MARATA DĒLS
   Aleksandrs Dimā (tēvs)
   Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
   septītais sējums

   Mūsu stāsts iesākās 1788.gada 24.augusta rītā Palērojāla dārzā Parīzē.
   Pēdējos četros gados te nesaudzīgi rīkojās cirtēji, izcirzdarai pat vecās, cienījamās kastaņas un liepas, kurus vēl lielais kardināls Rišeljē bija iestādījis un zem kuru kuplās lapu paēnas 150 gadus pastaigājās parīzieši. Tagad jaukais parks bija gandrīz vai pavisam nozudis, jo Orleānas hercogs gribēja šo zemes gabalu izmantot un paplašināt savu pili ar piebūvēm. Šīs piebūves tad viņš domāja izīrēt kā veikalu telpas.
   Bija palikusi vienīgi lielā liepu aleja, kuras vidū pacēlās slavenais Krakovas koks. Sešpadsmit gadu pirms mūsu stāsta sākšanās, tātad 1772.gadā, Polijas pirmās dalīšanas laikā, ik dienas šā koka ēnā sapulcējās politiķi un žurnālisti. Viņi apspriedās par nabaga Poliju, kuru Krievija un Prūsija sita krustā un kuru Francija bija atstājusi. Šā pulciņa dvēsele bija abats Rojs, kurš stāvēja tiešos sakaros ar Krakovu un tāpēc varēja sniegt jaunākās ziņas no ziemeļiem.
   Bez tam abats Rojs bija arī ievērojams stratēģis, kas enerģiski atbalstīja apspiesto Poliju ar militāriem padomiem.
   Pie katras izdevības viņš lika uzmaršēt 30, 40, 50 tūkstošu vīru lielai armijai, — protams, vārdos — un tad tikai klausītājiem bija ko brīnīties.
   Tā šis karavadonis priestera tērpā bija dabūjis palamu „abats ar trīsdesmit tūkstoš vīriem", un koks, zem kura viņš organizēja manevrus, tika nosaukts par Krakovas koku.
   Pa tam Poliju pilnīgi sadalīja kaimiņu valstīm, bet Krakovas koks vēl arvien bija visu politisko sapulču centrs, kuras 1788.gadā nebija mazāk apmeklētas kā 1772.gadā.
   Tagad zem Krakovas koka vairs neapsprieda Polijas, bet gan pašas Francijas likteņus. Un abatu ar viņa trīsdesmit tūkstoš vīriem tagad atvietoja Metra kungs, kurš nebija mazāk ievērojama personība. Kā abats Rojs, tā arī Metrs bija kļuvis slavens ar savām jaunākajām ziņām, ko tas zem cienījamā Krakovas koka lapotnes klāstīja visiem Parīzes politiķiem un dienaszagļiem.
   Romieši, satikdamies Forumā, trīs gadsimtus ik rītu apjautājās: „Quid novi fert Africa? Kas jauns Āfrikā?"
   Franči trīs gadus diendienā jautāja: „Ko Metrs zina no jauna?"
   Tā mēs varam nojaust, kāds iespaids bija tiem vīriem, kas prata atbildēt uz pūļa neatlaidīgajiem jautājumiem un arvien pastāstīt kaut ko jaunu.
   Tāpēc arī ļaužu bars, kas 24.augustā ielenca avīžu rakstītāju Metru, bija daudz lielāks nekā agrākos laikos.
   Jau labu laiku bija jūtams, ka valdības aparāts ir pārāk sastrēdzināts un drīz var sabrukt.
   Lomenija de Brienna kabinets, kas patlaban vadīja valsts stūri, bija neiedomājami populārs.
   Vai nu šodien Metram patiesi nebija nekādu jaunu ziņu, vai viņam tās bija un viņš negribēja tikai stāstīt, bet tagad iznāca tā, ka nevis Metrs runāja uz pūli, bet pūlis mācās virsū Metram.
   —   Jaunumus, Metra kungs, jaunumus! — no visām pusēm skanēja balsis.
   —    Jaunumus, pilsoņi? — pūļa vidū atskanēja ķērcoša balss. — Jaunumus jūs gribat dzirdēt? Labi, es jums kaut ko pastāstīšu!
   Šai balsij bija tik īpatnēja skaņa, tik savāds tonis, ka ikviens pagriezās, lai redzētu runātāju.
   Tas bija aptuveni četrdesmit sešus gadus vecs un tik tikko piecas pēdas garš vīrs. Līkās kājas bija apautas pelēkās, zili strīpotās zeķēs. Kājās — ar aukliņām sasietas cauras kurpes. Galvā zema platmale ar uzliektu malu. Mugurā veca, nodilusi, kastaņbrūna fraka, ar cauriem elkoņiem un vaļējām krūtīm, vaļējs krekls bez kaklsailes.
   Kalsnā, kaulainā, platā un ap muti mazliet šķībā seja bija plankumaina kā leoparda āda, kāda mēdz būt žultainiem ļaudīm. Uz āru izspiedušās bezkaunīgi izaicinošās acis pastāvīgi zibsnīja kā naktsputnam, kas pēkšņi saules apžilbināts. Plato muti rotāja nicinošs vaibsts.
   Šī galva ar gludajiem, garajiem, uz pakauša ādas saitē sasietajiem matiem, kuros tās īpašnieks bieži iebrauca ar saviem netīrajiem pirkstiem, atgādināja uz vulkāna uzliktu masku. Seja liecināja par stūrgalvību, niknumu un spēku.
   Labāko aprindu ļaudīm, kas arī bija pūlī, šī seja iedvesa baigu sajūtu, un viņi dotos projām, ja tos neatturētu ziņkāre dzirdēt kaut ko jaunu.
   Visi gaidīja, bet neviens neuzdrošinājās jautāt.
   —   Jūs gribat jaunumus? — savādais vīrs atkārtoja. — Nu, tad te jums būs viens un vēl pie tam tīri silts: Lomenija kungs ir pārdevis savu demisiju.
   —   Pārdevis? — kādas piecas sešas balsis iesaucās reizē.
   —    Jā gan, jo viņam samaksāja, un pie tam vēl diezgan dārgi! Bet tā jau klājās mūsu mīļājā Francijā: vispirms samaksā ministriem, lai tie uzsāk savu amatu, tad maksā, lai tie paliek, un tad atkal samaksā, lai viņi atkāpjas. Un kas samaksā? Karalis? Bet kas maksā karalim? Jūs, es, mēs!.. Tātad Lomenijs de Brienns iztaisījis labu veikalu sev un savai ģimenei. Viņš kļūs kardināls un tad ar savu sarkano cepurīti baudīs tās pašas patiesības kā viņa priekšgājējs Dibuā… Viņa brāļadēlam gan vēl nav likumīgais vecums, lai tiktu par koadjutoru, bet nekas! Tāpēc viņš tiks par Sensas bīskapa koadjutoru… Viņa brāļameita — jūs tak sapratīsit, ka arī brāļa meitas labā kaut kas jādara, ja jau par brāļadēlu gādāts — tad viņa brāļameita kļūs par galma dāmu. Viņš pats, ministrs, veselu gadu amatā, iekrājis mazu kapitālu, kas tam kopā ar baznīcas beneficiju vēl ik gadus ienesīs aptuveni piecus līdz sešus simtus tūkstošu livru rentes. Bez tam viņa brālis taču paliek kara ministrs un tiek iecelts par karaļa nama ordeņa kavalieri un Provansas gubernatoru… Tā, lūk, man bija taisnība, kad teicu, ka savu atkāpšanos viņš ir pārdevis.
   —   Un no kā jūs ieguvāt visus šos sīkumus? — jautāja Metrs, aizmirsis, ka viņš arvien bijis tas, kas atbild, un ne tas, kas jautā.
   —    No kā es tos ieguvu?.. Ak, Dievs, no galma!.. Es taču esmu no turienes.
   Savādais vīrs sabāza rokas bikšu kabatās, izplēta savas līkās kājas, sāka lēni šūpoties jostas vietā un nolieca galvu pret kreiso plecu, tā pieņemdams izaicinošu pozu.
   —   Vai jūs esat pie galma? — vairākas balsis murmināja.
   —   Par to jūs brīnāties? — svešais iesaucās. — Vai tad morāliskā pasaule nav tieši pretēja fiziskajai? Vai parasti spēks nebalstās uz vājību, zināšana uz muļķību? Vai Bomaršē nebija pie princesem? Mablijs pie kardināla
   Tansēna? Sanfors pie prinča Kondē? Tuljē pie monsinjora? Laklo, Šanlī kundze un Briso pie Orleānas hercoga? Tātad, ko tur vēl brīnīties, ka arī es esmu pie viena no šiem lielajiem kungiem, kaut gan es domāju, ka esmu vairāk kā visi nupat minētie.
   —   Tātad ministrs ir noteikti atteicies?
   —   Oficiāli, es jums saku.
   —   Un kas nāks viņa vietā? — vairākas balsis jautāja.
   —   Kas?.. „Ženēvietis", kā saka karalis, ,.šarlatāns", kā saka karaliene, „baņķiers", kā saka prinči un „tautas tēvs", kā saka tauta, šī nabaga tauta, kas katru sauc par savu tēvu, tāpēc ka tai nav neviena tēva.
   Ap runātāja lūpām plaiksnījās nepatīkams smaids.
   —   Tātad jūs neesat Neķēra kunga pusē? — kāda balss jautāja.
   —   Es? Kas to saka? Tieši otrādi!.. Tieši tādi vīri kā Nekērs ir vajadzīgi Francijai! Par to viņu arī lieliski suminās. Vai visur nav redzama viņa bilde, uz ielu stūriem, uz jūsu tabakas dozēm, uz jūsu svārku pogām? Vai neradās jautājums nosaukt kādu ielu viņa vārdā? Vai viņam par godu nav kaldinātas divpadsmit medaļas?.. Vai es nessmu par Neķēru? Es domāju gan! Lai dzīvo karalis! Lai dzīvo parlaments! Lai dzīvo Nekērs!
   —   Tātad jūs noteikti apgalvojat, ka Neķēra kungs iecelts par Brienna kunga pēcnācēju ministrijā? — no pūļa kāda balss sauca tik draudīgi, ka visu acis pagriezās pret runātāju.
   Pilnīgi pretējs pirmajam runātājam bija otrs, kas likās gribēja kļūt par viņa pretinieku vai uzticāmāko draugu. Tas bija ģērbies ar izmeklētu eleganci. Viņa baltā veļa tūlīt krita acīs. Viņš bija milzu auguma — piecas pēdas astoņas collas garš, un pie tam ar ļoti samērīgu stāvu. Viņa būtne izdvesa spēku, — tikai seja bija vienās baku rētās. Deguns plakans, acis tik tikko redzamas, mute nesamērīgi liela. Kad šī mute smaidīja, tad bija redzamas divas rindas baltu zobu — kā no ziloņkaula. Gaļīgās lūpas, ja tās bija slēgtas, pauda drosmi un miesaskārību. Visa galva likās kā radītāja rokas pārtraukts pārejas veidojums no lauvas un cilvēka, enerģisks, bet drausmīgs radījums. Viņš bija brīnišķīgs dzīvības, miesas, kaulu, jūteklības un mežonīgas sajūsmas sajaukums.
   Abus vīrus šķīra kādi septiņi astoņi cilvēki, bet tie tūlīt pavirzījās sāņus, it kā baidīdamies ciest sadursmē. Tagad abi pretinieki stāvēja viens pret otru, lielais ar sagrumbotu pieri noraudzījās mazajā, tas atkal smaidīdams uzlūkoja milzi.
   Nu pūlis Metru vairs neievēroja: tā uzmanība pievērsās abiem nepazīs­tamajiem.
   Vispārējā uzmanīgā klusumā milzis atkārtoja jautājumu:
   —           Tātad jūs noteikti apgalvojat, ka Neķēra kungs iecelts par Brienna kunga pēcnācēju ministrijā?
   —   Jā, es to apgalvoju.
   —   Un priecājieties par šo maiņu?
   —   Es domāju gan!
   —           Mazāk gan tāpēc, ka viens paceļas, bet ka viņš otru iznīcina un ka zināmos laikos arī iznīcināt nozīmē radīt?
   —   Brīnišķīgi, ka jūs mani saprotat, pilsoni!
   —   Tātad jūs esat tautas draugs?
   —   Un jūs?
   —   Es esmu lielmaņu naidnieks.
   —   Tas ir viens un tas pats.
   —   Darba sākumā — jā, bet kad tas ir pabeigts?
   —  Ja jau tiktāl esam, gan tad sapratīsimies.
   —   Kur jūs šodien ēdīsit pusdienas?
   —   Ar tevi, ja gribi.
   —   Nāc, pilsoni!
   Milzis pienāca klāt mazajam vīrelim un sniedza tam elkoni. Tas pieķērās. Tad abi, nepievērsdami ne mazāko uzmanību pūlim, mierīgi gāja projām, atstādami politiķiem zem Krakovas koka pārspriest nule dzirdēto jauno ziņu.
   Palērojāla galā zem arkādēm abiem jaunajiem draugiem, kuri vēl nebija viens otram priekšā stādījušies, nāca pretim diezgan noplucis vīrs, kas tirgojās ar ieejas kartēm.
   Tovakar varietē teātri spēlēja pazīstamo lugu: „Ķeizars Arlekins uz Mēness".
   —           Dantona kungs, — biļešu pārdevējs teica lielajam, — šovakar spēlē Bordjē. Vai jūs negribat mazu, smuku ložu, labi apslēptu, kur var ņemt līdzi skaistas dāmas un visu redzēt, bet pats palikt neredzams?
   Dantons neatbildējis to atbīdīja no ceļa.
   Nu biļešu pārdevējs pārgāja otrā pusē un vērsās pie mazā:
   —            Pilsoni Marat, varbūt jūs gribat partera biļeti? Tur jūs būsit starp patriotiem vien. Bordjē taču ir viens no jūsējiem. /
   Arī Marats neatbildēja, bet aizbīdīja to ar kāju.
   Biļešu pārdevējs rūkdams gāja tālāk.
   - Mīļais Hebēra kungs, - kāds ielas zēns, kurš jau labu laiku kārām acīm bija noraudzījies uz biļešu paciņu pārdevēja rokā, tam lūdza, - mīļais Hebēra kungs, uzdāviniet man vienu biļeti galerijas stāvvietā.
   Tā 1788.gada 24.augustā kasācijas tiesas advokāts Dantons tikās ar Artuā grāfa staļļa ārstu Maratu. Viņus iepazīstināja biļešu pārdevējs Hebērs.

   Pa ceļam beidzot kā viens, tā otrs patriots dabūja zināt, ar ko tam ir darīšana. Hebērs gan bija minējis vārdus Dantons un Marats, bet ar to vēl maz bija pateikts, jo toreiz Maratu maz pazina, bet Dantons. pavisam nebija pazīstams. Tātad viņiem vajadzēja pašiem minēt savus titulus un stāvokli, ka Dantons beidzot zināja: šis vīrs, kas tam iet blakus, ir grāmatas „Vergu ķēdes" autors. Viņš ir arī citu darbu, kā, piemēram, „Literāro raibumu", „Ņūtona optikas", „Uguns, elektrības un gaismas pētījumu" sacerē­tājs. Marats turpretim bija dabūjis zināt, ka Dantons ir advokāts kasācijas tiesā, turīgas pilsoņu ģimenes mantinieks, pirms trim gadiem apprecējies ar jauko Gabrieli Sarpentjē, un divus gadus veca palaidņa zēna tēvs, par kuru viņš, kā jau visi tēvi, ir vislabākajās cerībās.
   Dantona namā dzīvoja arī viņa patēvs Rikordēna kungs — Dantona tēvs bija miris jauns un viņa māte apprecējusies otrreiz. Bet viņa patēvs to ļoti cienīja un bija tam gandrīz vai kā otrs tēvs.
   Rikordēna kungs ielas pusē otrajā stāvā apdzīvoja lielu dzīvokli, bet Dantons apmierinājās ar nelielu mītni, kuras logi bija uz Komersa pasāžas pusi. Abi dzīvokļi bija savienoti, un Rikordēns savam padēlam, jaunajam advokātam, atdeva lielo zāli par uzgaidāmo istabu klientiem, kurus cerēja drīz iegūt. Pagaidām Dantons te ierīkoja savu darba istabu, ieslēdzās tajā ar visu savu garīgo un fizisko spēku un atstāja sievai, bērnam un virtu- venei visu pārējo dzīvokli ar kopējo virtuvi, priekšnamu, guļamistabu un salonu.
   Šinīs telpās, kas bija izgreznotas ar Rikordēna kundzes un vecā Šarpentjē ģīmetnēm, Dantons ieveda Maratu. Portreti likās pavirši uzgleznoti, tikai uzskicēti, bet pat tādā veidā tās bija pilnas dzīvības, uguns un ģenialitātes. Šīs gleznas nedaudz stundās tyja veidojis kāds Dantona draugs, jauneklis, vārdā Žaks Luijs Dāvids.
   Viss pārējais šajā istabā bija loti vienkāršs. Tikai daži sīkumi ma/liet norādīja uz greznības tieksmi, kā, piemēram, vāzes, lukturi un pcndeļpulkste- nis — tie bija zeltīti. 4
   Dantonu mājās visi pazina pēc zvanīšanas. Arī tagad tam steidzās pretim sieva, bērns un suns. Bet kad durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās arī viesis, sieva soli atkāpās, bērns sāka raudāt, suns rēja.
   Marata seja mazliet raustījās.
   —           Atvainojiet, mans dārgais viesi, - sacīja Dantons, — bet jūs te vēl esat svešs un…
   —            Un es atstāju parasto iespaidu, — papildināja Marats, — neatvaino­jiet ies, es to zinu!
   —           Mana mīļā Gabrielc, — noskūpstījis sievu, sacīja Dantons tādā toni, it kā lūgtu piedošanu par kādu vainu, — es satiku šo kungu Palērojālā. Viņš ir ievērojams ārsts, jā, pat vēl vairāk: viņš ir filozofs, un laipni pieņēma manu ielūgumu ierasties pusdienās.
   —            Mīļais Žorž, ja tu esi aicinājis šo kungu, tad viņš var būt pārlieci­nāts par sirsnīgāko uzņemšanu, tikai bērns un suns nebija uz to sagata­vojies…
   —            Prot saost, kā redzu, — papildināja Marats, — es jau sen esmu ievērojis, — viņš piebilda ar apbrīnojamu cinismu, — ka suņi pēc savas dabas ii ļoti aristokrātiski noskaņoti.
   —   Vai kāds no mūsu viesiem jau ir klāt? — jautāja Dantons.
   —   Nē… tikai pavārs.
   Pie šiem vārdiem kundze pasmaidīja.
   —           Vai tu viņam nepiedāvāji savu palīdzību? Jo arī tu, mīļā Gabriele, esi lieliska virtuvene.
   —   Es to darīju, bet viņš noraidīja manu piedāvājumu.
   —           Dieva vārdā! Ļausim tam, jo viņš ir savādnieks… Lūk, zvana… Ej, mans bērns, paraugies, kas nāk!
   Tad viņš atkal pagriezās pret Mai'atu.
   —           Te ir viesu saraksts, ko šodien redzēsim pie galda. Kāds jūsu kolēģis, doktors Giljotēns, tad Talmā un Zozefs dc Šenjē, abi nešķirāmie, — Kamills Demulēns, kāds jauns, bet ģeniāls palaidnis, tad… kas tad vēl? Jūs, mana 10* sieva un es, — vairāk neviens. A! pag, Dāvidu es aizmirsu. Biju ielūdzis ari savu patēvu, bet tas domā, ka sabiedrība viņam par daudz smalka. Tas ir krietns, labsirdīgs provincietis, kurš Parīzē jūtas nelaimīgs un arvien ilgojas pēc savas Arsirobas. Nu, nāc tikai iekšā, Kamill, nāc iekšā!
   Pēdējie vārdi attiecās uz jaunu vidēja auguma cilvēku, apmēram divdesmit sešus divdesmit septiņus gadus vecu, kaut gan tas izskatījās tikai divdesmit gadus vecs. Tas likās bija mājas draugs, jo cik slikti Maratu, tikpat labi viņu te saņēma. Viņš palika priekšnamā, lai paspiestu Dantona kundzei roku, noskūpstītu bērnu un paglaudītu suni.
   Viņš ienāca pēc Dantona aicinājuma.
   —           No kurienes tu nākdams? - jautāja Dantons. - Tu izskaties pavisam samulsis.
   —           Es! Pavisam ne! — atbildēja Kamills, nometis platmali uz krēsla. — Bet iedomājies tik… A! lūdzu atvainojiet…
   Viņš tikai tagad pamanīja Maratu un sveicināja mazliet paliekdamies. Marats atņēma sveicienu.
   —   Iedomājies tikai, — turpināja Kamills, — es nāku no Palērojāla.
   —   Mēs arī, — teica Dantons. — Arī mēs nākam no turienes.
   —           Es tur cerēju sastapt to čūsku Rivarolu vai odzi Sansenē un izaicināt viņus uz divkauju, tāpēc ka tie nelieši nav mani uzņēmuši savā almanahā.
   —   Laikam gan tie nemaz ar tevi nerunāja, — iebilda Dantons.
   —   Viņi izlikās, ka mani nemaz neredz, mans mīļais.
   —           Es brīnos, monsieur, — iesaucās Marats, — kā jūs varat interesēties, ko par jums runā vai raksta?
   —            Diemžēl tā ir, — atbildēja Kamills, — man ir ļoti vārīga āda. Ja es kādreiz iegūšu vārdu literatūrā vai politikā, tad rakstīšu dienasgrāmatu un…
   —            Un tad?.. Ko tad jūs rakstīsit savā dienasgrāmatā? — atskanēja balss no priekšnama.
   —            Tad es teikšu, mīļais Talmā, — atbildēja Kamills, kurš tūlīt pazina tad vēl topošo lielo mākslinieku, — tad es teikšu, ka no tās dienas, kad jums iedos kādu pieklājīgu lomu, jūs būsit pasaules lielākais traģiķis.
   —           Ja tik vien būtu, — atbildēja Talmā, — tad loma man jau ir, un te ir tas vīrs, kas to lomu man uzrakstījis.
   —            A! labdien, ŠenjēL Tātad tu esi sarakstījis jaunu traģēdiju? — Kamills jautāja dzejniekam.
   —          Jā, mīļais draugs, — atbildēja Talmā, — lielisku darbu, kuru viņš mums lasīja priekšā vakar vakarā un kurš tika pieņemts ar balsu vairākumu, —
   traģēdiju „Kārlis IX". Man jāspēlē titulloma, ja valdība vispār atļaus šo lugu iestudēt… Iedomājies tikai, Kārlim IX jāmodina simpātijas! Ko tu par to saki, Danton?.. Es domāju pielikt visas pūles, lai viņu tēlotu, cik pretīgu vien iespējams.
   —   No politiskā viedokļa jums taisnība, — piezīmēja Marats, — vienmēr labi tādus kungus izrādīt pretīgus, bet vēsturiskā ziņā jums varbūt nebūs taisnība.
   Talmā bija ārkārtīgi redzīgs, viņš tuvojās runātājam, jo balss tam bija pilnīgi sveša.
   Likās, ka Marata seja viņu ne visai patīkami pārsteidza, jo viņš palika stāvot kā sastindzis.
   —   Nu? — jautāja Marats, kurš nopratis, ka arī uz aktieri viņš atstājis tādu pat iespaidu kā uz Dantona kundzi, viņa bērnu un suni.
   —  Nu tad, — teica Talmā, mazliet apjucis, — es gribēju jūs lūgt izteikties mazliet tuvāk par savu teoriju.
   —    Mana teorija ir ļoti vienkārša: ja Kārlis IX būtu ļāvis hugenotiem vaļu, tad protestantisms mums būtu valsts reliģija un Kondē būtu kļuvuši par Francijas karaļiem. Tad mūsu zemei klātos tāpat kā Anglijai, mēs būtu pēkšņi apstājušies savā attīstībā, Kalvina metodiskais gars būtu stājies tās nerimstošās darbības vietā, kas ir īpatnēja visām katoliskām tautām un tās pastāvīgi virza uz priekšu uz Kristus apsolījumu piepildīšanu. Kristus mums ir apsolījis brīvību, vienlīdzību, brālību… Brīvība angļiem bija agrāk nekā mums, bet — iegaumējiet labi — vienlīdzība un brālība mums būs agrāk nekā viņiem, un par to mums jāpateicās…
   —   Garīdzniekiem? — zobgalīgi iejautājās Šenjē.
   —    Ne garīdzniekiem, Šenjē kungs, — atbildēja Marats, — ne garīdznie­kiem, bet reliģijai. Reliģija veicinājusi labu, priesteri — ļaunu. Varbūt jums kādudien gadīsies dzirdēt: Marats vajā reliģiju, Marats netic Dievam, Marats pieprasa priesteru galvas. Tieši tāpēc, ka es cienu reliģiju, ka es ticu Dievam.
   —   Un ja nu jūsu rokās nodos šīs galvas, Marata kungs, — teica mazs, apmēram četrdesmit piecus gadus vecs vīrelis, kurš nupat ienāca, — ja nu jums šīs galvas nodos, tad es jums ieteicu lietot instrumentu, pie kura pabeigšanas es patlaban strādāju.
   —   Ā, tas esat jūs, doktor? — iesaucās Dantons un gāja pretim viesim, ar kuru vēl nebija apsveicinājies, jo visu vērību veltīja Šenjē un Marata sarunai.
   —   Ā! Giljotēna kungs, - Dantons piebilda, - lielisks ārsts, bet vēl lieliskāks cilvēks… Kas tas ir par instruumentu, pie kura pabeigšanas jūs patlaban strādājat, un kā to sauc?
   —  Kā to sauc, mīļais draugs? To patiesi jums nevaru pateikt, jo nekādu nosaukumu tam neesmu vēl devis. Bet vārds nav svarīgs.
   Tad viņš turpināja, pagriezies pret Maratu:
   —   Jūs mani laikam tuvāk nepazīstat, bet kad iepazīsit, tad pārlieci­nāsities, ka esmu patiess cilvēces draugs.
   —   Es par jums zinu visu, ko tik var zināt, - atbildēja Kamills ar viņam neparastu pieklājību, - tas ir, es zinu, ka jūs esat ne tikai liels zinātnieks, bet zinu arī kaut ko par to instrumentu, kuru nupat pieminējāt. Vai tā nav mašīna galvu nogriešanai?
   —  Kā, doktor, — iesaucās Kamills, — jūs saucaties par cilvēces draugu un izgudrojat mašīnas, ar kurām nokauj cilvēkus?
   —  Jā, Demulēna kungs, — nopietni atbildēja doktors, — un tieši tāpēc, ka esmu cilvēces draugs, es to izgudroju. Ar nāves sodiem, kā tie līdz šai dienai izpildīti, sabiedrība ne tikai sodīja, bet arī atriebās. Kas ir šīs uguns un rata mocības? Saraustīšana ar zirgiem četros gabalos? Karsta eļļa, izkausēts svins? Vai tas viss nav moku sola turpinājums, ko mūsu labais karalis gan nav atcēlis, taču vismaz ierobežojis. Bet, mani kungi, ko tad likums grib, piespriežot nāvessodu? Tas grib vainīgo iznīcināt, vairāk nekā! Tādēļ sods lai būtu vienīgi dzīvības atņemšana un vairāk nekas. Soda paasināšana ar sāpēm ir noziegums, ne par matu mazāks, kā tas, ko izraisījis noziedznieks, lai cik smags viņa grēks arī nebūtu.
   —  Ko jūs sakāt, — iesaucās Dantons, — jūs tak neiedomāsities, mīļais doktor, ka šī brīnišķīgā mašīna iznīcinās cilvēku tikpat viegli un bez sāpēm, kā šarlatāns velk zobus?
   —   Jā gan, Dantona kungs, — atbildēja doktors, arvien vairāk iesil­dams, — bez sāpēm. Es acumirklī iznīcinu cilvēku, tāpat kā elektrība, kā zibens. Es viņu sodu tā, kā soda Dievs, kas ir augstākā taisnība un augstākā žēlastība.
   —   Un kā tas notiek? — jautāja Marats. — Pastāstiet, es jūs lūdzu, — ja tas varbūt nav noslēpums! Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik ļoti tas mani interesē.
   —  Ahā! — priecīgs iesaucās Giljotēns, beidzot atradis pacietīgu klausī­tāju. — Mana mašīna ir gluži jauns izgudrojums un tik vienkārša… tik vienkārša… ja jūs to redzēsit, tad brīnīsities, kā tik vienkārša lieta seši tūkstoši gadus varēja palikt neizgudrota… Tātad iedomājieties mazu plat­formu kā teātra skatuvīti, uz kuru ved pieci vai seši pakāpieni… Uz šīs plat­formas es uzlieku divus stiprus stabus, lejas galā novietoju mazu kaķa slazdu, kura augšējā daļa ir svabada un tur ciet notiesātā kaklu. Augšā, šķērsām pāri abiem stabiem, atrodas plats cirvis, ko satur virve. Piespiežot atsperi, mēs atsvabinām cirvi, un tas krīt starp abiem stabiem labi ieeļļotā slīdē uz notiesātā kaklu. Acumirklīga asmeņa pieskāršanās — un galva nost!
   —   Ka tevi velns, cik asprātīgi! — iesaucās Kamills.
   —  Jā, mīļais kungs, — jūsmoja Giljotēns, — un šī operācija, kas šķir dzīvību no matērijas, kas nokauj, izposta, iznīcina, šī operācija ilgst… nu, uzminiet, cik ilgi? Pat ne sekundi!
   —  Jā, pat ne sekundi, tas tiesa, — atbildēja Marats, — bet vai jūs arī esat pārliecināts, ka sāpes nav ilgākas par notiesāšanas aktu?
   —   Kā gan sāpes var būt ilgākas par dzīvību?
   —  Tāpat kā dvēsele pārdzīvo miesu.
   —  Jā tā, — atbildēja Giljotēns ar tik tikko manāmu rūgtumu, — pareizi, jūs ticat dvēselei! Jūs tai ierādāt pat zināmu vietu. Jūs meklējat dvēseli smadzeņu audos. Bet atļaujiet man par dvēseli domāt citādāk nekā jūs! Dzīvības mītne jums jāmeklē sirdī, Marata kungs, ne smadzenēs.
   —   Labi, pieņemsim, ka dzīvības mītne ir sirdī, bet dzīvības apziņa — kur tā būtu meklējama? Taču smadzenēs… Tātad! Atšķirat galvu no ķermeņa, tad miesa būs mirusi, tas ir iespējams, tad miesa varbūt vairs necietīs, arī tas ir iespējams, bet galva, doktora kungs, galva?
   —   Nu, galva?
   —  Galva turpinās dzīvot un domāt, kamēr vēl asins pilīte ierosina smadze­nes, un kamēr smadzenēm visas asinis tiek atrautas, tas ilgst vismaz astoņas līdz desmit sekundes…
   —  Ak, astoņas vai desmit sekundes, — domāja Kamills, — tas taču ātri paiet.
   —  Ātri paiet? — iesaucās Marats, strauji pieceldamies. — Jaunais cilvēk, vai jūs maz esat filozofs, ka mērojat sāpes pēc viņu ilguma un ne spēka, spriežat pēc cēloņiem un ne pēc sekām? Padomājiet tikai, kad nepanesamas sāpes ilgst vienu sekundi, tad tas velkas jau veselu mūžību, un ja tad šīs, jau pašas par sevi neciešamas sāpes, vēl dod apziņu, ka tās ir arī viņa dzīves beigas, un ja viņš, neraugoties uz briesmīgajām sāpēm, lai tikai savu dzīvību pagarinātu, labprāt arī paciestu sāpju pailgumu, — vai jūs nedomājat, ka tās ir visbriesmīgākās mocības?
   —  Tas jau ir tieši tas, kur musu domas nesakrīt, — sacīja Giljotēns, — šīs sāpes es noliedzu.
   —    Uņ es apgalvoju pretējo, - strīdējās Marats, - galvas nociršana nav nekāds jauns izgudrojums. Šo soda veidu es redzēju Polijā un Krie­vijā. Tur notiesāto uzsēdina uz sola. Četrus vai piecus soļus no viņa atrodas smilšu kaudze asins noslēpšanai. Ar vienu zobena cirtienu bende atšķir galvu no rumpja. Un, lūk, es pats savām acīm redzēju, ka tāds ķermenis bez galvas atkal piecēlās, pastreipuļoja dažus soļus un, tikai atdūries pret smilšu kaudzi, atkal saļima… Ja jūs man sacītu, ka jūsu mašīna strādā ātrāk, ka notiesāšana izdarama vieglāk, kā revolūcijas laikā tā labāk pielieto­jama nekā citi veidi, tad esmu ar jums vienisprātis un atzīstu, ka sabiedrībai ar to esat pakalpojis. Bet ka tā ir humānāka, nē, nē, doktora kungs, to es noliedzu!
   —   Gan piedzīvojumi pamācīs, mani kungi, kam ir taisnība, — sacīja Giljotēns.
   —   Vai jūs varbūt gribat teikt, ka mēs ar jūsu mašīnu izdarīsim praktiskus izmēģinājumus?
   —   Bet, mīļais draugs, mana mašīna ir domāta tikai noziedzniekiem… Tātad es gribēju sacīt, ka tās derīgumu varam izmēģināt pie kāda noziedz­nieka galvas.
   —   Nu, labi, Giljotēna kungs, tad nostājaties labi tuvu tam noziedzniekam, kura galva kritis zem jūsu mašīnas. Paceļat ātri šo galvu, kliedzat tam ausī to vārdu, kāds tam bija dzīvam esot, un jūs redzēsit, ka viņš atvērs acis un pagriezis tās uz jums, jā, to jūs redzēsit.
   —   Neiespējami!
   —  Jūs to redzēsit, es saku un varu droši teikt, jo es tā darīju, kā lieku jums darīt, un redzēju, ko ari jūs redzēsit.
   Kamills šos vārdus teica ar tik ciešu pārliecību, ka neviens, pat doktors Giljotēns, neuzdrošinājās apstrīdēt sajūtas turpinājumu nocirstās galvās.
   —  Bet es vēl arvien nevaru iedomāties šo mašīnu, — teica Dantons. — Paskaidrojiet man vēl, mīļais doktor.
   —  Te, — iesaucās kāds jauns cilvēks, kas pa sarunu laiku bija nepamanīts ienācis un piesēdies pie galda, lai uzskicētu Giljotēna aprakstīto mašīnu, — te, — viņš teica, pasniegdams Dantonam skici, — tāda tā lieta izskatas. Vai nu vari to iedomāties?
   —  Pateicos, Dāvid, jā, tagad es saprotu… Kā liekas, tad tava uzzīmētā mašīna jau strādā.
   —           Jā, — atbildēja Dāvids, — patlaban (ā gatavojas nocirst galvas trim slepkavām. Vienu patlaban tiesā, divi citi gaida sodu.
   —            Šie trīs slepkavas bez šaubām ir Kartušs, Mandrīns un Pulaijē? — jautāja Dantons.
   —   Nē, šie trīs slepkavas ir Vanlo, Bušē un Vato.
   —   Ko tad tie nogalinājuši?
   —   Glezniecību!
   —           Galds ir klāts! — ziņoja sulainis greznā livrejā, un tajā pat acumirkli atvērās lielās divviru durvis uz Dantona darbistabu.
   —   Pie galda, pie galda! — sauca Dantons.
   —           Dantona kungs, — Marats teica, — vai jūs man negribētu par piemiņu šai dienai, kad man bija tas prieks ar jums iepazīties, uzdāvināt Davida kunga zīmējumu?
   —   Labprāt, — teica Dantons. — Redzi, Dāvid, kā mani aplaupa.
   Viņš pasniedza Maratam skici.
   —   Nomierinies, — sacīja Dāvids, — es tev uztaisīšu citu.
   Sabiedriba gāja uz Dantona darbistabu, kur šodien bija ierīkots mielasta galds.
   Divviru durvīm atveroties, no istabas pretim mirdzēja gaismas jūra, jo lai gan bija tikai pulkstens četri pēcpusdienā, kad parasti mēdza pusdienot, ēdamistabā bija nolaisti aizkari un iedegtas lustras un daudzžuburu svečturi. Rakstāmgalds bija piestumts pie sienas starp abiem logiem, lielais atzveltnes krēsls noslēpts zem improvizētas bufetes, skapji aizsegti ar priekškariem, vārdu sakot, viss iekārtots tā, lai nekas neatgādinātu darbdienu.
   Galds bija bagātīgi izgreznots ar puķēm, sudrabu, kristālu un mājām dievekļu statujiņām.
   Katrs viesis blakus savai servjetei atrada karti, uz kuras garā rindā bija sarakstīta ēdienu kārtība, lai katrs jau iepriekš var iedalīties un ēst ar aprēķinu un izvēli.
   Viesi piesēdās un katras lasīja savu karti ar dažādām sajūtām: Marats nicīgi, Giljotēns ar interesi, Talmā ar ziņkāri, Šenjē vienaldzīgi, Kamills Demulēns jūteklīgi, Dāvids ar apbrīnu un Dantons ar baudkāri.
   Izrādījās, ka viena viesa trūkst. Pie galda bija septiņi, bet klāts bija astoņām personām.
   Astotā vieta starp Dantonu un Giljotēnu bija tukša.
   —            Man šķiet, mani kungi, — piebilda Kamills, — kāds te trūkst, bet gaidīt uz laikā neieradušos viesi ir nevērība pret klātesošajiem, tātad es lieku priekšā nekavējoties atklāt sēdi.
   —   Un man tūkstoškārt jāatvainojas viesu priekšā, bet tas, kam šī vieta jāieņem, mums visiem no šīs ēdienu kartes ir tik labi pazīstams, ka patiesi būtu ļoti nelaipni sākt mielastu bez viņa.
   —   Kā, — iesaucās Kamills, — trūkstošais viesis būtu…
   —   Mūsu pavārs, — atbildēja Dantons.
   —   Mūsu pavārs? — viesi korī atkārtoja.
   —    Jā, mūsu pavārs… Lai jūs, mani kungi, nedomātu, ka ar šīsdienas banketu es nedomāju izputināties, tad vispirms man jums jāpastāsta par šā mielasta vēsturi. Kāds brašs abats, abats Rojs, kurš vada prinča veikalus, atnāca pie manis un mani uzaicināja uz juridisku apspriedi viņa augstības lietās. Astoņas dienas vēlāk krietnais abats man atnesa tūkstoš livru. Tā kā es savas rokas negribēju aptraipīt ar tirānu zeltu, tad nolēmu izmantot honorāru, sarīkodams dineju dažiem saviem draugiem. Un tā kā Grimo de la Renjērs ir mans tuvākais kaimiņš, tad viņu ielūdzu pirmo. Bet pazīsta­mais gardēdis paskaidroja, ka viņš nekad neēdot ārpus mājas, izņemot gadījumu, ja tam pašam atļauj pagatavot mielastu. Tad es teicu, ka nododu viņa rīcībā ne tikai minētās tūkstoš livras, bet arī manu virtuvi, manu virtuveni, manu pagrabu un tā tālāk. Viņš purināja galvu… „Es pats visu sagādāšu." Tātad viss še ir no mūsu pavāra: galda piederumi, sudrabs, puķes, svečturi, lustras. Un ja jūs kādam gribat pateikties, tad ne man, bet viņam.
   Tiklīdz Dantons bija izrunājis, tā atvērās otras durvis un cits sulainis pieteica:
   —   Grimo de la Renjēra kungs!
   Visi piecēlās un ieraudzīja trīsdesmit piecus vai trīsdesmit sešus gadus vecu vīru, apaļu, ziedošu, ar spirgtu seju, ienākam pa durvīm. Viņš bija tērpies ērtā melna samta frakā ar platām kabatām, puķu izaustās atlasa biksēs, pie kurām karājās daudz maziem brelokiem izgreznota pulksteņ- ķēde. Kājās viņam bija zīda zeķes un kurpes ar dimantu izrotātām sprādzēm. Galvā tam bija apaļa, gandrīz vai smaila cepure, kuru viņš nekad, arī pie galda ne, nenoņēma un kuras vienīgais rotājums bija divus pirkstus plata samta lenta, ko saturēja tērauda sprādze.
   Šo vīru ieraugot, visi glaimīgi smaidīja, tikai Marats vēroja slaveno ^Fran­cijas valsts spekulantu ar skatienu, kas drīzāk izteica dusmas nekā laipnību.
   —    Mani kungi, — iesāka Grimo de la Renjērs, tikai picskārdamies ar roku pie platmales un to nepaceldams, — es gribēju izlūgties šim svinīgajam gadījumam mana slavenā meistara la Gepjēra palīdzību, bet viņš jau agrāk ir apsolījis Provansas grāfam. Tātad man vajadzēja iztikt paša spēkiem,
   bet es esmu darījis visu, kas bija manos spēkos, un tāpēc lūdzu ņemt par labu kā būs.
   Atskanēja piekrišanas saucieni. La Renjērs paklanījās kā mākslinieks uz publikas applausiem. Ēdienu karte visus, izņemot Maratu, iepriecināja.
   —           Mani kungi, — Grimo turpināja, — pie galda nevienam nav jārunā, izņemot, ja kaut ko ievajagas. Galds ir vienīgā vieta, kur vismaz pirmās stundas negarlaikojas.
   Sakarā ar šo uzskatu jeb, labāk sakot, aforismu, nu katrs sāka klusēdams rīt austeres.
   Tad tika pasniegta zupa un pirmais ēdiens.
   Pirmā ēdiena nesējiem pa priekšu gāja herolds veclaiku kostīmā un ar šķēpu rokā.
   Tam sekoja nama pārzinis melnā tērpā.
   Tad nāca balti ģērbies jauneklis. Beidzot sekoja pavāri ar kokvilnas micēm galvās, ar skoteli apjozušies, nazi aiz jostas, baltās jakās, baltās zeķēs ar sprādžu kurpēm. Katram rokās bija šķīvis.
   Šī procesija, kurai vēl pievienojās seši apkalpotāji, apgāja trīs reizes apkārt galdam un tad nolika ēdienus uz galda, lai viesi, zupu ēzdami, var pie tiem mielot acis.
   Tad svinīgā procesija atkal aizgāja un palika tikai sulaiņi, kuri nostājās katrs aiz sava viesa.
   Zupas terīne stāvēja uz cita galda un zupu pasniedza šķīvjos.
   Tā ar asprātīgiem Grimo paskaidrojumiem un piezīmēm ēdieni sekoja cits citam, kamēr pēc stundas ar mokām pabeidza mielastu.
   Grimo de la Renjērs bija kļuvis īsts amfitrions. Viņš piecēlās. Citi tam sekoja. Dantons un Marats kā pēdējie.
   —           Jūs pa visu mielasta laiku ne vārda nerunājāt, — teica Dantons. — Vai jums tas likās slikts?
   —   Tieši otrādi, tas man likās par daudz labs.
   —   Un jūs par to skumstat?
   —   Tas man liek pārdomāt.
   —   Pārdomāt? Par ko tad jūs domājat?
   —           Ka šis ģenerālnomnieks Grimo de la Renjērs kopš savas dzimšanas viens pats ir noēdis tik daudz, ka ar to pietiktu, lai uzturētu pie dzīvības desmittūkstoš ģimenes.
   —   Bet viņš, kā liekas, par to neskumst. Jūs pats redzējāt.
   —           Jā, Dievs Šos ļaudis sodījis ar aklumu, bet reiz pienāks tā diena, kad tauta ar šiem vampīriem izrēķināsies, un šī diena…
   —   Nu, šī diena?..
   —     Es domāju, šī diena mūs mācīs novērtēt mūsu drauga Giljotēna izgudrojumu… Dzīvojat sveiks, Dantona kungs!
   —   Jūs ejat?
   —    Ko man te darīt? Esmu par neveiklu, lai atrastu gaumi pie jūsu ģenerālnomnieka, tā spekulanta jokiem.
   —  Es gribētu, lai jūs še paliktu un tad ar mani vakarā nāktu uz klubu.
   —   Uz kuru klubu?
   —   Uz sociālo klubu — es citu nepazīstu.
   —   Ja es iešu līdzi, kur jūs mani gribat vest, vai tad jūs arī nāksit līdzi tur, kur es jūs vedīšu?
   —   Ar prieku.
   —   Labi, tad es palikšu.
   Dantons un Marats iegāja salonā, kur Grimo de la Renjērs ar dzīvu piekrišanu turpināja savus gastronomiskos priekšnesumus.

   Stundu pēc šīs abu jauno draugu sarunas Dāvids devās mājās un Kamills Demulēns pie jaunās Lusilas Diplesī. Viņš mīlēja Lusilu un tika no tās mīlēts. Divus gadus vēlāk viņš to apprecēja. Talmā un Šenjē aizgāja uz Franču komēdiju; Grimo de la Renjers veica savu gremošanas procesu kā parasts — operā; Giljotēnam bija sarkšanās ar saviem vēlētājiem, bet Dantons un Marats patlaban nāca pa Onorē ielu uz Palērojālu.
   Ielās viņi manīja uztraukumu, kāds parasti vēstī par lielas krīzes tuvošanos. Tiešām visur bija izplatījušās baumas par Brienna kunga atkāpšanos un Neķēra atsaukšanu, un uztrauktie iedzīvotāji atstāja savas mītnes, sapulcē­damies ielās un laukumos. Visur atskanēja abu naidīgo valstsvīru vārdi, visur bija dzirdama uzslava karalim, jo 1788.gadā vēl katrs, vismaz rakstos un runās, bija noskaņots stingri monarhistiski.
   Marats un Dantons izspiedās cauri ļaužu pūlim. Jo vairāk tie tuvojās Palērojālam, jo lielāka bija drūzmēšanās. Iela dūca kā bišu strops. Pūlis baidījās, ka baumas par valdības maiņu var izrādīties nepamatotas.
   Orleānas hercoga telpas bija spilgti apgaismotas un no ēnām, kas lieliem pulkiem slīdēja garām logu aizkariem, varēja spriest, ka princim šovakar ir ļoti liela sabiedrība. Pats laukums, kā arī visas apkārtējās ielas bija ļaužu pilnas, un šā mūžīgā pūļa nākšana un iešana, spiežoties uz pils pusi, likās kā jūras paisums un bēgums.
   Marats un Dantons kā braši peldētāji iznira cauri ļaužu okeānam un tā tiem laimējās Palērojālam piekļūt no pretējās puses, kā no rīta tie šo vietu bija atstājuši.
   Dantons, neraugoties uz pavadoņa nevēlēšanos, uz brīdi apstājās divkār­šās galerijas ārmalā. Meitas ar vīna un smiņķa sārtotiem vaigiem, rotām un spalvām izgreznojušās, līdz pat jostas vietai dekoltējušas un līdz ceļiem svārkus uzspraudušas, sauca klāt garāmgājējus ar visnetiklākajiem žestiem; kas viņas nevēroja, tos apbēra ar zobgalībām un izsmieklu; dažas, kā labas draudzenes, pastaigājās zem rokas, un satiekoties ar citām, laida vaļā kādu neķītru piezīmi vai bezkaunību, kas nepieradušam klausītājam sadzina vaigos asinis. Neparasti bija netīrie vārdi no tik daiļu būtņu mutes, kuru izturēšanās un izskats atšķīrās no tā laika augstākās sabiedrības dāmām tikai ar to, ka viņas valkāja neīstas rotas.
   Dantons stāvēja un raudzījās. Šo vīru ar dzelzs ķermeni netavairāmi kairināja izprieca vai metāls, kas palīdz pie izpriecas tikt. Ar tādu pat apbrīnu viņš varēja nostāties pie naudas mijēja durvīm un lūkoties zelta gabalos un stieņos, kā noraudzīties Palērojāla ielas meitās.
   Marats vilka viņu sev līdzi, un tas gāja, protams, vēlreiz paskatīdamies uz skuķēm.
   Bet tiklīdz abi draugu bija uzkāpuši akmens galerijā, pēkšņi viņu domas novirzījās uz kaut ko citu: fiziskiem kārdinājumiem sekoja morālie. Tolaik dienas kārtībā bija erotiskas grāmatas; vīri, kurus varēja pazīt no viņu mēteļiem — jo tie pat augusta vidū valkāja mēteļus — piedāvāja šīs grāmatas garāmgājējiem. Drīz viens, drīz otrs paraustīja Dantonu vai Maratu pie svārkiem:
   — Vai jūs varbūt nevēlaties grāfa Mirabo grāmatu „Brālis palaidnis, kādam tam jābūt?" Ļoti jauks romāns!.. Vai varbūt „FeIicija jeb mani jaunības stiķi" no Nersiata ar kapara griezumiem?.. Varbūt varu piedāvāt „Tēvoci Matjē" no abata Delorēna?
   Tas tolaik saucās pārdot grāmatas „zem mēteļa".
   Lai tiktu vaļā no šiem pavedējiem, pret kuriem Dantonam nebija tāds riebums kā Marafam, stingri nopietnam Žana Žaka Ruso piekritējam, abi steidzās uz dārzu un nonāca uz slīpā ccļa, kas ved lejā uz cirku; tur varēja ļauties mierīgi bīdīties uz priekšu, un kam bija karte kabatā, to neviens nekavēja tiki iekšā pie izredzētajiem.
   Dantonam bija divas kartes. Abi draugi, komisāru laipni sveicināti, iegāja zālē. Te bija žilbinošs mirdzums un greznība.
   Aptuveni divi tūkstoši sveču apgaismoja aristokrātisko sabiedrību.
   Apvienotie Francijas un Amerikas karogi karājās pār lielu piemiņas plāksni, uz kuras bija atzīmētas kopējo armiju uzvaras. Zāles dibenā skatienu saistīja trīs krūšutēli.
   Pa labi un kreisi stāvēja Lafajeta un Franklina tēli, vidū — Vašingtona.
   Teodors Lamets vecākais bija priekšsēdētājs. Laklo — sekretārs. Tribīnes un galerijas pilnas dāmu, kuras tāpat jūsmoja par Amerikas neatkarību.
   Starp tām bija arī Šanlī kundze, marķīze Villeta, Terēze Kabarī, vēlākā madame Talljēna, tolaik vēl marķīze Fontnū, sieviete, kas allaž skaista, bet šodien izskatījās vēl daiļāka. Seja aizsegta ar smalku melnu šķidrautu, aiz kura viņas ugunīgās spāņu acis mirdzēja kā zvaigznes naktī.
   Marķīze Bearnē, Zozefina Tašē de la Pažrī, daiļā kreoliete, kuras seja bija kā apskaidrota no tā laika, kad Lenormāna jaunkundze, pareģe no Sanžermēna priekšpilsētas, tai bija pareģojusi, ka kādudien viņa kļūs par Francijas karalieni.
   Slavenā Plimpija de Gūža, rakstniece ar divsimttūkstoš livru renti, kura neprata ne lasīt, ne rakstīt un tomēr diktēja saviem sekretāriem romānus un lugas.
   Starp šīm valdzinošajām sievietēm no vienas pie otras lidoja dienas varonis marķīzs de Lafajets.
   Viņš bija skaists, elegants, gadus trīsdesmit vecs vīrs. Gadus piecpadsmit atpakaļ apprecējis Ajēnas hercoga meitu, ticis pie neizmērojāmām bagā­tībām, viņš brīvības jūsmās, kas tad gāja pa pasauli, slepus sarīkoja divus kuģus, sakrāva tajos ieročus un munīciju un brauca uz Bostonu, tāpat kā piec- padsmitgadus vēlāk Bairons uz Mezolongionu. Bet, būdams laimīgāks par slaveno dzejnieku, viņš tiešām piedzīvoja tās tautas atbrīvošanu, kurai steidzās palīgā, un ja Vašingtons varēja pieņemt goda pilno nosaukumu — Amerikas brīvības tēvs, tad viņš nevarēja liegt, ka Lafajets bija tās kūms.
   Atgriezies Francijā, Lafajets sacēla vēl lielāku sajūsmu nekā Amerikā. Viņš nāca modē, karaliene tam uzsmaidīja, Franklins viņu iecēla par pilsoni,
   Ludviķis XVI — par ģenerāli. Šī popularitāte un ģenerāļa uniforma ļoti labi piestāvēja jaunajam varonim. Arvien to viņam ausīs čukstēja paša patmīlība, un ja tā apklustu, tad sievietes to arvien atgādinātu.
   Šinī vakarā ar Lafajetu godā dalījās grāfs Estēns. Par zaudētām kaujām Indijā, kur to divas reizes saņēma gūstā, atlīdzināja Amerika; pēc neizšķirtās kaujas pie Havras, pēc nelaimīgā uzbrukuma Santa Lučiai, beidzot viņš galīgi sakāva komandoru Baironu.
   Grāfs Hektors Estēns, pretēji Lafajetam, bija sirmgalvis; tā sajūsma dalījās starp viņu un viņa jauno sāncensi, un tā kā sievietes, it kā slepus norunājušas, vienbalsīgi izšķīrās par Lafajetu, tad jo enerģiskāk vīrieši nostājās Estēna pusē.
   No pārējiem klātesošajiem vēl mināms Maluē, kura slavenā grāmata par nēģeru verdzību nupat bija iznākusi un kurš patlaban, kad ienāca Dantons ar Maratu, grasījās kāpt tribīnē un sākt savu priekšlasījumu.
   Klusums iestājās drīzāk nekā varēja cerēt; skatieni novērsās no Olimpijas Gūžas un, brīdi klīduši apkārt — vīriešu skatieni no Bearnē kundzes līdz Terēzei Kabarī, sieviešu skatieni no Briso līdz Lafajetam — tie beidzot apstājās pie runātāja tribīnē, kur sagatavojās Maluē.
   Kad beidzot zālē valdīja dziļš klusums, Maluē iesāka:
   — Mani kungi, es stājos pie grūta uzdevuma; es jums gribu tēlot kādas rases nelaimi, kas liekas apkrauta ar ciešanu lāstiem un tomēr šos lāstus nav pelnījusi. Par laimi visas jūtīgās sirdis ir iestājušās par šo lietu, ko es humanitātes vārdā aizstāvu, un tātad es ceru rast atbalsi, kaut arī manas runātāja dāvanas ir niecīgas.
   Vai jums kādreiz ir ienācis prātā, mani kungi, kad pēc labām pusdienām, ērti atsēdušies mīkstos atzveltnes krēslos, jūs dzerat gardo dzērienu — kafiju ar cukuru, pilīti pa pilītei izbaudīdami, — vai jums kādreiz ir ienācis prātā iedomāt, ka šis cukurs un šī kafija, kas jums tādu baudu sniedz, maksā miljoniem cilvēku dzīvības?
   Jūs uzminējāt, vai ne, uzminējāt, par ko es gribu runāt? Par tiem nelaimī­gajiem Āfrikas bērniem, kam sava dzīvība jāziedo eiropiešu baudkārei, ar kuriem apietas kā ar lopiem un kuri tomēr Dieva un dabas priekšā ir mūsu brāļi.
   Piekrītoša murmināšana sadūšoja runātāju. Visi šie elegantie, pūderētie kungi, visas šīs ar špicēm, spalvām un dimantiem apkrautās dāmas ar piekrītošu galvas mājienu pievienojās runātāja uzskatiem, ka viņi ir Kongo nēģeru un Senegālas nēģerieņu brāļi un māsas.
   —    Un nu, jūs līdzcietīgās dvēseles, — turpināja Maluē to laiku īpatnējā sentimentālajā frazeoliģijā, — un nu jūs, sentimentālās dvēseles, ņemat vērā, ka tas, ko jums gribu teikt, nav romāns, kas izgudrots jūsu garlaicības aizdzīšanai, bet patiesa aina no tā, kā jau divus gadsimtus apietas ar jums līdzīgām būtnēm. Tie ir sāpēs stenošās, vajātās cilvēces baiļu saucieni, kas sniedzas līdz jums un visām pasaules tautām vēstī par to nežēlību, kādu nodara nelaimīgajiem. Tic ir Āfrikas un Amerikas nēģeri, kas lūdz savus aizstāvjus, lai šie aizstāvji viņu vietā apelētu pie Eiropas valdnieku taisnības jūtām un panāktu viņu ciešanu remdēšanu. Spēcīgi lai paceļ savas balsis viri, maigi lūdzoši sievietes, un karaļi — Dieva vietnieki še zemes virsū — atzīs, ka viņi apgrēkojas pret pašu Dievu, ja pēc sava ģīmja un līdzības radītās būtnes ļauj tā mocīt.
   Atkal skanēja piekrišana, kaut gan mazāk skaļa nekā pirmoreiz.
   Liekas, ka sapulce juta — nu ievads jau bijis diezgan garš.
   Arī Maluē uzskatīja, ka beidzot jāķeras pie lietas. Viņš turpināja:
   —    Bez šaubām jūs visi zināt, kas ir nēģeru tirdzniecība, bet kā tā notiek, to jūs nezināt! Nē, nezināt, vai arī esat tikai paviršu skatienu uzmetuši tai dīvainajai rīcībai, ar kādu viena cilvēku cilts tirgojas ar otru, kā cilvēks cilvēku pērk un pārdod.
   Kad nēģeru kuģa kapteinis grib „iepirkties", tad viņš piebrauc pie Āfrikas krasta un liek ziņot kādam virsaitim, kas te valda: šim uz kuģa esot Eiropas preces un viņš gribot tās iemainīt pret divsimts vai trīssimts nēģeriem. Tad viņš savu preču paraugus nosūta valdniekam, ar kuru grib noslēgt darījumu, pieliek paraugiem vēl klāt krietnu porciju degvīna kā dāvanu, un gaida.
   Degvīns — aqua vitae, dzīvības ūdens, ugunsūdens, kā saka nēģeri — nelaimīgais izgudrojums, kas reizē ar destilācijas mākslu no arābiem nokļuvis pie mums, šis nelaimīgais dzēriens ir kļuvis bīstams ierocis nežēlīgu cilvēku rokās. Tas ir jālād! Tas izpostījis un iznīcinājis vairāk tautību nekā tie ugunsieroči, kuri Jaunās Pasaules iedzīvotājiem nebija pazīstami un kurus tic noturēja par zibeni jaunu dievību rokās.
   Kā redzams, Maluē pacēlās liriska lidojuma augstākājos kalngalos un viņa pūles atalgojās ar skaļiem piekrišanas saucieniem.
   Viņš turpināja:
   —    Trešā dienā beidzot pienāk četri simti kopā saķēdēti nēģeri; tos pavada mātes, sievas, meitas un māsas, tas ir, ja tikai vīriešu kārtas vergi pieprasīti; ja vajadzīgas arī sievietes, tad sievas, meitas, māsas ir saķēdētas kopā ar saviem vīriem, tēviem, brāļiem.
   Tad, apjautājoties, uzzinām, ka pa šim divām naktīm ir gājuši bojā četri tūkstoši cilvēku, lai peļņas kārais valdnieks varētu nodot četrus simtus vergu.
   Ai, tiesneši, ai, Eiropas valdnieki, kas jūs mierīgi guļat savās pilīs, kamēr jūsu brāļus slepkavo! Vai ne, jūs taču nekā nezināt par šīm nežēlībām? Un tomēr tās dara jūsu vārdā! Nu, tad ļaujiet šo nelaimīgo baiļu saucieniem skanēt pāri jūrai un modināt jūs no miega!
   Patētiskos vārdos, kuru uzdevuma bija izspiest asaras no sieviešu acīm, Maluē turpināja attēlot nēģeru vergu ciešanas. Tad ar dedzīgu protestu beidza savu priekšnesumu:
   —    Ai, jūs bezsirdīgie eiropieši! Kāpēc jūs arvien gribat būt nežēlīgi varmākas, ja varat būt labdarīgi aizstāvji? Nelaimīgie radījumi, kurus jūs vajājat, ir tāpat ar sāpēm dzemdēti kā jūsu bērni! Vai arī tie nav cilvēki? Vai mūs visus nav radījis viens Dievs? Vai mūs neuztur viena un tā pati zeme? Vai mūs nesilda viena un tā pati saule? Vai mēs visi nepielūdzam vienu un to pašu Pasaules Kungu? Tāpēc ka viņu adas krāsa ir citādāka nekā mūsu, vai tas mums dod tiesības viņus nogalināt, laupīt viņu sievas un bērnus, kalt ķēdēs viņu tēvus?
   Lasiet visu pasaules tautu vēsturi: nevienā valstī, nevienā gadu simtenī, pat visbarbariskākajā, jūs neatradīsit piemērus tik labi pārdomātai, tik neatlaidīgai cietsirdībai! Laikmetā, kad veselīgā filozofija un plašās zināšanas padara Eiropu bagātu ar jaukākiem izgudrojumiem — tādā laikmetā jūs vēl arvien gribat būt cilvēces vajātāji? Vēl ir laiks, — lieciet aizmirst šis nežēlības, parādot pasaulei cilvēdbas un cēluma piemēru, atsvabiniet nēģerus, saraujiet viņu ķēdes, dariet viņu stāvokli panesamu un esiet pārliecināti, ka ar brīvlaistajiem jūs iegūsit labākus, uzticāmākus kalpus, kas jūs mīlēs kā savus tēvus. Vergi savus bendes nīst.
   Runa elektrizēja klausītājus. Piekrišanas vētrā vīrieši steidzās uz tribīni, sievietes vicināja mutautiņus, runātājs atstāja tribīni, atskanot saucieniem:
   —   Brīvība! Brīvība!
   Dantons pagriezās pret Maratu: divas, trīs reizes arī viņš grasījās pie­vienoties vispārējai jūsmošanai, bet, pamanījis pavadoņa slikti apslēpto zob­galību, apvaldījās.
   —   Nu, — jautāja Dantons, — ko jūs par to sakāt?
   —   Es saku, — Marats smīnēja, — ka vajadzīgas tikai tādas sapulces kā šī un tādi runātāji kā šis, lai cilvēce spertu kādu soli uz priekšu.
   —    Un tomēr tā ir jauka un cēla lieta, par ko viņš cīnās, — sacīja Dantons.
   —            Protams, bet mums ir jācīnās par kādu vēl svarīgāku lietu nekā amerikāņu vergi.
   —   Un tā būtu?
   —   Eiropas vergu jautājums.
   —   Es saprotu.
   —   Jūs apsolījāt nākt man līdzi.
   —  Jā gan.
   —   Tad nāciet!
   —   Kurp mēs iesim?
   —          Jūs mani atvedāt pie aristokrātiem, kas runā par melno atbrīvošanu. Es jūs gribu vest pie demokrātiem, kas strādā pie balto atbrīvošanas.
   Pēc šiem vārdiem Dantons un Marats nepamanīti atstāja zāli, kad visu uzmanība vērsās pie runātāja.

   Dantons un Marats atkal ieradās Palērojālā, kur ļaužu pūlis likās mazāks nekā iepriekš.
   Kā agrāk veda Dantons, tā tagad Marats. Viņš likās steidzamies. Viņi gāja pa galeriju, kas stiepjas gar Valuā ielu, te Marats iegriezās kādā ejā pa labi, Dantons tam sekoja. Drīz abi izkļuva laukā no Palērojāla.
   Pils fasāde uz šīs ielas vēl nebija pabeigta un braucējiem ceļš bija pilnīgi slēgts ar sakrautām akmeņu kaudzēm. Pat ar kājām te bija grūti tikt cauri.
   Starp šiem akmeņu kalniem Marats ļoti labi prata atrast ceļu, it kā tam pirms šā jaunā labirinta būtu rokā Ariadnes pavediens. Laiku pa laikam viņš pagriezās, lai redzētu, vai Dantons seko; beidzot apstājās pie kādām pagraba durvīm ar diviem dučiem pakāpienu uz leju.
   Klusajā ielā visi, kā likās, gulēja, un tikai no pagraba kā no apakšzemes vulkāna pacēlās silts tvans un balsu ņudzeklis.
   Lai gan Dantons pēc ārienes jau varēja sagatavoties spriest par iekšieni, viņš tomēr apstājās pie bedres ieejas, kamēr Marats steidzās lejā. Beidzot Dantons nolēma Maratam sekot, kāpa lejā pakāpienu pa pakāpienam, un uz pēdējā atkal apstājās.
   No šā pēdējā pakāpiena viņam rādījās šāds skats:
   Liela velvēta telpa — pirms ielas pacelšanas laikam kāda milzīga nama oranžērija, kādas toreiz jau pa lielākai daļai bija noplēstas. Ši oranžērija pirms divdesmit pieciem gadiem bija pārvērsta par krodziņu un nu te bija klubs.
   Šis klubs bija zināms tikai saviem ļaudīm. Tajā varēja iekļūt tikai ar zināmām zīmēm un parolēm — kā brīvmūrnieku ložās. Tas bija Cilvēku Tiesību klubs.
   Vecie krogus galdi bija palikuši kā agrāk. Tagad uz tiem stāvēja ķēdēs piesieti dzeramie kausiņi un apkārt uz ļodzīgiem krēsliem un ķirmju saēs­tiem soliem sēdēja dzērāji.
   Telpas dibens no tabakas dūmiem, lampu kvēpiem un apmeklētāju dvašas bija miglā tīts. Tajā varēja saskatīt to apmeklētāju siluetus, kam nebija naudas, lai atspirdzinātu rīkli un tukšo vēderu ar malku vīna. Tie skaudī­giem skatieniem noraudzījās biedros, kuru posts tomēr atļāva šinī vietā izdot dažus sū.
   Pie pašas dibensienas no tukšām mucām bija ierīkota tribīne ar vecu rakstāmpulti kā priekšsēdētāja galdu.
   Uz šā galda stāvēja viena degoša un viena izdzēsta svece, bez tām neviens gan neuzminētu šīs mēbeles nozīmi. Taupībai, kas šinīs telpās valdīja, liktos izšķērdīgi, ja abas sveces degtu reizē.
   Milzīga izšķirība bija starp eleganto, pūderēto sabiedrību zeltotās, ar samtu izdrapētās sienās, no kurienes Dantons ar Maratu nupat nāca, un starp šo melno, piekvēpušo pagrabu. Abi draugi tieši no aristokrātu debesīm ienāca vienkāršās tautas ellē. Dantons vēroja dīvaino sapulci.
   Pilsonības klēpī dzimušais Dantons juta varenu dzenuli, kas viņu vilka projām no vidusšķiras. Vienu tas dzen uz augšu, otru — uz leju.
   No šā dzenuļa Dantons tiecās uz aristokrātiju. Pilnīgs jūtu cilvēks, epiku- rietis, politiķis, nākamais valstsvīrs, karstasinīgs, bet ne asinskārs, Dantons mīlēja skaistu veļu un reibinošas smaržas, viņš mīlēja zīdu un samtu, viņš, vīrs ar cietu, rupju ādu, mīlēja to smalko, balto ādu, kāda 2. un 3.septembrī bija viņa aģentiem pietiekams iemesls nodot nāvei šādas ādas īpašniekus.
   Tagad nu Dantons nāca no sabiedrības, kur visu to bija atradis: tūkstoš sveču mirdzumu, zīda drānu čaukstoņu, samta maigo spīdumu, lepnas, dārgas spalvas, brīnumskaisto dimantu žilbumu; viņš bija elpojis smaržām piesātināto gaisu. Nu viņš pēkšņi, bez kādas pārejas atradās sabiedrības padibenēs starp kūpošām tauku svecēm, netīrām rokām un riebīgām lupatām. Pirmo reizi viņš pārliecinājās par šo dzīvo katakombu esamību, kuras atrādās zem modernās Romas un kurām kādudien vajadzēs to pārveidot. Viņš redzēja spilgto kontrastu ārējās parādībās, kustībās, smaržā, un gaidīja tagad vēl tās pretestības, ko dos sarunas.
   Nebija ilgi jāgaida.
   Kluba sekretārs Bordjē piecēlās un iepazīstinājā sapulci ar ziņām, kas ienākušas no provinces.
   Pirmais ziņojums Cilvēku Tiesību klubā bija šāds:
   —    Zils Leborns, nabadzīgs saimnieks Maškūlā pie Nantes, nogalināja trusīti, kas apgrauza viņa kāpostus; par to pēc Maškūlas kunga pavēles viņu piesēja pie staba un pēra ar pātagām.
   Pjērs, algādzis Pontsanmesminā bija liedzies brist dziļā pils grāvja ledus aukstajā ūdenī ķert zivis cienītai kundzei. Par sodu viņu ieslodzīja izkurinātā maizeskrāsnī. Kad to atkal gribēja izlaist, viņš bija nosmacis.
   Barnabē Lampons no Pitivī, kam bija sieva un seši bērni, ar savu ģimeni trīs mēnešus pārtika tikai no zāles un koku lapām. Viņš bija tā novārdzis, ka tik tikko spēja parakstīt ziņojumu par savu postu.
   Pie katra nolasītā ziņojuma Marats krampjaini spieda sava drauga Dan­tona roku un pusbalsī čukstēja:
   —   Ko tu par to saki, Danton? Ko tu par to saki?
   Un Dantons, šis baudas cilvēks, kārumnieks un epikurietis, juta, ka tam sāk mosties sirdsapziņas pārmetumi, domājot par pērlēm, zeltu, dārg­akmeņiem, ko tas nupat skatījis, domājot par vīriem, kas dziļi nopūtās, par sievietēm, kas lēja asaras, kad tām attēloja afrikāņu postu, kas cieta divtūkstoš piecsimt jūdžu tālu no Francijas, kamēr Francijā, jā, pat Parīzē vien tūkstošiem dzīvoja ne mazākā postā un cieta ne mazāk.
   Šīs briesmīgās ziņas nemaz negribēja beigties un katrs jauns gadījums no jauna lika iedegties klausītāju skatieniem. Bija tāda sajūta, ka te nav runa par svešu, tālu postu, ka tā nav citas rases lieta, par ko šie ļaudis sajūsminās, bet posts, kuru paši cieš un par kuru ir arī gatavi cīņā iet. Kā iekšējas vētras cilāta, cēlās un saplaka katra krūts, un šī vētra katru acumirkli draudēja izlauzt sev ceļu pār lūpām. Ar nepacietību visi gaidīja to bridi, kad sekretārs beigs savu garo un mocošo ziņojumu, lai tad steigtos uz tribīni un sakarsētajā atmosfērā sviestu spēcīgu vārdu, ne kā ūdeni, kas liesmas dzēš, bet kā eļļu, kas to pastiprina.
   Reiz tomēr sekretārs beidza un visi steidzās uz tribīni.
   Marats, nepakustēdamies no vietas, pacēla roku.
   —   Pilsonis Marats prasa vārdu, — teica priekšsēdētājs, — vārds pilso­nim Maratam!
   —   Jā, jā, jā! — rēca divsimts balsu. — Uz tribīni, Marat! Lai runā Marats!
   Saviļņotais pūlis pašķīrās un pa vidu, kā Mozus caur Sarkano jūru, Marats gāja uz tribīni.
   Lēni viņš uzkāpa Uz mucām, tad izbrauca ar roku caur garajiem matiem, atbīdīdams tos atpakaļ, it kā rūpēdamies, ka neviens no viņa nejaukajiem vaibstiem nepaliek apslēpts un nezaudē savu iespaidu.
   —    Jūs visi, kas še esat sapulcējušies, — viņš iesāka, — jūs uzklausījāt mirstošas tautas nāves vaidu, tās tautas, kas vēršas pie jums, tāpēc ka jūs esat tās vienīgā cerība! Nu, tad runājiet! Kas tad ir jūsu cerība? Pie kā jūs griezīsities? Mēs zinām, no kā mums ir jābīstas, — sakiet mums, uz ko mēs vēl varam cerēt?-
   —   Lafajets! Nekērs! — sauca vairākas balsis.
   —    Lafajets? Nekērs? — atkārtoja Marats. — Uz šiem abiem vīriem jūs liekat savas cerības?
   —   Jā! Jā! Jā!
   —   Tātad aristokrāts un muitinieks, vārdu bodnieka un zelta bodnieks, tie ir jūsu varoņi, jūsu dievi? Vai jūs zināt, kas ir Lafajets? Es jums pateikšu! Vai jūs zināt, kas ir Nekērs? Arī to pēc tam pateikšu.
   —   Runā, Marat, runā! — sauca simts balsu.
   Rūgta naida smaids paraustījās runātāja lūpu kaktiņos. Tas bija tīģera smaids, gatavojoties brukt virsū laupījumam.
   —    Kaut jūs viņu būtu vēl pirms stundas redzējuši, kā es to redzēju, šo jaunās pasaules varoni, kas atgriezies vecajā ar veselu atmiņu lēveri, kas — pretēji visiem perspektīvas likumiem — tiek jo lielāks, jo tālāk tas! Kaut jūs to būtu redzējuši, kā viņš piecēla grāfienes Montesonas kabatas lakatiņu, kā viņš pasniedza marķīzei Boarnē ožamo pudelīti, ka viņš aplika ap grāfienes Šanlī suņa kaklu savu zobena siksnu, kā viņš applaudēja Maluē kunga runai un, klausīdamies tā nēģeru ciešanu stāstā, izspieda no acīm asaru. Tad jūs pēc viņa patiesās vērtības būtu novērtējuši šo valdnieku priekšistabu ģenerāli, tad jūs sajēgtu, kas jums gaidāms no šīs aristokrātiskās mesijas.
   Ja Lafajets patiesi ir tas, par ko viņu uzskata, kāpēc tad viņš atrodas tur un ne še? Kāpēc viņš ir pie tiem un ne pie mums? Ja viņam, franču lauta, ir lejamas asaras, lad lai viņš tās lej par Francijas ciešanām; ja viņš patiesi lautu mīl, lad lai viņš nāk pie mums, jo mēs esam vienīgā īstā tauta. Tad es, kas šinī acumirklī viņam uzbrūku, es, kas viņu jums parādu ne lādu, kā jūs to redzat, bet kāds tas patiesībā ir, — tad es gribu iet tam pretim, gribu tam atvērt durvis, paklanīties viņa priekšā pie sliekšņa un uzsaukt: „Esi sveicināts, jo brīvība ir ar tevi!"
   Maratu pārtrauca daži piekrišanas saucieni, bet šie saucieni skanēja bailīgi, gandrīz vai kaunīgi un nelikās nākam īsti no sirds. Varēja manīt, ka viņš velti pūlējies sakustināt vienu no tām pārliecībām, kas tautas sirdīs ir visdziļāk iesakņojušās, un ka pat izsmiekla ierocis, ko viņš lietoja, nav pat viegli skāris to, ko tam vajadzēja iznīcināt.
   Tāpēc Marats vismaz šodien lika mierā Lafajetu, lai turpmāk viņu jo niknāk apkarotu.
   —    Un kas attiecas uz Neķēru, — viņš turpināja, — ak, nabaga apstulbotā tauta! Vai tu gribi zināt, kas ir Nekērs? Es tev to varu pateikt.
   Šo vīru gan nekad savā mūžā neesmu redzējis; pazīstu viņu tikai no tā slavas, tad no dažiem viņa rakstiem, bet sevišķi no viņa finansu operācijām. Kaut arī viņš ir mans laikabiedrs, tomēr man viņš ir tikpat svešs, kā Sejans vai Krašs, kā citas pasaules pilsonis, cita gadsimteņa bērns.
   Un nu Marats galīgi nopēla šo tautisko ministru, raksturodams to kā tautas izsūcēju. Savu kūdošo runu viņš beidza šādi:
   —    Es jums attēloju Lafajetu un tagad Neķēru; es vēlreiz saku: neuz­ticieties nevienam! Nācijas nākotne šādās rokās ir kā spalviņa vējā, kā niecīgs galdiņš viļņu varā, tas ir dibināt zemes labklājību uz vieglprātību, nodevību un mantkārību.
   Marats apklusa, lai atvilktu elpu. Viņa runas otrajai daļai bija lielāki panākumi nekā pirmajai, ne tāpēc, ka baņķieris protestants būtu mazāk populārs par aristokrātikso ģenerāli, bet mūsu instinktīvās simpātijas taču nu ir tādas, ka arvien vieglāk uzbrūk tam, kam nauda, nekā tam, kam šķēps… Kas visu dienu skaita naudu, tam vakarā pie rokām pielipis vairāk vai mazāk netīrumu.
   Ikviens apsvēra Marata runu pēc sava temperamenta, sava instinkta, savām simpātijām vai antipātijām.
   Turpretim Dantons gandrīz vai ar šausmām raudzījās uz šo vīru, kas — nepazīstams un bez vārda — uzdrošinājās atsegt sabiedrības apslēptos kailumus, tik droši uzbrukt abiem dienas varoņiem, Lafajetam un Nekērani, un lidz ar to arī monarhijai.
   Un kā viņš tai uzbruka? Vai ar patiesības vai melu ieročiem, ar apmelo­šanu, ar ļaunprātību — vai no priekšas vai muguras — tas viņam bija vienalga.
   Suņa zobi un čūskas inde — šim vīram bija labi ieroči.
   Un cik labi viņš pazina ļaudis, ar kuriem runāja! Ar kādu gudru aprēķinu viņš raidīja savus vārdus — citu pēc cita — cietošā, sāpju sagrauztā, uz­trauktā klausītāju pūlī, un katrs vārds bija kvēloša rasa naidam, kura dīgļi katra atsevišķa sirdī snauda un ar ilgām gaidīja to brīdi, kad varēs atvērt savus indīgos ziedus, nest postošos augļus! Cik spilgti viņš apgaismoja augsto ļaužu pasauli, kas mazajiem ļautiņiem līdz šim vēl bija pilnīgi nepa- zīstama, — cik drūmās krāsās viņš apgaismoja pagātnes apvārsni, lai klausi- tāji paši savā fantāzijā nākotnes izredzes iztēlotu vēl drūmākas!
   Marats vēroja, ka noskaņojums ir tāds, ka var runāt tālāk. Pēc abiem uzbrukumiem viņš tagad gribēja doties ģenerālkaujā, pēc abām mazajām šaubīgajān uzvarām gūt neapstridamu triumfu.
   Viņš deva zīmi, ka tam vēl kaut kas ir sakāms. Kā pēc burvju mājiena iestājās klusums.
   Stiepdams pretim drebošajiem klausītājiem rokas, Marats iesāka:
   — Un tagad klausieties, kas man jums vēl jāsaka: ja divi cilvēki liktu jūsu mātei mirt visgrūtākajā, visnežēlīgākajā nāvē — bada nāvē, vai jūs tiem varētu piedot? Nē, — vai ne! Vēl mazāk jūs šos abus cilvēkus uzskatītu par saviem aizstāvjiem, saviem sargiem, saviem glābējiem, saviem dievēkļiem! Lūk, šie abi vīri ir minētais muilinieks un aristokrāts, tie ir to abu šķiru priekšstāvji, kas noslepkavojuši mūsu māti, mūsu kopējo māti — zemi!
   Nabaga tauta! Tev pastāvīgi saka: „Francijas zeme arvien mazāk un mazāk dod ražu!" Apdomā, ko šie vārdi nozīmē.
   Kāpēc zeme, šī brīnišķā, sešus tūkstošus gadu neizsmeļami auglīgā māte, gadu no gada mazāk dod? Es tev to pateikšu.
   Tāpēc, ka zemniekam vairs nav darbarīku, ko var apķīlāt, valsts atņem viņa lopiņus kā ķīlu; bet kur nav mājlopu, tur arī nevar art. Tā, lūk, ar katru gadu samazinās lauksaimniecība, zeme vairs nevar atpūsties, nekā vairs nedod, badojas, vārgst, iet bojā, tāpat kā lopi, kuriem tā kādreiz devusi uzturu.
   Bet, nu, redzi un klausies, nabaga tauta, kā dienu no dienas otrā nometnē uzplaukst muižniecība un spekulanti, tas ir, tie, kas nemaksā nodokļus, un tie, kas ieņem nodokļus, kur tevi nodevas ar katru dienu noliec zemāk! Jo dārgāka kļūst maize, jo vairāk to atrauj tavām izdēdējušām rokām, jo vairāk nes peļņu tirdznieciba ar nepieciešamākajiem produktiem! Te peļņa ir droša, tik droša, ka arī karalis Ludviķis XVI grib dabūt savu daļu un tāpēc slepeni spekulē ar miltiem un labību. Jūs brīnāties, vai ne? Karalis, kas spekulē ar savu pavalstnieku dzīvībām, karalis, kas ar badu taisa veikalus, karalis, kas pat no nāves piedzen nodevas, kur līdz šim katram, pat karalim, bija jāmaksā nāvei viņas tiesa!.. Nu, redzi, nabaga tauta, tu mirsti badā, bet vismaz zini, kāpēc un kā tu mirsti! Tu zini, ka bads, kas tevi dzen kapā, nav neparastās gadalaiku maiņas sekas, nav mitruma, sausuma vai citu atmosfēras traucējuma sekas; bads, kas tevi uzveic, ir gluži dabīga, kārtīga, ar likumu pamatota parādība: badojas un mirst bada nāvē tāpēc, ka jūsu karalis Ludviķis grib tā un ne citādi.
   Tauta cieta badu Ludviķa XIV laikā, cieta badu Ludviķa XV laikā un cieš badu Ludviķa XVI laikā. Četras paaudzes sekoja citai citai un neviena no tām nevarēja pilnīgi paēst. Bads pilnīgi apmeties uz dzīvi Francijā; te tam ir tēvs un māte; viņa tēvs ir valsts kase un māte spekulācija, briesmīga laulība, kas tomēr nes augļus un rada bērnus — dīvainu, nežēlīgu, nepie­pildāmu rasi: apgādātājus, nodokļu nomniekus, intendantus un ministrus! Tu pazīsti šo rasi, nabaga tauta, tu to pazīsti! Tavs karalis viņu iecēlis godos, amatos, ļāvis kāpt tai savos ratos, kad tā devās uz Versaļu, lai viņam dotu parakstīt bada līgumu.
   Tā tu nu gan paliec bez maizes, nabaga tauta, bet tās vietā tev ir filozofi un tautsaimnieki, tev ir savu Turgo un Neķēri, savi dzejnieki, kas pārtulko Vergilija „Georgikas", kas apdzied «Gadalaikus" un svin „Mēnešus" pantos. Tie visi runā par lauksaimniecību.
   Bet tev, nabaga tauta, kam valsts aizdevusi zirgus, vēršus un ēzeļus, tev pašai ar sievu un bērniem jājūdzas arklā. Par laimi likums aizliedz apķīlāt arklu, bet nomierinies, arī tas reiz nāks! Mirstot tu ar saviem nagiem rakņāsi beigto zemi!
   Ai, nabaga tauta!
   Tātad, kad šī diena būs pienākusi, un tai jānāk drīz! — kad sieva prasīs vīram pēdējo kumosu maizes un tas neatbildēdams to stulbi uzskatīs, kad mātei nebūs saviem badā mirstošiem bērniem nekā cita ko dot, kā tikai asaras, kad novājējušo zīdītāju krūtīs piens aprausies un zīdainis no vārgām krūtīm vairs tikai dažus pilienus asiņu varēs izsūkt, kad maiznīcas arvien būs tukšas, kad tu visriebīgākos kukaiņus ēdīsi un vēl jutīsies laimīga, ka tavs brālis tev tos neatņem, lai pats no bada nāves glābtos, — tad, nabaga tauta, lad tev beidzot būs gana lava Lafajeta un Neķēra; tad tu nāksi pie manis, sava patiesā, sava vienīgā drauga, jo es esmu vienīgais, kas vēsta tev sagatavoto nelaimi, tev nodomātās bēdas!
   Marats apklusa, viņš bija galā ar savu runu, bet ja viņš arī neapstātos, tas nevarētu tālāk runāt, jo iepriekš aizturētā piekrišanas vētra izlauzās kā orkāns.
   Viņš nenokāpa no tribīnes, viņu nonesa.
   Tanī brīdī pie durvīm atskanēja spēcīgi klauvējieni.
   —   Klusu! — iesaucās krodziņa saimnieks.
   , Viss apklusa.
   Nu skaidri aiz durvīm sadzirdēja patruļu, kas sila uz klona savu šauteņu rezgaļus.
   Tad otrreiz tika klauvēts pie durvīm.
   —           Atdariet! — sauca balss. - Tas es esmu, sargu virsnieks; es gribu zināt, kas te notiek. Atdariet, karaļa vārdā atdariet!
   Acumirklī izdzisa visas sveces un dziļa tumsa iestājās pagrabā.
   Dantons acumirkli stāvēja pārsteigts un apmulsis. Tad spēcīga roka satvēra viņa roku.
   —            Nāc! — čukstēja Marata balss. — Te mēs nedrīkstam krist viņu rokās, jo nākotnei vēl esam vajadzīgi.
   —   Nāc! — atbildēja Dantons. — Viegli teikt, kad es nekā neredzu.
   —            Bet es redzu, — Marats sacīja, — es esmu tik ilgi dzīvojis naktī, ka tumsa man kļuvusi par gaismu.
   Un, tiešām, viņš vilka Dantonu sev līdzi ar lādu drošību un veiklību, it kā abi ietu gaišā dienas laikā pa līdzenu ielu.
   Dantons pārkāpa pār kādu mazu durtiņu slieksni un tad ar kāju atsitās pret riņķveida kāpņu apakšējo pakāpienu. Te viņš skaidri dzirdēja, ka patruļa ar šautenēm dauzīja galvenās ieejas durvis. Tad atskanēja brīkšķis. Likās, ka durvis ir ielauztas.
   Marats atvēra mazus vārtiņus uz sānieliņu.
   Tā bija tukša un klusa.
   Marats noslēdza vārlus un iebāza atslēgu kabatā.
   —           Tagad, — viņš teica, — mēs esam redzējuši divus klubus: Sociālo klubu un Cilvēka Tiesību klubu. Vienā apspriež melno likteni, otrā — balto. Kā jums liekas, kurš no abiem nodarbojas ar nācijas patiesām intere­sēm? Runājiet!
   —            Marata kungs, — atbildēja Dantons, — jūs man ticēsit, ka es jūs sapratu no pirmā vārda, no pirmā skatiena. Es tikai domāju, ka mēs esam sapratušies, mums vajag arī iepazīties.
   —           Jā gan, — atbildēja Marats, — un es jūs pazīstu. Bet jūs, jūs mani nepazīstat… Nāciet rīt pie manis brokastīs!
   —   Kur tas ir?
   —            Artuā grāfa staļļos… Prasiet pēc doktora Marata. Bet viens gan man jums jāsaka iepriekš: pie manis neēd tā, kā mēs ēdām pie jums.
   —   Vienalga, es nākšu jūsu un nevis brokastu dēļ. Tātad rīt!
   Dantons pagriezās, lai ietu… Tad, padomājis, sniedza Maratam roku.
   —   Jūs liekas esat daudz cietis, — viņš teica līdzjūtīgi.
   Marats rūgti pasmaidīja.
   —   Vai jūs tā domājat? — viņš jautāja.
   —   Es esmu pārliecināts.
   —   Jūs esat lielāks filozofs nekā es domāju.
   —   Tātad es neesmu par jums maldījies?
   —   Tas ir tas, ko gribu jums rīt pastāstīt… Es jūs gaidīšu.
   Tonakt Dantons gulēja ļoti slikti. Kā Šillera nirējs viņš bija meties draus­mīgā bezdibenī un tur atradis veselu šausmu pasauli, ko dievi līdz šim bija žēlīgi aizseguši ar nezināšanas tumsu.

   Karaļa brāļa, Artuā grāfa staļļi atradās tālu no pilsētas centra, de Rūla priekšpilsētā, kur agrāk zaļoja karaliskā kokskola.
   Staļļu celtne bija liela un ērta, tajā varēja novietot trīssimt zirgu un četrsimt cilvēku. Te dzīvoja ar sievām un bērniem, vistām un suņiem visi prinča nama vai vismaz viņa staļļu kalpotāji. Šā mazā ciema iemītnieki drīkstēja arī iet otrajā pagalmā, kur diendienā tika skoloti un dīdīti karaliskās augstības zirgi.
   Artuā grāfa zirgu ārsts dzīvoja starp pirmo un otro pagalmu, mazā dzīvoklī ar skatu uz jāšanas skolu vienā pusē un uz tumšu aleju otrā pusē. Vina alga bija tūkstoš divsimt livru gadā.
   Šo vīru Dantons pagājušajā naktī ap pulksten divpadsmitiem bija atstājis un tam apsolījis otrā rītā ap pulksten desmitiem apmeklēt. Tātad 1788.gada 26.augustā tieši desmitos no rīta viņš vēra masīvos vārtus uz staļļiem.
   —    Kur te dzīvo doktors Marata kungs? — viņš jautāja resnvēderam šveicaram, kurš velti pūlējās sakrustot savas īsās rociņas pār lielo vēderu.
   —   Pirmā iebrauktuve, trepes B, gaitenis D, durvis 12, — atbildēja švei­cars apbrīnojami raiti, kā no galvas visu iemācījies.
   Dantons izgāja cauri plašajam, maigas saules apgaismotajam pagalmam, kur jau slaistījās daži kalpi garos zābakos ar milzīgiem piešiem.
   Pa vaļējiem logiem skanēja zirgu zviegšana.
   Ejot pa pagalmu, Dantons paspēja visu apskatīt. Vakardienas filantro- piskās atmiņās viņš velti pūlējās apspiest šīs aristokrātiskās greznības ap­brīnošanu. Varbūt viņš patlaban apskauda princi, nekā juta līdzi nabaga proletāriešiem.
   Pārgājis pāri pagalmam, viņš virs vārtiem ieraudzīja lielu zeltotu numuru: viens. Te viņš iegāja.
   Plašā loka eja, kas veda cauri galvenajai ēkai, sniedzās līdz jāšanas skolai, kuras abas durvis bija vaļā. Pa tām varēja redzēt brīnišķīgos zirgus rikšojam sarkanajās smiltīs. Uguns dzirkstīja viņu acīs un no augšas krītošā gaismā viņu spalva izskatījās kā zeltota. Seglos sēdēja sudrabā tresotie kalpi. Dantons apstājās un noskatījās patīkamajā ainā. Kā lietpratējs. Tad pagriezās un stāvēja trepju B. priekšā, kāpa augšā, nogriezās gaitenī D. un klusi pieklauvēja pie balti nokrāsotām durvīm Nr. 12.
   Kad neviens neatbildēja un nekas nebija dzirdams, viņš atvēra durvis un atradās priekšnamā ar akmens grīdu. Te viņam sitās nāsīs cepeša smarža un pēc tās viņš atrada ceļu uz virtuvi, kur pie pavarda sēdēja sieviete, tīrīdama saknes un pieskatīdama divas kotletes, kas cepās baltos garaiņos.
   Turpat uz pavarda vecā kastrolī vārījās piens un māla podā kaut kas līdzīgs melnai kafijai ar pelēkām putām pa virsu.
   Uz restēm gulēja trīs pusapogļojušās maizes šķēles.
   Tā Dantons ar vienu skatienu bija aptvēris visas brokastis, ko draugs tam gribēja celt galdā.
   Epikurietim uznāca smaids; viņš domāja par Grimo de Renjēra ēdienu karti un nosprieda, ka stoiķis Marats šai lietā izrāda tikpat daudz lepnuma kā skopuma. Pirmā brīdī viņam pat uznāca vēlēšanās tūlīt pateikt namatēvam, ka mazliet mazāk iedomības un drusciņ vairāk kotletes tālu ceļu atnākušam un uz ēšanu noskaņotam viesim būtu patīkamākas lietas.
   Bet Dantons taču nebija nācis cauri visai Parīzei brokastu dēļ. Tāpēc viņš jautāja vienkārši ģērbtajai ķēkšai pēc Marata un pēc laba laika, kad
   tai labpatikās pacelt galvu, dabūja atbildi, ka „kungs" strādā, pie kam viņa norādīja ar pirkstu uz durvīm, kas veda Marata istabā.
   Dantons nepieklauvēdams atvēra durvis, jo pirmo reiz tam šī pieklājība nekā nebija līdzējusi, un nu stāvēja istabā, kur „kungs" strādāja.
   Marats sēdēja pie vienkārša, melna galda, apsējis ap galvu dzeltenu kabatas lakatu ar baltiem punktiem un līdz elkoņiem uzlocītām piedur­knēm un ar īsu, trulu spalvu uzcītīgi rakstīja uz rupja papīra.
   Viņa priekšā gulēja kaudze atvērtu grāmatu, arī grīda bija pilna ar bieziem sējumiem un vecmodīgi sarullētiem manuskriptiem.
   Kur tikai acis skatījās, visur redzēja mazā birokrāta taupīgo rūpību.
   Salūzis spalvu nazītis, ar aukliņu sasiets; veca, nolietota tintnīca, norakstītas spalvas: šādi priekšmeti jaukā harmonijā gulēja apkārt Maratam.
   Tam visam vēl jāpievieno melnas papes oblatu kārbiņa, veca raga tabakas doze ar smiltīm un saplīsis, zili strīpains kabatas lakatiņš.
   Galds stāvēja istabas kaktā diezgan tālu no loga.
   Viņš negribēja, ka zāļu stiebri, kas kautrīgi stiepās no mūra plaisām, tam atgādina pasauli.
   Viņš negribēja, ka putni, kas lidinājās gar logu, atgādina Dievu.
   Degunu piebāzis pie nodzeltējušā papīra, kad rakstīja; galvu atslējis pie vecajām tapetēm, kad pārdomāja, tā viņš darbā nepazina nekādu izklaidību kā tikai pašu darbu. Rakstnieka sirdsprieks, ērtības kā darba augļi - tas viss bija viņam ne tikai svešs, bet arī vienaldzīgs.
   Ūdenim likās viņam nebija nekādas citas nozīmes, kā tikai uzdevums dzesēt slāpes. Marats bija viens no tiem ciniskajiem poētiem, kas mūzu glāsta ar netīrām rokām.
   Pēc Dantona iekāsēšanās Marats pagriezās un, pazinis savu viesi, pamāja ar roku, it kā gribēdams lūgt, lai tam atļauj nobeigt iesākto teikumu.
   Bet teikums negribēja beigties. Dantons kļuva nepacietīgs.
   —           Jūs rakstāt ļoti lēni, — viņš teica, — un vienlaikus esat kalsns un kustīgs. Es iedomājos, ka jūs būsit saviļņots, pilns nepacietības darbā, un nu redzu, ka rakstāt savas domas burtu pēc burta — kā tāds kaligrāfijas skolotājs.
   Bet Marats neļāvās traucēties no šīs piezīmes un mierīgi rakstīja tālāk, pamājis Dantonam ar otru roku. Beidzot viņš tika galā. Agriezās un sniedza viesim pretim abas rokas.
   —  Jā, tiesa, — viņš teica, — es šodien rakstu lēni.
   —   Kāpēc tieši šodien?
   —   Sēstieties taču!
   Bet Dantons nesēdās. Viņš piegāja tuvāk un atspiedās uz krēsla atzveltnes, tā kā varēja redzēt Maratu un pārskatīt rakstāmgaldu.
   —           Kāpēc tieši šodien? — viņš atkārtoja. — Vai tad jums tā kā milzu čūskai dažas dienas jābūt kustīgam, lai tad atkal nodotos kūtrībai?
   Šis salīdzinājums Maratu neaizskāra, tas viņam varēja tikai glaimot. Odzes nosaukums viņu būtu pazemojis, bet milzu čūska — tas bija lielisks salīdzi­nājums.
   —           Jā, — atbildēja Marats, — es saprotu jūsu izbrīnu un redzu, ka maniem vārdiem vajag paskaidrojumu. Man ir dažādi rakstības paņēmieni. Ja es rakstu tādas lietas kā šodien, tad mana spalva ir gausa, tad tā rūpīgi pārbauda katru vārdu, neizlaiž nevienu punktu, nevienu komatu, piegriež vērību gan vārdam, gan domai, lai pareizi izteiktu sirdsjūtas.
   —            Pie velna, ko es šodien no jums dzirdu!? — izbrīnējies iesaucās Dantons. — Vai tas patiesi ir Marata kungs un ne Votūra vai Skuderī jaunkundzes gars, kas no jums runā?
   —  Tā?! Kas tad ar tiem ir?
   —  Jūs liekas esat to ņēmis sev par paraugu.
   —           Paraugu?.. Es zinu tikai vienu paraugu, un tas ir Šveices filozofs, slavenais, cēlais, nemirstīgais „Jūlijas" sarakstītājs.
   —   Žans Žaks…
   —           Jā, Žans Žaks Ruso… Arī viņš rakstīja lēnām, arī viņš deva savām domām laiku nokāpt no galvas līdz sirdij, tur pakavēties un tad kopā ar tinti izplūst uz papīra.
   —   Kā? Vai tad jūs rakstāt romānu?
   —           Tā ir, — atbildēja Marats, atzveldamies savā krēslā un plaši ieplezdams acis ar dzeltenīgiem, krunkainiem plakstiņiem, — tas ir romāns.
   Viņa skatiens aptumšojās, it kā sāpīgas atmiņas pavērtos viņa gara acīm.
   —   Varbūt pat patiess notikums, — pēc brītiņa viņš piebilda.
   —  Tikumu romāns? Vai vēsturisks? Vai varbūt…
   —   Mīlas romāns.
   —   Mīlas romāns?
   —   Nu ja… Kāpēc gan ne?
   Pie šā „kāpēc gan ne" Dantons ilgāk nevarēja palikt nopietns. Viņš uzmeta mazajam, nejaukajam vīram skatienu un sāka smieties.
   Bet Marats nelikās to dzirdam un redzam. Sapņaini, kā aizgrābtībā, viņš iedziļinājās manuskriptā, kas viņa priekšā gulēja uz galda, un, klusā balsī dažus teikumus izlasījis, atkal pacēla skatienu uz Dantonu, kas tagad vairs nesmējās.
   —   Piedodiet, ka smējos! Bet jūs sapratīsit, tas man varēja likties jocīgi, ka, meklēdams nopietnu zinātnieku, es atrodu romānu rakstnieku un pie tam vēl sentimentālu.
   Marats smaidīja, bet neatbildēja.
   —   Esmu gan dzirdējis par jūsu darbiem, — turpināja Dantons. Giljotēns par tiem daudz ir stāstījis; jo lai gan viņš nav vienās domās ar jums, tomēr viņš cieni jūsu talantu, pat jūsu kļūdas. Bet tie visi bija tīri zinātniski darbi, prātnieciski sacerējumi un ne fantāzijas.
   —   Diemžēl, — iebilda Marats, — tas, ko uzskata par fantāziju, dažiem rakstniekiem nav nekas vairāk kā atmiņas. Tie domā, ka izgudro, bet patiesībā tikai atstāsta.
   Neraugoties uz šķietamo paviršību, Dantons tomēr nebija tāds, kas ne­vērīgi paietu garām nopietnam, dziļākam vārdam.
   Tas, ko Marats nupat teica, viņam likās dziļākas izpētes vērts, un viņš pūlējās izdibināt noslēpumaino vārdu saturu. Bet Marats ātri piecēlās, sakārtoja savu apģērbu un teica:
   —   Brokastosim, vai ja?
   To pateicis, viņš izgāja un lika kalponei pasniegt ēdienu.
   Palicis viens, Dantons uzmeta ziņkārīgu skatienu manuskriptam. Virs­raksts skanēja: ,,.Jaunā grāfa Patocka piedzīvojumi". Romāna varonis saucās Gustavs, varone Lusila.
   Baidīdamies tikt pārsteigts, viņš pagāja nost no galda un aplūkoja pārējos priekšmetus, kas vēl atradās istabā.
   Riebīgas pelēkas un sarkanas papīra tapetes, dažas kartes pie sienas, pāris katūna aizkaru pie logiem un veca, ķirmju saēsta lāde bija viss Marata istabas iekārtojums. Ne maigā pavasara, ne karstā vasaras saule nevarēja šai istabai dot piemīlīgu izskatu, likās, ka tā neuzdrošinājās te iespiesties, zinādama, ka te nesastaps nevienu puķīti, kurai varētu likt uzplaukt, nevienu spožu priekšmetu, kurā varētu spoguļoties.
   Kad Marats atgriezās, Dantons bija beidzis visu aplūkot.
   Marats ar virtuvenes palīdzību ienesa pilnīgi apklātu galdu. Galdu nolika istabas vidū. Virtuvene piebīdīja Marata krēslu un aizgāja, nelikdamās par viesi ne zinis. Dantons nesagaidīja no Marata atvainošanos par ēdiena trūcīgumu, bet šoreiz viņš bija maldījies.
   —   Redzat, — teica Marats, — es nevaru izdot divus tūkstošus deviņsimt livru par vienām brokastīm.
   —   Nu, nu, — jautri atbildēja Dantons, — ja jūs no sava izdevēja par katru romāna sējumu saņemtu simt luidoru un ar šādu romānu tikpat ātri
   tiktu galā, kā es ar kādu juridisku padomu, tad gan arī jūs varētu pasniegt vienu kotleti vairāk.
   Marats tam sniedza trauku.
   —            Jūs to laikam gan sakāt tāpēc, ka te ir tikai divas kotletes un tas jums liekas par maz. Vai tad jūs mēdzat noēst vairāk par divām kotletēm?
   —   Bet jūs?
   —   Es… es priekšpusdienās nekad gaļu neēdu. Citādi nevarētu strādāt.
   —   Romānu rakstīt? — nicīgi jautāja Dantons. — Kāpēc gan ne?
   —           Tieši romānu rakstīt, — atbildēja Marats. — Jā, pie politiska raksta es labprāt gribu redzēt asinis un tad arī ēdu gaļu, lai uztrauktos, bet romāns, o! — romāns ir pavisam kas cits. To neraksta ne ar vēderu, ne ar galvu, bet ar sirdi. Lai rakstītu romānu, Dantona kungs, tad vajag būt skaidrā.
   —           Nu, mans mīļais, tad jūs esat ļoti atturīgs mūzu priesteris, — sacīja Dantons, pasniegdams pretim savu šķīvi.
   —   Paturat sev abas kotletes, es jums saku, — atkārtoja Marats.
   —            Pateicos, — atbildējs Dantons, — un tagad nedomājiet vairs par mani. Man klājas tāpat kā Gargantijai — es nekad neesmu paēdis. Un tomēr jūs redzēsit, ka man pietiks ar vienu no jūsu kotletēm.
   Patiesība bija tā, ka Dantona apetīti nevarēja ierosināt ne galds, ne ēdiens. Apdauzīti fajansa šķīvji, nodilušas karotes, trulas dakšiņas, servetes no nebalināta audekla un cietas kā zābaku zole, netīri pelēka sāls, ar pudeli saberzta un tad iebērta māla trauciņā, tad vēl duļķains vīns no tuvākā kroga. Tas viss Grimo de Renjēra kunga izlepušajam draugam nevarēja būt sevišķi kairinošs.
   Tāpēc arī Dantons bezgalīgi ilgi kožļāja kotleti un sparīgi turpināja runāt, kamēr Marats lēni sūca kafiju ar pienu.
   —   Jums te ir brīvs dzīvoklis? — jautāja Dantons.
   —   Jā, es piederu pie prinča galma.
   Vārdu „princis" viņš izrunāja tā, it kā ar to būtu sadedzinājis lūpas.
   —   Aurea niedioeritas, — piezīmēja Dantons parastā tonī.
   Marats rūgti pasmaidīja.
   —           Tā ir osta pēc vētras, — viņš teica, — un matrozim, kura kuģis ir strandējis, katra osta ir laba diezgan.
   —           Nudien, mīļais Marata kungs, jūs šodien runājat kā trapists… Liekas, ka jūs justu slepenas skumjas vai sirdsapziņas pārmetumus… Par ko? To es nezinu! Bet es redzu jūs rakstām romānu, es redzu, ka jums nav ēstgribas, ka jūs bēgat no saules…
   —     Sirdsapziņas pārmetumi! — iesaucās Marats, pārtraukdams viesi. — Sirdsapziņas pārmetumi? Ar manu lēnprātību?.. Nē, godājamais Dantona kungs, sirdsapziņas pārmetumus es par laimi nejūtu!
   —  Tātad skumjas? — jautāja Dantons.
   —     Skumjas… tās gandrīz vai varētu būt… negribu apstrīdēt… Katrs jūtīgs cilvēks ir pieietams skumjām un es to neuzskatu par vājību, ka tās neslēpju.
   Dantons atbalstīja abus elkoņus uz galda, atspieda zodu plaukstās un teica maigākā, bet ironiskā tonī:
   —      Es palieku pie tā, ko esmu teicis: zinātnieks ne zinātnieks, filozofs ne filozofs, politiķis ne politiķis, bet drīzāk gan tas viss iešūts viena iemīlē­jušās cilvēka ādā.
   Dantonu smīdināja doma, ka tāds cilvēks kā Marats var būt iemīlējies, un viņš atkal palaida smieklu šalti.

   Ilgāk Marats nevarēja ciest aizdomas par savu vājību vai nespēku. Viņa patmīlība bija diezgan liela.
   —   Iemīlējies? — viņš atbildēja Dantonam. — Un kāpēc gan ne?
   Pie šiem vārdiem viņš uzsita ar dūri uz galda, ka tas noskanēja ne mazāk stipri, kā tad, kad būtu sitis Dantons.
   Dusmas bieži atvieto spēku.
   —     Iemīlējies, — viņš atkārtoja, — jā, es biju iemīlējies un varbūt vēl tagad esmu tāds! Smejaties vien! Vai varbūt jādomā, mans mīļais milža kungs, ka Dievs tikai tirāniem ir devis monopoltiesības turpināt cilvēces dzimumu un ka vajadzīgs tāds vērša skausts kā jums, lai kļūtu par jauna dzimuma ciltstēvu? Vai blakus valzivīm nedzīvo arī kazragi, blakus zilo­ņiem — smidzīši, blakus ērglim — kolibri? Nevis Ēzopa vai Lafontēna pasakās, bet gan dzīvē esmu novērojis skudru un smidžu mīlas dzīvi. Ja mūsu mikroskopi būtu stiprāki, tad varētu novērot arī infuzoriju un atomu mīlas dzīvi. Tātad piedodiet, mīļais mikromegas, atomam, infuzorijai Maratam, ka viņš uzdrošinājies mīlēt.
   Šos vārdus izrunājot, Marats kļuva līķa bāls, visas asinis likās bija saplū­dušas viņa izspiestajos vaigu kaulos, acis zvēroja kā ogles un visi nervi trīcēja kā Eola kokles stīgas, kad vējš tām pāri iet. Teic, ka ikviena čūska mīlā topot skaista. Šis apgalvojums būs tiesa, jo savas mīlas atcerē pat Marats kļuva skaists — protams, cik skaists tas nu varēja kļūt: skaista nejaukuma tēls.
   —    Lēnāk, lēnāk, mans cēlais mīlas bruņiniek, — iesaucās Dantons, — ja jūs tā aizstāvaties, pirms jums uzbrūk, tad jums jāatļauj sev uzbrukt pēc taisnošanās. Es nemaz nenoliedzu jūsu spējas mīlēt.
   —    Bet tiesības mīlēt jūs gan gribat man liegt, — grūtsirdīgi atbildēja Marats. — O, es jūs ļoti labi saprotu, ticiet man, Danton! Jūs raugāties manī un domājat: Marats ir mazs, Marats ir sarucis kā krupis ugunī, viņam ir sarkanas acis ar melnu punktu vidū, viņš ir kaulains un greizs, viņa deniņi ir iekrituši, viņa retie mati līdzinās tā vecā zirga nodilušajām krēpēm, kas gadu no gada griež dzirnu ratu; viņa piere slīd uz pakausi, viņa deguns ir šķībs uz labo pusi, viņam ir veci, izkustināti zobi, viņš ir nejauka pasuga no Plīnija un Bufona aprakstītās homo sapiens sugas. Tā, mīļais, Danton, jūs domājat, kad manī lūkojaties, un tad pats sev sakāt: „Kā šis cilvēks ar slīpo, neformīgo pieri gan var domāt par dzīves priekiem? Kā šim slimīgajam, nejaukajam, kroplajam ķermenim var izplūst tas simpā- tiskais fluīds, kura maigā dvesma modina sievietē saldās jūsmošanas ziedu un pilda viņas miesu ar neizsakāmu ilgu svētlaimes trīsām? Kā šis nelaimīgais izdzimums, kura visa būtība ir tikai sāpes un ciešanas, var ierosināt kaut daļiņu no tām jūtām, ko augstākā būtne ir radījusi pasauļu rotai un dzīvības vairošanai — mīlu?"
   Atzīstieties, ka jūs tā domājat un, ja arī ne tik skaidri, tad taču jūsu instinktam un apziņai, ka esat milzis, nejauši vajadzēja jūs pamudināt uz salīdzinājumu un jūsu smieklu muskuļus iekustināt, kad es teicu, ka esmu mīlējis!
   —    Bet mans dārgais… — stostījās Dantons, pilnīgi apreibis no sparīga­jiem argumentu plūdiem, kas kā viļņi paisuma laikā sekoja cits citam.
   —   Nesmejieties, jo tas to nav vērts, jo es vairāk atbalstu jūsu uzskatus nekā jūs pats! Man šķiet, ka tagad esmu devis jums savas „es" attēlu, kas, protams, liecina par patmīlību.
   —   Tikai par maz jūs sev glaimojat.
   —   Varbūt, bet pareiza ir šī glezna. Mans spogulis ir ļoti mazs, bet pietiekami liels, lai parādītu manu seju, un es gan zinu — šf seja nav radīta mīlai. Bet jūs man teiksit, ka nejaukums vēl nav iemesls nemīlēt, sirds arvien ir skaista. To jūs teiksit un vēl tūkstoš mierinošu aforismu, kas katru plānprātiņu mierinās, bet tiktāl es vēl neesmu! Jā, es jums gribu vēl vairāk teikt: es apgalvoju, ka tikai skaistajam, stiprajam, veselajam ir tiesības iedvest mīlu, patiesā tā neiederas kroplā ķermenī, kā taisns asmenis neiederas līkā makstī. To es saku un tomēr piebilstu: es mīlēju un inan bija tiesības mīlēt.
   Nu Dantons atstāja visus jokus, visu izsmieklu; viņš pieliecās pie Marata, it kā gribēdams to tuvāk aplūkot, pamatīgāk novērot. Ar cilvēka pazinēja skatienu viņš brītiņu studēja tā sejas pantus.
   — Meklējiet tikai, — Marats atkal iesāka, — meklējiet tikai šajās drupās pirmatnējo celtni, cilvēka ķermeņa pamatveidu! Vai jūs to atradīsit? Nē! Un tomēr jūs maldāties: es kādreiz biju Apollons! Marata blāvais, nedzīvais skatiens kādreiz bija dzīvs un skaidrs; tagad bezveidīgā piere zem netīrajiem matiem kādreiz bija droša un brīva, jūtīga pret ziedoņa vēsmām, kas mudina uz mīlu, kā saka dzejnieki. Mans stāvs kādreiz bija spēcīgs un zaļoksns. Vai ne, tas viss jums liekas neticami, un tomēr tā ir. Kādreiz man bija daiļas kājas, smalkas rokas, es biju skaists, man bija gaišs prāts, jūtīga sirds. Sakiet, vai ar to nepietiek, lai man būtu tiesības mīlēt?
   Dantons pacēla galvu, stiepa Maratam pretim roku, viņa sejā atspoguļojās patiess izbrīns.
   —   Patiesi!? — viņš apjucis murmināja.
   —  Tas patiesi tā ir, kā es jums nupat teicu, — ironiski atbildēja Marats. Neskatoties uz. savu filozofisko noskaņojumu, viņš tomēr nespēja atturēt dziļu nepatiku par šo aizskarošo izbrīnu.
   —  Tad jums gan būs gadījies kaut kas līdzīgs kā nabaga Skaronam?
   —  Jūs domājat, ka es no siltas gultas tieši pusaizsalušā dīķī esmu iekritis un tad ar sabeigtiem locekļiem atkal izrāpies ārā? Jā! Tikai es biju laimī­gāks par Skaronu, man vismaz palika manas kājas, gan saliektas un kroplas, bet galu galā tomēr lietojamas.
   —  Bet nu jokus pie malas, Marat, paskaidrojiet man šo bēdīgo pārvēr­šanos, kas ar jums ir notikusi!
   —  Tad man gan būtu jums ļoti daudz kas jāpaskaidro, mans mīļais, skaistais kungs, — sacīja Marats ķērcošā balsī, — man būtu jāstāsta, cik maigs, cik tīrs, cik labs es biju.
   —  Tiešām?! — iesaucās Dantons.
   —        Kā es milēju visu, kas mirdz, skan, smaržo, apreibina; cik ļoti es mīlēju varoņus, dzejniekus, — tad sievietes un aristokrātus un citus parfimētus dievekļus.
   —       Tad jūs man arī teiksit, kā tas nāk, ka nu jūs nīstat visu, ko senāk mīlējāt?
   —       Jā, visu, kā man pašam vairs nav… Bet kad to visu jums būšu pateicis, kas tad jums būs no mana stāsta?
   —       Tas man pierādīs, ka jūsu vārdi nav tukša skaņa, tikai jūsu mēles sakustināta gaisa trīcēšana.
   —   Uz kādiem vārdiem jūs to attiecināt?
   —        Uz tiem, kas mani visvairāk pārsteidza: „Tas, ko uzskata par fantāziju, dažiem rakstniekiem ir tikai laba atmiņa."
   —       Šie vārdi jūs pārsteidza? — jautāja Marats ar apmierinātu smaidu. — Varbūt tāpēc, ka tie, labi kopā salikti, no vienas elpas, viena lējuma, kāds es pats reiz biju, pirms kļuvu tas, kas tagad esmu.
   To teicis, viņš piecēlās, satvēra spalvu un uzrakstīja vārdus, kuriem Dantons piešķīra tik lielu svaru, šķērsām pāri papīra lapai. Tad viņš paņēma no rakstāmgalda sava „Jaunā grāfa Patocka piedzīvojumu" manuskriptu, atgriezās pie Dantona un nosēdās vecajā atzveltnes krēslā tā, ka tas iebrikšķējās.
   —   Vai zināt, kas man tagad būtu jādara? — jautāja Marats.
   —       Es deru, — gandrīz vai izbijies iesaucās Dantons, — ka jūs gribat man lasīt priekšā šo biezo manuskriptu.
   —   Derat droši! Jūs vinnēsit.
   —   Pie vella!.. Poļu romāns!
   —   Kas to jums teica?
   —   Es lasīju virsrakstu.
   —   Un tomēr…
   —   Vai varbūt jūs pats esat šis jaunais Patockis?
   —   Kas zina?
   —   Un šī Lusila varbūt ir jūsu bijusī mīļākā?
   —   Varbūt.
   —        Romāns vēstulēs — kā „Jaunā Eloize", — teica Dantons ar augošām bailēm par biezo manuskriptu.
   Marats nosarka. Šis norādījums uz slaveno Ruso romānu viņam likās kā pārmetums par plaģiātu.
   —      Ārējā forma nekā nenozīmē, — Marats teica mazliet iekaisis, it*
   —    Es jums nebūt negribēju pārmest, mīļais dzejniek… Vai tad cīņā pret mušām tūlīt jāgatavo lielgabalu! Es tikai vēroju jūsu manuskripta lielumu un domāju, ka tas ir par lielu tam mazumam laika, kas mums ir. Un tad es domāju, ka „Jaunā Potocka piedzīvojumiem" atliks arvien laika diezgan, bet lai dabūtu zināt Marata piedzīvojumus, es vienā elpas vilcienā skrietu no Varšavas līdz Krakovai… Jūs gan esat daudz ceļojis?
   —   Jā gan.
   —   Jūs bijāt Londonā, Edinburgā, man pat liekas, ka jūsu pirmā grāmata iznāca Anglijā?
   —   Jā, Anglijā un pat angļu valodā… Tā saucās „Vergu ķēdes".
   —   Bet ne to es gribēju zināt. Jūs dzīvojāt ari ziemeļos?
   —   Jā, Polijā.
   —   Nu tad es jūs lūdzu — nemociet mani ilgāk… Vakar pēc jūsu runas klubā es jums teicu: „Jūs liekas esat daudz cietis!" Jūs man paspiedāt roku un atbildējāt: «Atnāciet pie manis rīt uz brokastīm." Es neatnācu uz brokastīm, bet gan lai dzirdētu, ko jūs man vakar — kaut gan klusē­dams — apsolījāt pastāstīt… Nu es esmu te! Es gribu mācīties pazīt veco, agrāko Maratu. Atsedziet plīvuru! Kas attiecas uz tagadējo Maratu, par to man nav rūpju… Gan kādudien Francija mācīsies viņu pazīt!
   Marats pateicās ar teatrālu žestu; viņš viens varēja izprast šo glaimu īsto vērtību un viņa lepnums teica, ka tas nav pārspīlēts.
   Glaimi liela, spēcīga vīra mutē Maratam arvien bija pavēle. Viņš izdzēra savu kafijas tasi, noslaucīja lūpas ar roku un tad ar to pašu roku izbrauca cauri matiem.
   Dantons bija apsēdies starp abiem logiem, lai varētu vērot ari stāstītāja vaibstus; bet Marats — vai nu nojautis šo nodomu, vai arī vājo acu dēļ, kas spilgto gaismu nepanesa — nolaida aizkarus un sāka savu stāstu puskrēslā.
   Dantonam bija jāsamierinās, viņš aizvēra acis un atvēra ausis, lai jo labāk dzirdētu, ja nevarēja redzēt.

   Arī Marats uz mirkli aizvēra acis, lai iedziļinātos sevī un saklausītu savas jaunības saldo atmiņu balsis.
   Tad viņš saslēja galvu un iesāka:
   — Kā jūs jau zināt, es esmu no Nēšateles, kur piedzimu 1744.gadā. Tātad es biju desmit gadus vecs, kad mans slavenais tautietis Ruso iespiedās literārajā vai, pareizāk sakot, politiskajā pasaulē ar savu runu par nevien­līdzību. Man bija divdesmit gadi, kad Ruso nicināts atgriezās no trimdas, lai dzimtenē meklētu sev patvērumu. Mana māte, dedzīga, pat fanātiska Zenēvas filozofa piekritēja, ieaudzināja manī neaprobežotu apbrīnu par šo meistaru un bija ieņēmusi galvā domu izaudzināt no manis lielu vīru pēc «Sabiedrības līguma" autora parauga. Šo mātes centību atbalstīja arī mans tēvs, cienījams garīdznieks, zinātnieks, uzcītīgs vīrs, un mani jau agri piebāza ar savām zināšanām. Tāpēc es arī piecu gadu vecumā gribēju kļūt skolotājs, piecpadsmit gados — profesors, astoņpadsmit — rakstnieks, bet divdesmit — radošs ģēnijs.
   Tāpat kā Ruso un lielākā manu tautiešu daļa, es jau agri atstāju savu dzimteni, bruņojies ar diezgan bagātīgiem, bet slikti sakārtotiem zināšanu krājumiem. Es biju sātīgs, pašaizliedzīgs un tik centīgs darbā, kā reti kāds ir redzēts.
   Vispirms es devos uz Vāciju, tad uz Poliju.
   —   Kāpēc jūs gājāt uz Vāciju? — jautāja Dantons.
   —   Tā paša iemesla dēļ, kā ikkatrs dēku meklētājs — lai dzīvotu!
   —   Un jūs dzīvojāt?..
   —   Jāatzīstas — ļoti bēdīgi!
   —   To es ticu; no literatūras plānās iztikas, vai ne?
   —   Ja būtu mēģinājis dzīvot no literatūras, tad es nomirtu badā. Bez rakstniecības man bija vēl vācu un angļu valodas, kuras pārvaldīju tāpat kā mātes valodu.
   —   Jā, jā, atceros dzirdējis, ka jūs Skotijā esot jaunām meitenēm mācījis valodas un turpat publicējis savu darbu „Vergu ķēdes". Tad laikam gan meitenes nebūs vis pazemīgi mācījušās, bet turējušas važās pašu skolotāju.
   Marats tik izbrīnējies paskatījās Dantonā, ka tas gandrīz vai piesarka.
   —   Nupat jūs steigā izteicāt neizdevušos asprātību. Man jāaizrāda, ka Dantonam tāda nepiestāv.
   —   Labi, ja jau maniem jokiem nelaimējas, tad no šā brīža es klusēšu un mierīgi klausīšos.
   —   Tas būtu prātīgi. Kā jūs pats redzēsit, mans stāsts nebūs jautrs.
   Tātad es nodarbojos ar valodu stundām, kas mani trūcīgi baroja, un
   arī ar otru amatu — medicīnu, no kā nemaz nevarētu dzīvot.
   Tad nolēmu atstāt Vāciju un iet uz Poliju.
   Bija 1770.gads, man bija divdesmit seši gadi, makā daži dālderi, sirds pilna cerību un kabatās lieliski ieteikšanas raksti.
   Toreiz valdīja karalis Staņislavs Augusts, zinātnieks, literāts — vēl tagad viņš tas ir, jo šis krietnais valdnieks vēl šodien ir dzīvs un zinātne, filozofija un mūzas dod viņam spēku paciest Krievijas, Prūsijas un Austrijas sagādātos pazemojumus.
   Tātad toreiz Polijas tronī sēdēja šis valdnieks, mierīgs un drošs, lai gan apvārsni jau aptumšoja draudīgi mākoņi, kas vēstīja par valsts dalīšanu. Es klīdu uz ziemeļiem, lepns uz saviem divdesmit sešiem gadiem, zināšanu paunām, uz savu spēcīgo veselību un smuko, svaigo seju. Jūs raugāties manī, Danton, un gribat jautāt, kur tas viss ir palicis? Klausieties tālāk, kur un kā es pazaudēju savu jaunību, uzklausiet manu stāstu! Savā jaunības paļāvībā es domāju, ja Staņislavs Poņatovskis sava izskata dēļ dabūjis no lielkņazes un vēlākās carienes troni, tad man taču nenāksies grūti no Sta­ņislava Poņatovska par manām miesīgām un garīgām īpašībām dabūt vietu par divpadsmit tūkstoš livrām algas. Tāds bija manu cerību un godkārības mērķis. Par šādu ienākumu es tad paciestu visas grūtības. Tad varētu atgriezties Francijā, studēt tautsaimniecību, ārstniecību, ja aizspriedumi un rutīna vēl būtu spēkā, vai arī lai kļūtu liels valstsvīrs, ja filozofija jau būtu cilvēci emancipējusi.
   Devos uz Poliju. Par valsts valodas neprašanu nebažījos, jo visa Polija toreiz runāja latīniski un es to pārvaldīju kā Cicerons.
   —   Un jūs kareiviskajā Jagelonu zemē patiesi atradāt kādu zinātņu kāru audzēkni?
   —   Man bija ieteikšanas raksti dažiem karaļa virsniekiem. Viens no vi­ņiem, kam piederēja seši miesti, stārosta Obiņskis, pašlaik atradās Varšavā, kad es tur ierados. Steidzos viņam pasniegt savu ieteikšanas rakstu.
   Poļi ir labvēlīgi un viesmīlīgi; viņu tautiskais lepnums ļauj raudzīties uz frančiem kā uz brāļiem. Izlasījis rakstu, kņazs uzmeta man pētīgu skatienu, vērtēdams manu fizisko noderību. Sekoja cienīgs galvas mājiens.
   Kņazs bija gara auguma, ar sirmiem matiem, bālu seju, caururbjošu skatienu un pērkona balsi, — ar vārdu sakot milziš, un es tik tikko piecas pēdas garš — jo arī agrāk nebiju ne collu garāks; viņš tāpēc man lieliski imponēja.
   Toreiz vēl biju naivs un augstmaņu draugs; kas spēja iegūt manu apbrīno­šanu, tajā es raudzījos kā mēms; kas iedvesa pateicību, tā labā gāju vai ugunī. Mana dvēsele bija kā vasks un pirmais iespaids, pirmais apvaino­jums vai pirmā labdarība varēja pildīt sirdi ar cēlām vai rūgtām sajūtām.
   „Mums te ir daudz franču," beidzot ierunājās kņazs, „bet tie visi ir kareivji, un tiklīdz ierodas, karalis pasteidzās viņus aizsūtīt projām: daļu pie savas draudzenes, Krievijas carienes, daļu pie saviem naidniekiem, opozīcijas vīriem, kas Podolijā gatavojas uz ticību karu… Vai jums šī baznīcu šķelšanās ir zināma?"
   „Goda vārds, — nē, man jāatzīstas savā nezināšanā," es nokaunējies atbildēju.
   Kņazs likās priecājamies, saticis reiz mācītu vīru, kas atzīstas, ka visu nezina.
   „Tātad," viņš apmierināts turpināja, „jūs arī par Soltika, Masaļska un citu nikno katoļu šizmām neko nezināt?"
   „Nē, gaišība," es atbildēju.
   „Jo labāk… jūs būsit labs skolotājs un lielisks morālists, ja savām mācībām nedosit reliģijas piegaršu. Man ir audzēknis, kuru es jums labprāt uzticētu!"
   Iedomājaties, Danton, manu prieku un lepnumu: man tiek uzticēts audzēk­nis, kņaza, viena no zemes lielajo, atvasēm, kurš valda pār sešiem miestiem un varbūt kādreiz valdīs pār mazu karaļvalstiņu!
   Es tik dziļi paklanījos, ka ceļgali man gandrīz vai skāra zemi.
   „Savu protekciju gan es saistu ar vienu iebildumu," ierunājās kņazs.
   «Runājiet, gaišība!"
   „Jums ir vēstules karalim; tā jūs nenodosit."
   Izbrīnējies es raudzījos savā labvēlī.
   „Tas ir saprotami," kņazs turpināja, „man ieteic jūs kā mācītu cilvēku; ja pieņemu jūs, tad gribu, lai jūsu pakalpojumi būtu man vien, bet ne citiem arī. Apdomājiet manu prasību, pirms saistāties. Mēs, sarmati, nu reiz esam nenovēlīgi. Ja gribat ar audzēkni, ko jums piedāvāju, pie manis dzīvot, tad bez brīvas iztikas saņemsit tūkstoš guldeņu gadā…"
   —   Diezgan labi noteikumi, — piebilda Dantons.
   —           Tie pārsniedza manas pārgalvīgākās cerības, — turpināja Marats, — un es ne brīdi nevilcinājos tos pieņemt.
   Tagad kņazs mani nekavējoties uzņēma savā namā, pareizāk sakot, ie­sprostoja; sākot no šā brīža es par nožēlošanu skaitījos kā ģimenes loceklis.
   Marats smagi nopūtās un Dantonam šķita, ka viņš ir uzminējis cēloni.
   —            Es saprotu, — viņš teica, — jūs drīz vien līgumu nožēlojāt, jo audzēknis droši vien bija kāds nodzēries, mežonīgs zeņķis, drīzāk dzīvnieks nekā cilvēks, īsts, nedidīts lācis, kurš mazāk klausījās mācībās, bet vairāk jūs pēra?
   —            Netrāpījāt! Mans audzēknis bija piecpadsmit gadus veca meitene, žilbinoši daiļa, apdāvināta, droša, poētiska kā pasaka, kā eņģelis, kā dieviete!
   —            Uh! Nu kļūst interesanti, — iesaucās Dantons un pievirzīja tuvāk savu krēslu, — romāns sarežģijās: Lusile iemīlas jaunajā Patockī.
   —           Jūs domājat? — Marats jautāja ar rūgtumu. — Domājat manis dēļ ko gribat, bet ļaujiet stāstīt tālāk!
   —   Klausos ar abām ausīm.
   —           Nav vērts runāt par manu pārsteigumu, kad vakarā tiku iepazīstināts ar savu audzēkni. Biju, tāpat kā jūs, gaidījis skolnieku, nevis skolnieci. Nav vērts arī stāstīt, ka es nosarku, ka jutos priecīgs un reizē neveikls, kāds kauns man bija kā jauneklim, kad Cecīlijas samta tērps un caunādas nejauši pieskārās manam nabadzīgajam filozofa uzvalkam.
   —   Ahā, viņas vārds bija Cecīlija? Es domāju, ka Lusile?
   —            Romānā viņa saucas Lusile, bet patiesībā Cecīlija. Tāds vārds bijis arī kādai slavenai poļu karalienei, bet droši vien tā karaliene nebija majes­tātiskāka par šo meiteni, kurai kņazs mani stādīja priekšā kā nākamo skolotāju.

   — Nosarkšana, apjukums un kauns vēl nebija viss; bija jāpiedzīvo daudz kas sliktāks.
   Stādījis mani priekšā savai meitai, kņazs piebilda:
   „Cecīlij, šis mācītais francūzis iepazīstinās tevi ar dabaszinībām un franču un angļu valodām… Viņš paliks pie mums vienu gadu. Tad tu zināsi visu to, ko zina viņš."
   Pārsteigts es skatījos kņazā, pētīdams, vai viņš aiz nezināšanas vai tīši tik slikti mani novērtē.
   „0, es saprotu…" viņš smaidīja, „bet jums nevajag brīnīties, ja es teicu, ka pēc gada Cecīlija zinās to pašu, ko jūs. Es pazīstu savas meitas veiklību un atmiņu. Viņai ir prāts, ar kuru jūsējais nevarēs mēroties… Māciet vien un jūs redzēsit, kā viņa mācīsies."
   Es paklausījos un godbijīgi teicu:
   „Gaišība, lai Dievs mani pasargā, ja es būtu gribējis šaubīties par jaun­kundzes spējām, bet lai visu to iemācītu, vajag attiecīgu laiku."
   „Labi," viņš atbildēja, „es dodu jums veselu gadu laika un šajā gadā viņa pastāvīgi atradīsies jūsu tuvumā. Jūs tātad ziedosit viņai tieši tikpat daudz laika, cik Francijā iznāktu audzēknim četros līdz sešos gados. Jūsu dzimtenē meitenes iet sabiedrībā, pie galma, to es zinu, esmu Parīzē bijis… Tad viņas atkal uzņem sabiedrību pie sevis un dienā ziedo lielākais vienu stundu sava gara izglītībai, viss cits laiks paiet vieglprātīgās izpriecās… Te jūs atrodat tieši pretējo: kņaze Obiņska ik dienas divpadsmit stundas ziedos mācībām…"
   „Vai es drīkstētu sev atļaut piezīmi?"
   „Bet lūdzu! — runājiet bez bailēm!"
   «Divpadsmit stundas mācībām man šķiet tomēr par daudz un jaunkundze to nevarēs izturēt."
   „Un kā vēl!" smiedamies atbildēja kņazs — nu es redzēju, ka viņš var arī smieties. „Vai tad jūs gribat, lai es jums mācu jūsu amatu!.. Jums taisnība, doktor, vispilnīgākais prāts atslābtu, ja tam vajadzētu bez pārtrau­kuma un atpūtas ik dienas divpadsmit stundas nodoties mācībām, bet tā es arī nebiju domājis! Ritos jūs ar kņazi divas stundas izjāsit, tad ar viņu brokastosit, lidz pusdienai jūs liksit viņai rakstīt vai rēķināt. Pirms maltītes jūs abi izbrauksit, un tad taču mēdz papļāpāt? Medībās, pie galda, vakaros, viesībās, vienumēr un visur jūs būsit kopā ar Cecīliju un ar viņu sarunāsities. Pieņemot, ka ikviena saruna šādā vai tādā veidā mēdz būt pamācoša, es nebūšu maldījies, ja teikšu, ka Cecīlija mācīsies pilnas divpadsmit stundas dienā."
   Jo ilgāk kņazs runāja, jo vairāk man šķita, ka dzirdu ģēnija balsi no aizsaules tālumiem; jo plašāk viņš attīstīja savu audzināšanas plānu, jo dzīvāk man tēlojās acu priekšā viena no tām brīnišķīgajām apburtās paradīzes gleznām, kādu — caur hašiša spēku — „kalnu vecis" atklāj savam snaudo­šajam adeptam.
   Man vajadzēja tik daudz domāt, ka nepaguvu atbildēt. Šķitos guļam un sapņojam.
   Cecīlija, kamēr tēvs runāja, raudzījās manī auksti un mierīgi, bet tik caururbjoši, ka vēl tagad, pēc septiņpadsmit gadiem, šis skatiens man urbjas dvēselē kā neredzams apslēpta dēmona rokas vadīts šķēps.
   Liela, slaika kā egle, ar bieziem matiem, zeltainiem kā nogatavojušās vārpas, ar tik zilām acīm kā mūsu ezeru dzelmes, tāda viņa stāvēja, sabāzusi baltās rokas caunādas kažokā. Viņas lūpas nepakustējās un es raudzījos kā nedzīvā tēlā.
   Viņa man liekās kā svētā, ko poļi savos dzīvokļos tur uz kamīna, tāpat kā vecie romieši savas laras, klusās ģimenes un mājas pavarda sardzes.
   Tēvs, kurš tik daudz un dīvaini runāja, meita, kura tikai raudzījās manī, bet nerunāja nemaz, radīja iespaidu, ko neprotu aprakstīt, lai gan esmu rakstnieks. Bet jūs taču mani sapratīsit?
   —    He, vai es jūs sapratīšu?! Domāju gan! — iesaucās Dantons. — Turpi­niet vien! Nekad es nevarētu iedomāties, ka šie — ski un — ska savirknēsies tik interesantā dēkā… Bet piedodiet, ka atkal jūs pārtraucu!
   Marats turpināja.
   —   Tik liels bija mans izbrīns vai — pareizāk sakot — mans apskurbums tik pilnīgs, ka jutu samaņu zūdam. Neatminu, kas mani aizveda, bet atjēdzos kādā lielā telpā. Smaidoši, pakalpīgi sulaiņi man tur rīkoja ērtu gultu un labi klātu galdu.
   Cik labi paēdu, tikpat slikti gulēju. Parasti tik slikts miegs mēdz būt nervoziem cilvēkiem vai pēc fiziskas pārpūles. Es tomēr sapņoju, lai gan sapņi drīzāk līdzinājās līksmai lēkmei.
   Ar savām lielajām acīm un mēmo nekustību Obiņskas jaunkundze bija mani magnetizējusi.
   Lai nemelotu, man jāsaka, ka biju tomēr gulējis. Vismaz kādu laiku nebūšu nekā jutis, jo atmostoties naktslampas gaismā ieraudzīju, netālu no manas gultas uz krēsla noliktas drēbes, daudz piemērotākas šīs zemes klimatam nekā manas, Francijā apģērbtās.
   Piecēlos un steidzīgi ģērbos. Cik lepns un skaists pats sev šķitu spoguļa priekšā!
   Svārks tāda griezuma, kādus kopš tā laika arī Francijā valkā — violetas samta bikses, zābaki ar sidraba piešiem, skaista platmale ar lentu — tās bija manas jaunās tualetes sastāvdaļas. Virs krēsla, uz kura bija noliktas drēbes, pie sienas karājās medību duncis greznā ziloņkaula rokturī, medību soma un viss, kas bagātam augstmanim vajadzīgs. Šajā brīdī nebūtu mainījies lomās ne ar vienu no šīszemes karaļiem.
   Kamēr sevi apbrīnoju, laiks steidzās. Ieradās kāds staļļa puisis un ziņoja, ka kņaze gaida.
   Bija marta sākums. Pilstorņa pulkstenis sita pieci. Zemi vēl stindzināja ziemas sals un sniegs žilbinoši vizēja mijkrēslī. Šis zilgani palsais mirdzums, kas līdzīgs vakara krēslai, zuda apvāršņa malā pie stāvajiem kalniem, kuru virsotnēs bāli sārta elpa tik tikko vēstīja par jaunās dienas tuvošanos.
   Tāda glezna atklājās manam skatienam, kad, steidzoties pa kāpnēm lejā, es pavēros kādā logā.
   Trepju galā jau bija sapulcējušies kņazes kalpotāji.
   Kņaze sēdēja seglos un mani gaidīja, bet lāpu spilgtajā gaismā varēju atšķirt vienīgi neskaidras zirga kontūras un viņas balto sermuliņa apmetni, ar kuru tā sedzās, lai rokas būtu brīvas un tomēr nesaltu.
   Pārsteigums sekoja pārsteigumam, un es atmetu cerības kādreiz noskaidrot ap mani notiekošo: savādās tēva teorijas, kuras meita tik cītīgi attaisno. Šo skaisto, maigo meiteni redzēt piecēlušos pirms dienas ausmas, lai sāktu mācības, kamēr es, vīrietis, vēl cieti gulēju, — vai tas pat Polijā nebija dīvaini, neticami?
   —   Patiesi! — atbildēja Dantons. — Bet mani vēl vairāk pārsteidz tas, ka arī jūs grasāties kāpt zirgā.
   —   Pacietieties, — piebilda Marats, — tūlīt būšu seglos!
   —   Turu jums kāpsli, — iesaucās Dantons, — tātad — uz priekšu!
   —    Kad biju apskatījis kņazi, lāpas un visu savu apkārtni, sāku vērot arī man nolemto zirgu, — skaistu Ukrainas rikšotāju ar tievām kājām, gudru galvu un kuplām krēpēm. Nemierīgi viņš kārpīja pagalma sīkos oļus. Kad tuvojos, tas kļuva mierīgāks un gudri mani no sāniem vēroja, it kā gribēdams izpētīt, kāds jātnieks tam būs.
   Dantons smējās.
   —            Likās, ka viņš ar mani ir apmierināts, jo atkal kārpīja zemi, it kā skubinādams, lai sāku jāt. Es turpretim vēroju zirgu kā savu pretinieku pirms izaicinājuma un kāpu seglos.
   —           Ak, Dievs! — iesaucās Dantons vairāk kā pārsteigts, — vai tad jūs esat jātnieks?
   —           Jātnieks nebūtu īstais vārds, bet manā dzimtenē, BudrI pilsētā, es biju daudz jājis un rīkojies ar zirgiem.
   —            Žēl, tas samaitā manu prieku, — gaudoja Dantons, — es cerēju, ka pirmajā jājienā jūs izlidosit no segliem.
   —           Pacietību, mīļais draugs, pacietību, — mierināja Marats, — es tikai nupat sākšu jāt — kas zina, kā būs un kā atgriezīšos.
   —   Nu, tad stāstiet tālāk!
   —           Tātad es kāpu kazaku zirgā un jāju — vēl vienumēr nedzirdējis no kņazes ne vārda, — jāju aiz viņas, jo ar savu skaisto melni tā braši man aizauļoja garām.
   —   Un vai jūs bijāt divi vien?
   —           Nē, arī staļļa puisis, tas pats, kurš ziņoja, ka kņaze gaida, tagad jāšus sekoja mums nopakaļ, rokā turēdams šauteni. Bet pēc nepilnām piecām minūtēm mans zirgs bija nolēmis ceļu neturpināt un atgriezties stallī.
   —           Ahā, — iesaucās Dantons, — pret šādu jātnieku tā katrā ziņā bijusi nepieklājīga iedoma.
   —            Tāpēc es ari gribēju pretoties. Zirgs saslējās. Es domāju, ka nu ir pienācis laiks lietot skaisto jājampātagu, kuru atradu savā istabā. Krietni iecirtu savam Bucefalam, bet viņš vēl nebija sitienu saņēmis, kad es kūleniski jau atrados desmit soļus tālu sniegā.
   —   Vēlu laimes! — iesaucās Dantons.
   —           Jāšanai Polija patiesi ir lieliska zeme, sevišķi ziemā. Trīs pēdas dziļi es ieurbos sniegā, bet droši būtu varējis iekrist arī piecas pēdas, nenodarot nekādu postu apakšā esošajām koku saknēm.
   Dantons smējās no visas sirds.
   —           Skaists romāna sākums! — viņš iesaucās. — Jūs nevarat iedomāties, kāds man prieks! Esmu sajūsmā. Nu jūs varat man stāstīt, ko gribat… Vienu mirkli es tiešām baidījos, ka jūs galu galā būsit zirgu savaldījis vai pat Obiņska jaunkundzei izglābis dzīvību. Baidījos, ka kņazes melnais zirgs jūsējā vietā sāks trakot, bet, paldies Dievam, nekas tāds nenotika.
   —    Neraizējaties! Mana stāsta beigas var gan nojaust, bet sīkumus nevar uzminēt. Kad Obiņska jaunkundze redzēja mani izrokamies no sniega, viņa, apturējusi savu zirgu, atgriezās seglos un vēroja mani.
   Izlīdis no sniega un nopurinājies, es gaidīju, ka nu tikšu pamatīgi izsmiets, un tas mani biedēja, bet Obiņska jaunkundze nesmējās; viņas vaibsti palika vienaldzīgi un auksti, tāpat kā iepriekšējā vakarā.
   Kāpjot zirgā, es domāju, ka nu viņa vismaz apjautāsies, vai neesmu sasities, bet maldījos: Cecīlija neizdvesa ne skaņas. Nekas cits neatlika, kā turpināt jāšanu. Kņaze jāja ne lēnāk un ne ātrāk kā pirms tam.
   Desmit minūtes vēlāk manam zirgam bija ienācis prātā nomest mani vēlreiz uz asiem akmeņiem bruģētās ceļa malas. Šoreiz tas joks nepadevās tik laimīgi. Mani nesagaidīja vairs dabas klātais sniega pēlis, bet asa granīta šķautne, kas ievainoja galvu un plecu un krāsoja matus asinīm.
   Cecīlija atradās aptuveni desmit soļus priekšā, kad notika klizma. Ausa jau gaisma. Viņa redzēja, ka staļļa puisis mani pieceļ, redzēja, cik esmu bāls un cik sarkans mans kabatas lakats, bet palika tikpat auksta un bezjūtīga kā iepriekš.
   Tas mani briesmīgi gremza. Mazliet sāpes gan jutu, bet tīši tās pārspīlēju, gribēdams likt viņai sajust tādu bezsirdību. Turpināju slaucīt matus, kamēr lakatiņš bija pilnīgi asinīs. Gribējās redzēt, cik tālu tādas sirds nejūtība iet, kas šķita sastingusi kā apkārtējā daba.
   —   Varbūt viņa bija mēma? — jautāja Dantons.
   —   Ak, nē, — beidzot viņa tomēr pavēra muti, līdz tam cieti saspiesto, mirdzošo zobu rindas pašķīrās un es sadzirdēju divus latīņu vārdus: „Prave ecjuitas".
   —    Tu slikti jāj, — pārtulkoja Dantons. — Un tas bija viss, ko viņa teica?
   —   Jā.
   —   Ak, mazā, mīļā sarmatu sirds!
   —    Vai ne? Domāju, ka dusmās kļūšu ārprātīgs. Vienā rokā satvēris niķīgā zirga krēpes, ar otru vicināju pātagu.
   Cecīlija paraustīja plecus un jāja tālāk.
   „Cave, te occidet" (Uzmanies, viņš nogalinās tevi!), — viņa noteica.
   Obiņska jaunkundze vairs nerunāja ne vārda, bet mani plosīja neizsakāms niknums, kas pārgāja trakumā. Zirgam trešo reizi saslejoties, es atlaidu grožus, satvēru ar roku zirga krēpes un nežēlīgi dūru sānos piešus. Zirgs apjuka no šādas pretošanās, bet jau nākamajā mirklī tas ar mani auļoja kā vējš. Es ļāvu skriet. Bet kad viņš grasījās apstāties, tad piespiedu piešus
   no jauna. Tā mēs labu laiku auļojām un es turējos zirgā kā pieaudzis. Beidzot lopiņš bija tā nokausēts, ka padevās manai gribai.
   Trīs reizes atkārtojās Šis joks un katrreiz uzvarēja mana izturība. Nu es atakal jāju aiz kņazes lepns, bet pieklājīgs. Viņa tikpat maz ievēroja nodzīto zirgu, kā viņa jātnieku.
   Ticēju, ka no šā brīža jūtu pret Cecīliju dziļu naidu un izlikos, ka viņu neievēroju, bet arī to viņa nelikās redzam. Ar labpatiku tā izbaudīja jājienu, liekot zirgam parādīt pēc kārtas visus jāšanas mākslas numurus un tad atgriezās tēva pilī ar lielisku apetīti.
   Toties es ceļā sadraudzējos ar staļļa puisi; šis vīrs man parādīja godīgu līdzjūtību un lauzītā latīņu valodā mani pamācīja, kā jājot izsargāties no nelaimēm.
   Es sapratu labi savu pazemojošo stāvokli. Kamēr kņaze, mani nevērodama, ar parasto mieru notiesāja savas brokastis, es loloju cerības, ar īsto mācību pasniegšanu parādīt sevi labākā gaismā un Obiņska jaunkundzei, šim tēva izslavētam ģēnijam, dot mājienu, kā pasaules radītājs šķirojis garu no matērijas.
   Kad, beigusi ēst, kņaze vēl vienmēr nejuta vajadzību ar mani runāt, es savu sašutumu vairs nespēju valdīt.
   „Jaunkundz," es teicu latīniski, — „palūdzat savu tēvu, lai viņš atsvabina mani no mūsu līguma."
   „Cur?" (Kādēļ?) - viņa jautāja.
   „Man esot ik dienas jūs divpadsmit stundas jāmāca. Nu jau četras stundas pagājušas, bet jūs neesat atradusi par vajadzīgu kaut vārdu ar mani runāt. Ja es būtu kalps, darba zirgs vai medību suns, tad varbūt samierinātos ar saņemto barību un jūsu untumiem. Bet es esmu cilvēks, un savu maizi gribu nopelnīt, nevis saubagot. Vai nu mēs, jaunkundz, strādāsim, vai arī šķirsimies."
   Dusmās man acis zvēroja, bet viņas acis meta zibeņus.
   Tad viņa pavisam mierīgi jautāja:
   „Quid vokatur gallice eguusV (Kā franciski sauc zirgu?)
   „Cheval," — es atbildēju.
   „Anglice7" (Angliski?)
   „Horse."
   Un nu veselas desmit minūtes viņa man lika nosaukt angļu un franču valodā visus zirga piederumus.
   Brīdi padomājusi, viņa vēlējās zināt vispārējās anatomijas apzīmējumus, kurus atkal paskaidroju angļu un franču valodās.
   Atkal bridi domājusi, kņaze mani iztaujāja par kustības mācību, un es attīstīju veselu teoriju par asiņu rašanos un riņķošanu. Beidzot viņa lūdza pārtulkot abās valodās ap trīsdesmit bieži lietojamus apstākļa vārdus, ap piecdesmit lietvārdus un tikai divpadsmit īpašības vārdus.
   Viņa uzmanīgi klausījās un nesaprastos vārdus lika divas, trīs reizes atkārtot, dažus, grūtākos, lika uzrakstīt, un beidzot, pēc vairāk kā divu stundu sarunas iegāja savā istabā.
   — Cik savāds raksturs! — iesaucās Dantons.

   Vairākas stundas uzturējos savā istabā, kur nu bija laiks pārdomāt stāvokli. Lai mierigi visu apsvērtu, vajadzētu vairāk pašsavaldīšanās, bet kņazes Obiņskas īpatnais raksturs, lepnā un tomēr gaišā piere, lielās, dzidrās acis un visa viņas dižciltīgā būtne pastāvīgi traucēja manas pārdomas. Kopš vakar vakara biju ticis no šīs meitenes vairāk pazemots nekā visā līdzšinējā dzīvē. Es nīdu viņu un tomēr atzinu viņas pārākumu. Ir cilvēki, kas dzimuši pavēlētāji: tie valda ar skatienu, kustībām un rokas mājienu, bet vārdi viņu pavēles tikai papildina.
   Arī kņaze bija tāda.
   Tuvojās pusdiena, bet es vēl vienmēr nekustēdamies sēdēju atzveltnē un domāju.
   Sulainis ziņoja, ka kņaze mani gaidot uz maltīti. Puslīdz samierinājies ar šārīta klizmām, es devos lejā.
   Pie Cecīlijas galda sēdēja divi viņas radinieki, bet arī par tiem viņa nelikās ne zinis, un es pārliecinājos, ka Še tāds paradums — citus neievērot. Maltīti beidzot, nemaz neatvainojusies radiem, Cecīlija sāka atkal jautāt un es atbildēt. Viņas zināšanu kāre man šķita tik svārstīga un nekonsekventa, lēkāšana no visdažādākiem priekšmetiem, tik smieklīga visziņkāre, ka es nolēmu, tiklīdz būšu ar viņu vienatnē, regulēšu mūsu mācības un svarīgākās
   no tārn likšu viņai uzrakstīt. Apņēmos arī iegādāties vārdnīcas un gramatikas. Bet viss tas kļuva lieks, pirms sāku to īstenot.
   —   Lieks? Kā tā? — jautāja Dantons.
   —  Jūs vēl nenojaušat, kas notika? Vai ne?
   —   Nu, kas tad notika?
   —     Kad vienu mēnesi mēs bijām abi jājuši un gājuši pastaigāties, bijām kopā ēduši, pļāpājuši un studējuši — ievērojat labi, pēc viena mēneša — kādu rītu pie brokastgalda Obiņska jaunkundze man skaidrā franču valodā paziņo:
   „Paula kungs", — mani, lūk, sauca par Paulu, tāpat kā Senpjēra romānā „Pauls un Virgīnija", — „Paula kungs, angliski un franciski es jau tīri labi protu un mēs varētu pāriet uz kādu citu valodu."
   —   Kk… ko? — brīnījās Dantons.
   —   Es apmulsu.
   —  Tam es ticu! Un viņa iedrošinājās jums to teikt?! Vai tad tā bija?
   —      Pilnīgi, jo pēc šā mēneša viņa runāja franciski un angliski gandrīz tikpat raiti kā es. Viņa uztvēra un ievēroja katru teikto vārdu un izrunāja ar slāvu tautām piemītošo vieglumu. Pareizi izteikta frāze viņai iespiedās atmiņā un vajadzības gadījumā bija pie rokas. Latīņu valodu tā izlietoja paskaidrojumiem, ja vēlējās zināt franču vai angļu tulkojumu un — es atkārtoju — reiz teikto viņa tā iespieda atmiņā kā burtus svinā. Šķietami nesakarīgie jautājumi bija kņazes slepeno aprēķinu un studiju rezultāts. Katra mana atbilde kā gaismas stars viņai apgaismoja pārdesmit jūdzes plašu apvārsni.
   Šo milzīgo darbu Cecīlija mēneša laikā veica savirknējot tūkstošiem sīkumu, ko es, paradumu vergs, divdesmit gados biju kā akmeni pie akmeņa vēlis. Un tomēr es gribēju lepoties ar savu inteliģenci!
   Lūk, mīļais, ar kādu audzēkni man bija darīšana. Ko nu jūs teiksit?
   —     Patiesi nezinu, ko tur lai saka,— atbildēja Dantons, — es varu tikai apbrīnot.
   —     Pats par sevi saprotams, — turpināja Marats, — ka Obiņska jaun­kundze, neskatoties uz savu lepnumu, iepretim manai patmīlībai jutās par savu triumfu glaimota. Viņas prieks tomēr neizpaudās kā citām sievietēm un ne drusciņ tā nekļuva sirsnīgāka vai laipnāka. Viņa bija vairāk kā citas sievietes, poļu aristokrāte un, novērojusi, kādu iespaidu uz mani atstāj, nomierinājās.
   —  Tātad jūs uz viņu atstājāt iespaidu? — jautāja Dantons.
   —  Jā, nenoliedzu.
   —   Nu, tālāk, tālāk, romāns sarežģijas.
   —   Varbūt… Ļaujiet turpināt!
   Galvenajos vilcienos jau raksturoju tēvu; jūs pazīstat arī meitu, kuras gleznu es jums uzmetu ar miniatūrgleznotāja pareizību. Pašam jums ir fantāzija, lai iedomātos zemi, pili, pilsētu, kurā es, divdesmitsešgadīgs jaun­eklis pavadīju pavasari un vasaru bagātībā, skaistumā, gara un senču dižciltībā.
   Šādā apkārtnē jaunekļa prāts viegli apstulbs.
   Es kļuvu neprātīgs, — neprātīgs mīlas dēļ…
   Jā, jā… mīlas dēļ! Jo vairāk Cecīlija ar sava prāta pārākumu mani žilbināja, jo karstāk iegailējās mana sirds — vienīgā manas būtnes sastāvdaļa, pār kuru tai nebija varas, — iegailējās mīlā uz skaisto kņazi. Priecīgu prātu ziedoju viņai savas zināšanas, savu filozofiju, savu lepnumu, cerībā, ka kādu dienu viņas sirds to atlīdzinās. Tā nebija — ievērojat labi — tā nebija prasība, bet man mīla bija kļuvusi cerība.
   —    Nu gan laikam nonāca līdz jūtu atklāšanai,' kā „Jaunā Eloīzē"? — jautāja Dantons.
   Lepns smaids rotājās uz Marata lūpārn.
   —    Nē, — viņš teica, — pārāk labi zināju, ar ko man darīšana, pārāk labi redzēju, cik auksti viņa izturējās pret manu centību. Un tomēr, kā gan es — padevīgi iemīlējies — varēju pretoties šīs aristokrātes tirāniskajām pavēlēm! Pēc trim mēnešiem mana audzēkne bija piesavinājusies visu, ko zināju es, pēc četriem mēnešiem viņa pazina mana prāta iespējas visos sīkumos. Baidījos, ka viņas asais skatiens kādudien iespiedīsies arī manas sirds apslēptākos dziļumos un tai dienā, kad tas notiktu — to es sajutu — es būtu pazudis.
   —   Vai tad šī sieviete bija no akmens?
   —   Varbūt man jums vaļsirdīgi atzīties?
   —   Dariet to!
   —    Es vienumēr iedomājos, ka, ja šī meitene vispārīgi kādreiz mīlēs, tad izredzētais katrā ziņā būšu es.
   —   Kas tad kņazei neļāva izredzēt jūs?
   —   Noslēpumaina ir cilvēka jūtu rašanās, izveidošanās vai izzušana. Cecīlija mani nicināja, viņa nebilda man ne vārda bez vajadzības. Nekad viņas roka nepieskārās manai, nekad tā pastaigājoties nepieņēma manu elkoni, nekad es neesmu drīkstējis viņai palīdzēt vingrinājumos, un tomēr neatvai­rāms spēks mani dzina viņu mīlēt, bet vēl lielāks spēks atturēja stāstīt viņai par šo mīlu.
   Tā aizgāja pavasars un vasara… Kņaze vēl vienmēr rādija agrāko aukstu­mu un es sāku justies ļoti, ļoti nelaimīgs… Visas manas domas un jūtas bija galīgi pārveidojušās… Es vairs nemīlēju, bet iekāroju, — es vairs ne­sapņoju, bet murgoju. Kādudien, redzot viņu atkal tik skaistu un nežēlīgu, man uznāca vājuma brīdis un es viņai tuvojos… Tas notika kādā izbraukumā pa meža ceļu, kad abi sēdējām ratos un viņa vadīja zirgus. Es, pieliecies, teicu tādā balsī, kuru saprot katra sieviete, pat visnežēlīgākā:
   «Cienītā jaunkundz, vai drīkst jūs lūgt pieturēt… es neizsakāmi ciešu."
   Griezīgi ieskanējās viņas mazā zelta svilpīte un citādi tik straujie zirgi stāvēja kā zemē ieauguši.
   „Kas jums kait?" — viņa jautāja neparasti sausi un lūkojās manī ar caururbjošu skatienu.
   „Es to neuzdrošinos teikt, jūsu cienīgi būtu to uzminēt."
   „Citu visu varu iemācīties, — viņa īsi teica, — tikai mīklas minēt ne."
   „Jūsu tonis pierāda, ka esat mani sapratusi, un ceru, ka līdz šim neesmu jūs apvainojis, vai ne?.. Tāpēc atļaujiet, ka aizeju, jo man varētu rasties nelaimī­ga iedoma izpostīt cienību pret jums."
   „Jūs esat pilnīgi kungs par sevi un varat iet vai palikt, kā jums tīk."
   Kā noreibis atkritu ratu sēdeklī. Kņaze likās mani neievērojam, bet tajā brīdī, kad zirgi atkal sāka rikšot, pātaga izslīdēja viņai no rokas.
   Izlēcu no ratiem, nevis lai paceltu pātagu, bet lai pats mestos zem riteņiem. Aukstais, nežēlīgais dēmons likās manu nodomu uzminējis. Ar vienu rokas mājienu zirgi bija pagriezti sāņus un ritenis, kam vajadzēja mani pārbraukt, neskāra pat manu svārku vīli.
   Vēl smiltīs gulēdams, paskatījos uz kņazi. Viņa man uzmeta tik zibšņo- jošu, draudošu skatienu un naidā pret mani kļuva tik bāla, ka es gandrīz vai nožēloju savu vēlēšanos mirt šādas sievietes dēļ.
   Strauji uzlēcu kājās.
   „Quid ergol (Kas tad ir?)" — viņa uzsauca neaprakstāmā tonī.
   „Ecce flagcllum, reci pel (Te ir pātaga, ņem to!)" — es ironiski atbil­dēju un nosēdos atkal viņai līdzās.
   Mana sirds bija tik pilna pārdrošām ilgām, mans prāts tik strauji saviļņots, ka nespēju vairs ilgāk valdīties. Atdodot pātagu, mana roka pieskārās viņas rokai, kas sniedzās pretim to saņemt.
   Pieskāriens mani dedzināja kā nokaitēta dzelzs. Aizmirsu atvērt roku un atdot pātagu. Tad viņa pieliecās, lai man to izrautu, un uz brīdi viņas vaigs skāra manu pieri.
   Man izlauzās nopūta, un es gandrīz vai būtu zaudējis samaņu.
   Cecīlija kā neprātīga sita zirgus, un tie, zviegdami, bultas ātrumā rāva ratus.
   Tā mēs braucām vairāk nekā stundu.
   Šajā laikā bijām nobraukuši varbūt aptuveni desmit jūdžu, es — nepa­kustēdamies, viņa — nerunādama ne vārda.
   Ar to nekas beidzās. Atgriezāmies pilī, es pa pusei miris, viņa dreboša, drudžaini uztraukta, bet zirgi sviedros un putās kūpoši.
   —   Pēc šā gadījuma jūs gan laikam atstājāt vietu? — jautāja Dantons.
   —           Ne… Šīs sievietes miesa bija pieskārusies manējai, es biju pazudināts: man vajadzēja viņu iegūt.

   Artuā grāfa zirgu ārsta istabā brīdi valdīja dziļš klusums. Maratam vaja­dzēja atņemt elpu, Dantons sēdēja dziļās pārdomās.
   —           Es jums jau teicu, — turpināja Marats, — ka asiņu vietā manās dzīslās riņķoja verdoša lava… Pacietību, pacietību! — viņš uzsauca Dantonam, kurš atkal gribēja runāt. — Nebīstaties, ka mans stāsts kļūs pārāk nogurdi­nošs: tikai brīdi vēl pacietieties!
   Bet Dantons nebija valdāms.
   —           Jūs toreiz bijāt vēl ļoti jauns, — viņš teica, — varbūt jūs bijāt arī skaists; tā jūs sacījāt, un es ticu, bet, atklāti runājot, es sev nekā nevaru izskaidrot, kā jūs panācāt, ka tāda sieviete jūs mīlēja.
   —           Kas jums teica, — ar rūgtumu iesaucās Marats, — ka es gribēju tikt mīlēts? Ļaudīm, kam mīlā nav laimējies, kas nav varējuši sev iegūt ne sievu, ne mīļāko, taču dažreiz arī suņiem bijusi laime. Es esmu arī to mēģinājis: iegādājos lielisku suni, bet tas kādudien mani gandrīz vai saplosīja, kad es no ēdiena tam izņēmu kaulu, ar kuru tas būtu aizrijies. Es un mīlēts! Nieki! Tikai pirmo reizi, ar Cecīliju tiekoties, es par to domāju, vēlāk nekad vairs.
   —  Bet tad jau no jūsu romāna nekas neiznāk!
   —  Jūs, draugs, mani maz pazīstat! Redzat, es esmu izturīgs, un ko es vēlos, to vajag dabūt. Jūs esat liels, stiprs un visādi pārāks par mani, vismaz jūs tā domājat, un man nav žēl. Bet ja mēs sacenstos izturībā, tad jūs, mīļais, zaudētu. Tāpēc nespiediet mani to pierādīt… Es gribēju Cecīlijai atriebties, viņu pazemot, uzvarēt, un nu klausieties, kā es iesāku…
   —  Taču ne ar varu? Pēc visa tā, ko jūs man stāstījāt, šī sieviete jūs nogalinātu, ja pamanītu aizdomīgu kustību.
   —  Tā es arī domāju, un tāpēc izvēlējos mazāk bīstamu līdzekli.
   —  Aha… es saprotu, laikam kādas miega zālītes, — atbildēja Dantons.
   —   Domājat, kā gribat. Tātad, reiz mūsu izjājienā kņazei uznāca nepār­varama miega lēkme. Varbūt viņa nojauta šā miega cēloni, varbūt arī sekas, jo viņa iesaucās: „Palīgā!" Nu, es viņu satvēru, lai noceltu no zirga, jo samaņu jau tā bija zaudējusi. Staļļa puisi aizsūtīju uz pili pēc ratiem. Tā paliku ar kņazi viens…
   —  Ļoti skaisti, — sacīja Dantons, ne bez riebuma raudzīdamies Marata sejā, — bet pēc miega zāļu dzeršanas mēdz atkal pamosties.
   —  Cecīlija pamodās tajā brīdī, kad atbrauca rati ar kambarjumpravu. Ārstu nevajadzēja aicināt, jo pats biju ārsts. Es paskaidroju, ka kņazei nekādas briesmas nedraud, un ar to visi samierinājās.
   —  Jūs arī?
   —  Jā, es arī! Atceros, ka atmodusies Cecīlija ar skatienu vispirms meklēja mani. Tūlīt neieraudzījusi, viņa vērās visapkārt, kamēr acis mani atrada. Caururbjoši un ilgi viņa mani pētīja, it kā gribēdama iespiesties manas sirds visdziļākajā kaktiņā un uzminēt katru manu apslēptāko domu.
   —   Vai jūs arī zināt, ka esat izdarījis noziegumu? — jautāja Dantons. — Jums ir iemesls būt bezdievim, jo ja būtu kāds Dievs un tajā brīdī Dieva acs jūs redzētu, tad viņa sods jūs arī sasniegtu un šis sods būtu tik briesmīgs, cik briesmīgs bija jūsu noziegums.
   —  Jūs redzēsit, vai par savu neticību būšu sodīts, — ņirdzīgi smīnēdams atbildēja Marats. — Es apsvēru, ka bez lieciniekiem, bez līdzzinātājiem, bez naidniekiem man nevai; draudēt nekādas briesmas par to darbu, ko es saucu par atriebību, bet jūs — par noziegumu. Kas, izņemot Cecīliju, varētu mani apvainot? Un ja viņai patiesi rastos aizdomas, kā gan viņa iedrošinātos mani apsūdzēt?
   Sākumā viss norisinājās tā, kā biju paredzējis. Cecīlija nebija laipnāka, bet neizrādīja ari naidu, — viņa nemeklēja ar mani vienatni, bet arī nevairījās no tās, tikai agrākais asums nu bija kļuvis mīkstāks.
   —      Nelaimīgais! Un jūs vēl ilgi palikāt?.. Neprātīgais! Kāpēc tad jūs acumirklī nebēgāt, lai glābtos?.. Ak, jā, iemeslu es lasu jūsu skatienā!
   —       Kāpēc es nebēgu? Jūs domājat, ka zināt iemeslu? Nu, attapīgais vīrs, gribētu, dzirdēt, vai jums ir taisnība.
   —     Jūs nebēgāt tāpēc, ka bijāt kā zaglis, kas vienreiz nepieķerts, domā, ka nesodīts varēs zagt arī turpmāk.
   —      Paraug, paraug, jūs esat attapīgāks nekā domāju, — atbildēja Marats, velnišķīgi smiedamies. — Patiesi, es cerēju arī turpmāk nesodīts grēkot un paliku līdz pat septembrim, tas ir, pilnus divus mēnešus.
   Bet tad sākās negaiss.
   Kādurīt manā istabā ienāca kņazs Obiņskis. Pašlaik es ģērbos, lai izjātu, kā parasts, kopā ar Cecīlijas jaunkundzi. Dzirdējis durvis veramies, es pagriezos un, ieraudzījis kņazu, mēģināju būt cik iespējams laipns, jo cie­nītais stārosta arī pret mani vienmēr bija labvēlīgs un uzmanīgs.
   Bet šoreiz viņš ar tādu niknumu aizcirta durvis, kādu pie viņa nebiju redzējis, un pirms es no izbīļa atjēdzos, viņš uzkliedza:
   —      Gaile, proditor infamisl Tlekte genua et ora\ (Francūzi, ne­krietnais nodevēj! Meties ceļos un lūdz!).
   Pie šiem vārdiem viņš izrāva zobenu no maksts un man virs galvas nozibēja asmens.
   Ar neizsakāmām bailēm es sekoju katrai zobena kustībai.
   Es izgrūdu tik briesmīgu baiļu kliedzienu, ka mans bende apstājās — var arī būt, ka nāve no zobena tādam noziedzniekam kā man viņam likās par labu.
   No āra atskanēja soļi; kņazs iegrūda zobenu makstī, atvēra durvis un sauca:
   —      Nāciet, nāciet, še ir kāds ļaundaris, kurš pastrādājis briesmīgu nozie­gumu.
   Tad viņš parādīja uz mani ar pirkstu.
   Es drebēju — ja stārosta pats paziņotu par savas meitas negodu, tad viņš arī būtu gatavs to atriebt, un šī atriebība varētu būt tikai mana nāve.
   Biju pazudināts.
   Domāju, ka šādā brīdī gan drīkst sajust bailes; bez tam, es neesmu balamutis un atzīstos, ka, ja man negaidīti uzbrūk, es zaudēju drosmi tāpat, kā citi zaudē apķērību.
   Tātad es nokritu ceļos, saliku rokas un jautājoši raudzījos kņaza lies­mojošās acīs, brīžam pamezdams skatienu uz kalpotājiem, kas klusēdami gaidīja mājienu, lai izpildītu sava kunga pavēles.
   —      Ko tad es esmu noziedzies? — es, drebēdams un arī cerēdams, iesaucos, jo redzot, ka kņazs mani vēl neaizskar, es domāju, ka viņš no kaut kā baidas.
   Viņš man neatbildēja, bet griezās pie kalpiem.
   —      Šis francūzis, — viņš kliedza, — kuru es uzņēmu savā namā kā ģimenes locekli, ir nodevējs, katoļu spiegs, viņu atsūtījuši mūsu labā karaļa Staņislava Poņatovska ienaidnieki!
   Tā kā viņš runāja latīniski, es sapratu katru vārdu.
   —  Es? Es — spiegs? — iesaucos bailēs.
   —       Nevis goda pilnā nāvē no zobena viņam mirt, — turpināja kņazs, mani neievērodams, — bet kā noziedzniekam vai dzimtcilvēkam viņam jānobeidzas no pletnes sitieniem. Hei, šurp! Pletni šim neģēlim! Cirst, kamēr viņš nosprāgst!
   Man nebija laika aizstāvēties, jo pēc kņaza mājiena divi viri mani satvēra un aizstiepa pagalmā, kur pils soģis — jo katram šādam mazam despotam ir neaprobežota vara pār savu apakšnieku dzīvību vai nāvi un tāpēc viņš tur sev īpašu soģi — saņēma pavēli pērt mani tik ilgi, kamēr es izlaižu garu.
   Pie desmitā sitiena zaudēju samaņu un saļimu asiņu peļķē…
   Te Marats uz brīdi apklusa. Viņa bālums un mežonīgā sejas izteiksme lika Dantonam šausmās nodrebēt.
   —      Jā, jā, — milzis murmināja, — ļoti gudri darīja Obiņska jaun­kundze, uzticēdama tēvam savu noslēpumu, kurš kā biktstēvs prata šo noslēpumu glabāt.
   —     Viņš tā prata glabāt, — turpināja Marats, — ka lika mani pērt līdz nāvei, lai arī es noslēpumu neizpaustu. Es teicu pērt līdz nāvei, jo — es atkārtoju — kņazs noteikti pavēlēja mani tik ilgi sist, kamēr būšu miris.
   —   Kā liekas, jūs tomēr nebūsit miris? — piebilda Dantons.
   —     Es paliku dzīvs, un par to man jāpateicas tam draugam, kura labvēlību es, pats nezinādams kā, biju ieguvis.
   —   Kuram draugam?
   —     Tam staļļa puisim, kurš mūs pavadīja izjājienos, kurš apžēlojās par mani, kad redzēja, cik nežēlīgi Cecīlija ar mani apietas. Viņš bija arī mana bendes tuvs draugs un pierunāja to atstāt mani dzīvu, bet kņazam ziņot par manu nāvi.
   Laimīgā kārtā kņazs neiedomājās pats pārliecināties, vai ziņota patiesība. Es tiku nesamaņā ienests staļļa puiša kambarī, no kurienes mani vajadzēja izsviest maitu laukā, kur poļu muižnieki liek ierušināt savus no pērieniem mirušos dzimtļaudis. Staļļa puisis pārsēja manu brūci, cik labi vien varēdams, pirms izmazgājis to ar degvīnu un sāli.
   —     Jūs teicāt brūci? — piezīmēja Dantons, kurš Marata ciešanām, kā likās, ne visai juta līdzi, — bet jūs ari teicāt, ka esat saņēmis tikai desmit sitienus?
   —     Jā gan, bet izveicīgs bende sit vienmēr tajā pat vietā, un tā desmit sitieni rada vienu vienīgu, bet briesmīgu vāti, kas, veicinot noasiņošanu, tūlīt nes nāvi.
   —  Un vai tā sāls jums līdzēja?
   —     Pievakarē — bija svētdiena, ko atceros tāpēc, ka todien kņaze Obiņska gribēja iet viesībās pie kņaza Čartoriska, kur gaidīja ierodamies ari karali Staņislavu — pievakarē mani apmeklēja mans glābējs. Biju pilnīgi bez spēka un nespēju pat acis atvērt, lai gan aiz sāpēm kliedzu.
   „Še visi jūs uzskata par mirušu, bet jūs tik stipri kliedzat," viņš latīniski teica.
   Atbildēju, ka citādi nevaru.
   Viņš grozīja galvu.
   —     Ja cienītais kungs vai jaunkundze to dzirdēs, tad jūs tiksit nobeigts un ari es dabūšu to pašu sodu.
   Mēģināju klusējot izturēt sāpes un no visa spēka ar dūri spiedu ciet muti.
   „Te ir jūsu nauda," turpināja staļļa puisis un iedeva man maku, kurā atradās visi mani ietaupījumi, apmēram četri simti guldeņu. „Kungs man to iedāvināja kopā ar citām jūsu mantām, bet jūs taču bez naudas nevarat bēgt, un jums vajag bēgt,"
   „Kad?" es izbijies jautāju. „Tūlīt."
   „Tūlīt?.. Vai jūs esat traks?.. Jūs taču redzat, ka nevaru ne locekli kustināt."
   „Labi," flegmātiski atteica mans draugs, „tad es jums ielaidīšu lodi galvā. Jūs vairs necietīsit, un man nebūs baiļu par savu dzīvību."
   „Mīļais draugs," es vaidēju, „kāpēc tad jūs mani izglābāt no nāves, ja nu gribat nogalināt?"
   „Palīdzēju tāpēc, ka es ticēju jūsu enerģijai, ka cerēju līdz vakaram redzēt jūs atkal uz kājām. Gribēju jums atdot naudu un izvest jūs no pils… un ja vajadzētu — pat lidz Varšavas vārtiem. Bet tā kā jums nav drosmes un vēlēšanās skriet, ko kājas nes, un jūs vienkārši paziņojat, ka nevarat pakustēties, gāžot ar to arī mani postā, tad taču ir labāk, ka mirstat jūs viens!"
   Šā vīra noteiktie vārdi un izturēšanās izšķīra manu rīcību. Es piecēlos bez vaida, neskatoties uz briesmīgajām sāpēm.
   —           Nabadziņš, — iesaucās Dantons, — varu iedomāties, kāds tad jūs bijāt!
   —          Jā, jums taisnība — nabadziņš! Ātri uzrāvu mēteli virs sava asiņainā krekla, staļļa puisis man iebāza kabatā naudu, saņēma manu roku un pa slepeniem ceļiem aizveda līdz Varšavai.
   Ik soli sperot, es domāju, ka nobeigšos aiz sāpēm. Čartoriska pils tornī pulkstenis sita desmit. Mans pavadonis paskaidroja, ka tālāk nevarot iet, jo kungi nu atgriežoties mājās. Briesmas man vairs nedraudot, jo pēc pulkstens desmitiem ielas esot klusas, un ja es taisni vien iešot, tad dažās minūtēs būšot ārpus pilsētas. Pateicos Obiņska puisim, kā jau pateicas cilvēkam, kurš otram izglābis dzīvību.
   Viņš atraidīja manu piedāvājumu ņemt pusi no tiem četrsimts guldeņiem, un domāja, ka man tik tikko pietikšot ceļam līdz Francijai, uz kurieni lai steidzoties, cik ātri vien iespējams.
   Tas bija labs padoms, un es vēlējos to īstenot.
   Šo vēlēšanos nepiepildīja vis mana griba, bet laimīgs gadījums.

   — Mans vai, labāk sakot, mana krietnā glābēja plāns bija labi apdomāts. Lai gan staļļa puisis mani skubināja bēgt, tomēr redzēja, ka ar manu brūci tūlīt bēgt nevarēšu, tāpēc viņš bija parūpējies un atradis man atpūtas vietu.
   Jūdzes tiesu ārpus pilsētas man vajadzēja uzmeklēt viņa svaiņa, ogļu- deģa, māju un minēt tikai vārdu Mihals, tad tikšot laipni uzņemts, — piemirsu pateikt, ka staļļa pūisi sauca par Mihalu. Tur — meža vidū — cs varēšot atpūsties, kamēr jutīšos patiesi stiprs turpināt ceļu uz Prūsiju vai Flandriju, vai arī — kas man bija vairāk pa prātam — no Dancigas braukt ar kuģi uz Angliju. Bet tas kaut kas, kas noteic cilvēku likteņus, jau tajā naktī izjauca ne tikai manus, bet arī citu plānus. Kā jūs zināt, bija svētdiena, septembra pirmā svētdiena, tas ir, 1771.gada 3.septembris.
   Marats apklusa un raudzījās Dantonā.
   —   Nu? — tas iejautājās.
   —   Vai šis datums jums neko neatgādina?
   —   Man? Patiesi neko!
   —   Man un visai Polijai gan ar šo dienu saistītas svarīgas atmiņas. Šinī dienā Varšavā sākās troņa revolūcija, kurā karalis Staņislavs Poņatovskis tika nogāzts no troņa un dumpinieki aizveda viņu no galvaspilsētas.
   Atvadījos no krietnā Mihala. Mana brūce vēl asiņoja, viss ķermenis bija aplipis ar sviedriem un asinīm, un galva tā reiba, ka koki un nami likās man apkārt riņķojam. Kā bez sajēgas es vilkos tālāk, streipuļodams pa labi un kreisi kā dzērājs. Bet dzīvības instinkts pārcieš vislielākās mokas. Saņēmis visus spēkus, es centos turēties norādītajā virzienā.
   Piepeši izdzirdu sāņu ieliņā it kā šauteņu troksni un neskaidrus draudu saucienus, ko pārtrauca sirdi plosošs baiļu kliedziens. Jau pirms tam biju dzirdējis ratu rīboņu. Sākumā baidījos, ka tie mani sabrauks, jo gāju pa ielas vidu, bet sākoties šāvieniem, rati apklusa, tikai zirgi nu pakaviem karpīja ielas bruģi. Ko tas varēja nozīmēt?
   Drebēdams klausījos un netiku gudrs. Tad pēkšņi no sānielas izdrāzās daži jātnieki karaļa kalpu tērpos; vaļā palaistām pavadām tie aizauļoja uz visām pusēm. Viens no viņiem tik tuvu man pajāja garām, ka gaisa strāva gandrīz mani notrieca gar zemi. Nu arī rati sāka atkal kustēties, tos ielenca apmēram četrdesmit sazvērnieki. Izbraukuši ap stūri uz galvenās ielas, rati ar eskortu drāzās šurp kā viesulis. Izbailēs es nometos zemē un rāpus turpināju ceļu, bet zirgi un rati — vēl tagad nesaprotu kā — man pārauļoja pāri pat nepieskārdamies. Sajutu gan pieskārāmies kāda cilvēka kāju, bet tas bija nabaga karalis Staņislavs, kuru vilka pa zemi. Beidzot nelaimīgo gūstekni iesvieda ratos, tad rati ar sprauslājošiem zirgiem un jātnieki zo­beniem zibot nozuda tālē. Es paliku izstiepies zemē guļam, bez elpas, tik tikko dzīvs, un lūdzu savu sargātāju un patronu — svēto Pāvilu — glābt mani no šā kļūmīgā stāvokļa.
   Piecas minūtes vēlāk atkal bija klusa nakts. Visapkārt ne dzīvas dvēseles. Kā dūmi, kā migla viss redzētais izgaisis. Zirgiem auļojot, šur tur bija pavēries pa logam, kas atkal aizvērās.
   Es, nabaga kroplis, gulēju nekustēdamies. Nespēkā un bailēs neiedrošinājos ne piecelties, ne kliegt.
   Tā pagāja pusstunda. Nakts dzestrums atsvaidzināja spēkus, muskuļi atkal izstiepās un galva kļuva skaidra. Gribēju piecelties un mēģināt iet. Bet kad jau biju atstutējies uz vienu celi, pēkšņi ielas otrā galā pazibēja lāpas gaisma, tai pievienojās otra, trešā, beidzot vesels pulks. Bars virsnieku sekoja diviem karaļa kalpiem, kuri rādija ceļu. Visi šie viri steidzās, bailēs un šausmās drebēdami, taisni uz priekšu, kamēr atdūrās pie kāda haiduka līķa, kas sastingušajā rokā vēl turēja asiņainu zobenu. Tas bija karaļa uzticīgais kalps.
   Te viss bars apstājās un sāka spriest, ko darīt tālāk.
   Nabaga haidukam noturētā līķa runa izskanēja īsi, bet viņa cienīgi.
   „Viņš bija krietns un drošsirdīgs vīrs!" iesaucās reizē aptuveni divdesmit balsu. „Viņš cīnījās par savu karali… viņš nonāvēja vienu ienaidnieku… desmit lodes viņam ir miesā."
   Un nu katrs aplūkoja gan lodēm sašauto mironi, gan asinīm krāsoto šķēpu un visi sauca korī:
   „Viņš bija drošsirdīgs varonis!"
   Tā pagāja kādas desmit minūtes. Pa to laiku biju aizvilcies ap. simts soļus tālāk un mani spēki auga sakarā ar nepieciešamību, tā kā jau nāka­majās desmit minūtēs es būtu ticis ārpus pilsētas un varētu laukos paslēpties.
   Te piepeši kāda balss iesaucās: „Droši vien tie braukuši pa šo ceļu un caur šiem vārtiem. Ja mums zināma iela, gan atradīsim arī zirgu pēdas; tām sekosim un bandīti mums neizbēgs!"
   Šis priekšlikums tika pieņemts; bars devās pa visu ielu uz priekšu — kā zvejnieki, velkot tīklus. Drīz tie ieraudzīja mani un skaļi kliegdami ielenca.
   Bailēs zaudēju samaņu. Kad atmodos, virsnieki sprieda, ko ar mani iesākt. Jautājumi un atbildes juceklīgi sekoja cita citai.
   „Kas tas par vīru? Vai viņš beigts?.. Ne, viņš tikai ievainots… Vai viņš karaļa cilvēks?.. Nē, nē!.. Kas viņu pazīst?.. Es ne! Es arī ne!.. Neviens nepazīst!.. Tad jau viņš ir svešinieks, varbūt viens no karaļa slepkavām; varbūt viņš pats būs ievainojis brašo haiduku… Vai elpo vēl?.. Jā!.. Nē!.. Jā!.. Tad nost ar to! Cērtiet gabalos!"
   Jau viens no virsniekiem atvēzēja pret mani zobenu.
   „Stāt!" es izmisumā iesaucos.
   Dažos acumirkļos biju iztrādājis pārdrošu plānu: līdz kaulam iecirstā brūce manā mugurā varēja izskatīties taisni tā, it kā būtu cēlusies no pāri braukta riteņa.
   „Neesmu slepkava," es latīniski turpināju, „es esmu nabaga students; karaļa slepkavas mani notrieca gar zemi, mīdīja kājām un viņa ķēnišķīgās majestātes rati parādīja man to godu, Un pārbrauca taisni pāri manai mugu­rai."
   Mans stāsts varēja izlikties patiess un noderīgs apturēt vismaz uz bridi man nupat piespriesto nāvessodu.
   „Mani kungi," beidzot ierunājās viens no virsniekiem, ,,tas, ko šis cilvēks mums stāsta, neizklausās diezgan patiesi. Es apgalvoju, ka viņš ir viens no slepkavām. Ja tas vēl dzīvs un nav nāvīgi ievainots, to es uzskatu par likteņa labvēlību. Ņemsim šo cilvēku līdzi, viņš mums izsūdzēs grēkus, ja ne ar labu, tad spiests. Tā mēs iepazīsimies vismaz ar vienu nekrietnā komlota rīkotāju."
   Šo priekšlikumu uzņēma ar sajūsmu; jo ja gribēja no manis dabūt kādas ziņas, tad tagad es biju uz laiku taupāms. Četri vīri mani nesa ne jau aiz līdzjūtības, bet bailēm, ka, iedams kājām, varētu nobeigties.
   Piecas minūtes vēlāk mani svinīgi ienesa karaļpili.
   Kā jūs, Danton, domājat? Vai tas nebūs interesants piedzīvojums?
   — Jāatzīstas, — atbildēja Dantons,— ka jūs manam skatienam paverat brīnišķīgi sarežģītu norisi. Jūs, Marat, visur pavada īpatnējs liktenis!.. Bet nu turpiniet! Nezinu, vai jaunā Patocka dēkas ir amizantas, bet mani tās ārkārtīgi interesē.
   * *

   Marats turpināja:
   —           Pilī mani vēlreiz noklaušināja, bet es pieturējos pie saviem pirmajiem izteicieniem. To ieskatīja par tiepību, un mani asprātīgie tiesneši domājās izprotam, ka šāda tiepība neatbilst sazvērestības vadītājam, bet gan kādam no viņa palīgiem.
   —   Bet jūs taču pret to protestējāt? — jautāja Dantons.
   —    Mīļais, jūs patiesi esat naivs! Vai manā vietā jūs to darītu? Lai varētu protestēt, man būtu jāpastāsta, kas es patiesībā esmu, vajadzētu atsaukties uz kņazu Obiņski un viņa meitu. Staņislavs, kurš apžēloja kādu sazvērnieku vadoni, varētu būt žēlīgs ari pret mani, ko turēja par mazāk bīstamu. Bet vai kņazs Obiņskis un viņa meita man piedotu? Nekad ne!
   Labākais pierādījums, cik gudri es darījis klusēdams, bija tas, ka tiku notiesāts mūža spaidu darbos Kamenikas cietoksnī. Stiprāk sodīt labais karalis nevēlējās.
   —   Un jūs atkal bijāt izglābts?
   —    Es nokļuvu cietoksnī! Ja jūs to saucat pat izglābšanos, tad nevaru noliegt, ka biju glābts. Bet tiklīdz ierados Kamenikā, laimīgā vai nelaimīgā kārtā izcēlās mēris, it kā uz mani būtu gaidījis. Pletnes sistās vai, ja gribat, tad no karaļa ratiem dabūtās brūces bija pa daļai sadzijušas. Apcietinātos sargāja nolaidīgi. Atradu izdevību bēgt uz Krieviju un — es bēgu!
   Pēc daudzajiem dzirdētajiem brīnumu nostāstiem, man Krievija jau sen bija kārotā ilgu zeme un, ja kņaza Obiņska piedāvājums neaizturētu mani Polijā, droši vien es taisnā ceļā būtu devies pie „ziemeļu Zemiramisas".
   „Tur" es domāju „zinātnieki ir cieņā: Didro ik dienas no jauna saņem ķeizarienes labvēlību; Larps ar viņu sarakstās; Voltēram jāizteic tikai vēlē­šanās un viņš no ķeizarienes saņem tik daudz dimantu un bibliotēku, cik grib. Es būtu pieticīgāks un samierinātos ar astoņpadsmit tūkstoš livru lielu pensiju."
   Bet tiklīdz atrados uz Krievijas zemes, mani tūlīt apcietināja kā spiegu.
   —   Bravo! — gavilēja Dantons, — es tomēr ceru, ka šoreiz jūs pamatīgi izskaidrojāties.
   —    Nu, es domāju gan! Zinādams, ka atentāts pret Polijas karali bija no krievu valdības uzkūdīts, es gari un plaši izstāstīju, ka man bijis tas gods piedalīties poļu karaļa nolaupīšanā.
   Nemaz nešaubījos, ka par šādu stāstīšanu krievu iestādes man uzcels līdz pašai Pēterburgai triumfa vārtus.
   —   Tās gan ir bijušas pārdrošas cerības, — skaļi smiedamies iesaucās Dantons, — nu jau es turpmāko paredzu: jūs tiekat apcietināts un iemests cietumā.
   —   Tā arī notika! Virsnieks, kurš mani noklaušināja, bija reizē arī tās provinces vicegubernators. Izdzirdis Staņislava vārdu, viņš uzmanīgi ausījās un vēroja mani no sāniem. Un tā kā toreiz Krievijā no poļiem baidījās kā no mēra un no mēra kā no poļiem, tad gubernators mani nekavējoties sūtīja uz cietoksni, kura vārdu viņš klusi pačukstēja saviem kareivjiem, lai es pat nezinātu, kurp tikšu vests. Cietoksnis atradās upes krastā, bet ari šīs upes vārdu es neuzzināju.
   —   Vai tas ir iespējams? — brīnījās Dantons.
   —    Izklausās neticami un tomēr tā ir… Tagad man ir iemesls domāt, ka šo upi sauc par Daugavu un cietoksnis bija Daugavpils, bet noteikti to apgalvot nevaru. To gan es zinu, ka mani iemeta tumšā pagrabā, kas ar upes līmeni bija gandrīz vai vienādā augstumā. Tāpat kā Kamenikā mēris ar savu apciemojumu bija gaidījis manu ierašanos, tā arī še gaidīja upe, lai pārpludinātu tumšo cietuma pagrabu. Tas nu pamazām pildījās ar ūdeni.
   —    Nabaga Marat! — teica Dantons, atzīdams, ka ārsts līdz šīm tik daļu no pārdzīvotiem grūtumiem izstāstījis.
   —    Mana slikti sadzijusi brūce, — turpināja Marats, nevērodams Dantona līdzjūtību, — mitruma iespaidota, vērās atkal vaļā, kājas man stinga ledus aukstā ūdenī, kurā pastāvīgi mirka, un, lai gan tās agrāk bija taisnas, nu sāka liekties; ari mani citkārt taisnie kamieši pamazām līka no pārliecīgām sāpēm.
   Briesmīgajā alas tumsā izzuda manu acu spožums, viens pēc otra izkrita zobi, skaisti veidoto ērgļa degunu izkropļoja sejas raustīšanās un visi kauli bojājās tādā pat kārtā.
   Šajā alā es kļuvu neglīts, pelnu krāsā, sakropļots, kļuvu riebēklis. Šajā alā es tā pieradinājos pie tumsas, ka acis vairs nepanes saules gaismas. Kopš tā laika es mīlu pagrabus, protams, ne ūdenī mirkstošus; man tik tie, jo tur es varu Dievu un cilvēkus zaimot pēc sirds patikas, tur Dieva zibens mani' neķers un cilvēki neraus mēli laukā. Es mīlu tumšās alas, jo šai cietumā ieguvu pārliecību, ka esmu par cilvēkiem un pat par Dievu pārāks! Kāda nu būtu mana stāsta morāle? Es jums tūliņ pateikšu.
   Esmu kļuvis nejūtīgs un cietsirdīgs, jo mans sods neatbilda noziegumam un vispār sods man šķita bez jēgas. Par dabīgu es atrastu, ja kņazs Obiņskis būtu licis mani nožņaugt vai nosist, bet nejēdzīgi, muļķīgi, bez prāta bija mani noturēt vispirms par karaļa slepkavu, tad par poļu spiegu. Izturējis jau neizsakāmas ciešanas par savu grēku, es vēl tieku mests gubernatora, mana pēdējā tiesneša, cietumā, kur par jaunu man jāiztura spīdzināšanas mokas, sals, bads, mirkšana ūdenī.
   Tāpēc esmu kļuvis ļauns, Danton; atzīstos, ka esmu kļuvis ļauns, un ja jūs, varbūt, gribētu man iebilst, ka visas šīs ciešanas bijušas Dieva sOds, tad es jums atbildēšu ar vienkāršu loģisku slēdzienu.
   Dievs gribēja mani sodīt, bet arī noziegties man lika Dievs. Viņš vēlējās .mani spīdzināt, tāpēc padarīja par noziedznieku; mans netikums bija no­zieguma cēlonis, bet nozieguma cēlonis būs Dievs, vienīgi viņš, jo, kjuvis stiprākais, kādreiz arī es savus ienaidniekus mocīšu, tas ir, ja man izdosies kļūt par stiprāko.
   Ja šādas mīklas pamatā nav kaut kāds liels nolūks, ja atsevišķa cilvēka mokas nenes vispārībai svētību, tad gan jums jāatzīst indiešu uzskats, ka ir labais un ļaunais princips un ka ļaunais bieži ņem pārsvaru par labo.
   Klausoties šausmīgajā filozofijā, Dantons saguma. Viņš vēl nezināja, kādas sekas būs šādas mācības sludinātāja rīcībai nākotnes lielajos notikumos.
   Marats iztukšoja glāzi ūdens, lai noskalotu žulti, kas no sirds dziļumiem uzvandīja briesmīgās atmiņas.
   Nezinādams, ko Maratam atbildēt, un lai pārtrauktu smago klusumu, Dan­tons ierunājās:
   —   Es vēl neizpratu, kā jūs izglābāties no kņaza Obiņska pletnes, no karaļa Staņislava virsnieku šķēpiem, no Kamenikas cietokšņa un mēra, — kā jūs beidzot izkļuvāt no Daugavpils apakšzemes cietuma. Ja Dievs jums lika ciest, tad taču jums jāatzīst, ka viņš jūs arī izglāba; cilvēki vajāja jūs, bet viņi darīja jums arī labu. Kāds kņazs, starosta, neaprobežots valdnieks savā namā jums piespriež nāvessodu, bet nabaga staļļapuisis, kalps un vergs jūs izglābj. Kāds gubernators, kam uzdots stingri sodīt nekārtību cēlājus, liek jūs, kas pats atzīstaties, iemest tumšā cietumā, kur jūs saslimstat, kļūstat neglīts, kroplis, izķēmots… un jūs tomēr neesat miris, bet šobrīd sēžat man iepretim. Kāds taču būs jūs izglābis, tāpat kā kāds notiesāja izciest nežēlīgo sodu. Viena cilvēcība izpirka otra necilvēcību!
   —   Un tomēr jūs, mīļais, maldāties. Jums gribas ticēt, ka tas, kas mani izglāba no cietuma, būs rīkojies tikpat labvēlīgā nolūkā, kā nabaga Mihals, kurš varbūt par labo darbu ir samaksājis ar savu dzīvību! Man jūsu maldi jāizlabo: tas, kurš mani atsvabināja no cietuma, darīja to egoisma dzīts.
   —   Kā jūs to varat zināt? — jautāja Dantons. — Tikai tas viens, kura esamību jūs noliedzat, tas vien spēj lasīt sirds dziļumos.
   —   Labi, jūs pats varēsit spriest, vai es maldos. Man, protams, bija arī cietumsargs, kas katru dienu nesa vājo barību; viņš bija jautrs patrons un ar savu ģimeni apdzīvoja mazu, siltu istabu. Kamēr upe turējās savos krastos, mans cietumsargs jutās tīri labi, bet, upei pārplūstot, kad viņam vajadzēja dienu no dienas brist pa muklāju, lai nokļūtu līdz ezeram, par kādu bija pārvērties mans cietums, viņš sāka īsti krieviski lādēties. Bet ūdenim nebija
   daļas gar cietumsarga lāstiem, tas cēlās arvien augstāk, kamēr labais virs dabūja ne tikai slapjas kājas, bet brida jau līdz ceļgaliem, vēlāk pat līdz gurniem.
   Tas šim krietnajam cietumsargam bija par daudz. Viņš ziņoja guberna­toram, ka šāda mītne nav piemērota cietumsargam. Kas uz apcietinātiem attiecoties, tad tur esot vienkāršāk. Dūņas un ūdens, lūk, sanesot diezgan zušiis un žurkas, kas ne tikai vienu, bet desmit cietumniekus spēja apēst.
   Mani tātad varēja droši mērdēt badā, jo zuši un žurkas paveiks pārējo.
   Uz cietumsarga sūdzību gubernators neatbildēja un viņam arī turpmāk nācās brist pa auksto ūdeni.
   Beidzot cietumsargs nolēma pats uz savu galvu mani nomērdēt. Divas dienas viņš man nenesa barību.
   Lai gan dzīvība man kļuva nevērtīga, tomēr mirt vēl negribēju. Kad otrā dienā manīju, ka cietumsargs ar nolūku vairs ņenāk, es sāku no visa spēka aurot.
   Jūs zināt, ka īpan ir diezgan stipra balss, tā toreiz bija nokļuvusi arī līdz cietumsarga ausīm, Bet tā kā manus kliedzienus varēja sadzirdēt arī kāds cits, un cietumsargs, pārkāpis dotās pilnvaras, varētu zaudēt vietu, viņš atjautīgi nolēma rīkoties citādi.
   Atsteidzies un atslēdzis durvis, viņš uzkliedza:
   „Kāds velns tad tevi dīda? Kas tev kaiš?"
   „Kas man kaiš?" es atbildēju. „Esmu izsalcis."
   Viņš pasniedza man mazliet ēdienu.
   ,.Klausies," tas teica, kamēr es apriju nabadzīgos kumosus, „man šķiet, ka tev jau būs apnicis tupēt manā uzraudzībā?"
   „Domāju gan!"
   „Man arī ir apnicis tevi sargāt. Ja gribi būt prātīgs un apsolies, ka neļausies atkal saķert, tad jau šonakt vari kļūt brīvs."
   „Bet ja nu manīs, ka esmu izbēdzis, kas tad ar jums notiks?"
   „Tā būs mana darīšana."
   Un atkal viņš noslēdza cietuma durvis.
   Lai gan biju vēl ļoti, ļoti izsalcis, taču šī ziņa atņēma man ēstgribu. Zināju, ka visā pasaulē par ikkatru cietumsargam uzticēto noziedznieku ir saraksti un ka neviens nedrīkst nejauši nozust.
   Gaidīju man solīto laimi vairāk nobažījies nekā priecīgs.
   Cietuma tornī beidzot pulkstenis sita desmit.
   Gandrīz tajā pat mirklī atvērās mana cietuma durvis un parādījās sargs.
   Kreisajā rokā tas turēja laternu, bet uz labā kamieša nesa maisu, zem kura svara grīļojās.
   Es tuvojos.
   Sākumā redzēju tikai maisu, tad saskatīju cilvēku, beidzot līķi.
   Iekliedzos izbailēs.
   „Kas tas ir?" es jautāju.
   „Tavs vietnieks," smējās cietumsargs. „Man ir divi ieslodzītie, kas uzticēti rūpīgai gādībai. Viens atrodas sausā telpā uz laba salmu paklāja, otrs pagraba caurumā, kur ūdens sniedzas līdz kaklam… Kuram no tiem nu būtu jāmirst? Katrā ziņā tam, kas jūtas sliktāk. Bet nē! Vai tur nav jākļūst trakam!.. Nomirst tieši tas, kam klājas labāk, bet otrs stūrgalvīgi noņēmies vēl dzīvot… Tur pats nelabais netiek gudrs… Še, pieturi savu biedru!"
   Pie šiem vārdiem viņš ievēla mironi man rokās.
   Vēl vienmēr neizpratu, ko viņš īsti grib, bet nojautu, ka šis mironis mani izglābs.
   Saņēmis pēdējos vājos spēkus, es satvēru mirušo.
   „Tā… izvelc nu vienu kāju no ūdens… to, pie kuras ir ķēdes atslēga."
   Atspiedies pret stabu, kas balstīja griestus, es izcēlu kāju no ūdens.
   Operācija vilkās ilgi, jo atslēga, ūdenī sarūsējusi, negribēja slēgties.
   Cietumsargs lādējās kā pagāns un lamāja mani, ka atslēgas neveras.
   Beidzot atsprāga gredzens, kurš triju mēnešu laikā bija dziļi iegriezies man miesā.
   Nu biju ieguvis savas brīvības pirmo daļu.
   „Tā, un nu padod man tā otrā kāju!" teica cietumsargs.
   „Vai jūs viņu atstāsit manā vietā?"
   „Pats par sevi saprotams! Nebaidies! Rīt neviens vairs nepazīs, vai tas bijis tu vai viņš! Žurkas un zuši papūlēsies iztaisīt no viņa skeletu un tad arlabunakt! Man būs tikai viens mironis, bet no diviem cietumniekiem būšu vaļā… Tā taču nav slikta spēlīte, vai ne?"
   Apsveicu labā vīra asprātīgo izdomu.
   „Vai tu gan domā," viņš smējās, „ka man liels prieks kļūt sev par bendi? Ja vēl kādu laiku es tev diendienā nestu ēdienu, tad drīz vien iedzīvotos visjaukākā dilonī!"
   Ja nu šis vīrs, kurš reizi dienā uz dažiem mirkļiem atnācis manā cietumā, jau baidījās no diloņa, tad jūs gan varēsit saprast, kas notiktu ar cietum­nieku, kurš dienu un nakti mirka briesmīgajā alā.
   Kas no tā cietumnieka iznācis, — to jūs nu savā priekšā redzat.
   Pie šiem vārdiem Marats sāka skaļi smieties. Dantons nodrebēja.

   —       Kad dzīvā važas bija pieliktas mironim, cietumsargs māja, lai tam sekoju.
   Līksms būtu to arī darījis, bet es tik tikko spēju turēties uz savām pilnīgi pamirušajām kājām.
   Sargs redzēja, ka nespēšu iet.
   „Oho!" viņš izsaucās, „ievēro labi: še miroņus met upē, kura tos maigi, bet droši aiznes uz jūru…
   Nupat iesviedu mirušo, bet tikpat labi varu iesviest arī dzīvo; pēc piecām minūtēm nebūs vairs starpības."
   Draudi līdzēja tāpat kā staļļapuiša istabā un Varšavas ielās. Ar pēdē­jām gribasspēka atliekām sasprindzināju vēl atlikušos muskuļus un sekoju sargam ne kā cilvēks, bet kā zvērs — četrrāpus.
   Izvairīdamies no sardzes, mēs pa bezgalīgām līču loču ejām nokļuvām pie kādas lūkas; cietumsargs to atslēdza un mēs atradāmies upes krastā.
   „Nu!" uzsauca mans vedējs, „taisies nu kā tiec!"
   „Kā tad lai es te izbēgu?"
   „Pie velna! Tad pārpeldi jel upi."
   Viņš jau grasījās gāzt mani uz labu laimi ūdenī; pretodamies es pacēlu rokas.
   „Nē, nē!" es lūdzos. „Pacietieties vēl mazliet, gan radīsies kāda izeja."
   „Tad meklē."
   „Pirmīt tak mēs gājām gar kādu malkas laukumu. Palīdziet man atnest vienu baļķi. Iesviedīsim to ūdenī, es pieķeršos klāt un tad — ar Dieva palīgu!"
   —       Ahā, — Dantons pārtrauca stāstītāju, — nu jūs pats atzīstat, ka tomēr ticat Dievam.
   —      Jā, šad un tad. — atbildēja Marats, — ir iespējams, ka toreiz patiesi viņam ticēju.
   —   Jums vajadzēja viņam ticēt, jo viņš jūs izglāba!
   Marats izvairījās no tālākas sarunas un turpināja stāstu:
   12 3axa3 78
   — Mēs tātad atnesām baļķi, ielaidām viļņos, es uzgūlos tam virsū un aizvēru acis.
   Upē ūdens nebija tik griezīgi auksts kā manā cietumā; pāri galvai zaigoja zvaigžņotās debesis, pa labi un kreisi man bija zeme un priekšā brīvība.
   Straumei vajadzēja mani aiznest līdz kādam kuģim vai pilsētai. Malā mani droši vien atkal saķertu un ieslodzītu, un es arī nevarētu paiet. Upes straume nesa mani un nesa tik ātri, ka stundas laikā tiku vismaz jūdzi uz priekšu. Kad atstūmu savu baļķi no malas, tad dzirdēju pulksteni sitam vienpadsmit; septiņos ausa gaisma, pa to laiku varēju nobraukt vismaz astoņas jūdzes.
   Kādu laiku mani ietina bieza migla, kas pamazām izklīda. Dzidrajā rīta gaisā dzirdēju cilvēku balsis. Kad migla pilnīgi izzuda, es saskatīju ļaudis, kas izjauca kādu malā izmestu laivu. Aiz viņiem bija redzamas nabadzīgas ciema būdiņas.
   Saņēmis drosmi, saucu pēc palīga un, lai mani ievērotu, māju ar rokām.
   Strādnieki, ieraudzījuši, atsēja laivu un airēja man pakaļ.
   Beidzot tiku panākts un ievilkts laivā.
   Manam priekam nu pievienojās bažas. Biju izdomājis skaistu pasaciņu, ko šiem ļaudīm stāstīt, bet vai viņi tai ticēs?
   Gadījums nāca arī šoreiz palīgā: neviens no cicminiekicm neprata latīniski un tāpēc mani aizveda pie garīdznieka.
   Es tūlīt nopratu, ka nu ir laiks atjaunot izdomu par manu piedalīšanos atentātā pret karali Staņislavu. Katoļu garīdzniekam vajadzēja atzīt uzbru­kumu, kas rīkots baznīcas vārdā.
   Šoreiz nebiju maldījies. Priesterim es šķitu moceklis, viņš četrpadsmit dienas mani savā mājā kopa, un kad cauri ciemam brauca preču vezums uz Rīgu, viņš lūdza vedēju, lai tas mani paņem līdzi, kas arī notika.
   Rīgā ierados pēc astoņu dienu brauciena.
   Preces piederēja kādam angļu tirgotājam, kuru es tūlīt uzmeklēju, lai viņa mātes valodā pateiktu, ka sūtītās dārgās mantas — pa lielākai daļai karavānu tēja — laimīgi atvestas.
   Šis vīrs bija protestants un te mani ultrakatoliskie Varšavas varoņdarbi neizpelnītos atzinību, tāpēc es uzdevos par vienkāršu nabaga valodas sko­lotāju, kas gribētu braukt uz Angliju.
   Rīgas ostā patlaban atradās kāds angļu kuģis. Tirgotājs, pateicīgs par vērtīgo preču labo atvešanu, ieteica mani kapteinim. Trīs dienas vēlāk es jau šūpojos Baltijas jūrā un astoņas dienas vēlāk izkāpu Fokstēnā.
   Tirgotājs man bija iedevis vēstules uz Edinburgu. Es devos turp un kļuvu par franču valodas skolotāju.
   Tā pienāca 1772.gads un manas dzīvības 28. gads. Sāku nodarboties ar rakstniecību un izdevu savu pirmo grāmatu „ Vergu ķēdes". Gadu vēlāk iznāca Helvēcija pēcnāves darbs, uz kuru es atbildēju ar savu grāmatu „Par cilvēku".
   Tas viss man tomēr ienesa tikai sausu maizi. Laiku pa laikam gan saņēmu no kāda bagāta angļa vai augstmaņa, kuru filozofiskie uzskati sakrita ar maniem, pa zelta tabakas dozei, bet tiklīdz tā bija pārdota un saņemtā nauda „apēsta", es atkal varēju iet ubagot. Beidzot nolēmu atgriezties Francijā. Kā ārsts es te iekļuvu galmā. Mana grāmata par ga­lantām slimībām ļāva iepazīties ar Artuā grāfu, kurš mani pieņēma savā namā par zirgu ārstu.
   Tagad man ir četrdesmit divi gadi. Esmu novecojis darbā, ciešanās, rūpju pilnās dienās un bezmiega naktīs, bet es esmu jauns savās atriebības slāpēs un cerībās. Esmu ārsts, taču mani pacienti ir tikai prinča zirgi. Bet nāks laiks, kad Francija būs tik slima, ka beidzot tomēr griezīsies pie manis pēc palīdzības un tad — varat man ticēt — tad es viņai tik ilgi laidīšu asinis, kamēr viņas dzīslās vien vēl būs kāds piliens karaļu, prinču vai aristokrātu dārgās sulas.
   Un nu, skaistais un stiprais vīrs, — te nu jūs mani redzat: miesīgi un garīgi sakropļotu, vienaldzīgu pret visu, kam kāds sakars ar jūtelību. Skaists es izgāju, neglīts atgriezos mājās. Es biju pret cilvēkiem labvēlīgs, nu esmu kļuvis nežēlīgs. Biju filozofs un monarhists — tagad esmu spiritists „un republikānis.
   Es nenoliedzu Dievu kā Visuma iemiesojumu, kā inteliģences kopsum­mu, kas matērijai dod dvēseli; bet es noliedzu Dievu kā debesu būtni, kas rūpējas par šīszemes skudrām, par cilvēcīgiem smidžiem.
   —   Arī tas jau ir kaut kas, — smaidīdams teica Dantons. — Un kas notika ar Obiņska jaunkundzi?
   —    Neesmu nekā par viņu dzirdējis… Bet nu, pilsoni Danton, vai nu vēl tu brīnīsies par maniem vārdiem, ka patiesībā man ir tikai laba atmiņa un ka rakstnieka fantāzija bieži vien bijusi dzīvo atmiņu atstāstījums? Vai tev vēl jābrīnās, ka es — fantāziju un atmiņas sakausēdams — rakstu poļu romānu par jaunā Patocka likteni?
   —   Protams, ka ne, — atbildēja Dantons. — Turpmāk nekas vairs ne- radīsmanl izbrīnu, vienalga, vai nu jūs nodarbosities ar filozofiju, fiziku, spi- 12* ritismu vai rakstniecību, tomēr… tomēr… es katru reizi brīnīšos, kad jūs mani atkal cienāsit ar tik sliktām brokastīm, brīnīšos, ja atkal redzēšu, ka jūs ar savu virtuveni — ja pareizi dzirdēju, viņu sauc par Albertīni — esat tik draudzīgās attiecībās, un sevišķi es brīnīšos, skatoties uz jūsu netīrajām rokām.
   —   Kāpēc tad?— naivi jautāja Marats.
   —  Tāpēc, ka vīrietis, kuram bija laime tik maigi iemidzināt nesalīdzināmo Cecīliju Obiņsku, kņaza Obiņska meitu, ka viņam gan visu mūžu vajadzēja sevi pašu turēt cieņā — kā priesterim savu altāri, uz kura tas kvēpinājis upura iekšas.
   —  Tas ir bērnišķības, — Marats atbildēja un nicīgi paraustīja plecus.
   —   Varbūt, ka izklausās bērnišķīgi, bet tas vismaz būtu tīrīgi, un, kā itāļi saka, tīrība jau esot puse no tikuma. Un tā kā jums neviens vesels tikums nepiemīt, tad vismaz šo tikuma pusi jūs varētu piesavināties.
   —   Dantona kungs, — Marata mierīgi atbildēja, tīrīdams savu svārku no maizes drupatām un piena lāsēm, — kas grib apstrādāt tautu, tam ļoti jāsargas turēt pārāk baltas rokas.
   —  Ak, kam gan daļa gar roku baltumu, — atteica Dantons, — ja tikai tās ir spēcīgas… Lūk, apskatiet manas!
   Viņš pacēla Maratam pie deguna savas spēcīgās, baltās un resnās ķepas.
   Marats, kurš dabīgās priekšrocības nevērtēja visai augsti, bija tomēr spiests šīs dūres apbrīnot.
   —   Pilsoni Marat, — turpināja Dantons, — tu esi mācīts novērotājs. Ar tavu atļauju es tevi izmantošu kā lāci, ko rāda pie ieejas zvērnīcā, lai ievilinātu ziņkārīgos. Tava āriene vērsīs uz sevi pūļa uzmanību, un lielās svētku dienās tu stāstīsi publikai par Obiņskas un Obiņska cietsirdību. Staļļa puisim mēs uzcelsim svētnīcu un cietumsargam altāri. Bet vispirms tev jāatstāj šis kambaris, kurā tu dzīvo; tas nav piemērots un ir tevis necienīgs miteklis. Tāds republikānis kā tu — un atrasties Artuā grāfa staļļa kalpu algas sarakstos! īsts Fabricijs un tomēr prinča rokaspuisis! Ārsts, kurš visai Francijai grib nolaist asinis, nedrīkst aptraipīt savu lanceti pie valdnieku zirgu ādas! Nē, tas būtu kauns!
   —  Jums viegli runāt, — atteica Marats, — jūs grasāties vai apskaust manu trūcīgo vietiņu un plāno kafiju, bet pats norijat piecdesmit luidorus uzreiz. Ar to, ko jūs vakar vienā stundā noplītējāt, es iztieku veselu gadu.
   —  Atvainojiet, atvainojiet, meistar Diogēn, bet jūs esat mazliet nepa­teicīgs!
   —   Nepateicība nav nekas cits kā sirds neatkarība, — atbildēja Marats.
   —   Bet še par sirdi nemaz nav runa.
   —   Par ko tad?
   —  Par vēderu! Vakariņas taču bija vienreizēji labas, kāpēc tās pēc ēšanas nozākāt? Vai tāpēc, ka jau ir sagremotas un šai dienai nav pāri palicis nekas cits, kā tikai laba ēstgriba; bez tam — vakariņas tika samaksātas ar prinča zeltu, tāpat kā manas nabadzīgās trīssimts sešdesmit piecas pusdienas samaksā kāds princis, vai ar zeltu vai kaparu… vai ar pastētēm vai melnu maizi, fazāniem vai ūdens zupiņu. Tas viss vienalga — ir un paliek kukuļošana!
   —   Ak ko! Stingrais Aristīds liekas ir aizmirsis, ka es tos piecdesmit luidorus saņēmu no abata Roja par padomu.
   —   Arī es savus divpadsmit simtus franku saņemu par dziedniecības padomiem, tikai ar to starpību, ka jūs savus padoņius dodat princim, bet es savus — zirgiem. Varbūt jums šķiet, ka tāpēc jūsu nopelni, salīdzi­nājumā ar manējiem, būtu kā viena stunda pret trīsdesmit piecām die­nām?
   Pie šiem vārdiem mazā vīra kakls piepūtās dusmās un skaudībā, žults dzirkstīja acīs kā fosfors un zilganās lūpas klāja putas.
   —  Skat, skat! — izsaucās Dantons, — tu jau gan stāstīji, ka esot ļauns; nepūlies to arī vēl pierādīt! Nāc nu, mīļais Patocki, salīgsim mieru.
   Marats ņurdēja kā suns, kuram atdod viņa kaulu.
   —   Bez tam,- turpināja Dantons, - lai paliek, kā teicu: nevaru ciest, ka tu še ilgāk dzīvo, jo tu, draugs Marat, še tēlo pavisam nepiederīgu lomu!.. Ak, ja tas tev dara prieku, tad kļūsti vien atkal ļauns, bet mani neklausi. Tāds vīrs kā tu nedrīkst ēst tirānu maizi, par kuriem viņš — kā tu vakar klubā — stāstījis tik skaistas lietas… Tas, kurš pēc likuma ir tavs kungs… tikai neuztraucies atkal, es taču zinu, ka Marats nekalpo kungam… tātad — tavs mājastēvs,— Artuā grāfs varētu lasīt tavas runas par cilvēku tiesībām, viņš varētu tevi pasaukt un jautāt: Marata kungs, ko tad mani zirgi jums nodarījuši, ka jūs ņematies strostēt arī mani? Ko tad tu atbildētu?
   —   Es tad teiktu…
   —  Katrā ziņā kaut ko ļoti asu, jo neticu, ka tu atjautīgi atbildētu. Tajā brīdī tu arī zaudētu savu vietu — tā klājas visiem gudriem ļaudīm, kad tie saka patiesību. Tu, mīļais, redzi, ka ja gribi tālāk savu skaisto lomu tēlot, ja gribi attaisnot Fabrīcija Marata vārdu un nedarīt kaunu saviem
   kūmām, tev jāapgāž karaliskais gaļaspods, jāatstāj zeltītās pils ailes un jārādās atklātībā kā patriotiskam trūkumcietējam. Tu nebūsi republikānis, ja to nedarīsi, un es tad neticēšu ne stāstam par Obiņski, ne par Obiņsku. Dari nu, kā pats zini!
   Šos vārdus Dantons beidza ar skaļiem smiekliem un sirsnīgu dunku, kas Maratu gandrīz vai notrieca gar zemi.
   Te piepeši no ielas atskanēja troksnis un kliedzieni. Pa logu varēja redzēt, kā staļļa kalpi bariem devās uz. vārtiem.
   Marata miers nebija tik ātri satricināms; viņš aizsūtīja Albertīni uzzināt, kas ir noticis.
   Dantons nebija tik lepns un vienaldzīgs: izdzirdis pirmo troksni, viņš steidzās pie loga, atrāva to vaļā un ar pazinēja ausīm klausījās čalā.
   Kliedzienu cēlonis bija Brienna atkāpšanās un Neķēra atkaliecelšana.
   Šī ziņa sacēla kājās visu Parīzi.

   Drīz atgriezās Marata virtuvene, lai pastāstītu savam kungam, ko viņa dzirdējusi.
   —   Ak, cienītais monsieur, — viņa izsaucās, — tas gan ir jauks tracis!
   —            Tracis, jūs sakāt, mīļā Albertīne? — jautāja Marats un aplaizīja lūpas kā kaķis, kas gatavojas uzbrukt savam upurim, — un kas tad to traci taisa?
   —            Tie ir strādnieki, studenti un rakstveži; viņi sauc vienā saukšanā: „Lai dzīvo Nekērs!"
   —   Tur viņiem taisnība, jo Neķēra kungs ir ministrs.
   —   Bet viņi kliedz vēl citādi arī!
   —   Nu, pie velna, ko tad viņi vēl kliedz? Stāstiet jel!
   —           Ak, monsieur, ja tikai jūs būtu dzirdējis, kā strādnieki un rakstveži nolamāja Brienna kungu un tad… tad vēl; Lamuanjona kungu!
   —           Ko jūs sakāt! Mūsu cienīto valsts lielā zīmoga glabātāju? Jā, ko tad viņi par šiem kungiem saka?
   —   Viņi kliedz: „Ugunī Briennu! Ugunī Lamuanjonu!"
   Marats un Dantons saskatījās.
   Viens gribēja teikt: „Vai tikai šo nemieru cēlonis nav meklējams jūsu klubā, mīļais Marat?"
   Bet otrs atbildēja: „Vai tik jūs ar prinča naudu neesat mazliet piepa­līdzējis, mīļais Danton?"
   Marats turpināja izprašņāt savu virtuveni:
   —   Uz kurieni tad šie labie ļaudis tagad dodas?
   —            Viņi teica, ka iešot uz Dofina laukumu, lai sadedzinātu Brienna kungu.
   —   Ko? Tie grib sadedzināt ercbīskapu?
   —           Ak, nē, dedzinās gan laikam tikai viņa bildi, — naivi atbildēja Alber- tīne.
   —            Vienalga, vai dedzina bildi vai pašu, interesants skats tas būs, — ierunājās Dantons. — Vai jums, mīļais Marat, nebūtu interese paskatīties?
   —           Man? Ak, nē! Tur var dabūt visjaukākos belzienus; policija ir nikna un uzbruks necilvēcīgi.
   Dantons ar labpatiku apskatīja savas dūres.
   —            Lūk, jau tāpēc vien labāk esmu Dantons nekā Marats: es savu ziņkāri Varu apmierināt, jo daba man to atļauj.
   —   Bet man daba ieteic pirmām kārtām mieru.
   —            Nu, labi, dzīvojiet vesels! Es iešu paskatīties, kas tad īsti notiek Dofina laukumā.
   —           Un es pabeigšu rakstīt sava Patocka nodaļu: pašlaik esmu pie zaļas ielejas apraksta, pie brīnišķīgas, klusas, ziedošas ielejas…
   —           Ehē! — Dantons pielēca kājās, — vai tas neizklausījās pēc šāvieniem? Man šķita, ka būtu dzirdējis peletonu uguni. Ardievu, ardievu!
   Viņš izdrāzās laukā.
   Bet Marats apgrieza jaunu spalvu — tā bija greznība, ko viņš atļāvās tikai lielas labsajūtas brīžos — un turpināja mierīgi rakstīt.
   Dantons bija pareizi redzējis un Albertīne stāstījusi taisnību. Sākās patiesi nemieri un ļaužu masas no visām pusēm plūda uz Dofina laukumu. Tur jau nepārredzams, arvien augošs pūlis viļņoja uz priekšu un atpakaļ un kliedza pilnā kaklā: „Lai dzīvo parlaments! Lai dzīvo Nekērs! Nost ar Briennu! Nost ar Lamuanjonu!"
   Piepeši sākās elles troksnis. Šķindēja tūkstošiem pannas un kastroļi. Kas organizējis šo kaķumūziku, kas sakūdījis šo nemieru, kurš kā tūkstoš- zvīņaina čūska vijās pa visu Parīzi? Neviens to nezināja… 1788.gada 26.au- gustā, ap pulkstens sešiem vakarā — nevienam iepriekš neko nezinot — viss bija kā uz burvja mājienu gatavs…
   Uz Dofina laukuma prāvā augstumā pacēlās no žagaru buntēm un oglēm sakrauts sārts. Uz šā sārta sēdēja salmu vīrs garā sarkanā svārkā un ar nožēlojamu seju.
   Pie cepures bija uzraksts „Brienns", ko tur kāds no svinību rīkotājiem bija uzkrāsojis.
   Šim nedzīvajam, liesmām nolemtajam upurim visapkārt slaistījās nemier­nieki un nepacietībā auroja, jo bija nolemts gaidīt nakts tumsu, lai liesmas izskatītos skaistākas un steigā improvizētās svinības pievilktu vēl lielākas skatītāju masas.
   Te laukumā ieripoja rati, kuros, neko nenojauzdams, sēdēja kāds garīdz­nieks. „Tas ir abats Vermons! Uz sārta šo nelieti!" ierēcās daži galvenie kliedzēji. Tūlīt pūlis ielenca ratus un izrāva no tiem laukā pārsteigto, dre­bošo priesteri, ko noturēja par ienīsto karalienes padomdevēju un Brienna draugu. Nelaimīgo aizstiepa pie sārta, lai dzīvu sadzedzinātu kopā ar salmu vīru.
   Tajā brīdī cauri pūlim, pateicoties saviem platajiem pleciem, izspiedās kāds vīrs; kā sargādams tas izstiepa abas rokas pār abatu un sauca:
   —  Jūs, muļķi! Šis cilvēks nemaz nav abats Vermons!
   —   Ak, Dantona kungs, palīdziet, glābjiet mani! — lūdzās pārbiedētais garīdznieks.
   Cik stipri arī pūlis netrokšņoja, taču Dantons bija troksni pārkliedzis.
   —   Kā? — iesaucās apkārtstāvošie, — vai šis vīrs nebūtu abats Vermons?
   —   Nē, nē, — spiedza nabaga priesteris, — es neesmu abats Vermons; jau pusstundu es kliedzu līdz nespēkam, lai jums to ieskaidrotu, bet manī neviens neklausās!
   —  Jā, kas tad jūs īsti esat?
   —   Tas ir abats Rojs! — iesaucās Dantons. — Abats Rojs tas ir, visiem pazīstamais jauno ziņu klāstītājs jeb abats ar trīsdesmit tūkstoš vīriem, kā viņu dēvēja Palērojālā, kad viņš vēl ik dienas zem Krakovas koka izklāstīja jaunākos Polijas notikumus, — viņš ir tas pats abats Rojs, niknākais abata Verrnona pretinieks, jūsu draugs ir šis abats Rojs!.. Jūs esat gan ievārījuši virumu: zaglim jūs ļaujat skriet, bet godīgo gribat dedzināt!
   Un Dantons sāka tik skaļi smieties, ka arī apkārtstāvošo smiekli atbalsojās un radās vispārēja uzticība.
   —            Lai dzīvo abats Rojs! Lai dzīvo tautas draugs! Lai dzīvo abats ar trīsdesmit tūkstoš vīriem! — kliedza vispirms desmit, tad simts, beidzot tūkstoš balsis.
   —           Jā, jā, lai dzīvo abats Rojs, — sauca kāds kalējs, — un tā kā nu viņš ir mums pie rokas, tad lai uzkāpj uz sārta un liek Brienna kungam izsūdzēt grēkus.
   —           Un mums lai abats šo grēku stāstu skaļi atkārto, — piebilda kāds cits,— tas tik būs joks!
   —           Jā, jā. lai viņš liek Briennam sūdzēt grēkus! Lai Brienns biktē, pirms liesmas viņu aprīs! — sauca apkārtstāvošie.
   Abats Rojs deva zīmi, ka grib runāt.
   —   Klusu! — nodārdēja Dantona pērkoņbalss, kas visus pārspēja.
   —   Klusu!.. Cst!.. Cst!.. Mierā! — atkārtoja pūlis.
   Tik varenu iespaidu un pūli atstāja viena nelokāma griba, ka dažos acumirkļos jau bija pilnīgs miers.
   —           Kungi, — abats iesāka dzidrā, bet vēl mazliet drebošā balsī, — es ar prieku izpildīšu jūsu vēlēšanos un likšu notiesātam biktēt…
   —   Jā, jā! Labi! Bravo! Biktēt! Biktēt!
   —   Bet, kungi, man jūsu uzmanība jāvērš uz vienu lietu.
   —   Un kas tā būtu?
   —   Ka Sansas ercbīskapa kungs ir liels grēcinieks.
   —  Jā, jā! — smējās pūlis. — To jau mēs zinām!
   —            Tā kā viņš ir liels grēcinieks, tad, protams, viņam būs arī daudz grēku.
   —   Jā gan! Jā gan!
   —            Un biktēšana vilksies krietni ilgi… ļoti ilgi… varbūt pat tik ilgi, ka jūs šo labo vīru nemaz vairs nepaspēsit šodien sadedzināt.
   —   Nekas! Dedzināsim rīt!
   —           Tā gan,— turpināja abats,— bet jūs zināt mūsu krietnā policija, sardzes virsnieks…
   —   Pareizi, pareizi! Abatam ir taisnība! — auroja pūlis.
   —           Tāpēc mans ieskats būtu, ka labāk dedzināt ercbīskapa kungu šodien un bez grēku sūdzēšanas.
   —           Bravo! Bravo! Viņam taisnība! Mēs dezināsim tūlīt! Ugunī Briennu! Lai dzīvo abats Rojs! Lai dzīvo abats ar trīsdesmit tūkstoš vīriem! Uguni Briennu! Ugunī!
   Pūlis tūlīt sadalījās divās daļās. Viena sarindojās dzīvā triumfa lokā, caur kuru abats, kurš tik tikko neatdeva dzīvību par savu kolēģi, varēja uzvaras un arī baiļu spārniem laisties projām; otrā daļa devās pie sārta, uz savām pannām un katliņiem atkal sākdama kaķukoncertu, kas ievadīja svinīgo autodafē.
   Ar pulksteņa devīto sitienu kā uz mājienu iedegās sveces un lustras visos pret laukumu esošos logos; parādījās vīrs sarkanā uzvalkā, kam bija jātēlo bendi, ar degošu lāpu rokā un svinīgi viņš tuvojās sārtam; skaļās gavilēs augsti uzvērsmoja liesma un spokains sārtums apgaismoja apkārtstā- vošo sejas, kurās acis liesmoja drausmīgāk nekā sprakstēja sārts.

   Sentantuāna priekšpilsētā, Montrē ielā atrodas stalts nams. Tas pieder Reveljona kungam, turīgam un visā pilsētas daļā iecienītam tapešu tirgotājam.
   Viņa fabrika nodarbināja vairāk nekā piecsimt strādniekus, no tiem ikkatrs viņam deva peļņu piecas līdz sešas livras dienā un tātad palīdzēja ne tikai milzīgo kapitālu uzturēt līdzsvarā, bet arī ārkārtīgi vairoja.
   Kā ievērojamam un iespaidīgam vīram, Reveljonam dabīgā kārtā bija daudz skauģu un naidnieku. Bet ja kāds ar vienu mājienu var iekustināt tūkstoš spēcīgu roku, tāds, it sevišķi saviļņotos laikos, nav nenozīmīgs pil­sonis.
   Un tā diena, kad Dofina laukumā dega sārts, patiesi bija saviļņota. Tās pašas dienas vakarā Reveljona kungs sēdēja savā ēdamzālē. Zāles sienas greznoja brīnišķas gleznas, kuru kopijas tapešu veidā ražoja tirdznie­cībai.
   Dārgie sudraba trauki, gan vairāk masīvi nekā eleganti, skaistā galda veļa, izšķērdīgie, bagātīgi piparotie ēdieni, dzidrais, tīrais vīns — tas viss kopā aicināt aicināja pie galda, kur jau sēdēja sešas personas.
   Vispirms pats Reveljona kungs. Tad viņa divi bērni un sieva — priekš­zīmīga dzīvesbiedre un māte. Beidzot vēl kāds vecs kungs un jauna meitene.
   Vecais kungs bija tērpies garā, apšaubāmas, bet, domājams, kādreiz olīvzaļas krāsas svārkā, kura griezums bija skaitījies moderns pirms piec­padsmit gadiem. Šo svārku papildināja nonēsāts, izdilis lakats, kura vecums varēja būt aptuveni divdesmit gadu.
   Vecais kungs neizskatījās trūcīgs, arī netīrs ne, bet vajadzēja patiesi būt lielai drosmei rādīties gaišā dienas laikā Parīzes ielās šādā uzvalkā, un vēl ar jaunu meiteni zem rokas.
   Iegarena, šaura, pret deniņiem platāka galva, dzīvas acis, garš deguns, plata, ciniski smaidoša mute un plāni, balti mati piešķīra šim cilvēkam veca vīra izskatu, lai gan gados tas bija tik tikko pāri piecdesmitiem.
   Viņu sauca Retifs de la Bretons. Šis vārds ne tikai toreiz bija plaši pazīstams un tautā iecienīts, bet ari pa daudzajiem gadiem nav izzudis līdz pat mūsdienām.
   Vecā kunga uzticamo svārku rūpīgi sargāja un uzmanīja jaunā, līdzās sēdošā meitene.
   Šo svaigo, nevainīgo bērnu, kas kā mākslīgs zieds bija uzdīdzis grāmat- drukātavas putekļos, sauca par Enženiju (nevainīgo), un dīvainajā romāna vārdā, ko kristībās bija izdomājis tēvs, izpaudās sirmgalvja īpatnība: viņš Enženiju mazāk mīlēja kā savu meitu, bet vairāk kā modeli, ko ar sajūsmu apstrādāja rakstniecībā.
   Meitene tomēr visādā ziņā bija sava vārda cienīga: dzidri un maigi rudzpuķu zilajās acīs atspoguļojās viņas nevainīgā dvēsele, smaidošās pus- vērtās lūpas kā izbrīnā likās uzsūcam virmojošo ziedoņelpu; žilbinoši baltā āda, gaiši pelnu krāsas nepūderēti mati un skaistās, gan drusciņ pagarās rokas papildināja kopējo iespaidu.
   Viņa bija tērpusies vienkāršā, neizrotātā linu uzvalkā — savā labākajā tērpā, bet jaunavīgais, kautri briedošais augums, atturīgās kustības un vaļsir­dīgais smaids bija labākā vienkāršības rota.
   Pašlaik Retifs stāstīja abām Reveljona meitām morāliskās pamācības un cītīgi tiesāja bagātīgās maltītes paliekas.
   Reveljons, vairāk interesēdamies par savām meitām nekā par Retifa mo­rāliskām pamācībām — jo viņš labi pazina stāstīja paša morālos trūkumus — nolēma pievirzīt Retifa uZmanību politikai.
   — Jūs esat filozofs, — viņš iesāka tajā vieglajā toni, kādā labprāt runā garīgu vērtību un naudas īpašnieki. — Jūs esat filozofs, mīļais Retif, un varētu man, kamēr es sagremoju ēdienu, mazliet paskaidrot, kāpēc Francijā dienu no dienas samazinās nacionālā apziņa?
   Šis ievads izsauca dāmās nepatiku, viņas piecēlās un kopā ar Enženiju devās dārzā parotaļāties.
   —           Neaizej pārāk tālu, Enženij! — sauca Retifs, kas arī piecēlās kājās un notīrīja maizes druskas no sava uzticamā svārka stūriem.
   —   Nē, mīļais tēv, es tūlīt būšu atpakaļ, — meitene atbildēja.
   —           Nu, labi, — noteica Retifs, juzdamies vai svētlaimīgs par šādu paklau­sību, tāpat kā visi tēvi, kas domājas vadām savas meitas, bet patiesībā ir to vadīti.
   Tad viņš pagriezās pret Reveljonu.
   —            Mīļš bērns, vai ne, Reveljona kungs?! Tas ir manu pēdējo gadu iepriecinājums, mana vecuma atbalsts, mana tēva sirdsprieks un lepnums.
   Un lielā svētlaimē Retifs de la Bretons pacēla acis ,pret debesīm.
   —           Klausieties, jums vajag būt sasodīti daudz priekam! — ar nekaunīgu mietpilsoņa vaļību piezīmēja Reveljons.
   —   Bet, godātais draugs, kāpēc? — jautāja Retifs.
   —             Tāpēc, mīļais Foblā, ka — ja drīkstu jūsu novērotājiem ticēt — jums esot vismaz kāds simts šādu mīlu bērnu.
   Salīdzinot Retifu ar Foblā, Reveljons gribēja palielīties, ka ir lasījis Luvē d'Kuvrē jaunāko romānu, kas nesen bija iznācis.
   —            Ruso savā darbā ,.Atzīšanās" teicis patiesību, — atbildēja Retifs, redzami apmulsis no tapešu fabrikanta uzbrukuma, — kāpēc gan lai es necenstos, ja ne talantā, tad vismaz drosmē līdzināties šim lielajam vīram.
   —           Tātad, — čaloja tālāk Reveljons, — ja nu jums patiesi ir simts šādu bērnu kā Enženija, tad jau tā ir diezgan jauka ģimene un jums krietni jāsvīst, to uzturot… Bet tā kā nav iespējams ar bērnu radīšanu vien nodarbp- ties un jūs arī vairs neesat tajā vecumā, kad šīs nodarbošanās dēļ visu citu aizmirst, tad varbūt man, mīļais Retif, būtu atļauts jautāt, pie kāda darba jūs pašlaik strādājat?
   —           Es kopoju materiālus grāmatai, kas sadumpos visu Parīzi, — paskai­droja Retifs un ērti atgāzās savā sēdeklī.
   —           Ahā! — smējās Reveljons. — Jūs gribat Parīzi sadumpot? It kā tas būtu tik viegli panākams!
   —           Palēnām, palēnām, mīļais draugs, — ar pravietisku rakstnieka paļāvību atbildēja Retifs, — varbūt tas vieglāk panākams, nekā jūs domājat…
   —           Bet franču policija? Un karaspēks? Ticiet man, Retif, Parīzi sadumpot nav tik viegli!
   Uz šo jautājumu Retifs neatbildēja vai nu tīši, vai nevērības dēļ, bet atgriezās pie pirmā Reveljona jautājuma.
   —  Jūs nupat man jautājāt, kāpēc Francijā samazinās nacionālā apziņa?
   —  Jā gan, un es vēlreiz jūs lūdzu to paskaidrot.
   —  Cēlonis ir vienkāršs: francūzis pa laikam lepojies ar saviem vadoņiem, viņiem tas uzticējies līdz pat Henrikam IV un Ludviķim XVI. Bet no Kārļa Lielā līdz Ludviķim XVI ir garš sprīdis, Reveljona kungs.
   Reveljons smējās:
   —   Viņš ir lāga vīrs, mūsu Ludviķis XVI.
   Retifs tik strauji paraustīja plecus, ka vecā svārka vīles nokrakšķēja.
   —   Lāga vīrs, lāga vīrs! Nu jūs pats atbildat uz savu jautājumu. Ja franči teic, ka viņu karalis ir liels vīrs, tad viņiem ir patriotisms, bet ja viņi karali sauc tikai par lāga vīru, tad viņiem patriotisma nav. Tā tas ir!
   —  Velna zellis, šis Retifs! — smējās Reveljons, — viņš vienmēr atradīs īsto vārdu, kas sasmīdina.
   Reveljons bija maldījies. Retifs nesmējās un arī nevienu citu negribēja smīdināt. Viņš drūmu pieri turpināja savu domu:
   —   Un tad, nerunājot par karali, — ko jūs domājat par mazākiem vado­ņiem, kurus dēvē par ministriem? Vai pret tiem jūs jūtat kaut drusciņ cienības?
   —  Ak, mīļais Retif, kas attiecas uz tiem, tad jums ir taisnība.
   —  Sakiet jel, ko lai domā, piemēram, par Egveljonu?
   —   Ir tiesa, Francijā nav vairs patriotisma, kopš mums tādi vadoņi… Paskat vien! Par to es patiesi vēl nebiju padomājis! Bet nu tas mani personīgi interesē.
   —   Cik tuvu tad jūsu personīgā interese te pieskaras? — Retifs ar ziņkāri jautāja.
   —   Mani grib iedabūt Parīzes vēlēšanu sarakstos. Ja tas izdodas un es tieku sarakstā… — Reveljons pakasīja aiz auss — tad man būs jārunā, jānāk klājā ar savu politisko ticības apliecību. Šim nolūkam es nevarētu atrast labāku tematu kā par nacionālās apziņas mazināšanos Francijā; pama­tojumi, ar kuriem jūs šo bēdīgo parādību izskaidrojāt, man ārkārtīgi patika. Tos es izmantošu.
   —   Ak, — nopūtās Retifs,— tad man būs jāmeklē cits temats, ja šo, ar kuru es gribēju sadumpot Parīzi, jūs man nozvejojāt.
   —  Tas ir muļķīgi! Kā liekas, jums tāpēc radīsies zaudējumi?
   —  Ek, nieki, par kuriem nav vērts runāt, — Retifs noteica un nervozi pogāja savu svārku ciet un vaļā, — par šo jautājumu es varbūt būtu uzrakstījis tikai dažas lappuses.
   —    Pagaidiet! Pagaidiet!.. Velns! . — un Reveljons atkal pakasīja aiz auss, — varbūt, ka atradīsies kāds līdzeklis.
   Retifs ausījās.
   —    Es ieteicu šādu izeju: jūs uzrakstiet brošūru un manuskriptu atdodiet man! Es tad stāšos publikas vietā, kas jūsu darbu lasītu, un — dodu jums savu godavārdu — es atpirkšu visus jūsu izdevumus un bez tam vēl ietaupīšu jums iespiešanas izdevumus. Vai tas jums ir pieņemams?
   —    Ir tikai viens šķērslis. Jūs droši vien nezināt, kā es savas grāmatas rakstu. Es tās salieku, tas ir, es esmu sacerētājs, burtlicis un iespiedējs vienā personā. Es ņemu rindmēru un tūlīt salieku spiežamos burtus, bet nerakstu vis ar spalvu burtu pie burta, vārdu pie vārda. Tā es diktēju burtlicim, kurš esmu es pats, arī iespiešana nekā nemaksā, jo pats esmu iespiedējs, un savu domu es dažās minūtēs varu redzēt svinā izlietu… Tas ir kā teikā par Atēnu, kas apbruņota izlēkusi no Zeva galvas. Bet tāpēc es neatraidu jūsu priekšlikumu.
   —   Jūs to pieņemat?
   —    Tas ir — es labprāt izmantoju iespēju, lai pasniegtu jums mazu dāvanu, mīļais Reveljon.
   —   Sakiet taču uzreiz, ka jūs manu priekšlikumu pieņemat, — iesaucās Reveljons nepacietīgs un priecīgs, ka varēs lepoties ar Retifa spalvām, — vairāk es nekā nevēlos… Tātad es saņemšu savu runu… ne visai garu, mīļais draugs, vai ne?.. Un tikai dažas frāzes par grieķu republikānisko iekārtu, tas, lūk, uz priekšpilsētas vēlētājiem atstāj neticamu efektu… Bet nu parunāsim par lietas veikalniecisko pusi… Sakiet vaļsirdīgi, mīļais draugs, cik jūs pagaidām domājat…
   —    O, o, — iesaucās Retifs, — par to nerunāsim! Arī rakstniecības amatam ir savi bezmaksas noņēmēji.
   Šos vārdus Retifs izrunāja ar smagu nopūtu, kas nesaskanēja ar domāto augstsirdību, un reizē tik traģiski paraustīja plecus, ka svārkam pārsprāga viena vīle.
   Beidzot Reveljons nolēma šo lietu nokārtot.
   —   Klausieties! — viņš teica. — Es tirgojos vienmēr, tā ir mana nodarbo­šanās un, pateicoties šai paražai, esmu kļuvis bagāts, bet par velti es nekā vēl neesmu gribējis. Ja jūs, piemēram, gribētu no manis kā dāvanu vienu tapeti, es to nedotu — bet es saku, dzīvo un ļauj citiem dzīvot. Par jūsu apdrukāto papīru es jums solu simt livru, jūsu istabai vienu tapetes rituli un Enženijai zīda tērpu.
   Reveljons jau sen bija pieradis redzēt Retifu vecajā svārkā un tāpēc viņam neienāca prātā piedāvāt vecajam vīram arī jaunu uzvalku.
   —            Lai iet! — Retifs priecīgs iesaucās, — simts livru skaidrā, manai istabai tapetes un Enženijai jaunu zīda tērpu… Un tapetēm taču būs tēlu nospiedumi?
   —  Jā… grācijas un gadalaiki… Vai tie jums patiks? Brīnišķīgi kaili tēli!
   —            Velns! — norūca Retifs un dega no vēlēšanās ātrāk iegūt savās mājās grācijas un gadalaikus… — Bet, varbūt, bildes, kuras jūs man piedā­vājat, būs Enženijai par… izteiksmīgām?
   —            Ko jūs gan domājat, — iesaucās Reveljons un savilka lūpas, — starp tām ir tikai viens tēls, kas varētu būt par izteiksmīgu, kāds skaists, spēcīgs jauneklis, bet liksim viņam pāri uzspiest vēl vairāk vīģes lapu. Un vienmēr taču jaunu meiteni nevarēs turēt iesprostotu svārku azotē. Vai tad jūs savu Enženiju negribat kādudien izprecināt?
   —            Ak, jo agrāk, jo labāk, mīļais Reveljona kungs! Pat attiecībā uz pūru esmu jau izstrādājis savu plānu.
   —            Tātad paliek… Jūs par savu brošūru saņemsit simt livru, Enženijai skaistu tērpu — to mana sieva izmeklēs, un Reveljona kundze tādas lietas prot — un tapetes ar grācijām un gadalaikiem… Es jums visu nosūtīšu, kad vien vēlēsities. Tikai jūsu adresi, mīļais Retif, es labi neatceros.
   —   Bernardīna ielā, līdzās Apaļajam laukumam.
   —   Ļoti labi… Un manuskriptu?
   —   Jūs saņemsit pēc divām dienām.
   —           Kāds ģēnijs! — iesaucās Reveljons, rokas berzēdams, — divās dienās izstrādāt runu, kas man palīdzēs iekļūt kandidātos un varbūt pat deputātos!
   —            Tas nu būtu nokārtots… Bet, mīļais Reveljona kungs, pasakiet nu lūdzu, cik jau ir pulkstenis?
   —   Nupat nosita astoņi.
   —   Jau astoņi? Tas jāsteidzas! Lai Enženija tūlīt nāk iekšā!
   —           Jel ļaujiet meitenei vēl kādu pusstundu parotaļāties ar manām meitām… Viņas atrodas dārzā… Paskatieties vien!
   Tēvišķīgi smaidīdams, Reveljons atvēra durvis. No dārza atskanēja jauno meiteņu jautrās dziesmas.
   Maigo vakara gaisu pildīja neļķu un rožu reibinošā smarža. Klausīdamies, pieliecis sirmo galvu, Retifs melanholiskā izjūtā stāvēja durvīs un raudzījās mundrajā jaunatnē, kuru baltās ēnas kustējās vakara puskrēslā.
   Jauno meiteņu pievilcīgie stāvi spokainā pakrēslī modināja viņā atmiņas par paša jaunību, kas gan bijusi straujāka, bet ne tik tīra kā šīm maigajām būtnēm.
   Vēl tagad vecā vīra acis šaudīja caur ziediem un vīnstīgām tik nemierīgas liesmas, kas varētu sabiedēt pat par tīro Enženiju drošākas meitenes.
   Pēkšņi daiļo meiteni izrāva no rotaļām skarbā Reveljona balss un mazliet nedrošais Retifa sauciens. Enženija, maigi noskūpstījusi abas rotaļu biedrenes, steidzās iekšā.
   Apmetuši ap mitrajiem, skopi atsegtajiem pleciem savu vienkāršo apmetni, vēl vienmēr no dejas aizelsusies, viņa paklanījās Reveljona kundzei, kura laipni uzsmaidīja, un Reveljona kungam, kurš uzspieda viņai uz pieres tēvišķīgu skūpstu, un tad ar drebošo, apaļo roku satvēra tēva elkoni vecajā, nodilušajā piedurknē.
   Meitenes vēlreiz sirsnīgi atvadījās; tēvi atgādināja viens otram norunu un Reveljona kungs parādīja Retifam nedzirdēto godu, ka pavadīja viņu līdz pat ielai.
   Tur cienīgais fabrikants atņēma savu strādnieku sveicienus, kas pulciņā dzīvi kaut ko pārsprieda. Tie acumirklī apklusa un apmulsuši izklīda.
   Reveljons atņēma ne visai padevīgos sveicienus, tad sāka vērot laiku un debesis, kas dienvidos atplaiksnīja dīvainu sārtumu, līdzīgu ugunsgrēkam. Vēlreiz pamājis draugam Retifam. viņš atgriezās savā namā.

   Rakstnieks Retifs, ceļā pārskaitīdams visus Reveljona namā iegūtos labumus un vezdams Enženiju zem rokas mājup, tomēr it labi novēroja arī apkārt notiekošo.
   Viņš bija ievērojis Reveljona strādnieku apmulsumu.
   Redzēdams strādnieku kustīgo skraidīšanu pa savām skudru alām, arī Retifs nojauta, ka tuvojas neparasts notikums un ka tam būs izcila nozīme.
   Bet tiklīdz viņa fantāzija mēģināja atrast kādu šķietamu pieturu, tā tūlīt atdūrās pret rokām taustāmu neiespējamību. Ak, mīļais Dievs! Kas tad Parīzē varēja notikt? Neapmierinātība — nu, to jau te pazina simts gadu!
   Te no krasta puses atskanēja briesmīgs troksnis.
   Retifs bridi paklausījās, tad vilka savu meitu uz ielas labo pusi.
   —   Bet tēv, tas taču nav mūsu ceļš!
   -                Es zinu… Bet sekosim troksnim… Tur radīsies viela manam „Nakts- vērotājam".
   Viņi nonāca līdz Morfondu krasta stūrim.
   Pie jaunā tilta drūzmējās ziņkārīgie, ko še bija sadzinusi degošā salmuvīra svelme; sastājušies uz tilta, viņi korī dziedāja līdzi īstajiem nemierniekiem, kas lēkāja pa Dofina laukumu.
   Sprakstošo liesmu apspīcļētās sejas, skatītāju pilnie logi, mirdzošo sveču gaisma un ķustīgās ēnas uz sarkanām namu sienām — tas bija drausmīgi skaists skats.
   Retifs, būdams visa gleznainā cienītājs, nespēja apspiest priecīga pār­steiguma pilnu izsaucienu.
   No līdzāsstāvošajiem izzinājis par notiekošo, arī viņš uzgavilēja reformā- tiskām idejām, kurām no šā sārta bija jāapgaismo visu Franciju.
   Te pēkšņi lielā pūļa pašā vidū sākās ārkārtīga kustība, kas niknākos ercbīskapa Brienna dedzinātājus atsvieda pret to grupu, kurā atradās Retifs.
   Pāri stāvošo galvām kļuva redzamas jātnieku patruļas trisstūrainās cepures un šur tur pazibēja zirgu plīvojošās krēpes.
   —   Sardze! Sardze! — no tūkstoš mutēm atskanēja baiļu saucieni.
   -                Ak ko, sardze divi! - ņirgājās pretim kaušļi, kas jau no bērnu kājas nicināja mierīgo policijas iekārtu.
   Daļa skatītāju tomēr stūrgalvīgi turējās savās vietās, lai gan bailīgie visiem spēkiem centās izkļūt no pūļa.
   Sardzes priekšgalā jāja komendants ševaljē Dibuā, drošsirdīgs un apdo­mīgs karavīrs, īsts vecās žandarmērijas virsnieku priekšstāvis, kas Parīzes ne­mieros vienmēr izturējušies tikpat mierīgi kā viņu zirgi.
   Bet šovakar ševaljē Dibuā saņēma noteiktu rīkojumu: visiem līdzekļiem pretoties ercbīskapa salmuvīra dedzināšanai, sevišķi tāpēc, ka visam bija jāno­tiek Henriha IV cienīgās bārdas priekšā, kurš par šo notikumu šajā bārdā droši vien līksmi smaidīja.
   Dibuā trupā bija aptuveni simt piecdesmit vīru; ar tiem viņš strauji iespiedās Dofina laukuma vidū un apstājās pie vēl degošā sārta, kas ne­mierniekiem noderēja kā aizsargs.
   Ar izsmieklu un zobgalībām pūlis saņēma godājamo Dibuā un tā pa­vadoņus.
   Viņš devās pie atsevišķām grupām un pavēlēja izklīst.
   Smiekli un zaimi bija atbilde.
   Dibuā paziņoja, ka ja pretestība turpināsies, viņš dos pavēli uzbrukt.
   Šiem draudiem sekoja atbilde: akmeņi un spieķu sitieni.
   Nu Dibuā griezās pie saviem ļaudīm, kas tūlīt lika zirgiem rikšot; attālākās grupas sagrāba paniskas bailes un arī gausākie bija spiesti steigties, tā samazinot skatītāju rindas. Nu jātniekiem radās kustības brīvība un drīz vien tie jau auļoja galopā. Neizsakāms apjukums radās vēl palikušajos skatītājos, un kā apsēsti tie grūstīja cits citu.
   Retifs un Enženija bija pirmie, kas mēģināja bēgt, bet milzīgs ļaužu pūlis tos aizrāva katru uz savu pusi.
   Retifs paklupa kādā kāju, roku, parūku un cepuru haosā, kur īpašnieki meklēja priekšmetus, bet priekšmeti savus īpašniekus.
   Enženija izgrūda baiļu kliedzienu, kad piepeši jutās viena un mežonīgi bēgošā pūļa varai.
   Ik uz soļa klupdama, no visām pusēm grūstīta, līdz nesamaņai saspiesta, viņa jau grasījās saļimt, kad uz viņas baiļu kliedzienu steidzās šurp jauns vīrietis, notriekdams zemē pa labi un pa kreisi visus, kas tam bija ceļā. Nokļuvis līdz Enženijai, viņš satvēra viņu ap viduci un ar neticamu spēku vilka sev līdzi.
   —  Ātri, jaunkundz, nāciet ātri! — sauca jaunais cilvēks.
   —   Ko jūs, monsieur, gribat?
   —   Gribu jūs izglābt no pūļa, jaunkundz.
   —   Kur ir mans tēvs?
   —            Ak, Dievs, kā jūs varat tagad jautāt pēc sava tēva, kad pati ik mirkli varat tikt samīta vai nospiesta! *
   —  Žēlīgais Dievs!
   —   Izmantojiet ceļu, kuru jums uz brīdi izlauzu.
   —   Bet mans tēvs, mans tēvs!
   —  Ātri, ātri! Sardze tūlīt šaus un lodes ir aklas… Nāciet, nāciet, jaunkundz!
   Enženija vairs nepretojās, kad izdzirda zirgu pakavu samīto vaimanas
   un patruļas lāstus, kas tumsā spraucās uz priekšu. Pēkšņi noknakšķēja pistoles šāviens; tas ievainoja plecā komendantu Dibuā.
   Saniknots viņš komandēja:
   —   Uguni!
   Jātnieki paklausīja.
   Pēc pirmās zalves uz ielas bruģa palika desmit vai divpadsmit līķi.
   Pa to laiku Enženija, sava svešā pavadoņa vilkta, tuvojās tam pilsētas iecirknim, kurā dzīvoja.
   —  Mans tēvs, kur ir mans tēvs? — viņa sauca ik uz soļa.
   —    Jūsu tēvs, mīļā jaunkundz, droši vien būs steidzies uz māju, cerībā 'ūs tur atrast. Kur viņš dzīvo? Kur tad jūs dzīvojat?
   —  Bernardīna ielā, netālu no Apaļā laukuma.
   ~ Labi, tad vediet mani uz turieni, — sacīja jaunais vīrietis.
   —    Ak, Dievs, es pārāk maz pazīstu Parīzi; nekad es viena neizeju un tad — esmu pašlaik tik apjukusi… Ak, mans tēvs! Mans nabaga tēvs! Kad tik viņam nav notikusi nelaime!
   —    Mīļais draugs, — jaunais cilvēks vērsās pie kāda gājēja, kas soļoja aiz viņa to pašu pusi, — vai jūs neparādītu mums ceļu uz Bernardīna ielu?
   Svešais mēmi palocījās un gāja pa priekšu, drīzāk ar goddevīga vadoņa pazemību, kas klausa pavēlei, nekā ar garāmgājēja laipnību.
   Pagājusi trīssimt vai četrsimt soļus, Enženija iesaucās:
   —  Ak, te jau mēs esam! Mēs jau esam uz tās ielas!
   —     Jauki!.. Un jūs, jaunkundz, gan esat apmierināta, ka atrodat savu māju?
   —  Jā, nu es to atradīšu.
   Enženija paātrināja soļus. Jo tuvāk viņa nāca mājai, jo vairāk sāka trīcēt un drebēt.
   Beidzot viņi nonāca līdz Retifa dzīvokļa vārtiem. Nams atradās vientuļas ielas tumšā stūrī, kuru vāji apgaismoja vienīgā, vēja šūpotā piekaramā lampa.
   Nu tikai Enženija uzdrošinājās kautri ieskatīties sava glābēja sejā.
   Tas bija jauns cilvēks ar smalkiem vaibstiem, elegantu stāvu; uzvalks — gan mazliet paburzīts, aristokrātiskās smaržas, kas plūda no viņa matiem, veļas un visa auguma, viss liecināja par augstmani. Kamēr Enženija viņu kautri uzlūkoja un kaut ko murmināja patejcībā, jaunais cilvēks uzmanīgi vēroja meiteni, atrada viņu skaistu un ar pārgalvīgiem skatieniem to arī lika saprast.
   Enženija atbrīvoja savu roku no nepazīstamā glābēja elkoņa.
   —    Jūs pat neuzaicināt, lai es jūs pavadu augšā un pārliecinos, ka patiesi esat drošībā? — viņš jautāja drošā to aprindu toni, kas bija pieradušas neatteikties no savām vēlmēm.
   —     Mana tēva nav mājās, — atbildēja Enženija, — tāpēc es neuzdrošinos jūs ielaist istabā.
   —   Un kā jūs pati tur iekļūsit?
   —   Man ir sava atslēga… Ārdurvju atslēga.
   —   Labi, labi!.. Vai jūs arī zināt, ka esat ļoti, ļoti skaists bērns?
   —   Mans kungs! — Enženija viņu pārtrauca ar nopūtu, kurā izskanēja visas viņas sirdsbailes.
   —   Ko vēlaties?
   —   Es vai mirstu no bailēm par mana tēva likteni!
   —   Loti skaisti!.. Kā tad jūsu tēvu sauc?
   —   Viņš ir rakstnieks Retifs de la Bretons.
   —   Kā? Romānu „Fanšetes kājas" un „Pavestā zemniece" autors… Un jūs esat viņa meita? Un kā jūs sauc?
   —   Enženija.
   —  Ļoti jauks vārds, kurš jums piederas un kuram piederaties ari jūs.
   Te svešais paklanījās un atkāpās dažus soļus, lai meiteni labāk novērotu.
   Enženija šo kustību pārprata, noturēdama to par cienības parādīšanu.
   —   Nu man jāiet augšā, — viņa ierunājās, — un es vēl tikai gribētu lūgt pēc jūsu vārda, lai mēs zinām, kam mums tik daudz jāpateicas.
   —   Mīļā jaunkundz, — atbildēja jaunais cilvēks, — ceru, ka man vēl būs tas gods jūs redzēt.
   —  Ak, Dievs!
   —   Kas jums kait?
   —  Tas vīrs, kas tur paslēpies ēnā… Tas mums visu laiku sekoja un nu liekas mums uzglūn.
   —  Tas taču ir tas pats, kurš tik laipni mums parādīja ceļu.
   —   Bet ko tad viņš vēl grib, ja redz, ka esam nokļuvuši pie mērķa?.. Esat uzmanīgs, mans kungs, mūsu iela ir tukša un nomaļa.
   —   Nebīstieties, jaunkundz, šis vīrs ir no maniem ļaudīm.
   Enženija drebēja bailēs, redzot nekustīgo spoku stāvam pie sienas. Sa­meklējusi atslēgu, viņa atsveicinājās no sava glābēja un gribēja jau iet iekšā, bet tas viņu vēlreiz atturēja.
   —   Man nupat kaut kas iešāvās prātā, skaistais bērns, — viņš teica.
   —   Kas tad, mans kungs?
   —  Jūsu nepacietība man neliekas visai dabīga. Tik ātri nemēdz šķirties no cilvēka, kas kaut kā ir pakalpojis, ja netiek gaidīts kāds cits.
   —  Ak, mans kungs… kā jūs tā varat domāt… — Enženija stostījās, sark­dama un atkal bālēdama.
   —  Nu, ir gadījušās dažādas neparastas lietas… Kāpēc gan skaistai meitenei lai nebūtu mīļākais?
   Nokaunējusies un sabijusies Enženija steidzīgi atvēra vārtus un ieslīdēja tumšajā velvē.
   Velti jaunais vīrietis mēģināja viņai sekot, tik veikli Enženija nozuda.
   Vārti noslēdzās, atslēgai divas reizes apgriežoties.
   —            Kā zutis! — iesaucās jaunais cilvēks. — īsts zutis, kurš izslīd no rokām tieši tad, kad esi domājis viņu cieti turam.
   Nu viņš pagriezās pret vīru, kurš stāvēja pie sienas un gaidīja.
   —           Ošēr, — viņš tam uzsauca. — Tu redzēji šo meiteni? Tu zini viņas adresi? Zini viņas tēva vārdu?.. Ievēro, ko tagad tev teikšu: šo meiteni man vajag dabūt!
   —           Jūs dabūsit, cienītais kungs, — godbijīgi atbildēja uzrunātais. — Bet es atļaujos jūsu karaliskajai augstībai aizrādīt, ka pašlaik Parīzes ielās nav visai droši, jo lejā pie Grēva laukuma vēl šauj… lodes ir aklas, kā jūsu augstība nupat teica mazajai jaunkundzītei.
   —   Nu, tad iesim. Bet ievēro labi šo adresi!
   —   Karaliskā augstība, varat uz mani paļauties.
   —   Vai tu arī domā, ka viņa gaida kādu mīļāko?
   —   Rīt man būs tas gods jūsu augstībai uz šo jautājumu atbildēt.

   Divi cēloņi bija Enženijas steidzīgai iebēgšanai mājā: cerības un bailes.
   Viņa baidījās no jaunā cilvēka uz ielas un cerēja uz citu jaunu vīrieti mājā.
   Tāpēc viņa nepazīstamajam, kas to izglāba Dofina laukumā, tik ātri pateicās, ka to ievēroja pat glābējs un kļuva aizdomīgs.
   Vīrs, kuru Ošērs nosauca par „karalisko augstību", bija izteicis dibinātas aizdomas.
   Uzkāpusi pa divām kāpnēm augšā, Enženija tur patiesi atrada sēdam citu jaunu vīrieti, kurš piecēlās, tiklīdz izdzirda viņas soļus.
   —   Vai tā esat jūs, Enženijas jaunkundz? — viņš jautāja.
   —   Jā, Kristiāna kungs, es.
   —            Gaidīju jūs ar ilgošanos. Vai jūsu tēvs arī tūlīt nāks? Viņš laikam tuvākā tirgotavā pērk savu sveci?
   —            Mans tēvs vēl nav pārnācis… Ak, mans tēvs varbūt nemaz vairs nepārnāks!
   —   Jaunkundz, jūs to sakāt tādā balsī…
   —           Tad jūs laikam nemaz nezināt, ka uz ielas kaujas? Mani pašu gandrīz vai nošāva… Nabaga tēvs, varbūt viņš jau ir beigts!
   —   Ak, neraudiet, neraudiet! Vēl ir cerības!
   —   Mani izglāba, bet viņš…
   —   Jūs izglāba? Kas tad?
   —            Kāds jauns cilvēks… Ak, Kristiāna kungs, mans tēvs vēl joprojām nenāk!
   —   Vai vēlaties, lai es viņu sameklēju?
   —   Es to vēlētos, bet…
   —            Jaunkundz, jau sen es gaidīju šo mirkli, lai pateiktu jums vārdu, tikai vienu vienīgu vārdu. Es zinu, kur jūs šodien viesojāties; redzēju jūs ar tēvu iznākam no Reveljona nama; es steidzos pa priekšu, lai ātrāk būtu še un satiktu jūs pie kāpnēm.
   —   Bet, Kristiāna kungs…
   —            Ak, cik ilgi jūs kavējāties! Ar kādu nepacietību es jūs gaidīju! Cik bieži es neslēdzu ciet un vaļā savas istabiņas durvis, kuru tikai tāpēc še noīrēju, lai varētu šai namā svabadi staigāt. Ak, Enženijas jaunkundz, nu jau veselas sešas nedēļas es jūs redzu diendienā un jau trīs dienas es drīkstu ar jums slepeni sarunāties; bet ilgāk es tā vairs nevaru izturēt! Jums jāsaka, ko par mani domājat. *
   —           Es, Kristiāna kungs, domāju, ka jūs esat krietns un par mani labi domājošs jauns vīrietis.
   —   Un tas ir viss?
   —           Nu, ja… istaba, kuru jūs šinī namā esat noīrējis, pats te nedzīvodams, uzvalks, kādu jūs parasti laikam nevalkājat, steiga, ar kādu jūs no manis prasat to, pie kā mēs, sievietes, tikai ar laiku pierodam… īsi sakot, jūs, Kristiāna kungs, gan skaidri lasāt savā sirdī, bet es ar savu vēl neesmu skaidrībā.
   —            Gribēju, jaunkundz, jums aizrādīt, ka ja kaimiņi ieraudzīs mūs še pļāpājam, par jums var sākt tenkot.
   —   Nu, tad dzīvojiet vesels, Kristiāna kungs!
   —            Kā, jūs man neatļaujat pat uz brīdi ieiet jūsu istabā parunāties?.. Ak, jaunkundz, tad jūs mani nemīlat!
   —  It kā jūs varētu iemīlēt tik drīz!
   —   Es gan jūs iedomājos jūtīgāku; jūsu acis stāsta pavisam ko citu.
   —  Kāds kāpj no augšas lejā… ejiet!
   —           Tā ir tā ziņkārīgā vecene, no kuras es īrēju istabu… Ja viņa ir mūs redzējusi…
   —  Ak, Dievs, nu ejiet jel projām, ejiet!
   —   Bet arī apakšā kāds atver durvis… Ko nu lai dara?
   —  Ak, Dievs, nu par mani slikti domās, un es taču droši vien neesmu neko ļaunu darījusi, — vaimanāja Enženija.
   —  Ātri, ātri jūsu istabā! Vecā nāk lejā un kaimiņš no lejas augšā.
   Baiļu dzīta, Enženija ātri atvēra savas istabas durvis un Kristiāns iesteidzās
   viņai pakaļ.
   Tad abi nobultēja durvis, — Kristiāns ar pukstošu sirdi, bet Enženija gandrīz vai izmisumā, kas vēl pavairojās rūpēs par tēvu.
   Piepeši trepēs atskanēja steidzīgi soļi un spēcīga balss skaļi sauca:
   —   Enženija… Enženija! Vai tu te esi?
   —   Mans tēvs, mans tēvs! — atsaucās meitene priekā un bailēs.
   —  Tad atver jel! — sauca Retifs.
   —   Ko nu lai darām? — čukstēdama Enženija jautāja jauneklim.
   —  Atvērsim, — Kristiāns atbildēja un atvilka bultu
   Retifs ieslīga savas meitas apkampienos un raudāja no prieka.
   —  Tātad mēs abi esam glābti! — gavilēja vecais.
   —  Jā, tēv, lai slavētas debesis!.. Bet kā tu izkļuvi no pūļa?
   —   Mani notrieca gar zemi, mīdīja kājām, bet no lodēm es laimīgi iz­bēgu… Kad es atkal tiku augšā, tad skraidīju kā muļķis apkārt tevi meklē­dams… saucu tevi vārdā… Ak, ko es izcietu ceļā, un tad, kad ieraudzīju tavu logu neapgaismotu! Bet, paldies Dievam, tu esi atkal še, pie manis… Saki jel, bērns, kā tu atkļuvi šurp?
   —   Kāds augstsirdīgs svešinieks izvilka mani no pūļa un atveda.
   —  Tu vēl neesi pat sev gaismu iededzinājusi… Nespēju nemaz izteikt, cik ļoti mani sabiedēja tavs neapgaismotais logs.
   —   Mīļais, labais tēv!
   Un vēlreiz Enženija krita tēvam ap kaklu.
   Viņa cerēja, ka Kristiāns izmantos šo brīdi un noslēpsies. Bet jauneklis, tieši otrādi, vēl vairāk panācās uz priekšu. Piepeši Retifs pāri meitas plecam pamanīja Kristiāna galvu, kurš viņu laipni sveicināja.
   —   Kas tad tas! — vecais iesaucās.
   —   Labvakar!
   —   Kā? Pie tevis ir kāds kungs?
   Enženija murmināja nesaprotamus vārdus.
   Kristiāns tuvojās vecajam.
   —           Es saprotu, — viņš teica, — ka tas jūs pārsteidz, atrodot mani še, pie jaunkundzes.
   —   Un tumsā? — piebilda Retifs.
   Šis „tumsā" uzgūlās nabaga Enženijai uz sirds kā lietuvēns un viņa kaunīgi nolaida acis. ,
   —           Tas ir, — turpināja Retifs, — ņemot vērā, ka jūs varbūt esat tas svešais manas meitas glābējs; Ja tā, tad jūsu priekšā stāv cilvēks, kurš visu mūžu būs jums pateicību parādā.
   Jauneklis neapmulsa. Kamēr Enženija drebošām rokām aizdedzināja sveci, viņš turpināja:
   —   Es tikai nupat še ierados, lai jūsu meitai atzītos savā mīlā.
   —  Oho! — pārsteigts iesaucās Retifs. — Jūs tātad jau pazināt Enženiju?
   —   Ak, jau sen, monsieur!
   —   Un es par to nekā nezināju!
   —           Arī jaunkundze nekā nezināja… Tikai trīs reizes man ir bijusi laime ar viņu sarunāties un pat tad nejauši.
   —   Patiesi? Un kur tad?
   —   Es šinī namā apdzīvoju istabu…
   Retifs klausījās arvien pārsteigtāks.
   Kristiāns turpināja:
   —   Esmu zeltkalis un man ir pieklājīga iztika.
   Retifa pelēkās acis vēroja jaunā cilvēka rokas.
   —   Cik jūs pelnāt? — viņš jautāja.
   —   Četras līdz sešas livras dienā.
   —   A, tā ir laba alga!
   Retifs ne uz brīdi nenolaida acis no jaunā cilvēka nepacietīgi berzēja savus zeltkaļa amatam pārāk baltos citu, bet tad iebāza rokas kabatā.
   Brīdi Retifs klusēja.
   —           Un jūs atnācāt šurp, lai pateiktu manai meitai, ka atkal iesāka.
   —           Jā, mans kungs, es pienācu tieši tad, kad jaunkundze slēdza vaļā durvis; lūdzu atļauju ienākt arī iekšā.
   —   Un Enženija jums to atļāva?
   rokam. Kristiāns pirkstus citu gar
   to mīlat? — viņš
   —   Mēs runājām par jums, jo viņa par jūsu likteni ļoti baiļojās…
   Retifs stingri paskatījās savā meitā, kas bija sarkana kā roze. Viņas acis neapzinīgi kavējās pie jaunā cilvēka.
   Retifs saņēma Kristiānu pie rokas.
   —            Tagad es pazīstu jūsu jūtas, - viņš teica, - un nu vēlētos vēl iepazīties ar jūsu nolūkiem.
   —   Es lūdzu Enženijas roku, ja… ja viņa varētu mani mīlēt.
   —   Tā, tā… Kā jūs sauc?
   —   Kristiāns.
   —   Kristiāns… Kristiāns… Tas taču nav nekāds vārds.
   —   Tomēr, tomēr… Tas ir mans vārds.
   —   Tas skan pārāk sveši.
   —   Patiesībā es arī esmu tāds pusārzemnieks — mana māte ir poliete.
   —   Un jūs esat strādnieks?
   —            Man jau bija gods jums par to stāstīt, — pārtrauca Kristiāns, pārsteigts un nemierīgs par vecā izprāšņāšanas tieksmēm.
   Enženija nosēdās pie galda, bet Kristiāns sekoja vecajam.
   —            Te nu jūs redzat manu darbistabu, — stāstīja rakstnieks, ievedis jaunekli blakuskambarī, kura sienas klāja izbālējuši kapargriezumi un portreti. — Pie šīs sienas ir to attēli, kuriem es pateicos par savu dzīvību, bet šo portretu tēliem es kādreiz esmu devis dzīvību. Šajās pasteļgleznās attēloti mans tēvs, māte, vectēvs un vecmāte. Tie kapargriezumi rāda interesantākās ainas no maniem romāniem. Mani vecāki un vecvecāki bija un vēl šobrīd ir cienījami zemnieki, īsti tautas bērni, kaūt gan, kā jūs jau zināt, es apgalvoju, ka mēs esam ķeizara Pertinaka pēcnācēji.
   —   To es nezināju, — mazliet apmulsis atbildēja jauneklis.
   —            Tas tāpēc, ka jūs neesat lasījis manus darbus, — sausi turpināja Retifs. — Savos rakstos es uzrakstījis ģenealoģiju un neapgāžami pierādījis, ka mana ģimene ir ķeizara Pertinaka pēcnācēji. Arī vārds to pierāda, jo Retifs jeb Restifs franču valodā nozīmē pastāvīgais, stūrgalvīgais un to pašu nozīmē latiņu valodā pērtinax.
   —   To es nezināju, — atkārtoja Kristiāns.
   —            Par to jums arī var būt maza interese; kāda dala gan jums, zeltkalim, vai jūsu sievastēvs cēlies no ķeizariem?
   Kristiāns nosarka, redzot uz sevi vērsto vecā pētīgo skatienu, kas centās ieurbties viņa sirds noslēptākajos kaktiņos.
   —            Bet jūs tas gan pārsteigs, — Retifs stāstīja tālāk, — ja es jums teikšu, ka manās dzīslās ķeizaru zilās asinis ir pilnīgi izzudušas un palikušas tikai zemnieku sarkanās. Ja pēc manas meitas tīkotu kāds ķeizars, es viņam to nekādā gadījumā nedotu. Esmu apgāzis visu ģenealoģijas kāpšļu rindu un man zemnieks šķiet visu aristokrātu ideāls. Saradoties ar kādu karali es uzskatu par pazemojumu un pat ar- parasto muižnieku negribētu ielaisties nekādās darīšanās.
   Pēc šiem vārdiem Retifs atkal pētīgi paraudzījās uz jaunekļa rokām un seju.
   —   Ko jūs par to sakāt? — viņš beidzot jautāja.
   —            Viss, ko jūs nupat stāstījāt, — atbildēja Kristiāns, — ir gudri un prātīgi teikts, tikai liekas, ka jūs savus aizspriedumus pārāk patvarīgi un gandrīz vai tirāniski nostādāt uz galvas.
   —   Kā jūs to domājat?
   —           Pēc mana prāta filozofija dara pareizi, vienas zināmas šķiras muižnie­cību noliegdama, bet atsevišķiem teicamiem izņēmumiem arī filozofi nevarēs liegt cienību.
   —   Katrā ziņā. Bet ko jūs ar to gribat pierādīt?'
   —   Neko, itin neko! — Kristiāns steidzīgi atbildēja.
   —   Dīvaini! Jūs, vienkāršs zeltkalis, slavējat muižniecību!
   —  Tāpat kā jūs, ķeizara Pertinaka pēctecis, to peļat.
   Retifs bija uzveikts, bet apmierināts.
   —  Jums ir daudz asprātības, Kristiāna kungs, — teica vecais.
   —  Ja tās pietiek, lai jūs saprastu, tad vairāk es nevēlos.
   Retifs smaidīja.
   Ar šo glaimojošo atbildi Kristiāns bija ieguvis nākamā sievastēva labvēlību.
   Bet to Retifs negribēja, viņš taču bija tas, ko viņa vārds franču valodā, ko Pertinaks nozīmēja latīņu valodā — stūrgalvīgais!
   —           Atzīstaties vien vaļsirdīgi, — viņš teica Kristiānam, — jūs, kā jau visi citi jaunekļi, esat tikai tāpēc te atnācis, lai mana meita jūsu iemīlētu — vairāk neko jūs negribat!
   —  Jūs maldāties, jo nupat es lūdzu viņas roku.
   —   Nu, tad vismaz to atzīstat: jūs taču zināt, ka Enženija jūs mīl?
   —   Vai lai runāju atklāti?
   —  Ja katrā ziņā vēlaties, tad runājiet!
   —           Monsieur, ja jūsu meita pret mani ko jūt, vai tāpēc jūs gribat viņu padarīt nelaimīgu?.. Par sevi es nerunāju, kaut gan varbūt arī es būtu tik daudz vērts, ka par mani runā.
   —           Ahā, — iesaucās Retifs, notvēris vārdu, kuru jau ilgi gaidīja, — jā, jā! Jūs esat vērts… pat ļoti daudz vērts… Tas jau ir tas, ko es jums varu pārmest… Jūs taču esat par daudz vērtīgs.
   —   Bez ironijas… es jūs lūdzu!
   —          Tā nav ironija, mīļais monsieur. Jūs zināt manus noteikumus, manu ultimātu, kā politikā mēdz izteikties.
   —   Atkārtojiet vēlreiz, — lūdza dziļi noskumušais jauneklis.
   —           Amatnieks, tirgotājs, tie ir vienīgie precinieki, kas drīkst cerēt uz manas meitas roku.
   —   Es taču esmu amatnieks! — vilcinādamies atbildēja Kristiāns.
   Bet Retifs paceltā balsī iesaucās:
   —           Jūs — amatnieks? Tirgotājs? Aplūkojat savas rokas un tad dodiet pats par sevi spriedumu!
   Un Retifs ar majestātisku kustību pārmeta sava apdilušā svārka abus stūrus vienu pār otru un paklanījās pret jauno cilvēku ar tādu izteiksmi, kas necieš ne iebildumus, ne pretrunas.

   Kad nabaga Kristiānu ķeizara Pertinaka demokrātiskais pēctecis tikpat kā bija izsviedis laukā, viņš steidzās atpakaļ tajā istabā, kurā satikās ar Retifu.
   Tur, pret galdu atspiedusies, jau kopš tēva un mīļotā aiziešanas drebē­dama sēdēja Enženija. Sirds viņai nevaldāmi sita.
   Arī Kristiāns drebēja, arī viņa sirds sita tikpat nevaldāmi.
   — Dzīvojiet vesela, jaunkundz! — Kristiāns iesaucās. — Dzīvojiet vesela… jūsu tēvs ir nežēlīgākais un nepielūdzamākais cilvēks pasaulē!
   Enženija saslējās kā atspere un paskatījās tēvā ar savām dzidrajām, izteiksmīgajām acīm, kurās dzirkstīja — ja ne izaicinājums, tad vismaz enerģisks protests pret tēva rīcību.
   Retifs paraustīja plecus, it kā gribēdams nokratīt tuvojošos vētru; tad viņš Kristiānu pieveda pie kāpnēm, laipni no tā atsveicinājās, tad durvis noslēdza un vēl aizbultēja.
   Atgriezies istabā, viņš atrada Enženiju tādā pat stāvokli kā atstājis, — stāvam tāpat nekustīgi pie degošās sveces. Viņa neteica ne vārda.
   Retifs jutās neveikli. Viņam nebija viegli noraidīt kādu Enženijas vēlē­šanos, bet vēl grūtāk viņam būtu atteikties no saviem aizspriedumiem.
   —   Vai tu uz mani dusmojies? — viņš pēc laba brīža jautāja.
   —   Nē,— Enženija atteica, — man nav tiesību dusmoties.
   —   Kā, tev nav tiesību?!
   —   Vai tad tu neesi mans tēvs? ;
   Šos vārdus Enženijā izrunāja ar rūgtumu un ironisku smaidu.
   Retifs sarāvās, pirmo reizi viņš pie Enženijas pamanīja tādu toni un smaidu.
   Piegājis pie loga, viņš to atvēra un paraudzījās laukā. Kristiāns lejā vēra ciet mājas durvis, tad lēniem soļiem un nokārtu galvu gāja projām.
   Katrā jaunekļa kustībā bija vērojams izmisums.
   Uz bridi Retifa galvā pazibēja doma, ka varbūt viņš-maldījies un Kristiāns tomēr ir amatnieks.
   Bet tūlīt viņš atcerējās izmeklēto valodu, baltās rokas un aristokrātisko smaržu, kas strāvoja no visas jaunekļa personības.
   Tāds pielūdzējs nevarēja būt zeltkalis. Viņam vajadzēja būt augstmanim.
   Tik daudz bija skaidrs, ka jaunā cilvēka mīla pret Enženiju ir pietiekami stipra, lai viņš mēģinātu vai nu ar varu sasniegt mērķi, vai arī izmisumā padarītu sev galu.
   Retifs baidījās, kā ja lieta ņemtu tādu virzienu, kādi tad viņam būtu pārmetumi!
   Un kādās briesmās viņš dotos, ja saceltu pret sevi sērojošās ģimenes īgnumu un atriebību…
   Vismaz vienā ziņā Retifs gribēja mazgāt rokas nevainībā: viņš vēlējās pārliecināties, ka Kristiāns nav amatnieks, jo par to viņš šaubījās.
   Viņā brieda drošsirdīga apņemšanās. Paķēris cepuri un spieķi, tas steidzās pa kāpnēm lejā.
   Enženija laipni uzsmaidīja tēvam — vai nu nojauzdama viņa pārdzī­vojumu, vai pati nevarēdama ilgi glabāt sirdī sarūgtinājumu.
   Šis smaids veco iedrošināja vēl vairāk un viņš kā piecpadsmit gadus vecs zēns noskrēja lejā pa kāpnēm.
   Ārā bija tumša nakts, klusa un tukša iela. Šis apstāklis veicināja Retifa nodomu.
   Jauneklis gāja savu ceļu, ne reizes neatskatījies uz Bernardīna ielu, lai gan tur atstāja to, kura viņam nozīmēja dzīvību.
   Retifs viņam sekoja apmēram piecdesmit soļu attālumā. Viņš redzēja jaunekli nogriežamies uz Svētā Mišela tiltu un uzliekām kāju uz margām.
   Jau vecais gribēja kliegt, lai atturētu Kristiānu no lēciena Sēnā, te Dofina laukuma puses atskanēja divkārt stipra satracinātā pūļa trokšņošana… pēkšņi cauri troksnim nodārdēja briesmīgs sprādziens.
   Negaidīts nolikums izjauca abu naktsstaigātāju ceļus.
   Kristiāns nokāpa no margām un skriešus devās uz Dofina laukumu, tieši pretim lodēm.
   „Viņš savu nodomu mainījis," — nodomāja Retifs, „nu viņš meklēs nāvi ložu krusā; viņš katrā ziņā ir augstmanis un nāve viļņos tam nav diezgan cildena."
   Un Retifs sāka skriet pakaļ savam varbūtējam znotam, bet tas kā bulta izspiedās cauri bēgošo grupām un pulciņiem, kas, mežonīgi aurodami, šautenes un zobenus vicinādami, drāzās šurp.
   Pēc sīvas cīņas sazvērniekiem bija izdevies Dibuā nodaļu vispirms atsist un tad piespiest bēgt.
   Tieši šajā uzvaras gaviļu brīdī Kristiāns un Retifs de la Bretons nonāca burzmas vietā.
   Bet uzvaras skurbums jau sāka gaist.
   Steigā izsauktais karaspēks sagaidīja uzvarētājus pie Grēva laukuma ar tik spēcīgu uguni, ka gandrīz vai trešdaļa nemiernieku palika guļam uz laukuma. Šos šāvienus Kristiāns un Retifs dzirdēja pie Svētā Mišela tilta un tie jaunekli aizvilināja uz Dofina laukumu.
   Morfonda kratmalā bija aizdedzinātas sardzes telpas un liesmu atspulgs apgaismoja visu upes aukšgalu līdz pat Luvrai. Tas radīja lielisku un draus­mīgu skatu.
   Bet sardzes telpās dedzinātāji bija aizmirsuši pielādētās kareivju šautenes.
   Kad mazā namiņa jumts iegāzās kā krāterī, no iekšas piepeši atskanēja briesmīgs grāviens, kam sekoja ap divdesmit mazāki sprādzieni. Gandrīz vai reizē bailēs iekliedzās astoņas vai desmit balsis un atkal uz ielas bruģa palika vairāki mirušie un ievainotie.
   Karstumā sardzes šautenes bija gājušas vaļā un ķērušas vairākas personas.
   Kā pirmais no nejaušās lodes sabruka Kristiāns. Viņu šāviens ķēra gurnā.
   Retifs šo notikumu nepamanītu, ja no visām pusēm šurp nesteigtos cilvēki, lai paceltu ievainotos.
   Kāds milzīga auguma vīrs ar izteiksmīgu seju steidzās palīdzēt Kristiānam un pieskrēja vienlaikus ar Retifu.
   Abi vīrieši, atrazdamies ievainotajam vistuvāk, izdzirda arī viņa pirmos vārdus. Vispirms tika jautāts pēc ievainotā vārda un dzīvokļa.
   Pusnemaņā atrazdamies, jauneklis nemanīja, ka tuvumā atrodas Retifs de la Bretons.
   — Mani sauc par Kristiānu, — viņš atbildēja, — un es esmu Artuā grāfa pāžs… Aiznesiet mani līdz staļļiem, tur ir atrodams ārsts.
   Retifam paspruka kliedziens, kurā izpaudās ne tikai viņa līdzjūtība, bet arī aizdomu apstiprinājums.
   Tā kā vairākas personas nesa ievainoto projām un Retifs redzēja, ka Kristiānam tiks sniegta palīdzība, jo spēcīgais vīrs, kurš ievainoto turēja, apsolīja, ka nesīs viņu pie Artuā grāfa staļļa ārsta, — Retifs sāka lēnām soļot mājup, pārlikdams, vai par notikušo stāstīt Enženijai, vai labāk ļaut nelaimīgai kaislībai izgaist aizmirstībā. Pēdējo — viltību — bieži izmanto tēvi, un dažreiz tiem nāk palīgā arī mīlētāju pašcieņa.

   Dienu pēc briesmīgās eksplozijas, kad jaunā pāža un Enženijas dīgstošajai mīlai radās tik bēdīgas sekas, mēs redzam atkal to vīru, kas iepriekšējā vakarā slēpās Retifa nama spraugā, ieejam šinī namā gaišā dienas laikā.
   Vīrietim varēja būt ap trīsdesmit vai trīsdesmit pieci gadi un viņš atgā­dināja sulaini bez livrejas. Seja tam bija neizteiksmīga, bet tomēr nekau­nīga.
   Viņš nēsāja tumšpelēku svārku bez nozīmēm un varēja tikpat labi būt pilsonis vai nama pārvaldnieks, kas svētdienas rītā pastaigājas, kā arī rakst­vedis, kas ielūgts kāzās.
   Vēl vienmēr gaidīdama no sava Kristiāna kādas ziņas, Enženija raudzījās ārā pa logu, kad minētais vīrs to lejā laipni sveicināja un tad nozuda tumšajā vārtu ailē, kura, ieskaitot arī sešpadsmit pakāpienus augstās riņķveida kāpnes, noveda pie Retifa de la Bretona dzīvokļa.
   Izbrīnējusies par gluži svešā vīrieša sveicienu, Enženija tomēr nojauta, ka tas būs kāds nepazīstams tēva draugs, un, neko (aunu nedomādama, steidzās atvērt durvis.
   —   Retifs de la Bretona kungs? — svešais jautāja.
   —   Tāds še dzīvo, mans kungs, — atbildēja meitene.
   —  To es zinu; gribēju tikai lūgt, lai jūs pasakiet, vai ar viņu varu runāt.
   —            Es neticu. Mans tēvs patlaban strādā un tad viņš nevēlas, ka to traucē.
   —  Man patiesi žēl, ka atnācu nelaikā, bet mans ziņojums ir ļoti svarīgs.
   Pie šiem vārdiem svešais neuzkrītoši pabīdīja Enženiju un arī pats iegāja
   priekšistabā. Gribēdams pierādīt, ka nav tik viegli noraidāms, viņš nolika cepuri uz galda un spieķi ieslēja kaktā.
   Enženija ar acīm sekoja katrai svešā kustībai un jutās nepatīkami pār­steigta.
   Svešais to noprata.
   —            Lieta tā, — viņš beidzot iesāka, — ka to, ko gribēju Retifam de la Bretona kungam teikt, es varu arī jums pastāstīt.
   —           Ak, lūdzu, dariet to! Man būtu ļoti patīkami, ja nevajadzētu tēvu traucēt.
   —           Jā, jā, — turpināja svešais un uzmeta Enženijai tādu skatienu, kas meitenei lika nolaist acis, — varbūt ir pat labāk, ja es tā daru. Kas man sakāms, to mēs ļoti labi varam abi nokārtot un jūsu tēvam tur patiesībā nav nekāda daļa.
   —   Bet par ko tad ir runa? — Enženija nedroši jautāja.
   —   Par jums, jaunkundz.
   —   Par mani? — izbrīnējusies iesaucās meitene.
   —   Jā gan… es domāju, ka jūs esat diezgan skaista.
   Enženija nosarka.
   —           Jūs atvainosit, mans kungs, bet es gan vēlētos zināt, ar ko man ir tas gods…
   —            Ak, jaunkundz, mans vārds jums neko neizteiks. Varbūt jūs viņu nezināt? Mani sauc Ošērs.
   Galvu purinādama, Enženija palocījās.
   Šis vārds patiesi neko neizteica.
   —   Es klausos, — Enženija pēc brīža sacīja.
   —  Jā, būtu gan… bet ir tomēr…
   —   Jūs stomāties?
   Vīrietis sniedza meitenei pretim roku, bet viņa bailīgi atkāpās.
   —   To ir grūti tā tūlīt izteikt.
   Atkal Enženija nosarka.
   Šī sarkšana liekas kavēja svešniekam runāt.
   —            Nudien, — viņš pēkšņi iesaucās, — es tomēr labāk runātu nevis ar jums, bet gan ar jūsu tēvu.
   Enženija redzēja, ka citādi netiks no svešnieka vaļā un piekrita:
   —            Esat tik laipns un brīdi uzgaidiet! Es tūlīt pateikšu tēvam, ka jūs vēlaties ar viņu runāt.
   Un viņa iesteidzās tēva darbistabā, kur Retifs de la Bretons patlaban strādāja pie savām „Parīzes naktīm", kurām drīzumā bija jāiznāk.
   Viņš stāvēja pie kastes, pa labi skatīdamies mazā, pierakstītā burtnīcā un — kā parasti — nevis rakstīja, bet salika burtus.
   Retifs bija čakls strādnieks un sacēla elles troksni, ja viņu bieži traucēja, bet, vairākas stundas durvīm neiečīkstoties, viņš labprāt vēlējās pārmaiņas un rūca tikai izlikdamies.
   —           Nedusmojies, tēv, ka traucēju, — Enženija iegājusi teica, — bet te ir kāds svešnieks, kāds Ošēra kungs, kurš vēlas ar tevi runāt par kaut ko svarīgu.
   —   Ošēra kungs? - jautāja Retifs. — Tādu es nepazīstu.
   —            Nu, mīļais kungs, tad iepazīsimies tūlīt, — aiz Enženijas iesaucās kāda balss.
   Retifs de la Bretons pagriezās un ieraudzīja virs meitas pleca svešā galvu.
   —   Kas tad ir? — ne visai laipni jautāja Retifs.
   —   Varbūt jūs atļausit sarunu ar jums divatā, — atbildēja Ošērs. .
   Retifs de la Bretons pamāja meitai, lai viņa iziet. Ošērs ar acīm sekoja
   meitenei, kamēr tā aizvēra durvis. Tad viņš atviegloti uzelpoja.
   —           Paldies Dievam! — viņš izsaucās. — Nu es jūtos daudz brīvāk! Šīs mīļās meitenes nevainīgā sejiņa man visus vārdus aizsprostoja kaklā.
   —   Kāpēc tad? — izbrīnījies jautāja Retifs.
   —   Tāpēc, ka man jums jājautā par kaut ko svarīgu.
   —   Un tas būtu?
   —   Vai jūsu meitas jaunkundze vēl pilnīgi pieder pati sev?
   —           Vai viņa pieder pati sev? — Retifs pārsteigts atkārtoja. — Pati sev?! Es jūs nesaprotu.
   —           Nu, tad es runāšu skaidrāk. Es atļāvos jautāt, vai Enženijas jaunkundzei varbūt ir vīrs vai mīļākais?
   —   Oho… mans kungs! — iesaucās Retifs, tulit saslejies par vairākām collām garāks.
   —   Es saprotu gan, - Ošērs nozīmīgi piebilda, - ka pirmā mirklī šāds jautājums var izlikties nepieklājīgs, bet galu galā tas tāds nemaz nav.
   —  Tā jūs domājat? — apjucis jautāja Retifs.
   —   Protams! Jūs taču katrā ziņā vēlaties, lai jūsu meita kļūtu bagāta un laimīga?
   —  Jā gan! Tāda vēlēšanās būs katram tēvam, kam meita šādā vecumā.
   —  Nu, redzat, Enženijas jaunkundze varēja paspēlēt savu laimi, ja viņa vairs nebūtu svabada.
   Retifam likās, ka vīrietis pelēkā svārkā grib lūgt viņa meitas roku, un tāpēc apskatīja viņu no galvas līdz kājām.
   —   Hm, hm! — viņš rūca. — Bildinājums?
   —  Jā — bildinājums! Ko jūs no savas meitas domājat izveidot?
   —  Krietnu sievu, tāpat kā es no viņas esmu izveidojis krietnu jaunavu.
   —   Tas ir, jūs viņu gribat atdot par sievu kaut kādam amatniekam, māksliniekam, plikadīdam dzejniekam vai žurnālistam?
   —   Nu un tad?
   —  Tad?.. Es domāju, ka šādus bildinājumus jūs savai meitai būsit jau saņēmis pietiekami.
   —   Vēl vakar es tādu uzklausīju un tas bija viens no vispagodinošā- kajiem.
   —  Ja drīkstu cerēt, jūs taču to noraidījāt?
   —  Gribētu zināt, kāpēc tad jūs tā cerat?
   —  Tāpēc, ka es varu jums piedāvāt kaut ko labāku.
   —  Labāku?.. Jūs taču vēl nemaz nezināt, ko man piedāvāja?
   —  To man nevajag zināt, jo esmu jau iepriekš noteikti pārliecināts, ka mans priekšlikums ir labāks par jums vakar piedāvāto.
   „Ahā," domāja vecais, „Enženija ir ļoti meklēta prece, jo labāk!"
   —   Bez tam es zinu vai, labāk sakot, uzminu…
   —   Kas bija precinieks?
   —  Mazs, jauns cilvēks. Bez līdzekļiem un amata.
   —   Piedodiet, viņš ir zeltkalis. Patiesībā — augstmanis.
   —   Bet es varu piedāvāt kaut ko labāku: kādu princi.
   —   Kas vēlas precēt manu meitu?
   —  Jā gan!
   —   Kāds princis?
   —   Tas viņš ir! Nu, jāizvēlas jums teikt — jā vai nē.
   Retifa sirdī radās šaubas un asinis instinktīvi saskrēja vaigos.
   —   Viņš grib viņu precēt? — vecais neticīgi prašņāja.
   —   Jā — viņš grib viņu precēt.
   —   Princis — manu nabaga meitu?!
   —   Man negribētos apgalvot, ka viņš grib viņu precēt Dievmātes baznī­cā, — atbildēja Ošērs, Retifa labsirdības un lēnprātības iedrošināts.
   —    Tā, mans kungs, bet kur tad viņš gribētu viņu precēt? — Retifs jautāja, cieši vērodams vīrieti.
   —   Ejat jel, — runāja Ošērs, draudzīgi uzlicis savu plato roku uz romāņu dzejnieka pleca, — atstāsim jokus, mīļais Retifa kungs, un ķersimies lietai pie saknes. Princis ir jūsu meitu redzējis — viņš mīl viņu.
   —   Kurš princis? — Retifs salti jautāja.
   —    Kurš princis? Kurš princis? — Ošērs atkārtoja, mazliet izsists no sliedēm vecā vēsās izturēšanās dēļ. — Ak, Dievs! Kāds ļoti liels, ārkārtīgi bagāts princis… īsi sakot… princis!
   —    Mans kungs… es nezinu, ko jūs ar to gribat teikt… bet jūs katrā ziņā solāt vai nu par daudz, vai par maz.
   —   Es jums tūlīt pateikšu, ko solu! Vispirms es jums solu naudu, daudz naudas, ārkārtīgi daudz naudas!
   Retifs aizvēra acis ar tik noteiktu riebuma izteiksmi, ka Ošērs tūlīt steidzās piebilst:
   —    Nauda!.. Varētu domāt, ka visā mūžā jums ar to tik maz bijusi darīšana, ka jūs nemaz īsti nezināt, ko nauda nozīmē.
   —   Patiesi… acumirkli es pats labi neizprotu, vai es guļu vai esmu no­modā… Ja esmu nomodā, tad sev šķietu pārāk pacietīgs, jūs tik mierīgi uz­klausīdams.
   Retifs raudzījās apkārt, it kā kādu meklēdams, kas palīdzētu izsviest Ošēru laukā, bet viņš bija viens un spēkos nevarēja mēroties ar jauno, lokano vīrieti.
   Vajadzēja pacietīgi klausīties tālāk.
   Bez tam saruna viņu, tikumu aprakstītāju, varēja interesēt: viņš gribēja redzēt, cik jaunā, brīvības alkstošā paaudze bija mantojusi no vecās sabiedrī­bas aristokrātiskās nekaunības.
   Ošērs, nenojauzdams, ko Retifs domā, stāstīja tālāk:
   —   Nauda, mīļais Retifa kungs, citiem vārdiem runājot, nozīmē: dzīvokli lepnā namā, citā ielā; tad — pieklājīgas mēbeles. Ja es saku: pieklājīgas
   mēbeles, tad taču jūs sapratīsit, ka es nedomāju jūsu ķirmju saēstās gultas un klibos krēslus. Nē! Par pieklājīgām mēbelēm es saucu atzveltnes ar īsto Utrehtas samtu, mēbeles no rožkoka, dārgus zīda priekškarus… Protams, ari sulaiņi, kas vasko grīdas un slauka putekļus; uz kamīna skaistu pulksteni, bufetes ar kristāla vai sudraba traukiem — pagrabu pilnu ar Burgundas vīnu tām dienām, kad jūs nestrādāsit, un Bordo tām dienām, kurās strādāsit.
   —   Mans kungs! Mans kungs! — sauca Retifs, galīgi apdullis.
   —   Pie velna, ļaujiet jel man izrunāt! Pie pieklājīgās iekārtas pieder ari skaista bibliotēka, — nevis vecas grabažas, kā jums te sakrautas uz neēvelētu dēļu stalažām, bet skaistas, labas grāmatas vai drīzāk sliktas grāmatas, jo tās jūs visvairāk mīlat, jūs romānu rakstnieku kungi, dzejnieki un žurnālisti! Voltērs, 2ans Zaks Ruso, pilnīga enciklopēdija, tūkstoš sējumu. Jūsu malkas kambarī milzīgi krājumi no karaliskajām mežniecībām, jūsu pieliekamā kambarī neizlietojami eļļas un sveču krājumi; jūsu garderobē ik drēbju gabals pāros, kā tas jums vēl nekad nav bijis; tāda tualete, kas jūs padarīs par piecpadsmit gadiem jaunāku un liks visām sievietēm uz jums atskatīties, kad iesit garām.
   —   Sievietēm?
   —    Jā gan… tieši tā, kā toreiz, kad vēl bijāt divdesmit piecus gadus vecs un devāties jaukajās pastaigās: Herkuless ar Genanta jaunkundzi un vēl trim citiem… Kā redzat, es jūsu grāmatas lasu, Retif de la Bretona kungs, kaut gan tās ir ļoti slikti iespiestas… Nu, jūs redzat, ka varat visu to dabūt, ko nupat uzskaitīju: dzīvokli, mēbeles, naudu. Jūs varat dabūt to un vēl vairāk, vai arī lai mani nesauc Ošērs!
   —   Bet visa tā gals?
   —   Gals?.. To jau jūs dzirdējāt: princis precēs jūsu meitu un dos visu to viņai kā kāzu dāvanu.
   —   Es domāju, — Retifs nikni sauca, uzvilcis savu melno cepurīti dziļāk uz pieres, — ka jūs ar mani dzenat jokus, bet varbūt jūs patiesi tādēļ esat atnācis, lai piedāvātu šo nekrietno veikalu?
   —    Nekrietno veikalu?.. Veikals tas gan būs, es tam piekrītu, tikai, tā teikdams, jūs maldāties: šis veikals nav nekrietns, bet gan ļoti teicams — gan jums, gan jūsu meitai.
   —    Vai jūs arī zināt, ka gribat mani padarīt par manas meitas goda laupītāju?
   —   Ak, Dieviņ, vai tad jūs esat traks? Goda laupīšana!
   —   Kas tad cits?
   —   Goda laupīšana! Nav slikti! Enženija Retifa jaunkundze, pati mīlas auglis, lai sajustu kā goda laupīšanu, kad kāds princis ar viņu nodibinātu milas sakarus!.. Nē, tur es patiesi vairs netieku gudrs!.. Varbūt, ka jūs galu galā to ķeizara Pertinaka ģenealoģiju arī ņemat nopietni?.. Vai tad Agnēze Sorela, Puatjē Diāna, Etrē Gabriēle, la Valijēra jaunkundze bija negodīgas? Vai Montespāna kundze, Metnona kundze bija negodīgas? Un Falarī kundze, Sabrāna kundze, Maljē kundze, Saterū kundze, Pompadūra kundze — vai tās visas bija negodīgas? Atbildiet taču!.. Ticiet man, Retifa kungs, jūsu ubaga lepnums kļūst krietni vien smieklīgs… Pie viena man jums jāaizrāda, ka te runa ir par lielisku partiju un nevis par kādu zemāku princi.
   —   Ahā, — ar augošu izbrīnu iesaucās Retifs, — varbūt tas ir pats karalis?
   —  Gandrīz vai.
   —  Tātad Provansas grā…
   —   Neminiet vārdus, mīļais Retifa kungs, vārdus ne! Tas ir viņa karaliskā augstība princis Nauda! Ko tad jums vairāk vajag zināt? Un ja šāds princis pieklauvē, mīļais Retifa kungs, tad, es domāju, vajag plaši atvērt reizē abas divviru durvis.
   —  Nē, nē! — Retifs sauca. — To es nedarīšu! To es nedarīšu! Labāk trūkums un posts!
   —   Tas jau ir ļoti skaisti, — mierīgi atbildēja Ošērs, — bet trūkums un posts jums ir bijis vairāk kā spējat nest. Jūs pūlaties savārstīt dažas grāmatas, kuras pat katru reizi neiznāk labas; jūsu peļņa ir niecīga un ar katru dienu kļūst niecīgāka, jo vecāks jūs topat. Divdesmit gadus jūs nēsājat vienu un to pašu uzvalku. Enženijas jaunkundzei, kurai es piedāvāju pus­miljonu, neklājas ne par mata tiesu labāk, un bieži vien viņai nebūtu ko vilkt mugurā, ja Reveljona kungs par viņu neapžēlotos.
   —   Mans kungs, es lūdzu jūs rūpēties pašam par savām lietām!
   —  To jau es ari daru.
   —   Kā? Jūs to darāt?
   —  Jā gan — jūsu meitas lietas es saistu ar savējām… Viņa ir skaista un es vēlētos, lai viņa būtu arī eleganta. Nevienai sievietei nebūs tik skaisti zīda tērpi un tik skaists mazs sulainis pavadonis kā viņai, to es jums apsolu.
   —   Var jau būt… Bet es tomēr tā nedarīšu…
   —  Tad jūs rīkosities vieglprātīgi!.. Un kāpēc?
   —  Nu jau krietnu brīdi es saņemu mierīgi jūsu apvainojumus un būtu sen iesviedis jums sejā sauju svina burtu, bet negribu sabojāt alfabētu… Un nu es pasaukšu Enženiju… Lai viņa pati jums atbild.
   —           To nedariet! Tā būtu vēl lielāka muļķība. Ja jūs viņu pasauksit, es deru, ka to pierunāšu.
   —   Jūs? Jūs gribētu manu bērnu pavedināt?
   —   Jā, pie joda, kāpēc tad es esmu atnācis?
   —   Riebīgi! Nekrietni! — Retifs ar teatrālu žestu protestēja.
   —            Tad man vēl jums jāteic, ka princis, par kuru es runāju, ir ļoti smuks, laipns un jauns vīrietis.
   —   Tad tas nav Provansas grāfs! — Retifs naivi piebilda.
   —           Vienalga. Mums jānoslēdz veikals un ļoti nopietns… Tātad runāsim nopietni un saprātīgi. Vispirms es jums, Retifa kungs, ieteicu padomāt, ka esmu atnācis ar laipnību no jums ko izlūgt, bet ko es, ļaunākajā gadījumā, arī jums neprasot varētu darīt.
   —   K… ko?
   —             Es jau teicu, ka nāku kāda prinča uzdevumā, kuram vajag tikai pastiept roku, lai paņemtu jūsu meitu. .Gan mēs redzēsim, vai te vajadzēs jūsu atļauju.
   Pēc viesa neapdomīgi izmestajiem vārdiem, Retifs norāva savu melno cepurīti, samina to ar kājām un neaprakstāmā niknumā kliedza:
   —            Man noņemt meitu?.. Nāciet vien šurp!.. Es jūs gan saņemšu! Jūs smalkie kungi, jūs prinči, jūs apspiedēji, jūs tirāni!
   —            Nu, nu, mīļais Retifa kungs, — Ošērs zobojās, — kāpēc gan šīs nodrāztās frāzes! Sākot no Juvenāla līdz Ruso un no Tacita līdz Didro tādas domas ir simtām reižu izteiktas un rakstītas. Piesargieties, mīļais Retifa kungs, piesargietis!
   —   Es sacelšu kājās visus kaimiņus.
   —   Tad mēs jūs apcietināsim par miera traucēšanu.
   —   Es rakstīšu pret princi.
   —   Tad mēs jūs nosūtīsim uz Bastīliju.
   —   Bet kādā jaukā dienā es tikšu no Bastīlijas atkal laukā un tai dienā…
   —   BahL Jūs esat vecs un Bastīlija droši vien turēsies ilgāk par jums.
   —   Bet varbūt arī ne! — Retifs atbildēja tādā tonī, ka Ošērs sarāvās.
   —           Tātad jūs noraidāt to, pēc kā visi mūsu lielie kungi centušies kopš karaļa Ludviķa XV laika?
   —   Es neesmu liels kungs.
   —           Savu meitu jūs labāk grūžat pirmajam kurpniekzellim kaklā, nekā dodat viņu princim?
   —   Katra ogļdeģa sieva ir cienījamāka par prinča mīļāko.
   —  Ak, tukšas valodas! — piebilde Ošērs,— un Ruso, kurš šos vārdus rakstīja Pompadūra kundzei veltītā grāmatā, bija muļķa lācis! Vai zināt, kādas būs šīs dziesmas beigas? Jūsu meita nekļūs par prinča sievu, bet gan par ogļdeģa mīļāko!
   —  Atkāpies, kārdinātāji
   —   Tukša izrunāšanās! Ticiet man un pajautājiet pats savai meitai. Ja ne es, tad kāds cits viņu pierunās, un droši vien tāds, kas nevarēs piedā­vāt tik daudz kā es. Dzimta prinča labvēlība nav negods, bet gan pago­dinājums — sapratāt? Sevišķi tādām jaunkundzītēm kā Enženijas jaun­kundzei. Dažs labs, kurš līdz šim nav pat domājis precēt Enženiju, kamēr viņa ir bez vārda un līdzekļiem, justos pat ļoti pagodināts saistīties ar sievieti, kas prinča sabiedrībā kļuvusi slavena un par trīsdesmit tūkstoš livrām bagātāka. Ak, nu jūs ausāties kā Odiseja ceļabiedri, klausoties sirēnu dziedāšanā? Redzat, tāpat daudzi papiņi un mammiņas kopš mūsu karaļa Ludviķa XV ir klausījušies šādā dziesmā un visi jutušies no tās it pacilāti. Pats esmu redzējis augstmaņu un Svētā Ludviķa ordeņa bruņinieku vēstules, kurās tie izlūdzās augsto godu sūtīt savas meitiņas tajā brīnišķīgajā klosterī, ko sauca par Brieža parku; tos spieda tikai viena bēda: ka meitenes varētu nebūt parkam diezgan skaistas. Nu, redzat, par Enženiju jums tādas bēdas nevar būt, viņa ir debešķīgs bērns.
   —  Mans kungs, tas ko jūs te stāstāt, ir nožēlojama patiesība; Francijā bija negoda laikmets, kad lielmaņi tā sakot pa kaklu un pa galvu metās iekšā kaunā. Bet tie laiki — paldies Dievam — jau garām. Ludviķis XV mira kā dzīvojis, bet mēs tikumības ziņā sākam laboties. Tāpēc beidziet mani kārdināt, Ošēra kungs, šī kārdināšana jums nekā nedos, bet gan var kaitēt. Un tā kā jūs no manis nekā nevarat cerēt un man no jums nekā nevajag, lad prātīgākais būtu, ja mēs šīs sarunas tūlīt izbeigtu.
   —   Labprāt, mīļais Retifa kungs, bet pirms es eju, gribēt vēl pateikt, ka piesaku jums karu!
   —   Katrā laikā, es nebīstos. Dzīvojiet vesels!
   —  Ak, ne tā!.. Es saku uz redzēšanos… Vai dzirdat šo skaņu!?
   Ošērs izvilka no kabatas sauju zelta. Mirdzošais metāls pavedinoši laistījās
   drebošajam sirmgalvim acu priekšā.
   Retifs sarāvās. Pavedinātājs to pamanīja.
   —  Redzat, viņš teica, — Bomaršē kungs, kurš katrā ziņā ir tikpat morālisks, tikai mazliet prātīgāks nekā jūs — Bomaršē kungs to sauc par kara nervu. Jauks karteču lādiņš, vai ne? Vai jums neliekas, ka ar to var Enženijas jaunkundzes godam iesists krietnu robu?
   Izteidcis šos briesmīgos draudus, Ošērs ņirgādamies un vecajam vīram deguna priekšā žvadzinādams savu zeltu, atstāja istabu.
   Pēc Ošēra aiziešanas vecais, grauzdams savus nagus, kavējās domās.
   „Viņš nolaupīs manu meitu," Retifs rūca, „viņam ir taisnība. Ja ne šodien, tad rit tas tomēr notiks."
   Pēc brīža viņš vēl nodomāja:
   „Enženija ir gudra, krietna meitene… paklausīsimies, ko viņa par to saka."
   Iesaucis istabā Enženiju, viņš nosēdināja meitu sev līdzās, atstāstīja Ošēra žilbinošo priekšlikumu un neslēpa, cik par šo lietu ir norūpējies.
   Enženija smējās.
   Viņu no visiem kārdinājumiem sargāja jaunavīgi spēcīga, tīra un patiesa mīla.
   —           Tu jau turies varonīgi, — Retifs teica smejošajai meitenei. — Saki bērns, no kurienes tev tāda paļāvība? Kāds talismans tevi sargās pret ļaunumu, izvirtību un neveiksmēm? Ar kādiem ieročiem tu domā aizstāvēties pret šā prinča kaislību?
   —   Tēvs, to es varu pateikt divos vārdos!
   —   Saki, bērns!
   —   Es mīlu!
   —            Nu, tad stiprākie esam mēs! — iesaucās Retifs, atvērdams roku, kurā vēl aizvien turēja savus burtus. Un viņš sāka steidzīgi ievirknēt savā darbā „Manas dzīves romāns" visu nupat piedzīvoto.

   Viņu vairs nebiedēja doma, ka Enženija varētu pieņemt Ošēra piedā­vājumus, bet nu radās nemiers par meitenes sirdslietām.
   Tā iznāca, ka Retifs pārtrauca darbu, īgni saknieba lūpas un nolēma pārliecināties, kas sagaidāms no Enženijas mīlas un vīrieša, kuru tā mīlēja.
   Viņš piegāja pie meitas. Enženija sēdēja loga iedobumā domās nogrimusi un plūkāja vīnstīgu lapas, kas auga aiz loga. Retifs apsēdās viņai līdzās.
   —           Tātad, bērns, tu zini, ko nozīmē mīlēt, jo nupat man atzinies, ka mīli.
   Enženija pavērās viņā ar savām lielajām, zilajām acīm un smaidot atbil­dēja:
   —   Es domāju, ka zinu.
   —  Un kā tu to zini? Pastāsti, kā un kad tu vispirms pamanīji, ka mīli?
   —           Es nezināju, tēv, vai mīlu, bet kad es kādu redzēju, ko nemīlu, tad nojautu, ka mana sirds pieder citam.
   —  Tu redzēji kādu, ko nemīli? Kadtad?
   —   Tai vakarā, kad Dofina laukumā tik daudz šāva.
   —   Un kas tad tas „kāds" bija?
   —   Skaists, jauns vīrietis.
   —   Un cik vecs?
   —   Aptuveni divdesmit seši, divdesmit septiņi gadi.
   —           Žēlīgais Dievs! — Retifs iesaucās. — Bērns, bērns! Un man tu nekā neteici?
   —            Kā ne, mīļais tēv! Es skaidri atceros, ka stāstīju tev, kā mani no tevis atšķīra, kā es viena, pa ielām klīzdama un bailēs drebēdama, beidzot pieņēmu kāda jauna cilvēka elkoni un kā viņš mani pavadīja līdz mājai.
   —          Ak, nabaga, nabaga Enženij! Ar šiem skaistajiem, jauniem cilvēkiem mēs esam uzņēmuši plecos krietnu krustu! — nopūtās godīgais Retifs.
   —   Bet, mīļais tēv, ko tad es tur varu darīt? — meitene naivi jautāja.
   —           Protams, nekā, bērns… Tu nekā nevari darīt!.. Skaists, jauns vīrietis aptuveni divdesmit sešus, divdesmit septiņus gadus vecs, tu saki? Tas ir viņš!.. Skaistas acis, liels, slaiks, apakšlūpa mazliet nokārusies.
   —   Man liekas — jā!
   —  Tad tas ir princis!
   —   Ak, laikam gan! — iesaucās Enženija.
   —   Kāpēc «laikam gan"?
   —           Tāpēc, ka viņš man teica, ka tas vīrs — mani ļoti biedēja kāds vīrs, kurš mums sekoja — ka tas vīrs esot no viņa ļaudīm un man nevajagot baidīties.
   —           Kādas nekrietnas lamatas! Kādas viltīgas čūskas! — sauca Retifs. — Manas mājas miers ir zudis… Tagad tu man pastāstīji par to, kuru nemīli; stāsti nu par to, kuru mīli.
   —   Viņu jau tu pazīsti, mīļais tēv. Tas ir Kristiāns.
   —       Tā tūlīt domāju, - ruca vecais. Un skumji viņš nokāra galvu uz krūtīm.
   Retifs, kā visi tēvi, bija uz savu meitu mazliet greizsirdīgs. Viņš Enženiju zināmā mērā uzskatīja par savas fantāzijas radītu un nevarēja pieļaut, ka šis bērns, kuram devis vārdu Enženija, nevainīgā, vaļsirdīgā, varētu šim vārdam sagādāt negodu un tēva dramatiskajām kombinācijām pārvilkt svītru. Sevišķi nepatīkami tas vecajam vīram būtu tāpēc, ka viņš savu meitu bija
   izraudzījis par nākamā romāna varoni.
   Pastāstīt, ka Kristiāns ievainots, nozīmētu dubultot Enženijas līdzjūtību un mīlu pret šo jaunekli. Vecajam likās pareizāk atstāt viņu neziņā par notikušo un tad pamazām iemānīt meitenes sirdī šaubas.
   —   Ak, jā, — nopūtās Retifs, — Kristiāna kungs!
   —       Nu, kas tad? — Enženija atturīgi jautāja. — Kas pret Kristiāna kungu būtu ko iebilst?
   —   Tikai viens — viņš ir melis. Tāds pat pavedinātājs kā visi citi.
   —   Kāpēc?
   —   Kristiāna kungs… Viņš tev teica, ka esot amatnieks… vai ne?
   —   Jā.
   —   Bet… viņš nav amatnieks.
   —   To es zinu.
   —   Ko - o? Tu to zini?
   —   Es domāju, ka to var viegli pamanīt.
   —   Un tu ievēroji?
   —   Pirmajā mirklī!.. Nu, un kas vēl?
   —       Vairāk nekas! Tagad mums jāapspriežas, vai Enženijai Retifai de la Bretona jaunkundzei, kura noraida prinča mīlu, vajadzētu to pieņemt no nožēlojama pāža?
   —       Viņš ir pāžs! — Enženija šausmās iesaucās. Retifs vēroja savu vārdu sekas.
   —   Tikai kāda prinča pāžs! — viņš piebilda.
   Enženija kļuva bāla… Tik laba slava toreiz bija pāžu kungiem no viena Francijas stūra līdz otram!
   —   Jā, viņš ir Artuā grāfa pāžs, tas ir, izvirtuļa sulainis.
   Tad, gandrīz vai sabijies par nupat pasprukušajiem vārdiem, viņš klusā balsī noteica:
   —      Jo… mēs galu galā varam to skaidri pateikt… Artuā grāfs ir meiteņu pavedējs, izvirtulis, kurš pavaldoņa laika netikumus grib turpināt mūsu dienās.
   —   Bet, — pārtrauca Enženija, — kas tad Kristiānam ar viņu ir kopējs?
   —       Kas Kristiānam ar viņu ir kopējs? Va tu nezini sakāmvārdu: kāds kungs, tāds kalps? Es ceru, ka tu neiedomāsies Kristiānu par tikumības paraugu?
   —   Kāpēc gan ne? — Enženija kautri murmināja.
   —       Tas nav iespējams, jo tad viņš nevarētu viņa karaliskās augstības dienestā izturēt.
   —   Ak, tēv, nepārspīlē jel!
   —       Man vēl kas iekrīt prātā, — Retifs iesaucās enerģijas uzplūdumā, ko deva uzvaras sajūta, — kas zina, vai šis nelietis nenāca tādā pat nolūkā kā tas otrs.
   —   Kurš otrs?
   —      Tas pats Ošērs… Patiesi! Tas taču ir skaidrs kā diena, ka Kristiāna kungs ir tā paša prinča sūtnis — te nu mums ir intrigas pavediens rokā! Artuā grāfs vispirms sūta savu pāžu; kad pāžs tiek ceļā aizkavēts, viņš sūta Ošēru.
   Retifs izrunāja vārdus: „ceļā aizkavēts" tik uzkrītoši ļaunā priekā, ka Enženija strauji pacēla galvu.
   Viņā modās neskaidra nojauta nevis par Kristiāna nelaimi, bet ka tēvs būtu starp viņu un jauno cilvēku radījis kādus šķēršļus.
   —   Kā tā? Aizkavēts? — viņa jautāja.
   Retifs atzina savu neapdomību un piesarka.
   —      Nu, jā, — viņš apķērās, — vai tad es viņu neaizkavēju, pierādīdams, ka viņš nav amatnieks?
   —   Pareizi, bet kā tad tu uzzināji, ka viņš ir pāžs?
   —   Ak, Dievs, vienkārši tā, ka es viņam sekoju.
   —   Un viņš tev teica, ka ir Artuā grāfa pāžs?
   —       Viņš man to neteica, — atbildēja Retifs, kurš tomēr neiedrošinājās tik nekaunīgi melot.
   —   Jā, kā tad tu uzzināji?
   —       Redzēju viņu ieejam staļļa ēkā. Tad es pajautāju durvju sargam: kas jaunais cilvēks tāds ir? Viņš atbildēja: „Viens no Artuā grāfa pāžiem, kurš te galma staļļos dzīvo."
   Atkal meitenes skaistā galva noslīka pret krūtīm, bet šoreiz tā noliecās dīvainas domas mākta, kas kā zibens izšāvās caur smadzenēm.
   Retifs to manīja; viņš juta, ka pateicis pārāk daudz.
   —       Ak, — viņš lielā mērā piebilda, — tu vari pilnīgi nomierināties, tā lieta ir galā. Viņš vairs nenāks.
   —   Kurš? Kurš?
   —   Kristiāns.
   —   Kristiāns vairs nenāks? Kāpēc? — Enženija sāpīgi jautāja.
   —           Viņš ir saniknots par neveiksmēm. Pavedēji nekad neveiksmes ne­piedod.
   —            Bet tu taču teici, ka viņš neesot runājis sevis labā, bet nācis cita vietā.
   —           Vēl jo vairāk ir iemesls! Un tā kā nu tika sūtīts Ošēra kungs, tad tas vislabāk pierāda, ka Kristiāns no sava nodoma ir atteicies.
   Pēc šiem vārdiem Enženijas sejā bija lasāmas tādas skumjas, ka vecais jutās aizgrābts.
   —   Lūk, mans. mīļais bērns… Tu taču esi lepna, vai ne? Tu nevari paciest, ja kāds tevi nicina?
   —   Nē, to nevaru.
   —  Tātad, ja kāds grib tevi notirgot citam, tam vajadzētu tevi ļoti nicināt.
   —   Ošēra kungs?
   —   Ak, nē… es runāju par to otru… to es zinu, ka Ošēra kungu tu nemīli.
   Enženija purināja galvu.
   —  Kristiāna kungs nekad nav gribējis mani pirkt.
   —   Kas tev to sacīs?
   —  Viņš man nekad nav teicis, ka nāk pie manis kāda trešā uzdevumā.
   —   Es nešaubos, ka viņš to nav teicis! Un tomēr tā ir.
   Atkal Enženija papurināja galvu.
   —  Tas būtu dīvains līdzeklis, iegūt mani kādam citam, modinot manī mīlu pret sevi.
   Retifam vajadzēja padoties šai vienkāršajai, skaidrajai loģikai.
   —   Ak, — viņš stostījās, — uz to tu nevari paļauties, nabaga bērns; šādi pavedēji pielieto tūkstošiem viltību.
   —   Kristiāna kungs neizmantoja nevienu.
   —   Bet to, bērns, tu nevari zināt.
   —  Tomēr, mīļais tēv! Kas man izliks slazdus, tas nebūs tik maigs, laipns, paklausīgs un tik padevīgs manām vēlēšanām kā Kristiāna kungs. Tāds cilvēks neizturēsies pret meiteni ar tik lielu cienību kā Kristiāns.
   —  Tas izskaidrojams vienkārši, jo viņš šo meiteni nesavaldzina sev, bet gan otram.
   —  Bet ja viņš to grib savaldzināt otram, tad taču pats nedrīkstēja viņu skūpstīt?
   —   Viņš tevi skūpstīja? — Retifs jautāja, būdams galīgi izsists no sliedēm.
   —   Jā,— meitene vienkārši atbildēja.
   Vecais sakrustoja rokas un teatrāli staigāja pa istabiņu no viena gala uz otru, klusi murminādams:
   —   Ak, daba, daba!
   —   Tēvs, izskaidro man visu to! — Enženija lūdza.
   —            Neko es neizskaidrošu,— rūca Retifs, — man tikai tev jāatkārto, ka Kristiāna kungs, ja viņš tevi skūpstījis, ir nelietīgs radījums.
   —           Jā, bet es arī viņu skūpstīju, — meitene atbildēja, — un es, tēv, neesmu slikta.
   Meitas neatdarināmā izteiksme nomierināja vecā dusmas. Viņš aptvēra, ka jārīkojas aukstainīgi un ar viltu, lai piekļūtu šādai nevainībai.
   —           Tad man, bērns, tev jāsaka tas, ka ja Kristiāna kungs nav palaidnis un tevi patiesi mīl, tad viņš atkal nāks, lai gan es viņu aizdzinu.
   —   Par to arī es esmu pārliecināta.
   —           Bet ja nu viņš nenāk? Tad taču tu beidzot ticēsi, ka esi piekrāpta un viņš tavu nevainību gribējis izmantot vai nu savu untumu, vai pierastās trakulības dēļ?
   —   Es patiesi brīnītos, ja Kristiāns vairs nenāktu.
   —   Kā, tu brīnītos? Un vairāk neko? Tu gan esi lāga dvēsele.
   —   Varbūt es kļūtu arī aizdomīga.
   —   Tev būtu aizdomas, ka viņu sūtījis princis?
   —   Nē — tādas nekad!
   —  Jā, kādas aizdomas tad?
   —           Es domātu, ka tu viņam esi laupījis drosmi, viņu sabiedējis un kavējis mani tā mīlēt, kā viņš vēlas.
   —   Un kā tad viņš vēlējās?
   —   Vai es zinu? Varbūt mani neprecot.
   —           Ai! — Retifs līksmi iesaucās, — nu tu atkal esi mana meita! Paklau­sies, — viņš smiedamies piebilda, — vai mēs nesaderēsim?
   —   Nesmejies, tēv, tu mani ļoti sāpini!
   Bet Retifs tā nedzirdēja vai negribēja dzirdēt; viņš turpināja:
   —            Varu derēt, ka Kristiāns divu nedēļu laikā — ko es saku, divas nedēļas būtu par maz — es deru, ka pat mēneša laikā viņš neatnāks šurp.
   —           Kāpēc tieši mēneša laikā? — Enženija jautāja, atkal uztvērusi tēva nevērīgi izteiktu vārdu, — kāpēc tu tūlīt nesaderi uz to, ka viņš nemaz vairs neatnāks?
   —   Es teicu, — taisnojās atmaskotais tēvs, — es teicu mēneša laikā… bet tikpat labi varēju teikt, ka sešos mēnešos, pēc gada vai pēc veselas mūžības… Kā lai to zinu?
   —   Nu tad es zinu vairāk nekā tu, tēv.
   —   Ko tad tu zini?
   —   Ka ja Kristiāns mēneša laikā neieradīsies, tad viņš vispār nenāks.
   —   Tā gan būs.
   —   Man gribētos vēl piebilst: ja viņš rīt neatnāks, tad ari mēneša laikā nerādīsies.
   —   Pareizi, mīļais bērns, pareizi!— Retifs piekrita sajūsmā, ka Enženija tik viegli sekojusi viņa domai.
   Tad viņš klusi piebilda:
   —           Mēneša laikā… ak, kas tai laikā nevar notikt, lai jaunie viens otru aizmirstu!
   Bet godātais romānists šoreiz savus rēķinus slēdza bez jaunatnes, kura spītē pat Laimes untumiem, un bez Laimes, kas par mīlošo jaunību plēš, sargādama savus spārnus.
   Tā kā Enženija noteikti cerēja satikt Kristiānu tajā pašā vakarā Vai arī otrā rītā, viņa nomierinājās un pacietīgi gaidīja.
   Bet Retifs, viss sakarsis no straujās vārdu cīņas, steidzās savā darbistabā turpināt savas „Parīzes naktis".

   Garajā sarunā minētā persona — Ošērs — atvadījās no Artuā grāfa ar solījumu un no Retifa de la Bretona ar draudiem. Nu vajadzēja abus izpildīt.
   Bet labais virs gan solījumos, gan draudos cerēja vairāk nekā spēja veikt.
   Solījumi nedeva ne mazākos panākumus.
   Kas attiecas uz draudiem, tad laiki bija ļoti mainījušies; apcietināšanas pavēles vairs nevarēja tik viegli iegūt kā Sartīnes laikā. Ludviķis XVI, godīgs vīrs, šad un tad pat mazliet saņēmās un rādīja sevi arī kā taisnīgu cilvēku, bet ja nu tomēr pagadījās, ka viņš, kā mēdza teikt, palaida pa vecai modei, piemēram, ar Bomaršē, aizsūtot rakstnieku uz Sanlazāra cie­tumu vai Bastīliju, bet tad vajadzēja rasties kādam rakstnieka noziegumam vai vismaz tāda varbūtībai.
   Retifa de la Bretona apcietināšanai nebija pamata. Ja viņš kā tēvs ne­piekrita savas meitas pavešanai, tas Ludviķim XV būtu pietiekams iemesls izdot pavēli, bet Ludviķim XVI ar šādu prasību nedrīkstēja tuvoties.
   To zinādams, Retifs arī uzsāka cīņu ar kārdinātājiem.
   Bez tam viņš sargāja savu meitu kā acu ābolu.
   Šādā uzmanībā pagāja astoņas dienas un Ošēram nebija vēl izdevies neko panākt. Tas nozīmēja ļoti daudz! Artuā grāfs deva savam kalpam tikai četrpadsmit dienas laika.
   Retifs meitu vairs neatstāja ne uz brīdi; kopā ar to viņš raudzījās ārā pa logu, un ja tur parādījās Ošērs, Retifs tam zobgalīgi uzsmaidīja vai izsmējīgi to pasveicināja.
   Pēc katras šādas neveiksmes Artuā grāfa Merkurs ik reizi aizskrēja saniknots.
   Retifa uzmanība izpaudās vissīkākos gadījumos.
   Iziedams kopā ar Enženiju, viņš bija Arguss, kam katrā vecā svārka stūrī atradās vairāk acu, nekā dievu karalienes vecajam spiegam tās varēja būt visā ķermenī.
   Ošērs, atrazdamies dienu un nakti kājās, beidzot taču atzina savas mākslas paņēmienus par izsmeltiem.
   Nu viņam vēl atlika tikai varas lietošana, kā jau viņš Retifam de la Bretonam bija draudējis. Kāduvakar viņš to izmēģināja.
   Bet piemirsts bija pats Retifs de la Bretons. Jo vairāk Ošērs nopūlējās nolaupīt vecā meitu, jo vairāk vecais centās nepieļaut meitas nolaupīšanu. Reveljons bija vienīgais cilvēks, kura māju Retifs apmeklēja. Ik reizes no turienes atgriežoties, viņš lika sevi pavadīt dažiem strādniekiem. Šie ļaudis nejuta pret aristokrātiem nekādu draudzību un no sirds gaidīja izdevību krietni pamizot aristokrātu muguras. Pavadīdami Retifu, viņi gāja namu ēnā, lai varbūtējie uzbrucēji tos nemanītu.
   Ošērs, pārģērbies par ormani, tēloja pirmās šķiras dzērāju. Viņa palīgs, tikpat maz dzēris kā Ošērs, palīdzēja viņam galīgi aizsprostot ielu; abi ar šļupstošu mēli dziedāja kādu ielas ziņģi.
   Kad pulkstens pusdcsmitos Retifs sasniedza Bernardīna ielu, Ošērs, jau pa gabalu pamanījis savus upurus nākam, piestreipuļoja pie Enženijas un grasījās ar varu to noskūpstīt.
   Viņa kliedza. Kā tīģeris Ošērs metās virsū savam upurim, satvēra to ap viduci un gribēja aiznest.
   Arī Retifs sauca pēc palīga. Ošēra biedrs, kurš vispirms norāva vecajam parūku, tagad sažņaudza viņa kaklu.
   Par vēlu! Signāls bija dots! Strādnieki to jau nepacietīgi gaidīja. Pirms abi nelieši paspēja sasniegt ratus, viņus aplenca četri spēcīgi jaunieši, kas bija apbruņoti ar pletnēm, un visiem spēkiem sāka apstrādāt abu meiteņu laupītāju muguras, pavadīdami ik sitienu ar ne visai glaimojošiem pagodi­nājumiem.
   Ošērs palaida vaļā meiteni un viņa rokaspusies — tēvu; Retifs ar Enženiju izmantoja izdevību un iesteidzās savā namā un noslēdza tā durvis. Uzrāpušies piecas kāpnes augšā, viņi pa sava dzīvokļa logu vēroja pārmācīšanas tālāko gaitu, kas turpinājās vēl krietni ilgi.
   Jaunie strādnieki tik cītīgi izpildīja savu uzdevumu, ka Ošēra līdzzinātājs palika uz ielas guļam.
   Ošēram, gan ar sasistiem locekļiem, tomēr beidzot izdevās nozust. Par savu izglābšanos viņš varēja pateikties tam apstāklim, ka īstā laikā izvilka savu pistoli, ar kuru bija drošības dēļ apbruņojies un pret kuru pletnes mazliet juta respektu.
   Šis notikums, kas saviļņoja visu pilsētas daļu, pacēla Enženijas tikumību iedzīvotāju acīs par neieņemamu cietoksni.
   Vēlāk pienākušais policijas komisārs aizvāca ievainoto, kuru neviens nepazina un kurš, ja tautai ļautu vaļu, būtu turpat pakārts kā ielas laupītājs.
   Piedzīvotās neveiksmes dēļ Ošērs zaudēja cerības un rosību; mazliet atspirdzis pēc izciestajām grūtībām, viņš kāduvakar ieradās prinča istabās, kad tas jau gribēja doties pie miera.
   Nelaimīgā kārtā viņa karaliskā augstība atradās ļoti sliktā garstāvoklī. Kādas skriešanās sacīkstēs starp franču un angļu zirgiem princis bija zaudējis divus tūkstošus luidoru Orleānas hercogam.
   —   Ahā, Ošēra kungs, — princis viņu apsveica, — tad beidzot jūs esat te?.. Es jau domāju, ka būsit aizceļojis uz Ameriku!.. Nu, varbūt no jums es uzzināšu kaut ko iepriecinošu?
   Ošērs atbildēja ar garu, dziļu nopūtu.
   —   Kā, jūs vēl neesat iņan pagādājis to meiteni?
   —      Ak, augstība, — taisnojās nelaimīgais mīlas sūtnis, — par nožēlošanu ne! Pret mani, cienītais kungs, ir sazvērējušās visas pasaules neveiksmes.
   Un Ošērs gaudulīgā balsī izstāstīja savas daudzās neveiksmes.
   Princis vienaldzīgi klausījās garajā stāstā. Ošērs sāka izmist, neredzēdams sava pavēlnieka sejā ne mazāko līdzjūtību par tik nedzirdētu postu.
   —  Jūs esat muļķis! — beidzot ierunājās Artuā grāfs.
   —     Jūsu augstībai taisnība, — palocīdamies atbildēja Ošērs,— to es jau sen manīju.
   —      Bet tas vēl nav viss! Jūs esat ne tikai muļķis, bet arī savam kungam slikts kalps! īsts blēdis!.. Kā?! Ar to vien nepietika, ka jūs neko nepanācāt, jums vajadzēja apkaunot ari mana nama ne visai populāro livreju, ļaujot pa to dancot ar pletnēm!
   —  Augstība, ko tad es varēju darīt… Tas ir liktenis.
   —  Ja šī lieta kļūs zināma, es jūs padzīšu, jā, vēl vairāk…
   —      Tā būtu bēdīga atmaksa par to, cienītais kungs,, ko jūsu labā esmu darījis un izcietis.
   —      Tā būs atmaksa par to, ko jūs neesat ne darījis, ne izcietis! It kā tas būtu kāds ievērojams darbs! Jauna zostiņa bez aizstāvja, bez pazīstamiem, un vecs nespējnieks viņas vienīgais sargs!
   —  Manas muguras apstrādātāji vis nebija nespējnieki, karaliskā augstība.
   —       Es pieļauju — kādreiz var gadīties tikt piekautam, bet tad ir vēl jo vairāk iemesls censties par to atmaksāt.
   —  Tas būtu grūti veicams. Par uzbrukumu zināja visa pilsētas daļa.
   —       Cik jūs jauki taisnojaties! Kur nelīdz vara, tur jālieto viltība. Meitene jāiemāna cilpā.
   —      Bet tad man vajadzētu ar viņu runāt, vai vismaz redzēt, un tas nu, cienītais kungs, nav iespējams.
   —      Ak, Dievs, vai tad jums vairs nav ne vienas izdomu dzirksteles? — pārskaities kliedza princis. — Vai tad jūs esat tāds aita, tāds ragulops galantās lietās? Varu ar jums saderēt, ka pirmais pretimnācējs, kuru uz ielas satveršu, īstenos visu to, kas jums neizdevās, ka viņš — jums par kaunu — manu uzdevumu izpildīs bez kādām grūtībām.
   —  Cienītais kungs, es tomēr iedrošinos šaubīties.
   —      Bet kā tad to izdarīja Bontēni, Bašljē, Lebeli un kā visus tos kungus sauc? Kā to panāca pavaldoņa kambarsulainis? Kā hercoga Rišeljē sekretārs? Vai vēsturē ir zināms piemērs, ka viņiem kāda sieviete būtu izmukusi? Ar ko tad pavaldonis būtu pildījis savu Moso un Ludviķis XV savu Briežu parku?.. Neiespējami! Neiespējami!.. Tā ir pirmā reize, kad kāds karalis vai princis dzird šo vārdu.
   —   Un tomēr, mans princi, kad apstākļu vara…
   —     Muļķīgas pļāpas, Ošēra kungs, muļķīgas pļāpas! Apstākļiem nav nekādas varas pār cilvēkiem, bet gan cilvēki valda pār apstākļiem… Velns lai parauj! Kāpēc tad man izdevās pavadīt to meiču uz māju? Ja es droši zinātu, ka pie viņas lādē nav paslēpts kāds mīļākais, kurš var sacelt traci, ar vārdu sakot, ja es būtu vienkāršs gvardes virsnieks, es to iņeiteni iegūtu un droši vien tikai otrā rītā no viņas šķirtos. Vai jūs tam ticat, Ošēra kungs?
   —   Pilnīgi, cienītais kungs.
   —     Bet nē, man vajadzēja būt tik neveiklam, sākt visu šo lietu kā princim! Es sev algoju tādu Bontēnu, tādu Bošeljē, Lebelu, kuram maksāju un kurš meiteni nevis izcīna, bet man visu sabojā…
   Es esmu patiesi nelaimīgs, būdams dzimis princis. Ikkatrs nabadzīgākais rakstvedītis varētu smieties man sejā, ka nevarēju Enženiju Retifu de la Bretona jaunkundzi dabūt savā varā.
   Ošērs gribēja atbildēt, bet princis bija dusmās tā aizrāvies, ka nespēja vairs atkāpties.
   —   Ejiet! — viņš sauca, — ejiet!
   —     Cienītais kungs, — Ošērs paklanīdamies atbildēja, — nākamajā reizē es savu uzdevumu veikšu labāk.
   —    Nevajag! Jūs mani nesaprotat! Es jums saku, ejiet un vairs nenāciet! Man jūsu pakalpojumi nav vajadzīgi.
   —   Jūsu augstība dzen mani projām? — Ošērs sami^lsis jautāja.
   —     Jā gan. Jūs neko neesat izdarījis, un tas ir pietiekams iemesls, lai jūs padzītu.
   Ošērs pārāk labi pazina princi un zināja, ka nav vairs ko cerēt. Princis paķēra no naktsgaldiņa pilnu naudasmaku un nosvieda Ošēram pie kājām, tad pagriezās uz otriem sāniem un drīz vien sāka krākt.
   Brīdi Ošērs bija dziļi sašutis par prinča izturēšanos un nepateicību. Tad viņš pacēla naudas maku un, ārā ejot, pietiekami stipri sacīja, lai arī princis sadzirdētu:
   —   Labi! Es atriebšos!
   Bet šāda cilvēka draudus princis nemaz neievēroja un turpināja izkrākt
   savas dusmas.
   Artuā grāfam nevajadzēja tik mierīgi gulēt. Nav tāda ienaidnieka, kuru droši drīkst nicināt, pat tad, ja esi varens princis.
   To piedzīvoja Dibarī kundze, kādu bridi būdama pat varenāka valdniece nekā dzimušās princeses. Viņas naidnieks bija tikai nabaga mazs nēģeris, kurš vēlāk lika nocirst to pašu galviņu, uz kuras Dibarī rotaļādamies uzlika Francijas kroni, — to kroni, kas Marijai Antuanetei atnesa tik bezgalīgu nelaimi.

   Trīs dienas pēc sarunas starp kungu un kalpu pie Svētā Žaka baznīcas mācītāja pieteicās bāls vīrs ar samulsušīem sejas vaibstiem, vēl aizkusis no lielas skriešanas un ik uz soļa grasīdamies saļimt.
   Pulkstenis bija viens pēc pusdienas brīnišķīgi maigā, mirdzošā rudens dienā.
   Mācītājs sēdēja dārzā uz velēnu sola un lasīja nevis savu lūgšanu grāmatu, bet nesen iznākušu brošūru, par kuras autoru daži minēja Mirabo, daži Maratu vai vēl kādu citu.
   Abats Bonoms tātad pašlaik lasīja brošūru, kad Žaklīne, viņa vecā saimnie­ce, iesteidzās dāfrzā un pieteica jau minēto bālo vīru.
   Pavēlējis ievest vīrieti dārzā, abats drošības dēļ noslēpa savu brošūru zem sola kādā biezā rezēdu krūmā.
   No svešinieka ārienes abats vēroja, ka tam būs atgadījies kaut kas ļauns, jo viņš izskatījās ļoti apjucis.
   Priesteris, nosēdies kārtīgi uz sola, pacēla degunu ar brillēm un raudzī­jās uz nācēju.
   Lai atturētu to godbijīgā attālumā, viņš jau pa gabalu sauca:
   —   Labi, labi!.. Ko jūs vēlaties?
   Svešais apstājās; viņa sejā atplaiksnīja — īsts vai liekuļots — uztraukums; drebošām rokām viņš burzīja savu cepuri.
   —           Mācītāja kungs, — svešais pusbalsī stostījās, — gribēju jums izsūdzēt kādu atzīšanos.
   „Ahā," domāja Bonoms, „tas droši vien ir zaglis, kuram ir uz pēdām… Nelāga lieta!"
   —            Mans kungs, — viņš atbildēja, — priesteris nav nekāds tiesnesis, viņš neuzklausa atzīšanos, bet gan grēksūdzi.
   —           Šo labvēlību arī es no jūsu cienības gribēju izlūgties. Vai jūs būtu tik laipns uzklausīt manu grēku stāstu? — bālais vīrs jautāja.
   „Piķis un zēvele, tas tik ir zellis…" domāja mācītājs, „viņam ir jātraucē mani tieši pēcpusdienas atpūtā…"
   —            Bet, mīļais, grēku sūdzēšana ir ļoti nopietna būšana un to nevar izdarīt dārzā. Pagaidiet līdz rītdienai, kad es būšu baznīcā, savā biktskrēslā, tad redzēsim…
   —           Tad būs par vēlu, mācītāja kungs, daudz par vēlu! Man tūlīt jādabū grēku piedošana; tā man jādabū, pirms es mirstu.
   —            Atļaujiet, mīļais kungs, jūs nemaz vēl neizskatāties pēc tāda, kas domā mirt.
   Pie šiem vārdiem ļoti cienījamais mācītājs bailīgi grozījās pa velēnu solu un netika gudrs, kā tas viss varētu beigties.
   —           Tomēr, mācītāja kungs, tiklīdz saņemšu par savu noziegumu grēku piedošanu, mans dzīves ceļš būs galā…
   —   Tātad jūs esat izdarījis noziegumu un to gribat man izsūdzēt?
   —   Briesmīgu noziegumu, mācītāja kungs!
   —           Hm! hm! — mācītājs rūca, arvien vairāk baiļu mākts. Tad viņš palū­kojās visapkārt, lai rastu iespēju varbūtēju briesmu gadījumā bēgt vai aizstāvē­ties.
   Svešais, neievērodams mācītāja aizsargāšanās diplomātiju; turpināja stāstīt:
   —           Tas ir noziegums, pēc kura es ilgāk nevaru dzīvot un kura dēļ gribu dabūt vismaz no priestera grēku piedošanu, lai mierīgu sirdi varu stāties augstā soģa krēsla priekšā.
   —            Bet, mīļais kungs, kā tad lai piedod grēkus, kad jūs nododaties šādiem plāniem? Pašnāvība ir lielākais grēks, un nodoms to darīt, ir pielīd­zināms īstenošnai. Jums nav tiesības sagraut to, ko Dievs radījis. Ja mirstat pats no savas rokas, tad mirsit lielākā grēkā, un tas nav nieks, jo, kā jau stāstījāt, tad jūsu sirdsapziņa jau ir apgrūtināta.
   —           Apgrūtināta gan, mācītāja kungs, vēl vairāk, ir pilnīgi nospiesta, tā kā es šo nastu vairs nespēju nest un eSmu galīgi izmisumā.
   —           Kas zina, kas zina? — atbildēja mācītājs, kurā tuvākmīla sāka ņemt pārsvaru par bailēm. — Izmisums!.. Šo kaiti varbūt vēl varētu dziedēt.
   —   Ak, mācītāja kungs, ja jūs zināt kādu līdzekli, tad mūžīgās žēlastības vārdā pasakiet man to!
   —   Esat mīļi sveicināts, mans dēls!
   —   Jūs esat ar mieru uzkausīt manu grēksūdzi?
   —   Jā!
   Un cienījamais priesteris cēlās, lai dotos uz baznīcu.
   Bet diena bija tik maigi dzestra, tik jauka, ka būtu grēks atstāt šo svaigo gaisu un tīkamo paēnu.
   Mācītājs, gandrīz jau piecēlies, nopūzdamies atslīga atkal uz velēnu sola.
   —   Ja nu jums nav nepatīkami, — viņš ierunājās, — tad varat tepat, Dieva vaiga un dabas priekšā, iečukstēt man ausī to, ko gribējāt bikts krēslā stāstīt… Jūsu vāts šķiet sāpīga un gaida mierinājuma. Sēstieties man līdzās un sāciet!
   Svešā piere savilkās drūmās rievās; viņa seja atspoguļoja sāpīgu uztraukumu un visi muskuļi likās krampjaini raustāmies.
   Mācītājs, vēl pilnīgi neatsvabinājies no bailēm, piecēlās un atkāpās veselu soli.
   —   Vispirms — kā jūs sauc? — jautāja Bonoms.
   —   Ošērs, mācītāja kungs.
   —   Kas jūs esat?
   —    Es esmu, pareizāk, es biju viņa karaliskās augstības Artuā grāfa dienestā.
   —   Kāda veida dienestā? — jautāja mazliet pārsteigtais mācītājs.
   —   Tādā… uzticības dienestā, — Ošērs vilcinādamies atbildēja.
   Mācītāja pārsteigums auga ik mirkli.
   —   Labi, labi! Bet es domāju, ka jums tur būs bijusi izdevīga protekcija un prinča vara būs kā universāls līdzeklis noderējusi pret katru nelaimes gadījumu, kas jūs varēja pārsteigt.
   —   Es izlūdzos manu atlaišanu, jo tie uzdevumi, kādiem es tiku izmantots, nebija man pa prātam… Var taču būt cilvēcīgas jūtas, kaut arī esi nabags.
   —   Jūs mani pārsteidzat, — mācītājs līdzjūtīgi teica un pievirzījās savam biktējamam tuvāk. — Un kādus pakalpojumus tad Artuā grāfs no jums prasīja, ko jūs negribējāt izpildīt?
   —   Viņa karaliskā augstība man uzdeva nolaupīt kādu šīs pilsētas daļas meiteni, mācītāja kungs.
   —   Ak, Dievs! — murmināja mācītājs, redzami satrūcies.
   —  Jā, mācītāja kungs, skaistu meiteni, vecā tēva vienīgo cerību un lepnumu.
   —  Nelaimīgais! Nelaimīgais! — čukstēja priesteris. — Un vai jus savu nosodāmo mērķi patiesi sasniedzāt?
   —  Nē, mācītāja kungs.
   Garīdznieks atkal uzelpoja.
   —   Ja es būtu mērķi sasniedzis, viņa karaliskā augstība mani par to spīdoši apbalvotu. Tad es jums tagad neteiktu, ka gribu sev padarīt galu, bet šajā pašā acumirklī tas jau būtu izdarīts.
   —   Un tālāk? — priesteris jautāja.
   —  Es tātad saņēmu nekrietno uzdevumu, — turpināja Ošērs, — ievilināt nevainīgo meiteni prinča tīklos un ķēros pie darba ar centību, pat niknu­mu. Bet mans pirmais mēģinājums neizdevās.
   —   Kā, vai meitene pretojās? — izbrīnījies jautāja cienītais mācītājs.
   —   Vēl ne. Vispirms vajadzēja pierunāt tēvu, lai viņš pārdod savas meitas godu.
   —   Un jūs to mēģinājāt?
   —  Jā, mācītāja kungs… Bet šis vīrs parādīja lielu izturību.
   —  Krietnais tēvs! — Bonoms pie sevis murmināja.
   —  Nolēmu vērsties pie meitas, bet laimīgā kārtā tas neizdevās — vēstules, draudi, dāvanas — viss velti! Neveiksme sekoja neveiksmei.
   —  Nudien, tie ir krietni ļaudis! Un vai viņi zināja, ka jūs nācāt prinča vārdā?
   —   Viņi zināja, mācītāja kungs.
   —   Patiesi jābrīnās, ka jūs neatkāpāties no sava nolūka, redzot tādu rakstura stingrību.
   —  Pie tādas attieksmes es biju pieradis… Kā jau liels grēcinieks. Kad ar iestāstīšanu un viltību neizdevās, es nolēmu ķerties pie varasdarbiem.
   Garīdznieks ar redzamu nemieru vēroja stāstītāju.
   —   Es nolēmu, — tas turpināja, — ka meitene jāaizved ar varu.
   —  Ak, Dievs! Ak, Dievs!
   —  Salīgu sev rokaspuisi, spēcīgu un drošu jaunekli, kas pievāktu tēvu, kamēr es sagūstu meitu… Ak, mācītāja kungs! Ak, mācītāja kungs! Mēs tā arī izdarījām, uzbrukām tēvam un meitai uz ielas… Lija asinis… Šai uzbrukumā viens cilvēks zaudēja dzīvību!
   —   Ā, slepkavība! Jūs nogalinājāt tēvu! Ak! Ak! — šausmās iesaucās mācītājs.
   —  Nē, nē, paldies Dievam, es neesmu slepkavojis! — Ošērs atbildēja mierīgāk.
   —  Tad par slepkavu kļuva jūsu biedrs?
   —    Ari tas ne! Tieši otrādi. Krita viņš, jauneklis, kuru es pierunāju palīdzēt mana neģēlīgā nodoma īstenošanā. Meiterie un viņas tēvs bija sagatavojušies un laikus sagādājuši vairākus pavadoņus un aizstāvjus. Cīņā manu biedri tik smagi ievainoja, ka viņš nomira, un tā kā tikai manis pierunāts viņš iejaucās apkaunojošā dēkā, tad viņa nāve gul uz manas sirdsapziņas… Jā, es esmu slepkava, vienīgi es, mācītāja kungs, jo es nelai­mīgo pierunāju sākt cīņu un ievilināju nāvē.
   Ošērs izmisumā tā lauzīja rokas, ka nabaga mācītājs jutās aizkustināts pašos dvēseles dziļumos, redzot tik briesmīgas sāpes.
   —    Jūsu ciešanas ir ļoti saprotamas, — Bonoms runāja,— un tomēr man jāatzīstas, ka jūs esat mazāk vainīgs, nekā es domāju.
   —   Tēv, vai jūs runājat nopietni? — Ošērs drebošā balsī iesaucās.
   —  Mans dēls, es uz jums runāju tā Kunga vārdā, it kā tas Kungs pats ar jums runātu.
   —   Vai tas ir iespējams? Un es vēl patiesi kļūšu tik laimīgs un zemes virsū iegūšu līdzcietību un žēlastību?
   —    Dievs jums piešķir, ja arī ne pilnīgu piedošanu, tad tomēr drošu mierinājumu… Bet man jums vēl kaut kas jājautā.
   —   Jūs, manu tēv, jau visu dzirdējāt!
   —   Notikuma beigas gan ne.
   —    Nu, tad, — Ošērs pēc garāka starpbrīža turpināja, — kad redzēju sava palīga dzīvību izdziestam, man pēkšņi nokrita kā zvīņas no acīm. Es steidzos pie Artuā grāfa, kurš jau nepacietīgi mani gaidīja un, nepieņēmis jaunos priekšlikumus, es izstājos no dienesta.
   —    To jūs labi darījāt! Ļoti labi! - runāja priesteris. - Un tagad, mans dēls, - viņš svinīgi turpināja, - neraudiet! Briesmīgs grēks gan ir izdarīts, bet jūsu nožēla ir tik liela, ka jūs mani dziļi aizkustinājāt… Arī turpmāk nožēlojat savu darbu, un tāpēc jums ir jādzīvo. Daudzu gadu pazemība tam kungam var kādudien grēku izdeldēt.
   —   Vai jūs, tēv, patiesi cerat?
   —   Jā, jā, mans dēls, un lielākā un smagākā atbildības daļa par notikušo negulsies vis uz jums, bet uz īsto ierosinātāju un uzkūdītāju, uz princi… Tiecit man, jūs — jūs nesat uz savas sirdsapziņas lielākais tikai vienu trešo daļu vainas.
   Pateicoties divu trešdaļu vainas atlaišanai, sagrauztais kungs beidzot uzveica savas sāpes un noslaucīja asaras.
   Mācītājs cerēja, ka laimīgi nokārtojis savas darīšanas, bet maldījās. Ošērs vēl nebija nospēlējis savu komēdiju līdz galam.
   Viņš pēkšņi pārlēca uz agrākajām idejām un iesaucās:
   —           Ak, vēl viena doma mani moka, šausmīgi mocoša doma, kas nedod mieru ne dienu, ne nakti! Vai jūs domājat, mācītāja kungs, ka es varēšu mierīgi gulēt, kamēr sāpinātās meitenes un dziļi aizvainotā tēva pārmetumu pilnie skatieni plosīs manu dvēseli?
   —   Nomierinieties, mans dēls.
   —            Es lai nomierinos, — iesaucās Ošērs augošā uztraukumā, — kad man ausīs turpina skanēt viņu taisnīgie pārmetumi? Vai es varu nomierināties, ja ik dienu baidos ielās sastapt viņu nosodošās sejas, dzirdēt viņu pārmetumu pilnās balsis?.. Kā lai es nomierinos?.. Nē, nekad, nekad!
   —            Bet Dieva dēļ, — savukārt sauca mācītājs, — esat jel prātīgs, vai, goda vārds, es ņemšu grēku piedošanu atpakaļ!
   —           Vai nav tiesa, mācītāja kungs, jūs taču mani saprotat? Mana kauna pilnīgā nozieguma upuri dzīvo šai pilsētas iecirkni — tikai dažus soļus no jums atstatu. Ejot no jums projām, es varētu viņus satikt…
   —   Vai jums liekas, ka es viņus pazīstu?
   —           Pēc vārda? Droši vien, mācītāja kungs. Meiteni sauc Enženija, tēvu — Retifs de la Bretons.
   —   Kā? Retifs de la Bretons, romānu rakstnieks, avīžnieks?
   —   Jā, manu tēv!
   —   A! Ā!
   Ošērs saprata šo „a! ā!" tīri labi. Viņš manīja, ka abu upuru vārdi labā mācītāja līdzjūtību šai lietai noskaņoja krietni vien zemāk.
   —           Un tomēr, — turpināja garīdznieks, it kā taisnodamies, — šie ļaudis tomēr ir turējušies varonīgi! To es nebūtu ticējis pēc tās morāles, ko šis vīrs sludina savos romānos. To es nebūtu ticējis.
   —            Nu redzat, cienītais kungs, arī man tas likās neticami un tomēr beidzot biju spiests ticēt, ka meitene ir tikumības paraugs un tēvs — godavīrs. Šo cilvēku cienība tagad man kļuvusi nepieciešamāka pat par dzīvību… Jā, neatgūdams viņu cienību, es nevaru vairs dzīvot.
   Ošērs arvien vairāk uztraucās un beidzot izplūda asarās.
   —            Vai tad nav nekāda līdzekļa, — viņš turpināja, — kā šos cilvēkus ar mani samierināt, un vai mūžīgi pār mani gulēs viņu nicināšana un naids? Tas ir smags slogs, mācītāja kungs, man pārāk smags… Es zem tā saļimstu.
   —            Runājat atklāti, mans dēls! Kādi būtu jūsu nolūki? Vai jūs varbūt varētu tiem ļaudīm piedāvāt kādu gandarījumu?
   —    Ikkatru, kādu vien viņi prasītu! Bet es esmu nožēlojams blēdis un varu iedvest vienīgi bailes un riebumu… Būtu jel man vismaz cerība, ka viņi dabūs zināt manu dziļo nožēlošanu, manas sirdsapziņas plosošās mokas!
   —    Nu, labi! — mācītājs Bonoms kļuva pielaidīgāks, — vai lai es viņiem to pastāstu?
   —    Ak, mācītāja kungs, ja jūs to darītu, tad es jūs patiesi sauktu par manas dzīvības glābēju.
   —    Bet, mīļais, — samulsis iebilda krietnais priesteris, — es šos ļaudis nepazīstu, un jūs sapratīsit, ka pret Retifu de la Bretonu nejūtu nekādas simpātijas.
   —    To es zinu. Bet ja jūs man nepalīdzat, kas tad to darīs? Ja jūs, zinādams šausmīgo noslēpumu, negribat man sniegt atvieglinājumu, vai tad es lai no jauna izturu pārbaudījumu un uzticos kādam citam?
   —    Labi, es iešu pie Retifa kunga, — noteica sirsnīgais dvēseļu gans, — es viņu paskubināšu jums piedot, un tad?
   —    Tad, tēv, jūs būsit mans lielākais labdaris un es mūžīgi pateikšos Dievam, ka viņš mani pie jums novedis… Tad jūs būsit labais eņģēlis, kas manī uzvarējis ļauno dēmonu.
   —    Staigājiet mierā, mans dēls, — iesaucās priesteris cēlā pašaizliedzī­bā, — es darīšu, kā jūs vēlaties!
   Ošērs nometās ceļos pie priestera kājām, satvēra tā roku un skūpstīja, kam arī mācītājs nepretojās; viņš lēni devās projām, rokas pret debesīm pacēlis.

   Kamēr Ošērs sūdzēja grēkus Svētā Žaka baznīcas mācītājam, Retifs ar savu meitu gavilēja, ka tik spīdoši ir uzvarējuši pretiniekus.
   Ošērs kļuvis nekaitīgs — tas nozīmēja daudz, nu vēl atlika tikt vaļā no Kristiāna.
   Par bīstamāko pretinieku Retifs ar pilnām tiesībām uzskatīja klāt neesošo Kristiānu. Ja ne pats Kristiāns, tad katrā ziņā viņa iespaidš atturēja Enže­niju no Ošēra. Atsvabinājusies no Ošēra, viņa ne par ko citu vairs nedo­māja, kā par savu Kristiānu.
   Diena pēc dienas pagāja, bet vērīgā meitenes acs nekur nemanīja seju vai stāvu, kas atgādinātu mīļoto.
   Kāpēc viņš nenāca? Vai tas būtu neīsts kauns par sava vārda viltošanu? Tas nelikās visai ticami! Vai varbūt bailes, ko iedvesis Retifs? Arī vājš iemesls! Varbūt sašutums par Retifa nicinošo izturēšanos, notverot viņu pie meliem? Bet ko tad Enženija tur varēja darīt un kāpēc tas viņu sa­rūgtina, jo viņš taču nemīl Retifu, bet Enženiju.
   Katrā ziņā te slēpās kāda mīkla, kuru meitene velti pūlējās atrisināt.
   Šai laikā iekrita Ošēra neveiksme. Viņa uzbrukums un Retifa uzvara uz brīdi Enženiju izklaidēja.
   Bet, uzvaras gavilēm izgaistot, vēl spēcīgāk atjaunojās piemirstās bažas.
   Šīm bažām drīz vien sekoja šaubas — neizbēgamā mīlas rūsa, kas arvien spēcīgāk sāka grauzt viņas sirdi.
   Arvien biežāk viņai šķita, ka Kristiāns viņu meklējis tikai pārejošai iz­priecai, ka mīla, kuru viņš izrādījis, bijusi tikai untums, kuru tas vēlējies apmierināt. īsi sakot, Enženijai radās uzskats, ka Kristiāns viņai pagriezis muguru, jo viņa nolūku sasniegšana tam likusies saistīta ar pārāk lielām grūtībām.
   Tēva velnišķīgi izceltā iedoma, ka Kristiāns nav nekas cits, kā nekrietns savedējs starp viņu un Artuā grāfu, Enženijai nemaz neienāca prātā.
   Retifs ļoti uzmanīgi vēroja šo ideju vairošanos meitas nevainīgajā sirdī. Viņš klusībā priecājās par meitenes melanholiju, kurai pamazām vajadzēja pāriet vienaldzībā. Kādu vakaru, kad Retifs nesen bija nonācis no jumta kambara, kur tas žāvēja savas avīzes „Parīzes naktis" svaigās loksnes, viņam ziņoja, ka priesteris Bonoms vēlas ar to runāt.
   Retifs bija filozofs, un kā visi tā laika filozofi, arī mazliet ateists, tāpēc saprotams, ka viņam ar sava rajona garīdzniekiem neiznāca tikpat kā nekādu darīšanu, bet ja viņš tomēr aizgāja baznīcā, tad tikai meitas dēļ, kura biktēja pirms katras augstas svētku dienas, tas ir, četrreiz gadā.
   Kad nu Retifs no Enženijas izdzirda par priestera Bonoma vēlēšanos ar viņu runāt, viņš domāja, ka tas vēlēsies kādu ziedojumu baznīcai, bet pašlaik Retifam nebija naudas, kaut gan no izdevēja pienācās apmēram simtpiecdesmit livru.
   Viņš labo mācītāju sagaidīja ar raktnieka lepnumu, kurš lielās naudas grūtībās jūtas traucēts no nepieklājīga parādu atgādinātāja. Un kad mā­cītājs Bonoms lūdza sarunu divatā,' Retifa seja aptumšojās vēl vairāk.
   Viņš tomēr Dieva vīru ieveda savā darbistabā, kurā atradās arī drukātava.
   Retifs piedāvāja mācītājam atzveltnes krēslu un pats nosēdās līdzās.
   Var iedomāties, ka abas puses sāka sarunu ar vienādu nepatiku.
   Bet jau pēc pirmajiem vārdiem patriotiskais priesteris ar filozofisko rakstnieku sapratās. Gan iedami dažādus ceļus, abi tomēr traucās pretim vienam mērķim. Arī mežā, rudens vēju purinātas krīt vienā laikā un cita virs citas gan ozolu, gan bērzu, gan alkšņu, gan kļavu lapas.
   Bija pienācis astoņpadsmitā gadsimta rudenis, jā, gandrīz jau ziema, un spēcīgi vējš locīja lielo un mazo koku zarus.
   Ar tik nesatricināmu ticību mācītājs runāja par sava biktsbērna tikumiem, ka Retifs jutās aizgrābts. Vēlēdamies sasniegt mērķi, mācītājs lika lietā visu savas izdomas bagātību, viņš apgaismoja Retifam no politiskā viedokļa, ka Ošērs bijis aristokrātiskās tirānijas nelietīgi izlietots ierocis.
   Kad Retifs notikušo apsvēra no šā viedokļa, viņš noteikti nosodīja vairs tikai Artuā grāfu, bet mācītājs no kristīgās tuvākmīlas viedokļa arī prinča vainu centās mīkstināt, norādot uz viņa audzināšanu un augsto stāvokli.
   Tā iznāca, ka sarunas beigās Retifs, kurš sākumā uzbruka Ošēram, tad Artuā grāfam, nu apsūdzēja tikai muižniecību. Tas vairs nebija ne Ošērs, ne Artuā grāfs, kas gribēja nolaupīt viņa meitu, tā bija aristokrātija.
   Jautājumu vispusīgi izcīnot un aizstāvot, abiem radās arī prasība pēc kāda noslēguma. Šis noslēgums varēja būt vienīgi piedošana.
   —            Piedodiet, piedodiet! — sauca mācītājs, jau iepriekš izstāstījis, ka Ošēra dzīvība tagad atkarīga vienīgi no Retifa piedošanas.
   —   Es piedodu! — patētiski atbildēja Retifs.
   Krietnais mācītājs priekā uzgavilēja.
   —           Un tagad, — Retifs piebilda, — mums būs darīšana tikai ar Enženiju, tāpēc atļaujiet man viņai visu izstāstīt. Nožēlošana ir jaunībai labākais piemērs. Jaunatnes saprāts, redzot pārkāpumu sodīšanu vai nožēlošanu, vienmēr turēs augstā cieņā dievišķo taisnību.
   —   Šī doma man gan patīk, — piekrita mācītājs.
   Tad abi izgāja laukā pie Enženijas.
   Retifs uzsita viņai viegli uz pleca; meitene pietrūkās kājās, bet, ieraudzījusi tēvu kopā ar mācītāju, viņa tiem skumji uzsmaidīja, pieklājīgi paklanījās un tad nosēdās atkal vecajā vietā.
   Nu Retifs meitai iztēloja Ošēra nožēlošanu un tikumību. Vienaldzīgi Enženija noklausījās. Kāda viņai daļa, vai Ošērs ir labs cilvēks vai ne! Ak, ko gan viņa nedotu, ja Kristiāns būtu tikpat smagi nogrēkojies kā Ošērs un tikpat viegli caur nožēlošanu tiktu vaļā no vainas!
   —            Nu, — pabeidzis stāstīt, jautāja Retifs,— vai tu ar šo nolūgšanos esi apmierināta?
   —   Jā, pilnīgi! — mehāniski atbildēja meitene. — Es piedodu.
   —           Ak! — mācītājs iesaucās pārmērīgā priekā. — Jūs esat atdevusi šim cilvēkam atkal jaunu dzīvību, jūsu augstsirdība, Retifa kungs, ir izdarījusi cēlo darbu. Bet tas nav viss. Vēl jums jāīsteno kas cits, un es ceru, es esmu pārliecināts, ka jūs to izdarīsit.
   Retifu atkal pārņēma bažas, ka runa varētu būt par viņa kabatas spē­jām.
   Viņš raudzījās uz priesteri un priesteris uz viņu ar bezgala maigu skatienu.
   Ik mirkli Retifs sagaidīja parādāmies no sutāna apakšas melno naudas dozi. Ātrāk par mācītāju viņš steidzās iebilst:
   —   Es domāju — Ošērs ir bagātāks par mums abiem, mācītāja kungs.
   —           Jūs maldāties, jo viņš savu nožēlošanu ir novedis līdz galam: Artuā grāfa piedāvāto naudu viņš ir atraidījis, atteicies no nokalpotās algas, un ietaupījumus ziedojis dievbijīgiem mērķiem savas dvēseles glābšanas labā.
   —           Vienalga, mācītāja kungs, vienalga! Vai jums pašam tas neliktos sa­vādi, ja Ošēra kungs pēc mums nodarītā ļaunuma ierastos še arī vēl pēc žēlastības dāvanām?
   —            Un ja viņš ierastos pie jums ubagot, tad jūs, Retifa kungs kā labs kristīgais nevarētu viņu noraidīt, jo šāda dāvana tam Kungam kļūtu divkārt mīļa, tāpēc ka tā ziedota ienaidniekam.
   —   Tomēr… — Retifs murmināja.
   —            Bet par to še nav runa, — turpināja mācītājs, — Ošērs neprasa un nevēlas to, ko pats nav nopelnījis. Kā redzat, tad viņš jau tagad ir godīgs cilvēks un drīz vien kļūs vēl krietnāks.
   —           Jā, bet ko tad viņš prasa? — Retifs nomierinājies jautāja. — Stāstiet, mācītāja kungs!
   —   Viņš, mīļais kaimiņ, nekā neprasa, — es to daru viņa vietā.
   —   Un ko jūs prasāt?
   —           To, ko katras godīgs pilsonis bez nosarkšanas drīkst prasīt no sava tuvākā — darbu! Jūs, Retifa kungs, taču dodat darbu daudziem cilvēkiem!
   —            Nē, mācītāja kungs, ta nav! Es pats salieku burtus, un neticu, ka Ošēra kungs varētu grāmatas drukāt.
   —           Ja arī jus pats nevarat viņam palīdzēt, tad jums taču ir sakari un labas attiecības.
   —           Jā, tie man ir, — Retifs mehāniski atbildēja, — vai ne, Enženija… Jā gan, mums ir pat ļ6ti labas attiecības.
   —   Reveljona kungs, - Enženija čukstēja.
   —            Jūs domājat tapešu fanbrikantu Reveljonu Sentantuāna priekš­pilsētā? — jautāja abats Bonoms.
   —   Jā, jā, to pašu!
   —           Man šķiet, tā mūsu nolūkam ir ļoti noderīga pazīšanās; Reveljona kungs nodarbina daudz cilvēku.
   —   Bet ko tad Ošērs varētu strādāt?
   —            Viņš nav neizglītots, ko var manīt no pirmā mirkļa. Parunājiet ar Reveljona kungu, jo šo vīru jūs viņam varat ieteikt ar labāko sirdsapziņu…
   —           Labi, jau šodien tas būs izdarīts. Bet jums jāsaprot, ka mans iepazī­šanās veids ar Ošēru ne visai labi viņu rekomendēs Reveljonam, kurš pats ir meitu tēvs.
   —   Jums, Retifa kungs, jāattēlo Ošēra nožēlošana.
   —   Fabrikanti ir ļoti neticīgi ļaudis, — galvu purinādams, atbildēja Retifs.
   —           Bet jūs taču neatstāsit bez palīdzības cilvēku, kurš kritis par upuri mūsu samaitātajai aristokrātijai?
   Tas izkliedēja Retifa šaubas; viņš apsolīja darīt iespējamo un stingri nolēma turēt doto vārdu. To viņš arī izdarīja.

   Nākamajā dienā Retifs ar Enženiju devās pie Reveljona, lai pildītu mācītājam Bonomam doto solījumu.
   Pie Reveljona bija atnācis viesos kāds kaimiņš. Abas Reveljona meitas tūlīt ielenca Enženiju un lūdza Retifu uzgaidīt, kamēr tēvs beigs sarunu ar Santēra kungu.
   —   Vai tas ir brūveris Santērs? — jautāja Retifs.
   —   Jā, Retifa kungs, jūs taču dzirdat viņu runājam.
   —  Jā, bet tie kungi kliedz mazliet par skalu.
   —   Par politiku viņi vienmēr tā sarunājas.
   Retifs sāka klausīties sarunā, kas bija skaidri sadzirdāma no Reveljona istabas.
   —   Ahā, — vecais rūca, — viņi runā par sardzes virsnieku Dibuā; patiesi, par šo tematu var daudz strīdēties.
   —    Viņš rīkojās pareizi, — skanēja Reveljona balss, — viņš izturējās tā, kā drošsirdīgam kareivim un uzticamam karaļa kalpam pienākas.
   —   Viņš ir nelietis un blēdis, — kliedza Santērs, — viņš lika šaut uz tautu!
   —   Ak, dumpinieki vairs nav tauta! — Reveljons atbildēja.
   —   Patiesi! Būdams bagāts, jūs gribat vienīgi sev paturēt tiesības izteikt kādu uzskatu; nabags lai visu panes pacietīgi, bez sūdzēšanās, bez pretošanās! Ak, ejiet jel, ejiet!
   —   Es neciešu, ka likuma un karaļa ienaidnieki traucē sabiedrisko mi­eru — tas ir viss.
   —  Reveljon, Reveljon, tā nerunājiet! It īpaši jūsu strādniekiem dzirdot.
   —   Kāpēc tad ne?
   —   Tāpēc, ka viņi kādā jaukā dienā nodedzinās jūsu fabriku ar visām tapetēm. Vai sapratāt?
   —    Labi, labi, un ja tad vēl būs mūsu Dibuā, viņš ieradīsies ar savu sardzes nodaļu un sados piparus šiem neliešiem, tāpat kā viņš pie Jaunā tilta un uz Dofina laukuma tos plukatas sašāva kaudzēm.
   —    Ahā, jūs sauksit palīgā Dibuā kungu? — Santērs kliedza. — Jūs aicināsit sardzi? Un uz nabaga neaizsargātiem darbarūķiem jūs liksit šaut? Un tad es jums saku, ka, pirmajam šāvienam atskanot, mani strādnieki būs pie rokas, lai kopā ar jūsējiem aizstāvētos.
   —  Jūsu strādnieki?
   —   Jā, ar mani priekšgalā — vai jūs sapratāt?
   —   Labi, to mēs vēl redzēsim!
   —   Jā gan, to jūs redzēsit!
   Šajā brīdī durvis tika atrautas vaļā; Reveljons un Santērs parādījās uz sliekšņa: Santērs — sarkans kā vēzis, Reveljons — līķa bālumā.
   Abi uzskrēja virsū sabiedētajām meitenēm un Retifam, kurš izlikās, it kā sarunu nebūtu dzirdējis.
   —  Labdien, mīļais Retifa kungs! — apsveica Reveljons.
   —            Ā, Retifs de la Bretona kungs! — pērkondimdošā balsī iesaucās milzīgais brūveris, laipni uzsmaidīdams rakstniekam.
   Retifs paklanījās — laimīgs, ka tāds vīrs kā Santērs zina viņa vārdu.
   —           Redzat, Reveljona kungs, šis rakstnieks ir īsts patriots! — brūveris piebilda.
   Retifs atkal paklanījās.
   Santērs piegāja viņam klāt un spieda roku.
   Pa to laiku Reveljons mazliet neveikli sasveicinājās ar Enženiju, jo manīja, ka saruna ar brūveri ir dzirdēta.
   —           Jūs noklausījāties, ko mēs runājām? — jautāja Santērs tik atklāti smaidīdams, kā var smaidīt vienīgi godavīrs, kurš savu labāko pārliecību par kādu taisnu lietu gatavs atkārtot visas pasaules priekšā.
   —           Nu, bet jūs taču diezgan skaļi runājāt, Santēra kungs, — nepiespiesti atbildēja Reveljona meita.
   —           Tas tiesa, — smiedamies piekrita Santērs, jau pievārējis dusmas," — šis velna Reveljons vēl vienmēr netiek ārā no Henriha IV laikmeta, viņš slavē visu, ko dara valdība.
   Retifs, iedomājies, ka viņš brūveri samierinājis, pašapzinīgi piebilda:
   —  Tas gan ir tiesa, ka nesen pie Henriha IV pieminekļa cīņa bija karsta.
   —  Ā! Vai jūs tur bijāt, Retifa kungs? — Santērs jautāja.
   —           Jā, mēs abi ar Enženiju… Vai nav tiesa, meitēn? Mēs tur bijām, un daudz netrūka, ka arī būtu turpat palikuši.
   Redzēdams Retifu savā pusē, brūveris vērsās pie viņa:
   —            Tā kā jūs tur bijāt, tad sakiet jūs savas domas. Stāsta, ka esot krituši trīssimts pilsoņi.
   —           Tas ir jauki! — iesaucās Reveljons,— ka šādus ļaudis jūs godājat par pilsoņiem! Tādu klaidoņu pūli, kas uzbruka Dibuā kunga namam, lai to izlaupītu! Uz viņiem pavēlēja šaut, un tas bija pareizi, es vēlreiz atkārtoju — tas bija pareizi!
   Sarunu virziens un viņam pievērstā uzmanība Retifu nopietni sabiedēja.
   —           Vai tas ir tiesa, — jautāja viena no Reveljona meitām, — ka tur krituši ari krietni cilvēki?
   —            Es domāju gan, — Santērs atbildēja,— kāpēc gan ne? Lodes ir aklas. Tā, piemēram, stāsta, ka…
   Te Retifam uznāca neapturāms kāss.
   —  Tiek minēti pat aristokrātu vārdi.
   —  Kāpēc ne?
   —   Tā, piemēram, tika minēts kāds pāžs…
   Retifs uzreiz kļuva purpursārts, Enženija bāla.
   —   Kāds pāžs? — viņa čukstēja.
   —   Jā, jā, kāds pāžs, — Santērs atkārtoja, — kāds Artuā grāfa pāžs.
   —   Atvainojiet, — sauca Retifs, pārkliegdams Enženijas vaidu, — tika minēts gan kāds Provansas grāfa pāžs.
   —   Nē, man teica, ka Artuā grāfa, — Santērs atbildēja.
   —   Bet es noteikti dzirdēju, ka Provansas grāfa, — Retifs turējās pretim ar apbrīnojamu drosmi, ko iedvesa meitas ārkārtīgais bālums. Elpu aizturējusi, Enženija klausījās runātājos, gatava vai nu sabrukt vai atdzimt, skatoties, kuram no viņiem būtu taisnība.
   —   Tas vienalga, Artuā vai Provansas grāfa, — beidzot noteica Santērs, — skaidrs tomēr tas, ka jaunais pāžs arī ir aristokrāts.
   —   Ak, — Reveljons abus pārtrauca, — Retifs teic, ka Provansas, jūs, ka Artuā, jūsu ziņas runā viena otrai pretī… Kas zina, vai tas maz ir bijis pāžs?
   —   Arī man ziņas neliekas ticāmas; ko mēs zinām, kas jaunais cilvēks ir bijis! — Retifs iesaucās priecīgs par negaidīto atbalstu.
   —   Pag', pag', kungi, — Santērs atkal iejaucās sarunā, — te es varēšu paskaidrot; tas ir pāžs, katrā ziņā pāžs! Mans draugs Marats ārstē šo ievainoto. Viņš esot nogādāts Artuā grāfa galma staļļos un Marats, ļoti humāns cilvēks, atdevis slimajam pats savu istabu.
   —   Un to jums stāstīja pats Marats? — Reveljons jautāja.
   —   Nē, — Santērs atbildēja, — ne Marats man to stāstīja, bet Dantons, kurš no Marata dzirdējis.
   —   Kas tas par Dantonu?
   —   Kasāciju tiesas advokāts… Jūs taču neapgalvosit, ka viņš arī pieder pie pūļa, lai gan ir patriots.
   —   Ak, Dievs, ja arī kāds pāžs būtu ievainots, tad Parīzē tādu pāžu ir vairāk nekā simts,. — Retifs it kā sarunu turpinādams piebilda, ne Santeram, bet Enženijai atbildēdams.
   Bet Enženija tēva vārdus nedzirdēja.
   —   Ievainots, — viņa murmināja, — tikai ievainots!
   Nabaga meitene atbieglota uzelpoja, lai gan vaigus vēl joprojām klāja līķa bālums, ko ievēroja arī Reveljona meitas.
   Debates likās izbeigušās, bet Retifs, baidīdamies no temata atkārtošanās, novirzīja sarunas uz citu pusi.
   —      Miļais Reveljona kungs, - viņš ierunājās, - man taču beidzot jums jāpastāsta, kāpēc esmu atnācis.
   —      Nu, es domāju tādēļ, lai mūs apmeklētu un kopā ar mums pabro­kastotu.
   —     Ak, nē, šīsdienas apmeklējumam ir sevišķs iemesls: gribēju no jums izlūgties kādu labvēlību.
   —   Labvēlību?
   —      Jūs taču atceraties nejēdzīgo atentātu, kuram par upuri mēs ar Enženiju droši vien kristu, ja nebijis jūsu brašo strādnieku?
   —      Jā, jā! Mani strādnieki pamatīgi piekāvuši vienu no tiem necienīgajiem aristokrātiem, par kuriem jūs, Santēra kungs, nupat runājāt. Pastāstiet jel manam kaimiņam, kā tas īsti nolika.
   Retifam šis uzaicinājums nāca kā saukts; viņš izstāstīja brūverim visu notikumu, to bagātīgi izpušķodams ar romānu raktniekam piemītošu fantāziju.
   Santēru šis stāsts ļoti aizrāva.
   —      Bravo! — viņš iesaucās, kad izdzirda par neliešu piekaušanu. — Bravo! Lūk, ja tauta kādreiz paceļ roku, tad tā arī pamatīgi sadod.
   —      Un kas notika tālāk? — jautāja Reveljons. — Vai jums neliek kādus šķēršļus, vai varbūt Artuā grāfs sāk atkal rīkoties?
   —   Nē, — Retifs atbildēja, — bet rīkojās pats uzbrucējs.
   —      Ja tas vēl iedrošināsies rosīties, — iesmējās Santērs,— tad es zinu labu līdzekli — viņš jāaizraida uz viņpasauli.
   —      To nevajadzēs darīt, jo viņš savu darbu nožēlo un pārnāk mūsu pusē ar visām savām mantām.
   Un nu Retifs, kā turpinājumu savam pirmītējam stāstam, attēloja visu Ošēra atgriešanās gaitu.
   Līdzjūtīgi un klusēdami visi klausījās. Tā laika apstākļos nebija joks, ja tāds vīrs kā Ošērs turējās ar tautu un saucās par tās domubiedru, bet nopelnus vairoja vēl tas, ka viņš pieslējās kā „pārbēdzējs", kā «pazudušais dēls".
   Santērs nespēja apspiest skaļu gaviļu saucienu:
   —      Velns lai parauj, tas tik ir zellis! Tas man patīk! Bet tā nevar, šis krietnais vīrs ir jāatalgo… Kā viņu sauc?
   —   Par Ošēru, — Santēra kungs.
   —      Nu, kā jums šķiet, ko mēs viņa labā varētu darīt? — brūveris jautāja pārmērīgā patriotiskā priekā.
   —       Es tik tikko jums stāstīju, ka viņš pārnācis mūsu pusē ar visām savām mantām; man gan vajadzēja teikt „bez mantām", jo krietnais jauneklis nav no prinča itin neko pieņēmis! Viņš tātad ir nabags, cieš badu, bet viņš grib strādāt un tā saņemt īsta patriota kristību.
   —      Bravo! — iesaucās Santērs, sajūsminājies par Retifa izteicienu. — Šis zellis nedrīkst mirt badā! Es viņu pieņemšu. Došu tam uzturu un dālderi algas dienā. Es saku, tas tik būs pārsteigums visai priekšpilsētai. Un kā aristokrāti iepletīs mutes!
   Pie Santēra vārdiem Reveljons sajuta, cik niecīga loma viņam ir šajā notikumā, tāpēc viņš nolēma strauji atkarot zaudēto pamatu.
   —      Nā,— viņš iesaucās, pēkšņi atcerēdamies, ko Santērs pareģoja viņa fabrikai ar visām tapetēm, — pamēģināsim taču, cienītais, saprasties, arī es neesmu remdens, ja runa ir par tuvākmīlestību. To es jums tūlīt pierādīšu, jo lai gan man cilvēku nevajag, es Ošēru uzņemu savā namā.
   Svētlaimīgi smaidīdams, Retifs paraudzījās Reveljonā; te jau tīri vai plūcas ap viņa aizstāvāmo.
   —     Kāpēc tā? — brūveris iekaisa. — Jūs nupat .teicāt, ka jums cilvēku nevajagot, bet es varu nodarbināt savā brūzī vēl simtu strādnieku.
   —      Es arī varu!— iesaucās Reveljons, gribēdams par katru cenu pārso­līt. — Vai tad es, neraugoties uz grūtiem laikiem, ik dienas nepieņemu bezdarbniekus?.. Bez tam man liekas, ka Retifs lūdza palīdzību man.
   Retifs apstiprinoši pamāja.
   —      Un tad es domāju, ka ja viņš te var lemt, tad katrā ziņā izvēlēsies veca drauga atbalstu.
   Retifs sirsnīgi paspieda Reveljona roku.
   —      Manis dēj, — Santērs beidzot kļuva pielaidīgāks, — jūs rīkojaties pareizi, kļūdams patriots, vai vismaz izlikdamies tāds — tas nekaitēs!
   Un brūveris ar zīmīgu skatienu ilustrēja savus vārdus.
   Reveljons pavadīja Santēru līdz durvīm, kur abi šķīrās bez naida.
   Tad viņš vērsās pie Retifa:
   —      Un nu Dieva vārdā sūtiet viņu šurp! Kas būšu ar viņu runājis, kad zināšu, kur viņš lietojams, tad tālākais pats nokārtosies! Bet es jums saku, — Reveljons rūca, — to es jums piesaku, ka viņam, jūsu Ošēram, jāuzvedas krietni!
   Retifs pavēra durvis uz Reveljona meiteņu istabu un sauca Enženiju:
   —      Nāc, mana sirds, viss ir nokārtots. Pateiksimies vēlreiz labi sirsnīgi mūsu draugam Reveljonam un tad ziņosim mācītājam, ka — ja Ošērs grib kļūt godīgs cilvēks — no šā brīža viņa nākotne ir nodrošināta.
   Enženija noskūpstīja meitenes, Retifs paspieda Reveljona roku un tad abi atstāja fabrikanta māju. 14*
   - Beidzot, beidzot šī lieta ir kārtībā! — rakstnieks teica meitai, kad viņi atkal bija uz ielas.
   Šos vārdus viņš izrunāja dziļi nopūzdamies.
   Bet toreiz nabaga Enženija vēl nenojauta šīs nopūtas smagās sekas.

   Atgriezies mājās, Retifs uzrakstīja dažas rindas mācītājam, ziņodams pa saviem pānākumiem. Cienītais priesteris tūlīt steidzās pateikties rakstnie­kam, kurš ar Enženiju sēdēja pie vienkāršas maltītes.
   Kad tēvs un meita sāka remdēt izsalkumu ar kūpošo zupu, kāpnēs atskanēja soļi un abats Bonoms iesteidzās istabā.
   Kā vienmēr viņš jautri un laipni smaidīja. Paspiedis Retifa roku, viņš pieklājīgi paklanījās pret Enženiju.
   —      Mācītāja kungs, — Retifs piesarcis iesāka, — te jums pati piedāvājas godīga vīra zupa. Mēs arī tik tikko piesēdāmies, un šodien nav piektdiena.
   —   Pateicos, pateicos, mīļais Retifa kungs!
   —      Es zinu gan, ka mūsu maltīte ir ļoti vienkārša, — smaidīdams piebilda Retifs.
   —      Nebūt ne, nebūt ne, — priesteris atbildēja, kāri ieelpodams ēdiena smaržu, — zupa smaržo lieliski, un ja jūs atļaujat, tad atsūtīšu savu Zaklīni iemācīties to pagatavot.
   —   Nu, lūdzu, mācītāja kungs…
   —   Es jau gan paēdu.
   —       Ak, nemelojiet, mācītāja kungs! — Enženija smiedamās draudēja ar pirkstu. — Kad nesen mans tēvs jūs apciemoja, pulkstenis rādīja pusvienu un jūs vēl nebijāt ēdis. Tad jūs teicāt, ka pirms vieniem nekad neēdot, bet pašlaik nosita divpadsmit.
   —   Nu, labi, es nemelošu, daiļā jaunkundz, ja jūs mani tik mīļi pamācat.
   —   Ātri, Enženij, pasniedz mācītāja kungam traukus! — sauca Retifs.
   —           Nē, un vēlreiz nē… Diemžēl šodien es nevaru ar jums pusdienot, Retifa kungs, šodien ne…
   —   Kāpēc tad ne?
   —  Tāpēc, ka ārā… uz kāpnēm… es atstāju…
   —   Lai viņš ienāk! — Retifs sauca. — Lai viņš nāk iekšā!
   Rakstnieks bija mācītāju sapratis.
   Arī Enženija. Viņa klusēja.
   —  Es saprotu… Ošēra kungs… vai ne? — jautāja Retifs.
   —  Tā ir!
   No Enženijas lūpām izlauzās smaga nopūta, kas izklausījās gandrīz vai kā pārmetums.
   Mācītājs redzēja, ka šāds solis prasa atvainošanos.
   —           Šis nelaimīgais tik tikko bija pie manis, kad es no jums saņēmu priecīgo vēsti. Viņš lūdza atļauju mani pavadīt.
   —   Fatāli, fatāli, mācītāja kungs! — Retifs mazliet saīdzis murmināja.
   Mācītāja siltās gādības iespaidots, rakstnieks vēl nespēja pateikt „jā",
   kad centīgais abats jau atvēra durvis un ielaida vīru, kurš, asaras liedams, metās Retifam un Enženijai pie kājām.
   Arī mācītāja acīs mirdzēja asaras; Retifs jutās saviļņots, bet Enženijas sirds dziļumos tā iesāpējās, it kā tur urbtos auksts, ass tērauds.
   Ošērs, ilgi un ar apdomu iestudējis lomu, tagad aizstāvēja savi apbrīnojami veikli un drīz vien Retifu pilnīgi pārliecināja.
   Cilvēki ar dzīvu fantāziju mēdz parasti būt slikti ļaužu pazinēji — viņi redz pārāk skaidri, ko sapņojuši, bet pārāk neskaidri to, kas acu priekšā.
   Enženija, izmantojot Ošēra pārmērīgo jūtu izplūdumu, ar skaidru skatienu novēroja to vīru, kuram gandrīz būtu izdevies iegrūst viņu neaprakstāmā nelaimē.
   Ošēru nevarēja saukt par neglītu, viņa seja drīzāk izlikās pārāk ikdienišķa. Daudzas sejas tieši savas pareizības dēļ nav pievilcīgas, kurpretim citas, pateicoties sīkām nepilnībām, iegūst pat skaistumu.
   Ošēram bija dzīvas acis, kuru izteiksme tiecās pat uz cinismu, biezi mati, skaisti zobi un veselīga seja. Viņš gan bija mazs, tomēr labi noaudzis un ar gaumi tērpies. Tikai zemā, slīpā piere un triviālā mute atstāja negatīvu iespaidu.
   Bet Enženija toreiz vēl nesaprata, ko šāda mute var slēpt, un tāpēc Ošērs uz viņu atstāja diezgan labu iespaidu.
   Ošērs atkārtoja to pašu, ko mēs jau zinām par viņa sirdsapziņas pārme­tumiem, izmisumu un nožēlošanu. Viņš attēloja savu iekšējo cīņu, šaubas,
   ciešanas, un beidzot paziņoja, ka noteikti ir apņēmies kļūt par strādīgāko un krietnāko cilvēku pasaulē.
   Kad Ošērs redzēja, ar kādu uzmanību Retifs klausās viņa nostāstos par livrejām, ekipāžām, Artuā grāfa istabām, tad par grezniem mielastiem un grāfa mīlas dēkām — šīs dēkas tika tā aizplīvurotas, ka tās nevarēja aizskārt Enženijas nevainīgās austiņas — kad viņš redzēja cik uzmanīgi pat meitene sekoja grezno drēbju, mēbeļu, zirgu un ratu aprakstiem, un ka neviens viņā vairs neredz pavedēju, bet tikai stāstītāju, Ošērs saprata: Retifs viņam ir piedevis un vairs nejūt naidu.
   Ar plēsīga zvēra instinktu, kurš aplenc savus upurus, Ošērs noprata, ka pirmais apmeklējums nedrīkst ieilgt. Tāpēc viņš šķīrās, vēlreiz apliecinājis savu pateicību un padevību, tā pilnīgi iekarodams Retifu un nomierinādāms Enženiju. Atvadoties viņš dziļi paklanījās pret meiteni un laipni, tomēr godbijīgi viņai uzsmaidīja.

   Nu varam atkal atgriezties pie mūsu nabaga Kristiāna, kuru līdzcietīgi ļaudis plecīgā advokāta Dantona vadībā bija aiznesuši uz Artuā grāfa staļ­ļiem.
   Liels pavadītāju pulks drūzmējās vēl pie vārtiem, raudzīdamies bālajā, melnmatainajā jauneklī, no kura ievainotās kājas arvien vēl tecēja asinis. Atskanēja līdzjūtības vārdi un lāsti.
   Vārtu sargs, lāpu gaismā ieraudzījis jauno pažu uz nestuvēm, tūlīt atdarīja vārtus. Pēc Dantona pavēles daži tūlīt steidzās modināt staļļa ārstu Maratu. Tas vēl nebija aizgājis gulēt, bet sēdēja pie rakstāmgalda, turpinādams savu romānu.
   —           Labi, — īgns par traucējumu, rūca Marats, — noguldiet to cilvēku manā gultā un sakiet, ka es tūlīt nākšu.
   Ļaudis devās projām. Pa to laiku bija ienācis vēl kāds un nostājies istabas krēslā.
   Marats to vēroja ar savu pie tumsas pieradušo skatienu, kas naktī redzēja labāk nekā dienā.
   —           Ā, tas esi tu, Danton? — viņš iesaucās. — Es jau domāju, ka vēl šovakar tevi redzēšu.
   —            Tā? — atbildēja Dantons, nebūdama pārsteigts, — tu zināji, kas notika?
   —   Varbūt… Es daudz ko zinu, kā tu jau būsi ievērojis.
   —           Tas bija traks darba gabals, ko šodien pastrādāja, un es tev atnesu mazu paraugu.
   —   Ievainoto!.. Vai tu viņu pazīsti?
   —    Es? Nepavisam! Bet viņš ir jauns un skaists, un es mīlu visu, kas ir jauns un skaists, tāpēc viņu pievācu un atgādāju šurp.
   —   Vai viņš ir no tautas?
   —   Ak, nē! Tas ir aristokrāts vārda vispilnīgākajā nozīmē: mazas kājas, maigas rokas, smalki sejas panti, augsta piere, ar vārdu sakot, kā radīts pēc pirmā acu uzmetiena pamodināt tavu naidu.
   Marata lūpas saviebās smaidā.
   —   Kur viņš ir ievainots?
   —   Ciskā.
   —   Ahā! Laikam dragāts kauls un nepieciešama operācija… Nu, redzi, kas viņam no tā, ka tas ir jauns un skaists un aristokrāts? Ar koka kāju tam būs jāklibo pa dzīvi.
   Marats berzēja rokas, aplūkoja pats savas kājas un tad teica gluži līksmi:
   —   Man… man gan ir līkas kājas, tomēr veselas.
   —   Vai tad ievainojumi ciskās ir tik bīstami?
   —    Ļoti! Pirmkārt artērija ir ļoti vārīga, un tad kauls; pārrauts nervs noved pie sastinguma… tādas brūces ir nejaukas, ļoti bīstamas!
   —   Tad jums jo vairāk jāsteidzas slimajam palīdzēt.
   —   Jau eju!
   Marats gausi piecēlās, vēlreiz noliecās pār manuskriptu, pārlasīdams romāna pēdējās rindas un šo to pārlabodams, tad paņēma savu ķirurģisko instrumentu etviju un sekoja Dantonam, kurš visu laiku uzmanīgi bija vērojis katru viņa kustību un domu.
   Gaitenis bija pilns ļaužu, kas ievainoto nesuši vai tikai tāpat līdzi nākuši un vai nu aiz līdzjūtības, vai ziņkāres gribēja izmantot gadījumu un noskaitīties operāciju.
   Dantons vēroja ne tikai Marata prieku, ka tagad varēs griezt aristokrāta miesa, bet arī pamanīja, ka staļļa ārsts un daži no ļaužu bara sarunājās mēmām, slepenām zīmēm. Bez šaubām tie bija kādas slepenas savienības locekļi, pie kuras piederēja arī Marats.
   Pēkšņi gluži negaidot mājas ļaudis raidīja projām tautu. Pat telpas atstā­jot, dažs labs no pūļa vēl apmainījās zīmīgiem skatieniem ar staļļa ārstu.
   Tad Marats, pat skatienu neuzmetis slimniekam, atvēra savu etviju, sakārto­ja instrumentus, starp kuriem skalpelis un zāģis bija pirmajā vietā, un tad attina šarpiju. To visu viņš darīja bezgala miegaini, bet bez trokšņa un ar tādu brūču ārsta drausmīgu svinīgumu, kas savu mākslu mīl ne jau tāpēc, ka tā dziedē, bet gan tāpēc, ka tā dara sāpes.
   Pa to laiku Dantons piegāja pie jaunekļa, kas gulēja ar aizvērtām acīm.
   —       Mans kungs, — Dantons uzrunāja ievainoto, — jūsu ievainojumam liekas būs vajadzīga sāpīga, varbūt pat bīstama operācija. Vai jums še Parīzē ir kāds, kuru jūs vēlētos redzēt vai kurš uztrauktos par jūsu prombūtni? Es ar prieku šai personai nosūtītu ziņu.
   Ievainotais atvēra acis.
   —   Man ir māte, — viņš klusi teica.
   —       Kā jau teicu, esmu gatavs jums pakalpot. Pasakiet man savas mātes adresi un es tai aizrakstīšu, ja pats nevarat rakstīt, vai likšu viņu atvest.
   —       Nē, kungs, man pašam jāraksta; tik daudz speķa man vēl būs. Tikai, lūdzu, dodiet man spalvas vietā zīmuli.
   Dantons izņēma no kabatas mazu vēstuļu somiņu, izvilka zīmuli un papīru un pasniedza jauneklim.
   —   Te, rakstiet!
   Ar lielu piespiešanos, sviedriem uz pieres, apspiezdams sāpju vaidus, viņš uzrakstīja un pasniedza Dantonam dažas rindas. Tad, gandrīz vai paģībis, atslīga spilvenos.
   Marats dzirdēja sava pacienta ievaidēšanos un pienāca pie gultas.
   —   Redzēsim, kas darāms, — viņš teica.
   Slimnieks sakustējās, it kā gribēdams atraut savu kāju no ārsta, kura izskaits liekas neiedvesa uzticēšanos. Netīrais kabatas lakats ap galvu, šķībais deguns, mazās ačeles, — tas atbaidja Kristiānu.
   „Es esmu ievainots," slimnieks teica pats sev, „es vēlētos būt miris, bet kroplis negribu būt."
   Šī doma tik dzīvi iezīmējās ievainotā smadzenēs, ka viņš instiktīvi satvēra ārsta roku, kad tas patlaban grasījās pārbaudīt ievainojumu.
   —        Atvainojiet, doktora kungs, — viņš teica maigi un mierīgi, — es ļoti ciešu, bet tomēr negribētu kā izmisis atdoties dziedniecības mākslas rokās. Tāpēc, lūdzu, neķerieties pie operācijas, dzirdat, doktora kungs, nekādu operāciju, pirms neesam pietiekami apspriedušies un pirms neesat uzklausījis manas domas!
   Marats dusmīgi saslēja galvu un gribēja dot apvainojošu atbildi.
   Bet jaunekļa cēlais skatiens, viņa skaidrās acis, maigums atturēja skarbo vārdu. Kā neredzamas varas valdzināts, ārsta sirds un prāts apstulba. Viņam likās, ka šo jaunekli neredz pirmo reizi un ka slimnieka sejas panti tam modina atmiņas, kuras tas pats neizprot.
   —      Jūs mani sapratāt? — jautāja Kristiāns, spriezdams no ārsta apjukuma, ka tas nekā nejēdz savā darbā.
   —      Jā, es jūs sapratu, jaunais kungs, — atbildēja Marats gandrīz vai drebošā balsī, — bet jūs taču nedomāsit, ka es jums tīši gribu darīt sāpes?
   Kristiānu pārstedza dīvainā pretešķība: nejaukais izskats un labvēlīgā balss.
   —      Kas tas par instrumentu? — viņš jautāja, norādīdams uz rīku, ko Marats turēja rokā.
   —      Tā ir zonde, — atbildēja ārsts, raudzīdamies slimniekā vispirms ne­droši, tad gandrīz vai maigi.
   —   Es domāju, ka šis instruments parasti mēdz būt no sudraba.
   —      Jums taisnība, — atbildēja Marats, ātri sakravāja savu etviju, ko bija izklājis uz galda, un steidzās atpakaļ savā istabā, lai atnestu citus, vissmalkākos instrumentus, kuru futrālis vien bija divkārt tik vērts kā pirmā etvija ar visiem instrumentiem. Tā bija Artuā grāfa dāvana par kādu grāmatu, ko Marats tam kādreiz veltījis.
   Tagad Marats pie slimnieka gultas pienāca ar sudraba zondi.
   —      Doktora kungs, — teica Kristiāns, kuru pat šī ārsta laipnība nebija spējusi pilnīgi nomierināt, — es jau jūs tiku lūdzis nesākt operāciju bez ieprekšējas apspriedes. Ar to es domāju, ka vēlos dzirdēt arī viena vai divi jūsu ievērojamo kolēģu domas, nebūt nenoniecinot jūsu paša spriedumu.
   —     Ak, jā, jums tasnība, — iebilda Marats ar rūgtumu, ko nespēja ap­slēpt, — es, protams, vēl neesmu ievērojams, man vēl nav slavens vārds, bet tikai prasme.
   —      To es nebūt neapšaubu, doktora kungs, bet pie tik smaga ievainojuma sešas acis taču redzēs vairāk nekā divas.
   —     Jūsu vēlēšanās tiks izpildīta. Sentonorē priekšpilsētā ir doktors Luī un Jaunā Luksemburgas ielā doktors Giljotēns. Vai šie abi vārdi jums liekas pietiekami droši?
   —  Jā, tie ir vispār pazīstami un cienīti vārdi.
   —  Tātad es likšu šos abus kungus atsaukt.
   —   Lūdzu.
   —   Bet iegaumējiet, viņi būs citādās domās nekā es.
   —  Tad jūs būsit tris un balsu vairums izšķirs.
   —   Kā vēlaties.
   Slimnieka balsij likās esam liela vara pār Maratu.
   Padevīgi viņš piegāja pie durvm, pasauca kādu zirgupuisi, pateica tam abu ārstu vārdus, lika tos atvest un neatgriezties vienam.
   Ilgi nebija jāgaida: pēc desmit minūtēm atnāca doktors Luī un stundas ceturksni vēlāk ieradās arī doktors Giljotēns.
   Kristiāns ārstus saņēma ar maigu smaidu.
   —           Mani kungi, — viņš teica. — Šovakar tiku smagi ievainots, un tā kā es esmu viņa karaliskās augstības Artuā grāfa kunga pažs, tad liku sevi atnest še, kur arvien kāds ārsts atrodams. Bet kā es arī uzticētos doktora kungam, tomēr gribētu pirms izšķiroša soļa dzirdēt jūsu domas par manu ievainojumu.
   Giljotēns un Marats apsveicinājās kā divi paziņas, Luī un Marats - kā sveši.
   —            Vispirms mums brūce jāizmeklē, — albildēja Marats, — es jau ievaino­jumu zondēju un varu dot paskaidrojumus par lodes stāvokli un ceļu, kādu tā gājusi.
   —   Labi, tad ieiesim blakusistabā, — sacīja doktors Luī.
   —           Kāpēc, mani kungi? — iesaucās Kristiāns. — Lai es nekā nedzirdu, ko jūs savā starpā apspriežaties?
   —   Lai jums ar vienu otru vārdu bez vajadzības neradītu veltas bailes.
   —           Vienalga, mani kungi, lūdzu mierīgi turpiniet savu apspriedi manā klātbūtnē.
   —   Viņam ir taisnība, — tcica Marats, — un es pievienojos viņa vēlmēm.
   —            Tad mums nav ko iebilst, — atbildēja doktors Luī. Tad jautāja latīniski: Kādā stāvoklī ir brūce?
   Marats ar smaidu ap bālajām lūpām atbildēja latīņu valodā.
   —           Mani kungi, — teica Kristiāns, — es esmu polis un protu latīniski gandrīz vai tikpat labi, kā savu mātes valodu.
   Ja nevēlaties, lai jūsu sarunu saprot, tad jums jāizvēlas cita valoda. Tikai man jāpiebilst, ka protu visas valodas, kuras jūs pazīstat un kurās runājat.
   —           Tad runāsim franciski, — atbildēja Giljotēns, — jaunais cilvēks, man liekas ir ļoti brašs un drošs.
   Tad viņš griezās pie Marata:
   —   Runājiet, kolēģi, mēs klausāmies!
   Bet pie Kristiāna vārdiem „es esmu polis", Marats pēkšņi bija kļuvis tik saviļņots, ka nedabūja pār lūpām gandrīz ne vārda. Lielām pilēm sviedri parādījās ar dīvainu baiļu sajūtu, tad papurināja galvu, it kā nokratīdams kādu domu, kas arvien mācās virsū.
   —            Kā redzat, mani kungi, — viņš beidzot iesāka, — lode trāpījusi gurna augšējā trešdaļā, aizspiedusies līdz kaulam, to sadragājusi un palikusi sēdam starp kaulu un muskuļiem. Tas ar zondi ir skaidri konstatējams.
   —   Nopietns ievainojums, — murmināja doktors Luī.
   —   Ļoti nopietni, — apstiprināja doktors Giljotēns.
   —  Jā, katrā ziņa ļoti nopietni, — atkārtoja Marats.
   —   Vai ir šķembas? — jautāja doktors Giljotēns.
   —  Jā gan, — atbildēja Marats, — es divas izvilku ar zondi.
   —   Ļoti nopietni! — atkārtoja Luī.
   —           Tomēr, — Marats turpināja, — asiņu zaudējums nav bijis sevišķi liels un, cik var spriest, galvenās artērijas nav bojātas.
   —  Tātad kauls ir sadragāts? — jautāja Luī, uzskatīdams kolēģus.
   —  Tad neatliek nekas cits kā amputācija, — sacīja Giljotēns.
   Marats nobālēja.
   —           Piedodiet, kolēģi, — viņš teica, — bet labi padomājiet. Vienkārša kaula lūzuma dēļ tas būtu pārāk bīstams lēmums.
   —           Es uzskatu amputāciju par nepieciešamu, — atkārtoja doktors Luī. Tad viņš sīki aiztāvēja savu stāvokli, atsaukdamies uz neskaitāmiem līdzīgiem gadījumiem un uz sava laika ievērojamāko ķirurgu piedzīvojumiem.
   Marats noteikti pretojās šiem uzskaitiem, bet nespēja pārliecināt biedrus.
   —   Es ņemu atbildību uz sevi, — Marats neatlaidās.
   Pēc šiem vārdiem, kas tālākas zinātniskas debates padarīja liekas, abi ārsti palocījās un Giljotēns patiesā līdzjūtībā sniedza Maratam roku.
   —           Lai jūsu uzņēmums izdodas, — viņš teica, — es no sirds jums vēlu sekmes! <
   —   Arī es to novēlu, kaut šaubos, — piebilda doktors Luī.
   —   Un es galvoju par to, — atbildēja Marats.
   Tad viņš abus kolēģus pavadīja līdz durvīm. Atvadoties tie vēlreiz paskai- roja, ka visa atbildība tiem jāatstāj Maratam.
   Garās apspriedes nebija nomākušas Kristiāna dzīvības spēkus, bet gan tos pacēlušas.
   Kad Marats atkal pienāca pie gultas, no slimā acīm tam pretim mirdzēja drudžaina kvēle.
   Kristiāns sniedza ārstam pretim abas rokas un teica sirsnīgā atzinībā:
   —        No sirds pateicos, ka aizstāvējāt manu nabaga kāju. Ja tā paliks, tad tikai jums pateicoties un visu mūžu būšu jums pateicību parādā. Bet ja abu citu ārstu pareģojumi piepildītos un man būs jāmirst, tad es palik­šu tajā pārliecībā, ka jūs esat darījis visu iespējamo, lai mani glābtu.
   Marata roka uztraukumā drebēja, kad viņš saņēma jaunekļa roku. Tas viņu uzskaitīja brīnīdamies. Pie ārsta tas bija neparasti.
   —   Vai jūs neteicāt, ka esat polis? — jautāja Marats.
   —   Jā, doktora kungus.
   —   Kur jūs esat dzimis?
   —   Varšavā.
   —   Cik vecs jūs esat?
   —   Septiņpadsmit gadu.
   Marats aizvēra acis un pārvilka ar plaukstu pār pieri, it kā gribēdams aizdzīt reiboni, kas tam uzmācās.
   —   Vai jūsu tēvs vēl ir dzīvs? — viņš jautāja tālāk.
   Un viņa skatiens sastinga pie jaunekļa lūpām, it kā uzglūnēdams nākama­jam vārdam, lai to tūlīt aprītu.
   —       Nē, doktora kungs, mans tēvs mira, kad es vēl nebiju dzimis, — es viņu nekad neesmu pazinis.
   Marats uz brīdi iegrima dziļās domās, tad attapās un ar divkāršu rūpību un uzmanību nodarbojās ap slimo. Viņš sagatavoja dzērienu, lai novērstu nervu atslābumu un drudzi. Tad viņš ierīkoja pie gultas sevišķu aparātu, ar kuru cerēja novērst iekaisumu un sastingumu. Tas bija kaut kas līdzīgs ūdensvadam, kas vienmērīgos laika sprīžos ļāva pa salmiņu nopilēt auksta ūdens pilei uz brūces apsējumu.
   Ar izbrīnu un patiecības jūtām slimais vēroja savu ārstu. Bija skaidri manāms, ka šāda centība un rūpība parasti Maratam nepiemita.
   —   Tātad lodi jūs nemeklējat, doktora kungs? — jautāja Kristiāns.
   —       Nē, labāk lodi atstāsim tur, kur tā ir. Tā nav iesprūdusi kaulā. Ja tagad to meklētu, varētu rasties ļaunas sekas; piemēram, saplīst, kāds no tiem dziedinošiem asins pūslīšiem, ko pati daba — vislabākais ārsts — katrā ziņā veidos… Tā vai nu lode pati no sava smaguma izspiedīsis uz āru un kādā jaukā rītā mums vajadzēs tikai pārgriet ādu, lai to izņemtu, vai atkal — ja tā apgrūtinās — mēs varam citā, tuvākā vietā izdarīt mazu griezienu un to izņemt.
   —       Dariet tā, kā atrodat par labu, doktora kungs, es savu dzīvību uzticu jums.
   Marats pēkšņi, kā likās, atelpoja.
   —   Ak, — viņš teica ar gandriz vai maigu smaidu, — tātad jums pret mani vairs nav nemaz neuzticības?
   Jauneklis gribēja atvainoties.
   —   O, neliedzaties, sākumā jūs man nepavisam negribējāt uzticēties.
   —   Piedodiet, doktora kungs, es jūs vēl nepazinu, un nebūt nešaubīdamies par jūsu mākslu…
   —   Tas viss ir ļoti vienkārši, — atbildēja Marats, pa daļai ar sevi, pa daļai ar Kristiānu runādams, — mana seja neiedveš daudz uzticības, kamēr mani tuvāk neiepazīst, jo mēdz teikt, ka es esmu nejauks. Un kad pats aplūkoju sevi spogulī, tad arī man jāpiekrīt. Arī mans apģērbs nav pievilcīgs, sevišķi tas, ko valkāju mājās. Slavena vārda arī man nav. Un tomēr jūs redzējāt, kā es aizstāvēju jūsu kāju, kuru citi par varu gribēja nogriezt. Un tomēr, — viņš melanholiski piebilda, — tomēr es esmu vairāk redzējis, vairāk mācījies, vairāk strādājis nekā tie visi. Un tagad sakiet man, kas jums iedvesa pret mani uzticību?
   —    Pārmaiņa jūsu attieksmē pret mani, tā maigā labvēlība, kas stājās skarbuma vietā. Kad es redzēju jūs ienākam un ar abām rokām rīkojāmies ap saviem briesmīgajiem instrumentiem, tad — neņemiet ļaunā — es jūs drīzāk noturēju par miesnieku nekā par ārstu. Bet tagad jūs mani kopjat tik centīgi un rūpīgi, kā mīļa sieviete, tagad jūs tik maigi un draudzīgi raugāties — ka tēvs uz savu bērnu. Cilvēkam, kuru tik maigi uzlūko, neļaus nevajadzīgi ciest…
   Marats novērsās… Ko gan šī ar sarūgtinājumu un nievām pildītā sirds centās apslēpt? Vai tā kaunējās cēlu jūtu, kā cita sirds centās apslēpt? Vai tā kaunējās cēlu jūtu, kā cita kaunētos sliktu? Vai arī šīs drūmās dvēseles dziļumos notika kaut kas neparasts, ārkārtīgs, kam bija jāpaliek noslēpumam?
   Šinī brīdī priekšnamā dzirdēja tuvojāmies steidzīgus soļus… Istabā iedrā­zās sieviete.
   —   Mans dēls! — viņa iesaucās aizlūzušā balsī, — mans Kristiāns! Kur viņš ir? Kur viņš ir?
   —    Māt! Māt! — jauneklis ar pūlēm piecēlās savā gultā un ienācējai pretī stiepa rokas.
   Te vaļējās durvīs parādījās arī Dantona varenais stāvs.
   Viņa skatiens meklēja Maratu, kurš, ieraudzījis ienākušo sievieti, izdzir­dējis viņas balsi, skaļi iekliedzās un nolīda istabas tumšākajā kaktā.

   Ievainotajs gribēja krist mātei ap kaklu, bet nevarīgi atslīga atpakaļ spilvenos. Mātei paspruka baiļu sauciens. Viņa iedomājās, ka Kristiāns mirs, bet Dantons, pienācis tuvāk, to mierināja, un slimnieks atkal atvēra acis.
   Marats vēl arvien stāvēja tumsā, kur bija nobēdzis, svešajai ienākot. Viņš nenovērsa skatienu no mātes un dēla.
   Māte bija, lai gan vairs ne jauna, tomēr skaista sieviete. Viņas uztrauktā seja pauda dižciltību un lepnumu, gaiši zilās acis un, blondie mati liecināja, ka tā ir ziemeļniece no aristokrātiskas cilts.
   Viņa skūpstīja dēlu uz pieres, un tas raudzījās mātē ar mīlas un pateicības pilnu skatienu.
   Tad Kristiāns dažos vārdos izstāstīja, kā viņš ievainots, kā tad licis sevi aiznest uz prinča staļļiem, kā Dantons — viņš tikai norādīja uz to ar pirkstu, jo viņa vārdu vēl nezināja — par viņu rūpējies, kā tad staļļa ārsts viņu aizstāvējis pret diviem saviem kolēģiem, kuri par varu gribēja kāju noņemt, un kā, beidzot, šā ārsta rūpība un uzmanība viņa sāpes krietni remdējusi.
   To visu stāstot, viņš ar skatienu meklēja Maratu, kurš arvien dziļāk slēpās tumsā. Kad mātes mīla bija dēlu apveltījusi ar glāstiem, viņa atcerējās arī izteikt atzinību jaunekļa glābējam.
   —           Kur tad ir šis mācītais, cēlais ārsts? — svešā jautāja, raudzīdamās apkārt istabā un kavējās ar skatienu pie Dantona, it kā gribētu to lūgt palīdzību uzmeklēt šo ārstu.
   Dantons paņēma no kamīna sveci un gāja uz kaktu, kur Marats bija nobēdzis. Tur viņš apgaismoja ārsta seju un teica smiedamies:
   —           Te viņš ir, madame\ Tikai nevērtējiet viņu ne pēc apģērba, ne pēc sejas, bet gan tikai pēc tā pakalpojuma, ko viņš jums izdarījis.
   Marats un Kristiāna māte ātri saskatījās. Svešās skatienā bija sirsnīga pateicība, Marata skatienā — neizsakāmas šausmas.
   Pietika ar vienu skatienu, lai Dantons nojaustu, ka šo abu cilvēku sirdīs notiek kaut kas tāds, ko tikai zinātājs var saprast.
   Marats stāvēja apmēram divus soļus no sienas; uzlūkojot svešo, it kā spoku redzot, viņš kautrīgi atskāpās un būtu bēdzis vēl tālāk, ja siena atļautu.
   Svešā brīdi saglabāja savu aukstasinību, bet pēc dažiem mirkļiem Marata šausmas, bālums, viņa ilgos ciešanu gados pārvērtusies seja pēkšņi lika kaut ko atcerēties… Viešņa zaudēja pašsavaldīšanos, šausmās sakampa rokas un atkāpās uz sava dēla gultas pusi, it kā to sargādama vai pati meklēdama aizsardzību.
   —   Augstais Dievs, vai tas varētu būt? — viņa čukstēja.
   Šai mēmajai scēnai, kas pat uzmanīgākam novērotājam paliktu nesapro­tama, nebija citu liecinieku, kā vienīgi Dantons un Albertīne, kas nemierī­ga staigāja pa istabu.
   Kristiāns, noguris no ciešanām un uztraukuma, aizvēra acis un viņu kā spirdzinošs rīta gaiss parņēma viegla snauda.
   Marats pamazām sāka atjēgties un atguva līdzsvaru.
   Māte ar ledusauksto roku pārbrauca pār seju, it kā atmiņas un nelāgo sapni aizdzīdama.
   Dantons vēroja abus. Lai tos ne uz brīdi neizlaistu no acīm, viņš atmugu­riski atkāpās un nolika uz tā atpakaļ sveci.
   —            Madamel — stostījās Marats, kurš ar visu savu gribasspēku vairāk vārdu nedabūja pār lūpām.
   —           Mans kungs, — teica māte ar viegli jūtamu svešu akcentu, — mans dēls un es esam jums ļoti daudz pateicības parādā.
   —           Es šā jaunā cilvēka labā darīju tikai to, ko būtu pie kura katra cita darījis, — atbildēja Marats. Bet viņa balss negribot iedrebējās pie vārdiem: „šā jaunā cilvēka labā".
   —           Saņemiet manu sirsnīgāko pateicību, — māte turpināja. — Un tagad lūdzu pateikt, vai varu savu dēlu likt aiznest uz manu dzīvokli?
   Varena iekšeja cīņa iedegās Marata sirdī. Viņš piegāja pie gultas un uzmeta slimniekam rūpīgu, pētīgu skatienu. Bet mātei Marats neuzdrošinājās raudzīties sejā.
   —   Jūs redzat — viņš guļ.
   —           Es par to nejautāju, doktora kungs… es prasīju, vai dēlu bez dzīvības briesmām varu nogādāt uz savu dzīvokli.
   —            Man šķiet… tas būtu ļoti bīstami un tad, — viņš piebilda drebošā balsī, — esat pārliecināta, ka te viņš tiks labi kopts.
   —            Bet es, es! — māte teica un pagriezās pret Maratu ar zibsnījošu skatienu.
   Marats palocījās, ne tik daudz goddevībā, cik tādēļ, lai izvairītos no acu liesmas, kas dedzināja viņa sirdi.
   —           Es jutīšos pagodināts, — viņš teica, — drīkstēdams jums nodot savu dzīvokli. Jūsu dēla aizveseļašanās vispirms ir atkarīga no lietpratīgas brūces apsiešanas un no tā, ka bojātiem audiem tiek dots vajadzīgais miers. Es slimnieku apmeklēšu divreiz dienā, iepriekš jums paziņodams par savas ierašanās bridi. Tad, kamēr būšu te, jūs varat palikt istabā vai iziet, ja vēlaties. Pārējā laikā jūs ar savu dēlu būsit viena.
   —   Bet jūs, mans kungs?
   —           Ak, par mani jums nav jārūpējas, madame, — Marats atbildēja ar padevīgu nožēlas izteiksmi sejā.
   —           Bet pakalpojumu, ko jūs esat izdarījis man un manam Kristiānam, es taču nevaru atlīdzināt ar to, ka izdzenu jūs no jūsu dzīvokļa?
   —           Tas nav svarīgi, ja tik jauneklim tas var nākt par labu un viņš nav ar dzīvības briesmām jāpārved uz citu vietu.
   —   Bet uz kurieni iesit jūs?
   —   Gan staļļa telpās atradīsies kāda tukša jumta istabiņa.
   Māte, kā likās, cīnījās ar sevi.
   —           Vai vēl labāk, — Marats steidzīgi piebilda, — ja es nemaldos, tad Dantona kungs jūs atveda šurp… viņš ir slavens advokāts un viens no maniem vislabākajiem draugiem.
   Kundze palocīja galvu.
   —            Viņš, cerams, būs tik laipnis un dos man pajumti tik ilgi, kamēr jūsu dēla kungs būs vesels.
   —            Ar prieku, — iebilda Dantons, kas visu laiku klusēja un tūkstoš domās lauzīja galvu par abiem apjukušajiem.
   —          Tad es pieņemu jūsu piedāvājumu, — teica kundze un nometa savu mēteli uz tuvākā krēsla atzveltnes.
   Pati viņa nosēdās slimā galvgalī.
   —   Kā es varu palīdzēt kopt manu bērnu? — viņa jautāja.
   —           Jūs varat pieskatīt, lai nekad neizsīkst ledusūdens, kas pa salmiņu pil uz ievainojuma, un tad ik stundu jums jādod slimajam glāze dzēriena, ko atnesīs Albertīne.
   Marats juta, ka viņa spēki ir galā, lai vēl turpinātu šādu sarunu. Viņš paklanījās un iegāja blakusistabā, kur savus rītasvārkus apmainīja pret vēl diezgan pieklājīgu fraku. Tad viņš paņēma cepuri un spieķi un gāja.
   Dantons, tam sekodams, teica:
   —  Nepiemirstiet savu manuskriptu. Pie manis jūs varat netraucēts strādāt.
   Bet Marats liekas to nedzirdēja un izklaidīgi sniedza viņam roku.
   Dantons skaidri juta, ka šī roka drebēja.
   Marats vēlreiz iegāja slimnieka istabā, lai uzmestu pēdējo skatienu jau­neklim un viņa mātei.
   Uz kāpnēm to ielenca mājas ļaudis. Katrs gribēja zināt, kā klājas jauneklim, Artuā grāfa pāžam.
   Uz ielas Dantons vairs nevarēja valdīt savu ziņkāri.
   —  Tagad atzlstaties godīgi un vaļsirdīgi! — viņš teica.
   —  Ak, draugs, kas par piedzīvojumu! — iesaucās Marats.
   —  Patocki! Liekas, Patocki! Vai ne? Epilogs mūsu poļu romānam.
   —  Ak, Danton, es jūs lūdzu, nesmejieties!
   —           Jauki, patiesi jauki! Kas tad jums kaiš, mans mīļais Marat? Es domāju, ka jūs no visas sirds smiesities līdz ar mani.
   —           ŠI sieviete savā lepnajā, sarmatiskajā skaistumā, šī maigā, par sava dēla veselību norūpējusies māte…
   —  Nu? — Dantons brīnījās.
   —   Vai jūs zināt, kas viņa ir?
   —           Tas tik būtu joks, ja svešā galugalā būtu jūsu mīklainā daiļava, jūsu kņaziene Obiņska.
   —  Jā, tā ir viņa!
   —           Bet vai to noteikti zināt? — jautāja Dantons, vēlreiz mēģinādams visu notikušo uzņemt no jocīgās puses.
   Marats pēkšņi kļuva svinīgi nopietnis.
   —           Danton, ja jūs gribat palikt mans draugs, tad nekad nejokojiet, runā­dams par šo notikumu manā dzīvē. Ap to saistās daudz ciešanu, zemi slacījušas manas asinis, manas dārgās jaunības asinis, un tādu pagātni nevar atcerēties ar vienaldzību. Ja jūs patiesi esat mans draugs, ja jūsu nolūks nav mocīt nelaimīgo ar vieglprātīgām runām, tad uzklausiet mani ar tādu nopietnību, ko gan varat romānam, bet ne cilvēka dzīves stāstam liegt.
   —           Labprāt, — atbildēja Dantons ar drauga prasīto nopietnību, — bet vispirms atļaujiet man mazu atzīšanos.
   —  Runājiet!
   —   Bet jums jāapsola par to neļaunoties.
   —           Ak, es ne par ko neļaunojos, — atbildēja Marats ar hiēnas smaidu, — runājiet!
   —           Nu tad man jāatzīstas, ka es no visa tā, ko jūs man stāstījāt par savu pagātni, neticēju ne vārda.
   —  Ahā, es saprotu, — rūgti iesaucās Marats.
   —   Ko jūs saprotat?
   —  Jūs nevarat ticēt, ka es reiz esmu bijis jauns.
   —   Hm… to nē.
   —   Ka es biju skaists.
   —   Ko lai dara? Svētais Toms bija apustulis un tomēr vājš ticībā.
   —   Jūs nevarat ticēt, ka es reiz biju drošs, varonīgs un zināmā mērā pat mīlas cienīgs? Galu galā jums ir taisnība. Es ļoti labi saprotu, ka jūs tam visam nevarējāt ticēt.
   —   Bet nu es apsolos no sirds laboties un ticēt visam, ko jūs man stāstīsit.
   —   Tas tikai pierāda, — Marats murmināja, it kā pats ar sevi runā­dams, — cik bērnišķīgi, cik neapdomāti, cik muļķīgi tas dara, kas atver savas sirds slūžas, lai savu atmiņu straumei ļautu izlīt sausās, putekļainās, nepateicīgās ikdienas smiltīs. Es biju gļēvulis, ka nepaturēju savas sāpes pie sevis. Es biju nelga, ka uz acumirkli varēju ticēt kāda cilvēka sirdij. Es biju muļķis, ka savu noslēpumu izklāstīju klīrības dēļ, jo ar savu smieklī­go izturēšanos pie jums neieguvu ne tikai līdzjūtību, bet pat ne ticību.
   —   Bet, Marat, — iesaucās milzis, purinādams savu pavadoni pie rokas, — kā jūs varat tā spuroties, kad es savu vainu atzīstu un apsolu laboties? Pie velna, ko tad jūs vēl varat gribēt?
   —  Ja jau jūs neticat, ka es reiz biju skaists, — Marats turpināja, — tad jūs taču vismaz ticēsit, ka viņa tāda bija?
   —  Ak, jā! — atbildēja Dantons, — viņa būs bijusi brīnumskaista. To es ticu un nožēloju — jūsu dēļ. Bet pag'… sakiet man… — iesaucās Dantons kādas domas varā.
   —   Kas tad?
   —   Es salīdzinu datus.
   —   Kādus datus?
   —  Jūsu uzturēšanos Polijā… ar šā jaunā cilvēka gadiem.
   Marats smaidīja.
   —   Nu, un? — viņš jautāja.
   —   Nu, šim jauneklim būs ne vairāk kā septiņpadsmit gadu.
   —  Jā, apmēram…
   —  Tad nebūtu neiespējami…
   —   Kas tad?
   —   Ka viņš — jūs saprotat!?
   Dantons strauji paskatījās uz Maratu.
   — Kāpēc ne, — tas rūgti atbildēja. — Jūs taču redzējāt, cik viņš skaists. Tad jau tā nevar būt, kā jūs domājat.
   Draugi apstājās pie advokāta namdurvim.
   Viņi bija izgājuši cauri visai Parīzei, nemanīdami no pagājušās nakts trača nekādu citu pēdu, kā vienīgi izdegušo Brienna kungam domāto sārtu un nodedzinātās policijas sardzes drupas.
   Ja būtu gaiša diena, tad gan tie pamanītu arī asiņu traipus uz ielas akmeņiem no Grēva laukuma līdz Dofina ielai.

   Kristiāna māte pacietīgi gaidīja, kamēr ievainotais beidzot atmodās no dziļā snauda. Tad viņa to apbēra ar maigu rūpību un mīlas pilniem vār­diem, bet jaunā cilvēka domas neļāvās iežūžoties. Tās nemierīgi lidoja tālē pie savas tik nežēlīgi izpostītās mīlas.
   Mātei, sievietei ar aukstu sirdi un bālu seju vajadzēja dažas dienas, pirms tai kļuva skaidrs, ka jauneklim ir otra brūce, dziļāka un bīstamāka par pirmo — kāds noslēpums. Kad viņa to redzēja guļam klusās domās, tad, atkal pēkšņi nemierā degot, tā domāja, ka dēls cīnās ar fiziskām sāpēm, kuras, neraugoties uz visu dūšu, tas tomēr nespēj pārvarēt.
   Pamazām jaunā cilvēka ciešanas pārgāja arī uz māti. Viņa cieta dēlam līdzi un, redzēdama, ka kaite dienu no dienas kļūst ļaunāka un viņa nekā nevar līdzēt, tā nonāca tuvu izmisumam. Šī dzelzs sirds sāka kust mātes mīlas kvēlē. Stundām ilgi ceļos pie Kristiāna gultas tā lūdzās smaidu; bet tas nenāca, un ja parādījās, tad atgādināja nopūtas.
   Bet tas vīrs, kuru viņa tik ļoti ienīda un nicināja, tas tika gaidīts baiļu nepacietībā, un ja viņš dažreiz ilgāk kavējās, tad ik mirkli tā apjautājās, kad viņš nāks, jo viņa ļoti labi sajuta, ka ja vispār kāds varēja tik rūpīgi kopt slimo kā viņa, māte, tad tas varēja būt tikai viņš viens.
   Tāpēc viņa arvien nepacietīgi gaidīja Marata ierašanos un, izdzirdējusi tā soļus vai balsi, strauji atrāva durvis, steidzās tam pretim un — neraugoties uz nepatiku ar viņu runāt — apbēra to ar jautājumiem un lūdza, lai viņš dabas darbu pēc iespējas paārtrina.
   Bet Marats ļoti labi sajuta, ka šis sievietes saltajai sirdij nav nekā kopēja ar mātes kvēlojošo mīlu. Viņš zināja, ka tā viņam ar prieku iegrūstu dunci sirdī, ja varētu ar katru viņa asins pilienu kaut atomu veselības atdot savam bērnam. Tāpēc viņš arvien nāca ar baigu nospiestību, ar dziļu iek­šēju nemieru. Varēja redzēt, ka viņš šis sievietes klātbūtnē cieta.
   Kādudien izmisusī māte atkal apbēra ārstu ar jautājumiem. Viņš piegāja pie gultas, tad vispirms pacēla segu, tad kompresi no ievainojuma un teica:
   —           Redzat, madame, dabas process lēni, bet neaturāmi iet uz priekšu. Šādas brūces dziedēšanu nevar paātrināt ne ar mākslu, ne zinātni. Daba iet savus vienmērīgos, drošos soļus. Mūsu palīdzība te ir lieka… Iekaisums, kā redzat, ir jau izzudis, slimie audi atkal cīnās pēc jaunas dzīves, sašķaidītie kauli formējas no jauna.
   —           Bet ja Kristiāns, kā jūs sakāt un kā es ceru, — iebilda noraizējusies māte, — patiesi ir ceļā uz izveseļošanos, kāpēc tad drudzis nemitējas? Iekaisuma jau nav astoņās dienas! Vai tad arī drudzim nevajadzēja pāriet?
   Marats taustīja jaunekļa pulsu. Kristiāns nopūtas un gribēja atraut roku.
   —            Es nezinu, ko atbildēt, — teica Marats, ne mazāk noraizējies kā māte, — šo parādību es nevaru izskaidrot.
   —   Jūs to nevarat izskaidrot?
   —   Tas ir, es nedrīkstu to izskaidrot.
   —           Sakiet man visu, visu doktora kungs! Es nevēlos, lai nelaime mani nejauši pārsteigtu, es jūtos stipra diezgan, lai to zinātu.
   Maratam atkal uzplūda sāpīgas atmiņas, kad šī sieviete ierunājās par savas dvēseles stiprumu. To viņš labi pazina un bija pats pie sevis sāpīgi izbaudījis. Viņš klusēja.
   —   Nu, mans kungs, — viņa bēdīgi teica, — atrisiniet man šo mīklu.
   —           Uzklausiet mani, madamel Jūsu dēls ar dvēseles ciešanām saindē savas miesas veselību.
   —           Vai tā ir taisnība? — iesaucās grāfiene, satverdama Kristiāna roku, ko tas velti centās atvilkt, — vai tā ir taisnība, mans dēls?
   Slimā seja sārtojās; bet tā kā bija jāatbild, tad viņš pagriezās pret māti un teica:
   —   Nē, mīļā māt, es tev galvoju, ka doktors maldās.
   Marats skumji pasmaidīja un neticīgi purināja galvu.
   —   Protams, doktora kungs, jūs taču man ticat! — atkārtoja Kristiāns.
   —       Ja tā būtu taisnība, — teica grāfiene, — tad viņš man teiktu, jo viņš savu māti mīl. Un tad, — grāfiene turpināja, pagriezusies pret Mara­tu, — kādas bēdas varētu grauzt viņa sirdi?
   Kristiāns klusēja.
   Marats ar asu skatienu vēroja māti un dēlu, tad atvadījās kā arvien, īsi sveicinādams un uzvilkdams cepuri uz pieres. Bet grāfiene to atturēja, roku izstiepdama. Kā apburts Marats palika stāvot.
   —       Doktora kungs, — māte iesāka, — mēs jūs padzinām no jūsu dzīvokļa un sagādājām jums daudz neērtību… Kur jūs mītat? Kā dzīvojat?
   —       Neraidzējaties par to, madame, — atbildēja Marats ar ļaunu smai­du, — kas jums var būt par interesi, kur es mītu un kā dzīvoju?
   —      Jūs maldāties, doktora kungs; mana un varbūt arī mana dēla miera labad mums ir jāzina, vai mēs neesam traucējuši jūsu parasto dzīvesveidu, ka jūsu cilvēkmīla jums nekļūst par slogu.
   —   Nē, nē, madame, kas mani pazīst, tas zina, ka es varu visu paciest.
   —  Ak, ja manu dēlu varētu aiznest projām! — iesaucās grāfiene.
   Marats viņai uzmeta dusmīgu skatienu, bet jau pēc īsa brītiņa viņa
   uztraukums pārgāja.
   —       Kā, madame, vai jūs varbūt neesat apmierināta ar kopšanu, kādu jūsu dēls še saņem?
   —      Nē jel, mīļais doktora kungs, — grāfiene steidzīgi piebilda, — mēs būtu ļoti nepateicīgi, ja uzdrošinātos tā teikt, vai pat domāt! Tēvs savu dēlu nekoptu ar lielāku maigumu un mīlestību.
   Grāfiene iedrebējās un nobālēja.
   Tad viņa ar apbrīnojamu pašsavaldīšanos turpināja:
   —      Doktora kungs, jūs mana dēla ārstēšanā parādījāt tik lielas zināšanas un tik uzupurējošu aizraušanos, ka man nevarēja nemaz ienākt prātā uzticēt viņu citām rokām. Bet galu galā man taču pašai ir dzīvoklis, un ja būtu iespējams manu dēlu nogādāt turp, tad mums nevajadzētu jūs ilgāk apgrūtināt.
   —       Viss ir iespējams, — atbildēja Marats, — bet tā būtu rotaļāšanās ar jūsu dēla dzīvību, kas jau tā karājas mata galā.
   —  Tad lai Dievs mani no tā pasargā! — nopūtās grāfiene.
   —   Vēl četrdesmit dienas viņam tā jāpaliek guļot, — noteica ārsts.
   Grāfiene gribēja kaut ko teikt, bet velti meklēja piedienīgu vārdu. Beidzot
   viņa pārtrauca klusumu.
   —  Vai varbūt es jums drīkstu piedāvāt mazu atlīdzību? — viņa jautāja.
   Šoreiz Marats nemaz nepūlējās sava smaida rūgtumu apslēpt?
   —   Kad ārstēšanās būs pabeigta un Kristiāna kungs izveseļosies, — viņš teica, — tad jūs mani atalgosit pēc takses.
   Atkal viņš tuvojās durvīm un gribēja iet.
   Grāfiene labi sajuta, ka šoreiz nevis viņa, bet gan Marats tēlo cēlāko lomu, un šo pārākumu viņa tam negribēja ļaut.
   —   Bet tad vismaz pastāstiet mums, kā jūs dzīvojat! — viņa tam uzsauca.
   —   Ļoti vienkārši. Es klejoju apkārt.
   —   Kā? Jūs klejojat apkārt?
   —    Nu, jā! Bet tas jūs nepavisam lai neuztrauc, madame. Šinī bridi mani ir ļoti labi nedzīvot mājās.
   —   Kāpēc?
   —   Tāpēc, ka man ir daudz naidnieku.
   —   Tā? — jautāja grāfiene tādā balsī, it kā gribētu teikt: „Tas mani nepavisam nepārsteidz".
   —    Jums varbūt liekas dīvāni, — Marats zobgalīgi turpināja. — Es jums visu īsi paskaidrošu. Runā, ka es medicīnas un ķīmijas nozarē šo to esmu veicis. Vēl teic, ka es savas niecīgās zināšanas izmantojot, par velti ārstējot ļaudis no nabadzīgākiem slāņiem. Bez tam arī mazliet esmu rakstnieks: es rakstu politiskus rakstus, kas tiek daudz lasīti. Daži man pārmet aristokrā­tisku noskaņojumu tāpēc, ka es esmu prinča maizē, citi atkal mani apsūdz princim par manu patriotismu. Un tā vieni, tā otri mani ienīst. Bez tam ari daba mani ir apbēdinājusi: devusi man nīkuļa izskatu. Bet izskats viļ, jo es esmu spēcīgs, madame, es esmu izturīgs, un ja jūs zinātu, ko visu es jau dzīvē neesmu izcietis…
   Viņš apklusa.
   —    Jūs daudz esat cietis? — grāfiene jautāja tādā mierā, ka Marata sirds sastinga.
   —    Ak, nerunāsim vairs par to, aizmirsīsim, kas pagājis, madame… Es jums tikai gribēju teikt, ka visas tagadnes ciešanas, salīdzinājuma ar pagātnes ciešanām, ir niecīgas… Tātad, ja jūs gribat manu tagadējo stāvokli uzskatīt par nožēlojamu, tad tās būtu veltas pūles. Kopš Kristiāna kungs še ieradās, es esmu uzsācis klaidoņa dzīvi un domāju, ka tā dzīvošu arī turpmāk. Tāds ir mans liktenis; es nemīlu cilvēkus, es nemīlu dienas gaismu, es labprāt dzīvoju neievērots, jo nespēju tik daudz ievērības radīt, cik būtu vajadzīgs manas godkāres apmierināšanai. Ir veca, gudra paruna, ka cilvēka vēlēšanās ir jāsaskaņo ar viņa spējām, un tā kā atturība ir vissaprātīgākais tikums, ko es pazīstu, tad es atturēšos no cilvēku sabiedrības, jā — pat no dienas gaismas.
   —      Kā! — nopietnā grāfiene iesaucās. — Tātad jūs cerat kļūt akls vai pats gribat sev izdurt acis?
   —       Pūcēm nav jākļūst aklām, pūcēm nav jāizdur acis: tās ir tumsai radītas un dzīvo tumsā. Ja pūce parādās dienas laikā, tad simtiem parasto laupītāju putnu ķērkdami tai uzklūp, lai tūkstoš veidos viņu mocītu un kaitinātu. Dzīvnieks to zina, viņš ir gudrs diezgan — pie vecajām tautām pūce bija gudrības putns, lai saprastu savu vietu, un tāpēc tā izlaižas tikai naktī, bet tad, naktī, lai tikai naidnieki mēģina tai uzbrukt vai ielauzties tās tumšajā ligzdā… Tad tie jutīs viņas nagus un knābi!
   —      Bēdīga eksistence, mans kungs, ļoti bēdīga! Tātad jūs nevienu pasaulē nemīlat?
   —   Nevienu, madame\
   —      Tad es jūs varu tikai nožēlot, — atbildēja grāfiene ar riebumu, kas atkal sadzina Maratā žulti.
   —      Es nemīlu, ja nevaru cienīt, — viņš atbildēja ar ievainotas čūskas niknumu.
   Grāfiene saslēja savu skaisto galvu.
   —      Vai tad pasaule ir tik nabaga, — viņa teica, — ka nav pat vienas vienīgas būtnes, kas spētu iegūt jūsu cienību vai simpātijas?
   —   Tā tas tomēr ir! — Marats atteica īsi drūmi.
   Grāfienei nebija ko atbildēt. Klusēdama, viņa atsēdās pie dēla gultas.
   Marats, kaut gan mēģināja izlikties vienaldzīgs, bija dziļi uztraukts. Viņš paņēma cepuri un gāja. Šoreiz viņš tik spēcīgi aizcirta durvis, it kā par sava slimnieka nerviem tam nebūtu nekāda bēda.

   Grāfiene un viņas dēls bija ļoti pārsteigti par šādu ārsta atvadīšanos.
   -       Dīvains cilvēks! - sacīja grāfiene.
   -       Bet man šķiet, ka arī labs cilvēks, - vājā balsī piebilda Kristiāns.
   —   Labs cilvēks? — šaubīdamās atkārtoja grāfiene.
   —  Jā, ļaudis vairāk jāvērtē pēc viņu darbiem nekā pēc viņu vārdiem. Un viņš izturās pret mums vai, labāk sakot, pret mani, kā krietns cilvēks, bet…
   —   Bet… — atkārtoja māte.
   —   Bet man būtu patīkamāk, ja es vairs še nebūtu.
   —  Arī es to vēlētos. Vai varbūt tāpēc tu esi tik skumjš?
   —   Es neesmu skumjš, māt.
   —  Tomēr, tomēr, mans dēls! Tev ir kaut kādas bēdas… Ja tā ir, tad patlaban ir izdevīgākais brīdis to man pastāstīt!
   —   Man nav bēdu, māt.
   Grāfiene paskatījās uz dēlu, bet Kristiāns smaidīdams novērsās, it kā tam būtu grūti mātes skatienu izturēt.
   Bet no tā apķērīgā sieviete kļuva vēl vērīgāka.
   —   Vai tu neesi iemīlējies? — pēc brīža viņa jautāja.
   —   Es?.. Nē, māt!
   —  Es tāpēc tev jautāju, ka esmu dzirdējusi — mīla bieži padarot ļoti nelaimīgu.
   Savādi Kristiānam izlikās vārdi „esmu dzirdējusi". Vai tā var teikt pie­augusi sieviete? Viņš smaidīdams raudzījās mātē.
   Bet māte te neatrada nekā sevišķa un turpināja:
   —  Varbūt ar mīlas sāpēm ir tāpat, kā ar tūkstoš citām ciešanām, kas dzīvē gadās: tās pāriet un ir jāpacieš… Vai tu nedomā tāpat, kā es, Kristiān?
   —  Jā, māt, — atbildēja jauneklis.
   —   Patiesi, — grāfiene turpināja savā parstajā aukstajā tonī, — kādas bēdas gan varētu rasties mīlas dēļ? Liekas, ka tikai viena bēda!
   —  Un tā būtu? — ziņkārīgi jautāja Kristiāns un pagriezās, lai redzētu sievietes seju, kas teic, ka mīlai varot būt tikai viena bēda.
   —   Bēda, ja neatrod pretmīlu.
   —   Vai tu domā, ka tā būtu vienīgā bēda mīlā? — ar skumju smaidu jautāja Kristiāns.
   —  Es vismaz citu nezinu.
   —   Vai tu man to negribi tuvāk paskaidrot, mīļā māt?
   —  Labprāt, mans dēls, ja tas tevi nenogurdinās. Bet tad tev jāguļ mierīgi.
   —  Es paklausu.
   —  Vispirms mums jāvadāt pēc principa, ka varam tikai tādu mīlēt, kas ir mūsu cienīgs. Mēs esam zināmās aprindās dzimuši un audzināti, mans dēls. Mums ir zināmas dzīves paražas… Vai tu tam piekriti, Kristiān?
   —  Jā, tā ir taisnība… Vismaz ar vienu noteikumu…
   Pēdējos vārdus jauneklis izrunāja tik klusi, ka māte tos nevarēja dzirdēt.
   —  Ja tā ir, tad mums ir tiesiba meklēt pie ļaudīm, kuri mūs mīl, tos pašus dzīves noteikumus, tās pašas attiecības. Saproti mani labi, es nesaku,— pie ļaudīm, kurus mēs mīlam, bet kuri mūs mīl, — jo es nepieļauju, ka var mīlēt, bez kā pašam uz to būtu noteiktas tiesības.
   Kristiāns gultā sakustējās.
   —   Vai tu tāpat nedomā, mans dēls?
   —   Man liekas, ka tu esi loti stingra, māt.
   —   Kā lai es nebūtu? Vai tu uzskati par iespējamu mīlēt, jā šī mīla sev ir jāpārmet?
   —   Un vai kārtu starpību tu arī pieskaiti pie šīm neiespējamībām? — jautāja Kristiāns, kuram bija ļoti grūti neuzdot šādu jautājumu.
   —  Tas galvenokārt.
   Kristiāns atkal sakustējās.
   —  Tu varbūt sacīsi, - grāfiene turpināja, — ka es turos pie vecajiem kārtu aizspriedumiem. Jā, es to daru un neredzu, ka tas būtu aplam. Kā mēs audzējām mūsu cēlos sugas zirgus, slavenos suņus, kas stājas pretim vilkiem un lāčiem? Tikai ar to, ka rūpīgi tos sargājam no sajaukšanās ar citām, nedižciltīgām sugām.
   —   Mīļā māt, — teica Kristiāns, — tu te runā tikai par dzīvniekiem un neapdomā, ka mums, cilvēkiem, ir prāts, ko debesis zvēriem ir liegušas. Tu aizmirsti, ka mums ir dvēsele, un ka arī plebejiskā miesā var būt cēla dvēsele.
   —   Tie ir reti izņēmumi, mans dēls, kurus gan negribu noliegt, bet kurus arī nevar ņemt vērā, ja runājam par vispārējo likumu, — atbildēja lepnā grāfiene. — Vai tu vēl atceries brīnišķo ķēvi, kas man bija? Es ar viņu divās dienās nojāju septiņdesmit jūdžu… Vai to es tev vēl neesmu stāstījusi?
   —   Nē, mīļā māt.
   —   Nu tad, šis dzīvnieks mita pilnīgā brīvībā, skraidīja pa kalniem un lejām un nāca tikai pēc mana sauciena. Beidzot viņš nelietīgi izmantoja savu brīvību necienīgos sakaros. No šīs kauna laulības radās Šasko, nožēlojams lopiņš, noderīgs tikai bailīgiem bērniem jāšanai! Bet no otras puses atceries jauko melni, kuru mēs dabūjām no tās pašas ķēves, kad tā sapārojās ar karaļa Staņislava kaujas zirgu, — šo vareno, no mātes un tēva puses dižcil­tīgo dzīvnieku, kurš pats bija tik dižciltīgs kā tēvs un māte… Tu nekā nemaki, Kristiān?
   —   Es domāju, māt.
   —   Par ko?
   —    Es domāju, ka pirmajiem cilvēkiem vajadzētu būt izvēlētai, varbūt pat pilnīgai rasei. Bet nu šī rase bez šaubām ir izvirtusi. Bet vai tu nepieļauj domu, ka varbūt šur un tur tumsā noklīduši un izkaisīti šīs cēlās ģints priekšstāvji gaida, lai kāda saprātīga kombinācija tos atkal savieno?
   —   Tu taču nesauksi mīlu par saprātīgu kombināciju? — jautāja grā­fiene.
   —   Kāpēc ne, māt? Tā taču ir dievišķā gara pārnesēja cilvēciskās formās. Dzīvnieki sajūt tikai tieksmes, dzinuli, bet mīlu tie nepazīst.
   —   Tad iegaumē, mans dēls, — atbildēja grāfiene, — ja tu mīlu sauc par saprātīgu kombināciju, lad tu nevari neatzīt ari tās atribūtus — pašno- teikšanos un brīvu gribu. Tad nav pieļaujami neparedzēti, nejauši gadījumi. Tad tu nakad nedrīkstētu teikt: kāds ir aizrauts bez savas gribas vai pret to. Tad tu nedrīksti teikt, ka mīla rodas no divu elektrisku strāvu savienošanās, kā to apgalvo enciklopēdistiskie brīvdomātāji Francijā.
   Kristiāns klusēja.
   —   Nu, lu atzīsti, ka man ir taisnība? — jautāja grāfiene.
   —    Piekrist tavai teorijai, mīļo māt, nozīmētu iznīcināt visu vareno un poētisko, kas piemīt mīlai. Mīlēt bez savas gribas vai pret savu gribu, mīļā māt, tāpēc vēl nebūt nenozīmē būt likteņa rotaļai, — te ir tikai padošanās nepieciešamībai, Dieva gribai… Vai nu vēl teiksi, ka mīla nav nekāda saprātīga kombinācija?
   Kristiāns domāja, ka māti ir atbruņojis.
   —    Tu runā kā Marats, kas bēg no dienas gaismas un cilvēkiem, — viņa teica, — tāpēc, ka viņš visu redz tikai ar savām dzeltenajām acīm un tāpēc arī neko neatrod skaistu un labu. Nemeklē izņēmumus, bet priecīgs sniedzies pēc tā labā, ko dzīve parastās sliedēs tev ik uz soļa dod!
   —   Ak, māt, māt! — iesaucās Kristiāns ar rūgtu smaidu un melanholiski raudzījās uz savu kāju.
   Grāfiene ievēroja šo skatienu, bet nesaprata tā nozīmi.
   —   Nelaimei, kas ilgst četrdesmit dienas, tomēr reiz ir gals; tu taču uz to neraudzīsies kā uz postu, kas nekad nebeidzas?.. Es tev atkārtoju, mans bērns: dzīve guļ tavā priekšā kā skaists dārzs, tu stāvi zem sulīgo augļu pilnajiem kokiem un gribi griezt dārzam muguru, lai meklētu kādā postažā nabadzīgu budiņu?.. Es esmu pārliecināta, ka tādas lietas tu tikai teorijā vari aizstāvēt. Bet tā darīt, mans mīļais Kristiān, tu nu gan nedarīsi!
   —      Izsakies skaidrāk, mīļā māt, — jauneklis čukstēja tik tikko sadzir­damā balsī, — kā liekas, tu ļoti nopietni ņem pie sirds.
   —       Es? Nebūt ne! Es tikai tev jautāju: vai tu esi iemīlējies? Tu man atbildēji: nē! Ja tu būtu iemīlējies,'tad viegli sasniegtu savas mīlas mērķi. Tu esi no cienījamas ģimenes, brāļu tev nav; tevi gaida liels mantojums, tavs pavēlnieks, Artuā grāfs, ir viens no varenākajiem kungiem Francijā. Kā tu varētu nelaimīgi mīlēt?.. Ja tu mīli kāda prinča meitu, tad es tev apsolos apgādāt viņas roku, — ja tu mīli meiteni no tautas, tad ņem viņu tik ilgi, kamēr tava mīla ilgst, tad novērtē to prieku, ko tev viņa devusi un samaksā par to, cik vērts tev tas liekas.
   Grāfiene domāja, ka vēl atrodas Polijā.
   Kristiāns nobālēja un ar nopūtu atslīga guļasvietā.
   Nobijusies, grāfiene noliecās pie dēla.
   —   Kas tev ir, Kristiān? — viņa jautāja.
   —   Nekas, — atbildēja jauneklis, — es ļoti ciešu.
   —      Ak, es atdotu desmit gadus no savas dzīves, ja varētu atkal redzēt tevi pa šo istabu staigājam.
   —      Un es atdotu divdesmit gadus no savas dzīves, ja atkal varētu iziet uz ielas, — nomurmināja nabaga zēns.
   Ar to saruna bija galā. Grāfiene nāca pie atziņas, ka dēlam ir kāds noslēpums.
   Bet Kristiāns saprata, ka viņam nav mātes, kam varētu uzticēt savu noslēpumu.
   Vai pēc savas mātes augstprātīgās mīlas teorijas viņam nevajadzēja vēl jo ciešāk noglabāt savā sirdī mīlu pret Enženiju?
   Kā viņš cieta savā slimības gultā, mātes uzmanīts, nedrīkstēdams apjautā­ties par savu iemīļoto, nedrīkstēdams viņai ne rakstīt, ne nodod sveicienu.
   Nabaga slimniekam bija tikai viens iepriecinājums: viņš zināja, cik vien­muļa bija Enženijas dzīve, un cerēja, ka viņa prombūtnes laikā tā netiks traucēta.
   Bez tam viņam vēl palika viena cerība.
   Viņš bija mācījies pazīt Retifu kā labsirdīgu, katram iespaidam pieejamu raksturu.
   Vecais taču zināja par viņa nelaimi, jo bija tovakar sekojis; šī nelaime droši vien būs mīkstinājusi tēva sirdi.

   Kristiāna nelaime Enženiju bija atsvabinājusi vismaz no tēva aizdomām. Retifs loti labi zināja, ka jaunais cilvēks uz ilgāku laiku ir saistīts slimības gultā. Tātad Enženija vairs netika tā uzmanīta, un viņa atkal ņēma savās rokas saimniecību.
   Lāga rakstniekam vairs nebija bēdas par savu meitu, ar Ošēru bija izlīgts un Kristiāns gulēja slims.
   Enženija, tāpat kā agrāk, izgāja viena, lai izdarītu savus rīta iepirkumus. Tagad kaimiņi viņu ik dienas redzēja uz ielas un izteica tūkstoš komplimentu par viņas nevainību, ko visnelabprātāk dzird tās meitenes, kas patiesi ir nevainīgas.
   Ik dienu iziedama, Enženija cerēja satikt Kristiānu. Bet arvien tā atgriezās mājās noskumusi. Viena doma kaut cik viņu mierināja: Artuā grāfa pāžs esot ievainots un guļot slims — tā tika stāstīts, un viņa teica pati sev: „Jā, jā, tas gan būs pāžs, par ko Santēra kungs runāja; viņš ir ievainots, uz nāves gultas, varbūt jau miris! Tāpēc viņš nenāk.
   Enženija apraudāja vispirms Kristiāna neuzticību, tad viņa nāvi. Nepa­manīt meitas saraudātās acis un nenojaust iemeslu nevarēja Retifs, kaut gan viņš pašlaik meklēja plānu kādam jaunam romānam.
   Bija gadījies, ka dumpja naktī arī Provansas grāfa staļļmeistars bija ievainots rokā. To ziņoja kāda avīze, kas nejauši gadījās Retifam de la Bretonam rokā. Rakstnieks, priecīgs par šīm ziņām, tūlīt bieidzās ar laikrakstu pie meitas, lai tai pierādītu, ka ne tikai Artuā grāfa pāžs, bet arī Provansas grāfa staļļmeistars ir ievainots.
   Nu nabadzītei vajadzēja ticēt, ka jauno cilvēku no Bernardīna ielas apciemojuma neattur vis nelaimes gadījums, bet gan pēkšņa uzskatu maiņa.
   Tā greizsirdība arvien vairāk iezagās nabaga meitenes sirdī. Savās sirdssāpēs tā vispirms sevi pārliecināja, ka viņa vairs Kristiānu tā nemīl, un tad — ka to no sirds ienīst. Tad viņa nopietni un cieši nolēma aizmirst jaunekli un savā nevainībā aizgāja tik tālu, ka uzdrošinājās uzlūkot dažus jaunekļus, kas uz ielas tai pagāja garām.
   Bet, ak, tās nebija Kristiāna maigās acis, tas nebija viņa vieglais, cēlais gājiens, tā nebija viņa atklātā seja, visas viņa būtnes aizraujošā piemīlība.
   Enženijai bija jāatzīstas, ka jo vairāk tā cenšas Kristiānu nīst, jo vairāk viņu mīl un dievina.
   Te gadījas, ka Retifs tika ielūgts uz kādiem Parīzes rakstnieku un izdevēju svētkiem. Tā kā šādā sabiedrībā arvien valda mazliet brīvāks tonis, Enženija lūdza tēvu, lai tas iet viens un atstāj viņu mājās.
   Šādu gadījumu meitene bija gadījusi.
   Neapmierinātas mīlas dēmona mocīta, Enženija gribēja izmantot tēva prombūtni, lai Artuā grāfa staļļos apjautātos, kas noteicis ar grāfa pāžu.
   Viņa nogaidīja līdz pulkstens četriem. Tā kā bija novembris, tad ap šo stundu jau sāka krēslot. Pirms desmitiem Retifs nebija gaidāms mājās. Viņa pa logu noraudzījās, ka tas aizgāja; kad viņš jau bija nozudis aiz ielas stūra, tā ātri uzmeta plecos savu vilnas mēteli, ar nevainības drosmi devās lejā pa kāpnēm un gar krastmalu uz prinča staļļu pusi, kurus tai reiz garāmbraucot bija rādījušas Reveljona meitas.
   Kā stirniņa Enženija slīdēja gar mūri uz priekšu.
   Līņāja sīks lietiņš. Ar kreiso roku Enženija pacēla svārciņus, atsegdama daiļās kājas, ko tikai māju sienas varēja redzēt un apbrīnot, — tik tuvu meitene gāja gar mūriem.
   Tomēr viņai gadījās dīvains un negaidīts piedzīvojums.
   Kādā nama logā, kam Enženija pagāja garām, parādījās vīrieša galva. Tas savā pagraba dzīvoklī, kā likās, bija pakāpies uz soliņa un ieelpoja vakara gaisu. Pazibot garām meitenes kājiņām, viņš spēji sakustējās.
   Ja Enženija būtu bijusi tikpat ziņkāra kā šis vīrs, tad viņa varbūt būtu pamanījusi pagraba dzīvokli galdu ar degošu sveci un daudz papīriem, svina tintnīcu ar spalvu un dažas medicīnas un ķirurģijas grāmatas.
   Bet Enženija aizslīdēja garām tik ātri, ka neredzēja ne dzīvokli, ne pie loga stāvošo vīru.
   Bet tas viņu labi redzēja; meičas svārciņi gandrīz vai aizskāra viņa degunu un izjukušos matus, un arī pagraba iemītnieka elpa aizskāra Enženijas gan apvalkātās, bet glītās zīda zeķītes.
   Šo elpu meitenei vajadzēja just, bet viņa bija nogrimusi bēdās par neuz­ticīgo mīļāko, noraizējusēs par traci, kādu saceltu tēvs, kad dabūtu zināt par viņas vēlīno gājienu.
   Bet vīrs pie pagraba loga bija vienīgi daiļo kājiņu varā. Viņš strauji uzvilka pār netīro kreklu tikpat netīru jaku un tāpat bez cepures steidzās augša pa pagraba trepēm. Viņš sekoja Enženijai pa pēdām kā medību
   suns. Tā bija tikai piecdesmit soļu priekša un apstājās, lai orientētos līko un šauro ieliņu labirintā.
   Te viņu panāca vīrs no pagraba.
   Enženija tam uzmeta nedrošu skatienu. Viņa degošais skatiens iedvesa meitenei bailes un tā steidzās uz priekšu, pati nezinādama kurp.
   Bet vīrs neatlaidīgi sekoja.
   Ar katru mirkli auga Enženijas bailes.
   Pēc liela līkuma tā atkal atradās krastmalā. Viņa gribēja atgriezties, bet bailes no vajātāja to atturēja. Nabaga bērnam sāka reibt galva.
   Bet vīrs stūrēja droši uz savu mērķi. Arvien mazākus un mazākus riņķus viņš meta ap meiteni, kā vanags, savu laipījumu gūstīdams.
   Vientulība un tumsa, pie kuras tas likās būt pieradis, to padarīja drošāku. Enženija vairs negāja, bet lidoja. Svešais tāpat jau izstiepa roku — kā zvērs ķetnu, lai satvertu laupījumu.
   Enženija gribēja kliegt. Svešais likās uzminējis nodomu un apstājās. To redzēdama, meitene saņēma visus spēkus un sāka skriet vēl ātrāk. Bet apmulsumā ieskrēja šaurā ieliņā un uzdrāzās virsū lauku pajūgam, kas bez zirgiem, kučiera un pasažieriem, stāvēja ielas vidū.
   Netālu atradās sīku preču bode, kur tirgojās arī ar degvīnu. Uz veikala neapgaismotā sliekšņa, aiz pajūga, stāvēja mētelī ietinies stāvs, kas likās kādu gaidām.
   Enženija, vairīdamās no vajātāja, apskrēja apkārt ratiem. Te pēkšņi tā atradās pretim ēnai uz bodes sliekšņa.
   Meitene iekliedzās, sevi redzēdama starp diviem uguņiem.
   —           Kāpēc jūs tā kliedzat un kāpēc bīstaties, jaunkundz? — no mēteļa kapuces skaidra, cieta sievietes balss jautāja gandrīz vai pavēloši.
   Tad viņa paspēra soli uz priekšu, nākdama pretim vajātajai.
   —   Ak, paldies Dievam, sieviete, — bez spēka iesaucās Enženija.
   —   Jā, un jūsu aizsargātāja, ja tāda jums ir vajadzīga! — teica svešā.
   Pie tam viņa atsita vaļā sava mēteļa kapuci, atklādama skaistu, lepnu,
   bet jaunavīgi svaigu seju.
   Enženijai bija aptrūkusies elpa, viņa vairs nevarēja parunāt un tikai bailēs norādīja uz vīru, kas meiteni vajāja.
   Tas apstājās iepretim abām sievietēm, rokas gūžās atapiedis, kājas izplētis, ar velnišķīgu smaidu un ironisku spītību sejā.
   —           Jā, jā, man liekas, mīļā jaunkundz, — teica svešā, saņemdama meitenes roku, — šis vīrs jūs biedē, vai ne?
   —   Ak, jā! — stostījās Enženija.
   —   Es saprotu, jo viņš ir ļoti nejauks.
   Viņa pagāja soli uz priekšu, lai to tuvāk aplūkotu.
   —            Viņš ir ne tikai nejaukas, bet arī īsts riebeklis! — tā turpināja, nenolaizdama skatienu no vīra, kura nejaukums viņu nebūt nebiedēja.
   Vajātājs bija palicis pārstegts brīdi stāvam, bet pie šiem vārdiem, kurus tas nepavisam nebija gaidījis, viņš nikni ieņurdējās.
   —   īsts riebeklis! Bet tāpēc taču nav no viņa jābaidās.
   Jaunā sieviete atkal pagāja soli tuvāk svešajam.
   —           Klausieties, — viņa tam jautāja, — vai jūs varbūt esat zaglis!? Tad man te ir kaut kas priekš jums.
   To teikusi, viņa no kabatas izvilka pistoli.
   Vīrs novērsās no ieroča, ko dūšīgā amazone tam turēja pretim.
   —           Nē, — atbildēja skarba, nedroša un tomēr izsmiekla pilna balss, — es esmu tikai daiļu meiteņu apbrīnotājs.
   —   Tad jums jācenšas pašam kļūt skaistākam, — atbildēja svešā.
   —            Vienalga, skaists vai neskaists, es varu tikpat labi patikt kā jebkurš cits.
   —   Varbūt, bet ne mums. Mums jūs nepatikai un nepatiksit, un tāpēc es jums ieteicu iet savu ceļu.
   —    Ne agrāk, pirms vienu no jums abām esmu noskūpstījis, un kaut arī tikai tādēļ, lai pierādītu, ka es no jūsu pistoles nebaidos, mana skaistā varone.
   Enženija iekliedzās, kad šā cilvēkveidīgā zirnekļa roka atkal stiepās pēc viņas.
   Svešā gluži mierīgi iebāza savu pistoli kabatā un ar spēcīgu roku atgrūda uzbrucēju.
   Tas vēl negribēja atzīt, ka ir uzvarēts, un atjaunoja savu uzbrukumu ar neķīrtiem žestiem, kas pat ielu staigulei radītu riebumu.
   Jau jaunā sieviete sajuta vajātāja nagus pie sava pleca. Tad tā atkāpās soli kā duelants, ieņemdams izdevīgāku stāvokli, cirta nekaunam tik spēcī­gu pliķi, ka tas gandrīz vai bez samaņas aizstreipuļoja līdz ratiem.
   Saņemies, viņš brīdi kavējās, nezinādams, vai atriebt apkaunojumu; bet amazones pistole lika apdomāties.
   Viņš atkāpās un pazuda aiz ielas stūra, dusmās nošņākdams:
   —    Man ir nelaime pie sievietēm un tumsā es neizskatos labāks kā dienas gaismā.
   Rūkdams un lādēdamies viņš atgriezās savā pagraba dzīvokli, nosēdās pie galda, uz kura vēl arvien dega svece, un iesaucās:
   —           Nu, labi! Tā kā Dievs mani nav daiļu radījis, tad es gribu parādīt, ka viņš mani ir radījis briesmīgu.
   Kad abas sievietes pēc Marata atkāpšanās — jo vīrs no pagraba bija viņš — palika vienas, svešā apkampa drebošo Enženiju un ieveda bodē, pie kuras durvīm nupat norisinājās vesela notikumu un piedzīvojumu virkne.
   Saimniece, paēdusi kopā ar kučieri vakariņas, stāvēja bodes dibenā ar lampu rokā.
   Tikai tagad Enženija varēja mierā aplūkot tās sievietes starojošo un mierīgo daiļumu, kura tik varonīgi bija aizstāvējusi no vīrieša uzbrukuma.
   Svešā teica:
   —   Laime, ka es patlaban tur stāvēju un gaidīju kučieri.
   —  Jūs laikam aizbraucat no Parīzes, madame? — jautāja Enženija.
   —            Jā, jaunkundz, es esmu no provinces un jau no bērnu dienām dzīvoju Normandijā. Es tikai atbraucu uz Parīzi kopt kādu vecu radinieci, kura te gulēja slima un vakar nomira. Nu atkal atgriežos mājās, redzējusi no Parīzes tikai to, ko tur no tā pretējā nama logiem var redzēt. Tagad slēģi ir ciet — kā tās sievietes acis, kas tur dzīvoja.
   —   Patiesi? — izbrīnījusēs iesaucās Enženija.
   —          Un jūs, mans bērns? — jautāja svešā gandrīz vai ar mātes maigumu, lai gan varēja būt tikai gadus trīs četrus vecāka par Enženiju.
   —   Es esmu no šejienes un nekad neesmu Parīzi atstājusi.
   —   Un kurp jūs tagad dosities?
   —   Es… es gribēju iet uz mājām.
   Neviens neprot labāk melot kā meitenes, kas noķertas uz neceļiem.
   —           Mans Dievs! — iesaucās sveša, Enženiju tuvāk vērodama. — Mans Dievs! Cik bāla jūs vēl tagad esat!
   —   Ak, ja jūs zinātu, kādas bailes es izcietu… Šis šausmīgais vīrs…
   —  Jā gan! Tik atbaidoša seja… Tā rada pretīgumu.
   —   Un šausmas.
   —           To gan ne, šis plakanais deguns, greizā mute, mazās, apaļās acis, tas viss manī šausmas nerada, bet riebumu gan.
   —           Savādi! — čukstēja Enženija, ar apbrīnu uzlūkodama savu varonīgo glābēju.
   —           Redzat, — svešā teica, ar gaišreģes aizgrābtību paceldama roku, — mani vada instinkts. Šis cilvēks, kas jums rada bailes, mani izaicinātu uz pretestību. Man bija prieks ar viņu mēroties spēkiem, kad tas manā priekšā nolaida acis. Bez žēlastības es viņu būtu nogalinājusi, jo instinkts man saka: viņš ir ļauns cilvēks.
   —       Jūs viņam izlikāties ļoti skaista, jo viņš ilgi jūs uzlūkoja, klusēdams un apbrīnodams.
   —  Jo apvainojošāk man.
   —   Bet vienalga… Bez jums es bailēs būtu nomirusi.
   —  Tagad jūs no tā vīra esat vaļā. Varbūt man jūs pavadīt līdz mājām?
   —   Ak nē, nē, es pateicos!
   —        Pagaidiet vēl acumirkli, - svešā aizturēja Enženiju, - lai saimniece jums skaidri parāda ceļu, pa kuru jums jāiet.
   Saimniece tūlīt izpildīja svešās vēlēšanos.
   —        Nu, nu, - tā teica, kad saimniece bija galā, - man liekas, tas ir ļoti tālu. Jums būs krietns gabals ko iet.
   —  Tas nekas, es skriešu ātri, — atbildēja Enženija.
   Tad viņa palika, kautrīgi stāvot, un lēni cēla galvu augšā, kamēr tās skatiens arī sastapās ar svešās skatienu.
   —   Vai drīkstu jūs apkampt? — viņa jautāja nedroši.
   —        Nu skat', nu skat', — smiedamās svešā teica, — jūs jau izturaties tāpat, kā tas nekrietnais vīrietis.
   — Nu tad noskūpstiet mani! Tā man vēl patīkamāk.
   Abas meitenes apkampās un sirsnīgi saskūpstījās… divas tīras sirdis pukstēja kopā.
   —        Un tagad, — Enženija iečukstēja svešajai ausī, — vēl vienu vārdu… vēl vienu mīlas pakalpojumu.
   —   Un tas būtu, mans bērns?
   —        Es, — atbildēja meitene, — es saucos Enženija un mans tēvs — Retifs de la Bretons.
   —   Rakstnieks? — iesaucās svešā.
   —  Jā.
   —   Viņam esot liels talants, vismaz tā saka.
   —   Vai jūs viņa darbus nepazīstat?
   —   Nē, es nekad nelasu romānus.
   —        Un jūs, jaunkundz, — Enženija jautāja, — vai es nedrīkstu zināt, kā jūs sauc?
   —   Mani?
   —       Jā gan, lai es jūsu vārdu varu pievienot savām saldākajam atmiņām, lai jūsu drošsirdību ņemtu sev par paraugu.
   —       Mani, miļā Enženija, sauc Šarlote Kordē, — atbildēja svešā, — un nu vēl vienu skūpstu… zirgi jau iejūgti.
   —        Šarlote Kordē, — atkārtoja Enženija, — o, šo vārdu es nekad neaizmirsīšu!

   Enženija nogaidīja, kamēr Šarlote iekāpa ratos uri tie ar daiļo svešinieci aizripoja. Un tomēr pat ar šo aizkavēšanos viņa nokļuva mājās agrāk nekā
   tēvs.
   Labais Retifs atgriezās, ja arī ne piedzēries, tad tomēr ļoti jautrā gar- stāvoklī.
   Tāpēc Enženija, sadzirdējusi tēvu nākot pa kāpnēm un dungājot dzies­miņu, ko tas parasti mēdza darīt ļoti labā noskaņojumā, steidzās tam pretim atvērt durvis.
   Kad Retifs ienāca, Enženija to saņēma ar glāstiem.
   —       Tu gan laikam garlaikojies, mans bērns, — viņš teica, noskūpstījis meitu.
   —   Ak jā, tēt, — atbildēja Enženija.
   —       Es bieži iedomājos par tevi. Kādēļ tu neesi vīrietis, lai arī tevi varu līdzņemt?
   —   Vai tu nožēlo, tēv, ka tev ir meita?
   —        Ak, nē, jo tu esi skaista un es mīlu daiļas sejiņas… Tas man visu izlīdzina; tu esi manas mājas prieks, mana nabaga Enženija, un kopš esi pieaugusi, visām manam varonēm ir zilas acis un blondi mati.
   —   Mans labais tēvs!
   —        Bet nu padomā, ja tu būtu zēns, tad varbūt tu būtu iemīlējies vai godkārīgs.
   —   Godkārīga? Ak nē! Es tev zvēru, tēv!
   —   Tātad iemīlējusies? Tas ir vēl ļaunāk, kaut gan drīzāk pāriet.
   Enženija uzskatīja tēvu ar lielām, zilām, šaubu pilnām acīm. Viņa nemaz nevarēja saprast, ka šinī pasaulē var būt vēl jūtas, kas būtu ilgstošākas par mīlu.
   —   Tā kā patlaban runājām par iemīlēšanos, — Retifs turpināja, — šovakar mēs sasodīti daudz triecām par mīlu.
   —   Ar ko tad? — izbrīnījusies jautāja Enženija.
   —   Ar Reveljona kungu. Viņš ir ļoti mīļš vīrs, ļoti mīļš, es saku, neraugoties uz viņa muļķību.
   —  Tu runāji ar Reveljona kungu par mīlu, tēt? — Enženija jautāja ar vēl lielāku izbrīnu. — Tu, mīļais Dievs, kā tad jūs nācāt uz tādām domām?
   —   Ošērs mūs uzveda uz šo tematu.
   —   Ošērs? Kāds Ošērs? Taču ne jau mūsu?
   —  Jā gan, mūsu Ošērs… Ak, Dievs, cik jauka ir tuvākmīla, un tu pati šo vīru sauci par mūsu Ošēru. Nu tad iedomājies — mūsu Ošērs ir zelta cilvēks. Reveljona kungs par viņu ir sajūsmā. No sākuma viņš pilnīgi dibināti tam neuzticējās un raudzījās uz to ar aizpriedumiem. Bet nu tas viss ir pagājis. Šis cilvēks, tā sakot, uzmin katru savu kunga vēlēšanos, veic savu darbu priekšzīmīgi, kā pēdējais sēstas pie galda un kā pirmais atkal pieceļas. Viņš dzer tikai ūdeni. Visi apbrīno viņa veiklumu un tad… he… he… es nezinu, vai tu jau neesi ievērojusi… tā zēna seja nebūt neizskatās nesmuka.
   —   Hm!
   —   Kā? Kā tu domā?
   —   Es domāju, viņš nav ne smuks, ne nejauks.
   —   Ej nu, tu esi pārāk izvēlīga. Viņam ir dzīvas acis, labs stāvs, plecīgs, bet ne lempīgs, brašs puisis… Reveljons un viņa meitas par to ir sajūsminātas. Klausies tikai: Reveljoniem ir ziemas dārzs, pēdējā laikā mazliet nolaists. Ošērs to ievērojis un bez kāda uzaicinājuma sācis tur strādāt vai līdz pusnaktij. Reveljons nejauši uznācis un palicis mēms par šādu centību. Viņš jautājis Ošēram, ko tas darot. „Es strādāju Enženijas jaunkundzei, jo jūsu meitas viņai bieži dāvā rozes un puķes, kas še aug." „Un", Ošērs teicis tālāk, „Kad saskrāpējos uz ērkšķiem, tad saku pats sev: tas viss vēl daudz par maz! Par visu savu dzīvi tev jāpateicas šai jaunkundzei, un ja pienāktu izdevīgs brīdis, tad lai tā redz, ka Ošērs neaizmirst, kas tam labs darīts."
   Šaubīdamās Enženija uzlūkoja tēvu.
   —   Vai tā viņš teica? — viegli piesarkdama meita jautāja tēvam.
   —   Vēl vairāk, manu meitiņ, viņš teica vēl daudz vairāk.
   Enženija nokāra galvu un mazs īgnuma mākonis pārlaidās pār viņas seju.
   —    īsi sakot, — Retifs turpināja, — viņš ir ļoti mīļš zēns, un Reveljons jau to ir pienācīgi atalgojis.
   —  Tā?! Ar ko tad?
   —    Kā jau es paredzēju, Ošērs nebūt nebija radīts palikt par vienkāršu strādnieku, par prastu algādzi. Viņš ļoti glīti raksta un prot rēķināt — kā matemātikas profesors. Tātad Reveljons viņu izņēma no darbnīcas un deva tam vietu savā birojā. Tā ir laba vieta. Tūkstoš divsimt livru algas, pie tam brīvs dzīvoklis un uzturs…
   —  Smuka vieta, — mehāniski atkārtoja Enženija.
   Pa šīs sarunas laiku Retifs bija apmainījis savus uzticamos vecos svārkus pret ērtiem rītasvārkiem.
   —      Dīvaina sagadīšanās, — viņš iesaucās. — Likteņa untumi! Šis cilvēks, kuru mēs ienīdām, kas bija mīīsu nāvīgs ienaidnieks, kuru mēs abi — es un tu — gribējām novest tiešā ceļā pie karatavām… šodien ir viens no krietnākajiem un labākajiem cilvēkiem. Viņa citiem tikumiem nu pievienojas vaļsirdīga nožēlošana; tas ir divkārt teicami, un es divkārt priecājos, ka tu esi viņu atgriezusi uz labā ceļa.
   —   Es, tēt?
   —    Protams, ka tu! Atzīsti nu beidzot to slepeno sirdsbalsi, to visu cēlo darbu vareno dzinekli: ja Ošērs tevi nemīlētu, viņš tā nevarētu darīt.
   To teicis, viņš apkampa un skūpstīja savu meitu; tad devās uz alkovu un aizvilka priekškarus, lai izģērbtos.
   Piecas minūtes vēlāk labais Retifs bija saldi iemidzis.
   Bet Enženija gāja uz savu istabiņu. Miegs bēga no viņas un viņa sev jautāja, ko nozīmē šī pēkšņā tēva jūsmošana par Ošēru tajā brīdī, kad viņa tik spilgti sajuta Kristiāna vienaldzību.
   Viss tiešām bija tā, kā Reveljons mūsu Retifam un Retifs savai meitai par Ošēru bija stāstījuši.
   Dzīti no apslēptās, smeldzošās kvēles, Ošēra spēki likās augam bezgalībā. Darbs tā sakot gaisa viņa pirkstos, viņš padarīja neticamu daudzumu darba, ka viņa biedriem reiba galva.
   Tā Ošērs milzu soļiem gāja uz priekšu savā jaunajā dzīves ceļā, jaun­kundžu atbalstīts, tēva dievināts, pret Retifu pārspīlēti laipns, bet bāls un pazemīgs pret Enženiju.
   Reveljons bija sajūsmināts par Ošēra spējām un kādudien izteica tam savu atzinību, solīdamies paaugstināt viņa līdzšinējo algu.
   —       Ak, labāk nepaaugstiniet to, bet parūpējaties, lai Enženijas jaunkundze mani neienīst, — Ošērs atbildēja savam šefam, — dariet uz viņu iespaidu, lai tā laipni uzklausa manus novēlējums viņas laimei, lai viņa mani neatstumj, kad es tai gribu teikt, cik karsti, cik sirsnīgi es viņu mīlu. Tad, Reveljona kungs, jūs būsit vairāk darījis nekā manas laimes labā, nekā tad, ja jūs man dotu tūkstoš dālderu algas. Ar vienu vārdu sakot, Reveljona kungs, pagādājiet man Enženijas roku un tad jūs man būsit ieguvis cilvēku, kas jums ir padevīgs līdz pēdējam elpas vilcienam.
   Ošērs tik veikli prata ievilkt savas daiļrunības tīklos vienkāršo Reveljonu, ka fabrikants bija dziļi aizkustināts, sajūsmināts un pārliecināts.
   —   Ak, mans Dievs, par tādu laimi es pat neuzdrošinos domāt.
   —        Nu, vai zināt, jūsos klausoties, tiešām ir jādomā, ka runa ir par kādu dzimušu princesi. Kas tad īsti ir šī Enženijas jaunkundze?
   Fabrikants bija tādos uzskatos, ka pārāk silta Enženijas slavināšana aptumšo viņa paša meitas.
   —        Kas ir Enženija? — atkārtoja Ošērs. — Ak, skaista, pielūgšanas cienīga meitene.
   —        Nu lad, mans mīļais draugs, — nopietni teica Reveljons, — lai jūs savu mērķi sasniegtu, tad jums pilnīgi jāiegūst savā pusē Retifs, jo, pirmkārt, viņš ir Enženijas tēvs un, otrkārt, viņš par jums labi domā. Retifs ir ļoti jūtīgs pret mazām uzmanībām.
   —   Vai varbūt viņš pieņemtu mazu dāvanu?
   —  Ja jūs to pratīst maigi pasniegt, kāpēc gan ne?
   —       Mīla, ko sajūtu pret meitu, un cienība, ko jūtu pret tēvu, man palīdzēs atrast pareizo toni.
   —  Tad ielūdzat viņu uz mielastu un atklājat tam savu sirdi.
   —  To es neuzdrošinos.
   —        Nu tad runājiet ar Enženiju, kuru likšu savām meitām, viņas draudzenēm, noskaņot jums par labu.
   —   Cik jūs esat laipns!
   Un Ošērs saņēma fabrikanta rokas, it kā pateikdamies.
   Aizkustinātais Reveljons teica:
   —      Jūs to pelnāt, Ošēr! Un tā kā no minētā ir atkarīga jūsu laime, tad es gribu, vai dzirdat, es gribu, lai jūs būtu laimīgs!
   Ošērs aizgāja gavilēdams.
   Reveljons turēja vārdu.
   Viņa meitas apstrādāja Enženija, pats Ošērs — Retifu.
   Beidzot viņš pats gāja uzbrukumā. .
   Šī kombinētā uzbrukuma iznākums bija tas, ka Retifs pieņema no Ošēra kabatas pulksteni un ielūgumu uz pusdienām. Nu palika vēl tikai Enženija.
   Bet abas Reveljona meitas tā apvārdoja Enženiju, ka tā beidzot bija ar mieru pavadīt tēvu uz viesnīcu, kur bija norunāts mielasts.

   Kas tanī laikā notika Artuā grāfa staļļos, kad Parīzes otrā galā visi sazvērējās pret nabaga Kristiāna laimi?
   Viņa māte to nebija atstājusi ne uz mirkli; dienā tā sēdēja krēslā pie viņa gultas, bet naktī gulēja gultā blakus Kristiāna guļasvietai.
   Reizes divdesmit Kristiāns bija mēģinājis aizdabūt māti prom, iegalvo­dams, ka viņš jūtas labāk, bet grāfiene ne par ko neatstāja savu dēlu.
   Grāfienes Obiņskas mātes mīla, tāpat kā visas citas viņas jūtas, izpaudās gribas nelokāmībā, pret ko Kristiāns nekā nespēja.
   Gatava pie katras dēla pakustēšanās dot, kas viņam vajadzīgs, novēro­dama viņu pat miegā, rūpīgi vērodama katru viņa kustību, nabaga sieviete beidzot panāca dēla izveseļošanos, nepavisam nemanīdama, ka tādā pat mērā, kā mazinājās viņa miesīgās sāpes, pieņēmās spēka tā dvēseles ciešanas.
   Tā pagāja dienas un naktis — ak, slimajam — gadu simteņi! Viņš skaitīja stundas, minūtes, sekundes.
   Pēc doktora Marata priekšrakstiem Kristiānam vajadzēja palikt četrdesmit dienas gultā; jau nedēļu pirms tam nabaga zēns apgalvoja, ka četrdesmit dienas ir pagājušas; bet grāfiene — ar nepielūdzamo kalendāru rokā — turēja dēlu gultā, kamēr pēdējā diena bija pagājusi.
   Beidzot pienāca karsti ilgotā stunda, kad Kristiānam bija atļauts spert pirmos soļus, kuriem bija jātuvina Enženijai, kad viņš vēl desmit dienas būs pavadījis istabā.
   Sākumā viņš mazliet piekliboja, bet drīz vien jau varēja tīri labi turēties uz slimās kājas. Vēlāk ar mātes palīdzību viņš mēģināja kāpt pa trepēm. Beidzamās dienās jau bija atļauts mazliet pastaigāties pa pagalmu, uz mātes roku atbalstoties.
   Galu galā viņš jutās gandrīz vai tikpat vesels kā senāk.
   Divas reizes jau tam palaimējās sadabūt zīmuli un papīru un — kamēr māte, domādama, ka viņš ir cieši iemidzis, pati iesnaudās — uzrakstīt dažas rindiņas Enženijai. Bet ko ar tām iesākt? Kam tās uzticēt? Ar nama kalpotājiem Kristiānam vairs nebija nekādu sakaru, pret Marata saimnieci viņš juta riebumu un Marats pats gan būtu pēdējais, kam jauneklis savas uzticētu jūtas pret Retifa de la Bretona meitu.
   Tā abas vēstules palika mierīgi guļam viņa kabatā. Viņš tās paturēja cerībā, ka varbūt tomēr gadās izdevība nosūtīt adresātei. Bet diemžēl šī izdevība negadījās.
   Kristiānam palika viens iepriecinājums; tā kā ar katru stundu viņš juta spēkus pieņemamies, tad noteikti varēja paredzēt savu atsvabināšanās brīdi.
   Un, lūk, šī diena pienāca: Kristiānam atļāva iziet, protams, sākumā tikai mātes pavadībā, ratos pabraukāt pa skaistajām Parīzes ielām… Ak, Kristiānam nebija skaistākas ielas par Bernardīna ielu! Bet kā lai viņš grāfienes klātbūtnē teiktu kučierim: brauciet uz Bernardīna ielu?
   Pēc turpmākajām piecām dienām Kristiānam jau atļāva mazu pastaigu kājām, bet atkal — mātes pavadībā.
   Galu galā pēc piecdesmit piecām Marata dzīvoklī pavadītām dienām viņš varēja pilnīgi atstāt šīs telpas.
   Marats bija neparasti uzcirties. Viņš gribēja izskatīties kā toreizējais Marats, jauneklis, kas dzīvoja Polijā. Varbūt tā varēs modināt grāfienes Obiņskas sirdī kādas atmiņas, ko vārds vien nespēja.
   Veltas pūles! Salīkušo mugurkaulu viņš nevarēja atliekt taisnu, griezo degunu padarīt taisnu. Viņa acis palika blāvas, skatiens gurdens. Viņa apģērbs, laba skrodera šūdināts, tomēr bija bez vainas.
   Bet grāfiene, kura nedz meklēja Marata skatienu, nedz no tā vairījās, to visu neredzēja. Viņa pateicās ārstam ar vienkāršiem, laipniem vārdiem.
   Kad Marats redzēja staigājām daiļo jaunekli, kura sejā atspoguļojās gaidamās brīvības ilgas, viņš spogulī aplūkoja pats savus vaibstus, meklēdams līdzību starp ziedošo jaunekli un kādreizējo grāfienes Obiņskas skolotāju. Diemžēl šīs viņa pūles bija tikpat veltīgas kā ar apģērbu.
   — Vai ne, doktora kungs, — teica grāfiene, — jūs brīnāties par mana dēla straujo izveseļošanos?
   —   Jā, madame, — atbildēja Marats, — es apbrīnoju savu darbu.
   Grāfienes bālajos vaigos pēkšņi iegailējas sārtums, bet jau nākamajā
   acumirklī nozuda.
   Un Cecīlija kļuva atkal aukstā, lepnā dāma.
   —   Jums taisnība, jūsu ārstēšana jums patiesi dara godu.
   —           Vai ne, madame? Jūs nemaz nevarat iedomāties, ko visu iespēj griba. Šā jauna cilvēka labā es būtu darījis visu, ko tikai dievs Eskulaps pats var veikt.
   Kristiāns palocījās. Dīvaini draudzīgi skatieni, ko viņš pie sava ārsta vēl nebija ievērojis, viņu mazliet samulsināja. Jaunais muižnieks domāja, ka starp slimnieku un izveseļojušos ir noteikti asa robeža, pār kuru plebejs, kaut arī ārsts, tik viegli nedrīkst pāriet.
   Grāfiene izlikās, ka nemaz nemana Marata uzbāzību, tāpat arī likās nemanām dēla apjukumu.
   —           Un tagad, — viņa teica, - tagad, doktora kungs, lai pateicība mūs nekavē nokārtot mūsu rēķinus.
   Marats piesarka.
   —  Jūs taču negribēsit mani atalgot ar savu nožēlojamo sudrabu?
   —            Mans kungs, — tā atbildēja valdonīgā augstprātībā, — mēs esam paraduši maksāt tikai zeltā.
   Marats saslējās.
   —   Vai jūs esat nodomājusi pazemot?
   —            Gluži otrādi! Jūs taču negribēsit apgalvot, ka nu kāds grib ārstu pazemot, atlīdzinot par viņa pakalpojumiem?
   —           Madame, jūs liekas, esat aizmirsusi, kas ir Marats… Marats nav tikai ārsts. Marats ir… — viņš ar stingru skatienu raudzījās grāfiene. — Marats ir…
   Tad viņš panāca soli tuvāk, sakrustoja rokas uz krūtīm un jautāja:
   —   Vai jūs zināt, kas ir Marats?
   Grāfiene sakoda lūpas.
   —            Iegaumējiet, — ārsts turpināja ar uzsvaru, — es saucos Marats!.. Bet jūs taču zināt… Vai arī esat piemirsusi un man tas jāatgādina?
   —            Es zinu, — ar piespiestu mieru atbildēja grāfiene, — jūs diezgan bieži man to esat atgādinājis… Bet vai šis vārds man uzliek kādus pienā­kumus, ko neesmu pildījusi? Tādā gadījumā, protams, neesmu to darījusi ar nolūku, jūs varat man ticēt.
   Šī pārdošība Maratu satrieca. Viņš klusēja.
   Bet tas vēl nebija viss. Nesamierināmā grāfiene ieurba viņā savu skatienu, ka tam bija jānolaiž acis. Viņa blāvās acis nespēja paciest Šos liesmojošos skatienus.
   —            Mans dēls un es, — grāfiene turpināja, — tagad atstājam jūsu dzīvokli, kuru jūs mums laipni atvēlējāt. Atvainojiet par tam neērtibām, ko jums sagādājām.
   Tad viņa piebilda neaprakstāmi lepnā, izaicinošā tonī, kas Maratu galīgi samulsināja:
   —            Esiet pārliecināts, doktora kungs, ka es ne vienu acumirkli savu dēlu nebūtu pie jums atstājusi, ja katra kustība nebūtu bīstama viņa dzīvībai!
   Marats kodīja savas bezasiņainās lūpas, viņa dzeltenās acis nolīda novītušajos plakstiņos un pleci dusmās raustījās.
   Nu grāfiene dēla acu priekšā, kam visa šī scēna palika neatrisināma mīkla, nolika uz galda maku ar zeltu.
   Marats gribēja to atbīdīt, bet grāfienes pēdējais skatiens magnetizēja paceltās ārsta rokas, ka tās bez spēka noslīdēja gar sāniem.
   —   Iesim, dēls, — teica grāfiene, paņēmusi Kristiānu pie rokas.
   Tad viņa izmantoja acumirkli, kad Kristiāns paklanījās pret ārstu, un ātri steidzās uz durvīm.
   Marats izpleta rokas, it kā gribēdams Kristiānu apkampt. Bet grāfiene uzminēja viņa nodomu.
   Nebēdādama, ka dēlam vēl grūti nostāvēt uz kājām, viņa to rāva līdzi ar tādu spēku, kas spētu pat izraut koku ar saknēm.
   —             Uzmanies, ka nekrīti, — viņa sauca, spraukdamās starpā starp Maratu un Kristiānu.
   Tas bija pēdējais sitiens.
   Maratam šķita, kā viņš nobeigsies no dusmām un kauna, un kad durvis čikstēdams aizvērās aiz grāfienes un viņas dēla, viņš klupa virsū naudas makam, saplēsa to tūkstoš gabalos un trakodams kaisīja dārgo saturu pa galdiem, krēsliem un kastēm.
   Par laimi viņam bija rūpīga saimniece, kas visu, līdz pat pēdējam dubultluidoram, atkal uzlasīja.
   Viņa atdeva Maratam astoņdesmit zelta gabalus, pie kam vismaz desmit bija nomaldījušies viņas kabatā.
   —           Ak, vilku dzimums! — murmināja Marats, vēl pa logu pamezdams slepenu skatienu uz ratiem, kuros aizbrauca māte ar dēlu. — Šī sieviete ne par mata tiesu nav vairāk sieviete, kā viņas ziemeļu dzimtenes mežonīgā stepju ķēve… Pacietību, aristokrāti, pacietību! Gan pienāks mana diena un tad es atriebšos kā tev, tā visiem citiem! Jūs sajutīsit Marata atriebību!

   Ilgā Kristiāna klusēšana, ko Enženija nevarēja saprast, jo nezināja tās iemeslus, kļuva liktenīga Bernardīna ielas iedzīvotājiem.
   Reveljons izmantoja pirmo gadījumu, lai klusībā pateiktu Retifam, ka meitai paredzama nopietna un laba partija.
   Retifs jau tā kaut ko bija nojautis.
   Tikai tam bija viens iebildums, proti, viņa nākamā znota nedrošais stāvoklis.
   Bet Reveljons tika galā ar šo iebildumu, apgalvodams, ka viņš kāzu dienā došot Ošēram divus tūkstošus livru. Arī Ošērs mierināja veco, cik nu spēdams, solīdamies dzīvot ar sievu pie sievastēva un nodot tos divus tūkstošus livru pilnīgi ģimenes saimniecībai.
   Enženija jutās kā apmāta. Visi rīkojās, visi runāja par šīm precībām kā par nolemtām, neviens viņas piekrišanu neprasīja. Un viņa to arī nebūtu devusi.
   Kad šīs kāzas viņas klātbūtne pirmoreiz apsprieda, Kristiāns jau trīs nedēļas nebija rādījies.
   Negribēdama pati sevi krāpt, viņa arī tagad vēl tāpat domāja, kā to reiz, kad teica tēvam: „Ja es vienu mēnesi Kristiānu neredzēšu, tad es nekad viņu vairs neredzēšu, un ja viņš rīt nenāks, tad nenāks arī pēc mēneša."
   Viņa vairs nebija Kristiānu redzējusi.
   Bet kāda iekšēja balss tai čukstēja: „Spēcīgāka vara nekā Kristiānam attur viņu no tikšanās ar tevi."
   Kas tā varētu būt par varu, to viņa nezināja.
   Un tāpēc viņas sirdī iesēdās šaubu dēmons.
   Kad Enženija dzirdēja runājam par viņas savienošanos ar Ošēru kā par faktu, tai vairs nebija dūšas pretoties.
   Vienīgais, ko viņa varēja darīt, bija vilcināties.
   Ak, ja pa šo laiku būtu pienākusi kāda Kristiāna vēstule, ja viņš kaut ar vienu vārdiņu dotu par sevi zināt, kā tad viņa izjauktu visus nodomus!
   Viņa izlūdzās mēnesi laika apdomāšanai.
   Tas bija vairak nekā visi — sevišķi Reveljons — bija cerējuši, tāpēc Enženijas prasību pieņēma bez vārda runas.
   Retifs gan vēl gribēja šo laiku saīsināt, baidīdamies, ka tomēr neierodas Kristiāns, jo saprata, ka tad visas viņa tēva cerības ir vējā.
   Pagāja mēnesis.
   Mēs redzējām, ka Kristiāns divas reizes Enženijai rakstīja, un ka tam nebija iespējams šīs vēstules nodot.
   Šā mēneša laikā nu notika sagatavošanās, it kā pēc termiņa beigām vairs nekāda liegšanās nebūtu iedomājama. Tika ievadīta uzsaukšana baznīcā, sapirktas kāzu dāvanas. Viss bija gatavs, tikai Enženija ne.
   Trīsdesmitās dienas rītā Enženija — kura tāpat kā Kristiāns bija skaitījusi stundas, minūtes un sekundes — atgriezās no meses. Viņa bija lūgusi Dievu, lai tas dod kādu ziņu no Kristiāna. Ienākusi savā istabā, viņa to atrada pilnu ar puķēm, uz visiem krēsliem bija saliktas drānas un gultā pilnīgs pūrs.
   Enženijai, raugoties skaistajās lietās, saskrēja asaras acīs, jo nu viņa noprata, ka nav vairs nekāda pamata, ne izredzes atteikt Ošēram.
   Bet viņš bija tik priecīgs, tik apmierināts, tik laimīgs, tik darbīgs, tik goddevīgs, no viņa acīm staroja tik patiesa mīla, ka visi interesējās par nabaga precinieka mīlu, kura atgriešana visā kvartālā bija sacēlusi tik daudz ievērības un mācītāja Bonoma runas dāvanas darījušas pat slavenu.
   Protams, Enženija šo jauno cilvēku nevarēja mīlēt, bet tomēr netaisni būtu viņu nīst.
   Un no parastās pilsoniskās dzīves redzesviedokļa viņa varēja cerēt pēc visa laba, ko tā par Ošēra bija dzirdējusi, būt ar to īsti laimīga.
   Viņa prasīja vēl četrpadsmit dienas laika apdomāties, bet Retifs pretojās ar rokām un kājām. Viņš labi zināja, ka Kristiāns drīz var izveseļoties.
   Ja viņš arī ierastos kaut tikai dienu pēc Enženijas kāzām ar Ošēru, tad Retifa tēvam būtu maza bēda — tad meitas vīra uzdevums būtu to sargāt. Bez tam viņš labi pazina meitas stingros tikumības jēdzienus un zināja, ka Ošēram nav par ko baidīties.
   Bez tan'j savā ziņā apmierinājums tik.dziļi un sāpīgi ievainotai meitenes sirdij bija dabūt vīru, ja ne vairāk, tad lai vismaz pierādītu, ka ir vēl cil­vēki, kam dūša precēt atstātu, nonicinātu meiteni, kas negrib ne pārdoties, ne atdoties kādam mīļākajam.
   Ieinteresējošs vērēja būt vēl kāds cits apstāklis: Enženija atrada vīru, vēl nebūdama pilnus septiņpadsmit gadus veca, kurpretim Reveljona jaunkundzes, visā kvartālā pazīstamas kā miljonāres, neraugoties uz saviem deviņpadsmit un divdesmit gadiem, vēl arvien nebija tikušas zem aubes.
   Ak jā, tas, protams, bija tikai viegls plīvurs, ko Enženijas fantāzija auda, lai ar to apsegtu savas skumjās atmiņas. Ļoti labi viņa saprata, ka šis plīvurs ir gaisīgs audums, kas no pirmās Kristiāna dvesmas aizlidos, ja vispār Kristiāns vēl kādu reiz viņas dzīvē parādīsies.
   Ošērs grieza savas laimes ratu, cik vien spēja. Dienu un nakti viņš rūpējās, lai kāzas notiktu. Un tas, pateicoties mācītāja Bonoma pūlēm. Viņām bija jālaulā jaunais pāris — tās notika četrpadsmitajā dienā, tas ir, pēc Enženijas otrreiz izlūgtā apdomāšanās laika.
   Arī Retifs pēc iespējas paātrināja kāzas. Viņš vēl arvien baidījās, ka pēkšņi neizlien no zemes agrākā mīļākā spoks, kurš, tiklīdz būs izveseļojies, droši vien nāks un cels priekšā savas prasības.
   Dažas reizes Enženijai atkal prātā ienāca doma tēva prombūtnē aizlavīties uz Artuā grāfa staļļiem, bet arvien divējādas atmiņas to atturēja: šausmīgais satīrs Marats un šķīstā Minerva — Šarlote Kordē.
   Kad beidzot kāzu diena bija noteikta, Reveljona namā ierīkoja piecistabu dzīvokli: divas istabas Retifam, pārējās — jaunlaulātajiem. Vēl strādnieki kārtoja mēbeles, lika klāt priekškarus, tapsēja sienas, kam Reveljons augst­sirdīgi bija dāvājis materiālu.
   Naktī pirms kāzu dienas Enženija maz gulēja, bet toties vairāk raudāja. Līdz pēdējam brīdim kā uz nāvi notiesāts noziedznieks tā cerēja uz kādu negaidītu glābiņu.
   Viņai likās — kuru katru acumirkli jāatnāk Kristiānam.
   Tuvās baznīcas pulkstenis ziņoja desmito stundu.
   Jau no pulkstens astoņiem Enženija kā automāts ļāvās savām abām draudzenēm, lai viņu grezno laulībām. Viņa nepretojās, viņa nerunāja ne vārda, tikai divi nerimstoši asaru strauti tecēja no viņas acīm.
   Bija jauka ziemas diena, kad Enženija — tīrāka un baltāka nekā gulbis — iznāca no tēva mājas starp divām rindām ziņkārīgo ļaužu.
   Ak, Dievs, jau četrpadsmit dienas kā Jeftas meita tā apraudāja savu jaunavību, un ja viņu tanī brīdī, kad spēra kāju uz ielas bruģa, kāds jautātu: „Ko tu labāk gribi, Enženija, mirt vai kļūt par Ošēra sievu?" tad viņa; kaut gan nenīda Ošēru, bet mīlēja Kristiānu, bez apdomāšanās atbildētu: „Es labāk gribu mirt!"
   Ceļā uz baznīcu tā domāja tikai par Kristiānu, divas trīs reizes tā uzdroši­nājās pacelt galvu un paraudzīties apkārt, vai neredzēs kaut kur Kristiānu. Viņa meklēja Kristiānu pat baznīcas krēslā aiz pilāriem. Bet velti.
   Tātad Kristiāns bija viņu neuzticīgi atstājis, nebija tai novēlējis pat skumjo prieku par viņa sāpēm, redzot to pie cita sāniem.
   Tātad nabaga atstātajai Enženijai neatātālika nekas cits, ka pateikt savam līgavainim pie altāra Dieva un cilvēku priekšā svinīgo vārdu — jā.
   Un viņa izrunāja šo vārdu, drebēdama un trīcēdama. Bet Ošērs savu likumīgi pielaulāto sievu gavilēdams veda uz kāzu mielastu jaunajā ēdamistabā ar Reveljona jaunajām tapetēm — divpadsmit Herakla varoņdarbiem.

   Kristiāns nekā nesaprata no mēmās scēnas, kas norisinājās starp Maratu un viņa māti.
   Atstājis Marata dzīvokli, viņš pavadīja māti uz mājām.
   Nu atradās iemesls iziet vienam: pēc izveseļošanās viņam vajadzēja ie­rasties pie Artuā grāfa.
   Princis bija saņēmis ziņu par nelaimes gadījumu un — tā kā viņam bija ļoti laba sirds — vairākkārt licis apjautāties par sava pāža veselību.
   Bez tam princis pāžam arvien bija izrādījis sevišķu uzmanību un to iemīļojis viņa jaukās dabas dēļ.
   Ap pulkstens pieciem Kristiāns izgāja no mājas, lai apciemotu princi, bet pēc tam izmantotu visus līdzekļus un satiktos ar Enženiju.
   Princis bija ļoti labā garstāvokll, novēlēdams laimi, atveseļošanos un apsolīdams Maratu personīgi atalgot par labo ārstēšanu.
   Kristiāns aizsūtīja atpakaļ savus ratus un lika mātei pateikt, ka princis grib viņu šovakar paturēt pie sevis. Tā māte būs apmierināta ma Kristiāns pats — brīvs. ^
   Ap pulkstens septiņiem Kristiāns atstāja princi, paņēma ormani un lika braukt uz Bernardīna ielu.
   Pēc Kristiāna aprēķiniem parasti ap šo vakara stundu Retifs ar savu meitu gāja pastaigāt. Ja tā vēl nebūs pārnākusi, tad nemantot tai varēs dot uz ielas kādu mājienu, bet ja būs, tad Kristiāns gribēja uzdrošināties uzkāpt pa kāpnēm un pieklauvēt pie Enženijas durvīm.
   Tas gan bija pārdroši, bet jauneklis domāja, ja tā zinās, ko viņš ir izcietis, tad arī piedos.
   Jo vairāk Kristiāns tuvojās pazīstamajai ielai, jo stiprāk juta pukstam sirdi. Ar ilgu pilnu skatienu viņš raudzījās augšā uz logu, ko cereja redzēt apgaismotu.
   Logs bija tumšs.
   „Ahā," Kristiāns domāja, „viņi vēl nav mājās, jo gulēt vēl neviens nevar būt aizgājis. Bez tam Enženija nekad neguļ bez naktslampas un tā iedegta izplata rožainu gaismu pa visu istabiņu."
   Tātad Kristiāns sāka staigāt šurp un turp.
   Viņš tā soļoja gandrīz vai veselu stundu.
   Pēc stundas ievainota kāja sāka sāpēt, bet vēl lielāks nemiers spieda sirdi.
   Viņš gāja uz krastmalu, pamāja savam ormanim, iekāpa ratos un lika apturēt divas vai trīs mājas no Enženijas dzīvokļa.
   Ratos sēdēdams, Kristiāns dzirdēja torņa pulksteni nositām astoņi, pusde- viņi, tad deviņi.
   Iela kļuva arvien tukšāka, kamēr beidzot uz tās viņš atradās viens pats.
   Nu viņam radās nopietnas bažas — patlaban pulkstenis sita pusdesmit — jo tik vēlu Retifs un Enženija nekad nemēdza nākt mājās.
   Galu galā viņš nolēma atkal izkāpt un apjautāties pie kaimiņa.
   Tuvākais kaimiņš bija sīkpreču bodnieks, kas patlaban slēdza savu veikalu, kad Kristiāns viņu uzrunāja:
   —            Vai jūs man nevarat pateikt, kas ir noticis Retifam de la Bretona kungam, kurš dzīvo blakus namā piektā stāvā?
   —   Nu, viņam nekas vairāk nav noticis, ka viņš ir izvāries no šā dzīvokļa.
   —   Izvāries?
   —   Jā — aizvakar.
   —   Vai jūs nezināt, kur viņš tagad dzīvo?
   —   Kā tad nc… Viņš dzīvo Sentanluāna priekšpilsētā.
   —   Un adrese?
   —  To gan nezinu. Zinu tikai, ka viņš dzīvo pie kāda tapešu fabrikanta.
   —   Varbūt tas būs viņa draugs Reveljons?
   —   Jā, jā, tas fabrikants saucās Reveljons.
   Kristiāns atkal iekāpa ratos un pateica ormanim Reveljona adresi, ko viņš labi zināja, jo bija to vairāk reizes dzirdējis no Enženijas.
   Pēc stundas ceturkšņa rati apstājās uz ielas stūra tieši pretim Reveljona namam.
   Vārtu priekšā stāvēja daudz tukšu ormaņu pajūgu, pirmā stāva logi bija spilgti apgaismoti un meta gaismu arī uz ielu.
   Kristiāns dzirdēja mūziku un redzēja dejotāju ēnas slīdam gar priekš­kariem. Viņš noprata, ka pie Reveljoniem ir balle. Bet kam par godu?
   Viņš uzdeva savam kučierim ievākt ziņas.
   Tas aprunājās ar citiem ormaņiem un atgriezās.
   —   Nu, kas ir? — jautāja Kristiāns.
   —   Tur notiek kāzas — vairāk nekas.
   —   Kas tad precas?
   —   Kas tad cits — kāda meiča.
   —   Vai tu nezini viņas vārdu?
   —   To es neprasīju.
   —   Tad apklaušinies vēlreiz un mēģini uzzināt līgavas vārdu.
   Ormanis paklausīja.
   Līdz šim viss Kristiānam bija gan pārsteidzošs, bet ne uztraucošs. Reveljonam bija divas meitas. Pirmajā stāvā, tās ir, pie Reveljona tika dejots, tātad varbūt viena no viņa meitām precas.
   Un tomēr viņa sirds sažņaudzās, kad ormanis paziņoja, ka te svin kāzas.
   Pēc brītiņa lāga vīrs atgriezās.
   —    Mīļais kungs, jums mani jāatvaino, — viņš teica, — bet neviens nezina līgavas vārdu, saka tikai — kā jau jūs pats redzat — ka tiek svinētas kāzas pie Reveljona kunga.
   —   Varbūt viena no viņa meitām precas?
   —    Nē, nē! Man teica, ka tā persona, kam tās kāzas svin, šinī namā dzīvo tikai divas dienas.
   —    Kas tas? — Kristiāns pie sevis nomurmināja, salīdzinādams nupat dzirdēto ar Bernardīna ielas bodnieka izteicieniem.
   Baiļu mākts viņš paraudzījās uz pirmā stāva logiem.
   Tanī brīdī atvērās logs; dziesmas un priecīga čala skanēja pa logu, kurā parādījās kāds vīrs. Kristiānam likās, cik nu labi viņš no tālienes varēja saska­tīt, ka šo vīru pazīst.
   Ilgāk viņš vairs nevarēja izturēt nezināšanu. Viņš atgrūda vaļā karietes durvis un izkāpa, lai pats visu izdibinātu.
   Bet tanī pat acumirklī — pulkstens sita divpadsmit — piebrauca citi rati un, nepiestādams vis pie nama durvīm, nobrauca ielas tumšā kaktā — blakus Kristiāna ormanim.
   Ratos sēdēja vīrs, kurš šķiet tāpat kā Kristiāns kaut ko gaidīja un tāpat gribēja palikt neievērots. Jo tiklīdz svešais bija uzmanīgi pabāzis galvu pa ratu lodziņu, viņš to atrāva steigšus atpakaļ, jo patlaban no nama iznāca daži viesi un sauca savus važoņus.
   Aiz šiem pāris nogurušajiem no nama izsteidzās kāds vīrs, kurš ar ma­nāmu nemieru kaut ko meklēja. Viņš devās tieši uz nupat piebraukušajiem ratiem.
   Kristiāns domāja no šā vīra katrā ziņā uzzināt vairāk nekā no ormaņa. Viņš atstāja ratus un namu ēnā nogāja līdz tumšajai iebrauktuvei, kur neviens viņu nevarēja redzēt. Vīrs no Reveljona nama bija ļoti uzkrītoši ģcrbies un izskatījās pēc mietpilsoņa svētdienas tērpā.
   —   Varbūt pats līgavainis, — Kristiāns teica pats sev.
   Patiesi, un viņš arī ievēroja tā pogcaurumā lielu puķu pušķi.
   Sasniedzis ratus, viņš noņēma cepuri un klusi jautāja:
   —   Vai tas esat jūs, cienītais kungs?
   Nakti, kad gaisa atomi var brīvāk izplesties, lai ļautu skaņām caur sevi plūst, pat klusākā balss ir dzirdāma diezgan lielā attālumā.
   —   Ā, tu jau te? — atskanēja balss no ratiem.
   —   Gatavs pakalpot, cienīts kungs.
   Pie vārdiem „cienīts kungs" Kristiāns aizturēja elpu un sāka uzmanīgi klausīties.
   —   Nu, — līgavainis jautāja, — vai es vārdu turēju, vai ne?
   —   Nudien, es tam negribēju ticēt.
   —   Kam tad jūs gribējāt ticēt, cienīts kungs?
   —           Ka tu gribi atriebties… tavs pēdējais vārds, kad tu mani atstāji, bija drauds, to es neesmu aizmirsis… Kā pierādījums tam ir mans apkalpotājs, kas ar divām pistolēm kabatās sēž uz bukas… Arī man ir pāris klāt, kā redzi.
   —            Lieka uzmanība, cienīts kungs, — ar neslēptu rūgtumu teica līgavains, — es jums teicu, ka es atriebšos par jūsu netaisnību. Nu jūs pats redzēsit, kā es atriebjos: es jums piedāvāju, ko jūs tik ļoti kārojāt, es izpildu, ko esmu solījs. Godīgs vīrs tur vārdu.
   —  Tātad mazā ir te?
   —  Tas ir — mana sieva ir te, cienīts kungs.
   —   Oho! Un tu?
   —    Es, cienīts kungs? Es eju un jūs paliekat. Viens pēc otra jau izklīst; trīs vai četri viesi vēl gaida mani, lai atvadītos. Tad vecais vēlreiz grib savu meitu svētīt. Pēc saņemtās svētības mazā dosies līgavas istabā un liksies gultā. Jūs no manis dabūsit atslēgu no šīm telpām, ieņemsit manu vietu un no tā upura, ko es jums nesu, mācīsities turpmāk labāk novērtēt savu uzticamāko kalpu.
   —  Ā, ā, tu to visu esi tīri labi ievadījis.
   —    Nejokojiet, mans princi; viss bija nopietnāk, nekā jūs domājāt, un tikai vēlēšanās atgūt atkal jūsu laipnību deva man dūšu un izturību. Jūs man kā paraugu nosaucāt Lebeli un biedrus, un es jums gribēju parādīt, ka es šos paraugs varu ne tikai sasniegt, bet pat pārspēt.
   *> — Tagad pat nelieši sāk lepoties ar savu slavu, — pie sevis nomurmināja vīrs ratos.
   —    Un nu, lūdzu, izturēties mierīgi. Tiklīdz Santēru ģimene — sieva, astoņus vai deviņus gadus vecais bērns un pats alus brūveris — kad šī ģime­ne atstās namu, tad bez kādas kautrēšanās ejiet iekšā, uzkāpiet trešajā stāvā un atslēdziet durvis tieši pretim kāpnēm. Es jums iedošu atslēgu.
   —    Labi, labi! Gan es tev pastāstīšu, kā man būs klājies. Tad tu arī redzēsi, kā es savu netaisnību atkal izlabošu.
   —  Cienīts kungs, to atzīt arī jau ir ļoti daudz.
   —    Tomēr ne tik daudz, lai pietiktu atlīdzībai par tavu kāzu nakti… Nu, dzīvo vesels, Ošēr!
   Kristiānam, kas visu sarunu bija dzirdējis, šķita, ka viņš sapņo.
   No visa runātā viņš gandrīz vai nekā nesaprata un tāpēc nemaz ne­nojauta, ka šī komēdija trijātā starp kādu, kas sevi dēvējās par princi, starp otru, kas saucās Ošērs un starp kādu jaunlaulātu sievu, kura jau pirmajā naktī tiek pārdota kādam augstam kungam, varētu attiekties arī uz viņu.
   Tomēr viņš sajuta neizskaidrojamu nospiestību. Balss karietē viņam ne­likās sveša, arī Ošēra vārdu viņš bija kaut kur dzirdējis.
   Viņš vēl arvien klausījās, bet saruna bija galā. Ošērs atkal iegāja namā, pēc brītiņa atgriezās ar Santēriem, par kuriem bija minējis.
   —       Ar labunakti, Santēra kungs, — viņš sauca tīši skaļi, aizvērdams karietes durvis. — Ar labunakti, Santēra kundze. Tātad rit mēs atkal redzē­simies.
   Skarba balss atbildēja dažus nesaprotamus vārdus un pērkoņdārdoši smiekli pabeidza sarunu.
   Tad rati aizbrauca.
   Ošērs pamāja. Otras karietes durvis atvērās un no tās izkāpa mēteli ietinies stāvs. Klusi viņš tuvojās nama vārtiem, kur Ošērs to sagaidīja. Viņš tam iespieda kaut ko rokā, ko Kristiāns tūlīt pazina. Tā bija atslēga, kuru viņš bija kungam apsolījis. _ v
   Tad jaunlaulātais ātri pazuda ap stūri.
   Kristiānis stāvēja nekustēdamies, šausmu pārņemts.
   Jo mazāk tas varēja sev izskaidrot redzēto un dzirdēto, jo lielākas kļuva viņa bailes.
   Tiklīdz Ošērs pazuda, svešais iegāja namā un aizlēdza aiz sevis durvis.
   Bet pa vaļējo logu Kristiāns dzirdēja balsi, kas viņa sirdi ievainoja nāvīgāk nekā lode viņa kāju uz Dofina laukuma.
   Tā bija Retifa balss. Viņš sauca:
   —       Lai Dievs ar jums, mīļais znot… Noslēdzat labi savas durvis… Ar labunakti… Dievs Himenej, tavā aizsardzībā es nododu savu bērnu!
   Logs aizdarījās.
   Kristiāns atstreipuļoja pret mūri.
   —      Tātad nav šaubu, nav šaubu, — pēc brītiņa viņš čukstēja. — Enženija ir apprecējusies… Bet, — viņš sparīgi piebilda, — kas gan ir šis Ošērs, kurš runāja par „savu sievu", kas no šā nama bēg, lai kādam citam atstātu savu vietu līgavas gultā? Kas ir šis cilvēks, kas sevi sauca par princi?.. Kuram no šiem abiem Retifs uzticēja savu bērnu?.. Ak, nolādētais nams, kāpēc.tavas sienas nenoslīd, lai manām acīm atvērtos tavi apslēptākie kakti?!
   Un viņš izpleta rokas — kā otrs Simsons — lai apkamptu mūrus un tos nobīdītu no vietas.
   Kāzu namā pamazām izdzisa ugunis. Tikai vienas naktslampiņas bālā gaisma trešā stāva logā vēstīja par svētlaimi, kuru tagad kāds cits pilniem malkiem baudīja.
   Sapņainu skatienu viņš atkal iekāpa savos ratos, lika pabraukt uz priekšu un apturēt tieši pie nama durvīm. Tur ar asiņojošu sirdi viņš gaidija, kamēr svešais atkal iznāks un, sāpju un izmisuma mocīts, skaitīja šīs briesmīgās nakts garās stundas.

   Tā pagāja stunda. Kristiānam tā bija neizsakāmu baiļu un neiedomājamu moku pilna stunda.
   Pa šo laiku viņš bija reizes divdesmit iekāpis ratos un izkāpis no tiem. Reizes divdesmit viņš meta skatienu uz kļūmīgo lampiņas gaismu nama logā.
   Beidzot viņa vērīgā auss šķita dzirdam nama ejā soļus. Tad atvērās durvis un uz ielas iznāca mētelī ietinies vīrs.
   Kristiāns jau bija paspējis izkāpt no ratiem un aizsprostot nācējam ceļu.
   Svešais apstājās. Kristiāns manīja, ka viņa roka mēteļa krokās meklē zobena rokturi.
   Pirms Kristiāns paspēja to pašu darīt, svešais atkāpās soli un iesaucās pavēlēt paradušā balsī:
   —            Hallo, mans kungs! Kas jūs esat, ka stājaties man ceļā, un ko jūs no manis gribat?
   —            Tas pats man jājautā jums! Kas jūs esat? Kā jūs tik vēlā stundā iznākat no šā nama?
   —            Cik mīļi! — otrs atbildēja zobgalīgi. — Varbūt man ir tas gods redzēt savā priekšā sardzes priekšnieku? Skat', skat', es nemaz nedomāju, ka Parīzes policija ir tik modra!
   —   Es neesmu sardzes priekšnieks, — to jūs ļoti labi zināt.
   —            Nu, ja jūs tas neesat, lad ļaujiet man iet savu ceļu, — teica nepa­zīstamais. Pie tam viņš izstiepa pret Kristiānu roku, lai pabīdītu to sāņus.
   Bet Kristiāns satvēra svešā mēteļa apkakli un atrāva to vaļā, lai redzētu sava pretnieka seju. Tad izbijies viņš atkāpās.
   —            Artuā grāfa kungs! — viņš iesaucās, — vai jūs patiesi tas esat, cienītais kungs?
   —           Ā! Mans pāžs Kristiāns Obiņskis! — Artuā grāfs iesaucās un paspēra soli uz priekšu, pie kam jauneklis trīs soļus atkāpās.
   —            Karaliskā augstība, — skumji teica Kristiāns, — jau pirms divām stundām es dzirdēju jūsu balsi, pazinu jūsu gaitu un tomēr — ak, nē, nē! — es tam negribēju ticēt.
   —   Kam jiis negribējāt ticēt?
   —   Ka jūsu karaliskā augstība varētu iedomāties tā darīt.
   —   Ko tad?
   —   Ko jūs nupat darījāt… Tas ir briesmīgs noziegums!
   —   Skat', skat', kādā tonī jūs ar mani runājat, Obiņska kungs?
   —           Nē, nē, karaliskā augstība, jūs nevarat zināt, kādu briesmīgu darbu esat izdarījis.
   —   Un tas būtu?
   —   Jūs ieņēmāt kāda vīra vietu, kurš tikai šodien salaulāts.
   —            Un kurš man pārdeva savu sievu… Jā, tā ir, Kristiāna kungs, to visu es zinu.
   —   Un jūsu augstība atzīstas?.. Šausmīgi!
   Princis paraustīja plecus.
   —           No kura laika tad mani pāži ir kļuvuši par tādiem tikumības varo­ņiem? Es patiesi nesaprotu, ko šī Parīzes tauta arvien rēc par nemo- rāliskumu, kad es eju garām?
   —           Cienītais kungs, vai es esmu tikumības varonis vai nē, par to Parīzes tautai nav nekādas daļas. Kas attiecas uz mani, tad mana sirdspziņa, mans gods man aizliedz kalpot princim, kuram man jāizdara tāds pakalpojums, kādu nupat jums izdarīju. Karaliskā augstība tāpēc man atļaus, kaut smagu sirdi, bet neatsaucāmi nolikt viņam pie kājām manu atlūgumos.
   —            Kā? Taču ne še, uz klajas ielas? — atbildēja princis ar piespiestu smaidu.
   —           Jā, mans princi, — nopietni turpināja Kristiāns, — un tā nav mana vaina, ja mana atlaišana, ko nolieku pie jūsu kājām, iekrīt dubļos.
   —   Dieva vārds, jocīgs puisis! — sakaitināts iesaucās princis.
   —           Karaliskā augstība, es esmu muižnieks; vairs es neesmu jūsu dienastā un…
   —   Un?
   —   Un jūs mani apvainojāt!
   —           Tas var gan būt, mans mīļais Kristiāna kungs, jo patlaban esmu ļoti sliktā garstāvoklī un nemaz neņemtu ļaunā, ja man gadītos izdevība kādu pārmācīt…
   —   Cienītais kungs…
   —           Uzklausiet mani, Obiņski! Arī es ar jums runāju kā* muižnieks… Jūs uzskatāt sevi par apvainotu, vai ne?
   —   Karaliskā augstība…
   —   Jūs uzskatāt sevi par apvainotu? Jā vai nē?
   —   Karaliskā augstība lietoja vārdu puisis.
   —            Nu, jā, jā! Vai gribat gandarījumu? Esmu gatavs to jums dot. Ar to es jūs nostādu uz viena pakāpiena ar Burbonas hercogu. Es domāju, ar to jūs varat būt mierā.
   Kristiāns kavējās. Viņš nesaprata, ko princis ar to īsti gribēja teikt. Bet tas paskaidroja, turpinādams:
   —           Un tagad, mans mīļais draugs, izvēlieties zobenu, bet pasteidzieties! Zobenu ārā no maksts, kamēr mēs vēl esam vieni! Ja kāds ies garām un mani pazīs, tad jūs iespundēs. Tas jums droši vien var maksāt galvu!
   —   Manu princi…
   —            Rie velna, nebļaujiet, bet kaujieties, jūs, morāles sprediķotājs tāds, jūs laulības tiesību aizstāvis!
   Pēc šiem vārdiem princis izvilka zobenu.
   Ari Kristiāns, greizsirdības dzīts, bija savu līdz pusei izrāvis, bet tad, satrūcies par to, ko gribēja darīt, iesaucās:
   —   Nē, nē! Nekad!
   Tad viņš iebāza zobenu atpakaļ makstī.
   —           Nu, lūk, — mierīgi teica princis, — tagad jūs atkal attopaties. Bet nu ejiet savu ceļu un ļaujiet man iet savu!
   Princis attālinājās, vēl dažus vārdus nomurminājis, ko Kristiāns savā uztraukumā nesaprata un arī nemaz negribēja saprast.
   Beidzot princis bija pazudis.
   Kristiāns pamazām saņēmās un lūkojās apkārt.
   Princis, iznācis no nama, bija atstājis durvis pusviru.
   Kristiāns to pamanīja un viņam paspruka kliedziens — pa pusei aiz prieka, pa pusei sāpju dēļ.
   Tas bija īsākais ceļš, lai izskaidrotu šo briesmīgo mīklu.
   Jauneklis metās namā, uzskrēja pa trepēm un atrada durvis to galā, tāpat kā namdurvis — tikai pievērtas. Viņš iegāja un ieraudzīja Enženiju bālu, ar vaļējiem matiem, kā vājprātīgu, ceļos pie savas gultas.
   Izdzirdējusi soļus, viņa pagriezās… viņa pazina Kriatiānu… iekliedzās… tad paģībusi saļima.
   Ausa rīts. Pirmie stari maigi rotājās uz istabas sienas. Pa logu no Reveljona jaunkundzes dārza puses skanēja putnu rītadziesma.
   Kad Kristiāns redzēja Enženiju saļimstam, viņš steidzās pie tās, uztvēra to savās rokās un mēģināja viņu vest pie samaņas. Pēkšņi blakustelpās atskanēja soļi. Tas bija Ošērs.
   Viņš bija redzējis princi aizejam un nu gribēja pats atkal ieņemt savu vietu kāzu gultā.
   Enženija nesamaņā, Kristiāns maigi pār viņu noliecies, šis vīrs uz sliekšņa. Tas viss austošajā bālajā gaismā izskatījās neparasti baigi.
   Kristiāns tūlīt pazina nelietīgo vīru. Vēl gan viņš neko vairāk nezināja, kā tikai to, ka Enženija ir kritusi par upuri negantai intrigai.
   Instinktīvi viņš tvēra pēc sava zobena.
   Ošērs, kurš gandrīz vai bija nonācis līdz istabas vidum, strauji metās atpakaļ uz durvīm un apjucis raudzījās apkārt.
   Viņš laikām meklēja kādu ieroci.
   Enženija atjēdzās. Viņa atbīdīja atpakaļ garos matus, kas kā tikumības plīvuris aizsedza tās seju.
   Tad viņas skatiens klīda no Kristiāna uz Ošēru.
   Mazpamazām sajēga atgriezās un līdz ar to — viņas briesmīgā stāvokļa apziņa.
   Viņa pamāja Kristiānam, lai tas iet.
   Jauneklis kāvējās, Enženija atkārtoja mājienu vēl pavēlošāk nekā pirmo­reiz.
   Izmisis un noskumis par savu un šīs sievietes nelaimi, Kristiāns kā vergs klusēdams paklausīja.
   Ošērs bailīgi atkāpās no kailā zobena, kad Kristiāns tam pagāja garām.
   Uz sliekšņa Kristiāns vēlreiz atgriezās.
   Varbūt aiz uzmanības, ka tam no mugurpuses neuzbrūk, varbūt, lai vēlreiz raudzītos šīs skaistās sievietas sejā, kas tagad viņam uz mūžu zudusi.
   Arī Enženija bija pacēlusi pret viņu acis.
   Viņu skatieni sastapās.
   Enženijas skatienā bija tik daudz sirdsskaidrības, tik daudz nožēlas, tik daudz mīlas, ka Kristiāns, tūkstoš pretrunīgu jūtu mocīts, steidzās laukā.
   Enženija palika viena kopā ar Ošēru.
   Tas sev nekā nevarēja izskaidrot, kā Kristiāns ir ticis šinīs telpās.
   Viņš nekā nezināja, nekā nesaprata un stāvēja kā apstulbis.
   Ak, ja arī jaunās sievas domas ir aptumšotas, ka viņai nebūtu jāskata beždibens savā priekša! Kauns aizžņaudza viņai rīkli un tā spēja tikai izdvest:
   —   Ak, Dievs! Jūs esat nelietis!
   Ošērs gribēja runāt.
   —  Ja jūs tuvosities, es saukšu tēvu! — iesaucās Enženija.
   Ošērs nodrebēja.
   No šādus ģimenes scēnas viņš baidījās vairāk par visu.
   —        Nekrietnais! — sauca Enženija. — Vai jūs, gatavodamies uz savu kaunpilno darbu, par vienu lietu padomājāt? Vai jūs padomājāt, ka pietiktu ar vienu manu vārdu tuvākajā tiesā, lai jūs iznīcinātu?
   Ošērs gribēja aizstāvēties, bet Enženija stingrā balsī turpināja:
   —        Iznīcinātu, pie kam jūsu pavēlnieka augstais stāvoklis nespētu jūs glābt.
   Ošērs atkal gribēja runāt.
   —  Klusējiet! — viņa bargi uzsauca. — Es jūs aizdzenu no savām acīm.
   —        Bet, Dieva dēļ, — beidzot Ošērs iesaucās neaprakstamā nekaunībā, — jūs jau vēl nemaz man neesat teikusi, ko īsti es esmu noziedzies.
   —        Ko jūs esat noziedzies? Jūs ievedāt še, manā namā, mana tēva namā, manā līgavas istabā, to pašu vīru, jūs agrāk noliedzāt, jūsu kungu un pavēlnieku — Artuā grāfu.
   —  Kas to jums teica?
   —   Viņš pats.
   —   Viņš to jums teica.
   Ošērs klusēja. Viņš saknieba lūpas, lai tās atkal atvērtu ar ļaunprātātīgu smaidu.
   Pa to laiku viņš meklēja kaut kādu atrunu.
   Beidzot viņš domāja, ka tādu ir atradis.
   —        To viņš jums teica tāpēc, ka galu galā viņam taču jāaizstāvas, cik labi vien prot. Viņš mani pavēlēja apcietināt, kad es Santēru ģimeni pavadīju ārā uz ielas, un tad ielavījās te manā vietā.
   Šī izlocīšanās varēja likties diezgan ticama un Enženija uz mirkli samulsa.
   —  Tātad jūs vainojat princi? — viņa jautāja.
   —  Protams! Viņš gribēja man atriebties.
   —  Tātad šādā veidā jūs būtu iekritis slazdos, ko viņš jums izlika?
   —   Vai tad tas liekas tik neticami?
   —       Labi, es pieņemu, ka tas nav neiespējami, tad tūlīt pasauksim manu tēvu.
   —  Jūsu tēvu?
   —  Jā, un tūlīt.
   —   Kāpēc?
   —        Viņa ierocis ir spalva, kas stiprāka nekā šķēps. Ar šo ieroci viņš aizstāvēs manu godu, kam jābūt arī jūsējam. Tā mēs pienaglosim ļaundari, kaut arī viņš ir princis.
   —   Ai, to nedariet! — iesaucās Ošērs, nobijies no Enženijas jūsmīgā spara.
   —   Kāpēc ne? Kas jums ko bīties?
   —   Prinča iespaids ir neizmērojams.
   —   Vai jums bail?
   —  Mans Dievs! Man vaļsirdīgi jāatzīstas, ka es sevi uzskatu daudz par mazu, lai strīdētos ar karalisko augstību.
   —   Tātad gods jums nav nekas, itin nekas? Vai tas jums nav nekāds gandarījums, ja varat atriebties princim, par kuru jūs pats pirmais un ne viena nespiests, varējāt stāstīt tik daudz ļauna?
   —  Bet, kundze, vai tad jūs patiesi gribat mani izpostīt?
   —   Bet mans kungs, vai tad jūs man gribējāt melot, kad teicāt, ka neviens upuris jums nav liels diezgan, lai atkal kļūtu par krietnu cilvēku?
   —   Kundze!
   —   Klusējiet! Es jau jums teicu un atkārtoju, ka jūs esat nelietis.
   —  Labi, kundze! Ja gribat karu, tad jums būs karš. Sakiet savam tēvam, ka es princi ielaidu, — tad es atkal viņam teikšu, ka jūs savu mīļāko pasūtījāt šurp.
   —   Ak jā, tieši to es gribu! — iesaucās sajūsmināta Enženija. — Atzīstat ies jūs savās nelietībās, es atzīšos savā mīlā!
   —   Kundze!
   —   Dariet to! Dariet to! Pasaule tiesās.
   Ošērs uzskatīja, ka pret tādu raksturu viņš nekā nespēs. Dēmonisks smaids plaiksnījās viņa lūpās. v
   —   Esmu ar mieru, — viņš teica, — redzēsim, kas iznāks, kāds būs gals.
   —  Gals? O, ja gribat zināt, to es varu jums jau iepriekš pateikt.
   —   Nu, sakiet!
   —   Es visu atklāšu savam tēvam, un tad… ņemiet vērā, viņa dusmas verētu jums dārgi maksāt…
   Nē, labāk es savam nabaga tēvam, kuru jūs jau tā esat nekaunīgi piekrāpis un apmelojis, noklusēšu šo briesmīgo nelietību, es klusībā cietīšu, neviena apsūdzība pret jums nenāks pār manām lūpām, bet no šā brīža jūs man esat riebīgs un nicināms cilvēks.
   Ošērs draudīgi paskatījās, bet Enženija to nevēroja un turpināja:
   —   Ar vienu vārdu: vai nu jūs sevi attaisnojat divu dienu laikā, atrieb­damies par to kaunu, kas pie manis pastrādāts, vai jums jāņem par labu, kā arvien, kad jūs manās acīs rādīsities, es jūs saukšu par gļēvuli.
   — Labi! — pēc īsa klusuma brīža teica Ošērs un izgāja no istabas.
   Viņš vēl nevarēja sev izskaidrot visu notikušo.
   Viņa aizdomas taustījās ap tūkstoš varbūtībām, kuras cita par citu bija aplamākas.
   Enženija redzēja savu vīru aizejam, dzirdēja izskaņām viņa soļus. Lēni viņa piecēlās un rūpīgi noslēdza durvis.
   Tad viņa atkal nokrita pie gultas ceļos, sirsnīgā lūgšanā remdēja savas neizsakāmās ciešanas un tik saldā balsī piesauca Kristiānu, ka pat eņģeļi debesīs varētu kļūt greizsirdīgi uz viņas sirdsmīļāko.

   Diemžēl Kristiānu no Enženijas šķīra puse Parīzes un viņš nevarēja dzirdēt saldo balsi, kas būtu mierinājusi.
   Šinī notikumi haosā, šai domu labirintā Kristiāns, tāpat kā Ošērs, bija zaudējis galvu. Arī viņš mocīja sāpes, kā Ošēru — bailes un nicināšana.
   Satriekts, bāls, viņš atgriezās pie mātes, neatbildēja uz viņas rūpju un mīlas pilnajiem jautājumiem, bet iekrita gultā un sakampa galvu rokās, it kā tā grasītos pārplīst.
   Bet drīz vien viņš piecēlās.
   Tumsā, kas to apņēma, viņš tomēr izšķīra kādu nekaunīgi zobgalīgu seju. Tā bija prinča seja, kurš tam bija piedāvājis gandarījumu, ko tomēr pāžs ar drosmi noraidīja.
   Kristiāns nolēma princim uzrakstīt.
   Viņš izpildīja šo apņemšanos un rakstīja — vēl vienmēr pirmo iespaidu varā — rakstīja vēstuli, kurā izlēja visu savu sirdsrūgtumu. Šo vēstuli viņš nosūtīja uz Versaļu un lika tūlīt nodot princim.
   Vēstule bija oficiāls atlaišanas lūgums un paziņojums, ka ar pagājušās nakts intrigas publicēšanu Enženijas gods būs atriebts.
   Tā kā nabaga zēns vairāk nekā nevarēja darīt, kad visas viņa cerības un viņa mīla ar vien sitienu bija satriekti, viņš atkal izstiepās gultā, lai atpūtinātu savu brūci, kas no pagājušas nakts uztraukuma atkal bija iekaisusi.
   Lai kā arī sūtnis nesteidzās, viņš tikai pulkstens deviņos spēja sasniegt Versaļu.
   Tā kā viņš bija kāda viņa karaliskās augstības pāža sūtīts, tad vēstuli princim pasniedza tūlīt, kad tas pamodās.
   Viņš atplēsa vēstuli un lasīja. Viņš gan kļuva drusciņ nemierīgs, jo tie laiki bija pagājuši, kad franču tauta padevīgi liecās zem valdnieku spaida.
   Ludviķis XVI savu ģimeni jau mazliet bija atradinājis no patvarībām.
   Lai skandāla gadījuma savu alibi varētu pierādīt, jaunais princis no sava nakts sirojuma bija straujā galopā atgriezies Versaļā. Viņš bija vēl gluži noguris. Sapratis savu kritisko stāvokli, viņš domāja par līdzekļiem, kā novērst draudošās briesmas… Te pie viņa gultas pienāca Ošērs, kuram te bija brīva nākšana un iešana.
   Ošērs domāja, ka ne tikai pildījis savu solījumu, bet izdarījis vēl daudz vairāk.
   Kad princis ieraudzīja Ošēru, viņš skaļi iesaucās „Ā!". Ošērs bija pār­liecināts, ka tas priecājās par viņa ierašanos.
   —           Lūk, meistars Ošērs! — iesaucās princis, — pēc jūsu domām man tagad vajadzētu būt laimīgākajam un apmierinātākajam cilvēkam, vai ne?
   —           Protams! Un vai tad karaliskā augstība nav apmierināta? — jautāja Ošērs, nesaprazdams, ka princim varētu būt vēl kaut kas, ko vēlēties.
   —   Un kādēļ tad lai es būtu apmierināts?
   —           Ā? Es saprotu! Karaliskā augstība ir neapmierināta tāpēc, ka jūs pazina. Mans Dievs! Pazina, — nu kas par to?! Tāpēc bauda ir jo lielāka.
   —           Tā gan. Patiesi jādomā, ka jūs zobojaties par mani, meistar Ošēr, — iesaucās princis, pieceldamies no spilveniem.
   Ošērs atkāpām no dusmu zibeņiem, kas sprikstija prinča acīs.
   —           Bet… karaliskā augstība mani biedē!.. Kāpēc jūs uz mani dusmojaties? Vai tad es savu vārdu neesmu turējis?
   —   Jūs darījumu noslēdzāt, bet preci nedevāt, Ošēra kungs!
   —            Vai drīkstu lūgt tuvākus paskaidrojums? — pārsteigts stostījās Ošērs.
   —           Jūs esat aitasgalva vai nodevējs, jo atstājāt istabā degam naktslampu, kuras gaismā tiku pazīts. Bija kliegšana, draudi, asaras, un tā kā neesmu paradis sievietēm kaut ko nodarīt ar varu, tad man, apkaunotam un uzva­rētam, vajadzēja atkāpties.
   —   Kā, cienītais kungs…
   —  Neraizējaties, Ošēra kungs, jMrms gāju, es visu sīki izstāstīju, ka jūs tas bijāt, kas man pavēra ceļu.
   Neaprakstāms pārsteigums parādījās Ošēra sejā.
   —   Kā — karaliskā augstība pats!?
   —   Jūs ļoti labi zināt, jūs — viltīgā lapsa! Vai tad jūs savu laulātās draudzenes jaunkundzi pēc tam neesat saticis?
   Princis ar sevišķi uzvaru izcēla vārdu „jaunkundzi".
   —  Jā gan, — atbildēja Ošērs, domādams, ka prinča dusmas norimušas un viņš atkal ir noskaņots uz jokiem. — Karaliskajai augstībai ir taisnība, kad jūs sakāt laulātās draudzenes jaunkundze, jo viņa ir tik nevainīga, ka laikam gan nebūs citu domājusi, kā: jūs tikai tādēļ ieradāties, lai viņu apciemotu. Tikai vienu gan viņa man pārmet, ka es esmu karalisko augstī­bu ievedis viņas guļamistabā. Ticiet man, ne velti viņai pie svētās kristības dots vārds Enženija — nevainīgā. Viņa šo vārdu pilnīgi pelna.
   —   Un tas, protams, jums patīk?
   —   Cienītais kungs…
   —  Labi, jums tas var būt ļoti patīkami, bet man ne, jo ar šo nevainību es esmu zaudējis visu nakti un vairāk nekā neesmu ieguvis, ka tikai no šīs jūsu sirdsvientiesības izmests pa durvīm.
   —   Bet, cienītais kungs…
   —  Klusējiet! Jūs esat aitasgalva! Jūs man nodarījāt neizsakāmu kaunu, mans vārds ar jūsu palīdzību ir aptraipīts…
   —  Vai patiesi karaliskā augstība to visu ņem tik nopietni? — murmināja Ošērs.
   —  Vai es to ņemu nopietni?.. Pērkons un zibens, es domāju gan! Kā? Jūs mani iepināt dēkās, kas var radīt vislielākās nepatikšanas, ja man, par laimi, nebūtu jūs, ko varu izlietot kā zibensnovadītāju… Un tad jūs man vēl jautājat, vai es to visu ņemu nopietni? Jūs, nelieti!
   —   Vai es pareizi dzirdu? Karaliskā augstība domā visu .vainu uzvelt man?
   —  Jā, protams, tā es darīšu.
   —   Un kāpēc, mans princi, ja drīkstu jautāt?
   —   Es satiku uz ielas savu pāžu Kristiānu Obiņski. Viņš uzstājās kā apvainotas nevainības bruņinieks un mēs nebijām tālu no divkaujas.
   —  Ā! Tas varbūt ir tas pats, ko es satiku Enženijas guļamistabā?
   —   Nu redzat, jūs pats sakāt: Enženijas guļamistabā! Jūsu nevainībai tātad ir mīļākais.
   —   Vai karaliskā augstība tiešām domā…
   —  Šī eņģeļskaidrā tikumība jau pirmajā naktī jums sagādāja vietnieku, kurš to apsargāja. Šis vietnieks dabūja pirms numuru, kurpretim man jūs piedāvājāt numuru divi… Ļoti pateicos, Ošēra kungs!
   —   Bet kā karaliskā augstība var domāt…
   —   Ka jūs man esat pierādījis ārkārtīgi maigu uzmanību, ko es jums savulaik pienācīgi atmaksāšu. Esiet par to pārliecināts, lapsas kungs!
   —   Bet, cienītais kungs, es par to pāžu nekā nezināju! Man nebija ne jausmas par šo Kristiānu… Kā tad viņš ir uzzinājis?..
   Princis pabāza Ošēram zem deguna Kristiāna vēstuli.
   —   Te, lasiet! Šis jaunais cilvēks numur viens, mans pāžs, man raksta visā laipnībā, viņš man pat piedraud visu to joku publicēt atklātībā, bet es jums jau iepriekš paskaidroju, ka es no šīs atklātības nebaidos, jo šo­reiz — dzirdat, Ošēra kungs, — šoreiz viss šis kauns kritīs uz jums!
   Ošērs plati iepleta stulbās acis. Viņš vēl arvien nesaprata, ko īsti princis grib teikt.
   —   Vispirms, — princis turpināja, — es jūs otrreiz aiztriecu ratā. Es jums pateikšu — tā zem četrām acīm — kāpēc: tāpēc, ka jūs esat tikpat neveikls, cik viltīgs, nelietīgs priekšā, mietpilsoņu priekšā, šo avīžnieku, publicistu, filozofu priekšā. Es jūs aizdzenu pie velna par to kauna darbu, ko jūs pastrādājāt pie savas paša sievas.
   —  Cienītais kungs…
   —   Es — es neesmu nekā zinājis — un ja es teikšu, man gan ticēs — es nezināju, ka Enženija ir jūsu sieva; jūs mani piekrāpāt; jūs pazīst kā nelieti, tā kā neviens nebrīnīsies, kad es atklāti atzīšos, ka jūs mani pie­krāpāt. Ar savu lomu visos šajos kumēdiņos es varu būt pilnīgi mierā. Jūs bijāt mans kambarsulains. Lai pieglaimotos manai labvēlībai, jūs man iedevāt atslēgu, — es to pieņēmu, tā ir taisnība. Bet es nezināju, ka šī atslēga ir no jūsu sievas, šīs eņģelim līdzīgās nevainības, guļamistabas. Es atvēru… ak, meistar Ošēr, jūs taču esat īsts teļagalva! Bet nu jūs man esat rokā un vaļā netiksit, tam varat ticēt.
   —   Bet jūs mani grūžat postā, cienītais kungs!
   —  Zibens un pērkons! Jūs taču nedomāsit, ka es kaut acumirkli šaubītos, kad man jāizvēlas starp sevi un jums?
   —   Karaliskā augstība tātad mani pilnīgi atstāj? — jautāja Ošērs, locī­damies kā tārps.
   —   Es jūs neatstāju, bet nododu jūs.
   —   Un ja viss būtu laimīgi beidzies?
   —     Jāsaka atklāti, ka tad man būtu ļoti žēl. Redzat, mīļais Ošēr, es mīlu baudu, bet pirkts ar tik tīras un nevainīgas sievietes asarām, kāda ir Enženija Ošēra kundze, dzimusi Retifa de la Bretona, tā tomēr man liekas par dārgu. Ja viss būtu labi beidzies, tad. es varbūt jūs — Dievs piedod man grēkus! — liktu nosist kā suni, jo tad man būtu arī jācieš sirdsapziņas pārmetumi, kurpretī tagad, paldies Dievam, esmu ticis cauri tikai ar kaunu vien.
   —   Cienītais kungs, vai jūs tiešām esat nepielūdzams?
   —     Ošēra kungs, tas būtu muļķīgi no manas puses, ja es neizmantotu šo gadījumu, lai attaisnotos ļaužu acīs ar to, ka vienkārši jūs padzenu.
   —   Tātad nekādas cerības, nekādas?
   —     Nekādas, Ošēra kungs, nekādas! Tagad ejiet un atcerieties, ka vārdiņš, kas par šo lietu tiks runāts atklātībā, te atradīs savu atbalsi!.. Jūs būsit lakta, bet es — veseris. Tātad uzvedietics labi, Ošēra kungs, uzvedieties labi!
   —     Ak, mani spiež, mani ar varu spiež izdarīt noziegumu! — iesaucās Ošērs. — Tik tālu es gan negribēju iet.
   —     Ejiet kurp vien gribat un cik tālu jūs gribat, visi jūsu ceļi tomēr novedīs pie karatavām.
   Ošērs iestenējās un streipuļoja ārā no istabas.
   Kad viņš izgāja, princis piezvanīja.
   —    Pasaukt Kristiānu Obiņska kungu, — viņš pavēlēja, — gribu ar viņu tūlīt runāt.

   Kad Kristiāns bija nosūtījis savu vēstuli Artuā grāfam, kad pirmais dusmu uzliesmojums bija nodzisis un uztraukuma drudzis mitējies, viņš sāka domāt par savas izturēšanās sekām. Nebūdams tieši bailīgs, viņš tomēr zināmā mērā jutās nemierīgs, kad ap pulkstens vienpadsmitiem no rīta ieradās viņa karaliskās augstības sūtnis.
   Vēl gultā gulēdams, Kristiāns tam jautāja, ko princis īsti vēlas.
   Sūtnis nekā nezināja. Viņam bija tikai pavēlēts pilnos auļos jāt no Ver- saļas uz Parīzi un nogādāt Kristiānam paziņojumu, lai tas nekavējoties dodas uz Versaļu.
   Domādams par likteni, kas to sagaida, Kristiāns nopūtās. Tomēr viņš drīz vien tika pie secinājuma.
   Viņš paskaidroja sūtnim, ka tas var mierīgi atgriesties Versaļā un ziņot princim, ka Kristiāns seko viņam pa pēdām.
   Tad viņš devās pie mātes.
   Viņam vajadzēja sagatavoties uz visu, pat uz to, ka no Versaļas viņu nosūta tieši uz Bastīliju.
   —            Mīļā māt, — viņš teica, — viņa karaliskā augstība aicina mani pie sevis. Varētu gadīties, ka tagad, kad esmu atveseļojies, man prinča uzdevumā jāuzņemas garāks ceļojums, par ko kādreiz jau tika runāts.
   —  Nu, tad mēs vēl redzēsimies pirms tavas aizceļošanas?
   —  Varbūt, mīļā māt.
   —   Kā? Varbūt?
   —   Nu ja, jo šādi ceļojumi bieži nepieļauj ne mazākās kavēšanās.
   —   Mans dēls…
   —           Jā, jā, māt! Kurjeram acumirklī jābūt gatavam doties ceļa, tiklīdz tas saņēmis savas instrukcijas, un tādos gadījumos bieži ir ļoti grūti izdarīt atvadīšanās apciemojumus, sevišķi tāpēc, ka augstie kungi, zinādami, ka kurjers vēl ir Parīzē, sava sūtījuma noslēpumu uzskata par nedrošu.
   —           Es saprotu, es saprotu, — atbildēja grāfiene, pārvarēdama bailes, — tātad tu ej?
   —  Jā, māt.
   —   Uji tava veselība?
   —            Izklaidēšanās vaf man nākt tikai par labu* un ceļojums, par kuru runājām, tas man — ja es vispār to uzņemšos — dos daudz izklaidēšanās.
   —  Tad man vairāk nav nekā ko iebilst.
   Grāfiene klusēja un uzlūkoja jaunekli ar neaprakstāmu maigumu.
   Šīs mātes maigumam bija Argusa acis, tā priekšā nekādi meli ilgi nevarēja pastāvēt.
   Pa to laiku Kristiāns, kurš jāšanai vēl jutās diezgan nevarīgs, bija licis zirgus iejūgt ratos.
   Viņš atvadījās no grāfienes, neatbildēdams uz viņas atkārtotiem jautā­jumiem, kā jau bija teicis. Tad viņš steidzās pie viņa karaliskās augstības.
   Princis bija pilnīgi apģērbies. Kā tas nekad nebija parasts, viņš staigāja domīgs, pat sapņains pa savu istabu no viena gala uz otru, kad pieteica Kristiānu.
   Tas ar nolaistām acīm, bet drošu sirdi stāvēja uz sliekšņa.
   —          Nāciet vien iekša! Nāciet vien! — sauca princis. — Jums, bez šaubām, būs teikts, ka es jūs gaidu.
   —  Jā, cienītais kungs, es zinu, ka karaliskā augstība man parāda to godu.
   Princis pamāja kambarsulainim, kas Kristiānu bija ievedis, iet un aizvērt
   durvis.
   Sulainis paklausīja. Princis un pāžs palika vieni.
   Princis vēl dažas reizes pagājās šurp un turp, kamēr Kristiāns stāvēja mēms un nekustīgs.
   —            Notiek pavisam dīvainas lietas! — beidzot princis iesāka, pēkšņi apstādamies… — Vispirms vēstule, ko es šorīt saņēmu. Jūs man piekritīsit, ka parasti princim tādā toni nemēdz rakstīt.
   —           Atvainojiet, karaliskā augstība, bet kas ar man ir noticis, to neviens vīrs nevar mierīgi paciest.
   —            Es jūs pārtraucu un neprasu no jums agrāk paskaidrojumus, kā tikai pēc tam, kad būšu jums paziņojis savu gribu.
   Kristiāns bija sagatavojies uz visļaunāko un turēja savu zobenu gatavībā, lai to nodotu princim.
   —            Redzat, — princis turpināja, it kā nojauzdams, kas notiek jaunā cilvēka sirdī, — viens no maniem kalpiem mani nekaunīgi piekrāpa un tā pamudināja uz soļiem, ko es nopietni nožēloju, jo esmu ieguvis kādas pieklājīgas sievas nelabvēlību. Bet katru kļūdu galu galā var izlabot.
   —           Nekad, cienītais kungs! — iesaucās Kristiāns, paslēpdams seju ro­kās. — Kļūda, kādu karaliskā augstība izdarīja, nekad nav labojama.
   —   Nekad? Un kāpēc, ja drīkstu jautāt?
   —           Sievietes gods, kā to karaliskā augstība zina, ir daudz vārīgāks nekā vīra gods. Nevainības zaudējums nav atdodams.
   —           Bet kas tad jums teica, ka Ošēra kundze ir zaudējusi savu nevai­nību? — princis jautāja un izbrīnījies uzlūkoja jaunekli.
   Kristiāns pacēla galvu.
   —   Bet, cienītais kungs… Sieva, kuru jums atdevis viņas vīrs!..
   —   Pārdevis, jūs gribējāt teikt.
   —   Ak, cienītais kungs, Enženija ir un paliek negodā iegrūsta.
   —   Es jūs patiesi nesaprotu, jūs, kā liekas, esat iestidzis maldos.
   —   Arī es karalisko augstību nesaprotu.
   —   Nu, jūs tūlit mani sapratīsit. Tovakar, kad izcēlās dumpis un jūs tikāt ievainots, man bija tā laime satikt Enženiju vienu bez tēva. Nezinādams, kas viņa ir, es to pavadīju uz mājām. Tātad viņa bija mani redzējusi un pazina mani. Kad viņa mani šonakt atkal redzēja, tā, protams, pamanīja atšķirību starp manu un viņas vīra seju. -Man šķiet, viņai būtu par to ļoti jāpriecājas, vai ne? Bet nē, gluži otrādi! Viņa bija nobijusies, kliedza, lūdzās, metās man pie kājām. Es laidu darbā visparastākos laipnības vārdus, kādi ienāca prātā. Viņa pretojās. Tad es paņēmu savu cepuri un zobenu, pateicu viņai vēl dažus vārdus, paklanījos un, būdams priecīgs, ka esmu maldījies, vai, labāk, ka viens cits mani ir maldinājis, steidzos laukā uz ielas, kur satiku jūs.
   —  Vai tā varētu būt taisnība? — nomurmināja Kristiāns vislielākajā izbrī­nā, — vai tā, varētu būt taisnība, cienītais kungs?
   —  Kā jūs domājat? — jautāja princis ar īsta aristokrāta lepnumu, kurš pat mazākās šaubas par savu vārdu patiesību uzskata par nepiedodamu apvainojumu.
   —  Jā, tā ir taisnība! Tā ir taisnība! — iesaucās Kristiāns. — Jūsu mute, tik augsirdīga prinča mute, tik bruņnieciska augstmaņa mute nevar melot… Es jums ticu, cienītais kungs, un jūs svētīju… Enženija tātad ir neaizskārta? Ak, žēlīgās debesis… Prieks man sajauc prātu…
   —  Tātad jūs esat viņas mīļākais?
   —  Es, viņas mīļākais? Ak, cienītais kungs, ja vīrs, kas pielūdz sievieti, kas to ar saņemtām rokām dievina, kas gribētu skūpstīt viņas pēdas smiltīs un svētlaimē nobeigties, aizskarot viņas drēbju vīli, — ja tas ir mīļākais, tad, mans princi, jā, tad es esmu Enženijas mīļākais.
   —  Patiesi, — princis teica smaidīdams, un pieņemdams uz brīdi draudzīgu toni, kādā jauni ļaudis viens ar otru mēdz runāt, — patiesi, jūsu stāsts mani interesē.
   Nu arī Kristiāns savā sirdspriekā bija noskaņots sirsnīgāk un pastāstīja princim savus piedzīvojumus, kopš iepazinies ar Enženiju līdz savai izveseļo- šanai un tam brīdim, kad viņš, briesmīgas greizsirdības mocīts, stājies prin­cim ceļā pie Reveljona nama.
   Beidzot viņš apklusa. Nu bija Artuā grāfa kārta runāt.
   —   Redzat, mīļais Kristiān, — viņš teica, — tā kā es tagad zinu visus jūsu piedzīvojumus, tad gribu jums arī savējos uzticēt, kurus jūs, protams, vēl nezināt. Es, kā jau teikts, redzēju to nabaga mazo un redzēju viņā tūlīt to reto parādību, ko debesu untumi dažreiz novieto tautas zemākos slāņos, bet kuras īstā vieta butu blakus hercogam vai karalim uz troņa… Ošērs, mans sulainis, man apsolīja, ka es meiteni dabūšot.
   - Ā! Ā!
   —   Es runāju ar jums pilnīgi atklāti'. Es pieņēmu viņa piedāvājumu un pieļāvu kļūdu. Bet tas muļķis kā lācis uzbruka meitenei un gribēja viņu ar varu aizvest. Viņš un viņa palīgs, ko tas bija paņēmis līdzi, tika smalki izpērti. Es, kā jūs varat iedomāties, biju tālu no visa tā un pat nezināju, kas notiek. Tātad Ošēra plāns neizdevās un es viņu padzinu tāpēc, ka viņš bija tik lempīgs, šinī izplūkšanās reizē kompromitēdams manu livreju. Te šim nelietim ienāk prātā atriebties citādā ceļā! Un kā jūs domājat, ko viņš dara? Šis viltnieks izliekas, ka būtu atgriezies grēcinieks. Ar skaistiem vārdiem viņš apceļ mācītāju Bonomu. Tam nu vajadzēja viņu tālāk ieteikt, īsos vārdos, mans Ošērs kļuva mūrnieks, tapsētājs vai kaut kas cits, ko es zinu! Viņš ik dienu nopelnīja trīsdesmit sū, pie tam cītīgi apstrādāja veco Retifu, pieglaimojās meitai un apprecēja to. Kā nu viņš izturējās pret mani, kas gan šad un tad domāju par Enženiju, bet pavisam vairs ne par Ošēru? Vakarrīt es no viņa saņēmu šādu vēstuli:
   „Monsieur\
   Enženija vairs nedzīvo ceturtā jā stāvā Bernardīna ielā, bet gan Sen- tantuāna iela, Reveljona nama treša ja stāvā. Bez tam viņas apstākļos šis un tas ir mainījies. Viņa vairs nav meitene, bet sieva, viņa vairs nav padota savam tēvam, bet ir patstāvīga.
   Ierod ieties, karaliskā augstība, šonakt starp pulkstcns div­padsmitiem un vieniem Scntantuāna ielā, atbrauciet ar ormani un lieciet pieturēt iepretī minētajam namam! Karaliskā augstība tur sastaps vīru, kas jums atvērs durvis un pateiks visu tālāko
   —   Kā, augstība, tā šis vīrs rakstīja?
   —  Jā gan, te ir vēstule.
   —   Es saprotu… Karaliskā augstība tātad ieradās laikā.
   —   Un viņš arī. Viņš man iedeva atslēgu, pateica, kā man tālāk jāizturas, un bez nelaimīgās naktslampas, kas man pavisam nelaikā iespīdēja acīs, jūsu mīļākā būtu pazudusi, mīļais Kristiān.
   —  Šis nelietis!
   —   Vai ne?
   —  Tātad vienīgi Ošērs ir vainīgs!
   —  Gan es ar to tikšu galā. Man pienākas viņu nodot pelnītam sodam.
   —   Vai karaliskā augstība man kādreiz varēs piedot?
   —         Esmu jums jau visu piedevis. Jūs esat krietns jauneklis, Kristiān… Jūs gan viņu ļoti mīlat?
   Kristiāns nopūtās un pacēla acis pret debesīm.
   —   Nu, ko jūs gribat iesākt ar Enženiju? Pastāstiet!
   —   Cienītais kungs, viņš ir ļoti vienkārši — es viņu nolaupīšu.
   —        Ej, nu ej, mīļais draugs! Padomājiet tik — Enženija ir salaulāta ar Ošēru. Ja jūs nolaupīsit viņa sievu, tad viņš sacels traci, un atklātība, no kuras tas tagad baidās, tad viņa rokā būs ierocis pret mums… Jaukākā loma šai komēdijā tad iznāks viņam un mēs tēlosim pieviltos ļaundarus!
   —   Bet, cienītais kungs…
   —        Ak, jūs nepazīstat šo Ošēru! Ticiet man, viņš ir nelietis! Es gan varētu viņu iesviest kādā cietuma caurumā, bet tad viņš, kas tagad ir tik nicināts, kļūst interesants. Jūs redzējāt, ko viņš spēj pat tur, kur to nīst un nicina. Piesargieties no viņa, jo viņš var pamodināt līdzjūtību.
   —   Ko lai dara, cienītais kungs?
   —        Vajag nogaidīt… Ošērs nevar ilgi palikt mierā. Viņa apstākļi un viņa raksturs to dzīs tālāk pa iesākto ceļu, un īsā laikā viņš kļūs pilnīgs noziedznieks. Jūs smaidāt, dzirdēdams mani tā runājam, kad es esmu tikai, lielākais, gadus septiņus astoņus vecāks par jums. Bet prinči jau no dzimšanas ir desmit gadus vecāki par citiem cilvēkiem, un tā es esmu divreiz tik vecs kā jūs.
   —     Karaliskā augstība tātad man ieteic nogaidīt? x - Jā.
   —        Bet šī nogaidīšana man ir tas pats, kas mirt. Viņš, šis nekrietnais, ir viņas kungs un pavēlnieks, tā pieder viņam.
   —        Par to, mīļais Kristiān, mums katrā ziņā jāparunā nopietni, un es ceru, jūs drīz vien atzīsit manu pārākumu, par kuru nupat pasmaidījāt… Tātad, vai gribat?
   —        Ak, cienītais kungs, nekā nevēlos tik ļoti, kā tikt ar jūsu padomu atbalstītam.
   —   Nu, labi, apsēdieties!
   —   Monsieur…
   —   Jums ir slima kāja.
   —   Es paklausu, cienītais kungs.
   Kristiāns paņēma krēslu.
   Artuā grāfs pievilka tuvāk sēdekli, kā uz skatuves, kad nāk syarīgs skats.
   —   Vai gribat mani uzklausīt? — jautāja princis.
   —   Augstība, es esmu gatavs.
   —  Tātad, jūs sakāt, mīļais Kristiān, ka jusu mīļāka pilnīgi ir šā nelieša
   varā?
   —  Jā.
   —  Starp citu: vai šī meitene jūs arī patiesi mīl?
   —  To es nezinu, cienītais kungs.
   —   Kā? Jūs to nezināt?
   —   Nē, tā kā viņa ļāvās pierunāties citu apprecēt, tomēr…
   —  Jūs tam gribat ticēt?
   —  Mans Dievs, jūsu augstība taču sapratīs, ka es varu domāt, ka Enženija man dotu priekšroku pret šo nelieti, kurš aptraipītas ar noziegumiem.
   —  Tam es ticu! Ja viņa jūs patiesi mīl, lad nekad šim vīram neatdosies.
   —  Cienītais kungs…
   —  Mans Dievs, es saprotu, ka jums ar to vēl nepietiek.
   —   Protams, ka ne.
   —  Jūs gribat, lai viņa pieder jums.
   —  Tā tas ir, cienītais kungs.
   —  Nu, šinī gadījumā es varu nākt ar priekšlikumu, kas katrā ziņā jūs apmierinās.
   —   Pateicos jūsu augstībai jau iepriekš.
   —   Ko vēl ne! Es esmu jums parādā! Cik tur daudz trūka, ka es — gan bez vainas no savas puses — būtu nozvejojis jūsu mīļāko. Tagad to gribu tikai jums atdot un vairāk nekā.
   —   Ak, cienītais kungs, vai nu jums šis nodoms izdosies, vai ne, es mūžīgi būšu jums pateicīgs!
   —  Tātad jūs gribat mani uzklausit?
   —   No sirds. Ar miesu un dzīvību!
   —   Pienāks diena, kad jums būs manā labā jāziedo savas asinis; nu, redzat, tanī dienā jūs man visu atmaksāsit ar lieliem procentiem, ko jūsu labā esmu darījis. Ko es jums tagad dodu, tas ir tikai aizdevums. Vai jūs to pieņemat?
   Sirsnīgas pieķeršanās un padevības izteiksme atspoguļojās Kristiāna sejā.
   —  Es zinu, ka varu uz jums paļauties, — Artuā grāfs turpināja, — un nu uzklausiet mani!
   Kristiāns prinča vārdos klausījās ar divkāršotu uzmanību.
   —  Redzat, jūs lauzāt galvu ar tūkstoš plāniem par nolaupīšanu, laulības šķiršanu, slepkavību, divkauju un diezin ko vēl… Un kāpēc? Lai iegūtu šo apburošo sievieti savā nedalītā īpašumā.
   —  Jā gan, cienītais kungs.
   —  Jūs tikai tāpēc tik ļoti lauzāt galvu, ka labprāt gribētu atrast pēc iespējas pieklājīgāku ceļu, kā tam vīram atņemt viņa sievu.
   —  Jā, protams, cienītais kungs. Tas varbūt liekas smieklīgi, bet tā ir.
   —   Nu, padomājiet par to tuvāk… Jūs domājat par nolaupīšanu; ar to jūs laupīsit tēvam meitu, meitai tēvu; nemaz nerunājot par skandālu, kurā iepīs arī mani. Jūs iebildīsit, ka Retifs savās grāmatās stāv augstāk par ikdienas morāli un ka viņš nevienam nevar pārmest, kas tā dara, kā viņš raksta. Bet tā morāle, kuru Retifa tēvs sludina savos rakstos, nav tīra morāle, vai, pareizāk, nav nekāda morāle. Es esmu gandrīz vai visus viņa darbus lasījis, tie ir mazāk asprātīgi nekā Krebilona raksti, bet toties vēl daudz neķītrāki… Jūs taču man neņemsit ļaunā, ka es kritizēju mūsu sievas­tēva literāro darbību… Es saku „mūsu sievastēva", jo, kā jūs zināt, mīļais Kristiān, es nebiju tālu no viņa meitas precēšanas.
   Abi jaunie cilvēki bija pietiekami ilgi nopietni izlikušies. Princis ilgāk nespēja valdīt savu neizsīkstošo jautrību, kas to ar visiem samierināja.
   —  Tātad jūs atzīstat, ka nolaupīšana nav sevišķi ētiska. Un tāpat ir atmetama divkauja, laulības šķiršana un kas cits, kas jums prātā.
   —   Diemžēl man jāpiekrīt.
   —  Labi! Bet klausieties tagad, kā es uz to skatos.
   —   Es klausos, cienītais kungs.
   —  Ja mazpamazām padomā, kas nav jādara, tad nāk pie atziņas, kas ir jādara. Ja ar mani kaut kas tamlīdzīgs būtu noticis, — grāfs turpināja, — tad es būtu rīkojies šādi: vispirms es pārliecinātos par Enženijas jaunkundzes mīlu. Ja šī skaidrība man būtu, es sievietē iedegtu karstāko vēlēšanos tam vīram atriebties. Atriebšanas ir sievietes dabā, tā kā Enženijas jaunkundze bez šaubām atriebtos savam vīram viņa noziegumam piemērotā veidā… Man ir nami visās Parīzes pilsētas daļās. Vienā no tiem jūs izmeklējat noslēgtu, mierīgu, patīkamu dzīvokli; aizvediet turp Enženiju, salaulājaties ar to pagaidām savā sirdī un ik dienu apmeklējat to ligzdiņā, kuru būsit viņai ierīkojis. Iespējamas tikai divas varbūtības: vai nu jūs būsit pavisam laimīgs, vai arī tāds nebūsit. Pēdējo gadījumu es uzskatu par neiespējamu un neiedomājamu, jo jūs nesat sev līdzi jaunību, mīlu, pacietību, kuras dēļ Enženijas jaunkundzei nav nekas jums jāliedz… Tātad jūs būsit laimīgs. Jūs esat bagāts, vai, ja jūs tāds neesat, tad mans maks ir jūsu rīcība. Ar likteņa palīdzību mēs esam kļuvuši draugi. Paļaujaties uz mani. No šā brīža es jums paaugstinu algu par trīssimt luidoriem, ko godam esat pelnījis. Nauda mīlā visu iespēj. Tātad jūs Enženijas dzīvokļa iekšieni izgreznosit kā teiku pili, iegādāsities tai hercogienes tualetes, īsi sakot, viņai nekas nedrīkst trūkt, lai tā būtu laimīga. Bet tikai viņai. Jums dāvanas jāizvēlas tā, ka tās tiek tikai viņai un ka vīrs pa to laiku mirst badā. Nekas nav vieglāks par to. Kad Enženija būs ar jums labi paēdusi, viņa varēs viegli paciest trūkumu Ošēra saimniecībā, bet Ošērs — kad tas redzēs, ka tam no viņa sievas nekas netiek un tai arī nekā nav ko pārdot — drīz vien mainīs savu izturēšanos pret viņu. Viņš varbūt slikti pret to izturēsies; tad bez kavēšanās mēs viņu ar tiesas spriedumu ietupināsim cietumā. Tad viņš nevienam nevarēs pārmest, kā tikai pats sev. Un tad mēs tiksim no viņa vaļā.
   Kristiāns piekrizdams pamāja ar galvu.
   —    Pa to laiku jūs ar viņa sievu būsit dzīvojis laimīgi. Viņa piederēs pilnīgi jums vienam, un jums nebūs ne par ko vairāk jārūpējas, kā tikai par to, ka jūsu satikšanos neviens nenodod un ka jūs neviens netraucē. Vai tas nav jauki? Turklāt tas ir arī daudz morāliskāk un mazāk kaitīgi sabiedrībai, kā tie soļi, kādus jūs līdz šim domājāt spert. Jūs burtiski peldēsit laimē, vai ne?
   Kristiāns piekrizdams pamāja ar galvu, il kā gribētu teikt: „Ja tā viss notiktu, tad es patiesi būtu pilnīgi laimīgs."
   Princis turpināja:
   —    Izvēlaties pats vietu un laiku, aprēķiniet, cik ilgi jūs gribat šādu idilli turpināt… Vai ne, loti ilgi?.. Nu, labi, redzat, pret saviem draugiem es esmu augstsirdīgs. Jūs prasāt neiespējamo, — jums tas tiks dots: es jums dodu veselu gadu.
   —   Un es gribētu visu dzīvi, — iebilda Kristiāns.
   —     Mēs gribam runāt nopietni, un jūs runājat tagad ļoti neprātīgi… Labi, nu teiksim, divus gadus… Vēl nepietiek? Tad, teiksim, trīs gadus… Tas turpināsies trīs gadus, tad jūs pamazām sāksit pārdomāt. Enženija un Enženija — tas jau ir tīri jauki, bet galu galā tas ir mūžīgi viens un tas pats. Js būsit izdevis daudz naudas un apdāvinājis Ošēru ar dažiem bērniem, tad, kā jau teikts, jūs pārdomāsit, un pārdomas mīlā jau ir mīlas nāve. Mīla būs mirusi! Tad lieciet sev izmaksāt gada algu uz priekšu un dodiet to Enženijas jaunkundzei, tas ir, Ošēra kundzei. Ošēra bērniem jūs izmaksājat gada renti, tad atgriežaties pie savas mātes un preciet sievu, kura man jau būs sagatavota un kurai būs pūrā pieci līdz seši simti tūksto­ši livru. Jūs dabūsit pulku, es jums ļaušu piedalīties karā, pagādāšu jums Ludviķa krustu un vienu no jūsu muižām pacelšu par marķizātu. Nu, ko jūs sakāt par manu romānu? Vai es nebūtu cienīgs piederēt pie Retifa ģimenes?
   Šo trako runu princis pabeidza ar skaļiem smiekliem.
   Kristiāns smaidīja un nolieca galvu.
   —     Karaliskā augstība aizmirst, ka jūs runājat ar iemīlējušos, un iemīlējušies ir slimnieki…
   —     …Kas negrib tikt dziedināti. O, tas jums man nav jāsaka. Bet vai jūs domājat, ka es jokoju? Pie mana goda — izņemot tos trīs gadus, tos bērnus un jūsu mīlas romāna beigas, kam jānoslēdzas ar pieciem līdz sešiem simtiem tūkstošu livru — es domāju tā, kā runāju, un es arī tā darītu, ja būtu jūsu vietā.
   —  Nu lad, cienītais kungs, es gribu mēģināt!
   —    Tas man patīk!.. Ejiet ar Dievu, lai viņš jūs sargā, protams, dievs Kupidons, jo ar to mēs nespēlējam! Šinī punktā mans brālis nesaprot nekādus jokus.
   Artuā grāfs pavadīja Kristiānu līdz durvīm, draudzīgi uzsita tam uz pleca un bija sajūsmināts par saviem padomiem šim nerram no Vertera sugas, no kura viņš par vari gribēja izveidot filozofu savā gaumē.

   Artuā grāfa mazliet pavieglā morāle bija atstājusi uz Kristiānu dziļu iespaidu. Pārnācis mājās, viņš tūlīt lika lietā šo padomu, rakstīdams Enže­nijai mīlas vēstuli:
   „Madame\
   Es esmu pārliecināts, ka Jums ir man daudz kas svarīgs sakāms. Arī man būtu Jums jāuztic dažādi noslēpumi. Ja manam ir kaut cik iespaids uz Jums, tad esat tik laipna un izejat rīt ap pulkstens trim pēc pusdienas mazliet pastaigāt. Ejat līdz Sentantuāna ielas galam, kur pietur ormaņi. Tur paņemat ratus, kuros es pēc Jūsu mājiena iekāpšu. Ja Jūs atrodat par labāku mani pieņemt savā dzīvoklī, tad lūdzu dot man ziņu. Esmu pilnīgi Jūsu rīcībā.
   Pieņemat, madame, visi ielā ko cienības apliecinājumu no Jūsu maigā, patiesā drauga.
   Kristiāns, grāfs Obiņskis."
   Tanī brīdī, kad Kristiāns šo vēstuli ar sīkiem mutiskiem paskaidro­jumiem gribēja nodot savam uzticības vīram, kāds vēstnesis tam atnesa Enženijas vēstuli.
   Drebošām rokām jauneklis to atplēsa un lasīja:
   „Mans kungsl
   Jūs bez šaubām atnācāt pie manis tikai tādēļ, lai dotu man paskaidrojumus par savu izturēšanos un tāpat par kādu citu. Man nepieciešams drošs atbalsts. Jūs esat saprātīgs un sirsnīgs cilvēks, nāciet un dodiet man padomu! Rit ap pulkstens diviem es iziešu un paņemšu ormani Sentantuāna ielas galā. Izlikšos, ka braucu uz Bernardīna ielu, bet patiesībā došos uz karalisko dārzu. Sagaidiet mani tur pie vārtiem; man ar Jums ir jārunā!
   Enženija."
   Kristiāns palēcās no prieka. Šajās divu, tik tālu viens no otra šķirtu cilvēku saskanīgās domās viņš it kā saskatīja slepenas mīlas spēku.
   Vispirms viņš nomierināja māti par iedomāto ceļojumu, kas tam būtu bijis jāuzņemas Artuā grāfa uzdevumā. Viņš tai stāstīja par prinča labvēlību un solījumiem nākotnē.
   Par Enženiju un romānu, kam patlaban jāsākas, protams, netika minēts ne vārds.
   Bet grāfiene neļāva maldināties. Tikai šoreiz viņa izlikās, ka nekā neno­jaustu, kaut gan bija cieši apņēmusies ar visiem spēkiem cīnīties pret dēla noslēpumainajiem plāniem.
   Līdz ar dzirkstošu fantāziju Kristiānam bija tik cieta griba, ka viņš būtu spējīgs atteikt savai mīlai, ja no mīļākās redzētu kaut vienu necienīgu darbu. Tāpēc, pirms akli nodoties kaislībai, kuras sekas viņš aprēķināja, jo pazina pats savu sirdi, viņš gribēja pārliecināties, vai šīs kaislības objekts ir arī vērts, ka tam ziedo savu dzīvību.
   Kristiāns apvilka pelēkus svārkus un apmeta ap pleciem platu mēteli. Tā viņš noslēpās Enženijas namdurvju tuvumā tieši ap to laiku, kad sievām mēdz uznākt vājība pret viņu vīriem un mīļākajiem.
   Ošēra nebija mājās. Tas pārnāca ap pulkstens septiņiem. Kad Kristiāns to ieraudzīja, viņa sirds pukstēja tik stipri, it kā gribētu izsisties cauri krūtīm. Mazliet vēlāk viņš Retifa tēva istabā pamanīja otru uguni. Pēc tā Kristiāns sprieda, ka sievastēvam ar znotu ir saruna.
   Pēc pusstundas otrā svece pazuda. Ošērs, domājams, bija iegājis Enže­nijas istabā.
   Šinī brīdī Kristiāna sirds gandrīz vai pārstāja pukstēt, elpa aizrāvās un skatiens cieši apstājās pie Enženijas loga.
   Tiklīdz Ošērs tur bija iegājis, Kristiāns tūlīt ievēroja pieceļamies kādu ēnu.
   Tā varēja būt tikai Enženijas ēna.
   Otra ēna, kas bija ienākusi pa durvīm, saka sparīgi žestikulēt ar rokām.
   Beidzot šī ēna noliecās.
   Liekas, ka Ošērs bija meties Enženijai pie kājām, lai lūgtu piedošanu.
   Kristiāna sirds sažņaudzās no domām, ka Enženija varētu atkal ļauties maldināties.
   Enženija atbildēja savam vīram ar strauju kustību un steidzās pie loga, ko atvēra. Viņš balss lejā sasniedza Kristiānu; tie bija enerģiski vārdi, no kuriem Kristiāns gan dzirdēja tikai skaņas, ne saturu. Bet to nozīmi varēja viegli uzminēt.
   Tad draudīgi piecēlās Ošēra ēna, bet Enženija neatgāja no loga.
   Kad vārdu maiņa tā bija turpinājusies veselu stundu, otra gaisma pazuda, Enženijas istabā palika tikai viena svece.
   Kristiānam tā sažņaudzās sirds, ka asinis apstājās riņķot.
   Vai otra svece bija izdzēsta vai aiznesta? Vai pēc sparīgās vārdu maiņas būtu noslēgts miers?
   Bet kas gan aprakstīs jaunekļa prieku. Viņam gandrīz vai neatlika laika noslēpties kādā mūra spraugā, kad viņš redzēja durvis atveramies un pa tām iznākam Ošēru, kurš neuzticīgi lūkojās visapkārt.
   Nelietis gāja uz bulvāra pusi, bet tad tūlīt atgriezās, lai vēlreiz paraudzītos Enženijas logā un aplūkotu ielu. Tad viņš atkal pazuda tumsā.
   Kristiāns vēl gribēja kādu stundiņu nogaidīt, lai redzētu, kas tālāk notiek. Bet pēc divdesmit minūtēm Enženijas istaba satumsa un no vājās gaismiņas, kas spiedās caur aizkariem, viņš noprata, ka sveces vietā iedegta naktslampiņa.
   Nabaga bērns bija licies gultā.
   Kriatiāns savā sirdī pateicās debesīm, tad steidzās atpakaļ pie mātes, kas viņu ar nepacietību gaidīja.
   Viņam bija nepieciešams miegs, jo nepātrauktais uztraukums un pi­espiešanās bija patērējusi visus viņa spēkus. Viņš iemiga, divu saldu sapņu apdvests. Trīs mēnešu laikā tā viņam gadījās pirmoreiz.
   Šais sapņos jaucās Artuā grāfa ēnainie nami ar maziem, slepeniem vār­tiņiem…
   Kamēr Enženija un Kristiāns dusēja saldā miegā, kas veldzē dvēseli un atspirdzina miesu, palūkosim, ko labais Retifs de la Bretons domāja par savas meitas precībām un tām sekojošajiem dīvainajiem notikumiem.
   Neviens tēvs nekad nav slējis tik lepni galvu kā Retifs, kad viņš redzēja stājāmies altāra priekšā šo jaunavu pēc savas gaumes, šo visas fiziskās un morālās audzināšanas paraugu.
   Atgriezies no baznīcas, viņš pasauca Enženiju savrup un noturēja tai garu runu par laulātās draudzenes un mātes pienākumiem. Nevainīgās meitenes vaigi vairākas reizes sārtojās. Kāzu dienas priekšvakarā Retifs, salda vīna iejūsmots, bija kalis pantus, izdomājis noveju tematus, sadomājis virs­rakstus romāniem. Tāpēc gadījās, ka viņš drīz iemiga un pie tam gulēja tik cieti, ka no visa tā, kas notika starp Enženiju un Artuā grāfu, nedzirdēja ne vārda.
   Kā lai arī viņš būtu kaut ko dzirdējis? Kā piedzīvojis tēvs, kurš saprot, ka nedrīkst traucēt sirsnīgākās laulības dzīves svētlaimību, viņš biju uzcēlis starp sevi un jaunlaulātiem sienu, kas bija tik bieza, ka no visa tā, kas notika vienā istabā, nekā nevarēja dzirdēt otrā.
   Tomēr nākamajā rītā Retifs bija ne pa jokam izbrīnījies, kad brīdi pa­klausījies pie durvīm un, nekā nesadzirdējis, beidzot iegāja un atrada En­ženiju vienu un apģērbušos.
   Vispirms viņš pētīja, pa pusei kā šķelmīgs tēvs, pa pusei kā erotisks rakstnieks, salda noguruma pēdas, ko cerēja atrast Enženijas sejā.
   Ko viņš meklēja, to domājās arī esam atradis, kad pamanīja Enženijas sejā „mīlas rozes un vijolītes" — pelēki bālos vaigus un iekritušās acis.
   Enženija, ieraudzījusi tēvu ienākam, metās pretim un ieslīga viņa rokās.
   Tur tā Jāva vaļu karstām asarām.
   —      Kā, kā, mans bērns? — teica vecais, vēl vienmēr būdams to domu varā, ar kādām bija ienācis, — mēs raudam?
   —   Ak, tēv, mīļais tēv! — vaimanāja Enženija.
   —   Nu, nu, tagad tas jau garām un pēc vīra nāk tēvs.
   Enženija noslaucīja asaras un uzlūkoja tēvu nopietni. Viņa sajuta zob­galīgo toni un viņas dziļajām sāpēm nekas nelikās neciešamāks kā joks nevietā.
   Tikai tagad Retifs apskatīja savu meitu tuvāk un ievēroja viņas daiļajā sejā skumju pēdas.
   Šādas skumjas varēja rasties tikai no lielām dvēseies ciešanām, no asarās pavadītas bezmiega nakts.
   Bet «Pavestās zemnieces" autors šorīt vēl nebija pie meitas cerējis rast nekādas dvēseles ciešanas, ne asarās pavadītas nakts iezīmes.
   —            Mans Dievs! Tu taču esi pavisam samulsusi, tu nabaga bērns! Pastāsti, mazā, — viņš teica, novilkdams meitu sev klēpī kā dzīvu statuju, lai to savās rokās un ar saviem skūpstiem sasildītu, — runā atklāti ar savu tēvu! Vai ne, tu neesi apmierināta? Tikai nemelo, bērns!
   —   Nē, tēv, patiesi neesmu, — atbildēja Enženija.
   Vēl arvien Retifam nevarēja ienākt prātā šīs neapmierinātības īstais iemesls.
   —           Ej, nu, ej, — viņš teica, akli turēdamies pie aplamā domu gājiena, kas to arvien noveda tālāk no patiesības, — iemīlējies taču viegli zaudē galvu, neliecies no tā skumdināties.
   Šos vārdus Retifs pavadīja ar blējošiem smiekliem.
   —           Un viņš taču ir tavs laulātais draugs, un laulātajam draugam… hē, hē, hē!.. un laulātajam draugam arvien ir zināmas tiēsības…
   Enženija palika auksta un mēma.
   —            Redzi, manu sirsniņ, — vecais turpināja, — tu vairs neesi bērns. Tev jāpieradinās pie laulātas sievas domāšanas veida un pacietības… Es patiesi nezinu, kā lai tev to izskaidroju… Ak, ja man pie rokas vēl būtu tava nabaga māte, gan tā prastu tevi mierināt!.. Galu galā tā ir nelaime, kurai agrāk vai vēlāk visām meitenēm jāpadodas… Tātad nomierinies, saņem dūšu un rādi man atkal priecīgu seju!
   Enženija tomēr ne nomierinājās, ne saņēma dūšu, ne rādīja tēvam priecīgu seju. Viņa pret debesīm pacēla savas lielās zilās acis ar divām asaru pērlēm.
   —           Ak, kas par burvīgu gleznu! — iesaucās vecais, — šī nevainība, šī tikumība! Cik jauki tas viņai piestāv! Šis rezgalis Ošērs taču var būt sevišķi lepns uz savu jauno sieviņu.
   Enženija lēni piecēlās, noslaucīja asaras un tad teica tēvam:
   —   Nāc, es gribu sagatavot tev brokastis, tēv.
   —           Ko? Man brokastis? Un kas tad ir ar tavējām? Vai tad jūs nebrokas- tosit, vai tad mēs nebrokastosim kopā?
   —            Es neesmu izsalkusi un, ja Ošēra kungs ir izsalcis, tad viņš gan zinās, ka uz brokastim jābūt īstā laikā.
   — 'Ej, ej, tu stingri viņu ņem.
   —   Es tevi lūdzu, mīļais tēv, nerunāsim vairs par to!
   —   Kā, vairs par to nerunāt? Lai mēs vairs nerunājam par tavu vīru?
   —   Nē, tēv! Tici man — tā ir labāk!
   —     Gluži otrādi! Jo sevišķi mums par viņu ir jārunā! Padomā, Enženij, tu esi precēta sieva un tavs pienākums ir būt pret vīru uzmanīgai, rūpīgai…
   —     Ne es viņa sieva esmu, ne es esmu apprecējusies, ne arī man kāds pienākums būt pret Ošēra kungu uzmanīgai. Lai viņš samierinās ar to, ko tam atjauju; viņam ar to būs pietiekami.
   Retifs bija bez gala izbrīnējies par šo gandrīz vai bezsirdīgo stingrību, jo tas pavisam nesaskanēja ar viņa pagājušo dienu maigajām atmiņām.
   Vecā atmiņā atausa viņa jaunība ar tās kairinājumiem un jaukumu un viņš svētlaimīgi smaidīja par pagājības sapņiem.
   Laimīgais laiks, kad nopūtas un skūpsti tika pārmīti no viena loga uz otru!
   Laimīgais laiks, kad iepriecēja necerētas satikšanās, kad tika teikti kom­plimenti par daiju kājiņu, kad atspīdēja pateicības smaids par labi pa­teiktu glaimu! Dievišķīgais satikšanās laiks krēslainās stundās, pastaigāšanās kautru jaunavu sabiedrībā, kuras izgāja no mājām sārtas un smaidošas un atgriezās bālas un nogurušas, turēdamās pie zēnu elkoņiem, ko tās dažas stundas iepriekš neuzdrošinājās pat aiztikt.
   Viss tas pazibēja gar Retifa gara acīm. Šo tīkamo seju, maigi vilinošu skatienu, daiļo kājiņu parādība ilga tikai dažus īsus mirkļus.
   Tad Retifs ar dziļu nopūtu, kas varbūt nāca no viņa tukšā vēdera, iegāja jaunierīkotajā ēdamistabā un kopā ar Enženiju nosēdās pie bro- kastgalda, ko kalpone bija uzklājusi.

   Brokastis noritēja ļoti klusu. Enženija domāja savas domas un viņai netikās uzsākt sarunas. Arī Retifs domīgi strēba savu kafiju.
   Tāpat pagāja arī diena.
   Enženija strādāja tāpat kā agrāk; Retifs te redzēja vecā turpinājumu, — tik daudz rezignācijas un maigas jūsmošanas manīja visā šīs jaunās sie­vietes būtnē.
   Ošērs atgriezās tikai ap pulkstens septiņiem vakarā. Viņa prombūtni visu dienu Retifs uzskatīja par rīta strīdiņa dabīgām sekām; bet dievs Himenejs, Retifs domāja, prot tādas mazas ķildiņas nokārtot tikpat labi kā dievs Amors.
   —   Ko? Tik vēlu, klaidoni? — viņš uzsauca savam znotam. — Kas gan varēja jūs tik ilgi turēt prom no laulības ligzdiņas?
   —   Prom no laulības ligzdiņas? — atkārtoja Ošērs. — Mans Dievs, man bija jānokārto svarīgas lietas Reveljona kungam.
   Tad viņš klusi teica pats sev: „Ja Enženija tēvam vēl nekā nav teikusi, tad viņa arī neteiks. Viņa noklusēs par Artuā grāfu, lai es par viņas pāžu klusēju: viens krauklis otram acīs neknābs. Tā būs labāk un tagad pamēģināsim uz šā pamata iesākt miera sarunas ar meitu.
   Noklausījies tēva jocīgajā sprediķī, viņa retoriskajās frāzēs par kāzu nakti, Ošērs nokārtu galvu iegāja pie sievas.
   Tā gaidīja, jo bija redzējusi viņu nākam.
   Viņš sāka runāt ar viņu mīlīgi, tā atbildēja vienaldzīgi.
   Beidzot viņš metās viņas priekšā ceļos.
   —    Piedošanu, — viņš lūdzās, — es neesmu vainīgs! Un vai to var saukt par vainu, kad es bīstos no varena kunga dusmām? Artuā grāfs mani piespieda uz to, ko es darīju. Viņš man attēloja visus atriebības līdzekļus, kādi ir tā rīcībā, — man Bastīlija un nāve, tev un tavam tēvam visas cietuma šausmas, un tā man atlika tikai izvēlēties starp.postu un nāvi, starp laimi un brīvību, ja mēs viņa gribai padodamies.
   Enženijas atbilde bija dziļas nicināšanas pilns skatiens.
   Viņa neteica ne vārda.
   —    Nedusmo, — Ošērs turpināja, — jo debesis tevi izglāba! Brīdi es patiesi domāju nelietīgo princi tavās rokās nogalināt, bet ar to tavu godu nebūtu glābis un tavu dzīvi, manu dzīvi, visu mūsu dzīvi licis uz spēli. Briesmīga prāva un beidzot kāķis — tas mūs gaidītu! Pēc mana plāna, ko man iedvesa bailes, tu nekad nebūtu dabūjusi zināt par to noziegumu, kas būtu pastrādāts pie tava goda. Princis būtu pazudis nepamanīts. Nākamajā dienā tu atkal pilnīgi būtu mana, un nekad pagātnes atmiņas kaut uz brīdi nebūtu apēnojušas tavu dzīvi…
   —   Pietiek! — dusmās drebēdama, iesaucās Enženija. — Pietiek! Jūs man riebjaties! Vai jūs domājat savu noziegumu mazināt, ja aizbildināties ar bailēm?
   —   Bet es tikai domāju…
   —   Klusējiet, es jums saku! .
   —   Enženij!
   —        Un šāds nelietis man jāsauc par vīru, tam es sniedzu savu roku Dieva altāra priekšā, — vīram, kas nevis mani aizsargā ar savu dzīvību, bet pārdod mani, gāž mani kaunā, lai glābtu savu nožēlojamo dzīvību. Jūs esat nožēlojams gļēvulis, un jūs vēl uzdrīkstaties prasīt no manis piedošanu? Nē, tāpēc, ka jūs esat gļēvulis, es jūs dzenu prom tāpēc, ka jūs esat gļēvulis, es jums nekad nepiedošu!
   Satriekts Ošērs gulēja pie Enženijas kājām. Viņš bailīgi pacēla galvu un saņēma rokas. Bet Enženijas nicināšana auga ar katru brīdi.
   —      Ja gribat, pieceļaties, — viņa teica, — vai vārtieties vēl tālāk sava kauna dubļos, man vienalga!
   —   Tad atstāj man vismaz cerības uz tavu piedošanu.
   —   Nekad!
   —   Kā tad mēs viens ar otru dzīvosim?
   —   Kā pirms mūsu laulībām, šķirti.
   —   Bet tavs tēvs?
   —       Ar savu tēvu es darīšu tā, kā gribu; es viņam teikšu, ka jūs man iedvešat nepārvaramu riebumu, un ar to nebūs melots, jo tā ir.
   —   Un es viņam teikšu, ka tev ir mīļākais.
   —   Tad jūs vienreiz gandrīz vai būsit teicis patiesību.
   —   Bet es esmu tavs vīrs un novākšu tavu mīļāko no ceļa.
   —   Bet es darīšu visu iespējamo, lai viņš jūs novāc.
   Ošērs iedrebējās un atkāpās no dusmu liesmām, kas dega Enženijas acīs.
   —      Mēs esam šķirti uz visiem laikiem, — viņa turpināja, — nemēģiniet mani vēlreiz pievilt; neizmēģiniet nevienu no jūsu kaunpilnajiem līdzek­ļiem, lai panāktu, ka es mainu savu apņemšanos, — jo katram sapnim seko atmoda, un kad es atmodīšos, tad padzīšu jūs kā suni.
   —       Ļoti vaļsirdīgi — ne par velti tu saucies Enženija, vaļsirdīgā, — viņš atbildēja ar neģēlīgu smaidu, ko šoreiz necentās mīkstināt ar izlik­šanos. — Dzīvojiet sveika, madamel
   —   Dzīvojat vesels, Ošēra kungs.
   Tā Ošērs atstāja Retifa māju, kad Kristiāns no savas slēptuves viņu
   redzēja.

   Tanī svētlaimīgajā dienā, kad abiem mīlētājiem bija lemts atkal satikties, kopš agra rīta jau līņāja kluss, smalks lietiņš, kas gan ielas staigātājus atturēja no publisko dārzu alejām, bet nebija nekāds kavēklis ne mīlas pāriem, ne medniekiem, ne zvejniekiem: pirmajiem — mīlināties, otrajiem — gaidīt medījumu un pēdējiem — izmest savus tīklus.
   Enženija norunātajā stundā atstāja māju un noīrēja ormani, bet Kristiāns jau bija gaidījis divas stundas, kad Enženija ieradās.
   Kā Aurora, kas ar rožainiem pirkstiem atslēdz Saules dievam vārtus, Enženija izkāpa no ratiem. Viņai bija jauns uzvalks, jaukākais no viņas pūra.
   Melns tafts, kas bagātīgi rotāts ar zīda mežģīnēm, tam klāt maza, pērļupelēka cepurīte ar melnām un rožsarkanām lentām, kurpes uz augstiem papēžiem, — īsi sakot, brīnišķīga parādība, kuras priekšā apstājās jauns un vecs, — jaunie saldās cerībās, vecie saldās atmiņās.
   Un kad viņa pagriezās uz lapoto aleju, kur bija jau ieraudzījusi savu mīļāko, lai gan tā acis nolaida, vai, pareizāk sakot, izlikās nolaižam, tad viņa līdzinājās tām lauku un mežu dievietēm, kuras Bušē, Vanlo un Vato tik burvīgi jauki gleznojuši.
   Redzēdams viņu nākam, Kristiāns steidzās tai pretim.
   Beidzot abi stāvēja viens pret otru un sniedza rokas. Te nebija neviena, kas viņiem to liegtu, jo lietus atbaidīja visus dīkā staigātājus.
   Bet tiklīdz abi bija sadevušies rokās, Kristiāns tūlīt ievēroja pārmaiņas Enženijas vaibstos un Enženija — Kristiāna sejā.
   Kristiāns bija bāls no savas slimības un šinī acumirklī vēl bālāks no uztraukuma, bet Enženija bāla un nomocījusies, ārišķi izlikdamās kā sieva un namamāte, kaut gan vēl bija jaunava.
   Brīdi viens otrā raudzījušies un mīlā kvēlodami, ilgodamies, gaisdami, abi strauji nolaida acis. Viņi nobijās paši par sevi.
   Kristiāns, ar Artuā grāfa aplamībām galvā atsteidzies šurp, sāpīgi pār­steigts juta, ka šīs jaunās sievietes liktenis ir drūms un bēdu pilns.
   Bet viņa, neraugoties uz izvēlēto apģērbu, uz drošsirdību nolikt savam mīļākajam satikšanos zem klajas debess, pēkšņi iedrebējās un nezināja, ko iesākt. Kristiāns satvēra viņas roku un noveda Enženiju alejas tumšā­kajā kaktā. Abi atsēdās uz sola.
   —           Tātad jūs atnācāt, Kristiāna kungs, — viņa iesāka nozīmīgā tonī, kurā skanēja kluss pārmetums un līdz ar to sirsnīga pateicība.
   —  Ak, kāpēc jūs mani agrāk nesaucāt, — sāpīgi atbildēja Kristiāns.
   —   Kad tad?
   —  Aizvakar, piemēram!
   —           Aizvakar?.. Tā diena ir tik tālu aiz manis; man liekas, ka kopš tā laika būtu pagājusi nedēļa, mēnesis… Ak, mans Kristiāns bija mani aizmirsis, atstājis!
   Tagad jauneklis uzmeta jaunajai sievietei pārmetošu skatienu.
   —  Ak, vai patiesi jūs tam varējāt noticēt? — viņš jautāja.
   —   Vai man tas nebija jādara? Es taču redzēju.
   —   Un vai jūs nezināt, kas mani atturēja no jums?
   —   Varbūt jūsu griba, vai, kas būtu vēl ļaunāk, jūsu untumi.
   —  Mans Dievs, cik nelaimīgs es esmu! — iesaucās pāžs.
   Tad viņš pagriezās pret Enženiju.
   —           Vai tad jūs neredzat manas sejas bālumu? Vai neievērojat, ka es vēl arvien kliboju un bez šā spieķa nevaru paiet?
   —   Mans Dievs, kas tad jums ir noticis?
   Nu Kristiāns izstāstīja mīļotajai Enženijai savas ievainošanas un ilgās slimošanas garo un sāpīgo stāstu. Izbrīnējusies un līdzjūtīgi Enženija klausījās un beidzot atviegloti uzelpoja.
   —      Tātad nojauta mani nav vīlusi, — viņa klusi teica, — kad Santērs stāstīja, ka ievainotais pāžs ir aiznests uz Artuā grāfa staļļiem, es tūlīt pati gribēju turp aiziet un pārliecināties…
   Pēc Kristiāna neatlaidīgā lūguma nu Enženija pastāstīja, kā viņa reiz ap pulkstens četriem vakarā aizlavījās no Bernardīna ielas, kā nejaukais vīrs viņu vajājā, kā viņa apmaldījās, kad gribēja no tā izbēgt, kā pēdējā brīdī, kad tas pēc viņas izstiepa roku, kāda skaista, stalta meitene Šarlote Kordē nāca tai palīgā un ņēma viņu savā aizsardzībā.
   —       Tas bija tā nolemts! — klusi nopūtās Kristiāns. — Ak, Enženija, Enženija! — tad viņš iesaucās. — Kā jūs mani tā varējāt pārprast, kā jūs varējāt uzskatīt mani par spējīgu jūs aizmirst, kad es savās bezgalīgajās ciešanu naktīs domāju tikai par jums?.. Un par ko jūs šaja laikā damājāt? Par jūsu nākamo vīru, vai ne?.. Bet kāpēc man jums pārmest! Ak, es esmu pārliecināts, ka jūs sevi daudz rūgtāk nosodāt, nekā es jebkad to spētu.
   —       Mans Dievs, ko tad es varēju darīt?.. Mans tēvs pavēlēja, dusmas bija mans padomdevējs…
   —   Dusmas? Dusmas uz mani?
   —      Ak, jā, — pret jums, ievainoto, pusmirušo! Ak, nožēlojamā sievietes sirds augstprātība… Un šodien, šodien jūs atgriezāties…
   —   Kā redzat, Enženija.
   —   Bet šodien, šodien jūs mani mīlat mazāk.
   —      Vai to jūs varētu iedomāties, Enženija! Es vēl arvien jūs mīlu, Enženij! Mīlu vairāk nekā jebkad.
   —       Jūs mīlat, jūs mani mīlat! — iesaucās Enženija. — Un es vairs neesmu brīva.
   Kristiāns maigi viņu uzlūkoja, piepieda viņas roku pie sirds un tad teica tādā mīlas sajūsmā, ka negribot aizrāva līdzi Enženiju.
   —      Enženij, jūs zināt, ka sievietes uzdevums ir darīt laimīgu vīru, kuru tā mīl.
   —   Un es jūs mīlu, — teica Enženija.
   —   Nu, tad!..
   Kristiāns uz brīdi apklusa, bet Enženijas neizsakāmi naivā sejiņa to atkal sadrošināja.
   —   Nu, tad — dariet mani laimīgu! — viņš teica.
   —   Kā?
   Kristiāns uzlūkoja jauno sievieti. Viņa bija burvīgi skaista ar saviem pāri kaklam un pleciem plūstošajiem matiem.
   —   Tādā veidā, ko jūs man sekosit līdzi uz svešām zemēm, kur jūs kļūsit par manu sievu un es — jūsu virs.
   —   Un mans tēvs?
   —   Mēs viņam visu paziņosim, kad būsim drošībā.
   —   Nē, nē, nē!..
   —  Jūs mani nemīlat.
   —   Es mīlu jūs un kāda iekšēja balss man teic, ka mīlēšu jūs mūžīgi.
   —   Kāpēc tad jūs vēl kavējaties savu mūžu ziedot man?
   —   Es jau jums teicu, ka tas vairs nepieder man.
   —  Nu, kas tad jums no tā, ka jūs mani mīlat? Kas man, nabagam, no tā, ka mīlu jūs un tieku no jums mīlēts?
   —   Mums jānogaida.
   —   Nogaidīt! Ko? — nepacietīgi jautāja Kristiāns.
   —   Kamēr es topu atraitne, — mierīgi atbildēja nevainīgais bērns.
   —  Enženija, jūs mani nobiedējāt un es patiesi nezinu, vai jūs šos briesmīgos vārdus sakāt pa jokam vai nopietni.
   —   Tas nav nekas briesmīgs, ko es saku, — atbildēja Enženija, galvu purinādama, — Dievs, protams, nebūtu licis man apprecēt noziedznieku, ja šī laulība būtu uz ilgu laiku.
   —   Bet kā jūs to zināt? No kā jums šī paļāvība?
   —  Tāpēc, ka tā būtu nelaime, ko es neesmu pelnījusi. Dievs pats man uzlika šo pārbaudījumu, lai mani pārliecinātu, cik sirsnīgi es jūs mīlu, un tad lai mani ar šo salīdzinājumu padarītu vēl brīvāku un laimīgāku.
   —   Laimīgu? Kad?
   —   Kad es jūs apprecēšu.
   —  Briesmīgi! Briesmīgi! — iesaucās Kristiāns. — Te var zaudēt prātu!
   —   Uzklausiet mani, mīļais draugs! Agrāk es visu mīļu dienu dziedāju kā putniņš, kurš pie mana loga knābā maizes drusciņas, un nekad neesmu dziedājusi dziesmiņu, kas mīļo Dievu varētu apvainot. Kāpēc nu lai viņš gribētu, ka es nekad vairs nedziedu? Dievs mani mīl, es pelnu viņa mīlu, un gan jau viņš kaut ko manā labā darīs.
   —   Bet šo „kaut ko" viņš taču jums piedāvā ar mani.
   —   Nē, tas ko jūs man piedāvājat, tas būtu zvēresta laušana, no kura tikai nāve var atstvabināt.
   —  Tad es nonāvēšu jūsu vīru.
   —   Sargieties no tā! Kad jūs viņu nonāvēsit, tad mani vairs nevarēsit precēt.
   —   Precēt, vienmēr tikai precēt!.. Lepnība mīlas vietā!
   —   Redzat, jūs apgalvojāt, ka mīlat mani vairāk nekā Ošēra kungs. Ja tā ir taisnība, tad taču jūs nevarat manā labā darīt mazāk, nekā viņš ir darījis.
   —   Mans Dievs, vai tad es jums kādreiz kaut ko esmu liedzis? — iesaucās Kristiāns. — Vai es jūs nelūdzu ņemt visu manu dzīvi, bet tad par to man arī visu dot? Ak, Enženija, jūs esat auksta, par daudz aprēķinoša, lai patiesi varētu mīlēt! Enženij, jūs nemīlat!
   Enženija nebūt neļāvās, ka Kristiāna izmisums viņu apmulsina.
   —    Katrs mīl tā, kā viņš var, — Enženija teica, — es gaidīju uz jums vairāk nekā divus mēnešus. Jūs nelikāties par mani zinis. Nu jūs atgriežaties, un tiklīdz esat te, tā tūlīt prasāt no manis, lai es jūsu dēļ visu aizmirstu.
   —   Nu, labi, tad neaizmirstiet nekā! — iesaucās Kristiāns, šoreiz nevil­totā izmisumā. — Patiesi, Enženija, jūs pārdodat visu — pat savus smai­dus — ļoti dārgi. Vai tā ir daudzinātā tikumība? Vai tā ir morāle, ko tēvs jums mācīja? Ko jūs man gribat pierādīt?
   —   To, ka es neuzticos, — vienkārši atbildēja Enženija, — un es domāju, ka jums vajadzētu mani saprast.
   —   Man? — Kristiāns likās dziļi noskaities.
   —   Kā lai es uzticos? Vai tad jūs pats mani nekrāpāt?
   —   Es? Kad tad?
   —   Kad jūs uzdevāties par strādnieku, nesacīdams man, ka esat pāžs.
   —   Un to jūs man pārmetat?
   —    Nē, — viņa teica ar burvīgu smaidu, ar maigo pirkstiņu glāstīdama jaunekļa smalko roku. — Bet jūs mani tomēr vīlāt! Nu redzat, no jums pievilta, tēva pievilta, kurš man slēpa jūsu nelaimi, kad Santērs par to manā klātbūtnē runāja, — pievilta savās cerībās uz skaistākām dienām.
   —   Pievilta no Artuā grāfa, kurš man piedāvājās kā nesavtīgs sargs un vēl tajā pašā vakarā varēja teikt tam vīram: «Pagādājiet man šo sievieti, man tā ir jāiegūst!" Ošēra pievilta, kas liekuļoja nožēlošanu un atgriešanos, kurpretim tam nebija cita nolūka, kā vien kļūt par manu vīru, lai tad mani atdotu Artuā grāfam. Tātad arvien pievilta. Visā dzīvē es esmu mācījusies pazīt tikai četrus vīriešus: manu tēvu, jūs, Artuā grāfu un to nekrietno. Un visi četri mani ir pievīluši. Nu, vai man nav iemesls neuzticēties.
   —    Manu saldo eņģeli, — smaidīdams teica Kristiāns, — jūs darāt ne­pareizi, šos četrus cilvēkus, kurus nupat minējāt, apzīmējot vienkārši par vīriešiem. Viens ir jūsu tēvs un tātad jums nav nekāds vīrietis. Otrs ir princis un pēc sava dzimuma stāv ārpus parasto vīriešu kārtas. Trešais — nekrietnais — kā jūs pati viņu saucāt, stāv zem tiem. Beidzot, ceturtais ir
   jūsu mīļākais un tāpēc jums vairāk nekā parasts vīrietis, proti, jūsu draugs, jūsu brālis, jūsu īstais vīrs.
   —            Bet nu sakiet jel man, — Enženija jautāja ar nepacietīgu ziņkāri, virzīdamās tuvāk Kristiānam, — ko tad šis Ošērs īsti no manis gribēja? Pastāstiet man to.
   —   Ko lai es jums pastāstu, Enženij?
   —   Viņš mani atdeva Artuā grāfam?
   —   Jā gan.
   —   Bet kāpēc viņš mani tam atdeva?
   —   Kāpēc jūs jautājat?
   —   Nu jā, es taču princi nemīlēju.
   Lai arī cik ļoti Kristiāns bija pieradis pie Enženijas vientiesīgajām piezīmēm, tad šī zināmā mērā viņu tomēr apmulsināja.
   Viņš smaidīja.
   —   Nu, viņš jūs atdeva princim, lai…
   —    Lai es topu viņa, vai ne? — viņa jautāja, nenolaizdama skaistās acis. Tas bija skaidrākais pierādījums, ka viņas vārdiem nav pakaļdurvju domu.
   —   Jā gan, lai kļūtu viņa sieva, — atkārtoja Kristiāns.
   —    Un kas tālāk? Tātad Artuā grāfa kungs būtu tumsā kļuvis mans vīrs, ja vispār manā istabā būtu tumšs.
   —   Diemžēl, jā, — atbildēja jauneklis.
   —    Bet kad nu atkal austu gaisma, vai tad es nemanītu, ka vīrs man blakus nav Ošērs, bet Artuā grāfs, un tad princis vairs nevarētu būt mans vīrs! Kas tad Ošēram no tā būtu ticis?
   Izbrīnējies par šo pasakaino nevainību, Kristiāns sasita rokas.
   —   Debesu dēļ, Enženij, nejautājāt man tādas lietas, — viņš teica.
   —   Kāpēc ne?
   —   Tāpēc, ka jūs ziņkārīgus vīriešus varat viegli iekairināt.
   —   Kāpēc?
   —   Jo katrs vīrs, kas tā jūs dzird runājam, nevarēs noturēties jums ne- pamācījis to, ko jūs vēl nezināt.
   Un tā kā viņu bija vieni dziļā krēslā, jo tuvojās jau vakars, viņš to apkampa un maigi piespieda pie savas sirds.
   Viņa nosarka, vēl nepazīta kvēle pārņēma viņas prātus un ugunīgos riņķos dzirkstīja viņas acu priekšā.
   Kristiāns, kurš bija mazāk vientiesīgs nekā Enženija, tūlīt saprata, kāds sajūtas pārņem jauno sievieti.
   —  Uzklausiet mani, Enženij! Vai acumirkļa sajūta jums nerada domas, ka mīlā vajag būt vēl kaut kam citam, nekā tam, ko jūs līdz šim pazīstat?
   —  Jā… jo jūs mani jau bieži esat skūpstījis, bet vēl nekad jūsu skūpsts man neiedvesa šo kvēli, kas apreibina un sajauc manu prātu.
   —  Tāpēc, ka agrāk es jums biju tikai brālis.
   —   Un šodien?
   —  Šodien es jums tuvojos ar maiga laulātā drauga saldām tieksmēm.
   —   Tad arī turpmāk esat mans brālis, bet mans laulātais draugs ne, Kristiān, mans laulāts draugs jūs neesat.
   Kristiāns nevarēja apspiest rūgtu smaidu.
   —  Bet, — viņš atkārtoja reizes desmit, — jūs taču neesat apprecēju­sies, Enženij.
   —   Nē, es zinu gan, jo savu vīru atraidu, bet es to atraidu tāpēc, ka viņš ir izdarījis noziegumu. Šis noziegums mani gan atraisa no viņa, bet nesaista ar citu.
   —  Tātad, ja Ošērs šo noziegumu nebūtu izdarījis, tad jūs būtu… viņa sieva?
   —   Protams.
   —  Ak, Enženij, nezaimojiet pati sevi, nezaimojiet mīlu. Tā jūs līdzinā­tos aklam, kas noliedz dienas gaismu un saka: es neredzu, tātad visa radība ir melna un tumša… Enženij, Enženij, pēc visa tā man jums jāsaka tikai viens…
   —  Runājiet, Kristiān, runājiet!
   —  Labi, nedāviniet man visu savu laiku, visu savu dzīvi, dāviniet man ik dienu tikai divas trīs stundiņas kādā namā, kas man pieder. Tad jums nevajadzes atstāt savu tēvu un tomēr varēsit būt mana.
   —   Ak, Kristiān, ko jūs man te piedāvājāt, tam vajag būt kaut kam sliktam.
   —  Kāpēc?
   —  Tāpēc, ka jūs nosarkstat un trīcat, ka jūs man nevarat droši sejā raudzīties. Ak, ja tas ir noslēpums, ko jūs man gribat mācīt, padarītu mani par nicināmu sievieti, tad, Kristiān, es jūs vairs nevarētu mīlēt.
   —  Nu, labi! — iesaucās Kristiāns. — Jūs man iedvešat dīvainu tikumības mīlu. Tikai es esmu labāks par jums, jo es ļoti labi zinu, kādu upuri man šī tikumība maksā, bet jūs, jūs to nezināt, jūs esat tikumīga kā smaržo puķe, jums nav pie tā nekāda nopelna, jeb, lielākais, tāds nopelns, kā puķei: jūs smaržojat, nezinādama kāpēc, jūs smaržojat tāpēc, ka citādi nevarat. Nu tad, Enženija, jūs esat mani uzvarējusi, — vairs neilgojos pēc
   jums, cs esmu atkal jūsu brālis, es negribu šo šķistības un nevainības krustu iznīcināt, — tikai jums man jādod viens zvērests.
   —   Un tas būtu?
   Kristiāns smaidīja un apkampa jauno sievieti. Viņa nepretojās, bet, smaidīdama kā bērns, krita jauneklim ap kaklu.
   —      Nu, tad zvēriet man, ka neviens vīrietis, uzņemot jūsu tēvu, nekad jūs neaizskārs ar lūpām, ka neviens jūs neapkamps, kā es to tagad daru!
   —  Jā, to es jums zvēru simtām reižu.
   —   Zvērat man, ka Ošērs nekad nedrīkstēs ieiet jūsu istabā!
   —      Arī to es jums zvēru! Ko lai viņš pie manis darītu, kad es viņu nevaru ieredzēt?
   —       Beidzot zvēriet, ka jūs man ik dienu rakstīsit. Ik vakaru es jūsu ielā saņemšu vēstuli, kas karāsies pie diega, pie kura es tad piestiprināšu savu atbildi.
   —  Arī to es jums zvēru!.. Un tagad dzīvojat sveiks, Kristiān!
   —      Dzīvojat vesela, dzīvojat vesela, Enženij… Mēs šķiramies, bet mūsu sirdis paliek vienotas… Vēl tikai vienu skūpstu!
   Enženija smaidīja un nepretojās. Šis skūpsts bija tik ilgs, ka Enženijai bija jāiekaras Kristiānam kaklā, lai no reibuma viņa nenokristu zālē.
   Beidzot tā sajūsmā skaļi iekliedzās, atbildēja Kristiāna skūpstam, atraisījās no viņa rokām un pazuda…
   „Vēl trīs skūpsti," prieka reibonī domāja Kristiāns, „un Enženija sapratīs, ka viņa vēl nav bijusi precēta… No šā brīža, Enženij, tu esi mana sieva! Tikai izturēt! Dūša man ir, un es tik ilgi gaidīšu."

   Kamēr Kristiāns ar savu līdzvainīgo Enženiju tā uzbruka Ošēra kunga laulības tiesībām, pēdējais, no visām pusēm vajāts, jutās kā mežazvērs, kas, kamēr spējis, tikmēr bēdzis un lietojis viltību, — beidzot paliek stāvam,
   vēro savu pretinieku un iedomājas griezties atpakaļ un aizsargāties pret mednieku un suni.
   Ošērs uzskatīja, ka no prinča tam nav nekā ko cerēt. Tas viņu noliedza, ar draudiem aizdzina. Un no tā brīža, kad Artuā grāfs varēja būt drošs, ka atradis Kristiānā spēcīgu atbalstu un savā stabulē pūtēju, viņš vairs nedomāja par to, ko Ošērs varētu darīt.
   Ošērs, kuram nebūt netrūka veselā saprāta, bija tūlīt sapratis prinča taktiku. Pagaidām tam vajadzēja uzskatīt sevi par uzveiktu un mierīgi nogaidīt gadījumu, lai atkal ņemtu virsroku. Tas, protams, nav viegli, kad pats esi smilšu graudiņš, ko milzis samin.
   Te ir vajadzīga spēcīga vētra, kas smilšu graudiņu paceļ gaisā un nosviež milzim uz galvas.
   Tāda vētra patlaban gatavojās, — par nelaimi lielmaņiem, par laimi Ošēram.
   Jauns, līdz šim vēl nepazīts spēks strauji pieplūda nospiestās tautas dzīslās un to apvienoja lielā, vispārējā sazvērestībā, kam drīz bija jāiegūst vareni panākumi: sākās revolūcija.
   Materiāli taustāmi, redzami tā vēl nekur netika atzīmēta, un tomēr tā bija visur…
   Kad Ošērs bija nokritis no tāda augstuma, viņam, protams, kādu laiku bija jāpaliek apdullinātam guļot. Tad viņš paraudzījās sev apkārt, uzķepu- rojās atkal kājās un tagad sāka uzmanīgi novērot sabiedrības dažādākos slāņus, kuru centrs viņš bija.
   Ošērs pievienojās jaunajai kustībai un sāka savus manevrus.
   Kalpodams Reveljona namā, viņš ļoti labi zināja, cik ļoti viņa šefs kāro pēc deputāta goda.
   Tapešu fabrikants Reveljons bija lepnās, godkārīgās pilsonības priekš- stāvis, kura virzījās uz muižniecības vietu, bet tautai neļāva tiekties uz viņas vietu. Reveljons gribēja tikt par deputātu.
   Ošērs sāka darboties it kā Reveljona interesēs, bet tā kā viņš bija tālre­dzīgāks par to un vēroja, kas notiek tautas zemākajos slāņos — strād­niecībā, tad viņš nolēma — tā kā pie bagātīgi klātā galma galda vairs nedrīkstēja ēst — tā vietā sēsties reizē pie diviem galdiem: pie tautas un pilsonības galda.
   Tā kā savu darbu viņš beidza ap pulkstens pieciem, tad viss vakars, un tā kā Enženija to bija padzinuši, tad arī visa nakts bija viņā rīcībā. Kas tagad nu viņam sekotu viņa noslēpumainās gaitās vakaros un naktī, tas redzētu, ka viņš piedalījās visās sazvērestībās, ka viņš iespiežas visās slepenās sabiedrībās un pulciņos. Šodien viņš klausījās Malē un Lafaetu Palērojāla klubā, rīt Marata tautas klubā uz Valuā ielas un šad un tad arī pats teica svarīgu vārdu.
   Lielo notikumu izredzes, kuri gatavojās un kuri katru dienu draudēja sākties, viņš beidzot apžēlojās par savu sievu un to vairs nemocīja.
   Sevišķi nicīgi viņš raudājās uz veco, labo Retrifu, kura filozofiskie uzskati bija tik tālu no patiesības, ka Ošēram nebūt nebija netaisnība, kad viņš to nosauca par bērnišķīgu un neauglīgu pļāpu.
   Negaiss, kas dobji ducināja sabiedrības apakšslāņos, ik dienu kļuva jo drau­došāks.
   Ap to laiku Reveljons, kuram veikala lietās veicās lieliski, nodarbināja septiņus līdz astoņus simtus strādnieku, viņa fabrika zēla, viņa bagātība auga ar katru dienu. Vēl daži tādi gadi un viņš kā bagāts vīrs varētu atstāt darbu un mierīgi atpūsties.
   Šis godīgais vīrs jutās pilnīgi apmierināts. Kā vienkāršs strādnieks no tautas viņš ar centību un taupību bija ticis uz augšu.
   Viņš iedomājās, ka izpildījis savus pienākumus kā pilsonis un cilvēks, kad lutināja savus bērnus un rūpējās par veikalu. Šo tēvišķīgo, bet arī egoistisko mērķi Reveljona kungs bija sasniedzis. Bet pamazām viņam veidojās ieskats, ka būtu labi līdz ar bagātību iegūt vēl mazliet slavas. Ja arī tas vēl izdotos, viņš domāja, tad cilvēciskās laimes kalngali būtu sasniegti.
   Viņš domāja, ka tādā kārtā «godīgā vīra" slava, ko tas bija ieguvis veikala dzīvē, tiks arī atzīta un apstiprināta no viņa līdzpilsoņiem uz vispārējo vēlēšanu tiesību pamata.
   Kārdinājums bija tik spēcīgs, ka Reveljona kungs kādudien atklāja Ošēram savu dvēseli, tāpat kā reiz agrāk — Retifam.
   Bet Santērs bez kādas atzīšanās bija uzminējis sava bagātā kaimiņa nodomus.
   Godkārīgais ar pirmo skatienu mana cita godkārību, ja tā grib sacensties ar viņējo.
   —     Vai man ir izredzes kļūt par deputātu? — viņš kādudien jautāja savam kalpotājam.
   Ošērs smaidīja.
   —   Reveljona kungs, es dienu un nakti pie tā strādāju.
   Ošērs uzmeta pētīgu skatienu savam kungam, lai redzētu, kādu iespaidu viņa vārdi atstājuši uz to.
   —            Ķā? — iesaucās Reveljons priecīgi, — jūs strādājat, lai es tiktu ieskaitīts deputātu sarakstā?
   —            Tā tas ir, es arvien un visur runāju jums par labu, man ir sakari ar daudziem ļaudīm, un strādniekiem katrā ziņā ir liels iespaids uz vēlētā­jiem.
   —   Un vai es rodu atbalstu?
   —   Jā, protams… Bet… Jūs vēl esat pārāk mazpazīstams.
   —           Mans Dievs, tas gan var būt. Es neeju sabiedrībā, domāju tikai par savu veikalu un ģimeni.
   —            Tas jau ir ļoti teicami, bet Francijas kārtu supulcē nav jābūt priekšstāvjiem tikai ar ģimenes tikumiem. Kas jūs pazīst, tas domās, ka jūs pie deputātiem nodosit savu balsi, ņemot vērā tikai ģimenes tikumus.
   —   Jā, kad tad lai es īsti nododu savu balsi?
   —   Reveljona kungs, tautai ir vajadzīgi tautas deputāti.
   —            Ko jūs saprotat ar vārdiem „tautas deputāts"? ' — noteikti jautāja Reveljons, jo viņš neko daudz nedeva par to tautiskumu, ko var iegūt ar dumpjiem un tračiem.
   Ošērs manīja, ka gājis pārāk tālu.
   Viņš cerēja, ka godkārība būs viņa šefu noskaņojusi citādāk nekā līdz šim.
   Reveljons atkārtoja jautājumu.
   —            Pastāstiet, — viņš vēlreiz teica, — kā jūs to saprotat — „tautas deputāts"? Izsakieties tuvāk!
   —            Reveljona kungs, — kautrīgi atbildēja Ošērs, — es nenodarbojos ar politiku, es neesmu vēlētājs.
   —           Nu, tad es jums teikšu, — sacīja Reveljons, arvien vairāk iesildams, — kādi ir mani uzskati par tautu.
   Krietnais fabrikants ieņēma īstu oratora pozu un saslējās, it kā stāvētu uz tribīnes.
   Ošērs ausījās, jo tas, ko viņš tagad dzirdēs, būs visas sarunas izejas punkts.
   —           Tauta, — skaidroja Reveljons, — ir metērija, kas dod nodokļu maksātājus, kā nodokļu maksātāji dod vēlētājus un vēlētāji — deputātus. Tauta nav nekas un ir viss, bet lai tā kļūtu viss, ir vajadzīgi gadu simteņi. Par laimi tā līdz šim vēl guļ, tā ir nesaprātīgs pūlis un tā arī nesaprašanā ir jātur.
   Ošērs smaidīja.
   Reveljons apklusa. Viņš gan gribēja dzirdēt Ošēra padomu, tomēr ne­gribēja tam pieļaut viņa paša domas.
   —   Vai jums ir ko iebilst?
   —   Lai Dievs pasargā!
   —           Tātad es saku, ka viņa jātur nezināšanā un nesaprašanā, un, proti, šādu iemeslu dēļ.
   —   Es klausos, — pazemīgi piebilda Ošērs.
   —          Tauta emancipējama tikai ar pamācībām. Šis pamācības ne vienmēr atrod auglīgu zemi un tāpēc visur nenes vienādus augļus. īsi sakot, šī pamācība, apgaismība rada tādu pat apjukumu, kā grādīgie dzērieni ietekmē mežoņus. Kad tie dzer, viņi apreibst; kad viņi ir apreibuši, tie slepkavo un dedzina. Es neticu, ka godīgs valstsvīrs uzņemsies atbildību, kas no tautu emancipācijas varētu rasties, — šis sajukums varētu būt tik liels, ka tikai Dievs vien spēj paredzēt galu.
   Reveljons pacēla rokas pret debesīm un tad, juzdamies noguris, apklusa.
   Ošērs viņu uzlūkoja auksti un vienaldzīgi.
   —  Jūs man nepiekrītat? — izbrīnījies jautāja Reveljons.
   —   Ne pilnīgi.
   —   Un kādi ir jūsu iemesli?
   Atkal Ošēra lūpās parādījās smaids, kura īstā nozīme labākam ļaužu pazinējam, kāds bija Reveljons, būtu skaidra.
   —            Reveljona kungs, man ne prātā nenāk būt citādos uzskatos nekā jūs. Gluži otrādi, es eju vēl tālāk nekā jūs. Pēc manām domām tautai ne tikai vajag liegt attīstību, bet, vārdu sakot, tā ir jāapspiež.
   —  Ā! Kā jūs to domājat?
   —  Tauta ir nepateicīga, aizmāršīga un negausīga.
   —           Tas ir pareizi! — iesaucās Reveljons, pārsteigts no šīs patiesības, it kā tā būtu viņam kaut kas jauns.
   —           Tāpēc ka tauta savus dievēkļus, ko vēl vakar pielūdza, šodien sadauza, tāpēc ka, pēc manām domām, popularitāte ir drošākais ceļš uz krišanu vai nāvi.
   —          Ā! Ā! Stāstiet, paskaidrojiet sīkāk! Tas katrā ziņā attieksies uz kādu zināmu personu vai lietu. Tā nevar būt vispārēja teorija.
   —           Gluži pareizi! Ņemsim, piemēram, Santēra kungu. Ko viņš darīja šoziem, kad bads un aukstums plosījās tautā? Viņš paaugstināja savu strād­nieku algas.
   —           Bet Santēram ir tikai divdesmit pieci vai trīsdesmit strādnieki, kurpretim es nodarbinu astoņus simtus.
   —    Vienalga, viņš to būtu paaugstinājis, ja tam arī būtu astoņi simti. Santēra kungs — man viņa dēļ žēl to teikt — Santēra kungs nes populāritātei ievērojamus upurus, ko jūs, Reveljona kungs liekas pavisam negribat.
   —   Protams, ka ne! Bet šis Santērs jau no laika gala ir pret galmu un ministriem…
   —   Bet jūs esat par abiem?
   —   Es esmu un arvien būšu par tiem, — apstiprināja Reveljons.
   —    Bet par to Santēra kungs iegūs neskaitāmu daudzumu balsis… kurpretim jūs, kas esat darījis tieši pretējo un kas savu strādnieku algu samazināja un vēl tālāk grib samazināt…
   —   Jā, to es gribu. Strādnieks var un viņam ir jāiztiek ar piecpadsmit sū dienā.
   —    Pie kam jūs kā atalgojumu par to, ko esat darījis, iegūst visu pilsoņu balsis.
   —   Uz to es gribu cerēt! — iesaucās Reveljons. — Tomēr es neliedzos paaugstināt darba algu tādēļ, lai glaimotu pilsoņiem, bet gan tikai tā iemesla dēļ, ka pēc manas nupat attīstītās teorijas tauta nedrīkst tikt pacelta pāri savai sfērai, un tāpēc ka nauda ir varenākais dzenulis uz slinkumu un neti­kumību.
   —   Ļoti labi, ļoti jauki! — iesaucās Ošērs, — lieliska ticības apliecība! Tā jums katrā ziņā sagādās balsis.
   Sajūsminātais Reveljons paspieda savam kasierim roku un nolēma pa­augstināt algu šim vīram, kurš tik karsti piekrita tam, ka citu algas tiek samazinātas.
   Ošērs gāja un apbrīnoja nabagu, kas pēkšņi kļuvis bagāts, šo strād­nieku, kas pēkšņi kļuvis darba devējs, un tagad nabagus un strādniekus uzskata par pilnīgi nespējīgiem un bīstamiem.
   Ošērs atbalstīja Reveljona kandidatūru ar visiem līdzekļiem, no kuriem varēja cerēt atstāt kaut kādu iespaidu uz vēlētāju noskaņojumu.
   Bet lai savam kandidātam iegūtu pilsonības balsis, Ošēram bija jāsaka viss, ko teicis Reveljons. Proti, ka tauta jātur neziņā, muļķībā, ka strād­nieks ar piecpadsmit sū dienā var ļoti labi dzīvot.
   Labie mietpilsoņi bija sajūsmināti, redzot tik daudz enerģijas cilvēkā, kurš nicināja parastos līdzekļus, kā iegūt tautas labvēlību, kaut gan viņa bagātība viegli atļautu šo līdzekļu izmantošanu. Viņi bija sajūsmināti, ka vīrs, kas pats no tautas cēlies, bija pirmais, kas tautu noliedza.
   Un Reveljons izgāja cauri kā deputāts.

   i
   Tā Reveljons stāvēja prieka un laimes kalngalā.
   Bet viņam klājās kā visiem, kas par augstu kāpuši: no sava augstuma viņš vairs neredzēja tik zemu zem sevis stāvošo Ošēru.
   Ošērs tam bija izdarījis lielus pakalpojumus un Reveljons aizmirsa samaksāt savu parādu.
   Bet Ošērs svēti nozvērējās, ka fabrikantam ir jāmaksā, vai viņš pats liks sev samaksāt.
   Savās naktsgaitās Ošērs bija arī iepazinies ar Maratu un apprasījās tam pēc padoma.
   Marats to deva ar labāko apziņu un zināšanu.
   —            Šis Reveljons, — viņš teica, — ir ļaunāks aristokrāts nekā jebkurš muižnieks. Bet toties viņam ir visi pilsoņu tikumi: sīkstulība, uzmanība, neuzticība, — visas starpsienas, ko trešā kārta liek starp sevi un demokrātiju. Patlaban bīstamākais tautas ienaidnieks ir pilsonis. Viņš palīdzēs tautai gāzt troņus, sadauzīt vapeņus, sadedzināt muižniecības dokumentus. Tā kā pilsonība ir lielāka par tautu, tā uzkāps, lai izskrāpētu lilijas, tā samīs kroņa dimantus pīšļos. Bet izpostījusi, tā atkal gribēs celt. Ar ordeņiem, ko tā noņēmusi muižniecībai, viņa apkārs savas krūtis; no savas amata zīmes tā taisīs pati savu vapeni. Aristokrātijas, muižniecības, karalistes vietā uzdīgs pilsonība, pilsonis pats sevi pataisīs par aristokrātu, par karali.
   —   Bet ko te lai dara? — jautāja Ošērs.
   —           Tas taču ir ļoti vienkārši: jau dīglī jāiznīcina sēkla, no kuras draud uzzelt pilsoņu aristokrātija.
   —            Bet tas nav tik viegli. Francijā ir pieci miljoni balstiesīgu pilsoņu, visi braši viri vai dūšīgi jaunekļi. Viņu ģimeņu klēpī ir vismaz tikpat daudz jaunu vilcēnu, kas ies tieši veco pēdās… Kas šo slaku iznīcinās?
   —           Tauta, — atbildēja Marats, — kura ir pietiekam spēcīga — vai nu laika gaitā vai pēkšņā uzbrukumā — visu iznīcināt; tauta, kura var paciesties, jo tā ir mūžīga, bet neuzveicama, ja tā vairs negrib paciesties.
   —   Velns! Velns! Vai jūs arī zināt, ko liekat priekšā?
   —   Pilsoņu karu.
   —  Un policijas šefs? Un sardzes priekšnieks?
   —   Vai jūs domājat, ka pieliek skaļi kliegt uz ielas: „Nost ar pilsoņiem!" Tas būtu muļķīgi un veltīgi: pirmais pilsonis, kas jūs satiks, liks jūs arestēt. Spēcīgāks, daudz spēcīgāks ir tas, kurš dzīvo kādā pagrīdes slēptuvē un no turienes, kā vecie pravieši, izsūta savu runu bultas.
   —   Pagrīdes slēptuvēs, — pārsteigts teica Ošērs, — vai tad mūsu pilsētā ir vēl pagrīdes slēptuves?
   —   Es domāju gan.
   —   Kur tad?
   —   Visur! Es pats, piemēram, dzīvoju tādā pagrīdes slēptuvē, ko jums citiem darīt nav dūšas. Bet es esmu cilvēks, kas dzīvo tikai no sava darba un savas fantāzijas. Es varu iztikt bez saules, jo man galvā ir gaiša liesma. Manām acīm lampas gaisma ir pilnīgi pietiekama. Es mīlu vientulību, jo tā nemelo un veicina darbu. Es nīstu sabiedrību, kur visi cilvēki ir riebīgi un muļķīgi.
   Ošērs uzlūkoja savu draugu un brīnījās, kā šis cilvēks, pats tik nejauks un ļauns, varēja runāt tādā tonī.
   Marats turpināja:
   —   Klubi, kuros ieslēdzas no pasaules un rīko sazvērestības, ir pagrīdes slēptuves. Tie nelegālie žurnāli, kas milzīgā vairumā tiek izplatīti pa visu Franciju, ir pagrīdes slēptuves. Tie zināmie divdomīgie vārdi, kurus īstā laikā ar veiklu roku sviež pūlī un kurus katrs atkārto, nezinādams, kas tos teicis vispirms, ir pagrīdes slēptuves. Tātad redzat, mans dārgais, katram var būt viņa pagrīde, kā man ir manējā, lai neatlaidīgi strādātu revolūcijas darbu. Un, ticiet man, kas visiem spēkiem nepalīdz vilkt revolūcijas ķerru, tas ir nerrs; kas to gribēs apturēt, to rati samals.
   —    Un kādus slēdzienus no visa tā lai es izdaru attiecībā uz manu lietu?
   —  Jums padomā ir Reveljona kungs?
   —  Jā.
   —  Jūs gribat viņam atriebties?
   —  Jā gan.
   —  Nu, tad saceļat tautā aizdomas pret Reveljonu - pārējais nāks pats no sevis.
   Pirmajā acumirklī Ošērs vēl nenojauta, kādas sekas var būt šim padomam, ko viņam deva Marats. Bet, ilgāk padomājis, viņš pats nobījās no spilgtās gaismas, kādā viņam pēkšņi parādījās šis padoms.
   Sacelt tautā aizdomas pret Reveljonu — kas te par labumu būtu Ošēram un kas par sliktumu Reveljonam?
   Uzmanīgi Ošērs noliecās pār drausmīgo bezdibeni un ieraudzīja dziļi lejā bīstamo mīnu, pie kuras sazvērnieki nenogurstoši strādāja.
   Viņam bija jāatzīstas, ka tad, kad šī mina sprāgs, pēc dabas likumiem augšējam jāapgriežas uz leju un apakšējam jātiek augšā.
   Un ko Ošērs no šīs dienas darīja?
   Nekā — un tā bija visa viņa atriebība. Viņš atturējās no katra naidīga uzbrukuma Reveljonam, bet viņš to arī ncaiztāvēja pret citu uzbruku­miem.
   Un priekšpilsētā, šai mūžīgi kvēlojošajā dcmagoģijas krāsnī, drīz dzirdēja, ka Reveljons esot tikpat slikts, cik bagāts pilsonis. Kopš ievēlēšanas viņš vairs nezinot, kur tam stāvot galva, un no tā laika viņš tiecoties pēc goda un cieņas kā īsts aristokrāts.
   Sevišķi ar lielu sarūgtinājumu tautā runāja par diviem principiem, kādi gan nebija Reveljonam vienam, bet visiem: „Tauta jātura tumsībā un muļķī­bā" un „Ar piecpadsmit sū dienā strādnieks var ļoti labi iztikt."
   Šie vārdi Reveljonam bija pasprukuši sarunā ar Ošēru, pret kuru tam nebija ne mazākās neuzticības, bet Ošērs tos izplatīja tālāk, un priekšpilsētas iedzīvotāji tos uzņēma ar niknu sašutumu.
   Neraugoties uz tuvojošos negaisu, Reveljons palika pilnīgi mierīgs. Viņš bija apreibis no savas slavas un kā taurenīts priecājās pats par savu spārnu raibumu.
   Tāpēc viņš arī nepamanīja, ko redzēja visi: viņa strādnieki, kad saņēma savu nedēļas algu, uzmeta kasierim niknus skatienus.
   Starp strādniekiem, kuri caurmērā pelnīja divas livras dienā, bija arī fanātiķi, kuri nevarēja savu niknumu apslēpt un savus četrdesmit sū sadalīja divās čupiņās, sacīdami: „Ko tad Reveljona kungs īsti grib ar mums iesākt? Vai viņš par vari mūs grib nobarot? Ik dienu viņš mums dod piecpadsmit sū, lai varētu dzīvot."
   Un viņu acis spīdēja un aiz bālajām lūpām parādījās baltie zobi.
   Ošēram pietika tikai ar vienu vārdu, lai remdētu šo niknumu, viņam vajadzēja tikai paskaidrot, ka Reveljona kungs nekad šos vārdus nav teicis, un viņš kā uzticams sava kunga kalps būtu strādniekus samierinājis ar kungu.
   Bet Ošērs piesargājās to teikt.
   Divus mēnešus no vietas viņš visas šīs runas uzņēma ar bēdu brāļu mieru, kas nožēlo savus likteņa biedrus, tā kā, piemēram, bende līdzjūtīgi piekrīt, kad notiesātais tam sūdzas par tiesnešu bardzību.
   Bet naids un atriebšanās kāre nebija vienīgie dzenuļi, kas vadīja Ošēru; arī paša interesē te bija sava loma.
   Ošērs savās interesēs raka bedri, kurai vajadzēja aprit Reveljona kredītu.
   Ošēram bija nodoms izpostīt savu maizes tēvu, lai apjukuma brīdī sev pievāktu ievērojamu summu. Pie šā plāna viņš strādāja atklāti un slepeni.
   Atklāti — mēģinādams Reveljonu ar visādām samelotām tenkām maldināt.
   Slepeni — neatlaidīgi kurinādams strādnieku naidu pret bagāto fabrikantu.
   Neraugoties uz savu aklību, Reveljons tomēr juta, ka gatavojās kāds liels notikums. Viņš tāpat manīja naidīgos skatienus, ko tam aiz muguras raidīja strādnieki, viņš dzirdēja sev apkārt draudošas frāzes, kuru īsto nozīmi nespēja aptvert.
   Bet visas šīs ļaunās pazīmes, visi šie neuzticīgie vaibsti, šie naidīgie skatieni un nelāga baumas viņu, veikalnieku, neatrāva no domām par sava nama kredītu.
   Kā ģenerālis, paredzēdams uzbrukumu, ātri sasauc savus ļaudis un savu kara padomi, tā Reveljons no visām pusēm steidzīgi ievāca savus kapitālus.
   Toreiz bija tikai divi veidi, kā naudu likt lietā: iepirkt gruntsgabalus vai ļaut naudai vairoties tirdzniecībā.
   Rentēm un akcijām vairs nebija nekādas vērtības, kopš valsts ēka šķobījās.
   Tāpēc Reveljons uzdeva savam kasierim uzrakstīt visu aktīvu sīku sarakstu, un visus brīvos fondus — gan vēl tūlīt nepārvērst naudā, — bet tomēr turēt gatavībā katram brīdim.
   Viņa nodoms bija kādā jaukā rītā visu savu mantību pārvērst naudā un tad godīgi izbeigt veikalus.
   Viņš jau izfantazēja, kā viņa bērni priecāsies, kad tiks ārā no sabojātā pilsētas gaisa kādā patīkamā lauku muižiņā vai arī jaukā namā kādā labākā pilsētas daļā. Tur tad deputāts Reveljons varētu spēlēt augstu kungu un satikties tikai ar tādiem ļaudim, kas tam būtu pa prātam.
   Viņa plāns bija ļoti vienkāršs: kā ģenerālis savus pulkus tur gatavus kaujai, bet pagaidām šos pašus kareivjus izmanto zemes apsardzībai, tā Reveljons ievāca visus papīrus, kas varēja likt vienā mēnesī realizēti. Visi viņa papīri bija sagatavoti un viņš tos varēja pārvērst naudā, kad vien gribēja.
   Ošērs noprata šo manevru, ka tādā veidā laupījums izspruks tam no rokām.
   Piedzīvojuša veikalnieka instinkts draudēja iznīcināt Ošēra rēķinus, bet viņš turējās pie sakāmvārda: „Kas riskē, tas vinnē" un pārdeva daļu no Reveljona papīriem.
   Iegūtos spožos luidorus viņš ieslēdza kasē un gribēja, ja Reveljons ko pamanītu, teikt, ka laiki ir vispār ļoti nedroši, godīgs ļoti viegli var tikt apdraudēts no pūļa dusmām un var pat tikt piespiests bēgt. Bet bēgt taču nevar ar vekseļiem kabatā, tam ir vajadzīgi spožie, skanīgie luidori, kuri arī ārpus Francijas saglabā savu kursu.
   Tāds paskaidrojums no jauna pierādītu Ošēra padevību, un kungs piedotu viņa patvarīgo soli.
   Reveljonam nebija ne mazākās neuzticības; viņš kasi nepārbaudīja, luidori mierīgi gulēja cietā maisiņā, kuru tiem Ošērs, kā uzmanīgs un apzinīgs kasieris, bija ierādījis par mītni.

   Kaut gan tālredzība nebija Retifa tēva stiprā puse, beidzot viņš tomēr manīja, ka viņa meitas laulība nebūt nav laimīga.
   Viņš apjautājās Ošēram un nedabūja nekādu atbildi, viņš tam uzmācās, un mīļais znotiņš gandrīz vai nemaz nerādījās mājās. Viņa klubi un slepenās savienības, protams, aizņēma daudz laika.
   Ēsts tika Enženijas istabā. Sākumā maltītes bija melanholiskas līdz pat skumjām. Tad pamazām kļuva jautrāk, un beidzot, kad atkal atskanēja bērnišķi jautrie smiekli, Retifs jutās kā pagājušā gada jautrās dienās, kad Enženija vēl bija meitene un lakstojās ap savu tēvu, lai to maldinātu par savām mīlas lietām.
   Mums vēl atmiņā, ko abi jaunie ļaudis viens otram apsolīja, ka tie katru dienu rakstīs, viens otru mīlēs un mūžīgi mīlēs. Abiem pietika ar četrpadsmit dienām, lai kļūtu laimīgi.
   Bet kam jānotiek, tas notika. Kristiāns bija goddevīgāks kā jebkad, bet prata tik jauki lūgt, ka Enženija beidzot uzskatīja, cik nežēlīgi būtu tādam vīram, kas tik uzticīgi turēja doto vārdu, liegt klusu laimes stundiņu, ja jau kādureiz viņam to bija atļāvusi.
   Šoreiz satikšanās bija norunāta Luksemburgā.
   Kristiāns lūdza Enženiju atnākt ap pulkstens pieciem. Viņš ļoti labi zināja, kāpēc šo laiku izvēlējies: drīz vajadzēja krēšļot, un tumsa ir patīkama katram mīlētājam.
   Tad atkal astoņas dienas notika vēstuļu apmaiņa, bet pēc šīm astoņām dienām Kristiānam atkal tika atļauta satikšanās.
   Bet Enženija neļāvās pierunāties iet uz kādu no tām mazajām mājiņām, ko Artuā grāfs bija nodevis sava pāža rīcībā.
   Beidzot šīs satikšanās, nebūt nezaudēdamas savu nevainīgo raksturu, sekoja cita citai tik bieži, ka vecejam Retifam kļuva aizdomīga viņa meitas biežā iziešana no mājām. Viņš apjautājās Enženijai, bet tā arvien veikli izvairījās.
   Retifs tikai juta, ka no viņam kaut ko slēpj.
   Kādu pēcpusdien viņš izgāja un teica meitai, ka tam darīšanas pie grāmatu tirgotāja un pirms vakara tas nebūs mājās.
   Tad viņš iesēdās ormanī un lika tam stāvēt Sentantuāna priekšpilsētas galā. No šejienes viņš varēja izpiegot katru, kas devās uz citu pilsētas daļu.
   Drīz pēc tam viņš redzēja Enženiju, kas iznāk no nama.
   Arī Enženija iekāpa ormanī, Retifs tai sekoja ar savu, un redzēja, ka meita izkāpj aiz invalīdu doma.
   Tur viņu sagaidīja kāds jauneklis, ko Retifs tūlīt pazina: tas bija pāžs Kristiāns.
   Retifs brauca atkal mājās un nolēma meitai noturēt tikumības sprediķi, jau sagatavodams spēcīgas, aizkustinošas frāzes.
   Kad jaunā sieva atgriezās mājās, viņa redzēja tēvu jau ieģērbušos naktssvārkos un cenšamies pieņemt pēc iespējas imponējošu pozu.
   Tad vecais sāka deklāmēt savu jau sen sagatavoto runu.
   Pusstundu viņš meitai uzskaitīja visus viņas grēkus, slavēja Ošēru, to žēloja, tam piedeva, saprata un atvainoja viņa prombūtni, jo viņš bez šaubām būs dabūjis zināt par savas sievas vainu, bet kā bezgala lēnprātīgs cilvēks negrib iesākt ķildu ar muižnieku…
   Enženija klausījās vecajā ar parasto mieru, bet galu galā viņas pacietība zuda. Nu viņa sāka runāt bez naida, mierīgi, kā augstāka būtne, kuru tāds kauna lietas nemaz nespēj aizsniegt. Viņa izstāstīja tēvam visu, vismazākos sīkumos; parādīja Ošēru pareizā gaismā un atklāja tā noslēpumu plīvuru, kas viņa nelietību līdz šim aizsedza tēva acīm.
   Retifs bija pārsteigts, saviļņots un nikns. Viņš zvērēja tūlīt iesniegt paziņojumu tiesā, tūlīt noasināt spalvu speciāli Ošēram, lai to morāli iznīcinātu.
   Enženija viņu nomierināja. Labsirdīgā, mīļā būtne zināja labāku līd­zekli.
   Bet cik ļoti Retifu meitas stāsts saniknoja pret Ošēru, tādā pat mērā tas viņu pievērsa Kristiānam: rakstnieka fantāzija redzēja pāžā lielisku romāna varoni.
   - Kas attiecas uz Kristiānu, — iesaucās Retifs, brīdi šķendējies par Ošēru, — ar viņu ir pavisam kas cits. Viņš ir ļoti jauks jauneklis, lai viņš nāk pie mums dzīvot. Ļaudis lai runā, ko grib. Nelieši, kas sabiedrības likumus mīda kājām, mūs arvien vairāk spiež pieturēties pie dabas likumiem. Kristiānam jātop tev par īstu vīru, mans bērns!
   Enženija izbrīnījusies ieplēta acis.
   —     Uzklausi mani, Enženij! Lielām vainām der tikai spēcīgi līdzekļi. Es negribu, lai tu vēl ilgāk paciet šā nelieša glāstus. Diezgan bēdīgi, ka tavas pirmās mīlas maigā puķe krita viņam par upuri. Tas būtu kauns, ja tu vēl turpmāk aiz saudzības justos saistīta, kaut gan likums to prasa, bet morāle nopeļ. Tātad es, tavs tēvs, tev pavēlu padzīt vīru, ja viņš vēl uz priekšu iedomājas uzstādīt kaut mazākās vīra tiesības. Vai tu mani saprati, bērns? Tu viņu padzīsi!
   —   Bet tas jau ir noticis, mīļais tēv, — mierīgi atbildēja Enženija.
   —   Kā? Ir jau noticis?
   —   Jā gan.
   —   Tātad tu viņam pretojies?
   —   Jā gan, tēv.
   —    Nu, tad jau viss ir labi. Bet es gribētu raudāt asiņainas asaras, — iesaucās Retifs, paceldams acis pret griestiem, — kad iedomājos, ka šī cēlā jaimava ir atdota tādam ļaundarim un ka otrā Andromaha bija pieķēdēta pie laulības pienākumu klints.
   —   Els domāju, tu vēl arvien maldies, mīļais tēv, — teica Enženija, nolaiz­dama acis, jo kopš izlīgšanas ar Kristiānu nabaga bērns bija mācījies, ka ir zināmi noslēpumi, pie kuriem nevainīga sieviete var nosarkt, nebūt neko sliktu nedomājot.
   —   Kā? Es maldos? Vai tad es esmu zaudējis savu atmiņu? Vai esmu kļuvis jau gluži bērnišķīgs? Vai es, nelaimīgais, apstulbotais, nebiju tas, kas uzstāja, lai tu savu roku sniedz šim nekrietnajam? Vai tu patiesi pie altāra tam nesniedzi roku un vai šis blēdis nav tavs vīrs?
   —   Jā, pareizi.
   —   Vai mēs nenoturējām kāzu mielastu?
   —   Diemžēl, jā.
   —    Un vai es kā ģimenes tēvs un tavas nelaiķa mātes vietnieks pēc visiem likumiem nevedu savu meitu ligavas istabā?
   —   Bet, tēv…
   —   Kuru tad atstāju…
   —   Tēv…
   —   Lai dotu vietu vīram?
   —   Vai lad tu vairs neatceries, ko es tev teicu, tēv?
   —  Ko tad tu man teici, bērns? Runā! Es patiesi esmu jau gluži sajucis.
   —   Es tev teicu, ka vira vietā manā istabā ienāca Artuā grāfs.
   —   Ak, mans Dievs! Jā, jā, nāca princis. Tagad atceros! Un tiešām mana nevainīgā Enženija būtu pat prinča, karaļa, ķeizara cienīga.
   —   Es domāju, mīļais tēv, tu vēl arvien maldies, jo es tev jau teicu un atkārtoju, ka es naktslampas gaismā, ko ar nolūku atstāju degot, pazinu princi.
   —   Nu un?
   —   Kad es princi pazinu, tad lūdzu viņam taupīt manu vājumu un manu godu. Tad princis, kā augstdzimis bruņinieks, atkal mani atstāja.
   —   Ā! Ā! Viņš atkal tevi atstāja…
   —   Jā, mans tēvs, un man jāatzīstas, ka Artuā grāfa kungs izturējās pret mani ļoti pieklājīgi.
   —   Tālāk, tālāk, mans nabaga bērns!
   —   Bet, mīļais tēv, es varētu tikai atkārtot, ko jau esmu tev teikusi.
   —   Tad atkārto man.
   —   Nu, tad es tev stāstīju, ka pēc Artuā grāfa, kurš mani pat ar savu elpu neaizskāra, manā istabā ienāca Kristiāna kungs.
   Enženija atkal nosarka un nolaida acis.
   —  Ahā, es saprotu, es saprotu! Ko nevarēja sasniegt ne vīrs, kurš savas svētākās tiesības pārdeva, ne bruņņiecīgais princis, to ieguva mīļākais. Viņu pie tevis atveda nemirstīgais Amors, tas mazais dievs, kurš neraugoties uz saiti, kas tam priekšā acīm, tomēr tik labi redz… Tomēr man tev jāsaka, mīļais bērns, ka es nebūt neesmu uz tevi dusmīgs, gluži otrādi… Ahā, tātad Kristiāns! Ak, daba, daba!
   —   Kristiāns tikpat maz kā visi citi, — teica Enženija, kad vecais to atkal laida pie vārda, — Kristiāns, kuru es mīlēju, kas mani mīlēja…
   —   Nu? — jautāja Retifs.
   —   Kristiāns bija tas, kas ar mani apgājās visgodbijīgāk.
   —  Ak lā! — iesaucās vecais izbrīnējies, vēl šaubīdamies par šādas mīlas nevainību, — tātad upura jērs ir vēlāk notiesāts?
   —  Tu vēl arvien maldies, tēv. Ne toreiz, ne vēlāk.
   —    Kā? Tātad tu vēl arvien esi mana šķīstā, nevainīgā meita? Tātad jums abiem bija spēks labprātīgi dot šķīstības solījumu, — abi jauni, abi ziedoši, abi iemīlējušies!
   Tad viņš atkal šaubīdamies piebilda:
   —   Bet vai tas, ko tu man stāsti, patiesi ir taisnība?
   —  Tēv, — Enženija atbildēja, — es tev zvēru pie manas mātes piemiņas, ka es vēl arvien esmu lava nevainīgā meita un tīrākā sieviete, ko tu pazīsti.
   Retifs šo vārdu apstiprinājumu nolasīja zilajās acīs, kas stāvēja viņa priekšā kā skaidri, dzirdi ezera līmeņi.
   —  Tā, tā, — teica sirmgalvis, vēl arvien nespēdams atjēgties no brī­numiem, — nu tad tev jāsvin tava salaulāšanās.
   —   Kā, mana salaulāšanās?
   —  Jā, es negribu, ka šķelmis Kupidons šo tik ilgi glabāto nevainības un tikumības dārgumu slepeni nozog. Es būšu priesteris, kas iesvētīs jauno derību. Kristiāns būs tavs vīrs, viņš ir lāga zēns, krietns muižnieks.
   Enženija nespēja apslēpt savu pārsteigumu.
   —   Uzklausi mani, bērns, un tu redzēsi, ka tava vecā tēva sirdī vēKnav visa jaunības kvēle un augstsirdība.
   —   Es klausos, mīļais tēv, — teica Enženija pa pusei priekā, pa pusei bailēs.
   —   Nu, tad mēs uzmeklēsim tev vienkāršu, patīkamu dzīvoklīti, tur tu sev ierīkosi mazu, elegantu saimniecību. Es pats tevi turp aizvedīšu un došu svētību. Ar to tu savam jaunajam vīram būsi pielaulāta. Kad tu nu pēc manas gribas un izvēles būsi apprecēta, tad tev vēl vairāk jāsargās no likuma, kas ir akls un stingrs. Bet tava tēva priekšā tev vismaz nevajadzēs nosarkt. Tad es vairs nebūšu viens, jo man būs divi bērni, un abi mani svētīs, ka tiem ar savu ciešo apņēmību esmu sagatavojis paradīzes dzīvi, īsāk sakot, Enženija, viss nu ir nokārtots. Tu jauno muižnieku atvedīsi pie manis. Es tam jautāšu, vai tam ir skaidrāki nolūki, un vai viņš tevi grib uzskatīt par likumīgi pielaulātu sievu un nogaidīt gadījumu, kamēr tu nesaraujamām saitēm ar viņu tiec savienota… Ja viņš, par ko es nešaubos, tam piekrīt, tad laulība ir noslēgta… Nu, vai tu tagad esi laimīga?
   Enženija sapņaini raudzījās sev priekšā. Kā smagi akmeņi katrs tēva vārds krita viņas dvēselē un lika noslīgt rokām, ko vecais, mīlinādamies, turēja savās. Pār viņas maigo sejiņu pārlaidās tumšs mākonītis un zilajās acīs pazibēja droša apņemšanās.
   —   Tēv, — viņa teica, — es tev no sirds pateicos par tavu labvēlību, bet es un Kristiāns šinī jautājumā jau esam vienojušies.
   —   Kā, tu atsakies?
   —   Es nevaru pieņemt tavu piedāvājumu. Priekšlikums ir jauks un vilinošs, bet es negribu kļūt kāda vīra mīļākā, vismazāk tā vīra, kuru es mīlu. Es viņu mīlu un jūtu, ka mīlēšu mūžīgi. Šī mīla ir mana dzīve. Mana sirds ir radīta pārāk maiga, lai pārdzīvotu to acumirkli, kad tik dziļa sajūta ar tās tūkstoš saknītēm tiktu izrauta! Tanī dienā, kad pārtrūks važas, kas mani saista ar Kristiānu, es miršu! Var jau būt, ka viņš mani kādudien vairs nemīlēs, bet es jau jūtos svētlaimīga domās, ka tad sāpēs miršu… un es labāk gribu nobeigties sāpēs nekā no kauna.
   Retifs kā apstulbis raudzījās savā meitā. Ar tādu pārliecību viņš vēl nekad nebija dzirdējis runājam sievietes, pat grāmatās ne.
   —    Jā, manu tēv, un es esmu pārliecināta, ka tu maniem uzskatiem piekritīsi, — Enženija turpināja. — Mīļākajai dzīvē allaž ir nepatīkams stāvoklis. Es dabūšu bērnus, kā man Kristiāns teica; ko es ar šiem bērniem iesākšu? Visi tos nicinātu un atstumtu; tikai es pati trīcot un drebot tos varētu spiest pie sirds. Nē, tēv, mans lepnums ir vēl lielāks par manu mīlu. Lai nekad neviens uz pasaules mani nevar nicināt, tad man pašai jābūt skaidrai.
   Retifs to visu uzklausīja ar sakrustotām rokām. Viņš vēl turpināja klausī­ties, kad Enženija jau sen bija beigusi runāt,
   —    Kad prāts iet par tālu, — viņš beidzot teica, — tad tas top par neprātu. Vai tu domā, ka Kristiāns uz ilgāku laiku piekritīs šiem pārspīlē­tajiem uzskatiem?
   —   Viņš man apsolīja, tēv; jā, vēl vairāk — viņš man zvērēja.
   —   Ko mīlā apsola un zvēr, tas parasti jau tanī acumirklī, kad tas apsolīts un apzvērēts, ir grūti izpildāms; kas ir grūti, tas sāpīgi, un kas ir sāpīgi, tas nav ilgam laikam.
   Enženija purināja galvu.
   —   Viņš man apsolīja, viņš man apzvērēja, — tā atkārtoja, — viņš pildīs savu solījumu, turēs zvērestu.
   —   Mans nabaga bērns, tādās lietās tev vēl par maz piedzīvojumu! Pie­nāks diena, kad tavs mīļākais prasīs vairāk un tu vairāk atvēlēsi.
   —   Nē, tēv!
   —   Tad tu viņu nemīli.
   —   O! — apgaroti iesaucās Enženija, — es viņu nemīlētu!
   Šo vārdu sirsnīgā toņa dziji aizgrābts, Retifs raudzījās cēlaja nevainībā.
   —    Tikai vienu ņem vērā, mans bērns! Kad Kristiāns tev tiešām tik uzticīgs paliek, kā tu domā, tad viņam jānogaida tava vīra nāve. Ošērs ir trīsdesmit gadus vecs; viņš var vēl dzīvot gadus piecdesmit; līdz tam laikam tu būsi septiņdesmit, Ktistiāns septiņdesmit četrus gadus vecs; tas ir gudrības, bet ne vairs mīlas vecums.
   —   Gan nāks kāds gadījums manu laulību ar Ošēru šķirt.
   —   Vai tu domā?
   —   Es esmu pārliecināta.
   —   Un tad?
   —   Tad Kristiāns mani apprecēs.
   —   Vai viņš tev solīja?
   —   Jā, manu tēv.
   —   Jauki, jauki radījumi esat jūs abi! — iesaucās vecais. — Cik stipra ir šolaiku jaunība… Ak, es labi redzu, mēs citi, mēs strauji novecojam… Ej, mans bērns, cj un dari, ko tu gribi.
   Un Retifs uzspieda maigu skūpstu uz savas meitas pieres.

   Jau dažas dienas Parīze bija manāmi pārvērtusies. Patlaban beidzās 1788. gada briesmīgā ziema, kurā bija notikušas vēlēšanas. Pusnobadējusies, pusnosalusi Parīze pēkšņi atguvās un kā drausmīgs vulkāns sāka dūkt un spļaut uguni. Pēc nemierīgajām dienām, kas nupat bija pārdzīvotas, kārtības un miera ļaudis devās pie miera. Bet tāpēc, ka tie devās pie miera, savas pagrīdes kūdīšanas uzsāka tie, kas tikai ar miera traucēšanu cerēja ko iegūt.
   Ir vajadzīgi gadu simteņi, lai tauta nonāktu rūgšanas stāvoklī. Bet ja nu tā tiktāl ir, tad viņa kāpj arvien uz augšu un viņas putojošās bangas pārplūdina pat revolūcijas kuldu, pie kuras liesmām tā iesildīta.
   Reveljons — mērenākais no mērenākajiem — bija ievēlēts. Tas bez mēra sarūgtināja pretinieku partiju. Par nelaimīgo fabrikantu, šo „nodevēju", kurš izteicies, ka strādnieks ar piecpadsmit sū dienā ir bagātīgi atalgots, neko citu nedzirdēja, ka tikai zaimus un lāstus.
   Mazpamazam proletārieši sāka skaitīt savas rindas, — tie redzēja, ka viņu skaits ir liels, un kad nu tie reiz pie šīs atziņas bija nākuši, tad viņi no pasīvas pretošanās pārgāja pie draudiem.
   Un tā kā Reveljons bija rūgšanas galvenais iemesls, tad arī viņu vispirms apdraudēja strādnieki.
   Ļaudis no visām Parīzes malām un kaktiem vienbalsīgi bija izteikuši savu nemieru, ka Reveljons tik zemu novērtējis strādnieku dienas algu. Bet vislielākā vaina Reveljonam šo strādnieku acīs bija tā, ka viņš pats bija kā strādnieks iesācis, no strādnieku sviedriem dzīvojis un kļuvis bagāts.
   Toreiz bija modē sods, kuru it viegli varēja kādam uzlikt tāpēc, ka tas līdz šim vēl nevienam nebija kaitējis: tautas ienaidnieki lika sadedzināti tēlos. Pagatavoja salmu lelli, tai uz krūtīm piekāra dēlīti ar tā cilvēka vārdu, ko gribēja sodīt, un lika sārtā.
   Šie tēlu dedzinātāji jau agrāk bija sadedzinājuši nepopulārus ministrus un citas personas. Nu visā nopietnībā tie nolēma arī Reveljonu, šo ari­stokrātu, šo bezsirds cilvēku un slikto pilsoni mazliet sadedzināt par vis­pārēju uzjautrināšanu. Par šiem tautas tiesas svētkiem visi priecājās — jo sevišķi tāpēc, ka nebija jābaidās par traucējumu.
   Reveljons taču nebija nekāds ministrs, viņam nebija ne sardzes, ne šveiciešu, ne ar dzelzs treliņiem aizsargāta pils pagalma, kur pulkiem uzmaršēt kaujas kārtībā.
   Viņš dzīvoja savā fabrikā, parastā pilsoņu namā, kura allaž vaļējais pagalms tikai suņa apsargāts. Tātad pie viena varēja sev arī atļaut prieku noskatīties, ko šis draņķis Reveljons mājās dara, kad ārā sadedzina viņa tēlu.
   Sardzes priekšnieks, kurš tik enerģiski aizstāvēja Lamuanjonu un Briennu, kad tiem parādīja tādu pat godu, droši vien par Reveljonu neliksies ne zinis.
   Kas tad šis Reveljons bija? Taču ne vairāk kā parasts pilsonis, par kura esamību galms varbūt nekā nezināja. Tātad bez liekas domāšanas pie darba!
   27. aprīlī ap pulkstens deviņiem no rīta caur Parīzes barjerām pilsētā sāka plūst tas netīrais nokrējums, kuru katra galvaspilsētas iela izmet un kura revolūcijas dienās atkal no visām pusēm saplūst atpakaļ, pārplūdi­nādams visas ielas un laukumus.
   Šim pūlim vēl pievienojās ziemas badeieši ar bāliem vaigiem un divām draudošu zobu rindām.
   No sākuma pūlim liekas nebija nekāds noteikts plāns. Tā kā neviens baram nepretojās, tad tas lēnām plūda uz priekšu, laiku pa laikam apstādamies.
   Tad juceklīgais pūznis sadalījās atsevišķās grupās. Katras šādas grupas vidū stāvēja, kā tas šādos gadījumos parasts, kāds runātājs, kurš iztirzāja jautājumu, vai franču tauta ir brīva vai nē.
   No šīs brīvības tad nu secināja, protams, tiesību sadedzināt Reveljonu tāpēc, ka viņš bija vainojams par viņa majestātes — tautas — nodevību.
   Ātri pagatavoja milzīgu salmu vīru, vēl lielāku par Lamuanjona un Brien­na tēliem, — vienkāršam tapešu fabrikantam katrā ziņā ļoti liels gods!
   Šim salmu vīram ordeņa lentas vietā ap kaklu apsēja virvi — tā esot goda zīme, viņi teica, ko Reveljona kungs esot dabūjis no galma par saviem nopelniem.
   Uz krūtīm lellei bija dēlītis ar nozieguma un sprieduma atzīmi.
   Tā šis groteskais un tomēr draudīgis gājiens devās no Sentantuāna pri­ekšpilsētas uz Bastīlijas pusi, kuras tuvumā atradās Reveljona nams.
   Reveljona mājas priekšā pūlis apstājās, tad izplēsa dažus ielas akmeņus, un mietu, kurā salmu lelle karājās, iedzina zemē.
   Tagad no apkārtējo namu iedzīvotājiem pieprasīja salmus, žagarus un citu degmateriālu. Viss tika dots ar lielāko pretimnākšanu, pa daļai baiļu, pa daļai skaudības dēļ, kas arvien ir pret bagātniekiem. Dažās minūtēs sārts bija gatavs. Nu pielaida lāpu, uguns ķēra salmus, pūlis sāka rēkt kā lauva, kas — lai notiesātu vērsi vai zirgu — pirms izmēģinās pie zaķa vai gaceles, tā ierosinot ēstgribu.
   Bet pēc vecās mācības par ideju asociāciju degošais sārts uzveda pūli uz ļoti tuvām domām. Sadedzinājuši Reveljona tēlu, viens otrs jautāja, sākumā nedroši, bet tad arvien skaļāk, vai nebūtu prātīgāk un piemērotāk tūlīt sadedzināt Reveljonu pašu.
   Šāda atmaksa par Reveljona noziegumu pūlim likās gluži dabīga. „Strād- nieks var ar piecpadsmit sū dienā ļoti labi iztikt," teica Reveljons. Nu labi! Tad lai viņš redz, cik tālu var nonākt, kad iztikai diena nav vairāk kā piec­padsmit sū.
   Un nu uzreiz parādījās tie svešādie tēli, kuri tikai tādos brīžos un tādās dienās uzpeld sabiedrībā. Skatītāji apkārtējo namu logos manīja plūstam šurp vazaņķus ar rungām rokās, kuras tie lietoja kā kruķus, kamēr vēl nebija ko sist.
   Bez tam, tā ļaudis sačukstējās, zināmas personas esot pūlī izdalījušas naudu. To varēja novērot vakarvakarā, to manīja šorīt, un uzmanīgs novērotājs vēl tagad varētu1 manīt tādu rīcību.
   Beidzot arī dažas anonīmas vēstules bija nosūtītas Reveljonam; tomēr savādi — tas nevienu nebija saņēmis.
   Kamēr pūlis rīkojās pa ielām, Reveljons ar savām meitām atradās dārzā. Pavasaris sūtīja uz zemi savus pirmos smaidus, kas dabai dod jautru un priecīgu izskatu.
   Pumpuri, vēl slēpti ziedoņčaulā, jautri līda laukā no zariem, kuros bagātīgi plūda sula.
   Mūri, kuri vēl rēgojās cauri kailajiem koku zariem, likās baltāki un gaišāki, kopš pavasara saule atkal ilgāk tos apspīdēja.
   īsi sakot — visur atspoguļojās jaukais gadalaiks; puķēs, kokos, pat akme­ņos likās briestam jauna dzīvība.
   Lai gan Reveljons bija nodevies dārza darbiem, viņam pēkšņi likās tālumā dzirdamas klaigas un trokšņošana.
   Viņš sāka uzmanīgi klausīties un viņa meitas līdz ar to.
   Īstenībā pie šādiem nemieriem jau pamazām bija pierasts, jo kopš vēlēšanām Parīzes dzīslās, bieži ar kliegšanu un draudiem, viļņoja patriotu bari, kuri bija mierā vai nemierā ar vēlēšanām.
   Pirmajā brīdī Reveljons domāja, ka tas atkal ir tāds vētras brāziens, kāds pirms dienas aizšalca garām. Viņš domāja, ka tas ir kāds no tiem trokšņojošiem bariem, kuru gadījums atvedis uz šo pusi un kurš nu dodas uz mājām, nedarīdams nevienam nekā ļauna, izņemot logu rūtis un laternas.
   Bet Reveljons maldījās: tas nebija nekāds pārejošs vētras brāziens. Vētra turpināja rūkt dobji un draudoši un tuvojās tieši godājamā deputāta namam. Vismaz pēc skaņām tā sprieda Reveljons, jo augstā mūra sēta aizsedza skatienu.
   Viņš steidzās pagalmā un atrada vārtus jau noslēgtus: apkalpotāji bija pasteigušies.
   Te atskanēja pie vārtiem klauvējieni, sākuma vēl nedroši, kautrīgi.
   Iešķīgi saviļņotais pūlis pie fabrikanta nama stāvēja klusēdams. Tas bija nospiedošs klusums, kāds mēdz būt pirms lielām katastrofām. Tad putni klusē koku lapotnē, vējš savā alā, un tikai cilvēks, šis mūžīgais Edips, bez padoma jautā zemei un debesīm.
   Dzirdējis ārā klauvējienus, Reveljons baiļu pilns tuvojās vārtiem un atbī­dīja mazo lodziņa lūku vārtos.
   Zemes pelēka seja, sarkani, spuraini mati, divas iekritušas acis kā kvēlojošas ogles — tas bija viss, ko Reveljons saskatīja viņā pusē lodziņam, apmēram dažas collas no savas sejas.
   Viņš šausmās atkāpās.
   —   Ko jūs no manis gribat?
   —   Mēs gribam runāt ar Reveljonu, — atbildēja nejaukā seja aiz lodziņa.
   —           Tas esmu es, — atbildēja Reveljons, mazliet iedrošināts no stiprajiem vārtiem un aizrestotā lodziņa.
   —   Ā! Jūs esat šis Reveljons?
   —  Jā gan!
   —   Nu labi! Tad atveriet mums vārtus!
   —   Kāpēc?
   —   Mums jums kaut kas ir sakāms.
   —   Kas ir šie „mēs"?
   —   Tad paraugies jel! — iesaucās balss no vārtu viņas puses.
   Pie šiem vārdiem nejaukā seja atgāja mazliet sāņus un tagad izbaiļu pārņemtais Reveljons ieraudzīja pūli, kas ielenca viņa namu.
   Ar vienu acu uzmetienu Reveljonam pietika.
   Briesmīgas sejas, galvu pie galvas saspiedušies, skrandaini tērpi, zarains nūjas, sarūsējušas šautenes, veci pīķi un naidīgi skatieni. Reveljonam pa kauliem pārskrēja drebuļi; viņš nobālēja un atstreipuļoja atpakaļ.
   —   Kusties! Atdari! — kliedza sarkanmatis, kurš laikam bija pūļa vadonis.
   Un viņš sāka dauzīt ar dzelzs apkalto papēdi pa vārtiem, ka tie dunēja
   vien.
   —   Bet ko tad jūs īsti gribat? — jautāja Reveljons.
   —   Ā! Tātad tu gribi zināt, ko mēs gribam?
   —   Protams?
   —           Nu tad — mēs gribam tavā pagalmā sadedzināt kādu ļaundari, kādu nabaga tautas ienaidnieku, kādu augļotāju, kādu aristokrātu, kurš teicis, ka strādnieks var karaliski dzīvot ar piecpadsmit sū dienas algas.
   —           Es to neesmu teicis, lai Dievs mani pasargā, — izbījies iesaucās Reveljons.
   Izdzirdis šos vārdus, pūlis sāka neganti gaudot.
   Tanī brīdī Reveljons dzirdēja balsi, kas tam klusi ausī iečukstēja:
   —   Taisiet ciet, Reveljona kungs, taisiet ciet lodziņu!
   Viņš pagriezās un ieraudzīja savā priekšā Ošēru.
   Dažus soļus aiz tā stāvēja Reveljona meitas un, rokas lauzīdamas, lūdza tēvu kļausit Ošēra padomam.
   —   Taisiet ciet, Reveljona kungs! — atkārtoja Ošērs.
   Beidzot Reveljons aizvēra lodziņu.
   Nu sākās īsts lamu un lāstu pērkons, un zem tūkstoš sitieniem nodunēja vārti, it kā būtu tikai gaidīts uz lodziņa aizvēršanu, lai tad bez liekiem vārdiem sāktu naidu.
   Ošērs aizvilka savu kungu uz pagalma otru pusi pie meitām un dažiem strādniekiem, kas bija palikuši uzticīgi.
   —   Bēdziet! Bēdziet! — viņš tam uzsauca.
   —   Bēgt? Kāpēc? Es tiem ļaudīm nekā ļauna neesmu darījis.
   —            Klausieties! Klausieties! — Ošērs norādīja uz vārtiem, kur tracis pieņēmās arvien vairāk.
   —   Sitiet viņu nost! Uzkariet to pie laternas! — rēca pūlis.
   Jau toreiz bija ienācis prātā, ka garais dzelzu stabs ar šķērsi, kas turēj laternu, bija arī citam nolūkam izmantojams.
   Tā kā valdībai vairs netikās kārt noziedzniekus uz sava rēķina, tad tauta nolēma, lai šis jaukais paradums nepazūd aizmirstībā, izdarīt to ar saviem ienaidniekiem uz sava rēķina.
   No izbailēm pilnīgi apreibušais Reveljons beidzot ļāvās pierunāties. Viņš ar meitām izbēga caur dārzu, kur vārtiņi vēl nebija ielenkti, un ar lielu līkumu sasniedza Bastīliju.
   —            Tā, — Ošērs teica pats sev, ticis vaļā no sava kunga, — tagad redzēsim, kas te tālāk notiks.

   Vārti ilgi izturēja uzbrucēju uzmākšanos.
   Pa to laiku ielencēji mazliet paraudzījās apkārt un ievēroja tikai divsimts soļu attālumā Bastīliju, šo granīta milzeni, kam pietiktu izšaut tikai no viena vai diviem saviem lielgabaliem, lai viņus visus izšķaidītu. Un nu viņiem kļuva bail no pašu saceltā skandāla un trača.
   Tad viņu skatiens no Bastīlijas šaujamlūkām vērsās apkārt uz ielu stūriem, kur varētu parādīties kāda sardzes nodaļa, kas vēl bija labi atmiņā no Dofina laukuma.
   Citi vērsa jautājošu skatienu uz Reveljona logiem. Dziļais klusums, kas valdīja aiz tiem, padarīja viņus nemierīgus un aizdomīgus: cik viegli aiz loga aizkariem varētu atvērt savu rīkli kāda šautene un sēt pūlī nāvējošās lodes, no kurām katra trāpītu.
   Bet programma bija jāiztur un salmu vīrs, kas tēloja Reveljonu, — jāsadedzina.
   Tanī brīdī viens no nemierniekiem ar degošu lāpu tuvojās sārtam. Salmi uztvēra uguni un liesma uzšāvās augstu gaisa.
   Bija jau vakars: vislabākais laiks lieliskai uguņošanai. Liesmas slējās uz augšu gar vārtiem un dūmi melnoja nama sienas.
   Autodafe ilga vairāk nekā stundu, nemieri — jau pusi dienas, un vēl nerā­dījās neviena formas cepure, neviena bajonete, neviens zobens.
   Kā izskaidrojama šāda bezdarbība?
   Tieši 27. aprīlī, tanī dienā, par kuru mēs runājam, vajadzēja notikt ģenerālštatu atklāšanai. Galms, kas pārāk labi pazina šīs korporācijas elemen­tus, drebēja par šo atklāšanu un atlika tos uz 4. maiju. 4. maijā tas nedo­māja vārdu turēt, tāpat kā 27. aprīlī.
   Galms vēl arvien cerēja ar kādu negaidītu notikumu starpniecību izsprukt no neērtā stāvokļa.
   Viņš cerēja, ka šie pieci seši simti nožēlojamie trokšņotāji un kādi simts tūkstoši ziņkārīgo, kas tracī noskatas, vēl dabūs biedros trīsdesmit tūkstošus bezdarbnieku, ka laupīšanas, kas izmēģinājuma dēļ sākas pie Rēveljona, radīs nabaga ļautiņiem vēlēšanos atdarināt šo paraugu, ka desmit vai divpad­smit bagātnieki tiks izlaupīti un ar to radīsies iemesls atlikt ģenerālštatu sasaukšanu un starp Parīzi un Versaļu savilkt karaspēku.
   Tā nemierniekiem ļāva netraucēti rīkoties Sentantuāna priekšpilsētā.
   Tuvākās sekas bija tās, ka no sākuma nospiestie prāti ap pulkstens trim pēcpusdienā sāka vieglāk uzelpot, jo ne Reveljons aizstāvējās, ne fabrikanta kaimiņi nāca tam palīgā, ne arī galu galā iestādes spēra kādus soļus pret demonstrantiem.
   Tātad nebija ko raizēties.
   Ap pulkstens četriem sākās nopietns uzbrukums vārtiem, daži sāka rāpties uz mūra.
   Tikai tagad parādījās policijas nodaļa, kas mēģināja uzsākt sarunas ar uzbrucējiem, jo viņu spēki bija pārāk vāji.
   To ielencēji saprata un, neklausīdami policijas tēvišķīgās pamācības, atjaunoja uzbrukumu ar divkāršu sparu.
   Bet nu sāka birt lodes. Diemžēl par vēlu, jo galvas jau bija iekarsušas, uz šāvieniem atbildēja ar akmeņiem, un beidzot policija bija jāmūk.
   Nu ar lielu steigu sekoja ielaušanās namā.
   Vairs nemaz nepūlējās ielauzt vārtus, bet pieslēja pie mūra dažus trepes; drošākie iekāpa pa logiem namā un sētā un citiem atvēra vārtus un durvis.
   Kā tas gadājās, to neviens nezināja: tanī brīdī tapešu veikalā izcēlās ugunsgrēks.
   Nu sākās vistrakākās jaukās, katrs akli skrēja uz priekšu.
   Daži izklīda pa istabām un meta uz ielas istabas lietas. Citi skrēja pagrabā. Bet gudrēkie meklēja kasi.
   Reveljona kase atradās mazā blakuspiebūvē šaurā pagalmiņā, kur parasti izmēģināja krāsas.
   Kases istaba bija diezgan ērta telpa starp priekšnamu un kabinetu.
   Naudas skapis bija liela ozolkoka kaste, kuru pat tad, kad tā bija tukša, trim vīriem pietika ko stiept.
   Dzelzs atslēgas, slēdzamie ar milzīgām bārdām, tērauda apkalumi un klamburi sargāja kasi no zagļiem.
   Ieeja šinī telpā nebija viegli atrodama; riņķveida kāpnes, kas veda uz kasi, varēja būt pazīstamas tikai firmas strādniekiem.
   Tāpēc laupītāji vispirms izklīda pa Reveljona istabām, lai uzlauztu rakstāmgaldus, sadauzītu spoguļus, un pievāktu visu, kam tik bija kaut cik vērtības un ko varēja iebāzt kabatā, paņemt līdzi.
   Sākoties uzbrukumam, Ošērs atvilkās kases telpās. No turienes viņš vē­roja uguns izplatīšanos. Pelēki sarkani dūmu stabi pamazām piepildīja pagalmu un lēni pacēlās pret debesīm.
   Sēdēdams uz kases, Ošērs noraudzījās trakojošā barā. Tie rīkojās kā dēmoni pa elles liesmām.
   Te, aiz mazā kabineta dzelzu treliņiem viņš gaidīja, kamēr tam uzbruks viņa vissvētākajā vietā.
   Bet, cik dīvaini, neviens Še nenāca: uzbrucēji savu niknumu izgāza nama otrajā pusē.
   Pa to laiku šāvieni kļuva arvien spēcīgāki.
   Franču gvardes nodaļa Satelē kunga vadībā bija ieradusies priekšpil­sētā.
   Bet arī šai nodaļai bija tikai divdesmit pieci līdz trīsdesmit vīru.
   Šāvienu ugunij pastiprinoties, Ošērs piegāja pie loga ielas pusē. Viņš redzēja pakrltam dažus ložu caururbtus cilvēkus. Cik liela bija gvardes nodaļa, viņš nezināja, bet domāja, ka tā ir diezgan spēcīga, lai apspiestu nemierus.
   —            Es esmu pazudis, — viņš murmināja, — kasei vēl nav uzbrukts: paies pusstunda un zaldāti būs padzinuši dumpiniekus.
   Izmisumā viņš plūca sev matus.
   —           Labi! — viņš pēkšņi iesaucās, — ja šie muļķi to nav darījuši, tad es pats tikšu galā!
   Viņš nosteidzās lejā mazajā pagalmā un iemeta degošu papīra gabalu pilnā terpentīna mucā. Acumirklī zaļi sarkanas liesmu mēles slējās gaisā gar nama sienu.
   Ošērs redzēja, ka visi apkārtējie krāsu kubuli — visas krāsas bija eļļā jauktas — uzķēra uguni; viņš dzirdēja degošus kokus brikšķam un steidzās uz kasi, lai to atvērtu un izņemtu rūpīgi noglabāto naudas maisiņu.
   Tad viņš atkal kasti noslēdza, piegāja pie loga, kur liesmas jau šāvās augšā, un, lai paātrinātu savu darbu, apsmērēja koka palodzes ar eļļu, lai tad tās ar sveci aizdedzinātu.
   Briesmīgs skats — šā ļaundara seja dzeltenīgu liesmu spilgti apgaismota, viņa nelaimi nesošais skatiens, līksmais smaids, saviebtās lūpās, — viņš līdzi­nājās ļaunam elles garam, kam pats sātans uzdevis iznīcināt Reveljonu.
   Liesmas izpletās un jau apņēma kasti, kurā vēl palika diezgan daudz vekseļu, bet tie Ošēram nevarēja noderēt, tikai nodot.
   Te viņām aiz muguras atskanēja balss:
   —   Nožēlojamais! Tātad tu esi arī zaglis?
   Ošērs pagriezās.
   Enženija bāla, ar pukstošu sirdi, stāvēja nekustēdamās uz sliekšņa.
   Ošēram izkrita svece no rokas, viņš atslējās pie sienas, it kā atbalstu meklēdams, un pūlējās noslēpt maisiņu ar naudu, ko turēja rokā.
   —   Jūs, — viņš stostījās, — jūs te?
   —   Jā, es. Beidzot es jūs redzu visā jūsu nelietībā! — atbildēja Enženija.
   Ošērs pārvilka ar nosvīdušo roku pār pieri; tad šī roka instinktīvi tvēra
   svārku kabatā, kur sataustīja nazi, kas bija diezgan ass un izturīgs, lai noderētu kā duncis.
   Bet vēl viņam nebija nodoms, viņš bija gluži apstulbis un negribēja ticēt savām acīm.
   Enženija, kā viņš zināja, bija izgājusi, un tagad, pievakarē, atgriezusies, notvēra viņu nozieguma vietā.
   Kā lā ieradusies še?
   Kā parasti, ari šodien Enženija izgāja ap pulkstens vieniem; šī bija viena no viņas dzīves jaukākajām dienām, jo tā satikās ar Kristiānu.
   Abiem mīlētājiem strauji pagāja laiks; kad tie bija kopā, tad viņiem vairs neienāca prātā skaitīt stundas un jautāt pēc pulksteņa.
   Tikai, uznākot naktij, tie juta, ka ir laiks šķirties.
   Tad Kristiāns savu mīļāko pavadīja pa īsāko ceļu uz mājām. Viņi norunāja vietu un stundu, kad nākamreiz tikties, un šķīrās.
   Šodien abi mīlētāji priekšpilsētā bija pamanījuši tādu kā nemieru, bet, nezinādami tā iemeslu, un tā kā traci no tās puses, kur tie nāca, nevarēja tik skaidri sadzirdēt, tad Kristiāns bija pavadījis jauno sievu līdz dārza vārtiņiem un atstājis viņu vienu.
   Enženija atrada vārtus vaļā. Ienākusi, viņa ieraudzīja dūmus un sadzirdēja kliedzienus pagalmā.
   Panākusi tuvāk, tā saskatīja noskrandušos vīriešus, kas, kaucot un rēcot, skrēja garām, un tikai tagad saprata, ka troksnis, ko jau no tālienes varēja sadzirdēt, nāca no Reveljona nama.
   Drošsirdīga, kā visas tīras, nevainīgas būtnes, viņa domāja, ka Reveljons atrodas briesmās un tāpēc steidzās namā.
   Tur viņa satika nemierniekus, kas meklēja Reveljonu.
   Sapratusi, ka viņš nav atrasts, Enženija iedomājās, ka tas būs nobēdzies kases istabā, lai aizstāvētu savu naudu.
   Viņa steidzās turp.
   Un ienāca tieši tanī acumirklī, kad Ošērs aizdedzināja kasi un namu, lai nozagtu naudu.
   Atjēdzies no pirmā pārsteiguma bailēm, Ošērs noskārta savu bailīgo stāvokli.
   Šai sievietei jākļūst līdzvainīgai vai par viņa upuri.
   Viņš pārāk labi pazina Enženiju, lai kaut acumirkli sev glaimotu cerībām, ka tā par notikušo klusēs.
   Tāpēc viņš aiztaupīja sev liekas pūles un iesaucās uztrauktā balsī:
   —            Ļaujiet man iet laukā! Mums nav nekā kopēja. Jūs pastāvīgi mani pazemojāt, nicinājāt un ar to beidzot novedāt izmisumā. Es vairs neesmu jūsu vīrs, jūs vairs neesat mana sieva. Ļaujiet man iet!
   Enženija noskārta, ka beidzot pienākusi stunda, ko tā tik karsti no debesīm izlūdzās, tā stunda, kas viņu uz visiem laikiem atraisīs no vīra.
   —   Es lai jums ļauju iet? — viņa jautāja.
   —   Jums tas jādara!
   —   Laist jūs projām ar Reveljona naudu?
   —   Kas jums ir teicis, ka šī nauda pieder Reveljona kungam?
   —   Vai jūs patlaban to neizņēmāt no Reveljona kases?
   —   Vai es nevaru ari savu naudu uzglabāt Reveljona kasē?
   —   Kur ir Reveljona kungs?
   —   Vai jūs man viņu likāt sargāt?
   —           Piesargieties, nelaimīgais! Jūs man atbildat tāpat kā Kains tam Kun­gam, kad tas nosita savu brāli Ābelu.
   Ošērs neatbildēja un mēģināja paspraukties garām.
   Bet Enženija stājās ceļā.
   —   Zaglis! Zaglis! — viņa iesaucās vislielākā uztraukumā.
   Ošērs apstājās un nezināja, ko iesākt.
   —           Jā, zaglis! — Enženija turpināja. — Varbūt jūs esat Reveljona kungu nogalinājis, jūs aizdzinājāt viņa namu! Jūs izpostījāt savu labdari. Zaglis un slepkava! Vismaz atdodiet šo naudu, kas varbūt rīt būs jūsu labdara un viņa bērnu vienīgā mantība.
   —  Jūs saucat mani par slepkavu? — Ošērs jautāja ar drausmīgu smaidu.
   —  Jā, slepkava! Slepkava!
   —           Tātad jūs gribat, lai es jums atdodu šo naudu? — Ošērs nekaunīgi norādīja uz maisiņu.
   —   Jā, es gribu, lai jūs to atdodat!
   —   Un ja es to nedarīšu, vai tad jūs mani nodosit?
   —   Protams, lai redz, kāds dzīves atkritums jūs esat.
   —           Ha! — ļaundaris iesaucās tādā balsī, kurā vairs nekā cilvēcīga ne­bija. — Jūs neteiksit nekā! Nost, nost, Ošēra kundze!
   Un atkal viņš iegrūda roku kabatā.
   Enženija pamanīja šo kustību un tūlīt saprata tās nozīmi.
   —            Zaglis! Zaglis! — viņa kliedza un gribēja atvērt logu, kura rūtis bija no karstuma sasprāgušas. — Palīgā!
   Bet biezie dūmi, kas sitās pretim, neļāva pasaukt palīgus.
   Ošērs metās tai virsū, sagrāba viņu pie rīkles, atrāva atpakaļ galvu un iegrūda nazi tās krūtīs.
   Izšļācās asins šalts un Enženija iestenēdamās saļima.
   Ošērs drudžaini piespieda naudas maisiņu pie krūtīm, veikli kā ēna izslīdēja pa vaļējam durvīm un metās zemē pa kāpnēm, kas telpu šķīra no priekšnama.
   Šinī īsā laikā viņš jau varēja sadzirdēt sabrūkam tikko atstātās telpas mūrus.
   Bet vienu lietu viņš nevarēja redzēt un arī neredzēja, proti, ka tanī pat acumirklī pie loga tika pieslietas trepes un kāds vīrs ar nokvēpušu seju veikli kā kaķis uzkāpa kases telpā.
   — Enženij! Enženij! — viņš iesaucās".
   Šis vīrs bija Kristiāns.
   Kamēr Enženija bija pie viņa sāniem, viņš nekā nedzirdēja, un ja kaut ko dzirdēja, tad nepiegrieza tam nekādu vērību.
   Bet kad Enženija viņu atstāja, kad viņš palika viens, viņam tūlīt kļuva skaidrs, ka priekšpilsētā notiek kaut kas sevišķs.
   Viņš izlēca no ratiem un steidzās pie tuvākā ļaužu pulciņa apjautāties.
   Tur teica, ka Reveljona strādnieki aplaupa un dedzina sava maizestēva namu un visus, ko tur atrod, nogalina.
   Kas šinī briesmīgā tracī var notikt ar Enženiju?
   Kristiāns steidzās pakaļ savai mīļākajai.
   Ar varu viņš izlauza sev ceļu ļaužu pūlī. Saspiests, ievainots, ar apdegu­šām rokām un kājām viņš beidzot sasniedza mazo pagalmu.
   Tur, beidzot, viņš ieraudzīja logā abu ēnu spēli.
   Viņš pazina Ošēru un otru noturēja par Enženiju.
   Liesmas kļuva arvien gaišākas, tā kā lejā pat sejas varēja pazīt.
   Viņš dzirdēja kliedzienu.
   Kliedziens skanēja kā palīdzības sauciens.
   Bez šaubām kāds atradās briesmās.
   Neizsakāmu baiļu mocīts viņš raudzījās apkārt un ievēroja zem šķūņa nojumes trepes.
   Viņš tās paķēra, pieslēja pie sienas, uzskrēja augšā, ar dūri izsita logu un, ar zobenu zobos, ielēca istabā tanī brīdī, kad nabadzīte saļima.
   Kristiāns pacēla asiņojošo mīļāko un, sapratis, ka nams var kuru katru brīdi sabrukt, strauji pazuda ar to pa logu.
   Viņš ar saldo nastu steidzās pāri ievainotajiem un mirušajiem, nebēdā­dams par ložu lietu un akmeņu krusu.
   Viņš nepaspēja vēl atiet ne desmit soļus no mazā pagalma, kad blakus brakšķēdama sagāzās piebūve. Pret debesīm pacēlās dūmu un putekļu stabs.

   Neviens nebija pamanījis jaunekli ar tā nedzīvo nastu, jo katram bija pilnas rokas darba, laupot un postot.
   Kamēr franču gvarde ārā cīnījās un pamazām ieņēma ielu un kaimiņu namu, bandīti rīkojās pa pagrabu. Tur tie iedauzīja mucām dibenus un kāri dzēra, nejautādami, kas mucās atrodas, - degvīns, vīns, liķieris vai terpen­tīns.
   Tā daži no šiem negaušiem saindējās.
   Pa to laiku Kristiāns saplēsa savu kabatas lakatiņu, apmērcēja dārza baseinā, lika to uz Enženijas krūtīm un nesa savu dārgo nastu tālāk, steig­damies prom no nelaimīgā nama.
   Viņš spieda jaunās sievietes drebošo ķermeni pie savas krūts un skūpstīja viņas bālās lūpas, uz kurām nāve jau likās uzspiedusi savu baigo zīmogu. Viņš steidzās tikai uz priekšu, pats nezinādams kurp, un izmisumā lūdza Dievu, lai liek arī viņam mirt, ja pieņem Enženiju.
   Viņš spieda roku uz jaunās sievietes sirds, lai pārliecinātos, vai tā vēl pukst… Laiku pa laikam viņš apstājās, lai atņemtu elpu un no rokām noslaucītu asinis .
   Enženija kļuva arvien bālāka un aukstāka, nāve likās tuvojamies. Kristiāns izmisa.
   Te garām brauca rati. Kristiāns uzsauca ormanim. Par laimi tas bija brīvs. Viņš pieturēja.
   —   Kungs Dievs, jaunais cilvēk, — viņš iesaucās, — kas tad te noticis?
   —            Es ar savu māsu nāku no Sentantuāna priekšpilsētas. Tur plosās dumpis. Mana māsa ir ievainota.
   —           Nabadzīte, — iesaucās ormanis, nolēkdams no bukas, — un kā liekas, smagi ievainota, jo no viņas drēbēm pil asinis.
   Lāga vīrs atvēra ratu durtiņas. Kristiāns iekāpa un nolika Enženiju sev uz ceļiem.
   —   Jūs gribat doties pie ārsta, vai ne, jaunais kungs? — jautāja kučieris.
   —  Jā gan. Vai tu kādu zini?
   —   Kā ne, kungs, un pie tam vēl ļoti labu.
   —   Kā viņu sauc?
   —   Visi viņu sauc tikai par nabaga ļaužu ārstu, — vairāk es nekā nezinu.
   —   Tad uz priekšu, uz priekšu!
   Pēc ceturtdaļstundas rati apturēja pie maziem vārtiem Kristiānam pilnīgi nepazīstamā ieliņā.
   Ormanis nokāpa, paraustīja zvanu, pēc kura atvērās mazie vārti; tad viņš palīdzēja Enženijai tikt laukā.
   —   Tā, — teica ormanis, — tagad viņa būs labās rokās. Ejiet tik iekšā.
   —   Uz kurieni?
   —   Uz otro stāvu… Klau, jau atslēdz durvis.
   Gaitenī atvērās durvis un aiz reliņiem parādījās sveču gaisma.
   Atskanēja skarba balss:
   —   Kas ir? Kas tik neatlaidīgi zvana?
   —   Kunde, — atbildēja ormanis.
   Tad viņš griezās pie Kristiāna.
   —           Ejiet tik, jaunais kungs, tā ir ārsta saimniece. Vai lai es jums varbūt palīdzu?
   —  Pateicos, pateicos, — atteica Kristiāns, likdams kāju uz pirmā pakāpiena.
   —            Patiesi, jūs liekaties būt stiprs diezgan un bez tam jaunkundze ir viegla kā spalviņa… Bet cik daudz asiņu, mans Dievs, cik daudz asiņu!.. Es palikšu uz ielas gaidot, ja varbūt vēl būšu jums vajadzīgs.
   Kristiāns lēni kāpa augšā pa pakāpieniem nevis tāpēc, ka nasta tam būtu par smagu, bet gan tāpēc, ka pie katras pakustēšanās asinis sāka plūst stiprāk.
   Kad viņš sasniedza pirmo stāvu, divas vecas, ziņkāras sievas pabāza galvas, bet, ieraudzījušas asiņainu jaunekli un mirstošo meiteni, tās ieklieg­damās atrāvās.
   Otra svece vēl arvien spīdēja no augšstāva, apgaismodama Kristiānam ceļu pa šaurajām, apdrupušajām un mitrajām kāpnēm.
   Nejauks, neveselīgs gaiss bija visā mājā. Auksts. Sienas mirdzēja no mitruma.
   Beidzot Kristiāns stāvēja sievietes priekšā, kas turēja sveci. Galvu tā bija ietinusi lupatās.
   Uzmetis paviršu skatu nejaukajai vecenei, jauneklis ātri iegāja priekšistabā un meklēja vietu, kur nolikt ievainoto.
   Istaba bija bez tapetēm un mēbelēm, tikai kaktā viena gulta.
   Kristiāns steidzās uz to, bet vecā tam stājās ceļā.
   —          He, he, ko tad jūs darāt? Uz mana kunga gultas? Tas tikai trūka! 18*
   Kristiāns apstājās.
   —   Kur tad lai es nolieku nabaga slimo? — viņš jautāja.
   —   Kur gribat, tikai ne gultā, — atbildēja vecā.
   —   Un kāpēc ne?
   —    Tāpēc, ka ar asinīm nosmērēsit gultu. Kristiānam uznāca neaprakstāms riebums.
   Patiesībā „kunga" gulta tam nelikās cienīga uzņemt dārgās jaunavas asinis, bet vecā runāja par nosmērēšanu.
   Tad viņš no kakta pievilka ar kāju vecu salmu krēslu, piebīdīja tam blakus vēl otru un uz improvizētās guļasvietas nolika savu nastu. Vecā ņurdēja un ļāva rīkoties. Kristiāns atkal piecēla galvu.
   —   Vai ārsts nav mājās? — viņš jautāja.
   Vecene pastiepa roku ar sveci uz priekšu, tā ka gaisma krita Kristiānam
   sejā.
   —   A! Lūk, Kristiāna kungs! — viņa iesaucās.
   —    Kā jūs mani pazīstat, un tas nemaz nav smuki no jums, ka nepazīstat mani, kura jūs tik ilgi kopa.
   Kristiāns vērīgi paraudzījās vecenē.
   —   Albertīne! — viņš pēkšņi iesaucās.
   —   Jā, jā, Albertīne, tā esmu es.
   —   Tātad mēs esam pie doktora Marata kunga?
   —   Tā ir.
   —   Vai tad viņš vairs nedzīvo Artuā grāfa staļļos?
   —    Nē, mans kungs uzteica, viņš vairs negrib kalpot tirāniem. Dziļš riebums atspoguļojās Kristiāna vaibstos.
   Pirmajā acumirklī viņš gandrīz vai nolēma nest Enženiju kaut kur citur. Bet kurp?
   Tad Kristiāns atcerējās to veiklību un rūpību, ar kādu Marats viņu kopa, kad viņš atradās tādā pat bēdīgā stāvoklī kā tagad Enženija.
   —   Tātad pie doktora Marata kunga… Bet kur tad viņš ir?
   —   Vai es zinu? — atbildēja vecā. — Viņam ir visādas darīšanas… viņš man nesaka, kurp iet.
   —   Ak, mana mīļā Albertīnes kundze, ejiet taču drīzāk; es jūs lūdzu! Vai tad neredzat, ka nabaga bērns mirst?
   —   Jā, ātri iet, tas ir viegli sacīt, — rūca vecā, ar dziļu naidu pašķielēdama uz eņģeļa sejiņu. — Ātri iet, — kad es jums jau reizi teicu, ka nemaz nezinu, kur kungs ir.
   —   Meklējiet viņu, kur viņš parasti mēdz būt, — teica Kristiāns.
   Tad viņš pēkšņi atcerējās Albertines naudas kāri.
   —           Te, mīļā Albertines kundze, te, — viņš teica un izvilka no kabatas dažus luidorus.
   Albertīne tos kāri pakampa un grasījās iet, lai rādītu, ka viņa Maratu meklēs. Te atskanēja viegla nopūta.
   Kristiāna prieka sauciens atbildēja nopūtai, jo Enženija sāka atjēgties.
   Jauneklis nolaidās ceļos pie salmu krēsliem, uz kuriem tā gulēja, Alber­tīne noliecās pār atzveltnēm, gan ne līdzcietības, bet tikai ziņkāres dēļ.
   Enženija atvēra acis, — viņas pirmais skatiens krita uz Kristiānu. Kad viņa to pazina, jaunavas vaigi likās mazliet sārtojamies. Seja tā kā maigi atmirdzēja.
   Kristiāns ceļos gaidīja pirmo vārdu no dārgajām lūpām; likās, ka no tā ir atkariga viņa dzīvība.
   Beidzot tā čukstēja tik tikko sadzirdamā balsī:
   —   Kur es esmu?
   '— Pie ļoti veikla ārsta, dārgā, — atbildēja Kristiāns, — pie tā paša, kas mani izglāba un arī jūs glābs.
   Viegls smaids rotājās ap Enženijas lūpām.
   —   Jā, jā, — viņa čukstēja, — glābs mani…
   Te viņas skatiens klīda pa svešo telpu.
   Pēkšņi viņas acis plaši atvērās un kā sastingušas apstājās kādā istabas kaktā. Jaunās sievietes vaibstos tēlojās šausmas, it kā viņa raudzītos sejā nāvei.
   Kristiāns arī paraudzījās uz to pusi un pamanija kaktā slikti apzeltītu bilžu rāmi. Tajā bija ģimetne ar nepatīkamu un zobgalīgu sejas izteiksmi.
   Likās, ka šī ģimetne no sava kakta sargā māju kunga prombūtnē.
   Enženija klusi iekliedzās.
   Tad viņa norādīja uz bildi un satrauktā balsī jautāja:
   —   Kas ir šis vīrs?
   —           Tas ir mans kungs, doktors Marats, — teica vecā. — Ģimetne ir ļoti skaista, to izgatavojis gleznotājs Dāvids, mana kunga labs draugs.
   —   Šis vīrs… — iesaucās Enženija, ar pūlēm celdamās sēdus.
   Tālāk viņa nevarēja parunāt. Kristiāns baiļu pilns klausījās.
   —   Ārsts? — Enženija čukstēja. — Vai tas ir ārsts?
   —           Nu, — iebilda Kristiāns, arī savas mīļākās baiļu iejūtā, — un ja tas būtu ārsts?
   —   Šis virs lai apsien manu ievainojumu? Šis vīrs lai mani aizskar? O, nekad, nekad!
   —   Nomierinieties, Enženija, es galvoju par viņa veiksmi!
   —   Šī briesmoņa roka lai mani otrreiz aizskārtu!
   Tad viņa piebilda ar vēl noteiktāku riebumu:
   —   O, nekad, nekad!
   —   Ko viņa ar to grib teikt? — Kristiāns nobijies jautāja saimniecei.
   —   Mans kungs gan nav skaists, — teica vecā, saviebdama seju smaidā, — bet viņš arī nav nekāds briesmonis, un tas kungs te var apliecināt, ka viņam ir ļoti izveicīga roka.
   Viņa norādīja uz Kristiānu.
   —   O, — iesaucās Enženija, nodrebēdama šausmās un riebumā, — veidiet mani projām, Kristiān, vediet mani projām!
   —   Hm, — teica vecā, — viņa runā drudzī. To jau mēs pazīstam; tam nav jāpiegriež nekāda vērība.
   —    Mīļā, mīļā Enženij, — Kristiāns čukstēja ievainotajai ausī, — nomierinieties — drudzis jauc jūsu prātus!
   —   Ak, nē, nē! — atbildēja Enženija.
   —   Bet jūs taču Marata kungu nemaz nepazīstat.
   —   Tomēr, tomēr es to pazīstu un mana draudzene Šarlote Kordē arī viņu pazīst.
   —   Šarlote Kordē, — atkārtoja Kristiāns un Albertīne reizē.
   —   Es negribu, ka viņš mani aizskar. Nē, nē, es to negribu!
   —   Enženij!..
   —   Vediet mani projām, Kristiān, es jūs lūdzu, vediet mani projām!
   —   Jūs mirsit, Enženij.
   —   Labāk mirt, nekā tikt no šā cilvēka glābtai.
   —   Enženij, dārgā Enženij, attopieties taču!
   —    Es esmu pie pilna prāta, — viņa atkal mēģināja celties ar visu spēku, — un ja šis cilvēks uzdrošināsies man tuvoties…
   —   Dārgā…
   —   Kāds nak… tas ir mans kungs, — iesaucās Albertīne.
   Ar neticamu spēku piecēlusies, Enženija piestreipuļoja pie loga.
   —    Kristiān, — viņa šausmās sauca, — es jums zvēru: ja šis cilvēks mani aizkars, es izlēkšu pa logu.
   —   Mans Dievs!
   —    Tad vediet mani projām, es jums saku, vai tad jūs neredzat, ka dzenat mani nāvē?
   Vēl viņa nebija šos vārdus izrunājusi, kad atvērās durvis un uz sliekšņa parādījās Marats.
   Viņš nesa padusē manuskriptu paku, viņa mati bija izjukuši, seja netīra, skatiens ass un dzirkstošs.
   Enženija tūlīt pazina ģimetnes oriģinālu, kas viņai tajā vakarā bija uzbru­cis. Viņa izgrūda sirdi plosošu kliedzienu un paģība.
   Kristiāns domāja, ka tā mirst; viņš paņēma to rokās un steidzās uz kāpnēm.
   Velti Marats jautāja, kāpēc viņš bēg. Viņš bija jaunekli tūlīt pazinis.
   Kristiāns skriešus devās lejā pa kāpnēm, neklausīdamies Maratā, kas tam sauca nopakaļ. Enženijas bailes instinktīvi bija pielipušas arī viņam.
   Viņš ar savu nastu steidzīgi iekāpa ratos.
   —   Uz kurieni brauksim, jaunais kungs? — jautāja ormanis.
   —   Kur gribi, — atbildēja Kristiāns.
   —   Kā? Kur es gribu?
   —   Jā, tikai ātri, ātri!
   —   Bet man taču jāzina…
   —   Manis pēc brauc uz pasaules galu, bet tikai projām, projām!
   Pārsteigtais ormanis uzšāva zirgiem un aizdrāzās galopā.
   Marats vēl pa logu sauca:
   —   Kristiān! Kristiān!
   Jauneklis viņu dzirdēja un jautāja pats sev, no kurienes šī draudzība un kāpēc Marats viņu sauc vienkārši par Kristiānu.
   Bet šī balss, nezin kāpēc, viņu pildīja ar neizsakāmām bailēm.
   —           Uz priekšu! Uz priekšu! — viņš uzsauca ormanim, kas nezināja pa kuru ielu braukt, — tikai projām, projām!
   Pēkšņi viņa galvā pazibēja doma.
   —   Uz Luvru! — viņš uzsauca ormanim. — Uz Luvru!
   Pa to laiku Marats dusmās bija aizcirtis logu.
   —   Kas bija šī skuķe, ko Kristiāns pie manis atnesa? — viņš jautāja.
   —            Es to nepazīstu, — atbildēja saimniece, — es zinu tikai, ka, uzlūkojusi jūsu bildi, viņa pēkšņi iekliedzās un nosauca jūs par briesmoni.
   —           Ahā! - iesaucās Marats ar rūgtu smaidu. — Ja mans draugs Dāvids būtu te, tad tam būtu liels prieks, jo viņš pārliecinātos, ka portrets ir meistariski precīzs.
   Tad nabaga ļaužu ārsts turpināja, pieri saraukdamsis:
   —   Tātad tu nezini, kā šo jauno skuķi sauc?
   —   Nē… bet viņa minēja kādas savas draudzenes vārdu.
   —   Kādas draudzenes?.. Un kā tad šo draudzeni sauc?
   —   Par Šarloti Kordē.
   —    Šarlote Kordē, — atkārtoja Marats, — tādu vārdu es nepazīstu. Tad viņš lēni gāja uz savu istabu, murminādams:
   —   Laikam gan ir tiesa, ka es esmu briesmonis!

   Luvras milzu celtnē neviens vēl negulēja. Plašās telpas bija ierādītas kalpotājiem un garnizona virsniekiem.
   Te Kristiāns meklēja patversmi, te bija viņa draugi, uz kuru palīdzību viņš varēja paļauties.
   Viņš steidzās augšā pa labi pazīstamajām kāpnēm un noguldīja Enže­niju greznā istabā uz gultas, kurai nebija ne segu, ne palagu un kura stāvēja istabas vidū zem dārga zīda baldahīna.
   Viņš deva izlāpušajai slimniecei dzert un apslaucīja asinis no brūces, kas bija noslēgusies, jo plānais naža asmenis, izslīdējis gar krūšu kaulu, bija iedūries miesā.
   Tad Kristiāns noskūpstīja meiteni uz pieres, ar pukstošu sirdi nosēdās tai blakus un jautāja pats sev, vai tas viss nav tikai nelāga sapnis un vai pamošanās to uz visiem laikiem nešķirs no Enženijas.
   Kristiāns nevarēja še ilgāk izturēt: šķita, ka viņš te noslāps. Tāpēc jau­neklis izgāja ieelpot svaigu gaisu.
   Pagājis dažus soļus pa pagalmu, viņš aiz kādiem vārtiem izdzirdēja troksni.
   Lāpas, zirgu puiši, zirgu zviegšana — ieskanējās ieroči, iečīkstējās vārti — tad dārdēdami, lielā ātrumā pa pagalma akmeņiem drāzās rati.
   Kristiāns vēroja tuvojošos sešjūgu. Ratu logs bija vaļā un lāpu gaismā ratos redzēja sēžam Artuā grāfu.
   Kristiāns attapās. Viņa kungs un pavēlnieks deva jaunas cerības.
   Viņš steidzās ratiem Ildzi un panāca tos pie lielajām kāpnēm, tā būdamas pirmais, ko viņa karaliskā augstība apsveica un apjautājās par Parīzes notikumiem.
   —            Cienīts kungs, — teica Kristiāns, būdams bāls un satraukts, — es jūsu augstībai vislabāk varu dot paskaidrojumus. Es nāku no Sentantuāna priekšpilsētas, — kā varat vērot no manām apdegušajām, ar putekļiem un asinīm notraipītajām drēbēm.
   —           Asinīm? — jautāja princis ar vieglu iedrebēšanos. — Tātad notiek kautiņi?
   —  Sentantuāna priekšpilsētā laupa un slepkavo.
   —           Ātri, ātri, stāsti man visu! — teica princis, devis dažas pavēles un steidzīgiem soļiem iedams uz savām telpām.
   Kristiāns sekoja princim un stāstīja visu, ko bija redzējis.
   —  Cik jūs esat bāls, grāf Obiņski, — teica princis, — cik uztraukts!
   —   Ak, cienīts kungs, labāk es būtu beigts!
   —  Tu, mans nabaga Kristiān?
   —  Vai karaliskā augstība visžēlīgi grib mani vienu minūti uzklausīt?
   —  Runā, runā!
   —   Nu tad, mousieur, Enženija šinī acumirklī varbūt jau ir mirusi.
   Un viņš aizrautīgi atstāstīja visu briesmīgo notikumu.
   Vairāk reizes Artuā grāfs to pārtrauca ar rūpju un līdzjūtības izsaucieniem.
   —           Nu, sakiet, cienīts kungs, — pabeidzis jautāja Kristiāns, — vai es neesmu pietiekam nelaimīgs? Ja viņa mirs, es to nepārdzīvošu. Ja viņa paliek dzīva, tad man tā jāatdod viņas tēvam, viņas nekrietnajam vīram, kas tagad — kad nesodīts varēja tai uzbrukt — bez žēlastības uzskatīs kā savu īpašumu. Ak, monsieur, vai jūs man nevarētu līdzēt, nodot šo nekrietno tiesai un likt atzīt laulību par nederīgu? Es lūdzu jūsu palīdzību!
   Princis likās brīdi pārdomājam, tad smaidīdams atvēra mazu apszeltītu kastīti, ko kambarsulainis nupat bija nolicis viņa priekšā.
   No šīs kastītes viņš izņēma mākslinieciski izgatavotu atslēgu un — vēl arvien smaidīdams — sniedza to Kristiānam.
   —   Kas tas ir? — jautāja jauneklis.
   —            Uzklausi mani uzmanīgi, — atbildēja princis, — un nezaudē ne vienu vārdu, ne vienu minūti; šī atslēga ir tavas laimes atslēga. Tā tev atvērs slepenu mītni, kur tu vari noslēpt savu dārgo laupījumu. Un kamēr daiļā Enženija tur būs, mēs varam padomāt par nākotni.

   Kas šinīs nemiera pilnajās dienās bija noticis ar Retifu de la Bretonu?
   Kamēr briesmīgie notikumi Sntantuāna priekšpilsētā visu savandīja, sacēla Parīzē uztraukumu, Versalā šausmas, Retifs de la Bretons darīja to pašu, ko dara avarējuši kuģinieki, kad kapteinis paziņojis, ka desmit minūšu laikā kuģis ar vīriem un žurkām būs nogājis dibenā: viņš mēģināja sakārtot domas un glābt no tā, kas viņam bija, to vērtīgāko.
   Vispirms, protams, savu dzīvību! Uz to Retifs lika lielu svaru, kā visas laimes pamatnoteikumu, un tā kā attiecībā uz nākamo dzīvi viņam tomēr bija mazliet šaubas, tad viņš mēģināja, cik ilgi tik iespējams, palikt šinī.
   Izglābis dzīvību, viņš sev jautāja, kas vēl bez dzīvības būtu ko glābt.
   Vispirms tam iekrita prātā meita, viņa mīļotā Enženija.
   Bet Enženija nebija mājās, tātad atradās ārpus briesmām.
   Tad viņš domāja par saviem citiem bērniem, par tiem, kas pēc Enženijas tam bija mīļākie pasaulē, proti, par manuskriptiem.
   Retifs bija pārliecināts, ka nama kāpnes vēl stāv stipri, tāpēc steidzās atkal augšā un sakampa kaudzi papīru.
   Viņš tos sarullēja, pasita padusē un tad sabāza lielu daudzumu kastīšu ar burtiem savās milzīgajās kabatās.
   Nu, redzēdams ka visu mantu nes līdzi, viņš atkal kāpa pa kāpnēm lejā, steidzās uz dārza vārtiņiem un aizbēga kā zaglis, kas baidās, kā to neapcietina. Tā kā daudzi piedalījās Reveljona kunga nama izlaupīšanā, tad arī viņu varētu noturēt par laupītāju.
   Beidzot, juzdamies drošībā, viņš atsēdās uz stūra akmeņa, no turienes vēlreiz paraudzījās uz briesmīgo ugunsgrēku un tad lēni devās tālāk pa blakusielām, kur bija drošs no visām briesmām.
   Tad viņš sadzirdēja franču gvardes pirmos šāvienus un ar šausmām atcerējās slaktiņu uz Jaunā tilta.
   Ko lāga Retifs vēl varēja darīt? Nekā vairāk, kā vienīgi nogaidīt! Ko darīs viņa meita, kad tā pārnāks mājās, vai, pareizāk sakot, kad tā nevarēs mājās pārnākt?
   Protams, viņa visur meklēs tēvu.
   Zaķis arvien atgriežas vecā ligzdā. Retifs zināmā mērā līdzinājās — šinī brīdī arī attiecībā uz dūšu — zaķim, domādams, ka viņa meita to katrā ziņā meklēs viņa vecajā ligzdā.
   Tas bija mazais dzīvoklītis Bernardīna ielā.
   Cik patīkami un ērti viņš arī še nedzīvoja pēdējo mēnesi, cik vilinoša arī nebija greznība Reveljona namā, viņš tomēr vēl arvien ar skumjām domāja par to laiku priekiem un bēdām, kad viņš bija daudz nabagāks, bet arī daudz neatkarīgāks.
   Šie prieks un bēdas nebija šķirami no atmiņām par mazo, veco dzī­voklīti.
   Tagad viņš neapzinīgi griezās uz vecā dzīvokļa pusi, un gāja tādā noskaņo­jumā, it kā to nekad nebūtu atstājis.
   Vēl nebija gluži tumšs, kad viņš tur pieklauvēja. Viens no iedzīvotājiem atvēra. Nama saimnieks, kas dzīvoja pirmajā stāvā, klausījās Retifa stāstā ne tikai ar ziņkāri, bet arī ar līdzjūtību, un tā kā Retifs savu īri bija kārtīgi maksājis, tad namsaimnieks izteica vēlēšanos nākt Retifam pretim un piedāvāja tam viņa veco dzīvokli, kas vēl arvien stāvēja tukšs.
   Retifs šo piedāvājumu pieņēma ar prieku.
   Jā, vēl vairāk! Tā kā dzīvoklī bez Četrām kailām sienām nekas nebija atrodams, tad namsaimnieks pārspīlēja savu augstsirdību tiktāl, ka piedā­vāja Retifam pat divus krēslus — vienu viņam, otru meitai —,kamēr lāga rakstnieks ar sava izdevēja palīdzību iegādāsies jaunu dzīvokļa iekārtu.
   Tā Retifs atkal ievācās ceturtā stāva dzīvoklī — ar sveci vienā rokā, ar krēslu otrā. Namsaimnieks viņu pavadīju, nezdams tam nopakaļ otru krēslu.
   Nu Retifs vēl labprāt vēlētos galdu.
   Jādod gods namsaimniekam. Tas, izdzirdējis Retifa vēlēšanos, tūlīt lūdza šo nonākt lejā un vienu izvēlēties.
   Retifs izmeklēja vienkāršu galdu ar divām atvilktnēm, kuru ar saimnieka palīdzību uzstiepa augšā.
   Atvilktnēs viņš sabēra burtus no kabatām.
   Priecīgs, ka nu nekas vairs nevar viņa darbu kavēt, viņš brīdi staigāja pa istabu un gaidīja Enženiju, kurai — kā viņš zināja un bija pārlieci­nāts — kuru katru acumirkli vajadzēja nākt. Tā pagāja laiks.
   Lai lietderīgi šo laiku izmantotu, viņš sāka sīki aprakstīt ugunsgrēku un laupīšanas. Bet lai nesanāktu konfliktā ar to laiku stingro cenzūru, Retifs šo vielu iestrādāja novelē, attēloja ugunsgrēku no vientuļas pils
   novērotu, nemierniekus apmainīja pret dažiem zemniekiem, kases vietā lika labības noliktavu.
   Kad viņš tā strādāja, nogrimis savā fantāzijā un īsto ugunsgrēku ar Reveljonu un Enženiju bija pavisam aizmirsis, pēkšņi atvērās durvis un istabā kā lavīna iedrāzās kāds cilvēks.
   Retifs nobijies pacēla galvu un pazina Ošēru. Ošērs bija bāls, acis iekritušas, elpa drudžaina. Kājas viņam drebēja, izspurušie mati nokarājās pār pieri. Viņš likās bija skrējis un vēl tagad it kā turpināja skriet, iedomādams istabu par nepārredzamu lauku.
   —           Jūs, jūs! — iesaucās Ošērs un piesteidzās pie Retifa, lai to apkamptu un skūpstītu.
   —           Jā gan, es tas esmu, — atbildēja lāga vecais. — Tātad jūs pareizi iedomājaties, ka es būšu atgriezies vecajā dzīvoklī?
   —  Jā… jā es to iedomājos, — stostījās Ošērs.
   —   Bet jūs taču neesat viens? — bailīgi jautāja vecais.
   —   Kā, neesmu viens?!
   —   Nu, jā, bet Enženija?
   —   Ak! — nopūtās Ošērs.
   —   Bet kur tad ir Enženija? — jautāja vecais ar augošām bailēm.
   Pie šā jautājuma Ošērs vairs nenopūtās, bet sāka vārda tiešā nozīmē
   gaudot.
   —   Runājiet! — beidzot uzsauca Retifs.
   —           Nu, tad, — vilcinādamies iesāka Ošērs, — jūs zināt, ka Reveljons man uzdeva goda pilno uzdevumu — apsargāt kasi. Jūs zināt, ka Enženija ap pulkstens divpadsmitiem vai pulkstens vieniem izgāja.
   —  Jā, laikam ar Revoljona jaunkundzi.
   —          Ar ko, to es nezinu! Nu, lūk, un, pārnākusi, viņa laikam būs iegājusi tanī istabā, kur atrodas kase.
   —   Kāpēc jūs sakāt — varbūt?..
   —  Tāpēc, ka galu galā nekas nav skaidri zināms…
   —           Sakiet man beidzot, kas ir zināms un kas nav zināms! — iesaucās Retifs tik sparīgi, ka Ošērs nobijās.
   —           Kase ir nodegusi, — Ošērs turpināja, — es gribēju tikt iekšā, lai paglābtu vērtīgākos papīrs no liesmām vai laupītājiem, bet tanī brīdī, kad tur nonācu, redzēju jumtu iebrūkam un neatradu vairāk kā…
   —   Kā? — jautāja Retifs un tam aizrāvās elpa.
   —   Kā līķi, — klusā balsī nomurmināja Ošērs.
   —   Kā līķi? — iesaucās sirmgalvis baigā balsī. — Manas meilas līķi?
   Ošērs nolieca galvu un klusēja.
   Retifs dobji iekliedzās un atkrita atpakaļ krēslā.
   Mazpamazām viņam noskaidrojās visa nelaime.
   Viņa bagātā fantāzija iztēloja visus drāmas sīkumus, par ko znots bija atstāstījis tikai beigu scēnu.
   Tad viņš atkal vērsās pie Ošēra.
   —   Tātad viņa bija mirusi? — viņš klusi jautāja.
   —            Sakropļota, nepazīstama, iznīcināta, bet es — ak, es viņu tomēr pazinu, — slepkava piebilda. Viņš steidzās drīzāk pabeigt savu stāstu, it kā tā tiktu galā arī ar saviem sirdsapziņas pārmetumiem.
   Vecais stāvēja sagrauzts, izmisis. Beidzot viņš raudāja.
   Ošērs piesteidzās pie sievastēva, skūpstīja to, raudāja līdz ar viņu un ļāva tam karstās asarās izraudāt savas sāpes, nemēģinādams to mierināt.
   Tad Retifs sniedza Ošēram roku. Tēvs aizgrābts spieda to roku, kas viņa meitai bija iegrūdusi sirdī dunci.
   —            Redzat, — iesaucās Ošērs, — es, kas strādāju ar savām rokām, pēc šā smagā sitienā neesmu tā piemeklēts kā jūs, kas strādājat ar galvu. Es vēl arvien varēšu rakstīt un rēķināt un kaut kā sisties pa dzīvi, kurpretim jūsu satriektie nervi ilgi nebūs darbaspējīgi. Tātad, mīļais Retifa kungs, mēs paliksim kopā?
   —   Jā, — atbildēja Retifs.
   Mēs varam iedomāties, cik ļoti svarīgi Ošēram tagad bija labi sadzīvot ar Retifu. Kurš gan varētu nākt uz domām, ka tēva sirsnīgākais draugs ir meitas slepkava?
   Redzēdams, ka Retifs to uzmanīgi vēro, Ošērs apslēpa savu prieku un atkal pieņēma agrāko bēdīgo sejas izteiksmi.
   Un labais Retifs pielika visas pūles, mierinādams savas meitas nekrietno slepkavu.
   Ošēra pārspīlētās sāpes tam lika uz mirkli aizmirst pašam savas cieša­nas. Vecajam bija pietiekami daudz spēka nokāpt lejā un no tuvākā krāmu tirgotāja noīrēt divas gultas. Ošērs novietoja sievastēvu vienā istabā, pats sev ierīkodams otru.
   Ošērs te gulēja ar sausām acīm un neģēlīgu smaidu uz lūpām. Viņš dzirdēja blakusistabā Retifa raudas. Šīs satriektā tēva asaras tam būtu vienaldzīgas, ja tikai netraucētu gulēt.

   Jaukā sadzīve starp sievastēvu un znotu visā iecirknī radīja izbrīnu.
   Ziņas par nabaga Enženijas traģisko galu bija izplatījušās zibensātrumā. Visi viņu pazina, un šī negaidītā nāve vēl pacēla vispārējo līdzjūtību tai katastrofai, kam par upuri krita Reveljona nams.
   Kad Retifs de la Bretons gāja pa ielu, tad daža laba acs kļuva mitra, redzot salīkušo sirmgalvi.
   Lepni pa ielu gāja Ošērs ar sievastēvu zem rokas — kas gan reti noti­ka — parādīdams tam visādu uzmanību kā uzticīgs, pieķērīgs dēls.
   Tā pagāja nedēļa.
   Pa to laiku nabaga tēva sirdi plosīja vissāpīgākās domas un sajūtas.
   Mīla pret Enženiju viņam bija kļuvusi par tik saldu paražu, ka vairākas dienas viņš visā nopietnībā domāja, ka viņa ķermenis līdz ar Enženiju ir ieslīdzis kapā un tikai viņa gars vēl klīst apkārt pa zemi.
   Viņa sirdī iesakņojušās sāpes atstāja arī uz grumbainās sejas neizdzēša­mas pēdas, kā jūra uz krastu, ko tā paisuma laikā apskalo un izgravo.
   Ošērs nebija tēvs un, kā zinām, arī maz kas no vīra viņam piemita, — viņš gāja kā agrāk savā darbāj nāca, gāja un gulēja kā senāk.
   Tikai laiku pa laikam tas iedomājās, kāda loma tam jātēlo, un tad viņa parasti nejaukā sejas izteiksme kļuva skumji raudulīga.
   Parasti tas notika tad, kad viņš ar sievastēvu zem rokas gāja pa ielu.
   Un pilsētas iecirkņa labās dvēseles tad ik reizi steidzās pie logiem un durvīm, lai redzētu un apsveiktu saliekto pāri.
   Ļaudis teica: „Nabaga nelaimīgais tēvs un tomēr atkal cik laimīgs, ka viņam ir tāds znots!"
   Un šī mēmā, tikai skatieniem izteiktā līdzjūtība kā dziedinošs balzāms lija Retifa dvēselē.
   Ošērs bija iekārtojies Enženijas agrākajā guļamistabā. Istabas iekārto­jums, protams, bija ļoti vienkāršs: gulta, divi krēsli un galds, pie kura Retifs un viņa znots ieturēja vienkāršās maltītes.
   Ošērs parasti lielāko dienas daļu pavadīja ārpus mājas un pārnāca ļoti vēlu.
   Tā kā Reveljonam, kopš tam nebija kases, nevajadzēja ari kasieri, tad Ošērs sev radīja jaunu amatu. Viņš uzmetās par uzraugu izpostītā nama materiāliem un aiztāvēja nabaga Reveljona intereses āt tādu pat centību, kā kopa savu sievastēvu.
   Kad diena bija galā un strādnieki no gruvešu kaudzes izvilka dažus derīgus dēļus, tad Ošērs jutās laimīgs, jo laiks nebija velti zaudēts.
   Tad priecīgs viņš atgriezās pie sievastēva un visos sīkumos izstāstīja par dienas darbiem, nejuzdams, cik ļoti veco skumdināja arvien atkal dzir­dēt par nelaimes vietu, kur tas zaudējis savu meitu. Ošērs nejuta, ka ar katru vārdu sievas tēvam iegrūž dunci sirdī.
   Bija pagājušas astoņas dienas kopš Enženijas nāves. Devītās dienas pusdienaslaikā Ošēra pagatavotais ēdiens kūpēja uz galda.
   Retifs atstāja savu burtu kasti un mehāniski piesēdās pie galda.
   Ošērs tam bija pakalpīgi pasniedzis krēslu un sāka lielīt tās dažas lap­puses dzejas, ko Retifs nupat bija salicis.
   Ošērs nolika vecajam priekšā šķīvi. Retifs tikai pieskārās karotei, tad ar smagu nopūtu atbīdīja šķivi pie malas.
   Ošērs turpretim ēda pilnā mierā, it kā nekā nemanītu par vecā bēdām.
   No otrā ēdiena Retifs mēģināja kaut ko ieēst. Te lejā pie nama durvīm atskanēja četri spēcīgi sitieni.
   Retifs lēni piecēlās, lai pieietu pie loga.
   Bet Ošērs, kas bija daudz bailīgāks par sievastēvu, pie loga pasteidzās pirmais.
   Abi ieraudzīja lejā izsūtāmo zēnu, kas slēja gaisā degunu, it kā gaidī­dams atbildi.
   - Tik uz augšu! - sauca Retifs, pavilkdams virvi, kas atvēra namdurvis.
   Izsūtāmais zēns uznāca un pasniedza Retifam žūksni papīru, kas bija sarullēti kā korektūras loksnes. Šādus sūtījumus Retifs saņēma bieži, se­višķi, kad nepaspēja ar savu mazo presi salikt steidzamu darbu.
   Kaut gan Ošērs jau šos sūtījumus pazina, viņš tomēr slepus pašķielēja uz atnesto paku un tad turpināja omulīgi ēst tālāk. Viņam bija patīkamāk, ka Retifs piecēlās no galda, jo tagad varēja dūšīgāk ieturēties.
   Retifs pie loga pārskatīja korektūru. Pēkšņi viņa saja nobālēja, tad atkal piesarka. Pēdējā loksnē bija ielikta lapa ar šādu rakstu:
   „Neuzt raucieties, un ja tanī brīdī, kad šo rakstu saņemat, neesat viens, tad neliecieties nekā manīt, kādu iespaidu šīs rindas atstāj uz jumsi
   Sadedziniet rakstu un, cik drīz vien iespējams, aizejiet Sentonorē ielā uz namu, kurš atrodas bar jēras tuvumā un kura priekšā ir dārzs. Pie vārtiem divas akmens lauvas.
   Jums tikai jāmin Jūsu vārds un Jūs ievedīs salonā, kur atradīsit savu meitu Enženiju, kas vēl dzīvo pēc tam, kad viņas vīrs to Re­veljona kabinetā gandrīz vai nogalināja, Tad pat viņš arī apzaga savu nelaimīgo šefu.
   Neliecieties nekā manīt, bet rādiet nekrietnajam, kas atrodas pie Jums, arī turpmāk smaidīgu seju, lai tam nerodas aizdomas. Citādi viņš spējīgs arī Jūs nogalināt.
   Nāciet tūlīt! Jūs gaida."
   Retifa asinis strauji joņoja pa dzīslām, bet viņam pietika spēka noturēties uz trīcošajām kājām un skaļi iesaukties:
   —            Neciešama lieta ar šiem burtličiem! Šī loksne čum un mudž no drukas kļūdām.
   Tad viņš saburzīja papīru un iebāza kabatā. Ošērs tam nepiegrieza ne­kādu vērību.
   Retifs atkal piesēdās pie galda un uzsāka sarunu ar znotu.
   Tas bija labi paēdis un tāpēc jutās ļoti apmierināts. Sagremošana tam arvien bija patīkama nodarbošanās un tā viņš mazpamazām kļuva runīgs, pat jautrs.
   Retifs atļāvās sev negantu joku — vēlreiz likt atstāstīt Enženijas nāvi un pie tam visos sīkumos, tas ir ar visiem meliem un izpušķojumiem, kas nelietim pēc sliktā vīna īsti tikās.
   Retifs likās dziļi noskumis un ļāvās, lai Ošērs viņu mierina.
   —           Redzat, mīļais sievastēv! — Ošērs beidzot iesaucās, — tā pasaulē viss mainās: mūs abus tikai pirms dažām dienām piemeklēja tik briesmīga nelaime, un tomēr pienāks laiks, kad mēs jutīsimies atkal pilnīgi laimīgi.
   —   Pareizi, — flegmātiski atbildēja Retifs. — Bet jūs ari ļoti mīlat mani.
   —   Tieši tā, kā mīlēju Enženiju!
   —   Pateicos! — palocīdamies teica Retifs.
   Nu vairs Ošēra jautrībai nebija robežu; viņš attīstīja vispārdrošākos nodo­mus, ka Cer tikt pie bagātības un laimes, un iepazīstināja veco tik pār­spīlēti draudzīgā kārtā ar visiem saviem plāniem, ka sirmgalvis skaisto vārdu plūdos arvien skaidrāk redzēja nelieša liekulību un bezsirds zobgalību.
   Beidzot Retifu nogurdināja aplamā pļāpāšana, viņš lēni piecēlās un vēlreiz laipni uzsmaidīja slepkavam.
   —   Vai jūs esat paēdis, mīļais Ošēr? — viņš jautāja.
   —   Pilnīgi, mīļais tēv. Šodien mēs pirmoreiz tik lieliski pusdienojām.
   —           Jums taisnība, un laba maltīte ir pārāka par visu… vai ne?.. Tā liek aizmirst pat sāpes?
   —   Ak, diemžēl, tā bieži ir!
   Viņš arī piecēlās un iegāja savā istabā, lai apvilktu fraku un kurpes, ko taupības dēļ mājās mēdza novilkt.
   Pa to laiku Retifs sadedzināja vēstuli, ko nupat bija saņēmis. Kad Ošērs atgriezās, vēl juta dūmus.
   —           Ko tad jūs te esat dedzinājis? — viņš jautāja vairāk ziņkāres nekā aizdomu vadīts.
   —   Loksni, ko nesen saliku.
   —   Un kāpēc?
   —           Tur bija vieta — kas man likās jautra un es vairs nevaru humoru ciest, pat savās grāmatās ne, kopš mana nabaga meita ir mirusi.
   Ošērs paņēma spieķi un cepuri, lai atkal ietu uz darbu.
   Retifs noslēpās pie loga un noraudzījās pakaļ savam znotam. Kad tas bija nozudis skatienam, viņš izgāja. Bet vēl brīdi uzkavējās pie kaimiņu tirgotājiem, kuri ik dienu mēdza apjautāties par jaunākajiem notikumiem un šad un tad vecajam lika atkārtot savas meitas bēdu stāstu.
   Tiki tad, kad znots jau varēja būt labā gabalā, Retifs uzdrošinājās iet tālāk.
   Bet ne reizi viņš nenogriezās gar stūri, iepriekš uzmanīgi neapskatījies, vai Ošērs kaut kur to neizspiego.

   Ceļā Retifa prieks un cerības, ko bija radījis noslēpumainais raksts, izpaudās garā, cēliem žestiem pušķotā monologā.
   Tomēr laiku pa laikam vecais apstājās un jautāja pats sev, vai tas viss nav tikai lamatas, kurās nelietis viņu grib ievilināt.
   Rokraksts bija svešs, vēstulei nebija ne paraksta, ne kāds zīmes, kas veco kaut drusciņ varētu nomierināt.
   Tomēr viņš devās uz Sentonorē ielu, kaut ar baigu sirdi.
   Namu viņš uzgāja viegli, pieklauvēja un tika ielaists.
   Pēc piecām minūtēm, nespēdams šādai laimei ticēt, viņš apkampa Enženiju, kas bija laimīgi izglābta un uzticēta kādam no labākajiem Parīzes ārstiem.
   Mājās Retifs atgriezās agrāk par Ošēru. Novilcis ielas drēbes, viņš gaidīja. Pa ceļam viņš bija nopircis labu urbi un ieurbis caurumu savas guļamistabas tapešu sienā, pa kuru tagad varēja labi pārredzēt znota guļamistabu.
   Lai vēl tanī pat dienā baudītu sava izgudrojuma augļus, viņš domāja izlikties slims un laikus gāja gultā.
   Ošērs atgriezās vēlu naktī. Viņš ienāca sievastēva istabā ar lampu rokā un palūkojās, vai tas guļ.
   Retifam gan uznāca bailes, ka norūdītais nelietis to varētu nožņaugt, bet viņš saņēmās un izlikās aizmidzis.
   Tad Ošērs tikpat klusi, kā bija nācis, atkal izgāja.
   Kad tas sasniedza savu Istabu, Retifs jau atradās pie novērošanas cauru­ma.
   Viņš redzēja, ka Ošēra seja uz reizi pārvērtās: muskuļi sasprindzinājās, acīs iedegās jauna dzīvība un uguns.
   Ošērs nobīdīja durvīm priekša galdu un lielu čemodānu, ko dažas dienas atpakaļ bija iegādājies.
   Tad viņš pārliecinājās, vai atslēgas caurums labi aizbāzts, ka ziņkārīgs skatiens nevar ieskatīties.
   Pēc tam aizvilka logu priekškarus, un kad tie vēl likās par caurspīdī­giem, tad aizklāja ar savu gultas segu.
   — Ko gan viss tas nozīmē? — jautāja sev Retifs. — Kādi kauna darbi nu atkal nāks gaismā?
   Ošērs izvilka no kabatas nazi.
   Retifs iedrebējās, redzēdams pazibam asmeni. Bet, kā likās, nazim nebija drausmīgs nolūks.
   Ošērs to izlietoja, lai izceltu no grīdas akmens plātni.
   Izņēmis grīdas akmeni, viņš pielieca galvu un vērīgi likās klausāmies. Bet nekas nebija ne redzams, ne dzirdams. Tad viņš ar pirkstu parakājās smiltīs un izņēma zelta gabalu.
   Retifs bija augstākā mērā izbrīnējies par šādām burvībām — viņš domājās savā priekšā redzam mantas racēju no tūkstots un vienas nakts.
   „Ahā! Te tas blēdis apslēpis savu laupījumu!" — viņš iedomājās Enženi­jas stāstu par Reveljona kases aplaupīšanu.
   Paslēpis naudas gabalu kabatā, Ošērs atkal ielika akmeni vietā un nolīd­zināja grīdu. Tad noņēma segu no loga, pārklāja to gultai un atvilka čemo­dānu un galdu no durvīm. Beidzot izvilka papīrus no atslēgas caurumu, no­dzēsa lampu un likās gultā.
   Pēc pusstundas viņš tā krāca, ka būtu pamodinājis Retifu, ja tas pēc visa redzētā un dzirdētā vispār spētu domāt par gulēšanu. No rīta saņemtā vēstule, apciemojums priekšpilsētā, šie naktsrēgi laupīja vecajam vīram mi­egu. Viņš pārdomāja.
   Otrā rītā vecais apsveica znotu ar patiesi tēvišķu maigumu. Ošērs bija jautrs un pārliecināts par savu uzvaru.
   Tiklīdz viņš bija projām, Retifs ātri uzvilka savus zilos svārkus un gāja apciemot Reveljonu.
   Santērs bija laipni uzņēmais nelaimīgo un viņa ģimeni. Viņš gribēja dot tam arī divdesmit tūkstoš livru, lai tas savu izpostīto fabriku var atjaunot, bet Reveljons noteikti liedzās pieņemt palīdzību.
   Retifs sastapa veco tapešu fabrikantu ļoti pārvērtušos. Viņš bija krietni novecojis. Tas no savas puses vērīgi aplūkoja Retifu un brīnījās, ka sejā tam nemaz nemana, kā var izdariet slēdzienu, ka piecsimtstūkstoš livru zaudējums ir daudz lielāks par vienīgās meitas zaudējumu.
   —           Ko jūs domājat darīt, — jautāja Retifs, — lai izbeigtu savu bēdīgo stāvokli?
   —   Ak, Dievs, nu man atkal būs jāsāk no jauna.
   —   Un jūsu ienaidnieki?
   —   Šobrīd man gan ir vairāk draugu nekā ienaidnieku.
   —   Tas var būt.
   —            Un kad es atkal atvēršu ; savu veikalu, tad visi draugi pie manis iepirksies, lai redzētu, kādu seju es rādu.
   —   Arī te jums var būt taisnība.
   —            Kas attiecas uz maniem draugiem, tad neviens man neuzdrošinās piedāvāt dāvanu, bet es esmu pārliecināts, ka ikviens pasteigsies nopirkt kādu tapešu rulli vai krāsns aizsargu. Tātad, ja es drīkstu pieņemt, ka man Parīzē ir…
   —   Divdesmit tūkstošu draugu…
   —   Jā, apmēram… tad man vienā gadā būs vismaz simtstūkstoš livru.
   —   Smuka summiņa, — piebilda Retifs.
   —   Ak, tas tikai būtu mazs iesākums! — nicigi atbildēja Reveljons.
   —           Es ļoti labi zinu, Reveljona kungs, ka jums bija vairāk par simtstūkstoš livru mantības; bet otrs kapitāls, ko iegūst pēc pirmā zaudējuma, reti iznāk tik liels.
   —           Tur jums diemžēl taisnība. Te runa ir tikai par līdzekļiem šā otrā kapitāla iegūšanai.
   —   Vai tad jums nekas nav palicis?
   —   Nekas!
   —   Tomēr kredīts.
   —    Ak, ar to nedrīkst iesākt. Ja es bez naudas gribētu paļauties uz kredītu, tad tas varētu būt pavisam niecīgs.
   —   Vai tad Santēra kungs jums nekā nepiedāvāja?
   —   Es ne no viena nekā nepieņemu, — stingri atbildēja Reveljons.
   —    Bet ja jūs ne no viena nekā nepieņemat un jums pašam nekā nav, ko tad jūs varat iesākt?
   Drūms mākonis nolaidās pār Reveljona pieri.
   Sāpes par zaudēto bagātību izgaisināja viņa lepnumu.
   Retifs saprata, kas notiek drauga sirdī.
   —   Cerat, Reveljona kungs, cerat! — viņš iesaucās.
   —    Retifa kungs, — atbildēja Reveljons, — lai varētu cerēt, tad ir vajadzīgs kāds pamats.
   —   Cik daudz jums pagaidām vajadzētu?
   —   Daudz, ļoti daudz!
   —   Apmēram?
   —   Ak, daudz, vairāk nekā mums abiem ir, — atteica Reveljons ar nicīgu rūgtumu.
   Tik tikko manāms smaids rotājās ap Retifa lūpām, smaids, kura nozīmi, protams, Reveljons nezināja.
   Te ienāca Reveljona meitas un pēc tam Santērs. Sākās sarunas par vispārīgām lietām.
   Kad vecais bija aizgājis, Reveljons teica Santēram:
   —   Man liekas, ka Enženija tomēr ir laimīgāka, ka mirusi. Bez naudas var tikai vilkt dzīvību, bet ne dzīvot. Manām pieaugušajām meitām ir daudz grūtāk bez sū mantības, jo tās pieradušas pie vieglas dzīves.
   Fabrikants smagi nopūtās.

   Ošērs bija sagatavojies atstāt Parīzi.
   Viņš nolēma apmiesties kādā Gaskonijas pilsētiņā, apprecēt kāda bagāta vilnas tirgotāja meitu un tad mierīgi dzīvot kā labs tēvs un labs vīrs. Bagātam, viņš domāja, visi tikumi radīsies paši no sevis.
   Tuvākajās dienās viņš jau cerēja aizceļot.
   Bija pirmdiena, 16. maijs, tātad jaukākais pavasara laiks.
   Kā parasti Ošērs ap pulkstens diviem nosēdās savam sievastēvam pretī pie galda. Vairākas reizes jau viņš bija uzmetis slepenu skatienu vecajam Retifam, jo kopš Enženijas nāves tas vēl nekad nebija izskatījies tik drūms un rūpju pilns.
   Lai gan viņš bija laipns un uzmanīgs kā vienmēr, Ošērs tomēr nespēja apslēpt zināmu nedrošību un bailes.
   Viņš pat ļāva izkrist no rokām šķīvim un sasita glāzi, kas tam nekad negadījās.
   Ošērs smaidīdams noteica:
   —            Uzmanieties taču, sievastēv, jūs jau izpostīsit visu mūsu saimnie­cību… Bez tam stikla drumslas nozīmē nelaimi.
   Vēcā lūpās parādījās dīvains, gandrīz vai zobgalīgs smaids.
   Pie cepeša Ošērs saslēja galvu un klausījās.
   Arī Retifs klausījās, bet tūlīt nobālēja.
   —  Kas jums kaiš, sievastēv? — jautāja Ošērs.
   —           Nekas! — atbildēja Retifs un pielēja znota glāzi tik strauji un trīcošām rokām, ka puse nolija uz galdauta.
   —           Mans Dievs! — iesaucās Ošērs un skaļi iesmējās, — es jūs vairs nepazīstu, Retifa tēv. Vai jūs varbūt perināt kādu jaunu romānu?
   —   Uzminējāt, mīļais znot, uzminējāt!
   —  Ahā! Nu, tad pastāstiet!
   —           Tas droši vien jums patiks, jo tur tikums tiek atalgots un ļaundaris saņem sodu.
   Ošērs, krietni paēdis un vēl krietnāk iedzēris, ērti uzmetās ar elkoņiem uz galda un gribēja klausīties sievastēva romānā.
   Bet kā par nelaimi tieši tanī brīdī atskanēja smagi soli un troksnis aiz durvīm.
   —   Ē! Kas tad tur? — jautāja Ošērs un uzlūkoja sievastēvu.
   Atbildes vietā atvērās durvis un četri sardzes zaldāti ienāca istabā, kamēr
   divi policijas komisāri ielīda veikli kā ķirzakas un nostājās pie abām dur­vīm.
   Bāls un apjucis Ošērs raudzījās sievastēvā, kas palika mierīgi sēžam.
   —   Kurš no jums ir Ošērs? — jautāja policijas komisārs.
   —   Es par laimi tas neesmu! — Retifs piecēlās un piegāja pie policistiem.
   —   Es tas esmu! — teica Ošērs, mēģinādams būt lepns.
   —          Tad jūs esat tas, kas vainīgs pie Enženijas Ošēras, dzimušas Retifas, noslepkavošanas! — sauca policijas komisārs, nākdams tuvāk.
   —   Es? Kas to drīkst teikt? — sauca slepkava un atkāpās soli atpakaļ.
   —   Jūsu sieva!
   —   Mana sieva?
   —           Tā tas ir! Un ja viņa to arī nav teikusi, tad ir uzrakstījusi. Raugieties šurp! — komisārs noziedzniekam parādīja vēstuli.
   —   Enženijas rokraksts! — bailēs iesaucās Ošērs. — Nesaprotami!
   —           Es jums izlasīšu šo rakstu, — turpināja komisārs, — bet tā kā jūsu ceļi tik dikti dreb, tad ieteicu jums atsēties.
   Ošērs gribēja parādīt savu stiprumu un palika kājās.
   Tagad komisārs skaļā balsī nolasīja šādu ziņojumu:
   „Es, Enženija Retifa de Ja Bretona ar šo apliecinu, ka mans vīrs Ošērs tanī dienā, kad Reveljona nams tika aizdedzināts un aplaupīts, kases istabā iegrūda man krūtīs nazi, tā kā es nesamaņā saļimu; pierādījums — rēta un liecinieks, kas mani izglāba…"
   —           Meli! Nekaunīga nodevība! — iesaucās Ošērs. — Kur ir Enženija? Tā kā viņa ir mana apsūdzētāja, tad mūs jānostāda aci pret aci. Kur viņa ir? Kur viņa ir?
   —           Es turpinu, — mierīgi teica nepielūdzamais komisārs, — uzklausiet mani un tad turpiniet liegties, ja jums vēl būs drosme.
   „Tālāk es apliecinu, ka mans vīrs ar šo nodomāto slepkavību gribēja tikt no manis vaļā, jo es lo pieķēru zādzībā."
   —   Ā! — nobālēdams iesaucās Ošērs.
   Viņš pagriezās pret Retifu, kas to uzlūkoja ar niknu skatienu.
   Šis skatiens viņu nomāca.
   Bet, drīz vien saņēmies, viņš jautāja:
   —   Vai tas ir viss?
   —            Nē, tas vēl nav viss, — atbildēja komisārs, — redzat, kas še vēl stāv blakus parakstam:
   Jo vārdu patiesību apliecina Kārlis Ludviķis Burbons, Artuā grāfs."
   —           Pazudis! Pazudis! — murmināja Ošērs. Tikai* tagad viņš nojautu bez­dibeņa dziļumu, kas to draudēja aprit.
   Četri sargi satvēra noziedznieku. Retifs, uztraukumā drebēdams, pieķē­rās pie krēsla atzveltnes, lai noturētos kājās.
   Pēc piecām minūtēm Ošērs sardzes pavadībā atstāja istabu, vēl uzmetis izmisuma pilnu skatienu grīdai, kur glabājās viņa manta.
   Retifs saprata šā skatiena nozīmi un priecīgs berzēja rokas.
   Viņš nevarēja atturēties neparaudzījies pa logu, kā ļaundaris ar saviem četriem pavadoņiem iekāpa ratos, kas uz ielās gaidīja — par lielu izbrīnu visiem kaimiņiem, kuri vēl dienu iepriekš bija pacilāti par Ošēra pieķērša- nos vecajam Retifam.

   Ziņa par šo apcietināšanu zibensātri izplatījās pa visu Parīzi. Ne visi pazina Ošēru, bet visi zināja, sevišķi pēc pēdējiem notikumiem, nelaimīgo Reveljonu.
   Tā kā ugunsgrēka un fabrikas aplaupīšanas iemesli vēl arvien bija ne­skaidri, tad visi priecājās, ka nu beidzot atrasts īstais vainīgais.
   Divpadsmit dienas pēc Ošēra apcietināšanas Retifs de la Bretons atstāja savu māju, ģērbies svētdienas drēbēs, lai gan bija darba diena, un gāja pie Reveljona.
   Tapešu fabrikants bija ļoti sagrauts; viņam atlika pietiekami daudz laika aprēķināt savus zaudējums un ar katru dienu viņš skaidrāk redzēja, ka zaudējumi ir daudz lielāki nekā sākumā likās.
   Viņš bija zaudējis visu pašpaļāvību; tikai reti pacēla galvu; lepnumu un iedomību viņš vairs nepazina. Drūms un kluss viņš uzlūkoja savas meitas. Retifs novēlēja labu rītu.
   Tad viņš pastāstīja — jo kopš Ošēra apcietināšanas nebija ticies ne ar Reveljonu, ne Santēru, ne fabrikanta meitām — dažus sīkumus par Enženijas nogalināšanu.
   Reveljons bija atturīgs un kluss. Retifs nosēdās tam blakus un saņēma drauga roku. Tas raudzījās rakstniekā un teica ar skumju smaidu:
   —  Tā vien liekas, ka jums būtu kāds priecīgas ziņas…
   —   Man? Nē! Es tikai gribēju jūs mazliet izklaidēt.
   Reveljons skumji papurināja galvu.
   —  Ko man var līdzēt izklaidēšanās. Savu naudu ar to es neatgūšu.
   —   Es nerunāju par jūsu naudu. Mēs varētu iet mazliet pastaigāt.
   Reveljons ļāvās pierunāties.
   Retifs to veda uz krastmalu, kur pulcējās ļaudis. Tā viņi nonāca līdz Grēva laukumam.
   Te bija karatavas ar jaunu virvi, kuras cilpa vējā šūpojās.
   —           Pag'! — iesaucās Reveljons un pēkšņi apstājās, — man liekas, ka te kādu kārs.
   —           Es domāju gan, — atbildēja Retifs, — pulkstens ir viens, un tā kā notiesāšana parasti notiek ap diviem, tad mēs varbūt vēl varam dabūt labu vietu.
   —           Vai jūs labprāt šādos skatos noraugāties? — Reveljons jautāja ar riebumu.
   —   Kāpēc gan ne? Pastiesībā es tikai gribu redzēt, kā mirst nelietis.
   —   Vai jūs pazīstat notiesāto?
   —   O, ļoti labi, un jūs arī viņu pazīstat.
   —  Topu ziņkārīgs, mīļais Retif.
   —           Redzat, te ir laba vieta. Te notiesātajam jābrauc garām; mēs redzēsim noziedznieka seju un viņš, es ceru, redzēs arī mūsu sejas.
   —   Pag', kas tad tas?
   —  Tā ir sardze, kas iet pa priekšu, kā jau teicu…
   Gājiens tuvojās un valodas tika pārtrauktas.
   Aiz sardzes brauca rati.
   Ratos sēdēja priesteris un tam blakus notiesātais, kurš bija vienīgi kreklā un pelēkās biksēs.
   Noziedznieks sēdēja kā parasti — ar muguru pret zirgiem, un tā viņu
   līdz šim nevarēja redzēt sejā ne Retifs, ne Reveljons.
   Retifs pacēlās pirkstgalos un ieteica fabrikantam darīt tāpat.
   Rati tuvojās.
   Beidzot tie pabrauca gluži tuvu garām.
   Nu viņi skaidri redzēja pelēko seju un stulbās acis.
   —   Ošērs! — pārsteigts iesaucās Reveljons.
   —           Jā, Ošērs, — atbildēja Retifs, — Ošērs, mans znots un manas meitas slepkava.
   —   Mans kasieris, — piebilda Reveljons.
   —            Jā, jūsu kasieris, tas pats, ko mana meita notvēra, kad viņš jūs gribēja apzagt, un par to viņai atriebās.
   Nelaimīgais pazina Retifu un Reveljonu starp tūkstoš galvām, kas spiedās tam apkārt.
   Bet rati brauca tālāk un sasniedza sodavietu.
   Bende tam uzsila uz pleca. Ošērs nodrebēja.
   Priesteris tam deva krustu pēdējam skūpstam.
   Ošērs novērsās. Divi bendes kalpi saņēma viņu zem padusēm un lika kāpt augša pa trepēm. Vēl nebija sasniegts trešais pakāpiens, kad jau virve sažņaudza viņa kaklu.
   Viņš uzkāpa vēl piecus pakāpienus. Tad spēcīgs sitiens to nogāza no trepēm un notiesātais palika karājoties.
   Retifs tapešu fabrikantu, kas bija drīzāk miris nekā dzīvs, veda projām no sodavietas.
   —   Nu, vai tas jūs izklaidēja, — viņš jautāja.
   —   Es tik tikko vairs turos kājās.
   —   Vai tas var būt! Jūs jokojat.
   —  Goda vārds — nē. Šo skatu es droši vien neaizmirsīšu visu mūžu.
   —   Sakiet man vaļsirdīgi, vai jūs soda laikā domājāt par savu naudu?
   —           Nē, bet tagad… tagad es par to domāju un jūtos ļoti slikti; man ir tā, it kā es zaudēšu samaņu.
   —           To nu gan nedariet, citādi jūs noturēs par kādu noziedznieka draugu vai radinieku, vai pat par līdzvainīgo.
   —  Jums taisnība… Bet manas kājas, manas kājas, tās grasās saļimt.
   —            Nu tad iesim laukā no pūļa, varbūt uz Sarkano tiltu, tur gaiss ir brīvāks.
   —   Vediet mani, mīļais draugs, vediet mani, kur jūs gribat.
   Retifs nelika to divreiz teikt. Viņš veda Reveljonu pa kreiso Sēnas krastu uz Bernardīna ielu.
   Nabaga fabrikants arvien vēl nejutās labāk.
   —           Ieiesim kādā kafejnīcā, — viņš teica, — es izdzeršu savu šņabi, tad man paliks labāk.
   —             Kāpēc? Mēs esam tikai dažus soļus no mana dzīvokļa. Es gribu jums kaut ko parādīt, kas jūs uzjautrinās.
   —   Jūsu dzīvoklī?
   —           Jā, man tur glabājas kāds līdzeklītis, kas var uzjautrināt visbēdīgākos prātus.
   Retifs rādīja draugam ceļu un abi uzkāpa ceturtajā stāvā. Augšā viņš ieveda Reveljonu pirmajā istabā, kur mita Ošērs. Tur viņš nosēdināja puspaģībušo fabrikantu un iedeva tam rokā stangas.
   Reveljons nesaprata, kas vecajam Retifam prātā.
   Tāpēc viņš sākumā liedzās ņemt stangas.
   —   Nu, ņemiet taču! — teica Retifs.
   —   Kāpēc? Lai atvēsinātos ar tām?
   —   Ak nē!
   —           Bet kur tad paliek tas līdzeklītis, par ko jūs runājāt, kas pat visbēdīgāko prātu varot uzjautrināt?
   —   Jūs pats to tūlīt atkorķēsit.
   —   Taču ne ar šīm stangām.
   —   Mans Dievs, jā!
   —   Kur tad?
   —   Te.
   Retifs iebāza stangas starp diviem grīdas akmeņiem.
   —   Tā, tagad piespiediet! — viņš teica.
   —   Vai jūs esat traks?
   —   Kas jums par daļu? Spiediet tik!
   Reveljons, domādams, ka tam ir darīšana ar traku cilvēku, beidzot piekāpās. Ar spēcīgu piespiedienu izlēca akmens, iztraudams sev līdz vēl otru. No cauruma izripoja septiņi zelta gabali.
   Fabrikants negribēja ticēt savām acīm. Viņš pieliecās, lai labāk saskatītu.
   —            Vai ne, tas taču jūs interesē? — iesaucās Retifs. — Nu es esmu priecīgs, ka beidzot tomēr trāpīju jūsu gaumi.
   —            Mans Dievs, tik daudz zelta, tik daudz zelta! — uztraucās Revel­jons. — Ko tad jūs ar to darāt, jūs, vecais sīkstuli?
   —   Saskaitiet, es jūs lūdzu, saskaitiet šos zelta gabalus.
   Reveljons skaitīja gandrīz vai pusstundu.
   No trīstūkstoš luidoriem trūka tikai viens vienīgs.
   Tas bija tas, ko Ošērs tovakar, kad Retifs viņu novēroja, bija izņēmis.
   —           Divi tūkstoši deviņi simti deviņdesmit deviņi luidori? — pārsteigts teica Reveljons.
   —           Nu, jā visa šī nauda pieder jums; mans nelietīgais znots to jums nozaga tanī pat dienā, kad nogalināja manu meitu.
   Reveljons izgrūda prieka saucienu un piespieda godīgo Retifu pie savas krūts.
   —  Mēs dalīsimies, — viņš teica pēc brītiņa.
   —   Nē, nekad!
   —  Tad ņemat vismaz…
   —   Nekā.
   —   Kāpēc?
   —           Tāpēc, ka tad sava romāna beigās, ko par šiem notikumiem rakstu, nevarēšu izlietot skaisto teicienu, par kuru jau četrpadsmit dienas lauzu galvu: „Bet godīgais Dulis paskaidroja, ka izglābtā pateicība ir viņa jaukākā alga, jo viņa nabadzība kronē tā darbu!"
   Ar šiem vārdiem vecais paklanījās pret Reveljonu, kurš, pustraks no prieka, bēra zeltu cepurē un steidzās projām.
   Palicis viens, vecais Retifs de la Bretons atkal nostājās pie savas burtu kastes, paņēma rokā burtu saliekamo un salika sava romāna beidzamos vārdus, ko nupat bija izteicis Reveljonam.
   Ša romāna virsraksts bija „Enženija Saksankūra jeb šķirtā sieva".

   Bija pagājuši četri gadi pēc nupat pārstāstītajiem notikumiem. Mēs savus lasītājus vedam atkal atpakaļ uz to zemi, kur sākās stāsts, — uz Poliju.
   Kādas kņaza pils plašā, vecmodīgā zālē pie jautri sprēgājoša kamīna uguns brokastoja trīs personas. Mazs bērns, kurš pirmais bija atstājis galdu, jautri skraidīja apkārt.
   Vēlīnās vasaras saule jau stavēja augstu pie skaidrajām debesīm. Bet zālē bija auksts un krēslains. Gaisma un siltums lēni spiedās cauri biezajām eglēm, kas auga apkārt pilij.
   Kņaza dzīvoklis mirdzēja senā greznumā. Milzīgi spoguļi, augstas tapetes, gleznas platos zelta rāmjos, no kuriem noraudzījās nopietnas senču sejas.
   Pazemīgi, klusēdami, kā vērīgi un tomēr jautri smaidīdami, sulaiņi gāja un nāca izpildīt kungu pavēles.
   Nama kundze bija grāfiene Obiņska. Pa kreisi no viņas sēdēja jauna sieviete, mirdzēdama mātes laimē. Tā bija Enženija, tagad jaunā grāfiene Obiņska. Trīs gadus vecais bērns, kas spēlējās ar vilku sugas suni, bija viņas dēls. Viņš saucās Kristiāns — tāpat kā tēvs.
   Zēns pēkšņi apstājās pie kādas gleznas - grāfienes Obiņskas vectēva poļu magnāta tērpā.
   Ar savu plato zobenu, plīvojošo bārdu un bargo skatienu šī ģimetne arvien biedēja mazo Kristiānu. Brīdi noskatījies, viņš sarauca pierīti grumbās un skrēja atkal pie sava suņa.
   —           Nu, kā jūs šodien jūtaties, bērns, — jautāja grāfiene Obiņska, pagriezusies pret Enženiju.
   —   Vēl mazliet nogurusi, madame. Mēs vakar ar Kristiānu bijām tālu.
   —   Un jāšana viņu pamazām nogurdina, — piebilda Kristiāns.
   —           Jūsu bālais, nogurušais izskats, — teica grāfiene, — man atgādina nabaga karalieni Mariju Antuaneti, šo briesmu valdības upuri, no kuras nagiem mēs vēl laikā izsprukām.
   —            Patiesi, — Kristiāns teica ar laimīgu smaidu, - arī nelaimīgajai karalienei bija viegla gaita, lokans stāvs.
   —          Jā, un tagad to gaida ešafots, kas jau krāsojies no viņas vīra asinīm, un bērnus gaida cietuma pagrabi, kas ir vēl briesmīgāki… Bet tā kā mēs patlaban runājam par Franciju, tad sakiet man, Enženij, jūs jau vakar gaidījāt ziņas no jūsu tēva.
   —           Jā, madame, - atbildēja jaunā sieva. - Vakar, atgriezusies no medībām, kamēr jūs bijāt pilsētā, dabūju no viņa vēstuli. Es jau varēju jums šodien no rīta paziņot tās saturu, bet tā kā redzēju jūs pašu rakstām, tad baidījos apgrūtināt…
   —   Pavisam ne… Kā viņam klājas?
   —   Pateicos, madame, liekas, ka labi.
   —           Un vēl arvien viņš atsakās braukt pie mums un te palikt, kaut gan mēs solījāmies papūlēties, lai dzīvi mūsu vientulībā padarītu cik patīkamu
   vien iespējams?
   —   Krietnais Retifs de la Bretons! — iesaucās Kristiāns.
   —    Madame, mans vecais tēvs nevar šķirties no Parīzes. Viņš mīl ielas, gaismu, kustību, ar uzmanību viņš seko Francijas notikumiem, un tos izmanto romānos.
   —   Tātad viņš vēl arvien raksta?
   —   Viņš citādi nevar, madame\ tā nu ir viņa kaislība.
   —   Ļoti neatlaidīga kaislība, kā redzu.
   —   Nepārejoša, madame.
   —   Un mums nav cerības viņu kādreiz pie sevis redzēt?
   —            Es neticu, madamel Bet jūs varēsit pati spriest, ja atļausit man nolasīt kādu daļu no viņa vēstules.
   —   Dariet to, mans bērns.
   Enženija paņēma vēstuli un lasīja:
   „Mīļā Enženij!
   Es liku Greuces kungam Tevi uzgleznot, un šī bilde ir mana mī­ļākā sabiedrība, mans vienīgais mierinājums. Še, starp vilkiem un tīģeriem, es aplūkoju Tavu mīļo sejiņu kā žēlīga likteņa dāvanu.
   Parīzei šimbrīžam ir lielisks izskats; nav nekā varenāka par im­pozantām scēnām: divi soda laukumi, kā agrāk monarhijas laikā bija divi ugunsdzēsēju laukumi.
   Še starp mocekļiem un bendēm es mierīgs eju savu ceļu, — iz­brīnējies, ka neesmu no vieniem, un laimīgs, ka nepiederu pie ot­riem.
   Kādreiz es cerēju, ka šī revolūcija atnesīs filozofijas un brī­vības valdību. Pagaidam tā mums devusi tikai brīvību bez filozo­fijas.
   Es Tevi lūdzu izteikt grāfienes kundzei un grāfa kungam sirsnī­gāko pateicību par līdzdalību manā liktenī, bet saki viņiem, ka es še Parīzē savu draugu pulkā dzīvoju mierīgi.
   Arī Reveljonam tagad iet labāk, kopš tas atrodas ģenerāļa Santēra sevišķā apsardzībā.
   Ja šķiros no Parīzes, tad man jāšķiras no maniem paradumiem un tā būtu mana nāve. Un es negribu mirt, sevišķi tagad ne, kad nav ko cerēt tikt godīgi apbedītam…"
   Te Enženija apstājās.
   —   Nabaga Francija! — nopūtās grāfiene.
   Ienāca sulainis.
   Viņš uz sudraba paplātes atnesa jaunas avīzes un dažas vēstules.
   Grāfiene pasniedza dēlam avīzes un pati taisīja vaļā vēstules.
   Mazais Kristiāns atkal stāvēja pie sava senča ģimetnes un uzlūkoja to ar sagrumbotu pierīti.
   —           Mammu, — viņš sauca, — es baidos no vectētiņa. Vecmāmiņas tēvs ir nejauks. Bet kur ir papas tēvs?
   Neviens mazajā neklusījās.
   Te Kristiāns pārsteigts iekliedzās.
   —   Kas ir? — sievietes jautāja.
   —           Jaunas ziņas, bet tās patiesībā mani nepārsteidz, jo pierāda, ka Francijā vēl ir drošsirdīgi ļaudis.
   —   Kas tad noticis?
   —   Klausieties!
   Kristiāns lasīja:
   „Nupat saņēmām ziņu, ka 1793. gada 13. jūlijā Parīzē deputāts Marats nogalināts vannā. Viņš nomira, nespējis vairs pateikt ne vārda. Rīt sniegsim tuvākas ziņas."
   Dzirdot Marata vārdu, grāfiene Obiņska nobālēja, tad viņas bālās lūpas savilkās smaidā.
   —   Marats! — iesaucās Enženija. — Šis briesmonis?
   —           Avīze sola tuvākas ziņas, — teica grāfiene, — Kristiān, vai tev ir nākamais numurs?
   —  Jā gan!
   Viņš atšķīra otru avīzi un lasīja:
   „Deputata Marata slepkava ir jauna meitene vārdā Šarlote Kordē. Šodien nelaimīgā tika giljotinēta un varonīgi gāja nāvē."
   —   Šarlote Kordē! — iesaucās Enženija. — Šarlote Kordē, tu saki?!
   —   Te, mīļā, lasi pati! — atbildēja Kristiāns, pasniegdams avīzi sievai.
   —           Šarlote Kordē, mana draudzene, mana glābēja tovakar… Var tu vēl atceries, Kristiān? Un tieši viņai vajadzēja tai būt…
   —   Liktenis! — nomurmināja Kristiāns.
   —   Liktenis! — atkārtoja grāfiene Obiņska un piespieda savu dēladēlu
   pie sirds.

   MARATA DĒLS
   Pirmā grāmata
   l.nodaļaZem Krakovas koka
   2.nodaļaDantona mielasts
   3.nodaļaNēģeru verdzības elle
   4.nodaļaEiropas vergu dzīve
   5.nodaļaMarata brokastis
   6.nodaļaMarats 1788. gadā
   Otrā grāmata
   l.nodaļaKņazs Obiņskis
   2.nodaļaCecīlija Obiņska
   3.nodaļaSadursme
   4.nodaļaKatastrofa
   5.nodaļaMarata un karaļa ceļi krustojas
   6.nodaļaKrievijas cietumā
   7.nodaļaMarata pārvēršanās
   8.nodaļaRevolūcijas rītablāzma
   Treša grāmata
   l.nodaļaReveljona kungs
   2.nodaļaTēvs un meita
   3.nodaļaStrādnieks Kristiāns
   4.nodaļaRetifs spiego
   5.nodaļaKārdinātājs
   6.nodaļaEnženijas atzīšanās
   7.nodaļaOšēra neveiksme
   8. nodaļaOšēra grēksūdze
   9.nodaļaRetifs un Enženija piedod
   10.nodaļaPilsoņi - aristokrāti un demokrāti
   11.nodaļaRetifa viesis
   Ceturta grāmata
   i.nodaļaIevainotais un viņa ārsts
   2.nodaļaMarata romāns — vairākpatiesība nekā dzeja
   3.nodaļaVecas rētas
   4 .nodaļaMāte un dēls
   5.nodaļaEnženijas piedzīvojumi
   6.nodaļaOšēra bildinājums
   7.nodaļaKristiāna atveseļošanās
   S.nodaļaEnženija precas
   9.nodaļaKāzu vakars
   10.nodaļaEnženijas kāzu nakts
   11.nodaļaOšēra alga
   12. nodaļaPrincis un muižnieks
   13.nodaļaRetifa kungs ir vīlies
   14.nodajaEnženija padzen savu vīru
   Piektā grāmata
   1 .nodaļaSatikšanās
   2.nodaiaOšēra atriebība
   3.nodaļaĻaunais ienaidnieks
   4.nodaļaRetils saprot
   5.nodaļaPērkons ducina
   6.nodaļaSākas!
   7.nodaļaĀrsta ģimetne
   S.nodaļaLaimes atslēgas
   9.nodaļaVilks aitas ādā
   10.nodaļaRetifa korektūras loksne
   ! i.nodaļaApslēptā manta
   12.nodaļaIztraucētā pusdienas mailīte
   13.nodaļaReveljona pārsteigums
   14. nodalaNoslēgums