SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS
   Aleksandrs Dimā (tēvs)
   Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
   Desmitais sējums
   SARKANĀS MĀJAS BRUNINIEKS
   Rīgā, 1994
   SARKANĀS MĀJAS BRUŅINIEKS

   Dievmātes katedrālē pulkstenis nosita desmit, un katra stunda, raisī­damās viena pēc otras kā nakts putns, kas izlec no bronzas ligzdas, aiz­laidās drūma, vienmuļa un trīcoša.
   Pār Parīzi bija nolaidusies nakts, nevis trokšņaina, vētraina un zibeņiem pārmirdzēta, bet gan auksta un miglaina.
   Parīze toreiz nebija šodienas Parīze, kādu mēs to pazīstam tagad, ko ik vakarus apžilbina tūkstošiem uguņu, atspoguļodamies apzeltītos dubļos, Parīze ar veikalnieciskiem cilvēkiem, jautriem čukstiem, uzdzīvotāju priekšpilsētām — bezkaunīgo ķildu un pārdrošo noziegumu audzētavām, milzīgās rūkoņas krāsns: tā bija rātna, bikla, darbīga pilsēta, kuras retie iedzīvotāji paskrēja, lai pārietu no vienas ielas uz otru, un iešmauca alejās vai vārtos, kā mednieku vajāti plēsīgie zvēri iešmauc savās alās.
   Kā mēs jau teicām, tā bija Parīze 1793. gada 10. martā.
   Vēl dažus vārdus par ārkārtas stāvokli, kas bija grozījis galvaspilsētas izskatu, pēc tam ķersimies pie notikumiem, kuru atstāsts būs šīs grāmatas galvenais priekšmets.
   Reizē ar Ludviķa XVI nāvi Francija bija saķildojusies ar visu Eiropu. Trijiem ienaidniekiem, kurus tā iepriekš bija sakāvusi, tas ir, Prūsijai, Im­pērijai un Pjemontai, bija pievienojusies Anglija, Holande un Spānija. Ti­kai Zviedrija un Dānija vēl saglabāja veco neitralitāti, jo to uzmanību saistīja Katrīna II, kas plosīja gabalos Poliju.
   Stāvoklis bija šausmīgs. Francija, mazāk nicināta kā fiziska vara, bet kopš septembra asins izliešanām un 21. janvāra nāvessoda izpildīšanas mazāk cienīta kā morālā vara, burtiski bija visas Eiropas ielenkta — kā vienkārša pilsēta. Anglija bija pie mūsu jūras krastiem, Spānija — Pire- nejos, Pjemonta un Austrija — Alpos, Holande un Prūsija — Beļģijas ziemeļos, un uz vienu vienīgo punktu, no Augšreinas līdz Šeldai, re­publikai virsū soļoja divsimt tūkstoši cīnītāju.
   Mūsu ģenerāļi atkāpās visās vietās. Mačinskis bija spiests atstāt Ēlaša- pelu un atvilkties uz Lježu. Steingels un Neijī bija atmesti līdz pat Lim- burgai; Miranda, kas aplenca Māstrihtu, bija atspiests līdz Tongrai. Va- lāns un Danpjērs, piespiesti cīnīties atkāpjoties, bija ļāvuši viņiem atņemt daļu karamateriālu. Vairāk nekā desmit tūkstoši bēgļu jau bija atstājuši armiju un izklīduši zemes iekšienē. Beidzot Konvents, kam bija palikusi vienīgā cerība uz Dimurjē, sūtīja kurjeru pēc kurjera, pavēlēdams atstāt Bisbojas krastus, kur viņš gatavojās izcelties Holandē, lai nāktu pārņemt Māsas armijas komandēšanu.
   Kā dzīvā miesa jūt sirdī, tā Francija juta savā sirdī — Parīzē — ikvienu sitienu, kuru viņas miesā iecirta vai nu ienaidnieka iebrukums, vai dumpis, vai nodevība pat visattālākajā vietā. Katra uzvara radīja prieku, katra ne­veiksme — bailes un izmisumu. Tāpēc ir viegli saprotams, kādu apjukumu izsauca cits pēc cita sekojošie zaudējumi, kādus mēs nupat izjutām.
   Dienu iepriekš, 9.martā, Konventā bija notikusi vētraina sēde. Visi virs­nieki saņēma pavēli tūliņ ierasties savās karaspēka daļās, un Dantons, šis pārdrošais neiespējamo lietu izdomātājs, kuras tomēr piepildījās, Dantons, kāpdams tribīnē, bija iesaucies:
   „Jūs sakāt, ka mums trūkst kareivju? Piedāvāsim Parīzei izdevību glābt Franciju, prasīsim tai trīsdesmit tūkstošus cilvēku, aizsūtīsim viņus Di­murjē, un tad būs glābta ne tikai Francija, bet arī Beļģija nodrošināta, kā arī iekarota Holande."
   Priekšlikumu pieņēma ar sajūsmas saucieniem. Vēl tajā pašā vakarā kopā tika sasauktas visas sekcijas un izkārti sazīmēšanas saraksti. Visi teātri palika slēgti, lai nepieļautu izpriecas, un par sēru zīmi virs rātsnama plīvoja melnais karogs.
   Vēl pirms pusnakts sarakstos bija pierakstījušies 30000 brīvprātīgo.
   Tikai šovakar notika tas pats, kas bija noticis septembra dienās: katrā sekcijā ierakstīdamies, brīvprātīgie prasīja, lai pirms viņu aizbraukšanas tiktu sodīti nodevēji.
   Šie nodevēji patiesībā bija kontrrevolucionāri, noslēpušies sazvēr­nieki, kas no iekšienes apdraudēja revolūciju, kura bija apdraudēta no ārpuses. Bet viegli saprotams, ka šis vārds pieņēma plašāku nozīmi, tādu, kādu tam piešķīra ekstrēmās partijas, kuras toreiz plosīja Franciju. No­devēji — tie bija vājākie. Tā, piemēram, žirondisti bija vājākie. Montaņāri nolēma, ka nodevēji būs žirondisti.
   Nākamajā rītā, tas bija 10. martā, sēdē piedalījās visi montaņaru de­putāti. Padzinuši sievietes, bruņotie jakobīņi aizpildīja tribīnes. Tad pil­sētas galva stādījās priekšā ar pašvaldības padomi, apstiprinot Konventa komisāru ziņojumu par pilsoņu uzupurēšanos, un vienbalsīgi atkārtoja so­lījumu radīt ārkārtas tribunālu nodevēju sodīšanai.
   Ar skaļiem kliedzieniem pieprasīja tūlītēju komitejas ziņojumu. Komi­teja tūliņ sanāca uz sēdi, un desmit minūtes vēlāk Roberts Lendē pa­ziņoja, ka tiks radīts tribunāls, kas sastāvēs no deviņiem pilnīgi neatkarī­giem tiesnešiem, kas visādā ziņā centīsies panākt notiesāšanu, būs sadalīti divās pastāvīgās sekcijās, un pēc Konventa pieprasījuma vai arī tieši vajās tos, kas centīsies maldināt tautu.
   Kā redzams, tulkojums bija ļoti plašs. Žirondisti saprata, ka tas nozīmē viņu apcietināšanu. Viņi sacēlās visās masās.
   —   Labāk mirt, — viņi iesaucās, — nekā piekrist šīs Venēcijas inkvi­zīcijas radīšanai!
   Atbildot uz šo uzrunu, montaņāri prasīja atklātu balsošanu.
   —   Jā, — Fero iesaucās, — jā, lai pasaule zina tos cilvēkus, kas grib likuma vārdā noslepkavot nevainīgos.
   Tiek nobalsots, un, pretēji visam, vairākums pasludina: 1. būs zvērināti tiesneši; 2. šos tiesnešus ņems līdzīgās daļās no visiem departamentiem; 3. viņus iecels Konvents.
   Tai brīdī, kad tika pieņemti šie priekšlikumu, kļuva dzirdami skaļi klie­dzieni. Konvents bija pieradis pie tautas apmeklējumiem. Tas prasīja, ko grib; tam atbildēja, ka tie ir brīvprātīgie, kas pusdienojuši labības tirgū, tagad grib nodefilēt Konventa priekšā.
   Tūliņ tika atvērtas durvis un, aplausu pavadīti, parādījās un aizdefilēja pusapskurbuši seši simti vīru, bruņoti ar zobeniem, pistolēm un pīķiem, skaļiem kliedzieniem prasīdami nodevēju nāvi.
   —   Jā, — Kollo d'Erbuā viņiem atbildēja, — jā, mani draugi, par spīti intrigām mēs jūs glābsim, jūs un brīvību!
   Šos vārdus pavadīja uz žirondistu pusi mests skatiens, kas tiem lika saprast, ka viņi vairs nebija ārpus briesmām.
   Tiešām, tiklīdz Konventa sēde bija beigusies, montaņāri sāka izklīst pa citiem klubiem, steidzās uz Kordeljeru un Jakobīņu klubu, lika priekšā izsludināt nodevējus ārpus likuma un nogalināt viņus jau šonakt.
   Luvē sieva dzīvoja Sentonorē ielā, Jakobīņu klubā tuvumā. Viņa, iz­dzirdot troksni, nokāpj lejā, ieiet klubā, dzird priekšlikumus un lielā steigā uznāk augšā brīdināt savu vīru. Luvē apbruņojas, steidzas no vieniem vār­tiem pie otriem, lai brīdinātu savus biedrus, bet nevienu neatrod. Mājās no kalpotājiem uzzina, ka viņi ir pie Petrona, tai pašā mirklī dodas turp un ierauga, ka viņi mierīgi prāto par kādu dekrētu, ko rīt būs jāliek priekšā, paši sev glaimo, ka liks to pieņemt, ļaunprātīgi izmantojot nejaušu vai­rākumu. Viņš tiem pastāsta, kas notiek, izklāsta savas bažas, pasaka viņiem, ko gatavo pret viņiem Jakobīņu un Kordeljeru klubā, un noslēgumā uz­aicina arī viņus spert kādus enerģiskus soļus no savas puses.
   Tad mierīgs un bezjūtīgs pieceļas Petions, pienāk pie loga. To atvēris, aplūko debesis, izstiepj roku ārā un, atvilkdams samirkušo roku, viņš saka:
   —  Līst, šonakt nekas nenotiks.
   Pa šo atvērto logu iekšā iespiedās pēdējie torņa pulksteņa trīcējumi, kas nosita desmito stundu.
   Lūk, kas bija noticis Parīzē dienu iepriekš un šodien; lūk, kas notika 10. marta vakarā, kas bija par iemeslu, kāpēc šai draudīgajai priekšvētras klusuma mājas un ielas pārvērtās mēmā kapsētā. Neskaitāmas nacionālās gvardes patruļas, bari šā tā apbruņoto pilsoņu no sekcijām, žandarmi, kas pārmeklēja katru aizdurvi un katru vaļēju mājas ieeju — tie bija Parīzes iedzīvotāji, kas uzdrošinājās parādīties ielās, tik stipri visi pārējie juta, ka tuvojas kaut kāda nezināma parādība.
   Smidzināja auksts, smalks lietutiņš; tas pats lietus, kas nomierināja Pe- tionu un vēl vairāk pavairoja naktssargu slikto garastāvokli un noskaņo­jumu. Viņu sastapšanās vienmēr likās kā sagatavošanās cīņai, un tie lēnām un ne labprāt apmainījās parolēm, ja tumsā pazina cits citu. Tad viņi atkal turpināja savu gaitu, laiku pa laikam neuzticīgi lūkodamies apkārt, it kā baidīdamies, ka viņiem kāds varētu uzbrukt no mugurpuses.
   Šai vakarā, kad Parīzi paralizēja tās paniskās bailes, kādas bija atkārto­jušās tik bieži, ka pie tām vajadzēja pat būt pieradušiem, šai vakarā, kur slepeni izvirzījās jautājums par mēreno revolucionāru nogalināšanu, kas bija balsojuši, lielākoties ar ierobežojumiem, par karaļa nāvi, bet tagad atkāpās karalienes nāves priekšā, kas bija cietumniece kopā ar saviem bērniem un māsīcu Tanplā, šai vakarā gar Sentonorē ielas mājām slīdēja, violetā kokvilnas mētelī ietinusies, galvu paslēpusi kapucē, kāda sieviete, kas, tiklīdz iznira kāda patruļa, slēpās kaktā vai vārtu nišā un palika ne­kustīga kā statuja, elpu aizturēdama, līdz kareivju soļi vairs nebija dzir­dami uz bruģa. Tad steigšus un nemierīgi viņa bēga tālāk, kamēr līdzīga sastapšanās viņai atkal spieda palikt nekustīgai.
   Tā, piesardzīga un nepamanīta, viņa jau bija izgājusi lielāko Sentonorē ielas daļu, līdz beidzot Grenelas ielas stūrī viņa pēkšņi uzdūrās krietno brīvprātīgo baram, kurš bija dzīrojis labības tirgū un kura patriotismu par nākamām uzvarām bija sakarsējuši neskaitāmie tosti.
   Nabaga sieviete iekliedzās un mēģināja bēgt pa Pavāru ielu.
   —   Ē, pilsone! — iesaucās brīvprātīgo priekšnieks, — tik stipra ir cil­vēka tieksme, lai viņam kāds pavēlētu, ka cienījamie patrioti saucās par priekšniekiem. — Kur tad tu gribi iet?
   Bēgle neko neatbildēja, bet tikai steidzās projām.
   —   Šaut! — iesaucās vadītājs. — Tas ir pārģērbts vīrietis, aristokrāts, kas grib aizbēgt.
   Ieroču žvadzoņa nedrošās, ļodzīgās rokās nabaga sievietei lika saprast, ka šo pavēli var izpildīt.
   —   Nē! — apgriezdamās un nākdama atpakaļ, viņa iesaucās, — nē, pilsoni, tu maldies, es neesmu vīrietis.
   —   Tad klausi manām pavēlēm un dod noteiktas atbildes, — atbildēja priekšnieks, — kurp tu ej, skaistā nakts klaidonīte?
   —  Es nekur neeju, pilsoni, es eju tikai mājās.
   —  Ak, tu nāc mājās?
   —  Jā.
   —  Pilsone, pieklājīgai sievietei tas ir mazliet par vēlu!
   —  Es nāku no mana slimā radinieka.
   —   Nabaga kaķīti, — ar roku izdarīdams kustību, no kuras dāma iz­bijusies pakāpās atpakaļ, priekšnieks teica: — bet kur ir tava kartiņa?
   —   Kāda vēl kartiņa? Ko tu gribi ar to teikt, un ko tu man prasi, pilsoni?
   —  Vai tu neesi lasījusi pašvaldības dekrētu, vai vismaz dzirdējusi par
   to?
   —  Nē, ko tad nosaka dekrēts, ak, lielais Dievs?
   —  Vispirms vārdu Dievs vairs nelieto, tagad saka: Augstākā Būtne.
   —  Atvaino, es kļūdījos. Tas ir vecs ieradums.
   —  Slikts ieradums, aristokrātisks ieradums.
   —   Es mēģināšu laboties, pilsoni. Bet tu teici?..
   —   Es teicu, ka dekrēts noliedz parādīties ielās pēc pulkstens desmi­tiem vakarā bez pilsoņa kartiņas. Vai tev ir pilsoņa kartiņa?
   —  Ak, nē! Es nezināju, ka jāiziet ar šo kartiņu.
   —   Tad nāc ar mani uz tuvāko posteni, kur tu sniegsi nepieciešamo uzziņu kaptenim, un ja viņš būs ar to apmierināts, viņš ļaus diviem vīriem tevi pavadīt uz tavu dzīvokli; vai arī viņš tevi aizturēs, kamēr ievāks sī­kākas ziņas. Griezties pa kreisi, ātriem soļiem uz priekšu, marš!
   No bailēm, kuras pārņēma gūstekni, brīvprātīgo priekšnieks redzēja, ka šis viņa lēmums sievietei bija ļoti nepatīkams.
   —  Ē-ē, — viņš teica, — es domāju, ka mēs esam sagūstījuši smalku laupījumu. Uz priekšu, uz priekšu, manu mazo muižniecīt!
   Tūliņ viņš satvēra aizdomīgās roku, palika zem savas un, neskatoties uz viņas lūgšanos un asarām, vilka uz posteni pie Vienlīdzības pils.
   Viņi jau atradās Seržantu barjeras tuvumā, kad pēkšņi, mētelī ietinies, Kruādcptišāna ielas stūrī parādījās jauns, liela auguma cilvēks tieši tai laikā, kad gūstekne, bailīgi lūgdamās, centās atdabūt sev brīvību. Bet priekšnieks, nemaz viņā neklausīdamies, nežēlīgi rāva to uz priekšu. Bailēs un sāpēs dāma skaļi iekliedzās.
   Jaunais cilvēks redzēja šo cīņu, dzirdēja baiļu izsaucienus un ar vienu lēcienu atradās ielas otrā pusē mazā karapulka priekšā.
   —  Kas te notiek un ko jūs darāt ar šo sievieti? — viņš jautāja priekš­niekam.
   —  Iekams tu man prasi, parūpējies pats par sevi!
   —   Kas ir šī sieviete, pilsoni, un ko jūs gribat darīt ar viņu? — vēl pavēlošāk nekā iepriekš jautāja jaunais cilvēks.
   —  Bet, kas esi tu pats, ja tā vari mums jautāt?
   Jaunais cilvēks atpogāja mēteli un k|uva redzama viņa militārā uni­forma ar mirdzošiem uzplečiem.
   —  Kā redzi, — viņš teica, — es esmu visrnieks.
   —  Virsnieks? Kādā karaspēka daļā?
   —   Pilsoņu gvardē.
   —   Kāda mums par to daļa? — teica kāds vīrs no pulka. — Vai mēs pazīstam pilsoņu gvardes virsniekus?
   —   Ko viņš saka? — pūļa cilvēka nevērīgā tonī jautāja kāds cits, vai pareizāk — kā parīzietis, kas sāk saīgt.
   —   Viņš saka, — jaunais cilvēks atbildēja, — ja pret virsnieku uzple­čiem nav nekādas cieņas, tad uzplečiem cieņu sagādās zobens.
   Nepazīstamais jaunās sievietes aizstāvis paspēra soli atpakaļ un, atsitis vaļā mēteli, ielas laternas gaismā ļāva ieraudzīt mirdzošu, lielu un platu kājnieka zobenu. Tad ar strauju kustību, kas liecināja par labi ievingrinātu roku, viņš satvēra brīvprātīgo vadoni pie viņa karmaņolas apkakles un zobena galu pielika pie krūtīm.
   —  Vai tagad, — viņš noprasīja, — runāsim kā labi draugi?
   —  Bet pilsoni… — pūlēdamies atbrīvoties, teica priekšnieks.
   —  Es saku, ja tu vai tavi ļaudis izdarīs visniecīgāko kustību, es izurbšu zobenu cauri tavām krūtīm!
   Pa to laiku divi karavīri vēl arvien turēja ciet sievieti.
   —   Tu man jautāji, kas es esmu, — jaunais cilvēks turpināja, — lai gan tev nav nekādu tiesību, jo tu nekomandē nekādas regulārā karaspēka patruļas. Tomēr es tev atbildēšu: mani sauca par Morisu Lendeju un 10. augustā es esmu komandējis bateriju. Esmu nacionālās gvardes leitnants un brāļu un draugu sekcijas sekretārs. Vai ar to tev pietiek?
   —   Ak, pilsoni leitnant, — atbildēja vadītājs, kas ar šausmām juta, ka zobena gals arvien stiprāk spiedās viņa krūtīs, — tas ir kaut kas cits. Ja tu patiesi tas esi, par ko uzdodies, tad esi krietns patriots…
   —  Es to zināju, ka mēs sapratīsimies pēc dažiem vārdiem, — virsnieks atbildēja, — tagad atbildi arī tu: kāpēc kliedza šī sieviete, un ko tu ar viņu domā darīt?
   —  Mēs viņu vedam uz sargposteni.
   —  Kāpēc jūs to darāt?
   —  Tāpēc, ka viņai nav pilsoņa kartiņas, bet pēdējais pašvaldības de­krēts pavēl apcietināt ikvienu, kas bez kartiņas parādās ielās pēc pulk- stens desmitiem. Vai tu nezini, ka tēvija ir briesmās un virs rātsnama plīvo melnais karogs?
   —  Virs rātsnama plīvo melnais karogs un tēvija ir briesmās, jo Fran­cijai virsū nāk 200000 vergu, bet nevis tāpēc, ka pēc pulkstens desmitiem uz ielas ir kāda sieviete. Bet vienalga, tāds ir pašvaldības dekrēts, un jūs darāt pareizi, pilsoni. Ja tu man būtu teicis to tūlīt, tad mana izskai­drošanās būtu īsāka un ne tik vētraina. Tas ir ļoti jauki, ja ir krietns patriots, bet nav slikti, ja tas ir arī laipns, un pilsoņiem jācienī virsnieks, kuru viņi paši sev izvēlējuši. Tagad ņemiet šo sievieti līdzi, ja jūs tā gribat, man nekas nav pretī.
   —  Ak, pilsoni! — sieviete, kas bija sekojusi sarunai vislielākās bailēs, satverdama jaunā cilvēka roku, tagad iesaucās, — neatstājiet mani šo rupjo, puspiedzērušo cilvēku vidū.
   —   Lai notiek, — atbildēja Moriss, — ņemiet manu roku un es jūs pavadīšu uz sargposteni!
   —  Uz turieni? — šausmās atkārtoja jaunā sieviete. — Kāpēc mani jā­ved uz sargposteni, ja es nevienam neesmu izdarījusi nekā ļauna?
   — Jūs ved uz turieni, — atbildēja Moriss, — nevis tāpēc, ka jūsu būtu izdarījusi kaut ko ļaunu, bet gan tāpēc, ka jums nav pilsoņu kartiņas un dekrēts noliedz iziet ielās bez kartiņas.
   —  Bet es taču nezināju…
   —  Sardzē jūs satiksit krietnus ļaudis, pilsone, kas ievēros visus priekš­rakstus, no kuriem nemaz nav jābaidās.
   —  Ak, es nebaidos no apvainojumiem, — spiezdama virsnieka roku, atbildēja dāma, — bet gan no nāves. Ja mani aizved uz sargposteni, — es esmu pazudusi.

   Šai balsi skanēja tādas bailes un cieņa, ka Moriss nodrebēja, it kā elektriskā strāva būtu iespērusi viņam sirdī.
   Viņš pagriezās pret brīvprātīgajiem, kas sarunājās savā starpā, acīm­redzot ar nodomu atgūt pazaudētās priekšrocības. Viņi bija astoņi vīri pret vienu un kaunējās, ka bija tā priekšā piekāpušies, jo trijiem no vi­ņiem bija šautenes, bet pārējiem pistoles un šķēpi, kamēr Moriss bija apbruņots tikai ar zobenu. Cīņa varēja būt stipri nevienlīdzīga.
   To saprata arī dāma, jo nopūzdamās ļāva galvai noslīdēt uz krūtīm.
   Ar sarauktu pieri un vēl arvien ar zobenu rokā stāvēja Moriss, jo cil­vēka jūtas viņam pavēlēja aizstāvēt nepazīstamo, bet pilsoņa pienākums lika atstāt viņu savam liktenim.
   Pēkšņi Bonanfāna ielas stūrī iemirdzējās vairāki ieroči un kļuva dzir­dami lēni patruļas soļi, kuri apstājās desmit soļu attālumā no brīvprātīgo grupas, un kaprālis iesaucās:
   —  Kas tur ir?
   —  Labais draugs, — atbildēja Moriss, — nāc tuvāk, Lorēn!
   Uzrunātais paklausīja un ar saviem astoņiem vīriem pienāca klāt.
   —            Kā, tas esi tu, Moris? — kaprālis jautāja. — Ā, palaidni, kā tu gadījies uz ielas tik vēlā stundā?
   —  Tu redzi: es nāku no brāļu un draugu sekcijas.
   —  Jā, lai dotos uz māsu un draudzeņu sekciju. Mēs to zinām.
   Klausies, mana skaistā, Pusnakti kad sit, Kāda roka maiga, Klusi mīļo vij. Slīdot atnāk ēna, Atraut aizbultņus, Kura līdz ar tumsu Noslēgusi jūs.
   Hē, vai tā nav?
   — Nē, draugs, tu maldies. Es nācu mājās no draugu un brāļu sekcijas, kad ieraudzīju šo pilsoni, kas gribēja atbrīvoties no brīvprātīgo pilsoņu rokām. Es steidzos klāt un jautāju, kāpēc viņi grib to apcietināt.
   —  Te es tevi pazīstu, — atbildēja Lorēns, — tāds jau franču bru­ņiniekiem ir raksturs. Bet kāpēc jūs gribējāt viņu apcietināt? — viņš jau­tāja brīvprātīgajiem.
   —  Mēs jau to teicām leitnantam, — atbildēja vadītājs, — tāpēc, ka viņai nav pilsoņa kartiņas.
   —  Tas arī ir liels noziegums!
   —  Tātad tu nezini par pašvaldības lēmumu? — brīvprātīgo priekšnieks jautāja.
   —  Jā, jā, bet ir arī cits lēmums, kas šo anulē.
   —  Kāds?
   —  Lūk, šis:
   Pindu kalnos un kur Parnass, Amors pavēlējis stingri; Skaistums, jaunība un daiļums Katrā dienas laikā vingri Staigāt visur var bez pases. Pilsoni, ko tu saki par šo lēmumu? Man šķiet, tas ir ļoti jauks.
   —  Jā, bet tas neizšķir, man liekas, strīdu. Vispirms tas nav ierakstīts Padomniekā, otrkārt, mēs neatrodamies ne Pindu kalnos, ne Parnasā, bez tam, vēl diena neaust, visbeidzot, pilsone varbūt nav ne jauna, ne skaista, ne daiļa.
   —  Es deru par pretējo, — Lorēns teica. — Labi, pilsone, pierādi, ka man ir taisnība, pacel galvassegu un lai tad visi spriež, vai pret tevi var piemērot dekrēta noteikumus.
   —  Ak, mans kungs, — piekļaudamās Morisam, lūdzās dāma, — jūs mani aizstāvējāt pret saviem ienaidniekiem, aizstāviet tagad arī pret sa­viem draugiem!
   —  Jūs redzat, — brīvprātīgo priekšnieks teica, — viņa slēpjas, viņa katrā ziņā ir aristokrātu spiedze, slikta sieviete.
   —  Ak, — pavilkdama Morisu nomaļus, un pasizdama vaļā mēteli, kas ielas laternas gaismā ļāva redzēt kairo, jaunavīgo seju, kura liecināja, ka viņa ir augstāko kārtu dāma, jaunā sieviete teica:
   —  Uzlūkojiet mani, mans kungs, vai es esmu tāda, kā viņi tur runā.
   Moriss bija apžilbināts. Vēl nekur viņš nebija redzējis tik skaistu seju
   kā nepazīstamajai, kas tūliņ atkal ietinās mētelī.
   —           Lorēn, — viņš klusu teica savam draugam, — prasi, lai gūstekni ved uz tavu posteni; kā patru|as vadītājam tev uz to ir tiesības.
   —  Labi, — tas atbildēja, — es saprotu no pusvārda.
   Tad, pagriezies pret nepazīstamo, teica:
   —           Nāc, skaistule, — un turpināja, — ja tu negribi pierādīt, ka uz tevi var attiecināt Amora dekrētu, tad tev ir jāiet mums līdzi.
   —  Kā, jāiet jums līdzi? — brīvprātīgo priekšnieks teica.
   —          Bez šaubām, mēs aizvedīsim nepazīstamo uz rātsnama posteni, kur mēs esam sardzē, un tur par viņu ievāksim sīkākas ziņas.
   —           O, nē, nē! — pirmās grupas priekšnieks ■ teica. — Viņa pieder mums un mēs to paturēsim.
   —  Ā, pilsoņi, pilsoņi, — Lorēns teica, — jūs mūs sadusmosit.
   —          Dusmojies, velns tevi lai parauj, mums ir vienalga! Mēs esam īstie republikas kareivji, un, kamēr jūs patrulēsit tikai ielās, mēs iesim izliet asinis uz robežas.
   —           Uzmanieties, pilsoni, ka jūs tās neizlejat agrāk, kas var viegli notikt, ja jūs nebūsit laipnāks!
   —          Laipnība ir aristokrātu tikums, bet mēs esam sankiloti, — brīvprā­tīgie atbildēja.
   —           Nerunājiet tādas lietas dāmas klātbūtnē, — Lorēns teica. — Viņa varbūt ir angliete. Neņemiet ļaunā, mans skaistais naktsputniņ, manu var­būt nepareizo apgalvojumu, — viņš piebilda, laipni pagriezdamies pret nepazīstamo.
   Kāds dzejnieks skaisti teica, un mēs, kā atbalss vāja, Pēc viņa kiusi vārdus atkārtojam: Anglija kā gulbju ligzda Bezgalīgā dīķa vidū.
   —          Ā, tu sevi nodod, — brīvprātīgo priekšnieks teica, — ā, tu atzīsties, ka esi Pita radījums, Anglijas uzpirktais…
   —           Klusu, — Lorēns teica, — tu nekā nesaproti no poēzijas, mans draugs, tāpēc es runāšu ar tevi prozā. Klausies, mēs esam lēni un pa- cietigi nacionālie gvardi, bet mēs visi esam Parīzes bērni, tas nozīmē: ja mums sakarsē galvas, mēs priecīgi kaujamies.
   —      Kundze, — Moriss teica nepazīstamajai, — jūs redzat, kas notiek un varat uzminēt, kas sekos, desmit vai divpadsmit viru piecas minūtes vēlāk kausies jūsu dē). Vai lieta, kurā ļaudis piedalīsies, ir to vērta, lai izlietu asinis?
   —      Mans kungs, — lūdzoši rokas sakrustodama, atbildēja dāma, — es jums varu teikt tikai tik daudz, ka apcietināšanai, ja jūs ļautu tai notikt, būtu tik sliktas sekas man un citiem, ka es mīļāk gribētu, lai jūs mani nonāvētu uz vietas un iemestu Sēnā.
   —  Labi, — atbildēja Moriss, — es visu uzņemos uz sevi.
   Reizē viņš atbrīvoja nepazīstamās rokas un teica nacionālgvardiem:
   —      Pilsoņi, kā jūsu virsnieks, kā patriots un francūzis es jums pavēlu apsargāt šo sievieti. Ja šī banda saka kaut vienu vārdu, — pārmāciet to ar bajonetēm!
   —  Sagatavoties! — teica Lorēns.
   —     Augstais Dievs! — vēl ciešāk aizklādama seju ar kapuci un atbals­tīdamās pret stabu, iesaucās nepazīstamā, — sargi viņu!
   Brīvprātīgie nostājās aizstāvēšanās pozīcijā.
   Viens no viņiem pat izšāva no pistoles, kuras lode izurbās cauri jaunā leitnanta platmalei.
   —  Nolaist bajonetes, — sauca Lorēns, — un virsū!
   Izcēlās cīņa, kuras laikā bija dzirdami vairāki šāvieni, kliedzieni un lās­ti. Bet neviens nenāca, jo, kā jau teicām, kaut neskaidri, visur domāja par nogalināšanu, un tagad domāja, ka apkaušana jau ir sākusies. Atvērās tikai divi vai trīs logi un tūlīt atkal aizvērās. Dažos mirkļos brīvprātīgie bija sakauti; divi no viņiem bija smagi ievainoti, pārējie četri stāvēja pie­spiesti pie mājas un katram uz krūtīm bija uzlikta bajonete.
   —     Es ceru, — teica Lorēns, — ka tagad jūs būsit rāmi kā jēri. Tev, pilsoni, Moris, es uzdodu aizvest šo sievieti uz sargposteni pie rātsnama. Tev par viņu jāatbild.
   —  Jā, gan, — Moriss atbildēja. — Un parole? — viņš klusu piebilda.
   —  Kā, parole? — kasīdams aiz auss, teica Lorēns.
   —  Tu taču nebaidies, ka es varu to izlietot nevietā?
   —      Lieto, kur gribi, tā ir tava darīšana. Paroli es tev teikšu un vēl dažus labus padomus; bet vispirms es gribu atkratīties no tiem zeļļiem. Vai jums diezgan? — viņš prasīja brīvprātīgajiem.
   —  Jā, tu žirondistu suns, — atbildēja vadītājs.
   —     Tu maldies, draugs, — mierīgi atteica Lorēns, — mēs esam vēl labāki sankiloti nekā tu, jo mēs piederam pie Termopilu kluba, kura pat­riotismu droši vien neviens nevarēs apstrīdēt. Ļaujiet pilsoņiem iet! — viņš teica nacionālgvardiem.
   —   Bet ja šī sieviete ir kāda aizdomīgā?
   —     Ja viņa tāda būtu, — mūsu cīņas laikā viņa būtu aizbēgusi, nevis gaidītu, kamēr mēs tiekam galā. Starp citu, mēs to dabūsim zināt, jo pa to laiku, kamēr mēs sadzersim par nācijas veselību, mans draugs viņu aizvedīs uz sargposteni.
   —  Mēs sadzersim? — jautāja priekšnieks.
   —  Katrā ziņā, man slāpst, un tuvumā es zinu labu lokālu.
   —     Bet kāpēc tu to neteici tūliņ, pilsoni? Mēs nožēlojam, ka apšau­bījām tavu patriotismu un tam par pierādījumu apskausimies nācijas un likuma vārdā.
   —  Apkampsimies, — Lorēns teica.
   Un kā maigākie draugi nacionālgvardi un brīvprātīgie apskāvās savā starpā. Šai laikā bija izplatīta apkampšanās, kā arī nogalināšana.
   —     Tad iesim, draugi, — iesaucās abas daļas, — uz Tomasa di Luvra ielas stūri.
   —     Bet kas notiks ar mums? — žēlā balsī jautāja ievainotie, — vai jūs atstāsit mūs tepat?
   —    O, nē! — atbildēja Lorēns, — drošsirdīgos vīrus, kas krita cīņā par tēviju, mēs te neatstāsim. Mēs jums atsūtīsim palīdzību, bet līdz tam lai­kam dziediet marseljēzu, tā jūs izklaidēs:
   Uz priekšu, tēvu zemes dēli, Jau pienākusi slavas diena!
   Tad viņš tuvojās savam draugam Morisam, kas ar nepazīstamo stāvēja Pavāru ielas stūri, kamēr nacionālgvardi roku rokā ar brīvprātīgajiem aiz­gāja uz Vienlīdzības pils laukumu, un teica viņam:
   —     Es tev biju apsolījis labu padomu, Moris, nāc ar mums un nekom- promitē sevi, vazādamies ar šo pilsoni, kas izskatās, bez šaubām, skaista,
   bet tomēr droši vien ir aizdomīga, jo skaista sieviete, kas ap pusnakti maldās ielās…
   —  Nespriediet par mani pēc ārējā izskata, mans kungs, — lūdzās dāma.
   —  Vispirms tā ir liela kļūda, ja tu saki „mans kungs", pilsone, vai tu mani saproti?
   —  Jā, jā, pilsoni! Ļauj tavam draugam izpildīt iesākto labo darbu un pavadīt mani līdz manam dzīvoklim un apsargāt ceļā.
   —   Moris, — teica Lorēns, — apdomā, ko tu dari! Tu kompromitē sevi!
   —  Es zinu, — tas atbildēja, — bet ja es atstāju šo sievieti vienu pašu, uz katra soļa viņu var apcietināt jauna patruļa.
   — Ak, jā, — teica dāma, — bet ar jums, mans kungs, es gribēju teikt: ar tevi, pilsoni, es būšu glābta.
   —  Vai tu dzirdi — glābta? — Lorēns piebilda. — Viņa tātad ir lielās briesmās.
   —  Būsim taisnīgi, mīļais Lorēn, — atbildēja Moriss. — Viens no di­viem, vai nu viņa ir laba patriote vai aristokrāte. Ja viņa ir pēdējā, tad mēs jau izdarījām nepareizi, viņu pieņemdami. Bet ja viņa ir patriote, vai tad mūsu pienākums nav viņu apsargāt?
   —  Piedod, piedod, dārgais draugs, es ļaunojos uz Aristoteli, bet tava loģika ir neprātīga. Lūk, kā te saka:
   īriss nozaga man prātu, Tagad grib vēl gudrību.
   —  Labi, Lorēn, — Moriss teica, — liec,,mierā Dorē, Parniju, Žan- tilbernāru, es tevi lūdzu! Runāsim nopietni: vai tu gribi teikt man paroli?
   —  Tu mani nostādi ļoti grūtā stāvoklī, Moris. Man vai nu jāupurē pienākums draugam, vai draugs — pienākumam. Tomēr man ir bailes, ka tev netiek upurēts pienākums.
   —  Izšķiries uz vienu vai otru pusi, draugs. Bet Dieva vārdā, izšķiries tūliņ!
   —  Tu neizlietosi to nevietā?
   —  Es tev to apsolu.
   —  Ar to nepietiek; zvēri!
   —  Pie kā man jāzvēr?
   —  Zvēri tēvijas altārim!
   Lorēns noņēma cepuri un, pagriezis kokardi uz augšu, turēja to Morisa priekšā, bet Moriss, nemaz nepasmaidīdams, zvērēja improvizētā altāra priekšā.
   —           Labi, — teica Lorēns, — parole skan: Gallija un Lutēcija. Varbūt daži būs, kā jau esmu dzirdējis, kas teiks: Gallija un Lukrēcija. Bet tas vienalga, ļauj iet, arī tas skan romiski.
   —          Pilsone, — teica Moriss, — tagad es esmu tavs kalps. Pateicos tev, Lorēn.
   —           Laimīgu ceļojumu, — apklādams galvu ar tēvzemes altāri, tas atbil­dēja. Un, būdams uzticīgs savam līksmajam garastāvoklim, viņš aizgāja trallinādams:
   Nu beidzot, dārgā Eleonora, Tu izjuti šo kairo grēku, Ko bijies, pēc tā ilgodamās. Vēl baudīdama bijies tu arvienu. Nu saki, kas tur bij'* tik šausmīgs?..

   Kad Moriss palika vienš*ar jauno dāmu, brīdi viņš jutās samulsis. Bai­les, ka būs vīlies, brīnišķā skaistuma kairums un neskaidri apgarotā re­publikāņa sirdsapziņas pārmetumi kādu mirkli atturēja sniegt jaunajai sie­vietei roku.
   —  Kurp jūs ejat, pilsone? — viņš jautāja sievietei.
   —          Ak, mans kungs, ļoti tālu, — viņš saņēma atbildi, — līdz pat zoolo­ģiskajam dārzam.
   —  Labi, nāciet!
   —           Ļoli labi redzu, ka es esmu jums par nastu, — nepazīstamā atbil­dēja, — bet, ticiet man, ka es nebūtu prasījusi jūsu augstsirdību, ja nega- dītos tāda nelaime.
   —      Bet sakiet man vaļsirdīgi, — atbildēja Moriss, kas dāmas tuvumā aizmirsa republikas izstrādātās valodas vārdnīcu, — kā tas nākās, ka tik vēlā stundā jūs esat uz ielas? Jūs redzat, ka nevienu cilvēku vairs nemana.
   —      Kā jums jau teicu, es biju viesos Rulas priekšpilsētā. Ap pusdien­laiku es izgāju no mājas, nezinādama, kas noticis, jo savas dienas es pava­du diezgan nomaļā mājā…
   Jā, — teica Moriss, — acīmredzot kādā bijušā muižnieka mājā, kā­dā aristokrātu paslēptuvē. Atzīstieties pilsone, ka, skaļi lūgdama manu palīdzību, sirdī jūs zobojāties par to, ka es jūsu lūgumu izpildu!
   —   Nekādā ziņā, — viņa iesaucās, — kāpēc lai es to darītu?
   —     Tāpēc, ka republikānis, kā jūs redzat, kalpo jums par pavadoni un ar to nodod savu lietu.
   —     Jūs maldāties, pilsoni, — strauji atbildēja nepazīstamā, — es mīlu republiku tikpat stingri kā jūs.
   —     Ja jūs esat tāda laba patriote, pilsone, tad jums nav nekā ko slēpt. Kur jūs bijāt?
   —  Ak, mans kungs, nejautājiet man to! — lūdzās nepazīstamā.
   Šajos vārdos skanēja tāda nepārprotama maiga kauna izteiksme, ka
   Morisam nebija nekādu šaubu par viņas jūtu patiesumu.
   „Katrā ziņā," viņš teica pats sev, „viņa būs bijusi pie mīļākā."
   Un nezin kāpēc no šīs domas viņam sažņaudzās sirds. No šā brīža viņš klusēja.
   Tā abi nakts ceļotāji sasniedza Vererijas ielu, ceļā sastapdami tikai dažas patruļas, kuras apmierināja Morisa nosauktā parole. Bet tagad viņi uzgrūdās patruļai, kuras vadītājs sagādāja dažas grūtības. Moriss tāpēc uzskatīja par nepieciešamu nosaukt savu vārdu un dzīves vietu.
   —  Labi, — atbildēja virsnieks, — tev ar to pietiek, bet pilsone?..
   —  Tā manas sievas māsa.
   Virsnieks ļāva viņiem iet.
   —  Jūs tātad esat precēts? — jautāja nepazīstamā.
   —  Nē, kundze, kāpēc?
   —     Vai nebūtu bijis labāk, — viņa atbildēja smaidīdama, — ja jūs būtu uzdevis mani par savu sievu?
   —      Kundze, — Moriss teica, — tas ir svēts vārds, ar kuru nevar tik vieglprātīgi rotaļāties. Vēl man nav tas gods jūs pazīt.
   Nepazīstamā klusēja, tagad savukārt sirds sažņaudzās viņai.
   Tagad viņi gāja pa Marijas tiltu. Jo tuvāk jaunā sieviete nāca pie mēr­ķa, jo straujāki kļuva viņas soļi. Viņi pārgāja pāri Turnelas tiltam.
   —           Tagad mēs esam jūsu apkārtnē, — teica Moriss, kad viņi nonāca Senbernāras piekrastē.
   —          Jā, pilsoni, — atbildēja dāma, — bet šeit jūsu aizsardzība man vaja­dzīga vēl vairāk.
   —           Tiešām, kundze, jūs man liedzat kaut ko prasīt par jums un tai pašā laikā darāt visu iespējamo, lai uzbudinātu manu ziņkāri. Tas nav cēli. Veltiet taču man kaut cik uzticības. Domāju, ka es esmu to pelnījis. Vai drīkstu zināt, ar ko man bija gods runāt.
   —          Jūs runājat ar sievieti, kuru izglābāt no vislielākajām briesmām un kura jums būs pateicīga visu mūžu, — smaidīdama atbildēja nepazīstamā.
   —           Tik daudz es neprasu, kundze, esiet mazāk pateicīga, bet sakiet man savu vārdu.
   —  Neiespējami!
   —          Bet jūs to būtu teikusi pirmajam sekcionāram, ja jūs būtu aizvesta uz sargposteni.
   —  Nē, nekādā ziņā!
   —  Tad jūs ieslodzītu cietumā.
   —  Es biju gatava uz visu.
   —  Bet cietums tagad ir…
   —  Ešafots, es to zinu.
   —  Un jūs atzītu ešafotu par labāku?
   —          Jā, labāk ešafots nekā nodevība; jo tā būtu nodevība, ja es teiktu savu vārdu.
   —  Kā jau teicu, jūs liekat man, republikānim, izpildīt dīvainu lomu.
   —           Jūs izpildāt cēla cilvēka lomu. Jūs sastopat nabaga sievieti, ko ap­vaino; lai gan viņa pieder vienkāršai tautai, jūs viņu nenicināt; un, lai nenodotu jaunām apvainošanām, lai glābtu no bojāejas, jūs pavadāt viņu līdz pat nabadzīgākai pilsētas daļai, kur viņa dzīvo. Tas, lūk, ir tas, ko jūs esat izdarījis.
   —           Jums taisnība, šķiet, ka tas arī ir viss; es būtu arī tā domājis, ja nebūtu redzējis jūsu seju, ja nebūtu runājis ar jums. Bet jūsu skaistums, jūsu valoda liecina, ka piederat augstākai kārtai, un šī pretruna ar jūsu apģērbu un šo nožēlojamo kvartālu man to pierāda, ka aiz jums mīt kaut kāds noslēpums. Jūs klusējat; par to vairs nerunāsim. Vai mēs vēl esam tālu no jūsu dzīvokļa?
   Šai brīdī viņi sasniedza Fosē Senviktora ielu.
   —           Vai jūs redzat mazo, melno māju? — norādīdama uz kādu celtni šaipus zooloģiskā dārza mūra, jautāja nepazīstamā. — Kad mēs to sa­sniegsim, jūs mani atstāsit.
   —  Labprāt, kundze, pavēliet! Es te esmu, lai jums paklausītu.
   —  Vai es esmu jūs aizkārusi?
   —  Nē, itin nemaz; bet tas jau jums būtu gluži vienaldzīgi.
   —  O, nē, jo es gribētu jums vēl kaut ko lūgt.
   —  Un kas tas būtu?
   —  Lai mēs šķirtos sirsnīgi un brīvi — kā draugi.
   —          Kā draugi? Kundze, jūs man parādāt pārāk daudz goda. Tas ir gan savāds draugs, kas nezina pat savas draudzenes vārdu un kam šī drau­dzene negrib pateikt savu adresi, acīmredzot, baidīdamās, lai neapgrūtina ar apmeklējumiem.
   Nepazīstamā nolaida acis un klusēja.
   —          Ja man, starp citu, jums jāatklāj kāds noslēpums, — turpināja Mo­riss, — tad nedusmojaties tāpēc uz mani, jo tas būs noticis bez kāda nolūka.
   —  Mēs esam pie mērķa, — dāma teica.
   Viņi atradās iepretī Vecajai Senžaka ielai, kuru ietvēra tumši nami, un šaurās ieliņas veda uz darbnīcām un ģērētavām, jo dažu soļu attālumā tecēja mazā Bjevra.
   —  Šeit? — jautāja Moriss, — šeit ir jūsu dzīvoklis?
   —  Jā.
   —  Tas ir neiespējami!
   —          Tā tas ir. Dzīvojiet sveiki, krietnais bruņiniek! Dzīvojiet sveiki, mans cēlais aizstāvi!
   —          Sveiki, kundze, — ironiski arbildēja Moriss, — bet sakiet, lai mani nomierinātu, vai tiešām jums vairs nedraud nekādas briesmas?
   —  Ne vismazākās.
   —  Tad es eju.
   Moriss auksti palocījās un atkāpās divus soļus. Nepazīstamā kādu bridi palika nekustīga tai pašā vietā.
   —          Tā es negribēju no jums atvadīties, — viņa teica. — Sniedziet man savu roku, Morisa kungs!
   Moriss tuvojās atkal un sniedza viņai roku. Viņš juta, ka viņa tam pirkstā uzmauca gredzenu.
   —  Ko jūs darāt, pilsone? Vai jūs neredzat, ka jūs zaudējat gredzenu?
   —           Ak, mans kungs, — viņa atbildēja, — cik tas ir netaisni no jūsu puses.
   —  Tikai nepateicības netikuma man vēl trūka, vai ne, kundze?
   —           Neatstājiet tā mani, mans kungs… mans draugs! Ko jūs gribat, ko jūs vēlaties no manis?
   —  Kā atalgojumu par pūlēm, vai nav tiesa? —' Moriss rūgti jautāja.
   —           Nē, — apburoši smaidīdama, atbildēja nepazīstamā, — bet gan tā­dēļ, lai jūs piedotu, ka es biju spiesta šo to no jums slēpt.
   Tumsā Moriss skaistajās acīs redzēja asaru mirdzumu, savā rokā juta mīkstās rokas trīcēšanu, dzirdēja balsi, kura atkal skanēja lūdzošā iz­teiksmē un tūliņ viņa nepatika pārvērtās aizrautībā.
   —  Ko es vēlos? — viņš teica, — man ir jāredz jūs!
   —  Neiespējami!
   —  Un ja tas būtu tikai vienu reizi, vienu minūti, vienu sekundi?
   —  Es jums saku, ka tas ir neiespējami.
   —           Kā? — Morisa teica, — vai tā ir jūsu nopietnība, ka es nekad jūs nedrīkstēšu redzēt, nekad?
   —  Nekad! — kā sāpīga atbalss atteica nepazīstamā.
   —  O, kundze, jūs ar mani jokojat!
   Un viņš pacēla skaisto galvu un sapurināja garos matus, kā dara vīrieši, kas grib izbēgt no varas, kura viņus nomāc pret savu gribu.
   Nepazīstamā viņu uzskatīja ar neaprakstāmu izteiksmi. Bija redzams, ka viņa nevarēja atvairīt jūtas, kuras tai uzmācās.
   —            Vai jūs gribat man zvērēt ar savu godu, — pēc brīža viņa teica, ko pārtrauca tikai kāda nopūta, kuru Moriss velti pūlējās noslāpēt, — ka jūs aizvērsit acis, kad es jums to teikšu, un neatvērsit tās, iekams būs pagājušas sešdesmit sekundes?
   —  Un ja es zvēru, kas tad notiks?
   —  Es jums pierādīšu manu pateicību tā, kā ne vienam citam cilvēkam, kaut arī tas būtu darījis manā labā vairāk nekā jūs; tas, droši vien, nemaz nav tik viegli.
   —  Bet vai es varu zināt?..
   —  Nē; uzticieties man, tad jūs redzēsit!
   —  Tiešām, kundze, es nezinu, vai jūs esat eņģelis vai dēmons.
   —  Vai jūs zvērat?
   —  Tad es zvēru.
   —  Lai kas arī nenotiktu, jūs neatvērsit acis. Lai kas arī nenotiktu, sa­protiet mani pareizi, kaut arī jums būtu jāsaņem dunča dūriens.
   —  Bet ar šo prasību jūs nostādāt mani lielu grūtību priekšā.
   —  Zvēriet taču; jūs neriskējat daudz, man šķiet!
   —   Tad lai kas arī nenotiktu, es zvēru! — aizvērdams acis, teica Mo­riss. Bet viņš atvēra tās atkal un turpināja: — Ļaujiet man redzēt vēl vienu vienīgo reizi jūsu seju, tikai to es vēl lūdzu.
   Ar smaidu, kurš nebija gluži brīvs no koķetērijas, jaunā sieviete pacēla mēteļa kapuci, un mēness gaismā, kas šai brīdī izlauzās cauri mākoņiem, Moriss atkal varēja redzēt ogļmelnās cirtas, skaisti izliektās, kā ar tušu zīmētās uzacis, mandeļveidīgās acis, svaigās, sārtās kā koraļļi lūpas, smalki veidoto degunu.
   —   Ak, jūs esat skaista, ļoti skaista, par daudz skaista! — Moriss ie­saucās.
   —  Aizveriet acis! — teica nepazīstamā.
   Moriss paklausīja.
   Jaunā sieviete satvēra viņa roku un pagrieza viņu sāņus. Pēkšņi likās, — viņa sejai tuvojās smaržīgs siltums, kāda mute pieskārās viņa mutei un lūpās ielika gredzenu, kuru viņš bija liedzies pieņemt.
   Šī sajūta bija tik ātra kā doma, tik karsta kā liesma. Jaunais cilvēks to sajuta gandrīz vai kā sāpes, tik negaidīta tā bija, un tik dziļi tā ie­spiedās sirdī, ka nodrebēja visslēptākās cīpsliņas.
   Strauji viņš izstiepa rokas.
   —  Jūsu zvērests! — jau labi tālā balss viņam atgādināja.
   Moriss krampjaini uzspieda rokas acīm, lai nelauztu zvērestu. Viņš vai­rāk neskaitīja, viņš nedomāja neko; viņš bija mēms, nekustīgs un kājas viņam ļodzījās. Pēc dažiem mirkļiem viņš sadzirda troksni, it kā piec­desmit vai sešdesmit so)u attālumā tiktu aiztaisītas durvis; tad viss bija klusu.
   Tagad viņš atvēra acis, skatījās apkārt, it kā nupat no miega pamodies, un, droši vien, būtu domājis, ka tiešām ir gulējis, ka viss notikušais ir bijis tikai sapnis, ja viņa lūpas nebūtu turējušas gredzenu, kurš liecināja, ka viss notikušais ir bijusi neapstrīdama īstenība.

   Kad Moriss Lendejs atkal atguva apziņu un apskatījās apkārt, viņš re­dzēja tikai tumšās, šaurās ieliņas, kuras stiepās uz labo un kreiso pusi. Viņš pūlējās orientēties, bet viņa gars bija vēl pavisam samulsis; nakts bija tumša un mēnesi, kas bija uz mirkli parādījies, lai apgaismotu ne­pazīstamās seju, atkal pārklāja biezi mākoņi. Pēc kāda sāpīga nedrošības acumirkļa viņš devās uz savu dzīvokli Rulas ielā.
   Kad Moriss sasniedza Sentavuā ielu, viņš ievēroja neparastu patruļu drūzmu, kas klīda apkārt pa Tanplas kvartālu.
   —           Kas ir noticis, seržant? — viņš jautāja steigā garāmejošam patruļas vadītājam, kas devās pārmeklēt Fontēnas kvartālu.
   —           Šodien gribēja aizvest Kapeta kundzi un viņas radus, pilsoni vir­sniek, — atbildēja uzrunātais.
   —  Kā tā?
   —           Kāda no bijušiem muižniekiem sastāvošā patruļa, kura, Dievs zina, kādā ceļā bija uzzinājusi paroli, bija saģērbusies kā nacionālās gvardes jēgeri un iespiedusies Tanplā, lai viņu aizvestu projām. Par laimi priekš­nieks sardzes virsniekam teica: „Mans kungs", un tādā veidā aristokrāts sevi nodeva.
   —  Va velns! Un nodevēji ir apcietināti? — jautāja Moriss.
   —  Nē, patruļa sasniedza ielu un tur izklīda.
   —  Vai ir vēl kādas cerības to saķert?
   —   Ja varētu dabūt rokā vismaz priekšnieku, garu, kalsnēju viru, ko bija ievedis gvardes vidū kāds pašvaldības kalpotājs. Kā mēs esam skrējuši pēc šā ļaundara! Bet viņš droši vien būs atradis kādas pakaļdurvis un izmucis.
   Citā reizē Moriss būtu pavadījis visu nakti kopā ar patriotiem, kas vienmēr bija nomodā par republikas labklājību. Bet jau stundu mīles­tība pret tēviju nebija viņa vienīgā doma. Tāpēc viņš turpināja ceļu, pie kam ziņa, ko viņš nupat bija dzirdējis, pazuda to domu virpulī, ko viņš bija pārdzīvojis. Turklāt šie šķietamie aizvešanas mēģinājumi bija kļuvuši tik bieži, ka patrioti paši zināja, cik bieži tos izlietoja kā politisku līdzekli, tāpēc tas jauno republikāni ļoti maz uztrauca. Atgriezies mājās, Moriss atrada savu privātkalpotāju; šai laikā sulaiņu vairs nebija; Moriss, mēs teiksim, atrada savu privātkalpotāju, kas viņu gaidīja un kas gaidīdams bija iemidzis. Gulēdams tas nemierīgi šņāca.
   Ar visu cienību, kāda jāizrāda sev līdzīgam, viņš to uzmodināja, lika novilkt sev zābakus, pēc tam, lai tas viņam netraucētu, aizsūtīja projām, apgūlās, un tā kā bija vēls un viņš jauns, par spīti rūpēm, kas nodarbināja viņa prātu, viņš aizmiga.
   Kad Moriss atmodās, uz galda viņš atrada vēstuli. Adreses rokraksts bija smalks, krāšņs, bet viņam pilnīgi svešs, un zīmogs saturēja vienu vie­nīgu angļu vārdu „Nothing" — nekā.
   Viņš atplēsa vēstuli, kura saturēja tikai dažus vārdus:
   „Paldies! Mūžīga pateicība par mūžīgo aizmiršanu
   Moriss pasauca sulaini. īstie patrioti vairs nezvanīja saviem ļaudīm, jo zvani atgādināja verdzību, starp citu, daudzi privātkalpotāji, stādamies darbā, to uzstādīja kā priekšnoteikumu par pakalpojumiem.
   Apmēram pirms trīsdesmit gadiem Morisa sulainis kristībās bija dabūjis Žana vārdu; bet 1792. gadā ar paša personīgām pilnvarām viņš sevi pār­krustīja, jo Žana vārds atgādināja troni un viendievību, un tagad saucās Scevola.
   —  Vai tu zini, ko nozīmē šī vēstule? — Moriss jautāja.
   —  Nē, pilsoni.
   —  Kas tev iedeva vēstuli, Scevola? — Moriss viņam jautāja.
   —  Durvju sargs.
   —  Un kas to atnesa?
   —  Acīmredzot kāds ziņnesis, jo tur virsū nav nācijas zīmoga.
   —  Pasauc durvju sargu!
   Durvju sargs atnāca, jo Moriss tā vēlējās, bet Moriss tika ļoti mīlēts no visiem kalpotājiem, taču durvju sargs bija izteicies, ka kuram katram citam īrniekam būtu licis pašam nākt pie viņa. Durvju sargu sauca Aris- tīds.
   Moriss viņam jautāja. Sargs atbildēja, ka aptuveni astoņos no rīta kāds nepazīstams vīrietis atnesis vēstuli. Moriss varēja jautāt, cik viņam patika, uzstādīdams jautājumu dažādos veidos, durvju sargs neko vairāk nezināja. Moriss lūdza viņu pieņemt desmit frankus un, ja gadījumā vīrietis atnāktu vēlreiz, nemanot viņam sekot un ziņot, kur viņš iegājis. Pasteigsimies pa­teikt, ka par lielu apmierinājumu Aristīdam, ko šis priekšlikums pazemoja no sev līdzīgā puses, cilvēks vairs neatnāca.
   Kad Moriss palika viens, dusmās viņš saburzīja vēstuli, nomauca ne­pazīstamās gredzenu no pirksta, nolika to pie vēstules uz naktsgalda un pagriezās pret sienu, lai atkal iemigtu. Bet pēc stundas viņš atmeta šīs ārprātīgās domas, noskūpstīja gredzenu un izlasīja vēstuli vēlreiz. Gredzens bija ar skaistu safīru. Vēstule, kā jau teikts — uz krāšņa papīra, kas jau no tālienes oda pēc aristokrātijas.
   Kamēr Moriss nodarbojās ar šo apskatīšanu, atvērās durvis. Strauji viņš uzmauca gredzenu pirkstā, bet vēstuli paslēpa zem spilvena. Vai šī kautrī­ba liecināja par dzimstošo mīlestību? Vai arī tas bija patriota kauns, kas negrib, lai zinātu, ka viņam ir kādas attiecības ar cilvēkiem, kas ir tik negudri, ka raksta līdzīgas vēstules, kuru smarža vien varēja kompromitēt i to roku, kas rakstīja, un arī to, kas vēstuli atplēsa?
   Ienākušais bija jauns cilvēks, ģērbies kā patriots, augstākā mērā ele­ganti. Viņa karmaņola bija no smalkas vadmalas, bikses no kašmira un smalkākā zīda zeķes. Frīģiešu cepurīte ar skaisto, purpursarkano krāsu un eleganto veidu varētu apkaunot visu Parīzi.
   Bez tam pie jostas viņam karājās kādreizējās karaliskās Versaļas fabri­kas pistoļu pāris, bet pie sāniem īss, taisns duncis.
   —   Brut, tu vēl guli, — viņš uzrunāja Morisu, — un tēvija briesmās? Fui!
   —   Nē, Lorēn, — smaidīdams atbildēja Moriss, — es neguļu, es tikai sapņoju.
   —  Ā, es saprotu, par savu Euhāriju.
   —  Par ko tu domā? Es nesaprotu, kādu Euhāriju?
   —  Par ko es domāju? Nu, par to jauno sievieti!
   —  Kādu jauno sievieti?
   —  To no Sentonorē ielas, kuras dēļ vakar vakarā mēs abi likām uz spēles savas dzīvības.
   —  Ak, nepazīstamo, — teica Moriss, kas bija izlicies, it kā nesaprastu sava drauga vārdus, lai gan labi zināja, ko gribēja teikt viņa draugs.
   —  Kas tad viņa bija?
   —  Es to nezinu.
   —  Vai viņa bija skaista?
   —  Bā, — nicinoši nožāvājās Moriss.
   —   Kāda nabaga sieviete, kas būs bijusi aizmirsusies kādā mīlas sa­tikšanās vietā.
   …Jā, cik mēs vāji esam, Tā mūžam mīla ir, kas vīrus moka.
   —  Tas iespējams, — Moriss noņurdēja, kam šī doma, kurai arī viņš sākumā bija pieķēries, tagad likās ļoti pretīga, un kas mīļāk gribētu, lai skaistā nepazīstamā būtu kāda sazvērniece, nekā kāda iemīlējusies.
   —  Kur viņa dzīvoja?
   —  Arī to es nezinu.
   —  Bet tas tev jāzina, jo tu viņu taču pavadīji uz mājām!
   —  Viņa man izspruka pie Marijas tilta.
   —  Viņa būtu tev izsprukusi? Lai tev tic kāds cits.
   Vai ērglim — gaisa valdniekam Var izsprukt balodītis, Un tīģerienei tuksnesī No ķetnām gacelīte?
   —   Lorēn, — Moriss teica, — vai tu galu galā neatradināsies runāt tajā valodā, kādu runā visi cilvēki? Tu mani šausmīgi kaitini ar savu bries­mīgo poēziju.
   —  Kā! lai es runātu kā visi? Bet es runāju, man liekas, labāk kā visi. Es runāju kā pilsonis Demirjē prozā un dzejā. Kas attiecas uz manu dzeju, dārgais, es pazīstu Emīliju, kas to nemaz neatzīst par sliktu. Bet atgriezīsimies pie tavas.
   —  Pie manas dzejas?
   —  Nē, tavas Emīlijas.
   —  Vai arī man ir Emīlija?
   —  Ej, jau ej! Tava gacele laikam gan būs pārvērtusies par tīģerieni un tev parādījusi zobus, tāpēc tu gan esi saniknots, bet tomēr iemīlējies.
   —  Es iemīlējies! — galvu purinādams, Moriss teica.
   —  Jā, tu esi iemīlējies.
   Neizliecies nu tik mīklains; Bieži sirdi pārsteidz Kiters Saviem šāvieniem daudz drošāk, Nekā pērkonīgais Jupiters.
   —  Lorēn, — Moriss, apbruņodamies ar izurbto atslēgu, kas gulēja uz naktsgalda, teica, — es tev paziņoju, ka tu neizteiksi vairs nevienu pantu, kamēr es nesvilpošu.
   —   Nu, tad runāsim par politiku! Tāpēc es esmu nācis. Vai tu zini jaunumu?
   —  Es zinu, ka Kapeta atraitne gribēja aizbēgt.
   —  Tas vēl būtu mazākais.
   —  Kas tad ir vēl?
   —  Slavenais Sarkanās Mājas bruņinieks ir Parīzē.
   —  Tiešām! — pieceldamies no sēdekļa, Moriss iesaucās.
   —  Jā, viņš pats.
   —  Bet kad viņš ir ieradies?
   —  Vakar vakarā.
   —  Un kā?
   —   Pārģērbies kā nacionālās gvardes mednieks. Kāda sieviete, acīm­redzot aristokrāte, pārģērbusies kā vienkāršas tautas sieviete, aiznesusi vi­ņam drēbes pie barjeras un drīz pēc tam viņi roku rokā ienākuši Parīzē. Tikai tad, kad viņi bija garām, sargam radās aizdomas. Viņš bija redzējis sie- vieti ar saini rokās un tagad redzēja viņu ienākot kopā ar kareivi; kaut kas nebija kārtībā. Viņš sacēla trauksmi un metās viņiem pakaļ. Viņi abi pazuduši Sentonorē ielā kādā viesnīcā, kuras durvis atvērušās kā pēc burvju mājiena. Mājai bija otra izeja uz Elizejas laukiem. Labvakar, Sarka­nās Mājas bruņinieks un viņa pavadone bija pazuduši. Māja tiks nojaukta un īpašnieks — giljotinēts. Bet tas neaizkavēs bruņinieku atkārtot atbrīvo­šanas mēģinājumus, kuri viņiem pirmoreiz, pirms četriem mēnešiem un otrreiz — vakar — nebija izdevušies.
   —  Un viņš vēl nav sagūstīts?
   —         Kas var sagūstīt tādu Proteju, dārgais, apcietini taču Proteju; tu zini, kādas mokas bija jāpārdzīvo Aristīdam, iekams to izdarīja.
   Pastor Aristoens fugiens Peni i a Tempe…
   —   Piesargies, — tuvinādams atslēgu mutei, Moriss teica.
   —        Piesargies pats, pie joda! Jo šoreiz tu izsvilpsi nevis mani, bet jau Vergiliju.
   —        Tā ir taisnība, un kamēr tu nepārtulkosi, man nav ko iebilst. Bet atgriezīsimies pie Sarkanās Mājas bruņinieka.
   —   Piekritīsim, ka tas ir drošsirdīgs cilvēks.
   —  Lai kaut ko tamlīdzīgu uzsāktu, vajag daudz drosmes.
   —  Vai arī lielas mīlas.
   —   Vai arī tu tici bruņinieka un karalienes mīlestībai?
   —        Es neticu, es tikai saku, ko runā visa tauta. Starp citu, viņa likusi iemīlēties sevī daudziem citiem un tāpēc vaļ kāds brīnums, ja būtu apbū­rusi arī šo? Kā runā, viņa ir savaldzinājusi Barnavu.
   —  Vienalga, bruņiniekam pašam ir sakari Tanplā.
   —  Tas ir iespējams:
   Mīla salauž restes, Un par šķēršiem smej.
   —  Lorēn!
   —  Ak, tiesa.
   —  Tātad, tiešām tu tam tici?
   —  Kāpēc ne?
   —  Jo karalienei, pēc tavām domām, jābūt vismaz divsimt mīļākajiem.
   —        Trim, pat četriem simtiem mīļāko. Tāpēc viņa ir diezgan skaista. Es nesaku, ka viņa būtu visus mīlējusi, bet visi ir mīlējuši viņu. Mēs visi redzam sauli, bet saule neredz nevienu no mums.
   —  Tātad tu saki, ka Sarkanās Mājas bruņinieks?..
   —        Es saku, ka viņš tagad tiek medīts, un ka viņš ir smalks lapsa, ja izmuks no republikas medību suņiem.
   —  Un ko dara pašvaldība?
   —  Pašvaldība pavēlēja, lai pie katras mājas visiem pieejamā sarakstā tiktu ierakstīti visu iedzīvotāju vārdi un izkārti ārpusē. Te tiek īstenots dzīvē senais sapnis: „Kāpēc cilvēka sirdī nav logu, lai ikviens redzētu, kas iekšpusē notiek".
   —  Krietna ideja! — iesaucās Moriss.
   —  Izveidot cilvēka sirdī logu?
   —  Nē, bet izkārt pie māju vārtiem sarakstus.
   Tiešām Moriss domāja, ka tas būs |oti jauks līdzeklis kā atrast ne­pazīstamo sievieti, vai vismaz kaut kādas zīmes, kuras novestu viņai uz pēdām.
   —   Vai nav tiesa? — Lorēns teica. — Es jau esmu derējis, ka tādā veidā mēs noķersim vismaz piecus simtus aristokrātu. Vēl kas: šorīt klubā mēs pieņēmām brīvprātīgo deputāciju. Viņus atveda pagājušās nakts mūsu pretinieki, kurus es pametu tikai līdz nāvei piedzērušos. Viņi atnāca, es tev saku, ar puķu vītnēm un nemirstīgo vainagiem.
   —  Vai tiešām? — smiedamies jautāja Moriss, — un cik viņu bija?
   —  Viņu bija trīsdesmit. Visi bija noskuvušies un pogcaurumos ar puķu pušķiem. — Termopilu kluba pilsoņi, runātājs teica, mēs vēlamies, lai Francijas vienību netraucētu pārpratumi, un tāpēc atnācām brāļoties no jauna.
   —  Tad?
   — Tad mēs brāļojāmies atkal un atkal, un atkal, kā saka Diafors. Tad izgatavoja tēvzemes altāri no sekretāra galda un divām karafēm, kurās ielika puķu pušķus. Tā kā tu biji svinību varonis, tevi izsauca trīs reizes, lai vaiņogotu. Un tā kā vienmēr ir vajadzīgs kāds, ko varētu vaiņagot, tad vaiņagoja Vašingtona krūšutēlu. Lūk, kārtība un gaita, pēc kādas nori­sinājās visa ceremonija.
   Kad Lorēns beidza šo patieso stāstu, kurā tai laikmetā nebija nekā jocīga, uz ielas bija dzirdams troksnis, un bungu rīboņa, sākumā tālu, tad aizvien tuvāk un tuvāk, visā visumā toreiz tik parastais troksnis.
   —  Kas nu atkal? — Moriss jautāja.
   —  Tiek paziņota pašvaldības pavēle, — Lorēns paskaidroja.
   —   Es steidzos uz sekciju, — Moriss pārtrauca un izlēca no gultas, saukdams sulaini, lai tas nāk viņu apģērbt.
   —   Es eju gulēt, — teica Lorēns, — šonakt esmu gulējis tikai divas stundas, par to man jāpateicās taviem nolādētajiem brīvprātīgajiem. Ja cīņu vēl tik maz, tad ļauj man gulēt, bet ja kļūst ļaunāk, tad uzmodini mani..
   —  Kāpēc tu esi šodien tik smalki saģērbies? — uzmezdams skatienu drauga uzvalkam, jautāja Moriss.
   —   Tāpēc, ka man, lai atnāktu pie tevis, jāiet pa Betisī ielu, un šai ielā, kad es eju garām, trešajā stāvā vienmēr atveras logs.
   —  Vai tu nebaidies, ka tevi notur par kādu švītu?
   —  Mani? Kas mani var par to noturēt? Tieši otrādi, es esmu pazīstams kā īsts sanķilots. Bet skaistajam dzimumam taču jānes upuri. Kalpošana tēvzemei neizslēdz kalpošanu Amoram, tieši otrādi — viens ir nepiecie­šams otram.
   Republika pavēlēja Seno grieķu pēdās mīt; Brīvība, lūk, altārs tāpēc, Grācijas kur jaukās mīt.
   Uzdrošinies tikai izsvilpt šo pantu, un es denuncēšu tevi kā aristokrātu, un likšu tevi tā nocirpt, ka tu nekad nevarēsi uzlikt parūku. Ardievu, mīļais draugs!
   Lorēns sirsnīgi sniedza Morisam roku, ko jaunais sekretārs sirsnīgi pa­spieda, un izgāja, apdomādams, kāda būs buķete Hlorai.

   Kamēr Moriss Lendejs, steigā apģērbies, dodas uz Lepletjē ielas sekciju, kur, kā zināms, viņš strādā par sekretāru, mēs papūlēsimies uzzīmēt sa­biedrības acīm šā cilvēka iepriekšējās dzīves faktus, ko uz skatuves uzveda vareniem un augstsirdīgiem raksturiem īpatnējā sirdstrauksme.
   Jaunais cilvēks, vakar nepazīstamajai atbildēdams, ka viņu sauc par Morisu Lendeju, kas dzīvo Rūlas ielā, bija teicis pilnīgu patiesību. Viņš vēl varēja piebilst, ka bija tiesnešu kārtai piederīgās pusaristokrātijas bērns. Jau divus gadusimteņus viņa senči izcēlās ar savu mūžīgo parlamentāro opozīciju, kas padarīja slavenus Molē un Mopū vārdus. Viņa tēvs, lab- sirdis Lendejs, kas visu savu mūžu vaidēja pret despotismu, pēc 1789. gada 14. jūlija, kad Bastīlija krita tautas rokās, redzēdams, ka despotismu aizvietoja kareiviskā brīvība, šausmās un bailēs nomira, atstādams vienīgo dēlu materiāli neatkarīgu un republikāni pēc pārliecības.
   Revolūcija, kas tik drīz sekoja pēc šā lielā notikuma, sastapa Morisu pilnīgā vīrišķības spēcīgumā un briedumā, kā tas pieklājas atlētam, kas gatavojas doties cīņā, un viņa republikānisko audzināšanu vēl pastiprināja cītīga klubu apmeklēšana un visu tā laikmeta pamfletu lasīšana. Dievs vien to zina, cik Morisam to bija jāizlasa. Dziļa un pārdomāta hierarhijas nicināšana, filozofiska prātošana par elementiem, no kādiem sastāv sa­biedrība, absolūta dižciltības noliegšana, izņemot tikai to, kas ir personīga, bezpartejiska pagātnes novērtēšana, dedzība uz jaunām idejām, simpātijas tautai, cīņa pret visaristokrātiskākām organizācijām, tāda bija mūsu va­roņa tikumiskā seja, kuru mēs itin nemaz neesam izvēlējušies, bet kuru mums rāda dienasgrāmata, no kuras mēs smeļam šos notikumus šim stās­tam.
   Moriss Lendejs bija piecas pēdas un astoņas collas garš, divdesmit pie­cus vai divdesmit sešus gadus vecs, muskuļains kā Herkuless, skaists kā francūzis, kurš apliecina franku īpatnējo rasi, tas ir, ar skaidru pieri, zilām acīm, tumši brūniem un sprogainiem matiem, rožainiem vaigiem un ziloņ­kaula zobiem.
   Tagad — pēc cilvēka attēla, — pilsoņa stāvoklis.
   Moriss, ja arī nebija bagāts, tad vismaz neatkarīgs, Moriss, kas bija cienīts un it sevišķi populārs vārds, Moriss, ko pazina kā liberāli audzi­nātu un ar uzskatiem vēl liberālākiem nekā audzināšana, Moriss bija no­likts jauno pilsonības patriotu priekšgalā. Varbūt sankiloti viņu uzskatīja par pārāk remdenu, bet sekcionāri par drusciņ smalku. Bet sankiloti vi­ņam piedeva remdenību, redzēdami, kā viņš kā trauslu niedrīti salauza vismezglaināko rungu, un sekcionāri piedeva eleganci, kad redzēja, kā viņš ar vienu sitienu starp divām acīm lika aizripot vīram divdesmit soļus, kad tā divas acis bija Morisu uzlūkojušas ne tā kā pieklājās.
   Tagad miesīgi, tikumiski un pilsoniski apvienotais Moriss piedalījās Bastīlijas ieņemšanā; viņš piedalījās gājienā uz Versaļu, 10. augustā viņš bija cīnījies kā lauva un šajā slavenā dienā, jāsaka taisnība, viņš bija noga­linājis tikpat daudz patriotu kā šveiciešu: viņš negribēja ciest slepkavu karmaņolas tērpā, kā arī republikas ienaidnieku sarkanā tērpā.
   Tas bija viņš, kas metās pretī dižgabala stobram, kuram kāds artilērists parīzietis gribēja pielikt uguni, lai pamudinātu pils aizstāvjus padoties un aizkavētu asins izliešanu; tas bija viņš, kas, par spīti piecdesmit šveiciešu un tikpat daudz apslēpušos muižnieku šaušanai, pa logu kā pirmais ie­kļuva Luvrā; un pirms viņš pamanīja padošanās zīmi, viņa drausmīgais zobens bija paguvis sacirst vairāk kā desmit uniformās tērptos, tad, redze- dams, ka viņa draugi pēc patikas slepkavoja cietumniekus, kas meta zemē ieročus un izstiepa lūdzošās rokas, prasīdami dzīvību, viņš sāka nikni ka­pāt savus draugus, kas viņam sagādāja Romas un Gieķijas labāko laiku cienīgu slavu.
   Kad tika pasludināts karš, Moriss ierakstījās brīvprātīgajos un devās uz robežu pretī uzbrucējiem kā leitnants ar tūkstoš piecsimt pārējiem brīv­prātīgajiem, kuriem katru dienu bija jāseko vēl pa tūkstoš piecsimt vīriem.
   Pirmajā kaujā, kur viņš piedalījās, tas ir, pie Žemapas, viņš tika ie­vainots: lode pāršķēla viņa tēraudcietos pleca muskuļus un saplaka uz akmens. Tautas priekšstāvis pazina Morisu, viņš to aizsūtīja ārstēties uz Parīzi. Veselu mēnesi, drudža plosīts, Moriss pavadīja slimības gultā, bet janvāris viņu satika jau uz kājām, un Termopilu kluba, tas ir, simts jauno pilsonisko parīziešu komendants, ja ne vārda pēc, tad faktiski bija pilnīgi bruņojies, lai pretotos visiem mēģinājumiem, kas bija vērsti par labu tirā­nam Kapetam. Vēl vairāk: saraucis uzacis tumšā naidā, ar ieplestām acīm, bālu pieri, savāda metāliska naida sažņaugtu sirdi un fiziskas līdzcietības jūtām viņš noskatījās, zobenu rokā turēdams, karaļa nogalināšanā, un bija varbūt vienīgais visā drūzmā, kas palika mēms, kad krita Svētā Ludviķa dēla galva, kura dvēsele aizgāja debesīs. Tikai tad, kad bija kritusi šī galva, viņš pacēla savu bīstamo zobenu, un viņa draugi iesaucās: „Lai dzīvo brīvība!", neievērodami, ka šoreiz, kā izņēmums, viņa balss nepie­biedrojās viņu balsīm.
   Lūk, kāds bija cilvēks, kas 11. martā devās uz Lepletjē ielu, par kura vētraino dzīvi, kādu dzīvoja šai laikmetā, mēs pastāstīsim daudz sīkāk.
   Ap pulkstens desmitiem Moriss sasniedza sekciju, kur strādāja par se­kretāru.
   Uztraukums bija milzīgs. Vajadzēja nobalsot par kādu adresi Konven­tam, kur prasīja apspiest žirondistu sazvērestības. Visi nepacietīgi gaidīja Morisu.
   Visur runāja tikai par Sarkanās Mājas bruņinieka atgriešanos, par pār­drošību, ar kādu šis negantais sazvērnieks otrreiz atgriezās Parīzē, kur, kā viņam tas arī bija zināms, par viņa galvu bija izsolīta godalga. Ar šo atgriešanos saistīja arī vakar notikušo atbrīvošanos mēģinājumu Tanplā, un ikviens izteica savu naidu un sašutumu par nodevējiem un aristokrā­tiem.
   Bet pretēji vispārējām gaidām, Moriss bija mēms un kluss, veicīgi izre­diģēja uzsaukumu, triju stundu laikā pabeidza savu darbu, uzprasīja, vai sēde ir atcelta, un, saņēmis apstiprinošu atbildi, paņēma cepuri, izgāja un devās uz Sentonorē ielu.
   Kad viņš aizgāja turp, Parīze viņam likās pavisam jauna. Viņš atkal apskatīja Pavāru ielas stūri, kur nakts laikā bija ieraudzījis daiļo nepa­zīstamo, kas mocījās kareivju rokās. Tad pa Pavāru ielu viņš aizgāja līdz Marijas tiltam, pa to pašu ceļu, ko bija gājis viņai blakus, apstādamies, kur viņus bija apturējušas dažādās patruļas, atkārtodams dialogus, ar kā­diem viņi bija apmainījušies, it kā tās vietas būtu vēl saglabājušas viņu vārdu atbalsi. Tikai pašreiz bija pulkstens viens pēc pusdienas, un saule, kas apgaismoja šo pastaigu, uz katra soļa darīja acīmredzamas nakts atmi­ņas.
   Moriss pārgāja pāri tiltiem un drīz vien sasniedza Viktora ielu, kā to tajos laikos sauca.
   „Nabaga sieviete, vakar viņa nepadomāja, ka nakts ilgst tikai divpad­smit stundas un ka arī viņas noslēpums acīmredzot nevilksies ilgāk par nakti. Saules gaismā es atradīšu durvis, kurās viņa iemuka, un, kas zina, vai neieraudzīšu viņu pie kāda loga."
   Viņš nogriezās pa Vecā Senžaka ielu un nostājās tā, kā vakar viņu bija nostādījusi nepazīstamā. Uz mirkli viņš aizvēra acis, nabaga nelga! Varbūt ticēdams, ka vakardienas skūpsts pieskarsies viņa lūpām otrreiz? Bija tikai atmiņas, bet arī tās viņu dedzināja. 2*
   Moriss atvēra acis un uzlūkoja abas ieliņas, no kurām viena gāja uz labo, bet otra — uz kreiso pusi. Tās bija netīras, slikti bruģētas, barjerām iežogotas ielas, kuras šķērsoja mazi tiltiņi, kas pārmesti pāri strautiem. Tur redzēja siju spraišļotās velves, šauras ielas, divdesmit stipri nedrošus, satrūdējušus vārtus. Tas bija lempīgs darbs visā tā nožēlojamībā, posts visā neglītumā. Šur un tur māju rindu pārtrauca dārzi, biežāk iežogoti ar krūmiem, un tikai reti ar mūri. Žāvēšanai izkārtās ādas izplatīja pretīgu, riebīgu smaku. Moriss meklēja un pārdomāja divas stundas, bet viņš nekā neatrada un neuzminēja. Desmit reizes viņš uzdrošinājās iet šai labirintā. Bet viņa mēģinājumi bija veltīgi, meklējumi neauglīgi. Migla un lietus likās bija izdzēsusi jaunās sievietes pēdas.
   — Es būšu sapņojis, — beidzot vīlies, Moriss sev teica. — Neiespē­jami, ka šī kloāka varēja būt manas jaunās nakts fejas uzturēšanās vieta kaut vienu mirkli.
   Šis niknais republikānis bija vispār pilns citādi reālās poēzijas, kā viņa draugs ar anakreontiskām četrrindām, kad viņš pieķērās šai idejai, lai neaptumšotu spožumu, kas apgaismoja nepazīstamās galvu. Tas tiesa, šai idejai viņš pieķērās galīgi izmisis. Skaistā nepazīstamā! Tu laikam būsi ar mani apgājusies kā ar muļķi vai bērnu. Vai tiešām viņa būtu mani šurp vedusi, ja šeit dzīvotu? Nē, viņa būs aizlaidusies pār šo zemi, kā gulbis aizlaižas pār lipīgu purvu. Un viņas pēdas ir palikušas neredzamas kā putna — gaisā.

   Tai pašā dienā, kad, sāpīgi vīlies, Moriss atgriezās mājās pār Turnelas tiltu, vairāki ierēdņi Parīzes nacionālās gvardes komendanta Santēra vadī­bā uzsāka rūpīgas kratīšanas lielā Tanplas tornī, kurš kopš 1792. gada 13. augusta tika izmantots kā cietums.
   īpaši viņu uzmanību pievērsa dzīvoklis trešajā stāvā, kas sastāvēja no priekšzāles un trim istabām.
   Šajā istabās atradās divas dāmas, jauna meitene un kāds deviņus gadus jauns zēns, visi tērpušies sērās.
   Vecākajai no dāmām varēja būt apmēram trīsdesmit septiņi vai trīs­desmit astoņi gadi; viņa sēdēja pie galda un lasīja.
   Otrā nodarbojās ar izšūšanu un viņai bija aptuveni divdesmit astoņi vai divdesmit deviņi gadi.
   Jaunajai meitenei bija četrpadsmit gadu. Viņa stāvēja blakus zēna gul­tai, kas bija slims un aizvēris acis, it kā gulētu, lai gan troksnī, kādu sacēla municipālierēdņi, acīmredzot, tas nebija iespējams.
   Daži bīdīja gultas pie malas, citi jauca veļu un vēl citi, kas jau bija gatavi, nekaunīgiem skatieniem aplūkoja cietumnieces, kas nevienu mirkli nepacēla acis uz augšu.
   Vecākā dāma bija kalsnēja, bāla un skaista, visa viņas uzmanība likās vērsta priekšā gulošajai grāmatai, lai gan bija skaidrs, ka viņa lasīja tikai ar acīm, nevis ar saprātu.
   Kāds ierēdnis viņai tuvojās, izrāva grāmatu no rokām un nometa zemē.
   Cietumniece satvēra citu grāmatu, kura gulēja uz galda, un turpināja lasīšanu.
   Montaņārs niknumā sakustējās, lai izrautu viņai arī otro grāmatu. Dā­ma, kas šuva pie loga, nodrebēja, bet jaunā meitene pielēca klāt, apvija rokas lasītājas galvai un raudādama teica:
   —  Nabaga, nabaga māte!
   Meitene viņu apskāva. Tad arī cietumniece uzspieda muti meitas ausij un klusi čukstēja:
   —  Marij, krāsnī gul kāda vēstule, paņem to!
   —           Nu, vai jūs vēl neesat gatavas ar saviem skūpstiem? — ierēdnis, nikni atraudams meiteni no mātes, norūca.
   —           Vai Konvents ir aizliedzis bērniem skūpstīt māti? — meitene jau­tāja.
   —          Nē, bet tas ir pavēlējis, lai nodevēji, aristokrāti un bijušie muižnieki tiktu sodīti, un tādēļ mēs esam šeit, lai jūs noklaušinātu. Atbildi, Antua- nete!
   Rupji uzrunātā sieviete nepagodināja jautātāju ne ar vienu skatienu. Tieši otrādi, viņa pagrieza galvu sāņus, un bēdu izbalinātos un asaru izva­gotos vaigus pārklāja viegls sārtums.
   —           Tas ir neiespējami, — vīrs turpināja, - ka tu neko nezini par šās nakts atbrīvošanas mēģinājumu. No kuras puses tas nāca?
   Tā pati cietumnieces klusēšana.
   —          Atbildi, Antuanete! — Santērs pienāca tuvāk, neievērodams šausmu drebu|us, kādi satvēra dāmu, ieraugot cilvēku, kas 21.janvāra rītā aizveda Ludviķi XVI no Tanplas uz ešafotu. — Atbildi! Šonakt pret republiku bija sazvērējušies un gribēja jūs atbrīvot no gūstniecības, kuru jums uzli­kusi tauta, gaidīdama, kamēr jūs saņemsit par saviem noziegumiem pel­nīto sodu. Atzīsties, vai tu kaut ko zināji par šo nodomu?
   No šā balss toņa karaliene nodrebēja, pavirzīdamās krēslā, cik iespē­jams, atpakaļ, it kā gribēdama aizbēgt. Kā uz abiem iepriekšējiem, tā arī uz Santēra jautājumu viņa neatbildēja.
   —           Tātad tu negribi atbildēt? — nepacietīgi, kāju piesizdams, jautāja Santērs.
   Cietumniece paņēma no galda trešo grāmatu.
   Santērs pagriezās. Šā cilvēka rupjā vara, kurš komandēja 80000 vīrus un kuram vajadzēja tikai izstiept roku, lai noslāpētu mirstošā Ludviķa XVI balsi, salūza nabaga cietumnieces neatlaidības priekšā, kuru tāpat viņš varēja nogādāt uz giljotīnu, bet nevarēja piespiest padoties.
   —           Un tu, Elizabete, — viņš teica otrai dāmai, kas uz brīdi pārtrauca izšūšanu, lai sakrustotu rokas lūgšanai nevis pret šiem cilvēkiem, bet pret Dievu, — vai tu gribi atbildēt?
   —           Es nezinu, ko jūs gribat zināt, — viņa atbildēja, — tāpēc es nevaru jums atbildēt.
   —            Nu, pie joda, pilsone Kapete! — nepacietīgi izsaucās Santērs. — Tas taču ir diezgan skaidrs, ko es jums saku. Es teicu, ka vakar mēģināja jūs atbrīvot un ka jums jāzina vainīgie.
   —            Mums nav ne mazāko sakaru ar ārpasauli, kungs, un tātad mēs nevaram zināt, ko uzsāk pret vai par mums.
   —  Labi, — teica ierēdnis, — redzēsim, ko teiks tavs māsasdēls.
   Tūliņ viņš tuvojās mazā dofīna gultai. Izdzirdusi šos draudus, Marija
   Antuanete strauji piecēlās.
   —          Mans dēls ir slims un guļ, — viņa teica, — nemodiniet viņu, mans kungs!
   —  Tad atbildi!
   —  Es nekā nezinu.
   Ierēdnis pienāca pie mazā cietumnieka gultas, kas izlikās (kā jau tei­cām) aizmidzis.
   —  Hei, celies augšā, Kapet! — viņu skarbi sakratīdams, teica Santērs.
   Bērns atvēra acis un pasmaidīja. Ierēdņi apstāja gultu.
   Baiļu un bēdu pārņemtā karaliene pamāja meitai, kas izmantoja šo mirkli un iemuka blakusistabā. Te viņa no krāsns izņēma vēstuli, sade­dzināja to, atgriezās, atkal atpakaļ un ar skatienu nomierināja māti.
   —  Ko jūs no manis gribat? — zēns jautāja.
   —  Mēs gribam zināt, vai tu šonakt neesi kaut ko dzirdējis?
   —  Nē, es gulēju.
   —  Kā liekas, tad tu labprāt guli?
   —  Jā, jo es sapņoju, kamēr guļu.
   —  Un ko tu sapņo?
   —  Es redzu tēvu, ko jūs noslepkavojāt.
   —  Tātad tu neesi nekā dzirdējis? — bargi jautāja Santērs.
   —  Nekā.
   —          Jaunais perējums kauc tāpat kā vilcene, — saniknots teica ierēdnis, — bet lai būtu kā būdams, sazvērestība ir bijusi.
   Karaliene smaidīja.
   —          Austriete par mums zobojas, — ierēdnis iesaucās. — Labi, tad mēs izpildīsim pašvaldības dekrētu visā stingrībā. Celies augšā, Kapet!
   —          Ko jūs gribat darīt? — aizmirsdamās karaliene iesaucās. — Vai jūs neredzat, ka mans dēls ir slims, ka viņam ir drudzis? Vai jūs gribat viņu nogalināt?
   —           Tavs dēls, — ierēdnis atbildēja, — Tanplas iestādēm ir pastāvīgā nemiera priekšmets, jo viņš ir visu sazvērnieku mērķis. Kopā ar viņu varē­tu jūs visus atbrīvot. Nu, lai ienāk!.. Tizon!.. Sauciet šurp Tizonu!
   Tizons bija sava veida algādzis, kam bija jāizpilda netīrākie darbi cie­tuma saimniecībā. Viņš ienāca.
   Tas bija četrdesmit gadus vecs virs, melnīgsnējs, ar rupju un mežonīgu seju, melniem un sprogainiem matiem, kas sniedzās līdz pat uzacīm.
   —  Kas vakar atnesa cietumniecēm pārtiku? — Santērs jautāja.
   Tizons nosauca vārdu.
   —  Un veļu, kas to atnesa?
   —  Mana meita.
   —  Tātad tava meita ir veļas mazgātāja?
   —  Katrā ziņā.
   —  Un tu viņai devi darbu no cietumniecēm?
   —  Kāpēc ne? Tikpat labi kā cita, to var darīt arī viņa. Tā vairs nav tirānu nauda, tā ir tautas nauda, jo par viņām maksā tauta.
   —  Tev pavēlēts veļu uzmanīgi pārmeklēt.
   —  Vai es neizpildu savu pienākumu? Par pierādījumu, ka to izpildu, es jums saku: vakar atradu mutautiņu, kurā bija iesieti divi mezgli un to nodevu domei, kas manai sievai pavēlēja atraisīt, izgludināt un, nekā ne­sakot, nodot Kapeta kundzei.
   Izdzirdusi par mutautiņu ar diviem mezgliem, karaliene nodrebēja, vi­ņas acu zīlītes izplētās un viņa apmainījās skatieniem ar Elizabetes kun­dzi.
   —   Tizon, — Santērs teica, — neviens negrib apšaubīt tavas meitas patriotismu, bet sākot ar šodienu, viņa vairs nedrīkst rādīties Tanplā.
   —  Ak, Dievs! — izbijies iesaucās Tizons, — ko jūs sakāt? Kā, es drīks­tēšu redzēt savu meitu tikai tad, kad iziešu ārā?
   —  Tu vairs neiziesi.
   —  Es vairs nedrīkstēšu iziet? — viņš apmulsis iesaucās. — Tad tā tas ir domāts? Tad es tūliņ eju projām, es aizeju. Es neesmu nodevējs, ne­esmu aristokrāts, ka mani jātur cietumā! Es gribu iet projām, es to jums saku!
   —  Pilsoni, — Santērs atbildēja, — klausi pašvaldības pavēlēm un klu­sē, citādi tev klāsies slikti! Es tev dodu šo padomu. Paliec šeit un novēro visu, kas te notiek! Bet brīdinu, tu tiec stingri uzraudzīts!
   Karaliene, iedomādamās, ka viņu būs aizmirsuši, nomierinājās un atkal ielika bērnu gultā.
   —  Lai uznāk tava sieva, — ierēdnis teica Tizonam.
   Klusēdams tas paklausīja. Santēra draudi viņu bija padarījuši rāmu kā jēru. Parādījās Tizona kundze.
   —       Nāc, pilsone, — Santērs viņai teica, — mēs aiziesim priekšistabā, bet pa to laiku tu izkrati cietumnieces.
   —        Iedomājies tikai, siev, — Tizons teica, — viņi vairs negrib laist Tanplā mūsu meitu.
   —       Kā? Viņi negrib ļaut nākt mūsu meitai? Mēs nedrīkstēsim redzēt meitu?
   Tizons pakratīja galvu.
   —  Ko jūs tur sakāt?
   —       Es saku, ka mēs griezīsimies pie Tanplas padomes, tā izšķirs. Bet līdz tam…
   —  Bet līdz tam laikam es redzēšu savu meitu, — sieva iesaucās.
   —       Klusu! — Santērs atbildēja, — mēs likām tev nākt šurp, lai tu iz­kratītu cietumnieces un tad mēs redzēsim…
   —  Bet… tomēr!..
   —       O! — saraukdams uzacis, Santērs teica, — man liekas, tas jau ir par daudz izlaidīgi.
   —       Dari, ko tev pavēl pilsonis ģenerālis, — Tizons teica, — tu dzirdi — viņš teica, ka vēl redzēsim.
   Reizē viņš paskatījās uz Santēru, padevīgi smaidīdams.
   —  Labi, — teica sieva, — ejiet, es viņas pārmeklēšu.
   Vīrieši aizgāja.
   —  Mīļā Tizona kundze, — karaliene teica, — tici man…
   —       Es neticu nekam, — zobus griezdama, atbildēja briesmīgā sieviete, — izņemot tam, ka tu vainīga pie mūsu tautas posta. Ja es tik atradīšu kaut ko aizdomīgu, tad tu gan redzēsi!
   Pie durvīm palika četri vīri, lai palīdzētu Tizona kundzei, ja karaliene gadījumā pretotos. Iesāka ar karalieni.
   Par nelaimi, pie karalienes viņa atrada mutautiņu, kurā bija iesieti trīs mezgli un kurš bija domāts kā atbilde uz pirmo, par ko runāja Tizons. Tad atrada zīmuli un gabalu zīmoglakas.
   —       Ā, es to zināju, — Tizona kundze teica, — un esmu teikusi ie­rēdņiem, ka šī austriete raksta! Nesen es atradu uz svečtura rozetes zī­moglakas pilienu.
   —       O! kundze, — karaliene lūdzoši teica, — rādi viņiem tikai scapu- laire.
   —      Ā, labi, jā, — sieviete teica, — lai es apžēlojos par tevi!.. Vai par mani ar! kāds ir apžēlojies?.. Man ņem nost meitu.
   Pie Elizabetes un Ruajalas nebija nekā.
   Tizona kundze iesauca ierēdņus, kas ienāca ar Santēru priekšgalā. Viņa nodeva viņiem pie karalienes atrastās lietas, kuras gāja no rokas rokā un tika pamatīgi apskatītas. Sevišķi mutautiņš ar trim mezgliem nodarbināja šo cilvēku domas.
   —  Tagad, — Santērs teica, — mēs tev paziņosim Konventa lēmumu.
   —  Kādu lēmumu? — karaliene jautāja.
   —  Lēmumu, kas pavēl, ka tev jāšķiras no dēla.
   —  Vai tas tiesa, ka pastāv tāds lēmums?
   —      Jā. Konvents ir sevišķi norūpējies par bērna veselību, kas nodots tā uzraudzībā, un negribu viņu uzticēt tik sliktai mātei kā tu.
   Karalienes acis zibsnīja.
   —  Bet celiet vismaz apsūdzību, briesmoni!
   —  Tas nemaz nav grūti, — kāds ierēdnis atbildēja, — ai, tu…
   Un viņš izteica vismusinošākos apvainojumus, kurus Svetonijs pārmet ķeizarienei Agripīnai.
   —      O! — līķa bāla, bet lepna, pieceldamās iesaucās karaliene, — es apelēju pie katras mātes sirds!
   —       Tas viss ir ļoti skaisti un labi, — ierēdnis teica, — bet mēs te pavadām jau divas stundas un nevaram taču zaudēt visu dienu. Celies, Kapet, un nāc kopā ar mums!
   —      Nekad, nekad, — mezdamās starp ierēdni un mazo Ludviķi un ga­tavodamās aizstāvēt savu bērnu kā tīģeriene alā, iesaucās karaliene, — nekad jūs man neatņemsit dēlu!
   —      O, mani kungi, — brīnišķi lūdzoši sakrustodama rokas, teica Eli­zabete, — Dieva dēļ, apžēlojaties par divām mātēm!
   —       Runājiet, — Santērs teica, — nosauciet vārdus, paskaidrojiet jūsu līdzvainīgo nodomus un atzīstaties, ko nozīmē abi mezgli mutautiņos, ku­rus atnesa Tizona meita ar veļu un kabatā, tad mēs atstāsim jums jūsu bērnu!
   Kāds Elizabetes skatiens lūdza karalieni nest šo briesmīgo upuri. Bet tā lepni noslaucīja asaras, kuras mirdzēja kā dimants acu skropstās, un teica:
   —        Ardievu, mans dēls! Neaizmirsti nekad savu tēvu, kas tagad ir de­besīs, un māti, kas drīz vien viņam sekos. Katru rītu un vakaru skaiti lūgšanu, ko es tev esmu iemācījusi. Sveiki, mans bērns!
   Viņa noskūpstīja viņu vēlreiz un tad piecēlās auksta un noteikta.
   —  Es nekā nezinu, — viņa teica ierēdņiem, — dariet, ko gribat!
   Bet karalienei bija vajadzīgs vairāk spēka, nekā tas ir sievietes un se­višķi mātes sirdī.
   Galīgi iznīcināta, viņa atkrita krēslā, kamēr aiznesa viņas bērnu, kas raudādams izstiepa rokas pret viņu, bet neiekliedzās.
   Durvis aizvērās aiz ierēdņiem, kas aiznesa kara)a bērnu, un trīs sie­vietes palika gluži vienas.
   Kādu brīdi bija sāpīgā izmisuma klusums, kuru brīžiem pārtrauca tikai šņuksti.
   Karaliene bija pirmā, kura sāka atkal runāt.
   —   Marij, — viņa teica meitai, — kur ir vēstule?
   —   Es to sadedzināju, kā jūs bijāt man pavēlējusi.
   —  Pat nelasījusi?
   —   Pat nelasījusi.
   —  Tātad ardievu pēdējās cerības mirdzums! — nopūtās Elizabete.
   —  Jā, jums taisnība, mās, — karaliene atbildēja, — tas ir par daudz!
   Tad viņa pagriezās pret meitu un teica:
   —  Tu taču uzrakstu izlasīji, Marija?
   —  Jā, ar vienu skatienu, māt.
   Karaliene piecēlās, piegāja pie durvīm, lai pārliecinātos, ka neviens vi­ņu nenovēro, tad izņēma no matiem adatu un ar to izvilka no kādas šķirbas sienā mazu, kā vēstuli salocītu papīrīti, un, rādīdama to meitai, teica:
   —        Atminies labi, iekams man atbildi, Marija, vai vēstules rokraksts bija tāds pat kā te?
   —  Jā, māt! — princese iesaucās, — jā, es to pazīstu.
   —       Gods Dievam, — nokrizdama ceļos, iesaucās karaliene. — Ja viņš varēja šodien rakstīt, viņš ir glābts. Es pateicos tev, Dievs! Tik cēls draugs ir pelnījis tādu brīnumu.
   —       Par ko jūs runājat, māt? — princese jautāja, — kas ir tas draugs? Sakiet man viņa vārdu, lai es varētu lūgt par viņu!
   —   Jā, tev taisnība, meit. Neaizmirsti nekad šo vārdu, jo tas ir godīga, drošsirdīga muižnieka vārds. Viņš nav kļuvis padevīgs mums godkārības dēļ, jo parādījās tikai mūsu nelaimes dienās. Viņš nekad nav redzējis Francijas karalieni, vismaz *viņa nekad nav redzējusi viņu, un taču viņš upurē savu dzīvību viņas glābšanai. Varbūt viņu algos, kā šodien algo visus tikumus, ar kauna pilno nāvi… bet… ja viņš mirst… es viņam pa­teikšos tur augšā! Viņu sauc…
   Karaliene bailīgi apskatījās apkārt un klusā balsī teica:
   —  Viņu sauc Sarkanās Mājas bruņinieks… Lūdz par viņu!

   Aizvešanas mēģinājums likās apstrīdams tāpēc, ka nebija nekāda sodī­šanas aizsākuma: vienos tas bija modinājis neaprobežotas dusmas, citos visdzīvāko līdzjūtību. Bet vispār šo notikumu padarīja stipri ticamu tas, ka kopš dažām nedēļām, kā to bija uzzinājusi drošības komiteja, vesels bars emigrantu bija atgriezies Francijā pār robežu dažādās vietās. Acīm­redzot ļaudis, kas tādā veidā riskē ar savu dzīvību, darīja to ar kādu nolūku, un, pēc visām zīmēm spriežot, šis nolūks bija karaliskās ģimenes atbrīvošana.
   Pēc Konventa locekļa Oselēna priekšlikuma bija jau izdots briesmīgais likums, kurš paredzēja nāves sodu katram emigrantam, kas atkal atgriez­tos Francijā, katram francūzim, kas gribētu izceļot vai atbalstītu emigrantu viņa bēgšanā vai atgriežoties, un katram pilsonim, kas pieņemtu emigrē­jošo savās mājās. Šis likums radīja pamatus teroram. Trūka vairs tikai likuma par aizdomīgajiem.
   Sarkanās Mājas bruņinieks bija pārāk pārdrošs un neatlaidīgs ie­naidnieks, lai ar viņa atgriešanos Parīzē un parādīšanos Tanplā tiktu iz­doti visbargākie likumi.
   Veselā virknē aizdomīgo māju ar līdz šim vēl nedzirdētu bardzību tika izdarītas kratīšanas. Bet, izņemot dažas emigrantu sievas, kas ļāvās sa- gūstīties, un dažus večus, kas nemaz nerūpējās apstrīdēt bendēm nedaudz dzīvot atlikušās dienas, meklējumiem nebija nekādu panākumu.
   Sakarā ar šiem notikumiem, kā viegli saprotams, sekcijas dažas dienas bija ārkārtīgi nodarbinātas un Lepletjē sekcijas, vienas no iespaidīgākajām visā Parīzē, sekretāram Morisam atlika ļoti maz laika domāt par savu nepazīstamo.
   Sākumā, kā bija nolēmis, atstādams Veco Senžaka ielu, viņš pūlējās viņu .aizmirst, — bet kā viņam bija teicis draugs Lorēns: Domādams, ka jāaizmirst, Atceros vēl vairāk.
   Moriss nebija ne ko teicis, ne arī atzinies. Viņš noslēdza sirdī visus piedzīvojuma sīkumus, kas bija izmukuši drauga izprašņāšanai. Bet, pa­zīdams Morisu kā jautru un ekspansīvu un tagad redzēdams to nemitīgi aizsapņojušos un vientulību meklējošu, draugs stipri bažījās, ka te būs iejaucies šis palaidnis Kupidons.
   Te jāpiebilst, ka astoņpadsmit monarhijas gadsimtos bija ļoti maz tik mitoloģisku gadu kā 1793. gads.
   Tomēr bruņinieks netika noķerts. Par viņu vairs nerunāja. Karaliene, vira atraitne un bērna bārenīte, atrazdamās viena starp meitu un māsu, mierināja sevi ar asarām.
   Jaunais dofins kurpnieka Simona rokās iesāka to mocību gaitu, kas divos gados viņu pievienoja tēvam un mātei. Kādu brīdi bija miers.
   Pirms aprīt žirondistus, montaņāru vulkāns atpūtās.
   Moriss juta šā nemiera grūtumu kā negaisa laikā jūt atmosfēras sma­gumu un, nezinādams, ko darīt brīvlaikā, ar visu karstumu nodevās jūtām, kas, ja nebija mīla, tad bija tai stipri līdzīgas. Viņš pārlasīja vēstuli, no­skūpstīja skaisto safīru un, par spīti zvērestam, nolēma izdarīt pēdējo mē­ģinājumu, apsolīdamies, ka tas būs katrā ziņā pēdējais.
   Jaunais cilvēks bija gan domājis par vienu: doties uz Zooloģiskā dārza sekciju un tur paprasīt uzziņu sekretāram, savam kolēģim. Bet šī ideja, un mēs varam teikt, vienīgi ideja, ka skaistā nepazīstamā varētu būt ie­jaukta kādā politiskā sazvērestībā, viņu atturēja. Doma, ka uzmācība no viņa puses varētu aizvest šo burvīgo sievieti uz Revolūcijas laukumu un liktu krist šai skaistajai eņģeļa galvai uz ešafota, šausmās stindzināja Mo­risa dzīslas.
   Tāpēc viņš domāja izmēģināt piedzīvojumu viens un bez kādas izziņas.
   Viņa plāns bija ļoti vienkāršs. Pie visām durvīm izkārtajiem iedzīvotāju sarakstiem bija jādod pirmie norādījumi. Un tālāko pilnīgi noskaidrot, aprunājoties ar mājas pārvaldniekiem. Kā Lepletjē sekcijas sekretāram vi­ņam bija tiesības veikt izmeklēšanu.
   Protams, meklētās vārds Morisam bija nezināms, bet viņš domāja va­dīties pēc analoģijas. Tik kairai radībai vajadzēja būt viņas skaistumam pilnīgi atbilstošam vārdam, fejas, silfidas vai eņģeļa vārdam. Tātad vārdam katrā ziņā viņu bija jāuzved uz īstajām pēdām.
   Moriss apģērba rupjas, pelēkas vadmalas karmaņolu, uzlika sarkano cepuri un, nevienam nekā neteicis, devās ceļā.
   Rokā viņam bija resna, zaraina nūja, kuru toreiz sauca par konstitūciju un kura viņa rokās bija tikpat vērta kā Hērakla rokās runga. Kabatā vi­ņam bija Lepletjē sekcijas sekretāra apliecība. Tā reizē bija viņa fiziskā un morālā drošība.
   Viņā atkal izstaigāja Senviktora un Veco Senžaka ielu un krēslā lasīja pie mājas durvīm izkārtos sarakstus. Viņš jau bija pie simtās mājas un lasīja simto sarakstu, neatrazdams nevienu vārdu, kurš viņam norādītu vismazākās pēdas, kad beidzot kāds krietns kurpnieks, ievērojis nepacie­tību lasītāja sejā, izgāja no savas būdas un, rokā turēdams siksnas un īlenus, lūkojās Morisā pār acenēm:
   —   Pilsoni, ja tu gribi kādu uzziņu par šīs mājas iedzīvotājiem, tad runā — es tev atbildēšu.
   —   Pateicos, pilsoni, — Moriss stostījās, — es meklēju kāda drauga vārdu.
   —   Nosauc man vārdu, es pazīstu visus ļaudis te apkārtnē. Kur dzīvo tavs draugs?
   —  Man liekas, ka viņš dzīvo Senžaka ielā. Bet es baidos, vai viņš nav tikai mainījis savu dzīvesvietu.
   —  Bet kā viņu sauc? Man jāzina viņa vārds.
   Pārsteigts Moriss kādu brīdi apdomājās, tad nosauca pirmo labāko vār­du, kāds gadījās uz mēles.
   —  Renē, — viņš teica.
   —  Un kas viņš ir?
   Morisam apkārt bija ģērētavas un tāpēc atbildēja:
   —  Ādmiņa palīgs.
   —           Tādā gadījumā, — teica kāds pilsonis, kas garāmejot bija apstājies un nolūkojās Morisā ar labsirdību, kura tomēr nebija visai brīva no neuz­ticības, — tev jādodas pie meistara.
   —           Ļoti pareizi, — teica kurpnieks, — meistari zina savu strādnieku vārdus, un, lūk, nāk pilsonis Diksmē. Viņš nodarbina vairāk nekā piec­desmit zeļļus un droši vien varēs dot kādas ziņas.
   Moriss apgriezās un sev priekšā ieraudzīja garu, draudzīga izskata vīru, kura apģērbs liecināja par turīgu amatnieku.
   —  Kā sauc tavu draugu? — viņš jautāja.
   —  Renē, kā jau teicu.
   —           Tas ir tikai viņa kristāmais vārds, bet es gribu zināt viņa uzvārdu. Visi strādnieki ierakstīti zem uzvārda.
   —           To es nezinu, — teica Moriss, ko šī noklaušināšana sāka padarīt nemierīgu.
   —           Kā? — zobgalīgi smaidīdams, teica pilsonis, — tu nezini sava drau­ga uzvārdu?
   —  Nē.
   —  Tad grūti ticams, ka tu viņu atradīsi.
   Un pilsonis, graciozi sveicinādams Morisu, pagāja dažus soļus un pa­zuda kādā Vecā Senžaka ielas mājā.
   —  Lieta tā, ka tu nezini uzvārdu… — sētnieks teica.
   —           Labi, nē, es to nezinu, — Moriss teica, kas nebūtu ļaunojies, ja nemeklētu ķildu, lai varētu dabūt izdevību izlādēt slikto garastāvokli, un pat jāteic, ka viņš nebija tālu no tā, lai pats to meklētu tīšām. — Un ko tu par to teiksi?
   —           Neko, pilsoni, itin neko! Vienīgi, ja tu nezini tava drauga uzvārdu, kā to teica pilsonis Diksmē, tu viņu neatradīsi.
   Un pilsonis sētnieks, plecus raustīdams, atgriezās savā dzīvoklī.
   Morisam ļoti gribējās nopērt pilsoni sētnieku, bet tas bija jau krietni vecs: nespēks viņu glāba.
   Būtu viņš bijis gadus divdesmit jaunāks, Morisa sagādātu skandalozu izrādi par vienlīdzību likuma priekšā, bet nevienlīdzību spēka priekšā.
   Kļuva arvien tumšāks, un pēc dažām minūtēm iestājās nakts.
   Viņš izlietoja pēdējo dienas atmirdzumu, lai vispirms ieietu kādā mazā ieliņa un tad otrā; viņš aplūkoja visas mājas dūrvis, izmeklēja katru kaktu, paskatījās pāri katram žogam, ieskatījās pa visām durtiņām un visiem at­slēgu caurumiem, pieklauvēja pie dažiem tukšiem veikaliem un izšķērdēja gandrīz vai divas stundas šai nesekmīgajā pakaļmeklēšanā.
   Pulkstenis nosita deviņi vakarā. Kļuva pilnīgi tumšs. Šai vientuļā pil­sētas kvartālā nebija dzirdams neviens troksnis, ne mazākā kustība, likās, ka reizē ar dienu no šejienes aizbēgusi arī dzīvība.
   Izmisumā Moriss gribēja doties atpakaļ, kad kādas mājas šaurā ejā pamanīja gaismas mirdzumu.
   Tūliņ viņš iegāja tumšajā ejā, neievērodams, ka jau stundas ceturksni no kāda koka, kurš pacēlās pār mūri, visas viņa kustības novēroja kāda ziņkārīga galva un tai pašā mirklī pazuda aiz mūra.
   Dažas sekundes vēlāk pa mazām, mūrī ietaisītām durtiņām izgāja trīs vīri un metās mājas ejā, kur nupat bija iegājis Moriss, kamēr ceturtais, lielākas drošības dēļ, noslēdza durvis.
   Ejas galā Moriss ieraudzīja pagalmu, kura pretējā pusē spīdēja gaisma. Viņš pieklauvēja pie vientuļi stāvošās mājiņas durvīm, bet pēc pirmā si­tiena tur nodzisa gaisma, un viņa atkārtotie klauvējieni palika bez atbil­des. Viņš saprata, ka te nolemts neatbildēt. Viņš redzēja, ka atkal ne­lietderīgi bija zaudējis laiku, tāpēc atstāja pagalmu un iegāja ejā.
   Tad mājiņas durvis klusi atvērās, ārā iznāca trīs vīri un atskanēja svil­piens.
   Morisa apgriezās un divu nūju attālumā ieraudzīja trīs ēnas. Tūliņ tum­sā, pie kuras acis bija paguvušas pierast, viņš pamanīja trīs mirdzošus asmeņus.
   Viņš redzēja, ka ir ielenkts. Viņš gribēja griezt ap galvu apkārt nūju, bet eja bija tik šaura, ka nūja ķēra mūri. Bet tai pašā brīdī viņu ap­dullināja spēcīgs sitiens pa galvu. Tas bija četru vīru uzbrukums, kuri bija izgājuši pa durvīm. Tūliņ Morisam virsū metās septiņi vīri, un lai gan viņš izmisis pretojās, tie sasēja viņam rokas un kājas un aizsēja acis.
   Moriss nebija iekliedzies un nebija saucis pēc palīdzības. Spēks un drosme vienmēr cenšas iztikt ar sevi un kaunās no sveša palīga. Šai vientuļajā
   pilsētas daļā neviens arī nebūtu nācis viņam palīgā. Moriss bija sasiets un sašņorēts, pie kam, kā mēs teicām, pat neievaidējās.
   Starp citu, viņš pārdomāja: ja viņu ir sasējuši, tātad nenogalinās tūliņ un katrs laika ieguvums viņa situācijā ir cerība.
   Tāpēc viņš saņēma drosmi un gaidīja.
   —  Kas tu tāds esi? — kāda cīņā uzbudināta balss jautāja.
   —  Es esmu cilvēks, ko noslepkavo, — viņš atbildēja.
   —  Vēl vairāk — tu esi miris, ja skaļi runāsi, sauksi vai kliegsi.
   —  Ja es būtu gribējis kliegt, es nebūtu gaidījis līdz šim laikam.
   —  Vai tu gribi atbildēt uz maniem jautājumiem?
   —  Jautā, tad redzēsim.
   —  Kas tevi sūtīja šurp?
   —  Neviens.
   —  Tātad tu nāc pats no sevis?
   —  Jā.
   —  Tu melo.
   Moriss saņēma visus spēkus, lai atbrīvotu savas rokas, bet tas nebija iespējams.
   —  Es nekad nemeloju, — viņš teica.
   —           Vai tu nāci pats no sevis, vai tevi kāds sūtīja? Katrā ziņā tu esi spiegs!
   —  Un jūs esat gļēvuļi!
   —  Mēs, gļēvuļi?
   —          Jā, jūs esat septiņi vai astoņi pret vienu saistītu vāru, ko jūs lamājat. Jūs esat gļēvuļi, gļēvuļi!
   Šī jaunā cilvēka straujums viņa pretiniekus vairāk nomierināja nekā sa­dusmoja. Tas pierādīja, ka Moriss nebija tas, par ko tie viņu turēja. Spiegs būtu drebējis vai lūdzis žēlastību.
   —           Tas nav apvainojums, — teica kāda maiga, bet reizē pavēlošāka balss par visām iepriekšējām. — Šai laikā, kurā mēs dzīvojam, var būt spiegs, nebūdams negodīgs cilvēks: tikai ar to liek savu dzīvību uz spēli.
   —           Esiet mīļi sveicināts, jūs, kas izteicāt šos vārdus! Es jums atbildēšu godprātīgi.
   —  Ko jūs meklējāt šajā kvartālā?
   —  Kādu sievieti.
   Šim izteicienam atbildēja neticīga murmināšana. Murmināšana pieņē­mās un kļuva par vētru.
   —            Tu melo! — atbildēja tā pati balss. — Apkārtnē te nav nevienas sievietes, kurai tu vari uzglūnēt. Saki savu īsto nolūku, vai arī tev būs jāmirst!
   —           Jūs taču nenogalināsit mani vienkārši prieka dēļ, ja jūs tikai neesat parasti laupītāji!
   Vēl spēcīgāk Moriss pūlējās atbrīvot savas rokas no auklām, ar kurām viņu bija sasējuši, bet pēkšņi viņš krūtīs sajuta aukstas, griezīgas sāpes un negribot atliecās atpakaļ.
   —           A, to tu jūti, — teica kāds vīrs. — Bez šā collmēra, ar kuru tu nupat iepazinies, te gaida tevi vēl astoņi.
   —           Nu, tad dariet reiz galu, — padodamies teica Moriss, — tad vismaz viss būs tūliņ galā.
   —   Kas tu esi? — jautāja kāda reizē maiga un pavēloša balss.
   —  Vai jūs gribat zināt manu vārdu?
   —  Jā, tavu vārdu.
   —   Mans vārds ir Moriss Lendejs.
   —           Kā? — iesaucās kāda balss, — Moriss Lendejs, revolū… patriots, Lepletjē sekcijas sekretārs Moriss Lendejs?
   Šie vārdi tika izteikti izteikti tik strauji, ka Moriss uzminēja to nozīmi. Ja viņš uz tiem atbildētu, viņa liktenis būtu izšķīries uz vienu vai otru pusi.
   Bet viņš nebija spējīgs uz gļēvulību. Kā spartietis stingrā balsī viņš teica:
   —           Jā, Moriss Lendejs, Lepletjē sekcijas sekretārs. Jā, Moriss Lendejs, patriots, revolucionārs, jakobīnis. Moriss Lendejs, kuram skaistākā diena būs tā, kad viņš kritīs par brīvību!
   šiem vārdiem sekoja nāves klusums. Moriss izgāza krūtis un gaidīja, ka asmens, kuru viņš nupat bija tikai jutis, pilnīgi izurbsies cauri viņa krūtīm.
   —            Vai tas tiesa? — zināmā mērā aizkustināta, pēc dažām sekundēm jautāja kāda balss. — Nemelo, jaunais cilvēk!
   —           Meklējiet manās kabatās, — Moriss atbildēja, — jūs tur atradīsit manu apliecību. Skatieties man uz krūtīm, kreklā ir ieadīti manu vārdu pirmie burti, M un L, ja tikai asinis nebūs tos padarījušas nesalasāmus!
   Tūliņ Moriss juta, ka viņu pacēla spēcīgas rokas. Viņu aiznesa gabalu tālāk. Viņš ievēroja, ka tika atvērtas vispirms vienas, tad otras durvis. Tikai otrās durvis bija šaurākas par pirmajām, tā ka cilvēki, kas viņu nesa, tik tikko varēja ar viņu izspraukties pa tām.
   Sev apkārt viņš dzirdēja čukstošas balsis. .
   —          Es esmu pazudis, — domāja Moriss, — viņi piesies man kaklā ak­meni un iemetīs Bjevrā.
   Pēc dažiem mirkļiem viņš juta, ka nesēji uzkāpa dažus pakāpienus aug­šā. Viņa sejai pieskārās siltāks gaiss un viņu nosēdināja krēslā. Viņš dzir­dēja, ka tika aizslēgtas kādas durvis un soļi attālinājās. Viņš juta, ka bija atstāts viens pats. Kā cilvēks, kas zina, ka viņa dzīvība ir atkarīga no viena vienīga vārda, viņš uzmanīgi klausījās un likās sadzirdam, ka tā pati balss, kura bija pārsteigusi viņa ausi ar savādu bardzības un maiguma sajaukumu, izteica vārdus:
   —  Nē, apspriedīsimies.

   Pagāja ceturtdaļstundas, kas Morisam izlikās kā vesels gadu simtenis.
   Nekas nebija dabīgāks: jauns, skaists, stiprs savā spēkā, simts uzticīgu draugu atbalstīts, ar kuriem viņš reizēm bija sapņojis paveikt lielus dar­bus, pēkšņi, bez kādas iepriekšējas sagatavošanās, viņam bija jāzaudē dzī­vība kādā nekrietnā paslēptuvē.
   Viņš saprata, ka viņu ieslēguši kaut kādā istabā, bet vai viņu novēroja?
   Viņš mēģināja vēlreiz saraut saites. Bet, lai gan viņa tērauda muskuļi saspringa, aukla iekodās miesā, bet netrūka.
   Ļaunākais bija tas, ka rokas bija sasietas uz muguras un viņš nevarēja noraut acu apsēju. Ja viņš būtu varējis redzēt, viņš varbūt būtu arī aiz­bēdzis. Tomēr visiem šiem mēģinājumiem neviens nepretojās. Viņš izdi­bināja, ka ir viens.
   Viņa kājas pieskārās mīkstai zemei, vai nu smiltīm vai melnzemei; reizē viņš ievēroja stādu kodīgo un aso smaržu, kas liecināja, ka viņš atrodas augu tuvumā. Moriss domāja, ka viņš atrodas kādā siltumnīcā vai līdzīgā vietā. Viņš paspēra dažus soļus, uzdūrās sienai, apgriezās apkārt un meklē­jās ar rokām. Viņš atrada kāut kādus dārznieka darbarīkus un priekā iekliedzās.
   Ar neticamām pūlēm viņš aptaustīja visus darbarīkus. Viņa bēgšana bija atkarīga vienīgi no tā, vai viņam būs pietiekami daudz laika. Ja ne­jaušība vai debesu gādība viņam dos piecas minūtes un viņš atradīs kādu asu priekšmetu, viņš būs glābts.
   Viņš atrada lāpstu.
   Tā saistītam, Morisam bija grūts darbs to apvelt, lai dzelzs nāktu uz augšu. Pie šīs dzelzs, kuru viņš spieda ar muguru pret sienu, viņš pār­grieza, vai labāk sakot, pārberzēja auklu, ar kuru bija sasietas viņa rokas. Operācija vilkās lēnām, jo lāpsta nebija asa. Pieri viņam klāja sviedri. Likās, ka viņš dzirdēja tuvojošos soļus. Tagad viņš izmisis piespiedās i pēdējo reizi un līdz pusei pārberztā aukla satrūka.
   Šoreiz viņš iekliedzās priekā.
   Tagad vismaz viņš zināja, ka varēs mirt aizstāvēdamies.
   Viņš norāva apsēju no acīm. Viņš nebija maldījies: protams, viņš ne- tradās siltumnīcā, bet kādā paviljonā, kur pārziemoja stādi, kas nevarēja dzīvot ārā. Kaktā gulēja dārznieka darbarīki, no kuriem viens bija izdarījis tik lielu pakalpojumu. Viņa priekšā bija logs; viņš metās pie tā, bet tas bija aizrestots un kāds vīrs ar šauteni stāvēja sardzē.
   Dārza pretējā pusē, apmēram trīsdesmit soļu attālumā, pacēlās neliels kiosks, kas pieslēdzās tai pašai telpai, kur atradās Moriss. Slēģi bija aiz­vērti, bet caur tiem spīdēja gaisma.
   Viņš tuvojās durvīm un klausījās; arī te uz priekšu un atpakaļ staigāja sargs. Tie bija tie soļi, kurus viņš bija dzirdējis.
   Bet ejas galā viņš izdzirda balsu jucekli: apspriede likās bija pārvēr­tusies strīdā. Protams, viņš nevarēja saprast visa kopsaturu, bet viņa ausis skāra daži vārdi: spiegs, duncis, slepkavība, it kā šiem vārdiem attālumi nebūtu par lielu.
   Moriss divkāršoja uzmanību. Tika atvērtas kādas durvis, un tagad viņš dzirdēja daudz skaidrāk.
   —       Jā, — teica kāda balss, — viņš ir spiegs. Acīmredzot viņš ir kaut ko atklājis un tika sūtīts šurpu, lai iespiestos mūsu noslēpumos. Ja mēs viņu palaižam brīvībā, viņš mūs nodos.
   —  Bet viņa vārds? — jautāja kāda cita balss.
   —       Vārdu viņš dos, bet neturēs. Vai tad viņš ir kāds muižnieks, ka uz viņu var paļauties?
   Iedomādamies, ka ir ļaudis, kas domā, ka jābūt muižniekam, lai pildītu doto vārdu, Moriss grieza zobus.
   —  Bet vai tad viņš mūs pazīst, lai varētu mūs uzrādīt?
   —       Nē, nekādā ziņā viņš mūs nepazīst un nezina, ar ko mēs nodar­bojamies. Bet viņš zina māju un atnāks atkal, protams, labā pavadībā.
   Šis iemesls likās izšķīra visu.
   —       Nu, — teica balss, kura Morisam bija jau vairākas reizes sevišķi bija iespiedusies ausīs, it kā tā būtu virsnieka balss, — tātad ir nolemts?
   —       Katrā ziņā. Tikai es nesaprotu jūsu augstsirdību, mīļais draugs. Vai jūs domājat, ka drošības komiteja ar mums tik ilgi tielētos, ja mēs būtu krituši tās rokās?
   —  Tad jūs paliekat pie sava lēmuma, mani kungi?
   —  Katrā ziņā, un es ceru, ka jūs tam nepretosities.
   —       Man ir tikai viena balss, kura izteicās par viņa atbrīvošanu, jums ir sešas balsis, kas ir par nāvi, un tā tas paliek.
   Morisa pieri pārklāja sviedri, auksti kā ledus.
   —       Viņš bļaus, rēks, — teica balss. — Vai jūs esat aizsūtījuši projām vismaz Diksmē kundzi?
   —   Viņa par to nekā nezina, viņa atrodas pretējā paviljonā.
   —      Diksmē kundze? — Moriss sev teica. — Tagad es sāku saprast. Es atrodos pie ādmiņu meistara, kas ar mani runājās Vecā Senžaka ielā un mani izsmēja, kad es nevarēju viņam pateikt sava drauga vārdu. Bet kāda interese būtu ādmiņu meistaram mani nogalināt?
   Moriss apskatījās apkārt un ieraudzīja kādu dzelzi ar stipru oša rokturi.
   —      Katrā ziņā, — viņš teica, — es nogalināšu vairāk nekā vienu, iekams noslepkavos mani.
   Viņš satvēra mierīgo darbarīku, kas viņa rokās kļuva par briesmīgāko ieroci. Tad nostājās aiz durvīm tā, ka tās viņu aizsegtu, kad tiktu atvērtas.
   Viņa sirds pukstēja tik stipri, ka viņš dzirdēja tās sitienus. Likās, it kā tā viņam gribētu pārplēst krūtis. Bet pēkšņi viņš nodrebēja no galvas līdz kājām, jo viņš dzirdēja, ka kāda balss teica:
   —          Ja viņš man sekos, tad, daudz nedomādami, izsitīsim loga rūtis un nošausim no ārpuses.
   —           Nē, nē, nevienu šāvienu! Šāviens mūs var nodot. Nu, Diksmē, kur ir jūsu sieva?
   —  Es viņu redzēju caur slēģiem. Viņa nekā nenojauš, viņa lasa.
   —  Diksmē, jums jāizšķir, vai jūs balsojat par dunci vai šāvienu?
   —  Jā, labāk duncis.
   —  Nāciet! - atkārtoja vairākas balsis.
   Moriss bija revolūcijas bērns, cilvēks ar dzelzs gribu, brīvdomātāja dvē­sele, kādu toreiz bija daudz. Bet vārds „nāciet", izrunāts aiz durvīm, kuras vien viņu šķīra no nāves, viņam atsauca atmiņā krusta zīmi, ko bija ie­mācījusi māte, kad kā mazs bērns, ceļos nometies, skaitīja lūgšanas.
   Soļi nāca arvien tuvāk, beidzot tos vairs nedzirdēja, atslēga tika ap­griezta un durvis lēnām atvērās.
   Šai mirklī Moriss domāja: „Ja es ielaižos cīņā, tad esmu pazudis. Ja es metīšos slepkavām virsū, es tos pārsteigšu, sasniegšu dārzu, ieliņu un tad, varbūt, būšu glābts."
   Tūliņ, ierēkdamies kā lauva, viņš metās virsū ienākušajiem, nosita abus priekšējos gar zemi, kas, domādami viņu sasietu un aizsietām acīm, ne­gaidīja uzbrukumu, izlauzās garām citiem, un, pateicoties dzelzs paceļiem, vienā sekundē pārlēca desmit asis, sasniedza vaļējās durvis ejas otrā galā, kuras veda dārzā, uzskrēja augšā desmit pakāpienus un atradās dārzā, kur, mirkli aptverdams stāvokli, skrēja uz vārtiem.
   Vārti bija noslēgti ar atslēgu un diviem aizbultņiem. Moriss atrāva aiz- bultņus, bet atslēgas caurums bija tukšs.
   Vajātāji tāpat bija ieskrējuši dārzā un ieraudzīja viņu.
   —           Tur viņš ir, — viņi sauca, — šauj viņu nost, Diksmē, šauj viņu nost!
   Moriss ierēcās. Viņš redzēja, ka dārzā ir sagūstīts. Ar skatienu viņš nomērīja mūri, tas bija vairāk kā desmit pēdas augsts.
   Tas notika vienā sekundē.
   Vajātāji metās virsū. Moriss no viņiem atradās tikai trīsdesmit soļu attālumā; kā uz nāvi notiesātais, kas glūn pēc glābšanas iespējas ēnas, viņš skatījās apkārt.
   Viņš pamanīja kiosku, slēģus, aiz slēģiem gaismu. Vienā lēcienā viņš to sasniedza, atrāva slēģus, izsita logu un iedrāzās apgaismotā istabā, kur kāda dāma, sēdēdama pie kamīna, lasīja grāmatu.
   Izbijusies dāma uzlēca kājās un sauca palīgā.
   —           Paej sānis, Zenevjēva, — sauca Diksmē balss, — lai es varu viņu nošaut!
   Tūliņ desmit soļus priekšā Morisa ieraudzīja pret sevi vērsto šautenes stobru.
   Bet tiklīdz dāma ieraudzīja viņa seju, viņa bailēs skaļi iekliedzās un negāja vis pie malas, kā bija pavēlējis vīrs, bet metās starp Morisu un šauteni.
   Tagad arī Moriss apskatīja augstsirdīgo radību, kas gribēja viņu aiz­stāvēt. Tagad, savukārt, iekliedzās viņš.
   Tā bija tik ļoti meklētā nepazīstamā sieviete.
   —  Tā esat jūs!.. — viņš iesaucās, — tā esat jūs!?
   —  Klusu, — viņa teica.
   Tad viņa pagriezās pret slepkavām, kuri ar dažādiem ieročiem rokās bija pienākuši pie loga, un sauca:
   —  Nenonāvējiet viņu!
   —           Viņš ir spiegs! — Diksmē, kura mierīgā un rāmā seja pauda ne­pielūdzamu noteiktību, iesaucās, — viņam ir jāmirst!
   —          Viņš ir spiegs? — vaicāja Ženevjēva, — viņš ir spiegs? Es tev teikšu tikai vienu vārdu, Diksmē, lai pierādītu, ka tu maldies.
   Diksmē pienāca pie loga, un Zenevjēva iečukstēja viņam ausī dažus vārdus. Ādmiņu meistars pacēla galvu.
   —  Viņš? — tas teica.
   —  Tas pats, — Zenevjēva atbildēja.
   —  Vai tu esi pārliecināta?
   Jaunā sieviete šoreiz neatbildēja: viņa pagriezās un draudzīgi sniedza Morisam roku.
   Vīra vaibstos ieviesās savāda miera un aukstuma izteiksme. Viņš nolika šauteni zemē.
   —  Tas ir kas cits, — viņš teica.
   Tad viņš pamāja saviem pavadoņiem un pārmija ar viņiem dažus vār­dus, pēc tam visi attālinājās.
   —   Paslēpiet šo gredzenu, — Morisam klusu teica Zenevjēva, — jo to te pazīst ikkatrs.
   Moriss ātri novilka gredzenu no pirksta un iebāza vestes kabatā. Brīdi vēlāk atvērās paviljona durvis, neapbruņots ienāca Diksmē un griezās pie Morisa:
   —   Piedod, pilsoni, ka es agrāk nezināju, kādu pateicību esmu tev pa­rādā. Lai gan mana sieva nebija aizmirsusi pakalpojumu, kādu tu viņai izdarīji 10. martā, taču tavu vārdu viņa bija pilnīgi piemirsusi. Tāpēc mēs nezinājām, ar ko mums ir darīšana, citādi mēs nebūtu nevienu mirkli šaubījušies par jūsu godīgumu, ne arī domājuši par jūsu ļaunajiem nolū­kiem. Tāpēc vēlreiz lūdzu piedošanu.
   Moriss vēl nebija pilnīgi atguvusies no apmulsuma. Galva viņam griezās un tikai ar pūlēm viņš varēja nostāvēt. Viņš atbalstījās pret kabīni.
   —  Bet kāpēc jūs gribējāt mani nonāvēt? — viņš jautāja.
   —    Es tev to teikšu, pilsoni, — atbildēja Diksmē, — un uzticēšu šo noslēpumu tavam godīgumam. Kā tu zini, es esmu ādmiņu meistars un ģērētāvas īpašnieks. Lielākā daļa no skābēm, kādas man vajadzīgas ādu izgatavošanai, ir aizliegtas preces. Tagad kontrabandisti, kas atrodas manā dienestā, ir uzzinājuši, ka galvenā padomē ir iesniegts ziņojums pret vi­ņiem un mani. Tā kā es redzēju, ka tu kaut ko meklē, es biju norūpējies, un tava sarkanā cepure, bet sevišķi noteiktā izturēšanās sabaidīja manus kontrabandistus vēl vairāk nekā mani. Es negribu noliegt, ka tev bija pie­spriesta nāve.
   —   Es to ļoti labi zinu, — Moriss iesaucās, — tu man nepasaki neko jaunu. Es dzirdēju jūsu sarunas un redzēju ieroci.
   —   Tāpēc jau es tev lūdzu piedošanu, — aizkustinātā labsirdībā teica Diksmē. — Apdomā tikai, ka pašreizējos nemieros es un mans līdzda­lībnieks Morāns taisām labus veikalus. Mēs esam uzņēmušies apgādāt ar­miju ar somām un katru dienu izgatavojam tūkstoš piecsimt līdz div­tūkstoš gabalu. Pateicoties laimīgiem apstākļiem, pilsētas valde tagadējā laikā nodarbināta ar svarīgākām lietām un nevar nodoties mūsu rēķinu pārbaudei, tā kā mēs zināmā mērā zvejojam pa tumsu, un skābju kontra­banda mums sagādā divsimt procentu lielu peļņu.
   —     Ā, tā katrā ziņā ir skaista peļņa un es varu iedomāties jūsu bailes pēc paziņojuma. Bet tagad, kad jūs mani pazīstat, jūs esat taču nomie­rinājušies, vai ne?
   —     Es tagad neprasu no tevis nekā vairāk kā tikai tavu godavārdu, — atbildēja Diksmē, un ar smaidu Morisa sejā lūkodamies, viņš uzlika roku uz pleca un teica; — Bet tagad, kad mēs esam mazā sabiedrībā un starp draugiem, vai es drīkstu tev jautāt: ko tu meklēji, jaunais cilvēk? Sapro­tams, — ādmiņu meistars piebilda, — jūs varat klusēt, jūs esat pilnīgi brīvs.
   —   Man liekas, es jau esmu to teicis, — Moriss stostījās.
   —  Jā, tu runāji par kādu sievieti.
   —      Ak, Dievs, piedodiet, pilsoni! Es saprotu, ka esmu jums parādā kādu paskaidrojumu, — Moriss runāja. — Katrā ziņā es meklēju sievieti, kas dažas dienas atpakaļ man bija teikusi, ka dzīvo šai apkārtnē. Es zinu tikai to, ka viņa ir maza un ka esmu viņā neprātīgi iemīlējies.
   Ženevjēva bija gara auguma.
   —  Viņai bija gaiši mati un ļoti jautra daba.
   Ženevjēva bija brunete, ar lielām, nopietni domīgām acīm.
   —     Ar vienu vārdu — grizete, — Moriss turpināja, — un lai viņai patiktu, esmu uzvilcis šo tautas tērpu.
   —     Tas izskaidro visu, — sirsnīgā pārliecībā atbildēja Diksmē, ko ne­pavadīja ne vismazākais slepeni naidīgs skatiens.
   Ženevjēva nosarka un, juzdama nosarkumu, novērsās.
   —     Nabaga pilsoni Lendej! — smaidīdams teica Diksmē, — mēs tev sagādājām sāpīgus brīžus un katrā ziņā tu būtu pēdējais, kuram es iz­darītu kādas ciešanas. Tāds krietns patriots! Bet es domāju, tiešām, ka tavu vārdu būs piesavinājies kāds ļaundaris.
   —     Nerunāsim vairs par to, — teica Moriss, kas juta, ka bija laiks iet projām. — Aizved mani uz ceļa un aizmirsīsim…
   —     Aizvest jūs uz ceļa? — iesaucās Diksmē. — Palaist jūs? O, nē! Drošsirdīgajiem zēniem, kas stundas ceturksni atpakaļ gribēja tevi noslep­kavot, šovakar es ar savu kompanjonu rīkoju mazas vakariņas. Un es ceru, ka tu arī piedalīsies, lai pārliecinātos, ka viņi nav tik ļauni, kā izskatās.
   —       Tiešām, es nezinu, vai varu pieņemt, — gaužām priecādamies, ka varēs palikt vēl dažas stundas Ženevjēvas tuvumā, teica Moriss.
   —       Katrā ziņā jums jāpieņem: viņi ir tikpat krietni patrioti kā jūs, bet es domāšu, ka tu man neesi piedevis, ja kopā ar mani nelauzīsi maizi.
   Ženevjēva neteica ne vārda.
   Moriss sēdēja kā uz moku sola.
   —      Es baidos tevi apgrūtināt, pilsoni… — viņš stostījās, — šis apģērbs… mans uzvalks…
   Ženevjēva uzmeta viņam biklu skatienu un teica:
   —  Mūsu piedāvājums nāk no visas sirds.
   —       Es iešu nomierināt savus ļaudis, — teica Diksmē, — pasildies pa to laiku, mīļais draugs.
   Viņš izgāja, Moriss un Ženevjēva palika vieni.
   —       Ak, kungs, — tonī, kuram velti pūlējās piedot pārmetošu izteiksmi, teica jaunā sieviete, — jūs neesat izpildījis savu solījumu.
   —       Kā? — iesaucās Moriss, — vai es esmu jūs kompromitējis, kundze? Tad piedodiet, es iešu un nekad…
   —       Lielais Dievs! — viņa uzlēca kājās, — jūs esat ievainots krūtīs! Te ir asins traipi!
   Tiešām, smalkā, baltā jaunā cilvēka veļa, kas dīvaini atšķīrās no rupjā apģērba, uz krūtīm bija nokrāsojusies ar sažuvušām asinīm.
   —       Esiet bez rūpēm, kundze, — jaunais cilvēks teica, — kāds kontra­bandists man ieskrāpēja ar dunci.
   Ženevjēva nobālēja un satvēra viņa roku:
   —       Piedodiet, ja jums bija jācieš, — viņa murmināja. — Jūs man izglā­bāt dzīvību un es gandrīz vai biju par iemeslu jūsu nāvei.
   —       Vai es neesmu atalgots diezgan, atrazdams jūs! Es domāju: jūs ne­būsit nevienu mirkli ticējusi, ka esmu meklējis kādu citu?
   —       Nāciet man līdzi, — Ženevjēva viņu pārtrauca, — es iedošu jums veļu… mūsu viesi nedrīkst jūs redzēt tādā stāvokli. Tas viņiem būtu sāpīgs pārmetums.
   —  Es jums sagādāju tik daudz pūļu! — nopūzdamies atbildēja Moriss.
   —       Nekādā ziņā, es pildu tikai pienākumu, — un viņa piebilda, — ar vislielāko prieku.
   Ženevjēva ieveda viņu gaumīgi un eleganti iekārtotā tualetes istabā, kādu viņš nebūtu domājis ieraudzīt ādmiņa mājā. Šis ādminis likās no­teikti bija kāds miljonārs. Tad viņa atvēra visus skapjus.
   —  Rīkojieties kā savās mājās, — un viņa aizgāja.
   Kad Moriss atstāja istabu, viņš sastapa Diļcsmē, kas nupat atgriezās.
   —  Pie galda, draugs, — viņš teica, — mēs gaidām tikai tevi!

   »
   Kad Moriss ar Diksmē un Ženevjēvu iegāja ēdamzālē, kas atradās ēkā, kurā viņu bija ieveduši sākumā, vakariņas jau bija gatavas, bet zāle vēl bija tukša. Viņš redzēja, kā cits pēc cita ieradās seši viesi.
   Tie bija patīkama izskata cilvēki, lielākoties jauni, ģērbušies pēc jaunā­kās modes, un daži no viņiem pat karmaņolās un sarkanās cepurēs.
   Diksmē iepazīstināja Morisu ar viņiem, nosaukdams viņa vārdu un ti­tulu. Tad viņš teica Morisam:
   —           Te, pilsoni Lendej, tu redzi manus palīgus. Kopš revolucionārie li­kumi iznīcināja kārtu atšķirības, mēs dzīvojam pilnīgākās vienlīdzības garā. Divas reizes dienā mēs sapulcējamies pie šā paša galda, un man prieks, ka tu ņemsi dalību mūsu ģimenes maltītē. Tātad, pie galda, pilsoņi, pie galda!
   —  Vai… Morāna kungu mēs nepagaidīsim? — bikli jautāja Ženevjēva.
   —           Tas tiesa, — atbildēja Diksmē, — pilsonis Morāns, kā es jums jau stāstīju, pilsoni Lendej, ir mans līdzdalībnieks. Viņam, ja tā vai teikt, jāvada veikala morālā puse. Viņš raksta vēstules un faktūras, pārzina kasi, rūpējas par ienākumiem un izdevumiem, un vispār, viņam ir vairāk darba nekā mums visiem. Tāpēc viņš brīžiem nokavējas. Es viņu brīdināšu.
   Šai brīdi atvērās durvis un ienāca pilsonis Morāns. Tas bija maza au­guma virs, brūns, ar biezām uzacīm. Zaļās acenes, kādas lieto cilvēki, kuru redzi nogurdinājis darbs, slēpa melnās acis, bet nekavēja tās mest
   dzirkstis. No pirmā vārda, ko viņš teica, Moriss pazina mīksto un reizē pavēlošo balsi, kura apspriedē uzstājās par maigāko apiešanās veidu. Viņš bija ģērbies brūnā svārkā ar lielām pogām, baltā zīda vestē, un maltītes laikā viņa smalko žabo bieži traucēja roka, kuru Morisa apbrīnoja bal­tuma un gleznuma dēļ, bez šaubām tāpēc; ka tā piederēja ādminim.
   Sabiedrība apsēdās. Pilsonis Morāns sēdēja Zenevjēvai pa labi, Moriss — pa kreisi. Diksmē nosēdās sievai iepretī un pārējie viesi pie iegarenā gal­da ieņēma vietas, kādas pagadījās.
   Vakariņas bija lieliskas. Diksmē bija amatnieka ēstgriba, un viņš iz­pildīja saimnieka lomu ar vislielāko laipnību. Strādnieki, vai tie, kas par tādiem uzdevās, šinī ziņā bija kā radīti viņa sabiedrībai. Pilsonis Morāns runāja maz, ēda vēl mazāk un nedzēra gandrīz vai nemaz, un tikai pa retam iesmējās. Varbūt sakarā ar atmiņām, kādas modināja viņa balss, Moriss pret šo cilvēku juta lielu tuvību. Bet viņš nevarēja uzminēt viņa vecumu, un tas viņu darīja nemierīgu; te viņš likās četrdesmit vai četr­desmit piecu gadu vecs vīrs, bet drīz atkal kā jauneklis.
   Sēžoties pie galda, Diksmē uzskatīja par nepieciešamu paskaidrot sa­viem viesiem, kāpēc viņš ļāvis ieiet viņu mazajā sabiedrībā svešniekam.
   Šo pienākumu viņš izpildīja kā vaļsirdīgs, pie meliem nepieradis virs. Bet viesiem, kā likās, nebija sevišķi augstas prasības pēc iemesliem, jo, neievērojot kažokādu fabrikanta neizveicību, stādot priekšā jauno cilvēku, viņa mazā ievadruna apmierināja visus.
   Moriss viņu uzlūkoja brīnīdamies.
   „Goda vārds," viņš teica pats sev, „man liekas, ka es pats maldos. Vai šis ir tas pats cilvēks, kas, ar karabīni rokās, zvērojošām acīm, draudošā balsī, trīsceturtdaļstundas atpakaļ mani vajāja un katrā ziņā gribēja mani nogalināt? Tai brīdī es viņu uzskatītu vai nu par varoni, vai slepkavu. Pie joda, kā mīlestība uz kažokādām jūs pārvērš par cilvēku."
   Morisa sirdi, kamēr viņš visu novēroja, pildīja reizē prieks un sāpes, abas tik asas, taču viņš pats noteikti nevarēja pateikt, kas viņa dvēselē īsti notika. Beidzot viņš sēdēja blakus nepazīstamajai, kuru bija tik ilgi meklējis. Kā viņš bija sapņojis, viņai bija tik skaists vārds! Juzdams viņu sev blakus, viņš apskurba no laimes. Moriss klausījās viņas vismazāko vār­diņu, un viņas balss skaņa katru reizi lika ietrīcēties viņa dvēseles vis­slēptākajām stigām, bet sirdi sāpināja tas, ka viņu redzēja.
   Katrā ziņā Ženevjēva bija tāda pati, kādu viņš bija redzējis mijkrēsli, īstenība nebija iznicinājusi vētrainās nakts sapni. Viņa bija eleganta dāma, ar sērīgu skatienu, smalku garu; viņa bija, kā tas bieži gadījās pēdējā laikā pirms slavenā 1793. gada, augstāko kārtu meitene, ko posts, kādā arvien vairāk iekļuva muižniecība, piespieda salaulāties ar pilsonību, tirgo­tājiem. Diksmē likās bija krietns vīrs, neapstrīdami viņš bija bagāts; viņa izturēšanās pret laulāto draudzeni liecināja, ka viņš tiešām grib darīt viņu laimīgu. Bet vai varēja labsirdība, bagātība un labie nodomi aizpildīt dziļo bezdibeni, kāds vērtās starp sievu un viru, starp dižciltīgo, interesanto, poētisko, jauno meiteni un vīru ar diezgan parastu ārieni un materiāliem veikaliem? Ar kādām jūtām Ženevjēva pārgāja šo aizu? Nejaušība Mo­risam izskaidroja to diezgan labi: ar mīlu. Un atkal un atkal viņš atgriezās pie domas, kāda radās tai vakarā, kad sastapa viņu pirmoreiz, ka viņa būs nākusi no kādas satikšanās ar mīļāko.
   Doma, ka Ženevjēva mīlēja kādu vīrieti, mocīja Morisa sirdi. Tad viņš nopūtās, nožēloja, ka nācis šurp, kur viņam bija jābauda vēl vairāk saldās indes, ko sauc par mīlu.
   Citā brīdī, klausīdamies viņas tik maigajā, skaidrajā un harmoniskajā balsī, lūkodamies viņas gaišajās acīs, kuras likās nebaidījās, kaut spiestos dvēseles dziļumos, Moriss domāja, ka ir pilnīgi neiespējami, lai tāda būtne būtu spējīga piekrāpt, un iedomādamies, ka šī miesa un gars piederēja labsirdīgam, godīgi smaidošam pilsonim un nevienam citam, viņš sajuta sāpīgu prieku.
   Kā toreizējos laikos nevarēja būt citādi, runāja par politiku. Ko lai runātu tādā laikmetā, kad politika bija iejaukta visur, iegleznota šķīvju dibenos, uzlīmēta uz visām sienām, ik stundu izkliegta ielās?
   Pēkšņi kāds viesis, kas līdz šim bija klusējis, jautāja, vai ir kaut kas zināms par cietumniekiem Tanplā.
   Šis balss tembrs negribot lika nodrebēt Morisam, viņš pazina to vīru, kas vienmēr bija izteicies par visasākajiem līdzekļiem, ievainojis ar dunci un balsojis par nāvi.
   Tomēr šis cilvēks, godīgais ādminis, darbnīcas priekšnieks, vismaz Diks­mē viņu uzdeva par tādu, izteikdams vispatriotiskākās idejas un revolucio­nārākos uzskatus, Morisam drīz vien radīja jautrāku garastāvokli. Zināmos apstākļos jaunais cilvēks nemaz nebija stingru līdzekļu ienaidnieks, kuri šai laikmetā bija ļoti modē un kuru apustulis un varonis bija Dantons. Šā cilvēka vietā, kura balsi un ieroci viņš bija sajutis un kurš sagādāja viņam vēl tagad tik mocošas sajūtas, viņš nebūtu noslepkavojis to, ko uz­skatītu par spiegu, bet ielaistu dārzā un ar zobenu rokā to būtu sakāvis bez žēlastības, bez žēlsirdības. Lūk, kā būtu rīkojies Moriss. Bet drīz viņš saprata, ka būtu bijis par daudz prasīt no ādmiņu zeļļa, lai viņš rīkotos tāpat kā Moriss. Šis vīrs, ekstrēmo līdzekļu piekritējs, kas savos politiskos uzskatos ļāva redzēt to pašu varmācīgo sistēmu kā privātā dzīvē, runāja par Tanplu un brīnījās, ka cietumnieku apsardzība nodota pastāvīgai pa­domei, kuru viegli piekukuļot, un ierēdņiem, kuru uzticība vairākas reizes bija stipri apšaubāma.
   —  Jā, — teica pilsonis Morāns, — bet jāatzīst, ka šie ierēdņi līdz šim visos apstākļos ir attaisnojuši nācijas uzticību un vēsture kādreiz teiks, ka pilsonis Robcspjērs nebija vienīgais virs, kas ir pelnījis nenopērkamā vārdu.
   —  Bez šaubām, — atbildēja sarunu biedrs, — bet no tā, ja kāda lieta vēl nav notikusi, būtu aplamība slēgt, ka tā nenotiks. Tas ir tāpat kā ar nacionālo gvardi, — darbnīcas vadītājs turpināja, — kuras nodaļas tiek sauktas pēc kārtas izpildīt savu dienestu Tanplā. Vai jūs nepieļaujat, ka kādā divdesmit vai divdesmit piecu vīru grupā izveidojas astoņu vai div­desmit noteiktu cilvēku kodols, kas naktī noslepkavo sardzi un atbrīvo gūstekņus?
   —   Ir jau pierādījies, ka tas ir slikts līdzeklis, — teica Moriss, — jo pirms trim vai četrām nedēļām to mēģināja un nekas neizdevās.
   —  Jā, — atbildēja Moriss, — bet tas bija tāpēc, ka viens no aristo­krātiem, no kādiem sastāvēja karaspēks, nebija diezgan gudrs un izteica aizdomīgo vārdu „kungs".
   —  Turklāt, — atbildēja Moriss, kas gribēja pierādīt, ka republikāniskā policija ir labi veidota, — bija ievērojuši, ka Sarkanās Mājas bruņinieks ir atkal ieradies Parīzē.
   —  Kā! — iesaucās Diksmē.
   —  Zināja, ka Sarkanās Mājas bruņinieks ir Parīzē? — vienaldzīgi jau­tāja Morāns, — bet vai zināja, ka viņš ir ienācis?
   —   Katrā ziņā.
   —      Pie joda! To es labprāt gribētu zināt, — noliekdamies, lai labāk novērotu Morisu, teica Morāns, — līdz šim mēs nezinām nekā noteikta. Tu, pilsoni, kā svarīgākās Parīzes sekcijas sekretārs, bez šaubām, zini labāk?
   —     Bet šaubām, — Moriss atbildēja, — un tas, ko es jums teikšu, būs vispilnīgākā patiesība.
   Visi viesi un Ženevjēva veltīja jaunā cilvēka stāstam vislielāko uzma­nību.
   —     Sarkanās Mājas bruņinieks, — Moriss turpināja, — kā liekas, atnā­ca šurp no Vandejas un kā parasti laimīgi izceļoja cauri visai Francijai. Sasniedzis Rulas barjeru dienas laikā, viņš gaidīja līdz pulkstens deviņiem. Pulkstens deviņos vakarā sieviete, pārģērbusies vienkāršā tautas tērpā,, atnāca no pilsētas un atnesa nacionālās gvardes mednieka tērpu. Desmit minūtes vēlāk tā atgriezās kopā ar viņu. Sargam, kurš bija redzējis izejot viņu vienu, radās aizdomas. Viņš sacēla trauksmi, sardzes kareivji iznāca uz ielas. Abi vainīgie, saprazdami, ka gribēja noķert viņus, iebēga viesnīcā, no kuras pa otrām durvīm tālāk — Elizejas laukos. Kā liekas, Bardibeka ielas stūrī bruņinieku gaidīja tirānam paklausīgā patruļa. Pārējais ir zi­nāms.
   —      Ak, ak! Tiešām, tas ir dīvaini, ko jūs mums pastāstījāt, — teica Morāns.
   —  Tā ir pilnīga patiesība, — atbildēja Moriss.
   —  Jā, tam ir pamats. Bet vai zināms, kas noticis ar sievieti?
   —  Nē, viņa ir pazudusi un nav zināms, kas viņa ir un kur viņa uzturas.
   Kā Diksmē kompanjons, tā arī pats Diksmē likās uzelpoja brīvāk.
   Ženevjēva noklausījās stāstu bāla, nekustīga un mēma.
   —      Bet, — kā parasti vēsi pilsonis Morāns prašņāja tālāk, — vai tas tiešām ir noteikti zināms, ka Sarkanās Mājas bruņinieks bija tajā patruļā, kura uztrauca Tanplu?
   —     Kāds ierēdnis, mans draugs, tai dienā bija Tanplā sardzē un viņu pazina.
   —  Tātad viņš zināja viņa pazīmes?
   —  Viņš bija to agrāk redzējis.
   —      Kā tad īpaši izskatās Sarkanās Mājas bruņinieks? — jautāja Mo­rāns.
   —      Viņš ir divdesmit piecus vai divdesmit sešus gadus vecs, maza au­guma, gaišmatis, ar patīkamu seju, skaistām acīm un lieliskiem zobiem.
   Iestājās dziļš klusums.
   —      Ja tavs draugs bija pazinis šo šķietamo Sarkanās Mājas bruņinieku, — teica Morāns, — kāpēc tad viņš neaizturēja?
   —      Vispirms tāpēc, ka viņš nekā nezināja par viņa atrašanos Parīzē un tāpēc baidījās, ka būs pievīlusi kāda līdzība. Turklāt, mans draugs ir lēns, viņš darīja to, ko dara visi piesardzīgie un lēnie ļaudis: ja reiz gadījums bija šaubīgs, viņš atturējās.
   —     Tu būtu rīkojies citādi, pilsoni? — skaļi smiedamies, Diksmē vaicāja Morisam.
   —      Nē, — tas atbildēja, — atzīstos: es labāk pieļautu kļūdu, nekā ļautu izmukt tādam bīstamam cilvēkam, kāds ir Sarkanās Mājas bruņinieks.
   —  Un ko jūs būtu darījis? — jautāja Ženevjēva.
   —. Ko es būtu darījis, pilsone? Es būtu rīkojies ļoti strauji, pilsone, — Moriss atbildēja, — es būtu noslēdzis Tanplas vārtus, piegājis klāt patru­ļai, sagrābis bruņinieku aiz apkakles un teicis: «Sarkanās Mājas bruņiniek, es tevi apcietinu kā nācijas nodevēju!" Un ja reiz es viņu būtu satvēris, tad vaļā viņš jau netiktu, par to es galvoju.
   —  Un kas tad būtu noticis? — Ženevjēva jautāja.
   —      Nekas cits, kā viņš un viņa līdzvainīgie būtu notiesāti un ap šo laiku jau būtu giljotinēti.
   Ženevjēva notrīcēja un uzmeta kaimiņam bailīgu skatienu.
   Bet pilsonis Morāns likās neievēroja šo skatienu; ar vislielāko omulību iztukšojis glāzi, viņš teica:
   —      Pilsonim Lendejam taisnība, citādi tas arī nevarētu būt; par nelaimi, tas nemaz nav noticis.
   —  Un vai zināms, kas ir noticis ar bruņinieku? — jautāja Ženevjēva.
   —      Acīm redzot, — Diksmē teica, — neteicis ne vārda un redzēdams, ka nodoms nav izdevies, viņš atkal būs atstājis Parīzi.
   —  Un varbūt pat Franciju, — Morāns piebilda.
   —  Nekādā ziņā, — Moriss atbildēja.
   —      Kā? Viņš būs bijis tik neuzmanīgs un palicis Parīzē? — Ženevjēva iesaucās.
   —  Viņš nav izkustējies.
   Šie ar lielu paļāvību izteiktie vārdi sacēla vispārēju izbrīnu.
   —  Tā nu gan ir tikai nojauta, ko jūs izteicāt, — Morāns teica.
   —  Nē, tas ir fakts, par ko es galvoju.
   —    O, atzīstos, — Ženevjēva piebilda, — ka es tam nevaru ticēt; tā būtu nepiedodama paviršība.
   —           Tu esi sieviete, pilsone, un tu sapratīsi, ka tādam raksturam, kāds ir Sarkanās Mājas bruņinieks, varbūt vēl ir kas cits, kas liek atmest visas domas par personīgo drošību.
   —  Un kas varētu pārvarēt bailes zaudēt dzīvību tik nejaukā kārtā?
   —  Ak, Dievs, kas tad cits, pilsone, kā mīla? — Moriss atbildēja.
   —  Mīla? — Ženevjēva atkārtoja.
   —  Katrā ziņā. Vai jūs nezināt, ka bruņinieks ir iemīlējies Antuanetē?
   Atskanēja piespiesti, neticīgi un bailīgi smiekli.
   Diksmē lūkojās Morisa sejā, it kā gribēdams lasīt viņa dvēselē.
   Ženevjēva juta, ka acīs viņai sakāpa asaras un vieglas trīsas, kuras ievē­roja Moriss, pārskrēja pār visu miesu.
   Pilsonim Morānam izlija vīns, kad viņš gribēja pielikt glāzi pie lūpām, un viņa bālums, droši vien, būtu dūries Morisam acīs, ja šai brīdī visa viņa uzmanība nebūtu pievērsta Ženevjēvai.
   —  Tu esi aizkustināta, pilsone? — Moriss piebilda.
   —           Vai tu neteici, ka bruņinieka izturēšanos sapratīs ikviena sieviete? Bet mīla uz mums, sievietēm, atstāj iespaidu vienmēr, pat tad, ja runā pretī mūsu pārliecībai.
   —          Un bruņinieka mīlai jābūt jo stiprākai, — Moriss teica, — jo kara­lieni viņš nekad nav redzējis.
   —          Es domāju, pilsoni Lendej, — teica ekstrēmo līdzekļu piekritējs, — tu par bruņinieku spried pārāk iecietīgi…
   —           Mans kungs, — varbūt ar īpašu nolūku lietodams šos nosodāmos vārdus, teica Moriss, — es mīlu ikvienu lepnu, drošsirdīgu raksturu; tas tomēr nekavē viņu apkarot, ka to ieraugu manu ienaidnieku rindās. Es vēl neesmu atmetis cerību kādreiz sastapties ar Sarkanās Mājas bruņi­nieku.
   —  Un tad?.. — Ženevjēva jautāja.
   —  Jā es satikšu… Es cinīšos pret viņu.
   Vakariņas bija galā. Ženevjēva, pieceldamās pirmā, deva zīmi atstāt galdu.
   Šai brīdī nosita pulkstenis.
   —  Divpadsmit, — mierīgi teica Morāns.
   —  Pusnakts? — iesaucās Moriss. — Jau pusnakts!
   —  Šis izsauciens man sagādā prieku, — teica Diksmē, — tas pierāda, ka mūsu sabiedrībā tu neesi garlaikojies, liek cerēt, ka mēs vēl redzē­simies. Šī ir krietna patriota māja, kas tev ir atvērta, un es ceru, tu drīz vien pārliecināsies, pilsoni, ka tā ir drauga māja.
   Moriss palocījās un uzrunāja Ženevjēvu:
   —  Vai tu man ļausi atnākt, pilsone?
   —   Es ne tikai atļauju, bet lūdzu, — strauji atbildēja Ženevjēva. — Sveiki, pilsoni!
   Un viņa iegāja savā istabā.
   Moriss atvadījās no viesiem, īpaši sveicināja Morānu, kas bija viņam ļoti paticis, spieda Diksmē roku un aizgāja apskurbis, bet vairāk gan prie­cīgs, nekā bēdīgs par šā vakara dažādajiem notikumiem.
   —  Slikta sastapšanās! — ar asarām acīs teica jaunā sieviete savam vī­ram, kas to bija pavadījis viņas istabā.
   —   Tieši otrādi, — smaidīdams atbildēja Diksmē, — pilsonis Moriss Lendejs, visu atzītais, tīrais patriots, visu cienītais, populārais kādas sekci­jas sekretārs, ir ļoti dārga pazīšanās nabaga ādminim, kas tirgojās ar kon­trabandu.
   —  Tu tā domā, mans draugs? — bikli jautāja Ženevjēva.
   —  Es domāju, ka viņš uzspiedīs mūsu mājai patriotisma apliecību un uzticības zīmogu; man liekas: no šā vakara pat Sarkanās Mājas bruņinieks
   .te justos drošībā.
   Un Diksmē, uzspiedis jaunās sievietes pierei vairāk vairāk tēva nekā laulātā drauga skūpstu, atstāja viņu vienu mazā paviljonā, kurš bija nodots pilnīgi viņai, un atgriezās galvenā mājā, kuru apdzīvoja kopā ar visiem, kas nupat bija sēdējuši pie galda.

   Bija pienācis maijs. Skaidrā diena lika plaši izplesties krūtīm, kas līdz šim bija elpojušas tikai auksto, miglaino ziemas gaisu, un arī uz Tanplas tumšajiem mūriem saule meta siltos, dzīvinošos starus.
   Iekšējā pagalma vārtos, kuri atdalīja torni no dārza, jokoja'un smēķēja sardzes kareivji.
   Bet par spīti jaukajam laikam, un lai gan cietumniecēm bija atļauts dārzā pastaigāties, trīs dāmas tomēr bija no tā atteikušās. Kopš karaļa nogalināšans karaliene spītīgi negribēja atstāt torni, lai nevajadzētu iet garām dzīvoklim otrajā stāvā, kur bija bija mitis viņas laulātais draugs. Svaigo gaisu kopš liktenīgās 21. janvāra dienas viņa iebaudīja uz torņa, kura uzrobi bija apbūvējuši ar treliņiem.
   Dienesta nacionālie gvardi, kas bija brīdināti, ka trim sievietēm ir at­ļauts iziet, velti nogaidīja veselu dienu, kad viņas beidzot gribētu izmantot šo atļauju.
   Ap pulkstens pieciem pa kāpnēm lejā nokāpa kāds vīrs un tuvojās sardzes seržantam.
   —  Tas esi tu, Tizona tēv? — nacionālgvards, kas likās bija sevišķi jau­kā garastāvoklī, jautāja.
   —   Jā, tas esmu es, pilsoni, atnesu tev jūsu drauga ierēdņa, pilsoņa Morisa Lendeja, Tanplas padomes atļauju, ka mana meita šovakar drīkst apciemot savu māti.
   —  Un kad tavai meitai ir jānāk, tu ej projām? — seržants teica.
   —   Ak, es to daru tik nelabprāt, pilsoni seržant. Arī es cerēju redzēt meitiņu, ko neesmu redzējis divus mēnešus, un viņu apskaut… kā to droši saka, apskaut kā tēvs apskauj meitu. Bet te, ej pastaigājies! Dienests, nolādētais dienests spiež mani aiziet. Man jāiet ar ziņojumu uz pašval­dību. Pie vārtiem mani gaida fiakrs ar diviem žandarmiem un tieši tai brīdī, kad jānāk manai nabaga Sofijai.
   —  Nabaga tēvs, — seržants teica:
   Tā tēvuzemes mīlestība Spiež klusēt asins balsij, Cits vaid pret bargo pienācību, Cits gauži lūdzās…
   —     Saki taču, Tizona tēv, ja tu nejauši atradīsi atskaņu „balsij", tu man pateiksi? Šai brīdī man tās trūkst.
   —     Un tu, pilsoni seržant, ja atnāks mana meita apciemot nabaga māti, kas mirst, viņu neredzējusi, tu taču viņu ielaidīsi?
   —      Pavēle ir kārtībā, — atbildēja seržants, kas nebija neviens cits kā mūsu draugs Lorēns, — te man nav ko iebilst, ja tava meita atnāk, viņa var ieiet.
   —  Pateicos, drošsirdīgo Termopīl, — teica Tizons.
   Un viņš aizgāja nodot ziņojumu, sev teikdams:
   —  Ak, kā priecāsies mana nabaga sieva!
   —     Vai nav tiesa, seržant, — teica kāds nacionālgvards, redzēdams Ti- zonu aizejam un dzirdēdams vārdus, ko tas teica aiziedams, — tas tomēr aizkustina sirdi? •
   —  Kas tāds, pilsoni Devo? — Lorēns jautāja.
   —     Nu, ja redz šo vīru, — atbildēja līdzjūtīgais nacionālgvards, — skar­bo seju, dzelžaino sirdi, nepielūdzamo karalienes apsargātāju, ejot projām ar asarām acīs, pa daļai no prieka, pa daļai no sāpēm, kas domā par to, ka viņa sieva yarēs apkampt meitu, ko viņš nedrīkst redzēt. Par tādām lietām nedrīkst domāt, seržant, tad kļūst pavisam bēdīgi.
   —     Taisnība, pilnīga taisnība, un tāpēc pat šis vīrs, kas aiziet ar asarām acīs, kā tu saki, par to nedomā.
   —  Par ko tad lai domā?
   —      Nu par to sievieti, pret kuru viņš izturas tik cieti un nežēlīgi, ka arī tā nav redzējusi savu bērnu trīs mēnešus. Viņš nedomā par viņas nelaimi, bet tikai par savu. Bez šaubām, šī sieviete ir karaliene, — zob­galīgi teica seržants, ka bija grūti saprast viņa vārdu nozīmi, — un katrā ziņā karalienei nav jāpiegriež tāda vērība kā vienkārša vīra sievai.
   —   Vienālga, tas viss ir ļoti bēdīgi, — teica Devo.
   —      Bēdīgi, bet nepieciešami, — atbildēja Lorēns, — tātad labākais, ja par to nedomā nemaz.
   Un viņš sāka trallināt:
   Vēl vakar Nisete Pa tumši svaigu, Pa birzi maigu, Vēl gāja vientule.
   Tiklīdz Lorēns bija paguvis pabeigt idillisko gana dziesmiņu, kad pēkš­ņi pa kreisi no posteņa kļuva dzirdams troksnis: tur jaucās lāsti, draudi un asaras.
   —  Kas tur noticis? — jautāja Devo.
   —           Kā liekas, tā ir kāda bērns balss, — ieklausīdamies atbildēja Lo­rēns.
   —          Tiešām, — teica nacionālgvards, — tas ir nabaga maziņais, ko sit; patiesībā šurp vajadzētu sūtīt tikai tos, kam nav bērnu.
   —           Vai tu dziedāsi, — sauca rupja, puspiedzēruša balss, un, kā pie­mēru dodama, nodziedāja:
   Mums Veto kundze apsolīja, Ka nošķels kaklu visai Parīzei.
   —  Nē, — teica bērns, — es nedziedu.
   —  Vai tu dziedāsi? — atkārtoja balss:
   Mums kundze Veto apsolīja…
   —  Nē, — tiepās bērns, — nē, nē, nē!
   —          Pagaidi, mazais ļaundari, - sauca aizsmakusi balss, un svilpodama gaisu pāršķēla siksna. Bērns sāpēs ieraudājās.
   —          Velns! — teica Lorēns, — tas ir nožēlojamais Simons, kas per mazo Kapetu.
   Daži nacionālgvardi paraustīja plecus, divi vai trīs mēģināja smieties. Devo piecēlās un aizgāja.
   —           Es jau teicu, — viņš ņurdēja, — ka tēvi nekad nedrīkstētu šurp nākt.
   Pēkšņi atvērās mazās durtiņas un, uzrauga pātāgas vajāts, dažus soļus pagalmā ieskrēja karaļa bērns, bet pēc viņa uz bruģa atskanēja kāds smags priekšmets un ķēra viņam kāju.
   —  Ak! — iesaucās bērns.
   Viņš pastreipuļoja un pakrita ceļos.
   —  Atnes šurp manu liesti, mazais briesmoni, citādi…
   Bērns piecēlās un noraidoši papurināja galvu.
   —  Ak tad šitā? — tā pati balss sauca. — Pagaidi, gan tu vēl redzēsi!
   Un no dzīvokļa kā meža zvērs no alas iznāca kurpju lāpītājs Simons.
   —  Kurp tad, meistar Simon? — uzacis saraukdams, jautāja Lorēns.
   —  Es gribu pārmācīt šo mazo vilcēnu, — kurpnieks atbildēja.
   —  Par ko pārmācīt?
   —  Kā, par ko?
   —  Jā.
   —  Tāpēc, ka šis mazais blēdis negrib dziedāt kā krietns patriots, ne arī strādāt kā godīgs pilsonis.
   —  Vai nācija nodeva tev mazo Kapetu, lai tu mācītu viņu dziedāt?
   —  Kāda tev daļa, pilsoni seržant? — brīnīdamies atbildēja Simons. — Es tev prasu.
   —  Kāda daļa? Te man ir tāda daļa kā ikvienam godīgam cilvēkam, ja viņš redz, ka tiek sists nevainīgs bērns, un kas negrib ciest, ka to sistu.
   —  Ak, tas ir tirāna bērns!
   — Tas ir bērns, kas nav vainīgs par sava tēva noziegumiem, bērns, kas nav vainīgs, un tāpēc viņu nedrīkst sodīt.
   —  Un es tev saku, viņš man tika nodots, ka drīkstu ar viņu darīt visu, ko gribu. Es gribu, lai viņš dzied dziesmu par Veto kundzi. Un viņš to dziedās.
   —  Bet, nožēlojamais, Veto kundze ir šā bērna māte! Vai tu gribētu, lai spiestu tavu dēlu dziedāt, ka tu esi žurka?
   —  Es? — iekaucās Simons. — Ha, riebīgais aristokrātu seržants!
   —  Tikai bez lamāšanās, — Lorēns teica, — es neesmu Kapets… un mani tu nevari piespiest dziedāt ar varu.
   —  Es likšu tevi apcietināt, nekrietnais muižniek.
   — Tu liksi mani apcietināt? — Lorēns atbildēja, — pamēģini tikai, lai tiktu apcietināts kāds no termopīliem.
   —   Nu, labi, labi; kas smejas pēdējais, smejas visgardāk. Tagad nāc šurp, Kapet, un strādā, citādi velns lai parauj!..
   —  Un es tev saku, — niknumā nobālēdams, pasperdams soli atpakaļ, dūres vīstīdams un zobus griezdams, sauca Lorēns, — ka viņš nenesīs tev liesti, ka viņš nešūs kurpes, vai tu dzirdi, ļaunais blēdi? Ā, tev ir vēl lielais zobens, bet es nebaidos. Iedrošinies tikai to izvilkt!
   —  Ā! Asins izliešana! — niknumā nobālēdams, Simons ierūcās.
   Šai bridi pagalmā ienāca divas sievietes: vienai rokās bija papīrs. Viņa vērsās pie sarga.
   —          Seržant, — sargs iesaucās, — tā ir Tizona meita, kas grib apmeklēt māti.
   —           Lai viņa iet, Tanplas padome viņai to ir atļāvusi, — teica Lorēns, kas negribēja pagriezties ne uz vienu mirkli, jo baidījās, ka Simons atkal varētu sist bērnu.
   Sargs ļāva abām sievietēm ieiet; bet tiklīdz viņas nokāpa četrus kā­pienus, uz kāpnēm viņas sastapa Morisu Lendeju, kas uz vienu mirkli nāca lejā pagalmā.
   Bija kļuvis jau tumšs, tāpēc viņš nevarēja pazīt viņu sejas.
   —          Kas jūs esat, pilsones? — Moriss viņas apturēja. — Un ko jūs vē­laties?
   —           Es esmu Sofija Tizona, — viena atbildēja, — man ir atļauts ap­meklēt māti un es vēlos būt pie viņas.
   —  Jā, — Moriss atbildēja, — bet atļauja bija tikai tev vienai, pilsone.
   —           Es paņēmu līdzi draudzeni, lai starp kareivjiem mēs būtu vismaz divas.
   —  Ļoti labi, bet draudzene nedrikst iet tev līdzi augšā.
   —          Kā vēlaties, pilsoni, — spiezdama draudzenes roku, kas likās bailēs un pārsteigumā piekļāvās sienai, atbildēja Sofija.
   —          Pilsoņi sargi, — paceldams galvu un griezdamies pie sargiem visos stāvos, Moriss uzsauca, — ļaujiet iet pilsonei Tizonai, bet viņas draudzene nevar iet. Viņa uzgaidīs uz kāpnēm un rūpējaties, lai ikviens ar viņu apie­tas godīgi.
   —  Labi, pilsoni, — atbildēja sargi.
   —  Ejiet augšā! — teica Moriss.
   Abas sievietes aizgāja. Moriss nolēca lejā dažus pakāpienus un strauji iegāja pagalmā.
   —          Kas te notiek? — viņš jautāja nacionālgvardam, — kas te ceļ tādu troksni? Bērna kliedzienus dzird pat cietumnieču priekšistabā.
   —           Šis nodevējs, — ieraudzīdams Morisu un pieradis pie pilsētas ie­rēdņu paražām, domādams, ka tas nācis viņam palīgā, teica Simons.
   —  Šis aristokrāts, šis bijušais muižnieks neļauj man dauzīt Kapetu.
   Un viņš ar dūri norādīja uz Lorēnu.
   —     Jā, pie joda, es viņu aizkavēju, — izvilkdams zobenu, sauca Lorēns, — un ja tu mani nosauksi vēlreiz par aristokrātu vai nodevēju, tad mans zobens ieskries tev vēderā.
   —  Viņš draud, — sauca Simons, — palīgā, sargi, palīgā!
   —      Es te esmu sargs, — Lorēns teica, — nesauca mani, ja es nākšu, tad es tevi iznīcināšu.
   —      Palīgā, pilsoni ierēdni, palīgā! — iesaucās Simons, ko šoreiz ļoti nopietni apdraudēja Lorēns.
   —      Seržantam ir taisnība, — auksti teica ierēdnis, ko Simons sauca palīgā, — tu cel neslavu nācijai, gļēvuli, tu sit bērnu.
   —      Un kāpēc viņš sit, tu saproti, Moris? Tāpēc, ka bērns negrib dzie­dāt „Veto kundze", tāpēc, ka dēls negrib nolamāt savu māti!
   —  Nožēlojamais! — Moriss teica.
   —     Arī tu? — teica Simons. — Vai tad es esmu galu galā tikai starp nodevējiem?
   —      Nelietis! — satverdams Simonu aiz rīkles un izraudams ierēdnim siksnu, teica Lorēns, — uzdrošinies tikai nosaukt Morisu Lendeju par nodevēju!
   Un viņš iesita ar siksnu pa kurpnieka pleciem.
   —     Pateicos, kungi! — bērns, kas bija mierīgi noskatījies šai skatā, tei­ca, — bet viņš man par to atriebsies!
   —     Nāc, kapteini, — teica Lorēns, — nāc, mans bērns, un ja viņš tevi atkal sitīs, sauc palīgā, un ļaundaris saņems sodu. Atgriezies atkal tornī, mazo Kapet.
   —      Kāpēc jūs mani saucat par Kapetu, ja jūs ņemat mani savā aiz­sardzībā? — bērns jautāja. — Jūs taču zināt, ka Kapets nav mans vārds.
   —  Kā? Tas nav tavs vārds? — teica Lorēns. — Kā tad tevi sauc?
   —     Mani sauc Luijs Šarls Burbons. Kapets ir kāds manu senču vārds. Es zinu Francijas vēsturi, man to mācīja tēvs.
   —      Un bērnam, kam karalis mācīja Francijas vēsturi, tu gribi iemācīt šūt kurpes! — jautāja Lorēns.
   —  Esi mierīgs, — Moriss teica bērnam, — es iesniegšu ziņojumu!
   —      Un es arī, — atbildēja Simons, — es teikšu, ka tornī jūs ielaidāt divas sievietes, lai gan atļauja bija tikai vienai.
   šai brīdī tiešām abas sievietes iznāca no torņa. Moriss devās pie viņām.
   —         Nu, pilsone, — viņš teica tai, kura atradās viņam tuvāk, — vai tu runāji ar savu māti?
   Sofija Tizona tūliņ nostājās starp viņu un savu pavadītāju:
   —  Jā, pilsoni, pateicos, — viņa teica.
   Moriss labprāt būtu redzējis meitenes draudzenes seju vai vismaz dzir­dējis viņas balsi. Bet viņa bija ietinusies mētelī un likās bija nolēmusi neteikt ne vārda. Viņam pat šķita, it kā tā dreb. Šīs bailes viņā radīja aizdomas.
   Viņš strauji uzgāja pa kāpnēm augšā un, iegājis pirmajā istabā, pa durvju lodziņu redzēja, ka karaliene paslēpa kabatā kaut ko līdzīgu vēstulei.
   — Kā? — viņš teica, — vai es būtu piekrāpts? Viņš pasauca savu kolēģi.
   —         Pilsoni Agrikola, ej tūliņ pie Marijas Antuanetes un neizlaid viņu no acīm.
   —  Tavu brīnumu! — ierēdnis teica. — Vai?..
   — Ej iekšā, es saku, un nezaudē nevienu mirkli, minūti, sekundi! Ierēdnis iegāja karalienes istabā.
   — Pasauc Tizona kundzi! — Moriss pavēlēja kādam nacionālgvardam. Pēc dažām minūtēm, priekā starodama, ienāca Tizona kundze.
   —  Es esmu redzējusi savu meitu, — viņa teica.
   —  Kur? — Moriss jautāja.
   —  Te, šai priekšistabā.
   —  Un tava meita nevēlējās runāt ar austrieti?
   —  Nē.
   —  Tātad iekšā viņa nebija iegājusi?
   —  Nē.
   —         Un kamēr tu ar viņu runāji, neviens nebija izgājis no cietumnieču istabas?
   —  Vai es zinu? Es skatījos meitā, ko nebiju redzējusi trīs mēnešus.
   —  Atceries labi!
   —  Jā, liekas atceros…
   —  Ko?
   —  Jaunā meitene bija iznākusi.
   —  Marija Terēze.
   —  Jā.
   —  Vai viņa runāja ar tavu meitu?
   —  Nē.
   —   Vai tava meita viņai neko nedeva?
   —  Nē.
   —  Vai viņa pacēla kaut ko no zemes?
   —  Mana meita?
   —  Nē, Marijas Antuanetes meita.
   —  Tiešām, viņa pacēla mutautiņu.
   —   Ha,- nelaimīgā! — Moriss iesaucās.
   Tūliņ viņš metās pie zvana auklas un to spēcīgi parāva. Tas bija trauksmes zvans.

   Augšā steidzīgi uznāca divi pārējie sardzes ierēdņi. Viņus pavadīja sargkareivju grupa.
   Durvis tika noslēgtas, divi sargi aizsšķērsoja katras istabas izeju.
   —  Ko jūs vēlaties, kungs? — kad Moriss iegāja istabā, karaliene viņam teica. — Es nupat gribēju apgulties, kad istabā ienāca šis pilsonis, — viņa norādīja uz Agrikolu, — neteikdams man, ko viņš vēlas.
   —  Kundze, — palocīdamies Moriss teica, — nevis mans kolēģis kaut ko vēlas no jums, bet gan es.
   —  Jūs, — uzlūkodama Morisu, kura saudzīgā izturēšanās bija iedvesusi viņā pateicību, Marija Antuanete jautāja, — un ko jūs vēlaties?
   —   Es vēlos, lai jūs man atdotu vēstulīti, kuru paslēpāt mirklī pirms manas ienākšanas.
   Princese un Elizabete nodrebēja. Karaliene nobālēja.
   —  Jūs maldāties, kungs, — viņa teica, — es neko neesmu paslēpusi.
   —  Tu melo, austriete! — iesaucās Agrikola.
   Moriss uzlika roku uz sava kolēģa rokas.
   —  Vienu bridi, mlfais kolēģi, — viņš tam teica, — ļauj man runāt ar pilsoni. Es esmu drusku kā prokurors.
   —  Lai notiek, bet pie joda, nesaudzē viņu!
   —  Jūs paslēpāt kādu vēstulīti, — stingri noteica Moriss, — tā ir jā­atdod mums.
   —  Kādu vēstuli?
   —  Vēstuli, kuru jums atnesa Tizona meita un kuru jūsu meita pacēla kopā ar mutautiņu, — Moriss norādīja uz princesi.
   Trīs dāmas bailīgi saskatījās.
   —  Bet, kungs, tas ir vairāk nekā tirānija! — karaliene teica. — Sie­vietes! Sievietes!
   —   Nesajauksim, — stingri teica Moriss, — mēs neesam tiesneši, ne bendes, mēs esam tikai jūsu līdzpilsoņu pilnvaroti jūs apsargāt. Un mums ir priekšraksti, un ja mēs tos pārkāpjam, mēs esam nodevēji. Pilsone, es jūs lūdzu, atdodiet man vēstulīti, kuru jūs paslēpāt.
   —  Mani kungi, — lepni atbildēja karaliene, — ja jums ir mūs jāuzrau­ga, tad meklējiet un nolaupiet mums vēlreiz miegu.
   —  Lai Dievs mūs sargā, likt rokas sievietei klāt. Es ziņošu pašvaldībai un nogaidīšu pavēles. Tikai jūs nedrīkstat apgulties gultā, jums jāsnauž uz krēsla, ja vēlaties, un mēs paliksim klāt pie jums. Un ja mēs saņemsim pavēli, tad mēs izdarīsim kratīšanu.
   —  Kas tad noticis? — teica Tizona kundze, kuras apmulsušā seja pa­rādījās durvīs.
   —  Nekas sevišķs, pilsone, tikai tu nekad neredzēsi savu meitu, jo tu ar to palīdzi nodevējiem.
   —   Es nedrīkstēšu redzēt meitu?.. Ko tu runā, pilsoni? — brīnīdamās jautāja Tizona kundze.
   —   Es saku, ka tava meita nav šurpu nākusi, lai apciemotu tevi, bet gan — lai atnestu vēstuli Kapeta kundzei, un tāpēc nekad viņa nedrīkstēs še rādīties.
   —  Bet ja viņa neatnāks, es nevarēšu viņu redzēt, jo mums ir aizliegts iet ārā.
   —  Šoreiz tu nevari pieķerties nevienam, jo tā ir tava pašas vaina, — Moriss teica.
   —      Ak! — vaidēja nabaga māte, — kā es tur varu būt vainīga! Nekas nav noticis, par to es galvoju. O, ja man būtu jātic, ka kaut kas noticis, tad sargies, Antuanete, par to tev būs jāsamaksā!
   Un saniknotā sieviete draudēja karalienei ar dūri.
   —      Nedraudi nevienam, — Moriss teica, — labāk pūlies sasniegt ar labu to, ko mēs vēlamies. Jo tu esi sieviete un pilsone karaliene — māte, un tāpēc varbūt viņa apžēlosies par otru māti. Rīt tava meita tiks apcieti­nāta; rīt viņu ieliks cietumā. Un ja te kaut kas tiks atrasts, un tu zini, ja kaut ko grib, tad atrod vienmēr, viņa un viņas pavadone ir pazudušas.
   Tizona kundze, kas noklausījās Morisu arvienu pieaugošās bailēs, pa­grieza pret karalieni apmulsušu skatienu.
   —      Vai tu dzirdi, Antuanete?.. manu meitu!., tā esi tu, kas pazudinās manu meitu!
   Karaliene likās izbijusies nevis par draudiem, kas zibšņoja viņas ap­sargātāja acīs, bet par izmisumu, kas tur bija lasāms.
   —  Nāc šurp, Tizona kundze, — viņa teica, — es gribu runāt ar tevi.
   —     Nekādas mīlināšanās, — Morisa kolēģis iesaucās, — visu mūsu klāt­būtnē!
   —       Atstāj viņas, pilsoni Agrikola, — Moriss teica viņam pie auss, — ja mēs tikai iegūstam patiesību, vienalga, kādā veidā tas notiek.
   —  Tev taisnība, pilsoni Moris, bet…
   —      Mēs nostāsimies aiz stikla durvīm un, ja tu man tici, pagriezīsim viņām muguru. Esmu pārliecināts, ka sieviete, kurai mēs parādīsim šo ievērību, neliks mums to nožēlot.
   Karaliene dzirdēja šos vārdus, kas bija pateikti, lai viņa varētu dzirdēt. Viņa uzmeta Morisam pateicīgu skatienu. Moriss bezrūpīgi pagrieza galvu un aizgāja otrā pusē stikla durvīm. Agrikola viņam sekoja.
   —      Tu redzi šo sievieti, — viņš teica Agrikolam, — karaliene ir liela noziedzniece. Sieviete ir cienījama un liela dvēsele. Tas ir darīts labi, — satriekt kroni. Nelaime dara šķīstu.
   —      Pie joda! Cik tu labi runā, pilsoni Moris! Man patīk klausīties tevi un tavu draugu Lorēnu. Vai arī tu domā sākt runāt dzejā?
   Moriss pasmaidīja.
   Tizona kundze bija pienākusi karalienei klāt.
   —          Tavs izmisums satriec manu sirdi, kundze, — tā viņai teica, — es negribu nolaupīt tavu bērnu, tas ir pārāk sāpīgi. Bet apdomā, ja tu darītu, ko prasa šie ļaudis, tava meita tāpat būs pazudusi.
   —  Dari, ko viņi prasa! — sauca sieviete.
   —  Bet iepriekš vismaz es gribu tev teikt, ap ko grozās lieta.
   —           Nu, kas tad ir? — gandrīz vai ar mežonīgu ziņkārību jautāja sie­viete.
   —  Tava meita bija šurp atvedusi kādu draudzeni.
   —           Jā, kādu strādnieci, tāpat kā viņa. Kareivju dēļ viņa negribēja iet viena pati.
   —           Šī draudzene tavai meitai iedeva vēstulīti, viņa nometa to zemē. Marija, garāmejot, pacēla. Protams, papīrītis ir pavisam nenozīmīgs, bet kam ir ļauni nolūki, tas katrā ziņā tur atradīs kādu nozīmi. Vai ierēdnis tev nav teicis, kas grib atrast, tas vienmēr kaut ko atradīs?
   —  Tālāk, tālāk!
   —           Nu tas ir viss: vai tu gribi, lai es nododu šo papīru, vai tu gribi, lai es upurēju vienu draugu, caur ko tu savu meitu tomēr atpakaļ ne­dabūsi?
   —  Dari, ko viņi prasa! — sieviete sauca. — Dari, ko viņi prasa!
   —  Bet apdomā, ka šis papīrītis kompromitē tavu meitu…
   —           Mana meita ir tāda pat godīga patriote kā es, — ļaunā sieviete teica. — Paldies Dievam, Tizoni ir diezgan labi pazīstami! Dari, ko viņi prasa!
   —  Ak! — karaliene nopūtās. — Ja es varētu tevi pārliecināt!
   —          Manu meitu, es prasu manu meitu! — nepacietīgi kājām sizdama, sauca Tizona kundze. — Dod man papīru, Antuanete!
   —  Te tas ir!
   Karaliene pasniedza sievietei papīru, kuru tā, priecīgi saukdama, pacēla augšā:
   —          Pilsoņi, nāciet iekšā, man ir papīrs! Ņemiet to un dodiet manu bēr­nu!
   —  Jūs upurējat mūsu draugus, mās, — teica Elizabete.
   —          Nē, — sērīgi atbildēja karaliene, — es upurēju mūs, papīrs nevar kaitēt nevienam.
   Pēc Tizona kundzes saucieniem Moriss un viņa kolēģis ienāca iekšā: viņa Šiem nodeva vēstulīti. Viņi to atvēra un lasīja: «Austrumos vēl no­modā kāds draugs!"
   Bet, uzmetis skatienu papīram, Moriss sarāvās. Rokraksts viņam likās pazīstams.
   „Lielais Dievs," viņš sev teica, „vai tas būtu Zenevjēvas rokraksts? Bet nē, tas nav iespējams, es esmu tikai muļķis! Tam ir gan līdzība, bet kādi sakari varētu būt Zenevjēvai ar karalieni?"
   Viņš pagriezās un redzēja pret sevi vērstās karalienes acis. Arī Tizona kundze viņu aprija skatieniem.
   —           Jūs izdarījāt kaut ko labu, — viņš tai teica. — Un jūs, pilsone, izdarījāt cēlu darbu, — viņš sacīja karalienei.
   —           Tad sekojiet manam piemēram, — atbildēja Marija Antuanete, — sadedziniet šo papīru un jūs izdarīsit žēlsirdīgu darbu.
   —          Tu joko, austriete, — teica Agrikola, — lai mēs sadedzinātu papīru, kurš mums palīdzēs atklāt aristokrātu ligzdas? Nē, tas būtu pārāk muļķīgi!
   —          Jā, sadedziniet to, — teica Tizona kundze, — tas var iegrūst postā manu meitu.
   —           O, jā, tavu meitu un vēl daudzus citus, — atbildēja Agrikola, iz­ņemdams papīru Morisam no rokām, kas tiešām to būtu sadedzinājis, ja būtu viens pats.
   Desmit minūtes vēlāk vēstulīte tika nodota pašvaldības locekļiem birojā. Tai pašā brīdī to atvēra un pārsprieda no visiem viedokļiem.
   —          «Austrumos vēl nomodā kāds draugs", — kāda balss teica. — Kādu velnu tas var nozīmēt?
   —           Nudien! — kāds ģeogrāfs atbildēja, — Loriānā, tas ir skaidrs! Lo- riātfa ir maza pilsēta Bretaņā, atrodas starp Vanu un Ķepu. Pie joda! Vajadzētu sadedzināt šo pilsētu, ja tas tiesa, ka tur mīt aristokrāti, kas ir nomodā par austrieti.
   —           Tas ir vēl bīstamāk, — kāds cits teica, — ka Loriānā, kas ir jūras osta, var nodibināt savstarpējo sadarbību ar Angliju.
   —           Es lieku priekšā, — teica kāds trešais, — lai uz Loriānu aizsūta komisiju un veic izmeklēšanu.
   Morisam pastāstīja par šo apspriedi.
   — Es nezinu, kur var atrasties austrumi, par kuriem runā, bet katrā ziņā tas nav Bretaņā.
   Nākamajā rītā karaliene lūdza atļauju uziet uz torņa, lai kopā ar meitu un Elizabeti iebaudītu svaigo gaisu. Kā jau teicām, karaliene negāja dārzā, lai nevajadzētu iet garām istabai, kur bija ieslodzīts viņas vīrs.
   Viņas lūgums tika ievērots, bet Moriss viņām sekoja un, paslēpies aiz mazās sarga būdiņas, kura bija augšā uz kāpnēm, nogaidīja, kādas sekas būs vakardienas vēstulei.
   Sākumā karaliene kopā ar Elizabeti un meitu staigāja gluži vienaldzīgi, tad apstājās, kamēr abas princeses turpināja staigāšanu, pagriezās un uz­manīgi skatījās uz kādu māju austrumos, kuras logos parādījās vairāki cilvēki. Viens no šiem cilvēkiem rokā turēja baltu mutautiņu.
   Savukārt Moriss izņēma no kabatas tālskati, un, kamēr viņš to pie­lāgoja, karaliene izdarīja asu kustību, it kā uzaicinādama logā stāvošās personas aiziet. Bet Moriss paguva ievērot vīrieša gaišos matus un bālo seju, kura cienīgais sveiciens bija |oti pazemīgs.
   Aiz šā jaunā vīrieša, kas likās bija ne vairāk kā divdesmit piecus vai sešus gadus vecs, stāvēja dāma, ko viņš daļēji aizsedza. Moriss pagrieza tālskati pret viņu un, pazinis Ženevjēvu, sakustējās tā, ka kļuva redzams. Dāma, kas tāpat rokās turēja tālskati, tūliņ atkāpās un aizvilka sev līdzi jauno cilvēku. Vai tiešām tā bija Ženevjēva? Vai arī viņa bija pazinusi Morisu? Vai arī ziņkārīgais pāris bija aizgājis pēc karalienes mājiena?
   Moriss vēl nogaidīja kādu brīdi, lai redzētu, vai jaunais vīrietis un dāma neparādīsies atkal. Bet redzēdams, ka logs palika tukšs, viņš pavēlēja sa­vam kolēģim Agrikolam ievērot vislielāko modrību, pats strauji noskrēja pa kāpnēm lejā un nostājās Portfuānas ielas stūrī, lai redzētu, vai ziņ­kārīgie atstās māju. Tas bija velti, neviens neparādījās.
   Tagad viņš vairs nevarēja ilgāk pretoties aizdomām, kuras viņu nomāca kopš mirkļa, kad Tizona meitas pavadone bija liegusies parādīt savu seju. Tāpēc viņš tūliņ devās uz Veco Senžaka ielu, un savādo domu mocīts, iegāja Diksmē mājā.
   Kad viņš ienāca, ģērbusies baltā rītakleitā, Ženevjēva sēdēja jasmīnu lapenē, kur parasti viņai tika atnestas brokastis. Kā parasti viņa saņēma Morisu, laipni smaidīdama, un lūdza izdzert tasi šokolādes kopā ar viņu.
   Arī Diksmē, kas ienāca istabā, likās ļoti priecājās, redzēdams Morisu tik agrā rīta stundā savā mājā. Bet, pirms Moriss paņēma tasi šokolādes, ko viņš vienmēr pieņēma ar vislielāko sajūsmu par Diksmē veikaliem, tas prasīja, lai Lepletjē sekcijas sekretārs ietu apskatīties ar viņu darbnīcas. Moriss piekrita.
   —   Man tev jāsaka svarīga ziņa, mīļais draugs, — paņemdams Morisu pie rokas un vilkdams projām, viņš teica.
   —   Kāda politiska ziņa? — vēl arvienu nodarbināts ar savu ideju, jau­tāja Moriss.
   —    Kas tev nāk prātā? — smaidīdams atbildēja Diksmē, — vai tad mēs te nodarbojamies ar politiku? Nē, gods Dievam, tā ir veikalnieciska ziņa. Mans godājamais draugs Morāns, kā tev zināms, būdams labs ķīmi­ķis, ir atklājis noslēpumu, kā safjānu krāsot sarkanu un, proti, neaplūkošu,, ko līdz šim vēl neviens nebija pratis. To es gribu tev parādīt. Tev jāredz Morāns darbā, viņš ir īsts mākslinieks.
   Moriss labi nevarēja saprast, kā var būt sarkanā safjāna mākslinieks. Bet viņš tomēr piekrita un pavadīja Diksmē pa darbnīcu, un atsevišķā darbnīcā redzēja pilsoni Morānu darbā — viņam bija zaļas acenes un darba svārks, un viņš likās nodarbināts ap to, kā pārvērst netīri balto aitādu purpura krāsā. Viņa delnas un rokas bija sarkanas līdz elkoņiem. Kā Diksmē to teica, viņam košenils prieku sagādāja līdz sirds dziļumam.
   Nepārtraukdams darbu, viņš sveicināja Morisu ar galvas mājienu.
   —    Nu, pilsoni Morān, kā klājas? — Diksmē jautāja. — Tikai ar šo atradumu mēs katru gadu iegūsim simt tūkstošus livru, — Morāns atbil­dēja. — Bet es neesmu gulējis astoņas dienas un skābes mani padarījušas gandrīz vai aklu.
   Moriss atstāja Diksmē un Morānu vienus un atgriezās pie Ženevjēvas, ♦sev klusi teikdams:
   —    Man liekas, ierēdņa amats padarītu par muļķi pat varoni. Ja esi pavadījis Tanplā astoņas dienas, tad beidzot pats sevi uzskati par aristo­krātu un ari uzvedies kā tāds. Labais Diksmē, krietnais Morāns, laipnā Ženevjēva! Un es jūs turēju aizdomās!
   Ženevjēva viņu sagaidīja, draudzīgi smaidīdama, tā likdama viņam aiz­mirst pat pēdējās aizdomu drusciņas, kādas viņam tiešām bija. Kā vien­mēr viņa bija maiga, kaira, laipna.
   Stundas, kad Moriss redzēja Zenevjēvu, bija tās, kad viņš tiešām dzī­voja. Pārējā laikā viņam bija drudzis, kuru varētu saukt par 1793. gada drudzi, kas Parīzi sašķēla divās naidīgās nometnēs un visu dzīvi pārvērta nemitīgā cīņā.
   Ap pusdienlaiku viņam tomēr bija jāšķiras no Ženevjēvas un jāatgriežās Tanplā.
   Sentavu ielas galā viņš sastapa Lorēnu, kas nomainīja sargus: viņš no­slēdza gājienu. Lorēns nošķīrās no savas rindas un devās pie Morisa, kura seja vēl izpauda maigu laimību, ar kādu Ženevjēvas skatiens bija pie­pildījis viņa sirdi.
   —  Ak, — sirsnīgi sakratīdams drauga roku, Lorēns teica:
   Par velti slēp tu tviksmi,
   Es zinu, ko tu ilgojies.
   Tu klusi, bet gan nopūties.
   Ak, mīla dus tev sirdī, mīla acīs kvēlo tīksmi.
   Moriss bāza roku kabatā, lai sameklētu atslēgu. Tas bija līdzeklis, ko viņš bija pieņēmis, lai aizdambētu sava drauga poētisko sajūsmu. Bet tas redzēja viņa kustību un smiedamies aizbēga.
   —           Vēl kas, — pēc dažiem soļiem apgriezdamies, Lorēns teica, — tu būsi Tanplā vēl trīs dienas. Es tev ieteicu mazo Kapetu.
   XII mīlestība
   Tiešām, pēc kāda laika Moriss jutās reizē laimīgs un nelaimīgs. Lielu kaislību sākumā tā ir vienmēr.
   Ikdienas darbs Lepletjē sekcijā, vakaros apciemojumi Vecajā Senžaka ielā, brīžiem īsa parādīšanās Termopīlu klubā, tas aizņēma visas viņa die­nas.
   Viņš sev nemaz neslēpa, ka ik vakaru satikšanās ar Ženevjēvu nozīmēja dzert lieliem malkiem bezcerīgu mīlu.
   Ženevjēva bija viena no tām sievietēm, kas, šķietamu kautra un viegla, sirsnīgi sniedz draugam roku, ar māsas uzticību vai jaunavas nevainību piedāvā pieri skūpstam, bet kurām mīlestības vārdi šķiet pulgošana un miesas kāres — zaimošana.
   Ja dzidrākos sapņos, kā to pirmā veidā Rafaēls atveidojis uz audekla, ir Madonna ar smaidošām lūpām, šķīstām acīm, debešķīgu sejas izteiksmi, tad te, pie dievišķā Perudžīno skolnieka, jāmācās, lai attēlotu Ženevjēvas portretu.
   PuķU vidū, kuru svaigums un smarža viņai bija, atšķirta no vīra darbiem un arī no vīrā, Morisam katru reizi, kad viņš to redzēja, Ženevjēva likās kā dzīvā mīkla, kuras nozīmi viņš nevarēja uzminēt un kuras vārdu ne­drīkstēja prasīt.
   Kādu vakaru, kā parasti, Moriss bija palicis kopā ar viņu. Abi apsē­dušies pie loga, pa kuru tai naktī viņš tik pēkšņi un trokšņaini bija ielēcis iekšā, un kad uzvēdīja maigā vēsmā, kāda pavada starojošās saules rietu, Moriss, pēc ilga klusuma, un klusēšanas laikā ar piedzīvojušu un god­bijīgu skatienu novērojis Ženevjēvu, kas lūkojās, kā debess zilgmē iesprau­dās zelta zvaigzne, Moriss beidzot uzdrošinājās jautāt, kā tas noticis, ka viņa tik jauna, kad viņas vīrs jau bija labi gados; tik dižciltīga, kad pie vīra viss liecināja par zemu izcelšanos un izglītību; tik poētiska, kad vīrs zināja tikai svērt, plēst un krāsot fabrikas ādas?
   —    Kā tas noticis, — viņš jautāja, — ka ādmiņa dzīvoklī atrodas šī kokle, klavieres, gleznas, kuras, kā jūs pati atzināties, ir jūsu darbs? No kurienes šī aristokrātija, kuru pie citiem es tik stipri ienīstu un kura pie jums mani aizrauj?
   Ženevjēva viņu sirsnīgi uzlūkoja.
   —    Pateicos par jautājumu, — viņa teica, — tas pierāda jūsu smalk­jūtību un pārliecina, ka jūs neesat par mani prašņājis.
   —    Vēl nekad es to neesmu darījis, kundze, — Moriss atbildēja. — Man ir uzticams draugs, kas ir ar mieru mirt par mani; man ir simts biedru, kas gatavi man sekot visur; bet attiecībā uz sievieti, sevišķi tādu sievieti kā Ženevjēva, es uzticos tikai vienai vienīgai sirdij, manai sirdij.
   —   Pateicos, Moris, — viņa atbildēja, — es pati teikšu jums visu, ko vēlaties zināt.
   —      Vispirms jūsu meitas uzvārdu, — Moriss jautāja, — jo es jūs pa­ustu tikai ar jūsu laulātā drauga uzvārdu.
   Ženevjēva uzminēja mīlas egoismu, kas slēpās zem šīs prasības, un smaidīdama atbildēja:
   —       Mani sauc Ženevjēva di Trejī. Mūsu ģimeni izpostīja amerikāņu kari, kuros piedalījās mans tēvs un vecākais brālis.
   —  Viņi bija muižnieki? — Moriss jautāja.
   —   Nē, — nosarkdama viņa atbildēja.
   —  Bet tomēr jūs teicāt, ka jūsu meitenes vārds bija Ženevjēva di Trejī.
   —       It nemaz, Moris: mana ģimene bija bagāta, bet nepiederēja pie muižniecības.
   —  Jūs baidāties man uzticēties, — smaidīdams teica jaunais vīrietis.
   —      Nekādā ziņā, — Ženevjēva atbildēja. — Amerikā mans tēvs iepa­zinās ar Morāna kunga tēvu; Diksmē bija Morāna kunga pilnvarnieks. Tā kā Morāns redzēja, ka mēs bijām izputināti, un zināja, ka Diksmē ir ba­gāts, viņš tos iepazīstināja ar manu tēvu un mani. Es redzēju, ka bija nolemta mūsu savienība un ka maiia ģimene to vēlējās. Es nemīlēju un nekad nebiju mīlējusi, bet priekšlikumu pieņēmu. Es esmu Diksmē laulātā draudzene jau trīs gadus, taču viņš vienmēr ir labs un mīļš pret mani. Neievērojot mūsu audzināšanas un gadu starpību, šo savienību man nekad nenācās nožēlot.
   —      Bet, — Moriss teica, — kad jūs precējāt Diksmē, viņam šī fabrika vēl nepiederēja?
   —      Nē, mēs dzīvojām Bluā. Pēc desmitā augusta mans laulātais draugs nopirka šo māju un fabriku; lai es nesadurtos ar strādniekiem un ne­redzētu pat priekšmetus, kas aizskartu, kā viņi saka, manas aristokrātiskās paražas, viņš man nodeva šo paviljonu, kur es dzīvoju gluži viena, saskaņā ar savu gaumi, un esmu laimīga, ja brīžiem ar kādu draugu kā jūs, Moris, varu dalīties savā vientulībā.
   Un Ženevjēva sniedza Morisam roku, ko tas kaislīgi noskūpstīja.
   Ženevjēva viegli nosarka.
   —      Tagad, mans draugs, — atvilkdama roku, viņa teica, — jūs zināt, kā es esmu kļuvusi Diksmē sieva.
   —     Jā, — cieši uzlūkodams Ženevjēvu, Moriss atbildēja, — bet jūs man neteicāt, kā Morāna kungs kļuva Diksmē kunga sabiedrotais.
   —  O, ļoti vienkārši, — Ženevjēva sacīja. — Kā jau teicu, Diksmē bija drusciņ bagāts, bet nepietiekami, lai varētu pārņemt tik svarīgu fabriku kā šī. Morāna kunga dēls, viņa. aizstāvis, kā es jums jau teicu, šis mana tēva draugs, kā atceraties, ieguldīja pusi kapitāla. Tā kā viņam bija šādas tādas zināšanas ķīmijā, viņš nodevās ražošanai ar tādu darbīgumu, kā jūs to būsit ievērojuši, un, pateicoties tam, veikals, kam Diksmē apgādā ma­teriālo pusi, bezgalīgi izpletās.
   —  Un Morāna kungs arī skaitās starp jūsu labākajiem draugiem, vai nav tiesa, kundze?
   —  Morāns ir krietns vīrs, ar cēlu sirdi, kādas reti sastop, — nopietni atbildēja Ženevjēva.
   —   Ja viņš nav devis jums citus pierādījumus, — drusciņ sakaitināts, ka Ženevjēva piešķīra tik lielu nozīmi sava laulātā drauga kompanjonam, atbildēja Moriss, — kā tikai pusi līdzekļu veikala nodibināšanai, un iz­gudroja jaunu safjāna krāsošanu, tad atļaujiet piebilst, ka jūsu uzslava ir drusciņ par lielu.
   —  Viņš to ir pierādījis vēl citādi.
   —   Bet viņš vēl ir jauns, vai ne? Lai gan grūti aiz zaļajām acenēm uzminēt viņa vecumu.
   —  Cik es zinu, viņam ir trīsdesmit pieci gadi.
   —  Vai jūs jau sen viņu pazīstat?
   —  Kopš bērnības.
   Moriss iekoda lūpā. Viņam jau sen bija aizdomas, ka Morāns mīlēja Ženevjēvu.
   —  Tas izskaidro viņa sirsnīgo izturēšanos pret jums, — viņš teica.
   —  Kura tomēr vienmēr turas zināmās robežās, kā jūs pats redzējāt, — smaidīdama atbildēja Ženevjēva, — un es domāju, ka šo sirsnību, kas līdzinās drauga sirsnībai, nemaz nevajag izskaidrot.
   —  Piedodiet, kundze, — teica Moriss, — bet jūs zināt, ka katra dzī­vākā pieķeršanās nav brīva no greizsirdības, un es savā draudzībā biju greizsirdīgs uz Morāna kungu.
   Viņš apklusa. Arī Ženevjēva nekā neteica. Šai dienā par Morānu viņi vairs nerunāja, un Moriss bija iemīlējies Ženevjēvā vēl stiprāk, jo viņš bija greizsirdīgs.
   Lai gan viņa acis bija aizplīvurotas, lai gan krūtīs trakoja vētra, tomēr Morisam likās, ka Ženevjēvas stāstā bija daži izlaidumi, ka daudz ko viņa noklusēja vai pieminēja tikai garāmejot. Toreiz viņš tam nepiegrieza vē­rību, bet tagad tas darīja nemierīgu, lai gan Diksmē viņam ļāva katru vakaru palikt vientulībā ar Ženevjēvu, kad un cik vien viņš vēlējās.
   Bija vēl kas vairāk: kļuvis pastāvīgs galda viesis, Moriss ne tikai pilnīgi droši palika pie Ženevjēvas, kas likās aizsargāta pret jaunā cilvēka ie- kārēm ar savu eņģeļa tīrību, bet vēl viņš to pavadīja mazās pastaigās, kādas tai vajadzēja izdarīt laiku pa laikam savā kvartālā.
   Tomēr, neievērojot uzticību, kādu viņš bija ieguvis šajā namā, viena lieta viņam sagādāja pārsteigumu, proti: jo vairāk viņš pūlējās, varbūt, tas tiesa, lai labāk pārredzētu jūtas, kādas, kā viņš domāja, tam bija pret Ženevjēvu, jo vairāk viņš pūlējās iepazīties ar Morānu, kura gars, neska­toties uz aizspriedumiem, viņu saistīja un kura cēlās manieres viņu valdzi­nāja katru dienu arvien vairāk, jo vairāk šis savādais cilvēks attālinājās no Morisa.
   Viņš rūgti sūdzējās Ženevjēvai, jo nešaubījās, ka Morāns būs viņā saodis sāncensi un ka atturības iemesls būs greizsirdība.
   —  Pilsonis Morāns mani ienīst, — kādudien viņš teica Ženevjēvai.
   —            Kā, — skaistām acīm viņu uzlūkodama, viņa atbildēja, — Morāns jūs ienīst?
   —  Katrā ziņā…
   —  Un kādēļ lai viņš jūs ienīstu?
   —  Vai gribat, lai es to pasaku? — Moriss iesaucās.
   —  Bez šaubām, — Ženevjēva atbildēja.
   —  Nu, labi, tāpēc, ka es…
   Viņš apklusa. Viņš gribēja teikt: „ka es jūs mīlu".
   —  Es nevaru pateikt, kāpēc, — nosarkdams viņš turpināja.
   Mežonīgais republikānis Ženevjēvas priekšā bija bikls un samulsis kā
   jauna meitene.
   Ženevjēva pasmaidīja.
   —           Sakiet, — Ženevjēva atbildēja, — ka starp jums nav nekādu sim­pātiju, tad varbūt es jums ticēšu. Jūs esat dzīva rakstura cilvēks, ar mir­dzošu garu izsmalcināts cilvēks, bet Morāns tikai ķīmiķis, kas kļuvis par tirgotāju. Viņš ir bikls un necils… un tas viņu kavē spert pirmo soli jums pretim.
   —       Vai tad es prasu, lai viņš sper pirmo soli? Es paspēru piecdesmit soļus uz viņa pusi un viņš man neatbildēja. Nē, — galvu purinādams, viņš turpināja, — nē, tā ir cita lieta.
   —  Bet kas tur cits var būt?
   Moriss atzina par labāku klusēt.
   Dienu pēc šis izskaidrošanās ar Ženevjēvu, pulkstens divos pēc pus­dienas, Moriss iegāja pie viņas. Viņš atrada viņu saģērbušos.
   —      Esiet mīļi sveicināts, — viņa teica, — šodien jūs man varēsit kalpot kā bruņinieks.
   —  Kur jūs iesit? — Moriss jautāja.
   —       Es iešu uz Oteju. Ir tik skaists laiks, un es vēlos iet kājām. Mūsu rati mūs aizvedis aiz barjeras, kur mēs tos atkal atradīsim, un uz Oteju mēs iesim kājām, un kad es būšu tur nokārtojuši to, kas man jānokārto, tad iesim atpakaļ.
   —       Cik lielisku pēcpusdienu jūs man piedāvājat! — aizgrābts iesaucās Moriss.
   Jaunais pāris devās pastaigā. Aiz Pasijas viņi izkāpa no ratiem. Abi viegli izlēca ceļa otrā malā un turpināja pastaigu kājām.
   Kad viņi sasniedza Oteju, Ženevjēva apstājās un teica:
   —       Uzgaidiet mani pie ieejas parkā! Tiklīdz es būšu gatava, es nākšu atpakaļ.
   —  Pie kā tad jūs ejat? — Moriss jautāja.
   —  Pie draudzenes.
   —  Kur es nedrīkstu jūs pavadīt?
   —  Nekādā ziņā, — Ženevjēva smaidīdama purināja galvu.
   Moriss iekoda lūpā.
   —  Labi, — viņš teica, — es uzgaidīšu.
   —  Kas jums ir? — Ženevjēva jautāja.
   —  Nekas, — viņš atbildēja. — Vai jūs tur ilgi paliksit?
   —      Ja es būtu zinājusi, ka jūs apgrūtināšu, vai arī, ka jums nav laika, es nebūtu jūs lūgusi mani pavadīt, bet liktu pavadīt…
   —  Morāna kungam? — Moriss skarbi pārtrauca.
   —   Nē! Nē! Jūs taču zināt, ka Morāns atrodas Rambuijē fabrikā un atgriezīsies tikai šovakar.
   —    Ak, tad tikai šim apstāklim man jāpateicas, ka jūs devāt man priekšroku?
   —   Moris, —, Ženevjēva maigi teica, — es nevaru ļaut ilgāk gaidīt tai personai, kas ar mani norunāja satikšanos. Ja jums pārāk grūti pavadīt mani mājās, tad atgriezieties Parīzē! Tikai atsūtiet man ratus.
   —  Nē, kundze, — Moriss strauji atbildēja, — es esmu jūsu padevīgais kalps.
   Viņš palocījās, un Ženevjēva, viegli nopūzdamās, aizgāja uz Oteju.
   Moriss staigāja uz priekšu un atpakaļ, ar nūju kā Tarkēns cirzdams puķes un dadžus, kurus ieraudzīja ceļā.
   Starp citu, ceļš bija norobežots ar nelielu platību, un kā visi stipri nodarbinātie cilvēki, Moriss gandrīz vai vienmēr atgriezās savos soļos.
   Morisu nodarbināja doma, vai Ženevjēva viņu mīlēja, vai arī nē: visa viņas izturēšanās pret jauno cilvēku bija tāda kā māsai vai draudzenei. Bet viņš juta, ka ar to viņam nepietiek. Viņš mīlēja viņu no visas sirds. Viņa bija visu viņa dienu mūžīgā doma, nakšu nepārtrauktais sapnis. Kād­reiz viņš prasīja tikai vienu: redzēt Ženevjēvu. Tagad ar to nepietika: Ženevjēvai bija viņu jāmīl.
   Ženevjēva bija projām veselu stundu, kas viņam likās kā mūžība. Tad viņš ieraudzīja viņu nākam ar smaidu uz lūpām. Moriss gāja viņai pretī tieši otrādi — saraucis uzacis. Tā jau ir veidota mūsu nožēlojamā sirds, pat laimes klēpī tā pūlas rast sāpes.
   Šā nemiera cēlonis bija nezināšana, vai Ženevjēva viņu mīl vai arī nē. Viņa izturējās pret jauno vīrieti kā māsa vai draudzene, bet ar to viņam nepietika, jo viņu bija sagrābusi viskarstākā mīla.
   Smaidīdama Ženevjēva paņēma Morisa roku.
   —   Te es esmu, — viņa teica, — piedodiet, mīļais draugs, ka jums bija jāgaida.
   Moriss mēmi pamāja, un abi nogriezās pa brīnišķu aleju, miklu, ēnainu, biezu, lai, apmetot likumu, tiktu uz ceļa.
   Bija jauks pavasara vakars, kad visi stādi savas smaržas, visi putni, nekustīgi zaros sēdēdami vai krūmos lēkādami, sūta savas mīlas himnas
   Dievam, beidzot, viens no tiem vakariem, kas liekas kā radīti, lai dzīvotu atmiņās.
   Moriss bija mēms, bet Ženevjēva domīga. Vienā rokā viņa nesa puķi, bet ar otru, kura atbalstījās uz Morisa rokas, plūkāja ziedlapiņas.
   —           Kas jums kaiš? — beidzot jautāja Moriss, — un kāpēc jūs šodien esat tik skumja?
   Ženevjēva būtu varējusi atbildēt: mana laime. Viņa paskatījās viņā ar maigu, sērīgu skatienu.
   —  Jūs pats neesat šodien tik jautrs kā citām reizēm, — viņa teica.
   —           Man ir iemesls būt skumjam, — viņš atbildēja, — es esmu ne­laimīgs, bet jūs…
   —  Jūs — nelaimīgs?
   —           Skaidrs, vai no manas balss drebēšanas nemanāt, ko es ciešu? Vai jūs neredzat, ka, runājot ar jums vai Diksmē kungu, es bieži vien pēkšņi pieceļos, lai atgūtu elpu, jo man liekas, it kā krūtis man sprāgtu pušu?
   —  Bet no kā tas ceļas? — Ženevjēva samulsusi jautāja.
   —          Ja es būtu maiga dāma, — sāpīgi smaidīdams, Moriss atbildēja, — tad es domātu, ka tās ir nervu sāpes.
   —  Vai jums sāp ari tagad?
   —  Ļoti, — Moriss teica.
   —  Tad steigsimies mājās.
   —  Tik drīz, kundze?
   —  Katrā ziņā.
   —          Ak, tiešām, es aizmirsu, ka šodien no Rambuijē atgriezīsies Morāna kungs, un saule jau tuvojas rietam.
   Ženevjēva pārmetoši paskatījās viņā.
   —  O! Atkal? — viņa teica.
   —           Kāpēc vēl nesen jūs tik ļoti saslavējāt Morāna kungu? — Moriss teica. — Jūs pati esat vainīga.
   —           No kura laika nedrīkst teikt draugam, kuru cieni, ko domā par kādu citu godājamu cilvēku?
   —           Tā laikam ir ļoti dziļa cieņa, kura liek jums paātrināt soļus, lai nenokavētu pat ne vienu minūti.
   —           šodien jūs pastāvīgi esat netaisns, Moris. Vai es neesmu pavadījusi ar jums visu pēcpusdienu?
   —        Jums taisnība, es prasu par daudz, — Moriss rūgti atbildēja, — steigsimies, lai atkal redzētu Morāna kungu!
   Ženevjēva juta, ka arī viņas sirdi pārņēma dusmas.
   —       Jā, — viņa teica, — steigsimies drīzāk redzēt Morāna kungu. Viņš ir vismaz draugs, kas man nav sagādājis sāpes.
   —       Tādi draugi ir daudz ko vērti, — Moriss, ko slāpēja greizsirdība, atbildēja, — un es būtu laimīgs, ja arī man tādi būtu.
   Šai brīdī viņi sasniedza ceļu. Debesis bija sārtas; saule sāka pazust, likdama pēdējiem stariem dzirkstīt Invalīdu doma zimzē. Plašā debesu zilumā iemirdzējās pirmā zvaigzne, kura kādu citu vakaru bija saistījusi Ženevjēvas skatienu. Ženevjēva padevīgās skumjās atsvabinājās no Morisa rokas.
   —  Kāpēc jūs mani sāpināt? — viņa vaicāja.
   —       Ak, tāpēc, ka es neesmu tik izveicīgs kā citi, tāpēc, ka es neprotu iedvest mīlu.
   —  Moris! — Ženevjēva iesaucās.
   —       O, kundze, jā ir pastāvīgi labs, pastāvīgi vienaldzīgs, tas nozīmē, ka necieš.
   Ženevjēva atkal uzlika savu balto roku uz Morisa spēcīgās rokas.
   —  Es jūs lūdzu, — viņa teica aizkustinātā balsī, — nerunājiet vairs.
   —  Kāpēc gan ne?
   —  Tāpēc, ka jūsu balss man sagādā sāpes.
   —  Tātad, pie manis jums nekas nepatīk, pat mana balss?
   —  Klusējiet taču, es jūs lūdzu!
   —  Klausos, kundze!
   Un karstasinīgais jaunais cilvēks uzlika savu roku uz nosvīdušās pieres.
   Ženevjēva redzēja, ka viņš tiešām cieš. Tādi raksturi kā Moriss pār­dzīvo citiem nepazīstamas sāpes.
   —        Jūs esat mans draugs, — apburoši viņu uzlūkodama, teica Ženev­jēva. — Jūs esat man ļoti vērtīgs draugs. Rūpējieties, Moris, lai es ne­zaudētu šo draugu!
   —  Jūs ilgi nenožēlosit šo zaudējumu, — Moriss iesaucās.
   —  Jūs maldāties, es to nožēlošu ilgi, vienmēr.
   —  Ženevjēva! Ženevjēva! — Moriss teica, — apžēlojaties par mani!
   Ženevjēva trīsēja. Tā bija pirmā reize, kad Moriss tik kaislīgi izteica viņas vārdu.
   —   Ja reiz jūs esat visu uzminējusi, — Moriss turpināja, — ļaujiet teikt jums visu, Ženevjēva! Tad jūs varat mani nonāvēt ar vienu skatienu… Esmu klusējis jau ilgi, man jārunā!
   —   Lendeja kungs, — jaunā sieviete teica, — mūsu draudzības dēļ lū­dzu jūs klusēt; es jūs lūdzu vēlreiz, ja ne jūsu, tad manis dēļ. Neviena vārda vairāk, es jūs ļoti lūdzu, neviena vārda vairāk!
   —   Draudzība! draudzība! — Moriss teica, — ja jums ir tā pati drau­dzība pret mani kā pret Morāna kungu, tad es atsakos. Es prasu vairāk nekā citi!
   —   Diezgan, — Diksmē kundze atbildēja karalienes tonī, — diezgan, Lendeja kungs! Te ir mūsu rati, aizvediet mani pie vīrā!
   Moriss drebēja drudzī un nemierā, un kad Ženevjēva, iekāpjot ratos, uzlika roku uz viņas rokas, Morisam likās, ka tā būtu liesma. Abi iekāpa karietē: Ženevjēva nosēdās aizmugures sēdeklī, Moriss viņai pretim. Tā viņi izbrauca cauri visai Parīzei, neteikdami ne vārda. Tikai visu ceļu Že­nevjēva turēja acu priekšā mutautiņu.
   Kad viņi atgriezās fabrikā, Diksmē darbojās savā kabinetā. Morāns, kas tikai nupat bija atgriezies no Rambuijē, pārģērbās. Pirms ieiet savā istabā, Ženevjēva sniedza roku Morisam un teica:
   —  Sveiki, Moris, to jūs gribējāt!
   Moriss neatbildēja. Viņš piegāja pie kamīna, virs kura karājās Ženev­jēvas attēls miniatūrā. Moriss kaislīgi to skūpstīja, spieda pie sirds, tad uzkāra atkal savā vietā un atstāja istabu.
   Moriss nezināja, kā viņš tika mājās. Neko neredzēdams un nedzirdē­dams, viņš izgāja cauri visai Parīzei. Notikušais likās kā sapnis, un viņš vēl nevarēja apjēgt ne savu rīcību, ne vārdus, ne jūtas.
   Ir mirkļi, kad gaišākā, savaldīgākā dvēsele aizmirstas iedomai pakļauto spēku pavēļu spiediena priekšā.
   Kā mēs jau teicām, Morisa gājiens bija vairāk skrējiens nekā atgrie­šanās mājās: bez sulaiņa palīdzības viņš izģērbās, neatbildēja saimniecei, kas rādīja viņam pagatavotās vakariņas. Tad viņš paņēma vēstules no gal­da, izlasīja tās citu pēc citas un nesaprata ne vārda. Greizsirdības migla, saprāta apskurbums vēl nebija izklīdis.
   Pulkstens desmitos viņš mehāniski apgūlās, tāpat kā bija darījis visu, kopš bija aizgājis no Ženevjēvas.
   Ja Morisam, kad viņš ir aukstasinīgs, pastāstītu par viņa uzvedību kā par kāda cita uzvedību, viņš to nevarētu saprast un uzlūkotu kā muļķi to, kas ir veicis šo bezcerīgo darbību, ko neattaisnoja ne Ženevjēvas pārāk lielā atturība, ne arī pārāk lielā uzticība. Viņš tikai juta — tika dots briesmīgs trieciens viņa cerībām, kuras viņš pat nebija labi apzinājies un uz kurām, lai cik nenoteiktas tās ari bija, atdusējās visi viņa laimes sapņi, kas, līdzīgi nenotveramiem tvaikiem, pludoja bezveidīgā -apvārsnī.
   Tā ar Morisu notika tas, kas notiek līdzīgos gadījumos: no saņemtā trieciena apdullis, ticis gultā, viņš tūliņ aizmiga vai, pareizāk sakot, zau­dēja samaņu līdz nākamajai dienai.
   Tomēr viņu pamodināja troksnis. To, durvis durvis atvērdams, sacēla viņa sulainis. Kā parasti viņš atvēra Morisa guļamistabas logus, kuri bija uz plašā dārza pusi, un atnesa puķes.
   1793. gadā cienīja svaigas puķes, un Moriss tās dievināja. Bet savē­jām viņš pat neuzmeta skatienu, un puspiecēlies, atbalstījis smago galvu rokā, viņš pūlējās atcerēties, kas bija noticis vakarā.
   Nevarēdams pats lāga saprast, Moriss sev prasīja, kas bija par iemeslu viņa drūmumam. Vienīgais bija greizsirdība uz Morānu. Bet viņš bija iz­vēlējies nelādzīgu brīdi, lai izteiktu savu greizsirdību pret cilvēku, kad tas bija Rambuijē, bet pats bija divatā ar mīļoto sievieti, baudīja šo vientulību ar visu maigumu, ar kādu apņēma daba, kas atmostas pirmajās skaistā­kajās pavasara dienās.
   Tā nebija arī neuzticība par to, kas notika šajā Otejas namā, kurp viņš bija pavadījis Ženevjēvu un kur viņa bija palikusi vairāk nekā stundu. Nē, viņa dzīves nemitīgās mokas bija domas, ka Moriss bija iemīlējies Ze- nevjēvā. Un dīvaina smadzeņu izdoma, dīvaina stūrgalvības izrēķināšana, jo nekad ne ar žestu, ne skatienu, ne arī kādu vārdu Diksmē sabiedrotais nebija devis ne mazāko iemeslu līdzīgai domai.
   Istabas sulaiņa balss viņu uzmodināja no sapņiem.
   —    Pilsoni, — rādīdams atvērtās vēstules uz galda, viņš teica, — vai jūs jau esat izvēlējies, kuras atstāt, vai arī es varu sadedzināt visas?
   —  Ko sadedzināt?
   —  Vēstules, kuras pilsonis vakar izlasīja pirms gulētiešanas.
   Moriss neatcerējās, ka būtu lasījis kaut vienu.
   —  Sadedziniet visas, — viņš teica.
   —  Lūk, te būs šīsdienas, — kalpotājs teica.
   Viņš pasniedza Morisam vēstuļu pastu un vakarējās iemeta krāsnī.
   Moriss paņēma pasniegtās vēstules, sajuta zem pirkstiem lakas biezumu un it kā neskaidri pazina drauga smaržu.
   Viņš meklēja starp vēstulēm un ieraudzīja zīmogu un rokrakstu, kas lika viņam nodrebēt.
   Šis cilvēks, tik drošsirdīgs visās briesmās, nobālēja tikai no vēstules smaržas.
   Kalpotājs tuvojās, lai uzprasītu, kas viņam noticis, bet Moriss ar roku deva zīmi, lai viņš iziet.
   Viņš grozīja vēstuli rokās. Neskaidra priekšnojauta viņam teica, ka tā vēstīs kaut ko sliktu, un viņš notrīcēja, kā dreb nezināmā priekšā.
   Beidzot viņš saņēmās, atplēsa vēstuli un lasīja sekojošo:
   „PiIsoni Moris
   Mums jāpārtrauc sakari, jo jūs esat pārkāpis draudzības robežas. Jūs esat godavīrs, pilsoni, un sapratīsit, ka pēc tā, kas noticis vakar, Jūs turp­māk nevarat apmeklēt mūsu māju. Es gaidu, ka Jūs aizsūtīsit manam vīram atvainošanās vēstuli. Ja es redzēšu, ka Diksmē šovakar saņems vēs­tuli, es nožēlošu, ka esmu zaudējusi draugu, kas nogājis uz neceļiem, un tāpēc sabiedriskā piekājība man neļauj viņu redzēt.
   Sveiki uz visiem laikiem!
   Ženev jēva.
   P.S. Atnesējs gaida atbildi."
   Moriss sauca. Parādījās istabas sulainis.
   —  Kas atnesa šo vēstuli?
   —  Pilsonis ziņnesis.
   —  Vai viņš vēl gaida?
   —  Jā.
   Moriss nevilcinājās, nenopūtās. Viņš izlēca no gultas, uzvilka garās bik­ses, piesēdās pie rakstāmgalda, paķēra pirmo labāko papīra gabalu (ga­dījās, ka uz papīra bija uzdrukāts sekcijas vārds) un rakstīja:
   „Pilsoni Diksmēl
   Es esmu Jus cienījis un cienu vēl arvien, bet nedrīkstu Jus vairs red­zēt."
   Moriss meklēja iemeslu, kāpēc viņš nevar vairs redzēt pilsoni Diksmē, un prātā viņam radās vienīgā doma. Šajā laikmetā tāda rastos visu cilvēku prātā. Tātad viņš turpināja:
   „Man kļuvušas zināmas baumas par Jūsu kūtrumu sabiedriskās lietās. Es negribu Jūs apsūdzēt, bet mans uzdevums nav Jūs aizstāvēt.
   Saņemiet manu nožēlošanu un esat pārliecināts, ka Jūsu noslēpumus esmu apracis savā sirdī."
   Moriss nepārlasīja vēstuli, kuru uzrakstīja pirmās idejas iespaidā. Viņš zināja skaidri, kādu iespaidu tā atstās. Diksmē, krietns patriots, cik nu Moriss varēja spriest no sarunām, jutīsies apvainots, sieva un pilsonis Mo­rāns viņu pārliecinās neielaisties, tā kā viņš pat neatbildēs, un jauko pa­gātni pārklās melns aizmirstības plīvurs. Moriss parakstījās, aizzīmogoja vēstuli, nodeva to sulainim, un ziņnesis aizgāja.
   Tagad republikānis nopūtās; viņš paņēma cimdus, cepuri un devās uz sekciju. Nodarbodamies ar sabiedriskiem jautājumiem, nabaga Bruts ce­rēja atgūt savu stoicismu.
   Politiskais stāvoklis bija ārkārtīgi bīstams: gatavojās 31. maija šausmu skati. Terors, kas gāzās līdzīgi straumei no Montaņāru augstienes, pūlējās aizraut dambi, kuru mēģināja nostādīt pretī žirondisti, šie pārdrošie mē­renie, kas uzdrošinājās prasīt septembra asins izliešanas atriebšanu un kādu brīdi cīnīties par karaļa dzīvības glābšanu.
   Kamēr Moriss rosīgi strādāja, gribēdams aizdzīt drudzi, kas sirds vietā bija sagrābis viņa galvu, ziņnesis atgriezās Vecā Senžaka ielā un piepildīja Diksmē māju ar bailēm un apjukumu.
   Vēstule, vispirms Ženevjēvas pārskatīta, tika nodota Diksmē.
   Diksmē atvēra vēstuli un sākumā nevarēja saprast tās nozīmi. Tad viņš to parādīja pilsonim Morānam, kas paslēpa rokās savu balto ziloņkaula pieri.
   Tajā stāvoklī, kurā atradās Diksmē, Morāns un viņa ļaudis un par kuru Moriss nemaz nezināja, bet kuru mūsu lasītāji būs nopratuši, šī vēstule tiešām bija kā zibens spēriens.
   —  Vai viņš ir godīgs vīrs? — bailīgi jautāja Diksmē.
   —  Jā, — pārliecinoši atbildēja Morāns.
   —  Vienalga! — tas, kas bija uzstājies par asākiem līdzekļiem, atbildēja, — kā redzat, mēs izdarījām slikti, viņu nenonāvēdami.
   —  Mans draugs, — Morāns teica, — mēs cīnāmies pret varmācību; mēs to nicinām ar nozieguma vārdu. Lai kas arī nebūtu, mēs darījām labi, nenogalinādami cilvēku. Kad nu es vēlreiz atkārtoju: esmu pārlie­cināts, ka Morisam ir krietna un cēla sirds.
   —  Bet ja šī cēlā, krietnā sirds pieder fanātiskam republikānim, tad tā varbūt uzskata par noziegumu, ja neupurē savu godu, kā viņi saka, uz tēvijas altāra.
   —  Vai jūs domājat, ka viņš kaut ko zina? — Morāns jautāja.
   —  Vai tu nesaproti? Viņš runā par noslēpumiem, kas paliks aprakti viņa sirdī.
   —  Acīmredzot, viņš zina tikai mūsu kontrabandas noslēpumus, kurus es viņam uzticēju, bet citus viņš nezina.
   —  Viņš taču nebūs nekā uzzinājis par mūsu apmeklējumu Otejā? — Morāns jautāja. — Tu zini, viņš pavadīja tavu sievu.
   —  Es pats ieteicu Ženevjēvai ņemt viņu par aizstāvi.
   —   Klausieties, drīz mēs redzēsim, vai mūsu bailes ir pamatotas, — Morāns teica. — Otrajā jūnijā, tas ir, pēc astoņām dienām, mūsu ba­taljonam jāiet sardzē Tanplā. Tu esi kapteinis, Diksmē, un — es leitnants. Ja mūsu bataljonam vai pat tikai mūsu grupai tiek pavēlēts neiet sardzē, kā tas notika ar Bitdemulēna bataljonu, kura vietā Santērs aizsūtīja Gra- viljē, tad viss ir atklāts un mums nepaliek pāri nekas cits, kā bēgt no Parīzes vai mirt cīņā. Bet ja viss paliek pa vecam…
   —  Tad mēs tāpat esam pazuduši, — Diksmē viņu pārtrauca.
   —  Kā tā?
   —  Nudien! Vai tad viss nebija dibināts uz šā ierēdņa līdzdarbību? Vai viņam nebija, pašam to nezinot, jānolīdzina ceļš, lai mēs varētu nokļūt pie karalienes?
   —  Tas gan ir tiesa, — nošļucis Morāns atbildēja.
   — Tātad tu redzi, — drūmā balsī Diksmē turpināja, — par katru cenu mums jāatjauno sakari ar jauno cilvēku.
   —  Bet ja viņš liedzas? Ja viņš baidās kompromitēties? — Morāns vai­cāja.
   —       Klausieties, es uzprasīšu Ženevjēvai, — Diksmē atbildēja, — viņa ir runājusi ar viņu, tāpēc varbūt kaut ko zina.
   —      Tas man nepatīk, ka tu mūsu nodomos iepin savu sievu, Diksmē. Es nebaidos, ka viņa var mūs nodot, bet mēs spēlējam ļoti bīstamu spēli, un man ir kauns un līdzcietība reizē iejaukt tur kādu sievietes galvu.
   —       Sievietes galva, — Diksmē atbildēja, — ir tikpat daudz vērta kā vīrieša, kur viltība, skaistums un vaļsirdība spēj vairāk nekā spēks, drosme un vara. Ženevjēva pievienojās mūsu pārliecībai, mūsu simpātijām — viņa pievienosies arī mūsu liktenim.
   —       Tad dari tā, — Morāns atbildēja, — es esnlu teicis, kas man bija jāsaka. Dari tā! Visādā ziņā Ženevjēva ir tā uzdevuma cienīga, kādu tu- gribi viņai uzticēt, vai, pareizāk sakot, ko viņa uzņemas. Svētiem piestāv mocekļu vainags.
   Un viņš sniedza Diksmē savu mīksto, glezno roku, kuru tas saspieda savā spēcīgajā plaukstā.
   Tad, pavēlējis Morānam un palīgiem būt modrākiem nekā līdz šim, viņš aizgāja pie Ženevjēvas.
   Viņa bija nosēdusies pie galda, pievērsusies izšūšanas darbam un nolie­kusi galvu.
   Durvis, kas atvērās, lika viņai pagriezties, un viņa pazina Diksmē.
   —  Ā, tas esat jūs, mans draugs? — viņa teica.
   —      Jā, — smaidīdams un mierīgi atbildēja Diksmē, — es saņēmu no mūsu drauga Morisa vēstuli, kura man ir pilnīgi nesaprotama, izlasi to un saki, ko tu domā.
   Ženevjēva paņēma vēstuli rokā, kas, neskatoties uz visu savaldīšanos, drebēja.
   Diksmē sekoja viņas acīm, kuras skrēja pāri rindiņām.
   —  Nu? — viņš jautāja.
   —     Es domāju, — izlasījusi viņa teica, — ka Moriss Lendejs ir godavīrs un mums nav ko baidīties.
   —  Vai tu domā, ka viņš nezina, kādus ļaudis tu apmeklēji Otejā?
   —  Esmu par to pārliecināta.
   —      Bet kas par iemeslu ir viņa negaidītajam lēmumam? Vai vakar viņš bija aukstāks vai uzbudinātāks nekā parasti?
   —  Nē, man liekas, viņš bija tāds pats kā vienmēr, — Ženevjēva atbil­dēja.
   —  Labi pārdomā katru vārdu, jo, saproti, tava atbilde var atstāt ļoti lielu iespaidu uz mūsu nodomiem.
   —  Uzgaidi taču, — Ženevjēva, kuras saviļņojums pārvarēja visu pie­spiešanos saglabāt vienaldzību, teica, — uzgaidi taču…
   —  Labi, — viegli savilkdams sejas muskuļus, Diksmē teica, — atceries labi, Ženevjēva.
   —  Jā, es atceros, — viņa atbildēja. — Moriss vakar bija saīdzis; viņa draudzība ir drusku tirāniska un mēs jau pukojāmies nedēļām ilgi.
   —  Tad tas ir vienkāršs untums? — Diksmē jautāja.
   —  Acīmredzot.
   —  Apdomā, Ženevjēva, ka mūsu stāvoklī mēs nevaram apmierināties * ar varbūtībām, mums ir vajadzīga drošība.
   —        . Jā, es esmu pārliecināta, mans draugs.
   —  Tad šī vēstule bija tikai aizruna, lai vairs neapmeklētu mūsu māju!
   —  Kā es tev varu pateikt tādas lietas, mīļais draugs?
   —  Runā, Ženevjēva, — Diksmē teica, — citai sievietei es to nebūtu prasījis.
   —  Tā ir aizruna, — Ženevjēva teica un nolaida acis.
   —  Ak, — Diksmē atbildēja.
   Tad, pēc klusēšanas brīža, izvilkdams roku no vestes, ar kuru viņš ap­spieda sirds pukstēšanu, un atbalstīdams to uz sievas krēsla atzveltnes, viņš teica:
   —  Izdari man pakalpojumu, mīļais draudziņ.
   —  Kādu? — izbrīnā pagriezdamās, Ženevjēva jautāja.
   —  Mums nedrīkst draudēt ne vismazākās briesmas. Par mūsu noslē­pumiem Moriss varbūt zina vairāk, nekā mēs domājam. Ko tu uzskati tikai par aizrunu, tā var būt patiesība. Raksti viņam kaut ko.
   —  Es? — drebēdama iesaucās Ženevjēva.
   — Jā, saki viņam, ka tu atplēsi vēstuli un vēlies paskaidrojumus. Viņš atnāks, tu viņam jautāsi un viegli uzminēsi, kādi ir īstie iemesli.
   —  Nē, — Ženevjēva iesaucās, — to es nevaru darīt! Es to nedarīšu!
   —  Mīļā Ženevjēva, svarīgu interešu dēļ, kādas mūs saista, kā tu vari piegriezt vērību nožēlojamām pašmīlas prasībām?
   —      Es jau esmu pateikusi savas domas par Morisu, — Ženevjēva atbil­dēja, — viņš ir krietns, cēls vīrs, bet ietiepīgs, un es gribu būt padevīga tikai vīram.
   Viņa izteica šos vārdus mierīgi un stingri, un Diksmē saprata, ka vis­maz šoreiz būtu velti runāt. Viņš neteica vairāk ne vārda, uzmeta, viņai to nemanot, pētīgu skatienu, uzlika roku uz nosvīdušās pieres un aizgāja.
   Morāns viņu nepacietīgi gaidīja. Diksmē viņam pastāstīja, kas bija ru­nāts ar Ženevjēvu.
   —      Labi, — Morāns teica, — nedomāsim vairs par to. Iekams radīt tavai draudzenei kādas bēdas vai aizskart viņas patmīļu, es atteiktos…
   Diksmē uzlika viņam roku uz pleca.
   —      Tu esi muļķis, — cieši lūkodamies viņa sejā, Diksmē atbildēja. — Vai arī tu nesaproti, ko runā.
   —  Kā tu ar to domā, Diksmē?..
   —      Es domāju, bruņiniek, ka tu nedrīksti klausīt savai sirdij tāpat kā es. Mēs nepiederam sev — ne tu, ne es, ne Ženevjēva, Morān. Mēs esam aicināti aizstāvēt principu, un principi balstās uz lietām, tās nospiezdami.
   Morāns drebēja un klusēja, grimdams sāpīgās domās.
   Viņi vēl pagāja dārzā dažas reizes uz priekšu un atpakaļ, nepārmijuši ne vārda. Tad Diksmē atstāja Morānu.
   —      Man vēl šis tas jānokārto, — gluži mierīgā balsī viņš teica. — Es atstāju tevi vienu, Morān.
   Morāns sniedza roku Diksmē un nolūkojās, kā viņš aizgāja.
   —      Nabaga Diksmē, — kad tas bija aizgājis, viņš teica, — es baidos, ka tas neesi tu, kas te dodas briesmās.
   Diksmē iegāja darbnīcā, kur deva dažas pavēles, izlasīja avīzi, tad no­rīkoja maizes un kūdras izdalīšanu sekcijas nabagiem un, atgriezies savā istabā, nometa darba drēbes, lai uzģērbtu izejamos svārkus.
   Kādu stundu vēlāk Morisu no lasīšanas un apsveikumiem iztraucēja sulaiņa balss, kas viņam klusi iečukstēja ausī:
   —       Pilsoni Lendej, jūs gaida kāds vīrs, kas acīmredzot grib runāt ar jums kaut ko svarīgu.
   Iegājis istabā, Moriss ļoti brīnījās, ieraudzījis Diksmē, kas šķirstīja žur­nālus. Pa ceļam viņš jautāja sulainim par apmeklētāju, bet tas nevarēja viņam neko pastāstīt, jo ādmini nepazina.
   Ieraudzījis Diksmē, Moriss apstājās uz sliekšņa un negribot nosarka. Diksmē piecēlās un smaidīdams sniedza tam roku.
   —           Bet saki, kāda lapsene tev iedzēla un ko tu man uzrakstīji? — viņš vaicāja jaunajam cilvēkam. — Tiešām, tu man dari sāpes, mīļais Moris. Es esot kūtrs un nīsts patriots, tu raksti. Tādu apvainojumu tu katrā ziņā neuzdrošināsies teikt manā klātbūtnē. Labāk atzīsties, ka tu meklēji ķildu ar mani.
   —            Es atzīšos visā, ko tu vēlēsies, mīļais Diksmē, jo tu vienmēr esi izturējies pret mani kā godavīrs. Un tomēr mans lēmums ir gatavs un negrozāms.
   —           Ko tas nozīmē? — Diksmē jautāja. — Tu pats saki, ka tev nav, ko mums pārmest, un tomēr tu gribi mūs atstāt?
   —           Mīļais Dievs, tici man, ka tie ir svarīgi iemesli, kas mani spiež šķir­ties no tāda drauga kā tu.
   —           Bet nekādā ziņā tie nav tie iemesli, kā tu raksti. Ko tu rakstīji, bija tikai aizruna.
   Kādu brīdi Moriss pārdomāja.
   —           Mēs dzīvojam laikā, — viņš teica, — kur rakstiski izteiktas šaubas var padarīt tevi nemierīgu, mīļais draugs. Es to saprotu. Un godīgam vīram nepieklājas atstāt tevi tādās bažās. Jā, Diksmē, iemesli, kurus es biju nosaucis, bija tikai aizruna.
   Šī atzīšanās, kurai vajadzēja veikalnieku uzjautrināt, tieši otrādi, likās viņu padarīja vēl drūmāku.
   —   Bet kas tad ir īstais iemesls?
   —           Es nevaru tev to teikt, — Moriss atbildēja, — lai gan esmu pār­liecināts, ka tu tam piekristu, ja zinātu.
   Diksmē uzmācās.
   —  Vai tu katrā ziņā gribi zināt? — beidzot Moriss jautāja.
   —  Jā, — Diksmē atbildēja.
   —           Nu, — Moriss, kam tuvošanās patiesībai sagādāja zināmu atvieglo­jumu, teica, — tad es tev to teikšu: tev ir jauna un skaista sieva un, neievērojot viņas vispār pazīstamo pieklājību, mani apmeklējumi tavā mājā var tikt nepareizi iztulkoti.
   Diksmē vaigus pārklāja viegls bālums.
   — Tiešām, mīļais Moris, — viņš teica, — laulātam draugam jābūt pa­teicīgam tev par sāpēm, kādas tu sagādā draugam.
   —  Tu man ticēsi, — Moriss turpināja, — ka es neesmu tik iedomīgs, lai domātu, ka mani apmeklējumi var būt bīstami tavam un tavas laulātās draudzenes mieram. Bet katrā ziņā tie būs iemesls aprunāšanai, un tu zini, jo kādas baumas ir neķītrākas, jo vairāk tām tic.
   —  Bērnišķība! — plecus raustīdams, teica Diksmē.
   —  Sauc to kā gribi; bet tālumā mēs paliksim tikpat labi draugi, jo mums nav nekā, ko pārmest, kamēr tuvumā…
   —  Nu, un tuvumā?
   —  Lieta var pieņemt nepatīkamu pagriezienu.
   —  Tiešām, Moris, tu domā, ka es varētu ticēt?..
   —  Es to nezinu, — teica jaunais cilvēks.
   —  Bet kāpēc tu negribēji ar mani par to izrunāties, bet rakstīji?
   —  Tādēļ, lai izvairītos no tādas sarunas, kāda ir pašreizējā.
   —   Vai tas, Moris, tev ir nepatīkami, ka es šurp atnācu kā sirsnīgs draugs, lai ar tevi izrunātos?
   — Tieši otrādi, — Moriss iesaucās, — man ir ļoti liels prieks, ka esmu tevi redzējis vēlreiz, pirms šķiramies uz visiem laikiem.
   —  Iekams mēs šķiramies uz visiem laikiem? Bet mēs esam tik sirsnīgi tevi mīlējuši! — satverdams jaunā cilvēka roku, Diksmē atbildēja.
   Moriss drebēja.
   —  Morāns, — Diksmē, kas arī pamanīja šo drebēšanu, bet nezināja iemeslu, turpināja, — Morāns šorīt man teica: „Dari visu, lai atvestu mums mūsu Morisu".
   — Tiešām, — sadrūmis un atņēmis savu roku, Moriss atbildēja, — es nedomāju, ka esmu ieguvis tik lielu pilsoņa Morāna draudzību.
   —  Tu par to šaubies? — Diksmē jautāja.
   —  Es nevaru pateikt, vai es šaubos vai ticu, un turklāt man nav ne­kādu tiesību pētīt. Tavās mājas es nācu tikai tevis un lavas laulātās drau­dzenes dēļ, bet ne pilsoņa Morāna dēļ.
   —  Tu viņu nepazīsti, Moris, Morānam ir krietna sirds.
   —  Es to pieļauju, — rūgti smaidīdams, Moriss atbildēja.
   —  Tagad atgriezīsimies pie mana apmeklējuma, — Diksmē turpināja.
   Moriss palocījās kā cilvēks, kam nav ko teikt, bet kas gaida.
   —  Tātad tu saki, ka tavs lēmums ir gatavs?
   —  Jā, pilsoni, — Moriss teica.
   — Runāsim atklāti. Kā tu vari piegriezt vērību slinko kaimiņu tukšajām pjāpībām? Vai tev nav skaidra sirdsapziņa un Ženevjēvai viņas pieklājība?
   —  Es esmu jaunāks nekā tu, — Moriss sāka brīnīties par šo uzstājību un atbildēja, — un uz lietām skatos daudz stingrāk. Tāpēc es paziņoju tev, ka tādas sievietes kā Ženevjēvas slavu nedrīkst aizskart pat ne slinko kaimiņu pļāpas. Tāpēc atļauj, mīļais Diksmē, ka es palieku pie savas pir­mās apņemšanās.
   —  Labi, — Diksmē teica, — reiz mēs esam sākuši atzīties, tad turpi­nāsim.
   —  Ko tu ar to gribi teikt? — nosarkdams jautāja Moriss.
   —  Tā kā ne politika, ne pļāpas nav īstais iemesls, kamdēļ tu negribi apmeklēt mūsu mājas, kas tad tevi spiež šķirties no mums?
   —  Un kas tas varētu būt?
   —  Noslēpums, ko tu uzzināji.
   —  Kāds noslēpums? — vaļsirdīgā ziņkārē, kura nomierināja draugu, Moriss jautāja.
   —  Kontrabandas lietas, par kurām mēs tev stāstījām tai slavenajā sa­vādās iepazīšanās vakarā. Tu nevari man piedot krāpšanu un apvaino par sliktu republikāni, jo savā fabrikā es izlietoju angļu produktus.
   —   Mīļais Diksmē, — Moriss atbildēja, - zvēru, tevi apmeklēdams, nekad nedomāju, ka eju pie kontrabandista.
   —  Tiešām?
   —  Katrā ziņā.
   —  Tātad tev nav cita iemesla pret manas mājas apmeklēšanu, kā tikai tie, kurus nule minēji?
   —  Goda vārds, nē!
   —   Nu, Moris, — pieceldamies un spiezdams jaunā cilvēka roku, Diksmē teica, — es ceru, tu pārdomāsi un atmetīsi savu apņemšanos, kura mums visiem dara sāpes.
   Moriss palocījās un neatbildēja, tas nozīmēja liegšanos.
   Ļoti apbēdināts, ka nebija izdevies atjaunot sakarus ar jauno cilvēku, kuri zināmos apstākļos bija ne tikai vēlami, bet pat nepieciešami, Diksmē aizgāja.
   Bija arī laiks. Morisu sagrāba tūkstoš pretrunīgu vēlēšanos. Diksmē lūdza viņu nākt, Ženevjēva varēja piedot. Kāpēc tad viņš izmisa? Bet viņa rokās bija Ženevjēvas vēstule. Šo viņas galīgo atvadīšanos viņš bija pa­ņēmis līdzi uz sekciju, kopā ar īso vēstulīti, kuru bija saņēmis no Že­nevjēvas otrā rītā pēc tā vakara, kad bija viņu izglābis no brīvprātīgo rokām, viņš tās nēsāja uz krūtīm. Bet viņam bija vēl lielāks iemesls, tā bija greizsirdība uz ienīsto Morānu, kas pirmais bija pamudinājums saraut visus sakarus ar Ženevjēvu.
   Tāpēc Moriss nelokāmi palika pie savas apņemšanās.
   Bet viņš sajuta sāpīgu tukšumu, ka bija jāatmet ikdienas apmeklējumi Diksmē mājās, Vecajā Senžaka ielā. Kad tuvojās stunda, kurā viņš bija ieradis doties uz Senviktora kvartālu, viņu sagrāba dziļa melanholija, un, sākot ar šo brīdi, viņš pārdzīvoja visas gaidīšanas un nožēlošanas pakāpes.
   Katru rītu pamozdamies, viņš cerēja atrast Diksmē vēstuli un atzinās, ka, noraidīdams viņa mutisko lūgumu, izgāja ar cerību sastapt Ženevjēvu un bija izgudrojis tūkstoš vajadzību, lai viņu uzrunātu. Katru vakaru viņš atgriezās dzīvoklī ar cerību, ka atradīs ziņnesi, kas tai rītā bija atnesis viņam sāpes, kuras kopš tā laika viņu pastāvīgi pavadīja.
   Bieži šajās izmisuma stundās šis varenais raksturs nosarka par sevi, ka cieta tādas mokas, neatriebdamies to vaininiekam, jo visu sāpju pirmais cēlonis bija Morāns. Viņš gribēja aiziet un uzsākt ar viņu ķildu. Bet Diksmē sabiedrotais bija tik vājš un tik maz domāja kādu apvainot, ka tādam milzenim kā Morisam būtu mazdūšīgi viņu izaicināt.
   Lorēns reižu reizēm bija atnācis, lai kaut cik izklaidētu skumjas, par kurām draugs ietiepīgi klusēja, tomēr nenoliegdams, ka tās pārdzīvoja.
   Viņš pūlējās, cik tik spēja, ar teoriju un praksi, lai atgrieztu tēvijai citas mīlas nomocīto drauga sirdi. Lai gan apstākļi bija ļoti nopietni, kuri, Moriss dvēseles citāda noskaņojuma gadījumā, būtu viņu ierāvuši politikas atvarā, tagad nevarēja atgriezt jauno republikāni pie agrākā darbīguma, kas to bija padarījis par 14. jūlija un 10, augusta varoni.
   Tiešām — divas sistēmas, kuras desmit mēnešus bija sadzīvojušas bla­kus viena otrai un līdz šim bija taisījušas tikai nenozīmīgus uzbrukumus viena otrai, ko ievadīja tikai kautiņi, tagad gatavojās mesties miesa pret miesu, un bija skaidrs, ka cīņa, reiz iesākusies, būs nāvīga vienai no di­vām. Šīs divas sistēmas, dzimušas revolūcijas klēpī, bija mērenā, ko repre­zentēja žirondisti, tas ir, Briso, Petrons, Vernio, Valazē, Linžijnē, Barbaru u.c., un terora vai montaņāru, ko reprezentēja Dantons, Robespjērs, Šenjē, Fabrs, Marats, Kollo d'Erbuā, Eberts u.c.
   Pēc 10. augusta, kā pēc ikvienas citas akcijas, visam iespaidam likās vajadzēja pāriet mērenās partijas pusē. No vecās ministrijas paliekām tika pārveidota kāda ministrija ar jauniem papildinājumiem. Vecie ministri Ro- lāns, Lervjērs un Klapjērs tika atsaukti; par jaunu tika iecelti Dantons, Monžs un Lebrēns. Izņemot vienu, kas savu kolēģu vidū reprezentēja enerģisko elementu, visi pārejie ministri piederēja mērenajai partijai.
   Ja mēs sakām „mērenā", pats par sevi saprotams, ka domājam to rela­tīvi.
   Bet 10. augusts atbalsojās ārzemēs, un koalīcija pasteidzās uzsākt ka­ragājienu nevis palīgā Ludviķim XVI personīgi, bet pašos pamatos satri­cinātam monarhijas principam. Tad bija atskanējuši draudīgie vārdi no Braunšveigas, un kā drausmīgais to piepildījums ienaidnieka karaspēka rokās krita Longvija un Verdēna. Tad nāca teroristu pretdarbība; tad Dantons izdomāja septembra dienas un īstenoja šo asiņaino domu, kas parādīja ienaidniekam visu Franciju kā neizmērojamā nozieguma līdzda­lībnieci, gatavu cīnīties pret savu apdraudēto eksistenci ar visu izmisušo enerģiju. Septembris glāba Franciju, bet glābdams nostādīja ārpus likuma.
   Francija bija glābta, enerģija palika nederīga, mērenā partija atkal atspirga. Tad tā gribēja apsūdzēt par šīm drausmīgajām dienām. Tika izlikts slepkavas vārds. Tautas vārdnīcā tika ierakstīts pat jauns vārds — septembrists.
   Dantons to pieņēma bezbailīgi. Kā Klovis viņš nolieca galvu asins kris­tībās, bet tikai tādēļ, lai paceltu vēl augstāk un draudošāk. Radās cits gadījums atsākt teroru. Tā bija karaļa prāva. Mērenība un varmācība ie­sāka cīņu nevis ar personām, bet ar principiem. Samērīgo spēku izmē­ģinājums tika izdarīts pret karalisko cietumnieku. Mērenība tika uzvarēta, un Ludviķa XVI galva krita uz ešafota.
   Kā 10. augusts, tā arī 21. janvāris atgrieza visu enerģiju koalīcijai. Tai pretī nostādīja to pašu cilvēku, bet nebija tās pašas laimes. Apturēts savā gājienā uz priekšu nekārtību dēļ administrācijā, kas kavēja pienākt naudas un cilvēku palīdzībai, Dimurjē izsakās pret jakobīņiem, kurus apsūdz par šo dezorganizāciju, iestājas par žirondistu partiju, un, uzdodamies par tās draugu, to pazudina. Jakobiņi apsūdz mērenos un grib viņus nosist 10. martā, tas ir, tajā vakarā, ar kuru sākās mūsu stāsts. Bet pārāk lielā pre­tinieku steiga viņus glābj, varbūt ari lietus, kas Petionam, šim dziļajam parīziešu gara anatomam lika teikt:
   — Līst, šonakt nebūs nekā.
   Bet sākot ar 10. martu viss pareģoja žirondistu sabrukumu: Marats apsūdzēts un attaisnots; Robespjērs un Dantons tagad samierinājušies vis­maz tā, kā samierinās tīģeris un lauva, lai nogalinātu vērsi, kuru vajag aprīt. Anrio, septembrists, iecelts par nacionālās gvardes galveno ko­mandieri. Viss pareģoja šo drausmīgo dienu, kurai vajadzēja aizraut ne­gaisā pēdējo dambi, ko revolūcija lika pretim teroram.
   Lūk, lielie notikumi, kuros, citos apstākļos, Moriss būtu piedalījies, kā to liktu viņa spēcīgais raksturs un dedzīgais patriotisms. Bet Morisam, par laimi vai nelaimi, ne Lorēna skubinājumi, ne drausmīgās ielas rūpes nevarēja aizdzīt no viņa prāta vienīgo ideju, kas to nomāca, un kad pie­nāca 31. maijs, briesmīgais uzbrucējs Bastīlijai un Tilērijai, viņš, drudža mocīts, gulēja gultā, kas nogalina visstiprākos, un kuru izkliedēt var tikai viens skatiens, izārstēt — tikai viens vārds.

   Slavenajā 31. maija rītā, kad vēl kopš ausmas atskanēja trauksmes zvani un marši, Senviktora priekšpilsētas bataljons nostājās sardzē Tanplā.
   Kad bija izpildītas parastās formalitātes un sadalīti posteņi, pildīt die­nesta pienākumus atnāca arī ierēdņi, un pēc viņiem atsūtīja pastiprinā­jumam četrus dižgabalus, kurus nostādīja Tanplas vārtu priekšā.
   Reizē ar dižgabaliem atnāca arī Santērs dzeltenos vilnas uzplečos un svārkā, uz kura viņa patriotisms bija redzams lielos, netīros traipos. Viņš apskatīja bataljonu, atrada to labā stāvoklī un saskaitīja ierēdņus, no ku­riem bija tikai trīs.
   —     Kāpēc tikai tris? — viņš jautāja, — kas ir tas nolaidīgais pilsonis, kurš nav ieradies?
   —     Iztrūkstošais, pilsoni ģenerāli, — atbildēja Agrikola, — nav nekāds glūņa. Viņš ir Lepletjē sekcijas sekretārs, drošsirdīgais Termopīlu vadonis, pilsonis Moriss Lendejs.
   —     Labi, labi, — teica Santērs, — es negribu apšaubīt pilsoņa Morisa Lendeja patriotismu, bet ja viņš nebūs klāt desmit minūtēs, nokļūs neie­radušos sarakstā.
   Un Santērs pārgāja pie citām daļām.
   Dažus soļus ģenerāļa priekšā nomaļus uz dižgabala sēdēja mednieku kapteinis un viņam blakus, atbalstījies uz šautenes, stāvēja kāds kareivis.
   —  Vai tu dzirdēji? — kapteinis klusi teica, — Moriss vēl nav atnācis.
   —  Bet viņš nāks, esi mierīgs.
   —      Bet ja viņš nevarēs atnākt, — kapteinis teica, — es nostādīšu tevi kā sargu uz kāpnēm, un, kad viņa kāps augšā uz torņa, tu varēsi teikt viņai kādu vārdu.
   Šai brīdī pienāca kāds vīrs, kas, spriežot pēc trīskrāsainās lentas, bija kāds ierēdnis. Kapteinis un mednieks to nepzina un tāpēc uzmanīgi no­vēroja.
   —      Pilsoni ģenerāli, — jaunpienācējs teica Santēram, — es lūdzu tevi pieņemt mani saslimušā Morisa Lendeja vietā. Te ir ārsta liecība. Man jāiet sardzē tikai pēc astoņām dienām, bet es apmainījos ar viņu, un tad viņš stāsies manā vietā, kā es šodien eju viņa vietā.
   —  Ja tikai Kapeti vēl dzīvos astoņas dienas, — kāds ierēdnis piebilda.
   Uz šo piezīmi Santērs atbildēja ar tik tikko manāmu smaidu un Morisa
   vietniekam teica:
   —      Labi! Ieraksti savu vārdu sarakstā un atzīmē piezīmju ailē apmai­nīšanās iemeslu.
   Priecīgi pārsteigti, kapteinis un mednieks saskatījās savā starpā.
   —  Astoņās dienās, — viņi teica viens otram.
   —       Kapteini Diksmē, — Santērs sauca, — nostājies ar savu grupu dārzā.
   —  Nāc, Morān, — kapteinis teica savam pavadonim.
   Atskanēja trompetes, un ādmiņu meistara vadībā grupa aizgāja norā­dītajā virzienā.
   Šautenes tika saslietas un kareivji izklīda pa atsevišķām grupām un sāka klaiņāt krustu šķērsu — ikviens pēc savas patikas.
   Vieta, kur viņi klaiņoja, bija dārzs, kurā karaliskā ģimene Ludviķa XVI laikā mēdza ieelpot svaigo gaisu. Bet dārzs bija tukšs, neapstādīts, puķes un koki aplauzīti un pat velēnas izmīdītas.
   Apmēram divdesmit soļus no mūra daļas, kura izgāja uz Portfuānas ielu, stāvēja tāda kā būda, ko pilsētas valde ar nodomu bija atļāvusi uz­celt, lai nacionālgvardiem, kas stāvēja sardze Tanplā, būtu lielākas ērtības, un tiem, kuri tur atradās nemieru dienās, kad bija aizliegts iziet, būtu kur ēst un dzert. Šā iekšējā krodziņa vadība tika rūpīgi piemeklēta. Bei­dzot koncesiju piešķīra krietnai patriotei, 10. augustā nogalinātā priekš- pilsētnieka atraitnei, kas atsaucās uz Plimo kundzes vārda.
   Šī būdiņa, celta no dēļiem un salmiem, kas sajaukti ar māliem, bija novietota puķu dobes vidū, no kuras vēl bija redzamas niecīgas buka krū­mu žoga robežas. Tā sastāvēja no vienas vienīgas istabas, aptuveni duci kvadrātpēdu lielas, zem kuras atradās pagrabs, kur varēja nokāpt pa slik­tiem, zemē iecirstiem pakāpieniem. Tur Plimo kundze uzglabāja dzērienus un ēdienus, kurus viņa uzraudzīja pārmaiņus ar savu divpadsmit līdz četr­padsmit gadus veco meitu.
   Tiklīdz nacionālgvardi bija iekārtojušies nometnē, daži, kā mēs teicām, pastaigājās pa dārzu, citi sarunājās ar durvju sargiem; citi aplūkoja uz sienām patriotiskos zīmējumus, kuri attēloja karali karātavās ar parakstu „Veto kungs pieņem gaisa vannas", vai giljotinēto karali ar tādu piezīmi: „Veto kungs spļauj maisā". Citi atklāja Plimo kundzei savus gastrono­miskos nodomus, kādus tiem iedvesa viņu ēstgriba.
   Pēdējo vidū bija arī kapteinis Diksmē un mednieks, kurus mēs jau ievērojām.
   —  Kapteini Diksmē, — teica tirgotāja, — man ir lielisks Somīras vīns.
   —   Labi, pilsone Plimo, bet Somīras vīns vismaz man negaršo bez Brī siera — atbildēja kapteinis, iepriekš rūpīgi palūkojies sev apkārt un uz dažādajām ēdamlietām, kuras bija lepni izstādītas kantīnes gaismā, un ne­redzēdams viņa sevišķi iecienīto ēdamo.
   — Tas tiesa, kapteini, bet, diemžēl, es tik tikko pārdevu pēdējo gabalu.
   —  Tad, ja nav Brī siera, nav arī Somīras vīna. Un ievēro, pilsone, ka lietošana atmaksātu rūpes, jo es domāju pacienāt visus manus ļaudis.
   —      Dod man tikai piecas minūtes laika, kapteini, tad es atnesīšu sieru no pilsoņa šveicara, kurš ar mani konkurē un kuram vienmēr tas ir krā­jumā. Man, protams, par to jāmaksā drusku dārgāk, bet tu esi labs pa­triots un atlīdzināsi.
   —     Jā, ej, — Diksmē atbildēja, — bet pa to laiku mēs apskatīsim pa­grabu un izmeklēsim sev vīnu.
   —  Dari, it kā tu atrastos savās mājās, kapteini.
   Cik ātri vien varēdama, Plimo atraitne devās uz šveicara dzīvokli, ka­mēr kapteinis un mednieks, apgādājušies ar sveci, pacēla krītdurvis un nokāpa pagrabā.
   —      Labi, — brīdi lūkojies apkārt, Lorēns teica, — pagrabs iziet uz Portfiānas ielu. Tas ir deviņas vai desmit pēdas dziļš un pavisam bez mūra.
   —  Kāda ir grunts? — Diksmē jautāja.
   —      Krīta tufs. Tā visa ir sanestā zeme. Visi šie dārzi bija sagāzti vai­rākas reizes, te klinšu nav nevienā vietā.
   —     Ātrāk, — Diksmē teica, — es dzirdu mūsu saimnieces soļus, paņem divas pudeles vīna un kāpsim ārā.
   Viņi parādījās krītdurvju caurumā tai brīdī, kad Plimo kundze atgriezās ar prasīto Brī sieru. Aiz viņas nāca vairāki mednieki, minētā siera jaukā izskata vilināti.
   Diksmē godināja. Viņš nodeva savas grupas rīcībā divdesmit pudeles vīna, kamēr pilsonis Morāns stāstīja par Kurcija varonīgo nāvi, Fabrīcija nesātību un Bruta un Kasija patriotismu, ar ko ieguva tikpat lielu pie­krišanu, kā Diksmē ar Brī sieru un Anžū vīnu, kas nozīmē ļoti daudz.
   Pulkstenis nosita vienpadsmit. Pusstundu vēlāk bija jāmaina sardze.
   —     Starp pulkstens divpadsmit un vieniem austriete parasti kāpj uz tor­ņa, vai ne? — Diksmē jautāja uzraugam Tizonam, kas patlaban gāja ga­rām.
   —  Gluži pareizi, no pusdienas līdz vieniem.
   Un viņš sāka dziedāt:
   Kundze kāpj uz torņa…
   Mironton, tonton, mironton —
   Šo jauno joku saņēma nacionālgvardu vispārējie smiekli.
   Diksmē pasauca savus ļaudis, kam bija jāstāv postenī no pusdivpad­smitiem līdz pusdiviem, ieteica viņiem drīzāk paēst brokastis un pavēlēja Morānam ņemt šauteni un nostāties, kā bija runāts, aiz sarga būdas pie izejas no torņa kāpnēm, kur Moriss bija paslēpies tai dienā, kad pamanīja karalienes dotās zīmes no kāda Portfuāna ielas loga.
   Kas būtu šai mirklī novērojis Morānu, kad viņš saņēma pavisam vien­kāršo un jau iepriekš norunāto pavēli, pamanītu, kā nobālēja viņa garo, melno, cirtaino matu apņemtā seja.
   Pēkšņi Tanplu satricināja dobjš troksnis un tālumā dzirdēja rūkoņas un kaucienu orkānu.
   —  Kas tas ir? — Diksmē jautāja Tizonam.
   —          Tas nekas, — cietuma sargs atbildēja, — tikai maza sacelšanās, ko sarīko blēži brisotisti, iekams nokļūs uz giljotīnas.
   Troksnis kļuva arvien draudošāks. Dzirdēja kanonādes dārdus, un Tan- plai garām pagāja pūlis, skaļi kliegdams:
   —           Lai dzīvo sekcijas! Lai dzīvo Anrio! Nost ar brisotistiem! Nost ar rolandistiem! Nost ar Veto kundzi!
   —          Bravo! — Tizons berzēja rokas. — Es atvēršu Veto kundzei durvis, lai viņa labāk dzird, kā tauta viņu mīl.
   Tūliņ viņš tuvojās torņa durvīm.
   —  Hei, Tizon! — sauca kāda pavēloša balss.
   —  Manu ģenerāli? — viņš atbildēja jautājoši.
   —          Cietumnieki šodien nedrīkst atstāt savu istabu! — Santērs teica. Pa­vēle bija negrozāma.
   —  Labi, — Tizons atbildēja, — man būs mazāk pūļu.
   Diksmē un Morāns pārmija skumjus skatienus. Tad viņi staigāja uz priekšu un atpakaļ starp būdu un Portfuānas ielas mūri līdz tai stundai, kad bija jānomaina posteņi. Kārtīgi likdams pēdas, Morāns izmērīja attā­lumu.
   —  Cik? — Diksmē jautāja.
   —  Sešdesmit līdz sešdesmit viena pēda, — Morāns atbildēja.
   —  Cik dienas vajadzētu?
   —           Morāns pārdomāja, uzzīmēja smiltīs ar spieķi dažas ģeometriskas zīmes, kuras tūliņ nodzēsa.
   —  Vismaz septiņas dienas.
   — Pēc astoņām dienām Moriss būs sardzē, — Diksmē teica. — Līdz tam laikam mums ir jāizlīgst ar labu vai ļaunu.
   Pulkstenis nosita pusdivpadsmit. Nopūzdamies Morāns paņēma šauteni un kaprāļa vadībā aizgāja nomainīt sargu uz torņa platformas.

   Otrā dienā pēc tam, kad bija risinājušies skati, kurus mēs aprakstījām, tas ir, 1. jūnijā — Ženevjēva kā parasti pulkstens desmitos rītā sēdēja pie loga. Viņa sev jautāja, kāpēc trīs nedēļas dienas velkas tik lēnām un sērīgi un kāpēc negaida vakarus ar prieku, kā agrāk, bet gan ar bailēm.
   Sevišķi skumjas bija kādreiz tik skaistās naktis. Naktis, kas pagāja sap­ņos par vakardienu un rītdienu.
   Šai brīdī viņas skatiens uzdūrās sarkano un raibo neļķu krāšņajai kas­tei, ko līdz ar ziemas sākumu viņa izņēma no siltumnīcas, kur bija ieslo­dzīts Moriss, un lika tām atvērties savā istabā.
   Moriss pats bija viņai iemācījis tās kopt šai magoņkoka puķu dobē, kur puķes bija ieslēgtas. Viņa pati tās aplaistīja, apkopa un apsēja, jo viņai sagādāja prieku rādīt Morisam, cik lielas tās izaugušas pa nakti, kad viņš vakaros atnāca ciemos. Bet kopš Moriss mitējās nākt, neļķes bija nolaistas, un, lūk, trūkstot rūpēm un atmiņām, nožēlojamie, novājinātie pumpuri kļuva nespēcīgi un nokārās, dzeltēdami pār treliņiem un pret tiem atbalstīdamies pusnovītuši.
   Puķu izskats vien ļāva Ženevjēvai uzminēt īsto skumju cēloni. Viņa juta, ka ar puķēm bija gluži tāpat kā ar draudzību, ko baro un kopj ar mīlu un ļauj uzziedēt sirdī. Bet ja kādurīt nelaime vai niķis pārcērt drau­dzībai sakni, tad sāpīgās ilgās novīst sirds, ko tā bija apgarojusi.
   Tad jaunā sieviete sajuta sirdī briesmīgas sirdssāpes. Jūtas, kuras viņa apkaroja un cerēja uzvarēt, tagad pamodās ar divkāršu spēku un sauca skaļāk kā jebkad. Izmisusi viņa juta, ka cīņa kļūst arvien grūtāka; galva
   viņai noslīdēja uz krūtīm un asarām acīs viņa skūpstīja kādu novītušu puķi un raudāja.
   Kad viņa noslaucīja asaras, istabā ienāca vīrs. Bet viņš bija tik stipri aizņemts ar savām domām, ka neuzminēja, kādu sāpīgu krīzi pārdzīvoja sieva, un nepiegrieza vērību nodevīgajam acu plakstiņu sārtumam.
   Tas tiesa, ka, vīru pamanījusi, Ženevjēva strauji piecēlās un, dodamās viņam pretī tā, lai ar muguru būtu pret logu, pusēnā teica:
   —   Nu?
   —           Viss pa vecam. Galīgi neiespējami tikt viņas tuvumā, neiespējami iedot kaut ko rokā. Nav iespējams pat viņu redzēt.
   —   Kā? — Ženevjēva iesaucās, — lai gan Parīzē valda troksnis?
   —          Tieši šis troksnis ir divkāršojis sargu neuzticību: viņi baidās, ka var izmantot valdošo uztraukumu un uzdrošināties uzsākt atbrīvošanas mēģi­nājumu Tanplā. Tāpēc tai brīdī, kad viņas Majestāte gribēja doties uz torņa, Santērs pavēlēja neizlaist no istabas ne karalieni, ne Elizabeti, ne princesi.
   —   Nabaga bruņinieks! Kā tas būs viņu apbēdinājis!
   —          Viņš bija izmisis, kad redzēja zūdam šo cerību. Viņš kļuva tik bāls, ka es viņu aizvilku projām bailēs, ka viņš sevi var nodot.
   —           Vai tad Tanplā nebija neviena tev pazīstama ierēdņa? — bikli jau­tāja Ženevjēva.
   —  Vienam vajadzēja būt, bet viņš nebija atnācis.
   —   Kāds?
   —            Pilsonis Moriss Lendejs, — pūlēdamies runāt vienaldzīgā balsī, Diksmē teica.
   —           Un kāpēc viņš nebija nācis? — tāpat izlikdamās vienaldzīga, Že­nevjēva jautāja.
   —  Viņš ir slims.
   —  Viņš ir slims?
   —           Jā, pat diezgan nopietni. Tāds patriots, kā tu pazīsti, bija spiests nodot savu kārtu citam.
   —          Bet viņš nekā nebūtu varējis līdzēt, ja arī būtu bijis. Vai tu nedomā, Ženevjēva, ka, sakarā ar mūsu attiecību saspīlētību, viņš būtu izvairījies runāt ar mani?
   —  Man liekas, draugs, — Ženevjēva teica, — ka tu pārspīlē stāvokļa nopietnību. Kaut kāda iemesla dēļ Moriss varbūt negrib mūs apciemot, bet tāpēc viņš vēl nav mūsu ienaidnieks. Vēsas attiecības neizslēdz laip­nību, un esmu pārliecināta, ka viņš būtu nācis tev pretim pusceļā, ja re­dzētu, ka tu viņam tuvojies.
   —   Ženevjēva, — Diksmē teica, — ko mēs gaidījām no Morisa, tas prasīja vairāk nekā laipnību. Tur bija vajadzīga patiesa un sirsnīga drau­dzība. Šī draudzība ir sarauta, tātad mums vairs nav uz ko cerēt.
   Diksmē dziļi nopūtās, un viņa parasti tik mierīgā piere sāpīgi sakrun­kojās.
   —  Ja tu domā, ka Moriss ir tik nepieciešams tavu plānu īstenošanai… — bikli teica Ženevjēva.
   —  Jā, — viņas laulātais draugs atbildēja, — bez viņa man nav nekādu cerību tos īstenot.
   —  Kāpēc tādā gadījumā tu negribi spert pēdējo soli pie pilsoņa Len­deja?
   Viņa domāja, ka, izrunājot jaunā cilvēka uzvārdu, balss skanēja mazāk maigi.
   —   Nē, — galvu purinādams, Diksmē atbildēja. — Es darīju tik, cik spēju. Jauns solis varētu modināt viņā aizdomas. Un tad, Ženevjēva, es visu redzu drusku dziļāk: Morisam ir kāda rēta sirds dziļumos.
   —  Rēta? — aizkustināta Ženevjēva jautāja, — ko tu gribi ar to teikt, mīļais draugs? Runā!
   —   Es gribu teikt, ka tev tas ir tikpat skaidrs kā man, ka šai sakaru pārtraukšanā ar Lendeju nav vainojams tikai niķis.
   —  Bet kam tu pieraksti šo ķildu?
   —  Varbūt lepnums, — strauji teica Diksmē.
   —  Lepnums?..
   —  Jā, vismaz pēc viņa domām, viņš mums parādīja godu. Kā cienījams Parīzes pilsonis, kā advokāta kārtas pusaristokrāts, neievērojot savu patrio­tismu, viņš vēl nebūs bijis galīgi atbrīvojies no aizspriedumiem. Un savā sekcijā un pilsētas pašvaldībā visvarenais republikānis būs domājis, ka, dāvādams savu draudzību ādu fabrikantam, viņš tam izrādīja lielu godu. Varbūt mēs būsim aizmirsušies.
   —    Pat ja būtu noticis ari tas, — Ženevjēva atbildēja, — ka mēs bijām aizmirsušies, tad man liekas, ka tavam solim vajadzētu atkal visu izlī­dzināt?
   —     Ja pieņem, ka es viņam esmu kaut ko nodarījis. Bet ja tu būtu vainīga?
   —     Es? — brīnīdamās jautāja Ženevjēva, — kā es būtu varējusi būt netaisna pret viņu, pret Morisa kungu?
   —     Kas to var zināt no viņa rakstura? Vai tu nebūsi apvainojusi viņa iedomību? Redzi, Ženevjēva, es atgriežos pie agrākās domas: tev būtu viņam jāraksta.
   —  Man? — Ženevjēva iesaucās. — Tu tā domā?
   —    Es ne tikai tā domāju, — Diksmē teica, — bet visas šīs trīs nedēļas, kopš ilgst šī ķilda, esmu daudz par to domājis.
   —  Un?.. — Ženevjēva bikli jautāja.
   —  Es to uzskatu par nepieciešamu.
   —  Nē, Diksmē, — Ženevjēva sauca, — nē, neprasi to man!
   —    Tu zini, Ženevjēva, ka es nekad tev neprasu, bet tikai lūdzu. Vai saproti mani? Es lūdzu rakstīt Morisam.
   —   Bet… — Ženevjēva iebilda.
   —     Klausies, — Diksmē viņu pārtrauca, — vai nu tev ir kādi svarīgi iemesli ķildoties ar Morisu, jo par manu uzturēšanos viņš nav nekā sū­dzējies, vai jūsu strīds ir tikai vienkārša bērnišķība.
   Ženevjēva neatbildēja.
   —   Ja ķildu būtu izsaukusi tikai bērnišķība, tad būtu ārprāts to turpināt. Bet ja viņam ir kaut kādi svarīgi iemesli, tad tai stāvoklī, kādā mēs atro­damies, mēs nedrīkstam klausīt mūsu patmīlībai un cieņai. Pārvari sevi! Nenostādīsim līdzsvarā jauno cilvēku ķildas ar bezgalīgām interesēm. Pār­vari sevi, aizraksti kādu vārdu Morisam Lendejam, un viņš atnāks!
   Brīdi Ženevjēva pārdomāja.
   —     Vai nav kāds mazāk nepatīkams līdzeklis, kā atjaunot jūsu labās attiecības? — viņa jautāja.
   —    Nepatīkams, tu saki? Bet man šķiet, šis līdzeklis būtu gluži nevai­nīgs.
   —  Tikai ne man, mīļais draugs.
   —  Tu esi stūrgalvīga, Ženevjēva!
   —  Atļauj atbildēt, ka tu to ievēro pirmoreiz.
   Diksmē burzīja pirkstos mutautiņu un uztraukts noslaucīja sasvīdušo pieri.
   —  Jā, — viņš teica, — un tāpēc es brīnos jo vairāk.
   —     Mans Dievs, vai tu nevari uzminēt manas liegšanās iemeslus, Diksmē, un gribi piespiest, lai es par tiem runāju?
   Un vāja un it kā zaudējusi pacietību, viņa ļāva noslīdēt galvai uz krūtīm un nolaida rokas gar sāniem.
   Diksmē satvēra viņas roku, piespieda viņu pacelt galvu un, lūkodamies sejā, skaļi iesmējās. Smiekli skanēja cieti un piespiesti, un katrā ziņā Že­nevjēva būtu to ievērojusi, ja nebūtu bijusi tik stipri aizņemta ar savām domām.
   —    Es saprotu, ko tas nozīmē, — viņš teica, — jā, tev taisnība. Es biju akls. Neievērojot tavu saprātu, mīļā Ženevjēva un izglītību, tomēr tu ļāvies līdzjūtībai: tu baidījies, ka Moriss varētu tevī iemīlēties.
   Ženevjēva juta, ka viņas sirdi pārņēma nāvīgs aukstums. Laulātā drauga ironija par Morisa mīlu, kuras stiprumu viņa izprata, pazīdama jaunā cil­vēka raksturu, un kura saviļņoja viņas sirdi visā dziļumā, lai gan līdz šim piepildīja to ar šausmīgām bailēm. Viņa neuzdrošinājās uz vīru paska­tīties, viņa juta, ka nespēja atbildēt.
   —     Esmu uzminējis, vai ne? — Diksmē turpināja. — Nomierinies, Že­nevjēva, es pazīstu Morisu. Viņš ir pārliecināts republikānis, kura sirds spējīga mīlēt tikai tēviju.
   —  Vai tu esi drošs par to, ko runā? — Ženevjēva iesaucās.
   —     Katrā ziņā! Ja Moriss tevi mīlētu, viņš nesarautu saites ar tevi, bet gan- divkāršotu uzmanību un draudzību pret vīru, ko grib piekrāpt. Ja Moriss tevi mīlētu, viņš nebūtu tik viegli atmetis mājas drauga godu, aiz kura parasti slēpjas tāda nodevība.
   —  Nejoko ar tādām lietām, es tevi lūdzu, — Ženevjēva iesaucās.
   —  Es nejokoju, kundze, es tikai saku, ka Moriss tevi nemīl.
   —     Un es, — nosarkdama Ženevjēva iesaucās, — un es saku, ka tu maldies.
   —     Tādā gadījumā, — Diksmē atbildēja, — Moriss ir krietns vīrs, jo viņam pietika drosmes labāk aiziet, nekā nelietīgi izlietot drauga uzticību.
   Bet tādi cilvēki ir reti, Ženevjēva, un tāpēc jādara viss, lai tos atkal pie­vilktu, ja viņi ir aizgājuši. Tu aizrakstīsi Morisam, vai ne?
   —  Ak, augstais Dievs, — jaunā sieviete teica.
   Un viņa nolaida galvu rokās. Jo tas, uz ko viņa cerēja balstīties briesmu brīdī, pēkšņi atstāja viņu un gāza bezdibenī, tai vietā, lai atturētu.
   Diksmē brīdi viņu uzlūkoja, pūlēdamies smaidīt.
   —      Mīļā draudzene, — viņš teica, — atmet sievietes pašmīlu. Ja Moriss grib atsākt, lai izteiktu savu atzīšanos, izsmej viņu otrreiz, kā darīji to pirmoreiz. Es tevi pazīstu, Ženevjēva, tev ir cēla un krietna sirds. Es par tevi esmu drošs.
   —      O! — noslīdēdama tā, ka viņas ceļi pieskārās zemei, Ženevjēva ie­saucās, — ak, mans Dievs, kas var galvot par otru, kad nav drošs par sevi?!
   Diksmē nobālēja, it kā visas asinis viņam būtu saskrējušas sirdī.
   —      Ženevjēva, — viņš teica, — es esmu bijis netaisns, tevi mocīdams. Man bija jāsaka tev tūliņ: mēs dzīvojam lielu upuru laikā, Ženevjēva. Es esmu veltījis karalienei manu laimi. Citi par viņu upurēs savu dzīvību. Es dodu vēl vairāk, es riskēju ar savu godu, un ja arī tas man būtu jāupurē, tad sāpju okeānā būs viena asara vairāk, kas tagad pārpludina visu Fran­ciju. Bet manam godam nedraud briesmas, jo tas atrodas tādas sievietes kā Ženevjēvas rokās.
   Pirmo reizi Diksmē parādījās visā lielumā.
   Ženevjēva pacēla galvu, uzlūkoja viņu ar skaistām, apbrīnas pilnām acīm, lēnām piecēlās un ļāva viņam noskūpstīt pieri.
   —  Tu to gribi, — viņa teica.
   Diksmē apstiprinoši pamāja.
   —  Tad diktē.
   Un viņa paņēma spalvu.
   —       Nē, — Diksmē teica, — pietiek izmantot vai, pareizāk sakot, iz­zobot šo cienījamo jauno cilvēku. Un ja viņš samierināsies ar mums, sa­karā ar vēstuli, ko būs saņēmis no Ženevjēvas, tad lai šī vēstule nāk no Ženevjēvas un ne no Diksmē kunga.
   Diksmē noskūpstīja sievu vēlreiz, pateicās viņai un aizgāja.
   Ar drebošu roku Ženevjēva rakstīja:
   „Pilsoni Moris! Jūs zināt, cik ļoti mans laulātais draugs Jūs mīl. Vai trijās nedēļās, kas mums šķiet kā gadu simtenis, Jūs būtu viņu aizmirsis? Atnāciet, mēs jūs gaidām.
   Jūsu atgriešanās mums būs lieli svētki.
   Ženev jēva."

   Kā vakar Moriss bija ziņojis ģenerālim Santēram, viņš bija nopietni slims.
   Kopš viņš neatstāja istabu, regulāri viņu apmeklēja Lorēns un darīja visu iespējamo, lai viņu izklaidētu.
   Bet Moriss palika vienaldzīgs. Ir tādas slimības, no kurām negrib izve­seļoties.
   Pirmā jūnijā Lorēns atnāca pulkstens vienos.
   —  Kas tad šodien tāds noticis, ja tu esi tik lepns.
   Tiešām — Lorēns bija apģērbies kā nepieciešams: sarkanā cepurītē, karmaņjolā un trīskrāsainā jostā, kas izgreznota ar instrumentiem, kurus toreiz sauca par abata Morī traukiem un kurus agrāk un pēc tam sauca gluži vienkārši par pistolēm.
   —          Vispirms, — Lorēns teica, — notiek vispārējā Žirondas sagraušana, kas pašlaik tiek izpildīta bungu rīboņas pavadībā. Tā, piemēram, šajā brī­dī Karuseļa laukumā karsē sarkanās lodes. Tad, runājot atsevišķi, notiks lielas svinības, kurās es tevi ielūdzu parīt.
   —  Bet kas ir šodien? Tu saki, ka nāci manis dēļ?
   —  Jā, šodien mums ir mēģinājums.
   —           Mīļais draugs, — Moriss teica, — tu zini, ka es neesmu izgājis ārā jau astoņas dienas; tāpēc es nezinu, kas notiek, un tev par to ir jāpastāsta.
   —  Kā, vai es neesmu teicis?
   —  Tu man nekā neesi teicis.
   —       Vispirms tu zini, ka mīļajam Dieviņam uz kādu laiku mēs esam piešķīruši atvaļinājumu un ka viņa vietā stājusies Augstāka Būtne.
   —  Jā, to es zinu.
   —      Nu, bet Augstākā Būtne, diemžēl, izrādījās gluži mērens rolandists žirondists.
   —  Lorēn, nejoko par svētām lietām. Es to nemīlu, tu to zini.
   —      Ko tu gribi, mīļais! Jābūt sava laika cilvēkam. Es arī mīlēju diezgan stipri veco Dievu, vispirms tāpēc, ka biju pieradis. Kas attiecas uz Augstā­ko Būtni, izrādās, tiešām viņa ir vainīga, un kopš atrodas tUr augšā, viss iet ačgārni. Beidzot mūsu likumdevēji nolēma atņemt tai tiesības…
   Moriss paraustīja plecus.
   —   Rausti plecus, cik patīk, — Lorēns teica;
   Bet nu ar filozofiju, Mēs, Momus lielie zinātāji, Mēs pavēlam, ka muļķībai In partibus, lai būtu cienītāji.
   —   Un tā, — Lorēns turpināja, —. mēs dievināsim Saprāta dievieti.
   —   Un tu arī piedalies šajā maskarādē? — Moriss jautāja.
   —       Ak, mīļais draugs, ja tu pazītu Saprāta dievieti tikpat labi kā es, katrā ziņā tu kļūtu viskarstākais viņas pielūdzējs. Es gribu tevi ar viņu iepazīstināt.
   —       Liec mani mierā ar visām tavām muļķībām! Tu zini, es esmu tik sērīgs.
   —      Vēl viens iemesls, pie joda! Viņa tevi uzjautrinās, jo ir laba meitene. Arī tu pazīsti viņu, tā ir nopietna dieviete, kurai parīzieši galvā liks lauru vainagu un zelta papīra ratos vadās apkārt pa pilsētu. Tā ir… uzmini!
   —   Kā es varu uzminēt?
   —  Tā ir Artēmizija.
   —      Artēmizija? — velti domādams, Moriss jautāja. Vārds viņam neiz­sauca nekādas atmiņas.
   —      Jā, garā brunete, ar kuru es iepazinos pagājušā gada ballē operas namā, — Lorēns paskaidroja. — Tu toreiz pat ēdi ar mums un piedzirdīji viņu.
   —  Jā, tiesa, tagad es atceros. Tātad tā ir viņa?
   —      Viņai ir vislabākās izredzes. Es ieteicu viņu un visi termopīli man apsolīja balsot par viņu. Pēc trim dienām būs vispārējās vēlēšanas. Šodien ir priekšvēlēšanu dzīres. Šodien plūdīs šampānietis, parīt, varbūt, asinis, bet lai plūst, kam jāplūst! Artēmizija kļūs dieviete, vai arī — lai parauj mani velns! Nāc, mēs viņai pielaikosim tuniku>
   —  Pateicos! Man vienmēr ir bijušas pretīgas tādas lietas.
   —      Ko, pie joda, mīļais draugs, tu esi savāds! Nu, zini, ja tev patīk jokot, es viņai palīdzēšu uzģērbt tuniku, un tu varēsi to viņai novilkt!
   —     Lorēn, es esmu slims! Un ne tikai nespēju jokot, bet pat citu joki man sagādā sāpes.
   —     Moris, tu man sagādā bažas. Tu vairs nekaujies, tu vairs nesmejies. Varbūt tu gatavo kādu sazvērestību?
   —  Es? Pasarg Dievs!
   —  Tu gribi teikt: pasargi Saprāta dieviete?
   —     Atstāj mani, Lorēn, es nevaru, es negribu iziet! Es esmu gultā un tur arī palikšu.
   Lorēns kasīja aiz auss.
   —  Labi, — viņš teica, — es redzu, ko tas nozīmē.
   —  Un ko tu redzi?
   —  Es redzu, ka tu gaidi Saprāta dievieti.
   —     Klausies, asprātīgi draugi dažreiz kļūst apgrūtinoši. Ej projām, vai es nolādēšu tevi un tavu dievieti.
   —  Dari to, dari!
   Patlaban Moriss pacēla roku, lai nolādētu, kad ienāca sulainis ar vēstuli savam brālim pilsonim.
   —      Pilsoni Ažesilas, — Lorēns teica, — tu ienāci nelabā laikā. Tavs saimnieks gatavojās būt dižens.
   Moriss nolaida roku, nevērīgi izstiepdams to pēc vēstules, bet tiklīdz tai pieskāries, viņš nodrebēja, un, tuvinādams acīm, ar skatu aprija rok­rakstu un zīmogu, un bālēdams, it kā justos slikti, pārplēsa zīmogu.
   —  O! Tagad pamostas viņā interese, kā šķiet, — Lorēns teica.
   Moriss viņu nedzirdēja — ar visu dvēseli viņš lasīja Ženevjēvas četras
   rindiņas. Viņš tās pārlasīja otro, trešo, ceturto reizi. Tad noslaucīja pieri, nolaida rokas un apjucis skatījās Lorēnā.
   —  Pie joda, — tas teica, — vēstulē jābūt svarīgām ziņām!
   Moriss izlasīja vēstuli piekto reizi un pamazām nosarka. Sausās acis kļuva miklas, no krūtīm izlauzās nopūta. Tad pēkšņi viņš aizmirsa slimību un nespēku un izlēca no gultas.
   —            Drēbes! — viņš uzsauca pārbiedētajam sulainim, — drēbes, Sce­vola! Ak, mīļais, labais Lorēn, es to gaidīju visas šīs dienas, bet tiešām vairs necerēju. Baltās bikses, žabo kreklu, noskuj un frizē mani uz vietas, Scevola!
   Steidzīgi sulainis izpildīja kunga pavēles, safrizēja un* noskuva ar vienu rokas vēzienu.
   —           Ak, man viņa jāredz, — Moriss sauca, — Dieva vārds, Lorēn, līdz šim es nezināju, kas ir laime!
   —           Mans nabaga Moris, — Lorēns teica, — man liekas, ka tiešām tev vajadzētu kādu apmeklēt, kā es ieteicu.
   —           O, mīļais draugs, — Moriss iesaucās, — piedod man! Bet tiešām, es esmu zaudējis saprātu.
   —           Tad es tev piedāvāju manējo, — smiedamies par šo briesmīgo ka- lambūru, teica Lorēns.
   Dīvainākais bija tas, ka arī Moriss smējās.
   Laime padarīja viņa garu vieglāku.
   Tas nebija viss.
   —           Lūk, — nogriezdams ziedošo apelsīna koku, viņš teica, — nodod no manis šo ziedu pušķi cienījamai Mozola atraitnei.
   —           Jauki! — Lorēns iesaucās, — lūk, kur smalka laipnība! Tāpēc es tev piedodu. Un tad, man šķiet, ka tu noteikti esi iemīlējies, un man ir vislielākā cieņu pret lieliem nelaimīgajiem.
   —           Labi, es esmu iemīlējies, un tagad varu atzīties, ka viņa mani mīl. Ja viņa mani sauc, tas taču nozīmē, ka viņa mani mīl, vai ne, Lorēn?
   —           Bez šaubām, — laipni atbildēja Saprāta dievietes pielūdzējs, — bet piesargies, Moris! Man sagādā bažas, kā tu izturies…
   Un gadās arī — Egerijas mīla Ir daudzas reizes tikai nodevība, Ko rada Kupidona nežēlība: Tās tuvumā pat gudrākajais vīlās. Bet dari kā es — mīli Saprātību, Tad izvairīsies daudzu neprātību.
   —  Jauki! Jauki! — plaukšķinādams Moriss iesaucās.
   Un joņodams, cik ātri vien varēdams, viņš noskrēja pa kāpnēm, lēkā­dams pa četriem pakāpieniem, sasniedza krastmalu un devās tik pazīs­tamās Vecās Senžaka ielas virzienā.
   —  Man liekas, viņš man aplaudēja, Ažesilas? — Lorēns jautāja.
   —   Jā, noteikti, pilsoni, un nav nekāds brīnums, jo tas bija ļoti jauki, ko tu teici.
   —  Tad viņš ir vēl slimāks nekā es domāju, — Lorēns teica.
   Un arī viņš nokāpa pa kāpnēm, bet daudz mierīgāk. Artēmizija nebija Ženevjēva.
   Tiklīdz Lorēns bija Senonorē ielā, viņš un ziedošais apelsīns, kad jaunu pilsoņu bars, kuriem viņš bija paradis izdalīt decīmas vai kājas spērienus zem karmaņolas, viņam sekoja, uzskatīdami, bez šaubām, viņu par to tikumīgo cilvēku, kuram Senžists lika priekšā dot balto svārku un ziedošo apelsīnu pušķi.
   Tā kā pavadonība nemitīgi palielinājās, tik reti bija tikumīgie cilvēki pat šai laikā, kad pušķis tika pasniegts Artēmizijai, tur bija vairāki tūks­toši jauno cilvēku. Cildinājums, kura dēļ visi citi saprāti, kas stājās tai pašā kārtā, pat saslima ar migrēnu.
   Tai pašā vakarā Parīzē izplatījās slavenā kantāte: „Lai dzīvo Saprāta dieviete! Dzidrā Jiesma, maigā gaisma"
   Un tā kā kantāte vēl līdz pat mūsu dienām saglabājusies, bez autora vārda, kas stipri mocīja revolucionāro arheologu ziņkārību, mēs varam pārdroši apgalvot, ka to skaistajai Artēmizijai sacerēja mūsu draugs Hia­cints Lorēns.

   Arī ar spārniem Moriss nebūtu ticis uz priekšu ātrāk. Ielas bija pilnas ļaužu, bet Moriss to ievēroja tikai tāpēc, ka tie kavēja viņam gaitu. Grupās runāja, ka Konvents esot aplenkts, ka tautas cienība
   esot aizskarta viņas priekšstāvjos, un šim baumām tiešām bija pamats, jo dzirdēja trauksmes zvanus un kanonādi.
   Bet kāda šai brīdī Morisam bija daļa par lielgabalu trauksmes šāvie­niem un zvaniem? Kāda viņam bija daļa, vai deputāti varēs iziet vai ne, ja viņam nevajag aizstāvēties? Viņš skrēja, tas ir viss.
   Skriedams viņš iedomājās, ka Ženevjēva viņu sagaidīs pie dārza loga, un tiklīdz viņu ieraudzīs, sūtīs visburvīgāko smaidu.
   Un Diksmē, kas, bez šaubām, zināja par šo priecīgo atgriešanos, sniegs viņam savas lielās rokas, kuru spiediens vienmēr bija tik sirsnīgs un go­dīgs.
   Viņš mīlēja Diksmē, šodien viņš mīlēja pat Morānu un viņa melnos matus un zaļās acenes, zem kurām līdz šim viņš redzēja tikai viltīgu ska­tienu.
   Viņš mīlēja visu radību, jo bija laimīgs. Labprāt viņš būtu nokaisījis visu cilvēku galvas ar puķēm, lai visi būtu tikpat laimīgi kā viņš.
   Tomēr cerības pievīla nabaga Morisu. Viņš vīlās, kā viļas gandrīz vai visi cilvēki, kas paļaujas uz savu sirdi.
   Maigā smaida vietā, ar kādu jau no tāluma viņš bija jāsaņem, Že­nevjēva pret viņu bija tikai vēsi laipna, tas bija pēdējais dambis, kādu viņa nostādīja pretī vētrai, kura draudēja sagrābt viņa sirdi.
   Viņa bija ievilkusies savā apakšstāva istabā un nāca ārā tikai pēc tam, kad viņu pasauca. Ak, arī viņa vīlās!
   Tikai Diksmē nebija vilies. Viņš gaidīja Morisu aiz loga restēm un zobgalīgi smaidīja.
   Pilsonis Morāns mierīgi krāsoja melnās ļipiņas, kam baltā kaķa āda bija jāpārvērš par sermuliņu.
   Moriss satvēra mazās gatves durvis, lai kā paziņa ietu caur dārzu. Tā­pat kā agrāk atskanēja durvju zvans, kad Moriss tās atvēra, tā īpatnēji, kas liecināja, ka tas bija viņš.
   Ženevjēva, kas stāvēja pie aizvērta loga, nodrebēja. Viņa ļāva nokrist aizkaram.
   Tātad pirmās Morisa jūtas bija pieviltā cerība. Ne tikai Ženevjēva viņu negaidīja pie loga, bet, ienākot mazajā salonā, kur bija no viņas atvadījies, viņš neredzēja viņu un bija spiests pieteikties, it kā triju nedēļu prom­būtnes laikā būtu kļuvis svešinieks. Viņa sirds sažņaudzās.
   Pirmo viņš ieraudzīja Diksmē. Tas steidzās klāt un sirsnīgā prieka iz­paudumā ieslēdza Morisu savās rokās.
   Tagad nāca arī Ženevjēva. Lai padarītu sevi sārtu, viņa bija ar per­lamutra nazi ieberzējusi vaigus, bet nebija paspērusi vēl desmit soļu, kad šis piespiestais sārtums bija atkal pazudis.
   Moriss ieraudzīja Ženevjēvu durvju krēslā. Viņš steidzās klāt, lai noskūps­tītu roku, un tikai tagad pamanīja, cik ļoti viņa bija pārvērtusies.
   Arī viņa ar šausmām ievēroja Morisa kalsnumu un acīs zibšņojošo dru­dža uguni.
   —           Esat sveicināts, — viņa teica balsī, kuras saviļņojumu velti centās noslēpt.
   Viņa bija apņēmusies viņu uzrunāt vienaldzīgā balsī:
   —  Labdien, pilsoni Moris, kāpēc nākat tik reti?
   Bet arī šī uzruna Morisam likās ļoti vēsa.
   Diksmē ātri pārtrauca garo noklaušināšanu un savstarpējos pārmetu­mus. Viņš lika klāt vakariņas, jo pulkstens bija apmēram divi.
   Un, pāriedams ēdamzālē, Moriss ievēroja, ka arī viņam jau bija uzlikti galda piederumi.
   Tad ieradās arī Morāns, ģērbies kastaņbrūnās drēbēs, viņam bija zaļas acenes, melnās sprogas un baltais žabo. Moriss bija laipns pret visiem, cik spēja, jo tagad, kad Morāns atradās acu priekšā, tas nemodināja viņā tik lielu greizsirdību.
   Tiešām, cik neticami tas bija, ka Ženevjēva varētu mīlēt šo ķīmiķi! Vajadzēja stipri iemīlēties un turklāt būt galīgam muļķim, lai iedomātos kaut ko tamlīdzīgu. Starp citu, brīdis nebija labi izvēlēts greizsirdībai. Bez tam Morisam kabatā virs priecīgi pukstošās sirds bija Ženevjēvas vēstule.
   Ženevjēva bija atguvusi savu jautrību.
   Dīvaina sieviešu uzbūve, ka mūsdienas gandrīz vai vienmēr izdzēš pie viņām pagātnes pēdas un nākotnes draudus.
   Juzdamās laimīga, Ženevjēva atguva kundzību pār sevi, tas ir, mieru un aukstasinību, lai gan uzsvērtu. Tā bija vēl viena nokrāsa, ko Moriss nevarēja saprast. Lorēns būtu atradis izskaidrojumu Parnijā, Bertēnā vai Žantilā Bernārā.
   Saruna novirzījās uz Saprāta dievieti. Žirondistu krišana un jaunais kults, kas debesu pēcmācību nodeva sieviešu rokās, bija divi dienas svarīgākie
   notikumi. Diksmē apgalvoja, ka viņš nebūtu ļaunojies, ja šo nenovērtējamo godu piešķirtu Ženevjēvai. Moriss gribēja smieties, bet Ženevjēva pievie­nojās vīra ieskatiem, un brīnīdamies Moriss nolūkojās uz abiem, kā pa­triotisms varēja novest uz neceļiem tik saprātīgu garu kā Diksmē un tik poētisku raksturu kā Ženevjēvai.
   Morāns attīstīja politiskās sievietes teoriju, sākdams ar 10. augusta va­roni Teruaņjī de Merikūru un beigdams ar Žirondas dvēseli Rolāna kundzi. Tad garāmejot viņš izmeta dažus vārdus pret adītājām. Šie vārdi lika pasmaidīt Morisam. Tā tomēr bija šausmīga sieviešu kārtas patriotu izzobošana, kuras vēlāk nosauca riebīgā vārdā par giljotīnas laizītājām.
   —   Ak, pilsoni Morān, — Diksmē teica, — cienīsim patriotismu pat tad, kad tas maldās.
   —   Kas attiecas uz mani, — Moriss atbildēja, — īstu patriotu, es do­māju, ka sievietes ir pietiekami patriotiskas, ja viņas nav pārāk aristo­krātiskas.
   —  Jums ir taisnība, — teica Morāns, — es atklāti atzīstos, ka uzskatu sievieti par tikpat nicināmu, kad viņa lepojas ar vīriešu iznesību, kā arī tas vīrietis ir gļēvulis, kas nolamā sievieti, lai ari tā būtu viņa nāvīgākā ienaidniece.
   Morāns ļoti dabīgi pārvilka Morisu uz šo izsmalcinātāko plāksni. Savu­kārt Moriss uz to atbildēja ar piekrītoši mājienu. Sacīkstes bija sākušās. Tad Diksmē kā herolds, kas iezvana, piebilda:
   —   Vienu mirkli, Morān, es ceru, tu neņem vērā sievietes tautas ie- naidnieces.
   Šim iebildumam pret Morānu un Morisa mājienu sekoja dažu sekunžu klusums.
   Tas bija Moriss, kas pārtrauca šo klusumu.
   —  Neizslēgsim nevienu, — viņš skumji teica, — ak vai! sievietes, kuras bija tautas ienaidnieces, šodien, man šķiet, ir sodītas.
   —  Jūs gribat teikt par Tanplas cietumniecēm, austrieti, viņas māsu un Kapeta meitu, — Diksmē iesaucās ar tādu degsmi, kas nodzēsa katru izteiksmi vārdiem.
   Gaidīdams jaunā ierēdņa atbildi, Morāns nobālēja, un, ja varētu redzēt, teiktu, ka viņa nagi iezīmēja vagu krūtīs, tik dziļi tie tur iespiedās.
   —  Tiesa, — Moriss teica, — es runāju par viņām.
   —  Ko! — sažņaugtā balsi vaicāja Morāns, — vai tas tiesa, ko runā, pilsoni Moris?
   —  Un ko runā? — jaunais cilvēks jautāja.
   —  Ka sargi, kuru pienākums apsargāt cietumnieces, brižiem tās šaus­mīgi moka?
   — Ir cilvēki, — Moriss atbildēja, — kas nav cienīgi šā vārda. Ir gļēvuļi, kuri nav cīnījušies un kuriem jāmoka uzvarētie, lai pārliecinātos, ka viņi ir uzvarētāji.
   —  Pie tādiem jūs, droši vien, nepiederat, Moris! — Ženevjēva iesau­cās.
   —  Kundze, — Moriss atbildēja, — es biju sardzē karaļa nogalināšanas dienā un mani ļaudis stāvēja apkārt ešafotam. Rokās man bija zobens, lai nonāvētu ikvienu, kas mēģinātu karali glābt. Bet kad viņš nāca manā tuvumā, pret savu gribu es noņēmu cepuri un teicu maniem ļaudīm: pil­soņi, es jums paziņoju, ka noduršu ikvienu, kas iedrošināsies apvainot bijušo karali! Es aicinu ikvienu pateikt, ka no mana bataljona būtu atska­nējis kaut viens kliedziens. Tas biju es, kas ar savu roku uzrakstīja pirmos no desmit tūkstošiem uzrakstu, kas bija izlīmēti Parīzē, kad karalis atgrie­zās no Varennas.
   „Kas sveicinās karali, tiks nošauts; kas apvainos — tiks pakārts."
   —  Tātad es esmu pierādījis, — neievērodams, kādu iespaidu atstāj vi­ņa vārdi uz klātesošajiem, turpināja Moriss, — ka esmu krietns un īsts patriots un ka ienīstu karali un viņa piekritējus. Un es paziņoju, ka, neie­vērojot pārliecību, un zinādams, ka austriete vainīga Francijas nelaimē, neviens cilvēks, pat ne Santērs, neuzdrošinātos apvainot manā klātbūtnē kādreizējo karalieni.
   —  Pilsoni, — galvu šūpodams, viņu pārtrauca Diksmē, it kā neatzī- dams tādu drošsirdību. — Tu mums pārāk uzticies, ja uzdrošinies lietot mūsu klātbūtnē tādus izteicienus.
   — Es to daru kā jūsu, tā citu klātbūtnē, un es piebildīšu: viņa varbūt mirs uz ešafota, tāpat kā karalis, bet es neesmu no tiem, kas sievietei sagādā bailes, vienmēr es cienīšu tos, kas ir vājāki par mani.
   —  Un vai karaliene kādreiz ir jums pateikusies par jūsu smalkjūtību, kuru viņa tik reti ir redzējusi? — bikli jautāja Ženevjēva.
   —           Cietumniece man vairāks reizes ir pateikusies par uzmanību, kādu esmu viņai parādījis.
   —  Tad tiešām tas viņai sagādā prieku, ka jūs atrodaties sardzē.
   —  Es domāju gan, — Moriss atbildēja.
   —           Ja tu atzīsti, — trīcēdams kā sieviete, Morāns teica, — ko šodien visi noliedz, proti, ka tev ir cēla sirds, tad tu nebūtu spējīgs mocīt arī bērnus?
   —           Es? — Moriss atbildēja, — jautājiet nekrietnajam Simonām, kāda ierēdņa roka viņu apturēja, kad viņš uzdrošinājās sist mazo Kapetu.
   Šī atbilde klātesošajos izsauca nevilšu sakustēšanos. Visi godbijīgi piecēlās.
   Tikai Moriss palika sēžot un nenojauta, ka viņš bija šīs apbrīnas priekš­mets.
   —  Kas tad ir noticis? — brīnīdamies viņš jautāja.
   —  Man liekas, ka darbnīcā mani kāds sauca, — Diksmē atbildēja.
   —           Nē, — Ženevjēva iebilda, — man arī likās, bet mēs būsim maldīju­šies.
   Visi atkal apsēdās savās vietās.
   —           Tātad, pilsoni Moris, tu biji tas ierēdnis, — trīcošā balsī teica Mo­rāns, — par kuru tik daudz runāja, ka bija tik cēlsirdīgi aizstāvējis kādu bērnu?
   —  Par to runāja? — apburoši vienkārši jautāja Moriss.
   —            Kāda cēla sirds! — pieceldamies, lai sevi nenodotu, Morāns ie­saucās. Tad viņš aizgāja darbnīcā, it kā viņu tur gaidītu steidzīgs darbs.
   —  Jā, pilsoni, — Diksmē teica, — jā, par to runāja.

   Brīdī, kad visi piecēlās no galda, Diksmē tika brīdināts, ka viņa notārs to gaida kabinetā. Viņš atvainojās Morisam, ko viņš starp citu, vienmēr tā atstāja, un aizgāja turp, kur viņu gaidīja notārs.
   Runa bija par mazas mājas pirkšanu Korderijas ielā, iepreti Tanplas dārzam. Tas bija drīzāk, starp citu, apbūves gabals nekā māja, ko pirka Diksmē, jo tagadējā celtne bija tuvu sabrukumam. Bet viņam bija nodoms to nojaukt.
   Kaulēšanās ar īpašnieku nebija vilkusies īpaši ilgi. Tajā pašā rītā notārs to bija redzējis un vienojies par deviņpadsmit tūkstošiem piecsimt livrām. Tagad viņš atnāca, lai tiktu parakstīts darījums un par ēku saņemtu nau­du. īpašniekam šodien pat bija pilnīgi jāatbrīvo māja, kur ar citiem strād­niekiem bija jāsāk darbs.
   Parakstījuši darījumi, Diksmē un Morāns ar notāru kopā devās uz Kor- deriju ielu, lai nekavējoties apskatītu jauno ieguvumu, jo tas bija iepirkts bez apskatīšanas.
   Šī māja atradās apmēram tur, kur šodien ir 20. numurs, bija trīsstāvīga un ar jumta istabu. Apakšstāvs kādreiz bija bijis izīrēts vīntirgotājam, un tur bija lieliski pagrabi.
   īpašnieks it sevišķi lielīja pagrabus. Tā bija mājas ievērojamākā daļa. Diksmē un Morāns pievērsa pagrabiem vidēju interesi, un tomēr abi, it kā laipnības dēļ, nokāpa tunelī, kā to sauca īpašnieks.
   Pretēji īpašnieku paradumam, šis nebija melojis. Pagrabi bija lieliski: viens no tiem sniedzās pat zem Korderijas ielas, un šai pagrabā dzirdēja, kā virs galvas ripoja rati.
   Diksmē un Morāns likās ne visai atziņā tā vērtību un pat runāja par pagrabu aizbēršanu, jo kas bija ļoti teicams vīntirgotājam, kļuva nederīgs kārtīgiem pilsoņiem, kas domāja apdzīvot visu māju.
   Pēc pagrabiem apskatīja pirmo, tad otro un trešo stāvu. No trešā stāva varēja pilnīgi pārskatīt Tanplas dārzu: kā parasti tas bija pilns ar na- cionālgvardiem, kas tajā priecājās, kopš karaliene tur negāja staigāt.
   Diksmē un Morāns pazina savu draugu, atraitni Plimo, kas ar parasto možumu rīkojās dzertuvē. Bet viņu vēlēšanās tikt pazītiem, acīmredzot, nebija liela, jo viņi slēpās aiz īpašnieka muguras, kas slavēja skaisto skalu.
   Tad pircēji gribēja redzēt jumta istabu.
   īpašnieks, bez šaubām, nebija gaidījis šo prasību, jo viņam nebija līdzi atslēgu, bet aizkustināts no kreditbiļešu čupas, ko viņam parādīja, viņš tūliņ tai aizgāja pakaļ.
   —   Es neesmu maldījies, — Morāns teica, — šī māja kā radīta mūsu nodomiem.
   —  Un ko tu saki par pagrabiem?
   —  Tā ir Dieva palīdzība, kas mums ietaupīs divu dienu darbu.
   —  Vai tu domā, ka tas iziet dzertuves virzienā?
   —  Tas noliecas drusku pa kreisi, bet vienalga.
   —  Bet, — Diksmē jautāja, — kā tu vari rakt tuneli ar tādu noteiktību, ka tas beigtos tur, kur tu vēlies?
   —  Esi mierīgs, draugs, tā ir mana darīšana!
   —  Bet ja no šejienes mēs dotu zīmi, ka mēs esam nomodā?
   —   No torņa jumta pilsone neko nevarētu redzēt! Jo jumta istaba, man šķiet, ir vienādā augstumā ar torņa jumtu, es vēl tam neticu.
   —   Vienalga, — Diksmē teica, — Tulāns vai Monī tos var redzēt pa kādu šķirbu, un viņi brīdinās viņas majestāti.
   Diksmē iesēja dažus mezglus smalkajā kokvilnas aizkarā un izkāra to pa logu, it kā to būtu izpūtis vējš.
   Tad abi divi, it kā nepacietīgi gribēdami redzēt jumta istabu, izgāja sagaidīt īpašnieku uz kāpnēm, iepriekš pievēruši durvis, lai cienījamam vīram nerastos doma sakārtot plīvojošo aizkaru.
   Kā Morāns bija paredzējis, jumta istaba nesniedzās līdz torņa smailes augstumam. Tā vienlaikus bija neērtība un priekšrocība: neērtība tāpēc, ka nevarēja ar zīmēm sazināties ar karalieni; priekšrocība tāpēc, ka tas novērsa visas aizdomas.
   Dabīgi — augstās mājas tika visvairāk novērotas.
   —  Vajadzētu atrast kādu iespēju un pateikt viņai, lai ir gatava ar caur Monī, Tulāna vai Tizona meitas starpniecību, — Diksmē murmināja.
   —  Es par to padomāšu, — Morāns atbildēja.
   Visi nokāpa lejā, kur salonā gaidīja notārs ar parakstīto līgumu.
   —   Labi, — Diksmē teica, — māja man patīk. Samaksājiet pilsonim norunātos deviņpadsmit tūkstošus piecsimt livru, un lieciet parakstīt lī­gumu!
   īpašnieks rūpīgi pārskaitīja naudu un parakstījās.
   —   Tu zini, pilsoni, — Diksmē teica, — galvenais noteikums ir, lai māja tiktu nodota man šovakar pat, lai, sākot ar rītdienu, es varētu likt darbā strādniekus.
   —   Un es to atkārtošu, pilsoni! Tu vari ņemt līdzi atslēgas: šovakar astoņos tā būs pilnīgi brīva.
   —  Ak, atvainojiet, — Diksmē teica, — vai tu neteici, pilsoni notār, ka ir vēl kāda izeja uz Portfuānas ielu?
   —  Jā, pilsoni, — īpašnieks teica, — bet es to liku aiztaisīt, jo man ir tikai viens kalpotājs, un nabadziņš bija ļoti nogurdināts, apsargādams di­vas durvis. Starp citu, izeja tika lietota tādā veidā, ka to pēc divu stundu darba var sākt atkal lietot. Vai jūs gribat pārliecināties, pilsoni?
   —   Pateicos, tas nav vajadzīgs, — Diksmē atbildēja, — man šī izeja nav diez cik svarīga.
   Un likuši īpašniekam trešo reizi atkārtot solījumu, ka atbrīvos māju līdz pulkstens astoņiem vakarā, abi aizgāja.
   Deviņos, piecu vai sešu cilvēku pavadīti, kuriem Parīzē valdošā saju­kuma dēļ neviens nepiegrieza vērību, abi atkal atgriezās.
   Vispirms viņi vieni paši iegāja mājā: īpašnieks bija turējis vārdu — tā bija pilnīgi tukša. Logu slēģi tika rūpīgi noslēgti, uzšķīla uguni, tad ie­dedzināja sveces, kuras Morāns bija atnesis līdzi. Pēc tam tika ielaisti arī seši vīri. Tie bija parastie ādmiņa viesi, kontrabandisti, kas kādu vakaru gribēja nogalināt Morisu, bet kopš tā laika bija kļuvuši viņa draugi.
   Durvis tika aizslēgtas, un viņi visi nokāpa pagrabā.
   Šis pagrabs, kam sākumā pievērsa tik mazu vērību, tagad bija mājas svarīgākā daļa.
   Vispirms tika noslēgti visi caurumi, pa kuriem varētu iespiesties kāds ziņkārīgs skatiens. Tad Morāns tūliņ izvēla kādu mucu un uzzīmēja uz papīra ģeometriskās līnijas. Palīgi, Diksmē vadīti, atstāja māju un aizgāja pa Korderijas ielu līdz Bosas ielai, kur stāvēja apklāti rati. Ratos atradās vīrs, kas klusēdams katram iedeva kadu rakšanas rīku: kapli, lāpstu, lauzni vai tamlīdzīgi. Ikviens to paslēpa zem svārkiem vai mēteļa. Tad visi atgrie­zās mājā, bet rati nozuda.
   Morāns bija beidzis savu darbu. Viņš devās tieši uz kādu kaktu pa­grabā.
   —  Rociet šeit, — viņš teica.
   Un strādnieki tūliņ sāka darbu.
   Cietumnieču dzīvoklis Tanplā bija kļuvis arvien nopietnāks un it sevišķi aizvien mocošāks. Kādu brīdi Elizabetei un princesei radās dažas cerības.
   Ierēdņus Tulānu un Lepitru dižās cietumnieces aizkustināja. Un viņi izrā­dīja līdzjūtību. Sākumā, nepieradušas pie tādiem līdzcietības pierādīju­miem, sievietes bija neuzticīgas. Bet kad cer, drīz vien uzticās.
   Starp citu, kas varēja notikt ar karalieni, ko no dēla šķīra cietums, no vīra — nāve? Iet uz ešafotu, kā viņš gāja? Ar tādu likteni viņa rēķinājās ilgāku laiku un, beidzot, bija apradusi.
   Pirmo reizi, kad pienāca Tulāna un Lepitra kārta, karaliene viņiem prasīja, ja tiešām viņi interesējās par viņas likteni, pastāstīt sīkumus par karaļa nāvi. Tas bija bēdīgs pārbaudījums, kāds bija jāiztur viņu simpā­tijām. Lepitrs bija noskatījies nāves soda izpildīšanu, viņš paklausīja kara­lienes pavēlei.
   Karaliene prasīja avīzes, kur nāvessods bija aprakstīts. Lepitrs apsolīja tās atnest nākamās sardzes laikā. Sardzes kārta pienāca ik pēc trim ne­dēļām.
   Karalim dzīvam esot, Tanplā bija četri ierēdņi. Pēc karaļa nāves bija tikai trīs: viens sargāja dienā, divi uzraudzīja naktī. Tulāns un Lepitrs tad izgudroja viltību, lai sardzē pa nakti vienmēr būtu kopā.
   Stundas, kad jāsargā, izšķīra loze; uzrakstīja uz vienas biļetes „Diena", un uz pārējām divām „Nakts". Ikviens izvilka biļeti no cepures; nejaušība izkārtoja naktssargus.
   Katru reizi, ka Tulāns un Lepitrs bija sardzē, viņi rakstīja „Diena" uz visām trim biļetēm, un pasniedza cepuri ierēdnim, kuru gribēja izspiest. Tas iebāza roku improvizētā urnā un neizbēgami izvilka biļeti, uz kuras bija uzrakstīts „Diena". Tulāns un Lepitrs attina pārējās, lādēdamies par nejaušību, kura viņiem vienmēr piešķīra visgarlaicīgākās klaušas, tas ir, nakti.
   Kad karaliene bija droša par abiem uzraugiem, viņa nodibināja sakarus ar Sarkanās Mājas bruņinieku. Tad tika norunāts atbrīvošanas mēģinā­jums. Karalienei un Elizabetes kundzei bija jāpārģērbjas par ierēdņiem un, apgādātām ar drošības kārtiņām, jāaizbēg. Tā kā virs, kas iededzināja Tamplā laternas, pastāvīgi ņēma sev līdzi abus bērnus, kas bija viena ve­cuma ar dofinu un princesi, tad kādreizējam karaļa pavāram Tiržī, pār­ģērbjoties lampu aizdedzinātāju drēbēs, bija jāaizved abi karaļu bērni.
   Dažos vārdos pateiksim, kas bija Tiržī.
   Senāk Tiržī bija karaļa galda apkalpotājs, atvests Tanplā ar daļu Tilē- rijas nama kalpotāju, jo sākumā karaļa galda apkalpošana bija diezgan plaši iekārtota. Pirmā mēnesī šī apkalpošana maksāja tautai trīsdesmit vai četrdesmit tūkstošus franku.
   Bet, kā viegli saprotams, tāda izšķērdība nevarēja turpināties. Pašval­dība deva savu pavēli. Tika aizsūtīti projām vecākie pavāri un pavāru puikas. Palika tikai viens apkalpotājs. Tas bija Tiržī. Viņš bija vienīgais starpnieks starp cietumniecēm un viņu piekritējiem, jo viņš drīkstēja iziet, un varēja apgādāt vēstules un atbildes.
   Parasti šīs vēstules bija aptītas ap mandeļu piena pudeļu korķiem, ku­ras saņēma karaliene un Elizabete. Tās bija aprakstītas ar citrona sulu un raksts kļuva salasāms, kad to uzsildīja.
   Viss jau bija gatavs bēgšanai, kad Tizons kādudien ar tādu papīru aiz­pīpēja pīpi. Tiklīdz tas sāka degt, kļuva redzamas rakstu zīmes. Viņš no­dzēsa pussadegušo papīru un nodeva to Tanplas padomei. Tad to tuvināja ugunij, bet izlasīja tikai nesakarīgus vārdus: puse bija sadegusi.
   Bet karalienes rokrakstu tomēr bija pazinuši. Tizons izteicās, ka viņš ievērojis pielaidību pret gūstekņiem no Tulāna un Lepitra puses. Abi ko­misāri tika denuncēti pilsētas valdē un Tanplā vairs nedrīkstēja parādīties.
   Tā palika tikai Tiržī.
   Bet neuzticība bija sasniegusi augstāko pakāpi: nekad viņu neatstāja vienu ar princesēm — tā viņām bija pārtraukti visi sakari ar ārpasauli.
   Tomēr kādudien Elizabetes kundze nodeva Tiržī notīrīt nazītim zelta asmeni, ko viņa lietoja, pārgriežot augļus. Tiržī kaut ko nojauta un slaucī­dams novilka spalu. Spalā bija vēstule.
   Šai vēstulē bija sarakstīts zīmju alfabēts.
   Tiržī nodeva Elizabetei nazi, bet ierēdnis, kas bija klāt, izrāva to viņai no rokām un apskatīja nazi, novilkdams savukārt spalu. Par laimi vēstules tur vairs nebija. Tomēr ierēdnis nazi konfiscēja.
   Tad neatlaidīgās Sarkanās Mājas bruņinieks izdomāja otru mēģinājumu, ko bija jāīsteno ar Diksmē nopirktās mājas palīdzību.
   Pa to laiku cietumnieces bija atmetušas visas cerības. No kliedzieniem uz ielas šajā dienā karaliene uzzināja, ka žirondisti, pēdējie mēreno ieska­tu balsti, nokļuvuši apsūdzēto stāvoklī. Tad viņu pārņēma dziļas sēras, jo tiklīdz žirondisti krita no bendes cirvja, karaliskajai ģimenei Konventā ne­palika neviens aizstāvis.
   Septiņos tika atnestas vakariņas. Kā parasti ierēdņi pārmeklēja katru bļodu, attina salvetes, iztaustīja maizi ar dakšiņām vai pirkstiem, pārlauza makaronus un riekstus bailēs, ka cietumnieces nesaņem vēstuli. Tad pēc šīs piesardzības lūdza karalieni un princeses sēsties pie galda, teikdami:
   —  Kapeta atraitne, tu vari ēst.
   Par zīmi, ka viņa nav izsalkusi, karaliene purināja galvu.
   Bet šajā brīdī princese izlikās, it kā gribēt apkampt māti, un klusu
   teica:
   —   Sēžaties pie galda, man liekas, ka Tiržī dod kaut kādu zīmi. Karaliene nobijās un paskatījās. Tiržī stāvēja viņai pretī ar salveti pār
   kreiso roku, un pieskārās labajai acij.
   Tūliņ viņa piecēlās un ieņēma savu parasto vietu pie galda. Abi ierēdņi bija klāt, jo nevienu mirkli viņi nedrīkstēja atstāt Tiržī vienu pašu ar cie­tumniecēm. Karalienes un Elizabetes kājas sastapās zem galda un pie­spiedās viena pie otras.
   Tā kā karaliene sēdēja iepretī Tiržī, viņa redzēja visas viņa kustības. Tās tomēr bija tik dabīgas, ka neradīja ne vismazākās aizdomas.
   Pēc tam ar tādu pašu piesardzību ēdiens tika aiznests. Vismazākās mai­zes drusciņas tika salasītas un pārskatītas. Tad vispirms ārā izgāja Tiržī, viņam sekoja ierēdņi, palika tikai Tizona kundze.
   Šī sieviete, kopš tā bija šķirta no meitas, par kuras likteni viņa nekā nezināja, bija kļuvusi mežonīga. Katru reizi, kad karaliene apskāva prin­cesi, viņu sagrāba niknuma lēkme, kas līdzīga neprātam. Tad karaliene, kuras mātes sirds saprata citas mātes sāpes, bieži apstājās tai brīdī, kad gribēja gūt iepriecinājumu, spiezdama meitu pie sirds, vienīgo, kas viņai bija palicis.
   Tizons atnāca pie sievas, bet viņa paziņoja, ka aizies tikai tad, kad Kapeta atraitne būs apgūlusies.
   Tad Elizabetes kundze atvadījās no karalienes un iegāja savā istabā. Karaliene izģērbās un apgulās, tāpat arī princese. Tad Tizona kundze paņēma sveci un izgāja ārā.
   Ierēdņi jau gulēja savās brezenta gultās gaitenī.
   Caur slēģu spraugu bāls mēness stars sniedzās līdz karalienes gultai. Kādu brīdi istabā viss bija kluss. Tad lēnām atvērās durvis, mēness gaismā kļuva redzama kāda ēna, kas tuvojās gultas galvgalim: tā bija Elizabete.
   —  Vai jūs redzējāt? — viņa klusi jautāja.
   —  Jā, — karaliene atbildēja.
   —  Un sapratāt?
   —  Tik labi, ka pat nevaru tam noticēt.
   —  Labi, atkārtosim zīmes.
   —  Vispirms viņš pieskārās acij, lai norādītu, ka ir kaut kas jauns.
   —           Tad viņš pārlika salveti no kreisās un labās rokas, kas nozīmē, ka nu kaut kas tiek darīts mūsu atbrīvošanas labā.
   —          Tad viņš pielika roku pierei par zīmi, ka palīdzība nāk no iekšpuses un nevis no ārpuses.
   —           Kad jūs viņam teicāt, lai rīt neaizmirst mandeļu pienu, viņš iesēja mutautiņā trīs mezglus. Tātad atkal tas ir Sarkanās Mājas bruņinieks. Cē­lā sirds!
   —  Jā, tāds viņš ir, — Elizabete teica.
   —  Vai tu guli, meit? — karaliene jautāja.
   —  Nē, māt, — princese atbildēja.
   —  Tad lūdz par viņu.
   Elizabete atkal klusi ieslīdēja savā istabā un vēl piecas minūtes dzirdēja jaunās princeses balsi, kas nakts klusumā sarunājās ar Dievu.
   Tai pašā brīdī Korderijas ielas mājas pagrabā strādnieki sāka apakš­zemes darbu saskaņā ar Morāna norādījumiem.

   Pēc pirmās redzēšanās Morisam Ženevjēvas pieņemšana likās pavisam negaidīta, un viņš cerēja uz vientulību, lai atgūtu pazaudēto ceļu uz abpu­sēju sirsnīgo draudzību.
   Bet Ženevjēvai bija nolemts plāns: viņa cerēja nesagādāt viņam vien­tulības iespēju, vēl jo vairāk tāpēc, ka atcerējās, cik šī divatība bija bīs­tama ar savu saldumu.
   Moriss cerēja uz rītdienu. Kāda radiniece, bez šaubām, iepriekš brīdi­nāta, bija atnākusi ciemos, un Ženevjēva viņu paturēja. Šoreiz nebija ko iebilst, jo tā varēja arī nebūt Ženevjēvas vaina.
   Un aizejot Morisam uzdeva pavadīt radinieci, kas dzīvoja Fosē Sen- viktora ielā.
   Moriss aizgāja, šķobīdams seju, bet Ženevjēva viņam pasmaidīja un Mo­riss uzņēma šo smaidu kā solījumu.
   Bet, ak vai, Moriss vīlās! Otrā dienā, 2.jūnijā, drausmīgā dienā, kad krita žirondisti, viņš atvadījās no sava drauga Lorēna, kas gribēja visādā ziņā viņu aizvest uz Konventu, un atmeta pie malas visas lietas, lai aizietu pie savas draudzenes. Saprāta dievietei Ženevjēvas personā bija briesmīga sāncense.
   Moriss atrada Ženevjēvu mazajā salonā, daiļu un laipnu, bet viņai bla­kus bija jaunā kalpone ar trīskrāsaino cepures lenti, kas, loga stūrī sēdē­dama, izšuva mutautiņus un neatstāja savu vietu.
   Moriss sarauca uzacis: Ženevjēva ievēroja, ka olimpietim bija slikts ga­rastāvoklis. Viņa divkāršoja laipnību; bet tā kā nebija tik laipna, lai at­laistu jauno kalponi, Moriss palika nepacietīgs un aizgāja stundu agrāk nekā parasti.
   Tas viss varēja būt nejaušība. Moriss pacieta. Šovakar, starp citu, stā­voklis bija tik drausmīgs, ka troksnis, lai gan Moriss kopš kāda laika dzīvoja ārpus politikas, sasniedza viņu. Vajadzēja notikt veselas partijas krišanai, kas Francijā valdīja desmit mēnešus, lai viņu uz kādu brīdi at­rautu no mīlas.
   Otrā dienā tāda pat uzvešanās no Ženevjēvas puses. Paredzēdams šo sistēmu, Moriss bija izstrādājis savu plānu. Redzēdams, ka kalpone, iz­šuvusi duci mutautiņu, paņēma sešus dučus salvešu, Moriss desmit minū­tes pēc ienākšanas izvilka pulksteni, piecēlās, sveicināja Ženevjēvu un, ne­teicis ne vārda, aizgāja.
   Vēl vairāk: aiziedams viņš pat nepaskatījās atpakaļ.
   Ženevjēva, kas bija piecēlusies, lai noskatītos viņam pakaļ dārzā, bāla un dreboša atkrita krēslā, pavisam apjukusi par savas rīcības iespaidu.
   Drīz pēc tam ienāca Diksmē.
   —  Vai Moriss ir projām? — brīnīdamies viņš iesaucās.
   —  Jā, — stostījās Ženevjēva.
   —  Bet viņš tikai nupat bija atnācis.
   —  Tikai stundas ceturksni atpakaļ.
   —  Tad viņš nāks atkal.
   —  Es šaubos.
   —  Atstāj mūs, Migē! — Diksmē teica.
   Kalpone bija pieņēmusi šo vārdu naidā pret vārdu Marija, kāds lai bija kā austrietei. Viņa aizgāja.
   —  Nu, mīļā Ženevjēva, — Diksmē jautāja, — vai miers ar Morisu ir noslēgts?
   —   Tieši otrādi, man liekas, ka tieši šai brīdī mēs esam tālāk nekā jebkad agrāk.
   —  Un kas šoreiz ir vainīgs?
   — Katrā ziņā Moriss. Kā! — nosarkdama Ženevjēva teica, — tu nevari uzminēt, kāpēc viņš ir sakaitināts? Nē!?
   —  Izstāsti, lai es varētu spriest par to.
   —  Liekas, ka viņš nevar ciest Migē.
   —  Tiešām? Tad viņa ir jāatlaiž. Kalpones dēļ es negribu zaudēt tādu draugu kā Moriss.
   —  Es domāju, ka tas nemaz nav vajadzīgs, jo viņam pietiek, lai mei­tene nebūtu istabā viņa apmeklējuma laikā.
   —  Tad Morisam ir taisnība. Viņa apmeklējumi ir veltīti tev un nevis Migē. Un tāpēc nemaz nav vajadzīgs, lai viņa paliek pie tevis, kad viņš atnāk.
   Brīnīdamās Ženevjēva paskatījās vīrā.
   —  Bet, mīļais vīr…
   —  Ženevjēva, — Diksmē teica, — es cerēju, ka tu man būsi sabie­drotā, kas atvieglos plānu īstenošanu, bet tavi apsvērumi, tieši otrādi, div­kāršo grūtības. Pirms četrām dienām es domāju, ka mūsu starpā viss ir norunāts, bet ko es redzu? Tagad mēs atrodamies vēl turpat, kur toreiz. Vai es tev neteicu, Ženevjēva, ka es tev uzticos? Vai es tev neteicu, ka Morisam jātop mūsu intīmam draugam un vēl uzticamākam nekā iepriekš. Ak, Dievs, kā sievietes mūžīgi kavē mūsu nodomus!
   —   Bet vai tev nav kāds cits līdzeklis, Diksmē? Kā jau teicu, mums abiem būtu labāk, ja Moriss vairs nenāktu.
   —   Jā, mums varbūt, bet tai, kurai mēs esam zvērējuši upurēt mūsu mantu, dzīvi un laimi, kā tai? Morisam jānāk pie mums! Vai tu zini, ka Tiržī jau tur aizdomās un ka princeses dabūs citu sulaini?
   —  Labi, es sūtīšu Migē projām.
   —    Ženevjēva, — ārkārtīgā nepacietībā, kas nu reti gadījās ar viņu, Diksmē teica, — kāpēc šīs jaunās grūtības mūsu jau tik grūtajā stāvoklī? Dari, kas tev jādara kā godīgai, uzticīgai laulātajai draudzenei, no tevis es vairāk neko neprasu! Rītu es nebūšu mājā, es nomainīšu Morānu. Tā­pēc es neēdīšu ar jums, bet to darīs viņš. Viņš grib kaut ko lūgt Morisam, un tev pateiks, kas tas ir. Apdomā, Ženevjēva, ka tas, ko viņš lūgs, ir ļoti svarīgi. Tas mūsu acīs nav nolūks, bet tikai līdzeklis. Tā ir cēlā, tei­camā cilvēka, mūsu labvēļa, kura dēļ mums ir jāupurē sava dzīvība, pē­dējā cerība.
   —   Un kam lai es upurēju savu? — aizrautībā iesaucās Ženevjēva.
   —    Lūk, šim cilvēkam, Ženevjēva! Kā tas notika, ka tu neprāti tā iz­darīt, lai Moriss to mīlētu, kas bija sevišķi svarīgi, un lai arī viņš tiktu mīlēts? Tādā veidā, kā tu šodien sabojāji Morisa garastāvokli, viņš varbūt noraidīs to, ko Morāns viņam prasīs un ko visādā ziņā mums jādabū. Vai tu gribi, lai saku tagad, Ženevjēva, kur Morāns vedīs jūsu smalkumu un jūtību?
   —    O! kungs, — rokas sakrustodama un nobālēdama, Ženevjēva ie­saucās, — nerunāsim nekad par to.
   —   Nu, esi tikai stipra! — spiezdams viņai uz pieres skūpstu, Diksmē teica, — un pārdomā?
   Un viņš izgāja.
   —   Ak, Dievs, ak, Dievs! — Ženevjēva skumjās murmināja, — kā viņi spiež mani pieņemt mīlu, pēc kuras traucas visa mana dvēsele…
   Kā mēs jau teicām, nākamajā dienā bija dekādes pēdējā diena.
   Diksmē ģimenē, kā visās tā laika pilsonības ģimenēs, bija ieviesusies paraža svētdien pusdienot ilgāk un svinīgāk nekā citās dienās. Kopš drau­dzības nodibināšanās Moriss, ielūgts reiz un uz visiem laikiem šais pus­dienās, vienmēr bija klāt. Šajā dienā Moriss parasti ieradās ap pusdien­laiku, lai gan pie galda sēdās tikai ap pulkstens diviem.
   Spriežot pēc tā, kā viņš bija aizgājis, Ženevjēva gandrīz vai necerēja viņu redzēt.
   Tiešām, pulkstenis nosita pusdienlaiku, bet Morisu nemanīja. Tad pulks­tenis nosita pusvienu, vienu.
   Nav iespējams izteikt, kas norisinājās Ženevjēvas sirdī šīs gaidīšanas laikā.
   Sākumā viņa bija ģērbusies cik vien iespējams vienkāršāk. Tad, redzē­dama, ka viņš kavējas, ar sievietes sirdij dabīgo koķetēriju viņa iesprauda matos puķi, un viņa gaidīja, juzdama kā viņas sirds sažņaudzās arvien vairāk un vairāk. Laiks bija jau sēsties pie galda, bet Moriss vēl nerādījās.
   Beidzot desmit minūtes pirms pulkstens diviem Ženevjēva dzirdēja labi pazīstamos viņa zirga soļus.
   —           Viņš nāk! — viņa sauca, — viņa mīla tomēr .bija stiprāka nekā lepnums! Jā, viņš mani mīl! Viņš mani mīl!
   Moriss nolēca no zirga, nodeva to dārzniekam, pavēlēdams uzgaidīt, Ženevjēva redzēja viņu nokāpjam un ne bez bažām ievēroja, ka zirgs netiek ievests stallī.
   Moriss ienāca. Šodien viņš bija ārkārtīgi skaists. Plašais, melnais četrs­tūrainais svārks ar lieliem atlokiem, baltā veste, ziemišķādas bikses, kurās kājas izskatījās izlietas līdzīgi Apollona kājām; baltā batista apkakle un skaistie mati, kas pārklāja plato un gludo pieri, rādīja viņā elegantu un spēcīgas dabas tipu.
   Kā mēs jau teicām, viņa klātbūtne lika atvērties Ženevjēvas sirdij; viņa to saņēma starodama.
   —           Tas esat jūs! — sniegdama roku, viņa teica, — jūs ēdīsit kopā ar mums, vai ne?
   —          Tieši otrādi, pilsone, — Moriss vēsi atbildēja, — es nācu lūgt jums atļauju, lai drīkstētu nepalikt.
   —  Jūs gribat mūs atstāt?
   —          Jā, man ir steidzami darbi sekcijā. Es domāju, ka jūs mani gaidāt un būtu nelaipni, ka es neatvainotos. Tāpēc es nācu.
   Ženevjēva juta, kā viņas sirds sažņaudzās.
   —           Ak, Dieviņ! — viņa teica, — un Diksmē, kas šodien neēd mājās, cerēs jūs sastapt atgriežoties. Viņš man uzdeva aizkavēt jūs!
   —       Tad es saprotu jūsu vēlēšanos, kundze: tā jums pavēlēja vīrs. Un es to tūliņ neuzminēju! Tiešām, laikam nekad es netikšu ārā no tumsas!
   —  Moris!
   —        Man jātic jūsu darbiem vairāk nekā jūsu vārdiem, kundze. Man jāsaprot, ka es drīkstu palikt pie jums vēl mazāk, kad Diksmē nav mājās. Viņa prombūtne tikai palielinātu jūsu apjukumu.
   —  Kāpēc? — bikli jautāja Ženevjēva.
   —       Jo kopš manas atgriešanās jūs acīmredzami izvairāties no manis. Bet es tikai jūsu, jūsu dēļ esmu nācis atpakaļ, jūs to zināt, un kopš tā laika vienmēr esmu pie jums atradis citus.
   —      Jūs esat Jauns, mīļais draugs? Es taču daru visu, ko varu! — Že­nevjēva teica.
   —      Nē, Ženevjēva, jūs varat vairāk! Jums jāsaņem mani tāpat kā agrāk vai jānoraida pavisam.
   —      Saprotiet manu stāvokli, Moris, — maigi teica Ženevjēva. — Uzmi­niet manas skumjas un neesiet ilgāk tik nežēlīgs pret mani.
   Un jaunā sieviete tuvojās viņam un sērīgi viņā nolūkojās.
   Moriss klusēja.
   —  Ko tad jūs vēlaties? — viņa turpināja.
   —      Es gribētu jūs mīlēt, Ženevjēva, jo tagad es jūtu, ka bez jūsu mīlas vairs nevaru dzīvot.
   —  Moris, esiet līdzcietīgs!
   —  Tad jums jāļauj man mirt! — Moriss iesaucās.
   —  Mirt?
   —  Jā, mirt vai aizmirst.
   —       Tātad jūs vēl varētu aizmirst? — sākdama raudāt, Ženevjēva ie­saucās.
   —       Nē, nē, — teica Moriss un noslīga ceļos, — nē, Ženevjēva, mirt gan, bet aizmirst nekad!
   —       Un tomēr, — stingri atbildēja Ženevjēva, — tas būtu labākais, jo šī mīla ir noziegums.
   —      Vai jūs esat to teikusi arī Morāna kungam? — Moriss jautāja, kam šis pēkšņais vēsums lika atgūties.
   —       Morāns nav tāds neprātis kā jūs un man nekad nebija vajadzīgs viņam aizrādīt, kā jāuzvedas drauga mājās.
   —   Derēsim, — ironiski smaidīdams, Moriss atbildēja, — ka Morāns ir mājās, kad Diksmē pusdieno citur? Jūs vienmēr to paturat tuvumā, Ženevjēva, lai mani aizkavētu jūs mīlēt. Jo tik ilgi, kamēr Morāns atrodas jums blakus un neatstāj ne mirkli, es jūs nevaru mīlēt, vismaz tas man netiek ļauts.
   —  Un es, — šīs mūžīgās neuzticības sadusmota, Ženevjēva iesaucās, kā ārprātā spiezdama jaunā cilvēka roku, — es zvēru jums, ka Morāns man nav teicis nevienu vārdu par mīlu un ka Morāns nav mani nekad mīlējis un nekad nemīlēs. Es zvēru pie mana goda, pie manas mātes dvēseles.
   —  Ak! — Moriss iesaucās, — cik labprāt es jums gribētu ticēt!
   — O, ticiet man, nabaga muļķīti, — viņa teica ar smaidu, kas ikvienam citam, tikai ne greizsirdīgam, būtu vismaigākā atzīšanās, — ticiet man! Vai jūs gribat zināt vēl vairāk? Morāns mīl sievieti, kuras priekšā nobāl visas pasaules sievietes, kā lauku puķes debess zvaigžņu priekšā.
   —  Un kāda sieviete, — Moriss jautāja, — varētu aptumšot visas citas, ja viņu starpā atrodas Ženevjēva?
   —  Vai tā, ko mīl, — smaidīdama Ženevjēva atbildēja, — nav vienmēr arī tā skaistākā?
   — Tad, — Moriss teica, — ja jūs nemīlat mani, Ženevjēva… — Jaunā sieviete ar bailēm gaidīja frāzes beigas, — vai jūs nevarat vismaz zvērēt, ka nemīlēsit citu?
   —   Jā, Moris, es to zvēru ar skaidru sirdsapziņu! — iesaucās Ženev­jēva, priecādamās, ka jaunais cilvēks pats viņai deva patvērumu viņas sirdsapziņā.
   Moriss satvēra viņas abas rokas, kuras Ženevjēva pacēla pret debesīm, un pārklāja tās kvēliem skūpstiem.
   —  Tagad, — viņš teica, — es esmu apmierināts. Tagad es jums uzti­cēšos, tagad es būšu augstsirdīgs! Es gribu jums uzsmaidīt, es gribu būt laimīgs.
   —  Un vairāk jūs neprasīsit neko?
   —  Es pūlēšos.
   —   Tagad nav jātur jūsu zirgs. Un sekcija var gaidīt, — sacīja Že­nevjēva.
   —  O, Ženevjēva, es gribētu likt, lai visa pasaule gaida jūsu dēļ!
   Pagalmā bija dzirdami soļi. — Mūs sauks pie galda, — Ženevjēva teica.
   Zagšus viņi spieda viens otram roku. Atnāca Morāns, lai teiktu, ka gaida tikai Morisu un Ženevjēvu. Ari viņš bija uzcirties šim svētdienas pusdienām.

   Morāns, izmeklēti ģērbies, Morisam bija liels brīnums.
   Izsmalcinātais švīts nevarētu nekā pārmest viņa kaklasaites mezglam, veļas smalkumam.
   Bet jāatzīstas, ka viņam bija tie paši mati un tās pašas acenes.
   Tad Morisam likās, ka šos matus un šīs acenes viņš būtu redzējis pir­mo reizi īstajā gaismā, tik stipri Ženevjēvas zvērests viņu nomierināja.
   „Pie joda," iedams viņam pretī, Moriss sev teica, „pie joda, ja es kād­reiz būšu greizsirdīgs uz tevi, krietnais pilsoni Morān! Ģērb kaut ik dienu savu iezilgano svētdienas uzvalku un pašuj svētdienām kaut zelta auduma svārkus. Sākot ar šodienu es apsolu redzēt tikai tavus matus un acenes, un it sevišķi neapvainot tevi, ka tu mīli Ženevjēvu."
   Saprotams, ka pēc sarunas ar sevi, viņa rokas spiediens Morānam bija brīvāks un sirsnīgāks nekā parasti.
   Pie galda bija pavisam neparasti maz cilvēku. Pie mazā galda bija no­likti galda piederumi tikai trijiem. Moriss saprata, ka zem galda viņš sastaps Ženevjēvas kājas. Tās turpināja mēmo un mīļo sarunu, ko bija iesākušas rokas.
   Viņi apsēdās. Moriss redzēja Ženevjēvu no sāniem. Viņa bija starp gaismu un viņu.
   Melnie mati spīgoja.
   — Tiešām, pilsoni Morān, — Moriss teica, — tu ne tikai zini ārkārtīgi daudz, bet tu esi īsts zinātnieks.
   —      Es esmu daudz redzējis un sevišķi daudz lasījis, — Morāns atbil­dēja. — Un vai man nav jāgatavojas baudas dzīvei, kādai es nodošos, tiklīdz būšu kļuvis bagāts? Laiks, pilsoni Morān, laiks!
   — Tu runā, kā sirmgalvis? — Moriss atbildēja. — Cik vecs tad tu esi?
   Šā dabīgā jautājuma izbiedēts, Morāns novērsās.
   —      Man ir trīsdesmit astoņi gadi, — viņš teica. — Ja ir zinātnieks, kā jūs sakāt, tad vairs nav vecuma.
   Ženevjēva iesmējās. Moriss pievienojās. Morāns apmierinājās ar smaidu.
   Moriss meklēja un sastapa Ženevjēvas kāju. No pirmā pieskāriena, ku­ru atspoguļojumu viņš meklēja sejā, viņš redzēja, kā viņa reizē nosarka un nobālēja, bet mazā kāja mierīgi palika zem galda, iemigusi starp viņa kājām.
   —      Tu esi daudz ceļojis, — Moriss turpināja un saturēja Ženevjēvas kāju, jo viņa nedroši to gribēja atbrīvot.
   —  Manas jaunības lielāko daļu esmu pavadījis ārzemēs.
   Savā iezilganā svārkā Morāns likās atguva svētdienas garu, to garu, kas reizēm strāvoja pār šā savādā cilvēka lūpām, kā Moriss bija redzējis, un ko visādā ziņā pavadītu acu liesmas, ja zaļās acenes to nenodzēstu.
   Neiesmiedamies viņš sarunāja neskaitāmas asprātības: spēcīgumu Mo­rāna jokiem, savādu burvīgumu asprātībām piešķīra viņa nesatricināmā nopietnība. Šis tirgotājs, kas bija daudz ceļojis pēc visāda veida ādām, sākot ar pantēras un beidzot ar trusīša, šis ķīmiķis ar sarkanajām rokām pazina Ēģipti kā Hērodots, Āfriku kā Levajants un Operu un buduārus kā švīts.
   —      Un tiešām esi daudz novērojis, — teica Moriss, — jo tāds vīrs kā tu, redzēdams nevar nenovērot.
   —      Tiešām es esmu daudz redzējis, gribētu pat teikt, ka es esmu re­dzējis visu.
   —      Visu? Tas ir par daudz, pilsoni, — smaidīdams atbildēja Moriss, — tomēr vēl ir lietas…
   —     Jā, tev taisnība, ir divas lietas, kuras es neesmu redzējis. Katrā ziņā mūsdienās tās kļūst arvien retākas.
   —  Un tās ir? — Moriss jautāja.
   —  Pirmā, — nopietni Morāns atbildēja, — ir Dievs.
   —       Nu, — Moriss teica, — Dieva vietā es tev varētu parādīt dievieti, pilsoni Morān.
   —  Kas tas ir? — Ženevjēva viņu pārtrauca.
   —      Jā, kādu dievieti — pavisam modernu radību: Saprāta dievieti. Man ir draugs, par kuru es jums reizēm esmu šo to runājis, mans mīļais un krietnais Lorēns, zelta sirds, kam ir tikai viena kļūda, tas ir, sacerēt četr- rindas un kalambūrus.
   —  Un?
   —       Nu, viņš apdāvinās Parīzes pilsētu ar Saprāta dievieti pilnīgi labā stāvoklī, kurai neko nevar atņemt. Tā ir pilsone Artēmizija, bijušā Operas dejotāja un tagad smaržu pārdēvēja Martēna ielā. Tiklīdz viņa noteikti tiks iecelta dievietes kārtā, es varēšu jums to parādīt.
   Morāns nopietni pateicās Morisam ar galvas mājienu un turpināja:
   —  Otrā lieta ir karalis.
   —      Tas ir jau grūtāk, — .pūlēdamies smaidīt, Ženevjēva piebilda, — jo tāda vairs nav.
   —       Tev būtu jāpapūlas redzēt pēdējo, — Moriss teica, — tas būtu gudrāk.
   —      Tas nozīmē, — Morāns turpināja, — ka es nemaz nevaru iedomā­ties kronēto galvu. Tas gan laikam ir bēdīgs skats.
   —      Tiešām, ļoti bēdīgs, — teica Moriss, — par to jums es galvoju, kas redz to gandrīz vai visus mēnešus.
   —  Kronēto galvu? — Ženevjēva jautāja.
   —       Vai vismaz tādu, — Moriss iebilda, — kas ir nesusi smago un no­spiedošo kroņa nastu.
   —       Jā, karalieni, — Morāns teica, — tā ir taisnība, pilsoni Moris, tas gan ir bēdīgs skats…
   —       Vai tiešām viņa ir tik skaista un lepna, kā runā? — Ženevjēva jau­tāja.
   —       Vai tad jūs nekad neesat viņu redzējusi, kundze? — brīnīdamies bilda Moriss.
   —  Es? Nekad, — jaunā sieviete atbildēja.
   —  Tiešām tas ir savādi, — Moriss teica.
   —       Kāpēc savādi? Līdz 91. gadam mēs dzīvojam provincē, bet kopš tā laika Vecajā Senžaka ielā, kurai ir ļoti liela līdzība ar provinci, tikai te
   trūkst saules gaismas, svaigā gaisa un ir ļoti maz puķu. Jūs zināt, kā es dzīvoju, pilsoni Moris, un tā esmu dzīvojusi vienmēr! Kā es varēju redzēt karalieni? Man nekad nebija izdevība.
   — Un es šaubos, vai jūs to izmantosit, kad, par nelaimi, varbūt radīsies iespēja, — Moriss atbildēja.
   —  Ko jūs ar to domājat? — Ženevjēva jautāja.
   —  Pilsonis Moriss domā to, kas vairs nav nekāds noslēpums, — Mo­rāns atbildēja, — proti, karalienes notiesāšanu un viņas nāvi uz ešafota, kur mira viņas vīrs. Pilsonis apgalvo, ka jūs droši vien neizmantosit ie­spēju, kad viņa atstās Tanplu un tiks aizvesta uz Revolūcijas laukumu.
   —  Nē, katrā ziņā nē! — kad Morāns ar ledainu aukstasinību bija iz­teicis šos vārdus, Ženevjēva iesaucās.
   —  Tad uzģērbiet sēru tērpu, — Morāns turpināja, — jo austrieti labi apsargā, un republika ir feja, kas pēc patikas padara cilvēkus neredzamus.
   —   Atzīstos, — teica Ženevjēva, — ka es labprāt gribētu redzēt šo nabaga sievieti.
   —  Vai tiešām jūs to vēlaties? — Moriss jautāja, būdams gatavs izpildīt katru Ženevjēvas vēlēšanos. — Tad sakiet tikai vienu vārdu. Es piekrītu, ka republika ir feja; bet kā ierēdnis es esmu burvis.
   —  Jūs varat sagādāt man iespēju redzēt karalieni? — Ženevjēva ie­saucās.
   —   Droši, es to varu!
   —  Bet kā? — pārmīdams ar Ženevjēvu ātru skatienu, ko Moriss neie­vēroja, Morāns jautāja.
   —  Nav nekas vienkāršāks, — Moriss teica. — Ir, protams, ierēdņi, ku­riem neuzticas. Bet es esmu devis tādus pierādījumus par savu uzticību brīvības lietai, ka es nepiederu pie tiem. Starp citu, ieeja Tanplā vien­laikus ir atkarīga no ierēdņiem un posteņu priekšniekiem. Un tā — tajā dienā posteņa priekšnieks būs mans draugs Lorēns, kas, man šķiet, ne­apšaubāmi tiks aicināts aizvietot ģenerāli Santēru, ievērojot to, ka trijos mēnešos viņš būs cēlies no kaprāļa pakāpes līdz vecākajam virsnieka pa­līgam. Apciemojiet mani tajā dienā, kad es būšu sardzē Tanplā, tas ir, nākamajā ceturtdienā.
   —  Nu, — Morāns teica, — es ceru, jums labāk vairs nevar pakalpot. Lūk, kā sagadās!
   —  Nē, nē, — Ženevjēva atbildēja, — es to nedarīšu.
   —     Kāpēc ne? — Moriss iesaucās, kam šis apmeklējums Tanplā dotu iespēju redzēt Ženevjēvu tādā dienā, kad viņam liktu laupīta šī iespēja.
   —     Tāpēc, ka ar to es jūs varbūt nostādīšu briesmās, mīļais Moris, — Ženevjēva atbildēja, — un es nekad sev nevarētu piedot, ja manas ie­domas apmierināšana būtu jūsu nelaimes cēlonis.
   —      Labi teikts, Ženevjēva, — Morāns sacīja. — Neuzticība ir liela un labākie patrioti krīt aizdomās tagad. Atmetiet šo nodomu, kas ir tikai jūsu ziņkāres niķis.
   —     Gandrīz vai varētu teikt, ka jūs to runājat greizsirdības dēļ, Morān, un tā kā pats neesat redzējis ne karali, ne arī karalieni, negribat ļaut to arī citiem. Nestrīdēsimies par to, labāk nāciet līdzi!
   —  Es? Nē!
   —     Tagad nevis pilsone Diksmē vēlas redzēt Tanplu, — Moriss teica, — bet gan es lūdzu viņu un arī jūs apmeklēt Tanplu un nabaga gūsteknim īsināt laiku. Jo tiklīdz durvis noslēdzas aiz manis, arī es topu par gūstekni, lai gan tikai uz divdesmit četrām stundām, it kā manās dzīslās tecētu karaļa vai prinču asinis.
   Un, spiezdams Ženevjēvas kāju, viņš turpināja:
   —  Tātad jūs nāksit, es jūs lūdzu!
   —  Vai jūs pavadīsit mani, Morān? — Ženevjēva jautāja.
   —    Tā būs pazaudēta diena, — Morāns atbildēja, — jo, atstādams dar­bu kaut tikai uz brīdi, es tieku izsists no sliedēm.
   —  Tad es neiešu, — teica Ženevjēva.
   —  Kāpēc ne? — jautāja Morāns.
   —     Ak, Dievs! Vienkārši tāpēc, ka mans vīrs, kā cerams, negribēs mani pavadīt, un ja arī jūs to nedarīsit, jūs trīsdesmit astoņus gadus vecs, saprā­tīgs cilvēks, man pietrūks drosmes prasīt postenī artilēristiem, grenadie­riem pēc ierēdņa, kas ir tikai trīs vai četrus gadus vecāks par mani.
   —     Nu, pilsone, — teica Morāns, — ja mana pavadonība ir tik nepie­ciešama jums…
   —     Esi galants, pilsoni zinātniek, it kā tu būtu vienkāršs mirstīgais, — Moriss teica, — un upurē vienreiz pusi dienas sava drauga laulātajai draudzenei.
   —  Labi, lai notiek, — Morāns atbildēja.
   —    Tagad, — Moriss turpināja, — es lūdzu tikai klusuciešanu. Apmek­lējums Tanplā visādā ziņā ir aizdomīgs, un ja pēc šā apmeklējuma kaut kas notiks, mūs giljotinēs visus kopā. Jakobīņi nejoko, pie joda! Jūs jau zināt, kā viņi rīkojās ar žirondistiem.
   —     Pie joda! — Morāns atbildēja. — Pilsoņa Morisa vārdi ir jāpār­domā. Ja mani atrautu no darba tādā veidā, tas man nemaz nebūtu patī­kami.
   —    Vai jūs nedzirdējāt, — smaidīdama Ženevjēva atbildēja, — ka Mo­riss teica: mēs visi?
   —  Nu, visi?
   —  Visi kopā.
   —     Katrā ziņā, — atbildēja Morāns, — tā būtu patīkama sabiedrība, bet es mīļāk gribu dzīvot jūsu sabiedrībā, nekā mirt kopā ar jums.
   „Kur bija mans saprāts," Moriss sev teica, „kad biju iedomājies, ka šis vīrs varētu viņu mīlēt?"
   —     Tātad labi, — Ženevjēva turpināja, — Morān, es runāju ar jums, izklaidīgo sapņotāju: tā ir nākamā ceturtdiena. Neuzsāciet trešdienas va­karā kādu ķīmisko eksperimentu, kas, kā bieži vien gadās, nodarbina jūs veselas divdesmit četras stundas.
   —  Esiet mierīga! Līdz tam laikam jūs man kādu reizi vēl atgādināsit.
   Ženevjēva piecēlās no galda, Moriss sekoja viņas paraugam, Morāns
   arī laikam gribēja darīt tāpat, un sekot, kad kāds strādnieks atnesa ķīmi- ķim mazu pudeli ar šķidrumu, kas pievērsa visu viņa uzmanību.
   —  Pasteigsimies, — aizvilkdams Ženevjēvu, Moriss teica.
   —    O! esiet mierīgs! — viņa atbildēja. — Viņš tagad būs aizņemts vis­maz stundu.
   Un jaunā sieviete ļāva viņam roku, ko viņš maigi spieda savējās. Viņu mocīja pārmetumi par savu nodevību, un viņa samaksāja par šiem pārme­tumiem ar laimi.
   —    Redziet, — viņa teica, ejot caur dārzu, rādīdama neļķes, kuras bija izliktas ārā magoņkoka kastē, ārā, lai atžirgtu, — manas puķes ir no­vītušas!
   —    Kas te vainīgs? Jūsu nolaidība, — Moriss atbildēja. — Nabaga neļ­ķes!
   —  Nevis mana nolaidība, bet gan jūsu prombūtne, mīļais draugs.
   —    Puķes prasa tik maz, Ženevjēva, tikai drusciņ ūdens, un manas prombūtnes laikā jums laika bija diezgan.
   —  Ak! — Ženevjēva teica, — ja varētu puķes aplaistīt ar asarām, tad katrā ziņā tās nebūtu novītušas.
   Moriss ieslēdza viņu skavās, pievilka pie krūtīm, un, iekams viņa pa­guva aizsargāties, uzspieda lūpas uz acīm, kuras pussmaidīdamas, pusilgo- damās nolūkojās izpostītajā kastē.
   Ženevjēvai bija tik daudz ko sev pārmest, ka viņa bija piekāpīga.
   Diksmē atgriezās vēlu un atrada Morānu, Ženevjēvu un Morisu dārzā, kur viņi pļāpāja par puķu audzēšanu.

   Beidzot pienāca slavenā ceturtdiena, Morisa sardzes diena.
   Bija jūnija sākums. Debesis bija tumši zilas, un uz šā zilā spoguļa iz­cēlās jauno māju blāvais baltums. Varēja nojaust šausmīgā karstuma tuvo­šanos, ko senatnē attēloja kā neremdināmu slāpju mocītu suni, kas, runā­jot Parīzes tautas valodā, tik labi nolaiza bruģi. Parīze bija tīra kā paklājs, un smaržām piepildītais gaiss, paceldamies no kokiem, izplūzdams no pu­ķēm, strāvoja un apskurbināja, lai it kā liktu galvaspilsētas iedzīvotājiem aizmirst asins tvaikus, kas bez mitas kūpēja uz tās laukumiem.
   Sardzē Tanplā Morisam bija jāstājās pulkstens deviņos. Viņa divi biedri bija Mersevo un Agrikola. Astoņos viņš bija Vecajā Senžaka ielā, ģērbies plašā pilsētas ierēdņa svārkā, tas ir, viņa lokano un spēcīgo viduci savilka trīskrāsainā josta. Kā parasti viņš bija ieradies zirgā, un pa ceļam viņš varēja dzirdēt nekādā ziņā neliekuļotu krietno patriotu atzinību, kas to garāmejot novēroja.
   Ženevjēva jau bija gatava. Viņa bija ģērbusies vienkāršā muslīna kleitā, tafta mētelī un pie galvas segas bija piestiprināta trīskrāsaina kokarde. Savā vienkāršajā tērpā viņa bija apburoša.
   Morāns, acīmredzot, lai nemaz neizskatītos pēc aristokrāta, bija ģērbies savā parastajā dienas svārkā, šai pa daļai pilsoņa, pa daļai amatnieka svārkā. Tikai nupat viņš bija atgriezies mājās un šķita noguris; viņš, kā pats stāstīja, bija strādājis visu nakti, lai pabeigtu kādu steidzīgu darbu. Tiklīdz Morāns bija atnācis, Diksmē aizgāja.
   —           Nu, — Ženevjēva jautāja, — ko jūs esat nolēmis, Moris? Kā mēs redzēsim karalieni?
   —            Plāns man jau ir gatavs, — Moriss atbildēja. — Tiklīdz mēs sa­sniegsim Tanplu, es jūs nodošu savam draugam Lorēnam, kas komandē sardzi. Es aiziešu savā postenī un, tiklīdz būs izdevīgs brīdis, uzvēdīšu jūs augšā.
   —           Bet kur mēs redzēsim cietumnieces? — Morāns jautāja. — Un kā mēs tās redzēsim?
   —           Brokastu vai pusdienu laikā, ja tas jums patīk, un proti, caur ie­rēdņu lodziņu.
   —  Jauki, — Morāns atbildēja.
   Tad Moriss redzēja, kā Morāns tuvojās skapim ēdamzāles dibenā un steigā izdzēra skaidra vīna glāzi. Tas viņu pārsteidza. Morāns bija stipri mērens un dzēra tikai sārtinātu ūdeni.
   Ženevjēva pamanīja, ka Moriss brīnīdamies nolūkojās dzērājā.
   —           Iedomājieties, — viņa teica, — ka viņš sevi nokauj ar savu darbu, nelaimīgais Morāns, tik stipri, ka viņš nav mutē ieņēmis nekā kopš vakar­dienas rīta.
   —  Vai viņš nav pusdienojis? — jautāja Moriss.
   —  Nē, viņš taisa mēģinājumus pilsētā.
   Ženevjēvas piesardzība bija lieka. Katrs patiess mīlētājs ir egoists. Mo­riss novēroja šo Morāna darbību ar paviršu mīlētāja uzmanību, ar kādu mēdz skatīties uz visu, kas nav sakarā ar sievieti, kuru viņš mīl.
   Vīna glāzei Morāns pievienoja maizes riku, ko viņš steigšus aprija.
   —           Tagad, — ēdājs teica, — es esmu gatavs, mīļais pilsoni Moris! Ja jūs gribat, varam iet.
   Moriss, kas plūkāja novītušas neļķes ziedu, ko bija garāmejot pacēlis, sniedza Ženevjēvai roku, teikdams:
   —  Iesim.
   Viņi aizgāja. Moriss jutās tik laimīgs, ka viņa krūtis nevarēja noslēpt savu laimi. Ja nevarētu noslēpt prieku, viņš varētu iekliegties. Tiešām, ko vairāk viņš varēja vēlēties? Viņa ne tikai nemīlēja Morānu, par ko viņš bija drošs, bet viņam bija cerība, ka Ženevjēva mīl viņu. Dievs sūtīja skaistu sauli pār Zemi, Ženevjēvas roka trīsēja viņa rokā, un sabiedriskie saucēji skaļā balsī izkliedza jakobīņu uzvaru un Briso un viņa līdzzinātāju krišanu, pasludinādami, ka tēvija ir glābta.
   Tiešām, dzīvē ir brīži, kad cilvēka sirds ir par mazu, lai slēptu prieku vai sāpes, kas tur sakrājas.
   —  Cik skaista diena! — Morāns iesaucās.
   Moriss izbrīnējies pagriezās pret viņu. Tas bija pirmais izsauciens, ko viņš dzirdēja no šā parasti tik savaldīgā un izklaidīgā cilvēka.
   —   O! Jā — jā, ļoti skaista! — Ženevjēva apstiprināja, atbalstīdamās uz Morisa rokas. — Lai dod Dievs, ka būtu tikpat skaidrs un neapmācies līdz vakaram!
   Moriss attiecināja šos vārdus uz sevi, un viņa laime divkāršojās.
   Morāns ar īpatnēju pateicības izteiksmi nolūkojās caur zaļajām acenēm Ženevjēvā. Varbūt arī viņš šos vārdus attiecināja uz sevi.
   Tā viņi pārgāja Ptipona, Žijvētijas ielu un Dievmātes tiltu, tad sasnie­dza Oteldevī laukumu, Bandibeka ielu un Sentavuā ielu. Jo tājāk viņi gāja, jo Morisa soļi kļuva vieglāki, kamēr viņa biedra un biedrenes soļi, tieši otrādi, kļuva arvien lēnāki un lēnāki.
   Viņi jau bija sasnieguši Vjedrjetes ielu, kad pēkšņi musu gājējiem ceļu aizšķērsoja puķu pārdevēja, piesolīdama puķu pilno grozu.
   —  Ak, kādas skaistas neļķes! — Moriss iesaucās.
   —  Jā, tās ir ļoti skaistas! — Ženevjēva apstiprināja. — Katrā ziņā viņu kopēji nav aizņemti ne ar kādām blakusdomām, jo tās nav novītušas.
   Šie vārdi maigi atbalsojās jaunā cilvēka sirdī.
   —   Skaistas, pilsoni ierēdni, — puķu pārdevēja teica, — nopērc pilso­nei kādu pušķi. Viņa ir ģērbusies baltā un te ir krāšņas sārtās neļķes. Balts un purpurs labi sader. Viņa piespraudīs pušķi pie krūtīm, un tā kā viņa ir pavisam tuvu tavam zilajam svārkam, tas izveidos nacionālās krāsas.
   Puķu pārdevēja bija jauna un skaista, komplimentus viņa izteica sevišķi piemīlīgi. Viņas komplimenti bija apbrīnojami izvēlēti un būtu ļoti iz­teiksmīgi, ja nebūtu piemēroti apstākļiem. Starp citu, puķes bija gandrīz vai simboliskas, šīs neļķes bija līdzīgas tām, kādas novīta magoņkoka kastē.
   —      Jā, es nopirkšu, — Moriss atbildēja, — jo tās ir neļķes, vienīgās puķes, kuras es mīlu.
   —     Tas pilnīgi lieki, Moris, — Ženevjēva teica, — mums dārzā ir tik daudz neļķu!
   Lai gan mute izteica liegšanos, tomēr Ženevjēvas acis pauda, cik ļoti viņa vēlējās pušķi.
   Moriss paņēma skaistāko puķu pušķi. To starp citu viņam piedāvāja skaistā puķu pārdevēja.
   Tas sastāvēja no divdesmit tumši sarkanām neļķēm, kuras smaržoja rei­zē liegi un dzēlīgi. Viņu vidū, paceldamās kā karaliene, bija milzīga neļķe.
   —     Lūk, — iemezdams grozā piecu livru kredītbiļeti, Moriss teica pār­devējai, — lūk, tas tev!
   —      Pateicos, skaistais ierēdni, — puķu pārdevēja teica. — Pateicos pieckārt!
   Un viņa aizgāja pie cita pilsoņu pāra, cerībā, ka diena, kas tik krāšņi sākusies, būs laba diena. Šā skata laikā, šķietami ļoti dabīga, kas ilga tikai dažas sekundes, Morāns, kājās ļodzīdamies, slaucīja pieri, un Ženevjēva bija bāla un dreboša. Saspiezdama skaisto roku, viņa paņēma buķeti, ko viņai piedāvāja Morāns un nesa to sejas priekšā, ne tika daudz, lai ie­elpotu smaržu, bet gan lai apslēptu satraukumu.
   Atlikušais ceļš, vismaz Morisam, bija jautrs. Ženevjēvas jautrība bija piespiesta. Kas attiecas uz Morānu, viņam bija ļoti savāda diena, tas ir, ar apslāpētām nopūtām, skaļiem smiekliem un negantām zobgalībām, kas krita uz garāmgājējiem kā zalves.
   Pulkstens deviņos viņi sasniedza Tanplu. Santērs izsauca ierēdņu vār­dus.
   —      Te es esmu, — atstādams Ženevjēvu Morāna aizsardzībā, Moriss teica.
   —   Esi sveicināts, — sniegdams roku, atbildēja Santērs.
   Moriss neatraidīja šo roku. Tajā laikā Santēra draudzība katrā ziņā bija sevišķi augstu vērtējama.
   —  Kas ir šī skaistā pilsone? — Santērs jautāja. — Un ko viņa grib?
   —          Tā ir krietnā pilsoņa Diksmē laulātā draudzene. Par šo krietno pil­soni tu droši vien būsi dzirdējis, pilsoni ģenerāli.
   —          Jā, jā, — Santērs atbildēja, — viņš ir ģērētavas īpašnieks un med­nieku kaptenis Sentviktorijas leģionā.
   —  Tas ir viņš.
   —           Labi, labi. Tiešām viņa ir skaista. Un kas ir viņas jocīgais pava­donis?
   —  Pilsonis Morāns, viņas vīra kompanjons un mednieks Diksmē grupā.
   Santērs tuvojās Ženevjēvai.
   —  Labrīt, pilsone, — viņš sveicināja.
   —  Labrīt, pilsoni ģenerāli, — smaidīdama atbildēja Ženevjēva.
   Santērs jutās glaimots no smaida un titula.
   —  Ko tu te meklē, skaistā patriote? — Santērs jautāja tālāk.
   —           Pilsone vēl nav redzējusi Kapeta atraitni, — Moriss atbildēja, — un viņa gribētu to redzēt.
   —  Jā, — Santērs teica, — iekams viņa?..
   Šo vārdu viņš pavadīja ar šausmīgu žestu.
   —  Pilnīgi pareizi, — vienaldzīgi iebilda Moriss.
   —           Labi, — Santērs teica, — tikai izvairies, lai neredzētu, kad viņi ies tornī, tas būtu slikts paraugs. Vispār es paļaujos uz tevi!
   Santērs vēlreiz spieda Morisam roku, ar draudzīgu galvas mājienu svei­ca Ženevjēvu un aizgāja izkārtot citus darbus.
   Pēc neskaitāmas grenadieru un mednieku pārgrupēšanās, pēc dažiem lielgabalu manevriem, kuru dobjais troksnis, kā domāja, iedvesa apkārtnē veselīgu iebiedēšanu, Moriss paņēma Ženevjēvas roku, un, Morānam pa­liekot iepakaļ, devās pie sargposteņa, pie kura vārtieņi Lorēns aizsmaka, komandēdams savu bataljonu.
   —           Labi, — viņš iesaucās. - Lūk, Moriss, pie joda, pat ar sievieti, kas, man šķiet, ir drusciņ skaista. Vai viltnieks gribētu sagādāt konkurenci manai Saprāta dievietei? Ai, ja tas notiktu, nabaga Artēmizijai!
   —  Nu, pilsoni adjutant? — kapteinis teica.
   —          A, tas tiesa, uzmanību! — Lorēns sauca. — Rinda uz kreiso, krei­so… Labdien, Moris! Ātrāk, soļos…
   Bungas rībēja, karaspēka grupas ieņēma posteņus un, kad katrs bija savā vietā, atskrēja Lorēns.
   Abi apmainījās ar pirmajiem komplimentiem.
   Moriss iepazīstināja Lorēnu ar Ženevjēvu un Morānu.
   Tad sākās izskaidrošanās.
   — Jā, jā, es saprotu, — Lorēns teica, — tu gribi, lai pilsone un pil­sonis varētu ieiet tornī: tā ir viegli; es novietošu sargus un teikšu, lai viņi ielaiž tevi ar tavu sabiedrību.
   Desmit minūtes vēlāk Ženevjēva un Morāns triju ierēdņu pavadībā ie­gāja tornī un novietojās aiz lodziņa.

   * *
   Karaliene nupat tikai piecēlās. Saslimusi pirms divām vai trim dienām, viņa palika gultā ilgāk nekā parasti. Bet uzzinājusi no māsas, ka saule uzlēkusi ļoti krāšņa, viņa piespiedās, un, lai ļautu ieelpot meitai gaisu, lūdza ļaut viņai pastaigāties uz terases, ko viņai arī atļāva.
   Tam bija arī cits svarīgs iemesls. Kādu reizi, vienu vienīgo, tas tiesa, no torņa augšas dārzā viņa bija pamanījusi dofinu. Bet pēc pirmās kus­tības, kādu apmainīja dēls un māte, iejaucās Simons un bērnu aizveda.
   Vienalga — viņa to bija redzējusi, un tas bija daudz. Tiesa, mazais cietumnieks bija ļoti bāls un pārvērties. Tad viņš bija ģērbies kā vien­kāršas tautas bērns — karmaņolā un rupjās biksēs. Bet viņam bija atstāti skaistie, cirtainie, gaišie mati, kuri plīvoja kā oreols, ko, bez šaubām, gri­bēja Dievs, lai bērns moceklis to saglabātu debesīs.
   Ja tikai viņa varētu to redzēt vēl vienu reizi, kādi svētki tie būtu mātes sirdij!
   Tad tur bija vēl cits iemesls.
   — Mīļā māsa, — Elizabete bija viņai teikusi, — tu zini, ka gaiteņa stūrī mēs atradām pie sienas pieslietu salmiņu. Mūsu zīmju valodā tas nozīmē, lai esam uzmanīgas, jo tuvumā atrodas kāds draugs.
   —     Tas tiesa, — censdamās iedvest sev drosmi, lai nezaudētu visas cerī­bas uz glābšanu, karaliene bija atbildējusi.
   Pēc tam, kad Moriss bija izpildījis dienesta uzdevumus, viņš palika pil­nīgs kungs Tanplas tornī, jo ierēdņi Mersevo un Agrikola bija nozīmēti nakstssardzē.
   —      Tu, Moris, sev līdzi atvedi sabiedrību, kas grib aplūkot mūsu balo­dīti? — Tizona kundze teica, kas nāca viņam pretī. — Tikai es esmu nosodīta neredzēt manu nabaga Sofiju!
   —      Tie ir mani draugi! — Moriss atbildēja, — kas vēl nekad nav redzē­juši Kapeta kundzi.
   —   Nu, pa logu viņi to var redzēt gluži labi.
   —  Skaidrs, — Morāns teica.
   —      Bet vai jums neliekas, — Ženevjēva bilda, — it kā mēs būtu atnā­kuši, lai ar cietsirdīgu ziņkāri nolūkotos gūstekņu mokās.
   —       Kāpēc tu neaizvedi savus draugus tādā vietā, — Tizona kundze tei­ca, — kur viņi varētu redzet Kapetus, kad viņa ar māsu un meitu ies šodien augšā uz torņa. Viņai atstāja meitu, bet man, kas nekā nav darī­jusi, atņēma vienīgo bērnu! O, šie aristokrāti! Vēl arvien pret viņiem iztu­ras labvēlīgi!
   —  Bet viņi atņēma viņai dēlu, — Moriss atbildēja.
   —  Ak, ja man būtu bijis dēls, es gan būtu mazāk ilgojusies pēc meitas!
   Ženevjēva apmainījās skatieniem ar Morānu.
   —      Pilsonei taisnība, mīļais Moris, — viņa teica, — ja jūs varētu man norādīt vietu, kur karaliene ies garām, tas man būtu patīkamāk, nekā lūkoties pa logu. Tas nebūtu tik pazemojoši viņai un mums.
   —  Cik laba, cik smalkjūtīga jūs esat! — Moriss atbildēja.
   —       Tiešām, pilsone, — kāds Morisa kolēģis, kas priekšistabā brokas­toja, ēzdams maizi un cīsiņus, ierunājās, — ja jūs būtu cietumniece un Kapeta atraitne gribētu jūs redzēt, šī nekrietnā sieviete nebūtu tik smalk­jūtīga.
   Zibensātri Ženevjēva paskatījās Morānā, lai redzētu kādu iespaidu uz viņu atstāja šīs lamas. Morāns sarāvās, no viņa acīm izšāvās dīvains, var teikt fosforiscējošs zibenis; viņa rokas krampjaini sažņaudzās; bet tas noti­ka tik strauji, ka netika ievērots.
   —  Kā sauc to ierēdni? — viņš jautāja Morisam.
   —      Tas ir pilsonis Mersevo, — viņš atbildēja. — Akmeņkalis, — Mo­riss piebilda, lai it kā atvainotos par viņa rupjību.
   Mersevo to dzirdēja un šķībi paskatījās uz Morisu.
   —      Labi, labi, — Tizona kundze teica, — pabeidz cīsiņus un savu pus- pudeli, lai es varu novākt.
   —       Tā nav austrietes kļūda, ja es to varu šodien noēst, — ierēdnis norūca, — ja desmitajā augustā viņa būtu varējusi mani nogalināt, viņa katrā ziņā būtu to izdarījusi. Tajā dienā, kad viņa piespļaus maisu, es būšu pirmajās rindās, noteikti savā postenī.
   Morāns kļuva bāls kā nāve.
   —       Nāciet, pilsoni Moris, — Ženevjēva teica, — aizvediet mūs, kur solījāt. Man liekas, it kā es pati būtu cietumniece. Mani slāpē nost.
   Moriss lika Morānam un Ženevjēvai iziet. Un sargi, Lorēna brīdināti, ļāva viņiem paiet garām bez jebkādām grūtībām.
   Viņš novietoja viņus augšējā stāva šaurajā ejā tā, ka tai brīdi, kad kara­lienei, Elizabetes kundzei un Ruajalai vajadzēja nokāpt galerijā, dižcil­tīgajām cietmniecēm katrā ziņā vajadzēja paiet viņiem garām.
   Tā kā pastaiga bija nolikta uz pulkstens desmitiem, un bija jāgaida tikai dažas minūtes, Moriss ne tikai neatstāja savus draugus, bet, vēl sa­stapis pilsoni Agrikolu, paņēma to sev līdzi, lai ne mazākās aizdomas nelidinātos pār šo soli.
   Pulkstenis nosita desmit.
   —      Atveriet! — no torņa apakšas atskanēja balss, ko Moriss pazina kā ģenerāļa Santēra balsi.
   Tūliņ sargi satvēra ieročus, aiztaisīja restes, sagatavoja ieročus. Tad visā pagalmā atskanēja dzelzs akmens un soļu troksnis, kas atstāja ļoti lielu iespaidu uz Morānu un Ženevjēvu, jo Moriss redzēja nobālam abus divus.
   —       Kāda piesardzība triju sieviešu apsardzībai! — Ženevjēva murmi­nāja.
   —      Jā, — pūlēdamies smieties, Morāns teica. — Ja tie, kas pūlas viņus aizvest, būtu mūsu vietā un redzētu, ko mēs redzam, viņiem atriebtos viņu amats.
   —  Tiešām, — Ženevjēva teica, — es sāku ticēt, ka viņas neizbēgs.
   —  Es arī tā ceru, — Moriss atbildēja.
   Un, pārliekdamies ar šiem vārdiem pār kāpņu margām, viņš teica:
   —  Uzmanību, lūk, cietumnieces!
   —  Parādiet man viņu, — Ženevjēva teica, — jo es viņu nepazīstu.
   —          Abas priekšējās ir māsa un meita Kapetes, bet pēdējā, kurai priekšā skrien sunītis, ir Marija Antuanete.
   Ženevjēva paspēra soli uz priekšu. Bet Morāns, tieši otrādi, piekļāvās sienai. Viņa lūpas bija vēl bālākas un palsākas nekā torņa akmeņi.
   Baltā kleitā un maigām, dzidrām acīm Ženevjēva šķita kā eņģelis, kas gaidīja nelaimīgās, lai apgaismotu viņām sūro ceļu un sirdis atspirdzinātu ar prieku.
   Izbrīnā paskatījušās uz svešinieci, Elizabete un princese pagāja garām; pirmā, bez šaubām, domāja, ka zīme bija par viņiem. Tad viņa pagriezās pie māsasmeitas, paspieda viņai roku un ļāva nokrist mutautiņam, it kā gribētu brīdināt karalieni.
   —          Uzmanies! Man nokrita mutautiņš, māsa, — viņa teica. Un viņa ar princesi turpināja iet augšā.
   Karaliene, kuras smagā elpa un īsais sausais klepus liecināja par sli­mību, saliecās, lai paceltu mutautiņu, bet sunītis to satvēra ātrāk nekā viņa un aiznesa Elizabetei. Tāpēc karaliene turpināja ceļu un pēc dažiem soļiem bija Ženevjēvas, Morāna un jaunā ierēdņa priekšā.
   —           Ak, skaistās puķes! — viņa teica, — jau sen es neesmu tās redzē­jusi! Jaukā smarža! Cik laimīga jūs esat, kundze, ka jums ir puķes!
   Ātrāk kā šie sāpīgie vārdi varēja pamodināt kādu domu, Ženevjēva pasniedza karalienei pušķi. Marija Antuanete paskatījās viņā un nema­nāms sārtums pārklāja viņas bālo seju.
   Kā pret savu gribu un pieradis izpildīt instrukcijas, Moriss izstiepa ro­ku, lai apturētu Ženevjēvas roku.
   Karaliene vilcinājā un, paskatījusies Morisā, pazina jauno ierēdni, kas parasti runāja stingri, bet ar cienību.
   —  Vai tas ir aizliegts? — viņa jautāja.
   —           Nē, kundze, — Moriss atbildēja. — Ženevjēva, jūs varat pasniegt pušķi.
   —  O, pateicos jums, mans kungs! — aizkustināta iesaucās karaliene.
   Un draudzīgi Ženevjēvai uzsmaidījusi, Marija Antuanete izstiepa no­vājējušo roku pēc puķēm un izvilka no pušķa vienu neļķi.
   —  Ņemiet taču visas, kundze, — bikli teica Ženevjēva.
   —  Nē, — kairi smaidīdama, karaliene atbildēja, — šo pušķi varbūt jūs dabūjāt no mīļā cilvēka, un es negribu jums to nolaupīt.
   Ženevjēva nosarka, un šis sārtums karalienei lika pasmaidīt.
   —   Uz priekšu, pilsone Kapete! — Agrikola teica. — Jums jāiet jūsu ceļš.
   Karaliene palocījās un kāpa tālāk, bet, pirms pazust, viņa pagriezās murminādama:
   —  Cik jauki smaržo šīs neļķes un cik daiļa ir šī sieviete.
   —   Viņa mani neievēroja, — klusi teica Morāns, ko, gandrīz vai ceļos nometušos, karaliene tiešām nebija ievērojusi gaiteņa krēslā.
   —  Bet jūs viņu redzējāt, Morān, vai ne, Ženevjēva? — jautāja Moriss, iepriecināts par skatu, kādu sagādājis saviem draugiem, un par prieku, kādu tik viegli sagādājis nelaimīgajai cietumniecei.
   —   Jā, — Ženevjēva atbildēja, — es viņu redzēju un nekad neaizmir­sīšu, ja man būtu jādzīvo kaut simt gadu.
   —  Un kā jums viņa patīk?
   —  Viņa ir ļoti skaista.
   —  Un jums, Morān?
   Nekā neatbildēdams, Morāns sakrustoja rokas.
   —  Varbūt Morāns ir iemīlējies karalienē? — klusi un smaidīdams Mo­riss jautāja Ženevjēvai.
   Ženevjēva nodrebēja, bet tūliņ saņēmās.
   — Patiesi, — tāpat smaidīdama, viņa atbildēja, — tā gandrīz vai liekas.
   —   Nu, vai jūs negribat teikt man, pilsoni Morān, kā jums patīk ka­raliene? — Moriss jautāja vēlreiz.
   —  Viņa izskatījās ļoti bāla, — viņš atbildēja.
   Tumšās kāpnēs viņam šķita, it kā Ženevjēva skūpsta viņam roku.
   —  Nu, — Moriss teica, — ko tas nozīmē, Ženevjēva?
   —   Tas nozīmē, Moris, ka es nekad neaizmirsīšu, ka manas iedomas dēļ jūs likāt uz spēli savu galvu.
   —   O! Kāds pārspīlējums, Ženevjēva! Jūs taču zināt, ka mans nodoms nebija modināt jūsos pateicības jūtas.
   Ženevjēva maigi saspieda viņa roku.
   Morāns viņiem sekoja ļodzīdamies.
   Viņi izgāja pagalmā. Lorēns pazina divus apmeklētājus un ļāva iziet no Tanplas. Bet pirms to atstāt, Ženevjēva lika Morisam apsolīt rīt pus­dienās atnākt uz Veco Senžaka ielu.

   »
   Moriss atgriezās savā postenī kā paradīzes laimes pārņemts. Te viņš atrada Tizona kundzi, kas raudāja.
   —  Kas tev atkal kait, māt? — viņš jautāja.
   —  Es esmu dusmīga, — cietumnieču uzraudze atbildēja.
   —  Un kāpēc?
   —  Tāpēc, ka šai pasaulē viss ir netaisni pret nabagiem.
   —  Bet galu galā?..
   —           Tu esi bagāts, tu esi pilsonis, tu nāc šurp tikai uz vienu dienu, un tev ļauj pieņemt skaistas sievietes, kas austrietei nes puķes. Bet man, man vienmēr jāpaliek te, un man neļauj redzēt manu nabaga Sofiju!
   Moriss satvēra viņas roku un ielika tajā demit franku zīmi.
   —          Še, mīļā Tizona, — viņš teica, — ņem to un saturies. Ak, austriete nepaliks te mūžīgi!
   —           Desmit franki! — uzraudze atbildēja. — Tas ir augstsirdīgi. Bet man būtu mīļāka manas meitas matu cirta.
   Tad pienāca Simons, kas dzirdēja šos vārdus un redzēja, kā viņa pa­slēpa Morisa iedoto naudaszīmi.
   Teiksim, kāds garastāvoklis bija Simonām.
   Simons nāca no pagalma, kur viņš bija sastapies ar Lorēnu.
   Starp šiem diviem cilvēkiem noteikti valdīja antipātijas.
   Šīs antipātijas nebija izsaukušas negantās ainas, kuras mēs jau rādījām lasītājiem, bet rasu dažādība, naidības vai tuvības mūžīgais avots, ko sauc par noslēpumu, bet tas ir tik viegli izskaidrojams.
   Simons bija neglīts, Lorēns — skaists. Simons bija netīrs, Lorēns — kārtīgs. Simons bija republikānis balamutis, Lorēns — karsts patriots, kas revolūcijai bija nesis tikai upurus. Un tad, ja būtu jākaujas, Simona ins­tinktīvi juta, ka švīta dūres sitiens piespriestu viņam tautas pārmācību.
   Pamanījis Lorēnu, Simons aši apstājās un nobālēja.
   —   Vai tad šis bataljons atkal ir sardzē? — viņš norūca.
   —           Ko tu gribi ar to teikt? — atbildēja grenadieris, kam šī piezīme nepatika. — Man šķiet, ka tas ir tikpat labs, kā ikviens cits.
   Simons izņēma no karmaņolas kabatas zīmuli un likās kaut ko atzīmēja uz papīra, kas bija tikpat netīrs kā viņa roka.
   —            Kā? — Lorēns teica, — tu esi iemācījies rakstīt, kopš kļuvi par mazā Kapeta repetitoru? Skatieties, pilsoņi, goda vārds, viņš kaut ko pie­zīmē. Simons ir kļuvis par kritiķi!
   Jauno nacionālgvardu smiekli, kas, ar retiem izņēmumiem, bija izglītoti ļaudis, galīgi samulsināja nožēlojamo kurpju lāpītāju. Niknumā viņš no­bālēja un, zobus griezdams, teica:
   —           Labi, labi, tu bez pašvaldības atļaujas ielaidi tornī svešiniekus. Es likšu ierēdnim uzrakstīt protokolu!
   —          Tas vismaz prot rakstīt, — Lorēns atbildēja, — tas ir Moriss, Mo­riss ar dzelzs dūri, kuru tu labi pazīsti.
   Šai brīdī Morāns un Ženevjēva gāja projām. Kad Simons tos redzēja, viņš uzlēca augšā pa kāpnēm un pienāca tieši tai brīdī, kad Moriss iedeva Tizona kundzei desmit frankus.
   Moriss neievēroja šā nožēlojamā cilvēka klātbūtni, kam viņš parasti grieza ceļu, kā parasti griež ceļu indīgam vai riebīgam tārpam.
   —           Vai tu gribi, lai tevi giljotinē, pilsone, — Simons teica Tizona kun­dzei, kas slaucīja asaras priekšautā.
   —  Mani? — Tizona sieva atbildēja, — un par ko?
   —  Ka tu saņem naudu no ierēdņa, lai laistu aristokrātus pie austrietes.
   —   Es? — Tizona kundze atbildēja, — klusē, tu esi ārprātīgs!
   —  Tas arī tiks ieprotokolēts! — svarīgi teica Simons.
   —  Ko tad tu gribi? Tie bija pilsoņa Morisa, krietnākā patriota, draugi.
   —          Tie ir sazvērnieki, es tev saku! Vispār par to jāziņo pašvaldībai, un tā izspriedīs.
   —  Tātad tu gribi mani denuncēt, spiegs?
   —  Katrā ziņā, ja tu pats to nedarīsi.
   —  Kas tad man ir jāuzrāda? Ko tu gribi, lai es uzrādu?
   —  Kas noticis?
   —  Bet te nekas nav nolicis.
   —  Kur ir bijuši aristokrāti?
   —  Te uz kāpnēm.
   —  Kad Kapete gāja augšā uz torni?
   —  Jā.
   —  Vai viņi runāja ar viņu?
   —  Tikai divus vārdus.
   —  Divus vārdus, vai tu redzi? Vispār te galīgi smird pēc aristokrātijas.
   —  Tas nozīmē, ka te ir neļķu smarža?
   —  Neļķes? Kā tad te tika neļķes?
   —   Pilsonei, kas te bija, lai redzētu karalieni, bija pušķis. No tā ceļas smarža.
   —  Kāda pilsone?
   —  Tā, kas noskatījās, kā pagāja karaliene.
   —   Redzi, Tizona kundze, tu saki: „karaliene". Saskaršanās ar aristo­krātiem jau tevi ir samaitājusi. Bet kam es te uzminu? — noliekdamies teica Simons.
   —  Tiešām, tā ir neļķe. Tā būs izkritusi no Diksmē kundzes pušķa, kad Marija Antuanete paņēma ziedu, — Tizona teica.
   —   Kapeta kundze ir ņēmusi ziedus no Diksmē kundzes pušķa? — Si­mons jautāja.
   —   Jā, un es pats biju viņai iedevis pušķi, vai tu saproti? — Moriss, kas noklausījās šo sarunu, draudoši teica, jo šī saruna viņu kaitināja.
   —   Labi, labi, es redzu to, ko es redzu, un zinu, kas man jāsaka, — Simons, kas vēl arvienu rokā turēja neļķi, norūca.
   —   Un es, — Moriss atbildēja, — es arī zinu kaut ko un es teikšu, ka tev nav ko meklēt te tornī un ka tavs bendes postenis ir pie mazā- Kapeta, ko tu šodien, starp citu, nedrīksti sist, jo te atrodos es un tev to aizliedzu.
   —  Kā? Tu man draudi un sauc mani par bendi? — saspiezdams pirks­tos puķi, Simons iesaucās. — Mēs vēl redzēsim, vai aristokrātiem atļauts… Bet kas tad tas?
   —  Kas tad? — Moriss jautāja.
   —  Ko es te jūtu neļķē. Ai, ai!
   Un, Morisam par lielu brīnumu, ņo neļķes kausiņa Simons izņēma ma­zu, rūpīgi salocītu papīrīti, kas bija ļoti izveicīgi paslēpts zieda lapiņās.
   —  Lielais Dievs, kas tad tas? — Moriss savukārt iesaucās.
   —     Tūliņ to dabūsim zināt, — pieiedams pie loga, Simons teica. — Tavs draugs Lorēns saka, ka es neprotu lasīt, bet tūliņ redzēsim…
   Lorēns bija cēlis neslavu Simonām. Katrā ziņā viņš prata lasīt rakstu, ja tas bija pietiekami liels, bet mazā zīmītē burti bija tik smalki, ka bez acenēm viņš tos nekā nevarēja izlasīt. Tāpēc viņš nolika vēstuli uz pa­lodzes un sāka meklēties kabatās; kad viņš bija pilnīgi aizņemts ar šo darbu, Agrikola pēkšņi atvēra pretī logam esošās durvis, izcēlās caurvējš, kas aizpūta papīrīti kā spalviņu. Kad pēc tam Simons bija sameklējis ace­nes un uzlicis tās uz deguna, papīrīti viņš meklēja velti. Tas bija pazudis. Simons ierūcās.
   —     Kur ir papīrītis? — viņš iesaucās. — Tepat tas gulēja! Uzmanies, pilsoni! Tam jāatrodas!
   Ar šiem vārdiem viņš noskrēja pa kāpnēm lejā, atstādams Morisu galīgi apjukušu.
   Desmit minūtes vēlāk tornī ienāca trīs pašvaldības locekļi. Karaliene vēl bija uz torņa platformas un viņi pavēlēja, lai par notikušo karaliene paliktu pilnīgā neziņā. Pašvaldības locekļi lika viņus aizvest augšā pie vi­ņas.
   Pirmais priekšmets, kas viņiem dūrās acīs, bija sārtā neļķe, kuru viņa vēl arvienu turēja rokā. Izbrīnījušies viņi saskatījās, un tuvodamies kara­lienei, deputācijas vadītājs teica:
   —  Atdodiet mums puķi!
   Karaliene, kam šī prasība bija pilnīgi negaidīta, izbijās un vilcinājās.
   — Atdodiet puķi, kundze! — apjucis Moriss iesaucās. — Es jūs lūdzu!
   Karaliene pasniedza prasīto neļķi. Priekšsēdis to paņēma un trīs kolēģi
   devās istabā, lai to izpētītu un uzrakstītu protokolu.
   Puķe tika atvērta, tā bija tukša. Moriss atviegloti uzelpoja.
   —    Vienu mirkli! — teica kāds loceklis, — neļķe protams ir tukša, bet redzams, ka tur iekšā katrā ziņā ir bijusi vēstulīte.
   —    Esmu gatavs sniegt visus nepieciešamos paskaidrojumus, — Moriss uzstāja, — bet vispirms es prasu, lai mani apcietina.
   —    Mēs ievērosim tavu vēlēšanos, — priekšsēdis teica, — bet mums nav tādu tiesību. Tevi pazīst kā krietnu patriotu, pilsoni Lendej.
   —   Un es galvoju ar savu dzīvību par draugiem, kurus tik neuzmanīgi bija šurp atvedis.
   —  Negalvo ne par vienu, — prokurors teica.
   Pagalmā bija dzirdami kliedzieni. Tas bija Simons, kas velti izmeklējies vēja aiznesto papīrīti, bija devies pie Santēra un izstāstīja viņam kara­lienes aizvešanas plānu, izpušķodams to ar visām savas fantāzijas pie­devām. Santērs atsteidzās. Tanpla tika aplenkta, sardze nomainīta, par vislielākām sāpēm Lorēnam, kas skaļi protestēja pret šo viņa bataljona apvainošanu.
   —   Nekrietnais kurpnieks! — draudēdams ar zobenu, viņš tam teica, — par šo joku man jāpateicās tev; bet uzmanies, par to tu man atmaksāsi.
   —    Es drīzāk domāju, ka tu par visu samaksāsi nācijai, — nievājoši smaidīdams, Simons berzēja rokas.
   —    Pilsoni Moris, — Santērs teica, — esi gatavs stāties pašvaldības rīcībā, es tevi noklaušināšu.
   —    Klausu tavas pavēles, komandant, bet es jau prasīju, lai mani ap­cietina, un es to prasu vēlreiz.
   —   Uzgaidi. Ja tev to tik ļoti gribas, — Simons klusiņām murmināja, — tad mēģināsim izpildīt tavu vēlēšanos.
   Un viņš aizgāja sameklēt Tizona sievu.
   XXIII • saprāta dieviete
   Visu dienu pagalmā, dārzā un citās vietās meklēja mazo papīrīti, kas bija izsaucis Šo nemieru un par ko vairs nešaubījās, ka tas liecināja par sazvērestību.
   Atšķīruši no māsas un meitas, nopratināja arī karalieni. Bet viņa teica, ka uz kāpnēm stāvējusi kāda jauna sieviete ar puķu pušķi, ko piedāvājusi viņai, bet viņa apmierinājusies tikai ar vienu ziedu. To viņa bija darījusi ar Morisa atļauju.
   Tā bija kaila patiesība. Arī Moriss apstiprināja karalienes izteicienus, kad bija pienākusi viņa kārta un viņam viss tika paziņots.
   —  Bet, — prezidents teica, — tā taču bija sazvērestība!
   —           Tas nav iespējams, — Moriss atbildēja, — pusdienodams pie Diksmē kundzes, es pats viņai piedāvāju parādīt karalieni, ko viņa vēl nebija redzējusi. Bet ne diena, ne veids, kā to izdarīšu, netika stingri norunāts.
   —  Bet puķu pušķis taču bija iepriekš sagatavots?
   —           Nekādā ziņā, es pats to nopirku no puķu pārdevējas Vjeodrjetas ielas stūrī.
   —  Vai šī puķu pārdevēja tev pati iedeva šo pušķi rokā?
   —           Nē, pilsoni, es pats izmeklēju to daudzu citu vidū, visādā ziņā es ņēmu to skaistāko.
   —  Tad vēstulīte bija ielikta, ejot pa ceļu!
   —            Neiespējami, pilsoni! Es neatstāju pilsoni Diksmē ne uz vienu mirkli, un, lai izdarītu ar katru pušķi tādu operāciju, bija vajadzīgs vismaz pusdienas, jo, pēc Simona izteicieniem, katra puķe saturēja pa vēstulei.
   —  Varbūt bija sagatavotas divas vēstules un ieliktas ziedos?
   —           Cietumniece manu acu priekšā paņēma pirmo ziedu, noraidīdama pieņemt visu pušķi.
   —           Tātad, pēc tavām domām, pilsoni Lendej, nav nekādas sazvērestī­bas?
   —          Jā, sazvērestība pastāv, — Moriss atbildēja, — un es esmu pirmais, kas ne tikai tam tic, bet arī tā apgalvo. Tikai šo sazvērestību negatavo mani draugi. Bet tā kā tauta nedrīkst atrasties briesmās, tad ķīlai es pie­dāvāju sevi par cietumnieku.
   —           Nē, — Santērs atbildēja, — ar pārbaudītiem cilvēkiem, kāds tu esi, nemēdz tā apieties. Ja tu gribi kļūt gūsteknis, lai galvotu par saviem drau­giem, es daru to pašu, lai galvotu par saviem draugiem, es daru to pašu, lai galvotu par tevi! Lieta ir vienkārša. Nekādu formālu norādījumu nav, labi. Neviens nedrīkst uzzināt, kas ir noticis. Mēs divkāršosim savu modrī­bu un it sevišķi tu, Moris, un mēs tiksim lietai pie saknes, nenododami to atklātībai.
   —     Pateicos, ģenerāli, — Moriss atbildēja, — bet es atbildu, kā tu būtu atbildējis manā vietā. Mēs nedrīkstam palikt uz vietas; mums jāatrod puķu pārdevēja.
   —       Puķu pārdevēja ir tālu. Bet esi mierīgs, to meklēs. Uzmani labi savus draugus, es uzraudzīšu cietuma sarakstīšanos.
   Par Simonu neviens nedomāja, bet viņam bija savs plāns.
   Viņš pienāca uz sēdes beigām, par kuru mēs nupat pastāstījām, lai uzprasītu jaunākās ziņas, un uzzināja pašvaldības lēmumu.
   —     Tad vajadzīgs tikai pierādījums, lai izveidotu lietu? — viņš jautāja. — Uzgaidiet piecas minūtes un jūs to dabūsit!
   —  Ko tad tu gribi? — prezidents jautāja.
   —      Krietnā pilsone Tizona atklās šā aristokrātu palīga, šā Morisa, kā arī viņa drauga Lorēna, tāpat viltus patriota, slepenās gaitas.
   —       Uzmanies, Simon! Tava centība par nāciju var tevi aizvest pārāk tālu. Moriss Lendejs un Hiacints Lorēns ir pārbaudīti.
   —  Tas viss noskaidrosies tribunāla priekšā, — Simons atbildēja.
   —  Pārdomā, Simon, katram krietnam patriotam tā būs sāpīga prāva.
   —      Sāpīga vai nē, kāda man par to daļa? Vai es baidos no skandāla, vismaz uzzinās visu patiesību par nodevējiem.
   —  Tātad pilsones Tizonas vārdā tu pastāvi uz pierādījumiem?
   —       Pat šovakar es uzrādīšu tos Kolderjēru klubā un arī tevi, pilsoni prezident, un citus, ja jūs neliksit apcietināt nodevēju Morisu.
   —      Nu, lai notiek, — teica prezidents, kas drebēja to priekšā, kuri vis­skaļāk kliedza, kā tas bieži atgadījās tajā nelaimīgajā laikmetā, — viņš tiks apcietināts.
   Kamēr par viņu gatavoja šo lēmumu, Moriss atgriezās Tanplā, kur viņu gaidīja sekojoša vēstule:
   „Tā kā mūsu sardze tik negaidīti tika pārtraukta, tad, spriežot pēc visām pazīmēm, es tevi ieraudzīšu tikai rīt no rīta. Atnāc brokastot pie manis un pastāsti man visas intrigas un sazvērestības, kādas atklājis Si­mons.
   Stāsta it kā Simons galvo — Ļaunums viss no neļķes ceļas, Arī es par ļauno darbu Iešu, uzprasīšu rozei.
   Un rīt, savukārt, pastāstīšu, ko man būs atbildējusi Artēmizija.
   Tavs draugs Lorēns."
   „Viss pa vecam," Moriss atbildēja, „izgulies labi šonakt un brokasto bez manis, jo, sakarā ar šīsdienas notikumiem, es varbūt līdz pusdienām ārā neiziešu.
   Es gribētu būt vēsma, lai varētu aizsūtīt skūpstu rozei, par kuru tu runā.
   Es atļauju tev izsvilpt manu prozu, kā es daru ar tavu dzeju.
   Tavs draugs Moriss."
   Tiešām — ap pulkstens vienpadsmitiem, pirms sava bataljona, Lorēns bija izgājis, pateicoties kurpnieka rupjajai rīcībai.
   Par šo pazemojumu viņš sevi mierināja ar četrrindi un, kā viņš runāja šai četrrindē, viņš devās pie Artēmizijas.
   Redzēdama Lorēnu, Artēmizija bija sajūsmināta. Laiks bija jauks, kā mēs jau to teicām. Viņa lika priekšā pastaigāties gar krastmalu. Tas tika pieņemts.
   Runādami par politiku, viņi gāja gar ogļu ostu, Lorēns stāstīja par savu padzīšanu no Tanplas un pūlējās uzminēt, kādi varēja but tie iemesli, kad, beidzot, sasnieguši Bara ielas augstieni, viņi pamanīja kādu puķu pārdevēju, kas, tāpat kā viņi, gāja pa Sēnas labo krastu.
   —          Ai, pilsoni Lorēn, — Artēmizija teica, — es ceru, ka tu man uzdā­vināsi kādu pušķi.
   —  Un kā vēl! Divus, ja tas tev sagādā prieku, — Lorēns atbildēja.
   Viņi paātrināja soļus, lai panāktu puķu pārdevēju, kas arī turpināja
   savu ceļu tikpat strauji. Bet sasniegusi Marijas tiltu, jaunā meitene apstā­jās, pārliecās pār margām un iemeta groza saturu upē.
   Puķes, kādu brīdi izklaidus virpuļoja gaisā. Pušķi, smaguma aizrauti, nokrita ātrāk. Tad pušķi un puķes, turēdamies virs ūdens, plūda pa strau­mi.
   —          Skaties taču, — aplūkodama puķu pārdevēju, kas tādā dīvainā veidā nodarbojās ar tirgošanos, Artēmizija teica, — man likās… jā, jā… taču . nē… jā, tā ir viņa… tas ir dīvaini.
   Puķu pārdevēja uzlika uz lūpām pirkstu, it kā lūgdama Artēmiziju ciest klusu, bet tad pazuda drūzmā.
   —          Kas tad ir noticis? — Lorēns jautāja. — Vai tu pazīsti šo mirstīgo, dieviete?
   —  Nē, man likās gan, bet es būšu maldījusies.
   —  Bet viņa deva tev zīmi, — Lorēns turpināja.
   —          Bet kā tas gadījies, ka viņa tagad tirgojas ar puķēm? — Artēmizija, sev jautādama, prasīja.
   —  Tātad tu viņu pazīsti? — Lorēns jautāja.
   —  Jā, dažreiz es no viņas pērku puķes.
   —  Katrā ziņā šī pārdevēja ar savu preci rīkojās ļoti dīvaini.
   Un abi, paskatījušies pēdējo reizi uz puķēm, kuras tagad sasniedza koka tiltu un upes rokās, kas te plūst zem spraišļiem, tika saviļņotas stip­rāk, abi turpināja ceļu uz Tapē, kur viņi divatā domāja paēst pusdienas.
   Notikumam sākumā nebija nekādu seku. Bet tā kā tajā bija kaut kas uzkrītošs un noslēpumains, Lorēns to tomēr atcerējās.
   Tomēr pilsones Tizons liecība pret Morisu un Lorēnu sacēla Jakobīņu klubā lielu troksni un Moriss saņēma Tanplā ziņu no pašvaldības, ka viņa brīvību apdraud publikas sašutums. Tas bija uzaicinājums paslēpties, ja viņš jutās vainīgs. Bet, juzdamies tīrs, Moriss palika Tanplā, kur viņu atra­da postenī, kad atnāca apcietināt.
   Tūliņ viņu noklaušināja. Lai gan viņš bija apņēmies neiepīt šajā lietā draugus, par kuru nevainību bija pārliecināts, tomēr viņš negribēja upu­rēties, klusu ciezdams, tāpēc viņš prasīja puķu pārdevējas apcietināšanu.
   Kad piecos vakarā Lorēns atgriezās savā dzīvoklī, viņš uzzināja, ka Mo­riss apcietināts un kādu prasību viņš uzstādījis. Tūliņ viņš atminējās mei­teni, kas no Marijas tilta bija iemetusi Sēnā puķes. Dīvainā meitenes iztu­rēšanās, pilsētas kvartāls, Artēmizijas izsaucieni, tas viss pret paša gribu viņu pārliecināja, ka te būs noslēpuma atrisinājums, kādu prasīja Moriss.
   Viņš izskrēja no istabas, nosteidzās pa četrstāvu kāpnēm kā spārnos un aizskrēja pie Saprāta dievietes, kas patlaban iesprauda zilā gāzē kleitā zelta zvaigzni. Tā bija viņas dievišķības kleita.
   —           Miers zvaigznēm, mīļā Artēmizija, — Lorēns teica. — Šorīt ir ap­cietināts Moriss un varbūt pat šonakt tāds pats liktenis ķers arī mani.
   —  Moriss ir apcietināts?
   —       Ak, Dievs, jā! Šai laikā nav nekas parastāks kā lielie notikumi; tiem jāpiegriež vērību tāpēc, ka tie notiek bariem, lūk kā. Un arī visi šie lielie notikumi atgadās sakarā ar niekiem. Tāpēc nebūsim nevērīgi pret nie­kiem. Kas tā bija par puķu pārdevēju, ko mēs sastapām šorīt, mīļā drau­dzene?
   Artēmizija satrūkās.
   —  Kāda puķu pārdevēja? — viņa jautāja.
   —  Nu tā, kas iemeta puķes Sēnā.
   —        Mans Dievs, vai tad tai lietai ir tik liela nozīme, ka tu man to prasi?
   —  Tik svarīga, ka lūdzu tūliņ atbildēt uz manu jautājumu.
   —  To es nevaru, mīļais draugs.
   —  Dievietei viss ir iespējams.
   —  Mans gods prasa klusēt.
   —  Un mans prasa, lai tu runātu.
   —  Bet kāpēc tad tu tik ļoti uzstājies?
   —  Kāpēc? Tādēļ, lai Morisam nebūtu jāatbild ar savu galvu.
   —       Lielais Dievs! Moriss lai tiktu giljotinēts? — šausmu pārņemta, ie­saucās jaunā sieviete.
   —       Nerunājot jau par mani, jo arī es nevaru galvot, ka paturēšu galvu uz pleciem.
   —        Nē, nē, — Artēmizija teica, — tas nozīmētu viņu neglābjami pa­zudināt.
   Šai brīdī Artēmizijas istabā iedrāzās Lorēna sulainis.
   —  Bēdz, pilsoni! — viņš iesaucās, — Dieva dēļ, bēdz!
   —  Kāpēc tad? — Lorēns jautāja.
   —        Dzīvoklī ir žandarmi, un kamēr viņi ielauza durvis, es caur jumtu pārbēgu uz kaimiņu māju, lai dotu tev ziņu.
   Izmisusi Artēmizija iekliedzās: viņa mīlēja Lorēnu.
   —        Vai tu taupīsi puķu pārdevējas dzīvību, lai tās vietā ar savu sa­maksātu tavs mīļākais un viņa draugs, Artēmizija? — Lorēns jautāja. — Ja tu darīsi tā, es tevi vairs neuzskatīšu par Saprāta dievieti, bet gan par muļķības dievieti.
   —       Nabaga Eloīze! — bijusī Operas dejotāja iesaucās, — tā nav mana vaina, ja es tevi nododu.
   —           Labi, labi, miļā draudzene, — nolikdams viņai priekšā papīra lapu, Lorēns teica, — kristāmo vārdu tu jau teici, pasaki uzvārdu un dzīvokli.
   —           Rakstīt? Nē, nekad! — Artēmizija iesaucās. — Es tev labāk pa­teikšu.
   —  Tad saki un esi droša, ka es to neaizmirsīšu.
   Un Artēmizijas balsī pateica viltus puķu pārdevējas vārdu un adresi.
   —   Viņu sauc Eloīze Tizona, un tā dzīvo Nonantjēras ielā 24.
   Izdzirdis šo vārdu, Lorēns iekliedzās un metās ārā no istabas.
   Viņš vēl nebija ielas galā, kad Artēmizija saņēma vēstuli. Šai vēstulē bija tikai trīs rindas.
   „Nesaki par mani neviena vārda, mīļā draudzene! Ja tu pieminēsi manu vārdu, es esmu neglābjami pazudusi. Nogaidi tikai līdz rītam, šovakar es atstāju Parīzi.
   Tava Eloīze:
   —            Lielais Dievs! — nākamā dieviete iesaucās. — Ja es būtu to zi­nājusi, es būtu gaidījusi līdz rītdienai.
   Viņa steidzās pie loga, lai pasauktu atpakaļ Lorēnu, bet tas jau bija pazudis.

   Mēs jau teicām, ka ziņa par šiem notikumiem dažās stundās aplidoja visu Parīzi. Tiešām viegli saprast indiskrēciju no tādas valdības puses, kuras politika sarežģījās un atrežģījās ielās.
   Baismīgā un draudošā ziņa sasniedza Veco Senžaka ielu, un divas stun­das pēc Morisa apcietināšanas, par to uzzināja visi.
   Pateicoties Simona aktivitātei, sīkumi par sazvērestību izlauzās ārpus Tanplas. Bet tā kā ikviens kaut ko piepušķoja klāt, patiesība nonāca pie ādmiņu meistara stipri sagrozīta. Runāja par kādu saindētu puķi, kuru nodevai karalienei un ar kuras palīdzību austrietei vajadzēja iemidzināt 6*
   sargus, lai izietu no Tanplas. Turklāt, šīm baumām pievienojās aizdomas pret iepriekšējā vakarā Santēra atlaisto bataljonu. Tādā kārtā tautas nai­dam jau bija apzīmēti vairāki upuri.
   Bet Vecajā Senžaka ielā nemaldījās par šo notikumu raksturu, un sa­karā ar to Morāns no vienas un Diksmē no otras puses tūliņ devās pro­jām, atstādami Ženevjēvu vislielākajā izmisumā.
   Ja ar Morisu notika nelaime, tad bija vainojama vienīgi Ženevjēva. Tā bija viņa, kas noveda apžilbināto jauno cilvēku cietumā, no kura, pēc visām pazīmēm spriežot, viņš izies uz ešafota.
   Bet Moriss nekādā ziņā nedrīkstēja samaksāt ar dzīvību tāpēc, ka bija apmierinājis Ženevjēvas ziņkāri. Ja viņš tiktu notiesāts, Ženevjēva stātos tiesas priekšā un visā atzītos. Viņa uzņemtos visu atbildību, ar savu dzī­vību izpirktu Morisa dzīvību. Tā vietā, lai nodrebētu no domas mirt par Morisu, Ženevjēva tieši otrādi, sajuta rūgtu prieku.
   Viņa mīlēja jauno cilvēku, mīlēja vairāk nekā to drīkst sieva, kas ne­pieder sev. Uzupurēšanās viņai bija līdzeklis, kā nodot Dievam savu dvē­seli tīru un neaptraipītu, kādu to saņēmusi.
   Morāns un Diksmē, māju atstājuši, nogriezās pa dažādiem ceļiem. Diksmē aizgāja uz Korderiju ielu, bet Morāns steidzās uz Nonandjēras ielu. Sasniedzis Marijas tiltu, viņš ievēroja lielu pūli ziņkārīgo un slaistu, kas Parīzē, ja kaut kas bija noticis vai notika, salasījās vienmēr kā kraukļi salasās kaujas laukā.
   To ieraudzījis, Morāns apstājās: kājas viņam neklausīja, viņš bija spiests atbalstīties pret tilta margām.
   Beidzot pēc dažām sekundēm viņš saņēmās, atgūdams brīnišķo spēku, kāds viņam piemita svarīgos apstākļos, iejaucās pūlī un uzzināja, ka pirms desmit minūtēm Nonandjēras ielā 24 apcietināta kāda meitene, kas, acīm­redzot, būs izdarījusi noziegumu, jo viņu apcietināja tai brīdī, kad viņa iesaiņoja savas drēbes.
   Morāns apjautājās, kādā klubā tiks noklaušināta meitene, un tūliņ de­vās turp.
   Kluba telpas bija cilvēku pārpildītas. Ar grūdieniem un dūres sitieniem Morānam izdevās sasniegt tribīni. Pirmais priekšmets, kas viņam dūrās acīs, bija Morisa cēlā seja un lielais stāvs, kas sēdēja uz apsūdzēto sola un nicinoši nolūkojās uz Simonu, kas patlaban runāja.
   —      Jā, pilsoņi, — Simons iesaucās, — pilsone Tizona apsūdz pilsoņus Lendeju un Lorēnu. Lendejs runā par kādu puķu pārdevēju, kurai grib uzkraut visu vainu, bet es saku jums jau iepriekš, ka puķu pārdevēju neatradīs. Tā ir aristokrātu sazvērestība, kas gļēvulības dēļ uzkrauj vainu cits citam. Jūs redzējāt, ka pilsonis Lorēns atstāja dzīvokli, kad viņu vaja­dzēja apcietināt. Viņu neatradīs tāpat kā puķu pārdevēju.
   —      Tu melo, Simon! — kāda nikna balss sauca, — viņš atradīsies, šeit viņš ir!
   —  Ceļu! — viņš sauca, grūstīdams skatītājus, — ceļu!
   Un viņš nostājās blakus Morisam.
   Šī Lorēna ienākšana, dabīga, bez manierēm un samākslotības, atstāja vislielāko iespaidu uz tribūniem, kas sāka aplaudēt un kliegt „Bravo!".
   Moriss tikai pasmaidīja un sniedza draugam roku kā cilvēks, kas sev teica: „Es esmu pārliecināts, ka ilgi nepalikšu uz apsūdzēto sola."
   Ar acīmredzamu līdzjūtību skatītāji nolūkojās skaistajos jaunekļos, ku­rus kurpju lāpītājs apsūdzēja, kā ļaunais dēmons, kas ir greizsirdīgs uz jaunību un skaistumu.
   Simons pamanīja slikto iespaidu, kas draudēja nospiest viņu pašu. Viņš nolēma dot galīgo triecienu.
   —      Pilsoņi! — viņš bļāva, — es prasu, lai tiktu noklaušināta cēlā pil­sone Tizona, es prasu, lai viņa runātu, es prasu, lai viņa apsūdzētu!
   —      Pilsoņi! — Lorēns teica. — Es prasu, lai iepriekš tiktu nopratināta puķu pārdevēja, kas nupat ir apcietināta un acīmredzot jau ir atvesta šurp.
   —       Nē, — Simons sauca, — nē, viņa ir viltus lieciniece, aristokrātu kalpone. Un turklāt pilsone Tizona deg nepacietībā noskaidrot visu pa­tiesību.
   Pa šo laiku Lorēns klusi sarunājās ar Morisu.
   —      Jā, — sauca kāds no tribūniem, — jā, Tizona kundzes liecību, ļau­jiet viņai liecināt!
   —  Vai Tizona kundze ir zālē? — priekšsēdis jautāja.
   —       Katrā ziņā, viņa ir šeit, — Simons sauca. — Pilsone Tizona, saki taču, ka tu esi še.
   —      Te es esmu, pilsoni priekšsēdi, — sieviete teica. — Bet vai atdosit man manu meitu, ja es kaut ko teikšu?
   —   Tavai meitai ar šo lietu nav nekā kopēja, — priekšsēdis atbildēja. — Tagad runā, un vēlāk griezies pie pašvaldības, lai tev atdod tavu bērnu.
   —   Tu dzirdi, — iekliedzās Simons, — pilsonis priekšsēdus pavēl lieci­nāt, tad liecini!
   —    Vienu mirkli, — priekšsēdis, brīnīdamies par jaunā, citādi karsta­sinīgā, cilvēka mieru, griezās pie Morisa. — Vai tu negribi ko teikt vis­pirms, pilsoni ierēdni?
   —   Nē, pilsoni priekšsēdi, citādi, pirms nosaukt tādu cilvēku, kā es, par gļēvuli un nodevēju, Simons darītu pareizāk, ja uzgaidītu, kamēr tiks labāk iemācīts.
   —   Tu saki, tu saki? — Parīzes tautai īpatnējā izsmejošā cilvēka tonī Simons atkārtoja.
   —    Es saku, Simon, — drīzāk sērīgi nekā naidīgi Moriss atņēma, — ka tūliņ tu tiksi šausmīgi sodīts, kad redzēsi to, kas notiks.
   —   Pilsoni priekšsēdi, — neatbildēdams riebīgam apvainotājam, Moriss teica, — es pievienojos manam draugam Lorēnam, un lūdzu, lai tiktu uzklausīta jaunā meitene, kas nupat ir apcietināta, pirms ļaujat runāt šai sievietei, kuras liecība, acīmredzot, būs iespaidota.
   —   Vai dzirdi, pilsone, — Simons sauca, — viņš teic, ka tu esot viltus lieciniece!
   —   Es, viltus lieciniece? — sauca Tizona kundze. — Hā, to tu vēl re­dzēsi! Uzgaidi tikai!
   —    Pilsoņi, — Moriss teica, — es lūdzu, aizliedziet runāt šai nelai­mīgajai.
   —   Tu baidies? — Simons sauca. — Pilsoni priekšsēdi, es prasu pil­sones Tizonas liecību!
   —  Jā, jā, liecību! — tribūni kliedza.
   —  Klusu! — prezidents pavēlēja. — Patlaban nāk pašvaldība!
   Šai brīdī uz ielas bija dzirdama ratu dārdoņa, kliedzieni un ieroču žva- dzoņa. Simons nemierīgi lūkojās uz durvīm.
   —    Atstāj tribīni, — priekšsēdis viņam teica, — tev vairs netiek dots vārds!
   Simons nokāpa lejā.
   Šai brīdī ar pūli ziņkārīgo, kurus tūliņ aizspieda projām, ienāca žan­darmi, un tribunāla priekšā tika izbīdīta sieviete.
   —  Vai tā ir viņa? — Lorēns jautāja savam draugam.
   — Jā, tā pati, — Moriss atbildēja. — Ak, nelaimīgā! Viņa ir pazudusi!
   —          Puķu pārdevēja! puķu pārdevēja! — ziņkāres saviļņoti, tribūni mur­mināja, — tā ir puķu pārdevēja!
   —          Es prasu katrā ziņā Tizona kundzes liecību, — kurpnieks kauca. — Priekšsēdi, tu viņai pavēlēji liecināt, un tu redzi, ka viņa to nedara.
   Tizona kundze tika pasaukta un iesāka drausmīgu, plašu apsūdzību. Viņa aprādīja, ka puķu pārdevēja ir vainīga, bet tāpat arī Moriss un Lo­rēns kā viņas līdzzinātāji.
   Šī uzrādīšana uz publiku atstāja acīmredzamu iespaidu.
   Simons gavilēja.
   —  Žandarmi, atvediet puķu pārdevēju! — priekšsēdis sauca.
   —  Briesmīgi?! — aizklādams seju ar abām rokām, Morāns murmināja.
   Puķu pārdevēja tika atvesta un nostājās zem tribīnes, iepretī Tizona
   kundzei, kuras liecība apstiprināja viņas noziegumu. Tad viņa pacēla plī­vuru.
   —  Eloīze! — Tizona kundze iesaucās, — …mana meita!.. Tu šeit?
   —  Jā, māt, — maigā balsī atbildēja meitene.
   —  Bet kāpēc tu atrodies starp žandarmiem?
   —  Jo esmu apsūdzētā, māt.
   —          Tu… apsūdzētā? — lielās bailēs iesaucās māte, — un kas tevi ap­sūdz?
   —  Tu, māt.
   Drausmīgs klusums, nāves klusums pēkšņi iestājās trokšņainajā pūlī, un dziļās sāpēs no šā briesmīgā skata sažņaudzās ikviena sirds.
   —          Viņas meita! — attālāk čukstēja klusas balsis. — Viņas meita! Ne­laimīgā!
   Sirsnīgā līdzjūtībā Lorēns un Moriss nolūkojās apsūdzētājā un apsū­dzētā.
   Cik ļoti Simons vēlējās, lai drīzāk beigtos šis skats, jo cerēja, ka Lorēns un Moriss būs atzīti par vainīgiem, tomēr viņš pūlējās paslēpties no Ti­zona sievas skatieniem, kura apjukušām acīm lūkojās apkārt.
   —          Kā tevi sauc? — saviļņotais priekšsēdis jautāja meitenei, kas mierīga un padevīga liktenim stāvēja viņa priekšā.
   —  Eloīza Tizona.
   —  Cik tev ir gadu?
   —  Deviņpadsmit.
   —  Kur tu dzīvo?
   —  Nonandjēras ielā 24.
   —  Vai tu šorīt pilsonim ierēdnim Lendejam, kas te atrodas uz apsū­dzēto sola, pārdevi neļķu pušķi?
   Tizona meita pagriezās pret Morisu un, brīdi to aplūkojusi, teica:
   —  Jā, pilsoni, tā esmu es.
   Tizona kundze nolūkojās meitā ar šausmās izplestām acīm.
   —  Vai tu zini, ka ikvienā neļķē bija paslēpta vēstule Kapeta atraitnei?
   —  Es to zinu.
   Zāli pāršalca šausmu un apbrīnas vilnis.
   —  Kāpēc tu piedāvāji šīs neļķes pilsonim Morisam?
   — Jo redzēju, ka viņš bija apjozies ar ierēdņa jostu, un tāpēc domāju, ka dodas uz Tanplu.
   —  Kas ir tavi līdzvainīgie?
   —  Nav neviena.
   —  Kā? Tu rīkoji sazvērestību gluži viena?
   —  Ja tā ir sazvērestība, tad es to rīkoju gluži viena.
   —  Vai Moriss zināja?..
   —  Ka ziedos ir vēstulītes?
   —  Jā.
   —  Pilsonis Moriss ir ierēdnis, viņš varēja runāt ar karalieni zem čet­rām acīm katrā dienas un nakts laikā. Ja viņam būtu bijis kaut kas sa­kāms, viņam nevajadzētu rakstīt, viņš varēja runāt.
   —  Vai pilsoni Morisu tu agrāk esi pazinusi?
   — Esmu viņu redzējusi Tanplā, kad dzīvoju vēl pie manas nabaga mā­tes. Bet viņu es pazinu tikai pēc izskata.
   —  Vai tu redzi, nožēlojamais, ko tu izdarīji? — draudēdams Simonām ar dūri, kas, sašļucis par negaidīto lietas pagriezienu, gribēja pazust, Lo­rēns iesaucās.
   Visu skatieni visdziļākajā nicinājumā vērsās pret kurpnieku.
   Priekšsēdis turpināja:
   — Ja tu piedāvāji puķu pušķi un zināji, ka ikvienā ziedā ir pa vēstulei, tev taču arī jāzina, kas tur bija rakstīts.
   —  Jā, to es zinu.
   —  Tad pasaki mums to.
   —   Pilsoni, — stingri atbildēja meitene, — esmu teikusi visu, ko es varēju teikt, un it sevišķi, ko gribēju teikt.
   —  Tātad, tu liedzies atbildēt?
   —  Jā.
   —  Vai tu zini, kas tev draud?
   —  Jā.
   —  Varbūt tu paļaujies uz savu jaunību un skaistumu?
   —  Es paļaujos vienīgi uz Dievu.
   —   Pilsoni Moris Lendej, pilsoni Hiacint Lorēn, — prezidents teica, — jūs esat brīvi; pašvaldība atzīst jūsu nevainību un pilsonisko krietnumu. Žandarmi, aizvediet pilsoni Eloīzi uz sekcijas cietumu.
   Šie vārdi likās atmodināja Tizona kundzi no apdulluma. Viņa drausmīgi iekliedzās un gribēja mesties pie meitas, lai apkamptu to pēdējo reizi. Bet žandarmi viņu atturēja.
   —  Es tev piedodu, māt! — jaunā meitene teica, kad viņu veda projām. Tizona kundze mežonīgi iekliedzās un nesamaņā sabruka.
   —  Cēlā meitene! — sāpīgi aizkustināts, Morāns čukstēja.

   Pēc šiem notikumiem, kurus nupat atstāstījām, kā šīs drāmas papildi­nājums, kura sāka risināties tumšās pārgrozībās, pievienojās pēdējais skats.
   Notikušā satriekta, pavadītāju atstāta, jo ir kaut kas riebīgs pat ne­gribētā noziegumā, un tas ir liels noziegums, ja māte nogalina savu bērnu, kaut arī patriotiskā centībā, kādu laiku palikusi pilnīgi nekustīga, Tizona sieva pacēla galvu, apjukusi palūkojās apkārt un, redzēdama sevi gluži vienu, iekliedzās un metās uz durvīm.
   Pie durvīm stāvēja vēl daži ziņkārīgie, saniknotāki nekā citi; viņu ie­raudzījuši, tie pašķīrās un rādīja ar pirkstiem, viens otram teikdami:
   —  Vai tu redzi šo sievieti? Viņa uzrādīja savu meitu!
   Tizona kundze izmisumā iesaucās un metās Tanplas virzienā.
   Kad viņa sasniedza Mišela Lekonta ielas trešo daļu, viņai ceļā nostājās kāds virs, kam seja bija apslēpta apmetnī un teica:
   —  Tagad tu esi apmierināta, tu noslepkavoji savu bērnu!
   —           Es noslepkavoju savu bērnu? — nabaga māte iesaucās. — Nē, nē, tas nevar būt!
   —  Bet tā ir, jo tava meita ir apcietināta.
   —  Kur tad viņu aizveda?
   —           Konsjeržērijā, tur viņai būs jāstājas revolucionārā tribunāla priekšā, un tad tu zini, kas viņu sagaida.
   —  Ej nost un laid mani garām! — nelaimīgā iesaucās.
   —  Uz kurieni tad tu dosies?
   —  Un Konsjeržēriju.
   —  Ko tev tur vajag?
   —  Vēlreiz runāt ar viņu.
   —  Tevi nelaidīs iekšā.
   —           Bet man ļaus gulēt vārtu priekšā, dzīvot tur. Gulēt. Es gaidīšu, līdz viņa iznāks ārā. Tad vismaz es viņu redzēšu kaut reizi.
   —  Bet ja kāds tev apsolītu atdot atpakaļ meitu?
   —  Ko tu runā?
   —           Es jautāju, ja kāds tev apsolītu atdot atpakaļ meitu, vai tu būtu ar mieru darīt visu, ko viņš prasa?
   —           Meitas labā es daru visu, visu Eloīzes labā! — rokas žņaudzīdama, sieviete iesaucās. — Visu, visu!
   —  Klausies, — nepazīstamais atsāka, — tā tevi soda Dievs.
   —  Un par ko?
   —  Par mocībām, kādas tu sagādāji tādai pat nabaga mātei kā tu.
   —  Ko tu domā? Ko tu gribi teikt?
   —          Tavu cietumnieci tu bieži esi novedusi ar nodevībām un nesaudzīgo izturēšanos izmisuma bezdibeņa malā, kur patlaban atrodies tu pati. Dievs tevi soda, novezdams tavu tik ļoti mīlēto meitu līdz nāves sodam.
   —          Tu teici, ka viņu kāds var glābt. Kur viņš ir? Ko viņš grib, ko viņš prasa no manis?
   —           Viņš prasa, lai uz priekšu tu nemocītu karalieni un lai par visu līdz šim pāri darīto tu lūgtu piedošanu, un, ja tu redzi, ka šai sievietei, kurai tāpat ir meita, par kuru viņa raud un izsamist, ja tu redzi, tad tu nepre­tosies šai bēgšanai, bet gan palīdzēsi visiem spēkiem.
   —  Tu esi tas vīrs, pilsoni, vai ne? — Tizona sieva teica.
   —   Nu?
   —  Vai tu apsoli glābt manu meitu?
   Nepazīstamais klusēja.
   —  Tu apsoli? Vai tu gribi zvērēt? Atbildi?
   —   Visu, ko var darīt kāds cilvēks, lai glābtu tavu meitu, es darīšu.
   —           Viņš nevar viņu glābt! — Tizona kundze iesaucās. — Viņš meloja, to solīdams, viņš nevar glābt!
   —          Dari, cik spēsi karalienes labā, es darīšu visu, ko spēšu, tavas meitas labā.
   —            Kāda man daļa par karalieni? Viņa ir māte, kurai ir meita, un vairāk nekā. Bet no abām savu galvu pazudinās tikai viņa un nevis meita. Nocērtiet man galvu un atbrīvojiet manu meitu, vediet mani uz giljotīnu, bet tikai, lai manai meitai netiek aizskarts ne matiņš uz galvas, un es došos nāvē dziedādama.
   Un tūlīt baismīgā balsī viņa iesāka dziedāt, bet pēkšņi noklusa un skaļi iesmējās.
   Pat vīrs mētelī likās izbijās par šo ārprāta sākumu un paspēra soli atpakaļ.
   —           O! Tu neaiziesi tā, — izmisusī Tizona sieva teica, saturēdama viņu aiz mēteļa. — Mātei nemēdz teikt: „Dari to un es glābšu tavu bērnu", lai vēlāk piebilstu: „Varbūt". Vai tu viņu glābsi?
   —  Jā.
   —  Kad?
   —  Tai dienā, kad viņu vedīs no Konsjeržērijas uz ešafotu.
   —  Kāpēc gaidīt? Kāpēc ne šonakt, šovakar, šai pašā brīdī?
   —  Tāpēc, ka es nevaru.
   —          Ā, nu tu redzi, nu redzi, — Tizona kundze iesaucās, — nu tu redzi, ka nevari, bet es varu.
   —  Ko tu vari?
   —  Es varu vajāt cietumnieci, kā tu saki, aristokrāti kā tu. Katrā nakts un dienas laikā es varu ieiet cietumā, un es to izdarīšu. Kas attiecas uz viņas bēgšanu, mēs vēl redzēsim. Ā, mēs vēl redzēsim, ja negrib glābt manu meitu, ja viņu vajag glābt. Galvu pret galvu, vai tu gribi? Veto kundze bija karaliene, es to zinu. Eloīze Tizona ir tikai nabaga meitene, es to zinu. Bet uz giljotīnas mēs visi esam līdzīgi.
   —  Labi, lai! — cilvēks apmetnī teica. — Glāb to, es glābšu viņu.
   —  Zvēri.
   —  Es zvēru.
   —  Pie kā?
   —  Pie kā tu gribi?
   —  Vai tev ir meita?
   —  Nē.
   —  Labi, — izmisumā ļaudama nokrist abām rokām, Tizona sieva teica, — pie kā tu gribi zvērēt?
   —  Klausies: es zvēru Dievam!
   —  Bē, — Tizona sieva atbildēja, — tu taču labi zini, ka veco ir no­gāzuši un jauno vēl nav iecēluši.
   —  Es tev zvēru pie tēva kapa.
   —  Nezvēri pie kapa, tas nesīs nelaimi… Ak, Dievs! Kad es iedomājos, ka varbūt pēc trim dienām es arī zvērēšu pie manas meitas kapa. Manu meitiņ! Nabaga Eloīze!
   Tizona sieva iesaucās tik skaļi, ka pēc viņas kliedziena atvērās vairāki logi.
   Redzot logus, kas atvērās, parādījās vēl kāds cilvēks un devās pie pir­mā.
   —  Ar šo sievieti nav ko iesākt, — pirmais teica, — viņa ir vājprātīga.
   —  Nē, viņa ir māte, — aizvilkdams sev līdzi pirmo, tas atbildēja.
   Redzēdama abus aizejam, Tizona kundze atkal atguva apziņu.
   —   Kur jūs ejat? — viņa sauca. — Vai jūs gribat glābt Eloīzi? Uz­gaidiet, es iešu jums līdzi! Uzgaidiet, uzgaidiet!
   Kliegdama viņa sekoja abiem vīriešiem, bet nākamās ielas stūrī pa­zaudēja viņus no redzesloka. Tā kā viņa vairāk nezināja, kurp jāiet, kādu brīdi nenoteiktībā viņa apstājās. Tizona sieva lūkojās uz visām pusēm, un
   nakts un klusums, kas viņu ielenca, vēl pavairoja viņas nāves bailes. Tad, šausmīgi iekliegušies, viņa bezsamaņā nokrita zemē.
   Pulkstenis nosita desmit.
   * * *
   Tai pašā stundā karaliene sēdēja savā istabā Tanplā nespodrās lam­piņas gaismā starp savu māsīcu un meitu, un pēdējā, viņu apskaudama, apslēpa to ierēdņu skatieniem. Atkal viņa lasīja mazu ļoti smalka papīra vēstulīti, kas bija apklāta ar tik smalku rakstu, ka viņas asaru aptumšotās acis tik tikko spēja izlasīt.
   Vēstulē bija rakstīts:
   „Rīt, ceturtdien, lūdziet atļauju pastaigāties dārzā, ko jums katrā ziņā ļaus, jo jau agrāk ir dota pavēle. Kad būsit nogājušas dažas reizes šurp un turp, sāciet sūdzēties par nogurumu, lūdziet Plimo kundzi ļaut at­pūsties kādu brīdi pie viņas. Pēc dažām minūtēm izliecieties, it kā jūs justos arvien sliktāk un paģībstiet. Lai pasauktu palīgā, durvis tiks no­slēgtas, un jūs paliksit vienas ar Elizabeti un princesi. Šai brīdī atvērsies pagraba krītdurvis, jūs ielēksit ar savu māsīcu un meitu iekšā un būsit glābtas."
   —           Lielais Dievs! — princese teica. — Vai tad mūsu bēdīgajam lik­tenim reiz tomēr pienāks gals?
   —  Varbūt šī vēstule ir tikai lamatas? — Elizabete domāja.
   —          Nē, nē, — karaliene teica, — šis rokraksts man vienmēr liecina, ka tuvumā atrodas noslēpumainais, bet uzticīgais un drošsirdīgais draugs.
   —  Tā ir no bruņinieka? — princese jautāja.
   —           No viņa, — karaliene atbildēja. — Izlasīsim vēstulīti vēlreiz uzma­nīgi, lai to, ko aizmirstu viena, atcerētos otra.
   Visas trīs atkal klusām izlasīja vēstuli. Bet tiklīdz tās bija beigušas, atvērās durvis. Abas princeses pagriezās, kamēr karaliene ar ļoti dabīgu kustību sāka kārtot matus un paslēpa vēstulīti tajos.
   Istabā ienāca ierēdnis.
   —           Ko jūs vēlaties, mans kungs? — Elizabete un princese jautāja abas reizē.
   —           Hm, — ierēdnis atbildēja, — man liekas, ka šodien jūs pārāk vēlu ejat gulēt?
   —     Varbūt pašvaldība ir izdevusi jaunu likumu, — pieceldamās ar savu parasto cienību, karaliene teica, — kad man jāiet gulēt?
   —   Nē, pilsone, bet ja tas būs vajadzīgs, tā notiks.
   —      Bet līdz tam laikam, — Marija Antuanete atbildēja, - es ceru, istaba, kur dzīvo, es neteikšu karaliene, bet sieviete, taču tiek godāta?
   —     Tiešām, — ierēdnis noņurdēja, — šie aristokrāti vēl arvienu runā, it kā viņi kaut ko nozīmētu.
   Bet pagaidām, paklausīdams šai augstprātīgajai labo laiku cienībai, ko triju gadu ciešanas bija padarījušas stipri mērenu, viņš aizgāja.
   Brīdi vēlāk lampa nodzisa un, kā parasti, trīs sievietes izģērbās tumsā, kas radīja plīvuru viņu kautrībai.
   Pamodusies otrā dienā, gultas priekškaru aizsardzībā karaliene vēlreiz pārlasīja vēstulīti, lai neko neaizmirstu, tad saplosīja to sīkos, gandrīz vai neredzamos gabaliņos, un apģērbusies, pamodināja māsu un aizgāja pie meitas.
   Brīdi vēlāk karaliene pasauca sardzes ierēdni.
   —      Ko tu gribi, pilsone? — parādīdamies pie durvīm, viens no tiem jautāja, kamēr otrs nemaz nepārtrauca brokastis, lai atbildētu karalienei.
   —     Kungs, patlaban nāku no manas meitas, — Marija Antuanete teica, — nabaga bērns jūtas ļoti slikti. Viņas kājas uzpampušas un sāp, jo viņa pārāk maz kustas. Bet kā jūs zināt, es pati biju viņu nosodījusi uz šo bezdarbību. Man bija atļauts pastaigāties dārzā. Bet tā kā man bija jāiet garām tai istabai, kur pirms nāves mita mans vīrs, tas bija man neie­spējami, un es gāju uz terases. Tagad šī pastaiga nav pietiekama mana bērna veselībai. Tāpēc es jūs lūdzu, pilsoni ierēdni, nododiet manu lū­gumu ģenerālim Santēram, lai viņš piekrīt jau agrāk atļautajai pastaigai. Es būšu jums pateicīga.
   Šos vārdu karaliene teica tik maigā un reizē cienīgā tonī, viņa tik stipri pūlējās izrauties no visa, kas varētu aizskart ierēdņa republikānisko pār­liecību, ka tas noņēma sarkano cepurīti un palocīdamies atbildēja:
   —   Es lūgšu pilsonim ģenerālim atļauju, kuru jūs vēlaties, kundze.
   Tad aiziedams, it kā gribēdams sevi pārliecināt, ka piekāpies taisnības
   un nevis vājības dēļ, viņš atkārtoja:
   —  Tas tiesa, galu galā tā ir.
   —   Kas tiesa? — jautāja otrs ierēdnis.
   —  Ka šī sieviete ļauj pastaigāties slimajai meitai.
   —  Un tad?.. Ko viņa prasīja?
   —  Viņa prasīja noiet lejā un pastaigāties stundu dārzā.
   —            Nu gan! — otrs teica, — ja viņa prasītu atļauju iet kājām no Tanplas līdz Revolūcijas laukumam, tā būtu pastaiga.
   Karaliene dzirdēja šos vārdus un nobālēja. Bet šajos vārdos viņa smēlās jaunu drosmi notikumiem, kas gatavojās.
   Ierēdnis pabeidza brokastis un nogāja lejā. Karaliene prasīja atļauju paēst brokastis meitas istabā, ko viņai arī atļāva.
   Ruajala, lai apstiprinātu baumas par savu slimību, palika guļam, un Elizabetes kundze un karaliene palika pie viņas gultas.
   Pulkstens vienpadsmitos ieradās Santērs. Viņa ierašanos kā parasti pa­ziņoja bungu rībieni, un jaunā bataljona un jauno ierēdņu ieiešana, kas nomainīja tos, kam sardze beidzās.
   Kad Santērs bija apskatījis aizejošo un ienākošo bataljonu, parādījis lempīgo zirgu Tanplas pagalmā, viņš brīdi apstājās: tas bija tas brīdis, kad tie, kam bija kādas prasības, ziņojumi vai sūdzības, griezās pie viņa.
   Ierēdnis izmantoja šo apstāšanos, lai tuvotos.
   —  Ko tu gribi? — pēkšņi viņam teica Santērs.
   —  Pilsoni, — ierēdnis teica, — es nāku runāt no karalienes…
   —  Kas tas ir karaliene? — Santērs jautāja.
   —          Ā, tas tiesa, — ierēdnis teica, brīnīdamies par savu aizraušanos. — Ko es te runāju? Vai es esmu muļķis? Es nāku no Veto kundzes…
   —          Ar Dieva palīgu, — Santērs teica, — to es saprotu. Nu labi, ko tu gribi teikt? Nu!
   —           Es gribu teikt, ka mazā Veto ir slima, kā liekas, tāpēc, ka trūkst svaiga gaisa un kustības.
   —          Nu, vai tur vajadzēs iejaukties tautai? Tauta viņai ir atļāvusi pastai­gāties dārzā, viņa to noraidīja. Labvakar!
   —           Tieši tā, viņa tagad to nožēlo, un viņa prasa, vai tu negribi atļaut viņai noiet lejā.
   —          Pret to nav nekā ko iebilst, — Santērs atbildēja. — Klausieties, — viņš teica visam bataljonam, — Kapeta atraitne pastaigāsies dārzā. Nācija to viņai jau ir atļāvusi. Bet uzmaniet, ka viņa neaizbēg pār mūri. Ja tas notiks, tad es likšu jums visiem nocirst galvas.
   Ģenerāļa jokam atbildēja nevaldāmi smiekli.
   —           Nu tad ziniet, ar labu dienu, pilsoņi, — Santērs teica un pacēla cepuri. — Tagad es eju uz pašvaldību, lai izdotu pases uz viņpasauli ži- rondistiem.
   Šī ziņa darīja pilsoni ģenerāli tik jautru, ka tas aizjāja aulēkšos.
   Bataljons, kurš atstāja posteņus, izgāja pēc viņa.
   Beidzot ierēdņi atstāja vietas jaunpienācējiem, kas saņēma Santēra ins­trukcijas attiecībā uz karalieni.
   Viens no ierēdņiem aizgāja pie Marijas Antuanetes un paziņoja viņai, ka ģenerālis piekritis viņas lūgumam.
   —          O! — lūkodamās debesīs pa logu, viņa domāja, — vai mitēsies tavas dusmas, Kungs, un tava šausmīgā taisnība beigs mūs nomocīt?
   —           Pateicos, kungs, — viņa teica, apburoši smaidīdama ierēdnim, kas pazudināja Barnavu un tik daudzus cilvēkus padarīja vājprātīgus.
   Tad, pagriezdamās pret sunīti, kas lēkāja uz pakaļkājām, jo pēc kun­dzes skatiena saprata, ka noticis kaut kas ārkārtīgs, viņa teica:
   —  Jā, Blek, mēs iesim pastaigāties.
   Sunītis sāka riet un lēkāt apkārt, tad apstājās ierēdņa priekšā un bei­dzot palēcās augšup, lai nolaizītu viņa roku, it kā gribēdams pateikties par labo ziņu, ko tas atnesis viņa pavēlniecei.
   Šo cilvēku, kas varbūt būtu palicis nejūtīgs pret karalienes lūgumu, aizkustināja suņa pieglaimība.
   —          Jau šī jaukā lopiņa dēļ vien jums vajadzēja biežāk iet pastaigāties, pilsone Kapete, — viņš teica. — Cilvēcība pavēl, lai rūpētos par visām radībām.
   —          Ap kādu laiku mēs varēsim iziet? — karaliene jautāja. — Vai jums neliekas, ka pusdienas saule mums būs sevišķi labvēlīga?
   —          Jūs varat iziet, kad jums patīk, — ierēdnis atbildēja. — Par to nav nekādu priekšrakstu. Bet ja jūs gribat iziet ap pulkstens divpadsmitiem, kad tiks nomainīta sardze, tad tas izsauks tornī mazāk trokšņa.
   —           Labi, tad ap pulkstens divpadsmitiem! — uzlikdama roku sirdij, lai savaldītu spēcīgos pukstus, karaliene teica.
   Viņa uzmeta skatienu ierēdnim, kas nebija tik cietsirdīgs kā viņa kolēģi un kam, varbūt, cīņā, ko gatavoja sazvērnieki, par savu pakalpību būs jāsamaksā ar dzīvību.
   Bet tai brīdī, kad sievietes sirdi pārņēma līdzjūtība, viņā pamodās kara­lienes gars. Viņa atcerējās 10. augustu un savus draugus, kuru līķi klāja pils grīdu. Viņa atcerējās 2. septembri un princeses Lambālas asiņaino galvu, ko uz pīķa pacēla viņas loga priekšā. Viņa atcerējās 21. janvāri un uz ešafota mirstošo vīru, kura pēdējos vārdus noslāpēja Santēra sankilotu trompešu dārdi. Un tad viņa vēl atcerējās savu nabaga bērnu, kura žēlo balsi viņa bieži bija dzirdējusi no savas istabas, nevarēdama doties viņam palīgā, un viņas sirds nocietinājās.
   — Ak! — viņa teica, — nelaime līdzinās seno laiku hidras asinīm: tās apaugļo zemi, no kuras izaug arvien jaunas nelaimes!

   Ierēdnis izgāja, lai pasauktu savus kolēģus un izlasītu protokolu, ko atstāja aizgājušie ierēdņi.
   Karaliene palika viena ar māsu un meitu.
   Visas trīs saskatījās.
   Ruajala metās karalienei ap kaklu un apskāva to.
   Elizabete tuvojās māsai un sniedza roku.
   — Lūgsim Dievu, — karaliene teica, — bet klusiņām, lai neviens ne­domā, ka mēs lūdzam.
   Ir kļūmīgi laikmeti, kad lūgšana, šī dabīgā himna, ko Dievs licis cilvēku sirdīs, ir cerību un pateicība akts. Un tā sargu acīs cerība vai pateicība sacēla bažas, jo karaliene cerēja tikai uz vienu, tas ir, uz bēgšanu; jo karaliene varēja pateikties Dievam tikai par vienu, ja tas devis kādu ie­spēju.
   Pabeigušas šo lūgšanu prātā, visas trīs vairs neteica ne vārda.
   Nosita vienpadsmit, tad pusdienlaiku.
   Brīdī, kad atskanēja pēdējais sitiens uz bronzas stigas, spirālveidīgās kāpnes sāka piepildīt ieroču troksnis, kas aizsniedza karalieni.
   —  Sardze tiek nomainīta, — viņa teica, — tūliņ nāks pēc mums.
   Viņa redzēja, ka māsīca un meita nobāl.
   —  Drosmi! — viņa teica, kamēr pašas seju pārklāja bālums.
   —    Pulkstenis jau nosita divpadsmit! — apakšā nosauca kāda balss, — laidiet cietumnieces lejā.
   —     Mēs ejam, — karaliene atbildēja, uzmezdama gandrīz vai nožēlas pilnu skatienu tumšajām sienām un vienkāršajiem daiktiem, kas bija viņas cietumniecības pavadoņi.
   Pirmās durvis, kas veda uz gaiteni, atvērās. Tas bija tumšs, un šī tumsa viņām ļāva slēpt iekšējo saviļņojumu. Viņām pa priekšu skrēja mazais Bleks. Kad viņas sasniedza otrās durvis, no kurām karaliene novērsa seju, uzticamais lopiņš pacēla purniņu pie durvju spraugas un sāka žēli kaukt. Nespēdama pat pasaukt sunīti, karaliene pagāja strauji garām, pūlēdamās turēties pie sienas.
   Paspērusi dažus soļus, karaliene sajuta nespēku un bija spiesta apstā­ties. Viņai tuvojās māsa un meita, un kādu brīdi trīs sievietes palika ne­kustīgas, veidodamas sāpīgu grupu. Māte pieri bija atbalstījusi uz Ruajalas galvas.
   Mazais Bleks tur pievienojās.
   —  Nu, — kāda balss vaicāja, — ies lejā vai nē?
   —    Te, lūk, — teica ierēdnis, kas apstājās, savā vienkāršībā respektē­dams lielās sāpes.
   —  Ejam! — karaliene teica.
   Un viņa sāka kāpt.
   Kad cietumnieces sasniedza spirālveidīgo kāpņu apakšu iepretī pēdē­jiem vārtiem, zem kuriem saule zīmēja plašas zeltītas gaismas joslas, tad atskanēja bungu rībieni, kas sasauca sardzi, tad iestājās ziņkārīgs klusums, un lēni, čīkstēdami virās, atvērās vārti.
   Zemē bija apsēdusies, vai pareizāk, pie šiem vārtiem piegulošā ielas stabiņa bija apgūlusies kāda sieviete. Tā bija Tizona kundze, kuru kara­liene nebija redzējusi divdesmit četras stundas un kuras prombūtne kopš vakardienas vakara un šodienas priekšpusdienā viņai jau bija kļuvusi aiz­domīga.
   Karaliene vērās uz gaišo dienu, kokiem ieskauto dārzu, un viņas acis meklēja kantīni, kur viņu jau gaidīja atbrīvotāji. Izdzirdusi soļu troksni,
   Tizona kundze pacēla galvu, un karaliene zem sirmajiem māliem ierau­dzīja viņas apjukušo, bālo seju.
   Izbailēs karaliene uz brīdi apstājās. Sieviete piecēlās un, lēnām nomez­damās ceļos, aizšķērsoja ceļu Marijai Antuanetei.
   —  Ko tu gribi, mīļā Tizona? — karaliene jautāja.
   —  Viņš teica, ka tev man ir jāpiedod.
   —  Kas tev to teica?
   —  Vīrs apmetnī.
   Brīnīdamās karaliene paskatījās Elizabetē un meitā.
   —           Ej, — ierēdnis teica, — laid Kapeta atraitni garām. Viņai jāiet dārzā.
   —           Es to zinu, — vecā atbildēja, — un tāpēc es gaidīju viņu te, jo mani nelaida augšā, un man viņai jālūdz piedošanu.
   —  Kāpēc tad tevi nelaida augšā? — karaliene jautāja.
   Tizona kundze iesmējās un atbildēja:
   —  Viņi apgalvo, ka esmu vājprātīga.
   Karaliene viņu uzlūkoja un nelaimīgās skatienā tiešām ievēroja īpatnējo nenoteikto uguni, kas liecina par saprāta trūkumu.
   —           Lielais Dievs! — viņa teica, — kas ar tevi ir noticis, nabaga sie­viete?
   —           Kas ar mani ir noticis?.. Vai tad tu to nezini?.. O, jā, tu to zini ļoti labi, jo viņu notiesāja tevis dēļ.
   —  Ko tad?
   —  Eloīzi, manu nabaga bērnu!
   —  Notiesāja? Kas? Kāpēc?
   —  Tāpēc, ka viņa pārdeva puķes.
   —  Kādas puķes?
   —           Neļķu pušķi… Bet viņa nemaz nav puķu pārdevēja, — it kā gri­bēdama aptvert savas domas, Tizona kundze teica. — Bet kā tas notika, ka viņa pārdeva neļķes?
   Karaliene notrīcēja. Neredzama saite stiepās starp šo skatu un viņas pašreizējo stāvokli. Bet viņa saprata, ka nedrīkst zaudēt laiku nevajadzīgās sarunās.
   —           Mīļā kundze, — viņa teica, — es lūdzu, ļauj man iet garām. Tu varēsi man pastāstīt visu vēlāk.
   —      Nē, tūliņ! Tev ir jāpiedod man un man jāpalīdz tev bēgt, lai viņš glābtu manu meitu!
   Karaliene kļuva bāla kā nāve.
   —       Lielais Dievs! — paceldama acis pret debesim, viņa čukstēja. — Mans kungs, — viņa teica ierēdnim, — lūdzu atbrīvojiet mani no šīs sievietes. Jūs taču redzat, ka viņa ir vājprātīga.
   —  Celies, māt, — ierēdnis teica, — un ej nost no ceļa!
   Bet Tizona kundze pieķērās sienai.
   —       Nē, — viņa atbildēja, — jums ir jāpiedod, lai viņš glābtu mani meitu.
   —  Kam viņa ir jāglābj?
   —  Vīram apmetnī.
   —      Saki taču viņai kādu mierinošu vārdus, mīļā māsīca, — karaliene lūdza Elizabetei.
   —  Labprāt, — tā atbildēja. — Ko tu vēlies? — viņa jautāja sievietei.
   —      Es vēlos, lai tu man visu piedotu, ko es tā esmu darījusi ļauna, un, ja redzi vīru mētelī, tad pavēli viņam glābt manu meitu, jo viņš dara visu, ko tu vēlies.
   —       Es nezinu, par ko tu domā, — karaliene atbildēja, — bet ja tas var nomierināt tavu sirdi, ja es piedodu visu, ko tu man esi darījusi ļaunu, tad es to labprāt daru. Vaļsirdīgi es tev piedodu, un lai tie, kurus esmu apvainojusi es, piedod arī man.
   —     Ak! — neaprakstāmā priekā iesaucās Tizona kundze, — tagad, kad tu man esi piedevusi, viņš glābs manu meitu!.. Jūsu roku, kundze, jūsu roku!
   Brīnīdamās un nesaprazdama sievietes izturēšanos, karaliene sniedza viņai roku, ko tā pārklāja skūpstiem.
   Šai brīdī uz ielas kļuva dzirdama ziņotāja balss:
   —      Te ir spriedums, ar kuru Eloīze Tizona tika notiesāta uz nāvi, jo piedalījās sazvērestībā.
   Tiklīdz Tizona kunze izdzirda šos vārdus, viņas seju pārņēma izmisums. Viņa izstiepa roku, lai aizkavētu karalienei ceļu.
   —      Lielais Dievs! — Marija Antuanete čukstēja, jo bija ievērojusi visus baismīgā izsauciena vārdus.
   —   Notiesāta uz nāvi! — māte iekliedzās, — manai meitai, manai Eloī- zei ir jāmirst! Tad viņš nevarēja viņu glābt un nevar viņu glābt! Tas bija par vēlu! Ak, lielais Dievs!
   —   Nabaga sieviete, — karaliene teica, — tici man, ka man tevis sirs­nīgi žēl!
   —  Tu? — ar baismīgu skatienu atbildēja Tizona, — tev manis ir žēl? Nē, nē!
   —  Tu maldies, man tevis ir ļoti žēl, bet ļauj man iet.
   —   Es lai ļautu tev iet? — Tizona kundze iesaucās, skaļi iesmiedamās. — Nē! Es būtu palīdzējusi tev bēgt, jo viņš man teica, ka viņš glābs manu meitu, ja es lūgšu tev piedošanu un nekavēšu tavu bēgšanu. Bet tā kā mana meita ir notiesāta, tā kā viņai ir jāmirst, tad arī tu nedrīksti bēgt!
   —   Nāciet palīgā, mani kungi, — karaliene teica, — jūs redzat, ka šī sieviete ir vājprātīga.
   —   Nē, es neesmu vājprātīga, es zinu, ko es saku! — Tizona kundze iesaucās. — Tas tiesa, te bija sazvērestība un Simons to atklāja. Mana meita, mana nabaga meita pārdeva puķes. To viņa atzina revolucionārā tribunāla priekšā. Tas bija neļķu pušķis, kurā bija apslēpts kāds papīrs.
   —  Es lūdzu, Dieva dēļ!.. — karaliene teica.
   Atkal kļuva dzirdama saucēja balss.
   —   Vai tu dzirdi? — ievaidējās vājprātīgā, ap kuru bija sapulcējušies nacionālgvardi, — vai tu dzirdi? Notiesāta uz nāvi! Tikai tevis dēļ tiks nobendēta mana meita, tevis dēļ, austriete!
   —   Debesu vārdā, mani kungi, — karaliene teica, — ja jūs negribat mani atbrīvot no šīs vājprātīgās, tad vismaz ļaujiet man kāpt augšā. Es nevaru izturēt šīs sievietes pārmetumus. Lai cik netaisni tie arī ir, tomēr plosa manu sirdi!
   Un karaliene pagriezās un sāka raudāt.
   —  Jā, raudi, liekule, raudi! — vājprātīgā sauca. — Tavas neļķes viņai dārgi maksāja… bet tas viņai bija jāzina, jo visiem, kas tev kalpo, ir jā­mirst. Tu nes visur nelaimi, austriete! Tavi draugi, tavs vīrs, tavi aizstāvji ir miruši, un manai meitai arī jāmirst! Kad beidzot pienāks tava kārta, lai tu nevienu vairs nevarētu grūst postā!
   Nelaimīgā izkliedza šos vārdus, pavadīdama ar draudošu žestu.
   —   Nelaimīgā! — Elizabete uzdrīkstējās atbildēt. — Vai tu aizmirsti, ka tā, ar ko tu runā, ir karaliene?
   —    Viņa karaliene?., karaliene?.. — Tizona sieva atkārtoja, jo viņas ārprāts pieņēmās pēc katra mirkļa. — Ja tā ir karaliene, lai viņa aizliedz bendēm nogalināt manu meitu… Lai viņa apžēlojas par manu nabaga Eloīzi… karali, apžēlo!.. Nu, atdod man bērnu un es atzīšu tevi par karalieni! Bet līdz tam tu esi tikai sieviete, un sieviete, kas nes postu, sieviete, kas no­galina…
   —  Ak, apžēlojies, kundze, — Marija Antuanete iesaucās, — ņem vērā manas sāpes, manas asaras.
   Un Marija Antuanete pūlējās paiet garām, nevis cerēdama izbēgt, bet mehāniski, lai izmuktu no šausmīgās apmātības.
   —  Nē, tu netiksi garām! — vecā iekaucās. — Tu gribi bēgt, Veto kun­dze, es to zinu ļoti labi! Vīrs mētelī man to teica: tu gribi tikt pie prū­šiem. Bet tas tev neizdosies! — pieķerdamās karalienes drēbēm, sieviete iesaucās. — Es tevi aizkavēšu. Pie laternas Veto kundzi! Pilsoņi, pie ie­ročiem!
   Ar šiem niknumā izkliegtajiem vārdiem nelaimīgā nokrita zemē, izrau­dama no karalienes kleitas gabalu, jo bija to turējusi rokā. Tā nu bija vismaz atbrīvojusies no vājprātīgās un gribēja doties dārzā, bet tai brīdī atskanēja šausmīgi kliedzieni, kuriem pa virsu dzirdēja suņa riešanu, kas pievērsa nacionālgvardu uzmanību, kuri stāvēja apkārt karalienei.
   —   Pie ieročiem! Pie ieročiem! Nodevība! — sauca kāds vīrs, kurā ka­raliene pazina kurpnieka Simona balsi.
   Blakus šim vīram, kas ar zobenu rokā apsargāja ieieju kantīnē, nikni riedams stāvēja mazais Bleks.
   —   Pie ieročiem! Mēs esam nodoti! — Simons sauca. — Vediet aus­trieti atpakaļ! Pie ieročiem! Pie ieročiem!
   Piesteidzās kāds virsnieks.
   Norādīdams uz kantīnes iekšpusi, Simons viņam kaut ko stāstīja. Pēc tam arī virsnieks tāpat sāka saukt:
   —  Pie ieročiem!
   —   Blek! Blek! — paiedama dažus soļus uz priekšu, karaliene sauca, bet sunītis tam nepiegrieza vērību un turpināja nikni riet.
   Nacionālgvardi satvēra ieročus un steidzās uz kantīni, kamēr ierēdņi spieda atgriezties tornī karalieni, viņas māsīcu un meitu, noslēgdami dur­vis aiz viņām.
   —  Sagatavojiet ieročus! — ierēdņi sauca sargiem.
   Bija dzirdams ieroču troksnis, kurus pielādēja.
   —           Tur zem krītdurvīm! — Simons sauca, — es redzēju, kā tās kustē­jās, es to noteikti zinu. Starp citu, arī austrietes suns, krietnais lopiņš, kas droši vien nepieder sazvērestībai, rēja uz sazvērniekiem, kas droši vien atrodas pagrabā. Klausieties, viņš rej vēl arvien!
   Tiešām, Simona kliedzienu uzbudināts, Bleks divkāršoja riešanu.
   Virsnieks satvēra krītdurvju gredzenu. Divi stiprākie grenadieri gribēja viņam palīdzēt, bet viņu pūles palika bez panākumiem.
   —          Jūs redzat, viņi tur durvis no iekšpuses, — Simons sauca. — Šaujiet cauri, draugi, šaujiet!
   —  Jūs sasitīsit manas pudeles! — Plimo kundze vaidēja.
   —  Šaujiet, — Simons rūca, — uguni!
   —           Turi muti, bļauri! — virsnieks uzsauca. — Nesiet šurp cirvjus un izlauziet durvis! Viena grupa nostājas gatavībā un, tiklīdz durvis atveras, šauj pagrabā!
   Dēļu brīkšķis un pēkšņs satricinājums lika saprast nacionālgvardiem, ka pagrabā kaut kas notika. Drīz pēc tam dzirdēja kādu troksni.
   —  Drosmi! — virsnieks teica sapieriem, kas piesteidzās.
   Cirvis ielauza dēļus. Divdesmit šautenes vērsās cauruma virzienā, kurš pavērās plašāks ar katru mirkli. Bet caurumā nevienu neredzēja. Virsnieks aizdedzināja lāpu un iemeta pagrabā. Pagrabs bija tukšs.
   Tika paceltas krītdurvis, kas šoreiz pacēlās bez grūtībām.
   —           Sekojiet man, — drošsirdīgi mezdamies uz kāpnēm, virsnieks ie­saucās.
   —          Uz priekšu! Uz priekšu! — mezdamies pie ierēdņa, sauca nacionāl­gvardi.
   —          Ā, Plimo kundze, — Tizons teica. — Tu ļauj savu pagrabu izman­tot aristokrātiem!
   Mūris tika ielauzts. Neskaitāmie soļi bija nomīdījuši miklo zemi, un pa trīs pēdas plato un piecas augsto šauro eju aizveda Korderijas ielas vir­zienā.
   Virsnieks uzdrošinājās ieiet šajā caurumā, nolēmis vajāt aristokrātus līdz pat galam. Bet tiklīdz viņš bija paspēris trīs vai četrus soļus, kā viņu apturēja restoti dzelzs vārti.
   —           Stāt! — viņš uzsauca tiem, kas grūdās aiz viņa. — Tālāk nemaz nevar tikt, te ir šķēršļi.
   —           Nu, — ierēdņi, ieslēguši cietumnieces, atsteidzās pēc jaunākajām ziņām, — kas ir?
   —           Pie joda! — parādīdamies virsnieks teica, — sazvērestība! Aristo­krāti gribēja aizvest karalieni pastaigas laikā, un ļoti iespējams, ka viņa ir līdzdalībniece.
   —           Mēris! — ierēdnis sauca. — Lai steidzās pēc Santēra un brīdina pašvaldību.
   —          Kareivji, — virsnieks teica, — palieciet pagrabā un nogaliniet ikvie­nu, kas ieradīsies.
   Un izteicis šo pavēli, virsnieks izkāpa no pagraba, lai nodotu ziņojumu.
   —          Ak, ak! — rokas berzēdams, Simons sauca. — Ak, ak! Vai vēl kāds teiks, ka es esmu muļķis? Bravo, Blek! Bleks ir krietns patriots, Bleks ir glābis republiku! Nāc šurp, Blek, nāc!
   Un nelietis, piemānījis tuvāk sunīti, iespēra tam ar kāju, aizmēzdams divdesmit soļus projām.
   —          O, es tevi mīlu, Blek! — viņš teica. — Tu liksi nocirst savai kundzei kaklu. Nāc šurp, Blek, nāc!
   Bet šoreiz sunītis nevis paklausīja, bet kaukdams metās uz torņa pusi.

   Pēc nupat atstāstītajiem notikumiem bija pagājušas apmēram divas stundas.
   Lorēns staigāja pa Morisa istabu, kamēr Ažesilass priekšistabā spodri­nāja kunga zābakus. Lai ērtāk varētu sarunāties, durvis bija vaļā, un, Lo­rēns apstājās pie šīm durvīm un griezās pie kalpotāja ar jautājumiem.
   —  Un tu saki, pilsoni Ažesilas, ka tavs kungs ir izgājis šorīt no rīta?
   —  Nu, jā, ak, Dievs!
   —  Parastā stundā?
   —   Desmit minūtes agrāk vai desmit vēlāk, to gan es nevaru pateikt.
   —  Un kopš tā laika tu neesi viņu redzējis?
   —   Nē, pilsoni.
   Lorēns atsāka staigāšanu un četrus vai trīs gājienus bija klusums, tad apstādamies atkal jautāja:
   —  Vai zobenu viņš paņēma?
   —  O, jā! Kad viņš iet uz sekciju, viņš to vienmēr ņem sev līdzi.
   —  Un tu esi pārliecināts, ka viņš aizgāja uz sekciju?
   —  Vismaz viņš tā man teica.
   — Tādā gadījumā es viņu sameklēšu, — Lorēns teica. — Ja mēs paie­sim viens otram garām, tu pateiksi viņam, ka es biju atnācis un ka vēl atnākšu.
   —  Uzgaidi, — teica Ažesilass.
   —   Ko?
   —  Es kāpnēs dzirdu viņa soļus.
   —  Tu domā?
   —  Es esmu pārliecināts.
   Tiešām, gandrīz vai tai pašā brīdī durvis uz kāpnēm atvērās un ienāca Moriss.
   Lorēns uzmeta viņam ātru skatienu un, redzēdams, ka nekā ārkārtīga nav, teica:
   —  Ā, lūk, tu! Beidzot, es tevi jau gaidu divas stundas!
   —  Jo labāk, — smaidīdams teica Moriss, — tev vairāk laika sacerēt distihus un kvartas.
   —  Ak, mīļais Moris, — improvizators teica, — tos es vairs nesaceru.
   —  Distrihus un kvartas?
   —  Nē.
   —  Tā! Tātad pasaulei tuvojas gals?
   —  Vai tev bija garlaicīgi?
   —  Moris, mīļais draugs, es esmu bēdīgs!
   —  Kāpēc?
   —  Es esmu nelaimīgs.
   —  Tu esf nelaimīgs?
   —  Ko tu vēlies, mani moka sirdsapziņa.
   —  Sirdsapziņa?
   —  Jā, ak, Dievs! Tu vai viņa, cita ceļa nebija. Un tu redzi, ka es nebiju šaubījies. Tagad nabaga Artēmizija ir izmisusi, jo tā bija viņas draudzene.
   —  Nabaga meitene!
   —  Un tā kā viņa man pateica Eloīzes adresi…
   —  Vai tu nebūtu darījis labāk, ja būtu ļāvis visam iet savu gaitu?
   —  Un tu šai stundā būtu bijis notiesāts viņas vietā. Kas tev nāk prātā, mīļais draugs? Es gribēju lūgt tev kādu padomu un gaidīju, ka tu būsi stiprāks.
   —  Labi, vienalga, ko tu gribi?
   —  Nu, saproti, es labprāt gribētu kaut ko darīt nabaga meitenes labā. Ja es sevi iepļaukātu vai mani iepļaukātu viņas dēļ, man šķiet, tas man nāktu par labu.
   —  Tu esi muļķis, Lorēn, — paraustīdams plecus, Moriss teica.
   —  Nu, redzi, ja es grieztos pie revolucionārā tribunāla?
   —  Jau par vēlu, viņa ir notiesāta.
   —  Jau? Žēl, ka nabaga meitenei tā būs jāzaudē dzīvība!
   —   Un jo vairāk tāpēc, ka tikai viņas nāve mani glāba. Bet, Lorēn, galu galā mums jābūt mierīgiem, jo viņa piedalījās sazvērestībā.
   —  Lielais Dievs! Vai šajās dienās sazvērestības nerīko visā pasaulē? Viņa darīja to, ko dara visi citi. Nabaga sieviete.
   —   Nenožēlo viņu pārāk stipri, mīļais draugs, un arī pārāk skaļi. Jo viņas nozieguma viena daļa mums gul uz pleciem. Tici man, no aizdomām mēs neesam nemaz tik tīri, lai nebūtu palicis kāds traips. Sekcijā šodien kāds Senljē mednieku kapteinis nosauca mani par žirondistu, un pirms pusstundas ar zobena cirtienu man bija jāpierāda, ka viņš ir maldījies.
   —  Ak, tad tāpēc tu tik vēlu pārnāci mājās?
   —  Jā.
   —  Bet kāpēc tu par to man neko neteici?
   — Tāpēc, ka tādās lietās tu neproti savaldīties. Turklāt viss bija jāno­kārto uz vietas, lai neizraisītu nekādas plašākas pārrunas. Mēs katrs pa­ņēmām sev līdzi, kas gadījās pie rokas.
   —   Un tāds cilvēks tevi varēja nosaukt par žirondistu? Tevi, Moris, tevi — skaidro?
   —  Katrā ziņā, un tas pierāda, ka vajag tikai vēlreiz nākt tādam gadīju­mam, un mēs būsim nepopulāri. Bet saproti, Lorēn, ka šodien nepopulārs un aizdomīgs nozīmē vienu un to pašu.
   —   Es zinu gluži labi, un no šiem vārdiem dreb pat drošsirdīgākais. Bet vienalga, man sāpīgi ļaut aiziet uz giljotīnas nabaga Eloīzei, viņai iepriekš neizlūdzot piedošanu…
   —   Ko tad tu gribi darīt?
   —   Es vēlētos, Moris, lai tu paliec šepat, jo tev viņas dēļ nav nekādu pārmetumu. Ar mani ir kaut kas cits, un tā kā es nevaru darīt neko vairāk, tad gribu viņu redzēt viņas pēdējā gājienā, es to gribu, draugs Moris, saproti mani, un viņai man vēlreiz jāsniedz roka.
   —  Tad es tevi pavadīšu, — Moriss teica.
   —   To nevar, mīļais draugs. Apdomā taču: tu esi ierēdnis, tu esi sekci­jas sekretārs, tu esi iepīts viņas lietā, kamēr es biju tikai tavs aizstāvis. Tevi uzskatīs par vainīgu, tātad paliec! Ar mani ir citādi, es ne ar ko neriskēju un tāpēc eju.
   Viss, ko Lorēns teica, bija tik pareizs, ka nevarēja iebilst. Ja Moriss pārmītu tikai vienu skatienu ar Eloīzi ceļā uz ešafotu, viņš ļautu sevi apvainot kā līdzvainīgo.
   —  Tad ej, — viņš teica, — bet esi piesardzīgs!
   Lorēns pasmaidīja, spieda drauga roku un aizgāja.
   Moriss atvēra logu un aizsūtīja viņam sērīgu atvadu sveicienu. Bet pirms Lorēns nogriezās ap stūri, viņš vairākas reizes palūkojās uz viņu, un katru reizi, kā magnētiskās tuvības pievilkts, Lorēns pagriezās, lai smaidīdams paskatītos atpakaļ. Kad beidzot viņš bija nozudis, Moriss aizvēra logu, atkrita atzveltnes krēslā un nogrima drūmās, neskaidrās pārdomās, kādas bieži uznāk pirms nelaimes, jo tās atgādina klusumu pirms vētras.
   Viņa sulainis, kas bija izpildījis kādu uzdevumu, beidzot uzmodināja viņu no šīs pussnaudas. Viņa sejā bija lasāma nepacietība kā cilvēkam, ko dedzina vēlēšanās drīzāk paziņot savam kungam jaunumu, kuru nupat uzzinājis.
   Bet tā kā Moriss bija nogrimis domās, viņš neuzdrošinājās traucēt un viņa priekšā sāka staigāt uz priekšu un atpakaļ.
   — Kas tad ir noticis? — vienaldzīgi jautāja Moriss, — runā, ja tu gribi ko teikt!
   —  Ak, pilsoni, atkal šausmīga sazvērestība!
   Moriss paraustīja plecus.
   —  Sazvērestība, kas matiem liek celties stāvus, —. Ažesilass turpināja.
   — Tiešām! — kā cilvēks, kas pieradis pie neskaitāmām ikdienas sazvē­restībām, Moriss atbildēja.
   — Jā, pilsoni, — Ažesilass atsāka, — tas, lūk, liek nodrebēt! To iedo­mājoties vien, krietnam patriotam miesu klāj šermuļi.
   —  Kas tā par sazvērestību? — Moriss teica.
   —  Austriete tik tikko neaizbēga.
   —  Nu! — teica Moriss, kas sāka piegriezt lielāku vērību.
   —  Izrādās, ka Kapeta atraitne bija pinusies ar Tizona meitu, ko šodien giljotinēs. Nelaimīgā, viņa nav aizbēgusi.
   —  Bet kādā veidā karaliene varēja atrasties sakaros ar šo meiteni? — Moriss, kam uz pieres parādījās sviedri, jautāja.
   — Caur neļķi. Iedomājieties, pilsoni, nodoma plānu viņai pienesusi pa­slēptu neļķē!
   —  Neļķē?.. Un kas to izdomāja?
   —  Bruņinieks… es nevaru tā uzreiz atcerēties viņa vārdu… pils… vai mājas…
   —  Sarkanās Mājas?
   —  Pareizi!
   —  Tas nevar būt!
   —  Kā nevar būt? Ja es jums saku, ka atraduši krītdurvis, apakšzemes eju, karieti.
   —  Bet par to, tieši otrādi, tu nekā vēl neesi teicis.
   —  Nu, tad es teikšu.
   —  Stāsti! Ja tā ir pasaka, tad tā vismaz ir skaista.
   —  Nē, pilsoni, tā nav pasaka, pavisam ne, un pierādījums ir tas, ka es to uzzināju no sētnieka. Aristokrāti izrakuši eju. Šī eja no Korderijas ielas sniedzās līdz pilsones Plimo kantīnes pagrabam, ar ko arī viņa gan­drīz vai nokļuva aizdomās. Es ceru, ka tu viņu pazīsti?
   —  Jā, — Moriss teica, — un tad?
   —  Nu, Kapeta atraitnei vajadzēja aizbēgt pa šo apakšzemes eju. Viņa jau bija uzkāpusi uz pirmā pakāpiena. Tas bija pilsonis Simons, kas viņu satvēra aiz svārkiem. Klausieties, pilsētā spēlē ģenerālmaršu un sauc kopā sekcijas. Vai jūs dzirdat bungas? Stāsta, ka prūši jau Damartēnā un pie­spiesti atzīt robežas.
   Šai vārdu straumē, šai patiesībā un melos, iespējamā un absurdā, Mo­riss apmēram uztvēra pavedienu. Viss bija cēlies no neļķes, kas viņa acu priekšā tika nodota karalienei. Un viņa nopirktās pie nelaimīgās puķu pārdevējas. Šai neļķē bija apslēpts nupat atklātais sazvērestības plāns, ar mazāk vai vairāk patiesiem sīkumiem, kā to stāstīja Ažesilass.
   Šai brīdī bungu rīboņa tuvojās un Moriss dzirdēja uz ielas saucam:
   —   Pilsonis Simons Tanplā atklājis plašu sazvērestību! Plaša sazvēres­tība Tanplā par labu Kapeta atraitnei!
   —   Jā, jā, — Moriss teica, — tā es domāju. Tur ir kaut kas patiess. Un Lorēns šajā tautas uzbudinājumā varbūt sniegs roku šai meitenei un ļaus sevi saplosīt gabalos…
   Moriss paņēma cepuri, apjoza zobenu, un divos lēcienos bija uz ielas.
   —   Kur viņš ir? — Moriss jautāja. — Ceļā uz Konsjeržēriju, bez šau­bām.
   Un viņš devās uz krastmalu.
   Mežisērijas krastmalas galā viņam dūrās acīs pīķi un bajonetes, kas pacēlās pūļa vidū. Tā vidū, viņam šķita, viņš manīja nacionālgvarda tērpu un pūlī naidīgas kustības. Ar sažņaugtu sirdi viņš skrēja uz pūli, kas aiz- dambējās līdz ūdens malai.
   Marseliešu kohortas ielenktais nacionālgvards bija Lorēns. Viņš bija bāls, ar sakostām lūpām, draudīgu skatienu, delnu uzlicis zobena rok­turim, mērodams vietas cirtieniem, kurus viņš gatavojās izdarīt. Divus so­ļus viņa priekšā stāvēja Simons, kas, nievājoši smiedamies un uz Lorēnu rādīdams, teica tautai:
   —   Lūk, te ir viens, ko vakar es padzinu no Tanplas kā aristokrātu. Tas arī pabalstīja vēstuļu apmaiņu ar puķēm. Viņš bija ar Eloīzi Tizonu, kas nupat nāk, uz vienu roku. Redziet, viņš mierīgi pastaigājas krastmalā, kamēr viņa līdzvainīgo ved uz ešafotu. Un viņa varbūt bija kaut kas vairāk kā līdzzinātāja, viņa bija mīļākā, un viņš grib atvadīties no viņas vai arī mēģināt glābt viņu!
   Lorēns nebija tas vīrs, kas mierīgi varētu noklausīties tādus vārdus. Viņš izrāva zobenu. Bet tai brīdī drūzmā izlauza ceļu kāds cilvēks, kura platie pleci apgāza trīs vai četrus skatītājus, kas gatavojās kļūt aktieri.
   —   Priecājies, Simon, — viņš teica, — tu acīmredzot nožēlo, ka es arī nebiju klāt, lai varētu veikt savu denuncianta amatu visā plašumā. Tagad, Simon, apsūdzi, te es esmu!
   —   Jā, jā, — riebīgi smaidīdams, Simons atbildēja, — tu nāci tieši laikā. — Tas, — viņš teica tautai, — ir skaistais Moriss Lendejs, kas bija apsū­dzēts kopā ar Tizonu un izglāba savu galvu no cilpas tikai tāpēc, ka ir bagāts.
   —  Pie laternas, pie laternas! — salašņas sauca.
   —  Pamēģiniet tikai! — Moriss teica.
   Tūliņ viņš paspēra soli uz priekšu un pārvilka skaļākajam kliedzējam ar zobena galu pār pieri, tā ka tam sāka plūst asinis.
   —  Noslepkavot! — tas kliedza.
   Vazaņķi nolaida pīķus, pacēla cirvjus un sagatavoja šautenes. Pārbie­dētie skatītāji aizbēga, un abi draugi palika vieni briesmās, lai tiktu no­šauti nākamajā mirklī. Viņi nolūkojās viens otrā ar pēdējo un jauko smai­du, jo gaidīja, ka viņus aprīs uguns. Pēkšņi aiz viņiem atvērās kādas durvis un bars jaunu, eleganti ģērbušos cilvēku, kurus toreiz sauca par švītiem, ar zobeniem rokās un divām pistolēm aiz jostas, metās marseliešiem virsū. Izcēlās briesmīga plūkšanās.
   —   Urrā! — palīdzības uzmudināti un neapdomādami, ka, pieslēgda­mies jaunpienācējiem, viņi tikai apstiprināja Simona apvainojumus, Moriss un Lorēns iesaucās. — Urrā!
   Bet ja viņi paši nedomāja par savu labklājību, tad to darīja cits. Kāds mazs vīrs, ap divdesmit piecus vai divdesmit sešus gadus vecs, ar zilām acīm un gaišiem matiem, kas ļoti spēcīgi un izveicīgi kāvās ar lielo sapiera zobenu, kurš likās pārāk smags viņa sievišķīgajai rokai. Kad viņš redzēja, ka Lorēns un Moriss nebēga pa vaļā atstātajām durvīm, acīmredzot ar nolūku, bet gan cīnījās viņam blakus, viņš klusu viņiem teica:
   —   Bēdziet caur māju! Ko mēs te darām, tas uz jums neattiecas. Jūs tikai velti sevi kompromitējat!
   Bet redzēdams, ka abi draugi vēl arvien vilcinās, viņš uzsauca:
   —   Projām, ierēdni Lendej, mēs negribam savā vidū nevienu patriotu. Mēs esam aristokrāti!
   Šie vārdi, šī cilvēka pārdrošība, kas uzdrīkstējās nosaukt sevi tādā vār­dā, kurš toreiz nozīmēja nāvessodu, lika' pūlim skaļi iekliegties. Bet neie­vērodami šos kliedzienus, jaunais cilvēks un viņa draugi iestūma Morisu un Lorēnu mājā un noslēdza aiz viņiem durvis. Tad viņi atkal metās drūz­mā, kuru ratu tuvošanās vēl bija pavairojusi.
   Draugi, tik negaidītā veidā izglābti, pārsteigti uzlūkoja viens otru. Bet laika bija maz. Viņiem bija jāatrod izeja. Un viņi atrada to mazā pagalmā, no kura vārti izgāja uz Senžermēnokseruā ielu.
   Šai brīdī no Biržas tilta virzījās kāda žandarmu nodala, kas drīz vien notīrīja visu krastmalu, lai gan blakus ielā, kur atradās abi draugi, vēl arvien dzirdēja cīņas troksni. Žandarmi gāja pa priekšu ratiem, kuros nelaimīgā Eloīze tika vesta uz giljotīnu.
   —  Aulēkšos! — kāda balss sauca, — aulēkšos!
   Rati strauji brauca tālāk, Lorēns redzēja jauno meiteni smaidošu un lepnu, bet nevarēja pārmīt ar viņu nevienu skatienu. Arī viņa to nepa­manīja nikni trokšņojošā drūzmā, kas kliedza:
   —  Nāvi aristokrātei! Nāvi!
   Beidzot troksnis attālinājās Tiljērijas virzienā. Durvis, pa kurām bija ienākuši Lorēns un Moriss, šai brīdī atkal atvērās un ienāca četri asiņaini, saplosītām drēbēm švīti, acīmredzot visas sabiedrības paliekas. Blondais jaunais cilvēks bija pēdējais.
   —  Ak! — viņš teica, — acīmredzot šī lieta ir debesu nolādēta!
   Un aizmēzdams robaino, asinīm nokrāsoto zobenu, viņš aizskrēja uz Lavandjēras ielu.

   Moriss steidzās uz sekciju, lai apsūdzētu Simonu.
   Tiesa, iekams viņš šķīrās no Lorēna, tas lika priekšā citu, daudz iespai­dīgāku plānu: proti, sapulcināt dažus termopīlus, uzbrukt Simonām, kad tas izies no Tanplas, un nogalināt viņu atklātā cīņā. Bet Moriss tam no­teikti pretojās.
   —     Tu esi pazudis, — viņš tam teica, — ja tu izmantosi varasdarbus. Simonu mēs padarīsim nekaitīgu likumīgā ceļā, un kā juristiem tas mums nenāksies grūti.
   Tā nākamajā rītā Moriss aizgāja uz sekciju un cēla apsūdzību. Bet viņš ļoti brīnījās, kad prezidents to negrib uzklausīt, aizbildinādamies, ka viņš negribot aizstāvēt ne vienu, ne otru pilsoni, kurus abus apgaro viena tē­vijas mīlestība.
   —     Labi, — Moriss teica, — tagad es zinu, kas man jādara, lai atgūtu krietna pilsoņa slavu. Ak, ja sapulcina tautu, lai noslepkavotu cilvēku, kas mums nepatīk, to jūs saucat: būt apgarotam ar tēvijas mīlestību. Sākot ar šodienu es pieņemšu šādu patriotismu, kā jūs vēlaties un mana pirmā lieta būs Simons.
   —     Pilsoni Moris, — prezidents viņam atbildēja, — šai lietā Simons ir varbūt mazāk vainīgs nekā tu. Viņš atklāja sazvērestību, ko nemaz ne­prasīja amats, tur, kur tu neko neredzēji, lai gan tavs pienākums bija to atklāt. Un turklāt tu atrodies, vai nu ar nolūku vai nē, to mēs nezinām, sakaros ar tēvijas ienaidniekiem.
   —      Es? Tas ir kaut kas pavisam jauns. Un ar ko tad, ja es drīkstu jautāt, pilsoni prezident?
   —  Ar Sarkanās Mājas pilsoni.
   —      Kā? — apjucis Moriss iesaucās. — Man ir sakari ar Sarkanās Mā­jas bruņinieku? Es viņu pavisam nepazīstu, es nekad viņu vēl neesmu redzējis…
   —  Redzēju, ka tu runāji ar viņu.
   —   Es?
   —  Ka tu spiedi viņam roku.
   —  Es?
   — Jā.
   —     Kur? Kad? Pilsoni prezident, — nevainības apziņā Moriss teica, — tu melo.
   —      Savā centībā tēvijas labā tu ej pārāk tālu, pilsoni Moris, — pre­zidents atbildēja, — un tūliņ tu nožēlosi, ko nupat teici, kad es tev pie­rādīšu, ka es runāju patiesību. Te ir trīs ziņojumi, kas tevi apsūdz.
   —     Vai tad tiešām jūs domājiet, ka es esmu tik dumjš, — Moriss ie­saucās, — un ticu jūsu Sarkanās Mājas bruņiniekam?
   —  Bet kāpēc lai tev nebūtu jātic?
   —   Tāpēc, ka tas ir dumpinieku spoks, kas vienmēr sarīko kādu sazvē­restību, lai tur iepītu jūsu ienaidniekus.
   —  Izlasi šo liecību.
   —    Es neko nelasu, — Moriss atbildēja. — Es dodu svētu solījumu, ka nekad neesmu redzējis un runājis ar Sarkanās Mājas bruņinieku. Kas negrib ticēt manam goda vārdam, lai saka! Es zinu, ko viņam atbildēšu.
   Prezidents paraustīja plecus. Moriss, kas nevienam negribēja palikt ne­ko parādā, darīja tāpat.
   Sēdes atlikušajā daļā valdīja drūma, atturīga noskaņa. Pēc tam pre­zidents, kas bija dūšīgs patriots, ko pilsoņu vēlēšanās bija pacēluši šai posteni, teica Morisam:
   —  Nāc, Moris, man ar tevi ir kaut kas runājams.
   Moriss viņam sekoja kādā kabinetā blakus sēžu zālei. Tur nonācis, viņš paskatījās viņam sejā un uzlika roku uz pleca.
   —     Moris, — prezidents teica, — es pazinu un cienīju tavu tēvu un tāpēc cienu un mīlu arī tevi. Tici man, tu dodies lielās briesmās, ja atmet pārliecību, kas ikvienam patiesi revolucionāram garam ir solis atpakaļ. Mīļais Moris, reizē ar pārliecību zaudē ar uzticību. Tu netici tautas ie­naidniekam, tāpēc, pats to nezinādams, nāc ar viņu sakaros, un pats ne­nojauzdams, palīdzi īstenot viņa nodomus.
   —    Es pazīstu sevi, pilsoni prezident, es zinu, ka esmu karsts patriots un stingra rakstura virs. Bet mans karstums nedara mani aklu, patriotisms — fanātisku. Ir jau notikušas divdesmit šķietamas sazvērestības, kuras visas tauta apzīmēja ar vienu un to pašu vārdu. Es gribu tikai vienu vienīgo reizi redzēt galveno personu.
   —   Ja tu netici sazvērestībām, Moris, tad saki man, vai tu tici sarkanai neļķei, kuras dēļ vakar tika giljotinēta jaunā Tizona?
   Moriss sarāvās.
   —   Tālāk, vai tu tici apakšzemes ejai, kas gāja no Plimo kundzes pagra­ba līdz zināmajai mājai Kordērijas ielā?
   —  Nē, — Moriss atbildēja.
   —  Tad, neticīgais Tom, aizej un apskaties!
   —  Man nav sardze Tanplā, mani nelaidīs iekšā.
   —  Ieeja Tanplā vairs nav aizliegta.
   —  Kā tā?
   —           Izlasi šo ziņojumu! Ja tu esi tik neticīgs, es tev visu pierādīšu ar dokumentiem.
   —  Kā! — lasīdams ziņojumu, Moriss iesaucās, — tas tāpēc?
   —  Turpini!
   —  Karalieni pārved uz Konsjeržēriju?
   —  Nu? — prezidents atbildēja.
   —  Ak, ak! — Moriss bilda.
   —   Vai tu domā, ka, pamatojoties uz iedomu, fantāziju, blēņām, sa­biedriskās drošības komiteja pieņēma šo lēmumu?
   —  Lēmums ir pieņemts, bet netiks izpildīts, kā ļoti daudzi citi…
   —  Lasi līdz galam!
   —  Rišāra, Konsjeržērijas cietuma priekšnieka apliecinājums! — Moriss iesaucās.
   —  Viņu tur nogādāja ap pulkstens diviem.
   Tagad Moriss kļuva domīgs.
   —  Tu zini, — prezidents turpināja, — ka pašvaldība rīkojās tikai pēc stingri pārbaudīta plāna. Tās spertie soļi nav nekāda bērnišķība, un Kromvela pamatdomu, ka vienmēr jāmērķē pēc karaļa galvas, tā pārvēr­tusi īstenībā. Izlasi šo policijas ministra slepeno ziņojumu!
   Moriss lasīja:
   „Tā kā mēs esam pārliecināti, ka nu kādreizējais Sarkanās Mājas bru­ņinieks atrodas Parīzē un ka viņš manīts vairākās vietās, ka ir atklātas viņa pēdas vairākās sazvērestībās, kuras, par laimi, ir cietušas neveiksmi, es uzaicinu visas sekcijas divkāršot savu modrību…"
   —  Nu? — prezidents jautāja.
   —  Man ir jātic, — Moriss atbildēja.
   Viņš lasīja tālāk:
   "Sarkanās Mājas bruņinieka pazīmes: piecas pēdas trīs collas garš, gaiši mati, zilas acis, taisns deguns, brūna bārda, apaļš zods, mīksta balss, sie­vietes roka. Trīsdesmit piecus vai trīsdesmit sešus gadus vecs…"
   Pēc šīm pazīmēm Morisam smadzenēs atausa savāda gaisma. Viņš at­cerējās jauno vīrieti, kas komandēja švītus, kuri vakar izglāba Lorēnu un viņu un kuri tik spēcīgi cirta ar zobenu pūlī.
   „Vai tas bija viņš?" Moriss domās sev vaicāja. „Tādā gadījumā ap­galvojums, ka es esmu ar viņu runājis, nebūtu tik nepatiess. Bet ka es būtu spiedis viņa roku, to es neatceros."
   —  Nu, Moris, ko tu tagad saki, draugs? — prezidents viņam jautāja.
   —           Es saku, ka ticu tev, — sērīgi atbildēja Moriss, kas tagad saprata, ka viņa dzīvi sāk iespaidot kāda liktenīga kļūme, un viss, kas bija viņam apkārt, pārvērtās tumšās krāsās.
   —           Nerotaļājies ar popularitāti, Moris, — prezidents turpināja, — tā šodien nozīmē dzīvību. Nepopularitāte, apdomā labi, nozīmē nokļūt aiz­domās, kļūt par nodevēju.
   Pret šiem vārdiem, kuru pareizību Moriss pilnīgi atzina, nebija ko ie­bilst. Viņš pateicās vecajam draugam un atstāja sekciju.
   —           Ak, — viņš murmināja, — drusciņ atvilksim elpu, aizdomu un cīņu jau ir par daudz. Iesim, kur miers, nevainība un prieks! Iesim pie Že­nevjēvas.
   Un Moriss devās uz Veco Senžaka ielu.
   Kad viņš aizgāja pie ādmiņu meistara, Diksmē un Morāns atbalstīja Ženevjēvu, kurai bija uznākusi nervu lēkme.
   Tai vietā, lai viņš varētu ienākt brīvi kā parasti, ceļu viņam aizšķērsoja sulainis.
   —           Pieteic mani, — norūpējies Moriss teica, — un ja Diksmē nepie­ņem, es tūliņ aiziešu.
   Sulainis iegāja mazā paviljonā, bet Moriss palika dārzā. Viņam likās, ka mājā norisinājās kaut kas ārkārtīgs. Diksmē palīgi nestrādāja un stai­gāja pa dārzu bailīgām sejām.
   Diksmē iznāca pa durvīm.
   —  Nāc iekšā, mīļais Moris, - viņš teica, - tev durvis nav noslēgtas.
   —   Kas tad ir noticis? — jaunais cilvēks jautāja.
   —   Ženevjēva ir slima. Vēl vairāk — viņa murgo.
   —           Ak, Dievs! — sāpīgi aizkustināts, ka arī te viņš atrada ciešanas un nemieru, Moriss iesaucās, — kas viņai kaiš?
   —          Tu zini, mīļais draugs, sieviešu slimības neviens nevar izdibināt, bet vismazāk vīrietis.
   Bāla kā nāve un ar cieši sakniebtām lūpām Ženevjēva gulēja uz dīvāna. Blakus, turēdams ožamo sāli, stāvēja Morāns.
   —  Nu? — Diksmē jautāja.
   —  Vienmēr tas pats! — Morāns atbildēja.
   —   Eloīze! Eloīze! — jaunā sieviete murmināja ar bālajām lūpām un sakostiem zobiem.
   —  Eloīze? — brīnīdamies Moriss atkārtoja.
   —  Ak, jā, — teica Diksmē, — vakar Ženevjēva bija izgājusi un sastapa drausmīgos ratus, kuri veda meiteni ar šo vārdu uz giljotīnu. Kopš tā laika viņai uzbrukušas vairākas nervu lēkmes un viņa pastāvīgi sauc šo vārdu.
   —   It sevišķi viņu saviļņoja tas, — Morāns teica, — ka tā bija puķu pārdevēja, no kuras nelaimīgā nesen bija pirkusi neļķu pušķi.
   —  Bez šaubām, es zinu, jo man tik tikko nenocirta galvu.
   —   Mēs zinām visu, mīļais Moris. Tici man, ka mēs dzīvojam vienās bailēs. Bei Morāns noklausījās sēdi un redzēja, ka tu tiki atbrīvots.
   —  Klusu, — Moriss atbildēja, — man liekas, ka viņa atkal runā!
   —  Tikai aprauti, nesaprotami vārdi, — Diksmē atbildēja.
   —   Moris, — Ženevjēva čukstēja, — viņi grib viņu nogalināt!.. Palīgā, bruņiniek! Palīgā!
   Šiem vārdiem sekoja dziļš klusums.
   —  Sarkanā Māja! — Ženevjēva turpināja, — Sarkanā Māja!
   Morisam likās, it kā viņu pārņemtu aizdomu zibenis, bet tas bija tikai
   zibenis. Turklāt viņu pārāk stipri saviļņoja Ženevjēvas ciešanas, lai spētu pārdomāt šos vārdus.
   —   Vai jūs bijāt izsaukuši ārstu? — viņš jautāja.
   —  O! — tas nav nekas, — Diksmē atbildēja, — tikai murgi, tas viss.
   Tūliņ viņš saspieda Ženevjēvas roku, tā ka viņa atguva samaņu un,
   atvērdama acis, klusi iekliedzās.
   —  Jūs tur esat visi, — viņa teica, — un arī Moriss?! Ak, cik esmu priecīga jūs redzēt, mīļais draugs! Ja jūs zinātu… — viņa atsāka, — cik daudz esmu izcietusi šajās divās dienās.
   —   Jā, — Moriss atbildēja, — mēs šeit esam visi. Nomierināties un nesagādājiet mums atkal tādas bailes. It sevišķi jums jāatradinās izsaukt vienu vārdu, jo tas pašlaik ir vajāts.
   —  Kādu vārdu? — strauji jautāja Ženevjēva.
   —  Sarkanās Mājas bruņinieka.
   —  Vai es viņu pieminēju? — bailīgi viņa jautāja.
   —           Katrā ziņā, — pūlēdamies smaidīt, Diksmē atbildēja. — Bet tu sa­proti, Moris, ka par to nav ko brīnīties, jo visur runā, ka Tizona jaun­kundze bija ar viņu uz vienu roku un vadīja vakardienas bēgšanu, kura, par laimi, nav izdevusies.
   —           Es nesaku, ka tas ir kaut kas ārkārtīgs, — Moriss atbildēja, — bet es saku, ka viņam ir jāslēpjas.
   —  Kam?
   —          Sarkanās Mājas bruņiniekam, nudien! Pašvaldība viņu meklē, un tās pēdu dzinējiem ir smalka oža.
   —            Ja tikai viņu atrastu, — Morāns teica, — pirms viņš būs uzsācis jaunu mēģinājumu, kas var izdoties labāk nekā pēdējais.
   —  Katrā ziņā tas nebūs par labu karalienei, — Moriss atbildēja.
   —  Kāpēc ne? — Morāns jautāja.
   —           Tāpēc, ka karalieni šonakt pārveda uz Konsjeržēriju, kur viņa būs droša pret līdzīgiem mēģinājumiem.
   Diksmē, Morāns un Ženevjēva iekliedzās, ko Moriss saprata kā pārstei­guma izpausmi.
   —          Jūs redzt, — viņš turpināja, — ka bruņinieka plāni nav izdevušies. Konsjeržērijā ir drošāk nekā Tanplā.
   Morāns un Diksmē apmainījās skatieniem, kurus Moriss nemanīja.
   —  Ak, Dievs! — viņš teica, — Diksmē kundze atkal ir pavisam bāla.
   —  Ej gulēt, mīļais bērns! — Diksmē teica sievai, — tu esi slima.
   Moriss saprata, ka Diksmē gribēja, lai viņš aizietu. Tāpēc Moriss no­skūpstīja Ženevjēvas roku un izgāja ārā. Morāns viņam sekoja un pavadīja līdz Vecajai Senžaka ielai. Te viņš atstāja Morisu, lai pārmainītu dažus vārdus ar kādu vīru, kas turēja apseglotu zirgu.
   Moriss bija tik stipri aizņemts ar savām domām, ka nepārmija ar Mo­rānu nevienu vārdu, kopš bija atstājis māju, un nejautāja viņam arī tagad, kas bija šis vīrs un kādam nolūkam bija zirgs. Viņš nogriezās pa Fosē Senviktora ielu un sasniedza krastmalu.
   „Dīvaini!" ceļā viņš domāja, „vai nu mans saprāts kļūst vājāks, vai arī parādības nopietnākas? Bet visas lietas man izliekas lielākas, i 'i kā es lū­kotos mikroskopā."
   Lai nomierinātos, viņš atbalstījās uz tilta margām un ļāva svaigajam vakara vējam dzesināt kvēlojošo pieri.

   Kad, lūkodamies plūstošajā ūdenī ar melanholisku uzmanību, kura pa­zīmes sastopamas ikvienam tīram parīzietim, viņš nodevās šīm pārdomām, atbalstīdamies uz tilta margām, Moriss izdzirda maza karaspēka daļas vie­nādos soļus, it kā tie būtu kādas patruļas soļi.
   Viņš pagriezās: tā bija nacionālgvardu grupa, kas nāca no otras puses. Tumsā Morisam likās, ka viņš pazīst Lorēnu.
   Tas tiešām bija viņš. Pamanījis Morisu, izplestām rokām viņš steidzās klāt.
   —           Beidzot, — Lorēns iesaucās, — tas esi tu! Velns lai parauj, tas man prasīja daudz pūļu!
   Bet, ja es rodu uzticamu draugu, Ņems mana laime ceļu atkal jaunu. Šoreiz, es ceru, tu nesūdzēsies, es citēju Rasinu, nevis Lorēnu.
   —            Kur tad tu ej ar patruļu? — Moriss, kuru viss darīja nemierīgu, jautāja.
   —          Es esmu ekspedīcijas vadītājs, — Lorēns atbildēja, — man jānostip­rina mūsu slava uz agrākās bāzes.
   Tad, vērsdamies pie grupas:
   —          Ieročus nest godam! Zēni, vēl nav nakts. Runājiet par savām lietām, mēs runāsim par savām.
   Morisam viņš teica:
   —  Šodien sekcijā es uzzināju divus svarīgus jaunumus.
   —  Kādus?
   —  Pirmais ir tas, ka mēs abi, tu un es, sākam kļūt aizdomīgi.
   —  To es zinu. Tālāk!
   —  To tu zini?
   —  Jā.
   —  Nu, un otrais ir tas, ka sazvērestību ar sarkano neļķi vadījis Sar­kanās Mājas bruņinieks.
   —  Ari to es zinu.
   —  Bet tu gan droši vien nezini, ka sarkanajai neļķei bija sakars ar apakšzemes eju.
   —  Ari tas man ir zināms.
   — Nu, tad es gribu tev vēl paziņot, ko tu katrā ziņā vēl nezini. Šovakar mēs gribam notvert Sarkanās Mājas bruņinieku.
   —  Saķert Sarkanās Mājas bruņinieku?
   —  Jā.
   —  Tātad tu esi kļuvis par žandarmu?
   —  Nē, bet es esmu patriots. Un patriotam ir jāupurējas tēvijas labā. Un šis bruņinieks ir radījis lielu nemieru, jo viņš kaļ sazvērestības. Tāpēc tēvija man pavēl atbrīvot to no bruņinieka, un kā patriots es klausu tē­vijai.
   —   Lai, — Moriss teica, — tomēr man ir brīnums, ka tu uzņēmies tādu uzdevumu.
   —   Man gan bija jāuzņemas, jo to man uzdeva. Starp citu, man jā­atzīstas, ka es pēc tā centos. Visādā ziņā mums kaut kas ir jādara, lai atgūtu mūsu cieņu, un proti, ne tikai drošības dēļ, bet arī lai iegūtu tiesī­bu iegrūst nekrietnā Simona vēderā sešas collas dzelzs.
   —  Bet kā tu zini, ka Sarkanās Mājas bruņinieks bija sazvērestības va­dītājs?
   —  Par to vēl nav droši zināms, bet tā domā.
   —  Tātad jūs vadāties tikai pēc slēdzieniem?
   —  Mēs vadāmies pēc pārliecības.
   —  Kā tu to iekārto? Nu, lūk, jo beidzot…
   —  Klausies!
   —  Es klausos.
   —  Tiklīdz es izdzirdu, ka pilsonis Simons… Šis suns Simons ir visur… Atklājis lielu sazvērestību, tūliņ es gribēju pārliecināties. Stāstīja par kādu apakšzemes eju…
   —  O! tāda ir, es to redzēju.
   —  Vai patiesi tāda ir?
   —  Redzēta. Paša acīm redzēta tā, kā ir jāredz.
   —  Lūk, kāpēc tad tu nesvilpo?
   — Tāpēc, ka tas ir no Moljēra, un, starp citu, es tev atzīstos: apstākļi, man šķiet, ir pārāk nopietni, lai jokotu.
   —  Nu, par ko tad jokot, ja nejokot par nopietnām lietām?
   —  Tātad tu saki, ka redzēji…
   —  Apakšzemes eju… Atkārtoju, ka to redzēju, ka izgāju tai cauri, ka tā veda no pilsones Plimo pagraba līdz namam Korderijas ielā, 12. vai 14. numuram, labi neatceros.
   —  Tiešām, Lorēn, tu izgāji?..
   —   Visā garumā, goda vārds! Galvoju, tā bija jauki veidota eja. Vēl vairāk, tur bija iebūvēti trīs dzelzs vārti, kurus bija spiesti izraut citus pēc cita. Bet tie, ja sazvērniekiem būtu izdevies plāns, būtu devuši diezgan laika, upurējot trīs vai četrus vīrus, nogādāt Kapeta atraitni drošībā. Par laimi tas tā nav, un šis riebīgais Simons to atklājis.
   —  Bet es domāju, — Moriss teica, — ka vispirms vajadzēja apcietināt tā nama iedzīvotājus Korderijas ielā.
   —  Tas būtu ari noticis, bet māju atrada pilnīgi tukšu.
   —  Bet tā taču kādam piederēja?
   —  Jā, tai bija kāds jauns īpašnieks, ko neviens nepazina. Zināja tikai tik daudz, ka māja tikusi pārdota pirms divām vai trim nedēļām. Kaimiņi dzirdēja troksni, bet māja bija veca, tāpēc domāja, ka tā tiek remontēta. Pirmais īpašnieks ir atstājis Parīzi. Es pienācu, kad apsprieda šo jau­tājumu.
   —  Dieva dēļ! — pavilkdams Santēru sāņus, es viņam teicu, — jūs visi esat apjukuši.
   —  Tiesa, — viņš atbildēja, — tā tas ir.
   —  Šī māja bija pārdota, vai ne?
   —  Jā.
   —  Ir pagājušas piecpadsmit dienas?
   —  Piecpadsmit dienas, vai arī trīs nedēļas.
   —  Pārdota ar notāra starpniecību?
   —  Jā.
   —  Nu, tad jāmeklē pie visiem Parīzes notāriem, kas pārdevis māju un jāuzzina par darījumu. Zem līguma redzēs pircēja vārdu un viņa dzī­vesvietu.
   —  Teicami! Tas gan ir padoms, — Santērs teica, — un, lūk, kādu cilvēku apsūdz par sliktu patriotu. Lorēn, Lorēn, es tevi reabilitēšu, vai lai parauj mani velns!
   —   īsi, — Lorēns turpināja, — runāts — darīts! Uzmeklēja notāru, dabūja līgumu un zem līguma vainīgā vārdu un adresi. Tad Santērs turēja vārdu un iecēla mani viņa apcietināšanai.
   —  Un šis cilvēks bija Sarkanās Mājas bruņinieks?
   —  Nē, tikai rokaspuisis, vismaz tā liekas.
   —  Mēs saķersim viņus visus.
   —  Ļoti labi.
   —  Vai tu pazīsti bruņinieku?
   —  Tev ir zināmas viņa pazīmes?
   —  Bet kāpēc tu saki, ka gribi apcietināt bruņinieku?
   —  Katrā ziņā, Santērs man pateica viņa pazīmes. Piecas pēdas un trīs collas garš, gaiši mati, zilas acis, taisns deguns, brūna bārda. Starp citu, es esmu viņu arī redzējis.
   —  Kad?
   —  Šodien pat.
   —  Tu redzēji?
   —  Tu tāpat.
   Moriss satrūkās.
   —  Blondais jauneklis, kas mūs vakar atbrīvoja un kas vadīja švītu no­daļu un tā dūšīgi cīnījās.
   —  Tas bija viņš? — Moriss jautāja.
   —  Katrā ziņā. Viņam sekoja, un mūsu mājas īpašnieka dzīvokļa ap­kārtnē no Korderijas ielas viņš pazuda. Tāpēc domā, ka viņi dzīvo kopā.
   —  Tas ir ļoti iespējams.
   —  Tas ir pilnīgi droši.
   —  Bet es domāju, — Moriss turpināja, — ja tu apcietini viņu, kas mums vakar izglāba dzīvību, tu būtu mazliet nepateicīgs.
   —  Vai tu domā, ka viņš mums izglāba dzīvību mūsu dēļ? — Lorēns teica.
   —   Kāpēc tad?
   —    Pavisam ne. Viņi tur bija sapulcējušies, lai glābtu nabaga Eloīzi, kad tā brauca garām. Mūsu slepkavas traucēja, tāpēc viņi bruka virsū mūsu slepkavām. Mūs izglāba pretsitiens. Tā kā tas viss darīts ar citu nolūku, es nevaru sev pārmest ne mazāko nepateicību. Bet vispār nepie­ciešamība ir galvenā lieta, un katrā ziņā nepieciešams, lai mēs reabilitētos ar mirdzošu varoņdarbu. Es esmu par tevi galvojis.
   —   Kam?
   —  Santēram. Viņš zina, ka tu vadi ekspedīciju.
   —  Kā tā?
   —  "Vai tu esi pārliecināts, ka vainīgos notvers?" — viņš teica.
   —  "Jā, es galvoju, ja līdzi būs Moriss."
   —  "Bet tu esi drošs par Morisu? Pēdējā laikā viņš paliek remdens."
   —   "Kas to saka — maldās. Moriss nav remdenāks par mani."
   —  "Un tu par viņu galvo?"
   —  "Kā pats par sevi."
   Tad es aizgāju pie tevis, bet neatradu; tad es devos pa šo ceļu, vispirms tāpēc, ka tas ir manējs, un, otrkārt, tāpēc, ka parasti tu ej pa šo. Beidzot es tevi satiku, lūk, uz priekšu, soļos!
   Un dziedādama uzvara Mums bīda malā šķēršļus…
   —  Mīļais Lorēn, bet man nav ne vismazākā prieka piedalīties šajā eks­pedīcijā. Tu varēsi teikt, ka nebiji mani saticis.
   —  Nav iespējams, mani vīri tevi redzēja.
   —  Nu, tad saki, ka satiki mani un ka es negribēju tevi pavadīt.
   —  Arī tas nav iespējams.
   —   Kāpēc?
   —   Tāpēc, ka tad tu būsi ne tikai remdens, bet arī turams aizdomās. Un tu zini, ko dara ar aizdomīgajiem: tos ved uz revolūcijas laukumu un liek sveicināt brīvības tēlu, tikai ne ar cepuri, bet ar savu galvu.
   —   Nu, lai notiek, kas notikdams! Katrā ziņā tev būs brīnums par to, ko es teikšu…
   Izplestām acīm Lorēns lūkojās Morisā.
   —  Dzīve man jau ir apnikusi, — Moriss turpināja.
   Lorēns iesmējās.
   —   Labi, — viņš teica, — tu laikam būsi sastrīdējies ar savu mīļāko un tāpēc tevi pārņēmušas melanholiskas domas. Bet, skaistais Amadis, kļūsti atkal virs, tad tu atkal kļūsi pilsonis! Es tev varu teikt, ka nekad es nebiju krietnāks patriots, kā tajās dienās, kad biju saķildojies ar Ar- tēmiziju. Starp citu, viņa, Saprāta dieviete, tevi sveicina.
   —  Pateicies viņai no manis un sveiki, Lorēn!
   —  Kā — sveiki?!
   —  Jā, es eju.
   —   Kurp tu gribi iet?
   —  Uz mājām, nudien!
   —  Tu gribi padarīt sevi nelaimīgu, Moris!
   —  Tas man ir vienalga.
   —  Pārdomā, mīļais draugs, pārdomā!
   —  Es jau to izdarīju.
   —  Es vēl neesmu tev visu izstāstījis, ko man teica Santērs.
   —  Kas tad vēl?
   —  Kad es liku priekšā iecelt tevi par ekspedīcijas vadītāju, viņš man teica: uzmanies!
   —  No kā?
   —  No Morisa?
   —  No manis?
   —  Jā, Moriss, — viņš piebilda, — pārāk bieži apciemo šo kvartālu.
   —   Kādu kvartālu?
   —  To, kur mīt Sarkanās Mājas bruņinieks.
   —   Kā? — Moriss iesaucās, — vai viņš te slēpjas?
   —  Tā vismaz domā, jo te dzivo viņa šķietamais līdzzinātājs, mājas pir­cējs Korderijas ielā.
   —   Viktora priekšpilsētā? — Moriss jautāja.
   —  Jā, Viktora priekšpilsētā.
   —  Un kādā priekšpilsētas ielā?
   —  Vecajā Senžaka ielā.
   —   Ak, Dievs! — kā apžilbināts Moriss iesaucās. Un viņš pielika roku pie acīm.
   Tad, pēc brīža, un it kā šai brīdī būtu savācis drosmi, viņš teica:
   —  Viņa stāvoklis?
   —  Ādmiņu meistars.
   —  Un vārds?
   —  Diksmē.
   —           Tev taisnība, Lorēn, — visiem spēkiem apspiezdams iekšējā saviļ­ņojuma pēdas, Moriss teica, — es eju ar jums.
   —  Ļoti jauki. Vai tu esi apbruņots?
   —  Man līdzi ir zobens, kā vienmēr.
   —  Ņem vēl šīs pistoles.
   —  Un tu?
   —   Man ir karabīne.
   Moriss gāja līdzi patruļai, blakus Lorēnam. Priekšā soļoja kāds policijas ierēdnis pelēkā svārkā. Laiku pa laikam ielas stūrī vai kāda nama durvīs kļuva redzama ēna, kas pārmija dažus vārdus ar pelēko vīru. Tie bija iepriekš izliktie sargi.
   Viņi sasniedza kāclu ieliņu. Pelēkais vīrs tūliņ iegāja, ar to pierādīdams, ka viņš ir sīki informēts. Pie dārza vārtiem, pa kuriem reiz ieveda sasieto Morisu, viņš apstājās.
   —  Te tas ir, — viņš teica.
   —  Kas te ir? — Lorēns jautāja.
   —  Te mēs atradīsim abus vadoņus.
   Moriss atbalstījās pret mūri. Viņam likās, ka būs jākrīt.
   —          Šai mājai ir trīs ieejas, — vīrs pelēkā mētelī teica, — galvenās dur­vis, šīs un vēl trešās — uz paviljonu. Es iešu ar sešiem vīriem pa gal­venajām durvīm. Apsargājiet šīs durvis ar četriem un nostādiet trīs drošus vīrus pie ieejas paviljonā.
   —           Es? — Moriss teica, — pārkāpšu pāri mūrim un nostāšos sardzē dārzā.
   —           Ļoti jauki, — Lorēns teica, — reizē tu vari mums atvērt durvis no iekšpuses.
   —           Labprāt, — Moriss atbildēja, — bet nepametiet ieeju neapsargātu un nenāciet agrāk, iekams es jūs saukšu. Kas notiek iekšpusē, es to redzē­šu dārzā.
   —  Tātad tu pazīsti māju? — Lorēns jautāja.
   —  Kādreiz es to gribēju pirkt…
   Lorēns paslēpa ļaudis žoga stūros un durvju nišās, kamēr policijas aģents aizgāja ar astoņiem nacionālgvardiem, lai ielauztos pa galvenajām durvīm. Pēc dažiem mirkļiem noklusa viņu soļu troksnis, taču vientuļajā apkārtnē viss palika mierīgi.
   Moriss ļaudis nostājās savos posteņos un paslēpās, cik labi vien ie­spējams. Varētu zvērēt, ka viss bija mierīgi un ka Vecajā Senžaka ielā nekas ārkārtīgs nenorisinās.
   Moriss sāka kāpt pāri mūrim.
   —   Uzgaidi, — Lorēns teica.
   —   Ko?
   —   Un parole? — Lorēns čukstēja.
   —  Tas tiesa.
   —           Neļķe un apakšzemes eja. Apcietini ikvienu, kas nevar pateikt šos divus vārdus, un ļauj iet visiem, kas atbild uz paroli.
   Tāda ir pavēle.
   —  Labi, pateicos, — Moriss atbildēja.
   Tad viņš no mūra nolēca dārzā.

   Pirmais trieciens bija drausmīgs un Morisam vajadzēja visu pašsaval­dīšanos, lai apslēptu Lorēnam satricinājumu, kāds pārņēma visu viņa būt­ni. Bet dārzā, vientulībā, nakts klusumā viņa gars nomierinājās, un domas, kas nekārtīgi joņoja smadzenēs, tagad aprima.
   Kā! Šī māja, ko Moriss tik bieži apmeklēja ar tādu patiku? Šī māja, kas viņam bija kļuvusi zemes paradīze, bija tikai asiņaino intrigu perēklis? Viņa karstās draudzības labā pieņemšana bija tikai liekulība; Ženevjēvas mīla tikai baiļu dēļ?
   Dārza iedalījums bija zināms, jo mūsu lasītāji jau vairākkārt sekoja mū­su jaunajiem ļaudīm. Moriss slīdēja no krūma uz krūmu, līdz beidzot no
   mēness stariem viņu paslēpa siltumnīcas ēka, kur viņš bija ieslēgts pirmajā vakarā, kad ielauzās šajā mājā.
   Siltumnīca bija iepretī paviljonam, ko apdzīvoja Ženevjēva.
   Bet šoreiz nekas neapgaismoja vientuļo jaunās sievietes istabu, bet ēnas kustējās no viena loga otrā.
   Moriss Ženevjēvu pamanīja aiz nejauši atbīdītā priekškara: viņa stei­dzīgi saiņoja dažādus priekšmetus ceļa somā un izbrīnējies redzēja viņas rokā mirdzam ieročus.
   Viņš pakāpās uz akmens stabiņa, lai labāk varētu pārredzēt istabas iekšpusi. Viņa uzmanību saistīja gaišā uguns kamīnā. Tie bija papīri, kurus Ženevjēva dedzināja.
   Šai brīdī atvērās durvis un istabā ienāca jauns cilvēks. Morisa pirmā doma — tas ir Diksmē. Jaunā sieviete piesteidzās viņam klāt, satvēra rokas, un tā kādu brīdi viņi stāvēja, likās ļoti satraukti, viens otram pretī. Kas tas bija par satraukumu? Moriss to nevarēja uzminēt, vārdi viņu ne­aizsniedza.
   Bet pēkšņi Moriss aplūkoja tā augumu sīkāk.
   — Tas nav Diksmē, — viņš ņurdēja.
   Tiešām, ienācējs bija maza auguma, Diksmē — liels un spēcīgs. Greiz­sirdība ir iedarbīgs rosinātājs. Vienā mirklī Moriss aprēķināja nepazīstamā augumu līdz vienai līnijai un analizēja vīra attēlu.
   „Tas nav Diksmē," Moriss sev teica, it kā viņam vajadzēja to atkārtot, lai pārliecinātu sevi par Ženevjēvas neuzticību.
   Viņš tuvojās logam, bet jo tuvāk, jo mazāk redzēja. Piere viņam dega, viņa kāja uzdūrās kāpnēm. Viņš paņēma kāpnes un atbalstīja tās pret septiņas pēdas augsto logu. Tad viņš uzkāpa un piekļāva aci spraugai starp aizkariem.
   Nepazīstamais Ženevjēvas istabā bija jauns vīrietis — divdesmit sep­tiņus vai divdesmit astoņus gadus vecs, ar zilām acīm, elegantu ārieni. Viņš turēja jaunās sievietes roku savējā un runāja, slaucīdams asaras, ku­ras aizplīvuroja Ženevjēvas burvīgo skatienu. Izdzirdis troksni, ko sacēla Moriss tik tikko neiesaucās: viņš pazina savu noslēpumaino glābēju Šatlē laukumā.
   Šai brīdī Ženevjēva atrāva roku no nepazīstamā. Viņa piegāja pie ka­mīna, lai pārliecinātos, vai papīri ir pilnīgi sadeguši.
   Ilgāk Moriss nevarēja savaldīties. Visas šausmīgās kaislības, kādas mo­ka cilvēku, mīla, atriebība un greizsirdība ar ugunīgiem zobiem žņaudza viņam sirdi. Viņš izvēlējās laiku, atrāva slikti aizvērto logu un ielēca is­tabā. Bet tai pašā brīdī viņam krūtīs iespiedās divas pistoles.
   Ženevjēva pagriezās uz trokšņa pusi. Pazinusi Morisu, viņa palika mē­ma.
   —          Mans kungs, — jaunais republikānis teica tam, kam tagad atkal bija vara par viņa dzīvību, — jūs esat Sarkanās Mājas bruņinieks!
   —  Un ja es tas tiešām būtu? — bruņinieks atbildēja.
   —          Ja jūs tas esat, tad jūs esat drošsirdīgs un mierīgs vīrs un uzklau­sīsit, ko es jums teikšu.
   —  Runājiet! — neatņemdams pistoles, bruņinieks teica.
   —          Jūs varat mani nošaut, bet jūs nevarat darīt vai, pareizāk sakot, es nemiršu, iepriekš neiekliedzies, un ja es to izdarīšu, tad tūkstoš vīru, kas ir aplenkuši māju, desmit minūtēs to pārvērtīs pelnu čupā. Noņemiet sa­vas pistoles un klausieties, ko es teikšu Diksmē kundze!
   —  Ženevjēvai? — bruņinieks teica.
   —  Man? — Ženevjēva čukstēja.
   —  Jā, jums.
   Ženevjēva, bāla kā statuja, satvēra Morisa roku, bet jaunais cilvēks viņu atgrūda.
   —          Jūs zināt, ko jūs bijāt man teikusi, kundze, — dziļā nicinājumā Mo­riss teica, — tagad es redzu, ka jūs neesat melojusi. Tiešām — Morānu jūs nemīlat.
   —  Moris, uzklausiet mani! — Ženevjēva lūdzās.
   —           Man nekas nav jādzird, — Moriss atbildēja. — Jūs esat mani pie­vīlusi, ar vienu sitienu jūs pārrāvāt visas saites, kuras manu sirdi saistīja pie jums. Jūs teicāt, ka jūs nemīlat Morānu, bet neteicāt, ka mīlat citu!
   —           Mans kungs, — bruņinieks teica, — ko jūs runājat par Morānu? Vai pareizāk, par kādu Morānu jūs runājat?
   —  Par ķīmiķi Morānu.
   —           Viņš stāv jūsu priekšā. Ķīmiķis Morāns un Sarkanās Mājas bru­ņinieks ir viena un tā pati persona.
   Un pastiepis rokas uz blakusgaldu, viņš uzlika galvā melno parūku, kas padarīja viņu tik ilgi nepazītamu jaunajam republikānim.
   —      Jā, — vēl ar dziļāku nicinājumu teica Moriss, — es saprotu! Jūs nemīlējāt Morānu, jo tāda nemaz nebija! Bet jo izveicīgāka ir viltība, jo tā ir nožēlojamāka.
   Bruņinieks draudoši sakustējās.
   —       Esiet tik laipns, — Moriss turpināja, — jūs mani nodevāt manu draugu izsmieklam, mani nicināšanai. Jūs padarījāt mani, apžilbināto, par jūsu nodomu palīgu? Jūs izlietojāt mani kā rīku? To es saucu par ne­krietnu izturēšanos! Bet par to jūs tiksit sodīta, jo šis kungs mani nonāvēs jūsu acu priekšā, un nepaies ne piecas minūtes, kad arī viņš gulēs nedzīvs pie jūsu kājām, vai arī, ja dzīvos, aizies uz ešafotu.
   —       Viņam ir jāmirst? — Ženevjēva iesaucās. — Viņam būs jāiet uz ešafotu? Vai jūs nezināt, Moris, ka viņš ir mans, manas ģimenes aizstāvis, ka es atdošu dzīvību par viņu; ka es miršu, ja būs jāmirst viņam, un ja jums pieder mana mīla, tad viņu es dievinu?!
   —     Ak, jūs varbūt vēl gribat teikt, ka mīlat mani, — Moriss atbildēja. — O, cik vājas, cik nekrietnas ir sievietes!
   Tad viņš pagriezās pret bruņinieku un teica:
   —   Mans kungs, jums jānonāvē mani, vai arī jums jāmirst!
   —  Kāpēc?
   —     Tāpēc, ka es jūs apcietinu, ja jūs mani nenonāvējat, — Moriss iz­stiepa roku, lai satvertu viņu aiz apkakles.
   —      Es negribu aizstāvēt savu dzīvību, — Sarkanās Mājas bruņinieks atbildēja, — skatieties!
   Un, izteikdams šos vārdus, viņš nometa pistoles uz krēsla.
   —  Bet kāpēc tad jūs negribat aizstāvēt savu dzīvību?
   —     Tāpēc, ka mana dzīvība nav vērta tos pārmetumus, kādus man būtu jācieš, ja es nonāvētu tādu krietnu viru kā jūs. Bet it sevišķi vēl tāpēc, ka Ženevjēva jūs mīl.
   —      Ak! — rokas sakrustodama, Ženevjēva iesaucās, — cik labs, cik cēls, cik augstsirdīgs tu esi, Armān!
   Gandrīz vai stulbā izbrīnā Moriss abus uzlūkoja.
   —     Tagad es iešu savā istabā, — bruņinieks turpināja, — bet es dodu goda vārdu, ka to nedaru, lai aizbēgtu, bet lai noslēptu portretu.
   Moriss strauji paskatījās uz Ženevjēvas attēlu: tas karājās vēl tajā pašā vietā. Vai nu Sarkanās Mājas bruņinieks uzminēja viņa domas, vai arī gribēja pārspīlēt savu augstsirdību, bet viņš turpināja:
   —           Es zinu, ka jūs esat republikānis, bet es arī zinu, ka jums ir cēla un taisnīga sirds. Es jums pilnīgi uzticos. Skatieties!
   Un viņš Morisam parādīja portretu miniatūrā: tas bija karalienes attēls.
   Moriss nolaida galvu un pielika roku pie pieres.
   —            Es gaidu jūsu pavēles, — Sarkanās Mājas bruņinieks teica. — Ja jūs gribat mani apcietināt, pieklauvējiet pie šīm durvīm, tiklīdz būs pie­nācis laiks. Manai dzīvei vairs nav nekādas nozīmes, ja man nav cerību glābt karalieni.
   Bruņinieks atstāja istabu, bet Moriss pat nepakustējās, lai viņu aiz­turētu. Tiklīdz bruņinieks bija aizgājis, Ženevjēva metās ceļos jaunā cil­vēka priekšā un lūdzās:
   —           Piedod man, Moris, piedod par to, ko esmu izdarījusi! Manu asaru, manu ciešanu dēļ piedod man, ka es tevi pievīlu. Jo, zvēru, es daudz raudāju un daudz cietu. Mans vīrs šorīt aizgāja projām, es nezinu, kurp, un, varbūt es viņu vairs neredzēšu. Tagad man paliek tikai viens draugs, nē, ne draugs, bet brālis, un viņu tu gribi ļaut noslepkavot!… Ak, piedod, piedod, Moris!
   Moriss pacēla jauno sievieti.
   —           Ko jās vēlaties? — viņš teica. — Ir tādas liktenības: tagad ikviens rotaļājas ar savu dzīvību. Sarkanās Mājas bruņinieks spēlēja un zaudēja. Tagad viņam ir jāmaksā.
   —  Tas ir, viņam jāmirst, ja es pareizi saprotu!
   —  Jā.
   —   Viņam jāmirst, un jūs man to sakāt?
   —  Nevis es, Ženevjēva, bet liktenis.
   —   Liktenis vēl nav teicis savu pēdējo vārdu, jo tu vari viņu glābt.
   —           Ja es nepildu vārdu, tātad uz mana goda rēķina. Es saprotu, Že­nevjēva.
   —          Aizver acis, Moris, tas ir viss, ko es prasu. Es apsolu, ka pateikšos, kā var pateikties sieviete!
   —           Tam nav nekādas nozīmes, ja aizveru acis. Bez paroles neviens ne­var tikt ārā no mājas, jo, atkārtoju, māja ir aplenkta.
   —  Un tu zini paroli?
   —  Es to zinu.
   —  Moris!
   —  Nu?
   —  Moris, dārgais draugs, saki man paroli, man tā ir jāzina!
   — Ženevjēva! — Moriss iesaucās, — Ženevjēva, bet jūs esat, lai teiktu man: Moris, mīlas vārdā, kāda man ir pret tevi, zaudē vārdu, zaudē godu, nodod lietu, noliedz pārliecību? Ženevjēva, ko jūs piedāvāsit man ap­maiņai, ja tā kārdināt!?
   —  Ak, Moris, glāb viņu, glāb! Un pēc tam prasi manu dzīvību!
   —  Ženevjēva, — drūmā balsī Moriss atbildēja, — klausies! Ar vienu kāju es atrodos uz negoda ceļa, bet lai nostātos uz tā pavisam, man ir vajadzīgs vismaz labs iemesls. Zvēri, Ženevjēva, ka tu nemīli Sarkanās Mājas bruņinieku!
   —  Es viņu mīlu kā māsa, kā draudzene, ne citādi, par to es tev zvēru!
   —  Vai tu mīli mani, Ženevjēva?
   —  Es tevi mīlu, Moris, Dievs ir mans liecinieks!
   —  Ja es izdarīšu, ko tu prasi, vai tu atstāsi savu ģimeni, draugus, tēvi­ju, lai bēgtu kopā ar nodevēju?
   —  Moris! Moris!..
   —  Viņa vilcinās… O, viņa vilcinās!
   Un Moriss ar nicinājumu pakāpās atpakaļ.
   Ženevjēva, kas bija atbalstījusies pret viņu, juta, ka zūd atbalsts, un nokrita ceļos.
   —  Moris! — rokas žņaudzīdama, viņa iesaucās, — es darīšu visu, ko tu prasīsi, es tev zvēru, pavēli, es paklausīšu!
   —  Tu būsi mana?
   —  Tiklīdz tu to gribēsi.
   —  Zvēri to pie krustā sistā tēla!
   Ženevjēva pacēla roku.
   —  Mans Dievs! — viņa teica, — tu esi piedevis laulības pārkāpējai, tu piedosi arī man!
   Un lielas asaras ritēja pār vaigiem matu cirtās, kuras vaļīgi nokarājās pār krūtīm.
   —  Nē, tā nē, tā nezvēri, — Moriss teica, — tādu zvērestu es negribu.
   —       Ak, Dievs, es zvēru, — viņa atbildēja, — veltīt visu manu dzīvi Morisam, ar viņu dzīvot, viņa labā mirt, ja vajadzīgs, ja vien viņš glābj manu draugu, manu aizstāvi, manu brāli, Sarkanās Mājas bruņinieku!
   —       Labi — viņš tiks glābts, — Moriss teica. Viņš piegāja pie blakus­istabas.
   —        Kungs, — viņš teica, — uzģērb ādmiņa Morāna drēbes. Es dodu jums jūsu vārdu atpakaļ, jūs esat brīvs.
   —       Un jums, kundze, — viņš teica Ženevjēvai, — lūk, parole: „Neļķe un apakšzemes eja."
   Un it kā viņam būtu bailes palikt istabā, kur izteica vārdu, kas viņu padarīja par nodevēju, viņš atvēra logu un izlēca dārzā.

   Moriss atkal ieņēma vietu dārzā iepretī Ženevjēvas logam. Tikai šīs logs tagad bija tumšs, jo Ženevjēva bija aizgājusi pie Sarkanās Mājas bruņinieka.
   Bija arī laiks Morisam atstāt istabu, jo tiklīdz viņš bija sasniedzis sil­tumnīcas stūri, kad atvērās dārza vārti un Lorēna un sešu vai septiņu grenadieru pavadīts, parādījās pelēkais vīrs.
   —  Nu? — Lorēns jautāja.
   —  Tu redzi, es atrodos savā postenī, — Moriss atbildēja.
   —  Vai neviens nav mēģinājis pārkāpt pavēli? — Lorēns teica.
   —       Neviens, — priecādamies, ka var izvairīties no meliem pēc jautā­juma veida, kā to uzdeva, Moriss atbildēja, - neviens! Un ko jūs darījāt?
   —      Mēs uzzinājām, ka Sarkanās Mājas bruņinieks stundu atpakaļ iegājis namā un vēl nav izgājis, — policijas ierēdnis teica.
   —  Vai tu zini, kur atrodas viņa istaba? — Lorēns jautāja.
   —  Viņa istabu šķir no pilsones Diksmē istabas tikai eja.
   —  Ak, ak! — Lorēns teica.
   —       Nudien, tur nevajadzeja šķirt nemaz. Kā liekas, tad Sarkanās Mājas bruņinieks ir trakulis.
   Moriss juta, kā asinis viņam sakāpa galvā. Viņš aizvēra acis un redzēja tūkstošiem iekšējo uguntiņu.
   —  Nu! Bet… ko pilsonis Diksmē par to teica? — Lorēns jautāja.
   —  Viņš uzskatīja to par lielu godu.
   —  Nu, kā mēs nolemsim? — sažņaugtā balsī Moriss jautāja.
   —       Mēs nolēmām bruņinieku apcietināt viņa istabā un varbūt pat gultā, — ierēdnis atbildēja.
   —  Tātad viņš neko nenojauš?
   —  Ne nieka.
   —   Kāds ir telpu iekārtojums? — Lorēns jautāja.
   —       Mums ir noteikts plāns, — pelēkais vīrs teica. — Dārza stūrī atro­das paviljons. Uzkāpjot trīs pakāpienus, nokļūst ejā, no kuras pa labi atrodas Diksmē kundzes dzīvokļa durvis, bez šaubām, tās, kura logu mēs redzam. Iepretī atrodas durvis, kuras ved nodevēja istabā.
   —       Tā ir rūpīga topogrāfija, — Lorēns teica, — ļaujiet mums iet. Ar tādu plānu var iet aizvērtām acīm, vēl labāk vaļējām. Tātad ejam!
   —       Vai ielas ir labi ielenktas? — Moriss jautāja ar tādu interesi, ko klātesošie dabīgi iztulkoja tikai kā rūpes, lai bruņinieks nevarētu aizmukt.
   —        Visas ielas un ieliņas ir aplenktas, — pelēkais vīrs atbildēja, — neizspruks pat ne pele, ja viņa nezinās paroli.
   Moriss drebēja. Viņš baidījās, ka tāda piesardzība padarīs viņa no­devību laimei nederīgu.
   —       Cik cilvēku tev vajag, lai saķertu bruņinieku? — ierēdnis jautāja Lorēn am.
   —       Cik vīru? — tas atbildēja. — Es ceru, ka pietiks ar mani un manu draugu, vai nav pareizi, Moris?
   —  Jā, — tas nošļupstēja, — katrā ziņā ar mums pietiks.
   —        Bez tukšas plātīšanās, — pelēkais vīrs teica, — vai jums ir ļoti svarīgi viņu saķert?
   —       Katrā ziņā ir ļoti svarīgi, — Lorēns sauca, — vai nav tiesa, Moris, mums viņš ir jāsaķer?
   Lorēns šos vārdus izteica ar sevišķu uzsvaru. Kā viņš bija teicis, Moriss un viņš sāka kļūt aizdomīgi, un tāpēc nedrīkstēja ļaut nostiprināties neuz­ticībai, kas toreiz izplatījās ļoti strauji. Bet Lorēns saprata, ka neviens neuzdrošinātos apšaubīt divu tādu vīru patriotismu, kas saķēruši Sarkanās Mājas bruņinieku.
   —     Ja jums tik ļoti svarīgi viņu saķert, — policijas ierēdnis turpināja, — tad ņemiet labāk sev līdzi trīs vīrus, var četrus, tas vēl labāk nekā trīs. Bruņinieks zem spilvena vienmēr tur zobenu un divas pistoles uz nakts­galdiņa.
   —      Nu, pie joda! — Lorēna grupas grenadieris teica, — iesim iekšā visi, nekādu priekšrocību, ja viņš padosies, mēs viņu uzglabāsim giljotīnai. Ja pretosies, mēs viņu sakapāsim.
   —     Labi teikts, — Lorēns atbildēja, — uz priekšu! Vai mēs iesim pa durvīm, vai pa logu?
   —      Pa durvīm, — teica policists, — varbūt tajā nejauši ir atslēga. Ja mēs līstu pa logu, vajadzētu sasist dažas rūtis un tas saceltu troksni!
   —     Iesim pa durvīm, — Lorēns teica. — Ka tikai iekšā, vienalga, kādā ceļā. Nāc, Moris, ar zobenu rokā!
   Neapzināti Moriss izvilka zobenu no maksts.
   Mazais karaspēka pulciņš devās uz paviljonu. Kā pelēkais vīrs bija no­rādījis, kā tam jābūt, viņi atrada pirmos pakāpienus, tad nokļuva kāpņu krustlaukumiņā, tad priekšnamā.
   —  Ā, — priecīgi iesaucās Lorēns, — durvīs ir atslēga.
   Tiešām, krēslā viņš bija izstiepis roku, un, kā teic, ar pirkstu galiem sajutis atslēgas vēsumu.
   —  Nu, ver vaļā, pilsoni leitnant, — pelēkais vīrs teica.
   Piesardzīgi Lorēns lika apgriezties atslēgai caurumā. Durvis atvērās.
   Ar rokām Moriss slaucīja no sviedriem miklo pieri.
   —  Te mēs esam.
   —      Vēl ne, - ierēdnis atbildēja, - ja norādījums ir pareizs, šis ir pilsones Diksmē dzīvoklis.
   —      Iededzināsim sveces un pārliecināsimies, — Lorēns ierosināja, — kamīnā vēl ir uguns.
   — Labāk lāpas, tās nenodziest tik drīz kā sveces, — pelēkais vīrs teica.
   Un ierēdnis paņēma no žandarma rokām divas lāpas, aizdedzinādams
   tās pie kvēlojošām oglēm. Vienu viņš ielika rokā Morisam, otru — Lo- rēnam.
   —      Redziet, — viņš teica, — es neesmu kļūdījies — te ir pilsones Diksmē guļamistabas durvis un tās tur iziet uz eju.
   —  Uz priekšu, uz priekšu! — sauca Lorēns.
   Durvis, kuras tāpat nebija noslēgtas, atvērās un viņi atradās bruņinieka loga priekšā. Moriss bija bieži redzējis šīs durvis, bet nekad netika jau­tājis, kur tās izgāja. Viņam visa pasaule iekļāvās tajā istabā, kur pieņēma Ženevjēva.
   —      Ā! — Lorēns klusi teica, — te ir kas cits: durvis ir noslēgtas un tajās nav atslēgas!
   —      Bet, — Moriss, kas tik tikko spēja parunāt, jautāja, — vai jūs no­teikti zināt, ka viņš te atrodas?
   —       Pēc plāna tā jābūt, — policijas ierēdnis atbildēja, — starp citu, mēs tūliņ to redzēsim. Žandarmi, ielauziet durvis! Un jūs, pilsoņi, esat gatavi tūliņ mesties iekšā, tiklīdz būs ielauztas durvis.
   Četri vīri, policijas sūtņa nozīmēti, pacēla šauteņu rezgaļus un pēc zī­mes, ko deva pasākuma vadītājs, visi reizē sita: durvis sašķīda skaidās.
   —  Padodies, vai arī tev jāmirst! — Lorēns iesaucās, mezdamies istabā.
   Neviens neatbildēja. Gultas priekškari bija aizvilkti.
   —      Sagatavoties, — ierēdnis sauca, — un šaut, tiklīdz aizkari sakustē­sies!
   —  Uzgaidiet, — Moriss teica, — es tos atbīdīšu.
   Viņš piegāja pie gultas un, acīmredzot, cerībā, ka tur guļ Sarkanās Mājas bruņinieks, ko viņš ķers ar pirmo šāvienu vai dūrienu, atrāva priekš­karus, kuri slīdēja pa stieni čīkstēdami. Gulta bija tukša.
   —  Pie joda! — Lorēns teica. — Tur neviena nav!
   —  Viņš būs aizmucis, — Moriss stostījās.
   —      Tas nav iespējams, pilsoni, — policijas ierēdnis atbildēja. — Es tev saku, ir novērots, ka viņš pirms stundas ienāca mājā un kopš tā laika nav izgājis. Visas izejas ir aplenktas.
   Lorēns atvēra skapjus un pārmeklēja visas vietas, pat kaktus, kur cilvē­kam nebūtu iespējams paslēpties.
   —  Te neviena nav, kā jūs redzat.
   —      Neviena, — saprotamu saviļņojumu Moriss atkārtoja, — tiešām, te neviena nav.
   —  Varbūt viņš ir pilsones Diksmē guļamistabā? — ierēdnis teica.
   —  O! — Moriss atbildēja, — neaizskariet sievietes guļamistabu!
   —   Katrā ziņā mēs to neaizskarsim, — Lorēns teica, — un pilsoni tā­pat. Bet mums to ir jāpārmeklē.
   —   Vai pilsoni Diksmē? — teica kāds grenadieris, sajūsmināts, ka va­rēja izteikt kādu nelāgu asprātību.
   —  Nē, — teica Lorēns, — tikai istabu.
   - Tad Jauj man iet pirmajam, — Moriss viņu pārtrauca.
   —   Ej, — Lorēns atbildēja, — tu esi kapteinis. Gods, kam gods pie­nākas!
   Divi vīri palika apsargāt atstāto istabu. Tad atkal atgriezās pirmajā, kur bija aizdedzinājuši lāpas.
   Moriss tuvojās Ženevjēvas guļamistabas durvīm. Tā bija pirmā reize, kad viņam bija tajā jāieiet. Viņa sirds spēcīgi dauzījās. Viņš uzspieda uz roktura, bet vēl vilcinājās.
   —  Ver taču vaļā! — Lorēns teica.
   —  Bet ja pilsone Diksmē guļ? — Moriss iebilda.
   —   Mēs apskatīsimies gultā, zem gultas, kamīnā, skapī, un ja bez viņas nevienu neatradīsim, novēlēsim labu nakti.
   —   Nē, — policists teica, — mēs viņu apcietināsim. Pilsone Ženevjēva Diksmē bija aristokrāte, kas atzīta kā Tizonas un Sarkanās Mājas bruņi­nieka līdzzinātāja.
   —   Tad ver pats! — palaizdams rokturi, Moriss atbildēja, — sievietes es neapcietinu.
   Ierēdnis uzmeta viņam šķību skatienu, un žandarmi sāka kurnēt.
   —   O! Jūs kurnat? — Lorēns teica. — Tad kurniet par diviem, es arī esmu tādās pat domās!
   Un viņš atkāpās soli atpakaļ. Pelēkais virs satvēra rokturi un strauji pagrieza to, durvis padevās. Kareivji metās istabā. Uz galda dega divas sveces, bet te tāpat bija tukšs kā bruņinieka istaba.
   —  Tukšs! — policijas vīrs teica.
   Un, policistu pavadīts, viņš sāka pārmeklēt māju no pagrabiem līdz darbnīcām. Tiklīdz viņi bija pagriezuši muguras, Moriss, kas nepacietīgi viņiem bija sekojis ar acīm, metās atpakaļ istabā, atvērdams skapjus, ku­rus tie bija pārmeklējuši, un baiļu pilnā balsī sauca:
   —  Ženevjēva! Ženevjēva!
   Bet Ženevjēva neatbildēja. Istaba tiešām bija tukša. Tad ari Moriss gandrīz kā ārprātīgs sāka pārmeklēt māju. Viņš apskatīja siltumnīcas, šķū­ņus, piebūves, bet velti.
   Pēkšņi atskanēja troksnis. Pie ārdurvīm parādījās apbruņotu karavīru grupa, apmainījās ar parolēm, ielauzās dārzā un tad izklīda pa māju. Pa­stiprinājuma priekšgalā laistījās Santēra nokvēpušo spalvu pušķis.
   —  Nu, — viņš teica Lorēnam, - kur ir nodevējs?
   —   Kā! kur ir nodevēji?
   —  Jā. Es prasu, ko jūs esat izdarījuši?
   —         To es prasu tev. Ja tavi {audis ir labi sargājuši izejas, tad jums vajadzēja viņu apcietināt, jo viņa vairs nebija mājā, kad mēs ienācām.
   —        Ko tu runā? — ģenerālis nikni iesaucās. — Tātad jūs ļāvāt viņam izbēgt?
   —        Mēs nevarējām ļaut viņam izmukt, jo mēs vēl nevienu nebijām sa­ķēruši.
   —  Tad es nekā nesaprotu, — Santērs teica.
   —  Ko tad?
   —   Ko jūs man likāt teikt ar savu sūtni.
   —  Mēs esam sūtījuši pie jums kādu sūtni, mēs?!
   —         Bez šaubām. Cilvēku brūnā svārkā, ar melniem matiem un zaļās acenēs, kas mūs brīdināja no jūsu puses, ka jūs nupat ķerot Sarkanās Mājas bruņinieku, bet tas pretojoties kā lauva. Tāpēc es ari steidzos šurp.
   —         Vīrs brūnā svārkā, ar melniem matiem, zaļās acenēs? — brīnīda­mies Lorēns atkārtoja.
   —  Visādā ziņā, ar sievieti pie rokas.
   —         Vai viņa bija jauna, skaista? — pienākdams pie ģenerāļa, jautāja Moriss.
   —  Jā, jauna un skaista.
   —  Tas bija viņš, un pilsone Diksmē…
   —  Kas viņš?
   —        Sarkanās Mājas bruņinieks!.. O, nolādēts! Es biju apņēmies satvert viņus abus dzīvus vai mirušus!
   —        Nomierinies, pilsoni Lendej, — Santērs teica, — mēs viņus vēl da­būsim rokā!
   —  Bet kā jūs viņu palaidāt garām? — Lorēns jautāja.
   —  Nudien, es izlaidu, jo viņi zināja paroli, — Santērs teica.
   —   Kā, viņi zināja paroli? — Lorēns iesaucās. — Tad mūsu vidū ir nodevējs!
   —   Nē, nē, pilsoni Lorēn, — Santērs atbildēja, — jūs pazīst un zina labi, ka starp jums nav nodevēju.
   Kā gribēdams atrast nodevēju, Lorēns lūkojās apkārt. Viņa skatiens uzdūrās Morisam, kas stāvēja drūms un ar nodurtām acīm.
   —  Ko tas nozīmē? — viņš sev teica.
   —  Tas cilvēks nevar būt vēl tālu, — Santērs piebilda. — Pārmeklēsim apkārtni. Varbūt viņš ir kritis kādas patruļas rokās, kura nebūs ļāvusies piekrāpties.
   —   Jā, jā, meklēsim, — Lorēns teica. Viņš satvēra Morisa roku, un aizrunādamies ar meklēšanu, to aizvilka ārpus dārza.
   —  Meklēsim, — kareivji teica, — bet pirms tam…
   Un tūliņ viens iemeta degošo lāpu ar žagariem un dēļiem piebāztā pajumtē.
   —  Nāc, — Lorēns teica, — nāc!
   Moriss neizrādīja ne vismazāko pretestību. Viņš sekoja Lorēnam kā bērns. Nerunādami ne vārda, abi skrēja līdz tiltam. Te viņi apstājās, Mo­riss atskatījās. Priekšpilsētas debesis aiz viņiem bija nosārtušas un pār mājām laidās dzirksteļu miriādes.

   Moriss nodrebēja, viņš izstiepa roku uz Vecās Senžaka ielas pusi.
   —  Ugunsgrēks! — viņš teica, — ugunsgrēks!
   —  Nu, jā, — Lorēns teica, — ugunsgrēks! Nu un tad?
   —  Ak, Dievs! Ak, Dievs! Ja nu viņa būtu atgriezusies?
   —  Kas?
   —  Ženevjēva.
   —  Ženevjēva, tas ir, Diksmē kundze, vai ne?
   —  Jā, viņa.
   —  Par viņas atgriešanos nav ko baidīties, tāpēc ka viņa nav aizgājusi.
   —  Lorēn, man viņa jāatrod, man jāatriebjas!
   —  O! o! — Lorēns teica. — Ak, mīla, mirstīgo un dievu tirāns. Uz taviem altāriem ir vajadzīgs tik vīraks.
   —  Tu man palīdzēsi atrast, vai ne, Lorēn?
   —  Nudien! Tas nebūs grūti.
   —  Un kā?
   —  Katrā ziņā, ja tu interesējies par pilsones Diksmē likteni, kā es to varu ticēt, tev viņa jāpazīst, un pazīstot, tev jāzina, kādi ir viņas tuvākie draugi. Parīzi viņa nebūs atstājusi, viņi visi ir diezgan traki, lai paliktu te. Viņa būs patvērusies pie kādiem uzticamiem draugiem un rīt no rīta ar kādu Rozi vai Martu tu saņemsi mazu, apmēram šāda satura vēstulīti:
   „Ja Marss grib redzēt Kitēru, lai naktij aizņemas viņš zilo plīvuru.
   Un lai viņš ierodas pie vārtnieka tādā ielā un tādā numurā, un prasa pēc kundzes Trīs Zvaigznītes." Lūk!
   Moriss paraustīja plecus. Viņš labi zināja, ka Ženevjēvai nebija neviena, kur patverties.
   —  Mēs viņu neatradīsim, — viņš murmināja.
   —  Atļauj man tev pateikt, Moris, — Lorēns teica.
   —  Ko?
   —  Ka tā nebūtu liela nelaime, ja mēs viņu neatradīsim.
   —  Ja es viņu neatradīšu, Lorēn, — Moriss teica, — es nomiršu.
   — Ā, pie joda! — jaunais cilvēks teica, — tad šī ir tā mīla, kuras dēļ tu tik tikko nenomiri?
   —  Jā, — Moriss atbildēja.
   Lorēns brīdi pārdomāja.
   —  Moris, — viņš teica, — pašlaik pulkstenis ir vienpadsmit, kvartāls tukšs, lūk, te akmens sols, kurš liekas kā radīts, lai uzņemtu divus drau­gus. Atļauj man privātu sarunu, kā teica vecos laikos. Es dodu tev goda­vārdu, ka runāšu tikai prozā.
   Moriss apskatījās apkārt un apsēdās blakus draugam.
   —  Runā! — ļaudams smagajai galvai nokrist rokā, Moriss teica.
   —    Klausies, mīļais draugs, bez ievada, aplinkiem, izskaidrojumiem es tev teikšu, ka mēs pazudinām sevi, vai pareizāk, ka tu mūs pazudini.
   —  Kā tā? — jautāja Moriss.
   —     Mīļais draugs, — Lorēns atbildēja, — drošības komiteja izdevusi lēmumu, kurš pasludina par nodevēju ikvienu, kas uztur sakarus ar tēvijas ienaidniekiem. Kas? Vai tu zini šo lēmumu?
   —  Bez šaubām, — Moriss atbildēja.
   —  Tu to zini?
   —  Jā.
   —    Labi! Man šķiet, ka tu neesi ļaundarīgs tēvijas nodevējs. Ko tu par to saki?
   —  Lorēn!
   —    Bez šaubām! Vismaz tu neuzskati tos par tēvijas dievinātājiem, kas dod mitekli, galdu un gultu Sarkanās Mājas bruņinieka kungam, kurš, man šķiet, nav nekāds sajūsmināts republikānis, un nevar tikt apsūdzēts, ka piedalījies notikumos septembra dienās.
   —  Ak, Lorēn! — nopūzdamies izdvesa.Moriss.
   —    Tā iznāk, — morālists turpināja, — ka tu, man liekas, esi bijis vai vēl esi pārāk draudzīgs tēvijas ienaidniekiem. Labi, labi, nedusmojies, mī­ļais draugs! Tu esi kā Anseladas uguns, un tu apgāzīsi kalnus, ja tu at­griezīsies. Tomēr es tev atkārtoju, nedusmojies, un atzīsites gluži vaļsir­dīgi, ka tu neesi vairs nekāds karstais.
   Lorēns izteica šos vārdus tik maigi, cik vien spēja, pieskardamies lietai gluži vai ar Cicerona izveicību.
   Moriss apmierinājās ar protestējošu kustību.
   Bet kustība izrādījās nederīga, un Lorēns turpināja:
   —   O! ja mēs dzīvotu siltumnīcas apstākļos, pieklājīgā temperatūrā, kur, pēc botānikas likumiem, termometrs negrozāmi rāda sešpadsmit grādus, es tev teiktu, mīļais Moris, tas ir eleganti, tā pieklājas! Būsim laiku pa laikam mazliet aristokrāti, tas ir labi, tas ir smalki. Bet pašlaik mēs vā­rāmies trīsdesmit piecu vai četrdesmit grādu karstumā! Kājas deg, ja ir tikai remdens. Tādā karstumā tās rādās par aukstu. Tu to zini, Moris! Un kad ir aizdomas, mīļais Moris, tu esi pietiekami gudrs, lai zinātu, kā tad ir, vai pareizāk sakot, vairs nav.
   —  Nu, tad .taču lai mani nogalina un lai tas beidzas! — Moriss ie­saucās. — Es jau esmu noguris tā dzīvot.
   —   Veselu stundas ceturksni, — Lorēns atbildēja, — un tas nav vēl pietiekami sen, lai es ļautu tev rīkoties tā, kā pats gribi. Vispār, tev ir jāsaprot, ka tagad jāmirst kā republikānim, kamēr tu mirsi kā aristokrāts.
   — O, mīļais draugs, — stingri iesaucās Moriss, iekšējās vainas apziņas satraukts, — tu ej pārāk tālu!
   —  Es eju vēl tālāk, jo es saku, ja tu kļūsi aristokrāts…
   —  Tu uzrādīsi mani?
   —  Fui! Nē, es tevi ieslēgšu pagrabā un likšu meklēt ar bungu rībie­niem kā pazudušu priekšmetu. Tad es izziņošu, ka aristokrāti, kas zināja, ko var no tevis sagaidīt, gribēja tevi nomērdēt badā un nomocīt, un kad tu atkal parādīsies kā tiesnesis Elijs Bomons vai Latida kungs un citi, tirgus dāmas un Viktora ielas kvartāla salašņu sapulces tevi vaiņagos zie­diem. Pasteidzies kļūt par Aristīdu, vai arī tava lieta ir skaidra.
   — Lorēn, Lorēn, es jūtu, ka tev ir taisnība. Bet mani aizrauj, es stāvu uz bezdibeņa malas. Vai tu ļaunojies uz mani, ka liktenis mani aizrauj?
   —  Es neļaunojos, bet es ķildojos. Atceries -'mazliet skatus, kādus ik dienu Pilads sagādāja Orestam, skatus, kuri pārliecinoši pierāda, ka drau­dzība ir paradokss, jo šie priekšzīmīgie draugi strīdējās no rīta līdz va­karam.
   —  Atstāj mani, Lorēn, tas būs vislabākais!
   —  Nekad!
   —  Tad ļauj man mīlēt, ļauj būt man vājprātīgam, ļauj kļūt noziedz­niekam, jo es jūtu: ja atkal viņu ieraudzīšu, es viņu nogalināšu!
   —  Vai arī kritīsi viņai pie kājām. Ak, Moris! Moriss iemīlējies aristo­krātē, nekad es tam nebūtu ticējis. Tev, lūk, tāpat, kā nabaga Oselēnam ar marķīzi de Šanī.
   —  Pietiek, Lorēn, es lūdzu!
   —  Es gribu tevi izārstēt, Moris, vai lai parauj mani jods! Es negribu, lai svētā giljotīnas loterijā tu izvilktu kādu laimestu, kā saka sīktirgotājs no Lombarda ielas. Uzmanies, Moris, tu mani sakaitināsi! Moris, tu iz­taisīsi no manis asiņu dzērāju. Moris, man vajag pielikt uguni Senluī salai. Lāpu!
   Bet, nē, ir veltas manas pūles,
   Kam prasīt lāpu, vai ar'sveci?
   Tev, Moris, uguns diezgan karsta,
   Lai aizdegtu dvēseli un pilsētu un namus.
   Moriss negribot pasmaidīja.
   —  Tu zini, bija norunāts, ka mēs runāsim tikai prozā? — viņš teica.
   —           Bet tu mani kaitini ar savu vājprātību, tas ir, ka… Lūk, iedzersim, Moris! Apskurbsim, kustēsimies, studēsim politekonomiju. Bet, runājot par Jupitera mīlu, nebūsim iemīlējušies, mīlēsim tikai brīvību!
   —  Vai, saprāts!
   —          Jā, tev taisnība, Saprāta dieviete tevi sveicina un paziņo, ka tu esi ļoti laipns mirstīgais.
   —  Un tu neesi greizsirdīgs?
   —  Moris, lai glābtu draugu, esmu spējīgs upurēt visu!
   —          Pateicos, mīļais Lorēn, un atzīstu tavu uzticību. Bet labākais līdzek­lis kā mani mierināt, ļaut man pārsātināties ar sāpēm. Sveiki, Lorēn, ej pie Artēmizijas.
   —  Un kur iesi tu?
   —  Es eju mājās.
   Un viņš paspēra dažus soļus uz tilta pusi.
   —  Tātad tu tagad dzīvo Vecās Senžaka ielas apvidū?
   —  Nē, bet es gribu iet tai virzienā.
   —  Lai vēlreiz redzētu vietu, kur dzīvoja cietsirdīgā?
   —          Lai redzētu, vai viņa nav atgriezusies, jo viņa zina, ka es gaidu. Ak, Ženevjēva, Ženevjēva, es nedomāju, ka tu esi spējīga uz tādu nodevību!
   —           Moris, tirāns, kas labi pazina skaisto dzimumu, jo mira tāpēc, ka daudz mīlēja, teica:
   „Sieva bieži pārgrozās, Muļķis tik lai uzticās."
   Moriss nopūtās, un abi draugi devās uz Veco Senžaka ielu.
   Jo tuvāk divi draugi nāca, jo skaidrāk dzirdēja skaļu troksni. Gaišums pieņēmās. Dzirdēja patriotiskas dziesmas, kuras dienā, saules gaismā, cī­ņas atmosfērā šķita heroiskas himnas, bet naktī, ugunsgrēka spīdumā, pie­ņēma drūmo kanibālu gaviļu izteiksmi.
   — Ak, Dievs! Ak, Dievs! — aizmirsdams, ka Dievs bija atcelts, Moriss runāja.
   Un viņš gāja, ar sviedriem pārklātu pieri.
   Lorēns skatījās viņā un starp zobiem murmināja:
   Ak, mīla, mīla, kad tu pārņem mūs, Var droši teikt: ardievu, gudrība.
   Visa Parīze likās devās uz notikumu vietu, par ko mēs stāstījām. Mo­risam bija jāizlaužas cauri grenadieru žogam, sekcionāru rindām, tad vien­mēr saniknotai, vienmēr kustīgai saspiestās tautas drūzmai, kas, šai laik­metā rūkdama, skrēja no viena skata uz otru.
   Jo tuvāk Moriss nāca, jo savā saniknotā nepacietībā vairāk paātrināja soļus. Lorēns tik tikko spēja sekot, bet viņš to mīlēja pārāk stipri, lai šādā brīdī atstātu vienu.
   Gandrīz vai visam bija beigas: no šķūņa, kur kareivji bija iemetuši lies­mainās lāpas, uguns pārvēlās uz darbnīcām, kuras bija būvētas no dēļiem. Preces bija sadegušas, sāka degt māja.
   „0, Dievs," Moriss pie sevis nodomāja, „ja viņa būs atgriezusies, ja viņa atrodas kādā liesmu apņemtā istabā, gaidīdama mani, saukdama…"
   No sāpēm pusvājprātīgs, gatavs drīzāk ticēt mīļākās neprātam nekā ne­uzticībai, Moriss nolaistu galvu devās uz durvīm, kuras pamanīja dūmos.
   Lorēns viņam sekoja. Viņš būtu sekojis pat ellē.
   Jumts dega, uguns sāka aizsniegt kāpnes.
   Aizelsies Moriss apskatījās visur pirmais: salonā, Ženevjēvas istabā, Sarkanās Mājas bruņinieka istabā, gaitenī, nemitīgi sažņaugtā balsī sauk­dams: ^Ženevjēva, Ženevjēva!" Bet neviens neatbildēja.
   Atgriezdamies pirmajā stāvā, divi draugi ieraudzīja liesmu mēles, kuras sāka skriet iekšā pa durvīm. Neievērodams Lorēna saucienus, kas rādīja uz logu, Moriss izgāja caur liesmām.
   Tad viņš izskrēja cauri mājai, pārskrēja ar mājas rīkiem klāto pagalmu, atrada ēdamzāli, Diksmē salonu, ķīmiķa Morāna kabinetu. Tās visas bija pārpildītas dūmiem, drupām, sasistām rūtīm. Uguns sasniedza arī šo mā­jas daļu un sāka to aprīt.
   Moriss izlikās it kā nāktu no paviljona. Viņš nepameta nevienu istabu, nevienu gaiteni neaplūkotu. Viņš nokāpa pat pagrabā. Varbūt Ženevjēva, no ugunsgrēka bēgdama, bija patvērusies tur. Neviena.
   —      Velns lai parauj, — Lorēns teica, — tu redzi, ka te varētu izturēt tikai Salamandra, un tu taču nemeklē šo pasakaino dzīvnieku. Nāc, ap­prasīsimies apkārtstāvošajiem, varbūt kāds viņu ir redzējis.
   Tikai ar grūtībām izdevās Morisu aizvilkt no mājas. Cerība viņu aiz­rāva. Viņi atsāka meklēšanu: pārmeklēja apkārtni, apturēja garāmejošās sievietes, izskatīja alejas, bet bez panākumiem. Bija pulkstens viens no rīta. Moriss, par spīti spēcīgai dabai, aiz pārpūles bija pilnīgi noguris. Beidzot viņš atteicās no skriešanas, lēkšanas, nemitīgām sadursmēm ar pūli.
   Garām brauca kāds fiakrs, kuru Lorēns apturēja.
   —      Mīļais, — viņš teica Morisam, — mēs darījām visu, kas bija cilvēka spēkos, lai atrastu tavu Ženevjēvu. Mēs esam noguruši, mēs esam ap­deguši. Viņas dēļ mēs esam kāvušies. Pat Kupidons nevarētu prasīt vairāk no cilvēka, kas ir iemīlējies, un vēl mazāk no tā, kas nav. Kāpsim fiakrā un atgriezīsimies katrs savās mājās.
   Moriss neatbildēja un ļāva rīkoties. Nepārmijuši ne vārda, viņi sasnie­dza Morisa māju. Brīdī, kad viņš izkāpa, bija dzirdams, ka Morisa dzī­voklī tika aizvērts logs.
   —      Jauki, — Lorēns teica, — tevi gaida. Es esmu mierīgāks. Pieklauvē tagad.
   Moriss pieklauvēja, durvis atvērās.
   —       Ar labu nakti! — Lorēns teica. — Rītu no rīta gaidi mani, tad iziesim.
   —  Ar labu nakti! — Moriss mehāniski teica.
   Un durvis aiz viņa aizvērās.
   Uz kāpņu pirmajiem pakāpieniem viņš satika savu kalpotāju.
   —       Ak, pilsoni Lendej, — tas iesaucās, — kādu nemieru jūs mums sagādājāt!
   Morisu pārsteidza vārdiņš „mums".
   —  Jums? — viņš vaicāja.
   —  Jā, man un skaistajai dāmai, kas jūs gaida.
   —      Skaista dāma? — Moriss, kas uzskatīja šo brīdi par galīgi nepie­mērotu, lai pieņemtu veco paziņu, atkārtoja: — Labi, ka tu man to pa­teici. Es iešu projām un pārgulēšu pie Lorēna!
   —      Tas nav iespejams, jo viņa redzeja, kā tu izkāpi, un teica: „Tur viņš nāk!"
   —       Vienalga, lai arī zina, ka es tas biju. Es tagad neesmu noskaņots mīlai. Ej augšā un saki šai sievietei, ka viņa būs vīlusies.
   Sulainis sakustējās, lai paklausītu, bet apstājās.
   —       Ak, pilsoni, — viņš teica, — tas nav labi no jūsu puses. Nabaga dāma bija ļoti bēdīga un jūsu atbilde viņu novedīs galīgā izmisumā.
   —  Galu galā, kāda ir šī sieviete? — Moriss jautāja.
   —       Pilsoni, viņas seju es neesmu redzējis. Viņa ir ietinusies mētelī un raud. Tikai to es zinu.
   —  Viņa raud? — Moriss teica.
   —  Jā, bet ļoti klusi. Viņa cenšas apspiest šņukstus.
   —       Viņa raud! — Moriss atkārtoja. — Vai tad ir virs zemes kāds cil­vēks, kas mani tik stipri mīl, ka mana prombūtne izsauktu tādu nemieru?
   Lēnām viņš kāpa aiz kalpotāja.
   —  Lūk, viņš, pilsone, lūk, viņš! — mezdamies istabā, tas teica.
   Moriss iegāja pēc viņa.
   Salona kaktā viņš ieraudzīja trīcošu tēlu, kas šņukstēdams slēpa seju dīvāna spilvenā, sievieti, kura izskatītos kā mirusi, ja konvulsīvās nopūtas neliktu viņai nodrebēt.
   Viņš pamāja sulainim aiziet. Tas paklausīja un aizvēra durvis, tad Mo­riss nāca klāt dāmai, kas pacēla galvu.
   —      Ženevjēva! — jaunais cilvēks iesaucās. — Ženevjēva pie manis! Vai varbūt es esmu traks, ak, Dievs?
   —       Nē, mans draugs, — jaunā sieviete atbildēja. — Jūs esat pie pilna saprāta. Es jums apsolīju kļūt jūsu, ja jūs glābsit bruņinieku. Jūs viņu glābāt — un es esmu šeit! Es jūs gaidīju.
   Moriss nesaprata šo vārdu nozīmi. Viņš pakāpās soli atpakaļ un skumji paskatījās uz jauno sievieti.
   —  Ženevjēva, — viņš teica, — Ženevjēva, jūs mani nemīlat?
   Ženevjēvas acis aizplīvuroja asaras. Viņa novērsās un, atbalstīdamās uz
   atzveltnes, sāka šņukstēt.
   —      Ak, — Moriss turpināja, — jūs mani vairs nemīlat! Jūsu dziļās sā­pes pat liecina, ka jūs mani ienīstat!
   Pēdējos vārdus Moriss ielika tik daudz aizgrābtības un sāpju, ka Že­nevjēva piecēlās un paņēma viņa roku.
   —           Ak, Dievs! — viņa teica. — Vai tad tas vienmēr ir patmīlis, ko mēs uzskatām par to labāko?
   —  Patmīlis? Ženevjēva, ko jūs ar to gribat teikt?
   —          Vai tad jūs nejūtat, ka es ciešu? Mans vīrs ir aizbēdzis, manu brāli vajā kā nodevēju, mana māja ir liesmās, un tas viss vienā naktī. Un tad vēl briesmīgais skats starp jums un bruņinieku!
   Moriss klausījās ar sajūsmu, jo pat vistrakākai kaislībai bija grūti pie­ļaut, ka tādu pārdzīvojumu uzkrāšanās varēja novest tādā sāpju stāvoklī, kādu pārdzīvoja Ženevjēva.
   —  Tātad jūs atnācāt, jūs esat pie manis un vairs neatstāsit mani?
   Ženevjēva trīcēja.
   —           Kur lai es eju? — viņa skumji teica. — Vai man ir patvērums? Vai man ir cits aizstāvis, kā tas, kas par aizsardzību prasa atalgojumu? Pusārprātīga es gāju pār Jauno tiltu, Moris, un pāriedama apstājos, lai noskatītos tumšo viļņu šļakstus balstu stūros. Tas mani pievilka, mani ap-" būra. Tur lejā, es sev teicu, man nožēlojamai ir patvērums. Tur miers ir neaizskarams, tur ir neaizmirstība!
   —           Ženevjēva, Ženevjēva! — Moriss iesaucās, — un to jūs sakāt? Tā­tad jūs mani vairs nemīlat?
   —          Es to teicu, — klusi atbildēja Ženevjēva, — es to teicu, un es esmu atnākusi.
   Moriss uzelpoja un noslīga ceļos viņa priekšā.
   —           Ženevjēva, — viņš teica, — neraudiet vairs! Ženevjēva, nomieri­nieties par visām nelaimēm, ja jūs mīlat! Bet sakiet, Ženevjēva, Dieva vārdā, ka šurp nenācāt manu draudu dēļ. Sakiet, ka jūs būtu atnākusi arī tad, ja es nebūtu jūs atradis vienu, atstātu un bez patvēruma, un esat pārliecināta, ka es jūs atbrīvoju no zvēresta, uz kuru es jūs piespiedu.
   Sirsnīgā pateicībā Ženevjēva paskatījās uz jauno cilvēku.
   —           Tas ir augstsirdīgi! — viņa teica. — Augstais Dievs, cik pateicīga es jums esmu, viņš ir augstsirdīgs.
   —          Klausies, Ženevjēva, — Moriss turpināja, — Dievs, ko tagad padzen no tempļiem, bet ko neaizdzīs no mūsu sirdīm, kur viņš ir ierādījis mīlu, Dievs apskaidro šo šķietami drūmo dienu ar svētlaimīgiem priekiem. Dievs
   jūs, Ženevjēva, atveda pie manis un nodeva manās rokās. Viņš uz jums runā ar manu elpu. Tā viņš grib mūs atalgot par mūsu ciešanām, kādas mēs izcietām, un par tikumiem, ar kādiem cīnījāmies pret šo šķietami nelikumīgo mīlu, it kā tik ilgi skaidrās un vienmēr tik dziļās jūtas varētu būt noziegums. Tātad, neraudiet vairs, Ženevjēva! Sniedziet man savu ro­ku! Vai jūs gribat būt pie brāļa, vai jūs gribat, lai šis brālis godbijīgi noskūpsta jūsu drēbju vīli, aiziet, rokas sakrustojis, pār šis istabas slieksni, ne reizi atpakaļ nepaskatījies? Jums vajag teikt tikai vienu vārdu, dot tikai vienu mājienu, un es aiziešu, un jūs būsit viena, brīva un droša kā jaunava baznīcā. Vai varbūt jūs gribēsit atcerēties, dievinātā Ženevjēva, cik ļoti esmu jūs mīlējis, ka šis mīlas dēļ es tik tikko nenomiru, ar kuru jūs padarīsit mani vai nu bezgala laimīgu vai bezgala nelaimīgu. Es nodevu savējos, ka padarīju sevi riebīgu paša acīs? Vai jūs gribat izbaudīt laimi visā tās dziļumā, ko sola mums nākotne. Spēks un enerģija slēpjas mūsu jaunībā un mīlā, lai aizstāvētu laimi, kas sākas pret ikvienu, kas gribētu to apdraudēt! O, Ženevjēva, tu, kas esi labsirdības eņģelis, vai tu gribi, saki?! Vai tu gribi darīt laimīgu cilvēku, lai tas nenožēlo dzīvi, lai nevēlas pat mūžīgo svētlaimi? Tad tai vietā, lai atgrūstu, uzsmaidi man, mana Ženevjēva, ļauj uzlikt savu roku man uz sirds, noliecies pret to, kas tevi vēlas visiem spēkiem, ar visu sirdi un dvēseli! Ženevjēva, mana mīla, ma­na dzīve, Ženevjēva, neņem atpakaļ savu zvērestu!
   Šie vārdi lika saviļņoties jaunās sievietes sirdij. Mīlas skumjas, pār­ciestās sāpes bija viņu galīgi nogurdinājušas. Asaras viņai vairs neplūda no acīm, un tomēr šņuksti vēl cilāja degošās krūtis.
   Moriss saprata, ka viņai nebija drosmes ilgāk pretoties, un viņš apskāva viņu, tad viņa nolika galvu viņam uz pleca un garie, vaļīgie mati krita uz mīļākā karstās sejas. Bet Moriss vēl arvien juta, ka viņas krūtis cilāja apspiesti šņuksti kā jūras bangas pēc vētras.
   — Ženevjēva, tu raudi? — dziļi sāpināts, viņš jautāja, — tu raudi? O, nomierinies! Nē, nekad es negribu izspiest mīlu no sāpēm. Nekad manas lūpas neaptraipīs skūpsts, ko saindēs kaut viena nožēlu asara.
   Un viņš atlaida savu roku, atvilka savu pieri no Ženevjēvas pieres un lēnām novērsās.
   Bet tūliņ, ar dabīgu tādas sievietes reakciju, kas pretojas un pretošanās reizē viļas, Ženevjēva aplika drebošās rokas ap Morisa kaklu, spēcīgi to sažņaudza un piekļāva vēl asaru miklo un vēso seju, kas izkalta uz jaunā cilvēka karstā vaiga.
   — Ak! — viņa čukstēja, — neatstāj mani, Moris! Vēl tikai tu man esi palicis uz zemes!
   XXXIII rītdiena
   Jauka saule caur zaļiem slēģiem apzeltīja lapas trijām skaistām rozēm, kuras koka kastēs bija novietotas uz Morisa loga.
   Šie ziedi, jo sevišķi mīļi skatienam tāpēc, ka gadalaiks pagāja, pie- smaržoja mazo, plātēm izklāto, tīrībā mirdzošo ēdamzāli, kur pie eleganti, bet bez izšķērdības klātā galda apsēdās Ženevjēva un Moriss.
   Durvis bija noslēgtas, jo uz galda bija viss, kas viesiem vajadzīgs. Sa­protams, ka viņi bija teikuši:
   — Mēs apkalposim paši sevi.
   Bija dzirdams, kā blakusistabā rosījās kalpotājs, darbīgs kā Fēdras Ar- delions. Pēdējo saulaino dienu karstums un dzīve iespiedās pa pusatvērto logu šķirbu, un saules glāstītām rožu lapām lika mirdzēt kā zeltam un smaragdam.
   Ženevjēva ļāva iekrist šķīvi zeltainam auglim, ko viņa turēja, un sap­ņaina, vienīgi ar lūpām smaidīdama, kamēr lielās acis tvīka skumjās, viņa tā sēdēja klusa, nekustīga, sastingusi, lai gan dzīvības pilna un laimīga mīlas saulē, kā skaistās puķes bija laimīgas debesu saulē.
   Tūliņ viņas acis meklēja Morisa acis un sastapa tās, vērstas uz viņu: arī Moriss lūkojās viņā un sapņoja.
   Viņa uzlika roku uz jaunā cilvēka pleca, uzticībā un padevībā, kas no­zīmē vairāk nekā mīlu, nolikdama galvu uz mīļākā pleca. Ne vārda ne­teikdama, viņa nolūkojās viņā un nosarka.
   Morisam vajadzēja tikai viegli paliekt galvu, lai uzspiestu lūpas mīļākās pusatvērtajām lūpām. Viņš nolieca galvu. Ženevjēva nobālēja, un viņas 8*
   acis aizvērās, kā aizveras ziedlapiņas, kuras grib sargāt kausiņu no gais­mas stariem.
   Tā, nogrimuši nepiedzīvotā lieglaimē, viņi sēdēja, līdz viņus sabaidīja spalgs zvans. Viņi atrāvās viens no otra. Kalpotājs ienāca un noslēpumaini pievēra durvis.
   —  Tas ir pilsonis Lorēns, — viņš teica.
   —           Ak, labais Lorēns! — Moriss teica. — Es aizsūtīšu viņu atkal pro­jām. Piedod, Ženevjēva!
   Ženevjēva viņu atturēja:
   —          Tu gribi sūtīt projām savi draugu, Moris? Draugu, kas tev palīdzēja, tevi mierināja, atbalstīja? Nē, tādu draugu es negribu padzīt ne no tavas sirds, ne arī mājas. Lai viņš nāk, Moris, lai viņš nāk!
   —  Kā? Tu atjauj? — Moriss vaicāja.
   —  Es tā gribu, — teica Ženevjēva.
   —          O! bet tu tātad domā, ka es tevi nemīlu diezgan stipri, — aizgrābts par šo smalkjūtību, Moriss iesaucās, — un tev ir vajadzīga dievināšana?
   Ženevjēva sniedza sarkstošo pieri jaunajam cilvēkam. Moriss atvēra durvis un ienāca Lorēns, skaists un jautrs kā diena, ģērbies elegantā uz­valkā. Ieraudzījis Ženevjēvu, viņš jutās pārsteigts, bet tūliņ godbijīgi pa­locījās.
   —           Nāc, Lorēn, nāc, un aplūko kundzi, — Moriss teica. — Tagad tu esi nocelts no troņa, Lorēn. Man ir cits, kam es veltu pirmo uzmanību. Tev es būtu atdevis savu dzīvību! Viņai — es nesaku tev neko jaunu — es upurēju manu godu!
   —           Kundze, — nopietni, kas liecināja par dziļām jūtām, Lorēns teica, — es pūlēšos mīlēt manu draugu vairāk nekā jūs, lai paturētu visu viņa mīlu.
   —  Apsēdieties, kungs! — smaidīdama aicināja Ženevjēva.
   —           Jā, sēdies, — teica Moriss, ar labo roku saspiedis drauga roku, ar kreiso — savas mīļākās, kam sirdi piepildīja laime, kādu cilvēks zemes virsū var tikai kārot.
   —  Tātad tu vairs negribi mirt, tu vairs negribi meklēt nāvi?
   —  Ko jūs ar to domājat? — Ženevjēva jautāja.
   —           Ak, Dievs, — Lorēns teica, — cik tomēr nepastāvīga būtne ir cil­vēks un cik pamatoti filozofi nicina viņa vieglprātību. Ticiet man, kun­dze, ka šis te virs vakar vakarā gribēja mesties uguni un ūdeni, ka viņš runāja, pasaulē viņam nemaz vairs neesot laimes? Un šodien es atrodu viņu jautru, ar līksmu smaidu uz lūpām, laimē starojošu, sirdi pilnu dzī­vības, pie labi klātā galda! Protams, viņš neēd, bet tas nepierāda, ka viņš būtu nelaimīgs.
   —  Kā? — Ženevjēva teica, — viņš to gribēja darīt?
   —        To un vēl daudz ko citu. Es jums pastāstīšu vēlāk! Bet tagad es esmu izsalcis. Tas Morisa dēļ, jo vakar vakarā es ar viņu noskraidījos pa Senžaka kvartālu. Atļaujiet, ka es iesākšu jūsu brokastis, kuras jūs vēl neesat aizskāruši ne viens, ne otrs.
   —        Viņam ir taisnība, — būdams priecīgs kā bērns, Moriss teica, — brokastosim, es nekā vēl neesmu ēdis, un arī tu ne, Ženevjēva.
   Izteicis šo vārdu, viņš vēroja Lorēnu, bet Lorēns pat nepamirkšķināja ar aci.
   —  Ak tā! Tātad tu uzminēji, ka tā ir viņa! — Moriss vaicāja.
   —   Nudien! — nogriezdams sārtbaltu šķiņķa šķēli, Lorēns teica.
   —  Es arī esmu izsalkusi, — pasniegdama šķīvi, teica Ženevjēva.
   —  Vakar vakarā es biju slims, Lorēn, — Moriss atzinās.
   —  Tu biji vairāk nekā slims, tu biji vājprātīgs.
   —   Nu, labi! Man liekas, ka šorīt slims esi tu.
   —  Kā tā?
   —  Tu vēl neesi sacerējis dzeju.
   —  Šai pašā brīdī es par to domāju, — teica Lorēns.
   Kad viņš mīt starp grācijām, Febs tur rokā liru, Ja viņš seko Venērai Febam pazūd lira ceļā.
   —  Jauki! Lūk, vienmēr četrrinde, — smiedamies Moriss teica.
   —         Arī tev vajag būt apmierinātam, jo mums būs jārunā par mazāk jautrām lietām.
   —  Kas tad atkal? - norūpējies jautāja Moriss.
   —  Tuvākajā laikā man būs jāiet sardzē Konsjeržērijā.
   —  Konsjeržērijā? — Ženevjēva jautāja. — Pie karalienes?
   —  Pie karalienes… Es domāju, jā, kundze.
   Ženevjēva nobālēja, Moriss sarauca uzacis un pamāja Lorēnam. Tas nogrieza šķēli, divtik lielu kā pirmo.
   Karaliene tiešām bija pārvesta uz Konsjeržēriju, kur ari mēs viņai se­kosim.
   XXXIV konsjeržērijā
   Biržas tilta un Puķu krastmalas stūri paceļas vecās Svētā Ludviķa pils paliekas, kuras īsi sauc par Pili, kā Romu sauca par Pilsētu, un kas šo dižo vārdu saglabājusi, lai gan vienīgie karaļi, kuri to apdzīvo, ir rakstveži, tiesneši un sūdzētāji.
   Tā ir liela un tumša taisnības māja, kas liek vairāk baidīties nekā mīlēt taisnības dievieti. Te šaurā telpā savākti visi cilvēciskās atriebības rīki un piederumi. Te ir zāles, kur apsargā apsūdzētos. Tālāk tās, kurās tos tiesā; lejāk cietumi, kur viņus ieslēdz pēc notiesāšanas. Pie vārtiem mazs lau­kums, kur ar nokaitētu dzelzi iededzina negoda zīmes. Simt piecdesmit soļus no pirmā ir otrs, lielāks laukums, kur tos nogalina. Tas ir Grēva laukums, kur pabeidz to, ko Pilī tikai aizsāk.
   Taisnībai, kā redzams, viss ir pie rokas.
   Visa šī ēku drūzma: piekļāvušās cita citai, drūmas, pelēkas, caururbtas ar restotiem lodziņiem, kur vaļīgie loki atgādina restotas alas gar Linetes krastmalu, šī ēku drūzma ir Konsjeržērijā.
   Šim cietumam ir karceri, kurus Sēnas ūdeņi slapina ar savām melnajām dūņām, tam ir noslēpumainas izejas. Pa tām kādreiz straumē palaida upu­rus, par kuriem bija ieinteresēti, lai tie pazustu.
   Kas attiecas uz 1793. gadu, tad Konsjeržērijā, ešafota nenogurdināmā apgādātāja, Konsjeržērijā, mēs teiksim, bija pārpildīta ar cietumniekiem, kurus stundas laikā padarīja par notiesātajiem. Šai laikā Svētā Ludviķa vecais cietums tiešām bija nāves viesnīca.
   Zem vārtu lokiem pa nakti laternā šūpojās sarkana uguns, drūmā šīs sāpju vietas izkārtne.
   Tās dienas vakarā, kad Moriss, Lorēns un Ženevjēva brokastoja kopā, dobja dārdoņa satricināja krastmalas bruģi un cietuma rūtis. Tad dārdoņa mitējās iepretim spraišļotiem vārtiem, kas bija atvērušies. Kariete ieripoja pagalmā, un, kad viras bija aizgriezušās aiz tās un aizbultņi nočīkstējuši, no karietes izkāpa kāda sieviete.
   Tūliņ vārtiņi, atvērdamies viņas priekšā, to norija. Trīs vai četras ziņ­kārīgas galvas, kuras lāpu gaismā pavirzījās uz priekšu, lai apskatītu cie­tumnieci, un kuras parādījās krēslā, ienira atkal tumsā. Tad kļuva dzir­dami rupji smiekli un rupja atsveicināšanās no cilvēkiem, kas devās pro­jām. To dzirdēja, viņus pašus neredzot.
   Tā, ko atveda, ar žandarmiem palika pirmajos vārtiņos. Viņa redzēja, ka būs jāiziet arī pa otrajiem. Bet viņa piemirsa, ka, ejot pa vārtiņiem, reizē jāpaceļ kāja un jānoliec galva, jo lejāk viens pakāpiens iet augšup un augšā pakāpiens krīt lejup.
   Cietumniece, vēl lāga nepieradusi pie cietumu arhitektūras, par spīti ilgai krišanai, piemirsa noliekt galvu un spēcīgi atsitās pret dzelzs stieni.
   —   Vai jums sāp, pilsone? — kāds žandarms jautāja.
   —  Man nekas tagad nesāp, — viņa mierīgi atbildēja.
   Un, neizteikdama naidu, viņa gāja, lai gan virs uzacīm varēja redzēt gandrīz vai asiņainu zīmi, kādu atstāja saskaršanās ar dzelzs stieni.
   Drīz viņi pamanīja cietuma uzrauga atzveltnes krēslu; krēslu, kas ir daudz cienījamāks cietumnieka acīs nekā kurtizāņu acīs karaļa tronis, jo cietuma uzraugs ir žēlastības dāvātājs, un katra žēlastība ir ļoti svarīga cietumniekam. Bieži pat visniecīgākā labvēlība pārvērš tumšās debesis spožās.
   Cietuma uzraugs Rišārs, nosēdies atzveltnes krēslā, ko savā svarīguma apziņā viņš neatstāja par spīti restu troksnim un karietes dārdiem, kas ziņoja par jaunu viesi. Cietuma uzraugs Rišārs iešņauca tabaku, aplūkoja cietumnieci, atšķīra ļoti biezo reģistru un meklēja spalvu melnā koka tint­nīcā, kur tinte, izžuvusi uz malām, vidū vēl glabāja nedaudz duļķaina mik- luma, kā vulkāna kratera vidū vienmēr paliek drusciņ šķidras vielas.
   —    Pilsoni cietuma uzraug, — eskorta priekšnieks teica, — izsniedz mums liecību un ātrāk, jo mūs nepacietīgi gaida pašvaldībā!
   —       O! tas nevilksies ilgi, — cietuma uzraugs, ieliedams tintnīcā dažus pilienus vīna, kas bija palicis glāzes dibenā, teica: — Paldies Dievam, roka ir ievingrināta! Tavs vārds un priekšvārds, pilsone?
   Un, iemērkdams spalvu improvizētajā tintē, viņš sagatavojās lapas apakšā, kas jau bija pierakstīta par septiņām astotdaļām, ierakstīt jaun­pienākušo. Tai laikā, stāvēdama aiz viņa atzveltnes krēsla, pilsone Rišāra, sieviete ar labvēlīgu skatienu, gandrīz vai godbijīgā izbrīnā aplūkoja šo sievieti, tik skumju, tik cēlu un reizē lepnu, ko viņas vīrs izprašņāja.
   —       Marija Antuanete Žanna Zozefine fon Lotringija, — cietumniece atbildēja, — Austrijas erchercogiene, Francijas karaliene.
   —       Francijas karaliene? — cietuma uzraugs atkārtoja, pārsteigts pie­celdamies uz atzveltnes krēsla roku atbalstiem.
   —  Francijas karaliene, — tādā pat tonī cietumniece atkārtoja.
   —  Citādi sakot, Kapeta atraitne, — eskorta priekšnieks teica.
   —        Kādā no šiem abiem vārdiem es viņu lai pierakstu? — uzraugs jautāja.
   —  Kādā tev patīk, ja tikai izdari to labi drīz, — tas atbildēja.
   Rišārs apsēdās atkal un ar trīcošu roku ierakstīja nosaukto vārdu,
   priekšvārdu un titulu, kādu viņam bija nosaukusi karaliene, un vēl šodien žurku apgrauztajos Konsjeržērijas sarakstos redzami šie ar sarkanu tinti ierakstītie vārdi.
   Rišāra kundze vēl arvien stāvēja aiz vīra krēsla, tikai rokas viņa bija sakrustojusi godbijīgā līdzjūtībā.
   —  Cik veca? — uzraugs jautāja tālāk.
   —       Trīsdesmit septiņus gadus un deviņus mēnešus, — karaliene atbil­dēja.
   Rišārs ierakstīja, uzņēma pazīmes un pabeidza ar parastām formalitā­tēm.
   —  Tas ir gatavs, — viņš teica.
   —  Kurp jāved cietumniece? — eskorta priekšnieks jautāja.
   Rišārs paņēma šņaucamās tabakas porciju un paskatījās sievā.
   —       Nu, mēs nebijām brīdināti, — viņa atbildēja, — un tā nu pat nezi­nām…
   —  Meklē! — brigadieris viņu pārtrauca.
   —  Mums vēl ir apspriežu istaba, — sieviete turpināja.
   —  Hm, tā ir par lielu, — Rišārs murmināja.
   —  Jo labāk, ērtāk varēs izvietot sardzi!
   —  Labi, tad apspriežu istabā, — Rišārs teica, — bet šai mirkli tā nav apdzīvojama, jo tur nav gultas.
   —  Tas tiesa, — sieva atbildēja, — par to es netiku padomājusi.
   —  Lai paliek gulta līdz rītam, — žandarms teica, — nakts nav gara.
   —   Starp citu, šo nakti pilsone varētu pavadīt arī mūsu istabā, vai ne? — teica Rišāra kundze.
   —  Un kur paliksim mēs? — vaicāja uzraugs.
   —  Mēs negulēsim. Kā pilsonis žandarms teica, nakts drīz būs pagājusi.
   —  Labi, vediet pilsoni mūsu istabā.
   —  Pa to laiku jūs izgatavosit mums kvīti, vai ne?
   —  Jūs to dabūsit, tiklīdz būsit atgriezušies.
   Rišāra kundze paņēma no galda sveci un gāja pa priekšu. Nerunādama ne vārda, klusa un bāla kā vienmēr, Marija Antuanete viņai sekoja. Divi slēdzēji, kam Rišāra sieva bija pamājusi, pabeidza gājienu. Karalienei no­rādīja gultu, ko Rišāra kundze apklāja ar tīru veļu. Slēdzēji nostājās pie ieejas. Tad durvis tika noslēgtas un Marija Antuanete palika viena.
   Ko viņa darīja šai naktī, nekad neviens to neuzzināja, jo viņa to pa­vadīja, runādamās ar Dievu. Tikai nākamajā dienā karalieni pārveda uz apspriežu istabu, kas bija iegarenam četrstūrim līdzīga telpa, kuras ieejas durtiņas izgāja Konsjeržērijas gaitenī un kuru tās garuma dēļ bija pār­dalījuši divās daļās ar dēļu šķērssienu, kas tomēr nesniedzās līdz gries­tiem. Viena daļa bija sardzes istaba, otrā — karalienes istaba.
   Resniem stieņiem aizrestotais logs apgaismoja ikvienu no šīm divām cellēm.
   Priekškars, ielikts durvju vietā, atšķīra karalieni no sargiem un slēpa spraugu vidū.
   Šī istaba bija izklāta ar akmens plātnēm.
   Beidzot — sienas kādreiz bija greznotas ar zeltīta koka aplodām, no kurām vēl karājās lilijām izpušķotās papīra driskas.
   Gulta atradās iepretim logam, krēsls — tuvu pie gaismas. Tas bija mēbelēts karaliskais cietums.
   Tur ieiedama, karaliene pieprasīja, lai viņai atnestu viņas grāmatas un darbu.
   Viņai atnesa grāmatu „Anglijas revolūcijas", ko viņa bija iesākusi lasīt Tanplā, un „Jaunā Anarharsiza ceļojums", un viņas izšuvumus.
   Žandarmi savukārt iekārtojās blakuscellē. Vēsture vēl ir saglabājusi vi­ņu vārdus, kā tā mēdz darīt ar viszemākajām būtnēm, kuras liktenis pie- biedro lielām katastrofām un kuras redz sevī atspoguļotu tās gaismas da­ļu, ko met zibens, satriekdams vai nu karaļu troņus, vai karaļus pašus.
   Viņu vārdi bija Dišēns un Žilbērs.
   Pašvaldība iecēla šos divus vīrus, kurus pazina kā krietnus patriotus, un viņiem bija jāpaliek savā postenī līdz Marijas Antuanetes notiesāšanai. Tādā kārtā cerēja izvairīties no gandrīz vai neizbēgamām nekārtībām, ku­ras atgadījās, ja dienestu mainīja vairākas reizes dienā, un sargiem uz­krāva šausmīgu atbildību.
   Vēl tai pašā dienā no abu šo cilvēku sarunām, kuru visus vārdus viņa labi dzirdēja, ja tikai kaut kādi iemesli nespieda viņus runāt klusinātā balsī, tai pašā dienā karaliene uzzināja par šiem soļiem. Viņa sajuta reizē prieku un bažas. Jā, no vienas puses, viņa sev teica, ka šie cilvēki ir stipri uzticami, jo tika izvēlēti no ļoti daudziem cilvēkiem. No otras puses viņa pārdomāja, ka viņas draugi atradīs daudz vairāk iespēju piekukuļot pa­zīstamus un noteiktus sargus nekā simtu nepazīstamu un nejaušības iz­vēlētu, kas nāca pie viņas neparedzēti un tikai uz vienu dienu.
   Pirmajā naktī, pirms apgulšanās, viens no žandarmiem pēc paraduma smēķēja. Tabakas dūmi līda caur šķērssienas caurumiem un nomāca ne­laimīgo karalieni, kurai likstas izsmalcinātību nebija vis notrulinājušas, bet gan padarījušas vēl asāku.
   Drīz viņa sajuta sliktu dūšu: viņas galvu nomāca smagums, viņu sma­cēja. Bet būdama uzticīga savam neapspiežamajam lepnumam, viņa ne­sūdzējās.
   Kamēr viņa tā gulēja sāpīgā nomodā, un nakts klusumu nekas netrau­cēja, viņai šķita, it kā dzirdētu tādu kā vaidēšanu, kas nāca no āra. Šis savādais vaids bija bēdīgs un ilgstošs, tur bija kaut kas drūms un caur­urbjošs — kā vēja šalkoņa tukšā gaitenī, kad negaiss kauc cilvēka balsī, lai piešķirtu dzīvību pirmspēku kaislībām.
   Bet drīz vien viņa pazina, ka šis troksnis, kas sākumā lika viņai no­drebēt, ka šis sāpīgais un neatlaidīgais kliedziens bija kāda smilkstoša suņa bēdīgā žēlošanās krastmalā. Viņa tūliņ atcerējās nabaga Bleķu, par kuru nebija iedomājusies tai brīdī, kad viņu aizveda no Tanplas, un kura balsi likās tagad pazina. Tiešām, nabaga zvēriņš, kas savā pārāk lielajā modrībā bija pazudinājis kundzi, nepamanīts bija aizgājis pēc viņas, se­kojis karietei līdz Konsjeržērijas restēm un bija devies projām tad, kad dzelzs divkāršais asmenis, kas aizvērās aiz viņas, tik tikko nebija viņu pāršķēlis.
   Bet nabaga kustonis tūliņ atgriezās, un saprazdams, ka viņa kundze bija ieslēgta šajā lielajā akmens kapā, smilkstēdams to sauca, un desmit soļu attālumā no sarga gaidīja atbildes glāstu.
   Karaliene atbildēja ar nopūtu, kas lika saausīties sargiem.
   Bet tā kā nopūta bija viena un nekāds troksnis Marijas Antuanetes istabā tai nesekoja, sargi drīz vien nomierinājās un atkrita snaudā.
   No rīta, dienai austot, karaliene piecēlās un apģērbās. Apsēdusies pie restotā loga, caur kuru dzelzsstieņu sijātā iezilganā gaisma sniedzās līdz viņas vājajām rokām, šķietami viņa lasīja, bet viņas domas bija tālu no grāmatas.
   Žandarms Žilbērs pavēra priekškaru un klusēdams viņu novēroja. Ma­rija Antuanete dzirdēja šo priekškara šalkoņu, kas, berzēdamies pret par­ketu, saliecās, bet viņa nepacēla galvu.
   Viņa bija nosēdusies tā, lai žandarmi varētu redzēt rīta gaismas pilnīgi apgaroto seju.
   Žandarms Žilbērs deva zīmi savam biedram nākt un aplūkot viņu pa spraugu.
   Dišēns pienāca.
   —    Skaties, — klusā balsī teica Žilbērs, - cik viņa ir bāla! Tas ir šausmīgi! Viņas sarkanuma apņemtās acis liecina, ka viņa cieš. Varētu teikt, ka viņa ir raudājusi.
   —  Tu zini, — Dišēns atbildēja, — Kapeta atraitne nekad neraud. Tam viņa ir par lepnu.
   —   Tad varbūt viņa ir slima, — Žilbērs iebilda. — Pilsone Kāpete, — viņš teica skaļi, — vai tu esi slima?
   Karaliene lēnām pacēla acis un viņas jautājošais un skaidrais skatiens cieši lūkojās abos vīros. Klusā balsī, jo jautājuma noskaņā viņa likās sa­klausīja līdzjūtību, viņa atbildēja:
   —  Vai jūs ar mani runājat, kungi?
   —  Jā, pilsone, — Žilbērs atbildēja, — mēs jautājam, vai tu neesi slima?
   —  Kāpēc?
   —  Tavas acis ir ļoti saarkanas.
   —  Un ari tāpēc, ka tu esi ļoti bāla, — Dišēns piebilda.
   —   Pateicos, kungi! Nē, es neesmu slima, bet es ļoti slikti pavadīju nakti.
   —  Ak, jā, tavas bēdas.
   —  Nē, kungi, manas bēdas ir vienas un tās pašas, un reliģija man ir mācījusi likt tās pie krusta kājām, manas bēdas neliek man ciest vairāk. Nē, es esmu slima, jo es šonakt dabūju maz gulēt.
   —  Ā, laikam nepierasts dzīvoklis, gultas maiņa? — Dišēns teica.
   —  Turklāt dzīvoklis nav skaists, — piebilda Žilbērs.
   —  Tas ne, — karaliene atbildēja, galvu purinādama, — nē, kungi. Ne­glīts vai skaists, dzīvoklis man ir pilnīgi vienaldzīgs.
   —   Kas tad?
   —  Kas tas ir?
   —  Jā.
   —  Piedodiet, ja es jums to saku, bet tabakas dūmi, ko šis kungs arī tagad izpūš, atstāj uz mani ļoti ļaunu iespaidu.
   Tiešām — Žilbērs smēķēja, tā starp citu bija viņa parastākā nodar­bošanās.
   —  Ak, Dievs, tad tāpēc? — satraukts no maiguma, ar kādu karaliene runāja, viņš iesaucās. — Bet kāpēc tu to neteici, pilsone?
   —  Es domāju, ka man nav tiesību apgrūtināt jūsu paražas, mans kungs.
   —  Nu, vismaz tevi es nekad neapgrūtināšu, — nomezdams pīpi zemē, tā ka tā saplīsa uz akmens plātnes, Žilbērs atbildēja. — Es vairs nesmē­ķēšu.
   Un tūlīt viņš pagriezās, aizvezdams savu biedru un aiztaisīdams priekš­karu.
   —  Iespējams, ka viņai nocērt galvu, — viņš teica biedram, — bet tā ir tautas darīšana. Kāpēc lai mēs liktu viņai ciest? Mēs esam kareivji un nevis bendes — kā Simons.
   —   Tas izklausās mazliet aristokrātiski, — galvu purinādams, Dišēns piebilda.
   —• Ko tu sauc par aristokrātu? Labi, izskaidro man to!
   —      Par aristokrātiem es saucu visus tos, kas apspiež tautu un sagādā prieku ienaidniekiem.
   —       Tātad, pēc tavām domām, — Žilbērs teica, — es apspiežu tautu, ja es neturpinu aizkvēpināt Kapeta atraitni? Ej nu! Redzi, es atceros zvē­restu tautai un brigadiera priekšrakstu. Priekšrakstu es zinu no galvas: „Neļaut izmukt cietumniecei, nevienam neļaut ienākt pie viņas, novērst katru sarakstīšanos, ko viņa gribētu aizsākt vai uzturēt, un mirt savā postenī." Lūk, ko esmu solījis un izpildīšu. Lai dzīvo tauta!
   —     Tas, ko es saku, — Dišēns atbildēja, — nenozīmē, ka es to novēlu, tieši otrādi. Bet man būtu žēl, ja tu sevi kompromitētu.
   —  Klusu, kāds nāk!
   Karaliene dzirdēja visu, lai gan saruna norisa klusinātās balsīs. Gūstnie­cība divkāršo jutekļu asumu.
   Troksni, kas pievērsa abu sargu uzmanību, sacēla vairākas personas, kas tuvojās durvīm. Tās atvērās. Ienāca divi ierēdņi, uzraugs un daži slē­dzēji.
   —  Nu, cietumniece? — viņi jautāja.
   —  Viņa ir tur, — abi žandarmi atbildēja.
   —  Kā viņa ir iekārtojusies?
   —  Apskatieties!
   Un Žilbērs pieklauvēja.
   —  Ko jūs vēlaties? — karaliene jautāja.
   —  Apskate no pašvaldības, pilsone Kapete.
   „Šim vīram ir ļoti laba sirds," Marija Antuanete domāja, „un ja mani draugi zinātu…"
   —      Labi, jau labi, — pabīdīdami žandarmus uz abām pusēm un ieie­dami karalienes istabā, ierēdņi teica: — Tāda māžošanās nav vajadzīga.
   Karaliene nepacēla galvu un, spriežot pēc viņas nekustības, varēja do­māt, ka viņa ne dzirdēja, ne redzēja to, kas notika, un arvien sevi ie­domājās esam vienu pašu.
   Pašvaldības sūtņi rūpīgi apskatīja visus istabas sīkumus, gultu un logu restes uz sieviešu pagalmu pusi un, pavēlēdami žandarmiem būt vēl mod­rākiem, viņi aizgāja, neteikdami Marijai Antuanetei ne vārda, bet arī viņa likās nemanām viņu klātbūtni.

   Pret tās pašas dienas vakaru, kad mēs redzējām ierēdņus rūpīgi apska­tām karalienes cietumu, kāds cilvēks, ģērbies karmaņolā, ar bieziem mel­niem matiem klātu galvu un virs melniem matiem vienu no tām kažokādas cepurēm, ar kādām tolaik tautas vidū atšķīrās pārspīlētie patrioti, kāds cilvēks pastaigājās tik filozofiski nosauktajā Pazudušo soļu zālē un likās ļoti uzmanīgi vēroja gājējus un nācējus, kas veido šīs zāles parastos ap­dzīvotājus, kuru skaits tolaik stipri pieauga, jo prāvas bija ieguvušas vislie­lāko nozīmi, kad sūdzējās vairs tikai tādēļ, lai apstrīdētu savu galvu pie bendēm un pilsoņa Fukjē Tēnvila, to nemitīgā piegādātāja.
   Šā cilvēka, kura portretu mēs tūliņ uzzīmēsim, stāja liecināja par stipri labu gaumi. Sabiedrība šai laikā bija sadalījusies divās šķirās: avīs un vil­kos. Vieni dabīgi iedvesa bailes otriem, jo sabiedrības viena daļa aprija otru.
   Mūsu mežonīgais staigātājs bija sīka auguma. Melnajā un netīrajā rokā viņš vicināja rungu, kuru sauca par konstitūciju. Tiesa, roka, kas vicināja šo drausmīgo ieroci, liktos ļoti smaga, ja kādam būtu iepaticies šai savā- dajai personībai, kas pievērsa sev visu uzmanību, spēlēt pretim inkvizitora lomu. Bet neviens neuzdrošinājās pārbaudīt tik drausmīga izskata cilvēku.
   Tiešām, tā izturēdamies, cilvēks ar rungu izsauca nopietnas bažas dažās rakstvežu būdiņās, kuri rakstīja par sabiedriskām lietām, kas šai laikmetā sāka palikt jo dienas, jo ļaunākas, vai arī jo dienas, jo labākas, skatoties, vai jautājumu apsprieda no konservatora vai revolucionāra viedokļa. Šie krietnie ļaudis ar acu kaktiņu aplūkoja viņa melno bārdu, iezaļo aci, kā suseklī biezās uzacīs, un nodrebēja katru reizi, kad drausmīgā patriota soļi, kas aptvēra Pazudušo soļu zāli visā garumā, tuvojās viņiem.
   Šīs bailes viņiem radās it sevišķi tāpēc, ka cilvēks ar rungu, katru reizi, kad viņi uzdrīkstējās tam tuvoties vai pat to uzmanīgāk aplūkot, lika sma­gajam ierocim atsisties pret plāksnēm, ka izvilināja no akmeņiem, uz ku­riem tā krita, drīz dobju, drīz gaišu un šķindošu skaņu. Ne tikai krietnie cilvēki būdiņās, par kuriem mēs runājām un kurus vispāri apzīmē kā Pils žurkas, sajuta šo drausmīgo iespaidu. To sajuta dažādi cilvēki, kas iegāja Pazudušo soļu zālē pa lielām durvīm vai kaut kādām šaurām izejas dur­tiņām, un, pamanīdami cilvēku ar rungu, steidzīgi pagāja garām, kamēr tas ietiepīgi turpināja ceļu no zāles viena gala līdz otram, katru brīdi atrazdams iemeslu atsist rungu pret plāksnēm.
   Ja rakstveži būtu mazāk izbijušies un garāmgājēji gaišredzīgāki, viņi, bez šaubām, būtu atklājuši, ka mūsu patriots, kā visi ekscentriskie vai pārspīlētie raksturi, bija sevišķi iemīlējis noteiktas plāksnes, piemēram, tās, kuras bija netālu no mūra pa labi un apmēram zāles vidū, tās skanēja vistīrāk un trokšņaināk.
   Beidzot viņš koncentrēja visu savu naidu tikai uz dažām plāksnēm, kas bija pašā vidū. Kādu brīdi viņš pat aizmirsānu apstājās, lai ar acīm it kā nomērītu attālumu.
   Tiesa, šī aizmiršanās ilga īsu mirkli, un viņa skatiens drīz atkal pauda mežonīgu izteiksmi, ko uz brīdi bija aizvietojis prieka zibsnis.
   Gandrīz vai tajā pašā brīdī cits patriots, — šai laikmetā ikvienam savs ieskats bija rakstīts uz pieres vai, drīzāk, apģērbā, — gandrīz vai tai pašā brīdī, teiksim mēs, pa galerijas durvīm ienāca cits patriots, un, šķietami nejuzdams ne vismazākās bailes, kādas iedvesa pirmais ienācējs, apmēram līdzīgā solī sķērsoja viņa gājienu tādā veidā, ka viņi sastapās zāles vidū.
   Jaunpienācējam, tāpat kā pirmajam, bija kažokādas cepure, pelēka kar- maņola, netīras rokas un runga. Starp citu, viņam bija vēl kas vairāk: gar kāju ikriem viņam dauzījās liels zobens. Bet sevišķi briesmīgu viņu darīja tas, ka viņam bija bēdīgs, naidīgs un nekrietns skatiens, kamēr pirmajam bija tikai briesmīgs skatiens.
   Tā, lai gan abi vīri likās piederēja vienai un tai pašai lietai un abiem bija vienādi ieskati, klātesošie uzdrošinājās mest acis, lai redzētu, kas iz­nāks nevis no viņu satikšanās, jo viņi negāja noteikti pa vienu līniju, bet gan no tuvināšanās. Pirmajā gājienā viņu gaidas tika piekrāptas: abi patrioti samierinājās ar skatienu pārmīšanu, un pat šis skatiens lika nobālēt ma­zākajam no abiem. Tikai pēc lūpu kustībām bija redzams, ka šo bālumu izraisīja nevis bailes, bet gan riebums.
   Tomēr otrajā gājienā, it kā patriots visiem spēkiem būtu savaldījies, viņa līdz šim tik atbaidošais skatiens noskaidrojās. Kaut kas līdzīgs smai­dam, kuru viņš centās darīt graciozu, parādījās tam uz lūpām, un viņš pagriezās pa kreisi, acīmredzami ar nolūku apturēt otru patriotu.
   Apmēram centrā viņi satikās.
   —  Ei, nudien! Tas taču ir pilsonis Simons! — pirmais patriots teica.
   —          Viņš pats! Bet ko tu gribi no pilsoņa Simona? Un vispirms — kas tu esi!
   —  Neizliecies taču, it kā tu nepazītu!
   —           Es tevi pavisam nepazīstu, un tam ir labs iemesls, jo es nekad ne­esmu tevis redzējis.
   —  Ej nu! Tu nepazīsti to, kam bija gods nest Lambālas galvu?
   Un šie vārdi, izteikti apspiestā niknumā, degoši izmetās no patriota mutes. Simons nodrebēja.
   —  Tu? — viņš vaicāja. — Tu?
   —          Nu, vai tev brīnums? Es domāju, ka tu labāk atceries savus draugus un uzticības vīrus. Tu man sagādā sāpes.
   —          Tas, ko tu esi darījis, ir ļoti jauki, — Simons teica, — bet es tevi nepazīstu.
   —           Daudz labāk sargāt mazo Kapetu, tad gūst lielāku ievērību, jo es tevi pazīstu un tevi cienu.
   —  Pateicos.
   —  Nav par ko. Ko tu šeit dari?
   —  Es gaidu kādu cilvēku. Un tu?
   —  Es tāpat.
   —  Kā tevi sauc? Es tevi ieteikšu klubā.
   —  Mani sauc Teodors.
   —  Un tālāk?
   —  Tālāk nekā! Vai ar to nepietiek?
   —  Jā, pilnīgi. Ko tad tu gaidi, pilsoni Teodor?
   —  Draugu, kam es nodošu skaistu pierādījumu.
   —  Tiešām? Pastāsti taču!
   —  Aristokrātu perēkli.
   —  Kas saucas?
   —  Nē, to es varu teikt tikai manam draugam.
   —           Tu dari aplam, jo te nāk manējais, un man liekas, viņš zina, kas jādara tavā lietā.
   —  Fukjē Tēnvils! — pirmais patriots iesaucās.
   —  Neviens cits, mīļais draugs. Labvakar, pilsoni Fukjē!
   Fukjē Tēnvils, bāls, mierīgs, mirkšķinādams melnās biezās uzacīs ie­grimušās acis, iegāja pa zāles sānu durvīm ar sarakstu rokās un saini padusē.
   —  Labvakar, Simon, — viņš teica, — kas jauns?
   —   Ļoti daudz jauna. Vispirms pilsoņa Teodora, kas ir nesis Lambālas galvu, liecība. Es iepazīstinu tevi ar viņu.
   Fukjē cieši nolūkojās patriotā, kas mazlietiņ apjuka, lai gan visiem spē­kiem centās savaldīties.
   —  Teodors, — viņš teica.
   —  Kas ir tas Teodors? - Fukjē jautāja.
   —  Es, — cilvēks karmaņolā teica.
   —   Tu esi nesis Lāmbalas galvu? — sabiedriskais apsūdzētājs šaubī­damies turpināja.
   —  Es, Senantuāna ielā.
   —   Bet es pazīstu vienu, kas arī lielas to esam darījis, — Fukjē at­bildēja.
   —   Es pazīstu desmit, — pilsonis Teodors drošsirdīgi attrauca, — bet tā kā tie vienmēr kaut ko prasa un es savukārt neko, tad, man liekas, man ir priekšroka.
   Simons iesmējās, un Fukjē seja noskaidrojās.
   —   Tev taisnība, — viņš teica, — tomēr atstāj mūs vienus, jo Simons grib man kaut ko teikt.
   Teodors attālinājās, pilsoņa sabiedriskā apsūdzētāja atklātības mazliet aizskarts.
   —  Vienu mirkli, — Simons sauca. — Nesūti viņu projām, uzklausi viņa ziņojumu!
   —  A, — izklaidīgi teica Fukjē, — ziņojums.
   —  Jā, perēklis, — Simons piebilda.
   —  Labi, runā! Kas ir? — Fukjē jautāja.
   —           Sīkums, tas attiecas uz Sarkanās Mājas bruņinieku un dažiem viņa draugiem.
   Fukjē pakāpās soli atpakaļ, un Simons pacēla rokas uz augšu.
   —   Vai tā ir tiesa? — abi reizē iejautājās.
   —  Tā ir skaidra patiesība. Vai jūs gribat tos saķert?
   —  Tūliņ, kur viņi ir?
   —  Es redzēju bruņinieku Lielajā Triandērijas ielā.
   —  Tu maldies, viņš vairs nav Parīzē, — Fukjē atbildēja.
   —  Neiespējami! Simtiem vīru glūn pēc viņa. Viņš katrā ziņā nerādīsies ielās.
   —  Bet es tev saku, ka es viņu redzēju.
   —  Tad stāsti!
   — Viņš, viņš, — patriots teica, — viņš ir liels vīrs, ar tumšiem matiem, kuplu bārdu un stiprs kā milzis.
   Fukjē nicīgi paraustīja plecus.
   — Jauna muļķība, — viņš teica, — Sarkanās Mājas bruņinieks ir mazs, kalsnējs, un uz sejas viņam nav ne matiņa.
   Patriots apmulsumā nolaida rokas.
   —  Vienalga, — Fukjē turpināja, — laba griba ir tas pats, kas darbs. Tagad, Simon, mēs runāsim divatā. Bet steidzies, mani gaida biroja, lūk, aizvešanas stunda.
   —  Nu, viss pa vecam: zēns ir vesels.
   Lai nebūtu pārāk uzbāzīgs, patriots pagrieza muguru, bet taču tā, ka var dzirdēt visu.
   —  Es iešu projām, ja es jūs apgrūtinu, — viņš teica.
   —  Sveiki, — Simons teica, — un saki savam draugam, ka tu esi vīlies.
   —  Labi, es viņu gaidu.
   Un Teodors pagāja sāņus un atbalstījās uz rungas.
   — Tātad mazais ir vesels, — runāja Fukjē, — bet kā ir ar viņa morāli?
   —  Es viņu apstrādāju pēc savas patikas.
   —  Tātad viņš runā?
   —  Kad es gribu.
   —  Tātad tu tici, ka Antuanetes prāvā viņš varētu būt kā liecinieks?
   —  Es ne tikai domāju, bet arī esmu pilnīgi pārliecināts.
   Teodors atbalstījās pret kādu pilāru, pagriezās ar seju uz durvju pusi. Bet skatiens bija neskaidrs, kamēr ausis bija plikas un saceltas zem plašās kažokādas cepures. Varbūt viņš nekā neredzēja, bet katrā ziņā kaut ko dzirdēja.
   —          Pārdomā labi, — Fukjē teica, — lai komisija neizgāžas. Vai tu droši zini, ka Kapets runās?
   —  Viņš teiks visu, ko es gribu.
   —  Vai viņš tev teica to, ko mēs viņam jautāsim?
   —  Katrā ziņā.
   —           Tas ir ļoti svarīgi, Simon, ka tu apsoli. Bērna atzīšanās ir nāves cirtiens mātei.
   —  Tā es ari domāju.
   —           Līdzīga lieta vēl nebūs redzēta kopš Nerona atzīšanās Narcisam, — drūmā balsī murmināja Fukjē. — Vēlreiz pārdomā, Simon!
   —            Pilsoni, var teikt, ka tu mani uzskati par lopu. Tu man atkārto vienu un to pašu. Labi, uzklausi šo salīdzinājumu: kad es ielieku ādu ūdenī, vai tā paliek mīksta?
   —  Bet… es to nezinu, — Fukjē atbildēja.
   —           Tā paliek mīksta. Nu, mazais Kapets paliek manās rokās tikpat mīksts kā slapjākā āda.
   —  Lai, — Fukjē šļupstēja. — Saki visu, ko gribēji teikt!
   —  Visu… Es aizmirsu! Lūk, ziņojums!
   —  Vienmēr tu gribi mani pārkraut ar darbiem!
   —  Tēvijai jākalpo.
   Un Simons pasniedza papīra gabalu, kas bija tikpat netīrs kā ādas, par kurām nupat runāja, bet katrā ziņā ne tik lokans.
   Fukjē paņēma un izlasīja.
   —  Jau atkal pilsonis Lorēns? Vai tad tu šo cilvēku tik ļoti ienīsti?
   —           Es vienmēr redzu viņu naidīgās attiecībās ar likumu. Vakar vakarā kādai sievietei, kas viņu sveicināja pa logu, viņš teica: „Ardievu, kundze." Rīt, cerams, es varēšu tev paziņot par otru aizdomīgo, Morisu, kas Sar­kanās neļķes laikā bija ierēdnis Tanplā.
   —           Apzīmē noteiktāk! Apzīmē noteiktāk! — smaidīdams Simonām, Fukjē teica.
   Viņš sniedza viņam roku un steidzīgi pagrieza muguru, kas liecināja par mazu labvēlību pret kurpnieku.
   —          Kādu velnu tu gribi, lai es apzīmēju noteiktāk? Tika giljotinēti tādi, kas izdarījuši vēl mazāk.
   —        Ej, pacietību, — mierīgi atbildēja Fukjē, — visu nevar izdarīt uz­reiz!
   Un steidzīgiem soļiem viņš pagāja zem vārtiņiem. Simons ar acīm meklēja pilsoni Teodoru, lai sevi atvieglotu pie viņa. Bet to viņš zālē vairs neredzēja.
   Tiklīdz viņš bija izgājis pa rietumu vārtiem, tā Teodors parādījās kāda rakstveža būdas stūrī.
   Būdas iemītnieks viņu pavadīja.
   —  Cikos tiek noslēgtas durvis? — Teodors viņam jautāja.
   —  Ap pulkstens pieciem.
   —  Un kas pēc tam te notiek?
   —  Nekas, zāle paliek tukša līdz nākamajam rītam.
   —  Nekādas nakts patruļas, nekādas aplūkošanas?
   —  Nē, kungs, mūsu kabineti tiek noslēgti.
   Vārds „kungs" lika saraukt uzacis Teodoram, kas tūliņ neuzticīgi pa­lūkojas sev apkārt.
   —  Vai kabinetā ir lauznis un pistoles? — Teodors jautāja tālāk.
   —  Jā, zem tepiķa.
   —        Tad nāc pie mums. Parādi taču man tiesas istabu, kuras logi nav aizrestoti un iziet uz Dofina laukumu.
   —  Pa kreisi, starp pilāriem, zem laternas.
   —  Labi, tagad ej un norunātajā vietā turi gatavībā zirgus.
   —  Paļaujieties uz mani! Laimīgu izdošanos, kungs, laimīgu izdošanos!
   —  Brīdis ir labvēlīgs, neviens uz mums neskatās, atver durvis!
   —  Tas ir darīts, es lūgšu Dievu par tevi.
   —  Tev nav jālūdz par mani. Sveiki!
   Zīmīgi paskatījies, Teodors tik veikli iemuka kabinetā, ka viņš pazuda, it kā būtu rakstveža ēna, kas tūliņ atkal noslēdza durvis.
   Šis godājamais rakstvedis izvilka atslēgu, paņēma papīrus padusē un atstāja plašo zāli kopā ar dažiem kalpotājiem, kam pulkstens zvanīšana piecos pēcpusdienā lika iziet no biroja kā novēlojušos bišu pulkiem.
   XXXVI pilsonis teodors
   Nakts savā iepelēkajā plīvurā bija ietinusi plašo zāli, kuras nelaimīgām atbalsīm ir uzdevums atkārtot skarbo advokātu runas un lūdzošo sūdzē­tāju vārdus.
   Vietvietām tumsā, taisnā un nekustīgā baltā kolonna kā šīs svētās vietas spoks aizsargātājs, šķita, bija nomodā zāles vidū.
   Vienīgais troksnis, kāds bija dzirdams šai tumsā, bija žurku graušana un aulekšošana. Tās grauza papīrus, kas ieslēgti rakstvežu būdās, kad ie­priekš tās bija apgrauzušas koku.
   Reizēm dzirdēja karietes troksni, kas iepiedās šai Temīdas svētnīcā, kā teiktu akadēmiķis, un neskaidru atslēgu šķindēšanu, kas likās nāca no apakšzemes. Bet tas viss trokšņoja tālumā, un nekas neliek tā izjust klu­suma spēcīgumu, kā tāls troksnis, tāpat kā tumsu visasāk liek just tālas gaismas parādība.
   Katrā ziņā tas, kas būtu uzdrīkstējies šai stundā palikt plašajā Pils zālē, kuru sienas ārpusē vēl bija sarkanas no septembra upuru asinīm un kuras kāpnes vēl šai pašā dienā redzēja izejam divdesmit piecus uz nāvi no­tiesātos, un kuru tikai dažas pēdas atdalīja no Konsjeržērijas cietuma plāksnēm, kur mitinājās izbālējušie skeleti, katrā ziņā to būtu sagrābis baiļu reibonis.
   Tomēr šajā drausmīgajā tumsā, šai gandrīz vai svinīgajā klusumā bija dzirdama klusa čīkstoņa: kāda rakstveža būdas durvis pagriezās kaucošās virās, un ēna, vēl tumšāka nekā nakts, uzmanīgi izslīdēja no kabineta.
   Tad mežonīgais patriots, kuru klusu uzrunāja kungs un kurš skaļi uz­devās par Teodoru, viegliem soļiem pieskārās nelīdzenajām plāksnēm.
   Labā rokā viņam bija lauznis un ar kreiso viņš stingri turēja pistoli pie jostas.
   — No būdas esmu noskaitījis divpadsmit plāksnes un te ir pirmās ma­la, — viņš čukstēja.
   Un rēķinādams ar kājas pirkstgaliem, viņš taustīja šķirbu, ko laiks dara arvien jūtamāku katrā akmens savienojumā.
   —   Bet vai esmu visu labi aprēķinājis? — viņš turpināja, — vai es būšu pietiekami stiprs un viņa — drošsirdīga? O, jā, jo viņas drosmi es pazīstu! Ak, ja es varētu satvert viņas roku, viņai teikt: „Jūs esat glābta, kundze!.."
   Kā līdzīgas cerības salauzts, viņš apstājās.
   —    Pārdrošs, ārprātīgs pasākums, teiks citi, kas tinas gultas segā vai lielākais, pārģērbušies kā kalpotāji, ložņā ap Konsjeržēriju. Bet viņiem nav arī tāda iemesla kā man, lai pasāktu šo pārdrošību, — es gribu glābt ne tikai karalieni, bet arī sievieti. Bet — pie darba! Ko darīt? Pacelt plāksnes visā augstumā ir sīkums, bet atstāt vaļā — bīstami, jo var nākt nakts patruļa. Bet šurp taču nenāk pārbaudīt, arī aizdomu nav nekādu, jo man nav līdzzinātāju. Trijās minūtēs es būšu zem viņas istabas. Pēc piecām es pacelšu akmeni, kas guļ viņas pavardā. Viņa dzirdēs, kā es strādāju, bet viņai ir pietiekami daudz patstāvības, lai neizbītos. Tieši ot­rādi, viņa uzminēs, ka tuvojas atbrīvotājs. Pie viņas, bez šaubām, ir divi sargi, un tie piesteigsies… un, divi vīri… tam man ir vajadzīgs tikai div­kāršs šāviens no šīs pistoles, vai divi sitieni ar šo lauzni. Nabaga cilvēki! Bet ir taču pazaudējis savu dzīvību dažs labs, kas izdarījis vēl mazāk nekā viņi… Uz priekšu!
   Un pilsonis Teodors noteikti ielika savu lauzni šķirbā starp plāksnēm. Bet tai pašā brīdī no tāluma zālē iespīdēja spalgas gaismas stars un tam sekoja troksnis, kas atbalsojās spraišļos, kas lika sazvērniekam apskatīties apkārt. Vienā lēcienā viņš atkal atradās kabinetā.
   Drīz Teodora ausis aizsniedza balsis, attāluma klusinātas, arī saviļņo­juma klusinātas, kādu plašā telpā visi cilvēki sajūt naktī.
   Viņš saliecās un caur šķirbu dēļu šķērssienā ieraudzīja kādu vīru mili­tārā uniformā, kura zobens, skanēdams uz plāksnēm, sacēla troksni, kas pievērsa viņa uzmanību. Tad otru, kas rokā nesa mēru un papīra vīstokli. Tad trešo rupjas vadmalas vestē un ādas cepurē. Tad, beidzot, ceturto koka tupelēs un karmaņolā.
   Marsjē galerijas restotās durvis nočīkstēja uz skanīgām svirām, un nošķin- dēja dzelzs ķēde, kurai bija jātur tās vaļā pa dienu.
   Četri vīri ienāca iekšā.
   „Kāda aplūkošana," Teodors nodomāja. „Gods Dievam, desmit minūtes vēlāk un es būtu pazudis!"
   Viņš pūlējās pazīt personas, kas veidoja nakts patruļu. Trīs viņš tiešām pazina. Priekšgājējs uniformā bija ģenerālis Santērs, virs vadmalas vestē un ādas cepurē — uzraugs Rišārs. Virs koka tupelēs un karmaņolā, bez šaubām, bija kāds slēdzējs. Bet ceturto, kam rokās bija mērs un papīra vīstokļi, viņš nekad vēl nebija redzējis.
   Kas par cilvēku tas varēja būt, un kāpēc viņš nāca. Pazudušo soļu zālē pulkstens desmitos vakarā pašvaldības ģenerālis, Konsjeržērijas slēdzējs un šis nepazīstamais cilvēks?!
   Teodors nometās uz ceļa un, vienā rokā turēdams pistoli, ar otru sa­kārtoja matus, kuri straujās kustībās bija izjukuši tā, ka tos varētu ne­uzskatīt par dabīgiem.
   Līdz šim četri nakts apmeklētāji bija klusējuši, vai vismaz vārdi, kurus viņi izteica, aizsniedza sazvērnieka ausis kā tukšs troksnis.
   Bet desmit soļus no paslēptuves Santērs runāja un viņa vārdi skaidri aizsniedza pilsoni Teodoru.
   —   Tagad mēs esam Pazudušo soļu zālē, — Santērs pārtrauca klusumu. — Vadi mūs, pilsoni arhitekt, bet uzmanies, lai tavi norādījumi nebūtu tukša pļāpāšana, jo revolūcija ir darījusi galu tam neprātam, un tagad mēs apakšzemes ejām ticam tikpat maz kā spokiem. Ko tu domā par to, Rišār? — Santērs piebilda, pagriezdamies pret cilvēku ādas cepurē un vadmalas vestē.
   —  Es vēl neesmu teicis, ka zem Konsjeržērijas nav nekādu eju, — tas atbildēja, — bet Grakhs ir slēdzējs desmit gadus un pazīst Konsjeržēriju tikpat labi kā savu kabatu, un tomēr viņš nekā nezina par apakšzemes ejām, par kādām runā pilsonis Žiro. Bet viņš tomēr ir pilsētas būvmeistars un tās lietas saprot labāk par mums.
   Izdzirdis šos vārdus, Teodors nodrebēja no galvas līdz kājām.
   —   Par laimi, — viņš domāja, — zāle ir liela un viņi var meklēt divas dienas, iekams atradīs to, ko meklē.
   Bet arhitekts attina papīra vīstokli, uzlika acenes, nometās ceļos plāna priekšā, ko pētīja drebošās laternas gaismā, kuru turēja Grakhs.
   —   Man bail, — zobgalīgi teica Santērs, — ka tik pilsonis Žiro nav sapņojis.
   —   Pilsoni ģenerāli, tu redzēsi, — arhitekts teica, — tu redzēsi, vai es esmu sapņotājs. Užgaidi, uzgaidi!
   —  Tu redzi — mēs gaidām, — Santērs teica.
   —  Labi, — arhitekts teica.
   Tad rēķinādams:
   —           Divpadsmit un četri kopā ir sešpadsmit, un astoņi — divdesmit četri, kas, dalīti ar seši, dod četri: pēc tam mums paliek puse. Tā tas ir, vieta man rokā, un ja es maldos kaut par pēdu, sakiet, ka es esmu nepraša!
   Šos vārdus arhitekts izteica tādā pārliecībā, ka pilsoni Teodoru stindzi­nāja bailes.
   Santērs lūkojās uz plānu ar tādu kā cieņu. Bija redzams, ka viņš to apbrīnoja jo vairāk, jo mazāk saprata.
   —  Klausieties labi, ko es teikšu.
   —  Kur? — Santērs jautāja.
   —          Nudien, taču uz šīs kartes, ko es izpletu. Kur jūs esat? Trīspadsmit pēdas no sienas ir izkustināma plāksne, to es atzīmēju ar A. To jūs re­dzat?
   —           Katrā ziņā, es redzu A, — Santērs teica, — vai tu domā, ka es neprotu lasīt?
   —           Zem šīs plāksnes ir kāpnes, — arhitekts turpināja, — redziet, es tās apzīmēju ar B.
   —  B, — Santērs atkārtoja, — es redzu B, bet es neredzu kāpnes.
   Un ģenerālis sāka trokšņaini smieties par joku.
   —          Pacēluši plāksni, lieciet kāju uz pēdējā pakāpiena, — arhitekts atsā­ka, — noskaitiet piecdesmit soļus un trīs pēdas un lūkojaties gaisā: jūs atrādīsities tieši birojā, kur noiet apakšzemes eja, iziedama zem karalienes cietuma.
   —           Tu gribi teikt — Kapeta atraitnes —, pilsoni Žiro, — saraukdams uzacis, Santērs atbildēja.
   —  Jā, Kapeta atraitnes.
   —  Un tu teici «karalienes".
   —  Vecs ieradums.
   —  Un jūs sakāt, ka tad nokļūs zem biroja? — Rišārs jautāja.
   —          Ne tikai zem biroja, bet es jums teikšu, kādā biroja daļā atrādīsities: zem krāsns.
   —           Lūk, tas ir dīvaini, — Grahs teica, — tiešām, katru reizi, kad es iemetu pagali tai vietā, tur skanēja akmeņi.
   —       Tiešām, ja mēs atradīsim visu tā, kā tu saki, pilsoni arhitekt, es piekritīšu, ka ģeometrija ir jauka lieta.
   —      Nu, tad piekriti, pilsoni Santēr, jo es tevi novedīšu ar burtu A apzī­mētajā vietā.
   Pilsonis Teodors ar nagiem ieknieba miesā.
   —      Ja es redzēšu, ja es redzēšu, — Santērs teica, — es esmu kā svētais Toms.
   —  Ā, tu teici, svētais Toms?
   —      Nu, tiesa, tāpat kā paraduma dēļ tu teici karaliene. Bet mani neap­vainos, ka es rīkoju sazvērestību par labu svētajam Tomam.
   —  Ne arī mani — karalienes labā.
   Un pēc šīs atbildes arhitekts viegli paņēma mēru, noskaitīja asis un, iepriekš izrēķinājis visus attālumus, apstājies piesita kādai plāksnei.
   Tā bija gluži tā pati plāksne, kurai bija piesitis pilsonis Teodors savā trakojošā niknumā.
   —  Tas ir te, pilsoni ģenerāli, — arhitekts teica.
   —  Tu domā, pilsoni Žiro?
   Patriots būdā aizmirsās tik tālu, ka ar spēcīgi sažņaugtu dūri piesita pie gūžas, dobji ierūkdamies.
   —       Esmu pārliecināts, — Žiro atbildēja, — un jūsu pārliecināšanās, savienota ar manu ziņojumu, pierādīs Konventam, ka es neesmu vīlies. Jā, pilsoni ģenerāli, — ar uzsvaru arhitekts turpināja, — šī plāksne atve­ras uz apakšzemes eju, kas ieiet birojā, iedama cauri Kapeta atraitnes cietumam. Pacelsim šo plāksni, nokāpsim ejā, un es jums pierādīšu, ka divi cilvēki, ka pat viens pa nakti viņu varētu aizvest, tā ka neviens to nenojaustu.
   Izbaiļu un pārsteiguma murmināšana, arhitekta vārdu izraisīta, aplidoja pūlīti un noklusa pilsoņa Teodora ausīs, kas likās bija pārvērties statujā.
   —      Lūk, kādās briesmās mēs atrodamies, — Žiro atsāka. — Nu, tagad ar restēm, kuras es novietošu šajā apakšzemes ejā un kuras pāršķels to uz pusēm, pirms nokļūs Kapeta atraitnes cietumā, es glābšu tēviju.
   —  O! — Santērs teica, - pilsoni Žiro, tev ir bijusi cēla ideja.
   —      Ko izceptu ellē, trīskāršais muļķis! — divkāršā niknumā norūca patriots.
   —      Tagad pacel plāksni, — arhitekts teica pilsonim Grakham, kam bez laternas vēl bija lauznis.
   Pilsonis Grakhs ķērās pie darba un pēc brīža plāksni pacēla. Tad parādījās vaļējā apakšzemes eja, kāpnes, kas pazuda dziļumā, un no tās izdrāzās sapelējušā gaisa grūdiens, biezs kā tvaiki.
   — Atkal nesekmīgs mēģinājums! — pilsonis Teodors murmināja. — O! Tātad debesis negrib, lai viņa izbēgtu, un viņas lieta ir nolādēta lieta.

   Kādu brīdi triju cilvēku grupa nekustīgi stāvēja pie slepenās ejas rīkles, kamēr slēdzējs iegremdēja caurumā laternu, kas nespēja apgaismot dziļu­mus.
   Arhitekts triumfējoši sava ģēnija lielumā pacēlās pār saviem trim bied­riem.
   —  Nu?! — pēc brīža viņš teica.
   —          Nudien, jā, — Santērs atbildēja, — lūk, slepenā eja, tas nav apstrī­dams. Atliek vienīgi tikai to izzināt.
   —          Nu, nokāp, pilsoni Rišār, un tad tu pats redzēsi, vai es esmu teicis patiesību.
   —          Var darīt citu ko, labāku, nekā tur kāpt, — cietuma uzraugs atbil­dēja. — Mēs atgriezīsimies ar tevi un ģenerāli Konsjeržērijā. Tur tu pa­celsi krāsns plāksni, un mēs redzēsim.
   —  Ļoti jauki, — Santērs teica. — Ejam!
   —          Bet uzmanies, — arhitekts atsāka, — plāksne, palikdama vaļā, var kādam te ierosināt sliktas domas.
   —  Kāds velns lai te nāktu šai laikā? — Santērs teica.
   —           Starp citu, — Rišārs atsāka, — šī zāle ir tukša un pilnīgi pietiks, ja atstāsim te Grakhu. Paliec te, pilsoni Grakh, un mēs tev pievienosimies no citas slepenās ejas puses.
   —  Lai notiek, — Grakhs teica.
   —  Vai tev ir ieroči? — Santērs jautāja.
   —  Man ir zobens un šis lauznis, pilsoni ģenerāli.
   —  Lieliski! Sargi uzmanīgi! Desmit minūtēs mēs būsim klāt.
   Un visi trīs, noslēguši restes, izgāja caur Mersjē galeriju, lai sameklētu atsevišķo ieeju Konsjeržērijā.
   Slēdzējs nolūkojās aizgājējos. Viņš tiem sekoja ar acīm, kamēr varēja redzēt. Viņš klausījās, kamēr varēja dzirdēt. Tad, palicis gluži vientulībā, viņš nolika laternu zemē, apsēdās, kājas nokārdams slepenā ejā un sāka sapņot.
   Slēdzēji tā bieži sapņo, tikai visumā viņi nepūlas uzmeklēt, par ko viņi sapņo.
   Pēkšņi un kad viņš bija visdziļāk nogrimis sapņošanā, viņš sajuta uz pleca rokas spiedienu.
   Viņš pagriezās, redzēja nepazīstamu stāvu un gribēja kliegt. Bet tai pašā brīdī auksts pistoles stobrs pieskārās pierei.
   Balss viņam noslāpa rīklē, rokas nespēcīgi nolaidās, acis pieņēma vis- lūdzošāko izteiksmi, kādu tikai var iedomāties.
   —  Nevienu skaņu, — nepazīstamais teica, — vai arī tu mirsi!
   —  Ko jūs vēlaties, mans kungs? — slēdzējs šļupstēja.
   Kā redzams, pat 93. gadā bija brīži, kad neuzrunāja viens otru ar tu un pat piemirsa saukt viens otru par pilsoni.
   —  Es gribu, — pilsonis Teodors teica, — lai tu ļautu man nokāpt lejā.
   —  Kādā nolūkā?
   —  Tā nav tava darīšana.
   Slēdzējs paskatījās Nirā, kas izvirzīja šo prasību, ļoti izbrīnījies. Teodo­ram likās, ka šai skatienā viņš atklāja kādas gudrības spīdumu. Viņš nolai­da ieroci.
   —  Vai tu atteiktos kļūt laimīgs?
   — Es nezinu. Līdz šim vēl neviens man nav piedāvājis neko tamlīdzīgu.
   —  Nu, es sākšu.
   —  Jūs piedāvājāt man iegūt laimi?
   —  Jā.
   —  Ko jūs saprotat ar laimi?
   —          Piemēram, piecdesmit tūkstošus livru. Skaidra nauda pašreiz ir liels retums un piecdesmit tūkstoši livru šais dienās ir tikpat vērti kā agrāk miljons. Tādu summu tu dabūsi.
   —  Ja es ļaušu jums nokāpt lejā?
   —  Jā, bet ar noteikumu, ka tu iesi līdzi un palīdzēsi tam, ko es gribu darīt.
   —  Bet ko tad jūs gribat darīt? Pēc piecām minūtēm šī eja būs pilna ar kareivjiem, kas jūs apcietinās.
   Teodors bija pārsteigts par šo vārdu svarīgumu.
   —  Vai tu nevari aizkavēt, lai kareivji netiek ejā?
   —  Es nezinu nevienu līdzekli, es velti domāju par to.
   Kā redzams no pilsoņa Grakha izteiksmes veida, starp viņu un pilsoni Teodoru jau bija savienība.
   —  Bet rīt, — Teodors jautāja, — vai mēs varēsim tikt iekšā?
   —  Jā, bez šaubām! Bet līdz tam laikam eju aiztaisīs ar stiprām dzelzs restēm bez durvīm!
   —  Tad mums jāatrod kaut kas cits.
   —  Meklēsim, — slēdzējs atbildēja.
   Bija redzams, ka slēdzējs sakopoja visu sava gara tālredzību, lai atrastu līdzekli, kas viņam būtu vērts piecdesmit tūkstošu livru.
   —  Par to rūpēšos es. Kādu darbu tu izpildi Konsjeržērijā?
   —  Es esmu slēdzējs.
   —  Tas nozīmē?
   —  Es atveru un aizveru vārtus.
   —  Vai tu šeit guli?
   —  Jā, kungs.
   —  Un šeit tu arī ēd?
   —   Ne vienmēr. Man ir brīvstundas.
   —  Un tad?
   —  Es tās izmantoju.
   —  Un ko dari?
   —  Tad es apmeklēju dzertuves „Noasa aka" (Puits de Noe) īpašnieci, kas ar mieru mani precēt, ja es būšu sakrājis tūkstoš divsimt frankus.
   —   Kur atrodas „Noasa aka"?
   —  Vecās Drapērijas ielas tuvumā.
   —  Labi.
   —   Klusu! Vai jūs dzirdat? Patriots kļuva uzmanīgāks.
   —  A, ā! — viņš teica, — vai jūs dzirdat?
   —  Jā… soļus, soļus.
   —   Viņi nāk. Jūs redzat, ka mums nebūtu bijis laika. Šis „mēs" kļuva arvien pārliecinošāks.
   —   Tiesa, tu esi krietns vīrs, pilsoni, un es ceru, ka tevi kaut kas sa­gaida?
   —  Kas?
   —   Kādu dienu kļūt bagātam.
   —  Lai dod Dievs!
   —  Vai tu vēl tici Dievam?
   —  Brīžiem. Piemēram šodien…
   —  Nu?
   —  Es ticētu labprāt.
   —    Nu, tad tici! — spiezdams viņam rokā desmit luidorus, pilsonis Teodors teica.
   —   Pie joda! — aplūkodams zeltu laternas gaismā, slēdzējs iesaucās. — Tātad tas ir nopietni!
   —  Pilnīgi nopietni.
   —  Kas tad man ir jādara?
   —  Atnāc rīt pulkstens sešos uz dzertuvi „Noasa aka", tad es tev teikšu, ko prasu no tevis. Kā tevi sauc?
   —  Grakhs.
   —  Izdari rītu kaut ko, pilsoni Grakh, lai tevi uzraugs Rišārs padzen.
   —  Lai padzen! Un mans postenis?
   —  Vai tu gribi palikt slēdzējs, ja tev būs piecdesmit tūkstoši livru?
   —            Nē, bet tik ilgi, kamēr es esmu slēdzējs un nabaga velns, esmu drošs, ka netikšu giljotinēts…
   —   Tu noslēpsi naudu un iegūsi nabadzīgas adītājas roku tai vietā, lai to sniegtu „Noasa akas" saimniecei.
   —  Nu, labi, norunāts!
   —  Rīt dzertuvē.
   —  Cikos?
   —  Sešos vakarā.
   —           Laidieties labi ātri… Es saku laidieties, jo man šķiet, ka jūs esat iekļuvis caur spraišļiem.
   —  Līdz rītam, — aizbēgdams Teodors atkārtoja.
   Tiešām bija laiks: soļu un balsu troksnis tuvojās. Tumšā slepenā ejā jau redzēja mirdzam aizvien tuvāk gaismas spīdumu.
   Teodors skrēja pie vārtiem, kurus viņam bija norādījis rakstvedis, at­vēra tos, izslīdēja uz ielas un nokļuva uz Republikas laukuma bruģa.
   Bet pirms atstāt Pazudušo soļu zāli, viņš dzirdēja pilsoņa Grakha jau­tājumu Rišāram un tā atbildi:
   —           Pilsonim arhitektam bija pilnīga taisnība: slepenā eja iet zem Ka­peta atraitnes istabas. Tas bija bīstami.
   —          Es domāju gan, — teica Grakhs, kam bija apziņa, ka runāja skaidru patiesību.
   Santērs parādījās kāpņu caurumā.
   —  Un tavi strādnieki, pilsoni arhitekt? — viņš jautāja Žiro.
   —            Pirms gaismas viņi būs šeit, restes tūliņ būs iekārtotas, — kāda balss, kas šķita nāca it kā no zemes dziļumiem, atbildēja.
   —  Un tu būsi glābis tēviju! — pusizsmejoši, pusnopietni Santērs teica.
   —           Tu nemaz nezini, cik pareizi tu saki, pilsoni ģenerāli, — Grakhs murmināja.

   *
   Pa to laiku tika ievadīta karalienes prāva, kā to varēja uzzināt ie­priekšējā nodaļā.
   Jau lika manīt, ka tautas naids, tik ilgi uzkurināts, ar šīs slavenās galvas upurēšanu beidzot tiktu remdināts.
   Netrūka iemeslu, lai liktu krist šai galvai, un tomēr nāvīgais apsūdzētājs Fukjē Tēnvils nolēma nepamest novārtā jaunos līdzekļus, kurus apsolīja piegādāt Simons.
   Otrās dienas rītā pēc tam, kad Simons un viņš bija satikušies Pazudušo soļu zālē, ieroču troksnis vēlreiz lika nodrebēt cietumniecēm Tanplā, ku­ras to vēl turpināja apdzīvot.
   Šie cietumnieki bija Elizabete, princese un bērns, kas, šūpuli saukts par Majestāti, tagad tika saukts vienkārši par Lui Kapetu.
   Ģenerālis Anrio, ar trīskrāsainu pušķi pie ķiveres, lielo zirgu un plato zobenu, vairāku nacionālgvardu pavadīts, iegāja tornī, kur mocījās karaļa bērns.
   Blakus ģenerālim soļoja dusmīga izskata rakstvedis, apkrāvies ar rak­stāmlietām un papīra vīstokli un nopūlēdamies ar pārmērīgi garu spalvu.
   Aiz rakstveža nāca sabiedriskais apsūdzētājs. Mēs redzējām, mēs pa­zīstam un mēs sastapsim vēlāk šo sauso, dzelteno un auksto cilvēku, kura sarkanā acs lika drebēt mežonīgajam Santēram pat viņa kara bruņās.
   Viņiem sekoja daži nacionālgvardi un kāds leitnants.
   Viltīgi smaidīdams un vienā rokā turēdams lāčādas cepuri, otrā ceļa siksnu, Simons izgāja priekšā, lai rādītu komisijai ceļu.
   Viņi sasniedza diezgan melnu, plašu un kailu istabu, kuras dibenā uz gultas jaunais Luī gulēja pilnīgi nekustīgi.
   Kad mēs redzējām nabaga bērnu bēgošu no Simona zvēriskā naida, viņā vēl kaut cik bija dzīvība, kas reaģēja uz nekrietno Tanplas kurpju lāpītāja apiešanos: viņš bēga, viņš kliedza, viņš raudāja. Tātad viņš bai­dījās, tātad viņš cieta, tātad viņš cerēja.
   Šodien bailes un cerības bija zudušas. Ciešanas bez šaubām vēl pa­stāvēja, bet ja tās pastāvēja, bērns moceklis, kam tādā šausmīgā veidā bija jāsamaksā par vecāku kļūdām, bērns moceklis tās slēpa sirds dzi­ļumos un aizplīvuroja ar pilnīgu nejūtību.
   Viņš pat nepacēla galvu, kad komisija pienāca pie viņa.
   Tās locekļi bez jebkādiem aplinkiem ieņēma krēslus un iekārtojās. Sa­biedriskais apsūdzētājs — gultas kājgalī, rakstvedis — blakus logam, na­cionālgvardi un viņu leitnants iesāņus un drusciņ ēnā.
   Tie no klātesošajiem, kas aplūkoja mazo cietumnieku ar kaut daļēju interesi vai pat ziņkārību, pamanīja bērna bālumu, viņa savādo tuklumu, kas bija tikai sapampums, un viņa kājas, kuru locītavas sāka uzpampt.
   — Bērns ir ļoti slims, — leitnants teica ar tādu pārliecību, kas lika pagriezties Fukjē Tēnvilam, kurš bija apsēdies un sagatavojies noklaušināt.
   Mazais Kapets pacēla acis un meklēja krēslā to, kas izteica šos vārdus, un viņš pazina to pašu jauno cilvēku, kas kādreiz jau Tanplas pagalmā
   bija aizkavējis Simonu sist viņu. Maigs un gurds mirdzums pazibēja tumši zilajās acīs, bet tas bija viss.
   —      Ak, tas esi tu, pilsoni Lorēn, — Simons teica un ar to vēl vairāk pievērsa publiskā apsūdzētāja uzmanību Morisa draugam.
   —       Es pats, pilsoni Simon, — nesatricināmā pašapziņā Lorēns atbil­dēja.
   Un tā kā Lorēns, lai gan vienmēr gatavs stāties pretī briesmām, nebija tāds cilvēks, lai tās meklētu nevietā, viņš izmantoja apstākli, lai sveicinātu Fukjē Tēnvilu, kurš viņa sveicienu laipni atņēma.
   —      Tu uzsvēri, pilsoni, — tas teica, — ka bērns esot slims. Vai tu esi ārsts?
   —  Es esmu studējis medicīnu, lai gan doktors neesmu.
   —  Nu, ko tu domā par viņu?
   —  Viņam ir slimības pazīmes?
   —  Jā.
   —       Vaigi un acis uzpampušas, rokas bālas un vājas, ceļi uzpampuši, un ja es gribētu saskaitīt viņa pulsu, es saskaitītu astoņdesmit astoņus vai deviņdesmit sitienus minūtē.
   Bērns likās bija nejūtīgs pret šo sāpju uzskaitījumu.
   —      Un kādus apstākļus tu vainotu, ka bērns ir šādā stāvoklī? — Fukjē Tēnvils jautāja.
   Lorēns pakasīja deguna galu, pie sevis murminādams: Filands grib, lai runāju, Kad man patikas nav it nemaz.
   Tad skaļi:
   —      Nudien, es pietiekami labi nepazīstu mazā Kapeta dzīves veidu, lai varētu apmierinoši atbildēt, — viņš atbildēja, — tomēr…
   Simons uzmanīgi klausījās un slepeni smējās, redzēdams, ka viņa ie­naidnieks gatavojās sevi sakompromitēt.
   — Tomēr, — Lorēns turpināja, — man liekas, ka viņš par maz kustas.
   —  Mazais ļaundaris negrib skraidīt, — Simons teica.
   Bērns palika nejūtīgs pret kurpnieka izsaucienu.
   Fukjē Tēnvils piecēlās, pienāca pie Lorēna un slepeni sarunājās ar vi­ņu. Neviens nedzirdēja, ko viņš teica, bet bija redzams, ka tas attiecās uz noklaušināšanu.
   —      Kā? Tu domā? — Lorēns teica. — Tas būtu ļoti smags apvaino­jums mātei!
   —      Katrā ziņā, mēs to uzzināsim, — Fukjē atbildēja. — Simons ap­galvo, ka bērns viņam atzinies pats, un viņš uzņemas apgalvot, ka viņš atzīsies arī mums.
   —     Tas būtu neģēlīgi! — Lorēns iebilda. — Tas ir iespējams: austriete nav pavisam bez grēkiem, bet tomēr, vai tas tiesa vai ne, tā nav mana darīšana. No viņas iztaisījuši Mesalinu un tagad grib izsludināt arī par Agripinu. Atzīstos, tas man liekas mazliet par daudz.
   —  Simons tā teica, — vienaldzīgi atbildēja Fukjē.
   —      Es nešaubos, ka Simons tā teica. Ir ļaudis, kas nebaidās no ne­kādiem apvainojumiem, pat ja tie ir neiespējami. Bet tu esi saprātīgs, godīgs vīrs, beidzot, spēcīgs cilvēks, vai tu nedomā, ka tā būtu gandrīz vai visas cilvēces nozākāšana, prasīt bērnam tādu atzīšanos pret savu māti, kad dabiskākie un svētākie dabas likumi pavēl viņam māti godāt?
   Nemainīdams nevienu vaibstu, Fukjē izņēma no kabatas kādu papīru un rādīja Lorēnam, teikdams:
   —  Konvents man pavēl noklaušināt un es paklausu.
   —  Tas tiesa, — Lorēns teica, — un es atzīstos, ja šis bērns atzītos…
   Un jaunais cilvēks riebumā šūpoja galvu.
   —     Starp citu, — Fukjē turpināja, — ne tikai uz Simona ziņojuma pa­mata mēs tā rīkojamies. Skaties, apsūdzība ir atklāta!
   Un Fukjē izvilka no kabatas otru papīru.
   Tas bija avīzes numurs, ko sauca „Tēvs Dišēns" un kuru, kā zināms, rediģēja Ebērs.
   Apsūdzība tur bija formulēta visā atklātībā.
   —     Tas ir rakstīts, tas pat ir nodrukāts, — Lorēns teica, — bet iekams es nebūšu dzirdējis tādu apvainojumu no bērna mutes, proti, brīvprātīgi, nepiespiesti un bez draudiem, nu…
   —  Nu?..
   —  Par spīti Simonām un Ebēram, es šaubīšos, kā šaubies tu pats.
   Simons nepacietīgi spiegoja par šās sarunas iznākumu. Nožēlojamais
   nezināja, kādu iespaidu atstāj gudrs skatiens, ko atklāj pūlī: tā ir simpātiju tieksme vai pēkšņa naida iespaids. Reizēm tas ir spēks, kas atgrūž, citreiz spēks, kas pievelk, un kas liek aizplūst domām un aizraut cilvēku līdz otram cilvēkam līdzīgā vai augstākā spēka, ko tas pazinis pūlī.
   Bet Fukjē bija sajutis Lorēna skatiena smagumu un gribēja būt šā no­vērotāja saprasts.
   —  Noklaušināšana sākas, rakstvedi, sagatavojies!
   Protokola ievadu tas jau bija uzrakstījis un gaidīja, tāpat kā Simons, kā Anrio, beidzot, kā visi — šās sarunas galu. Tikai bērns, kam te bija galvenā loma, likās pilnīgi svešs šim skatam un viņa seja bija atkal pie­ņēmusi parasto vienaldzības izteiksmi.
   —  Klusu, — Anrio teica, — Fukjē Tēnvils noklaušinās bērnu!
   —  Kapet, — Fukjē iesāka, — vai tu zini, kur ir tava māte?
   Bērna bālos vaigus pārklāja tumšs sārtums, bet viņš neatbildēja.
   —  Vai tu mani saproti, Kapet?
   Tāda pat klusēšana.
   —           O, viņš saprot ļoti labi, — Simons teica, — bet viņš ir tāds pats kā mērkaķi: viņš negrib atbildēt aiz bailēm, lai viņu neuzskata par cilvēku un neliek strādāt.
   —          Atbildi, Kapet, — Anrio runāja, — tev jautā Konventa komisija un tev ir jāklausa likumiem.
   Bērns nobālēja, bet neatbildēja.
   Simons niknumā sakustējās: brutālām un stulbām dabām niknums ir apskurbums, ko pavada nejaukās vīna apskurbuma pazīmes.
   —  Vai tu atbildēsi, vilcēn! — rādīdams dūri, viņš teica.
   —  Klusē, Simon, — Fukjē iebilda, — tev nav dots vārds.
   Viņam paspruka šis teiciens, ko viņš bija pieradis lietot revolucionārajā tribunālā.
   —           Vai tu dzirdi, Simon? — Lorēns teica. — Tev nav dots vārds! Tā ir otrā reize, ka tev to saka manā klātbūtnē. Pirmā reize bija, kad tu apsūdzēji Tizona meitu, ko tu novedi uz ešafota.
   Simons klusēja.
   —  Vai māte tevi mīlēja? — Fukjē jautāja bērnam.
   Tā pati klusēšana.
   —  Runā, ka viņa tevi nemīl? — apsūdzētājs turpināja.
   Tikko manāms smaids rotājās bērna lūpās.
   —       Viņš pats man teica, — Simons iekaucās, — ka viņa mīlēja viņu par daudz.
   —       Vai ne, Simon, — Lorēns piebilda, — tas ir ļoti nepatīkami, ka mazais Kapets ar tevi vienatnē runā tik daudz, bet citu klātbūtnē paliek mēms.
   —  Jā, ja mēs būtu vieni! — Simons atbildēja.
   —      O! Ja jūs būtu vieni, bet jūs neesat, par laimi, vieni! O, ja jūs būtu vieni, krietnais patriot Simon, tad tu iesistu bērnam, vai ne? Bet tu neesi viens, un godīgu cilvēku klātbūtnē, kas zina, kā senatnē, kuru mēs ņemam sev par paraugu, cienīja vājos, tu neuzdrošinies izdarīt tādu nekrietnību. Tev pietiek drosme tikai pret maziem bērniem, cienījamais patriot!
   —  O!.. — zobus griezdams, Simons ņurdēja.
   —      Kapet, — Fukjē jautāja tālāk, — vai tu esi, kaut ko atzinies Simo­nām?
   Bērna sejā izpaudās neaprakstāms nicinājums.
   —   Par savu māti? — apsūdzētājs turpināja.
   —  Atbildi: jā vai nē! — Anrio iesaucās.
   —  Saki jā! — paceldams siksnu pret bērnu, Simons iekaucās.
   Bērns nodrebēja, bet nepakustējās, lai izvairītos no sitiena. Klātesošie
   izteica savu riebumu, Lorēns darīja labāk, viņš metās kurpniekam klāt, un iekams tas bija paguvis iesist, viņš satvēra tā roku.
   —      Vai tu laidīsi mani vaļā! — Simons, aiz niknuma kļūdams purpur- sarkans, iebļāvās.
   —      Tas nav nekāds grēks, — Fukjē turpināja, — ja māte mīl savu bēr­nu. Bet saki mums, kā viņa tevi mīlēja. Tas var būt viņai noderīgs.
   No domas, ka viņš varētu būt palīdzīgs savai mātei, bērns nodrebēja.
   —      Viņa mīlēja mani, — viņš atbildēja, — kā māte mīl dēlu. Nav divu mātes mīlestību, ne arī divu bērna mīlestību.
   —   Bet tu man teici, mazā čūska, ka tava māte…
   —       Tu būsi sapņojis, Simon, — Lorēns nevērīgi viņu pārtrauca. — Acīmredzot tevi bieži moka lietuvēns.
   —       Nu, jā, Lorēn, vēlāk! Viņu nav iespējams sist, šo Lorēnu: viņš sit citus, ja tie ir ļauni. Viņu nav iespējams denuncēt, jo, aizturēdams roku, viņš to dara ģenerāļa Anrio un pilsoņa Fukjē Tēnvila priekšā, kas to at­zīst, un viņi nav nekādi remdenie. Viņu nav iespējams likt giljotinēt kā 9*
   Eloizi Tizonu. Tas ir nožēlojami, tas ir pat traki, bet tā tas ir, nabaga Simon!
   —  Vēlāk! vēlāk! — ar hiēnas ņirgāšanos atbildēja kurpnieks.
   —       Labi jau labi, — tas atbildēja, — es ceru ar Augstākās Būtnes palīdzību — ā, tu domāji, ka es teikšu ar Dieva palīdzību? Un uz manu zobenu, ka tu daudz neko man nevarēsi padarīt. Bet nāc pie malas, lai es varu redzēt.
   —  Ļaundaris!
   —      Klusu, es nevaru dzirdēt! — Lorēns nolūkojās viņā ar iznīcinošu skatienu.
   Simons vīstīja dūres, kuru melnie plankumi viņu darīja lepnu, bet, kā Lorēns bija teicis, ar to viņam arī bija jāaprobežojas.
   —     Tagad, reiz viņš sācis runāt, — Anrio teica, — viņš teiks arī vairāk. Turpini, Fukjē!
   —  Vai tu gribi atbildēt? — tas jautāja.
   Bet bērns klusēja.
   —  Tu redzi, pilsoni, redzi! — Simons kliedza.
   —       Bērna stūrgalvība ir apbrīnojama, — Anrio runāja, ko šī patiesi karaliskā stingrība gribot negribot samulsināja.
   —  Viņš saņēma sliktus padomus? — Lorēns teica.
   —  No kā? — Anrio jautāja.
   —  Nu, no sava aizstāvja.
   —     Tu gribi mani apsūdzēt! — Simons iesaucās. — Tu denuncē mani?.. A, tas ir dīvaini.
   —      Mēģināsim ar labu, — Fukjē teica, pagriezdamies pret nejūtīgo bēr­nu:
   —     Atbildi komisijai, mans bērns! Nepasliktini savu stāvokli, liegdamies sniegt nepieciešamos paskaidrojumus. Simonām tu esi stāstījis, kā tevi mī- lināja māte, kā viņa tev izrādīja savu mīlestību.
   Luī klātesošajiem pārlaida skatienu, kas, apstādamies pie Simona, kļuva naidīgs, bet neatbildēja.
   —      Vai tu jūties nelaimīgs? — apsūdzētājs turpināja, — vai tu esi neap­mierināts ar savu dzīvokli, barību, apiešanos? Vai tu gribi vairāk brīvības, citu ēdienu, citu cietumu, citu sargu? Vai tu gribētu zirgus, lai varētu jāt? Vai varbūt tava vecuma bērnu sabiedrību?
   Luī atsāka klusēšanu, ko bija pārtraucis tikai tādēļ, lai aizstāvētu savu māti.
   Komisija bija pārsteigta: tādu stingrību, tādu bērna gudrību vēl nekad nebija sastapta.
   —           Ha, kāda rase ir šie karaļi! — Anrio klusi teica. — Jau pavisam mazi viņi ir ļauni kā tīģeri!
   —   Kas man jāraksta protokolā? — rakstvedis apjucis jautāja.
   —           Atstājiet to Simonām, — Lorēns smiedamies teica, — tur nav, ko rakstīt, un viņš to prot vislabāk.
   Simons rādīja dūri savam nesamierināmajam ienaidniekam.
   Lorēns sāka smieties.
   —           Tu nesmiesies, — niknumā apreibis, Simons teica, — kad šķaudīsi maisā!
   —            Es nezinu, kurš no mums abiem izpildīs šo mazo ceremoniju, ar kādu tu man draudi, — Lorēns atbildēja, — bet es zinu, ka daudzi smie­sies, kad pienāks tava kārta. Dievi!.. Dievi, es teicu daudzskaitlī… Dievi! Tu būsu neglīts tai dienā, Simon! Tu būsi riebīgs!
   Lorēns aizgāja kopā ar komisiju, vaļsirdīgi iesmiedamies.
   Komisijai nebija vairāk ko darīt, tā aizgāja. Kad bērns redzēja sevi brīvu no mocītājiem, viņš sāka dziedāt skumju dziesmiņu, kura bija viņa tēva iemīļotā dziesma.

   Miers, kā tas bija jāparedz, nevarēja ilgi mitināties šai laimīgā dzīvoklī, kas apņēma Ženevjēvu un Morisu.
   Negaisos, kas atbrīvo vējus un zibeņus, baložu ligzdas šūpojās līdzi ko­kiem, kuros tās slēpjas.
   Pēc vienām bailēm Ženevjēvu pārņēma citas. Viņa vairs nebaidījās par Sarkanās Mājas bruņinieku, viņa drebēja par Morisu.
   Viņa diezgan labi pazina savu vīru, lai zinātu, ka tai brīdī, kad viņš pazuda, viņš bija glābts. Būdama droša par viņa glābšanos, viņa drebēja par sevi.
   Viņa neuzdrošinājās uzticēt savas sāpes vismazāk bailīgam cilvēkam šai laikmetā, kad neviens nebijās, bet par to liecināja sarkanās acis un bālās lūpas.
   Kādudien Moriss klusi ienāca tā, ka Ženevjēva, dziļās domās nogri­musi, nesadzirdēja viņu ienākam. Moriss apstājās uz sliekšņa un redzēja Ženevjēvu apsēdušos, nekustīgu, stingām acīm. Rokas bija bezspēcīgi uz­liktas uz ceļiem, galva domīgi nokārta uz krūtīm.
   Dziļās skumjās kādu brīdi viņš to vēroja. Viss, kas norisinājās jaunās sievietes sirdī, viņam kļuva redzams, it kā viņš spētu lasīt viņas vispēdējo domu.
   Tad, pasperdams soli uz viņas pusi, Moriss teica:
   —          Tu vairs nemīli Franciju, Ženevjēva, atzīsties man! Par gaiss, ko tu elpo, ir tev pretīgs, un nelabprāt tu nāc pie loga.
   —           Ak! — Ženevjēva teica, — es labi zinu, ka es nevaru noslēpt no tevis savas domas. Tu uzminēji, Moris!
   —           Un tomēr tā ir skaista zeme, — jaunais cilvēks teica. — Dzīve ta­gad ir svarīga un pilnīga. Šī degošā galeriju, klubu, sazvērestību aktivitāte vērš mājīgās laimes stundas jo saldākas. Mīl jo sirsnīgāk, kad atgriežas mājās, nav jābaidās, ka rīt varbūt nevarēs mīlēt, jo rīt varbūt nebūsi starp dzīvajiem.
   Ženevjēva purināja galvu.
   —  Nepateicīga zeme tiem, kas tai kalpo! — viņa teica.
   —  Kāpēc?
   —           Vai tu pats tagad neesi aizdomās, lai gan darīji tik daudz tās brīvī­bas labā?
   —           Bet tu, dārgā Ženevjēva, — Moriss atbildēja ar maigas mīlas pilnu skatienu, — vai tu, zvērinātā šīs brīvības ienaidniece, kas tik daudz da­rījusi pret to, tu guli mierīga un neaizskārta zem republikāņa jumta, un tā ir atlīdzība.
   —           Jā, — viņa atbildēja, — bet tas nevilksies ilgi, jo kas ir netaisns, tas nevar būt ilgstošs.
   —  Ko tu ar to gribi teikt?
   —      Es gribu teikt, ka es, aristokrāte, kas savā sirdī domā par tavas partijas sakāvi un tavas idejas iznīdēšanu, kas pat tavā mājā kaļ plānus, kā atjaunot veco kundzību, kas tiktu notiesāta kaunam un nāvei, vismaz pēc jūsu domām, ja tiktu prasīta — es, Moris, nevaru te palikt kā mājas ļaunais gars. Es negribu, lai tu nokļūtu uz ešafota.
   —  Bet kurp tad tu gribi iet, Ženevjēva?
   —     Kurp? Ja tu reiz izej, Moris, neteikdama es pati sevi uzrādīšu, no kurienes es nāku.
   —     O! — dziļi satricināts, Moriss iesaucās, — tu jau gribi būt nepa­teicīga?
   —     Nē, — apskaudama mīļākā kaklu, viņa atbildēja, — nē, tā ir mīla, tā ir uzticamākā mīla, es tev zvēru! Es negribēju, lai saķer un nogalina kā dumpinieku manu brāli, tāpat es negribu, lai manu mīļāko ķertu no­devēja liktenis.
   —  Un to tu gribētu darīt, Ženevjēva?
   —     Tik tiešām, kā ir Dievs! — viņa atbildēja. — Vispār bailes ir ma­zākais, bet briesmīgākie pārmetumi, kādus man jācieš.
   Un viņa nolieca galvu, it kā pārmetumi būtu pārāk smagi.
   —  O! Ženevjēva! — Moriss iesaucās.
   —      Tu saproti, ko es saku un jūtu, Moris, — Ženevjēva turpināja, — jo arī tevi moka šie pārmetumi. Tu zini, Moris, ka es tev atdodos, kad vairs nepiederu pati sev, kad man vairs nav uz to tiesību.
   —  Pietiek! — Moriss teica, — pietiek!
   Viņa pierē ievilkās rievas un seja pauda izmisīgu apņēmību.
   —     Es tev pierādīšu, Ženevjēva, — viņš turpināja, — ka es mīlu tikai tevi vienu. Es tev parādīšu, ka manai mīlai neviens upuris nav par smagu. Tu ienīsti Franciju. Tad lai notiek, mēs to atstāsim!
   Ženevjēva sakrustoja rokas un nolūkojās viņā ar aizgrābtības izteiksmi sejā.
   —  Vai tu mani nemāni? — viņa stostījās.
   —     Kad es esmu tevi piekrāpis? — Moriss atbildēja. — Varbūt tai» die­nā, kad es pazudināju savu godu, lai iegūtu tevi.
   Ženevjēva tuvināja lūpas Morisa lūpām un palika, ja tā var teikt, karā­joties mīļākā kaklā.
   —   Jā, tev taisnība! — viņa teica. — Es pati esmu sevi pievīlusi. Ko es jūtu, tas vairs nav nekāds pārmetums. Bet tu sapratīsi, ka es mīlu tevi pārāk stipri, lai baidītos par kaut ko citu, izņemot tevi zaudēt. Iesim labi tālu, mīļais, lai neviens mūs nevarētu atrast.
   —  O, cik pateicīgs es tev esmu! — aizgrābts Moriss atbildēja.
   —   Bet kā mēs bēgsim? — Ženevjēva teica, no šīs briesmīgās domas nodrebēdama. — Tagad nav tik viegli izbēgt no 2. septembra slepkavām un 21. janvāra bendes cirvja.
   —  Dievs stāv mums klāt, Ženevjēva! — Moriss teica. — Labais darbs, ko es gribēju izdarīt sakarā ar 2. septembri, tagad algo mani. Es gribēju glābt nabaga priesteri, kas ar mani kopā bija studējis. Es griezos pie Dantona un tas no drošības komitejas sagādāja šim nelaimīgajam un viņa māsai pasi. Šo pasi Dantons nodeva man, tikai priesteris nenāca vis pa­ņemt pasi no manis, kā es viņam teicu, bet aizgāja karmelītu klosteri un tur nomira.
   —  Un pase? — Ženevjēva jautāja.
   —   Pase vēl ir manās rokās un maksā miljonu, tā maksā vairāk, Že­nevjēva, tā maksā dzīvi, laimi!
   —  Lai slavēts Dievs! — jaunā sieviete iesaucās.
   —   Mans īpašums, kā tu zini, ir tikai viena muiža, ko pārvalda vecs mūsu ģimenes kalpotājs, skaidrs patriots un krietns vīrs, uz ko varam paļauties. Viņš man piesūtīs ienākumus, lai kur es arī atrastos. Ceļā uz Buloņu mēs viņu apmeklēsim.
   —  Kur viņš dzīvo?
   —  Abevīlas tuvumā.
   —  Kad mēs varam aizceļot, Moris?
   —  Stundas laikā.
   —  Bet neviens nedrīkst par to uzzināt.
   —  Neviens cilvēks. Es iešu pie Lorēna. Viņam ir kariete un nav zirga. Man ir zirgs un nav karietes. Tiklīdz būšu atgriezies, mēs aizceļosim. Tu paliec šeit, Ženevjēva, un sagatavo visu aizceļošanai. Mums vajadzīgs ļoti maz saiņu, un kas būs vajadzīgs, to pagādāsim vēlāk, Anglijā. Scevolam es došu uzdevumu, lai viņš aiziet. Lorēns šovakar paskaidros mūsu aiz­braukšanu. Bet vakarā mēs būsim tālu.
   —  Bet ja mūs ceļā aizturēs?
   —       Vai tad mums nav pases? Mēs dodamies pie Ibēra, tā sauc pār­valdnieku. Viņš sastāv Abevīlas pilsētas iestādēs un no turienes pavadīs un apsargās mūs līdz Buloņai. Buloņā mēs nopirksim vai noīrēsim kādu barku. Es varētu pat aiziet uz komiteju un dabūt kādu uzdevumu Abevīlā. Bet nē, nekādas viltības, vai ne, Ženevjēva? Ar dzīvības briesmām mēs sasniegsim laimi.
   —      Jā, mans draugs, un tas mums izdosies, — piekļaudama seju Morisa krūtīm, viņa teica. — …Bet, cik stipri tu šorīt esi iesmaržojies?
   —      Ak, jā, iedams garām Vienlīdzības pilij, es nopirku tev vijolīšu puš­ķi, bet ienākdams, ieraudzīju tevi tik skumju, ka piemirsu.
   —  O, dod man to, tu dabūsi atpakaļ.
   Kā drudžainā sajūsmā, kādu sajūt nervozi raksturi pret smaržām, viņa ieelpoja maigo zieda smaržu. Bet pēkšņi viņas acis piepildījās asarām.
   —  Kas tev kaiš? — Moriss jautāja.
   —   Nabaga Eloīze! — viņa čukstēja.
   —       Jā! — nopūzdamies Moriss atbildēja. — Bet domāsim tagad par sevi, un ļausim mirušajiem, pie kādas partijas lai tie ari nebūtu piede­rējuši, dusēt kapos, kur tos apraka viņu aizrautība. Es eju, sveika!
   —  Tikai nāc labi drīz atpakaļ!
   —  Pusstundas laikā es būšu šeit.
   —  Bet ja Lorēns nebūs mājās?
   —       Vienalga! Viņa sulainis mani pazīst. Vai es nevaru ņemt pie viņa visu, kas man patīk, pat viņa prombūtnē, kā viņi dara pie manis?
   —   Labi! labi!
   —       Un tu, mana Ženevjēva, sagatavo visu, aprobežodamās, kā teicu, ar visnepieciešamāko. Lai mūsu aizceļošanai nebūtu pārvietošanās izskats.
   —  Esi mierīgs!
   Jaunais cilvēks paspēra soli uz durvju pusi.
   —  Moris! — Ženevjēva teica.
   Viņš pagriezās un redzēja pret viņu izstieptās jaunās sievietes rokas.
   —       Uz redzēšanos! Uz redzēšanos! — viņš teica. — Mana mīla, un drosmi! Pusstundas laikā es atgriezīšos.
   Ženevjēva palika viena, aizņemta, kā mēs jau teicām, ar sagatavošanos aizbraukšanai.
   Šo sagatvošanos viņa izpildīja tādā kā drudzi. Kamēr viņa palika Pa­rīzē, viņai bija iespaids, it kā būtu divkārši vainīga. Bet tiklīdz viņa būs tikusi ārpus Francijas, būs tikusi ārzemēs, viņai šķita, ka viņas noziegums, kas drīzāk bija liktenības noziegums nekā viņas, viņai šķita, kas viņas no­ziegums nebūs tik smags.
   Viņa domāja pat vairāk, viņa cerēja, ka vientulībā un atšķirtībā beidzot aizmirsīs, ka bez Morisa dzīvo kāds cits cilvēks.
   Viņiem bija jābēg uz Angliju, tas bija saprotams. Tur viņiem būs maza mājiņa. Maza, vientuļa, atšķirta, no citu acīm noslēgta lauku māja. Viņi mainīs vārdus, un no diviem vārdiem radīs vienu.
   Tur viņi pieņems divus kalpotājus, kas pilnīgi nezinās par viņu pagātni. Tā bija nejaušība, ka Moriss un Ženevjēva abi runāja angliski.
   Ne viens, ne otrs Francijā nepameta kādu cilvēku, kas tos nožēlotu, ja neskaita māti, kura nožēlo vienmēr, pat tad, kad tā ir pamāte, kuru sauc par tēviju.
   Tā Ženevjēva sāka kārtot priekšmetus, kas bija nepieciešami viņu ceļo­jumam vai pareizāk — bēgšanai.
   Viņa sajuta neizsakāmu prieku atšķirt starp priekšmetiem tos, kas pa­tika Morisam: uzvalku, kas vislabāk aptvēra viņa augumu, kaklasaiti, kura vislabāk piestāvēja, grāmatas, kuras viņš visbiežāk šķirstīja.
   Viņa jau bija izvēlējusies. Svārki, veļa, grāmatas klāja krēslus, dīvānus, klavieres, gaidot somas, kur tās tiks ieslēgtas.
   Pēkšņi viņa izdzirda atslēgas čirkstēšanu.
   —           Labi! — viņa teica, — te pārnāk Scevola. Vai Moriss nebūs viņu saticis?
   Viņa turpināja darbu.
   Salona durvis bija vaļā, un viņa dzirdēja sulaiņa soļus priekšistabā. Pat­laban viņa turēja rokā nošu vīstokli un meklēja saiti, lai to pārsietu.
   —  Scevola! — viņa sauca.
   Viņa dzirdēja soļus, kas nāca no blakusistabas.
   —  Scevola! — viņa sauca vēlreiz, — nāc iekšā!
   —  Te es esmu! — kāda balss teica.
   Balss tonis lika viņai strauji pagriezties, un šausmās viņa iekliedzās:
   —   Mans vīrs!
   —  Tas esmu es, — Diksmē atbildēja.
   Ženevjēva stāvēja uz krēsla un meklēja skapi kādu saiti. Viņa juta, ka viņai apjuka prāts, un izstiepdama rokas, viņa atmuguriski krita lejā, vēlē­damās, lai zem viņas pavērtos bezdibenis un aprītu viņu. Diksmē satvēra viņu rokās un aiznesa uz dīvānu, kur nosēdās viņai blakus.
   —  Nu, kas tev kait, mans bērns? Kas ir noticis? — viņš jautāja. — Vai tad mana klātbūtne uz tevi atstāj tik nepatīkamu iespaidu?
   —   Es mirstu! — aizklādama ar rokām seju, lai neredzētu briesmīgo parādību, Ženevjēva čukstēja.
   —   Vai tad tu domāji mani mirušu, mīļā? Un tagad uzskati par spoku? — Diksmē vaicāja.
   Ar apjukušu skatienu Ženevjēva lūkojās apkārt, un, ieraudzījusi Morisa attēlu, nokrita ceļos, ir kā gribēdama izlūgties aizsardzību šim bezspēcī­gajam un nejūtīgajam attēlam, kas smaidīja. Viņa uzminēja visu, ko Diksmē slēpa zem sava šķietamā miera.
   —   Jā, mans bērns, tas esmu es, — ādminis turpināja, — tu laikam domāji, ka es esmu tālu projām no Parīzes, bet es paliku tepat. Otrā dienā es biju atgriezies savā mājā un atradu to pārvērstu pelnos un dru­pās. Es apjautājos pēc tevis, bet neviens tevi nebija redzējis. Es sāku tevi meklēt, un bija jāpieliek daudz pūļu, līdz tevi atradu. Atzīstos, es nebūtu tevi te meklējis, bet man bija nojauta, un, kā redzi, esmu atnācis. Kā klājas Morisam? Tev, karstai rojālistei, droši vien bija ļoti sāpīgi dzīvot zem viena jumta ar fanātisko republikāni?
   —  Ak, Dievs! — Ženevjēva čukstēja. — Apžēlojies par mani!
   —   Bet mani mierina, — aplūkodams istabu, Diksmē turpināja, — tas, ka tu te ļoti jauki dzīvo un acīmredzot ļoti maz esi cietusi no padzīšanas. Kopš mūsu mājas un mantas zaudēšanas es maldījos apkārt, gulēju pagra­bos, kuģos, reizēm pat mēslu novadkanālos, kuri satek Sēnā.
   —   Kungs! — Ženevjēva teica.
   —   Tev tur ir ļoti skaisti augļi. Man ļoti bieži pietrūka deserta, jo es vispār neēdu pusdienas.
   Šņukstēdama Ženevjēva paslēpa seju rokās.
   —   Protams, man netrūka naudas, jo, paldies Dievam es biju paņēmis līdzi trīsdesmit tūkstošus zeltā, tas šodien ir vērts piecsimt tūkstošus fran­ku, bet ogļu nesējs, kuģinieks vai lupatlasis nevar izvilkt no kabatas lui- doru, lai nopirktu gabalu siera vai desas. Ak, Dievs, nu jā, kundze, tā es
   biju pārģērbies, un šodien, lai mani vēl mazāk pazītu, es parādos kā tra­kojošs patriots un lādos, un zvēru. Izstumtais nevar staigāt pa Parīzi tik droši kā jauna, skaista sieviete, un man nebija laime pazīt kādu karstu republikāni, kas mani paslēptu no citu acīm.
   —      Kungs, kungs! — Ženevjēva iesaucās, — esi līdzcietīgs pret mani! Tu taču redzi, ka tu mani dzen nāvē!
   —      No nemiera, es saprotu! Tiešām tu biji ļoti norūpējusies par mani. Bet nomierinies, te es atkal esmu un tagad mēs vairs nešķirsimies.
   —  Ak! Tu mani nonāvēsi! — Ženevjēva iesaucās.
   Šausmīgi smaidīdams, Diksmē paskatījās viņā.
   —      Nonāvēt nevainīgu sievieti? Kā tu vari tā domāt? Laikam, bēda- damās par mani, tu būsi zaudējusi saprātu?
   —      Es lūdzu tevi, — Ženevjēva iesaucās, — labāk nogalini mani, nekā moki ar šīm nežēlīgajām zobgalībām. Nē, es neesmu nevainīga, es esmu noziedzniece, es esmu pelnījusi nāvi! Nogalini mani, kungs, nogalini!
   —  Tātad tu atzīsties pati?
   —  Jā, jā!
   —      Un lai izpirktu nezināmu noziegumu, kurā pati sev apvaino, tu gribi nāvi?
   —      Nogalini mani, es pat neievaidēšos! Svētīšu to roku, kura mani no­nāvēs!
   —      Nē, es negribu tevi nogalināt. Tomēr, acīmredzot, tev būs jāmirst. Tikai tā nāve nebūs vis kauna, kā tu varbūt domā, bet gan slavas un goda nāve. Esi pateicīga man, ka, tevi sodīdams, es daru tevi nemirstīgu.
   —  Kungs, ko tad tu gribi darīt?
   —      Tev jāseko mērķim, pēc kura mēs centāmies, kad mūsu ceļa tur­pinājumu negaidīti aizkavēja. Manās un savās acīs tu mirsi kā noziedz­niece, bet citu acīs kā mocekle.
   —      Ak, Dievs! Tu mani dari vājprātīgu ar tādiem vārdiem! Ko tu do­mā? Kurp gribi tu mani vest?
   —  Visticamākais — nāvē.
   —  Tad ļauj man vēlreiz nolūgties!
   —  Jūsu lūgšanu?
   —  Jā.
   —  Kam?
   —      Tas tev ir vienalga. Tiklīdz tu mani ved nāvē, es izpērku savu no­ziegumu, un neesmu tev neko parādā.
   —  Labi, — ieiedams blakus istabā, Diksmē teica, — es uzgaidīšu.
   Viņš izgāja no salona.
   Ženevjēva nometās Morisa attēla priekšā un spieda abas rokas uz sirds, kas, likās, draudēja pārplīst.
   —           Piedod man, Moris, — viņa klusi teica, — es nebiju gaidījusi, ka kjūšu laimīga, bet cerēju darīt tevi laimīgu. Tagad es tev nolaupu laimi un reizē ar to tavu dzīvību. Piedod man, Moris, Moris sirdsmīļotais!
   Tad viņa nogrieza garo matu cirtu, apvija to vijolīšu pušķītim un nolika uz attēla aplodas. Attēla vaibsti, tik nejūtīgi, kā bija mēmais audekls, likās pieņēma sāpīgu izteiksmi par šo šķiršanos. Vismaz Ženevjēvai tā šķita caur asarām.
   —  Vai tu esi gatava, kundze? — Diksmē jautāja.
   —  Tūliņ, — viņa atbildēja.
   —          O! Dari, kā tev patīk, man nekur nav jāsteidzas. Vispār, acīmredzot, Moriss drīz atgriezīsies mājās, un man būs prieks, ja es viņam varēšu pateikties par viesmīlīgo uzņemšanu, kādu viņš jums sagādājis.
   Ženevjēva nodrebēja par šo viņas mīļākā un vīra sastapšanos. Viņa strauji piecēlās un teica:
   —  Tas jau ir garām. Es esmu gatava, kungs.
   Diksmē gāja pa priekšu. Ženevjēva viņam sekoja dreboša un ar pie­vērtām acīm, galvu atpakaļ atgāzusi. Durvju priekšā stāvēja rati, kuros viņi iekāpa un kuri tos aizveda projām.
   Kā Ženevjēva bija teikusi: „Tas bija garām…"

   Šis cilvēks, karmaņolā ģērbies, ko mēs redzējām lieliem soļiem stai­gājam uz priekšu un atpakaļ Pazudušo soļu zālē un dzirdējām pārmijām dažus vārdus ar slēdzēju, kas palika sardzē pie slepenās ejas durvīm arhi­tekta Žiro, ģenerāļa Anrio un Rišāra tēva apmeklējuma laikā; šis niknais
   patriots lāčādas cepurē un ar biezām ūsām; viņš, kas Simonām uzdevās, ka nesis princeses Lambālas galvu, otrā dienā pēc raibiem pārdzīvoju­miem bagātā vakara, ap pulkstens septiņiem pēc pusdienas bija dzertuvē „Noasa aka", kura, kā mēs jau teicām, atradās Vjēdrapērijas ielas stūrī.
   Viņš bija pie vīnu tirgotāja vai, pareizāk sakot, vīnu tirgotājas, tumšās tabakas un sveču aizkvēpinātās zāles dibenā, izlikdamies, ka ēd zivi brūnā sviestā.
   Zāle, kur viņš vakariņoja, bija gandrīz vai tukša. Tikai divi vai trīs nama pastāvīgie viesi bija palikuši pēc citiem, izmantodami priekšrocības, kādas tiem piešķīra iestādes ikdienas apmeklējumi.
   Lielākā daļa galdu bija tukši, bet par dzertuvi „Noasa aka" jāteic, ka sarkanie vai, pareizāk, zili sarkanie galdauti liecināja par liela skaita vēlmju apmierināšanu.
   Trīs pēdējie viesi pazuda cits pēc cita, un bez ceturkšņa sešos patriots palika viens.
   Tad, ar visaristokrātiskāko riebumu viņš atstūma rupjo šķīvi, no kura mirkli iepriekš viņš likās guva atsvaidzinājumu, un no kabatas izvilka ga­baliņu Spānijas šokolādes, kuru viņš ēda lēnām, un pavisam ar citādu sejas izteiksmi, kādu viņš pūlējās tai piešķirt, kad mēs to redzējām.
   Brīžiem, grauzdams Spānijas šokolādi un rupjmaizi, viņš uzmeta bažī­gas nepacietības pilnu skatienu stiklotajām, ar baltu un sarkanu rūtiņu aizkaru aizklātajām durvīm. Dažreiz viņš klausījās un pārtrauca atturīgo maltīti tik izklaidīgi, kas mājas kundzei, kas sēdēja pie letes, diezgan tuvu durvīm, uz kurām patriots vērsa skatienu, deva iemeslu, bez liekas ie­domības, domāt par sevi kā viņa rūpju cēloni.
   Beidzot ieejas durvju zvans atskanēja tik savādi, ka lika nodrebēt mums zināmajam vīram. Viņš atkal ķērās pie zivs, nomezdams, dzertuves saim­niecei to nemanot, pusi sunim, kas viņā bija badīgi nolūkojies, un otru pusi kaķim, kas deva sunim mīkstus, bet nāvīgus cirtienus ar nagiem.
   Durvis, kas bija aizklātas ar sarkanu un baltu rūtiņu aizkaru, tagad atvērās un ienāca cilvēks, ģērbies apmēram tāpat, izņemot ādas cepuri, kuras vietā viņam bija sarkana cepurīte.
   Šim cilvēkam pie jostas karājās milzīgs atslēgu saišķis un arī kārtīgs kājnieka zobens ar misiņa rokturi.
   —       Zupu! Kausu! — ieiedams kopējā zālē, nepieskārdamies sarkanajai cepurei un apmierinādamies ar galvas mājienu iestādes saimniecei, šis cil­vēks teica.
   Tad, nopūzdamies kā piekusis, viņš iekārtojās blakus tam galdiņam, kur ēda mūsu patriots.
   Dzertuves saimniece ar sevišķu labprātību, kādu juta pret jaunpienā- cēju, piecēlās un pati aizgāja pasūtīt prasīto.
   Abi cilvēki pagrieza viens otram muguru; viens skatījās uz ielu, otrs — istabas dibenā. Abi cilvēki nepārmija ne vārda, iekams dzertuves saim­niece nebija pazudusi.
   Kad durvis aiz viņas aizvērās, un vienīgās sveces gaismā pakārtās stieples galā, diezgan zinātniskās proporcijās, lai gaisma dalītos starp diviem vie­siem, kad cilvēks ādas cepurē, pateicoties spogulim iepretī, pamanīja, ka istaba bija pilnīga tukša:
   —  Labvakar, — viņš nepagriezdamies teica savam biedram.
   —  Labvakar, mans kungs, — jaunpienācējs teica.
   —  Nu, — ar tādu pat nepiespiestu vienaldzību patriots jautāja, — kā ir?
   —   Nu, tam ir beigas.
   —  Kam ir beigas?
   —        Kā mēs bijām vienojušies, es runāju ar Rišāru par dienestu. Es teicu par vājo dzirdi un lēkmēm, un tiesas istabā paliku bez samaņas.
   —  Teicami! Tālāk!
   —       Rišāra tēvs pasauca sievu, tā man ierīvēja deniņus ar etiķi, un tā es atkal atguvu apziņu.
   —  Labi, un tad?
   —       Tad, kā bijām vienojušies, es teicu, ka reiboņa lēkmi man izsauca svaiga gaisa trūkums, jo neesmu pilnasinigs, un ka dienests Konsjeržērijā, kur pašlaik atrodas vairāk nekā četri simti cietumnieku, mani nomocīs.
   —  Un ko teica viņi?
   —   Rišāra māte nožēloja.
   —   Bet ar to taču nepietiek, ka viņš atvaļina.
   —       Uzgaidiet tikai! Rišāra māte, kas ir ļoti krietna sieviete, viņa pār­meta, ka viņam laikam nemaz neesot sirds krūtīs, jo es taču esot ģimenes tēvs.
   —  Un ko viņš teica?
   —      Viņš atbildēja, ka viņai ir taisnība; bet slēdzēja dienesta pirmais noteikums esot, ka viņš dzīvo cietuma ēkā, kuram viņš pieder; ka repub­lika nemīl jokot, un tiem, kas, izpildot dienestu, zaudē samaņu, viņa liek nocirst galvas.
   —  O, velns! — patriots teica.
   —     Un Rišāra tēvam ir taisnība. Kopš tā laika, kā tur atrodas austriete, modrība ir divkāršota! Pat paša tēvam vairs neuzticētos.
   Patriots ļāva sunim nolaizīt šķīvi, ko tas bija atņēmis kaķim.
   —  Turpini, — neatskatīdamies viņš teica.
   —      Tad, kungs, es sāku vaidēt, es teicu, ka jūtos ļoti slikti un ka man vajag uz slimnīcu, un apgalvoju, ka maniem bērniem būs jānomirst badā, ja man tiks aizturēta alga.
   —  Un ko teica Rišāra tēvs?
   —  Rišāra tēvs teica, ka slēdzējam nedrīkst būt bērni.
   —  Bet viņa sieva, kā ceru, būs aizlikusi vārdu par tevi.
   —     Par laimi! Viņa atkal pārmeta, ka viņam ir ļauna sirds, un beidzot Rišāra tēvs man teica: „Nu, pilsoni Grakh, vienojies ar kādu savu paziņu, ka viņš tev dod kādu daļu no algas. Stādi viņu priekšā kā savu vietnieku un es galvoju, ka viņu pieņemšu! Tad es aizgāju ar vārdiem: "Labi, Rišāra tēv, es papūlēšos!"
   —  Un tu atradi vietnieku, draugs?
   Šai brīdī saimniece atgriezās istabā un pasniedza pilsonim Graham viņa zupu un kausu. Bet tas nebija patīkami ne Grakham, ne patriotam, jo abiem bija daudz kas vēl pārrunājams.
   —     Pilsone, — slēdzējs tāpēc teica, — es šodien dabūju no Rišāra tēva algas pielikumu un tāpēc gribu atļauties cūkas ribiņas ar piparu gurķiem un Bordo vīna pudeli. Esi tik laba, aizsūti kalponi pie miesnieka un pati aizej uz pagrabu.
   Saimniece tūliņ deva pavēles. Kalpone izgāja pa durvīm uz ielas, un viņa pati uz pagrabu.
   —  Labi, — patriots teica, — tu esi gudrs vīrs.
   —      Es esmu tik gudrs, ka neievēroju jūsu skaistos solījumus, ne uz brīdi neaizmirstu, ko mums var maksāt visa šī lieta. Vai jūs saprotat, par ko es domāju?
   —  Es zinu visu.
   —  Tas mums prasīs ne mazāk kā galvu.
   —  Par mani esi bez rūpēm.
   —  Tā nav jūsējā, kungs, atzīstos, kas man rada vislielākās bažas.
   —  Tad tā ir tava?
   —  Jā.
   —  Bet ja es apmaksāju tavu galvu divtik dārgi, nekā tā ir vērta?
   —  Galva ir gaužām dārga lieta, kungs.
   —  Tikai ne tava.
   —  Kā! Tikai ne mana?
   —  Vismaz šai brīdī.
   —  Ko jūs gribat teikt?
   —  Es gribu teikt, ka tava galva nav ābola vērta. Ja, piemēram, es būtu sabiedriskās drošības komitejas aģents, jau rīt tu tiktu giljolinēts.
   Slēdzējs apsviedās tik strauji, ka suns ierējās. Viņš bija bāls kā līķis.
   — Negriezies apkārt un nebaidies, — patriots teica, — ēd mierīgi savu zupu! Es neesmu spiegs, draugs. Ieved mani Konsjeržērijā, apgādā savu vietu, atdod man atslēgas un rīt es tev izmaksāšu piecdesmit tūkstošus livru zeltā.
   —  Vai tas tiesa, vismaz…
   —  Tev ir lieliska ķīla: mana galva.
   Slēdzējs brīdi pārdomāja.
   —   Nenododies ļaunām domām, — patriots teica, kas viņu novēroja spogulī. — Ja tu mani uzrādīsi, no republikas tu nedabūsi nevienu sū, jo tu būsi izpildījis tikai savu pienākumu. Bet ja tu kalpo man, es tev dodu piecdesmit tūkstošus livru, jo tu esi atstājis novārtā savu pienākumu un būtu netaisni, ja es gribēt prasīt kaut ko par velti.
   —   O, es saprotu ļoti labi, — slēdzējs atbildēja, — ja es daru to, ko jūs prasāt, es iegūstu ļoti daudz. Bet es baidos par sekām.
   —  Sekas? Ko tev tur baidīties?! Katrā ziņā es tevi nenodošu, tieši ot­rādi.
   —  Tas tiesa.
   —  Otrā dienā pēc tam, kad es būšu stājies amatā, tu apmeklēsi mani Konsjeržērijā un saņemsi divdesmit piecus vīstokļus, katrā pa diviem tūk­stošiem franku. Šie divdesmit pieci vīstokļi novietosies tavās kabatās pilnīgi
   ērti. Reizē ar naudu es tev iedošu kartiņu, ar kuru tu vari pāriet robežu, un tu vari iet, kur tev patīk! Un tu, ja nebūsi bagāts, būsi vismaz neat­karīgs.
   —        Nu, tas ir darīts, mans kungs, lai notiek, kas notikdams! Es esmu nabaga velns un ar politiku es nenodarbojos! Francija vienmēr gājusi bez manis un arī bez manis tā neaizies bojā. Ja jūs darāt kaut ko ļaunu, tad jūs kaitējat tikai sev.
   —       Visādā ziņā, — patriots atbildēja, — es nedomāju darīt neko ļau­nāku, kā citi šai laikā.
   —  Kungs taču man atļauj netiesāt nacionālā Konventa politiku.
   —        Tu esi apbrīnojams filozofijas un bezrūpības cilvēks. Tagad saki, kad tu mani iepazīstināsi ar Rišāra tēvu?
   —  Vēl šovakar, ja jūs esat ar mieru.
   —  Jā, katrā ziņā. Kā tu mani sauksi?
   —  Par brālēnu Mārdošu.
   —  Labi, Mardošs! Vārds man patīk. Kas viņš ir?
   —  Sedlinieks.
   —  No sedlinieka līdz ādminim ir tikai viens solis.
   —  Vai jūs esat ādminis?
   —  Es varētu tas būt.
   —  Tas tiesa.
   —  Kādā laikā tu mani iepazīstināsi?
   —  Pēc pusstundas, ja jūs esat ar mieru.
   —  Tātad ap deviņiem.
   —  Kad es dabūšu naudu?
   —  Rīt.
   —  Jūs gan esat briesmīgi bagāts?
   —  Es esmu turīgs.
   —  Kāds bijušais muižnieks, vai ne?
   —  Kāda tev daļa?
   —       Būt bagātam un dot projām naudu, lai tiktu uz giljotīnas… Tiešām— šie bijušie muižnieki ir ļoti dumji! — slēdzējs filozofēja.
   —       Tas ir tāpēc, ka sankiloti ir tik gudri, ka citiem vairs nepaliek sap­rāta.
   —  Klusu, tur nāk mans vīns!
   —  Šovakar deviņos iepretī Konsjeržerijai.
   —  Jā.
   Patriots samaksāja tēriņu un aizgāja. Pie durvīm viņš vēl iesaucās dārdošā balsī:
   —           Ātrāk, pilsone! Ribiņas ar piparu gurķiem! Mans brālēns Grakhs ir izsalcis!
   —          Krietnais Mardošs! — slēdzējs teica, ar labpatiku nogaršodams glāzi Bordo vīna, ko, maigi lūkodamās, sniedza saimniece.

   Patriots bija izgājis, bet nebija aizgājis. Caur aizkvēpušajām rūtīm viņš novēroja slēdzēju, lai redzētu, vai tas nebija kaut kādos sakaros ār kādiem republikāniskās policijas aģentiem, labākiem, kādi jebkad ir bijuši, jo vie­na puse sabiedrības spiegoja otru, mazāk par slavu valdībai, vairāk savas galvas lielākās drošības labad.
   Bet nenotika nekas tamlīdzīgs, no kā baidījās patriots. Bez dažām mi­nūtēm deviņos slēdzējs piecēlās, pieskārās krodzinieces zodam un izgāja.
   Konsjeržērijas krastmalā patriots viņam piebiedrojās, un abi iegāja cie­tumā.
   Tai pašā vakarā viss bija padarīts: Rišāra tēvs slēdzēju Mardošu pie­ņēma Grakha vietā.
   Divas stundas iepriekš, kad šī lieta nokārtojās cietumā, cietuma citā daļā norisinājās cits skats, kas, lai gan bez redzamas vajadzības, tomēr bija ļoti svarīgs šā stāsta galvenajām personām.
   No dienas darba noguris, Konsjeržērijas rakstvedis nupat gatavojās aiz­vērt sarakstus un aiziet, kad, pilsones Rišāras vadīts, viņa rakstāmgalda priekšā nostājās kāds cilvēks.
   — Pilsoni, rakstvedi, — viņa teica, — te ir tavs kolēģis no kara mi­nistrijas, ko šurp atsūtīja pilsonis ministrs, lai viņš norakstītu dažus kara protokolus.
   —     Tu nāc drusciņ par vēlu, pilsoni, — tiesas rakstvedis atbildēja, — es jau salocīju saiņus.
   —     Piedod, mīļais kolēģi, — jaunpienākušais atbildēja, — bet mums ir tik daudz darba, ka mēs varam iziet tikai tad, kad citi sēstas pie vakariņu galda vai jau guļ.
   —     Ja tas tā, tad man nav nekas pretim. Bet esi tik labs un pasteidzies, jo, kā pats teici, patlaban ir ēdamlaiks un es esmu izsalcis. Vai tev ir līdzi pilnvara?
   —     Te tā būs, — kara ministrijas ierēdnis atbildēja, pasniegdams tiesas rakstvedim kādu papīru, ko tas, neskatoties uz steigu, uzmanīgi pārbau­dīja.
   —     O! tur viss kārtībā, — Rišāra sieva teica, — un mans vīrs jau to ir pārbaudījis.
   —     Vienalga, vienalga, — turpinādams pārbaudīt, tiesas rakstvedis atbil­dēja.
   Kara ministrijas rakstvedis pacietīgi gaidīja kā cilvēks, kas pieradis akurāti izpildīt visas formalitātes.
   —      Teicami, — tiesas rakstvedis teica, — tu vari sākt, kad tu gribi. Vai tev jānoraksta daudz protokolu?
   —  Apmēram simts.
   —  Tad tev būs darbs vairākām dienām?
   —     Tas tiesa, mīļais kolēģi. Pa šo laiku arī es te iekārtošu manu sē­dekli, protams, ja tu atļausi.
   —  Kā tu to domā? — tiesa rakstvedis jautāja.
   —     To es tev paskaidroši, kamēr mēs iesim uz māju un pusdienosim pie manis. Jo tu esi izsalcis, kā pats saki.
   —  To es nevaru noliegt.
   —     Nu tad tev jāredz mana sieva, kas ir ļoti krietna saimniece, un mēs iepazīsimies arī tuvāk: es esmu lāga virs.
   —  Nudien, jā, tādu iespaidu tu atstāji. Tomēr, mīļais kolēģi…
   —      O! piekriti bez manierēm. Austerēm, kuras es nopirkšu pa ceļam Šatlē laukumā, tad jaunu gaili pie mūsu gaļas tirgotāja un vēl dažus ēdie­nus, kurus Dirāna kundze prot ļoti jauki pagatavot.
   —      Tu mani kārdini, mīļais kolēģi, — Konsjeržērijas rakstvedis atbil­dēja.
   Šīs ēdienu kartes apžilbināts, pie kādas nebija pieradis rakstvedis, kam revolucionārais tribunāls maksāja divus livrus asignācijās, kuri patiesībā bija tik tikko divus frankus vērti.
   —  Tātad tu piekriti?
   —  Jā.
   —  Tādā gadījumā darbs rītdienai! Šovakar ejam!
   —  Iesim.
   —  Jūs ejat?
   —  Tūliņ, ļauj tikai brīdināt žandarmus, kas apsargā austrieti.
   —  Kāpēc tos brīdināt?
   —           Lai viņi zinātu, ka esmu aizgājis projām un uzmanītu ik mazāko troksnīti, jo birojā vairs neviena nav.
   —  Ā, ļoti jauki, lieliska piesardzība, nudien? '
   —  Jūs saprotat, vai ne?
   —  Ļoti jauki. Ejiet!
   Tiesas rakstevdis pieklauvēja pie izlūku lodziņa un viens žandarms to atvēra, teikdams:
   —  Kas tur ir?
   —          Tas esmu es, rakstvedis! Es eju projām, jūs zināt. Ar labu nakti, pilsoni, Žilbēr!
   —  Ar labu nakti, pilsoni rakstvedi!
   Tad durvis atkal tika noslēgtas.
   Kara ministrijas rakstvedis šo skatu vēroja ļoti uzmanīgi, un kamēr dur­vis bija vaļā, iemeta ātru skatienu cietuma pirmajā nodaļā. Viņš paguva pie galda ieraudzīt žandarmu Dišēnu un pārliecinājās, ka šeit karalieni uzraudzīja tikai divi sargi.
   Saprotams bez vārdiem, ka šis kara ministrijas rakstveža izskats bija visvienaldzīgākais, kādu tikai viņš varēja piešķirt savai sejai, kad Kon­sjeržērijas rakstvedis atgriezās.
   Kad viņi izgāja no Konsjeržērijas, tajā iegāja divi cilvēki.
   Šie divi cilvēki, kas ienāca, bija pilsonis Grahs un viņa brālēns Mar- došs.
   Brālēns Mardošs un kara rakstvedis, ikviens ar kustību, ko likās iedvesa līdzīgas sajūtas, viens otru pamanīdami, uzmauca acīm viens savu ādas cepuri, otrs — platmali.
   —  Kas ir šie cilvēki? — kara ministrijas rakstvedis jautāja.
   —  Es pazīstu tikai vienu, — tas ir, slēdzēju, vārdā Grakhs.
   —  Ak! — otrais piespiesti vienaldzīgi atbildēja, — tātad slēdzēji drīkst atstāt Konsjeržēriju?
   —  Viņiem ir brīvdienas.
   Tālāk netika prašņāts: abi jaunie draugi gāja pāri Biržas tiltam. Šatlē laukuma stūrī kara ministrijas ierēdnis, saskaņā ar iepriekš solīto, nopirka grozu austeru. Tad viņi turpināja ceļu pa Zevras krastmalu.
   Kara ministrijas rakstveža dzīvoklis bija ļoti vienkāršs: pilsonis Dirāns kādā mājā Grēva laukumā bez sētnieka apdzīvoja trīs mazas istabas. Kat­ram iedzīvotājam bija izejas vārtu atslēga. Bija arī norunāts brīdināt ar vienu, diviem vai trim vesera sitieniem, pēc stāvu skaita, kurā dzīvoja, ja nebūtu sev līdzi paņēmis atslēgu: persona, kas gaidīja citu, un dzirdēja signālu, tad nokāpa lejā un atvēra vārtus.
   Pilsonim Dirānam atslēga bija kabatā, viņam tātad nevajadzēja klauvēt.
   Pils rakstvedim kara ministrijas rakstveža kundze ļoti patika.
   Tiešām tā bija apburoša sieviete, kuras dziļo skumju apņemtā sejā no pirmā skatiena modināja spēcīgu interesi. Te jāpiebilst, ka skumjas ir vis­drošākais skaisto sieviešu pavedināšanas līdzeklis; skumjas liek iemīlēties visiem vīriešiem, pat rakstvežiem, jo, ko lai arī nesaka, rakstveži tāpat ir cilvēki, un nav nevienas tik briesmīgas patmīlas un jūtīgas sirds, kura ne­cerētu mierināt skaisto apbēdināto sievieti un pārvērst bālās baltās rozes vispriecīgākās sarkanajās rozēs, kā saka pilsonis Dorā.
   Abi rakstveži vakariņoja ar vislielāko ēstgribu, tikai Dirāna kundze ne­ēda nemaz.
   Jautājumus pa to starpu uzdeva kā viens, tā otrs.
   Ar saprotamu ziņkāri šai ikdienas drāmu laikmetā kara ministrijas rakst­vedis jautāja savam kolēģim, kādas bija pils paražas, tiesu dienas, uz­raudzības paņēmieni.
   Pils rakstvedis, aizgrābts, ka viņu klausījās ar tik lielu vērību, laipni atbildēja un stāstīja par cietuma sargu, par Fukjē Tēnvila un beidzot par pilsoņa Sansona, šī galvenā traģēdiju, kuras ik vakarus spēlēja Revolūcijas laukumā, aktiera tikumiem.
   Tad, griezdamies pie sava kolēģa un viesmīlīgā saimnieka, viņš savukārt prasīja par viņa ministriju.
   —    O! — Dirāns teica, — es, būdams bezgalīgi nenozīmīgāks perso­nāžs, ievērojot to, ka esmu drīzāk rakstveža sekretārs nekā pats rakst­vedis, nezinu daudz vairāk kā jūs. Es izpildu galvenā rakstveža darbu. Nezināms kalpotājs, man mokas, slaveniem ieguvums: tas ir visu, pat revo- lūcionāro birokrātiju paradums. Zeme un debesis kādudien varbūt mai­nīsies, bet kanceleja nekad.
   —     Labi, es jums palīdzēšu, pilsoni, — pils rakstvedis, vīna apburts, bet it sevišķi Dirāna kundzes skaisto acu apburts, teica.
   —   O! pateicos, — tas, kam šis laipnais piedāvājums tika izteikts, atbil­dēja, — nabaga ierēdnim sagādā prieku katra paražu un vietas maiņa, un es baidos, lai mans darbs Konsjeržērijā nebeigtos tik ātri, kā arī, lai tas nevilktos pārāk garumā, un ja tikai es varu ievest kancelejā katru vakaru Dirāna kundzi, kas mājās garlaikotos…
   —   Es neredzu tur neko nepieklājīgu, — pils rakstvedis rakstvedis teica, aizgrābts par patīkamo izpriecu, kādu viņam solīja kolēģis.
   —    Viņa man diktēs rokrakstus, — pilsonis Dirāns turpināja, — un tad, laiku pa laikam, ja jums neliekas šī vakara zupa pārāk slikta, jūs atnāksit vēl.
   —    Jā, bet ne pārāk bieži, — pašapmierināts atbildēja Pils rakstvedis, — jo atzīstos, es tikšu rāts, ja ieradīšos vēlāk kā parasti zināmā Ptiska ielas namā.
   —  Lūk, kā tas viss jauki nokārtojās, — Dirāns teica, — vai ne, mīļā?
   Dirāna kundze, bāla un vienmēr skumja, pacēla acis un atbildēja:
   —  Lai notiek pēc tavas vēlēšanās.
   Nosita vienpadsmit. Laiks bija iet projām. Pils rakstvedis piecēlās, un, izteikdams savu prieku, ka bija iepazinies ar viņiem un viņu pusdienām, atvadījās no jaunajiem draugiem.
   Pilsonis Dirāns pavadīja viesi līdz kāpņu laukumam, bet tad atgriezās istabā.
   —  Nu, labi, Ženevjēva, — viņš teica, — ejiet gulēt!
   Neatbildēdama jaunā sieviete piecēlās, paņēma lampu un iegāja istabā
   pa labi.
   Dirāns vai, pareizāk sakot, — Diksmē noskatījās viņā un pēc viņas aiziešanas kādu brīdi palika domīgs, ar drūmi sarauktu pieri. Tad viņš devās savā istabā, kas atradās pretējā pusē.

   Sākot ar šodienu, kara ministrijas ierēdnis katru vakaru ieradās sava kolēģa kancelejā tiesu pilī, lai strādātu. Dirāna kundze uzcītīgi ierakstīja apcietināšanas protokolus tam īpaši iekārtotā grāmatā, kamēr Dirāns tos centīgi norakstīja.
   Diksmē novēroja visu, izlikdamies it kā neko neievēro.
   Viņš bija ievērojis, ka Rišārs vai viņa sieva katru vakaru ap pulkstens deviņiem atnesa kurvi ar ēdieniem un nolika pie durvīm.
   Kad ierēdnis žandarmiem teica:
   —           Es eju projām, pilsoni, — ārā iznāca vai nu Žilbērs vai Dišēns, paņēma kurvi un ienesa Marijai Antuanetei.
   Kad viņš nākamos trīs vakarus bija palicis ilgāki nekā parasti, arī kurvis bija palicis savā vietā, jo žandarmi ēdienus ienesa tikai tad, kad viņš at­vēra durvis, lai pateiktu rakstvedim labu nakti.
   Stundas ceturksni vēlāk viens no žandarmiem iznesa ārā iepriekšējās dienas tukšo kurvi un nolika tai pašā vietā, kur bija stāvējis pilnais.
   Ceturtās dienas vakarā — tas bija oktobra sākumā — pēc parastās sēdes, kad tiesu pils ierēdnis bija jau aizgājis un palicis tikai Dirāns vai, pareizāk, — Diksmē ar sievu, viņš nolika spalvu pie malas, palūkojās ap­kārt un klausījās tik uzmanīgi, it kā no tā būtu atkarīga visa viņa dzīve. Tad viņš piecēlās, klusiem soļiem piegāja pie durvīm, pacēla salveti, ar kuru bija pārklāts kurvis un ieslēpa cietumniecei nolemtajā maizē sudraba etviju.
   Tad bāls un, uzbudinājumā trīcēdams, kā tas parasti notiek ar ikvienu cilvēku, kas ir izdarījis kaut ko svarīgu, ilgi gatavotu un gaidītu, viņš at­griezās savā vietā, vienu roku uzlicis uz pieres, otru — uz sirds.
   Ženevjēva viņā noskatījās, bet nekā nejautāja. Kopš viņš viņu bija atra­dis pie Morisa, viņa vienmēr gaidīja, iekams tas viņu uzrunāja.
   Tomēr šoreiz viņa pārtrauca klusumu.
   —  Vai tam jānotiek šovakar? — viņa jautāja.
   —  Nē, rīt, — Diksmē atbildēja.
   Un vēlreiz palūkojies apkārt un apskatījies, viņš piecēlās, aizvēra grā­matas, piegāja durvīm un pieklauvēja.
   —  Kas ir? — jautāja Žilbērs.
   —  Es eju, pilsoni, — viņš atbildēja.
   —  Labi, — atbildēja žandarms kamerā, — ar labu nakti!
   —  Ar labu nakti, pilsoni Žilbēr!
   Dirāns dzirdēja, kā tika atvilkts aizbultnis, viņš zināja, ka atvērsies dur­vis, un aizgāja.
   Gaitenī, kas veda no Rišāra tēva dzīvokļa uz pagalmu, viņš uzdūrās slēdzējam ar kažokādas cepuri galvā. Tas rokā turēja atslēgu saišķi.
   Diksmē izbijās. Šis vīrs, kas acīmredzot bija tikpat rupjš kā visi pārējie, varēja viņu uzrunāt, viņu novērot, varbūt viņu pat pazīt.
   Viņš uzvilka platmali dziļāk pār acīm, Ženevjēva acis paslēpa melnā mētelīša apšuvumā.
   Bet viņš maldījās.
   —           Ak, piedodiet! — slēdzējs teica, lai gan tas bija viņš, kas uzgrūdās viņiem virsū.
   Šī balss, kas skanēja maigi un laipni, Diksmē nobaidīja vēl vairāk. Bet slēdzējs acīmredzot steidzās, viņš ieslīdēja gaitenī, atvēra Rišāra tēva dur­vis un pazuda.
   —          Tas ir savādi, — Diksmē teica, kad bija izgājis uz ielas, kur svaigais gaiss atvēsināja karsto pieri.
   —  Jā, tas ir savādi! — Ženevjēva čukstēja.
   Kad laulātie draugi bija dzīvojuši labās attiecībās, viņi vienmēr viens otram pastāstīja par izbrīnās iemeslu. Bet Diksmē apslēpa savas domas, cīnīdamies pret tām, kā pret halucināciju, kamēr Ženevjēva, nogriezdamās ap Biržas tilta stūri, uzmeta pēdējo skatu drūmajai Pilij, kur kaut kas līdzīgs drauga parādībai atmodināja viņā tik daudzas saldas un reizē sāpī­gas atmiņas.
   Nepārmijuši ne vārda, abi sasniedza Grēva laukumu.
   Pa to laiku, kā parasti, žandarms Žilbērs ienesa karalienei nolemto kurvi ar ēdieniem.
   Tur bija augļi, aukstais gailis, pudele baltvīna, karafe ūdens un puse no divmārciņu maizes kukuļa.
   Žilbērs pacēla salveti un redzēja, ka visi priekšmeti atradās savā pa­rastajā kārtībā, kā tos bija novietojusi Rišāra sieva.
   Tad viņš atbīdīja priekškaru un skaļi teica:
   —  Te ir vakariņas, pilsone.
   Marija Antuanete pārlauza maizi. Bet tiklīdz viņas pirksti bija tajā ie­spiedušies, tā viņa sajuta auksto sudraba pieskārienu un saprata, ka šai maizē apslēpts kaut kas ārkārtīgs.
   Tad viņa apskatījās apkārt, bet žandarms jau bija aizgājis.
   Kādu brīdi karaliene nekustējās: viņa rēķināja žandarma pakāpenisko attālināšanos.
   Kad viņa bija droša, ka viņš apsēdās blakus savam biedram, viņa no maizes izvilka etviju. Etvijā bija vēstulīte. Viņa to atlocīja un izlasīja:
   „Kundze, esiet gatava rīt tai pašā stundā, kad saņemat šo vēstulīti, jo rīt šai stundā Jūsu Majestātes cietumā tiks ievesta kāda sieviete. Šī sie­viete paņems jūsu drēbes un jums atdos savējās. Tad jūs iziesit no Kon­sjeržērijas jūsu padevīgajam kalpam pie rokas.
   Neuztraucieties par troksni, kāds sacelsies pirmajā istabā, neapstājieties ne pēc kliedzieniem, ne vaidiem! Pūlaties tika ātrāk uzģērbt tās sievietes svārkus un mēteli, kurai jāieņem Jūsu Majestātes vieta."
   —          Kāda uzupurēšanās! — karaliene čukstēja, — pateicos, mans Dievs! Tātad es neesmu, kā saka, visu nolādēšanas priekšmets.
   Viņa pārlasīja vēstulīti. Tad viņai dūrās acīs otrā rindkopa.
   —           «Neapstājieties ne pēc kliedzieniem, ne vaidiem," — viņa čukstēja, — O! tas nozīmē, ka manus abus sargus, nabaga cilvēkus, kas man izrādīja tik daudz līdzcietības, nositīs. O! nekad, nekad!
   Viņa noplēsa vēstulītes otro daļu, kas bija balta, un, kā viņai nebija nebija ne zīmuļa, ne spalvas, lai atbildētu nepazīstamajam draugam, kas pūlējās viņas labā, viņa izņēma matadatu un izdūra papīrītī burtus, kuri izveidoja sekojošos vārdus:
   „Es nevaru, es nedrīkstu pieņemt nevienas cilvēka dzīves upurē­šanu apmaiņā pret manējo.
   m.a:
   Tad viņa ievietoja papīrīti etvijā, kuru paslēpa pārlauztās maizes otrā pusē.
   Tiklīdz šī darbība bija pabeigta, pulkstenis nosita desmit, un karaliene, rokā turēdama maizes gabalu, skumji skaitīja stundas, kas trīcēja lēnas un noteiktā kārtībā, kad vienā logā, kurš izgāja uz pagalmu, ko sauca par sieviešu pagalmu, viņa izdzirda svelpjošu troksni, līdzīgu tam, kādu rada dimants, griezdams stiklu. Šim troksnim sekoja viegls grūdiens rūtī, vai­rākkārtīgi grūdieni, ko ar nolūku slāpēja kāda cilvēka klepus. Tad rūts stūrī parādījās mazs savīstīts papīrīts, kas lēnām slīdēja un nokrita blakus sienai. Tad karaliene dzirdēja atslēgu saišķa troksni, kuri atsitās viens pret otru, un soļus, kas attālinājās, skanēdami uz bruģa.
   Viņa saprata, ka rūts stūrī bija izgriezts caurums, un caur šo stūri cilvēks, kas aizgāja, iestūma papīrīti, kurš, bez šaubām, bija vēstulīte. Šī vēstulīte bija zemē. Klausīdamās, vai kāds no sargiem netuvojas, karaliene to paslēpa acīm. Bet viņa dzirdēja, kā viņi aiz paraduma klusā balsī saru­nājās, it kā pēc noteiktas norunas, lai viņu neapgrūtinātu. Tad viņa, elpu aizturēdama, klusi piecēlās un pacēla papīrīti.
   Smalks un ciets priekšmets izslīdēja kā no maksts, un nokrizdams uz ķieģeļiem, metāliski noskanēja. Tā bijā vissmalkākā vīle, drīzāk rotaļlieta nekā ierocis, viens no tiem tērauda līdzekļiem, ar kuru pat vājākā un neizveicīgākā būtne ceturtdaļstundas laikā var pārgriezt resnāko stieni.
   „Kundze," uz papīrīša bija rakstīts, „rlt pusdesmitos kāds cilvēks atnāks runāt ar žandarmiem, kuri jūs apsargā, caur sieviešu pagalma logu. Pa šo laiku Jūsu Majestāte pārzāģēs savam logam trešo stieni no kreisās un labo pusi… Grieziet iešķībi, ceturtdaļstundas Jūsu Majestātei pietiks; tad esiet gatava iziet pa logu… Padoms nāk no padevīgākā un uzticamākā pavalstnieka, kas veltījis savu dzīvi kalpot Jūsu Majestātei un būs laimīgs viņai to upurēt."
   — O! — karaliene čukstēja, — vai tās būtu lamatas? Bet nē, man šķiet, es pazīstu šo rokrakstu. Tas ir tas pats, kas Tanplā. Tas pieder Sarkanās Mājas bruņiniekam. Nu, lai notiek! Dievs varbūt grib, ka es izbēgu.
   Un karaliene nokrita ceļos un patvērās lūgšanā, šai augstākajā cietum­nieku mierinājumā.
   XLIII diksmē rīkojas
   ŠI rītdiena, bezmiega nakts sagatavota, beidzot pienāca, šausmīga un, bez pārspīlējuma var teikt, asinssarkana.
   Tiešām, šai laikmetā un šai gadā katrai saulainākai dienai bija savi traipi.
   Karaliene bija maz gulējusi un miegs viņu neatpūtināja. Tiklīdz viņa bija aizvērusi acis, kā viņa likās redzēja asinis; likās dzirdēja kliedzienus.
   Viņa bija aizmigusi ar vīli rokās.
   Vienu daļu dienas viņa veltīja lūgšanām. Sargi bija redzējuši viņu lū­dzam tik bieži, ka viņiem neradās ne mazākās bažas par šīs dievbijības pieaugšanu.
   Brīžiem cietumniece no azotes izvilka vīli, ko bija nodevis viens no viņas glābējiem, un viņa salīdzināja tās trauslumu ar stieņa izturību.
   Par laimi stieņi bija iestiprināti sienā tikai no vienas puses, tas ir, no apakšas.
   Augšējā daļa ieslējās šķērsstieņos; pārzāģējot apakšējo daļu atlika tikai izvilkt stieni.
   Bet tās nebija fiziskās grūtības, kas lika apstāties karalienei: viņa sapra­ta gluži labi, ka lieta bija iespējama, un šī iespējamība vērta cerību asi­ņainā liesmā, kas žilbināja acis.
   Viņa juta, ka viņas draugiem, lai nonāktu pie viņas, būs jānosit cilvēki, kas viņu apsargāja, un viņu nāvei viņa nepiekristu nekādā ziņā. Šie cilvēki bija vienīgie, kas ilgāku laiku viņai izrādīja līdzcietību.
   No otras puses, aiz šiem stieņiem, kurus viņa lika pārzāģēt, otrā pusē šo divu cilvēku ķermeņiem, kuriem bija jākrīt, stājoties ceļā viņas glābē­jiem, bija dzīve, brīvība, un varbūt atriebība, trīs tik saldas lietas, it sevišķi sievietei, ka viņa prasīja Dievam piedošanu, kāpēc tās tik karsti vēloties.
   Starp citu, viņa šķitās redzam, ka sargiem nebija nekādu aizdomu un ka viņiem nebija pat apziņas par lamatām, kurās būtu jākrīt cietumniecei, pieņemot, ka sazvērestība bija lamatas.
   Šie vienkāršie cilvēki būtu sevi nodevuši tik piedzīvojušās acīs, kādas bija šai sievietei, kas pieradusi uzminēt ļaunu tāpēc, ka daudz no tā bija cietusi.
   Tā karaliene pilnīgi atmeta tās domas, kuras lika šo divkāršo viņai gatavoto līdzekli uzskatīt par lamatām. Bet reizē ar to, kā zuda kauns iekrist lamatās, viņu pārņēma vēl lielākas bailes redzēt acu priekšā plūs­tam asinis, kuras tiks izlietas viņas dēļ.
   —          Savāds liktenis un cēls skats, — viņa čukstēja, — divas sazvērestības sanāk kopā, lai glābtu nabaga karalieni vai, pareizāk, — nabaga sievieti cietumnieci, kas nav darījusi nekā, lai pavedinātu vai iedvesmotu sazvēr­niekus, un abas atklāsies reizē.
   —           Kas zina, varbūt ir tikai viena. Varbūt tās ir divas ejas, kurām jā­sasniedz viens vienīgs punkts.
   —  Ja es gribēšu, tad būšu glābta!
   —  Bet nabaga sieviete, kas tiks upurēta manā vietā!
   —  Bet divi nogalinātie cilvēki, lai šī sieviete varētu tikt pie manis!
   —  Dievs un nākotne man to nepiedos.
   —  Neiespējami! neiespējami!..
   Bet tad viņas prātā šaudījās šīs lielās domas par kalpotāju padevību kungam, un senās tradīcijas par kunga tiesībām uz kalpotāju dzīvību: gan­drīz vai izdzisušie mirstošās karalības rēgi.
   —          Austrijas Anna būtu pieņēmusi, — viņa sev teica, — Austrijas Anna stādītu augstāk pār visām lietām karaliskās personas glābšanas principu…
   —           Austrijas Annai bija tās pašas asinis, kas man, un gandrīz vai tāds pats stāvoklis kā man.
   —  Muļķība bija nākt, lai turpinātu Austrijas Annas karalību Francijā!
   —  Bet tā neesmu es, kas teica! Divi karaļi teica:
   „Ļoti svarīgi, lai divu karaļu bērni, kas nekad nav redzējušies, kas nav mīlējušies, kas varbūt nekad nemīlēs viens otru, apprecētos pie viena altā­ra, lai tad nomirtu uz tā paša ešafota."
   - — Un tad, vai mana nāve neizraus nabaga bērnu, kas manu nedaudzo draugu acīs vēl ir Francijas karalis?
   —           Un kad mans dēls būs miris, kā ir miris virs, vai viņu ēnas uz­smaidīs līdzjūtībā, redzēdamas mani, ka, taupot dažas zemo asiņu piles, es apslaku savām asinīm Svētā Ludviķa troņa paliekas?
   Vienmēr pieaugošās skumjās, šaubu drudzī, kura pulsējums bez mitas palielinājās, bai|u šausmās karaliene beidzot sagaidīja vakaru.
   Vairākas reizes viņa aplūkoja savus abus sargus. Nekad viņu izskats nebija bijis mierīgāks.
   Nekad šo rupjo, bet labo cilvēku sīkās uzmanības viņu nebija tā pār­steigušas.
   Kad cietumā iestājās krēsla, kad atskanēja nakts patruļas soļi, kad ie­roču troksnis un suņu riešana atmodināja atbalsi tumšās velvēs, kad bei­dzot viss cietums parādījās šausmīgs un bezcerīgs, Marija Antuanete, sie­vietes dabai iedzimtās vājības pārņemta, šausmās piecēlās.
   —           O! es bēgšu, — viņa teica, — jā, jā, es bēgšu! Kad atnāks, kad runās, es pārzāģēšu stieni un gaidīšu, ko man pavēlēs Dievs un atbrīvotāji. Es piederu bērniem, viņus nenogalinās, vai, ja viņus nogalina un es esmu brīva, o! tad vismaz…
   Viņa nepabeidza, viņas acis aizvērās, viņas mute noslāpēja balsi. Tas bija nabaga karalienei, aizbultņiem un restēm noslēgtā istabā, drausmīgs murgs. Bet drīz, vienmēr murgā, aizbultņi un restes krita. Viņa redzēja sevi drūmas, nepielūdzamas armijas vidū. Viņa pavēlēja liesmai mirdzēt, dzelzi izvilkt no maksts. Viņa atriebās tautai, kas galu galā nebija viņas tauta.
   Pa to laiku Žilbērs un Dišēns mierīgi sarunājās un sagatavoja vakara maltīti.
   Pa to laiku arī Diksmē un Ženevjēva iegāja Konsjeržērijā, un, kā pa­rasti, iekārtojās kancelejā. Stundu pēc šīs iekārtošanas, arī kā parasti, pils rakstvedis pabeidza savu darbu un atstāja viņus vienus.
   Tiklīdz durvis aizvērās aiz kolēģa, Diksmē metās pie tukšā, blakus dur­vīm novietotā groza apmaiņai pret šā vakara grozu.
   Viņš satvēra maizes gabalu, pārlauza un atrada etviju.
   Tur bija karalienes atbilde. Nobālēdams viņš to izlasīja.
   Un kā Ženevjēva viņu novēroja, viņš saplēsa papīru tūkstoš sīkās drus­ciņās, kuras iemeta liesmojošā krāsns rīklē.
   —  Labi, — viņš teica, — viss norunāts.
   Tad, pagriezdamies pret Ženevjēvu:
   —  Nāc, kundze, — viņš teica.
   —  Es?
   —  Jā, man ar tevi klusu jāpārrunā.
   Ženevjēva, nekustīga un auksta kā marmors, padodamās pamāja un tuvojās.
   —   Lūk, pienākusi stunda, kundze! — Diksmē teica. — Klausies!
   —  Jā, kungs.
   —           Tu uzskati par labāku derīgu nāvi par savu lietu, nāvi, kas liks jūs svētīt un apraudāt visai tautai, nekā kauna pilno un atriebīgo nāvi, vai ne?
   —  Jā, kungs.
   —           Es būtu varējis tevi nogalināt uz vietas, kad es tevi satiku pie mī­ļākā. Bet cilvēkam, kas upurējis dzīvi godājamam un svētam darbam, kā es, jāprot no paša nelaimēm izdabūt labumus, upurējot šai lietai. To es esmu darījis vai, pareizāk sakot, domāju darīt. Kā jūs redzat, es atteicos no prieka dabūt taisnību. Tā es esmu saudzējis jūsu mīļāko.
   Kaut kas līdzīgs gaistošam, bet šausmīgam smaidam pavīdēja Ženevjē­vas bezkrāsainajās lūpās.
   —           Bet, kas attiecas uz tavu mīļāko, tev jāsaprot, jo tu mani pazīsti, ka esmu tikai gaidījis, lai atrastu labāko.
   —           Kungs, — Ženevjēva teica, — es esmu gatava, kāpēc gan vēl šie ievadi?
   —  Jūs esat gatava?
   —  Jā, jūs mani nogalināsit. Jums ir taisnība, es gaidu.
   Diksmē paskatījās Ženevjēvā un notrīcēja pret savu gribu. Viņa bija cēla šai brīdī: viņu apgaismoja oreols, mirdzošāks par visiem, tas, ko rada mīla.
   —           Es turpinu, — Diksmē atsāka. — Esmu brīdinājis karalieni. Viņa gaida, tomēr, varbūt, viņa cels iebildumus, bet jūs viņu piespiedīsit.
   —  Labi, kungs, pavēliet, es izpildīšu!
   —           Tūlīt, — Diksmē turpināja, — es pieklauvēšu pie durvīm, Žilbērs tās atvērs; ar šo dunci, — Diksmē pacēla svārku un parādīja, izvilkdams pa pusei no maksts abpus griezīgo dunci, — ar to es viņu nogalināšu.
   Pret savu gribu Ženevjēva nodrebēja.
   Diksmē pamāja ar roku, lai iedvestu viņai uzmanību.
   —           Tai brīdī, kad es viņu nositīšu, — viņš turpināja, — tu metīsies otrā istabā, tai, kur atrodas karaliene. Durvju tai nav, tu zini, tikai priekš­kars, un pārmainīsi drēbes ar viņu, kamēr es nogalināšu otro kareivi. Tad es paņemšu karalieni pie rokas un iziešu pa durvīm kopā ar viņu.
   —  Ļoti labi, — vēsi teica Ženevjēva.
   —    Jūs sapratāt? — Diksmē turpināja, — katru vakaru jūs redz melnā taftas mētelītī, kas aizslēpj seju. Nododiet šo mētelīti Viņas Majestātei, un apģērbiet viņu tā, kā parasti ģērbāt sevi!
   —  Es darīšu tā, kā jūs sakāt, kungs.
   —    Tagad man atliek tikai jums piedot un pateikties, kundze, — Diksmē teica.
   Ar aukstu smaidu Ženevjēva purināja galvu.
   —     Man nav vajadzīga ne jūsu piedošana, ne jūsu pateicība, kungs, — izstiepdama roku, viņa teica. — Tas, ko es daru, vai pareizāk, ko darīšu, izdzēstu pat noziegumu, bet es pieļāvu tikai vājību. Turklāt uz šo vājību, atcerieties savu uzvešanos, kungs, jūs gandrīz vai piespiedāt. Es vairījos no viņa, jūs mani iegrūdāt viņa rokās. Tādā kārtā jūs esat kūdītājs, tiesne­sis un atriebējs. Tātad man jums jāpiedod mana nāve, un es jums pie­dodu. Tātad man jums jāpateicas, kungs, ka atņemat man dzīvi, jo šī dzīve man kļuva nepanesama šķirti no cilvēka, ko vienīgo es mīlu, it se­višķi kopš tās stundas, kad jūs ar savu šausmīgo atriebību sarāvāt visas saites, kas mani saistīja ar viņu.
   Diksmē iecirta nagus krūtīs. Viņš gribēja atbildēt, bet balss neklausīja.
   Viņš paspēra dažus soļus kanclejā.
   —    Laiks būs garām, — beidzot viņš teica, — jāizmanto katra sekunde. Nu, kundze, vai jūs esat gatava?
   —     Es jums teicu, kungs, — ar mocekles mierīgumu Ženevjēva atbil­dēja, — es gaidu.
   Diksmē savāca papīrus, apskatījās, vai durvis ir ciet, vai kāds nevar iekļūt kanclejā. Tad viņš gribēja atkārtot norādījumus sievai.
   —    Nav vajadzīgs, kungs, — Ženevjēva teica, — es ļoti labi zinu, kas man jādara.
   —  Tad, sveiki!
   Un Diksmē viņai sniedza roku, it kā šajā pēdējā brīdī savstarpējiem pārmetumiem būtu jāpazūd stāvokļa dižuma un upurēšanās cēluma priekšā.
   Nodrebēdama ar pirkstu galiem Ženevjēva pieskārās vīra rokai.
   —   Stājieties man blakus, kundze, — Diksmē teica, — un ejiet, tiklīdz es nositīšu Žilbēru.
   —  Es esmu gatava.
   Tad Diksmē sažņaudza labajā rokā lielo dunci un ar kreiso pieklauvēja pie durvīm.

   Kamēr risinājās iepriekšējā nodaļā aprakstītie notikumi pie kanclejas durvīm, pa kurām iegāja karalienes cietumā, vai, pareizāk sakot, — pir­majā divu žandarmu aizņemtajā istabā, pretējā pusē, tas ir, sieviešu pa­galmā, notika cita sagatavošanās.
   Pēkšņi, it kā akmens tēls, kas būtu atlobījies no sienas, parādījās cil­vēks. Šim cilvēkam sekoja divi suņi, un, trallinādams „Marslejēzu", ļoti modernu tā laikmeta dziesmiņu, viņš ar atslēgu saišķa, kuru turēja rokā, sitienu nožvadzināja pār pieciem stieņiem, kuri bija priekšā karalienes lo­gam.
   Sākumā karaliene nodrebēja, bet, saprazdama to kā signālu, viņa tūliņ klusiņām atvēra logu un ķērās pie darba ar daudz, daudz izveicīgāku roku nekā to varēja domāt, jo diezgan bieži atslēdznieka darbnīcā, kur viņas karaliskais vīrs kādreiz priecājās, pavadīdams daļu no dienas, viņa smal­kiem pirkstiem bija pieskārusies rīkiem, līdzīgiem šim, no kura pašlaik bija atkarīga visa glābšanās laime.
   Tiklīdz cilvēks ar atslēgu saišķi dzirdēja atveramies karalienes logu, viņš pieklauvēja pie žandarmu loga.
   —    Ā, ā! — lūkodamies caur rūtīm, Žilbērs teica, — tas ir pilsonis Mardošs.
   —    Viņš pats, — slēdzējs atbildēja. — Nu, bet kā šķiet, jūs sargājat ļoti labi?
   10 3aic 127
   —           Kā parasti, pilsoni slēdzēj. Man šķiet, ka tu nebūsi mūs bieži citā­dus atradis.
   —  Ak, — Mardošs teica, — šādā naktī modrība vajadzīga kā jebkad.
   —  Lūk, kā, — Dišēns, kas bija pienācis, teica.
   —  Katrā ziņā.
   —  Kas tad ir?
   —  Atveriet logu, un es jums pastāstīšu.
   —  Atver, — Dišēns teica.
   Žilbērs atvēra un apmainījās rokas spiedieniem ar slēdzēju, kas bija paguvis iedraudzēties ar abiem žandarmiem.
   —  Kas tad ir, pilsoni Mardoš? — Žilbērs atkārtoja.
   —  Konventa sēde esot bijusi ļoti karsta. Vai jūs lasījāt?
   —  Nē. Kas tad ir noticis?
   —  Ak, vispirms ir noticis tas, ka pilsonis Ebērs ir kaut ko atklājis.
   —  Ko tādu?
   —  Ka sazvērnieki, kurus domāja esam mirušus, esot dzīvi un ļoti pa­matīgi.
   —  Ak, jā — Žilbērs teica, — Delsārs un Tjerī; es dzirdēju runājam par to. Viņi ir Anglijā, blēži.
   —  Un Sarkanās Mājas bruņinieks? — paaugstinādams balsi, tā, lai arī karaliene varētu viņu dzirdēt, slēdzējs teica.
   —  Kā! Arī šis ir Anglijā?
   —  Pavisa ne, viņš ir Francijā, — uzturēdams balsi tādā pat augstumā, Mardošs turpināja.
   —  Tātad viņš ir atgriezies?
   —  Viņš nemaz nebija aizbraucis.
   —  Lūk, kam ir nekaunība! — Dišēns teica.
   —  Tā tas ir.
   —  Nu, viņu pūlēsies apcietināt.
   —  Katrā ziņā pūlēsies viņu apcietināt, bet tā nemaz nav viegla lieta, kā liekas.
   Šai brīdī karalienes vīle tik spēcīgi zāģēja stieņus, ka slēdzējs baidījās, lai netiktu dzirdēts, par spīti visām viņa pūlēm. Viņš uzspēra ar papēdi suņa ķepai, kurš sāpēs iekaucās.
   —  Ak! Nabaga lopiņš! — Žilbērs teica.
   — Tā! — slēdzējs teica, — viņam jāuzvelk zābaki. Vai tu klusēsi, Ži- rondist, vai tu klusēsi!
   —  Vai tavu suni sauc Žirondistu, pilsoni Mardoš?
   —  Jā, tā esmu viņu nosaucis.
   — Tātad tu teici, — atsāka Dišēns, kas, pats būdams cietumnieks, in­teresējās par jaunākajām ziņām kā pārējie cietumnieki, — tu teici?
   — Jā, tiesa, es teicu, ka tad pilsonis Ebērs, lūk, kur patriots! es teicu, ka pilsonis Ebērs lika priekšā aizvest austrieti atpakaļ uz Tanplu.
   —  Un kāpēc?
   —  Nu! Jo viņš apgalvo, ka viņu aizveda no Tanplas, lai atrautu no Parīzes pašvaldības tiešās uzraudzības.
   — O! un turklāt šā sasodītā Sarkanās Mājas bruņinieka aizvešanas mē­ģinājumi, — Žilbērs teica, — man šķiet, tur bija apakšzemes eja.
   — Tāpat viņam atbildēja Santērs. Bet Ebērs teica, ka no tā brīža, kad to novērsa, nebija vairs nekādu briesmu. Ka Tanplā Mariju Anruaneti varēja apsargāt ar pusi tās piesardzības, kāda vajadzīga šeit, un, tiešām, Tanpla ir drošāks nams nekā Konsjeržērijā.
   —  Nudien, — Žilbērs teica, — es gribētu, ka viņu aizvestu atpakaļ uz Tanplu.
   —  Es saprotu, tev ir garlaicīgi viņu sargāt.
   —  Nē, tas mani skumdina.
   Sarkanās Mājas bruņinieks spēcīgi ieklepojās. Vīle sacēla jo lielāku troksni, jo dziļāk iekodās dzelzs stienī.
   —  Un kā nolēma? — kad slēdzēja klepus lēkme bija pārgājusi, Dišēns jautāja.
   —  Nolēma, ka viņa paliks te, bet ka tūliņ sāks viņas prāvu.
   —  Ak, nabaga sieviete! — Žilbērs teica.
   Dišēns, kura auss bez šaubām bija daudz smalkāka kā viņa kolēģim, vai arī uzmanība mazāk aizgrābta ar Mardoša stāstu, noliecās, lai paklau­sītos uz kreisās istabas pusi.
   Slēdzējs redzēja šo kustību.
   —  Tādā kārtā, tu saproti, pilsoni Dišēn, — viņš dzīvi teica, — sa- azvērnieku mēģinājumi kļūs jo izmisīgāki, jo mazāk laika viņiem paliks tos izpildīt. Cietuma apsardzi divkāršos, ievērojot to, ka jautājums ir par
   bruņotu ielaušanos Konsjeržērijā. Sazvērnieki nogalinās visus, kamēr sasniegs karalieni, Kapeta atraitni, es gribu teikt.
   —  Ak, tā! kā viņi ienāks, tavi sazvērnieki?
   —     Pārģērbušies kā patrioti, viņi izliksies, it kā grib atsākt 2. septembri, plukatas! Bet tad, reiz vārti vaļā, labvakar!
   Kādu bridi iestājās klusums, ko radīja žandarmu pārsteigums.
   Ar prieku un bailēm slēdzējs dzirdēja, ka vīle turpināja zāģēt. Pulks­tenis nosita deviņi.
   Tai pašā brīdī pie kancelejas durvīm pieklauvēja, bet aizņemtie žan­darmi neatbildēja.
   —  Nu, mēs sargāsim, mēs sargāsim, — Žilbērs teica.
   —      Un, ja vajadzēs, mēs nomirsim savā postenī kā patiesi republikāņi, — Dišēns piebilda.
   —      Viņai drīz jābeidz, — slaucīdams sviedru slapjo pieri, slēdzējs sev teica.
   —      Un jūs no savas puses, — Žilbērs turpināja, — man šķiet, jūs arī esat nomodā. Jo jūs taupīs tikpat maz kā mūs, ja notiks tāds notikums, kā tu paziņoji.
   —      Es domāju gan, — slēdzējs teica, — es pavadu naktis, staigādams apkārt. Es esmu galīgi noguris. Jūs, pārējie, vismaz apmaināties un varat gulēt no divām naktīm vienu.
   Šai brīdī pie kanclejas durvīm piesita otrreiz. Mardošs nodrebēja. Ik notikums, lai cik niecīgs tas arī nebūtu, varēja aizkavēt viņa nodoma iz­došanos.
   —  Kas tur ir? — it kā pret savu gribu viņš jautāja.
   —      Nekas, nekas, — Žilbērs teica, — tas ir kara ministrijas rakstvedis, kas mani brīdina, aiziedams projām.
   —  Ā, ļoti jauki, — slēdzējs teica.
   Bet rakstvedis ietiepīgi klauvēja.
   —      Labi! labi! — neatiedams no loga, Žilbērs sauca. — Ar labu nakti! Sveiki!..
   —      Man šķiet, viņš tev kaut ko saka, — Dišēns teica, pagriezdamies uz vārtu pusi. — Atbildi taču viņam…
   Tad bija dzirdama rakstveža balss.
   —       Nāc taču, pilsoni žandarm, — viņš runāja, — es gribu ar tevi runāt kādu brīdi.
   Šī balss, kaut baiļu jūtu pārvērsta, lika ausīties slēdzējam, kam tā likās pazīstama.
   —  Ko tu vēlies, pilsoni Dirān? — Žilbērs jautāja.
   —  Es gribu tev teikt kādu vārdu.
   —  Nu, tu pateiksi man to rīt.
   —  Nē, šovakar! Man jārunā ar tevi šovakar, — atsāka tā pati balss.
   —  O! — slēdzējs čukstēja, — kas te notiks? Tā ir Diksmē balss.
   Drūma un trīcoša, šī balss piešķīra kaut ko drūmu tumšā gaiteņa tālai
   atbalsij.
   Dišēns pagriezās.
   —  Nu, — Žilbērs teica, — ja viņš tik noteikti grib, es eju.
   Un viņš devās uz vārtiem.
   Slēdzējs izmantoja šo brīdi, kamēr abu žandarmu uzmanību saistīja ne­paredzēts apstāklis. Viņš piesteidzās pie karalienes loga.
   —  Vai jau darīts! — viņš teica.
   —  Esmu tālāk par pusi, — karaliene atbildēja.
   —  Ak, Dievs! ak, Dievs! — viņš čukstēja, — steidzieties! steidzieties!
   —  Nu, pilsoni Mardoš, — Dišēns teica, — kas noticis?
   —       Te esmu, — žigli atgriezdamies pie pirmā nodalījuma loga, slēdzējs iesaucās.
   Tai pašā brīdī, kad viņš gribēja ieņemt savu vietu, cietumā atskanēja šausmīgs kliedziens, tad lāsti, tad zobena šķindēšana, kurš izskrēja no metāla maksts.
   —  Ak, ļaundaris! ak! laupītājs! — Žilbērs sauca.
   Un gaitenī kļuva dzirdams cīņas troksnis.
   Tai pašā brīdī durvis atvērās, aizklādamas slēdzēja acīm divas ēnas, cieši piekļāvušās durvīm un palaizdamas garām sievieti, kas, Dišēnu at­grūzdama, metās karalienes nodalījumā.
   Daudz neraizēdamies par sievieti, Dišēns devās palīgā biedram.
   Slēdzējs pielēca pie otra loga. Viņš redzēja sievieti nometušos ceļos karalienes priekšā. Viņa lūdza cietumnieci apmainīt drēbes ar viņu.
   Zvērojošām acīm viņš noliecās, pūlēdamies pazīt šo sievieti, ko, viņš baidījās, bija jau pazinis. Pēkšņi viņš sāpēs iekliedzās.
   —  Ženevjēva! Ženevjēva! — viņš iesaucās.
   Karaliene bija ļāvusi izkrist vīlei un likās bija iznīcināta. Tas bija vēl viens neizdevies mēģinājums.
   Slēdzējs satvēra abām rokām vīles aizgriezto stieni un kratīja visiem spēkiem.
   Bet tērauda dzēliens nebija pietiekami dziļš, stienis pretojās.
   Pa šo laiku Diksmē izdevās atspiest Žilbēru cietumā, un ienākt kopā ar to, kad Dišēns, spiezdams uz durvīm, atgrūda Diksmē.
   Bet viņš nevarēja durvis aiztaisīt. Izmisis Diksmē ielika roku starp dur­vīm un sienu.
   Šai rokā bija duncis, kas, notrulināts pret siksnas vara sprādzi, pārslī­dēja žandarma krūtīm, pāršķeldams svārku un saplosīdams miesu.
   Divi vīri saņēmās kopējiem spēkiem, un tai pašā laikā sauca pēc pa­līdzības.
   Diksmē juta, ka viņa roka lūza. Viņš atspieda plecu pret durvīm, deva spēcīgu triecienu un izvilka sadragāto roku.
   Durvis ar troksni aizvērās. Dišēns aizgrūda aizbultņus, kamēr Žilbērs aizgrieza atslēgu.
   Gaitenī atskanēja strauji soļi, tad viss apklusa. Abi žandarmi saskatījās un lūkojās apkārt.
   Viņi dzirdēja troksni, ko sacēla viltus slēdzējs, pūlēdamies salauzt stie­ņus.
   Žilbērs metās karalienes cietumā. Viņas priekšā ceļos viņš atrada Že­nevjēvu, kas lūdzās apmainīties drēbēm ar karalieni. Dišēns paķēra kara- bīni un piesteidzās pie loga: viņš redzēja stieņos pakārušos cilvēku, kas tos niknumā kratīja un velti pūlējās ielauzt.
   Viņš pielika šaujamo pie pleca.
   Jaunais cilvēks redzēja karabīnes stobru noliecamies pret viņu.
   —  O! jā, — viņš teica, — nogalini mani, nogalini!
   Un dižs savā izmisumā, viņš izplēta krūtis, lai izaicinātu lodi.
   —            Bruņiniek, — karaliene iesaucās, — bruņiniek, es jūs lūdzu: dzī­vojiet, dzīvojiet!
   Izdzirdis Marijas Antuanetes balsi, Sarkanās Mājas bruņinieks nokrita ceļos.
   Šī kustība viņu glāba, jo šāviens gāja vaļā. Lode pārskrēja viņam pāri galvai.
   Ženevjēva domāja, ka draugs ir miris un bezsamaņā nokrita uz klona.
   Kad dūmi izklīda, sieviešu pagalmā vairs nebija neviena.
   Desmit minūtes vēlāk, divu komisāru vadībā trīsdesmit kareivji pār­meklēja Konsjeržēriju visnepieejamākās vietās.
   Nevienu neatrada. Rakstvedis, mierīgs un smaidošs, bija pagājis garām Rišāra tēva atzveltnes krēslam.
   Kas attiecas uz slēdzēju, viņš bija izgājis, saukdams:
   — Trauksme! trauksme!
   Stundinieks bija gribējis pārcirst viņam ceļu ar bajoneti, bet viņa suņi metās stundiniekam virsū.
   Tikai Ženevjēva tika apcietināta, noklaušināta un iebāzta cietumā.

   Mēs nevaram ilgāk atstāt aizmirstu vienu šā stāsta galveno personu, to, kura tai laikā, kamēr norisinājās iepriekšējās nodaļās sakopotie no­tikumi, cieta vairāk par visiem, un kura ciešanas pelna, lai modinātu mūsu lasītāju simpātijas.
   Monē ielā bija pusdiena, un kūmas pie vārtiem tērzēja tik priecīgi, it kā desmit mēnešus neviens asiņu mākonis nebūtu apstājies pār pilsētu, kad Moriss atgriezās ar vienjūga divričiem, kurus bija solījis atvest.
   Viņš nodeva zirga pavadas Svētā Eistahija baznīcas laukuma zābaku tīrītājam, un prieka pārpilnu sirdi gāja augšā pa kāpnēm.
   Mīlas jūtas ir dzīvinošas! Mīla prot atdzīvināt sirdis, kuras mirušas vi­sām jūtām; tā liek apdzīvot tuksnešus, tā izsauc acu priekšā mīļoto tēlu; tā liek, ka balss, kas dzied mīlētāja dvēselē, visu radību rāda apgaismotu cerības un laimes dienas spožumā, un, tā kā tās ir ekspansīvas jūtas, tās ir arī patmīlīgas jūtas; tad to, kas mīl, tās dara aklu pret visu, kas nav mīlāmais priekšmets.
   Moriss neredzēja šīs sievietes, Moriss nedzirdēja viņu izskaidrojumus. Viņš redzēja tikai Ženevjēvu gatavojoties aizbraukšanai, kura sagādās vi­ņiem ilgstošu laimi. Viņš dzirdēja tikai Ženevjēvu izklaidīgi dziedošu pa­rasto dziesmiņu, un šī dziesmiņa tik maigi skanēja viņa ausīs, ka viņš zvērētu, ka dzirdējis viņas balss modulāciju sajauktu ar slēdzamās atslēgas žvadzoņu.
   Uz kāpņu laukuma Moriss apstājās. Durvis bija pusvirus. Parasti tās bija pastāvīgi ciet, un šis apstāklis pārsteidza Morisu. Viņš aplūkojās ap­kārt, lai redzētu, vai nepamanīs Ženevjēvu kaut kur gaitenī. Ženevjēvas tur nebija. Viņš iegāja, izgāja cauri priekšistabai, ēdamzālei, salonam, viņš ieskatījās guļamistabā. Priekšistaba, ēdamzāle, salons un guļamistaba bija tukšas. Viņš sauca, neviens neatbildēja.
   Kā zināms, kalpotājs bija izgājis. Moriss domāja, ka viņa prombūtnē Ženevjēvai būs ievajadzējies kādu aukliņu, lai pārsietu ceļa somas, vai kādas ceļojuma ēdamlietas, lai apgādātu karieti, un viņa būs nokāpusi tos nopirkt.
   Viņam tā likās liela neprātība. Lai gan nemiers sāka viņu pārņemt, viņš vēl nešaubījās.
   Moriss gaidīja, staigādams uz priekšus un atpakaļ, un brīžiem izliek­damies pa logu.
   Drīz Moriss it kā izdzirda soļus kāpnēs. Viņš klausījās. Tie nebija Že­nevjēvas soļi. Viņš tomēr noskrēja līdz kāpņu laukumiņam, noliecās pār margām un pazina kalpotāju, kas kāpa ar sulaiņiem parasto bezrūpību.
   —  Scevola! — viņš iesaucās.
   Kalpotājs pacēla galvu.
   —  Ā, tas esat jūs, pilsoni!
   —  Jā, tas esmu es, bet kur ir pilsone?
   —  Pilsone? — brīnīdamies un turpinādams kāpšanu, Scevola jautāja.
   —  Bez šaubām. Vai tu redzēji viņu lejā?
   —  Nē.
   —  Tad kāp lejā. Uzprasi sētniekam un apjautājies kaimiņiem.
   —  Tūliņ!
   Scevola nokāpa lejā.
   —          Ātrāk taču! Ātrāk! — Moriss sauca. — Vai tu neredzi, ka es esmu kā uz karstām oglēm?
   Piecas vai sešas minūtes gaidījis uz kāpnēm, tad, neredzēdams parā­dāmies Scevolu, viņš iegāja dzīvoklī un atkal izliecās pa logu. Viņš redzēja Scevolu ieejam divās vai trijās bodēs un izejam, neuzzinot neko jaunu. Zaudējis pacietību, viņš sauca.
   Kalpotājs pacēla galvu un redzēja logā nepacietīgo saimnieku. Moriss deva zīmi kāpt augšā.
   —   Tas nevar būt, ka viņa būtu izgājusi, — Moriss sev teica. Un viņš sauca atkal:
   —  Ženevjēva! Ženevjēva!
   Viss bija nedzīvs. Vientuļās istabās likās pat nebija atbalss. Parādījās Scevola.
   —  Nu, sētnieks ir vienīgais, kas viņu ir redzējis.
   —  Sētnieks redzējis?
   —  Jā, kaimiņi nav dzirdējuši par to runājam.
   —  Sētnieks viņu redzējis, tu saki? Kā?
   —  Viņš redzējis viņu aizejot.
   —  Tātad viņa aizgājusi?
   —  Tā liekas.
   —  Viena? Nevar būt, ka Ženevjēva būtu izgājusi viena.
   —  Viņa nebija viena, pilsoni, viņa bija kopā ar kādu vīrieti.
   —  Kā! Ar vīrieti?
   —  Vismaz tā saka pilsonis sētnieks.
   —   Uzmeklē viņu. Man jāzina, kāds bija šis cilvēks. Viņš paspēra divus soļus uz durvju pusi, tad apstājās.
   —  Uzgaidiet taču, — it kā pārdomādams, viņš teica.
   —  Kas? Ko tu gribi? Runā, tu liec man mirt!
   —  Varbūt ar to cilvēku, kas skrēja man pakaļ.
   —  Pēc tevis skrēja kāds cilvēks?
   —  Jā.
   —  Kāpēc?
   —  Lai prasītu atslēgu tavā vārdā.
   —  Kādu atslēgu, nelaimīgais? Bet runā taču, runā!
   —  Dzīvokļa atslēgu.
   —           Un tu devi dzīvokļa atslēgu svešajam? — ar abām rokām satver­dams kalpotāju aiz apkakles, Moriss iesaucās.
   —  Bet tas nebija svešnieks, kungs, jo tas bija viens no jūsu draugiem.
   —          Ak, jā, viens no maniem draugiem?! Labi, tas bija Lorēns, bez šau­bām. Tā tas ir, viņa būs izgājusi kopā ar Lorēnu.
   Un Moriss, nobālis un smaidīdams, pielika mutautiņu pie nosvīdušās pieres.
   —          Nē, nē, kungs, tas nebija viņš, — Scevola teica. — Nudien, Lorēna kungu es pazīstu labi.
   —  Bet kas tad tas bija?
   —  Tu zini labi, pilsoni, tas cilvēks, kas kādudien bija atnācis…
   —  Kurā dienā?
   —           Tai dienā, kad tu biji tik sērīgs, kas tevi aizveda, un pēc tam tu atnāci tik jautrs!..
   Scevola visu to bija novērojis.
   Satrūcies Moriss lūkojās viņā. Drebuļi kratīja visus viņa locekļus. Tad pēc ilga klusuma viņš iesaucās.
   —  Diksmē?
   —   Nudien, jā, es domāju, ka tas, pilsoni, — kalpotājs teica.
   Moriss saļodzījās un atmuguriski iekrita atzveltnes krēslā.
   Acis viņam aizmiglojās.
   —  Ak, Dievs! — viņš murmināja.
   Tad, atvērdamās, viņa acis uzdūrās Ženevjēvas aizmirstajām vai, pa­reizāk, atstātajam vijolīšu pušķim.
   Viņš metās pie tā, satvēra, skūpstīja. Tad, ievētodams vietu, kur tas bija novietots, teica:
   —  Nav ko šaubīties; šīs vijolītes… tās ir viņas pēdējās ardievas!
   Tad Moriss pagriezās. Un tikai tagad ievēroja, ka ceļa soma bija pie­pildīta līdz pusei, ka veļas paliekas bija zemē vai pusatvērtā skapī.
   Veļa, kas gulēja zemē, bez šaubām, bija Ženevjēvai izkritusi no rokām, parādoties Diksmē.
   No šā brīža viņš saprata visu.
   Dzīvs un drausmīgs skats iznira acu priekšā, starp šīm četrām sienām, nesenās laimes lieciniecēm.
   Līdz tam Moriss bija satriekts, noskumis. Pamošanās bija briesmīga, jaunā cilvēka niknums — šausmīgs.
   Viņš piecēlās, aizvēra pusatvērto logu, paņēma no rakstāmgalda ceļo­jumam pielādētās pistoles, pārbaudīja kapseles, un redzēdams, ka tās bija labā stāvokli, ielika pistoles kabatā.
   Tad viņš naudas makā iebāza divus luidoru vīstokļus, kurus, par spīti patriotismam, bija uzskatījis par prātīgu paglabāt atvilktnes dibenā, un, rokā paņemdams zobenu makstī, teica:
   —  Scevola, tu man esi pieķēries, es ticu: tu kalpoji manam tēvam un man piecpadsmit gadus.
   —  Jā, pilsoni, — marmora bāluma un nervozās trīcēšanas pārbiedēts, ko nekad nebija ievērojis pie sava saimnieka, kas pilnīgi pareizi tika uz­skatīts par bezbailīgāko un stingrāko starp cilvēkiem, kalpotājs atbildēja: — Jā, ko jūs man pavēlēsit?
   —  Klausies! Ja šī dāma, kas te dzīvoja…
   Viņš aprāvās. Izsakot šos vārdus, balss drebēja tiks spēcīgi, ka viņš nespēja turpināt.
   —   Ja viņa atnāk, — pēc brīža viņš atsāka, — pieņem viņu, aiztaisi durvis aiz viņas. Paņem šo karabīni, nostājies uz kāpnēm un, savas dzī­vības, savas dvēseles vārdā, nelaid iekšā nevienu, ja gribēs lauzties durvīs, aizliedz. Sit! Nogalini! Nogalini! Un nebaidies nekā Scevola, es uzņemos visu atbildību.
   Jaunā cilvēka balss skaņa, viņa versmainā uzticība elektrizēja Scevolu.
   —   Es ne tikai nogalināšu, — viņš teica, — bet es vēl likšu nogalināt sevi pilsones Ženevjēvas dēļ.
   —   Pateicos… Tagad klausies! Šis dzīvoklis man ir pretīgs, un es ne­gribu te uznākt, ja neatrodu viņu. Ja viņa būs varējusi izbēgt, ja viņa atnāks, novieto uz loga lielo Japānas vāzi ar Ķīnas asterēm, kuru viņa tik ļoti mīlēja. Tā dienā. Pa nakti noliec laternu. Katru reizi, kad es būšu ielas galā, es zināšu: tik ilgi, kamēr neredzēšu ne vāzes, ne laternas, es turpināšu meklēšanu.
   —  O! Kungs, esiet prātīgs! Esiet prātīgs! — Scevola iesaucās.
   Moriss pat neatbildēja. Viņš metās ārā no istabas, noskrēja pa kāpnēm
   kā spārnos un steidzās pie Lorēna.
   Grūti būtu aprakstīt godājamā dzejnieka apstulbumu, trakumu, kad viņš uzzināja šo ziņu. Labāk būtu atsākt skandēt aizkustinošās elēģijas, kādas iedvesa Orests Pilādam.
   —  Tātad tu nezini, kur viņa ir? — viņš nemitējās atkārtot.
   —     Pazudusi! Izgaisusi! — izmisuma lēkmē Moriss kliedza. — Viņš to ir nogalinājis, Lorēn, viņš to ir nogalinājis!
   —      Ei, nē, mīļais draugs! Nē, labais Moris, viņš nav viņu nogalinājis! Nē, tādu sievieti kā Ženevjēva nenogalina pēc tik daudzu dienu pārdo­mām! Nē, ja viņš būtu nogalinājis, viņš būtu to izdarījis uz vietas. Un, par atriebības zīmi, līķi viņš būtu atstājis pie tevis. Nē, saproti, viņš ir aizbēdzis ar viņu, pārāk laimīgs, ka atradis savu dārgumu.
   —     Tu viņi nepazīsti, Lorēn, tu viņu nepazīsti! — Moriss runāja. — Šā cilvēka skatienā bija kaut kas nelaimi vēstošs.
   —      Bet nē, tu maldies! Viņš uz mani vienmēr atstāja krietna vīra ie­spaidu. Viņš to paņēma, lai upurētu. Viņš liks sevi apcietināt kopā ar viņu. Viņus nogalinās kopā. A, lūk, kur ir briesmas, — Lorēns runāja.
   Šie vārdi pavairoja Morisa ārprātu.
   —      Es viņu atradīšu! Es viņu atradīšu, vai arī es miršu! — viņš ie­kliedzās.
   —     O! Kas attiecas uz to, tas ir pilnīgi droši, ka mēs viņu atradīsim, — Lorēns teica, — tikai nomierinies! Lūk, Moris, mans labais Moris, tici man, kad nepārdomā, nemeklē labi; kad rīkojās kā tu, pārdomā slikti.
   —  Ardievu, Lorēn, ardievu!
   —  Ko tu dari?
   —  Es eju.
   —  Tu mani atstāj? Kāpēc?
   —      Tas attiecas tikai uz mani vienu. Tāpēc, ka man jāriskē ar savu dzīvību vienam, lai glābtu Ženevjēvu.
   —  Tu gribi mirt?
   —      Es uzdrošināšos visu. Es uzmeklēšu uzraudzības komitejas priekš­sēdi, es runāšu ar Dantonu, Robespjēru; es atzīšos visā, bet man vajag, lai man atdod viņu!
   —  Labi, — Lorēns teica.
   Un, nepielikdams ne vārda, viņš piecēlās, pielāgoja siksnu, uzlika galvā formas cepuri, un, kā bija gaidījis Moriss, paņēma divas pielādētas pisto­les, kuras iebāza kabatā.
   —  Ejam, — viņš vienkārši piebilda.
   —  Bet tu būsi kompromitēts! — Moriss iesaucās.
   —  Nu, un tad?
   Kad lugai pienākušas beigas, mīļais, Ir jāatgriežas pieklājīgā sabiedrībā.
   —  Kurp mēs vispirms dosimies meklēt? — Moriss vaicāja.
   —    Vispirms meklēsim vecpilsētas daļā, tu zini? Vecā Senžaka ielā, tad spiegosim pēc Sarkanās Mājas bruņinieka. Kur viņš būs, bez šaubām būs arī Diksmē. Tad pienāksim pie Vjekorderijas namiem. Tu zini, jau runā par Marijas Antuanetes pārvešanu uz Tanplu! Tici man, tādi cilvēki kā šie zaudēs cerības glābt viņu tikai pēdējā brīdī.
   —     Jā, — Moriss atkārtoja, — tev tiešām ir taisnība… Vai tu domā, ka Sarkanās Mājas bruņinieks ir Parīzē?
   —  Diksmē droši ir šeit!
   —     Tas tiesa, tas tiesa! Viņi būs savienojušies, — teica Moriss, kam neskaidri atgriezās saprāts.
   Ar šo brīdi abi draugi sāka meklēt, bet tas bija velti. Parīze ir liela, un tās tumsa — bieza.
   Nekad atvars nespēja paglābāt dziļāk noslēpumu, ko noziegums vai ne­laime tam uzticēja.
   Simtām reižu Lorēns un Moriss šķērsoja Grēva laukumu, simtām reižu pagāja garām mājiņai, kur dzīvoja Ženevjēva, bez pārtraukuma Diksmē uzraudzīta, kā senāk priesteri uzraudzīja upurēšanai nolemto upuri.
   Ženevjēva no savas puses, redzēdama, ka ir nolemta, kā visas augst­prātīgās dvēseles pieņēma upuri un gribēja mirt bez trokšņa. Starp citu, no atklātības viņa baidījās vairāk karalienes nekā Diksmē dēļ, jo Moriss to izmantotu, lai atriebtos.
   Viņa klusēja tik ļoti, it kā nāve jau būtu aizvērusi viņai muti.
   Pa to laiku, neko neteikdams Lorēnam, Moriss bija lūdzis drausmīgās sabiedriskās drošības komitejas locekļus.
   Un Lorēns, neko neteikdams Morisam, savukārt bija spēris tos pašus soļus.
   Tai pašā dienā blakus viņu vārdiem Fukjē Tēnvils atzīmēja sarkano krustu, un vārds aizdomīgi viņus apvienoja asiņainās iekavās.

   Vienīgās un nedalāmās franču republikas 2. gada divdesmit trešā mē­neša dienā, kas pēc vecā stila atbilda 1793. gada 14. oktobrim, kā toreiz runāja, kopš agra rīta ziņkārīgo pūlis ieņēma tribīnes zālē, kur notika revolucionārās sēdes.
   Pils ejas, Konsjeržērijas pieejas pārpludināja kārīgie un nepacietīgie skatītāji, kas cits citam nodeva baumas un kaislības, kā viļņi pārnes čalu un putas.
   Par spīti ziņkārībai, kāda viļņoja katrā skatītājā, un varbūt tieši šīs ziņ­kārības dēļ, ikviena šīs jūras banga, saspiesta starp divām barjerām, ārējo barjeru, kas stūma, iekšējo barjeru, kas atgrūda, šais uzplūdos un atplūdos saglabāja apmēram to pašu vietu, kādu bija ieņēmusi. Bet tāpat labāk novietojušies saprata, ka vajadzīgs, lai viņu laime tiktu piedota. Un viņi centās pēc šā mērķa, stāstīdami kaimiņiem, kuri nebija tik labi novieto­jušies kā viņi un kuri pastāstīja citiem vienkāršos vārdos, ko viņi redzēja un dzirdēja.
   Bet blakus tribunāla durvīm cilvēku grupa skarbi strīdējās par desmit līnijām telpas augstumā vai plašumā; jo ar desmit līniju platumu pietika, lai redzētu divu plecu starpā zāles stūri un tiesnešus, jo ar desmit līniju augstumu pietika, lai pāri galvām redzētu visu zāli un apsūdzētās izskatu.
   Par nelaimi šo pāreju zālē, šo tik šauro spraugu gandrīz vai visu aiz­ņēma kāds cilvēks ar platiem pleciem un pilārveidīgi izstieptām rokām, kas aizsprostoja pūli, kas līgojās un bija gatavs iebrukt zālē, ja miesas valnis paliktu nespēcīgs.
   Šis neizkustināmais cilvēks uz tribunāla sliekšņa bija jauns un skaists, un pēc katra spēcīgāka trieciena, ko izdarīja pūlis, viņš purināja kā krēpes biezos matus, zem kuriem spulgoja drūms un noteikts skatiens. Atgrūdis ar skatienu un kustību pūli, kura stūrgalvīgos uzbrukumus aizturēja kā dzīvs mols, viņš atkal atkrita savā uzmanīgajā nekustībā. Simtām reižu sablīvētais pūlis mēģināja viņu apgāzt, jo viņš bija liela auguma, un aiz viņa nebija iespējams neko redzēt; bet, kā mēs jau teicām, būtu vieglāk pakustināt klinti nekā viņu.
   Tomēr šās cilvēku jūras otrā galā, saspiestā pūļa vidū ceļu izlauza kāds cits cilvēks, turklāt ar tādu neatlaidību, kas līdzinājās mežonībai. Nekas viņu nevarēja aizturēt iet uz priekšu, ne to sitieni, kurus viņš atstāja aiz sevis, ne to lādēšanās, kurus viņš slāpēja, iedams garām, ne sieviešu žēlo­šanās, jo šai pūlī to bija daudz.
   Uz sitieniem viņš atbildēja ar sitieniem; uz lāstiem ar skatienu, kura priekšā atkāpās pat drošākie; uz žēlošanos ar nejūtību, kas līdzinājās nie­vāšanai.
   Beidzot viņš pienāca pie spēcīgā jaunā cilvēka muguras, kas, tā sakot, noslēdza ieeju zālē. Un šajās vispārējās gaidās, jo ikviens gribēja zināt, ka viss nokārtosies starp šiem diviem nežēlīgajiem pretiniekiem, šais vis­pārējās gaidās, mēs teiksim, viņš izmēģināja šādu paņēmienu: viņš starp skatītājiem iebāza kā ķīļus elkoņus un ar savu ķermeni pāršķēla visstiprāk saliedētās miesas.
   Tomēr tas bija maza auguma jauns cilvēks, kura bālā seja un trauslie locekļi liecināja par tik vāju miesas uzbūvi, cik kvēlošās acis par — gri­basspēku.
   Divi pretinieki atradās viens otram pretī, un viegls iekliedziens viņiem paspruka vienā un tajā pašā laikā.
   Viņi pazina viens otru.
   —   Ak, pilsoni Moris, — jaunais vārgais cilvēks teica ar neizsakāmu sāpju izteiksmi, — ļaujiet man iet garām! Ļaujiet man redzēt! Es jūs lūdzu, jūs mani nogalināsit pēc tam!
   Morisu, jo tas tiešām bija viņš, pārņēma maiguma un apbrīnas jūtas par šo mūžīgo padevību, par šo nesalaužamo gribasspēku.
   —  Jūs! — viņš čukstēja, — jūs te, neprātīgais!
   —   Jā, es esmu šeit! bet es esmu noguris… Ak, Dievs! Viņa runā! Ļau­jiet man viņu redzēt. Ļaujiet man dzirdēt!
   Moriss pagriezās un jaunais cilvēks pagāja viņam priekšā. Tad nekas vairs netraucēja redzi tam, kas bija cietis tik daudzus sitienus un rupjības, lai nokļūtu šeit, jo Moriss atradās pūļa priekšā.
   Šis skats un murmināšana, kas to izraisīja, radīja tiesnešos ziņkāri.
   Apsūdzētā ari lūkojās uz šo pusi; tad pirmajā rindā viņa pamanīja un pazina bruņinieku.
   Kādu bridi it kā trīsas saviļņoja dzelzs krēslā sēdošo karalieni.
   Priekšsēža Armāna vadīta, Fukjē Tēnvila izskaidrota un karalienes aiz­stāvja Šovo-Legārda apstrīdēta noklaušināšana vilkās tik ilgi, cik to ļāva tiesnešu un apsūdzētās spēki.
   Visu šo laiku Moriss nekustīgi palika savā vietā, lai gan skatītāji zālē un gaiteņos bija nomainījušies vairākas reizes.
   Bruņinieks bija atradis atbalstu pret kolonnu, un viņš nebija mazāk bāls kā mākslīgais marmors, pret kuru viņš bija atbalstījies.
   Dienai sekoja tumša nakts: dažas aizdedzinātās sveces uz zvērināto gal­da, dažas kūpošās lampas pie zāles sienām ar drūmu un sarkanu atspī­dumu apgaismoja šīs sievietes cēlo seju, kura bija bijusi tik skaista Ver- saļas dzīru mirdzošajās ugunīs.
   Viņa bija viena, ar dažiem īsiem un augstprātīgiem vārdiem atbildē­dama uz priekšsēža jautājumeim un reizēm noliekdamās savam aizstāvim pie auss, lai kaut ko pateiktu klusām.
   Viņas baltā un gludā piere nebija nekā zaudējusi no parastā lepnuma. Viņai bija svārki ar melnām strīpām, ko pēc karaļa nāves viņa negribēja noģērbt.
   Tiesneši piecēlās, lai ietu sagatavot spriedumu. Sēde bija beigusies.
   —           Vai tad es izrādījos pārāk augstprātīga, kungs? — viņa jautāja Šo- vo-Legārdam.
   —           Ak, kundze, — tas atbildēja, — jūs darīsit vienmēr labi, kad darīsit tā, kāda jūs esat.
   —          Skaties taču, cik viņa ir lepna! — auditorijā kāda sieviete iesaucās, it kā balsī atbildētu uz jautājumu, kādu nelaimīgā karaliene uzdeva advo­kātam.
   Karaliene pagrieza galvu pret šo sievieti.
   —           Nu, jā, — sieviete atkārtoja, — es saku, ka tu esi lepna, Antuanet, un tavs lepnums tevi pazudinās.
   Karaliene nosarka.
   Bruņinieks pagriezās pret sievieti, kas izteica šos vārdus, un lēni atbil­dēja.
   —  Viņa bija karaliene.
   Moriss satvēra viņa delnu.
   —  Nu, — viņš klusu teica, — saturiet drosmi, nepazudiniet sevi.
   —  O, Morisa kungs, — bruņinieks atbildēja, — jūs esat vīrs un jūs zināt, ka runājat ar vīru. O, sakiet, vai jūs ticat, ka viņu var notiesāt?
   —  Es neticu, — Moriss teica, — es esmu pārliecināts.
   —  O! sievieti! — Sarkanās Mājas bruņinieks atbildēja šņukstēdams.
   —  Nē, karalieni, — Moriss atbildēja. — Tā jūs pats teicāt.
   Bruņinieks savukārt satvēra Morisa roku, un ar spēku piespieda no­liekties pie viņa.
   Bija pusčetri no rīta, skatītāju rindās bija redzami lieli tukšumi. Šur un tur nodzisa gaisma, atstādama dažas zāles daļas tumsā.
   Viena no tumšākajām daļām bija tā, kur bija bruņinieks un Moriss, klausīdamies, ko tas teiks viņam.
   —   Kāpēc jūs te esat, un ko jūs gribat darīt, — bruņinieks jautāja, — jūs, kungs, kam nav tīģera sirds?
   —  Ak, vai! — Moriss teica, — es te esmu, lai uzzinātu, kas noticis ar kādu nelaimīgu sievieti.
   —  Jā, jā, — Sarkanās Mājas bruņinieks teica, — par to, kuru vīrs iegrūda karalienes cietumā, vai ne? Par to, ko apcietināja manu acu priekšā?
   —  Ženevjēvu?
   —  Jā, Ženevjēvu.
   — Tātad Ženevjēva ir cietumniece, vīra upurēta, Diksmē nogalināta?.. O! tagad es saprotu visu, es saprotu visu! Bruņiniek, izstāsti man, kas noticis, saki, kur viņa ir, saki, kur varu viņu atrast, bruņinieki.. Jā, tā sieviete ir mana dzīve, saprotiet?..
   —   Nu, es to redzēju! Es biju tur, kad viņu apcietināja. Es arī biju nācis, lai liktu karalienei izbēgt! Bet mūsu divi nodomi, kurus mēs ne­varējām saskaņot, tai vietā, lai pakalpotu viņai, ir kaitējuši.
   —  Un jūs neizglābāt viņu, vismaz savu māsu Ženevjēvu?
   —   Vai es varēju? Dzelzs restes mani šķīra no viņas. Ak, ja jūs tur būtu bijis, ja jūs pieliktu savus spēkus manējiem, nolādētie stieņi būtu padevušies, un mēs būtu izglābuši tās abas.
   —  Ženevjēva! Ženevjēva! — Moriss murmināja.
   Tad, ar neizteicamu trakuma izteiksmi lūkodamies Sarkanās Mājas bru­ņiniekā, viņš jautāja:
   —  Un kas noticis ar Diksmē?
   —  Es nezinu. Viņš izglābās no savas puses, un es — no savas.
   —  O! — Moriss teica, sakodis zobus, — ja es kādreiz satikšos ar viņu…
   —          Jā, es saprotu. Bet Ženevjēvas dēļ cerības vēl nav zudušas, kamēr šeit, kamēr karalienes dēļ… O! klausieties, Moris, jūs esat sirdscilvēks, spēcīgs cilvēks. Jums ir draugi… Es jūs lūdzu, kā lūdz Dievu… Moris, palīdziet man glābt karalieni.
   —  Kas jums nāk prātā?
   —  Moris, Ženevjēva jūs lūdz ar manu balsi.
   —           O! neizrunājiet šo vārdu, kungs! Kas zina, vai jūs neesat upurējis kādu nabaga sievieti kā Diksmē?
   —           Kungs, — lepni atbildēja bruņinieks, — es protu, ķerdamies pie kādas lietas, upurēt tikai sevi.
   Šai brīdī atvērās apspriežu istabas durvis, Moriss gatavojās atbildēt.
   —  Klusu, kungs! — bruņinieks teica, — klusu! Lūk, tiesneši atgriežas!
   Un Moriss sajuta drebošo Sarkanās Mājas bruņinieka delnu, ko tas,
   bāls un grīļodamies, nolika viņam uz rokas.
   —  O! — bruņinieks čukstēja, — o! man trūkst elpas.
   —  Drosmi! Un saturaties, vai arī jūs esat pazudis! — Moriss teica.
   Tribunāls tiešām atgriezās, un ziņa par atgriešanos izplatījās gaiteņos
   un galerijās.
   Pūlis zālē atkal sakustējās, un ugunis pašas no sevis likās atdzīvojās šim izšķirošajam un svinīgajam brīdim.
   Atveda karalieni. Viņa stāvēja taisna, nekustīga, lepna, noteiktu ska­tienu un sakniebtām lūpām.
   Viņai nolasīja lēmumu, kas to notiesāja uz nāvi.
   Viņa klausījās nenobālēdama, nesaraukdama uzacis. Pat neviens sejas muskulis neliecināja par kaut kādu saviļņojumu.
   Tad viņa pagriezās pret bruņinieku, vērsa uz viņu ilgu un izteiksmīgu skatienu, it kā lai pateiktos šim cilvēkam, ko viņa vienmēr redzēja kā padevības dzīvo tēlu; un, atbalstījusies uz žandarmērijas virsnieka rokas, kas komandēja bruņotos spēkus, viņa aizgāja mierīga un tribunāla cienīga.
   Moriss smagi nopūtās.
   —           Paldies Dievam! — viņš teica, — viņas paziņojumā nekas nav kompromitējis Ženevjēvu, un vēl var cerēt.
   —   Paldies Dievam! — savukārt čukstēja Sarkanās Mājas bruņinieks, — visam beigas un cīņa ir galā. Man vairs nebija spēku iet tālāk.
   —  Drosmi, kungs! — Moriss klusu teica.
   —  Tā man vēl būs, kungs, — bruņinieks atbildēja.
   Un abi, paspieduši viens otram roku, izgāja pa divām dažādām izejām. Karaliene tika aizvesta uz Konsjeržēriju; lielā torņa pulkstenis nosita četri, kad viņa tur atgriezās.
   Pie Jaunā tilta izejas Morisu apturēja Lorēns.
   —  Stāt, — viņš teica, — te nevar iet!
   —  Kāpēc?
   —   Vispirms, kurp tu ej?
   —           Es eju mājās. Tiešām tagad es varu atgriezties, jo zinu, kas ar viņu noticis.
   —  Jo labāk! Bet tu neatgriezīsies.
   —   Iemesls?
   —            Iemesls tāds: jau pirms divām stundām atnāca žandarmi, lai tevi apcietinātu.
   —  Ak! — Moriss iesaucās. — Viens iemesls vairāk.
   —  Vai tu esi traks? Un Ženevjēva?
   —  Tas tiesa. Un kurp mēs iesim?
   —   Pie manis, nudien!
   —   Bet es tevi pazudināšu.
   —   Jo vairāk tāpēc, nu tā, nāc! Un viņš to aizvilka.

   Izejot no tribunāla, karaliene tika aizvesta uz Konsjeržēriju. Ienākusi savā istabā, viņa paņēma šķēres, nogrieza garos un skaistos matus, kuri bija palikuši vēl skaistāki, kopš veselu gadu netika lietots pūde­ris. Viņa tos ietina papīrā. Tad viņa uz papīra uzrakstīja: ,.Sadalīt starp dēlu un meitu."
   Tad viņa apsēdās vai, pareizāk sakot, atkrita krēslā, un noguruma salauzta, — noklaušināšana bija ilgusi astoņpadsmit stundas, — aizmiga.
   Pulkstens septiņos priekškara sakustināšana viņu piepeši pamodināja. Viņa pagriezās un ieraudzīja gluži nepazīstamu cilvēku.
   —  Ko vēlas no manis? — viņa jautāja.
   Cilvēks tuvojās viņai, un, sveicinādams tik laipni, it kā viņa nebūtu bijusi karaliene, viņš teica:
   —  Mani sauc Sansons.
   Karaliene viegli nodrebēja un piecēlās. Šis vienīgais vārds izteica vairāk nekā garās runas.
   —          Jūs nākat ļoti agri, kungs, — viņa teica, — vai jūs nevarat mazliet pavilcināt?
   —  Nē, kundze, — Sansons atbildēja, — man pavēlēts nākt.
   Teicis šos vārdus, viņš paspēra vēl dažus soļus pretīm karalienei.
   Viss šai cilvēkā un šai brīdī bija šausmīgs.
   —           Ak, es saprotu, — cietumniece teica, — jūs gribiet man nogriezt matus?
   —  Tas ir nepieciešams, kundze, — soda izpildītājs atbildēja.
   • — Es to zināju, kungs, — karaliene teica, — un gribēju ietaupīt jums pūles. Mani mati ir tur, uz tā galda.
   Sansons sekoja karalienes rokas virzienā.
   —          Tikai, — viņa turpināja, — es gribētu, lai šovakar tos nodotu ma­niem bērniem.
   —  Kundze, — Sansons teica, — šīs rūpes neattiecas uz mani.
   —  Tomēr, es domāju…
   —           Man, — soda izpildītājs atsāka, — tikai jāatņem no… personām… uzvalki, vērtslietas, un vēl, ja tās nodod man formāli, citādi tas viss nāk uz Salpetriju un pieder šīs slimnīcas nabagiem. Sabiedriskās drošības ko­mitejas lēmums tā ir nokārtojis šīs lietas.
   —            Bet, kungs, — uzmākdamās Marija Antuanete jautāja, — vai es varu cerēt, ka mani mati tiks nodoti maniem bērniem?
   Sansons bija mēms.
   —  Es apņemos to pamēģināt, — Žilbērs teica.
   Cietumniece uzmeta žandarmam neizteicamas pateicības pilnu skatienu.
   —   Tagad, — Sansons teica, — bet ja šis darbs ir izdarīts, es varu, ja jūs to vēlaties, atstāt jūs kādu brīdi vienu.
   —   Es jūs lūdzu, kungs, — karaliene teica, — jo man vajag koncen­trēties un lūgt.
   Sansons palocījās un izgāja ārā.
   Tad karaliene palika viena, jo Žilbērs bija tikai iebāzis galvu, lai iz­teiktu vārdus, kā mēs stāstījām.
   Kamēr notiesātā nometās ceļos uz krēsla, zemāka kā pārējie, un ko viņa izmantoja, kur nomesties ceļos Dieva lūgšanai, vecpilsētā, Senland- rijas baznīciņas prezbiterijā norisinājās skats, kurš nebija mazāk šausmīgs kā tas, par kuru nupat stāstījām.
   Šīs draudzes priesteris nupat piecēlās. Viņa vecā saimniece uzlika pie­ticīgās brokastis, kad pie prezbiterijas durvīm pēkšņi spēcīgi piedauzīja.
   Pat mūsdienās negaidīts apmeklējums pie garīdznieka vienmēr pareģo kādu notikumu: runa ir par kristībām, laulībām un extremis vai ārkārtas grēksūdzi. Bet tais dienās svešnieka apmeklējums varēja pareģot par kaut ko vēl nopietnāku. Tai laikmetā garīdznieks tiešām vairs nebija Dieva pilnvarnieks un viņam bija jādod norēķini cilvēkiem.
   Tomēr abats Zirārs bija to skaitā, kam bija vismazāk jābaidās, jo viņš bija zvērējis konstitūcijai. Apziņa un godīgums pie viņa bija runājuši ska­ļāk nekā patmīļa un reliģiskais gars. Bez šaubām, abats Zirārs pieļāva valdības attīstības iespējamību un nožēloja, ka tik daudz ļaunprātību iz­darīts dienišķās varas vārdā. Pilnīgi paturēdams savu Dievu, viņš bija pie­ņēmis republikāniskā režīma brālību.
   —  Paskatieties, Hiacintes kundze, — viņš teica, — paskatieties, kas tik agri dauzās pie durvīm! Un ja nenāk prasīt steidzīgu pakalpojumu, sakiet, ka šorīt esmu uzaicināts uz Konsjeržēriju un ka esmu spiests turp doties šai pašā brīdī.
   Hiacintes kundze kādreiz saucās par Madlēnas kundzi. Bet viņa bija pieņēmusi puķes vārdu apmaiņā pret savējo, kā abats Zirārs bija pieņēmis pilsoņa titulu garīdznieka titula vietā.
   Pēc saimnieka uzaicinājuma Hiacintes kundze steidzās lejā pa dārza kāpnēm, uz kurām atvēras ieejas durvis. Viņa atrāva aizbultņus, un priek­šā parādījās ļoti bāls, ļoti saviļņots, bet patīkama un godīga izskata cilvēks.
   —  Abats Žirāra kungs? — viņš teica.
   Hiacinte aplūkoja jaunpienācēja sajukušās drēbes, garo bārdu un ner­vozo trīcēšanu. Tās viņai šķita sliktas zīmes.
   —  Pilsoni, — viņa teica, — te nav ne kunga, ne abata.
   —   Piedodiet, kundze, — jaunais cilvēks atbildēja, — es vēlos runāt ar Senlandrijas vikāru.
   Hiacinti, neievērojot viņas patriotismu, pārsteidza vārds „kundze", kā nebūtu uzrunājuši pat ķeizarieni, tomēr viņa atbildēja:
   —  Pilsoni, viņu nevar satikt, viņš skaita lūgšanu.
   —  Tādā gadījumā es uzgaidīšu, — jaunais cilvēks atbildēja.
   —   Bet, — atsāka Hiacintes kundze, kurā šī stūrgalvība modināja visas sliktās domas, kādas viņa sajuta sākumā, — viņš tiek aicināts uz Konsjer­žēriju un šai pašā brīdī ies projām.
   Jaunais cilvēks šausmīgi nobālēja vai, pareizāk sakot, — no bāluma viņš kļuva zilgans.
   —  Tātad tas ir tiesa, — viņš noņurdēja.
   Tad skaļi:
   —    Lūk, kundze, — viņš teica, — tieši tas mani atveda pie pilsoņa Zirāra.
   Un, tā runādams, viņš bija ienācis, lēni, tas tiesa, bet stingri aizšāva durvīm aizbultņus, un, par spīti Hiacintes kundzes lūgumiem un pat drau­diem, iegāja mājā un nokļuva līdz abata istabai.
   Abats, to ieraudzīdams, pārsteigumā iesaucās.
   —   Piedodiet, garīdznieka kungs, — jaunais cilvēks tūliņ teica, — man ar jums jārunā par kādu ļoti nopietnu lietu. Atļaujiet, lai mēs būtu vieni.
   Vecais garīdznieks no piedzīvojumiem zināja, kā izpaudās dziļas sāpes. Viņš lasīja jaunā cilvēka uzbudinātā sejā vienīgi ciešanas, drudžainā balsī visaugstāko satraukumu.
   —  Atstājiet mūs, Hiacintes kundze, — viņš teica.
   Jaunais cilvēks ar acīm nepacietīgi sekoja saimniecei, kas, pieradusi dalīt ar saimnieku visus noslēpumus, vilcinājās aiziet. Kas beidzot viņa bija aiztaisījusi durvis, nepazīstamais teica:
   —   Garīdznieka kungs, vispirms jūs prasīsit, kas es esmu. Es jums teik­šu: es esmu vajātais, es esmu uz nāvi notiesātais, kas dzīvo tikai ar pār­drošību. Es esmu Sarkanās Mājas bruņinieks.
   Abats šausmās palēcās lielajā atzveltnes krēslā.
   —           O! nebaidieties, — bruņinieks atsāka, — neviens nav mani redzējis te ienākam, un tie, kas būtu redzējuši, mani nepazītu! Divu mēnešu laikā es esmu ļoti pārmainījies.
   —  Bet, galu galā, ko jūs vēlaties, pilsoni? — garīdznieks jautāja.
   —  Šorīt jūs iesit uz Konsjeržēriju, vai ne?
   —  Jā, cietuma uzraugs mani ir aicinājis.
   —  Vai jūs zināt, kāpēc?
   —   Pie kāda slimā, pie kāda mirēja, varbūt pie kāda notiesātā.
   —  Jūs uzminējāt: jā, kāda uz nāvi notiesātā persona jūs gaida.
   Vecais garīdznieks pārsteigumā paskatījās uz bruņinieku.
   —           Bet vai jūs zināt, kas tā ir par personu? — Sarkanās Mājas bru­ņinieks atsāka.
   —  Nē… es nezinu.
   —  Nu, tā persona ir karaliene!
   Abats sāpes iekliedzās.
   —  Karaliene? Ak, Dievs!
   —          Jā, kungs, karaliene! Es apjautājos, lai uzzinātu, kāds ir garīdznieks, kuru laidīs pie viņas. Es uzzināju, ka tas esat jūs, un es atskrēju.
   —            Ko jūs gribat no manis? — bruņinieka drudžainās balss uzsvara sabiedēts, garīdznieks jautāja.
   —           Es gribu… es negribu, kungs. Es nācu jums izlūgties, jūs lūgt, jums pazemīgi prasīt…
   —  Ko tādu?
   —   Ļaut man līdz ar jums ieiet pie Viņas Majestātes.
   —          O! bet jūs esat traks! — abats iesaucās, — bet jūs taču pazudināsit mani! Jūs taču pazudināsit sevi!
   —  Nebaidieties nekā!
   —  Nabaga sieviete ir notiesāta un ar viņu jau ir cauri.
   —           Es to zinu! Tas nav, lai mēģinātu viņu glābt, kāpēc gribu viņu re­dzēt, tas… Bet uzklausiet mani, mans tēvs! Jūs manī nemaz neklausāties.
   —           Es jūsos neklausos, jo jūs no manis prasāt kaut ko neiespējamu; es jūsos neklausos, jo jūs rīkojaties kā ārprātīgs cilvēks, — vecis teica, — es jūsos neklausos, jo jūs mani biedējat.
   —   Manu tēv, nomierinieties, — pūlēdamies nomierināt sevi, jaunais cilvēks teica, — manu tēv, ticiet man, es esmu pie pilna prāta! Karaliene ir pazudusi, es to zinu, bet ja es varētu nokrist pie viņas ceļos, kaut tikai uz sekundi, tas glābtu manu dzīvību. Ja es viņu neredzēšu, tas mani no­galinās, un, tā kā jūs būsit mana izmisuma cēlonis, jūs nogalināsit reizē miesu un dvēseli.
   —   Mans dēls, mans dēls, — garīdznieks teica, — jūs prasāt, lai es upurētu savu dzīvi, apdomājiet to! Lai cik vecs es arī esmu, mana dzī­vošana ir nepieciešama daudziem nelaimīgajiem. Lai cik vecs es arī esmu, bet iet pašam nāvei pretī nozīmē izdarīt pašnāvību.
   —  Neatraidiet mani, manu tēv, — bruņinieks atbildēja, — klausieties, jums vajadzīgs kalpotājs, sveču nesējs. Ņemiet mani, vediet mani sev līdzi.
   Garīdznieks pūlējās saņemt visu stingrību, kura sāka šķobīties.
   —   Nē, — viņš teica, — tas nozīmētu nepildīt pienākumu. Es esmu zvērējis konstitūcijai, es zvērēju no visas sirds, ar dvēseli un apziņu. No­tiesātā sieviete bija noziedzīga karaliene. Es būtu ar mieru mirt, ja mana nāve būtu derīga tuvākajam, bet es negribu nepildīt savus pienākumus.
   —  Bet, — bruņinieks iesaucās, — ja es jums, ja es jums atkārtoju, ja es jums zvēru, ka negribu glābt karalieni. Lūk, pie šā Evaņģēlija, lūk, pie šā Krustā sistā tēla es zvēru, ka neeju uz Konsjeržēriju, lai aizkavētu viņas nāvi.
   —  Tad ko jūs galu galā gribat? — sirmgalvis jautāja aizkustinātā iz­misuma balsī.
   —  Klausieties, — teica bruņinieks, kam dvēsele likās lauzās pār lūpām, — viņa bija mana labdare! Viņa mani drusku mīl! Viņai būs, es esmu pār­liecināts, iepriecinājums redzēt mani pēdējā stundā.
   —   Un tas ir viss, ko jūs vēlaties? — garīdznieks, šīs nepārvaramās balss skaņas satricināts, jautāja.
   —  Viss.
   —  Jūs negatavojat nekādu sazvērestību, lai mēģinātu atbrīvot notie­sāto?
   —  Nekādu. Es esmu kristīgais, manu tēv, un, ja manā sirdī ir kāda melu ēna, ja es ceru, ka viņa dzīvos, ja es kaut ko daru, lai Dievs mani soda ac mūžīgo pazudināšanu.
   —    Nē, nē! Es nevaru jums nekā apsolīt, — garīdznieks teica, atce­rēdamies tik lielās un tik daudzās līdzīgās neprātības briesmas.
   —   Klausieties, manu tēv, — dziļu sāpju balsī bruņinieks teica, — es ar jums runāju kā paklausīgs dēls, es ar jums runāju par kristīgām un labdarīgām jūtām. Neviens skarbāks vārds, neviens drauds nav izrāvies no manas mutes un tomēr manā galvā rūgst, manas asinis dedzina drudzis, tomēr izmisums grauž manu sirdi, tomēr es esmu bruņots, lūk, man ir duncis.
   Un jaunais cilvēks izrāva no azotes smalko un mirdzošo metālu, kas uz viņa drebošās rokas meta zilganu atspulgu.
   Garīdznieks aši atvirzījās.
   —    Nebaidāties, — ar skumju smaidu teica bruņinieks, — citi, zinā­dami, ka jūs tik uzticīgi ievērojat savu vārdu, būtu jūsu nobīlī izrāvuši no jums zvērestu. Nē, es tikai pazemīgi esmu lūdzis, un lūdzu vēl, ar sa­krustotām rokām, pieri uz klona: dariet kaut ko, lai es viņu redzu tikai vienu mirkli, un, lūk, te jums garantija!
   Un viņš izvilka no kabatas vēstuli, ko pasniedza abatam Zirāram. Abats to atlocīja un lasīja:
   „Es, Renē, Sarkanās Mājas bruņinieks, paziņoju, pie Dieva un mana goda, ka es ar nāves draudiem piespiedu cienījamo Senlandrijas garīdz­nieku aizvest mani uz Konsjeržēriju, neievērojot viņa liegšanos un spēcīgo īgnumu. To apliecinādams, es parakstos:
   Sarkanās Mājas bruņinieks."
   —   Labi, — garīdznieks teica, — bet vēl zvēriet man, ka nedarīsit ne­prātību. Ar to nepietiek, ka es glābju sevi, es atbildu tāpat par jūsu dzī­vību.
   —  O! nedomāsim par to, — bruņinieks teica, — jūs esat ar mieru?
   —   Tas ir jādara, ja jūs to absolūti gribat. Bet gaidiet lejā, un, kad viņa ieies kancelejā, jūs viņu redzēsit…
   Bruņinieks satvēra sirmgalvja roku un noskūpstīja ar tādu cienību un karstumu, kā būtu skūpstījis Krustā Sistā tēlu.
   —    O! — bruņinieks čukstēja, — viņa mirs vismaz kā karaliene, un bendes roka viņai nepieskarsies.

   Tiklīdz viņš bija dabūjis šo Senlandrijas priestera atļauju, Sarkanās Mā­jas bruņinieks metās puspievērtajā kabinetā, ko viņš pazina kā abata tua­letes istabu.
   Tur ar vienu rokas vilcienu bārdas nazis lika nokrist bārdai un ūsām. Un tikai tad viņš varēja redzēt savu bālumu, kas bija briesmīgs.
   Viņš atgriezās ārēji mierīgs. Viņš likās, starp citu, bija pilnīgi piemirsis, ka, neievērojot ūsu un bārdas krišanu, viņu vēl varēja pazīt Konsjeržērijā.
   Viņš sekoja abatam, kuru, viņa acumirkļa aiziešanas laikā, bija atnākuši meklēt divi ierēdņi, un, ar pārdrošību, kas attālinās visas aizdomas, dru­džainā uzpampumā, kas izķēmo, viņš iegāja caur restotiem vārtiem, kuri šai laikmetā veda pils pagalmā.
   Tāpat kā abats Žirārs, viņš bija ģērbies melnos svārkos, jo garīdznieki bija atcelti.
   Kancelejā viņi ieraudzīja vairāk nekā piecdesmit personas, cietuma kal­potājus, delegātus, komisārus, kas gatavojās redzēt paejam garām kara­lieni vai nu kā ieaicinātie, vai kā ziņkārīgie.
   Kad viņš nokļuva iepretī vārtiņiem, bruņinieka sirds sita tik spēcīgi, ka viņš nedzirdēja abata pārrunas ar žandarmiem un cietuma uzraugu.
   Tikai cilvēks, kas turēja rokā šķēres un nule nogrieztā audekla gabalu, atgrūda Sarkanās Mājas bruņinieku uz sliekšņa.
   Sarkanās Mājas bruņinieks pagriezās un pazina soda izpildītāju.
   —  Ko tu vēlies, pilsoni? — Sansons jautāja.
   Bruņinieks pūlējās apspiest trīsas, kuras pret paša gribu skrēja caur dzīslām.
   —       Es? — viņš teica. — Tu redzi ļoti labi, pilsoni Sanson, es pavadu Senlandrijas abatu.
   —  Ā! Labi, — soda izpildītājs atbildēja.
   Un viņš nostājās pie malas, dodams pavēles savam palīgam.
   Pa šo laiku Sarkanās Mājas bruņinieks iespiedās kancelejā. No turienes viņš pārgāja uz nodalījumu, kur uzturējās abi žandarmi.
   Šie krietnie vīri bija apjukuši. Cik cienīga un lepna karaliene bija ar citiem, tikpat laba un laipna notiesātā bija ar viņiem: viņi drīzāk likās viņas kalpotāji nekā viņas sargi.
   Bet no turienes, kur viņš bija, bruņinieks nevarēja pamanīt karalieni: aizkars bija nolaists.
   Aizkars tika pavērts, lai ļautu ieiet garīdzniekam, bet aizvērās aiz viņa.
   Kad bruņinieks ienāca, saruna jau bija sākusies.
   —            Kungs, — karaliens runāja asā un lepnā balsī, — tā kā jūs esat zvērējis Republikai, kuras vārdā mani liek nogalināt, man nebūs uzticības pret jums. Mēs nepielūdzam vairs pat Dievu.
   —            Kundze, — šā augstprātīgā ticības apliecinājuma uztraukts, Zirārs atbildēja, — kristīgajai, kurai jāmirst, jāmirst bez naida sirdī, un viņai nav jāatgrūž Dievs, lai kādā veidā viņš arī parādītos.'
   Sarkanās Mājas bruņinieks paspēra soli, lai pavērtu aizkaru, cerēdams, ka, pamanījusi viņu, uzzinājusi iemeslu, kas viņu atvedis, viņa mainīs savus ieskatus attiecībā uz garīdznieku. Bet abi žandarmi sakustējās.
   —            Bet, — Sarkanās Mājas bruņinieks teica, — tā kā es esmu ga­rīdznieka sveču nesējs…
   —           Tā kā viņa noraida garīdznieku, — Dišēns atbildēja, — viņai nav nekādas vajadzības pēc sveču nesēja.
   —           Bet viņa varbūt pieņems, — paceldams balsi, bruņinieks teica, — tas nav iespējams, ka viņa nepieņems.
   Bet Marija Antuanete pārāk bija to jūtu varā, kas viņu saviļņoja, lai dzirdētu un pazītu bruņinieka balsi.
   —           Ejiet, kungs, — vērsdamies pie Zirāra, viņa turpināja, — ejiet un atstājiet mani: tā kā mēs pašlaik dzīvojam Francijā brīvības režīmā, es prasu brīvību mirt pēc manas patikas.
   Zirārs pūlējās nepadoties.
   —           Atstājiet mani, kungs, — viņa teica, — es jums saku, — atstājiet mani!
   Zirārs mēģināja iebilst.
   —   Es tā gribu, — ar Marijas Terēzes žestu teica karaliene.
   Zirārs izgāja ārā.
   Sarkanās Mājas bruņinieks mēģināja iemest skatienu pa aizkaru starpu, bet cietumniece pagrieza muguru.
   Soda izpildītāja palīgs pagāja garām abatam, viņš iegāja telpā, rokā turēdams auklas.
   Abi žandarmi atgrūda bruņinieku līdz durvīm, pirms viņš, būdams ap- žilbis, izmisis, apdullis paguva izgrūst kliedzienu vai izdarīt kustību, lai īstenotu savu nolūku.
   Tātad viņš ar Žirāru atradās vārtiņu gaitenī. No turienes viņus atgrūda līdz pat kancelejai, kur ziņa par karalienes noraidīšanu jau bija izpla­tījusies un kur austrietes Marijas Antuanetes lepnums dažiem bija rupjas ķengāšanās iemesls, bet citiem — slepenas apbrīnas priekšmets.
   —    Ejiet, — Rišārs teica abatam, — atgriezieties mājās, ja viņa jūs dzen projām, un lai viņa mirst kā grib!
   —   Redziet, — teica Rišāra sieva, — viņai ir taisnība, un es darītu tāpat kā viņa.
   —  Un jūs darītu nepareizi, pilsone, — atbildēja abats.
   —   Klusē, sieva, — cietuma uzraugs ņurdēja, ieplezdams acis, — vai tev tur kāda daļa?! Ejiet, abat, ejiet!
   —   Nē, — Žirārs atkārtoja, — nē, es viņu pavadīšu, par spīti viņai. Viens vārds, tikai viens vārds, ja viņa to dzirdēs, atgādinās viņai pie­nākumus. Starp citu, pašvaldība man uzdevusi šo misiju… un man jāklausa pašvaldībai.
   —   Lai notiek! Bet aizsūti savu sakristeju, — virsnieks majors, bruņoto spēku komandieris tad rupji teica.
   Tas bija agrākais Francijas Komēdijas aktieris, vārdā Gramons.
   Bruņinieka acis izšāva zibeņus. Mehāniski viņš iegrūda roku azotē.
   Žirārs zināja, ka zem vestes viņam bija duncis. Viņš to apturēja ar lūdzošu skatienu.
   —   Pataupiet manu dzīvi, — viņš klusu teica, — jūs redzat, ka jums viss ir zudis, nepazudiniet sevi ar viņu. Es par jums ar viņu runāšu pa ceļam, es zvēru! Es viņai teikšu, cik jūs esat riskējis, lai viņu redzētu vēl pēdējo reizi.
   Šie vārdi nomierināja jaunā cilvēka trakošanu. Starp citu parādījās pa­rastā reakcija: visa viņa miesa pārcieta savādu spēka zudumu. Šis varonīgā gribas spēka, apbrīnojamās izturības cilvēks bija galīgi zaudējis spēku un gribu. Viņš šūpojās neuzņēmīgs vai, pareizāk sakot, noguris, uzvarēts, tādā kā miegainībā, ko varētu uzskatīt par nāves priekšvēstnesi.
   —     Jā, — viņš teica, — tā tam bija jābūt: krusts Jēzum, ešafots viņai. Dievi un karaļi dzer līdz mielēm trauku, ko viņiem pasniedz cilvēki.
   Šīs gluži padevīgās, gluži kūtrās domas sekas bija tās, ka jaunais cilvēks ļāva sevi aizgrūst līdz ārējām durvīm, aizstāvēdamies tikai ar negribētu ievaidēšanos un nepretodamies vairāk kā nāvei padevīgā Ofēlija, kad tā sevi redzēja viļņu aiznestu.
   Pie Konsjeržērijas treliņu pakājes un vārtiem spiedās šausmīgs pūlis, ko nevar iedomāties, neredzot vismaz reizi savām acīm.
   Pār visām kaislībm dominēja nepacietība, un kaislības izpaudās visā skaļumā, kas radīja bezgalīgu un ilgstošu troksni, it kā visu Parīzes ie­dzīvotāju rūkoņa būtu sakopojusies tiesas pils kvartālā.
   Šā pūļa priekšā stāvēja vesela armija ar dižgabaliem, kas bija nolikti aizsargāt svētkus un sniegt drošību tiem, kas tos baudīs.
   Velti būtu mēģināt izjaukt šo dziļo, pamazām pieaugušo valni, kopš notiesāšana ar priekšpilsētu patriotu starpniecību bija zināma ārpus Pa­rīzes.
   Sarkanās Mājas bruņinieks, izgrūzts no Konsjeržērijas, iekļuva kareivju pirmajās rindās.
   Kareivji viņiem jautāja, kas viņš esot.
   Viņš atbildēja, ka abata Žirāra vikārs. Bet ka zvērējis, tāpat kā viņa garīdznieks, viņš ticis karalienes atraidīts kā garīdznieks.
   Savukārt kareivji viņu atgrūda līdz skatītāju pirmajai rindai.
   Tur viņam vēl pietika spēka atkārtot, ko viņš bija teicis kareivjiem.
   Tad sacēlās kliedzieni:
   —      Viņš pametis viņu… Viņš redzējis viņu… ko viņa teica?.. Ko viņa dara?.. Vai viņa vēl vienmēr ir lepna? Vai viņa ir satriekta?.. Vai viņa raud?..
   Bruņinieks uz visiem šiem jautājumiem atbildēja vājā, mīkstā un drau­dzīgā balsī, it kā šī balss būtu pēdējā dzīvības izpausme.
   Viņa atbilde bija skaidra un vienkārša patiesība, tikai šī patiesība bija Antuanetes stingrības uzslava, un ko viņš teica ar evaņģēlista vienkāršību un ticību, iemeta ne vienā vien sirdī nemieru un sirdsēstus.
   Kad viņš runāja par mazo dofinu un princesi, par karalieni bez troņa, par sievu bez vīra, par māti bez bērniem, beidzot, par vientuļo un pames­to sievieti bez draugiem, starp bendēm, ne viena vien asara, apslēpta un degoša, parādījās kādreiz naida apgarotajās acīs.
   Pils torņa pulkstenis nosita vienpadsmit, tai pašā mirklī mitējās viss troksnis. Simtiem tūkstošu cilvēku skaitīja stundu sitienus, uz kuriem atbil­dēja viņu sirdspuksti.
   Kad pēdējā skaņa izdzisa izplatījumā, aiz vārtiem sacēlās liels troksnis, tai pašā brīdī, kad divriči, nākdami no Puķu krastmalas, pāršķēla tautas drūzmu, tad sardzi, un novietojās pakāpienu pakājē.
   Drīz bezgalīgā perona augšā parādījas karaliene. Visas kaislības sako- pojās acīs; elpa kļuva elsojoša un saraustīta.
   Viņas mati bija īsi apgriezti, lielākā daļa cietumniecības laikā bija kļu­vuši balti, un šī sudrabainā nokrāsa perlamutra bālumu vērta vēl maigāku, kas šai pēdējā brīdī Cēzara meitas skaistumu darīja gandrīz vai debeš­ķīgu.
   Viņa bija ģērbusies baltā tērpā, un viņas rokas bija sasietas uz mu­guras.
   Kad viņa uzgāja pakāpienu augšā, labajā pusē ar abatu Zirāru, kas pa­vadīja par spīti viņai, un kreisajā — soda izpildītāju, abi ģērbušies melnā, pūlī sacēlās kurnēšana, ko varēja saprast un izteikt patiesībā vienīgi Dievs, kas lasa sirds dziļumos.
   Tad starp soda izpildītāju un Mariju Antuaneti pagāja kāds cilvēks.
   Tas bija Gramons. Tā viņš gāja, lai ierādītu viņai riebīgos divričus.
   —  Iekāpiet! — Gramons teica.
   Visi ļaudis dzirdēja šo vārdu, jo saviļņojums aizturēja čukstus skatī­tājiem uz lūpām.
   Tad bija redzams, kā asinis sakāpa karalienei vaigos un aizsniedza ma­tu saknes, bet gandrīz vai tūlīt pat seja kļuva nāves bāla.
   Viņas bālās lūpas pavērās.
   —           Kāpēc man divriči, — viņa jautāja, — ja karalis brauca uz ešafotu savā karietē?
   Tad abats Zirārs viņai klusu teica dažus vārdus. Bez šaubām, viņš cī­nījās pret pēdējo karaliskās lepnības kliedzienu.
   Karaliene apklusa un sagrīļojās.
   Sansons abiem lika apsēsties.
   Kad divriči sašķobījās, tautā sacēlās milzīga kustība. Bet tai pašā bridi kareivji, nezinādami, kāpēc bija cēlusies ši kustība, kopējiem spēkiem at­grūda pūli. Tā radās liela tukša telpa starp divričiem un divām pirmajām rindām.
   Šai telpā atskanēja drūma kaukšana.
   Karaliene nodrebēja un, lūkodamās apkārt, piecēlās stāvus.
   Tad viņa ieraudzīja pirms diviem mēnešiem pazudušo suni, kas ne­varēja iekļūt līdzi viņai Konsjeržērijā un kas, par spīti kliedzieniem, sitie­niem, ķeršanai, metās uz divričiem. Bet gandrīz vai tūliņ nabaga Bleks, novārdzis, vājš un salauzts pazuda zem zirgu kājām.
   Karaliene viņam sekoja ar acīm, viņa nevarēja runāt, jo viņas balsi noslāpēja troksnis. Viņa nevarēja parādīt ar pirkstu, jo viņas rokas bija saistītas. Starp citu, būtu viņa varējusi parādīt, būtu pūlī varējusi dzirdēt, tāpat viņa būtu prasījusi velti.
   Bet, uz brīdi pazaudējusi no acīm, viņa atkal ieraudzīja kaut ko jaunu.
   Tas bija bāls, jauns cilvēks, kas stāvus uz dižgabala pacēlās pār pūli un neizsakāmā sajūsma sveicināja viņu, rādīdams uz debesīm.
   Marija Antuanete arī paskatījās uz debesīm un maigi pasmaidīja.
   Sarkanās Mājas bruņinieks ievaidējās, it kā šis smaids būtu ievainojis viņa sirdi, un kad divriči pagriezās pār Biržas tiltu, viņš pazuda pūlī.

   Revolūcijas laukumā, ar mugurām atspiedušies pret ielas lukturi, gai­dīja divi cilvēki.
   Ar pūli, kura viena daļa bija devusies uz Pils laukumu, bet otra — uz Revolūcijas laukumu, un atlikusī daļa, trokšņaina un drūzmīga, bija izklī­dusi pa ceļu, kas šķīra šos abus laukumus. Cilvēki gaidīja, kamēr kara­liene piebrauks līdz nāves soda rīkam, kas, lietus un saules, bendes rokas un upuru pieskaršanās nolietots, drūmā lepnumā valdīja pāri visām apak­šā gulošajām galvām, kā pār savu tautu valda karaliene.
   Šie divi cilvēki, saķērušies rokās, ar bālām lūpām, sarauktām uzacīm, klusi un saraustīti runādami, bija Lorēns un Moriss.
   Pazuduši starp skatītājiem, un tomēr tā, lai modinātu skaudību visiem, klusā balsī viņi turpināja sarunu, kura nebija mazāk interesanta par visām tām sarunām, kādas strūkloja grupās, kas, līdzīgi elektriskais ķēdei, viļ­ņojās dzīvo jūrā no Biržas tilta līdz Revolūcija tiltam.
   Doma, ko mēs izteicām par ešafotu, ka tas valda pāri visām galvām, pārsteidza viņus abus.
   —   Skaties, — Moriss teica, — ka riebīgais nezvērs ceļ savas sarkanās rokas. Vai nevar uzskatīt, ka viņš mūs sauc un ka smaida ar saviem vārti­ņiem kā nejēdzīga mute?
   —   Ā, nudien, — Lorēns teica, — es nepiederu, atzīstos, pie tās poē­zijas skolas, kas visu redz sarkanu. Es visu redzu rožainu, un pie šīs riebīgās mašīnas kājām es vēl dziedāšu un vēl cerēšu. Dum spiro, spero.
   —  Tu vēl ceri, kad nogalina sievietes?
   —    Ak, Moris, — Lorēns teica, — Revolūcijas dēls, nenoliedz savu māti! Ak, Moris, paliec krietns un lojāls patriots! Moris, tā, kas mirs, tā nav tāda sieviete, kā visas citas, tā, kas mirs, ir Francijas ļaunais ģēnijs!
   —   O, tā nav viņa, par kuru es nožēloju. Tā nav viņa, ko es apraudu! — Moriss iesaucās.
   —  Jā, es saprotu, tā ir Ženevjēva.
   —   Ak, — Moriss teica, — lūk, viena doma dara mani traku: tā, ka Ženevjēva ir giljotīnas apgādātāju, kurus sauc par Ebēru un Fukjē Tēn- vilu, rokās! To cilvēku rokās, kas aizsūtīja šurp nabaga Eloīzi un kas sūta šurp lepno Mariju Antuaneti.
   —    Nu, — Lorēns teica, — lūk, tieši tas liek man cerēt: kad tautas naids būs pabarots ar divu tirānu lielo maltīti, tas būs, vismaz uz kādu laiku, paēdināts kā milzu čūska, kurai vajadzīgi trīs mēneši, lai sagremotu to, ko aprijusi. Tad tas vairs nenorīs nevienu, un, kā priekšpilsētas pra­vieši runā, tad vismazākais gabals sagādās bailes.
   —   Lorēn, Lorēn, — Moriss teica, — es esmu daudz noteiktāks nekā tu. Un es tev saku pavisam klusu, gatavs atkārtot skaļi: Lorēn, es ienīstu jauno karalieni, kurai lemts, man šķiet, sekot austrietei, ko viņa izdeldēs.
   Tā ir drūma karaliene, kuras purpurs radīts no ikdienas asinīm un kurai Sansons ir ministru prezidents.
   —  Kas par to! Mēs no viņas izbēgsim!
   —    Es neticu, — purinādams galvu, Moriss teica, — tu redzi, lai neap­cietinātu mājās, mums nav cita patvēruma, kā vien dzīvot uz ielas.
   —     Rau, mēs varam atstāt Parīzi, nekas mūs nekavē! Tātad — nesū­dzēsimies! Mans tēvocis mūs gaida Senomērā. Nauda, pase, nekas mums netrūkst. Un tur nav neviena žandarma, kas mūs apcietinās. Ko tu domā? Mēs paliksim tāpēc, ka mēs to gribam.
   —     Nē, tas, ko tu saki, nav taisnība, krietnais draugs, uzticīgā sirds, kāda ir tev… Tu paliec tāpēc, ka es gribu palikt.
   —    Un tu gribi palikt, lai atrastu Ženevjēvu. Nu, kas vēl var būt vien­kāršāks, taisnīgāks un dabīgāks? Tu domā, ka viņa ir cietumā, tas ir vai­rāk nekā iespējams. Tu gribi būt nomodā par viņu un tāpēc nevajag atstāt Parīzi.
   Moriss nopūtās. Bija acīm redzams, ka viņa domas skrēja dažādos vir­zienos.
   —    Vai tu atceries Ludviķa XVI nāvi? — viņš vaicāja. — Es vēl redzu sevi bālu no saviļņojuma un lepnuma. Es biju viens no priekšniekiem šai pūlī, kura krokās šodien es slēpjos. Pie šā ešafota kājām es biju daudz lielāks, kāds nekad nebija karalis, kas kāpa augšā. Kāda pārmaiņa, Lorēn! Un kad iedomājas, ka pietika ar deviņiem mēnešiem, lai novestu pie šīs briesmīgās revolūcijas!
   —  Deviņi mēneši mīlas, Moris!.. Mīla, tu pazudināji Troju!
   Moriss nopūtās. Viņa klejojošā doma devās pa citu ceļu un raudzījās uz citu pusi.
   —    Šis nabaga Sarkanās Mājas bruņinieks, — viņš čukstēja, — lūk, cik skumja diena viņam!
   —    Ak, vai! — Lorēns teica. — Ko es revolūcijās redzu visskumjāko, Moris, vai tu gribi, lai tev to pasaku?
   —  Jā.
   —     Ka bieži ienaidnieki ir cilvēki, kurus gribētu būt draugi, un iegūt par draugiem cilvēkus…
   —  Es pūlos ticēt kādai lietai, — Moriss viņu pārtrauca.
   —  Kādai?
   —    Ka viņš var izgudrot kādu plānu, kaut tas būtu arī traks, lai glābtu karalieni.
   —  Viens cilvēks lai būtu stiprāks nekā simti tūkstoši?!
   —  Es tev saku: lai tas būtu arī traks… Es zinu, lai glābtu Ženevjēvu…
   Lorēns sarauca uzacis.
   —     Es tev atkārtoju, Moris, — viņš atsāka, — tu aizej uz neceļiem. Nē, pat ja vajadzētu, lai tu glābtu Ženevjēvu, tu nekļūtu slikts pilsonis. Bet diezgan par to, Moris, mūs noklausās. Lūk, kur viļņo galvas; lūk, pilsoņa Sansona palīgs, kas paceļas no groza un skatās tālumā. Austriete tuvojas.
   Tiešām, it kā lai pavadītu šo viļņošanos, ko ievēroja Lorēns, drūzmu pārņēma ilgstoša un pieaugoša šalkoņa. Tas bija kā vētras grūdiens, kas iesāk ar svilpošanu un beidz ar šņākšanu.
   Moriss, paceldams savu lielo augumu ar ielas luktura staba palīdzību, lūkojas Sentonorē ielas virzienā.
   —  Jā, — viņš teica trīcēdams, — tur tā ir.
   Tiešām, parādījās cita mašīna, gandrīz vai tikpat riebīga kā giljotīna. Tie bija divriči.
   Pa kreisi un pa labi spīdēja eskorta ieroči, un tās priekšā Gramons uz dažu fanātiķu kliedzieniem atbildēja ar zobena mirdzēšanu.
   Bet, kad divriči nāca tuvāk, šie kliedzieni pēkšņi nodzisa notiesātās drūmā un aukstā skatiena priekšā.
   Nekad sejas izteiksme nebija iedvesusi cienību ar lielāku enerģiju, ne­kad Marija Antuanete nebija dižāka un varenāka kā karaliene.
   Savas drosmes lepnumu viņa noveda tik tālu, ka iedvesa klātesošajiem šausmīgas domas.
   Vienaldzība pret abata Žirāra pamācībām, kas viņu pavadīja pret pašas gribu, viņas galva nenosliecās ne uz labo, ne uz kreiso pusi. Dzīvā doma smadzeņu dziļumā šķita nesatricināma kā viņas skatiens. Divriču sa­raustītās kustības uz nevienādā bruģa ar savu sparu vēl vairāk izcēla viņas izturēšanās stingrību, it kā tā būtu marmora statuja, kas ceļo ratos. Tikai karaliskajai statujai bija mirdzošas acis un viņas matus plivināja vējš.
   Kaut kas līdzīgs tuksneša klusumam pēkšņi nokrita pār trīssimt tūksto­šiem skatītāju.
   No tās vietas, kur uzturējās Moriss un Lorēns, drīz vien varēja dzirdēt divriča ass čīkstēšanu un sargu zirgu elsošanu.
   Divriču apstājās ešafota pakājē.
   Karaliene, kas, bez šaubām, nedomāja līdz šim brīdim, pamodās un saprata: viņa pārlaida augstprātīgu skatienu pūlim, un tas pats jaunais cilvēks, ko viņa bija redzējusi, stāvam uz dižgabala, tagad parādījās viņai atkal, stāvot uz ielas stabiņa.
   No šā ielas stabiņa viņš sūtīja viņai to pašu godbijīgo skatienu, ar kādu bija sveicinājis tai brīdī, kad viņa izgāja no Konsjeržērijas. Pēc tam viņš no ielas stabiņa nolēca zemē.
   Vairākas personas to redzēja, un, tā kā viņš bija ģērbies melnā, izpla­tījās baumas, ka Mariju Antuaneti bija gaidījis garīdznieks, lai aizsūtītu viņai grēku atlaišanu, kad viņa kāps uz ešafota. Starp citu, neviens ne­raizējās par bruņinieku. Svarīgākos brīžos pret dažādām lietām ir vis­augstākā cienība.
   Karaliene uzmanīgi pārvarēja trīs pakāpienus. Viņu atbalstīja Sansons, kas līdz pēdējam brīdim, izpildīdams uzdevumu, kuram likās pats bija notiesāts, izrādīja viņai vislielāko cienību.
   Kamēr viņa soļoja pa ešafota pakāpieniem, daži zirgi saslējās uz pakaļ­kājām, daži kareivji likās saļodzījās un zaudēja līdzsvaru. Tad redzēja it kā ēnu ieslīdam zem ešafota. Bet gandrīz vai tai pašā brīdī iestājās miers: neviens negribēja pazaudēt pat mazāko sīkumu no šīs lielās drāmas, kas noslēdzās. Visu acis vērsās uz notiesāto.
   Karaliene jau bija uz ešafota platformas. Garīdznieks vēl arvien ar viņu runāja. Viens bendes palīgs viņu viegli stūma no mugurpuses, otrs atrai­sīja ņieburu, kas klāja viņas plecus.
   Marija Antuanete juta šo apvainojošo roku, kas pieskārās viņas kaklam, viņa pēkšņi sakustējās un uzspēra Sansonam uz kājas, kas, viņai to ne­redzot, bija aizņemts, lai piesietu viņu pie liktenīgā dēļa.
   Sansons atvilka kāju.
   — Atvainojiet, kungs, — karaliene teica, — es to nedarīju ar nolūku.
   Tie bija pēdējie vārdi, kurus izteica Cēzara meita, Francijas karaliene, Ludviķa XVI atraitne.
   Tilērijas torņa pulkstenis nosita ceturksni pēc pusdienas tieši tai pašā brīdī, kad Marija Antuanete aizgāja mūžībā. 11*
   Šausmīgs kliedziens, kliedziens, kas ietvēra visas ciešanas: prieku, šausmas, sēras, cerības, gaviles, grēku nožēlošanu, kā negaiss noslāpēja otru kliedzienu, vāju un žēlu, kas tai pašā brīdī atskanēja uz ešafota.
   Lai cik vājš tas arī nebija, žandarmi to tomēr dzirdēja. Viņi paspēra dažus soļus uz priekšu. Pūlis, mazāk saspiests, izlija kā straume, kurai atver dambi, apgāza žogu, izklīdināja sargus un kā jūras paisums dauzīja kājām ešafotu, kas bija sašķobīts.
   Ikviens gribēja tuvumā redzēt ķēnišķības paliekas, ko domāja par Fran­cijā iznīcinātu uz visiem mūžiem.
   Bet žandarmi meklēja kaut ko citu: viņi meklēja to ēnu, kas bija izgā­jusi caur viņu rindām un ieslīdējusi zem ešafota.
   Divi no viņiem atgriezās, vezdami aiz apkakles jauno cilvēku, kas spie­da pie sirds ar asinīm krāsotu mutautiņu.
   Viņam sekoja sunītis, kas žēli smilkstēja.
   —           Nāvi aristokrātam! Nāvi bijušajam muižniekam! — kliedza daži cil­vēki no tautas, norādīdami uz jauno cilvēku. — Viņš ir iemērcis savu mutautiņu austrietes asinīs! Nāvi!
   —           Augstais Dievs! — Moriss teica Lorēnam. — Vai tu viņu pazīsti? Vai tu pazīsti?
   —            Nāvi rojālistiem! — atkārtoja satrakotie. — Atņemiet viņam mu­tautiņu, kuru viņš grib paturēt kā relikviju!
   —  Izraujiet! Izraujiet!
   Jaunā cilvēka lūpās maldījās lepns smaids. Viņš noplēsa kreklu, atklāja krūtis un ļāva mutautiņam nokrist.
   —          Kungi, — viņš teica, — tās nav karalienes asinis, bet manas! Ļaujiet man mierīgi nomirt.
   Un dziļa un sarkana brūce parādījās zem viņa kreisās krūts.
   Pūlis iekliedzās un atkāpās.
   Tad jaunais cilvēks lēnām saļima un, lūkodamies uz ešafotu, kā mo­ceklis lūkojas uz altāri, nokrita ceļos.
   —  Sarkanās Mājas bruņinieks! — Lorēns čukstēja Morisam pie auss.
   —           Ardievu! — dievišķi smaidīdams, jaunais cilvēks nolaida galvu un čukstēja. — Ardievu vai, pareizāk, uz redzēšanos!
   Un viņš izlaida garu apstulbušo sargu vidū.
   —      Tas vēl jāizdara, Lorēn, — Moriss teica, — pirms palikt sliktam pilsonim.
   Sunītis griezās apkārt līķim, nobijies un smilkstēdams.
   —     Lūk, tas ir Bleks, — cilvēks, kas turēja rokā resnu rungu, teica. — Lūk, tas ir Bleks. Nāc šurp, mans vecais!
   Sunītis devās pie tā, kas viņu sauca. Bet tiklīdz viņš bija sitiena at­tālumā, cilvēks pacēla rungu un iesmiedamies sadragāja sunītim galvu.
   —  O! nožēlojamais! — Moriss iesaucās.
   —     Klusu, — viņu apturēdams, Lorēns čukstēja, — klusu, vai arī mēs esam pazuduši!.. Tas ir Simons.

   Lorēns un Moriss atgriezās pie pirmā no viņiem. Lai nekompromitētu savu draugu pārāk atklāti, Moriss piesavinājās paradumu iziet no rīta un atgriezties tikai vakarā.
   Iejaukts notikumos, būdams klāt pie cietumnieku pārvešanas uz Kon­sjeržēriju, katru dienu viņš spiegoja pēc Ženevjēvas, nevarēdams zināt, kādā ēkā viņu bija ieslodzījuši.
   Jau pēc pirmā apmeklējuma pie Fukjē Tēnvila Lorēns lika viņam saprast, ka pirmais atklātais gājiens viņu pazudinās, ka viņš būs upuris, nevarēdams sniegt palīdzību Ženevjēvas, un Moriss, kas būtu ļāvis sevi ieslodzīt uz vietas, cerībā piebiedroties savai mīļākajai, palika prātīgs no bailēm, lai nebūtu šķirts no viņas uz mūžu.
   Tātad katru rītu viņš gāja no Karmelitu klostera līdz Brīvajiem vārtiem, no Madlonetas līdz Senlazāram, no Fersas līdz Luksemburgai un gaidīja pie cietumu izejām divričus, kas veda apsūdzētos uz revolucionāro tribu­nālu.
   Uzmetis skatienu upuriem, viņš skrēja uz citu cietumu.
   Bet drīz vien viņš manīja, ka nepietiktu desmit cilvēku darba, lai tā uzraudzītu trīsdesmit trīs cietumus, kuri toreiz bija Parīzē, un tāpēc viņš nomierinājās, lai tribunālā pats sagaidītu Ženevjēvas ierašanos.
   Tas jau bija izmisuma sākums. Tiešām, kādas iespējas palika notie­sātam pēc lēmuma? Tribunāls, kas sāka sēdes pulkstens desmitos, dažreiz četru stundu laikā notiesāja divdesmit vai trīsdesmit personas. Pirmajiem notiesātajiem palika vēl sešas stundas dzīves, bet pēdējiem spriedumu no­lasīja bez ceturkšņa četros un puspiecos viņš krita zem cirvja.
   Atļaut notikt kaut kam līdzīgam ar Ženevjēvu, tas nozīmēja atteikties cīnīties ar likteni.
   O! ja viņš būtu bijis iepriekš brīdināts par Ženevjēvas ieslodzīšanu… kā Moriss būtu priecājies par šo cilvēcīgo taisnību, tik aklo šai laikmetā! Cik viegli un pēkšņi viņš būtu izrāvis Ženevjēvu no cietuma! Nekad izbēg­šana nebija ērtāka. Varētu sacīt, ka nekad tā nebija retāka. Visa muiž­niecība, reiz tikusi cietumā, tur iekārtojās kā pilī un izmantoja visas ērtī­bas, lai mirtu. Bēgt, tas nozīmēja izvairīties no divkaujas sekām: pat sie­vietes nicināja par tādu cenu iegūto brīvību.
   Bet Moriss nebūtu tik kaunīgs. Nosist suņus, piekukuļot slēdzējus, kas vēl vienkāršāk! Ženevjēva nebija no tām personām, kas pievērstu pasaules uzmanību… Bēgdama viņa nezaudēs godu, un, starp citu… ja arī zaudētu godu!
   O! kā viņš ar rūgtumu iedomājās šos Brīvo Vārtu dārzus tik viegli ieņemamus, šīs Madlonetas istabas tik ērti izlauzt, lai sasniegtu ielu, un Luksemburgas zemos mūrus, un Karmelītu tumšos gaiteņus, kuros no­teikts cilvēks varētu tik ērti iekļūt, attaisīdams logu.
   Bet vai Ženevjēva bija kādā no šiem cietumiem?
   Tad, šaubu plosīts un baiļu salauzts, Moriss apkrāva lāstiem Diksmē. Viņš tam draudēja, viņam bija bauda ienīst šo cilvēku, kura gļēvā atrie­bība slēpās zem šķietamās padevības karaļa lietai.
   „Es viņu atradīšu tāpat," Moriss domāja, „ jo viņš parādīsies, ja grib glābt nelaimīgo sievieti. Ja viņš grib to pazudināt, viņš viņu apvainos. Es viņu atradīšu, neģēli, un tā diena būs posts viņam!"
   Tās dienas rītā, kad notika šie atgadījumi, Moriss izgāja, lai ieņemtu savu vietu revolucionārajā tribunālā. Lorēns gulēja.
   Viņu uzmodināja troksnis, ko pie durvīm sacēla sieviešu balsis un šau­teņu laides.
   Viņš paskatījās ar pārsteigta cilvēka skatienu sev apkārt, gribēdams pārliecināties, ka nekas kompromitējošs nav redzams.
   Tai pašā brīdī pie viņa ienāca četri sekcionāri, divi žandarmi un ko­misārs.
   Šis apmeklējums bija tik zīmīgs, ka Lorēns steidzās apģērbties.
   —  Jūs mani apcietināt? — viņš teica.
   —  Jā, pilsoni Lorēn.
   —  Kāpēc?
   —  Tāpēc, ka tu esi aizdomīgs.
   —  Ā, tas ir tiesa.
   Komisārs uzkricelēja dažus vārdus apcietināšanas protokola apakšā.
   —  Kur ir tavs draugs? — viņš jautāja.
   —  Kāds draugs?
   —  Pilsonis Moriss Lendejs.
   —  Laikam savās mājās, — Lorēns teica.
   —  Nē, viņš dzīvo šeit.
   —  Viņš? Ejiet nu! Bet meklējiet, un ja atrodat…
   —  Lūk, uzrādījums, — komisārs teica, — tas ir skaidrs.
   Viņš piedāvāja Lorēnam šausmīgā rokrakstā uzrakstītu un mīklainas ortogrāfijas papīrīti. Šajā papīrītī bija teikts, ka ik rītu viņš bija redzējis izejot no Lorēna dzīvokļa pilsoni Lendeju, aizdomīgo, kuru pavēlēts ap­cietināt.
   Uzrādījumu bija parakstījis Simons.
   —           Ak tas! Bet kurpju lāpītājs pazaudēs savas kundes, — Lorēns teica, — ja viņš izpildīs šos abus amatus reizē. Kā?! - spiegs un kurpju lāpītājs reizē! Tas Simons ir īsts Cēzars…
   Un viņš sāka smieties.
   —           Pilsonis Moriss! — komisārs teica. — Kur ir pilsonis Moriss? Mēs tev prasām viņu nodot!
   —  Es jums saku, ka viņa te nav!
   Komisārs iegāja blakusistabā, tad uzkāpa mazā pieliekamajā istabā, kur mitinājās Lorēna kalpotājs. Beidzot atvēra apakšējo istabu. Nekādu Mo­risa pēdu.
   Bet ēdamzālē uz galda kāda vēstule pievērsa komisāra uzmanību. Tā bija no Morisa, ko viņš, no rīta aiziedams, nepamodinājis draugu, bija nolicis, lai gan viņi gulēja kopā.
   „Es eju uz tribunālu," Moriss rakstīja. «Brokasto bez manis, es atgrie­zīšos tikai vakarā."
   —            Pilsoni, — Lorēns teica, — lai cik es arī steidzos jums paklausīt, jūs sapratīsit, ka nevaru jums sekot kreklā… Atļaujiet, ka mans kalpotājs mani apģērbj.
   —  Aristokrāts! — kāda balss teica, — viņam jāpalīdz uzvilkt bikses…
   —           Ak, Dievs, jā, — Lorēns teica, — es esmu pilsonis Dagobers. Jūs ievērojāt, ka es neesmu teicis karalis?
   —  Nu labi, dari, — komisārs teica, — bet pasteidzies!
   Kalpotājs nokāpa no kambarīša un palīdzēja saimniekam apģērbties.
   Lorēna mērķis bija paturēt kambarsulaini, tāpēc, ka nekas no tā, kas
   notika, nepagāja nemanīts kalpotājam un, lai kalpotājs atstāstītu Morisam to, kas bija noticis.
   —           Tagad, kungi… piedodiet, pilsoņi… tagad, pilsoņi, es esmu gatavs, un es jums sekoju. Bet ļaujiet man, es jūs lūdzu, paņemt līdzi pēdējo Demustjē sējumu «Vēstules Emīlijai", kurš ir iznācis un kuru neesmu la­sījis. Tas iepriecinās mani cietumā, neļaus garlaikoties.
   —           Tu ceri garlaikoties cietumā? — pēkšņi ierunājās Simons, kas sa­vukārt bija kļuvis par pašvaldības ierēdni un ienāca četru sekcionāru pa­vadīts. — Tas nebūs ilgi: tu figurē tās sievietes prāvā, kas gribēja ļaut izbēgt austrietei. Šodien viņu tiesā… tevi tiesās rīt, kad tu būsi liecinājis.
   —            Kurpniek, — Lorēns nopietni teica, — jūs šujat kurpes pārāk strauji.
   —           Jā, bet cik skaists ir naža cirtiens! — riebīgi smaidīdams, Simons atbildēja, — tu redzēsi, redzēsi, mans skaistais grenadieri.
   Lorēns paraustīja plecus.
   —  Labi, iesim! — viņš teica. — Es jūs gaidu.
   Un tā kā ikviens pagriezās, lai nokāptu pa kāpnēm, Lorēns tik spēcīgi spēra pašvaldības ierēdnim Simonām, ka tas rēkdams novēlās pa stāvajām kāpnēm.
   Sekcionāri nevarēja savaldīt smieklus. Lorēns ielika rokas kabatās.
   —  Tas pienākumu izpildes laikā! — naidā kļūdams zils, Simons teica.
   — Nudien! — Lorēns atbildēja, - vai mēs visi neizpildām savus pie­nākumus?
   Viņam lika iekāpt fiakrā, un komisārs viņu aizveda uz Tiesu pili.

   Ja lasītājs otrreiz grib sekot mums revolucionārajā tribunālā, mēs atra­dīsim Morisu tai pašā vietā, kur mēs viņu jau redzējām. Tikai mēs viņu atradīsim daudz bālāku un uztrauktāku.
   Tai brīdī, kad mēs atveram skatu uz šo drūmo teātri, kurp mūs aizrauj vairāk notikumi nekā patika, zvērināties tiesneši ir aizgājuši balsot, jo vie­nu lietu bija noklausījušies: divi apsūdzētie, kas bezkaunīgā uzmanībā, ar kādu tai laikmetā zobojās par tiesnešiem, jau bija saģērbušies ešafotam, sarunājās ar saviem aizstāvjiem, kuru nenoteiktās runas līdzinājās ārsta runām, kas zaudējis cerības par sava slimnieka izveseļošanos.
   Tautai tribīnēs šajā dienā bija negants noskaņojums, tāds noskaņojums, kas uzbudina zvērināto bardzību: nostādīti zem tiešas adītāju un priekš- pilsētnieku uzraudzības, zvērinātie izturējās labāk — kā aktieris divkāršo enerģiju slikti noskaņotas publikas priekšā.
   Tā, kopš pulkstens desmitiem rītā, pieci apsūdzētie jau bija pārvērsti piecos notiesātajos. To bija paveikuši par nepielūdzamiem padarītie tiesneši.
   Divi, kas toreiz atradās uz apsūdzēto sola, šai brīdī gaidīja: jā vai nē. Lēmumam vajadzēja viņus atgriezt dzīvei vai mest nāvē.
   Klātesošā tauta, padarīta mežonīga un pieradusi pie šīs ikdienas tra­ģēdijas, kura bija kļuvusi viņas iemīļotākā teātra izrāde, klātesošā tauta, mēs teiksim, sagatavoja viņus šim drausmīgajam mirklim ar izsaucieniem:
   — Skaties, skaties, skaties! Aplūko taču lielāko! — runāja kāda adītāja, kura, būdama bez cepures, trīskrāsaino kokardi, platu kā delnu, nēsāja pakausī, — skaties, cik viņš ir bāls! Var teikt, ka viņš jau ir miris!
   Notiesātais paskatījās uz sievieti, kas viņu uzrunāja ar nievīgu smaidu.
   —  Ko tu runā? - kamiņiete atsāka. - Tur tas smejas.
   —  Jā, caur zobiem.
   Kāds priekšpilsētnieks paskatījās pulkstenī.
   —  Cik tad ir? — viņa biedrs jautāja.
   —            Pulkstens viens, bez desmit minūtēm. Tas jau velkas trīsccturtdaļ- stundas.
   —           Tieši tā kā Domfronā, nelaimes pilsētā: pusdienā iebraucis, stundā pakārts.
   —           Un mazākais, un mazākais! — kliedza cits klātesošais. — Aplūko taču viņu, viņš būs neglīts, kad sp|aus maisā!
   —  Tā! Tas ir pārāk agri sacīts, tev nebūs laika to ievērot.
   —   Skaties taču, cik viņam ir skaists zilais svārks. Tas ir drusciņ pa­tīkami nabagiem, kad saīsina labi apģērbušos (audis.
   Tiešām, kā soda izpildītājs bija teicis karalienei, nabagie mantoja katra upura palikušās lietas. Tūliņ pēc soda izpildīšanas tās tika aiznestas uz Salpetrjeru — izdalīšanai nabagiem. Turp tika aizsūtītas arī sodītās kara­lienes drēbes.
   Moriss klausījās šo runu virpulī, nepiegriezdams tām vērību. Šai brīdī ikvienu nodarbināja kāda spēcīga doma, kas viņu atšķīra no citiem. Dažas dienas viņa sirds sita tikai zināmos brīžos un grūdieniem, laiku pa laikam bailes vai cerība liekas apturēja viņa dzīves gaitu, un šī nemitīgā šūpo­šanās bija it kā salauzusi sirds jūtību un padarījusi to bezspēcīgu.
   Zvērinātie atgriezās sēdē, un, kā sagaidīja, priekšsēdis pasludināja par abu apvainoto notiesāšanu.
   Viņus aizveda, abi aizgāja stigrā solī. Šai laikmetā visi mira labi.
   Tiesas sulaiņa balss atskanēja drūma un ļauna:
   —  Pilsonis sabiedriskais apsūdzētājs pret pilsoni Ženevjēvu Diksmē.
   Moriss nodrebēja pār visām miesām, un sviedru miklums aprasoja viņa
   seju.
   Durtiņas, pa kurām ienāca apsūdzētie, atvērās un parādījās Ženevjēva.
   Viņa bija ģērbusies baltā, viņas mati bija sakārtoti apburoši koķeti, jo viņa bija tos izveicīgi sakārtojusi kāpienveidīgus un sasprogājusi, nevis ap- cirpusi, kā to darīja lielākā daļa sieviešu.
   Bez šaubām, nabaga Ženevjēva līdz pēdējam brīdim gribēja parādīties skaista tiem, kas varēja viņu redzēt.
   Moriss ieraudzīja Ženevjēvu, un viņš juta, ka visi spēki, kurus viņš bija savācis šim gadījumam, atstāja viņu. Tomēr viņš gatavojās šim sitienam, jo divpadsmit dienas viņš nebija izlaidis nevienu sēdi, un Ženevjēvas vārds, trīs reizes atskanējis no sabiedriskā apsūdzētāja mutes, bija pār­steidzis viņa dzirdi, bet dažs izmisums ir tik plašs un dziļš, ka neviens nevar iztaustīt bezdibeni.
   Visi, kas redzēja parādāmies šo sievieti, tik skaistu, tik naivu, tik bālu, nevilšus iekliedzās: vieni niknumā, — šai laikmetā bija ļaudis, kas ienīda katru pārākumu, skaistuma pārākumu tāpat kā naudas, ģēnija vai izcel­šanās pārākumu, citi apbrīnā, daži līdzcietībā.
   Bez šaubām, Ženevjēva pazina vienu kliedzienu starp visiem šiem klie­dzieniem, vienu balsi šo balsu vidū. Viņa pagriezās uz Morisa pusi, kamēr priekšsēdis šķirstīja apsūdzētās aktu kopojumu, laiku pa laikam no apak­šas uz viņu lūkodamies.
   Ar pirmo skatienu viņa ieraudzīja Morisu, apslēptu zem platmales ma­lām. Tad ar maigu smaidu un vēl maigāku kustību viņa pagriezās pavisam. Viņa uzlika rožainās un drebošās rokas uz lūpām, un, ielikdama visu dvē­seli elpā, viņa aizsūtīja pazudušo skūpstu, kuru šai pūlī tikai viens varēja pieņemt.
   Ziņkārības čuksti pāršalca zāli. Ženevjēva, pasaukta, pagriezās pret tiesnešiem. Bet, nebeigusi šo kustību, viņa apstājās, un viņas izplestās acis ar neizsakāmu šausmu izteiksmi cieši lūkojās kādā zāles punktā.
   Moriss velti pacēlās uz pirkstgaliem: viņš neko neredzēja vai pareizāk, kāda svarīgāka lieta pievērsa viņa uzmanību tribunālam.
   Fukjē Tēnvils bija sācis lasīt apsūdzības rakstu.
   Šai rakstā bija sacīts, ka Ženevjēva Diksmē esot kāda neganta sazvēr­nieka sieva, kas ticis turēts aizdomās, ka palīdzējis bijušajam Sarkanās Mājas bruņiniekam mēģinājumos glābt karalieni.
   Starp citu, viņa esot tikusi pārsteigta, nometusies karalienes priekšā ceļos, lūdzot apmainīt drēbes ar viņu, un piedāvādamās nomirt tās vietā. Šis trulais fanātisms, apsūdzības rakstā bija teikts, bez šaubām pelnīs kontrrevolucionāru uzslavas; bet šodien, tas piebilda, katra franču pilsoņa
   dzive pieder nācijai, un tā ir divkārša nodevība — upurēt savu dzīvi Fran­cijas ienaidniekiem.
   Ženevjēva, kad viņu jautāja, vai viņa atzīst, ka bijusi, kā to teikuši žan­darmi Dišēns un Žilbērs, pārsteigta ceļos karalienes priekšā, lūgdamās apmainīt drēbes ar viņu, vienkārši atbildēja:
   —  Jā!
   —  Tad, — priekšsēdis teica, — izstāstiet mums jūsu plānu un cerības.
   Ženevjēva pasmaidīja.
   —          Sieviete var lolot cerības, — viņa teica, — bet sieviete nevar īstenot tāda veida plānu, kuram es esmu kritusi par upuri.
   —  Bet kā tad jūs tur nokļuvāt?
   —  Tāpēc, ka es nepiederēju sev un mani tur iegrūda.
   —  Kas jūs iegrūda? — sabiedriskais apsūdzētājs jautāja.
   —  Ļaudis, kas man draudēja ar nāvi, ja es nepaklausītu.
   Un jaunās sievietes uztrauktais skatiens atkal pievērsās Morisam un neredzemam punktam zālē.
   —            Bet, lai izbēgtu no nāves, kāda jums draudēja, jūs nenonicinājāt nāvi, kuru saņemtu par sodu.
   —           Kad es piekāpos, nazis man bija uz krūtīm, kamēr giljotīnas dzelzs vēl bija tālu no manas galvas. Es saliecos varas priekšā.
   —           Kāpēc jūs nesaucāt palīgā? Katrs krietns patriots būtu jūs aizstā­vējis.
   —           Ak, kungs! — reizē skumjā un maigā balsī, ka Morisa sirds bija gatava pārplīst, Ženevjēva atbildēja, — ak, manā tuvumā neviena nebija.
   Aizkustinājums sekoja līdzjūtībai, kā līdzjūtība bija sekojusi ziņkārībai. Daudzas galvas noliecās, vienas slēpdamas asaras, citas ļaudamas brīvi tām plūst.
   Tad Moriss pamanīja kreisā pusē galvu, kura bija palikusi stingra, seju, kura bija palikusi nejūtīga.
   Tas bija Diksmē, stāvs, drūms, nepielūdzams, un tas neizlaida no acīm ne Ženevjēvu, ne tribunālu.
   Jaunā cilvēka deniņos saskrēja asinis. Niknumā viņam nosarka seja, visu būtni pārņēma neapvaldāma atriebības vēlme. Viņš uzmeta Diksmē tik elektrizētu naida pilnu skatienu, ka tas, it kā dedzinoša fluīda pievilkts, pagrieza galvu pret savu ienaidnieku.
   Viņu skatieni sastapās kā liesmās.
   —  Sakiet mums jūsu kūdītāju vārdus? — priekšsēdis jautāja.
   —  Tur bija tikai viens, kungs.
   —  Kas?
   —  Mans virs.
   —  Vai jūs zināt, kur viņš ir?
   —  Jā.
   —  Uzrādiet viņa paslēptuvi.
   —  Viņš var būt neģēlis, bet es nebūšu gļēvule. Tas neattiecas uz mani, uzrādīt viņa paslēptuvi, tā ir jūsu lieta, to atklāt.
   Moriss paskatījās uz Diksmē.
   Diksmē nepakustējās. Jaunā cilvēka galvā radās doma: uzrādīt viņu, uzrādot sevi, bet viņš to apspieda.
   —  Nē, — viņš klusu teica, — tā nevajag mirt.
   —  Tātad jūs liedzaties vadīt mūsu meklēšanu? — priekšsēdies teica.
   —   Es domāju, kungs, ka es to nevaru darīt, — Ženevjēva atbildēja, — nepadarot sevi tikpat nicināmu citu acīs, kāds viņš ir manās.
   —  Vai liecinieki ir? — priekšsēdis jautāja.
   —  Viens ir, — tiesas sulainis atbildēja.
   —  Pasauciet liecinieku.
   —  Maksimiliāns Žans Lorēns! — nospiedza tiesas sulainis.
   —  Lorēns! — Moriss iesaucās. — Ak, Dievs, kas tad ir noticis?
   Šis skats notika Lorēna apcietināšanas dienā, un Moriss nezināja par šo apcietināšanu.
   —  Lorēns! — sāpīgā nemierā apkārt lūkodamās, Ženevjēva čukstēja.
   —  Kāpēc liecinieks neatbild uz aicinājumu? — priekšsēdis jautāja.
   —  Pilsoni priekšsēdi, — Fukjē Tēnvils teica, — pēc nesena uzrādījuma liecinieks apcietināts savā dzīvoklī, tūdaļ viņu atvedīs.
   Moriss nodrebēja.
   —           Bija vēl viens svarīgāks liecinieks, — Fukjē turpināja, — bet to vēl nav varējuši atrast.
   Smaidīdams Diksmē pagriezās pret Morisu: varbūt tā pati doma, kas bija iešāvusies mīļākā galvā, bija savukārt iešāvusies vīra galvā. Ženevjēva nobālēja un ievaidēdamās sagura sevī. Tajā brīdī divu žandarmu pavadībā ienāca Lorēns.
   Pēc viņa un tajās pašās durvīs parādījās Simons, kas apsēdās tiesā, kā ieradis vietējos apstākļos.
   —  Jūsu vārds un priekšvārds? — priekšsēdis jautāja.
   —  Maksimiliāns Zans Lorēns.
   —  Jūsu stāvoklis?
   —  Brīvais cilvēks.
   —  Tāds tu ilgi nebūsi, — rādīdams dūri, Simons teica.
   —  Vai jūs esat radinieks apsēdzētajai?
   —  Nē, bet man ir gods būt viņas draugam.
   —  Vai jūs zināt, ka viņa rīkoja sazvērestību karalienes aizvešanai?
   —  Kā jūs gribat, lai es to zinātu?
   —  Viņa varēja būt jums uzticējusies.
   —  Man, Termopīlu sekcijas loceklim?.. Eita nu!
   —  Tomēr dažreiz ir redzējuši jūs kopā ar viņu.
   —  Mani varēja pat bieži redzēt.
   —  Jūs pazināt viņu kā aristokrāti?
   —  Es viņu pazinu kā ādmiņa sievu.
   —  Viņas vīrs patiesībā nenodarbojās ar amatu, zem kāda slēpās.
   —  O, to es nezinu, viņas vīrs nebija mans draugs.
   —  Stāstiet mums par viņas vīru!
   —  O! Ļoti labprāt! Tas ir riebīgs cilvēks…
   —   Lorēna kungs, — Ženevjēva teica, — es jūs lūdzu… Lorēns bezjūtīgi turpināja:
   —           … Kas upurēja savu nabaga sievu, kura stāv jums acu priekšā, lai apmierinātu nevis savus politiskos ieskatus, bet personisko naidu. Fui! Es viņu stādu tikpat zemu kā Simonu.
   Diksmē kļuva zils. Simons gribēja runāt, bet ar rokas mājienu priekš­sēdis lika viņam klusēt.
   —           Kā liekas, jūs ļoti labi zināt šo lietu, pilsoni Lorēn, — Fukjē teica, — pastāstiet mums par to.
   —   Piedodiet, pilsoni Fukjē, — pieceldamies Lorēns teica, — es teicu visu, ko zināju.
   Viņš palocījās un apsēdās.
   —           Pilsoni Lorēn, — apsūdzētājs turpināja, — tavs pienākums ir iz­skaidrot tribunālam.
   —     Lai tas izskaidrojas ar to, ko teicu. Kas attiecas uz šo nabaga sie­vieti, es atkārtoju, viņa paklausīja tikai varai… Redziet, apskatieties tikai, vai viņa ir veidota kā sazvērniece? Viņu piespieda darīt to, ko viņa darīja, tas ir viss.
   —  Tu tā domā?
   —  Es esmu pārliecināts.
   —      Likuma vārdā, — Fukjē teica, — es prasu, lai liecinieks Lorēns tiktu vests tribunāla priekšā kā apvainotais līdzzināšanā šai sievietei.
   Moriss ievaidējās.
   Ženevjēva apslēpa seju rokās.
   Simons prieka sajūsmā iekliedzās:
   —  Pilsoni apsūdzētāj, tu glāb tēviju!
   Kas attiecas uz Lorēnu, viņš, neteikdams ne vārda, pārkāpa pāri mar­gām, lai apsēstos blakus Ženevjēvai. Viņš paņēma viņas roku un godbijīgi skūpstīja to.
   —     Labdien, pilsone, — viņš teica ar tādu vienaldzību, kas atdzīvināja sapulci. — Kā jums klājas?
   Un viņš apsēdās uz apsūdzēto sola.

   Kā fantasmagorija Morisa priekšā norisa šis skats. Viņš stāvēja, atbals­tījies uz zobena, no kura nešķīrās. Viņš redzēja savus draugus vienu pēc otra krītam bezdibenī, kas neatdod savus upurus, un šis nāves attēls vi­ņam bija tik pārsteidzošs, ka viņš sev jautāja, kāpēc viņš, Šo nelaimīgo biedrs, turējās vēl pie bezdibeņa malas un neļāvās reibonim, kas rāva viņiem līdzi.
   Pārkāpdams pāri margām, Lorēns pamanīja Diksmē drūmo un izsmē­jīgo seju.
   Kad viņš bija nosēdies blakus apsūdzētajai, kā mēs jau teicām, Že­nevjēva pieliecās viņam pie auss.
   —  Ak, Dievs! — viņa teica, — vai jūs zināt, ka Moriss ir šeit?
   —  Kur?
   —  Neskatieties tūliņ! Jūsu skatiens var viņu pazudināt.
   —  Esiet mierīga!
   —  Aiz mums, blakus durvīm. Kādas sāpes būs viņam, ja mūs notiesās.
   Lorēns paskatījās uz jauno sievieti ar maigu, līdzjūtības pilnu skatienu.
   —           Mūs notiesās, — viņš teica. - Nabaga draugs, kas paliks viens virs zemes.
   Lorēns pagriezās pret Morisu, un Ženevjēva, nevarēdama atturēties, uzmeta no savas puses ašu skatu jaunajam cilvēkam. Moriss acis bija vērs­tas uz viņiem, un viņš turēja roku uz sirds.
   —  Jums ir viens līdzeklis glābt sevi. — Lorēns teica.
   —  Drošs? — Ženevjēva, kuras acīs iedzirkstijās prieks, jautāja.
   —  O! par to es galvoju.
   —  Ja jūs mani glābsit, Lorēn, kā es jums pateikšos.
   —   Bet šis līdzeklis… — jaunais cilvēks atsāka.
   Viņa acīs Ženevjēva lasīja vilcināšanos.
   —  Jūs taču viņu redzējāt? — viņa teica.
   —          Jā, es redzēju. Vai jūs gribat būt glābta! Lai viņš nosēstas savukārt dzelzs krēslā, un tas notiks.
   Diksmē, bez Šaubām, pēc Lorēna skatiena izteiksmes, uzminēja, kādus vārdus viņš izteica, jo sākumā viņš nobālēja. Bet drīz viņš atguva drūmo mieru un cllišķo smaidu.
   —            Tas ir neiespējami, — Ženevjēva teica, — tad es vairs nevarētu viņu ienīst.
   —  Viņš pazīst jūsu augstsirdību un nebīstās.
   —  Bez šaubām, jo viņš ir drošs par sevi, mani, mums visiem.
   —           Ženevjēva, Ženevjēva, es neesmu tik pilnīgs kā jūs, ļaujiet man raut viņu līdzi, un lai viņš pazūd!
   —           Nē, Lorēn, es jūs lūdzu, neko kopēju ar Šo cilvēku, pat nc nāvi! Man liekas, es būšu neuzticīga Morisam, ja es miršu ar Diksmē.
   —  Bet jūs nemirsit.
   —  Kā varēs dzīvot, kad viņš būs miris?
   —      Ak, — Lorēns teica, — Morisam bija taisnība, ka viņš jūs mii! Jūs esat eņģelis, un eņģeļu tēvija ir debesis. Nabaga mīļais Moris!
   Simons, kas nevarēja dzirdēt, ko runāja apsūdzētie, pa to laiku ar acīm aprija viņu sejas izteiksmi.
   —      Pilsoni žandarm, — viņš teica, — neļauj taču sazvērniekiem turpināt viņu sazvērestības pret republiku pat revolucionārajā tribunālā.
   —      Tu zini labi, pilsoni Simon, — žandarms atbildēja, — ka te nerīko sazvērestības, vai arī, ja to dara, tad neilgi. Pilsoņi sarunājas, un ja likums nenoliedz runāt divričos, kāpēc liegs runāt tribunālā?
   Šis žandarms bija Žilbērs, kas, pazinis karalienes cietumā apcietināto cietumnieci, ar parasto godprātību izrādīja līdzjūtību drosmei un pade­vībai.
   Priekšsēdis apspriedās ar piesēdētājiem. Pēc Fukjē Tēnvila uzaicinā­jumu viņš uzsāka jautājumus:
   —       Apsūdzētais Lorēn, — viņš jautāja, — kāds raksturs bija jūsu at­tiecībām ar pilsoni Diksmē?
   —  Kāds raksturs, pilsoni priekšsēdi?
   —  Jā.
   Mums sirdis vienoja draudzība skaidrākā, Es mīlēju viņu kā māsu, viņa mani kā brāli.
   —  Pilsoni Lorēn, — Fukjē Tēnvils teica, — dzejolis ir slikts.
   —  Kā tā? — Lorēns jautāja.
   —  Bez šaubām, tur ir viens „s" ir par daudz.
   —  Nocērt, pilsoni apsūdzētāj, nocērt tas tavs amats!
   Fukjē Tēnvila bezkaislīgā seja viegli nobālēja par šo drausmīgo asprā­tību.
   —      Un kādām acīm, — priekšsēdis jautāja, — pilsonis Diksmē lūkojās uz savas sievas attiecībām ar cilvēku, kas uzstājās kā republikānis?
   —      O! To es nevaru pateikt, jo nekad neesmu pazinis pilsoni Diksmē, un ar to esmu pilnīgi apmierināts.
   —       Bet, — Fukjē Tēnvils atbildēja, — bet tu nesaki, ka tavs draugs Moriss Lendejs tavas un apsūdzētās skaidrās draudzības mezgls?
   —      Ja es to nesaku, — Lorēns atbildēja, — tad tāpēc, ka ir slikti to sacīt, un es domāju, ka tu varētu ņemt paraugu no manis.
   —  Pilsoņi zvērinātie, — Fukjē Tēnvils teica, — pratīs novērtēt šo savā­do divu republikāņu attiecības ar aristokrāti. Un tai pašā brīdī, kad šī aristokrāte pieķerta vismelnākās sazvērestībās, kādas jebkad bija gatavotas pret tautu.
   —   Kā es varētu zināt par sazvērestību, par kuru tu runā, pilsoni apsū- dzētāj? — drīzāk sašutis nekā izbijies par pierādījumu rupjību, Lorēns jautāja.
   —   Jūs pazināt šo sievieti, jūs bijāt viņas draugs, viņa jūs sauca par brāli, jūs viņu saucāt par māsu, un jūs lai nezinātu par viņas gaitām? Vai tas ir iespējams, kā jūs pats teicāt, — priekšsēdis jautāja, — ka viņa viena izdarīja noziegumu, kādā to apvaino?
   —   Viņa to nedarīja viena, — izmantodama priešsēža lietotos vārdus, Lorēns atbildēja, — jo viņa jums teica, jo es jums teicu un atkārtoju, ka viņas vīrs viņu tur iegrūda.
   —   Bet kā tu nepazīsti vīru, — Fukjē Tēnvils teica, — ja vīrs bija sa­vienībā ar sievu?
   Lorēnam bija jāpastāsta tikai par pirmo Diksmē pazušanu. Lorēnam bija tikai jāpasaka par Ženevjēvas un Morisa mīlu. Lorēnam, beidzot, bija tikai jāatklāj, kā vīrs bija aizvedis un paslēpis nepieejamā patvērumā savu sievu, lai, izklīdinot tumsu, attaisnotos no katras līdzdalības.
   Bet tāpēc bija jānodod divu draugu noslēpumus. Tāpēc vajadzēja likt nosarkt Ženevjēvai piecsimt cilvēku priekšā. Lorēns sapurināja galvu, it kā sev teikdams „nē".
   —   Nu, — priekšsēdis jautāja, — ko jūs atbildēsit pilsonim apsūdzē­tajam?
   —   Ka viņa loģika ir iznīcinoša, — Lorēns teica, — un ka viņš mani pārliecināja tādā lietā, par kuru man nebija ne jausmas.
   —  Kādā?
   —    Ka es esmu, kā izrādās, viens no briesmīgākajiem sazvērniekiem, kāds jebkad redzēts.
   Šis paziņojums izsauca vispārēju jautrību. Pat zvērinātie nevarēja noturē­ties, ar tik atbilstošu balss noskaņu jaunais cilvēks bija izteicis šos vārdus.
   Fukjē saprata zobgalību, un, kā nenogurdināmā stingrībā viņš bija mā­cījies saprast visus apsūdzēto noslēpumus tikpat labi kā paši apsūdzētie, viņš nevarēja atturēties no līdzjūtīgas apbrīnas jūtām.
   —        Pilsoni Lorēn, — viņš teica, — runā, aizstāvies! Tribunāls tevi uz­klausīs, jo mēs zinām tavu pagātni, un tā ir krietna republikāņa pagātne.
   Simons gribēja runāt. Priekšsēdis viņam pamāja klusēt.
   Lorēns atkal papurināja galvu.
   —  Klusēšana ir atzīšanās, — priekšsēdis atsāka.
   —  Nē, — Lorēns teica, — klusēšana ir klusēšana, vairāk nekas.
   —  Vēlreiz, — Fukjē-Tēnvils teica, — es jautāju, vai tu gribi runāt?
   Lorēns pagriezās pret klausītājiem, lai ar acīm jautātu Morisam, kas
   jādara.
   Moriss nedeva zīmi Lorēnam runāt, un Lorēns klusēja.
   Tas nozīmēja notiesāt pašam sevi.
   Tas, kas sekoja, tika ātri izpildīts.
   Fukjē nolasīja apsūdzības gala slēdzienu. Priekšsēdis savilka kopā de­bates. Zvērinātie aizgāja nobalsot un pieņēma vainīguma verdiktu pret Lorēnu un Ženevjēvu.
   Priekšsēdis abus notiesāja uz nāvi.
   Pils lielā torņa pulkstenis nosita pulkstens divi.
   Priekšsēdis bija vajadzīgs tieši tik daudz laika pasludināt spriedumu, cik ilgi skanēja pulkstenis.
   Moriss klausījās šo divu trokšņu sakušanā. Kad balss un pulksteņa div­kāršais tricinājums beidzās, viņš bija galīgi noguris.
   Žandarmi aizveda Ženevjēvu un Lorēnu, kas viņai piedāvāja roku.
   Morisu abi sveicināja dažādi: Lorēns smaidīja, bet Ženevjēva, vāja un bezspēcīga, sūtīja pēdējo skūpstu viņam ar asaru samērcētajiem pirkstu galiem.
   Viņa bija paglabājusi cerību dzīvot līdz pēdējam mirklim un viņa ne­raudāja par savu dzīvi, bet par mīlu, kurai bija jāizdziest kopā ar dzīvi.
   Pusvājprātīgais Moriss uz šo draugu ardievām neatbildēja. Bāls, apjucis viņš piecēlās no sola, uz kura bija noslīdzis. Viņa draugi bija pazuduši.
   Viņš juta, ka viņā vēl dzīvoja tikai naids, kas grauza sirdi.
   Viņš pameta pēdējo skatienu apkārt un pamanīja Diksmē, kurš gāja kopā ar citiem skatītājiem, un saliecās, lai izietu caur spraišļotajām ku­luāru durvīm.
   Ar atsperes ašumu Moriss pārlēca no sola uz solu un sasniedza tās pašas durvis.
   Diksmē jau bija izgājis: viņš pazuda gaiteņa tumsā. Moriss gāja viņam pakaļ.
   Tajā brīdī, kad Diksmē kāja pieskārās lielās zāles plātnēm, Morisa roka pieskārās Diksmē plecam.

   Sajust rokas pieskārienu uz pleca šajā laikmetā bija vienmēr nopietna lieta.
   Diksmē pagriezās un pazina Morisu.
   —           Ā! Labdien, pilsoni republikāni, — tikai nemanāmi nodrebēdams, bet tūlīt savaldījies, Diksmē teica.
   —           Labdien, pilsoni gļēvuli, — Moriss atbildēja, — jūs mani gaidījāt, vai ne?
   —  Tas ir, tieši otrādi, es jūs vairs negaidīju, — Diksmē atbildēja.
   —  Kāpēc?
   —  Jo es jūs gaidīju agrāk.
   —           Es nāku vēl par agru pirms tevis, slepkava! — Moriss piebilda drausmīgā balsī, vai pareizāk, čukstos, jo viņa sirdī bija sakrājies pērkons un skatienā — zibens.
   —          Tavas acis met ugunis, pilsoni, — Diksmē atbildēja. — Mūs pazīs un vajās.
   —          Jā, tu baidies tikt apcietināts, vai ne? Tu baidies nokļūt uz ešafota, kurp aizsūti citus? Lai apcietina, jo labāk, man šķiet, tautas tiesai trūkst viens vainīgais.
   —          Tāpat kā goda vīru sarakstā trūkst viena vārda, kopš tavs vārds no tā ir izzudis?
   —          Labi, es ceru, ka to mēs vēl pārrunāsim. Tai laikā tu esi atriebies, nekrietnā kārtā atriebies sievietei. Kāpēc, ja tu mani kaut kur esi gaidījis, kāpēc tu negaidīji mani tai dienā, kad manā mājā nozagi Ženevjēvu?
   —  Es domāju, ka tu pirmais nozagi.
   —   Ej taču, nejoko, kungs, to es nekad pie sevis nemanīju! Nerunā, es zinu, ka darbos tu esi daudz stiprāks nekā runā! Par to man liecina diena, kad jūs gribējāt mani nogalināt: tai dienā runāja tava īstā daba.
   —   Es vairākkārt esmu nožēlojis, ka tai neklausīju, — Diksmē mierīgi atbildēja.
   —   Nu, — piesizdams pie zobena, Moriss teica, — es piedāvāju jums gandarījumu.
   —  Rīt, ja vēlaties, šodien ne.
   —  Kāpēc rīt?
   —  Vai arī šovakar.
   —   Kāpēc ne tūliņ?
   —  Tāpēc, ka man līdz pieciem vēl ir darīšanās.
   —  Vēl kāds riebīgs nodoms, — Moriss teica, — vēl kāda viltība.
   —    Ak tā! Morisa kungs, — Diksmē atbildēja, — jūs tiešām neesat diezcik pateicīgs. Kā! Sešus mēnešus es jums ļāvu mīlēt manu sievu. Sešus mēnešus es netraucēju jūsu satikšanos, ļāvu jums smaidīt viņai. Atzīstaties, neviens laulātais draugs nekad nav bijis pielaidīgāks.
   —  Tas ir tāpēc, ka tu domāji — es tev noderēšu un ka tāpēc saudzēji. «' — Bez šaubām! — mierīgi atbildēja Diksmē, kas arvien vairāk sevi savaldīja, jo vairāk Moriss iekarsa. — Bez šaubām! Kamēr tu nodevi re­publiku un pārdevi man to par manas sievas vienu skatienu; kamēr tu ar nodevību un viņa ar laulības pārkāpšanas mīlu zaudējāt godu, es biju saprātīgais un varonis. Es gaidīju, es uzvarēju.
   —  Šausmas! — Moriss teica.
   —   Jā, vai nav tiesa? Jūs protat novērtēt savu uzvešanos, kungs. Tā ir riebīga, tā ir nekrietna.
   —   Jūs maldāties, kungs! Par riebīgu un nekrietnu es saucu tā cilvēka uzvešanos, kam bija uzticēts sievas gods, kas bija zvērējis sargāt šo godu tīru un neaizskartu, un kas, tai vietā, lai pildītu zvērestu, viņas skaistumu izlietoja pievilināšanai, lai sagūstītu vājās sirdis. Pāri visam jūsu svētais pienākums bija apsargāt šo sievieti, kungs, un tai vietā, lai viņu apsargātu, jūs viņu pārdevāt.
   —  Ko es darīju, kungs, — Diksmē atbildēja, — es tūliņ jums pateikšu! Man bija jāglābj draugs, kas ar mani kalpoja svētai lietai. Tāpat kā šai lietai es upurēju mantu, es upurēju arī godu. Pats sevi es biju pilnīgi aizmirsis, pilnīgi iznīcinājis. Par sevi es domāju tikai pēdējā vietā. Tagad drauga vairs nav: mans draugs nodūrās. Karalienes man vairs nav! Mana karaliene mira uz ešafota. Tagad, nu, tagad, es domāju par atriebību.
   —  Saki — par slepkavību.
   —  Nogalinot laulības pārkāpēju, to nenoslepkavo, to soda.
   —  Šo laulības pārkāpšanu jūs uzspiedāt, tātād tā bija likumīga.
   —  Jūs domājat? — drūmi smaidīdams, teica Diksmē. — Prasi sirds­apziņai, vai viņa rīkojusies pareizi?
   — Tas, kas soda, dara to atklāti. Tu nesodi, jo, sūtīdams viņu uz eša­fotu, tu slēpies.
   —  Es bēgu? Es slēpjos? Ka tu to zini ar savām aprobežotajām sma­dzenēm? — Diksmē jautāja. — Vai tas nozīmē slēpties, ja esmu klāt pie viņas notiesāšanas? Vai tas nozīmē bēgt, ja iet Nāves zālē teikt viņai pēdējās ardievas?
   —  Tu gribi viņu redzēt? — Moriss iesaucās, — tu gribi atvadīties no viņas?
   —  Noteikti, — paraustīdams plecus, Diksmē atbildēja. — Tev ir maz piedzīvojumu atriebībā. Tātad manā vietā tu apmierinātos, ļaudams no­tikumiem iet savu gaitu. Tātad, piemēram, ja sieva, laulības pārkāpēja, pelnījusi nāvi, no tā brīža, kad esmu viņu sodījis ar nāvi, es esmu izlī­dzinājies ar viņu, vai pareizāk, viņa ir izlīdzinājusies ar mani. Nē, pilsoni Moris, es zinu labāk. Es zinu līdzekli, kā atdarīt šai sievietei visu ļaunu, ko viņa darījusi man. Viņa tevi mīl, viņa mirs tālu no tevis. Viņa mani nicina, viņa mani redzēs! Skaties, — izvilkdams kabatas grāmatiņu, viņš piebilda, — tu redzi šo grāmatiņu? Te ir Pils rakstveža parakstīta karte. Ar šo karti es varu nokļūt pie notiesātajiem. Un es nokļūšu pie Že­nevjēvas un saukšu viņu par laulības pārkāpēju. Es redzēšu, kā kritīs viņas mati no bendes rokas, un, kamēr viņas mati kritīs, viņa dzirdēs manu balsi, kas atkārtos: «Laulības pārkāpēja!"
   Es viņu pavadīšu līdz divričiem, un kad viņa uzliks kāju uz ešafota, pēdējais vārds, ko viņa dzirdēs, būs — «laulības pārkāpēja".
   — Uzmanies! Viņai pietrūks spēka izturēt tik daudz gļēvulības, un viņa tevi uzrādīs.
   —   Nē! — Diksmē teica. — Viņa mani ienīst pārāk stipri! Ja viņai vajadzētu uzrādīt, viņa būtu uzrādījusi, kad tavs draugs viņai klusām deva šo padomu. Ja viņa nav uzrādījusi mani, lai glābtu savu dzīvību, viņa neuzrādīs, lai mirtu kopā ar mani. Jo viņa labi zina, ja viņa mani uzrādīs, es nokavēšu soda izpildīšanu par vienu dienu. Viņa labi zina, ja uzrādīs mani, es iešu ar viņu ne tikai līdz Pils pakāpienu apakšai, bet līdz eša­fotam. Jo viņa labi zina, ka es neatstāšu viņu soliņa pakājē, bet kāpšu ar viņu divričos; jo viņa labi zina, ka visu ceļu es viņai atkārtošu šo drausmī­go vārdu: «laulības pārkāpēja"; ka nemitīgi es to atkārtošu uz ešafota, un brīdī, kad viņa iegrims mūžībā, apsūdzība aizies viņai līdzi.
   Naidā un niknumā Diksmē bija šausmīgs. Viņa roka satvēra Morisa roku. Viņš to kratīja ar jaunam cilvēkam nepazīstamu spēku. Ar to no­risinājās pretējs: jo vairāk Diksmē satrakojās, jo Moriss kļuva mierīgāks.
   —  Klausies, — jaunais cilvēks teica, — šai atriebībai kaut kas nepie­tiek.
   —  Kas?
   — Tu nevarēsi viņai teikt: «Iziedams no tribunāla, es sastapu tavu mī­ļāko un viņu nogalināju."
   —  Tieši otrādi, man labāk patīk teikt, ka tu dzīvo un ka savas dzīves atlikušo daļu tu mūžīgi atcerēsies viņas nāves ainu.
   — Tomēr tu mani nogalināsi, — Moriss teica, — vai, — palūkodamies apkārt un redzēdams sevi izdevīgākā stāvoklī, viņš teica, — es nogalināšu tevi.
   Un, bāls no uzbudinājuma, niknuma aizrauts, juzdams, ka viņa spēki divkāršojušies no piespiešanās, kāda viņam bija vajadzīga, lai noklausītos Diksmē briesmīgo nodomu atstāstījumu līdz galam, viņš to satvēra aiz rīkles, un soļodams atmuguriski, vilka viņu uz kāpnēm, kuras izgāja uz upes krastu.
   Diksmē savukārt juta, kā no šā rokas pieskāriena viņā sacēlās naida lavīna.
   —  Labi, — viņš teica, — tev nav jāvelk mani ar varu, es iešu.
   —  Tad nāc, tu esi bruņots.
   —  Es tev sekoju.
   — Nē, ej pa priekšu! Bet es brīdinu: pie mazākās kustības es tev pār­šķelšu galvu ar zobena cirtienu.
   —  O! tu labi zini, ka es nebaidos, — Diksmē teica ar smaidu, ko lūpu bālums darīja tik šausmīgu.
   —   Ne bailes no zobena, — Moriss čukstēja, — bet bailes pazaudēt atriebību. Un tomēr, — viņš piebilda, — tagad, kad mēs esam viens preti otram, tu vari viņai teikt: „Sveiki!"
   Tiešām, viņi bija ūdens malā, un, ja kāds vēl varētu redzēt, kur viņi bija, neviens nepagūtu pienākt laikā, lai aizkavētu divkauju.
   Starp citu, abus plosīja vienāds naids.
   Tā runādami, viņi nokāpa pa mazajām kāpnēm, kuras iziet Pils lau­kumā, un sasniedza gandrīz vai tukšo krastmalu. Tā kā tiesāšana turpi­nājās, jo bija pulkstens divi, pūlis vēl aizpildīja tiesas istabu, gaiteņus un pagalmus, un Diksmē likās bija tikpat stipri izslāpis pēc Morisa asinīm, kā Moriss — pēc viņa…
   Tad viņi iedziļinājās zem viena no tiem spraišļiem, kuri aizved Konsjer­žērijas cietumus līdz upei, kuri šodien ir smirdoņas pilni novadgrāvji un kādreiz bieži aiznesa līķus tālu no kazemātiem.
   Moriss nostājās starp ūdeni un Diksmē.
   —   Es noteikti ticu, ka es tevi nogalināšu, Moris, — Diksmē teica, — tu pārāk drebi.
   —   Un es, Diksmē, — paņemdams rokā zobenu un rūpīgi noslēgdams katru atkāpšanos, teica Moriss, — es domāju, tieši otrādi, ka es tevi no­galināšu, un tevi nogalinājis, paņemšu no tavas kabatas grāmatiņas Pils kancelejas caurlaidi. O! aizpogā labi svārku! Mans zobens to attaisīs, par to es galvoju, kaut būtu no vara kā senās bruņas.
   —  Tu gribi paņemt šo papīru? — Diksmē iebļāvās.
   —  Jā, — Moriss teica, — es to izlietošu! Es ar to papīru ienākšu pie Ženevjēvas. Es apsēdīšos blakus viņai divričos. Un kamēr viņa dzīvos, es čukstēšu viņai ausī: „Es tevi mīlu!", un kad kritīs viņas galva: „Es tevi mīlēju!"
   Diksmē izdarīja kustību ar kreiso roku, lai ar labo satvertu papīru un kopā ar kabatas grāmatiņu iemestu upē. Bet ašs kā zibenis, ass kā cirvis Morisa zobens krita uz šīs rokas un gandrīz vai pavisam atšķēla delnu.
   Kratīdams sakropļoto roku, ievainotais iekliedzās, un nostājās aizsar­gāšanās stāvoklī.
   Tad zem vientuļiem un tumšiem spraišļiem sākās šausmīga cīņa. Divi cilvēki, ieslēgti tik šaurā telpā, ka cirtieni nevarēja novērsties no mērķa, slīdēja pa mitrām plātnēm un tikai ar grūtībām noturējās pie novadgrāvja sienām.
   Viņi bruka viens otram virsū arvien spēcīgāk, jo cīnītāju nepacietība pieauga.
   Diksmē juta plūstam asinis un saprata, ka līdz ar asinīm zudīs viņa spēki. Tāpēc viņš uzbruka Morisam tik spēcīgi, ka tas bija spiests spert soli atpakaļ. Atkāpjoties viņa kreisā kāja paslīdēja, un ienaidnieka zobena gals ieskrāpēja viņa krūtis. Bet ar kustību, tik strauju kā doma, ceļos nokrizdams, viņš kreisā rokā pacēla asmeni, un izstiepa galu pret Diksmē, kas, niknumā mezdamies uz priekšu, uzskrēja uz zobena un nodūrās.
   Noskanēja šausmīgs lāsts.
   Tad abi ķermeņi izvēlās pat aiz spraišļiem.
   Piecēlās tikai viens.
   Tas bija Moriss, aptašķīts ar ienaidnieka asinīm.
   Viņš izvilka zobenu, un vienlaikus likās, ka izdzisa dzīvības paliekas, kas nervozās trīsās kustināja Diksmē locekļus.
   Tad, pārliecinājies, ka Diksmē bija miris, viņš noliecās pār līķi, attaisīja mirušā svārku, izņēma kabatas grāmatiņu un strauji aizgāja.
   Uzmetis sev acis, viņš redzēja, ka nepaspers uz ielas pat četrus soļus, kad tiks apcietināts: viņš bija notašķīts ar asinīm.
   Viņš pienāca pie krasta, noliecās pār straumi un nomazgāja rokas un svārku.
   Tad, uzmetis pēdējo skatienu spraišļiem, viņš aši uzkāpa pa kāpnēm.
   Sarkana un kūpoša urdziņa parādījās un burbuļodama sūcās uz upi.
   Nonācis Tiesu pilī, viņš atvēra kabatas grāmatiņu un atrada tur Pils rakstveža parakstīto caurlaidi.
   — Pateicos, taisnīgais Dievs! — viņš čukstēja.
   Un strauji viņš uzkāpa pa pakāpieniem, kas veda uz Mirušo zāli.
   Pulkstenis nosita trīs.
   LIV mirušo zāle
   Lasītāji vēl atcerēsies, ka Pils rakstvedis Diksmē priekšā atvēra cie­tuma sarakstus un uzturēja ar viņu sakarus, ko rakstveža kundze darīja stipri patīkamus.
   Šo cilvēku, kā viegli iedomāties, sagrāba šausmīgas bailes, kad tika at­klāta Diksmē sazvērestība.
   Tiešām, viņš baidījās kļūt par neīstā kolēģa līdzvainīgo un tikt notiesāts uz nāvi kopā ar Ženevjēvu.
   Fukjē Tēnvils pasauca viņu.
   Viegli saprotams, kā nabaga cilvēks pūlējās, lai sabiedriskajam apsū­dzētājam pierādītu savu nevainību. Pateicoties Ženevjēvas atzīšanai, ka viņš nekā nezināja par viņas vīra nodomiem, tas viņam izdevās. Tas viņam izdevās, pateicoties Diksmē bēgšanai; tas viņam izdevās, it sevišķi patei­coties Fukjē Tēnvila interesei, kas gribēja uzturēt savu administrāciju tīru.
   —   Pilsoni, — krizdams viņa priekšā ceļos, rakstvedis teica, — piedod man, es esmu ļāvies piekrāpties.
   —   Pilsoni, — sabiedriskais apsūdzētājs atbildēja, — tautas kalpotājs, kas ļauj sevi piekrāpt tādā laikā, pelna giljotīnu.
   —   Bet varbūt muļķis, — rakstvedis atbildēja, — kas labprāt vēlētos saukt par kungu Fukjē Tēnvilu.
   —   Muļķis vai nē, — stingrais apsūdzētājs atbildēja, — bet, mīlēdams republiku, nedrīkst ļaut sevi iemidzināt. Kapitola zosis arī bija muļķa put­ni, un tomēr viņas pamodās, lai glābtu Romu.
   Rakstvedim nebija ko atbildēt uz tādu pierādījumu, viņš ievaidējās un gaidīja.
   —   Es tev piedodu, — Fukjē teica. — Es pat aizstāvēšu tevi, jo ne­gribu, lai mans kalpotājs būtu pat aizdomās. Bet atceries, niecīgākais vārds, kas tiks man ausīs, mazākā atmiņa par šo lietu un tev būs gals!
   Nav jāsaka, ar kādu uzcītību un kādu rūpību rakstvedis uzmeklēja avī­zes, kuras vienmēr gatavas teikt to, ko- zina, un dažreiz to, ko nezina, kaut tas maksātu desmit cilvēku galvas.
   Viņš visur meklēja Diksmē, lai ieteiktu viņam ciest klusu. Bet Diksmē ļoti dabīgi bija mainījis savu dzīvokli, un viņš nevarēja viņu sadzīt rokā.
   Ženevjēva tika nosēdināta apsūdzēto krēslā. Bet jau iepriekš viņa bija paskaidrojusi, ka ne viņai, ne vīram nebija nekādu līdzzinātāju.
   Tāpēc viņš ar skatienu pateicās jaunajai sievietei, kad redzēja viņu paejam garām, lai dotos uz tribunālu.
   Tikai, kad viņa pagāja garām, un viņš atgriezās uz acumirkli kancelejā, lai paņemtu aktu sējumu, ko prasīja Fukjē Tēnvils, pēkšņi viņš ieraudzīja Diksmē, kas nāca viņam klāt rāms un mierīgs.
   Šis skatiens viņu pārakmeņoja.
   —  O! — viņš izdvesa, it kā būtu pamanījis spoku.
   —  Vai tu mani nepazīsti? — jaunpienākušais jautāja.
   —  Zināms. Tu esi pilsonis Dirāns vai, pareizāk, — Diksmē.
   —  Ļoti pareizi.
   —  Bet tu esi miris, pilsoni.
   —  Vēl ne, kā tu redzi.
   —  Es gribu teikt, ka tevi apcietinās.
   —  Kas lai mani apcietina? Neviens mani nepazīst.
   —           Bet es pazīstu tevi, un man jāsaka tikai viens vārds, lai tu tiktu giljotinēts.
   —  Un man jāsaka tikai divi, lai tevi giljotinētu kopā ar mani.
   —  Tas ir riebīgi, ko tu tur runā.
   —  Nē, tas ir loģiski.
   —           Bet ko tu vēlies? Runā! Pasteidzies, jo mazāk mēs runāsim kopā, jo mazāk būs briesmu.
   —  Klausies! Mana sieva tiks notiesāta, vai ne?
   —  Baidos, ka tā būs! Nabaga sieviete!
   —  Es vēlos viņu redzēt pēdējo reizi, lai atvadītos no viņas.
   —  Kur?
   —  Mirušo zālē.
   —  Tu uzdrošināsies ienākt?
   —  Kāpēc ne?
   —          O! — kā cilvēks, kam šī doma vien lika skriet šermuļiem pār kau­liem, rakstvedis iesaucās.
   —  Vai tur vajadzīgs kāds līdzeklis? — Diksmē turpināja.
   —  Lai ienāktu Mirušo zale? Jā, bez šaubām.
   —  Kāds?
   —  Jādabū karte.
   —   Un kur jāsaņem kartes?
   Rakstvedis šausmīgi nobālēja un šļupstēja:
   —  Kur dabūt kartes, jūs jautājat?
   —  Es jautāju, kur tās dabūt, — Diksmē atbildēja, — jautājums ir skaidrs, man liekas.
   —  Tās dabūn — šeit.
   —  Ā, tiešām! Un kas tās parasti paraksta?
   —  Rakstvedis.
   —  Bet rakstvedis esi tu.
   —  Bez šaubām, es!
   —  Skaties, kā sakrīt! — apsēzdamies teica Diksmē. — Tu parakstīsi man karti.
   Rakstvedis salēcās.
   —  Tu man prasi galvu, pilsoni, — viņš teica.
   —  O, nē, es prasu tikai karti!
   —   Nelaimīgais, es likšu tevi apcietināt! — saņemdams visu enerģiju, rakstvedis teica.
   —  Dari tā, — Diksmē atbildēja, — bet tai pašā laikā es tevi uzrādīšu kā savu līdzzinātāju, un tad uz slaveno zāli es neiešu viens, bet tu mani pavadīsi.
   Rakstvedis nobālēja.
   —  Ak, ļaundaris! — viņš teica.
   —  Tur nav nekādas negantības, — Diksmē atbildēja, — man jārunā ar sievu un, lai tur nokļūtu, es prasu tev karti.
   —   Vai tev tik ļoti nepieciešams ar viņu runāt?
   —  Kā liekas, ja es riskēju ar savu galvu, lai to panāktu.
   Šis iemesls rakstvedim likās pieņemams. Diksmē redzēja, ka viņš bija sašķobījies.
   —   Nomierinies, — viņš teica, — par to neko nezinās. Pie joda! Vai līdzīgi gadījumi bieži notiek, kā ar mani?!
   —  Reti, konkurence nav liela.
   —  Labi, nokārtosim to citādi.
   —  Ja var, nekas nav labāks.
   —     Nekas nav vieglāks. Ienāc pa notiesāto durvīm. Pa tām durvīm karte nav vajadzīga. Un kad tu būsi parunājis ar sievu, tu pasauksi mani un es tevi izlaidīšu.
   —     Nav slikti! — Diksmē teica. — Par nelaimi pilsētā stāsta par kādu notikumu.
   —  Kādu?
   —      Stāstu par nabaga kuprīti, kas pārskatījies un sajaucis durvis, un domādams ienākam arhīvā, ienāca zālē, par kuru mēs runājam. Tā kā viņš bija ienācis pa notiesāto durvīm, viņam nebija līdzi kartes, lai aplie­cinātu savu personību, un viņam negribēja ļaut iziet. Ja viņš esot iegājis pa citu notiesāto durvīm, tad viņš esot notiesāts tāpat kā citi. Viņš pro­testēja, zvērēja, sauca, neviens viņam neticēja, neviens nenāca palīgā, ne­viens neļāva iziet. Tādā kārtā, par spīti protestiem, zvērestiem, kliedzie­niem, soda izpildītājs vispirms nogrieza viņam matus un pēc tam kaklu. Vai šī anekdote ir patiesa, pilsoni rakstvedi? Tev tas jāzina labāk kā nevienam.
   —  Diemžēl patiesa! — drebēdams teica rakstvedis.
   —     Tu saproti, ka ar līdzīgu pagātni es darītu muļķīgi, ienākdams tādā slepkavu bedrē.
   —  Bet ja es tev saku, ka es būšu tur.
   —  Un ja tevi pasauc, ja tu esi aizņemts citur, ja tu aizmirsti?
   Nepielūdzami Diksmē uzsvēra pēdējo vārdu:
   —  Ja tu piemirsti, ka es tur esmu?
   —  Bet ja es apsolu…
   —      Nē! Starp citu, tas tevi kompromitēs: tevi redzēs runājot ar mani. Un tad, galu galā, tas man nepatīk! Es labāk gribu karti.
   —  Neiespējami.
   —     Tad, mīļais draugs, es runāšu, un mēs pastaigāsimies kopā uz Re­volūcijas laukumu.
   Nelaimīgais rakstvedis apskurbis, apdullis, pusnedzīvs parakstīja pilso­nim caurlaidi.
   Diksmē to satvēra un pēkšņi izgāja, lai tiesā ieņemtu vietu, kur mēs viņu redzējām.
   Pārējais jums ir zināms.
   No šā brīža rakstvedis, lai izvairītos no apsūdzības par līdzzināšanu, apsēdās blakus Fukjē Tēnvilam, atstādams ķancelejas vadību pirmajam palīgam.
   Pulkstens trijos un desmit minūtēs Moriss izgāja cauri slēdzēju un žan­darmu žogam, un neaizkavēts sasniedza liktenīgās durvis.
   Sacīdami liktenīgās, mēs pārspīlējam, jo bija divas durvis. Lielās durvis, caur kurām ienāca un izgāja kartes īpašnieki, un notiesāto durvis, caur kurām ienāca tie, kam bija jāiziet tikai uz ešafotu.
   Istaba, kurā iekjuva Moriss, bija pārdalīta divās daļās.
   Vienā nodalījumā sēdēja ierēdņi, kam bija jāieraksta ienācēju vārdi. Otrā, tikai dažiem koka soliem mēbelētā, novietoja kopā nupat apcie­tinātos un notiesātos, kas nozīmēja gandrīz vai vienu un to pašu.
   Zāle bija tumša, to apgaismoja tikai rūts, kas iebūvēta kancelejas šķērs­sienā.
   Kāda sieviete, ģērbusies baltā un pusnoģībusi gulēja kaktā, atbalstījusies pret sienu.
   Viņas priekšā, ar sakrustotām rokām, reizēm purinādams galvu, stāvēja kāds vīrs, nezinādams, vai runāt, baidīdamies, ka vārdi varētu atgriezt viņu pie apziņas, ko viņa bija zaudējusi.
   Apkārt šīm divām personām juceklīgi kustējās notiesātie, kas šņukstēja vai dziedāja patriotiskas dziesmas.
   Citi lieliem soļiem staigāja šurp un turp, it kā gribēdami aizbēgt no domas, kas viņiem kremta.
   Tiešām, tā bija nāves priekšistaba, un visa iekārta bija šā vārda cienīga.
   Bija redzami cisām pildīti zārki, kas pavērās, it kā lai aicinātu dzīvos: tās bija atpūtas gultas, pagaidu kapi.
   Logam iepretī stāvēja liels skapis.
   Ziņkārībā kāds cietumnieks to atvēra un šausmās atkāpās.
   Skapī bija iepriekšējā dienā nogalināto asiņainie apģērbi, un garās matu pīnes karājās pa starpām: tā bija bendes dzeramnauda, ko viņš pārdeva vecākiem, ja iestādes nebija pavēlējušas sadedzināt šīs dārgās paliekas.
   Moriss drebēdams tik tikko pavēra durvis, ar vienu skatienu pārre­dzēja visu ainu.
   Viņš paspēra zālē trīs soļus un nokrita Ženevjēvai pie kājām.
   Nabaga sieviete iekliedzās! Kliedzienu Moriss noslāpēja viņai uz lūpām.
   Raudādams Lorēns spieda draugu rokās: tās bija viņa pirmās asaras.
   Savāda lieta! Visi kopā savāktie nelaimīgie, kam bija jāmirst reizē, tik tikko manīja šo aizkustinošo skatu.
   Ikviens bija pārāk stipri aizņemts ar saviem pārdzīvojumiem, lai iesaistī­tos citu pārdzīvojumos.
   Kādu brīdi trīs draugi palika mēmā, kvēlā un gandrīz vai līksmā apskā­vienā.
   Sāpju pilnajā grupā Lorēns atbrīvojās pirmais.
   —  Tātad, tu arī esi notiesāts? — viņš vaicāja Morisam.
   —  Jā, — tas atbildēja.
   —  O! Laime! — Ženevjēva čukstēja.
   Cilvēku prieks, kam atliek dzīvot tikai stundu, nevar vilkties tik ilgi kā viņu dzīve.
   Paskatījies Ženevjēvā ar karstas un dziļas mīlas pilnu skatienu, patei­cies par šo reizē egoistisko un maigo vārdu, kāds viņai paspruka, Moriss pagriezās pret Ženevjēvu.
   —           Tagad, — saņemdams vienā rokā abas Ženevjēvas rokas, viņš teica, — runāsim.
   —           Ak, jā, runāsim, — Lorēns atbildēja, — bet ja mums paliek laiks, ļoti labi. Ko tu gribi man teikt?
   —           Tu esi apcietināts manis dēļ, notiesāts viņas dēļ, neizdarījis neko pret likumu. Mēs, Ženevjēva un es, mēs maksājam parādus, tas nav taisnī­gi, ja tev jāmaksā reizē ar mums.
   —  Es nesaprotu.
   —  Lorēn, tu esi brīvs.
   —  Es brīvs? Tu esi traks! — Lorēns teica.
   —            Nē, es neesmu traks. Es atkārtoju, ka tu esi brīvs! Skaties, lūk, caurlaide! Tev prasīs, kas tu esi, tu teiksi, ka kalpotājs Karmelītu kan­celejā. Tu esi nācis aprunāties ar Pils rakstvedi. Aiz ziņkārības tu viņam paprasīji caurlaidi, lai aplūkotu notiesātos. Tu esi viņus redzējis, tu esi apmierināts, tu aizej.
   —  Tas ir joks, vai ne?
   —           Nē, mīļais draugs, te ir karte, izmato izdevību! Tu neesi iemīlējies, tev nav vajadzības mirt, lai pavadītu dažas minūtes ilgāk ar sirdsmīļoto un nezaudētu nevienu sekundi no mūžības.
   —   Bet, Moris, — Lorēns teica, — ja var iziet no šis zāles, ko es nekad nebūtu ticējis, kāpēc tu negribi vispirms glābt kundzi? Kas attiecas uz tevi, mēs pārdomāsim.
   —   Neiespējami, — šausmīgās sirdssāpēs Moriss atbildēja, — lūk, tu redzi, uz kartes rakstīts pilsonis, nevis pilsone, un, turklāt, Ženevjēva ne­gribētu iziet, mani atstādama šeit, negribētu dzīvot, zinādama, ka es miršu.
   —   Bet, ja viņa negrib, kāpēc lai to gribētu es? Tātad tu domā, ka man ir mazāk drosmes nekā sievietei?
   —  Nē, draugs, tieši otrādi, es zinu, ka tu esi visdrošsirdīgākāis cilvēks. Bet nekas virs zemes nevarētu attaisnot tavu ietiepību šajā gadījumā. Lo­rēn, izmanto labvēlīgo acumirkli un sagādā mums augstāko prieku zināt tevi brīvu un laimīgu!
   —   Laimīgs! — Lorēns iesaucās. — Vai tu joko? Laimīgs bez jums?.. Ei, ko tad lai es daru šajā pasaulē bez jums, Parīzē, bez savām paražām? Jūsu vairs neredzēt, negarlaikot jūs ar sliktām rīmēm? Ak, piedodiet, nē!
   —  Lorēn, mans draugs!..
   —  Tieši tāpēc, ka esmu tavs draugs, es ietiepjos. Ja man būtu izredzes atrast jūs abus, un es būtu cietumnieks, kāds esmu, es apgāztu sienas. Bet aizbēgt no šejienes vienam, aiziet ielās ar noliektu galvu, kad it kā sirdsapziņa nemitīgi kliegs man ausīs: „Moris! Ženevjēva!" Staigāt pa zi­nāmiem kvartāliem un pie zināmās mājas, kur es redzējus jūs un kur redzēšu tikai jūsu ēnas. Beidzot, sākt nolādēt Parīzi, kuru es tik ļoti mī­lēju, ak, nudien, nē, un es domāju ir taisnīgi nogalināt karaļus, kaut karaļa Dagobēra dēļ.
   —  Un kāds sakars ir karalim Dagobēram ar to, kas notiek ar mums?
   —  Kāds? Vai šis šausmīgais tirāns neteica lielajam Elajam: „Pat labāko sabiedrību ir jāatstāj?" Nu, es esmu republikānis un saku: „Nekas nedrīkst mūs piespiest atstāt krietno sabiedrību, pat giljotīna ne! Es te jūtos labi, es te palieku!"
   —  Nabaga, nabaga draugs! — Moriss teica.
   Ženevjēva neteica neko, bet skatījās viņā ar asaru miklām acīm.
   —  Tev žēl dzīves? — Lorēns vaicāja.
   —  Jā, viņas dēļ.
   —  Un man nav iemesla tās žēlot, pat Saprāta dievietes dēļ, kas — es piemirsu izstāstīt tev šos apstākļus — nesen izturējās pret mani ļoti ne­jauki, kas tomēr ļaus viņai iepriecināties kā senākajai Artēmizijai! Tātad es iešu ļoti mierīgs un jautrs. Es uzjautrināšu visas plukatas, kas skrien aiz divričiem. Es pateikšu jauku četrrindi Sansona kungam, un — tad labu nakti!.. Tas ir… Uzgaidi taču!..
   Lorēns aprāvās.
   —          Ak, jā, jā, — viņš teica, — jā, es gribu iziet. Es zināju gan, ka es nevienu nemīlu. Bet es piemirsu, ka ienīstu kādu! Pulksteni, Moris, pulk­steni!
   —  Pulkstenis ir pusčetri.
   —  Man vēl ir laiks, nudien! Man vēl ir laiks!
   —           Droši, — Moriss iesaucās, — šodien vēl palika deviņi apsūdzētie, tas vilksies līdz pieciem. Mums tātad vēl ir divas stundas.
   —  Tieši tik, cik man vajadzīgs! Dod man karti un aizdod divdesmit sū.
   —  Ak, Dievs, ko jūs gribat darīt? — Ženevjēva čukstēja.
   Moriss saspieda viņai roku. Viņam bija svarīgi, ka Lorēns izgāja.
   —  Man ir ideja, — Lorēns teica.
   Moriss izvilka maku un ielika draugam rokā.
   —  Tagad dod karti, Dieva dēļ! Es gribu teikt — Mūžīgās Būtnes dēļ.
   Moriss padeva viņam karti.
   Lorēns noskūpstīja Ženevjēvas roku, un, izmantotams brīdi, kad kancele­jā atveda notiesāto partiju, pārlēca pāri koka soliem un pienāca pie lie­lajām durvīm.
   —  Lūk, — kāds žandarms teica, — viens bēglis, man liekas.
   Lorēns saslējās un parādīja karti.
   —          Skaties, — viņš teica, — pilsoni žandarm, iemācies labāk pazīt ļau­dis!
   Žandarms pazina rakstveža parakstu. Bet viņš piederēja pie tiem cil­vēkiem, kas vispār neuzticas. Un tā kā tieši šajā brīdī no tribunāla lejā kāpa rakstvedis, trīsēdams kopš tā brīža, kad tik neprātīgi bija uzdroši­nājies parakstīt karti, viņš teica:
   —           Pilsoni rakstvedi, — viņš teica, — lūk, papīrs, ar kura palīdzību kāds cilvēks grib iziet no Mirušo zāles. Vai šis papīrs ir kārtībā?
   Rakstvedis bailēs nodrebēja, un, pārliecināts, ka ieraudzīs drausmīgo Diksmē figūru, ja paskatīsies, satverdams karti, viņš pasteidzās atbildēt:
   —  Jā, jā, tas ir mans paraksts.
   —  Tad, — Lorēns teica, — ja tas ir tavs paraksts, atdod to man.
   —   Nē, — saplēsdams sīkos gabaliņos, rakstvedis teica, — nē, tādas kartes derīgas tikai vienai reizei.
   Kādu brīdi Lorēns stāvēja, nezinādams ko darīt.
   —  Ā, jo ļaunāk! — viņš teica. — Bet, galvenais, man viņš jānogalina.
   Un viņš izmetās no kanclejas.
   Viegli saprotams, kādā saviļņojumā Moriss sekoja Lorēnam. Kad Lo­rēns bija pazudis, sajūsmā, kas līdzinājās priekam, viņš teica Ženevjēvai:
   —  Viņš ir glābts, karte saplēsta, viņš nevarēs atnākt. Bet, ja viņš atnāks tribunāla sēdes beigās, pulkstens piecos, ja viņš atnāks, mēs būsim miruši.
   Ženevjēva nopūtās un nodrebēja.
   Pagāja pusstunda.
   —   O! Apkamp mani, — viņa teica, — un nešķirsimies… Kāpēc nav iespējams, Dievs, ka mūs ķertu viens un tas pats cirtiens, lai mēs kopā izdvestu pēdējo nopūtu.
   Tad viņi aizgāja tumšās zāles dziļumā, Ženevjēva apsēdās blakus Mo­risam un aplika rokas ar viņa kaklu. Tā sakļāvušies, elpodami to pašu dvašu, iznīcinādami uz priekšu sevī nemieru un domas, viņi, pateicoties mīlai, sastinga nāves gaidās.

   Pēkšņi sacēlās liels troksnis, žandarmi atkāpās pie malas no mazām durvīm. Aiz viņiem ienāca Sansons un viņa palīgi, kas rokās nesa auklas.
   —   O, mans draugs, mans draugs! — Ženevjēva teica. — Lūk, likte­nīgais brīdis, es jūtu spēkus zūdam.
   —  Un jūs maldāties, — skaļā balsī teica Lorēns:
   Tiešām maldāties jūs, Nāve brīvība būs!
   —  Lorēn! — izmisumā Moriss iesaucās.
   —          Tās nav labas, vai ne? Es tev piekritu, kopš vakardienas es saceru tikai nožēlojamas rindas.
   —           Ak, ne par to jau tā runa. Tu esi atgriezies, nelaimīgais!.. Tu esi atgriezies!…
   —          Es domāju, ka tā mēs bijām vienojušies? Klausies, jo tas, ko es tev teikšu, tevi interesē tāpat kā kundzi.
   —  Ak, Dievs, ak, Dievs!
   —          Ļauj man runāt, citādi man nebūs laika izstāstīt. Es izgāju, lai Bari- lērijas tirgū nopirktu nazi.
   —  Ko tu gribēji darīt ar nazi?
   —  Es gribēju nogalināt godājamo Diksmē kungu.
   Ženevjēva nodrebēja.
   —  Ak, — Moriss teica, — es saprotu.
   —           Es nopirku nazi. Lūk, ko es sev teicu, un tu sapratīsi, cik loģisks prāts ir tavam draugam. Es sāku ticēt, ka man bija jākļūst matemātiķim un nevis dzejniekam. Diemžēl tagad jau ir par vēlu. Lūk, ko es sev teicu; seko manam prātīgumam: „Diksmē ir kompromitējis savu sievu. Diksmē atnāca noskatīties, kā viņu tiesā. Diksmē neatteiksies arī no prieka noska­tīties, kā viņa iekāps divričos, sevišķi mūsu pavadībā. Tātad es viņu atra­dīšu skatītāju pirmajās rindās: es pielidīšu viņa tuvumā, es viņam teikšu: "Labdien, Diksmē kungs," un vienlaikus iegrūdīšu nazi krūtīs.
   —  Lorēn! — Ženevjēva iesaucās.
   —          Nomierinieties, mīļā draudzene, Dieva prāts to nokārtoja citādi. Ie­domājieties, ka skatītāji nestāvēja vis iepretī Pilij kā parasti, bet iztaisīja pusapgriezienu pa labi un stāvēja gar krastmalu. Skaties, es sev teicu, bez šaubām, būs noslīcis kāds suns, un kāpēc lai tas nebūtu Diksmē? Noslī­kušais suns vienmēr ir labs laika kavēklis. Es tuvojos margām, un redzu gar krastu cilvēku drūzmu, kas saukdami ak! un vai! ka bailes, cēla rokas gaisā un noliecās, lai aplūkotu kādu priekšmetu zemē. Es pienācu klāt!.. Šis priekšmets… Uzmini, kas tas bija!
   —  Tas bija Diksmē, — drūmā balsī Moriss teica.
   —           Jā. Kā tu varēji to uzminēt? Jā, Diksmē, mīļais draugs, Diksmē, kas pats sev uzšķērdis vēderu. Nelaimīgais nogalinājies, bez šaubām, lai izpirktu grēkus.
   —   Ak! — drūmi smaidīdams, Moriss teica. — Tā tu domāji? Ženevjēva nolaida galvu rokās. Viņa bija pārāk vāja, lai izturētu tik
   daudzus citu citam sekojošus pārdzīvojumus.
   —   Jā, tā es domāju, jo blakus viņam atrada asiņaino zobenu. Tomēr… ja viņš nav sastapis kādu…
   Neteikdams ne vārda, un izmantodams brīdi, kad Ženevjēva savā no­māktībā nevarēja nekā redzēt, Moriss atpogāja svārku un Lorēnam parā­dīja ar asinīm notriepto vesti un kreklu.
   —   Ā, tas ir pavisam kas cits, — Lorēns teica. Un viņš sniedza roku Morisam.
   —   Tagad, — pieliekdamies Morisa ausij, viņš teica, — mani ienākot neizkratīja, jo es teicu, ka piederu pie Sansona pavadoņiem. Tātad man vēl arvien ir nazis, ja giljotīna tev ir pretīga.
   Gandrīz vai priecīgi Moriss sagrāba ieroci.
   —   Nē, — viņš teica, — viņa pārāk ciestu. Un viņš atdeva nazi Lorēnam.
   —  Tev taisnība, — tas teica, — lai dzīvo Giljotēna kunga mašīna! Kas ir Giljotēna kunga mašīna? Tā ir knipis pa degunu, kā teica Dantons. Kas ir knipis?
   Viņš iesvieda nazi notiesāto pūlīša vidū. ( * _
   Viens no tiem nazi paņēma, iegrūda to krūtīs un nokrita nedzīvs. Tajā pašā brīdī Ženevjēva sakustējās un iekiedzās. Sansons uzlika roku viņai uz pleca.

   Pēc Ženevjēvas kliedziena Moriss saprata, ka cīņai bija jāsākas. Mīla var apgarot dvēseli līdz varonībai. Mīla var pretīgam dzinulim, cilvēcīgai būtnei likt vēlēties nāvi. Bet tā nenoslāpē sāpju bailes. Bija acīmredzams, ka Ženevjēva gaidīja nāvi pacietīgāk un bijīgāk, kopš Moriss
   gāja mirt kopā ar viņu. Bet piekāpība neizlēdz sāpju jūtas, un aiziet no šīs pasaules nozīmē ne tikai krist bezdibenī, ko sauc par nezināmo, bet tas nozīmē krītot arī ciest.
   Ar skatienu Moriss aptvēra pašreizējo ainu. Un ar domu par to, kam bija jāseko.
   Zāles vidū gulēja līķis, kam no krūtīm žandarms strauji izvilka nazi, lai citi to neizmantotu.
   Viņam apkārt izmisumā stāvēja mēmi cilvēki un tik tikko piegrieza vi­ņam vērību. Daži rakstīja nesakarīgus vārdus kabatas grāmatiņās, vai spie­da viens otram roku. Citi neatlaidīgi atkārtoja kādu mīļu vārdu — kā vājprātīgie, vai slacīja asarām portretu, gredzenu, matu pīni. Vēl citi meta niknus lāstus pret tirāniju, banālo vārdu, visu ļaužu pēc kārtas nolādētu, un dažreiz pat tirānu nolādētu.
   Šo nelaimīgo vidū bija Sansons, vismaz piecdesmit četrus gadus, vecs kā drūmā amata smaguma nospiests. Sansons bija tik maigs un mierinošs, cik viņa uzdevums to atļāva, vienam deva padomu, otram skumju uzmu­dinājumu, un kristīgus vārdus gan izmisumam, gan spītībai.
   —           Pilsone, — viņš teica Ženevjēvai, — man būs jānoņem jūsu kakl- saite un jāuzsien vai jānogriež mati.
   Ženevjēva sāka trīcēt.
   —  Drosmi, mīļā draudzene! — Lorēns maigi uzmundrināja.
   —  Vai es varu pats uzsiet kundzei matus? — Moriss jautāja.
   —  O! jā, — pagriezdams galvu, sirmgalvis teica.
   Moriss atraisīja ķermeņa sasildīto kaklasaiti, Ženevjēva to noskūpstīja, un nomezdamās ceļos jaunā cilvēka priekšā, sniedza viņam apburošo gal­vu, sāpēs vēl skaistāku nekā tā bija priekā.
   Kad Moriss bija beidzis šo drūmo darbu, viņa rokas drebēja tik stipri, sejā bija tādas sāpes, ka Ženevjēva iesaucās:
   —  O! es esmu droša, Moris!
   Sansons novērsās.
   —  Kungs, es esmu droša, vai ne? — viņa teica.
   —          Noteikti, pilsone, — aizkustinātā balsī soda izpildītājs atbildēja, — un varonīgi droša.
   Pa šo laiku pirmais palīgs pārlasīja Fukjē Tēnvila piesūtīto sarakstu.
   —  Četrpadsmit, — viņš teica.
   Sansons saskaitīja notiesātos.
   —  Piecpadsmit, ieskaitot mirušo, — viņš teica, — kā tas noticis?
   Lorēns un Ženevjēva, tās pašas domas satverti, pārskaitīja tāpat.
   —          Jūs sakāt, ka notiesātie ir tikai četrpadsmit, un nu mēs esam piec­padsmit? — viņa teica.
   —  Jā, laikam pilsonis Fukjē Tēnvils būs kļūdījies.
   —  O! tu meloji, — Ženevjēva teica Morisam, — tu nebiji notiesāts.
   —  Kāpēc gaidīt rītdienu, ja tu mirsti šodien? — Moriss atbildēja.
   —           Draugs, — viņa teica, — tu mani nomierini: tagad es redzu, ka mirt ir viegli.
   —           Lorēn, — Moriss teica, — Lorēn, pēdējo reizi!.. Neviens te tevi nepazīs… Saki, ka tu nāci teikt man ardievas… Saki, ka tevi ieslēdza pār­skatīšanās dēļ. Pasauc žandarmu, kas redzēja tevi izejam… Tad es būšu notiesātais, jo man jāmirst. Bet tu, mēs tevi lūdzam, draugs, dzīvo, lai glabātu mūsu piemiņu! Lorēn, vēl ir laiks, mēs tevi lūdzam!
   Ženevjēva sakrustoja rokas kā lūgšanā.
   Lorēns paņēma jaunās sievietes rokas un noskūpstīja tās.
   —          Es esmu teicis nē, un tas ir nē, — stingrā balsī Lorēns atbildēja. — Nerunājiet ar man par to vairs, vai arī es domāšu, ka es jūs traucēju.
   —  Četrpadsmit, — Sansons atkārtoja, — un viņu ir piecpadsmit!
   Tad skaļā balsī viņš teica:
   —           Vai te ir kāds, kas ceļ ierunas? Vai te ir kāds, kas var pierādīt, ka viņš te atrodas pārpratuma dēļ?
   Varbūt uz šo jautājumu šur un tur atvērās kāda mute, bet tās aizvērās, neteikušas ne vārda. Tie, kam būtu jāmelo, kaunējās no meliem. Tas, kas nebūtu melojis, negribēja runāt.
   Dažas minūtes valdīja klusums, pa kuru laiku palīgi turpināja drūmo pienākumu.
   —           Pilsoņi, mēs esam gatavi… — dobjā un svinīgā balsī teica vecais Sansons.
   Daži šņuksti un vaidi atbildēja šai balsij.
   —  Nu, lai notiek! — Lorēns teica:
   Par tēviju mirt, Visskaistākais liktenis.
   —        Jā, kad mirst par tēviju. Bet es sāku ticēt, ka mēs nemirsim par prieku tiem, kas redz mūs mirstam. Nudien, Moris, es esmu tavās domās, arī man republika kļūst riebīga.
   —  Pārsaukt! — kāds komisārs durvīs teica.
   Vairāki žandarmi ienāca zālē un noslēdza izejas, novietodamies starp dzīvi un notiesātajiem, it kā gribēdami aizkavēt tai ienākt.
   Pārsauca vārdus.
   Moriss, kas bija redzējis, kā tiesāja to, kas bija nogalinājies ar Lorēna nazi, atsaucās viņa vietā. Izrādījās, ka liekais bija mirušais.
   Viņu iznesa no zāles. Ja būtu uzzinājuši viņa vārdu, ja būtu pazinuši viņu kā notiesāto, viņš būtu giljotinēts kopā ar citiem.
   Dzīvos stūma uz izeju.
   Tiklīdz kāds izgāja aiz durvīm, viņam sasēja rokas uz muguras.
   Nelaimīgo starpā desmit minūtes netika pārmīts pat neviens vārds.
   Runāja un rīkojās tikai bendes.
   Moriss, Ženevjēva un Lorēns, kas vairs nevarēja saturēties, spiedās viens pie otra, lai netiktu izšķirti. Tad notiesātos iestūma Konsjeržērijas pagalmā.
   Tur skats kļuva šausmīgs.
   Ieraudzījuši divričus, vairāki noģība. Slēdzēji palīdzēja viņiem iekāpt.
   Aiz noslēgtām durvīm dzirdēja pūļa neskaidrās balsis un pēc trokšņa uzminēja, ka tas bija milzīgs.
   Ženevjēva iekāpa divričos diezgan spēcīga.
   Starp citu, Moriss viņu atbalstīja, pasniegdams elkoni. Moriss ātri ielēca pēc viņas.
   Vārti atvērās. Pirmajās rindās bija Simons.
   Abi draugi pazina viņu. Arī viņš tos redzēja.
   Viņš uzkāpa uz ielas stabiņa, kuram blakus bija jābrauc divričiem. Tie bija trīs.
   Pirmie divriči sakustējās. Tajos bija trīs draugi.
   —       Ei, labdien, skaistais grenadieri! — Simons teica Lorēnam, — man liekas, tu izmēģināsi manu nazi?
   —        Jā, — Lorēns teica, — un es pūlēšos neielauzt zobus, lai tas var vēl tev griezt ādas.
   Sekodams pirmajiem divričiem, sakustējās pārējie divi divriči.
   Drausmīgs kliedzienu, uzmudinājumu, vārdu, lāstu negaiss atskanēja par notiesātajiem.
   —  Drosmi, Ženevjēva, drosmi! — Moriss čukstēja.
   —           O! — jaunā sieviete atbildēja, — man nav žēl dzīves, ja es mirstu ar tevi. Man žēl, ka man nav brīvas rokas, lai tevi skautu savās rokās pirms nāves.
   —           Lorēn, — Moriss teica, — Lorēn, pameklē vestes kabatā, tur tu atradīsi nazīti.
   —           O! pie joda! — Lorēns teica, — kā der man nazītis, es jūtos pa­zemots, ka man būs jāiet nāvē sasietam kā teļam.
   Moriss pietupās, lai Lorēns varētu paņemt nazīti, tad Moriss paņēma to starp zobiem un pārgrieza auklas, kuras saistīja Lorēna rokas.
   Atbrīvots no auklām, Lorēns izdarīja to pašu pakalpojumu Morisam.
   —   Pasteidzies, — jaunais cilvēks runāja, — Ženevjēva zaudē samaņu.
   Tiešām, lai pārgrieztu auklas, Moriss uz kādu mirkli bija novērsies no
   nabaga sievietes, un viņa aizvēra acis un nolaida galvu uz krūtīm, it kā viss spēks nāktu no viņa.
   —           Ženevjēva, — Moriss sauca, — Ženevjēva, atver acis, manu drau­dziņ! Šai pasaulē mēs vēl redzēsim viens otru tikai dažas minūtes.
   —   Mani spiež auklas, — jaunā sieviete čukstēja.
   Moriss viņu atraisīja.
   Tūliņ viņa atvēra acis un piecēlās, sajūsmas aizgrābta, kas darīja viņas skaistumu apžilbinošu.
   Ar vienu roku viņa apskāva Morisa kaklu, ar otru satvēra Lorēna roku, un visi trīs, stāvus divričos, pie kājām divus priekšlaicīgā nāvē iegrimušos upurus, sirsnīgu skatienu pateicās debesīm, ka tās ļāva viņiem brīvi at­balstīties citam pret citu.
   Tauta, kas viņus nolamāja, kad viņi sēdēja, noklusa, redzēdama viņus stāvus.
   Kļuva redzams ešafots.
   Moriss un Lorēns to redzēja. Ženevjēva neredzēja. Viņa skatījās tikai uz savu mīļāko.
   Divriči apstājās.
   —  Es tevi mīlu, — Moriss teica Ženevjēvai, — es tevi mīlu!
   —  Sievieti pa priekšu, sievieti pirmo! — sauca tūkstoš balsis.
   —   Pateicos tauta! — Moriss teica. — Kā lai saka, ka tu esi šausmīga? Viņš paņēma Ženevjēvu rokās un, piekļāvis lūpas viņas lūpām, aiznesa
   un ielika Sansona rokās.
   —  Drosmi! — Lorēns sauca. — Drosmi!
   —  Es esmu droša, — Ženevjēva atbildēja.
   —  Es tevi mīlu! — Moriss čukstēja. — Es tevi mīlu!
   Tie nebija vairs upuri, kurus slepkavoja, tie bija draugi, kam nāve bija svētki.
   —  Ardievu! — Ženevjēva sauca Lorēnam.
   —   Uz redzēšanos! — tas atbildēja. Ženevjēva pazuda zem kļūmīgās sviras.
   —  Tagad tava kārta! — Lorēns teica.
   —  Tava, — Moriss iebilda.
   —  Klausies! Viņa sauc tevi!
   Tiešām Ženevjēva iesaucās pēdējo reizi.
   —   Nāc! — viņa teica. Drūzmā sacēlās liels troksnis. Skaistā, mīlīgā galva bija kritusi. Moriss pienāca klāt.
   —          Tas ir taisnīgi, — Lorēns runāja, — klausīsim loģikai. Vai tu mani saproti, Moris?
   —  Jā.
   —          Viņa tevi mīlēja. Viņu nogalināja pirmo. Tu neesi notiesāts, tu mirsi otrais. Es neesmu izdarījis nekā, un tā kā esmu lielāks noziedznieks par trijiem, es būšu pēdējais.
   Lūk, cik skaidrs viss top Ar loģikas palīdzību. Nudien, pilsoni Sanson, tev es biju solījis četrrindu, bet tu būsi mierā ar distrihu.
   —          Es tevi mīlēju, — piesiets liktenīgajam dēlim un smaidīdams drauga galvai, Moriss čukstēja: — Es tevi mīl…
   Dzelzs pārcirta vārdu uz pusēm.
   —   Tagad es! — uzlēkdams uz ešafota, Lorēns iesaucās. — Un aši! Jo, patiesi, es te varu zaudēt galvu. Pilsoni Sanson, es nebiju tev sacerējis divas vārsmas, bet tai vietā es tev piedāvāju kalamburu.
   Sansons savukārt piesēja viņu.
   —  Ir paradums, — Lorēns teica, — mirstot saukt „Lai dzīvo!" Kādreiz sauca: „Lai dzīvo karalis!", bet karaļa vairs nav. Tad sauca: „Lai dzīvo brīvība!", bet brīvības vairs nav. Nudien, lai dzīvo Simons, kas apvienoja mūs visus trīs!
   Un cēlā jaunā cilvēka galva nokrita blakus Morisa un Ženevjēvas gal­vai.

   Sarkanās Mājas bruņinieks
   I Brīvprātīgie 5
   II Nepazīstamā 13
   III        Fosē Senviktora iela 19
   IV      Laikmeta tikumi 25 V Kāds cilvēks bija pilsonis Moriss Lendejs 32
   VI        Tanpla 36
   VII        Zvērests, kuram nevar ticēt 44 VIII Ženevjēva 51
   IX Vakariņas 59
   X Kurpnieks Simons 67
   XI Vēstulīte 74
   XII        Mīlestība 81
   XIII        31. maijs 103
   XIV        Uzupurēšanās 108
   XV        Saprāta dieviete 114
   XVI        Pazudušais dēls 118
   XVII        Racēji 123
   XVIII     Mākoņi 130 XIX Vēlama izziņa 137
   XX        Puķu pārdevēja 143
   XXI        Sarkanā neļķe 148
   XXII        Simons - kritiķis 153
   XXIII        Saprāta dieviete 157
   XXIV        Māte un meita 163
   xxvVēstulīte
   XXVIBleks
   XXVIIŠvīts
   XXVIIISarkanās Mājas bruņinieks
   XXIXPatruļa
   XXXNeļķe un apakšzemes eja
   XXXIKratīšana
   XXXIIZvērētā uzticība
   XXXIIIRītdiena
   XXXIVKonsjeržērija
   XXXVPazudušo soļu zāle
   XXXVIPilsonis Teodors
   XXXVIIPilsonis Grakhs
   XXXVIIIKaraļa bērns
   XXXIXVijolīšu pušķis
   XLDzertuve „Noasa aka"
   XLIKara ministrijas rakstvedis
   XLIIDivas vēstulītes
   XLIIIDiksmē rīkojas
   XLIVSarkanās Mājas bruņinieks rīkojas
   XLVMeklējumi
   XLVISpriedums
   XLVIIGarīdznieks un bende
   XLVIIIDivriči
   XLIXEšafots
   LMājas apmeklējums
   LILorēns
   LIIIepriekšējā turpinājums
   LIIIDivkauja
   LIVMirušo zāle
   LVKāpēc Lorēns bija izgājis
   LVILai dzīvo Simons!