Riekstkodis

   Pie mana drauga grāfa M. tika sarīkots liels bērnu vakars un arī man vajadzēja kuplināt šo trokšņaino un līksmo sabiedrību, aizvedot turp savu meitu.
   Ir taisnība, ka pēc kādas pusstundas, kad tēvišķīgi biju piedalījies jau četrās vai piecās rotājās „Kas dārzā, kas dārzā", „ Vistiņās" un „Namiņš deg", man galva jau griezās riņķī no ellišķīgā trokšņa, ko sacēla apmēram 20 astoņus līdz desmit gadus veci, apburoši velnēni. Es izspruku no zāles un steidzos uzmeklēt kādu mana paziņas nomaļāku un klusāku kabinetu, kurā cerēju atkal mierīgi nodoties savām domām.
   Es savu atkāpšanās manevru īstenoju tik veikli un tik laimīgi, ka nozudu ne tik vien no mazo viesu acīm, kas, ievērojot to, ka visa viņu uzmanība bija pievērsta rotaļām, nemaz nebija tik grūti izdarāms, bet arī no viņu vecākiem, un tas bija pavisam kas cits.
   Es jau biju laimīgi nokļuvis līdz kabinetam, kad pamanīju, ka tas ir pārvērsts par ēdamistabu un ka tās milzīgās bufetes bija piekrautas ar cepumiem un atspirdzinājumiem.
   Tā kā šie gastronomiskie gārdumi man bija jauna garantija, ka pirms vakariņām netikšu traucēts, ja šis kabinets bija paredzēts kā ēdiena izdalāmā telpa, es izvēlējos kādu milzīgu Ludviķa XV stilā darinātu a la Voltaire krēslu ar polsterētu atzveltni un apaļiem sānu lokiem, un ierīkojos tanī ērti un patīkami, priecādamies, ka varēšu pabūt kādu stundiņu viens ar savām domām, kas ir tik ļoti svarīgi, ja ņem vērā to, ka mēs publikas vasaļi pastāvīgi tiekam ierauti sabiedrības viesulī.
   Vai nu tāpēc, ka nebiju pieradis, vai noguruma dēļ, vai ari reti piedzīvotas labsajūtas dēļ, bet pēc desmit pārdomās pavadītām minūtēm es jau biju cieši aizmidzis.
   Nezinu, cik ilgs laiks bija pagājis, kopš es nekā vairs nejutu, kas ap mani notiek, kad pēkšņi skaļi smiekli iztraucēja mani no miega. Es plaši 1 iepletu acis, kas cita nekā neredzēja, kā vien lieliskos, ar baložiem un | amoriem greznotos Bušēra griestus; es mēģināju piecelties, bet manas >! pūles bija veltīgas, es biju piesaistīts pie sava krēsla tikpat cieši kā Gulivers pie Liliputijas krasta.
   Es tūdaļ sapratu sava stāvokļa nopietnību, jo biju ticis pārsteigts * ienaidnieka teritorijā un skaitījos karagūsteknis.
   Labākais, ko es šinī stāvoklī varēju darīt, bija pilnīgi samierināties ar I to un sākt draudzīgas sarunas par manis atbrīvošanu.
   Mans pirmais priekšlikums bija aizvest nākamajā dienā manus ļ uzvarētājus pie Fēliksa un nodot visu viņa veikalu to rīcībā.
   Par nelaimi es biju izvēlējies visai neizdevīgu momentu, jo es runāju j auditorijai, kurā visiem mutes bija piebāztas ar kūkām un rokas pilnas ar ļ cepumiem.
   Mans priekšlikums tika noraidīts.
   Tad es piedāvājos nākamajā dienā sapulcēt visu sabiedrību jebkurā j dārzā un sarīkot uguņošanu ar saulēm un romiešu laternām, kuras varētu I piestiprināt paši mazie skatītāji.
   Šis priekšlikums atrada diezgan daudz piekritēju zēnu vidū, bet meitenītes to noteikti noraidīja, deklarēdamas, ka viņām no uguņošanas 1 esot briesmīgi bail, ka viņu nervi neizturēšot petaržu sprādzienu troksni i un ka viņām nepatīkot pulvera dūmu smaka.
   Es jau gribēju nākt klajā ar trešo priekšlikumu, kad izdzirdu sīku balstiņu pavisam klusu iečukstot biedrenēm vārdus, kuri man lika nodrebēt:
   —    Sakiet papinam, kurš raksta stāstus, lai viņš mums kaut ko jauku pastāsta.
   Es gribēju protestēt, bet mani acumirklī pārspēja kliedzieni:
   —    Ā, jā, kādu pasaku, kādu skaistu pasaku, mēs gribam pasaku!
   —    Bet, mīļie bērni, — es no visa spēka kliedzu, — jūs no manis prasāt visgrūtāko pasaulē. Ko jūs gan domājat, pasaku! Prasiet no manis „Iliādu", prasiet «Atbrīvoto Jeruzālemi," tam es vēl varētu piekrist, bet pasaku! Sasodīts! Pero ir pavisam kas cits nekā Homērs, Vergilijs vai Tasso un Īkšķītis ir pavisam cits varonis, nekā Ahilejs, Turnus vai Reno.
   —   Mēs negribam episkas poēmas, — bērni vienā balsī sauca, — mēs gribam pasaku!
   —   Bet mani mazie draugi…
   —            Nav nekādi draugi, mēs gribam pasaku! Mēs gribam pasaku, pasaku! — kliedza korī viss bars, un ar tādu uzsvaru, kas nepieļauj nekādas atrunas.
   —   Nu, labi, — es nopūzdamies piekritu, — lai tad iet pasaka.
   —   Ak, cik jauki! — sauca mani vajātāji.
   —           Bet tikai es jums teikšu vienu: pasaka, kuru jums stāstīšu, nebūs manis sadomāta.
   —   Kas par to, kad tik tā mums patīk!
   Atzīstos — es jutos mazliet pazemots, ka mana auditorija nemaz nepastāvēja, lai tas būtu mans oriģināls.
   —            Bet kam pieder šī pasaka, monsieurl — iejautājās sīka balstiņa, kas acīmredzot piederēja kādai ziņkārīgo organizācijai.
   —   Tā, jaunkundz, būs Hofmaņa pasaka. Vai jūs pazīstat Hofmani?
   —            Ne, monsieur, es viņu nepazīstu. Un kā sauc šo tavu pasaku, — bravurīgā tonī jautāja namatēva dēls, juzdams, ka riņam še ir tiesības jautāt.
   —            Nirnbergas Riekstkodis, — es pazemīgi atbildēju. — Mīļo Henrij, vai tev šis nosaukums patīk?
   —           Hm, šis nosaukums neko lielu nesola, bet nav svarīgi, lai iet! Ja tā mums apniks, mēs tevi pārtrauksim un tu mums stāstīsi kādu citu, un tad atkal nākamo, to es tev saku, kamēr tu mums pastāstīsi tādu, kas mums patiks.
   —           Pagaidi, pagaidi, uz to es nevaru ielaisties. Ja jūs būtu lieli cilvēki, tad katrā laikā.
   — Lūk, mūsu noteikumi, tik ilgi būsi mūžīgs cietumnieks.
   —            Mīļo Henrij, tu esi mīļš un patīkams bērns, un es tiešām brīnītos, ja tu reiz dienās nekļūtu liels valstsvīrs. Atsvabini mani un es darīšu visu, ko tu gribēsi.
   —   Goda vārds?
   —   Goda vārds.
   Tai pašā brīdī es jutu, ka tūkstoš pavedienu, kas mani turēja, tika atraisīti; ikviens ķērās pie manas atsvabināšanas darba un nebija vēl pagājusi pusminūte, kad es jau biju atguvis brīvību.
   Un tā kā vajag turēt vārdu arī tad, ja tas ir dots bērniem, es lūdzu savus klausītājus novietoties ērtāk, lai viņi bez kādām grūtībām klausoties varētu iemigt, un, kad ikviens bija ieņēmis savu vietu, es iesāku.

   KRUSTTĒVS DROSELMEIJERS
   Reiz Nirnbergā dzīvoja kāds cienījams prezidents, kura uzvārds bija Zilberhauss, tas ir, Sudraba nams.
   Šim prezidentam bija dēls un meita.
   Deviņus gadus veco zēnu sauca Fricis.
   Meitenei bija septiņarpus gadi un viņu sauca par Mariju.
   Abi bija ļoti mīļi bērni, bet pēc sava rakstura un izskata tik dažādi, ka neviens nebūtu varējis ticēt, ka tie ir brālis un māsa.
   Fricis bija resns puisēns, ar sārtiem, apaļiem vaigiem, lielībnieks un liels nerātnis, kurš mēdza piespert ar kāju katras mazākās nepatikšanas dēļ un bija sevī pārliecināts, ka pasaulē visas lietas ir radītas tikai viņam par prieku un lai padotos viņa iegribām. Pie šīs pārliecības viņš palika tik ilgi, kamēr ārsts, kuru viņa kliedzieni, raudas un ālēšanās bija izveduši no pacietības, iznāca no sava kabineta un, pacēlis labās rokas rādām- pirkstu pie savām sarauktajām uzacīm, teica tikai šos divus vārdus:
   — Friča kungs!..
   Tad Fricim uznāca briesmīga vēlēšanās stāvus iegrimt zemē.
   Kas attiecas uz viņa māti, tad, lai cik augstu viņa cēla pirkstu vai pat visu roku, Fricis tam nepievērsa nekādu vērību.
   Viņa māsa Marija bija bāls, trausls bērns ar gariem matiem, kuru dabīgās cirtas nokarājās pār viņas pleciem kā vizuļojošs zelta staru kūlis pār alabastra vāzi. Viņa bija kautra, maiga un līdzjūtīga pret visām, pat
   viņas leļļu ciešanām; viņa paklausīja savai māmiņai, prezidenta kundzei pēc pirmā mājiena un nekad nekaitināja savu audzinātāju Trūdiņas jaunkundzi, tāpēc arī visi dievināja šo jauko bērnu.
   Un tā, lūk, bija pienācis 17… gada 24.decembris. Jūs, mani mazie draugi, zināt, ka 24.decembris ir Ziemassvētku priekšvakars, tas ir, diena, kad piedzimis Jēzus bērniņš un ticis ielikts silītē starp ēzeli un vērsi. Tagad es jums gribu kaut ko paskaidrot.
   Visnaivākie no jums jau būs dzirdējuši, ka ikvienai zemei ir savas paražas, vai ne? Un gudrākie jau bez šaubām zinās, ka Nirnberga ir Vācijas pilsēta, kas slavena ar savām rotaļlietām, lellēm un citām figūriņām, kuras tā veselām kastēm sūta uz citām zemēm. Tāpēc mazajiem nirnbergiešiem vajadzētu būt vislaimīgākajiem bērniem pasaulē, ja vien viņiem neiet tāpat kā Ostendes iedzīvotājiem, kas audzē asteres, lai noskatītos, kā tās aizsūta projām.
   Un tā, lūk, Vācija ir pavisam citāda zeme nekā Francija un arī paražas tur ir citādas.
   Francijā dāvanas tiek izdalītas Jaungada dienā, tā kā daudzi vēlētos, ka Jaunais gads vienmēr sāktos 2.janvārī, bet Vācijā cits citu apdāvina 24.decembrī, tas ir, Ziemassvētku vakarā. Vēl vairāk, otrpus Reinas šī apdāvināšana notiek visai oriģināli: zālē tiek ienests liels koks, ko parasti novieto uz kāda galda; bērniem domātās dāvanas piekar pie šā koka zariem, un tās, ko nav iespējams piekārt, noliek uz šā galda. Tad bērniem iestāsta, ka tas ir labais mīļais Jēzuliņš, kas viņiem sūta šīs dāvanas, kuras tas saņēmis no trim austrumzemju gudrajiem, un tas ir tik pa pusei samelots, jo jūs jau zināt, ka visas šīs pasaules mantas mums nāk no Jēzus.
   Man nemaz nevajadzēs jums lieki teikt, ka starp visiem laimīgajiem Nirnbergas bērniem, tas ir, starp tiem, kuri uz Ziemassvētkiem saņēma visvairāk skaistu rotaļlietiņu, pirmā vietā bija minami prezidenta Zilberhausa bērni, tāpēc ka, neskaitot viņu tēvu un māti, kas tos dievināja, viņiem vēl bija krusttēvs, kurš abus tik pat ļoti mīlēja un kuru tie sauca par krusttēvu Droselmeijeru.
   Te nu man jums dažos vārdos jāapraksta šī ievērības cienīgā persona, kas Nirnbergā ieņēma gandrīz vai tikpat redzamu vietu kā pats prezidents Zilberhauss.
   Medicīnas konsultants, krusttēvs Droselmeijers patiesi nevarēja saukties par skaistuli. Tas bija piecas pēdas astoņas collas garš, sausnējs cilvēks, kas vienmēr gāja stipri salīcis, tā kā, ja tam nokrita zemē mutautiņš, viņš, neskatoties uz savām garajām kājām, varēja to pacelt gandrīz vai nepieliecies. Viņa seja bija krunkaina kā rožābols, kuru skārusi pirmā rudens salna. Labās acs vietā tam bija uzlipināts liels, melns plāksteris; viņam bija gluži kaila galva un tāpēc viņš nēsāja kuplu cirtainu parūku, kas bija viņa paša asprātīgs izgudrojums un šīs ievērojamās galvas segas dēļ tam nācās cepuri nēsāt padusē.
   Viņa atlikusī acs bija dzīva un spridzīga un likās netik vien pildīja savu, bet arī savas neesošās biedrenes pienākumus, tik veikli tā apskrēja apkārt istabai, ar kuras sīkumiem krusttēvs Droselmeijers gribēja iepazīties vienā acu uzmetienā, vai atkal tā cieši ieurbās cilvēkos, kuru visapslēptākās domas viņš gribēja izpētīt.
   Un tā, lūk, krusttēvs Droselmeijers, kurš, kā mēs jau teicām, bija medicīnas konsultants, tai vietā, lai kā viss vairums viņa amatu brāļu nodarbotos ar dzīvu cilvēku bendēšanu pēc visiem likumiem, gluži otrādi, nodarbojās ar nedzīvu lietu atdzīvināšanu, jo, studēdams cilvēku un dzīvnieku ķermeņu uzbūvi, viņš tik pamatīgi bija iepazinies ar visām šo aparātu atsperēm, ka varēja fabricēt cilvēkus, kas maršēja, sveicināja un salutēja ar ieročiem rokās; dāmas, kas dejoja un spēlēja arfu, vijoli vai klavesīnu; suņus, kas skrēja, pienesa dažādus priekšmetus un rēja; putnus, kas lidoja, lēkāja un dziedāja; zivis, kas peldēja un ņēma barību.
   Beidzot viņš pat bija ticis tik tālu, ka viņa lelles un ķipari izrunāja dažus, protams, ļoti vienkāršus vārdus: piemēram: papa, mama, dada, tomēr viņu balsis bija spiedzošas un monotonas, un izklausījās diezgan bēdīgi, jo bija redzams, ka tas viss ir tikai automātisku kombināciju rezultāts, bet automātiskas kombinācijas visā visumā nav nekas cits, kā tikai Dieva radījuma parodijas.
   Tomēr, neskatoties uz visiem saviem veltīgajiem mēģinājumiem, krusttēvs Droselmeijers nezaudēja dūšu un noteikti apgalvoja, ka viņš reiz tikšot tik tālu, ka varēšot radīt īstus vīriešus, īstas sievietes, īstus suņus^ putnus un zivis.
   Pats par sevi saprotams, ka abas viņa mazmeitas, kurām tas bija apsolījis pirmos savus tāda veida ražojumus, ar vislielāko nepacietību gaidīja šo brīdi.
   Mēs varam gan iedomāties, ka, sasniedzis šādu pilnību mehānikas zināšanās, krusttēvs Droselmeijers saviem draugiem bija ļoti noderīgs cilvēks.
   Tā, piemēram, ja prezidenta Zilberhausa mājā sabojājās kāds sienas pulkstenis, un tā rādītāji, neskatoties uz visām vienkāršo pulksteņtaisītāju pūlēm, vairs negribēja rādīt stundas, viņa tik tak apklusa un viņa mehānisms apstājās, tad sūtīja pēc krusttēva Droselmeijers, kurš tūdaļ ieradās skriešus, jo viņš bija mākslinieks, kas savu mākslu patiesi mīlēja. Viņš lika sevi aizvest pie mirušā un to tūdaļ atvēra; izņēmis mehānismu, viņš to novietoja starp ceļgaliem, tad, nolicis savu parūku uz grīdas, izbāzis mēles galu pa lūpu kaktiņu un, vērdamies ar savu vienīgo kā kurbunkuls spīdošo aci, viņš izvilka no ķešas veselu kaudzi mazu instrumentu, kurus pats bija sagatavojis un kuru lietošanas noslēpums vienīgi viņam pašam bija zināms. Izvēlējies visasākos, viņš tos iebāza pulksteņa iekšienē par lielu uztraukumu mazajai Marijai, kas nevarēja ticēt, ka nabaga pulkstenim šī operācija nesagādā nekādas ciešanas, bet kad pēc tam nabaga slimnieks tika uzvilkts un ielikts savā kastē vai uz savas novietnes, tas atkal atdzīvojās, sāka sist un tikšķēt, ka prieks bija dzirdēt. Līdz ar to atdzīvojās arī telpa, kas, pazaudēdama savu līksmo iemītnieku, liekas bija zaudējusi savu dvēseli.
   Bez tam vēl pēc mazās Marijas lūguma, kura nevarēja paciest, ka virtuves sunim vajadzēja griezt iesmu, kas ļoti apgrūtināja nabaga dzīvnie­ku, krusttēvs Droselmeijers bija nokāpis no saviem zinātniskajiem augstumiem un uzbūvējis automātisku suni, kurš tagad grieza iesmu bez dusmām un īgnuma, kamēr Turks, kurš, trīs gadus izpildīdams šo amatu, bija kļuvis ļoti salīgs, tagad dzīvoja kā īsts rantjē, sildīdams purnu un ķepas, un tam nebija cita darba, kā vien noskatīties uz savu pēcnācēju, kurš, vienreiz uzvilkts, stundām ilgi izpildīja pienākumus virtuvē.
   Un tā, lūk, pēc prezidenta, viņa kundzes, Friča un Marijas arī Turks bija viens no mājas iemītniekiem, kas visvairāk mīlēja un cienīja krusttēvu Droselmeijeru, kuram tas sarīkoja lieliskas ovācijas, tiklīdz redzēja to nākam, un dažu reizi jau tad, kad medicīnas konsultanta kungs vēl nemaz nebija pieskāries vārtu āmuriņam, Turks ar savu skaļo riešanu un astes luncināšanu pavēstīja, ka cienījamais krusttēvs ir ceļā.
   Tanī svētsvinīgajā Ziemassvētku vakarā, kad jau sāka satumst, Fricis ar Mariju, kuri visu dienu nebija varējuši ieiet lielajā, izpušķotajā zālē, bija notupušies kādā ēdamistabas kaktiņā.
   Kamēr viņu audzinātāja Trūdiņas jaunkundze adīja pie loga, kur tā bija nosēdusies, lai izmantotu pēdējo dienas gaismu, bērnus bija pārņēmusi savāda baiļu sajūta, jo, kā tas šinī svinīgajā vakarā bija parasts, viņiem nebija atnesuši nekādas gaismas, tāpēc tie sarunājās klusā balsī, kā parasti runā, kad ir mazliet bail.
   — Mīļo frrālīt, — teica Marija, — droši vien papus ar mammu rīkojas ap mūsu Ziemassvētku eglīti, es jau no paša rīta dzirdu lielu kravāšanos zālē, kur mums neļauj ieiet.
   —   Un es, — piebilda Fricis, — pirms aptuveni desmit minūtēm pēc Turka riešanas vien jau nopratu, ka ir atnācis krusttēvs Droselmeijers.
   —   Ak, — iesaucās Marija, plaukšķinādama savās mazās rociņas, — ko gan labais krusttēvs mums būs atnesis? Es esmu pārliecināta, ka tas būs kāds skaists dārzs ar kokiem un strautiņu, kas tek pa zaļu, puķēm rotātu mauriņu. Šai upītē peldēs sudraba gulbīši ar zelta saitēm ap kaklu uta maza meitiņa tos baros ar marcipānu.
   —   Vispirms, — teica Fricis savā īpatā, uzpūtīgā tonī, ko viņa vecāki uzskatīja par tā lielāko netikumu, — jums, Marijas jaunkundz, jāzina, ka gulbji nemaz neēd marcipānu,
   —  Es tam ticu, — atbildēja Marija, — bet tā kā tu esi pusotru gadu vecāks par mani, tev arī vairāk par mani jāzina.
   Fricis sapūtās.
   —   Un bez tam, — viņš piebilda, — es to noteikti varu pasacīt, ja krusttēvs Droselmeijers kaut ko būs atnesis. Tas būs cietoksnis ar kareivjiem, kas to aizstāvēs ar lielgabaliem, kas to sargās, un cīnīsies ar ienaidniekiem, kas tam uzbruks; tās tik būs lieliskas kaujas!
   —   Man nepatīk kaujas, — teica Marija. — Ja viņš būs atnesis cietoksni, kā tu saki, tad tas būs tev, tomēr es sev pieprasu ievainotos, lai par viņiem varētu rūpēties.
   —  Lai arī ko viņš atnestu, — teica Fricis, — tu tīri labi zini, ka tas nebūs ne tev, ne man, jo ar to iebildumu, ka krusttēva Droselmeijera dāvanas esot īsti mākslas darbi, tiklīdz tās ir iedotas mums, šīs mantas atkal noņem un ieslēdz lielajā skapī pašā augšā, kur tās var aizsniegt tikai papus un pie tam vēl pakāpdamies uz krēsla, tāpēc es tikpat.labi vai vēl labāk mīlu tās rotaļlietas, kuras mums dāvina papus un mamma un ar kurām mums ļauj spēlēties, kamēr mēs tās saplēšam, nekā tās, ko atnes krusttēvs Droselmeijers.
   —  Es arī, — teica Marija, — bet to, ko tu nupat teici, tu nedrīksti teikt krusttēvam.
   —  Kāpēc ne?
   —  Tāpēc, ka viņš jutīsies apbēdināts, ka mēs viņa dāvanas tā necienām kā tās, ko mums dod papus un mamma. Viņš dāvinādams domā sagādāt mums lielu prieku, un ļausim viņam ticēt, ka tā arī ir.
   —  Bah! — iesaucās Fricis.
   —   Marijai, Frici, ir taisnība, — noteica Trūdiņas jaunkundze, kas parasti mēdza klusēt un runāja tikai sevišķi svarīgos gadījumos.
   —  Redzēsim, — žigli iekrita valodā Marija, negribēdama Fricim ļaut atbildēt audzinātājai ar kādu rupjību, — redzēsim, bet nu minēsim, ko
   mēs dabūsim no mūsu vecākiem. Es jau esmu pastāstījusi māmiņai, bet tikai ar to noteikumu, lai viņa nebaras, ka mana lelle, Rozes jaunkundze, ir kļuvusi pavisam nevīžīga, kaut gan es tai pastāvīgi sprediķoju. Viņas vienīgā nodarbošanās ir krist uz deguna, kas vienmēr beidzas ar to, ka viņai uz sejas paliek ļoti nepatīkamas pēdas, tā kā nav ko domāt viņu ievest sabiedrībā, tik ļoti lelles seja vairs neatbilst viņas apģērbam.
   —    Es, — teica Fricis, — esmu licis papam saprast, ka manos zirgu staļļos labi iederētos stalts bēris un tāpat arī es viņam esmu aizrādījis, ka labi organizēta armija nevar iztikt bez vieglās kavalērijas un ka man trūkst vēl vesels huzāru eskadrons, lai papildinātu divīziju, kuru es komandēju.
   Pēc šiem vārdiem Trūdiņas jaunkundzei šķita? ka viņai ir izdevība otru reizi iejaukties sarunā.
   —    Bērni, — viņa teica, — jūs it labi zināt, ka tas ir Jēzus bērniņš, kurš dod un svētī visas tās skaistās dāvanas, ko viņš jums atnes. Tāpēc labāk iepriekš nenosakiet, ko jūs vēlaties, jo viņš zina labāk nekā jūs paši, kas jums var sagādāt prieku.
   —   Jā, — teica Fricis, — tā jau arī pagājušajā gadā viņš man iedeva tikai kājniekus, kurpretī, kā jau teicu, man būtu ļoti paticis huzāru eskadrons.
   —    Man gan, — ierunājās Marija, — viņam tikai jāpateicās: es nekā cita nevēlējos, kā tikai vienu lelli, un es bez tam vēl dabūju baltu balodīti ar mazām kājiņām un iesārtu knābīti.
   Kamēr risinājās šīs sarunas, drīz vien bija pienākusi nakts. Bērni sarunājās arvien klusāk un arvien ciešāk spiedās viens pie otra; tiem likās, it kā viņi justu ap sevi šalkojam līksmo sargeņģeļu spārnu vēdas un dzir­dētu no tālienes skaņām jauku, melodisku mūziku, it kā zem smagajām katedrāles velvēm ērģeļes dūktu mūsu Kunga dzimšanas gaviļu dziesmu. Tai pašā brīdī pār sienu aizzibēja gaismas stars un Fricis un Marija saprata, ka tas bija Jēzus bērns, kurš zālē nolicis viņiem dāvanas un tagad uz zeltaini mirdzošā mākoņa aizlido pie citiem bērniem, kas to gaida tikpat nepacietīgi kā viņi.
   Tūdaļ atskanēja zvaniņš, durvis skrapstēdamas atvērās un no zāles plūda tāds mirdzums, ka bērni apžilbuši sastinga un tikai paguva iesaukties:
   —   Ah! Ah!
   Tad prezidents un prezidenta kundze atnāca līdz slieksnim un paņēma bērnus pie rokas.
   —   Nāciet, paskatieties, mazie draugi, ko jums Jēzus bērniņš ir atnesis.
   Bērni devās zālē un Trudiņas jaunkundze, atstājusi adīkli uz krēsla, viņiem sekoja.
   ZIEMASSVĒTKU EGLĪTE
   Mīļie bērni, jūs taču pazīstat Sisu un Ziru, šos lielos bērnu prieku apgādātājus; jūs bieži esat tikuši aizvesti uz viņu lepnajiem veikaliem, kur piedāvāja neierobežotu kredītu un teica: „Nāciet, izvēlaties un ņemiet." Tad jūs palikāt kā sastinguši stāvot ar plaši ieplestām acīm, atvērtu muti un pārdzīvojāt tādu svētlaimes brīdi, kādu jūs savā mūžā nekad vairs nepiedzīvosit, arī tanī dienā ne, kad jūs iecels par Akadēmijas locekļiem, par deputātiem vai Francijas pēriem.
   Un, lūk, tāpat kā ar jums, tas bija arī ar Frici un Mariju, kad viņi iegāja zālē un ieraudzīja svētku eglīti, kura likās izauga no balti klātā galda un kurā bez parastajiem zelta āboliem dabīgu ziedu vietā karājās cukura ziedi, bet augļu vietā — konfektes un iecukurotas mandeles. Tas viss mirdzēja simts sveču gaismā un, paslēptas kociņa lapotnē, tās eglīti padarīja tikpat krāšņu, kā tās mākslīgu uguņu ierīces, kādas jūs esat paraduši redzēt valsts svētkos. Redzot šo skatu, Fricis par godu savam dejas skolotājam Pošeta kungam mēģināja iztaisīt vairākus lēcienus, bet Marija pat nedomāja aizturēt divas lielas prieka asaras, kas kā valgas pērles noripoja pār viņas pietvīkušajiem vaidziņiem.
   Bet vēl grūtāk gāja, kad pēc kopiespaida viņi pievērsās atsevišķiem priekšmetiem un kad abi bērni ieraudzīja uz galda visdažādākās rotaļlie­tiņas: Marija tur atrada divreiz lielāku lelli nekā Rozes jaunkundze un uz pakaramā skaistu zīda tērpu, kuru no visām pusēm varēja apskatīt.
   Fricis atrada uz galda novietotu veselu eskadronu huzāru, kas bija ietērpti sarkanos huzāru kamzoļos ar zelta uzšuvēm un sēdēja baltos zirgos, bet uz grīdas pie galda kājas bija piesiets varens bēris, kura līdz šim tik ļoti trūka viņa zirgu staļļos. Kā jauns Aleksandrs viņš tūdaļ kāpa zirgā, kas bija apsedlots un ar laužņiem mutē, un kad bija apauļojis trīs vai četras reizes ap eglīti, nokāpdams teica, ka lai gan šis esot briesmīgi mežonīgs un turklāt vēl pārāk niķīgs dzīvnieks, viņš tomēr to iejādīšot tā, ka vēl mēneša laikā tas kļūšot rāms kā jērs.
   Bet tiklīdz viņš bija nokāpis no zirga un Marija grasījās kristīt savu jauno lelli par Klāriņu, kas franču valodā nozīmē Skaidrīte, kad jau otrreiz atskanēja zvaniņa sudrabtlrā skaņa un bērni pagriezās uz to pusi, no kurienes šī skaņa nāca, tas ir, pret vienu zāles stūri.
   Tur viņi ieraudzīja kaut ko tādu, ko sākumā nebija ievērojuši, jo līdz šim visa viņu uzmanība bija pievērsta krāšņajai eglītei zāles vidū, proti, zāles kakts bija norobežots ar ķīniešu aizslietni, aiz kura bija dzirdams tā kā troksnis, tā kā mūzika, kas liecināja, ka šinī atdalītajā telpā notika kaut kas jauns un neparasts.
   Tai pašā acumirklī bērni atcerējās, ka viņi vēl nav redzējuši medicīnas konsultantu un vienā mutē iesaucās:
   —   Ak, krusttēvs Droselmeijers!
   Un patiesi, it kā būtu tikai šo izsaucienu gaidījis, ķīniešu aizstatnis salocījās un skatītāju acīm parādījās nevien krusttēvs Droselmeijers, bet arī…
   Zaļā, puķēm rotātā pļavā grezna pils ar daudziem spoguļstikla logiem galvenajā fasādē un diviem skaistiem, zeltītiem torņiem pils labajā un kreisajā spārnā.
   Tanī pašā brīdī pils iekšējās telpās atskanēja zvans, durvis un logi atvērās un varēja redzēt, ka zālēs, kuras apgaismoja pussprīža garas sveces, pastaigājās mazi kungi un dāmas. Kungi bija ģērbušies lepnos, izrotātos svārkos, zīda vestēs un biksēs ar zobeniem pie sāniem un cepurēm rokās; dāmas greznos brokāta krinolīnos, ar parūkām galvā un vēdekļiem rokās, ar kuriem tās atsvaidzināja seju, it kā viņām būtu pārāk karsti. Lielajā zālē, kura mirdzēja vienās ugunīs, jo to apgaismoja kristāla lustra ar daudzām svecēm, zvanu spēles skaņu pavadījumā dejoja daudz bērnu: zēni apaļās vestītēs un meitenes īsos bruncīšos. Vienlaikus pie kāda blakuskabineta loga parādījās zvērādu kažokā tērpies kungs, kuru nekādā ziņā nevarēja saukt par caurspīdīgu; viņš parādījās, pamāja un atkal pazuda, turklāt pats krusttēvs Droselmeijers, ģērbies savos dzelte­najos svārkos, ar savu parūku un melno plāksteri uz acs, uzkrītoši līdzīgs oriģinālam,. bet tik tikko trīs sprīžu garš staigāja iekšā un ārā, it kā uzaicinādams pastaigājošos iegriezties pie viņa.
   Pirmajā brīdī bērnu prieks un pārsteigums bija liels. Bet kad Fricis, atspiedies ar elkoņiem uz galda, bija kādu laiku skatījies, viņš piegāja klāt un nepacietīgi ievaicājās:
   —    Bet saki, krusttēv Droselmeijer, kāpēc tu vienmēr ieej un iznāc pa vienām un tām pašām durvīm, tev jau vajag apnikt tā staigāt par vienu un to pašu vietu. Lūk, ieej pa šīm te un iznāc pa tām.
   Un Fricis viņam norādīja uz abu torņu durvīm.
   —   Tas nav iespējams, — atbildēja krusttēvs Droselmeijers.
   —   Nu, tad dari man to patikšanu, uzkāp pa trepēm, nostājies pie loga šā kunga vietā un saki viņam, lai tas nāk tavā vietā pie durvīm.
   —    Mīļo Frici, tas arī nav iespējams, — atbildēja medicīnas konsul­tants.
   —    Nu, tad pietiks bērniem dejot, lai viņi iet staigāt un lai dejo tie, kuri tagad pastaigājas!
   —   Tev jau nemaz nav jēgas, mūžīgais prašņātāj! — iesaucās krusttēvs, kurš jau sāka skaisties, — kā mehānisms ir taisīts, tā viņam ir jādarbojas.
   —   Nu, tad es gribu tikt šai pilī iekšā, — tiepās Fricis.
   —    Mīļais bērns, — teica prezidents, — tu jau nū esi pavisam jucis; tu taču redzi gluži labi, ka nevari šai pilī ieiet, jo visaugstāko torņu vējrādītāji tik tikko sniedzas tev līdz pleciem.
   Fricim tam bija jāpiekrīt un viņš palika kluss, bet pēc kāda laiciņa, redzēdams, ka kungi un dāmas staigāja bez apstāšanās, ka bērni vēl vienmēr dejoja, ka kungs ar kažoku ik pa laiciņu parādījās logā un pazuda un ka krusttēvs Droselmeijers neatstāja savas durvis, viņš ļoti vīlies teica:
   —    Krusttēv Droselmeijer, ja šīs mazās figūriņas citu nekā neprot un vienmēr atkārto vienu un to pašu, rit tu tās vari nest projām, man par tām ir maza interese; man labāk patīk mans zirgs, kurš skrien kā es vēlos, mani huzāri, kuri manevrē pēc manas pavēles gan pa labi, gan pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ un kuri nav vis ieslodzīti kādā mājā, kā tavi nabaga cilvēciņi, kuriem jākustas, kā mehānisms to viņiem liek.
   Pie šiem vārdiem viņš uzgrieza muguru krusttēvam Droselmeijeram un viņa pilij, devās pie galda un izkārtoja cīņai savu huzāru eskadronu.
   Ari Marija bija klusām aizmanījusies projām, jo viņai visu šo leļļu vienmērīgās kustības likās pārāk vienmuļas, bet, būdama mīļš un smalkjūtīgs bērns, viņa neteica nekā, lai neapbēdinātu krusttēvu Drosel- meijeru. Un patiesi, līdz ko Fricis bija viņam uzgriezis muguru, krusttēvs Droselmeijers teica prezidentam ar kundzi:
   —    Nu, labi, labi, šāds mākslas darbs nav domāts bērniem, es likšu savu pili atpakaļ kastē un nesīšu projām.
   Bet prezidenta kundze piegāja pie viņa un, izlabodama Friča nepie­klājīgo izturēšanos, tik pamatīgi sāka iedziļināties krusttēva mākslas darba sīkumos, tik noteikti vēlējās iepazīties ar mehānismu un tik izmeklētos vārdos lielīja viņa sarežģīto konstrukciju, ka ne tik vien izlīdzināja medicīnas konsultanta gūto slikto iespaidu, bet vēl panāca to, ka viņš sāka vilkt no savu dzelteno svārku ķešām lielu vairumu brūnganu vīriņu un sieviņu ar balti zibošām acīm un zeltītām rokām un kājām. Bez visiem citiem viņu nopelniem jāsaka vēl, ka šie mazie vīriņi un mazās sieviņas ļoti patīkami smaržoja, jo bija izgrieztas no kanēļkoka. Šinī brīdī Trūdiņas jaunkundze pasauca Mariju, gribēdama uzlaikot viņai skaisto zīda tērpu, par kuru tā, ienākdama zālē, tik ļoti bija sajūsmināta, ka tūdaļ lūdza atļauju to uzvilkt, bet Marija, neskatoties uz savu parasto pieklājību, Trūdiņai pat neatbildēja, tik ļoti viņas vērību saistīja kāda jauna persona, kuru tā bija atradusi starp rotaļlietiņām un kurai es jūs, bērni, lūdzu, pievērst visu jūsu uzmanību, jo tā būs galvenais varonis šinī patiesajā stāstā, kurā Trūdiņa, Fricis, Marija, prezidents, prezidenta kundze un pat krusttēvs Droselmeijers ir tikai blakuspersonas.
   VĪRIŅŠ AR KOKA MĒTELI »
   Kā mēs jau teicām, Marija nemaz neatbildēja uz Trūdiņas jaunkundzes uzaicinājumu, tāpēc ka viņa pašreiz bija atradusi jaunu rotaļlietiņu, ko agrāk netika ievērojusi.
   Komandēdams, virzīdams un izrīkodams savus eskadronus, Fricis bija atsedzis kādu interesantu, glītu vīreli, kas, atspiedies pret svētku eglītes stumburu, bēdīgs stāvēja un klusu, bet pašapzinīgi gaidīja, kad pienāks viņa reize tikt ieraudzītam. Varbūt varētu daudz ko iebilst pret šā vīreļa figūru, kuram mēs mazliet par ātru būsim devuši epitetu — glīts, jo, neskatoties uz to, ka viņa viducis bija pārāk garš un attīstīts un nemaz nepiestāvēja viņa mazajām, kleinajām kājām, tā galva bija tik neparasti liela, ka pārspēja ne tik vien katru dabas norādīto proporciju, bet pat katru karikatūristu, kas bieži vien ir gudrāki par pašu dabu.
   Tomēr, kaut gan viņa personā bija zināmi trūkumi, tie tika izpirkti ar viņa lielisko kostīmu, kas norādīja uz viņa labo gaumi un audzināšanu: viņš valkāja violeta samta kuntušu ar zelta cilpām un zeltītām pogām, tādas pašas bikses, bet kājās tik glītas, mazas kurpītes, kādas vēl nav valkājis neviens students, ne virsnieks, un kuras likās tīri kā uzgleznotas. Tikai divi savādi apģērba gabali nekādi nebija pieskaņojami šim cilvēkam, kuram šai ziņā bija tik izsmalcināta gaume: šaurs, neglīts, astei līdzīgs koka mētelis, kas, piestiprināts zem pakauša, nokarājās pāri mugurai, un maza, neizskatīga montaņāru cepurīte galvā. Bet Marija, redzēdama šos divus objektus, kas pavisam neharmonēja ar pārējo tērpu, iedomājās, ka arī krusttēvs Droselmeijers bieži virs saviem dzeltenajiem svārkiem uzlika mazu apmetni, kuram nemaz nebija labāks griezums kā kuntušā ģērbtā vīreļa koka mētelim, un ka dažreiz viņš lika galvā tik neglītu cepurīti, ar kuru visā pasaulē nevienu cepuri nevarēja salīdzināt. Tas tomēr netraucēja krusttēvam Droselmeijeram būt vislabākajam krusttēvam. Bez tam vēl viņa klusībā nāca pie slēdziena, ka ja arī krusttēvs Droselmeijers savā apģērbā pilnīgi pielāgotos cilvēciņam koka mētelī, viņš tomēr ne tuvu nebūtu tik mīļš un smukiņš kā šis.
   Jāpiebilst, ka pie šāda slēdziena Marija nāca tikai pēc tam, kad pamatīgi bija apskatījusi mazo vīreli, kurš viņas draudzību bija iemantojis jau pēc pirmā acu uzmetiena; un tā, lūk, jo vairāk viņa to aplūkoja, jo vairāk Marija redzēja, cik daudz maiguma un labsirdības bija viņa sejā. Viņa spoži zaļajām acīm, kurām varēja vienīgi pārmest, ka tās ir mazliet par daudz izspiedušās uz āru, bija gaiša labvēlības izteiksme. Safrizētā baltas kokvilnas bārda, kas sedza viņa smakru, tam ļoti labi piestāvēja, jo sevišķi izcēla viņa smaidošo muti, kas varbūt bija mazliet par platu, bet ar skaisti sarkanām lūpām.
   Kad Marija, neuzdrošinādamies vīreli aizskārt, to ar pieaugošu interesi bija kādas desmit minūtes aplūkojusi, viņa iesaucās:
   —    Saki, mīļo tēt, kam pieder tas mazais vīrelis, kas tur piesliets pie eglītes?
   —   Atsevišķi tas nepieder nevienam, bet gan jums visiem kopā, — teica prezidents.
   —   Kā tā, papiņ? Es tevi nesaprotu.
   —    Tas ir kopējs kalps, — atbildēja prezidents, — un turpmāk viņa uzdevums būs pārkost visus riekstus, ko jūs ēdīsit, un viņš pieder tev tikpat daudz kā Fricim, un Fricim tikpat daudz kā tev.
   Pēc šiem vārdiem prezidents uzmanīgi paņēma vīreli no viņa vietas, kur tas bija stāvējis, un, pacēlis tā šauro koka mēteli ar vienkāršas atsperes piespiedienu, lika tam atvērt muti. Kļuva redzamas divas rindas asu, baltu zobu. Uz tēva aicinājumu Marija tur iebāza riekstu un, knaks, knaks! mazais vīrelis tos pārkoda tik veikli, ka čaumala sašķīda tūkstoš gabalos, bet kodols palika vesels. Tagad mazā meitenīte saprata, ka šis koķetais vīrelis ir viens no sensenās, godājamās riekstkožu cilts pēctečiem, kuru raduraksti ir tikpat veci kā Nirnbergas pilsēta un kuru izcelšanās pazūd laiku tumsā, un ka šis te grib turpināt savu senču cienījamo un filantropisko profesiju.
   Sajūsmināta par savu atradumu, Marija sāķa lēkāt priekā.
   To redzēdams, prezidents viņai teica:
   —    Nu, labi, manu mazo meitiņ, tā kā riekstkodis tev tik ļoti patīk, tad, kaut gan viņš pieder kopīgi jums abiem ar Frici, tu būsi tā, kurai uzdots par to rūpēties, un es viņu nododu tavā aizgādniecībā.
   Pie šiem vārdiem prezidents pasniedza vīreli Marijai, kas to saņēma un tūdaļ lika tam rādīt savu mākslu. Un tik labsirdīgs bija jaukais bērns, ka arvien izvēlējās vismazākos riekstus, lai viņas mīlulim nevajadzētu pārmērīgi atplest muti, kas tam labi nepiestāvēja, jo piešķīra viņa sejai smieklīgu izteiksmi. Pienāca arī Trūdiņas jaunkundze, lai savukārt parotaļātos ar mazo vīreli. Arī priekš viņas riekstkodis izpildīja sava amata pienākumus laipni un bez uzpūtības, kaut gan Trūdiņas jaunkun­dze, kā mums jau zināms, bija tikai kalpotāja.
   Pa to laiku, dīdīdams savu bēro un komandēdams huzārus, Fricis bija sadzirdējis šo knak! knak! un tā kā tas atkārtojās jau aptuveni divdesmit reizes, viņš noprata, ka tur ir kaut kas jauns. Fricis pacēla galvu un pagrieza savas lielās, jautājošās acis uz to pusi, kur pulciņā stāvēja prezidents, Marija un Trūdiņa, un pamanīja savas māsas rokās mazo vīreli ar koka mēteli. Steigšus Fricis nolēca no zirga un, nemaz nenovietojis savu bēro stallī, atskrēja pie Marijas, pieteikdams savu ierašanos ar skaļiem, priecīgiem smiekliem, jo viņam gribot negribot bija jāsmej, tiklīdz tas ieraudzīja grotesko vīreli plātām savu lielo muti.
   Tagad Fricis pieprasīja savu daļu riekstu, kurus koda mazais vīrelis, un tā viņam, protams, netika liegta.
   Tad viņš pieprasīja savas tiesības atļaut viņam pašam dot vīrelim kost, kas tam, kā līdzīpašniekam, arī tika ļauts. Bet gluži pretēji savai māsai un, nepiegriežot vērību viņas iebildumiem, Fricis tūdaļ izmeklēja vislielākos un viscietākos riekstus, ko bāzt vīrelim mutē, un gala iznākums bija tas, ka pie piektā vai sestā rieksta, ko mazajam vajadzēja pārkost, pēkšņi noskanēja: krrraks! Trīs mazi zobiņi izkrita no riekstkoža smaga­nām, pie kam viņa izmežģītais smakrs tūdaļ kļuva nespēcīgs un sāka trīcēt kā sirmgalvim.
   —   Ak, mans mīļais nabaga Riekstkodis! — iesaucās Marija, izraudama vīreli Fricim no rokām.
   —     Nu, skat, kāds nelga! — Fricis iesaucās. — Un tāds grib būt Riekstkodis: viņam taču ir stikla žokļi. Tas ir neīsts Riekstkodis, kas neprot izpildīt savu uzdevumu. Marij, padod man to šurp! Viņam jāturpina kost, kaut arī viņš pazaudētu visus savus atlikušos zobus un viņa žoklis izmežģītos pavisam. Kāpēc tev interesē tāds sliņķis?
   —   Nē, nē, nē! — protestāja Marija, saķērusi rokās mazo vīreli, — nē, es tev vairs nedošu manu nabaga Riekstkodi. Palūko vien, cik bēdīgi viņš uz mani skatās, rādīdams savu ievainoto žokli. Fui! Tev ir ļauna sirds, tu sit savus zirgus, un pirms kāda laika tu liki nošaut vienu no taviem zaldātiem.
   —  Es situ savus zirgus, kad viņi niķojas, — uzpūtīgi atbildēja Fricis, — bet kas attiecas uz to zaldātu, kuru es liku nošaut, tad tas bija nožēlojams klaidonis, ar kuru es jau veselu gadu, kopš viņš ir manā dienestā, nekā nevarēju izdarīt un kurš beidzot kādā jaukā dienā dezertēja ar visiem ieročiem un ietērpu, par ko visās valstīs soda ar nāvi. Bez tam visi tie ir disciplīnas jautājumi, gar kuriem sievietēm nav nekādas dajas. Es tev neliedzu pārmācīt tavas lelles un tu man neliedz pātagot manus zirgus un šaut manus kareivjus. Bet tagad dod šurp Riekstkodi!
   —   Palīgā, tētiņ, palīgā! — sauca Marija, ievīstīdama Riekstkodi savā mutautiņā, — palīgā! Fricis grib man atņemt Riekstkodi.
   Uz Marijas saucienu pie bērniem piesteidzās nevien prezidents, kurš bija atgājis gabaliņu nost, bet arī prezidenta kundze un krusttēvs Drosel­meijers.
   Abi bērni pastāvēja katrs uz savu taisnību: Marija gribēja glābt Riekstkodi, bet Fricis to gribēja dabūt rokā, un, lūk, par lielu izbrīnu Marijai, krusttēvs Droselmeijers ar nežēlīgu smaidu uz lūpām, kā tas meitenei likās, piekrita Fricim. Nabaga Riekstkodim par laimi prezidents un viņa kundze nostājās Marijas pusē.
   —    Mīļo Frici, — teica prezidents, — es esmu nodevis Riekstkodi tavas māsas aizgādībā un, cik es pēc savām trūcīgajām ārstniecības zināšanām varu spriest, es redzu, ka nabaga nelaimīgais ir stipri cietis un viņam ir liela vajadzība pēc rūpīgas kopšanas, tāpēc es nosaku, ka tik ilgi, kamēr viņš nebūs pilnīgi atveseļojies, tas tiek nodots Marijas rīcībā, un lai pret to nevienam nebūtu ko iebilst. Tad tālāk tu, kas sakies esam stiprs militārās disciplīnas zināšanās, kur tu esi redzējis, ka ģenerālis liek nošaut kareivi, kurš ievainots izpildot dienesta pienākumu? Ievainoti kareivji tiek novietoti lazeretē, kamēr tie atveseļojas un, ja tie no dabūtajām brūcēm paliel kropli, viņiem ir tiesības uz pensiju.
   Fricis gan gribēja palikt pie sava, bet prezidents pacēla rādītāja pirkstu vienā augstumā ar savu labo aci un teica tikai šos divus vārdus:
   —   Friča kungs!
   Mēs jau tikām minējuši, kādu iespaidu šie divi vārdi atstāja uz mazo puisēnu; pavisam nokaunējies par šo viņam izteikto piezīmi, tas neie­pīkstējies klusi aizlavījās pie galda, uz kura stāvēja viņa huzāri, kas, izlikuši sardzi un novietojuši savus priekšposteņus, klusēdami nolikās uz naktsguļu.
   Pa šo laiku Marija salasīja mazos zobiņus, kas bija izkrituši Riekstko- dim, kuru tā vēl joprojām turēja ietītu savā mutautiņā un kura žokli bija apsējusi ar skaistu, baltu lentu no sava zīda tērpa. Arī mazais vīrelis, no sākuma gluži bāls un pārbiedēts likās arvien vairāk pārliecinājās par savas aizstāves labsirdību un pamazām nomierinājās viņas roku maigajās šūpās. Tad Marija pamanīja, ka krusttēvs Droselmeijers ar zobgalīgu smīnu noskatās, cik mātišķi viņa rūpējās par vīreli koka mētelī, un viņai pat likās, ka medicīnas konsultanta vienīgajā acī pazib ļauns prieks, ko viņa senāk nekad nebija novērojusi. Tāpēc viņa gribēja no tā aiziet.
   Bet medicīnas konsultants skaļi iesmējās un teica:
   —    Klausies, mīlulīt, es nesaprotu, kā tik mīļa, jauka metenīte kā tu var tā jūsmot par šo mazo, neglīto vīreli.
   Marija pagriezās, būdama dziļi aizkārta savā tuvāko mīlestībā, jo viņai adresētais kompliments nespēja izlīdzināt krusttēva netaisno uzbrukumu Riekstkodim. Tāpēc viņa, kaut gan tas nebija meitenes dabā, iekaisa dusmās un viņai iešāvās prātā tās pirmītējais krusttēva salīdzinājums ar vīreli koka mētelī.
   —    Krusttēv Droselmeijer, — viņa teica, — jūs esat netaisns pret manu nabaga Riekstkodi, nosaukdams to par mazu un neglītu vīreli; kas zina, ja jums būtu viņa skaistais kantušs, mazās biksītes un glītās mazās kurpītes, kas zina, vai jūs vēl izskatītos tik labi kā viņš.
   Pēc šiem vārdiem Marijas vecāki sāka smieties, bet medicīnas konsultanta deguns izstiepās nesamērīgi garš.
   Kāpēc prezidents un viņa kundze tik ļoti smējās un kāpēc medicīnas konsultanta deguns kļuva tik garš? Tie, lūk, bija jautājumi, uz kuriem Marija, izbrīnījusies par viņas atbildes nagaidīto iespaidu, nekādi nevarēja atrast atbildi.
   Bet tā kā katram rezultātam ir savs cēlonis, tad arī šis pamatojās uz kaut kādu vēl nezināmu, mistisku sakarību, ar kuru iepazīsimies turpmāk.

   nezinu, mani mīļie mazie draugi, vai jūs vēl atceraties, ka es jums ieminējos par kādu lielu stikla skapi, kurā bērni ieslēdza savas rotaļlietiņas. Šis skapis atradās pa labi pie pašas ieejas prezidenta istabā. Marija vēl gulēja šūpulī un Fricis tik tikko sāka staigāt, kad prezidents kādam izveicīgam galdniekam lika izgatavot šo skapi, kurš bija izdaiļots ar tik gaišām rūtīm, ka plauktos novietas rotaļlietiņas izskatījās desmitreiz skaistākas nekā tad, kad tās turēja rokā. Uz visaugstākā plaukta, kuru ne Fricis, ne Marija nevarēja aizsniegt, tika novietoti krusttēva Droselmeijera mākslas darbi. Tūdaļ zem tā bija bilžu grāmatu plaukts un, beidzot, abi apakšējie bija nodoti Fricim un Marijai, kuri tos piepildīja, kā nu mācēja.
   Tomēr aizvien pagadījās tā, ka uz klusas vienošanās pamata Fricis aizņēma augšējo plauktu sava karaspēka novietošanai, bet Marija savām lellēm, to mēbelēm un gultām paturēja apakšējo.
   Tā tas notika arī minētajā Ziemassvētku vakarā. Fricis novietoja savus jaunos pulkus uz augšējā plaukta, bet Marija, kad" bija nolikusi kaktā Rozes jaunkundzi, atdeva tās guļamistabu līdz ar gultu Klāras jaunkun­dzei, (tā sauca jauno lelli) un bija sevi uzaicinājusi pie tās uz saldumu ēšanu.
   Vispār jāteic, ka Klāras jaunkundze, pametusi skatienu visapkārt un redzēdama savus saimniecības piederumus glīti novietotus uz plauktiņiem, lielo galdu pilnu ar konfektēm un marcipānu, un vēl redzēdama savu mazo, tīro, balto gultiņu ar rožaino satina segu, likās bija pilnīgi apmierināta ar savu jauno dzīvokli.
   Pa to laiku tuvojās pusnakts. Arī krusttēvs Droselmeijers jau sen bija aizgājis, kamēr bērnus vēl arvien nevarēja dabūt projām no viņu skapja.
   Gluži negaidot šoreiz pirmais bija Fricis, kas paklausīja saviem vecākiem, kuri tam aizrādīja, ka ir laiks iet gulēt.
   —    Patiesi, — viņš teica, — pēc visām šā vakara apmācībām mani nabaga huzāri būs piekusuši, es zinu, tie ir braši zēni, kas apzinās savus pienākumus pret mani, un tā kā manā klātbūtnē neviens no tiem nedomā aizdarīt acis, tad es tos atstāšu.
   Un pēc šiem vārdiem, kad bija huzāriem vēl nodevis paroli, lai tos nepārsteigtu kāda ienaidnieka patruļa, Fricis aizgāja.
   Bet pavisam citādi bija ar Mariju: prezidenta kundze, gribēdama sekot savam vīram, kurš jau bija aizgājis uz savām istabām, uzaicināja meiteni atstāt skapi.
   —   Vēl vienu brītiņu, mīļā mammiņ, tikai vienu mazu brītiņu, — teica meitene, — ļauj man nokārtot manas darīšanas, man vēl daudz kas svarīgs jāveic un, kad es būšu beigusi, es apsolos iet gulēt.
   Marija tik mīļi lūdza šo atļauju un vispār bija tik paklausīgs un rātns bērns, ka viņas māte neredzēja nekā slikta, ja meitenes lūgumu ievērotu. Tā kā Trūdiņas jaunkundze jau bija uzkāpusi augšā, lai saklātu meitenei gultiņu, prezidenta kundze, baidīdamās, ka mazā aizrāvusies no savām jaunajām rotaļām, varētu piemirst izdzēst sveces, izdarīja to pati, atstādama degot tikai vienu griestu lampu, kas istabā izplatīja mierīgu un klusu gaismu. Tad viņa aizgāja, vēl piekodinādama:
   —    Manu mazo meitiņ, ej drīzāk gulēt, ja tu paliksi pārāk vēlu, tu nogursi un nevarēsi rīt laikā piecelties.
   Pēc šiem vārdiem prezidenta kundze izgāja no zāles un aizvēra durvis.
   Līdzko Marija bija palikusi viena, viņas uzmanība atkal pievērsās tai rotaļlietai, kas to nodarbināja vairāk nekā visas citas, tas ir, viņas mazajam nabaga Riekstkodim, kuru tā vēl arvien turēja rokās ievīstītu savā kabatas lakatiņā. Viņa to saudzīgi nolika uz galda, iztina un apskatīja viņa brūces. Riekstkodis laikam ļoti cieta un izskatījās ļoti sapīcis.
   —   Ak, mans mazais, mīļais draudziņ, — klusi teica Marija, — es tevi lūdzu, nedusmojies, ka mans brālis Fricis tev nodarīja tādu pārestību. Tici man, viņam nebija nekādu ļaunu nolūku. Taisnība: viņa izturēšanās ir kļuvusi par skarbu, un viņa sirds, pateicoties kareivja dzīves veidam, ir mazliet nocietinājusies, bet citādi viņš ir lāga zēns, to es tev varu galvot. Un es esmu pārliecināta, tiklīdz tu ar viņu tuvāk iepazīsies, tā viņam piedosi. Vispirms, lai atmaksātu par tām ciešanām, kuras tev mans brālis sagādāja, es gribu tevi kopt tik rūpīgi, ka pēc dažām dienām tu atkal kļūsi vesels un priecīgs. Kas attiecas uz tavu zobu ielikšanu un žokļa nostiprināšanu, tad tā ir krusttēva Droselmeijera darīšana, jo šādās lietās viņš ir īsts meistars.
   Bet Marija nepaguva pabeigt savu čalošanu. Tieši tajā brīdī, kad meitene izrunāja krusttēva Droselmeijera vārdu, Riekstkodis, pie kura Marija bija vērsusies ar savu uzrunu, tik briesmīgi savieba ģīmi un abās viņa zaļajās acīs uzliesmoja tādi dusmu zibeņi, ka meitene, gluži nobijusies, atkāpās soli atpakaļ.
   Bet tā kā Riekstkoža seja drīz vien atkal atguva savu labsirdīgo izteiksmi un melanholisko smaidu, viņa nodomāja, ka tā būs bijusi tikai tāda ilūzija un ka gaisa strāvas skarbā lampas liesma būs bijusi vainīga pie mazā vīreļa vaikstīšanās.
   Viņa pati par sevi pasmējās teikdama:
   —     Nudien es esmu pavisam vientiesīte, iedomādamās, ka šī koka figūriņa varētu vaibstīties un viebties, iešu, paņemšu to un apkopšu, kā viņas stāvoklis to prasa.
   Pēc šā monologa Marija paņēma savu aizgādājamo, piegāja pie skapja, pieklauvēja pie durvīm, kuras Fricis bija aizvēris, un teica savai jaunajai lellei:
   —    Es tevi ļoti lūdzu, Klāras jaunkundz, atdod savu gultiņu manam Riekstkodim, kurš ir slims, un iekārtojies šonakt uz dīvāna. Apdomā, ka tu jūties ļoti labi un esi pilnīgi vesela, ko pierāda tavi sārtie, apaļie vaigi. Viena nakts jau drīz paiet, dīvāns ir ļoti ērts un Nirnbergā nebūs daudz leļļu, kas būtu tik labi apguldītas.
   Pats par sevi saprotams, ka Klāras jaunkundze neteica ne pušplēsta vārda, bet Marijai likās, ka viņa uzmeta lūpu un neglīti sabozās. Tomēr Marija, būdama pārliecināta, ka viņa Klāras jaunkundzes dēļ ir darījusi visu to labāko, netaisīja ar to vairs nekādas ceremonijas un, atņēmusi tai gultiņu, rūpīgi noguldīja tur slimo Riekstkodi, ietīdama to segā līdz smakram. Tad viņa iedomājās, ka nepazīst vēl visos sīkumos Klāras jaunkundzes raksturu, jo tā viņai piederēja tikai dažas stundas. Viņa arī iedomājās, cik ļoti tā bija sapīkusi, kad viņa tai bija paņēmusi gultiņu, un ka ievainotajam varētu notikt kāda nelaime, ja šī nekautrīgā persona to varētu aizsniegt. Tāpēc viņa novietoja Riekstkoža gultiņu uz augstākā plaukta iepretī kādam skaistam ciematam, kurā bija apmetusies Friča kavalērija.
   Tad, noguldījusi Klāras jaunkundzi uz dīvāna, viņa aizslēdza skapi un gribēja doties uz savu guļamistabu pie Trūdiņas jaunkundzes, kad pēkšņi istabā visapkārt nabaga bērnam sāka krakšķēt un brakšķēt un aiz krāsns, aiz krēsliem un skapjiem bija dzirdami klusi, neskaidri trokšņi.
   Lielais sienas pulkstenis, kuram tradicionālās dzeguzes vietā augšgalā stāvēja zeltīta pūce, tikšķēja arvien skaļāk, bet nevarēja sataisīties sist. Marija pameta uz to acis un redzēja, ka lielā, zeltītā pūce bija, cik vien spēdama, izstiepusi uz priekšu savu neglīto kaķa galvu ar apaļajām acīm un līko knābi un nolaidusi spārnus, apklādama ar tiem visu pulksteni. Tā tikšķēšana kļuva arvien stiprāka un beidzot pārvērtās murmināšanā, kura atgādināja cilvēka balsi un kurā varēja izšķirt sekojošus vārdus, kas likās nākam no pūces knābja. __
   —   Pulksteņi, pulksteņi, tikšķiet klusāk: peļu ķēniņam ir smalkas ausis! Nodziediet bum, bum, bum, bum, dziediet tam viņa viņa veco dziesmu, skaniet pulksteņi bum, bum, bum; zvaniet pulksteņi viņa pēdējo stundu!
   Un — bum, bum, bum, — dzirdēja noskanam divpadsmit dobjus sitienus.
   Marijai kļuva briesmīgi bail. Viņa drebēja no galvas līdz kājām un būtu aizbēgusi, kad pēkšņi ieraudzīja pūces vietā sēžam krusttēvu Drosel- meijeru, kura svārku dzeltenās stērbeles plivinājās naktsputna spārnu vietā. To redzēdama, viņa aiz brīnumiem palika kā pienaglota stāvam un raudādama iesaucās:
   — Krusttēv Droselmeijer, ko tu tur augšā dari? Kāp lejā pie manis un nebaidi mani tā, ļaunais krusttēv Droselmeijer!
   Bet pēc šiem vārdiem visapkārt noskanēja ņirdzīgi smiekli un asi pīkstieni; drīz vien aiz sienas bija dzirdama tūkstoš mazu kāju dipoņa, tad pa starpsienu spraugām redzēja pazibam tūkstošiem mazu uguntiņu, vai, pareizāk sakot, tūkstošiem mazu, zibošu acu. Marija redzēja, ka no visām pusēm zālē laužas iekšā peļu tauta. Uņ patiesi — pēc piecām vai sešām minūtēm caur durvju šķirbām un sienu plaisām zālē iebruka tūkstošiem peļu un hop, hop, hop, sāka auļot šurp un turp. Bet drīz vien tās sakārtojās ierindā, tāpat kā Fricis mēdza izrīkot kaujai savus kareivjus.
   Marijai tas likās ļoti interesanti un tā kā viņa pret pelēm nejuta tādas bērnišķīgas, instinktīvas bailes kā citi bērni, viņa no sirds priecājās par šo skatu. Bet tad pēkšņi viņa izdzirda tik briesmīgi spiedzīgu un gari stieptu pīkstienu, ka viņai pa kauliem pārskrēja auksti drebuļi. Tai pašā acumirklī grīda pie viņas kājām atvērās un līdz ar smiltīm un kaļķiem, kaut kādu neredzamu apakšzemes spēku bīdīts, pie viņas kājām pacēlās peļu ķēniņš ar savām septiņām kronētām galvām.
   Katra no šīm galvām sāka riebīgi pīkstēt un griezt zobus un aiz tām lēnām pacēlās viss ķermenis, pie kura tās bija pieaugušas.
   Tūdaļ visa armija sapulcējās ķēniņa priekšā un trīs reizes korī skaļi nopīkstējās. Tad, neizjaukdami savu ierindu, peļu pulki sāka skaraidīt pa istabu, virzīdamies uz stikla skapi, uz kurieni ari sāka atkāpties no visām pusēm ielenktā Marija.
   Mēs jau teicām, ka viņa nebūt nebija bailīgs bērns, bet tagad, redzot sevi šo daudzo peļu tūkstošu ielenktu, kurus komandēja septiņgalvains briesmonis, viņai uzmācās bailes un sirds sāka tik stipri pukstēt, it kā asinis dzīslās tai pārstātu ritēt. Viņai sāka trūkt elpas un, daļēji paģībusi, viņa streipuļoja atpakaļ.
   Pēkšņi noskanēja kling, ling, ling! un, viņas elkoņa trāpīta, skapja stikla rūts nokrita uz grīdas, saplīsdama tūkstoš gabalos. Marija sajuta kreisajā rokā stipras sāpes, bet tanī pašā bridi viņa atkal atguva drosmi, jo nedzirdēja vairs riebīgos pīkstienus, kas viņai bija iedvesuši tādas bailes. Patiesi visapkārt valdija klusums, peles bija pazudušas un Marija jau domāja, ka, plīstošo stiklu šķindoņas izbiedētas, tās būs bēgušas savās alās.
   Bet, lūk, tūdaļ pēc šā trokšņa skapī sākās savāda dūkoņa, un sīkas griezīgas balstiņas kliedza no visa spēka:
   6. 3aKa3 N° 333
   —   Pie ieročiem! pie ieročiem! pie ieročiem!
   Vienlaikus sāka skanēt pils zvani un no visām pusēm atskanēja saucieni:
   —   Žigli, žigli! celsimies! ienaidnieks nāk! Uz cīņu! uz cīņu! uz cīņu!
   Marija atskatījās. Skapis bija brīnišķīgi apgaismots un tanī norisinājās
   liela kņada: visi šie arlekīni, pjēro, ķipari un kartona vīriņi lēkāja, skraidīja šurp un turp, cits citu uzmudinādami, bet lelles tina saites un gatavoja zāles ievainotajiem. Beidzot arī Riekstkodis nometa visas savas segas un, izlēcis no gultas, nostājās uz abām kājām, saukdams:
   —   Knaks! knaks! knaks! Marš projām savās alās, muļķīgo peļu banda, vai arī jums būs darīšana ar mani!
   Par atbildi šiem draudiem atskanēja liela pīkstēšana un Marija pamanīja, ka peles nav vis aizbēgušas savos caurumos, bet plīstošo šķindoņas izbiedētas, tikai paslēpušās zem galdiem un krēsliem, no kurienes tās atkal sāka līst ārā.
   Tomēr Riekstkodis nemaz nenobijās no šīs pīkstoņas un viņa cīņas spars vēl dubultojās.
   —   Ak, tad tu tas esi, nožēlojamais peļu ķēniņ! Beidzot reiz tu pieņem kauju, ko es tev piedāvāju jau sen. Nu, labi, nāc un lai šī nakts starp mums ir izšķirošā. Bet jūs, mani draugi, mani biedri, mani brāļi, ja tiešām mūs jau Cakarija veikalā ir vienojušas draudzības saites, atbalstiet mani šinī niknajā cīņā! Un tagad — uz priekšu! Kas mani mīl, lai seko man!
   Nekad vēl nevienam uzbrukumam nav bijis tāds iespaids: divi arlekīni, viens pjēro, divi ķipari un trīs kartona vīriņi iespiedzās griezīgā balsī:
   —    Jā, senjor, jūsu dēļ mēs iesim cīņā uz dzīvību un nāvi un jūsu vadībā mēs esam gatavi uzvarēt vai krist kaujā kopā ar jums.
   Pie šiem vārdiem, kuros bija skaidrs pierādījums, cik silti pukstēja viņa draugu sirdis, Riekstkodis tā iekaisa, ka izrāva savu zobenu un, nemaz nenovērtējis briesmīgo aukstumu, viņš metās lejā no otrā plaukta. To redzēdama, Marija izgrūda baiļu kliedzienu, jo šinī briesmu pilnajā lēcienā Riekstkodim vajadzēja nolauzt kaklu. Bet tad Klāras jaunkundze, kas atradās zemākajā plauktā, uzlēca no dīvāna un satvēra savās rokās Riekstkodi.
   —   Ak, mīļā, mazā Klāra, — iesaucās Marija, aizkustināta satverdama viņas abas rokas, — kā es tevi esmu pārpratuši!
   Bet Klāras jaunkundze, pilnīgi aizrāvusies ar pašreizējo mirkli, teica Riekstkodim:
   —   Kā, mans kungs, būdams slims un ievainots, jūs atkal riskējāt doties briesmās? Uzņematies tikai kaujas vadību un lai cīnās citi. Jūsu drosme jau ir visiem zināma un tai nemaz nav vajadzīgs jauns pierādījums.
   Pēc šiem vārdiem Klāras jaunkundze mēģināja aizturēt drošsirdīgo Riekstkodi, piespiezdama to pie savas satina korsāžas, bet šis sāka tik stipri tirināt kājas, ka Klāras jaunkundzei vajadzēja palaist viņu vaļā. Riekstkodis, atsvabinājies no viņas rokām, nostājās uz kājām un, ar nepārspējamu grāciju nolicis celi viņas priekšā, teica:
   — Princese, kaut gan jūs reiz pret mani izturējāties netaisni, esat pārliecināta, ka es jūs nekad neaizmirsīšu, pat kaujas jūklī ne.
   Tad Klāras jaunkundze, cik tālu vien varēja, noliecās un, satvērusi aiz mazās rociņas, piespieda to piecelties, pēc tam, veikli atraisījusi savu spīgulīšiem izrotāto mirdzošo jostu, viņa izveidoja kaklautu un gribēja izgreznot ar to jaunā varoņa krūtis, bet viņš atkāpās dažus soļus un, zemu palocīdamies, izteica savu atzinību par viņam parādīto godu. Tad viņš atraisīja mazo, balto zīda lentīti, ar kuru Marija to bija pārsējusi, piespieda to pie lūpām un, apsējis lentīti sev ap viduci, zobenu vicinādams, viņš nolēca no plaukta uz grīdas.
   Tūdaļ atskanēja vēl niknāka pīkstoņa, nekā līdz šim, un pats peļu ķēniņš, it kā saņemdams Riekstkoža izaicinājumu, iznāca no lielā galda apakšas līdz ar saviem galvenajiem spēkiem, bet pa labi un pa kreisi abi armijas spārni izvērzdamies sāka atstāt krēslus, zem kuriem tie bija nocietinājušies.

   — Trompetēm pūst uzbrukuma signālu! Bundzinieki bungojiet ģenerāl- kauju! — sauca Riekstkodis.
   Tūdaļ Friča huzāru eskadronos atskanēja trompešu skaņas. Kājnieku daļās bundzinieki sāka bungot un bija dzirdams uz lafetēm lēkājošo lielgabalu dobjais, asais troksnis. Vienā mirklī organizējās orķestris, ko veidoja figaro ar savām ģitārām, stabulnieki ar stabulēm, šveiciešu gani ar saviem ragiem un nēģeri ar triangliem. Kaut gan šos pēdējos Riekstkodis nemaz nebija uzaicinājis, viņi tomēr brīvprātīgi kāpa zemē no viena plaukta uz otru, spēlēdami Samnitu maršu. Tas, bez šaubām, iedvesa cīņas prieku pat vismiermīlīgākajiem.
   Tai pašā laikā nodibinājās kaut kas līdzīgs nacionālajai gvardei, kuru komandēja sādžas naktssargs un kurā ierindojās arlekīni, klauni, ķipari un kartona vīriņi, kuri, apbruņojušies ar visu ko, kas vien pagadījās pie rokas, bija gatavi cīņai. Nebija pat neviena pavāra, kas neatstātu savu virtuvi un ar iesmu rokā, uz kura smaržoja vēl pusē izcepts tītars, nesteigtos ieņemt savu vietu slēgtajās rindās.
   Riekstkodis stājās priekšgalā un šim drosmīgāko pulkam, kurš par kaunu regulārajam karaspēkam, pirmais bija gatavs cīņai.
   Tomēr, lai nedomātu, ka simpātijas pret pilsoņu slaveno miliciju mūs būtu padarījušas aklus, jāteic, ka tā nebija Friča huzāru vai kājnieku vaina, ka viņi nespēja sakārtoties tik drīz kā pārējie. Pēc tam, kad Fricis bija izvietojis sardzes un izlūku priekšposteņus, viņš savu pārējo armiju bija atvilcis kazarmās — četrās kastēs — un tās aiztaisījis. Trompetes un bungas velti aicināja uz cīņu šos nelaimīgos cietumniekus. Viņi bija ieslēgti un nevarēja tikt laukā. Tie murkšķēja pa savu kasti kā kurvī sabērti vēži, bet lai kā tie pūlējās, laukā tikt viņi nespēja. Beidzot grenadieriem, kuri nebija tik cieši ieslēgti kā pārējie, izdevās pacelt viņu kastes vāku un sniegt palīdzību strēlniekiem. Vienā mirklī visi bija kājās, un apsvēruši, cik lielu atbalstu tiem varētu sniegt kavalērija, viņi pasteidzās atbrīvot arī huzārus, kas tūdaļ sāka jādelēt gar spārniem, rindodamies pa četriem.
   Bet ja arī regulārais karaspēks bija nokavējies dažas minūtes, tad tomēr, pateicoties Friča izkoptajai labajai disciplīnai, tas drīz vien atguva zaudēto laiku, un kājnieki, kavalērija, artilērija kā lavīna bruka lejā, turklāt viņiem sirsnīgi aplaudēja Rozes un Klāras jaunkundzes, kuras, redzēdamas tos ejot garām, plaukšķināja savas mazās rociņas un uzmudināja tos gan ar rokas mājieniem, gan ar saucieniem, kā reiz vecos laikos darīja tās daiļās pilsdāmas, kuru pēcnācējas viņas, bez šaubām, bija.
   Peļu ķēniņš saprata: šoreiz viņam bija darīšana ar īstu karaspēku. Un patiesi — centrā stāvēja Riekstkodis ar savu brašo pilsoņu miliciju. Pa labi bija novietojies huzāru pulks, kas gaidīja tikai pavēli uzbrukumam. Pa kreisi bīstama kājnieku masa, uz kādas taburetes, kas pārvaldīja kaujaslauku, novietojās baterija no desmit lielgabaliem. Bez tam vēl spēcīga rezerve, kas sastāvēja no piparkūku vīriņiem un dažādu krāsu cukura bruņiniekiem, bija palikuši skapī un tur nu ņēmās organizēties. Bet viņš bija gājis par daudz tālu, lai tagad atkāptos, un ar pīkstieniem deva kaujas signālu, kuru korī atkārtoja visa viņa armija.
   Tanī pašā acumirklī no kāda soliņa tiem par atbildi nogranda baterija, iemezdama peļu masā krietnu šāviņu porciju.
   Gandrīz vai tajā pašā laikā huzāru pulks pārgāja uzbrukumā, tā kā aiz putekļu mākoņiem, kas pacēlās zem zirgu kājām, un aiz lielgabalu dūmiem, kas kļuva aizvien biezāki, Marija pazaudēja no acīm kaujas lauku.
   Bet cauri lielgabalu dārdoņai, cīnītāju kliedzieniem un mirēju vaidiem viņa joprojām vēl dzirdēja Riekstkoža balsi, kas pārspēja visu šo elles lērumu.
   — Seržant Arlekīn, — viņš kliedza, — paņemiet divdesmit cilvēku un dodieties apšaudīt ienaidnieku no sāniem! Leitnant Ķipar, stājieties kolonnā! Kaptein Pajaco, koriģējiet jūsu vada uguni! Huzāru pulkvedi, uzbrūciet kopā, bet nevis tā, kā jūs to darāt — pa četriem! Bravo, alvas zaldātiņi, bravo! Ja visi savu pienākumu izpildīs kā jūs, mēs šodien būsim uzvarētāji!
   No visiem šiem uzmudinājumiem Marija noprata, ka ši kauja bija nikna un uzvara apšaubāma. Peles, kuras trenca atpakaļ huzāri, kuras pļautin pļāva vadu sakopotā uguns, kuras kūleņoja zem granātu sprādzieniem, no jauna uzmācās arvien blīvākās masās, kozdamas un plosīdamas visu, ko sastapa ceļā. Tā bija kauja, kas līdzīga tām bruņinieku laiku cīņām, kur sastapās vīrs pret viru un katrs uzbruka un aizstāvējās pats par sevi, nebēdādams par savu kaimiņu.
   Velti Riekstkodis mēģināja pārvaldīt karaspēka kustību un vadīt šo masu. No liela peļu pulka spiediena huzāri bija izkliedēti un velti pūlējās sapulcēties ap savu pulkvedi. Spēcīgs peļu bataljons bija tos nogriezis no galvenajiem spēkiem un tagad uzmācās pilsoņu milicijai, kas turējās lieliski. Ciema naktssargs ar savu alebardi plosījās kā velns sakristejā. Pavārs uz sava iesma uzdūra veselas rindas peļu, alvas zaldātiņi stāvēja kā mūris. Bet arlekīns ar saviem divdesmit vīriem bija ticis atsists un novietojās baterijas aizsardzībā; laitnanta Ķipara kolonna bija sašķaidīta un atliekas bēgot bija ienesušas apjukumu pilsoņu milicijas rindās; beidzot vēl kapteinis Pajaco, bez šaubām šāviņu trūkuma dēļ, bija pārtraucis uguni un, kaut ari soli pa solim, tomēr atkāpās.
   Ta kā atkāpšanās notika uz visas līnijas, lielgabalu baterija kaujas laukā palika bez aizsega.
   Peļu ķēniņš tūdaļ saprata, ka no šīs baterijas iegūšanas ir atkarīgs viss kaujas iznākums, un no saviem pulkiem viskareiviskākos norīkoja uzbrukumam. Vienā acumirklī tie bija augšā uz soliņa, kur lielgabalnieki ļāva sevi saplēst gabalos. Viens no tiem pats pielika uguni pie savas munīcija kastes un, mirdams varoņa nāvē, nogalināja vēl divdesmit ienaidnieku. Bet visa šī varonība bija veltīga pret pārspēku, un drīz vien no pašu lielgabalu šautā zalve, kas smagi ķēra Riekstkoža komandēto bataljonu, pārliecināja to, ka uz soliņa novietotā baterija ir kritusi ienaidnieka rokās.
   No šā brīža cīņa bija zaudēta un Riekstkodis domāja tikai, kā vēl godam atkāpties, bet lai atvieglotu karaspēka stāvokli, viņš kaujas laukā izsauca rezerves.
   TūdaJ piparkūku un cukurcepumu vīriņi izkāpa no skapja un devās cīņā. Tie nu bija svaigi spēki, bet viņiem trūka pieredzes; sevišķi neveikli bija piparkūku vīriņi, tie sita krustām šķērsām un stiepa pie zemes gan draugus, gan ienaidniekus; cukurcepumu korpuss gan turējās stingri, bet še starp cīnītājiem, nebija Vienveidības: tur bija gan imperatori, gan bruņinieki, gan tirolieši, gan dārznieki, gan amoreti, gan pērtiķi, gan lauvas, un viņiem nebija tā spēka, kāds ir masai.
   Tomēr viņu iejaukšanās deva zināmu labumu: tiklīdz peles bija nogaršojušas piparkūku vīriņus un pārkodušas cukurotos ķermeņus, tās atstāja mierā alvas zaldātiņus, kurus bija grūti sakost, tāpat kā no kokvilnas un zāģu skaidām darinātos ķiparus, pajaco, naktssargus, arlekīnus un pavārus, un gāzās nelaimīgajiem palīgspēkiem, kas vienā mirklī bija tūkstošiem peju ielenkti, un pēc varonīgās aistāvēšanās tika aprīti ar visiem ieročiem un munīciju.
   Riekstkodis gribēja izmantot šo īso pārtraukuma brīdi, lai sakārtotu savu armiju, bet šausmīgā palīgspēku iznīcināšanas aina bija iedvesusi bailes pat visdrošākajiem. Pajaco bija bāls kā nāve; Arlekīna uzvalks bija saplēsts driskās, viena pele bija iekļuvusi ķipara azotē un izgrauza viņam iekšas — kā lapsa spartiešu jauneklim. Beidzot huzāru pulkvedis līdz ar kādu daļu huzāru bija kritis gūstā un, izmantojot gūstekņu zirgus, organizējās peļu kavalērija.
   Nabaga nelaimīgajam Riekstkodim vairs nebija ko cerēt uz uzvaru, nebija pat vairs ko cerēt uz atkāpšanos, atlika vienīgi mirt. Riekstkodis stājās neliela pulciņa priekšgalā, kas tāpat kā viņš bija nolēmis dārgi pārdot savu dzīvību.
   Līdz ar to lelles pārņēma izmisums: Klāras un Rozes jaunkundzes lauzīja rokas un kliedza pilnā kaklā:
   —   Ak, vai, — teica Klāras jaunkundze, — vai man, karaļa meitai, kas nolemta skaistai nākamībai, būs jāmirst pašā dzīves ziedonī?
   —    Ak, vai, — bēdājās Rozes jaunkundze, — vai man dzīvai jākrīt ienaidnieka rokās, un vai tāpēc es esmu sevi tik labi saglabājusi, lai mani sagrauztu šīs nejēdzīgās peles?
   Pārējās lelles noraudājušās skraidīja šurp un turp un viņu žēlabas jaucās ar abu galveno leļļu vaimanām.
   Riekstkoža stāvoklis pa to laiku kļuva arvien ļaunāks: pat mazais draugu pulciņš, kas vēl bija palicis uzticīgs, to atstāja. Huzāru eskadrona atliekas bija paglābušās skapī; alvas zaldātiņi bija krituši ienaidnieka rokās un artilēristi jau sen bija beigti; kā tie trīs simti spartiešu, pilsoņu milicija bija visa kritusi, neatkāpjoties ne soli.
   Riekstkodis bija atkāpies līdz skapja apšuvei, pa kuru tas velti pūlējās uzrāpties; lai to izdarītu, viņam būtu vajadzējis Klāras un Rozes jaunkundzes palīdzības, bet tās abas bija sadomājušas noģībt. Riekstkodis vēl saņēma atlikušos spēkus pēdējam gājienam un savā bezcerības stāvoklī iesaucās:
   —   Zirgu! zirgu! Manu ķēniņa kroni par vienu zirgu!
   Bet tāpat kā Ričarda Trešā sauciens arī viņa balss palika bez atbildes, vai, pareizāk sakot, nodeva to ienaidniekam. Divi strēlnieki metās tam virsū un sagrāba aiz viņā koka mēteļa. Tai pašā acumirklī viņš izdzirda peļu ķēniņa balsi, kas atskanēja no visām viņa septiņām galvām:
   —   Jūsu galvas man ir ķīla, ka jūs to saņemsit dzīvu! Atcerieties, ka man jātriebj mana māte! Viņa mokas lai būtu biedinājumam visiem nākamajiem riekstkožiem!
   Un pēc šiem vārdiem peļu ķēniņš metās metās virsū gūsteknim.
   Bet Marija vairs nespēja ilgāk paciest šo briesmīgo skatu.
   —   Ak, mans nabaga Riekstkodi! — viņa elsodama izsaucās, — mans nabaga Riekstkodi, ko es no visas sirds mīlu, un nu man jāredz tevi tā bojā ejam!
   Tai pašā mirklī ar instinktīvu kustību, pati neapj auzdama, ko viņa dara, Marija norāva no kājas kurpīti un no visa spēka svieda to pašā jūklī, bet tik laimīgi, ka briesmīgā bumba ķēra taisni peļu ķēniņu, kurš apvēlās smiltīs. Un līdz ar to uz vietas pazuda ķēniņš, armija, uzvarētāji, un uzvarētie it kā būtu zemē iegrimuši. Marija pēkšņi sajuta savā rokā vēl griezīgākas sāpes, nekā līdz šim; viņa gribēja aizsniegt kādu atzveltnes krēslu, lai apsēstos, bet spēki to atstāja un viņa noģība.
   SLIMĪBA
   Kad Marija pamodās no letarģiskā miega, viņa redzēja sevi noguldītu mazajā gultiņā, saule spoži spīdēja pa aizsalušo logu. Viņai līdzās sēdēja kāds svešs kungs, kurā pazina Vandelsternu un kurš, tiklīdz viņa atvēra acis, klusi teica:
   — Viņa ir pamodusies.
   Tad pienāca prezidenta kundze un ar bažām un uztraukumu noskatījās uz savu bērnu.
   To pamanījusi, mazā Marija tūdaļ iesaucās:
   —   Ak, mīļo māmiņ, vai visas šīs riebīgās peles ir projām un vai mans nabaga Riekstkodis ir glābts?
   —    Mans dārgais bērns, Dieva dēļ, nerunā vairs šādas muļķības. Saki man, ko tad šīs peles ir izdarījušas tavam Riekstkodim? Bet tu, nerātnais bērns, mūs gan iedzini bailēs. Tā jau iet, kad bērniem ļauj vaļu un tie nepaklausa saviem vecākiem. Tu vakar, spēlēdamās līdz vēlai pusnaktij, laikam būsi iemigusi, un ir iespējams, ka kāda pelīte tevi nobiedēja, un tu savās bailēs iegrūdi elkoni skapja rūtīs un tā sagriezi roku, ka Vandelsterna kungs, kurš izņēma miesā palikušās stikla skabargas, teica, ka tu būtu varējusi pārgriezt kādu artēriju un nomirt asiņošanas dēļ. Paldies Dievam, ka es pamodos un, nemaz nezinādama, cik ir pulkstenis, atcerējos, ka tevi atstāju zālē, un nogāju paskatīties. Mans nabaga bērns, tu gulēji zemē pie skapja, un visapkārt tev juku jukām gulēja lelles, figūriņas, arlekīni, ķipari, alvas zaldātiņi, piparkūku un cukuru cepumi un Friča huzāri, bet savā asiņojošajā rokā tu vēl turēji Riekstkodi. Bet kā tas nākas, ka tava kreisā kāja bija noauta un kurpe gulēja kādus trīs vai četrus soļus tālāk?
   —    Ak, mīļo, mīļo māmiņ, — atbildēja Marija, nodrebēdama no šīm atmiņām, — un jūs pati redzat, tas bija pēc lielas kaujas starp lellēm un pelēm, bet kas mani visvairāk nobiedēja, bija tas, ka peles palika uzvarētājas un sagūstīja nabaga Riekstkodi, kurš komandēja leļļu karaspēku. Tad es sviedu ar kurpi peļu ķēniņam. Kas pēc tam notika, es vairs neatceros.
   Ķirurgs ar acīm deva zīmi prezidenta kundzei un tā maigi teica Marijai:
   —    Aizmirsti nu, manu bērniņ, visu to un nomierinies. Peles visas aizbēgušas un mazais Riekstkodis sveiks un vesels stāv stikla skapī.
   Tad savukārt istabā ienāca arī prezidents un ilgu laiku sarunājās ar ārstu. Bet no visas viņu runas Marija uztvēra tikai šos vārdus:
   —   Tas ir karsonis.
   No tiem Marija varēja noģist, ka par viņas stāstu šaubās. Tā kā tagad pie dienas gaismas viņa pati saprata, ka pieaugušie visu šo dēku uztver kā kaut kādu pasaku, viņa nedomāja pastāvēt pie sava un darīja visu, ko vien no tās vēlējās, jo viņa gribēja drīzāk piecelties, lai apciemotu savu nabaga Riekstkodi. Tomēr tagad viņa zināja, ka Riekstkodis sveiks un vesels izkļuvis no vakarējās cīņas, un pašreiz tas bija viss, ko viņa gribēja zināt.
   Bet Marijai drīz vien palika garlaicīgi: savas ievainotās rokas dēļ viņa nevarēja rotaļāties, un kad viņa gribēja lasīt vai šķirstīt savas bilžu grāmatas, viņas acu priekšā viss sāka griezties un tai no šis izklaidēšanās vajadzēja atteikties. Laiks viņai likās briesmīgi garš, un viņa ar nepacietību gaidīja vakaru, jo vakaros atnāca māte, apsēdās pie viņas gultiņas un lasīja tai priekšā vai stāstīja pasakas.
   Un tā, lūk, kādu vakaru, kad prezidenta kundze pašreiz iesāka skaisto pasaku par princi Fakardinu, pavērās durvis un krusttēvs Droselmeijers pabāza galvu, sacīdams:
   —  Jānāk taču man pašam paskatīties, kā klājas nabaga slimniecei.
   Bet tiklīdz Marija ieraudzīja krusttēvu Droselmeijeru ar viņa parūku,
   viņa aizplāksterēto aci un dzeltenos svārkus, viņai tūdaļ tik dzīvi nāca atmiņā tā briesmīgā nakts, kad Riekstkodis pazaudēja slaveno kauju ar pelēm, ka viņa negribot uzsauca medicīnas konsultantam:
   —     Ak, krusttēv Droselmeijer, cik tu izskatījies briesmīgi! Es tevi tīri labi redzēju, kad tu sēdēji jāteniski uz pulksteņa un apsedzi to ar saviem spārniem, lai tas nesistu, jo pulksteņa skaņa būtu aizbaidījusi peles. Es itin labi dzirdēju, kā tu sauci peļu ķēniņu ar septiņām galvām. Kādēļ tu, ■ļaunais krusttēv Droselmeijer, nenāci palīgā manam nabaga Riekstkodim? Tāpēc, ka tā nedarīji, tu esi vainīgs, ka es tagad guļu slima savā gultiņā.
   Prezidenta kundze klausījās ar izbailēs ieplestām acīm, jo viņai likās, ka nabaga bērns atkal ir sācis murgot. Tāpēc viņa nobijusies jautāja:
   —   Bet mīļais bērns, ko tu runā? Vai tu atkal sāksi muldēt?
   —   O, nē, — atbildēja meitenīte, — un krusttēvs Droselmeijers zina itin labi, ka es viņam saku taisnību.
   Bet krusttēvs, ne vārda neteicis, briesmīgi savieba ģīmi kā cilvēks, kurš stāvētu uz kvēlošām oglēm. Tad pēkšņi tas monotonā balsī, caur degunu runādams, iesāka:
   Pulksteņa pendelis Taisa tik tak. Uz priekšu un atpakaļ Trauc mirdzošais eskadrons. Pulkstenis sērīgi Nozvana pusnakti. Atlido pūce, Aizbēg karalis. Pulksteņa pendelis Taisa tik tak. Uz priekšu un atpakaļ Trauc mirdzošais eskadrons.
   Skatoties uz krusttēvu Droselmeijeru, Marijai acis iepletās arvien . platākas, jo viņš tai likās neglītāks kā parasti un, ja nebūtu klāt māte un Fricis, kurš ienākdams ar saviem smiekliem pārtrauca šo ērmīgo dziesmu, viņai būtu bijis no krusttēva briesmīgi bail.
   —             Krusttēv Droselmeijer, — teica Fricis, — vai zini, ka šodien tu izskaties ļoti spocīgs? Nemaz neņemot vērā šo dziesmu, kurā nav nekādas jēgas, tu taisi tādus žestus, kā mans vecais ķipars, kuru es aizsviedu aiz krāsns.
   Bet prezidenta kundze kļuva ļoti nopietna.
   —            Mans labais medicīnas konsultanta kungs, — viņa teica, — tā nu gan ir savāda laipnība, kādu jūs mums parādat un kurai, man liekas, nav cita nolūka, ka padarīt Mariju vēl slimāku nekā viņa ir.
   —           Ak, mīļā prezidenta kundze, — atbildēja krusttēva Droselmeijers. — Vai tad jūs nepazīstat šo mazo pulksteņmeistaru dziesmiņu, ko es arvien dziedu, kad izlaboju jūsu pulksteņus?
   Un, tūdaļ apsēdies pie Marijas gultiņas, viņš tai žigli pačukstēja:
   —             Nedusmojies nu, mīļais bērns, ka es tam peļu ķēniņam pats ar savām rokām neizskrāpēju viņa četrpadsmit acis, bet es zinu, kas man jādara, un tā ka es šodien gribu salabt ar tevi, es tev pastāstīšu skaistu pasaciņu.
   —   Kādu pasaciņu? — jautāja Marija.
   —  To, par Krakatukas riekstu un princesi Pirlipatu. Vai tu to jau zini?
   —            Nē, mīļo krusttēv, — atbildēja meitenīte, kuru šāds priekšlikums tūdaļ samierināja ar veco mehāniķi. — Nu, tad stāsti, stāsti!
   —           Mīļo konsultant, — ieminējās prezidenta kundze, — es ceru, ka šī pasaka nebūs tik drūma kā jūsu dziesma.
   —           Ak, nē, cienītā prezidenta kundze, — atbildēja krusttēvs Drosel­meijers, — gluži otrādi, tā būs pavisam jautra.
   —   Nu, tad stāsti, stāsti! — sauca bērni.
   Un krusttēvs Droselmeijers iesāka.

   KĀ PIEDZIMA PRINCESE PIRLIPATA UN CIK LIELS BIJA VIŅAS DIŽCILTĪGO VECĀKU PRIEKS PAR ŠO PIEDZIMŠANU
   Reiz Nirnbergas apkārtnē atradās kāda karaļvalsts, kura nebija ne Prūsijā, ne Polijā, ne Bavārijā, ne Palatinātā un kurā valdīja kāds karalis.
   Karaļa kundzei, kas, protams, līdz ar to bija arī karaliene, kādudien piedzima meitiņa, kura tātad bija princese pēc savas dzimšanas un kurai deva skaisto un ievērības cienīgo vārdu — Pirlipata.
   Par šo priecīgo notikumu tūdaļ tika ziņots karalim. Tas atskrēja elsdams pūzdams un, redzot šo mīļo, mazo meitenīti guļam šūpulī, viņu pārņēma prieks, apzinoties, ka viņš ir šā debešķīgā bērna tēvs. Tāpēc viņš vispirms vairākas reizes skaļi iekliedzās, bet pēc tam sāka dejot un beidzot lēkāt apkārt uz vienas kājas, saukdams:
   — Augstais Dievs, tu, kas ik dienas redzi ap sevi eņģeļus, vai tu esi kādreiz redzējis kaut ko skaistāku par manu Pirlipatīti?
   Un tā kā līdz ar karali bija ieradušies arī viņa ministri, ģenerāļi, augstākie virsnieki, prezidenti, padomnieki un tiesneši, tad tie visi,
   redzēdami karali dejojam uz vienas kājas, sāka lēkāt tāpat kā viņš, sacīdami:
   —   Nē, nē, majestāt, nē, nē, nekad vēl uz pasaules nav bijis kaut kas skaistāks par jūsu Pirlipatīti!
   Un patiesi, mīļie bērni, vispārsteidzošākais ir tas, ka šajos vārdos nebija ne mazākās lišķības, jo visā nopietnībā kopš pasaules radīšanas vēl nebija piedzimis skaistāks bērns kā princese Pirlipata. Viņas mazais ķermenītis šķita darināts no maigām zīda plūksniņām, kas bija rožu sārtumā un baltas kā lilijas. Viņas acis bija visdzidrākā debestiņa un neko nebija tik jauki uzskatīt, kā viņas zelta matu pavedienus, kas mirdzošās, piemīlīgās cirtās nokarājās uz viņas alabastra baltajiem pleciem.
   Pievienojiet vēl pie visa tā, ko Pirlipata, nākdama pasaulē, bija atnesusi līdzi, divas rindas baltu zobiņu, vai, pareizāk sakot, īstas pērles, ar kurām tā divas stundas pēc savas dzimšanas tik stipri iekoda pirkstā valsts kancleram, kurš, būdams tuvredzīgs, bija noliecies, lai to tuvāk aplūkotu, ka tas, neskatoties uz savu piederību pie stoiķu skolas, iekliedzās:
   —   Ak, tu sasodīts!
   Kurpretī pārējie, pieturēdamies pie cita filozofijas virziena, tikai noteica:
   —   Ai, ai, ai!
   Un jāteic, ka šinī svarīgajā jautājumā domas vēl šodien dalās un neviena no abām pusēm nav gribējusi piekāpties. Tikai vienā ziņā kā „sasodisti", tā arī „aisti" ir pilnīgi vienis prātis un vienīgais fakts, kurš nav ticis apstrīdēts, ir tas, ka princese ir iekodusi kancleram pirkstā. Bet tautā no tā laika runāja, ka mazā Pirlipata būs tikpat gudra, cik daiļa.
   Visa tauta dzīvoja laimīga šinī valstī, kas atradās pašu debesu aizsardzībā. Tikai pati karaliene bija ļoti noskumusi un nemierīga, kaut gan neviens īsti nezināja kāpēc?
   Bet sevišķi visiem krita acīs tas, ka šī bailīgā māte lika ļoti cieši sargāt viņas bērnu šūpulītī. Un patiesi, pie visām durvīm bija ne tik vien sargkareivji, bet vēl, izņemot abas kopējas, kas vienmēr uzturējās princes tuvumā, sešas citas sēdēja ap bērna šūpulīti un mainījās katru nakti.
   Bet vislielāko ziņkārību gan pamodināja tas, ka neviens nevarēja saprast, kāpēc katrai no sešām sēdētājām vajadzēja turēt klēpī visu nakti kaķi un tam kasīt aiz auss, lai viņš nemitētos malt.
   Es esmu pārliecināts, mīļie bērni, ka tāpat, kā šīs nenosauktās karaļvalsts iedzīvotāji, jūs gribēsit zināt, kāpēc katrai no šīm sešām sēdētājām vajadzēja turēt uz ceļgaliem kaķi un tam kasīt aiz auss, lai tas ne uz brīdi neapstātos malt. Un tā kā jūs velti meklētu šīs mīklas izskaidrojumu, es jums to pateikšu, lai jūs nedabūtu galvassāpes, kas katrā ziņā pie šādas domāšanas neizpaliktu.
   Reiz gadījās, ka apmēram pusducis kronētu karaļu apņēmās vienā un tai pašā laikā apmeklēt mūsu varones nākamo tēvu, jo toreiz princese Pirlipata vēl nebija dzimusi. Viņu pavadonībā atradās daudz karalisku prinču, lielhercogu un daudz patīkamu kavalieru. Tā nu bija reta izdevība karalim, kuru tie bija nolēmuši apciemot un kurš skaitījās viens no varenākajiem monarhiem taisīt lielu grābienu savā mantnīcā un sarīkot turnīrus, tautas svētkus un dažādus kumēdiņus.
   Bet tas vēl nebija viss. Uzzinājis no karalisko virtuvju virsintendanta, ka galma astronoms ziņojis, ka sācies cūku kaujamais laiks un ka, spriežot pēc zvaigžņu stāvokļa, būšot izdevīgs desu gads, viņš pavēlēja sarīkot lielas cūku bēres karaliskajos cūkstaļļos, tad iekāpis savā karietē, viņš personīgi devās ielūgt citu pēc cita visus karaļus un karaliskos prinčus, kuri viesojās tobrīd viņa galvaspilsētā, lai tie nāktu un mielotos kopā ar viņu, jo viņš jau iepriekš tīksminājās par viņa pārsteigumu, kad tie ieraudzīs lielisko mielastu, ko viņš bija nodomājis tiem sarīkot. Mājā atgriezies, viņš lika sevi pieteikt karalienei un, iegājis pie tās, kā vienmēr, kad gribēja kaut ko panākt, šķelmīgi teica:
   — Mana dārgā, laulātā draudzene, tu taču nebūsi aizmirsusi, cik ļoti es cienu asinsdesu? Vai nav tiesa, — tu to neesi aizmirsusi?
   Karaliene no pirmā vārda saprata, ko viņš tai grib teikt. Un patiesi, Viņas Majestāte mierīgi uzklausījās šos aplinkus vārdos izteikto aizrādī­jumu, ka viņai vajadzētu, kā viņa to jau daudzkārt darījusi, ķerties pie ļoti derīgās nodarbošanās un ar savām rokām sagatavot pēc iespējas lielākus cīsiņu, speķadesu un asinsdesu krājumus.
   Karaliene pasmaidīja par sava vīra priekšlikumu, jo, ar visu godcienību izpildīdama savus tiešos karalienes pienākumus, viņa bija tik pat jūtīga pret tiem komplimentiem, kurus veltīja viņas mākai cienīgi nest kroni un scepteri, kā arī pret tiem, kuros slavēja viņas veiksmi pudiņu un cepumu pagatavošanā.
   Tāpēc viņa graciozi paklanījās savam laulātajam draugam un atbildēja, ka viņa esot tā padevīgā kalpone tiklab asinsdesas pagatavošanā, kā arī citos jautājumos.
   Tūdaļ lielajam mantzinim vajadzēja izsniegt karaliskajām virtuvēm milzīgo, emaljēto katlu un lielos sudraba grāpjus, kuros pagatavoja asinsdesas un cīsiņus. No magoņkoka malkas tika sakurta varena uguns. Karaliene nolika savu virtuves galdu, pārklātu ar baltu damasta galdautu, un drīz vien no katla pacēlās kairinoša smarža.
   Šī smarža drīz vien izplatījās pils gaiteņos, ātri iespiedās visās istabās un beidzot nokļuva līdz pat troņa zālei, kur karalis pašreiz apspriedās. Karalis bija liels gardēdis un šī smarža viņam atgādināja patīkamu baudu.
   Bet tā kā viņš bija pazīstams kā savaldīgs valdnieks, kurš prata valdīt arī pār sevi, viņš kādu laiku turējās pretī kārdinājumam, kas to vilka uz virtuvi. Beidzot, lai cik liela bija viņa pašsavaldīšanās, viņām tomēr nācās padoties nepārspējamam vilinājumam, ko viņš izjuta.
   —    Kungi, — tas pieceldamies iesaucās, — ar jūsu atļauju es tūdaļ atgriezīšos. Uzgaidiet mani!
   Un cauri visām istabām un gaiteņiem, viņš skrēja- uz virtuvi, tur tas apskāva karalieni, apmaisīja ar savu zelta scepteri lielā grāpja saturu, nogaršoja to ar mēles galiņu un, daudzmaz apmierinājies, atgriezās atkal troņa zālē, kur, kaut gan mazliet izklaidīgi, turpināja apskatīt pārtraukto jautājumu.
   Viņš bija aizgājis no virtuves tieši vissvarīgākajā brīdī, kad gabalos sagrieztais cūkas speķis tika cepts uz sudraba restēm. Karaliene, karaļa uzslavas mudināta, pati ķērās pie šā svarīgā darba, un pirmie tauku pilieni jau krita uz oglēm, kad pēkšņi atskanēja kāda sīka, dreboša balstiņa un viņai teica:
   — Ak, māsa, gabaliņu speķa lūdzos tev Es, jo es arī nesu karalienes vārdu; Un tā kā tikai reti baudam kaut ko gardu, Tad no šī cepeša es daļu prasu sev.
   Karaliene tūdaļ pazina šo sīko balstiņu — tā bija Pelītes kundze.
   Pelītes kundze jau ilgus gadus dzīvoja pilī. Viņa apgalvoja, ka esot sakaros ar pašu karalisko ģimeni un sevi uzskatīja par peļu valsts karalieni. Tāpēc arī zem virtuves pavarda viņa turēja ievērojamu galmu.
   Karaliene bija labsirdīga un jūtīga sieviete, kaut gan viņa atteicās atzīt Pelītes kundzi par savu māsu un karalieni, viņa tomēr juta pret to zināmu labpatiku un sirsnību, par ko tai bieži nācās dzirdēt pārmetumus no sava vīra, kas, būdams aristokrātiskākās dabas, centās izskaust viņā šo vājību. Tāpēc arī kļūst saprotams, ka pašreizējā svinīgajā brīdī viņa nepavisam negribēja noraidīt savu jauno draudzeni un tai teica:
   —     Nāciet vien, Pelītes kundze, nāciet droši, es jums atļauju un nogaršojiet no mana speķa rauša, cik tik vien jums gribas!
   Tūdaļ Pelītes kundze kļuva līksma un kustīga un, uzlēkusi uz pavarda, ar savu mazo ķepiņu saķēra speķa gabaliņus, kurus tai karaliene citu pēc cita pasniedza.
   Bet, lūk, pievilināti no karalienes līksmajiem pīkstieniem un visvairāk no ceptā speķa taukās smaržas, lēkādami un dancodami, visapkārt saskrēja Pelītes kundze septiņi dēli, tad viņas radi un paziņas, visi diezgan šaubīga izskata tēviņi ar nepiepildāmām mutēm. Un tie visi metās virsū ar tādu sparu speķim, ka, lai arī cik viesmīlīga bija karaliene, viņa tomēr bija spiesta aizrādīt, ka ja tie turpinās vēl tādā pašā tempā, viņai vairs neatliks speķa asinsdesai.
   Bet lai cik dibināti bija šie aizrādījumi, Pelītes kundzes septiņi dēli tos nedomāja ņemt vērā un, rādīdami vēl sliktu paraugu saviem radiem un draugiem, viņi, par spīti savas mātes un karalienes pamācībām, ņēmās ap savas krustmātes speķi tā, ka drīz no no speķa nekas vairs nebūtu palicis pāri.
   Nu karaliene, kas vairs nespēja atkauties no uzbāzīgajiem ciemiņiem, sāka kliegt. Uz viņas kliedzieniem atskrēja virsintendante, kura pasauca virtuves meistaru, virtuves maistars pasauca katlu pārzini, kas bija apbruņojies ar sukām un slotām, ar kuru palīdzību tiem izdevās iedzīt atpakaļ zem pavarda peļu tautu. Bet kaut gan uzvara bija pilnīga, tā tomēr nāca par vēlu, jo no visa speķa, cik bija vajadzīgs asinsdesu, cīsiņu un speķdesu pagatavošanai, bija atlikusi tikai ceturtā daļa. Šis atlikums pēc steigā sameklētā karaliskā matemātiķa aprēķiniem, tika uz zinātnis­kiem pamatiem sadalīts starp lielo asinsdesu katlu un abiem lielajiem speķdesu un cīsiņu grāpjiem.
   Pusstundu pēc šā notikuma nodārdēja lielgabala šāviens, trompetes un ragi sāka pūst un redzēja ierodamies visus zemes varenos, visus karaliskos prinčus, visus hercogus un visus kavalierus, ģērbušos viņu skaistākajos tērpos. Vieni brauca kristāla karietēs, citi jāja savos lepnajos parādes zirgos.
   Karalis tos sagaidīja, stāvēdams uz pils perona, un saņēma viņus ar laipnu sirsnību un galantu dižciltību. Tad aizvedis tos ēdamzālē, viņā kā zemes suverēnais valdnieks, ar kroni galvā un scepteri rokā, apsēdās galda augstākajā galā, uzaicinādams pārējos monarhus ieņemt savas vietas, kāda nu kuram pienācās starp visiem šiem kronētajiem valdniekiem, karalis­kajiem prinčiem, hercogiem un kavalieriem.
   Galds bija bagātīgi klāts un, kamēr padeva zupas, viss vēl gāja labi. Bet pie speķdesām varēja redzēt, ka valdnieks kļūst nemierīgs. Pie cīsiņiem viņš nobālēja un, beidzot, pie asinsdesām viņš pacēla acis pret debesīm un no viņa krūtīm izlauzās smagas nopūtas.
   Likās, ka briesmīgas sāpes plosītu viņa dvēseli. Viņš atslīga pret sava krēsla atzveltni, aizklāja seju ar abām rokām un elsodams sāka tik ļoti raudāt, ka visi piecēlās no savām vietām un nobijušies to apstāja.
   Un patiesi, ši šķiet bija viena no smagākajām lēkmēm: velti galma ķirurgs lūkoja sataustīt monarha pulsu, likās, ka nu karali nospiestu bezgala smaga un drausmīga bēdu nasta. Beidzot, kad bija izmantoti visstiprākie līdzekļi, lai karali vestu pie prāta, kā, piemēram, sagrauzdētas spalvas, angļu sāls, šrepes, likās, ka karalis sāk atjēgties. Viņš pavēra nespodrās acis un tik tikko sadzirdamā, vārgā balsī nomurmināja:
   —   Nav pietiekami daudz tauku!
   Pie šiem vārdiem savukārt nobālēja karaliene. Viņa nokrita uz ceļiem un, aizraudamās elsās, iesaucās:
   —   Ak, mans nabaga nelaimīgais karaliskais draugs! Cik daudz sirdsēstu es jums esmu sagādājusi, neuzklausīdama tos aizrādījumus, ko jūs man tik bieži esat devis. Bet nu jūs redzat vainīgo pie jūsu kājām un varat to sodīt, cik bargi vien gribat.
   —    Ko tas nozīmē? — jautāja karalis. — Nu, kas ir noticis, par ko man nekā nav teikuši?
   —    Ak vai, ak vai! — elsoja karaliene, ar kuru viņas vīrs vēl nekad nebija tik stingri runājis, — ak vai, tā ir Pelītes kundze, kas ar saviem septiņiem dēliem, savu brāļu un māsu bērniem un viņu draugiem kopā aprija visu speķi!
   Vairāk izteikt karaliene nepaguva: spēki to atstāja, viņa atslīga atpakaļ un noģība.
   Būdams briesmīgi saniknots, karalis piecēlās un iesaucās pērkon- dimdoša balsī:
   —   Virsintendantes kundze, ko tas nozīmē?!
   Un virsintendante izstāstīja visu, ko viņa zināja: ka uz karalienes kliedzieniem ieskrējusi virtuvē un ieraudzījusi Viņas Karalisko Majestāti Pelītes kundzes neskaitāmo pavalstnieku ielenktu un ka tad viņa savukārt pasaukusi virtuves meistaru, kuram ar katlu maisītāju palīdzību izdevies aiztriekt laupītājus zem pavarda.
   Redzēdams, ka še runa ir par Viņa Majestātes apvainošanu, karalis visā cienībā svinīgi pavēlēja, lai, ņemot vērā nedzirdēto noziegumu, nekavējoties tiktu sasaukta valsts slepenā padome un lieta tiktu nodota viņa labākajiem padomnieku sprieduma pieņemšanai.
   Padome sanāca uz sēdi un ar balsu vairākumu nolēma: tā kā Pelītes kundze tiek apvainota, ka ēdusi no speķa, kas bijis nodomāts karaļa cīsiņu un asindesu pagatavošanai, tad pret viņu tiek celta apsūdzība un, ja tā tiešām izrādītos vainīga, viņa tiks uz visiem laikiem izraidīta no valsts līdz ar visu savu tautu, bet visi īpašumi, kādi tai pieder, tas ir, pilis, novadi un karaliskās rezidences tiks konfiscētas.
   Bet kad karalis iebilda savai slepenajai padomei un gudrajiem padomniekiem, ka tik ilgi kamēr turpināsies izmeklēšana, Pelītes kundze līdz ar savu dzimtu varēs joprojām mieloties pie karaļa speķa, tāpēc arī nākotnē nebūtu izslēgta majestātes apvainošana, kādu tam šodien nācies piedzīvot sešu kronētu galvu klātbūtnē, nemaz neieskaitot karaliskos prinčus, hercogus un kavalierus, un tāpēc viņš attiecībā uz Pelītes kundzi un viņas dzimtu prasot sev neaprobežotu varu.
   Padome stājās pie balsošanas, protams tikai formāli, un karalim tika piešķirta šī neaprobežotā vara.
   Tagad viņš pavēlēja aizjūgt vienu no saviem ātrākajām karietēm, kurai pa priekšu vēl bij jāauļo kurjeram, lai nekas neaizkavētu tās gaitu, un sūtīja šo karieti uz Nirnbergu pie kāda ļoti izveicīga mehāniķa, kurš saucās Kristjans Eliass Droselmeijers, un uzaicināja šo mehāniķi kādas svarīgas darīšanas dēļ tūdaļ doties uz viņa pili.
   Kristjans Eliass Droselmeijers paklausīja bez vārda runas, jo, tā kā šis cilvēks savā arodā bija īsts mākslinieks, viņš nevienu mirkli nešaubījās, ka tik slavens karalis pēc viņa sūta tikai tādēļ, lai uzdotu tam pagatavot kaut ko sevišķu. Iekāpis karietē, viņš brauca naktīm un dienām, kamēr nonāca pie karaļa. Viņš bija tik ļoti steidzies, ka nebija pat paguvis uzģērbt fraku un bija ieradies tajos pašos dzeltenajos svārkos, kādus parasti valkāja. Bet tai vietā, lai dusmotos par etiķetes neievērošanu, karalis viņam vēl bija pateicīgs, jo, ja arī slavenais mehāniķis bija pieļāvus kādu kļūdu, viņš to bija izdarījis bez kavēšanās, paklausīdams Viņa Majestātes pavēlei.
   Karalis iesauca Kristjanu Eliasu Droselmeijeru savā kabinetā un izstāstīja tam savu plānu, kā viņš esot nolēmis dot visai pasaulei grandiozu paraugu, iznīcinot savā valstī visu peļu rasi, un kā viņš esot metis acis uz to un izvēlējies viņu par sava sprieduma izpildītāju. Pagaidām viņam esot tikai vienas bažas: kā slavenais mehāniķis, lai cik veikls arī viņš arī nebūtu, veidojot šo projektu, ko tad nu karalis dusmās bija iedomājis, neatdurtos uz nepārvaramām grūtībām.
   Bet Kristjans Eliass Droselmeijers pārliecināja karali un apsolīja viņam, ka astoņu dienu laikā visā karaļvalstī vairs nebūs nevienas peles.
   Un, lūk, tanī pašā dienā viņš sāka taisīt asprātīgas, mazas, garenas kastītes, kur iekšā uz stieples piestiprināja speķa gabaliņu. Tiklīdz kāds zaglis pavilka aiz speķa, durvis aiz viņa tūdaļ aizcirtās un tās atradās gūstā. Nedēļa vēl nebija pagājusi, kad bija pagatavots kāds simts šādu kastīšu. Tās tika novietotas nevien tikai zem pavarda, bet arī visos pils pagrabos un bēniņos.
   Pelītes kundze bija pārāk gudra un atjautīga, lai pirmā acu uzmetienā uzminētu meistara Droselmeijera viltību. Viņa sapulcēja savus septiņus dēlus, viņu brālēnus un māsīcas, lai brīdinātu tos no slazdiem, kas viņiem tika izlikti. Bet kad šie bija to uzklausījuši ar šķietamu uzmanību, tāpēc ka vajadzēja respektēt viņas augsto stāvokli un parādīt viņas vecumam pienācīgo godcienību, tie izklīda, pasmaidīdami par viņas bailēm un, neatvairāmi pievilkti no ceptā speķa smaržas, kas bija stiprāka par katru brīdinājumu, viņi nosprieda izmantot lielisko atradumu, kas tiem nāca nezin no kurienes.
   Divdesmit četru stundu laikā visi septiņi Pelītes kundzes dēli, astoņ­padsmit brāļa bērni, piecpadsmit mazmeitas, divi simti trīsdesmit un pieci dažādas pakāpes radagabali līdz ar vairākiem tūkstošiem viņas pavalstnieku bija noķerti peļu slazdos un notiesāti. -
   Tad Pelītes kundze, savākusi vienkopus sava galma uh savas tautas nožēlojamās atliekas, nolēma atstāt šīs vietas, kas bija slacinātas ar viņas pavalstnieku asinīm. Baumas par šo Pelītes kundzes lēmumu nonāca līdz pašam karalim. Viņa Majestāte sev novēlēja laimes, galma dzejnieki aprakstīja šo uzvaru skaistos sonetos, bet galminieki salīdzināja karali ar Sezotrisu, Aleksandru un Cēzaru.
   Vienīgi karaliene bija skumja un nomākta: viņa pārāk labi pazina Pelītes kundzi un nešaubījās, ka tā savu dēlu un tuvinieku nāvi neatstās neatriebtu. Un patiesi — tieši tai brīdī, kad karaliene, lai karaļa acīs izlabotu pieļauto kļūdu, pati savām rokām pagatavoja aknu biezeni, ko tas ļoti mīlēja, pēkšņi viņai priekšā nostājās Pelītes kundze un teica: Ir nokāvis tavs vīrs, šis zvērs bez sirdsapziņas, Manus radus, manus bērnus, manas mazmeitiņas. Bet drebi, karaliene, drebi tu! To bērnu, ko zem savas sirds tu pašreiz glabā, Ko mīlēsi kā bērnu mīlē māte labā, To jau no mazotnes es nīst i n nīdīšu. Jums netrūks lielgabalu, gudru politiķu, Jums netrūks kareivju, ne smalku mehāniķu, Jums netrūks ieroču, jums netrūks ministru, Tik peļu karalienei nav nekā tāda, Bet par to atkal Dievs tai asus zobus gādā, Lai tavu mantinieku tā reiz nokostu.
   To teikusi, viņa pazuda. Un no tā laika neviens to vairs nav redzējis, bet. karaliene, kura jau vairākas dienas patiesi jutās mātēs stāvoklī, tā nobijās par šo pareģojumu, ka iegāza ugunī visu aknu biezeni.
   Un tā, lūk, Pelītes kundze jau otru reizi samaitāja karalim viņa iemīļoto ēdienu, par ko tas ļoti noskaitās un vēl vairāk lika izbazūnēt par valstī izdarīto apvērsumu.
   Pats par sevi saprotams, ka Kristjans Eliass Droselmeijers tika bagātīgi apdāvināts un ar lielu godu atgriezās Nirnbergā.
   Kā par spīti visiem aizsardzības līdzekļiem Pelītes kundze izpildīja savus draudus princeses Pirlipatas tuvuma.
   Tagad, mīļie bērni, jūs zināt tikpat labi kā es, kāpēc karaliene lika tik cieši apsargāt brīnišķīgo mazo Pirlipatu — viņa baidījās no Pelītes kundzes atriebības, jo pēc visa tā, ko Pelītes kundze bija teikusi, tika apdraudēta, ja nu ne tieši mazās, laimīgās karaļvalsts troņmantnieces dzīvība, tad vismaz viņas skaistums, kas sievietei ir vēl sliktāk.
   Maigās mātes bažas visvairāk palielināja tas, ka meistara Droselmeijera mašīnas ne nieka nespēja pret Pelītes kundzes gudrību. Ir taisnība, ka galma astronoms, kurš līdz ar to skaitījās par lielu pareģi un astrologu, baidīdamies, ka viņa postenis varētu tikt likvidēts kā nevajadzīgs, ja visā šai lietā viņš neteiks ne vārda, apgalvoja, ka pēc viņam vienam zināmas metodes izlasījis zvaigznēs, ka vienīgi slavenā kaķu Muru cilts spējot atturēt Pelītes kundzi no šūpuļa.
   Lūk, tāpēc, visām sešām sēdētājām vajadzēja pastāvīgi turēt uz ceļiem vienu no šīs cilts vīriešu kārtas pārstāvjiem, kas bija saistīti pie galma kā slepenās diplomātijas sekretāri, un sēdētājām ar pastāvīgu, maigu kasīšanu vajadzēja atvieglot šo jauno junkuru grūto dienestu valsts labā.
   Bet kādu vakaru, kā jūs, mīļie bērni, zināt, ir dienas, kad jau miegains uzcelies, un tā, lūk, kādu vakaru visas sešas sēdētājas, kas sēdēja istabā katra ar savu runci klēpī, un tāpat arī abas kopējas, kas sēdēja princeses gultas galvgalī, par spīti visām pūlēm juta, ka miegs tām arvien vairāk mācās virsū.
   Tomēr katra paturēja savas bēdas pie sevis un sargājās tās uzticēt pārējām, cerēdama, ka tās jau nepamanīs viņas modrības trūkumu un paliks nomodā, kamēr viņa varēs nosnausties. Rezultāts bija tas, ka viņas cita pēc citas palika mierā, un runči izmantoja šo brītiņu, lai pārtrauktu savu malšanu.
   Es nemāku sacīt, cik ilgi vilkās šis savādais miegs, bet ap pusnakti viena no kopējām pēkšņi uztrūkās. Visas pārējās ap to likās bija iegrimušas letarģiskā miegā: ne mazākā šņāciena, pat elpošana šķita bija apstājusies. Visapkārt valdīja kapa klusums, kurā bija dzirdama vienīgi ķirmja darbošanās. Bet ko izjuta kopēja, kad viņa ieraudzīja sev līdzās milzīgu, briesmīgu peli, kas, pacēlusies uz pakaļkājām, bija iebāzusi galvu Pirlipatas šūpulītī un likās meklēja, kā princesei iekost. Briesmīgi iekliegdamies, kopēja uzlēca kājās. Pēc šā kliedziena visas uztrūkās, bet Pelītes kundze, jo tā patiesi bija viņa, metās uz kādu istabas kaktu.
   Legāciju slepenie padomnieki — runči, traucās tai paka); bet, ak vai! viņi bija nokavējuši: Pelītes kundze pazuda kādā grīdas šķirbā. Tai pašā mirklī princese Pirlipata, pamodusies no šā trokšņa, sāka raudāt. Uz šīm raudām sēdētājas un kopējas atbildēja ar prieka saucieniem.
   —    Paldies Dievam! — viņas teica. — Tā kā princese Pirlipata raud, tad viņa vēl nav pagalam.
   Viņas steidzās pie šūpuļa, bet kāds bija viņu izmisums, kad tās ieraudzīja, kas bija noticis ar mazo, maigo radījumu!
   Un patiesi, kur nupat vēl bija rožsārta sejiņa un zeltamataina galviņa ar debeszilām actiņām, tur tagad uz kropla, grumbaina ķermeņa valstījās milzīga ūdensgalva. Viņas skaistās acis bija zaudējušas savu debess dzidrumu un kļuvušas zaļganas, un izbolītas raudzījās stīvi un īgni. Viņas mazā mutīte bija izstiepusies no vienas auss līdz otrai un smakrs apaudzis ar bārdu, kas gan būtu bijusi laba kādam vecam ķiparam, bet izskatījās neglīti jaunai princesei.
   Šajā momentā ienāca karaliene, sešas sēdētājas un abas kopējas nometās zemē, ar pieri aizkārdamas grīdu, bet seši junkuri raudzījās, vai kur nebūtu vaļā kāds logs, pa kuru varētu nokļūt uz jumtiem.
   Nabaga mātes izmisums bija neaprakstāms. Viņu bez samaņas iznesa karalienes istabā.
   Bet pavisam neiespējami bija noskatīties nelaimīgā tēva sāpēs, tik ļoti tās bija dziļas un satriecošas. Vajadzēja viņu ieslēgt dzelžos, lai viņš neizmestos pa logu, un viņa istabu nācās izpolsterēt, lai viņš pret sienu nesadragātu savu galvu. Protams, viņam atņēma zobenu un gādāja par to, ka tā priekšā neparādās ne nazis, ne dakšiņas, ne kāds cits ass priekš­mets. To varēja jo viegli izdarīt, jo pirmajās divās trijās dienās viņš nekā neēda un tikai nepārtraukti atkārtoja:
   —   Ak, kāds nelaimīgs karalis es esmu! Ak, likteni, cik tu nežēlīgs!
   Varbūt, ka būtu bijis pareizāk, ja karalis nebūtu vainojis likteni, bet
   padomājis, ka viņš, kā tas parasti ir ar visiem cilvēkiem, pats ir vainīgs savā nelaimē. Ja viņš pats būtu samierinājies ar asinsdesām ar mazliet mazāk speķa nekā parasts un ja, atsakoties no savas atriebības, viņš būtu atstājis Pelītes kundzi un viņas ģimeni zem pavarda, tad nelaime, kas viņam tagad lika tik ļoti ciest, nemaz nebūtu notikusi. Bet mums jāteic, ka Pirlipatas karaliskā tēva domas nebūt negribēja pieņemt šādu filozofisku virzienu.
   Gluži otrādi, kā to dara visi varenie, kuri vienmēr grib visas savas nelaimes novelt uz tiem, kas ir par viņiem vājāki, arī viņš uzvēla vainu veiklajam mehāniķim Kristjanam Eliasam Droselmeijeram. Un, labi zinādams, ka pēdējais nenāks, ja viņš liktu tam pateikt, lai ierodas galmā, kur tam nocirtīs gavu vai pakārs, viņš pavēlēja to lūgt atnākt saņemt kādu jaunu ordeni, ko Viņa Majestāte nodibinājis vienīgi literātiem, autoriem un mehāniķiem.
   Meistars Droselmeijers nebija bez savas lepnības. Viņš domāja, ka nebūtu slikti, ja uz viņa dzeltenajiem, garajiem svārkiem greznotos lenta, un tūlīt devās ceļā. Bet viņa prieks drīz pārvērtās šausmās: pie karalistes robežas gaidīja sardze, kas to saņēma ciet un no nodaļas uz nodaļu nogādāja viņu līdz galvaspilsētai.
   Karalis, kas droši vien baidījās, ka viņa sirds nepaliek mīksta, pat nemaz nevēlējās meistaru Droselmeijeru redzēt, kad tas ieradās pilī, bet lika viņu nekavējoties aizvest pie Pirlipatas šūpuļa un paziņot, ka gadījumā, ja mehāniķis viena mēneša laikā nevarēšot princesi savest pilnīgā kārtībā, tad viņš likšot tam bez žēlastības nocirst galvu.
   Meistaram Droselmeijeram nebija ne mazākās vēlēšanās kļūt par varoni un viņš nekad nebija domājis mirt citādi, kā vien mierīgā nāvē (tā to mēdz sacīt). Tāpēc arī šie draudi viņu ļoti satrauca. Tomēr, paļaudamies uz savu zinātni, kuras varenību viņš, neskatoties uz savu kautrību, prata pienācīgi novērtēt, tas drīz vien nomierinājās un tūlīt ķērās pie pirmās un arī visvajadzīgākās lietas, proti, pie noskaidrošanas, vai ļaunumu vispār var ar kādu līdzekli novērst, vai arī tas tiešām ir nedziedināms, kā tas viņam bija pirmajā acumirklī licies.
   Šajā nolūkā viņš ļoti veikli atdalīja vispirms galvu un pēc tam vienu pēc otra visu princeses Pirlipatas locekļus, noņēma tās kājas un rokas, lai rūpīgi pārbaudītu ne tikai to locītavas un atsperes, bet arī iekšējo konstrukciju. Bet, ak, bēdas, jo vairāk viņš iedziļinājās Pirlipatas organisma noslēpumos, jo skaidrāk viņš saprata, ka princese augot kļūs arvien nejaukāka un nesamērīgāka. Viņš atkal rūpīgi savienoja Pirlipatas locekļus un, nezinādams vairs, ko darīt, kā būt, tas nogrima dziļās skumjās pie princeses šūpuļa, kuru viņš tagad vairs nedrīkstēja atstāt, kamēr princese nebūs atguvusi savu agrāko izskatu.
   Jau bija sākusies ceturtā nedēļa un bija pienākusi trešdiena, kad karalis, kā parasts, ienāca, lai paskatītos, vai nav notikusi kāda pārmaiņa princeses izskatā un, redzēdams, ka viss vēl pa vecam, iekliedzās, draudēdams mehāniķim ar savu scepteri:
   — Kristjan Elias Droselmeijer, sargies! Tev vēl atlikušas tikai trīs dienas laika, lai padarītu manu meitu atkal tādu, kāda viņa bija agrāk. Un ja tu negribi viņu izārstēt, tad jau nākamsvētdien tev tiks nocirsta galva.
   Meistars Droselmeijers, kas nevarēja princesi izārstēt ne vis tāpēc, ka to negribēja, bet gan tāpēc, ka to nespēja, sāka rūgti raudāt un skatījās asaru pilnām acīm uz princesi Pirlipatu, kas saspieda riekstu tik jautri, it kā viņa būtu visskaistākā meitene pasaulē.
   Tagad, redzot šo aizraujošo skatu, mehāniķim pirmo reizi ienāca prātā princeses savādā tieksme pēc riekstiem, kas izpaudās jau kopš tās dzimšanas, ka arī tas dīvainais apstāklis, ka princese piedzimusi ar zobiem.
   Tiešām, tiklīdz princese nākusi pasaulē, tā sākusi kliegt un turpinājusi kliegšanu tik ilgi, kamēr tai rokā gadījies rieksts, viņa to tūlīt saspiedusi, kodolu apēdusi un tad mierīgi iemigusi.
   Kopš tā laika divām kopējām vienmēr vajadzēja rūpēties, lai viņu kabatās vienmēr būtu rieksti un, tiklīdz princese savilka sejiņu, viņas tai iedeva vienu vai vairākus riekstus.
   — Ak, lielais dabas instinkts! Visu radījumu mūžīgais un neizdibinā­mais draugs! — iesaucās Kristjans Eliass Droselmeijers, — tu rādi man durvis, kas ved uz tavu noslēpumu atrisinājumu, es pie tām klauvēšu un tās atvērsies!
   Pēc šiem vārdiem, kuri karali ļoti pārsteidza, mehāniķis pagriezās un lūdza Viņa Majestāti žēlīgi atļaut, lai to aizved pie galma astrologa. Karalis bija ar mieru, bet tikai ar noteikumu, ka mehāniķim jāiet stingras apsardzes pavadībā. Meistaram Droselmeijeram, bez šaubām, būtu labāk paticis doties šinī ceļā vienam pašam.
   Bet šādos apstākļos viņam nebija nekādas brīvas izvēles, tam vajadzēja paciest to, ko viņš nevarēja novērst, un soļot pa galvaspilsētas ielām kā noziedzniekam — stingrā apsardzībā.
   Atnācis pie astrologa, meistars Droselmeijers metās viņa apkampienos, un abiem straumēm plūda asaras, jo viņi pazinās jau no senseniem laikiem un viens otru ļoti mīlēja.
   Tad viņi devās blakusistabā un kopīgi pāršķirstīja neskaitāmu daudzumu grāmatu, kuiās bija runa par instinktu, simpātijām, antipātijām un daudzām citām tik pat noslēpumainām lietām.
   Beidzot, kad pienāca nakts, astrologs uzkāpa savā tornī un ar meistara Droselmeijera palīdzību, kas arī šādās lietās bija ļoti veikls, par spīti traucējumiem, kurus radīja daudzas līnijas, kas nepārtraukti krustojās, atklāja, ka, lai salauztu burvību, kas Pirlipatu padarīja nejauku un lai princese taptu atkal tikpat skaista kā agrāk, viņai ir jādara sekojošais: jāapēd Krakatukas rieksta kodols, kura čaumala ir tik cieta, ka pat smagā lielgabala ritenis to nespētu pārspiest. Bez tam ir nepieciešams, lai šo
   čaumalu princeses klātbūtnē pārkostu ar zobiem jauns cilvēks, kas vēl nav dzinis bārdu un kas vēl neko citu nav nēsājis, kā vien garos zābakus. Beidzot viņam ar aizvērtām acīm jānodod kodols princesei un, tāpat vēl ar aizvērtām acīm tam jāatkāpjas nepaklūpot septiņus soļus atmuguriski. Tāda bija zvaigžņu atbilde.
   Droselmeijers un astronoms bija bez pārtraukuma strādājuši trīs dienas un trīs naktis, lai noskaidrotu visu šo noslēpumaino lietu.
   Bija tieši sestdienas vakars, kad darbs bija galā, un karalis, beidzis savu maltīti, pašlaik grasījās ķerties pie saldēdiena, kad mehāniķis, kuram nākamajā rītā vajadzēja nocirst galvu, ienāca karaļa ēdamistabā, starodams priekā un pilns līksmības, paziņoja, ka viņš beidzot atradis līdzekli, kā atdot princesei Pirlipatai zaudēto skaistumu. Dzirdēdams šo jauno ziņu, karalis viņu apkampa ar vislielāko sirsnību un jautāja, kāds šis līdzeklis esot.
   Mehāniķis pateica karalim, pie kāda slēdziena viņš, apspriežoties ar astrologu, esot nonācis.
   —   Es labi zināju, meistar Droselmeijer, — iesaucās karalis, — viss ko jūs esat šinī lietā darījis, ir veikts tikai pateicoties jūsu labajai gribai. Tātad viss kārtībā! Tūlīt pēc maltītes jāķeras pie darba. Parūpējaties, dārgais mehāniķi, lai pēc desmit minūtēm jaunais cilvēks ar neskūtu bārdu, garos zābakos un ar Krakatuka riekstu rokā būtu klāt. Tikai noteikti uzmaniet, lai viņš pagaidām nedzertu vīnu, jo citādi, rāpjoties kā vēzis septiņus soļus atpakaļ, viņš varētu klupt. Bet pasakiet viņam' ka pēc pabeigtā darba es nododu savu vīna pagrabu viņa rīcībā un tad viņš varēs piedzerties pēc patikšanas.
   Bet karalim par lielu pārsteigumu meistars Droselmeijers likās apjucis, dzirdot šādu runu. Un tā kā viņš neteica ne vārda, tad karalis vēlējās zināt, kāpēc viņš klusē un paliek nekustīgs uz vietas, kad viņam taču vajadzētu steigties izpildīt valdnieka pavēli. Bet mehāniķis metās ceļos:
   —    Valdniek, — sacīja viņš, — mēs esam gan atraduši līdzekli, kā izdziedēt princesi un šis līdzeklis ir Krakatuka rieksta kodols, kuru princesei jāapēd pēc tam, kad to būs izlobijis jauns cilvēks, kas nekad nav skuvis bārdu un no pašas dzimšanas vienmēr nēsājis zābakus, bet mums nav ne jaunā cilvēka, ne rieksta, mēs nezinām arī, kur tie atrodas, un jādomā, būs ļoti grūti atrast i riekstu, i riekstkodi.
   Pēc šiem vārdiem karalis, vicinādams scepteri virs mehāniķa galvas, satracināts kliedza:
   —  Tad vācies prom, lai mirtu!
   ■
   Bet karaliene, kas stāvēja viņam blakus, nometās uz ceļiem līdzās Droselmeijeram un aizrādīja savam augstajam laulātajam draugam, ka,
   nocērtot mehāniķim galvai, būtu zaudēts pēdējais cerību stariņš, kas vēl paliktu, ja Jautu viņam dzīvot.
   Visas varbūtības runājot par labu tam, ka tas, kas atradis horoskopu, atradīs arī riekstu un riekstkodi, un ka vēl jo vairāk vajagot ticēt šim jaunajam astrologa pareģojumam, jo līdz šim neviens viņa pareģojumiem neesot piepildījies.
   Kā arī jāļaujot kaut vienreiz viņa pareģojumiem piepildīties, jo karalis, kas taču nevarot maldīties, esot viņu iecēlis par savu lielo auguru; ka, beidzot, princese Pirlipata, kura vēl tikai nepilnus trīs mēnešus veca, nebūt vēl neesot precību gados un, jādomā, arī vēl nebūšot tāda pirms piecpadsmit gadiem, un ka tāpēc meistara Droselmeijera un viņa drauga astrologa rīcībā būšot veseli četrpadsmit gadi un deviņi mēneši laika Krakatukas rieksta un jauna cilvēka, kam šis rieksts jāpārkož, meklēšanai.
   Tāpēc varētu piešķirt Kristjanam Eliasam Droselmeijeram termiņa pagarinājumu, kuram beidzoties, viņš atkal nodotu sevi karaļa rokās, vai nu kopā ar šiem abiem līdzekļiem, kas var princesi izdziedēt, vai arī bez tiem: pirmajā gadījumā to varētu augstsirdīgi apbalvot, bet otrajā — viņam bez žēlastības nocirst galvu.
   Karalis, kurš bija ļoti taisnīgs cilvēks un kuram todien bija lieliski garšojuši viņa divi mīļākie ēdieni: asinsdesas un aknu biezenis, labvēlīgi uzklausīja savas jūtīgās un augstsirdīgās laulātās draudzenes lūgumu. Viņš nolēma, ka mehāniķim un astrologam nekavējoties jāuzsāk rieksta un riekstkoža meklēšana. Tai viņš atvēl četrpadsmit gadus un deviņus mēnešus laika, bet ar noteikumu, ka pēc šā termiņa abiem jāierodas pie viņa, lai, gadījumā, ja tie atgrieztos ar tukšām rokām, viņš ar tiem varētu rīkoties pēc savas karaliskās patikas.
   Bet, ja turpretī, viņi atnestu Krakatukas riekstu, kam būtu jāatdod princesei tās agrākais skaistums, tad astrologs saņemtu līdz mūža galam tūkstoš dālderu lielu pensiju un goda brilles un mehāniķis ar dimantiem izrotātu zobenu, Zelta zirnekļa ordeni, kas bija augsts valsts ordenis, un jaunus, garus svārkus.
   Kas attiecas uz jauno cilvēku, kam vajadzēs pārkost riekstu, tad karalim par to bija mazāk bažu, viņš izteica pārliecību, ka to vienmēr varēšot sameklēt, atkārtoti ievietojot vietējos un ārzemju laikrakstos attiecīgus sludinājumus.
   Aizgrābts no šādas augstsirdības, kas uz pusi samazināja viņa uzdevuma grūtības, Kristjans Eliass Droselmeijers deva savu godavārdu, ka viņš atradīšot Krakatukas riekstu, vai arī atgriezīšoties kā otrais Regulus, lai nodotu sevi karaļa rokās.
   Vēl tanī pašā vakarā mehāniķis un astrologs atstāja karalistes galvas­pilsētu, lai uzsāktu savus meklējumus.
   KĀ MEHĀNIĶIS UN ASTROLOGS APCEĻOJA ČETRAS PASAULES DAĻAS UN ATKLĀJA PIEKTO DALU, TOMĒR NEATRAZDAMI KRAKATUKAS RIEKSTU
   Bija jau pagājuši četrpadsmit gadi un pieci mēneši, kopš astrologs un mehāniķis klejoja pa visiem ceļiem un viņiem arvien vēl nebija izdevies nākt uz meklējamā rieksta pēdām.
   Vispirms viņi apceļoja Eiropu, tas Ameriku, vēlāk Āfriku un pēc tam Āziju; viņi bija atklājuši piekto zemes daļu, kuru zinātnieki vēlāk sauca par Jaunholandi tāpēc, ka to bija atklājuši divi vācieši.
   Savā apkārtklīšanas laikā viņi gan redzēja daudz dažāda veida un lieluma riekstus, bet ne reizes nesastapa Krakatukas riekstus. Viņi bija pavadījuši vairākus gadus maldīgās cerībās pie dateļu karaļa galma un pie mandeļu prinča, veltīgi tie bija lūguši padomu zaļo pērtiķu slavenās akadēmijās un vāverišu dabas pētnieku ievērojamās sabiedrībās. Beidzot, galīgi novārguši, viņi nonāca lielā meža malā Himalaju kalnu pakājē ar galīgi sašļukušu dūšu, sev vienmēr atgādinot, ka palikušas vēl tikai simts divdesmit divas dienas laika, lai atrastu to, ko viņi bez panākumiem meklējuši jau četrpadsmit gadus un piecus mēnešus.
   Ja es jums, mīļie bērni, gribētu pastāstīt par visiem tiem brīnišķīgajiem piedzīvojumiem, kādus nācās pieredzēt abiem ceļotājiem viņu ilgajā ceļošanas laikā, tad man vajadzētu vismaz vienu mēnesi ik vakarus jūs sapulcināt kopā, un tas jums beidzot apniktu.
   Tāpēc es pateikšu jums tikai, ka Kristjans Eliass Droselmeijers, kas jo sevišķi centās atrast nelaimīgo riekstu, jo no tā bija atkarīga viņa dzīvība, un kas tāpēc uzņēmās lielākas grūtības un devās bīstamākās briesmās nekā viņā biedrs, bija no saules dūriena pie ekvatora zaudējis visus savus matus. Un viens kārību virsaitis ar bultu tam bija izšāvis labo aci.
   Bez tam viņa dzeltenie garie svārki, kuri jau tad nebija vairs jauni, kad tas atstāja Vāciju, tagad vārda pilnā nozīmē bija pārvērtušies skrandās.
   Viņa stāvoklis bija pavisam neapskaužams un tomēr, par spīti visiem zaudējumiem, ko tam bija nesušas daudzās nelaimes, viņš ar aizvien lielākām šausmām redzēja tuvojamies brīdi, kad tam vajadzēs stāties karaļa priekšā. Tik ļoti nu reiz cilvēks mīl dzīvi!
   Tomēr mehāniķis bija goda vīrs; viņš turēja svētu solījumu, ko reiz tik svinīgi bija devis. Tādēļ, lai tas maksātu ko maksādams, viņš beidzot nolēma nākamajā dienā doties uz Vāciju. Un tiešām, nevarēja vairs ilgāk kavēties, četrpadsmit gadi un pieci mēneši bija pagājuši un abiem ceļotājiem bija palikušas, kā jau minēts, tikai simts divdesmit divas dienas, lai nokļūtu princeses Pirlipatas tēva galvaspilsētā.
   Kristjans Eliass Droselmeijers paziņoja savam draugam astrologam par savu augstsirdīgo lēmumu, un viņi abi nolēma nākamās dienas rītā doties ceļā.
   Un tiešām agri no rīta abi ceļotāji devās uz Bagdādi; no Bagdādes viņi nokļuva Aleksandrijā; Aleksandrijā tie iekāpa kuģī, lai brauktu uz Venēciju; no Venēcijas viņi devās uz Tiroli; un pēc Tiroles tie nokļuva Pirlipatas tēva karalistē, klusībā sirds dziļumos cerēdami, ka varbūt karalis jau būs miris vai vismaz zaudējis prātu.
   Bet, ak, bēdas, nekas tamlīdzīgs nebija noticis: nonācis galvaspilsētā, nelaimīgais mehāniķis pārliecinājās, ka augstais valdnieks ne tikai nekā nebija zaudējis nekā no savām garīgām spējām, bet pat jutās labāk kā jelkad. Ja princese Pirlipata nebūs pati atbrīvojusies no sava nejauku­ma — kas taču nebija iespējams, vai ja karaļa sirds nebūs kļuvusi mīkstā­ka — kas bija maz ticams, tad mehāniķim nebija nekādas izredzes izbēgt no drausmīgā likteņa, kas to gaidīja.
   Viņš tomēr nekavējās ierasties pie pils vārtiem: to stiprināja doma, ka viņš rīkojas kā varonis, un lūdza to pateikt karalim.
   Karalis, kas bija pieejams visiem un pieņēma visus, kam bija kāda darīšana pie viņa, pavēlēja savam lielajam pieteicējam ievest abus svešiniekus.
   Lielais pieteicējs vērsa karaļa uzmanību uz to, ka abi svešinieki izskatoties ļoti šaubīgi un esot pavisam slikti apģērbti. Bet karalis viņam atbildēja, ka nevajagot spriest par cilvēka sirdi pēc viņa sejas un ka cilvēku kapuce vēl nepadara par mūku.
   Lielais durvju sargs, atzīstot šo sakāmvārdu patiesību, godbijīgi paklanījās un devās pēc mehāniķa un astrologa.
   Karaiis vēl arvien bija tas pats kā agrāk, un viņi to tūlīt pazina. Bet viņi bija tā pārvērtušies, jo sevišķi nabaga Kristjans Eliass Droselmeijers, ka tiem vajadzēja pateikt savus vārdus.
   Redzot labprātīgi atgriežamies abus ceļotājus, karali pārņēma prieka sajūta: viņš bija pārliecināts, ka tie neatgrieztos, ja nebūtu atraduši
   Krakatukas riekstu. Bet tūliņ šie maldi tika izgaisināti: mehāniķis, mezdamies pie karaļa kājām, atzinās, ka viņš un astrologs, neskatoties uz visrūpīgāko un čaklāko meklēšanu, esot atgriezušies ar tukšām rokām.
   Karalis, lai gan, kā jau teicām, mazliet ātras dabas cilvēks, tomēr patiesībā bija ļoti labsirdīgs. Viņu aizkustināja akurātība, ar kādu Kristjans Eliass Droselmeijers turēja doto vārdu, un tas atviegloja nāves sodu, kas draudēja mehāniķim, ar mūža ieslodzījumu cietumā.
   Un attiecībā uz astrologu, karalis apmierinājās ar tā izraidīšanu aiz valsts robežām. Bet tā kā līdz dotā termiņa beigām vēl bija palikušas trīs dienas, tad meistars Droselmeijerj:, kura sirds kvēloja dziļā dzimtenes mīlestībā, lūdza karali atļaut viņam izmantot šīs trīs dienas, lai vēl reizi redzētu Nirnbergu.
   Šāds lūgums karalim likās tik pamatots, ka viņš tam piekrita bez iebildumiem.
   Meistars Droselmeijers, kura rīcībā bija palikušas tikai trīs dienas, nolēma nekavēties un, laimīgi dabūjis vietu pasta ratos, tūlīt devās ceļā.
   Tā kā astrologs tika izraidīts un viņam bija vienalga, uz kurieni doties, uz Nirnbergu vai kādu citu vietu, tad viņš brauca kopā ar mehāniķi.
   Nākamajā dienā ap pulkstens desmitiem no rīta viņi nokļuva Nirnbergā. Meistaram Droselmeijeram nebija citu radu, kā tikai brālis Kristaps Cakarijs Droselmeijers, kas bija viens no rotaļlietu lielākajiem tirgotājiem Nirnbergā. Pie viņa apmetās abi ceļotāji.
   Kristaps Cakarijs Droselmeijers ļoti priecājās, redzēdams nabaga Kristjanu, kuru viņš jau uzskatīja par mirušu. Sākumā plikā paura un ar plāksteri aizsegtās acs dēļ viņš to lāga negribēja pazīt, bet mehāniķis parādīja tam savus dzeltenos savārkus, kas, lai gan galīgi saplīsuši, tomēr vietām bija vēl saglabājuši savu pirmītējo krāsu. Balstoties uz šo pirmo pierādījumu, mehāniķis atgādināja viņiem tik daudz slepenu lietu, kuras neviens cits nevarēja zināt, kā tikai Cakarijs un viņš, ka rotaļlietu tirgotājs bija spiests atzīt patiesību.
   Viņš jautāja, kas aizturējis mehāniķi tik ilgi tālumā no savas dzimtās pilsētas un kādās zemēs tas pametis savus matus, savu aci un savu svārku iztrūkstošos gabalus.
   Kristjanam Eliasam Droselmeijeram nebija iemesla slēpt no brāļa piedzīvojumus. Vispirms viņš to iepazīstināja ar savu bēdu biedru. Pēc šīs vispārpieņemtās formalitātes viņš izstāstīja par visām savām nelaimēm no A līdz Z. Savu stāstu tas beidza ar aizrādījumu, ka tikai nedaudz stundas viņš varot pavadīt kopā ar brāli, jo neatrastā Krakatukas rieksta dēļ viņam jau rīt jāejot mūža cietumā.
   Klausoties brāļa ziņojumā, Kristaps Cakarijs vairākas reizes sita knipjus, griezās uz vienas kājas un klakšķināja ar mēli. Citos apstākļos mehāniķis droši vien būtu jautājis, ko šāda izturēšanās nozīmē, bet viņš bija tā aizņemts ar sevi, ka to nemaz neredzēja.
   Tikai tad, kad brālis divas reizes izsaucās: „Ei, ei!" un trīs reizes: „Ai, ai, ai!", viņš tam jautāja, ko šie izsaucieni nozīmējot.
   —   Tas nozīmē, — sacīja Cakarijs, — ka tas būs bijis pats nelabais… Bet nē… Un tomēr…
   —   Ka tas būtu bijis pats nelabais? — atkārtoja mehāniķis.
   —   Nu tikai… — turpināja rotaļlietu tirgotājs.
   —   Kas — nu tikai? — atkal jautāja meistars Droselmeijers.
   Bet atbildes vietā Kristaps Cakarijs, kas šo saraustīto jautājumu un atbilžu laikā droši vien bija kaut ko atcerējies, svieda savu parūku gaisā un sāka dejot, skaļi saukdams:
   —    Brāli, tu esi glābts! Brāli, tu neiesi cietumā! Brāli, vai nu es ļoti maldos, vai es esmu tas, kam pieder Krakatukas rieksts.
   To teicis, Kristaps Cakarijs nedeva savam brālim, kas bija kā no mākoņiem nokritis, nekādus tuvākus paskaidrojumus, bet izskrēja no istabas. Pēc brītiņa viņš atgriezās, nesdams kārbiņu ar lielu, zeltītu riekstu, kuru nodeva mehāniķim.
   Pēdējais, baidīdamies ticēt tik lielai laimei, nedroši paņēma riekstu un grozīja to uz visām pusēm, lai pārbaudītu, kā tas tik svarīgai lietai pienākas. Riekstu rūpīgi apskatījis, viņš paziņoja, ka piekrīt brāļa domām un ka būtu liels brīnums, ja šis rieksts izrādītos kas cits un ne Krakatukas rieksts.
   Pēc tam viņš nodeva riekstu astrologam, lai dzirdētu tā domas.
   Astrologs apskatīja riekstu tikpat rūpīgi kā meistars Droselmeijers un, purinādams galvu, izteicās:
   —    Es piekrītu jūsu un tātad arī jūsu brāļa ieskatam, ja šis rieksts nebūtu apzeltīts, bet nekur zvaigznēs nebija saskatāms, ka auglim, kuru mēs meklējam, ir jābūt šādā ietērpā. Bet kā gan jūsu brālis ticis pie Krakatukas rieksta?
   —   Es jums paskaidrošu, — sacīja Kristaps, — kā tas nonācis manās rokās un kā tam gadījies šis apzeltijums, kas jūs kavē to pazīt un kas no dabas tam tiešām nav dots.
   Tad, licis abiem apsēsties, jo viņš pilnīgi pamatoti domāja, ka pēc četrpadsmit gadu un deviņu mēnešu gara ceļojuma viņiem vajag būt piekusušiem, Kristaps sāka stāstīt:
   —   Tanī pašā dienā, kad karalis atsūtīja pēc tevis, lai, kā viņš ziņoja, tev piešķirtu krustu, Nirnbergā ieradās kāds svešinieks ar riekstu maisu.
   Vietējie riekstu tirgotāji, gribēdami paturēt šinī nozarē monopola stāvokli, uzsāka ar svešinieku strīdu tieši mana veikala durvju priekšā. Tad svešinieks, lai labāk varētu aizstāvēties, nolika savu riekstu maisu zemē un cīņa iedegās par lielu prieku ielas puikām un kalpotājiem. Te smagi piekrauti rati pārbrauca tieši pāri riekstu maisam. Redzot šādu notikumu, tirgotāji, kas to iztulkoja kā debesu taisnīgu palīdzību, jutās pietiekami atriebti un atstāja svešinieku mierā. Tas pievāca savu maisu un, tiešām, visi rieksti bija pušu, izņemot vienu vienīgo. To viņš man parādīja, savādi smīnot, un piedāvāja riekstu nopirkt par vienu kvartu, kas kalta 1720.gadā. Viņš sacīja, ka reiz pienākšot diena, kad es nenožēlošot šo darījumu, lai arī cik neizdevīgs tas varbūt man tobrīd liekoties. Es pārmeklēju savu kabatu un man pašam par lielu brīnumu atradu tam tieši tādu kvartu, kādu vēlējās šis cilvēks. Tā man likās tik dīvaina sagadīšanās, ka es viņam atdevu savu naudas gabalu un viņš no savas puses iedeva man riekstu un pazuda.
   Tad es izliku riekstu pārdošanai un, lai gan par to gribēju tikai divus kreicerus peļņas, neviens neizrādīja ne mazākās vēlēšanās to iegūt. Un tā rieksts nogulēja plauktā septiņus vai astoņus gadus. Tad es liku to apzeltīt, lai paceltu vērtību. Bet es velti biju izdevis vēl divas kvartas: neviens līdz šai dienai riekstu nevēlējās.
   Šinī brīdī astrologs, kura rokās rieksts bija palicis, lika atskanēt prieka saucienam. Kamēr meistars Droselmeijers klausījās brāļa stāstu, viņš ar nazīti bija viegli ieskrambājis rieksta apzeltījumu un uz čaumalas maza stūrīša saskatījis ar ķīniešu zīmēm iegravētu vārdu — Krakatuk.
   Nu nebija vairs nekādu šaubu. Rieksts bija īstais.
   KĀ MEHĀNIĶIS UN ASTROLOGS PĒC TAM, KAD VINI BIJA ATRADUŠI KRAKATUKAS'RIEKSTU, ATRADA JAUNO CILVĒKU, KAM TAS BIJA
   JĀPĀRKOŽ
   Kristjans Eliass Droselmeijers tik ļoti steidzās paziņot karalim šo labo vēsti, ka viņš tūliņ gribēja sēsties pasta ratos, bet Kristaps Cakarijs lūdza to pakavēties vēl vismaz tik ilgi, kamēr atnāks viņa dēls. Mehāniķis labprāt šim lūgumam paklusīja, jo viņš nebija redzējis savu brāļadēlu gandrīz vai piecpadsmit gadus. Viņš atcerējās, ka tas bijis jauks, mazs trīsarpus gadus vecs puisītis tad, kad Kristjans Eliass devies projām no Nirnbergas, un viņš to bija ļoti mīlējis.
   Šinī brīdī Kristapa Cakarija veikalā ienāca skaists, jauns cilvēks, apmēram astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadus vecs. Viņš tuvojās Kristapam, saukdams to par tēvu.
   Pēc tam, kad tēvs dēlu bija apkampis, viņš to iepazīstināja ar Eliasu, jaunajam cilvēkam sacīdams:
   —   Tagad apkamp savu tēvoci!
   Jaunais cilvēks nezināja, ko darīt: tēvocis Droselmeijers ar saviem skraindainajiem svārkiem, pliko pauri un aizsieto aci bija pavisam nepievilcīgs. Bet viņa tēvs, redzēdams šādu stomīšanos, baidījās, ka tas varētu aizvainot Eliasu un pagrūda savu dēlu no muguras, pie tam tik veikli, ka jaunais cilvēks gribot negribot atradās mehāniķa rokās.
   Pa šo laiku astrologs, acis nenovērsdams, aplūkoja jauno cilvēku ar tādu neatlaidīgu uzmanību, ka pēdējam tā sāka izlikties pārāk dīvaina. Viņš jutās neveikli un pie pirmās izdevības izgāja laukā.
   Tad astrologs vēlējās no Cakarija dzirdēt dažus sīkumus par viņa dēlu un tas ar vecākiem piemītošu daudzrunību steidzās šo vēlēšanos apmierināt.
   Jaunajam Droselmeijeram, kā jau to liecināja viņa ārējais izskats, bija septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadu. No agras bērnības viņš bija tik piemīlīgs un patīkams, ka mātei darīja prieku ģērbt to tāpat, kā rotaļlietas, kas atradās veikalā. Reizēm viņa to apģērba par studentu, reizēm par pastnieku, vai atkal par ungāru. Bet vienmēr tā izvēlējās tādu kostīmu, pie kura piederēja augsti zābaki, jo, lai gan viņam bija visskaistākā kājiņa pasaulē, tomēr stilbi likās mazliet par vājiem un augstie zābaki izcēla kājiņas daiļumu, bet apslēpa stilbu trūkumus.
   —   Tātad jūsu dēls ir vienmēr valkājis tikai garos zābakus? — jautāja astrologs.
   Eliass ieplēta acis.
   —    Mans dēls nekad nav citādus apavus nēsājis kā tikai zābakus, — apstiprināja bērnu rotaļlietu tirgotājs un turpināja. — Desmit gadu vecumā es viņu nodevu mācīties Tībingenas universitātē. Tur viņš palika līdz savam astoņpadsmitajam gadam, nepiesavinoties nevienu no citu biedru ļaunajām paražām: viņš nedzer, nelādās un nekaujas. Vienīgā vājība, ko es pie viņa pazīstu, ir tā, ka viņš ļauj augt uz sava zoda četriem
   pieciem neglītiem matiņiem un negrib atļaut bārddzinim pieskarties pie sejas.
   —         Tātad, — uzsāka astrologs, — jūsu dēls vēl nekad nav skuvis bārdu?
   Eliasam acis tapa arvien platākas.
   —   Nekad, — atbildēja Cakarijs.
   —   Un ar ko viņš nodarbojās brīvdienu laikā? — jautāja astrologs.
   —        Viņš uzturējās veikalā apģērbies savā skaistajā studenta uzvalkā, un tīras laipnības dēļ izlobīja riekstus jaunām meitenēm, kas ienāca veikalā nopirkt rotaļlietas. Tāpēc viņas to iesauca par riekstkodi.
   —   Par riekstkodi? — savukārt iesaucās astrologs.
   Nu viņi uzlūkoja viens otru, bet Cakarijs skatījās uz abiem.
   —        Mans mīļais kungs, — sacīja astrologs Cakarijam, — man liekas, ka jūsu nākotne ir nodrošināta.
   Rotaļlietu tirgotājs nepalika pret šādu pareģojumu vienaldzīgs un labprāt gribēja dzirdēt kādu paskaidrojumu. Bet astrologs atlika paskai­drojumus uz nākamās dienas rītu.
   Kad astrologs un mehāniķis ienāca istabā, astrologs metās draugam ap kaklu un sauca:
   —   Tas ir viņš! Viņš mums ir rokās!
   —         Vai jūs tiešām tā domājat? — jautāja Eliass tādā toni, kurā sadzirdamas šaubas, bet reizē arī vēlēšanās tikt pārliecinātam.
   —         Mans Dievs! Protams, es tā domāju: viņš atbilst visiem noteiku­miem.
   —   Pārbaudīsim vēlreiz.
   —   Viņš valkājis tikai garos zābakus.
   —   Pareizi.
   —   Viņš nekad nav skuvis bārdu.
   —   Tas arī ir pareizi.
   —        Un, beidzot, aiz laipnības vai, drīzāk, iekšējas dziņas pamudināts, viņš uzturējās sava tēva veikalā, lai lobītu riekstus jaunām meitenēm, kas viņus nesauca nekā citādi kā par riekstkodi.
   —   Tas ari ir pareizi.
   —        Mans mīļais draugs, laime nekad nenāk viena. Bet ja jums vēl ir šaubas, tad iesim palūkosim, ko saka zvaigznes.
   Viņi izgāja uz nama balkona un, noteikuši jaunā cilvēka horoskopu, tie redzēja, ka viņam ir lemta liela bagātība.
   Šāds pareģojums, kas apstiprināja visas astrologa cerības, pārliecināja ari mehāniķi par astrologa slēdziena pareizību.
   —   Un tagad, — triumfēdams sacīja astrologs, — vajag parūpēties vēl tikai par divām lietām.
   —   Par kādām? — jautāja Eliass.
   —   Vispirms jums jāierīko pie jūsu brāļa dēla pakauša koka bize, kas savienojama ar apakšžokli tā, ka, to paspiežot, apakšžokļa spiediens kļūst divreiz tik stiprs.
   —   To var pavisam viegli izdarīt, — atbildēja Eliass, — un tā jau ir mehānikas ābece.
   —    Otra lieta, kas jādara, — turpināja astrologs, — ir tā, ka mēs, ierodoties galvaspilsētā, nesakām ne vārda par to, ka esam atveduši sev līdzi jauno cilvēku, kuram lemts pārkost Krakatukas riekstu. Esmu pārliecināts, ka tad karalis piedāvās jo lielāku atalgojumu tam, kas uzdevumu sekmīgi veiks, jo vairāk būs salauztu zobu un bojātu žokļu, mēģinot pārkost Krakatukas riekstu, un jo vairāki būs cietuši neveik­smi.
   —   Mans dārgais draugs, jūs esat pati gudrība, — sacīja mehāniķis. — Dosimies pie miera.
   Pēc šiem vārdiem abi draugi no balkona iegāja savā istabā un, pāri ausīm uzvilkuši mīkstas naktscepures, iegrima miegā tik mierīgi, kā vēl ne reizi pēdējo pēdējos četrpadsmit gados un deviņos mēnešos.
   Nākamajā rītā abi draugi ieradās pie Cakarija un izstāstīja viņam savus jaunos plānus, ko tie iepriekšējā dienā bija izgudrojuši. Cakarijam netrūka godkārības, turklāt izredzes, ka tā dēlam būs visstiprākie žokļi visā Vācijā, likās ļoti vilinošas viņa tēvišķai patmīlībai, tāpēc viņš ar sajūsmu piekrita kombinācijai, kas paņēma no tā veikala ne tikai pašu riekstu, bet arī vēl riekstkodi.
   Jaunajam cilvēkam bija grūtāk izšķirties. Jo sevišķi viņam nepatika koka bize, kura bija jāpiestiprina viņa pakausim eleganta tīkliņa vietā, kas viņam tik labi piestāvēja. Bet astrologs, tēvocis un ari tēvs apsolīja tik daudz jaukumu, ka viņš beidzot piekrita.
   Un tā Eliass Droselmeijers, kas tūlīt bija ķēries pie darba, īsā laikā pielika un pamatīgi pieskrūvēja cerību pārņemtā jaunekļa pakausim koka bizi. Lasītāju ziņkārības apmierināšanai mums jāpasteidzas pateikt, ka asprātīgais aparāts darbojās lieliski un ka mūsu veiklais mehāniķis jau pirmajā dienā varēja priecāties par spīdošiem panākumiem attiecībā attiecībā uz visscietākajiem aprikožu kauliņiem un visizturīgākajiem firziķu kodoliem.
   Viņš tam pavēlēja ievietot „Karaliskajās ziņās" paziņojumu, kuru visiem redaktoriem vajadzēja savos laikrakstos pārdrukāt un ar kuru tika uzaicināti ierasties pili visi tie, kas cerēja, ka viņu zobi ir diezgan stipri, lai pārkostu Krakatukas riekstu un pēc padarītā darba saņemtu ievēro­jamu atlīdzību.
   Šādos apstākļos tas bija vienīgais līdzeklis, kā noskaidrot, cik spēcīgu žokļu ir karalistē. Konkurentu bija tik daudz, ka nācās iecelt sevišķu komisiju ar karalisko dentistu priekšgalā, kas pārbaudīja, vai viņiem ir visi trīsdesmit divi zobi un vai no tiem kāds nav bojāts.
   Trīs tūkstoši pieci simti kandidātu drīkstēja piedalīties pirmajā sacensībā. Tā ilga astoņas dienas un beigu beigās bija bezgalīgs daudzums salauztu zobu un izmežģītu žokļu.
   Nekas cits neatlika, kā bija jāpublicē otrs aicinājums. Tika ievietoti sludinājumi vietējos un ārzemju laikrakstos. Karalis piedāvāja akadēmijas prezidenta vietu uz mūžu un Zelta Zirnekļa ordeni tam, kam būs visspēcīgākie žokļi un kas spēs pārkost Krakatukas riekstu. No sacensības dalībniekiem augstāko izglītību neprasīja.
   Šinī otrajā sacensībā pieteicās pieci tūkstoši dalībnieku. Visas Eiropas zinātniskās organizācijas sūtīja savus pārstāvjus uz šo svarīgo kongresu. Bija redzami vairāki Francijas Akadēmijas locekļi un viņu vidū arī tās pastāvīgais sekretārs, kas gan pats nevarēja sacensībās piedalīties, jo viņam pavisam nebija zobu. Viņš tos visus bija izlauzis, mēģinot iznīcināt sava amata brāļu darbus.
   Šī otra sacensība, kas ilga piecpadsmit dienas, beidzās vēl bēdīgāk nekā pirmā. Starp citu — zinātnisko biedrību delegāti, kas bija ietiepušies pārkost riekstu par godu savai organizācijai, zaudēja šinī mēģinājumā savus labākos zobus.
   Kas attiecas uz riekstu, tad uz tā čaumalas pēc visām šīm pūlēm nepalika pat ne mazākās zīmes.
   Karalis bija pavisam izmisis. Viņš nolēma spert pēdējo soli, un tā kā viņam nebija vīriešu kārtas pēcnācēju, tad tas trešajā sludinājumā vietējos un ārzemju laikrakstos lika izziņot, ka tiek izsolīta princeses Pirlipatas roka un troņa mantojums tam, kas pārkodīs Krakatukas riekstu. Vienīgais ierobežojums, ko šoreiz uzlika konkurentiem, bija tas, ka viņiem jābūt vecumā starp sešpadsmit un divdesmit četriem gadiem.
   Tādas atlīdzības piedāvājums saviļņoja visu Vāciju. Kandidāti nāca no visām Eiropas malām. Viņi būtu nākuši pat no Āzijas, Āfrikas un Amerikas, tāpat arī no piektās pasaules daļas, kuru bija atklājuši Eliass Droselmeijers un viņa draugs astrologs, bet, ņemot vērā noteikto termiņu, minētā sludinājuma lasītājiem nācās pārliecināties, ka tanī brīdī, kad viņi to lasa, lielajai sacensībai vajag jau iet uz beigām vai pat, ka tā jau ir beigusies.
   Tātad mehāniķim un astrologam šķita pienācis brīdis, ka jāparādās jaunajam Droselmeijeram, jo karalis nevarēja vairs piedāvāt vēl augstāku un jaukāku atalgojumu par to, ko viņš tagad solīja.
   Lai gan šoreiz bija ieradies vesels pulks īsti karalisku vai ķeizarisku žokļu prinču, tomēr abi draugi bija pārliecināti par savu uzvaru un ieradās reģistrēšanas birojā pašā pēdējā brīdī, tad kad to jau taisījās slēgt. Tā Nataniela Droselmeijera vārds parādījās sarakstā kā pēdējais — ar 11 375 numuru.
   Arī šoreiz notika tas pats, kas iepriekšējās reizēs: Nataniela Drosel­meijera 11 374 sāncenši bija spiesti no sacensības izstāties un pārbaudes divdesmitdevītajā dienā pulksten vienpadsmitos un trīsdemit piecās minūtēs no rīta, kad princese beidza savu piecpadsmito gadu, tika izsaukts Nataniela Droselmeijera vārds.
   Jaunais cilvēks ieradās savu aizbildņu, tas ir, mehāniķa un astrologa pavadībā.
   Abi mūsu stāsta varoņi tagad pirmo reizi redzēja princesi kopš tā laika, kad viņi to bija atstājuši šūpulī. Šinī laikā ar to bija notikušas lielas pārmaiņas, bet ar vēsturnieka atklātību jāteic, ka šīs pārmaiņas nebija viņai nākušas par labu: kad viņi no tās aizgāja, tad tā bija tikai neglīta, bet nu viņa bija kļuvusi pavisam atbaidoša.
   Viņas miesas gan bija izaugušas, bet nebūt nebija palikušas spēcīgākas. Nemaz nebija saprotams, kā šīs trauslās kājas, šie nespēcīgie gurni, šis pavisam sarukušais ķermenis varēja izturēt briesmīgi lielās galvas svaru. Tā bija tā pati galva, kuru mēs jau aprakstījām, ar izspūrušajiem matiem, zaļajām acīm, muti līdz ausīm, mīksto zodu — tikai viss tas bija palicis par piecpadsmit gadiem vecāks.
   Redzot šo neglītuma iemiesojumu, Nataniels jautāja mehāniķim un astrologam, vai viņi esot pilnīgi droši, ka Krakatukas rieksta kodols atdošot princesei skaistumu. Ja viņa paliktu tāda pat kā tagad, tad viņš gan esot gatavs mēģināt uzdevumu veikt, bet tikai tādēļ, lai iegūtu slavu, ka tas varējis izdarīt to, ko tik daudzi nav spējuši, bet to godu princesi apprecēt un iegūt troņa mantošanas tiesības viņš atstāšot tam, kas to vēlētos. Būs lieki teikt, ka mehāniķis un astrologs apmierināja savu krustdēlu, apgalvodami viņam, ka tiklīdz rieksts būs pārkosts un kodols apēsts, tanī pašā mirklī Pirlipata pārvērtīsies par skaistāko princesi pasaulē.
   Bet ja nabaga Nataniela sirds, uz princesi Pirlipatu lūkojoties, no šausmām pārvērtās ledū, tad nabaga jauneklim par godu jāliecina, ka uz troņmantnieces jūtīgo sirdi viņa klātbūtne atstāja pavisam pretēju iespaidu un, viņu ieraugot, tā nevilšus izsaucās:
   —   Ak, kā es vēlētos, lai viņš būtu tas, kas pārkož riekstu!
   Uz to princeses galvenā audzinātāja iebilda:
   —   Mans pienākums ir aizrādīt jūsu augstībai, ka nav pieņemts, ka par šādām lietām tik jauna un skaista princese kā jūs atklāti izsaka savas domas.
   Tiešām Nataniels bija kā radīts, lai sagrozītu galvu visām pasules princesēm. Viņam bija īsi zila samta svārki ar uzšuvēm un zelta pogām, ko šim svinīgajam gadījumam bija licis viņam pagatavot tēvocis, tādas pat bikses, brīnišķīgi mazi zābaciņi, tik gludi un labi pieguloši, ka varēja domāt — tie ir uzkrāsoti. Vienīgi šī nelaimīgā koka aste, kas bija pieskrūvēta viņa pakausim, mazliet bojāja kopējo iespaidu. Bet tēvocis Droselmeijers bija to pagarinot izveidojis kā mazu uzmetni un, stingri ņemot, to varēja uzskatīt par mazu tualetes untumu vai jaunu modi, ko, izmantojot apstākļus, Nataniela drēbnieks varbūt mēģina pamazām ieviest galmā.
   Redzot skaisto jaunekli ienākam, ari visi klātesošie pie sevis klusībā nodomāja to pašu, ko princese savas neapdomības dēļ bija izteikusi skaļi. Nebija neviena, ieskaitot pašu karali un karalieni, kas dvēseles dziļumos nevēlējās, lai Nataniels izietu no šā pārbaudījuma kā uzvarētājs.
   No savas puses jaunais Droselmeijers tuvojās ar tādu pašpaļāvību, ka uzticība, ko pret viņu jau tā izjuta, vēl dubultojās. Nonācis paaugstinājuma priekšā, viņš vispirms apsveica karali un karalieni, bet tad — princesi Pirlipatu un asistentus. Pēc tam, saņēmis no lielā ceremonijmeistara Krakatukas riekstu, viņš to delikāti paņēma starp īkšķi un rādāmo pirkstu un tad, kā to dara burvju mākslinieki ar muskatriekstiem, veikli to iemeta mutē, strauji piespieda koka bizi, un kriks! krāks! rieksta čaumala sašķīda vairākos gabalos.
   Tad viņš tūlīt uzmanīgi atbrīvoja rieksta kodolu no tam pielipušām šķiedriņām un nodeva princesei ar galantu un tikpat padevīgu reveransu, pēc tam viņš aizvēra acis un sāka atmuguriski atkāpties. Princese kodolu norija un, ak brīnums! tanī pašā acumirklī riebīgais radījums izgaisa un tā vietā stāvēja jauna meitene — skaista kā eņģelis. Viņas seja likās bija austa no smalkiem zīda pavedieniem, sārtiem kā rozes un baltiem kā lilijas. Viņas debeszilās acis mirdzēja un viņas kuplās matu cirtas, kas līdzinājās plūstošam zeltam, krāšņi krita uz alabastra baltajiem pleciem.
   Tūlīt atskanēja fanfaras un cimbalas. Instrumentu skaņām atbildēja tautas gaviļu saucieni.
   Karalis, ministri, padomnieki un tiesneši tāpat kā toreiz, kad princese Pirlipata piedzima, sāka lēkāt uz vienas kājas un karalienes seju vajadzēja apslacīt ar odekolonu, jo no saviļņojuma viņa bija zaudējusi samaņu.
   Šī lielā burzma ļoti satrauca jauno Natanielu Droselmeijeru, kuram, kā to vēl atceramies, savas misijas pabeigšanai vajadzēja vēl noiet septiņus soļus atmuguriski. Tomēr viņš savaldījās ar tādu noteiktību, ka no viņa varēja sagaidīt to vislabāko, kad tas būs savukārt kļuvis par valdnieku. Viņš pašlaik izstiepa kāju, lai spertu savu pēdējo septīto soli, kad pēkšņi peļu karaliene, izgrauzusies cauri grīdai, nepatīkami pīkstēdama parādījās starp viņa kājām. Tanī brīdī, kad nākamais karaliskais princis nolaida kāju zemē, viņa papēdis ar visu smagumu uzgūlās peles ķermenim, viņš paklupa, un maz trūka, ka tas būtu pakritis.
   Ak, nežēlīgais liktenis! Tanī pašā acumirklī skaistais jauneklis pārvērtās tikpat neglītā radījumā, kāda pirms tam bija bijusi princese: viņa kājas kļuva tievas, viņa sarukušais ķermenis tikko varēja noturēt milzīgo galvu, acis palika zaļas, apmiglotas un izvalbītas, beidzot, viņa mute, izplētās līdz ausīm un viņa skaistā, mazā, jaunā bārzdiņa pārvērtās par kaut ko baltu un mīkstu, kas vēlāk izskatījās pēc vatelīna.
   Bet tā, kas pie šīs pārvērtības bija vainīga, saņēma savu sodu tanī pašā brīdī. Pelītes kundze asinīs raustījās uz grīdas: viņas nedarbs nepalika nesodīts. Tiešām — jauneklis to bija tik stipri piespiedis pie grīdas ar sava zābaka papēdi, ka šis spiediens izrādījās nāvīgs. Un tā, joprojām vēl raustoties un cīnoties ar nāvi, no visa spēka kliedza: Cietais riekst, Krakatuk, Tevis dēļ es bojā eju. Hi - hi - hi - hi! Bet nākotne man taisnību reiz dos, Caur savu dēlu Riekstkodim es atriebšos! Pī — pī — pī — pi. Ardievu dzīvība, Kas man nu atņemta, Ardievu cepetis, Ardievu pasaule, Bija labi dzīvot še. Ak vai, es mirstu nu. Hī — pī — pī, kvīk!
   Pelītes kundzes pēdējā nopūta varbūt nebija labi atskanīga; bet ja vispār var pieļaut grēkot pret dzejas likumiem, tad visi tam piekritīs, ka tas ir attasnojams pie pēdējās nopūtas!
   Kad šī pēdējā nopūta bija izdzisusi, tika pasaukts galvenais galma valcētājs, kas Pelītes kundzi paņēma aiz astes un devās to pievienot viņas ģimenes nelaimīgajiem pīšļiem, kas pirms piecpadsmit gadiem un dažiem mēnešiem bija guldīti kopējā kapā.
   Pa šo laiku neviens, izņemot mehāniķi un astrologu, nebija pievērsuši uzmanību Natanielam Droselmeijeram. Tagad princese, kas neko nezināja par notikušo nelaimi, lika atsaukt jauno varoni, jo, neskatoties uz savas audzinātājas aizrādījumu, viņa vēlējās pasteigties izteikt tam pateicību. Bet tiklīdz tā ieraudzīja nelaimīgo Natanielu, viņa aizsedza seju ar abām rokām un, aizmirstot pakalpojumu, kādu viņš tai bija izdarījis, sāka kliegt:
   — Ārā, ārā, briesmīgais Riekstkodi! Ārā! ārā! ārā!
   Tūlīt lielais galma maršals paņēma nabaga Natanielu pie pleciem un izgrūda to uz kāpnēm.
   Karalis, sašutis par to, ka viņam uzdrošinājušies piedāvāt par znotu riekstkodi, vērsās pret astrologu un mehāniķi. Astrologu, kam vajadzēja saņemt desmit tūkstošus dālderu lielu pensiju un goda brilles, un mehāniķi, kam bija jādod ar dimantiem izgreznots zobens, Zelta Zirnekļa lielais karaliskais ordenis un jauni, dzelteni garie svārki, viņš visa tā vietā lika izraidīt no savas valsts un deva tiem tikai divdesmit četras stundas zemes robežu šķērsošanai.
   Vajadzēja pakausit. Mehāniķis, astrologs un jaunais Droselmeijers, kas bija pārvērties par riekskodi, atstāja galvaspilsētu un pārgāja robežu. Bet kad bija iestājusies nakts, abi zinātnieki atkal apspriedās ar zvaigznēm un no debesu ķermeņu kustībām nolasīja, ka, par spīti izķēmojumam, viņu krustdēls tomēr kļūšot par princi un karali, ja tikai viņš vispār nevēlēšo­ties palikt par vienkāršu mirstīgo, ko viņš pats varēšot izvēlēties. Tas notikšot, kad viņa nejaukums izzudīšot. Un tā nejaukums izzudīšot tad, kad viņš būšot galvenais karavadonis kaujā, kurā tikšot nonāvēts princis, ko Pelītes kundze pēc savu pirmo septiņu dēlu nāves laidusi pasaulē ar septiņām galvām un kas tagad esot peļu karalis. Tā, neskatoties uz savu vājumu, Riekstkodis beidzot panākšot, ka viņā iemīlēšoties skaista dāma.
   Šo lielisko notikumu gaidās Nataniels Droselmeijers, kas bija izgājis no sava tēva veikala kā vienīgais dēls, tagad atgriezās tanī kā vienkāršs riekstkodis.
   Būs lieki teikt, ka viņa tēvs to nepavisam vairs nepazina. Un kad viņš jautāja savam brālim mehāniķim un tā draugam astrologam, kas esot noticis ar viņa mīļo dēlu, tad abi mūsu varoņi atbildēja ar zinātniekiem raksturīgo aplombu, ka šoreiz karalis un karaliene neesot gribējuši šķirties no savas meitas glābēja un ka jaunais Nataniels esot palicis pie galma visu slavināts un godināts.
   Kas attiecas uz nelaimīgo Riekstkodi, kurš izjuta, cik nožēlojams ir viņa stāvoklis, tad tas neteica ne vārda un gaidīja pārmaiņas, kam vajadzēja notikt. Bet mums jāatzīstas, ka par spīti savam miermīlīgajam raksturam un filozofiskajam prātam, viņš paturēja savā milzīgajā mutē vienu no vislielākajiem zobiem pret tēvoci Droselmeijeru, kas to bija uzmeklējis tad, kad viņš par to vismazāk bija domājis un, viņu savaldzinādams ar jaukiem solījumiem, bija viņa briesmīgās nelaimes vienīgais un galvenais cēlonis.
   Tāds, mani mīļie bērni, ir stāsts par Krakatukas riekstu un princesi Pirlipatu, kuru krusttēvs Droselmeijers izstāstīja mazajai Marijai, un jūs sapratīsit, kāpēc tagad par lietām, kas ir grūtas, mēdz sacīt: — Tas ir ciets rieksts.
   TĒVOCIS UN BRĀLADĒLS
   >
   Ja kāds no maniem jaunajiem lasītājiem vai jaunajām lasītājām ir kādreiz sev iegriezis ar stikla gabalu, un tas droši vien būs kādam no viņiem noticis nepaklausības dienās, tas no piedzīvojumiem zinās, ka tā ir ļoti sāpīga brūce, kas lēnām dzīst. Tāpēc arī Marijai nācās pavadīt veselu nedēļu gultā, jo viņu pārņēma nespēks, tiklīdz tā mēģināja celties. Beidzot viņa galīgi izveseļojās un atkal varēja kā agrāk lēkāt pa istabu.
   Vai nu jābūt netaisnam pret mūsu mazo varoni, vai arī jāsaprot, ka viņas pirmais gājiens bija pie glāžu skapja. Tas izskatījās pavisam jauks. Sasistā rūts bija atjaunota un aiz citām rūtīm, kuras Trūdiņas jaunkundze bija rūpīgi notīrījusi, bija redzami jauni, spoži un labi nolakoti koki, mājas un jaungada lelles.
   Bet starp visiem šiem bērnu valstības dārgumiem Marija vispirms redzēja savu Riekstkodi, kas bija novietots uz otrā plaukta un smaidīja tai pretī, pie kam viņa zobi bija vislabākā kārtībā.
   Dziļdomīgi un laimīgi aplūkojot savu mīluli, Marijas sirds sažņaudzās no domām, kas jau ne vienreiz vien bija nodarbojušās viņas prātu. Viņa iedomājās, ka tas viss, ko tēvocis Droselmeijers bija stāstījis par nesaskaņām starp Riekstkodi un mirušo peļu karalieni un viņas dēlu, valdošo princi, ir taisnība.
   Tāpēc viņai arī likās, ka Riekstkodis nevarēja būt neviens cits, kā jaunais Droselmeijers no Nirnbergas, patīkamais, bet apburtais tēvoča brāļadēls. Ka gudrais Pirlipatas tēva, karaļa, galma mehāniķis bija medicīnas konsultants Droselmeijers, par to viņa nebija vairs šaubījusies no tā brīža, kad bija ieraudzījusi viņa dzeltenos svārkus. Šī pārliecība bija vēl vairāk nostiprinājusies, kad viņa pakāpeniski uzzināja, ka tas zaudējis savus matus no saules dūriena un viņam ar bultu izšauta acs. Tāpēc bija jāizgudro mākslīga stikla parūka, par kuru mēs jau runājām stāsta sākumā.
   „Bet kāpēc gan tavs tēvocis tev nav palīdzējis, nabaga Riekstkodi?" tā domāja Marija, stāvot skapja priekšā un uzlūkojot savu mīluli. Viņa domāja, ka mazā vīriņa atbrīvošana no burvības sloga bija atkarīga no kaujas panākumiem. No tā ir atkarīga viņa iecelšana par karali lellēm, kuras galu galā labprāt būtu ar mieru pakļauties viņa vadībai.
   Marija atcerējās, ka cīņas laikā lelles bija klausījušas Riekstkodi — kā kareivji paklausa ģenrālim.
   Šāda tēvoča Droselmeijera bezbēdība vēl jo vairāk sāpināja Mariju, tāpēc ka viņa bija pārliecināta: šīs lelles, kuras tā savā fantāzijā apveltīja ar visām dzīvu radījumu īpašībām, patiesi dzīvoja un kustējās.
   Tomēr vismaz pirmais iespaids bija tāds, ka nekas tamlīdzīgs skapī nenotika, jo viss tur palika mierīgs un nekustīgs. Bet Marija neatsacījās no savas iekšējās pārliecības un izskaidroja to visu ar peļu karalienes un viņas dēla burvību. Viņa tik ļoti iejutās šādā noskaņojumā, ka tā, lūkojoties Riekstkodī, drīzumā sāka viņam pavisam skaļi teikt to, ko viņa sākumā domāja tikai pie sevis.
   — Mans mīļais Droselmeijera kungs, — viņa sacīja, — lai gan jūs nevarat pakustēt un burvība laupa jums iespēju pateikt man kaut vienu vārdiņu, es tomēr ļoti labi zinu, ka jūs mani labi saprotat un jūs zināt pavisam skaidri manus labos nodomus pret jums. Tāpēc paļaujaties uz manu atbalstu, ja tas jums būtu vajadzīgs. Pagaidām izturieties mierīgi, es lūgšu jūsu tēvoci nākt jums palīgā. Viņš ir tik taisnīgs, ka jācer: jūs kaut mazliet mīlot, viņš jūs atbrīvos.
   Pat dzirdot šo daiļskanīgo runu, Riekstkodis palika nekustīgs, bet Marijai likās, ka viegla nopūta piepildīja glāžu skapi, kura stikli to klusi atbalsoja, bet tas notika tik brīnišķīgi maigi, ka viņai šķita — klusa balss, maiga kā sudraba zvaniņi, saka:
   —   Mīļā, mazā Marija! Mans sargeņģeli, es būšu tavs; Marija, tu būsi mana!
   Un, dzirdot šos noslēpumainos vārdus, visam Marijas ķermenim izskrēja cauri vieglas trīsas, un viņa juta, ka to pārņem kāda dīvaina labsajūta.
   Pa to laiku bija iestājusies krēsla. Ienāca prezidents kopā ar medicīnas konsultantu Droselmeijeru.
   Nedaudzos mirkļos Trūdiņas jaunkundze bija uzklājusi tējas galdu un visa ģimene, jautri tērzēdama, sapulcējās pie galda. Marija bija sameklē­jusi savu mazo krēsliņu un klusi apsēdusies pie krusttēva Droselmeijera kājām. Kad uz brītiņu bija iestājies vispārējs klusums, viņa uzlūkoja medicīnas konsultantu ar savām lielajām, zilajām acīm un, skatoties tam tieši sejā, sacīja:
   —   Es tagad zinu, mīļo krusttēv Droselmeijer, ka mans Riekstkodis ir tavs brāļadēls, jaunais Droselmeijers no Nirnbergas. Viņš ir kļuvis par leļļu valstības princi un karali, kā to tik pareizi pareģoja tavs draugs astrologs. Bet tu labi zini, ka viņš ir atlātā un asiņainā karā ar peļu karali. Pasaki, mīļo krusttēv Droselmeijer, kāpēc tu nenāci viņam palīgā, kad tu biji pūce, kas sēdēja jāteniski uz pulksteņa? Un kāpēc tu to nedari vēl tagad?
   Un pēc šiem vārdiem Marija, tēvam, mātei un Trūdiņas jaunkundzei skaļi smejoties, vēlreiz pastāstīja par slaveno kauju, kuras aculieciniece viņa bija bijusi. Vienīgi Fricis un krusttēvs Droselmeijers nesmējās.
   —   No kurienes gan šī mazā meitene sameklē visas tās muļķības, kas viņai ienāk prātā? — sacīja krusttēvs.
   —   Viņai ir ļoti bagāta fantāzija, — atbildēja māte, — galu galā tie ir tikai sapņojumi un vīzijas, kuras izraisījis drudzis.
   —    Un to pierāda tas, — sacīja Fricis, — ka viņa stāsta — mani sarkanie huzāri esot metušies bēgt. Tā nevar būt patiesība, jo viņi nav nožēlojami zaķapastalas, pretējā gadījumā, sasodīts, tie neko neriskētu un es viņus pamatīgi pārmācītu!
   Bet krusttēvs Droselmeijers, savādi smaidot, paņēma mazo Mariju klēpī un sacīja daudz maigākā tonī nekā iepriekš:
   —    Dārgais bērns, tu nemaz nezini, ko uzņemies, tik karsti aizstāvot Riekstkoža intereses: tev nāksies daudz ciest, ja tu turpināsi tikpat dedzīgi aizstāvēt nabaga nežēlastībā kritušo. Peļu karalis, kas to uzskata par mātes slepkavu, viņu vajās ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Bet vispār nevis es, klausies labi, bet gan vienīgi tu vari viņu glābt: esi izturīga un uzticīga, un viss beigsies labi.
   Ne Marija, ne kāds cits kaut ko saprata no krusttēva runas. Vēl vairāk — šāda runa likās prezidentam tik dīvaina, ka viņš, ne vārda neteikdams, paņēma medicīnas konsultanta roku un, aptaustījis tā pulsu, sacīja tāpat kā Bartolo Bazilam:
   —    Mīļais draugs, jums ir stiprs drudzis, un es došu jums padomu likties gultā.

   Naktī, kas sekoja nule aprakstītajam skatam, kad mēness, kas spīdēja pilnā spožumā, ļāva iezagties vienam gaišam staram starp vaļīgi aizvilktajiem istabas aizkariem un kad mazā Marija gulēja blakus savai mātei, to pēkšņi uzmodināja troksnis, kurš likās nāca no istabas kakta un kurā apvienojās asi svilpieni un gari pīkstieni.
   —    Vai! — iekliedzās Marija, kas pazina šo troksni, jo bija to dzirdējusi slavenā kaujas vakarā. — Ak vai, tās ir peles, kas nāk. Māmiņ, māmiņ, māmiņ!
   Bet lai cik ļoti viņa arī pūlējās, tomēr viņa nevarēja izdvest ne skaņas. Viņa mēģināja glābties, bet nevarēja pakustināt ne rokas, ne kājas un palika kā pienaglota pie gultas. Kad viņa pavērsa savas izbaiļu pilnās acis uz istabas kaktu, no kuras bija dzirdams troksnis, tā ieraudzīja peļu karali, kas mūrī sev skrāpēja ceļu, un caurumā, kas kļuva arvienu lielāks, parādījās vispirms viena no viņa galvām, tad otra, tad trešā un beidzot — visas septiņas galvas. Uz katras galvas bija savs kronis. Apgājis vairākas reizes apkārt istabai kā uzvarētājs, kas nostiprinās iekarotās pozīcijās, viņš ar vienu lēcienu uzlēca uz galda, kas stāvēja blakus mazās Marijas gultai. Tur nonācis, viņš to uzlūkoja ar savām kā karbunkuļi spīdošajām acīm un, svelpjot un zobus griežot, runāja:
   —    Hi, hi, hi! Tev jāatdod man tavi saldumi un marcipāns, mazā meitene! Ja ne, tad es aprišu tavu draugu Riekstkodi.
   Izteicis šos draudus, viņš atstāja istabu pa to pašu caurumu, kuru tas bija izgrauzis, lai ienāktu.
   Marija bija tik ļoti šīs briesmīgās parādības pārbiedēta, ka nākamajā rītā viņa pamodās pavisam bāla un ar smagu sirdi. Vēl jo lielāks pamats tam bija tāpēc, ka baidīdamās, lai par viņu nesmejas, neuzdrošinājās pastāstīt, kas viņai naktī bija atgadījies. Kādas divdesmit reizes viņa jau gribēja pastāstīt par notikušo mātei vai Fricim, bet katrreiz aprāvās, vienmēr domādama, ka ne viens, ne otrs negribēs viņai ticēt. Viens viņai likās pavisam skaidrs: Riekstkoža glābšanai vajadzēs upurēt savus saldumus un marcipānu. Tāpēc tās pašas dienas vakarā viņa nolika uz skapja malas visu, kas tai no šīm mantām piederēja.
   Nākamajā rītā prezidents sacīja:
   —   Es tiešām nesaprotu, no kurienes radušās visas tās peles, kas tagad tik pēkšņi mūsu mājā iebrukušas. Bet paskaties, nabaga Marij, — turpināja viņš, ievedot mazo meiteni zālē, — šie riebīgie kustoņi aprijuši visus saldumus.
   Prezidents kļūdījās, viņam būtu vajadzējis teikt „sabojājuši", jo šis peļu karalis gardēdis, neatrodot marcipānu pēc savas garšas, bija to tikai apgrauzis, un tagad šo saldumu vajadzēja izmest.
   Tā kā tās nebija Marijas mīļākās konfektes, kuras peļu karalis bija no tās piedzinis, tad galu galā Marija par šo upuri nebija sevišķi apbēdināta. Cerēdama, ka peļu karalis samierināsies ar šo tai uzlikto pirmo kontibūciju, viņa jutās ļoti gandarīta, iedomājoties, ka tik lēti izglābusi Riekstkodi.
   Par nelaimi šāds apmierinājums ilgi nepastāvēja: nākamajā naktī viņa atkal pamodās, dzirdot pie savas gultas pīkstēšanu un svilpšanu.
   Ak, bēdas! Atkal tas bija peļu karalis, kura acis spīdēja vēl briesmīgāk nekā iepriekšējā naktī un kurš tanī pašā, ar svilpieniem un pīkstieniem jauktajā balsī sacīja:
   —    Tev jāatdod man savas cukura un piparkūku figūriņas, mazo meitēn! Ja ne, tad es aprišu tavu draugu Riekstkodi.
   To teicis, peļu karalis devās projām palēkdamies un pazuda savā caurumā.
   Nākamajā rītā Marija, būdama ļoti nobēdājusies, steidzās tieši pie glāžu skapja, un, tur nonākusi, meta skumju skatienu uz savām cukura un piprkūku figūriņām. Tiešām viņas sāpes bija īstas, jo nekad nav bijuši gardāki kārumi par tām mazajām figūriņām, kas piederēja mazajai Marijai.
   —    Ak, mīļais Droselmeijera kungs, — viņa sacīja, griezdamās pie Riekstkoža, — ko es tikai nedarītu, lai jūs paglābtu! Tomēr jūs piekritīsit, ka tas, ko no manis prasa, ir ļoti grūti izdarāms.
   Bet pēc šiem vārdiem Riekstkodis izskatījās tik nožēlojams, ka Marija, kas jau redzēja atveramies peļu karaļa žokļus, lai to aprītu, nolēma vēl nest arī šo upuri, glābjot nelaimīgo jaunekli.
   Tanī pašā vakarā viņa nolika uz skapja malas savas cukura un piparkūku figūriņas — tāpat kā iepriekšējā vakarā to bija darījusi ar saviem saldumiem un marcipānu. Atvadoties no tām, viņa noskūpstīja figūriņas citu pēc citas savus ganiņus, savas ganītes un to aitiņas, bet aiz visām tām viņa paslēpa mazu bērniņu ar apaļiem vaigiem, kuru Marija sevišķi mīlēja.
   —   Bet tas taču jau ir par daudz! — nākamajā rītā iesaucās prezidenta kundze. — Tā riebīgās peles noteikti ir ieperinājušās glāžu skapī, jo visas nabaga Marijas figūriņas ir apēstas.
   Dzirdot šo ziņu, lielas asaras noritēja pār Marijas vaigiem, bet gandrīz vai tūlīt tās arī nožuva un to vietā parādījās mīļš smaids, jo viņa sev teica:
   —   Kāda gan nozīme ganiņiem, ganītēm un viņu aitiņām, jo Riekstkodis ir glābts!
   Te Fricis, kas domīgs noklausījās sarunā, bilda;
   —    Bet, mam, zini, ko es tev teikšu, maizniekam ir viens lielisks pelēkais junkurs, to varētu palienēt un viņš šai lietai drīz darītu galu, norijot peles citu pēc citas un pēc tam pašu Pelītes kundzi un peļu karali, tāpat kā viņa mātes madamu.
   —    Tā gan, — atbildēja prezidenta kundze, — bet tavs pelēkais peļu junkurs, lēkādams pa galdiem un kamīnu, sasitīs manas tases un glāzes.
   —   Ak! — sacīja Fricis, — par to nav ko baidīties. Maiznieka pelēkais junkurs ir pārāk veikls zellis, lai padarītu tādus nedarbus, un es labprāt gribētu, ka es varētu tikpat labi un droši un izveicīgi staigāt pa ūdens notekām un jumtu čukuriem kā viņš.
   —    Tikai ne kaķus mājās! Tikai bez kaķiem! — sauca prezidenta kundze, kas tos nevarēja ciest.
   —   Tomēr Friča domu var izmantot, — sacīja prezidents, kas, dzirdot šo sarunu, bija pienācis, — tikai kaķa vietā jāņem peļu slazdi.
   —    Bet tas jau sagadās lieliski, — iesaucās Fricis, — krusttēvs Droselmeijers ir taču izgudrojis slazdus.
   Visi sāka smieties, un pēc tam, kad māja bija pārmeklēta un noskai­drojās, ka tam līdzīgs daikts mājās nav atrodams, aizsūtīja pie krusttēva Droselmeijera pēc slazdiem. Uzliekot ēsmai gabaliņu speķa, slazdus novietoja tanī pašā vietā, kur iepriekšējā naktī peles bija izdarījušas tik lielu postu.
   Marija apgūlās pārliecībā, ka nākamajā rītā peļu karalis atradīsies sagūstīts kastītē, kurā to būs ievilinājusi viņa našķība.
   Bet ap pulkstens vienpadsmitiem vakarā, kad viņa saldi gulēja pirmajā miegā, kaut kas auksts un spalvains/ kas lēkāja pa seju un rokām, viņu uzmodināja. Un tanī pašā mirklī viņas ausīs atskanēja svilpieni un pīkstēšana, kurus tik labi pazina. Briesmīgais peļu karalis bija viņas gultā. Viņa acis mirdzēja asiņainā spīdumā un tā septiņas mutes bija atvērtas, it kā viņš grasītos aprīt nabaga Mariju.
   —   Es smejos par jums, es smejos par jums, — runāja peļu karalis, — es neiešu mazajā mājiņā un tavs speķis mani nevilina! Mani nesagūstīs: es smejos par to! Bet tev jāatdod man savas bilžu grāmatas un mazā zīda kleitiņa! Ja nē, tad sargies, es aprišu tavu Riekstkodi.
   Var saprast, ka pēc tādas prasības Marija nākamajā rītā pamodās ar sāpju pilnu sirdi un asarām acīs.
   Māte nepateica viņai nekā jauna, stāstīdama, ka peļu slazdi bijuši bez nozīmes un ka peļu karalis ir nojautis pie tiem ko ļaunu. Kad māte izgāja, lai sagatavotu brokastis, Marija iegāja zālē, raudādama pienāca pie glāžu skapja un sacīja:
   —    Ak, mans labais un dārgais Droselmeijera kungs, kā viss tas beigsies? Kad es būšu atdevusi peļu karalim saplēšanai manas skaistās bilžu grāmatas un manu jauno zīda kleitiņu, ko Kristus bērns man iedāvināja Ziemassvētkos, viņš vēl arvien nebūs apmierināts un katru dienu prasīs aizvien vairāk. Un ja man nebūs vairs ko viņam dot, tad varbūt tas aprīs mani jūsu vietā. Ak, es nabaga bērns, mīļais, labais Droselmeijera kungs, ko man darīt? Ko lai es tagad daru?
   Tā raudot un sūdzoties, Marija pēkšņi ieraudzīja uz Riekstkoža kakla asins traipu. No tās dienas, kad Marija dabūja zināt, ka tās mīlulis ir rotaļlietu tirgotāja dēls un medicīnas konsultanta brāļadēls, viņa neņēma to vairs rokās, neglāstīja un neapkampa. Viņas godbijība un cienība bija tik liela, ka tā neuzdrošinājās viņam piedurties ne ar pirksta galiņu. Bet tagad, redzot, ka tas ir ievainots, un baidoties, vai brūce nav bīstama, viņa to uzmanīgi izņēma no skapja un mēģināja ar kabatas lakatiņu noslaucīt tam no kakla asins traipu. Bet cik liels bija viņas pārsteigums, kad tā pēkšņi sajuta, ka Riekstkodis sāk viņas rokā kustēties! Ātri viņa to nolika atpakaļ plauktā. Tad viņa mute pavērās uz labo un uz kreiso pusi, no kā tā likās esam vēl lielāka, un pie šīs kustības it kā ar lielām mokām atskanēja vārdi:
   —    Ak, mīļā Zilberhauza jaunkundze, dārgā draudzene, cik daudz es jums esmu parādā un kā man jums jāpateicas! Neupurējiet manis dēļ jūsu bilžu grāmatas un jūsu zīda kleitiņu, sagādājiet man tikai zobenu, bet labu zobenu, to pārējo es uzņemos pat?.
   Riekstkodis vēl ilgāk gribēja runāt, bet viņa vārdi kļuva nesaprotami, balss pēkšņi apklusa un acis, kuras uz brīdi bija atdzīvojušās, atspoguļojot visdziļākās skumjas, izdzisa un palika bez dzīvības. Marija neizjūta nekādu baiļu, gluži otrādi, viņa lēkāja no prieka, jo jutās ļoti laimīga, ka varēs Riekstkodi izglābt, nezaudējot ne savas bilžu grāmatas, ne savu zīda kleitiņu.
   Tikai kur atrast šo zobenu, ko prasīja mazais vīriņš. Beidzot Marija nolēma atklāt savas raizes Fricim, kas, lai gan daudz lielījās, bija pakalpīgs zēns. Viņa to pieveda pie glāžu skapja, izstāstīja viņam visu, kas tai bija atgadījies ar Riekstkodi un peļu karali, un beidzot paziņoja, kāda veida pakalpojumu viņa no tā gaida.
   Vienīgais, kas šinī stāstā atstāja uz Frici dziļu iespaidu, bija ziņa, ka viņa huzāriem tiešām pietrūcis dūšas cīņas karstākajā brīdī. Viņš vēl noprasīja Marijai, vai apvainojums ir tiešām patiess. Saņēmis apstiprinošu atbildi un zinādams, ka mazā meitene nespēj melot, viņš pievērsās skapim un noturēja saviem huzāriem runu, kura šķiet tos ļoti apkaunoja. Bet tas vēl nebija viss: lai sodītu visu pulku, tā komandieru personā viņš degradēja citu pēc cita visus virsniekus un noteikti aizliedza taurētājiem uz veselu gadu spēlēt maršu „Gvardes huzāri". Tad, pagriezies pret Mariju, tas sacīja:
   —   Kas attiecas uz Riekstkodi, kas man liekas esam dūšīgs puisis, tad es domāju, to lietu varēs nokārtot: es vakar atlaidu no dienesta vienu vecu kirasieru majoru, protams, piešķirot tam pensiju, viņš bija savus gadus izkalpojis un, man šķiet, tam nav vairs vajadzīgs viņa zobens, kuram bija lielisks asmenis.
   Atlika vienīgi atrast majoru. Uzsāka meklēšanu un atrada to dzīvojot no pensijas, ko Fricis bija piešķīris, kādā mazā nomaļā patversmē, skapī uz trešā plaukta, visattālākajā stūrītī. Kā Fricis jau bija iedomājies, nenācās grūti noņemt viņam zobenu, kas bija kļuvis lieks, un tanī pašā brīdī tas tika uzkārts Riekstkodim kaklā.
   Bailes mocīja Mariju un neļāva tai nākamajā naktī iemigt. Viņa vēl bija pavisam nomodā, kad izdzirda atskanam zāles pulksteņa divpadsmit sitienus. Tiklīdz bija izskanējis pēdējais sitiens, kad savāds troksnis sāka sāka nākt no skapja puses. Bija dzirdama spēcīga zobenu šķindoņa, it kā divi nāvīgi pretinieki būtu sadūrušies. Pēkšņi viens no abiem cīkstoņiem ievaidējās kvik!
   —    Peļu karalis! — iesaucās Marija prieka un vienlaikus arī šausmu pārņemta.
   Sākumā viss palika klusu; bet drīz pie durvīm atskanēja klusi, pavisam klusi klauvējieni un smalka balstiņa izdvesa šādus vārdus:
   —   Mana mīļā Zilberhauza jaunkundze, es nesu priecīgu ziņu! Atveriet man, es jūs lūdzu.
   Marija pazina jaunā Droselmeijera balsi. Viņa steidzīgi uzģērba savu kleitiņu un atvēra durvis. Tur stāvēja Riekstkodis, turot savā labajā rokā asiņainu zobenu un kreisajā rokā sveci. Ieraudzījis Mariju, viņš tūlīt nometās viņas priekšā uz viena ceļa un sacīja:
   —   Tā esat jūs, lielkundze, kas man iedvesāt varonīgo garu, kas pašlaik manī izpaudās, un kas manai rokai deva spēku sakaut nekauņu, kurš iedrošinājās jūs apdraudēt. Šis ļaunais peļu karalis tagad guļ tur savās asinīs. Lūdzu nenoraidiet, lielkundze, uzvaras trofejas, ko jums piedāvā kavalieris, kas jums būs padevīgs līdz nāvei!
   Šos vārdus runājot, Riekstkodis novilka no kreisās rokas peļu karaļa septiņus kroņus, kurus viņš bija aplicis aproces vietā, un pasniedza tos Marijai, kas tos ar prieku pieņēma.
   Tad Riekstkodis, tādas labvēlības iedrošināts, piecēlās un turpināja:
   —   Ak, mana dārgā Zilberhauza jaunkundze, tagad, kad esmu uzvarējis savu ienaidnieku, kādas brīnišķīgas lietas es varētu jums parādīt, ja jūs būtu tik laipna man dažus soļus nākt līdzi. Ak, dariet to, mīļā jaunkundze, es jūs lūdzu!
   Marija ne mirkli nekavējās sekot Riekstkodim, zinādama, cik lielā mērā viņa pelnījusi tā pateicību, un droša, ka viņam nevar būt nekādu ļaunu nodomu.
   —     Es jums sekošu, — viņa sacīja, — mans dārgais Droselmeijera kungs. Bet tas nedrīkst būt ļoti tālu un ceļojums nedrīkst pārāk ilgi vilkties, jo vēl neesmu pietiekami izgulējusies.
   —    Tad es izvēlēšos īsāko ceļu, — sacīja Riekstkodis, — lai gan tas būs grūtākais.
   To sacījis, viņš devās pa priekšu, un Marija tam sekoja.

   Tūlīt viņi abi pienāca pie liela, veca skapja, kurš stāvēja gaitenī pie pašām durvīm un kurā bija novietotas drēbes. Riekstkodis apstājās un Marija sev par lielu pārsteigumu ieraudzīja, ka skapja durvis, kas parasti bija cieti, tagad stāvēja plaši atvērtas, tā ka viņa varēja labi saskatīt tēva izbraucāmo kažoku, kas bija pagatavots no lapsu ādām un karājās pārējo drēbju priekšā.
   Riekstkodis sāka veikli rāpties pa vīlēm un, atbalstoties pie uzšuvēm, sasniedza lielo pušķi, kas, piestiprināts pie resnas auklas, karājās uz šā kažoka muguras. Viņš izvilka no tā glītas ciedra koka trepītes un pieslēja tā, ka viens gals atbalstījās pret grīdu, bet augšējais gals pazuda kažoka piedurknē.
   —    Un tagad, dārgā jaunkundze, — sacīja Riekstkodis, — esiet tik laipna, sniedziet man roku, kāpjiet man līdzi.
   Marija paklausīja. Tiklīdz viņa ieskatījās piedurknē, tā ieraudzīja savā priekšā apžilbinošu gaismu un pati pēkšņi atradās jauki smaržojošā pļavā, kas mirdzēja it kā būtu apbērta ar dārgakmeņiem.
   —   Ak, Dievs, — iesaucās Marija, būdama pavisam apmulsusi, — kur mēs atrodamies, dārgais Droselmeijera kungs?
   —    Mēs esam uz kristāla cukura laukuma, jaunkundz. Bet, ja jūs piekrītat, šeit mēs neapstāsimies, iziesim pa šīm durvīm.
   Tikai tagad, paceļot acis, Marija ieraudzīja brīnišķīgas durvis, pa kurām varēja iziet no pļavas. Tās likās esam no balta, sarkana un brūna marmora, bet kad Marija tām tuvojās, viņa redzēja, ka durvis bija pagatavotas no konservētiem apelsīnu ziediem, ceptām mandelēm un Korintes rozīnēm. Tāpēc durvis arī saucās, kā to paskaidroja Riekstkodis, par Mandeļu vārtiem.
   Šīs durvis veda uz plašu galeriju, kura balstījās uz cukura graudu kolonnām un kura seši sarkanās drēbēs tērpti pērtiķi muzicēja, ja arī ne visai melodiski, bet toties ļoti savdabīgi. Marija ļoti steidzās uz priekšu un nemaz neievēroja, ka soļoja pa pistācijām un makronēm klātu grīdu, viņa iedomājās, ka tas ir marmors. Kad beidzot tā bija nonākusi galerijas galā, viņa ieraudzīja brīnumjauku mazu mežiņu, no kura nāca vis­smalkākās smaržas, kas to apņēma no visām pusēm. Šis mežs būtu bijis tumšs, ja tanī nebūtu bijis tik daudz spīgulīšu, bet tas bija tik spilgti apgaismots, ka varēja labi saskatīt zelta un sudraba augļus, kas bija piekārti pie zariem, izgreznoti ar lentām un pušķiem un atgādināja priecīgus jaunlaulātos pārus.
   —    Ak, mans dārgais Droselmeijer, — iesaucās Marija, — lūdzu sakiet, kas ir šī jaukā vieta?
   —   Mēs esam Ziemassvētku mežā, jaunkundz, — sacīja Riekstko- dis, — un šeit atrod tās eglītes, pie kurām Kristus bērns piekar savas dāvanas.
   —   Ak, — turpināja Marija, — vai es nevarēšu šeit brītiņu palikt? Šeit ir tik labi un tik jauki smaržo!
   Riekstkodis tūlīt sasita plaukstas, un no meža iznāca vairāki ganiņi un ganītes, mednieki un mednieces, tik trausli un tik balti, it kā tie būtu no rafinādes cukura. Viņi atnesa jauku, debešķīgi izrotātu šokolādes sēdeklīti, uz kura novietoja ogu spilventiņu un ļoti laipni uzaicināja Mariju apsēsties.
   Tiklīdz viņa to bija izdarījusi, tūlīt ganiņi un ganītes, mednieki un mednieces, tāpat kā to dara operās, ieņēma savas vietas un sāka dejot jauku baletu mežragu pavadījumā, pie kam mednieki pūta ļoti dūšīgi, tā ka viņu vaigi piesarka un kļuva līdzīgi rožu lapiņām. Beiguši deju, viņi visi nozuda krūmos.
   —   Piedodiet man, dārgā Zilberhauza jaunkundz, — sacīja Riekstkodis, sniedzot Marijai roku, — piedodiet, ka es uzdrošinājos rādīt jums tik nevarīgu baletu. Bet šie cilvēciņi nekā cita neprot,-kā vien mūžīgi atkārtot tos pašus soļus, ko viņi jau iznmēģinājuši simtām reižu. Kas attiecas uz medniekiem, tad viņi pūta savos mežragos kā sliņķi, un es jums apsolu, ka tiem būs darīšana ar mani. Bet, lūdzu, atstāsim šos nebēdņus un turpināsim pastaigu.
   —    Man tomēr tas viss likās ļoti jauki, — sacīja Marija, sekojot Riekstkoža aicinājumam, — un man šķiet, mans dārgais Droselmeijera kungs, ka jūs esat netaisns pret mūsu mazajiem dejotājiem.
   Riekstkodis uzmeta lūpu, it kā teikdams:
   —   Redzēsim, un jūsu lēnprātība nāks tiem par labu.
   Tad viņi turpināja savu ceļu un nonāca kādas upes krastos, no kuras, likās izplūda visas tās smaržas, kas piepildīja gaisu.
   —    Šī te, — sacīja Riekstkodis, nemaz negaidīdams, kamēr Marija tam jautās, — ir Apelsīnu upe. Tā ir viena no valsts nozīmīgākajām upēm. Jo, neņemot vērā tās patīkamo smaržu, viņu nemaz nevar salīdzināt ne ar Limonādes upi, kas ietek Dienvidu jūrā, kura saucas Punša jūra, ne arī Mandeļu piena ezeru, kas notek uz Ziemeļu jūru, un kura saucās par Mandeļu piena jūru. v
   Tuvumā atradās mazs ciems, kura mājas, baznīcas, mācītāja māja un visas pārējās ēkas bija brūnas. Tikai jumti bija apzeltīti un mūri jauki izgreznoti ar mazā, rožainām, zilām un baltām konfektēm.
   —    Šis ir Marcipāna ciems, — sacīja Riekstkodis. — Tā ir jauka vietiņa un atrodas, kā jūs redzat, pie Medus upes. Šejienes iedzīvotāji izskatās diezgan patīkami, tikai viņi vienmēr ir nelabā omā, tāpēc ka tiem pastāvīgi sāp zobi. Bet, lūdzu, mīļā Zilberhauza jaunkundze, nekavēsimies ar visu šīs valsts mazo ciemu un pilsētiņu apmeklēšanu. Dosimies uz rezidenci! Uz rezidenci!
   Riekstkodis devās uz priekšu, visu laiku turot Mariju pie rokas, bet daudz ātrāk nekā līdz šim. Un Marija pilna ziņkārības soļoja viņam blakus viegla kā putniņš. Beidzot, pēc kāda laiciņa, gaiss pildījās ar rožu smaržu un ap viņiem viss pieņēma rožainu nokrāsu. Marija novēroja, ka tā bija smarža un atspīdums no rožu esences upītes, kuras mazie vilnīši melodiski burbuļoja. Pa smaržojošiem ūdeņiem lēnām slīdēja sudraba gulbji ar zelta kaklarotām un dziedāja visjaukākās dziesmiņas tik brīnišķīgi, ka šī harmonija, kas to acīmredzot sajūsmināja, lika ap tiem lēkāt dimanta zivtiņām.
   — Lūk, — iesaucās Marija, — tā ir skaistā upe, kuru krusttēvs Droselmeijers gribēja man pagatavot uz Ziemassvētkiem! Un es esmu tā mazā meitiņa, kas glāsta gulbjus.

   Riekstkodis atkal sasita plaukstas un rožu smaržu upīte redzami uzplūda. No tās virmojošās straumes iznira gliemežvāku kariete, kas bija klāta ar mirdzošiem dārgakmeņiem, kuru vilka zelta delfīni. Divpadsmit skaistu, mazu mauru zēnu ar zelta zivtiņu zvīņu cepurītēm un no kolibri putnu spalvām pagatavotās drēbītēs izlēca krastā, uzmanīgi ienesa vispirms Mariju un pēc tam Riekstkodi karietē, kas sāka slīdēt pa ūdeni.
   Jāatzīstas, ka tas bija aizraujošs skats, ko varēja salīdzināt ar Kleopat- ras ceļojumu uz Sidnu, kā Marija smaržu apņmeta peldēja uz rožu esences viļņiem gliemežvāku karietē, kuru vilka uz priekšu zelta delfīni, kas, galvu paceldami, svieda gaisā mirdzošas strūklas rožainiem kristāliem, kuri nolija atpakaļ, laistīdamies visās varavīksnes krāsās. Beidzot, lai prieks pārņemtu visus prātus, sāka skanēt maiga melodija un bija dzirdamas sudrabskaidras balsis, kas dziedāja:
   — Kas peld tā pa rožu esences viļņiem? Vai tā ir feja Mabi, vai Titānijas karaliene? Atbildiet, mazās zivtiņas, kas mirdzat zem ūdens kā zibsnījoša vizma! Atbildiet, daiļie gulbji, kas peldat virs ūdens; atbildiet, daudzkrāsainie putniņi, kas laižaties pa gaisu kā lidojošas puķes!
   Un pa to laiku divpadsmit mazie mauri, kas bija uzlēkuši aiz karietes sēdekļiem, šūpoja ritmā savus mazos, ar zvārgulīšiem rotātos saulessargus, ar kuriem tie sedza Mariju, kas, noliekusi galviņu, uzsmaidīja jaukajai sejiņai, kas viņai smaidīja pretī no katra garāmskrejošā vilnīša.
   Tā viņa šķērsoja rožu esences straumi un tuvojās pretējam krastam. Kad līdz krastam bija atlicis tikai aira garuma liels gabaliņš, divpadsmit mauru puisēni izlēca — vieni ūdenī, citi uz krasta un, izveidojot ķēdi, viņi nonesa Mariju un Riekstkodi uz debešķīgas segas, kas visa bija apbērta ar piparmētru ripiņām.
   Atlika vēl iziet cauri mazam mežiņam, kas varbūt bija pat vēl jaunāks, nekā Ziemassvētku mežs, tik ļoti katrs koks mirdzēja un laistījās katrs savā īpatnībā. Bet kas bija jo sevišķi apbrīnojams, tad tie bija augļi, kas karājās pie zariem. Ne tikai to krāsa un caurspīdīgums bija īpatnējs, vieni no tiem bija dzelteni kā topāzi, citi sarkani kā rubīni, bet no tiem plūda arī savāda smarža.
   —   Mēs esam Konfekšu mežā, — sacīja Riekstkodis, — un tūlīt aiz tā atrodas rezidence.
   Un tiešām Marija pašķīra pēdējos zarus un palika pārsteigta stāvam, redzot brīnišķīgu un īpatnēju pilsētu, kas pacēlās viņas priekšā uz puķēm klāta mauriņa. Ne tikai sienas un torņi laistījās visspilgtākās krāsās, bet arī to formas bija tādas, kādas nekur zemes virsū nav atrodamas. Vaļņi un vārti bija uzcelti no cukurotiem augļiem, kas mirdzēja saulē katrs savā krāsā un kristālcukurs, ar kuru tie bija apklāti, padarīja šo mirdzumu vēl krāšņāku. Pa galvenajiem vārtiem, pa kuriem viņi devās iekšā, tos kareiviski apsveica sudraba kareivji un mazs vīriņš zelta brokāta rītas- vārkos apkampa Riekstkodi, to uzrunādams:
   —   Beidzot, mīļais princi, jūs esat šeit! Esat sveicināti Želēburgā!
   Mariju mazliet pārsteidza augstais tituls, ar kādu Riekstkodis tika
   uzrunāts; bet viņa nepaguva pie tā apstāties, jo atskanēja rūkoņa no tik daudz balsīm, kas visas reizē čaloja, ka tā jautāja Riekstkodim, vai leļļu valstībā ir notikusi sacelšanās, vai arī tiek svinēti svētki.
   —    Nekas tamlīdzīgs, dārgā Zilberhauza jaunkundz, — atbildēja Riekstkodis, — bet Zelēburga ir jautra un biezi apdzīvota pilsēta, kas zemes virsū saceļ lielu troksni. Kā jūs tagad redzat, tā notiek katru dienu, bet esat tik laipna iet uz priekšu, tas ir viss, ko es jums lūdzu.
   Marija sava ziņkārības un tik laipnā Riekstkoža aicinājuma pamudināta, pasteidzināja savu gaitu un drīzumā atradās uz lielā tirgus laukuma, no kura pavērās tik brīnišķīgs skats, kādu tik var iedomāties. Visapkārt mājas bija no cukura cepumiem būvētas, kā no mežģīnēm, balkons pie balkona.
   Laukuma vidū pacēlās obeliska veida milzīga kūka, no kuras augsti gaisā šļāca četras strūklas: citronu, apelsīnu, mandeļu piena un ogu sulas dzērienu. Baseini bija pildīti ar tik labi saputotu un kairinošu krēmu, ka daudzi cilvēki, kas bija labi tērpušies un izskatījās ļoti eleganti, nekautrējās to visu klātbūtnē ēst ar karotēm.
   Bet par visām lietām bija patīkami un iepriecinoši redzēt tos mazos, jaukos cilvēciņus, kas tūkstošiem roku rokā drūzmējās un pastaigājās, smiedamies, dziedot un tērzējot pilnā balsī, rādīdami to jautrības pilno troksni, ko Marija bija izdzirdējusi.
   Tur bez rezidences iedzīvotājiem bija sastopami cilvēki no visām pasaules malām: armēņi, žīdi, grieķi, tirolieši, virsnieki, kareivji, mācītāji, mūki, gani un jokupēteri, beidzot, visāda veida kalpotāji, burvju mākslinieki un akrobāti, kādus tik vien pasaulē var sastapt.
   Pēkšņi ielas galā, kas veda uz laukumu, troksnis dubultojās un pūlis pašķīrās, lai dotu vietu gājienam. Tur tika nests uz palankīna Lielais Moguls, kuru pavadīja viņa valsts deviņdesmit trīs augstmaņi un septiņi simti vergu.
   Bet tanī pašā brīdī nejauši gadījās, ka pa blakusielu jāšus tuvojās Lielais Sultāns, kuru pavadīja trīs simti janičāru. Abi valdnieki vienmēr bija centušies viens otru pārspēt un līdz ar to bija viens otram naidīgi. Tāpēc viņu svītas ļaužu sastapšanās reti kad beidzās bez plūkšanās.
   Viegli būs saprast, ka pavisam citādi gāja lietas, kad abi monarhi sastapās aci pret aci. Vispirms radās liels sajukums burzmā, no kuras mēģināja izkļūt iedzimtie. Bet tūlīt jau atskanēja izmisuma un naida pilni saucieni: viens dārznieks, kas aizsargādamies bija notriecis ar savas lāpstas kātu galvu kādam braminam, kurš savā kastā ieņēma izcilu stāvokli, un pats Lielais Sultāns ar savu zirgu bija apgāzis kādu pārbiedētu ķiparu, kurš bija pakļuvis zem viņa ērzeļa kājām.
   Lērums vēl arvien turpināja pieņemties spēkā, kad vīriņš brokāta rītasvārkos, kurš pie pilsētas vārtiem bija apsveicis Riekstkodi kā princi, ar vienu vienīgu lēcienu uzšāvās kūkas pašā virsū un nozvanīja trīs reizes ar skaļu, skanošu un sudrabainu zvanu un trīs reizes izsauca:
   —   Konditori Konditori Konditori
   Burzma tūlīt apklusa. Abas procesijas, kas bija sajukušas, pašķīrās. Lielais Sultāns, kas bija klāts ar putekļiem, tika notīrīts; braminam no jauna piestiprināja galvu un ieteica viņam to trīs dienas nekustināt, jo citādi tā varētu atlīmēties.
   Pēc tam, kad bija iestājies miers, sākās atkal jautrā pastaiga. Katrs atkal smēla no citronu un apelsīnu limonādes un ogu sulas strūklakas un pilnām karotēm ēda no tā baseiniņiem putukrējumu.
   —    Bet, mīļais Droselmeijera kungs, — jautāja Marija, — kāpēc gan trīs reizes atkārtotais vārdiņš „Konditors, konditors, konditors," atstāj tādu iespaidu uz šo mazo tautu?
   —    Man jums jāsaka, jaunkundz, — atbildēja Riekstkodis, — ka Želēburgas tauta, piedzīvojumu pamācīta, tic dvēseļu ceļošanai, un jūtas atkarīga no kādas augstākas varas, kuru sauc par konditoru.
   Šī vara pēc savas iegribas var, ilgāku vai īsāku laiku, cepot vai vārot, pārveidot to kā patīk. Un tā kā ikviens iedomājas savu veidu par to visu labāko, tad neviens nekad neilgojas to grozīt.
   Lūk, tāpēc šim vārdam „konditors" ir tik liels iespaids uz Želēburgas pilsoņiem, un jūs nupat redzējāt, ka ar birģermeistara izrunātā vārdiņa pietiek, lai paklusinātu vislielāko troksni. Katrs tanī pašā brīdi aizmirst visas zemes lietas, ielauztās ribas un pārsisto galvu un atjēdzies domā: „Ak, mans Dievs, kas gan ir cilvēks, un par ko tik viņš nevar pārvērsties?
   Tā runājot, viņi bija nonākuši pils priekšā, no kura izplūda rožu gaisma un virs kuras pacēlās simts elegantu vieglu tornīšu. Tās sienas bija apklātas ar vijolīšu, narcišu, tulpju un jasmīnu pušķīšiem, kas ar savām dažādām krāsām izcēla rožaino pamatu, no kura tie jauki atšķīrās. Lielais vidus kupols bija nosēts ar tūkstošiem sudraba un zelta zvaigžņu.
   —   Ak, Dievs! — izsaucās Marija, — kas tā par brīnišķīgu celtni?
   —   Tā ir Marcipānu pils, — atbildēja Riekstkodis, — tā ir viena no ievērojamākām lejļu valstības rezidences pilīm.
   Bet Marija, lai gan pavisam apmāta un jūsmīgā apbrīnošanā aizmirsusies, tomēr ievēroja, ka vienam no lielajiem torņiem galīgi trūkst jumta un ka mazi piparkūku vīriņi, uzkāpuši uz kanēļa stalažām, nodarbojas ar tā atjaunošanu. Viņa jau gribēja par to jautāt Riekstkodim, kad viņš, aizsteidzoties tās nodomiem priekšā, paskaidroja:
   —    Diemžēl, vēl nesen šai pilij draudēja lielas briesmas, ja ne pilnīga iznīcināšana. Milzis Lielais Našķis viegli aprija šo torni un pat jau sāka knibināt pie kupola, kad Želēburgas pilsoņi no tā atpirkās, nododot viņam veselu pilsētas iecirkni, kas saucās Mandelija, un labu daļu Eņģeļu meža; ar to apmierinājies, viņš aizgāja, nenodarījis lielāku postu kā to, ko jūs redzat.
   Šinī brīdī atskanēja maiga un jauka mūzika.
   Pils vārti paši atvērās un pa tiem iznāca divpadsmit pāžu. Viņi rokās nesa smaržīgas zāles stiebriņus, kas bija aizdedzināti lāpu vietā. Pērles bija viņu galvas. Sešiem ķermeņi bija no rubīniem un otriem sešiem — no smaragdiem, un tā viņi ļoti skaisti soļoja ar divām mazām zelta kājiņām, kas bija ļoti smalki gravētas Benvenuto Čellīni stilā.
   Pāžiem sekoja četras dāmas lielākās Klāriņas jaunkundzes, Marijas jaunās lelles, augumā, tik brīnišķīgos tērpos un tik bagātīgi izgreznojušās, ka Marija nevarēja viņās nepazīt Želēburgas karaliskās princese. Visas četras, ieraugot Riekstkodi, metās viņam ap kaklu ar vislielāko sirsnību, vienā balsī saucot:
   —    Mans princi, mans brīnišķais princi!.. Ak, mans brāli, mans labais brāli!
   Riekstkodis izskatījās ļoti aizkustināts; viņš nosusināja asaru straumi, kas plūda no tā acīm, un, satverdams Marijas roku, pacilātā balsī uzrunāja četras princeses:
   —     Manas dārgās māsas, lūk, šeit es jums stādu priekšā Mariju Zilberhauza jaunkundzi. Viņa ir Nirnbergas prezidenta Zilberhauza meita. Jaunkundzes tēvs savā pilsētā ir augsti cienīts vīrs. Viņa arī ir tā, kas izglāba manu dzīvību. Ja tā nebūtu sviedusi peļu karalim ar savu tupelīti tanī brīdī, kad es cīņu gandrīz vai zaudēju, un ja vēlāk viņa nebūtu bijusi tik laipna, aizdodama man zobenu, kas piederēja kādam majoram, kuru tās brālis bija palaidis pensijā, es tagad gulētu kapā vai, vēl ļaunāk, mani būtu aprijis peļu karalis. Ak, dārgā Zilberhauza jaunkundze, — iesaucās Riekstkodis sajūsmā, kuru viņš nespēja ilgāk apvaldīt, — Pirlipata, princese Pirlipata, kaut arī karaļa meita, tomēr nebūtu cienīga atraisīt jūsu skaisto, mazo kurpīšu lentītes.
   —   O, nē, nē! Tiešām nē, — korī atkārtoja četras princeses.
   Un, apvijot rokām Marijas kaklu, viņas sauca:
   —    Ak, mūsu dārgā un mīļotā brāļa un prinča atbrīvotāja! Ak, labā Zilberhauza jaunkundze!
   Un ar šiem saucieniem, kas nevarēja izpausties vēl skaļāk, jo viņu sirdis vai plīsa priekā, četras princeses ieveda Mariju un Riekstkodi pilī. Tur viņas abus piespieda apsēsties uz krāšņiem maziem ciedru un Brazīlijas koka sēdeklīšiem, kas bija apbērti ar Zelta puķēm, un paziņoja, ka tās pašas gribot pagatavot viņiem mielastu.
   Tūlīt viņas devās projām, lai sameklētu tasītes un bļodiņas no smalkāka Japānas porcelāna, karotītes, nazīšus, dakšiņas, katliņus un citus virtuves piederumus, visu no tīra zelta vai sudraba. Princeses atnesa visbrīnišķī­gākos augļus un visjaukākos saldumus, kādus jebkad Marija bija redzējusi, un sāka tik rosīgi un veikli rīkoties, ka Marija tūlīt redzēja: Želēburgas princeses lieliski pārzina virtuves darbus.
   Un tā kā šajā jomā Marija jutās tikpat stipra, viņai radās iekšēja vēlēšanās šajos darbos aktīvi piedalīties. Te skaistākā no Riekstkoža četrām māsām, it kā viņa būtu uzminējusi Marijas slepenās domas, sniedza tai mazu zelta piestiņu, sacīdama:
   —    Mana brāļa dārgā atsvabinātāja, es jūs lūdzu, sagrūžat man šo kristālcukuru.
   Marija steidzās pie darba, un kamēr viņa grūda, pie tam ar tādu māku un veiklību, ka no piestiņas atskanēja brīnumjauka melodija, Riekstkodis sāka jo sīki izstāstīt visus savus piedzīvojumus.
   Bet dīvaini gan, šī ziņojuma laikā Marijai likās, ka mazpamazām jaunā Droselmeijera vārdi un tāpat arī piestiņas skaņa nonāca līdz viņas ausīm arvien neskaidrāk. Tad viņa pamanīja, ka no visām pusēm to sāk apņemt it kā viegla tvaiku migla. Drīz šie tvaiki pārvērtās sudrabotā plīvuri, kas ap viņu arvien vairāk sabiezēja, un pamazām aizsedza tās skatiem Riekstkodi un viņa māsas princeses.
   Tagad atskanēja savādas dziesmas, kas atgādināja tās, ko Marija bija dzirdējusi uz rožu esences straumes, tām piejaucās klāt arvien skaļāka ūdens burbuļošana. Tad Marijai likās, ka viļņi zem viņās uzplūst un paceļ to. Viņa juta, ka tā ceļas arvien augstāk arvien augstāk, vēl augstāk, līdz… brī-ī-ī-k-š! un z-z-z! un no neizmērojama augstuma viņa gāzās lejā.

   Nevar krist no vairāku tūkstošu pēdu augstuma un neatmosties. Tā arī Marija atmodās, un atmodusies atradās savā mazajā gultiņā. Bija jau gaiša diena un viņas māte stāvēja pie tās, sacīdama:
   —   Kā nu var būt tāda laiskule, kāda esi tu? Mosties nu! Un ģērbsi­mies žiglāk, brokastis jau gaida.
   —   Ak, mīļo māmiņ, — teica Marija, izbrīnā plaši ieplezdama acis, — kur gan šonakt mani neizvadāja jaunais Droselmeijers, un cik brīnišķīgas lietas viņš man parādīja.
   Tad Marija izstāstīja visu to, ko mēs nupat aprakstījām, un, kad viņa bija beigusi, prezidenta kundze teica:
   —    Mana mīļā, mazā Marija, tu esi redzējusi garu, skaistu sapni, bet tagad, kad tu esi atmodusies, tev to visu vajag aizmirst un iebaudīt pirmās brokastis.
   Bet Marija ģērbdamās pastāvēja pie tā, ka tas nepavisam neesot bijis sapnis un ka viņa visu to patiesi redzējusi. Tad viņas māte devās pie skapja, paņēma Riekstkodi, kurš kā parasts stāvēja uz trešā plaukta, atnesa mazajai meitenītei un teica:
   —   Kā tu, neprātīgais bērns, vari iedomāties, ka šī lelle, kas taisīta no koka pn drēbes, var dzīvot, kustēties un domāt?
   —    Bet, mīļo māmiņ, — nepacietīgi atteica Marija, — es to noteikti zinu, ka Riekstkodis nav neviens cits, kā jaunais Droselmeijers, krusttēva brāļadēls.
   Te Marija izdzirda aiz sevis skaļus smieklus. Tur stāvēja prezidents, Fricis un Trūdiņa un smējās par viņu, līdz zemei liekdamies.
   —    Ak, — iesaucās Marija, — un tu, mīļo tēt, ari smejies par manu Riekstkodi? Viņš gan par tevi atsaucās ar vislielāko cienību, kad mēs bijām iegājuši Marcipāna pilī, un viņš mani stādīja priekšā savām māsām princesēm.
   Bet smiekli kļuva tik stipri, ka Marija saprata: viņai savu vārdu patiesībā jāpamato ar kādu lietišķu pierādījumu, jo citādi viņu vēl noturēs par prātā jukušu.
   Viņa iegāja blakusistabā un paņēma mazu kastīti, kurā rūpīgi t ieslēgusi peļu ķēniņa septiņus kroņus un atgriezusies teica:
   —    Palūko, mīļo māmiņ, šie tomēr ir peļu ķēniņa kroņi, kurus man Riekstkodis pagājušā naktī iedeva par zīmi viņa uzvarai.
   Prezidenta kundze, būdama ārkārtīgi pārsteigta, paņēma un apskatīja šos mazos kroņus, kas taisīti no nezināma, ļoti mirdzoša metāla, bija tik brīnišķi smalka veidojuma, uz ko nav spējīga ne viena cilvēka roka.
   Pats prezidents nevarēja vien beigt tos aplūkot un novērtēja tik augstu, ka Fricim, kurš uz pirkstgaliem pastiepies, gribēja tos redzēt un lūdza ļaut tam kādu pataustīt.
   Tēva negribēja uzticēt pat nevienu, lai kā dēls tiepās.
   Nu prezidents un prezidenta kundze uzstāja, lai Marija pasakot, no kurienes šie kroņi radušies. Bet viņa varēja tikai palikt pie tā, ko bija teikusi. Kad viņas tēvs, kas to visu uzskatīja par stūrgalvību, kļuva nepacietīgs un nosauca viņu par meli, meitene izplūda asarās un iesaucās:
   —    Ak, es gan esmu nelaimīgs bērns, ko tad jūs gribat, lai es jums saku?
   Šai brīdī atvērās durvis. Tajās parādījās medicīnas konsultants un savukārt iesaucās:
   —   Bet kas še notiek? Un ko jūs esat izdarījuši manai krustmeitai, ka viņa tā elso un raud? Kas tad še ir? Nu, kas?
   Prezidents informēja jaunpienācēju par visu notikušo un, beidzis savu stāstu, parādija viņam kroņus. Bet tikko krusttēvs tos bija redzējis, tas sāka skaļi smieties.
   —   Ahā, — viņš teica, — tas joks ir jauks! Tie ir tie paši kroņi, kurus es pirms vairākiem gadiem nēsāju pie savas pulksteņķēdes un kurus es uzdāvināju savai krustmeitai viņas otrajā dzimšanas dienā. Vai jūs, mīļais prezident, to vairs neatceraties?
   Bet prezidents un prezidenta kundze velti pūlējās atcerēties. Šis fakts tiem galīgi bija pagaisis no atmiņas. Bet apmierinādamies ar to, ko bija teicis krusttēvs, viņi pamazām atguva savu labo garastāvokli. Un, to redzēdama, Marija piesteidzās pie medicīnas padomnieka, iesaukdamās:
   —    Bet tu taču, krusttēv Droselmeijer, to visu zini! Atzīsties, ka Riekstkodis ir tavs brāļadēls un ka viņš man iedeva šos septiņus kroņus.
   Bet krusttēvs Droselmeijers ar visu to likās bija ļoti nemierā, viņa pierē iegūla grumbas un viss viņa izskats tā apmācās, ka prezidents, pasaucis mazo Mariju un ieslēdzis to starp saviem ceļgaliem, viņai teica:
   —   Klausies, mīļais bērns, jo es ar tevi runāju pavisam nopietni: dari man to prieku un vienreiz par visām reizēm liec pie malas šīs aplamās iedomas. Ja tu vēlreiz teiksi, ka tavs neglītais un kroplais Riekstkodis ir mūsu drauga medicīnas konsultanta kunga brāļadēls, es tevi brīdinu, ka izsviedīšu pa logu ne tik vien Riekstkodi, bet vēl visas citas lelles un Klāras jaunkundzi piedevām.
   Un tā, lūk, nabaga Marija vairs neuzdrošinājās runāt par visām šīm jaukajām lietām, ar kurām tā bija nodarbināta viņas fantāzija. Bet mani jaunie lasītāji un īpaši — manas jaunās lasītājas sapratīs, ka ja reiz ir kāds ceļojis pa tik skaistu zemi, kāda ir leļļu valsts, un ja kāds ir redzējis tik saldu pilsētu kā Želēburga, un kaut arī tik uz vienu stundu, tas tik drīz vis neaizmirsīs.
   Marija mēģināja par visu to runāt ar savu brāli. Bet brāļa uzticību Marija bija pazaudējusi jau sākot no tā brīža, kad bija uzdrošinājusies runāt par viņa huzāru bēgšanu. Tādēļ arī, balstīdamies uz tēva pārliecību, ka Marija ir samelojusi, viņš iecēla savus degradētos virsniekus atpakaļ viņu agrākajās dienesta pakāpēs un atļāva saviem trompetistiem atkal pūst huzāru gvardes maršu, kaut gan šī reabilitācija netraucēja Marijai palikt pie savas pārliecības par viņu drošsirdību.
   Tā, lūk, viņa vairs neuzdrošinājās runāt par saviem piedzīvojumiem. Tomēr atmiņas par leļļu valstību tai nemitīgi uzmācās un, tiklīdz Marija nogrima šajās atmiņās, viņa atkal redzēja visu tik skaidri, it kā viņa atrastos vēl Ziemassvētku mežā vai uz rožūdens upes, vai Želēburgas pilsētā. Tai vietā, lai kā senāk spēlētos ar rotaļlietiņām, viņa sēdēja klusi un nekustīgi iegrimusi sevī. Tāpēc visi to iesauca par mazo sapņotāju.
   Un, lūk, kādu dienu, kad medicīnas konsultants, nolicis uz parketa savu stikla parūku, izbāzis no mutes mēles galiņu un atlocījis savu dzelteno svārku piedurknes ar garu, asu instrumentu, urķēja pulkstenī kādu lietu, kas tur bija sabojājusies, gadījās, ka Marija, kas bija apsēdusies pie stikla skapja un, pēc paraduma lūkodamās Riekstkodi, bija tik dziļi nogrimusi sapņošanā, ka, pavisam aizmirsusi ne tik vien krusttēva Droselmeijera, bet ari savas mātes klātbūtni, neviļus izsaucās:
   —    Ak, miļais Droselmeijera kungs, ja jūs nebūtu koka vīriņš, kā to apgalvo mans tēvs, un ja jūs patiesi dzīvotu, es gan nedarītu tā, kā princese Pirlipata, un neatstātu jūs, kad, uzupurēdamies manis labā, jūs zaudētu savu jaunā cilvēka skaistumu, tāpēc ka es jūs patiesi mīlu, es… ah..!
   Bet tiklīdz viņai bija izlauzusies šī nopūta, tā pēkšņi istabā atskanēja tāda kņada, ka Marija paģībusi nokrita uz krēsla.
   Kad viņa nāca pie samaņas, viņa redzēja, ka to savās rokās tur māte, kas teica:
   —    Nu, saki man, kā tas ir iespējams, ka tik liela meitene kā tu esi tik nevērīga un krīti no krēsla, turklāt vēl taisni tai brīdī, kad Drosel­meijera kurga brāļadēls, kurš beidzis savus ceļojuma gadus, ierodas Nirnbergā? Nu, lūk. izslauki actiņas un esi prātīga.
   Marija arī izslaucīja acis un, pagriezusi tās uz durvīm, kas pašreiz atvērās, viņa ieraudzīja medicīnas konsultantu ar, viņa stikla parūku galvā, cepuri zem rokas un dzeltenos svārkus mugurā. Viņš apmierināts smaidīja, vezdams pie rokas mazu, bet veiklu un ļoti glītu puisēnu.
   Jaunajam cilvēkam mugurā bija lepni sarkana samta ar zelta uzšūti svārki, baltas zīda zeķes un lakādas kurpītes kājās. Viņa žabo atgādināja skaistu puķu pušķi. Jaunais cilvēks nēsāja koķeti safrizētu, pūderētu parūku ar ļoti rūpīgi sapītu bizīti uz muguras. Bez tam vēl pie sāniem viņam karājās neliels zobens, kas likās laistījās vienos dārgakmeņos, un cepure, ko viņš nesa rokās, bija no vissmalkākā zīda.
   Drīz vien varēja pārliecināties, cik patīkamas bija jaunā cilvēka manieres; tikko ienācis, viņš nolika pie Marijas kājām daudz skaistu rotaļlietiņu, bet it īpaši skaistus marcipānus un tik lieliskas konfektes, kādas tā varbūt savu mūžu vēl nebija ēdusi, ja, protams, neskaita tās, kuras viņa nogaršoja leļļu valstībā Kas attiecas uz Frici, tad medicīnas konsultanta brāļadēls it kā jau būtu uzminējis viņa kareivisko gaumi, uzdāvāja tam vissmalkāko Damaskas zobenu.
   Bet tas vēl nebija viss. Pie galda, kad pienāca deserta kārta, patīkamais jaunais cilvēks koda riekstus visai sabiedrībai, pat viscietākos viņš pārkoda vienā rāvienā: ar labo roku viņš tos ielika mutē, bet ar kreiso pavilka aiz savas bizītes, un, krāks! čaumala saplīsa druskās.
   Marija, ieraugot šo jauno cilvēku, stipri piesarka, bet viņš nosarka vēl vairāk, kad pēc pusdienām viņš to uzaicināja ieiet blakus istabā pie stikla skapja.
   —   Ejiet, ejiet, bērni, un labi papriecājaties, — teica krusttēvs, — pēc manis še nav nekādas vajadzības, jo mana draugā prezidenta pulksteņi iet ļoti labi.
   Abi jaunie ļaudis iegāja salonā, bet tiklīdz jaunais Droselmeijers atradās divatā ar Mariju, viņš nometās uz viena ceļa un teica:
   —   Ak, brīnišķīgā Zilberhauza jaunkundze! Jūs redzat pie savām kājām jauno Droselmeijeru, kuram jūs šinī pašā vietā izglābāt dzīvību. Bez tam jūs vēl bijāt tik laipna un teicāt, ka nebūtu mani atraidījusi, kā ļaunā princese Pirlipata, ja es jums kalpodams būtu kļuvis neglīts. Bet burvības varai, kuru man bija uzlikusi peļu karaliene, vajadzēja izbeigties tanī dienā, kad, par spīti manam neglītajam izskatam, mani iemīlētu jauna, skaista meitene, jo tanī pašā acumirklī es vairs nebūtu muļķīgais Riekstko­dis, bet atgūtu savu agrāko izskatu, kas, kā jūs redzat, nemaz nav tik nepatīkams. Tāpēc, mana dārgā jaunkundze, ja jūs vēl pret mani lolojat tās pašas jūtas, parādiet man to žēlastību un sniedziet man jūsu mīļo roku, dalāties ar mani manā tronī un karaļvainagā un valdiet līdz ar mani kā karaliene leļļu valstī, kurā es pašreiz esmu kļuvis karalis.
   Marija maigi piecēla jauno Droselmeijeru un viņam teica:
   —   Monsieur, jūs esat ļoti patīkams un mīļš karalis, un tā kā jums pieder ļoti skaista valsts ar lieliskām pilīm un sevišķi jautriem pavalstniekiem, tad es ar manu vecāku piekrišanu izvēlos jūs par savu līgavaini.
   Pa šo laiku salona durvis bija atvērušās tik klusi, ka jaunie ļaudis to nemaz nemanīja, tik ļoti viņi bija aizņemti ar savām jūtām. Pa durvīm ienāca prezidents, prezidenta kundze, krusttēva Droselmeijers un skaļi iesaucās:
   —   Bravo!
   Marija nosarka kā ķiršu oga. Bet jaunais cilvēks par to nemaz neuztraucās, viņš tuvojās prezidentam un viņa kundzei un graciozi paklanījies, izmeklētos vārdos lūdza viņu meitas roku, kas tam, protams, tūdaļ tika dota.
   Tai pašā dienā Marija tika saderināta ar jauno Droselmeijeru, noliekot pēc gada kāzas.
   Kad gads bija pagājis, līgavainis atbrauca pēc savas līgavas perlamutra karietē ar zelta un sudraba inkrustācijām. Karieti vilka seši zirgi auna lielumā. Un tā kā viņiem līdzīgu vairs nebija visā pasaulē, to vērtība nemaz nebija nosakāma. Līgavainis aizveda līgavu uz Marcipāna pili, kur tos pils kapelāns salaulāja. Viņu kāzās dejoja divdesmit divi tūkstoši mazu figūriņu, kas mirdzēja pērlēs, dimantos un dārgakmeņos.
   Marija vēl šodien ir karaliene skaistajā valstī, kurā visur redz mirdzošus Ziemassvētku mežus, limonādes, mandeļpiena un esences upes, cukurpilis, maigākas par sniegu un caurspīdīgākas par ledu, un vēl bez tam daudz brīnišķīgu un skaistu lietu, protams, ja vien ir pietiekami labas acis, lai visu to saskatītu.

   RIEKSTKODIS
   Priekšvārds, kurā tiek paskaidrots, kā radās stāsts par Nirnbergas Riekstkodi 141
   STĀSTS PAR RIEKSTKODI
   Krustēvs Droselmeijers 144
   Ziemassvētku eglīte 150
   Jaukas lietiņas 157
   Kauja 163
   Slimība 167
   PASAKA PAR KRAKATUKAS RIEKSTU UN PRINCESI PIRLIPATU
   Kā piedzima princese Pirlipata un cik liels bija viņas dižciltīgo vecāku prieks par šo piedzimšanu 171
   Kā mehāniķis un astrologs apceļoja četras pasaules daļas un atklāja piekto daļu, tomēr neatrazdami Krakatukas riekstu 185
   Kā mehāniķis un astrologs pēc tam, kad viņi bija atraduši Krakatukas riekstu, atrada jauno cilvēku, kam tas bija jāpārkož
   Tēvocis un brāļadēls 189
   Rezidence 198
   Leļļu valstība 201
   Ceļojums 206
   Noslēgums 209