viss galms.
   Galminieki bija kā kalnu iemītnieki, kas nojauta vētras tuvošanos un beigas: vēl neviens karali nebija ne redzējis, ne dzirdējis.
   Abas karalienes māca nemiers.
   Bālā un skumjā Katrīna saņēma sveicienus un runāja strauji un skarbi.
   Luīza de Vodemona neko neredzēja un nedzirdēja. Bija mirkļi, kad jaunā sieviete tik tikko nezaudēja samaņu.
   Karalis ienāca.
   Visi ievēroja viņa dzirkstošās acis un sārto seju.
   Tas liecināja par viņa šķietami labo omu, kas drūmajās sejās atstāja to pašu iespaidu, ko saules stars uz rudenī nodzeltējušām lapām.
   Tanī brīdī viss iemirdzējās zeltā un iekvēlojās purpurā.
   Indriķis tik laipni noskūpstīja roku savai mātei un sievai, it kā viņš būtu tikai Anžū hercogs, pateica tūkstošiem cildinājumu dāmām, kas no līdzīgām laipnībām bija atradušas, un pats personīgi piedāvāja viņām žāvētus augļus.
   — Visi baidījās par jūsu veselību, mans dēls, — sacīja Katrīna, uzmanīgi vērdamās karali, it kā gribēdama pārliecināties, vai sejas krāsa ir vienkāršs sārtums un vai labā oma nav tikai izlikšanās.
   —   Un visi ir maldījušies, madame, — atbildēja karalis. — Es vēl nekad neesmu juties tik vesels.
   —    Kādam laimīgam gadījumam jāpateicas par jūsu veselības uzlabošanos? — Katrīna nemierīgi apvaicājās.
   —   Tam, ka es daudz smējos, — karalis atbildēja.
   Galminieki saskatījās, it kā karalis būtu izteicis kaut ko neprātīgu.
   —    Daudz smējāties? Jūs varat daudz smieties? — Katrīna sausi jautāja. — Tas tiešām norāda, ka jūs esat laimīgs. Bet par ko jūs tik jautri smējāties?
   —   Vaķar vakarā es biju izbraucis uz Venzēnas mežu.
   —   Zinu.
   —   Jūs zinājāt?
   —   Jā, mans dēls, es par jums interesējos. Ceru, ka nebūšu pateikusi neko jaunu.
   —    Es izbraucu uz Venzēnas mežu. Braucot atpakaļ, mani lāpneši ziņoja, ka ceļā mirdzot pretinieku karaspēka musketes.
   —   Ienaidnieka karaspēks uz Venzēnas ceļa?
   —   Jā, māmiņ.
   —   Kur?
   —    Iepretim jakobīņu klostera dīķim, blakus mūsu labās svainienes mājai.
   —    Blakus hercogienes Monpansjē mājai? — Luiza de Vodemona iesaucās.
   —    Jā, blakus Belesbatai. Es drošsirdīgi tuvojos, lai cīnītos, un ieraudzīju…
   —   Mans Dievs, turpiniet sire\ — sacīja tiešām uztrauktā karaliene.
   Katrīna salti valdījās.
   —   Ieraudzīju veselu mūku brālību, — turpināja karalis, — kas ar ieročiem rokās un īstiem kara saucieniem mani sveica.
   Kardināls de Zojēzs iesmējās. Viss galms sekoja viņa piemēram.
   —   Smejieties, smejieties vien, — sacīja karalis. — Francijā ir desmit tūkstoši mūku, un vajadzības gadījumā es viņus pārvērtīšu desmit tūkstoš musketieros. Tad es jūs, kardināl, iecelšu par šo noskūto musketieru pavēlnieku.
   —   Es to pieņemu, sire. Jums es arvien esmu gatavs kalpot.
   Karaļa un kardināla sarunas laikā dāmas palocīdamās viena aiz otras
   atstāja istabu. Karaliene ar savām pavadonēm viņām sekoja.
   Palika tikai māte karaliene. Indriķa jautrībā viņa bija atminējusi vēlēto mīklu…
   —    Karaliene, — karalis pēkšņi ierunājās, — kas gan noticis ar jūsu brāli Busāžu?
   —   Nezinu, sire.
   —   Nezināt?
   —           Es viņu gandrīz vai nemaz neredzu, es viņu nemaz neredzu, — atbildēja kardināls.
   —   Es esmu šeit, sirel — no istabas dibena atskanēja skumja balss.
   —   Lūk, viņš! — iesaucās Indriķis. — Nāciet šurp, grāf!
   Jauneklis paklausīja.
   —           Goda vārds, katrs cilvēks teiks, ka tas neesat jūs, bet jūsu ēna, — karalis izbrīnā aizrādīja.
   —           Sire, viņš daudz strādā, — norūca kardināls, pats pārsteigts par brāļa pārmaiņu vienā nedēlā.
   Busāžs bija bāls kā vaska tēls. Tērpa zīds un mežģīnes tik tikko slēpa kalsno un novārgušo ķermeni.
   —   Nāciet šurp, mīļais, — sacīja karalis.
   —            Pateicos, kardināl, par lasīšanu. Līdzīgos gadījumos es aicināšu tikai jūs.
   Kardināls saprata, ka Indriķis grib palikt divatā ar Busāžu, un aizgāja.
   Zālē palika tikai māte karaliene, Epernons un Busāžs.
   Pie durvīm stāvēja Luanjaks.
   Karalis apsēdās un sacīja Busāžam:
   —           Grāf, kāpēc jūs slēpjaties aiz dāmām? Vai jūs nezināt, ka mums arvien patīk jūs redzēt?
   —           Sire, es neprotu izrādīt savu pateicību, — jauneklis, godbijīgi palocīdamies, atbildēja.
   —           Kāpēc jūs vairs neredz Luvrā? Es par jums sūdzējos jūsu brālim kardinālam, kas izrādījās ļoti izglītots.
   —           Ja Jūsu Majestāte mani neredzēja, tad tikai tāpēc, ka negribējāt paskatīties kabineta attālākajā stūrī. Es arvien tur stāvu, jums izejot. Es arī esmu klāt, kad Jūsu Majestāte pamostas, un godbijīgi jūs sveicu, kad atgriežaties no valsts padomes sēdes. Šis pienākums man ir svēts, un es to arvien izpildīšu.
   —   Un tas tevi tā skumdina? — Indriķis draudzīgi jautāja.
   —   Jūsu Majestāte nedrīkst tā domāt, — jauneklis atbildēja.
   —   Nē, tu un tavs brālis, jūs abi mani mīlat.
   —   Sirel
   —           Un arī es jūs mīlu. Busāž, zvēru, ka tu būsi laimīgs, kad arī es vairs nesaukšos par Francijas karali.
   —   Es — laimīgs? Sire, tas nav iespējams, — jauneklis rūgti atteica.
   —   Kāpēc ne?
   —   Mana laime nav atkarīga no cilvēkiem.
   —            Busāž, — karalis turpināja, — es būšu jūsu vecākais brālis. Uzticieties man, ticiet, ka mana vara atradīs zāles visam, izņemot nāvi.
   —           Sire, — jauneklis nokrita ceļos, — sire, nemulsiniet mani. Manas bēdas nav dziedināmas, jo tās ir mans vienīgais prieks.
   —   Busāž, jūs esat neprātīgs, ar savām iedomām jūs sevi nonāvējat.
   —   Zinu, sire, — jauneklis mierīgi atbildēja.
   —   Vai tā nav mīla? — karalis mazliet nepacietīgi iesaucās.
   —   Šo laimi man neviens nevar sagādāt.
   —   Par ko tu skumsti?
   —  Tāpēc, ka nevaru šo laimi iegūt.
   —           Pamēģini, mans bērns. Tu esi bagāts, jauns un tīkams. Kura sieviete gan var pretoties skaistumam, mīlai un jaunībai? Tādas sievietes nav, Busāž, un nevar būt. Neskumsti. Es tev palīdzēju, kā palīdzēju tavam brālim. Simts tūkstoš ekiju mani nesaistīs.
   Busāžs satvēra karaļa roku un noskūpstījato.
   —           Ja Jūsu Majestātei kādreiz vajadzēs manas asinis, — viņš sacīja, — es tās ziedošu līdz pēdējai pilei, lai pierādītu pateicību par labvēlību, no kuras tāpat atsakos.
   Indriķis III īgni novērsās.
   —            Tiešām, — viņš sacīja, — Žojēzi ir stūrgalvīgāki par Valuā. Viens katru dienu staigā ar bālu seju un zilganām acīm. Man būtu lielisks galms, ja visi izskatītos līdzīgi!
   —           Sire, neraizējieties! — jauneklis iesaucās. '— Drīz vien mana seja būs drudžaini sārta, un visu domās, ka es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē.
   —   Bet es zināšu patiesību, stūrgalvi, un skumšu.
   —   Vai es drīkstu iet? — Busāžs jautāja.
   —  Jā, mans bērns, ej un esi vīrišķīgāks.
   Jauneklis noskūpstīja karaļa roku, palocījās mātei karalienei, lepni pagāja garām Epernonam un izgāja ārā.
   Tiklīdz viņš bija pārkāpis slieksni, karalis uzsauca:
   —   Aizslēdziet durvis, Nembū!
   Šveicietis pavēli izpildīja.
   Tad karalis piegāja pie hercoga Epernona, uzsita tam pa plecu un
   sacīja:
   —           Lavelet, šovakar tu izdalīsi saviem četrdesmit pieciem naudas balvu un atlaidīsi viņus papriecāties. Viņi mani izglāba.
   —   Izglāba! — Katrīna izbrīnā iesaucās.
   —   Jā, māmiņ. Pajautājiet Epernonam!
   —   Es pajautāšu jums pašam, tas būs prātīgāk.
   —           Tad klausieties! Mūsu mīļā svainiene, jūsu drauga, hercoga Gīza, māsīca… Nevairieties, nevairieties, viņš ir jūsu draugs.
   Katrīna pasmaidīja.
   Karalis redzēja šo smaidu, savilka lūpas un turpināja:
   —   Jūsu drauga Gīza māsa vakar bija sarīkojusi man slazdus.
   —   Slazdus?
   —   Jā, vakar vakarā mani tik tikko nesagūstīja.
   —   Kas? Hercogs Gīzs?
   —   Jūs neticat?
   —   Nē, neticu.
   —     Epernon, izstāsti māmiņai visu notikumu. Ja es turpināšu, viņa tikai raustīs plecus, bet es saskaitīšos. Sveika, māmiņ! Mīliet Gīzu, cik vien jums tīk. Tikai atcerieties, ka Salseds jau dabūja baudīt moku ratu!
   —   Protams.
   —  Lai arī Gīzs to neaizmirst.
   Karalis paraustīja plecus un atgriezās savās istabās.
   XIII
   Baltā un sarkanā spalva
   Pulkstenis rādīja astoto vakara stundu. Brikē vientuļais namiņš skumji slējās pret mākoņainajām debesīm.
   Sis nams, sava saimnieka pamests, bija īsts kaimiņš noslēpumainajam namam, par kuru mēs jau runājām un kas pacēlās tieši iepretim.
   Netālu atskanēja skaļa tērauda šķindoņa, neskaidras balsis un zviegšana, it kā alu niķi veiktu kādu darbu.
   Šis troksnis saistīja kādu jaunekli violetā cepurē ar sarkanu spalvu un pelēkā mētelī. Skaistais kavalieris bridi nostāvēja klausīdamies, bet tad domīgs pievērsās Roberta Brikē mājai.
   Gluži pretēju mūziku radīja trauku troksnis, pavāru un viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks" saimnieka Furnišāna kliedzieni, kurš rūpējās par sagatavotajiem ēdieniem. Spiedzēja bija Furnišāna kundze, kas uzraudzīja savu istabu iekārtošanu.
   Jauneklis violetajā cepurē palūkojās uz uguni, paostīja cepešu smaržu, paskatījās caur logu aizķariem un atkal pagāja nost, lai visu atkārtotu no jauna.
   Bet šī šķietami bezrūpīgā pastaiga nekad nepārsniedza zināmas robežas. Tā bija ūdens tērce, kas tecēja pāri ielai no Roberta Brikē mājas uz noslēpumaino namu.
   Aiz robežas stāvēja cits jauneklis melnā cepurē ar baltu spalvu un violetā mēteli. Viņš kā sargkareivis bija satvēris zobenu un ar bargu skatienu aplūkoja pirmo jaunekli.
   Likās, ka jauneklis ar sarkano spalvu otru nemaz nemanīja, ko gan bija grūti iedomāties, lai gan viņu ļoti saistīja «Drošsirdīgā bruņinieka" viesnīca.
   Beidzot jauneklim ar balto spalvu pacietība zuda, un viņš, lai saistītu sarkanās spalvas īpašnieku, to pagrūda.
   Jauneklis pacēla galvu un sava pretinieka sejā vēroja neizsakāmu īgnumu.
   Tas viņā radīja atziņu, ka viņš jaunekli kaut kā traucē. Viņā pamodās vēlēšanās uzzināt — kā.
   Jauneklis uzmanīgi aplūkoja Brikē namu. Tad viņš paskatījās uz pretējo māju.
   Beidzot viņš pagrieza cilvēkam ar balto spalvu muguru un pievērsās maitre Furnišāna pavarda ugunij.
   Cilvēks ar balto spalvu, apmierināts par sava pretinieka atkāpšanos, sāka staigāt no vakariem uz rītiem, turpretim sarkanā spalva staigāja no rītiem uz vakariem. Vienīgi mazā tērcīte viņus norobežoja no saduršanās ar degunu pret degunu.
   Baltā spalva acīm redzamā nepacietībā saskrulēja savas mazās ūsiņas.
   Sarkanā spalva izlikās pārsteigta, bet pēc tam no jauna sāka skatīties uz noslēpumaino namu.
   Tad staigāšana turpinājās.
   Kā divi vēja dzīti mākoņi jaunekļi beidzot atkal tuvojās tērcei un šoreiz apstājās viens otram iepretim, gatavi drīzāk nomīt viens otra kājas, bet nepiekāpties.
   Nepacietīgākais — baltā spalva — pārkāpa pāri tērcei un piespieda sarkano spalvu atkāpties. Tas šādu pārdrošību nebija paredzējis un tik tikko nezaudēja līdzsvaru.
   —           O, mīļais monsieur, vai jūs esat zaudējis prātu vai ari vēlaties mani apvainot?
   —           Mīļais monsieur, es gribēju jums atgādināt, ka jūs mani traucējat! Man pat likās, ka jūs to jau nojautāt.
   —           Nepavisam ne, mīļais monsieur, jo es parasti nekad neievēroju, to ko nevēlos ievērot.
   —           Bet ir tomēr tādi priekšmeti, o jūs ievērojat, ja tie pamirdz acu priekšā.
   Jauneklis atmeta savu mēteli un izvilka zobenu, ko apspīdēja mēness, kas tanī brīdī parādījās starp mākoņiem.
   Sarkanā spalva nepakustējās.
   —            Var domāt, ka jūs savu zobenu izvelkat pirmo reizi, — viņš paraustīja plecus. — Jūs tik steidzīgi gribat uzbrukt cilvēkam, kas neaizsargājas.
   Sarkanā spalva mierīgi pasmaidīja, kas pretinieku vēl vairāk sakaitināja.
   —   Kāpēc jūs man traucējat staigāt pa šo ielu?
   —   Tāpēc, ka man tas nepatīk.
   —   Jums tas nepatīk?
   —   Protams.
   —            Jūs neviens netraucē! Vai jums karalis ir atļāvis staigāt tikai pa Brisē ielu?
   —   Kas jums par daļu?
   —   Kas man par daļu? Es esmu uzticams pavalstnieks un savus pienākumus ievēroju.
   —  Jūs zobojaties!
   —   Varbūt! Jūs draudat?
   —   Es jums jau teicu, ka jūs man traucējat, un, ja jūs neaiziesit labprātīgi, es lietošu varu.
   —  To mēs vēl redzēsim, mīļais monsieurl
   —  Velns lai parauj! Es jau gaidu veselu stundu!
   —   Monsieur, es jūs brīdinu. Ja jau jūs vēlaties, es labprāt iemīļošu zobenus, bet neaiziešu.
   —   Mīļais monsieur, — baltā spalva savicināja zobenu, — mani sauc grāfs Indriķis de Busāžs. Es esmu hercoga Žojēza brālis. Es jums vēlreiz jautāju: vai jūs gribat aiziet?
   —   Mīļais monsieur, — sarkanā spalva atbildēja, — mans vārds ir vikonts Ernotons de Šarmēns. Jūs man netraucējat un varat palikt.
   Busāžs mirkli padomāja, tad ielika zobenu makstī un sacīja:
   —  Atvainojiet, mīlas dēļ es esmu zaudējis prātu.
   —  Arī es esmu iemīlējies, — atbildēja Ernotons, — bet es gan sevi neatzīstu par vājprātīgu.
   Indriķis nobālēja.
   —  Jūs arī esat iemīlējies?
   —  Jā.
   —   Un jūs atzīstaties?
   —   Vai tas ir kāds noziegums?
   —   Un tā, ko jūs mīlat, dzīvo šajā ielā?
   —  Jā.
   —   Dieva dēļ, monsieur, sakiet, ko jūs mīlat!
   —   O, Busāž, jūs ļoti labi zināt, ka muižnieks nedrīkst atklāt noslēpumu, no kura tikai puse pieder viņam.
   —   Pareizi. Atvainojiet, monsieur Šarmēn. Bet zem saules nav nelaimīgāka par mani.
   Šajos jaunekļa vārdos bija tik daudz īstu jūtu un izmisuma, ka aizkustinātais Ernotons sacīja:
   —  Tagad es saprotu, ka mēs esam sāncenši.
   —   Liekas gan.
   —   Hm! — Ernotons nopūtās. — Ja jau tā, tad man ir jābūt vaļsirdīgam.
   Zojēzs nobālēja un ar roku pieskārās pierei.
   —   Man nolikta satikšanās, — Ernotons atzinās.
   —  Satikšanās?
   —  Jā.
   —  Šajā ielā?
   —   Šajā ielā.
   —   Jums ir zīmīte?
   —   Skaista rokraksta īpašnieka parakstīta.
   —   Sievietes rokraksta?
   —   Ne, vīrieša.
   —   Vīrieša? Ko tas nozīmē?
   —           Man nolikta satikšanās ar sievieti, bet zīmīti ir parakstījis vīrie­tis." Tas nav vis noslēpumaini, bet gan cildeni: viņai droši vien ir sekretārs.
   —   Viņa! — Indriķis izdvesa. — Turpiniet, lūdzu turpiniet!
   —           Jūs tā lūdzat, ka es nevaru atteikt. Es jums pateikšu zīmītes saturu.
   —   Klausos.
   — Jūs redzēsit, vai tā ir līdzīga jūsējai.
   —           Diezgan, monsieur, apžēlojieties! Es neesmu saņēmis nevienu zīmīti… man nav nolikta satikšanās.
   Ernotons izvilka no maka mazu zīmīti un sacīja:
   —           Lūk, zīmīte… bet tādā tumsā neko nevaru saskatīt. Taču es saturu atceros. „Monsieur Ernoton! Mans sekretārs jums paziņos, ka es labprāt vēlos ar jums satikties. Jūsu labās īpašības esmu pienācīgi novērtējusi." Pēdējais teikums ir pat pasvītrots.
   —   Un jūs gaidāt?
   —   Es gaidu.
   —   Tātad jums ir jāatver durvis?
   —   Nē, no loga jāatskan trīs svilpieniem.
   Indriķis drebēdams uzlika roku uz Ernotona pleca, ar otru norādīja uz noslēpumaino māju un jautāja:
   —   No turienes?
   —           Nē, — atbildēja Ernotons, norādīdams uz viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks" tornīti.
   Indriķis priekā iekliedzās.
   —           Palieciet sveiki, mīļais monsieur, — jauneklis satvēra sarkanās spalvas roku.
   • Pēc īsa mirkļa piebilda:
   —           Piedodiet par manu nepieklājību! Mīlētājam pasaulē ir tikai dievi­nātā sieviete. Es biju iedomājies, ka arī jūs gribat viņu satikt.
   —           Man nav ko piedot, — Ernotons smaidīdams sacīja, — jo arī es nodomāju tāpat.
   —           Un jūs bijāt tik pacietīgs, tik pacietīgs, ka neko neteicāt? O, jūs nemīlat!
   —           Es negribēju uztraukties, bet mazliet noskaidrot apstākļus. Šīs sabiedrības dāmas ir tik iedomīgas, bet noslēpumainība ir tik valdzinoša!
   —   Jūs tā nemīlat kā es, monsieur Šarmēn, bet tomēr…
   —   Tomēr?
   —   Tomēr jūs esat daudz laimīgāks.
   —   Tātad tajā namā dzīvo cieta sirds?
   —            Monsieur Šarmēn, es jau mīlu trīs mēnešus, bet neesmu dzirdējis pat viņas balsi.
   —   Velns lai parauj! Bet atvainojiet…
   —   Ka ir?
   —   Vai nedzirdējāt svilpienu?
   —   Tiešām.
   Jaunekļi sāka klausīties. No «Drošsirdīgais bruņinieks" viesnīcas atskanēja otrs svilpiens.
   —   Grāf, — sacīja Ernotons, — jūs piedosit, ja es jūs atstāšu.
   Atskanēja trešais svilpiens.
   Ernotons ātri aizsteidzās, un viņa sarunas biedrs redzēja, kā viņš iegrima ielas ēnā, tad parādījās pie apgaismotās viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks" un pazuda.
   Jauneklis ar balto spalvu bija kļuvis vēl drūmāks, jo bija pamodies no vienaldzības, un sacīja:
   —   Iesim pieklauvēt, kā parasti, pie nolādētajām durvīm, kuras nekad neatveras.
   Un Busāžs grīļodamies tuvojās noslēpumainā nama durvīm.
   XIV durvis atveras
   Tuvojoties noslēpumainā nama durvīm, nabaga Indriķi sāka nomākt parastā nedrošība. '
   —   Drošāk! — viņš sevi skubināja. —Pieklauvēsim!
   Viņš paspēra vēl soli.
   Tad viņš lēni pieklauvēja trīs reizes, bet, kad namā viss palika klusu, nopūtās:
   —   Ardievu, bargais nams! Ardievu līdz rītdienai!
   Viņš nolieca galvu līdz durvju slieksnim un uzspieda tam tik sirsnīgu skūpstu, kas būtu aizkustinājis pat cieto granītu. Taču šā nama iemītnieku sirdis bija vēl nežēlīgākas.
   Tad viņš, kā parasti, devās projām.
   Bet tiklīdz viņš bija paspēris divus soļus, kad nokrakšķēja atslēga, durvis atvērās, un kalpotājs noliecās viņa priekšā.
   —           Labvakar, monsieur, — viņš sacīja skarbā balsī, kas Busāžam atgādināja eņģeļa balsi. — Ko jūs vēlaties?
   —           Es tā mīlu, — jauneklis atbildēja, — ka nezinu, vai vairs varu mīlēt. Mana sirds ir tā pukstējusi, ka nezinu, vai tā vairs pukst.
   —            Vai nevēlaties apsēsties un parunāties? — kalpotājs godbijīgi aicināja.
   —   Protams!
   Kalpotājs pamāja. Indriķis viņam paklausīja, kā paklausītu Francijas karalim vai Romas ķeizaram.
   —   Runājiet, monsieur, — sacīja kalpotājs, kad viņi bija apsēdušies.
   —            Mans draugs, — Busāžs atbildēja, — mēs nesarunājamies pirmo reizi. Es jau daudzas reizes esmu sargājis jūsu ielas stūri, es jums piedāvāju tik daudz zelta, ka vismantkārīgākais cilvēks būtu apmierināts. Jūs redzējāt manas mokas, bet palikāt vienaldzīgs, vismaz es to nojutu. Šodien jūs pats uzaicināt mani pateikt, ko vēlos. Kas gan ir noticis! Kādu jaunu nelaimi slēpj šī pēkšņā pakalpība?
   Kalpotājs nopūtās. Rupjā āriene, acīmredzot, slēpa jūtīgu sirdi.
   Indriķis šo nopūtu dzirdēja un kļuva drošāks.
   —           Jūs zināt, — viņš turpināja, — ko un kā es mīlu. Jūs redzējāt, kā es sekoju kādai sievietei, kā ieķļuvu viņas namā, kaut gan viņa mēģināja slēpties. Taču visu laiku es neesmu lietojis ne varu, ne rupjus vārdus, ķo varētu ierosināt izmisums un jaunības straujums.
   —           Pareizi, monsieur, — kalpotājs piekrita, — to atzīst arī mana kundze.
   —           Atzīstiet, — Indriķis turpināja, cieši satverdams kalpotāja roku, — atzīstiet, vai es kādā vakarā nevarēju izlauzt durvis, lai tik palūkotos dievinātojā sievietē, lai tikai pateiktu, ka viņu mīlu.
   —   Arī tas ir taisnība!
   —           Beidzot, — jaunais grāfs neizsakami skumji un kautri turpināja, — es šai pasaulē kaut ko nozīmēju, man ir slavens vārds, es esmu bagāts, mani aizstāv pats karalis. Nupat karalis mani uzaicināja uzticēt viņam manu skumju iemeslu.
   —   O, — kalpotājs nemierīgi izdvesa.
   —           Bet es nevēlējos, — jauneklis steidzās paskaidrot, — nē, es visu noraidīju, visu, lai lūgtu šīs durvis atvērt, zinādams, ka tās nekad netiks atvērtas.
   —           Grāf, — sacīja kalpotājs, — sieviete, kuru jūs pielūdzat, nemaz nav tik nejūtīga un cietsirdīga, kā jūs iedomājaties. Ticiet man. Viņa cieš vairāk par jums, saprot jūsu sāpes un jūt līdz ar jums.
   —           O, kaut pienāktu diena, kad viņas sirdi pārņemtu tāda pat mīla kā manējo! Un ja viņas mīlas vietā tad piedāvās tikai līdzcietību, es būšu atriebts.
   —        Grāf, varbūt, ka šī sieviete izjutusi lielāku mīlas kaisli kā jūs. Varbūt, ka šī sieviete tā mīlējusi, kā jūs nekad nemīlēsit.
   Indriķis pacēla rokas pret debesīm un iesaucās:
   —   Ja tā mīl, tad mīl visu dzīvi!
   —   Vai jums kāds ir teicis, ka viņa vairs nemīl, grāf?
   —   Viņa mīl! Mīl! Ak Dievs!
   —       Jā, viņa mīl. Bet neesiet pret to cilvēku greizsirdīgs. Šis cilvēks jau ir miris. Mana kundze ir atraitne, grāf, — kalpotājs aizrādīja, cerēdams ar to jaunekļa sāpes nomierināt.
   Un tiešām, kā uz burvju mājiens šie vārdi atdeva viņam elpu, dzīvību un cerību.
   —        Dieva dēļ, — viņš sacīja, — neatstājiet mani! Viņa ir atraitne? Tad viņa tāda kļuvusi nesen, un gan viņas asaru strauti reiz izsīks. Viņa ir atraitne! Mans draugs, viņa nevienu nemīl kā vien mironi, ēnu, vārdu. Ja viņa mīl mirušu, tad viņa arī mani iemīlēs… Nožēla ir slimība, un kas to pārcieš, kļūst vēl spēcīgāks un dzīvespriecīgāks.
   Kalpotājs papurināja galvu.
   —        Mana kundze mirstošajam zvērējusi mūžīgu uzticību. Es zinu, ka viņa turēs vārdu.
   —       Es gaidīšu kaut vai desmit gadus! — iesaucās Indriķis. — Dievs viņai neļaus nomirt skumjās vai izdarīt pašnāvību. Ja viņa nenomira, tad var dzīvot, un ja viņa dzīvo, es varu cerēt.
   —       Jā, viņa dzīvoja! Viņa dzīvoja ne dienu, mēnesi vai gadu. Viņa nodzīvojusi septiņus gadus. Vai jūs domājat, ka viņa bauda dzīvi? Nekad, grāf, nekad! Arī mana sirds kļuvusi vienaldzīga.
   —   O, šis laimīgais, apskaužamais mironis, viņas vīrs…
   —       Tas nebija viņas vīrs, bet mīļākais! Bet tādai sievietei dzīvē var būt tikai viens mīļākais.
   —        Draugs, draugs, — iesaucās jauneklis, pārsteigts par vienkāršā cilvēka gara diženumu, — palīdziet, man!
   —        Es? Klausieties, grāf, ja es zinātu, ka jūs varētu būt varmācīgs, es jūs nosistu ar šo roku.
   Un viņš izvilka no mēteļa krokām vīrišķīgu roku, kas varēja piederēt divdesmit piecus gadus vecam jauneklim, kaut gan viņa sirmie mati un salīkušais stāvs liecināja par sešdesmitgadīgu sirmgalvi.
   —       Un ja es uzzinātu, — viņš turpināja, — ka mana kundze jūs mīl, arī viņa mirtu. Tagad, grāf, mēs esam izrunājušies un nepūlieties vēl ko uzzināt. Goda vārds, esmu pateicis visu, ko varēju teikt.
   Indriķis satriekts piecēlās un sacīja:
   —   Pateicos par līdzjūtību. Tagad es esmu izšķīries.
   —       Tagad jūs, grāf, varat iet un atstāt mūs liktenim, kas ir drausmīgāks par jūsējo.
   —   Jā, es iešu, — jauneklis sacīja, — un uz mūžu!
   —   Saprotu: jūs gribat mirt.
   —   Kāpēc gan liegties? Es bez viņas nevaru dzīvot.
   —  Grāf, pašnāvība ir ļaunākā nāve.
   —           Cilvēkam manos gados, ar manu vārdu un bagātību ir visskaistākā nāve mirt par tēviju un karali…
   —           Ja jūs nevarat ciest, ja jums dzīvē vairs nav ko nožēlot, mirstiet, grāf. Es jau sen būtu nomiris, ja nebūtu notiesāts dzīvot.
   —           Ardievu, — Busāžs sniedza roku, — pateicos. Uz redzēšanos citā pasaulē!
   Un pametis pie dziļi aizkustinātā kalpotāja kājām pilnu maku ar zeltu, viņš aizsteidzās.
   Senžermenadeprē baznīcā pulkstenis nosita pusnakts stundu.

   Trīs svilpieni bija norunātā zīme laimīgajam Ernotonam.
   Piegājis pie nama, jauneklis pie durvīm sastapa Furnišāna kundzi, kas smaidīdama sagaidīja viesus.
   Furnišāna kundze savās tuklajās, baltajās rokās vēl grozīja ekiju, ko tur nupat bija ielikusi cita balta, bet daudz maigāka un mazāka roka.
   Viņa palūkojās uz Ernotonu un aizsprostoja durvis.
   Ernotons norādīja, ka grib ieiet.
   —  Ko jūs vēlaties, mīļais monsieur? — viņa jautāja.
   —            Es gribētu zināt, vai jūs, mīļo saimniecīt, no šā tumšā loga nedzirdējāt trīs svilpienus?
   —  Dzirdēju.
   —   Lieliski! Šie trīs svilpieni aicināja mani.
   —  Jūs?
   —   Mani.
   —  Tā ir pavisam cita lieta. Bet jums jādod godavārds.
   —  Muižnieka godavārds, godātā Furnišāna kundze.
   —  Tad es ticu. Ienāciet, skaistais kavalier, ienāciet!
   Un viņa uzveda Ernotonu viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks" visslepenākajā un krāšņākajā tornītī.
   Grezni izkrāsotās, mazās durvis atvērās uz priekšistabu, bet no turienes uz pašu tornīti, kas bija iekārtots ar segām un mēbelēm daudz valdzinošāk nekā to šai Parīzes nomalē varēja iedomāties.
   Furnišāna kundze cieši sekoja jauneklim, iebīdīja viņu tornītī, pamirkšķināja acis un aizgāja.
   Sveci labajā rokā turēdams, Ernotons apstājās un noliecās sveicie­nam.
   Vienas rožainas vaska sveces apgaismotā tornīša valdzinošā krēslā viņš ieraudzīja daiļu sievietes augumu, kas varēja radīt ja ne mīlu, tad arvien ievērību un vēlēšanos.
   Spilvenos zvilnēdama, zīdā un mežģīnēs satīstījusies, šī sieviete, kuras mazā kājiņa nokarājās uz dīvāna malas, sveces liesmā sadedzināja mazu alvejas zaru, brīžiem to paostīdama un piedūmodama matus un tērpa krokas.
   No viņas kustībām Ernotons vēroja, ka tā jutusi viņu ienākam.
   Taču viņa nepagriezās.
   —            Madame, — jauneklis pūlējās būt maigs un pateicīgs, — madame, jūs aicinājāt savu padevīgo kalpu, nu viņš ir šeit.
   —   O, tas esat jūs, monsieur Ernoton? Lūdzu, sēdieties!
   —   Piedodiet, madame, man vispirms jāpateicas par parādīto godu.
   —           Bet jūs taču nezināt, monsieur Šarmēn, kam pateicaties. Es vismaz domāju, ka jūs to nezināt.
   —           Madame, — jauneklis lēni tuvojās dāmai, — jūsu seja slēpta maskā, jūsu rokas slēpj cimdi, un, kad es ienācu, jūs paslēpāt arī kājiņu, tā vien man jau laupīja prātu. Es zinu, kā lai jūs pazīstu… Vajadzēs uzminēt.
   —   Un jūs uzminējāt?
   —            Jūs esat tā, pēc kuras ilgojas mana sirds, ko mana fantāzija tēlo jaunu, daiļu, dižciltīgu un bagātu, tik cēlu, ka viss man liekas sapnis, ne patiesība.
   —           Ko jūs runājat? — viņa iesaucās, nevērīgi novilkdama cimdu, lai parādītu savu mazo, pievilcīgo rociņu.
   —            Es teicu, ka jūs neredzējis, zinu, kas jūs esat, un varu pateikt, ka jūs mīlu.
   —           Tātad jūs jau iepriekš varējāt pateik, ka tieši mani jūs gribējāt sagaidīt?
   —  Ja ne prāts, tad sirds būtu to pateikusi.
   —  Jūs mani pazīstat?
   —   Jā.
   —           Savādi, ka jūs, tik tikko no provinces iebraucis, jau pazīstat Parīzes dāmas.
   —   Pagaidām es pazīstu tikai vienu.
   —   Mani?
   —  Jā.
   —   Kā jūs mani pazināt?
   —   No jūsu balss, jūsu vingruma un skaistuma.
   —            Varbūt no balss, ko neprotu pārmainīt. No vingruma? Es to pieņemu par komplimentu. No skaistuma? Par to vēl jāšaubas.
   —   Kāpēc?
   —   Jūs taču mani vēl neesat redzējis.
   —       Es jūs redzēju tanī dienā, kad jūs ievedu Parīzē, kad jūs atradāties man tik tuvu, ka jūsu krūtis skāra manu plecu, kad jūsu elpa dedzināja manu kaklu.
   Ernotons gribēja satvert nepazīstamās roku, kuru viņa tūlīt paslēpa.
   —   Dārgais, — viņa izdvesa. — Es esmu izdarījusi briesmīgu muļķību.
   —   Kādu?
   —       Kādu! Jūs sakāt, ka mani pazīstat, un jautājat, kādu muļķību es esmu izdarījusi.
   —   O, jūsu priekšā es esmu pārāk niecīgs, jūsu augstība.
   —   Dieva dēļ, cietiet klusu, monsieur… Kas jums?
   —   Ko es esmu noziedzies? — izbiedētais Ernotons vaicāja.
   —  Jūs mani redzat maskā un…
   —   Un?
   —       Un, ja es uzlieku masku, tad gribēju palikt nepazīta, bet jūs mani saucat par augstību. Paveriet labāk logu un izkliedziēt manu vārdu visai ielai.
   O, piedodiet, piedodiet! — Ernotons lūgdams nokrita ceļos. — Es ticēju, ka šīs sienas klusēs.
   —   Jūs esat pārāk uzticīgs.
   —   Madame, es esmu iemīlējies!
   —   Un esat pārliecināts, ka arī es jūs mīlēšu?
   Apvainotais Ernotons piecēlās.
   —   Nē, — viņš atbildēja.
   —   Ko tad jūs domājat?
   —       Ka jums ir sakāms kaut kas svarīgs, ka jūs negribējāt mani pieņemt ne Gīzu pilī, ne Belesbates viesnīcā, bet izvēlējaties slepenu namiņu šajā nomalē.
   —   Ko es jums teikšu?
   Viņas balsī pazibēja nemiers.
   —   Kā lai es zinu? Varbūt kaut ko par Majēnas hercogu?
   —       Tam man ir sūtņi, mīļais monsieur, kas rītvakar man pateiks daudz vairāk par jums, jo vakar jūs teicāt, ka neko vairāk nezināt.
   —   Varbūt, ka jūs gribējāt iztaujāt par vakarnakts notikumu?
   —       Kas par notikumu? Ko jūs runājat? — viņa ievaicājās, krūtīm līksmi drebot.
   —   Par Lotringas muižnieku sagūstīšanu.
   —   Lotringas muižnieki ir apcietināti?
   —   Divpadsmit cilvēki, kas nejauši bija nokļuvuši uz Vensenas ceļa.
   —       Kas ved arī uz Skazonu, kur, šķiet, stāv Gīza karaspēks. Jūs kā galminieks varēsit man tiešām pastāstīt, kāpēc šos muižniekus apcietināja.
   —   Es — galminieks?
   —   Bez Šaubām. E^ to noskaidroju. Kur jūs esat dzimis?
   —   Ažānā.
   —   Man liekas, ka Ažāna ir Gaskoņā.
   —   Laikam gan.
   —   Tagad jūs sapratīsit, ka, redzot jūs Salseda sodīšanas dienā pie Svētā Antuāna vārtiem, es atceros jūsu auguma daiļumu?
   Ernotons nosarka un nopūtās.
   —   Bet kad jūs atnesāt Majēnas hercoga vēstuli, jūs man likāties manā gaumē!
   —   Augstais Dievs! Jūs mani izzobojat!
   —   Nē, — viņa pārtrauca, pirmo reizi pavērsdama pret Ernotonu aiz maskas kvēlojošās acis, kamēr straujā kustība tikko elpojošajam jauneklim parādīja visu šīs sievietes auguma līniju saldkaislo burvību.
   —   Mans Dievs!
   —   Vai tad jūs neatzināties, ka mīlat mani?
   —   Kad es atzinos, es nezināju, kas jūs esat, bet tagad, ceļos nometies, esmu gatavs lūgt piedošanu.
   —   Tagad jūs sākat muļķoties, — viņa nepacietīgi iesaucās.
   Ernotons nokrita ceļos.
   —   Runājat, kundze, runājat! Sakāt, ka tas nav joks, bet patiesība.
   —    Jūs esat manā gaumē, — viņa rūgti atbildēja Ernotonam un sakārtoja ģērba krokas. — Es nemīlu atteikties no savām iegribām, bet nemīlu arī maldīties. Ja mēs būtu līdzīgi, viss norisinātos daudz ērtāk, bet tagad mums jānorunā, kā savādāk satikties. Tagad jūs zināt visu. Esat manis cienīgs, tas ir viss, ko es prasu.
   Ernotons kaisa solījumu dedzībā.
   —   Neuzbudinājāties, monsieur Šarmēn, neuzbudinājāties, — nesapro­tamā sieviete aizrādīja. — Varbūt, ka man patika tikai jūsu vārds. Esmu pārliecināta, ka mana aizrautība par jums nebūs ilga. Es nemīlu arī iedomīgus vīriešus. Es cienu padevīgus cilvēkus. Atcerieties to visu, skaisto jaunekli.
   Ernotons bija zaudējis prātu: šie augstsirdīgie vārdi, maigie un kaisles pilnie mājieni, ievērojamās sievietes laipnība viņu reibināja un baidīja.
   Viņš atsēdās blakus skaistajai un lepnajai sievietei, kas nepretojās, un izstiepa roku, lai pabāztu to zem spilvena, uz kura gulēja dižciltīgā.
   —   Liekas, jūs mani nesapratāt, monsieur, — viņa aizrādīja. — Es nemīlu vaļības. Kādreiz droši vien es jums atļaušu saukt mani par savējo, bet tagad es jums šīs tiesības vēl neesmu devusi.
   Ernotons piecēlās bāls un saskaities.
   —   Atvainojiet, kundze, — viņš sacīja, — liekas, ka es protu tikai muļķības. Protams, es vēl nezinu Parīzes paražas. Pie mums, divi simti ljē no šejienes, ja sieviete saka: mīlu, — tad viņa ari nekā neliedz. Viņa vīrieti nepazemo. Jums tiesības to darīt kā parīzietei un princesei. Es saprotu.
   Sieviete gulēdama klusēja. Viņa novēroja, vai jaunekļa īgnums pārvērtīsies īstās dusmās.
   —  Liekas, jūs skaistaties? — viņa lepni ievaicājās.
   —        Jā, kundze, bat pret savu gribu. Es jūs patiesi mīlu. Man vajadzīga jūsu sirds, un es sev nekad nepiedošu, ka esmu bijis uzmācīgs. Runājiet. Būšu arvien pakalpīgs.
   —        Nekad nekā nevajag pārspīlēt, monsieur Šarmēn. Tagad jūs esat salts kā ledus, bet nupat kvēlojāt kā liesma. Nekad nesakiet sievietei, ka gribat viņu, ka gribēsit, bet sakiet viņai tādu mīlu, kā sieviete to vēlas.
   —  Klausos, kundze.
   —         Rimstieties. Es negribu tēlot karalieni. Ņemiet manu roku, vienkāršas sievietes roku.
   Ernotons godbijīgi satvēra skaisto roku.
   —  Ko jūs darāt? — hercogiene jautāja.
   —   Es?
   —        Kāpēc jūs neskūpstāt? Jūs esat prātu zaudējis. Vai jūs gribat, lai kļūstu nepacietīga?
   —  Bet jūs tikko…
   —  Tad es atņēmu, bet tagad…
   —  Tagad?
   —  Tagad es dodu.
   Ernotons roku cienīgi noskūpstīja.
   —   Muļķis!
   —       Jūs pati esat vainīga. Jūs man liekat krist galējībās. Bailes nonāvē kaisli. Es jūs dievināšu, bet nemīlēšu un neuzticēšos.
   —        Es to nemaz nevēlos. Tad jūs būtu bēdīgs mīļākais. Palieciet Ernotons de Šarmēns. Es esmu niķīga. Goda vārds! Vai jūs pats neteicāt, ka es esot skaista? Katrai skaistai sievietei ir savi niķi. Cieniet tās, nebaidieties no manis, un kad es pārāk dedzīgajam Ernotonam aizrādīšu būt aukstasinīgākam, tad to nojaušiet manās acīs.
   Viņa piecēlās.
   Jauneklis uztvēra viņu savās skavās, un hercogienes maska pieskārās Ernotona lūpām. Bet viņa savus vārdus attaisnoja, jo cauri maskai viņas acis dzirkstīja drūmus negaisa zibeņus.
   Ernotons atlaida rokas un viņa straujums norima.
   —        Labi, — sacīja hercogiene, — mēs vēl redzēsimies. Tiešām, jūs man patīkat, monsieur Šarmēn.
   Ernotons palocījās.
   —  Kad jūs esat brīvs? — viņa nevērīgi jautāja.
   —   Ļoti reti, kundze.
   —  Jā, dienests ļoti nogurdina.
   —  Kāds dienests?
   —  Jūs taču esat Viņa Majestates gvards?
   —   Es kalpoju muižnieku vadā.
   —  Liekas, tie visi ir gaskonieši?
   —   Visi.
   —  Cik viņu ir? Man teica, bet es piemirsu.
   —  Četrdesmit pieci.
   —  Savāds skaits! Vai ar nodomu?
   —  Liekas, ka gadījuma pēc.
   —  Un jūs sakāt, ka šie četrdesmit pieci karali nekad neatstāj.
   —   Es to neesmu teicis.
   —            O, tad es esmu pārklausījusies! Bet jūs teicāt, ka esat ļoti nodarbināts?
   —  Jā, mēs pavadām karali izbraukumos vai medībās, bet vakaros sargājam Luvru.
   —   Vakarā?
   —  Jā, kundze.
   —  Katru vakaru?
   —   Gandrīz katru.
   —   Un ja nu jūs visi šovakar nebūtu atnākuši, es nekā nezinātu, un domātu, ka esmu pieķerta.
   —   O, kundze, jūsu dēļ esmu gatavs darīt visu!
   —   Veltīgs darbs! Es to nevēlos. Dariet savu darbu. Es esmu brīva un par visu parūpēšos. Bet kāpēc jūs šovakar esat brīvs? — viņa pasmaidīja.
   —  Šovakar es pats gribēju lūgt mūsu kapteinim Luanjakam atļauju aiziet, kad atlaida visus četrdesmit piecus.
   —  Ar ko tāda labvēlība?
   —  Liekas, atmaksa par nogurdinošo dienestu vakar Vensenā.
   —   O! — hercogiene bezrūpīgi iesaucās. — Klausieties, Šarmēn, — viņa maigi turpināja, ka jaunekļa sirds noreiba siltā priekā, — kafru reizi, kad esat brīvs, paziņojiet to šīs viesnīcas saimniecei. Kāds mans cilvēks zīmīti paņems.
   Hercogiene ar roku aizskāra Ernotona plecu.
   —  Jūs esat pārāk laba, kundze!
   —   Klausieties, — viņa sacīja. — Kas tas par troksni?
   No apakšējā stāva tiešām atskanēja piešu šķindoņa, vārtu durvju troksnis un dobja balsu kņada.
   Ernotons paskatījās pa durvīm priekšistabā un paklausījies sacīja:
   —   Mani biedri atnākuši pakavēt laiku.
   —   Bet kāpēc tieši šai viesnīcā?
   —  Tāpēc, ka viesnīcā «Drošsirdīgais bruņinieks" viņi Parīzē pirmo reizi satikās, tāpēc, ka viņi iemīļojuši maitre Furnišāna vīnu un cepumus, un varbūt arī viņa kundzes tornīšus.
   —   O! — hercogiene viltīgi pasmaidīja, — jūs par šiem tornīšiem runājat kā piedzīvojis cilvēks.
   —   Es še esmu pirmo reizi. Bet jūs…
   —  Es tos izvēlējos apkārtnes vientulības dēļ. Mans Dievs, jūsu biedri ir pārāk trokšņaini!
   Gaskoniešu saceltā kņada tiešām pārvērtās elles troksni.
   Pēkšņi uz tornīša trepēm atskanēja Furnišāna kundzes balss:
   —   Monsieur Sentmalēn! Monsieur Sentmalēn!
   —   Kas ir? — atbildēja jauneklis.
   —   Neejat augšā, monsieur Sentmalēn, lūdzu neejiet augšā!
   —           Kāpēc ne? Vai šovakar visa jūsu viesnīca nepieder mums, mīļā Furnišāna kundze?
   —   Visa viesnīca, bet ne tornīši.
   —           Jauka atbilde! Arī tornīši pieder namam! — atskanēja vairākas balsis, starp kņrām Ernotons pazina arī Perduka de Pinkornē un Eistahija Miroduksa bal$i.
   —           Nē, nē! Tornīši pieder man! — Furnišāna kundze turpināja. — Netraucējiet to iemītniekus.
   —   Arī es esmu tornītī un jūs tagad mani traucējat.
   —   Sentmalēns! — Ernotons nemierīgi izdvesa, pazīdams šā cilvēka vaļību.
   —   Dieva dēļ! — Furnišāna kundze lūdzās, — neejiet tur!
   —           Furnišāna kundze, — sacīja Sentmalēns, — tagad ir pusnakts, visām ugunīm pulkstens deviņos jābūt nodzēstām, bet jūsu tornītī es redzu uguni. Šos noteikumus var pārkāpt vienīgi karaļa necienītāji. Es gribu tos redzēt!
   Sentmalēns turpināja virzīties uz priekšu. Viņu pavadīja daudzi gaskonieši.
   —           Mans Dievs! — iesaucās hercogiene. — Mans Dievs! Mans Dievs! Monsieur Šarmēn, vai šie cilvēki tiešām iedrošināsies ienākt!
   —   Ja viņi arī iedrošināsies, tad es esmu šeit. Nebaidieties.
   —   O, viņi atlauž durvis!
   Sentmalēns vairs negribēja atkāpties. Viņš trieca kāju plānajās durvis, kas sašķīda divās daļās.
   Furnišāna kundze nekad nebija domājusi, ka viņas mīlas ligzdas piedzīvos tik nelūgtus viesus.

   Kad priekšistabā Sentmalēns izlauza durvis, Ernotons vispirms steidzās nodzēst sveci, kas apgaismoja tornīti.
   Šī piesardzība noderēja tikai uz mirkli un hercogieni neapmierināja. Par laimi vai nelaimi Furnišāna kundze izmantoja pēdējo līdzekli un sāka kliegt:
   —   Monsieur Sentmalēn, es jūs brīdinu, ka jūs traucēsit savus draugus.
   —   Mēs viņiem parādīsim savas draugu jūtas, — iereibušais Pinkornē atbildēja un grīļodamies sekoja Sentmalēnam.
   —   Vai šos draugus nevar aplūkot? — jautāja Sentmalēns/
   —   Protams, aplūkosim! — citi piebilda.
   Labā saimniece izspiedās cauri pūlim un tā vadonim pačukstēja Ernotona vārdu.
   —   Ernotons! — skali iesaucās Sentmalēns, kam šis vārds bija kā eļļa ugunī. — Ernotons! Neiespējami!
   —   Kāpēc?
   —   Tāpēc, ka Ernotons ir svētulības un kautrības paraugs. Nē, nē, jūs maldāties, Furnišāna kundze.
   Un Sentmalēns tuvojās otrām durvīm, gatavodamies arī tās atlauzt, kad durvis pēkšņi atvērās un uz sliešņa parādījās Ernotons, kura seja nepavisam neatgādināja svētuļus, par kuriem minēja Sentmalēns.
   —   Kāpēc monsieur Sentmalēns lauž durvis? — viņš jautāja.
   —   Tas taču ir Ernotons! — Sentmalēns iesaucās. — Es dzirdu viņa balsi, jo viņu pašu tumsā nevaru saskatīt.
   —   Kāpēc jūs neatbildat? — Ernotons atkārtoja.
   Sentmalēns skali iesmējās. Vairāki vīri atkāpās.
   —   Vai jūs dzirdat, Sentmalēn?
   —   Ļoti labi.
   —   Ko jūs vēlaties?
   —   Noskaidrot, vai jūs tiešām atrodaties šajā mīlas viesnīcā.
   —    Labi. Tagad jūs to zināt. Ja būs vajadzīgs, jūs varēsit man arī pieskarties. Bet tagad lieciet mani mierā.
   —   Pie velna! — teica Sentmalēns. — Es nedomāju, ka jūs esat viens.
   —   Domājiet, ko gribat!
   —   O, vai jūs tiešām esat viens! — Sentmalēns pūlējās iekļūt tornītī. — Jums nebija uguns! Lieliski!
   —   Kungi, —Ernotons lepni ieminējās, — es pieļauju, ka jūs esat bijis piedzēries, un piedodu, bet visam ir robežas. Jokus pie malas — ejiet projām!
   Sentmalēns klusēja niknās dusmās.
   —   Un jūs to sakāt, monsieur de Šarmēn!
   —   Par to nešaubāties. Es varu arī atkārtot. Kungi, aizejiet!
   —   Vispirms mēs apsveiksim jūsu līdzbiedru.
   Sentmalēna draugi atkal sapulcējās ap viņu.
   —   De Monkrebo, — viņš sauca, — atnesiet sveci!
   —   De Monkrebo, — aizrādīja Ernotons, — sargieties mani apvainot!
   Monkrebo šaubījās.
   —   Mūs saista zvērests, šarmēns nedrīkst pretoties. Ejiet, Monkrebo!
   Monkrebo aizgāja un drīz atgriezās ar sveci, ko gribēja atdot Sentmalēnam.
   —           Nē, nē, — tas aizrādīja, — turiet pats, man varbūt būs vajadzīgas abas rokas.
   Un Sentmalēns devās uz tornīti.
   —           Šis zobens skars pirmā krūtis, kurš man tuvosies! — Ernotons brīdināja un izvilka zobenu.
   Saniknotais Sentmalēns gribēja darīt to pašu, bet nepaguva izvilkt ne pusi zobena, kad uz viņa krūtīm pazibēja Ernotona ieroča asmens, viņš sajuta salto dzelzi un atrāvās kā ievainots vērsis.
   Bet Ernotons devās uz priekšu un draudošais zobens atkal skāra Sentmalēna krūtis.
   Sentmalēns nobālēja. Ernotons varēja viņu piedurt pie sienas.
   Viņš lēni ielika zobenu maksti.
   —           Par savu nekrietnību jūs pelnāt nāvi, monsieur, — sacīja Ernotons. — Bet mūs tiešām saista zvērests, un es jums neko nedarīšu. Dodiet ceļu, kungi!
   Viņš devās uz priekšu.
   —  Atkāpieties, kungi!
   Viņa mājiens bija karalisks.
   —   Nāciet, kundze, es atbildu par visu!
   Uz sliekšņa parādījās aizplīvurojusies dāma un tricēdama satvēra Ernotona roku.
   Jauneklis drosmīgi izgāja priekšistabā, kur viņu sagaidīja ziņkārīgie biedri.
   Sentmalēns nobālējis un smagi elsdams spiedās pie sienas, sarkdams par apkaunojumu un draudiem svešās dāmas priekšā.
   Viņš saprata, ka par pazemojumu ir jāatmaksā.
   Kad Ernotons gāja garām, viņš izvilka dūci. Sentmalēns pacēla roku, tēmēja uz Ernotona krūtīm, bet skāra hercogienes kapuces saiti un pārgrieza maskas auklu.
   Maska nokrita uz grīdas.
   Hercogiene izbailēs iekliedzās. Viņa juta gar kaklu noslīdam dunča asmeni, kas to pat neievainoja.
   Ernotons vēl nepaguva attapties, kad Sentmalēns bija jau pacēlis masku un Monkrebo sveces gaismā ielūkojies jaunās sievietes sejā.
   —           O, tā ir skaistā dāma, ko redzējām nestuvēs! — Sentmalēns rupji iesmējās. — Daudz laimes, Ernoton, jūs nemīlat vilcināties!
   Ernotons jau atkal gribēja izvilkt zobenu, kad hercogiene satvēra viņa roku un iečukstēja:
   —  Nāciet, lūdzu, nāciet, monsieur šarmēn!
   —  Mēs redzēsimies, Sentmalēn! Un tad jūs izpirksit visas nelietības.
   —  Labi, labi! Gan mēs savus rēķinus kādreiz nokārtosim.
   Šarmēns dzirdēja, bet pat nepagriezās, neviens viņiem vairs netraucēja.
   Ernotons pavadīja hercogieni līdz nestuvēm, kuras sargāja divi kalpi.
   Hercogiene satvēra Ernotona roku un sacīja:
   —           Pēc visa notikušā, pēc apvainojuma, ko jūs varonīgi mēģinājāt novērst, šeit mēs vairs nevaram satikties. Uzmeklējiet šajā nomalē kādu namu, ko var nopirkt vai nomāt, un nomierinieties — tnēs drīz vien redzēsimies.
   —  Vai man tagad ir jāiet? — Ernotons jautāja.
   —           Vēl ne, monsieur Šarmēn. Sekojiet manām nestuvēm līdz Jaunajam tiltam, jo nelietis var mani vajāt un atklāt manu mītni.
   Ernotons paklausīja, bet neviens viņiem nesekoja.
   Uz Jaunā tilta hercogiene pastiepa roku pie Ernotona lūpām un sacīja:
   —  Tagad jūs varat iet!
   —  Iedrošinos jautāt, kad es jūs atkal redzēšu, madame?
   —   Cik vien drīz jūs izpildīsit manu pavēli.
   —   Paļaujieties uz mani!
   —  Jauki! Ardievu, monsieur Ernoton.
   Un hercogiene vēlreiz sniedza roku, ko jauneklis godbijīgi noskūpstīja.
   —           Savādi, — Šarmēns atgriezdamies prātoja. — Es šai sievietei patiku, bet viņa nemaz neuztraucās, ka Sentmalēns varētu mani nonāvēt.
   Viņš paraustīja plecus.
   —  Tas tāpēc, ka viņa bija ļoti uztraukusies.
   Bet šī atziņa nemazināja apvainojuma sajūtu. Viņš devās uz viesnīcu, lai neizrādītu, ka viņš bīstas no ķildas sekām.
   Viņš nolēma pārkāpt visus zvērestus un nogalināt Sentmalēnu pēc pirmās kustības vai mājiena.
   Viņu satrauca mīla un patmīļa, un viņš bija gatavs cīnīties ar desmit cilvēkiem.
   Furnišāna kundze sagaidīja viņu durvīs. Viņa apskāva jaunekļa kaklu un sāka lūgt piedošanu, kaut gan viņas vīrs mēģināja pārliecināt, ka viņa nevienu nav apvainojusi, tāpēc arī nav jālūdz piedošana.
   Šarmēns nomierināja Furnišāna kundzi. Viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks" saimniece bija diezgan skaista, lai viņai nestu mazu upuri.
   Ernotona biedri pie vakariņu galda pārrunāja notikumu. Valdīja dažādas domas.
   —           Es domāju, ka Sentmalēns ir vainīgs, — sacīja Hektors de Birāns, — un ja es būtu Ernotons, tad Sentmalēns gan nesēdētu pie galda, bet gulētu zem tā.
   Sentmalēns pacēla galvu un paskatījās uz Birānu.
   —           Es savus vārdus neatsaukšu. Lūk, pie durvīm stāv cilvēks, kas domā tāpat.
   Visi pavērsās pret durvīm, kur uz sliekšņa ieraudzīja bālo Šarmēnu.
   Ieraugot šo rēgu, ikviens nodrebēja.
   Ernotons pārkāpa slieksni, kā statuja nokāpj no pjedestāla, un devās tieši pie Sentmalēna.
   —  Šurp, Ernoton! Šurp, Šarmēn! Man blakus ir tukša vieta!
   —           Pateicos, kungi, — jauneklis atbildēja. — Es gribu sēdēt blakus Sentmalēnam.
   Sentmalēns piecēlās. Visu acis pievērsās viņam.
   —           Es dodu jums savu vietu, monsieur, — viņš sacīja. — Es lūdzu piedot, godīgi un atklāti lūdzu piedot manu nekrietno uzvešanos. Es biju piedzēris, kā jūs aizrādījāt. Piedodiet!
   Šī atzīšanās Ernotonu neapmierināja, kaut gan visi četrdesmit pieci vīri dziļā klusumā uzmanīgi tvēra katru vārdu.
   Kad Sentmalēns bija beidzis, atskanēja līksmi kliedzieni, kas norādīja, ka Ernotonam jābūt apmierinātam, jo viņš bija guvis pilnīgu atmaksu.
   Saprāts spieda klusēt. Bet viņš arī saprata, ka no Sentmalēna arvien jāvairās.
   —           Šis nelietis tomēr ir drošsirdīgs, — Ernotons sev atzinās. — Ja viņš šoreiz piekāpjas, tad arī viņš ir guvis kādu gandarījumu.
   Sentmalēna glāze bija pilna. Viņš piepildīja Ernotona glāzi.
   —            Mieru, mieru! — kliedza no visām pusēm. — Šarmēna un Sentmalēna izlīgšanai par godu!
   Šarmēns izmantoja glāžu šķindoņu un balsu kņadu, smaidīdams palocījās pret Sentmalēnu, lai nenojaustu vārdu nozīmi, un sacīja:
   —           Monsieur Sentmalēn, jūs jau otro reizi mani apvainojat un nedodat gandarījumu. Sargieties! Trešajā reizē es jūs nogalināšu kā suni.
   —           Dodu muižnieka goda vārdu, — atbildēja Sentmalēns, — ka jūsu vietā es darītu to pašu!
   Un divi nāvīgākie naidnieki saskandināja glāzes kā labākie draugi.

   Kamēr viesnīcā «Drošsirdīgais bruņinieks", mieru slēdzot, atskanēja dzīru troksnis, noslēpumainajā namā bija manāma neparasta rosība.
   Kalpotājs staigāja no istabas istabā, savākdams sasietās lietas un kravādams tās ceļasomās.
   Tad viņš pielādēja pistoli, izmēģināja, vai duncis ir viegli izvelkams no maksts, piestiprināja to pie jostas, kur pievienoja arī pistoli, atslēgu saišķi un lūgšanu grāmato melnā iesējumā.
   Pēkšņi bāla un baltā plīvurā ietīstījusies sieviete kā rēgs parādījās uz sliekšņa un maigi skumjā balsī, kas atgādināja putna dziesmu bērzu birzī, sacīja:
   —   Remi, vai esat gatavs?
   —   Gatavs, un gaidu tikai jūsu somu.
   —   Vai jūs domājat, ka visas šis somas varēs novietot uz mūsu zirgiem?
   —   Domāju gan, bet, ja vajadzīgs, es savējās varu atstāt. Vai tad tur nav viss man vajadzīgais?
   —   Nē, Remi, nē. Es negribu, lai jums ceļā būtu neērtības. Ak, Remi, kā es steidzos redzēt savu tēvu. Mani moka slepena sajūta, un man šķiet, ka mēs neesam redzējušies veselu mūžību.
   —   Bet jūs taču redzējāties pirms trim mēnešiem, — Remi aizrādīja.
   —   Remī, vai jūs kā ārsts neteicāt, ka mans tēvs ilgi nedusmosies?
   —   Jā, protams, bet tās bija tikai šaubas. Reizēm Dievs večus gluži vai aizmirst.
   Abi apklusa.
   —    Kad jūs pasūtījāt zirgus? — beidzot noslēpumainā sieviete ievaicājās.
   —   Divos pēc pusnakts.
   —   Vai pulkstenis jau nosita vienu?
   —   Jā, kundze.
   —   Vai iela ir tukša, Remī?
   —   Tukša.
   —   Nav pat nelaimīgā jaunekļa?
   —    Neviena. Remī nopūtās.
   —   Jūs tik savādi runājat, Remī.
   —   Tāpēc, ka arī viņš ir apņēmies…
   —   Ko? — viņa nodrebēja.
   —   Mūs vairs neredzēt, vismaz pūlēties to darīt.
   —   Kurp viņš devās?
   —   Kurp mēs visi dosimies — pie miera.
   —   Miers ar viņu, — noslēpumainā sieviete noteica saltā balsi, kas skanēja kā kapa zvans, — taču…
   —   Taču?
   —   Vai tad viņam šai pasaulē vairs nekas nebija darāms?
   —   Viņu gaidija mila, ja tā būtu veltīts.
   —   Vīrietim ar viņa vārdu, stāvokli un bagātību jātic nākotnei.
   —    Vai jūs ticat nākotnei, madame? Jūs, kurai viņu ne par vārdu, ne gadiem, ne bagātību nav ko apskaust?
   Nepazīstamās acīs iemirdzējās ļauna uguns.
   —    Jā, Remī, — viņa atbildēja, — es ceru… Viņa apklusa.
   —   Vai tas nav zirga pakavu troksnis?
   —  Jā, liekas gan.
   —  Varbūt tas ir mūsu vedējs?
   —   Varbūt. Bet viņš ir ieradies pārāk agri.
   —  Apstājas pie mūsu vārtiem, Remī.
   —  Tiešām.
   Remī steidzīgi nokāpa lejā un uz nepacietīgo klauvēšanu jautāja:
   —   Kas tur ir?
   —  Es, — atbildēja skarba balss. — Grandšamps, barona viesmīlis.
   —          Mans Dievs! Jūs, Grandšamp, Parīzē! Pagaidiet, es atvēršu. Runājiet klusāk!
   Un viņš atvēra durvis.
   —   No kurienes jūs ieradāties? — Remī pusbalsī jautāja.
   —  No Meridoras.
   —   No Meridoras?
   —  Jā, mīļo Remī.
   —  Nāciet iekšā, nāciet iekšā! Mans Dievs!
   —   Remī, vai ir ieradies vedējs? — augšā atskanēja sievietes balss.
   —  Nē, kundze, tas nav viņš.
   Sieviete devās lejā.
   —   Kas tas? — viņa iesaucās. — Grandšamps!
   —  Es, kundze, — vecis skumji atbildēja.
   —           Tu, Grandšamp! Mans Dievs! Sajūta mani nav vīlusi! Mans tēvs ir miris!
   —           Jā, kundze, — viesmīlis atbildēja. — Meridora ir palikusi bez saimnieka.
   Viņa triecienu pārcieta bāla, bet nekustīga un cieta.
   Remī piegāja pie viņas un satvēra sievietes roku.
   —   Kā viņš mira? — viņa jautāja. — Pastāstiet!
   —           Pirms astoņām dienām baronam uznāca trešā triekas lēkme. Viņš tikai varēja izdvest jūsu vārdu… Naktī viņš jau bija miris.
   Diāna pamāja vecajam kalpam, tad klusi aizgāja uz savu istabu.
   —           Beidzot viņa ir brīva! — Remī izdvesa. — Iesim, Grandšamp, iesim.
   Diānas istaba bija pirmajā stāvā, aiz kabineta, kura logi atradās ielas pusē, bet šīs istabas vienīgais mazais lodziņš atradās pret pagalmu.
   Mēbeļu bija daudz, bet tās izskatījās drūmas. Ararā austās tapetes tēloja Kristus ciešanu stāstu.
   Ozolkokā griezta svētbilde, līdzīgs soliņš, uz kura nomesties ceļos, grebumiem rotāta gulta un Birges tepiķi bija viss istabas greznums.
   Nebija nevienas puķes, ne dārgumu, ne zeltījuma. Zeltu un sudrabu atvietoja koks un vienkārša dzelzs. Pie sienas atradās vīrieša ģīmetne, uz kuras krita gaisma no loga iepretim pagalmam.
   Diāna nometās ģīmetnes priekšā ceļos. Sirdī viņai smeldza, bet acis palika sausas.
   Gleznotājs bija attēlojis gadus 28 vai 30 vecu jaunekli, kas zvilnēja gultā. No viņa puskailām krūtīm sūcās asinis. Labā roka karājās ievainota, taču vēl turēja zobena rokturi. Viņa acis jau atgādināja mironi. Viņa sejai bija tā izteiksme, kāda ir āriešiem, kad tie atstāj dzīvi, lai aizietu mūžībā.
   Diāna izstiepa pret ģīmetni rokas kā pret debesu tēlu un sacīja:
   —   Lūdzu, pagaidi, kaut gan tava dvēsele alkst atriebības. Pie tava līķa es zvērēju atriebt nāvi ar nāvi. Bet es nedrīkstēju kļūt tēva slepkava. Tu dzirdēji, vienīgais cilvēks, ko es mīlēju, tu dzirdēji: tagad es esmu brīva! Visas saites ar zemi ir sarautas. Es piederu tikai tev. Nost segas, tumsu, slēptuves! Tagad es varu brīvi rīkoties, jo neviena aiz sevis uz zemes neatstāju, un man ir tiesības no tās aiziet.
   Viņa piecēlās uz viena ceļa un noskūpstīja roku, kura, kā likās, karājās ārā no rāmja.
   —   Piedod manas sausās acis. Savas asaras es izraudāju pie tava kapa, acis, kuras tu tā mīlēji, ir izsīkušas. Drīz vien mēs būsim kopā.
   Diāna godbijīgi piecēlās un apsēdās uz ozolkoka soliņa. Viņa nogrima drūmās domās.
   —   Remī, — beidzot viņa iesaucās.
   Uzticamais kalps tūlīt ieradās.
   —   Vienīgais draugs, — sacīja Diāna, — nu mums jāšķiras.
   —   Kāpēc, madame?
   —   Jā, Remī. Atriebība no tālienes man šķita liela un cēla. No" tālienes daudz kas šķiet liels un cēls. Remī, es negribu sapostīt nevainīgu dzīvi. Atstāj mani, draugs!
   Remī klausījās grāfieni de Monsoro drūms, gandrīz vai lepns.
   —   Madame, — viņš sacīja, — jūs nerunājat ar sirmgalvi! Es esmu divdesmit sešus gadus vecs, manī kaist dzīvības spēks. Ja es, no kapenēm izrauts līķis, vēl dzīvoju, tad tikai kāda drausmīga darba īstenošanai. Nenoraidiet mani. Es jums visur sekošu. Es jums palīdzēšu. Bet ja jūs mani padzīsit…
   —   Jūs padzīt! — jaunā sieviete iesaucās.— Ko jūs runājat, Remī!
   —   Tad es zinu, ko darīt, — jauneklis turpināja.— Tad viss beigsies ar diviem dunča dūrieniem. Viens ķers tā sirdi, kuru jūs pazīstat, otrs — manējās krūtis.
   —   Remī, Remī, tā nerunājiet! Tā dzīve, kuram jūs draudat, pieder man. Es pārāk dārgi esmu par viņu samaksājusi, lai piekāptos. Jūs zināt, kas notika. Un tas nav sapnis, ticiet. Tajā dienā, kad es atnācu nomesties ceļos pie viņa sastingušā līķa…
   Un viņa norādīja uz gleznu.
   —           Tajā dienā, kad es ar lūpām skāru šo brūci, viņa izdvesa: «Atrieb mani, Diāna, atrieb!"
   —   Madame\
   —           Remī, tas nebija rēgs. Brūce sacīja to pašu, ko es tev tagad saku: «Atrieb mani, Diāna, atrieb!"
   Kalpotājs klusēja.
   —   Tātad tu to nedrīksti.
   —            Klausos, madame. Arī es esmu tāpat miris kā viņš. Kas gan pavēlēja mani uzmeklēt starp līķiem istabā? Jūs. Kas izdziedēja manas brūces? Jūs. Kas mani paslēpa. Jūs, tikai jūs..Es jums klausīšu visur, tikai par šķiršanos ne.
   —   Jums taisnība, Remī, mēs nešķirsimies.
   Remī norādīja uz ģīmetni.
   —            Bet atcerieties, kundze, — viņš strauji sacīja, — ka viņu nogalināja aiz nodevības, ar nodevību arī jāatriebj. O, jūs vēl nezināt, ka tajā naktī es atklāju noslēpumu — Mediči indi, florencieša Renē indi, ko sauc Aqua to fana.
   —   Vai tiešām?
   —   Nāciet, madame, nāciet palūkoties!
   —           Bet Grandšamps gaida! Ko gan viņš teiks, mūs vairs neatradis? Tu gan gribi vest mani lejā.
   —            Nabaga vecais ir nojājis sešdesmit ljē, madame. Nogurums viņu salauza, un viņš apgūlās manā gultā. Iesim.
   Diāna sekoja Remī.

   Remī iegāja blakusistabā, piespieda grīdā kādu slepenu atsperi un atvēra lūku.
   Aiz durvīm varēja saskatīt šauras, melnas kāpnes. Remī pasniedza Diānai roku, un abi sāka kāpt lejup.
   Kāpņu divdesmit pakāpieni noveda viņus melnā un mitrā pagrabā, kurā mēbeļu vietā bija krāsns ar lielu kuldu, četrstūrains galds, divi niedru krēsli un daudzas glāzes un burkas.
   Šo drūmo mītni apdzīvoja vienīgi kaza un daži putni, bet tie drīzāk līdzinājās jēgiem.
   Krāsnī kvēloja gaistošas liesmas. Pa caurumu sienā izplūda biezi melni dūmi.
   No kuldā novietotā trauka lēni atdalījās dzeltens šķidrums, kas pilēja baltā stikla burkā.
   Diāna pie savādās ierīces apstājās bez bailēm un izbrīna. Likās, ka šo sievieti vairs nekas nevarēja iespaidot.
   Remī aizdedzināja spuldzi, kas dega ar zilganu gaismu.
   Tad viņš piegāja pie akas, kas bija izrakta pagraba klonā un ne ar ko nebija iežogota, garā virvē piesēja spaini un nolaida ūdenī. Pēc brīža Remī izvilka spaini ar ļoti dzidru ūdeni.
   —   Nāciet šurp, madame, — Remī aicināja.
   Diāna pienāca.
   Remī spainī iepilināja vienu pili šķidruma no stikla caurules, un mirklī viss ūdens kļuva dzeltens. Tad krāsa izgaisa, un pēc desmit minūtēm ūdens atkal bija pavisam skaidrs.
   Remī paskatījās uz Diānu.
   —   Kas ir? — viņa ievaicājās.
   —           Pamērcējiet šai šķidrumā puķi, cimdu, mutautiņu, ziepes, ielejiet traukā, no kura ņem ūdeni zobu skalošanai, roku vai sejas mazgāšanai, un jūs redzēsit, ko redzējāt karaļa Kārļa IX galmā: puķe nosmaks savā smaržā, cimds nošudēs pieskaroties, ziepes nonāvēs, iekļūstot porās. Uzpiliniet šķidrumu svecei vai lampai: pēc pusstundas sveces vai lampas koķvilnas deglis izdvesīs nāvi, lai pēc tam degtu tikpat nevainīgi kā citas.
   —   Vai jūs esat par to pārliecināts, Remī? — Diāna jautāja.
   —           Es izdarīju mēģinājumus. Lūk, šie putni, kas negrib ne ēst, ne gulēt. Lūk, šī nedzīvā kaza. Viņi visi ir saindēti.
   —           Labi! Kad pienāks laiks, mēs izvēlēsimies ziedus, cimdus, lampas vai ziepes. Vai šo šķidrumu metodē traukā var turēt?
   —  Tas trauku saēdīs.
   —   Bet caurulīte var saplīst?
   —   Stikls ir pārāk biezs. Bet to var arī apkalt ar zeltu.
   —   Labi, Remī, — Diāna teica. — Vai esat apmierināts?
   Viņa vārgi pasmaidīja, it kā daļu dzīves atguvusi.
   —   Ļoti, — jauneklis atbildēja. — Sodīt ļaunos…
   —   Vai dzirdat, Remī, dzirdat?
   Un Diāna sāka klausīties.
   —  Jūs dzirdat troksni?
   —   Liekas, ka ir atbraukuši mūsu zirgi.
   —   Varbūt. Bet tagad mums tie vairs nav vajadzīgi.
   —   Kāpēc? Meridoras vietā mēs dosimies uz Flandriju.
   —   Saprotu.
   Un kalpotāja acīs iemirdzējās prieks, ko varēja salīdzināt vienīgi ar Diānas smaidu.
   —   Bet Grandšamps? — Diāna piebilda.
   —         Viņam ir jāatpūšas, viņš paliks Parīzē un pārdos šo namu, kas tagad vairs nav vajadzīgs. Vēl tikai atbrīvosim dzīvniekus un iznicināsim alķīmiķa laboratoriju.
   Kad viss bija nokārtots, Remi apmierināts pamāja ar roku, paņēma no savas kundzes stikla cauruli un uzmanīgi izsēja.
   Šai mirklī klauvēja pie durvīm.
   —        Jums taisnība, tie ir mūsējie. Steidzieties viņiem atbildēt, es pa to laiku aizslēgšu lūku.
   Diāna paklausīja.
   Pie durvīm uz ielas viņa sastapa Grandšampu, kas bija piecēlies, lai atvērtu durvis.
   Vecais bija pārsteigts, izdzirdis, ka kundze tik pēkšņi aizbrauc, turklāt neteikdama — kurp.
   —        Mīļais, es braucu kopā ar Remī izpildīt kādu savu solījumu. Tu nevienam nemini ne vārda, bet par visu klusē.
   —         Zvēru, kundze, — vecais kalps atbildēja. — Bet vai mēs vēl redzēsimies?
   —         Protams. Ja ne šajā, tad viņā pasaulē. Jā, Grandšamp, šis nams man vairs nav vajadzīgs. Te būs dokumenti, ar kuriem tu vari to pārdot. Ja neveicas, pamet namu un dodies uz Meridoru.
   Viņa pasniedza papīrus.
   —   Cik es varu prasīt, madame?
   —   Cik gribi.
   —   Vai nauda jāaizved uz Meridoru?
   —   Paturi sev, mans mīļais.
   —   Tik daudz naudas!
   —        Protams, tu to esi pelnījis. Bet tagad paliec sveiks, — grāfiene Monsoro atvadījās no Grandšampa, kas ne labprāt gribēja palikt viens. — Lai vedējs pasteidzas.
   Tad Diāna iegāja savā istabā, ar dunci izgrieza gleznu no rāmja, satina, ievīstīja zīda drēbē un ielika somā.
   Tukšais rāmis vēl krasāk pauda par pārdzīvotajām ciešanām.
   Remī paņēma abas somas, vēlreiz paskatījās uz ielu, lai pārliecinātos, ka nav neviena, kā tikai vedējs, palīdzēja savai bālajai kundzei uzkāpt zirgā un pusbalsī sacīja:
   —        Es domāju, ka šis nams patiesi ir pēdējais, kurā mēs tik ilgi nodzīvojām.
   —   Priekšpēdējais, Remī, — grāfiene neskanīgi atteica.
   —   Kas būs pēdējais?
   —   Kaps, Remī!

   Astoņdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Parīzes Šeldas upes krastā virs franču nometnes izskanēja vairāku tūkstošu kareivju balsu kņada un plīvoja karogi.
   Bija nakts. Upi, kura pie Antverpenes ir ļoti plata, ielenca daudzie ugunskuri, kas atspoguļojās ūdeni.
   Parasti klusajos līdzenumos skanēja zirgu zviegšana.
   Uz pilsētas vaļņiem sargi varēja saredzēt franču, trimdinieku, uguns apspīdētās musketes.
   Tas bija Anžū hercoga karaspēks. Hercogs pēc kādas laimīgas uzvaras apmeties pie Antverpenes, lai to iekarotu.
   Antverpene bija ataicinājusi Anžū hercogu palīdzēt cīņā pret Farnēzas Aleksandru, bet kad anžujietis pats gribēja ieiet pilsētā, tā pagrieza savus lielgabalus pret viņu.
   Anžū un Brabantes hercoga nometne bija novietota Šeldas upes krastā. Labi bruņotajā karaspēkā valdīja savāds nenoteiktības gars.
   Gandrīz vai puse bija kalvinistu, kas kalpoja Brabantes hercogam, lai varētu atriebties Spānijas un Francijas, un Anglijas katoļiem.
   Antverpene gribēja padoties, bet ar noteikumiem. Tā gribēja kļūt atkarīga no hercoga, bet vēlējās nogaidīt, jo paļāvās uz savu iedzīvotāju varonību.
   Pēkšņi viņi Šeldas upē ieraudzīja veselu kara floti un uzzināja, ka flotes admirālis ir visas Francijas lielais admirālis un ka viņš ieradies palīdzēt viņu naidniekam.
   Ieraudzījuši floti un 2ojēzu, kalvinisti saviebās tāpat kā flāmi. Kalvinisti bija varonīgi, bet patmīlīgi. Viņi nesūdzējās par naudu, bet necieta sāncenšus uzvaras laukos.
   Flandrijā sākās savstarpējas ķildas, kas ar katru dienu saasinājās.
   Fransuā visās ķildās spēlēja starpnieka lomu, bet ar lielām grūtībām: franču hugenotus nevarēja apvainot, jo viņi varēja pāriet Antverpenes hunegotu pusē. Karaļa atsūtītos katoļus nevarēja aizskart ne vien politikas, bet arī vienkārši cilvēcības dēļ.
   Papildspēku ierašanās saniknoja spāniešus un lotringiešus.
   Hercogam bija grūti visus samierināt.
   Žojēzs par šiem dažādu uzskatu ļaudīm nebija apmierināts. Viņš nojauta, ka uzvaras laiks pagājis, un pulkveža laiskumā nolādēja likteni, kas to sūtīja dalīties zaudējumā kopā ar Anžū Fransuā.
   Tanī naktī kara padomē Fransuā teltī Žojēzs vaļsirdīgi pateica, ka hercogs, aplenkdams Antverpeni, ir kļūdījies. Pārvaldīt lielo pilsētu bija izdevīgi, bet ar iebrukumu saniknot tās iedzīvotājus un nopelnīt agru vai vēlu atriebību nebija tālredzīga politika.
   Hercogs gulēja krēslā, kas varēja pildīt arī gultas lomu, klausījās admirāli, bet sačukstējās ar savu mīluli Orilī.
   Intrigants Orilī vēl arvien bija hercoga mīlulis, jo viņš mācēja iztapt visiem un tāpēc neuzdūrās klintīm, pret kurām gāja bojā Mols, Kokonna, Busī un daudzi citi.
   Ar savu fleitu, mīlas vēstuļu aiznešanu, galma intrigu zināšanu, mākslu nomierināt hercogu Orilī bija sapelnījis daudz naudas, kas bija novietota drošā vietā, un izlikās par to pašu nabaga spēlmani, kas skrien pēc nomestā ekija.
   Šā cilvēka iespaids uz hercogu bija neizsakāms.
   Redzēdams, ka viņu neklausās, Zojēzs apklusa un atkāpās.
   Taču Fransuā bija uzmanīgi klausījies un, redzēdams Zojēza nepacietību, viņš ievaicājās:
   —   Kas jums, admirāli?
   —            Nekas, jūsu augstība. Es gaidu, līdz jums būs brīvs laiks mani uzklausīt.
   —           Es klausos, monsieur Zojēz, es klausos, — hercogs jautri atbildēja. — Es taču neesmu kļuvis kurls un varu klausīties divos. Atcerieties, ka Cēzars reizē diktēja septiņas vēstules!
   —           Augstība, — atbildēja Zojēzs, īgni paskatīdamies uz Orilī, — es neesmu muzikants, un man pavadījums, kā jau minēju, nav vajadzīgs.
   —   Klusē, Orilī!'
   Orilī paklausīja.
   —   Tātad jūs neattaisnojat manu uzbrukumu Antverpenei?
   —   Nē, augstība.
   —   Bet plānu ir apstiprinājusi padome.
   —   Tāpēc es arī runāju ļoti uzmanīgi.
   Un Žojēzs palocījās pret virsniekiem.
   —           Bet beidzot taču mans stāvoklis šai zemē kaut kā ir jānoskaidro, monsieur admirāli! — iesaucās princis. — Man ir tikai Brabantes hercoga un Flandrijas grāfa tituls. Man arī kādreiz jākļūst par hercogu un grāfu. Kur ir karaliste? Antverpenē. Jāieņem Antverpene, un tad mēs rīkosimies tālāk.
   —           Kas jums ieteica ieņemt Antverpeni? Orānas princis, kas pazuda, kad bija jāsāk cīņa. Orānas princis, kas grib jūs iznīcināt un kļūt par jūsu pēcteci.
   —   Vai jūs domājat, ka mani uzvarēs ādmiņi un aldari?
   —           Šie ādmiņi un aldari sagādāja lielas rūpes karalim Fīlipam Valuā, karalim Kārlim V un Fīlipam II, kas nebija zemāki par jums, augstība.
   —   Tātad jūs bīstaties no neizdošanās?
   —   Baidos, jūsu augstība.
   —   Un jūs nepiedalīsieties?
   —  To es neesmu teicis.
   —  Kāpēc jūs apšaubāt mūsu uzvaru?
   —   Es to neapšaubu, augstība. Es būšu pirmajās rindās, un mani uzvarēs pirmo, bet pēc tam tikai pārējos.
   —   Es tomēr neatkāpšos!
   —  Jūsu augstības griba šeit ir likums, — admirālis palocījās, — un mēs izpildīsim jūsu vēlēšanos. Mēs esam šeit, lai paklausītu.
   —  Tā nav atbilde, hercog.
   —  Tā ir vienīgā atbilde, ko es varu dot jūsu augstībai.
   —   Pierādiet, ka es maldos, un es padošos.
   —  Augstība, palūkojieties uz Orānas prinča karaspēku. Vai tas ir jūsu? Viņš nav jūsu nometnē, bet Antverpenē, un tā ir liela atšķirība. Palūkojieties uz flāmiem. Kad jūs ieradāties Flandrijā, viņi greznoja savus kuģus un sienas ar karogiem un tepiķiem, tagad tie aizslēdz vārtus un vērš pret jums lielgabalus.
   —   Tiesa, — viņš turpināja, — augstība, ka flāmi un holandieši, Antverpenes un Orānas princis tikai gaida izdevību, lai apvienotos pret jums, un tas būs tai mirklī, kad jūs pavēlēsit saviem lielgabaliem sākt šaut.
   —  Nekas, — atbildēja Fransuā, — mēs cīnīsimies pret Antverpeni un Orānas princi, pret flāmiem un holandiešiem.
   —  Nē, augstība, jums ļaužu pietiek tikai pret Antverpeni.
   —  Tātad jūs paliekat pie saviem uzskatiem?
   —  Kādiem, augstība?
   —   Ka mūs sakaus?
   —  Es citu neko nevaru iedomāties.
   —   Tad jūs no tā viegli varat izvairīties, Zojēz, — hercogs sausi atbildēja. — Mans brālis jūs atsūtīja man palīdzēt. Es no jūsu palīdzības atsakos.
   —   Kaujas priekšvakarā man ir kauns šādu priekšlikumu pieņemt,AUGstība.
   Žojēza atbilde izsauca čukstus. Princis saprata, ka ir pārsteidzies.
   —   Mīļo admirāli, — hercogs sacīja pieceldamies un jaunekli apskaudams, — jūs negribat mani saprast. Man šķiet, ka man ir taisnība, vai ari es vairs nevaru atzīties, ka esmu kļūdījies.
   —  Es pārāk esmu rūpējies par sava vārda slavu, — viņš piebilda. — Bet ļaunums izdarīts. Vai jūs gribat, lai es piekāpjos? Tad šie ļaudis man sāks atņemt visas iekarotās pilsētas. Nē, zobens ir izvilkts, tāpēc jāuzvar vai jāzaudē!
   —   Es esmu gatavs līdz ar jums uzvarēt vai mirt. Taču… nē, nē, augstība…
   - Kas ir?
   —   Es klusēšu.
   —   Runājiet, admirāli.
   —   Tikai divatā, augstība.
   Visi aizgāja uz hercoga telts attālāko stūri.
   —   Runājiet, — Fransuā uzaicināja.
   —           Jūs var uzveikt Spānija, ādmiņi un aldari, bet vai jūs pacietīsat arī hercoga Gīza izsmieklu?i
   Fransuā savilka uzacis.
   —   Hercogs Gīzs? Kāda viņam daļa?
   —           Stāsta, ka hercogs Gīzs esot tīkojis pēc jūsu augstības dzīvības. Ja Salsēds neatzinās uz ešafota, tad atzinās uz moku sola. Uzvarēts, jūs iepriecināsit Gīzu, kas it visā spēlē lielu lomu, ja vien es nemaldos.
   Brīdi padomājis, viņš turpināja:
   —           Palasiet Flandrijas vēsturi un jūs uzzināsiet, ka flāmiem ir paraža slacīt savus laukus ar Francijas slavenāko prinču un labāko bruņinieku asinīm.
   Hercogs pakratīja galvu.
   —           Lai arī šis nolādētais lotringietis redz mani mirušu, bet par manu bēgšanu viņš negavilēs. Es alkstu pēc slavas, Zojēz.
   Tad viņš pagriezās pret karavadoņiem.
   —           Kungi, uzbrukums notiks. Lietus ir mitējies, šonakt mēs uzbruksim pilsētai.
   Zojēzs palocījās.
   —   Augstība, mēs gaidām sīkākus norādījumus.
   —   Jums ir astoņi kuģi, Zojēz?
   —   Jā, augstība.
   —           Antverpeniešiem ir tikai tirdzniecības kuģi. Tāpēc jūs ar saviem kareivjiem viegli izkāpsit malā. Pārējo karaspēku sadalīs divās daļās: vienu vadīs Senteņans, otru — es pats. Jātnieki paliks rezervē. Vienai daļai taču veiksies.
   —   Bet ja nu visus uzbrukumus atsit?
   —            Tad mēs lielgabalu uguns aizsegā atkāpsimies uz kuģiem un izklīdīsim klajumā, kur antverpenieši neiedrošināsies mums sekot.
   Visi piekrizdami palocījās.
   —           Tagad, kungi, — sacīja hercogs, — klusi pamodiniet savus kareivjus un novediet uz kuģiem, lai neviena uguns, neviens šāviens nenodotu mūsu nodomu. Jūs būsit uz klāja, admirāli, pirms antverpenieši uzzinās par jūsu enkuru pacelšanu.
   Mēs pārpeldēsim upi, dosimies pa kreiso krastu un nonāksim tur reizē ar jums. Ejiet, kungi! Laime, kas mums līdz šim ir sekojusi, nebaidīsies līdz ar mums pāriet Šeldu.
   Virsnieki atstāja hercoga telti un devās izpildīt augstības pavēles.
   Drīz vien šai skudru pūzni atskanēja neskaidrs troksnis, kas līdzinājās vēja šalkoņai lauku biezajā zālē.
   Admirālis devās uz savas galeras klāju.

   Antverpenieši nemaz mierigi nevēroja Anžū hercoga naidīgo rīcību.
   Antverpene ārēji bija klusa kā bišu strops vakarā, bet iekšā kūsāt kūsāja dzīvība.
   Bruņoti flāmieši apstaigāja ielas, sagatavoja savas mājas izmisuma pilnai ciņai, divkāršoja sardzi un draudzējās ar Orānas prinča kareivjiem, no kuriem puse jau atradās Antverpenē, bet otra puse bija izvetota dažādās vietās.
   Kad viss bija pilnīgā kārtībā, ļoti drūmā nakti Orānas princis ienāca pilsētā un apmetās pilsētas valdes namā, kur viņam viss bija jau sagatavots.
   Tajā pašā vakarā, kad Anžū hercogs gatavojās uzbrukumam, Orānas princis apspriedās ar Antverpenes komandantu.
   Par katru iebildumu, ko komandants izteica par Orānas prinča darbibas plānu, princis, ko dēvēja ari par Klusētāju, sparīgi pakratīja galvu.
   Bet katru reizi komandants atbildēja:
   —   Princi, jūs zināt, ka jāierodas monsieur. Pagaidīsim.
   Šis iespaidīgais vārds lika Klusētājam savilkt pieri.
   Pulkstenis nosita deviņi vakarā. Nezināšana un gaidas pārvērtās nemierā.
   Daži sargi vēstīja, ka franču nometnē vērojama kustība.
   Izlūks nosūtīja mazu laivu.
   Tā vairs neatgriezās.
   Orānas princis piecēlās un, dusmās savus brūnos ādas cimdus kozdams,
   sacīja:
   —            Kungi, monsieur liek mums gaidīt. Antverpeni ieņems un nodedzinās pirms viņa ierašanās.
   Atgriezās sūtnis, kas bija aizgājis līdz Sentmikolai, un ziņoja, ka gaidīto vēl neviens nav redzējis.
   —        Kungi, — Klusētājs iesaucās, — jūs redzat, mēs gaidām velti. Cerēsim uz citiem, bet paļausimies uz sevi. Ķersimies steidzami pie darba!
   Viņš vēl nebija beidzis, kad atvērās zāles durvis, un sargs minēja tikai vienu vārdu, kas šai mirklī bija tūkstošu citu vērts:
   —   Monsieur!
   Tiklīdz sarga līksmā balss apklusa, zālē ienāca slaida auguma vīrs plašā mētelī un laipni sveica sapulcējušos.
   Bet vispirms viņa lepnais skatiens uzmeklēja princi. Viņš piegāja pie viņa un sniedza tara roku.
   Princis to cienīgi satvēra.
   Pēc tam svešinieks novilka mēteli.
   Viņš bija tērpies brivola ādas uzvalkā un garos ādas zābakos. Pie sāniem karājās garš zobens, bet pie jostas — mazs duncis un soma ar papīriem. Zirga asinīm notraipītie pieši neskanīgi šķindēja.
   Viņš apsēdās pie apspriedes galda.
   —   Monsieur, kā veicas? — viņš jautāja.
   —   Aizsardzībai viss ir sagatavots.
   —        Franču nometnē jau vērojama kustība, — aizrādīja pilsētas galva. — Mūsu lielgabali novietoti uz visiem vaļņiem, lai sagaidītu viņu uzbruku­mu.
   —   Labi, — nepazīstamais teica.
   —   Tātad sakārtots arī karaspēks.
   Svešais klusēja. Likās, ka viņš gaidīja Klusētāja paskaidrojumus.
   —   Bet padome domā, ka franči gatavo tikai viltus uzbrukumu.
   —   Kāpēc?
   —         Lai mūs sabiedētu un piespiestu ievadīt sarunas par franču virskundzību pilsētā.
   Nepazīstamais atkal paskatījās uz Orānas princi. Pēdējais izlikās, ka neko neievēro.
   —   Bet franči tomēr gatavojas uzbrukumam, — kāds aizrādīja.
   —        Nieki, — atteica pilsētas galva. — Es aplūkoju viņu nometni ar tālskati. Kareivji gatavojās gulēt, bet hercogs savā teltī rīkoja saviem virsniekiem vakariņas.
   Nepazīstamais atkal paskatījās princī. Bet Klusētājs tikai viegli pasmaidīja un tikko paraustīja plecus.
   —        Kungi, — sacīja nepazīstamais, — jūs maldāties. Franči gatavo niknu uzbrukumu.
   —   Nevar būt!
   —        Jūsu plāni nav mierinoši. Negaidiet uzbrukumu, bet paši dodieties cīņā!
   —   Pareizi! — iesaucās Orānas princis.
   —   Tūlīt! — nepazīstamais turpināja. — Ir ieradušies Zojēza kuģi.
   —   Kā jūs to zināt, monsieur? — atskanēja balsis.
   —   Zinu. Vai jūs neticat?
   —   Mēs nešaubāmies, bet ja tā ir tiesa, tad ari mēs to zinātu.
   —   Kā ?
   —   No mūsu upes sarga.
   Tanī mirkli durvju uzraugs zālē iebīdīja kādu vīru.
   —   O, tu, mans draugs? — iesaucās pilsētas galva.
   —   Es, kungs.
   —   Monsieur, tas ir cilvēks, kas izspiegoja ienaidniekus.
   Jūrnieks pienāca tuvāk. Viņš bija gluži slapjš.
   —           O, mūsu varonis, liekas, ir atgriezies peldus, — sacīja nepazīsta­mais.
   —           Jā, monsieur, — jūrnieks steidzīgi atbildēja. — Bet Sekla ir plata un strauja, monsieur.
   —   Runā, Ojē! — svešais aicināja.
   Jūrnieks atstāstīja savu izlūku braucienu, par uzduršanos admirāļa Žojēza kuģiem, laivas nogrimšanu un laimīgo izglābšanos.
   Kad Ojē bija beidzis, nepazīstamais pasniedza viņam maku ar naudu.
   —           Ko nu jūs teiksit, kungi? — svešais jautāja. — Vai nu jūs ticat, ka franču karakuģi paceļ enkurus? Es būtu ļoti pārsteigts, ja viņi šonakt neuzbruktu. Kungi, sagatavojieties!
   —           Bet kā gan franči uzbruks, monsieurl — pilsētas galva klaušināja.
   —           Katoļticīgie kājnieki uzbruks no vienas puses. Kalvinistu jātnieki arī cīnīsies atsevišķi. Trešais būs Žojēzs ar saviem kuģiem.
   —  Tad arī mēs sadalīsimies trīs pulkos.
   —            Nē, apvienojiet labākos kareivjus vienā pulkā, bet pārējos tūlīt pat novietojiet uz vaļņiem un sienām. Ja jūs gaidīsit uzbrukumu, jūs būsit pazuduši.
   —   Vai es neteicu to pašu? — Klusētājs aizrādīja.
   —           Tātad nolemts. Jūs uzbruksit kājniekiem un jātniekiem, — svešais turpināja.
   —   Bet viņu kuģi, viņu kuģi! — iesaucās pilsētas galva.
   —   Jums ir seši veci kuģi un Sentmera trīspadsmit laivas.
   —   Jā, jā, monsieur. Bet kā jūs to zināt?
   Nepazīstamais pasmaidīja
   —   Zinu. Jūrniekiem uzbrukums ir jāizšķir.
   —           Jā, un mūsu jūrnieki cīnīsies varonīgi. Bet viņiem ir vajadzīgi palīgspēki.
   —   Nē… Pietiek ar divdesmit drošsirdīgiem, uzticīgiem vīriem.
   Šis atzinums visus pārsteidza.
   —           Vai jūs gribat upurēt šos sešus kuģus un trīspadsmit laivas, lai franču floti galīgi iznicinātu?
   —  Tie nav visai veci…
   —           Novērtējiet tos, un jums samaksās. Kungi, jums samaksās ar jūsu pašu vekseļiem. Tie taču nav nedroši?
   —           Monsieur, mēs esam tirgotāji, ne karavadoņi. Tāpēc šaubas ir piedodamas. Ņemiet mūsu kuģus un rīkojieties! — sacīja pilsētas galva.
   —           Labi. Es no jūsu kuģiem sakārtošu trijstūri, kas apņems franču floti. Divdesmit airi ar ķekšiem sastiprinās naidnieka kuģus ar mūsu laivām un aizdedzinās jūsu kuģus, kas būs pildīti ar degvielām.
   —  Un visa franču flote sadegs! — kliedza Klusētājs.
   —           Jā, visa, — atteica svešais. — Un tad atveriet visas Šeldas slūžas un negaidītos uzbrucējus noslīciniet!
   Atskanēja prieka kliedzieni.
   —  Ir tikai viens šķērslis, -«- sacīja princis.
   —   Kāds?
   —           Ne kuģi, ne slūžu sargi neko nezina, sūtņiem vajadzētu veselu dienu, bet mums atlikusi tikai viena stunda.
   —  Tas viss jau ir nokārtots, kungi.
   Visus pārņēma baisa izbrīna. Tad atskanēja flāmiešu gaviļu saucieni.
   Orānas princis piegāja pie nepazīstamā un sniedza roku.
   —  Tātad viss ir sagatavots, monsieur? — viņš jautāja.
   —   Viss. Bet, liekas, arī frančiem viss ir kārtībā.
   Svešais norādīja uz virsnieku, kas ienāca zālē.
   —           Monsieur un kungi, — virsnieks sacīja, — franči tuvojas pilsētai.
   —   Pie ieročiem! — iesaucās pilsētas galva.
   —  Pie ieročiem! — atkārtoja klātesošie.
   —            Pagaidiet, kungi, jūs vēl neesat dzirdējuši galveno padomu! Negaidītā uzbrukumā pārsteigti franči bēgs, un jūs nevarēsit tiem sekot. Nost smagās bruņas! Citādi viss būs zaudēts. Nost bruņas!
   Un viņš norādīja uz savām brivola ādā tērptajām platajām krūtīm.
   —  Mēs redzēsimies darbā, kungi, bet tagad ejiet.
   —           Pateicos, monsieur, — sacīja princis, — jūs glābjat Beļģiju un Holandi.
   —   Princi, jūs pārāk glaimojat.
   —           Vai jūsu augstība pacels zobenu pret frančiem? — princis jautāja.
   —           Es centīšos cīnīties ar hugenotiem, — svešais atbildēja un savādi pasmaidīja. *
   Šo smaidu saprata vienīgi Dievs.

   Pilsētā tika izsludināta kara trauksme. Drīz vien sāka graut lielgabali, kas pārsteidza frančus, jo tie bija cerējuši ieņemt pilsētu negaidītā uzbrukumā.
   Bet varbūt varēja ielenkt vārtus un aizbērt grāvjus! Lielgabalu uguns tumsā daudz nekaitēja.
   Pēkšņi cietokšņa vārti un atbīdāmās durvis atvērās un parādījās bruņoti vīri. Zobens šķinda pret nazi, šķēps pret durkli, pistoļu un musketu uguns apgaismoja asiņainās sejas.
   Ne kliedzienu, ne vaidu: flāms cīnījās niknumā, francūzis īgnumā.
   Kad visā savā šaušalīgajā nejēdzībā sākās roku cīņa, no Sentmeras atskanēja lielgabalu šāvieni, bet virs pilsētas pacēlās blāzma.
   Franči domāja, ka tur strādāja Zojēzs ar saviem kuģiem. Bet patiesība bija cita.
   Zojēza flote klusi peldēja pret straumi uz pilsētu. Visi bija kaujas gatavībā. Admirālis uz sava kuģa uzmanīgi vēroja miglaino upi.
   No tumsas iznira pamestas, vientuļas slūžas. Tad parādījās flāmu kuģi. Arī tie klusēja. Franči priecājās par naidnieku nevērību. Tikai jaunais admirālis nenojauta slepenu viltību.
   Beidzot admirāļa kuģis skāra ienaidnieka laivu radīto šķērsli, kad pēkšņi daudzi neredzamu roku mesti ķekši satvēra franču kuģus.
   Zojēzs nodomāja, ka flāmi piedāvā cīņu un pavēlēja matrožiem naidnieka ķekšus nostiprināt. Tad viņš paķēra kādu cirvi un pirmais traucās uz ienaidnieka pusi.
   —   Uz cīņu, uz cīņu! — Zojēzs sauca.
   Virsnieki un matroži viņam sekoja. Bet neviens neatbildēja, neviens nepretojās.
   Tikai trīs laivas aizslīdēja pa upi kā trīs aizkavējušies putni.
   Pēkšņi Žojēzs zem kājām izdzirda neskaidru troksni un saoda sēra smaku.
   Tagad viņš saprata: kuģis dega.
   —   Atpakaļ, atpakaļ! — atskanēja kliedzieni.
   Visi traucās prom. Žojēzs aizgāja pēdējais. Dega visa flāmu flote un liesmu jūra apņēma franču kuģus.
   Matroži steidzās atsvabināties no saitēm, bet darbs bija grūts.
   Pēkšņi atskanēja divdesmit šāvieni: šāva sakarsušie, ar pulverī pildītie flāmu flotes lielgabali.
   Liesmas kā milzu čūskas uzvijās franču kuģu mastos un sāka laizīt vara plāksnēm apkaltos sānus.
   Sprāga pulvera noliktavas un tad arī paši kuģi.
   Žojēzs visu laiku vēl cīnījās, bet tagad redzēja, ka cīņa ir veltīga. Viņš pavēlēja nolaist laivas un doties uz kreiso krastu.
   Admirālis atstāja savu galeru tikai tad, kad beidzamais matrozis atradās laivā.
   Viņi vēl nebija aizsnieguši krastu, kad admirāļa galera uzlidoja gaisā, apmirdzot upi un pilsētu.
   Gņa turpinājās, kaujoties vīram pret vīru.
   Kalvinistu jātnieki izdarīja brīnumus. Viņu priekšā visi atkāpās. Bet ievainotie flāmi ar zobeniem pārdūra zirgu vēderus.
   Kaut gan frančus pabalstīja jātnieki, viņi tomēr sāka pagurt. No pilsētas pieplūda arvien jauni spēki un uzbruka Anžū hercoga kareivjiem.
   Pēkšņi atskanēja kliedzieni:
   —   Anžū! Francija!
   Tas bija Žojēzs ar saviem matrožiem. Viņi bija ieradušies atriebties par franču floti.
   Admirāļa ļaudis cīnījās varonīgi un flāmu vads, kam viņi uzbruka, drīz vien bija iznīcināts. Viņi devās tālāk.
   Kalvinistu jātnieki pārspēka priekšā bija spiesti atkāpties.
   Fransuā cīnījās kā lauva. Pēkšņi viņš saņēma vēsti par flotes iznīcināšanu. Viņš uztraucās. Flote būtu nodrošinājusi atkāpšanos.
   Hercogs pavēlēja jātniekiem uzbrukt vēlreiz. Cīņa turpinājās.
   Tanī brīdi no pilsētas skaistā zirgā izjāja cilvēks, ko dēvēja par monsieur.
   Viņš bija tērpies melnās tērauda bruņās. Aiz viņa sekoja pieci simti jātnieku, ko tam bija nodevis Orānas hercogs.
   Pats Klusētājs vadīja citu jātnieku nodaļu.
   Melnais jātnieks ielauzās Žojēza matrožu pūlī.
   Flāmi viņu pazina. Atskanēja saucieni:
   —   Monsieur, monsieurl
   Žojēzs ieraudzīja melno jātnieku un devās tam pretim.
   Viņu zobeni šķīla dzirkstis.
   Žojēzs cirta spēcīgi, bet nepareizi. Kāds naidnieka dūriens ķēra viņa krūtis un viegli ievainoja plecu, kas sāka asiņot.
   —            O, šis cilvēks ir francūzis, viņš ir mācījies pie mana paukošanas skolotāja.
   Nepazīstamais gribēja pazust.
   —   Bet ja tu esi francūzis, — Žojēzs turpināja, — tad tu esi nodevējs.
   Sākās nikna divkauja, kurā, lai gan admirālis cīnījās ļoti veikli,
   nepazīstamais tik tikko neguva uzvaru, kad atskanēja sauciens:
   —   Monsieur, lai paliek divkauja, steidzieties pie mums!
   Svešais paskatījās un redzēja, ka kalvinistu jātnieki vajā flāmus.
   Tanī brīdi jātnieku pulks uzbruka Žojēza matrožiem, melnais jātnieks izlietoja burzmu un pazuda.
   Pēc pusstundas franči atkāpās un metās bēgt.
   Hercogs cerēja sasniegt Briseli, lai atpūstos, iegūtu pārtiku un savāktu jaunu karaspēku.
   Tani mirklī hercogs vēl nenojauta, ka simtiem nelaimīgu kareivju aprīs ūdens jūra, aiznesot līķus okeānā, vai nosējot Brabantes plašos laukus.
   Anžū hercogs apmetās brokastot starp Hebonenu un Hekhutu.
   Visi ciemi bija pamesti, viss bija izvākts un iznīcināts. Pārtikas nebija. Ļaudis un vadoņus mocīja bads.
   —   Ceļā, kungi, ceļā! — hercogs pavēlēja virsniekiem.
   —   Mums nav spēka, mēs mirstam badā, augstība.
   —   Bet jūs vēl esat dzīvi un, ja paliksit šeit, pēc stundas varat nomirt.
   Visi devās ceļā.
   Anžū hercogs devās pa priekšu, Sentenāns vadīja vidējo pulku, Žojēzs viņam sekoja.
   Taču nometnē vēl palika divi tris tūkstoši kareivju, kas bija ievainoti un līdz nāvei noguruši. Viņus sagaidīja droša nāve.
   Anžū hercogam sekoja nepilni trīs tūkstoši spēcīgāko kareivju, kas vēl varēja cīnīties.

   >
   Vēsā naktī divi ceļinieki teicamos zirgos izjāja no Briseles un devās uz Malēnu.
   Viņi jāja blakus, bez mēteļiem, kas atradās aiz sedliem, bez ieročiem, izņemot flāmu nazi, kura dzelzs zaigoja pie viena ceļinieka sāniem.
   Abi jāja klusēdami. Pēc ģērbiem viņi atgādināja pikardiešus, kas tanī laikā nodarbojās ar tirdzniecību starp Franciju un Flandriju.
   Uz mēness apspīdēta ceļa daudzi viņus noturēja par godīgiem tirgotājiem, kas dodas nakts atpūtā.
   Patiesībā jātnieki bija grāfiene Monsoro un viņas pavadonis Remi.
   Tanī bridi salta vēja pūsma sadrebināja ceļotājus.
   —   Jūs trīcat, madame, — sacīja Remi, — uzvelciet mēteli.
   —   Nē, Remi, pateicos. Tu zini, es vairs neko nejūtu.
   Remi pievērsa acis debesim un apklusa. Tā viņi turpināja ceļu.
   Kad Remi apstājās, lai pārbaudītu apkārtni, grāfiene jautāja:
   —    Vai tu tnums aizmugurē neko neredzi?
   —   Nē.
   —           Arī to jātnieku ne, kurš mūs panāca Vaiensjenā, kurš tik ilgi mūsos noraudzījās?
   —   Neredzu.
   —   Bet man likās, ka es būtu viņu redzējusi, izjājot no Mansas.
   —   Es to redzēju pie Briseles.
   —   Tu saki — pie Briseles?
   —   Jā. Bet viņš palika pilsētā.
   —            Remī, — grāfiene čukstēja, — Remī, vai tev neliekas, ka viņš līdzīgs…
   —   Kam, madame?
   —   Nelaimīgajam jauneklim?
   —            Nē, nē, madame, — Remī steidzās iebilst, — nepavisam. Kā gan viņš varēja uzzināt, ka mēs esam atstājuši Parīzi un jājam pa šo ceļu?
   —   Kā viņš uzzināja mūsu dzīvokļa maiņu Parīzē?
   —   Nē, nē, viņš mums neseko.
   Atkal iestājās klusums. Vienīgi zirgu pakavu duna traucēja nakts mieru. Tā pagāja divas stundas.
   Kad jātnieki iejāja Vilvordā, Remī atskatījās. Ceļa līkumā atskanēja pakavu troksnis. Viņš pūlējās kaut ko saskatīt tumsā. Troksnis apklusa, nekas netraucēja valdonīgo klusumu. Viņi iejāja pilsētā.
   —   Remī, — sacīja grāfiene, — jūs esat nemierīgs, kas ir?
   —   Mēs atpūtīsimies. Es raizējos par jūsu veselību, madame.
   —   Dari kā zini, Remi.
   —   Griežat viņā ielā, es redzu palsu lukturi. Tur būs viesnīca.
   —   Vai jūs nekā nedzirdējāt?
   —           It kā zirgu soļus. Bet es varēju ari maldīties. Taču es palikšu, lai pārliecinātos.
   Grāfiene, nekā nebilduši, iegrieza savu zirgu garā šķērsielā. Remi nokāpa, palaida zirgu, lai tas seko grāfienei, bet pats aizslēpās aiz kāda spraišļa.
   Grāfiene pieklauvēja pie viesnīcas durvīm, kuras atvēra modra kalpone. Tad viņa atdarīja vārtus un ielaida zirgus stallī.
   —   Es gaidu biedru, — sacija grāfiene, — un pagaidīšu tepat pie uguns. Kalpone nolika zirgiem salmus, aizslēdza staļļa durvis, atgriezās virtuvē
   un apgūlās.
   Remī drīz vien sagaidīja jātnieku. Tas jāja ļoti uzmanīgi un pie luktura paslēpās.
   Remī satvēra nazi.
   —    Tas ir viņš, — viņš čukstēja, — viņš mums vēl arvien seko. Jātnieks sakrustoja rokas, viņa zirgs izstiepa kaklu un smagi elsa. Viņš klusēja. Bet viņa skatienā varēja vērot, ka viņš šaubījās, vai doties
   uz priekšu vai palikt viesnīcā.
   —   Viņi ir devušies tālāk, — viņš pusbalsī nolēma, — dosimies arī mēs. Un viņš turpināja ceļu.
   Remī atgriezās viesnīcā.
   —   Nu, vai mums kāds sekoja? — grāfiene apvaicājās.
   —  Neviens. Esmu maldījies.
   Viņi pamodināja nabaga kalponi, kas labprāt sagādāja vakariņas. Remī līdz ar kundzi piesēdās pie galda. Viņš ielēja glāzi vīna, ko mazliet skāra lūpām, nolauza pāris maizes drumslas un tad atslējās pret krēsla atzveltni.
   —  Kā, jūs vairs neēdīsit? — jautāja kalpone.
   —  Nē, pateicos.
   Remi apēda kundzes pamesto maizes gabalu un izdzēra vīna glāzi.
   —  Bet vai gaļu jūs neēdīsit?— kalpone aizrādīja.
   —   Nē, pateicos.
   Kalpone sakrustoja rokas. Remī redzēja, ka šāda rīcība viņu apvaino, un nometa uz galda sudraba naudas gabalu.
   —   O, tas ir pārāk daudz, — kalpone iesaucās.
   —           Ņemiet, mīļā, — sacīja ceļiniece. — Mēs maz ēdam, bet negribam mazināt jūsu peļņu.
   Kalpone nosarka, un asaras aizmigloja viņas acis. Svešā kundze runāja tik skumji.
   —  Sakiet, vai uz Malēnu ir kāds sānceļš? — jautāja Remi.
   —   Ir, bet nelabs. Ir arī teicams lielais ceļš.
   —   Zinu. Bet man jājāj pa otru.
   —           Sievietei būs grūti. Šodien no ciemiem uz Briseli dodas daudz ļaužu.
   —   Uz Briseli?
   —  Jā, pagaidām pārvietojas.
   —  Pārvietojas? Kāpēc?
   —  Tā pavēlēts.
   —   Kas? Vai Orānas princis?
   —  Nē, monsieur.
   —  Kas tas tāds?
   —   Nezinu.
   —  Kas pārvietojas?
   —  To pilsētu, ciemu un lauku iedzīvotāju, kam nav slūžu un vaļņu.
   —  Savādi, — Remī noteica.
   —   Ari mēs rītausmā dosimies ceļā. Remī un grāfiene saskatījās.
   —   Ko darīt? — pavadonis jautāja.
   —           Mēs tūliņ dosimies uz Malēnu! — viņš nomurmināja. — Jauneklis atrodas priekšā… un, ja viņš mūs gaida… Gan redzēsim!
   Tā kā zirgi nebija atsegloti, viņi drīz vien devās ceļā. Ritausma viņus sastapa Dīlas krastos.

   Remi bailes bija dibinātas. Nakts jātnieks bija izjādelējis ceļus, bet, nevienu nesaticis, atzina, ka meklētie ir palikuši ciemā.
   Viņš negribēja atgriezties, bet apgūlās zālē, zirgu paslēpis dziļā
   grāvī.
   Tā jauneklis pats bija paslēpies, bet varēja visu novērot.
   Šis jauneklis bija Indriķis de Busāžs, kam liktenis bija lēmis vēlreiz satikt mīļoto sievieti, no kuras viņš bija solījies bēgt.
   Pēc sarunas ar Remī uz noslēpumainā nama sliekšņa, visas cerības zaudējis, Indriķis atgriezās Žojēzu pilī, nolēmis neaptraipīt savu vārdu un mirt kaujaslaukā.
   Karš Flandrijā turpinājās. Viņa brālis, Žojēzas hercogs, vadīja kādu pulku un varēja palīdzēt šķirties no dzīves. Indriķis nešaubījās. Nākamā vakarā viņš atstāja tēva namu.
   Indriķis cerēja laikā nokļūt pie Antverpenes ieņemšanas. Viņš sevi mierināja, ka mirs vismaz ar zobenu rokā, brāļa skavās, zem Francijas karoga. Ka viņa nāve sacels troksni, ka šis iz caurspiedīsies cauri tumsai, kurā dzīvoja noslēpumainā nama skaistule.
   Šajas sapņos par nāvi viņš sasniedza Valensjēnu, kad pulkstens tornī nosita astoņi un aizslēdza pilsētas vārtus. Pie paceļamā tilta viņa zirgs tik tikko nesajāja kādu cilvēku, kas sakārtoja sava zirga seglus.
   Indriķis atvainojās. Svešais griezās un tūliņ atkal novērsās. Tas bija Remī.
   —   O, Remī ir Valensjenā! — nodomāja Indriķis.
   Viņš apstājās pie pirmās viesnīcas, pasniedza pavadu kalpotājam un apsēdās pie vārtiem.
   Domīgi sēdēdams uz sola, viņš ieraudzīja tuvojamies divus jātniekus. Viens bija Remī. Viņa ceļabiedra seju slēpa plata cepure.
   —   Nē, es vairs nevaru palikt neziņā, — Indriķis nolēma.
   Viņš sekoja jātniekiem. Tie bija pazuduši. Viņš aizskrēja līdz pilsētas vārtiem. Tie bija slēgti.
   Indriķis apstaigāja visas viesnīcas, klaušināja un prašņāja, un uzzināja, ka divi jātnieki apmetušies vissliktākajā viesnīcā Befruā ielā.
   Kad ieradās Indriķis, viesnīcnieks aizslēdza durvis. Jauneklis vēl paguva pamanīt, ka Remī kāpj pa trepēm.
   Kad grāfs par ceļiniekiem apjautājās otrā rītā, viņam paskaidroja, ka tie jau naktī atstājuši pilsētu.
   Indriķis palaida savu zirgu aulekšos un Monsā atkal panāca Remī un viņa biedru.
   Viņš Remī pazina, bet pēdējais viņu nepazina: Busāžs bija tērpies kareivja mētelī un nopircis citu zirgu.
   Taču uzticamā kalpa acis gandrīz vai nojauta arī šo pārvērtību, un brīdinātais biedrs paguva novērsties.
   Grāfs nezaudēja drosmi. Pirmajā viesnīcā, kur apmetās ceļinieki, viņš par zeltu uzzināja visu vēlamo.
   —   Vai pavadonis nav sieviete? - viņš apvaicājās.
   —            Varbūt, - atbildēja viesnīcniece. — Tagad daudzas sievietes pārģērbušās jāj pie saviem mīļākajiem uz Flandriju.
   Indriķim iesmeldzās sirds.
   Varbūt tiešām Remi pavadīja savu kundzi. Varbūt viņa patiešam devās pie sava mīļākā Flandrijā!
   O, kā Remi bija melojis par mūžīgo nožēlu!
   Mokošu mīlas sāpju tirdīts, Indriķis turpināja jāt ceļiniekiem pa priekšu un vērot viņu gaitas.
   Briselē Indriķis ievāca ticamākas ziņas par Anžū hercoga sākto karu. Iegūtās nelabvēlīgās vēstis viņu pamudināja steigties uz Antverpeni.
   Viņš tikai nesaprata, kāpēc Remī un viņa pavadone turpināja to pašu ceļu. Vai viņiem visiem trim bija kopīgs mērķis?
   Zālē noslēpies, Indriķis gaidīja ceļiniekus. Kad tie pajāja garām jauneklim, grāfiene patlaban sakārtoja matus, ko viesnīcā nebija paguvusi.
   Indriķis viņu ieraudzīja, pazina un tikko neievēlās grāvi, kurā viņa zirgs mierīgi plūca zāli.
   Ceļinieki aizjāja.
   Maigo jaunekli pārņēma dusmas. Viņš bija cerējis, ka noslēpumainais nams būs tikpat godīgs kā viņš pats. Tagad viņš bija piekrāpts.
   Grāfs uzkāpa zirgā, stingri nolēmis vairs neslēpties, un tagad viņš sekoja jātniekiem bez mēteļa un aizsargcepures.
   Viņš vēl nebija nojājis ne piecsimt soļu, kad Remī viņu pamanīja.
   Ari grāfiene nepalika vienaldzīga.
   —  O, Remi, vai tas nav tas jauneklis? — viņa ievaicājās.
   —  Nedomāju. Viņš atgādina valoņu kareivi, kas dodas uz Amsterdamu.
   —   Vienalga, es nevaru nomierināties.
   —           Nebaidieties, madame. Ja tas ir grāfs de Busāžs, tad jūs viņu jau pazīstat un zināt, cik viņš ir pieklājīgs.
   —           Lūk, jau Malēna! Es ieteiktu mainit zirgus un tad steigties uz Antverpeni, — grāfiene pēc brīža aizrādīja.
   ~ Nav vajadzīgs. Dosimies uz tālē redzamo ciemu Vilbroku. Tā mēs izvairīsimies no ļaužu ziņkārības un iztaujāšanas.
   —  Jāsim!
   Viņi nogriezās pa to pašu taku.
   Beidzot abi sasniedza Vilbroku.
   Visas mājas bija tukšas. Ielās klīda pamesti suņi un kaķi.
   Remi velti izklauvējās pie divdesmit mājām. Indriķis pie pirmā nama nogaidīja, ko ceļinieki nolems.
   —            Kundze, — sacija Remi, — mēs atrodamies kara postažā. Mūs droši vien sagūstīs kāda franču vai flāmu banda. Ja jūs būtu vīrietis, es runātu citādi, bet jūs esat jauna un skaista dāma. Jums būs divkārt jābaidās par savu dzīvību un godu.
   ~ Kas man ir dzīvība! — atbildēja grāfiene.
   —   Ja ir mērķis, dzīvība ir viss! ~ iebilda Remi.
   —   Labi. Ko jūs gribat darit? Rīkojieties, Remi.
   —            Es domāju palikt šeit, — kalpotājs teica. — Te mēs gūsim patvērumu. Man ir ieroči. Mēs aizstāvēsimies vai paslēpsimies.
   —            Nē, Remī, nē! Man jāturpina ceļš. Mani nekas neaizkavēs! — grāfiene neatlaidās.
   —   Labi, jāsim! — Remi piekrita
   Un viņš klusēdams spieda zirgam piešus sānos.
   Ceļiniece viņam sekoja, un Indriķis de Busāžs, kas reizē ar viņiem bija apstājies, atkal turpināja ceļu.

   Tālākajā ceļā apkārtnes aina vērtās arvien dīvaināka. Lauki, liekas, bija pārvērtušies tuksnešos. Pļavās neredzēja nevienas dzīvas radības. Neredzēja ne cilvēka, nedzirdēja ne skaņas. Daba, šķiet, gaidija vēl savus neredzētos iemītniekus.
   Pienāca vakars. Uztrauktais Indriķis gaisā, kokos, debess dzīlē gribēja izprast šīs dabas vientulības mīklu.
   Vienīgi tris būtnes atdzīvināja šo mēmo tuksnesi: Remī, viņa ceļa biedre un Indriķis.
   Iestājās salta un tumša nakts. Šalcošais ziemeļaustrumu vējš pildīja tuksnesi ar vēl lielākām šausmām.
   Remī pagriezās pret savu kundzi.
   —            Es neesmu bailīgs, es droši skatos acis nāvei, bet šonakt mani māc savādas drausmas. Mani kaut kas stindzina un laupa spēkus. Pirmo reizi dzivē es baidos.
   —   Vai viņš vēl arvien seko? — grāfiene jautāja.
   —           Es nerunāju par viņu, — atbildēja Remī. — Mani māc zemapziņas bailes par briesmām, no kurām mēs neizbēgsim.
   Viņa ceļa biedre nolieca galvu.
   —            Vai jūs redzat vītolus, kas spēcīgi šūpo savas melnās galotnes? — jautāja Remī.
   —   Jā, redzu.
   —   Blakus es redzu kādu mājeli. Dosimies turp.
   Remi uztraukuma dēļ grāfiene paklausīja.
   Niedrains strauts tecēja tieši gar mājas lieveni. Aiz ķieģeļu namiņa atradās dārzs.
   Viss bija pamests un vietuļš.
   ūz viņu spēcīgajiem klauvējieniem neviens neatbildēja. Remī nogrieza vītola zaru, iebāza to starp durvīm un atslēgu, un uzgūlās ar savu ķermeņa svaru.
   Durvis atvērās.
   Remī drudžaini iesteidzās iekšā, ieveda savu kundzi, pēc tam durvis aizslēdza un aizsita ar naglām. Tad viņš atviegloti nopūtās. Augšējā stāvā atradās istaba ar gultu, galdu un krēslu. Tur viņš novietoja savu kundzi.
   Mazliet nomierinājies, Remī nokāpa lejā un pa loga slēģa spraugu sāka novērot grāfu, kas arī bija piejājis pie mājas.
   Indriķis bija tikpat drūms kā Remī. Viņš saprata, ka šai zemei draudēja kara posts ar visām drausmīgajām sekām.
   Bet tad viņu nomāca citas domas.
   Ko bija nolēmuši darīt Remī un grāfiene? Ko viņi meklē šajā šausmu un bēdu zemē?
   Viņš piegāja gluži tuvu namam. Bet pēkšņi apstājās.
   —            Nē, nē, — viņš izdvesa, — es būšu moceklis līdz galam. Manas bēdas ir pārāk lielas, lai tās nezinātu. Es esmu nežēlīgi piekrāpts. Lai notiek Dieva prāts! Es mierīgi noraudzīšos, kā šī sieviete ieradīsies karaspēka nometnē, metīsies cita skavās un saldi čukstēs. „Redzi, kā es tevi mīlu!" Dievs, es gribēju mirt kā varonis, tagad es beigšu savu dzīvi kā nelga!
   Viņš atcerējās Parīzes skumjās bezcerību naktis un mokošās mīlas ilgas. Arī tam visam bija beigas.
   Indriķis apgūlās zem vītola un priecādamies klausījās strauta šalkoņā. Pēkšņi viņš nodrebēja. Ziemeļos iegrāvās lielgabali un vējš dūmus izklīdināja plašā tālē.
   —   O, ieņem Antverpeni, — grāfs nodomāja.
   Veselas divas stundas viņš klausījās lielgabalu dārdoņā. Beidzot viss apklusa.
   —            Tagad Antverpene ir ieņemta, un mans brālis — uzvarētājs, — Indriķis priecājās. — Bet Antverpenei sekos Gente, bet tai Brige, un es vēl pagūšu nomirt slavas vaiņagots. Bet pirms nāves es vēl gribu uzzināt, kāpēc šī sieviete dodas uz franču nometni?
   Pēc šīm pārdomām Zojēzs ievīstījās savā mētelī un apgūlās. Viņš jau sāka aizsnausties, kad pēkšņi viņa zirgs, kas atradās blakus, saslēja ausis un iezviedzās.
   Indriķis atvēra acis.
   Zirgs stāvēja, galvu pagriezis, un ostīja rītausmas dienvidaustrumu vēju.
   —   Kas ir? Ko tu baidies? — Indriķis ievaicājās.
   Zirgs iezviedzās, nolieca galvu un kā zibens aiztrauca projām. Viņa kungs to tomēr paguva noķert.
   Bet pēc minūtes Indriķis pats sāka klausīties, un bailes, kas vispirms bija nomākušas kustoni, sāka uzmākties arī cilvēkam.
   Pie apvārkšņa vairākās vietās sāka celties nemitīgs, dobjš troksnis,— kā spēcīga vēja šalkoņa. Likās, ka kaut kur pret krastu brāztos milzīgs jūras paisums.
   —            Kas tas? — Indriķis prātoja. — Vējš? Nē. Karaspēks? Nē, nē. Ugunsgrēks? Tad varētu redzēt blāzmu, bet debesis kļuvušas vēl tumšākas.
   Troksnis kļuva skaidrāks un tuvāks.
   Indriķis uzauļoja kādā pakalnā un, apkārtni pārskatījis, iesaucās:
   —   Ko es redzu?
   Zirgs un jātnieks ieraudzīja tālē baltu masu, kas izplūda pa visu bezgalīgo plašumu.
   Jauneklis neziņā vēroja baismo parādību. Viņš redzēja, ka pļava pārplūda, redzēja, ka strauts izgāja no krastiem un savienojās ar balto masu.
   Ūdens lēni sāka tuvoties namam.
   —            Kā gan es nevaru saprast! — Indriķis iekliedzās. — Ūdens pārpludina visu līdzenumu! Plūdi! Flāmi ir atvēruši slūžas!
   Indriķis kā vājprātīgs metās pie nama un sāka dauzīt durvis.
   —   Atveriet, atveriet!
   Atbildes nebija.
   —           Atver, Remī! — jauneklis rēca. — Atver! Es tas esmu, Indriķis de Busāžs!
   —           Es jau zinu, grāf, — atbildēja Remī. — Bet es brīdinu, ja jūs atlauzīsit durvis, es jūs sagaidīšu ar pistolēm rokās.
   —   Nemuldi, nelaimīgais! — Indriķis izmisis kliedza. — Plūdi, plūdi!…
   —   Nestāstiet pasakas, grāf. Jūs šai namā ienāksit tikai pār manu līķi.
   —   Labi!
   Jauneklis paķēra kādu milzīgu akmeni un trieca durvīs.
   Durvis sašķīda.
   Tanī mirklī gar Indriķa ausīm aizsvilpa lode.
   Indriķis uzbruka Remī.
   Remī izšāva vēlreiz, bet šāviens nesprāga.
   —   Nemuļķojies! — grāfs uzkliedza. — Nāc šurp un paskaties!
   Un viņš aizvilka Remi pie loga, kam ar dūri izsita stiklu.
   —   Vai nu tu redzi?
   Un viņš ar pirkstu norādīja uz balto palagu, kas mirdzēja pie apvāršņa un pletās arvien platāks.
   —   Plūdi! — Remi izdvesa.
   —   Jā, plūdi! Pēc piecām minūtēm mēs vairs netiksim ārā. :i
   —   Madame, — Remi sāka saukt, — madamel
   —   Nekliedz un nebiedē viņu, Remi. Sagatavo zirgus!
   —    Viņš to mīl, — nodomāja Remī, — un varbūt arī izglābs. Remī devās uz stalli. Indriķis traucās augšā pa trepēm. Grāfiene jau stāvēja durvis.
   Jauneklis satvēra viņu rokās kā bērnu.
   Domādama, ka notiek nodevība vai varasdarbi, viņa sāka pretoties.
   —    Saki, pārliecini viņu, — Indriķis kliedza, — ka es viņu glābju! Remi, kas izveda zirgus, atkliedza:
   —   Jā, jā, viņš jūs glābj, viņš jūs izglābs! Nāciet, nāciet!

   Indriķis nevilcinādamies iznesa jauno sievieti no mājas un gribēja uzlikt savā zirgā. Bet viņa atbrīvojās no grāfa rokām un uzkāpa pati savējā.
   —   Ko jūs darāt! — Indriķis pārmeta. — Kā jūs novērtējat manu labo sirdi! Mums jābēg ātrāk par putniem!
   Grāfiene klusēja. Viņa tik paskubināja zirgu un aizaulekšoja. Bet viņas un Remī zirgi garajā jājienā bija ļoti noguruši. Beidzot Indriķis atkal uzdrošinājās grāfieni traucēt.
   —    Redzat, ka mans zirgs ir daudz vingrāks. Nezaudējiet laiku. Es negribu, lai jūs uzticētos manām skavām, ņemiet tik manu zirgu, un atstājiet man savējo.
   —   Pateicos, — grāfiene sausi atbildēja.
   —   Dzirdiet, ūdens mūs appludinās! — Indriķis izmisis kliedza.
   Atskanēja briesmīgs sp>rakšķiens: ūdens pārrāva ciema valni un iebrāzās
   ozolu mežā.
   Ar saknēm izgāztie koki, māju baļķi, tālā zviegšana un ļaužu kliedzieni ūdens brāzmā radīja tādu skaņu jūkli, ka iespaidoja arī grāfienes nedzīvo sirdi.
   Viņa piespieda zirgam piešus, kurš pats, briesmas juzdams, paātrināja gaitu.
   Bel plūdi tuvojās. Bēgšanas izredzes kļuva arvien mazākas.
   Nams, kurā viņi bija slēpušies, aizgāja straumē kā spalva, piesietā laiva aizpeldēja kā salms, un ūdens valnis jau tuvojās bēgļiem.
   Indriķis šausmās iekliedzās.
   —           Kāpiet nost, jūs esat pazudusi, - viņš sauca. — Varbūt, ka es vēl varu jūs glābt!
   —   Nē, monsieur, — grāfiene atbildēja.
   —   Glābiet viņu kaut ar varu, — kliedza Rem;.
   Uzticamā kalpa galva jau pazuda viļņos.
   Grāfiene iekliedzās un izlēca no sedliem, gribēdama mirt lidz ar Remiju.
   —   Remī, Remī! — viņa iesaucās.
   Remi vēlreiz uzpeldēja virs ūdens un satvēra kādu koku. Viņa zirgs tam sekoja.
   Indriķis satvēra grāfieni, uzrāva sedlos, un viņa zirgs aiztraucās kā bulta.
   Remi savu dzīvību nenožēloja. Viņš zinaja, ka kundze tiks izglābta.
   —           Ardievu, ardievu! — viņš kliedza. — Es pirmais atstāju šo pasauli un steidzos pateikt Jam, kas mūs gaida, ka jūs dzīvojat!
   Remi apklusa. Ūdens kalns pārklāja viņa galvu, atsviezdams savu virsotni līdz Indriķa kājām.
   —   Remī, es gribu mirt kopā ar tevi! — grāfiene turpināja kliegt.
   —   Tad mēs mirsim visi trīs. Pateicos par šo laimi!
   Indriķis nolaida jauno sievieti zemē. Bet viņu satrauca dziļš mīlas žēlums, viņš no jauna satvēra grāfieni un izmisuma cīņā ar viļņiem mēģināja glābties.
   Gar viņiem peldēja koki un cilvēku liki.
   Viens no šiem līķiem pacēla roku un ievaidējās:
   —   Ardievu! Ardievu!
   —   Remi! — iesaucās jauneklis. — Es tevi izglābšu!
   Viņš satvēra Remi aiz piedurknes un pievilka pie sevis.
   Beidzot Indriķa zirgs, ciņā paguris, nogrima dzelmē.
   —            Tātad jāmirst, — Indriķis čukstēja. — Dievs, ņem manu tīro dzīvību!.. Bet jūs, — viņš pavērsa savu nogurušo galvu pret dievināto sievieti, — jūs ņemiet manu dvēseli, kas pieder jums.
   Tajā mirklī Remī atkal pazuda viļņos. Pretošanās liktenim bija veltīga.
   Kad viņš jau bija sagatavojies nāvei, atskanēja līksms kliedziens.
   Remi bija aizpeldējis lidz laivai, ko plūdi bija aiznesuši no viņu naktsmītnes. Laivas dibenā gulēja airi un virve.
   Viņš pasvieda virvi Indriķim. Driz vien jauneklis un grāfiene atradās laivā. Tad tajā ierāpās arī Remī.
   Dzimstošās dienas pirmie stari apgaismoja pārplūdušo līdzenumu un bezmērķībā klistošo laivu.
   Divi simti soļu attālumā kā sala okeānā slējās neliels pakalns.
   Indriķis sāka airēt uz pakalnu, kurp tos dzina ari straume.
   Beidzot viņi visi tris atradās uz sauszemes. Viņš izvilka laivu krastā. Viņi bija glābti, vismaz pagaidām.
   Viņi sāka aplūkot trakojošo straumi, kurā jaucās franču kareivju un viņu zirgu līķu kaudzes un dažādie ieroči. Remī bija ievainots plecā. Viņa kundzei tikai sala.
   Tālē, pie apvāršņa, viņš saskatīja tumšas ugunis.
   —   Grāf, kā jums šķiet, ko šīs ugunis nozīmē? — jautāja Remī.
   —   Man tās liekas nodevīgas.
   —   Kāpēc?
   —            Aplūkojiet šos franču kareivju līķus. Tie liecina par milzu zaudējumu, ne uzvaru. Visas slūžas ir attaisītas, vaļņi pārrauti. Franču karaspēks ir uzveikts!
   —   Bet šeit mēs nevaram paliki.
   —   Palieciet šeit, es došos meklēt glābiņu, — sacīja jauneklis.
   —           Nē, — grāfiene iebilda, — mēs kopā izglābāmies, kopā mirsim. Remī, jūsu roku!
   Savādās sievietes pavēlei nevarēja pretoties. Indriķis paklausīja.
   Plūdi bija mazliet rimuši. Viņu laiva ātri vien sasniedza kādu valni, aiz kura atradās nepārplūdusī sauszeme. Pēc stundas viņi nokļuva līdz liepu birzij, kurā ap ugunskuru sēdēja divi vai trīs simti franču kareivju, virs viņiem plīvoja Francijas karoga driskas.
   Indriķi daudzi pazina personīgi. Viņu ziņkāri izjautāja, un viņš pastāstīja par brīnišķīgo izglābšanos.
   Remī un viņa kundze klusēdami sēdēja attālākā stūrī. Indriķis piegāja, lai aicinātu pie uguns. Abi bija gluži slapji.
   —   Kur ir mans brālis? — de Bušāžs apvaicājās virsniekiem.
   —           Kas to lai zina! Viņš cīnījās kā lauva. Kauju viņš izcīnīja sveiks, bet vai viņš izglābās arī plūdos, nezinām.
   Indriķis nogrima drūmās domās.
   —   Bet hercogs?
   —           Hercogs glābās pirmais. Viņš aizauļoja uz balta zirga ar melnu plankumu pierē. Nupat mēs redzējām šo zirgu aizpeldam straumē līdz ar daudziem citiem līķiem. Sedlu siksnā bija aizķērusies kāda jātnieka kāja un peldēja virs ūdens.
   —   Lielais Dievs! — iesaucās Indriķis.
   —           Lielais Dievs! — izdvesa Remī, kas bija pienācis pie runātājiem, tiklīdz bija izdzirdis minām hercoga vārdu.
   —   Un tad? — jautāja grāfs.
   —           Pie vaļņa mēs satvērām peldošā zirga iemauktus, pievilkām klāt un pacēlām. Mēs redzējām parādāmies hercoga balto zābaku ar zelta piesi, bet tai mirklī uzšalca jauns vilnis un vīrs pazuda. Mēs hercogu un vadoni nevarējām pat godam apbedīt.
   —   Troņmantinieks ir miris!
   —       Jūs redzat, viņš ir miris! — Remi aizrādīja savai pavadonei. — Viņš mums ir laupījis iespēju atriebties.
   —       Atriebība atrodas Dieva rokās. Cilvēkiem atriebība pieder tikai tad, kad Dievs to ir aizmirsis.
   Grāfs ar šausmām paskatījās uz abām nesaprotamajām būtnēm, kuras viņš bija izglābis no nāves.
   —   Bet ko jūs domājat darīt, grāf? — vada virsnieks jautāja.
   —   Es?
   —  Jā.
   —        Es palikšu šeit gaidīt, līdz garām peldēs mana brāļa līķis, — jauneklis drūmi atbildēja. — Tad es izvilkšu viņu uz sauszemes, lai kristīgi apbedītu, un es zvēru, ka, tiklīdz būšu tam pieskāries, es no viņa vairs nešķiršos.
   Remī maigā pārmetumā paskatījās uz jaunekli. Kopš virsnieks bija pastāstījis par Anžū hercoga nāvi, grāfiene Monsoro vairs neko nedzirdēja.
   Viņa lūdza Dievu.

   Pēc lūgšanas Remī kundze piecēlās tik burvīgi daiļa, ka grāfs izbrīnā nevilšus iekliedzās.
   Likās, ka viņa bija pamodusies no ilga miega, kas bija viņu saindējis un pārvērtis.
   Jaunās sievietes skatiens bija tik gaišs, tas izstaroja tādu debess laipnības zaigu, ka Indriķis, būdams akls kā visi mīlētāji, redzēja viņā mostamies pašaizliedzības radīto jūtu kvēli.
   Kamēr kareivji gulēja, un arī Remī nemierīgi snauda, Indriķis apsēdās uz sola blakus jaunajai sievietei un maigi čukstēja:
   —       Jūs esat dzīva! Kāds man prieks, ka atkal esat drošībā, kad esmu jūs redzējis nāves vārtos!
   —       Par savu dzīvību esmu jums parādā. Pateicos! — grāfiene skumji atbildēja.
   —  Es jūs glābu*, lai nodotu tam, ko mīlat.
   —   Kā, jūs zinājāt?
   —   Pie kura jūs steidzāties caur tik daudz briesmām!
   —      Tie, ko es mīlēju, ir miruši, tie, pie kā es steidzos, arī vairs nav dzīvi.
   —      O! — grāfs izdvesa. — Nenoraidiet mani! Jūs esat jauna un daiļa. Vēl dzīve pieder jums! Es jūs esmu pielūdzis, ne dievi. Mēmi paklausījis, padevīgi gājis nāvē. Un tagad dzīvoju tikai tāpēc, ka jūs vēl dzīvojat.
   —   Lūdzu, nerunājiet tā, grāf!
   —       Nenosodiet mani mūžīgās mokās! Jūs nevienu nemīlat. Aplieciniet to, sakiet, ka jūs mani nemīlat!
   Jaunā sieviete tikai nopūtās.
   —       Jūs neatbildat! — grāfs iesāka. — Remī vismaz pūlējās mani mierināt. O, jūs dodaties uz Flandriju pie tā, kas laimīgāks par mani!
   —      Grāf, neesiet greizsirdīgs, — grāfiene aizrādīja. — Es neesmu šīs zemes būtne. Ja jūs nebūtu tā uzupurējies, ja es jūs nemīlētu kā brāli, es jūs tūlīt aizraidītu. Ja man būtu tiesības, es teiktu, lai jūs dzīvojat pie manis, klausāties manas sirds pukstos un cietiet ar mani rūgto dzīvi. Es ceru, ka būtu jūsu laime.
   —   Protams, — Indriķis iesaucās.
   —      Bet no šā brīža es to vairs nedrīkstu. Ak, nabaga Remī, arī tava pamošanās būs rūgta. Tu atvērsi acis viens, jo man vienai jādodas pie Dieva!
   —       Ko jūs runājat! ~ Indriķis satrūkās. — Kāpēc jūs domājat par nāvi?
   —  Jūs redzējāt, kā es lūdzos?
   Indriķis palocīja galvu.
   —      Šajā lūgšanā es atvadījos no dzīves. Prieku, ko jūs redzat manā sejā, man iedvesa nāves eņģelis, kas sacīja:
   „Celies, Diāna, un seko man pie Visaugstākā troņa!"
   —      Diāna! Diāna! — izdvesa Indriķis. — Tagad es zinu jūsu vārdu… Diāna! Dārgo, dievināto vārdu!..
   Un nelaimīgais nokrita pie grāfienes kājām.
   ~ Rimstieties, grāf! — jaunā sieviete lepni aizrādīja. — Aizmirstiet šo nejauši izteikto vārdu, ko cilvēki vairs nedrīkst minēt.
   —   Nē, nē, jūs nedrīkstat mirt!
   —      Es nesaku, ka miršu. Es tikai atstāšu šo asaru, kaisles, zemiskās atriebības un noziegumu pārsātināto pasauli. Es piederu Dievam.
   Remī bija pamodies.
   —   Jūs mani atstājat, kundze? — viņš jautāja.
   —   Lai dotos pie Dieva.
   —  Jums taisnība. Tam tā ir jābūt!
   Remī satvēra Diānas roku un piespieda pie savām krūtīm kā svētumu.
   —      Jūs, grāf, — sacīja jaunā sieviete, — esat vienīgais, uz kuru es divas reizes esmu paskatījusies, kaut zvērēju nevienu vairs neredzēt.
   —       Pateicos. Kopš šā brīža manas lūpas par manu mīlu mūžam klusēs. Jūs piederat Dievam, uz kuru es neesmu greizsirdīgs-
   Līdzenumā, ko vel klāja klīstoša migla, atskanēja kara taures.
   —           Zirgos, zirgos! — sauca Indriķis. — Tā ir admirāļa taure. Kaut tā vēstītu par manu brāli.
   —   Kurp jūs dosities? — jautāja virsnieks.
   —   Mūs ielenc ūdens.
   —   Vai jūs neredzat vaļņa pāreju?
   —           Uzkāpiet uzbēruma augstienē un pārlūkojiet apkārtni, — virsnieks aizrādīja. — Laiks noskaidrojas, varbūt kaut ko saskatīsit.
   Indriķis aizgāja. Taure vēl arvien skanēja. Skaņas neizgaisa un netuvojās.
   Remī apsēdās blakus Diānai.

   Pēc stundas ceturkšņa Indriķis atgriezās. Tumsā grūti saredzamajā pakalnā viņš bija saskatījis prāvu franču karaspēka nodaļu.
   Lēzenais līdzenums pamazām palika sausāks. Visu klāja dūksnājs. Kad izklīda migla, atklājās bēdīga aina: piecdesmit netīri jātnieki mēģināja nokļūt līdz tuvējam ciemam vai pakalnam. Viņi pūta savu žēlabaino tauri.
   Kad vējš galīgi izklīdināja miglu, Indriķis uz pakalna ieraudzīja lepnus Francijas karogus.
   Ap pusdienu Indriķis jāšus mēģināja nokļūt līdz franču nometnei. Ceļš bija bīstams, bet neviens viņu neaizturēja.
   Tajā pašā laikā pakalnu atstāja otrs jātnieks un devās viņam pretim.
   Abu lielās franču armijas atlieku vēstneši drosmīgi turpināja ceļu, kas nemaz neizrādījās tik bīstams.
   Beidzot abi jātnieki atradās divsimt soļu attālumā viens no otr?
   —           Francija! — iesaucās jātnieks no pakalna un pacēla savu cepuri ar balto spalvu.
   —   Tu! — iesaucās Indriķis.
   —   Brāli, tu! — attrauca otrs jātnieks.
   Zirgi traucās uz priekšu, un, kareivjiem abās pusēs skaļi gavilējot, brāļi apskāvās.
   Ciems un pakalni kļuva tukši. Visi devās uz abu brāļu atrasto ceļu.
   Drīz vien abas nometnes savienojās. Uz ceļa, kur visi bija cerējuši atrast nāvi, stāvēja trīs tūkstoši franču un sauca:
   —   Lai dzīvo Francija!
   —   Biedri, — kāds virsnieks aizrādīja, — sauciet: lai dzīvo admirālis, jo viņš mūs izglāba!
   —   Lai dzīvo admirālis! — atskanēja jūsmīgas gaviles.
   —  Kur ir hercogs? — Zojēzs jautāja brālim.
   —   Liekas, ka miris.
   —  Vai šī vēsts ir ticama?
   —   Kāds virsnieks redzējis viņa noslīkušo zirgu un pazinis viņa zābaku.
   —   Lūk, nelaimīga diena Francijai!
   Pēc divām stundām Zojēzs, taurēm skanot, iegāja ciemā un novietoja karaspēku. Visur kareivji viņu sagaidīja kā cēlāko glābēju. Kad brāļi beidzot palika vieni, admirālis jautāja:
   —   Bet kā tu nokļuvi Flandrijā?
   —   Dzīve Parīzē man apnika, un es devos meklēt tevi, — paskaidroja Indriķis.
   —  Aiz mīlas?
   —   Nē, aiz izmisuma. Bet nu es vairs nemīlu.
   —  Tu esi prātīgs, brāl… Šī sieviete nebija tevis vērta. Viņas mīla, ja tu to arī būtu ieguvis, vairs neatalgotu tavas ciešanas.
   Indriķis satvēra brāļa roku.
   —  Tu esi netaisns, Zojēz!
   —  Nē.
   —  Tu šo sievieti nepazīsti!
   —   Un arī negribu pazīt.
   —  Cik tu laimīgs, ka nemīli. Bet lai paliek mīla. Parunāsim par kara darbību. Ko tu domā darīt?
   —   Palikt uz vietas šajā izdevīgajā nocietinājumā un izsūtīt nelielu nodaļu izlūkos.
   —  Uztici man šīs nodaļas vadību.
   —  Nē, tas ir bīstami, Indriķi. Es negribu, ka tu mirtu tik vienkāršā vai nelietīgā nāvē.
   —   Neliedz, es būšu uzmanīgs, Zojēz, un solu atgriezties.
   —   Labi, tagad es saprotu.
   —  Ko?
   —  Tu gribi pamēģināt, vai slava nemīkstinās tavas nepielūdzamās skaistules sirdi.
   —   Varbūt.
   —  Tā ir taisnība. Reizēm sievietes pretojas lielai mīlai, bet padodas niecīgam spožumam.
   —   Vai es varu doties ceļā jau šovakar?
   —  Jā, Indriķ! Mēs nevaram vilcināties.
   —  Cik cilvēku tu dosi?
   —  Simtu.
   —  Vari dot arī mazāk.
   —      Nē. Bet tikai ievēro, ka tev jācīnās ar līdzīgu naidnieku, neļauji sevi pārspēkam vienkārši nokaut.
   . Apsolu! Vai tev nav kādu slepenu pavēlu?
   —     Neizpaud, ka hercogs ir miris. Pavairo manus spēkus, un, ja atrod hercogu, (aunā cilvēka un nožēlojamā karavadoņa līķi, liec to ievietot ozola šķirstā un apbedīt Sentdenā.
   —   Labi. Vai tas ir viss?
   —   Viss.
   —   Cik- tu esi labs!
   Jaunek)i vēlreizi apskāvās un šķīrās.

   Iepriecinātais Indriķis steidzās pie Diānas un Remī.
   —  Sagatavojieties, — viņš paziņoja, — pēc stundas ceturkšņa mēs dosimies ceļā. Nama pagalmā jūs atradīsit divus apseglotus zirgus, izmantojiet tos un klusēdami pievienojieties mūsu vadam.
   Tad viņš pavēlēja sataurēt žandarmu vadu.
   —  Biedri, — Indriķis pavēlēja, — mans brālis admirālis, nodeva jūs manā rīcībā. Mēs dosimies noskaidrot armijas stāvokli. Uzdevums ir bīstams, bet visu labā tas jāveic. Kas vēlas piedalīties izlūkošanā?
   Pieteicās visi trīssimt kareivji.
   —   Pateicos, bet es varu izvēlēties tikai simtu. Lai izšķir loze!
   Kamēr žandarmi lozēja, Zojēzs deva brālim beidzamos norādījumus.
   —  Dodies līdz Šeldai. Pie Rupelmondas tu atradīsi laivas. Bet es ceru, ka līdz turienei pārtikas dēj tev nebūs jāiet.
   Indriķis gribēja iet.
   —  Pagaidi, — Zojēzs viņu aizturēja, — tu aizmirsi galveno. Mani ļaudis sagūstījuši trīs zemniekus. Es tev došu vienu par pavadoni. Tikai neesi žēlsirdīgs: pirmajā aizdomīgajā gadījumā — lodi pierē vai dunci krūtīs.
   Tad viņš brāli maigi apskāva un deva mājienu doties ceļā.
   Izlūku ceļš bija grūts. Bieži vien cilvēki un zirgi grima dubļos.
   Reizēm mežu ielokos manīja aizbēgam tumšus rēgus. Tie bija zemnieki, kas baidījās krist naidnieku rokās.
   Vietām viņi sastapa badā mirstošus frančus, kas šai purvājā izdvesa pēdējos elpas vilcienus.
   Tris stundās viņi bija nojājuši divus ljē un sasnieguši Rupelas krastu. Akmeņainais ceļš kļuva vēl grūtāks. Vairāki zirgi salauza kājas. No kraujas daži zirgi ar visiem jātniekiem iegāzās upē. No pretējā krasta viņus vairākas reizes apšaudīja, ievainojot divus kalpus un vienu žandarmu. i \
   Trīs ljē no Rupelmondas žandarmi sastapa sešus franču kareivjus, kas uz uguns cepa zirga kāju, vienīgo barību, ko viņi divās dienās bija sameklējuši.
   Tālāk satika vēl četrus līdzbiedrus.
   Beidzot visi sasniedza Šeldas krastu. Bija tumša nakts. Žandarmi ieraudzīja divus cilvēkus, kas lūdza pārcēlāju pārvest otrā krastā.
   Pārcēlājs atsacījās.
   Žandarmu virsnieks prata holandiski. Viņš aizlīda priekšā un dzirdēja šādu sarunu:
   —  Jūs esat franči, jums ir jāmirst.
   Viens bēglis pieskrēja pie pārcēlāja, satvēra tā kaklu un sauca:
   —  Ja nepārcelsi, mirsi!
   —  Turiet, turiet biedri! — iesaucās virsnieks un traucās pie upes.
   Kamēr abi franči pagriezās, pārcēlājs ielēca laivā un ātri aizirās.
   Bet viens žandarms iejāja jāšus upē un ar pistoles šāvienu laivinieku nogalināja.
   Laiva, vidu nesasniegusi, viļņu nesta, atkal pienāca malā. Abi svešie pirmie ielēca laivā.
   —           Mēs esam flotes virsnieki, — viņi paskaidroja, — bet jūs, kā liekas, Onīsas žandarmi.
   —  Jā, monsieur. Vai nepievienosities mums?
   —  Labprāt.
   Ilgākā apspriedē viņi nolēma doties uz Rupelas ieteku Šeldā.
   —  Tur atrodas vesels ciems, — kāds paskaidroja.
   —           Žandarmi, uz priekšu! — Indriķis pavēlēja. — Lai divi no jums vada laivu.
   —   Mēs vadīsim laivu, — paskaidroja viens no jūras virsniekiem.
   —           Labi, — Indriķis piekrita. — Tikai pie ciema esiet atkal pie mums.
   —   Bet ja laivu mums atņems?
   —           Simts soļus no ciema jūs sastapsit desmit vīrus, kas laivu apsargās.
   —   Uz redzi! — virsnieks atsveicinājās.
   Laiva aizpeldēja.
   —  Savādi, šī balss man bija pazīstama, — Indriķis prātoja.
   Pēc stundas viņi sīvā cīņā iekaroja spāniešu ieņemto ciemu. Gūstekņus atbruņoja un ieslodzīja. Ari citur izlika sardzi.
   Vairums kareivju dabūja spāniešu pagatavotās vakariņas. Spāniešu gūstekņu cietumam pretējā namā Indriķis otrajā stāvā izvēlējās istabu Diānai un Remi.
   Vakariņās nama zālē bija aicināti arī abi jūras virsnieki.
   Indriķis pārlūkoja zāli.
   Pie griestiem pakārtās vara lampas palsi apgaismoja plašo istabu, izplatot vairāk dūmu nekā gaismas.
   Uz galda atradās kviešu maize, cūkas gaļa un alus. Ēdiens izsalkušajiem ļaudīm radīja lielisku ēstgribu.
   Indriķim piedāvāja goda vietu.
   Viņš apsēdās un lūdza savu biedrus sākt. Atskanēja nažu, dakšiņu un porcelāna šķīvju šķindoņa.
   —   Kur gan ir mūsu abi jūras virsnieki? — Indriķis ievaicājās.
   —   Lūk, galda galā.
   Jūrnieki sēdēja vistumšākajā stūrī.
   —   Kungi, jūs esat visliktākajā vietā un nekā neēdat,- Indriķis
   aizrādīja.
   —   Pateicamies grāf, mēs esam ļoti noguruši. Ja mēs dabūtu atgulties…
   —   Vai jūsu biedrs vēlas to pašu?
   Un Indriķis vērīgi palūkojās uz otru virsnieku, kas, cepuri dziļi acīm uzmaucis, mēmi klusēja, bet šoreiz no atbildes nevarēja izvairīties.
   —   Jā, grāf, — viņš neskaidri atbildēja.
   Jauneklis nodrebēja.
   Indriķis piecēlās un piegāja pie abiem virsniekiem.
   —           Monsieur, — viņš sacīja pirmajam virsniekam, — vai varat man pakalpot?
   —   Kā grāf?
   —           Aplieciniet man, ka jūs neesat monsieur Orilī brālis vai arī pats Orilī.
   —   Orilī! — visi atkārtoja.
   —           Un palūdziet savu biedru pacelt cepuri, citādi es viņu dēvētu par augstību un mestos viņa priekšā ceļos
   Virsnieks pacēla galvu.
   —   Anžū hercogs! — virsnieki iesaucās.
   —   Hercogs ir dzīvs!
   —           Kungi, — sacīja virsnieks, — jūs vēlējāties redzēt savu uzvarēto un izglābušos hercogu, nu es vairs neslēpšos. Jūs neesat maldījušies: es esmu Anžū hercogs.
   —   Lai dzīvo Anžū hercogs! — virsnieki uzgavilēja.
   —   Kungi!

   Šie izsaucieni princi sabiedēja.
   —           Klusāk, klusāk, kungi! — viņš aizrādīja. — Es priecājos, ka esmu izglābies, bet, ja jūs mani nebūtu pazinuši, es pats nebūtu devies pazīstams.
   —           Kā, augstība? Mēs skumām par jūsu nāvi, jūs to redzējāt un nekā nebūtu teicis? — Indriķis iebilda.
   —           Nepazīts es daudz ko varēju novērot. Es varēju dzirdēt pat manu bēru runas.
   —   Jūsu augstība!
   —   Tiešām, tiešām!
   Uz mirkli iestājās klusums.
   —   Cik cilvēku jūs vadāt, de Busāž? — hercogs apvaicājās.
   —   Simts piecdesmit.
   —           O, simts piecdesmit pret divpadsmit tūkstošiem. Tā ir attiecība pie Kannām, kungi.
   —           Princi, — sacīja Indriķis, — ja mūsu kauju var pielīdzināt kaujai par Kannām, tad mēs esam laimīgāki par romiešiem, jo neesam zaudējuši savu Paulu Emīlu.
   —           Zvēru, ka Žojēzs bija Antverpenes Pauls Emīls, kas tāpat būs gājis bojā. Vai ne, grāf?
   —   Nē, viņš ir dzīvs, — Indriķis atbildēja.
   —   Jo labāk! Kur viņš ir? Es gribu viņu apskaut!
   —   Viņa nav Šeit, augstība.
   —   Ievainots?
   —   Nē, vesels.
   —   Bet aizbēdzis. O!
   —           Mans brālis izglābis dzīvību trīs tūkstošiem cilvēku un atrodas kādā ciemā, bet mūs izsūtīja izlūkos.
   Hercogs nobālēja.
   —           Žojēzs izglābis trīs tūkstošus cilvēku! Lai dzīvo Žojēzs! Citādi es atgrieztos Francijā gluži viens. Viss ir zaudēts: slava, gods. Ha, ha, ha!
   Pēc šiem smiekliem iestājās smags klusums.
   —   Bet kā gan Dievs izglāba jūsu augstību? — ievaicājās Indriķis.
   —   Izbēgu.
   —   Jūs jokojat, augstība.
   —   Nē, zvēru! Nejokoju. Vai tu domā, ka tas ir smieklīgi?
   —   Ko gan citu varēja darīt, grāf? — Orilī steidzās piebilst.
   —         Klusu, Orilī, — hercogs aizrādīja, — pajautā Senteņāna ēnai, vai nebija jābēg!
   Orilī nolieca galvu.
   —         Kungi, es jums varu pastāstīt, kā Senteņāns mira. Kad viss bija zaudēts, viņš pie manis piejāja ar pieciem simtiem jātnieku. Senteņāns gribēja uzbrukt. Es atraidīju. Viņš nepiekāpās. Mēs samainījām zirgus un viņš aizjāja. Taču viņš nesastapa naidniekus, bet ūdeni. Eņāns ar saviem kareivjiem noslīka, izdarīdams man vēl vienu pakalpojumu. Es varēju visus pārliecināt, ka ir noslīcis Anžū hercogs! Bet flāmiem atriebsimies, mēs atriebsimies, kungi! Es savākšu tādu armiju, kādas pasaulē vēl nav bijis.
   —        Bet līdz tam, augstība, uzņemieties mana vada vadību, - aizrādīja Indriķis.
   —         Labi, — hercogs piekrita. — Un vispirms es jums pavēlu krietni paēst, un jums sevišķi, monsieur Busāž.
   —   Pateicos, es neesmu izsalcis, augstība.
   —   Tad ejiet pārbaudīt sargus!
   —   Klausos, augstība.
   —   Bet par manu atgriešanos lai zina vienīgi virsnieki.
   —   Labi, augstība.
   De Busāžs izgāja no zāles.
   Hercogam likās savādi, ka tik dižciltīgs cilvēks kā Busāžs uzņēmies tik niecīgas izlūku nodaļas vadību. Pirmais mēģināja šo savādību noskaidrot.
   Apstākļus paskaidroja Enīsas žandarmu priekšnieks, kas nekā ļauna nenojauta un tāpēc gribēja būt vaļsirdīgs.
   —   Man šķiet, ka Busāžs vispirms ir gribējis pakalpot tēvijai.
   —   Vispirms? Bet otrkārt?
   —   Otrkārt — palīdzēt izbēgt kādiem saviem radiniekiem vai draugiem.
   —   Kurš šeit ir grāfa draugs vai radinieks? Es gribētu viņu apskaut.
   —         Monsieur, — sacīja Orilī, — monsieur, es daļu noslēpuma nupat noskaidroju. Radinieks, kam Busāžs gribēja palīdzēt izbēgt…
   —   Nu? — hercogs iesaucās. — Turpini, Orilī.
   —   Nav radinieks, bet radiniece, monsieur.
   —   O! Nu, aizvērsim acis un sauksim to par radinieku.
   —         Tas jums būs arī jādara, augstība, jo vaļējām acīm jūs viņu nesaredzēsit.
   —   Kā tā?
   —   Viņa ir tērpusies vīrieša drēbēs.
   —   O, monsieur, saudzējiet mani! — virsnieks lūdzās.
   —   Liekas, ka Indriķis šo dāmu ļoti ciena un tenkotājus var sodīt.
   —          Nebaidies. Tātad Indriķis vadā sev līdzi radinieci, kas ar žandarmiem dzīvo vienā mītnē. Kur ir šī radiniece, Orilī?
   —  Augšā.
   —   Augšā, šajā namā?
   —   Jā, monsieurl Bet klusu! Nāk Indriķis!
   —   Klusu! — hercogs smiedamies aizrādīja.

   Ienākdams zālē, jauneklis dzirdēja hercoga drausmīgos smieklus, kurus nesaprata. Viņš ari neievēroja pārmaiņas apkārtējo sejās.
   Indriķis maz pazina cilvēku viltību, un tāpēc viņam nebija ko iebilst, kad hercogs viņu norīkoja sardzē pie upes, kas bija svarīgākā izlūkošanas vieta.
   Kad jauneklis piegāja pie žandarmu virsnieka aprunāties, hercogs viņu iztraucēja.
   —   Noslēpumi! — viņš pasmaidīja.
   Žandarms tikai tāpat atzina savu kļūdu un atbildēja:
   —   Nē, monsieur, grāfs man apvaicājās, cik man ir sausa pulvera.
   Ar to viņš gribēja gaisināt hercoga šaubas un iegūt grāfa uzticību.
   Kad hercogs pagriezās pret durvīm, virsnieks jauneklim iečukstēja:
   —   Viņa augstība zina, ko jūs pavadat.
   De Busāžs nodrebēja, bet bija jau par vēlu. Hercogs uzaicināja viņu doties uz sargvietu. Indriķim vajadzēja paklausīt.
   Indriķis gribēja brīdināt Remī, bet nepaguva. Viņš tikai aizrādīja virsniekam:
   —   Jūs sargāsit pulveri, vai ne? Papūlieties izpildīt to tikpat labi, kā es esmu to darījis.
   —   Labi, grāf, — jauneklis atbildēja.
   Uz sliekšņa hercogs ievaicājās:
   —   Kur šis pulveris atrodas?
   —   Jūsu augstības mītnes namā, — atbildēja Busāžs.
   —   Nomierinieties, de Busāž, es pats pulveri apsargāšu!
   Atgriezies hercogs pamodināja Orilī, kas gulēja uz sola.
   —   Tu dzirdi?
   —   Dzirdu, monsieur.
   —   Vai tu zini, par ko es gribu runāt?
   —   Par nezināmo dāmu, grāfa radinieci.
   —   O, Briseles vīns un Luvenas alus vēl tevi nav apdullinājuši.
   —  Vai jūs vēlaties uzzināt, kas seko monsieur Zojēzam uguni un ūdenī?
   —  Per miJJe pericula Marlis, — kā teiktu mana māsa Margo. Vai tu viņai aizrakstīji, Orilī?
   —   Kam, monsieur?
   —   Manai māsai Margo.
   —   Ko.
   —    Ka mēs esam sakauti, velns lai parauj, iznicināti un ka viņai jāuzņemas!
   —   Kas, monsieurl
   —  Spānija, kas viņai var uzbrukt kā sniega lavīna.
   —   Patiesi!
   —  Tu neaizrakstīji?
   —   Nē, monsieur.
   —  Tu gulēji?
   —   Nevaru noliegt. Bet man nav ne papīra, ne spalvas, ne tintes.
   —   Pameklē.
   —   Velns lai parauj! Kur zemnieku būdā visu to lai atrod?
   —   Pameklē, pameklē. Ja neatradīsi to, atradīsi citu…
   —   O, kāds es muļķis! — iesaucās Orilī. — Es eju, monsieurl
   —  Tu zini, ka es mīlu mākslu. Ja tu atrodi ko skaistu, pasauc mani, Orilī.
   —  Tūlīt, monsieur.
   Orilī aizlidoja kā vējš. Viņš zagās kā kaķis. Drīz vien viņš atgriezās.
   —   Monsieur, liekas, ka nams ir ļoti skaists.
   —   Kā tā?
   —  Dārgumi glabājas slēgtā istabā, ko sargā pūķis.
   —   Pūķis?
   —   Uz sliekšņa guļ cilvēks pelēkā mētelī.
   —  O! Busāžs pie savas mīļākās durvīm ir nolicis žandarmu!
   —   Žandarmu? Nē, tas ir dāmas, varbūt pat grāfa, kalps.
   —   Kas tas ir par kalpu?
   —  Seju nevar redzēt, bet plats flāmu nazis gan redzams lieliski, tā rokturi satvērusi spēcīga roka.
   —   Pamodini to, Orilī.
   —   O, viņš tik cieši guļ.
   —   Ej!
   —  Man bail no naža un arī no Zojeza skaistules, kam galmā var but liels iespaids. Sargieties, monsieurl
   —  Tev taisnība, Orilī, bet…
   —   Bet piecpadsmit dienas jūsu augstība nav redzējis nevienu sievieti.
   —  Es gribu redzēt de Busāža mīļāko.
   —   Labi, monsieur, bet tikai ne pa durvīm.
   —  Tad pa logu.
   —   Es skrienu meklēt trepes.
   Un Orilī aizsteidzās. Trepes viņš atrada pakārtas palievenī.
   Princis stāvēja uz ielas, kad ieradās Orilī ar trepēm.
   —           Mans draugs, — hercogs uzrunāja sargkareivi, — vai šī vieta nav augstākā ciemā?
   —   Jā, monsieur, — sargkareivis atbildēja sveicinādams.
   —   Es gribu pārlūkot ciemu.
   —   Kurp pavēlēsit trepes piesliet?
   —   Kaut kur pie sienas.
   Kad trepes bija pieliktas, hercogs sāka kāpt.
   Sargkareivis novērsās.
   Hercogs sasniedza, beidzamo pakāpienu. Orilī stāvēja apakšā.
   Diānas istaba bija iekārtota visai ērti, ar lielu ozolkoka gultu, aizkariem, galdu un dažiem krēsliem.
   Jaunā sieviete pirmo reizi pēc tēva nāves bija iebaudījusi citu barību, nevis rupjmaizi, un bija aizmigusi ciešā miegā. Gultu viņa tomēr nebija izlietojusi, bet gulēja uz galda atbalstījusies.
   Viņas slaidais, vingrais stāvs bija mazliet atlīcis pret krēsla atzveltni. Mazā dzelzs lampa uz galda apgaismoja šo sievieti, kas tagad šķita tik mierīga.
   Karafē kā dzidras asaras dzirkstīja Reinas vīns. Starp spuldzi un Diānu atradās lielā glāze, kas gaismu vēl vairāk mazināja un gulētājas sejai piešķīra brīnišķīgu maigumu.
   Piemiegtām acīm, caurspīdīgiem plakstiem, garām, biezām uzacīm, tik tikko pavērtu muti, kupliem matiem, ko nevērīgi slēpa vīrieša cepure, ziņkārām acīm Diāna šķita kā debesu tēls.
   Hercogs atslējās pret logu un kāri noraudzījās skaistulē. Viņš nogrima drūmās pārdomās.
   Orilī vēroja sava kunga izturēšanos un saprata, ka viņu māc kādas senas atmiņas.
   Pēc brīža hercogs no jauna sāka lūkoties loga stiklos, kad viņu iztraucēja Orilī.
   —   Monsieur, kāpiet lejā, — tas aicināja. — Es dzirdu soļus.
   — No kurienes? — jautāja hercogs.
   —   No turienes, — Orilī norādīja uz šauru šķērsieliņu.
   —   Es neko nedzirdu.
   —  Tas būs kāds spiegs.
   —   Noņem trepes, — sacīja hercogs.
   Orilī paklausīja. Hercogs apsēdās uz akmens sola.
   —   Vai viņa ir skaista? — Orilī vaicāja.
   —   Ļoti.
   —   Vai viņa jūs redzēja?
   —            Viņa guļ. Bet es viņu kaut kur esmu redzējis. O, es nezinu, ko es jūtu!
   —   Vai jūs viņu pazīstat?
   —   Nē. Bet man tas jāuzzina.
   —   Vai neesat viņu redzējis galmā?
   —  Nē.
   —   Francijā, Havannā, Flandrijā?
   —           Nē, nē. Man liekas, ka esmu viņu redzējis kādā drausmīgā mirkli.
   —           Tad jūs to viegli atcerēsaties, jo tādu gadījumu jūsu dzīvē nav bijis daudz.
   —  Tu tā domā? — hercogs drūmi pasmaidīja.
   Orilī palocīja galvu.
   —           Orilī, šī sieviete ir daiļa kā sapņu malds. Man liekas, ka būšu viņu redzējis sapnī.
   —           Monsieur, monsieur, kā jūs runājat! Arī es gribētu viņā palūkoties.
   —   Paņem trepes un skaties!
   Tiklīdz Orilī gribēja kunga pavēli izpildīt, atskanēja steidzīgi soli, un Indriķis uzkliedza hercogam:
   —   Pie ieročiem, monsieur, pie ieročiem!
   —  Jūs šeit? Kā jūs drīkstējāt atstāt sardzi, grāf?
   —   Pienākuma dēļ man tas bija jādara. Varat mani sodīt, augstība.
   Hercogs pavērās Diānas logā.
   —   Kas par pienākumu?
   —           Monsieur, no Šeldas puses parādījušies jātnieki. Varbūt, ka tie ir ienaidnieki.
   —   Vai daudz?
   —   Ļoti daudz, monsieur.
   —   Labi, pamodiniet savus žandarmus. Pārpeldēsim upi un atkāpsimies.
   —   Bet būtu jābrīdina mans brālis.
   —  Tam pietiek divu cilvēku.
   —  Tad es ar vienu žandarmu došos turp.
   —           Nē, — sacīja Fransuā, — jūs nāksit mums līdzi! Jūs esat labākais aizstāvis.
   —  Kad mēs dosimies ceļā, augstība?
   —  Tūlīt, grāf.
   Indriķis deva rīkojumu sargkareivim, un tūlit arī sāka sapulcēties žandarmi no visa ciema.
   —           Kungi, — Fransuā uzrunāja virsniekus, — Orānas hercogs laikam grib mani sagūstīt, bet Francijas princis nevar piekāpties bez cīņas. Mēs atkāpsimies uz Briseli.
   Orilī hercogs pavēlēja palikt pie svešās dāmas un nogādāt to Šatotjērā, prinča pilī.
   —   Bet viņa varbūt gribēs doties uz citurieni?
   —           Tu viņu ved pie grāfa, kas arī dosies uz Šatotjēru? Vai tev ir nauda?
   —  Mazliet zelta.
   —           Labi. Gādā, lai skaistule nonāk Šatotjērā. Izmanto visus līdzekļus.
   —  Kalpu arī?
   —  Ja viņš tevi netraucē.
   —  Bet ja traucēs?
   —  Ko dara ar akmeni? Iemet grāvī!
   Kamēr abi sazvērnieki smējās, Indriķis aizsteidzās pamodināt Remī.
   —  Ko jūs tik vēlu?
   —  Es atnācu atvadīties.
   —  Atvadīties? Kurp jūs dodaties, grāf?
   —   Uz Franciju. Man jāklausa hercogam.
   —  Hercogam?
   —  Kādam hercogam? — Diāna nobālēdama iesaucās.
   —  Anžū hercogam, par kuru domāja, ka viņš ir miris, bet kas laimīgi
   ir izglābies.
   Diāna iekliedzās, Remi nobālēja kā triekas ķerts.
   —   Atkārtojiet, ka Anžū hercogs dzīvo, ka viņš ir šeit, — Diāna izdvesa.
   —   Ja viņa augstība nebūtu šeit, es jūs pavadītu līdz izvēlētajam klosterim.
   —  Jā, jā, — atteica Remī, — klosteris, klosterī.
   —   Man šķiet, ka hercogs zina, ka es sargāju kādu sievieti.
   —  Kā jūs zināt?
   —   Viņš pielicis pie jūsu loga trepes un izlūkojis.
   —  Augstais Dievs, augstais Dievs! — Diāna iesaucās.
   —  Neskumstiet, — Indriķis mierināja, — hercogs tūlīt dodas projām. Pēc stundas ceturkšņa jūs būsiet vieni un gluži brīvi. Atļaujiet jums vēlreiz pateikt, ka mana sirds pukstēs jums lidz pēdējai minūtei. Ardievu, raadamcl
   Un grāfs palocījās.
   —  Nē, nē! — Diāna drudžaini sauca. — Nē, Dievs to nav vēlējies! Nē! Dievs viņu nonāvējis, nē, grāf, jūs esat maldījies, viņš ir miris! Tanī mirklī uz ielas atskanēja hercoga balss.
   —  Grāf, — viņš sauca, - grāf, jūs liekat gaidīt.
   —   Vai jūs dzirdat? — sacīja Indriķis. — Ardievu!
   Un, atsveicinājies no Remī, viņš metās lejup pa trepēm.
   Diāna piegāja pie loga. Viņa drebēja kā putniņš, ko skāris čūskas skatiens.
   Viņa ieraudzīja hercogu sēžot zirgā. Fransuā seju gaiši apspīdēja divu žandarmu turētās lāpas.
   — O, dēmons vēl dzīvo! — Diāna pačukstēja Remī tik baismīgā balsi, ka pat uzticamais kalps satrūkās. — Viņš ir dzīvs! Arī mēs dzīvosim! Viņš dodas uz Franciju. Labi, Remi, ari mēs dosimies turp!

   Pēc žandarmu aizjāšanas ciemā viss norima.
   Remi nogaidija, kad norimst beidzamais troksnis, tad devās iejā rūpēties arī par viņu aizceļošanu. Bet, atvēris zāles durvis, viņš izbrīnā ieraudzīja pie uguns sēžam kādu vīru.
   —  Atvainojiet, — Remi sacija, — es domāju, ka esmu šeit viens.
   —   Es arī, — atbildēja Orilī. — Bet tagad redzu, ka man būs biedri.
   —        O, loti bēdīgi biedri, — aizrādīja Remi, - jo bez slimā jaunekļa, ko es vedu uz Franciju…
   —  Jūs runājat par jauno dāmu?
   —   Par kādu jauno dāmu? — Remī iesaucās.
   —        Nedusmojieties, draugs, — atbildēja Orilī, — es esmu Žojeza uzticamākais kalps, ko pie jaunā kunga atsūtīja viņa brālis. Aizjādams grāfs man uzticēja jauno dāmu un vienu kalpu, kas gribot atgriezties Francijā…
   Orilī tuvojās Remī. Tas klusēja.
   —  Jūs man neatbildat? Vai nobijāties?
   —        Monsieur, — Remī vārgi atbildēja, - piedodiet vecim, ko nelaimes padarījušas neuzticīgu.
   —        Laba drauga palīdzību jūs nedrikstat noraidīt. Mani taču sūta cilvēks, kas var modināt' paļāvību.
   —   Protams, monsieur, protams.
   Remī atkāpās.
   —  Jūs aizejat?
   —   Es gribu aprunāties ar savu kundzi.
   —   Laidiet mani, es aprunāšos.
   —   Nē, nē, viņa varbūt guļ.
   —        Kā vēlaties. Es jums teicu, ka mans kungs pavēlēja jūs pavadīt. Jūs un jauno dāmu.
   —   Mani?
   —  Jūs monsieur.
   —   Pateicos.
   Tiklīdz durvis bija aizvērušās, Remi jauneklīgiem soļiem devās pie Diānas.
   —           Madame, madamel — Remi izbiedēts iesaucās. — Viņš ir projām, bet šeit palicis vēl bīstamāks dēmons. Jau sešus gadus es alkstu tam atriebties, tāpat kā jūs ilgojaties atmaksāt viņa kungam.
   —   Vai tas nav Orilī? — Diāna ievaicājās.
   —   Orilī.
   —   Viņš šeit palicis hercoga uzdevumā!
   —   Varbūt!
   —   Vai viņš mani pazīst?
   —  Nedomāju.
   —  Bet tevi?
   —  Mani? — Remī pasmaidīja. — Mani vairs neviens nepazīst.
   —   Par ko viņš uzdodas, Remī?
   —  Par grāfa de Busāža kalpu.
   —   Viņš melo. Viņš kaut ko slēpj. Mēģināsim to uzzināt.
   —  Labi.
   —  Ko viņš vēlas?
   —   Mūs pavadīt.
   —  Saki, ka es esmu ar mieru.
   —   Madamel
   —           Saki, ka es gribu doties uz Angliju pie radiniekiem. Melo. Lai uzvarētu, jācīnās ar līdzīgiem ieročiem.
   —   Bet viņš jūs ieraudzīs.
   —           Mana maska! Bet iespējams, ka viņš jau nojauš, Remi. Ko tu baidies? Par nāvi taču nekā bīstamāka vairs nav?
   —  Nav!
   —  Ej, mans draugs!
   Remī šaubīdamies sāka kāpt lejā.
   Viņš juta šausmas kā no plēsīga zvēra, ko alka nogalināt. Bet pamazām viņš nomierinājās, un, durvis atverot, viņš bija sagatavojies uz visu. Orilī nepacietīgi gaidīja viņu atgriežamies. Remī piegāja pie viņa salts un nesatricināms.
   —  Mana kundze jūsu priekšlikumu nevar pieņemt.
   —  Kāpēc?
   —   Jo jūs neesat grāfa de Busāža uzticības kalps. Orilī nobālēja.
   —   Kas jums to teica?
   —  Grāfs de Busāžs aizjādams par jums neminēja ne vārda.
   —   Viņš ieraudzīja mani vēlāk.
   —  Meli, monsieur.
   —           Draugs, tu runā ne visai pieklājīgi, — viņš aizrādīja. — Sargies, tu esi vecs, bet es jauns.
   Remi klusi pasmaidīja.
   —           Ja es gribētu darīt tev un tavai kundzei ko ļaunu, — Orilī turpināja, — man tikai būtu jāpaceļ roka.
   —           O, varbūt, ka es esmu maldījies, — sacīja Remī, — varbūt, ka jūs vēlat visu labu.
   —   Protams.
   —   Ko jūs tādā gadījumā vēlaties?
   —           Es gribu rūpēties par tavu laimi, — atbildēja Orilī, — ja tik tu man paklausīsi.
   —   Bet ja es nepaklausīšu?
   —   Nonāvēšu.
   —   Nonāvējiet! — Remī drūmi pasmaidīja.
   —   Jā, es to drīkstu. Remī nopūtās.
   —  Tev, vecais, taisnība. Es nepiederu grāfam Busāžam.
   —  Tad jūs piederat karalim?
   —   Nē, viņa brālim, Anžū hercogam.
   —   Ko viņa augstība vēlas?
   —           Hercogs, mans draugs, — Orilī čukstēja, — hercogs mīl tavu kundzi.
   —   Vai viņš to pazīst?
   —   Viņš to ir redzējis.
   —   Kad viņš to redzēja?
   —   Šovakar.
   —   Mana kundze neizgāja no istabas.
   —           Hercogs paņēma trepes un pielika pie loga. Viņš ir iemīlējies kā skolnieks.
   —   O!
   —   Vai viņa ir skaista?
   —   Vai jūs viņu neredzējāt?
   —    Nē. Tātad nolemts: tu būsi mūsu draugs. Orilī jau otro reizi mēģināja iedot Remī zeltu.
   —   Būšu. Bet kas man jādara?
   —   Vai tava kundze ir de Busāža vai viņa brāļa mīļākā?
   —   Viņai nav mīļākā!
   —           Nav mīļākā? Sieviete, kurai nav mīļākā! Hercog, mēs esam ieguvuši gardu kumosu.
   —   Tātad Anžū hercogs mīl manu kundzi?
   —   Līdz ausīm!
   —   Ko viņš vēlas?
   —   Sagaidīt viņu Šatotjērā.
   —   Bet mana kundze grib doties uz Angliju.
   —  Atrunā viņu.
   —  Jūs manu kundzi nepazīstat, monsieur. Viņa ir stūrgalvīga. Ja arī viņa ieradīsies Šatotjērā, vai jūs domājat, ka viņa padosies hercoga vēlmēm?
   —  Kāpēc ne?
   —  Viņa Anžū hercogu nemīl.
   —   O, prinčus arvien mīl. Bet gan jau viņa paklausīs.
   —   Un ja nu mēs abi nepaklausīsim.
   —  Tad es tevi, vecais, nogalināšu.
   —   Varbūt, ka jums arī nelaimējas.
   —   Diezgan! Pierunā savu kundzi sekot uz Franciju.
   —   Mēģināšu, bet es nesolu.
   —   Kad dabūšu atbildi?
   —  Es tikai uzkāpšu augšā parunāt.
   —  Nesteidzieties, monsieur.
   Remī devās pie grāfienes. Orilī aizsteidzās parūpēties par zirgiem.
   —   Kas ir? — Diāna jautāja, kad Remī atgriezās.
   —  Hercogs jūs ir redzējis.
   —   Un?
   —  Un ir iemīlējies.
   —   Hercogs mani ir redzējis un ir iemīlējies! — Diāna iesaucās. — Remī, tu sapņo.
   —   Nē, es saku to, ko man teica.
   —   Kas tev to teica?
   —   Zemiskais radījums Orilī.
   —   Vai viņš mani ir pazinis?
   —   Nē. Bet šis cilvēks jūs pazīs.
   —   Kāpēc?
   —   Ko neatceras kungi, atceras kalpi.
   —   Man ir maska.
   —    Labi, madame. Pats Dievs mums palīdzēs sodīt noziedzniekus. Tad viņš piegāja pie durvīm un pasauca Orilī.
   —  Kas ir? — Orilī jautāja.
   —  Mana kundze pateicas grāfam de Busāžam un labprāt pieņem jūsu izpalīdzību.
   —   Labi, — skanēja atbilde, — pasakiet, ka zirgi jau gaida.
   —  Iesim, madame, iesim, — Remī sniedza grāfienei roku.
   Orilī nepacietībā gaidīja lejā pie trepēm. Rokā viņš turēja lukturi, lai labāk aplūkotu svešinieces seju.
   —       Velns lai parauj! — viņš izdvesa. — Viņa ir maskā! Bet līdz Satotjērai saite var pārtrūkt vai tikt pārgriezta.

   Viņi devās ceļā.
   Pret Diānu Orilī izturējās ļoti godbijīgi. Remī saprata, ka šo uzmanību varēja parādīt vienīgi mīļākais, kalps vai ziņkārīgais. Orilī valdzināja ziņkāre.
   Pasniegdams cimdus, Orilī redzēja Diānas roku, sakārtodams mēteli, ielūkojās zem maskas, pieturēdams pavadu, mēģināja saskatīt seju, ko viņš droši vien būtu pazinis.
   Bet drīz vien Remī pats sāka savu kundzi apkalpot. Orilī cits nekas neatlika, kā gaidīt citu izdevību, lai atklātu svešinieces noslēpumu. Nelīdzēja ne lietus, ne saule; dāma masku nenoņēma. Arī viesnīcās viņa arvien īrēja atsevišķu istabu, kur izmantoja dažādus aizsardzības līdzekļus.
   Orilī par to iebilda Remī.
   —   Vai šī saudzība domāta tikai man? — viņš īgni apvaicājās.
   —   Nē, visiem, — Remī atbildēja.
   —  Bet Anžū hercogs viņu redzēja.
   —  Nejaušība, vairāk nekas. Un tagad mana kundze uzmanās.
   Dienas ritēja, ceļinieki tuvojās mērķim. Orilī savu ziņkāri vēl arvien
   nebija apmierinājis.
   Ceļinieki jau tuvojās Pikardijai.
   Orilī, izmantojis visus līdzekļus — gan jokus, gan uzbāzību, — sāka zaudēt pacietību. Viņš, liekas, sāka saprast, ka šī sieviete slēpa liktenīgu noslēpumu.
   Reiz viņš atkal mēģināja pierunāt Remī, kas no jauna atteicās.
   —   Bet gan es tavu kundzi reiz tomēr redzēšu, — Orilī apgalvoja.
   —           Bez šaubām, bet tad, kad viņa to gribēs, nevis tad, kad jūs vēlēsities.
   —  Bet ja es izmantošu varu?
   Remī acis iemirdzējās.
   -r Pamēģiniet, — viņš teica.
   Orilī redzēja Remī skatienu. Viņš sāka smieties.
   —           Kas man par daļu, kas viņa ir! Es taču neesmu viņā iemīlējies, bet hercogs gan. Kad tik jūs man neizbēgat…
   —   Vai jums tā liekas?
   —  Nē.
   —           Mēs arī bez jums turpināsim ceļu uz šatotjēru. Hercogs vēlas mūs redzēt, arī mēs to gribam.
   —  Teicami, — Orilī apmierinājās.
   Remi atgriezās pie savas kundzes.
   —   Ko viņš teica? — jaunā sieviete jautāja.
   —   Savu parasto vēlēšanos.
   —   Mani redzēt?
   —   Jā.
   Diāna zem maskas pasmaidīja.
   —   Uzmanieties, — Remi brīdināja, — viņš ir ļoti viltīgs.
   —   Viņš mani neredzēs.
   —   Bet Šatotjērā viņš jūs tomēr ieraudzīs.
   —   Vēl līdz šim viņš neko nav nojautis.
   —   Gan jau Orilī atcerēsies. Viņš tik ilgi ar šīm domām ir nodarbināts.
   Pēkšņi piejāja Orilī un viņus iztraucēja. Nejaušais klusums norādīja, ka
   Remī ar savu kundzi runājuši kaut ko par viņu. Orilī nelikās ievērojam. Visu turpmāko ceļu viņš bija jautrs un bezbēdīgs.
   Remī šī pārmaiņa mulsināja.
   Nakti viņi pavadīja kādā pilsētā. Ceļā atkal devās agrā rītausmā, jo bija jāveic tāls gabals. Pusdienā vajadzēja atpūtināt zirgus. Pulksten divos visi trīs ceļu turpināja. Beidzot tālē parādījās Fēras meži.
   Mežā viņi iejāja sešos vakarā. Pēc pusstundas iestājās krēsla. Kokos iešalcās stiprs vējš, ar lapām apkaisīdams ceļmalu.
   Divu stundu ilgais lietus zemi atmiekšķēja.
   Diāna, uzticēdamās zirgam, jāja pie pavadas neturēdamās. Orilī jāja labajā pusē, Remī — kreisajā. Orilī jāja gar lielā dīķa krastu.
   Ceļš bija gluži tukšs. Likās, ka arī mežā nav nevienas dzīvības, ja tik biezokni reizēm neiegaudotos vilki, kas juta nakti tuvojamies.
   Pēkšņi Diāna juta, ka viņas segli sāka slīdēt. Viņa pasauca Remī, kas nolēca no zirga un noliecās savilkt siksnu.
   Tani mirkli Orilī ar dunci pārgrieza Diānas maskas zīda saiti.
   Orilī norāva masku un noliecās pie Diānas. Arī viņa pagriezās.
   Abu skatieni sastapās. Nevarēja pateikt, kurš no viņiem bija bālāks un drausmīgāks.
   Orilī uz pieres juta saltus sviedrus. Viņš nometa dunci un masku un šausmās iekliedzās:
   —   Augstais Dievs! Grāfiene Monsoro!
   —           Tu šo vārdu vairs neizrunāsi! — iesaucās Remī, satvēra Orilī aiz viduča un norāva no zirga.
   Abi novēlās ceļa vidū.
   Orilī izstiepa roku, lai satvertu savu dunci.
   —           Nē, Orilī, tev jāpaliek šeit, — Remī iesmējās, uzlikdams uz viņa krūtīm celi.
   —   Es esmu beigts! — Orilī ievaidējās.
   —   Vēl ne, bet drīz gan.
   Remī izvilka nazi. Pazibēja tērauda asmens un pazuda muzikanta kaklā.
   Diāna drebēdama nolūkojās drausmīgajā skatā.
   Ieraudzījusi asinis, viņa sagrīļojās un paģība.
   Remī pārmeklēja Orilī, paņēma maisiņus ar zeltu, piesēja līķim pie kakla akmeni un iesvieda upuri dīķī.
   Tad viņš netīrajā ūdeni noskaloja rokas, pacēla vēl arvien paģībušo Diānu, novietoja viņu uz sava zirga, uzkāpa pats viņējā un devās ceļā. Orilī zirgs, vilku kaucienu sabiedēts, pazuda meža biezoknī. Kad Diāna atguva samaņu, abi jātnieki klusēdami turpināja ceļu uz Šatotjēru.

   Otrā dienā pēc notikuma Fēras mežā, kas atstāstīts iepriekšējā nodaļā, Francijas karalis izkāpa no vannas ap deviņiem rītā.
   Kalpotājs, ietinis viņu vieglā vilnas segā un divos persiešu palagos, aizgāja. Ienāca bārddziņi un ģērbēji, kurus drīz vien nomainīja iesmaržotāji un galminieki.
   Tad viņš pasauca galda pārzini un paziņoja, ka neieturēs parasto kārtību, jo jūtot lielisku ēstgribu.
   Šī patīkamā vēsts izplatījās visā Luvrā. Kad ienāca gvardes pulkvedis Kriljons, karaļa virtuvi pildīja smaržaini trauki.
   —            Nu, Kriljon, šorīt dari ko gribi, tikai neliec man būt karalim, — sacīja Indriķis. — Es esmu tik laimīgs. Es gribētu lidot. Es esmu izsalcis, vai tu saproti?
   —           Saprotu, sire, — atbildēja pulkvedis, — kā to var saprast izsalcis cilvēks.
   —   O, tu arvien esi izsalcis.
   —   Ne arvien, sire. Es esmu izsalcis tikai trīs reizes dienā. Bet jūs, sirel
   —   O, mans draugs, vienreiz gadā un tikai tad, kad saņemu labas ziņas.
   —  Tātad jūs esat dabūjis labas ziņas, sirel Ļoti labi.
   —   Es neko neesmu dabūjis.
   —   Arī no Navarras ne?
   —   Nē.
   —   Liekas, ka tur guļ. Bet no Flandrijas?
   —   Neko.
   —   Tur laikam kaujas. Bet no Parīzes?
   —  Arī neko.
   —  Tur laikam muld par sazvērestībām.
   —   Vai par bērniem, Kriljon, es ceru, ka man būs bērns.
   —  Jums, sirel — Kriljons pārsteigts iesaucās.
   —   Karaliene esot nosapņojusi, ka viņa bijusi grūta.
   —   Priecājos, ka jūsu augstībai tik agri iegribējies ēst. Ardievu, sire!
   —  Ardievu, Kriljon, ardievu!
   —  Tā kā jūs, sire, esat izsalcis, jūs varētu mani ielūgt brokastīs.
   —   Kāpēc?
   —           Melš, ka mūsu karalis pārtiekot no gaisa. Es tagad to varētu noliegt.
   —           Nē, Kriljon, lai viņi melš vien. Es nedrīkstu ēst kā visi. Karalim arvien jābūt diženākam par pavalstniekiem. Ej vien, Kriljon. Tu esi labs kalps un nederi galminiekos.
   —   Un tāpēc augstība mani neielūdz brokastīs, — Kriljons pasmaidīja un palocījās. Viņš aizgāja apmierināts.
   Kad Kriljons izgāja, tūlīt uzklāja galdu.
   Ēdieni bija lieliski. Karalis bija jau norijis jaunu irbīšu cepeša ceturto kumosu, kad viņam aiz muguras atskanēja viegli soļi. Kāda pazīstama balss ierunājās:
   —   Labu ēstgribu! Karalis pagriezās.
   —   čiko!
   —  Pareizi!
   Un Čiko, kā parasti, paņēma šķīvi un dakšiņas un mierīgi sāka ēst austeres.
   —  Tu atgriezies!
   —  Klusu!
   Čiko izmantoja karaļa izbrīnu un pievilka sev tuvāk irbītes.
   —   Pagaidi, tās ir manējās! — karalis iesaucās. Čiko sadalīja cepeti divās daļās.
   Kad viss bija apēsts, Čiko sacīja:
   —  Labrīt, kā klājās, Indriķi? Tu šorīt esi ļoti jautrs. Kāpēc?
   —  Tāpat.
   —  Ļoti labi. Bet vai tev nav vēl kaut kas, ar ko pamieloties?
   —  Ievārījums, rieksti!
   —   Nē, nē! Tava virtuve kļūst sliktāka, tavā galmā vairs nevar dzīvot.
   —    Vai Navarras karaļa galmā dzīve ir labāka? — Indriķis smiedamies jautāja.
   —   Gandrīz vai.
   —  Tad tur ir notikušas lielas pārmaiņas.
   —  Tu uzminēji.
   —   Pastāsti par savu ceļojumu.
   —   Labprāt. Ar ko lai sāku?
   —   Pastāsti par savu ierašanos Navarrā.
   —   Labi.
   —   Ko darīja Indriķis?
   —   Mīlinājās.
   —   Ar Margo?
   —   Nē!
   —  Savādi. Viņš vēl arvien ir neuzticīgs Francijas princesei. Kas ir viņa mīļākā?
   —  Fosēza.
   —  Tātad Margo ir pameita?
   —  Kā jau sieva.
   —   Un viņa atriebjas?
   —    Es domāju gan. Indriķis priekā berzēja rokas.
   —   Ko viņa darīs? Vai viņa negrib savu brāli Indriķi aicināt pret savu vīru Anrī?
   —   Varbūt.
   —  Tu viņu redzēji?
   —  Jā.
   —   Ko viņa darīja?
   —  Gatavojās kļūt par vecmāmiņu.
   —   Ciko!
   —  Jā, māsa Margo gatavojas dzemdībām.
   —   Kā, Margo būs bērns? — Indriķis nobālis iesaucās.
   —  Ne viņai, bet viņas vīram. Tu jau zini, ka Valuā nav visai auglīgi.
   —  Kam tad būs bērns?
   —   Fosēzai.
   —  Es nekā nesaprotu.
   —   Es arī ne. Bet man nav jāpaskaidro, līdz tu sāc saprast.
   —   Kāpēc viņa tā pazemojas?
   —  Cīņā vienam taču ir jāpadodas. Tava māsa bijusi vājāka par Indriķi. Tas ir viss.
   —   Priecājos.
   —  Tu esi slikts brālis.
   —   Gan jau radīsies jauna mīla, un tad viņi pavisam saķildosies.
   —  Šī jaunā mīla ir jau klāt, Indriķi.
   —  O!
   —  Saki!
   —   Un vai man jāsaka, par ko es baidos?
   —  Jā.
   —   Es baidos, ka šī mīla viņus pavisam samierinās.
   Un Čiko atstāstīja karalim rūgto patiesību par Kaoras ieņemšanu.
   —  Velns un elle! — iesaucās karalis. — Manu pilsētu! Viņš ir ieņēmis manu pilsētu!
   — Tu negribēji to dot, un viņš pats to paņēma. Jā, lūk, vēstule, ko viņš uzticēja nodot Francijas karalim.
   Čiko izvilka no kabatas kādu aploksni un pasniedza Indriķim. Tā bija uzveiktajā Kaorā rakstītā vēstule.

   Karalis izlasīja vēstuli gluži pārskaities.
   —         O, viņi mani ir nodevuši! — Indriķis kliedza. — Bearnietim bijis plāns, par kuru es neko nenojautu.
   —   Mans dēls, rāms ūdens arvien ir bīstamāks, — aizrādīja Čiko.
   —    Ej pie velna ar savām parunām! Čiko devās uz durvju pusi.
   —    Paliec! Čiko palika.
   —   Kaora ir ieņemta!
   —   Lieliski! — Čiko paskaidroja.
   —   Vai viņam ir ģenerāļi, vadoņi?
   —   Nav. Bearnietis ir pārāk nabags. Viņš pats veic visu.
   —   Un viņš arī kaujas?
   —          Nevar teikt, ka viņš tūlīt būtu meties ugunīs. Viņš vispirms apslapināja pirkstus, padomāja un tad metās izkausētajā svinā kā salamandra.
   —   Lai velns parauj! — Indriķis iesaucās.
   —   Tici man, Indriķi, tur bija traki karsts. Karalis piecēlās un sāka staigāt.
   —         Tas man ir vislielākais trieciens. Par mani zobosies. Par laimi es aizsūtīju Fransuā palīgus. Antverpene man atlīdzinās Kaoru. Ziemeļi nomazgās dienvidu kaunu.
   —    Āmen, — noteica Čiko, pabeigdams ēst saldēdienu. Tajā mirklī atvērās durvis, un sargkareivis vēstīja:
   —   Grāfs de Busāžs.
   —    O, ko es tev teicu, Čiko! Nāciet iekšā, grāf, nāciet iekšā! Sargkareivis atvēra durvis, un parādījās skaists jauneklis. Viņš lēni tuvojās un palocījās.
   —          Vēl arvien bāls, — sacīja karalis. — Esi jautrāks un nestāsti priecīgas vēstis ar skumju seju! Runā, de Busāž! Tu nāc no Flandrijas?
   —  Jā, sire.
   —  Tu steidzies?
   —  Jā, sire.
   —  Kam pieder Antverpene?
   —   Orānas princim, sire.
   —   Bet vai mans brālis negāja turp?
   —  Gāja, bet tagad dodas uz Šatotjēru.
   —  Viņš armiju ir pametis?
   —  Armijas nav, sire.
   —   O! — karalis atkrita krēslā. — Bet Žojēzs!
   —           Mans brālis ar saviem virsniekiem varonīgi aizstāvēja veselas armijas atkāpšanos, un tagad ar atlikušo karaspēku apsargā Anžū hercogu.
   —   Uzveikts! — karalis izdvesa.
   Pēkšņi viņa acis mežonīgi iezalgojās.
   —  Tātad Holande manam brālim ir zudusi?
   —   Noteikti, sire.
   —           Nabaga Fransuā, — Indriķis pasmaidīja. — Kā viņš gribēja valdīt. Cik gūstekņu?
   —  Ap divi tūkstoši.
   —   Kritušo?
   —  Tikpat daudz. Kritis arī Senteņēns.
   —  Arī!
   —  Jā, noslīka.
   —  Noslīka? Vai jūs metāties Šeldā?
   —   Šeldā uzbruka mums.
   Grāfs sīki atstāstīja drausmīgā kara gaitu. Indriķis noklausījās valdnieka diženumā. Kad Busāžs bija beidzis, viņš piegāja pie svētbildes un nometās ceļos. Viņš atgriezās apmierināts.
   —           Liekas, ka es esmu izturējies tā, kā karalim pieklājas? Bet tagad parunāsim, de Busāž. Jūs ar brāli esot bijuši varoņi. Kādu atalgojumu tu vēlies?
   —  Es neko neesmu pelnījis. Bet mans brālis izglāba veselu armiju.
   —   Es to pūlēšos atalgot. Ko tu prasi?
   —           Sire, man apnikusi dzīve, es gribu mirt. Bet es gribu mirt godīgā nāvē. Ļaujiet man to, augstība.
   —   Mans draugs… — karalis iesāka.
   Čiko pacēla galvu un ziņkāri palūkojās uz jaunekli.
   —           Sire, — grāfs turpināja, — es gribu doties pie Dieva, pie nelaimīgo sarga. Dodiet man izdevību iestāties klosterī, jo mana sirds dzīve jau mirusi.
   Čiko klausījās jaunekļa skumjās. Viņa spožais skatiens nodzisa, slaidais augums salīka. Viņu iespaidoja de Busāža likteņa bezcerība.
   —   Bet vai pārbaudījumu tu nebaidies? — karalis jautāja.
   —           Nē, nē, sire. Es nekā nebaidos. Es gribu aiziet no pasaules, gribu padoties baznīcas likumiem.
   —           Nabaga de Busāžs, — karalis nopūtās. — Man šķiet, viņš būs labs sprediķotājs, vai ne, Čiko?
   Čiko neatbildēja. Grāfs turpināja:
   —           Man būs jācīnās ar ģimeni. Mans brālis, kardināls, mani atrunās un noraidīs. Sire, jūs esat visspēcīgs. Izpildiet manu lūgumu. Augstība, izlūdzieties Romas atļauju! Es gribu kalpot Dievam!
   Karalis smaidīdams piecēlās, satvēra grāfa roku un sacīja:
   —           Es izpildīšu tavu vēlēšanos, mans dēls. Tu gribi piederēt Dievam. Labi. Tas ir visu valdnieku Valdnieks.
   —           Pateicos, sirel — iesaucās jauneklis un dedzīgi noskūpstīja karaļa roku.
   De Busāža seja noskaidrojās. Viņš palocījās un atstāja istabu.
   —   Laimīgais! — iesaucās Indriķis.
   —           Neesi greizsirdīgs. Tu esi tikpat nožēlojams, sire, — iebilda Čiko.
   —   Saproti mani, Čiko. Viņš kļūs par mūku, par Dieva kalpu!
   —            Velns lai parauj! Kas tev liedz sekot viņa paraugam? Es pazīstu kardinālu, kas ar Romu ir labākos «sakaros nekā tu. Viņš tev izpalīdzēs. Šis kardināls ir Gīzs.
   —   Čiko!
   —           Un tevi apcirps vismaigākās rokas, kas nenodarīs nekādas sāpes.
   —   Skaistākās rokas?
   —   Ko tu vari iebilst pret hercogienes Monpansjē rokām?
   Karalis savilka uzacis. Viņa seja bija kļuvusi ļoti bāla.
   —   Labi, labi, — karalis noņurdēja, — lai paliek.
   —           Pareizi, - iebilda Čiko, — tevi šādas sarunas ģarlaiko. Parunāsim kaut ko, kas var interesēt mani.
   Čiko vēl nebija beidzis, kad uz sliekšņa parādījās sargkareivis un ziņoja:
   —   Viņa augstības hercoga Gīza sūtnis.
   —   Vienkāršs kalps vai muižnieks?
   —   Kapteinis, sire.
   —   Lai ienāk!
   Tūlīt ari ienāca žandarmu kapteinis ceļa tērpā un kā parasti sveicinādams palocījās.

   Čiko apsēdās krēslā, pagriezis durvīm muguru, un nogrima domās, kad Giza sūtņa pirmie vārdi lika viņam nodrebēt.
   Viņš pavēra vienu aci.
   Sūtnis atradās soļus desmit no krēsla, kurā sēdēja Čiko. Viņu slēpa augstā atzveltne, bet viņš pats varēja visu novērot.
   —           Jūs ieradāties no Lotringas? — karalis jautāja sūtnim. — Bet vai mans brālis nejāja turp?
   —           Nē, sire, no Suasonas, kur hercogs man nodeva jums rakstītu vēstuli.
   Čiko acis dzirkstīja.
   Gīza sūtnis atpogāja kamzoli un izvilka nevis vienu, bet gan divas vēstules, kas mīkstās lakas dēļ bija salipušas. Kaut gan kapteinis izņēma vienu, otra nokrita uz grīdas.
   Čiko acis vēroja nokritušo vēstuli kā kaķis peli.
   Viņš redzēja, kā sūtnis samulsa. Taču Indriķis neko neievēroja. Viņš mierīgi atplēsa vēstuli un sāka lasīt.
   Sūtnis savukārt mēģināja pētīt karaļa sejas izteiksmi.
   —           O, tēv Boromē, — čukstēja Čiko. — O, kaptein, tu pasniedz karalim vienu vēstuli, bet kabatā tev ir divas. Pagaidi, draugs, pagaidi!
   —           Ļoti priecājos! — karalis sacīja, kad hercoga vēstuli bija uzmanīgi izlasījis. — Ejiet, kapteini, un pasakiet hercogam, ka es ļoti pateicos.
   —   Vai augstība neuzrakstīs vēstuli? — sūtnis jautāja.
   —           Nē, pēc mēneša mēs satiksimies, un tad es personīgi pateikšos. Ejiet!
   Kapteinis palocījās un izgāja.
   —           Tu redzi, Čiko, — sacīja karalis, kas domāja, ka Čiko ir aizmidzis, — ka Gīzs nav ne krāpnieks, ne skauģis. Hercogs uzzinājis par notikumiem Navarrā. Viņš baidās, ka tagad hugenoti sacelsies, jo Vācija solījusi Navarrai palīdzību. Uzmini, ko viņš dara?
   Čiko neatbildēja.
   —           Viņš man piedāvā savu karaspēku, — Indriķis turpināja. — Ko tu par to saki, Čiko?
   Klusums.
   —  Tu esi palicis kurls, draugs. Tu esi stūrgalvīgs kā spānieša mūlis,
   Čiko vēl arvien neatbildēja. Indriķis sāka uzbudināties.
   —  Blēdi, tu būsi aizmidzis.
   Karalis piegāja pie krēsla.
   —   Vai tu reiz atbildēsi?
   Bet Čiko nevarēja atbildēt, jo viņa tur nebija. Krēsls bija tukšs.
   Karalis pārskatīja istabu. Čiko bija pazudis. Indriķi pārņēma bailes. Čiko bija sātaniska daba.
   Viņš pasauca Nambu, savu miesassargu. Tas bija veselīgs un spēcīgs virs.
   Nambu pārliecināja karali, ka pirms piecām minūtēm Čiko ir atstājis Luvru.
   Nambu bija taisnība. Čiko iespējami klusi bija atstājis karaļa pili. Kādā palieveni viņš apstājās, lai salabotu piesi. Viņš gaidīja.
   Driz vien parādījās arī Gīza sūtnis. Viņa gaita bija visai lepna: viņu sveicināja visi sargkareivji, un karalim pret Gīzu nebija bijis nekādu aizdomu. Tas viņu iepriecināja. Uz paceļamā tilta viņu pārsteidza piešu šķindoņa.
   Viņš pagriezās, domādams, ka nu karalis licis viņu pasaukt atpakaļ. Sūtnis bija gluži pārsteigts, ieraudzīdams smaidam nolādētā paziņas Roberta Brikē seju. .
   Boromē grini savilka muti.
   —   Pie velna! — viņš iesaucās.
   —   Deviņas raganas! — Čiko atbalsoja.
   —   Mans miesīgais pilsonis!
   —   Mans svētais tēvs!
   —   Bruņucepurē!
   —   Un bruņās!
   —   Ļoti priecājos jūs redzēt.
   —   Es arī!
   —  Jūs esat viltīgs cilvēks, monsieur Brikē!
   —   Vai es, cienījamais?
   Jakobīņu klosteri jūs mēģinājāt iegalvot, ka esat vienkāršs pilsonis. Jūs esat viltīgāks par prokuroru un varonīgāks par kapteini.
   —   O! — Čiko labsirdīgi nopūtās. — Bet ko es lai saku par jums?
   —   Par mani?
   —   Jā.
   —   Kāpēc?
   —           Lai sevi pārliecinātu, ka jūs esat mūks. Jūs esat viltīgāks par pāvestu. Tagadējais pāvests taču ir īsts naktssargs.
   —   Ko jūs runājat!
   —   Vai es kādreiz esmu melojis?
   —   Sniedziet roku, draugs.
   Un Boromē izstiepa savu roku.
   —   Klosteri gan jūs neizturējāties tik pieklājīgi, — sacīja Čiko.

   Ceļš, pa kuru Boromē veda Čiko, nejauzdams, ka arī viņš to zina, atgādināja gaskonietim viņa jautro jaunību.
   Drīz vien parādījās Svētā Zaķa iela, tad Svētā Benuā klosteris, bet gandrīz iepretim klosterim viesnīca «Pilnības rags", mazliet novecojusi, apbirzusi, bet vēl arvien apdēstīta platānām un kastaņām, bet iekšā ar spodrām glāzēm un mirdzošiem traukiem, kas viesnīcniekam atnesa tik daudz sudraba un zelta.
   Čiko salīcis un saviebies sekoja Boromē. Viesnīcas «Pilnības rags" saimnieks viņu pat neievēroja.
   Boromē pamāja viesnīcniekam un uzprasīja:
   —   Vai istaba ir brīva?
   —   Brīva!
   —   Iesim, — Boromē aicināja.
   Un viņš ieveda Čiko pazīstamajā mazajā istabiņā.
   —           Pagaidiet mani šeit, — Boromē aizrādīja. — Es iešu likt lietā pastāvīgo viesu priekšrocības.
   —  Kādas?
   —   Pašam nokāpt pagrabā un izvēlēties vīnu, ko mēs abi izdzersim.
   —  Jauka priekšrocība, — Čiko piekrita. — Ejiet.
   Boromē izgāja.
   Kad durvis bija aizvērušās, Ciko noņēma no sienas gleznu. Aiz tās atradās sprauga, pa kuru neievērots varēja aplūkot lielo zāli.
   Čiko zināja šo spraugu, jo tā bija viņa darbs.
   —  Tu gribi mani piekrāpt. Palūkosim kaptein, kurš kuru uzveiks!
   Un Čiko, grīni smaidīdams, sāka lūkoties pa spraugu.
   Viņš ieraudzīja Boromē sarunājāmies ar Bonomē.
   No kapteiņa lūpu kustībām Čiko noprata, ka viņš Bonomē sacīja:
   —   Atstāj istabu mūsu rīcībā un nekādā gadījumā netraucē.
   Tad Boromē paņēma lukturi un devās uz viesnīcas ,.Pilnības rags"
   pagrabu.
   Čiko savdabīgi pieklauvēja pie spraugas.
   Bonomē nodrebēja.
   Čiko pieklauvēja vēlreiz.
   Bonomē iesteidzās istabiņā un izbailēs sastinga. Viņš, tāpat kā visi citi, bija domājis, ka Čiko ir miris un tagad no viņa šķietamās ēnas pārbijās.
   —   Ko tas nozīmē? — Čiko jautāja. — Kāpēc tu vairs nepaklausi?
   —           Dārgais Čiko, vai tas esat jūs vai jūsu ēna? — Bonomē murmināja.
   —   Vai nu es pats, vai mana ēna, bet tev vajadzēs pakļausit.
   —   Vai jūs par to šaubāties? Pavēliet!
   —           Lai šeit notiktu kas notikdams, Bonomē, ierodies tikai tad, kad es tevi saukšu.
   —            Viegli izpildāms uzdevums, monsieur Čiko. Ari jūsu biedrs pavēlēja to pašu.
   —   Bet viņš nesauks. Saucējs būšu es. Bet, ja viņš sauc, neklausiet.
   —   Labi, monsieur.
   —            Tagad kaut kā aizraidiet projām visus pārējos savus viesus, lai mēs justos kā Lielajā piektdienā.
   —           Pēc desmit minūtēm viesnīcā nebūs neviena kaķa, monsieur Čiko.
   —   Ejiet, Bonomē, ejiet. Jūs esat godavīrs! — Čiko uzslavēja.
   —            Ak, Dievs! — Bonomē nopūtās. — Kas gan manā mājā viss nenotiek!
   Ceļā viņš satika Boromē.
   —            Klausies, — tas brīdināja, — pēc desmit minūtēm tavai viesnīcai jābūt tukšai.
   Bonomē piekrizdams palocīja galvu.
   Boromē ienāca istabā un atrada savu biedru sēžot krēslā ar izstieptām kājām un smaidu uz lūpām.
   Pēc desmit minūtēm viesnīcu «Pilnības rags" atstāja beidzamais viesis.

   Kad kapteinis ienāca istabā ar divpadsmit pudelēm rokās, Čiko viņu sagaiaīja smaidīdams, un Boromē noturēja viņu par muļķi.
   Boromē sagatavoja dzērienus. Pēc tam abi lika pasniegt uzkožamos. Kad Bonomē izgāja, paziņas sāka mieloties. Visomulīgākais bija Čiko.
   —    Zvēru, tas ir lielisks burgundietis! — viņš slavēja. Pēc trešās pudeles Čiko pacēla acis pret debesīm.
   —   Liekas, ka mēs dzeram, lai piedzertos, — viņš sacīja. — Nekas, turpināsim. Man ir izturīga galva.
   Un katrs iztukšoja vēl vienu pudeli.
   Vīns Čiko mēli atraisīja, bet Boromē — saistīja.
   —   Ko tu klusē, draugs? Vai tu sev netici? — Čiko vaicāja.
   —   Tu sāc muldēt. Cik tev vajag pudeļu?
   —   Kam?
   —   Lai būtu jautrs.
   —   Četras.
   —   Lai noreibtu?
   —   Vēl pieliec sešas.
   —   Lai piedzertos?
   —   Pareizini ar divi.
   —   Gaskonietis! — Boromē nodomāja. — Viņš jau ākstās pēc ceturtās pudeles.
   Čiko piecēlās un devās pie Boromē, lai paņemtu piekto pudeli.
   —   Vai jūtat?
   —   Ko?
   —   Zemestrīci.
   —   Zemestrīci?..
   —   Pie velna! Labi, ka viesnīca «Pilnības rags" ir uzbūvēta kārtīgi, jo tā turas uz iesma.
   —   Uz iesma?
   —   Protams. Citādi mēs taču negrieztos.
   —   Pareizi! — Boromē piekrita. — Es nezināju iemeslu.
   —   Jūs neesat latīnists. Jūs neesat lasījis Dc Natūra rerum, tad jūs zinātu, ka nav darbības bez cēloņa.
   —   Tātad jūs arī esat kapteinis? - Boromē jautāja.
   —   No galvas līdz kājām.
   —   Kādēļ jūs pie Modesta bijāt pilsoņa tērpā?
   —    Bet kāpēc jūs bijāt mūka tērpā? Dots pret dotu! Un viņi sniedza viens otram roku.
   —   Un jūs gribat zināt, kāpēc es bijis ģērbies kā pilsonis?
   —   Jā.
   —   Es esmu karaļa spiegs.
   —   Ko jūs klosteri spiegojāt?
   —   Visu. Pašu Modestu, brāli Boromē, mazo Zaķu, visu klosteri.
   —   Un ko jūs atklājāt?
   —   Ka tēvs Modests ir liels lops.
   —   Tur nevajag lielas mākslas.
   —   Atvainojiet! Indriķis III domā, ka pāters ir liels debesu spīdeklis.
   —   Gan jau mēs reiz redzēsim. Tālāk?
   —   Tālāk es atklāju, ka mūks Boromē ir kapteinis.
   —   Jūs to tiešām atklājāt?
   —   Tūlīt.
   —   Tālāk?
   —  Tad es atklāju, ka Zaks vingrinās ar rapieri, līdz būs jāstrādā ar zobenu.
   —   Ko tu vēl atklāji?
   —   Vīnu! Bez tā es neko neatceros.
   —   Ievēro, tā būs sestā pudele! — Boromē iesmējās.
   —   Tāpēc es arī reibstu. Mēs taču atnācām ne pļāpāt, bet dzert.
   —   Mēs atnācām dzert.
   —   Tad dzersim!
   Čiko pielēja pilnu glāzi.
   —   Ko tu vēl redzēji?
   —   Sazvērestību.
   —   Sazvērestību? — Boromē nobālēja.
   —   Pret karali.
   —   Kādā veidā?
   —   Lai viņu nolaupītu.
   —   Velns lai parauj!
   —   Un tu karali brīdināji?
   —   Protams.
   —   Tu varbūt to nodomu izjauci?
   —   Es, — atbildēja Čiko.
   —   Velns! — Boromē norūca.
   —   Padod tik man pudeli! Es tev vēl kautko pastāstīšu.
   —   Ko?
   —   Es redzēju Kaoras ieņemšanu. Tur tu arī būtu gribējis kauties.
   —   Jūs bijāt blakus Navarras karalim?
   —   Kā tu tagad man.
   —   Un jūs viņu atstājāt?
   Lai par to ziņotu Francijas karalim. Un jūs tagad nākat no Luvras? Jā.
   Es jums nevaicāšu, ko jūs redzējāt Luvrā. 4- Nekas, nekas. Beigas arvien ir visinteresantākās. Es, draugs, redzēju, ka tu, izņemdams hercoga Gīza vēstuli, izmeti otru. -\ Otru? — Boromē iekliedzās.
   —  Jā, — sacīja Čiko, — un tā ir tur.
   Viņš pavicināja roku un piedūra pirkstu pie Boromē krūtīm. Boromē sarāvās kā šķēpa caurdurts.
   —   Jūs tikai nezināt, kam tā ir rakstīta.
   —   Hercogienei Monpansjē.
   —   Nolādēts! Ceru, ka karalis to nezinās!
   —   Vēl ne, bet es pateikšu.
   —   Kad?
   —   Kad izgulēšos. Ar labu nakti, kapteini Un viņš nolieca galvu uz galda.
   —   O, tu gribi mani nodot?
   —   Tiklīdz pamodīšos!
   —           Kas to zina! — Boromē iesaucās, un viņa duncis ietriecās gulētāja mugurā.
   Bet Boromē nebija paredzējis, ka Čiko ir tik stipras bruņas. Duncis salūza kā stikls.Pirms slepkava paguva atjēgties, Čiko labā roka ķēra Boromē seju, un viņš asiņains atkrita istabas stūrī.
   Pēc sekundes Čiko bija pielēcis kājās, pēc otras — viņa rokā mirdzēja zobens.
   Viņa reibums bija pagaisis. Čiko bija gatavs cīņai. Juzdams no deguna tekam asinis, Boromē metās virsū pretiniekam kā saniknots vērsis.
   —   Tu gan esi piedzēries, ne es, — sacīja Čiko. — Lūk, pierādījums! Un viņa zobens straujā cirtienā skāra Boromē pieri. Tas ieliedzās un nikni uzbruka.
   Čiko aiz galda paņēma krēslu un mierīgi apsēdās.
   —           Velns, ir gan kareivji gļēvuļi! — viņš priecājās. — Es tevi nodurtu kā mušu, ja vien gribētu. O, tu lien uz galda! Labi! Es tevi noduršu kā cīruli.
   Un viņš ievainoja Boromē vēderā. Kapteinis nolēca uz grīdas.
   —           Nu mēs esam līdzīgi. Bet es negribu tevi aizraidīt uz viņpasauli kā ceptu cāli, tāpēc gribu ko ieteikt.
   —    Vācies pie velna! Es neko negribu dzirdēt! — Boromē kliedza. Un viņš deva tādu cirtienu, ka gaskonietis būtu piedurts pie sienas, ja tas nebūtu paguvis atkāpties.
   —   Es tev tomēr pateikšu savu nodomu, lai sirdsapziņa mani nemocīt,
   —   Turi muti!
   —   Es negribu tavas asinis.
   —   Nonāvē, ja vari! — Boromē rēca.
   —   Es jau vienu Gīza neģēli esmu nodūris. Viņš bija padomdevējs!
   —   O, Nikolā Dāvidu!
   —   To pašu.
   —   Tu viņu nogalināji?
   —   Ar lielisku cirtienu, ko es arī tev parādīšu, ja nepaklausīsi.
   —   Ko?
   —   Tu paliksi pie Gīziem kā karaļa spiegs.
   —   Nē.
   Boromē atbildēja ar cirtienu.
   —   Es redzu, ka tu no sirds vēlies savu nāvi.
   Un Čiko sāka uzbrukt. Arī Boromē veikli aizstāvējās, bet viņa pretinieks bija pārāks.
   —   Tā, draugs, tagad tu esi beigts!
   Čiko zobens iedūrās Boromē krūtīs starp ribām un dziļi ietriecās istabas koka sienā.
   Boromē izlaida no rokām zobenu. Viņa acis pieplūda ar asinīm, uz lūpām parādījās asiņainas putas, galva krekšķēdama noslīga uz pleciem. Nelaimīgā kājas sāka pagurt, un viņš kā taurenis palika piedurts pie sienas.
   Čiko kā parasti vienaldzīgi aptaustīja mirēju un sameklēja vēstuli.
   «Hercogienei de Monpansjē," viņš izlasīja uz aploksnes.
   Mirējs iegārdzās, no brūces izguldza daudz asiņu. Čiko piegāja un izvilka zobenu, mēģinādams līķi nolaist uz grīdas bez trokšņa. Bet ļenganais ķermenis izslīdēja viņam no rokām un dobji novēlās zemē. Asinis no brūces pietašķīja visu istabu.
   Čiko atvēra durvis un pasauca Bonomē. Tas tūlīt ieradās. Viņa seja priekā staroja.
   —   Augstais Dievs! — viņš iesaucās.
   —   Redzi, tā mums iet, draugs, — Čiko līdzjūtīgi aizrādīja.
   —   Kāpēc jūs izvēlējāties tieši manu māju?
   —   Vai tu gribēji, lai es tur gulētu? Palūko manu muguru.
   Bonomē noliecās pār Čiko.
   —   Asinis! — viņš iesaucās. — Jūs esat ievainots!
   —   Pagaidi, pagaidi!
   Un Čiko novilka kamzoli.
   —   Bruņas! Bet zem tām asinis!
   —   Palīdzi man mazliet atkopties, draugs.
   Čiko noģērbās un brūci pārsēja.
   —    Bet ko mēs darīsim ar līķi? V- Nav tava daļa. Padod man papīru un spalvu.
   onomē izskrēja no istabas.
   iko nevilcinādamies sasildīja uz lampas nazi un atkausēja vēstules vasķa zīmoga saiti. Tad viņš izņēma vēstuli un apmierināts to izlasīja.
   Kad viņš bija beidzis, ienāca Bonomē ar vasku, spirtu, tinti, spalvu un papīru.
   Ciķo apsēdās un, kamēr Bonomē masēja viņa muguru, sāka rakstīt hercoga Gīza vēstuli māsai.
   „ Mīļā māsa! Antver penes karagājiens ir bijis mums neizdevīgs. Anžū hercogs nav miris, viņš ir dzīvs. Un tas nozīmē visu.
   Šajos divos vārdos slēpjas vesels valdnieku nams. Šie divi vārdi šķir Lotringas namu no Francijas troņa tāpat, kā visi pasaules bezdibeņi.
   Bet daudz par to neraizējies. Es nezināju, (ca dzīvas arī divas būtnes, kas apdraud hercoga dzīvību.
   Atceries Parīzi. Pēc sešām nedēļām sāks darboties līga. Lai visi ir gatavi.
   Karaspēks sāks pirmais: mums ir 12000 labi bruņotu vīru. Es ieradīšos Francijā ar šķietamu iemeslu iznīdēt vācu hugenotus.
   Piekrītu tavam nodomam par četrdesmit pieciem, tikai tu viņiem parādi nopelnītu godu…
   Tavs brālis Lotringā."
   —  O, kas par nodomu? Kas par godu? — prātoja Čiko.
   —   Mīļais Čiko, mīļais Čiko, ko lai es daru ar līķi?
   —  Gluži vienkārši. Pieņemsim, ka šis kapteinis uz ielas ir saķildojies ar šveiciešiem un nāvīgi ievainots. Vai tu atteiktos viņu pieņemt?
   —  Nē.
   —   Bet, ja viņš te nomiris, vai tas ir kāds brīnums?
   —  Un nav arī jābrīnās, ja viņš mirdams pieminējis jakobiņu klostera abata vārdu.
   —  Tēva Gorenflo?
   —   Pareizi! Aizskrien pie viņa. Tēvs Gorenflo atnāks un atradīs mirušā vienā kabatā maku ar naudu, bet otrā šo vēstuli. Maks un vēstule katrā ziņā jāatrod. 4
   —   Saprotu, monsieur Čiko, saprotu!
   —  Tiķai nepļāpā, ka vēstule jau ir lasīta un norakstīta.
   Čiko vēstuli atkal veikli aiztaisīja un iebāza līķa kabatā. Tad viņš vēlreiz lika pārsiet savu brūci, apģērbās, pacēla un notīrīja savu zobenu, un promiedams sacīja:
   —  Ja nepatīk, vari teikt, ka viņš pats ir nonāvējies.
   Un Čiko nosvieda uz galda trīs zelta ekijus. Pielicis pie lūpām pirkstu par zīmi mūžīgi klusēt, viņš aizgāja.

   *
   Satrauktu sirdi Čiko atkal ieraudzīja kluso un tuksnesīgo Augustīna ielu, kaimiņu mājas stūri un, beidzot, savu mīļo namiņu ar trijstūraino jumtu, balkonu ar pūķu galvām ūdens notekai.
   Viņš tā bija baidījies atrast sava nama drupas, dūmiem pilnu ielu, ka iela uz mājām viņam šķita tīrības un krāšņuma brīnums.
   Čiko sava nama milzīgo atslēgu bija paslēpis kādā no balkona spraišļa pamatnes spraugām.
   Tikpat neskartu viņš atrada arī istabu un dēli, kas slēpa slepeno baļķa spraugu ar tūkstoti zelta ekiju.
   Čiko nebija sīkstulis, viņš bieži riekšavām šķieda zeltu, materiālo pasauli upurēdams garīgajai. Bet kad viņam naudu nevajadzēja, tad neviens tik labi kā Čiko neprata atzīt zelta vērtību.
   —           Pie velna, — viņš ņurdēja, — mans labais kaimiņš, kā redzu, pratis naudu cienīt. Velns lai parauj! Man šim varonim jāpateicas, un šovakar es to izdarīšu.
   Pēc tam Čiko aizbīdīja dēli priekšā spraugai, piegāja pie loga un sāka aplūkot ielu.
   Pretējais nams bija tikpat drūms un skumjš.
   Viņš izgāja ārā un devās pieklauvēt pie durvīm.
   Viņš izdzirda troksni uz trepēm, steidzīgus soļus un diezgan ilgi gaidīja, vai nepieklauvēt vēlreiz.
   Pēc otrā klauvējiena durvis atvērās un parādījās kāds cilvēks.
   —   Ko jūs vēlaties? — jautāja balss, kas Čiko ļoti pārsteidza.
   Svešais pienāca tuvāk.
   —            Es esmu kļūdījies, — Čiko atzinās. — Jūs neesat mans senākais kaimiņš, bet es jūs tomēr pazīstu.
   —   Un arī es jūs, — jauneklis atbildēja.
   —  Jūs esat vikonts Ernotons de Šarmēns.
   —   Bet jūs, liekas, Ēna?
   —  Jā, — Čiko atzinās, — es tik tikko atgriezos no ēnu valsts.
   —   Ko jūs vēlaties? — jauneklis īgni ievaicājās.
   —   Piedodiet, vai es jūs traucēju?
   —   Nē. Bet jūs taču atļausit vaicāt, ar ko es varu izpalīdzēt?
   —   Ne ar ko. Es tikai gribēju parunāties ar šā nama saimnieku.
   —   Runājiet.
   —   Vai tad jūs…
   —   Vai esmu šā nama saimnieks? Jā, esmu.
   —  Jūs? Vai jau ilgi?
   —  Liekas jau trešo dienu, jo es to nopirku.
   —   Bet iepriekšējais īpašnieks?
   —   Viņš šeit vairs nedzīvo.
   —  Kur tad?
   —  Nezinu.
   —           Viņš bija divdesmit piecus vai trīsdesmit, kaut gan izskatījās četrdesmit gadus vecs.
   —           Kas jums šim cilvēkam ir jāsaka, Ēnas kungs? — Ernotons pēc brīža jautāja.
   Čiko jau gribēja visu izstāstīt, bet apdomājās.
   —  Es gribēju viņu apmeklēt kā kaimiņu.
   —   Ļoti nožēloju, monsieur, ka vairāk es jums nevaru izpalīdzēt.
   —  Pateicos.
   —           Bet es priecājos, ka esmu ar jums iepazinies, — Ernotons turpināja, durvis pamazām aizvērdams. — Uz redzi, monsieur.
   —   Pagaidiet, monsieur Šarmēn, — Čiko iebilda.
   —            Ļoti nožēloju, bet man nav vaļas. Es gaidu kādu cilvēku, kam jāpieklauvē pie tām pašām durvīm un kam ar mani steidzīgi jārunā.
   —           Saprotu, — Čiko teica. — Piedodiet, ka jūs tik ilgi aizkavēju. Es eju!
   —  Ardievu, Ēnas kungs!
   —  Ardievu, monsieur Ernoton!
   Un Čiko aizgāja, noskatīdamies, kā durvis klusi aizvērās. Uz trepēm atskanēja jaunekļa soļi. Čiko mierīgi atgriezās savā namā un aizslēdza durvis, nolēmis savu kaimiņu netraucēt, bet arī neļaut tam pazust.
   Čiko nevarēja aizmirst Gīza vēstules piezīmi: „Es attaisnoju tavu rieibu par četrdesmit pieciem…" Tagad viņš nolēma painteresēties par Ernotonu. Viņam šķita savādi, ka Ernotons ieguvis namu, kuru tā iepriekšējie iemītnieki bija pēkšņi atstājuši.
   Savādi bija tāpēc, ka Gīza vēstulē kāds norādījums par Anžū hercogu varēja attiekties uz nama senākajiem iedzīvotājiem.
   Čiko pārsteidza ari tas, ka Remī vietā viņš bija ieraudzījis Ernotonu.
   Viņi abi taču viens otru nepazina. Tātad te bija kāds nezināms vidutājs. Bez tam — namu bija nopircis Ernotons, kam nebija naudas.
   "Protams," Čiko prātoja, nosēdies uz balkona malas, " jauneklis gaida dāmu. Tagad gadās izlaidīgas bagātnieces. Ernotons ir jauns un patīkams. Ernotons iepatikās, viņam noteica satikšanos un lika nopirkt šo namu. Ernotons dzīvo galmā. Tā būs kāda galma skaistule! Nabaga Ernotons!"
   Kamēr Čiko tā pārdomāja, no viesnīcas „Drošsirdīgais bruņinieks" puses ielā parādījās nestuves.
   Nestuves apstājās pie noslēpumainā nama lieveņa. No tām izkāpa aizplīvurojusies dāma un pazuda Ernotona atvērtajās durvīs.
   —           Nelaimīgais jauneklis! — Čiko izdvesa. — Es neesmu maldījies, viņš ir gaidījis sievieti. Tagad es iešu gulēt.
   Un viņš piecēlās.
   —           Es maldos, — viņš atzinās, — aiz ziņkāres es nevarēšu aizmigt. Es labāk palikšu šeit izlūkot, kura mūsu skaistule apbalvo ar savu mīlu daiļo Ernotonu.
   Un Čiko palika.
   Pagāja vairāk nekā stunda. Pēkšņi ielas galā atskanēja pakavu klaboņa.
   Parādījās mētelī ietinies jātnieks.
   Jātnieks apstājās ielas vidū un, likās, uzmanīgi pārlūkoja apkārtni.
   Tad viņš ieraudzīja ļaudis pie nestuvēm. Jātnieks devās pie tiem. Viņš bija bruņojies, jo pret piešiem šķindēja zobens.
   Nesēji gribēja tam aizsprostot ceļu, bet viņš kaut ko iečukstēja, un tie tikai godbijīgi palocījās, bet viens satvēra zirga pavadu un palīdzēja svešajam nokāpt.
   Nepazīstamais piegāja pie durvīm un spēcīgi pieklauvēja.
   —           Ak, Dievs, cik labi, ka es paliku! — Čiko priecājās. — Tas ir vīrs! Nabaga Ernotons! Viņi tūlīt viens otru nožņaugs. Un es to dabūšu redzēt!
   Durvis neatvērās.
   —   Atveriet! — klauvētājs uzsauca.
   —   Atveriet, atveriet! — nesēji atkārtoja.
   —           Kā tad, — Čiko sprieda, — tas ir vīrs. Viņš nesējiem piedraudējis, un tagad tie ir viņa pusē. Nabaga Ernotonam dzīvam novilks ādu. Nē, nē. Viņš man izglāba dzīvību, un man tagad ir jāpalīdz.
   Čiko bija augstsirdīgs un ziņkārīgs. Viņš atraisīja savu garo zobenu, izvilka no maksts un devās lejā pa trepēm.
   Viņš klusi atvēra durvis un atslējās zem sava balkona.
   Tūlīt arī atvērās durvis, un uz sliekšņa parādījās svešā dāma. Viņa satvēra jātnieka roku, kurš viņu pavadīja līdz nestuvēm, aizvēra durvis un uzkāpa zirgā.
   —           Bez šaubām, — Čiko nolēma, — tas ir vīrs, kas pieder labsirdīgo ragaiņu sugai, kuri nemīl troksni.
   Nesēji devās ceļā. Jātnieks jāja blakus nestuvēm.
   —           Man viņiem ir jāseko, — Čiko atzina, — lai uzzinātu, kas viņi ir un kurp dodas. Ar to varētu izpalīdzēt savam draugam monsieur Šarmēnam.
   Čiko tiešām uzmanīgi sekoja nestuvēm. Viņš bija ļoti pārsteigts, kad tās apstājās pie viesnīcas «Drošsirdīgais bruņinieks".
   Gandrīz tai pašā laikā atvērās viesnīcas durvis. Likās, ka viesi bija gaidīti.
   Aizplīvurotā dāma izkāpa no nestuvēm, iegāja viesnīcā un sāka kāpt uz tornīti, kura logs bija visai gaiši apgaismots.
   Vīrs viņai sekoja.
   Pirmā ar lāpu rokā gāja Furnišāna kundze. — To nu es gan nesaprotu, — Čiko atzinās.

   Čiko bija pārliecināts, ka šis pazemīgā kavaliera stāvs viņam ir pazīstams. Bet ceļojumā pa Navarru viņš bija redzējis tik daudz dažādu cilvēku, ka atmiņa liedzās minēt svešā vārdu.
   Viņš slēpās ēnā un, torņa gaišajā logā lūkodamies, mēģināja atcerēties, kāpēc abi svešnieki ieradušies viesnīcā «Drošsirdīgais bruņinieks". Tad cienījamais gaskonietis ieraudzīja atveramies durvis un spraugā parādāmies kādu ēnu.
   Ena apstājās, lai pavērtos logā, kas saistīja arī Čiko.
   Čiko nolūkojās mūkam pakaļ līdz Augustīna ielai. Viņš it kā nojauta, ka šis mūks min mīklu, ko viņš pats tik ilgi un velti pūlējās atrisināt.
   Čiko vēlreiz aplūkoja gājēju.
   —  Ievēro, ka tas ir tas pats zēns, kuru gribēja nodot manā svītā un kurš tik labi rīkojas ar zobenu.
   Nonācis pie šādas atziņas, Čiko ar desmit soļiem sasniedza gājēju. Viņš nebija maldījies.
   —   Hallo, mīļais draugs! — viņš uzsauca. — Hallo, Žak! Pagaidi!
   Gājējs apstājās.
   —   Kas mani sauc? — jauneklis draudīgi ievaicājās.
   —   Es! — atbildēja Čiko, nostādamies jakobīņa priekšā. — Vai tu mani jau esi aizmirsis, mans dēls?
   —   O, Roberts Brikē! — jauneklis iesaucās.
   —  Jā, jā. Kurp tu skrien tik vēlā stundā, mans dēls?
   —   Uz klosteri.
   —   Bet kur tu biji?
   —   Es?
   —  Jā, blēdi.
   Jauneklis nodrebēja.
   —   Nezinu, ko jūs domājat, monsieur Brikē. Mani sūtīja pāters Gorenflo. Ja neticat, pavaicājiet viņam.
   —  Lēnām, lēnām! Tu sāc ļaunoties.
   —  Neizprašņājiet mani!
   —           Pareizi. Bet, ja tavā tērpā tik vēlā stundā iznāk no viesnīcas, tad ikvienam rodas šaubas…
   —   No viesnīcas?
   —            Protams! Nams, no kura tu iznāci, taču saucas viesnīca «Drošsirdīgais bruņinieks".
   —           Jā, es iznācu no šā nama, — Zaks atbildēja, — bet ne no viesnīcas.
   —   Kas tad tā ir? — Ciko iesaucās.
   —   Viesnīcā dzer, bet te ne, es tur nedzēru, tad man tā nav viesnīca.
   —   Tu būsi filozofs. Bet kāpēc tad tu tur biji?
   Zaks klusēja, un Čiko arī tumsā viņa sejā novēroja stingru apņemšanos neatbildēt.
   Šī klusēšana mūsu draugam nepatika. Viņš sāka stāstīt par ceļojumu, kas jaunekli bija valdzinājis. Brikē paskaidroja, ka zemē, ko viņš apmeklējis, ļoti ciena paukošanos un ka uzzinājis arī vairākus brīnišķus cirtienus.
   Šis aizrādījums ielēja eļļu ugunī. Zaks ievaicājās par šiem cirtieniem, un Čiko ar savu garo roku tos parādīja uz jaunekļa rokas.
   Taču Zaķa spītība nebija salaužama. Saīgušais Čiko mēģināja jaunekli aizvainot.
   —           Nav labi, — viņš sacīja, — nav labi apmeklēt viesnīcas, kur var atrast skaistas sievietes un sajūsmā lūkoties logos, kuros redzamas mīļas sejiņas! Gribi vai negribi, bet es pateikšu pāteram Gorenflo.
   Zaks pagriezās kā čūska, kurai ir uzmīts uz astes.
   —           Meli! — viņš dusmās un kaunā iesaucās. — Es nekad neskatos uz sievietēm.
   —           Gluži otrādi, — iebilda Čiko. — Viesnīcā bija kāda daiļa dāma, un iznākdams tu vēlreiz atgriezies, lai palūkotos uz viņu. Es zinu, ka tu viņu gaidīji tai tornītī, zinu, ko tu viņai teici.
   Zaks vairs nevarēja valdīties.
   —   Vai ar sievieti runāt ir grēks?
   —  Ja ar viņu runā no brīvas gribas, ne velna iekārdināts.
   —           Velnam tur nav nekādas daļas. Man viņai vajadzēja nodot pātera Gorenflo vēstuli. Sakiet nu viņam!
   Tagad Čiko saprata.
   —   O, tagad es zinu! — viņš iesaucās.
   —   Ko?
   —  To, ko tu negribēji teikt.
   —   Kāpēc man bija jāsaka?
   —   Tāpēc, ka es esmu pātera draugs un…
   —   Un?
   —   Un jau iepriekš zināju visu, ko tu man varēji pateikt.
   Zaks palūkojās uz Čiko un neticīgi pakratīja galvu.
   —   Vai vēlies, lai pastāstu, ko tu no manis slēpi?
   —   Pastāstiet!
   —    Vispirms, — Čiko iesāka, — nabaga Boromē… Zaķa seja sadrūma.
   —   O, — viņš iesaucās, — ja es būtu tur bijis!
   —   Kas tad būtu!
   —  Tad būtu pavisam citādi. Es viņu būtu aizstāvējis.
   —   Un viņš nebūtu nogalināts?
   —   Nē, viņš varbūt būtu nonāvēts, bet kopā ar mani.
   —   Bet tevis tur nebija. Nabags nomira, minēdams Gorenflo vārdu.
   —  Jā.
   —   Un pāteram paziņoja…
   —   Kāds pārbiedēts cilvēks.
   —           Un abats sēdās nestuvēs un steidzās uz viesnīcu «Pilnības rags".
   —   Kā jūs to zināt?
   —   O, tu mani vēl nepazīsti. Es esmu mācījies melno maģiju. Zaks atkāpās.
   —           Tas vēl nav viss, — aizrādīja Čiko. — Nomirušā kabatā atrada vēstuli.
   —          Jā.
   —           Un pāters Gorenflo uzdeva mazajam Zakam aiznest vēstuli uz Gīzu pili.
   —          Jā.
   —   Kur viņš sastapa tikai Majēnvilu.
   —          Jā.
   —   Majenvils sūtīja Zaķu uz viesnīcu «Drošsirdīgais bruņinieks".
   —           Monsieur Brikē, monsieur Brikē, — Zaks kliedza, — ja jūs jau to zināt…
   —   Tu taču redzi, ka es to zinu, — Čiko līksmi aizrādīja.
   —   Tagad jūs redzat, monsieur Brikē, ka es neesmu vainīgs.
   —  Tu neesi vainīgs vis darbos, bet gan domās.
   —          Es?
   —   Tu atzīsti, ka hercogiene ir skaistule.
   —          O!
   —   Un pagriezies, lai to vēl pa logu aplūkotu.
   —          Es?
   Zaks nosarka.
   —   Tiesā gan, bet viņa ir līdzīga kādas meitenes ģīmetnei. Čiko piespieda Zaķu izstāstīt visu sīkumos.
   —           Redzi nu, cik brālis Boromē bijis vājš paukotājs. Tagad es tevi mācīšu paukoties.
   —   Kā es priecāšos.
   —   Bet nu uz redzi! Dodies uz klosteri, kur tevi nepacietīgi gaida.
   —  Jums taisnība! Sveiki, monsieur Brikē!
   Un Zaks aizskrēja.
   Čiko steidzās atgriezties mājās. Viņš klusi piegāja pie sava nama balkona. Pretējais nams vēl arvien bija apgaismots.
   Tagad viņu saistīja tikai šis nams.
   Pa aizkaru spraugu viņš ieraudzīja Ernotonu nepacietīgi kādu gaidām.
   Tad viņš redzēja atgriežamies nestuves, redzēja, kā Majenvils aizjāja, kā hercogiene iegāja istabā, kur tvīka Ernotons.
   Viņš nometās ceļos, un hercogiene tam pasniedza savu balto roku.
   Tad hercogiene jaunekli piecēla un nosēdināja pie bagāti klāta galda.
   —           Savādi, — Čiko prātoja. — Sākās ar sazvērestību, bet beidzas ar mīlas dēku!.. Bet kas šo satikšanos nolikusi? Hercogiene Monpansjē!
   Šīs domas bija kā gaišs zibens minējumos.
   —           Lūk, lūk! — viņš čukstēja. — „Es atzīstu tavu rīcību par četrdesmit pieciem, tikai aizrādu, ka tu tiem parādi nepelnītu godu…" Pie velna! Tā nav mīla, bet sazvērestība. Hercogiene Monpansjē mīl Ernotonu de Šarmēnu. Uzmanīsim šo hercogienes mīlas tvīksmi.
   Un Čiko nogaidīja līdz pusvieniem, līdz Ernotons, mētelī satinies, aizgāja, bet hercogiene iesēdās nestuvēs.