Aleksandrs Dimā (tēvs )
   Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
   Piecpadsmitais sējums

 

   .

   1846. gada 4. decembrī, kad mans kuģis jau kopš vakardienas gulēja noenkurots Tunisas līcī, es ap pulkstens pieciem no rīta pamodos ar to īpato grūtsirdības sajūtu, kas dažkārt visu dienu izraisa smagas nopūtas un acis dara valgas.
   Šis grūtsirdības cēlonis bija kāds sapnis. Es nolēcu no savas kojas, apvilku bikses, uzkāpu uz klāja un sāku lūkoties visapkārt.
   Es cerēju, ka lieliskā ainava, kas atklājās manam skatienam, izkliedēs manu nomāktību, kas šķita jo neatlaidīgāka tieši tāpēc, ka tai nebija nekāda reāla pamata.
   Manā priekšā šāviena attālumā pacēlās dambis, kas stiepās no Guletes nocietinājumiem līdz Arsenāla fortam, atstādams šauru gāti tiem kuģiem, kas vēlētos no līča iebraukt ezerā.
   Šis ezers, kura ūdeņi bija zili kā tajos atspoguļotā debesu dzīle, bija pilns dzīvības: "šur un tur gulbji vēcināia spārnus, bet uz pāļiem, kas vietvietām bija iedzīti, lai norādītu sēkļus, līdzīgi kapenēs izcirsto putnu tēliem, sēdēja pa kormorānam, kas pēkšņi akmenssmagā kritienā metās ūdenī, nirdams pēc laupījuma, un atkal parādījās virs ūdens līmeņa ar zivi knābī. To norijis, putns uzmetās uz sava pāļa un no jauna sastinga klusētāja pozā, kamēr kāda cita zivs, nonākdama tam pa ķērienam, tiktāl iekairināja viņa ēstgribu, ka tas, par spīti savai kūtrībai, metās no jauna ūdenī, lai drīz vien atkal iznirtu.
   Un visu šo laiku ik pa piecām minūtēm gaisā uzvijās flamingo rinda, pie kam šo putnu purpursārtie spārni krasi atdalījās no viņu ķermeņu spalvu baltuma. Lidodami vienā virzienā un rindodamies slēgtā četrstūrī, tie it kā izveidoja kāršu komplektu, kas sastāvēja vienīgi no kārava dūžiem.
   Pie apvāršņa bija saskatāma Tunisa — kubveidīgu māju jūklis. Baltas kā krīts, bez logiem un durvīm tās pacēlās amfiteātra veidā, un uz debess fona apbrīnojami skaidri atspoguļojās to kontūras. Pa kreisi kā milzīga robaina siena pacēlās Svina kalni, kuru nosaukums norāda uz to drūmo izskatu. Kalnu pakājei bija piekļāvies Sīdī Fathalānas ciems ar mazu mošeju; pa labi varēja saskatīt Sv. Ludviķa kapu un senās Kartāgas vietu, divas lietas, kas pieskaitāmas pie pasaules vēstures diženākajiem pieminekļiem. Aiz mums viļņos šūpojās staltā fregate „Montesuma", kuras mašīnu jauda bija četri simti piecdesmit zirgspēku.
   Vārdu sakot, še bija pietiekami daudz ko skatīt, lai izkliedētu viesnopietnāko garastāvokli. Redzot visu šo krāšņumu, varēja aizmirst vakardienu, šodienu un pat rītdienu. Un tomēr nu jau desmit gadus manā apziņā bija iespiedies neizdzēšams tēls, ko reiz sapnis bija iekalis manās smadzenēs.
   Mans skatiens sastinga un manu acu priekšā pamazām izgaisa lieliskā ainava.
   Drīz vien no visa tā, kas bija ap mani, es nekā vairs neredzēju. Viss esošais pazuda. Tad pēkšņi šinī plīvurotajā tukšumā, kā pēc burves zižļa mājiena, izveidojās gaišos toņos ieturēts salons, kura alkovā pie klavierēm sēdēja kāda sieviete un ļāva pirkstiem nevērīgi slīdēt par taustiņiem. Viņas sejas izteiksme bija tik sapņaini apgarota, ka atgādināja vienlaikus mūzu un svēto. Es tūdaļ pazinu šo sievieti un, it kā viņa varētu dzirdēt, manas lūpas čukstēja:
   „Es tevi sveicinu, Marijas gaišais tēls, manas domas pieder tev."
   Tad, nemēģinādams vairs pretoties šim balti spārnotajam eņģelim, kas mani aizveda atpakaļ manās jaunības dienās, lai mirdzošā vīzijā parādītu man šo jaunās sievietes un mātes šķīsto tēlu, es ļāvos tai plūsmai, ko sauc par atmiņām, kas nevirzās uz leju, uz nākotni, bet uzkāpj atpakaļ pa pagātnes kāpnēm.
   Tad mani pārņēma tā egoistiskā un tomēr katram cilvēkam piemītošā tieksme, kas spiež savas domas nepaturēt pie sevis, bet paplašināt savu izjūtu gammu, daloties vēl ar kādu citu, un piepildīt arī cita cilvēka dvēseli ar to pašu rūgtumu vai saldumu, kas mūsos ir izlijis.
   Es paņēmu spalvu un rakstīju:
   „Uz tvaikoņa "Veloss", Kartāgas un Tunisas līcī 1846.gada 4.decembrī.
   Cienītā kundze!
   Atverot šo vēstuli ar augstāk minēto datējumu, Jūs droši vien jautāsit, kas gan no šīs apkārtnes būtu varējis Jums rakstīt un Jūs varbūt cerēsit saņemt Ludviķa IX vai Reguls pašrocīgi rakstītu vēstuli. Cik žēl! Tas, kurš šoreiz pie Jūsu kājām noliek savus pazemīgos sveicienus, nav ne varonis, ne svētais, un ja viņam kādreiz ir bijis kaut kas kopējs ar arhibīskapu Hiponu, kura kapu tas pirms apmēram trim dienām apmeklēja, tad tas varēja attiekties vienīgi uz šā lielā vīra dzīves pirmo posmu, kurā zināma līdzība tiešām saskatāma. Ir tiesa — tāpat kā viņš, arī es varu dzīves pirmo pusi izpirkt ar otro. Bet ir jau par vēlu nožēlot grēkus, un, pēc visa spriežot, es nomiršu tā, kā esmu dzīvojis, neuzdrošinādamies pat atstāt grēksūdzi, kas savas atklātības dēļ gan varētu tikt atstāstīta, bet ne lasīta.
   Atzīstaties, cienītā kundze, ka Jūs jau esat paguvusi palūkoties uz parakstu un zināt, ar ko Jums ir darīšana, un tagad Jūs droši vien sev jautājat: kā tas nākas, ka, šūpodamies uz šā ezera, kas ir kādas senas pilsētas kaps, un vērodams niecīgo monumentu, zem kura atdusas karalis, „Monte Kristo" un „Musketieru" autors, ir iedomājies Jums rakstīt, tieši jums, bet Parīzē, Jūsu tiešā tuvumā, viņš dažkārt nodzīvo veselu gadu, Jūs pat neapmeklēdams.
   Vispirms, cienītā kundze, Parīze ir un paliek Parīze: tā ir līdzīga viesulim un šinī troksnī, kas rodas no ļaužu drūzmēšanās un griešanās, viss kaut kas izslīd no atmiņas. Redzat, Parīzē es daru tāpat, kā to dara ļaudis un zemeslode: es skraidu un griežos, bet tajās reizēs, kad es neskraidu un negriežos, es rakstu. Tas, cienītā kundze, ir jau pavisam kas cits, jo kad es rakstu, es no Jums vairs neesmu tik tālu, kā Jūs domājat, tāpēc ka Jūs esat viena no tām retajām personībām, kurām es rakstu. Un būtu tiešām savādi, ja, pabeidzis kādu grāmatu, kura tiek rosīga pirkta, vai nodaļu, ar kuru pats esmu apmierināts, es sev nesacītu: brīnišķīgā, reti asprātīgā Marija Nodjē to lasīs. Un es esmu lepns, cienītā kundze, jo, ceru, ka pēc tam, kad būsit lasījusi, ko es rakstu, es Jūsu acīs pacelšos varbūt vēl par dažām pakāpēm augstāk.
   Un tā, lūk, cienītā kundze, domās atgriežoties pie mana pagājušās nakts sapņa, man jāteic, kaut gan es to pat nedrīkstu teikt, ka es sapņoju par Jums. Sapņoju, aizmirsis nemierīgo jūru, kas šūpoja milzīgo tvaikoni, kuru valdība nodevusi manā rīcībā un uz kura manu viesmīlību bauda viens no Jūsu draugiem — Bulanžē un Jūsu cienītājs — mans dēls, bez tam vēl Žiro, Makē, Šansēls un Debarols, kas visi ierindojami Jūsu paziņu skaitā.
   Un tā, lūk, atkārtoju, tā kā es atrodos gandrīz vai pašā Tūkstots un vienas nakts zemē, mani apciemoja kāds ģēnijs, iešūpodams mani sapnī, kura karaliene bijāt jūs. Vieta, kurp šis ģēnijs mani aizveda, pareizāk sakot, atveda, bija pārāka par karaļpili, pārāka par karaļvalsti: tā bija tā pati jaukā, mīļā Arsenāla māja, kurā tajos līksmajos un laimīgajos laikos mūsu mīļotais Kārlis ar viņam piemītošo senatnīgi vaļīgo viesmīlību pieņēma savus viesus un mūsu visu cienītā Marija tos sagaidīja ar modernas namamātes laipnību.
   Ak, ticiet man, cienītā kundze, ka, rakstot šīs rindiņas, man nākas smagi nopūsties. Man tās bija laimīgas dienas. Ikvienam tika kaut kas no Jūsu izsmalcinātā prāta bagātībām, bet man, es uzdrošinos to apgalvot, dažkārt vairāk nekā jebkuram citam. Jūs redzat, ka tās ir egoistiski tīras jūtas, kas mani Jums tuvina. Man ir pielipis kaut kas no Jūsu rakstura rotaļīgās līksmes, tāpat kā dzejnieka Saadi ziepes bija piesātinājušās ar rožu smaržu.
   Vai Jūs atceraties Polu strēlnieka tērpā? Vai atceraties Fransuā Mišela jaunās kurpes? Un manu dēlu? Vai atceraties nišu, kur stāvēja pianino un Jūs dziedājāt „Lazaru", šo brīnišķīgo dziesmu, kuru man solījāt dot un kuru Jūs, es to saku bez pārmetuma, man tomēr neiedevāt.
   Un ja jau nu es apelēju pie Jūsu atmiņas, tad iesim tālāk: vai atceraties Fontane un Alfrēdu Žoano, šīs divas aizsegušās figūras, kas par spīti mūsu kopīgajiem smiekliem bija un palika skumjas, jo tos cilvēkus, kam ir lemts mirt jaunībā, bieži nomāc baiga nāves priekšnojauta.
   Un vai Jūs atceraties Teiloru, kas, nosēdies savā kaktā, mēms un kluss sapņoja, kādā jaunā ceļojumā viņš atkal varētu padarīt Franciju bagātāku ar kādu spāņu gleznu, grieķu bareljefu vai ēģiptiešu obelisku?
   Vai atceraties Vinjī, kurš tanī laikā varbūt vēl šaubīdamies par savu pārvēršanos, augstprātīgi atsacījās iejaukties mirstīgo cilvēku pulkā?
   Vai Jūs atceraties Lamartīnu, kas, stāvēdams pie kamīna, noritināja pie mūsu kājām savu skaisto pantu harmonisko plūdumu?
   Un vai atceraties, ka Igo viņā skatījās un klausījās tā, ka varbūt reiz Eteokls klausījās un vēroja Polinisu. Viņš bija vienīgais no mums, ap kura lūpām rotaļājās vienlīdzības smaids, kamēr pati Igo kundze rotaļājās ar saviem skaistajiem matiem un bija pa pusei noslīgusi uz kušetes — it kā būtu pagurusi no tās tiešas slavas mirdzuma, ko viņai nācās nest.
   Un tad viņu visu vidū Jūsu māmiņa — tik vienkārša, laipna un mīļa; Jūsu labsirdīgā un asprātīgā krustmāte, Tersī kundze. Fantasts un balamutis Dozā; Barī, tik savrups skaļajā čalā, ka likās viņa domas ir atstājušas tā ķermeni, lai uzmeklētu vienu no septiņiem pasaules brīnumiem. Bulanžē, šodien tik skumjš, rīt atkal jautrs, vienmēr liels kā gleznotājs, vienmēr liels kā dzejnieks un, vai jautrā, vai skumjā prātā, vienmēr labs biedrs. Un, beidzot mazā meitenīte, kas vijās starp dzejniekiem, gleznotājiem, mūziķiem, starp šiem gara cilvēkiem, zinātniekiem un lielajiem vīriem; šī meitenīte, kuru es saņēmu riekšā un piedāvāju jums, kā kaut kādu Barī vai Pradjē veidotu statuju. Ak, Dievs! Sakiet, kundze, kas ar viņiem visiem ir noticis?
   Tā kunga elpa ir pieskārusies arku lokiem, burvju pils ir sagruvusi, bet visi, kas to apdzīvoja, ir aizbēguši, un šī vieta, kas reiz bija dzīvības pilna, krāšņa un ziedoša, ir galīgi pamesta.
   Fontanē un Alfrēds Žuano ir miruši, Teilors ir atsacījies no saviem ceļojumiem, Viņjī palicis neredzams, Lamartīns kļuvis par deputātu, Igo ir Francijas pērs, bet Bulanžē, mans dēls un es esam Kartāgā, no kurienes es Jums, cienītā kundze, sūtu to lielo nopūtu, par kuru pirms kādas stundas ieminējos. Par spīti vējam, kas gluži kā mākoņus aiznes mūsu kuģa klīstošos dūmus. Šī nopūta tomēr nekad nepanāks tos dārgos atmiņu tēlus, kurus laiks uz saviem tumšajiem spārniem klusēdams aiznes pagātnes pelēkajā krēslā.
   Ak, ziedoni, tu esi gada jaunība! Ak, jaunība, tu esi mūža ziedonis.
   Lūk, tā bija tā pasaule, ko man parādīja pagājušās nakts sapnis, tik mirdzošu, tik taustāmu, bet, ak vai, tomēr tik netveramu, kā tie atomi, kas dejo saules gaismā, kad tas caur slēģu plaisām ielaužas tumšā istabā.
   Un tagad, cienītā kundze, Jūs vairs nebrīnīsities par šo vēstuli, vai ne? Tagadne kūleņotu bez apstājas, ja to neturētu līdzsvarā no vienas puses nākoties cerību svars un no otras puses — pagātnes atmiņu atsvars. Bet es, vai nu par laimi vai par nelaimi, piederu pie tiem, kuriem atmiņas ir pārsvarā.
   Bet tagad parunāsim par kaut ko citu, jo skumjam būt ir atļauts tikai ar to noteikumu, ka ar savām skumjām neapēnoja arī citus. Ko dara mans draugs Bonifācijs? Jā, pirms astoņām vai desmit dienām es apmeklēju kādu pilsētu. Šī pilsēta ir Konstantīna, senā Sirta. Un šo, klints virsotnē lieliski izbūvēto pilsētu bez šaubām būs cēlusi kāda fantastisku dzīvnieku rase ar ērgļu spārniem un cilvēku rokām, kā tos Herodots un Levajants, šie abi lielie ceļotāji, vēl paši esot redzējuši.
   Tad mēs vēl mazliet uzkavējāmies Utikā un krietni ilgāk — Bizertā. Šinī pēdējā vietā Žiro uzgleznoja kāda turku notāra portretu, bet Beranžē gleznoja viņa vecāko darbvedi. Es Jums, cienītā kundze, tās aizsūtīšu, lai Jūs tos varētu salīdzināt ar Parīzes notāriem un viņu vecākajiem darbvežiem. Es gan šaubos, vai tik šie pēdējie nepaliks ēnā.
   Medījot gulbjus un flamingo, man gadījās iekrist ūdenī; mūsu Sēnā, kas pašreiz, droši vien, ir aizsalusi, šim gadījumam būtu varējušas rasties nepatīkamas sekas, bet še, Katona ezerā, vienīgā neērtība bija tā, ka man nācās izpeldēties ar visām drēbēm par lielu izbrīnu Aleksandram Žiro un pilsētas gubernatoram, kuri no kādas terases sekoja mūsu laivai un nevarēja izprast šo gadījumu, jo uzskatīja to par manas fantāzijas kaprīzi, kaut gan tas nebija nekas cits, kā vienīgi līdzsvara zaudēšana.
   No šis klizmas es izkūlos tāpat kā tie kormorāni, par kuriem Jums nule stāstīju. Līdzīgi viņiem es pazudu un atkal izniru no ūdens, tikai man knābī nebija zivs.
   Piecas minūtes vēlāk es par to vairs nedomāju, jo biju izžuvis kā monsieur Valerī, jo līdzjūtībā man saule veltīja visus savus glāstus.
   Ak, kā man gribētos visur tur, kur Jūs, cienītā kundze, esat, novadīt kaut vienu šīs lieliskās saules staru un kaut vienīgi tādēļ, lai uz Jūsu palodzes izplauktu neaizmirstulīšu pušķītis.
   Palieciet sveika, cienītā kundze, un piedodat par šo garo vēstuli. Es neesmu izlutināts un kā bērns, kas bijis nerātns, apsolos turpmāk tā vairs nedarīt. Bet kāpēc gan debesu vārtnieks ir pametis vaļā tās ziloņkaula durvis, pa kurām izzogās šādi zelta sapņi?!
   Pieņemiet labvēlīgi, cienītā kundze, manu vispadevīgāko jūtu apliecinājumu.
   Aleksandrs Dimā.
   Sirsnīgi spiežu Jūlija roku."
   Bet nu — kādam nolūkam rakstīta šī tīri intīmā vēstule? Tāpēc, ka pirms es saviem lasītājiem pastāstu par dāmu ar samta apkakli, man vajadzēja atvērt Arsenāla, tas ir, Kārļa Nodjē dzīvokļa durvis.
   Un tagad, kad šīs durvis mums ir atdarījusi viņa meita, mēs esam pārliecināti, ka būsim gaidīti viesi: „Kas mani mīl, lai seko man".
   Parīzes nomalē, kā Selestīniešu Krasta ielas turpinājums piesliedamās Morlāna ielai un pārvaldīdama upes teci, paceļas liela, tumša, drūma izskata ēka, ko sauc par Arsenālu.
   Viena daļa no laukuma, uz kura pacēlās šī smagā būve, pirms pilsētas kanālu izrakšanas saucās par Gipsa lauku. Parīzes pilsēta, reiz gatavodamās karam, nopirka šo zemes gabalu un uzcēla tur šķūņus artilērijas novietošanai. Ap 1533.gadu Fransuā Pirmais, redzēdams, ka viņam trūkst lielgabalu, lika tos izliet. Viņš aizņēmās no savas labās pilsētas vienu no šiem šķūņiem, cieši apsolīdams to atkal atdot, tiklīdz lielgabalu liešana būs pabeigta. Tad, uzdodams par iemeslu darba steidzamību, viņš aizņēmās otro un arī trešo, vienmēr atkārtodams to pašu solījumu. Bet tad, rīkodamies pēc sakāmvārda, kurš māca, ka to, ko ir vērts ņemt, ir arī vērts paturēt, viņš, daudz nedomādams, paturēja visus trīs aizlienētos šķūņus.
   Divdesmit gadus vēlāk uguns iekrita tajās divdesmit tūkstoš mārciņās pulvera, kas tur glabājās aiz atslēgas. Eksplozija bija drausmīga: Parīze drebēja tāpat kā dreb Katānija tanīs reizēs, kad sakustas Enselada. Akmeņi lidoja pāri Svētā Marka priekšpilsētas robežām; briesmīgā grāviena dārdoņa satricināja Melūnu. Kaimiņos esošās mājas šūpojās, it kā būtu piedzērušās; pat zivis upē aizgāja bojā, jo negaidītais satricinājums tās bija nogalinājis. Un, beidzot, trīsdesmit cilvēki, kurus liesmu viesulis bija uzrāvis gaisā, nokrita zemē, saraustīti gabalos, bet ievainoto bija simts piecdesmit. Kā tas gadījās? Kādi bija šā nelaimes gadījuma cēloņi? To nekad nedabūja zināt un, tā kā tas netika noskaidrots, tad vainu uzvēla protestantiem.
   Kārlis IX sagrautās ēkas lika atjaunot, turklāt vēl plašākā mērogā. Šis' Kārlis IX tiešām bija liels būvētājs: viņš lika izdaiļot Luvru ar skulptūrām un nevainīgo strūklaku uzdeva izrotāt Žanam Gužonam, kurš, kā to katrs zina, krita tur no nezināmas lodes. Viņš, šis lielais dzejnieks un lielais aktieris, tiešām visu būtu novedis līdz galam, ja vien Dievs, kam ar viņu bija nokārtojami daži rēķini sakarā ar 1572.gada 24.augustu, to nebūtu aizsaucis pie sevis.
   Viņa pēcteči atsāka pusceļā pamestos būvdarbus un tos turpināja. Henrijs III 1584.gadā lika izdaiļot vārtus Selestīniešu krastmalas sākumā, šiem vārtiem pievienoja lielgabalveidīgas kolonnas un uz marmora tāfeles vārtu virsotnē bija lasāmas šādas Nikolā Burbona divrindas:
   „A Etna hic Henrico vulcania teļa ministrat,
   Teļa giganteos debcllatura furores," par kurām Santējs bija gatavs samaksāt ar savu dzīvību.
   Tas franču valodā nozīmē:
   „Še Etna pagatavo bultas, ar kurām Henrijs sadragās milžu negantību."
   Un tiešām — viņš lika še iekārtot to skaisto dārzu, kur vēl redzams Ludviķa XIII laika kartēs un kurā Silī uzcēla savas ministrijas ēku, likdams apgleznot un izrotāt ar zeltu tās skaistās zāles, kurās vēl šobaltdien atrodas Arsenāla bibliotēka.
   1823.gadā Nodjē tika uzaicināts par šīs bibliotēkas direktoru un izvācās no Šuazela ielas, kurā viņš līdz tam laikam dzīvoja, lai iekārtotos savā jaunajā miteklī.
   Šis Nodjē tiešām bija apbrīnojams cilvēks, bez jebkāda netikuma, bet pilns kļūdu, to jauko kļūdu, kas ģeniālu cilvēku padara oriģinālu: izšķērdīgs^ bezrūpīgs un slinks (tikpat slinks kā Figaro) baudītājs. Nodjē zināja gandrīz vai visu to, ko cilvēkam ir ļauts zināt. Vispirms viņam, kā jau ģeniālam cilvēkam, bija sava priekšrocība: kad viņš nezināja, tad kaut ko izgudroja, un tas, ko viņš izgudroja, bija kaut kas savdabīgi asprātīgs, ar pavisam citu nokrāsu un pavisam citādi iespējams nekā īstenībā.
   Vispirms pārslogots ar dažādām sistēmām, paradoksists un entuziasts, viņš tomēr nekādā ziņā nebija pieskaitāms propagandistiem. Nodjē bija paradoksists tikai sevis dēļ un tikai savai vajadzībai viņš veidoja sistēmas. Kad viņa sistēmas tiktu pieņemtas un viņa paradoksi atzīti, viņš tos mainītu un tūdaļ radītu citus.
   Nodjē bija Tereneija tips, kam nekas cilvēcīgs nav svešs. Viņš mīlēja tikai mīlas laimes dēļ un viņa mīla bija kā saules vizma, kā strauta čalošana un kā puķu smarža. Viss, kas ir labs, skaists un dižens, bija tam mīļš; pat ari ļaunumā viņš centās sameklēt to, kas tur bija labs — kā ķīmiķis indīgo stādu nāvējošo substanci pārvērš dziedinošās zālēs.
   Cik daudz reižu Nodjē bija mīlējis? To viņš pats sev nebūtu zinājis pasacīt; būdams liels dzejnieks, viņš sajauca sapņus ar īstenību. Un Nodjē ar tādu mīlestību bija ielolojis savas fantāzijas radītos tēlus, ka beidzot pats sāka ticēt viņu esamībai. Terēze Obēra, Inese no Sjeras un Mietes nāra viņam bija dzīvas būtnes. Tās bija viņa meitas, tāpat kā Marija, tātad — Marijas māsas; tikai viņu radīšanā Nodjē kundze nebija ņēmusi nekādu dalību; kā Jupiters Minervu viņš tās bija radījis no savām smadzenēm.
   Bet nevien cilvēciskas bēdas, nevien Ādama dēlus un Ievas meitas Nodjē atdzīvināja ar savu radītāja elpas dvesmu. Viņš bija izgudrojis arī kādu dzīvnieku un devis tam vārdu, un tad, pats uz savu atbildību, nebēdādams, ko par to saka mīļais Dievs, piešķīris tam mūžīgu dzīvību. Šis dzīvnieks bija taratantaleo.
   Vai nav tiesa? — jūs tādu taratantaleo nemaz nepazīstat, tāpat arī es, bet Nodjē to pazina, pazina caur un caur. Viņš varēja jums stāstīt par šā taratantaleo dzīves veidu, kaprīzēm un paražām, un būtu arī varējis stāstīt par viņa mīlas priekiem, ja vien, no tā brīža, kad Nodjē pamanīja, ka taratantaleo nes sevī nemirstības principu, viņš tam nebūtu uzlicis celibātu, jo vairošanās ir lieka tur, kur patāv miesas augšāmcelšanās.
   Kā Nodjē atrada šo taratantaleo?
   Es jums par to tūdaļ pastāstīšu.
   Astoņpadsmit gadu vecumā Nodjē nodarbojās ar entomoloģiju. Nodjē dzīvi vispār var iedalīt sešos dažādos laikposmos.
   Vispirms viņš nodarbojās ar dabaszinībām un izveidoja „Entomoloģisko bibliotēku".
   Tad valodniecībā tapa „Onomatopēdu vārdnīca".
   Tad politikā — Napoleons.
   Tad reliģijas filozofijā — „Klostera meditācijas".
   Un dzejā — „Jaunā barda esejas".
   Beidzot sekoja romāni: „2ans Sbogārs", „Smarra", „Trilbi", „Zalcburgas gleznotājs", „Maršāna jaunkundze", „Vampīrs", „Adele", „Zelta sapnis", jaunības atmiņas", „Bohtmas karaļa septiņas pilis", „Doktora Neofobusa dīvainības" un vēl tūkstots citu jauku lietiņu, kuras jūs pazīstat tikpat labi kā es un kuru nosaukumus mana spalva pašreiz neatrod.
   Un tā, lūk, Nodjē atradās savas darbības pirmajā posmā un bija iedziļinājies entomoloģijā. Toreiz viņš dzīvoja sestajā stāvā, tik augstu pat Beranžē, kaut gan bija dzejnieks, nekad nemēdza apmesties. Ņemdams palīgā mikroskopu, viņš eksperimentēja ar bezgala niecīgām šūniņām un jau ilgi pirms Raspaja bija atklājis veselu pasauli neredzamu sīkbūtņu. Kādu dienu, kad Nodjē bija apstrādājis ūdeni, vīnu, etiķi, sieru un maizi, savus parastos pētīšanas objektus, viņš paņēma no zemes piciņu smilšu, novietoja to sava mikroskopa redzes laukā un pielika aci pie lēcas.
   Viņš ieraudzīja kustamies ērmotu dzīvnieku, kas izskatījās pēc velosipēda un bija apbruņots ar diviem riteņiem, kurus tas ātri grieza. Ja tam vajadzēja tikt pāri upei, šie riteņi darbojās līdzīgi tvaikoņa spārniem, bet, virzoties pa sauszemi, tie aizvietoja ekipāžas riteņus. Nodjē to uzzīmēja, aplūkoja visos sīkumos un analizēja tik ilgi, kamēr beidzot pēkšņi atcerējās, ka viņš pavisam aizmirsis kādu satikšanos, un viņš aizsteidzās, pamezdams mikroskopu un taratantaleo ar visu smilšu piciņu, kas bija viņa pasaule.
   Kad Nodjē atgriezās, bija jau vēls; būdams noguris, viņš likās gultā un gulēja tā, kā var gulēt vienīgi divdesmit astoņu gadu vecumā. Tikai otrā dienā, atvēris acis, viņa atcerējās savu mikroskopu un smilšu piciņu ar taratantaleo. Bet, ak vai! — pa nakti smiltis bija izžuvušas un nabaga taratantaleo, kuram bez šaubām bija nepieciešams mitrums, lai varētu dzīvot, droši vien bija miris. Viņa mazais ķermenis gulēja uz sāniem un viņa riteņi vairs nekustējās. Tvaikonis vairs negāja un velosipēds bija apstājies.
   Bet kaut arī beigts, dzīvnieks tomēr bija un palika viendienas sīkbūtņu rets eksemplārs, un viņa līķi tāpat bija vērts konservēt — kā kaut kāda mamuta vai mastodonta atliekas. Tomēr, pats par sevi saprotams, vajadzēja rīkoties ar lielu uzmanību, lai apstrādātu dzīvnieku, kurš ir simtkārt mazāks par smidzi, ko nevajadzētu darīt, pārvietojot dzīvnieku, kas būtu desmit reizes lielāks par ziloni.
   Un tā, lūk, Nodjē ar spalviņu pārvietoja smilšu piciņu no sava mikroskopa mazā kartona kārbiņā, kurai bija jākļūst par taratantaleo kapu.
   Pie sevis viņš bija nodomājis parādīt šo ķermeni pirmajam zinātniekam, kurš riskētu uzrāpties viņa sestajā stāvā.
   Bet divdesmit astoņu gadu vecumā ir tik daudz par ko domāt, ka ir piedodams, ja gadas piemirst kādas viendienas sīkbūtnes nedzīvo ķermeni. Un tā arī Nodjē aptuveni trīs vai desmit mēnešus, vai pat veselu gadu bija aizmirsis taratantaleo līķi.
   Tad kādudien viņam pagadījās pie rokas zināmā kārbiņa. Nodjē iedomājās palūkoties, kādas pārmaiņas gada laikā būs notikušas ar viņa dzīvnieku. Laiks bija apmācies, un pašreiz gāza stiprs pērkona lietus. Lai labāk varētu redzēt, viņš novietoja mikroskopu loga tuvumā un uzbēra uz tā novietnes kārbiņas saturu.
   Līķis joprojām vēl gulēja nekustīgi uz sāniem; tomēr laiks, kuram par laupījumu krīt pat kolosi, likās bija aizmirsis skart bezgalīgi niecīgo. Nodjē vēl arvien aplūkoja savu sīkbūtni, kad pēkšņi vēja nests lietus piliens uzkrita uz mikroskopa spoguļa un atmiekšķēja smilšu piciņu.
   Un, lūk, Nodjē likās, ka, līdz ar dzīvinošās veldzes pieskaršanos, viņa taratantaleo sāk atdzīvoties: pakustina vienu taustekli, pēc tam otru, pagriež vienu savu ratu, pagriež otru, atkal atgūst ķermeņa līdzsvaru, viņa kustības kļūst regulāras un, beidzot, viņš tiešām ir dzīvs.
   Šis augšāmcelšanās brīnums notika nevis pēc trim dienām, bet gan pēc vesela gada.
   Desmit reizes Nodjē atkārtoja savu eksperimentu, desmit reizes smiltis izkalta un taratantaleo modās no sava nāves miega.
   Tā vairs nebija viendienas būte, ko Nodjē bija atklājis, bet gan nemirstīgs radījums. Pēc visām pazīmēm spriežot, viņa tarantantaleo bija pieredzējis ūdesplūdus un, jādomā, piedzīvos pastaro tiesu.
   Nelaimīgā kārtā kādudien, kad Nodjē varbūt jau devdesmito reizi gatavojās atkārtot savu eksperimentu, vēja pūtiens aizslaucīja sausās smiltis un līdz ar tām fenomenālo taratantaleo līķi.
   Gan Nodjē turpināja ņemt mitrās smiltis no sava jumta renes un'arī citurienes, bet viss bija velti, nekad viņš vairs neatrada pazudušā eksemplāra līdzinieku; taratantaleo bija vienīgais savas sugas pārstāvis un, zudis cilvēcei, tas dzīvoja tikai Nodjē atmiņā.
   Bet tur viņš bija tā ieperinājies, ka nekas to nespēja padzīt.
   Mēs jau runājām par Nodjē trūkumiem; viņa lielākais trūkums, vismaz Nodjē kundzes acīs, bija viņa bibliomānija, un šis trūkums, kas bija viņa dzīves laime, bija viņa kundzes nelaime.
   Lieta tā, ka visa nauda, ko Nodjē nopelnīja, aizgāja par grāmatām. Cik gan reižu negadījās, ka Nodjē, izgājis sameklēt divus vai trīs simtus franku, kas bija absolūti nepieciešami saimniecībā, atgriezās ar kādu retu sējumu vai pat grāmatas vienīgo eksemplāru.
   Nauda bija palikusi pie Tešnera vai Gijoma. Nodjē kundze bija gatava bārties, bet Nodjē izvilka no ķešas savu sējumu, atvēra, aizvēra, glāstīja un rādīja sievai kādu iespiedkļūdu grāmatā, kas pierādīja tās vērtību, turklāt viņš mēdza teikt:
   — Padomā vien, mana mīļā,*divi vai trīs simti franku es atradīšu, bet šādu grāmatu, hm! šādu grāmatu, hm! šāda grāmata nav atrodama; paprasi vien Pikserekuram.
   Un Pikserekurs bija cilvēks, kuru Nodjē, kas vienmēr jūsmoja par melodrāmu, apbrīnoja un dēvēja par bulvāru Korneju.
   Gandrīz vai ik rītu Pikserekurs mēdza iegriezties pie Nodjē, jo rīta stundas Nodjē veltīja bibliofilu sanāksmēm.
   Tad tur salasījās marķīzs Degonē, marķīzs Dešato Žirons, marķīzs Dešalabrs, grāfs Labedojērs, Berārs, kurš pārlaboja 1830.gada hartiju, bibliofils Zakobs, zinātnieks Veiss no Bezansonas, un, beidzot, ārzemju zinātnieki, kas, iebraukuši Parīzē, ieradās uz šīm pusdienām, kas bija pazīstamas visā Eiropā.
   Še lūdza padomu Nodjē, jo viņš bija šīs sabiedrības orākuls, rādīja viņam grāmatas, lūdza viņam piezīmes un tā bija viņa mīļākā izklaidēšanās. Kas attiecas uz Institūta oficiālajiem zinātniekiem, tad tie šinīs sanāksmēs gandrīz vai nemaz neieradās. Tie bija greizsirdīgi uz Nodjē, jo viņa personā apvienojās erudīcija ar asu prātu un dzejas dāvanām. Un tas ir trūkums, ko Zinātņu akadēmija nepiedod, tāpat kā to nepiedod Franču akadēmija.
   Turklāt Nodjē bieži mēdza pazoboties un dažreiz pat iedzelt. Tad kādudien parādījās „Bohēmas karalis un viņa septiņas pilis", un tas jau bija kodīgs izsmiekls. Visi bija pārliecināti, ka Nodjē ir galīgi sanaidojies ar Institūtu. Bet nē. Timbuktu akadēmija panāca, ka Nodjē tika uzņemts par Franču akadēmijas locekli.
   Starp māsām tomēr notiek dažādas lietas. Pēc divi vai trīs stundu raiti ritoša darba, kad desmit vai divpadsmit lappuses sešas collas augstu un četras collas platu papīra lokšņu bija apklātas ar salasāmu, skaidru rokrakstu bez kādiem strīpojumiem, tad Nodjē izgāja.
   Nodjē mēdza klejot bez kāda noteikta mērķa, tomēr gandrīz vai vienmēr turēdamies krasta tuvumā un šurp un turp šķērsodams upi, skatoties pēc sīktirgoņu veikaliņu novietnēm. No sīktirgoņu veikaliem viņš iegriezās grāmatu tirgotavās un no turienes devās pie grāmatu sējējiem.
   Nodjē bija nevien labs grāmatu, bet arī sējumu pazinējs. Ludviķa XIV, XV un XVI laikos dzīvojošo meistaru — Desela Padēlu un Deroma darbi tam bija tik pazīstami, ka viņš tos ar aizvērtām acīm, vienkārši aptaustīdams, jau būtu pazinis. Tas bija Nodjē, kurš atdzīvināja grāmatu siešanas mākslu, kas Revolūcijas un Impērijas laikos bija noslīdējusi zem mākslas līmeņa; un tas bija viņš, kurš vadīja un iedrošināja šīs mākslas atjaunotājus: Tuvenēnu, Bradeļus, Nidrē, Basonetu un Legrānu. Tuvenēns, kas mira ar diloni, vēl uz nāves gultas pacēlās, lai pamestu skatienu uz sējumiem, kurus bija pagatavojis priekš Nodjē.
   Nodjē pastaiga gandrīz vai vienmēr beidzās pie Krozē vai Tešnera, diviem brālēniem, kurus sacensība bija padarījusi par svešiniekiem un kurus Nodjē miermīlīgais ģēnijs centās samierināt. Tur notika bibliofilu sanāksmes, tur sapulcējās, lai pārrunātu par grāmatām, izdevumiem, darījumiem, tur savstarpēji apmainījās; tāpēc, tiklīdz parādījās Nodjē, sākās viena vienīga kliegšana, bet tiklīdz viņš atvēra muti — iestājās pilnīgs klusums.
   Tagad runāja Nodjē un mētāja paradoksus de omnire scib iii et quibusdam aliis.
   Vakaros, kad ģimene bija jau ieturējusi pusdienas, Nodjē strādāja ēdamistabā, starp trim (ne vairāk un arī ne mazāk) trīsstūrī novietotām svecēm. Mēs jau minējām kādā rokrakstā un uz kāda papīra viņš rakstīja, pie tam vienmēr ar zoss spalvu. Tērauda spalvas Nodjē nevarēja ciest, tāpat kā visus jaunizgudrojumus: gāze viņam iedvesa šausmas, tvaiks to saniknoja un viņš pareģoja drīzu un neizbēgamu pasaules galu, kam bija jānāk līdz ar mežu izciršanu un akmeņogļu raktuvju iztukšošanu. Tieši šajos iebildumos pret kultūras progresu Nodjē bija lielisks savā dedzībā un graujošs savā aizrautībā. Ap pusdesmitiem vakarā Nodjē atkal mēdza iziet; tikai tad viņš vairs neizvēlējās piekrasti, bet bulvārus. Viņš iegāja pilsētā vai nu pa Sv. Mārtiņa vārtiem, vai pa Abigi, vai Finambulas, visbiežāk — pie Finambulas. Tas bija Nodjē, kas dievienāja Debiro. Visā pasaulē Nodjē atzina tikai trīs aktierus: Debiro, Patjē un Talmu; Patjē un Talma bija miruši, bet vēl atlika Debiro, lai mierinātu Nodjē par abu iepriekšminēto zaudējumu
   Jau simtiem reižu Nodjē bija redzējis izrādi „Satrakotais vērsis".
   Katru svētdienu Nodjē brokastoja pie Pikserekura. Tur viņš sastapa savus parastos apmeklētājus: marķīzu Deganē, marķīzu Dešalabru un bobliofilu Žako, kas Nodjē prombūtnes laikā spēlēja karali, bet kad ieradās Nodjē, pārvērtās par vicekarali.
   Marķīzam Degonē bija nenosvērts raksturs: būdams kaprīzs mīlētājs, viņš. mīlēja, grāmatu, tāpat kā Reģenta laika dēkainis mīlēja sievieti — tikai lai to iegūtu. Grāmatu ieguvis, viņš tai palika uzticīgs veselu mēnesi; nevien uzticīgs — viņš kļuva entuziasts: nēsāja to visur līdzi, apturēja savus draugus, lai viņiem to parādītu; vakaros apguldamies, palika zem spilvena un, naktī pamodies, iededzināja sveci, lai to apskatītu, bet lasīt nelasīja nekad. Viņš pastāvīgi bija greizsirdīgs uz Pikserekuru tā grāmatu dēļ, kuras tas viņam atteicās pārdot, lai kāda būtu cena; atriebdamies par to, viņš Kastelāna kundzes vaikalā nopirka kādu autogrāfu, pēc kura Pikserekurs bija kārojis jau desmit gadu.
   —    Tam nav nozīmes, — saniknots teica Pikserekurs, — mans tas reiz būs.
   —   Kas? — jautāja marķīzs Degonē.
   —  Jūsu autogrāfs.
   . - Kad tad tas būs?
   —   Pēc jūsu nāves, velns lai parauj!
   Un Pikserekurs būtu turējis vārdu, ja vien marķīzam Degonē nebūtu bijis lemts viņu pārdzīvot.
   Kas attiecas uz marķīzu Dešalabru, tad šis cita nekā nevēlējās kā tikai vienu lietu: tā bija bībele, kādas nevienam nav; un pēc tādas viņš kāroja no visas sirds. Viņš tik ilgi mocīja Nodjē, lai tas viņam norādot kādu vienīgo eksemplāru, ka beidzot Nodjē izdarīja vēl labāk nekā marķīzs Dešalabrs to gribēja, proti, viņš norādīja uz tādu eksemplāru, kāda nemaz nav.
   Marķīzs Dešalabrs tūdaļ sāka šo retumu meklēt. Nekad Kristofers Kolumbs savā Amerikas atklāšanā nebija parādījis tādu dedzību; Vasko de Gama, meklēdams Indiju, nekad nebija rīkojies ar tādu neatlaidību kā marķīzs Dešalabrs, dzīdams pēdas savai bībelei., Amerika atradās starp 70.ziemeļu un 54.dienvidu platuma grādiem. Indija bija mekējama šaipus un viņpus Gangas, bet marķīza Dešalabra bībele nebija atrodama ne uz viena platuma grāda — ne šaipus, ne viņpus Sēnas. Un tā, lūk, galarezultāts bija tas, ka Vasko de Gama atrada Indiju; Kristofers Kolumbs uzzēģelēja Ameriku, bet marķīzs Dešalabrs varēja meklēt no ziemeļiem līdz s,^ dienvidiem, no austrumiem līdz rietumiem, viņš tomēr neatrada savu vi bībeli.
   Bet ja tā bija un palika neatrodama, jo dedzīgāk marķīzs Dešalabrs to meklēja. Viņš piedāvāja piecus simtus, tūkstoš, divus tūkstošus un, beidzot, desmit tūkstošus franku. Visi bibliogrāfi lauzīja galvas, kur šī nelaimīgā grāmata varētu atrasties. Rakstīja uz Vāciju, uz Angliju — viss velti. Ja to būtu pieprasījis tikai marķīzs Dešalabrs, neviens nebūtu uzņēmies tik daudz pūļu un tam vienkārši būtu atbildēts — „Tādas bībeles pavisam nav." Bet to pieprasīja Nodjē, tad tas bija pavisam kaut kas cits. Ja Nodjē bija teicis: „Tāda bībele ir," tad neapšaubāmi tā ari bija. Pāvests varēja kļūdīties, bet Nodjē bija nemaldīgs.
   Šī meklēšana turpinājās trīs gadus. Ik svētdienu marķīzs Dešalabrs, kopā ar Nodjē brokastodams pie Pikserekura, tam teica:
   —   Klausies, mīļo Kārli, šī bībele…
   —   Nu ko?
   —   Nav atrodama!
   —   Ouoere et invcnics, — atbildēja tam Nodjē.
   Un ar jaunu sparu bibliomāns turpināja meklēt un — neatrada.
   Beidzot marķīzam Dešalabram atnesa kādu bībeli. Šī gan nebija Nodjē norādītā bībele, bet starp abiem izdevumiem bija tikai viens gads starpības, tā nebija vis iespiesta pie Kēla, tā bija bijusi iespiesta Strasburā, bet attālums starp abām vietām bija tikai kāda jūdze. Tiesa, tā nebija
   ūnikums, bet otrs un turklāt vienīgais eksemplārs glabājās kādā drūsu klosteri Libānā. Marķīzs Dešalabrs atnesa bībeli pie Nodjē un prasīja, ko viņš par to domājot.
   —    Nu, protams, — atbildēja Nodjē, redzēdams, ka marķīzs sajuks prātā, ja neiegūs bībeli, — tā kā otra nav atrodama, paturiet vien šo.
   Marķīzs Dešalabrs nopirka bībeli, samaksādams par to divus tūkstošus franku, lika to iesiet greznā sējumā un novietoja īpašā kastē.
   Mirdams maršals Dešalabrs novēlēja savu bibliotēku Maro jaunkundzei. Maro jaunkundze, kas pavisam nebija bibliomāne, lūdza Merlinu izšķirot nelaiķa grāmatas un tās pārdot.
   Merlins, šis visgodīgākais cilvēks pasaulē, kādu dienu ieradās pie Merlo jaunkundzes ar banknošu paku — kopsummā par trīsdesmit vai četrdesmit tūkstošiem franku.
   Viņš tos bija atradis kādā slepenā mapē, kas bija iekārtota šīs, gandrīz vai vienīgās bībeles greznajā sējumā.
   —   Kāpēc jūs, — es jautāju Nodjē,— pavisam nebūdams mistifikators, izspēlējāt šo joku ar nabaga marķīzu?
   —    Tāpēc, mīļais draugs, ka viņš sevi izputināja un visus šos gadus, kamēr viņš meklēja savu bībeli, ne par ko citu vairs nedomāja. Šo triju gadu laikā viņš bija iztērējis divus tūkstošus franku, bet nākamajos trīs gados būtu iztērējis piecdesmit tūkstošus.
   Tagad, kad mēs esam parādījuši mūsu mīļoto Kārli viņa nedēļas darbā un svētdienu priekšpusdienās, pastāstīsim arī, ko viņš darīja svētdienās no pulkstens sešiem vakarā līdz pusnaktij.
   Kā es iepazinos ar Nodjē?
   Kā jau parasti visi iepazinās ar Nodjē. Viņš man izdarīja kādu pakalpojumu. Tas bija 1827.gadā, kad es pabeidzu savu „Kristīni". Ne ministrijā, ne teātrī man nebija nekādu paziņu un mana priekšniecība man ne tik vien nepalīdzēja nokļūt uz Comedie Francaise skatuves, bet pat vēl bija kavēklis. Jau pirms divām vai trīs dienām es biju uzrakstījis šo pēdējo rindu, kas ir tikusi tikpat stipri izsvilpta, cik izpelnījusies aplausus.
   „Nu, lai… tēvs, man tā gan žēl; bet lai viņš mirst."
   Zem šīs strofas es biju parakstījis vārdu — Fin, un man vienīgi atlika izlasīt manu lugu karaliskā teātra aktieriem, lai tiktu no viņiem vai nu pieņemts, vai noraidīts.
   Par nelaimi tanī laikā Comedie Francaise pārvalde, tāpat kā Venēcijā, skaitījās republikāniska, bet bija arī aristokrātiska, un nebija viegli nokļūt līdz visgaišākās komitejas kungiem.
   Pie teātra gan darbojās kāds eksaminētājs, kam bija uzlikts par pienākumu izlasīt to jauno cilvēku darbus, kuri vēl atklātībā nebija pazīstami un kuri varēja tikt izvirzīti priekšlasīšanai tikai pēc eksaminētāja akcepta. Bet dramatiskajās tradīcijās bija pazīstami tādi bezcerības gadījumi, kur manuskripti savu lasīšanas kārtu bija gaidījuši divus vai pat trīs gadus. Tā ka es, labi pazīdams Miltonu un Danti, neuzdrošinājos ielauzties šīs Paradīzes pievārtē, baidīdamies, ka mana „Kristīne" vienkārši nepavairotu to skaitu, kas Questi sciaurati che mai non fur vivi.
   Biju jau dzirdējis par Nodje, kurš esot dzimis protežē visiem tppošiem dzejniekiem. Es viņam palūdzu dot man kādu ieteikumu pie baroņa Jeilora un viņš man to arī atsūtīja. Astoņas dienas vēlāk es lasīju Franču teātrī un gandrīz vai būtu ticis pieņemts.
   Es saku — gandrīz vai, tāpēc ka „Kristīne", salīdzinājumā ar laikmetu, kurā mēs dzīvojam, tas ir, 1827.gadā bija tādas literārās ķecerības, ka pat karaliskās trupas viduvējie spēki neuzdrošinājās mani pieņemt un savos slēdzienos pievienojās Pikāra, „Mazās pilsētiņas" autora, domām.
   Monsieur Pikārs bija viens no tā laika praviešiem.
   Firmins mani aizveda pie viņa. Monsieur Pikaro mani pieņēma savā bibliotēkā, kura bija izgreznota ar viņa krūšūtēlu un kurā bija sakopoti visi viņa izdotie darbi.
   Viņš paņēma manu manuskriptu, nolika satikšanos pēc astoņām dienām un mēs šķīrāmies.
   Astotajā dienā, tieši tanī pašā stundā es pieklauvēju pie monsieur Pikāra durvīm. Monsieur Pikārs acīmredzot bija mani gaidījis, un saņēma mani smaidīdams kā Rigoberts lomānā „lzūtrupējamā māja".
   —    Cienītais monsieur, — viņš teica, pasniegdams man glīti salocīto manuskriptu, — vai jums ir no kā iztikt?
   Sākums nesolīja nekā laba.
   —   Jā, monsieur, — es atbildēju, — man ir maza vietiņa pie Orleānas hercoga.
   —    Tad labi, mans draugs, — viņš teica, sirsnīgi iespiezdams man rokās manuskripta vīstokli un ar to pašu tvērienu saņemdams manas rokas, — ejiet uz jūsu biroju.
   Un priecādamies, ka pateicis šādu asprātību, viņš saberzēja rokas un ar nepārprotamu žestu man norādīja, ka audience beigusies.
   Tomēr man vajadzēja pateikties Nodjē un es ierados Arsenālā. Nodjē, tāpat saņēma mani ar smaidu…bet, kā Moļjērs saka — smaids no smaida atšķiras.
   Pikāra smaidu es kādreiz varbūt aizmirsīšu, bet Nodjē smaidu — nekad.
   Es gribēju pierādīt Nodjē, ka nemaz neesmu tik necienīgs baudīt viņa protekciju, kā viņš to pēc Pikāra atbildes būtu varējis domāt. Es tam atstāju savu manuskriptu. Nākamajā dienā es saņēmu vēstuli, kas man atkal iedeva drosmi un mani uzaicināja uz vakara sanāksmēm Arsenālā. Šīs vakara
   Nodjē viņa piedzīvojumos nācās pieredzēt daudz ko tādu, kas parasti atgadās tikai ģeniāliem cilvēkiem. Reiz, kad Nodjē dzīvoja Štīrijā, šinī granītklinšu un simtgadīgu koku zemē, viņš kādudien, kukaiņus meklēdams, pamanīja kokā dobumu.
   Gribēdams to aizsniegt, viņš uzrāpās augšā un iebāza roku caurumā, kā jau to bija paradis darīt. Jāteic, ka tas bija diezgan neuzmanīgi darīts, jo kādreiz viņš no līdzīga dobuma izvilka čūsku, kas bija aptinusies ap roku. Un tā, lūk, todien atradis dobumu, Nodjē iebāza tanī roku. Viņš sataustīja kaut ko mīkstu, lipīgu, kas saplaka zem viņa pirkstu spiediena.
   Viņš ātri izrāva roku un paskatījās dobumā, tā dibenā viņš ieraudzīja spīdam divas nespodras acis. Nodjē nenoliedza velna esamību un, redzēdams šīs divas acis, kas it kā atgādināja Harona kvēlojošās acis, kā saka Dante, viņš metās bēgt, tad apstājās un pārdomāja, pēc tam, sadabūjis cirvi un novērtējis dobuma, dziļumu, sāka cirst caurumu ap to vietu, kur, pēc viņa domām, šim nepazīstamajam radījumam vajadzēja atrasties. Pēc piektā vai sestā cirtiena no koka sāka plūst asinis, uz mata tāpat, kā tās plūda no Tankreda zobena cirtieniem Taso apburtajā mežā. Tikai tā nebija daiļa kareive, kas viņam parādījās, bet gan milzīgs, kokā iestrēdzis krupis, kuru tur, droši vien, vējš bija iemetis, kad tas vēl nebija resnāks par biti.
   Cik ilgu laiku viņš tur bija pavadījis? Divus, trīs vai varbūt pat piecus simtus gadu. Krupis bija piecus sprīžus garš un trīs — resns.
   Kādu citu reizi — tas atgadījās Normandijā— toreiz, kad viņi abi ar Tēloru apceļoja Francijas jaukākās vietas, Nodjē iegāja kādā baznīcā. Pie baznīcas griestiem bija pakārts milzīgs zirneklis un milzīgs krupis. Nodjē vērsās pie vietējā zemnieka, lai uzzinātu, kāda nozīme ir šim savādajam pārim.
   Un, lūk, ko viņam pastāstīja vecais zemnieks, kad bija aizvedis Nodjē pie kādas baznīcas novietotas plāksnes, kurā bija iecirsts pilnā apbruņojumā gulošs bruņinieka tēls.
   Šis bruņinieks ir kāds veclaiku barons, kurš bija atstājis tautā tik sliktas atmiņas, ka pat vispārgalvīgākie gāja ar līkumu, lai neuzkāptu viņa kapa vietai. Turklāt nevis cienības, bet gan baiļu dēļ. Virs šā kapa, kā to bruņinieks uz savas miršanas gultas bija vēlējies, dienu un nakti vajadzēja degt lampai, bet izdevumu segšanai nelaiķis bija nodibinājis zināmu fondu, kas bija vairāk nekā pietiekami liels.
   Kādā jaukā dienā vai, pareizāk sakot, kādā jaukā pusnaktī gadījās, ka priesteris, kurš vēl negulēja, redzēja pa logu, kas izgāja uz baznīcu, ka lampa paliek arvien tumšāka un nodziest. Viņš izskaidroja to ar kādu nejaušu gadījumu un tanī naktī nepievērsa tam nekādu vērību.
   Bet nākamajā nakti, pamodies ap pulkstens diviem, viņš iedomājās pārliecināties, vai lampa deg. Izkāpis no gultas un piegājis pie loga, viņš pats savām acīm redzēja, ka baznīcā valdīja piķa melna tumsa. Šī parādība, kas četrdesmit astoņu stundu laikā atkārtojās divas reizes, kļuva jau diezgan uzkrītoša.
   Nākamajā dienā jau no paša rīta priesteris ataicināja baznīCšargu un apvainoja to, ka viņš eļļu nebūšot viss ielējis lampā, bet gluži vienkārši to izlietojis salātiem.
   Baznīcsargs zvērēja pie visiem svētajiem, ka nekā tamlīdzīga hēēsot; ka visus tos piecpadsmit gadus, kamēr viņam esot tā laime būt par baznīcsargu, viņš katru vakaru pēc labākās sirdsapziņas piepildot lampu un ka šo nedarbu laikam gan darot pats ļaunais bruņinieks, kurš pēc tam, kad esot mocījis ļaudis savā dzīves laikā, gribot to atkal darīt trīssimt gadus pēc savas nāves.
   Priesteris atbildēja, ka viņš pilnīgi ticot baznīcsarga vārdiem; bet ka viņš tomēr vēloties būt klāt, kad vakarā lampa tiks piepildīta. Un tā, lūk, kad iestājās krēsla, priestera klātbūtnē eļļa tika iepilināta un lampa aizdedzināta. Kad tas bija izdarīts, priesteris pats noslēdza baznīcas durvis, iebāza atslēgu ķešā un atgriezās savā dzīvoklī.
   Paņēmis breviāru, viņš atsēdās lielā lēnkrēslā pie loga un, pārmaiņus pamezdams acis gan uz grāmatu, gan uz baznīcu, sāka gaidīt. ?
   Ap pusnakti viņš pamanīja, ka gaisma baznīcas logos kļūst mazāka, satumst un nodziest.
   Tātad še tiešām bija kāds savāds, mistisks, neizskaidrojams cēlonis, pie kura nabaga baznīcsargs nevarēja būt vainīgs.
   Vienu mirkli priesteris iedomājās, ka zagļi ir ielavījušies baznīcā un zog eļļu. Bet ja pieņēma, ka pie šā nedarba ir vainīgi zagļi, tad tie gan bija godīgi jokupēteri, kas aprobežojās ar eļļas zagšanu un atstāja mierā svētos traukus.
   Tātad tie nevarēja būt zagļi, tur vajadzēja būt kādam cēlonim, ko nevarēja iedomāties, varbūt tas bija kaut kas pārdabisks. Un priesteris nolēma šo cēloni izdibināt, lai kāds tas arī nebūtu.
   Nākamajā vakarā viņš pats ielēja eļļu lampā, lai būtu pilnīgi pārliecināts, ka viņš nav apmuļķots ar kaut kādu acu apmānu, tad viņš neatstāja vis baznīcu, kā to bija darījis vakar, bet paslēpās kādā biktskrēslā.
   Stunda pēc stundas pagāja, lampa spīdēja mierīgi un klusi, pulkstens nosita pusnakts stundu…
   Priesterim šķita, ka viņš būtu dzirdējis klusu troksni, it kā kāda akmens plāksne tiktu pacelta. Tad viņš ieraudzīja kāda dzīvnieka ēnu ar milzīgām kājām. Šī ēna uzrāpās augšā gar kādu kolonnu, aizskrēja par karnīzi, uz sanāksmes Arsenālā bija kaut kas brīnišķīgs, ko neviena spalva nekad nevarēs aprakstīt. Tās notika svētdienās un parasti sākās pulkstens sešos.
   Sešos tika klāts galds un pie tā sēdās vecu vecie paziņas: Kaijē, Teilors, Frānsiss Veiss, ko Nodjē mīlēja kā savu dēlu, tad, kā nu pagadījās: viens .vai divi lūgti viesi un pārējie — volontieri.
   Kas reiz bija ticis uzņemts šā nama intīmajā pulciņā, turpmāk pēc patikas ieradās pie Nodjē uz pusdienām. Arvien tika rezervētas divas vai trīs vietas neparedzētiem viesiem. Ja šo triju vietu nepietika, tad tās papildināja vēl ar ceturto, piekto un sesto, attiecīgi pagarinot galdu. Bet slikti klājās tam, kas ieradās kā trīspadsmitais. Tam bez žēlastības nācās nosēsties pie atsevišķa maza galdiņa, ja vien neieradās vēl četrpadsmitais to atsvabināt no šāda soda.
   Nodjē bija savas dīvainības: rupju maizi viņš cienīja vairāk par baltmaizi, alvas traukus — vairāk par sudrabu un parastās sveces — vairāk par vaska svecēm.
   Bet to neviens cits neievēroja, kā tikai Nodjē kundze, kas tad arī klāja pēc viņa gaumes.
   Pēc viena vai diviem gadiem es jau skaitījos viens no tiem intīmajiem draugiem, kurus nule minēju. Es varēju nākt. uz pusdienām bez kāda iepriekšēja paziņojuma, un izsaucieni, ar kādiem tiku saņemts, liecināja, ka esmu gaidīts viesis, un tūdaļ tiku nosēdināts pie galda, vai, pareizāk sakot, pats nosēdos starp Nodjē un Mariju.
   Pēc zināma laika tas, kas bija vienkāršs fakts, kļuva par tiesisku normu. Ja es ierados vēlāk, kad visi jau bija pie galda un mana vieta bija aizņemta, to uzurpējušam galda biedram ar atvainošanos tika dots mājiens, mana vieta tika atbrīvota man, bet viņam, kuru es biju padzinis, bija jāapskatās, kur palikt.
   Nodjē toreiz apgalvoja, ka es viņam esot lielisks atradums, tāpēc ka es atbrīvoju no pienākuma sarunāties. Bet ja nu arī viņam es biju atradums, tad pārējiem es biju tikai zaudējums. Nodjē bija vislielākais sarunu mākslinieks pasaulē. Ar manām runas dāvanām varēja darīt visu to, ko dara ar uguni, lai tā uzliesmotu: tas varēja iededzināt, uzkurināt, iemest tajās degvielu, kas liek sprēgāt asprātības dzirkstīm — tāpat kā sprēgā dzirkstis kalēja smēdē. Un tomēr tā bija tikai dedzība, tā bija aizrautība un tā bija jaunība, bet viņā nebija nekā no tās mīļās labsirdības, tās neizsakāmās burvības un cēlā smalkuma, kurā kā izstieptā tīklā putnu ķērājs saķer visus: gan lielos, gan mazos putnus. Nē, tas neizklausījās pēc Nodjē. Es biju tikai vietas izpildītājs, ar kuru apmierinājās, tas arī viss.
   Dažreiz es iespītējos, negribēju runāt, bet man atsakoties, tā kā mēs bijām Nodjē mājā, vajadzēja runāt viņam pašam. Tad klausījās visi: pieaugušie un pat bērni. Tas bija Valters Skots un Pero vienā personā, tas bija zinātnieks cīņā ar dzejnieku un atmiņa cīņā ar iztēli.
   Jāpiebilst, ka ne tikai prieks bija viņā klausīties, patīkami bija arī viņā noskatīties. Viņa slaidais, sausnējais stāvs, garās, vājās un bālās rokas, viņa skumjas labsirdības apdvestā seja, tas viss harmonēja ar viņa mazliet stiepto valodu, kurā dažu toņu modulācijās bija saklausāms provincieša akcents, no kura Nodjē nekad netika vaļā. O, tad viņa stāstījums kļuva neizsmeļams, vienmēr t iri bija kas jauns un bez kādas atkārtošanās. Laiks, telpa, vēsture dabas zinātnes Nodjē bija Fortunatova soma, no kuras Pēteris Šlēmīls grāba pilnām saujām. Viņš pazina vai visu pasauli: Dantonu, Šarloti Kordē, Gustavu III, Kaliostro, Piju IV, Katrīnu II un Fridrihu Lielo. Ko vēl lai saku? Kā grāfs Sentžermēns un taratantaleo viņš bija bijis klāt pie pasaules radīšanas un pārvērstos veidos gājis cauri gadu simteņiem. Attiecībā uz šīm pārvērtībām viņam bija sava visai asprātīga teorija.
   Pēc Nodjē uzskata sapņi nebija nekas cits kā atmiņas no tām dienām, kas nodzīvotas uz kādas citas planētas, tātad — visa bijušā atcere. Pēc viņa domām visfantastiskākie sapņi bija saistīti ar piedzīvojumiem, kas reiz norisinājušies uz Saturna, Venēras vai Merkura, un sevišķi dīvainie sapņu tēli nebija nekas cits kā to būtņu ēnas, kas iespiedušās mūsu nemirstīgās dvēseles atmiņā. Pirmo reizi apmeklēdams Botāniskā dārza Izrakteņu muzeju, viņš izbrīnā iesaucies, atrazdams tur dzīvniekus, kurus esot redzējis Deukaliona un Pirras ūdensplūdu laikā, un dažreiz viņš neviļus atzinās, ka, redzēdams Tempļa bruņinieku tiekšanos pēc virskundzības pār pasauli, viņš esot ieteicis Zakam Molē apvaldīt savu godkārību. Tā neesot bijusi viņa vaina, ka Jēzus Kristus ticis krustā sists: viņš vienīgais starp tā klausītājiem esot to brīdinājis par Pilāta ļaunajiem nolūkiem attiecībā uz Kristu. Bet visbiežāk Nodjē bija gadījies sastapties ar Mūžīgo žīdu: pirmo reizi Romā, Gregora VII laikā, otru reizi Parīzē Sv.Bērtuļa dienas priekšvakarā un pēdējo reizi Vjennā, Dofinas provincē, par ko viņam esot vērtīgi dokumenti. Šinī sakarībā viņam esot izdevies atspēkot kādu maldīgu uzskatu, pie kura turējušies zinātnieki un dzejnieki, it īpaši Edgars Kvinē: nevis Ahasvērs bijis šā piecu grašu vīra vērts, bet gan Izāks Lakedems, jo Ahasvērs esot pa pusei grieķu, pa pusei latīņu vārds. To Nodjē varēja noteikti apgalvot, jo šādu informāciju bija dzirdējis tieši no šā cilvēka mutes. No politikas, filozofijas un teikām viņš pārgāja uz dabas zinībām. O, cik tālu šinī zinātnē Nodjē atstāja aiz sevis Hērodotu, Pliniju, Marko Polo, Bifonu un Lasipedu! Viņš pazina tādus zirnekļus, ar kuriem salīdzinot, Pelisona zirneklis bija tīrais nieks, viņš bija sastapis reptiļus, kuru priekšā Me,tuzāls bija tikai bērns un, beidzot viņam bija sakari ar kaimaniem, ar kuru salīdzināts krokodils bija tikai ķirzaka.
   mirkli parādījās pie griestu velves, nolaidās par virvi lejā un nosēdās uz lampas, kas tūdaļ sāka tumst, uzdzirkstīja un nodzisa.
   Priesteris palika gluži tumsā. Viņš saprata, ka šis mēģinājums ir jāatkārto, izvēloties notikuma vietai tuvāku slēpni.
   Un tās bija viegli izdarāms: tai vietā, lai nosēstos biktskrēslā, kas atradās lampai pretī esošā baznīcas pusē, vienkārši vajadzēja izvēlēties biktskrēslu, kas no tā atradās tikai dažu soļu attālumā.
   Nākamajā dienā viss tika izdarīts tāpat kā iepriekš; tikai priesteris pārmainīja biktskrēslus un apbruņojās ar segtu laternu.
   Līdz pusnaktij bija tas pats miers, tas pats klusums un lampa tikpat godīgi izpildīja savu pienākumu. Bet līdz ar pulksteņa pēdējo sitienu pusnaktī atskanēja tāda pati brakšķēšana kā vakar. Bet tā kā brakšķēšana notika tikai četrus soļus no biktskrēslā, priestera acis tūdaļ varēja saskatīt vietu, no kurienes nāca troksnis, un tā bija — bruņinieka kaps.
   Ar cilni greznotā plāksne, kas sedza kapu, lēnām pacēlās, un caur kapa iežogojumu priesteris redzēja izlienam zirnekli pūdeļa resnumā ar olekti garām kājām un apaugušu ar sprīdi garu vilnu. Bez kādas steigas un nemaz nemeklēdams ceļu, kuru tas, acīmredzot, labi pazina, zirneklis tūdaļ sāka līst gar kolonnu uz augšu, pārskrēja pāri karnīzei, nolaidās pa virvi lejā un nonācis pie mērķa sāka dzert eļļu no lampas, kas nodzisa.
   Bet nu priesteris ņēma palīgā savu laternu un lika tās gaismai krist uz bruņinieka kapu.
   Viņš ieraudzīja, ka radījums, kas kapu turēja pusvirus, bija krupis jūras bruņurupuča lielumā. Piepūzdamies viņš pacēla kapakmeni un tā pavēra izeju zirneklim, kas devās izpumpēt eļļu, un atgriezās, lai dalītos ar savu kompanjonu.
   Jau simtiem gadu abi bija dzīvojuši šinī kapā un dzīvotu tur, varbūt, vēl šodien, ja nejaušs gadījums nebūtu atklājis priesterim, ka viņa baznīcā ir kāds zaglis.
   Nākamā dienā priesteris dabūja palīgus, kaps tika atvērts un kukainis līdz ar rāpuli tika nogalināti, bet viņu līķi pakārti pie baznīcas griestiem par pierādījumu šim savādajam notikumam.
   Vispirms jau šis pats zemnieks, kas par šo notikumu pastāstīja Nodjē, bija bijis viens no tiem, kurus priesteris bija aicinājis talkā nogalināt abus kapa iemītniekus un galdabiedrus. Viņš esot ņēmis priekšā krupi, pie kam viens piliens no šā riebīgā rāpuļa asinīm tam iešļācies acī un padarījis to aklu. b i
   No tā laika viņš kļuvis vienacis.
   Nodjē šie nostāsti par krupjiem ar to vien neaprobežojās; šā dzīvnieka ilgais mūžs bija kaut kas mistisks, kas kairināja Nodjē iztēli. Viņš zināja visus nostāstus par simtgadīgiem vai pat tūkštošgadīgiem krupjiem, par visiem šiem rāpuļiem, kas atrasti akmeņos un koku dobumos, sākot ar to eksemplāru, kuru 1756.gadā tēlnieks Leprins Eretvijā atrada ieslēgtu cietā akmens slānī, un beidzot ar krupi, kuru Herisfans 1771.gadā ieslēdza ģipša lējumā un 1774.gadā atrada to vēl spirgtu un veselu.
   Ja Nodjē dažs labs jautāja, no kā šie nabaga cietumnieki ir pārtikuši, viņš atbildēja, ka tiem jau bijusi viņu āda. Nodjē bija novērojis kādu mazu krupīti dendiju, kā tas vienas ziemas laikā sešas reizes metis ādu, ik reizi aprīdams veco. Bija zināmi gadījumi, kad šie dzīvnieki, tā sakot, no pasaules radīšanas bijuši ieslēgti pirmatnējās akmens slāņu formācijās kā, piemēram, krupis, kuru atrada Gotlandē — Bursvičas akmeņlauztuvēs.
   Totālā inerce, kādā tie atradās, dzīvības pārtraukšana temperatūrā, kas neatļāva nekādu sadalīšanos un kas vides mitruma dēļ neprasīja nekādu spēka patēriņa izlīdzinājumu, jo vides mitrums saglabāja dzīvnieku un neļāva tam iet bojā sausuma dēļ.
   Nodjē pārliecībai tie bija pietiekami iemesli, kas balstījās tiklab uz ticību, kā uz zinātni. Nodjē raksturā bija kaut kas kautri pazemīgs un viņam piemita zināmas tieksmes sevi arvien nostādīt zemāk, kas viņu tuvināja visiem neatzītajiem un pazemīgajiem. Kā bibliofils viņš bibliotēkās no grāmatu lūžņas izvilka vēl neatzītus šedevrus. Kā filantrops viņš sameklēja starp dzīvajiem nepazīstamus dzejniekus, kurus tad izveda atklātībā un aizveda līdz slavas spožumam.
   Viņš bija gatavs sacelties pret katru spaidu, pret katru netaisnību; pēc viņa domām pat nabaga krupim tika nodarīta netaisnība, jo ļaudis vai nu nezināja, vai arī negribēja atzīt krupja labos tikumus. Ka krupis varēja būt labs draugs, to Nodjē jau bija pierādījis ar nostāstu par krupja un zirnekļa biedriskumu, un vārda pilnā nozīmē viņš to vēl desmitām reižu pierādīja, atstāstīdams kādu citu, ne mazāk fantastisku stāstu par krupi un ķirzaku.
   Krupis bija ne tik vien labs biedrs, bet arī labs tēvs un labs laulāts draugs. Palīdzēdams savai sievai kā akušers, krupis visiem precētiem vīriem varēja pasniegt pirmās saskaņotas laulības kopdzīves stundas, piestiprinādams savas ģimenes oliņas pie savām pakaļkājām, vai, nēsādams tās uz savas muguras, viņš sniedza ikvienai ģimenes galvai pirmmācību tēva pienākumu pildīšanā. Kas attiecas uz siekalām, ko krupis izšļāc, kad viņu moca, tad Nodjē apgalvoja, ka tas esot visnevainīgākais šķidrums pasaulē un viņš to uzskatot par labāku nekā viņam pazīstamo kritiķu spļāvieni.
   Tas nebija tāpēc, ka šie kritiķi nebūtu tikuši uzņemti viņa mājā kā visi citi un pat labi uzņemti, bet pamazām tie paši sāka atrauties, viņi nejutās ērti šinī labvēlības atmosfērā, kura valdīja Arsenālā un kurā zobgalības
   ,boV
   pavīdēja tāpat, kā skaistā Florences vai Nicas naktī pavīd spīdoši vagulīši, tas ir, pamirdz un tūdaļ nodziest.
   Šādi sarunājoties, beidzās pusdienas, kurās visi notikumi, izņemot sāls trauka apgāšanu un klaipa nolikšanu ačgārni, tika uzņemti no filozofiskā viedokļa. Tad padeva kafiju. Nodjē patiesībā bija sibarīts un visos sīkumos izprata to jūteklisko baudsajūtu, kas starp deserta sākumu un beigām nepieļauj nekādas pārvietošanās vai traucēšanu. Šādu aziātisku baudu brīžos Nodjē kundze piecēlās un gāja aizdegt sveces salonā. Tad es, kas kafijas dzeršanā nepiedalījos, bieži gāju viņai līdzi. Mans lielais augums viņai lieti noderēja, lai varētu aizdegt lustru, nepakāpjoties uz krēsliem.
   Tad salons kļuva gaišs, jo līdz pusdienām un pārējās dienās viesus pieņēma tikai Nodjē kundze guļamistabā. Apgaismotajā salonā bija redzams balts panelis ar Ludviķa XV laika griezumiem, visvienkāršākās mēbeles — dīvāns un divpadsmit krēsli, kas apvilkti ar sarkanu kašmiru, tādas pašas krāsas aizkari, Indriķa IV statuja, Igo krūšutēls, Nodjē portrets un Reņjē Alpu ainava.
   Piecas minūtes pēc uguns iedegšanas šinī salonā ienāca viesi. Kā pēdējais nāca Nodjē, atbalstīdamies vai nu uz Doza, Biksio, Frānsisa Vēja, vai arī uz manu roku, pie kam viņš vienmēr stenēja un vaidēja, it kā tam būtu klāt pēdējā stundiņa. Tad viņš vai nu nosēdās lielajā lēnkrēslā pa labi no kamīna, kājas izstiepdams un rokas nolaizdams, vai apstājās pie paša kamīna, kājas pret uguni, bet muguru ēnā.
   Kad viņš apsēdās lēnkrēslā, viss bija pagalam. Iegrimis tanī svētlaimības stāvoklī, ko rada kafija, Nodjē patmīlīgi tīksminājās pats ar sevi un klusēdams sekoja savu iedomu tēliem. Bet ja viņš atspiedās pret kamīnu, notika pavisam kas cits: tad viņš sāka stāstīt un visi citi apklusa.
   Ritin rita kāds no tiem brīnišķīgajiem stāstiem par viņa jaunības dienām, kas vai nu atgādināja kādu Longa romānu, vai Teokrita idilli, vai atkal līdzinājās revolūcijas laika smagai drāmai, kas norisinājās Vandejas kaujas laukos vai arī Revolūcijas laukumā, un dažreiz atkal pievienojās kādai noslēpumainai sazvērestībai, kuras iniciatori bija Kadāls, Udē vai Staps un Lahori.
   Tie, kas ienāca, klusu pamāja sveicienu un apsēdās kādā lēnkrēslā vai atspiedās pret paneli.
   Kā jau visam, arī stāstījumam pienāca beigas. Neviens neaplaudēja, kā neaplaudē strauta čalošanai vai putna dziesmai, bet kad norima strauta čalošana un apklusa putna dziesma, vēl turpināja klausīties.
   Tad Marija, ne vārda neteikusi, nosēdās pie klavierēm, un pēkšņi, kā mirdzošs raķešu kūlis, kas ievada lielisku uguņošanu, gaisā aizlidoja skaņu brāzma.
   Tad kāršu spēlmaņi, novietojušies attālāk, sāka spēlēt kārtis. Nodjē ilgu laiku spēlēja tikai batailu. Tā bija viņa iemīļotā spēle, kurā, kā viņš domāja, tam nav pretinieka. Beidzot viņš tomēr padevās laika prasībām un sāka spēlēt ekartē.
   Marija dziedāja gan Lamartina, gan manus, gan arī Igo skaistos tekstus,' kuriem pati bija komponējusi mūziku. Tad pēc visām šīm, vienmēr pārāk īsām, bet brīnišķīgajām melodijām pēkšņi atskanēja kontrdansa ritornele. Katrs kavalieris steidzās pie savas dāmas un sākās deja.
   Brīnišķīga deja, kuru vadīja tikai Marija, jo, izsizdama uz klavieru taustiņiem ātrās pasāžas, tā pameta pa vārdam katram, kas tai tuvojās, pie katra traverse, pie katras maine des dames un chasse-croisse. No šā brīža Nodjē, visu aizmirsts, pazuda, jo viņš nebija no tiem despotiskajiem mājastēviem, kuru klātbūtni jūt un kuru tuvošanos nejauž. Nodjē vēl bija veco laiku mājastēvs, kas noiet sāūis, lai dotu vietu viesim, pats palikdams laipns un gandrīz vai sievišķīgi maigs.
   Tad Nodjē, sākumā nozuzdams tikai uz brīdi, drīz vien pazuda pavisam. Viņš agri gāja gulēt vai, pareizāk sakot, viņu agri apguldīja. Par to gādāja Nodjē kundze.
   Ziemā viņa pirmā aizgāja no salona, tad dažreiz, kad virtuvē vairs nebija uguns, redzēja ienesam sildītāju, piepildām to un aiznesam uz guļamistabu. Nodjē sekoja sildītājam, un ar to viss bija galā.
   Desmit minūtes vēlāk Nodjē kundze atgriezās. Nodjē bija apguldīts un aizmiga, klausoties savas meitas dziesmās, dejotāju smieklos un viņu kāju dipoņā.
   Kādudien mēs atradām Nodjē vēl pazemīgāku nekā parasti. Šoreiz viņš bija sakaunējies un apjucis. Mēs ar bažām jautājām, kas ar viņu noticis. Nodjē bija iecelts par Akadēmijas locekli. Viņš pazemīgi atvainojās man un Igo, bet šoreiz tā nebija viņa vaina. Akadēmija bija iecēlusi Nodjē par savu locekli, kad viņš to vismazāk gaidīja.
   Nodjē, kurš viens pats bija tik gudrs kā visi pārējie akadēmiķi kopā, sāka akmeni pēc akmeņa nojaukt Akadēmisko Vārdnīcu. Viņš stāstīja, ka viens no nemirstīgajiem, kuram bija uzdots pastāstīt par kreveti, kādudien, vēlēdamies zināt viņa domas, parādīja uzrakstīto šķirkli, kas bija ietverts sekojošā definīcijā:
   „Krevete, maza sarkana zivtiņa, kas peld ačgārni."
   — Jūsu definīcijā, — atbildēja Nodjē, — ir tikai viena kļūda: pirmkārt krevete nav nemaz zivs, otrkārt, tā nav sarkana un, treškārt, tā nepeld ačgārni… Viss pārējais ir pareizi.
   Es aizmirsu pateikt, ka pa šo laiku Marija bija apprecējusies un kļuvusi Mesnē kundze; bet šīs laulības Arsenāla dzīvē neienesa nekādas pārmaiņas. Zils Mesnē bija mūsu draugs: jau ilgu laiku viņš nāca mājā un beidzot, lai nebūtu jānāk, apmetās tajā uz dzīvi. Tas bija viss.
   Tomēr es kļūdījos, kaut kas bija ticis upurēts: Nodjē pārdeva savu bibliotēku. Viņš gan mīlēja savas grāmatas, bet vēl vairāk Mariju.
   Bez tam vēl jāpiebilst, ka neviens tā neprata pacelt grāmatas labo slavu kā Nodjē. Ja viņš gribēja pārdot vai ieteikt pārdošanai grāmatu, Nodjē to saslavināja kādā rakstā. Un jau ar to vien, ko viņš tanī atrada, grāmata kļuva pa retu eksemplāru. Man nāk prātā gadījums ar kādu sējumu. Nodjē kā lietpratējs apstrīdēja šā izdevuma identitāti un pierādīja, ka tas ticis iespiests kolonijās. Grāmatas cena bija pieci franki, bet pacēlās līdz trīssimt frankiem.
   Četras reizes Nodjē pārdeva savas grāmatas, bet vienmēr paturēja vēl zināmu krājumu kā vērtīgu kodolu, un, balstīdamies uz to, viņš divos trīs gados atkal bija restaurējis savu bibliotēku.
   Reiz tomēr šim jaukajam svētku laikam pienāca beigas. Pirms viena vai diviem mēnešiem Nodjē bija sācis stipri gausties un žēloties. Bet tā kā jau visi bija paraduši dzirdēt Nodjē gaužamies un žēlojamies, tad neviens tam sevišķu vērību nepievērsa, jo ar Nodjē rakstura grūti bija atšķirt sāpes no iedomātām ciešanām.
   Tomēr šoreiz viņš acīmredzami kļuva vārgāks. Tā vairs nebija pastaigāšanās gar krastu, pa bulvāriem, bet gan lēna vilkšanās uz Sentmandē pusi tanīs dienās, kad caur pelēkajām debesīm vēl lauzās rets saules stars.
   Tad ceļa mērķis bija kāds neizkatīgs krodziņš, kurā Nodjē, vesels būdams, bija apgādājies ar rupjo maizi. Šajās pastaigās, izņemot Zilu, kas strādāja savā birojā, viņu parasti pavadīja visa ģimene: Nodjē kundze, Marija un abi bērni, Karls un Žoržete. Neviens no viņiem negribēja šķirties no vīra, tēva un vectētiņa, jo nojauta, ka maz vairs atlicis laika pabūt viņa sabiedrībā, un tāpēc centās to izmantot.
   Līdz pēdējam brīdim Nodjē pastāvēja uz svētdienas viesību turpināšanu. Tomēr beidzot redzēja, ka slimnieks savā istabā vairs nevarēja paciest troksni un drūzmēšanos salonā. Kādudien Marija noskumusi mums paziņoja, ka nākamā svētdienā Arsenāls būšot slēgts. Tad viņa pačukstēja tuvākajiem draugiem:
   —   Pienāciet, papļāpāsim.
   Beidzot Nodjē iegūla, lai vairs neceltos.
   Es iegriezos viņu apmeklēt.
   —    Mīļais Dimā, — viņš teica, jau pa gabalu stiepdams man roku, — kad es biju vesels, es biju tikai jūsu draugs, bet nu, kopš esmu slims, es esmu jūsu atzinīgais draugs. Es gan vairs nevaru strādāt, bet lasīt es vēl
   varu, un, kā jūs redzat, es jūs lasu, un kad esmu noguris, atsaucu meitu un viņa man jūs lasa.
   Un tiešām — Nodjē man parādīja manas grāmatas, izmētātas gultā un uz galda.
   Manai godkārei tas bija reāls gandarījums: Nodjē, šis titāniskais gars, kas zināja visu, Nodjē, atrauts no sabiedrības un nespēdams vairs strādāt, ar labpatiku lasīja manas grāmatas.
   Es saņēmu viņa rokas un pateicībā gribēju tās noskūpstīt.
   Es savukārt biju izlasījis viņa „Revue des Mondes" numuros iespiesto „I nes de Ja Sierras".
   Es biju aizgrābts. Šis romāns, viens no Kārļa pēdējiem darbiem, bija tik svaigs, tik krāsains, ka to būtu varējuši uzskatīt par vienu no viņa jaunības darbiem, kuram tas sava mūža vakara cēlienā ļāvis ieraudzīt dienasgaismu.
   Šis stāsts par Inesi bija spoku un parādību stāsts. Tīri fantastisks pirmajā daļā, tas turpmāk kļuva jau pilnīgi reāls: beigās bija sākuma atrisinājums. Ak, kā es pārmetu Nodjē šīs beigas!
   —            Jums taisnība, — viņš teica, — tas nebija pareizi darīts, bet nomierinieties, man ir vēl otrs, un to jau es vairs nesabojāšu!
   —   Lai Dievs dod, un kad jūs ķersities pie šā darba?
   Nodjē saņēma manu roku.
   —            To es nesabojāšu tāpēc, ka pats to vairs nerakstīšu, — viņš atbildēja.
   —   Bet kurš tad?
   —  Jūs.
   —   Kā es? Bet, mīļo Kārli, es taču šo stāstu nemaz nezinu!
   —            Es jums to pastāstīšu. O, šo es pataupīju sev, vai pareizāk sakot, jums.
   —           Mīļo Kārli, jūs to man tagad pastāstīsit, pēc tam jūs to uzrakstīsit un arī iespiedīsit.
   Nodjē pakratīja galvu.
   —           Es jums to izstāstīšu, — viņš teica, — un kad atveseļošos, jūs man to atdosit.
   —           Mums ir laika diezgan, atliksim to līdz manam nākamajam apciemoju­mam.
   «- Mīļais draugs, es jums teikšu kā aizdevējam, kam atdevu daļu parāda: kad dod, tad jāņem.
   Un viņš iesāka.
   Nekad vēl Nodjē nebija tā tēlojis.
   Ah, ja man būtu bijis papīrs un spalva un es būtu varējis tik veikli pierakstīt, kā viņš .stāstīja!
   Stāsts bija garš un es paliku uz pusdienām. Pēc pusdienām Nodjē iemiga, es aizgāju viņu neredzējis un — arī vairs neredzēju.
   Nodjē, kura gaušanos uzskatīja par paradumu, gluži otrādi, līdz pēdējam brīdim bija slēpis no ģimenes savas ciešanas. Kad viņš beidzot atklāja savas vainas, visi redzēja, ka tās ir nāvīgas.
   Nodjē bija ne tik vien kristīgais, bet īsts un sirsnīgs katolis. Viņš bija licis Marijai apsolīt, ka tā sūtīs pēc priestera, tiklīdz viņa stundiņa būs situsi. Tā pienāca drīz un Marija aizsūtīja pēc Sentpola baznīcas kapelāna.
   Nodjē izsūdzēja grēkus. Nabaga Nodjē. Savā dzīvē viņš varbūt bija nodarījis dažu grēku, tikai ne pārkāpumu.
   Pēc bikts istabā ienāca visa ģimene. Nodjē gulēja krēslainā alkovā un izstiepa rokas pēc savas sievas, meitas un saviem mazbērniem. Aiz tuviniekiem bija redzami kalpotāji, aiz tiem — bibliotēka, tas ir, mūžam uzticīgie draugi grāmatas.
   Garīdznieks skaļā balsī lasīja lūgšanas, kuras Nodjē, labi pārzinādams kristīgo liturģiju, skaļi atkārtoja. Pēc dievvārdiem viņš apkampa visus klātesošos, nomierināja tos un teica, ka vēl pāris dienas dzīvošot, it īpaši, ja viņam ļaušot dažas stundas pagulēties.
   Nodjē tika atstāts viens un viņš nogulēja piecas stundas.
   Divdesmit sestā janvāra vakarā, tas ir, dienu pirms viņa nāves, drudzis pastiprinājās un Nodjē sāka murgot. Ap pusnakti viņš nevienu vairs nepazina; tā lūpas murmināja nesakarīgus teikumus, kuros dzirdēja minam Tacitu un Fenelonu.
   Ap pulkstens diviem naktī nāve jau klauvēja pie durvīm. Nodjē uznāca stipra lēkme: viņa meita, noliekusies pār gultu, sniedza tam tasi nomierinošas dziras. Nodjē atvēra acis, paskatījās un pazina raudošo Mariju; tad viņš paņēma no viņas rokām tasi un kāri iztukšoja tās saturu.
   —   Vai tev garšoja labi? — Marija jautāja.
   —   O, jā, mans bērns, tāpat kā viss, ko saņēmu no tevis.
   Nabaga Marija nolika galvu uz spilvena, ar matiem apsegdama mirēja valgo pieri.
   —   O, ja tu tā paliktu, — murmināja Nodjē, — es nekad nemirtu.
   Bet nāve turpināja klauvēt.
   Locekļi sāka palikt auksti, gaistošā dzīvība atkāpās un sakoncentrējās smadzenēs, tāpēc Nodjē prāts kļuva tik ass kā vēl nekad.
   Viņš svētīja sievu un bērnus un jautāja, kāds esot datums.
   —   27.janvāris, — atbildēja Nodjē kundze.
   —   Šo dienu, draugi, jūs taču neaizmirsīsit? — noprasīja Nodjē.
   Tad, pagriezies pret logu, viņš nopūtās:
   — Es vēlētos vēl reizi redzēt dienas gaismu.
   Pēc tam vājinieks drusku iemiga.
   Drīz viņa elpas vilcieni kļuva nevienādi un, beidzot, kad logā atspīdēja pirmā dienas gaisma, Nodjē atvēra acis, ar skatienu atvadījās no visiem un nomira.
   Līdz ar Nodjē Arsenālā nomira viss — prieks, dzīvība un gaisma. Sēras nomāca mūs visus: ikviens no mums līdz ar viņu bija pazaudējis daļu no sevis.
   Kas attiecas uz mani, tad nezinu, kā to lai saku, bet kopš Nodjē nāves arī manī kaut kas ir miris.
   Šis kaut kas atdzīvojas tikai tad, kad runāju par Nodjē.
   Lūk, tāpēc arī es to tik bieži daru.
   Un tagad jūs lasīsit to stāstu, kuru man uzticēja Nodjē.

   Starp gleznainajām Reinas pilsētiņas, kas kā rožu kroņa kauliņi savērtas uz šīs upes, pirmkārt ir mināma Manheima, Bādenes lielhercogistes otrā galvaspilsēta un lielhercoga otrā rezidence.
   Mūsdienās, kad garām Manheimai uz augšu un leju pa upi braukā tvaikoņi un līdz tai ir uzbūvēts dzelzceļš; kad šāvienu troksnī asinīm aptraipītā pilsēta ir pacēlusi pret savu lielhercogu dumpja karogu, es Manheimu vairs nepazīstu. Bet es gribu jums pastāstīt, kāda Manheima bija tanī laikā, kad sākās mūsu stāsts, tas ir, pirms piecdesmit sešiem gadiem.
   Tā bija īsta vācu pilsētiņa, mierīga un reizē arī politiska, mazliet skumja vai drīzāk sapņaina; viena no tām pilsētiņām, kādas notēlotas Augusta Lafontēna romānos un Gētes, Henrietes Belmanes vai Vertera poēmās.
   r Patiesi vajadzēja tik pamest skatienu uz četros iecirkņos iedalīto Manheimu, un, redzot šīs pieklājīgi taisnās namu rindas, skaistās platās ielās ar zaļojošu mauru, mitoloģiskiem tēliem izrotāto strūklaku un visu pilsētu šķērsojošo bulvāru ar tā divkāršām akciju rindām, es saku, to visu redzot, varēja iedomāties, cik mierīga un klusa ritēja dzīve šinī paradīzē, ja vien mīlas vai politikas sabangotas kaislības neiespieda pistoli vai dunci kādā Vertera Sanda rokās.
   Šinī pilsētā sevišķi ievērības cienīgs ir kāds laukums, uz kura atrodas baznīca un teātris.
   Kā baznīca, tā arī teātris ir celti vienā laikā un, jādomā, pēc viena un tā paša arhitekta projekta vēl pagājušā gadu simteņa vidū, kad kādas favorītes kaprīžu iespaids mākslā bija tik liels, ka viņa veselai virknei mākslas darbu uzspieda sava vārda zīmogu — sākot ar baznīcām un beidzot ar nelielām mājiņām, sākot ar desmit olekšu lielām bronzas statujām un beidzot ar Meisenes porcelāna sīkajām figūriņām.
   Tātad šī Manheimas baznīca un teātris bija celti Pompadūras stilā.
   Baznīcai ir divas ārējās nišas, vienā no tām ir novietotas Minervas un otrā — Hēbes statuja.
   Teātra portāls balstās uz divām sfinksām. Viena no tām reprezentē komēdiju, bet otra — traģēdiju.
   Pirmā no šīm divām sfinksām savās ķetnās tur masku, otrā — dunci, un viņu matu pinums lieliski pieskaņojas to ēģiptiskajam raksturam.
   Jāpiebilst, ka viss laukums, apkārtējie nami, apcirptie koki un mūru nocietinājumi ir veidoti tādā pašā stilā, kas viss kopā rada lieliski saskaņotu kopainu.
   Tagad aizvedīsim mūsu lasītāju kādas mājas pirmā stāva istabā, kuras logi iziet uz jezuītu baznīcu. Tikai jāpiebilst, ka mēs viņu padarīsim par piecdesmit gadiem jaunāku un aizvedīsim atpakaļ uz tā Kunga žēlastības vai nežēlastības 1793.gada 10.maija svētdienas rītu. Viss zied: ūdenszāles upes krastā, margrietiņas pļavā, irbenājs žogmalā, roze dārzā un mīla sirdīs. Tagad piebildīsim, ka viena no visstiprāk pukstošajām sirdīm visā Manheimā un tās apkārtnē piederēja jaunajam cilvēkam, kas apdzīvoja mazo istabiņu, par kuru mēs jau teicām, ka tās logi izgāja uz jezuītu baznīcu.
   Kā istaba, tā arī jaunais cilvēks ir to vērts, ka pie viņiem pakavējas ilgāk.
   Istabai patiesi bija savdabīgs un gleznains izskats, jo tā atgādināja gan darba kabinetu, gan ateljē, gan mūzikas instrumentu veikalu.
   Tajā bija palete, otas un molberts, bet uz molberta kādas etīdes pirmmets.
   Tur bija ari ģitāra, viol d'amur, pianīns un uz tā atvērta sonāte.
   Bez tam vēl spalva, tinte, papīrs, un uz papīra uzmests kādas balādes sākums. Gar sienām karājās loki, bultas, piecpadsmitā gadsimta stopi, sešpadsmitā gadsimta gravīras, septiņpadsmitā gadsimta mūzikas instrumenti, visādu laikmetu kārbas, dažādu veidu kausi un krūzes, beidzot, stikla pērļu virknes, no spalvām darināti vēdekļi, izbāztas ķirzakas, sakaltuši ziedi, vārdu sakot, vesela pasaule, bet visa šī pasaule nebija divdesmit piecu sudraba dālderu vērta.
   Vai šīs istabiņas iemītnieks bija gleznotājs, mūziķis vai dzejnieks? To mēs patiesi nezinām. Bet noteikti viņš bija pīpētājs, jo starp visām šīm kolekcijām vispilnīgākā, visredzamākā kolekcija, kas novietota pa ķērienam, ieņēma goda vietu virs vecā dīvāna un laistījās saulē, bija pīpju kolekcija.
   Bet lai kas arī viņš būtu: dzejnieks, gleznotājs, pīpētājs vai mūziķis, pašlaik tas ne rakstīja, ne gleznoja, ne pīpēja, ne komponēja.
   Nē, viņš skatījās. Nekustīgi kājās stāvēdams, piespiedies pie sienas un elpu aizturējis, viņš skatījās pa vaļējo logu, kuru bija aizbarikadējis ar aizkariem tā, lai pats būtu neredzams. Skatījās, kā mēdz skatīties, kad acis nav nekas cits kā sirds lornete.
   Ko viņš vēroja?
   Vietu, kas pašreiz bija gluži tukša — jezuītu baznīcas ieeju, bet ieeja bija tukša tāpēc, ka baznīca bija pilna.
   Tagad palūkosim, kas tas bija par cilvēku, kurš šo istabu apdzīvoja un kurš skatījās caur aizkariem un kura sirds skatoties tik stipri pukstēja.
   Tas bija jauns, gadus astoņpadsmit vecs cilvēks, neliela auguma, kalsnējs un drūms. Viņa garie, melnie mati nokarājās pāri pierei un, ja viņš tos neatbīdīja ar roku, tie aizsedza acis; tad caur cirtām vērās sastindzis un mežonīgs skatiens — kā cilvēkiem, kuru garīgās spējas ne vienmēr atrodas drošā līdzsvarā.
   Šis jaunais cilvēks nebija ne dzejnieks, ne mūziķis, ne gleznotājs, un bija dzeja, mūzikas un glezniecības pilnīgs sajaukums; viņā bija viss savādais, fantastiskais, labais un sliktais, drošais un gļēvais, aktīvais un flegmātiskais; un šis jaunais cilvēks bija Ernests Teodors Vilhelms Hofmanis.
   Viņš bija dzimis 1776.gadā aukstā ziemas naktī, kad vējš gaudoja, sniegs sniga un grūti klājās mazturīgiem ļaudīm. Viņš bija dzimis Vecās Prūsijas vidienē, Kēnigsbergā, un šīs pasaules gaismu ieraudzīja tik vārgs un neattīstīts, ka visi, ņemot vērā viņa veselības stāvokli, domāja, ka drīzāk vajadzēs pasūtīt tam zārciņu nekā šūpuli. Viņš piedzima tanī pašā gadā, kad Šillers sarakstīja savu drāmu „Laupītāji" un parakstīja to: „Šillers, Klopštoka vergs".
   Pie tam viņam bija gadījies piedzimt vienā no tām vecpilsoņu ģimenēm, kur pie mums bija sastopamas Frondas laikos un vēl var sastapt Vācijā, bet drīz to nebūs vairs nekur.
   Viņa māte bija slimīgi impulsīvas dabas sieviete, bezgala padevīga liktenim, kas visai viņas cietējas būtnei piešķīra brīnišķīgu melanholijas šarmu. Viņa tēvs savā rīcībā un ieskatos bija bargs, jo bija kriminālasesors un otrās instances justīcijas padomnieks. Tēva un mātes sabiedrība bija
   2. 3axa ) Ne 333 tiesneši, krusttētim — prokurori un birģermeisteri; krustmāmiņas bija vēl jaunas, skaistas un koķetas.
   Visi šie krusttētiņi un krustmāmiņas bija enerģijas un dzīvesprieka pilni mākslas un mūzikas cienītāji. Hofmanis teica, ka visus tos vēl esot redzējis; viņš atcerējās, kā tie viņa, sešus, astoņus vai desmit gadus vecā bērna klātbūtnē sarīkojuši ērmotus koncertus, kuros katrs spēlējis vienu vai otru no tiem vecajiem instrumentiem, kuriem tagad pat nosaukuma vairs nezina: kokles, stabules, cītaras, citras, violdamūras, violdegambas.
   Taisnība, ka, izņemot pašu Hofmani, nekad neviens cits nebija redzējis šos muzikālos krusttēvus un krustmāmiņas, un tie viens pēc otra bija aizgājuši kā spoki, nodzēsdami gaismu uz savām pultīm.
   No visiem šiem krusttēviem tomēr bija palicis viens. Tāpat arī no visām krustmātēm bija palikusi viena. Un par šo krustmāti Hofmanim bija visjaukākās atmiņas.
   Mājā, kur Hofmanis pavadīja savu bērnību, dzīvoja viņa mātesmāsa, jauna sieviete ar piemīlīgu skatienu, kas iespiedās līdz cilvēka dvēseles dziļumiem. Šī jaunā, asprātīgā, laipnā sieviete, kas bērnā, kuru visi uzskatīja par aprobežotu, par maniaku un plānprātiņu, bija saskatījusi izcilas gara spējas, un to aizstāvēja, protams, kopā ar viņa māti. Turklāt tā viņam pareģoja ģēnija slavas pilno ceļu, kaut gan šādi pareģojumi bieži lika apraudāties Hofmaņa mātei, jo tā labi zināja, ka nediena ir ģēnija slavas nešķiramais ceļabiedrs. Šo krustmāti sauca par Sofiju. Kā visi ģimenē, arī viņa bija muzikāla un spēlēja kokli. Mazais Hofmanis savā šūpulī bieži pamodās harmonisku skaņu modināts un, acis atvēris, redzēja jaunās sievietes graciozo figūru noliekušos pār instrumentu. Viņa parasti nēsāja zaļu kleitu ar rožainām lentēm; tai līdzās parasti bija novietojies kāds mūziķis večuks ar līkām kājām un pūderētu parūku.
   Viņš spēlēja basu, kas bija daudz lielāka par to; pieķēries instrumentam, tas it kā rāpoja gar to uz augšu un leju — kā ķirzaka ap ķirbi. No šīs harmonisko skaņu plūsmas, kas kā pērļu kaskāde strāvoja no Eiterpes pirkstiem, Hofmanis bija smēlis to burvju dziru, kas viņu padarīja par mūziķi.
   Lūk, tāpēc krustmāte Sofija, kā jau esam minējuši, bija viena no visjaukākajām Hofmaņa atmiņām. Bet to pavisam nevar teikt par viņa krusttēvu. Mātes slimība un tēva nāve bija to novedusi šā krusttēva aizgādniecībā.
   Tas bija cilvēks tikpat akurāts, cik Hofmanis bija nekārtīgs; tikpat nosvērts, cik nabaga Hofmanis bija savdabīgi impulsīvs; cilvēks, kura akurātība un kārtības mīlestība pastāvīgi karoja ar brāļadēlu, bet tikpat nesekmīgi, kā Kārļa V prāts cīnījās ar pulksteņa mehānismu: krusttēvs varēja darīt, ko gribēja, pulkstenis vienmēr .;ita ne tā, kā viņš to vēlējās, bet kā tas patika viņa brāļadēlam.
   Patiesību sakot, šis Hofmaņa krusttēvs, par spīti viņa kārtības mīlestībai, nemaz nebija tik liels mākslas un iztēles ienaidnieks; viņš pat samierinājās ar mūziku, dzeju un glezniecību, bet apgalvoja, ka prātīgs cilvēks ar šādām iedvesmes lietām var nodarboties tikai pēc pusdienām, lai veicinātu gremošanu. Šim uzskatam viņš bija pieskaņojis Hofmaņa dzīvesveidu: tik un tik stundas miega, tik un tik stundas jurisprudences studijām, tik un tik stundas atpūtai, mūzikai, glezniecībai un dzejai.
   Hofmanis būtu gribējis to visu pārkārtot un nolikt: tik un tik minūtes studiju darbam, tik un tik mūzikai, glezniecībai un dzejai, bet Hofmanis nebija noteicējs. Tā, lūk, viss beidzās ar to, ka Hofmanim atriebās ir krusttēvs, ir advokatūra; kādā jaukā dienā viņš aizbēga no Kēnigsbergas ar dažiem dālderiem ķešā un nonāca Heidelsbergā, kur uz īsu brīdi apstājās, bet ilgi nevarēja palikt tā iemesla dēļ, ka teātrī bija ļoti slikts orķestris.
   No Heidelbergas viņš devās uz Manheimu. Šis pilsētas teātris, kura tuvumā, kā mēs redzējām, viņš bija apmeties, skaitījās līdzvērtīgs Francijas un Itālijas liriskajām skatuvēm. Es saku Francijas un Itālijas, jo nevajag aizmirst, ka piecus vai sešus gadus pirms tā laika, kurā norisinās mūsu stāsts, Karaliskajā mūzikas akadēmijā tika izcīnīta nikna cīņa starp Gluku un Pičinnī.
   Un tā, lūk, Hofmanis bija apmeties Manheimā, kur dzīvoja blakus teātrim un pārtika no sava dzejnieka, mūziķa un gleznotāja darba ienākumiem, kuriem pievienoja vēl pa dukātam, ko tam pa reizei atsūtīja viņa labā māmiņa, līdz tam laikam, kamēr mēs, izlietodami Klibā velna tiesības, pacēlām istabas griestus, lai parādītu to mūsu lasītājiem mirklī, kad viņš, piespiedies pie sienas un tikko elpodams, nekustīgi stāvēja aiz sava loga aizkariem un kā sastindzis vēroja jezuītu baznīcas ieeju.

   Tanī brīdī, kad dažas personas, iznākdamas no jezuītu baznīcas, kaut gan dievvārdi bija vēl tikai pusē, vislielākā mērā saistīja Hofmaņa uzmanību, pie durvīm pieklauvēja. Jaunais cilvēks, nepacietīgi piecirzdams kāju, papurināja galvu, bet neatbildēja.
   Klauvējiens skanēja pa otram lāgam. ; Skatiens, kurā uzliesmoja dusmu zibens, gribēja vai satriekt traucētāju aiz durvīm.
   Kāds klauvēja trešo reizi.
   Šoreiz jaunais cilvēks palika pilnīgi klusu; viņš acīmredzot bija nolēmis neatvērt.
   Bet apmeklētājs, pātraucis klauvēšanu, nosauca vienu no Hofmaņa vārdiem.
   —  Teodor, — viņš teica.
   —  Ak, tas esi tu, Cakarij Verner, — nomurmināja Hofmanis.
   —  Jā, tas esmu es, vai tu negribi, ka tevi traucē?
   —   Nē, pagaidi!
   Hofmanis atvēra durvis. Ienāca mazliet apjucis, bāls, sausnējs un gašmatains, liela auguma jauneklis, kurš varēja būt trīs vai četrus gadus vecāks par Hofmani.
   Brīdī, kad durvis atdarījās, viņš uzlika tam roku uz pleca, un noskūpstīja uz pieres, kā to būtu varējis darīt vacākais brālis vai tēvs.
   Un patiesi, viņš Hofmanim bija tikpat kā brālis. Dzimis tanī pašā mājā, Cakarijs Verners, nākamais „Mārtiņa Lutera", ,,24.februāra", „Maltiešu krusta" un „Atillas" autors, bija uzaudzis savas un Hofmaņa mātes aizgādībā.
   Abas mātes, slimodamas ar nervu lēkmēm, kas beidzās ar ārprātu, bija nodevušas mantojumā šo slimību, kaut arī pavājinātā veidā, saviem bērniem. Un tā Hofmanim izpaudās neapvaldītā fantāzijā, bet Cakarijam — melanholiskā noskaņojumā.
   Cakarija māte bija pārliecināta, ka viņai, gandrīz vai tāpat kā Svētajai Jaunavai, ir uzticēta kāda dievišķa misija. Viņas bērnam, viņas Cakarijam vajadzēja kļūt par jaunu Kristu un nākamajam Zīlo, kā tas svētajos rakstos apsolīts.
   Kamēr mazais gulēja, viņa pina rudzupuķu vainadziņus, ar kuriem apvija tā pieri; tad viņa nometās ceļos pie bērna un klusā, melodiskā balsī dziedāja visskaistākās Lutera dziesmas, pie katra panta cerēdama, ka rudzupuķu vainadziņš pārvērtīsies par mirdzošu Oreolu.
   Abi puisēni tika uzaudzināti kopā; tieši tāpēc, ka Cakarijs dzīvoja Heidelbergā, kur viņš studēja, Hofmanis, aizbēgdams no krusttēva, bija devies turp; savukārt arī Cakarijs, atmaksādams draudzību, bija atstājis Heidelbergu un sekojis Hofmanim uz Manheimu, kad tas bija devies turp, meklēdams labāku mūziku nekā bija Heidelbergā.
   Beidzot, satiekoties Manheimā, tālu no mīļo māšu aizgādības, abiem jaunekļiem bija iepaticies ceļot, jo Vācijā tas ir katras audzināšanas
   nepieciešams papildinājums. Tad viņi izdomāja apmeklēt Parīzi: Verners, lai redzētu to īpato atmosfēru, kāda valdīja Francijas galvaspilsētā terora laikā, līdz kuram tā pašreiz bija nonākusi, bet Hofmanis, lai salīdzinātu franču mūziku ar itāļu mūziku un, it īpaši, lai iepazītos ar Franču operas inscenējuma veidiem un dekoratīvo mākslu, jo Hofmanim jau tanī laikā bija kāds sapnis, kuru tas loloja visu mūžu, — kļūt par teātra direktoru.
   Verners, kurš, kaut gan kristīgā garā audzināts, pēc sava rakstura bija brīvdomātājs, cerēja izmantot pēc patikšanas to savdabīgo tikumisko vaļību, kura tur valdīja 1793.gadā un kuru tam kāds draugs, kas nesen bija atgriezies no Parīzes, bija iztēlojis tik pievilcīgās krāsās, ka šis tēlojums mūsu kaislīgajam studentam galīgi sagrozīja galvu.
   Hofmanis atkal cerēja apskatīt muzejus, par kuriem tas bija dzirdējis ļoti daudz, lai tad pa savam paradumam salīdzinātu itāļu gleznotāju darbus ar vācu meistariem.
   Lai kādi bija pārējie, slepenie motīvi, kas skubināja mūsu jaunekļus, vēlēšanās apmeklēt Franciju abiem bija vienādi stipra.
   Lai šo vēlēšanos īstenotu, viņiem trūka tikai viens — nauda. Bet savādu apstākļu sagadīšanās dēļ gadījumam bija labpaticis iekārtot tā, ka Cakarijs un Hofmanis vienā dienā saņēma no savām mātēm katrs piecus zelta dukātus.
   Desmit zelta dukātu kopā bija gandrīz vai divi simti livru, kas bija smuka summiņa diviem studentiem, kuri bija paraduši dzīvot pilnā pansijā par pieciem dālderiem mēnesī. Tomēr nodomātajam lielajam ceļojumam ar šo naudu bija vēl par maz.
   Beidzot abiem jaunekļiem radās kāda ideja, un tā kā šī doma bija radusies abiem vienlaikus, viņi to uzskatīja par iedvesmu no debesīm.
   Šī ideja bija — iet uz spēļu namu un katram riskēt ar viņa pieciem dukātiem:
   Ar desmit dukātiem nekas nebija iesākams, bet, riskējot ar šiem desmit dukātiem, varēja iegūt tādu summu, lai apceļotu visu pasauli.
   Domāts — darīts: peldu sezona jau tuvojās, sākot ar pirmo maiju spēļu nami bija atvērti, un Hofmanis ar Verneru iegriezās vienā no tiem.
   Pirmais laimi izmēģināja Verners un piecos gājienos bija zaudējis savus piecus dukātus.
   Tagad kārta bija Hofmanim.
   Drebēdams viņš riskēja ar pirmo dukātu un laimēja.
   Sākums bija uzmudinošs un viņš dubultoja summu. Tanī dienā Hofmanim bija laime: no pieciem gājieniem viņš laimēja četrus. Un jaunais cilvēks bija viens no tiem, kas tic savai laimei. Nešaubīdamies viņš turpināja dubultot summu, varēja domāt: kāds pārdabīgs spēks tam palīdz. Bez kaut kādām kombinācijām, bez aprēķina viņš meta zeltu uz kārtīm un viņa zelts vairojās divkārtīgi, trīskārtīgi un pieckārtīgi. Cakarijs, bālāks par spoku un it kā drudzī drebēdams, čukstēja:
   —   Pietiek, Teodor, pietiek!
   Bet spēlētājs tik pasmējās par viņa bērnišķīgo kautrību. Zelts pievilka zeltu un zelts vairoja zeltu.
   Beidzot pulkstenis nosita divi no rīta. Tā bija stunda, kad spēļu nami tika slēgti, spēle beidzās. Neskaitīdami jaunie cilvēki katrs pagrāba kaudzi zelta. Cakarijs, kurš vēl arvien nespēja ticēt, ka visa šī bagātība pieder viņiem, izgāja pirmais. Hofmanis tam sekoja, bet pēkšņi kāds vecs virsnieks, kas visu laiku, kamēr viņš spēlēja, to nebija izlaidis no acīm, aizturēja Hofmani, kas jau gribēja pārkāpt spēļu nama slieksni.
   —    Jaunais cilvēk, — viņš teica, uzlikdams tam roku uz pleca un uz to cieši skatīdamies, — ja jūs vēl tāpat turpināsit, jūs iztukšosit banku, es par to esmu pārliecināts, bet kad tas būs noticis, jūs noteikti kritīsit velnam par laupījumu.
   Un nenogaidījis Hofmaņa atbildi, viņš pazuda. Hofmanis arī izgāja, bet viņš vairs nebija tas pats cilvēks. Vecā kareivja pareģojums to bija atvēsinājis kā pelde ledainā ūdenī, un zelts, ar kuru tam bija pilnas ķešas, to nomāca. Hofmanim likās, ka viņš nes kādu netaisni iegūtu nastu.
   Gavilēdams priekā, viņu gaidīja Verners. Abi kopā tie atgriezās Hofmaņa dzīvoklī, viens smiedams, dejodams, dziedādams; otrs — domās nogrimis, gandrīz vai drūms.
   Verners bija tas, kurš smējās, dejoja, dziedāja, bet sapņotājs un drūmais bija Hofmanis.
   Tomēr abi nolēma nākamās dienas vakarā izbraukt uz Franciju.
   Apskāvušies abi šķīrās.
   Hofmanis palika viens un saskaitīja savu zeltu. Viņam bija pieci tūkstoši dālderu, tas ir, divdesmit trīs vai divdesmit pieci tūkstoši franku.
   Viņš ilgi domāja un, šķiet, pieņēma kādu grūtu lēmumu.
   Kamēr viņš vara lampas apgaismotā istabā bija nogrimis dziļās pārdomās, tā seja bija gluži bāla un pieri klāja sviedru lāses.
   Pie mazākā troksnīša, kas atskanēja viņa tuvumā, kaut arī tas bija tik niecīgs, kā oda spārnu trīsas, Hofmanis nodrebēja un ar šausmām skatījās apkārt.
   Virsnieka pareģojums tam neizgāja no prāta, viņš klusi murmināja Fausta vārdus, un tam šķita, ka viņš redzētu uz sliekšņa grauzēju žurku, bet istabas kaktā — melno pūdeli.
   Beidzot viņš bija izlēmis.
   Hofmanis atlika malā tūkstoš dālderus, kurus uzskatīja par nepiecieša­mo kapitālu savam ceļojumam, bet pārējos četrus tūkstošus dālderus iesaiņoja; uz saiņa viņš ar vasku piestiprināja vizītkarti un uz tās uzrak­stīja:
   „Kēnigsbergas birģermeistara kungam — izdalīšanai pilsētas vistrūcīgā­kajām ģimenēm."
   Tad, apmierināts ar uzvaru, ko bija panācis cīņā pats ar sevi, atvieglots par pieņemto lēmumu, viņš izģērbās, likās gultā un nogulēja ciešā miegā līdz pulkstens septiņiem no rīta.
   Pulkstens septiņos viņš pamodās un tā skatiens vispirms krita uz viņa tūkstoš dālderiem un saini ar četriem tūkstošiem dālderu. Hofmanim likās, ka tas viss ir bijis sapnis.
   Bet tas, ko viņš redzēja, pārliecināja, ka viss vakar notikušais ir dzīva īstenība.
   Un tomēr Hofmanis vislabāk atcerējās, kaut gan neviens priekšmets viņam to neatgādināja, vecā virsnieka pareģojumu.
   Tāpēc, nekā nenožēlodams, viņš apģērbās kā parasti un, paņēmis padusē savus četrus tūkstošus dālderu, pats aiznesa tos uz Kēnigsbergas diližansu, atlikušo tūkstoti ieslēgdams savā kumodē.
   Tad, kā bija norunāts, ka tanī pašā vakarā draugi izbrauks uz Franciju, Hofmanis sāka gatavoties ceļam.
   Iedams un nākdams, tīrīdams drēbes, locīdams veļu un izmeklēdams lakatiņus, Hofmanis pameta skatienu pa logu un sastinga uz vietas.
   Kāda gadus septiņpadsmit veca, daiļa meitene, kas acīmredzot bija ārzemniece, jo Hofmanis viņu nepazina, no otrā ielas gala devās uz baznīcas ieeju.
   Kaut ko tamlīdzīgu jauneklis savos dzejnieka, gleznotāja un mūziķa sapņos viņš vēl nebija redzējis.
   Tas bija kaut kas tāds, kas ne tik vien pārspēja visu to, ko viņš līdz šim bija skatījis, bet arī to, ko viņš vēl cerēja redzēt.
   Tomēr no tāda attāluma viņš uztvēra tikai apburošo kopskatu, detaļas viņam nebija saskatāmas.
   Jauno meiteni pavadīja veca kalpone. Abas viņas lēni uzkāpa pa baznīcas kāpnēm un nozuda ieejā.
   Hofmanis atstāja savu pa pusei sakārtoto ceļasomu, apnēsātos gaišos svārkus, savu pa pusei salocīto branderburgiešu vesti un palika aiz aizkariem nekustīgi stāvot.
   Un tā, lūk, mēs viņu atradām gaidot, kamēr atkal parādīsies tā, kuru tas bija redzējis ieejam baznīcā.
   Viņš baidījās tikai par vienu: ka tik tas nebūtu bijis eņģelis un ka tai vietā, lai atgrieztos pa durvīm, viņš varētu izlidot pa logu un atgriezties debesīs.
   Lūk, šādā stāvoklī mēs to atradām, un pēc mums — viņa draugs Cakarijs Verners.
   Atnācējs, kā mēs jau minējām, uzlika tam roku uz pleca un noskūpstīja draugu uz pieres.
   Tad viņš smagi nopūtās.
   Kaut gan Cakarijs Verners vienmēr izskatījās ļoti bāls, bet šoreiz viņš bija vēl bālāks nekā parasti.
   —   Kas ar tevi noticis? — stipri uztraukts jautāja Hofmanis.
   —            Ak, draugs, — iesaucās Verners, — es esmu laupītājs! Es esmu neģēlis, kas pelnījis nāvi! Saskaldi man galvu ar cirvi! Ietriec man sirdī bultu! Es vairs neesmu cienīgs redzēt dienas gaismu.
   —           Nu! — iesaucās Hofmanis laimīga cilvēka klusā izklaidībā, — bet saki, draudziņ, kas tad ir noticis?
   —           Noticis… Kas ir noticis? Tu man prasi, kas ir noticis? Ak, draugs, velns mani ieveda kārdināšanā!
   —   Ko tu ar to gribi teikt?
   —  Kad es šorīt ieraudzīju visu savu zeltu, man likās, ka tas ir sapnis.
   —   Kā sapnis?
   —           Viss galds bija pilns ar zeltu, apklāts no vienas vietas. Un, lūk, kad es to visu redzēju, veselu bagātību, tūkstoš dukātu, ak, draugs, kad es redzēju, ka ikviena monēta zvēroja saulē, mani pārņēma trakums, es nevarēju nociesties un, paņēmis trešo daļu zelta, devos spēlēt.
   —   Un pazaudēji?
   —   Līdz pēdējam kreiceram.
   —           Nu, ko tad tu gribi, tā taču nav liela nelaime. Tev jau vēl paliek divas trešdaļas.
   —            Labi gan, divas trešdaļas! Es atgriezos mājās pēc otrās trešdaļas un…
   —   Un pazaudēji tāpat kā pirmo?
   —   Vēl drīzāk, draudziņ, vēl drīzāk.
   —   Un tad tu atgriezies pēc pēdējās trešdaļas?
   —           Es neatgriežos, es lidoju: es paņēmu atlikušos pieci simti dālderus un liku tos uz sarkano.
   —   Un tad, — piebilda Hofmanis, — atklājās melnā, vai ne tā?
   —           Jā, mīļais draugs, melnā, briesmīgā melnā, bez kādas vilcināšanās, it kā atklādamies viņa neizpostītu manas pēdējās cerības. Atklājās, kātad ka atklājās!
   —   Un tu nožēlo savus tūkstoš dukātus tikai tā ceļojuma dēļ?
   —           Tikai tādēļ. O, kaut es būtu atlicinājis vienīgi tik daudz, ar ko tikt līdz Parīzei, kādus piecsimt dālderus.
   —   Un tu samierinātos ar atlikuma zaudējumu?
   —   Bet uz vietas.
   —            Nu, labi, lai tas tev, mans mīļais Cakarij, nebūtu par kavēkli, — teica Hofmanis, pievezdams to pie kumodes, — lūk, tev pieci simti dālderu, brauc!
   —   Kā brauc? — iesaucās Verners. — Un tu?
   —   O, es vairs nebraukšu.
   —   Kā! Tu vairs nebrauksi?
   —   Nē, vismaz tagad ne.
   —           Bet kāpēc? Kāds tam iemesls? Kas tev neļauj braukt? Kas tevi tur še Manheimā?
   Hofmanis žigli aizvilka draugu pie loga. Ļaudis sāka atstāt baznīcu, dievvārdi bija beigušies.
   —           Lūk, skaties, lūk, — viņš teica Verneram, norādīdams uz kādu ar pirkstu.
   Un tiešām, — baznīcas ieejā parādījās nepazīstamā meitene, lēnām tā kāpa lejā pa kāpnēm, turēdama lūgšanas grāmatu piespiestu pie krūtīm, galvu noliekusi, kautra un sapņaina — kā Gētes Grietiņa.
   —   Vai tu redzi? — čukstēja Hofmanis. — Vai redzi?
   —   Protams, ka redzu.
   —   Nu, ko tu teiksi?
   —           Es teikšu, ka nav pasaulē tādas sievietes, kas to būtu vērta, ka viņas dēļ varētu upurēt ceļojumu uz Parīzi. Kaut arī tā būtu Antonija, Manheimas teātra jaunā kapelmeistara, vecā Gotlība Mura meita.
   —  Tātad tu viņu pazīsti?
   —   Pazīstu.
   —   Un tu pazīsti arī viņas tēvu?
   —   Viņš bija Frankfurtes teātra kapelmeistars.
   —   Vai tu varētu dot man pie viņa ieteikšanas vēstuli?
   —   Vislabāko.
   —  Tad sēdies še, Cakarij, un raksti!
   Cakarijs apsēdās pie galda un rakstīja, ka, aizbraukdams uz Franciju, viņš ieteicot savu jauno draugu Teodoru Hofmani savam vecajam draugam Gotlībam Muram.
   Hofmanis tikai deva Cakarijam laiku uzrakstīt vēstuli; tiklīdz tā bija parakstīta, viņš to paķēra, apkampa draugu un metās laukā no istabas.
   — Viss velti, — pēdējo reizi nosauca tam pakaļ Cakarijs Verners, — tu redzēsi, ka nekāda sieviete, lai cik skaista viņa arī nebūtu, nepiespiedīs tevi aizmirst Parīzi.
   Hofmanis gan vēl dzirdēja drauga vārdus, bet neuzskatīja pat par vajadzīgu apgriezties, lai tam kaut ar mājienu parādītu, vai viņš tam piekrīt, vai nē.
   Kas attiecas uz Cakariju, tad tas mierīgi iebāza ķešā savus piecus simtus dālderu un, lai vairs neiekristu spēļu velna kārdināšanā, skrēja uz diližansu kantori tikpat ātri, cik steidzīgi Hofmanis devās uz vecā kapelmeistara māju.
   Tieši tanī brīdī, kas Cakarijs Verners iekāpa Strasbūras diližansā, Hofmanis klauvēja pie maestro Gotlība Mura durvīm.

   Hofmanim durvis atvēra pats kapelmeistars.
   Kaut gan Hofmanis nekad vēl nebija redzējis maestro Gotlību, viņš tomēr to tūdaļ pazina.
   Šis cilvēks, lai cik grotesks viņš izskatījās, nevarēja būt nekas cits kā artists un turklāt vēl liels artists.
   Tas bija no piecdesmit pieciem līdz sešdesmit gadiem vecs, maza auguma večuks ar līku kāju, kas atgādināja viļķi. Un tomēr viņš nemaz tik ļoti nekliboja. Iedams, vai, pareizāk sakot, palēkdamies — šī lēkāšana lielā mērā atgādināja cielaviņās kustības — palēkdamies un steigdams pa priekšu visiem tiem, ko tas ielaida, viņš pa reizei apstājās un uz savas līkās kājas apsviedās riņķī, kas izskatījās tā, it kā viņš gribētu ieurbt zemē svārpstu. Tad kapelmeistars turpināja ceļu.
   Viņam sekodams, Hofmanis to labi novēroja un uztvēra savā atmiņā vienu no tiem brīnišķīgajiem, fantastiskajiem portretiem, kādus tas mums savos darbos ir saglabājis vai veselu galeriju.
   Sirmgalvim bija gudra un smalka entuziasta seja, kas klāta ar pergamen­tam līdzīgu ādu, kura bija izraibināta kā koraļļiem aprakstīta nošu lapa. Šinī savādajā sejā mirdzēja divas dzīvas acis, kuru asais skats tūdaļ bija pamanāms, jo vairāk tāpēc, ka brilles, kuras vecais valkāja un no kurām
   nešķīrās, bija vai nu atbīdītas uz pieres, vai nolaistas uz paša degungala. Tikai tad, kad viņš, galvu pacēlis un iztālēm skatīdamies, spēlēja vijoli, tas lietoja šo optisko daiktu, kas likās viņam bija vairāk luksusa nekā nepieciešamības lieta.
   Viņa kailo galvu pastāvīgi sedza melna cepurīte, kas bija kļuvusi par. viņa personas neatņemamu sastāvdaļu. Vai tā bija diena, vai nakts, maestro Gotlība apmeklētāji viņu vienmēr redzēja ar šo cepurīti galvā. Tikai izejot, viņš to apsedza ar nelielu parūku „a Ja Jean-Jaqyes", tā kā viņa palika pieplakusi starp galvaskausu un parūku. Pats par sevi saprotams, ka maestro Gotlībs nekad neinteresējās, ko saka ļaudis par viņa īsto matu cekulu, kas parādījās zem viņa liekajiem matiem, kad tie, būdami tuvākās attiecībās ar cepuri nekā ar galvu, to uzticīgi pavadīja viņas gaisa ceļojumos ik reizes, kad maestro Gotlībs kādu sveicināja.
   Hofmanis palūkojās visapkārt, bet nevienu neredzēja un sekoja maestro Gotlībam turp, kur tas viņu veda.
   Maestro apstājās lielā kabinetā, kas bija pieblīvēts ar partitūru grēdām un nošu lapām; uz kāda galda atradās desmit līdz divpadsmit vairāk vai mazāk izrotātas kastes, visas veidotas pēc tās formas, kurā neviens mūziķis nekad gan nekļūdīsies, proti, pēc vijoļu futrāļu formas.
   Pašreiz maestro Gotlībs kārtoja notis Manheimas teātrim. Uz tā skatuves viņš gribēja mēģināt iestudēt itāļu operu — Čimarosas „Matrimonio segreto".
   Kā Arlekīna koka zobens tam aiz jostas vai, pareizāk sakot, no aizpogātās bikšu ķešas rēgojās vijoles lociņš, aiz auss bija lepni aizsprausta zoss spalva, bet viņa pirksti bija notraipīti ar tinti.
   Ar šiem pirkstiem viņš saņēma vēstuli, kuru pasniedza Hofmanis; uzmetis skatienu adresei, kapelmeistars tūdaļ pazina rokrakstu un teica:
   —   Ā, Cakarijs Verners, dzejnieks, īsts dzejnieks, bet spēlmanis.
   Tad, it kā šī īpašība kaut cik atsvērtu viņa trūkumus, piebilda:
   —   Spēlmanis, spēlmanis gan, bet tomēr dzejnieks.
   Atvēris vēstuli, viņš iejautājās:
   —   Aizbraucis? Vai ne tā — aizbraucis?
   —   Cienītais kungs, pašreiz viņš dodas ceļā.
   —    Lai Dievs viņam palīdz, — piebilda Gotlībs un pacēla acis uz debesīm, it kā nododams savu draugu Dieva ziņā. — Tas ir prātīgi darīts. Ceļojumi noslīpē jaunatni, un, ja es nebūtu ceļojis, es nepazītu manu nemirstīgo Paesiello un dievišķīgo Čimarosu.
   —    Bet, maestro Gotlīb, — ierunājās Hofmanis, — jūs tomēr pazītu viņu darbus.
   —    Jā, viņu darbus katrā ziņā, bet ko gan nozīmē pazīt darbus, nepazīstot pašu autoru? Tas būtu tikpat, kā pazīt dvēseli bez ķermeņa; darbs — tas ir fantoms, tas ir parādība, darbs ir tas, kas paliek pāri pēc mūsu nāves. Bet ķermenis, redzat, ir tas, kas reiz dzīvojis, un nekad jūs neizpratīsit kāda cilvēka darbus, ja nebūsit pazinuši pašu cilvēku.
   Hofmanis pamāja ar galvu.
   —    Tā ir taisnība, — viņš teica, — es tikai tad pilnīgi novērtēju Mocartu, kad biju viņu redzējis.
   —    Jā, jā, — piebilda Gotlībs, — Mocarts ir labs, bet kāpēc viņš ir labs? Tāpēc, ka ir apceļojis Itāliju. Vācu mūzika, jaunais draugs, ir nemirstīgu cilvēku mūzika, bet, ievērojiet labi, itāļu mūzika ir dievu mūzika.
   —   Tomēr, — iebilda Hofmanis smaidīdams,— taču ne Itālijā Mocarts uzrakstīja „Figaro kāzas" un „Donu Zuanu", jo vienu viņš uzrakstīja Vīnes ķeizaram un otru Prāgā kādam itāļu teātrim.
   —    Tas ir taisnība, jaunais cilvēk, tas ir taisnība, un man patīk redzēt jūsos to nacionālo garu, kas jums liek aizstāvēt Mocartu. Jā, protams, ja lāga puisis būtu vēl drusku ilgāk dzīvojis un ja būtu vēl vienu vai divas reizes paceļojis pa Itāliju, tas būtu varējis kļūt liels mākslinieks, ļoti liels. Bet kādu vielu viņš ir apstrādājis šinī „Donā Zuanā", kuru jūs man minējāt, un „Figaro kāzās", par kurām jūs runājāt? — itāļu libreto un itāļu tekstus, Romas, Boloņjas un Neapoles saules apmirdzētus. Ticiet man, jaunais cilvēk, lai šo sauli pienācīgi novērtētu, to vajag redzēt, to vajag just. Ņemsim, piemēram, mani pašu. Nu jau būs četri gadi, kopš esmu bijis Itālijā un visus šos četrus gadus es drebu aukstuma dēļ, izņemot tos brīžus, kad domāju par Itāliju. Jau šīs domas vien mani sasilda. Kad es domāju par Itāliju, man nav vairs vajadzīgs ne mētelis, ne drēbes, pat šo cepurīti tad man vairs nevajag. Atmiņas mani atdzīvina. O, šī Boloņjas mūzika! Šī Neapoles saule! O…
   Un sirmgalvi uz vienu mirkli pārņēma svētlaimes sajūta; likās — viss viņa stāvs nodrebēja bezgalīgā līksmē, it kā dienvidsaules plūsma, izlīdama par tā galvu, strāvotu no viņa kailās pieres uz pleciem un no pleciem pār visu ķermeni.
   Hofmanis netraucēja viņa ekstāzē, bet izmantoja šo izdevību, lai pamestu skatienu visapkārt, arvien vēl cerēdams ieraudzīt Antoniju.
   Bet durvis bija aizdarītas un nekur aiz tām nedzirdēja ne mazākā troksnīša, kas norādītu uz kādas dzīvas būtes klātbūtni.
   Viņam no jauna vajadzēja pievērsties maestro Gotlībam, kura ekstāze pamazām jau sāka pāriet un kurš beidzot atsvabinājās no tās, viegli nodrebinādamies.
   —   Brrr! nu ko jūs teiksit, jaunais cilvēk?
   Hofmanis nodrebēja.
   —           Teikšu, ka es esmu mūziķis un ka esmu ieradies pēc mana drauga Cakarija Vernera ieteikuma, jo viņš man daudz stāstīja par jūsu labvēlību pret jaunatni.
   —   Ā, jūs esat mūziķis!
   Gotlībs saslējās, pacēla galvu un, to atpakaļ atmetis, caur brillēm, kas acumirklī bija noslīdējušas uz viņa degungalu, vēroja Hofmani.
   —            Jā, jā, — viņš piebilda, — mūziķa galva, mūziķa piere, mūziķa skatiens, bet kas jūs esat — komponists vai instrumentālists?
   —   Abi kopā, maestro Gotlīb.
   —            Abi kopā, — noteica maestro, — abi kopā. Viņi visu var, ak, šie jaunie ļaudis! Vajag visu viena cilvēka mūžu, divu, triju cilvēku mūžu, lai kļūtu viens vai otrs! Bet viņi ir — abi kopā.
   Viņš pacēla rokas pret debesīm un apsviedās riņķī uz savas klibās kājas, kas izskatījās tā, it kā viņš gribētu ieurbties parketā.
   Tad, pabeidzis šo pirueti, viņš apstājās Hofmaņa priekšā.
   —   Nu, palūkosim, jaunais augstprāti, ko jūs esat radījis kompozīcijā?
   —   Gan sonātes, gan korāļus, gan kvintetus.
   —            Nu, protams, sonātes pēc Sebastiāna Baha, korāļus pēc Pergolesi un kvintetes pēc Franča Jozefa Haidna paraugiem. Ak, jaunība, jaunība!
   Tad ar dziļu līdzjūtību turpināja.
   —   Un kā instrumentālists kādu instrumentu jūs spēlējat?
   —           Pa druskai visus, sākot ar stabuli un beidzot ar klavesīnu; sākot ar vioJ d'amur un beidzot ar teorbi, bet mans visvairāk iemīļotais instruments ir vijole.
   —            Vai patiesi! — zobgalīgi iesaucās maestro Gotlībs. — Vai patiesi jūs esat parādījis šo godu vijolei! Goda vārds, viņa, šī nabaga vijole, var būt laimīga. Bet nelaimīgais! — iesaucās viņš, traukdamies pie Hofmaņa un palēkdamies uz vienas kājas, lai paātrinātu soļus, — vai jūs zināt, kas ir vijole? Vijole! — un maestro Gotlībs nobalansēja savu ķermeni uz tās kājas, par kuru jau runājām, bet otra palika gaisā karājoties, kā dzērvei, — vijole! — tā taču ir visgrūtākais instruments. Kad sātans jau visu bija izgudrojis, tad viņš cilvēkam par lāstu vēl izgudroja vijoli un ar vijoli tas ir pazudinājis vairāk dvēseļu nekā ar visiem septiņiem nāves grēkiem kopā.
   Vienīgi Tartīni ir nemirstīgs; Tartīni, mans maestro, mans varonis, dievišķīgais Tartīni! Vienīgi tikai viņš vijoļu spēlē ir sasniedzis visaugstāko pilnību, bet arī tikai viņš zina, ko tam ir maksājis šinī pasaulē un
   viņpasaulē tas, ka viņš veselu nakti ir spēlējis velna vijoli un paturējis sev viņa lociņu.
   Vijole, ak vijole! Vai jūs zināt, nelaimīgais profān, ka šis instruments zem savas vienkāršās, gandrīz vai nabadzīgās ārienes slēpj tik daudz neizsmeļamu harmonijas bagātību, cik vien cilvēkam ir iespējams dzert no dievišķīgā kausa. Vai jūs esat studējis šo koku, šīs stīgas, šo lociņu, šos sarus, īpaši sarus? Vai jūs ar saviem pirkstiem domājat savaldīt un apvienot to visbrīnišķīgāko, kas nu jau divus gadu simteņus spītē vismācītāko pūliņiem; instrumentu, kas viņu pirkstos žēlojas, raud, sūdzas, bet kas ir dziedājis vienīgi zem mana nemirstīgā skolotāja Tartīni pirkstu pieskāriena.
   Kad jūs pirmo reizi ņēmāt vijoli rokā, vai jūs, jaunais cilvēk, arī padomājāt, ko jūs darāt? Bet jūs neesat pirmais, — piebilda maestro Gotlībs, dziļi nopūzdamies, — un nebūsit arī pēdējais, ko vijole ir pazudinājusi. Vijole — mūžīgā kārdinātāja! Tāpat kā jūs, viņi reiz ticēja savam aicinājumam un ir beiguši savu mūžu kā čīgātāji; tagad nu jūs arī gribat palielināt šo nelaimīgo pūli, kurš ir tik liels, tik nederīgs sabiedrībai un kurā cits citu neieredz ne acu galā.
   Tad pēkšņi bez kāda ievada paķēris vijoli un lociņu, kā paukošanas skolotājs paķer rapieri, viņš tos pasniedza Hofmanim.
   —    Nu, labi, — tas piebilda ar nicīgu skatienu, — nospēlējiet man kaut ko, tad es jums pateikšu, kur jūs esat, un ja vēl būs laika atkāpties no bezdibeņa, tad es jūs izglābšu, kā jau izglābu nabaga Cakariju Verneru. Viņš arī spēlēja vijoli, viņš to spēlēja ar niknumu, ar traku niknumu, cerēdams sagaidīt brīnumu, bet es tam atdarīju acis. Tad viņš sasita vijoli gabalos un iekurināja ar tiem krāsni. Pēc tam es iespiedu viņam rokās basu un tā viņu nomierināja. Uz šā instrumenta viņa garajiem, kaulainajiem pirkstiem bija pietiekami daudz telpas. No sākuma viņš tos trenca ar desmit jūdžu ātrumu stundā, bet tagad, tagad viņš spēlē basu pietiekami labi, lai nospēlētu savam tēvocim svētku apsveikumu, kurpretī ar savu vijoles spēli viņš tādu būtu varējis nospēlēt vienīgi pašam velnam.
   Nu, tad sāksim, jaunais cilvēk, sāksim, lūk, vijole, parādiet man, ko jūs varat!
   Hofmanis paņēma vijoli un to apskatīja.
   —    Jā, jā, — ierunājās maestro Gotlībs, — jūs to pētāt tāpat, kā gardēdis pirms dzeršanas paosta vīnu. Aizkariet stīgu, tikai vienu stīgu, un ja auss jums nepasaka tā vārdu, kas vijoli ir būvējis, jūs neesat cienīgs to aizskart.
   Hofmanis aizkāra stīgu, kas izdeva ilgu, drebošu skaņu.
   —   Liekas Antonio Stradivāri?
   —   Nav slikti teikts, bet no kura viņa dzīves posma? Palūkosim mazliet; no 1698. līdz 1728.gadam viņš ir uzbūvējis daudz vijoļu.
   —   Ah, šinī ziņā, — teica Hofmanis, — man jāatzīstas manā nemākulībā, man pat šķiet, ka ir neiespējami…
   —   Neiespējami! zaimotāj! neiespējami! nelaimīgais, tas ir tikpat, kā jūs man teiktu, ka nevar noteikt vīna vecumu pēc garšas.
   Nu tad klausieties: tikpat neapšaubāmi, kā šodien ir 1793.gada 10.maijs, šī vijole ir būvēta ceļojuma laikā, kad nemirstīgais Antonio 1705.gadā devās no Kremonas uz Mantuju, kur tas atstāja darbnīcu savam pirmajam audzēknim. Un tā, lūk, es priecājos jums aizrādīt, ka tas instruments ir tikai trešās šķiras Stradivāri, bet tikai baidos, ka arī tas vēl būs daudz par labu tādam skolēnam kā jūs. Nu, tad sāciet reiz!
   Hofmanis pielika vijoli pie pleca un, kaut gan sirds tam stipri pukstēja, iesāka spēlēt variācijas no „Dona Žuana" — „La ci darem Ja mano"
   Maestro Gotlībs stāvēja viņa priekšā vienlaikus ar galvu un savas līkās kājas pirkstgalu sizdams takti. Jo ilgāk Hofmanis spēlēja, jo vairāk tas iejūsmojās, viņa acis mirdzēja, augšzobi iekodās apakšlūpā, kurai abā pusēs parādījās pāris zobu, kas parasti bija paslēpti, bet tagad izlīda kā kuiļa ilkņi. Beidzot pie kāda allegro, ko Hofmanis nospēlēja ar ievērības cienīgu sparu, maestro Gotlībs pamāja viņam ar galvu, kas jau izskatījās pēc atzinības.
   Hofmanis nobeidza ar spalgu flaželeto, kas viņam šķita sevišķi spoža, bet kas nepavisam neapmierināja veco mūziķi, kurš briesmīgi saviebās.
   Tomēr pamazām viņš viss atplauka un, uzsizdams jaunajam cilvēkam uz pleca, teica:
   —    Nu, lūk, nu, lūk, tas nav nemaz tik slikti, kā es domāju; kad jūs būsit aizmirsis visu, ko esat mācījies, kad jūs netaisīsit vairs šos kliedzošos flaželetus un lēkājošos vilcienus, no jums kaut kas varbūt vēl iznāks.
   Šī uzslava no tik grūti apmierināma cilvēka, kāds bija vecais mūziķis, Hofmani lieliski iepriecināja, jo kaut gan viņš bija nogrimis skaņu okeānā, tas ne brīdi neaizmirsa, ka maestro Gotlībs bija daiļās Antonijas tēvs.
   Tāpēc, pieķerdamies vārdiem, kas bija pārvēlušies pār vecā mūziķa lūpām, viņš iejautājās:
   —    Bet kurš gan apņemtos no manis kaut ko iztaisīt? Vai varbūt jūs, maestro Gotlīb?
   —    Kāpēc gan ne, jaunais cilvēk, kāpēc ne, ja vien jūs gribat paklausīt vecajam Muram.
   —   Es jums paklausīšu, maestro, kā vien jūs gribēsit.
   —     Oh, — skumji nomurmināja sirmgalvis, jo viņa skatiens aizklīda pagātnē, viņa atmiņa uzkāpa pa gadu trepēm atpakaļ, — es esmu pazinis daudz virtuozu; es esmu pazinis Korelli, taisnība: pēc nostāstiem, tas ir viņš, kurš nosprauda virzienu un izlauza ceļu. Vajag spēlēt pēc Tartīni parauga vai arī no spēles pavisam atsacīties. Viņš pirmais ir uzminējis, ka vijole ir vai nu pati dievība, vai vismaz templis, no kura šī dievība var parādīties.
   Pēc viņa nāk Pugnani, pieņemams vijolnieks, intelliģents, bet maigs, pārāk maigs; sevišķi dažos appoggiamcnti. Tad Germiniani, neapšau­bāmi spēcīgs, bet spēcīgs ar savām dīvainībām, bez pārējām. Es braucu uz Parīzi tikai tādēļ, lai redzētu operu: tas, mīļais draugs, bija maniaks, somnambuliķis, cilvēks, kurš žestikulēja un sapņoja, bieži dzirdēdams tempo rubato, šo liktenīgo tempo rubato, kas ir nonāvējis vairāk instrumentālistu nekā bakas, dzeltenais drudzis un mēris kopā.
   Tad es viņam spēlēju savas sonātes ar mana skolotāja, nemirstīgā Tartīni paņēmieniem un viņš atzina savu kļūdu. Par nelaimi skolnieks bija līdz kaklam iestidzis savā metodē. Nabaga bērns, viņam bija septiņdesmit viens gads! Četrdesmit gadu agrāk es vēl būtu varējis viņu glābt, tāpat kā Džiardini.
   Šo pēdējo es sastapu vēl laikā, bet, diemžēl, viņš bija nelabojams: pats velns bija apsēdis tā kreiso roku — tā skrēja, skrēja tādā stiepienā, ka viņa labā roka tai nevarēja sekot. Tie bija tādi pustraki lēcieni un flaželeto, ka klausoties kāds holandietis saslima ar Sv.Vita krampjiem. Kādudien Žomelli klātbūtnē viņš tā sagandēja kādu lielisku gabalu.
   Lāga Žomelli, kas bija viskrietnākais cilvēks pasaulē, viņam iecirta tik spēcīgu pļauku, ka Džiardini vaigs bija sapampis veselu mēnesi, bet Žomelli staigāja trīs nedēļas ar izmežģītu delnu. Tāpat arī Lulli — traks, nu taisni traks, īsts virves dejotājs, bīstamu triku meistars, ekvilibrists bez balansa, kuram lociņa vietā būtu vajadzējis dot rokā balansa spieķi. Ai, ai, ai! — sāpīgi izsaucās sirmgalvis, — ar dziļu nožēlu man jāsaka — līdz ar mani un Nardīni beigsies vijoļspēles māksla, tā māksla, ar kuru mūsu visu meistars Orfejs pievilka dzīvniekus, pārvietoja akmeņus un cēla pilsētas.
   Turpretī mēs nevis ceļam, kā to darīja dievišķīgā vijole, bet sagraujam — kā nolādētās trompetes. Ja franči kādreiz iebruktu Vācijā, tad, lai sagrautu Fīlipsburgas mūrus, kurus tie tik daudz reižu ir veltīgi aplenkuši, viņiem vajadzētu tikai sarīkot četru man pazīstamu vijolnieku koncertu pie pilsētas vārtiem.
   Vecais atvilka elpu un mazliet laipnākā tonī piebilda:
   —   Ģs zinu, mums vēl ir Vioti, viens no maniem skolniekiem, jauneklis ar bagātām gara dāvanām, bet nepacietīgs un nedisciplinēts trakulis. Kas attiecas uz Čarnovicki — tas ir muļķis un nejēga un pirmais, ko es esmu pieteicis manai vecajai Lisbetei, ir sekojošais: tiklīdz viņa kādreiz dzirdētu pie manām durvīm minām šo vārdu, tūdaļ ar steigu aizcirst durvis.
   Lisbete pie manis ir jau trīsdesmit gadu, bet to es jums saku, jaunais cilvēk, es viņu padzītu uz vietas, ja tā ielaistu manā dzīvoklī Čarnovicki, šo sarmatu, šo slavenību, kas uzdrošinājies necienīgi izteikties par visu meistaru meistaru, par nemirstīgo Tartīni. Oh tam, kurš man atnestu Čarnovicka galvu, es apsolu savu padomu, savu gudrību, visu, ko vien viņš vēlētos. Bet kas attiecas uz jums, manu zēn, — turpināja sirmgalvis, pievērsdamies Hofmanim, — ir tiesa, jūs neesat diezcik stiprs, bet mani audzēkņi — Rode un Kreicers — nebija stiprāki par jums, un ar to, ka jūs esat uzmeklējis maestro Gotlību, ka esat griezies pie maestro Gotlība ar šā trakā Cakarija Vernera ieteikumu, kurš mani pazīst un prot novērtēt, es saku, ar to jūs esat pierādījis, ka jūsu krūtīs pukst mākslinieka sirds.
   Tāpēc, lūk, jaunais cilvēk, tas nav Antonio Stradivāri, ko es gribu uzticēt jūsu rokām, tas nav par Gramulo, šis vecais meistars, ko nemirstīgais Tartīni vērtēja tik augstu, kā viņš nekad nekā cita nespēlēja, kā tikai viņa būvētās vijoles; nē, tas ir Antonio Amati, tas ir vectēvs, tas ir sencis, tas ir ciltstēvs visām vijolēm, kas vien jebkad ir būvētas, tas ir instruments, ko es došu pūrā līdzi manai meitai Antonijai, un uz tā es tevi gribu dzirdēt. Lūk, skaties, tas ir Odiseja loks, un kas to spēj valdīt, ir Penelopes rokas cienīgs.
   Pie šiem vārdiem sirmgalvis atvēra kādu ar zeltu bagātīgi rotātu kārbu un izņēma no tās vijoli, kāda gan laikam nekur vēl nebija redzēta un kādu varbūt vienīgi Hofmanis atcerējās redzējis spēlējam viņa vectētiņu un vecmāmiņu ērmīgajos koncertos.
   Tad noliecies pār šo cienījamo instrumentu, vecais to pasniedza Hofmanim.
   —   Ņemiet, — viņš teica, — un papūlaties būt kaut cik šā instrumenta cienīgs!
   Hofmanis palocījās, godcienīgi paņēma instrumentu un sāka spēlēt kādu vecu Sebastiāna Baha etīdi.
   —    Bahs, Bahs, — nomurmināja Gotlībs, — kaut cik vēl noder ērģelēm, bet uz vijoles maz ko no viņa dzirdēs. Nu, nav svarīgi!
   Pie pirmās skaņas, ko Hofmanis izvilināja no šā instrumenta, viņš nodrebēja, jo, pats būdams ievērojams mūziķis, tas saprata, kāda harmoniju bagātība ir ielikta viņa rokās.
   Ar lociņu, kura izliekums bija tik liels, ka tas drīzāk bija saucams par loku, spēlētājam bija iespējams vienā laikā pārsniegt visas četras stīgas, no kurām pēdējā izdeva tik brīnišķīgi melodisku toni, ka Hofmanis nekad nespētu ticēt, ka tik jauka skaņa var rasties no cilvēka rokas pieskāriena.
   Sirmgalvis, galvu atpakaļ atmetis, ar mirdzošām acīm visu laiku stāvēja viņa priekšā un to uzmudināja:
   — Nav slikti, jaunais cilvē, nav slikti; labo roku! kreisā roka ir tikai kustība, labā roka ir dvēsele. Dodiet dvēseli! dvēseli! dvēseli!
   Hofmanis juta, ka vecajam vīram ir taisnība. Viņš saprata, kā Gotlībs jau pie pirmā mēģinājuma tam bija teicis, ka vajag aizmirst visu, ko līdz šim ir mācījies un ar tikko jaušamu, bet noteiktu kāpinājumu viņš pārgāja no pianissimo uz fortissimo, no glāsta uz draudiem, no zibens uzliesmojuma uz pērkona grāvieniem. Viņš aizmirsās skaņu plūsmā, ko tas pacēla pār sevi kā mākoni, un tad Jāva tam nolīt neskaitāmās čalojošas kaskādēs, kas izšķīda lāsojošās pērlēs un valgos putekļos. Viņš atradās jaunā pārdzīvojuma iespaidā, kas jau līdzinājās ekstāzei, kad pēkšņi tā kreisā roka noslīdēja pār stīgām, lociņš labajā rokā sastinga, vijole noslīdēja no krūtīm, viņa acis iekvēlojās un stīvi raudzījās uz priekšu.
   . Durvis atvērās un spogulī, kura priekšā Hofmanis spēlēja, viņš ieraudzīja parādamies daiļo Antoniju, kas bija līdzīga gaisīgai ēnai, kuru izsaukusi debešķīgā mūzika. Viņas krūtis smagi cilājās, lūpas bija pusvirus un acis valgi mirdzēja.
   Hofmanim izlauzās prieka kliedziens, un maestro Gotlībs tik tikko paguva satvert cienījamo Antonio Amati vijoli, kas izslīdēja no jaunā vijolnieka rokām.

   Tanī brīdī, kad Hofmanis ieraudzīja Antoniju atveram durvis un pārkāpjam slieksni, tā viņam likās vēl tūkstošreiz skaistāka nekā toreiz, kad viņš jaunavu redzēja nokāpjam pa baznīcas kāpnēm. Tas bija tāpēc, ka spogulis, kurā iegūla jaunavas attēls, atradās no Hofmaņa tikai dažu soļu attālumā, un viņš ar vienu acu uzmetienu pilnībā uztvēra viņas skaistumu, kas pa gabalu bija pagaisis.
   Antonijai bija nepilni septiņpadsmit gadi; augumā viņa bija drusku lielāka par vidēju; tik slaida un tomēr ne kalsna, tik vijīga un tomēr bez trausluma, ka visi šie salīdzinājumi ar stiebra galā līgojošos liliju, ar vējā šūpojošos palmu bija nepietiekami, lai dotu kādu priekšstatu par šo morbidezza italienne — vienīgais vārds, kas kaut cik izteica to saldkaislo tieksmi, kura pamodās, skatot šo daiļumu.
   Viņas māte, tāpat kā Jūlija, bija bijusi viena no skaistākajām Veronas meitenēm, un šis skaistums bija atplaucis Antonijā, ne stabilizēts, bet sajukts, un tieši tas padarīja meiteni pievilcīgu, jo viņā sacentās divu rasu daiļums.
   Līdz ar ziemeļnieces ādas maigumu viņa bija mantojusi to tumšo ādas krāsu, kas raksturīga dienvidniecēm; tāpat arī viņas blondie mati, kas bija biezi un tomēr viegli, plīvoja vējā kā mirdzošs tvaiks un apēnoja viņas melni samtainās acis un uzacis. Bez tam vēl brīnišķīgā kārtā, it īpaši viņas balsī, izpaudās divu valodu melodiskais sakausējums.
   Tā, piemēram, kad viņa runāja vāciski, tad tās melodiskās valodas vijīgums, kurā, kā teica Dante, atskan si, ļoti mīkstina ģermāniskā akcenta asumu; un tāpat arī otrādi: kad viņa izteicās mīkstajā itāļu, Metastazio un Goldoni valodā, Šillera un Gētes varenās valodas ietekmē viņas itāļu izteiksme kļuva cietāka.
   Tomēr ne tik vien viņas fiziskajā veidolā izpaudās šis sajaukums, arī psihiski Antonija bija rets un lielisks tips, kurā bija sakusis viss tas, ko var radīt divas pretešķību pilnas poēzijas — Itālijas saule un Vāczemes migla. Varēja teikt, ka viņa vienlaikus bija mūza un nāra, balādiskā Loreleja un „Dievišķās komēdijas" Beatriče.
   Antonija, pati būdama apdāvināta māksliniece, bija lielas mākslinieces meita. Viņas māte, kas bija saaugusi ar itāļu mūziku, kādudien sastapās aci pret aci ar vācu mūziku. Nejauši viņai bija nākusi rokā Gluka „Alcestes" partitūra un viņa bija pierunājusi savu vīru, maestro Godību, pagādāt tai šīs poēmas itāļu tulkojumu.
   Kad poēma bija pārtulkota itāļu valodā, viņa ar to debitēja Vīnē, bet brīnišķīgā dziedātāja bija pārvērtējusi savus spēkus, vai, pareizāk sakot, viņas iejūtai nebija robežu. Trešajā operas izrādē, kurai bija vislielākie panākumi, dziedot slaveno Alcestes āriju: „Jūs tumšās nāves ēnas, Stiksa dievības, Es jūsu priekšā pīšļos nenoliekšu vaigu, No jūsu rokām krietnu vīru izrauju, Tā vietā atstādama sievu celi maigu."
   un, sasniedzot re, ko viņa deva pilnīgi atklātu, tā pēkšņi nobāla, sagrīļojās un paģība: viņās krūtīs bija trūcis kāds asinsvads. Ziedojums pazemes dievībām piepildījās burtiski: Antonijas māte bija mirusi.
   Nabaga maestro Gotlībs diriģēja orķestri, no savas pults viņš redzēja, kā sagrīļojās, nobāla un saļima tā, kuru viņš mīlēja vairāk par visu pasaulē.
   Vēl vairāk — viņš dzirdēja, kā viņas krūtīs pārtrūka viņa paša dzīvības stīga un viņš izgrūda briesmīgu kliedzienu, kas saplūda kopā ar mirstošās mākslinieces pēdējo nopūtu.
   Varbūt tāpēc maestro Gotlība krūtīs kvēloja, tāds naids pret vācu meistariem, jo tas bija meistars Gluks, kurš netīši bija nogalinājis viņa Terēzi, un tāpēc viņš novēlēja maestro Glukam līdzīgu likteni par tām bezgalīgajām sāpēm, kuras viņš bija pārcietis un kuras aprima tikai tad, kad viņš sāka pārnest uz pieaugošo Antoniju visu to mīlu, ko bija jutis pret viņas māti.
   Tagad, kad viņai bija jau septiņpadsmit gadu, Antonija piepildīja visu sirmgalvja dzīvi: tā bija viņa elpa, viņa dzīvība. Nekad viņam nebija ienākusi prātā doma, ka Antonija varētu nomirt, un ja arī būtu ienākusi, viņš par to daudz neuztrauktos, jo tāpat arī viņš nespēja iedomāties, ka varētu Antoniju pārdzīvot.
   Lūk, tāpēc viņa sajūtu intensitāte, kaut gan tā bija gluži citas dabas, un vēl tīrākas kā Hofmanim, nebija mazāka, kad tas ieraudzīja Antoniju parādāmies uz savu durvju sliekšņa.
   Jaunā meitene lēni tuvojās; acīs tai mirdzēja asaras un, paspērusi pāris soļus uz Hofmaņa pusi, viņa sniedza tam roku un teica:
   —   Sveiks, brāli!
   No tā brīža, kopš ieradās viņa meita, maestro Gotlībs bija kļuvis mēms un kluss: viņa dvēsele, kā vienmēr, bija atstājusi savu ķermeni un tagad, lidodama ap Antoniju, dziedāja viņai ausīs visas tās mīlas un svētlaimes melodijas, ko dzied tēva dvēsele, redzot savu sirsnīgi mīļoto meitu.
   Savu dārgo Antonio Amati vijoli viņš bija nolicis uz galda un, saņēmis abas rokas, it kā stāvētu Svētās Jaunavas priekšā, viņš raudzījās uz tuvojošos meiteni. Kas attiecas uz Hofmani, tad jāteic, ka viņš nezināja, vai sapņoja vai bija nomodā; vai viņš bija debesīs vai zemes virsū; vai tā, kas viņam tuvojās, bija sieviete vai debesu parādība.
   —   Jūs, mana māsa! — viņš apspiestā balsī iesaucās.
   —    Jā, — atbildēja Antonija, — ne asinis nosaka radniecību, bet dvēsele. Smarža padara visas puķes par māsām un māksla visus mākslinie­kus — par brāļiem. Ir tiesa, es jūs nekad vēl neesmu redzējusi, un tomēr es jūs pazīstu: jūsu lociņš man stāstīja par jūsu dzīves gājumu. Mans nabaga draugs, vai jūs esat dzejnieks, mazliet neprātīgs dzejnieks. Ak vai! — šis neprāts ir tā kvēlojošā dzirksts, kuru Dievs iemet mūsu galvā vai mūsu krūtīs un kura sadedzina mūsu smadzenes vai iztukšo mūsu sirdi.
   Tad, pagriezusies pret maestro Gotlību, viņa teica:
   —    Esat sveicināti, bet kāpēc jūs vēl neesat apskāvuši savu Antoniju? Ā, lūk, es saprotu — „Matrimonio segreto," „Stabat mater", Čimarosa, Pergolese, Porpora! Kas gan ir Antonija līdzās šiem lielajiem ģēnijiem? — nabaga bērns, kas jūs mīl, bet kuru jūs viņu dēļ esat aizmirsis.
   —   Es tevi aizmirsis! — iesaucās Gotlībs. — Vecais Murs lai aizmirstu Antoniju! Tēvs savu meitu! Kā? Šo diēzu un bemolu, šo nekam nederīgo nošu, šo melnbalto riņķīšu un kāsīšu dēļ! Nu, labi! Skaties, kā es tevi esmu aizmirsis!
   Un ar apbrīnojamu veiklību apsviedies riņķī uz savas līkās kājas, vecais ar abām rokām un kājas spērieniem svieda pa gaisu „Matrimonio segreto" partitūras norakstus, kas jau bija pilnīgi sakārtoti izsniegšanai orķestran- tiem.
   —   Tēt, mīļo tēt! — iekliedzās Antonija.
   —   Uguni, uguni! — iesaucās maestro Gotlībs, — uguni, lai es visu šo varu sadedzināt! Uguni, lai sadeg Pergolese! Uguni, lai sadeg Čimarosa! Uguni, lai sadeg Paesiello! Uguni, lai sadeg visi mani Stradivāri un Gramulo! Uguni, lai sadeg mans Antonio Amati! Mana meita, mana Antonija, vai viņa nupat neteica, ka es stīgas, koku un papīru mīlot vairāk par savu miesu un asinīm? Uguni! uguni! uguni!
   Vecais plosījās kā negudrs un kā klibais velns, lēkādams uz savas greizās kājas, māja ar rokām kā vējdzirnavu spārniem.
   Antonija nolūkojās sirmgalvja trakošanā ar apmierinātas godkāres kluso smaidu. Viņa, kas līdz šim bija koķetējusi vienīgi ar savu tēvu, ļoti labi zināja, kāda vara tai bija pār sirmgalvi un ka viņa sirds bija karaļvalsts, kurā meita bija absolūta valdniece.
   Tāpēc viņa arī nomierināja sirmgalvi trakošanas brīdī un, pievilkusi to sev klāt, sirsnīgi noskūpstīja uz pieres.
   Vecais priekā iekliedzās, satvēra to rokās, pacēla gaisā kā putniņu un, trīs vai četras reizes apgriezies riņķī, atsēdās uz lielā dīvāna, kur sāka to šūpot tā, kā māte šūpo savu bērnu.
   No sākuma Hofmanis ar izbailēm skatījās uz maestro Gotlību; redzēdams, ka tas izmētā pa gaisu notis un paceļ uz rokām savu meitu, viņš to bija noturējis par prātā jukušu.
   Bet Antonijas klusais smaids nomierināja un, uzmanīgi salasīdams izkaisītās notis, viņš tās atkal novietoja uz galda un pultīm, šad tad pamezdams acis uz īpato grupu, kur arī vecajam bija sava poēzija.
   Pēkšņi kaut kas gaisīgs, tīksmi maigs pacēlās telpā: tā bija vibrācija, tā bija melodija, tas bija vēl kaut kas daudz cēlāks.
   Tā bija Antonija, kas savas mākslinieciskās fantāzijas izpausmē uzsāka brīnišķīgo Stradellas āriju „Pieta Signorekas reiz izglābusi tās autoram dzīvību.
   Tiklīdz atskanēja šīs neizsakāmi daiļās balss pirmās skaņas, Hofmanis palika nekustīgi stāvot, bet Gotlībs maigi pacēla meitu no saviem ceļgaliem, noguldīdams to uz kušetes, tad steigšus satvēra savu Antonio Amati vijoli un, pieskaņodams pavadījumu vārdiem, sāka ievīt sava lociņa harmoniju Antonijas dziedāšanā, atbalstīdams to, kā eņģelis atbalsta dvēseli, kuru tas nes uz debesīm.
   Antonijai bija tik plašs soprāns, kādu debesu žēlastība jebkad ir piešķīrusi ne tik vien mirstīgai sievietei, bet pat eņģelim. Tas aptvēra piecarpus oktāvas, un viņa tikpat viegli ņēma piektās oktāvas zemo basa do, kā augšējo kontrdo, šo noti, kas šķiet parasta tikai debesu koncertiem. Nekad vēl Hofmanis nebija dzirdējis kaut ko tik samtaini maigu, kā pirmās četras, bez pavadījuma nodziedātās taktis „Pieta Signore di medoJente".
   Šī sāpju tirdītās dvēseles traukšanās pie Dieva, šī kaislā lūgšana Visuvarenajam apžēloties par viņas vaidu mokām, no Antonijas lūpām skanēja ar tik dievišķīgu svētbijību, kas jau līdzinājās bailēm. Tāpat arī pavadījums, uztvēris starp debesīm un zemi lidojošo frāzi, pēc pabeigtā la, tā sakot, nesa to savos skāvienos klusi, klusi, kā atbalss atkārtodams viņas žēlabas — šis pavadījuma, arī pats pilns sāpju moku, tiešām bija šīs vaidu balss cienīgs. Tā vairs nebija franču, vācu vai itāļu valoda, kādā viņš tai pieskaņojās, bet visuniversālākā valoda — mūzika.
   — Apžēlojies, ak, Kungs, apžēlojies par mani nelaimīgo! Apžēlojies, ak, Kungs! Un mana lūgšana kad tavā priekšā stāsies, lai tava bardzība tiek klusināta un lai uz mani raugās žēlīgi tavs skatiens.
   Tomēr, sekodams balsij un iekļaudamies tajā, pavadījums ļāva tai pilnīgu vaļu visā plašumā: tas bija glāsts, bet nevis apskāviens; atbalsts, bet ne kavēklis; un kad pie pirmā sforcando, ņemot re un abus fa, balss pieauga, it kā gribētu pacelties debesīs, likās, ka pavadījums kautrētos to apgrūtināt ar savu šīs pasaules smagumu un, pilnīgi atstādams to viņa lidojumam, gandrīz vai apklusa, atbalstīdams to tikai tad, kad pēc pārmērīgas piepūles balss gurdi atslīga sevī, līdzīgi ceļos nokritušai
   Kanovas madonnai, kurā viss — ķermenis un dvēsele — izteic visdziļāko padevību un kura saļimst šaubu neziņā, vai Dieva žēlastībā būs tik liela, lai aizmirstu mirstīgā radījuma pārkāpumu.
   Un kad viņa drebošā balsī turpināja:
   „Lielais Dievs, lai tava bardzība neiet ar mani tiesā un lai es netopu sodīta ar mūžīgās uguns mokām!"
   Tad pavadījums uzdrošinājās pacelt savu drebošo balsi, kas, jauzdama mūžīgās liesmas, lūdza Radītāju izglābt viņu no tām. Tad pavadījums savukārt lūdzās un elsoja, kopā ar balsi paceldamies līdz fa un tāpat ari kopā nolaizdamies līdz do, pavadīdams to viņas nespēkā un atbalstīdams viņas baiļu bijās. Un kad balss nespēka elsās apklusa Antonijas krūtīs, pavadījums vēl turpināja skanēt, kā uz debesīm aizlidojošo dvēseli vēl pavada pakaļpalicēju žēlabu pilnās lūgšanas.
   Tad maestro Gotlība vijoles žēlabām sāka piebiedroties negaidīta, maiga un tomēr spēcīga, debesu mūzikai līdzīga harmonija. Antonija piecēlās pussēdus, maestro Gotlībs pagriezās sānis un palika stāvot ar lociņu uz stīgām. Hofmanis, no sākuma apreibis, sajūsmināts un aizgrābts, bija sapratis, ka šai dvēseles trauksmei vajag dot kaut mazliet cerības un ka viņa sabruks, ja kāds dievišķīgas gaismas stars tai neparādīs ceļu uz debesīm.
   Viņš bija meties pie ērģelēm, izplētis visus desmit pirkstus pār skanošajiem taustiņiem, un, ērģeles, gari nopūzdamās, pievienojās Antonijas balss un maestro Gotlība vijoles skaņām.
   Nu bija kaut kas brīnišķīgs šis „Pieta Signore" motīva atkārtojums, kuru vairs nevajāja baiļu bijās kā pirmo reizi, kad pavadīja cerību iedvesoša balss; un kad Antonija, pilnīgi paļaudamies uz ģēniju un ticēdama savai lūgšanai, ar visu savas balss spēku paņēma fa, vecajam maestro Gotlībam izskrēja tirpas pa kauliem.
   Pār Hofmaņa lūpām izlauzās kliedziens un viņš, aprakdams Antonio Amati vijoli zem harmoniju plūsmas, kas dārdēja no viņa ērģelēm, turpināja vēl Antonijas balsi, kad tā jau bija apklususi un ne vairs uz eņģeļu, bet likās uz vētras spārniem aiznesa šīs dvēseles pēdējo nopūtu pie visvarenā un visžēlīgā Radītāja kājām.
   Tad uz brīdi iestājās klusums; visi trīs saskatījās, un viņu rokas saslēdzās brālīgā skāvienā, kā nule viņu dvēseles bija vienojusi kopīga harmonija.
   Un sākot no šā brīža ne tikai Antonija sauca Hofmani par savu brāli, bet arī vecais Gotlībs Murs to sauca par savu dēlu.

   Varbūt lasītājs sev jautās vai, pareizāk sakot, jautās mums, kāpēc maestro Gotlībs, kad Antonijas māte bija mirusi no dziedāšanas, bija atļāvis savai meitai, šai dvēselei no viņas dvēseles, pakļauties tām pašām briesmām, kuras bija novedušas kapā viņas māti.-
   Kad vecais pirmo reizi izdzirda Antonijas dziedāšanas mēģinājumus, viņš bija sācis trīsēt kā apšu lapa, kuras tuvumā dzied putniņš. Bet Antonija patiesi bija putniņš, un vecais mūziķis drīz vien redzēja, ka dziedāšana ir viņas dabīgā valoda.
   Pats Dievs, apveltīdams viņu ar tik plašu balsi, kurai līdzīgas, varbūt, nebija visā pasaulē, ar to bija norādījis maestro Gotlībam, ka šinī ziņā tam nav ko baidīties.
   Un tiešām — kad šim dabas dotajām dziedāšanas dāvanām pievienojās mūzikas studijas un kad vislielāko solfedžo grūtības, ar kurām iepazīstināja jauno meiteni, tā drīz vien pārvarēja apbrīnojamo viegli, bez mazākās samešanās kaklā, pat ne aci pamirkšķinot, tad viņš saprata šā instrumenta pilnību un, tā kā Antonija, dziedādama visaugstākām balsīm rakstītās ārijas, palika vēl tālu zem tā, ko viņa spēja, viņš pārliecinājās, ka nedraud nekādas briesmas, ja viņš ļaus šai lakstīgalai sekot viņas melodiskajam aicinājumam.
   Bet maestro Gotlībs bija aizmirsis, ka muzikālā stīga nav vienīgā, kas skan jaunu meiteņu sirdīs, ka ir vēl kāda cita, vēl trauslāka, vēl skaņāka, vēl nāvīgāka, proti — mīlas stīga.
   Nabaga bērnā tā bija pamodusies līdz ar Hofmaņa lociņa skaņām. Noliekusies pār savu rokdarbu blakusistabā, Antonija pacēla galvu pie pirmajām trīsām, kas aizlidoja gaisā. Viņa klausījās; pamazām savāda sajūta iezagās tās dvēselē un pa dzīslām aizstrāvoja vēl nepazīta šalka. Tad viņa, atspiedusies uz krēsla, lēnām piecēlās, bet šuveklis klusi izslīdēja no otras rokas pirkstiem. Mirkli viņa palika nekustīgi stāvot, tad lēni sāka virzīties uz durvīm un, kā mēs jau minējām, līdzīgi šīs zemes dzīves ēnai kā skaista parādība nostājās uz maestro Gotlība Mura kabineta sliekšņa.
   Mēs redzējām, ka mūzikas liesmu kvēle sakausēja šīs trīs dvēseles vienā un ka koncerta beigās Hofmanis šinī mājā bija kļuvis pašu cilvēks.
   Šinī stundā vecais Gotlībs sēdās pie pusdienu galda. Viņš uzaicināja Hofmani uz pusdienām, un tas pieņēma ielūgumu tikpat sirsnīgi, kā uzaicinājums bija izskanējis.
   Tad uz brīdi daiļā, dzejiskā dziesmu skandinātāja kļuva par labu namamāti. Antonija ielēja tēju kā Klarisa Harlo, smērēja sviestmaizes kā Šarlote un, beidzot, piesēdās pie galda un ēda kā vienkāršā mirstīgā.
   Vāciešiem ir cita dzejas izpratne nekā mums. Pēc mūsu klīrīgās sabiedrības uzskatiem sieviete, kura ēd un dzer, zaudē savu dzejisko oreolu. Jauna, daiļa dāma sēžas pie galda tikai tādēļ, lai spēlētu namamātes lomu: ja viņai priekšā stāv glāze, tad vienīgi, lai ieliktu tur savus cimdus, ja viņa tos vispār ir novilkusi; šķīvis viņai nolikts tikai tādēļ, lai uz tā mielasta beigās viņa paniekotos ap kādu vīnogu ķekaru, pie kam tad gaisīgā būtne, līdzīgi ziedos ejošai bitei, retumis atļaujas sev pasūkāt dažas no gatavākajām ogām.
   Pats par sevi saprotams, ka pēc šādas uzņemšanas maestro Gotlība mājā, Hofmanis tur ieradās arī nākamajās dienās.
   Kas attiecas uz maestro Gotlību, tad viņā šie Hofmaņa biežie apciemo­jumi neradīja nekādas bažas: Antonija bija pārāk tīra un nevainīga, pārāk uzticīga savam tēvam, lai sirmgalvim rastos aizdomas, ka viņa meita var pieļaut kādu kļūdu. Viņam tā bija svētā Cecīlija, jaunavīgā Marija, viņa acīs tā bija eņģelis; dievišķīgais viņā bija tādā pārsvarā pār pasaulīgo, ka vecais nekad nebija turējis par vajadzīgu tai aizrādīt, ka divu ķermeņu tuvībā var būt vairāk briesmu nekā divu dvēseļu vienībā.
   Hofmanis bija laimīgs, tas ir, tik laimīgs, cik vien var būt mirstīgs radījums. Laimes saule nekad pilnīgi neapspīd cilvēka sirdi, vienmēr šai sirdī paliek dažas vietiņas, kur kāds tumšs plankums atgādina cilvēkam, ka pilnīgas laimes šinī pasaulē nav, bet ka tā ir vienīgi debesīs.
   Tomēr Hofmanim, salīdzinājumā ar citiem, bija savas priekšrocības. Bieži cilvēks nesaprot, kāds cēlonis ir tām skumjām, kas uznāk viņa labsajūtas gaišākajos brīžos; tai ēnai, kas melna un tumša gulst pār viņa starojošās laimes mirkļiem.
   Hofmanis zināja, kas to dara nelaimīgu.
   Tas bija Cakarijam Verneram dotais solījums uzmeklēt viņu Parīzē, tā bija neizprotama vēlēšanās redzēt Franciju. Šī vēlēšanās norima, kad Hofmanis atradās Antonijas tuvumā, bet tiklīdz viņš palika viens, tā atkal guva pārsvaru. Vēl vairāk: līdz ar to, ka laiks pagāja un Cakarija vēstules, kurās tas atgādināja drauga doto vārdu, kļuva arvien neatlaidīgākas, Hofmanis palika arvien drūmāks.
   Un tiešām — jaunās meitenes klātbūtnes jau vairs nepietika, lai aizdzītu fantomu, kas tagad vajāja Hofmani pat Antonija tuvumā. Bieži, atrazdamies pie tās, viņš nogrima dziļās domās. Un par ko viņš domāja? Par Cakariju Verneru, kura balss likās skanēja ausis. Bieži viņa skatiens, kas agrāk bija izklaidīgs, pievērsies kādam apvāršņa punktam, it kā sastinga. Ko šis skatiens redzēja vai ko viņš iedomājās redzot? Parīzes lielceļu un kādā šā ceļa līkumā tālu priekšā ejošo Cakariju, kas viņam māj ar roku.
   Pamazām šis fantoms, kurš sākumā Hofmanim parādījās retos un nevienādos laiksprīžos, ieradās arvien noteiktāk un, beidzot, sāka viņu neatlaidīgi vajāt.
   Hofmanis arvien vairāk un vairāk iemīlēja Antoniju. Viņš juta, ka tā viņa dzīvei ir kļuvusi nepieciešama, ka tā ir viņa nākotnes laime. Bet tāpat arī viņš juta, ka, pirms tas atdodas šai laimei un lai tā būtu pastāvīga, viņam vajag veikt iedomāto svētceļojumu, jo pretējā gadījumā, ja šī savādā vēlēšanās paliktu ieslēgta viņa sirdī, tā viņu nobeigtu.
   Kādudien, kad maestro Gotlībs savā kabinetā aranžēja Pergolēzes „Stabat", ar ko tas bija nodomājis iepazīstināt Frankfurtes filharmonisko sabiedrību, un Hofmanis, sēdēdams pie Antonijas, bija atkal iegrimis savā parastajā sapņošanā, Antonija, ilgi viņā noskatījusies, saņēma tā abas rokas.
   —   Tev jādodas turp, mans draugs,— viņa teica.
   Hofmanis pārsteigts viņā paskatījās.
   —   Kurp man jādodas? — viņš vaicāja.
   —   Uz Franciju, uz Parīzi.
   —   Bet kas jums, Antonija, ir atklājis šo manu sirds slepeno vēlēšanos, kurā es pats sev nedrīkstu atzīties?
   —   Ak, Teodor, es varētu sev piedzejot laumas spējas un teikt, ka esmu lasījusi jūsu domas, ka esmu to lasījusi jūsu acīs, jūsu sirdī. Bet tie būtu meli. Nē, es vienkārši atcerējos, tas ir viss.
   —   Un ko jūs atcerējāties, mana mīļā Antonija?
   —   Es atceros, ka dienu pirms tam, kad jūs ieradāties pie mana tēva, pie mums bija atnācis Cakarijs Verners un stāstīja par jūsu ceļojuma plānu, par jūsu kaislo vēlēšanos redzēt Parīzi un ka šī gadiem ilgi lolotā vēlēšanās tagad var tikt piepildīta. Pēc tam jūs man atzināties, kas aizkavējis jūs aizbraukt; jūs man teicāt, ka, mani pirmo reizi ieraugot, jūs pārņēmušas tās neatvairāmās jūtas, kas, jūsos klausoties, pārņēma arī mani pašu, un tagad jums atliek man teikt, ka mani vēl arvien tāpat mīlat.
   Hofmanis sakustējās.
   —   Nemaz nepūlaties man to teikt, es to zinu, — turpināja Antonija, — bet ir vēl kaut kas spēcīgāks par šo mīlu, un tā ir vēlēšanās doties uz Franciju, sastapties ar Cakariju un redzēt Parīzi.
   —     Antonija, — iesaucās Hofmanis, — tas viss, ko jūs sakāt, ir taisnība, izņemot tikai vienu, ka pasaulē ir vēl kaut kas spēcīgāks par manu mīlu! Nē, es jums zvēru, Antonija, šo vēlēšanos, šo savādo vēlēšanos, kuru es pats nesaprotu, es būtu to apracis savos sirds dziļumos, ja jūs pati nebūtu to atmodinājusi. Jūs, Antonija, neesat maldījusies. Jā, ir kāda balss, kas mani aicina uz Parīzi, kas ir stiprāka par manu gribu, tas ir likteņa aicinājums, kuram es tomēr nebūtu paklausījis.
   —    Lai notiek, mans draugs, sekosim mūsu liktenim. Dodaties ceļā rīt. Cik jums vajadzīgs laika?
   —   Viens mēnesis, Antonija, mēneša laikā es būšu atpakaļ.
   —     Viens mēnesis, Teodor, ir par maz, vienā mēnesī jūs nekā vēl nebūsit redzējis; es jums dodu divus, trīs; es jums dodu tik daudz laika, cik vien jūs gribat, bet no jums prasu vienu, pareizāk sakot, divas lietas.
   —   Kādas tās būtu, mīļā Antonija, sakiet drīzāk!
   —    Rīt ir svētdiena, svētās mesas diena. Palūkojaties pa jūsu logu, kā jūs to darījāt Cakarija Vernera aizbraukšanas dienā. Un tāpat kā todien, mans draugs, jūs redzēsit mani uzkāpjam pa baznīcas kāpnēm, tikai daudz skumjāku. Tad uzmeklējiet mani parastajā vietiņā, apsēžaties man līdzās, un tanī brīdī, kad priesteris iesvētīs mūsu Kunga asinis, jūs man dosit divus zvērestu: palikt man uzticīgs un nespēlēt uz naudu.
   —     Visu, ko vien jūs gribat, mīļā Antonija, šinī pašā brīdī es jums zvēru…
   —   Klusējiet, Teodor, jūs zvērēsit rīt!
   —  Antonija, mīļā Antonija, jūs esat eņģelis!
   —    Un šinī brīdī, kur mēs šķiramies, vai jums, Teodor, nekā nebūtu, ko teikt manam tēvam?
   —    Jā, jums ir taisnība. Bet, patiesību sakot, man jums jāatzīstas, ka es kautrējos, es drebu. Ak, Dievs, kas gan es esmu, lai drīkstu cerēt?..
   —  Jūs, Teodor, esat cilvēks, ko es mīlu. Ejiet, ejiet pie mana tēva.
   Un, pamājusi Hofmanim ar roku, viņa atvēra durvis uz kādu mazu
   istabiņu, kurā mēdza lūgt Dievu.
   Hofmanis viņai sekoja ar acīm, kamēr aizvērās durvis, caur kurām viņš tai sūtīja pakaļ skūpstus un visas savas sirds ilgas.
   Tad viņš iegāja maestro Gotlība kabinetā. Maestro Gotlībs tā bija pieradis pie Hofmaņa soļiem, ka pat nepacēla acis no pults, uz kuras tas norakstīja „Stabat". Jaunais cilvēks ienācis palika aiz viņa stāvot.
   Pēc brīža maestro Gotlībs, nedzirdēdams nekā, pat ne jaunekļa elpošanu, pagriezās.
   —    A, tas esi tu, manu zēn, — viņš teica, atmetis galvu atpakaļ, lai palūkotos uz Hofmani caur savām brillēm. — Nu, ko teiksi?
   Hofmanis atvēra muti, bet, neizdvesis ne skaņas, to atkal aizvēra.
   —   Vai tu esi kļuvis mēms? Sasodīts, tā nu gan būtu ķeza! Tāds bramanis kā tu, kam vārdi raisīt raisās, ja vien viņš grib, nevar tik ātri pazaudēt valodu, ja vien tas nav sods par mutes palaišanu.
   —   Nē, maestro Gotlīb, nē; es, paldies Dievam, vēl neesmu kļuvis mēms, bet tas, ko es jums gribu teikt…
   —   Nu?
   —  Nu… man liekas, ir grūti pateikt.
   —   Skat, vai tad tiešām ir tik grūti pateikt: „Maestro Gotlīb, es mīlu jūsu meitu"?
   —  Jūs to jau zināt, maestro Gotlīb!
   —   Ko vēl ne! Es tiešām būtu ķerts vai pārāk liels muļķis, ja nebūtu redzējis tavu mīlestību.
   —   Un tomēr jūs atļāvāt man joprojām viņu mīlēt.
   —  Kāpēc gan ne, ja viņa tevi mīl?
   —   Bet, maestro Gotlīb, jūs taču zināt, ka man nav nekādas mantas.
   —    Nu, lūk, bet vai tad putniem zem šīm debesīm ir kaut kādas mantas? Viņi dzied, sadodas pāros, vij ligzdas un Dievs tos baro. Mēs, mākslinieki, ļoti līdzināmies putniem: mēs dziedam un Dievs mums palīdz. Ja ar dziedāšanu neiztiksi, tu kļūsi par gleznotāju, un ja nevarēsi pārtikt no glezniecības, tu nodarbosies ar mūziku. Kad es apprecēju savu nabaga Terēzi, es nebiju bagātāks par tevi, bet, lūk, mums nekad nav trūcis ne pajumtes, ne maizes.
   Man mūžīgi vajadzēja naudu, un tās man arī nekad nav trūcis. Viss, ko es tev prasu, ir: vai tu esi bagāts ar mīlu? Vai tu esi cienīgs tā dārguma, ko esi iekārojis? Tas ir viss, ko es vēlos zināt. Vai tu mīli Antoniju vairāk par savu dzīvību? Par savu dvēseli? Tad es esmu apmierināts, tad Antonijai nebūs jācieš trūkums. Bet ja tu viņu nemīli, tad tas ir pavisam kas cits: tev varētu būt simt tūkstoš livru ienākuma un tomēr viņai būs jādzīvo trūkumā.
   Hofmanis bija gatavs nomesties ceļos šīs debešķīgās vecā mākslinieka filozofijas priekšā. Viņš noliecās, lai noskūpstītu roku sirmgalvim, kas to spieda pie savas sirds.
   —   Labi, labi, — viņš teica, — tas ir nokārtots. Un tagad brauc, ja tevi moca vēlēšanās dzirdēt briesmīgo Mehīla un Dalaraika mūziku, tā ir jaunības slimība, kas drīz vien pāries. Es esmu pilnīgi apmierināts. Brauc, mans draugs un atgriezies. Še tu atradīsi Mocartu, Bēthovenu, Čimarosu, Pergolesi, Paesiello, Porporu un vēl vairāk — maestro Gotlību un viņa meitu, tas ir: tēvu ar sievu. Brauc, manu zēn, brauc!
   Un maestro Gotlībs atkal apskāva Hofmani, kurš redzēdams, ka vakars klāt un nav vairs vaļas kavēties, devās uz mājām, lai sagatavotos ceļojumam.
   Nākamajā dienā no rīta Hofmanis stāvēja pie sava loga.
   Tuvojās bridis, kad vajadzēja šķirties no Antonijas, tāpēc šī šķiršanās viņam likās arvien vairāk neiespējama.
   Viss šīs dzīves brīnišķīgais posms, šie septiņi mēneši, kas bija pagājuši kā viena diena, nu tagad atausa viņa atmiņā. Te kā plašs, ar vienu skatienu aptverams apvārsnis, te atkal kā vesela virkne dienu, kas smaidošas un ziedu apvītas sekoja cita citai; Antonijas jaukā dziedāšana, kas ap viņu bija radījusi saldām melodijām piesātinātu atmosfēru, tas viss bija tik neatvairāmi pievilcīgs, ka viņš pats sāka cīnīties ar to nezināmo, to brīnišķīgo burvību, kas pievelk visstiprākās sirdis un visaugstākās dvēseles.
   Pulkstens desmitos Antonija parādījās ielas līkumā. Tā bija tā pati stunda, kas pirms septiņiem mēnešiem, kad Hofmanis to pirmo reizi ieraudzīja. Labā Lisbete, kā parasti, to pavadīja, un abas kopā viņas uzkāpa pa baznīcas trepēm. Augšā uzkāpusi, Antonija atskatījās, pamanījusi Hofmani, tā viņam pameta aicinošu mājienu un iegāja baznīcā.
   Hofmanis izsteidzās no mājas un iegāja viņai pakaļ.
   Antonija jau bija noslīgusi ceļos lūgšanā.
   Hofmanis bija protestants un šīs svešā valodā dziedātās dziesmas tam bija likušās ļoti jocīgas, bet kad viņš dzirdēja Antoniju tik jauki un spēcīgi dziedam korāli, viņš nožēloja, ka neprata vārdus, lai ar savu balsi piebiedrotos Antonijai, kas bija kļuvusi vēl maigāka tais dziļajās skumjās, kas bija pārņēmušas jauno meiteni.
   Visu šo laiku, kamēr turpinājās svētā ceremonija, viņa dziedāja, kā varbūt tikai eņģeļi dzied debesīs. Beidzot, kad kora zēna zvaniņš vēstīja hostijas iesvētīšanas brīdi un kad ticīgie noliecās Dieva priekšā, kas priestera rokās pacēlās pāri viņu galvām, vienīgi Antonija pacēla acis.
   —   Zvēriet! — viņa teica.
   —   Es zvēru, — drebošā balsi atkārtoja Hofmanis, — es zvēru atteikties no spēles.
   —   Vai tas ir vienīgais zvērests, ko jūs man gribat dot, mans draugs?
   —    O, nē, pagaidiet! Es zvēru palikt jums uzticīgs ar visu sirdi un domām, ar miesu un dvēseli.
   ' — Un pie kā jūs zvērat?
   —   O, — iesaucās Hofmanis vislielākā aizgrābtībā, — pie kā gan cita lai es zvēru, ja ne pie tā, kas man ir visdārgākais, — pie jūs dzīvības!
   —      Pateicos, — savukārt izsaucās Antonija, — ja jūs tagad neturēsit zvērestu, es nomiršu.
   Hofmanis nodrebēja un viņam pārskrēja trīsas. Viņš gan nekā nenožēloja, bet tam kļuva baigi.
   Priesteris nokāpa pa altāra kāpēm, nesdams uz sakristeju svēto sakramentu.
   Mirklī, kad mūsu Pestītāja dievišķīgo mesu nesa tiem garām, Antonija satvēra Hofmaņa roku.
   —   Mans Dievs, tu dzirdēji viņa zvērestu, — teica Antonija.
   Hofmanis gribēja runāt.
   —     Ne vārda, ne viena vārda, es gribu, ka tie, no kuriem sastāvēja jūsu zvērests, būtu pēdējie, ko es dzirdēju no jums, un lai tie man mūžīgi skanētu ausīs. Uz redzēšanos, draugs, uz redzēšanos!
   Un kā ēna viegli aizslīdēdama, jaunā meitene atstāja sava mīļā rokā mazu medaljonu.
   Hofmanis noskatījās pakaļ aizejošai, kā varbūt reiz Orfejs noraudzījās pakaļ gaistošai Eiridīkei, un kad Antonija bija pazudusi, atvēra medaljonu.
   Tajā atradās jaunības daiļumā mirdzošās Antonijas portrets.
   Divas stundas vēlāk tanī pašā diližansā, ar kuru bija braucis Cakarijs Verners, vietu ieņēma Hofmanis, pie sevis runādams:
   —  Esi mierīga, Antonija; o, nē, es nespēlēšu. Nē, es tev būšu uzticīgs.

   Jaunā cilvēka ceļojums uz šo tik karsti iecerēto Franciju bija diezgan bēdīgs. Tas nebija tāpēc, ka, tuvojoties valsts centram, viņam būtu nācies piedzīvot tikpat daudz grūtību, kā viņš bija pieredzējis uz robežas, nē, Franču Republika laipnāk sagaidīja atnācējus nekā aizejošos.
   Tomēr šīs izmeklētās valsts iekārtas viesmīlību varēja baudīt tikai pēc zināmu, diezgan stingru formalitāšu izpildīšanas.
   Tie bija laiki, kad franči vismazāk prata rakstīt, un tomēr tie atkal bija tie laiki, kad visvairāk tika rakstīts. Ikviens ierēdnis turēja par savu
   pienākumu atsacīties no savas mājas dzīves, lai parakstītu pases, reģistrētu pazīmes, izsniegtu vīzas, rakstītu ieteikumus un, vārdu sakot, darītu visu to, ko pienākas darīt patriotam.
   Nekad vēl papīru smērēšana nebija sasniegusi tādus apmērus kā šinī laikmetā. Šī uz terora uzpotētā franču administrācijas endēmiskā slimība radīja tik lieliskus groteskas kaligrāfijas paraugus, ka par tiem runā vēl šobaltdien.
   Hofmanim bija viņa ceļojuma zīme, kas ievērojama ar saviem niecīgajiem apmēriem.
   Tas bija trūcības laiks: žurnāli, grāmatas, kolportāžas izdevumi, tas viss samazinājās līdz visniecīgākajiem apmēriem. Ceļotāja ceļa zīme, sākot no Elzasas, bija noraibināta ar ierēdņu parakstiem, kas lielā mērā atgādināja tos līkumus, kādus izveido dzērāji, kad tie, virzīdamies pāri ielai pa diagonāli, atsitās drīz pret vienu, drīz pret otru sienu.
   Hofmanim jau vajadzēja savai pasei pievienot vienu lapu, tad vēl otru Lotringijā, kur paraksti pieņēma sevišķi kolosālus apmērus. Un kur vēl patriotisms bija viskarstākais, parakstītāji bija visnaivākie. Kāds mērs, kurš divās lapās parakstīja abas lappuses, izsniedza Hofmanim šādu autogrāfu:
   „Opmans auns ācietis, birvibas draugs, dodas uz Parīzi kojām.
   parakstījis: Goljē"
   Apbruņotam ar šādu vispusīgu dokumentu attiecībā uz viņa piederību, vecumu, principiem, virzienu un ceļošanas veidu, Hofmanim bija tikai vienas rūpes: sašūt kopā visas šīs dokumentu lupatas. Un jāteic, ka, nonākot Parīzē, viņam to bija sakrājies vesels sējums, ko viņš būtu licis iesiet skārdā, ja vēl kādreiz domātu par jaunu ceļojumu, jo tā kā šīs lapiņas arvien vajadzētu turēt pie rokas, vienkāršs kartona sējums bija pārāk neizturīgs.
   Visur viņam atkārtoja vienu un to pašu:
   — Mīļo ceļiniek, provincē vēl var dzīvot, bet Parīze ir pārāk saviļņota. Uzmanieties, pilsoni, Parīzes policija ir visai neuzticīga, un tā kā jūs esat vācietis, var gadīties, ka jums neparāda franču viesmīlību.
   Hofmanis uz to atbildēja ar augstprātīgu smaidu, tāpat kā lepnie spartieši, kad tesāliešu spiegi tos lūkoja pārliecināt par persiešu ķēniņa Kserksa karapulku pārspēku.
   Bija vakars, kad viņš nonāca pie Parīzes un barjeras jau bija slēgtas.
   Hofmanis pietiekami labi runāja franciski, bet cilvēks nu reiz ir vācietis, vai arī nav: ja nav, tad viņš runā ar akcentu, kas pēc laika var kļūt līdzīgs provinciešu izrunai, bet ja viņš ir vācietis, tad arī vācietis paliks.
   Še nākas paskaidrot, kā norisinājās sardzes dienests pie barjerām.
   Vispirms tās tika noslēgtas; tad lafateristi, inteleģenti vaļas ļaudis, pīpodami sava pipes, septiņi vai astoņi sekcionāri pulciņā klaiņoja ap diviem vai trim municipālās policijas aģentiem.
   Šie krietnie ļaudis, kas deputāciju laikos bija izokšķerējuši visus klubus, visu iecirkņu kancelejas un visas vietas, kur, vai nu aktīvi, vai pasīvi nodarbojās ar politiku. Šie ļaudis, kas Nacionālajā sapulcē vai Konventā bija redzējuši katru deputātu, ložās visus sieviešu un vīriešu kārtas aristokrātus, promenādēs visus ievērojamos frantus, teātros visas aizdomīgās slavenības, parādēs visus virsniekus, tribunālos visus vairāk vai mazāk apvainotos un cietumos visus apžēlotos priesterus. Šie cienījamie patrioti tik labi pazina savu Parīzi, ka ikvienai daudz maz pazīstamai sejai vajadzēja tiem krist acīs un, teiksim, tā tas gandrīz vai vienmēr arī bija.
   Tāpat arī toreiz nebija ieteicams maskēties; pārāk liela bagātība apģērbā pievērsa uzmanību; pārāk liela vienkāršība modināja aizdomas. Tā kā netīrība bija visbiežāk sastopamā pilsonības pazīme, tad katrā ūdens nesējā un virtuves strādniekā varēja būt paslēpies kāds aristokrāts. Bet kā lai padara neuzkrītošas baltās rokas ar skaistajiem nagiem? Tad šo aristokrātisko gaitu, kuru vairs nejūt mūsdienās, kad viszemākie valkā visaugstākos papēžus, kā lai to noslēpj divdesmit pāriem acu, kas ir dedzīgākas nekā uz pēdām nokļuvuša kvekšķa acis?
   Tādēļ, lūk, ceļotājs no pirmā ierašanās brīža tika pārmeklēts, iztaujāts, izģērbts, arī morāliski, un tā kā ar to bija jau aprasts, tas viss tika izdarīts veikli un ar tādu brīvību, kādu atļāva — brīvība.
   Hofmanis stājās šā tribunāla priekšā 7.decembrī ap pulkstens sešiem vakarā. Laiks bija nemīlīgs, apmācies — pliksals ar miglu; bet ūdru un lāčādas cepures patriotu galvās saglabāja pietiekami daudz asiņu siltuma viņu smadzenēs, lai tie saglabātu visu savu atjautu un augstu vērtējamās okšķeru spējas.
   Kāda roka, viegli noguldāmās uz Hofmaņa krūtīm, viņu apstādināja.
   Jaunais ceļotājs bija ģērbies pelēkās drēbēs ar raibu vesti, un viņa kājas vācu fasona kurpēs izskatījās diezgan koķetīgas, jo kopš pēdējās pieturas viņam vairs nebija nācies brist dubļus, un tā kā kariete krusas dēļ bija apstājusies ceļā, tad Hofmanis šo sešas jūdzes garo ceļu gabalu, klātu ar plānu sasaluša sniega kārtu, bija nācis kājām.
   —     Kur tu tā steidzies, pilson, ar savām skaistajām kurpēm? — jauneklim vaicāja kāds milicis.
   —   Es eju uz Parīzi, pilson.
   —    Tu neesi izvēlīgs, jaunais prūsi, — piebilda kāds sekcionārs, izrunādams šo epitetu ar tādu burta „s" uzsvaru, ka tūdaļ ap ceļotāju salasījās apmēram desmit ziņkārīgo.
   Tanī laikā prūši bija frančiem tikpat nikni ienaidnieki kā vilistieši — Samsona tautiešiem no Izraēļa cilts.
   —            Nu, labi, jā, es esmu prūsis, — atbildēja Hofmanis, izrunādams sekcionāra piecus „s" kā vienu „z"; — un tad?
   —           Tad, ja tu esi prūsis, tu līdz ar to esi kāds no Pita un Koburga spiegiem. Ko nu tu teiksi?
   —           Pārbaudi manus dokumentus, — atbildēja Hofmanis, pasniegdams savu sējumu kādam lasītpratējam.
   —            Seko man, — tas noteica, apgriezdamies uz papēža, lai aizvestu svešnieku uz sardzes kanceleju.
   Pilnīgi mierīgs Hofmanis sekoja savam pavadonim.
   Kad kvēpošo sveču gaismā patrioti ieraudzīja šo jauno, nervozo cilvēku ar izspūrušiem matiem, drošu skatienu, un dzircļēja to izsakāmies viņa franču izrunā ar vislielāko pašapziņu, viens no tiem izsaucās:
   —           Viņš nevar noliegt savu piederību pie aristokrātiem, paskat, kas par kājām un rokām!
   —           Jūs, pilsoni, esat muļķis, — atbildēja Hofmanis, — es esmu tāds pats patriots kā jūs, pat vēl vairāk — es esmu mākslinieks.
   Un, to teikdams, viņš izvilka no kabatas vienu no tām briesmīgajām pīpēm, kurām tikai īsts vācu nirējs var atrast dibenu.
   Uz sekcionāriem, kuri sūkāja savus mazos kaļķīšus, šī pīpe atstāja dziļu iespaidu.
   Visi noskatījās, kā jaunais cilvēks ar ilgā praksē iegūtu veiklību novietoja šinī pīpē tabakas krājumu, kas pietiktu veselai nedēļai.
   Pēc tam viņš apsēdās un lietpratīgi aizdedzināja tabaku, līdz kamēr visā pīpes galviņā iekvēlojās uguns garoza, tad viņš laiku pa laikam izpūta veselu dūmu mākoni, kas kā zilganas kolonnas graciozi aizvijās no viņa nāsīm un lūpām.
   —   Viņš smuki pīpo, — teica kāds no sekcionāriem.
   —           Tā rādās, ka šis ir kāds no slavenajiem, — piebilda otrs, — nu paskatīsimies viņa papīrus!
   —   Un kādā nolūkā tu esi ieradies Parīzē! — jautāja trešais.
   —   Lai studētu brīvības zinātni, — atbildēja Hofmanis.
   —            Un ko vēl? — jautāja francūzis, kuru šīs frāzes heroisms gandrīz vai nemaz neaizkustināja, laikam tāpēc, ka viņš pie tā bija jau pieradis.
   —   Glezniecību, — piebilda Hofmanis.
   —   Ā, tu esi gleznotājs — kā pilsonis Dāvids?
   —   Tieši tā.
   —   Un tu, tāpat kā viņš, proti taisīt gluži kailus romiešu patriotus?
   —   Es viņus taisu pilnīgi apģērbtus, — atbildēja Hofmanis.
   —  Tas nav tik smuki.
   —      Skatoties pēc apstākļiem, — ar nesatricināmu aukstasinību atcirta Hofmanis.
   —   Nu tad uzglezno manu portretu, — uzplijās sekcionārs.
   —   Labprāt.
   Hofmanis paņēma no krāsns ogli un, apdzēsis tās kvēlojošo galu, uz kaļķiem balsinātās sienas uzgleznoja vienu no visneglītākajām sejām, kādas jebkad ir apkaunojušas civilizētās sabiedrības galvaspilsētu.
   Ar lapsas asti gleznotā spalvainā cepure, nosiekalotā mute ar īso pīpīti, biezā vaigu bārda un uz priekšu izbīdītais zods bija uztverts ar tādu īstenības izjūtu, ka viss sardzes kordons lūdza jauno cilvēku neatteikties tos zīmēt.
   Hofmanis ļoti pieklājīgi deva savu piekrišanu un uzskicēja uz sienas veselu sēriju tikpat labi izdevušos patriotu, protams, ne tik cienīgus, kādi ir Rembranta pilsoņi viņa gleznā „Nakts patruļa".
   Kad patrioti bija tik labā omā, par kaut kādām aizdomām vairs nevarēja būt ne runa. Vācietis pārvērtās par īstu parīzieti; Hofmanim piedāvāja draudzības malku un viņš, lai nepaliktu parādā, pacienāja savus saimniekus ar burgundieti, ko šie kungi pieņēma ar lielāko prieku.
   Bet tad viens no tiem, kurš bija viltīgāks nekā pārējie, ar rādāmo pirkstu aptvēris savu resno degunu un mirkšķinādams kreiso aci, uzstāja Hofmanim.
   —   Pilsoni vāciet, tev mums vēl vienā lietā jāatzīstas.
   —   Kādā tad, draugs?
   —  Atzīsties mums, kāds ir tava ceļojuma mērķis?
   —   Es tev jau to teicu: politika un glezniecība.
   —   Nē, nē, kaut kas cits.
   —  Tici man, pilson…
   —      Tu saproti, ka mēs tevi neapvainojam, tu mums patīc un mēs tevi pabalstīsim; bet, lūk, Še ir divi Franciskāņu kluba delegāti, divi no Jakobīņu kluba, es pats esmu no Brāļu un Draugu kopas, izvēlies starp mums, kura klubam tu esi nodomājis pasniegt savu dāvanu.
   —   Kādu dāvanu? — pārsteigts jautāja Hofmanis.
   —   Nu, nemaz neizliecies, tas ir tik jauki, ka tu ar to varētu lepoties.
   —  Skaties un spried pats, vai es protu uzminēt, — teica patriots.
   Un, atvēris dokumentu grāmatiņu, viņš ar savu netīro pirkstu norādīja
   uz kādu lappusi, kur Strasburgas ailē bija lasāmas šādas rindas:
   —       Hofmanis, ceļotājs no Manheimas, saņēma Strasburgas kasti ar šādiem pavadzīmes iniciāļiem — O.B.
   —  Tā ir taisnība, — atbildēja Hofmanis.
   —   Nu, labi, bet kas tajā kastē atrodas?
   —   Par to es esmu devis paskaidrojumus Strasburgas muitnīcā.
   —            Redzēsim, pilsoni, ko šī mazā pūce būs mums atvedusi. Jūs taču atceraties mūsu Okseras patriotu sūtījumu.
   —   Jā, — atsaucās kāds no tiem, — veselu kasti ar cūkas speķi.
   —   Kādai vajadzībai?
   —   Lai nobarotu giljotīnu, — korī atsaucās draudzīgas balsis.
   —           Nu, labi, — ierunājās Hofmanis mazliet nobālis, — bet kāds sakars var būt kastei, ko es sev vedu līdzi, ar Okseras patriotu sūtījumu?
   —             Lūk, še, — teica patriots, parādīdams tam viņa pasi, — lasi, jaunais cilvēk: „Ceļo, lai iepazītos ar mākslu un politiku, bagāžā nodevis kasti ar speķi". Tā te stāv rakstīts.
   —   Ak, republika! — nomurmināja Hofmanis.
   —           Nu, atzīsties vien, jaunais brīvības draugs, — uzstāja tam draudzīgais patriots.
   —            Tā būtu lielīšanās ar tādu ideju, kas man nemaz nav nākusi prātā, — atbildēja Hofmanis. — Man nepatīk aplama slava; nē, kastē, kuru es saņēmu Strasburgā un kura man seko pasta ratos, atrodas tikai vijole, krāsu kaste un daži tīstokļi audekla.
   Šie vārdi lielā mērā pamazināja to cieņu, kas dažiem bija radusies pret Hofmani. Tam atdeva viņa papīrus, saskandināja ar viņu glāzes, bet neraudzījās vairs uz to kā uz verdzībā smokošas tautas atbrīvotāju.
   Kāds no patriotiem pat piezīmēja:
   —   Viņš atgādina Senžistu, bet man tomēr labāk patīk Senžists.
   Hofmanis, atdevies savai fantāzijai, ko bija sakarsējis vīns, tabaka un
   krāsna, uz brīdi apklusa, tad pēkšņi ievaicājās:
   —   Tātad še daudzi tiek giljotinēti?
   —            Diezgan, diezgan: pēc Brisotina, varbūt, tā kā drusku mazāk, bet vēl jau pietiek.
   —   Vai jūs, draugi, nezināt, kur es varētu atrast labu pajumti?
   —   Visur.
   —   Bet tā, lai visu varētu redzēt.
   —   O, nu tad apmeties iepretī Puķu ielai.
   —   Labi.
   —   Vai tu zini, kur atrodas Puķu krasta iela?
   —            Nē, bet šis puķu vārds man patīk. Es redzu sevi jau apmetušos Puķu krasta ielā. Kā man tur nokļūt?
   —   Tu ej uz leju, taisni pa Elles ielu, tad nonāksi krastā.
   —   Krastā, tas ir, ūdens malā? — jautāja Hofmanis.
   —   Pilnīgi pareizi.
   —   Un šis ūdens, vai tā ir Sēna?
   —   Jā, Sēna.
   —   Tātad Puķu krasta iela ir Sēnas malā?
   —   Pilsoni vāciet, tu jau pazīsti Parīzi labāk nekā es.
   —   Pateicos. Sveiki. Vai es varu iet?
   —   Vēl tikai jānokārto maza formalitāte.
   —   Teic.
   —   Tev jāgriežas pie milicijas komisāra un jāizņem uzturēšanās atļauja.
   —   Tur tu atstāsi sava dzīvokļa adresi.
   —   Lai notiek! Un tas būtu viss?
   —   Nē, tev vēl jāpieteicas sekcijā.
   —   Kāpēc tā?
   —   Lai uzrādītu savus eksistences līdzekļus.
   —   To visu es izdarīšu; vai nu ir viss?
   —   Vēl nē; tev vajadzēs ziedot patriotiskiem mērķiem.
   —   Labprāt.
   —   Un zvērēt mūžīgu naidu pret franču un svešzemju tirāniem.
   —   No visas sirds. Paldies par vērtīgajiem aizrādījumiem.
   —    Tad vēl neaizmirsti skaidri un salasāmi uzrakstīt savu vārdu uz plakāta pie tavām durvīm.
   —   Tiks izdarīts.
   —    Ej, pilsoni, tu mūs tikai traucē! Pudeles bija iztukšotas.
   —   Ardievu, pilsoņi; lielais paldies par jūsu laipnību.
   Un Hofmanis izgāja savas pīpes pavadīts, kas kvēloja vairāk nekā jebkad.
   Tā, lūk, norisinājās viņa ieiešana Franču Republikas galvaspilsētā. Skaistais nosaukums „Puķu krasta iela" bija viņu iekairinājis. Viņš jau sev iztēloja mazu istabiņu ar balkonu uz šo lielisko Puķu krasta ielu.
   Viņš bija aizmirsis decembri un ziemeļvējus. Viņš bija aizmirsis sniegu un dabas pārejošo nāves miegu; iztēles uzburti tad plauka ziedi viņa pīpes dūmos un, par spīti priekšpilsētas kloākām, viņš neredzēja neko citu, kā tikai rozes un jasmīnus.
   Pulkstens sita deviņi, kad Hofmanis nonāca Puķu ielas krastā, kas bija gluži tumša un tukša, tāpat kā Ziemeļu krasta iela ziemā.
   Tomēr tanī vakarā šī pamestība bija sevišķi drūma un uzkrītoša. Hofmanis bija pārāk izsalcis un nosalis, lai pa ceļam filozofētu; bet nekur Krasta ielā neredzēja kādu viesnīcu.
   Pacēlis acis, beidzot viņš ieraudzīja Krasta un Barilērijas ielas stūrī lielu sarkanu laternu, kuras rūtīs drebēja nespodra gaisma.
   Šis spīdeklis šūpodamies karājās pie kāda dzelzs statņa, kas bija pietiekami stiprs, lai šajos dumpja laikos pie tā varētu uzkārt kādu politisku pretinieku.
   Hofmanis redzēja vienīgi šos uz sarkanās rūts ar zaļiem burtiem uzrakstītos vārdus: „Viesnīca caurbraucējiem, mēbelētas istabas un kabineti."
   Viņš spēcīgi pieklauvēja pie kāda gaiteņa durvīm, tās atvērās un mūsu ceļotājs taustīdamies iegāja.
   Rupja balss viņam uzkliedza:
   —   Aizveriet durvis!
   Liels suns riedams viņam it kā teica:
   —   Piesargi savas kājas!
   Kad Hofmanis bija sev izvēlējies istabu un ar diezgan pieklājīga izskata saimnieci vienojies par istabas cenu, viņa rīcībā tika nodota piecpadsmit pēdu gara un astoņas pēdas plata telpa, kurā bija apvienots kabinets ar guļamistabu un par kuru ik rītu bija jāmaksā trīsdesmit sū.
   Hofmanis jutās laimīgs un samaksāja par piecpadsmit dienām uz priekšu aiz bailēm, ka tik kāds nesāktu apstrīdēt viņa īpašnieka tiesības uz šo vērtīgo dzīvokli.
   To nokārtojis, viņš likās gulēt diezgan drēgnajā gultā, bet astoņpadsmit gadu vecumā katra gulta ir laba.
   Un ja kādam ir tā laime dzīvot Puķu krasta ielā, tas taču neies žēloties par neērtībām.
   Tad vēl Hofmanis atdzīvināja atmiņās Antonijas tēlu, un vai Paradīze nav tur, kur mēs varam izsaukt eņģeļus?

   Hofmaņa istabiņā, kurai uz piecpadsmit dienām vajadzēja kļūt par viņa šīspasaules Paradīzi, atradās gulta, ko jau pazīstam, galds un divi krēsli.
   Bez tam tajā atradās kamīns, greznots ar divām zilgana stikla vāzēm, kurās bija novietoti mākslīgie ziedi. No marcipāna darināts Brīvības ģēnijs
   dižojās zem stikla kupola, kurā atspoguļojās viņa trejkrāsainais karogs un sarkanā cepure.
   Vara svečturis, no rožu koka darināts vecs stūra skapis un div-padsmitā gadsimta tapetes aizkaru vietā bija viss, ko no rīta istabā varēja saskatīt.
   Uz tapetēm bija attēlots, kā Orfejs ar vijoles skaņām grib atkarot savu Eiridīki, bet vijole Hofmanim tūdaļ atgādināja Cakariju Verneru.
   „Mans labais draugs," domāja mūsu ceļotājs, „viņš ir Parīzē un es arī; mēs esam tikpat kā kopā, un ja ne šodien, tad visvēlākais rīt es viņu redzēšu. Bet ar ko sākt? Pie kā man ķerties, lai nezaudētu mīļā Dieva doto laiku un Francijā visu apskatītu? Nu jau vairākas dienas es citu neko neredzu, kā dzīvas, neglītas bildes. Došos uz ekstirāna Luvras salonu, tur es redzēšu visas Rubensa un Pusēna skaistās gleznas. Nu, pasteigšos."
   Viņš piecēlās, lai apskatītu no sava dzīvokļa pārredzamo ainavu.
   Drūmas, pelēkas debesis, melni dubļi zem kailajiem kokiem, steidzīgs un nevaļīgs ļaužu pūlis un troksnis, kas līdzinājās tekoša ūdens čalai. Tas bija viss.
   No ziediem nebija ne vēsts. Hofmanis aizvēra logu, pabrokastoja un izgāja, lai uzmeklētu savu draugu.
   Bet kad viņš gribēja doties ceļā, tad atcerējās, ka Verners nekad nebija uzdevis savu adresi, un bez tās viņu bija grūti sameklēt.
   Tā nu Hofmanim bija liela vilšanās.
   Bet viņš tūdaļ apķērās.
   — Kāds gan es esmu muļķis, — Hofmanis nodomāja, — ko es cienu, to ciena arī Cakarijs. Es vēlos iepazīties ar glezniecību; tā pati vēlēšanās būs bijusi arī viņam. Luvrā es atradīšu ja nu ne viņu pašu, tad vismaz viņa pēdas. Tātad — uz Luvru!
   No trepju margām varēja saskatīt Luvru, un Hofmanis devās turp.
   Bet pie vārtiem viņam par lielām bēdām nācās dzirdēt, ka franči, kļuvuši brīvi, vairs negribot mīkstčaulīgi jūsmot par vergu glezniecību un ka, pieļaujot varbūtību, ka Parīzes komūna vēl nebūtu izlietojusi šos smērējumus kā kurināmo materiālu ieroču kaltuvēs, kas nemaz neesot tik neiespējami, viņi tomēr negribot ar šo eļļu barot žurkas, kas noderēs pārtikā pašiem patriotiem, ja kādā dienā prūši aplenkšot Parīzi.
   Hofmanis juta, ka viņa pieri pārklāj sviedru lāses; cilvēks, kas viņam to teica, droši vien bija kāda iespaidīga persona, kā to varēja spriest no viņa manierīgās izteiksmes.
   Šis runātājs tika pazemīgi sveicināts.
   No kādā klātesošā Hofmanis uzzināja, ka viņam bijis tas gods sarunāties ar pilsoni Simonu, Francijas bērnu priekšnieku un karalisko muzeju pārzini.
   —  Tātad es neredzēšu gleznas, — nopūzdamies teica Hofmanis.
   —           Cik žēl! Bet es došos uz nelaiķa karaļa bibliotēku un gleznu vietā tur apskatīsu gravīras, medaļas un manuskriptus, tur es redzēšu Hilderika tēva Hlodvika kapu un Koronelli tēva zemes un debesu globusus.
   Bet, nonākot tur, Hofmanim par lielām bēdām vajadzēja dzirdēt, ka franču tauta, uzskatīdama zinātni un literatūru par antipatriotisma un korupcijas veicinātājiem, ir slēgusi visas iestādes, kur mēdza apspriesties šie quasi zinātnieki un quasi literāti, un tikai tīri cilvēcīgu motīvu dēļ: lai aiztaupītu sev pūles nogādāt visus šos nabaga velnus uz giljotīnu. Bez tam vēl jau tirāna laikos bibliotēka bijusi atvērta tikai divas dienas nedēļā.
   Hofmanim nācās aiziet nekā neredzējušam, un viņš pat aizmirsa ievākt ziņas par savu draugu.
   Bet tā kā viņš bija neatlaidīgs, tas ietiepās un gribēja redzēt Sentavojas muzeju.
   Tur viņš uzzināja, ka muzeja īpašnieks vakar vakarā ticis giljotinēts.
   Viņš devās uz Luksemburgu, bet šī pils bija pārvērsta par cietumu.
   Palicis galīgi bez spēka un dūšas, viņš devās atpakaļ uz viesnīcu, lai atpūtinātu kājas, pasapņotu par Antoniju un Cakariju, un vientulībā izpīpētu krietnu pīpi tabakas.
   Bet, ak to brīnumu! Šī citkārt tik mierīgā un vientuļā Puķu krasta iela bija kā bāztin piebāzta ar ļaudīm, kas drūzmējās un klaigāja, saceldami apdullinošu troksni.
   Hofmanis, kas nebija visai liela auguma, aiz šo ļaužu mugurām nekā nevarēja redzēt, tāpēc viņš ar savu smailo elkoņu palīdzību pasteidzās izlauzties caur pūli, lai nokļūtu savā dzīvoklī.
   Tur viņš sāka skatīties pa logu.
   Tūdaļ visu skatieni pievērsās viņam un vienu brīdi Hofmanis jutās neērti, jo viņš drīz vien pamanīja, cik maz ir atvērtu logu. Tomēr pūļa uzmanība drīz vien novērsās uz citu pusi, un jaunais cilvēks varēja apmierināt savu ziņkāri. Viņš ievēroja lielu, tumšu ēku ar terasi; ēkai bija stāvi jumti un pār tās zvanu torni pacēlās vēl otrs — liels, četrstūrains tornis.
   Hofmanis pasauca saimnieci.
   —   Sakiet, lūdzu, pilsone, kas tā par ēku?
   —   Tā ir pils.
   <' — Un ko šinī pilī dara?
   —  Tiesas pili, pilson, spriež tiesu.
   —   Es gan biju domājis, ka tribunālu vairs nav.
   —  Jā gan, bet ir revolūcijas tribunāls.
   —   Ā, tas tiesa!.. Un ko šie krietnie ļaudis?
   —  Gaida piebraucam šaretes.
   —  Kādas šaretes? Lūdzu, atvainojiet, es lāga nesaprotu, esmu ārzem­nieks.
   —  Šaretes, pilson, ir, kā saka, liku rati tiem, kam jāmirst.
   —  Ak, Dievs!
   —   No rita atved tos cietumniekus, kuriem jāstājas revolucionārā tribunāla priekšā.
   —   Nu, labi.
   —   Pulkstens četros viņu lietas ir izspriestas un tos ieblīvē šaretēs, kuras pilsonis Fukē šim nolūkam ir licis rekvizēt.
   —   Kas ir šis pilsonis Fukē?
   —   Republikas prokurors.
   —  Nu, labi, un tad?
   —   Tad šaretes sīkiem riksīšiem dodas uz Revolūcijas laukumu, kur vienmēr stāv giljotīna.
   —  Tiešām!
   —   Kā, jūs izgājāt un neesat aizgājis paskatīties giljotīnu! Tā taču ir pirmā lieta, ko apskata ikviens atbraukušais ārzemnieks; liekas, ka giljotīnas ir tikai mums — frančiem.
   —  Šai ziņā man jums, kundze, jāizsaka kompliments.
   —  Sakiet — pilsone.
   —  Lūdzu, atvainojiet!
   —  Skatieties, lūk, jau brauc šaretes!
   —   Vai jūs, pilsone, aizejat?
   —  Jā, es vairs nespēju to redzēt.
   Viesnīcniece atkāpās.
   Hofmanis viegli satvēra viņas roku.
   —  Piedodiet, ja es jums ko jautāšu, — viņš teica.
   —  Jautājiet.
   —  Kāpēc jūs teicāt, ka jūs to vairs nespējat redzēt? Es jūsu vietā būtu teicis: es to nemīlu redzēt.
   —   Lūk, kāpēc, pilson. Sākumā giljotinēja visniknākos aristokrātus, tā vismaz likās; tie ļaudis nesa galvu augsti paceltu un viņu izskats bija tik apvainojošs un izaicinošs, ka reti kad līdzjūtība padarīja mūsu acis valgas. Toreiz vēl noskatījos labprāt, jo šo bezbailīgo tautas ienaidnieku cīņa ar nāvi bija tiešām jauks skats.
   Bet tad kādudien es redzēju iekāpjam šaretē sirmgalvi, kura galva sitās pie ratu redelēm. Bija sāpīgi to noskatīties. Nākamajā dienā es redzēju četrpadsmit gadus vecu bērnu, un, beidzot, vienā šaretē es redzēju braucam jaunu meiteni, viņas māte bija otros ratos un abas šīs nabaga sievietes sūtīja viena otrai gaisa skūpstus, jo sarunāties tās nespēja. Viņas bija tik bālas, viņu skatiens tik skumjš un uz lūpām rotājās padevības pilns smaids; pirksti, kas spiedās pie lūpām, lai pamestu skūpstu, tik stipri drebēja, ka es nekad neaizmirsīšu šo briesmīgo skatu, un no tās reizes nozvērējos nekad vairs šādos skatos nepiedalīties.
   —   Ā! — iesaucās Hofmanis, atiedams no loga. — Tad tā tas ir.
   —   Jā, pilson, bet ko jūs darāt?
   —   Es aizveru logu.
   —   Kāpēc?
   —   Arī lai neredzētu.
   —   Jūs, vīrietis!
   —             Redzat, pilsone, esmu ieradies Parīzē, lai studētu mākslas un ieelpotu brīvu gaisu. Tas nu tā. Bet ja man nelaimīgā kārtā gadītos redzēt kādu no šiem skatiem, par kuriem jūs stāstāt, es redzētu vedam uz soda vietu jaunu meiteni vai sievieti, kas tik ļoti alkst dzīves, es, pilsone, tūdaļ iedomātos savu līgavu, kuru es mīlu un kura varbūt… Nē, pilsone, es nepalikšu ilgāk šinī istabā; vai jums nav kāda cita — ar logiem uz sētas pusi?
   —            Cst! Nelaimīgais, jūs runājat pārāk skaļi. Ja mani oficianti jūs dzirdētu…
   —   Jūsu oficianti, kas tie tādi par oficiantiem?
   —   Tas ir republikāniskais sulaiņa apzīmējums.
   —   Nu, labi! Ja šie jūsu sulaiņi mani dzirdētu, kas tad varētu notikt?
   —           Tad varētu gadīties, ka pēc trim vai četrām dienām es no šā loga pulkstens četros pēc pusdienas redzētu arī jūs kādā no šīm šaretēm.
   Un pateikusi to kā noslēpumu, labā kundze steigšus devās pa trepēm lejā un Hofmanis viņai sekoja.
   Viņš devās ārā no šīs mājas, cieši apņēmies izvairīties no šādiem populāriem skatiem.
   Kad viņš bija nonācis Krasta ielas stūrī, pazibēja žandarmu zobeni, pūlis sakustējās, ļaužu masa izgrūda kliedzienus un metās skriet.
   Hofmanis, ļaudams kājām vaļu, drīz sasniedza Sentdcnī ielu un aizskrēja pa to kā paša nelabā trenkts. Tad viņš ar dažiem lēcieniem izjoņoja cauri vairākām mazām ieliņām un pazuda to šķērsieliņu labirintā, kas atrodas starp Krāmu krastu un tirgus nojumēm.
   Viņš uzelpoja tikai tad, kad bija nonācis Dzelzslietu ielā, kurā viņš ar dzejnieka un gleznotāja atjautu uzminēja ievērojamo laukumu — te bija ticis nogalināt$ Indriķis IV.
   Visu laiku iedams un meklēdams, viņš nonāca Sentonorē ielā. Visur, kur vien viņš gāja, veikali tika aizvērti. Hofmanis pabrīnījās par to klusumu, kāds valdīja šinī kvartālā: ne tik vien veikali, bet arī dažu māju logi kā pēc signāla tika aizdarīti ar vislielāko rūpību.
   Šis manevrs Hofmanim drīz vien kļuva saprotams: viņš redzēja, ka ekipāžas tika apgrieztas un aizbrauca pa sāņu ielām, tad viņš dzirdēja zirgu auļošanu un pazina žandarmus; aiz viņiem vakara krēslā tas sakatīja jūkli — drausmīgu skrandaiņu pūli, paceltas rokas, gaisā uzslietus pīķus un zvērojošas acis.
   Bet pāri tam visam līgojās šarete.
   Šinī viesulī, kas atvirpuļoja līdz Hofmanim, pirms tas bija paguvis aizbēgt vai paslēpties, viņš dzirdēja tik griezīgus un tik vaidpilnus kliedzienus, ka līdz šim pašam vakaram nekas tik briesmīgs vēl nebija skāris viņa ausis.
   Ratos stāvēja kāda sieviete baltā tērpā. Šos kliedzienus, kas izskanēja no viņas lūpām, raidīja visa viņas protesta spraiguma pilnā dvēsele un ķermenis.
   Hofmanis juta, ka viņam sagrīļojas kājas. Šīs vaimanas bija satriekušas viņa nervus un tas noslīga uz kādas urnas, atspiezdamies ar galvu pret tirgotavas logu slēģiem, kas bija palikuši pusviru, tik steidzīgi bija ticis aizdarīts šis veikals.
   Savas parastās sardzes, bandītu un pretīgu sieviešu vidū šarete lēnām tuvojās; bet savādi, visas šīs padibenes izturējās mierīgi, visi šie rāpuļi ne klaigāja, ne ķērca, tikai vienīgi pats upuris plosījās divu vīru rokās un kliedza, piesaukdams zemi, debesis, lietas un cilvēkus.
   Pēkšņi Hofmanis izdzirda pa slēģu spraugu kāda jauna cilvēka balsi skumji sakām:
   —   Nabaga Dibarī, tad, lūk, kur tu nu esi!
   —   Dibarī! — iesaucās Hofmanis, — vai tā ir viņa, vai tā ir viņa, ko aizved uz šīs šaretes?
   —    Jā, monsieur, — atbildēja klusa, skumja balss tik tuvu ceļotāja ausij, ka viņš caur dēļu spraugu sajuta runātāja karsto elpu.
   Nabaga Dibarī krampjaini turējās pie ratu šķērskoka; viņas daiļuma lepnums, viņas kastaņbrūnie mati pakausī bija apgriezti, bet uz deniņiem nokarājās garās, sviedros izmirkušās pinkas; skaistule ar savu lielo acu satraukto skatienu un mazo, pārāk mazo mutīti, kurai tā nepiestāvēja šie drausmīgie kliedzieni; nelaimīgā sieviete laiku pa laikam konvulsīvi papurināja galvu, lai atmestu atpakaļ pār seju sakritušos matus.
   Kad viņu veda garām urnai, uz kuras bija atsēdie Hofmanis, tā iekliedzās:
   —            Palīgā! glābiet! Es neesmu darījusi nekā ļauna! Palīgā! — un gandrīz vai apgāza bendes kalpu, kas to turēja.
   Bez apstājas viņa izkliedza šos palīgā saucienus pāri pūlim, kurā valdīja visdziļākais klusums. Šie briesmoņi, kas bija paraduši ņirgāties par vīrišķīgajiem notiesātajiem, jutās aizkustināti no šīs sievietes baiļu trauksmes un saprata, ka viņu klaigām neizdosies apklusināt šīs vaimanas, kuras radīja neprātam līdzīgs nervu satraukums, kas bija saniedzis visaugstāko baiļu pakāpi.
   Hofmanis piecēlās, viņam šķita, ka sirds krūtīs ir apstājusi pukstēt, un viņš līdz ar visiem citiem traucās pakaļ šaretei, vēl viena ēna bija pievienojusies spoku gājienam, kas pavadīja karaļa favorīti viņas pēdējā ceļā.
   Pamanījusi to, madame Dibarī vēl iesaucās:
   —           Dzīvību! dzīvību!.. Es atdošu tautai visu savu mantu! Monsieurl.. Glābiet mani!
   „0," nodomāja jaunais cilvēks, „viņa runāja ar mani! Nabaga sieviete, kuras skatieni reiz bija tik dārgi, kuras vārdi nebija samaksājami, — viņa runāja ar mani."
   Gājiens apstājās. Šarete bija nonākusi Revolūcijas laukumā. Lija auksts lietus un padarīja vēl smagāku vakara krēslu, kurā Hofmanis varēja izšķirt tikai divus siluetus: viens balts — bija pats upuris un otrs — sarkanais — bija ešafots.
   Viņš redzēja, kā bende uzrāva balto stāvu pa trepēm, viņš redzēja, kā spīdzinātais upuris locīdamies pretojās, tad pēkšņi ar briesmīgu kliedzienu nabaga sieviete pazaudēja līdzsvaru un nokrita uz pieresvietas.
   Hofmanis dzirdēja vēl to iekliedzamies:
   —  Žēlastību, bende! Žēlastību! Vēl vienu mirkli!..
   Tas bija viss, pamirdzēdams kā zibens šautra, krita asmens.
   Hofmanis apsēdās Revolūcijas laukumu iežogojošā grāvī.
   Tā tiešām bija neaizmirstama aina māksliniekam, kurš bija ieradies Francijā, lai gūtu jaunus iespaidus un idejas.
   Dievs bija tam licis redzēt, cik briesmīgi tika sodīta tā, kas bija sekmējusi monarhijas bojāeju.
   Dibarī mazdūšīgā izturēšanās nāves stundā viņam šķita kā zināms attaisnojums šai nabaga sievietei. Viņa nekad nebija pazinusi īstu lepnumu, tāpēc ka viņa pat nemācēja mirt. O! Tas tajos laikos bija to ļaužu augstākais tikums, kas nekad nebija pazinuši netikumu.
   Tanī dienā Hofmanis nāca pie slēdziena, ka ja viņš bija ieradies Francijā, lai redzētu kaut ko neparastu, tad viņa ceļojums bija izdevies. Ar vēstures filozofijas palīdzību kaut cik apmierinājies, viņš nolēma: „Atliek vēl teātris, došos turp. Es zinu labi, ka nule redzētās aktrises operas vai teātra tēlotājas neatstās vairs uz mani to iespaidu, bet es būšu iecietīgs. Nevar pārāk daudz prasīt no sievietēm, kas mirst, lai citiem būtu ko smieties. Tomēr es gribu labi ievērot šo laukumu, lai savā mūžā uz tā vairs nespertu kāju."

   Hofmanis bija pēkšņu impulsu cilvēks. Pēc Revolūcijas laukuma un ap ešafotu drūzmējošās tautas, pēc asinīm un apmākušās debess viņam vajadzēja redzēt lustru mirdzumu, jautru ļaužu pūli, ziedus un dzīvību. Maz gan bija ticams, ka drāma, kurā tas bija piedalījies, šādā ceļā būtu izdzēšama no atmiņas, bet viņš gribēja sagādāt savām acīm kaut kādu izklaidēšanos un pārliecināties, ka ir vēl pasaulē ļaudis, kas bauda dzīvi un smejas.
   Un, lūk, viņš devās uz Operu, kur nonāca, pats nezinādams — kā. Viņa apņemšanās bija gājusi pa priekšu un viņš tai bija sekojis, kā aklais seko savam sunim, kurpretī viņa domas bija klīdušas pavisam uz citu pusi, cauri pretišķīgāko izjūtu perifērijai. Uz bulvāra, kur tai laikā atradās Opera un kur tagad ir Sentmartīno teātris, drūzmējās ļaudis — tāpat kā Revolūcijas laukumā.
   Hofmanis pievienojās pūlim un sāka pētīt afišu. Tika uzvests „Parisa spriedums" — balets pantomīma trijos cēlienos, kura autors bija Marijas Antuanetes dejas komponista Gardela dēls, kas vēlāk kļuva par ķeizarisko baletmeistaru.
   — „Parisa spriedums", — murmināja dzejnieks, ar stīvu skatienu raudzīdamies afišā, it kā gribētu ar acu un ausu palīdzību iekalt atmiņā šo divu vārdu nozīmi.
   Bet lai kā Hofmanis atkārtodams burtoja baleta nosaukumu, viņš tanī neatrada nekādas jēgas.
   Grūti nācās viņam izmest no prāta briesmīgās atmiņas, kas to nomāca, lai dotu tur vietu darbam, kura vielu jaunais Gardels bija aizņēmies no Homēra „Iliādas".
   Kas tas bija par savādu laikmetu, kad vienā dienā no rīta piesprieda nāvessodu, pulkstens četros to izpildīja, bet vakarā dejoja un varēja tikt pats arestēts, atgriežoties mājās pēc visiem šiem jūtu kairinājumiem?
   Hofmanis saprata: ja kāds cits viņam nepateiks, kas tiek spēlēts, viņš pats to nekad nesajēgs, bet drīzāk paliks traks šīs afišas priekšā.
   Tāpēc viņš griezās pie kāda resna kunga, kas ar savu kundzi stāvēja astē, jo visos laikos resniem kungiem līdz ar viņu kundzēm ir tā mānija stāvēt astē.
   —   Monsieur, kas šovakar tiek spēlēts?
   —   Jūs pats labi redzat uz afišas, ka tiek uzvests „Parisa spriedums"!
   —     Parīzes spriedums… — atkārtoja Hofmanis. — Ak, jā, Parīzes spriedums, es zinu gan, ko tas nozīmē!
   Resnais kungs pavērās savādajā jautātājā un ar visdziļāko nicināšanu paraustīja plecus par jauno cilvēku, kurš šajos mitoloģiskajos laikos bija varējis kaut brīdi aizmirst, kas ir „Parisa spriedums".
   —    Vai jūs, pilson, nevēlētos paskaidrojumus par baletu? — jautāja kāds programmu pārdevējs, uzrunādams Hofmani.
   —   Jā, dodiet.
   Tas bija mūsu varonim vēl viens pierādījums, ka viņš apmeklē izrādi un ka tāds viņam bija vajadzīgs.
   Viņš atvēra programmu un iemeta tanī acis. Programma bija gaumīgi iespiesta uz laba, balta papīra un papildināta ar autora priekšvārdu.
   „Kas par pielisku radījumu ir cilvēks," nodomāja Hofmanis, acīm pārskriedams dažas priekšvārda rindas, kuras tas vēl nebija lasījis, bet pašreiz grasījās lasīt, „un ka ietilpdams kopējā cilvēku masā, viņš tomēr iet viens savas godkārības un savu interešu ceļus, palikdams vienaldzīgs egoists.
   Lūk, kā šis pats jaunais Gardels, kurš uzvedīs šo baletu 1793.gada 5.martā, tas ir, sešas nedēļas pēc karaļa nāves, sešas nedēļas pēc viena no vislielākajiem pasaules notikumiem.
   (Jn,. lūk, tai dienā, kad balets piedzīvoja savu pirmizrādi, vispārējā nemierā viņš pārdzīvoja savu īpašo uzbudinājumu, droši vien saņemot aplausus, viņa sirds strauji pukstēja, un ja šinī mirkli tam kāds būtu atgādinājis par uzbudinājumu, kas vēl šalca pār pasauli un pieminējis Ludviķi XVI, viņš būtu izsaucies:
   —   Ludviķis XVI, ko jūs par to gribat teikt?
   It kā, sākot ar to dienu, kad viņa balets tika nodots atklātībā, visai pasaulei nebūtu nekā cita, ar ko nodarboties, ka vienīgi ar šo horeogrāfisko notikumu; viņš ir piespraudis priekšvārdu savas pantomīmas paskaidro­jumam.
   Nu, labi, izlasīsim šo viņa priekšvārdu un palūkosim, vai, kaut gan nav atzīmēts laiks, kad tas viss ticis uzrakstīts, atradīšu tur dažus norādījumus, pateicoties kuriem apstākļiem šis uzvedums ir ieraudzījis dienasgaismu.
   Hofmanis atspiedās ar elkoņiem uz teātra margām un, lūk, ko viņš lasīja:
   „Es vienmēr esmu novērojis baleta uzvedumos, ka raibs un atjautīgs divertisments kopā ar efektīgu dekoratīvo ietērpu ir tas, kas visvairāk pievelk publiku un izpelnos visskaļākos aplausus"
   „Lūk, cilvēks, kas izteicis ievērības cienīgu atzinumu," nodomāja Hofmanis, kurš nevarēja apspiest smīnu par šo pirmo naivitāti. Kā viņš ir novērojis, ka raibs un patīkams divertisments līdz ar dekoratīviem efektiem ir tas, kas visvairāk pievelk. Cik tas ir galanti pret Haidna, Pleiela un Mehila kungiem, kas ir uzrakstījuši „Parisa sprieduma" mūziku! Bet, turpināsim."
   „Ņemot vērā šo novērojumu, esmu meklējis piemērotu sižetu, kas dotu iespēju izvērtēt Parīzes Operas baleta lielos talantus, kuri ir vienīgi mums un kuri man atļautu izvērst plašumā idejas, kādas man iedvestu gadījums. Vēsturiskā dzeja ir tas neizsīkstošais slānis, ko baletmeistaram vajag kultivēt. Šis slānis nav bez ērkšķiem, bet tos vajag prast iznīcināt, lai noplūktu rozi."
   —    Lūk, frāze, ko var novietot zeltītā rāmī! — iesaucās Hofmanis. — Šādas lietas var uzrakstīt tikai Francijā.
   Viņš pāršķirstīja programmu, gatavodamies turpināt lasīt šo interesanto lektīru, kas viņu jau sāka uzjautrināt.
   Bet tad viņa domas, kas uz brīdi bija novērsušās no pārdzīvotā, atkal pamazām atgriezās pie tā, burti sapņotāja acīs sajuka, roka, kas turēja „Parisa spriedumu", noslīdēja klēpī, un, stīvi uz zemi skatīdamies, viņš nomurmināja:
   —   Nabaga sieviete!
   Tā bija Dibarī ēna, kas vēlreiz atgriezās jaunā cilvēka atmiņā.
   Tad viņš papurināja galvu, it kā ar varu gribētu aizdzīt drūmo īstenību, iebāza ķešā jauno Gardela programmu, nopirka biļeti un iegāja teātrī.
   Zāle bija pārpildīta, čaukstēja zīds, mirdzēja dārgakmeņi, kailie pleci un smaržoja ziedi. Nebeidzamā dūkoņa, parfimēto sieviešu un vaļīgo sarunu dūkoņa atgādināja troksni, kāds rodas no papes kastē ieslodzītu tūkstošiem mazu mušiņu sīkšanas.
   Šai dūkoņā jaucās vārdi, kas mūsu apziņā atstāj tādas pašas pēdas, kā tauriņu spārni uz bērnu pirkstiem, kad viņi tos noķer, un pēc desmit minūtēm, nezinādami vairs, ko ar tiem iesākt, paceļ rokas gaisā, lai atdotu tiem brīvību.
   Hofmanis ieņēma vietu orķestrī un, zāles iekaisušās atmosfēras pārņemts, iedomājās, ka viņš še atrodas jau no paša rīta un ka drūmais nāvessoda skats, kas atkal un atkal tam nāca prātā, ir bijis tikai ļauns sapnis, bet ne īstenība.
   Tad viņa atmiņa, kurai, kā visu cilvēku atmiņai, bija divas reflektējošas plāksnes: viena sirdī un otra prātā, neuzkrītoši un pakāpeniskā secībā novērsās no uzjautrinošiem iespaidiem un piegriezās tai jaunai, maigajai meitenei, kuru viņš bija atstājis tur aiz robežas un kuras medaljonu viņš juta kā otru sirdi pukstam vienā taktī ar savējo.
   Viņš noskatījās uz visām apkārtesošajām sievietēm, uz visiem šiem baltajiem pleciem, tumšajiem un gaišajiem matiem, uz visām šīm vijīgām rokām, kas vai nu rotaļājās ar vēdekļiem, vai atkal koķeti sakārtoja frizūrās ievītos ziedus, un viņš pats pie sevis pasmaidīja, izrunādams Antonijas vārdu, it kā ar šo vārdu vien jau pietiktu, lai padarītu neiespējamu katru salīdzinājumu starp šā vārda nesēju un apkārtējām sievietēm.
   Un lai to pārceltu atmiņu pasaulē, kas tam šķita tūkstoškārt pievilcīgāka nekā visa šī īstenība, lai cik skaista tā bija.
   Tad, it kā ar to vēl nepietiktu un viņš baidītos, ka neizgaist viņa ideāla portrets, ko tam pāri laikam un telpai gleznoja atmiņa, Hofmanis lēni iebāza roku azotē, satvēra medaljonu, kā bikla meitene satver ligzdā gulošu putniņu.
   Tad, pārliecinājies, ka neviens viņu nevar redzēt, lai ar nekautrīgu skatienu aptumšotu mīļo tēlu, ko viņš turēja rokā, Hofmanis izņēma jaunās meitenes portretu, pacēla to pie acīm un, uzmetis pielūdzēja skatienu, to maigi piespieda pie lūpām.
   Tad viņš no jauna paslēpa to pie savas sirds tā, ka neviens nevarēja iedomāties to prieku, ko, iebāzdams roku vestes kabatā, bija pārdzīvojis šis jauneklis ar bālo seju un melnajiem matiem.
   Šinī brīdī atskanēja signāls un pirmās uvertīras skaņas jautri aizlidoja zālē — kā ķildīgu zīlīšu bars birztalā.
   Mēģinādams kļūt līdzīgs visiem citiem, tas ir, par uzmanīgu skatītāju, Hofmanis apsēdās un ar abām ausīm sāka klausīties.
   Bet pēc minūtēm viņš vairs neklausījās un arī negribēja klausīties: tā nebija mūzika, kas varētu saistīt Hofmaņa uzmanību, jo vairāk tāpēc, ka viņš to dzirdēja jau otro reizi: viņa kaimiņš, acīmredzot kārtīgs Operas apmeklētājs, Haidna, Pleiela un Mehila cienītājs, pusbalsī un aplamā falsetā, bet pilnīgi pareizā ritmā dungoja līdzi visu šo autoru melodijām. Šim mutiskajam pavadījumam diletants pievienoja vēl pirkstu pavadījumu, apbrīnojami veikli ar saviem garajiem, plānajiem nagiem sizdams takti uz tabakas dozes, kuru turēja kreisajā rokā.
   Hofmanis ar visiem novērotājiem piemītošu ziņkārību sāka aplūkot šo cilvēku, kuram bija pašam savs orķestris, kas atdarināja kopējo.
   Šī persona tiešām bija ievērības cienīga.
   Iedomājaties neliela auguma cilvēku, kas ģērbies melnās biksēs, frakā un vestē, ar baltu pletkreklu un baltu kaklasaiti, pie kam šis baltums bija acīm gandrīz vai tikpat nepanesams kā sniega sudrabotā vizma.
   Uzmauciet līdz pusei uz šā cilvēka rokām, kas bija vājas, caurspīdīgas kā vasks un tik spilgti atdalījās no melnajām biksēm, it kā būtu apgaismotas no iekšienes, uzmauciet uz šīm rokām ar vislielāko rūpību ieflisētas smalka batista aproces, lokanas kā liliju lapiņas, un jūs būsit guvuši pilnīgu kopainu.
   Tagad apskatiet viņa galvu, bet apskatiet tā, kā to darīja Hofmanis, tas ir, ar izbrīnās pilnu ziņkāri. Iedomājaties ovālas formas seju un kā ziloņkauls spīdīgu pieri ar retiem iesarkanu matu kumšķiem, kas vietvietām rēgojās kā krūmu skupsnas līdzenumā.
   Noskujiet uzacis un drusku zemāk ietaisiet divus caurumus, ielieciet tajos aukstas kā stikls acis, kuru skatiens gandrīz vai vienmēr ir sastindzis un kuras tāpēc jo vairāk likās bez dzīvības, ka tajās velti bija meklēt to dzirkstošo punktu, ko Dievs ir ielicis cilvēka acī kā dzirksteli no dzīvības mūžīgās liesmas.
   Šīs acis ir zilas kā safīri — bez maiguma, bez asuma. Tās, protams, redz, bet tās neskatās. Sausnējais, smalkais deguns ir garš un smails, mute maza, ar pusatvērtām lūpām un zobiem, kurus nevar saukt par baltiem, jo tiem ir tā pati vaska krāsa kā ādai, it kā uz tiem būtu nogūlies bezkrāsas asiņu filtrējums. Smalkais smakrs rūpīgi noskūts, izcili vaigu kauli, bet abi vaigi tik dziļi iekrituši, ka to iedobēs varētu ielikt riekstu. Tādas bija Hofmaņa kaimiņa raksturīgās pazīmes.
   Šim cilvēkam tikpat labi varēja būt piecdesmit kā trīsdesmit gadu. Un ja viņam būtu astoņdesmit, tas nebūtu nekas sevišķs, tāpat kā nebūtu mazāk ticams, ja tam nebūtu vairāk par divpadsmit. Likās, ka, ierodoties pasaulē, viņam vajadzēja izskatīties tieši tāpat kā tagad.
   Nebija šaubu, ka viņš nekad nav izskatījies jaunāks, un tāpat varēja pieņemt, ka viņš arī nekad nekļūs vecāks.
   Bija ticams, ka, pieskaroties viņa ādai, varētu sajust tādu pašu aukstumu, kā pieskaroties čūskai vai mironim.
   Un tomēr likās, ka viņš ļoti mīl mūziku. Laiku pa laikam muzikālas saldkaisles iespaidā viņa mute mazliet pavērās un trīs sīkas krunciņas, abās pusēs gluži vienādas, ievilka pusloku viņa lūpu kaktiņos, palika tur minūtes piecas un atkal pamazām izlīdzinājās, kā izlīdzinās akmens sviediena ūdenī radīti riņķi, kas aizgulst arvien plašākos lokos, kamēr beidzot saplūst ar ūdens līmeni.
   Hofmanis nevarēja beigt skatīties uz šo cilvēku, kurš gan juta, ka viņu novēro, bet tomēr tāpēc nekustējās.
   Mūsu dzejnieks, kurš jau tai laikā nesa sevī tās iztēles dīgļus, kas vēlāk radīja „Kapeliusu", atbalstījās ar abām rokām uz priekšējā krēsla atzveltnes, noliecās uz priekšu, tad pagrieza galvu uz labo pusi, lai ieskatītos tieši sejā tam, kuru līdz šim bija vērojis tikai no sāniem.
   Mazais cilvēks bez kādas izbrīnās pavērās Hofmanī, draudzīgi sveicinā­dams, uzsmaidīja tam, tad atkal novērsa savas acis uz kādu, vienīgi viņam redzamu punktu un turpināja savu orķestra pavadījumu.
   — Cik savādi! — nomurmināja Hofmanis apsēzdamies, — es būtu bijis gatavs derēt, ka viņš nemaz nav dzīvs.
   Kaut gan viņš redzēja savu kaimiņu kustinām galvu, bet it kā nebūtu vēl īsti pārliecināts, ka arī pārējais ķermenis ir dzīvs, jaunais cilvēks atkal pameta skatienu uz šīs personas rokām.
   Te viņam krita acīs tas, ka uz melnkoka tabakas dozes, ar kuru spēlējās svešinieka roka, laistījās miniatūrs, no dimantiem veidots galvaskauss.
   Tanī dienā Hofmaņa acīs viss šķita pieņemam fantastiskus veidus, bet viņš tomēr bija nolēmis iet līdz galam un, noliecies uz leju tāpat, kā nule bija noliecies uz priekšu, viņš tā ieurbās ar skatienu šinī tabakas dozē, ka viņa lūpas gandrīz vai pieskārās rokai, kas to turēja.
   Cilvēks, kurš tādā mērā bija saistījis Hofmaņa uzmanību, redzēdams, ka viņa kaimiņš tik ļoti interesējas par tā tabakas dozi, klusēdams to pasniedza, lai viņš labi varētu apskatīt.
   Hofmanis-paņēma tabakas dozi, apgrieza to kādas divdesmit reizes riņķī un tad atvēra.
   Iekšā bija tabaka.

   Ar vislielāko uzmanību apskatījis tabakas dozi, Hofmanis, ar klusu galvas mājienu pateikdamies, atdeva to īpašniekam, uz ko pēdējais atbildēja ar tikpat pieklājīgu, tikai varbūt vēl klusāku zīmi.
   „Redzēsim tagad, vai viņš runās," nodomāja Hofmanis un pagriezies pret savu kaimiņu teica:
   —           Atvainojiet, monsieur, par manu uzbāzību, bet man bija jāpabrinas par šo no dimantiem veidoto miroņgalvu, kas rotā jūsu tabakas dozi, jo tabakas doze tas ir tiešām neparasts greznojums.
   —           Tas tiesa, un man šķiet, ka šis te ir vienīgais, — atbildēja svešais ar metālisku balss pieskaņu, kas atgādināja troksni, kāds rodas, liekot vienu uz otra sudraba naudas gabalus, — tā man no atzinīgiem manti­niekiem, kuru tēvu es tiku ārstējis.
   —  Jūs esat ārsts?
   —  Jā, monsieur.
   —  Un jūs izārstējāt šo jauno cilvēku tēvu?
   —  Gluži otrādi, monsieur, mums bija tā nelaime viņu pazaudēt.
   —  Es tagad saprotu, ko nozīmē vārds atzinība.
   Mediķis sāka smieties.
   Saruna tam tomēr netraucēja dungāt, un dungādams viņš turpināja:
   —  Jā, man liekas, ka es to veco būšu nogalinājis.
   —  Kā nogalinājis?
   —            Es pie viņa izmēģināju kādu jaunu ārstniecības līdzekli, bet, ak, Dievs, pēc stundas viņš jau bija miris! Tas gan bija jocīgi.
   Un viņš atkal sāka dungāt.
   —  Jūs, monsieur, liekas, ļoti mīlat mūziku? — jautāja Hofmanis.
   —  Jā, mīlu, sevišķi šo.
   „Velns lai parauj," nodomāja Hofmanis, „lūk, cilvēks, kas tikpat maz sajēdz no mūzikas kā no medicīnas!"
   Šinī brīdī pacēlās priekškars.
   Savādais doktors iešņūca krietnu šnaucienu tabakas un apsēdās krēslā pēc iespējas ērtāk — kā cilvēks, kas negrib nekā zaudēt no izrādes, kuru noskatās.
   Tomēr viņš, it kā pārdomādams, ieminējās Hofmanim:
   —  Jūs, monsieur, esat vācietis?
   —  Jā.
   —  Es to tūdaļ manīju no jūsu akcenta. Skaista zeme, bet slikts akcents.
   Hofmanis paklanījās par šo frāzi, kura bija pa pusei kompliments, pa
   pusei paļas.
   —   Un kādēļ jūs esat ieradies Francijā?
   —   Lai redzētu.
   —   Un ko jūs līdz šim jau esat redzējis?
   —   Esmu redzējis, kā giljotinē…
   —   Vai jūs šodien bijāt Revolūcijas laukumā?
   —   Biju.
   —   Tad jūs esat bijis Dibarī nāves aculiecinieks.
   —   Jā, — nopūzdamies atbildēja Hofmanis.
   —           Es viņu labi pazinu, — turpināja dakteris ar konfidenciālu skatienu, kurš vārdam „pazinu" piešķīra visplašāko nozīmi. — Goda vārds, tā bija jauka meitene!
   —   Vai jūs arī viņu ārstējāt?
   —   Nē, bet es tiku ārstējis viņas nēģeri Zamoru.
   —   To nožēlojamo! Man stāstīja, ka viņš esot nodevis savu kundzi.
   —   Tā tas ir, viņš bija dedzīgs patriots, šis nēģerēns.
   —            Jums būtu vajadzējis darīt ar viņu tāpat, kā jūs to darījāt ar to sirmgalvi, kam ir sakars ar jūsu tabakas dozi.
   —   Kāds tur būtu bijis labums? Viņam nebija nekādu mantinieku.
   Un atkal skanēja daktera smiekli.
   —           Bet jūs, monsieur, vai jūs nenoskatījāties šinī soda ainā, — atkal iesāka Hofmanis, kas juta neizsakāmu vēlēšanos runāt par nabaga sievieti, kuras asiņainais tēls no viņa neatstājās.
   —   Nē, vai viņa bija novājējusi?
   —   Kāda viņa?
   —   Nu, komtese.
   —   To es jums, monsieur, nezinu teikt.
   —   Kāpēc?
   —   Tāpēc, ka es viņu šaretē tikai pirmo reizi redzēju.
   —           Jo sliktāk. Es to labprāt būtu gribējis zināt, jo es viņu pazinu kā ļoti korpulentu. Bet rīt aiziešu apskatīt viņas ķermeni. A, lūk, paskatieties šito!
   Un mediķis norādīja uz skatuvi, kur šinī brīdī uz Idas kalna parādījās monsieur Vestrī, kas tēloja Parisa lomu un sāka sacensties ar nimfu Enoni izmeklētu frāžu skandēšanā.
   Hofmanis palūkojās turp, kur norādīja viņa kaimiņš, bet tikai tad, kad bija pārliecinājies, ka drūmais mediķis ir piegriezies visu savu uzmanību
   skatuvei un ka tas, ko viņš dzirdējis un teicis, tā apziņā nebija atstājis nekādas pēdas.
   —      Būtu interesanti redzēt šo cilvēku raudam, — nomurmināja Hof­manis.
   —       Vai jūs pazīstat šā uzveduma sižetu? — pēc brīža klusēšanas ievaicājās ārsts.
   —   Nē, monsieur.
   —      O, tas ir ļoti interesants. Tajā ir pat dažas aizkustinošas vietas. Man un tāpat arī vienam no maniem draugiem pagājušo reizi bija asaras acīs.
   —       Vienam no maniem draugiem, — nomurmināja dzejnieks, — kas tas gan varētu būt par cilvēku, ko šī persona sauc par savu draugu? Tam vajag būt kapracim.
   —       Bravo, bravo, Vestris! — sauca mazais cilvēks, plaukšķinādams rokas.
   Lai apliecinātu savu apbrīnu, mediķis bija izvēlējies to mirkli, kad Pariss, kā stāvēja rakstīts programmā, ko Hofmanis bija nopircis pie ieejas, saķer savu šķēpu un steidzas palīgā ganiem, kuri izbailēs bēg no briesmīga lauvas.
   —   Es neesmu ziņkārīgs, bet es labprāt gribētu redzēt šo lauvu.
   Ar to beidzās pirmais cēliens.
   Dakteris piecēlās, apgriezās, atspiedās uz priekšējā krēsla atzveltnes un, tabakas dozes vietā apbruņojies ar nelielu lorneti, sāka apskatīt zālē esošās dāmas.
   Hofmanis mehāniski sekoja lornetes virzienam un pārsteigts ievēroja, ka persona, kurai doktors bija pievērsis savu lorneti, pēkšņi nodrebēja un tūdaļ pacēla acis uz savu novērotāju, it kā kāda neredzama vara viņu būtu piespiedusi to darīt. Un šinī stāvoklī tā palika tik ilgi, kamēr mediķis beidza viņu apskatīt.
   —      Vai šī lornete jums, monsieur, arī ir no kāda atzinīga mantinieka? — painteresējās Hofmanis.
   —   Nē, tā man ir no monsieur Voltēra.
   —   Vai jūs viņu arī pazināt?
   —   Un kā vēl! Mēs bijām labi draugi.
   —   Vai jūs bijāt viņa ārsts?
   —   Viņš neticēja medicīnai, un ir taisnība, ka viņš daudz kam neticēja.
   —   Vai tas tiesa, ka viņš mirdams izsūdzēja savus grēkus?
   —      Viņš, monsieur, viņš! Aruets! Nu, ko jūs! Viņš ne tik vien nekā nav sūdzējis, bet vēl lieliski apstrādāja priesteri, kas bija ieradies viņu sagatavot. To es jums noteikti varu apgalvot, jo pats biju klāt.
   —   Kā tad tas notika?
   —        Aruets gulēja uz miršanas gultas. Ierodas Terzaks, viņa priesteris, un kā cilvēks, kam vairs daudz neatliek laika, tūdaļ prasa šim: „Monsieur, vai jūs ticat Jēzus Kristus trīsvienībai?"
   —         Voltērs viņam atbild: „Monsieur, es jūs lūdzu — ļaujiet man mierīgi nomirt."
   „Tomēr, monsieur," neatlaižas Terzaks, „man ir svarīgi zināt, vai jūs ticat, ka Jēzus Kristus ir Dieva dēls."
   «Nerunājiet man vairs par šo cilvēku!" iesaucās Voltērs un, saņēmis visus atlikušos spēkus, viņš zveļ ar dūri priesterim pa galvu un izlaiž garu. Tad nu gan es smējos, ak, Dievs, kā es smējos!
   —         Patiesi, tur ir ko smiet, — nicīgi piezīmēja Hofmanis, — ka tā vajadzēja mirt „Jaunavas" autoram.
   —         Ak, jā „Jaunava!" — iesaucās cilvēks melnā. — Kas tas par šedevru, monsieur! Kas par brīnišķīgu darbu! Es zinu tikai vienu grāmatu, kas ar to var sacensties.
   —   Un tā būtu?
   —   Monsieur de Sada „Justīne", vai jūs pazīstat „Justīni"?
   —   Nē, monsieur.
   —   Un marķīzu de Sadu?
   —   Netik nē.
   —        Redziet, monsieur, — sajūsmināts atsāka mediķis, — „Justīne" ir visnemorāliskākā grāmata, kādu vien var lasīt. Es reiz ārstēju kādu meiteni, kas to arī bija lasījusi.
   —   Un viņa nomira, tāpat kā sirmgalvis?
   —  Jā, monsieur, bet viņa mira laimīga.
   Un mediķa acīs iedzirkstījās labpatika, atceroties šīs nāves cēloņus.
   Šinī brīdī tika dots zvans otrā cēliena sākumam. Hofmanis par to nemaz nesaīga, jo viņa kaimiņš tam sāka iedvest bailes.
   —        Ā! — iesaucās dakteris un apsēzdamies apmierināti smaidīja, — mēs redzēsim Arsēnu.
   —   Kas ir šis Arsēns?
   —   Jūs viņu vēl nepazīstat?
   —   Nē, monsieur.
   —        Ak tā, nu tad jūs nekā nepazīstat, jaunais cilvēk! Arsēna ir Arsēna, tas ir viss, bet gan jau jūs redzēsit.
   Un pirms orķestris bija sācis spēlēt, mediķis ņēmās dungāt otrā cēliena introdukciju.
   Priekškars pacēlās.
   Skatuve bija pārvērsta ziedošā dārzā, caur kuru aizvijās no kādas klints piekājes iztecējušais strautiņš.
   Hofmanis atspieda galvu rokās. Viens bija skaidrs: tas, ko viņš še redzēja un dzirdēja, nespēja izklaidēt tās skumjās domas un smagās atmiņas, kas to bija atvedušas šurp.
   „Kas gan būtu pārmainījies?" nodomāja viņš, pēkšņi atgriezdamies pie saviem šīsdienas iespaidiem. „Kas gan būtu pārmainījies pasaulē, ja šai nabaga sievietei būtu ļāvuši dzīvot? Kam no tā būtu radies kāds ļaunums, ja šī sirds būtu turpinājusi pukstēt un šīs lūpas elpot? Kāda nelaime tāpēc būtu notikusi? Kāpēc to visu tik pēkšņi pārtraukt? Kam gan ir tiesības apturēt dzīvi visstraujākā lidojumā? Tikpat labi viņa būtu iederējusies visu šo sieviešu vidū, bet nu viņas nabaga ķermenis, ķermenis, kuru kāds karalis bija mīlējis, gulēja kapsētas dubļos, bez ziediem, bez krusta, bez galvas. Kā viņa kliedza, ak, Dievs, kā viņa kliedza! Tad pēkšņi…"
   Hofmanis paslēpa seju rokās.
   —   Bet ko es še daru? — viņš murmināja, — nē, es iešu.
   Viņš varbūt tiešām būtu aizgājis, bet tad, pacēlis galvu, tas ieraudzīja uz skatuves kādu dejotāju, kura nebija piedalījusies pirmajā cēlienā un kuras dejā visa zāle kā sastingusi nolūkojās ar aizturētu elpu.
   —   Cik skaista ir šī sieviete! — iesaucās Hofmanis tik skaļi, ka blakus sēdošie un arī pati dejotāja to dzirdēja.
   Bet tā, kura bija izpelnījusies šo apbrīnu, pameta acis uz jauno cilvēku, kurš neviļus bija iesaucies, un Hofmanim likās, ka tā ar skatienu viņam pateicās. Viņš nosarka un nodrebēja, it kā to būtu skārusi elektriskā dzirksts.
   Dejotāja Arsēna, kuras vārdu bija pieminējis sirmgalvis, patiesi bija brīnišķīgs radījums, tikai viņas skaistumam nebija nekā kopēja ar parasto skaistuma jēdzienu.
   Viņa bija slaida, brīnišķīgi noaugusi, un caur sarkanā smiņķa kārtu, kas sedza tās vaigus, atplaiksnījās ādas caurspīdīgais bālums. Kājas tai bija pavisam mazas, un kad viņa soļoja, likās, ka tās balstās uz mākoņa, jo nebija dzirdams ne mazākais troksnis. Viņas stāvs bija tik slaids un vijīgs, ka pat čūska nevarētu tik veikli griezties riņķī kā šī sieviete. Ikreiz, kad vīdamies tās ķermenis noliecās uz priekšu, varēja domāt, ka viņas korsete tūdaļ plīsīs.
   Spriežot pēc dejā ieliktas enerģijas, ķermeņa drošajām kustībām un sava neatvairāmā skaistuma apziņas, bija jaušams, ka šis kaislais raksturs, tāpat kā antīkā Mesalīna, varēja gan dažreiz pagurt, bet apmierināties — nekad. Viņa nesmaidīja, kā parasti smaida dejotājas, viņas purpursarkanās lūpas gandrīz vai nekad nepavērās nevis tāpēc, ka tai vajadzētu slēpt savus sliktos zobus, nē, jo kad viņa uzsmaidīja Hofmanim, kurš tik vientiesīgi skaļi bija izteicis savu apbrīnu, mūsu dzejnieks varēja redzēt divas tik baltas, tik tīras pērļu virknes, ka viņa tās bez šaubām paslēpa aiz savām lūpām, lai gaisa iespaids nesabojātu to spīdumu.
   Viņas zilgani melnajos, spīdīgajos matos bija iepītas platas akantes lapas un nokarājās vīnogu ķekari, kuru ēna gūlās uz viņas kailajiem pleciem. Acis tai bija lielas, melnas, spodras ar tādu mirdzumu, kas apstaroja visu, un, ja viņa dejotu tumsā, Arsēnas acis būtu apgaismojušas dejas vietu. Kas vēl vairāk pavairoja šīs meitenas oriģinalitāti, bija tas, ka bez kādas vajadzības šinī nimfas lomā, kuru tā tēloja, vai, pareizāk sakot, dejoja, viņa bija aplikusi mazu, melnu samta apkakli, kas bija sasprausta ar saktu, vai ar kādu saktai līdzīgu, ar dimantiem izrotātu priekšmetu, kas mirdzēja žilbinošās ugunīs.
   Ieurbies ar skatienu šinī sievietē, mediķis, neuzdrošinādamies pat elpot, ar visu sirdi un dvēseli skatījās dejotājā, pie kam šī dvēsele, ja vien tāda viņam bija, likās saistīta pie jaunās sievietes ķermeņa lidojuma.
   Tad Hofmanis ievēroja šādu pārsteidzošu lietu: vai viņa gāja pa kreisi vai pa labi, uz priekšu vai atpakaļ, nekad viņas acis nenovērsās no daktera acīm un starp abiem skatieniem pastāvēja redzams sakars. Vēl vairāk — Hofmanis redzēja, ka Arsēnas melno samta apkakli saturošās saktas mestie stari un tāpat arī tie, ko atstaroja daktera miroņgalva, taisnā līnijā sastapās pusceļā, saskārās, atgrūdās un pamirdzēdami saplūda par sarkanu, baltu un zeltaini mirdzošu staru kūli.
   —   Monsieur, vai jūs man neiedotu savu lorneti? — dziļi elpodams un nepagriezis galvu, ierunājās Hofmanis, jo arī viņam nebija iespējams atraut skatienu no Arsēnas.
   Mediķis pastiepa roku Hofmanim, pat nepakustinājis galvu, tā kā abu skatītāju rokas kādu brīdi tukšumā meklēja viena otru, kamēr sastapās.
   Beidzot Hofmanis satvēra lorneti un piespieda to pie acīm.
   —   Tas ir savādi, — viņš nomurmināja.
   —   Kas tad?
   —    Nekas, nekas, — atbildēja Hofmanis, kurš gribēja piegriezt visu vērību tam, ko viņš redzēja; un tas, ko viņš redzēja, patiesi bija kaut kas neparasts.
   Lornete tik lielā mērā tuvināja priekšmetus viņa acīm, ka Hofmanis divas vai trīs reizes izstiepa roku, cerēdams satvert Arsēnu, kas likās vairs neatradās aiz rampas, bet starp abiem lornetes stikliem.
   Tādā kārtā mūsu vācietis nezaudēja ne mazākā sīkuma no dejotājas daiļuma; viņa skatieni tik dedzīgi jau iztālim apņēma viņas pieri it kā ar ugunīgu loku un lika asinīm kaist viņa deniņu dzīslās.
   Jaunā cilvēka dvēsele viņa ķermeni trakoja.
   —           Kas ir šī sieviete? — viņš jautāja nedrošā balsī, nekustēdamies un neatraudamies no lornetes.
   —           Es jau jums teicu, — tā ir Arsēna, — atbildēja ārsts, kuram likās tikai vienīgi lūpas bija dzīvas un kura nekustīgais skatiens joprojām bija piekalts dejotājai.
   —  Šai sievietei, bez šaubām, ir savs mīļākais?
   —  Jā.
   —  Un viņa to mīl?
   —  Tā stāsta.
   —   Vai viņš ir bagāts?
   —  Ļoti.
   —  Kurš tas ir?
   —   Paskatāties pa kreisi apakšējā balkona avanscēnā.
   —  Es nevaru pagriezt galvu.
   —  Papūlaties.
   Bet šī papūlēšanās Hofmanim bija tik sāpīga, ka viņš iekliedzās, it kā viņa kakla nervi būtu pārvērtušies marmorā un šinī brīdī sadruptu.
   Viņš pameta skatienu uz apakšējo balkonu. Tajā bija tikai viens cilvēks, bet šis cilvēks, kurš kā lauva bija nogūlies uz balustrādes, likās viens pats piepildīja visu balkonu.
   Šim cilvēkam bija apmēram trīsdesmit vai trīsdesmit trīs gadi, un viņa seja bija kaislību izvagota. Varēja pat teikt, ka ne melnās bakas, bet kāda vulkāniska erupcija ir izrāvusi tās plaisas, kuru dziļumi šķērsojās šīs saplosītās miesas audos. Viņa acis, patiesībā mazas, bija plaši ieplestas aiz kaut kādām iekšķīgām dvēseles mokām; brīžiem tās bija tukšas un bez dzīvības, kā izdzisuši krāteri, brīžiem atkal izmeta liesmas — kā pamodies vulkāns. Viņš neaplaudēja, sizdams delnas vienu pret otru, viņš aplaudēja, dauzīdams balkona margas, tā ka pie katra aplausa dārdēja visa zāle.
   —            O, — ierunājās Hofmanis, — vai tas maz ir cilvēks, ko es tur redzu?
   —  Jā gan, tas ir cilvēks, un pat varens cilvēks.
   —  Kā viņu sauc?
   —  Vai jūs to nepazīstat?
   —  Nē, es tikai vakar ierados.
   —  Ak tā, tas ir Dantons.
   —           Dantons! — drebēdams nomurmināja Hofmanis. — O, un viņš ir Arsēnas mīļākais?
   —  Viņš ir tās mīļākais.
   —   Un viņš to patiesi mīl?
   —   Kā bez prāta. Viņš ir mežonīgi greizsirdīgs.
   Bet lai cik interesanti bija redzēt Dantonu, Hofmanis jau atkal bija pievērsies Arsēnai, kuras klusajā dejā bija kaut kas fantastisks.
   —  Vēl vienu paskaidrojumu, monsieur.
   —   Runājiet.
   —            Pēc kādas formas ir veidota viņas sakta, ar kuru sasprausta apkakle?
   —   Pēc giljotiņas.
   —  Pēc giljotīnas!
   —           Jā, tās tiek ļoti glīti izgatavotas un katrs mūsu frants nēsā vismaz vienu tādu. Tā, ko valkā Arsēna, ir Dantona dāvana.
   —         , Giljotīna, giljotina pie dejotājas kakla! — murmināja Hofmanis. Viņš juta, ka tā smadzenes izplešas. — Kāpēc goljotīna?..
   Un mūsu vācietis, kuru varēja noturēt par traku, izstiepa rokas uz priekšu, it kā gribētu satvert kādu ķermeni, jo, pateicoties savādajam optiskajam efektam, atstatums starp viņu un Arsēnu bija uz īsu brīdi pazudis un Hofmanim šķita, ka viņš jūt dejotājas elpu uz savas pieres, dzird kā tā izlaužas no šīm puskailajām krūtīm, kas cilājās kā kaislos skāvienos.
   Hofmanis bija sasniedzis to aizrautības pakāpi, kad mums liekas, ka mēs izelpojam uguni un mūsu ķermenis draud pārplīst aiz jūtu sprieguma.
   —   Pietiek, pietiek! — viņš murmināja.
   Bet deja turpinājās un ilūzija bija tāda, ka, sakausējot abus šos šīsdie­nas visstiprākos iespaidus, Hofmaņa fantāzija piesaistīja dejai atmiņas no Revolūcijas laukuma, un viņam brīžiem šķita, ka tas redz Dibarī bālu un bez galvas dejojam Arsēnas vietā, brīžiem atkal tas redzēja Arsēnu aizdejojam līdz giljotīnai un iedejojam bendes rokās.
   Jaunā cilvēka eksaltētā iztēlē viss griezās juku jukām: ziedi un asinis, deja un agonija, dzīvība un nāve.
   Bet kas pārspīlēja to visu, bija kāda elektrisks pievilkšanas spēks, kas to rautin rāva pie šīs sievietes. Katru reizi, kad šīs divas divas mazās kājiņas paņirbēja viņa acu priekšā; katru reizi, kad dejotājas caurspīdīgais tērps drusku pacēlās, drebuļi izskrēja tam caur visu miesu, viņa lūpas kļuva sausas, elpa karsta, un to sagrāba vēlēšanās, kādas sagrābj cilvēku divdesmit gadu vecumā.
   Šinī stāvokh Hofmanim bija tikai viens glābiņš — Antonijas portrets, medaljons, ko viņš nēsāja uz krūtīm, tā bija tīra mīla pret juteklisku mīlestību, tas bija šķīstu atmiņu spēks pret aizraujošu īstenību.
   Viņš satvēra medaljonu un pielika pie savām lūpām, bet tiklīdz viņš bija izdarījis šo kustību, tas izdzirda sava kaimiņa dzēlīgos smiekliņus un redzēja, ka tas ar izsmieklu viņā noskatās.
   — Ļaujiet man iet, — iesaucās Hofmanis, — es nevaru še vairs ilgāk palikt!
   Un viņš kā bez prāta atstāja orķestri, mīdams citiem uz kājām un grūstīdams skatītājus, kas lādējās par šo savādnieku, kuram ienācis prātā aiziet baleta vidū.

   Bet Hofmaņa straujā sasliešanās to neaizveda diezin cik tālu. Sentmar- tina ielas stūrī viņš apstājās.
   Viņa krūtis smagi cilājās un piere bija vienos sviedros.
   Ar kreiso roku noslaucījis no pieres sviedrus, viņš piespieda labo roku pie krūtīm un atviegloti uzelpoja.
   Šinī brīdī kāds aizkāra viņa plecu.
   Hofmanis nodrebēja.
   —   Nudien, tas ir viņš! — kāda balss iesaucās.
   Hofmanis pagriezās un iekliedzās.
   Tas bija viņa draugs — Cakarijs Verners.
   Abi jaunie ļaudis krita viens otra skavās.
   Vienlaikus atskanēja divi jautājumi:
   —   Ko tu še dari?
   —   Kurp iedams?
   —           Es atbraucu tikai vakar, - teica Hofmanis, — redzēju giljotinējam madame Dibarī un, lai izklaidētos, biju operā.
   —           Es atbraucu pirms sešiem mēnešiem, piecus mēnešus jau es katru dienu redzu giljotinējam divdesmit vai divdesmit piecus cilvēkus, un, lai izklaidētos, eju uz spēļu namu.
   —   A!
   —   Vai nāksi līdzi?
   —   Pateicos, nē.
   —           Tu dari aplam; man tagad iet no rokas, bet tu ar savu neparasto laimi varētu tikt pie bagātības. Tev, kas esi pieradis pie īstas mūzikas, Operā vajag justies briesmīgi garlaicīgi. Nāc man līdzi un dabūsi ko citu paklausīties.
   —  Mūziku?
   —          Jā, zelta mūziku, neieskaitot to, ka tur, kurp es eju, ir sakopoti visi prieki: apburošas sievietes, lieliskas vakariņas un augsta spēle.
   —            Pateicos, draugs, tas nav iespējams: es esmu devis solījumu, vēl vairāk — es esmu zvērējis.
   —   Kam?
   —  Antonijai.
   —  Tātad tu viņu esi redzējis?
   —   Draugs, es viņu mīlu, es viņu dievinu!
   —  Ā, nu es saprotu! Tad tas tevi ir aizturējis, un tu viņai zvērēji?..
   —  Es viņai zvērēju, ka nekad vairs nespēlēšu un…
   Hofmanis vilcinājās.
   —   Un ko vēl?
   —   Un palikšu viņai uzticīgs, — Hofmanis izgrūda.
   —   Nu, tad nevajag nākt uz 113. māju.
   —   Kas tā par 113. māju?
   —           Tā ir māja, par kuru es nupat tev minēju, un tā kā es nevienam neesmu zvērējis, tad eju turp. Ardievu, Teodor!
   —  Ardievu, Cakarij!
   Un Verners aizgāja, kamēr Hofmanis palika stāvam kā pienaglots.
   Kad Verners bija jau kādus simts soļus aizgājis, Hofmanis atcerējās, ka aizmirsis paprasīt viņa adresi, jo vienīgais numurs, ko tam Cakarijs bija minējis, bija spēļu nama adrese.
   Bet šī adrese kā zināmās ieejas uzraksts ar ugunīgiem burtiem bija ierakstīta Hofmaņa smadzenēs.
   Tomēr viss nule notikušais mazliet nomierināja Hofmaņa pašpārmetu­mus. Cilvēka daba nu reiz ir tāda, ka viņa vienmēr ir iecietīga pret sevi, un šī iecietība ir tīrais egoisms.
   Antonijas dēļ viņš bija atteicies no spēles un domāja, ka ar to viņš ir izpildījis savu zvērastu, aizmirsdams, ka tikai tāpēc, ka gatavojas kļūt neuzticīgs otrai un svarīgākai zvērasta daļai, viņš stāvēja kā pienaglots uz bulvāra Sentmartina ielas stūrī.
   Bet kā es jau teicu, pretestība Verneram deva viņam iemeslu būt piekāpīgākam pret Arsēnu. Viņš nolēma iet vidusceļu, un tai vietā, lai atgrieztos operā, uz ko viņu kārdinātājs dēmons mudināja, Hofmanis nolēma sagaidīt artistus pie izejas durvīm, lai redzētu viņu iznāk.
   Hofmanis pietiekami labi pazina teātru topogrāfiju, lai drīz vien atrastu aktieru durvis.
   Blakus ielā viņš ievēroja garu, vāji apgaismotu, netīru un mitru gaiteni, pa kuru kā ēna steidzās trūcīgi ģērbušies cilvēki.
   Viņš saprata, ka pa šīm durvīm ienāca un izgāja nabaga mirstīgie, kurus smiņķis, pūderis, zīds un vizuļi pārvērta dievos un dievietēs.
   Laiks gāja, sāka snigt, bet Hofmanis bija tik uztraukts no šā savādā skata, kurā bija kaut kas pārdabīgs, ka pavisam nejuta aukstumu, kas likās vajāja garāmgājējus. Veltīgi viņš sabiezināja par gandrīz vai sataustāmu tvaiku savu elpu, viņa rokas tomēr bija un palika karstas un piere mitra.
   Vēl ciešāk piespiezdamies sienai, viņš bija palicis nekustīgi stāvam, ar stīvu skatienu raudzīdamies uz gaiteni, tā kā sniegs, kas krita ar aizvien lielākām pārslām, pamazām pārklāja jauno cilvēku kā ar līķautu, un šo studentu ar vācu griezuma svārkiem un cepuri. pārvērta par marmora statuju.
   Beidzot no gaiteņa sāka iznākt tie, kas pirmie bija atbrīvojušies no izrādes, tas ir, vakara sardze, skatuves strādnieki, tad viss tas beznosauku- ma pūlis, kas dzīvo no teātra.
   Aiz viņiem — aktieri vīrieši, kuriem ātrāk vedās apģērbties, beidzot sievietes, un visupēc skaistā dejotāja, kuru Hofmanis pazina nevien pēc viņas daiļās sejiņas un gurnu vijīgām kustībām, kura bija vienīgi viņas īpatnība, bet arī pēc mazās samta apkaklītes, kas apņēma tās kaklu un pie kuras mirdzēja savādā rotaslietiņa, ko Terors kādreiz bija ieviesis modē.
   Tiklīdz Arsēna bija parādījusies uz durvju sliekšņa, un pirms vēl Hofmanis bija paguvis pakustēties, strauji pieripoja kāda kariete, durvis atvērās un jaunā meitene ielēca tajā tikpat viegli, it kā viņa vēl lēkātu uz skatuves.
   Caur rūtīm pazibēja kāda ēna, kurā Hofmanis pazina cilvēku no pirmā balkona, šī ēna ieslēdza rokās daiļo nimfu un tad, kaut gan neviena balss nenorādīja kučierim virzienu, kariete strauji aizripoja.
   Tas viss , ko mēs še atstāstam piecpadsmit vai divdesmit rindās, bija noticis zibenīgi.
   Hofmanis iekliedzās, redzēdams karieti aizbraucam, tad, atrāvies no mūra kā statuja no savas nišas un ar pāris kustībām nopurinājis sniegu, ar ko viņš bija apklāts, tas metās skriet pakaļ karietei. Bet to aizrāva divi tik spēcīgi zirgi, ka jaunais cilvēks, lai cik ātrs bija viņa nepārdomātais skrējiens, tos nevarēja panākt.
   Viss vēl gāja labi, kamēr tā brauca pa bulvāri, ari tad vēl, kad nogriezās uz Jaunpilsētas ielu, kas tika pārdēvēta par Jaunās Vienlīdzības ielu, bet, nonākot Uzvaras laukumā, kas bija ticis pārdēvēts par Nacionālās Uzvaras laukumu, tā nogriezās pa labi un pazuda no Hofmaņa acīm.
   Tā kā jaunais cilvēks nevarēja vairs orientēties ne pēc trokšņa, ne pēc redzes, viņa skrējiens kļuva gausāks.
   Vienu brīdi viņš apstājās uz Jaunā Eistahija ielas stūra un atspiedās pret mūri, lai atvilktu elpu; tad, ne vairs ko dzirdēdams, ne redzēdams, viņš apskatījās visapkārt un nosprieda, ka ir laiks atgriezties mājās.
   Nebija viegla lieta Hofmanim izkļūt no šā ielu labirinta, kas, sākot no Sv.Eistahija ielas līdz Čuguna krastam izveido gandrīz vai necaurejamu ielu režģi.
   Beidzot, pateicoties daudzajām patruļām, kas apstaigāja ielas, pateicoties saviem vislabākā kārtībā esošiem dokumentiem un tam apstāklim, ka viņš tikai vakar bija ieradies, kam par pierādījumu noderēja barjeras sardzes izdotā vīza, viņš dabūja no pilsoņu milicijas tik vērtīgus norādījumus.
   Un viņam beidzot izdevās atrast viesnīcu un nokļūt savā mazajā istabiņā, kur viņš ieslēdzās šķietami viens, bet patiesībā kopā ar šā vakara spilgtajām atmiņām.
   Sākot no šā brīža Hofmanis atradās divu vīziju varā; viena no tām pamazām kļuva bālāka, bet otra atkal pieņēma arvien reljefākas kontūras.
   Otrā vīzija, kas kļuva arvien reālāka, bija dzīvības pilnais un smaidošais dejotājas tēls, kas lēkāja no skatuves dziļumiem līdz rampai un viesuļoja gar rampu no vienas avanscēnas uz otru.
   Ar visiem spēkiem Hofmanis centās atbrīvoties no šīs vīzijas. Viņš izvilka no savas ceļasomas otas un sāka gleznot; viņš izņēma no kārbas savu vijoli un spēlēja; viņš palūdza tinti un spalvu un rakstīja dzejas.
   Bet pantos, kurus sacerēja, viņš slavināja Arsēnu; ārija, kuru tas spēlēja, bija tā pati, pie kuras skaņām viņa bija parādījusies un kuras lēkājošais motīvs to pacēla, it kā būtu viņas spārni.
   Un beidzot, visi skicējumi, kurus tas uzmeta, bija viņas atveidi ar to pašu savādo greznojumu ap Arsēnas kaklu — samta apkakli ar tik neparasta veida saktu.
   Visu nakti, visu nākamo dienu, tad vēl visu nākamo nakti un visu parītdienu Hofmanis citu neko neredzēja, kā tikai vienu vai, patiesību sakot, divi lietas: pirmkārt, fantastisko dejotāju un, otrkārt, ne mazāk fantastisko dakteri. Starp abām šīm būtnēm pastāvēja tāda savstarpēja attiecība, ka Hofmanis nesaprata vienu bez otras.
   Tāpēc arī savās fantāzijas māņu ainās viņš vienmēr redzēja Arsēnu lēkājošu uz saktuves.
   Orķestris šalca viņam ausīs, nē, ne orķestris — tā bija daktera klusā dungošana, tie bija viņa pirkstu ritmiskie sitieni pa melnkoka tabakas kārbu.
   Tad laiku pa laikam gar viņa acīm nostiepās zibens, apžilbinādams to ar veselu dzirksteļu šļāci; tas bija divkāršais stars, kas pazibēja no daktera tabakas kārbas un no dejotājas samta apkaklītes.
   Tā bija simpātiju tuvināšanās tieksme starp šo dimanta giljotīnu un dimanta miroņgalvu.
   Un, beidzot, tas bija daktera acu sastingušais skatiens, kas ar savu gribasspēku te atgrūda te pievilka skaisto dejotāju, kā čūskas acs pievelk un atgrūž apstulbināto putnu.
   Divdesmit, simts, un tūkstoš reizes Hofmanim ienāca prātā doties uz Operu, bet tā stunda vēl nebija pienākusi un Hofmanis bija cieši apņēmies nepadoties kārdināšanai. Visādiem līdzekļiem viņš cīnījās ar šo kārdināšanu, vispirms griezdamies pie sava medaljona, tad atkal mēģinādams rakstīt Antonijai.
   Bet Antonijas ģīmetne viņam likās bija pieņēmusi.tik skumju izteiksmi, ka viņš atkal aizvēra medaljonu, tiklīdz to bija atvēris. Un katras iesāktās vēstules pirmās rindas bija tik juceklīgas, ka viņš saplēsa desmit vēstuļu, pirms vēl bija uzrakstījis pirmo lapu līdz pusei.
   Beidzot pienāca svarīgā parītdiena, beidzot pienāca izrādes laiks, beidzot pulkstenis nosita septiņi un līdz ar šo pēdējo aicinājumu Hofmanis pats pret savu gribu piecēlās, skriešus noskrēja pa trepēm un aizsteidzās Sentmartina ielas virzienā.
   Šoreiz nepagāja ne ceturtdaļstundas, šoreiz tam nevajadzēja nevienam prasīt ceļu, šoreiz it kā kāds neredzams gids būtu radījis viņam pareizo virzienu, viņš mazāk nekā desmit minūtēs nonāca pie Operas durvīm.
   Bet savāda lieta! — pie durvīm vairs nedrūzmējās skatītāju pūlis, kā pirms divām dienām: vai nu kāds Hofmanim nezināms apstāklis bija padarījis izrādi mazāk pievilcīgu, vai arī skatītāji jau atradās teātrī. Hofmanis uzmeta naudu kasierim priekšā, dabūja savu biļeti un steidzās uz zāli. Bet zāles izskats bija ļoti pārmainījies.
   Vispirms tā bija aizņemta tikai pa pusei; tad apburošo dāmu un eleganto kungu vietā, ko tas bija cerējis ieraudzīt, viņš redzēja tikai sievietes lētos tērpos un vīriešus kamzoļos; ne vēsts vairs no rotām,
   ziediem un kailām krūtīm, kas cēlās un grima kaisles pilnajā aristokrātiskā teātra atmosfērā. Apaļas, sarkanas cepures, izgreznotas ar milzīgām nacionālām kokardēm; drūmas krāsas apģērbos, un pāri visiem, kā tumšs mākonis; zāles abējās puses divas neglītas bistes, divas ņirdzīgas galvas, viena — smieklu, otra — sāpju personifikācija: Voltērs un Marats.
   Pirmajā balkonā bija redzams vāji apgaismots caurums — tumšs un tukšs. Krātiņš bija palicis, bet lauvas tanī vairs nebija. Orķestrī bija divas tukšas vietas, abas līdzās. Hofmanis ieņēma vienu no tām, tā bija tā pati, kurā viņš pirmo reizi bija sēdējis. Otra bija daktera vieta, bet kā jau mēs minējām, tā vēl nebija aizņemta. Pirmais cēliens tika nospēlēts, bez kā Hofmanis būtu piegriezis kādu vērību orķestrim vai noskatījies aktieros.
   Viņš jau pazina šo orķestri un bija to novērtējis pēc pirmās reizes.
   Aktieri viņu maz interesēja: viņš nebija nācis tos skatīties, bet gan — lai redzētu Arsēnu.
   Priekškars pacēlās otru reizi un sākās balets. Viss jaunā cilvēka prāts, visa viņa dvēsele un sirds it kā sastinga.
   Viņš gaidīja Arsēnas uznākšanu.
   Pēkšņi Hofmanis iekliedzās.
   Tā vairs nebija Arsēna, kas tēloja Floras lomu. Sieviete, kas parādījās uz skatuves, bija sveša sieviete, tāda pati kā visas citas.
   Visi viņa ķermeņa sasprindzinātie audi atšļuka; dziļi nopūzdamies, Hofmanis saplaka sevī un paskatījās apkārt.
   Mazais, melnā ģērbies cilvēks sēdēja savā vietā, tikai viņam vairs nebija ne dimanta sprādžu, ne dimanta gredzenu, ne tabakas kārbas ar dimanta miroņgalvu.
   Viņa sprādzes bija no vara, gredzeni — apzeltīts sudrabs un tāpat arī sudraba tabakas kārba.
   Viņš vairs nedungāja un arī vairs nesita takti.
   Kā viņš še bija ieradies? Hofmanis nekā nezināja. Viņš nebija jutis to ne nākam, ne ejam.
   —   O, monsieurl — iesaucās Hofmanis.
   —           Sakiet, pilson, mans jaunais draugs, un labāk uzrunājiet mani ar tu, ja tas jums iespējams, — atbildēja cilvēks melnā, — vai jūs panāksit to, ka man nogriezīs galvu, un jums tāpat.
   —   Bet kur viņa ir? — jautāja Hofmanis.
   —           Ā, lūk, kā!.. Kur viņa ir? Liekas, ka viņas tīģeris, kurš no tās acu nenolaiž, būs pamanījis, ka aizvakar vakarā viņa apmainījās zīmēm ar kādu jaunu cilvēku no orķestra ložas; un liekas, ka šis jaunais cilvēks ir
   vēl skrējis pakaļ karietei. Tāpēc, lūk, viņš vakar ir anulējis Arsēnas angažementu un Arsēna vairs nav pie teātra.
   —   Bet kā direktors varēja to pieļaut?
   —  Mans jaunais draugs, direktors grib saglabāt savu galvu uz pleciem, kaut arī tā būtu diezgan nelietīga galva; bet viņš pastāv uz to, ka viņš pie tās ir pieradis un ka kāda cita , smukāka, nepiestāvētu viņa kaklam.
   —  Ak, Dievs, tad, lūk, kāpēc zāle tik skumja! — izsaucās Hofmanis. — Lūk, kāpēc tajā vairs nav ne ziedu, ne rotu, ne dimantu! Lūk, kāpēc jums vairs nav jūsu dimanta sprādžu, gredzenu un jūsu tabakas kārbas! Lūk, kāpēc, beidzot, abās pusēs skatuvei Terpsihoras un Apolona statuju vietā redz šīs divas briesmīgās bistes! Fuj!
   —   Bet ko jūs runājat? — jautāja dakteris. — Kur jūs esat redzējis tādu zāli? Kad jūs man esat redzējis dimanta sprādzes, gredzenus un tabakas kārbu? Un, beidzot, kur jūs esat redzējis Apolona un Terpsihoras bistes? Nu jau divus gadus puķes nezied, dimanti ir pārvērsti asignācijās un rotas ir ziedotas uz tēvijas altāra. Kas attiecas uz mani, tad, paldies Dievam, man nekad nav bijis citu sprādžu kā šīs pašas vara sprādzes, ne citu gredzenu kā vienīgi šis apzeltītais, nekādas citas tabakas kārbas kā tikai šī nabaga sudraba tabakas kārba. Bet kas attiecas uz Apolona un Terpsihoras bistēm, tad tādas ir gan reiz bijušas, bet cilvēcības draugi atnāca, satrieca Apolona bisti un tās vietā nolika apustuli Voltēru; tāpat atnāca tautas draugi, satrieca Terpsihores bisti un tās vietā uzcēla Maratu.
   —  O! — iesaucās Hofmanis, — tas nav iespējams. Es jums saku, ka aizvakar redzēju zāli, kas bija pilna ziedu smaržas, kurā mirdzēja greznas tualetes, staroja dimanti, un kurā šo vienkāršo ļaužu vietā bija eleganta publika; es jums saku, ka jums bija kurpes ar dimanta sprādzēm, pirkstos dimanta gredzeni un no dimantiem veidota miroņgalva uz jūsu tabakas kārbas, es jums saku…
   —    Bet es, jaunais cilvēk, savukārt jums saku, — turpināja cilvēks melnā, — es jums saku, ka viņas klātbūtne apgaismoja visu, viņas elpa lika raisīties jūsu iztēles rozēm, starot rotām un mirdzēt jūsu fantāzijas dimantiem. Es jums saku, ka jūs to mīlat, jaunais cilvēk, un ka jūs redzējāt redzējāt zāli caur jūsu mīlas prizmu. Arsēnas še vairs nav, jūsu sirds ir mirusi, jūsu acis vairs neaizplīvuro burvība un jūs redzat moletonu katūnu, rupjus audumus, sarkanas cepures, netīras rokas un nekoptus matus. Jūs redzat pasauli, kāda tā ir, un lietas, kādas tās ir.
   —   Ak, Dievs! — izsaucās Hofmanis, paslēpdams galvu rokās, — vai tas viss ir taisnība un vai es tiešām sāku zaudēt prātu?

   Tikai tad, kad Hofmanis juta kādu roku pieskārāmies savam plecam, viņš pamodās no šā letarģiskā miega un pacēla galvu.
   Viss ap to bija tumšs un tukšs: teātris bez gaismas viņam likās kā tā teātra līķis, kuru tas nesen vēl bija redzējis; sardzes kareivis tajā pastaigājās vientuļš un kluss kā pašas nāves sargs; nebija vairs ne lustru, ne orķestra, ne čalas, ne mirdzuma.
   Tikai kāda balss murmināja tam pie pašas auss:
   —           Pilsoni, pilsoni, ko jūs te darāt? Pilsoni, jūs esat Operā; ir tiesa, še snauž, bet še neguļ.
   Beidzot Hofmanis paskatījās uz to pusi, no kurienes nāca šī balss, un ieraudzīja kādu vecenīti, kas viņu raustīja aiz svārku apkakles.
   Tā bija orķestra slēdzēja, kas, nezinādama šā ietiepīgā skatītāja nolūkus, negribēja atstāt orķestri, pirms nebija redzējusi viņu aizejam.
   Bet, atmodies no savas letarģijas, Hofmanis pat nedomāja pretoties; viņš dziļi nopūtās un piecēlās murminādams:
   —  Arsēna!
   —            Ak, jā, Arsēna, — ierunājās mazā vecenīte. — Arī jūs, jaunais cilvēk, esat viņā iemīlējies, tāpat kā visi citi. Tas ir liels zaudējums Operai, bet sevišķi mums slēdzējām.
   —           Jums slēdzējām9 — jautāja Hofmanis, priecīgs, ka atradis kādu, kas ar viņu runā par dejotāju, — kāpēc tas jums ir zaudējums, kad Arsēnas vairs nav teātrī?
   —            Ak, tas ir ļoti viegli saprotams: vispirms, katru reizi, kad viņa dejoja, zāle bija pārpildīta, tad bija pieprasījums pēc krēsliem, taburetēm un soliņiem, un tā bija mūsu mazā blakuspeļņa. Es saku mazā, — šķelmīgi piebilda slēdzēja, — bet jūs saprotat, pilsoni, ka bez tās pagadījās arī lielāka.
   —  Lielāka peļņa?
   —  Jā.
   Un vecā nozīmīgi pamirkšķināja.
   —   Bet sakiet man, labā sieviņ, kur tad jums radās šī lielākā peļņa?
   —           Nu, no visiem tiem, kas gribēja nodot viņai vēstulītes, vai gribēja par viņu ko uzzināt, piemēram, tās adresi. Jūs saprotat, par visu bija
   4. 3aKa3 Ne 333
   noteikta cena: tik un tik par adresi, bija sava mazā apgrozība un dzīvojām pieklājīgi.
   Un vecā nopūtās tik smagi, kā Hofmanis šā dialoga sākumā.
   —    Ak tā, — ierunājās Hofmanis, — jūs norādījāt adresi, sniedzāt paskaidrojumus, nodevāt vēstulītes. Vai jūs to darāt vēl tagad?
   —   Ak, monsieur, paskaidrojumi, ko es tagad sniegtu, jums tik un tā nekas nederētu; neviens vairs nezina Arsēnas adresi un viņai nododamā vēstulīte nesasniegtu mērķi. Ja jūs gribat kādai citai — Vestrī kundzei, Bigotīnī jaunkundzei, vai…
   —   Pateicos, sieviņ, pateicos, es tikai gribēju zināt par Arsēnu, — un izņēmis no kabatas sīkas naudas gabalu, Hofmanis to pasniedza vecītei.
   —   Ņemiet, tas par jūsu pūlēm, ka jūs mani pamodinājāt.
   Atvadījies no vecās, viņš lēniem soļiem aizgāja pa bulvāri, gribēdams
   ieturēt to pašu ceļu kā vakar, bet šoreiz instinkts bija izgaisis.
   Viņa iespaidi bija ļoti pretešķīgi un tas atspoguļojās viņa gaitā. Tanī vakarā viņš gāja kā cilvēks, kurš dzenas pakaļ cerībai, neapdomādams, ka Dievs tai ir devis Zefīra spārnus, lai cilvēki to nekad nepanāktu. Toreiz viņa atvērtās lūpas elpoja strauji, galva bija augsti pacelta, rokas izstieptas uz priekšu. Šoreiz, pavisam otrādi, viņš gāja lēniem soļiem — kā cilvēks, kurš, dzīdamies pakaļ cerībai, beidzot pazaudējis to no acīm; viņa lūpas bija cieši sakniebtas, galva nodurta un rokas nolaistas gar sāniem. Toreiz viņam pietika ar piecām minūtēm, lai no Sentmartina vārtiem nokļūtu līdz Monmartras ielai; šoreiz pagāja vesela stunda un vēl otra, kamēr viņš no Monmartras ielas nonāca līdz savai viesnīcai; tanī nomāktībā, kas to bija pārņēmusi, viņam bija gluži vienaldzīgi, vai viņš atgriezās agrāk vai vēlāk, vai viņš vispār atgriežas.
   Teic, ka esot savs dzērāju dievs un savs mīlētāju dievs, kurš, bez šaubām, bija par Hofmani nomodā. Tas viņam lika izvairīties no patruļām, atrast krasta ielas, tiltus un, beidzot, viņa viesnīcu, kur tas par lielu nepatikšanu savai saimniecei atgriezās pulkstens divos no rīta.
   Tomēr visu šo laiku mazs zelta stariņš spīdēja Hofmaņa fantāzijā — kā malduguntiņa naktī. Mediķis viņam bija teicis, ja šis mediķis vispār eksistēja un nebija viņa prāta un iztēles uzburts māns, tātad šis mediķis bija teicis, ka Arsēnu no teātra aizvedis viņas mīļākais, kas kļuvis greizsirdīgs uz kādu jaunu cilvēku orķestra ložā, ar kuru tā esot apmainīju­sies pārāk maigiem skatieniem.
   Bez tam vēl mediķis bija teicis, ka tas, kurš bija pamodinājis, tirānā visniknāko greizsirdību, tas ir, šis pats jaunais cilvēks, bija redzēts stāvam pretī aktieru ieejas durvīm un ka šis pats jaunais cilvēks neatlaidīgi dzinies pakaļ karietei. Bet nu šis jaunais cilvēks, kas orķestra ložā bija apmainījis kaislīgus skatienus ar Arsēnu, bija taču viņš, Hofmanis.
   Tāpat arī jaunais cilvēks aktieru izejas priekšā arī bija viņš; un beidzot, cilvēks, kas neatlaidīgi bija dzinies pakaļ karietei, tāpat bija viņš — Hofmanis. Tātad Arsēna bija viņu ievērojusi un tagad cieta viņa dēļ; viņš bija iegājis daiļās dejotājas dzīvē pa ciešanu durvīm, bet viņš bija iegājis, un tas bija pats galvenais, tagad viņam tikai atlika mēģināt tur noturēties. Bet kā? Ar kādiem līdzekļiem? Kādā veidā sazināties ar Arsēnu, dot viņai kādu ziņu par sevi, kā viņai pateikt, ka viņš to mīl? Pat dzimušam parīzietim jau būtu bijis grūts uzdevums atrast skaisto dejotāju šinī bezgalīgajā pilsētā, bet Hofmanim, kurš bija ieradies tikai pirms trim dienām un labi, ja prata atrast ceļu uz savu dzīvokli, tas bija pilnīgi neiespējams.
   Tāpēc arī viņš pat nepapūlējās to atrast, viņš saprata, ka var palīdzēt vienīgi gadījums. Abas nākamās dienas viņš pētīja Operas afišas un viņam ar skumjām vajadzēja redzēt, ka Pariss taisa savu spriedumu, kaut gan nebija klāt tā, kura bija cienīgāka nekā Venēra saņemt ābolu.
   No tā laika viņš vairs nedomāja apmeklēt Operu. Reiz viņam ienāca prātā aiziet uz Konventu un arī uz Franciskāņu klubu, lai nokļūtu uz Dantona pēdām un lai, viņu dienu un nakti izspiegojot, beidzot izpētītu, kur tas paslēpis daiļo dejotāju. Viņš aizgāja uz Konventu, viņš aizgāja arī uz Franciskāņu klubu, bet Dantona tur nebija: jau septiņas vai astoņasm dienas viņš tur vairs nebija redzēts. Noguris no cīņas, kuru tas veda jau divus gadus, ne tik daudz sava izcilā stāvokļa, bet gan vairāk garlaicības mākts, Dantons likās bija aizgājis no politisko cīņu arēnas.
   Stāstīja, ka viņš uzturoties savās lauku mājās. Bet kur šīs lauku mājas atradās, nebija zināms. Vieni teica, ka Ruē, otri, ka Otē.
   Tātad Dantons nebija atrodams tāpat kā Arsēna. Varēja domāt, ka Arsēnas pazušana atvedīs Hofmani atpakaļ pie Antonijas. Bet, savādi, nekas tamlīdzīgs nenotika. Velti Hofmanis pūlējās novirzīt savas domas uz Manheimas kapelmeistara meitu.
   Vienu brīdi, ņemot palīgā visu savu gribasspēku, tam izdevās koncentrēt domas uz Gotlība Mura kabinetu, bet šis brīdis vēl nebija pagājis, kad uz galdiem un klavierēm sakrautās notis, pults priekšā lēkājošais Murs un uz dīvāna gulošā Antonija, viss tas izgaisa, lai dotu vietu lielam apgaismotam četrstūrim, kurā kustējās ēnas.
   Drīz šīs ēnas sāka pieņemt noteiktākas formas un izveidojās par mitoloģiskām būtnēm; tad pēkšņi visas šīs mitoloģiskās būtnes, visi šie varoņi, nimfas, dievi un pusdievi pazuda, lai dotu vietu vienai vienīgajai dievietei — dārzu dievietei Florai, tas ir, dievišķīgajai Arsēnai, dāmai ar samta apkakli un dimanta saktu.
   Tā vairs nebija sapņošana, ko Hofmanis tagad pārdzīvoja, nē, tā bija ekstāze, no kuras varēja izrauties, tikai metoties dzīves īstenībā, iejaucoties ļaužu drūzmā, troksnī, un ar elkoņiem grūstot gājējus ielās.
   Kad šīs halucinācijas, kas Hofmanim uzmācās, kļuva pārāk spēcīgas, viņš devās ārā no mājas. Iedams gar krastu un pārgājis pāri Jaunajam tiltam, viņš apstājās tikai uz Monētu ielas stūra. Šīs ielas stūrī Hofmanis bija atradis krodziņu, kurā salasījās galvaspilsētas zvērinātie pīpētāji. Tur Hofmanis varēja iedomāties sevi sēžam kādā angļu tavernā, holandiešu krogā vai vācu šeņķī, jo gaiss še bija piesātināts ar tabakas dūmiem, ka, izņemot pirmās šķiras pīpētājus, nevienam citam še nebija iespējams elpot.
   Ienācis šīs brālības krodziņā, Hofmanis nosēdās pie galdiņa visattālā­kajā kaktā, palūdza pudeli alus, piebāza līdz malām milzīgo pīpi, kuru mēs jau pazīstam, un pēc dažiem mirkļiem ietinās tikpat biezā mākonī kā tas, kurā skaistā Venēra paslēpa savu dēlu Eneju katru reizi, kad maigajai mātei šķita nepieciešami saglabāt savu mīļoto dēlu no ienaidnie­ku dusmām.
   Bija pagājušas astoņas vai desmit dienas kopš Hofmaņa piedzīvojuma Operā un daiļās dejotājas pazušanas. Pulkstenis bija viens. Hofmanis jau kādu pusstundu sēdēja krodziņā un strādāja ar visu savu plaušu spēku, lai ap sevi uzceltu to dūmu iežogu, kas viņu atdalīja no kaimiņiem, kad pēkšņi caur dūmu mutulim viņš ieraudzīja kāda cilvēka figūru. Tad, pārspējot visus citus trokšņus, viņa ausīs iesitās divkārša skaņa: dungāšana un klauvēšana ar pirkstiem, kas bija tik raksturīga mazajam, melnajam kungam. Vēl vairāk, viņam šķita, ka caur dūmiem tas redz spožu, dzirkstošu punktu. Hofmanis atvēra savas saldā snaudienā pievērtās acis, ar mokām pacēla plaukstu un — tieši pretī sev ieraudzīja sēžam uz taburetes bijušo Operas kaimiņu, kuru tūdaļ pazina, jo vairāk tāpēc, ka fantastiskajam dakterim atkal bija, vai, vismaz likās, ka bija tādas pašas dimanta kurpju sprādzes, dimanta gredzeni pirkstos un miroņgalva uz viņa tabakas dozes.
   — Labi, — teica Hofmanis. — Lūk, es atkal jūku prātā.
   Un viņš žigli aizvēra acis.
   Bet jo ciešāk viņš tās piemiedza, jo vairāk viņš dzirdēja kluso melodijas pavadījumu un pirkstu bungošanu, pavisam skaidri, tik skaidri, ka Hofmanis beidzot saprata, ka tā tomēr bija īstenība, vai nu ar lielāku vai mazāku starpību. Tas bija viss.
   Viņš atvēra vispirms vienu, tad otru aci; mazais, melnais kungs joprojām sēdēja savā vietā.
   —            Labdien, jaunais cilvēk, — viņš teica Hofmanim, — jūs, man liekas, guļat, ņemiet vienu šņaucienu, tas aizdzīs miegu.
   Un, atvēris dozi, viņš no tās piedāvāja jaunajam cilvēkam tabaku.
   Mehāniski Hofmanis pastiepa roku, paņēma tabaku un iešņauca.
   Tūdaļ viņš juta, ka viņa prāts noskaidrojas.
   —           Ā, — viņš iesaucās, — tas esat jūs, mīļo doktor? Kā es priecājos, jūs redzot!
   —  Ja jūs esat tik priecīgs mani redzēt, kāpēc mani neuzmeklējāt?
   —   Vai tad es zināju jūsu adresi?
   —   Tas nu ir tas mazākais — to jums būtu pateikuši pirmajā kapsētā!
   —   Bet es taču nezināju jūsu vārdu.
   —            Dakteris ar miroņa galvu, pēc šā vārda mani pazīst visa pasaule. Un bez tam ir vēl kāda vieta, kur jūs mani vienmēr būtu varējis sastapt.
   —   Bet kur tad?
   —           Operā. Es esmu Operas ārsts. Jūs to labi zināt, jo esat mani tur divas reizes redzējis.
   —           Jā, Opera, — nomurmināja Hofmanis, pakratīdams galvu un dziļi nopūzdamies.
   —   Vai jūs to vairs neapmeklējat?
   —   Nē, es to vairs neapmeklēju.
   —   No tā laika, kopš Floras lomu vairs nespēlē Arsēna?
   —           Jums taisnība, un kamēr tā nebūs viņa, kas šo lomu tēlo, es Operā neieradīšos.
   —  Jūs viņu mīlat, jaunais cilvēk, jūs viņu mīlat.
   —           Es nezinu, vai tas, ar ko es slimoju, ir mīla, bet es zinu, ka ja es viņu neredzēšu, es vai nu nobeigšos, vai sajukšu prātā.
   —           Sasodīts! Tāpēc nemaz nav jāmirst vai jāsajūk prātā. Pret ārprātu ir maz līdzekļu, bet pret nāvi nav nekādu.
   —   Ko tad darīt?
   —   Vajag lūkot satikties.
   —   Kā, satikties?!
   —   Bez šaubām.
   —   Vai jums būtu kāds plāns?
   —   Var jau būt.
   —   Un kāds?
   —   Pagaidiet.
   Un mediķis, acis piemiedzis un bungādams par savu tabakas dozi, sāka pārdomāt.
   Pēc brīža, viņš atvēra tās un, turēdams pirkstus pār tabakas dozi, ierunājās:
   —   Cik atceros, jūs teicāt, ka esat gleznotājs?
   —   Jā, gleznotājs, dzejnieks un mūziķis.
   —   Pagaidām mums būtu vajadzīga tikai glezniecība.
   —   Nu un tad?
   —   Arsēna man uzdeva sameklēt viņai kādu gleznotāju.
   —   Kādam nolūkam?
   —           Tu, mīļais Dievs! Kādam nolūkam tad meklē gleznotāju? Taču lai gleznotu potretu.
   —            Arsēnas portretu! — iesaucās Hofmanis pieceldamies. — Esmu tūdaļ gatavs.
   —   Cst! Neaizmirstiet, ka es esmu cilvēks ar stāvokli.
   —           Jūs esat mans glābējs! — izsaucās Hofmanis, krizdams mazajam, melnajam kungam ap kaklu.
   —            Ak, jaunība, jaunība! — nomurmināja tas, pievienodams šiem vārdiem tādus pašus sīkus smiekliņus, kādus varbūt smietu viņa miroņgal- va, ja tā būtu bijusi dabīgā lielumā.
   —   Ejam, ejam! — steidzināja Hofmanis.
   —   Bet jums taču vajadzīga krāsu kaste, audekls un otas.
   —   Tas viss man ir. Iesim!
   —   Iesim! — noteica ārsts.
   Un abi kopā atstāja krodziņu.

   Iznākot uz ielas, Hofmanis gribēja pasaukt fiakru, bet dakteris paplaukšķināja ar savām sausajām rokām. Pie šā trokšņa, kas izklausījās līdzīgs tam, kāds varētu rasties no skeleta roku plaukšķināšanas, piebrauca melna kariete ar diviem melniem zirgiem un melnā livrejā ģērbtu kučieri.
   Kur tā bija stāvējusi? Kā tā še gadījās? Hofmanim uz to būtu bijis tikpat grūti atbildēt, kā Pelnrušķītei pateikt, no kurienes ierodas skaistā kariete, kas to aizved uz ķēniņdēla pili.
   Maza auguma grums, ne tik vien melni ģērbies, bet arī melnādains, atvēra durvis. Hofmanis ar ārstu iekāpa, apsēdās viens otram līdzās un tūdaļ kariete klusi sāka ripot uz Hofmaņa viesnīcas pusi.
   Piebraucot pie vārtiem, Hofmanis vilcinājās, jo nezināja, vai iet, vai nē; viņam šķita, ka tiklīdz tas pagriezīs muguru, kariete, zirgi un pats dakteris ar abiem saviem kalpotājiem pazudīs tikpat pēkšņi, kā tie bija pārādīju- šies. Bet kāpēc tad dakteris, zirgi, kariete un abi apkalpotāji bija uzņēmušies tādas pūles, lai nogādātu viņu no Monētu ielas krodziņa līdz Puķu krasta ielai? Šai rīcībai nevarēja būt nekāds nolūks.
   Šis vienkāršās loģikas apmierināts, Hofmanis izkāpa no karietes, iegāja viesnīcā, strauji uzkāpa pa trepēm, iesteidzās savā istabā, paķēra paleti, otas, krāsu kasti, izmeklēja prāvāku audeklu, un tādā pat steigā devās atpakaļ.
   Kariete vēl vienmēr stāvēja pie vārtiem. Otas, palete un krāsu kaste tika novietotas karietes dibenā, bet audeklu nodeva gruma ziņā.
   Tad kariete tikpat klusu un tikpat ātri aizbrauca. Pēc desmit minūtēm tā pieturēja pie glīta, neliela hoteļa durvīm Hanoveras ielā 15.
   Hofmanis ievēroja ielu un mājas numuru, lai vajadzības gadījumā varētu tur atgriezties bez daktera palīdzības.
   Vārti atvērās: dakteris še acīm redzot bija labi pazīstams, jo vārtu sargs pat neprasīja, kurp viņš iet. Hofmanis viņam sekoja ar savām otām, krāsu kasti, paleti un audeklu.
   Viņi uzkāpa pirmajā stāvā un iegāja kādā priekštelpā, kuru varēja noturēt par kāda dzejnieka vestibilu senajās Pompejās.
   Tanī laikā, kā vēl atceramies, viss grieķiskais bija modē. Arsēnas priekšistabā bija fresku gleznojumi un tā bija izgreznota ar bronzas statujām un svečturiem.
   No priekštelpas mediķis ar Hofmani iegāja salonā, kurš tāpat kā priekš­telpa bija iekārtots grieķu stilā un pārvilkts ar Sedanas audumu, kas maksāja septiņdesmit franku olektī. Tepiķis vien bija sešus tūkstošus livru vērts. Dakteris pievērsa Hofmaņa uzmanību šim tepiķim, kurā bija attēlota Arabellas kauja, kopēta no slavenās Pompeju mozaīkas.
   Hofmanis, būdams šā žilbinošā luksusa pārsteigts, nesaprata, kā var darināt šādus tepiķus, lai tos mīdītu kājām.
   No salona viņi pārgāja uz tapsēto buduāru. Pašā dibenā kādā ierāmējumā atradās zema gulta, kas līdzīga tai, uz kuras Gerēns reiz
   noguldīja Didonu, kad tā klausījās Encja piedzīvojumus. Še Arsēna bija likusi uzgaidīt.
   —      Tātad, jaunais cilvēk, jūs esat še ievests, — teica dakteris, — nu tā ir vienīgi jūsu darīšana, ka jūs uzvedaties nepiedienīgi. Pats par sevi saprotams, ja viņas mīļākais jūs še sastaps, jūs esat pazudis cilvēks.
   —      O! — iesaucās Hofmanis. — Kaut es tikai redzētu Arsēnu, kaut es…
   Vārdi izgaisa uz viņa lūpām. Strauji elpodams, ar sastingušu skatienu viņš palika stāvam, rokas uz priekšu izstiepis.
   Kādā sienā paslēptas durvis atvērās un aiz grozāmā spoguļa parādījās Arsēna — kā dieviete savā templī, kurā tā visžēlīgi parādās savam pielūdzējam.
   Arsēna bija ģērbusies kā Aspazija — visā viņas antīkajā mirdzumā, ar pērlēm matos, ar sarkanu, zelta cauraustu mantiju, ar gredzeniem uz rokām un kājām. Viņas garo, balto tuniku ap vidu saturēja pērļu josta, un līdz ar visu to savādā rota, kas likās nebija šķirama no viņas personas — tik tikko četru auklu platā samta apkakle, kura sasprausta ar drūmo dimanta agrafi.
   —      Ah, tas, pilsoni, esat jūs, kas apņēmās gleznot manu portretu? — viņa jautāja.
   —      Jā, — nomurmināja Hofmanis, — jā, madamc, un ārsta kungs ir bijis tik laipns par mani galvot.
   Hofmanis palūkojās visapkārt, it kā meklēdams atbalstu pie daktera, bet tas bija pazudis.
   —   Kas tad tas! — iesaucās Hofmanis galīgi apjucis. — Kas tad tas?
   —   Ko jūs meklējat, pilsoni? Pēc kā jūs prasāt?
   —      Madamc… es meklēju… es vaicāju pēc daktera, kurš mani še ieveda.
   —  Kāda jums vajadzība pēc viņa, ja jūs še jau esat? — jautāja Arsēna.
   —   Nē, tomēr, dakteris, kur ir dakteris?
   —       Pietiek, — nepacietīgi teica Arsēna, — nezaudējiet veltīgi laiku, viņu meklēdams! Viņam ir savas darīšanas, bet mēs ķersimies pie mūsējām.
   —   Madamc, esmu jūsu rīcībā, — drebēdams atbildēja Hofmanis.
   —   Tātad jūs esat ar mieru gleznot manu portretu?
   —      Tā tas ir, es esmu laimīgākais cilvēks pasaulē, ka esmu izredzēts šādai žēlastībai. Es baidos tikai par vienu… .
   —       Lūk, nu jūs izliekaties kautrs. Labi, ja jums neizdosies, es pamē­ģināšu kādu citu. Viņš grib manu portretu. Es redzēju, ka jūs manī skatījāties kā cilvēks, kuram vajag saglabāt manu līdzību savā atmiņā, un tāpēc es jums devu priekšroku.
   —        Pateicos, simtkārt pateicos! — iesaucās Hofmanis, kaisli vērsdamies Arsēnā. — O, jā, jā, es esmu saglabājis jūsu līdzību savā atmiņā: še, še,
   še!
   Un viņš piespieda īoku pie sirds.
   Pēkšņi viņš nobāla un sagrīļojās.
   —   Kas jums notika? — brīvi jautāja Arsēna.
   —   Nekas, — atbildēja Hofmanis, — nekas, es sākšu.
   Piespiežot roku pie krūtīm, Hofmanis bija sataustījis uz savām krūtīm Antonijas medaljonu.
   —         Sāksim, — turpināja Arsēna, — tā ir viegli pateikt. Vispirms, šis nemaz nav tas tērps, kādā viņš grib, lai es lieku sevi gleznot.
   Vārdiņš „viņš", kas bija atkārtojies jau divas reizes, iedūrās Hofmaņa sirdī kā viena no tām zelta adatām, kas saturēja modernās Aspazijas frizūru.
   —         Kā tad viņš grib, lai jūs sevi liekat gleznot? — jautāja Hofmanis ar manāmu rūgtumu.
   —   Kā Erigoni.
   —   Lieliski! Vīnstīgas matos jums ļoti labi piestāvēs.
   —         Jūs domājat? — iecirtīgi jautāja Arsēna. — Bet man šķiet, ka panteras āda ne tik nemazina manu skaistumu.
   Un viņa uzsita zvaniņam.
   Ienāca istabmeita.
   —   Eiharī, atnesiet tirzu, vīnstīgas un tīģera ādu, — teica Arsēna.
   Tad, izvilkusi divas vai trīs matadatas, kas saturēja frizūru, Arsēna
   papurināja galvu. Melnu matu plūduma kaskāde nolija tai pār pleciem, atsitās pret viņas gurniem un kā silts vilnis aizšalca līdz pat tepiķim.
   Hofmanis aizgrābts iekliedzās.
   —   Kas ir? — Arsēna jautāja.
   —         Kas ir? — iesaucās Hofmanis. — Ir tas, ka es vēl nekad neesmu redzējis tādus matus.
   —        Arī viņš grib, lai es tos parādu, un tāpēc mēs izvēlējāmies Erigonas tērpu, kurā es varu pozēt ar vaļējiem matiem.
   Šoreiz šis „viņš" un „mēs" bija Hofmaņa sirdij divkāršs dūriens.
   Pa to laiku Eiharī jaunkundze bija atnesusi tirzu un tīģera ādu.
   —   Vai tas ir viss, kas mums vajadzīgs? — jautāja Arsēna.
   —   Jā, man liekas, — nomurmināja Hofmanis.
   —   Labi, atstājiet mūs vienus un nenāciet, kamēr es nezvanīšu.
   Eiharī aizgāja, aizvērdama durvis.
   —            Tagad, pilsoni, — teica Arsēna, — palīdziet man aplikt šo stīgu. Tā ir jūsu darīšana. Lai izskatītos skaista, es pilnīgi uzticos gleznotāja fantāzijai.
   —            Un jums ir taisnība! — iesaucās Hofmanis. — Ak, Dievs! Ak, Dievs! Cik jūs būsit skaista!
   Tad, satvēris vīnogulāja zaru, viņš apvija Arsēnas galvu ar to glezno­tājiem īpato māku, kas katrai lietai piešķir vērtību un izteiksmi. Tad, viss drebēdams, viņš ar pirkstu galiem saņēma šos garos, smaržīgos matus un izvija plūstošo melnumu caur topāza graudiem, caur smaragdzaļajām lapām un nobriedušo vīnogu rubīniem. Un kā viņš to bija solījis, zem viņa dzejnieka, gleznotāja un mīlētāja rokām dejotāja kļuva tik skaista, ka, palūkojoties spogulī, viņa iekliedzās priekā un lepnumā.
   —            O, jums ir taisnība, — teica Arsēna, — jā, es esmu skaista, ļoti skaista! Bet nu turpināsim.
   —   Kā? Ko turpināsim? — jautāja Hofmanis.
   —   Nu, protams, izveidot manu bakhantes tualeti.
   Hofmanis sāka saprast.
   —   Ak, Dievs! — viņš murmināja,— ak, Dievs!
   Arsēna smaidīdama sāka noņemt savu purpura mantiju, kamēr beidzot tā turējās tikai vienā adatā, kuru tā velti pūlējās aizsniegt.
   —            Palīdziet taču man! — viņa nepacietīgi teica, — vai man vajadzēs pasaukt Eiharī?
   —            Nē, nē, — iekaisa Hofmanis un, piesteidzies pie Arsēnas, viņš izvilka nepaklausīgo adatu. Mantija noslīdēja pie daiļās grieķietes kājām.
   —   Tas nu ir veikts, — noteica jaunais cilvēks, atviegloti uzelpodams.
   —             Vai jūs domājat, ka tīģera āda piestāv šim garajam muslīna tērpam? — vaicāja Arsēna. — Man lielas, ka ne, „viņš" pirmām kārtām grib redzēt īstu bakhanti, ne tādu, kā var redzēt teātrī, bet tādu, kādas tās ir redzamas Karačo un Delalbana gleznās.
   —            Bet Karačo un Delalbana gleznās bakhantes ir pilnīgi kailas! — iesaucās Hofmanis.
   —           Tā ir, un tādu „viņš" mani grib! Kas attiecas uz tīģera ādu, to jūs varat drapēt, kā vien jums tīk, tā ir jūsu darīšana.
   Pie šiem vārdiem viņa atraisīja savu jostu un attaisīja savu kakla saktu. Tad tērps noslīdēja gar viņas skaisto ķermeni un, atsegdams to pilnīgi kailu, nokrita viņai pie kājām.
   —           O! — iesaucās Hofmanis, nokrizdams uz ceļiem, — tā nav mirstīgs cilvēks, tā ir dieviete!
   Arsēna paspēra ar kāju mantiju un tērpu.
   Tad, paņēmusi tīģera ādu, teica:
   —            Redzēsim, ko mēs ar to varam izdarīt. Bet palīdziet taču man, pilsoni, es neesmu radusi viena apģērbties!
   Un naivā dejotāja to sauca par ģērbšanos.
   Aizgrābts un apžilbināts, Hofmanis grīļodamies paņēma tīģera ādu, piestiprināja ķetnu zelta nagus uz bakhantes pleca, nosēdināja vai, pareizāk sakot, noguldīja to uz gultas ar sarkano kašmira segu; un ja elpas vilcieni nebūtu likuši tās krūtīm cilāties, ja lūpas nebūtu pa pusei pavērušās smaidā, tā pilnīgi būtu līdzinājusies Parosas marmorā cirstai statujai.
   —            Vai es tagad labi izskatos? — jautāja viņa un, pielikusi roku pie galvas, satvēra vīna ķekaru, piespiezdama to pie lūpām.
   —           Jā, skaista, skaista, skaista! — murmināja Hofmanis. Šinī brīdī mīla uzvarēja mākslu, viņš nokrita uz ceļiem, tad ar kustību, kas bija ātra kā domas, viņš satvēra tās roku un apklāja to ar skūpstiem.
   Vairāk izbrīnējusies nekā sadusmota, Arsēna atvilka roku.
   —   Ko jūs darāt? — viņš vaicāja jaunajam cilvēkam.
   Jautājums tika izteikts tik mierīgā, ledainā balsī, ka Hofmanis atlēca atpakaļ un piespieda abas rokas pie pieres.
   —  Nekā, nekā, —. viņš murmināja, — piedodiet, ak, es zaudēšu prātu!
   —   Tā liekas gan, — viņa piebilda.
   —   Kāpēc? Kāpēc jūs man likāt še ierasties? Sakiet, sakiet!
   —   Tikai tādēļ, lai jūs mani gleznotu, ne jau nu cita iemesla dēļ.
   —           Labi, jums taisnība, — teica Hofmanis, — lai jūs gleznotu, ne kāda cita iemesla dēļ.
   Un visiem dvēseles spēkiem apspiedis savu gribu, Hofmanis novietoja audeklu uz molberta, paņēma paleti un otas un sāka skičēt aizraujošo skatu, kas bija viņa acu priekšā.
   Bet mākslinieks bija pārvērtējis savus spēkus: kad viņš redzēja apburošo modeli ne tik vien viņa kvēlā īstenībā, bet vēl simtkārtīgi atstarotu buduāra spoguļos; kad vienas Erigonas vietā viņš atradās starp desmit bakhantēm, kad viņš redzēja katru spoguli atstarojam šo mulsinošo smaidu, šo krūšu viļņošanu, kad tās līdz pusei atsegtas cilājās zem tīģera ķetnu zelta nagiem, tad viņš sajuta, ka no viņa ir prasīts vairāk, nekā ir cilvēka spēkos un, nometis paleti un otas, viņš metās pie skaistās bakhantes un pieplaka viņas plecam ar kaislu skūpstu, kurā bija tikpat daudz izmisuma, cik mīlas.
   Bet šinī mirklī atsprāga vaļā durvis, pa kurām iesteidzās nimfa Eiharī, saukdama:
   —   Viņš! Viņš! Viņš!
   Tanī pašā mirklī, pirms Hofmanis vēl paguva atjēgties, viņš abu sieviešu grūsts, atradās ārpus buduāra, kura durvis aiz tās aizcirtās; šoreiz patiesi bez prāta aiz dusmām un mīlas, viņš grīļodamies izgāja cauri salonam, ne nokāpa, bet noslīdēja pa trepēm, un pats neapjēgdams, kā tur bija nokļuvis, atradās uz ielas, atstādams buduārā savas otas, krāsu kasti un paleti, kas vēl nebija nekas, bet viņš tur bija atstājis savu cepuri un te nu varēja iznākt daudz kas.

   Hofmaņa stāvoklis bija jo briesmīgāks tāpēc, ka viņa ciešanām vēl pievienojās pazemojuma kauns. Tagad viņam bija skaidrs, ka viņš nebija ticis aicināts pie Arsēnas kā cilvēks, kuru tā bija ievērojusi Operas orķestra ložā, bet tīri vienkārši kā gleznotājs, kā portretu mašīna, kā spogulis, kurš atspoguļo katru viņa priekšā esošu ķermeni. Ar to arī bija izskaidrojama Arsēnas bezbēdība, kad tā viņa acu priekšā ļāva krist vienam apģērba gabalam pēc otra, tāpēc arī tā izbrīna, kad viņš noskūpstīja tai roku; tāpēc arī tas sašutums, kad viņš, atstādams tai uz pleca skūpsta sārtās pēdas, bija atzinies, ka viņu mīl.
   Un patiesi, vai tas no viņa puses nebija neprāts, kad viņš, vienkāršs vācu students, kurš bija ieradies Parīzē ar trim vai četriem simtiem dālderu, kuru nepietiktu, lai samaksātu par tepiķi viņas priekšistabā, iedomājās cerēt, cerēt uz populāro dejotāju, meiteni, kuru pielūdz izšķērdīgais un kaislīgais Dantons! Tā nebija vairs mūzika, kas vald2ināja šo sievieti, tā bija vienīgi zelta skaņa. Viņās mīļākais nebija tas, kurš to visvairāk mīlēja, bet gan tas, kurš tai vairāk spēja maksāt. Būtu Hofmanim vairāk naudas — kā Dantonam, tas būtu Dantons, ko izliek aiz durvīm, kad Hofmanis ierodas.
   Apsvērdams to, kas vairs nekādi nebija apšaubāms, tas ir, ka izliktais nebija vis Dantons, bet viņš, Hofmanis atgritzās savā istabiņā pazemīgāks un skumjāks kā jebkad.
   Kamēr viņš nebija saticies ar Arsēnu, Hofmanis vēl cerēja, bet tagad, kad viņš redzēja tās vaļību pret viņu kā pret vīrieti, greznību, kurā viņš bija atradis dzīvojam skaisto dejotāju un kura bija ne tik vien viņas fiziskās, bet arī ētiskās dzīves saturs. Viss tas atņēma jaunajam cilvēkam katru cerību Arsēnu iegūt, izņemot varbūt vienīgi brīnumu, ja Hofmaņa rokās pēkšņi kristu milzīga, nedzirdēta naudas summa.
   Viņš atgriezās mājās galīgi nomākts; savādās jūtas, kas viņu saistīja pie Arsēnas, tīri fiziskas pievilcības jūtas, kurās sirds nespēlēja nekādu lomu, līdz šim bija izpaudušās viņā kā vēlēšanās, kā uzbudinājums un drudzis.
   Bet tagad šī vēlēšanās un uzbudinājums bija pārvērties dziļā nomāktībā.
   Hofmanim atlika vēl tikai viena cerība: uzmeklēt melno dakteri un paprasīt tam padomu, ko viņam iesākt, kaut gan šinī cilvēkā bija kaut kas savāds, fantastisks, pārdabīgs, tā kā, satiekoties ar to, Hofmanim likās, ka viņš pats aiziet no reālās dzīves un iegrimst kādā sapnī, kur tam neseko ne viņa griba, ne viņa brīvā doma un kur viņš kļūst par rotaļlietiņu kādai pasaulei, kas eksistē tikai viņam.
   Tāpēc, lūk, nākamajā dienā, ierastajā stundā viņš atgriezās Monētas ielas krodziņā. Bet velti viņš tinās tabakas dūmu mutulī, caur šiem dūmiem viņam vairs nerādījās neviena seja, kas līdzinātos daktera sejai; velti viņš aizvēra acis, jo kad viņš tās atkal atvēra, neviens nesēdēja tam pretī uz taburetes, ko tas jau iepriekš bija nolicis pie galda.
   Tā pagāja astoņas dienas.
   Astotajā dienā Hofmanis nepacietībā atstāja krodziņu stundu agrāk nekā parasts, tas ir, pulkstens četros pēc pusdienas, tad, savā nodabā iedams pa Sentžermēna un Luvras ielām, nonāca Sentonorē ielā.
   Tikko iznācis uz šīs ielas, viņš pamanīja lielu ļaužu drūzmu, kas, nākdama no Bezvainīgo kapsētas puses, devās Palērojāla virzienā. Viņš atcerējās skatu, ko bija redzējis otrā dienā pēc ierašanās Parīzē, un pazina to pašu troksni un rūkoņu, kādu bija dzirdējis Dibarī nāves soda dienā. Un patiesi tās bija Parīzes cietuma šaretes, kas pilnas ar notiesāta­jiem devās uz Revolūcijas laukumu.
   Mēs jau zinām, kādas bailes Hofmanim iedvesa šis skats; tāpēc, kad šaretes strauji tuvojās, viņš metās kādā kafejnīcā, aiztaisīja acis un aizbāza ausis, jo sirds dziļumos viņš vēl dzirdēja Dibarī kliedzienus. Pēc tam, kad šķita, ka šaretes jau ir garām, viņš pagriezās un, sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīja nokāpjam no krēsla savu draugu Cakariju Verneru, kurš bija pakāpies, lai varētu labāk redzēt.
   —    Verner, — iesaucās Hofmams, steigdamies pie jaunā cilvēka, — Verneri
   —   Skaties, — noteica dzejnieks. — Kur tu biji?
   —    Tur, tur, bet ar pirkstiem ausīs, lai nedzirdētu šo nelaimīgo kliedzienus, un ar aizvērtām acīm, lai tos neredzētu.
   —           Patiesību sakot, draugs, tu dari aplam, — teica Verners, — tu taču esi gleznotājs. Tas, ko tu nule varēji redzēt, būtu tev noderējis kā sižets lieliskai gleznai. Redzi, trešajā šaretē stāvēja kāda sieviete, es tev saku — lieliska! Kakls, pleci, mati! Protams, pakausī apgriezti, bet priekšā tie viļņojās līdz pat zemei.
   —     Klausies, — atbildēja Hofmanis, — šajā ziņā es esmu redzējis vislabāko, ko vien var redzēt, es esmu redzējis Dibarī un man vairs nevajag redzēt citas. Ja es kādreiz ķertos pie gleznas, tad, tici man, ar šo oriģinālu man pietiktu; bet, vispirms, es nemaz vairs nedomāju gleznot.
   —   Kāpēc? — jautāja Verners.
   —   Man ir bail no glezniecības.
   —   Vēl kāda vilšanās.
   —   Mīļo Verner, ja es palikšu Parīzē, es zaudēšu prātu.
   —   Mīļo Hofmani, tas ar tevi var notikt visur, tiklab Parīzē, kā arī citur kur, bet, pagaidām, saki man, kas tev atkal noticis?
   —   O, mīļo Verner, es esmu iemīlējies!
   —   Antonija, par viņu jau es zinu, tu man pats to teici.
   —   Nē, ne Antonija, — atbildēja Hofmanis nodrebēdams. — Antonija, tas ir pavisam kas cits, viņu es mīlu.
   —   Velns lai parauj! Atšķirība ļoti maza, bet nu pastāsti! Hallo, pilsoni oficiant, krūzi alus!
   Abi jaunekļi apsēdās pie galda kafejnīcas attālākajā stūrī un piebāza savas pīpes.
   Tur Hofmanis izstāstīja Verneram visu, ko viņš bija piedzīvojis, sākot ar to vakaru Operā, kad viņš bija redzējis Arsēnu dejojam, un beidzot ar to, kad abas sievietes izgrūda viņu no buduāra.
   —   Nu, un tad? — vaicāja Verners.
   —    Nu, un tad? — atvaicāja Hofmanis, izbrīnējies, ka viņa draugs nemaz nejūtas nomākts.
   —    Es prasu, — turpināja Verners, — par ko tad še vajadzētu izsamist?
   —    Par to, mans mīļais, ka tagad, kad es zinu, ka šī sieviete ir iegūstama tikai par zelta cenu, es esmu pazaudējis visas cerības.
   —   Bet kāpēc īsti tu esi pazaudējis visas cerības?
   —    Tāpēc, ka man nekad nebūs pieci simti luidoru, ko nomest viņai pie kājām.
   —    Un kāpēc tev to nekad nebūs? Man, man pašam ir bijuši pieci simti, tūkstotis, divi tūkstoši luidoru.
   —   Tu, mīļais Dievs! Bet kur tad lai es tos ņemu?
   —   Nu, tanī pašā Eldorado, par kuru jau tev esmu teicis — spēlē.
   —    Spēlē! — iesaucās Hofmanis, — bet tu taču labi zini, ka es Antonijai esmu zvērējis nespēlēt.
   —   Nu, — pasmējās Verners, — tu viņai tāpat zvērēji būt uzticīgs.
   Hofmanis dziļi nopūtās un piespieda medaljonu pie sirds.
   —    Spēlē, draudziņ! - turpināja Verners. - Ak, kas tas par spēļu namu! Nevis tāds kā Manheimas vai Hamburgas spēļu klubi, kur apgrozās daži tūkstoši franku. Miljons, draudziņ, miljons! Zelta kalni! Man liekas tur ir patvērušās visas Francijas monētas; tur nav šo nederīgo papīru, šo krītošo asignāciju, kas zaudē trīs ceturtdaļas no savas vērtības… Tur ir luidori, skaisti luidori. Vai gribi redzēt?
   Verners izvilka no kabatas un parādīja Hofmanim pilnu sauju ar luidoriem, kuru mirdzums caur acu spoguli atspīdēja līdz pat Vernera smadzenēm.
   —     O, nē, nē, nekad! — iesaucās Hofmanis, atcerēdamies vecā virsnieka pareģojumu un Antonijas lūgumu, — nekad es nespēlēšu.
   —    Tas ir aplam, ar tik laimīgu roku, kāda tev ir spēlē, tu paņemtu visu banku.
   —   Ak, Antonija, Antonija!
   —    Klausies, mīļais draugs, kas tad ies to teikt Antonijai, ka tu esi spēlējis un laimējis miljonu? Kas viņai teiks, ka tev ar divdesmit pieciem tūkstošiem livru kabatā ir ienācis prātā lakstoties ap daiļo dejotāju? Tici man, atgriezies vien Manheimā ar deviņi simti sešdesmit pieciem tūkstošiem livru, un Antonija tev nemaz neprasīs kur ir pārējā nauda, tāpat kā viņa neprasītu, kur tu esi iztērējis savus divdesmit piecus tūkstošus livru.
   To teicis Verners piecēlās.
   —   Kurp tu iesi? — jautāja Hofmanis.
   —    Es eju pie savas mīļākās, kādas Franču Komēdijas aktrises, kura man dāvā savu labvēlību un kurai es dāvāju pusi no maniem ienākumiem. Es esmu dzejnieks un griežos pie literāra teātra, tu esi mūziķis un rodi savu izvēli starp dziedātājām un dejotājām. Labu veiksmi, spēlē, mīļais draugs, manus padevīgākos sveicienus Arsēnas jaunkundzei, un neaizmirsti spēļu nama numuru, tas ir 113. Sveiki!
   —   Ah, — nomurmināja Hofmanis, — tu man to jau reiz teici, un es to neesmu aizmirsis.
   Un viņš ļāva savam draugam aiziet, nemaz neiedomādamies uzprasīt viņa adresi, tāpat kā viņš to bija aizmirsis darīt pirmās satikšanās reizē.
   Neskatoties uz Vernera aiziešanu, Hofmanis tomēr nepalika viens. Katrs vārds bija, tā sakot, kļuvis redzams un taustāms; tie žilbināja viņa acis un čukstēja ausīs.
   Un patiesi, kur gan citur Hofmanis būtu varējis smelties bagātības, ja ne pie paša zelta avota? Vai līdz ar to nebija atrasta vienīgā iespēja izpildīt neiespējamo vēlēšanos? Vai Verneram nebija taisnība? Vai Hofmanis jau pa pusei nebija lauzis savu zvērastu? Ko tagad vairs nozīmēja ievērot otru pusi?
   Bez tam vēl Verners bija teicis, ka viņš var laimēt ne tik vien divdesmit piecus, bet gan piecdesmit, simt tūkstošus livru; laukiem, mežiem, jūrai ir savs saskatāms apvārsnis, bet zaļā galda apvāršņiem nav robežu.
   Spēļu kaislība ir kā pats sātans: tā uznes spēlētāju zemeslodes visaugstākā kalna virsotnē, lai no turienes tam parādītu visas pasaules valstības. Un tad, kāda laime, kāda līksme, kāds lepnums, kad Hofmanis ieies tanī pašā buduārā, no kura viņu bija padzinuši!
   Ar kādu bezgalīgu nicināšanu viņš satrieks šo sievieti un viņas briesmīgo mīļāko, kad par atbildi uz jautājumu: „Ko jūs še vēlaties?" viņš, jaunais Jupiters, liks nolīt zelta lietum pār šo jauno Danaju!
   Un tas viss vairs nebija viņa apziņas skatīta halucinācija vai iztēles sapņojums, nē, tas viss bija īstenība, iespējamība. Izredzes laimēt bija tikpat lielas, kā izredzes zaudēt, tomēr izredzes laimēt bija lielākas, jo, kā jau zināms, Hofmanim spēlē bija laime.
   Ak, šis numurs, šis 113. numurs! Tas ar saviem kvēlošajiem cipariem aicināja Hofmani kā elles bāka, rādīdams tam ceļu uz bezdibeni, kura dziļumos, gulēdams savā zelta gultā, kauc reibums.
   Vairāk nekā stundu Hofmanis cīnījās ar šo visdedzīgāko no kaislībām. Bet tad, juzdams, ka viņam vairs nav spēka pretoties, tas uzmeta uz galda piecpadsmit sū gabalu, neprasīdams atlikumu, tad, bez apstājas skriedams, sasniedza Puķu krasta ielu, uzkāpa savā dzīvoklī, paņēma vēl atlikušos trīssimts dālderus un, ne mirkli neapdomādamies, ielēca karietē, uzsaukdams:
   -Uz PaJe-EgaJitel

   Palērojāls, ko tanī laikā sauca par Pale-Egalitc un kas vēlāk tika pārdēvēts par Pale-National, jo pie mums revolucionāru pirmais darbs bija pārdēvēt visus laukumus un ielas, bet tie arī neskuma, ja vēlāk to agrākie nosaukumi tika restaurēti, šis Palērojāls, kā mēs to sauksim, jo ar šo vārdu tas mums ir vairāk pazīstams, tanī laikā bija pavisam kas cits nekā tagad; bet arī toreiz tam netrūka krāsainības un savdabības, sevišķi vakaros un ap to stundu, kad Hofmanis tur nonāca.
   Palērojāla novietojums daudz neatšķīrās no tā, ko mēs redzam tagad, izņemot tikai to, ka tagadējās Orleānas galerijas vietā bija divkārša koka galerija, kas vēlāk tika nojaukta, lai tur ierīkotu ar sešām dorisku kolonnu rindām greznotu promenādes vietu. Tagadējo liepu vietā dārzā bija kastaņas, un tur, kur tagad atrodas baseins, bija cirks, plaša celtne ar līstīšu pinumu. Ap celtni bija puķu dobes un jumtu greznoja puķes un zaļumu vītnes.
   Tikai nedomājiet, ka šis cirks bija kaut kas līdzīgs tām izrādēm, kurām esam devuši šo nosaukumu. Nē, tie akrobāti, kas sacentās šinī Pale-Egalite cirkū bija pavisam citas sugas, nekā angļu akrobāts monsieur Praiss, kurš pirms dažiem gadiem tā prata saistīt franču publiku un bija radījis tādus tipus, kā, piemēram, Mazirī un Oriolu.
   Toreiz cirku bija pārņēmuši savā rīcībā Patiesības draugu organizācija, kas tur vakaros noturēja savas sapulces, kurās varēja piedalīties katrs, kas bija žurnāla „Bušdefer" abonents. Uzrādot rīta izdevuma numuru, vakarā varēja iekļūt šinī prieka vietā, kur varēja dzirdēt diskutējam savienības biedrus, kas bija apvienojušies ar to teicamo nolūku atbalstīt valdības un pavalstniekus, labot likumus un pa visu pasauli sameklēt katru patiesības draugu, lai kādas valsts, kādas krāsas un kādu ieskatu cilvēks tas arī nebūtu; kad patiesība bija atrasta, ar to iepazīstināja sabiedrību.
   Kā redzat, Francijā vienmēr ir bijuši ļaudis, kas pārliecināti, ka tikai viņi var apgaismot masas un ka viss pārējais cilvēku vairums ir tikai tumši ļautiņi.
   Kur gan vējš ir aiznesis visu šo ļaužu uzpūtību, vārdus un idejas?
   Tomēr kopīgajā Pale-Egalite troksnī cirks toreiz taisīja arī savu rīboņu un spēlēja līdzi savu vijoli vispārējā koncertā, kas vakaros notika šinī dārzā.
   Jāteic, ka šinī nabadzības, izraidīšanas terora un proskripciju laikā Palērojāls bija kļuvis par vietu, kur ik dienu cīņās un kaislībās iežņaugtā dzīve ieradās naktīs, lai atdotos sapņiem un piespiestu sevi aizmirst to patiesību, kuru meklēja Sociālās Savienības biedri un cirka akcionāri. Kad visi Parīzes kvartāli bija tumši un tukši, kad šaubīgas patruļas, kuras veidoja šīsdienas cietumsargi un rītdienas bendes, ložņāja apkārt kā plēsīgi zvēri, meklēdami pēc laupījuma; kad ap kāda notiesāta tēva vai emigrējoša drauga pavardu atlikušie čukstēdami izteica savas bēdas un bažas, tad Palērojāls staroja kā ļaunuma dievs.
   Tas iededzināja visas savas simt astoņdesmit arkādes, tas izstādīja savas rotaslietas juvelieru skatlogos, pāri visai nabadzībai svieda populāro karmanjolu jūklī savas paklīdušās meitas, kas mirdzēja briljantos, sarkanos un melnos audumos un bija ģērbušās, cik tas vispār bija nepieciešams, lai skaitītos par apģērbtām zīdā un samtā un, pastaigādamās alejās un galerijās, lepojās ar savu spīdošo nekaunību. Viss šis prostitūcijas luksus bija pēdējā ironija pagātnei, pēdējā nievā monarhijai.
   Parādīt šos radījumus karaliskos tērpos, bija tikpat kā pēc asinīm iesviest dubļu šalti sejā visam šim grezno dāmu žilbinošajam galmam, kura karaliene bija Marija Antuanete un kuru revolūcijas auka bija aiznesusi no Trianona uz giljotīnu — kā piedzērušu cilvēku, kas streipuļodams velk pa ielas dubļiem savas līgavas balto tērpu.
   Greznība tagad bija atstāta viszemāk grimušajām meitām, bet tikumam vajadzēja staigāt skrandās.
   Šī bija viena no Sociālās Savienības atrastajām patiesībām.
   Un tomēr šī tauta, kas pasaulei deva tik spēcīgu triecienu, šī Parīzes tauta, pie kuras, par nelaimi, apdomība nāk tikai pēc entuziasma, ar ko arī izskaidrojams tas, ka tai pietiek auksasinības tikai tādēļ, lai atcerētos izdarītās muļķības. Šī nabaga puskailā tauta tomēr nevarēja īsti izprast šo filozofisko antitēzi, un tāpēc tā nevis ar nicināšanu, bet gan skaudībā grūstīja ar elkoņiem šīs patrepju karalienes, šīs pretīgās netikuma majestātes.
   Ja kāds, kura jutekļi no visa redzētā bija satraukti, kad acis kvēloja un viņš gribēja pielikt roku šim ķermenim, kas piederēja visai pasaulei, tad viņam prasīja zeltu, un ja viņam tā nebija, viņš tika atgrūzts vispazemojošākā kārtā. Tā, lūk, pie visa kā atdūrās lielais vienaldzības princips, uz kuru pasmiedamās uzspļāva Palērojāla prostitūtas.
   Tanīs dienās morāliskais pārkairinājums bija tik liels, ka bez šīm savādajām pretešķībām īstenība nevarēja iztikt. Tā vairs nebija deja uz vulkāna, tā bija deja pašā vulkāna krāterī, un pie sēra tvaikiem un lāvas pieradušās plaušas vairs nevarēja samierināties ar pagātnes vieglajām smaržām.
   Tāpēc, lūk, Palērojāls greznojās katru vakaru, visu apgaismodams ar ugunīgu vaiņagu. Akmenī tērpies savedējs kauca, pacēlies pāri lielajai, drūmajai pilsētai:
   „Ir jau nakts, nāciet! Manī ir viss: laime, mīla, sievietes glāsti! Es pārdodu visu, slepkavības un pašslepkavības. Jūs, kas neesat ēduši kopš vakardienas, jūs, kas ciešat, jūs, kas raudat, nāciet pie manis! Jūs redzēsit, cik mēs esam bagāti, jūs redzēsit, kā mēs protam smieties. Ja jums ir pārdodama sirdsapziņa vai kāda meitene, nāciet šurp: zelts apžilbinās jūsu
   acis, nekautrīgā valoda apdullinās jūsu ausis, jūs bridīsit līdz ceļiem netikumos un korupcijā. Nāciet šurp jau šovakar, jo rit jūs varbūt jau būsit miruši!"
   Šī, lūk, bija tā lielā patiesība: vajadzēja dzīvot tā, kā toreiz bija parasts mirt — ātri.
   Un ļaudis nāca.
   Visvairāk apmeklētā vieta bija tā, kur tika spēlēts, un tas bija tur, kur kādu varēja izģērbt vai arī tikt izģērbtam līdz kreklam. No visiem šiem spulgajiem gaismas avotiem Nr. 113 bija tas, kura sarkanā laterna savu gaismu šķieda vistālāk, tā bija milzīga acs, ar kuru blenza piedzērušais ciklops, kas saucās Palērojāls.
   Ja ellei ir savs numurs, tad tas droši vien ir 113. numurs.
   O, tur viss bija paredzēts.
   Apakšā bija restorāns, pirmajā stāvā spēļu galds: ēkas krūtīs atradās sirds, tas bija gluži dabīgi; otrā stāvā bija vieta, kur patērēt spēkus, ar kuriem ķermenis bija apgādājies apakšā, un naudu, ko ķeša bija laimējusi pirmajā stāvā.
   Es atkārtoju, viss bija paredzēts, lai nauda šo namu neatstātu.
   Un šis nams bija tas, kurp skrēja Hofmanis, Antonijas maigais līga­vainis.
   Tiklīdz viņš bija izlēcis no karietes un iegājis Palērojāla galerijā, to tūdaļ ielenca šīs vietas priesterienes, par ko viņam bija jāpateicas savam ārzemnieka apģērbam, kas arī mūsdienās iedveš vairāk uzticības nekā nacionālais tērps.
   Neviens tā nenicina kādu zemi, kā viņa pati sevi.
   —            Kur ir 113. numurs? — jautāja Hofmanis meitenei, kas viņu bija satvērusi aiz rokas.
   —           Tur, kurp tu ej, — nicīgi atbildēja šī Aspazija. — Nu, labi, mans mazais, tas ir tur, kur tā sarkanā laterna. Bet papūlies saglabāt divus luidorus un atceries 115. numuru!
   Hofmanis ienira norādītā alejā kā romiešu jauneklis bezdibenī un pēc mirkļa jau atradās spēļu zālē.
   Troksnis tur bija tāds kā tirgū.
   Un ir taisnība, ka še daudz kas tika pārdots. Zāles mirdzēja zeltā, ziedos un lustru zaigā, un sievietes bija vēl skaistākas, greznākas un vēl dziļāk dekoltētas nekā tās, kas uzturējās lejā.
   Troksnis, kas pārspēja visus citus, bija zelta šķindēšana, un tā bija šīs netīrās sirds puksts.
   Ap lielu, zaļu galdu sēdēja spēlētāji, kam visiem bija vienāds nolūks, bet dažādas sejas.
   Tur bija gan jauni, gan veci, gan ari tādi, kuru elkoņi bija nodiluši uz šā galda. Tur bija cilvēki, kas vakar, šodien, pat šinī vakarā bija pazaudējuši savu tēvu, un tomēr visas viņu domas bija saistītas pie riņķojošā rata. Spēlētājam eksistē tikai vienas vienīgas jūtas — vēlēšanās. Un šīs jūtas aug un dzīvo uz visu citu jūtu rēķina. Monsieur Deba- sompjērs, kuram tanī brīdī, kad viņš pašreiz sāka deju ar Mariju Mediči, teica:
   —  Jūsu māte mirst.
   Un viņš atbildēja:
   —   Mana māte tikai tad mirs, kad es būšu beidzis deju.
   Šis Debasompjērs salīdzinājumā ar šiem spēlmaņiem bija vēl saucams par dievbijīgu dēlu. Šāds spēlētājs, kam tā kaut ko pateiktu, neatbildētu pat ar šiem marķīza vārdiem: vispirms jau tāpēc, ka tas būtu veltīgi pazaudēts laiks un, otrkārt, tāpēc, ka spēlētājam, kad viņš spēlē, nav vairs sirds un prāta jau ne tik.
   Kad viņš nespēlē, ar viņu ir tas pats, jo tad viņš domā par spēli.
   Spēlētājam ir visi viņa kaislības labie tikumi: viņš ir atturīgs, pacietīgs un nepagurstošs spēlētājs, kurš, ja spētu ielikt visu to neticamo enerģiju, ko viņš patērē spēlē, kādā cildenā dziņā vai kādā cēla mērķa realizēšanā, drīz vien kļūtu viens no ievērojamākajiem cilvēkiem pasulē.
   Cēzaram, Hanibālam un Napoleonam pat viņu vislielāko nodomu īstenošanās laikā nekad nav bijis tā spēka, kāds ir vistumšākajam spēlētājam.
   Godkāre, mīla, jūtas, sirds, prāts, dzirde, oža, tauste, ar vārdu sakot, visi cilvēka jutekļi ir koncentrēti tikai uz vienu vārdu, uz vienu mērķi — spēlēt.
   Un nedomājiet, ka spēlētājs spēlē, lai laimētu, viņš ar to gan iesāk, bet turpmāk spēlē, lai spēlētu; lai redzētu kārtis, lai darbotos ar zeltu un lai izjustu to savādo uztraukumu, ar kuru nevar līdzināties nekāda cita dvēseles emocija, uztraukumu, kas liek laimestiem un arī zaudējumiem, šiem diviem poliem, kur spēlētājs vēja ātrumā pāriet no viena uz otru un no kuriem pirmais dedzina kā uguns, bet otrs saldē kā ledus; kas liek, kā mēs teicām, sirdij viņa krūtīs lēkāt aiz īstenības vai vēlēšanās kā zirgam no piešu dūriena, un uzsūc kā sūklis visus dvēseles spēkus, nomāc tos, aiztur, bet kad spēle pabeigta, pēkšņi izkaisa tos visapkārt, lai atkal satvertu ar vēl lielāku sparu.
   Bet spēles kaislību padara stiprāku par visām citām, tas, ka nekad nepiepildāma tā arī nekad nepagurst, tā ir mīļākā, kas vienmēr sola un nekad neatdodas. Viņa nogalina, bet nenokausē.
   Spēles kaislība ir vīriešu histērija. Spēlētājam viss ir miris: ģimene, draugi, tēvija. Viņa redzesloks ir kārtis un spēļu bumbiņa. Viņa tēvija ir krēsls, kur viņš apsēžas, un zaļā vadmala, uz kuras tas atbalsta rokas. Lai viņu notiesā kā svēto Laurenciju gulties uz kvēlošām restēm, bet lai tik viņam ļauj spēlēt, un es deru, ka viņš nejutīs uguni un pat neapgriezīsies.
   Spēlētājs ir kluss. Vārdiem viņam nav nekādas nozīmes. Viņš spēlē, viņš laimē, viņš zaudē; tas vairs nav cilvēks, tā ir mašīna. Kāpēc viņam vēl runāt?
   Troks iis, kāds valdīja zālēs, nenāca vis no spēlētājiem, bet no krupjē, kas, savākdami zeltu, caur degunu kliedza skanošā balsī.
   —   Spēlējiet līdzi!
   Šinī brīdī Hofmanis vairs nebija tikai skatītājs, kaislība jau bija viņu pavisam aizrāvusi, bet pretējā gadījumā tas būtu varējis atzīmēt veselu virkni interesantu novērojumu.
   Hofmanis žigli iespraucās starp spēlētājiem un piespiedās pie zaļā galda. Viņš atradās starp kādu kājās stāvošu, vamzi ģērbtu cilvēku un sirmgalvi, kurš, krēslā sēdēdams, ar zīmuli uz papīra veica savus aprēķinus.
   Šis sirmgalvis, kas visu mūžu bija meklējis laimes numuru, izlietoja savas pēdējās mūža dienas, lai to laistu darbā un redzētu izputam savu pēdējo krājumu. Laimes numurs ir tikpat netverams kā dvēsele.
   Starp sēdošo un stāvošo vīriešu galvām jaucās arī sieviešu galvas, kad skaistules, atspiedušās uz viņu pleciem, rakņājās par viņu zeltu un ar nesalīdzināmu veiklību, pašas līdzi nespēlēdamas, atrada līdzekļus, kā nopelnīt tikpat labi uz vienu laimes, kā uz otru nelaimes.
   Redzot šos kausus pilnus ar zeltu, šīs sudraba piramīdas, grūti bija iedomāties, ka vispārīgais trūkums bija tik liels un zelts tik dārgs.
   Cilvēks, kurš bija ģērbies vamzī, uzmeta sauju papīru uz kādu numuru.
   —   Piecdesmit livru, — viņš pieteica spēli.
   —            Kas tas ir? — jautāja krupjē, pievilkdams šos papīrus ar savu lāpstiņu un saņemdams tos pirkstu galos.
   —   Tās ir asignācijas, — cilvēks atbildēja.
   —   Un jums nav citas naudas, kā šī? — noprasīja krupjē.
   —   Nē, pilsoni.
   —   Tad. dodiet vietu citiem!
   —   Kāpēc?
   —   Tāpēc, ka šo te mēs neņemam.
   —   Bet tā taču ir valdības izdotā nauda.
   —   Jo labāk valdībai, ja viņa to var izlietot! Mēs to negribam.
   —             Nu, skat, — teica cilvēks, paņemdams savas asignācijas, — lūk, jocīga nauda, kas neder pat lai to paspēlētu.
   Un, vīstīdams saujā asignācijas, viņš aizgāja.
   —   Turpiniet spēli! — sauca krupjē.
   Mēs zinām, ka Hofmanis bija spēlētājs, bet šoreiz viņš nebija nācis spēlēt spēles dēļ; šoreiz tā bija nauda, kuras dēļ viņš bija ieradies.
   Drudzis, kas viņu kratīja, lika tā dvēselei virt viņa miesā kā ūdenim traukā.
   —   Simts dālderu uz 26! — viņš sauca.
   Krupjē apskatīja vācu monētas tāpat, kā viņš bija aplūkojis asignācijas.
   —            Ejiet, izmainiet, — viņš teica Hofmanim, — mēs ņemam tikai franču naudu.
   Hofmanis kā prātā jucis noskrēja pa kāpnēm, iegāja pie kāda mainītāja, kurš trāpījās vācietis, un izmanīja savus trīssimt dālderus pret zeltu, tas ir, pret četrdesmit luidoriem.
   Pa šo laiku rulete jau bija apgriezušies trīs reizes.
   —            Piecpadsmit luidoru uz 26! — sauca viņš, traukdamies pie galda un ar visu spēlētāju neticamo māņticību turēdamies pie numura, kuru tam bija pačukstējis gadījums, un tāpēc, ka uz šo numuru bija gribējis spēlēt cilvēks ar asignācijām.
   Rulete griezās.
   Hofmaņa kaimiņš sagrāba divas riekšavas zelta un iemeta savā cepurē, kuru tas turēja starp ceļgaliem, bet krupjē pievāca Hofmaņa piecpadsmit luidorus kopā līdz ar citiem.
   Iznācis bija sešpadsmitais numurs. Hofmanis juta, ka viņa pieri pārklāj sviedri — kā tērauda stiepuļu pinums.
   —            Piecpadsmit luidoru uz 26, — viņš atkārtoja. Citas balsis minēja citus numurus un lodīte griezās.
   —   Šoreiz viss palika bankā, lodīte bija noripojusi uz nulli.
   —           Desmit luidoru uz 26! — nomurmināja Hofmanis piesmakušā balsī; tad atsaukdams piebilda: — Nē, tikai deviņus, — un viņš paķēra atpakaļ vienu zelta gabalu, lai atstātu sev vēl vienu pēdējo gājienu, pēdējo cerību.
   Iznāca trīsdesmit.
   Zelts atkāpās no zaļā galda — kā bangojošā jūra atplūdu laikā.
   Hofmanis, kura sirds drebēja un kurš cauri savu smadzeņu trīsām redzēja Arsēnas izsmejošos vaibstus un Antonijas skumjo sejiņu, Hofmanis ar krampjaini sažņaugtiem pirkstiem lika savu pēdējo luidoru uz divdesmit
   seši.
   Vienā minūtē spēle bija beigusies.
   —   Spēle turpinās! — sauca krupjē.
   Ar kvēlojošu skatienu Hofmanis nolūkojās ripojošā lodītē, it kā tā būtu viņa paša dzīve, kas tur griezās.
   Pēkšņi viņš atgāzās atpakaļ un paslēpa galvu rokās.
   Viņš ne tik vien bija paspēlējis, viņam pat nebija pat vairs neviena santīma ne makā, ne mājās.
   Kāda sieviete līdzās, kuras labvēlību viņš pirms pāris minūtēm būtu varējis iegūt par divdesmit frankiem, līksmi iesaucās un pievāca sauju zelta, ko nule bija laimējusi.
   Hofmanis būtu atdevis desmit gadus no savas dzīves par vienu šīs sievietes luidoru.
   Ar strauju kustību, kas bija straujāka nekā domas, viņš aptaustīja un apgrieza visas kabatas, lai viņam nebūtu ne mazāko šaubu par īstenību.
   Kabatas bija gluži tukšas, bet viņš juta kaut ko apaļu, naudas gabalam līdzīgu sev uz krūtīm un to strauji satvēra.
   Tas bija Antonijas medaljons, kuru viņš bija piemirsis.
   — Es esmu glābts! — viņš iesaucās un meta zelta medaljonu uz 26. numuru.

   Krupjē paņēma zelta medaljonu Un to apskatīja.
   — Monsieur, — viņš teica Hofmanim, jo 113. numurā vēl uzrunāja ar monsieur. — Ja gribat, ejiet un pārdodiet to un spēlējiet uz naudu, bet es jums atgādinu, ka mēs pieņemam tikai zelta vai sudraba monētas.
   Hofmanis paķēra medaljonu un, ne vārda neteicis, atstāja spēļu zāli.
   Kamēr viņš kāpa lejā pa trepēm, daudz un dažādu domu, pārdomu un nojautu dūca ap to, bet viņš palika kurls pret visām šīm nenoteiktajām skaņām un steidzīgi iegāja pie mainītāja, kurš pirms dažiem acumirkļiem viņa dālderus bija izmainījis luidoros.
   Nevērīgi atbalstījies uz sava ādas atzveltnes krēsla un nostūmis brilles līdz pašam degungalam, šis krietnais cilvēks lasīja pie zemas, nespodras lampiņas, kuras gaismai vēl pievienojās palsais mirdzums, ko atstaroja zelta naudas gabali, kas gulēja savos vara naudas kausiņos iežogoti ar smalku dzelzs stienīšu režģi, kurš bija dekorēts ar zaļa zīda aizkariem un kurā galda augstumā bija ierīkotas mazas durtiņas, pa kurām varēja izbāzt tikai roku.
   Nekad vēl Hofmanis nebija tā apbrīnojis zeltu. Sajūsmā viņš iepleta acis, it kā būtu ienācis saules gaismā; kaut gan viņš spēļu zālē bija redzējis vairāk zelta nekā viņš redzēja še, bet no filozofa viedokļa tas tomēr nebija tas pats zelts. Starp trokšņaino, ātro un uzbudināto 113. numura zeltu un starp mēmo, mierīgo, svinīgo mainītāja zeltu bija tāda pati atšķirība, kā starp tukšiem, sekliem pļāpām un apcerē nogrimušiem domātājiem.
   Ar ruletes vai kāršu galda zeltu nav nekas labs iesākams, tas nepieder cilvēkam, kam ir, bet cilvēks, kam tas ir, pieder šim zeltam. Nācis no sagandēta avota, tas arī aiziet netīriem mērķiem. Zelts ir dzīvība, bet ļauna dzīvība, un tas steidzas aiziet kā ir nācis. Zelts biedrojas tik ar grēku un nedara nekā laba, tas iedveš četras vai pat divdesmit reizes lielākas vēlēšanās nekā pats ir vērts un, reiz iegūts, tas liekas top arvien mazvērtīgāks.
   īsi sakot, spēles zelts, vai nu to iegūst, vai tikai kāro, vai to zaudē, vai sakrāj — ir vienmēr tikai fiktīva vērtība. Te drīz vesela sauja zelta nav nekas, te atkal no vienas vienīgas monētas ir atkarīga cilvēka dzīvība.
   Turpretī tirgotāja zelts, mainītāja zelts, zelts, kādu Hofmanis meklēja pie sava tautieša, ir tiešām vērts tā skaitļa, ko viņš nes uz savas sejas. Tas citādi neatstāj savu vara ligzdu, kā tikai pret līdzīgu vai pat vēl lielāku vērtību par savējo; viņš nepārdodas garāmejot, kā kaut kāda kurtizāne — bez kauna, bez izvēles, bez mīlas no viena rokām otrās; viņam ir sava pašcieņa; aizgājis no mainītāja, viņš var samaitāties, uzturēties sliktā sabiedrībā, ko tas varbūt arī ir darījis pirms savas ierašanās.
   Bet kamēr tas ir pie mainītāja, tas ir cienāms un kā tāds mums arī jāuzlūko. Tas ir vajadzības un nevis kaprīžu reprezentants. To nopelna, bet ne laimē, tas netiek mētāts, kā krupjē mētā vienkāršos žetonus, mainītājs to rūpīgi saskaita. Vienu monētu pēc otras un ar visu cienību, kāda tam pienākas. Zelts ir kluss un tā ir viņa lielā daiļrunība.
   Tāpēc arī Hofmanis, kura prātā visi šie salīdzinājumi pazibēja vienā minūtē, drebēja, ja nu mainītājs viņam no sava īstā zelta nekā negribēs dot pret viņa medaljonu. Tāpēc viņš jutās spiests, kaut gan tā bija laika tērēšana, lietot visādas izrunas, lai panāktu gribēto, jo vairāk tāpēc, ka tas, ko viņš piedāvāja, nebija nekāds darījums, bet pakalpojums, ko lūdza mainītājam.
   —   Monsieur, — viņš teica, — es esmu tas pats, kurš nesen apmainīja dālderus pret luidoriem.
   —   Jā, monsieur, — atbildēja mānītājs, — es jūs pazīstu. Vai jūs esat vācietis, monsieur?
   —   Esmu no Heidelbergas.
   —   O, kas tā par skaistu pilsētu!
   —   Patiesi.
   Par šo laiku Hofmanis juta, ka viņa asinis vārās. Viņam likās, ka ikviena minūte, ko tas ziedoja šai banālajai sarunai, ir vesels gads zaudētā mūža.
   Tāpēc viņš smaidīdams iesāka:
   —           Monsieur, es domāju, ka jūs man kā tautietim neliegtu mazu pakalpojumu.
   —            Kādu? — jautāja mainītājs, kura seja pie šā vārda apmācās. Mainītājs mēdz aizdot tik pat maz kā skudra.
   —   Vai jūs man neaizdotu trīs luidorus pret šo zeltā medaljonu?
   Un tā nu Hofmanis nodeva medaljonu tirgotājam, kurš to uzlika uz svariem un nosvēra.
   —   Vai jūs to labāk nepārdotu? — viņš jautāja.
   —            O, nē! — iesaucās Hofmanis, — nē, jau tā ir diezgan, ka es to ieķīlāju; es jūs pat vēl lūgtu, monsieur, parādīt man to/laipnību un uzglabāt šo medaljonu ar vislielāko rūpību, jo es to vērtēju augstāk par savu dzīvību, un atgriezīšos pēc tā rīt: vienīgi mans pašreizējais stāvoklis spiež mani to ieķīlāt.
   —   Nu, tad, monsieur, es jums aizdošu trīs luidoru.
   Un mainītājs ar visu cienību, kāda viņam likās nepieciešama šādai akcijai, paņēma trīs luidorus un nolika Hofmanim priekšā.
   —           Pateicos, monsieur, tūkštoškārt pateicos! — iesaucās dzejnieks un, paķēris trīs zelta gabalus, pazuda.
   Mainītājs, ielicis medaljonu savas atvilknes stūrī, klusēdams atkal ķērās pie grāmatas.
   Šis nebija tas vīrs, kam būtu nācis prātā iet riskēt ar savu zeltu pret 113. numura zeltu.
   Spēlētājs var kļūt pat tāds zaimotājs kā Hofmanis, mezdams pirmo zelta gabalu uz Nr.26, — viņš tos gribēja riskēt tikai vienu pēc otra — kā Hofmanis pieminēja Antonijas vārdu.
   Kamēr rulete griezās, Hofmanis palika gluži mierīgs: kāda balss tam teica, ka viņš laimēs.
   Iznāca 26.
   Hofmanis starodams savāca trīsdesmit sešus luidorus.
   Pirmais ko viņš darīja, bija atlikt nost savā pulksteņa ķešā trīs luidorus, lai būtu drošs, ka varēs izņemt savas līgavas medaljonu, jo, acīm redzot, uz viņas vārda bija kritis šis pirmais laimests. Tad viņš atstāja trīsdesmit trīs luidorus uz to pašu numuru un atkal iznāca tas pats numurs. Nu viņš bija laimējis trīsdesmit sešas reizes trīsdesmit trīs luidorus, tas ir, vairāk nekā divdesmit piecus tūkstošus franku.
   Tagad Hofmanis, smeldams ar abām rokām no zelta straumes un grābdams pilnām saujām, sāka spēlēt uz labu laimi, un tas bija kaut ka neredzēts. Ar katru gājienu viņa zelta kaudze auga kā kalns, kas pēkšņi paceļas virs ūdens.
   Viņām bija pilnas ķešas zelta, pilni svārki, veste, cepure, rokas, galds, ar vārdu sakot — viss. No krupjē rokām zelts plūda pie viņa kā sainis no dziļas rētas. Viņš bija kļuvis visu klātesošo Danaju Jupiters un visu nelaimīgo spēlētāju kasieris.
   Viņš pazaudēja arī apmēram divdesmit tūkstošus franku.
   Beidzot, kad viņam šķita diezgan, savācis visu zeltu, kas gulēja uz galda, viņš aizbēga, atstādams apbrīnas un skaudības pilnus visus klātesošos, un skrēja uz Arsēnas dzīvokli. Bija agra rīta stunda, bet viņš par to nebēdāja.
   Viņam likās, ka ar tādu summu viņš varēja nākt katrā nakts stundā un tomēr būt gaidīts viesis.
   Viņš jau iedomājās to prieku — apklāt ar visu šo zeltu skaisto ķermeni, kuru tas bija atsedzis un kurš, palikdams auksts kā marmors pret viņa mīlu, atdzīvosies tā bagātības priekšā, kā Prometeja statuja, atradusi savu īsto dvēseli.
   Viņš gribēja ieiet pie Arsēnas, iztukšot savas kabatas līdz pēdējam zelta gabalam un teikt:
   —   Tagad mīli mani.
   Bet rīt pat jau viņš aizbrauks, lai aizbēgtu, ja vien tas būs iespējams, no šā aizraujošā drudža murgainajām atmiņām.
   Viņš pieklauvēja pie Arsēnas vārtiem kā kungs, kurš atgriežas savā mājā.
   Vārti atvērās.
   Hofmanis skriešus devās uz priekštelpu.
   —   Kas tur ir? — atskanēja vārtnieka sauciens.
   Hofmanis neatbildēja.
   —            Kurp jūs ejat, pilsoni? — atkārtoja tā pati balss, un kāda ēna, ģērbusies kā visas nakts ēnas, iznāca no vārtnieka istabiņas un skrēja pakaļ Hofmanim.
   Tai laikā ļoti interesējās par tiem, kas iziet, un it īpaši par tiem, kas ienāk.
   —            Es eju pie Arsēnas jaunkundzes, — atbildēja Hofmanis, pasviez- dams vārtniekam trīs vai četrus luidorus, par kuriem tas pirms stundas būtu atdevis dzīvību.
   Šāds izteiksmes veids vārtniekam patika.
   —            Arsēnas jaunkundze še vairs nav, monsieur, — tas atbildēja, pamatoti spriezdams, ka vārds pilsonis šādi jāaizvieto, ja ir darīšana ar cilvēku, kam tik devīga roka. Cilvēks, kurš prasa, var teikt: „pilsoni", bet cilvēks, kurš saņem, var sacīt tikai „monsieur."
   —   Kā! — izsaucās Hofmanis, — Arsēnas še vairs nav?
   —  Nē, monsieur.
   —  Jūs ar to gribat teikt, ka viņa šovakar vēl nav pārnākusi?
   —   Es ar to gribu teikt, ka viņa vairs nepārnāks.
   —   Bet kur tad viņa ir?
   —  To es nezinu.
   —           Ak, Dievs! Ak, Dievs! — iesaucās Hofmanis un ar abām rokām saķēra galvu, it kā gribētu aizturēt prātu, kas no tās kuru katru mirkli varēja aizbēgt. Tas viss, kas ar viņu pēdējā laikā notika, bija tik neizprotams, ka viņš katru brīdi teica: — Lūk, nupat es zaudēšu prātu.
   —  Tātad jūs vēl nezināt jaunākās ziņas? — jautāja vārtnieks.
   —   Kādas jaunākās ziņas?
   —   Dantons ir arestēts.
   —   Kad?
   —   Vakar. Un to izdarījis monsieur Robespjērs.
   Kas par lielu vīru šis pilsonis Robespjērs.
   —  Nu?
   —           Nu, Arsēnas jaunkundzei vajadzēja glābties, jo kā Dantona mīļākā viņā varēja tikt iejaukta visā šai lietā.
   —  Tas ir pareizi. Bet kā viņa ir izglābusies?
   —   Nu, kā glābjas, kad bail zaudēt galvu — bēg taisni uz priekšu.
   —           Pateicos draugs, pateicos, — nomurmināja Hofmanis un, iespiedis vārtnieka rokā vēl dažus naudas gabalus, viņš pazuda.
   Kad Hofmanis atradās uz ielas, viņš pats sev jautāja, kas tagad notiks, ko viņš tagad iesāks ar visu savu zeltu, jo kā mēs to varam spriest, domas, ka viņš varētu atrast Arsēnu, tam neienāca prātā, tāpat kā viņam neienāca prātā doties uz māju un atpūsties.
   Un tāpēc, dziļi nogrimis savās skumjajās domās, arī viņš sāka iet tikai taisni uz priekšu, ar savu kurpju papēžiem dimdinādams pa baigi kluso ielas bruģi.
   Nakts bija auksta un kailie koki drebēja nakts vējā kā karsoņa slimnieki, kuri piecēlušies no gultas un kuru izdilušos locekļus krata drudzis.
   Sarma kapāja vēlo gājēju sejas un tikai laiku pa laikam reti kur kādās mājās, kuru masa saplūda ar melno debesi, apgaismota loga stars ieurbās tumsā.
   Tomēr uz Hofmani šis aukstums atstāja labvēligu iespaidu: straujajā skrējienā viņa dvēseles smagums pamazām saplaka un, ja tā varētu teikt, viņa morāliskais uzbudinājums izgaisa. Istabā viņš būtu nosmacis, un kas zina, tā, uz priekšu vien iedams, viņš varēja vēl sastapt Arsēnu, kas glābdamās, varbūt bija aizbēgusi pa to pašu ceļu kā viņš, aiziedams no tās mājas.
   Viņš devās pa tukšo bulvāri, tad pa Karaļa ielu, kas pēkšņi, kaut gan viņa acis neskatījās, likās, ka viņa kājas pazītu to vietu, kur tas stāvēja; viņš pacēla galvu un apstājās, jo pamanīja, ka viņš iet taisni uz Revolūcijas laukumu, uz to vietu, kur viņš bija zvērējis mūžam neatgriezties.
   Kaut gan debess bija tumša, kāds vēl tumšāks siluets atplaiksnījās pret tintes melno apvārsni.
   Tā bija riebīgā mašīna, kurai nakts vējš nosusināja no asinīm mitro muti un kura gulēja gaidīdama savu dienišķo upuru rindu.
   Tikai Hofmanis šo laukumu vairs negribēja redzēt dienā; to asiņu dēļ, kas tur bija plūdušas, viņš tur vairs negribēja spert kāju, bet naktī tas bija kaut kas cits, jo dzejniekam (un dzejnieka instinkts Hofmani, neskatoties uz visu, joprojām bija palicis modrs) bija interesanti klusumā un tumsā redzēt un ar roku aptaustīt šo drūmo ešafotu, kura asiņainajam veidolam šinī brīdī vajadzēja spokoties daudzu cilvēku apziņā.
   Aizejot no trokšņainās spēļu zāles, kas tas bija par skaistu kontrastu — šis tukšais laukums, kurā ešafots pēc visām šīm soda un nejūtības scēnām stāvēja kā šā laukuma mūžīgais saimnieks.
   Hofmanis gāja taisni uz giljotīnu, it kā viņu turp vilktu kāds magnētisks spēks.
   Un pēkšņi, pats nezinādams, kā tas bija noticis, viņš stāvēja tieši pie tā.
   Caur dēļiem gaudoja vējš.
   Hofmanis sakrustoja rokas uz krūtīm un skatījās.
   Kādas gan bija tās domas, kas dzima šā cilvēka smadzenēs, kad tas, ar pilnām kabatām zelta un, cerēdams uz kaislu mīlas nakti, nu pavadīja šo nakti, vientuļš stāvēdams ešafota priekšā.
   Pēkšņi viņam, domās nogrimušam, likās, ka cauri vēja vaidiem jaucas cilvēka žēlabas. Vaidi atkārtojās, tie nebija tālu un nāca no zemes. Hofmanis palūkojās visapkārt, bet nevienu neredzēja.
   Tomēr elsas viņa ausīs atskanēja trešo reizi.
   — Varētu teikt, — Hofmanis pie sevis murmināja, — ka tā ir sievietes balss un nāk no ešafota apakšas.
   Tad pieliecies, lai labāk varētu saskatīt, viņš sāka apstaigāt giljotīnu. Ejot garām briesmīgajām trepēm, viņam aiz kaut kā aizķērās kāja. Viņš noliecās un sataustīja uz pirmajiem pakāpieniem kādu melnās drēbēs tērptu, sakņupušu stāvu.
   —            Kas jūs tāds esat, jūs, kas naktī guļat pie ešafota? — Hofmanis jautāja.
   Tanī pašā brīdī viņš nometās ceļos, lai saskatītu gulošā seju.
   Bet tas nekustējās un, atbalstīdams elkoņus uz ceļgaliem, bija paslēpis galvu savās rokās.
   Neskatoties uz nakts vēsumu, tā pleci bija gandrīz vai pilnīgi kaili un Hofmanis varēja redzēt melnu svītru, kas apņēma balto kaklu.
   Šī švītra bija šaura samta apkakle.
   —  Arsēna! — viņš iekliedzās.
   —           Jā, Arsēna! — svešā balsī ierunājās sakņupusī sieviete un, pacēlusi galvu, pavērās Hofmani.

   Hofmanis šausmās atkāpās; neskatoties uz viņas balsi, neskatoties uz seju, viņš vēl šaubījās.
   Bet paceļot galvu Arsēna bija ļāvusi noslīdēt rokām klēpī, tā atsedzot kaklu, uz kura tagad bija skaidri saskatāma savādā dimanta sakta, kas saturēja abus apkakles galus un mirdzēja naktī.
   —  Arsēna, Arsēna! — iesaucās Hofmanis.
   Arsēna piecēlās.
   —          Ko jūs še darat šinī stundā? — jautāja jaunais cilvēks. — Ko? Šinī pelēkajā tērpā un ar kailiem pleciem!
   —           Viņu vakar arestēja, — teica Arsēna, — arī mani gribēja apcietināt, bet es izbēgu tāda kā biju, un tā kā mana istabiņa ir pārāk maza un mana gulta auksta, es šonakt pulkstens vienpadsmitos* izgāju un atnācu šurp.
   Šie vārdi tika izteikti pavisam savādā balsī bez žesta, bez pārliecības; tie atskanēja no bālajām lūpām, kas atvērās un aizvērās kā atsperes kustinātas; izskatījās it kā runātu kaut kāds automāts.
   —   Bet, — iekliedzas Hofmanis, - jūs taču nevarat še palikt!
   —            Kurp lai es eju? Mājās es atgriezīšos pēc iespējas vēlāk, tur ir pārāk auksti.
   —   Tad nāciet man līdzi! — iesaucās Hofmanis.
   —   Jums līdzi?— jautāja Arsēna.
   Un jaunajam cilvēkam zvaigžņu mirdzā likās, ka šīs saltās acis uzmet viņam nievājošu skatienu, līdzīgu tam, kas to jau bija satriecis skaistajā Hanoveras ielas buduārā.
   —   Es esmu bagāts, man ir zelts! — iesaucās Hofmanis.
   Dejotājas acis uzdzirkstīja.
   —   Iesim, — viņa teica, — bet kurp?
   —   Kurp?
   Un patiesi, kurp gan Hofmanis būtu vedis šo jūteklisko, pie luksusa pieradušo sievieti, kas, aizejot no Operas burvju pilīm un dārziem, bija paradusi mīdīt persiešu tepiķus un vāļāties pa Indijas kašmira segām.
   Viens bija skaidrs: viņš to nekādi nevarēja vest uz viņa mazo studenta istabiņu; tur tā būtu jutusies tikpat salti un neērti, kā tanī nezināmajā dzīvoklī, par kuru nule tā bija runājusi un kurā viņa liekas tik ļoti baidījās atgriezties.
   —    Patiesi, kurp lai iet? — jautāja Hofmanis. — Es Parīzi nemaz- nepazīstu.
   —   Es jūs aizvedīšu, — teica Arsēna.
   —   O, jā, jā! — iesaucās Hofmanis.
   —   Sekojiet man, — teica jaunā sieviete.
   Un ar to pašu stīvo, automātisko gaitu, kurai nebija nekā kopēja ar apburošo vijīgumu, ko Hofmanis viņā tā bija apbrīnojis, dejotāja sāka iet pa priekšu.
   Hofmanim pat neienāca prātā viņai piedāvāt roku, viņš tai sekoja.
   Arsēna gāja pa Karaļa ielu, kas tai laikā saucās par Revolūcijas ielu, tad iegriezās pa labi Sentonorē, vai kā to vienkārši sauca — Onorē ielā un, apstājusies pie kādas lepnas viesnīcas, pieklauvēja.
   Vārti tūdaļ atvērās.
   Vārtnieks ar izbrīnu paskatījās uz Arsēnu.
   —   Runājiet, — viņa teica jaunajam cilvēkam, — citādi mani neielaidīs un man atkal vajadzēs iet sēdēt uz giljotīnas pakāpieniem.
   —     Klausies, draugs, — žigli iekrita valodā Hofmanis, nostādamies starp jauno sievieti un vārtnieku. — Ejot cauri Elizejas laukiem, es izdzirdu palīgā saucienus; es paspēju vēl piesteigties laikā, lai kundzi nenogalinātu, bet tomēr par vēlu, lai neļautu to aplaupīt. Dodiet drīzāk mums jūsu labāko istabu, lieciet to iekurināt un pasniegt labas vakariņas. Te jums būs viens luidors.
   Un viņš uzmeta zelta luidoru uz galda. Uz tā bija novietota lampa, kuras gaisma likās tūdaļ sakoncentrējās uz Ludviķa XV mirdzošās sejas.
   Tanīs laikos luidors bija liela summa, tas bija vērts deviņi simti divdesmit pieci franki asignācijās.
   Vārtnieks noņēma savu netīro cepuri un pazvanīja.
   Uz vārtnieka zvanu atsteidzās viesnīcas zēns.
   —   Žigli, žigli! Visskaistāko viesnīcas istabu šim kungam ar kundzi.
   —           Kungam ar kundzi? — tas izbrīnējies jautāja, pārlaizdams skatienu drīz Hofmaņa vienkāršajam tērpam, drīz atkal Arsēnas vairāk nekā vieglajam kostīmam.
   —           Jā, — teica Hofmanis, — visskaistāko, vislabāko un lai tā būtu labi iekurināta un apgaismota! Te jums būs luidors.
   Zēns liekas izjuta to pašu iespaidu kā vārtnieks; viņš noliecās luidora priekšā un parādīja lielas kāpnes, kuras, ievērojot vēlo nakts stundu, bija tikai pa pusei apgaismotas, bet kuru pakāpieni bija segti ar grīdsegu, kas tanīs laikos bija reti sastopams greznums.
   —   Nāciet, — viņš teica, — un uzgaidiet pie trešā numura durvīm.
   Tad zēns aizskrēja.
   Pie pirmā pakāpiena Arsēna apstājās. Likās, ka viņai, vieglajai silfidai, būtu neizsakāmi grūti pacelt kāju.
   Varēja domāt, ka viņas vieglais tērps būtu svina smagumā.
   Hofmanis pasniedza tai roku.
   Arsēna atspiedās uz jaunā cilvēka rokas un, kaut gan viņš nemanīja viņas delnas smagumu, tomēr juta aukstumu, kas no tās pārstrāvoja uz viņu.
   Tad ar ārkārtīgu piespiešanos Arsēna uzkāpa uz pirmā un pēc tam arī nākamajiem pakāpieniem, bet pie katra viņa nopūtās.
   —   Ak, nelaimīgā, kā jums ir nācies ciest! — nomurmināja Hofmanis.
   —   Jā gan, — atbildēja Arsēna. — Es esmu daudz cietusi.
   Viņi nonāca pie trešā numura durvīm. Bet gandrīz vai vienā laikā ar viņiem piesteidzās zēns, nesdams iekuru. Viņš atvēra istabas durvis; drīz vien kamīnā kurējās uguns un iedegās sveces.
   —   Jūs droši vien esat izsalkusi? — jautāja Hofmanis.
   —   Nezinu, — atbildēja Arsēna.
   —           Garšon, padodiet mums vislabāko, kas jums ir, — teica Hofmanis zēnam.
   —            Monsieur, — piebilda zēns, — tagad vairs nesaka garson, bet gan oficiant. Tomēr kungs tik labi maksā, ka viņš var uzrunāt, kā vien vēlas.
   Un muļķīgi līksms, viņš atstāja istabu piebilzdams:
   —   Piecās minūtēs galds būs klāts.
   Tiklīdz durvis aiz kalpotāja bija aizvērušās, Hofmanis pameta iekāres pilnu skatienu uz Arsēnu.
   Viņa tā steidzās pie uguns, ka tai pat nebija laika pievilkt krēslu pie | kamīna un notupās pavarda stūrī tādā pašā stāvoklī, kā Hofmanis to bija f atradis pie giljotīnas un, atbalstījusi elkoņus uz ceļgaliem, viņa ar abām 1 rokām centās noturēt savu galvu taisni.
   —           Arsēna, Arsēna, — ierunājās Hofmanis, — es jums teicu, ka esmu ļ bagāts, vai ne tā? Paskatieties, un jūs redzēsit, ka neesmu melojis!
   Hofmanis apgrieza uz galda savu cepuri. Cepure bija pilna ar zelta I luidoriem un tie bira uz marmoru ar to zeltam īpašo skaņu, kuru tik ļ viegli var atšķirt no visām citām skaņām.
   Pēc cepures viņš iztukšoja visas savas kabatas un viena pēc otras tās 1 atdeva milzīgo laupījumu, kuru Hofmanis bija ieguvis spēlē.
   Slīdošā un mirdzošā zelta kaudze pacēlās uz galda.
   Likās, ka Arsēna pie šīs skaņas it kā atdzīvojās; viņa pagrieza galvu 1 un redze likās pabeidza augšāmcelšanos, uz ko jau bija pamudinājusi | dzirde.
   Viņa piecēlās, gan vēl vienmēr salta un sastingusi, bet viņas bālās lūpas smaidīja. Viņas tumšais skatiens noskaidrojās un uzzibsnīja mirdzumā, kas saplūda ar zelta mirdzumu.
   —   O, — viņa teica, — nu tas viss pieder jums?
   —   Nē, ne man, bet jums, Arsēna!
   —   Man? — iesaucās dejotāja.
   Un viņa ieraka zelta kaudzē savas bālās rokas, kas tajā pazuda līdz elkoņiem.
   Šī sieviete, kurai zelts bija dzīvība, likās atdzīvojās, tiklīdz pieskārās tam.
   —   Man! — viņa teica, — man!
   Un šos vārdus viņa izrunāja ar dzidru metālisku akcentu, kas brīnišķīgi labi saskanēja ar luidoru šķindoņu.
   Ienāca divi zēni, nezdami uzklātu vakariņu galdu, kas tiem gandrīz vai izkrita no rokām, ieraugot šo zelta kaudzi, kurā rakņājās jaunās meitenes krampjaini sažņaugtās rokas.
   —           Labi, — noteica Hofmanis, — atnesiet šampānieti un atstājiet mūs vienus!
   Apkalpotāji atnesa vairākas pudeles šampānieša un aizgāja.
   Hofmanis aiz viņiem aizvēra un noslēdza durvis.
   Tad ar kārē kvēlojošu skatienu viņš atgriezās pie Arsēnas, kas joprojām vēl stāvēja pie galda, smeldama dzīvību ne no jaunības akas, bet no šā Paktola avota.
   —           Ēdīsim, — teica Hofmanis, — un tad, mana Danaja, jūs varēsit, ja vien gribat, peldēties zeltā pēc patikas.
   Un viņš vilka Arsēnu pie galda.
   —   Man ir auksti, — teica Arsēna.
   Hofmanis paskatījās visapkārt: logi un gulta bija pārvilkta ar sarkanu damastu. Hofmanis norāva viena loga priekškaru un pasniedza to Arsēnai.
   Arsēna ietinās priekšakarā, kas likās pats drapējas ap viņas augumu antīskās krokās un šinī sarkanajā drapērijā viņas bālā galviņa iezīmējās vēl krasāk.
   Hofmanim gandrīz vai palika bail.
   Viņš piesēdās pie galda, piepildīja un izdzēra vienu pēc otras divas glāzes šampānieša.
   Hofmanim likās, ka Arsēnas acis kļūst mazliet dzīvākas.
   Viņš ielēja arī viņai, un tā savukārt izdzēra. Tad viņš gribēja to pierunāt ēst, bet viņa atteicās.
   Un kad Hofmanis uzspieda, viņa piebilda:
   —   Es nevarēšu norīt.
   —   Nu, tad dzersim!
   Viņa pasniedza glāzi:
   —  Jā, dzersim.
   Hofmanis bija izsalcis un izslāpis; viņš ēda un dzēra.
   Visvairāk viņš dzēra, jo juta, ka vajag dūšas; ne tāpēc, ka Arsēna kā toreiz varbūt gribētu viņam pretoties vai nu ar spēku, vai ar nicināšanu, bet tāpēc, ka no skaistās galda biedres izstaroja savāds aukstums.
   Jo vairāk viņš dzēra, jo vairāk, vismaz viņam tā likās, Arsēna atdzīvo­jās; bet kad tā, savukārt, iztukšoja glāzi, no viņas samta apkaklītes apakšas noritēja dažas sārtas lāses uz dejotājas krūtīm. Hofmanis skatījās nekā nesaprazdams, tad, zem melnā samta nojauzdams kaut ko mistisku un briesmīgu, viņš apspieda iekšējās trīsas, pavairodams tostus, ko uzsauca gan daiļās dejotājas lūpām, gan rokām, gan acīm.
   Viņa nepalika tam parādā un, dzerdama tāpat kā viņš, likās, atdzīvojās arvien vairāk — nt no tā vīna, ko pati izdzēra, bet no tā, ko dzēra Hofmanis.
   Pēkšņi no uguns izkrita degoša pagale.
   Hofmanis ar acīm sekoja liesmas virzienam, kas agrāk neapstājās, kamēr uguns nebija nonākusi līdz Arsēnas kailajai kājai.
   Bez šaubām, lai sasildītos, Arsēna bija novilkusi kurpes un zeķes; savas marmorbaltās kājiņas viņa bija uzlikusi uz kamīna marmora, kas tikpat balts likās pilnīgi saplūda kopā ar tām.
   Hofmanis iekliedzās:
   —  Sargieties, Arsēna, sargieties!
   —  No kā? — jautāja dejotāja.
   —  Šī pagale… pagale pie jūsu kājām…
   Un patiesi — tā līdz pusei apklāja dejotājas kājiņu.
   —   Noņemiet, — viņa teica pavisam mierīgi.
   Hofmanis noliecās, pacēla pagali un ar šausmām redzēja, ka nevis ugunspagale bija apdedzinājusi dejotājas kāju, bet jaunās meitenes kāja bija noslāpējusi uguni.
   —   Dzersim! — viņš teica.
   —   Dzersim! — atbildēja Arsēna.
   Un viņa pastiepa tam savu glāzi.
   Otrā pudele bija jau iztukšota.
   Tomēr Hofmanis juta, ka ar vīnu vien nepietiek.
   Viņš ieraudzīja pianīnu.
   —   Labi, — viņš iesaucās.
   Hofmanis saprata, cik daudz vairāk viņam var dot apreibināšanās ar mūziku.
   Tāpēc viņš metās pie pianīna.
   Gluži dabīgi, ka zem viņa pirkstiem tūdaļ raisījās ārija, pie kuras skaņām Arsēna bija dejojusi Operā, kad viņš to pirmo reizi redzēja.
   Tikai Hofmanim likās, ka pianīna stīgas būtu no tērauda. Instruments viens pats skanēja kā vesels orķestris.
   —   Ah, — noteica Hofmanis, — sāksim!
   Šinīs skaņās viņš atrada visu to reibumu, ko meklēja; Arsēna piecēlās pēc pirmajiem akordiem.
   Likās, ka šie akordi nolīst kā uguns pār visu viņas būtni.
   Tālu viņa aizsvieda sarkanā damasta priekškaru, un savādi, kā uz skatuves neizprotami notiek visādas maģiskas pārvērtības, tāpat arī bija noticis ar viņu: sava pelēkā tērpa vietā viņa pēkšņi parādījās Floras kostīmā, kas greznots ar ziediem, gaisīgā tērpā un kaislē dreboša.
   Hofmanis iekliedzās un, divkāršodams sparu, likās izvilināja pašus varenos elles spēkus no pianīna krūtīm, kurās dārdēja visas viņa tērauda šķiedras.
   Un atkal tas pats māņu tēls mulsināja Hofmaņa prātu. Šī dejojošā sieviete, kas pamazām it kā atdzīvojās, vilka viņu pie sevis ar neatvairāmu spēku. Viņas skatuve bijp visa telpa no klavierēm līdz alkovam, un no
   priekškaru sarkanā fona viņa atdalījās kā kaut kāda elles parādība. Katru reizi, kad viņa tuvojās Hofmanim, tas savā krēslā piecēlās, bet kad viņa attālinājās, viņš juta, ka viņu velk līdzi.
   Beidzot, viņš pats neatjauta, kā tas notiek, viņa pirkstu kustība mainījās; tā vairs nebija ārija, kuru viņš bija dzirdējis spēlējam; tas bija valsis un šis valsis bija Bēthovena „Vēlēšanās", kurš tagad plūda zem viņa pirkstiem kā viņa domu izpausme. Arī Arsēna no savas puses bija mainījusi takti: sākumā viņa griezās uz vietas, tad, pamazām paplašinādama loku, viņa tuvojās Hofmanim. Ar aizraujošu elpu Hofmanis juta viņu nākam, juta viņu tuvojamies un zināja, ka pēdējā lokā viņa tam pieskārsies un tad vajadzēs celties un piedalīties šinī kvēlajā dejā.
   Viņš izjuta to kā vēlēšanos, un vienlaikus arī kā bailes. Beidzot Arsēna, garām slīdot, izstiepa roku un ar pirkstu galiņiem viņu aizskāra. Hofmanis iekliedzās, uzlēca kājās, it kā viņu būtu skārusi elektriskā dzirkstele, devās pakaļ dejotājai, panāca to un ieslēdza savās rokās, turpinādams domās īstenībā pārtraukto mūziku un spiezdams pie savām krūtīm šo ķermeni, kas atkal bija atguvis visu savu elastību, uzsūkdams sevi šo acu skatienu, šo elpu, šo kaklu, šos plecus, šīs rokas, griezdamies līdzi ar to ne vairs parastā gaisotnē, bet liesmojošā atmosfērā, kas, iespiezdamās abu dejotāju krūtīs līdz pašiem dzijumiem, nometa tos neprāta reibumā elsojošus uz gultas, kas viņus jau gaidīja…
   Kad Hofmanis nākamajā rītā pamodās, ausa bāla Parīzes ziemas diena un pa logu, no kura bija norauts priekškars, tā aizzgās līdz gultai. Viņš palūkojās visapkārt, lāga neapjauzdams, kur atrodas, un juta, ka viņa kreisajai rokai uzgūlis kaut kāds smagums; viņš pagriezās uz to pusi, no kuras nāca stindzinošas tirpas un ieraudzīja sev līdzās ne vairs skaisto dejotāju, bet bālo, jauno meiteni no Revolūcijas laukuma.
   Tagad viņš visu atcerējās. Izvilcis no stīvā ķermeņa apakšas savu sastingušo roku un redzēdams, ka ķermenis joprojām nekustās, tas satvēra svečturi, kurā vēl dega piecas sveces, un tagad sveču un dienas gaismā viņš redzēja, ka Arsēna gulēja ar aizvērtām acīm, bāla un bez mazākās kustības.
   Vispirms viņam iešāvās prātā, ka nogurums būs bijis stiprāks par mīlu, vēlēšanos un gribu un ka jaunā meitene ir paģībusi. Viņš satvēra tās roku — tā bija auksta kā ledus; viņš klausījās tās sirdspukstus — sirds vairs nesita.
   Kā zibens viņa galvā pazibēja briesmīga nojauta. Hofmanis sagrāba zvana auklu, kas pārtrūka viņa rokā, tad metās uz durvīm un, tās atrāvis, skriešus noskrēja pa trepēm, saukdams:
   —   Palīgā! Palīgā!
   Tanī paša brīdi, kad Hofmanis devās lejup pa trepēm, pa tām augšā kāpa maza auguma melni ģērbies kungs. Viņš pacēla galvu. Hofmanis iekliedzās, jo pazina Operas ārstu.
   —           Ā, tas esat jūs, monsieur, — teica dakteris, savukārt atcerēdamiejs Hofmani, — kas noticis? Kāpēc šis troksnis?
   —            Nāciet, nāciet! — iesaucās Hofmanis, nemaz nemēģinādams kaut ko tuvāk paskaidrot un cerēdams, ka Arsēnas nedzīvais ķermenis atstās uz ārstu lielāku iespaidu nekā visi viņa paskaidrojumi. — Nāciet!
   Un viņš to vilkšus ievilka istabā.
   Tad, aizvilcis viņu līdz gultai, Hofmanis ar. otru roku sagrāba svečturi un, to pievirzījis Arsēnas sejai, teica:
   —   Lūk, skatieties!
   Bet mediķis liekas nebija ne pārsteigts, ne izbijies.
   —           Ā, tas ir krietni no jums, jaunais cilvēk, ka jūs esat izpircis viņas miesu, lai tas netrūdētu kopējā kapā… Ļoti labi, jaunais cilvēk, ļoti labi!
   —             Viņas miesu… — murmināja Hofmanis, — izpircis?., kopējā kapā?.. Mans Dievs! Ko jūs runājat?
   —           Es saku, ka mūsu nabaga Arsēnai, kuru apcietināja vakar pulkstens astoņos, pēcpusdienā pulkstens četros tika izpildīts nāvessods.
   Hofmanim likās, ka viņš jūk prātā, un tas sagrāba dakteri aiz rīkles, fl
   —            Notiesāta! Vakar pulkstens četros! — viņš kliedza, pats būdams ;! tuvu nosmakšanai. — Arsēna notiesāta!
   Un viņš sāka smieties tik savādiem, spalgiem smiekliem, kas pavisam 1 nelīdzinājās cilvēcīgiem smiekliem, ka ārsts to gandrīz vai ar izbailēm uzskatīja.
   —   Vai jūs par to šaubāties? — viņš prasīja.
   —            Kā! — iekliedzās Hofmanis, — vai es par to šaubos? Es domāju gan. Mēs ēdām vakariņas, es ar to vēl tiku dejojis un visu nakti pavadīju kopā ar viņu.
   —           Tad tas ir brīnišķīgs gadījums, ko es atzīmēšu medicīnas anālēs, — teica dakteris, — un jūs to parakstīsit tiesas protokolā, vai nē?
   —            Bet es to neparakstīšu tāpēc, ka jums neticu, tāpēc, ka tas ir neiespējami, tāpēc, ka tas tā nav.
   —            Ak, jūs apgalvojat, ka tas tā nav, — teica mediķis, — un to jūs sakāt man, cietuma ārstam; man, kurš darīja visu, lai viņu glābtu, un tomēr nespēja sodu aizkavēt; man, kurš viņai vēl pie šaretes teica pēdējās ardievas! Un jūs sakāt, ka tas tā nav! Pagaidiet!
   Ārsta izstiepa roku un satvēris dimanta rotu, kas kā sakta saturēja melno samta apkakli, viņš piespieda nelielu atsperi un pavilka samtu.
   Hofmanis izgrūda briesmīgu kliedzienu. Tagad, kad vienīgā saite, kas to vēl turēja uz pleciem bija noņemta, notiesātās galva noripoja no gultas zemē, un apstājās tikai tad, kad bija atsitusies pret Hofmaņa kurpi, tāpat kā apstājās degošā pagale, aizripojusi līdz Arsēnas kājai.
   Jaunais cilvēks atlēca atpakaļ un metās skriet lejup pa trepēm, necilvēcīgi kaukdams:
   —   Es esmu traks! Es esmu traks!
   Šinī Hofmaņa kliedzienā nebija nekā pārspīlēta: plānie starpaudi, kas dzejnieka smadzenēs ļāva izplesties viņa garīgajām spējām pāri pār mēru, šie plānie starpaudi, kas norobežo iztēli no ārprāta un dažreiz var pārplīst, pašlaik Hofmaņa galvā plaisāja ar tādu troksni, it kā sabruktu.
   Bet tanīs laikos nevarēja skraidīt ilgi apkārt pa Parīzes ielām, nepaskaidrojot šādas skriešanas iemeslus. Tā Kunga žēlastības 1793.gadā parīzieši bija kļuvuši visai ziņkārīgi un ik reizi, kad ielās parādījās skrejošs cilvēks, tas tika apstādināts, lai uzzinātu, kam viņš dzenas pakaļ vai kas tam dzenas pakaļ.
   Hofmanis tika aizturēts pie Dievmātes Debessbraukšanas baznīcas, kur atradās sardzes postenis, un viņu aizveda pie sardzes priekšnieka.
   Tur Hofmanis drīz vien saprata, kādas briesmas viņam draud: vieni to noturēja par aristokrātu, kas bēg, lai tiktu pāri robežai; otri sauca, ka viņš ir Pita vai Koburga spiegs; trešie kliedza: „Pie laternas arī to!" — kas nemaz nebija tik jauki. Un citi vēl sauca: „Uz revolūcijas tribunālu!", un tas jau pavisam vairs nebija patīkami. No laternas vēl dažreiz varēja izglābties, kā to liecina gadījums ar abatu Morē, bet no revolūcijas tribunāla — nekad.
   Hofmanis mēģināja izskaidrot visu, kas kopš vakar vakara bija noticis. Viņš izstāstīja par spēli, par laimestu. Kā viņš ķešas pilnas ar zeltu bija skrējis uz Hanovejras ielu; kā viņš tur vairs nebija atradis meklēto sievieti; kā viņš, savas kvēlās kaisles tirdīts, tad skrējis pa Parīzes ielām; kā viņš, ejot pāri Revolūcijas laukumam, atradis šo sievieti sēžam uz giljotīnas kāpnēm; kā viņā to bija aizvedusi uz viesnīcu Sentonorē ielā; un kā viņš pēc mīlas baudās pavadītās nakts bija atradis savās rokās ne tik vien nedzīvu sievieti, bet sievieti ar nocirstu galvu.
   Tas viss izklausījās pārāk neticami, un tā arī Hofmaņa stāstam reti kāds noticēja: fantastiskākie patiesības draugi kliedza, ka tie esot meli, bet mērenākie teica, ka viņš vienkārši esot jucis prātā.
   Tad šajās sarunās kāds no klātesošiem nāca ar visprātīgāko priekšli­kumu:
   —  Jūs sakāt, ka esot pavadījis nakti kādā hotelī Sentonorē ielā?
   —  Jā.
   —    Esat ēdis vakariņas un gulējis ar sievieti, kuras galva, noripojusi pie jūsu kājām, iedvesusi jums tās lielās šausmas, kas jūs vēl bija pārņēmušas, kad mēs jūs aizturējām?
   —   Jā.
   —    Nu, labi, uzmeklēsim šo viesnīcu, un ja arī tur vairs neatradīsim zeltu, tad katrā ziņā tur vēl atradīsies sievietes ķermenis.
   —   Jā, — iekliedzās viss pūlis, — meklēsim, meklēsim!
   Kaut arī Hofmanis nebūtu gribējis to meklēt, bet viņam vajadzēja padoties, pūļa neaprobežotajai gribai, kas izteicās vārdā „meklēsim".
   Viņš izgāja no baznīcas un devās pa Sentonorē ielu uz leju, meklēdams viesnīcu.
   Attālums no Dievmātes Debessbraukšanas baznīcas līdz Karaļa ielai nebija visai liels.
   Sākumā Hofmanis meklēja diezgan nevērīgi, tad jau ar lielāku uzmanību, un beidzot ļoti vēlēdamies to sameklēt. Bet lai arī kā viņš pūlējās, tas neatrada nekā tāda, kas viņam atgādinātu viesnīcu, kur tas vakar vakarā bija iegājis un kurā pavadījis nakti un nesen iznācis. Kā tās pasaku pilis, kas pazūd, tiklīdz režisoram tā vairs nav vajadzīga, bija pazudusi arī Sentonorē ielas viesnīca, tiklīdz bija nospēlēts velnišķais inscenējums, par kuru jau stāstījām.
   Bet pūlim, kas pavadīja Hofmani, par to visu nebija nekādas daļas, tas gribēja šādu vai tādu atrisinājumu, un šis atrisinājums varēja būt vai nu Arsēnas līķa atrašana, vai arī Hofmanim, kā aizdomīgai personai, vajadzēja no jauna tikt arestētam.
   Un tā kā Arsēnas līķis netika atrasts, sākās atkal runas par Hofmaņa arestu. Bet tad pēkšņi ielas galā tas pamanīja mazo, melno kungu, un piesauca to palīgā, atsaukdamies uz viņu kā uz liecinieku par sava stāsta pareizību.
   Ārsta spriedumam uz pūli vienmēr ir liels iespaids. Viņš apstiprināja savu profesiju un to pielaida pie Hofmaņa.
   —   Ak, nabaga jaunais cilvēks, — ārsts teica, saņemdams Hofmani aiz rokas, it kā gribētu palūkot viņa pulsu, bet patiesībā, lai ar zīmīgu rokas spiedienu, dotu tam mājienu neuzstāties pret viņa apgalvojumiem, — nabaga jaunais cilvēks, viņš tomēr ir izbēdzis.
   —    Izbēdzis? No kurienes? — apmēram divdesmit balsis vienlaikus iesaucās.
   —    Jā, no kurienes tad es esmu izbēdzis? — jautāja Hofmanis, negribēdams pieņemt daktera piedāvāto iespēju glābties, jo uzskatīja to par pazemojošu.
   —   Velns lai parauj! — iesaucās ārsts. — Nu, taču no iestādes!
   —   No iestādes! — iesaucās tās pašas balsis. — No kādas iestādes?
   —   No vājprātīgo iestādes!
   —   Ak, dakter, dakter, — iesaucās Hofmanis, — netaisiet nu jokus!
   —   Nabaga puisis! — iesaucās ārsts, nelikdamies ne dzirdot Hofmaņa vārdus, — nabaga puisis laikam būs pazaudējis uz ešafota kādu mīļoto sievieti.
   —   O, jā, jā, — teica Hofmanis, — es viņu ļoti mīlēju, bet ne tā kā Antoniju.
   —    Nabaga zēns, — dzirdēja sakām dažas sievietes, kurām Hofmani jau sāka palikt žēl.
   —   Jā, un no tā laika, — turpināja dakteris, — viņš atrodas briesmīgā rēga varā; viņam liekas, ka tas spēlē… ka viņš laimē un ka viņš ir laimējis. Tas cer iegūt mīļoto sievieti; ar pilnām ķešām zelta viņš skrien pa ielām, tad atrod kādu sievieti sēžam uz giljotīnas kāpnēm; to viņš aizved kādā lepnā pilī, kādā greznā viesnīcā, kur kopā pavada visu nakti dzerdams, dziedādams un muzicēdams. Pēc tam viņš atrod to mirušu. Vai viņš jums tā nestāstīja?
   —   Jā, jā, — sauca pūlis, — vārdu pa vārdam!
   —   Tā, tā! — iesaucās Hofmanis zvērojošām acīm, — un jūs, dakter, sakāt, ka tā nav tiesa? Jūs, kurš pats atvērāt dimanta saktu, kas saturēja viņas samta apkakli? O, man jau toreiz vajadzēja kaut ko nojaust, kad es redzēju šampānieti lāsojam caur viņas apkakli un kad es redzēju degošu pagali uzkrītam tai uz kailās kājas, un viņas kailā, viņas nedzīvā kāja nevis apdega, bet gan nodzēsa uguns pagali.
   —   Nu, lūk, nu, lūk, — teica dakteris ar dziļu līdzjūtību balsī, — jau atkal tam uzmācas ārprāts.
   —    Kāds ārprāts? — iesaucās Hofmanis. — Kā, jūs iedrošināties apgalvot, ka es neesmu pavadījis nakti kopā ar Arsēnu, kas vakar tika giljotinēta! Jūs iedrošināties noliegt, ka tikai vienīgi samta apkakle vēl turēja uz viņas pleciem tās nocirsto galvu, jūs iedrošināties noliegt, ka pēc tam, kad bijāt atvēris saktu un noņēmis apkakli, Arsēnas galva noripoja uz tepiķa! Rimstieties, dakter, jūs gluži labi zināt, ka tas viss, ko es saku, ir tīrā patiesība.
   —   Mīļie draugi, — teica ārsts, — jūs taču tagad esat pilnīgi pārliecināti, vai ne tā?
   —   Jā, jā, — atsaucās simtiem balsu.
   Bet tie, kas nekā neteica, piekrizdami melanholiski pamāja ar galvu.
   —    Nu, labi, — teica dakteris, — tad sauciet lūdzu fiakru, lai es viņu varu aizvest.
   —   Kurp? — iesaucās Hofmanis. — Kurp jūs gribat mani vest?
   —        Kurp? — atbildēja dakteris. — Uz vājprātīgo iestādi, draugs, na| kurienes jūs esat izbēdzis.
   Un tad pavisam klusu piebilda:
   —        Pie joda, ļaujiet man rīkoties, vai es par jums vairs neatbildu! Šie ļaudis nodomās, ka jūs esat tos vazājis aiz deguna, un saplosīs jūs gabalos.
   Hofmanis nopūtās un nolaida rokas.
   —        Lūk, skatieties, — teica dakteris, — tagad viņš ir kļuvis rāms kā jērs. Krīze ir garām… Tā, mans draugs… tā…
   Un dakteris izlikās mierinām to ar glāstu, kā mierina satrauktu zirgu vai saniknotu suni.
   Pa šo laiku jau bija atveduši fiakru.
   —   Ātri iekāpt! — teica ārsts Hofmanim.
   Hofmanis paklausīja, šinī cīņā viņš bija iztērējis visus spēkus.
   —   Uz Bisetru! — skaļi teica mediķis, iekāpdams aiz Hofmaņa.
   Tad klusi pačukstēja jaunajam cilvēkam:
   —   Kur jūs gribētu izkāpt?
   —   Pie Pale-Egalite, — ar pūlēm izdvesa Hofmanis.
   —   Kučier, brauc! — uzsauca ārsts.
   Un viņš pamāja ar galvu pūlim.
   —   Lai dzīvo dakteris! — ļaudis kliedza.
   Tā tas ir vienmēr ar pūli, kas atrodas kādas kaislības varā: tas vai nu kādam uzsauc: „Lai dzīvo!" vai arī to bez žēlastības nogalina.
   Pie Pale-Egalite ārsts apturēja fiakru.
   —       Ardievu, jaunais cilvēk, — viņš teica Hofmanim, — un ja jūs man gribētu paklausīt, tad cik vien ātri iespējams brauciet atpakaļ uz Vāciju, nav labi dzīvot Francijā cilvēkam ar tādu iedomu spējām kā jums.
   Un viņš izgrūda Hofmani no ekipāžas. Galīgi apjukušais jaunais cilvēks būtu nokļuvis zem garāmbraucoša fiakra riteņiem, ja šinī brīdī kāds garāmgājējs nebūtu pasteidzies to sagrābt aiz rokas, kamēr fiakra vadītājs no savas puses pielika visas pūles, lai noturētu zirgus.
   Tad ekipāža aizbrauca.
   Abi jaunie cilvēki reizē iesaucās:
   —   Hofman!
   —   Verner!
   Tad redzēdams, cik nošļukušā garastāvoklī atrodas viņa draugs, Verners to aizveda uz Palērojāla dārzu.
   Tur Hofmanim viss notikušais tūdaļ dzīvi nāca atmiņa, un viņš atcerējās naudas mainītājam vācietim ieķīlāto Antonijas medaljonu.
   Viņš iekliedzās, domādams, ka ir iztukšojis visas savas kabatas uz viesnīcas marmora galda, bet tad pēkšņi atcerējās, ka ķīlas izpirkšanai bija īpaši iebāzis pulksteņa kabatiņā trīs luidorus.
   Un šī kabata bija uzticīgi saglabājusi savu krājumu: tajā atradās trīs luidori.
   Iesaukdamies „Uzgaidi!", Hofmanis izrāvās no Vernera rokām un steigšus devās uz naudas mainītāja kasi. Ar katru soli viņam likās, ka tas izkļūst no biezas dūmakas un, iedams caur gaistošu miglu, tuvojās dzidram, zvīļojošam gaisam.
   Nonācis pie mainītāja, viņš apstājās, lai dziļāk ievilktu elpu, pagājušās nakts rēgi bija gandrīz vai izgaisuši.
   Viņš atviegloti uzelpoja un iegāja.
   Mainītājs sēdēja savā vietā, un tāpat arī vara kausiņi atradās savās vietās.
   Dzirdot atveramies durvis, naudas mainītājs pacēla galvu.
   —           Ā, — viņš teica, — tas esat jūs, manu jauno tautiet, goda vārds, man jāatzīstas, ka es gan vairs necerēju jūs redzēt.
   —            Es ceru, ka jūs man to nasakāt tāpēc, ka medaljonu jau esat pārdevis! — iekliedzās Hofmanis.
   —            Nē, es jums solīju to paglabāt, un kaut arī to trīs luidoru vietā, kurus jūs man esat parādā, man par medaljonu būtu devuši divdesmit piecus, es to nebūtu izlaidis no rokām.
   —           Te būs jums tie trīs luidori, — kautrīgi teica Hofmanis, — bet es atzīstos — man nav ko jums samaksāt procentus.
   —            Procentus par vienu nakti! Eita nu eita, vai jūs jokojat? — teica mainītājs. — Procentus par trim uz vienu nakti aizdotiem luidoriem un vēl no tautieša — nekad!
   Un viņš Hofmanim pasniedza medaljonu.
   —             Pateicos, monsieur, — teica Hofmanis, — un tagad man jāsameklē nauda, lai varu atgriezties Manheimā.
   —            Uz Manheimu? — jautāja mainītājs. — Vai tad jūs esat no Manheimas?
   —           Nē, monsieur, es gan neesmu no Manheimas, bet es tur dzīvoju. Manheimā ir mana līgava, viņa mani gaida, un es dodos turp, lai viņu apprecētu.
   —           Ā, — noteica mainītājs, un kad jaunais cilvēks jau bija uzlicis roku uz durvju kliņķa, viņš vēl iejautājās:
   —            Vai jūs pazīstat Manheimā kādu vecu mūziķi, vienu no maniem draugiem?
   —   Gotlību Mūru? — iesaucās Hofmanis.
   —   Pareizi! Vai jūs viņu pazīstat?
   —   Vai es to pazīstu? Es domāju gan, viņa meita ir mana ligava.
   —   Antonija! — savukārt iesaucās mainītājs.
   —   Jā, Antonija, — atbildēja Hofmanis.
   —    Kā, jaunais cilvēk, jūs gribat doties uz Manheimu, lai apprecētos ar Antoniju?
   —   Bez šaubām.
   —   Tad palieciet vien mierīgi Parīzē, šis ceļojums ir pilnīgi lieks.
   —   Kāpēc?
   —   Tāpēc, ka še, lūk, ir vēstule, kurā man viņas tēvs paziņo, ka pirms astoņām dienām, tieši pulkstens trijos, spēlējot arfu, Antonija pēkšņi mirusi.
   Tā bija diena, kad Hofmanis bija aizgājis gleznot Arsēnu; un tā bija tieši tā stunda, kad viņš bija noskūpstījis dejotājas kailo plecu.
   Bāls, drebēdams un gluži satriekts, Hofmanis atvēra medaljonu, lai spiestu pie lūpām Antonijas atveidu, bet ziloņkauls bija kļuvis tīri balts, it kā to nekad vēl nebūtu skārusi mākslinieka ota.
   Hofmanim, kurš divas reizes bija lauzis zvērastu, nekā vairs nebija atlicis no Antonijas, pat tās attēla, kurai bija zvērējis mūžīgu mīlu, viņš bija zaudējis.
   Divas stundas vēlāk, Hofmanis Vernera un krietnā mainītāja pavadīts, iekāpa Manheimas diližansā un nonāca tur laikā, lai pavadītu uz kapiem mirušo Gotlību Mūru, kas savā nāves stundā bija vēlējies, lai to apglabā līdzās viņa mīļotajai meitai Antonijai.

   DĀMA AR SAMTA APKAKLI
   I Arsenāls 5
   11 Hofmaņu ģimene 31
   III       Iemīlējies bezprātis 35
   IV      Maestro Gotlībs Murs 42 V Antonija
   VI Zvērests 55
   VII       Parīzes barjeras 1793.gadā 62
   VIII     Kāpēc muzeji un bibliotēkas bija slēgtas, bet Revolūcijas laukums - atvērts?
   IX Parisa spriedums ^
   X Arsēna 82
   XI Otrā „Parisa sprieduma" izrāde
   XII Krodziņā 97
   XIII       Portrets 102
   XIV       Kārdinātājs 108 XV 113. numurs 112
   XVI Medaljons 119
   XVII Sentonorē ielas viesnīca