TRĪS MUSKETIERI -2. daļa 
   Aleksandrs Dimā(Tēvs)
   Kopoti raksti piecpadsmit sējumos

   Norunātajā stundā mūsu draugi ar saviem sulaiņiem ieradās iežogotajā klajumā, kas atradās aiz Luksemburgas pils un kur ganījās tikai kazas. Atoss iedeva ganam nelielu monētu, un tas aizgāja. Sulaiņus nolika sardzē.
   Drīz tam pašam klajumam tuvojās klusējošu vīru pulciņš, kas pievienojās musketieriem. Pēc tam pēc aizjūras paražām norisi­nājās savstarpēja iepazīšanās.
   Angļi visi bija augstdzimuši cilvēki, un pretinieku dīvainie vārdi viņus ne tikai pārsteidza, bet pat uztrauca.
   —  Tas mums nekā neizsaka, — teica lords Vinters, kad trīs draugi bija nosaukuši savus vārdus, — mēs tāpat nezinām, kas jūs esat, un mēs necīnīsimies ar cilvēkiem, kam ir tādi vārdi. Tie ir kaut kādi ganu vārdi.
   —   Kā jau jūs, milord, droši vien būsiet uzminējis, tie ir pie­ņemti vārdi, — Atoss paskaidroja.
   —  Tas mums rada vēl jo lielāku vēlēšanos uzzināt īstos, — anglis atbildēja.
   —  Spēlēt ar mums jūs varējāt, nezinādams mūsu īstos vār­dus? — Atoss sacīja. — Un turklāt vinnēt divus zirgus.
   —  Jums taisnība, bet tad mēs riskējām tikai ar pistolēm, šo­reiz mēs riskējam ar dzīvību. Spēlēt var ar kuru katru, bet duelē­ties tikai ar sev līdzīgu.
   —  Pareizi, — Atoss piekrita un, pasaucis nomaļus to angli, ar kuru viņam vajadzēja duelēties, klusu pateica savu vārdu.
   Portoss un Aramiss darīja tāpat.
   —  Vai ar to jums pietiek un jūs uzskatāt mani par pietiekami augstdzimušu, lai pagodinātu mani un krustotu ar mani šķēpus? — Atoss jautāja savam pretiniekam.
   —  Jā, mans kungs, — tas palocīdamies atbildēja.
   —  Labi! Vai vēlaties, lai jums vēl kaut ko pasaku? — Atoss vēsi jautāja.
   —   Lūdzu? — anglis pārsteigts sacīja.
   —  Jums labāk nevajadzēja prasīt, lai atklāju savu īsto vārdu.
   —   Kāpēc tā?
   —   Tāpēc, ka es tieku uzskatīts par mirušu, un man ir dažādi iemesli vēlēties, lai neviens neuzzina, ka esmu dzīvs, un tagad būšu spiests jūs nogalināt, lai mans noslēpums netiktu izpausts.
   Anglis paskatījās uz Atosu, domādams, ka tas joko, taču Atoss runāja pilnīgi nopietni.
   —   Kungi, vai esat sagatavojušies? — jautāja Atoss, pievērs­damies kā saviem draugiem, tā pretiniekiem.
   —  Jā, — reizē atbildēja angļi un franči.
   —  Tad sāksim, — Atoss sacīja.
   Tai pašā mirklī rieta saules staros iezibsnījās astoņi zobeni, iedegās nikna cīņa, un tas bija gluži dabiski, jo pretinieki bija divkārtēji ienaidnieki.
   Atoss cīnījās tik mierīgi un nosvērti, it kā atrastos paukošanās zālē.
   Portoss, ko piedzīvojums Santijī acīm redzot bija izdziedējis no pārāk lielas pašpaļāvības, rīkojās diezgan viltīgi un saprātīgi.
   Aramiss, kam vajadzēja nobeigt savas poēmas trešo dziedā­jumu, steidzās kā ļoti nevaļīgs cilvēks.
   Atoss pirmais nogalināja savu pretinieku; viņš tam iedūra tikai reizi, bet šis dūriens, kā musketieris jau bija brīdinājis savu pre­tinieku, izrādījās nāvīgs — zobena smaile bija ieurbusies pašā sirdī.
   Tad Portoss nogāza gar zemi savējo; viņš tam bija iedūris gūžā. Tā kā anglis, vairāk nepretodamies, atdeva savu zobenu, tad Portoss uz savām rokām aiznesa viņu uz karieti.
   Aramiss tik strauji vajāja savu pretinieku, ka tas, atkāpies soļu piecdesmit, galu galā ņēma kājas pār pleciem un, sulaiņu svilpienu pavadīts, aizlaidās lapās.
   D'Artanjans vienkārši, bet prasmīgi tikai aizstāvējās, un, kad redzēja, ka pretinieks ir pamatīgi nokausēts, viņš ar spēcīgu cir­tienu izsita tam zobenu no rokas. Palicis bez ieroča, barons at­kāpās pāris soļu atmuguriski, bet tad viņam paslīdēja kāja, un viņš nogāzās uz muguras visā augumā.
   Ar vienu lēcienu d'Artanjans bija klāt pie viņa un, pielicis zobena smaili viņam pie kakla, sacīja:
   —   Mans kungs, es varētu jūs nogalināt, jūs esat manā varā, bet jūsu māsai par patikšanu dāvāju jums dzīvību.
   D'Artanjans jutās laimes kalngalos; viņam bija izdevies rea­lizēt iepriekš pieņemto plānu, ko apsverot, viņa sejā bija atplau- kuši smaidi, par kuriem jau stāstījām.
   Sajūsmināts, ka viņam darīšana ar tik krietnu džentlmeni, an­glis apskāva d'Artanjanu un izteica tūkstoš laipnību trim muske­tieriem. Tā kā Portosa pretinieks jau bija iecelts karietē un Ara­misa pretinieks aizmucis, tad visi pievērsās mirušajam.
   Cerēdami, ka varbūt ievainojums nav nāvīgs, Portoss un Ara­miss sāka viņu izģērbt, un viņam no jostas izkrita cieši pieblī­vēts naudas maks. D'Artanjans pacēla to un pasniedza lordam Vinteram.
   —   Pie velna, ko tad es lai ar to daru? — anglis jautāja.
   —   Nododiet maku viņa ģimenei, — d'Artanjans sacīja.
   —  Viņa ģimenei gan Joti vajadzīgs tāds nieks: tā mantos piec­padsmit tūkstoš luidoru rentes. Atdodiet maku saviem sulaiņiem.
   D'Artanjans iebāza maku kabatā.
   —   Un tagad, mans jaunais draugs, jo ceru, ka atļausiet jūs tā saukt, — teica lords Vinters, — ja vēlaties, stādīšu jūs priekšā manai māsai lēdijai Klarikai. Es gribu, lai arī viņa veltī jums labvēlību, jo vairāk tāpēc, ka viņa galmā ir labi ieredzēta un varbūt nākotnē varēs aizbilst par jums kādu vārdu.
   D'Artanjans pietvīka aiz prieka un, apliecinādams piekrišanu, palocījās.
   Pa to laiku pie d'Artanjana bija pienācis Atoss.
   —   Ko jūs domājat darīt ar šo maku? — viņš tam klusu pie auss jautāja.
   —   Grasījos atdot to jums, mīļais Atos.
   —  Man? Kādēļ?
   —  Sasodīts! Jus viņu nogalinajāt: maks ir uzvarētāja guvums.
   —   Es lai kļūtu ienaidnieka mantinieks? — Atoss atteica. — Par ko jūs mani uzskatāt?
   —   Tāds ir kara ieradums, — d'Artanjans atbildēja. — Kāpēc tāpat nevarētu rīkoties divkaujās?
   —   Es tā nekad neesmu darījis pat kaujas laukā, — Atoss teica.
   Portoss paraustīja plecus. Aramiss atzinīgi uzsmaidīja Ato- sam.
   —   Tad atdosim šo naudu sulaiņiem, kā lords Vinters ieteica, — d'Artanjans sacīja.
   —  Jā, atdosim maku, tikai ne mūsējiem, bet angļu sulaiņiem, — Atoss teica.
   Paņēmis maku, viņš to pameta kučierim, sacīdams:
   —  Jums un jūsu biedriem.
   Tik cildena rīcība no tāda cilvēka puses, kuram pašam nebija nenieka kabatā, pārsteidza pat Portosu, un par frančiem rakstu­rīgo devīgumu, par kuru vēlāk lords Vinters un viņa draugs stās­tīja malu malās, jūsmoja it visi, izņemot Grimo, Musketona, Planšē un Bazēna kungus.
   Atvadīdamies lords Vinters pateica d'Artanjanam savas māsas adresi; viņa dzīvoja Ruajala laukumā, kas tolaik bija iecienīts kvartāls, namā Nr. 6. Viņš pats apņēmās atbraukt pakaļ d'Artan­janam, lai to iepazīstinātu ar savu māsu. D'Artanjans norunāja satikties ar lordu Vinteru pulksten astoņos pie Atosa.
   Gaidāmā iepazīšanās ar milēdiju ļoti nodarbināja jaunā gas­koņa prātu. Viņš atcerējās, cik dīvainā veidā šī sieviete līdz šim bijusi iejaukta viņa liktenī. Pēc d'Artanjana pārliecības milēdija bija kardināla aģente, un tomēr viņa neatvairāmi valdzināja jau­nekli. Viņš bažījās vienīgi par to, ka milēdija varētu pazīt viņā Mengas un Duvras notikumu varoni. Tādā gadījumā milēdija zi­nātu, ka viņš ir de Trevila kunga draugs, ar sirdi un dvēseli pa­devīgs karalim, un līdz ar to diezgan daudz zaudētu šīs dāmas acīs; turpretī, ja milēdija par viņu zinātu tikai tikpat daudz, cik viņš par to, tad abiem būtu vienādas iespējas. Kas attiecās uz mīlas intrigu, kāda acīm redzot sākās starp milēdiju un grāfu de Vardu, tad par to mūsu pašapzinīgais jauneklis raizējās maz, kaut gan grāfs bija skaists, jauns, bagāts un turklāt vēl kardi­nāla mīlulis. Arī divdesmit gadu vecums ir ko vērts, sevišķi, ja divdesmitgadīgais dzimis Tarbā.
   Vispirms d'Artanjans devās uz mājām un ļoti rūpīgi saposās; tad atkal devās pie Atosa un kā parasti izstāstīja viņam visu. Atoss uzklausīja viņa plānus, pakratīja galvu un ar zināmu rūg­tumu ieteica viņam būt uzmanīgam.
   —  Gluži nesen jūs zaudējāt sievieti, kas, pēc jūsu vārdiem, bija laba, gudra, īsi sakot, pati pilnība, un nu jūs jau skrienat pakaļ citai!
   D'Artanjans juta, ka pārmetums ir dibināts.
   —  Bonasjē kundzi es mīlēju ar sirdi, turpretī milēdiju mīlu ar prātu, — jauneklis taisnojās. — Gribu iepazīties ar viņu lie­lāko tiesu tādēļ, lai izdibinātu, kāda loma viņai ir galmā.
   —   Kāda viņai loma? Pie joda! Pēc tā, ko jūs man esat stāstī­jis, to nav grūti uzminēt. Viņa ir kardināla aģente, sieviete, kas jūs ievilinās lamatās, kur jūs zaudēsiet galvu.
   —  Velns lai parauj, Atos, jūs visu saskatāt pārāk drūmās krāsās!
   —  Draugs, es neuzticos sievietēm. Nekā nevar darīt, esmu pārāk dārgi samaksājis. Sevišķi neuzticos gaišmatēm. Milēdija ir gaišmate, vai ne?
   —  Viņai ir visskaistākie gaišie mati, kādus vien esmu re­dzējis.
   —   Nabaga d'Artanjan, — Atoss noteica.
   —  Paklausieties, es gribu tikai noskaidrot šo un to. Kad būšu izzinājis, ko vēlos, tad es pie viņas vairs neiešu.
   —   Noskaidrojiet, — Atoss flegmātiski sacīja.
   Lords Vinters ieradās norunātajā stundā, bet Atoss, iepriekš brīdināts, iegāja otrā istabā. Anglis sastapa d'Artanjanu vienu pašu, un, tā kā pulkstenis bija jau gandrīz astoņi, tad abi tūlīt devās pie milēdijas Klarikas.
   Lejā viņus gaidīja lepna kariete ar diviem spēcīgiem zirgiem, tie viņus vienā mirklī aizvizināja uz Ruajala laukumu.
   Milēdija Klarika d'Artanjanu uzņēma diezgan atturīgi. Viņas savrupmāja bija iekārtota ļoti grezni. Kaut gan vairums angļu kara dēļ jau bija pametuši Franciju vai arī dzīrās izbraukt, mi­lēdija nupat bija izdevusi diezgan lielu summu savas mājas iekār­tošanai; tas liecināja, ka uz viņu neattiecas rīkojums par angļu izraidīšanu.
   —  Jūs redzat jauno muižnieku, — lords Vinters teica savai māsai, stādīdams priekšā d'Artanjanu, — kura rokās atradās mana dzīvība, bet viņš nevēlējās izmantot savu priekšrocību, kaut gan mēs bijām divkārtēji ienaidnieki, jo, pirmkārt, es biju viņu ap­vainojis, otrkārt, esmu anglis. Tāpēc pateicieties viņam, kundze, ja jūtat pret mani kaut cik draudzības.
   Milēdija mazliet sarauca uzacis, viņas pierei pārslīdēja tikko samanāma ēna un lūpās pavīdēja tik dīvains smīns, ka jaunek­lis, kas bija uztvēris pārmaiņas viņas vaibstos, neviļus notrīsēja.
   Brālis neredzēja nekā, jo bija novērsies no milēdijas un ro­taļājās ar viņas iemīļoto pērtiķi, kas bija parāvis lordu Vinteru aiz kamzoļa.
   —   Esiet sveicināts, mans kungs, — milēdija ieteicās neparasti maigā balsī, kas bija asā pretstatā ar sapīkuma pazīmēm, kuras d'Artanjans nupat bija novērojis, — jūs šodien esat ieguvis mūžī­gas tiesības uz manu atzinību.
   Anglis atkal pievērsās viņiem un, neizlaizdams ne mazāko sī­kumu izstāstīja, kā cīņa bija norisinājusies. Milēdija klausījās ļoti uzmanīgi, tomēr viegli bija saskatāms, ka stāstījums, kaut gan viņa pūlējās noslēpt savas izjūtas, viņai sagādāja nepatiku. Reizēm viņa pietvīka un viņas mazā kājiņa zem kleitas nepacie­tīgi kustējās.
   Lords Vinters nekā neievēroja. Pabeidzis stāstījumu, viņš pie­gāja pie galda, uz kura bija uzlikta paplāte ar pudeli Spānijas vīna un glāzēm. Viņš pielēja divas glāzes un ar mājienu uzai­cināja d'Artanjanu iedzert.
   D'Artanjans zināja, ka atteikties saskandināt glāzes ar angli nozīmētu viņu dziļi aizvainot. Tāpēc jauneklis piegāja pie galda un paņēma otru glāzi. Tomēr viņš neizlaida no acīm milēdiju un spogulī redzēja, cik ļoti pārvērtās viņas seja. Tagad viņa iedo­mājās, ka neviens uz viņu neskatās, un daiļajā sejā iezīmējās kaut kas zvērīgs. Viņa nikni kodīja mutautiņu.
   Tad ienāca jaunā, glītā istabene, ko d'Artanjans jau bija ievē­rojis. Viņa pateica dažus vārdus angliski lordam Vinteram, kas tūdaļ, aizbildinādamies ar neatliekamām darīšanām, atvainojās d'Artanjanam, lūdza atļauju aiziet un uzdeva māsai izlūgties piedošanu viņa vietā.
   D'Artanjans ar rokas spiedienu atvadījās no lorda Vintera un atgriezās pie milēdijas. Viņas sejā pārsteidzoši ātri bija atgrie­zusies agrākā maigā izteiksme, vienīgi daži sarkani plankumiņi mutautiņā norādīja, ka viņa bija sakodusi lūpas līdz asinīm.
   Viņas lūpas bija ārkārtīgi daiļas, sārtas kā korāļi.
   Saruna kļuva nepiespiesta. Milēdija, šķiet, pilnīgi atguva paš­savaldīšanos. Viņa izstāstīja, ka lords Vinters neesot viņas brālis, bet nelaiķa vīra brālis; viņa esot apprecējusies ar jaunāko brāli, kas nomiris, atstādams viņu ar bērnu. Sis bērns esot vienīgais lorda Vintera mantinieks, ja lords Vinters neapprecēšoties. Mi­lēdijas stāstījums modināja d'Artanjanā nojautu, ka tur ir kāds noslēpums, bet viņš vēl nespēja to īsti izprast.
   Pusstundu patērzējis ar milēdiju, d'Artanjans nāca pie pār­liecības, ka šī sieviete ir viņa tautiete: milēdija runāja franciski tik pareizi un izsmalcināti, ka par to nevarēja būt nekādu šaubu.
   D'Artanjans neskopojās ar glaimiem un padevības apliecinā­jumiem. Klausīdamās visas šīs blēņas, milēdija labvēlīgi smai­dīja. Pienāca laiks atvadīties. Iziedams no milēdijas salona, d'Ar­tanjans jutās kā laimīgākais cilvēks pasaulē.
   Kāpnēs viņš sastapa glīto istabeni. Garām iedama, viņa maz­liet piedūrās d'Artanjanam un tūlīt, nosarkusi līdz ausu galiņiem, lūdza piedošanu tik maigā balstiņā, ka uzreiz saņēma piedošanu.
   D'Artanjans ieradās arī nākošajā dienā un tūlīt tika uzņemts vēl labāk nekā iepriekšējā. Lorda Vintera nebija, un visu vakaru ar viesi tērzēja pati namamāte. Likās, ka viņa ļoti interesējās par d'Artanjanu, izjautāja, kur jauneklis dzimis, ar ko draudzējas un vai nav domājis par iestāšanos kardināla kunga dienestā.
   D'Artanjans, kā jau lasītājam zināms, bija savos divdesmit gados ļoti saprātīgs jauneklis, viņš uzreiz atcerējās savas aizdo­mas par milēdiju, izteicās ļoti atzinīgi par viņa eminenci un sa­cīja, ka droši vien būtu iestājies kardināla, nevis karaļa miesas sargos, ja būtu pazinis, piemēram, de Kavuā kungu tā, kā pazina de Trevila kungu.
   Milēdija bez mazākā satraukuma novirzīja sarunu uz citu te­matu un pavisam vienaldzīgi jautāja, vai viņš kādreiz ir bijis Anglijā.
   D'Artanjans atbildēja, ka esot tur bijis de Trevila kunga uz­devumā pārrunāt par zirgu iepirkšanu un pat atvedis četrus pa­raugam.
   Milēdija sarunas laikā divas trīs reizes iekoda lūpā: šis gas­konis bija viltīgs.
   D'Artanjans aizgāja tai pašā stundā kā iepriekšējā vakarā. Koridorā viņš atkal satika glīto Ketiju — tā sauca istabeni. Viņa uzlūkoja d'Artanjanu nepārprotami labvēlīgi. Bet jauneklis bija tā aizrāvies ar viņas pavēlnieci, ka ievēroja tikai to.
   D'Artanjans apmeklēja milēdiju nākošajā un aiznākošajā dienā, un milēdija uzņēma viņu ar katru vakaru laipnāk.
   Katru vakaru gan priekšnamā, gan koridorā, gan kāpnēs viņš satika glīto istabeni.
   Bet, kā jau teicām, d'Artanjans nepievērsa ne mazāko uzma­nību nabaga Ketijas neatlaidībai.

   Divkauja, kurā Portoss bija tik vareni turējies, tomēr nelika viņam aizmirst pusdienas pie prokurora madāmas. Nākošajā dienā ap pulksten vieniem Musketons vēl pēdējo reizi nobrauca ar suku pa viņa kamzoli, un pilnīgi apmierināta cilvēka gaitā musketieris devās uz Lāču ielu.
   Arī viņam sirds pukstēja straujāk, bet ne kā d'Artanjanam no jaunas un nepacietīgas mīlestības. Nē, Portosa asinis riņķoja straujāk aiz savtīgām interesēm: beidzot viņš pārkāps noslē­pumaino slieksni, uzies augšā pa nepazīstamajām kāpnēm, pa ku­rām cits pēc cita uzripojuši tiesas vīra Koknara ekiji.
   Portoss ieraudzīs īstenībā naudas lādi, ko neskaitāmas reizes bija redzējis sapņos, lielu, garu, aprūsējušu, pie zemes piekaldi- nātu lādi ar priekškaramo atslēgu; lādi, par ko bieži bija dzirdē­jis runājam un kuru nu prokurora madāmas gan mazliet izkal­tušās, tomēr vēl itin piemīlīgās rokas beidzot atvērs musketiera apbrīnas pilnajam skatienam.
   Turklāt viņš, klaidonis zemes virsū, cilvēks bez mantas un bez ģimenes, karavīrs, kas pieradis pie mājvietām, krogiem, tavernām un traktieriem, gardēdis, kam parasti jāapmierinās ar kumosiem, kadi kuro reizi pagadās, viņš tagad nogaršos mājas ēdienus, iz­baudīs mājīgas omulības tīksmi un ļausies namamātes laipnajai gādībai, ko, jo skarbāks vīrs, jo vairāk mēdz cienīt, kā mēdz teikt veci kaujinieki.
   Ierasties kā brālēnam katru dienu pie bagātīgi klāta galda, izgludināt krunkas vecā prokurora dzeltenīgajā pierē, mazliet pa­plūkt spalvas jaunajiem tiesas skrīveriem, mācot viņiem basetes, kauliņu spēles un «landsknechta» izsmalcinātus paņēmienus un atlīdzības vietā par stundu novinnēt no viņiem vesela mēneša ietaupījumus, — tas viss ārkārtīgi vilināja Portosu.
   Musketieris gan atcerējās nelāgās valodas, kādas jau tolaik klīda par prokuroriem un ir pārdzīvojušas viņus: valodas par viņu sīkumainību, mantrausību, sīkstulību. Bet Koknara madāma, at­skaitot atsevišķas taupīguma lēkmes, kuras Portoss aizvien uz­skatīja par gluži liekām, bija bijusi vispār diezgan devīga, cik jau nu prokurora sieva var būt devīga, un tāpēc musketieris ce­rēja, ka viņas māja būs iekārtota patīkami.
   Tomēr pie durvīm musketieri pārņēma zināmas šaubas, jo ieeja nemaz nebija pievilcīga: smirdošs, netīrs koridors, tumšas kāpnes, kurās tikai pa mazu aizrestotu lodziņu iespiedās trūcīga dienasgaisma no kaimiņu sētas; otrajā stāvā zemās, ar milzīgām naglām apsistās durvis izskatījās kā ieeja Grand-Satlē cietumā.
   Portoss pieklauvēja ar vienu pirkstu; garš, bāls skrīveris ar īstu matu mežu uz galvas atvēra durvis un sveicināja ar tādu iz­skatu, ka viņš ir spiests cienīt gan atnācēja brašo augumu, kas liecināja par spēku, gan karavīra uniformu, kura norādīja uz zināmu stāvokli sabiedrībā, gan ziedošo seju, kas norādīja uz pārtikušu dzīvi.
   Otrs, mazāka auguma skrīveris paradījas aiz pirmā, trešais, drusku lielāks, aiz otrā un divpadsmitgadīgs izsūtāmais zēns aiz trešā.
   Pavisam trīs un pus ierēdņi — tais laikos tas nozīmēja, ka prokurora kantorim ir diezgan plaša klientūra.
   Kaut gan musketierim vajadzēja ierasties tikai vienos, tomēr prokurora madāma bija ausījusies jau no pulksten divpadsmitiem, cerēdama, ka iemīļotā drauga sirds vai ari vēders atvedīs viņu pirms norunātā laika.
   Tāpēc Koknara kundze iznāca pa dzīvojamās istabas durvīm gandrīz tai pašā mirklī, kad viesis ienāca pa ārdurvīm, un godā­jamās dāmas ierašanās izglāba viņu no nepatīkamas situācijas. Skrīveri bija ziņkārīgi blenzuši uz Portosu, un viņš, nezinādams, ko sacīt šai augšup un lejup slīdošajai gammai, bija stāvējis kā mēli norijis.
   — Mans brālēns! — prokurora madāma iesaucās. — Nāciet iekšā, Portosa kungs, nāciet taču iekšā!
   Portosa vārds darīja parasto iespaidu uz skrīveriem, tie sāka smieties, bet Portoss atskatījās uz smējējiem, un viņu sejas uz­reiz kļuva atkal nopietnas.
   Lai nokļūtu prokurora kabinetā, Koknara kundze ar Portosu izgāja cauri priekšistabai, kur patlaban uzturējās skrīveri, un kantorim, kur viņiem vajadzēja uzturēties un kas bija tumša, ak­tiem pieblīvēta telpa. Tālāk, pametuši pa labi virtuvi, namamāte un viesis iegāja pieņemamajā istabā.
   Visas šīs istabas, kas stiepās cita aiz citas, Portosam nemaz nepatika. Pa atvērtajām durvīm varēja dzirdēt katru vārdu, ko kāds pateica. Turklāt, iedams garām virtuvei, musketieris bija pē­tījoši ieskatījies tajā un ar dziļu nožēlu, prokurora madāmai par kaunu ievērojis, ka tur pavardā nekurējās uguns, tur nevaldīja darbīgā rosme, kādai parasti vajag kūsāt šajā gardēdības svētnīcā pirms brangām pusdienām.
   Prokuroram acīm redzot jau bija pateikts par gaidāmo apcie­mojumu, jo viņš neizrādīja nekādu pārsteigumu, ieraudzīdams Portosu, kas diezgan nepiespiesti tuvojās viņam un laipni sveici­nāja.
   —   Mēs, Portosa kungs, kā rādās, esam radinieki? — iejautā­jās prokurors un mazliet piecēlās, atbalstīdamies uz niedru pi­numa krēsla atzveltnēm.
   Sirmgalvim mugurā bija plats, melns vamzis, kurā viņa vār­gais augums gandrīz vai pazuda; iezaļganajā, izkāmējušajā sejā mazās, pelēkās ačeles gailēja kā divas oglītes, un šķita, ka tās un vaikstīgā mute ir vienīgās sejas daļas, kur vēl patvērusies dzīvība. Diemžēl, kājas sāka atteikties kalpot šim kaulu kamba­rim; nu jau piecus sešus mēnešus, kopš bija iestājusies paslikti­nāšanās, godājamais prokurors, patiesību sākot, pamazām bija kļuvis pilnīgi atkarīgs no savas sievas.
   Brālēns tika bez kurnēšanas pieņemts. Bet, ja Koknara kungs spētu pats nostāvēt stingri uz savām kājām, viņš būtu noraidījis Portosa pretenzijas uz radniecību.
   —   Jā, mans kungs, mēs esam radinieki, — bez mazākā ap­jukuma atbildēja Portoss, kas, starp citu, nemaz nebija sagaidījis, ka vīrs viņu uzņems ar sajūsmu.
   —   Ja nemaldos, tad no sievas puses? — prokurors dzēlīgi ieprasījās.
   Portoss neuztvēra dzēlīgumu un uzskatīja to par vientiesību, tāpēc pavīpsnāja savās kuplajās ūsās. Koknara kundze zināja, ka vientiesīgs prokurors ir reta dabas parādība; viņa mazliet pasmai­dīja un ļoti nosarka.
   Kopš Portosa atnākšanas vecais prokurors ik brīdi nemierīgi skatījās uz lielu skapi, kas atradās pretī ozolkoka rakstāmgaldam. Portoss noprata, ka šim skapim vajag būt viņa tīkotajai naudas lādei, kaut gan pēc apveida tas neatbilda sapņojumos iecerētajai mantas glabātuvei; musketieris nopriecājās, ka īstenība bija par sešām pēdām augstāka nekā sapņojums.
   Koknars necentās padziļināt ģenealoģiskās izziņas; pārlaidis nemierpilno skatienu no skapja uz Portosu, viņš tikai ieteicās:
   —   Ceru, ka mūsu brālēns pirms atgriešanās uz laukiem pa­godinās mūs un vienu reizi pusdienos kopā ar mums. Vai ne, Koknara kundze?
   Šoreiz belziens trāpīja Portosu tieši pierē un viņš to sajuta; arī Koknara madāmai tas nepagāja secen, jo viņa steigšus at­trauca:
   —   Mans brālēns vairs nenāks, ja viņam nepatiks mūsu uz­ņemšana, bet pretējā gadījumā mēs lūgsim, lai viņš katru brīvo brītiņu pavada pie mums, jo viņš taču uzturēsies Parīzē ļoti īsu laiku un maz pagūs mūs apmeklēt.
   —  Manas kājas, manas nabaga kājas! Kur jūs esat paliku­šas? — Koknars norūca un mēģināja pasmaidīt.
   Palīdzība, ko prokurora madāma sniedza Portosam tieši tai mirklī, kad tika nopietni apdraudētas viņa gastronomiskās inte­reses, modināja viņā dziļas atzinības jūtas, pret namamāti.
   Drīz pienāca laiks pusdienot. Visi sagāja ēdamistabā, lielā, tumšā telpā, kas atradās pretī virtuvei.
   Laikam saoduši mājā neparastas smakas, skrīveri ieradās uz maltīti ar militāru akurātību un, turēdami tabureti rokā, gaidīja, kad varēs sēsties. Viņu žokļi jau tagad draudīgi raustījās.
   «Velna milti!» Portoss nodomāja, uzlūkodams trīs izbadējušos, jo izsūtāmais zēns, pats par sevi saprotams, netika pielaists pie kopīgā galda. «Velna milti! Es gan sava radinieka vietā neturētu šitādus badmiras. Viņi taču izskatās kā avarējuši kuģinieki, kas sešas nedēļas nav nekā ēduši.»
   Ieradās arī Koknara kungs, ko slimnieka krēslā iestūma istabā pati madāma, un Portoss steidzās viņai palīgā piebīdīt vīru pie galda.
   Tikko Koknara kungs bija ēdamistaba, arī viņam nāsis un žokļi sāka raustīties tāpat kā skrīveriem.
   —  Oho! — viņš novilka. — Zupa smaržo lieliski!
   «Ko viņi, pie joda, saož tik neparastu šajā virā?» brīnījās Por­toss, ieraudzījis bālu buljonu, kura bija daudz, bet pa virsu tam neredzeja nevienas tauku zīlītes, tikai daži reti grauzdiņi peldēja kā arhipelāga salas.
   Koknara madāma pasmaidīja, uz viņas mājienu visi steigšus atsēdās.
   Koknara kungam buljonu pasniedza pirmajam, pēc tam Porto­sam; tad Koknara madāma piepildīja savu šķīvi un sadalīja ne­pacietīgi gaidošajiem skrīveriem sausiņus bez buljona.
   Sai mirklī čīkstēdamas pavērās ēdamistabas durvis, un Por­toss ieraudzīja pa durvju spraugu, ka mazais skrīverītis, nevarē­dams piedalīties mielastā, ēda savu maizes ņuku, pieozdams klāt labo smaku, kas plūda gan no virtuves, gan no ēdamistabas.
   Pēc buljona kalpone pasniedza novārītu vistu, tā bija greznība, kuru skatot klātesošajiem acis gandrīz vai izspiedās no pieres.
   —  Var redzēt, Koknara kundze, ka jūs mīlat savus radus, — prokurors sacīja gandrīz ar traģisku smaidu uz lūpām. — Skaidrs, ka šādu maltīti jūs sniedzat savam brālēnam par prieku.
   Nabaga vista bija gluži liesa, to sedza bieza, saraina āda, kā­dai kauli ne ar kādām pūlēm nevar izurbties cauri. Laikam gan vista bija ilgi meklēta, līdz tikusi atrasta laktas galā, kur tā bi­jusi paslēpusies, lai nomirtu aiz vecuma.
   «Velns lai parauj!» Portoss nodomāja. «Taisni bēdīgi. Es cienu vecumu, tikai ne ceptā vai vārītā veidā.»
   Musketieris pavērās apkārtējo sejās, lai redzētu, vai arī tie domā tāpat, bet, tieši pretēji, ieraudzīja tikai dedzīgas acis, kas jau rītin rija debešķīgo vistu, to pašu vistu, ko viņš noniecināja.
   Koknara kundze pievilka sev klāt vārīto putnu, veikli atdalīja no tā abas garās, melnās kājas, ko uzlika vīram uz šķīvja, tad nogrieza kaklu un kopā ar visu galvu atlika pie malas pati sev, beidzot norāva spārniņu, ko pasniedza Portosam, un atdeva vistu gandrīz neskartu atpakaļ kalponei, kas to bija atnesusi; lopiņš nozuda, iekams musketieris paguva novērot dažādās pārmaiņas, kādas cilvēku sejās atkarībā no viņu rakstura un temperamenta radīja vilšanās.
   Vistas vietā uz galda parādījās milzīgs cepeššķīvis ar pupam, starp kurām rēgojās daži jēra kauli, kuri uz pirmā acu uzmetiena šķita klāti ar gaļu.
   Taču skrīverus šī blēdība nepievīla, viņu sadruinušajās sejas iegūla samierināšanās ar likteni.
   Koknara madāma ar taupīgas namamātes mērenību sadalīja šo ēdienu jaunekļiem.
   Pienāca kārta vīnam. Koknara kungs no nelielas māla krūkas ielēja katram jauneklim trešdaļglāzi, tad gandrīz tikpat daudz sev, un pēc tam pudele pārgāja Portosa un Koknara madāmas pusē.
   Jaunekļi pielēja glāzēs ūdeni līdz malai un, pusi nodzēruši, atkal piepildīja glāzes un tā līdz pašām pusdienu beigām, tā ka galu galā dzēriens, ko viņi rija, bija pārvērties no rubīnsarkana par dūmaini dzeltenīgu.
   Portoss kautrīgi ēda savu vistas spārnu un notrīsēja, sajuz­dams, ka zem galda prokurora madāmas ceļgals piedūrās viņa celim. Viņš arī izdzēra puzglāzi tik ļoti taupītā vīna un manīja, ka tas ir pretīgais Montreijas skābais, kas cilvēkiem ar izsmalci­nātu gaumi iedveš šausmas.
   Koknara kungs nolūkojās, kā musketieris izdzēra neatšķaidītu vīnu, un nopūtās.
   —   Brālēn Portos, varbūt jūs ēdīsiet pupas? — Koknara ma­dāma jautāja tādā tonī, kas skaidri izsacīja: «Ticiet man, labāk neēdiet tās.»
   —   Lai mani parauj velns, ja es tām pieskaršos! — Portoss klusu nopurpināja …
   Un skaļi piebilda:
   —   Paldies, māsīc, esmu jau paēdis.
   Iestājās klusums. Portoss nezināja, ka izturēties. Prokurors vairākkārt atkārtoja:
   —   Nudien, Koknara kundze, izsaku jums atzinību! Jūs pamie­lojāt mūs kā svētkos! Kā es pieēdos!
   Vecais Koknars pusdienās bija izēdis šķīvi zupas un apgrauzis abas melnās vistas kājas un vienīgo jēra kaulu, pie kura bija klāt kaut cik gaļas.
   Portoss nodomāja, ka viņš tiek izjokots, un sāka smailēt ūsas un raukt uzacis, bet Koknara madāmas ceļgals atkal maigi ieteica viņam būt pacietīgam.
   Klusēšana un pārtraukums ēšanā, kurš Portosam šķita gluži neizprotams, skrīveriem bija diemžēl ļoti skaidrs: uz zīmīgu pro­kurora skatienu, ko pavadīja Koknara madāmas smaids, jaunekļi lēnām piecēlās no galda, vēl lēnāk salocīja savas servjetes, palo­cīdamies pateicās un devās uz durvīm.
   —   Ejiet, jaunie cilvēki, ejiet strādāt, strādāšana veicina gre­mošanu, — prokurors svinīgi sacīja.
   Kad skrīveri bija aizgājuši, Koknara madāma piecēlās un iz­ņēma no bufetes gabalu siera, cidoniju ievārījumu un pašas ceptu mandeļu un medus kūku.
   Koknars sarauca uzacis, jo redzēja pārāk daudz ēdienu; Por­toss saknieba lūpas, jo redzēja, ka viņam nebūs ko paēst.
   Viņš paskatījās, vai šķīvis ar pupām vēl ir uz galda, bet šķīvis ar pupām bija pazudis.
   —   īsts svētku mielasts! — iesaucās Koknars, grozīdamies uz krēsla. — Gatavās dzīres, epulae epularum, Lukulls ēd pusdienas
   pie Lukulla!
   Portoss paskatījās uz krūku, kas atradās viņam līdzās, un ce­rēja kaut cik ieturēties ar vīnu, maizi un sieru; bet vīna vairs nebija, pudele izrādījās tukša. Koknara kungs un kundze nelikās to manām.
   «Labi, nu vismaz zinu, ar ko man darīšana,» Portoss nodo­māja.
   Viņš nolaizīja karotīti ievārījuma un tad tikko neizlauza zo­bus ar Koknara kundzes sīksto kūku.
   «Tagad upuris ir nests,» musketieris šķetināja tālāk pārdomu pavedienu. «O, ja es necerētu kopā ar Koknara kundzi ieskatīties viņas vīra skapī!»
   Vecais Koknars pēc gardās maltītes, ko bija daudzkārt nosau­cis par īstām dzīrēm, juta vajadzību nosnausties. Portoss cerēja, ka tas notiks turpat uz vietas, taču nolādētais prokurors par to negribēja ne dzirdēt: vajadzēja viņu aizvest atpakaļ kabinetā, kur viņš brēca tikmēr, līdz atkal atradās sava skapja priekšā, uz kura malas drošības pēc vēl uzlika abas kājas.
   Prokurora madāma ieveda Portosu blakus istabā, un te sākās samierināšanās mēģinājumi.
   —   Jūs varat nākt pusdienās trīs reizes nedēļā, — Koknara madāma sacīja.
   —  Paldies, — Portoss atteica, — bet es neko nevēlos pārspī­lēt. Turklāt man nopietni jādomā par ekipējumu.
   —  Tas tiesa … — prokurora madāma nopūzdamās piekrita. — Šis nelaimīgais ekipējums.
   —   Diemžēl jā, — Portoss sacīja.
   —   No kā tad sastāv ekipējums jūsu pulkā?
   —   Ak, no daudzām lietām, — Portoss atbildēja. — Musketieri, kā jums zināms, ir izlases karaspēks, un viņiem vajadzīgas dau­dzas lietas, kuru nevajag ne gvardistiem, ne šveiciešiem.
   —   Pastāstiet, Portosa kungs, sīkāk.
   —   Kopsummā tas var sniegties līdz… — iesāka Portoss, gribēdams labāk cīnīties par visu kopā nekā par atsevišķām sa­stāvdaļām.
   Prokurora madāma trīcēdama un drebēdama gaidīja.
   —   Līdz kādai summai? — viņa beidzot ieprasījās. — Ceru, ka tā nepārsniegs …
   Koknara kundze nenobeidza, vārds viņai aizspriedās rīklē.
   —   O, nē! Tā nepārsniegs divtūkstoš pieci simti livrus, — Por­toss atbildēja. — Domāju pat, ka, rīkodamies taupīgi, iztikšu ar divtūkstoš livriem.
   —   Dievs tēvs! Divtūkstoš livru! — viņa iesaucās. — Tas taču ir vesels kapitāls.
   Portoss zīmīgi saviebās, un Koknara madāma saprata.
   —   Es lūdzu, lai jūs pastāstāt par ekipējumu sīkāk tādēļ, — viņa paskaidroja, — ka man daudzi radi un klienti ir tirgotāji, un esmu pārliecināta, ka es varētu iegādāties jums vajadzīgās lie­tas divreiz lētāk nekā jūs pats.
   —   A! —- Portoss novilka. — Ja jūs to gribējāt sacīt, tad tas ir kas cits!
   —   Jā, mīļais Portosa kungs! Piemēram, vai jums pirmkārt nav vajadzīgs zirgs?
   —  Jā, zirgs.
   —   Lieliski! Man ir taisni tas, kas jums vajadzīgs.
   —   Jauki! — Portoss nopriecājās. — Tātad ar zirgu būtu kār­tībā. Tālāk man vajadzīgs pilnīgs apseglojums, bet to nu gan var nopirkt pats musketieris. Starp citu, tas nemaksās vairāk par trīssimt livriem.
   —   Trīssimt livru? Labi, lai būtu trīssimt livru, — prokurora madāma nopūzdamās sacīja.
   Musketieris smīnēja: lasītājs taču atcerēsies, ka Portosam bija palicis Bekinghemas hercoga dāvātais apseglojums, un šos trīs­simt livrus viņš domāja slepus iebāzt sev kabatā.
   —  Tālāk, — viņš turpināja, — manam sulainim vajadzīgs zirgs un man ceļasoma. Kas attiecas uz ieročiem, par tiem neraizējie­ties: tie man ir.
   —   Zirgs jūsu sulainim? — prokurora madāma gausi atkār­toja. — Tas būs pārāk grezni, mans draugs.
   —   Kundze, vai jūs mani uzskatāt par kādu diedelnieku? — Portoss lepni atcirta.
   —   Nē, es tikai gribēju teikt, ka glīts mūlis reizēm izskatās tikpat labi kā zirgs, un man šķiet, ja pagādātu Musketonam mūli…
   —  Var iztikt ar glītu mūli, — Portoss piekrita. — Jums tais­nība, esmu redzējis lepnus spāniešus grandus, kuriem visa svīta jāja uz mūļiem. Bet tad gan, Koknara kundze, lai tas būtu izrotāts ar spalvu kušķiem un zvārguļiem.
   —   Pats par sevi saprotams, — prokurora madāma apsolīja.
   —  Atliek vēl ceļasoma, — Portoss turpināja.
   —  Par to neraizējieties! — Koknara madāma iesaucās. — Ma­nam vīra ir piecas sešas somas, izvēlieties no tām labāko. It īpaši vienu viņš aizvien labprāt ņēma līdzi ceļojumos, tanī var ielikt vai pusi pasaules.
   —  Tātad šī soma ir tukša? — Portoss vientiesīgi jautāja.
   —   Protams, ka tā ir tukša, — tikpat vientiesīgi atbildēja pro­kurora madāma.
   — Bet man, mana dārgā, vajadzīga pielocīta soma! — Por­toss iesaucās.
   Koknara kundze atkal dziļi nopūtās. Moljērs vēl nebija uzrak­stījis savu «Skopuli». Koknara madāma izrādījās īsta Arpagona priekštece.
   Līdzīgā garā viņi pārrunāja arī par pārējo ekipējumu, un ap­spriedes rezultātā prokurora madāma apņēmās izmaksāt astoņsimt livru naudā un pagādāt zirgu un mūli, kuriem būs tas gods' nest uz savas muguras Portosu un Musketonu pretī slavai.
   Kad viņi bija par visu vienojušies, Portoss atvadījās no Kok­nara kundzes. Viņa gan centās musketieri vēl aizturēt, mīlīgi skatīdamās uz viņu, bet Portoss aizbildinājās ar neatliekamām dienesta darīšanām, un karaļa priekšā prokurora madāmai vaja­dzēja piekāpties.
   Musketieris atgriezās mājās izsalcis kā vilks un turklāt rie­bīgā omā.

   D'Artanjans pa to laiku, neklausīdams sirdsapziņas balsij un Atosa prātīgajiem padomiem, kā jau stāstījām, ar katru stundu aizvien vairāk iemīlējās milēdijā. Diendienā apmeklēdams daiļo dāmu un apbērdams viņu ar savu jūtu apliecinājumiem, dēkai­nais gaskonis bija pārliecināts, ka agri vai vēlu viņa atbildēs uz tām.
   Kādu vakaru, būdams lieliskā garastāvoklī, spārnots kā cil­vēks, kas nākotnē sagaidīs zelta lietu, viņš, nākdams pie milē­dijas, vārtos satika istabeni; šoreiz daiļā Ketija neapmierinājās ar vieglu pieskaršanos garāmejot, bet maigi satvēra jaunekļa roku.
   «Jauki!» d'Artanjans nopriecājās. «Viņai kundze droši vien uzdevusi man ko pateikt, varbūt uzaicināt uz satikšanos, jo milē­dija pati nebūs uzdrošinājusies par to runāt ar mani.»
   Viņš raudzījās uz daiļo meiču cik vien uzvaroši spēdams.
   —   Kavaliera kungs, es vēlētos jums ko pateikt… — istabene nomurmināja.
   —   Runā, mans bērns, es klausos, — d'Artanjans atteica.
   —   Šeit tas nav iespējams, jo mans stāsts būs garš un, galve­nais, neviens cits nedrīkst to dzirdēt.
   —   Ko tad lai darām?
   —   Ja kavaliera kungs gribētu man sekot, — Ketija bikli at­bildēja.
   —   Kurp vien vēlaties, daiļais bērns.
   —  Tad nāciet!
   Un Ketija, nelaizdama vaļā d'Artanjana roku, uzveda viņu pa tumšām vītņu kāpnēm apmēram piecpadsmit kāpienus, tad atvēra kādas durvis.
   —   Nāciet iekšā, kavaliera kungs, — viņa aicināja, — šeit mēs būsim vieni un varēsim aprunāties.
   —   Daiļaviņ, kas šī ir par istabu? — d'Artanjans jautāja.
   —  Tā ir manējā, kavaliera kungs. Redziet, šīs durvis to sa­vieno ar manas kundzes guļamistabu. Bet neraizējieties, milēdija nedzirdēs, ko mēs runāsim, jo viņa nekad agrāk par pusnakti neiet gulēt.
   D'Artanjans paskatījās apkārt. Mazā istabiņa bija ļoti spodra un gaumīgi iekārtota, taču musketiera skatiens neviļus apstājās pie durvīm, kuras pēc Ketijas apgalvojuma vedot uz milēdijas guļamistabu.
   Ketija uzminēja, kas norisinājās jaunekļa dvēselē, un dziļi nopūtās.
   —   Kavaliera kungs, jūs ļoti mīlat manu kundzi! — viņa sacīja.
   —   O, Ketij, neizsakāmi! Esmu viņā neprātīgi iemīlējies!
   Ketija atkal izdvesa smagu nopūtu.
   —  Ak vai, mans kungs, tas ir ļoti bēdīgi, — viņa teica.
   —   Pie joda, kas tad tur bēdīgs? — d'Artanjans jautāja.
   —   Tas, ka mana pavēlniece nemaz nemīl jūs, — Ketija at­bildēja.
   —   Vai viņa tev uzdeva man to pasacīt? — d'Artanjans jau­tāja.
   —   Nē, mans kungs! Es pati aiz līdzjūtības pret jums nolēmu jums to pateikt,
   —   Paldies, mīļā Ketij, bet tikai par tavu labo nodomu, jo šis atklājums, kā tu pati sapratīsi, nemaz nav patīkams.
   —  Tas nozīmē, ka jūs neticat maniem vārdiem, vai ne?
   —   Daiļais bērns, tādiem vārdiem, kaut vai aiz patmīlas, vien­mēr ir grūti ticēt.
   —  Tātad jūs man neticat?
   —   Jāatzīstas, kamēr tu nesniegsi kādu pierādījumu savam ap­galvojumam …
   —   Ko jūs teiksiet par šo?
   Ketija izvilka no ņiebura mazu vēstulīti.
   —  Vai tā ir man? — strauji paķerdams vēstulīti, d'Artanjans iejautājās.
   —   Nē, kādam citam.
   —   Citam?
   —  Jā.
   —   Ka viņu sauc? — d'Artanjans iesaucas. ,
   —  Lasiet uz aploksnes!
   —   Grāfam de Vardam.
   Pašapzinīgais gaskonis uzreiz atcerējās Senžermēnā novēroto ainu. Ar zibenīgi strauju kustību viņš atplēsa aploksni, kaut gan Ketija iekliedzās, redzēdama, ko viņš nodomājis darīt vai, parei­zāk sakot, jau izdarījis.
   —   Mans dievs! Kavaliera kungs, ko jūs darāt? — viņa iesau­cās.
   —   Nekā sevišķa! — d'Artanjans atbildēja un lasīja:
   «Jūs neatbildējāt uz manu pirmo vēstuli. Vai esat vēl nevesels jeb jau aizmirsis, ar kādām acīm skatījāties uz mani ballē pie de Gīza kundzes? Grāf, sniedzu jums izdevību! Nepalaidiet to garām!»
   D'Artanjans nobālēja. Bija aizvainota viņa patmīlība, bet viņš nodomāja, ka aizvainota ir mīlestība.
   —   Nabaga mljais d'Artanjana kungs! — līdzjūtīgi ieteicās Ketija, atkal paspiezdama jaunekļa roku.
   —  Vai tev, mazā, manis žēl? — d'Artanjans jautāja.
   —   Jā, no visas sirds! Jo arī es zinu, kas ir mīlestība!
   —   Tu zini, kas ir mīlestība? — d'Artanjans ieprasījās, pirmo reizi paskatīdamies ar zināmu vērību uz Ketiju.
   —   Diemžēl jā!
   —   Tad labāk nenožēlo mani, bet palīdzi man atriebties tavai pavēlniecei.
   —   Kādā veidā jūs gribētu viņai atriebties?
   —   Es gribētu viņu uzveikt un ieņemt mana sāncenša vietu.
   —  Tādā gadījumā es jums, kavaliera kungs, nekad nepalī­dzēšu, — Ketija strauji attrauca.
   —   Kāpēc tā? — d'Artanjans brīnījās.
   —  Aiz diviem iemesliem.
   —   Un kādi tie būtu?
   —   Pirmkārt, mana pavēlniece nekad jūs nemīlēs.
   —   Kā tu to zini?
   —  Jūs viņu esat smagi aizvainojis.
   —   Es? Ar ko es būtu varējis viņu aizvainot, ja kopš paša mūsu pazīšanās sākuma esmu kā vergs pie viņas kājām? Lūdzu, pasaki man to!
   —  To es pasacīšu tikai tādam cilvēkam, kas ieskatīsies manas dvēseles dziļumos.
   D'Artanjans otrreiz cieši paskatījās uz Ketiju. Jaunā meiča bija tik ziedoša un daiļa, ka daža laba hercogiene būtu ar mieru atdot savu kroni par viņas daiļumu.
   —   Ketij, es ieskatīšos tavā dvēselē, kad vien tu vēlēsies, — d'Artanjans apgalvoja, — par to, mīļais bērns, nešaubies.
   Un viņš noskūpstīja meiču, kas kļuva sarkana kā ķirsis.
   —   Nē, jūs mani nemīlat! — Ketija iesaucās. — Jūs pats tikko sacījāt, ka mīlat manu pavēlnieci.
   —  Vai tas tevi kavē man atklāt otro iemeslu?
   —   Otrs iemesls, kavaliera kungs, ir tas, — atbildēja Ketija, ko bija iedrošinājis skūpsts un arī jaunekļa acu izteiksme, — ka mīlestībā katrs pūlas savā labā.
   Tikai tagad d'Artanjans atcerējās Ketijas ilgu pilnos skatie­nus, pastāvīgās sastapšanās gan priekšistabā, gan kāpnēs, gan koridorā, rokas pieskārienus ikreiz, kad vien viņa bija gadījusies tam ceļā, un apslēptās nopūtas. Bet, aizrāvies tieksmē patikt mi- lēdijai, viņš nebija pievērsis uzmanību tās istabenei: kas medī ērgli, neievēro zvirbuli.
   Taču tagad mūsu gaskonis uzreiz aptvēra, kādus labumus viņš var gūt no Ketijas mīlestības, ko meiča nupat tik vientiesīgi vai arī tik nekautrīgi bija atklājusi: viņš var dabūt savās rokās grā­fam de Vardam adresētās vēstules, var pastāvīgi novērot milē- diju: jebkurā brīdī ieiet Ketijas istabā, kas atradās blakus viņas pavēlnieces guļamistabai. Kā redzam, neuzticīgais jauneklis do­mās jau upurēja nabaga meiču, lai ar labu vai ar ļaunu iegūtu milēdiju.
   —   Mīļā Ketij, — viņš teica jaunajai meičai, — tu šaubies par manu mīlestību. Vai vēlies, lai to pierādu?
   —   Par kādu mīlestību jūs runājat?
   —   Par to, kuru esmu gatavs just pret tevi.
   —   Kā jūs to pierādīsiet?
   —   Vai vēlies, lai šovakar pavadu ar tevi tās stundas, kuras parasti pavadu ar tavu pavēlnieci?
   —   Jā, ļoti! — iesaucās Ketija, sasizdama plaukstas.
   —  Labi, dārgais bērns, — d'Artanjans sacīja, atlaizdamies at­zveltnes krēslā, — un es tev pateikšu, ka tu esi visdaiļākā kal- ponīte, kādu jebkad esmu redzējis!
   Viņš to apgalvoja tik dedzīgi un daiļrunīgi, ka nabaga meiča, kas labprāt noticētu šim apgalvojumam, galu galā arī noticēja… Tomēr d'Artanjanam par lielu pārsteigumu daiļā Ketija diezgan noteikti aizsargājās.
   Uzbrukumos un aizsardzībā laiks aizrit ātri.
   Nosita pusnakti, un gandrīz tai pašā laikā milēdijas istabā iešķindējās zvaniņš.
   —   Augstais Dievs! — Ketija iesaucās. — Kundze sauc mani! Ej, tagad ej ātri projām!
   D'Artanjans piecēlās, paņēma cepuri, it kā grasīdamies pa­klausīt, un tad strauji atvēra nevis ārdurvis, bet liela skapja dur­vis un paslēpās tanī starp milēdijas kleitām un mājas tērpiem.
   —   Ko jūs darāt? — Ketija iesaucās.
   Jau iepriekš paguvis izņemt skapja atslēgu, d'Artanjans, nekā neatbildējis, ieslēdzās no iekšas.
   —   Ko tas nozīmē? — milēdija skarbi uzkliedza. — Vai jūs gu­ļat, ka nenākat, kad es zvanu?
   D'Artanjans dzirdēja, ka strauji tika atrautas durvis, kas veda uz milēdijas guļamistabu.
   —   Es eju, milēdij, es eju! — atsaucās Ketija, mezdamās pretī savai pavēlniecei.
   Abas iegāja guļamistabā, un, tā kā durvis palika vaļā, tad d'Artanjans dzirdēja, ka milēdija kādu brīdi vēl rāja istabeni, bet tad nomierinājās un, kamēr Ketija palīdzēja tai noģērbties un sakārtoties, saruna novirzījās uz viņu, d'Artanjanu.
   —   Šovakar mūsu gaskonis neatnāca, — milēdija sacīja.
   —   Kā tad tā, kundze? — Ketija iejautājās. — Vai tad viņš, vēl nekļuvis laimīgs, jau būtu kļuvis neuzticīgs?
   —   Nē! Droši vien viņu aizturējis de Trevila kungs vai dez Esāra kungs. Es, Ketij, apzinos savus spēkus, viņš ir manā varā.
   —   Ko kundze ar viņu darīs?
   —   Ko es ar viņu darīšu!… Esi mierīga, Ketij, starp šo cil­vēku un mani ir kaut kas tāds, ko viņš pats nezina … Viņa dēj es tikko nezaudēju viņa eminences uzticību … O, es atriebšos!
   —   Es domāju, ka kundze viņu mīl?
   —   Es lai viņu mīlētu! Es viņu nicinu! Nejēga, kas turējis savās rokās lorda Vintera dzīvību un nav viņu nogalinājis! Cil­vēks, kura dēļ esmu zaudējusi trīssimt tūkstoš livru rentes!
   —  Tas tiesa, — Ketija piekrita, — jo jūsu dēls būtu bijis vie­nīgais sava tēvoča mantinieks un līdz viņa pilngadībai viss viņa īpašums atrastos jūsu rīcībā.
   D'Artanjans notrīsēja, dzirdēdams, kā šis maigais radījums vainoja viņu par to, ka viņš nebija nogalinājis cilvēku, ko pati apbēra ar draudzības apliecinājumiem, dzirdēdams griezīgo balsi, kuras skarbumu salona sarunās milēdija aizvien centās noslēpt.
   —  Es jau sen būtu viņam atriebusies, — milēdija turpināja, — ja kardināls nezin kāpēc nebūtu man licis viņu saudzēt.
   —   Jā, toties kundze nav saudzējusi jauno sievieti, ko viņš mīlēja!
   —   O, šī sīkpreču tirgotāja sievu no Fosuajē ielas! Vai tad viņš jau nav aizmirsis, ka tā vispār dzīvojusi? Neko teikt, laba atriebība!
   D'Artanjanam izspiedās auksti sviedri uz pieres: šī sieviete bija īsts briesmonis.
   Viņš atkal ieklausījās, bet, diemžēl, milēdijas tualete bija no­beigta.
   —   Labi, varat iet, — milēdija sacīja, — bet rīt mēģiniet bei­dzot dabūt atbildi uz vēstuli, ko jums iedevu.
   —   No grāfa de Varda?
   —   Bez šaubām!
   —   Sis cilvēks gan izskatās pavisam citādi nekā nabaga d'Ar­tanjana kungs, — Ketija sacīja.
   —   Ejiet, jaunkundze, — milēdija pavēlēja, — es neciešu lieku spriedelēšanu.
   D'Artanjans dzirdēja, ka aizvērās durvis, noknakšķēja divi aizbīdņi — milēdija aizbultējās guļamistabā; pēc tam Ketija sa­vukārt, cik vien klusu spēdama, aizslēdza durvis; d'Artanjans iz­nāca no skapja.
   —   Ak Dievs! — Ketija pusbalsī iesaucās. — Kas ar jums no­ticis? Jūs esat tik bāls!
   —   Šis zemiskais radījums! — d'Artanjans nomurmināja.
   —   Klusāk! Klusāk! Jel ejiet! — Ketija teica. — Starp manu un milēdijas istabu ir tikai plāna dēļu siena, viņa var dzirdēt, kas te tiek runāts!
   —  Tieši tāpēc es neiešu projām, — d'Artanjans sacīja.
   —   Kā? — Ketija pietvīkdama ieteicās.
   —  Vai vismaz … es aiziešu vēlāk.
   Un viņš pievilka sev klāt Ketiju, kurai vairs nebija iespējams pretoties, jo pretošanās aizvien ir tik skaļa! Ketija padevās.
   Tā bija pret milēdiju vērsta atriebība. Mēdz teikt, ka atriebība esot salda, un d'Artanjans pārliecinājās, ka tiešām tā ir patie­sība. Ja mūsu gaskonim būtu kaut mazliet jūtas, viņš apmierinā­tos ar šo jauno uzvaru, bet viņu iedvesmoja tikai godkāre un pašlepnums.
   Tomēr jauneklim par godu jāteic, ka savu ietekmi uz Ketiju vispirms viņš izmantoja, lai izdibinātu, kas noticis ar Bonasjē kundzi. Taču nabaga meiča zvērēja pie krustā sistā tēla, ka nekā par to nezinot, jo milēdija tikai pa pusei atklājot viņai savus no­slēpumus. Vienīgi par to Ketija bija pārliecināta, ka Bonasjē kundze neesot mirusi.
   Ketija nezināja arī to, kāpēc milēdija tikko neesot zaudējusi kardināla uzticību, bet šai jautājumā d'Artanjans pats zināja vairāk: tā kā viņš, aizbraukdams no Anglijas, bija pamanījis mi­lēdiju uz viena no aizturētajiem kuģiem, tad nešaubījās, ka pie visa vainīgi bijuši briljanta karuļi.
   Taču skaidrs kā diena bija viens: milēdijas īsto, visdziļāko un nerimstošo naidu d'Artanjans bija iemantojis ar to, ka nebija nogalinājis viņas vīrabrāli lordu Vinteru.
   Nākošajā dienā d'Artanjans atkal ieradās pie milēdijas. Viņa bija ļoti nelāgā garastāvoklī, un d'Artanjans noprata, ka milēdiju nokaitinājis tas, ka no grāfa de Varda nav saņemta atbilde. Ienāca Ketija; milēdija izturējās pret viņu ļoti bargi. Skatiens, ko Ketija uzmeta d'Artanjanam, pauda: «Redziet, kas man jūsu dēļ jācieš.»
   Vēlāk skaistā tīģeriene tomēr atmaiga; viņa smaidīdama uz­klausīja d'Artanjana jūsmīgās atzīšanās, ļāva pat noskūpstīt roku.
   Projām iedams, d'Artanjans nebija skaidrībā, ko domāt par šo sievieti; taču viņš bija puisis, kas tik viegli nezaudē galvu; turpinādams lakstošanos ap milēdiju, viņš iecerēja nelielu plānu.
   Pie durvīm d'Artanjans sastapa Ketiju un tāpat kā iepriek­šējā vakarā uzgāja viņas istabiņā. Te viņš dabūja zināt, ka mi­lēdija neganti strostējusi Ketiju un pārmetuši nolaidību. Milēdija nespējot izprast grāfa de Varda klusēšanas iemeslu un esot pa­vēlējusi Ketij ai rīt no rīta pulksten deviņos ieiet pie viņas pēc trešās vēstules.
   D'Artanjans pierunāja Ketiju, lai tā apsola vēstuli nākošajā rītā uznest viņam. Nabaga meiča apsolīja visu, ko vien d'Artan­jans vēlējās: viņa bija neprātīgi iemīlējusies.
   Viss norisinājās tāpat kā iepriekšējā vakarā: d'Artanjans ieslē­dzās skapī, milēdija pasauca Ketiju, izģērbās un sakārtojās, tad aizsūtīja projām istabeni un ieslēdzās savā guļamistabā. Tāpat kā iepriekšējā naktī d'Artanjans atgriezās mājās pulksten piecos no rīta.
   Pulksten vienpadsmitos pie viņa ieradās Ketija; rokā viņai bija jaunā milēdijas vēstule. Šoreiz nabaga meiča pat nemēģināja kaut ko iebilst, kad d'Artanjans paņēma vēstuli: viņa ar miesu un dvēseli piederēja savam skaistajam karavīram.
   D'Artanjans atplēsa aploksni un lasīja:
   «Rakstu jums jau trešo reizi, ka mīlu jūs. Piesargieties, lai man nebūtu jāraksta ceturto reizi, ka jūs ienīstu.
   Ja jūs nožēlojat savu līdzšinējo rīcību pret mani, tad jaunā meiča, kas nodos jums šo vēstulīti, pateiks, kādā veidā galants vīrietis var izpelnīties no manis piedošanu.»
   Lasīdams vēstulīti, d'Artanjans sarka un bālēja.
   —   O, jūs viņu vēl vienmēr mīlat! — teica Ketija, kas ne mir­kli nenovērsa acis no jaunekļa sejas.
   —   Nē, Ketij, tu maldies: es viņu vairs nemīlu. Bet gribu at­riebties par noniecināšanu.
   —   Es saprotu, kāda būs jūsu atriebība, jūs man par to jau stāstījāt.
   —   Vai tev, Ketij, nav vienalga? Tu taču zini, ka mīlu tikai tevi.
   —   Kā to var zināt?
   —   Drīz tu redzēsi, kā es ar viņu rīkošos.
   Ketija nopūtās.
   D'Artanjans paņēma spalvu un rakstīja:
   «Kundze, līdz šim es šaubījos, vai abas pirmās vēstules tie­šām bija domātas man, jo uzskatīju, ka neesmu tik liela pagodi­nājuma cienīgs; turklāt biju tik slims, ka vilcinājos atbildēt.
   Taču šodien man jātic jūsu lielajai laipnībai, jo ne tikai jūsu vēstule, bet arī istabene apgalvo, ka jūs mani aplaimojat ar savu mīlestību.
   Viņai nebūs man jāpaskaidro, kādā veidā galants vīrietis var izpelnīties no jums piedošanu. Ieradīšos pats to izlūgties no jums šovakar pulksten vienpadsmitos. Vilcināties kaut vienu dienu, manuprāt, nozīmētu jūs atkal apvainot.
   Tas, ko jūs esat padarījusi par laimīgāko cilvēku zemes virsū,
   grāfs de Vārds.»
   Šī vēstulīte bija, pirmkārt, viltota; tālāk, tā bija nesmalkjū- tīga, no mūsu laiku paražu viedokļa pat apvainojoša, bet tanīs laikos ļaudis cits pret citu neizturējās tik saudzīgi un godbijīgi kā mūsu dienās. Turklāt d'Artanjans no pašas milēdijas vārdiem bija uzzinājis, ka viņa rīkojusies nodevīgi daudz svarīgākos gadī­jumos, tāpēc nejuta pret šo sievieti sevišķu cieņu. Par spīti visam mūsu gaskonis bija iededzies neprātīgā kaislībā uz milēdiju. Šai kaislībai gan piejaucās nicināšana, un tomēr tā bija skurbinoša un neatvairāma.
   D'Artanjana plāns bija ļoti vienkāršs: caur Ketijas istabu ieiet viņas pavēlnieces guļamistabā un, izmantojot pirmā acumirkļa ap­jukumu, kaunu un izbailes, gūt uzvaru pār milēdiju. Gaskonis apzinājās, ka šis mēģinājums var arī ciest neveiksmi, tomēr ap­ņēmās riskēt. Pēc vienas nedēļas sāksies karagājiens, viņam būs jādodas projām un nav laika tēlot īsto mīlestību.
   —   Še, — teica jauneklis, pasniegdams Ketijai aizzīmogotu vēstuli, — nodod to milēdijai, tā ir grāfa de Varda atbilde.
   Nabaga Ketija kļuva bāla kā līķis, jo varēja iedomāties vēs­tules saturu.
   —   Klausies, sirsniņ, — d'Artanjans viņai sacīja, — tu pati saproti, ka šā vai tā visam jādara gals. Milēdija var atklāt, ka tu pirmo vēstuli esi nodevusi nevis grāfa, bet manam sulainim, ka arī pārējās zīmītes saņēmis nevis de Varda kungs, bet es. Tad milēdija tevi padzītu, un tu zini, ka viņa nav tāda sieviete, kuras atriebība ar to vien aprobežotos.
   —  Ak vai! — Ketija žēlabaini iesaucās. — Kādēļ es visu to darīju?
   —   Manis dēļ, es to zinu, daiļaviņ, — jauneklis atbildēja, — un zvēru, ka esmu tev par to ļoti pateicīgs.
   —   Kas tad vēstulītē rakstīts?
   —  Milēdija tev to pateiks.
   —   Jūs mani nemīlat! — Ketija iesaucās. — Esmu tik nelai­mīga.
   Uz šādu pārmetumu ir viena atbilde, kas sievietes allaž pieviļ. D'Artanjans atbildēja tā, ka Ketija palika dziļos maldos.
   Tomēr viņa ilgi raudāja, iekams apņēmās nodot vēstulīti mi­lēdijai; bet galu galā viņa apņēmās to izdarīt, un d'Artanjans vairāk nekā nevēlējās.
   Turklāt viņš apsolīja meičai, ka nākošajā vakarā agri pame- tīšot milēdiju un uznākšot pie viņas.
   šis solījums galīgi nomierināja nabadzīti Ketiju.

   Kopš četri draugi bija aizņemti ar ekipējuma sagādi, viņi vairs nesatikās tik bieži. Pusdienas katrs ēda, kur pagadījās vai, pa­reizāk sakot, kur izdevās. Arī dienests prasīja savu daļu no ātri aizritošā laika. Viņi bija vienojušies noteikti satikties tikai reizi nedēļā ap pulksten vieniem Atosa dzīvoklī, jo viņš, kā jau bija nozvērējies, nespēra ne kāju pār slieksni.
   Todien, kad Ketija ieradās pie d'Artanjana, tieši bija norunātā satikšanās diena.
   Tikko meiča bija aizgājusi, d'Artanjans devās uz Ferū ielu.
   Viņš atrada Atosu un Aramisu filozofējot'. Aramiss jau atkal prātoja par atgriešanos pie sutanas. Atoss kā parasti viņu ne at­runāja, ne pierunāja. Viņš bija tais ieskatos, ka ikvienam jāļauj brīvi rīkoties. Padomus Atoss izteica tikai tad, ja viņam to lūdza, un arī tad nācās lūgt divas reizes.
   «Parasti ļaudis prasa padomu tikai tādēļ, lai to neievērotu,» Atoss mēdza sacīt, «un, ja arī kāds ievēro doto padomu, tad tikai tādēļ, lai būtu kāds, kam izteikt pārmetumus par sekām.»
   Brītiņu pēc d'Artanjana ierašanās atnāca arī Portoss. Visi četri draugi bija sapulcējušies.
   Četras sejas izpauda četras dažādas izjūtas: Portosa seja mieru, d'Artanjana — cerību, Aramisa — raizes, Atosa — bez­rūpību.
   Pēc īsas sarunas, kurā Portoss ļāva saskatīt, ka viena ļoti aug­sta persona gribot laipni izlīdzēt viņam izkļūt no grūtībām, iera­dās Musketons.
   Sulainis bija atnācis aicināt savu kungu Portosu uz mājām, kur viņa klātbūtne esot ļoti nepieciešama.
   —  Vai tas ir sakarā ar manu ekipējumu? — Portoss jautāja.
   —   Jā un nē, — Musketons atbildēja.
   —   Kas tad tur ir, ka tu man nevari pateikt? …
   —   Nāciet, kungs.
   Portoss piecēlās, atsveicinājās no draugiem un sekoja Muske- tonam.
   Pēc brīža uz durvju sliekšņa parādījās Bazēns.
   —  Ko vēlaties, mans draugs? — Aramiss jautāja lēnīgi, kā runāja vienmēr, kad atkal domās pievērsās baznīcai.
   —   Kungs, jūs mājās gaida kāds cilvēks, — Bazēns atbildēja.
   —   Kāds cilvēks? Kas viņš ir?
   —  Ubags.
   —   Iedodiet viņam kādu mazumiņu, Bazēn, un pasakiet, lai viņš lūdz dievu par nabaga grēcinieku.
   —   Sis ubags grib katrā ziņā jūs satikt un apgalvo, ka jūs priecāšoties, viņu redzot.
   —  Vai viņš nelika man ko pateikt?
   —  Jā gan. «Ja Aramisa kungs tūdaļ negribētu nākt,» viņš teica, «tad pasakiet, ka esmu ieradies no Tūras.»
   —   No Tūras? — Aramiss iesaucās. — Kungi, es tūkstoškārt atvainojos, bet šis cilvēks, bez šaubām, atvedis man ziņas, kuras gaidīju.
   Aramiss tūlīt piecēlās un aizsteidzas.
   Palika Atoss un d'Artanjans.
   —   Man tā šķiet, ka tie abi būs savu atraduši. Ko jūs, d'Ar­tanjan, par to domājat?
   —   Es zinu, ka Portosam veicas lieliski, — d'Artanjans atbil­dēja, — un par Aramisu, patiesību sakot, es nekad neesmu no­pietni raizējies. Bet jūs, mīļais Atos, ko jūs darīsiet? Jūs tik de­vīgi izdalījāt angļa pistoles, uz kurām jums bija pilnīgas tiesības.
   —   Mans draugs, esmu ļoti apmierināts, ka nogalināju to uz­pūtīgo nelgu, jo nogalināt angli ir svētīgs darbs, bet, ja es būtu iebāzis sev kabatā viņa pistoles, tad tās mani nospiestu kā sirds­apziņas pārmetumi.
   —  Mīļais Atos, jums ir neizprotami uzskati!
   —   Lai nu tas paliek! Bet ko man teica de Trevila kungs, kas vakar pagodināja mani ar savu apmeklējumu, ka jūs bieži apmek­lējot aizdomīgus angļus, kurus protežējot kardināls?
   —   Es apmeklēju vienu anglieti, to pašu, par kuru jums jau stāstīju.
   —   A, protams, gaišmataino sievieti, attiecībā uz kuru jau iz­teicu jums vairākus padomus, bet jūs, bez šaubām, neesat tiem sekojis.
   —   Es minēju jums iemeslus.
   —  Jā, šķiet, jūs teicāt, ka cerat tā tikt pie ekipējuma.
   —  Nemaz arī ne! Esmu pārliecinājies, ka šai sievietei bijusi zināma loma Bonasjē kundzes nolaupīšanā.
   —   Saprotu. Lai atrastu vienu sievieti, jūs lakstojaties ar otru: tas ir garākais, toties vispatīkamākais ceļš.
   D'Artanjans jau dzīrās visu izstāstīt Atosam, bet viņu attu­rēja viens apstāklis: Atoss goda jautājumos bija ārkārtīgi stingrs, un mūsu mīlnieka nelielajā plānā, ko viņš bija iecerējis attiecībā uz milēdiju, dažas detaļas, to viņš droši zināja, neiemantotu pu­ritāniskā drauga piekrišanu. Tāpēc jaunais gaskonis nolēma klu­sēt, un, tā kā Atoss nemaz nebija ziņkārīgs, tad d'Artanjana vaļ­sirdība tālāk neizpaudās.
   Tagad pametīsim šos abus draugus, kuriem nebija nekas sva­rīgs runājams, un sekosim Aramisam.
   Mēs jau redzējām, cik ātri jauneklis aizmetās pakaļ vai, pa­reizāk sakot, aizjoza pa priekšu Bazēnam, līdzko bija izdzirdējis, ka cilvēks, kas grib ar viņu runāt, esot ieradies no Tūras. Vienā elpas vilcienā Aramiss aizdrāzās no Ferū ielas līdz Vožirāra ielai.
   Iegājis dzīvoklī, viņš patiešām ieraudzīja neliela auguma skrandās tērpušos vīru ar gudrām acīm.
   —  Vai jūs vēlējāties mani satikt? — musketieris jautāja.
   —   Es vēlējos satikt Aramisa kungu. Vai jūs tas būtu?
   —  Es pats. Vai jums jānodod man kaut kas?
   —  Jā, ja parādīsiet zināmo izšūto mutautiņu.
   —  Te tas ir, — Aramiss sacīja, izvilkdams no krūškabatas atslēdziņu un atslēgdams mazu melnkoka šķirstiņu ar perlamutra inkrustācijām, — redziet, te tas ir.
   —   Labi, — ubags teica, — izraidiet ārā savu sulaini.
   Patiešām, ziņkārīgais Bazēns, gribēdams dabūt zināt, ko ubags
   vēlas no viņa kunga, bija steidzies līdzi Aramisam un pārnācis mājās gandrīz reizē ar to. Taču kalps bija steidzies veltīgi: uz ubaga aizrādījumu Aramiss pamāja Bazēnam, lai tas aiziet, un kalpam atlika tikai paklausīt.
   Kad Bazēns bija projām, ubags strauji paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens viņu nevar ne redzēt, ne dzirdēt, un tad, pavēris skrandaino kamzoli, kas bija nevērīgi sajozts ar ādas siksnu, atārdīja vamža augšējo malu un izvilka vēstuli.
   Ieraudzījis zīmogu, Aramiss aiz prieka iekliedzās, noskūpstīja uzrakstu un gandrīz ar dievbijīgu cieņu atplēsa vēstuli, kurā bija rakstīts:
   «Draugs, liktenim labpatīk, lai mēs vēl kādu laiku būtu šķirti, bet skaistās jaunības dienas nav zudušas neatgriežami. Veiciet savu pienākumu kaujas laukā, es veikšu savējo citur. Pieņemiet to, ko jums nodos šīs vēstules atnesējs, cīnieties, kā pieklājas cē­lam un krietnam muižniekam, un domājiet par mani. Maigi skūp­stu jūsu melnās acis.
   Ardievu, vai pareizāk — uz redzēšanos!»
   Ubags joprojām ārdīja kamzoļa malu, tad citu pēc citas izvilka no savām skrandām simt piecdesmit spāniešu dubultpistoles, kuras sarindoja uz galda, pēc tam atvēra durvis, palocīdamies atsveici­nājās un aizgāja, iekams pārsteigtais jauneklis paguva viņam ko pateikt.
   Aramiss vēlreiz pārlasīja vēstuli un tikai tagad ievēroja, ka tai beigās pierakstīta piezīme:
   «P. S. Varat pienācīgi uzņemt šīs vēstules atnesēju, kas ir grāfs un Spānijas grands.»
   —  Zelta sapņi! — Aramiss iesaucās. — Dzīve ir skaista! Jā, mēs vēl esam jauni, mēs vēl piedzīvosim laimīgas dienas! Tev, tikai tev mana mīlestība, mana dzīve un dzīvība, viss, viss, it viss tikai tev, mana daiļā iemīļotā!
   Viņš dedzīgi noskūpstīja vēstuli, pat nepaskatīdamies uz zeltu, kas spīdēja uz galda.
   Bazēns paskrabinājās pie durvīm; Aramisam vairs nebija ne­kādas vajadzības neļaut viņam ienākt.
   Ieraudzījis zeltu, Bazēns sastinga aiz brīnumiem un aizmirsa, ka bija ienācis, lai pieteiktu d'Artanjanu, kas, pametis Atosu, bija steidzies pie Aramisa, jo gribēja dabūt zināt kaut ko par ubagu.
   Redzēdams, ka Bazēns piemirsis viņu pieteikt, d'Artanjans pieteicās pats, jo drauga mājās jutās diezgan brīvi.
   —   Pie joda! — viņš iesaucās. — Mīļais Aramis, ja šīs plūmes jums atsūtītas no Tūras, tad lūdzu jūs izteikt manu atzinību dārz­niekam, kas tās novācis.
   —   Draugs, jūs maldāties, — Aramiss palika noslēpumains kā vienmēr. — Grāmatu izdevējs man atsūtījis honorāru par vienzil- bīgās rindās sacerēto poēmu, ko iesāku mūsu kopīgā ceļojuma laikā.
   —  Vai patiesi? — d'Artanjans atteica. — Tādā gadījumā jūsu izdevējs ir ļoti devīgs, citu neko tur nevar sacīt.
   —   Kā, cienītais kungs? — iesaucās Bazēns. — Vai tad par vienu poēmu maksā tik daudz? Tas ir neticami! Jūs, kungs, va­rat darīt visu, ko vien vēlaties, jūs varat kļūt tikpat slavens kā de Vuatira un de Benserada kungs. Tas arī man būtu gauži pa prātam. Dzejnieks ir gandrīz tikpat daudz vērts kā abats. Ai Aramisa kungs, es jūs lūdzu: kļūstiet par dzejnieku.
   —   Bazēn, mans draugs, man rādās, ka jūs iejaucaties mūsu sarunā, — Aramiss apsauca sulaini.
   Bazēns saprata, ka ir vainīgs; galvu nodūris, viņš izgāja no istabas.
   —   Nudien, jūs savus sacerējumus pārdodat zelta svarā, — d'Artanjans sacīja. — Jums, mans draugs, tiešām veicas, tikai uzmanieties, ka nepazaudējat vēstuli, kuras stūris rēgojas no ka­batas. Vēstule jums arī droši vien ir no izdevēja.
   Aramiss dziļi pietvīka, iebāza vēstuli dziļāk kabatā un aizpo­gāja kamzoli.
   —   Mīļais d'Artanjan, ja jums nav nekas pretī, tad iesim pie mūsu draugiem, — Aramiss teica. — Tā kā tagad esmu bagāts, tad ar šodienu atjaunosim mūsu kopīgās pusdienas, kamēr arī jūs kļūsiet bagāti.
   —  Ar lielāko prieku, — d'Artanjans sacīja. — Jau diezgan sen neesam ieturējuši krietnas pusdienas, un, tā kā man šovakar jāveic diezgan pārdrošs gājiens, tad, jāatzīstas, man nekas nebūtu pretī iesildīties ar pāris pudelēm veca burgundieša.
   —   Lai notiek, iebaudīsim vecu burgundieti, — Aramiss pie­krita, — arī es to nenoniecinu. — Saņemtie zeltnieki bija viņam kā ar roku atņēmuši visas domas par atgriešanos baznīcas klēpī.
   Iebāzis kabatā trīs četrus zeltniekus pašreizējām vajadzībām, pārējo naudu Aramiss ieslēdza ar perlamutra inkrustācijām rotā­tajā melnkoka šķirstiņā, kur jau atradās viņa talismans — ievēro­jamais mutautiņš.
   Abi draugi vispirms devās pie Atosa. Būdams uzticīgs zvēres­tam nekur neiziet no mājām, Atoss apņēmās likt atnest pusdienas. Viņš bija izcils lietpratējs gardēdības jautājumos, tāpēc abi draugi labprāt uzticēja viņam pusdienu pasūtīšanu.
   Tad abi devās pie Portosa, bet te Baka ielas stūrī sastapa Musketonu, kas, degunu nokāris, dzina pa priekšu mūli un zirgu.
   —   Tas taču ir mans dzeltenais zirgs! — d'Artanjans pārsteigts iesaucās, un viņa balsī ieskanējās arī zināms prieks. — Paskatie­ties, Aramis, uz šo zirgu!
   —  O, cik briesmīgs kleperis! — Aramiss atteica.
   —   Tas, mans dārgais draugs, ir zirgs, uz kura es atjāju līdz Parīzei, — d'Artanjans paskaidroja.
   —  Vai kungs pazīst šo zirgu? — Musketons brīnījās.
   —  Tam ir ļoti īpatnēja spalva, — Aramiss sacīja. — Tādu es redzu pirmo reizi.
   —  Domāju gan, — teica d'Artanjans, — jo man izdevās viņu pārdot par trim ekijiem, un tos es dabūju tikai lopiņa neparastās spalvas pēc, tāpēc ka pārējais nav vērts ne astoņpadsmit livru. Bet kā tu, Musketon, tiki pie šī zirga?
   —   O, labāk neprasiet, kungs! — sulainis atbildēja. — Mūs šausmīgi piemuļķojis mūsu hercogienes vīrs!
   —   Kā tā, Musketon?
   —   Jā, mūs ļoti labi ieredz kāda ievērojama dāma, hercogiene de … Bet, piedodiet, mans kungs piekodināja man klusēt. Šī dāma piespieda mūs pieņemt kā mazu atmiņu brīnišķīgu Spānijas rikšo­tāju un Andalūzijas mūli. Abi bija brīnišķīgi lopiņi. Vīrs par to uzzināja un pa ceļam apmainīja abus staltos dzīvniekus pret šiem baigajiem ādiniekiem!
   —   Un tu viņus ved atpakaļ? — d'Artanjans jautāja.
   —  Tieši tā! — Musketons apstiprināja. — Jūs taču pats sa­protat, ka mēs nevaram pieņemt apsolīto vietā šādus kleperus.
   —   Protams, ka ne, kaut gan man ļoti gribētos redzēt Portosu mana dzeltenā zirga mugurā. Tad es varētu iedomāties, kāds es pats izskatījos, ierodoties Parīzē. Bet mēs tevi, Musketon, neka­vēsim, ej un dari, ko tavs kungs tev pavēlējis. Vai viņš palika mājās?
   —  Jā, kungs, — Musketons atbildēja, — bet viņš ir ļoti sašutis.
   Sulainis devās tālāk uz Lielo Augustīnu krastmalas pusi, un
   abi draugi steidzās pie nelaimīgā Portosa. Tas bija ieraudzījis viņus nākam pāri pagalmam un nelaida iekšā. Viņi veltīgi iz- zvanījās pie Portosa durvīm.
   Musketons pa to laiku, dzīdams pa priekšu abus kleperus, tur­pināja savu ceļu; pa Jauno tiltu pārgājis pāri Sēnai, viņš sasnie­dza Lāču ielu. Tur viņš pēc sava kunga rīkojuma piesēja zirgu un mūli pie prokurora mājas durvju klauvējamā vesera un, tālāk neraizēdamies par abu lopiņu likteni, atgriezās pie Portosa un paziņoja, ka uzdevums izpildīts.
   Pēc kāda laika abi nelaimīgie lopiņi, kas kopš paša rīta nekā nebija ēduši, sacēla milzīgu traci, raustīdami durvju veseri, tā ka prokurors lika savam izsūtāmajam zēnam iet apvaicāties pie kaimiņiem, kam piederot šis zirgs un mūlis.
   Koknara kundze uzreiz pazina savu dāvanu, tikai papriekš ne­saprata, kādēļ tā atsūtīta atpakaļ, taču drīz vien Portosa apmeklē­jums viņai visu noskaidroja. Sašutums, kas dega musketiera acīs, kaut arī viņš ļoti centās savaldīties, izbiedēja jūtīgo draudzeni. Musketons bija pastāstījis savam kungam par satikšanos ar d'Ar­tanjanu un Aramisu un ka d'Artanjans dzeltenajā zirgā pazinis Bearnes kleperi, uz kura muguras ieradies Parīzē un kuru pār­devis par trim ekijiem.
   Norunājis ar prokurora kundzi satikties pie Senmagluāra klostera, Portoss atvadījās. Redzēdams, ka musketieris iet projām, prokurors aicināja viņu palikt uz pusdienām, bet musketieris ma­jestātiski noraidīja aicinājumu.
   Trīcēdama un drebēdama Koknara kundze devās uz Senmag­luāra klosteri, jo paredzēja, ka viņu sagaidīs asi pārmetumi. Bet Portosa lieliskās manieres nabaga sievieti neatvairāmi valdzināja.
   Visi pārmetumi un lāsti, kādus vien savā patmīlībā aizvainots vīrietis spēj izteikt sievietei, bira pār prokurora madāmas noliekto galvu.
   —   Ak vai! — viņa iestenējās. — Es darīju, ko varēju. Kāds no mūsu klientiem ir zirgu tirgonis, viņš bija mums parādā un vil­cinājās ar maksāšanu. Tad es par parādu paņēmu mūli un zirgu; viņš man apsolīja karalisku rikšotāju.
   —   Tad dzirdiet, kundze, — Portoss teica, — ja šis zirgu tir­gonis bija jums parādā vairāk par pieciem ekijiem, tad viņš ir zaglis.
   —  Portosa kungs, nav taču aizliegts meklēt, kur var dabūt lētāk, — prokurora madāma it kā atvainodamās sacīja.
   —   Nē, kundze, bet tiem, kas meklē ko lētāku, ir jāļauj citiem meklēt augstsirdīgākus draugus.
   Un Portoss apgriezās, grasīdamies iet projām.
   —   Portosa kungs! Portosa kungs! — prokurora madāma iesau­cās. — Es atzīstu, ka esmu vainīga. Man nevajadzēja kaulēties, kad runā bija par tik lepna kavaliera ekipējumu, kāds esat jūs!
   Neatbildēdams Portoss paspēra vēl vienu soli.
   Prokurora madāma jau saskatīja Portosu starojošā mākonī, viņa redzēja drūzmējamies ap musketieri veselu baru hercogieņu un marķīzu, kas meta viņas elkam pie kājām maisiem zeltu.
   —   Debesu vārdā! Apstājieties, Portosa kungs! — prokurora madāma lūdzās. — Apstājieties un parunāsimies.
   —   Parunāšanās ar jums man nenes laimi, — Portoss atteica.
   —   Pasakiet taču, ko jūs vēlaties?
   —   Neko, jo kaut ko no jums vēlēties galu galā ir tas pats, kas nekas.
   Prokurora madāma pieķērās Portosam pie rokas un sāpīgā saviļņojumā iesaucās:
   —   Portosa kungs, es no tā nekā nesaprotu. Vai tad es zinu, kas ir zirgs? Vai es zinu, kas ir zirglietas?
   —   Tad jums, kundze, vajadzēja prasīt man padomu, jo es to visu pazīstu un saprotu, bet jūs gribējāt taupīt, iedzīvoties no augļotājiem.
   —   Portosa kungs, esmu kļūdījusies, bet dodu goda vārdu, ka es savu kļūdu izlabošu.
   —   Kādā veidā? — musketieris jautāja.
   —   Uzklausieties. Šovakar Koknara kungs brauks pie hercoga de Šona, kas uzaicinājis viņu pie sevis. Apspriede ilgs vismaz pā­ris stundu. Atnāciet, mēs būsim vieni un varēsim par visu vie­noties.
   —  To es saprotu! Tas, mana mīļā, ir prātīgs vārds!
   —  Vai jūs man piedodat?
   —   Redzēsim, — Portoss augstprātīgi sacīja.
   Abi atvadījās, sacīdami viens otram: «Uz redzēšanos šovakar!»
   «Velna milti! Man nu rādās, ka beidzot tikšu klāt pie vecā blēža Koknara naudas lādes,» projām iedams, nodomāja Portoss.

   Vakars, ko Portoss un d'Artanjans nepacietīgi gaidīja, beidzot pienāca.
   D'Artanjans kā parasti ieradās pie milēdijas ap pulksten devi­ņiem. Milēdija bija lieliskā garastāvoklī, vēl nekad viņa nebija uzņēmusi jauno gaskoni tik laipni. D'Artanjans uzreiz saprata, ka vēstulīte viņai ir nodota un šī vēstulīte iedarbojusies uz milē­diju.
   Ienāca Ketija un pasniedza šerbetu. Pavēlniece izturējās pret jauno meiču ļoti mī]i un laipni tai uzsmaidīja, bet nelaimīgā Ke­tija bija tik dziļi noskumusi, ka pat nepamanīja kundzes laip­nības.
   D'Artanjans nopētīja vienu un pēc tam otru sievieti un bija spiests atzīt, ka daba, tās veidojot, ir kļūdījusies: dižciltīgajai dā­mai piešķīrusi zemisku, pērkamu dvēseli, bet istabenei īstu her­cogienes sirdi.
   Ap desmitiem milēdija sāka kļūt nemierīga, un d'Artanjans saprata, ko tas nozīmēja. Viņa skatījās pulkstenī, piecēlās, atkal atsēdās un uzsmaidīja d'Artanjanam, it kā gribēdama sacīt: «Bez šaubām, jūs esat ļoti laipns, bet jūs būtu burvīgs, ja aizietu!»
   D'Artanjans piecēlās un paņēma cepuri; milēdija pasniedza viņam roku skūpstam. Jauneklis juta, ka viņa paspieda tam roku, un saprata: milēdija tā rīkojās nevis aiz koķetērijas, bet aiz pa­teicības par to, ka viņš aiziet.
   — Viņa to neprātīgi mīl, — d'Artanjans nomurmināja. Tad viņš aizgāja.
   Šoreiz Ketija negaidīja viņu nekur, ne priekšistabā, ne koridorā, ne vārtos. D'Artanjanam vienam pašam vajadzēja uzmeklēt kāp­nes un mazo istabiņu.
   Seju rokās paslēpusi, Ketija sēdēja un raudāja.
   Viņa dzirdēja, ka ienāca d'Artanjans, bet nepacēla galvu. Jau­neklis piegāja pie Ketijas un satvēra viņas rokas, tad viņa sāka skaļi elsot.
   Kā jau d'Artanjans bija paredzējis, milēdija, saņēmusi vēstuli, prieka skurbumā bija visu izstāstījusi Ketijai un kā atlīdzību par sekmīgi veikto uzdevumu uzdāvinājusi viņai maku naudas.
   Ienākusi savā istabiņā, Ketija bija iesviedusi kaktā maku, kas atvēries tur gulēja vēl tagad; trīs četri zelta gabali bija izripojuši no tā uz paklāja.
   Kad d'Artanjans noglāstīja nabaga meiču, viņa pacēla galvu. Izmisums, ko pauda viņas seja, izbiedēja pat d'Artanjanu. Ketija lūdzoši saņēma rokas, bet neuzdrīkstējās teikt ne vārda.
   Kaut arī d'Artanjana sirds bija diezgan nejūtīga, tomēr šīs mēmās sāpes aizkustināja pat viņu. Taču jaunais gaskonis pārāk stingri pieķērās saviem nodomiem un it īpaši šim pēdējam, lai kaut vai mazliet mainītu dziļi pārdomāto plānu. Tāpēc viņš ne­atstāja Ketijai ne mazākās cerības, ka tā varētu atrunāt viņu no pieņemtā lēmuma, tikai viņš tai iztēloja savu rīcību kā vienkāršu atriebību.
   Starp citu, šo atriebību atviegloja tas, ka milēdija, droši vien tādēļ, lai noslēptu no mīļākā savu pietvīkumu, bija uzdevusi Ke- tijai nodzēst ugunis visā dzīvoklī, pat viņas istabā. De Varda kungam vajadzēja aiziet pirms rītausmas, pilnīgā tumsā.
   Pēc brīža viņi dzirdēja, ka milēdija iegāja savā guļamistabā. D'Artanjans nekavējoties iekāpa skapī. Tikko viņš paguva tur no­slēpties, atskanēja milēdijas zvaniņš.
   Ketija iegāja pie savas pavēlnieces un aizvēra durvis, taču starpsiena bija tik plāna, ka d'Artanjans varēja sadzirdēt it visu, ko abas sievietes savā starpā runāja.
   Milēdija šķita kā apskurbusi aiz prieka, viņa lika, lai Ketija izstāsta visus sīkumus par iedomāto istabenes tikšanos ar grāfu de Vardu, izjautāja, kā viņš saņēmis vēstuli, kā rakstījis atbildi, kāda viņam bijusi sejas izteiksme, vai viņš izskatījies iemīlējies. Uz visiem jautājumiem nelaimīgā Ketija, kas bija spiesta saval­dīties, atbildēja aizlūstošā balsī, bet viņas pavēlniece pat nepa­manīja tās sāpīgo pieskaņu, jo laime ir egoistiska.
   Galu galā, kad tuvojās grāfa noteiktā satikšanās stunda, mi­lēdija tiešām lika izdzēst uguni pat guļamistabā un pavēlēja Ke­tijai, lai tā sagaidot grāfu de Vardu un nekavējoties ievedot pie viņas.
   Ketijai nenācās ilgi gaidīt. Tikko d'Artanjans pa skapja atslē­gas caurumu ieraudzīja, ka dzīvoklis iegrimis tumsā, viņš metās ārā no paslēptuves tai pašā mirklī, kad Ketija vēra ciet milēdijas guļamistabas durvis.
   —   Kas tur par troksni? — milēdija jautāja.
   —  Tas esmu es, — d'Artanjans pusbalsī atbildēja, — es, grāfs de Vārds.'
   —  Ak dievs, ak dievs! — Ketija čukstēja. — Viņš pat nespēja sagaidīt paša noteikto stundu!
   —   Kas noticis? — milēdija drebošā balsī ieprasījās. — Kāpēc viņš nenāk iekšā? Grāf, grāf, — viņa piebilda, — jūs taču zināt, ka es jūs gaidu!
   Izdzirdis šo aicinājumu, d'Artanjans maigi nobīdīja Ketiju no ceļa un iesteidzās guļamistabā.
   Nav pasaulē niknāku sāpju par tām, kādas plosa mīlētāja sirdi, kurš, uzdodamies par citu, uzklausās mīlestības apliecinājumus, kas domāti viņa laimīgajam sāncensim.
   D'Artanjans bija nokļuvis mokpilnā stāvoklī, kādu nebija pa­redzējis: greizsirdība krimta viņa sirdi, un viņš cieta gandrīz tik­pat neganti kā nabaga Ketija, kas pašreiz blakus istabā lēja asa­ras.
   —  Jā, grāf, — milēdija, maigi spiezdama d'Artanjana roku, dūdoja kā balodis, — jā, mani aplaimo mīlestība, ko lasīju jūsu skatienos un ko izpauda jūsu lūpas ikreiz, kad mēs satikāmies. Arī es jūs mīlu. O, rīt, rītdien gribu saņemt no jums kādu ķīlu, kas man pierādīs, ka jūs domājat par mani, un, lai jūs mani ne­aizmirstu, ņemiet šo!
   Milēdija novilka no pirksta gredzenu un sniedza to d'Artan­janam.
   D'Artanjans atcerējās šo gredzenu, ko bija ievērojis milēdijas pirkstā: lielisks, ar briljantiem ietverts safīrs.
   D'Artanjans dzīrās atdot gredzenu atpakaļ, bet milēdija pie­bilda:
   —   Nē, ne, paturiet šo gredzenu ka manas mīlestības zīmi- Tur­klāt, pieņemdams šo gredzenu, — viņa satraukti turpināja, — jūs man izdarīsiet lielāku pakalpojumu nekā varat iedomāties.
   «Šī sieviete ir tik noslēpumaina,» d'Artanjans nodomāja.
   Šai mirklī jauneklis juta, ka ir gatavs atklāt patiesību. Viņš jau pavēra muti, lai pateiktu milēdijai, kas viņš ir un kādos at­riebības nolūkos šeit ieradies, bet milēdija sacīja:
   —   Mans nabaga mīļais draugs! Šis briesmonis, šis gaskonis jūs tikko nenogalināja.
   Briesmonis bija viņš, d'Artanjans.
   —  Vai rētas jums aizvien vēl sāp? — milēdija turpināja.
   —  Jā, ļoti, — teica d'Artanjans, nezinādams, ko atbildēt.
   —   Neraizējieties, — milēdija čukstēja, — es jūs atriebšu, at­riebšu nežēlīgi.
   «Pie joda! Vēl nav pienācis īstais mirklis vaļsirdībai,» d'Ar­tanjans nodomāja.
   Pēc šī nelielā dialoga d'Artanjans nespēja uzreiz attapties, bet visas domas par atriebšanos, ar kurām viņš bija šurp atnācis, šķita pilnīgi izgaisušas. Šai sievietei bija pār viņu apbrīnojama vara, viņš milēdiju reizē ienīda un dievināja; agrāk d'Artanjans nebija iedomājies, ka vienā sirdī var mājot divas tik pretējas jūtas un apvienodamās radīt dīvainu, gandrīz velnišķīgu mīlestību.
   Pulkstenis nosita vienu, bija pienācis laiks šķirties. Aizejot no milēdijas, d'Artanjans izjuta vairs tikai žēlabas, ka viņa jāpamet, un, kaislīgi atvadīdamies, abi norunāja atkal satikties nākošajā nedēļā. Nabaga Ketija bija cerējusi, ka d'Artanjans dosies pro­jām caur viņas istabu un viņa pagūs tam pateikt kādu vārdu, bet milēdija pati pa tumsu aizvadīja jaunekli un šķīrās no viņa tikai kāpnēs.
   Nākošajā rītā d'Artanjans aizsteidzās pie Atosa. Jauneklis bija iepinies tik neparastā dēkā, ka gribēja lūgt vecākajam drau­gam padomu. Viņš izstāstīja tam visu; stāstījuma laikā Atoss vai­rākkārt sarauca uzacis.
   —  Man šķiet, ka jūsu milēdija ir zemisks radījums, — Atoss sacīja d'Artanjanam, — un tomēr jūs nerīkojāties pareizi, ka mal­dinājāt viņu, jo šā vai tā esat iemantojis bīstamu ienaidnieci.
   Runādams Atoss vērīgi aplūkoja ar briljantiem ietverto safīru, kas d'Artanjana pirkstā bija nomainījis karalienes dāvāto gre­dzenu, ko jaunais gaskonis bija rūpīgi noglabājis šķirstiņā.
   —   Vai jūs aplūkojat šo gredzenu? — iejautājās gaskonis, prie­cādamies, ka var padižoties drauga priekšā ar tik bagātīgu dā­vanu.
   —  Jā, — Atoss atbildēja, — tas man Joti atgādina kādu manas ģimenes vērtslietu.
   —   Gredzens ir skaists, vai ne? — d'Artanjans sacīja.
   —   Lielisks! — Atoss piekrita. — Nekad nebūtu ticējis, ka pa­saulē var būt divi tik līdzīgi safīri, Vai jūs to iemainījāt pret savu briljantu?
   —  Nē, — atteica d'Artanjans. — Gredzens ir manas daiļās anglietes vai, pareizāk sakot, daiļās francūzietes dāvana, jo, kaut gan neesmu viņai to jautājis, tomēr esmu pārliecināts, ka viņa dzimusi Francijā.
   —  Vai jūs šo gredzenu dabūjāt no milēdijas? — iesaucās Atoss, un viņa balsī viegli varēja samanīt dziļu saviļņojumu.
   —  Jā, no viņas. Viņa to man šonakt uzdāvināja.
   —   Parādiet man tuvāk šo gredzenu, — Atoss sacīja.
   —  Lūdzu, — teica d'Artanjans, novilkdams gredzenu no pirk­sta.
   Atoss uzmanīgi nopētīja gredzenu un kļuva ļoti bāls; tad viņš to uzvilka kreisās rokas zeltnesī, un gredzens piedienēja tā, it kā būtu bijis īpaši izgatavots valkāšanai uz šā pirksta. Atosa sejā, kas parasti bija tik rāma, atspoguļojās dusmas, atriebības alkas.
   —   Neiespējami, ka tas varētu būt tas pats gredzens, — viņš sacīja, — jo kādā veidā tas būtu varējis nokļūt lēdijas Kjarikas rokās? Un tomēr grūti ticēt, ka divi gredzeni var būt tik līdzīgi.
   —  Vai jūs pazīstat šo gredzenu? — d'Artanjans jautāja.
   —   Likās, ka pazīstu, — atbildēja Atoss, — bet droši vien esmu maldījies.
   Un, neatraudams skatienu no gredzena, viņš to atdeva d'Ar­tanjanam.
   —   Paklausieties, d'Artanjan, — Atoss pēc brītiņa sacīja, — no­velciet gredzenu no pirksta vai arī pagrieziet safīru uz iekšpusi. Sī rotas lieta modina manī tik nežēlīgas atmiņas, ka es nespēšu mierīgi sarunāties ar jums. Vai jūs nenācāt prasīt man padomu, vai neteicāt, ka nezināt, kā rīkoties? … Bet pagaidiet… parādiet man vēlreiz safīru: tam, par kuru es runāju, kādā nelaimes gadī­jumā tika ieskrambāta viena šķautne.
   D'Artanjans atkal novilka gredzenu no pirkstā un pasniedza to Atosam.
   Atoss sarāvās:
   —   Redziet, — viņš sacīja, — skatieties, vai tas nav dīvaini?
   Un viņš parādīja d'Artanjanam ieskrambājumu, par kuru tikko bija minējis.
   —   No kā jūs, Atos, ieguvāt šo safīru?
   —   No manas mātes, kas to bija mantojusi no savas mātes. Kā jau teicu, gredzens ir sena ģimenes vērtslieta… kurai nekad nevajadzēja aizklīst no ģimenes.
   —  Vai jūs to… pārdevāt? — d'Artanjans vilcinādamies jau­tāja.
   —   Ne, — atbildēja Atoss, savadi pavīpsnadams, — es to at­dāvināju kādā mīlas naktī tāpat, kā tagad tas atdāvināts jums.
   D'Artanjans arī kļuva domīgs, viņam šķita, ka milēdijas dvē­selē slēpjas bezdibeņi, kuru dzīles ir tumšas un neizdibināmas.
   Viņš vairs neuzvilka gredzenu pirkstā, bet iebāza kabatā.
   —   Uzklausiet mani, d'Artanjan, — Atoss sacīja. — Jūs zināt, ka esat man mīļš; ja man būtu dēls, es to nemīlētu vairāk par jums. Ticiet man un paklausiet: atsakieties no šīs sievietes. Es viņu nepazīstu, bet nojaušu, ka viņa ir samaitāts radījums, kas var kļūt jums liktenīgs.
   —   Jums taisnība, — d'Artanjans piekrita. — Jā, es šķiršos no viņas. Atzīstos, ka arī mani šī sieviete biedē.
   —  Vai jums pietiks apņēmības? — Atoss jautāja.
   —   Pietiks, — atbildēja d'Artanjans. — Un darīšu to nekavē­joties.
   —   Jūs rīkosieties pareizi, mīļais zēn, — sacīja Atoss, gandrīz tēvišķīgā sirsnībā paspiezdams jaunā gaskoņa roku. — Lai Dievs dod_, kaut šī sieviete, kas tikko paguvusi ieiet jūsu dzīvē, neatstātu tanī briesmīgas pēdas!
   Un Atoss pamāja d'Artanjanam ar galvu, likdams saprast, ka labprāt paliktu viens ar savām domām.
   Pārnācis mājās, d'Artanjans tur sastapa Ketiju. kas viņu gai­dīja. Mēnesis smagas slimības nebūtu nabaga meiteni vairāk pār­vērtis kā šī bezmiega un sāpju nakts.
   Kundze bija viņu sūtījusi pie viltus grāfa de Varda. Viņas pa- vēlniece bija neprātīgi iemīlējusies, apreibusi aiz līksmes; milēdija vēlējās zināt, kad mīļotais dāvās tai otru nakti.
   Un nabaga Ketija, bāla, bailēs trīcoša, gaidīja d'Artanjana atbildi.
   Atosam bija liela ietekme uz jaunekli; drauga padomi pievie­nojās paša d'Artanjana sirdsbalsij, viņa lepnums un atriebības alkas bija remdinātas, un viņš noņēmās vairs neredzēties ar mi­lēdiju. Paņēmis spalvu, viņš atbildei uzrakstīja šādu vēstuli:
   «Kundze, tuvākajā laikā diemžēl nevarēšu ar jums satikties, jo kopš manas slimošanas man šāda veida saistību uzkrājies tik daudz, ka biju spiests ievest zināmu kārtību. Kad pienāks jūsu rinda, man būs gods jums to paziņot.
   Skūpstu jūsu rociņas, grāfs ne Vārds.»
   Par safīru viņš neminēja ne vārda: vai gaskonis gribēja uz­glabāt gredzenu kā ieroci pret milēdiju? Vai arī — būsim vaļsir­dīgi — viņš uzglabāja safīru kā pēdējo līdzekli ekipējuma iegādei.
   Starp citu, būtu nepareizi spriest par viena laikmeta rīcību no cita laikmeta viedokļa. Ko šodien krietns vīrs uzskatītu par kaunu un negodu, tanīs laikos bija gluži parasta un dabiska parādība; vislabāko ģimeņu jaunekļi pieļāva, ka mīļākās viņus uztur.
   D'Artanjans pasniedza vaļējo vēstuli Ketijai, kas to izlasīja un papriekš nekā nesaprata, bet tad, pārlasīdama otrreiz, kļuva gluži neprātīga aiz prieka.
   Ketija nespēja ticēt šādai laimei, d'Artanjanam vajadzēja mut­vārdiem apstiprināt to, kas vēstulē bija rakstīts. Un, lai vai kādas briesmas, ņemot vērā milēdijas nesavaldīgo raksturu, draudēja na­baga meičai, nododot šādu vēstulīti savai pavēlniecei, Ketija to­mēr ātri kā vējš aiztrauca uz Ruajala laukumu.
   Pat vislabākās sievietes sirds ir neiecietīga pret sāncenses sā­pēm.
   Milēdija atplēsa vēstuli tikpat ātri, ka Ketija bija to atnesusi, taču jau pēc pirmajiem vārdiem, kurus izlasīja, viņa kļuva bala kā sniegs, tad saburzīja papīru un pievērsa Ketijai dusmās zibsnī­jošu skatienu.
   —   Kas tā par vēstuli? — viņa jautāja.
   —  Tā ir atbilde uz kundzes vēstuli, — Ketija drebēdama at­bildēja.
   —   Neiespējami! — milēdija iesaucās. — Nevar būt, ka muiž­nieks būtu uzrakstījis sievietei tādu vēstuli!
   Piepeši viņa notrīsēja.
   —   Mans dievs! — viņa nočukstēja. — Vai viņš būtu uzzinā­jis … — un milēdija aprāvās.
   Viņa grieza zobus, viņas seja kļuva pelnu pelēka. Viņa gribēja pieiet pie loga, lai ieelpotu svaigu gaisu, taču spēja tikai izstiept rokas, jo kājas atteicās kalpot, un viņa atkrita atzveltnes krēslā.
   Ketija nodomāja, ka milēdijai kļuvis nelabi, un metās tai klāt, lai atvērtu ņieburu. Bet milēdija strauji piecēlās.
   —   Ko jums vajag? — viņa ieprasījās. — Kā jūs uzdrošināties mani aizskart?
   —   Domāju, ka kundzei kļuvis nelabi un gribēju palīdzēt, — atbildēja kalpone, ko bija sabaidījusi briesmīgā izteiksme, kas atspoguļojās, viņas pavēlnieces sejā.
   —    Man lai kļūtu nelabi? Man! Man! Vai jūs mani uzskatāt par kādu vārgu aitiņu? Kad mani apvaino, man nekļūst nelabi, bet es atriebjos! Vai saprotat?
   Un viņa ar roku pamāja Ketijai, lai tā iet projām.

   Vakarā milēdija pavēlēja tūlīt vest iekšā d'Artanjana kungu, tikko viņš kā parasti ieradīsies. Bet viņš neieradās.
   No rīta Ketija atkal atnāca ! pie jaunekļa un izstāstīja visu, kas vakar bija norisinājies. D'Artanjans smīnēja: milēdijas greizsir­dīgās dusmas bija viņa1 atriebšanās.
   Tovakar milēdija bija vēl nepacietīgāka nekā iepriekšējā va­karā un no jauna deva rīkojumu attiecībā uz gaskoni,- bet tāpat kā iepriekšējā vakarā viņa veltīgi izgaidījās d'Artanjanu.
   Nākošajā rītā Ketija atkal ieradās pie d'Artanjana, taču ne vairs līksma un mundra kā iepriekšējās dienās, bet līdz nāvei no­skumusi.
   D'Artanjans jautāja nabaga meičai, kas viņai noticis, bet at­bildes vietā viņa izvilka no kabatas vēstuli un pasniedza to jauna­jam gaskonim.
   Vēstule bija rakstīta ar milēdijas roku, tikai šoreiz šī vēstule bija adresēta nevis grāfam de Vardam, bet d'Artanjanam.
   Viņš atplēsa vēstuli un lasīja:
   «Dārgais d'Artanjana kungs, nav labi tā pamest novārtā sa­vus draugus, sevišķi tad, kad gatavojaties drīz viņus atstāt uz ilgāku laiku. Mans svainis un es vakar un aizvakar gaidījām jūs veltīgi. Vai tāpat būs šovakar?
   Ar visu atzinību lēdija Klarika.»
   —   Tas ir pavisam vienkārši, — d'Artanjans sacīja, — es jau gaidīju šādu vēstuli. Grāfa de Varda izredzēm krītoties, manējās ceļas.
   —  Vai jūs iesiet pie viņas? —, Ketija jautāja.
   —   Paklausies, mīļais bērns, — atteica gaskonis, cenzdamies pats savas acīs attaisnoties par Atosam dotā solījuma pārkāp­šanu, — tev jāsaprot, ka nebūtu saprātīgi neierasties uz tik no­teiktu ielūgumu. Ja es neietu, milēdija nevarētu saprast, kāpēc esmu pārtraucis apmeklējumus, un sāktu kaut ko nojaust. Un, kas var zināt, cik tālu spēj aiziet tāda rakstura sievietes atriebība?
   —  Ak Dievs! — Ketija iesaucās. — Jūs aizvien protat visu tā attēlot, ka jums iznāk taisnība. Bet jūs atkal mīlināsieties ar viņu, un, ja šoreiz jūs viņai iepatiksieties ar savu īsto vārdu un patie­sajā izskatā, tad tas būs ļaunāk nekā pirmo reizi!
   Nelaimīgā meiča ar nojautu daļēji uzminēja, kam jānotiek turpmāk.
   D'Artanjans kā vien spēdams nomierināja viņu, apsolīdamies nepadoties milēdijas kārdinājumiem.
   Viņš uzdeva Ketijai atbildēt milēdijai, ka esot pateicīgs par tās labvēlību un izpildīšot viņas vēlēšanos. Rakstīt jauneklis ne­uzdrošinājās, jo baidījās, ka nespēs tā pārgrozīt rokrakstu, lai milēdijas ievingrinātās acis to nepazītu.
   Tieši pulksten deviņos d'Artanjans bija Ruajala laukumā. Va­rēja redzēt, ka sulaiņi, kas priekšistabā gaidīja, bija brīdināti, jo viens no viņiem, tikko d'Artanjans ienāca, metās ziņot milēdijai, iekams jauneklis paguva apjautāties, vai viņa pieņem.
   —   Ievediet! — milēdija aprauti pavēlēja, bet viņas balss bija tik spalga, ka d'Artanjans to izdzirdēja priekšistabā.
   Sulainis ieveda viņu pie milēdijas.
   —   Neesmu mājās nevienam, — milēdija sacīja. — Vai sapro­tat? Nevienam.
   Sulainis aizgāja.
   D'Artanjans ziņkārīgi paskatījās uz milēdiju: viņa bija bāla, acis nogurušas — vai aiz asarām vai bezmiega. Istabā acīm re­dzot ar nodomu nebija iedegtas tik daudzas sveces kā parasti, un tomēr jaunajai sievietei neizdevās noslēpt divu pēdējo dienu dru­džaino nemieru.
   D'Artanjans tuvojās viņai laipni kā aizvien. Ar milzīgu piepūli viņa centās uzsmaidīt jauneklim, bet mākslotais smaids neizdzēsa milzīgā satraukuma pēdas.
   Kad d'Artanjans apvaicājās, kā milēdija jūtoties, viņa atbil­dēja.
   —   Slikti, ļoti slikti.
   —  Tad jau esmu ieradies nelaikā, — d'Artanjans teica, — jums, bez šaubām, vajag atpūsties. Es iešu projām.
   —   Nē! — milēdija sacīja. — Tieši otrādi, palieciet, d'Artan­jana kungs! Jūsu patīkamā sabiedrība mani izklaidēs.
   «Oho! Viņa nekad nav bijusi tik piemīlīga,» d'Artanjans no­domāja. «Man jābūt piesardzīgam.»
   Cik vien spēdama sirsnīgā tonī viņa sāka risināt asprātīgu sa­runu. Drudžainais satraukums, kas brīdi bija milēdiju pametis, atkal saviļņoja viņu, iededza acīs spīdumu, vaigos krāsu, lūpās sārtumu. D'Artanjana priekšā atkal bija kirke, kas jau agrāk bija viņu savaldzinājusi ar savu burvīgumu. Mīlestība, ko viņš bija uzskatījis par izdzisušu, bija tikai iesnaudusies un nu atmodās viņa sirdi ar jaunu spēku. Milēdija smaidīja, un viņš juta, ka šī smaida dēj ir gatavs sevi pazudināt.
   Tikai mirkli viņš juta kaut ko līdzīgu sirdsapziņas pārmetu­miem.
   Milēdija kjuva aizvien valodīgāka. Viņa jautāja d'Artanjanam, vai tam esot mīļākā.
   —   Ak vai! — d'Artanjans iesaucās, tēlodams dziju aizkusti­nājumu. — Kā jūs varat būt tik cietsirdīga un jautāt man kaut ko tādu? Kopš jūs ieraudzīju, es elpoju un dzīvoju tikai ar jums un jums!
   Milēdija dīvaini pasmaidīja.
   —  Vai jūs mani mīlat? — viņa jautāja.
   —  Vai man tas būtu jāsaka, vai neesat pati to pamanījusi?
   —  Varbūt, bet jūs taču zināt: jo lepnāka sirds, jo grūtāk to iekarot.
   —   Grūtības mani nebiedē, — sacīja d'Artanjans, — es baidos tikai no neiespējamā.
   —   īstai mīlestībai nekas nav neiespējams, — milēdija teica.
   —  Vai tiešām nekas?
   —   It nekas, — milēdija atbildēja.
   «Velna milti!» d'Artanjans nodomāja. — «Tā ir gluži cita dziesma. Vai šī kaprīzā sieviete būtu nejauši iemīlējusies manī? Varbūt viņa grasās man pašam pasniegt otru safīru, līdzīgu tam, ko viņa man iedāvināja, uzskatīdama mani par grāfu de Vardu?»
   D'Artanjans steigšus piebīdīja savu krēslu tuvāk milēdijas at­zveltnim.
   —   Sakiet, ko jūs būtu ar mieru darīt, lai pierādītu savu mī­lestību, par kuru man runājāt? — milēdija jautāja.
   —  Visu, ko vien jūs no manis prasītu. Pavēliet, esmu gatavs uz visu.
   —  Uz visu?
   —   Uz visu! — atsaucās d'Artanjans, labi zinādams, ka ar šādu solījumu neko sevišķi daudz neriskē.
   —   Labi! Tad aprunāsimies mazliet, — teica milēdija, savu­kārt pievirzīdamās tuvāk d'Artanjana sēdeklim.
   —   Es klausos, kundze, — jauneklis sacīja.
   Brīdi milēdija domīgi klusēja it kā svārstīdamās, bet tad šķie­tami izšķīrās un iesāka:
   —  Man ir viens ienaidnieks.
   —  Jums, kundze! — iesaucās d'Artanjans, tēlodams pārstei­gumu. — Mans Dievs, vai tas iespējams? Jums, kas esat tik daiļa un laba!
   —   Nāvīgs ienaidnieks.
   —  Vai patiesi?
   —    Ienaidnieks, kas mani tik smagi apvainojis, ka starp viņu un mani sākusies ciņa uz dzīvību un nāvi. Vai varu uz jums pa­ļauties kā uz savu palīgu?
   D'Artanjans uzreiz saprata, ko atriebīgais radījums gribēja sa­sniegt.
   —  Visā pilnībā, kundze, — viņš pacilāti apgalvoja, — mans zobens un dzīvība pieder jums tāpat kā mana mīlestība.
   —  Tādā gadījumā, — milēdija ieteicās, — ja jūs esat tikpat drosmīgs, cik iemīlējies …
   Viņa aprāvās.
   —  Tad? — d'Artanjans mudināja.
   —  Tad, sākot ar šo dienu, — milēdija pēc mirkļa turpināja, — jums nekas vairs nav neiespējams.
   —  Jūs mani aplaimojat par daudz! — iesaucās d'Artanjans, nomezdamies ceļos milēdijas priekšā un pārklādams skūpstiem vi­ņas rokas, kuras viņa neatrāva.
   «Atriebies par mani šim nekrietnajam de Vardam,» milēdija, zobus sakodusi, domāja, «gan tad es pratīšu atbrīvoties no tevis, tu nejēga, aklais ierocis manās rokās!»
   «Bīstamā liekule, meties labprātīgi manos apkampienos, tu, kas esi ņirgājusies par mani, un tad kopā ar to, kuru tu gribi ar manu roku nogalināt, es pasmiešos par tevi,» nodomāja d'Artan­jans.
   D'Artanjans pacēla galvu.
   —   Esmu gatavs, — viņš sacīja.
   —  Tātad jūs, mīļais d'Artanjana kungs, esat mani sapratis? — milēdija sacīja.
   —   Uzminēšu jūsu vēlēšanos no jūsu acīm.
   —  Un jūs manā labā izvilksiet no maksts zobenu, kas jau iekarojis slavu?
   —   Kuru katru mirkli.
   —  Bet kā lai es jums atlīdzinu ar tādu pakalpojumu? — mi­lēdija iejautājās. — Es zinu, ka mīlētāji nekad nekā nedara par velti.
   —  Jūs zināt, kāda var būt vienīgā atbilde uz jūsu jautājumu, — atteica d'Artanjans, — vienīgā balva, kāda būtu jūsu un manis cienīga.
   Un viņš maigi pievilka sev klāt milēdiju.
   Viņa gandrīz nemaz nepretojās.
   —   Savtīgais! — viņa smaidīdama pārmeta.
   —  Ai! — iesaucās d'Artanjans, ko patiešām bija aizrāvusi kais­lība, kuru šī sieviete prata iededzināt viņa sirdī. — Mana laime man šķiet neticama, es baidos, ka tā kuru katru mirkli var izgaist kā sapnis, tādēļ steidzos to pārvērst par īstenību.
   —  Jums vajag izpelnīties šo iedomāto laimi.
   —   Esmu jūsu rīcībā, — d'Artanjans sacīja.
   —  Vai noteikti? — milēdija, it kā cenzdamās atvairīt pēdējās šaubas, iejautājās.
   —   Nosauciet man nelieti, kura dēļ jūsu skaistās acis lējušas asaras.
   —   Kas jums teica, ka esmu raudājusi? — viņa jautāja.
   —  Man tā likās …
   —  Tādas sievietes kā es nekad neraud, — milēdija teica.
   —  Jo labāk! Tad sakiet man, kā viņu sauc?
   —   Padomājiet, ka viņa vārds ir viss mans noslēpums.
   —  Tomēr man jāzina viņa vārds.
   —  Jā, pareizi. Redziet, kā es jums uzticos!
   —  Jūs mani aplaimojat. Kā viņu sauc?
   —  Jūs viņu pazīstat.
   —  Vai patiesi?
   —  Jā.
   —  Tas taču nav kāds no maniem draugiem? — iejautājās d'Artanjans, tēlodams šaubas, lai pārliecinātu milēdiju, ka viņš nekā nezina.
   —   Un, ja tas būtu kāds no jūsu draugiem, vai tad jūs vilci­nātos? — iesaucās milēdija, un viņas acīs iezibsnījās draudi.
   —   Nē, kaut arī tas būtu mans brālis! — it kā sajūsmā aizrā­vies, iesaucās d'Artanjans.
   Mūsu gaskonis bez bažām turpināja spēli, jo zināja, kurp ta ved.
   —   Es mīlu jūsu padevību, — milēdija sacīja.
   —  Ak vai! Tikai to jūs manī mīlat? — jautāja d'Artanjans.
   —  Es mīlu ari jūs, jūs pašu, — viņa teica, satverdama jaunekļa roku.
   Sajuzdams dedzīgo spiedienu, d'Artanjans notrīsēja, it kā no milēdijas pieskaršanās arī viņu pārņemtu drudzis, kurā kvēloja šī sieviete.
   —  Jūs mani mīlat! — viņš iesaucās. — O, ja tā būtu, es zau­dētu prātu aiz laimes!
   Viņš apskāva milēdiju. Viņa necentās atvairīt d'Artanjana skūpstu, bet neatbildēja uz to.
   Milēdijas lūpas bija saltas: d'Artanjanam šķita, ka viņš no­skūpstījis statuju.
   Un tomēr viņš bija apskurbis aiz prieka, iekaisis mīlestībā. Viņš gandrīz noticēja milēdijas maigajām jūtām; viņš gandrīz noticēja grāfa de Varda pārkāpumam. Ja de Vārds pašreiz gadī- tos tuvumā, d'Artanjans būtu viņu nogalinājis.
   Milēdija izmantoja šo mirkli.
   —  Viņu sauc… — milēdija iesāka.
   —   De Vārds, es zinu! — iesaucās d'Artanjans.
   —   Kā jūs to zināt? — jautāja milēdija, saķerdama viņa ro­kas un cieši ieskatīdamās viņam acīs, it kā gribētu ielūkoties pa­šos dvēseles dziļumos.
   D'Artanjans atskārta, ka aizgājis par tālu un izdarījis kļūdu.
   —   Sakiet, jel runājiet! — milēdija neatlaidās. — Kā jūs to zināt?
   —   Kā es to zinu? — d'Artanjans pārjautāja.
   —  Jā.
   —  Es to dabūju zināt vakar, kadā salonā satikos ar de Vardu, viņš rādīja kādu gredzenu un teica, ka to dabūjis no jums.
   —   Nelietis! — milēdija iesaucās.
   Katrs sapratīs, ka šis apzīmējums atbalsojās d'Artanjanā līdz sirds dziļumiem.
   —  Tātad? — viņa turpināja.
   —   Es šim nelietim atriebšos par jums, — d'Artanjans karei­vīgi apgalvoja.
   —  Paldies, mans drošsirdīgais draugs! — milēdija iesaucās. — Un kad es tikšu atriebta?
   —   Rītdien vai tūlīt pat, kad vien vēlēsieties!
   Milēdija dzīrās iesaukties: «Tūlīt pat!» Taču tūlīt atskārta, ka šāda steiga varētu d'Artanjanam nepatikt.
   Turklāt viņai vajadzēja visu rūpīgi apsvērt, izteikt bezgalīgi daudzus padomus savam aizstāvim, lai tas izvairītos no izskaid­rošanās ar grāfu liecinieku klātbūtnē.
   —   Rīt jūs būsiet atriebta, — d'Artanjans sacīja, — vai ari es būšu miris.
   —   Nē, jūs mani atriebsiet! — viņa teica. — Jus nemirsiet. Grāfs ir gļēvulis.
   —   Pret sievietēm varbūt, bet ne pret vīriešiem. Es viņu no tās puses mazliet pazīstu.
   —   Man šķiet, ka sadursmē ar viņu jums nebija ko želoties par veiksmi.
   —  Veiksme ir kurtizāne: vakardien labvēlīga, rīt tā var man pagriezt muguru.
   —  Tas nozīmē, ka jūs sākat šaubīties.
   —   Nē, Dievs pasargi, es nešaubos. Bet vai būs taisnīgi sūtīt mani iespējamā nāvē un nedāvāt man mazliet vairāk par cerību?
   Milēdija atbildēja ar skatienu, kas pauda:
   «Vai tik vien? Tad runājiet!»
   Skatienu viņa pavadīja ar maigā balsī izteiktu paskaidrojumu:
   —  Jums taisnība.
   —  O, jūs esat eņģelis! — teica jauneklis.
   —  Tātad mēs esam vienojušies? — viņa jautāja.
   —   Izņemot par to, ko jums, mīļotā, lūdzu!
   —   Es taču jums teicu, ka varat būs drošs par manām jūtām!
   —  Man nav rītdienas, lai es gaidītu.
   —   Klusu! Es dzirdu, ka nāk mans brālis. Labāk lai viņš jūs šeit nesastop.
   Viņa pašķindināja zvaniņu. Ienāca Ketija.
   —   Izejiet pa šīm durvīm, — sacīja milēdija, atvērdama ma­zas, slepenas durvis, — un atgriezieties vienpadsmitos. Tad no­beigsim mūsu sarunu. Ketija ievedīs jūs manā istabā.
   Dzirdēdama šos vārdus, nabaga meiča tikko nesaļima.
   —   Jaunkundze, ko tas nozīmē? Ko jūs stāvat kā statuja! Vai dzirdējāt? Šovakar vienpadsmitos ievediet pie manis d'Artanjana kungu!
   «Acīm redzot viņa arvien satikšanos noliek uz pulksten vien­padsmitiem, tas viņai ir iesakņojies paradums,» nodomāja d'Ar­tanjans.
   Milēdija pasniedza roku, un viņš to maigi noskūpstīja.
   «Man jāuzmanās, nedrīkstu būt muļķis,» tikko kādu vārdu at­bildēdams uz Ketijas pārmetumiem, d'Artanjans prātoja. «Nav šaubu, ka šī sieviete ir spējīga uz jebkuru noziegumu: būsim pie­sardzīgi!»

   Kaut gan Ketija bija neatlaidīgi lūgusi, tomēr d'Artanjans ne­uzgāja viņas istabiņā, bet devās projām no milēdijas savrupmā­jās. Uz to viņu pamudināja divi iemesli: pirmkārt, šādā veidā viņš izvairījās no pārmetumiem, apvainojumiem un lūgumiem, otrkārt, jaunais gaskonis gribēja tikt skaidrībā ar savām domām, izprast milēdijas domas.
   Visskaidrāk jauneklis apzinājās, ka neprātīgi mīl milēdiju un ka milēdija viņu nemīl it nemaz. Brīdi d'Artanjans saprata, ka pareizākais būtu atgriezties mājās, uzrakstīt milēdijai garu vēs­tuli un atzīties, ka viņš un grāfs de Vārds līdz šim bijusi viena un tā pati persona, tātad viņš nevar uzņemties nogalināt grāfu, jo tā būtu pašnāvība. Taču arī d'Artanjanu musināja negantas atriebības alkas, jaunais gaskonis gribēja arī savā vārdā iegūt šo sievieti, un, tā kā šī atriebība viņam šķita salda, tad viņš ne­gribēja no tās atteikties.
   Piecas sešas reizes viņš apgāja apkārt Ruajala laukumam, ik pa desmit soļiem atskatīdamies uz gaismu milēdijas dzīvokļa lo­gos, kura spīdēja cauri žalūzijām; bija skaidrs, ka šoreiz jaunā sieviete nesteidzās tik ļoti kā pirmo reizi ieiet guļamistabā.
   Beidzot gaisma izdzisa.
   Reizē ar šo gaismu izdzisa pēdējās šaubas d'Artanjana dvē­selē; atcerēdamies pirmo nakti, viņš ar strauji pukstošu sirdi, kaistošu seju iegāja savrupmājā un uzsteidzās Ketijas istabā.
   Jaunā meiča bija bāla kā nāve; trīsēdama kā apšu lapa, viņa gribēja aizturēt savu mīļāko, taču milēdija, kas visu laiku vērīgi klausījās, izdzirdējusi, ka ienāca d'Artanjans, atvēra durvis.
   — Nāciet, — viņa aicināja.
   Tas viss notika tik neticami nekautrīgi, pat bezkaunīgi, ka d'Ar­tanjans tikko spēja ticēt savām acīm un ausīm. Jaunajam gasko- nim šķita, ka viņš tiek ievilkts fantastiskā piedzīvojumā, kadi norisinās tikai sapņos.
   Un tomēr viņš strauji metās pretī milēdijai, padodamies neat­vairāmajam pievilkšanas spēkam, kas uz viņu iedarbojās tapat kā magnēts uz dzelzi.
   Durvis aiz viņiem aizvērās.
   Ketija savukārt metās klāt pie šīm durvīm.
   Greizsirdība, niknums, apvainots pašlepnums, itin visas kais­lības, kādas plosās mīlošas sievietes sirdī, vedināja Ketiju atklāt patiesību, bet viņa būtu pazudusi, ja atzītos, ka piedalījusies šādā intrigā, turklāt arī d'Artanjans viņai būtu zudis uz visiem lai­kiem. Aiz šī mīlestības modinātā apsvēruma viņa nolēma nest vēl pēdējo upuri.
   D'Artanjans bija sasniedzis visu, ko vēlējās: tagad milēdija nemīlēja viņā vairs sāncensi, bet it kā mīlēja viņu pašu. Slepenā iekšējā balss gan brīdināja gaskoni, ka viņš ir tikai atriebības ierocis, ko glāsta, lai tas atnestu nāvi, taču pašlepnums, iedomība, neprātīgā aizraušanās apklusināja šo balsi, apslāpēja tās čuk­stus. Mēs taču zinām, ka pašapziņas d'Artanjanam netrūka, un, domās salīdzinājis sevi ar grāfu de Vardu, viņš nāca pie slē­dziena: kāpēc gan galu galā milēdija nevarētu iemīlēt viņu, d'Ar­tanjanu?
   Tā viņš pilnīgi atdevās mirkļa izjūtām. Milēdija viņam vairs nešķita bīstama sieviete ar ļauniem nodomiem, bet kaislīga, de­dzīga mīlētāja, kas pilnīgi atdevās mīlestībai, ko arī it kā izjuta pati. Tā aizritēja gandrīz divas stundas.
   Mīlnieku aizrautība pamazām norima. Milēdija, kas bija aiz­mirsusies aiz citiem iemesliem nekā d'Artanjans, pirmā atgriezās īstenībā un jautāja gaskonim, vai viņš esot nopietni apsvēris, kādā veidā rīt izaicināt grāfu de Vardu uz divkauju.
   D'Artanjana domas bija aizklīdušas pavisam citā virzienā, viņš aizmirsās kā īsts nejēga un glaimīgi atbildēja, ka tik vēlā nakts stundā neesot īstais laiks runāt par divkaujām un zobenu dūrie­niem.
   Tāda vienaldzība pret vienīgo, kas interesēja milēdiju, sabie­dēja viņu, un viņas jautājumi kļuva aizvien neatlaidīgāki.
   Tad d'Artanjans, kas nekad nebija nopietni domājis par šo neiespējamo divkauju, centās novirzīt sarunu uz ko citu, bet tas vairs nebija viņa spēkos.
   Milēdija turēja viņu robežās, kuras ar savu stingro prātu un dzelzs gribu bija iepriekš nospraudusi.
   D'Artanjans uzskatīja, ka rīkojas ļoti asprātīgi, ieteikdams mi­lēdijai piedot de Vardam un atsacīties no saviem atriebīgajiem nodomiem.
   Bet jau pie jaunekļa pirmajiem vārdiem jaunā sieviete notrī­sēja un atrāvās no viņa.
   —  Mīļais d'Artanjan, vai jums ir bail? — viņa jautāja grie­zīgā, ņirdzīgā balsī, kas nakts tumsā izskanēja ļoti dīvaini.
   —  Kā jūs, mana dārgā, varat tā kaut ko domāt! — atteica d'Artanjans. — Bet, ja nu izrādītos, ka nabaga grāfs de Vārds nemaz nav tik vainīgs, kā jūs domājat?
   —   Lai nu vai kā, bet viņš mani ir pievīlis, — milēdija bargi sacīja, — un līdz ar to pelnījis nāvi.
   —   Ja jūs viņu notiesājat, tad viņš mirs! — d'Artanjans sacīja noteiktā tonī, kas milēdijai šķita paužam bezgalīgu padevību.
   Viņa tūdaļ pievirzījās tuvāk jauneklim.
   Mēs nevaram pateikt, vai milēdijai šī nakts vilkās ilgi, bet d'Artanjanam likās, ka viņš ar šo sievieti pavadījis tikai pāris stundas, kad pa žalūziju spraugām sāka iespiesties rītausma un drīz vien pielēja istabu ar palsu gaismu.
   Redzēdama, ka d'Artanjans grasās iet projām, milēdija atgā­dināja, ka viņš solījies atriebties de Vardam.
   —   Esmu gatavs to darīt, — d'Artanjans sacīja, — bet es gri­bētu iepriekš par kaut ko pārliecināties.
   —   Par ko tad? — milēdija jautāja.
   —   Par to, vai jūs mani mīlat.
   —  M.an šķiet, ka esmu jums to pierādījusi.
   —  Jā, un es jums piederu ar miesu un dvēseli.
   —   Paldies, mans drošsirdīgais mīļākais! Tā kā esmu jums pierādījusi savu mīlestību, tad jūs savukārt pierādīsiet man sa­vējo, vai ne?
   —   Protams. Taču, ja jūs mani mīlat, kā to apgalvojat, — d'Artanjans turpināja, — vai tad jūs it nemaz nebaidāties manis dēļ?
   —   Par ko man butu jābaidās?
   —   Es taču varu tikt bīstami ievainots, pat nonāvēts.
   —   Tas nevar notikt, — atteica milēdija, — jo jūs esat vīriš­ķīgs un protat lieliski rīkoties ar zobenu.
   —    Vai jums nepatiktu kāds cits ceļš, pa kuru ejot jūs tik un tā tiktu atriebta, bet divkauja kļūtu nevajadzīga? — d'Artanjans jautāja.
   Milēdija klusēdama paskatījās uz savu mīļāko; palsajā rīt­ausmas gaismā viņas gaišās acis izskatījās neparasti draudīgas.
   —  Patiesi man liekas, ka jūs sākat šaubīties, — viņa sacīja.
   —   Nē, es nešaubos, — atteica d'Artanjans, — bet, kopš jūs vairs nemīlat nabaga grāfu de Vardu, man šķiet, ka šis cilvēks jau ir pietiekami nežēlīgi sodīts ar to vien, ka zaudējis jūsu mī­lestību, un citādi sodīt viņu vairs nevajag.
   —   Kas jums teicis, ka esmu viņu mīlējusi? — milēdija jau­tāja.
   —   Vismaz uzdrošinos bez parak lielas iedomības ceret, ka tagad jūs mīlat citu, — jauneklis maigi sacīja, — un, atkārtoju, es jūtu līdzi grāfam.
   —  Jūs? — milēdija jautāja.
   —  Jā, es.
   —   Un kāpēc?
   —   Tāpēc, ka es vienīgais zinu …
   —   Ko?
   —   To, ka viņš nemaz nav un ari nav bijis tik vainīgs pret jums, kā jūs domājat?
   —   Tiešām? — milēdija satraukti ieprasījas. — Paskaidrojiet man tuvāk, jo es patiesi nesaprotu, ko jūs gribat sacīt.
   Milēdija skatījās uz d'Artanjanu, kas bija viņu apskāvis, un viņas acis šķita pamazām iegailējamies.
   ' — Es esmu godīgs cilvēks, — teica d'Artanjans, apņēmies iz­beigt šos melus, — un, kopš jūsu mīlestība pieder man, kopš esmu drošs par jūsu jūtām… Es taču varu būt drošs par jūsu mīles­tību?
   —   Pilnīgi, bet turpiniet.
   —   Es jūtos tik pacilāts, un mani nospiež kāda atzīšanās.
   —  Atzīšanās?
   —   Ja es šaubītos par jūsu mīlestību, es jums neatzītos, bet jūs, mana daiļā iemīļotā, taču mīlat mani, vai ne?
   —  Bez šaubām.
   —   Tad sakiet, vai jūs man piedotu, ja aiz pārmērīgas mīles­tības pret jums es būtu kļuvis vainīgs jūsu priekšā?
   —  Varbūt.
   D'Artanjans mēģināja, smaidīdams savu valdzinošāko smaidu, piekļaut savas lūpas milēdijas lūpām, taču viņa to atvairīja.
   —   Atzīšanās … — viņa nobālēdama murmināja. — Kas tā par atzīšanos?
   —   Jūs taču pagājušajā ceturtdienā bijāt noteikusi satikšanos ar grāfu de Vardu, šajā pašā istabā, vai ne?
   —    Nē jel, kas jums nāk prātā! — milēdija atbildēja tik noteikti, un viņas seja palika tik mierīga, ka d'Artanjans būtu sācis šaubīties, ja pats pilnīgi droši nezinātu.
   —   Nemelojiet, mana daiļā, — d'Artanjans smaidīdams sacīja, — tas ir veltīgi.
   —   Kā tā? Runājiet! Jūs mani dzenat nāvē!
   —  Nomierinieties, pret mani jūs neesat noziegusies, un esmu jums jau piedevis!
   —  Tālāk, tālāk!
   —   De Vārds ne ar ko nevar lielīties.
   —   Kāpēc? Jūs taču pats man teicāt, ka šis gredzens …
   —   Sis gredzens, mana dārgā, ir man. Ceturtdienas grāfs de Vārds un šodienas d'Artanjans ir viena un tā pati persona.
   Pārsteidzīgais jauneklis sagaidīja kaunīgu pārsteigumu, nelielu vētru, kas aprimtu asarās, bet viņš dziļi maldījās, un maldīšanās nevilkās ilgi.
   Bāla un šaušalīga milēdija izslējās, atgrūda ar spēcīgu sitienu krūtīs d'Artanjanu un izlēca no gultas.
   Istabā bija jau gandrīz pilnīgi gaišs.
   Gribēdams izlūgties piedošanu, d'Artanjans satvēra viņu aiz smalkā batista naktstērpa, taču viņa centās izrauties, bet strau­jajā kustībā batists saplīsa, atsedzās milēdijas pleci, un uz viena baltā, apaļā pleca d'Artanjans neizsakāmās šausmās ieraudzīja lilijas ziedu, neizdzēšamo kauna zīmi, ko uzspiež bendes roka.
   —  Augstais Dievs! — iekliedzās d'Artanjans, atlaizdams vaļā milēdijas naktstērpu.
   Mēms un nekustīgs viņš gultā sastinga.
   No šausmām, kas atspoguļojās d'Artanjana sejā, milēdija sa­prata, ka viņš visu redzējis. Tagad jauneklis zināja viņas noslē­pumu, baigo noslēpumu, ko neviens cilvēks visā pasaulē nezināja.
   Viņa pievērsās d'Artanjanam ne kā sakaitināta sieviete, bet kā ievainota pantera.
   —   Nelieti! — viņa sacīja. — Tu tikai neģēlīgi piekrāpi mani, tu uzzināji arī manu noslēpumu! Tu mirsi!
   Viņa pieskrēja pie tualetes galda, uz kura atradās maza, in- krustācijām rotāta lādīte, ar drudžaini trīsošu roku atvēra to, izņēma nelielu dunci ar zelta rokturi un smailu, plānu asmeni un metās virsū puskailajam d'Artanjanam.
   Kaut gan jauneklis, kā zinām, bija drošsirdīgs, tomēr viņu iz­biedēja milēdijas pārvērstā seja, šaušalīgi paplašinātie redzokļi, bālie vaigi un asinīs sakostās lūpas; viņš atvirzījās līdz sienai, kā būtu darījis, redzēdams lienot klāt čūsku; ar roku, kas no sviedriem bija kļuvusi mikla, viņš sataustīja zobenu un izvilka to no maksts.
   Taču, nepievērsdama uzmanību zobenam, milēdija centās ierāp­ties gultā, lai ar dunci iedurtu jauneklim, un apstājās tikai tad, kad sajuta zobena smaili pie kakla.
   Tad viņa mēģināja ar rokām satvert zobenu, bet d'Artanjans to aizvien atbrīvoja un, pielikdams zobena smaili te viņai pie acīm, te pie krūtīm, noslīdēja uz grīdas, grasīdamies atkāpties līdz durvīm, kas veda Ketijas istabā.
   Milēdija joprojām neganti metās viņam virsū, visu laiku bries­mīgi rēkdama.
   Tas viss izvērtās par īstu divkauju, un d'Artanjans pamazām attapās.
   —   Jauki, daiļā dāma, lieliski! — d'Artanjans ierunājās. — Bet, Dieva dēļ, nomierinieties, citādi uzzīmēšu jums otru liliju uz jūsu skaistā vaiga.
   —   Neģēli, neģēli!. — milēdija brēca.
   Turpinādams atkāpšanos uz durvīm, d'Artanjans atvairīja vi­ņas uzbrukumus.
   Izdzirdējusi troksni, ko abi sacēla, — milēdija, dzīdamās pakaļ d'Artanjanam un pa ceļam apgāzdama mēbeles, un jauneklis, slēp­damies aiz tām, lai aizsargātos no satracinātās sievietes, — Ke­tija atvēra durvis. Visu laiku manevrēdams tā, lai tuvotos šīm durvīm, d'Artanjans atradās no tām vairs tikai dažu soļu attā­lumā. Ar vienu lēcienu viņš iespruka Ketijas istabā un ātri kā zi­bens aizcirta durvis, uzguldams tām virsū ar visu ķermeņa sma­gumu, kamēr Ketija steigšus aizbīdīja bultas.
   Tad milēdija ar neiedomājamu spēku pūlējās apgāzt starp­sienu, kas atdalīja viņas guļamistabu no Ketijas istabiņas; redzē­dama, ka tas ir neiespējami, viņa sāka ar dunci durstīt durvis, un daži dūrieni izsitās cauri kokam.
   Katru dūrienu milēdija pavadīja ar baismīgiem lāstiem.
   —   Atri, Ketij, ātri, — teica d'Artanjans, kad durvis bija aiz­bultētas, — palīdzi man izkļūt1 ārā no šīs mājas. Ja dosim viņai laiku atgūties, viņa liks saviem sulaiņiem mani nogalināt.
   —   Bet jūs taču tāds nevarat rādīties uz ielas, — Ketija sa­cīja, — jūs esat gandrīz kails.
   —  Pareizi, tev taisnība, — d'Artanjans piekrita, tikai tagad pamanījis savu trūcīgo tērpu, — apģērb mani kaut kā, tomēr pa­steigsimies, jo saproti, ka te jautājums ir par dzīvību un nāvi.
   Ketija to saprata skaidri; vienā mirklī viņa uzvilka d'Artan­janam mugurā puķainu kleitu, uzmeta uz pleciem apmetni, galvā uzbāza aubi, iedeva tupeles, kuras jauneklis uzmauca uz kailas kājas, un steigšus noveda lejā pa kāpnēm. Bija arī pēdējais laiks, jo milēdija jau bija zvanījusi un uzmodinājusi visu māju. Durvju sargs atvēra durvis tieši tai mirklī, kad milēdija, arī puskaila, izkārusies pa logu, uzkliedza:
   —   Neatveriet!

   Jauneklis bēga projām, bet milēdija ar nevarīgu žestu tam vēl piedraudēja. Kad d'Artanjans izzuda viņas skatienam, tā zau­dēja samaņu.
   D'Artanjans bija tā apjucis, ka, neraizēdamies par to, kas no­tiks ar Ketiju, izskrēja cauri pus Parīzei un apstājās tikai pie Atosa durvīm. Milzīgais satricinājums, šausmas, kas viņu pāta- goja, patruļnieku saucieni, kuri vietumis metās viņam pakaļ, at­sevišķu agrīnu gājēju svilpieni, kas jau devās savās gaitās, — tas viss bija tikai paātrinājis viņa skrējienu.
   Viņš izjoza cauri pagalmam, uzdrāzās trešajā stāvā un sāka neganti dauzīties pie Atosa durvīm.
   Grimo samiegojies atvēra durvis. D'Artanjans tik sparīgi ieme­tās istabā, ka tikko nenotrieca no kājām sulaini.
   Kaut gan parasti nabaga puisis bija mēms kā zivs, tomēr šo­reiz viņš atguva valodu:
   —  Hē, kur tu skrien, klaidone? Ko tu, trakā, te meklē?
   D'Artanjans atbīdīja aubi pakausī un izbāza rokas no ap­metņa; ieraudzījis ūsas un kailu zobenu, nabaga zellis aptvēra, ka viņa priekšā ir vīrietis.
   Nu viņš nolēma, ka tas ir kāds slepkava.
   —   Palīgā! Glābiet! Palīgā! — viņš nelabi iebrēcās.
   —   Jel klusē, nelaimīgais! — d'Artanjans apsauca viņu.—Tas esmu es, d'Artanjans. Vai tu mani vairs nepazīsti? Kur ir tavs saimnieks?
   —   Jūs tas esat, d'Artanjana kungs? — Grimo iesaucās. — Ne­var būt!
   —   Grimo, — teica Atoss, rītasvārkos iznācis no savas istabas,
   —  man likās, ka jūs atļāvāties runāt.
   —  Bet, kungs, atnācis …
   —   Klusē!
   Grimo paradīja savam saimniekam tikai ar pirkstu uz d'Ar­tanjanu.
   Atoss uzreiz pazina biedru un par spīti savai parastajai fleg- mai sāka sirsnīgi smieties par ērmīgo maskarādi, kas atklājās viņa skatienam: uz pakauša nošļukusi aube, nobrukušie svārki, uz- rotītās piedurknes un satraukumā uzspurājušās ūsas.
   —   Nesmejieties, mans draugs! — d'Artanjans iesaucās.
   —  Dieva vārdā, nesmejieties, goda vārds, te nav ko smieties.
   Šos vārdus jauneklis izteica tik nopietni un tik neviltotās šaus­mās, ka Atoss uzreiz pārstāja smieties, satvēra draugu aiz rokām un ieprasījās:
   —   Mīļais, vai jūs esat ievainots? Jūs izskatāties tik bāls!
   —   Nē, bet es pārdzīvoju kaut ko briesmīgu. Atos, vai esat šeit viens?
   —   Pie joda! Kas tad pie manis varētu būt šādā stundā?
   —   Tad ir labi.
   Un d'Artanjans iesteidzās Atosa istabā.
   —  Nu, runājiet! — tas mudināja, aizvēris durvis un aizbīdī­dams bultu, lai neviens viņus netraucētu. — Vai karalis miris? Vai esat nogalinājis viņa eminenci kardinālu? Jūs esat gluži pār­vērties. Stāstiet ātrāk, es mirstu aiz nemiera.
   —  Atos, sagatavojieties uzklausīt neticamu, nedzirdētu noti­kumu, — sacīja d'Artanjans, novilkdams sieviešu drānas un pa­likdams vienā kreklā.
   —  Uzvelciet papriekš šos rītasvārkus, — musketieris teica draugam.
   Uzreiz nevarējis trāpīt īstajā rokā, jo bija vēl ļoti uztraukts, d'Artanjans uzvilka mugurā Atosa rītasvārkus.
   —   Tātad? — Atoss iejautājās.
   —  Tātad! — pieliekdamies draugam pie auss un pazeminā­dams balsi, d'Artanjans sacīja: — Milēdijai uz pleca uzspiests lilijas zieds.
   —  A! — iekliedzās musketieris, it kā viņam sirdī būtu iešauta lode.
   —   Sakiet, vai esat pārliecināts, ka tā sieviete ir mirusi? — d'Artanjans jautāja.
   —   Tā sieviete? — Atoss pārvaicāja tik apslāpētā balsī, ka d'Artanjans tikko sadzirdēja.
   —  Jā, tā, par kuru jūs man todien Amjēnā stāstījāt.
   Atoss iestenējās un nokāra galvu.
   —  Sai sievietei ir gadi divdesmit seši līdz divdesmit astoņi, — d'Artanjans turpināja.
   —  Vai vina ir gaišmate? — Atoss tincināja.
   —  TOC \o "1-3" \h \z Jā.
   —  Un acis viņai ir gaiši zilas, neparasti gaišas, bet skropstas un uzacis melnas?
   —  Jā.
   —   Liela auguma, labi veidota? Kreisa puse blakus acu zobam viņai trūkst viens zobs.
   —   Jā.
   —  Lilijas zieds ir neliels, rūsgans, no dažadam ziedēm pa pu­sei padzisis.
   —   Jā.
   —   Bet jūs taču teicāt, ka viņa esot angliete!
   —   Viņa tiek dēvēta par milēdiju, tomēr iespējams, ka viņa ir francūziete. Lords Vinters ir tikai viņas vīrabrālis.
   —   D'Artanjan, man jāredz šī sieviete!
   —   Piesargieties, Atos, piesargieties. Jūs gribējāt viņu nogali­nāt, viņa jums atmaksās ar to pašu, turklāt nekļūdīgi.
   —  Viņa neuzdrošināsies nekā sacīt, jo līdz ar to viņa nodotu pati sevi.
   —   Viņa ir spējīga uz visu! Vai esat viņu kādreiz redzējis sa­niknotu?
   —   Nē, — Atoss atbildēja.
   —   Tā ir tīģeriene, pantera! Mīļais Atos, es ļoti baidos, vai tikai nebūšu pievērsis mums abiem baigu atriebību!
   Tad d'Artanjans izstāstīja visu: par milēdijas ārprātīgajām dusmām un nāves draudiem.
   —  Jums taisnība, — Atoss piekrita, — un, zvēru pie savas dvēseles, mana dzīvība karātos mata galā. Par laimi parīt mēs atstāsim Parīzi. Domājams, ka dosimies uz Larošelu, un kad bū­sim projām …
   —  Atos, ja viņa jūs pazītu, viņa sekotu jums līdz pasaules galam. Lai tad labāk viņas naids izgāžas tikai pār mani.
   —   Mīļais draugs! Kas man par to, ja viņa mani nogali­nātu! — Atoss sacīja. — Vai jūs nejauši būtu iedomājies, ka man mana dzīvība ir dārga?
   —  Aiz visa tā slēpjas kāds baigs noslēpums. Atos! Esmu pār­liecināts, ka šī sieviete ir kardināla spiegs.
   —   Tādā gadījumā piesargieties. Ja pēc Londonas dēkas kar­dināls nav par jums dziļi sajūsmināts, tad viņš jūs neganti ienīst par to. Tā kā atklāti viņš jums galu galā nevar nekā pārmest, tad naidam, it sevišķi ja tas ir kardināla naids, vajag izlauzties slepeni, un tādēļ piesargieties! No mājām nekad neizejiet viens, ja kur ēdat, tad esiet uzmanīgs, ar vārdu sakot, neuzticieties ne­vienam, pat ne savai ēnai.
   —   Laimīgā kārtā mums jāizkuļas tikai līdz parītdienas vaka­ram sveikā, jo, kad būsim armijā, tad, cerams, vajadzēs bīties tikai no vīriem.
   —   Pagaidām atteikšos no saviem noslēgtības nodomiem un visur jūs pavadīšu, — Atoss teica. — Jums jāatgriežas Fosuajē ielā, es došos jums līdzi.
   —   Kaut gan manas mājas nav tālu, tomēr šādā izskatā ne­varu iet pa ielu, — d'Artanjans sacīja.
   —   Pareizi, — Atoss piekrita un pašķindināja zvaniņu.
   Ienāca Grimo.
   Atoss pamāja sulainim, lai tas aiziet uz d'Artanjana dzīvokli un atnes no turienes apģērbu.
   Grimo tāpat ar mājienu atbildēja, ka ir pilnīgi sapratis un aizgāja.
   —  Jā, diemžēl, jūsu piedzīvojums nekādā ziņā nav veicinājis ekipējuma sagādi, — Atoss teica, — jo, ja nemaldos, mīļais draugs, tad jūs visus savus kankariņus esat atstājis pie milēdijas, un es šaubos, vai viņa papūlēsies jums tos atdot. Laime, ka jums ir safīrs.
   —   Safīrs pieder jums, dārgais Atosl Vai tad jūs neteicāt, ka tas ir jūsu ģimenes dārgums?
   —   Jā, mans tēvs teica, ka nopircis to par diviem tūkstošiem ekiju. Safīrs ietilpis kāzu dāvanās, kuras tēvs pasniedzis manai mātei; šis dārgakmens ir pasakaini skaists. Mana māte uzdāvi­nāja to man, un es, neprātīgais, vis neuzglabāju to kā svētu re­likviju, bet atdāvināju tai zemiskajai sievietei.
   —   Tad saņemiet atpakaļ, mīļais draugs, šo gredzenu, jo sa­protu, ka tas jums ir dārgs.
   —   Es lai ņemu atpakaļ gredzenu, kas bijis šīs neģēles rokāsl Nekad! D'Artanjan, šis gredzens ir aptraipīts.
   —  Tad pārdodiet to.
   —   Pārdot dārgakmeni, ko esmu dabūjis no savas mātes! At­zīšos, ka es to uzskatītu par svētuma zaimošanu.
   —  Nu tad ieķīlājiet to, jums katrā ziņā aizdos par to savus tūkstoš ekijus. Ar šo summu jums bagātīgi pietiks visa vajadzīgā iegādei, un, tikko jūs saņemsiet naudu, varēsiet gredzenu izpirkt, un agrākie traipi tam būs nomazgāti, jo tas būs gājis caur aug­ļotāja rokām.
   Atoss pasmaidīja.
   —  Mīļais d'Artanjan, jūs esat lielisks biedrs, — viņš sacīja. — Ar savu pastāvīgo jautrību jūs pacilājat tos nelaimīgos, kas ir noskumuši. Lai notiek, ieķīlāsim gredzenu, bet tikai ar vienu noteikumu!
   —  Ar kādu?
   —   Ka piecsimt ekiju ņemsiet jūs un piecus simtus es.
   —   Blēņas, Atos! Man nevajag ne ceturto daļu no šīs summas, jo es taču esmu gvardists un, pārdodot apseglojumu, dabūšu ne­pieciešamo naudu. Kas tad man ir vajadzīgs? Zirgs sulainim Planšē, un tas ir viss. Turklāt neaizmirstiet, ka arī man ir gre­dzens.
   —   Bet jums tas, kā rādās, ir vēl dārgāks nekā man manējais; vismaz man tā likās.
   —   Jā, jo vajadzības gadījumā tas var mūs izglābt ne tikai no naudas grūtībām, bet arī no lielākām briesmām. Tas ir ne tikai vērtīgs briljants, tas drīzāk ir burvju talismans.
   —   Es jūs nesaprotu, tomēr ticu jūsu vārdiem. Atgriezīsimies pie mana vai, pareizāk sakot, pie jūsu gredzena: vai nu jūs ņemsiet pusi no summas, ko mums par to dos, vai arī es to ieme­tīšu Sēnā, ,un es šaubos, vai mums atradīsies kā Polikratam kāda tik laipna zivs, kas atnesīs gredzenu atpakaļ.
   —   Labi, esmu ar mieru! — d'Artanjans sacīja.
   Tai pašā mirklī atgriezās Grimo ar Planšē; uztraucies par savu kungu un gribēdams zināt, kas ar to noticis, sulainis bija izman­tojis izdevību un pats atnesis d'Artanjanam apģērbu.
   D'Artanjans un arī Atoss apģērbās, un, kad abi bija sakārto­jušies iziešanai, Atoss pamāja Grimo un ar roku atdarināja tēmē­šanu; Grimo tūdaļ noņēma no sienas musketi un saposās pavadīt savu kungu.
   Bez kādiem starpgadījumiem viņi sasniedza Fosuajē ielu. Bo­nasjē stāvēja uz durvju sliekšņa un ņirdzīgi skatījās uz d'Artan­janu.
   —  Ei, mīļais īrniek, pasteidzieties! — viņš uzsauca jauneklim. — Jūs gaida daiļa meiča, un jūs jau zināt, ka sievietes nekad necieš, ja viņām liek gaidīt!
   —  Tā ir Ketija! — iesaucās d'Artanjans un iesteidzās gaitenī.
   Un tiešām, kāpņu laukumiņā viņš ieraudzīja Ketiju: nabaga
   meitene stāvēja, atspiedusies pie viņa istabas durvīm, un drebēja.
   —   Jūs solījāt mani aizstāvēt, jūs solījāt mani pasargāt no vi­ņas dusmām, — Ketija sacīja. — Atcerieties, ka jūs bijāt tas, kas mani pazudināja!
   —  Jā, bez šaubām, — d'Artanjans teica, — neraizējies, Ketij. Pastāsti, kas notika pēc manas aiziešanas?
   —   Vai es to zinu! — Ketija atteica. — Uz viņas kliedzieniem saskrēja sulaiņi, viņa bija traka aiz dusmām. Viņa izgāza pār jums visus lāstus, kādi vien ir pasaulē. Tad es nodomāju, ka viņa var atcerēties, ka jūs pie viņas iegājāt caur manu istabu, un sa­prast, ka esmu jūsu līdzzinātāja. Paņēmu mazumiņu naudas, ko esmu iekrājusi, savas vērtīgākās lietas un aizbēgu.
   —   Nabaga bērns! Bet ko lai es ar tevi daru? Parīt es došos projām.
   —   Dariet ko darīdams, bet palīdziet man tikt projām no Parī­zes, projām no. Francijas.
   —   Es taču nevaru tevi iņemt līdzi uz Larošelas aplenkšanu, — d'Artanjans sacīja.
   —   Nē, bet jūs varat man izgādāt vietu provincē, pie kādas pazīstamas dāmas, piemēram, jūsu dzimtenē.
   —   Mīļā draudzene, manā dzimtenē dāmām nav istabeņu. Bet pagaidi, es jau zinu, ko mēs darīsim. Planšē, aizej pakaļ Arami­sam, lai viņš tūdaļ atnāk šurpu. Mums jāpārrunā ar viņu kaut kas ļoti svarīgs.
   —   Es saprotu, — Atoss teica. — Bet kāpēc ne ar Portosu? Man šķiet, ka viņa marķīze …
   —  Portosa marķīzei palīdz apģērbties viņas vīra skrīveri, — d'Artanjans smiedamies sacīja. — Un Ketija nemaz negribētu dzīvot Lāču ielā, vai ne, Ketij?
   —  Es dzīvošu tur, kur jūs vēlēsieties, — atbildēja Ketija. — Kaut tikai es būtu labi paslēpta un neviens nezinātu, kur es atrodos.
   —  Tagad, Ketij, kad mums jāšķiras un tu vairs neesi uz mani greizsirdīga …
   —   Kavaliera kungs, lai jūs būsiet tuvu vai tālu, es jūs mīlēšu vienmēr, — Ketija sacīja.
   —   Pie joda! Redz, kur mājo uzticība, — Atoss nomurmināja.
   —   Es arī, — d'Artanjans teica, — es arī tevi mīlēšu vienmēr, par to neraizējies. Bet atbildi man uz vienu jautājumu. Šis jau­tājums man ir ļoti svarīgs: vai tu nekad neesi dzirdējusi runā­jam par kādu jaunu sievieti, kas kādreiz naktī tika nolaupīta?
   —   Pagaidiet… Ak dievs, kavaliera kungs! Vai jūs vēl jopro­jām mīlat šo sievieti?
   —   Nē, viņu mīl mans draugs. Redzi, šis pats — Atoss.
   —   Es! — Atoss iekliedzās tādās šausmās, it kā būtu uzminis čūskai.
   —   Bez šaubām, ka tu! — sacīja d'Artanjans, paspiezdams Atosa roku. — Tu taču zini, ka mums visiem rūp jaukās Bonasjē kundzes liktenis. Un Ketija nevienam nekā nesacīs, vai ne, mī­ļais bērns? Zini, mīļā, — d'Artanjans turpināja, — viņa ir tā pre­tīgā ērma sieva, kuru tu varbūt pamanīji stāvam uz durvju sliek­šņa, kad šeit ienāci.
   —  Ak Dievs! — Ketija iesaucās. — Jūs man atgādinājāt par viņu. Es ļoti baidos, kaut tikai viņš nebūtu mani pazinis!
   —  Tevi pazinis? Vai tad tu kaut kur esi redzējusi šo cilvēku?
   —  Viņš divas reizes ieradās pie milēdijas.
   —  Tā jau es domāju. Kad tas apmēram bija?
   —   Priekš kādām divām vai divarpus nedēļām.
   —   Pareizi.
   —   Un vakar vakarā viņš atkal bija atnācis.
   —  Vakar vakarā?
   —  Jā, neilgi pirms jūsu ierašanās.
   —  Mīļais Atos, mēs esam iepīti spiegu tīklā! Vai tu, Ketij, domā, ka viņš tevi pazina?
   —  Viņu ieraudzījusi, es gan novilku uz acīm kapuci, bet var­būt jau bija par vēlu.
   —  Atos, pret jums viņš jūt mazāk neuzticības nekā pret mani. Nokāpjiet lejā un paskatieties, vai viņš vēl ir uz sliekšņa.
   Atoss nokāpa lejā un drīz vien atgriezās.
   —  Viņš ir aizgājis, — Atoss sacīja, — un dzīvokļa durvis aiz­slēdzis.
   —  Viņš ir aizsteidzies paziņot, ka visi balodīši pašreiz ir būdā.
   —   Labi, tad laidīsimies projām, — teica Atoss, — un šeit at­stāsim tikai Planšē, kas mums paziņos par turpmākajiem noti­kumiem.
   —  Vienu mirkli! Mēs taču aizsūtījām pakaļ Aramisam.
   —   Pareizi, — Atoss piekrita, — pagaidīsim Aramisu.
   Tai pašā mirklī Aramiss ienāca istabā.
   Viņu iepazīstināja ar stāvokli un pateica, ka būtu steidzami jāatrod pie kāda no viņa augstdzimušajiem paziņām vietu Ketijai.
   Aramiss brītiņu padomāja un tad pietvīkdams jautāja d'Artan­janam:
   —  Vai tiešām es ar to izdarīšu jums pakalpojumu?
   —  Būšu jums par to pateicīgs visu mūžu.
   —   De Buā-Trasī kundze man lūdza, lai atrodu uzticamu ista­beni kādai viņas draudzenei, kas, ja nemaldos, dzīvo provincē. Ja jūs, mīļais d'Artanjan, varat galvot par jaunkundzi…
   —   O godātais kungs! — iesaucās Ketija. — Ticiet man, ka es būšu bezgalīgi padevīga cilvēkam, kas man sagādās iespēju aiz­braukt no Parīzes.
   —  Tādā gadījumā viss būs kārtībā, — Aramiss sacīja.
   Piesēdies pie galda, viņš uzrakstīja pāris vārdus, vēstulīti aiz­zīmogoja ar savu gredzenu un iedeva Ketijai.
   —   Un tagad, mīļais bērns, — teica d'Artanjans, — tu zini, ka šeit uzkavēties nav ieteicams ne tev, ne mums. Tāpēc šķirsimies. Un satiksimies labākos laikos.
   —   Lai vai kad un kur mēs satiksimies, — Ketija sacīja, — es jūs mīlēšu tāpat kā tagad.
   —  Vieglprātīgs zvērests, — noteica Atoss, kad d'Artanjans bija izgājis novadīt Ketiju lejā pa kāpnēm.
   Pēc mirkļa trīs jaunekļi, norunājuši pulksten četros satikties pie Atosa, devās projām, atstājuši Planšē sargāt māju.
   Aramiss atgriezās savā dzīvoklī, bet Atoss un d'Artanjans gāja ieķīlāt safīru.
   Kā gaskonis bija paredzējis, viņi bez grūtībām dabūja pret gre­dzenu trīssimt pistoles. Turklāt augļotājs, kam viņi gredzenu ieķī­lāja, vēl piebilda, ka maksātu par to līdz piecsimt pistolēm, ja kungi gribētu to pārdot, jo gredzens lieliski saderot ar auskariem, kuri viņam esot.
   Atoss un d'Artanjans, divi rosīgi karavīri un lietpratēji, nepil­nās trijās stundās sapirka visu musketiera ekipējumu. Turklāt Atoss bija plaša rakstura cilvēks, augstmanis līdz pirkstu galiem. Kad viņam kāda lieta bija pa prātam, viņš bez kaulēšanās mak­sāja par to pieprasīto summu. D'Artanjans mēģināja šai sakarā kaut ko aizrādīt, taču Atoss smaidīdams uzlika roku viņam uz pleca, un d'Artanjans saprata, ka viņam, sīkam Gaskoņas muiž­niekam, piedien kaulēties, bet ne cilvēkam, kas izturējās kā īsts princis.
   Musketieris atrada sev staltu sešgadīgu andalūziešu zirgu, kas bija melns kā ogle, ugunīgi straujš, ar smalki veidotām, gracio­zām kājām. Viņš nopētīja zirgu un atrada, ka tas ir bez vainas. Par zirgu viņam prasīja tūkstoš livru.
   Varbūt viņš būtu dabūjis zirgu lētāk, bet, kamēr d'Artanjans strīdējās ar tirgoni par cenu, Atoss jau noskaitīja uz galda simt pistoles.
   Sulainim Grimo nopirka par trīssimt livriem plecīgu, spēcīgu pikardiešu zirgu.
   Taču, kad Atoss nopirka seglus šim zirgam un ieročus savam sulainim, viņam no simt piecdesmit pistolēm nebija palicis pāri neviena sū. D'Artanjans piedāvāja draugam kādu mazumu no sa­vas daļas, — gan jau tas varēšot vēlāk viņam aizdevumu atdot.
   Atoss uz to nekā neatbildēja, tikai paraustīja plecus.
   —   Cik tak augļotājs solīja par safīru, ja to pārdotu? — viņš jautāja.
   —   Piecsimt pistoles.
   —  Tātad divsimt pistoļu vairāk. Simt pistoles jums, simt pisto­les man. Mīļais draugs, tā taču ir vesela bagātība! Ejiet atpakaļ pie šī vīra.
   —  Kā, jūs gribat…
   —   Gredzens noteikti manī modinātu pārāk skumjas atmiņas. Turklāt mums nekad nebūs trīssimt pistoles, ko augļotājam atdot, un tādā veidā mēs šai darījumā zaudēsim divsimt pistoles. D'Ar­tanjan, ejiet un pasakiet tam blēdim, ka gredzens pieder viņam, un atgriezieties ar divsimt pistolēm.
   —  Apdomājiet vēl, Atos!
   —   Skaidra nauda pašreiz ir dārga, un cilvēkam jāprot nest upurus. Ejiet, d'Artanjan, ejiet. Grimo jūs pavadīs ar musketi.
   Pēc pusstundas d'Artanjans atgriezās ar divtūkstoš livriem, ceļā viņam nekas ļauns nebija gadījies.
   Tā Atoss atrada savā saimniecībā gluži necerētus līdzekļus.

   Pulksten četros mūsu četri draugi, kā bija norunājuši, satikās pie Atosa. Raizes par ekipējuma sagādāšanu bija beigušās, tagad viņu sejās atspoguļojās vairs tikai katra slepenais nemiers — jo katrā laimes mirklī slēpjas gaidāmās bažas.
   Piepeši ienāca Planšē un atnesa divas d'Artanjanam adresētas vēstules.
   Viena bija jauka, gareniski salocīta vēstulīte ar zaļu vaska zī­mogu, uz kura bija iespiests balodis ar zaļu zariņu knābī.
   Otra bija iela formāta kvadrātveida vēstule, uz kuras dižojās viņa eminences kardināla hercoga de Rišeljē varenais ģerbonis.
   Ieraugot mazo vēstulīti, d'Artanjanam sirds priekā iepukstējās straujāk, jo rokraksts viņam šķita pazīstams, un. kaut gan bija to redzējis tikai reizi mūžā, tomēr atmiņas par to bija iespiedušās dziļi sirdī.
   Tāpēc jauneklis naski paķēra mazo vēstulīti, atplēsa to un la­sīja.
   «Pastaigājieties nākošajā trešdienā starp pulksten sešiem un septiņiem pēcpusdienā pa Šaijo ceļu un vērīgi ielūkojoties garām­braucošajās karietēs, bet, ja jums ir mīļa jūsu un to cilvēku dzī­vība, kuri jūs mīl, tad nesakiet ne vārda, neizdariet nevienu kus­tību, kas varētu nodot, ka esat pazinis personu, kas ļoti daudz riskē, lai kaut mirkli redzētu jūs.»
   Paraksta nebija.
   —   Tās ir lamatas, — Atoss sacīja, — neejiet turp.
   —   Tomēr man šķiet, ka es pazīstu šo rokrakstu, — d'Artan­jans iebilda.
   —  Rokrakstu var atdarināt, — Atoss neatlaidās, — un šinī gada laikā pulksten sešos septiņos vakarā Šaijo ceļš ir tukšs un kluss, tikpat labi jūs varētu doties pastaigā uz Bondī mežu.
   —   Bet ja nu mēs aizjātu uz turieni visi? — d'Artanjans ietei­cās. — Pie joda! Visus četrus mūs taču neviens neaprīs, turklāt ar četriem sulaiņiem, zirgiem un ieročiem.
   —   Tā būtu lieliska izdevība izrādīt mūsu ekipējumu, — Por­toss sacīja.
   —   Apdomājiet, d'Artanjan: ja jums rakstījusi sieviete un šī sieviete nevēlas tikt redzēta, tad jūs viņu kompromitēsiet. Tā būtu muižnieka necienīga rīcība.
   —   Mēs paliksim nopakaļ, — Portoss teica, — un lai viņš viens dodas uz priekšu.
   —  Jā, jā, bet no karietes, kas strauji trauc pa ceļu, izšaut ar pistoli ir nieka lieta.
   —  Ē, man netrāpīs! — d'Artanjans sacīja. — Tad mēs panāktu karieti un nogalinātu visus, kas tanī atrastos. Tomēr mums būtu dažu ienaidnieku mazāk.
   —   Viņam taisnība, — Portoss piekrita. — Es esmu par kauju. Un mums vajag izmēģināt ieročus.
   —  Labi, sagādāsim sev to patikšanu, — Aramiss kā parasti lēnīgi un nevērīgi izmeta.
   —   Kā vēlaties, — Atoss teica.
   —   Kungi, pulkstenis ir puspieci, mēs tikko pagūsim sešos no­kļūt uz Šaijo ceļa, — d'Artanjans sacīja.
   —   Turklāt, ja mēs izjāsim pārāk vēlu, tad neviens mūs nere­dzēs, — teica Portoss, — un tas būtu ļoti žēl. Tādēļ, kungi, pa­steigsimies.
   —   Jūs aizmirsāt par otro vēstuli, — Atoss aizrādīja. — Man šķiet, spriežot pēc zīmoga, ka šo vēstuli ir vērts atplēst. Teikšu vēl vairāk, mīļais d'Artanjan: tā mani uztrauc daudz vairāk nekā mazā zīmīte, ko jūs tik maigi noglabājāt pie pašas sirds.
   D'Artanjans nosarka.
   —   Pareizi, — jauneklis piekrita, — paskatīsimies, kungi, ko no manis vēlas viņa eminence.
   D'Artanjans atplēsa vēstuli un izlasīja:
   «D'Artanjana kungs no karaļa gvardes, dez Esāra rotas, tiek uzaicināts šodien pulksten astoņos ierasties kardināla pilī.
   La Udinjērs, gvardes kapteinis.»
   —  Velns lai parauj! — iesaucās Atoss. — Šī satikšanās man liekas bīstamāka nekā iepriekšējā.
   —   Uz otro es iešu pēc tam, kad būšu bijis uz pirmo, — d'Ar­tanjans sacīja. — Viena nolikta septiņos, otra astoņos — laika pietiks abām.
   —   Hm! — Aramiss norūca. — Es neietu. Galants kavalieris nevar neierasties uz satikšanos, ko noteikusi dāma, bet prātīgs muižnieks var atrast atvainojumu, lai neierastos pie ,viņa eminen­ces, it īpaši, ja nav iemesla domāt, ka esi uzaicināts laipnai pa­tērzēšanai.
   —   Esmu vienis prātis ar Aramisu, — Portoss teica.
   —   Kungi, man jau reiz de Kavuā kungs nodeva tādu pašu uzaicinājumu no viņa eminences, — d'Artanjans atbildēja, — es neierados pie kardināla, un nākošajā dienā mani piemeklēja liela nelaime! Pazuda Konstance. Lai arī kas ar mani notiktu, es iešu.
   —   Ja esat apņēmies, tad dariet tā, — sacīja Atoss.
   —   Bet Bastīlija? — Aramiss iejautājās.
   —   Blēņas! Jūs mani no turienes atbrīvosiet, — d'Artanjans atteica.
   —   Bez šaubām, — Aramiss un Portoss apgalvoja tik pašapzi­nīgi, it kā to izdarīt būtu ļoti vienkārši, — bez šaubām, mēs jūs atbrīvosim, bet, tā kā mēs jau parīt dosimies karagājienā, tad būtu labāk neriskēt iekļūt Bastīlijā.
   —   Darīsim labāk tā: šovakar nepametīsim viņu vienu, — sa­cīja Atoss, — un, kad viņš ieies kardināla pilī, mēs katrs ar trim musketieriem gaidīsim pie citas izejas. Ja redzēsim, ka no pils izbrauc kāda kaut cik aizdomīga, segta kariete, mēs tai uzbruk­sim. Mēs jau sen neesam plūkušies ar kardināla kunga miesas­sargiem, un de Trevila kungs laikam uzskata mūs par mirušiem.
   —  Atos, jūs noteikti esat kā radīts, lai kļūtu par armijas ģe­nerāli, — Aramiss sacīja. — Kungi, ko jūs sakāt par šo plānu?
   —   Tas ir brīnišķīgs! — visi vienbalsīgi apstiprināja.
   —   Jauki, es steigšos uz musketieru mītni un brīdināšu bied­rus, lai viņi ir gatavībā ap pulksten astoņiem, satiksimies kardi­nāla pils laukumā. Jūs ap to laiku lieciet sulaiņiem apseglot zirgus.
   —  Man nemaz nav zirga, — d'Artanjans teica, — bet es pa­ņemšu vienu no de Trevila kunga staļļiem.
   —   Nav vērts, paņemiet vienu no manējiem, — sacīja Aramiss.
   —   Cik tad jums viņu ir? — d'Artanjans jautāja.
   —   Trīs, — Aramiss smaidīdams atbildēja.
   —  Mīļais draugs, manuprāt, neviens cits dzejnieks visā Fran­cijā un Navarā nav tik bagātīgi apgādāts ar zirgiem kā jūs, — Atoss sacīja.
   —   Paklausieties, dārgais Aramis, jūs droši vien nemaz nezi­nāsiet, ko darīt ar trim zirgiem, vai ne? Es pat nesaprotu, kādēļ jūs nopirkāt trīs zirgus.
   —   Trešo zirgu man šorīt atveda kāds sulainis bez livrejas, kurš nevēlējās izpaust, pie kā viņš kalpo, un paziņoja tikai, ka saņēmis rīkojumu no sava kunga …
   —  Vai kundzes, — d'Artanjans pārtrauca.
   —  Tas ir vienalga, — Aramiss pietvīkdams atteica. — Tātad viņš paziņoja, ka saņēmis rīkojumu no savas kundzes novietot šo zirgu manā stallī un neteikt, kas dāvanu sūtījis.
   —  Tā gadās tikai dzejniekiem, — Atoss nopietnā tonī aizrā­dīja.
   —   Labi, tādā gadījumā darīsim labāk tā, — d'Artanjans sa­cīja. — Ar kuru no abiem zirgiem jūs pats jāsiet: ar to, ko no­pirkāt, vai ar to, ko jums uzdāvināja?
   —   Bez šaubām, ar to, ko man uzdāvināja. Jūs taču sapratī­siet, d'Artanjan, ka es nevaru tā apvainot…
   —   Nepazīstamo dāvinātāju, — d'Artanjans pārtrauca.
   —  Vai ari noslēpumaino dāmu, kas dāvanu sūtījusi, — Atoss piebilda.
   —   Tad jau iznāk, ka tas, ko jūs nopirkāt, kļuvis jums neva­jadzīgs?
   —   Gandrīz vai.
   —   Vai jūs pats izvēlējāties šo zirgu?
   —  Jā, un ļoti rūpīgi. Jūs taču zināt, ka jātnieka drošība gan­drīz vienmēr atkarīga no zirga!
   —   Tad atdodiet man viņu par to cenu, ko pats samaksājāt.
   —   Mīļais d'Artanjan, es jau dzīros jums viņu piedāvāt, un to nieka summu jūs man atdosiet, kad jums iznāks.
   —   Cik jūs par viņu samaksājāt?
   —  Astoņsimt livru.
   —   Te jums, mīļais draugs, būs četrdesmit dubultpistoles, — d'Artanjans sacīja, izņemdams naudu no kabatas. — Es zinu, ka ar šādām monētām jums maksā par jūsu poēmām.
   —  Tātad jūs esat tagad bagāts? — Aramiss jautāja.
   —   Bagāts, ļoti bagāts, mīļais draugs!
   Un d'Artanjans pašķindināja kabatā atlikušās pistoles.
   —   Aizsūtiet savus seglus uz musketieru mītni,' un jūsu zirgs tiks atvests kopā ar pārējiem.
   —   Ļoti labi. Bet drīz būs jau pieci, pasteigsimies.
   Pēc ceturtdaļstundas Ferū ielas galā parādījās Portoss stalta spāniešu rikšotāja mugurā; viņam sekoja Musketons uz maza, bet arī ļoti skaista Overnas zirga. Portoss staroja aiz prieka un lep­numa.
   Tai pašā laikā ielas otrā galā parādījās Aramiss lieliska an­gļu rikšotāja mugurā; Bazēns viņam sekoja, sēdēdams Ruānas zirga mugurā un aiz pavadas vezdams spēcīgu Meklenburgas zirgu — tas bija domāts d'Artanjanam.
   Abi musketieri satikās pie vārtiem; Atoss un d'Artanjans pa logu skatījās uz viņiem.
   —  Velna milti! Portos, jums ir milzīgi varens zirgs, — Ara­miss uzsauca.
   —  Jā, — Portoss atteica, — tas ir tas pats, kuru man vaja­dzēja saņemt jau pašā sākumā, bet vīrs, dzīdams muļķīgus jokus, pārmainīja to ar citu; taču vīrs saņēma pelnīto sodu, un es esmu pilnīgi gandarīts.
   Tad ieradās Planšē un Grimo, vezdami savu kungu zirgus; d'Artanjans un Atoss nokāpa lejā, uzlēca seglos, un visi četri draugi devās ceļā: Atoss uz zirga, par kuru varēja pateikties sa­vai sievai, Aramiss — mīļākai, Portoss — prokurora madāmai un d'Artanjans uz zirga, par ko varēja pateikties savai veiksmei, kas ir vislabākā no visām mīļākām.
   Sulaiņi viņiem sekoja.
   Kā Portoss bija paredzējis, kavalkāde sacēla ievērību, un, ja Koknara madāma būtu gadījusies viņiem ceļā un redzējusi, cik cēli izskatījās Portoss skaistā spāniešu rikšotāja mugurā, viņa vairs nenožēlotu, ka bija krietni paplicinājusi sava vīra naudas lādi.
   Pie Luvras musu četri draugi satika de Trevila kungu, kas at­griezās no Senžermēnas; viņš tos apturēja, lai izteiktu atzinību par lepno ekipējumu, un vienā mirklī ap viņiem sastājās dīkdieņu pūlis.
   D'Artanjans izmantoja izdevību un pastāstīja de Trevila kun­gam par vēstuli, kurai bija uzspiests lielais sarkanais zīmogs ar hercoga ģerboni; protams, par otro vēstulīti jauneklis neieminējās.
   De Trevila kungs atzina d'Artanjana apņemšanos par pareizu un apgalvoja, ka gadījumā, ja nākošajā dienā jauneklis neieradī- šoties pie viņa, tad viņš pats to uzmeklēšot, lai arī kur tas at­rastos.
   Samarietes tornī pulkstenis nosita seši; četri draugi atvainojās, ka viņiem esot jāsteidzas uz norunātu satikšanos, un atvadījās no de Trevila kunga.
   Viņi straujā gaitā aizauļoja uz Šaijo ceļu; diena dzisa, eki­pāžas brauca šurp un turp; draugu apsargāts, kuri turējās dažu soļu attālumā, d'Artanjans ielūkojās karietēs, taču nevienā neie­raudzīja pazīstamo seju.
   Beidzot pēc ceturtdaļstundu ilgas gaidīšanas, kad jau sabie­zēja krēsla, parādījās kariete, kas strauji tuvojās no Sevras puses; d'Artanjans nojauta, ka šajā karietē atrodas būtne, kas bija viņu uzaicinājusi uz satikšanos, un viņš pats jutās pārsteigts, ka sirds krūtīs viņam sāka dauzīties. Gandrīz tai pašā mirklī pa karietes lodziņu izspraucās sievietes galva: divi pie lūpām pielikti pirkstiņi it kā ieteica klusēt vai arī dzīrās sūtīt gaisa skūpstu; d'Artanjans aiz prieka klusu iekliedzās: šī sieviete vai drīzāk parādība, jo kariete aiztrauca garām ātri kā vīzija, bija Bonasjē kundze.
   Gluži neapzināti un par spīti saņemtajam ieteikumam d'Ar­tanjans trieca savu zirgu auļos un pēc īsa brīža panāca karieti, taču tās logs bija pilnīgi aizsegts: vīzija bija izgaisusi.
   Tad d'Artanjans atcerējās ieteikumu: «Ja jums ir mīļa jūsu un to cilvēku dzīvība, kuri jūs mīl, tad palieciet uz vietas un iz­turieties tā, it kā nekā nebūtu redzējuši.»
   Tāpēc viņš apstājās, baidīdamies nevis par sevi, bet par na­baga sievieti, kas acīmredzot bija devusies lielās briesmās, uzai­cinādama viņu uz šo satikšanos.
   Kariete turpināja ceļu tikpat straujā gaitā, līdz ietrauca Parīzē un pazuda.
   D'Artanjans palika stāvot kā sastindzis un nezināja, ko do­māt. Ja tā bijusi Bonasjē kundze un ja viņa atgfiezās Parīzē, tad kādēļ šī garāmejošā satikšanās, šī skatienu mija, nenozīmīgais gaisa skūpsts? Bet, ja tā nav bijusi viņa, kas arī ļoti iespējams, jo mijkrēslī viegli varēja pārskatīties, ja tā nebija viņa, vai tad tas nenozīmētu, ka pret d'Artanjanu sāk vērpt intrigu, izlietojot par ēsmu šo sievieti, jo daudzi zināja, ka viņš mīl Bonasjē kundzi?
   Pie d'Artanjana piejāja viņa trīs draugi. Viņi visi bija skaidri saskatījuši sievietes galvu, kas bija parādījusies pa karietes lo­dziņu, taču neviens, izņemot Atosu, nepazina Bonasjē kundzi.
   Atoss gan arī domāja, ka tā bijusi viņa, bet, tā kā musketieri sievietes glītā sejiņa bija interesējusi mazāk nekā d'Artanjanu, tad viņš bija pamanījis karietē arī kādu vīrieša galvu.
   —   Ja ir bijis tā, — d'Artanjans sacīja, — tad viņi to droši vien pārved no viena cietuma uz otru. Ko viņi grib darīt ar ne­laimīgo sievieti, un vai es jebkad satikšos ar viņu?
   —   Draugs, atcerieties, ka vienīgi ar mirušiem nevar vairs šeit, zemes virsū, satikties. Mēs abi esam piedzīvojuši, ka reizēm ga­dās gluži necerētas atkalredzēšanās. Ja jūsu iemīļotā nav mirusi, ja tā bija viņa, ko mēs nupat redzējām, gan tad jūs viņu kādreiz satiksiet. Un varbūt tas notiks vēl ātrāk nekā jūs vēlētos.
   Pulkstenis nosita pusastoņi, kariete bija aizbraukusi garām divdesmit minūtes vēlāk, nekā zīmītē bija norādīts. Draugi at­gādināja d'Artananam, ka viņam jādodas vizītē pie kardināla, un aizrādīja arī, ka vēl ir laiks no tās atteikties.
   Taču d'Artanjans bija ne tikai stūrgalvīgs, bet arī ziņkārīgs. Viņš bija ieņēmis galvā, ka ies uz kardināla pili un dabūs zināt, ko viņa eminence vēlas viņam pateikt. Un nekas nespēja pavedi­nāt jauno gaskoni mainīt savu nodomu.
   Viņi sasniedza Sentonorē ielu un kardināla pils laukumā sa­tikās ar divpadsmit uzaicinātajiem musketieriem, kas pastaigājās, gaidīdami biedrus. Tikai tagad viņiem paskaidroja, kādā nolūkā viņi uzaicināti šeit ierasties.
   D'Artanjans bija plaši pazīstams godājamā karaļa musketieru pulkā, visi zināja, ka arī viņš kādu dienu ieņems tanī savu vietu, tāpēc uz viņu jau tagad skatījās kā uz biedru. Sakarā ar to katrs labprāt bija ar mieru piedalīties pasākumā, kura dēļ bija šurp ataicināti; turklāt te varēja rasties iespēja iegriezt kardināla kun­gam un viņa ļaudīm, un uz to šie cienījamie musketieri bija vien­mēr gatavi.
   Atoss sadalīja viņus trijās grupās, pats uzņēmās vadīt vienu no tām, otru nodeva Aramisam un trešo Portosam, un pēc tam katra grupa nostājās sardzē pie citas pils izejas.
   D'Artanjans drošsirdīgi iesoļoja pilī pa galveno ieeju.
   Kaut gan jauneklis apzinājās draugu spēcīgo atbalstu, tomēr viņš nemaz nejutās sevišķi mierīgs, kāpdams augšā pa platajām kāpnēm. Viņa izturēšanās pret milēdiju bija ļoti līdzīga nodevībai, un viņš nojauta, ka šai sievietei ir kādi politiska rakstura sakari ar kardinālu; tālāk, de Vārds, ko viņš bija tik nežēlīgi apstrādājis, atradās kardināla uzticības personu sarakstā, un d'Artanjans zi­nāja, ka viņa eminence, būdams šausmīgs pret saviem ienaidnie­kiem, bija ļoti pieķēries saviem draugiem.
   «Ja de Vārds izstāstījis par mūsu sadursmi kardinālam, un par to nevar būt šaubu, un, ja viņš mani pazinis, kas arī ir iespē­jams, tad varu sevi uzskatīt tikpat kā par notiesātu,» d'Artanjans apsvēra. «Bet kāpēc viņš būtu gaidījis līdz šodienai? Gluži vien­kārši: milēdija ar liekuļoti sāpīgo sejas izteiksmi, kas viņai tik ļoti piedien, būs sūdzējušies par mani, un ar šo pēdējo pārkāpumu mans mērs būs ticis piepildīts.»
   «Labi vēl, ka lejā stāv mani labie draugi,» d'Artanjans do­mās piebilda, «tie bez cīņas neļaus mani aizvest. Taču de Trevila kunga musketieru rota viena pati nevar cīnīties pret kardinālu, kā rīcībā ir viss Francijas karaspēks un pret kuru karaliene ir bez­spēcīga un karalis bez gribas. D'Artanjan, mans draugs, tu esi bezbailīgs, tev piemīt daudz labu īpašību, bet sievietes tevi iedzīs postā!»
   Pie šī bēdīgā secinājuma d'Artanjans bija nonācis, kad iegāja vestibilā. Viņš nodeva vēstuli dežurējošajam kalpotājam, kas viņu ieveda uzgaidāmā zālē un iegāja pils iekšējās telpās.
   Uzgaidāmajā zālē atradās pieci seši kardināla kunga gvardisti, kas, pazīdami d'Artanjanu un zinādami, ka viņš ievainojis Zi­saku, noraudzījās uz viņu ar dīvainu smīnu.
   D'Artanjanam likās, ka šie smīni nevēstī nekā laba, taču mūsu gaskoni nevarēja tik viegli iebaidīt, vai arī, pareizāk sakot, viņš savas puses ļaudīm raksturīgās augstprātības dēļ neļāva savā dvēselē citiem tik viegli ielūkoties, it īpaši tad, ja tanī modās kaut kas līdzīgs bailēm; lepni nostājies pretī gvardistu kungiem, jauneklis, roku sānos iespiedis, gaidīja, un, jāatzīst, viņa pozai netrūka majestātiskuma.
   Atgriezās dežurējošais kalpotājs un pamāja, lai d'Artanjans viņam seko. Jauneklim šķita, ka gvardisti, noskatīdamies viņam pakaļ, sačukstējās savā starpā.
   Kalpotājs veda d'Artanjanu pa koridoru, tad viņi šķērsoja lielu salonu un iegāja bibliotēkas istabā, kurā pie rakstāmgalda sēdēja kāds vīrs un rakstīja.
   Ievedis tur jaunekli, kalpotājs, ne vārda neteicis, aizgāja. D'Ar­tanjans stāvēja un skatījās uz cilvēku pie rakstāmgalda.
   Sākumā d'Artanjans nodomāja, ka viņa priekšā ir kāds ties­nesis, kas izskata viņa lietu, bet drīz pamanīja, ka pie rakstām­galda sēdošais cilvēks rakstīja vai, pareizāk sakot, laboja nevie­nāda garuma rindas un turklāt uz pirkstiem skaitīja balsienus. Acīmredzot šis cilvēks bija dzejnieks. Pēc brītiņa dzejnieks aiz­vēra manuskriptu, uz kura vāka bija rakstīts: «Mirama, traģēdija piecos cēlienos», un pacēla galvu.
   D'Artanjans ieraudzīja savā priekšā kardinālu.

   Kardināls atspiedās ar elkoni uz manuskripta, vaigu atbalstīja rokā un mirkli nolūkojās uz jaunekli. Nevienam nebija tik dziļi pētījoša skatiena kā viņa eminencei kardinālam, un d'Artanjans juta, ka viņam no šī skatiena asinis dzīslās sāk riņķot drudžaini.
   Tomēr viņš pilnīgi savaldījās un, platmali rokā turēdams, ne pārāk lepni un arī ne pārāk pazemīgi palika stāvot un gaidot, kamēr eminencei labpatiks viņu uzrunāt.
   —   Mans kungs, vai jūs esat d'Artanjans no Bearnes? — kar­dināls jautāja.
   —  Jā, jūsu gaišība, — jauneklis atbildēja.
   —   Tarbā un tās apkaimē dzīvo vairāki d'Artanjanu dzimtas nozarojumi, — kardināls turpināja. — Pie kura no tiem piederat jūs?
   —   Esmu tā d'Artanjana dēls, kurš piedalījas ticības karos kopā ar dižo karali Indriķi, mūsu žēlīgās majestātes tēvu.
   —   Tā, tā. Vai tas bijāt jūs, kas priekš septiņiem astoņiem mē­nešiem pameta savu dzimto pusi un devās meklēt laimi galvas­pilsētā?
   —  Jā, jūsu gaišība.
   —   Jūs ceļojāt caur Mengu, kur jums kaut kas atgadījās, ne­atceros vairs īsti, kas, tomēr kaut kas.
   —  Jūsu gaišība, — d'Artanjans sacīja, — man atgadījās…
   —   Nestāstiet, nestāstiet, — kardināls jaunekli pārtrauca ar smaidu uz lūpām, kurš skaidri norādīja, ka viņš zina notikumu tikpat labi kā tas, kas nupat dzīrās viņam par to stāstīt. — Jums bija līdzi ieteikšanas vēstule de Trevila kungam, vai ne?
   —  Jā, jūsu gaišība, — d'Artanjans apstiprināja, — un tieši nelaimīgajā sadursmē Mengā …
   —   Vēstule pazuda, — kardināls viņu pārtrauca. — Jā, to es zinu. Taču de Trevila kungs, būdams lielisks fizionomists, kas cil­vēku prot novērtēt no pirmā acu uzmetiena, iegādāja jūs sava svaiņa dez Esāra kunga rotā un deva jums cerības, ka ar laiku tiksiet uzņemts musketieros.
   —  Jūsu gaišība ir lieliski informēts, — d'Artanjans teica.
   —   Kopš tā laika jūs esat ne mazumu piedzīvojis, — kardināls turpināja. — Reiz jūs devāties pastaigā aiz karteziāņu klostera tādā dienā, kad jums labāk būtu vajadzējis atrasties citā vietā; tad jūs kopā ar saviem draugiem ceļojāt uz Foržū kūrortu; viņi ce|ā aizkavējās, bet jūs devāties tālāk. Gluži vienkārši, jums bija darīšanas Anglijā.
   —  Jūsu gaišība, — d'Artanjans, gluži apjucis, ieteicās, — es devos…
   —   Uz medībām Vindzorā vai kur citur — par to nevienam nav nekāda daļa. Es to zinu tāpēc, ka mans stāvoklis man uzliek pienākumu visu zināt. Kad atgriezāties, jūs pieņēma viena vis­augstākā persona, un man ir patīkami dzirdēt, ka esat uzglabājis viņas dāvanu.
   D'Artanjans strauji pagrieza karalienes dāvātajam gredzenam briljantu uz iekšpusi, taču jau bija par vēlu.
   —   Nākošajā dienā pēc šī notikuma jūs apmeklēja de Kavuā kungs, — kardināls turpināja. — Viņš lūdza jūs ierasties pilī; diemžēl, jūs to neizdarījāt un rīkojāties nepareizi.
   —   Jūsu gaišība, es baidījos, ka esmu izpelnījies jūsu eminen­ces nežēlastību.
   —   Kāpēc, mans draugs? Jūs izpildījāt savas priekšniecības rīkojumus saprātīgāk un drosmīgāk, nekā to būtu veicis jebkurš cits. Jūs esat pelnījis nevis žēlastību, bet uzslavu! Es sodu tos, kas nepaklausa, nevis tādus kā jūs, kas paklausa … pat pārāk uzcītīgi… Kā pierādījumu atcerieties to dienu, kad biju uzaicinā­jis jūs ierasties, atcerieties, kas notika tās pašas dienas vakarā.
   Tās pašas dienas vakarā tika nolaupīta Bonasjē kundze. D'Ar­tanjans notrīsēja; viņš atcerējās, ka pirms pusstundas nabaga sieviete bija aizbraukusi viņam garām; droši vien Bonasjē kundzi aizrāva tā pati vara, kas bija likusi viņai pazust.
   —   Tā kā kopš kāda laika neesmu nekā par jums dzirdējis, — kardināls turpināja, — tad vēlējos uzzināt, ko jūs darāt. Starp citu, jūs esat man parādā mazliet pateicības, jo, bez šaubām, ari pats būsiet ievērojis, ka visos apstākļos esat saudzēts.
   D'Artanjans godbijīgi palocījās.
   Tam par iemeslu bijusi ne tikai gluži dabiska taisnīguma izjuta, —_ kardināls sacīja, — bet arī tas apstāklis, ka man ar jums ir kads nodoms.
   D'Artanjans brīnījās aizvien vairāk.
   —   Gribēju iepazīstināt jūs ar šo nodomu jau todien, kad sa­ņēmāt manu pirmo uzaicinājumu, bet jūs neatnācāt. Par laimi ar šo nokavēšanos nekas nav zaudēts, un šodien jūs dzirdēsiet manu nodomu. Sēdieties, d'Artanjana kungs, man pretī! Jūs esat pietie­kami cildens muižnieks, lai uzklausītos manus vārdus sēžot.
   Kardināls norādīja ar pirkstu jauneklim uz sēdekli, taču d'Ar­tanjans jutās tik pārsteigts par visu notiekošo, ka viņa sarunas biedram vajadzēja atkārtot uzaicinājumu.
   —   Jūs, d'Artanjana kungs, esat drošsirdīgs, — viņa eminence turpināja, — turklāt jūs esat saprātīgs, un tas ir vēl vērtīgāk. Es cienu sirds un prāta cilvēkus. Neizbīstieties, — viņš pasmīnēdams piebilda, — ar sirds cilvēku es domāju drošsirdīgu cilvēku. Jūs gan vēl esat jauns un tikko iegājis pasaulē, tomēr jums jau ir spēcīgi ienaidnieki: ja jūs no viņiem nepiesargāsieties, viņi jūs pazudinās!
   —   Diemžēl, tā ir, jūsu gaišība, — jauneklis piekrita, — un viņiem nebūs grūti to izdarīt, jo viņi ir stipri, viņiem ir varens atbalsts, turpretī es esmu viens!
   —   Jā, jums taisnība, bet, kaut arī esat viens, jūs jau esat paguvis veikt diezgan daudz, un es nešaubos, ka veiksiet vēl vai­rāk. Taču man šķiet, ka jums nepieciešams kāds, kas jūs vadītu nejaušību pilnajā ceļā, pa kuru esat sācis iet, jo, ja nemaldos, jūs esat ieradies Parīzē ar godkārīgo nodomu taisīt šeit karjeru.
   —   Jūsu gaišība, es esmu tanī vecumā, kad cilvēks mēdz lolot neprātīgas cerības, — d'Artanjans sacīja.
   —   Neprātīgas cerības lolo tikai muļķi. Jūs, mans kungs, esat saprātīgs cilvēks. Ko jūs teiktu par leitnanta pakāpi manā gvardē un pēc karagājiena par rotas virsvadību?
   —   O jūsu gaišība!
   —   Vai ne, jūs esat ar mieru?
   —   Jūsu gaišība… — d'Artanjans apjucis nomurmināja.
   —   Kā, jūs atsakāties? — kardināls pārsteigts iesaucās.
   —   Jūsu gaišība, es kalpoju viņa majestātes gvardē, un man nav iemesla būt neapmierinātam.
   —   Bet man šķiet, — kardināls attrauca, — ka arī mani gvar­disti ir viņa majestātes gvardisti, un, lai arī kādā franču armijas daļā jūs kalpotu, jūs vienmēr kalposiet karalim.
   —   Jūsu gaišība nav pareizi sapratusi manus vārdus.
   —   Jums vajadzīgs iegansts, vai ne? Es saprotu. Bet jums taču ir iegansts. Paaugstinājums, karagājiens, kas sākas, izdevība, ko es jums piedāvāju, — ar to pietiek ļaudīm; jums vajadzīgs drošs atbalsts, jo, d'Artanjana kungs, būs labi, jajūs to zināsiet: man iesniegtas par jums smagas apsūdzības, ka jūs nemaz visas savas dienas un naktis neveltījot karaļa dienestam.
   D'Artanjans pietvīka.
   —   Starp citu, — kardināls turpināja, uzlikdams roku uz pa­pīru kaudzes, kas gulēja uz galda, — man šeit ir vesela lieta, kas attiecas uz jums, bet es gribēju to izlasīt tikai pēc tam, kad būšu ar jums aprunājies. Es jūs pazīstu kā noteiktu cilvēku, un jūsu dienests, ja tas tiktu pareizi vadīts, atnestu jums nevis ļau­numu, bet daudz laba. Tāpēc pārdomājiet un tad izšķirieties.
   —   Gaišība, jūsu labestība mani mulsina, — d'Artanjans at­bildēja, — un jūsu eminences gara diženuma priekšā jūtos kā niecīgs zemes tārps, bet tā kā jūsu gaišība atļāva man runāt vaļsirdīgi…
   D'Artanjans aprāvās.
   —  Jā, runājiet.
   —   Labi, tad pateikšu jūsu eminencei, ka visi mani draugi ir musketieru un karaļa gvardistu vidū, turpretī mani ienaidnieki, tā nu nejauši sagadījies, kalpo jūsu eminences gvardē. Uz mani ska­tītos greizi gan še, gan tur, ja es pieņemtu jūsu gaišības piedā­vājumu.
   —   Vai jūs, mans kungs, savā pašapziņā jau būtu aizgājis tik tālu un iedomājaties, ka piedāvāju mazāk nekā jūs esat vērts? — nicīgi pavīpsnādams, jautāja kardināls.
   —   Jūsu gaišība, gluži pretēji: es uzskatu, ka jūs esat pret mani pārāk labs un es vēl nekā tāda neesmu veicis, lai būtu jūsu žēlastības cienīgs. Drīz sāksies Larošelas aplenkums, es kalpošu jūsu eminences acu priekšā, un, ja man laimēsies aplenkuma laikā izpelnīties jūsu ievērību, tad vismaz būšu veicis kaut ko tādu, kas attaisnotu jūsu labvēlību, ja arī turpmāk jums labpatiktu pago­dināt mani ar to. Visam ir savs laiks, jūsu gaišība. Varbūt vēlāk es iegūšu tiesības nesavtīgi atdot sevi jūsu kalpībā, bet pašreiz izskatītos, ka es pārdodos.
   —   Tātad jūs atsakāties man kalpot? — kardināls sacīja diez­gan īgni, un tomēr viņa balsī izskanēja arī zināma cieņa. —Labi, tad palieciet brīvs un uzglabājiet savu ienaidu un simpātijas.
   —  Jūsu gaišība …
   —   Labi, labi, — kardināls viņu pārtrauca, — es uz jums ne­dusmojos. Tomēr jūs pats saprotat: pietiek ar to, ka aizsargā un apveltī savus draugus, pret ienaidniekiem nevienam nav nekādu pienākumu. Bet vienu padomu es jums došu: esiet piesardzīgs, d'Artanjana kungs, jo no tā mirkļa, kad atraušu jums savu aiz­gādību, es par jūsu dzīvību nedošu ne plika vērdiņa.
   —   Es centīšos, jūsu gaišība, — gaskonis ar cildenu pārliecību atbildēja.
   —   Kādreiz vēlāk, zināmā brīdī, kad jūs varbūt piemeklēs ne­laime, — kardināls zīmīgi sacīja, — atcerieties, ka es jūs uzmek­lēju un darīju visu, lai šī nelaime nenotiktu.
   —   Lai notiktu kas notikdams, es mūžīgi būšu pateicīgs jūsu eminencei, — pielikdams roku pie sirds un palocīdamies, d'Artan­jans teica, — par to, ko jūs šai mirklī darāt manā labā.
   —   Lai notiek! Kā jūs, d'Artanjana kungs, sacījāt, mēs redzē­simies pēc karagājiena. Es jūs neizlaidīšu no acīm, jo arī es tur būšu, — kardināls piebilda, ar pirkstu rādīdams d'Artanjanam uz krāšņām bruņām, kuras bija nodomājis aplikt, — un, kad atgrie­zīsimies, tad nokārtosim mūsu rēķinus!
   —   Jūsu gaišība, neuzveliet man savas nelabvēlības nastu! — d'Artanjans iesaucās. — Ja jūs uzskatāt, ka es rīkojos kā krietns cilvēks, tad palieciet kāds esat, vienaldzīgs.
   —   Jaunekli, ja man vēl radīsies izdevība pateikt jums to, ko teicu šodien, — Rišeljē sacīja, — tad apsolu, ka teikšu jums to.
   Rišeljē pēdējie vārdi izpauda baigas šaubas; tās sabiedēja d'Artanjanu vairāk, nekā viņu būtu biedējuši draudi, — tās bija brīdinājums. Acīm redzami kardināls bija gribējis viņu pasargāt no kādas draudīgas nelaimes. Viņš atvēra muti un dzīrās atbil­dēt, bet kardināls augstprātīgi pamāja, ka audience beigusies.
   D'Artanjans devās projām, taču pie durvīm tik tikko negriezās atpakaļ, jo dūša viņam bija galīgi saplakusi. Bet tad viņš atce­rējās Atosa nopietno, stingro seju: ja viņš pieņemtu kardināla priekšlikumu, Atoss viņam vairs nesniegtu roku, Atoss no viņa novērstos.
   Tikai šīs bažas viņu atturēja — lūk, cik spēcīgi ietekmē ap­kārtējos cilvēks ar patiesi cildenu raksturu.
   D'Artanjans nokāpa lejā pa tām pašām kāpnēm, pa kurām bija uzkāpis, un lejā pie izejas satika Atosu ar četriem musketieriem, kas bija gaidījuši viņa atgriešanos un jau sāka uztraukties. D'Ar­tanjans ar pāris vārdiem nomierināja viņus, un Planšē steidzās paziņot pārējiem posteņiem, ka vairāk nevajagot stāvēt sardzē, jo viņa kungs sveiks un vesels iznācis no kardināla pils.
   Kad draugi atgriezās Atosa dzīvoklī, Aramiss un Portoss jau­tāja par šīs neparastās vizītes iemesliem. D'Artanjans pateica tikai to, ka Rišeljē piedāvājis iestāties dienestā viņa gvardē ar leitnanta pakāpi, bet jauneklis atteicies.
   —   Un jūs rīkojāties pareizi! — Portoss un Aramiss viena balsī iesaucās.
   Atoss kļuva ļoti domīgs un neteica nekā. Taču, palicis divatā ar d'Artanjanu, viņš tam sacīja:
   —   Draugs, jūs rīkojāties tā, kā jums vajadzēja rīkoties, bet varbūt esat darījis nepareizi.
   D'Artanjans nopūtās, jo drauga vārdi saskanēja ar paša sirds balsi, kas teica, ka tuvojas liela nelaime.
   Nākošā diena aizritēja sagatavojoties ceļam. D'Artanjans aiz­gāja pie de Trevila kunga atvadīties. Tobrīd visi domāja, ka gvar­disti šķirsies no musketieriem uz gluži neilgu laiku, jo karalis tajā dienā bija parlamentā un dzīrās aizceļot nākošajā rītā. Tā­pēc de Trevila kungs apvaicājās tikai, vai d'Artanjanam vajadzīga viņa palīdzība, bet jauneklis lepni atbildēja, ka tam esot viss ne­pieciešamais.
   Naktī sapulcējās dez Esāra gvardistu rotas karavīri un de Tre­vila kunga musketieri, kuri bija cits ar citu sadraudzējušies. Nu viņiem vajadzēja šķirties, lai satiktos, kad Dievs būs vēlējis. Kā jau varēja iedomāties, nakts pagāja vētraini, jo šādos gadīju­mos vislielāko nemieru var nomākt tikai ar vislielāko bezrūpību.
   No rīta, atskanot tauru skaņām, draugi šķīrās: musketieri stei­dzās uz de Trevila kunga māju, gvardisti uz dez Esāra mītni. Abi kapteiņi nekavējoties aizveda savas rotas uz Luvru, kur ka­ralis pārbaudīja savus pulkus.
   Karalis bija bēdīgs un izskatījās nevesels, tāpēc viņa sejā ne­redzēja parastās augstprātības. Patiešām, iepriekšējā dienā, par­lamenta sēdes laikā, viņu bija sagrābis drudzis. Un tomēr viņš neatkāpās no lēmuma tai pašā vakarā doties ceļā. Kaut arī karali atrunāja, viņš pārbaudīja savu karaspēku, cerēdams, ka ar gribas spēku izdosies uzveikt slimību.
   Pēc karaspēka apskates gvardisti vieni paši devās ceļā, jo musketieriem vajadzēja palikt ar karali, un tā Portosam radās iespēja savā lepnajā ekipējumā izmest līkumu pa Lāču ielu.
   Prokurora madāma ieraudzīja Portosu viņa jaunajā uniformā, skaistā zirga mugurā. Viņa pārāk mīlēja brašo musketieri, lai ļautu viņam tā aizjāt; viņa tam pamāja, lai tas uznāk augšā. Portoss bija vienkārši lielisks: viņa pieši šķindēja, bruņu cepure mirdzēja, zobens stalti atsitās pret lieliem. Šoreiz skrīveriem ne­nāca ne prātā smieties, jo Portoss izskatījās varen bargs.
   Musketieris tika ievests pie Koknara kunga, kura mazās, pe­lēkās ačeles dusmās iedzalkstījās, redzot sievas radinieku no gal­vas līdz kājām jaunā ietērpā. Tikai viens apsvērums sniedza rem­dinājumu skopuļa sirdij: visur tika runāts, ka šis karagājiens bū­šot asiņains, un viņš sirds dziļumos cerēja, ka Portoss kritīs kaujas laukā.
   Portoss apliecināja savu cieņu vecajam Koknaram un atvadī­jās no viņa; vecis novēlēja musketierim vislabākos panākumus. Koknara kundze nespēja savaldīt asaras, bet viņas sāpes nevienā nemodināja ļaunas aizdomas, jo visi zināja, ka viņa ir ļoti pie­ķērusies saviem radiem, kuru dēļ viņai bieži iznākuši neganti strīdi ar vīru.
   Taču īstenā atvadīšanās notika Koknara madāmas guļamistabā un bija patiešām satriecoša.
   Kamēr vien prokurora madāma varēja ar skatienu sekot savam iemīļotajam, viņa vēcināja ar mutautiņu, tik tālu izkārusies pa logu, it kā gribēdama mesties pa to ārā. Portoss uzņēma visus šos jūtu izpaudumus kā cilvēks, kas pie tiem pieradis. Tikai no­griezdamies aiz stūra, viņš pacēla cepuri un pamāja atvadu svei­cienu.
   Aramiss rakstīja garu vēstuli. Kam? To neviens nezināja. Bla­kus istabā gaidīja Ketija, kurai to pašu vakaru vajadzēja braukt uz Tūru.
   Atoss maziem malkiem dzēra pēdējo Spānijas vīna pudeli.
   D'Artanjans pa to laiku jau soļoja kopā ar savu rotu.
   Sasniedzis Senantuāna priekšpilsētu, viņš pagriezās, lai prie- clgi atskatītos uz Bastīliju, bet, tā kā skatījās tikai uz Bastīliju, tad neredzēja milēdiju, kas, sēdēdama palsa zirga mugurā, ar pirkstu norādīja uz viņu diviem šaubīga izskata tipiem; tie tūdaj piegāja tuvāk karaspēkam, lai labāk saskatītu jaunekli, un tad jautājoši pavērās uz milēdiju; tā apstiprinot pamāja un tad, bū­dama droša, ka viņas pavēles tiks nemaldīgi izpildītas, piecirta piešus un aizjāja.
   Abi aizdomīgie tēvaiņi sekoja rotai un aiz Senantuāna vār­tiem uzkāpa mugurā apseglotiem zirgiem; tos bija turējis aiz pa­vadas sulainis bez livrejas, kurš viņus te bija gaidījis.

   Larošelas aplenkšana bija viens no lielākajiem Ludviķa XIII valdīšanas laika politiskajiem notikumiem un viens no lielakajiem kardināla militārajiem pasākumiem. Tāpēc ir interesanti, pat ne­pieciešami dažos vārdos pastāstīt par to, jo vairāki aplenkšanas apstākļi tik cieši savijušies ar šeit atstāstīto notikumu, ka mes nevaram tos noklusēt.
   Kardināla politiskie mērķi, uzsākot aplenkšanu, bija ievērības cienīgi. Vispirms aplūkosim tos un pēc tam pieversisjmies perso­nīgajiem mērķiem, kuri ietekmēja viņa eminenci varbūt ne mazak par pirmajiem.
   No svarīgākajām pilsētām, kuras Indriķis IV bija atdevis hu­genotiem par nostiprinājuma punktiem, tagad viņiem bija pali­kusi vairs tikai Larošela. Atlika iznīcināt šo pēdējo kalvinisma atbalstu, bīstamu zemi, kurā nepārtraukti uzdīga iekšēju nemieru un ārēju karu sēklas.
   Spānieši, angļi, neapmierināti itālieši, visu tautību avantūristi, dažādu sektu izdienējuši zaldāti uz pirmo aicinājumu allaž steig­šus saplūda zem protestantu karogiem, izveidodami plašu apvie­nību, kuras sazarojumi strauji saauga, aptverdami visu Eiropu.
   Tātad Larošela, kuras nozīme sakarā ar pārējo kalvinistu pil­sētu krišanu ievērojami pieauga, bija izvērtusies par nesaskaņu un godkārīgu ieceru perēkli. Vēl vairāk, Larošela bija pēdējā osta, kas atvēra angļiem ieeju Francijas karalistē; aizverot to Anglijai, mūsu mūžsenajai ienaidniecei, kardināls vainagoja Zannas d'Ar- kas un hercoga de Gīza veikumus.
   Basompjērs, kas bija protestants un reizē arī katolis, protes­tants aiz pārliecības un katolis kā Svētā Gara ordeņa komandors;
   Basompjērs, kas bija dzimis vācietis, bet sirdi francūzis; beidzot, Basompjērs, kas Larošelas aplenkšanā komandēja īpašu nodaļu,
   sacīja:
   — Jūs redzēsiet, kungi, ka mēs būsim tik dumji un ieņemsim Larošelu!
   Un Basompjēram izrādījās taisnība: Rē salas apšaudīšana ieva­dīja dragonādes [1] Sevennā, Larošelas ieņemšana bija Nantes edikta atcelšanas ieskaņa.
   Taču, kā jau teicām, blakus šiem ministra nodomiem, kurš tie­cās visu nolīdzināt un vienkāršot, blakus šiem vēsturē iegājuša- jiem nodomiem, hronikas rakstītājam jāmin arī iemīlējušā vīrieša un greizsirdīgā sāncenša sīkās tieksmes.
   Rišeljē, kā visiem zināms, bija iemīlējies karalienē; vai šī mī­lestība viņam saistījās ar vienkāršu politisku aprēķinu, vai arī tā tiešām bija īsta kaislība, kādu Austrijas Anna modināja daudzos vīriešos, kas atradās viņas apkārtnē, mēs nevaram pateikt, bet iepriekšējo notikumu risinājumā katrs pārliecinājās, ka Bekin­gems guva virsroku pār kardinālu un divos trīs gadījumos, it īpaši intrigā ar briljanta karuļiem, pateicoties trīs musketieru padevī­bai un d'Artanjana drosmei, spēja viņa eminenci nežēlīgi izjokot.
   Tādā veidā kardinālam Rišeljē bija svarīgi ne tikai atbrīvot Franciju no ienaidnieka, bet arī atriebties sāncensim, turklāt at­riebībai vajadzēja būt ievērojamai un spožai, tādai, kas pilnīgi atbilstu vīram, kuram šajā divkaujā par zobenu bija visas kara­listes bruņotie spēki.
   Rišeljē zināja, ka, cīnīdamies pret Angliju, viņš cīnījās pret Bekingemu, uzveikdams Angliju, viņš uzveiks Bekingemu, un, beidzot, pazemodams Angliju Eiropas acīs, viņš pazemos Bekin­gemu karalienes acīs.
   Savukārt Bekingems, izvirzīdams pāri visam Anglijas godu, būtībā vadījās no interesēm, kas bija ļoti līdzīgas kardināla in­teresēm; arī Bekingems tiecās pēc personīgas atriebības. Nekādā veidā nespēdams atgriezties Francijā kā sūtnis, viņš gribēja at­griezties kā iekarotājs.
   No visa tā varam secināt, ka īstenā likme šajā partijā, ko divas varenas lielvalstis spēlēja pēc divu iemīlējušos vīriešu iegribas, bija Austrijas Annas labvēlīgs skatiens.
   Pirmo uzvaru guva Bekingemas hercogs: pēkšņi ieradies ar deviņdesmit kuģiem un gandrīz divdesmit tūkstoš karavīriem pie Rē salas, viņš negaidīti uzbruka grāfa de Tuaraka spēkiem, kurš karaļa vārdā pārvaldīja salu, un pēc asiņainas cīņas izkāpa malā.
   Garāmejot piezīmēsim, ka šajā cīņā gāja bojā barons de Šan- tais; barons pameta bārenīti, mazā meitenīte bija pusotru gadu veca.
   Sū meitenīte vēlāk kļuva de Sevinjē kundze.
   Grāfs de Tuaraks ar garnizonu atkāpās uz Senmartēna cita­deli, bet kādus simt vīrus pameta nelielā cietoksnī, ko sauca par La Prē cietoksni.
   Šis notikums bija pamudinājis kardinālu pasteigties, un, ka­mēr karalis un viņš pats vēl varēja ierasties uz vietas un uzņem­ties noteikti nolemtās Larošelas aplenkšanas virspavēlniecību, viņš uzdeva Orleānas hercogam doties pa priekšu ceļā, lai vadītu pir­mās operācijas, un pavēlēja savilkt kara darbības arēnā visus spēkus, kādi vien bija viņa rīcībā.
   Ar šīm avangarda vienībām bija aizgājis arī mūsu draugs d'Artanjans.
   Karalis, kā jau aizrādījām, bija nodomājis arī doties turp, tikko beigsies parlamenta sēde, bet jau sēdes laikā 23. jūnijā viņu bija sagrābis drudzis. Karalis tomēr nolēma doties ceļā, taču viņa stāvoklis pasliktinājās, un Vilruā viņš bija spiests apstāties.
   Bet, kur apstājas karalis, tur jāapstājas arī musketieriem, un tā iznāca, ka d'Artanjans, kas kalpoja tikai gvardē, izrādījās šķirts, vismaz uz kādu laiciņu, no saviem labajiem draugiem Atosa, Portosa un Aramisa. Šī šķirtība, kas jauneklim likās tikai nepatī­kama, noteikti būtu viņam sagādājusi nopietnu nemieru, ja viņš varētu uzminēt, kādas briesmas viņam draudēja.
   1627. gada septembra mēneša 10. datumā viņš tomēr bez starp­gadījumiem sasniedza nometni pie Larošelas.
   Stāvoklis nebija mainījies: Rē salas tagadējie saimnieki, Be­kingemas hercogs ar saviem angļiem, turpināja Senmartēna citadeles un La Prē cietokšņa aplenkšanu, bet bez panākumiem; kara darbība ar Larošelu bija sākusies pirms divām trim dienām sakarā ar jauno fortu, ko Angulemas hercogs nupat bija licis izbūvēt pie pašas pilsētas.
   Dez Esāra vienības gvardisti bija apmetušies franciskāņu klosterī.
   Taču mēs jau zinām, ka d'Artanjans, tīkodams pāriet pie mus­ketieriem, nebija sadraudzējies ar savas vienības biedriem un tā­pēc tagad jutās gluži vientuļš un varēja nodoties savām pārdo­mām.
   Šīs pārdomas nebija iepriecinošas: pa diviem gadiem, kopš jau­nais gaskonis bija ieradies Parīzē, viņš vairākkārt tika iejaukts politiskās intrigās, taču personīgajā dzīvē nebija guvis sevišķus panākumus ne mīlestībā, ne karjerā.
   Vienīgā sieviete, ko d'Artanjans mīlēja, bija Bonasjē kundze, bet Bonasjē kundze bija pazudusi, un viņš vēl joprojām nebija spējis izdibināt, kas ar nelaimīgo sievieti noticis.
   Runājot par karjeru, jauneklis bija panācis to, ka varenais kardināls, kura priekšā trīcēja visizcilākie cilvēki karalistē, pat karalis, bija kļuvis viņa ienaidnieks.
   Sis vīrs varēja d'Artanjanu iznīcināt, tomēr nebija to darījis; jaunā gaskoņa gaišredzīgais prāts kardināla iecietībā saskatīja labākas nākotnes iespēju.
   D'Artanjans bija iemantojis vēl vienu ienaidnieku, šo uzska­tīja gan par mazāk bīstamu, tomēr instinktīvi nojauta, ka arī no tā vajag piesargāties, — šis ienaidnieks bija milēdija.
   Par to visu d'Artanjans bija iemantojis karalienes labvēlību un aizgādību, bet tanīs laikos karalienes labvēlība varēja noderēt tikai par iemeslu vajāšanām un viņas aizgādība aizsargāja ļoti vāji — pierādījums: Šalē un Bonasjē kundze.
   Vienīgais reālais ieguvums pa visu šo laiku bija briljanta gre­dzens d'Artanjana pirkstā, kurš maksāja piecus vai sešus tūksto­šus livru. Taču arī šis briljants, ko jauneklis, kas loloja godkārī­gus nodomus, gribēja paglabāt, lai kādā jaukā dienā karaliene varētu viņu pazīt pēc šī gredzena, pagaidām, kamēr viņš neva­rēja to pārdot, nebija vērtīgāks par ceļa oļiem, kurus mīdīja ar kājām.
   Mēs teicām «par ceļa oļiem, kurus mīdīja ar kājām», jo d'Ar­tanjans pārdomāja to visu, vientuļi klīzdams pa gleznainu ce­liņu, kas veda no nometnes uz Angutena ciemu. Pārdomās jau­neklis bija aizgājis tālāk, nekā paredzējis; tuvojās vakars, un pēkšņi viņam šķita, ka rieta staros paspīd musketes stobrs aiz dzīvžoga.
   D'Artanjanam bija vērīga acs un spraigs saprāts, viņš uzreiz aptvēra, ka muskete pati no sevis nevarēja te atnākt un cilvēks, kas bija to atnesis, neslēpās aiz dzīvžoga draudzīgos nolūkos. Jauneklis nolēma ņemt kājas pār pleciem un laisties lapās, bet te ieraudzīja ceļa pretējā pusē aiz liela akmens pavīdam otru musketes stobru.
   Skaidrs, tās bija lamatas. D'Artanjans pameta skatienu uz pirmo musketi un ne bez zināma satraukuma redzēja, ka tās stobrs noslīgst viņa virzienā; tikko stobra caurums apstājās, jau­neklis nometās gar zemi. Tai pašā mirklī atskanēja šāviens, viņš dzirdēja lodi aizsvelpjam pāri galvai.
   Vilcināties nedrīkstēja, d'Artanjans strauji uzlēca kājās, un tai pašā sekundē otras musketes lode izšķaidīja oļus tai vietā uz ceļa, kur viņš nupat bija gulējis ar seju pie zemes.
   D'Artanjans nebija no tiem nevajadzīgi drošsirdīgajiem cil­vēkiem, kas muļķīgi ļaujas nogalināties, lai par viņiem varētu sacīt, ka viņi nav atkāpušies ne soli; turklāt šeit vairs nebija runa par drošsirdību, jo d'Artanjans bija iekritis lamatās.
   «Ja būs trešais šāviens, tad man ir beigas,» viņš nodomāja.
   Un tūdaļ viņš ar savas dzimtās malas ļaudīm piemītošo āt­rumu, kuri tiek daudzināti par izcilu veiklību, metās skriet uz no­metnes pusi; bet, kaut arī viņš trauca kā vējš, tomēr pirmais šā­vējs bija paguvis pielādēt ieroci un izšāva otrreiz, turklāt tik trā­pīgi, ka lode izurba d'Artanjanam platmali, kas aizlidoja desmit soļus tālāk.
   Tā kā d'Artanjanam citas platmales nebija, tad viņš skriedams pacēla savējo un sasniedza nometni gluži aizelsies un gaužām bāls; nevienam nekā neteicis, viņš atsēdās un iegrima pārdomās.
   Šim notikumam varēja būt trīs cēloņi.
   Pirmais un pats dabiskākais: tās varēja būt Larošelas iedzī­votāju lamatas, jo viņiem nebūtu nekas pretī nokniebt kādu no viņa majestātes gvardistiem, tāpēc ka, pirmkārt, līdz ar to viņiem būtu viens ienaidnieks mazāk, un, otrkārt, šim ienaidniekam ka­batā varēja atrasties cieši piebāzts maks.
   D'Artanjans paņēma platmali, aplūkoja lodes izrauto caurumu un pakratīja galvu. Nē, tā nav bijusi musketes; bet arkebūzas lode; trāpīgais šāviens jau uzreiz bija modinājis viņā domu, ka nav šauts no parastā ieroča; lodes kalibrs liecināja, ka tās nav biju­šas militāra rakstura lamatas.
   Tās varēja arī būt laipns kardināla kunga atgādinājums. Atce­rēsimies, ka tieši tai mirklī, kad, pateicoties rieta saules staram, d'Artanjans ieraudzīja ieroča stobru, viņš bija brīnījies par kar­dināla iecietību.
   Bet d'Artanjans atkal papurināja galvu. Pret cilvēkiem, kurus kardināls varēja iznīcināt ar vienu rokas mājienu, viņš reti lie­toja šādus līdzekļus.
   Tā varēja būt milēdijas atriebība.
   Tas d'Artanjanam likās visticamāk.
   Jauneklis velti pūlējās atcerēties slepkavu sejas vai apģērbu: viņam bija vajadzējis tik strauji aizskriet, ka neatlika laika kaut ko ievērot.
   — O, mani dārgie draugi! — d'Artanjans nočukstēja. — Kur jūs esat? Cik ļoti jūs man trūkstat!
   D'Artanjans pavadīja ļoti nelāgu nakti. Tris četras reizes viņš spēji atmodās: viņam šķita, ka gultai tuvojas kāds un grib viņu nodurt. Bet uzausa gaisma, un viņam nekas ļauns nebija noticis.
   Tomēr d'Artanjans apzinājās, ka tas, kas nenotika šodien, var notikt rīt.
   Visu dienu viņš pavadīja mājās, aizbildinādamies sava priekšā ar to, ka ārā bija slikts laiks.
   Nākošajā dienā pulksten deviņos no rīta atskanēja pulcēšanas signāls. Orleānas hercogs pārraudzīja posteņus. Gvardisti paķēra ieročus un nostājās ierindā, d'Artanjans ieņēma savu vietu biedru vidū.
   Orleānas hercogs aizjāja gar kaujas ierindā sastājušos kara­spēku; pēc tam pie viņa piesteidzās augstākie virsnieki, ari gvar­distu kapteinis dez Esāra kungs, lai sasveicinātos ar viņa aug­stību.
   Pēc brītiņa d'Artanjanam likās, ka dez Esāra kungs ar mā­jienu aicina viņu pie sevis; baidīdamies kļūdīties, viņš gaidīja, lai priekšnieks atkārto mājienu; kad tas notika, jauneklis izgāja no ierindas un piesteidzās pie kapteiņa, lai saņemtu rīkojumu.
   —  Viņa augstība tūlīt pieprasīs brīvprātīgos kādam bīstamam uzdevumam, kas darīs godu tiem, kuri to veiks, un tādēļ es jums pamāju, lai esat gatavībā.
   —   Pateicos, kapteiņa kungs! — atbildēja d'Artanjans, kas vai­rāk par visu vēlējās kaut kā izcelties hercoga acīs.
   Izrādījās, ka pagājušajā naktī no ielenktās Larošelas bija iz­lauzušies karavīri un atņēmuši atpakaļ bastionu, ko pirms divām dienām bija sagrābis karaļa karaspēks; tagad bija nodomāts aiz­sūtīt uz turieni ļaudis izlūkot, vai pretinieka armija apsargā bas­tionu.
   Tiešām, pēc kāda brītiņa Orleānas hercogs skaļā balsī iejau­tājās:
   —  Man vajadzīgi trīs četri brīvprātīgie, kuri uzticama cilvēka vadībā dotos izlūkošanā.
   —  Augstība, kas attiecas uz uzticamu vadoni, tas man jau te ir, — sacīja dez Esārs, norādīdams uz d'Artanjanu, — un netrūks arī četru piecu brīvprātīgo, tikko jūsu augstība paziņos savu no­domu.
   —   Vai atradīsies četri brīvprātīgie, kas ir ar mieru doties ar mani kaut vai nāvē? — iesaucās d'Artanjans, paceldams zobenu.
   Divi no viņa biedriem gvardistiem uzreiz metās uz priekšu, un tūlīt viņiem pievienojās divi zaldāti, tā ka pieprasītais skaits bija pilns; visus pārējos d'Artanjans atraidīja, jo nevēlējās atņemt priekšroku tiem, kas bija pieteikušies pirmie.
   Nebija zināms, vai pēc bastiona ieņemšanas larošelieši bija to evakuējuši vai arī tur atstājuši savus ļaudis; lai to izdibinātu, tad vajadzēja norādīto vietu apskatīt tuvumā.
   D'Artanjans ar saviem četriem biedriem devās ceļā; viņi gāja pa ierakumu, abi gvardisti soļoja blakus jauneklim, abi zaldāti nopakaļ.
   Slēpdamies aiz ierakuma seguma, viņi tuvojās bastionam, līdz atradās no tā vairs tikai simt soļu attālumā. Tad d'Artanjans at­skatījās un ieraudzīja, ka abi zaldāti bija pazuduši.
   Viņš nodomāja, ka tie aiz bailēm palikuši atpakaļ, un devās tālāk uz priekšu.
   Ierakuma pagriezienā viņi atradās vairs tikai soļu sešdesmit no bastiona.
   Tur neviens nebija redzams, bastions šķita pamests.
   Trīs bezbailīgie apspriedās, vai iet tālāk, te pēkšņi dūmu loks apjoza akmens milzeni, un ducis ložu aizsvilpa d'Artanjanam un viņa abiem biedriem gar ausīm.
   _ Viņi zināja, ko bija gribējuši dabūt zināt: bastions tika apsar­gāts. Ilgāka uzturēšanās šajā bīstamajā vietā būtu bijusi nevaja­dzīga pārgalvība; d'Artanjans un abi gvardisti griezās atpakaļ un uzsāka atkāpšanos, kas ļoti atgādināja bēgšanu.
   Kad viņi sasniedza ierakuma pagriezienu, aiz kura būtu vairāk pasargāti no larošeliešu lodēm, viens no gvardistiem saļima: lode tam bija ieurbusies krūtīs. Otrs, kas bija palicis sveiks un vesels, turpināja skriet uz nometnes pusi.
   D'Artanjans negribēja tā pamest savu biedru un noliecās, lai paceltu viņu un palīdzētu aizkļūt līdz savējiem, bet te pēkšņi at­skanēja divi šāvieni: viena lode sašķaidīja jau ievainotajam gvar- distam galvu, otra, aizsvilpusi d'Artanjanam garām, atsitās pret klinti.
   Jauneklis strauji pagriezās, jo šis uzbrukums nevarēja nākt no bastiona, ko aizsedza ierakuma stūris. Viņam iešāvās prātā abi iepakaļ palikušie zaldāti, un tad viņš uzreiz atcerējās tos vīrus, kas pirms pāris dienām bija mēģinājuši viņu nogalināt; šoreiz d'Artanjans gribēja gūt skaidrību, tādēļ viņš, it kā būtu miris, uzgāzās virsū kritušā biedra līķim.
   Tūlīt pat jauneklis ieraudzīja, ka virs pamesta zemes vaļņa, kas atradās soļu trīsdesmit attālumā, pacēlās divas galvas: tie bija abi atpalikušie zaldāti. D'Artanjans nebija maldījies: šie vīri bija viņam sekojuši tikai tādēļ, lai viņu nogalinātu, cerēdami, ka jaunekļa nāvi izdosies uzvelt ienaidniekam.
   Bet, tā kā viņš varēja būt tikai ievainots un vēlāk paziņot par abu noziegumu, zaldāti tuvojās, lai viņu galīgi nobeigtu. D'Ar­tanjana viltība bija izdevusies, viņi pat nepielādēja šautenes.
   Kad viņi atradās vairs tikai soļu desmit attālumā, d'Artanjans, kas krizdams bija pacenties neizlaist zobenu no rokas, strauji uzlēca kājās un vienā mirklī sasniedza viņus.
   Slepkavas saprata, ka bēgt uz nometnes pusi, nenogalinājuši jaunekli, viņi nevar, jo tas viņus apsūdzētu, tāpēc pirmā doma, kas viņiem iešāvās prātā, bija pāriet ienaidnieka pusē. Viens no viņiem, saķēris šauteni aiz stobra, atvēzējās un ar milnu trieca briesmīgu belzienu d'Artanjanam, bet tas pametās sānis; taču ar šo kustību jauneklis atbrīvoja ceļu bandītam, kas tūlīt laida ļekas vaļā uz bastiona pusi. Taču larošelieši, kas apsargāja bastionu, nezināja, kādā nolūkā šis vīrs nāk pie viņiem, un tādēļ atklāja uguni; nodevējs nokrita, lode bija viņam sašķaidījusi plecu.
   Pa to laiku d'Artanjans bija ar zobenu uzbrucis otrajam zal­dātam; cīņa nevilkās ilgi, jo nelietīgais zaldāts aizstāvējās tikai ar nepielādētu arkebūzu. Gvardista zobens noslīdēja gar ieroča stobru, no kura vairs nedraudēja nekādas briesmas, un ieurbās slepkavam gūžā; tas nogāzās gar zemi. D'Artanjans uzreiz pie­grūda zobena smaili viņam pie rīkles.
   —   Nenogaliniet mani! — bandīts kauca. — Žēlastību, oficiera kungs! Es jums visu izstāstīšu.
   —  Vai tavs noslēpums ir tā vērts, ka atstāju tevi dzīvu? — d'Artanjans šaubīdamies vilcinājās.
   —   Ir vērts, ja jums jūsu dzīvība ir dārga! Jums ir divdesmit divi gadi, jūs dzīvē varat sasniegt it visu, jo esat skaists un droš­sirdīgs.
   —   Nelieti, runā ātri! — d'Artanjans pavēlēja. — Kas tev uz­deva mani nogalināt?
   —   Sieviete, kuru es nepazīstu, bet viņa tiek saukta par milē­diju.
   —  Ja tu nepazīsti šo sievieti, kā tad tu zini viņas vārdu?
   —  Mans biedrs viņu pazina un tā sauca, viņa vienojās ar manu biedru, nevis ar mani. Viņam kabatā ir pat vēstule no šīs sievietes, un, spriežot pēc viņu sarunas, šai vēstulei ir priekš jums liela nozīme.
   —  Un kā tu iesaistījies šajā ļaundarībā?
   —  Viņš man piedāvāja veikt uzdevumu divatā, un es piekritu.
   —   Cik viņa jums deva par šo cēlo darbu?
   —  Simt luidorus.
   —   Velna milti! — jauneklis smiedamies iesaucās. — Viņa vērtē mani diezgan augsti. Simt luidoru! Tādiem plukatām kā jūs abi tā ir naudiņa. Es saprotu, ka tu biji ar mieru, un es tevi ap­žēlošu, tikai ar vienu noteikumu!
   —   Ar kādu? — redzēdams, ka viss vēl nav galā, zaldāts at­kal kļuva nemierīgs.
   —  Tev jāaiziet pakaļ vēstulei, kas atrodas tava drauga kabatā.
   —   Bet tas taču ir tikpat kā mani nogalināt! — bandīts iesau­cās. — Kā tad es varu iet pakaļ vēstulei, kad viņi no bastiona šauj?
   —   Un tomēr tev jāiet tai pakaļ, vai arī, es zvēru, tu mirsi no manas rokas.
   —  Žēlastību! Kungs, esiet līdzcietīgs! Tās jaunās dāmas dēļ, kuru jūs mīlat un uzskatāt varbūt par mirušu, bet kura nav mi­rusi! — bandīts vaimanāja, nomezdamies ceļos un atbalstīdamies uz vienas rokas, jo reizē ar asinīm aizplūda arī viņa spēki.
   —   No kurienes tu zini, ka es mīlu kādu jaunu sievieti un uz­skatīju viņu par mirušu? — d'Artanjans jautāja.
   —  No tās vēstules, kas manam biedram ir kabatā.
   —  Tagad tu skaidri redzi, ka man šī vēstule ir vajadzīga, — d'Artanjans sacīja. — Nekavējies vairs, nevilcinies, citādi, lai gan man ir pretīgi vēlreiz mērcēt savu zobenu tāda nelieša asinīs, tomēr dodu tev goda vārdu …
   Pie šiem vārdiem d'Artanjans tik draudīgi pacēla zobenu, ka ievainotais piecēlās.
   —   Pagaidiet! Pagaidiet! — viņš iesaucās, bailēs atgūdams spē­kus. — Es iešu … es iešu …
   D'Artanjans atņēma zaldātam arkebūzu, palaida viņu pa priekšu un, ar zobena smaili bikstīdams viņam stilbos, dzina uz kritušā bandīta pusi.
   Bija baigs skats, kā šis nožēlojamais, pamezdams aiz sevis garu asiņainu sliedi, nobālis nāves bailēs, mēģināja pretinieka nepamanīts aizvilkties līdz sava līdzzinātāja ķermenim, kas gu­lēja soļu divdesmit attālumā!
   Viņa saltiem sviedriem klātajā sejā atspoguļojās tādas šaus­mas, ka d'Artanjans iežēlojās par viņu. Nicinoši skatīdamies uz viņu, d'Artanjans teica:
   —   Labi, es tev parādīšu, kāda starpība ir starp drošsirdīgu vīru un tādu gļēvuli, kāds esii tu! Paliec, es pats iešu.
   Veiklā gaitā, uzmanīgi vērodams katru ienaidnieka kustību, izmantodams aizsegam katru zemes nelīdzenumu, d'Artanjans aiz­lavījās līdz otrajam zaldātam.
   Jauneklis varēja rīkoties divējādi: izkratīt zaldātu uz vietas vai arī aiznest viņu, izmantojot sev par vairogu, un izkratīt iera­kumā.
   D'Artanjans izvēlējās otru iespēju un uzvēla slepkavu sev uz pleciem tieši tai mirklī, kad pretinieks atklāja uguni.
   Vieglais grūdiens, mīkstais troksnis, ar kādu trīs lodes ieurbās miesās, pēdējais kliedziens, nāves agonijas trīsas — tas viss lie­cināja d'Artanjanam, ka vīrs, kas bija gribējis viņu nogalināt, nupat izglābis viņam dzīvību.
   D'Artanjans atgriezās ierakumā un nometa līķi blakus ievai­notajam, kas bija tikpat bāls kā mirušais.
   Nekavējoties jauneklis izmeklēja mirušā kabatas: maza ma­pīte, naudas maks, kurā acīm redzot vēl atradās daļa no saņem­tās summas, metamo kauliņu kauss un paši kauliņi — tas bija viss mantojums.
   Metamos kauliņus un kausu d'Artanjans atstāja, kur tie bija nokrituši, maku pasvieda ievainotajam un tad drudžainā steigā atvēra mapīti.
   Dažu nesvarīgu papīru vidū viņš atrada vēstuli, to pašu vēs­tuli, kuras dēļ bija riskējis ar dzīvību.
   «Jūs jau pazaudējāt tās sievietes pēdas, un tagad viņa atrodas drošībā kādā klosterī, kur jūs nedrīkstējāt ļaut viņai nokļūt. Cen­tieties nepalaist garām vismaz vīrieti. Jūs jau zināt, ka mana roka jūs sasniegs visur, un, ja neizpildīsiet uzdevumu, jums nāk­sies dārgi samaksāt par simt luidoriem, kurus saņēmāt no manis.»
   Paraksta nebija. Bet d'Artanjans nešaubījās, ka vēstuli rakstī­jusi milēdija, tāpēc viņš paglabāja to kā lietišķu pierādījumu un, ierakuma līkumā būdams drošībā, sāka izjautāt ievainoto. Tas atzinās, ka viņam kopā ar biedru, ar to pašu, kas nupat bija no­galināts, uzdots nolaupīt jaunu sievieti, kurai vajadzējis izbraukt no Parīzes pa La Vileta vārtiem, bet viņi krodziņā iemetuši pa glāzei un desmit minūtes nokavējuši, un kariete aizbraukusi.
   —   Ko jums vajadzēja darīt ar šo sievieti? — d'Artanjans sa­traukti jautāja.
   —  Mums vajadzēja nogādāt viņu kādā savrupmājā Ruajala laukumā, — ievainotais atbildēja.
   —  Jā, jā! — d'Artanjans nočukstēja. — Pie pašas milēdijas.
   Jauneklis notrīsēja, aptverdams, cik šausmīgas atriebības al­kas dzina šo sievieti viņu pazudināt un pazudināt tos, kas viņu mīlēja, saprazdams, cik labi milēdija pārzināja galma dzīvi, ja bija visu izdibinājusi. Bez šaubām, ziņas viņa smēlās no kardi­nāla.
   Taču dziļu prieku d'Artanjans izjuta, saprazdams, ka galu galā karaliene bija atklājusi, kurā cietumā nabaga Bonasjē kundze smaka par savu padevību Austrijas Annai, un bija izpestījusi ne­laimīgo sievieti. Tagad vēstule, ko viņš bija saņēmis no Bonasjē kundzes, un satikšanās ar jauno sievieti uz Šaijo ceļa, kad tā bija aiztraukusi garām kā parādība, — viss viņam kļuva skaidrs.
   Tagad, kā Atoss bija paredzējis, radās iespēja atrast Bonasjē kundzi, un klosteris nebija neieņemams cietoksnis.
   Šī apziņa darīja d'Artanjanu žēlsirdīgāku. Viņš pievērsās ievai­notajam, kas dziļā nemierā bija vērojis mainīgo izteiksmi viņa sejā, un, roku sniegdams, sacīja:
   —   Iesim. Negribu tevi šeit pamest. Atbalsties uz manas rokas, mēs atgriezīsimies nometnē.
   —  Jā, bet vai tikai jūs mani neliksiet pakārt? — nespēdams ticēt šādai augstsirdībai, jautāja ievainotais.
   —   Es devu tev goda vārdu, — d'Artanjans atteica, — un ta­gad otrreiz dāvāju tev dzīvību.
   Ievainotais noslīdēja uz ceļiem un atkal skūpstīja kājas savam glābējam, bet d'Artanjans, kam nebija ne mazākā iemesla vēl ilgāk palikt tik tuvu pie ienaidnieka ieņemtā forta, izbeidza šos pateicības izpaudumus.
   Gvardists, kas pēc larošeliešu pirmajiem šāvieniem bija at­griezies nometnē, ziņoja, ka viņa četri biedri krituši. Tāpēc pulkā it visi bija ļoti pārsteigti un ļoti iepriecināti, kad d'Artanjans at­griezās sveiks un vesels.
   Zobena cirsto brūci pavadonim jauneklis izskaidroja ar ienaid­nieka uzbrukumu, ko uz vietas izdomāja. Viņš pastāstīja par otra zaldāta nāvi un briesmām, kādās viņi bija nokļuvuši. Šis stāstī­jums sagādāja gaskonim īstu triumfu. Visa armija augu dienu runāja tikai par šo izlūkgājienu, un pats Orleānas hercogs lika izteikt d'Artanjanam atzinību.
   Katrs labs darbs nes pats sevī atalgojumu, un d'Artanjana labais darbs atdeva viņam zaudēto mieru. Patiesi, jauneklis uz­skatīja, ka var būt mierīgs, jo viens no viņa abiem ienaidniekiem bija beigts, bet otrs kļuvis viņa padevīgais kalps.
   Jaunekļa miers pierādīja tikai vienu — viņš vēl nepazina mi­lēdiju.

   Pēc gandrīz bezcerīgām ziņām par karaļa veselības stāvokli nometnē sāka izplatīties valodas par viņa izveseļošanos; tā kā viņa majestāte ļoti steidzoties pati piedalīties aplenkšanā, tad do­šoties ceļā, tikko jaudāšot uzkāpt zirgam mugurā.
   Pa to laiku, zinādams, ka vienu vai otru dienu tiks atcelts no armijas komandiera posteņa par labu Angulemas hercogam, Ba- sompjēram vai šombergam, kuri spēkojās savā starpā šī posteņa dēļ, Orleānas hercogs veica ļoti maz, zaudēja laiku, tikai taustī­dams pretinieka spēkus, un neuzdrošinājās riskēt ar kādu lielāka apjoma operāciju, lai padzītu angļus no Rē salas, kuri vēl jopro­jām aplenca Senmartēna citadeli un La Prē cietoksni, kamēr franči savukārt aplenca Larošelu.
   D'Artanjans, kā jau sacījām, bija kļuvis mierīgāks, kā notiek vienmēr, kad briesmas ir aiz muguras un šķiet izgaisušas. Viņš bažījās vienīgi par to, ka nesaņem nekādas ziņas no draugiem.
   Bet kādu rītu novembra sākumā jauneklis saņēma vēstuli no Vilruā, kura visu noskaidroja:
   «D'Artanjana kungs,
   Atosa, Portosa un Aramisa kungi, sarīkojuši pie manis brangu mielastu un krietni iesiluši, sacēla tik lielu traci, ka pils koman­dants, kas ir ļoti stingrs cilvēks, uzlika viņiem dažas dienas aresta. Es tomēr izpildu viņu izteikto rīkojumu un nosūtu jums divpa­dsmit pudeļu mana Anžū vīna, ko viņi bija ļoti iecienījuši. Viņi vēlas, lai jūs iedzerot šo vīnu uz viņu veselību.
   Palieku jūsu padevīgais kalps un zīmējos ar visdziļāko cienību
   Godo, musketieru traktiernieks.»
   — Jauki! — d'Artanjans iesaucās. — Viņi atceras mani prie­kos, tā kā es atcerējos viņus bēdās. Skaidrs, ka es labprāt iedzeršu uz viņu veselību, tikai ne viens pats.
   D'Artanjans aizsteidzās pie diviem gvardistiem, ar kuriem bija sadraudzējies mazliet vairāk nekā ar pārējiem, un uzaicināja vi­ņus iebaudīt lielisko Anžū vīnu, ko saņēmis no Vilruā. Izrādījās, ka vienu no gvardistiem kāds jau bija uzaicinājis uz šovakaru, bet otru uz rītvakaru, tā ka viņi vienojās kopīgo iedzeršanu sa­rīkot parīt.
   Atgriezies mājās, d'Artanjans lika aiznest divpadsmit pudeles vīna uz gvardistu bufeti, piekodinājis, lai tās rūpīgi uzglabājot. Svinību dienā, tā kā pusdienot bija norunāts divpadsmitos, d'Ar­tanjans jau pulksten deviņos aizsūtīja Planšē visu sagatavot.
   Lepodamies ar to, ka iecelts ceremonijmeistara godā, Planšē nolēma nepalikt kaunā un tādēļ paņēma sev palīgā viena uzaici­nātā gvardista sulaini, vārdā Furo, un viltus zaldātu, kas bija gribējis nogalināt d'Artanjanu un, nedienēdams nevienā armijas daļā, bija iestājies d'Artanjana vai, pareizāk sakot, Planšē die­nestā, pēc tam kad jaunais gaskonis bija izglābis viņam dzīvību.
   Kad pienāca mielasta stunda, ieradās abi viesi, ieņēma savas vietas, un galdā tika celtas maltītes. Planšē, servjeti pārlicis pār roku, apkalpoja; Furo atkorķēja pudeles, un Brizmons — tā sauca ievainoto zaldātu — pārlēja vīnu stikla karafēs, jo vīnā laikam no kratīšanās pa ceļam bija radušies nogulsnējumi. Pirmā pu­dele uz beigām bija mazliet duļķaina, Brizmons ielēja mieles glāzē, un d'Artanjans atļāva viņam to izdzert, jo nabaga puisis pēc ievainojuma vēl nebija īsti atspirdzis.
   Viesi, paēduši zupu, dzīrās celt pirmo glāzi pie lūpām, te pēk­šņi Ludviķa fortā un Jaunajā fortā nodārdēja lielgabala šāvieni. Domādami, ka noticis negaidīts uzbrukums vai no ielenkto, vai no angļu puses, gvardisti nekavējoties ķērās pie zobeniem. D'Ar­tanjans, ne mazāk veikls kā viesi, darīja tāpat kā viņi, un visi trīs skriešus izsteidzās ārā, lai dotos uz saviem posteņiem.
   Bet, tikko nokļuvuši uz ielas, viņi uzreiz saprata lielās kņa­das cēloni. No malu malām atskanēja saucieni: «Lai dzīvo kara­lis!», «Lai dzīvo kardināls!», un visur rībēja bungas.
   Patiešām, karalis, kā jau teicām, degdams nepacietībā, bija visu ceļu jājis bez atpūšanās un pašreiz ieradās ar savu svītu un desmit tūkstošu vīru karaspēku. Karalis jāja savu musketieru pa­vadībā. D'Artanjans, ar savu rotu nostājies ierindā, dedzīgi māja sveicienus draugiem, kuri nenolaida acis no viņa, un de Trevila kungam, kas uzreiz bija pamanījis jauno gaskoni.
   Kad sagaidīšanas ceremonijas beidzās, četri draugi sirsnīgi apskāva cits citu.
   —   Pie joda! — d'Artanjans iesaucās. — Jūs nu gan ieroda­ties īstajā laikā! Cepetis vēl nebūs paguvis atdzist! Vai ne, kungi? — jauneklis iejautājās, pievērsdamies abiem gvardiem, ku­rus iepazīstināja ar saviem draugiem.
   —  Ahā! Kā rādās, mēs dzīrojam, — Portoss sacīja.
   —   Ceru, ka dāmas jūsu pusdienās nepiedalās! — teica Ara­miss.
   —   Vai jūsu krodziņā ir kaut cik pieņemams vīns? — Atoss jautāja.
   —  Velns un elle! Mīļais draugs, man taču ir jūsu vīns, — d'Artanjans atbildēja.
   —  Mūsu vīns? — Atoss brīnījās.
   —  Jā, tas, ko jūs man atsūtījāt.
   —  Mēs jums atsūtījām vīnu?
   —  Vai tad jūs jau esat aizmirsuši? Vīnu no Anžū vīna kalniem.
   —  Jā, es zinu, par kuru vīnu jūs runājat.
   —   Par vīnu, kas jums garšo labāk par citiem.
   —  Bez šaubām, kad nav ne šampanieša, ne šambertēna.
   —   Tā kā pašreiz nav ne šampanieša, ne šambertēna, tad jums būs jāapmierinās ar šo vīnu.
   —   Tātad jūs likāt atvest vīnu no Anžū? Esat gan jūs kārum­nieks, — Portoss sacīja.
   —   Nē jel! Šo vīnu man atsūtīja jūsu uzdevumā.
   —   Mūsu uzdevumā? — visi trīs musketieri pārsteigti iejau­tājās.
   —  Aramis, vai jūs sūtījāt šo vīnu? — Atoss vaicāja.
   —   Nē, un jūs, Portos?
   —  Nē, un jūs, Atos?
   —   Nē.
   —  Ja nesūtījāt jus, tad jūsu traktiernieks, — d'Artanjans pa­skaidroja.
   —  Mūsu traktiernieks?
   —  Jā, jūsu traktiernieks Godo, musketieru traktiernieks.
   —   Pie joda! Lai nu to sūtījis kas sūtīdams, — Portoss teica, — bet, ja tas ir labs, tad dzersim.
   —  Nē, — Atoss nepiekrita. — Nedzersim vīnu, kas ieradies no nezināma avota.
   —   Jums, Atos, taisnība, — d'Artanjans piekrita. — Neviens no jums nav uzdevis krodziniekam Godo atsūtīt man vīnu?
   —  Nē! Un tomēr viņš jums to atsūtījis mūsu uzdevumā?
   —   Šeit ir viņa vēstule! — d'Artanjans sacīja.
   Viņš pasniedza vēstuli biedriem.
   —   Tas nav viņa rokraksts! — teica Atoss. — Es pazīstu viņa rokrakstu, jo pirms aizceļošanas kārtoju mūsu kompānijas rēķi­nus.
   —  Vēstule ir viltota, — Portoss sacīja. — Mūs neviens nav arestējis.
   —   D'Artanjan, kā jūs varējāt noticēt, ka mēs būtu trokšņo­juši? — Aramiss pārmeta.
   D'Artanjans nobālēja, viņu pārņēma drudžainas trīsas.
   —   Tu mani biedē, — teica Atoss, kas uzrunāja ar «tu» draugu tikai retos gadījumos. — Kas noticis?
   —   Skriesim, draugi, steigsimies! — iesaucās d'Artanjans. — Man mostas šausmīgas aizdomas! Vai tiešām tā būtu šīs sie­vietes atriebība?
   Tagad nobālēja arī Atoss.
   D'Artanjans pa kaklu pa galvu metās uz ēdnīcu, trīs muske­tieri un abi gvardisti viņam sekoja.
   Pirmais, ko d'Artanjans ieraudzīja, ieiedams ēdamistabā, bija Brizmons, kas uz grīdas raustījās drausmīgos krampjos.
   Planšē un Furo, bāli kā līķi, mēģināja viņam kaut kā palīdzēt, bet bija acīm redzami, ka palīdzība te ir veltīga: mirēja seja bija izvaikstīta nāves agonijā.
   —   A! — viņš iebļāvās, ieraudzījis d'Artanjanu. — Tas ir ne­krietni! Jūs izlikāties, ka apžēlojat mani, un nu noindējat!
   —  Es? Nelaimīgais, ko tu runā? — d'Artanjans izsaucās.
   —   Jā, es runāju, ka jūs devāt man šo vīnu, jūs teicāt, lai es to dzerot, jūs gribējāt man atriebties! Tas ir nekrietni!
   —   Tas nav tiesa, Brizmon, — d'Artanjans sacīja. — Zvēru jums, ka tā nav taisnība …
   —   O! Bet dievs redz visu! Dievs jūs sodīs! Ak dievs, liec arī viņam reiz ciest tā, kā es ciešu!
   —   Zvēru pie evaņģēlija, — iesaucās d'Artanjans, mezdamies pie mirēja, —- es zvēru, kas nezināju, ka vīns ir saindēts, un pats taisījos to dzert.
   —   Es jums neticu, — atteica zaldāts.
   Un šausmīgās mokās viņš izlaida garu.
   —   Briesmīgi! Briesmīgi! — čukstēja Atoss, kamēr Portoss dauzīja pudeles un Aramiss, kaut gan jau bija par vēlu, sūtīja pakaļ garīdzniekam.
   —   Mani draugi! Jūs nupat vēlreiz izglābāt man dzīvību, — d'Artanjans sacīja, — un ne tikai man, bet arī šiem kungiem. Kungi, — viņš turpināja, pievērsdamies gvardistiem, — lūdzu jūs klusēt par to, kas nupat te norisinājās. Šajā notikumā var būt iejauktas ievērojamas personas, un par sekām būtu jācieš mums.
   —  Mīļais kungs, — murmināja Planšē, vairāk miris nekā dzīvs, — mīļais kungs, kā man laimējās izkulties sveikā!
   —   Vai tad tu, palaidni, grasījies dzert manu vīnu? — iesau­cās d'Artanjans.
   —   Uz karaļa veselību, kungs, es grasījos iedzert mazu lāsīti, bet Furo pateica, ka mani kāds saucot.
   —  Vai, manu vai! — īdēja Furo, kam zobi aiz šausmām kla­bēja. — Es gribēju aizmānīt viņu projām, lai viens pats iedzertu!
   —   Kungi, — sacīja d'Artanjans, pievērsdamies gvardistiem,
   —  jūs sapratīsiet, ka pēc šī atgadījuma dzīres mums iznāktu bē­dīgas. Tāpēc atvainojiet mani, un atliksim nodomāto mielastu uz citu dienu.
   Abi gvardisti laipni uzklausīja d'Artanjana atvainošanos un, saprazdami, ka četri' draugi vēlas palikt vieni, aizgāja.
   Palikuši bez lieciniekiem, jaunais gvardists un trīs musketieri saskatījās, un viņu sejās bija skaidri redzams, ka ikviens apzi­nājās stāvokļa, nopietnību.
   —   Vispirms aiziesim no šīs istabas, — sacīja Atoss, — jo līķis nav nekāda patīkamā sabiedrība, turklāt ja cilvēks miris nedabiskā nāvē.
   —   Planšē, uzdodu tev parūpēties par šā nabaga vīra līķi, — d'Artanjans teica. — Lai viņu apbedī svētītā zemē. Protams, viņš ir izdarījis noziegumu, bet viņš to nožēloja.
   Atstājuši Planšē un Furo pie Brizmona līķa, četri draugi iz­gāja no istabas.
   Krodzinieks ierādīja viņiem citu istabu, kur pasniedza mīksti novārītas olas un ūdeni, ko Atoss pats iesmēla no akas. Portosu un Aramisu īsos vārdos iepazīstināja ar stāvokli.
   —  Kā redzat, mīļais draugs, cīņa risinās uz dzīvību un uz nāvi, — d'Artanjans sacīja Atosam.
   Atoss pakratīja galvu.
   —  Jā, jā, — viņš piekrita, — bet vai esat pārliecināts, ka tā ir viņa?
   —   Esmu par to pārliecināts.
   —   Bet man jāteic, ka es vēl šaubos.
   —  Un lilijas zieds uz pleca?
   —  Viņa ir angliete, kas Francijā izdarījusi kādu noziegumu, par kuru apzīmēta ar kauna zīmi.
   —  Atos, tā ir jūsu sieva, ticiet man, — d'Artanjans atkārtoja.
   —  Vai jūs neatceraties, kā sakrīt visas pazīmes?
   —   Es tomēr domāju, ka mana sieva ir mirusi, es tik labi viņu pakāru.
   Tagad d'Artanjans neticīgi papurināja galvu.
   —  Bet ko tad lai mēs darām? — jauneklis jautāja.
   —   Skaidrs, ka tā nevaram palikt ar zobenu, kas mūžam ka­rāsies pār mūsu galvām, — Atoss sacīja. — No šī stāvokļa mums jāizkļūst.
   —   Bet kā?
   —    Mēģiniet satikties ar viņu un izskaidroties. Sakiet viņai: «Miers vai karš! Dodu muižnieka goda vārdu, ka nekad nekā ne­teikšu par jums, nekā nedarīšu pret jums. Jūs savukārt zvēriet, ka man nekaitēsiet. Pretējā gadījumā es griezīšos pie kanclera, griezīšos pie karaļa, pie bendes, sacelšu pret jums visu galmu, atklāšu, ka jūs esat apzīmogota ar kauna zīmi, nodošu jūs tiesā, un, ja jūs tiktu attaisnota, tad es pats jūs nogalināšu, muižnieka goda vārds, nogalināšu jūs kā traku suni sētmalā.»
   —  Man pret to nav iebildumu, — d'Artanjans teica. — Bet kā ar viņu satikties?
   —  Laiks, mīļais draugs, laiks radīs izdevību, un izdevība cil­vēkam dod divējas iespējas laimēt: jo lielāka būs jūsu likme, jo vairāk iegūsiet, ja pratīsiet gaidīt.
   —   Jā, gaidīt slepkavu un indētāju apņemtam …
   —  Gan jau! — Atoss sacīja. — Dievs mūs pasargājis līdz šim, viņš mūs pasargās arī turpmāk.
   —  Jā, mūs! Mēs esam vīrieši, un galu galā mums ar dzīvību riskēt ir gluži dabiski, bet viņa! — d'Artanjans pusbalsī piebilda.
   —   Kāda viņa? — Atoss jautāja.
   —   Konstance.
   —  Bonasjē kundze! Pareizi! — Atoss piekrita. — Mans na­baga draugs, es aizmirsu, ka esat iemīlējies.
   —  Bet vai tad vēstulē, ko atradāt pie nogalinātā nelieša, jūs pats nelasījāt, ka viņa atrodas kādā klosterī? — iejautājās Ara­miss. — Klosterī nemaz nav tik ļauni, un, tikko beigsies Laroše­las aplenkšana, es apsolu, ka …
   —  Jā, jā, mīļais Aramis! — Atoss pārtrauca viņu. — Mēs zi­nām, ka jūs tiecaties uz reliģiju.
   —   Es tikai pagaidām esmu musketieros, — Aramiss pazemīgi teica.
   —   šķiet, ka viņš ilgi nav saņēmis ziņas no savas iemīļotās, — Atoss klusu sacīja. — Bet tas nav jāņem vērā, mēs jau viņu pazīstam.
   —  Vai zināt, man liekas, te ir pavisam vienkārša izeja, — sarunā iejaucās Portoss.
   —   Kāda? — d'Artanjans jautāja.
   —   Jūs teicāt, ka vina atrodoties klosterī? — Portoss jautāja.
   —  Jā.
   —  Lieliski! Tikko beigsies aplenkšana, mēs viņu nolaupīsim no šī klostera.
   —  Vispirms taču vajag zināt, kurā klosterī viņa atrodas.
   —   Tas tiesa, — Portoss piekrita.
   —  Man ienāca prātā, — sacīja Atoss, — vai jūs, mīļais d'Ar­tanjan, neteicāt, ka pati karaliene izvēlējusies, kurā klosterī viņu ievietot?
   —   Jā, man vismaz tā liekas.
   —  Tad jau Portoss varēs mums te līdzēt.
   —   Kā tad tā, lūdzu?
   —   Ar savas marķīzes, hercogienes vai princeses palīdzību, jo viņai katrā ziņā ir plaši sakari.
   —   Cst! — pirkstu pie lūpām pielicis, Portoss brīdināja. — Es domāju, ka viņa ir kardināla piekritēja un viņa nekā nedrīkst dabūt zināt.
   —   Tādā gadījumā es uzņemos dabūt ziņas par Bonasjē kun­dzi, — Aramiss teica.
   —   Jūs, Aramis? — trīs draugi iesaucās. — Kādā veidā?
   —  Caur karalienes biktstēvu, ar kuru man labas attiecības, — Aramiss pietvīkdams paskaidroja.
   Pēc šī solījuma četri draugi, nobeiguši pieticīgo maltīti, šķīrās, norunājuši, ka satiksies tai pašā vakarā. D'Artanjans atgriezās franciskāņu klosterī, un trīs musketieri devās uz karaļa mītni, kur viņiem vēl vajadzēja likt iekārtot mājokli.

   Tikko ieradies nometnē, karalis, kas Bekingemu ienīda tāpat kā kardināls, turklāt daudz pamatotāk, gribēja steidzīgi sākt rīko­ties, lai vispirms padzītu angļus no Rē salas un pēc tam paātri­nātu Larošelas aplenkšanu, bet diemžēl viņu aizkavēja nesaska­ņas, kas izcēlās starp Basompjēru un Sombergu, no vienas puses, un Angulemas hercogu, no otras.
   Basompjēra un Somberga kungi bija Francijas maršali un pieprasīja tiesības komandēt armiju tiešā karaļa vadībā, bet kar­dināls, baidīdamies, ka Basompjērs, kas sirdī bija hugenots, vāji cīnīsies pret saviem ticības brāļiem angļiem un larošeliešiem, iz­virzīja komandiera postenim Angulemas hercogu, kuru karalis pēc kardināla neatlaidīga ieteikuma bija iecēlis par virspavēlnieka vietnieku. Lai Basompjērs un Sombergs nepamestu armiju, nācās katram no viņiem uzticēt atsevišķas daļas virsvadību: Basom­pjērs paņēma pilsētas ziemeļu kvartālus, no La Prē līdz Dompjē- rai, Angulemas hercogs rietumos, no Dompjēras līdz Perinjī, un Sombergs dienvidus, no Perinjī līdz Angutenai.
   Orleānas hercoga mītne bija Dompjērā.
   Karaļa mītne bija drīz Etrē, drīz La Zari.
   Un, beidzot, kardināla mītne bija kāpās pie La Pjēra tilta, vienkāršā mājiņā, ko neaizsargāja nekādi nocietinājumi.
   Sada veidā Orleānas hercogs uzraudzīja Basompjēru, karalis Angulemas hercogu un kardināls Šombergu.
   Tikko viss tā bija nokārtots, virspavēlniecība ķērās pie angļu padzīšanas no Rē salas.
   Apstākļi bija ļoti labvēlīgi: angļi ir labi karotāji tikai tad, ja viņiem ir labs ēdiens, bet tagad viņi pārtika no sālītas gaļas un draņķīgiem sausiņiem, un viņu nometnē daudzi bija saslimuši; tālāk, jūra šai gada laikā visā okeāna piekrastē ir ļoti bangaina, un katru dienu gāja bojā kāds kuģis. Pludmale no Egijona zemes raga līdz pašiem ierakumiem pēc katra paisuma bija vārda pilnā nozīmē nosēta ar laivu un kuģu drupām. Tas viss liecināja, ka pat tad, ja karaļa karavīri paliktu savā nometnē, Bekingemam, kas tikai aiz stūrgalvības turējās uz salas, agrāk vai vēlāk vajadzētu izbeigt aplenkšanu.
   Bet, tā kā de Tuaraka kungs ziņoja, ka pretinieka nometnē tiekot gatavots jauns uzbrukums, tad karalis nolēma, ka ir laiks izbeigt šādu stāvokli, un pavēlēja uzsākt karagājienu.
   Tā kā mūsu nolūks nav sīki aprakstīt aplenkšanu, bet, tieši otrādi, pakavēties tikai pie tiem notikumiem, kuriem bija ciešs sakars ar šeit sniegto stāstījumu, tad tikai īsi pateiksim, ka pa­sākums karalim par lieliem brīnumiem vainagojās ar panāku­miem, sagādādams slavu kardinālam. Angļi, kas tika atspiesti atpakaļ soli pa solim, cieta neveiksmes katrā sadursmē un tika galīgi sakauti pie pāriešanas no Luā salas, atlika tikai atgriezties uz saviem kuģiem, pametot kaujas laukā divtūkstoš vīru, to vidū piecus pulkvežus, trīs pulkvežleitnantus, divsimt piecdesmit kap­teiņus un divdesmit ievērojamus muižniekus, četrus lielgabalus un sešdesmit karogus, kurus Klods Sensimons nogādāja Parīzē, kur tie ļoti svinīgi tika pakārti pie Dievmātes katedrāles velvēm.
   Tika noturēti pateicības dievkalpojumi nometnēs, no kurienes tie izplatījās pa visu Franciju.
   Kardināls tagad varēja turpināt aplenkšanu, un viņam vis­maz pagaidām nebija ko baidīties no angļiem.
   Bet, kā mēs tikko sacījām, atelpa nevilkās ilgi.
   Tika saņemts gūstā kāds Bekingemas hercoga kurjers, vārdā Montegī, un no viņa guva pierādījumus, ka starp Austrijas impē­riju, Spāniju, Angliju un Lotringu nodibināta savienība.
   Šī savienība bija vērsta pret Franciju.
   Vēl vairāk, Bekingema mītnē, ko viņš bija spiests pamest steidzīgāk nekā varēja paredzēt, tika atrasti dokumenti, kas arī apstiprināja šādas savienības nodibināšanu, turklāt, kā apgalvo kardināls savos «Memuāros», šie dokumenti esot ļoti kompromi­tējuši de Sevrēza kundzi, tātad arī karalieni.
   Visa atbildība gūlās uz kardinālu, jo ministrs, kam ir neapro­bežota vara, ir arī par visu atbildīgs. Tāpēc Rišeljē, sasprindzi­nādams savus milzīgos gara spēkus, dienu un nakti uzmanīgi se­koja katram mazākajam notikumam, kas norisinājās jebkurā no Eiropas lielajām karalistēm.
   Kardināls pazina Bekingema enerģiju un it sevišķi naidu. Ja uzvarētu šī savienība, kas apdraudēja Franciju, kardināls zau­dētu savu iespaidu: spāniešu politikai un austriešu politikai rastos pastāvīgi pārstāvji Luvras kabinetā, kur pagaidām šīm poli­tikām bija tikai atsevišķi piekritēji, un viņš, Rišeljē, franču mi­nistrs, īsti nacionālais ministrs, būtu pazudis. Karalis, paklausī­dams kardinālam kā bērns, ienīda viņu tāpat kā bērns ienīst pra­sīgu skolotāju un noteikti ļautu Orleānas hercogam un karalienei atriebties kardinālam, kardināls tiktu pazudināts un varbūt reizē ar viņu visa Francija. To vajadzēja novērst.
   Tāpēc nelielajā mājā pie La Pjēra tilta, kur kardināls bija ierī­kojis savu rezidenci, dienu un nakti ieradās kurjeri, turklāt viņu skaits auga augumā.
   Nāca gan mūki, kas tik neveikli valkāja savu tērpu, ka va­rēja viegli pazīt viņu piederību pie karavīru draudzes, gan sie­vietes, kuras pāža apģērbā jutās mazliet neērti, un pat platās pāžu biksēs nespēja pilnīgi apslēpt viņu apaļīgās formas, un, bei­dzot, zemnieki ar notrieptām rokām, bet tik slaidām kājām, ka viņos jau pa gabalu bija saskatāms dižciltīgs cilvēks.
   Reizēm ieradās mazāk patīkami apmeklētāji, jo divas trīs rei­zes paklīda valodas, ka Rišeljē tikko neesot nogalināts.
   Tiesa gan, viņa eminences pretinieki apgalvoja, ka viņš pats nolīgstot neveiklus slepkavas, lai tad vajadzības gadījumā viņam būtu tiesības izlietot spaidus, bet nevajag ticēt ne tam, ko apgalvo ministri, ne tam, ko apgalvo viņu pretinieki.
   Starp citu, tas viss nekavēja kardinālu, kura drosmi nenolie­dza pat viņa negantākie pēlēji, bieži doties naksnīgās izjādēs, lai paziņotu Angulemas hercogam kādu svarīgu pavēli, gan lai ieras­tos pie karaļa apspriesties par kādu jautājumu, gan arī lai sa­tiktos ar kādu vēstnesi, ko nevēlējās pieņemt savā mītnē.
   Musketieriem aplenkšanā nebija nekas sevišķs jādara, tāpēc viņi netika turēti stingri un dzīvoja jautri. Tas viņiem padevās viegli, it sevišķi mūsu trim biedriem, jo, būdami draudzīgās at­tiecībās ar de Trevila kungu, viņi bieži dabūja no tā īpašu at­ļauju uzkavēties vakaros ārpus nometnes arī pēc noteiktā laika.
   Kādu vakaru, kad d'Artanjans nebija varējis doties viņiem līdzi, jo dežurēja ierakumos, Atoss, Portoss un Aramiss, sēdēdami kara zirgu mugurā, ietinušies kara apmetņos un pistoles turēdami šaušanas gatavībā, atgriezās no kādas dzertuves, ko Atoss pirms pāris dienām bija atklājis uz La 2arī ceļa un ko sauca par «Sar­kano baložu būdu». Kā jau teicām, viņi jāja atpakaļ uz nometni un, baidīdamies no lamatām, izturējās ļoti vērīgi; te pēkšņi apmēram ceturtdaļljē no Buanāra ciema viņi izdzirda tuvojamies zirgu pakavu dimu. Visi trīs tūlīt apstājās, saslēdzās cits citam līdzās ciešā ierindā un ceļa vidū palika gaidot; pēc brītiņa, tieši kad mēness izlīda no mākoņiem, viņi ieraudzīja ceļa līkumā parā­dāmies divus jātniekus, kas savukārt, ieraudzījuši trīs draugus, arī apstājās un it kā apspriedās, vai turpināt ceļu vai griezties atpakaļ. Šī vilcināšanās mūsu trim draugiem likās aizdomīga, un Atoss, pajājis dažus soļus uz priekšu, uzsauca:
   —   Kas jūs esat?
   —   Kas jūs paši esat? — atvaicāja viens no nepazīstamajiem jātniekiem.
   —  Tā nav nekāda atbilde! — Atoss atcirta. — Kas jūs esat? Atbildiet! Vai arī mēs šausim.
   —   Kungi, vispirms apdomājiet, ko gribat darīti — brīdināja skaļa, šķiet, pavēlēt pieradusi balss.
   —  Tas droši vien ir kāds augstāks virsnieks, kas dodas nakts apgaitā, — Atoss klusu sacīja saviem biedriem. — Ko mums darīt?
   —   Kas jūs tādi esat? — jautāja tā pati pavēlošā balss. — At­bildiet, citādi jums nāksies nožēlot savu nepaklausību.
   —   Karaļa musketieri, — atbildēja Atoss, aizvien vairāk pārlie­cinādamies, ka šim cilvēkam ir tiesības viņus izjautāt.
   —   No kādas rotas?
   —  De Trevila kunga rotas.
   —   Piejājiet tuvāk un ziņojiet, ko jūs šeit tik vēlā stundā darāt.
   Trīs draugi, mazliet noplakušām dūšām, jo tagad visi trīs bija
   pārliecināti, ka viņiem darīšana ar cilvēku, kas spēcīgāks par vi­ņiem, piejāja tuvāk un atstāja Atosa ziņā runāšanu visu vārdā.
   Viens no abiem jātniekiem, tas, kurš bija runājis, stāvēja so­ļus desmit priekšā savam ceļa biedram; arī Atoss pamāja Porto­sam un Aramisam, lai tie savukārt paliek aizmugurē, bet pats izjāja uz priekšu.
   —   Piedodiet, oficiera kungs! — Atoss sacīja. — Bet mēs ne­zinājām, ar ko mums darīšana, un, kā redzat, izturējāmies pie­sardzīgi.
   —  Jūsu vārds? — jautāja oficieris, kas seju bija pa daļai aiz­sedzis ar apmetni.
   —   Es tomēr lūgšu, kungs, — atteica Atoss, kas sāka sašust par šādu iztaujāšanu, — pierādīt, ka jums ir tiesības mani tā izjautāt.
   —  Jūsu vārds? — jātnieks atkārtoja, ļaudams noslīdēt apmetņa kapucei, tā ka atklājās viņa seja.
   —   Kardināla kungs! — musketieris pārsteigti iesaucās.
   —  Jūsu vārds? — viņa eminence jautāja trešo reizi.
   —  Atoss, — musketieris sacīja.
   Kardināls ar mājienu pieaicināja tuvāk stalļmeistaru.
   —   Sie trīs musketieri mūs pavadīs, — viņš tam paklusām sa­cīja, — es nevēlos, ja dabū zināt, ka esmu izjājis no nometnes, un, ja viņi jās mums līdzi, tad varēsim būt droši, ka viņi nevie­nam nepateiks.
   —  Jūsu gaišība, mēs esam muižnieki, — Atoss teica, — pie­ņemiet no mums goda vārdu un esiet bez raizēm. Paldies Dievam, mēs protam glabāt noslēpumus.
   Kardināls pievērsa savu vērīgo acu skatienu pārdrošajam ru­nātājam.
   —  Jums, Atosa kungs, ir laba dzirde, — kardināls sacīja. —Ta­gad uzklausiet mani: lūdzu jūs mani pavadīt ne aiz neuzticības, bet manas drošības labā. Bez šaubām, jūsu ceļa biedri ir Por­tosa un Aramisa kungi?
   —   Jā, jūsu gaišība, — Atoss apstiprināja, bet abi musketieri, kas līdz šim bija turējušies aizmugurē, cepures noņēmuši, piejāja tuvāk.
   —  Es jūs pazīstu, mani kungi, es jūs pazīstu, — kardināls teica. — Es zinu, ka, diemžēl, jūs neesat manu draugu skaitā, bet zinu arī to, ka esat drošsirdīgi un krietni muižnieki un es varu jums uzticēties. Atosa kungs, pagodiniet mani un pavadiet kopā ar saviem abiem draugiem mani izjādē, un tad man būs tāda pa- vadonība, par kuru mani apskaustu pats karalis, ja mēs viņu satiktu.
   Trīs musketieri dziji palocījās.
   —   Goda vārds, jūsu eminence rīkojas pareizi, ņemdams mūs līdzi, — Atoss sacīja, — jo mēs ceļā satikām Joti bīstamus tipus un ar četriem no viņiem pat saķildojāmies «Sarkanajā baložu būdā».
   —   Saķildojāties? Kāpēc, mani kungi? — kardināls ieprasījās.
   —  Jūs taču zināt, ka es neciešu ķildas!
   —   Tieši tāpēc uzdrošinos par to ziņot jūsu eminencei, jo kāds cits jums varētu šo notikumu nepareizi attēlot, un jūs uzskatītu, ka mēs esam bijuši vainīgie.
   —  Un kādas sekas bija šai ķildai? — uzacis raukdams, jau­tāja kardināls.
   —  Mans draugs Aramiss, kas ir šeit klāt, dabūja nelielu zo­bena dūrienu rokā, bet tas viņu nekavēs kaut rīt doties uzbru­kumā, ja jūsu eminence dotu pavēli.
   —  Jūs neesat tie vīri, kas ļaus sevi durstīt ar zobenu, — kar­dināls sacīja. — Kungi, esiet vaļsirdīgi: droši vien jūs atbildējāt ar to pašu? Atzīstieties, jo jūs zināt, ka man ir tiesības atlaist grēkus.
   —  Jūsu gaišība, es zobenam pat nepieskāros, — teica Atoss.
   —  Es vienkārši saķēru savu pretinieku un izmetu pa logu. Šķiet,
   ka krizdams, — mazliet vilcinādamies, turpināja Atoss, — viņš pārlauza kāju.
   —  Tā, tā, — kardināls noteica. — Un jūs, Portosa kungs?
   —   Es, jūsu gaišība, zinādams, ka divkaujas aizliegtas, pa­kampu solu un gāzu ar to vienam no šiem laupītājiem, laikam salauzu viņam plecu.
   —  Labi, — teica kardināls. — Un jūs, Aramisa kungs?
   —   Es, jūsu gaišība, esmu lēnas dabas cilvēks un turklāt gra­sos iestāties garīdznieku kārtā, ko jūsu gaišība varbūt nezina, un tāpēc gribēju atturēt savus biedrus, bet tad viens no šiem nožē- jolamiem plukatām nodevīgā kārtā iedūra man kreisajā rokā. Tad nu manas pacietības mērs bija pilns, es arī izvilku zobenu, un, kad viņš atkal metās man virsū, tad, kā rādījās, viņš ar visu ķermeni uzdūrās uz mana zobena. Skaidri zinu tikai to, ka viņš nokrita gar zemi un tika aiznests kopā ar saviem abiem līdzda­lībniekiem.
   —  Velns lai parauj, kungi! — kardināls ieteicās. — Trīs vīri izsisti no ierindas vienas krogus ķildas pēc. Jūs rīkojaties strauji. Un par ko tad jūs saķildojāties?
   —  Tie plukatas bija piedzērušies, — Atoss paskaidroja, — un, dabūjuši zināt, ka tovakar mājvietā ieradusies kāda sieviete, viņi gribēja ielauzties pie tās.
   —   Ielauzties! Kādā nolūkā? — jautāja kardināls.
   —  Bez šaubām, varmācīgā nolūkā, — Atoss sacīja. — Man jau bija gods darīt zināmu jūsu eminencei, ka šie plukatas bija piedzērušies.
   —  Vai šī sieviete bija jauna un skaista? — kardināls ar zi­nāmu nemieru jautāja.
   —  Mēs, jūsu gaišība, viņu netikām redzējuši, — Atoss teica.
   —  Jūs viņu neredzējāt? Labi, — kardināls strauji sacīja.
   —   Jūs darījāt labi, ka aizsargājāt sievietes godu, un, tā kā es dodos tieši uz «Sarkano baložu būdu», tad dabūšu zināt, vai esat teikuši taisnību.
   —  Jūsu gaišība, mēs esam muižnieki, — Atoss lepni sacīja,
   —  un mēs nemelosim, pat ne lai glābtu savas galvas.
   —  Es arī neapšaubu jūsu vārdus, Atosa kungs, es ne mirkli neesmu par tiem šaubījies. Vai tad šī dāma bija viena? — vēlē­damies mainīt sarunas priekšmetu, kardināls iejautājās.
   —   Kopā ar šo dāmu istabā bija ieslēdzies arī kāds vīrietis, — Atoss stāstīja, — bet, neraugoties uz lielo traci, viņš nenāca ārā, tātad jādomā, ka viņš ir gļēvulis.
   —   «Netiesājiet, lai jūs netiktu tiesāti,» māca evaņģēlijs, — kardināls iebilda.
   Atoss palocījās.
   —   Tagad, mani kungi, es zinu, ko gribēju dabūt zināt, — kar­dināls sacīja. — Sekojiet man.
   Trīs musketieri palaida kardinālu pa priekšu, viņš atkal aiz­sedza seju ar apmetņa kapuci, pamudināja zirgu un aizjāja, visu laiku turēdamies deviņus desmit soļus pa priekšu saviem četriem pavadoņiem.
   Drīz vien viņi sasniedza kluso un vientuļo mājvietu; saimnieks acīm redzot bija zinājis, kāds ievērojams viesis gaidāms, tādēļ pārējos apmeklētājus bija aizraidījis projām.
   Soļus desmit no durvīm kardināls ar mājienu lika staļļmeis- taram un trim musketieriem apstāties; pie slēģa bija piesiets ap­seglots zirgs; kardināls trīs reizes pieklaudzināja.
   Tūlīt iznāca kāds apmetnī ietinies vīrietis, kas pārmija pāris vārdu ar kardinālu, tad uzkāpa zirgam mugurā un aizjāja Sirže- ras, tātad arī Parīzes virzienā.
   —  Uz priekšu, kungi! — kardināls uzaicināja. — Musketieru kungi, jūs esat man stāstījuši patiesību, un, cik būs atkarīgs no manis, tad mūsu šīvakara satikšanās nāks jums par labu. Tagad sekojiet man.
   Kardināls nokāpa no zirga, un trīs musketieri darīja tāpat. Kardināls pasvieda sava zirga pavadu staļļmeistaram, musketieri piesēja savus zirgus pie slēģiem.
   Saimnieks stāvēja uz durvju sliekšņa, viņš kardinālu uzska­tīja par oficieri, kas ieradies satikties ar dāmu.
   —   Vai jums apakšstāvā ir kāda istaba, kur šie kungi varētu mani pagaidīt un pasildīties pie iekurta kamīna? — kardināls jau­tāja.
   Mājvietas saimnieks atvēra durvis uz lielu istabu, kurā nesen krāsns vietā bija iemūrēts jauks, liels kamīns.
   —  Te ir istaba, — viņš sacīja.
   —  Tā ir laba, — kardināls teica. — Ejiet iekšā, kungi, un gaidiet mani. Neuzkavēšos ilgāk par pusstundu.
   —   Kamēr musketieri iegāja apakšstāva istabā, kardināls, ne­prasīdams nekādus paskaidrojumus, devās augšā pa kāpnēm kā cilvēks, kam ceļš nav jārāda.

   Acīmredzot mūsu trīs draugi, paši to neapzinādamies un va­dīdamies tikai no sava bruņnieciskā, dēkainā rakstura, bija izda­rījuši pakalpojumu kādai personai, ko Rišeljē pagodināja ar īpašu aizbildnību.
   Bet kas bija šī persona? Šis jautājums vispirms nodarbināja musketierus. Taču redzēdams, ka neviena no atbildēm, kuras viņi pieņēma par iespējamām, nebija pilnīgi apmierinošas, Portoss pa­sauca mājvietas saimnieku un paprasīja metamos kauliņus.
   Portoss un Aramiss atsēdās pie galda un sāka spēlēt. Atoss domīgs staigāja pa istabu.
   Pārdomādams un pastaigādamies Atoss pastāvīgi gāja garām pa pusei izjauktās krāsns dūmvadam, kura otrs gals iesniedzās augšstāva istabā; iedams garām šim dūmvadam, viņš ikreiz sa­dzirdēja apslāpētu balsu murdoņu, kas galu galā saistīja viņa uzmanību. Atoss piegāja tuvāk un uztvēra dažus vārdus, kuri, bez šaubām, viņam šķita tik interesanti, ka viņš pamāja biedriem, lai tie klusē, bet pats, saliecies un pielicis ausi pie dūmvada apak­šējās spraugas, palika klausoties.
   —  Milēdij, lieta ir ļoti svarīga, — kardināls sacīja. — Apsē­dieties un aprunāsimies.
   —  Milēdija! — Atoss nočukstēja.
   —   Klausos jūsu eminenci ar visdziļāko uzmanību, — atbildēja sievietes balss, kuru dzirdēdams musketieris sarāvās.
   —   Neliels kuģis ar angļu kuģiniekiem, kura kapteinis ir man padevīgs cilvēks, gaida jūs Sarantas grīvā, pie La Puantas cie­tokšņa. Rīt no rīta kuģis uzvilks buras.
   —  Tas nozīmē, ka man šonakt pat jādodas uz turieni?
   —   So pašu mirkli, protams, pēc tam kad būsiet saņēmusi manus norādījumus. Divi vīri, kurus redzēsiet, kad iziesiet no še­jienes, jūs pavadīs. Es aiziešu pirmais, un pusstundu vēlāk iesiet jūs.
   —   Labi, jūsu gaišība. Tagad atgriezīsimies pie uzdevuma, ko jums labpatiks man uzticēt. Tā kā gribu arī turpmāk izpelnīties jūsu eminences uzticību, tad esiet tik laipns un izsakiet šo uzde­vumu skaidri un precīzi, lai es varētu to nekļūdīdamās veikt.
   Brīdi starp abiem sarunas biedriem valdīja dziļš klusums; acīm redzot kardināls apsvēra, kā izteikt uzdevumu, un milēdija centās koncentrēties, lai visu pareizi saprastu un iekaltu atmiņā kardināla vārdus.
   Atoss, izmantodams šo mirkli, pateica biedriem, lai tie aizslēdz durvis no iekšpuses, un ar mājienu aicināja ari viņus klausīties.
   Abi musketieri cienīja ērtības un tāpēc atnesa katrs sev krēslu un vienu arī Atosam. Visi trīs apsēdās, galvas sabāzuši kopā un vērīgi ieklausīdamies.
   —  Jūs brauksiet uz Londonu, — kardināls turpināja. — Iera- • dusies Londonā, jūs apmeklēsiet Bekingemu.
   —   Atļaušos aizrādīt jūsu eminencei, — milēdija pārtrauca, — ka pēc tā atgadījuma ar briljanta karuļiem, kuru pazušanā her­cogs vienmēr uzskatījis mani par līdzvainīgu, viņš man neuzticas.
   —   Šoreiz jums nebūs jācenšas iemantot viņa uzticību, — kar­dināls sacīja, — bet atklāti un godīgi jāierodas pie viņa kā starp­niecei.
   —   Atklāti un godīgi, — milēdija atkārtoja neizsakāmi divdo­mīgi.
   —   Jā, atklati un godīgi, — kardinals apstiprināja tāda pašā tonī. — Visām šīm pārrunām jānorisinās neslēpti.
   —   Es vārdu pa vārdam izpildīšu jūsu eminences norādījumus un padevīgi tos uzklausīšu.
   —   Jūs ieradīsieties pie Bekingema un manā vārdā viņam pa­teiksiet, ka es zinu visus viņa nodomus, bet nemaz par tiem ne­uztraucos, jo, tiklīdz viņš uzdrošināsies spert pirmo soli, es pa­zudināšu karalieni.
   —  Vai viņš ticēs, ka jūsu eminence spēj izpildīt šos draudus?
   —  Jā, man ir pierādījumi.
   —   Man vajadzēs viņam minēt šos pierādījumus, lai viņš tos novērtētu.
   —   Bez šaubām. Pasakiet viņam, ka es publicēšu Bua-Robēra un marķīza de Botrī ziņojumu par hercoga satikšanos ar karalieni pie konetabla kundzes, kad viņas mājā bija sarīkota masku balle. Lai viņam nepaliktu ne mazāko šaubu, tad pasakiet, ka viņš tur bija ieradies lielmogola tērpā, kurā gatavojās ierasties kavalieris dē Gīzs un kuru viņš no tā nopirka par trīstūkstoš pistolēm.
   —   Labi, jūsu gaišība.
   —  Man zināms visos sīkumos, kā viņš, pārģērbies par itāliešu pareģi, naktī ielavījies un pēc tam izgājis no pils. Lai viņš ne­šaubītos par manu ziņu drošību, pasakiet, ka zem apmetņa viņam bija apģērbta plata balta kleita, nosēta ar melniem spīguļiem, miroņu galvām un krustiski saliktiem kauliem, lai vajadzības gadījumā viņš varētu uzstāties par Balto Dāmu, kas, kā visiem zināms, spokojas Luvrā pirms ievērojamiem notikumiem.
   —  Vai tas, jūsu gaišība, būtu viss?
   —   Pasakiet arī, ka zinu visos sīkumos viņa Amjēnas dēku un likšu par to uzrakstīt nelielu, asprātīgu romānu uz dārza fona ar visām naksnīgās scēnas galvenajām personām.
   —   Es viņam to pateikšu.
   —   Pasakiet viņam arī vēl to, ka Montegī ir manās rokās, viņš atrodas Bastīlijā. Pie viņa gan nav atrasta neviena vēstule, bet ar spīdzināšanu viņu var piespiest atklāt visu, ko viņš zina, un pat to … ko viņš nezina.
   —  Lieliski.
   —   Beidzot piebilstiet vēl, ka lielajā steigā, ar kādu hercogs pameta Rē salu, viņš ir aizmirsis savā mītnē, kādu de Ševrēza kundzes vēstuli, kas ārkārtīgi kompromitē karalieni un pierada ne tikai to, ka viņa spēj mīlēt karaļa ienaidniekus, bet ari to, ka viņa vienojusies sazvērestībā ar Francijas ienaidniekiem. Jūs to visu labi atcerēsieties, vai ne?
   —  Spriediet pats, jūsu gaišība: balle pie konetabla kundzes, nakts Luvrā, vakars Amjēnā, Montegī arestēšana, de Ševrēza kun­dzes vēstule.
   —   Pareizi, — kardināls sacīja. — Jums, milēdij, ir lieliska atmiņa.
   —   Bet ja par spīti visiem šiem pierādījumiem hercogs nepie­kāptos un joprojām apdraudētu Franciju? — jautājoši ieteicās tā, ko kardināls nupat bija uzslavējis.
   —   Hercogs ir iemīlējies kā ārprātīgs vai drīzāk kā nerrs, — Rišeljē teica, un viņa balsī izskanēja dziļš rūgtums. — Kā seno laiku paladini viņš uzsācis šo karu tikai tādēļ, lai izpelnītos sa­vas daiļās dāmas atzinīgu skatienu. Kad viņš zinās, ka šis karš var maksāt viņa «domu valdnieces», kā viņš izsakās, godu un varbūt pat brīvību, tad, varu galvot, viņš visu pārliks.
   —   Bet ja viņš tomēr neatkāptos no sava nodoma? — milēdija turpināja ar tādu neatlaidību, kas liecināja, ka viņa grib izprast līdz pamatiem viņai uzticēto uzdevumu.
   —  Ja viņš neatkāptos … — kardināls atkārtoja. — Tas ir maz ticams.
   —   Bet tomēr iespējams, — atteica milēdija.
   —   Ja viņš neatkāptos … — kardināls mirkli klusēja un tad turpināja: — Ja viņš neatkāpsies, tad man atliks cerēt uz kādu no tiem notikumiem, kuri groza visu valsts politiku.
   —   Ja jūsu eminence būtu tik laipns un minētu man dažus šādu notikumu vēsturiskus piemērus, — milēdija sacīja, — tad varbūt arī man rastos paļāvība uz nākotni.
   —   Lūdzu, te jums būs piemērs, — kardināls atteica. — Kad tūkstoš sešsimt desmitajā gadā daudzām uzvarām vainagotais Indriķis IV gandrīz aiz tāda paša iemesla kā tagad hercogs dzī­rās iebrukt Flandrijā un tai pašā laikā arī Itālijā, lai no divām pusēm dotu triecienu Austrijai, vai tad nenorisinājās kāds noti­kums, kas izglāba Austriju? Kāpēc Francijas karalim nevarētu tāpat laimēties kā toreiz Austrijas imperatoram?
   —  Vai jūsu eminence runā par dunča dūrienu Feronrī ielā?
   —   Pilnīgi pareizi, — kardināls apstiprināja.
   —   Vai jūsu eminence neuzskata, ka Ravaijaka [2] mokpilnā nāve var atbaidīt tos, kam iešautos prātā viņu atdarināt?
   —  Visos laikos un visās valstīs, it īpaši, ja šīs valstis plosa reliģiska rakstura pretišķības, atradīsies fanātiķi, kuru dedzīgākā vēlēšanās būs kļūt par mocekļiem. Starp citu, es nupat atcerējos, ka puritāņi ir nikni uz Bekingemas hercogu un viņu sludinātāji sauc hercogu par antikristu.
   —   Un tad? — milēdija ieprasījās.
   —  Un tad! — kardināls turpināja vienaldzīgā balsī. — Paš­reiz pietiktu, piemēram, ja atrastos kāda jauna, skaista un veikla sieviete, kas vēlētos atriebties hercogam. Tādu sievieti nebūtu grūti atrast: hercogam ir lieli panākumi pie sievietēm, un, ja viņš ar mūžīgas uzticības solījumiem ir modinājis daudzu sirdīs mīles­tību, tad tāpat ar savu mūžīgo neuzticību ir modinājis dažā labā dziļu ienaidu.
   —   Bez šaubām, šāda sieviete varētu atrasties, — milēdija salti
   piekrita.
   —  Jā, un šāda sieviete, kas ieliktu kādam fanātiķim rokās Zaķa Klemana vai Ravaijaka dunci, izglābtu Franciju.
   —  Jā, bet tad viņa būtu līdzzinātāja slepkavībā.
   —   Vai kāds ko dabūja zināt par Ravaijaka vai Zaķa Klemana līdzzinātājiem?
   —  Nē, iespējams tāpēc, ka šie ļaudis ieņēma pārāk augstu stā­vokli, lai kāds uzdrošinātos viņus meklēt. Tiesas pils kura katra dēļ netiks nodedzināta.
   —   Vai jūs domājat, ka ugunsgrēks tiesas pilī neizcēlās ne­jauši? — Rišeljē ievaicājās tik vienaldzīgi, it kā šis jautājums būtu gluži nesvarīgs.
   —   Es, jūsu gaišība, nedomāju nekā, es tikai minu faktu, un tas ir viss, — milēdija atbildēja. — Gribēju teikt tikai vienu: ja es būtu de Monpansjē jaunkundze vai karaliene Marija Mediči, es neizturētos tik piesardzīgi, kā izturos, būdama vienkārši lēdija Klarika.
   —  Jums taisnība, — kardināls piekrita. — Ko tad jūs vēlētos?
   —   Es vēlētos saņemt pavēli, kas jau iepriekš apstiprinātu visu, ko es uzskatītu par vajadzīgu darīt Francijas labā.
   —   Vispirms vajadzētu atrast sievieti, kura, kā es teicu, gri­bētu atriebties hercogam.
   —  Viņa ir atrasta, — milēdija sacīja.
   —  Tad vajadzētu atrast nicināmo fanātiķi, kurš kalpos par dieva taisnās tiesas ieroci.
   —   Viņš tiks atrasts.
   —   Tad arī būs laiks saņemt pavēli, ko jūs man nupat lū­dzāt, — teica Rišeljē.
   —   Jūsu eminencei taisnība, — milēdija sacīja, — un es mal­dījos, saskatīdama man uzticētajā uzdevumā kaut ko citu nekā tas ir īstenībā. Tātad man jāpaziņo hercogam, ka jūsu eminencei ir zināms, ar kādas pārģērbšanās palīdzību viņam izdevās tuvo­ties karalienei konetabla kundzes rīkotajā masku ballē; ka jums ir pierādījumi par satikšanos Luvrā, kurā karaliene pieņēma zi­nāmo itāliešu astrologu, kas nebija neviens cits kā Bekingemas hercogs; ka jūs esat licis uzrakstīt par piedzīvojumu Amjēnā ne­lielu, asprātīgu romānu uz dārza fona, kurā šis piedzīvojums no­risinājās, un ar tanī darbojušos personu portretiem; ka Montegī ir Bastīlijā un ka ar spīdzināšanu viņu var piespiest pateikt gan to, ko viņš atceras, gan arī to, ko viņš būtu aizmirsis; beidzot, ka jūsu rokās ir zināmā de Sevrēza kundzes vēstule, kas atrasta viņa gaišības hercoga mītnē un kas stipri kompromitē ne tikai tās rak­stītāju, bet arī to personu, kuras vārdā šī vēstule rakstīta. Ja Bekingemas hercogs arī pēc visa tā nepiekāpsies, tad man, tā kā mans uzdevums aprobežosies ar tikko uzskaitīto faktu paziņo­šanu, atliks vairs tikai lūgt Dievu, lai tas sūta brīnumu, kas glābtu Franciju. Vai tas būtu viss, jūsu eminence, un vairāk nekā man nevajag darīt?
   —  Tas būtu viss, — kardināls vēsi atbildēja.
   —  Un tagad, — milēdija turpināja, it kā nebūtu manījusi pār­maiņu kardināla tonī, — tagad, kad esmu saņēmusi jūsu eminen­ces norādījumus attiecībā uz jūsu ienaidniekiem, vai jūs man at­ļautu īsi pastāstīt par manējiem?
   —  Vai jums arī ir ienaidnieki? — kardināls jautāja.
   —  Jā, jūsu gaišība, ienaidnieki, pret kuriem ceru saņemt jūsu atbalstu, jo esmu tos iemantojusi, kalpodama jūsu eminencei.
   —   Un kas tie būtu? — kardināls jautāja tālāk.
   —  Vispirms kāda sīka intrigante Bonasjē.
   —  Tā atrodas Mantas cietumā.
   —   Pareizāk sakot, viņa tur atradās, — milēdija sacīja, — bet karaliene dabūja no karaļa pavēli, ar kuras palīdzību lika pār­vest šo sievieti uz kādu klosteri.
   —   Uz klosteri?
   —  Jā, uz klosteri.
   —  Uz kuru klosteri?
   —  To es nezinu, tas tiek turēts kā noslēpums.
   —   Es to dabūšu zināt!
   —  Vai jūsu eminence man pateiks, kurā klosterī ievietota šī sieviete?
   —   Neredzu nekāda iemesla to nepateikt, — kardināls sacīja.
   —  Labi. Bet man ir vēl viens ienaidnieks, daudz bīstamāks nekā šī nenozīmīgā Bonasjē kundze.
   —   Kas tas ir?
   —  Viņas mīļākais.
   —   Kā viņu sauc?
   —  O, jūsu eminence viņu labi pazīst! — milēdija iesaucās dusmu uzplūdumā. — Viņš ir mūsu abu ļaunais gars. Pateicoties viņam, sadursmē ar jūsu eminences gvardistiem musketieri guva uzvaru; tas ir viņš, kas sadūra jūsu sūtni de Vardu un izjauca jūsu nodomu ar briljanta karuļiem; un nu viņš, uzzinājis, ka esmu piedalījusies Bonasjē kundzes nolaupīšanā, zvērējis mani noga­lināt.
   —  Ā, es zinu, par ko jūs runājat! — kardināls teica.
   —   Es runāju par nelieti d'Artanjanu.
   —  Viņš ir bezbailīgs puisis! — kardināls sacīja.
   —  Tieši tāpēc viņš ir jo bīstamāks.
   —  Vajadzētu dabūt kādu pierādījumu, ka viņš slepeni sadar­bojas ar Bekingemu.
   —   Kādu pierādījumu? Es dabūšu desmit pierādījumus! — mi­lēdija iesaucās.
   —  Tādā gadījumā nekas nav vienkāršāk: pagādājiet man šos pierādījumus, un es viņu ieslodzīšu Bastīlijā.
   —   Labi, jūsu gaišība, un pēc tam?
   —   Tiem, kas ieslodzīti Bastīlijā, nav nekāda «pēc tam», — kardināls asi atteica. — Sasodīts, ja man būtu tik viegli atbrīvo­ties no mana ienaidnieka, cik viegli man atbrīvot jūs no jūsējiem, un ja pret šādiem ļaudīm jūs lūgtu rīcības brīvību …
   —  Jūsu gaišība, dots pret dotu, dzīvība pret dzīvību, cilvēks pret cilvēku: dodiet man šo, un es jums došu to otro!
   —   Nesaprotu, ko jūs ar to gribat sacīt, — kardināls atbildēja, — un arī nevēlos saprast. Bet es vēlos jums sagādāt kādu pa­tikšanu un neredzu nekāda iemesla, kāpēc lai neizpildītu jūsu lū­gumu attiecībā uz tik niecīgu radījumu, jo vairāk tāpēc, ka šis mazais d'Artanjans, kā jūs sacījāt, esot palaidnīgs duelists un nodevējs.
   —  Viņš ir zemisks, jūsu gaišība, zemisks!
   —   Dodiet man papīru, spalvu un tinti, — kardināls sacīja.
   —  Te ir viss, jūsu gaišība.
   Iestājās brīdi klusums, kas liecināja, ka Rišeljē apsver, kādos vārdos izteikt vajadzīgo pavēli, vai arī jau to rakstīja. Atoss, kas bija skaidri dzirdējis visu sarunu, paņēma savus draugus aiz ro­kas un aizveda istabas viņā galā.
   —   Ko tev vajag, un kāpēc tu nejauj noklausīties līdz bei­gām? — Portoss jautāja.
   —   Cst! — Atoss brīdināja. — Mēs dzirdējām visu, ko vaja­dzēja dzirdēt. Un es jūs netraucēšu noklausīties sarunu līdz bei­gām, bet man ir jāiet.
   —   Tev jāiet? — Portoss brīnījās. — Un, ja nu kardināls jau­tās pēc tevis, ko tad lai mēs atbildam?
   —   Negaidiet, kamēr viņš jautās pēc manis, bet pasakiet paši, ka es aizjāju izlūkot ceļu, jo no saimnieka vārdiem nopratu, ka ceļš nav visai drošs. Es pats arī par to ieminēšos kardināla staļļ- meistaram. Pārējais ir mana darīšana, par to nerūpējies.
   —  Atos, esi piesardzīgs! — Aramiss sacīja.
   — Neraizējieties, — atbildēja Atoss, — jūs taču zināt, ka es esmu aukstasinīgs.
   Portoss un Aramiss atkal apsēdās pie krāsns dūmvada.
   Atoss neslēpdamies izgāja ārā, paņēma savu zirgu, ko bija piesējis līdzās draugu zirgiem pie slēģu aizšaujamā, pāris vārdos pārliecināja kardināla staļļmeistaru, ka drošības labad jāizlūkojot atpakaļceļš, māksloti vērīgi pārbaudīja pistoli, izvilka zobenu no maksts un kā sargkareivis, kam jāveic bīstams uzdevums, aizjāja nometnes virzienā.

   Kā Atoss bija paredzējis, kardināls drīz vien nokāpa lejā. Viņš atvēra durvis uz istabu, kurā bija iegājuši musketieri, un ierau­dzīja Portosu un Aramisu, kas bija aizrāvušies kauliņu spēlē. Kardināls strauji pārlaida skatienu pa visiem istabas kaktiem un redzēja, ka viena vīra nav.
   —   Kur palicis Atosa kungs? — viņš jautāja.
   —   Jūsu gaišība, viņš aizjāja izlūkot ceļu, — Portoss atbil­dēja, — jo krodzinieka vārdi viņā modināja aizdomas, ka ceļš nav īsti drošs.
   —   Un ko jūs darījāt, Portosa kungs?
   —   Laimēju no Aramisa piecas pistoles.
   —   Labi, un tagad atgriezīsimies uz nometni!
   —   Esam jūsu eminences rīcībā.
   —  Tātad, kungi, zirgos! Ir jau vēls.
   Kardināla staļļmeistars pie durvīm gaidīja, turēdams viņa emi­nences zirgu aiz pavadas. Mazliet nostāk tumsā varēja saredzēt divus cilvēkus un trīs zirgus; šiem ļaudīm vajadzēja aizvest mi­lēdiju līdz La Puantas cietoksnim un nogādāt uz kuģa.
   Staļļmeistars apstiprināja to, ko abi musketieri jau bija teikuši kardinālam par Atosu. Kardināls atzinīgi pamāja ar galvu un devās ceļā tāpat, kā bija šeit ieradies.
   Ļausim viņam staļļmeistara un abu musketieru aizsardzībā jāt uz nometnes pusi, bet paši atgriezīsimies pie Atosa.
   Kādus simt soļus viņš bija jājis vienmērīgi un nesteigdamies; pārliecinājies, ka no mājvietas viņu vairs nevar saredzēt, muske­tieris strauji pagrieza zirgu pa labi, ar līkumu atgriezās atpakaļ un paslēpās nelielā briksnājā, soļus divdesmit no ceļa, un sāka novērot, kad mazais pulciņš aizjās garām. Ieraudzījis savu biedru platmales un kardināla apmetņa zeltainās bārkstis, Atoss nogai­dīja, kamēr jātnieki iegriezās ceļa sīkumā un izgaisa skatienam, un tad pilniem aulēkšiem aizjāja atpakaļ uz mājvietu, kur tika bez kādām grūtībām ielaists.
   Mājvietas saimnieks viņu atcerējās.
   —   Mans priekšnieks aizmirsa pateikt kaut ko svarīgu dāmai, kas apmetusies pirmajā stāvā, — Atoss sacīja. — Viņš sūtīja mani, lai izlaboju viņa aizmāršību.
   —  Ejiet vien augšā, — saimnieks teica, — viņa vēl ir savā istabā.
   Atoss izmantoja atjauju, klusītiņām uzkāpa augšā un, sasnie­dzis kāpņu laukumiņu, pa pusatvērtajām durvīm ieraudzīja milē­diju, kas patlaban lika galvā cepuri.
   Atoss iegāja istabā un aizvēra durvis.
   Izdzirdējusi, ka durvīm kāds aizbīda bultu, milēdija atskatījās.
   Ietinies apmetnī, platmali uzmaucis dziji uz acīm, Atoss bija palicis stāvot pie durvīm.
   Redzēdama mēmo kā statuju nekustīgo stāvu, milēdija sabijās.
   —   Kas jūs esat? Ko jums vajag? — viņa iekliedzās.
   —  Jā, tā patiesi ir viņa! — nočukstēja Atoss.
   Atsviedis atpakaļ apmetni un atbīdījis platmali, viņš tuvojās milēdijai.
   —   Kundze, vai jūs mani pazīstat? — viņš jautāja.
   Arī milēdija paspēra soli uz priekšu un tad kā čūskas dzelta atsprāga atpakaļ.
   —   Labi, redzu, ka jūs mani pazīstat, — Atoss sacīja.
   —  Grāfs de La Fērs! — milēdija nobālēdama murmināja un atkāpās aizvien vairāk atpakaļ, līdz atdūrās pret sienu.
   —   Jā, milēdij, ;•— apstiprināja Atoss, — grāfs de La Fērs per­sonīgi ieradies taisnā ceļā no viņpasaules, lai izbaudītu prieku jūs redzēt. Apsēdieties un aprunāsimies, kā teica viņa gaišība kardināls.
   Milēdiju bija it kā sastindzinājušas neizteicamas šausmas, ne vārda nebilduši, viņa apsēdās.
   —   Jūs esat zemes virsū uzsūtīts dēmons! — Atoss teica. — Es zinu, ka jums ir liela vara. Bet jūs zināt, ka ar Dieva palīdzību cilvēki ir uzveikuši visbriesmīgākos dēmonus. Reiz jūs jau atrā­dāties manā ceļā, un es domāju, ka esmu jūs noslaucījis no zemes virsas, bet vai nu esmu maldījies, vai arī pekle jūs ir atdzemdē­jusi.
   Atosa vārdi modinaja milēdijā baismīgas atmiņas, viņa no­dūra galvu un iestenējās.
   —   Jā, pekle ir atdzemdējusi, — Atoss turpināja, — pekle pa­darījusi jūs bagātu, devusi jums citu vārdu, pārvērtusi jūsu seju, bet pekle nav izdzēsusi ne traipus jūsu dvēselē, ne kauna zīmi uz jūsu miesas.
   Milēdija uzlēca kājās it kā uz atsperēm, viņas acis meta zib­šņus. Atoss palika sēžot.
   —   Jūs domājāt, ka es esmu miris, vai ne? Tāpat kā es jūs uzskatīju par mirušu. Un Atosa vārds noslēpa grāfu de La Feru, tāpat kā milēdijas Klarikas vārds noslēpa Annu de Beiju! Vai tā jūs nesauca, kad jūsu godātais brālis mūs salaulāja? Nudien, mēs abi esam visai dīvainā stāvoklī, — Atoss pavīpsnādams turpināja, — mēs līdz šim esam dzīvojuši tāpēc, ka uzskatījām viens otru par mirušu, jo atmiņas tā neapgrūtina kā dzīva būtne, kaut gan arī atmiņas reizēm neizsakāmi nomoka dvēseli!
   —   Sakiet beidzot, kas jūs atvedis pie manis, — milēdija dobji sacīja. — Ko jūs gribat?
   —  Gribu jums pateikt, ka neredzams esmu sekojis visām jūsu gaitām!
   —  Vai jūs zināt, ko es esmu darījusi?
   —   Varu jums izstāstīt dienu pēc dienas katru jūsu soli, kopš iestājāties kardināla dienestā līdz šim vakaram.
   Milēdijas bālajām lūpām pārslīdēja neticīgs smaids.
   —   Klausieties! Jūs nogriezāt divus briljanta karuļus no Be­kingemas hercoga pleca; jūs likāt nolaupīt Bonasjē kundzi; jūs, iemīlējusies de Vārdā un alkdama pavadīt ar viņu nakti, atvērāt durvis d'Artanjana kungam; uzskatīdama, ka de Vārds jūs pie­vīlis, jūs gribējāt viņa sāncensim likt viņu nogalināt; kad šis sāncensis bija atklājis jūsu kauna pilno noslēpumu, jūs viņam uzsūtījāt divus uzpirktus slepkavas; dabūjusi zināt, ka uzpirkto slepkavu lodes nav sasniegušas mērķi, jūs aizsūtījāt šim cilvē­kam saindētu vīnu un vēstuli, gribēdama pārliecināt savu upuri, ka vīnu viņam sūtījuši draugi; un, beidzot, jūs šajā pašā istabā, sēdēdama uz šī paša krēsla, uz kura tagad sēžu es, vienojāties ar kardinālu Rišeljē likt nogalināt Bekingemas hercogu, par ko pretī saņēmāt atļauju noslepkavot d'Artanjanu.
   Milēdija bija kļuvusi bāla kā līķis.
   —  Vai jūs esat pats sātans? — viņa čukstēja.
   —   Varbūt, — atbildēja Atoss, — bet lieciet vērā vienu: manis pēc nogaliniet vai lieciet nogalināt Bekingemas hercogu. Man tas ir vienalga, jo es viņu nepazīstu, turklāt viņš ir anglis, bet neaizskariet ne matu uz d'Artanjana galvas, jo viņš man ir uzti­cīgs draugs, es viņu mīlu un aizsargāju, un, zvēru jums pie sava tēva piemiņas, ja jūs viņu nogalināsiet, tad tas būs jūsu pēdējais noziegums.
   —   D'Artanjana kungs mani cietsirdīgi aizvainoja, — milēdija neskanīgā balsī sacīja, — viņam jāmirst.
   —  Vai jūs, kundze, ir iespējams aizvainot? — Atoss pavīp­snāja. — Viņš jūs esot aizvainojis, un viņam jāmirstot!
   —   Viņš mirs, — milēdija atkārtoja, — papriekš viņa un pēc tam viņš.
   Atoss it kā apreiba: uzskatot šo radījumu, kam nebija nekā kopīga ar sievieti, viņā modās mokpilnas atmiņas; viņš atcerējās, ka reiz agrāk, neatrazdamies tik bīstamā stāvoklī kā patlaban, jau bija gribējis šo nekrietno būtni upurēt sava goda labā; atkal viņā ar neatvairāmu spēku uzbangoja vēlēšanās nogalināt šo iz­dzimumu. Viņš piecēlās, izrāva aiz jostas aizbāzto pistoli un uz­vilka gaili.
   Milēdija, bāla kā līķis, gribēja kliegt, bet aiz šausmām sastin- gusī mēle nekustējās, no viņas mutes izlauzās tikai gārdzoša skaņa, kam nebija nekādas līdzības ar cilvēka balsi, drīzāk tā atgādināja plēsīga zvēra rēcienu. Ar izpūrušiem matiem, piepla­kusi pie tumšās sienas, viņa izskatījās kā baismīgs šausmu iemie­sojums.
   Atoss lēnām pacēla pistoli, izstiepa roku, tā ka ierocis gandrīz skāra milēdijas pieri, un tad sacīja balsī, kas likās jo briesmīgāka tāpēc, ka tanī izskanēja nelokāma apņemšanās iedvests miers:
   —   Kundze, jūs šai pašā mirklī man atdosiet dokumentu, kuru kardināls jums parakstīja, vai arī, zvēru pie savas dvēseles glā­biņa, es jums ietriekšu lodi pierē.
   Ja šos vārdus būtu teicis kāds cits cilvēks, tad milēdija vēl varētu šaubīties, vai draudi tiks izpildīti, bet Atosu viņa pazina; un tomēr viņa vēl nepakustējās.
   —   Dodu jums sekundi laika izšķirties, — viņš sacīja.
   No Atosa sejas vaibstiem milēdija saprata, ka tūlīt atskanēs šāviens; viņa strauji pielika roku pie krūtīm, izvilka aiz ņiebura paslēpto papīru un pasniedza to Atosam:
   —   Ņemiet un esiet nolādēts!
   Atoss paņēma papīra lapu, aizbāza pistoli aiz jostas un pie­gāja pie lampas, lai pārliecinātos, vai tiešām saņēmis vajadzīgo dokumentu. Viņš atlocīja papīru un lasīja:
   «Tas, ko izdarījis šī dokumenta uzrādītājs, ir darīts pēc ma­nas pavēles un valsts labā.
   1627. gada 3. decembrī.
   Rišeljē.»
   —   Un tagad, — sacīja Atoss, atkal ietīdamies apmetnī un uz­likdams platmali galvā, — kad esmu tev, čūska, izrāvis dzeloni, dzel, ja vari.
   Neatskatīdamies viņš izgāja no istabas.
   Pie durvīm viņš ieraudzīja divus jātniekus, kas turēja trešo zirgu aiz pavadas.
   —   Kungi, jūs jau zināt, ka viņa gaišība pavēlējis nekavējo­ties aizvest šo sievieti līdz La Puantas cietoksnim un nogādāt viņu uz kuģa, — Atoss sacīja jātniekiem.
   Tā kā viņa vārdi tiešām saskanēja ar saņemto pavēli, tad abi viri piekrītoši pamāja ar galvu.
   Atoss viegli uzlēca zirgam mugurā un aizauļoja, taču nejāja vis pa ceļu, bet taisni pāri laukiem, dūšīgi piecirzdams piešus un laiku pa laikam apturēdams zirgu, lai ieklausītos.
   Izdzirdējis no ceļa puses vairāku zirgu pakavu dimu, viņš nešaubījās, ka tur jāj kardināls ar saviem pavadoņiem, un aiz­joņoja vēl labu gabalu uz priekšu. Ar viršiem un lapām noberzis zirgu, viņš beidzot izjāja uz ceļa dažus simt soļus šaipus no­metnes.
   —   Kas tur nāk? — ieraudzījis jātniekus, Atoss jau iztālēm uzsauca.
   —   Šķiet, ka tas ir mūsu drošsirdīgais musketieris? — kardi­nāls jautāja.
   —  Jā, jūsu gaišība, — Atoss atbildēja, — tas ir viņš.
   —   Atosa kungs, pieņemiet manu pateicību par labo apsargā­šanu, — Rišeljē sacīja. — Kungi, mēs esam galā. Jājiet iekšā pa kreisajiem vārtiem, parole ir «karalis un Rē».
   Pēc šiem vārdiem kardināls pamāja ar galvu trim draugiem un kopā ar savu staļļmeistaru nogriezās pa labi, jo tonakt arī pats gribēja pārgulēt nometnē.
   —   Viņš parakstīja to papīru, ko viņa pieprasīja! — Portoss un Aramiss reizē paziņoja, tikko kardināls bija attālinājies.
   —   Es zinu, — Atoss mierīgi atteica, — tas ir manās rokās.
   Trīs draugi vairs nepārmija ne vārda līdz pašām mājām, vie­nīgi sargkareivim viņi pateica paroli.
   Pārnākuši mājās, viņi aizsūtīja Musketonu pateikt Planšē, ka viņa kungs, tikko tas atgriezīsies no sardzes dienesta ierakumos, tiek lūgts ierasties musketieru mītnē.
   Milēdija, kā jau Atoss bija paredzējis, satikusi pie mājvietas durvīm jātniekus, kas viņu gaidīja, bez ierunām tiem sekoja. Mir­kli viņā gan bija pamodusies vēlēšanās ierasties pie kardināla un tam visu izstāstīt, bet viņas atklājumam sekotu Atosa atklājums; viņa varētu gan pateikt, ka Atoss viņu kāris, bet tad Atoss savu­kārt pateiktu, ka viņai uzspiesta kauna zīme. Tāpēc viņa nodo­māja, ka labāk ir klusēt, slepeni aizbraukt, ar parasto veiklību veikt grūto uzdevumu un tad, kad viss būs izdarīts kardinālam pa prātam, ierasties pie Rišeljē un pieprasīt, lai tas viņai palīdz atriebties.
   Un tā, visu nakti pavadījusi ceļā, septiņos no rīta milēdija sasniedza La Puantas cietoksni, astoņos jau atradās uz klāja, un deviņos kuģis, kam bija kardināla atļauja doties uz Baijonu, pacēla enkuru, uzvilka buras un uzņēma kursu uz Anglijas kras­tiem.

   Ieradies pie saviem trim draugiem, d'Artanjans viņus atrada sapulcējušos vienā istabā: Atoss bija iegrimis pārdomās, Portoss glaudīja ūsas, bet Aramiss lasīja lūgšanas no ļoti glītas, zilā samtā iesietas lūgšanu grāmatas.
   —  Velna milti! Es ceru, kungi, ka esat mani ataicinājuši, lai pateiktu kaut ko tiešām svarīgu, — d'Artanjans sacīja, — jo ci­tādi es jums nepiedošu, ka likāt man ierasties un neļāvāt atpūsties pēc šīs trakās nakts. Mēs ieņēmām un nopostījām bastionu. 2ēl, ka jūs tur nebijāt! Mums bija krietni jānoraujas!
   —  Mēs bijām citur, kur arī nesnaudām! — atbildēja Portoss, uzsmailēdams ūsas viņam raksturīgajā izliekumā.
   —   Cst! — Atoss brīdināja.
   —  Oho! — novilka d'Artanjans, saprazdams, kāpēc musketie­ris bija saraucis uzacis. — Šķiet, ka jums ir kas atgadījies.
   —  Aramis, vai jūs aizvakar ēdāt brokastis «Bezdievja» māj­vietā? — Aioss jautāja.
   —  Jā.
   —   Ka tur ir?
   —  Es tur nevarēju paēst, jo aizvakar bija gavēņa diena, bet pie viņiem pasniedza tikai gaļas ēdienus.
   —   Kā tad tā? — Atoss brīnījās. — Jūras osta un nav zivju?
   —  Viņi apgalvo, ka uzbērums, ko liek celt kardināla kungs, aizdzenot visas zivis atklātā jūrā, — Aramiss paskaidroja un at­kal ķērās pie lūgšanu lasīšanas.
   —  Aramis, es jums nejautāju par to, — Atoss neatlaidās. — Es gribēju zināt, vai tur var justies brīvi un vai neviens jūs netrau­cēja.
   —  Cik atceros, tad tur nebija pārāk daudz apgrūtinošu ap­meklētāju. Jā, patiesi, Atos, tam, ko jūs gribat stāstīt, «Bezdie­vis» būs īsti piemērota vieta.
   —  Tad iesim uz «Bezdievi», — sacīja Aoss, — jo šeit sienas ir kā no papīra.
   D'Artanjans bija pieradis pie sava drauga rīcības veida; no pāris vārdiem, kustības vai mājiena viņš uzreiz saprata, ka stā­voklis ir nopietns, tāpēc paņēma Atosu zem rokas un, nekā vairāk nerunādams, devās projām; Portoss un Aramiss tērzēdami sekoja abiem.
   Pa ceļam viņi satika Grimo, un Atoss tam pamāja, lai tas nāk līdzi. Grimo kā parasti paklausīja bez vārda runas: nabaga puisis bija gandrīz atradinājies no runāšanas.
   25— 161
   Kad viņi visi kopā sasniedza «Bezdievja» mājvietu, pulkstenis bija septiņi, sāka aust gaisma. Draugi pasūtīja brokastis, un kro­dzinieks viņiem ierādīja istabu, kur neviens viņus netraucēšot.
   Diemžēl, viņi bija izvēlējušies slepenai apspriedei nepiemērotu stundu, jo nupat bija noskanējusi rīta junda un daudzi iegriezās krogā, lai aizdzītu miegu un sasildītos pēc āra drēgnuma pie glā­zes vīna. Nāca un gāja dragūni, šveicieši, gvardisti, musketieri un kavalēristi; krodziniekam tas, protams, bija ļoti izdevīgi, bet it nemaz nebija pa prātam mūsu četriem draugiem. Tāpēc viņi visai sabozušies atbildēja uz sveicieniem, tostiem un jokiem, ku­rus izsacīja viņu kauju biedri.
   —   Pietiek! — Atoss sacīja. — Mēs te vēl sastrīdēsimies ar kādu, un tas mums patlaban nemaz nav vajadzīgs. Pastāstiet, d'Artanjan, kā jūs pavadījāt nakti, un mēs pastāstīsim vēlāk.
   —   Patiešām, jūs, gvardistu kungi, šonakt bijāt ierakumos, — sarunā iejaucās kāds kavalērists, kas mazliet grīļojās un rokā tu­rēja glāzi degvīna, ko lēnām sūca, — un, kā dzird runājam, jūs esot sanākuši matos ar larošeliešiem?
   D'Artanjans paskatījās uz Atosu, it kā jautādams, vai atbildēt uzmācīgajam kavalēristam, kas nelūgts iejaucās sarunā.
   —   Vai tad tu nedzirdi, ka de Bizinjī kungs pagodina tevi ar jautājumu? — Atoss teica. — Izstāsti, kas tad īsti šonakt notika, ja šie kungi vēlas to zināt.
   —   Fai jūs ieņēmuš vēn pastion? — jautāja kāds šveicietis, kas dzēra rumu no alus glāzes.
   —   Jā, kungs, — d'Artanjans palocīdamies atbildēja, — mums bija tas gods. Vēl vairāk, mēs palikām, kā jūs varbūt esat dzir­dējis, zem viena stūra pulvera muciņu, un, kad tas sprāga, forta sienā tika izrauts glīts robs, turklāt sagrīļojās viss bastions, jo tas celts jau labu laiku atpakaļ.
   —   Kuru bastionu tad jūs ieņēmāt? — jautāja dragūns, kas uz zobena bija uzdūris zosi, ko dzīrās cept.
   —   Sen-Zervē bastionu, — d'Artanjans atbildēja. — Tā aizsegā larošelieši traucēja mūsu ierakumu racējus.
   —  Vai cīņa bija sīva?
   —  Jā. Mēs zaudējām piecus vīrus un larošelieši astoņus vai desmit.
   —   Felns lai parau! — iesaucās šveicietis, kas, neraugoties uz lielisko lamu vārdu krājumu, kāds ir vācu valodā, bija ieņēmies lādeties franciski.
   —   Bet ir iespējams, ka viņi sūta šodien sapierus izlabot bas­tionu, — kavalērists sacīja.
   —  Jā, tas ir iespējams, — apstiprināja d'Artanjans.
   —   Kungi, noslēgsim derības! — Atoss piedāvāja.
   —  O jā! Terības! — šveicietis priecājās.
   —   Kādas? —jautāja kavalērists.
   —   Pagaidiet, — teica dragūns, uzlikdams zobenu kā grozāmo iesmu starp diviem lieliem dzelzs trijkājiem kamīnā, kur kurējās uguns, — arī es piedalos. Ei, krodziniek, tu plukata, mudīgāk nes šurp pannu, lai es nezaudētu nevienu šī godājamā putna tauku pilienu.
   —  Viņam ir to taisnīp, — šveicietis sacīja, — to soss tauk ir maktig smeķīg ar zaft.
   —  Tā, viss kārtībā! — dragūns paziņoja. — Tagad par derī­bām! Mēs klausāmies, Atosa kungs!
   —  Jā, kādas derības? — interesējās ari kavalērists.
   —  Bizinjī kungs, esmu ar mieru saderēt ar jums, — Atoss teica, — ka mani trīs draugi — Portosa, Aramisa un d'Artanjana kungi un es paēdīsim brokastis Sen-Zervē bastionā un noturēsi­mies tur apaļu stundu, lai arī kā ienaidnieks censtos mūs no tu­rienes izdzīt.
   Portoss un Aramiss saskatījās: viņi sāka saprast.
   —   Apžēlojies, tu taču tīšu prātu iedzīsi mūs nāvē, — d'Artan­jans pačukstēja Atosam pie auss.
   —  Mūs nonāvēs drīzāk, ja turp neiesim, — Atoss atbildēja.
   —   Goda vārds, mani kungi, šādas derības ir kaut ko vērts! — sacīja Portoss, atgāzdamies krēslā un smailēdams ūsas.
   —   Es arī esmu ar mieru uz to derēt, — de Bizinjī kungs teica. — Tagad vajag tikai vienoties, uz ko mēs derēsim.
   —   Jūs, kungi, esat četri, un arī mēs esam četri, — sacīja Atoss. — Pusdienas pēc katra izvēles astoņām personām — vai esat ar mieru?
   —   Katrā ziņā, — de Bizinjī kungs piekrita.
   —  Pilnīgi, — apstiprināja arī dragūns.
   —  To var, — piekrita šveicietis.
   Ceturtais dalībnieks, kas pa visu sarunas laiku bija tēlojis mēmu lomu, arī tagad tikai pamāja piekrītoši ar galvu.
   —   Kungiem brokastis ir sagatavotas, — krodzinieks paziņoja.
   —  Tad nesiet tās šurp! — Atoss pavēlēja.
   Krodzinieks darīja, kā bija likts. Atoss piesauca Grimo, no­rādīja viņam uz lielu grozu, kas stāvēja kaktā uz grīdas, un ar žestiem pavēlēja ietīt atnesto cepeti servjetēs.
   Grimo uzreiz saprata, ka kungi nodomājuši ēst brokastis za­ļumos, paņēma grozu, iesaiņoja cepeti un citus ēdienus, pievienoja vēl pudeles un tad pakāra grozu uz rokas.
   —   Kur tad jūs ēdīsiet manas brokastis? — krodzinieks jau­tāja.
   —   Vai jums nav vienalga, ja tikai par tām samaksa? — Atoss atteica.
   Un viņš majestātiski nometa uz galda divas pistoles.
   —   Vai pavēlēsiet izdot ārā, oficiera kungs? — krodzinieks vai­cāja.
   —   Nē, tikai pieliec vēl klāt divas pudeles šampanieša un atli­kumu paturi par servjetēm.
   Krodziniekam nu vairs neiznāca nekāds lielais ķēriens, kā pa­priekš bija cerējis, tomēr mazliet viņš atguva, iesmērēdams četriem brokastu dalībniekiem pieprasītā šampanieša vietā divas pudeles Anžū vīna.
   —   De Bizinjī kungs, vai jūs būsiet tik laipns un nostādīsiet savu pulksteni pēc manējā vai arī lai es savējo noskaņoju ar jū­sējo? — Atoss sacīja.
   —   Labi, mans kungs! — piekrita kavalērists, izvilkdams no kabatas skaistu, ar briljantiem rotātu pulksteni. — Manējais rāda pusastoņi, — viņš sacīja.
   —   Septiņi un trīsdesmit piecas minūtes, — teica Atoss. — Tā­tad mēs zināsim, ka manējais ir piecas minūtes priekšā jūsējam.
   Atvadījušies no milzīgi pārsteigtajiem krodziņa apmeklētā­jiem, mūsu četri draugi devās uz Sen-2ervē bastionu, un Grimo, kas nesa grozu, viņiem sekoja, nezinādams, uz kurieni iet, un pat nedomādams to jautāt, jo bija pieradis Atosam akli paklausīt.
   Iedami pa nometni, četri draugi nepārmija ne vārda, jo vi­ņiem sekoja daudzi ziņkārīgie, kas jau bija padzirdējuši par no­slēgtajām derībām un ļoti gribēja zināt, kā pārdrošnieki izkulsies no sprukām. Bet, tikko viņi bija pametuši aiz muguras nometnes nocietinājumus un nokļuvuši klajā laukā, d'Artanjans, kas nebija it nekā sapratis no visa notiekošā, nodomāja, ka nu pienācis laiks prasīt paskaidrojumus.
   —   Tagad, mīļais Atos, esiet tik laipns un pasakiet man, uz kurieni mēs ejam? — viņš jautāja.
   —  Jūs taču redzat, mēs ejam uz bastionu, — Atoss atbildēja.
   —   Ko mēs tur darīsim?
   —  Jūs taču zināt, mēs ēdīsim brokastis.
   —  Bet kāpēc mēs nepaēdām brokastis pie «Bezdievja»?
   —   Tāpēc ka mums ir kas svarīgs pārrunājams un tanī māj­vietā nebija iespējams netraucēti apspriesties ne piecas minūtes, jo tur nepārtraukti nāca un gāja ļaudis, kas sasveicinājās, atsvei­cinājās, uzmācās ar sarunām. Šeit, — Atoss turpināja, norādīdams uz bastionu, — vismaz neviens nenāks mūs traucēt.
   —   Man šķiet, ka mēs būtu varējuši atrast kādu nomaļu vie­tiņu kāpās, jūras krastā, — aizrādīja d'Artanjans, izpauzdams piesardzību, kas jaunajā gaskonī jauki un dabiski savienojās ar nepārspējamu drošsirdību.
   —   Kur kāds tūlīt ieraudzītu, ka mēs visi četri sarunājamies, un pēc ceturtdaļstundas spiegi kardinālam paziņotu, ka mēs sle­peni apspriežamies.
   —  Jā, — sarunā iejaucās Aramiss, — Atosam taisnība: «Ani- madvertuntur in desertis.»[3]
   —  Tuksnesis nebūtu slikts, — iebilda Portoss, — bet kur to
   atrast?
   —   Nav tāda tuksneša, kur putns nevarētu aizlaisties pāri gal­vai, kur zivs nevarētu iznirt virs ūdens, kur trusis nevarētu iz- ļepot no sava midzeņa, un man rādās, ka ir putns, ir zivs, ir trusis kļuvuši kardināla spiegi. Tad jau labāk turpināt to, ko esam iesā­kuši, turklāt mēs bez negoda vairs nevaram atkāpties. Mēs esam noslēguši derības, kuras iepriekš nevarēja paredzēt, un es esmu pārliecināts, ka neviens neuzminēs šo derību īsteno iemeslu. Lai derībās laimētu, mēs vienu stundu noturēsimies bastionā. Varbūt mums uzbruks, varbūt arī neuzbruks. Ja mums neuzbruks, tad varēsim visu laiku netraucēti aprunāties, jo varu galvot, ka šim bastionam nav ausu. Ja mums uzbruks, arī tad pagūsim aprunā­ties par visu vajadzīgo un turklāt aizsargādamies mēs iemantosim slavu. Kā redzat, labums mums būs šā vai tā.
   —  Jā, — d'Artanjans piekrita, — bet no lodes mums neizbēgt.
   —   Mīļais draugs, to taču jūs zināt: bīstamākās nav ienaid­nieku raidītās lodes, — Atoss sacīja.
   —  Man liekas, ka šādā gājienā mums vajadzēja gan paņemt līdzi musketes, — Portoss teica.
   —   Portos, jūs nu gan esat neattapīgs! Kādēļ sev uzkraut lieku nastu?
   —   Es neuzskatu par lieku labu musketi, duci patronu un pul­vera ragu, kad atrodos pretī ienaidniekam.
   —   Vai tad jūs nedzirdējāt, ko teica d'Artanjans? — jautāja Atoss.
   —  Ko tad d'Artanjans teica? — Portoss savukārt jautāja.
   —   D'Artanjans teica, ka šīs nakts uzbrukumā nogalināti as­toņi vai desmit franči un tikpat daudz larošeliešu.
   ' — Un tad?
   —   Neviens nebūs paguvis viņus aplaupīt, vai ne? Ņemot vērā to, ka tobrīd visiem bija darāms kas svarīgāks.
   —   Un kas par to?
   —   Kas par to! Mēs atradīsim viņu musketes, viņu pulvera ra­gus un patronas, un četru musketu un divpadsmit patronu vietā mums būs kādas piecpadsmit šautenes un simts šāviņu rezervē.
   —  O Atos, tu patiesi esi izcils cilvēks! — Aramiss sacīja.
   Portoss piekrizdams nolieca galvu.
   Vienīgi d'Artanjans, kā likās, nebija īsti pārliecināts.
   Droši vien Grimo bažījās tāpat kā jaunais gaskonis, jo, re­dzēdams, ka visi turpina ceļu uz bastionu, par ko sākumā bija šaubījies, viņš parāva savu kungu aiz apģērba stērbeles.
   «Uz kurieni mēs ejam?» Grimo ar žestu jautāja.
   Atoss parādīja uz bastionu.
   «Mēs taču tur atstāsim savus kauliņus,» tai pašā žestu va­lodā pateica Grimo.
   Atoss pacēla acis un roku uz debesīm.
   Grimo nolika grozu zemē un arī pats, galvu papurinādams,
   atsēdās.
   Atoss paņēma aiz jostas aizbāzto pistoli, pārbaudīja, vai tā labi pielādēta, uzvilka gaili un pielika stobra caurumu sulainim pie auss.
   Grimo kā uz atsperēm uzšāvās kājās.
   Atoss pamāja, lai viņš ņem grozu un iet pa priekšu.
   Grimo paklausīja.
   Vienīgais, ko Grimo ar šo īso pantomīmu ieguva, bija tas, ka viņš no arjergarda pārgāja uz avangardu.
   Sasnieguši bastionu, četri draugi atskatījās.
   Vairāk nekā trīssimt zaldātu no dažādām karaspēka daļām bija sapulcējušies pie nometnes vārtiem, un mazliet nostāk no pārējiem stāvēja de Bizinjī kungs, dragūns, šveicietis un ceturtais derību dalībnieks.
   Atoss noņēma platmali, uzlika to uz zobena smailes un tad pavicināja ar to pa gaisu.
   Visi skatītāji atbildēja uz viņa sveicienu, pavadīdami šos pie­klājības izpaudumus ar skaļiem «urā» saucieniem, kas atplūda pat līdz bastionam.
   Pēc tam visi četri iegāja bastionā, kur Grimo jau bija iestei­dzies pa priekšu.

   Kā jau Atoss bija paredzējis, bastionā neviena cita nebija kā tikai kāds ducis kritušo franču un larošeliešu.
   —   Kungi, — Atoss, kas bija uzņēmies ekspedīcijas komandē­šanu, uzrunāja savus biedrus, — kamēr Grimo klās galdu, mēs vispirms savāksim šautenes un patronas. Veicot šo darbu, mēs jau varam sarunāties. Sie kungi, — rādīdams uz līķiem, viņš piebilda, — nenoklausīsies mūsu sarunu.
   —    Mēs viņus varētu tomēr iemest grāvī, — Portoss ieteica, — protams, iepriekš pārbaudījuši, vai viņiem nav kaut kas ka­batās.
   —   Nudien, lai Grimo viņus izkrata un tad pārmet pāri mū­rim, — sacīja d'Artanjans.
   —   Nekādā gadījumā, — Atoss pretojās, — viņi vēl var mums noderēt.
   —   Sie miroņi var mums noderēt? — Portoss brīnījās. — Nu­dien, mans draugs, tu vairs neesi pie pilna prāta!
   —   «Netiesājiet pārsteidzīgi», kā teikts svētajos rakstos un kā saka viņa eminence, — Atoss atbildēja. — Kungi, cik šauteņu savākts?
   —   Divpadsmit, — Aramiss atbildēja.
   —   Cik šāvienu varēsim izšaut?
   —   Kādu simtu.
   —  Tieši tik daudz mums vajag. Pielādēsim ieročus.
   Četri draugi ķērās pie darba. Kad bija pielādēts pēdējais iero­cis, Grimo ar mājieniem paziņoja, ka brokastis sagatavotas.
   Atoss tāpat ar žestu atbildēja, ka tas ir labi, un norādīja uz sargtornīti, kurā, kā Grimo saprata, viņam vajadzēja stavet sar­dzē. Lai sulainim postenī nebūtu pārāk garlaicīgi, Atoss viņam atjāva paņemt maizi, divas kotletes un pudeli vīna.
   —   Un tagad pie galda, — Atoss aicināja.
   Četri draugi apsēdās zemē, sakrustojuši kājas kā turki vai kā skroderi.
   —   Ceru, ka nu, kad tev vairs nav jābīstas no svešām ausīm, tu mums beidzot atklāsi savu noslēpumu, — d'Artanjans teica.
   —   Es ceru, ka sagādāšu jums patikšanu un reizē arī slavu,— Atoss sacīja. — Es jūs pavedināju uz jauku pastaigu; te jums ir lieliskas brokastis, un tur, kā varat redzēt pa šaujamlūkām, uz jums noraugās piecsimt vīru, kas uzskata mūs par trakiem vai par varoņiem, jo šīs divas neprātīgo kategorijas ir ļoti līdzīgas viena otrai.
   —   Un kā ir ar noslēpumu? — d'Artanjans neatlaidās.
   —   Noslēpums ir tāds, ka es vakar redzēju milēdiju, — Atoss sacīja.
   D'Artanjans patlaban cēla glāzi pie lūpām, bet, kad izdzirda vārdu «milēdija», viņam tā sāka trīcēt roka, ka viņš nolika glāzi zemē, lai neizlietu tās saturu.
   —   Tu redzēji savu sie …
   —   Jel klusē! — Atoss pārtrauca viņu. — Jūs aizmirstat, mī­ļais draugs, ka šie kungi tā nepazīst manus ģimenes noslēpumus. Es redzēju milēdiju.
   —   Un kur? — d'Artanjans interesējās tālāk.
   —   Apmēram divu ljē attālumā no šejienes, mājvietā «Pie sar­kanās baložu būdas».
   —  Tad es esmu pazudis, — d'Artanjans sacīja.
   —  Nē, vēl ne gluži, — Atoss atteica, — jo patlaban viņa jau būs pametusi Francijas krastus.
   D'Artanjans atelpoja.
   —   Bet kas tad šī milēdija galu galā ir? — Portoss jautāja.
   —  Valdzinoša sieviete, — atbildēja Atoss, nogaršodams pu­tojošo vīnu. — Blēdis krodzinieks! — musketieris iesaucās. —Viņš mums iedevis šampanieša vietā Anžū vīnu un domā, ka mēs ļau­sim sevi apvest ap stūri! Jā, — Atoss turpināja, — valdzinoša sieviete, kas izturējās ļoti laipni pret mūsu draugu d'Artanjanu, bet viņš tai nodarīja pāri, un viņa mēģināja atriebties: pirms mē­neša šī maigā būtne uzsūtīja viņam uzpirktus slepkavas, pirms nedēļas mēģināja noindēt un vakar izlūdzās viņa galvu no kar­dināla.
   —  Kā! Viņa izlūdzās no kardināla manu galvu! — aiz šaus­mām nobālējis, iesaucās d'Artanjans.
   —  Jā, tā ir svēta patiesība, — Portoss apstiprināja, — es pats ar savām ausīm to dzirdēju.
   —   Es arī, — sacīja Aramiss.
   —  Tad ir velti vēl ilgāk cīnīties, — d'Artanjans, bezcerīgi nokāris rokas, teica. — Labāk ietriekt lodi pierē un uzreiz izbeigt visu.
   —  Tā ir pēdējā muļķība, ko var izdarīt vienmēr, bet izlabot vairs nevar, — Atoss sacīja.
   —   Bet man nav glābiņa no tādiem ienaidniekiem, — teica d'Artanjans. — Vispirms nepazīstamais no Mengas; tālāk de Vārds, kas saņēma no manis trīs zobena dūrienus; milēdija, ku­ras noslēpumu es atklāju; beidzot, kardināls, kam es izjaucu at­riebšanās nodomu.
   —  Un kas par to! Kopā iznāk četri cilvēki, un arī mēs esam četri, — Atoss sacīja, — viens pret vienu. Pie joda! Spriežot pēc Grimo mājieniem, mums drīz būs darīšana ar daudz vairāk ienaid­niekiem. Kas noticis, Grimo? — Atoss jautāja. — Ņemot vērā no­pietno stāvokli, es jums atļauju runāt. Tikai, lūdzu, mans draugs, esiet lakonisks. Ko jūs redzat?
   —   Nodaļu.
   —  Cik cilvēku?
   —   Divdesmit vīru.
   —   Kas tie ir?
   —   Sešpadsmit sapieri, četri zaldāti.
   —   Cik soļu no šejienes viņi atrodas?
   —  Apmēram piecsimt soļu.
   —   Labi, mēs vēl pagūsim notiesāt šo vistu un izdzert glāzi vīna uz tavu veselību, d'Artanjan!
   —  Uz tavu veselību! — piebiedrojās Portoss un Aramiss.
   —   Lai notiek, uz manu veselību! Kaut gan es neticu, ka jūsu novēlējums man daudz ko līdzēs.
   —   Neskumsti! — Atoss viņu mierināja. — Dievs ir liels, kā saka Muhameda piekritēji, un nākotne ir tā kunga rokās.
   Iztukšojis glāzi, ko nolika zemē, Atoss mierīgi piecēlās, pa­ņēma pirmo šauteni, kas gadījās pa rokai, un piegāja pie šau- jamlūkas.
   Portoss, Aramiss un d'Artanjans sekoja viņa piemēram. Grimo saņēma pavēli nostāties četriem draugiem aiz muguras un par jaunu pielādēt viņu ieročus.
   Pēc brīža viņi ieraudzīja pretinieka nodaļu; tā tuvojās pa šauru ierakumu, kas savienoja bastionu ar pilsētu.
   —   Velna milti! — iesaucās Atoss. — Vai mums bija vērts pārtraukt brokastis divdesmit puišu dēļ, kas apbruņojušies ar kapļiem un lāpstām! Būtu pieticis, ka Grimo viņiem pamātu, lai viņi vācas projām, un esmu pārliecināts, ka viņi laistu mūs mierā.
   —   Es par to šaubos, — d'Artanjans sacīja, — jo viņi tuvojas ļoti apņēmīgi. Turklāt racējam līdzi ir četri zaldāti un brigadie­ris, kas apbruņoti ar musketēm.
   —  Viņi vēl nav mūs ieraudzījuši, — Atoss teica.
   —   Goda vārds, man ir pretīgi šaut uz šiem nelaimīgiem pilsēt­niekiem! — Aramiss iesaucās.
   —   Tas ir slikts garīdznieks, kas žēlo ķecerus, — Portoss sa­cīja.
   —   Nudien, Aramisam taisnība, — Atoss piekrita, — es viņus tūlīt brīdināšu.
   —  Piķis un zēvele, ko jūs gribat darīt? — iesaucās d'Artan­jans. — Viņi taču jūs nošaus!
   Bet Atoss neievēroja brīdinājumu un, pakāpies mūra spraugā, šauteni vienā un platmali otrā rokā turēdams, laipni palocījās un skaļi uzsauca zaldātiem un zemes racējiem, kas pārsteigti apstā­jās soļus piecdesmit no bastiona:
   —   Kungi, es ar dažiem draugiem te bastionā ieturu brokastis. Jūs zināt, cik tas nepatīkami, ka iztraucē brokastu laikā. Tāpēc mēs lūdzam jūs, ja jums noteikti šeit kas jādara, pagaidīt, kamēr mēs nobeigsim maltīti, vai arī atgriezties šurp vēlāk, un varbūt jūs vispār nāksiet pie prāta, pametīsiet dumpiniekus un iedzersiet kopā ar mums uz karaļa veselību.
   —   Piesargies, Atos! — iesaucās d'Artanjans. — Vai tad tu neredzi, ka viņi tēmē uz tevi?
   —   Redzu gan, redzu, — Atoss atteica, — bet tie ir pilsētnieki, viņi neprot šaut un man netrāpīs.
   Tiešām, tai pašā mirklī atskanēja četri šāvieni, bet lodes, ne­skardamas Atosu, atsitās pret sienu.
   Gandrīz tai pašā mirklī atskanēja četri atbildes šāvieni, taču tie bija trāpīgāki nekā uzbrucēju šāvieni: trīs zaldāti bija uz vie­tas beigti un viens zemes racējs ievainots.
   —  Grimo, otru musketi! — pavēlēja Atoss, nekāpdams zemē no sienas.
   Grimo nekavēdamies izpildīja viņa pavēli. Arī Atosa trīs draugi bija no jauna pielādējuši ieročus, pirmajai zalvei sekoja otrā: bri­gadieris un divi zemes racēji beigti nokrita, bet pārējie metās bēgt.
   —  Uz priekšu, kungi, uzbrukuma! — Atoss komandēja.
   Četri draugi izskrēja ārpus forta sienām, sasniedza kaujas
   lauku, savāca četras musketes un brigadiera īso šķēpu un pēc tam, būdami pārliecināti, ka bēgļi apstāsies tikai, sasnieguši pilsētu, atgriezās bastionā, paņemdami līdzi uzvarā gūtās trofejas.
   —   Grimo, pielādējiet atkal ieročus, — Atoss sacīja, — un mēs, kungi, no jauna ķersimies pie ēšanas un turpināsim pārtraukto sarunu. Pie kā mēs apstājāmies?
   —   Es atceros, — teica d'Artanjans, kas ļoti interesējās par milēdijas maršrutu, — tu stāstīji, ka milēdija pametusi Franciju.
   —  Viņa brauc uz Angliju, — Atoss sacīja.
   —  Ar kādu nolūku?
   —  Ar nolūku nogalināt vai likt nogalināt Bekingemu.
   D'Artanjans aiz pārsteiguma un sašutuma iekliedzās.
   —  Cik zemiski! — viņš iesaucās.
   —   O, ticiet man, par to es uztraucos ļoti maz, — Atoss teica. — Grimo, kad esat beidzis, — viņš turpināja, — tad paņemiet brigadiera šķēpu, piesieniet pie tā servjeti un piestipriniet to bas­tiona tornī, lai dumpīgie larošelieši redz, ka viņiem ir darīšana ar drošsirdīgiem un uzticīgiem karaļa zaldātiem.
   Grimo klusēdams paklausīja. Pēc brītiņa virs četru draugu galvām plīvoja balts karogs; tā parādīšanos apsveica aplausu dārdi: puse nometnes drūzmējās pie nocietinājuma vaļņa.
   —   Kā, tu neuztraucies, ka viņa nogalina vai liek nogalināt Bekingemu? — d'Artanjans turpināja. — Bet hercogs taču ir mūsu draugs.
   —   Hercogs ir anglis, hercogs cīnās pret mums. Lai viņa dara ar hercogu, ko grib, es par to neuztraucos vairāk kā par iztuk­šotu pudeli.
   Pie šiem vārdiem Atoss aizmeta pudeli, no kuras pēdējo lāsi bija ielējis savā glāzē.
   —   Nē, pagaidi, — d'Artanjans sacīja, — es Bekingemu tā nepametīšu! Viņš taču iedāvināja mums tik skaistus zirgus.
   —  Un vēl turklāt tik skaistus seglus, — piebilda Portoss, kas arī patlaban bija piespraudis pie apmetņa treses no šiem segliem.
   —   Un Dievs grib, lai grēcinieks atgriežas no grēkiem, nevis nonāvē, — atbalstīja arī Aramiss.
   —  Amen, — Atoss noteica. — Atgriezīsimies pie tā vēlāk, ja jūs vēlēsieties, bet tobrīd man vissvarīgākais bija, — un esmu pārliecināts, ka tu, d'Artanjan, mani sapratīsi, — vissvarīgākais man bija atņemt šai sievietei īpatnējo apliecību, ko viņa bija iz­vīlusi no kardināla un ar kuras palīdzību dzīrās nesodīta atbrī­voties no tevis un varbūt no mums visiem.
   —   Vai šī sieviete ir īsta ragana? — sašutis ieteicās Portoss, pasniegdams savu šķīvi Aramisam, kas patlaban sadalīja ceptu putnu.
   —   Vai šī apliecība palika viņas rokās? — d'Artanjans jau­tāja.
   —   Nē, es to dabūju, bet es melotu, ja apgalvotu, ka man tas nācās viegli.
   —   Dārgais Atos, es vairs nevaru saskaitīt, cik reižu jus man esat izglābis dzīvību, —- sacīja d'Artanjans. ,
   —  Tad tu mūs pameti tādēļ, lai atgrieztos pie viņas? — Ara­miss jautāja.
   —   Tieši tādēļ.
   —   Un kardināla parakstītā apliecība ir pie tevis? — tincināja d'Artanjans.
   —   Te tā ir, — atbildēja Atoss, izvilkdams vērtīgo papīru no kamzoļa kabatas.
   Ar drebošu roku, pat necenzdamies apslēpt trīsas, d'Artanjans atlocīja papīra lapu un lasīja:
   «Tas, ko izdarījis šī dokumenta uzrādītājs, ir darīts pēc manas pavēles un valsts labā.
   1627., gada 5. decembrī.
   Rišeljē.»
   —   Patiesi, tā ir grēku atlaide pēc visiem likumiem, — Aramiss sacīja.
   —   Šo papīru vajag saplēst, — teica d'Artanjans, kam šķita, ka viņš izlasījis savu nāves spriedumu.
   —   Nē, tieši pretēji, tas rūpīgi jāglabā, — Atoss sacīja. — Es to neatdotu, pat ja man to noklātu ar zelta gabaliem.
   —   Ko viņa tagad darīs? — jauneklis ieprasījās.
   —  Droši vien rakstīs kardinālam, — Atoss atteica, — ka viens nolādēts musketieris, vārdā Atoss, ar varu atņēmis viņai attais­nojuma rakstu. Tai pašā vēstulē viņa ieteiks kardinālam atbrī­voties ne tikai no jau minētā musketiera, bet arī no tā diviem draugiem Portosa un Aramisa. Kardināls atcerēsies, ka šos ļau­dis viņš allaž sastop savā ceļā; kādā jaukā rītā viņš liks apcie­tināt d'Artanjanu un, lai tam Bastīlijā vienam nebūtu garlaicīgi, aizsūtīs arī mūs uz turieni pakavēt mūsu draugam laiku.
   —  Mī|ais, man šķiet, ka tu dzen muļķīgus jokus, — Portoss sacīja.
   —   Es nejokoju, — teica Atoss.
   —   Vai zini, ka apgriezt kaklu šai sasodītajai milēdijai būtu mazāks grēks nekā nogalināt nabaga hugenotus, — Portoss sa­cīja, — jo viņu vienīgais pārkāpums ir tas, ka viņi dzied franciski tos pašus psalmus, kurus mēs dziedam latīniski.
   —   Ko par to saka abats? — Atoss mierīgi jautāja.
   —   Es saku, ka pilnīgi piekrītu Portosam, — Aramiss atbildēja.
   —  Un es vēl vairāk! — d'Artanjans iesaucās.
   —  Labi, ka šī sieviete tagad ir tālu projām, — sacīja Portoss,
   —   jo, atzīšos, viņa mani ļoti nomāktu, ja atrastos šeit tuvumā.
   —  Mani viņa nomāc, arī būdama Anglijā, — teica Atoss.
   —  Mani viņa nomāc visur, — d'Artanjans sacīja.
   —   Bet reiz viņa bija tavās rokās, kāpēc tu viņu nenoslīcināji, nenožņaudzi, nepakāri? — jautāja Portoss. — Jo tikai mirušie neatgriežas.
   —  Vai jūs tā domājat, Portos? — atvaicāja Atoss ar drūmu smīnu uz lūpām, kuru saprata vienīgi d'Artanjans.
   —  Man iešāvās prātā laba doma, — d'Artanjans paziņoja.
   —   Stāstiet! — musketieri mudināja.
   —   Pie ieročiem! — uzsauca Grimo.
   Jaunie vīrieši strauji uzlēca kājās un paķēra šautenes.
   Šoreiz tuvojās divdesmit vai divdesmit piecu vīru liela nodaļa, taču tie vairs nebija zemes racēji, bet visi garnizona zaldāti.
   —   Kā būtu, ja mēs atgrieztos nometnē? — ieteica Portoss.
   —  Man liekas, ka spēki ir pārāk nevienādi.
   —   Neiespējami aiz trim iemesliem, — Atoss atbildēja. — Pir­mais ir tas, ka mēs vēl neesam paēduši brokastis; otrais — mums vēl jāpārrunā svarīgi jautājumi; trešais — trūkst vēl desmit mi­nūtes no stundas.
   —   Tad vismaz mums jāvienojas par kaujas plānu, — sacīja Aramiss.
   —   Tas ir pavisam vienkāršs, — Atoss teica. — Tikko ienaid­nieks būs šāviena attālumā, mēs atklāsim uguni; ja ienaidnieks joprojām tuvosies, šausim atkal, šausim tik ilgi, kamēr būs ar ko pielādēt šautenes. Ja pēc tam tie, kas būs palikuši dzīvi, to­mēr gribēs mums uzbrukt, tad ļausim, lai viņi nokāpj grāvī, un uzgāzīsim viņiem uz galvas izkustināto sienas gabalu, kas vispār turas vēl kā par brīnumu.
   —   Bravo! — iesaucās Portoss. — Atos, tu esi dzimis, lai kļūtu ģenerālis, un kardināls, kas sevi uzskata par izcilu karava­doni, ir nieks, salīdzinot ar tevi.
   —   Kungi, lūdzu nešaujiet divi uz vienu, — Atoss aizrādīja. — Tēmējiet katrs uz savu vīru.
   —   Esmu jau notēmējis uz savējo, — d'Artanjans paziņoja.
   —  Un es uz savējo, — teica Portoss.
   —   Es tāpat, — Aramiss sacīja.
   —  Uguni! — Atoss nokomandēja.
   Četru šāvienu troksnis saplūda vienā, bet nokrita četri vīri.
   Tūlīt sāka rībēt bungas, un pretinieka nodaļa strauji devās uz priekšu.
   Tagad šāvieni atskanēja cits pēc cita, taču tie aizvien bija tik­pat trāpīgi. Tomēr larošelieši, it kā zinādami bastiona aizstāvju skaitlisko vājumu, tagad jau metās izklaidus skriet uz priekšu.
   No trim šāvieniem krita vēl divi zaldāti, bet dzīvie nepalēni­nāja gaitu.
   Bastiona pakāji sasniedza divpadsmit līdz piecpadsmit zal­dātu; vēl pēdējā zalve viņus sagaidīja, tomēr neapturēja: viņi sa- lēca grāvī un dzīrās rāpties augšā.
   —   Draugi, izbeigsim ar viņiem vienā paņēmienā, — Atoss sacīja. — Pie sienas! Pie sienas!
   Četri draugi, sulainim piepalīdzot, ņēmās ar šauteņu laidēm nogrūzt milzīgo izkustinātās sienas posmu, kas it kā vējā salī­gojās un tad, atdalīdamies no pamata, ar briesmīgu troksni no­gāzās grāvī; atskanēja šausmīgs kliedziens, gaisā uzmutuļoja pu­tekļu mākonis, un viss bija galā.
   —  Vai mēs būtu viņus visus nosituši? — Atoss ieprasījās.
   —  Nudien, tā izskaās, — sacīja d'Artanjans.
   —  Nē, raug, tur divi trīs, pamatīgi apdauzīti, aiztenterē.
   Tiešām, trīs četri nelaimīgie, notašķīti dubļiem un asinīm,
   iemuka satiksmes ejā un metās bēgt uz pilsētas pusi: tas bija viss, kas atlika no nelielās zaldātu nodaļas.
   Atoss paskatījās pulkstenī.
   —  Kungi, mēs šeit atrodamies vienu stundu un derības esam laimējuši, bet vajag laimēt ar uzvijām, turklāt d'Artanjans nav paguvis mums atklāt savu domu.
   —   Kādu domu? — d'Artanjans jautāja.
   —   Jūs teicāt, ka jums iešāvusies prātā kāda doma, — Atoss atgādināja.
   —   Jā, atceros, — d'Artanjans sacīja. — Es došos otrreiz uz Angliju un uzmeklēšu Bekingema kungu.
   —  To jūs, d'Artanjan, nedarīsiet, — Atoss īsi noteica.
   —   Kāpēc tā? Vai tad es reiz to jau neizdarīju?
   —   Jā, bet toreiz nebija kara laiks. De Bekingema kungs to­reiz bija mūsu sabiedrotais, nevis ienaidnieks. To, ko jūs esat nodomājis darīt, novērtēs kā nodevību.
   Saprazdams, ka draugam taisnība, d'Artanjans klusēja.
   —   Man arī ienāca prātā kāda doma, — Portoss savukārt sa­cīja.
   —   Uzklausīsimies Portosa domu, — aicināja Aramiss.
   —   Es izlūgšos no de Trevila kunga atvaļinājumu aiz kaut kāda iegansta, ko jūs sagudrosiet, jo pašam man ar sagudrošanu neveicas. Milēdija mani nepazīst, es varēšu viņai piekļūt, nemo­dinot aizdomas, un, kad būšu uzmeklējis šo daiļavu, tad nožņaugšu viņu.
   —   Jāatzīst, es Portosa priekšlikumu gandrīz esmu ar mieru pieņemt, — teica Atoss.
   —   Pē, nogalināt sievieti! — Aramiss sašuta. — Nē, paklau­sieties, man radās vispareizākā doma.
   —   Stāstiet, Aramis, ko jūs esat nodomājis! — sacīja Atoss, kas jauno musketieri cienīja.
   —  Vajag brīdināt karalieni.
   —  Nudien, pareizi! — iesaucās Portoss un Atoss, turklāt pē­dējais piebilda: — Man rādās, ka tas būs pareizais ceļš.
   —   Brīdināt karalieni! — Atoss atkārtoja. — Bet kā to lai iz­dara? Vai mums ir sakari ar galmu? Vai varam kādu aizsūtīt uz Parīzi, lai nometnē to uzreiz nedabūtu zināt? No šejienes līdz Parīzei ir simt četrdesmit ljē, mūsu vēstule vēl nebūs sasniegusi Anžēru, kad mēs jau sēdēsim aiz restēm.
   —   Kas attiecas uz vēstules nogādāšanu viņas majestātei, —- Aramiss pietvīkdams paziņoja, — tad es to varu uzņemties. Man Tūrā ir kāda veikla paziņa …
   Aramiss aprāvās, redzēdams, ka Atoss pasmaidīja.
   —   Atos, vai jūs noraidāt šo priekšlikumu? — d'Artanjans brīnījās.
   —   Es to nenoraidu galīgi, — Atoss atbildēja, — bet gribētu tikai aizradīt Aramisam, ka viņš nevar atstāt nometni, un ne uz vienu citu, izņemot mūs pašus, mēs nevaram paļauties. Pāris stundu pēc mūsu vēstneša aizjāšanas visi kapucīni, visi spiegi, visi kardināla rokaspuiši pratīs jūsu vēstuli no galvas, un jūs un jūsu veiklā paziņa tiksiet arestēti.
   —   Nemaz jau nerunājot par to, ka viņas majestāte glābs gan de Bekingema kungu, bet mūs pārējos vis neglābs, — aizrādīja Portoss.
   —   Kungi, Portosa aizrādījums ir ļoti pareizs, — d'Artanjans sacīja.
   —  Vai dzirdat, kas tad tur pilsētā notiek? — ieteicās Atoss.
   Draugi ieklausījās: līdz viņiem tiešām atplūda bungu rīboņa.
   —  Trauksme!
   —  Jūs redzēsiet, ka viņi sūtīs pret mums veselu pulku, — Atoss sacīja.
   —   Bet jūs taču negribēsiet stāties pretī veselam pulkam? — Portoss jautāja.
   —   Kāpēc ne? — musketieris atteica. — Es patlaban jūtos spē­jīgs stāties pretī veselai armijai. 2ēl tikai, ka neiedomājāmies paņemt līdzi vēl duci pude|u vīna.
   —   Goda vārds, bungu rīboņa tuvojas, — d'Artanjans sacīja.
   —   Lai tuvojas, — Atoss teica. — No šejienes līdz pilsētai ir ceturtdaļstundas gājiens, tātad no pilsētas līdz šejienei tikpat daudz. Vairāk laika mums nevajag, lai pieņemtu kādu lēmumu. Ja mēs tagad no šejienes aizietu, tad vairs nekur neatrastu tik iz­devīgu vietu sarunai. Un ziniet, kungi, tieši pašreiz man ienāca prātā vispareizākā doma.
   —   Stāstiet!
   —   Papriekš atļaujiet man pateikt Grimo dažus nepieciešamos rīkojumus.
   Atoss pamāja sulainim, lai tas pienāk klāt.
   —   Grimo, ņemiet šos kungus, — Atoss sacīja, norādīdams uz līķiem, kas gulēja bastionā, — atslejiet viņus pret sienu, uzmau- ciet galvā cepuri, ielieciet rokā šauteni.
   —   O izcilais cilvēk! — d'Artanjans iesaucās. — Es saprotu tavu nodomu.
   —  Jūs saprotat? — Portoss jautāja.
   —  Un tu, Grimo, vai tu saproti? — Aramiss jautaja sulainim.
   Grimo apstiprinoši pamāja ar galvu.
   —  Tas ir viss, — Atoss teica, — un tagad atgriezīsimies pie manas domas.
   —   Es tomēr gribētu saprast, — Portoss neatlaidas.
   —  Tas ir veltīgi.
   —  Jā, jā, labāk uzklausīsimies Atosa domu! — d'Artanjans un Aramiss reizē iesaucās.
   —   Sai milēdijai, šai sievietei, šai velnišķīgajai būtnei ir, kā jūs, d'Artanjan, man stāstījāt, vīrabrālis.
   —   Jā, es viņu pat labi pazīstu, un man liekas, ka viņam nav sevišķas simpātijas pret savu nelaiķa brāļa sievu.
   —   Tas neko nekait, — Atoss atteica, — un vēl labāk būtu, ja viņš to ienīstu.
   —  Tādā gadījumā apstākļi pilnīgi atbilst jūsu vēlējumam.
   —   Es tomēr gribētu saprast, ko Grimo dara, — Portoss ne­atlaidās.
   —   Klusē, Portos! — Aramiss viņu apsauca.
   —   Kā sauc milēdijas vīrabrāli?
   —  Lords de Vinters.
   —   Kur viņš tagad atrodas?
   —  Tikko sāka runāt par karu, viņš atgriezās Londonā.
   —   Labi! Viņš tieši ir tas cilvēks, kas mums vajadzīgs, — Atoss sacīja, — un viņu mums vajag brīdināt. Mēs viņam pazi­ņosim, ka viņa svaine nodomājusi kādu noslepkavot, un lūgsim, lai viņš neizlaiž šo sievieti no acīm. Es ceru, ka Londonā arī ir kāda labošanas iestāde, līdzīga svētās Magdalēnas patversmei vai grēku nožēlojošu jaunavu namam. Lai viņš tur ieliek savu brāļa­sievu, un mēs varēsim būt mierīgi.
   —  Jā, — piekrita d'Artanjans, — līdz tam laikam, kamēr viņa no turienes atbrīvosies.
   —  D'Artanjan, jūs prasāt par daudz, — Atoss pārmeta, — iz­stāstīju jums visu, ko vien varēju sadomāt, un vairāk nekā nevaru ieteikt.
   —  Man šķiet, ka vislabākais būs, ja mēs brīdināsim reizē ka­ralieni un lordu Vinteru, — teica Aramiss.
   —  Jā, bet kam mēs uzdosim nogādāt vēstules uz Tūru un uz Londonu?
   —   Es galvoju par Bazēnu, — Aramiss sacīja.
   —  Un es par Planšē, — teica d'Artanjans.
   —  Patiesi, ja mēs paši nevaram atstāt nometni, tad mūsu su­laiņiem tas nav liegts, — Portoss sacīja.
   —   Protams, — d'Artanjans apstiprināja. — Jau šodien pat uzrakstīsim vēstules, iedosim viņiem naudu, un lai viņi pošas ceļā.
   —  Mēs_ viņiem iedosim naudu? Vai tad jums ir nauda? — Atoss jautāja.
   Četri draugi saskatījās, un viņu sejas, kas uz mirkli bija no­skaidrojušas, atkal sadrūma.
   —   Skatieties! — uzsauca d'Artanjans. — Es redzu, ka tur tā­lumā kustas melni un sarkani punkti. Atos, jūs runājāt par pulku! Tur jau tuvojas vesela armija.
   —  Nudien, jā, viņi tūlīt būs klāt! — Atoss sacīja. — Tādi vilt­nieki, atnākuši, ka ne čiku, ne grabu. Grimo, vai tu jau beidzi?
   Grimo piekrītoši pamāja un norādīja uz līķiem, kurus bija no­vietojis gar sienu visgleznainākās pozās: vieni stāvēja ar šauteni plecos, citi it kā tēmēja, vēl citi turēja rokā atvāztu zobenu.
   —   Bravo! — Atoss uzslavēja. — Tas dara godu tavai iztēlei.
   —  Vienalga, es tomēr gribētu saprast, kādēļ tas viss, — Por­toss atkal tincināja.
   —  Papriekš aizvāksimies no šejienes, — d'Artanjans teica, — un pēc tam tu sapratīsi.
   —  Vienu mirklīti, kungi, vienu mirklīti! Lai Grimo savāc trau­kus.
   —  Nu gan melnie un sarkanie punkti acīm redzami pieaug, un es pievienojos d'Artanjana domām, — sacīja Aramiss. — Mēs vairs nedrīkstam vilcināties, mums nekavējoties jāatgriežas no­metnē.
   —  Jā, arī man vairs nav iebildumu pret atkāpšanos, — Atoss piekrita. — Mēs saderējām uz vienu stundu un esam šeit uztu­rējušies pusotras stundas. Nu vairs neviens nevarēs nekā iebilst. Iesim, kungi, iesim!
   Grimo ar grozu jau bija aizdrāzies pa priekšu.
   Četri draugi devās viņam pakaļ un jau bija pagājuši soļus desmit, te pēkšņi Atoss iesaucās:
   —   Pie joda, kungi! Ko mēs darām?
   —  Vai tu kaut ko aizmirsi? — Aramiss jautāja.
   —  Karogs, velns lai parauj! Nedrīkst taču atstāt karogu ienaid­niekam, pat ja tas ir tikai servjete!
   Un Atoss steigšus metās atpakaļ bastionā, uzkāpa tornī un noņēma karogu, bet, tā kā larošelieši jau atradās šāviena attā­lumā, tad viņi atklāja briesmīgu uguni uz šo cilvēku, kas it kā joka pēc bija nostājies viņiem par mērķi.
   Taču Atoss bija gluži kā apburts: lodes aizspindza viņam ga­rām un neviena viņu neskāra.
   Pagriezis muguru larošeliešiem, Atoss pievērsās nometnei un, vicinādams karogu, sveicināja savējos. No abām pusēm atska­nēja skaļi kliedzieni: no vienas puses dusmu kliedzieni, no ot­ras — sajūsmas pilni izsaucieni.
   Pirmajai zalvei sekoja otrā, un trīs lodes, izurbušās cauri ser­vjetei, padarīja to par īstu karogu. Visa nometne kliedza:
   —   Kāpiet zemē, kāpiet zemē!
   Atoss nokāpa; draugi, kas bija nepacietīgi gaidījuši, ar prieku ieraudzīja viņu iznākam no bastiona.
   —   Iesim, Atos, iesim! Tagad pasteigsimies, — d'Artanjans mu­dināja, — jo būtu muļķīgi ļauties nogalināties, kad esam visu iz­gudrojuši, izņemot to, kur ņemt naudu.
   Bet Atoss par spīti draugu mudinājumiem devās uz priekšu cēlā, nesteidzīgā gaitā, un draugi, redzēdami, ka viņu mudināt ir veltīgi, pieskaņojās viņa soļiem.
   Grimo ar savu grozu jau bija labu gabalu priekšā, viņu lodes vairs nevarēja aizsniegt.
   Pēc mirkļa atskanēja neganta apšaudīšana.
   —   Ko tas nozīmē? — Portoss jautāja. — Uz ko viņi šauj? Es nedzirdu lodes spindzam un neviena neredzu.
   —  Viņi šauj uz mūsu miroņiem, — Atoss paskaidroja.
   —   Bet tie taču viņiem neatbildēs.
   —   Pareizi. Tad larošelieši iedomāsies, ka bastionā izliktas la­matas, apspriedīsies, sūtīs parlamentārieti, un, kad beidzot ap­tvers, ka ir izjokoti, viņu lodes mūs vairs neaizsniegs. Un tāpēc mums nav ko steigties, citādi dabūsim vēl dūrēju sānos.
   —   O, nu es saprotu! — Portoss sajūsmināti iesaucās.
   —   Paldies Dievam! — Atoss, plecus paraustīdams, sacīja.
   Franči, redzēdami, ka četri draugi atgriežas mierīgā gaitā,
   iegavilējās aiz sajūsmas.
   Tad atkal atskanēja šāvieni, un nu lodes atsitās pret oļiem un baigi spindza četriem draugiem gar ausīm. Larošelieši beidzot bija iegājuši bastionā.
   —  Tie nu gan ir neveikli šāvēji, — Atoss teica. — Cik mēs viņējos nošāvām? Kādu duci?
   —  Varbūt pat piecpadsmit.
   —   Un cik nositām ar mūra sienu?
   —  Astoņus vai desmit.
   —   Bet paši neesam ne ieskrambāti! Nē, tomēr! Kas jums, d'Artanjan, noticis ar roku? Man šķiet, tā asiņo?
   —  Nieki, nav nekas, — d'Artanjans atbildēja.
   —   Kāda nomaldījusies lode?
   —   Pat ne tik daudz.
   —  Bet kas tad?
   Mēs jau stāstījām, ka Atoss mīlēja d'Artanjanu ka paša delu; šis drūmais, nelokāmais cilvēks reizēm izpauda gluži tēvišķīgu gādību par jaunekli.
   —   Ieskrambājums, — d'Artanjans atbildēja. — Es saspiedu pirkstus pie bastiona sienas, un gredzena briljants man ieplēsa ādu.
   —   Tā iet, jaunekli, kad rotājas ar briljantiem, — Atoss nicīgi noteica.
   —   Pareizi, gredzenā ir briljants! — Portoss iesaucās. — Ko tad mēs sūkstāmies, ka nav naudas, ja mums ir briljants?
   —  Pareizi! — piekrita arī Aramiss.
   —   Bravo, Portos! Šoreiz tev iešāvusies prātā lieliska doma.
   —   Bez šaubām, — atteica Portoss, gaužām iepriecināts par Atosa uzslavu, — reiz ir briljants, tad to vajag pārdot.
   —   Bet tas ir karalienes dāvināts, — d'Artanjans iebilda.
   —  Vēl viens iemesls vairāk, lai to pārdotu, — Atoss sacīja, — jo būs ļoti taisnīgi, ja ar karalienes dāvanas palīdzību tiks izglābts Bekingems, un būs ļoti cildeni, ka ar karalienes bril­janta palīdzību tiksim izglābti mēs, viņas draugi, tāpēc pārdosim briljantu! Ko par to domā abata kungs? Portosa domas es nepra­sīšu, jo viņš jau izsacījās.
   —   Es domāju, — Aramiss nosarkdams atbildēja, — ka gre­dzens nav saņemts no iemīļotās, tātad tas nav mīlestības ķīla un tāpēc d'Artanjans var to pārdot.
   —   Mīļais draugs, jūs runājat kā pats teoloģijas iemiesojums. Tātad, pēc jūsu domām …
   —   Gredzenu vajag pārdot, — Aramiss nobeidza.
   —   Labi, — d'Artanjans ar priecīgu prātu piekrita, — tad pār­dosim šo briljantu un vairāk nerunāsim par to.
   Apšaudīšana turpinājās, bet draugus lodes vairs neaizsniedza, un larošelieši šāva tikai, lai apmierinātu savu sirdsapziņu.
   —   Nudien, šī doma Portosam iešāvās prātā pēdējā brīdī, jo tūlīt mēs būsim nometnē. Kungi, par to vairs ne vārda! Uz mums skatās, mums nāk pretī, mūs uzvaras gājienā ienesīs nometnē.
   Tiešām, kā mēs jau stāstījām, visā nometnē valdīja milzīgs satraukums. Vairāk nekā divtūkstoš vīru bija noskatījušies kā iz­rādi četru draugu laimīgi beigušos pārdrošību, par kuras īsto iemeslu nevienam nebija ne jausmas. No visām malām atskanēja saucieni: «Lai dzīvo gvardisti! Lai dzīvo musketieri!»
   De Bizinjī kungs pirmais piesteidzās pie Atosa, paspieda vi­ņam roku un atzina, ka derības zaudējis. De Bizinjī kungam se­koja dragūns un šveicietis, un pēc tam visi pārējie biedri. Ap­sveikumiem, rokas spiedieniem un apkampieniem nebija gala, tāpat kā neizsmeļamām zobgalībām par larošeliešiem; troksnis sacēlās tik liels, ka viņa eminence kardināls iedomājās, ka sāku­šies nemieri, un aizsūtīja savas gvardes kapteini La Udinjēru uzzināt, kas nometnē noticis.
   Vēstnesim atgadījums tika izstāstīts ar sajūsmas pilniem iz­pušķojumiem.
   —   Kas noticis? — prasīja kardināls, kad la Udinjērs atgrie­zās.
   —   Jūsu gaišība, trīs musketieri un viens gvardists saderejuši ar de Bizinjī kungu, ka viņi iešot ēst brokastis Sen-Zervē basti­onā. Brokastis ēzdami, viņi divas stundas noturējušies pret ienaid­nieka spēkiem un nogalinājuši nezin cik daudz larošeliešu.
   —  Vai apjautājāties, kā šos trīs musketierus sauc?
   —  Jā, jūsu gaišība.
   —   Kā tad viņus sauc?
   —  Tie ir Atosa, Portosa un Aramisa kungi.
   —   Atkal šie trīs drošsirdīgie! — kardināls nomurmināja. — Un kā sauc gvardistu?
   —   D'Artanjana kungs.
   —  Atkal šis jaunais karstgalvis! Man noteikti jāpanāk, lai šie četri draugi pārnāk manā dienestā.
   Vakarā kardināls, sarunādamies ar de Trevila kungu, piemi­nēja šārīta varoņdarbu, par ko runāja visa nometne. De Trevila kungs, kas no pašu dēkaiņu mutes bija dzirdējis par šo dēku, at­stāstīja to viņa eminencei visos sīkumos, nepiemirsdams arī epi­zodi ar servjeti.
   —   Lieliski, de Trevila kungs, — kardināls sacīja, — lūdzu, atsūtiet man šo servjeti. Likšu uz tās izšūt trīs zelta lilijas un pa­sniegšu to jūsu musketieriem par standartu.
   —   Jūsu gaišība, tas būs netaisnīgi pret gvardistiem, — teica de Trevila kungs, — jo d'Artanjana kungs nav manā, bet dez Esāra kunga rotā.
   —   Tad uzņemiet viņu savā rotā, — kardināls sacīja. — Ja šie četri drošsirdīgie karavīri ir tik Joti sadraudzējušies, tad nav tais­nīgi, ka viņi nekalpo vienā rotā.
   Tai pašā vakarā de Trevila kungs paziņoja jauno, labo vēsti trim musketieriem un d'Artanjanam, uzaicinādams visus četrus nākošajā dienā uz brokastīm.
   D'Artanjans nezināja aiz prieka, kur dēties. Kā jau zināms, viņa dzīves sapnis bija kļūt par musketieri.
   Viņa trīs draugi arī ļoti priecājās.
   —   Nudien, tā tev bija lieliska iedoma, — d'Artanjans sacīja Atosam, — jo, kā tu teici, mēs iemantojām slavu un uzsākām ļoti svarīgu sarunu.
   —   Ko tagad varēsim turpināt, nemodinādami ne mazākās aiz­domas, jo, ar Dieva palīgu, turpmāk mēs tiksim uzskatīti par kar­dināla piekritējiem.
   Tanī pašā vakarā d'Artanjans ieradās pie dez Esāra kunga, lai apliecinātu viņam savu cieņu un paziņotu par saņemto pa­augstinājumu.
   Dez Esāra kungs, kas d'Artanjanu bija ļoti iemīļojis, piedā­vāja viņam savu palīdzību, jo pāriešana uz citu pulku bija sais­tīta ar lieliem izdevumiem ekipējuma iegādei.
   D'Artanjans atteicās no palīdzības, bet, izmantodams izdevīgo gadījumu, lūdza, lai dez Esāra kungs liek nocenot briljantu, jo vēloties to pārvērst naudā.
   Nākošajā dienā pulksten astoņos no rīta dez Esāra kunga su­lainis atnesa d'Artanjanam maisiņu zelta, tur bija septiņi tūk­stoši livru.
   Tā bija karalienes briljanta cena.

   Atoss bija atradis piemērotu apzīmējumu: ģimenes lieta. Ģi­menes lietas nebija kardināla pārzināšanā; ģimenes lietas uz ci­tiem neattiecās; ar ģimenes lietām varēja nodarboties neslēpti. Tātad Atoss bija atradis apzīmējumu: ģimenes lieta. Aramiss bija atradis veidu: sūtīt sulaiņus. Portoss bija atradis līdzekļus: jāpārdod briljants.
   Vienīgi d'Artanjans, kas parasti bija visatjautīgākais no vi­siem četriem, šoreiz nebija nekā sagudrojis, bet jāatzīst, ka jau milēdijas vārds vien paralizēja visas viņa domas.
   Tomēr nē, mēs maldāmies: viņš bija atradis briljantam pircēju.
   Brokastīs pie de Trevila kunga valdīja gaiša jautrība. D'Artan­jans jau bija tērpies jaunajā uniformā. Viņš bija gandrīz vienādā augumā ar Aramisu, un, tā kā Aramiss, kam izdevējs, kas bija nopircis viņa poēmu, — kā lasītājs atcerēsies, — devīgi samak­sāja, uzreiz bija pasūtījis divus komplektus, tad viņš vienu at­deva savam draugam, kas tādā veidā saņēma pilnīgu ekipējumu.
   D'Artanjans justos kā septītajās debesīs, ja domās viņam kā draudīgs mākonis pie apvāršņa allaž nepavīdētu milēdija.
   Pēc brokastīm draugi vienojās satikties vakarā pie Atosa, lai nobeigtu iecerēto pasākumu.
   D'Artanjans visu dienu pastaigājās ka nometnes ielām, izrā­dīdams savu musketiera uniformu.
   Vakarā, norunātajā stundā, četri draugi sapulcējās. Viņiem vajadzēja izlemt vēl trīs jautājumus:
   ko rakstīt milēdijas svainim;
   ko rakstīt veiklajai paziņai Tūrā
   un kuriem sulaiņiem uzticēt vēstuļu nogādāšanu.
   Katrs piedāvāja savējo: Atoss aizrādīja uz Grimo atturību, jo Grimo runāja tikai tad, kad viņa kungs viņam Jāva atvērt muti; Portoss lielīja Musketona spēku, jo šim puisim bija tik varens augums, ka viņš viens varēja piekaut četrus parasta auguma vī­rus; Aramiss pilnīgi paļaudamies uz Bazēna izdarību, milzīgi cil­dināja savu kandidātu; beidzot, d'Artanjans, kas uzticējās Planšē drosmei, uzslavēja viņa izturēšanos bīstamajā situācijā, kada viņi abi bija nokļuvuši Buloņā.
   Sie četri tikumi ilgi cīnījās par pirmo vietu, un šajā sakarībā tika teiktas lieliskas runas, kuras mēs te neatstāstīsim, jo baidā­mies, ka lasītājam tās var likties par garām.
   —   Diemžēl, būtu vajadzīgs, lai tam, ko mēs sūtīsim, vienam pašam būtu visas šīs četras īpašības, — Atoss sacīja.
   —   Kur lai atrod tādu sulaini?
   —  Es zinu, tāds nav atrodams, — Atoss piekrita, — un tāpēc sūtīsim Grimo.
   —   Nē, Musketonu.
   —   Labāk Bazēnu.
   —  Vislabāk Planšē, jo Planšē ir drošsirdīgs un veikls, viņam piemīt divas no šīm četrām īpašībām.
   —   Kungi, svarīgākais nav izdibināt, kurš no mūsu četriem sulaiņiem ir atturīgākais, stiprākais, veiklākais vai drošsirdīgā­kais, — Aramiss teica, — bet gan, kurš no viņiem visvairāk mīl naudu.
   —   Ļoti prātīgs norādījums, — Atoss piekrita. — Vajag pa­jauties uz cilvēka netikumiem, nevis uz viņa tikumiem. Abata kungs, jūs esat liels prātnieks!
   —   Bez šaubām, ka tas ir svarīgākais, — Aramiss turpināja. — Mums vajadzīgi uzticami uzdevumu izpildītāji ne tikai tāpēc, lai pasākums izdotos, bet arī lai tas neciestu neveiksmi, jo ne­veiksmes gadījumā ar savu galvu atbildēs nevis sulainis…
   —   Klusāk, Aramis! — Atoss aizrādīja.
   —   Pareizi… Nevis sulainis, — Aramiss turpināja, — bet kungs un pat kungi! Vai mūsu sulaiņi ir mums tik padevīgi, lai riskētu ar savu dzīvību mūsu labā? Nē.
   —  Nudien, par Planšē es gandrīz būtu ar mieru galvot, — d'Artanjans sacīja.
   —   Labi, mīļais draugs, pievienojiet viņa padevībai krietnu naudas summu, kas viņam nodrošinās zināmu pārticību, un tad jūs varēsiet galvot par viņu divkārt drošāk.
   —   Ak Dievs, un tomēr jūs tiksiet piekrāpti, — teica Atoss, kas bija optimists, kad runa bija par lietām, un pesimists, kad runa bija par cilvēkiem. — Lai dabūtu naudu, viņi apņemsies visu, bet cejā bailes kavēs viņus rīkoties. Ja viņi tiks saņemti ciet, viņus mazliet paspaidīs, un viņi visu atklās. Pie joda! Mēs taču neesam mazie bērni! Lai dotos uz Angliju (Atoss sāka runāt klusāk), ir jābrauc cauri visai Francijai, kas čum un mudž no spiegiem un kardināla rokaspuišiem; lai tiktu uz kuģa, ir vajadzīga atļauja; lai paprasītu ceļu uz Londonu, vajag prast angliski. Pēc manām domām, lieta ir ļoti sarežģīta.
   —   Nemaz ne, — protestēja d'Artanjans, kas ļoti vēlējās, kaut pasākums izdotos, — pēc manām domām, tas viss ir ļoti vien­kārši. Protams, ja lordam Vinteram rakstītu par visādām šaus­mām, par kardināla nelietībām …
   —   Klusāk! — Atoss brīdināja.
   —   Intrigām un dažādiem valsts noslēpumiem, — d'Artanjans turpināja, ievērodams Atosa brīdinājumu, — tad mūs, bez šaubām, nobendētu uz moku rata. Bet, Dieva dēļ, neaizmirstiet, ka mēs, kā jūs, Atos, pats sacījāt, rakstīsim viņam par ģimenes lietām. Mēs viņam rakstīsim tikai tādēļ, lai viņš parūpētos, ka milēdijai cēc ierašanās Londonā tiktu laupīta iespēja mums kaitēt. Es vi­ņam rakstīšu apmēram tā …
   —   Paklausīsimies, — ieteicās Aramiss, jau priekšlaicīgi sa­vilcis paļājošu sejas izteiksmi.
   —   «Cienījamais kungs un dārgais draugs …»
   —   Protams, jūs rakstīsiet anglim «dārgais draugs», — Atoss pārtrauca d'Artanjanu. — Sākums ir labs! Bravo, d'Artanjan! Jau par šiem vārdiem vien jūs tiksiet nevis nobendēts uz moku rata, bet dzīvs saplosīts gabalos.
   —  Varbūt. Nu tad es rakstīšu vienkārši «cienījamais kungs».
   —   Varat pat rakstīt «milord», — piezīmēja Atoss, kas aizvien cieši turējās pie pieklājības normām.
   —   «Milord, vai atceraties kazu aploku aiz Luksemburgas pils?»
   —   Jauki! Tagad Luksemburgas pils! Varēs pieņemt, ka tas ir norādījums uz karalieni māti! Patiešām asprātīgi, — Atoss pavīp­snāja.
   —   Labi, rakstīsim vienkārši tā: «Milord, vai atceraties zināmo aploku, kur jums tika izglābta dzīvība?»
   —   Mīļais d'Artanjan, no jums nekad neiznāks labs rakstī­tājs, — Atoss sacīja. — «Kur jums tika izglābta dzīvība!» Pē! Tas ir negodbijīgi. Šādus pakalpojumus kārtīgam cilvēkam nemēdz atgādināt. Atgādināt izdarītu labu darbu nozīmē apvainot.
   —  Mīļais draugs, jūs esat neciešams! — d'Artanjans teica. — Ja man jāraksta zem jūsu cenzūras, tad es atsakos.
   —   Un jūs darāt pareizi. Rīkojieties ar musketi un zobenu, mī­ļais draugs, to jūs protat lieliski, bet spalvu dodiet abata kun­gam, ar to viņš rīkojas labāk.
   —  Jā, pareizi, — piekrita arī Portoss, — dodiet spalvu Ara­misam, viņš taču raksta latīniski disertācijas.
   —   Lai notiek, — d'Artanjans sacīja, — uzrakstiet jūsL Aramis, šo zīmīti. Bet, Dieva vārdā, rakstiet uzmanīgi! Brīdinu jūs, es arī jūs plucināšu.
   — Labprāt esmu ar mieru, — Aramiss teica ar vientiesīgu paš­paļāvību, kāda dzejniekam raksturīga, — Tomēr jums vajag iepa­zīstināt mani sīkāk ar attiecīgajiem apstākļiem. Esmu šad tad dzirdējis, ka milorda svaine ir nelietīga sieviete, un arī pats par to pārliecinājos, noklausīdamies viņas sarunu ar kardinalu.
   —   Pie joda, klusāk! — Atoss atkal aizrādīja.
   —  Taču sīkāk nekā par viņu nezinu, — Aramiss turpināja.
   —   Un es ari ne, — sacīja Portoss.
   Brīdi d'Artanjans un Atoss klusēdami saskatījās. Beidzot Atoss, domās izšķīries un kļuvis vēl bālāks nekā parasti, ar gal­vas mājienu izpauda piekrišanu, un d'Artanjans saprata, ka viņš drīkst stāstīt.
   —   Labi, tad klausieties, kas jums jāraksta, — iesāka d'Artan­jans. — «Milord, jūsu svaine ir noziedzniece, kas gribēja likt jūs nogalināt, lai kļūtu jūsu mantiniece. Bet viņai nebija tiesības sa­laulāties ar jūsu brāli, jo viņa jau bija apprecējusies Francijā un…»
   D'Artanjans apstājās, it kā meklēdams vārdus, un paskatījās uz Atosu.
   —   «Un vīrs viņu bija padzinis,» — Atoss turpināja stāstījumu.
   —   «Tāpēc ka viņa bija apzīmēta ar kauna zīmi,» — d'Artan­jans nobeidza.
   —   Neiespējami! — iesaucās Portoss. — Viņa bija gribējusi likt nogalināt savu vīrabrāli?
   —  Jā.
   —  Un vina jau reiz bija precejusies? — Aramiss jautāja.
   —  Jā.
   —   Vai viņas vīrs atklajis, ka viņai uz pleca uzspiesta lilija? — vaicāja Portoss.
   —   Jā.
   Visus tris «ja» bija izteicis Atoss, un viņa balss bija kļuvusi aizvien drūmāka.
   —   Kas redzējis milēdijai uz pleca lilijas ziedu? — Aramiss tincināja.
   —   D'Artanjans un es vai, ievērojot hronoloģisko kārtību, es un d'Artanjans, — atbildēja Atoss.
   —   Vai šī šausmīgā radījuma vīrs vēl ir dzīvs? — Aramiss jautāja tālāk.
   —  Viņš vēl ir dzīvs.
   —  Vai jūs to zināt droši?
   —   Es tas esmu.
   Labu brīdi telpā valdīja sasprindzināts klusums, katrs draugs pārdzīvoja īpatnēji stāstījuma radīto ietekmi.
   —  Šoreiz d'Artanjans sniedza lielisku uzmetumu, — Atoss pir­mais pārtrauca klusēšanu, — un tieši ar to vēstule jāiesāk.
   —   Pie joda! Atos, jums taisnība, — Aramiss sacīja, — uzde­vums nav viegls. Pašam kanclera kungam būtu grūti sacerēt tik svarīgu vēstījumu, kaut gan kanclera kungs ļoti jauki raksta pro­tokolus. Vienalga! Tagad klusējiet, es rakstīšu.
   Aramiss tiešām paņēma spalvu, mazliet pārdomāja un tad sīkā, sievišķīgā rokrakstā uzrakstīja desmit vienpadsmit rindas, kuras pēc tam klusi un lēni, it kā apsvērdams katru vārdu, nolasīja:
   «Milord,
   cilvēkam, kas jums raksta šīs rindas, kādreiz bija gods krustot ar jums zobenus nelielā aplokā Pekles ielā. Tā kā pēc tam jums labpaticis vairākkārt nosaukt sevi par šā cilvēka draugu, tad arī šis cilvēks uzskata par vajadzīgu apliecināt jums draudzību, iz­sakot derīgu padomu. Divas reizes jūs tikko nekļuvāt par upuri kādai savai tuvai radiniecei, ko uzskatāt par savu mantinieci, tāpēc ka nezināt, ka viņa iestājās laulībā Anglijā, būdama jau precējusies Francijā. Bet trešo reizi, proti, tagad, jūs varat aiz­iet bojā. Jūsu radiniece pagājušajā naktī izbrauca no Larošelas uz Angliju. Uzmaniet viņas ierašanos, jo viņai ir baigi nodomi. Ja noteikti gribat zināt, uz ko šī sieviete ir spējīga, tad izlasiet viņas pagātni uz viņas kreisā pleca.»
   —   Brīnišķīgi! — Atoss uzslavēja. — Dārgais Aramis, jūs rak­stāt kā pats valsts sekretārs. Tagad lords Vinters uzmanīsies, ja tikai viņš saņems šo brīdinājumu, bet, ja arī tas nonāktu viņa eminences rokās, mums tas neko nekaitētu. Tā kā sulainis, kam vēstuli uzticēsim, var apstāties Šatelro un mums iestāstīt, ka bi­jis Londonā, tad tagad dosim viņam tikai pusi no paredzētās summas un otru pusi apsolīsim iedot tad, kad viņš atvedīs atbildi. Vai jums briljants ir līdzi? — Atoss jautāja.
   —  Man ir līdzi kas labāks, man ir nauda.
   Un d'Artanjans uzmeta maisiņu uz galda. Nošķindot zeltam, Aramiss pacēla skatienu, Portoss sarāvās, bet Atoss palika nesa­tricināmi mierīgs.
   —   Cik ir šinī maisiņā? — viņš jautāja.
   —   Septiņi tūkstoši livru divpadsmit franku luidoros.
   —   Septiņi tūkstoši livru! — iesaucās Portoss. — Vai tad tas nieka briljantiņš maksāja septiņi tūkstoši livru?
   —   Laikam gan, ja jau šī summa ir te uz galda, — Atoss at­teica. — Nedomāju, ka mūsu draugs d'Artanjans pielicis klāt savu naudu.
   —   Bet, kungi, mēs nemaz nedomājam par karalieni, — sacīja d'Artanjans. — Parūpēsimies taču arī mazliet par viņas dārgā Bekingema veselību. Vismaz tik daudz mēs viņai esam parādā.
   —   Pareizi, — Atoss piekrita, — bet tas ir Aramisa uzdevums.
   —   Kas tad man jādara? — Aramiss pietvīkdams jautāja.
   —   Gluži vienkārši — jums jāuzraksta vēstule tai veiklajai per­sonai, kas dzīvo Tūrā, — Atoss paskaidroja.
   Aramiss no jauna ķērās pie spalvas, atkal mazliet padomaja un tad uzrakstīja vēstulīti, ko tūlīt ņēmās nolasīt saviem drau­giem:
   «Mī]ā māsīca …»
   —   A, šī veiklā persona ir jūsu radiniece! — Atoss viņu par- trauca.
   —  Jā, no mātes puses, — Aramiss paskaidroja.
   —   Lai arī būtu māsīca!
   Aramiss turpināja:
   «Mīļā māsīca,
   viņa eminence kardināls — lai dievs viņu sargā Francijas lab­klājības labā un karaļvalsts ienaidniekiem par postu! — drīz tiks galā ar Larošelas dumpiniekiem ķeceriem; domājams, ka angļu flote, kas nāks tiem palīgā, netiks pat ne tuvumā. Uzdrošinos iz­sacīt pārliecību, ka lordu Bekingemu kāds svarīgs notikums aiz­kavēs atstāt Angliju. Viņa eminence kardināls ir visizcilākais pa­gātnes, tagadnes un nākamo laiku politiķis. Viņš nodzēstu pat sauli, ja saule viņu traucētu. Mīļā māsīc, paziņojiet šo prieka vēsti savai māsai. Es sapņoju, ka šis nolādētais anglis bija nomiris. Neatceros, vai no dunča dūriena vai no indes, bet vienu atceros skaidri: es sapņoju, ka viņš bija miris, un jūs zināt, ka es arvien nosapņoju pareizi. Esiet droši, ka mēs drīz redzēsimies.»
   —  Pasakaini! — Atoss iesaucās. — Jūs esat dzejnieku karalis. Dārgais Aramis, jūs runājat kā Apokalipse un izsakāt patiesību kā evaņģēlijs. Tagad jums jāuzraksta vēl tikai adrese.
   —  Tas nav grūti, — Aramiss atteica.
   Viņš koķeti salocīja vēstuli un uzrakstīja:
   «Mišona jaunkundzei, veļas šuvējai, Tūrā.»
   Trīs draugi smiedamies saskatījās: viņiem nebija izdevies pie­ķert Aramisu.
   —   Tagad jūs, kungi, saprotat, ka vienīgi Bazēns var šo vēs­tuli aizvest uz Turu, — Aramiss sacīja. — Mana māsīca pazīst vienīgi viņu un uzticēsies tikai viņam; citam neizdotos veikt šo uzdevumu. Un Bazēns ir godkārīgs un mācīts cilvēks; kungi, viņš ir lasījis vēsturi un zina, ka Siksts Piektais jaunībā ganījis cūkas un pēc tam kļuvis par pāvestu. Tā kā Bazēns nodomājis reizē ar mani iestāties garīdznieku kārtā, tad viņš nav zaudējis cerības arī kļūt par pāvestu vai vismaz par kardinālu. Jūs saprotat, ka cilvēks, kam ir tik augsti mērķi, neļausies notverties un, ja ari tiktu notverts, tad drīzāk izciestu mocības nekā atzītos.
   —   Labi, labi, — teica d'Artanjans, — es labprāt piekrītu, ka jūs sūtat Bazēnu, bet ļaujiet man sūtīt Planšē. Milēdija reiz lika viņu piekaut un izmest pa durvīm; viņam ir laba atmiņa, un es galvoju, ka viņš drīzāk ļaus sevi saplosīt gabalos nekā atteiksies no atriebšanās iespējas. Ja darīšanas Tūrā attiecas uz jums, Ara­mis, tad Londonā kārtojamās darīšanas attiecas uz mani. Tāpēc lūdzu jūs izvēlēties Planšē, jo viņš jau kopā ar mani ir bijis Lon­donā un prot pilnīgi pareizi izrunāt: «London, sir, if you pleace»[4] un «my master lord d'Artagnan»[5]. varat būt mierīgi, ka ar šīm zināšanām viņš nemaldīgi atradīs ceļu turp un atpakaļ.
   —  Tādā gadījumā dosim Planšē septiņsimt livru aizbraucot un septiņus simtus, kad viņš atgriezīsies, — Atoss sacīja, — un Bazēnam trīs simtus, dodoties ceļā, un trīs simtus, kad viņš būs atgriezies. Tas samazinās mūsu kapitālu līdz pieciem tūkstošiem livru; katrs no mums paņems sev tūkstoš livru, lai izlietotu pēc savas patikas, un atlikušo tūkstoti nodosim abatam glabāšanā ār­kārtējiem izdevumiem vai kopīgām vajadzībām. Vai visi tā ir ar mieru?
   —  Mīļais Atos, jūs spriežat kā pats Nestors, — Aramiss sa­cīja, — un, kā visiem zināms, tas bija visgudrākais grieķis.
   —  Tātad norunāts: ceļā dosies Planšē un Bazēns, — teica
   Atoss. — Patiesību sakot, esmu priecīgs, ka Grimo paliks pie ma­nis: viņš ir pieradis pie manas izturēšanās, un man tas ir ērti. Vakardienas pārdzīvojums viņu ir stipri satriecis, un šis ceļojums ietu pāri viņa spēkiem.
   Draugi pasauca Planšē un izteica viņam nepieciešamos norā­dījumus. D'Artanjans bija viņam jau iepriekš pasacījis, ka, veicot šo uzdevumu, viņš iemantos slavu un naudu, un pēc tam piebildis, ka viņam draudēs arī briesmas.
   —   Es aizbāzīšu vēstuli aiz piedurknes atloka, — Planšē teica,
   —  un, ja tikšu saķerts, tad vēstuli norīšu.
   —   Bet tādā gadījumā tu nevarēsi veikt uzdevumu, — d'Artan­jans iebilda.
   —  Iedodiet man šovakar vēstules kopiju un rīt es to pratīšu no galvas.
   D'Artanjans paskatījās uz draugiem, it kā gribēdams sacīt:
   «Nu, ko es jums teicu?»
   —   Un tagad liec aiz auss, — d'Artanjans pievērsās Planšē,
   —   astoņās dienās tev jānokļūst pie lorda Vintera un astoņās die­nās jāatgriežas atpakaļ, kopā tavā rīcībā ir sešpadsmit dienas. Ja sešpadsmitajā dienā pēc tavas aizceļošanas pulksten astoņos va­karā tu nebūsi atgriezies, tad pārējo naudu nesaņemsi, kaut arī tu ierastos piecas minūtes pēc astoņiem.
   —  Tādā gadījumā, kungs, jums būs jānopērk man pulkste­nis, — Planšē sacīja.
   —   Se, ņem šo, — teica Atoss, bezrūpīgā devībā pasniegdams sulainim savu pulksteni, — un esi drošsirdīgs. Neaizmirsti vienu: ja tu izrunāsies, izpļāpāsies vai kaut kur noslaistīsies, tu pazudi­nāsi savu kungu, kas tik ļoti paļaujas uz tavu uzticību, ka gal­voja mums par tevi. Bet neaizmirsti arī to: ja tavas vainas dēļ tavu kungu piemeklēs kāda nelaime, es tevi it visur atradīšu un uzšķērdīšu tev vēderu.
   —  O kungs! — ieteicās Planšē, ko musketiera aizdomas bija aizvainojušas un nesatricināmais miers sabiedējis.
   —  Un es tev novilkšu ādu pār acīm, — piedraudēja Portoss, baismīgi bolīdams acis.
   —  Ā kungs!
   —  Un es tevi izcepināšu uz lēnas uguns, — savā maigajā, daiļskanīgajā balsī sacīja Aramiss.
   —  Vai kungs!
   Planšē apraudājās; mēs neuzdrošināmies apgalvot, ka tas no­tika aiz bailēm par šausmīgajiem draudiem; varbūt sulainis jutās aizkustināts, redzēdams, cik cieša draudzība vienoja šos četrus cilvēkus.
   D'Artanjans paspieda viņam roku, tad apskāva viņu.
   —    Redzi, Planšē, — viņš tam sacīja, — šie kungi izteica tev draudus tāpēc, ka viņi ļoti man pieķērušies, bet būtībā viņi tevi mīl.
   —   Ticiet man, kungs, ka es uzdevumu veikšu vai arī mani sa­griezīs gabalos, — Planšē apgalvoja, — bet, ja mani sagrieztu gabalos, tad varat būt pārliecināts, ka neviens gabals nekā ne­izpaustu.
   Tika nolemts, ka Planšē dosies ceļā nākošajā dienā pulksten astoņos no rīta, lai viņš pa nakti pagūtu iemācīties vēstuli no gal­vas. Tādā veidā viņš ieguva apaļas divpadsmit stundas pa virsu, jo atgriezties viņam vajadzēja sešpadsmitajā dienā pulksten as­toņos vakarā.
   No rīta, kad Planšē dzīrās sēsties zirgam mugurā, d'Artanjans, kas sirds dziļumos juta zināmu vājību pret hercogu, paaicināja sulaini sānis un teica:
   —   Klausies, kad tu būsi nodevis vēstuli lordam Vinteram un kad viņš to būs izlasījis, tad pasaki viņam vēl tā: «Esiet nomodā par viņa gaišību lordu Bekingemu, jo viņu grib nogalināt.» Planšē, tas ir tik svarīgi un tik nopietni, ka es neteicu pat sa­viem draugiem, ka uzticēšu tev šo noslēpumu, un vēstulē es par to nerakstītu, pat ja mani par to paaugstinātu kapteiņa pakāpē.
   —   Esiet mierīgs, mans draugs, — Planšē atbildēja, — gan jau jūs redzēsiet, ka uz mani var paļauties.
   Uzkāpis mugurā lieliskam rikšotājam, ko pēc divdesmit ljē vi­ņam vajadzēja atstāt, lai tālāk dotos ar pasta zirgiem, Planšē aiz­auļoja; trīs musketieru draudi viņam gan vēl mazliet nomāca sirdi, tomēr visumā viņš bija ļoti labā garastāvoklī.
   Bazēns devās uz Tūru nākošās dienas rītā; viņam uzdevuma veikšanai tika dotas astoņas dienas.
   Kamēr abi_sulaiņi_ bija projām, četri draugi, pats par sevi sa­protams, vairāk nekā jebkad vērīgi turēja vaļā acis un ausis. Augām dienām viņi centās noklausīties, par ko apkārtnē tika ru­nāts, pūlējās izsekot kardināla rīcībai un uzost, kādas ziņas tam atnesuši vēstneši. Ne reizi vien viņus pārņēma nepārvaramas trī­sas, kad viņi negaidot tika uzaicināti kāda neparedzēta dienesta pienākuma veikšanai. Turklāt viņiem jau tāpat vajadzēja piesar­gāties, jo milēdija bija spoks, kas, reizi parādījies kādam cil­vēkam, neļāva tam vairs ne nakti mierīgi gulēt.
   Astotās dienas rītā Bazēns, mundrs kā vienmēr un smaidīdams kā parasti, ienāca «Bezdievja» krodziņā, kad četri draugi sēdēja pie brokastu galda. Pienācis klāt, viņš sacīja, kā bija norunāts:
   —  Aramisa kungs, te ir atbilde no jūsu māsīcas.
   Četri draugi līksmi saskatījās: puse uzdevuma bija veikta. Protams, šī bija vieglākā puse, kas prasīja mazāk laika.
   Aramiss, neviļus pietvīkdams, paņēma vēstuli, kas bija uzrak­stīta neveiklā rokrakstā un ar pareizrakstības kļūdām.
   —   Ak Dievs! — viņš smiedamies iesaucās. — Es noteikti zau­dēju pēdējo cerību: nabaga Mišona nekad nerakstīs tā kā de Vua- tīra kungs!
   —   Kas tā par nabaga Mišon? — jautāja šveicietis, kas bija sa­runājies ar četriem draugiem, kad ienāca Bazēns ar vēstuli.
   —   Ak Dievs, nekas sevišķs, — Aramiss atbildēja, — tikai bur­vīga, jauna meiča, baltveļas šuvēja; es viņu ļoti mīlēju un lū­dzu, lai viņa man atraksta pāris rindiņu par piemiņu.
   —   Felns lai parrauj! — iesaucās šveicietis. — Ja fiņ ir tikpat lēl dām kā fiņas rokrakst, tad jūs ir vēn laimīk cilfēk!
   Aramiss izlasīja vēstuli un pasniedza to Atosam.
   —  Palasiet, ko viņa raksta, — Aramiss sacīja.
   Atoss pārlaida acis pār vēstulīti un, lai novērstu katras aiz­domas, kādas varētu rasties, skaļi izlasīja:
   «Mīļais brālēn, mana māsa un es labi protam iztulkot sapņus, mēs pat ļoti no tiem baidāmies, bet es ceru,, ka par jūsējo varēs pateikt: sapņi ir māņi. Palieciet sveiki un veseli un laiku pa lai­kam atsūtiet par sevi kādu vēsti.
   Aglaē Mišona.»
   —   Par kādu sapni viņa raksta? — prasīja dragūns, kas pa to laiku bija pienācis klāt.
   —  Jā, par kād sapen? — jautāja arī šveicietis.
   —   Pie joda! Gluži vienkārši par sapni, ko es sapņoju un iz­stāstīju viņai, — Aramiss atbildēja.
   —   Jā, tas ir pafisam fēnkārš isstāstīt saf sapen, abet es nekat nesapnoj.
   —   Jūs esat laimīgs cilvēks, — Atoss sacīja pieceldamies, — un es ļoti priecātos, ja varētu par sevi teikt to pašu!
   —  Nekat! — atkārtoja šveicietis, gaužām sajūsmināts, ka tāds vīrs kā Atoss viņu apskauž. — Nekat, nekat!
   Redzēdams, ka Atoss piecēlies, d'Artanjans sekoja viņa pie­mēram, paņēma draugu zem rokas, un abi izgāja ārā.
   Portoss un Aramiss palika, lai atbildētu uz dragūna un švei­cieša divdomīgajiem jokiem.
   Bazēns nolikās uz ausi turpat uz salmu kūļiem, un, tā kā vi­ņam bija dzīvāka iztēle nekā šveicietim, tad viņš sapņoja, ka Aramiss bija kļuvis par pāvestu un iecēla viņu par kardinālu.
   Bet, kā jau aizrādījām, Bazēns ar savu laimīgo atgriešanos bija izkliedējis tikai daļu nemiera, kas tirdīja četrus draugus. Gai­dīšanā dienas šķiet garas, un it īpaši d'Artanjans būtu ar mieru saderēt, ka tagad diennaktī ir četrdesmit astoņas stundas. Viņš piemirsa, cik lēni velkas ceļošana pa jūru, un domās pārspīlēja milēdijas varenību. Viņš piedēvēja šai sievietei, kas viņam likās esam īsts sātans, tādus pašus pārdabiskus palīgus. Pie mazākā troksnīša viņš iztēlojās, ka sargi ieradušies viņu arestēt un atve­duši atpakaļ Planšē, lai konfrontētu ar viņu un draugiem. Vēl vairāk: d'Artanjana paļāvība uz krietno pikardieti no dienas dienā mazinājās. Jaunekļa nemiers pamazām pārņēma arī Portosu un Aramisu. Vienīgi Atoss palika nesatricināmi mierīgs, it kā ne­draudētu nekādas briesmas un viņš atrastos ikdienišķajā at­mosfērā.
   Sevišķi sešpadsmitajā dienā d'Artanjans un viņa abi draugi bija tā uztraukti, ka nevarēja nosēdēt uz vietas un klaiņāja kā ēnas pa ceļu, pa kuru vajadzēja atgriezties Planšē.
   —   Nudien, jūs neesat nekādi vīri, bet bērni, — Atoss viņiem teica, — ja viens sievietis var jums iedzīt tādas bailes! Kas tad mums īstenībā var draudēt? Mūs iemetīs cietumā? Gan mūs izpestīs no cietuma, Bonasjē kundzi taču arī atbrīvoja. Mums nocirtīs galvu? Bet mēs taču katru dienu ierakumos ar līksmu prātu pakļaujamies daudz lielākām briesmām, jo lode var mums sašķaidīt kāju, un es esmu pārliecināts, ka daudz vairāk sāpju sagādā ķirurgs, nogriezdams kāju, nekā bende, nocirzdams cilvē­kam galvu. Tāpēc gaidiet mierīgi: pēc divām, pēc četrām, vēlākais pēc sešām stundām Planšē būs klāt. Viņš solījās ierasties, un es pilnīgi paļaujos uz Planšē solījumu, jo, manuprāt, viņš ir krietns puisis.
   —   Bet ja viņš neierodas? — d'Artanjans jautāja.
   —   Ja viņš neierodas, tad tas nozīmē, ka viņš ticis aizkavēts, unjtas ir viss. Viņš var būt nokritis no zirga, viņš var būt ievēlies upē, viņš varēja steigā sakarst un dabūt plaušu karsoni. Kungi, jāņem vērā visas iespējas. Dzīve ir rožukronis, kas sastāvs no sīkām nedienām; filozofs tās pāršķirsta smiedamies. Esiet filozofi tāpat kā es, mani kungi, sēdieties pie galda, un iedzersim: nā­kotne nekad neizskatās tik rožaina, kā skatoties uz to caur glāzi šambertēna.
   —  Viss būtu labi, — atteica d'Artanjans, — bet man apnicis mūžīgi bažīties, atkorķējot vīna pudeli, vai tā nav nākusi no mi­lēdijas vīna pagraba.
   —   Jūs esat pārāk izvēlīgs, — Atoss sacīja. — Viņa taču ir tik skaista sieviete!
   —   Iezīmēta sieviete! — Portoss, skaļi smiedamies, piebilda.
   Atoss sarāvās, pārvilka ar plaukstu pār pieri, lai noslaucītu
   sviedrus, un arī piecēlās, šoreiz nespēdams apslēpt nervozitāti.
   Diena tomēr aizritēja, vakars nāca lēnāk nekā parasti, bet galu galā pienāca; dzertuves piepildīja apmeklētāji; Atoss, kas bija saņēmis savu tiesu no maksas par briljantu, vairs neizgāja no «Bezdievja» kroga. De Bizinjī kungā, kas, starp citu, bija pa­mielojis draugus ar lepnām pusdienām, Atoss atrada sev līdz­vērtīgu partneri. Abi, kā pēdējā laikā parasts, spēlēja kauliņus, kad pulkstenis nosita septiņi; bija dzirdams, ka garām aizgāja patruļas, kas devās pastiprināt sargposteņus. Pusastoņos atska­nēja vakara junda.
   —   Mēs esam pazuduši, — d'Artanjans pačukstēja Atosam pie auss.
   —   Jūs gribat sacīt, ka mēs esam zaudējuši, — mierīgi izlaboja Atoss, izvilkdams no kabatas četras pistoles un uzmezdams tās uz galda. — Kungi, jau noskanēja vakara junda, — viņš turpi­nāja, — ir laiks iet gulēt.
   Atoss kopā ar d'Artanjanu izgāja no kroga. Aramiss rokrokā ar Portosu viņiem sekoja. Aramiss murmināja kādas vārsmas, bet Portoss izmisumā plūkāja ūsas.
   Bet pēkšņi tumsā iezīmējas kāda ēna, kuras apveids d'Artan­janam ir pazīstams, un viņa kalpa pierastā balss saka:
   —   Kungs, atnesu jums apmetni, jo šovakar ir vēss.
   —   Planšē! — gluži apskurbis aiz prieka, iesaucās d'Artanjans.
   —   Planšē! — Portoss un Aramiss reizē atkārtoja.
   —   Protams, ka Planšē, — Atoss sacīja. — Kas tur ko brīnī­ties? Planšē solīja, ka astoņos atgriezīsies, un patlaban sit astoņi. Bravo, Planšē, jūs esat vīrs, kam ir vārds, un, ja jūs kādreiz pametīsiet savu kungu, es jūs labprāt pieņemšu savā dienestā.
   —   O nē, nekad! — Planšē atteica. — Es nekad neatstāšu d'Ar­tanjana kungu.
   Tai pašā mirklī d'Artanjans juta, ka Planšē viņam iespieda rokā vēstulīti.
   D'Artanjans ļoti vēlējās apskaut Planšē, tāpat kā bija viņu apskāvis, kad viņš devās ceļā, taču jaunais gaskonis baidījās, ka tik sirsnīga izturēšanās pret sulaini pašā ielas vidū kādam garāmgājējam var likties dīvaina, tāpēc viņš savaldījās.
   —  Es dabūju vēstuli, — viņš sacīja Atosam un pārējiem drau­giem.
   —   Tas ir labi, — Atoss teica, — iesim mājās un izlasīsim.
   Vēstulīte dedzināja d'Artanjanam plaukstu, viņš gribēja iet
   ātrāk, bet Atoss paņēma viņu zem rokas, un jauneklim gribot negribot vajadzēja pieskaņoties drauga soļiem.
   Beidzot viņi iegāja teltī un iededzināja lampu. Planšē nostā­jās pie durvīm, lai četrus draugus neviens nepārsteigtu, un d'Ar­tanjans ar drebošu roku atlauza zīmogu un atlocīja ilgi gaidīto vēstuli.
   Tā saturēja tikai īsti angliskā rokrakstā uzrakstītu, izteiksmē lakonisku pusrindu:
   «Thank you, be easy.»
   Tas nozīmē: «Pateicos, neraizējieties.»
   Atoss izņēma vēstuli d'Artanjanam no rokām, pielika to pie lampas, aizdedzināja un turēja tik ilgi, kamēr tā pārvērtās pel­nos.
   Tad viņš pasauca Planšē un tam sacīja:
   —  Tagad, draugs, tu vari pieprasīt savus septiņsimt livrus, kaut gan ar tādu vēstulīti tu daudz neriskēji.
   —   Un tomēr es izgudroju dažādus līdzekļus, lai to droši no­glabātu, — Planšē atbildēja.
   —   Izstāsti mums, kā tev gāja, — d'Artanjans teica.
   —   Kungs, tas būtu milzīgi garš stāsts.
   —   Tev taisnība, Planšē, — sacīja Atoss. — Jundu jau nobun­goja, un, ja mums uguns degtu ilgāk nekā citiem, mūs varētu ievērot.
   —   Lai notiek, — d'Artanjans piekrita, — iesim gulēt. Planšē, dusi saldi!
   —  Kungs, goda vārds, tā man būs pirmā mierīgā nakts kopš sešpadsmit dienām.
   —  Man tāpat! — d'Artanjans teica.
   —   Un man arī! — iesaucās Portoss.
   —  Man arī! — Aramiss sacīja.
   —  Vai gribat, lai atzīstos? — Atoss ieprasījās. — Man arī!

   Pa to laiku milēdija, aiz dusmām kļuvusi gluži kā bez prāta, šaudījās pa kuģa klāju kā satracināta lauvu māte. Viņā aizvien kvēlāk iedegās vēlēšanās mesties jūrā un peldus atgriezties krastā, jo viņa nevarēja samierināties ar apziņu, ka d'Artanjans bija viņu apvainojis, Atoss piedraudējis, bet viņai vajadzēja aizbraukt no Francijas, nespējot atriebties ne vienam, ne otram. Drīz vien šī apziņa milēdijai kļuva tik nepanesama, ka viņa, nebīdamās no briesmām, kādas viņai varēja draudēt, sāka lūgties kapteini, lai tas izceļ viņu malā. Bet kapteinis, gribēdams pēc iespējas ātrāk izkļūt no bīstamā stāvokļa, kādā bija nokļuvis starp franču un angļu karakuģiem kā sikspārnis starp žurkām un putniem, stei­dzās sasniegt Angliju un kategoriski atteicās paklausīt milēdijas prasībai, ko uzskatīja par sievišķīgu untumu. Viņš gan apsolīja savai pasažierei, ko kardināls bija īpaši uzticējis viņa gādībai, piestāt, ja jūra un franči atļautu, kādā no Bretaņas ostām, Lo- rianā vai Brestā, bet pagaidām pūta pretvējš, jūra bija neganta, un visu laiku vajadzēja lavierēt. Deviņas dienas pēc izbraukšanas no Šarantas milēdija, kļuvusi bala no sirdestiem un aiz nik­numa, ieraudzīja tālē tikai Finisteras zilganos krastus.
   Viņa aprēķināja, ka paietu vismaz trīs dienas, līdz viņa no šī Francijas nostūra aizbrauktu pie kardināla; pievienojot vēl vienu dienu izkāpšanai krastā, kopā būs jau četras dienas; un, pievieno­jot šīs četras dienas deviņām pagājušajām, pavisam iznāktu trīs­padsmit dienas. Milēdijai būtu jāzaudē trīspadsmit dienas, pa šo laiku Londonā varēja norisināties daudz ievērojamu notikumu. Viņa apsvēra, ka eminence kardināls, bez šaubām, būs sašutis par viņas atgriešanos, tātad drīzāk uzklausīs sūdzības, kuras tiks iz­teiktas pret milēdiju, nekā apvainojumus, ko viņa izteiks pret citiem. Tāpēc, kad kuģis brauca garām Lorianai un Brestai, mi­lēdija vairs neuzstāja, lai kapteinis izceļ viņu krastā, un kaptei­nis savukārt neminēja ne vārda par viņas neseno prasību. Mi­lēdija turpināja ceļu un tai pašā dienā, kad Planšē Portsmundā uzkāpa uz kuģa, lai dotos atpakaļ uz Franciju, viņa eminences vēstnese uzvaroši iebrauca šajā pašā ostā.
   Visā pilsētā valdīja neparasts satraukums: todien tika ielaisti ūdenī četri lieli, tikko uzbūvēti kuģi. Uz dambja, zeltā mirdzē­dams, kā parasti bagātīgi izgreznojies briljantiem un citiem dārg­akmeņiem, ar cepuri galvā, kuru rotāja balta spalva, kas nokā­rās līdz pašam plecam, stāvēja Bekingems, un ap viņu drūzmē­jās gandrīz tikpat grezna svīta kā viņš pats.
   Bija viena no tām skaistajām, retajām dienām, kad Anglijā ļaudis atceras, ka pie debesīm ir arī saule. Dziestošais, tomēr vēl krāšņais spīdeklis grima pie apvāršņa, sārtodams debesis un jūru ar ugunīgām strēlēm un mezdams uz pilsētas torņiem un senatnīgajiem namiem pēdējos zeltainos starus, kas atspulgoja logu rūtīs kā ugunsgrēka atblāzma. Dziļi ieelpodama jūras gaisti, kas, tuvojoties krastam, kļuva aizvien svaigāks un smaržīgāks, vērodama visu sagatavoto varenību, ko viņai bija uzdots izpos­tīt, veselas armijas varenību, kurai pretī stāties vajadzēja viņai vienai, — sievietei, ar dažiem zelta naudas zutņiem, — milēdija domās salīdzināja sevi ar senās Jūdejas meitu Judīti, kas iekļu­vusi asīriešu kara nometnē, bija skatījusies uz milzīgi daudzajiem kaujas ratiem, zirgiem, karavīriem un ieročiem, kurus vienam vi­ņas mājienam vajadzēja izkliedēt kā dūmu mutuli.
   Kuģis iegāja reidā, bet, kad dzīrās izmest enkuru, piesteidzās klāt neliels, pilnīgi apbruņots kuteris un, uzdodamies par krastu sardzes kuteri, nolaida ūdenī laivu, kas piebrauca pie kuģa kāp­nēm. Laivā sēdēja oficieris, bocmanis un astoņi airētāji. Uz kuģa klāja uzkāpa tikai oficieris, ko saņēma ar dziļu cieņu, kādu aiz­vien iedveš uniforma.
   Oficieris kādu laiciņu aprunājās ar kapteini, deva tam izlasīt kaut kādus papīrus, un tad pēc kapteiņa rīkojuma visa kuģa ko­manda un pasažieri tika uzaicināti ierasties uz klāja.
   Kad visi bija sanākuši, oficieris skaļi jautāja, no kuras ostas kuģis izbraucis, kādu kursu ieturējis, kur piestājis, un uz visiem šiem jautājumiem kapteinis atbildēja nevilcinādamies un bez grū­tībām. Pēc tam oficieris sāka apskatīt citu pēc cita visus klāt­esošos un, apstājies pie milēdijas, ļoti vērīgi aplūkoja viņu, to­mēr nekā neteica.
   Tad oficieris atgriezās pie kapteiņa, pasacīja tam dažus vārdus un, it kā pārņēmis kapteiņa pienākumus, deva komandu izdarīt kādu manevru, ko ekipāža tūlīt izpildīja. Kuģis devās tālāk, ma­zais kuteris, peldēdams blakus un draudīgi pievērsis savu sešu lielgabalu stobrus, pavadīja kuģi, un laiva, kas izskatījās kā sīks punkts, salīdzinot ar lielo kuģa korpusu, tam sekoja.
   Kamēr oficieris bija aplūkojis milēdiju, arī milēdija, kā jau lasītājs var iedomāties, bija oficieri gandrīz vai aprijusi ar acīm. Bet, kaut gan šī sieviete ar dedzīgo skatienu parasti spēja ielū­koties to cilvēku sirdīs, kuru noslēpumu gribēja izdibināt, šoreiz milēdijas priekšā bija tik noslēgta seja, ka viņas pētījošās acis neatklāja it nekā. Oficierim, kas klusēdams bija uzmanīgi viņu novērojis, varēja būt gadi divdesmit pieci vai divdesmit seši; seja tam bija bāla, acis gaiši zilas, mazliet iekritušas; smalkā, pareizi veidotā mute visu laiku palika atturīgi sakniebta; spēcīgais zods liecināja par gribas spēku, kas parastajā britu tipā mēdz izpaus­ties kā stūrgalvība; ieslīpo pieri, kāda nereti ir dzejniekiem, sap­ņotājiem un karavīriem, tikko aizēnoja īsi, plāni mati, kas, tāpat kā ķīļbārdiņa, bija patīkamā kastaņbrūnā krāsā.
   Kad viņi sasniedza ostu, bija jau iestājusies nakts. Migla tumsu sabiezināja vēl vairāk un veidoja ap kuģu signāllaternām un mola ugunīm dūmakainu apli, kāds apņem mēnesi, kad tuvojas lietains laiks. Gaiss bija mikls un dzestrs.
   Milēdija, šī stiprā sieviete, neviļus notrīsēja.
   Oficieris lika milēdijas bagāžu nogādāt laivā un, kad tas bija izdarīts, uzaicināja viņu pašu, piedāvādams atbalstam savu roku, arī nokāpt laivā.
   Milēdija vilcinādamās skatījās uz oficieri.
   —  Kas jūs esat, cienījamais kungs? — viņa jautāja. — Un kādēļ jūs pret mani izturaties tik laipni un tā rūpējaties par mani?
   —   Kundze, to jūs varat redzēt no manas uniformas, — jau­neklis atbildēja, — es esmu angļu flotes oficieris.
   —   Vai angļu flotes oficieri allaž mēdz tik laipni pakalpot sa­vām tautietēm, kad tās ierodas kādā Lielbritānijas ostā, un rūpē­jas pat par viņu nokļūšanu krastā?
   —   Jā, milēdij, tā mēdz rīkoties allaž, tikai ne aiz laipnības, bet aiz piesardzības: kara laikā ārzemnieki tiek nogādāti šim no­lūkam paredzētā viesnīcā, kur viņi paliek valdības uzraudzībā tik ilgi, līdz par viņiem tiek ievāktas pilnīgas ziņas.
   Oīicieris to pateica ļoti pieklājīgi un mierīgi. Tomēr šis pa­skaidrojums nepārliecināja milēdiju.
   —  Mans kungs, es neesmu ārzemniece, — viņa sacīja vistīrā­kajā angļu valodā, kāda jebkad atskanējusi starp Portsmutu un Mančesteru, — mans vārds ir lēdija Klerika, un šī piesardzība …
   —   šī piesardzība attiecas uz visiem, un jūs, milēdij, velti mē­ģināsiet no tās izvairīties.
   —  Tādā gadījumā, mans kungs, es jums sekošu.
   Atbalstīdamās uz oficiera rokas, viņa nokāpa lejā pa kuģa
   kāpnēm, kuru galā stāvēja laiva. Oficieris viņai sekoja. Laivas pakaļgalā bija izklāts plats apmetnis, oficieris nosēdināja uz tā milēdiju un pats apsēdās viņai līdzās.
   —  Airējiet, —oficieris pavēlēja matrožiem.
   Astoņi airi reizē iegrima jūrā, to troksnis, to vēzieni saplūda kopā, un likās, ka laiva lidoja pa ūdens virsu.
   Pēc piecām minūtēm visi sasniedza krastmalu.
   Oficieris izlēca malā un pasniedza milēdijai roku.
   Krastā gaidīja kāda kariete.
   —  Vai šī kariete domāta mums? — milēdija jautāja.
   —  Jā, kundze, — oficieris atbildēja.
   —  Tātad viesnīca atrodas tālu?
   —  Jābrauc cauri visai pilsētai.
   —  Tad brauksim, — milēdija teica.
   Viņa apņēmīgi iekāpa karietē.
   Oficieris uzraudzīja, lai bagāža tiek rūpīgi piesieta karietes pakaļgalā, un, kad tas bija izdarīts, viņš nosēdās blakus milēdijai un aiztaisīja karietes durtiņas.
   Nenogaidījis rīkojumu un neprasījis norādījumu, uz kurieni braukt, kučieris straujā gaitā aiztrieca zirgus pa pilsētas ielām.
   Neparastā uzņemšana sagādāja milēdijai bagātīgu vielu pār­domām. Redzēdama, ka jaunais oficieris neizrādīja ne mazāko vēlēšanos uzsākt sarunu, viņa atlaidās karietes stūrī un domās sāka pārcilāt dažādus pieņēmumus, kas iešāvās prātā.
   Tomēr pēc kādas ceturtdaļstundas, pārsteigta, ka viņi brauca tik ilgi, milēdija, gribēdama redzēt, uz kurieni tiek vesta, pielie­cās pie karietes lodziņa. Māju vairs nebija; koki tumsā izskatījās kā lieli, melni rēgi, kas dzinās cits citam pakaļ.
   Milēdija satrūkās.
   —   Mans kungs, mēs taču vairs neesam pilsētā, — viņa sacīja.
   Jaunais oficieris klusēja.
   —   Es tālāk nebraukšu, ja jūs nepateiksiet, uz kurieni vedat mani. Kungs, es jūs brīdinu!
   Šie draudi palika bez atbildes.
   —   O, tas ir par daudz! — milēdija iesaucas. — Palīga, pa­līgā!
   Neviens neatsaucas, kariete tikpat atri ripoja talak; oficieris sēdēja stings kā statuja.
   Milēdija uzmeta oficierim savu īpatnējo, draudīgo skatienu, kas reti palika bez iedarbības; acis viņai aiz niknuma tumsā iedzalkstījās.
   Jauneklis palika vēss un1 vienaldzīgs.
   Milēdija gribēja atraut karietes durtiņas un mesties ārā.
   —   Piesargieties, kundze, — jauneklis salti aizrādīja, — jūs nositīsieties.
   Milēdija, niknumā vai šņākdama, atkrita atpakaļ sēdeklī; ofi­cieris pieliecās, paskatījās uz viņu un, šķiet, jutās pārsteigts, re­dzēdams, ka viņas vēl nesen tik daiļā seja aiz ārprātīgām dus­mām bija gluži pārvērtusies, kļuvusi gandrīz pretīga. Viltīgā sie­viete saprata, ka pazudinās sevi, ja ļaus tā ieskatīties savā dvē­selē; viņa saņēmās, sataisīja piemīlīgu seju un žēlabainā balsī ieprasījās:
   —   Debesu vārdā lūdzu jūs, mans kungs, pasakiet: vai tas notiek sakarā ar jūsu pašu, jūsu valdības vai kāda ienaidnieka vēlēšanos, ka ar mani tik varmācīgi rīkojas?
   —   Kundze, tā nav varmācīga rīcība, bet tikai vienkārša pie­sardzība, kādu esam spiesti ievērot pret katru, kas tagad iebrauc Anglijā.
   —  Tatad jus mani nepazīstat?
   —  Man pirmo reizi mūžā gods jūs redzēt.
   —   Vai varat dot goda vārdu, ka jums nav pamata mani ienīst?
   —  Zvēru jums, ka ne mazākā.
   Jaunekļa balss skanēja tik mierīgi, aukstasinīgi un pat laipni, ka milēdija nomierinājās.
   Beidzot, apmēram pēc stundas brauciena kariete apstājās pie dzelzs režģu vārtiem, aiz kuriem stiepās iebraukts ceļš, kas veda uz masīvu, vientuļu, stingrās līnijās ieturētu pili. Kad kariete sāka ripot tālāk pa grantēto ceļu, milēdija izdzirda dobju šņākoņu un saprata, ka tā ir jūra, kuras bangas sitas pret klinšainu krastu.
   Kariete izbrauca cauri divām velvēm un galu galā apstājās tumšā, četrstūrainā pagalmā; karietes durtiņas nekavējoties at­vērās, jauneklis veikli izlēca ārā un piedāvāja roku milēdijai, kas atbalstījās uz tās un diezgan mierīga izkāpa.
   —   Tomēr es esmu gūstekne, — paskatījusies apkārt un tad pievērsusi acis jaunajam oficierim, milēdija, valdzinoši smaidī­dama, sacīja. — Bet esmu pārliecināta, ka tas nevilksies ilgi, — viņa piebilda, — mana sirdsapziņa un jūsu godprātība ir tam ķīla.
   Kompliments bija ļoti glaimojošs, taču oficieris nekā neatbil­dēja. Izvilcis aiz jostas aizbāzto sudraba svilpi, līdzīgu tām, kā­das lieto bocmaņi uz kara kuģiem, viņš trīs reizes iesvilpās, katru reizi citādi: piesteidzās vairāki kalpi, kas izjūdza kūpošos zirgus un ievilka karieti šķūnī.
   Oficieris joprojām tikpat laipni un mierīgi uzaicināja gūstekni ieiet mājā. Milēdija, aizvien vēl smaidīdama, atbalstījusies uz ofi­ciera rokas, iegāja pa zemām, velvētām durvīm, aiz kurām stie­pās garš koridors, kas bija apgaismots tikai otrā galā, kur atra­dās vītas akmens kāpnes; viņi apstājās pie masīvām durvīm, jau­neklis izņēma no kabatas atslēgu, atslēdza durvis, tās smagi at­vērās, un viņi iegāja milēdijai nolemtajā istabā.
   Gūstekne ar vienu skatienu uztvēra telpā pat mazākos sīku­mus.
   Istabas iekārta bija piemērota gan gūsteknim, gan brīvam cil­vēkam, tomēr restes pie logiem un durvju aizbīdņi ārpusē vedināja domāt, ka šī telpa ir cietums.
   Brīdi milēdijai pietrūka dvēseles spēku, kaut arī viņa bija rū­dīta vissmagākajos pārdzīvojumos; viņa atkrita atzveltnes krēslā, sakrustoja rokas, nokāra galvu un gaidīja, ka kuru katru mirkli istabā ienāks tiesnesis, kas viņu nopratinās.
   Bet neviens nenāca, izņemot pāris jūrnieku, kas ienesa viņas ceļa somas, nolika tās istabas kaktā un, nekā neteikuši, aizgāja.
   Oficieris bija uzraudzījis jūrnieku rīcību tikpat mierīgi, kā iz­turējās visu laiku, nerunādams ne vārda, pavēlēdams tikai ar rokas mājienu vai svilpienu.
   Likās, ka starp šo cilvēku un viņam padotajiem apakšniekiem valoda neeksistēja vai bija kļuvusi lieka.
   Galu galā milēdija ilgāk vairs nespēja izturēt, viņa pārtrauca klusēšanu:
   —   Dieva dēļ, sakiet, ko tas viss nozīmē? — viņa iesaucās. —■ Dariet galu manām šaubām! Man netrūkst drosmes, lai stā­tos pretī briesmām, kuras varu paredzēt, lai panestu nelaimi, ko es izprotu. Kur es atrodos un kas es šeit esmu? Ja esmu brīva, tad kādēļ logiem priekšā restes? Ja esmu cietumniece, tad par kādu pārkāpumu?
   —   Jūs, kundze, šeit atrodaties jums paredzētajā istabā. Es saņēmu pavēli doties jums pretī jūrā un atvest jūs uz šo pili. Domāju, ka esmu izpildījis šo pavēli ar karavīra stingrību un arī ar muižnieka godbijību. Ar to izbeidzas, vismaz pagaidām, man uzticētā gādība par jums, pārējais attiecas uz kādu citu personu.
   —   Kas ir šī cita persona, kas tā ir? — milēdija tincināja. — Vai nevarat man pateikt tās vārdu?
   šai pašā mirklī kāpnēs atskanēja skaļa piešu šķindoņa, balsis, kas pēc tam attālinājās un izdzisa, un tad kļuva dzirdami viena atsevišķa cilvēka soļi, kuri tuvojās durvīm.
   —  Kundze, šī persona ir ieradusies, — oficieris sacīja, atbrī­vodams ceļu un sastingdams godbijīgā pozā.
   Tai pašā laikā atvērās durvis, uz sliekšņa parādījās kāds vī­rietis.
   Viņš bija ar kailu galvu, zobenu pie sāniem, un rokās viņš gumzīja mutautiņu.
   Milēdijai šķita, ka viņa pazinusi šo pustumsā stāvošo cilvēku; viņa atbalstījās ar roku uz atzveltnes un paliecās uz priekšu, lai labāk saskatītu ienācēju.
   Tad tas lēnām devās uz priekšu, un, jo vairāk tas tuvojās gaismas lokam, ko meta lampa, jo dziļāk milēdija neviļus ierāvās atzveltnes krēslā.
   Kad viņai vairs nebija ne mazāko šaubu, viņa neiedomājami pārsteigta iesaucās:
   —   Kā? Tas esat jūs, mans svaini?
   —  Jā, daiļā dāma, — atbildēja lords Vinters, palocīdamies pa pusei godbijīgi, pa pusei izsmējīgi, — es pats.
   —  Tātad šī pils? …
   —   Ir mana.
   —  Un istaba?
   —  Jūsu.
   —  Vai es esmu jūsu gūstekne?
   —  Gandrīz.
   —  Tā taču ir zemiska varmācība!
   —   Iztiksim bez skaļiem vārdiem. Apsēdīsimies un mierīgi ap­runāsimies, kā radiem pieklājas.
   Atskatīdamies uz durvīm un redzēdams, ka jaunais oficieris gaida turpmākos rīkojumus, lords Vinters sacīja:
   —   Labi, es jums pateicos, Un tagad, Feltona kungs, atstājiet mūs vienus.

   Kamēr lords Vinters aizslēdza durvis, aizvēra slēģus un pie­bīdīja sēdekli pie atzveltnes krēsla, kurā sēdēja viņa svaine, mi­lēdija, aptvērusi pret viņu vērsto intrigu, ko nebija varējusi pa­redzēt, iekams nezināja, kā rokās bija nokļuvusi, domās pārcilāja dažādas iespējamības. Savu svaini viņa pazina kā krietnu muiž­nieku, kaislīgu mednieku, nenogurdināmu spēlmani, lielu dāmu draugu, bet ļoti viduvēju intrigantu. Kā tas bija varējis uzzināt par viņas ierašanos un likt viņu sagūstīt? Kādēļ tas viņu šeit aizturēja?
   Atoss gan bija izmetis dažus vārdus, kas liecināja, ka viņas sarunu ar kardinālu dzirdējušas arī svešas ausis. Taču viņa ne­kādi nespēja pieļaut domu, ka Atoss būtu spējis tik strauji un drosmīgi sagatavot pretuzbrukumu.
   Milēdija drīzāk pieļāva iespēju, ka atklājušies viņas agrākie pārkāpumi Anglijā. Bekingems varēja būt uzzinājis, ka viņa tam nogriezusi abus briljanta karuļus, un nu atriebās par šo sīko nodevību. Bet Bekingems nespēja izturēties varmācīgi pret sie­vieti, sevišķi, ja uzskatīja, ka šo sievieti vadījusi greizsirdība.
   Sis pieņēmums viņai likās visticamākais; milēdija nodomāja, ka viņai grib atriebties par pagātni, nevis aizsargāties no viņas nākotnē. Lai nu vai kā, bet viņa nopriecājās, ka kritusi sava svaiņa rokās, no kā cerēja itin viegli atbrīvoties, un nav nonākusi kāda īsta un gudra ienaidnieka varā.
   —   Jā, aprunāsimies, cienījamais svaini, — milēdija teica maz­liet nomierinājusies, jo šajā sarunā, lai vai kā lords Vinters cen­stos nekā neizpaust, viņa bija nodomājusi izdibināt skaidrību, lai zinātu, kā turpmāk rīkoties.
   —   Tātad jūs nolēmāt atgriezties Anglijā, — lords Vinters sa­cīja, — par spīti ciešajai apņēmībai, ka Parīzē bieži tikāt man izpaudusi, ka nekad vairs nesperšot kāju Lielbritānijas teritorijā?
   Milēdija uz jautājumu atbildēja ar pretjautājumu.
   —   Vispirms paskaidrojiet man, kā jūs varējāt likt mani tik stingri uzraudzīt, ka jau priekšlaikus dabūjāt zināt ne tikai par manu ierašanos, bet arī to, kādā dienā, stundā un kurā ostā es ieradīšos?
   Lords Vinters izlietoja milēdijas taktiku, jo nodomāja, ka tai jābūt pareizai, ja jau viņa svaine pie tās turējās.
   —   Vispirms pasakiet jūs pati, kādēļ nolēmāt ierasties An­glijā? — viņš atkal jautāja.
   —   Ierados, lai apmeklētu jūs, — milēdija atbildēja, nezinā­dama, cik ļoti ar šādu atbildi pastiprināja aizdomas, kuras lordā Vinterā bija modinājusi d'Artanjana vēstule, un gribēdama ar šiem meliem tikai iemantot sava sarunas biedra labvēlību.
   —  Ak tā! Lai mani apmeklētu? — lords Vinters sadrūmis no­prasīja.
   —   Bez šaubām, lai jūs apmeklētu. Kas tad tur neparasts?
   —   Dodoties uz Angliju, jums cita nodoma nebija kā tikai ap­meklēt mani?
   —   Nē.
   —  Tatad tikai manis deļ jus uzņematies grūtības braukt pāri Lamanšam?
   —  Tikai jūsu dēļ.
   —   Sasodīts! Cik maigas jūtas, mīļā svaine!
   —  Vai tad es neesmu jūsu vistuvākā radiniece? — milēdija aizkustinoši vientiesīgi jautāja.
   —   Un pat mana vienīgā mantiniece, vai ne? — lords Vinters savukārt jautāja, cieši paskatīdamies uz milēdiju.
   Kaut gan milēdija prata lieliski savaldīties, tomēr viņa nevi­ļus notrīsēja, un, tā kā lords Vinters, izrunājot šos vārdus, bija uzlicis roku svainei uz pleca, tad viņš pamanīja šīs trīsas.
   Nudien, sitiens bija tiešs un spēcīgs. Milēdijai uzreiz iešāvās prātā, ka viņu nodevusi Ketija, ka tā izstāstījusi baronam par savtīgo ienaidu, ko milēdija pārsteidzīgi bija izpaudusi istabenes klātbūtnē. Pēc tam viņa atcerējās savu nikno, neapdomīgo iztu­rēšanos pret d'Artanjanu, kad tas bija saudzējis viņas svaiņa dzīvību.
   —   Nesaprotu, milord, ko jūs ar to gribat sacīt? — viņa ieru­nājās, lai iemantotu laiku un piespiestu savu pretinieku izteikties.
   —  Vai jūsu vārdiem ir kāda apslēpta jēga?
   —  Ak Dievs, nē, — māksloti labsirdīgi atbildēja lords Vinters.
   —   Jūs vēlaties mani satikt un ierodaties Anglijā. Es uzzinu par šo vēlēšanos vai, pareizāk sakot, nojaušu to un, lai aiztaupītu jums grūtības, kādas saistītas ar ierašanos nakts laikā ostā, un nogurdinošās raizes par nokļūšanu krastā, aizsūtu jums pretī vienu no saviem oficieriem. Nododu viņa rīcībā karieti, viņš jūs atved šai pilī, kurā es esmu komandants, katru dienu šeit ierodos un tāpēc lieku te sagatavot jums istabu, lai mēs abi varētu ap­mierināt savu abpusējo vēlēšanos satikties vienam ar otru. Vai manos vārdos ir kas apbrīnojamāks nekā jūsu izteiktajos apgal­vojumos?
   —   Nē, bet apbrīnojami man. šķiet tas, ka jūs esat brīdināts par manu ierašanos.
   —  Tas, mīļā svaine, izskaidrojams pavisam vienkārši: vai jūs neievērojāt, ka jūsu kuģa kapteinis pirms nostāšanās reidā aizsū­tīja pa priekšu laivu ar kuģa grāmatu, kā arī komandas un pasa­žieru sarakstu, lai saņemtu atļauju iebraukšanai ostā? Es esmu ostas priekšnieks, man atnesa šos sarakstus, un tur es izlasīju jūsu vārdu. Sirds man lika nojaust to, ko nupat apliecināja jūsu mute, proti, kalab jūs esat devusies tik bīstamā vai pašreiz vis­maz apgrūtinošā jūras braucienā, un es aizsūtīju jums pretī ku­teri.
   Milēdija saprata, kā lords Vinters meloja, un tāpēc viņa izbi­jās vēl vairāk.
   —   Mīļais svaini, vai tas nebija milords Bekingems, ko iztā­lēm redzēju šovakar uz mola, kad iebraucām ostā? — viņa jau­tāja.
   —   Jā, tas bija viņš. Ā, es saprotu, ka, ieraugot viņu, jūs ļoti uztraucāties: jūs ierodaties no valsts, kurā viņa vārds droši vien tiek bieži pieminēts, un es zinu, ka viņa gatavošanās karam pret Franciju sagādā lielas raizes jūsu draugam kardinālam.
   —   Manam draugam kardinālam! — iesaucās milēdija, at- skārzdama, ka arī šai ziņā lords Vinters ir labi informēts.
   —   Vai tad viņš nav jūsu draugs? — barons itin vienaldzīgā tonī ieprasījās. — Piedodiet, es domāju, ka ir. Pie milorda hercoga atgriezīsimies vēlāk, bet tagad nenovirzīsimies no maigi jūtīgas noskaņas, kādā mūsu saruna bija sākusi risināties. Jūs teicāt, ka esat šurp atbraukusi, lai tiktos ar mani?
   —  Jā.
   —   Jauki! Es jums atbildēju, ka jusu vēlēšanās tiks piepildīta, mēs satiksimies katru dienu.
   —   Vai man te būs jāpaliek vienmēr? — milēdija iejautājās, un viņas balsī izskanēja pat šausmas.
   —   Vai jūs, dārgā svaine, šeit nejūtaties ērti? Pasakiet, kas jums trūkst, un es centīšos jums to sagādāt.
   —  Man nav ne istabeņu, ne sulaiņu …
   —   Kundze, jūs to visu dabūsiet. Izstāstiet man, kā bija iekār­tota jūsu māja, kad dzīvojāt ar savu pirmo vīru, un es, gan bū­dams tikai jūsu svainis, iekārtošu jums visu tāpat.
   —  Ar pirmo vīru! — iesaucās milēdija, baiļu pilnam acīm uz­lūkodama lordu Vinteru.
   —   Jā, ar jūsu vīru francūzi. Es nerunāju par savu brāli. Starp citu, ja jūs to būtu aizmirsusi, es varētu, tā kā viņš vēl ir dzīvs, aizrakstīt, lai viņš atsūta vajadzīgās ziņas.
   Salti sviedri izspiedās milēdijai uz pieres.
   —  Jūs jokojat, — viņa neskanīgā balsī sacīja.
   —  Vai es tā izskatos? — barons jautāja, pieceldamies un soli atkāpdamies.
   —   Vai, pareizāk, jūs mani apvainojat, — viņa turpināja, ar pirkstiem krampjaini ieķerdamās krēsla atzveltnēs un, atspiežoties uz rokām, mazliet pieceldamās.
   —   Jūs apvainot! — lords Vinters nicinoši sacīja. — Vai jūs, kundze, patiesi uzskatāt, ka tas iespējams?
   —   Patiesi, kungs, jūs esat piedzēries vai zaudējis prātu, — teica milēdija. — Ejiet prom un atsūtiet pie manis kādu sievieti.
   —   Sievietes, mana dārgā, ir ļoti pļāpīgas! Vai es jums neva­rētu pakalpot kā istabene? Tādā veidā visi mūsu noslēpumi pa­liktu ģimenē.
   —   Bezkauņa! — uzkliedza milēdija, kā dzelta uzlēca kājās un metās virsū baronam, kas nogaidoši stāvēja, rokas sakrustojis, tomēr turēdams pie zobena roktura.
   —   Jā, jā! — viņš ieteicās. — Es zinu, ka jūs mēdzat nogali­nāt cilvēkus, bet, brīdinu jūs, es aizsargāšos, pat pret jums.
   —   Jā, jums taisnība, — milēdija sacīja. — Jūs tiešām esat tik zemisks, ka spētu pacelt roku pret sievieti.
   —   Varbūt jā. Starp citu, man gan būs atvainojums: domāju, ka mana roka nebūs pirmā vīrieša rokas, kas pacēlusies pret jums.
   Un barons ar lēnu apsūdzošu žestu norādīja uz milēdijas kreiso plecu, ar pirkstu gandrīz pieskardamies pie tā.
   Milēdija apslāpēti ierēcās kā zvērs, atkāpās līdz vistālākajam istabas kaktam kā pantera, kas gatavojas lēcienam.
   —   Rēciet vien, cik vēlaties, tikai nemēģiniet kost, — lords Vinters brīdināja, — tas jums nāktu par ļaunu: šeit nav proku­roru, kas jau iepriekš nokārtotu mantošanas tiesības, nav ceļojoša bruņinieka, kurš izaicinātu mani uz divkauju, tāpēc ka turu gūstā daiļo dāmu, toties te netrūkst tiesnešu, kas spriestu bargu tiesu sievietei, kura bijusi tik bezgodīga, ka, būdama jau precējusies ar citu vīru, ielavījusies mana vecākā brāļa lorda Vintera laulības gultā, un šie tiesneši, brīdinu jūs, nodotu jūs bendes rokās, kurš jums abus plecus pataisītu vienādus.
   Milēdijas acis šaudīja tādus zibšņus, ka lordam, kaut gan viņš bija vīrietis un stāvēja apbruņots neapbruņotas sievietes priekšā, iezagās dvēselē saltas bailes. Tomēr viņš turpināja runāt, turklāt aizvien pieaugošā niknumā:
   —   Jā, es saprotu, jums būtu patīkami, saņēmušai mantojumu no mana brāļa, kļūt arī manu īpašumu mantiniecei. Taču ziniet vienu: jūs varat mani nogalināt vai likt mani nogalināt, esmu jau nodrošinājies — neviens penijs no manas mantas nenonāks jūsu rokās. Vai jūs neesat jau diezgan bagāta? Jums pieder gan­drīz miljons. Vai jūs nevarētu novērsties no noziedzības ceļa? Bet jūs darāt ļaunu tāpēc, ka ļaundarība sagādā jums bezgalīgu tīksmi. O, ticiet man, ja man nebūtu svēta mana brāļa piemiņa, tad jūs sapelētu kādā valsts cietumā vai arī tiktu aizvesta uz Taibernu*, kur apmierinātu pūļa ziņkārību. Es klusēšu, bet jums vajag bez kurnēšanas paciest gūstniecību. Pēc piecpadsmit vai divdesmit dienām es kopā ar armiju došos uz Larošelu, bet dienu pirms manas aizceļošanas ieradīsies kuģis, kas manā acu priekšā atstās Anglijas krastus un aizvedīs jūs uz mūsu dienvidu kolo­nijām. Esiet droša, ka došu jums līdzi tādu ceļa biedru, kas ietrieks jums lodi pierē, tikko mēģināsiet atgriezties Anglijā vai uz kontinentu.
   Milēdija uzmanīgi klausījas, un klausoties viņas starojošas acis pletās aizvien platākas.
   —   Jā, tagad jūs paliksiet šajā pilī, — lords Vinters turpināja. — Sienas te ir biezas, durvis stipras, restes pie logiem drošas; starp citu, jūsu logs veras tieši uz jūru. Manas ekipāžas ļaudis, kas ir man uzticīgi līdz nāvei, stāv sardzē pie šīs istabas un uz­rauga visas ejas, kas ved uz sētu; un, ja arī jums izdotos nokļūt līdz sētai, tad no ārpasaules jūs vēl šķirs treji režģu žogi. Pavēle ir skaidra: viens solis, viena kustība, viens vārds no jūsu puses, kuru varētu iztulkot kā bēgšanas mēģinājumu, un uz jums tiks atklāta uguns. Ja jūs tiktu nogalināta, tad es ceru, ka angļu tie­sas iestādes būtu man pateicīgas par tām aiztaupīto darbu. A, jūsu vaibstos atkal iegulst miers, jūsu seja atgūst pašpārliecību. Jūs domājat: hē, piecpadsmit, divdesmit dienu… Es esmu atta­pīga, pa to laiku es kaut ko izdomāšu. Esmu velnišķīgi viltīga, gan jau atradīšu kādu upuri. Pēc pāris nedēļām, jūs domājat, es jau būšu ārā no šejienes. Labi, pamēģiniet!
   Redzēdama, ka lords Vinters uzminējis viņas domas, milēdija iecirta nagus sev plaukstās, lai apvaldītu jebkuru saviļņojumu, kas varētu viņas sejā izkliedēt mākslotu baiļu satraukuma izteik­smi.
   Lords Vinters turpināja:
   —   Oficieri, kam vienīgajam manas prombūtnes laikā ir tiesī­bas šeit komandēt, jūs jau pazīstat. Jūs jau esat pārliecinājusies, ka viņš prot izpildīt pavēles, jo droši vien, es taču jūs pazīstu, pa ceļam no Portsmutas līdz šejienei jūs mēģinājāt uzsākt sa­runu ar viņu. Ko jūs par viņu sakāt? Vai marmora statuja būtu bijusi nepieejamāka un mēmāka par viņu? Jau pie daudziem jūs esat izmēģinājusi savu valdzinošo varu un, diemžēl, vienmēr gu­vusi panākumus. Bet mēģiniet savaldzināt šo cilvēku, un, velns lai parauj, ja jūs sasniegsiet mērķi, tad esmu ar mieru galvot, ka jūs esat pats sātans!
   Lords Vinters piegāja pie durvīm un strauji tās atvēra.
   —  Lai pasauc pie manis Feltona kungu! — viņš pavēlēja un, pievērsies milēdijai, sacīja: — Pagaidiet brītiņu, tūlīt es jūs vi­ņam ieteikšu.
   Telpā iestājās saspīlēts klusums, tad atskanēja nesteidzīgi, vienmērīgi soļi, kas tuvojās, un drīz vien koridora pustumsā iezī­mējās kāds stāvs; jaunais leitnants, ko mēs jau pazīstam, no­stājās uz istabas sliekšņa, gaidīdams barona pavēles.
   —   Nāciet iekšā, mīļais Džon, — lords Vinters aicināja, — ienā­ciet un aizveriet durvis.
   Jaunais oficieris ienāca.
   —   Tagad paskatieties uz šo sievieti, — barons teica, — viņa ir jauna, skaista, neatvairāmi valdzinoša, un tomēr viņa ir bries­monis, kam divdesmit piecu gadu vecumā ir uz sirdsapziņas tik daudz noziegumu, cik jūs varat saskaitīt gada laikā mūsu tiesu arhīvos. Balss viņai ir vilinoša, skaistums kalpo upuru pievilkša­nai, ķermenis maksā to, ko viņa solījusi, — tas patiesībai par godu jāatzīst. Viņa mēģinās jūs savaldzināt, varbūt pat viņa mēģinās jūs nogalināt. Es jūs, Felton, esmu izvilcis no nabadzības, esmu jūs paaugstinājis par leitnantu, reiz esmu jums izglābis dzīvību — jūs atcerēsieties, kādos apstākļos tas notika. Esmu jums ne tikai aizstāvis, bet arī draugs, ne tikai labdaris, bet arī tēvs. Šī sie­viete atgriezusies Anglijā, lai laupītu man dzīvību. Turu šo čūsku savās rokās. Liku jūs ataicināt, lai jums pateiktu: draugs Felton, Džon, manu zēn, pasargi mani un, galvenais, piesargies pats no šīs sievietes. Zvēri pie savas dvēseles glābiņa, ka tu viņu nosar­gāsi, lai viņa saņemtu pelnīto sodu. Džon Felton, es paļaujos uz tavu vārdu! Džon Felton, es ticu tavām goda jūtām!
   —   Milord, — atbildēja jaunais oficieris, un viņa skaidro acu skatienā, ko viņš uzmeta milēdijai, atspoguļojās viss naids, kādu vien viņš varēja atrast savā sirdī, — milord, zvēru jums, ka viss tiks izdarīts tā, kā jūs vēlaties.
   Milēdija bija izturējusi šo skatienu kā liktenim padevīgs upu­ris; grūti iedomāties biklāku un maigāku izteiksmi par to, kāda izpaudās viņas skaistajā sejā. Pat lords Vinters tikko vairs pa­zina tīģerieni, ar ko vēl brīdi atpakaļ bija dzīries cīnīties.
   —  Viņa nedrīkst iziet no šīs istabas, dzirdiet, Džon, — barons sacīja, — viņa nedrīkst ne ar vienu sarakstīties. Runāt viņa drīkst vienīgi ar jums, ja jums labpatiks viņu pagodināt ar kādu vārdu.
   —  Milord, pietiek, es devu zvērestu.
   —   Un nu, kundze, mēģiniet izlīdzināties ar Dievu, jo cilvēki jūs ir notiesājuši.
   Milēdija nokāra galvu, it kā šis spriedums viņu būtu satrie­cis. Lords Vinters izgāja no istabas un ar mājienu aicināja Fel- tonu viņam sekot; jaunais oficieris devās viņam pakaļ un aiz­vēra durvis.
   Mirkli vēlāk koridorā bija dzirdami vairs tikai jūrnieka sma­gie soļi, kurš stāvēja sardzē ar āvu aiz jostas un musketi rokā.
   Dažas minūtes milēdija palika tai pašā stāvoklī, jo domāja, ka varbūt viņa pa atslēgas caurumu tiek novērota; pēc tam viņa lēnām pacēla galvu, un viņas sejā atkal atspoguļojās izaicinoša, baiga draudu izteiksme. Viņa pieskrēja pie durvīm, paklausījās, tad paskatījās pa logu, atgriezās pie lielā atzveltnes krēsla, ieslīga tanī un iegrima domās.

   Pa to laiku kardināls gaidīja ziņas no Anglijas, bet pienāca tikai nepatīkamas un draudīgas ziņas.
   Kaut gan Larošela bija ieslēgta ciešā lokā un, pateicoties pie­sardzīgajai rīcībai, it īpaši jaunajam uzbērumam, kas vairs ne­ļāva pat ne laivai piebraukt pie aplenktās pilsētas, panākumi likās droši, tomēr blokāde varēja ieilgt, un tas apkaunotu karaļa ar­miju, kā arī ļoti apgrūtinātu kardināla kungu, kam gan vairs nevajadzēja Ludviķi XIII savest naidā ar Austrijas Annu, jo tas jau bija izdarīts, bet vajadzēja samierināt de Basompjēra kungu ar Angulemas hercogu, jo tie abi bija saķildojušies.
   Orleānas hercogs, kas aplenkšanu bija uzsācis, uzvēla uz kar­dināla pleciem rūpes par tās nobeigšanu.
   Kaut gan Larošelas mērs pats bija neticami izturīgs cilvēks, tomēr pilsētas iedzīvotāju vidū sāka rūgt nemiers, tie gribēja pa­doties; bet mērs lika pakārt dumpiniekus. Nāves sods atvēsināja vistrakākos karstgalvjus, tie nolēma, ka labāk ir nomirt badā. Sāda nāve viņiem likās lēnāka un ne tik droša kā nāve pie ka­rātavām.
   Laiku pa laikam aplencēji notvēra kādu vēstnesi, ko larošelieši sūtīja pie Bekingema, vai spiegus, ko Bekingems sūtīja pie la- rošeliešiem. Kā vienā, tā otrā gadījumā tiesu sprieda ātri un īsi. Kardināla kungs pateica vienu vienīgu vārdu: «Pakārt!» Karalis tika uzaicināts ierasties noskatīties pakāršanu. Karalis atnāca vārgā gaitā, nosēdās labā vietā, lai redzētu procedūru visos sī­kumos: tas viņu mazliet izklaidēja, viņš mazliet pacietīgāk panesa garlaicīgo aplenkšanu, un tomēr viņa majestāte ļoti garlaikojās un ik brīdi runāja par atgriešanos uz Parīzi, tā ka viņa eminen­cei, ja pietrūktu notvertu vēstnešu un spiegu, neraugoties uz viņa atjautību, rastos lielas grūtības.
   Laiks tomēr aizritēja, taču larošelieši nepadevās; pēdējais vēstnesis, ko aplencēji notvēra, veda Bekingemam vēstuli. Tanī bija rakstīts, ka pilsēta nonākusi galīgā postā, bet beigās nebija vis teikts: «Ja jūsu palīdzība nepienāks divu nedēļu laikā, tad mēs padosimies,» bet gan vienkārši piebilsts: «Ja jūsu palīdzība nepienāks divu nedēļu laikā, tad mēs visi būsim nomiruši badā, kad tā ieradīsies.»
   Tātad larošelieši cerēja vienīgi uz Bekingemu. Bekingems bija viņu mesija. Tai dienā, kad viņi dabūtu noteikti zināt, ka uz Bekingemu nav ko cerēt, reizē ar cerību zustu arī viņu drošsir­dība.
   Tāpēc kardināls ļoti nepacietīgi gaidīja no Anglijas vēsti, ka Bekingems neieradīsies.
   Jautājumu par Larošelas ieņemšanu tiešā uzbrukumā pārci­lāja karaļa padomē bieži, taču vienmēr noraidīja: pirmkārt, pil­sētu uzskatīja par neieņemamu, otrkārt, kardināls, lai arī ko daž­kārt runāja, tomēr skaidri apzinājās, ka tāda asinsizliešana, cī­noties frančiem pret frančiem, politikā nozīmētu atiešanu atpakaļ par sešdesmit gadiem, un kardināls tolaik bija tāds cilvēks, ko mūsu dienās sauc par progresīvu. Patiesi, Larošelas nopostīšana un trīs četru tūkstošu hugenotu nogalināšana 1628. gadā pārāk līdzinātos Bērtuļa naktij 1572. gadā. Un, beidzot, šādu ārkārtēju rīcību, pret kuru karalim, dedzīgam katolim, nebija nekas pretī, allaž atvairīja aplencēju ģenerāļi, apgalvodami, ka Larošelu varot ieņemt vienīgi ar badu.
   Kardināls nespēja atvairīt neapzinātas šausmas, ko viņam iedvesa paša sūtītā baigā vēstnese; arī viņš apjauta, ka šī sieviete ir baismīgs radījums, — pa pusei čūska, pa pusei lauvu māte. Vai milēdija viņu pievīlusi? Vai tā ir mirusi? Kardināls pazina šo sievieti pietiekami labi, lai zinātu, ka milēdija, vienalga, vai darbodamās viņa labā vai pret viņu, būdama viņa draugs vai ienaidnieks, nekad nepalika dīkā, ja to neaizkavēja milzīgi šķēršļi. Bet kur varēja rasties šādi šķēršļi? Lūk, to kardināls nezināja.
   Un tomēr viņš paļāvās uz milēdiju, turklāt pamatoti: viņš bija uzminējis, ka šīs sievietes pagātnē slēpās kas šaušalīgs, ko aiz­segt spēja sarkanā kardināla mantija. Kardināls juta, ka šī sie­viete aiz šāda vai tāda iemesla ir viņam padevīga, jo vienīgi viņā tā varēja atrast stipru atbalstu pret briesmām, kas viņai draudēja.
   Kardināls nolēma turpināt karu viens un palīdzību no malas gaidīt tikai tā, kā mēdz gaidīt laimīgu nejaušību. Viņš lika celt tālāk slaveno uzbērumu, kam vajadzēja nomērdēt badā Larošelas iedzīvotājus. Gaidīdams šo notikumu, kardināls reizēm vēroja ne­laimīgo pilsētu, kurā slēpās tik daudz dziļa posta un tik daudz varonīgu tikumu, un atcerējās vārdus, ko bija teicis viņa poli­tiskais priekšgājējs Ludviķis XI, tāpat kā viņš bija Robes- pjēra priekšgājējs, atcerējās Tristana [6] līdzgaitnieka pamatprin­cipu: «Skaldi un valdi».
   Indriķis IV, aplenkdams Parīzi, bija licis mest pāri pilsētas sienām maizi un citu pārtiku; kardināls pavēlēja iemest vēstulī- tes, kurās paskaidroja larošeliešiem, cik viņu vadoņi izturoties netaisnīgi, egoistiski un barbariski. Vadoņiem maizes netrūkstot, bet viņi to neizdalot iedzīvotājiem. Viņi turoties pie principa (jo arī viņiem bija savi principi): nav svarīgi, ka sievietes, bērni un sirmgalvji nomirst badā, kad tikai vīri, kam vajadzēja aizstāvēt pilsētas sienas, paliek spēcīgi un veseli. Šis princips, pa daļai aiz padevības, pa daļai aiz nevarības uzstāties pret to, gan nebū­dams vispār atzīts, tomēr jau bija pārgājis no teorijas praksē. Bet kardināla vēstulītes atgādināja vīriem, ka bērni, sievietes un sirmgalvji, kam ļāva mirt badā, ir viņu dēli, sievas un tēvi un būtu taisnīgāk, ja visi kopīgi ciestu postu un tad, atrazdamies vienādā stāvoklī, nonāktu pie vienprātīgiem lēmumiem.
   Vēstulītes radīja tieši tādu ietekmi, kādu bija paredzējis to rak­stītājs, proti, daudzi pilsētas iedzīvotāji dzīrās uzsākt separātas sarunas ar karaļa armiju.
   Taču tieši tai brīdī, kad kardināls jau redzēja, ka viņa pasā­kums jau sāka nest cerētos augļus, un nopriecājās, ka bija ķēries pie tā, kāds Larošelas iedzīvotājs, diezin kādā ceļā pārgājis karaļa karaspēka līnijas, — jo apsardzība bija ārkārtīgi stingra, to uz­raudzīja Basompjērs, Sombergs un Angulemas hercogs, kurus sa­vukārt uzraudzīja kardināls, — tātad, kā jau teicām, kāds Laroše­las iedzīvotājs, ieradies no Portsmutas, iekļuva pilsētā un pa­stāstīja, ka pats savām acīm redzējis varenu floti, kas pacelšot buras ne vēlāk kā nedēļas laikā. Vēl vairāk, Bekingems pavēs­tīja pilsētas mēram, ka beidzot tikšot noslēgta lielā savienība pret Franciju un karaļvalstī iebrukšot vienlaicīgi angļu, impērijas un spāniešu karapulki. Sī vēstule tika publiski nolasīta visos pilsētas laukumos, pēc tam vēstules kopijas izlīmēja visos ielu stūros, un nu pat tie, kas jau bija sākuši sarunas ar karaļa armiju, pār­trauca tās, nolēmuši labāk gaidīt tik svinīgi apsolīto palīdzību.
   Negaidītais notikums atkal modināja kardinālā agrāko ne­mieru, viņš neviļus no jauna pievērsa skatienus viņpus jūrai.
   Pa to laiku karaļa armija, kam bija svešas tās vienīgā un īs­tenā vadītāja raizes, dzīvoja jautri; nometnē netrūka ne ēdienu, ne naudas; karaspēka daļas sacentās savā starpa dažādās pār- drošībās un nebēdnībās. Noķert spiegus un tos pakārt, doties pār­drošos sirojumos uz uzbēruma vai uz jūras, iecerēt neprātīgus pasākumus un aukstasinīgi veikt tos — tādi bija laika kavēkļi, kas armijai īsināja šīs dienas, kuras likās garas ne tikai bada un nemiera sagrauztajiem larošeliešiem, bet arī kardinālam, kas vi­ņus stūrgalvīgi ielenca.
   Kardināls mēdza izjāt pa apkaimi kā visparastākais armijas kavalērists; nereti viņš pārlaida domīgu skatienu pār nocietinā­jumiem, kas, pēc viņa domām, tika celti pārāk gausi, kaut gan viņš bija saaicinājis šurp inženierus no visiem Francijas nostū­riem; ja pa ceļam gadījās sastapt kādu de Trevila rotas muske­tieri, viņš piejāja tam klāt, vērīgi ielūkojās tam sejā un, nesaska­tījis tanī nevienu no četriem draugiem, novirzīja uz citu pusi savu dziļo skatienu un plašo domu.
   Kādu dienu, plosīga nemiera tirdīts, vairs necerēdams uz sa­runām ar pilsētu, nesaņemdams ziņas no Anglijas, kardināls bija izjājis no mājām tikai de Kaīsaka un de La Udinjēra pavadībā. Izjājis vienkārši izklaidēšanās nolūkā, kardināls lēnā gaitā devās gar liedagu, gremdēdamies bezgalīgos sapņojumos un vērodams okeāna bezgalību, līdz sasniedza nelielu pakalnu; uzjājis pakalna virsotnē, viņš ieraudzīja netālu aiz dzīvžoga smiltīs nogūlušos septiņus vīrus, kas sildījās saules staros, kura šinī gada laikā parādījās tik reti; viņiem apkārt mētājās iztukšotas pudeles. Četri no šiem vīriem bija mūsu musketieri, kas patlaban gatavojās klau­sīties vēstuli, ko viens no viņiem bija saņēmis. Vēstule bija tik svarīga, ka tās dēļ viņi bija pametuši uz bungām spēļu kārtis un kauliņus.
   Trīs pārējie noņēmās ap milzīgu Koliuras vīna pudeli, pūlē­damies to attaisīt; tie bija jauno kungu sulaiņi.
   Kardināls, kā jau teicām, bija saīdzis, un šādā garastāvoklī viņu nekas tik ļoti nekaitināja kā citu jautrība. Turklāt viņam aizvien bija dīvainas aizdomas, ka tieši viņa paša skumju cēlonis ir citu jautrības iemesls. Pamājis La Udinjēram un de Kaīsakam, lai tie apstājas, kardināls nokāpa no zirga un tuvojās aizdomī­gajiem smējējiem, cerēdams, ka smiltis apslāpēs viņa soļu troksni, dzīvžogs aizsegs viņu pašu un viņam izdosies noklausīties dažus vārdus no musketieru sarunas. Soju desmit attālumā no dzīvžoga kardināls izdzirdēja gaskonieša dialektu un, tā kā jau bija saska­tījis, ka šie vīri ir musketieri, tad vairs nešaubījās, ka trīs pārējie ir tie, kurus mēdza dēvēt par nešķiramajiem, proti: Atoss, Portoss un Aramiss.
   Nav grūti iedomāties, ka šis atklājums kāpināja kardināla vē­lēšanos noklausīties sarunu; viņa acīs iedegās dīvaina izteiksme, klusu kā kaķis viņš zagās klāt pie dzīvžoga. Bet viņam izdevās sadzirdēt tikai dažas atsevišķas skaņas, no kurām nevarēja izlo­bīt jēgu, kad pēkšņi skaļš, aprauts izsauciens lika viņam satrūk­ties un pievērsa musketieru uzmanību.
   —  Oficieris! — bija iesaucies Grimo.
   —  Šķiet, ka jūs, palaidni, atļāvāties runāt! — Atoss, pacel­damies uz elkoņa un dusmīgi paskatīdamies uz Grimo, sacīja.
   Grimo vairs nepiebilda ne vārda, tikai pastiepa rādītāja pirkstu dzīvžoga virzienā, pavēstīdams kardināla un viņa pavadoņu iera­šanos.
   Ar vienu lēcienu musketieri bija kājās un godbijīgi sveicināja.
   Kardināls acīmredzot bija noskaities.
   —   Kā rādās, musketieru kungi liek sevi apsargāt! — viņš teica. — Vai tad angļi tuvojas pa sauszemi, vai arī musketieri sevi uzskata par augstiem virsniekiem?
   —    Jūsu gaišība, — atbildēja Atoss, jo viņš vienīgais vispā­rējā apjukumā bija saglabājis īsta augstmaņa mieru un aukst­asinību, kas viņu nekad nepameta, — jūsu gaišība, musketieri, kad viņi nav dienestā vai kad dienests izbeidzies, iedzer un spēlē uz kauliņiem, un saviem sulaiņiem viņi šķiet ļoti augsti virsnieki.
   —  Sulaiņiem! — kardināls norūca. — Sulaiņi, kuriem pavē­lēts brīdināt savus kungus, kad kāds iet garām, vairs nav su­laiņi, bet sargzaldāti.
   —   Jūsu gaišība tomēr var pats pārliecināties, ka bez šādas piesardzības mēs varbūt būtu palaiduši garām izdevību aplieci­nāt jūsu gaišībai mūsu cieņu un izteikt pateicību par parādīto žēlastību, ka mēs visi četri tagad esam kopā. D'Artanjan, —Atoss turpināja, — jūs nupat teicāt, ka ilgojaties pēc izdevības izpaust viņa gaišībai savu atzinību: izdevība ir pienākusi, izmantojiet to.
   šie vārdi tika izteikti nesatricināmi ramā garā, ar kādu Atoss briesmu brīžos sevišķi izcēlās, un ar nevainojamu pieklājību, kas dažkārt viņu padarīja karaliskāku par dzimušiem karaļiem.
   D'Artanjans piegāja tuvāk kardinālam un nomurmināja da­žus pateicības vārdus, kuri zem viņa eminences drūmā skatiena drīz apsīka.
   —   Vienalga, kungi, — atteica kardināls, ko Atosa paskaid­rojumi acīm redzami nemaz nebija novirzījuši no iepriekšējā no­doma, — vienalga, kungi, man nepatīk, ka vienkārši zaldāti vie­nīgi tāpēc, ka viņi kalpo privileģētā pulkā, tēlo nezin kādus liel­kungus: disciplīna viņiem jāievēro tāpat kā visiem pārējiem.
   Atoss bija ļāvis kardinālam pilnīgi izsacīties un tad, piekrītoši palocījies, atbildēja:
   —   Jūsu gaišība, es ceru, ka disciplīnu mēs nekādi neesam pār­kāpuši. Mēs pašreiz neesam norīkojumā un uzskatījām, ka, ne­būdami norīkojumā, brīvo laiku varam izmantot pēc savas patik­šanas. Ja jūsu gaišībai labpatiktu pagodināt mūs ar kadu īpašu rīkojumu, mēs esam gatavi paklausīt. Jūs redzat, jūsu gaišība, — Atoss turpināja, saraukdams uzacis, jo šī iztincināšana sāka viņu kaitināt, — ka esam šeit atnākuši ar ieročiem, lai vismazākās trauksmes gadījumā būtu pilnīgā gatavībā.
   Viņš norādīja kardinālam uz četrām musketēm, kas bija sa­liktas piramīdā līdzās bungām, uz kurām atradās spēļu kārtis un metamie kauliņi.
   —   Jūsu eminence var būt pārliecināts, — iebilda arī d'Artan­jans, — ka mēs būtu izgājuši jums pretī, ja varētu iedomāties, ka tas esat jūs, kas tuvojāties ar tik nedaudziem pavadoņiem.
   Kardināls kodīja ūsas un mazliet arī lūpas.
   —   Vai zināt, pēc kā jūs izskatāties, vienmēr turēdamies kopā tā kā pašreiz, pilnīgi apbruņojušies, savu sulaiņu apsargāti? — kardināls ieprasījās. — Jūs izskatāties kā četri sazvērnieki.
   —   O, tur jums, gaišība, pilnīgi taisnība, — Atoss piekrita, — mēs tiešām kaļam sazvērestības plānus, kā jūsu eminence nesen kādu rītu pati varēja pārliecināties, bet tikai pret larošeliešiem.
   —  Nu, politiķu kungi! — kardināls turpināja, savukārt sarauk­dams uzacis. — Jūsu smadzenēs droši vien atrastos daudzu no­slēpumu atrisinājums, ja tanī varētu lasīt kā tanī vēstulē, ko jūs lasījāt un noslēpāt, kad redzējāt,, ka es tuvojos.
   Atosa sejā iesitās sārtums, viņš paspēra soli uz kardināla pusi.
   —   Gandrīz varētu domāt, ka jums, jūsu gaišība, tiešām ir pret mums aizdomas un jūs nopratināt mūs. Ja tā patiesi būtu, tad esiet tik laipni un pasakiet to, lai mēs vismaz zinātu, kā iz­turēties.
   —   Un ja tā būtu nopratināšana? — kardināls atcirta. — No­pratināti ir ne tikai tādi kā jūs, Atosa kungs, un viņi ir atbildē­juši.
   —   Tapec jau es teicu, ka jusu eminencei vajag tikai jautat, mēs esam gatavi atbildēt.
   —   Kas tā bija par vēstuli, ko jūs, Aramisa kungs, bijāt sācis lasīt un paslēpāt?
   —  Jūsu gaišība, tā bija sievietes rakstīta vēstule.
   —  Saprotu, šādas vēstules jātur slepenībā, — kardināls sa­cīja, — tomēr biktstēvam tās var rādīt, un es, kā jums zināms, esmu garīdznieks.
   —   Jūsu gaišība, — teica Atoss, un viņa miers bija jo briesmī­gāks tāpēc, ka tā atbildēdams, viņš riskēja ar savu galvu, — vēs­tule ir no sievietes, bet šo vēstuli nav parakstījusi ne Mariona Delorma, ne d'Egijona kundze.
   Kardināls kļuva bāls kā līķis, viņa acis šķīla dusmu zibeņus; viņš pagriezās, it kā grasīdamies dot rīkojumu Kaīsakam un La Udinjēram. Atoss uztvēra kardināla kustību un paspēra soli uz musketu pusi, kurām pievērsās arī pārējo trīs draugu skatieni, jo viņi nebija tie vīri, kas ļautos sevi aizturēt. Kardināla pusē, ieskaitot viņu pašu, bija trīs cilvēki, musketieri kopā ar sulaiņiem bija septiņi. Kardināls ātri apsvēra: spēku samērs pārāk nevien­līdzīgs, jo vairāk tāpēc, ka šis Atoss ar saviem biedriem noteikti kaldina kādus slepenus plānus. Un kardināls izdarīja viņam tik raksturīgo spējo noskaņas pagriezienu: visas viņa dusmas izkusa smaidā.
   —   Jauki, jūs esat drošsirdīgi jaunekļi, — viņš sacīja, — lepni dienas gaismā un uzticīgi nakts tumsā. Nav ļauni, ka cilvēki ir nomodā par sevi, ja viņi prot tikpat modri būt nomodā par citiem. Kungi, neesmu aizmirsis to nakti, kad jūs mani pavadījāt uz «Sarkanās baložu būdas» mājvietu. Ja man ceļā, pa kuru šodien došos, draudētu kādas briesmas, es lūgtu, lai jūs mani pavadāt, bet, tā kā nekas bīstams nav paredzams, tad palieciet, kur jūs esat, iztukšojiet savas vīna pudeles, nobeidziet spēles partiju un izlasiet savu vēstuli. Ardievu, kungi.
   Uzkāpis zirgā, ko Kaīsaks bija pievedis, kardināls ar rokas mājienu atvadījās no musketieriem un aizjāja.
   Četri jaunekļi palika stāvot kā sastinguši un, ne vārda neru­nādami, ar acīm pavadīja kardinālu, līdz viņš vairs nebija sare­dzams.
   Tad viņi saskatījās.
   Visiem bija sadrūmušas sejas, jo viņi saprata: neraugoties uz viņa eminences laipno atsveicināšanos, kardināls aizjāja ar nik­numu sirdī.
   Vienīgi Atoss smaidīja valdonīgi, nicīgi. Kad kardināls bija aizjājis tik tālu, ka vairs nevarēja viņus ne redzēt, ne sadzirdēt, Portoss, kas ļoti vēlējās uz kādu izgāzt dusmas, iesaucās:
   —   Nejēga Grimo par vēlu mūs brīdināja!
   Grimo dzīrās atbildēt un taisnoties, bet Atoss pacēla pirkstu, un Grimo aprāvās.
   —   Aramis, vai jūs būtu viņam atdevis vēstuli? — d'Artanjans jautāja.
   —   Es biju nolēmis tā: ja viņš būtu pieprasījis vēstuli, — Ara­miss atbildēja savā samtaini maigajā balsī, — tad ar vienu roku es viņam to pasniegtu un ar otru iedurtu viņam zobenu sirdī.
   —   Tā jau es domāju, — Atoss sacīja, — un tāpēc es iejaucos jūsu sarunā. Patiesi, šis vīrs ir pārāk vieglprātīgs, ta runādams ar citiem vīriem. Rādās, ka viņam arvien bijusi darīšana tikai ar sievietēm un bērniem.
   —  Mīļais Atos, es jūs apbrīnoju, — teica d'Artanjans, — un tomēr mums nebija taisnība.
   —   Kā, mums nebija taisnība? — Atoss atcirta. —. Kam pieder gaiss, ko mēs elpojam? Kam okeāns, uz kuru vēršam savus ska­tienus? Smiltis, uz kurām mēs gulējām? Kam pieder jūsu iemīļo­tās vēstule? Vai kardinālam? Goda vārds, šis cilvēks iedomājas, ka viņam pieder visa pasaule. Jūs stāvējāt viņa priekšā kā ap­stulboti, satriekti un kaut ko murminājāt; it kā jūs jau redzētu Bastīliju un šī gigantiskā medūza jūs pārvērstu akmenī. Sakiet, vai iemīlēties nozīmē kaldināt slepenus plānus? Jūs esat iemīlē­jies sievietē, kuru kardināls licis ieslodzīt cietumā, un jūs gribat izraut šo sievieti no viņa rokām: tā ir kāršu partija, ko jūs spē­lējat ar viņa eminenci, un šī vēstule ir jūsu trumpis. Kāpēc lai jūs atklātu pretiniekam savas kārtis? Tā nav pieņemts darīt. Lai viņš tās uzmin, ja var! Mēs viņa spēli esam uzminējuši!
   —   Pareizi, Atos, — d'Artanjans piekrita, — jums pilnīgi tais­nība.
   —   Tādā gadījumā nerunāsim vairs par to, kas te nupat no­risinājās, un lai Aramiss turpina lasīt savas māsīcas vēstuli no tās vietas, kurā kardināls viņu pārtrauca.
   Aramiss izņēma no kabatas vēstuli, trīs draugi piegāja viņam tuvāk klāt, un trīs sulaiņi atkal sastājās ap lielo vīna pudeli.
   —   Jūs paguvāt izlasīt tikai pāris rindiņas, — d'Artanjans sa­cīja, — tāpēc labāk sāciet atkal no gala.
   —   Labprāt, — Aramiss teica.
   «Dārgais brālēn, domāju, ka drīz aizbraukšu uz Stenē, kur mana māsa ievietojusi karmelitu klosterī mūsu jauno kalponīti — nabaga meiča samierinājusies ar savu likteni, viņa zina, ka citur nevar dzīvot, lai nedraudētu briesmas viņas dvēseles glābiņam. Bet, ja mūsu ģimenes lietas nokārtosies tā, kā vēlamies, tad, man šķiet, viņa riskēs ar visu un atgriezīsies pie tiem, pēc kuriem sēro, jo vairāk tāpēc, ka tagad viņa zina, kas nav aizmirsta. Pagaidām viņa nejūtas pārāk nelaimīga; vienīgais, pēc kā viņa ilgojas, ir saņemt vēstuli no sava iemīļotā. Es zinu, ka tāda veida sūtījumus ļoti grūti nogādāt caur klostera vārtiem, bet, mīļais brālēn, esmu jums jau vairākkārt pierādījusi, ka neesmu pārāk neveikla un tā­pēc varētu uzņemties šo uzdevumu. Mana māsa pateica jums, ka esat paturējis viņu labā piemiņā. Kādu laiku viņa bija ļoti uz­traukusies, bet tagad ir jau mazliet nomierinājusies, jo aizsūtīja turp savu kalpotāju, lai neatgadītos nekas neparedzēts.
   Ardievu, dārgais brālēn, rakstiet par sevi, cik vien bieži iespē­jams, proti, ikreiz, kad uzskatāt, ka varat droši nosūtīt mums kādu vēsti. Skūpstu jūs.
   Marī Mišona.»
   —   Aramis, kā lai jums pateicos! — iesaucās d'Artanjans. — Mīļotā Konstance! Beidzot dabūju zināt, kas ar viņu noticis! Viņa ir dzīva, aiz klostera sienām viņa ir drošībā, viņa atrodas Stenē! Kā jūs domājat, Atos, kur tas ir?
   —   Lotringā, dažas ljē no Elzasas robežas. Tikko beigsies ap­lenkšana, varēsim apmest, līkumu uz to pusi.
   —   Cerams, ka ilgi vairs nebūs jāgaida, — Portoss sacīja, —jo šorīt pakāra vienu spiegu, kas bija atzinies, ka larošelieši jau graužot savu zābaku virsādas. Pieņemot, ka pēc virsādas viņi apēdīs zoles, tad vairāk gan es nezinu, kas viņiem vēl atliktu, ja vien viņi nesāks ēst cits citu.
   —   Nabaga nelgas! — teica Atoss un iztukšoja glāzi lieliska Bordo vīna, kas tanīs laikos nebija tā izdaudzināts kā mūsu die­nās, kaut gan bija tikpat labs kā tagad. — Nabaga nelgas! It kā katoļticība nebūtu visizdevīgākā un patīkamākā no visām ticībām! Vienalga, — paklakšķinājis ar mēli, viņš turpināja, — viņi ir bezbailīgi ļaudis. Bet, pie joda, ko tad jūs, Aramis, darāt? — viņš jautāja. — Jūs bāžat vēstuli kabatā?
   —  Jā, Atosam taisnība, — d'Artanjans piekrita, — vēstuli va­jag sadedzināt. Varbūt pat sadedzināt ir par maz: kas zina, vai kardināla kungs neprot lasīt arī pelnus?
   —   Droši vien prot, — Atoss sacīja.
   —   Bet ko tad lai dara ar šo vēstuli? — jautāja Portoss.
   —   Grimo, nāciet šurp, — Atoss teica.
   Grimo piecēlās un paklausīgi pienāca klāt.
   —   Par sodu, ka runājāt bez atļaujas, jūs, mans draugs, ap- ēdīsiet šo papīra gabalu un pēc tam, kā atlīdzību par mums izda­rīto pakalpojumu, izdzersiet šo glāzi vīna. Papriekš ņemiet vēstuli, sakošļājiet to dūšīgi.
   Grimo pasmaidīja un, acis pievērsis glāzei, ko Atoss bija pie­lējis līdz malām, sakošļāja papīru un to norija.
   —   Bravo, Grimo! — Atoss teica. — Un tagad ņemiet šo! At­brīvoju jūs no pateikšanās.
   Grimo klusēdams kārīgi dzēra bordo, bet viņa uz debesīm pa­celtās acis pa to laiku, kamēr norisinājās šī tīksmā nodarbība, runāja kaut arī mēmu, tomēr ļoti daiļrunīgu valodu.
   —   Nu tagad, ja vien kardināla kungam neiešaujas prātā as­prātīgā doma likt uzšķērst Grimo vēderu, — Atoss sacīja, — es uzskatu, ka mēs varam justies gandrīz mierīgi.
   Pa to laiku viņa eminence turpināja melanholisko pastaigu un purpināja caur ūsām:
   —   Noteikti jāpanāk, lai šie četri vīri kļūst manējie.

   Atgriezīsimies pie milēdijas, ko, pametuši skatienu uz Franci­jas krastiem, mirkli bijām pazaudējuši no redzes loka.
   Mēs viņu atradīsim tai pašā dziļajā izmisumā, kādā atstājām, iegrimuši drūmu pārdomu bezdibenī, tumšā peklē, pie kuras vār­tiem viņa gandrīz zaudēja pēdējās cerības, jo pirmo reizi mūžā šaubījās, pirmo reizi izjuta bailes.
   Divos gadījumos milēdija bija cietusi neveiksmi, divos gadī­jumos viņa tika atmaskota un pievilta, un abas reizes vaininieks bija, bez šaubām, paša visvarenā sūtīts, lai cīnītos pret viņu: d'Ar­tanjans bija uzveicis milēdiju, šo neuzveicamo ļaunuma spēku.
   D'Artanjans bija ņirgājies par milēdijas mīlu, pazemojis vi­ņas lepnumu, izjaucis viņas godkārīgos nodomus, un tagad šis gaskonis pazudina viņas dzīvi, laupa viņai brīvību, apdraud pat viņas dzīvību. Vēl vairāk: šis jauneklis pacēla stūrīti viņas mas­kai, šai egidai, kuras aizsegā viņa aizvien bijusi tik stipra.
   No Bekingema, ko milēdija ienīda tik dziļi, kā it visu, ko kād­reiz bija mīlējusi, d'Artanjans novērsa vētru, ar kuru, draudē­dams karalienei, Rišeljē bija draudējis arī hercogam. D'Artanjans bija uzdevies par de Vardu, pret ko milēdija bija iedegusies ne­valdāmā tīģerienes kaislībā, kādu mēdz izjust šāda rakstura sie­vietes. D'Artanjans izdibinājis viņas briesmīgo noslēpumu, un viņa bija nozvērējusies, ka cilvēkam, kas to izdibinās, jāmirst. Bei­dzot, tai mirklī, kad viņai izdodas iegūt kardināla parakstītu do­kumentu, kas viņai ļautu brīvi rīkoties, šis dokuments viņai tiek izrauts no rokām. Vienīgi d'Artanjans ir tas, kas nogādājis viņu šai ieslodzījumā un aizsūtīs uz kaut kādu riebīgu Botani-Beju, uz kādu derdzīgu Indijas okeāna Taibernu.
   Nav šaubu, pie visa vainīgs d'Artanjans. Kas gan cits spētu viņu tā pazemot un apkaunot? Vienīgi jaunais gaskonis bija va­rējis paziņot lordam Vinteram visus baismīgos noslēpumus, ku­rus liktenīgi bija atklājis citu pēc cita. D'Artanjans pazīst viņas svaini un droši vien ir tam atrakstījis.
   Kāds šaušalīgs naids krājas milēdijas dvēselē! Viņa sēž ne­kustēdamās, gailējošo acu skatiens stingi veras plašās telpas dzi­ļumā, un dobjie vaidi, kas dažkārt viņai izlaužas no krūtīm reizē ar elpu, labi pieskan bangu rēkoņai, kuras ceļas, krāc un iestenē­damās sašķīst kā mūžīgs un bezspēcīgs izmisums pret klinti, uz kuras uzcelta šī drūmā, lepnā pils. Dusmu negaisā uzzibsnī vis­pārdrošākās iedomas, milēdija kaldina pasakainus atriebības plā­nus pret Bonasjē kundzi, pret Bekingemu un sevišķi pret d'Ar­tanjanu, bet' šie plāni izgaist nākamības tālēs!
   Jā, lai atriebtos, jābūt brīvai, bet, lai atbrīvotos no gūsta, va­jadzētu izurbt sienā caurumu, pārzāģēt restes pie logiem vai uz­lauzt grīdu; šādus pasākumus spēj veikt pacietīgs un stiprs vī­rietis, bet drudžaini satracinātai sievietei tie nebija pa spēkam. Turklāt tas viss prasītu laiku, mēnešus, gadus, bet viņai… viņai ir vienpadsmit divpadsmit dienas, kā bija teicis viņas cietsirdīgais radinieks un cietumsargs lords Vinters.
   Un tomēr, ja milēdija būtu vīrietis, viņa ķertos pie šāda bēg­šanas mēģinājuma, un varbūt arī tas izdotos. Kāpēc debesis tā kļūdījušās, ielikdamas vīrišķīgo dvēseli kuslajās, maigajās mie­sās!
   Pirmie ieslodzījuma brīži bija šausmīgi: milēdija nebija spējusi apslāpēt krampjainus niknuma uzplūdumus, tā maksādama sava sievišķīgā vājuma meslus dabai. Taču pamazām viņa uzveica ne­ganto dusmu izvirdumus, nervozās trīsas, kādās bija raustījies viss viņas stāvs, izzuda, viņa noslēdzās sevī, saritinājās kā no­gurusi čūska, kura atpūšas.
   —   Pietiek, nu pietiek! Biju neprātīga, tā zaudēdama galvu, — milēdija sacīja, ielūkodamās spogulī, kas atspulgoja viņas acu de­dzīgo, it kā jautājošo skatienu. — Nedrīkst ļauties trakām dus­mām, tās ir vājuma pazīmes. Tā es nekad neko neesmu panākusi. Varbūt, ja man būtu jāstājas pretī sievietēm, es kaut ko panāktu ar spēku, jo tās varētu būt vājākas par mani, un es tās uzvarētu. Bet man jācīnās pret vīriešiem, un es esmu tikai vāja sieviete. Man jācīnās ar sievietes ieročiem, mans spēks ir manā vājumā.
   It kā vēlēdamās pārliecināties par to, kādas pārvērtības spej atspoguļot savā izteiksmīgajā, mainīgajā sejā, milēdija izpauda tanī visdažādākās izjūtas, sākot no dusmām, kas pilnīgi izkrop­ļoja viņas vaibstus, līdz vismaigākajam, sirsnīgākajam, valdzino- šākajam smaidam. Pēc tam viņa ar lielu prasmi pārveidoja savu matu sasukājumu, cenzdamās pastiprināt sejas burvīgumu. Bei­dzot, apmierināta pati ar sevi, milēdija nomurmināja:
   —  Vēl nekas nav zaudēts. Esmu joprojām skaista.
   Pulkstenis bija ap astoņiem vakarā. Milēdija ieraudzīja, ka is­tabā ir arī gulta; viņa nodomāja, ka dažu stundu atdusa atsvai­dzinās ne tikai galvu un domas, bet arī sejas krāsu. Bet tad viņai iešāvās prātā kas labāks. Viņa bija dzirdējusi ierunājamies par vakariņām. Tā kā viņa šajā istabā atradās jau ilgāk nekā stundu, tad droši vien arī viņai tiks nests ēdiens. Gūstniece negribēja zau­dēt laiku un nolēma jau šai pašā vakarā sākt izdibināt to ļaužu raksturu, kuriem bija uzticēts viņu apsargāt.
   Pa durvju apakšu iespīdēja gaisma, tā vēstīja, ka atgriezušies viņas cietumsargi. Milēdija, kas bija piecēlusies, strauji atkal at­sēdās atzveltnes krēslā, atmeta galvu atpakaj, tā ka kuplie mati atrisa klaidā, zem saburzītajām mežģinēm vīdēja puskailais kakls; vienu roku viņa piespieda pie sirds, otrai ļāva ļengani nokarā­ties.
   Tika atvilkti aizbīdņi, durvis, virās čīkstēdamas, atvērās, is­tabā atskanēja tuvojošos soļu troksnis.
   —   Nolieciet galdu tur, — teica kāds, un milēdija pēc balss pazina, ka tas ir Feltons.
   Rīkojums tika izpildīts.
   —  Atnesiet sveces un lieciet nomainīt sardzi, — Feltons tur­pināja.
   Abus rīkojumus jaunais leitnants bija izteicis vienām un tām pašām personām, un no tā milēdija secināja, ka viņu apkalpo tie paši cilvēki, kuri viņu apsargāja, proti, kareivji.
   Feltona rīkojumi tika izpildīti ātri un bez vārda runas, kas liecināja, ka viņa apakšnieku vidū valda dzelzs disciplīna.
   Beidzot Feltons, kas vēl nebija paskatījies uz milēdiju, pie­vērsās tai.
   —   Ā-ā! — Feltons novilka. — Viņa guļ. Ir labi, viņa paēdīs, kad atmodīsies.
   Un jaunais leitnants jau paspēra dažus soļus uz durvīm.
   —   Piedodiet, leitnanta kungs, — ieteicās viens no kareivjiem, kas nebija tik stingrs kā viņa priekšnieks un bija piegājis pie milēdijas, — šī sieviete neguļ.
   —   Kā tā! Neguļ? — Feltons jautāja. — Ko tad viņa dara?
   —  Viņa ir zaudējusi samaņu. Seja viņai ir ļoti bāla, un, lai arī kā es ieklausos, nevaru sadzirdēt viņas elpu.
   —  Jums taisnība, — Feltons piekrita, paskatījies uz milēdiju no tās vietas, kur bija apstājies, nesperdams ne soli viņai tuvāk, — aizejiet un paziņojiet lordam Vinteram, ka viņa gūstekne zau­dējuši samaņu un es nezinu, ko darīt, jo šāds gadījums netika paredzēts.
   Karavīrs devās izpildīt sava priekšnieka pavēli, bet Feltons ap­sēdās uz krēsla, kas nejauši atradās pie durvīm, un, ne vārda ne­runādams, nekustēdamies gaidīja. Milēdija visā pilnībā pārval­dīja mākslu, kurā sievietes allaž centušās ievingrināties: it kā neatverot plakstus, skatīties caur garajām skropstām. Tā milēdija vērās uz Feltonu, kas sēdēja, pievērsis viņai muguru; viņa no­vēroja jauno leitnantu minūtes desmit, un pa visu šo laiku ne­satraucamais sargs ne reizi neatskatījās uz viņu.
   Tad milēdija iedomājās, ka ieradīsies lords Vinters un ar savu klātbūtni iedvesīs viņas cietumsargam jaunus spēkus. Pirmais mē­ģinājums nebija izdevies, viņa samierinājās ar to kā sieviete, ku­rai krājumā vēl daudz līdzekļu, pacēla galvu, atvēra acis un klusu nopūtās.
   —   Jūs atmodāties, kundze! — viņš sacīja. — Tad man te vairs nav ko darīt. Ja jums kas būtu vajadzīgs, tad pazvaniet.
   —  Ak Dievs, mans Dievs! Cik man bija nelabi! — milēdija no­murmināja daiļskanīgā balsī, kas tāpat kā senos laikos burvju balsis savaldzināja to, ko gribēja pazudināt.
   Izsliedamās krēslā, milēdija ieņēma vēl graciozāku un vaļī­gāku pozu nekā iepriekš, kad bija it kā gulējusi.
   Feltons piecēlās.
   —  Kundze, tā jums tiks pasniegts ēdiens trīs reizes dienā: no rīta deviņos, pusdienas pulksten vienos un vakariņas astoņos, — viņš paskaidroja. — ja šāda kārtība jums nepatīk, varat norādīt citas stundas, un šai ziņā jūsu vēlēšanās tiks izpildīta.
   —  Vai man vienmēr būs jāpaliek vienai pašai šajā lielajā, drūmajā istabā? — milēdija jautāja.
   —   Kādai šejienietei ir paziņots, lai viņa rīt ierodas pilī; šī sieviete apmeklēs jūs vienmēr, kad vien vēlēsieties.
   —   Pateicos, mans kungs, — gūstekne padevīgi sacīja.
   Feltons mazliet palocījās un devās uz durvīm. Tai mirklī, kad
   viņš dzīrās pārkāpt slieksnim, koridora galā parādījās lords Vin­ters, kam sekoja zaldāts, kas bija aizgājis paziņot par milēdijas nesamaņu.
   —   Kas tad te notiek? — lords Vinters izsmējīgi ieprasījās, re­dzēdams, ka gūstekne jau piecēlusies un Feltons grasās aiziet. — Vai mirusī jau augšāmcēlusies? Pie joda, Felton, manu zēn! Vai tad tu neaptvēri, ka viņa uzskata tevi par iesācēju un nospē­lēja komēdijas pirmo cēlienu? Bez šaubām, mums būs tas prieks noskatīties šo komēdiju līdz galam!
   —   Milord, es jau tā domāju, — Feltons atteica, — bet, tā kā gūstekne ir sieviete, tad gribēju izturēties pret viņu saudzīgi, kā pieklājīgam vīrietim jāizturas pret katru sievieti, ja ne aiz cieņas pret viņu, tad vismaz pret sevi pašu.
   Milēdija notrīsēja. Feltona vārdi stindzināja asinis viņas dzīs­lās.
   —  Tātad šie skaistie, prasmīgi izbužinātie mati, baltā āda un ilgu pilnās acis nav vēl atmiekšķējušas tavu akmens sirdi? — lords Vinters pavīpsnādams jautāja.
   —   Nē, milord, — atbildēja nepieejamais jauneklis, — un ticiet man, ka ir vajadzīgs vairāk nekā koķetas sievietes niķi un stiķi, lai mani samaitātu.
   —   Tādā gadījumā, man krietnais leitnant, ļausim, lai milēdija sagudro ko citu, un paši iesim ēst vakariņas. Vari būt gluži mie­rīgs: uz komēdijas otro cēlienu ilgi nebūs jāgaida.
   Ar šiem vārdiem lords Vinters paņēma Feltonu zem rokas un smiedamies aizveda viņu.
   —   O, es sagudrošu, kas tev vajadzīgs! — milēdija nočukstēja caur zobiem. — Nožēlojamais, tu neesi ne mūks, ne karavīrs, tava karavīra uniforma piegriezta no mūka tērpa!
   —   Starp citu, milēdij, — uz sliekšņa apstādamies, sacīja Vin­ters, — nezaudējiet aiz šīs neveiksmes ēstgribu. Iebaudiet cāli un zivis, goda vārds, neesmu licis tās saindēt. Esmu apmierināts ar savu pavāru, un, tā kā viņš negaida no manis mantojumu, tad es viņam pilnīgi uzticos. Dariet arī jūs tāpat. Ardievu, dārgā svaine! Līdz jūsu nākošajam ģībonim!
   Tas sniedzās pāri milēdijas spēkiem: rokas viņai krampjaini ieķērās krēsla atzveltnē, viņa klusu grieza zobus, ar skatienu se­kodama durvīm, kas aizvērās aiz lorda Vintera un Feltona; kad viņa palika viena, viņu atkal sagrāba izmisums. Paskatījusies uz galdu, viņa ieraudzīja nazi, metās klāt un satvēra to, bet pārdzī­voja dziļu vilšanos: sudraba naža asmens bija lokans un ar no­apaļotu galu.
   Aiz pievērtajām durvīm atskanēja skaļi smiekli, durvis tika at­taisītas.
   —  Vai nu tu redzi, mīļais Felton, ka man bija taisnība? — lords Vinters sacīja. — Nazis bija domāts tev, manu zēn, viņa būtu tevi nogalinājusi. Tā ir viena no viņas īpatnībām, ka viņa mēdz atbrīvoties no cilvēkiem, kuri viņu traucē. Ja es būtu tev paklausījis un ļāvis pasniegt viņai asu tērauda nazi, ar Feltonu būtu beigas: viņa nodurtu tevi un pēc tam mūs pārējos. Paskaties, Džon, cik labi viņa prot turēt nazi!
   Patiešām, milēdija vēl turēja rokā krampjaini sažņaugtu uz­brukšanas ieroci, bet, dzirdot lorda Vintera pēdējos vārdus, šo vis­smagāko apvainojumu, viņa zaudēja spēkus un gribu, roka at­slāba, nazis nokrita uz grīdas.
   —  Jums taisnība, milord, — Feltons piekrita, un viņa balsī izskanēja dziļš riebums, kas sāpīgi atbalsojās milēdijas sirdī, — jums bija taisnība, un es maldījos.
   Abi atkal aizgāja.
   Šoreiz milēdija ieklausījās vērīgāk nekā pirmo reizi un no­gaidīja, kamēr abu vīriešu soļu troksnis izgaisa.
   —   Esmu pazudusi, — viņa čukstēja. — Esmu nokļuvusi tādu cilvēku varā, kurus nespēju ietekmēt vairāk kā bronzas vai gra­nīta statujas. Viņi pazīst mani visā pilnībā un ir bruņojušies pret visiem maniem ieročiem. Un tomēr viss nedrīkst tā beigties, kā viņi nolēmuši.
   Tiešām, kā norādīja milēdijas pēdējā pārdomā, viņas instin­ktīvā atgriešanās pie ceribas, šajā spēcīgajā dvēselē bažām un vājumam ilgi nebija vietas. Viņa atsēdās pie galda, iebaudīja vai­rākus ēdienus, iedzēra nedaudz Spānijas vīna un juta, ka viņā atkal mostas apņēmība.
   Pirms gulētiešanas viņa jau bija apsvērusi, iztirzājusi un ap­lūkojusi no visiem viedokļiem abu vīriešu vārdus, kustības, mā­jienus un pat klusēšanu; šī dziļi lietpratīgā un vispusīgā pētī­juma rezultātā viņa secināja, ka visumā no abiem vajātājiem vieglāk ievainojamais ir Feltons.
   Sevišķi vienu teikumu gūstekne atcerējās aizvien no jauna:
   «Ja es būtu tev paklausījis,» lords Vinters bija sacījis Felto- nam.
   Tātad Feltons bija izteicies viņai par labu, reiz jau lords Vin­ters nebija gribējis Feltonam paklausīt.
   «šim cilvēkam sirdī pret mani ir kaut kāda līdzjūtības dzirk- stelīte,» milēdija prātoja. «Es uzpūtīšu šo dzirkstelīti liesmās, kas viņu aprīs. Lords Vinters mani pazīst, viņš no manis baidās un zina, ko var sagaidīt, ja man izdotos izrauties no viņu rokām, tāpēc būtu gluži veltīgi mēģināt viņu ietekmēt. Ar Feltonu ir ci­tādi: tas ir vientiesīgs jauneklis, šķīsts un tikls, to ir iespējams pa­vedināt.»
   Milēdija atlaidās gultā un aizmiga ar smaidu uz lūpām; miegā viņa izskatījās kā jauna meitene, kas sapņo par ziedu vainagu, ar ko viņa rotāsies nākošajos svētkos.

   Milēdija sapņoja, ka beidzot viņa notvērusi d'Artanjanu, ka viņa noraugās jaunekļa nāves sodā; redzot zem bendes cirvja plūstot ienīstās asinis, milēdijas lūpās uzplauka burvīgs smaids.
   Viņa dusēja saldi kā gūsteknis, ko ieaijājusi cerība.
   Kad nākošajā rītā vērās milēdijas istabas durvis, viņa vēl ne­bija piecēlusies. Feltons palika koridorā: viņš bija atvedis sievieti, par kuru iepriekšējā vakarā runāja. Šī sieviete iegāja milēdijas istabā un, tuvodamās gultai, piedāvāja savus pakalpojumus.
   Milēdija parasti bija bāla, viņas sejas krāsa varēja maldinat cilvēku, kas viņu redzēja pirmo reizi.
   —  Man ir drudzis, — viņa sacīja. — Visu garo nakti neesmu ne mirkli gulējusi, jūtos šausmīgi. Vai jūs izturēsieties cilvēcīgāk, nekā vakar te pret mani izturējās? Es nekā cita neprasu, vienī­gais, lai man atļauj palikt gultā.
   —  Vai vēlaties, lai pasauc ārstu? — sieviete jautaja.
   Feltons noklausījās sarunu, ne vārda neiebilzdams.
   Milēdija apsvēra: jo vairāk ap viņu būtu cilvēku, jo vairākos viņa varētu modināt līdzjūtību, un tāpēc lords Vinters sāktu viņu uzraudzīt vēl stingrāk. Turklāt ārsts varētu atklāt, ka viņa tikai izliekas slima, un milēdija, cietusi» neveiksmi pirmajā mēģinājumā, negribēja to pašu piedzīvot arī otrajā.
   —   Pasaukt ārstu? — viņa pārjautāja. — Kālab? Šie kungi va­kar apgalvoja, ka mana slimība esot tikai komēdija. Šodien, bez šaubām, būtu tas pats, jo kopš vakar vakara viņiem bija laika diezgan, lai ataicinātu ārstu.
   —  Tad esiet tik laipna, kundze, un pasakiet pati, kā jūs vē­laties ārstēties, — Feltons, zaudējis pacietību, iejaucās sarunā.
   —   Ak dievs, vai tad es zinu, kā! Jūtu, ka esmu slima, un tas viss. Lai man dod, ko vēlas, man vienalga.
   —  Aizejiet pasaukt lordu Vinteru, — sacīja Feltons, ko milē­dijas nebeidzamā gaušanās bija nogurdinājusi.
   —    O nē, nē! — milēdija iesaucās. — Nē, kungs, tikai nesau­ciet viņu, lūdzu, tikai ne to! Zvēru jums, es jūtos labi, man nekā nevajag, tikai nesauciet viņu.
   Sājos izsaucienos izskanēja tāda dedzība un izmisums, ka tie neviļus aizkustināja Feltonu, viņš pārkāpa pār slieksni un pa­spēra dažus soļus istabā.
   «Viņš ienāca,» milēdija nopriecājās.
   — Tomēr, kundze, jūs patiesi esat nevesela, — Feltons sacīja, — mēs liksim atsaukt ārstu, un, ja izrādīsies, ka esat mūs mal­dinājusi, jo ļaunāk būs jums pašai, bet mums nebūs sev ko pār­mest.
   Milēdija neatbildēja; viņas skaistā galva atslīga uz spilvena, un viņa sāka elsodama raudāt.
   Nesatricināmi mierīgs kā parasti, Feltons brīdi noskatījās uz raudošo sievieti, taču, redzēdams, ka lēkme tik drīz nebeigsies, izgāja no istabas: nepazīstamā atnācēja viņam sekoja. Lords Vin­ters neieradās.
   «Tagad man viss kļūst skaidrs,» milēdija neprātīgā priekā no­domāja, ieritinādamās zem segām, lai apslēptu no varbūtējiem novērotājiem savu milzīgo apmierinājumu.
   Aizritēja divas stundas.
   «Tagad ir laiks slimošanu izbeigt,» viņa nolēma. «Piecelsimies un pacentīsimies jau šodien pat gūt kādus panākumus. Manā rīcībā ir tikai desmit dienas, un divas no tām šovakar būs pagājušas.»
   No rīta milēdijai bija ienestas istabā brokastis. Viņa apsvēra, ka droši vien drīz ieradīsies novākt galdu un tad viņa atkal re­dzēs Feltonu.
   Milēdija nebija maldījusies: Feltons atnāca un, nepievērsdams uzmanību, vai milēdija ir vai nav pieskārusies ēdienam, ar mā­jienu pavēlēja iznest no istabas galdu, kas parasti tika ienests jau klāts.
   Feltons, turēdams rokā kādu grāmatu, palika istabā.
   Pusguļus atlaidusies pie kamīna piebīdītajā atzveltnes krēslā, daiļa, bāla un pazemīga, milēdija izskatījās kā svētā jaunava, kas padevīgi sagaida mocekļa nāvi.
   Feltons piegāja pie viņas un sacīja:
   Lords Vinters, būdams katolis tāpat kā jūs, kundze, iedo­mājās, ka varbūt jums ir grūti atteikties no jūsu baznīcas diev­kalpojumu apmeklēšanas, tāpēc viņš ir ar mieru, ka jūs lasāt katru dienu jūsu lūgšanas. Tās ir šajā grāmatā.
   Pamanījusi, ar kādu nicīgu smīnu Feltons bija sacījis: «Jūsu lūgšanas,» — un nolicis grāmatu uz galda, kas atradās līdzās mi­lēdijai, viņa pacēla galvu un vērīgāk ielūkojās oficierī.
   Pēc atturīgā matu sasukājuma un pārspīlēti vienkāršā apģērba, pēc viņa neizdibināmās pieres, kas bija gluda un arī cieta kā mar­mors, milēdija pēkšņi saskatīja Feltonā vienu no drūmajiem puri­tāņiem, ar kādiem viņai bija bieži gadījies sastapties karaļa Jē­kaba un Francijas karaļa galmā, kur tie, neraugoties uz atmiņām par Bērtuļa nakti, reizēm meklēja patvērumu.
   Milēdijas prātu apgaismoja spēja iedoma, kā mēdz notikt vie­nīgi ģeniāliem cilvēkiem liktenīgos pagrieziena brīžos, kad iz­šķiras viņu liktenis, visa viņu dzīve.
   No šiem diviem vārdiem «jūsu lūgšanas» un no paviršā ska­tiena, ko milēdija bija paguvusi uzmest Feltonam, viņai kļuva skaidrs, cik liela nozīme būs viņas atbildei.
   Pateicoties viņai raksturīgajai attapībai, vārdi it kā paši no sevis raisījās no lūpām:
   —   Es! — viņa iesaucās tikpat nicinoši, kā bija runājis jaunais oficieris. — Es, mans kungs! Manas lūgšanas! Lords Vinters, šis pagrimušais katolis, labi zina, ka es nepiederu pie viņa ticības. Viņš grib tikai ievilināt mani slazdos!
   —   Pie kādas ticības tad jūs, kundze, piederat? — jautāja Fel­tons, un viņa balss nodeva izbrīnu, ko par spīti lielajām savaldī­šanās spējām viņš tomēr nespēja pilnīgi apslēpt.
   —   To es pateikšu tai dienā, kad būšu diezgan cietusi par savu ticību! — milēdija māksloti pacilāti atbildēja.
   Feltona skatiens atklāja milēdijai, cik tālu viņa ar šiem ne­daudzajiem vārdiem bija pavirzījusies uz priekšu savos centienos.
   Un tomēr jaunais oficieris palika stāvot mēms un nekustīgs, bija runājis vienīgi viņa skatiens.
   —   Esmu nokļuvusi savu ienaidnieku rokās, — milēdija tur­pināja pacilātā tonī, jo zināja, ka tādā runā puritāņi. — Es pa­ļaujos uz Dievu! Lai viņš mani' izglābj, vai arī iešu bojā par savu Dievu! Tāda ir mana atbilde, ko lūdzu jūs nodot lordam Vinteram. Un, kas attiecas uz šo grāmatu, — viņa piebilda, ar pirkstu no­rādīdama uz to, bet nepieskardamās tai, it kā baidīdamās sevi aptraipīt ar pieskaršanos katoļu lūgšanu grāmatai, — tad varat ņemt to līdzi un lasīt pats, jo jūs, bez šaubām, esat lorda Vintera līdzzinātājs ne tikai cilvēku vajāšanā, bet arī ķecerībā.
   Feltons neatbildēja, paņēma grāmatu ar to pašu pretīguma izjūtu, kādu jau bija izrādījis, un domīgs aizgāja.
   Ap pulksten pieciem pēc pusdienas ieradās lords Vinters. Mi­lēdijai visu dienu bija atlicis laika atliku likām, lai apsvērtu savu turpmāko izturēšanos. Svaini viņa saņēma kā sieviete, kas jau pil­nīgi atguvusi savas priekšrocības.
   —   Kā rādās, mēs esam kļuvuši atkritēji! — ierunājās barons, atsēzdamies mīkstā krēslā, kas atradās iepretim milēdijas at­zveltnes krēslam, un nevērīgi izstiepdams kājas uz kamīna pusi.
   —   Ko jūs, mans kungs, ar to gribat sacīt?
   —    Gribu sacīt, ka jūs kopš mūsu pēdējās tikšanās esat pagu­vusi mainīt ticību. Vai arī jūs nejauši būtu apprecējusi trešo vīru protestantu?
   —   Izsakieties skaidrāk, milord, — gūstekne augstprātīgi teica, — jo es gan dzirdu jūsu vārdus, bet neizprotu tos.
   —   Tātad jūs nepiederat ne pie vienas ticības, — lords Vinters pavīpsnādams sacīja, — tas man patīk labāk.
   —   Protams, ka tas vairāk saskan ar jūsu uzskatiem, — mi­lēdija ledainā tonī atcirta.
   —  O, atzīšos, ka man tas ir gluži vienaldzīgi.
   —   Ja arī jūs vārdos neatzītos, ka ticības jautājumi jums vien­aldzīgi, tad jūsu izlaidīgā dzīve un noziedzīgā rīcība to tik un tā atklātu.
   —   Hm! Jūs runājat par izlaidīgu dzīvi! Jūs, Mesalīna, lēdija Makbeta! Vai nu neesmu pareizi sadzirdējis, vai arī, pie velna, jūs esat reti bezkaunīga.
   —  Jūs to visu sakāt tāpēc, ka zināt, ka mūsu sarunu noklau­sās, — milēdija salti atteica, — un jūs gribat noskaņot savus cietumsargus un bendes pret mani.
   —   Cietumsargus! Bendes! Jānudien, kundze, jūs kļūstat patē­tiska, un vakardienas komēdija šovakar izvēršas par traģēdiju. Vienalga, pēc nedēļas būs būsiet tur, kur jums jābūt, un es savu uzdevumu būšu veicis.
   —   Zemisks, bezdievīgs uzdevums! — milēdija eksaltēti izsau­cās kā upuris, kas, izaicina savu tiesnesi.
   —  Goda vārds, man liekas, ka šī palaidniece sāk jukt prātā, — lords Vinters pieceldamies sacīja. — Nu pietiek, nomierinieties, vai arī likšu jūs ievietot cietumā. Pie joda, jums laikam sakāpis galvā mans Spānijas vīns, vai ne? Bet neraizējieties, šāds rei­bums nav bīstams un tam nebūs ļaunu seku.
   Lords Vinters aizgāja lādēdamies, kas tanīs laikos bija pa­rasts arī augstāko aprindu sabiedrībā.
   Feltons tiešām bija stāvējis aiz durvīm un dzirdējis katru vārdu.
   Milēdija bija pareizi uzminējusi.
   —   Jā, ej vien, ej, — milēdija nočukstēja pakaļ svainim, — ļau­nas sekas tuvojas gan, bet tu, nejēga, tās pamanīsi tikai tad, kad jau bus par vēlu, lai tās novērstu.
   Istabā atkal iestājās klusums; aizritēja divas stundas. Kad ka­reivji ienesa vakariņu galdu, viņi redzēja, ka milēdija skaļā balsī skaitīja lūgšanas, kuras bija iemācījusies no sava otrā vīra, stin­gra puritāņa, vecā kalpotāja. Viņa šķita pilnīgi iegrimusi ekstāzē un neievēroja, kas notika apkārtnē. Feltons pamāja, lai neviens netraucē milēdiju, un, kad galds bija nolikts vietā, viņš kopā ar kareivjiem klusu izgāja no istabas.
   Milēdija apzinājās, ka viņu varbūt novēro, tāpēc turpināja skai­tīt lūgšanu līdz galam. Viņai likās, ka sargkareivis pie durvīm vairs nesoļoja, bet klausījās.
   Pašreiz viņa vairāk nekā nevēlējās panākt. Viņa piecēlās, at­sēdās pie galda, mazliet ieēda, dzēra tikai ūdeni.
   Pēc kādas stundas ienāca kareivji, lai aiznestu vakariņu galdu. Milēdija ievēroja, ka šoreiz Feltons nepavadīja savus kareivjus.
   Tātad viņš baidījās pārāk bieži redzēt milēdiju.
   Pasmaidīdama milēdija pievērsās sienai, jo viņas smaidā iz­paudās tāds uzvaras prieks, ka šis smaids viņu būtu nodevis.
   Milēdija nogaidīja vēl pusstundu, un, kad vecajā pilī iestājās pilnīgs klusums, bija dzirdama vairs tikai bangu mūžīgā šalkoņa, milzīgā okeāna dvesma, viņa savā dzidrajā, daiļskanīgajā, spē­cīgajā balsī sāka dziedāt puritāņu visiecienītākā psalma pirmo pantu:
   Dievs kungs, tu uzliec Jaudīm mokas, Lai viņi bēdās spēku rod, Bet vēlāk pasniedz savas rokas Un visiem sāpju bērniem paradīzi dod. [7]
   Vārsmas bija tālu no pilnības, bet, kā zināms, puritāņiem dze­jas laukā nebija sevišķas meistarības.
   Dziedādama milēdija ieklausījās: sargkareivis pie durvīm bija apstājies gluži kā pārakmeņojies. No tā milēdija varēja secināt, kādu ietekmi radīja viņas dziedāšana.
   Ar neizteicamu dedzību un izjūtu viņa turpināja dziedāt; viņai šķita, ka skaņas izplatīsies tālu zem velvēm un ar burvju spēku atmiekšķēs cietumsargu sirdis. Tomēr rādījās, ka sargkareivis, bez šaubām,' dedzīgs katolis, nepadevās burvībai, jo uzsauca cauri durvīm:
   —   Jel apklustiet, kundze! Jūsu dziesma ir tik bēdīga kā īsta bēru dziesma. Jau tā nav nekāds lielais prieks stāvēt te sardzē, un, ja tad vēl jāklausās tādas gaudu dziesmas, tad vairs nevar izturēt.
   —   Klusēt! — kāds bargi pavēlēja, un milēdija pazina, ka tā ir Feltona balss. — Ko jūs, neģēli, uzdrošināties! Vai jums pa­vēlēts liegt šai sievietei dziedāt? Nē. Jums lika viņu sargāt un šaut uz viņu, ja viņa mēģinātu bēgt. Sargājiet viņu! Ja viņa bēg, nošaujiet viņu, bet neatkāpieties no pavēles.
   Neizsakāms prieks uz brīdi uzplaiksnīja milēdijas sejā. Izlik­damās, ka nav dzirdējusi šo sarunu, no kuras īstenībā nebija zau­dējusi ne vārda, viņa turpināja dziesmu, ielikdama balsī visu pilnskanību un valdzinājumu, ar kādu pats nelabais bija apveltī­jis šo sievieti:
   Kaut cietums mani važās satur, Kaut sāpju svelmē miglo skats, — Sirds jaunību un lūgsnas patur, Un manus moku ceļus vēro Dieva acs.
   Milēdijas plašā, dievišķīgas apgarotības piesātinātā balss deva psalmu rupjajām, neaptēstajām vārsmām maģisku spēku un iz­teiksmību, kādu pat viseksaltētākie puritāņi reti atrada savu brāļu dziedāšanā, ko viņiem vajadzēja rotāt pašiem ar savu iztēli. Fel- tonam likās, ka viņš dzird eņģeļa balsi, kurš mierina trīs jūdu jaunekļus degošajā krāsnī.
   Milēdija turpināja:
   Kad pestīšanas stunda sāksies, Mums roku, Augstais valdniek, sniedz! Kad zemes sapņos vilties nāksies, Mums ciešanās un nāvē mieru meklēt liec!
   šī vārsma, kurā baismīgā kārdinātāja centās ielikt visu savu dvēseli, galīgi samulsināja jaunā oficiera prātus; viņš strauji atrāva durvis, un milēdija ieraudzīja Feltonu bālu kā vienmēr, bet ar dedzīgām, gandrīz neprātīgām acīm.
   —   Kādēļ jūs tā dziedat? — viņš jautāja. — Un tādā balsī?
   —   Piedodiet, kungs, — milēdija lēnīgi atbildēja, — biju pie­mirsusi, ka manas dziesmas šajā namā neiederas. Varbūt esmu jūs aizvainojusi jūsu ticībā, bet zvēru jums, ka tas noticis bez nodoma. Piedodiet manu vainu! Varbūt tā ir liela, bet esmu to nodarījusi neapzinīgi.
   Milēdija šai mirklī izskatījās tik daiļa, reliģiozā ekstāze, kurā viņa it kā bija iegrimusi, viesa viņas sejā tādu apgarotību, ka apžilbinātajam Feltonam likās, ka viņa priekšā ir eņģelis, kura balsi viņš nupat bija dzirdējis.
   —  Jā, jā, — viņš atbildēja, — jā. Jūs mulsināt, jūs satraucat pilī dzīvojošos ļaudis.
   Nabaga neprātis nepamanīja, cik nesakarīgi viņš runāja, tur­pretī milēdija iegremdēja savu lūša skatienu pašos viņa sirds dziļumos.
   —   Es klusēšu, — milēdija teica, cik maigi spēdama un nodur­dama acis, izpaužot savā stājā visdziļāko padevību.
   —   Nē, nē, — Feltons pretojās. — Tikai nedziediet tik skaļi, it īpaši naktī.
   Pēc šiem vārdiem Feltons, juzdams, ka vairs ilgāk nespēs iz­turēties bargi pret gūstekni, strauji izsteidzās ārā no istabas.
   —  Jūs labi darījāt, leitnant, — sacīja sargkareivis. — viņas dziesmas uztrauc dvēseli. Bet galu galā pie tā var pierast: viņai ir tik skaista balss!

   Feltons bija ieradies, taču vajadzēja panākt vēl vairāk: vaja­dzēja viņu aizturēt vai, pareizāk sakot, modināt viņā pašā vēlē­šanos palikt, bet milēdija vēl nebija īsti izdomājusi, kā sasniegt šādu rezultātu.
   Bija jāsasniedz vēl vairāk: jāierosina Feltonu uz runāšanu, lai pašai rastos iespēja runāt, jo milēdija apzinājās, ka visvairāk viņa spēj valdzināt ar savu balsi, kurā prata atspogu]ot dažādas no­skaņas, sākot no cilvēcīgas valodas un beidzot ar īstu eņģeļa dziedāšanu.
   Un tomēr, neraugoties uz visām šīm savaldzināšanas iespējām, milēdija varēja ciest neveiksmi, jo Feltons bija brīdināts pat pret visniecīgāko nejaušību. Tādēļ milēdija sāka novērot katru jaunā oficiera rīcību, katru vārdu, pat visparastāko skatienu, žestu un pat elpas vilcienus, kurus reizēm varēja iztulkot kā nopūtas. īsi sakot, viņa pētīja Feltonā visu, kā dara prasmīgs aktieris, kam iedota jauna, neparasta loma.
   Izturēšanās pret lordu Vinteru sagādāja daudz mazāk grū­tību, un to milēdija bija apsvērusi jau iepriekšējā vakarā. Viņa bija nolēmusi svaiņa klātbūtnē palikt nerunīga, izpaust augstprā­tīgu pašcieņu, laiku pa laikam pakaitināt viņu ar mākslotu nevē­rību, ar kādu nicinošu vārdu un uzkūdīt uz draudiem un varmā­cīgu rīcību, kas būtu pretstatā ar viņas pašas padevību. Feltons to visu redzēs; varbūt viņš nekā neteiks, tomēr visu redzēs.
   No rīta Feltons ieradās kā parasti, bet pa visu laiku, kamēr viņš uzraudzīja brokastu galda novietošanu, milēdija neteica vi­ņam ne vārda. Toties, kad jaunais oficieris dzīrās aiziet, milēdijā modās cerība, viņai šķita, ka tas kaut ko sacīs. Lūpas Feltonam sakustējās, taču skaņa neizraisījās: ar pūlēm savaldījies, viņš no­glabāja sirdī vārdus, kuri tikko neizlauzās no mutes, un aizgāja.
   Ap pusdienas laiku ienāca lords Vinters.
   Bija diezgan jauka ziemas diena; bālās Anglijas saules stars, kas gan spīd, bet nesilda, spraucās cauri cietuma restēm.
   Milēdija skatījās pa logu un izlikās nedzirdam, ka atvērušās durvis.
   —   Tā, tā, — lords Vinters ieteicās, — vispirms mēs tēlojām komēdiju, pēc tam traģēdiju un nu esam pārgājuši uz melanho­liju.
   Gūstekne neatbildēja.
   —   Jā, es saprotu, — turpināja lords Vinters. — Jūs labprāt atrastos brīvībā šajā krastā vai ari gribētu uz droša kuģa traukt pa smaragdzaļajiem viļņiem. Un, lai arī kur būdama, uz zemes vai uz jūras, jūs pacenstos slepeni sagatavot pret mani kādu uz­brukumu, jo to jūs lieliski protat. Pacietību, pacietību! Pēc četrām dienamceļš uz krastu un uz jūru būs jums vaļā, pat vairāk nekā jūs vēlētos, jo pēc četrām dienām Anglija tiks atbrīvota no jums.
   Milēdija salika rokas un, paceldama skaistās acis uz debesīm, teica ar īstu eņģeļa lēnību balsī un kustībās:
   —   Dievs, piedod šim cilvēkam, tā kā es viņam esmu piede­vusi!
   —  Jā, lūdzies vien, tu nolādētā! — barons viņai uzkliedza.
   —   Tavai lūgšanai jābūt jo dedzīgākai tāpēc, ka tu atrodies tāda vīra varā, kurš tev nepiedos.
   Lords Vinters devās projām.
   Mirklī, kad viņš gāja ārā, pa pusatvērtajām durvīm kāds vē­rīgi ieskatījās istabā, un milēdija pamanīja Feltonu, kas strauji atrāvās, lai viņa to neieraudzītu.
   Tad viņa nometās ceļos un sāka skaļi lūgt Dievu.
   —   Dievs, mans Dievs! — viņa sacīja. — Tu zini, kādas svē­tas lietas dēļ es ciešu, dod man spēku panest šīs ciešanas.
   Durvis klusu pavērās; daiļā dievlūdzēja izlikās, ka nav dzir­dējusi troksni, un asarainā balsī turpināja:
   —   Tu atriebības Dievs! Tu žēlastības Dievs! Vai tu ļausi pie­pildīties šā cilvēka briesmīgajiem nodomiem!
   Tikai tad milēdija izlikās, ka nupat izdzirdusi Feltona soļus, un, žigli kā stirna uzlēkusi kājās, pietvīka, it kā kautrēdamās, ka pārsteigta, ceļos nometusies.
   —   Kundze, es nekad netraucēju tos, kas lūdz Dievu, — Feltons nopietni sacīja, — tāpēc, lūdzu, turpiniet.
   —   Kā jūs zināt, ka es lūdzu Dievu? — aiz elsām aizžņaugtā balsī jautāja milēdija. — Jūs maldāties, mans kungs, es nelūdzu Dievu.
   —   Kundze, vai jūs domājat, ka es ņemtu sev tiesības aizliegt kādai Dieva radībai mesties ceļos sava radītāja priekšā? — Fel­tons jautāja tikpat nopietni, taču viņa balss skanēja jau siltāk.
   —   Pasargi Dievs! Turklāt vainīgajiem piedien nožēla. Nometies ceļos pie Dieva kājām, vainīgais man ir svēts, lai arī kāds būtu viņa noziegums.
   —   Es, vainīga! — atteica milēdija ar smaidu, kas atbruņotu pat pastarās tiesas eņģeļi. — Vainīga! Dievs, tu zini, vai es tāda esmu! Sakiet labāk, ka esmu notiesāta, un tā būs taisnība. Bet jūs zināt, ka Dievs mīl mocekļus un reizēm ļauj notiesāt nevai­nīgus.
   —  Ja esat notiesāta, ja esat mocekle, tad jums jo vairāk jālūdz Dievs, — Feltons sacīja, — un es arī lūgšu par jums.
   —   O, jūs esat taisnīgs cilvēks! — milēdija iesaucās un nome­tās Feltonam pie kājām. — Uzklausiet mani, es vairs nespēju iz­turēt, es baidos, ka man pietrūks spēka tai mirklī, kad vajadzēs cīnīties un klaji apliecināt savu ticību. Tādēļ uzklausiet izmisu­šas sievietes lūgumu. Jūs tiekat maldināts, bet tas lai paliek. Izlūdzos no jums tikai vienu žēlastību un, ja jūs man to neat­teiksiet, svētīšu jūs šajā un viņā pasaulē.
   —   Kundze, runājiet ar manu priekšnieku, — Feltons teica,
   —  man par laimi nav tiesību ne piedot, ne sodīt. Sīs tiesības un atbildību Dievs uzlicis cilvēkam, kas stāv augstāk par mani.
   —  Nē, jums, vienīgi jums! Labāk uzklausiet mani un nevei­ciniet manu bojā eju, manu apkaunojumu.
   —  Ja esat pelnījusi negodu, kundze, ja esat kritusi kaunā, panesiet to, pazemīgi padodoties Dieva prātam.
   —   Ko jūs sakāt? O, jūs mani pārprotat! Kad runāju par ap­kaunojumu, jūs uzskatāt, ka es ar to domāju kaut kādu sodu, cietumu vai nāvi! Dieva dēļ! Kas man nāve Vai cietums!
   —   Kundze, es patiesi jūs vairs nesaprotu.
   —  Vai arī izliekaties, ka nesaprotat? — gūstekne, šaubīdamās pasmaidīdama, ieprasījās.
   —   Nē, kundze, zvēru pie karavīra goda, pie kristieša ticības!
   —  Vai patiesi jūs nezināt, ko lords Vinters nodomājis man nodarīt?
   —   Nezinu.
   —   Neiespējami! Jūs taču esat viņa uzticības persona.
   —   Kundze, es nekad nemeloju.
   —  Viņš tik maz slēpj savus nodomus, ka tos nav grūti uz­minēt.
   —  Es nekā necenšos uzminēt, kundze, bet gaidu, kamēr man ko uztic, taču, atskaitot to, ko lords Vinters man teicis jūsu klāt­būtnē, nekā cita viņš man nav uzticējis.
   —  Vai patiesi jūs neesat viņa līdzzinātājs? — milēdija iesau­cās ar neiedomājami patiesu izbrīnu. — Tātad jūs nezināt, ka viņš gatavojas mani tā apkaunot, ka, salīdzinot ar to, visi šīs­zemes sodi ir nieks?
   —   Jūs maldāties, kundze, — Feltons pietvīkdams sacīja,
   —  lords Vinters nespēj izdarīt tādu noziegumu.
   «Lieliski!» milēdija nopriecājās. «Vēl nezinādams, par ko ir runa, viņš jau sauc to par noziegumu.»
   —   Neģēļa draugs ir spējīgs uz visu, — viņa teica.
   —   Ko jūs saucat par neģēli? — Feltons jautāja.
   —  Vai Anglijā ir vēl otrs cilvēks, kam varētu piedienēt šis nosaukums?
   —  Jūs gribat runāt par Zoržu Viljē? — Feltons jautāja, un viņa acis iedegās.
   —   Ko pagāni un neticīgie sauc par Bekingemas hercogu, — milēdija papildināja. — Nekad nebūtu ticējusi, ka Anglijā atra­dīsies kaut viens anglis, kam vajadzēs tik gari paskaidrot, līdz viņš sapratīs, par ko es runāju!
   —   Tā Kunga roka jau ir izstiepta pret viņu, — Feltons sacīja, — no pelnītā soda viņam neizbēgt.
   Feltons izpauda tikai to ienaidu pret hercogu, kādu juta it visi angļi pret šo vīru, ko pat katoļi sauca par izsūcēju, izspiedēju un netikli, bet puritāņi vienkārši par sātanu.
   —   Ak Dievs, mans Dievs! — milēdija iesaucās. — Kad es tevi lūdzos, lai tu sūti šim cilvēkam pelnīto sodu, tu zini, ka es neva­dos no personīgas atriebības jūtām, bet ilgojos, lai tu atbrīvo no viņa veselu tautu!
   —  Vai tad jūs viņu pazīstat? — Feltons jautāja.
   «Beidzot viņš man ko jautā!» nodomāja milēdija, būdama ļoti apmierināta, ka tik drīz guvusi tik lielus panākumus.
   —   Vai es viņu pazīstu? Diemžēl, jā, sev par mūžīgu postu.
   Milēdija sāka lauzīt rokas, it kā izjuzdama dziļas sāpes. Fel­tons, bez šaubām, manīja, ka viņa stingrība jau grīļojas, un pa­spēra dažus soļus uz durvju pusi; gūstekne, kas nenolaida no viņa acis, metās viņam pakaļ un apturēja.
   —   Kungs, esiet cilvēcīgs, esiet žēlsirdīgs, uzklausiet manu lū­gumu! — milēdija sauca. — Iedodiet man nazi, ko barons ar gudru ziņu man laupīja, jo viņš uzminēja, ko es ar to gribu darīt. Dieva dēļ, uzklausiet mani līdz galam! Aiz žēlsirdības, aiz līdzjūtības, iedodiet man šo nazi tikai uz vienu minūti! Esmu pie jūsu kā­jām! Ticiet man, ka nevēlu jums ļaunu! Dievs žēlīgais! Vēlēt ļaunu jums, vienīgam taisnīgam, labsirdīgam cilvēkam, ko šeit esmu sa­stapusi! Manam glābējam varbūt!… Tikai uz vienu minūti iedo­diet man šo nazi, un es jums to atdošu atpakaļ pa durvju lo­dziņu. Feltona kungs, tikai uz vienu minūti, un jūs man izglāb­siet godu!
   —   Jūs gribat nonāvēties! — Feltons šausmās iesaucās, aiz­mirsdams atbrīvot savas rokas no gūsteknes rokām. — Laupīt sev dzīvību!
   —   Esmu sevi nodevusi, — milēdija nomurmināja, it kā bez­spēkā atslīgdama uz grīdas. — Esmu atklājusi savu noslēpumu! Viņš zina visu! Mans dievs, esmu sevi pazudinājusi!
   Feltons palika stāvot kā sastindzis, viņš svārstījās.
   «Viņš vēl šaubās, neesmu izturējusies pietiekami dabiski,» mi­lēdija bažījās.
   Pa koridoru kādu tuvojās. Milēdija pazina, ka tie ir lorda Vin­tera soļi. Arī Feltons tos pazina un dzīrās doties uz durvīm.
   Milēdija strauji metās viņam klāt.
   —  Nesakiet ne vārda, neviena vārda no tā, ko jums uzticēju, nesakiet šim cilvēkam, — viņa čukstēja, — citādi man būs bei­gas, un tas būsiet jūs … jūs …
   Tā kā soļi nāca aizvien tuvāk, milēdija apklusa, baidīdamās, ka viņas balsi izdzirdēs lords Vinters, un neizsakāmās šausmās uzlika savu daiļo roku Feltonam uz mutes. Feltons maigi atbī­dīja milēdiju, kas atslīga atzveltnes krēslā.
   Lords Vinters neapstādamies pagāja garām durvīm, soļu trok­snis attālinājās.
   Kļuvis bāls kā krīts, Feltons dažus mirkļus palika stāvot un sasprindzināti ieklausījās; kad soļu troksnis galīgi izdzisa, viņš atelpoja kā cilvēks, kas atmodies no drausmīga murga, un pa kaklu pa galvu izdrāzās ārā no istabas.
   «Tā, beidzot tu man esi rokā!» milēdija uzgavilēja, savukārt ieklausīdamās Feltona soļu troksnī: jaunais leitnants negāja pa­kaļ lordam Vinteram, bet aizsteidzās pretējā virzienā.
   Bet drīz vien viņas seja atkal sadrūma.
   «Ja Feltons kaut ko pateiks baronam, tad es esmu pazudusi, jo barons zina, ka es nenogalināšos,» milēdija apsvēra. «Viņš iedos man nazi Feltona klātbūtnē, un tad tas redzēs, ka viss mans dziļais izmisums ir bijusi komēdija.»
   Viņa nostājās pie spoguļa un aplūkoja savu atspīdumu: vēl nekad viņa nebija izskatījusies tik daiļa.
   —   Jā, bet Feltons nekā neteiks baronam! — milēdija pasmai­dīdama sacīja.
   Kad milēdijai tika atnestas vakariņas, ieradās lords Vinters.
   —   Mans kungs, vai jūsu klātbūtne ir manas gūstniecības ne­atvairāma piedeva? — milēdija viņam jautāja. — Vai jūs neva­rētu aiztaupīt tās mokas, kuras man sagādā jūsu apmeklējumi?
   —   Kā tad tā, mīļā svaine? — lords Vinters tēloja izbrīnu. — Jūs tik aizkustinoši man paziņojāt ar šo pašu daiļo muti, kas šodien pret mani ir tik cietsirdīga, ka esat ieradusies Anglijā vie­nīgi tādēļ, lai redzētos ar mani. Jūs apgalvojāt, ka ļoti esot iz­jutusi manas laipnās sabiedrības trūkumu, tā ka esot nolēmusi, lai satiktos ar mani, riskēt pat saslimt ar jūras slimību vētrainajā okeānā vai nokļūt gūstā. Te es esmu, varat būt apmierināta! Starp citu, šoreiz manam apmeklējumam ir noteikts nolūks.
   Milēdija nodrebēja, iedomādamās, ka Feltons laikam tomēr būs viņu nodevis. Varbūt vēl nekad mūžā šai sievietei, kas bija pārdzīvojusi tik daudz spēcīgu un dažādu saviļņojumu, sirds ne­bija tik neganti dauzījusies kā patlaban.
   Viņa sēdēja. Lords Vinters piebīdīja krēslu viņai līdzās, arī apsēdās, tad izņēma no kabatas kādu papīra lapu un, to lēnām atlocīdams, sacīja:
   —   Redziet, gribēju parādīt jums šo sava veida apliecību, ko es pats uzrakstīju un kas jums noderēs par kārtas numuru turp­mākajā dzīvē, kādu esmu ar mieru jums atstāt.
   Novērsis acis no milēdijas, lords Vinters lasīja:
   —   «Pavēle par Šarlotes Baksonas aizvešanu uz…» Vietu vēl neesmu ierakstījis. Ja jums būtu kāda īpaša vēlēšanās, izsakiet to, un, ja vien šī vieta būs ne mazāk par tūkstoš ljē attālumā no Londonas, jūsu pieprasījums tiks ievērots. Es turpinu: «Minētā persona, ko Francijas karalistes tiesa iezīmējusi ar kauna zīmi, bet pēc soda izciešanas atbrīvojusi, turpmāk dzīvos šajā vietā, ne- attālinoties no tās vairāk par trim ljē. Par bēgšanas mēģinājumu viņa sodāma ar nāvi. Viņa saņems piecus šiliņus dienā uzturam un mājoklim.»
   —   Sī pavēle neattiecas uz mani, — milēdija salti sacīja, — jo tanī ierakstīts nevis mans, bet kādas citas personas vārds.
   —  Vārds? Vai tad jums ir vārds?
   —  Man ir jūsu brāļa vārds.
   —   Jūs maldāties, mans brālis bija jūsu otrais vīrs, bet jūsu pirmais vīrs vēl ir dzīvs. Pasakiet man viņa vārdu, es ierakstīšu to Šarlotes Baksonas vārda vietā. Nē? … Jūs negribat? … Jūs neatbildat? Labi, tad jūs tiksiet ievesta arestantu sarakstā kā Šarlote Baksona.
   Milēdija klusēja. Šoreiz viņa neizlikās, bet patiesi bija kļuvusi gluži mēma aiz šausmām: viņa iedomājās, ka pavēle tiks nekavē­joties izpildīta, ka lords Vinters pasteidzinājis viņas izvešanu, ka viņai lemts doties ceļā jau šo pašu vakaru. Pirmajā mirklī milē­dija nosprieda, ka viss ir pagalam, bet te pēkšņi ievēroja, ka pa­vēli neviens nav parakstījis.
   Šis atklājums modināja viņā tik dziļu prieku, ka viņa ne­spēja to noslēpt.
   —  Jā, jā, — teica lords Vinters, nopratis viņas domas, — jūs skatāties pēc paraksta un apsverat: vēl viss nav zudis, jo šis do­kuments nav parakstīts; tas tiek man rādīts tikai tādēļ, lai mani iebiedētu. Jūs maldāties: rīt nosūtīšu šo pavēli lordam Bekin- gemam un parīt saņemšu to atpakaļ ar viņa parakstu un zīmogu, un pēc divdesmit četrām stundām, to es jums galvoju, sāksies pa­vēles izpildīšana. Ardievu, kundze, tas ir viss, ko vēlējos jums paziņot.
   —   Un es jums, kungs, uz to atbildēšu, ka šāda ļaunprātīga varas izmantošana, izraidīšana trimdā zem izgudrota vārda, ir nekrietnība.
   —  Vai jūs, milēdj, labāk gribētu tikt pakārta ar savu īsto vārdu? Jūs zināt, ka angļu likumi bargi soda par divlaulību. Iz- sakieties vaļsirdīgi, un, kaut arī mans vārds, pareizāk sakot, mana brāļa vārds tiktu iejaukts publiskā skandālā, es tomēr būtu ar mieru nodot jūs tiesā, lai varētu justies pārliecināts, ka varēšu no jums atbrīvoties.
   Milēdija neatbildēja, bet kļuva bāla kā līķis.
   —   Es redzu, ka jūs labāk vēlaties pārceļot. Lai notiek, kundze! Kāds vecs sakāmvārds apgalvo, ka ceļojumi izglītojot jaunos. Goda vārds, jums taisnība: galu galā dzīve ir skaista. Un tāpēc es raizējos, lai jūs to man nenolaupītu. Atliek vēl pārrunāt par tiem pieciem šiliņiem dienā. Jums liekas, ka esmu paskops, vai ne? Tas tādēļ, lai jūs nepiekukuļotu savus sargus. Starp citu, jūs jau varēsiet mēģināt viņus savaldzināt, jo jums paliek jūsu bur­vīgums. Izmantojiet to, ja neveiksme ar Feltonu nav jums laupī­jusi patiku uz šāda veida mēģinājumiem.
   «Feltons nav nekā teicis, tātad nekas vēl nav zaudēts,» milē­dija nodomāja.
   —   Un nu, kundze, uz redzēšanos. Rīt ienākšu jums paziņot par mana vēstneša aizjāšanu.
   Lords Vinters piecēlās, ironiski atsveicinājās no milēdijas un aizgāja.
   Milēdija atelpoja: viņai bija vēl četras dienas laika. Četrās dienās viņa pagūs galīgi savaldzināt Feltonu.
   Bet tad viņai iešāvās prātā šausmīga iedoma: varbūt lords Vin­ters aizsūta pašu Feltonu pie Bekingema pēc paraksta. Tādā ga­dījumā Feltons izslīdētu no viņas rokām, jo gūsteknei, lai gūtu panākumus, vajadzēja nepārtraukti ietekmēt jauno leitnantu.
   Viens mierinājums milēdijai tomēr palika: Feltons nekā nebija stāstījis lordam Vinteram.
   Milēdija negribēja ierādīt, ka svaiņa draudi viņu izbiedējuši, tāpēc viņa apsēdās pie galda un paēda vakariņas.
   Tad tāpat kā iepriekšējā vakarā nometās ceļos un sāka skaļā balsī skaitīt lūgšanas. Tāpat kā vakar sargzaldāts apstājās un klausījās.
   Drīz vien atskanēja viegli soļi, kas tuvojās no koridora viņa gala un pie durvīm apstājās.
   «Tas ir viņš,» milēdija nodomāja.
   Un viņa uzsāka to pašu garīgo dziesmu, kas vakar bija Feltonu tik ļoti pacilājusi.
   Bet, kaut gan viņas maigā, spēcīgā balss skanēja tik melo­diski un izjusti kā vēl nekad, durvis tomēr neatvērās. Milēdija paslepen palūkojās uz durvju lodziņu, un viņai likās, ka_ caur biezo režģi uz viņu raugās jaunekļa dedzīgās acis; vai tā bija īstenība vai arī tikai šķietamība, viņa nedabūja zināt, jo šoreiz Feltons spēja savaldīties un neienāca istabā.
   Taču mirkli pēc tam, kad milēdija beidza dziedāt, viņa izdzir­dēja it kā smagu nopūtu; tie paši vieglie soļi, kas iepriekš bija pienākuši pie durvīm, lēnām, gluži kā negribot, atkal attālinājās.

   Nākošajā rītā, ieejot milēdijas istabā, Feltons ieraudzīja, ka viņa staveja uz krēsla un rokās turēja no strēmelēs saplēstiem batista mutautiņiem savītu virvi. Kad, Feltonam ienākot, iečīkstē­jās durvis, milēdija viegli nolēca uz grīdas un centās paslēpt aiz muguras improvizēto virvi, ko viņa turēja rokā.
   Jauneklis bija vēl bālāks nekā parasti, un bezmiegā piesarku­šās acis liecināja, ka viņš pavadījis nemierpilnu nakti.
   Tomēr viņa seja pauda, ka viņš bruņojies ar visnelokāmāko stingrību.
   Viņš lēnām piegāja pie milēdijas, kas bija apsēdusies, pacēla savītās virves galu, kam milēdija nejauši vai varbūt tīšām bija Jāvusi izslīdēt, un vēsi jautāja:
   —   Ko tas nozīmē, kundze?
   —   Tas? Neko, — milēdija atbildēja, skumji pasmaidīdama, ko viņa tik lieliski prata, — garlaicība ir cietumnieku nāvīgākais ienaidnieks. Garlaikojoties es izklaidējos, sapīdama šo virvi.
   Feltons pārlaida skatienu pār sienu, pie kuras atradās krēsls, uz kura milēdija bija stāvējusi un tagad sēdēja; jauneklis ierau­dzīja virs viņas galvas apzeltītu kāsi, kas bija iedzīts sienā ap­ģērbu vai ieroču pakarināšanai.
   Feltons notrīsēja, un gūstekne to pamanīja, jo, kaut gan acis bija nodūrusi, tomēr redzēja it visu.
   —   Un kāpēc jūs bijāt uzkāpusi uz krēsla? — viņš tincināja tālāk.
   —   Kālab jums tas jāzina? — milēdija atbildēja ar jautājumu.
   —  Es vēlos to zināt, — Feltons neatlaidās.
   —   Neizjautājiet mani, jūs taču zināt, ka mums, īsteniem kris­tiešiem, ir aizliegts melot.
   —   Labi, tad es pats jums pateikšu, ko jūs darījāt vai, parei­zāk sakot, grasījāties darīt: jūs gribējāt izpildīt grēcīgo nodomu, ko lolojat savā sirdī. Bet neaizmirstiet, kundze, ka Dievs aizliedz ne tikai melot, bet vēl daudz stingrāk viņš aizliedz laupīt sev dzīvību.
   —   Kad Dievs redz, ka viens no viņa radījumiem tiek netaisnīgi vajāts un tam jāizvēlas starp pašnāvību un negodu, tad, ticiet man, Dievs tam piedos pašnāvību, — milēdija sacīja ar dziļu pār­liecību, — jo tādā gadījumā pašnāvība būs līdzīga mocekļa nāvei.
   —   Vai nu jūs pārspīlējat, vai arī kaut ko noklusējat. Debesu vārdā lūdzu jūs, kundze, paskaidrojiet man tuvāk.
   —    Vai man stāstīt jums par savām nelaimēm, lai jūs tās uz­skatītu par izdomātām pasaciņām? Vai man atklāt jums savus nodomus, lai jūs tos nodotu manam vajātājam? Nē, kungs. Un jums taču ir vienalga, vai nelaimīga notiesāta sieviete dzīvo vai mirst! Jums jāatbild tikai par manu miesu, vai ne? Un, ja jūs- uzrādīsiet līķi, ko atzīs par manu, tad no jums vairāk nekā ne­prasīs, varbūt pat jūs saņemsiet divkāršu atalgojumu.
   —   Es, kundze, es! — Feltons iesaucās. — Un jūs varat iedo­māties, ka es būšu ar mieru pieņemt atalgojumu par jūsu dzīvību?' Jūs neapdomājat, ko runājat.
   —  Ļaujiet man rīkoties, Felton, neaizkavējiet mani! — milēdija eksaltēti sacīja. — Katram karavīram taču jābūt godkārīgam, vai ne? Jūs esat leitnants, bet aiz mana zārka jūs iesiet jau kā kap­teinis.
   —   Ko esmu jums nodarījis, ka jūs man uzkraujat tik smagu atbildību Dieva un cilvēku priekšā? — Feltons satriekti jautāja. — Pēc dažām dienām jūs atstāsiet šo pili, man vairs nevajadzēs jūs apsargāt, un tad, — viņš dziļi nopūtās, •— tad dariet tā, kā vēlaties.
   —   Tātad jūs, dievbijīgs cilvēks, vīrs, kas tiek uzskatīts par taisnīgu, raizējaties tikai par vienu: lai jūs nevaino manā nāvē, lai tā jums nesagādā neērtības! — milēdija iesaucās, it kā ne­spēdama savaldīt svētu sašutumu.
   —   Kundze, man jābūt nomodā par jūsu dzīvību, un es būšu nomodā par to.
   —   Vai jūs aptverat, kādu uzdevumu jūs veicat? Tas būtu bais­mīgs, pat ja es būtu vainīga, bet kā jūs to apzīmēsiet, kā to no­vērtēs visuvarenais Dievs, ja es esmu nevainīga?
   —   Kundze, es esmu karavīrs un izpildu saņemto pavēli.
   —  Vai jūs domājat, ka pastardienā Dievs šķirs akli paklausī­gus bendes no netaisnīgiem tiesnešiem? Jūs negribat man ļaut no­galināt manu miesu, bet esat ierocis tā rokās, kurš grib nokaut manu dvēseli!
   —   Atkārtoju, ka jums nedraud nekādas briesmas, — Feltons teica, — un par lordu Vinteru es galvoju tāpat kā par sevi pašu.
   —   Neprātis! — milēdija iesaucās. — Nabaga neprātis, kas uzdrošinās galvot par otru, kad pat visgudrākie, visdievbijīgākie ļaudis vilcinās galvot paši par sevi! Neprātis, kas nostājas stip­rākā un laimīgākā pusē, lai apspiestu vājāko un nelaimīgāko!
   —   Neiespējami, kundze, tas ir neiespējami, — murmināja Fel­tons, sirds dziļumos atzīdams, ka milēdijas vārdi ir patiesi. — Bū­dama gūstekne, jūs ar manu palīdzību neiegūsiet brīvību un arī nezaudēsiet dzīvību.
   —   Jā, bet es zaudēšu to, kas man dārgāks par dzīvību! — milēdija atcirta. — Es zaudēšu godu, un jūs, Felton, jūs būsiet atbildīgs Dieva un cilvēku priekšā par manu kaunu un negodu.
   Šoreiz Feltons, lai arī cik nepieejams viņš bija vai vismaz izlikās par tādu, nespēja pretoties slepenajai iedarbībai, kurai bija sācis padoties jau agrāk; redzēt šo daiļo sievieti, kas likās gai­šāka par visšķīstāko parādību, redzēt viņu te raudošu, te drau­dīgu, būt pakļautam viņas sāpju un skaistuma ietekmei, tas bija par daudz šim sapņotājam, tas bija par daudz pacilātas ticības iedvestu sapņojumu sakaitētajām smadzenēm, tas bija par daudz sirdij, ko plosīja mīla uz Dievu un ienaids pret cilvēkiem.
   Milēdija pamanīja Feltona apjukumu, viņa intuitīvi nojauta, kā­das pretējas liesmainas kaislības plosījās jaunā fanātiķa asinīs; kā veikls pulkvedis, kas, redzēdams, ka pretinieks gatavs atkāp­ties, uzbrūk tam ar uzvaras gavilēm, viņa piecēlās, daiļa kā an­tīkā priesteriene, apgarota kā kristiešu jaunava; kakls viņai bija kails, mati atrisuši, acīs dega tā uguns, kas jau bija apsvilinā­jusi jauno puritāni; ar vienu roku pieturēdama uz krūtīm kleitu, otru izstiepusi uz priekšu, viņa tuvojās Feltonam, sākdama skan­dēt savā neatvairāmi maigajā balsī, kurā viņa prata reizēm likt ieskanēties bargiem akcentiem:
   Upurus jūs sniedzat Balam, Metat lauvām mocekles. — Dievs lai atriebību nesi… — Lūgšu es līdz mūža galam.
   Negaidītie vārdi Feltonu tā pārsteidza, ka viņš palika stāvot, sastindzis kā sālsstabs.
   —   Kas jūs esat, sakiet, kas jūs esat? — viņš jautāja, lūdzoši salikdams rokas. — Vai esat debesu sūtne vai pekles vēstnese? Vai esat eņģelis vai dēmons, vai jūsu vārds ir Eloa vai Astarte?
   —   Felton, vai tu mani nepazīsti? Neesmu ne eņģelis, ne dē­mons, esmu zemes meita, esmu tava ticības māsa un vairāk nekas.
   —  Jā, jā! — Feltons teica. — Es vēl šaubījos, bet tagad tam ticu.
   —   Tu tici un tomēr esi šī Belcebula dēla lorda Vintera līdz­zinātājs. Tu tici un tomēr pametīsi mani manu ienaidnieku, An­glijas ienaidnieka, Dieva ienaidnieka rokās? Tu tici un tomēr no­dod mani tam, kas aptraipa pasauli ar savām ķecerībām un izvirtību, šim neģēlīgajam Sardinapalam, ko aklie sauc par Be­kingemas hercogu, bet kristīgie par antikristu.
   —   Es jūs nododot Bekingemam! Es! Ko jūs runājat?
   —  Viņiem ir acis, un viņi neredzēs, — milēdija iesaucās, —vi­ņiem ir ausis, un viņi nedzirdēs!
   —   Jā, jā, — sacīja Feltons, nobraucīdams ar sviedriem nora­sojušo pieri, it kā gribēdams aizslaucīt pēdējās šaubas. — Jā, es pazīstu balsi, kas runā uz mani sapņos. Jā, es pazīstu eņģeļa vaibstus, kurš man parādās katru nakti un sauc manai nemierpil­najai dvēselei: «Dur, glāb Angliju, glābies pats jebšu tu mirsi, ne­remdinājis tā Kunga dusmas!» Runājiet, runājiet, — Feltons mu­dināja, — tagad es jūs saprotu.
   Baismīga prieka dzirksts uzzibsnīja milēdijas acīs.
   Kaut arī šis slepkavīgais spīdums tūlīt pat izdzisa, Feltons to bija pamanījis un sarāvās, it kā tas būtu apgaismojis šīs sievietes sirds bezdibeņus.
   Feltons pēkšņi atcerējās lorda Vintera izteiktos brīdinājumus par milēdijas kārdinājumiem, atcerējās viņas pirmos mēģināju­mus, tikko viņa bija ieradusies; jaunais leitnants atkāpās soli un nodūra galvu, tomēr vēl joprojām skatījās uz milēdiju, nespēdams atraut acis no šī dīvainā radījuma, kas bija viņu it kā apbūris.
   Milēdija uzreiz izprata Feltona šaubu cēloni. Kaut arī viņa šķita dziļi saviļņota, tomēr ledainā aukstasinība viņu nepameta ne uz mirkli. Iekams Feltons paguva kaut ko pateikt, un tad viņa būtu spiesta turpināt sarunu tai pašā eksaltētajā noskaņā, kas bija ļoti grūti, viņa ļāva rokām noslīdēt gar sāniem, it kā sievišķīgais vājums ņemtu virsroku pār iedvesmas pilno sajūsmu, un ierunājās:
   —   Nē, nē, ne man būs lemts kļūt Judītei, kas atsvabinās Be- tuliju no šī Holoferna. Visvarenā šķēps ir par smagu manai ro­kai. Tādēļ ļaujiet man patverties no negoda nāvē, ļaujiet man meklēt glābiņu mocekles nāvē. Es nelūdzos ne brīvību, kā būtu darījusi noziedzniece, ne atriebību, kā darītu mežone. Ļaujiet man mirt, cita nekā nevēlos. Ceļos nometusies, lūdzu jūs: ļaujiet man mirt, un mana pēdējā nopūta svētīs manu glābēju.
   Dzirdot liego, lūdzošo balsi, redzot biklo, nevarīgo skatienu, Feltons atkal tuvojās milēdijai. Kārdinātāja pamazām bija ietēr­pušies maģiskajā rotā, ko pēc savas patikas gan apslēpa, gan atkal izcēla, proti, savu daiļumu, maigumu, asaras un it sevišķi postīgās mistiskās saldkaisles neatvairāmo valdzinājumu.
   —  Ak vai! — Feltons ieteicās. — Es varu jūs tikai nožēlot, ja pierādīsiet, ka esat upuris! Bet lordam Vinteram ir pret jums smagas apsūdzības. Jūs esat kristiete, jūs esat mana ticības māsa. Jūs mani pievelkat, bet es savā mūžā mīlējis esmu vienīgi savu labdari un dzīves ceļā saticies tikai ar nodevējiem un bezdiev­jiem. Jūs, kundze, esat tik daiļa, jūs izskatāties tik šķīsta, droši vien jūs esat kaut ko nodarījusi, ka lords Vinters jūs tā vajā!
   —  Viņiem ir acis, un viņi neredzēs! — milēdija atbildēja sāpju pilnā balsī, — viņiem ir ausis, un viņi nedzirdēs.
   —   Ja tā, tad stāstiet man, izstāstiet man visu! — jaunais ofi­cieris iesaucās.
   —   Lai es uzticu jums savu negodu! — atteica milēdija, kau­nīgi pietvīkdama. — Nereti viena noziegums ir otra negods. Lai es, sieviete, uzticu jums, vīrietim, savu negodu! O nē, — viņa turpināja, kautrīgi aizsegdama ar roku savas skaistās acis, — ne­kad, nekad es to nevarēšu!
   —  Man, brālim? — Feltons jautāja.
   Milēdija ilgi nolūkojās uz jauno oficieri ar tādu izteiksmi, ko viņš uzskatīja par šaubām; īstenībā kārdinātāja tikai vēroja viņu un pūlējās savaldzināt.
   Feltons lūdzoši salika rokas.
   —   Pareizi, es uzticēšos brālim, — milēdija beidzot sacīja,
   —  es saņemšos!
   Šai mirklī atskanēja lorda Vintera soji, un šoreiz milēdijas bargais svainis neaizgāja vis garām durvīm kā vakar, bet apstā­jās un pārmija dažus vārdus ar sargkareivi; tad durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās lords Vinters.
   īsās sarunas laikā, kura bija norisinājusies aiz durvīm, Fel­tons bija strauji atkāpies no milēdijas, un, kad lords Vinters ienāca istabā, jaunais oficieris stāvēja vairāku soļu attālumā no gūsteknes.
   Barons ienāca lēnām, pētījoši uzlūkodams gūstekni un jauno oficieri.
   —   Džon, jūs šeit esot jau diezgan ilgi, — lords Vinters sacīja.
   —   Vai šī sieviete jums stāsta par saviem noziegumiem? Tādā gadījumā es nebrīnos, ka pārruna tā ieilgusi.
   Feltons nodrebēja, un milēdija juta, ka viņas spēle būs galā, ja viņa nesteigsies palīgā apjukušajam puritānim.
   —  Jūs baidāties, ka jūsu gūstekne neizbēg! — viņa teica.
   —   Pavaicājiet savam cietumsargam, kādu žēlastību es patlaban lūdzos no viņa.
   —  Jūs lūdzāties kādu žēlastību? — baronā modās aizdomas.
   —  Jā, milord, — apmulsušais jauneklis apstiprināja.
   —   Kādu žēlastību? — lords Vinters jautāja.
   —  Viņa lūdza nazi, ko solīja pēc mirkļa pa durvju lodziņu atkal man atdot, — atbildēja Feltons.
   —  Vai tad te kāds būtu noslēpies, ko šī piemīlīgā būtne gri­bētu aizgādāt uz viņpasauli? — lords Vinters, nicīgi, zobgalīgi ieprasījās.
   —  Te esmu es, — milēdija atbildēja.
   —   Es jums ļāvu izvēlēties starp Ameriku un Taibernu, — lords Vinters sacīja. — Izvēlieties Taibernu, milēdij, jo striķis, ticiet man, ir drošāks nekā nazis.
   Feltons nobālēja un paspēra soli uz priekšu, atcerēdamies, ka tai mirklī, kad viņš bija ienācis istabā, milēdija bija turējusi rokā striķi.
   —   Jums taisnība, — sieviete piekrita. — Esmu jau par to domājusi. — Pēc tam piebilda apslāpētā balsī: — Un padomāšu vēl.
   Feltons juta, ka viņam pārskrien šermuji pa kauliem; lords Vinters laikam to pamanīja.
   —   Netici viņai, Džon, — barons sacīja. — Džon, mans draugs, es uz tevi paļaujos. Esi piesardzīgs! Esmu tevi brīdinājis! Ne­zaudē drosmi, manu zēn, pēc trim dienām būsim atbrīvojušies no šī radījuma, un tur, uz kurieni es viņu aizsūtīšu, viņa vairs ne­vienam nevarēs kaitēt.
   —   Tu dzirdi viņa vārdus! — milēdija izsaucās pacilātā balsī, lai barons uzskatītu, ka viņa griežas pie Dieva, taču Feltons sa­prata, ka šis izsauciens domāts viņam.
   Feltons nodūra galvu un iegrima domās.
   Barons paņēma oficieri zem rokas un devās ar viņu uz dur­vīm, pāri plecam atskatīdamies uz milēdiju un nenolaizdams no tās acis, līdz viņi izgāja no istabas.
   «Nudien, neesmu vēl tikusi tik tālu, kā biju uzskatījusi,» mi­lēdija nodomāja. «Vinters nemaz vairs nav tik dumjš kā agrāk, viņš kļuvis neticami uzmanīgs. Lūk, ko nozīmē atriebības alkas, un kā tās pārveido cilvēku! Feltons šaubās! A, viņš nav tāds vīrs kā nolādētais d'Artanjans. Puritānis dievina tikai šķīstas jaunavas, turklāt viņš tās dievina, lūdzoši salikdams rokas. Musketieris mīl sievietes un mīl tās, cieši apskaudams.»
   Milēdija nepacietīgi gaidīja, jo nešaubījās, ka šodien vēl re­dzēsies ar Feltonu. Beidzot, apmēram stundu pēc tikko aprakstī­tās scēnas, viņa izdzirdēja, ka aiz durvīm klusi sarunājas, tad durvis atvērās, un milēdija ieraudzīja Feltonu.
   Jauneklis strauji ienāca istabā, pamezdams durvis vaļā, un pamāja milēdijai, lai tā klusē; viņa seja pauda dziļu satraukumu.
   —   Ko jūs gribat? — milēdija jautāja.
   —   Paklausieties, — Feltons ierunājās, — es nupat aizsūtīju sargkareivi, lai neviens nezinātu, ka esmu pie jums bijis, un ne­viens nenoklausās mūsu sarunu. Barons nupat man izstāstīja šau­šalīgu notikumu.
   Milēdija pasmaidīja padevīga upura smaidu un pakratīja galvu.
   —   Vai nu jūs esat dēmons, — Feltons turpinaja, — vai arī barons, mans labdaris, mans tēvs, ir briesmonis. Jūs es pazīstu četras dienas, viņu es mīlu jau divus gadus. Tāpēc ir piedodams, ka es svārstos starp jums abiem. Lai mani vārdi jūs nebiedē: man jāgūst pārliecība, ka jūs runājāt taisnību. Pēc pusnakts es iera­dīšos pie jums, un jūs mani pārliecināsiet.
   —   Nē, Felton, nē, mans brāli, — milēdija atteica. — jūsu upuris ir par lielu, es jūtu, ko tas jums maksā.^ Nē, es esmu pazudusi, nepazudiniet sevi līdz ar mani. Mana nāve runās pār­liecinošāk nekā mana dzīve, līķa klusēšana jūs pārliecinās labāk nekā gūsteknes vārdi.
   —   Kundze, klusējiet! — Feltons iesaucās. — Nesakiet man tā­das šausmas! Es atnācu, lai jūs man dotu goda vārdu, lai jūs zvērētu pie visa, kas jums svēts, ka nemēģināsiet laupīt sev dzī­vību.
   —   Negribu nekā solīt, — milēdija sacīja, — jo es dziļi cienu zvērestu, un, ja es ko apsolītu, tad man būtu solījums jāpilda.
   _ — Labi, tad apsoliet vismaz pagaidīt līdz tam brīdim, kad mēs atkal redzēsimies. Ja arī pēc mūsu nākošās tikšanās jūs jo­projām paliksiet pie sava nodoma izbeigt dzīvību — labi! — tad es pats iedošu jums ieroci, ko prasījāt.
   —   Lai notiek, jūsu dēļ es pagaidīšu.
   —  Zvēriet man to.
   —   Es zvēru pie mūsu Dieva. Vai esat apmierināts?
   —  Labi, tātad šonakt!
   Viņš strauji izmetās no istabas, aizvēra durvis un, paņēmis rokā sargzaldāta īso šķēpu, nostājās koridorā, it kā būtu nomai­nījis posteni.
   Kad sargzaldāts atgriezās, Feltons atdeva viņam ieroci.
   Piegājusi pie durvju lodziņa, milēdija ieraudzīja, ka jaunek­lis vairākkārt pārmeta krustu un priekpilnā pacilātībā aizsteidzās pa koridoru.
   Milēdija atgriezās savā vietā; uz viņas lūpām rotājās dziļi nicīgs smīns, pulgodama viņa atkārtoja bargā Dieva vārdu, pie kura bija zvērējusi, nepazīdama šo dievu.
   —   Mans Dievs! — viņa sacīja. — Neprātīgais fanātiķis! Mans Dievs? Tas esmu es pati, es un cilvēks, kas man palīdzēs atrieb­ties.

   Milēdija pa pusei bija guvusi uzvaru, un sasniegtie panākumi divkāršoja viņas spēkus.
   Līdz šim viņai nebija bijis grūti uzvarēt vīriešus, kuri viegli ļāvās savaldzināties, jo galma aprindu galantā audzināšana tos drīz vien ievilināja viņas izliktajās lamatās; milēdija bija pietie­kami daiļa, lai izvēlētie upuri nespētu pretoties viņas miesas kār­dinājumiem, un pietiekami veikla, lai uzveiktu visus gara radītos šķēršļus.
   Bet šoreiz milēdijai bija vajadzējis cīnīties ar mežonīgu, sevī noslēgušos raksturu, ar nejūtīgu askētu. Reliģija un atturīgā dzīve bija Feltonu pārvērtusi par cilvēku, ko nevarēja savaldzināt ar parastajiem kārdinājumiem. Sā vīrieša eksaltētajā galvā drūz­mējās tik plaši nodomi, tik dumpīgas ieceres, ka neatlika vietas jutekliskas iekāres modinātai mīlestībai, šīm jūtām, ka barojas dīkdienībā un aug samaitātības atmosfērā. Ar savu māksloto tik­lību milēdija bija satricinājusi šā cilvēka dibināti sliktos uzskatus par viņu un ar savu skaistumu iekarojusi šā tīrā, skaidrā vīrieša sirdi. Beidzot, pieredze, ko milēdija bija guvusi, pakļaujot šo da­bas un reliģijas nocietināto spītnieku, atklāja viņai līdz šim ne­apjaustos pašas spēkus un spējas.
   Par spīti visam milēdija šajā vakarā vairākkārt izmisa par likteni un sevi pašu. Mēs zinām, ka viņa nevarēja piesaukt Dievu, toties viņa ticēja ļaunajam garam, šim visuvarenajam spēkam, kas vada cilvēkus pat viņu vissīkākajā rīcībā, un kuram, kā vēstī arābu teiksma, pietiek ar vienu granāta sēkliņu, lai atjaunotu bojā gājušu pasauli.
   Labi sagatavojusies Feltona uzņemšanai, milēdija sāka apsvērt savu rītdienas izturēšanos. Viņa zināja, ka viņas rīcībā atlikušas vēl tikai divas dienas, jo, tikko Bekingems būs parakstījis pa­vēli (un Bekingems to parakstīs nekavēdamies, jo vairāk tāpēc, ka šajā pavēlē minēts izdomāts vārds, tātad viņš nezinās, par kuru sievieti šeit runāts), tikko pavēle, kā jau teicām, būs pa­rakstīta, barons uz karstām pēdām izsūtīs viņu; viņa zināja arī to, ka uz izsūtīšanu notiesātajām sievietēm paliek daudz mazāk savaldzināšanas iespēju un līdzekļu nekā par tikumīgām uzska­tītām sievietēm, kuru daiļumu apstaro augstāko aprindu sabied­rības spožums, cildina modes balss un zeltī aristokrātiskas izcel­šanās burvīgais spīdums. Notiesāšana ar pazemojošu, apkauno­jošu sodu nelaupa sievietei viņas skaistumu, tomēr laupa viņai iespēju kļūt atkal varenai. Kā visi īsteni apdāvināti cilvēki, mi­lēdija zināja, kādā vidē viskrāšņāk var uzplaukt viņas spējas. Na­badzība viņai derdzās, pazemojums laupīja divas trešdaļas ma­jestātiskuma. Milēdija bija karaliene tikai karalieņu vidū; lai val­dītu, viņai vajadzēja izjust apmierināta lepnuma gandarījumu. Pavēlēt zemākiem radījumiem viņai šķita nožēlojami, nesagādāja nekādas patikšanas.
   Viņa ne mirkli nešaubījās, ka atgrieztos no izsūtījuma. Bet cik ilgi varēja vilkties šī trimda? Rosīgam, godkārīgam cilvēkam, kāda bija milēdija, dienas, kurās viņš nekāpj uz augšu, ir nelai­mīgas dienas. Kā tad nosaukt tās dienas, kurās slīd uz leju? Zaudēt gadu, divus, pat trīs — tā ir vesela mūžība! Atgriezties, kad d'Artanjans ar saviem draugiem, laimīgs un triumfējošs, būs saņēmis no karalienes atlīdzību par tai sniegtajiem pakalpoju­miem, — šīs pārdomas plosīja milēdijas sirdi, viņa nespeja tas panest. Vētra, kas trakoja šajā sievietē, divkāršoja viņas spēkus, viņa sagrautu sava cietuma sienas, ja kaut uz mirkli viņas fizis­kās spējas pielīdzinātos gara spējām.
   Arī atceroties kardinālu, milēdijā uzbangoja nemiers. Ko gan varēja domāt, ko varēja teikt par viņas klusēšanu neuzticīgais, nemierīgais, aizdomīgais Rišeljē? Kardināls, kas bija ne tikai vi­ņas vienīgais atbalsts, viņas vienīgais aizstāvis un aizsargātājs tagadnē, bet ari galvenais panākumu un atriebības ierocis nāka­mībā? Milēdija pazina kardinālu Rišeljē, viņa zināja, ka, atgrie­žoties no neveiksmīga ceļojuma, viņa veltīgi censtos attaisnoties ar ieslodzījumu, ar pārdzīvotām ciešanām. Kardināls atbildētu ar zobgalīgu mieru kā skeptiķis, kas varens ar savu valdonību un saprāta spēku: «Nevajadzēja ļaut sevi notvert!»
   Šādos mirkļos milēdija, koncentrēdama visu savu enerģiju, murmināja Feltona vārdu, jo viņš bija tās vienīgais gaismas stars, kas iespiedās pekles tumsībā, kurā šī kārdinātāja bija iekļuvusi. Kā čūska, kas savijas un izritinās, lai izmēģinātu savus spēkus, viņa jau tagad iepina Feltonu spraigās iztēles tūkstoš iespējās.
   Laiks ritēja, stundas cita pēc citas it kā garāmejot atmodināja zvanu, un katrs vara mēlītes sitiens atbalsojās gūsteknes sirdī. Pulksten deviņos kā parasti ieradās lords Vinters, viņš pārbau­dīja restes pie logiem, grīdu, sienas, kamīnu un durvis, un visas rūpīgās apskates laikā ne viņš, ne milēdija nepārmija ne vārda.
   Bez šaubām, abi saprata, ka stāvoklis kļuvis pārāk nopietns, lai viņi zaudētu laiku veltīgās sarunās un neauglīgās dusmās.
   —   Tā, tā, — barons, projām iedams, ieteicās, — šonakt jums vēl neizdosies izbēgt!
   Pulksten desmitos ieradās Feltons un nolika pie durvīm sarg- zaldātu: milēdija pazina jaunā oficiera soļus. Tagad viņa tos uz­tvēra kā mīlniece, kas uztver sava iemīļotā soļus, un tomēr milē­dija no visas sirds nicināja šo vājo fanātiķi.
   Nebija vēl pienākusi norunātā stunda, un Feltons neienāca istabā.
   Pēc divām stundām, kad sita pusnakti, sargzaldāts tika no­mainīts.
   Tagad bija pienācis norunātais laiks un milēdija sāka nepa­cietīgi gaidīt.
   Jaunais sargzaldāts sāka staigāt pa koridoru.
   Pēc minūtēm desmit ieradās Feltons.
   Milēdija vērīgi ieklausījās.
   —   Neaizmirsti, ka tu nekādā gadījumā nedrīksti atiet no šīm durvīm, — jaunais oficieris sacīja sargzaldātam. — Tu taču zini, ka milords sodīja zaldātu, kas pagājušajā naktī uz brīdi pameta posteni, kaut arī es pats pa šo neilgo laiciņu stāvēju sardzē viņa vietā.
   —  Jā, to es zinu, — zaldāts atbildēja.
   —  Pavēlu tev būt ļoti modram, — Feltons turpināja. — Es pats vēl otrreiz pārbaudīšu šās sievietes istabu. Baidos, ka viņai ir ļauns nodoms laupīt sev dzīvību, un man uzdots viņu uzmanīt.
   —   Lieliski! — milēdija nomurmināja. — Stingrais puritānis melo!
   Zaldāts tikai pavīpsnāja.
   —   Pie joda, leitnanta kungs! — viņš ieteicās. — Jums nav ko žēloties par šādu uzdevumu, it sevišķi, ja milords atļāvis jums ieskatīties pat viņas gultā.
   Feltons nosarka. Citos apstākļos viņš būtu nostrostējis zal­dātu, kas atļāvies izteikt šādu joku, bet tagad viņā pārāk skaļi runāja sirdsapziņa, un viņš neuzdrošinājās atvērt muti.
   —  Ja tevi saukšu, tad nāc iekšā, — viņš sacīja, — un tāpat tu pasauc mani, ja kāds nāk.
   —   Labi, leitnanta kungs.
   Feltons iegāja milēdijas istabā. Milēdija piecēlās.
   —   Jūs atnācāt? — viņa jautājoši teica.
   —  Es jums solīju, ka atnākšu, — Feltons sacīja, — un esmu atnācis.
   —  Jūs man apsolījāt vēl kaut ko.
   —   Ko tad? Ak dievs! — iesaucās jauneklis, juzdams, ka vi­ņam par spīti lielajām savaldīšanās spējām sāk drebēt ceļi un uz pieres izspiežas sviedri.
   —  Jūs apsolījāt atnest nazi un pēc mūsu sarunas man to atstāt.
   —   Kundze, nerunājiet par to, — Feltons teica. — Nav tāda stāvokļa, lai arī cik briesmīgs tas būtu, kas atļauj Dieva radībai laupīt sev dzīvību. Esmu apsvēris, ka nekādā gadījumā nedrīkstu uzņemties uz sevi šādu grēku.
   —  Ak tā, jūs esat apsvēris! — ar nicinošu smīnu uz lūpām atteica gūstekne, atsēzdamās krēslā. — Arī es esmu kaut ko ap­svērusi.
   —   Ko tad?
   —   Ka man nav ko sacīt cilvēkam, kas netur vārdu.
   —  Ak Dievs! — Feltons nomurmināja.
   —   Jūs varat iet, — milēdija sacīja, — es nerunāšu.
   —  Te ir nazis! — teica Feltons, izvilkdams no kabatas ieroci, ko bija atnesis, kā solījies, bet nebija uzreiz uzdrošinājies iedot gūsteknei.
   —   Ļaujiet man to apskatīt, — milēdija sacīja.
   —   Kādēļ?
   —  Dodu jums goda vārdu, ka tūlīt atdošu to atpakaļ. Jūs no­līksiet to šeit uz galda un pats nostāsieties starp to un manL
   Feltons pasniedza milēdijai ieroci, viņa vērīgi aplūkoja tā as­meni, tad pret pirksta galu pārbaudīja naža smaili.
   —   Labi, — viņa teica, atdodama nazi jaunajam oficierim, — šis ir krietns tērauds. Jūs, Felton, esat uzticams draugs.
   Feltons paņēma nazi un nolika to uz galda, kā nupat bija vienojies ar gūstekni.
   Milēdija ar skatienu sekoja Feltona rīcībai un apmierināti pa­māja ar galvu.
   —  Tagad klausieties, — viņa sacīja.
   Sis uzaicinājums bija gluži lieks, jo jaunais oficieris stāvēja un alkatīgi gaidīja milēdijas stāstījumu.
   —   Felton, iedomājieties, ka jūsu māsa, — milēdija iesāka svi­nīgi un arī melanholiski, — ka jūsu tēva meita jums sacītu: «Kad es vēl biju jauna un, diemžēl, diezgan skaista, mani ievilināja lamatās, tomēr es pretojos. Viltu un varmācību pret mani div­kāršoja — es pretojos., Zaimoja manu ticību, pulgoja Dievu, ko es pielūdzu, jo es piesaucu šo Dievu un ticību, griezdamās pēc glā­biņa, — bet arī tad es pretojos. Man uzvēla dažādus apvainoju­mus un, tā kā nespēja pazudināt manu dvēseli, tad nolēma uz visiem laikiem aptraipīt manu miesu. Beidzot…»
   Milēdija apstājās, pār viņas lūpām pārslīdēja rūgtuma pilns smīns.
   —   Beidzot, — Feltons mudināja, — ko tad jums nodarīja?
   —   Beidzot tika nolemts kādu vakaru salauzt manu neatlaidīgo pretošanos: kādu vakaru ūdenim, ko man pasniedza dzeršanai, tika piejauktas stipras miega zāles. Tikko biju pabeigusi vaka­riņas, es jutu, ka pamazām mani pārņem dīvains stingums. Kaut gan man nebija ne mazāko aizdomu, tomēr man uzmācās ne­skaidras bailes, es centos pārvarēt miegu. Piecēlos, gribēju pie­skriet pie loga un saukt pēc palīdzības, bet kājas neklausīja; man šķita, ka griesti noslīgst man uz galvas un spiež mani ar savu smagumu. Izstiepu rokas, mēģināju ko runāt, bet pār lūpām plūda tikai nesakarīgas skaņas. Mani pārvarēja neatvairāms sastingums; pieturējos pie krēsla, jo manīju, ka man ļodzas kājas, taču arī šis atbalsts nekā nesniedza manām vārgajām rokām. Nolaidos uz viena ceļgala, pēc tam uz otra: gribēju lūgt Dievu, bet mana mēle nekustējās. Dievs mani, bez šaubām, ne redzēja, ne dzirdēja; es noslīdēju visā garumā uz grīdas, mani bija pārņēmis nāvei līdzīgs miegs.
   Neatceros it nekā no tā, kas ar mani norisinājās pa to laiku, kamēr biju iegrimusi šajā dziļajā miegā. Atceros vienīgi to, ka atmostoties es atrados apaļā, grezni iekārtotā istabā, kurā gaisma ieplūda pa griestu spraugu. Likās, ka durvju istabā nebija, tā izskatījās kā krāšņs cietums.
   Es ilgi nevarēju attapties, kur biju nokļuvusi, nespēju saka­rīgi atskārst visus šos sīkumus, par kuriem tagad jums stāstu;
   mans saprāts it kā veltīgi pūlējās nokratīt neuzveicamā miega smago tumsību. Neskaidrs priekšstats par braucienu karietē, pēc tam par baismīgu sapni, kas man bija laupījis pēdējos spēkus, — taču tas viss bija tik baigs un manā atmiņā tik izplūdis, ka no­tikumi šķita norisinājušies citas personas dzīvē un ar manējo saistījās fantastiskā duālismā.
   Kādu laiku mans stāvoklis man likās tik dīvains, ka iedomā­jos: redzu to visu tikai sapnī. Grīļodamās piecēlos; manas drā­nas atradās turpat gultai līdzās uz krēsla, bet es neatcerējos, kā biju noģērbusies, kā biju nolikusies gulēt. Tikai pamazītēm manā apziņā noskaidrojās patiesība ar visām tās apkaunojošām šaus­mām: es vairs neatrados savās mājās. Cik varēju spriest pēc sau­les gaismas, jau tuvojās riets, un es biju aizmigusi iepriekšējās dienas vakarā. Tātad biju gulējusi gandrīz divdesmit četras stun­das. Kas bija noticis pa šā ilgā miega laiku?
   Es apģērbos, cik vien ātri spēju. Gausās kustības, tāpat ari notirpušie locekļi liecināja, ka miega zāļu iespaids vēl nebija pil­nīgi izgaisis. Starp citu, istaba acīm redzami bija iekārtota sie­vietes uzņemšanai; pat visizsmalcinātākā koķete, pārlaidusi ska­tienu pār telpu, būtu pārliecinājusies, ka visas viņas vēlēšanās jau paredzētas un izpildītas.
   Protams, ka es nebiju pirmā gūstekne, kas tikusi ieslodzīta šajā krāšņajā cietumā, bet jūs saprotat, Felton: jo greznāks bija cietums, jo vairāk tas mani biedēja.
   Jā, tas bija cietums, jo es velti mēģināju no tā iziet. Izklaudzi- nāju visas sienas, meklēdama durvis, bet neatradu.
   Reižu divdesmit apstaigāju istabu, bez panākumiem cenzda­mās atrast izeju; tad es pārguruši un baiļu mākta atlaidos at­zveltnes krēslā.
   Strauji tuvojās nakts, un reizē ar tumsu pieauga manas bai­les: es nezināju, vai man palikt tur, kur biju atsēdusies. Man šķita, ka visapkārt slēpās nezināmas briesmas un ik uz soļa man va­rēja gadīties kas ļauns. Kaut gan nebiju ēdusi kopš vakardienas, tomēr iz šausmām es nejutu izsalkuma.
   No ārienes neieplūda neviena skaņa, pēc kuras es būtu varē­jusi spriest, cik ir pulkstenis. Tā kā bija oktobris un telpā jau pilnīgi sabiezējusi tumsa, tad nodomāju, ka varēja būt septiņi vaī astoņi vakarā.
   Pēkšņi noskrapstēja durvju viras, es sarāvos. Virs aizstiklo- tās spraugas griestos iedegās lampa — ugunīga bumba, kas spil­gti apgaismoja istabu, un es ar šausmām ieraudzīju, ka pāris soļu attālumā stāvēja kāds vīrietis.
   Kā uz burvja mājienu istabas vidū bija radies vakariņu galds, klāts divām personām.
   Šis vīrietis bija tas pats cilvēks, kas mani vajāja jau veselu gadu un bija nozvērējies laupīt man godu; no viņa pirmajiem vār­diem sapratu, ka tas pagājušajā naktī bija noticis.
   —   Nelietis! — Feltons nomurmināja.
   —   Jā, nelietis! — iesaucās milēdija, redzēdama, ka viņas ne­parastais stāstījums dziļi saviļņojis jauno oficieri. — Nelietis! Viņš bija domājis, ka ar-to pietiks, ja būs guvis uzvaru pār mani miegā. Nu viņš ieradās, cerēdams, ka samierināšos ar savu ne­godu, reiz jau biju kritusi negodā. Viņš bija ieradies, lai piedā­vātu man savas bagātības pret manu mīlestību.
   Izgāzu pār šo cilvēku visu nicināšanu, kas bija uzkrājusies manā sirdī; bez šaubām, viņš bija pieradis pie šādiem pārmetu­miem, jo uzklausīja mani, mierīgi smaidīdams, rokas sakrustojis uz krūtīm. Nodomājis, ka esmu beigusi, viņš man tuvojās. Pie- skrēju pie galda, satvēru nazi un pieliku tā asmeni sev pie krū­tīm:
   «Vēl vienu soli,» es viņam sacīju, «un uz jūsu sirdsapziņas būs ne tikai mans negods, bet arī mana nāve.»
   Laikam manā skatienā, balsī un stājā bija izpaudusies nelo­kāma apņēmība, kas pārliecina pat vissamaitātākos cilvēkus, jo viņš apstājās.
   «Jūsu nāve?» viņš iejautājās. «O nē! Jūs esat pārāk valdzi­noša mīļākā, lai es būtu ar mieru jūs zaudēt, kad man tikai reizi bijusi laime jūs iegūt. Ardievu, daiļā! Pagaidīšu un atgriezīšos pie jums, kad būsiet labākā omā.»
   Pēc šiem vārdiem viņš iesvilpās; ugunīgā bumba griestos iz­dzisa, es atrados pilnīgā tumsā. Atkal noskrapstēja viras, durvis atvērās un aizvērās, pēc tam lampa iedegās no jauna: es biju viena istabā.
   Mirklis bija baismīgs; ja līdz šim vēl biju šaubījusies par savu nelaimi, tad tagad šaubas bija izkliedētas, es skaidri saredzēju īstenību: atrados tā cilvēka varā, kuru ne tikai ienīdu, bet arī nicināju. Sis cilvēks bija spējīgs uz visu, un viņš man to jau bija liktenīgi pierādījis.
   —   Kas bija šis cilvēks? — Feltons jautāja.
   —   Nakti es pavadīju, sēdēdama uz krēsla. Pie mazākā trokšņa es sarāvos, jo ap pusnakti lampa nodzisa, un es atkal atrados tumsā. Bet nakts pagāja, un mans vajātājs vairs neieradās. Uz­ausa diena, es redzēju, ka galds bija pazudis, vienīgi nazis bija palicis man rokā.
   Sis nazis bija mana vienīgā cerība.
   Jutos kā samalta aiz noguruma, acis aiz negulēšanas man svila, ne mirkli nebiju uzdrošinājusies aizvērt plakstus. Dienas gaisma nomierināja mani, es iemetos gultā, tomēr nešķirdamās no glābēja naža, ko pabāzu zem spilvena.
   Kad atmodos, ieraudzīju, ka istabā atkal bija ienests klāts galds.
   Šoreiz, neraugoties uz manām bailēm, uz tirdošo nemieru, es jutu briesmīgu izsalkumu, jo kopš četrdesmit astoņām stundām nebiju ēdusi ne kumosa. Iebaudīju gabaliņu maizes un dažus aug­ļus. Atcerēdamās, ka ūdenim, ko biju dzērusi, bija piejauktas miega zāles, es nepieskāros ūdenim, kas atradās uz galda karafē, bet piepildīju savu glāzi no marmora strūklakas, kas atradās pie sie­nas virs mazgājamā galdiņa.
   Kaut arī biju rīkojusies tik piesardzīgi, tomēr kādu laiku vēl izjutu milzīgas bailes, taču šoreiz tās bija veltīgas: diena aizritēja, bet ar mani nekas nenotika.
   Lai manu neuzticību nepamanītu, tad es pusi no karafes sa­tura izlēju.
   Pienāca vakars, un iestājās tumsa, tomēr manas acis sāka pie tās pierast: es ievēroju, ka galds pēkšņi iegrima grīdā un pēc kādas ceturtdaļstundas atkal pacēlās, klāts vakariņām. Mirkli vē­lāk griestos iedegās ugunīgā bumba, kas atkal apgaismoja manu istabu.
   Biju noņēmusies ēst tikai kaut ko tādu, kam nav iespējams piejaukt miega zāles: divas olas un daži augļi bija viss, ko es iebaudīju. Pēc tam pasmēlu glāzi ūdens no savas glābējas strūkl­akas un dzēru.
   Jau pie pirmajiem malkiem jutu, ka ūdens garšo citādāk nekā no rīta; manī modās aizdomas, un tālāk vairs nedzēru, tomēr biju iztukšojusi jau pusglāzi.
   Ar riebumu izlēju atlikumu un, svīzdama baiļu sviedrus, sāku gaidīt.
   Bez šaubām, kāds neredzams novērotājs bija pamanījis, ka ņēmu ūdeni no strūklakas, un mana paļāvība tika izmantota, lai aukstasinīgi un nežēlīgi mani pazudinātu.
   Neaizritēja ne pusstunda, kad atkārtojās tie paši simptomi. Tikai šoreiz biju izdzērusi pusglāzi ūdens, tāpēc spēju pretoties miegam ilgāk, turklāt es neaizmigu pilnīgi, bet iekritu savādā pusmiega stāvoklī: es jutu un apzinājos, kas ap mani notika, taču nespēju ne aizsargāties, ne bēgt.
   Aizvilkos līdz gultai, lai paņemtu vienīgo glābiņu, kas man bija atlicis — nazi, bet gultas galvgali man neizdevās sasniegt; nokritu uz ceļiem, ar rokām krampjaini pieķerdamās pie gultas kājas; tad es sapratu, ka esmu pazudusi.
   Feltons kļuva bāls kā audekls, pār ķermeni viņam pārskrēja drudžainas trīsas.
   — Un briesmīgākais bija tas, — milēdija turpināja pārvērstā balsī, it kā no jauna pārdzīvotu baismīgā mirkļa šaubas, — ka šoreiz apzinājos briesmas, kuras man draudēja. Dvēsele mana aizmigušajā miesā bija nomodā: es visu redzēju un dzirdēju. Pro­tams, viss norisinājās it kā sapnī, bet tāpēc tas likās vēl šauša­līgāk.
   Redzēju, ka izdzisa lampa, un es ieslīgu tumsā. Izdzirdēju labi pazīstamo durvju vēršanās troksni, kaut gan šīs durvis bija vē­rušās tikai pāris reizes.
   Instinktīvi jutu, ka man kāds tuvojas — stāsta, ka nelaimīgs cilvēks, kas apmaldījies Amerikas tuksnesīgajos klajumos, tā jūt indīgas čūskas tuvošanos.
   Saņēmu visus spēkus un pūlējos iekliegties; neiedomājami sa­sprindzinādama gribu, es pat mazliet pacēlos, lai tūlīt atkal kristu atpakaļ… un iekristu sava vajātāja apkampienos.
   —   Pasakiet man, kas bija šis cilvēks? — jaunais oficieris iesaucās.
   Milēdija uzreiz redzēja, kādas ciešanas sagādāja Feltonam, pakavēdamās pie katra sīkuma savā stāstījumā, bet negribēja aiz­taupīt viņam šīs mocības. Jo dziļāk viņa ievainos jaunekļa sirdi, jo drošāk tas viņu atriebs. Tāpēc viņa turpināja, it kā nebūtu dzir­dējusi jaunā oficiera izsaucienu vai arī uzskatītu, ka vēl nav pie­nācis īstais mirklis, lai uz šo jautājumu atbildētu.
   —   Tikai šoreiz šī neģēļa rokās nebija inerts, nejūtīgs ķerme­nis. Es jau jums stāstīju: es nevarēju atgūt pilnībā savas fiziskās un garīgās spējas, tomēr draudošo briesmu izjūta man nebija zudusi; es cīnījos ar visu spēku un droši vien, kaut arī biju ļoti vārga, tomēr ilgi izrādīju spraigu pretestību, jo dzirdēju, ka mans vajātājs iesaucās:
   «Sasodītās puritānietes! Es gan zināju, ka viņas spēj novest līdz izmisumam savus bendes, bet nebiju domājis, ka viņas tik neganti pretojas saviem mīļākiem.»
   Diemžēl, manai pretestībai pienāca gals, jutu, ka mani spēki bija izsmelti, un šoreiz tas nelietis neizmantoja manu miegu, bet ģīboni.
   Feltons klausījās, nebilzdams ne vārda, tikai lāgu lāgiem dobji iestenēdamies; pār viņa marmorbalto pieri plūda salti sviedri, zem kamzoļa paslēptā roka bija iecirtusies krūtīs.
   —  Kad atguvu samaņu, mana pirmā doma bija sameklēt pa­galvī paslēpto nazi, ko vakar nebiju varējusi dabūt. Ja šis nazis nebija varējis man noderēt aizsardzībai, tad lai tas kalpo vainas izpirkšanai.
   Bet, kad biju paņēmusi rokā nazi, Felton, man ienāca prātā baismīgs nodoms. Zvērēju, ka teikšu jums patiesību, ka izstāstīšu jums visu. Es pildīšu zvērestu, kaut ari man tādēļ būtu jāiet bojā.
   —   Jums ienāca prātā atriebties šim cilvēkam, vai ne? — iesau­cās Feltons.
   —    Ak vail Jā! — milēdija piekrita. — Es zinu, ka kristietei neklājas tā domāt. Droši vien šo domu man iedvesa mūsu dvēseles mūžīgais ienaidnieks, šis lauva, kas nenogurstoši ložņā mums ap­kārt. Ko man jums, Felton, vēl sacīt? — milēdija turpināja kā sieviete, kas atzīstas savā noziegumā. — Sī doma iezagās man prātā un vairs neatstājās no manis. Un par šo grēcīgo nodomu man šodien jācieš sods.
   —  Turpiniet, turpiniet, — Feltons mudināja, — gribu ātrāk dzirdēt, kā jūs atriebāties.
   —   Nolēmu atriebties pēc iespējas ātrāk. Nešaubījos, ka nāko­šajā naktī viņš atkal ieradīsies. Pa dienu man nebija ko baidīties.
   Kad man tika pasniegtas brokastis, es nevilcinādamās ēdu un dzēru; biju nolēmusi vakariņām nepieskarties, bet tikai izlikties, ka kaut ko iebaudu, un tāpēc man no rīta vajadzēja spēcināties, lai vakarā mani tik ļoti nemocītu izsalkums.
   Es paslēpu tikai glāzi ūdens no brokastīm, jo visvairāk biju cietusi aiz slāpēm, kad četrdesmit astoņas stundas biju palikusi bez ēšanas un dzeršanas.
   Pa dienu mana apņemšanās nobrieda pilnīgi. Centos tikai ne­izpaust sejā to, kas norisinājās manā dvēselē, jo nešaubījos, ka tiku novērota. Vairākkārt manīju, ka pat pasmaidīju. Felton, es neuzdrošinos jums atklāt, pie kādām domām manās lūpās iezagās smaids, jūs mani nicinātu …
   —   Turpiniet, lūdzu, turpiniet, — Feltons sacīja. —• Jūs redzat, ka es klausos un gribu ātrāk dzirdēt, ar ko tas viss beidzās.
   —   Kad pienāca vakars, viss norisinājās ka parasti. Pa tumsu man tika pasniegtas vakariņas, un, kad iedegās lampa, es sēdos pie galda.
   Apēdu tikai dažus augļus; izlikos, ka ieleju glāzē ūdeni no ka­rafes, bet īstenībā izdzēru no brokastīm aiztaupīto ūdeni; izdarīju to tik veikli, ka maniem izspiegotājiem, ja tādi būtu bijuši, neva­rētu rasties nekādas šaubas.
   Pēc vakariņām es izlikos, ka mani tāpat kā iepriekšējā vakarā pārņem gurdums; tikai šoreiz, it kā padodamās nogurumam vai arī saradusi ar briesmām, aizstreipuļoju līdz gultai, nometu ap­ģērbu un atgūlos.
   Sataustīju nazi zem spilvena un, izlikdamās aizmigusi, kram­pjaini sažņaudzu rokā naža spalu.
   Aizritēja pāris stundu, bet nekas jauns nenotika. Un es — žē­līgais Dievs, vai dienu iepriekš būtu varējusi tam ticēt! — sāku bažīties, ka mans apvainotājs neieradīsies.
   Beidzot redzēju, ka lampa lēnām pazuda, iegrimdama griestu dzīlēs. Istabā iestājās tumsa, tomēr, sasprindzinot redzi, varēju šo to saskatīt arī šajā tumsībā.
   Pagāja minūtes desmit. Nedzirdēju neviena cita trokšņa kā tikai savas sirds pukstus.
   Es lūdzos debesis, lai viņš nāktu.
   Beidzot izdzirdēju pazīstamo troksni, durvīm atveroties un aiz­veroties; kaut arī grīda bija nosegta ar paklājiem, dzirdēju tu­vojamies soļus un par spīti tumsai saskatīju ēnu, kas nāca klāt pie manas gultas.
   —  Ātrāk, ātrāk! — Feltons seidzināja. — Vai neredzat, ka ik­viens jūsu vārds mani dedzina kā kausēts svins!
   —   Tad es saņēmu visus spēkus, — milēdija turpināja, — ap­zinājos, ka situsi atriebības vai, pareizāk sakot, taisnīgās tiesas stunda, uzskatīju sevi par otru Judīti. Nazi rokā sažņaugusi, es saspringti vēroju viņu, un, kad viņš bija pavisam klāt un jau izstiepa rokas, lai tumsā sataustītu savu upuri, es ar sāpju un izmisuma kliedzienu triecu viņam nazi krūtīs.
   Nelietis! Viņš jau visu bija paredzējis: viņa krūtis aizsargāja bruņu krekls, nazis atdūrās pret to.
   «A-ā!» viņš iesaucās, sagrābdams manu roku un izraudams ieroci, kas tik slikti bija man kalpojis. «Jūs, daiļā puritāniete, tīko­jat pēc manas dzīvības! Tas ir vairāk nekā ienaids, tā ir salta nepateicība! Nomierinieties, daiļais bērns! Biju domājis, ka esat atmaigusi. Neesmu nekāds tirāns un ar varu neturu sievietes. Jūs nemīlat mani; savā pašmīlībā biju par to šaubījies, tagad esmu pārliecināts. Rīt jūs būsiet brīva.»
   Vēlējos tikai vienu — lai viņš mani nogalina.
   «Piesargieties!» es viņam sacīju. «Mana brīvība sagādās jums negodu.»
   «Paskaidrojiet, daiļā sibila!»
   «Tikko būšu izkļuvuši ārā no šejienes, es visu izstāstīšu. Izstāstīšu par jūsu varmācību pret mani, par manu gūstniecību. Es atmaskošu šo negodīgo pili! Kaut ari jūs, milord, stāvat augsti, tomēr drebiet! Pāri jums stāv karalis un pāri karalim — Dievs!»
   Kaut arī mans vajātājs prata lieliski savaldīties, tomēr viņš nespēja apslāpēt dusmu uzplūdu. Nesaskatīju viņa sejas izteiksmi, bet jutu, kā notrīsēja viņa elkonis, uz kura atbalstījās mana roka.
   «Tādā gadījumā jūs no šejienes neiziesiet!» viņš sacīja.
   «Labi!» es iesaucos. «Manu mocību vieta kļūs par manu kapu. Labi, es miršu, un tad jūs redzēsiet, vai apsūdzošs rēgs nav bais­mīgāks par draudīgu dzīvu būtni!»
   «Jums netiks atstāts neviens ierocis.»
   «Ir viens ierocis, ko izmisums sniedz ikvienai dzīvai radībai, kam ir drosme to izmantot: tā ir bada nāve.»
   «Paklausieties,» nelietis teica, «vai miers nav labāks par šādu karu? Nekavējoties atdošu jums brīvību, izsludināšu jūs par pašu tikumības iemiesojumu, nosaukšu jūs par Anglijas Lukrēciju.»
   «Un es pateikšu, ka jūs esat Siksts, atmaskošu jūs ļaužu priekšā tāpat, kā esmu jūs atmaskojusi Dieva priekšā, un, ja va­jadzēs, tad es, tāpat kā Lukrēcija, apliecināšu savus vārdus ar asinīm.»
   «Tas ir kas cits!» mans ienaidnieks ņirdzīgi sacīja. «Nudien, jums galu galā šeit nebūs slikti, jums nekā netrūks, un, ja mir­siet badā, tad tā būs jūsu pašas vaina.»
   Pēc šiem vārdiem viņš aizgāja, dzirdēju, kā durvis atvērās un aizvērās. Atzīšos, ka mani vairāk bija satriekušas nevis sāpes, bet kauns par to, ka nebiju atriebusies.
   Viņš turēja vārdu. Pagāja diena, pagāja vēl viena nakts, bet viņš neieradās. Taču arī es turēju vārdu, es neēdu ne kumosa, nedzēru ne malka ūdens. Biju nolēmusi mirt bada nāvē.
   Dienu un nakti pavadīju lūgšanās, jo cerēju, ka Dievs piedos, ka laupu sev dzīvību.
   Otrā naktī durvis atvērās. Es gulēju uz grīdas, spēki man jau sāka zust.
   Izdzirdusi troksni, es, atbalstīdamās uz vienas rokas, pacēlos.
   «Nu kā, vai esat kļuvusi mazliet iecietīgāka?» iejautājās balss, kas manās ausīs skanēja tik šaušalīgi, ka nevarēju to nepazīt. «Vai atpirksiet savu brīvību ar solījumu klusēt? Klausieties, es neesmu ļauns cilvēks,» viņš piebilda, «un, kaut arī neciešu puri­tāņus, tomēr izturos pret tiem taisnīgi, tāpat kā pret puritānie- tēm, sevišķi, ja tās ir skaistas. Zvēriet man pie krusta, vairāk nekā no jums neprasu.»
   «Pie krusta!» es iesaucos pieceldamās, jo, dzirdēdama ienīsto balsi, biju atguvusi spēkus. «Pie krusta! Zvēru, ka neviens solī­jums, nekādi draudi, nekādas mocības neaizvērs man muti! Pie krusta! Zvēru, ka visur apsūdzēšu jūs kā slepkavu, kā goda lau­pītāju, kā neģēli! Pie krusta! Zvēru, ka aicināšu visu cilvēku dzi­mumu jums atriebties, ja vien man izdosies no šejienes izkļūt brīvē!»
   «Piesargieties!» brīdināja man pazīstamā balss, kurā tagad izskanēja vēl nedzirdēti draudi. «Man ir kāds drošs līdzeklis, ko izmantošu tikai nepieciešamības gadījumā, bet tas jums aizvērs muti vai vismaz laupīs ticamību jūsu vārdiem.
   Ar pēdējiem spēkiem iesmējos viņam sejā.
   Viņš saprata, ka starp mums būs mūžīgs karš uz dzīvību un nāvi.
   «Uzklausiet mani!» viņš sacīja. «Dodu jums laiku līdz rītvaka- ram, apdomājiet: ja apsolīsiet klusēt, jūs saņemsiet bagātību un cieņu, ja draudēsiet runāt, es jūs notiesāšu uz negodu.
   «Jūs?» es iesaucos. «Jūs!»
   «Uz mūžīgu, neizdzēšamu negodu!»
   «Jūs!» es sašutusi atkārtoju. Ticiet man, Felton, man likās, ka viņš zaudējis prātu.
   «Jā, es!» viņš apstiprināja.
   «0, atstajiet mani,» es viņam sacīju, «ejiet prom, ja negribat, ka jūsu acu priekšā sadragāju savu galvu pret sienu!»
   «Kā vēlaties,» viņš teica. «Līdz rītvakaram!»
   «Līdz rītvakaram!» es atteicu, nokrizdama uz grīdas un aiz dusmām griezdama zobus …
   Feltons atbalstījās pret sēdekli, un milēdija ar dēmonisku prieku redzēja, ka viņam diezin vai pietiks spēka noklausīties stāstījumu līdz galam.

   Mirkli klusējusi un novērojusi jaunekli, milēdija turpināja stāstījumu:
   —   Bija aizritējušas gandrīz trīs dienas, kopš nebiju ne ēdusi, ne dzērusi; es cietu šausmīgas mokas. Brīžam man it kā mākonis aptumšoja smadzenes un aizmigloja acis — sākās jau murgi.
   Pienāca vakars; jutos tik vārga, ka ik mirkli kritu nesamaņā, un es pateicos Dievam, jo domāju, ka tuvojas mana pēdējā stunda.
   Un tad, atkal būdama nemaņā, izdzirdēju atveramies durvis; aiz šausmām es atguvu samaņu.
   Ienāca mans vajātājs kopā ar kādu cilvēku, kam sejai priekšā bija maska, un arī viņš, mans apkaunotājs, bija uzlicis masku, bet es jau pazinu viņu pēc soļiem, pēc balss un pēc majestātiskās stājas, ar kādu pati pekle cilvēkiem par postu apveltījusi šo vīru.
   «Nu, vai esat nolēmusi dot zvērestu, kādu no jums prasīju?» viņš man jautāja.
   «Jūs pats teicāt, ka puritāņi turoties pie saviem vārdiem, un manējos jūs esat dzirdējis: nodošu jūs cilvēku tiesai zemes virsū un viņā saulē — Dieva tiesai!»
   «Tātad jūs neatkāpjaties no sava nodoma?»
   «Zvēru jums Dieva priekšā, kurš dzird manus vārdus: es pie­saukšu visus cilvēkus par jūsu nozieguma lieciniekiem, līdz atra­dīšu kādu, kas mani atriebs.»
   «Jūs esat prostitūta,» viņš man skaļi uzsauca, «un kā tāda tiksiet apzīmēta ar kauna zīmi! Un tad mēģiniet pierādīt visiem šiem cilvēkiem, kurus piesauksiet par lieciniekiem, ka neesat ne vainīga, ne traka!»
   Un, pievērsdamies vīram, kas bija viņu pavadījis, nelietis pa­vēlēja:
   «Bende, dariet savu darbu!»
   —   O, viņa vārdu! Sakiet man viņa vārdu! — Feltons iesaucās.
   —  Neraugoties uz maniem kliedzieniem un pretošanos, jo es atskārtu, ka man draud kaut kas Jaunāks par nāvi, bende sa­grāba mani un, sažņaugdams savās rokās, nogāza uz grīdas. Aiz- elsdamās aiz asarām, gandrīz zaudējusi samaņu, piesaukdama Dievu, kas mani neuzklausīja; es piepeši iekliedzos aiz sāpēm un kauna: sakaitēta dzelzs, bendes sarkani gailējošā dzelzs bija uz- spiedusies uz mana pleca.
   Feltons iestenējās.
   —   Redziet, Felton, — milēdija sacīja, pieceldamās lepni kā karaliene, — redziet, kādas jaunas mocības bija sagudrotas šķīs­tajai jaunavai, kas bija kļuvusi neģēļa varmācības upuris. Mā­cieties iepazīt cilvēku sirdis, lai jūs tik pārsteidzīgi nekļūtu par netaisnīgas atriebības ieroci.
   Ar strauju kustību milēdija atrāva vaļā kleitu, saplēsdama ba­tistu, kas aizsedza viņas krūtis, un, pietvīkusi aiz mākslota sašu­tuma un kautrības, parādīja jaunajam oficierim neizdzēšamo kauna zīmi, kas izķēmoja šo tik daijo plecu.
   —   Bet es te redzu lilijas ziedu! — Feltons pārsteigti iesaucās.
   —   Tieši tā jau ir tā lielākā neģēlība, — milēdija atbildēja. — Anglijas kauna zīme!… Tad vajadzētu pierādīt, kura tiesa man to piespriedusi, un es būtu varējusi sūdzēties visās karaļ­valsts tiesās. Bet Francijas kauna zīme… Ar to es biju apkaunota neizdzēšami.
   Tas nu Feltonam bija par daudz.
   Bāls, sastindzis, šī neticamā atklājuma satriekts, milēdijas pārcilvēciskā skaistuma apžilbināts, ko šī sieviete atsedza ar ne- kautrību, kuru Feltons uzskatīja par dievišķīgu cildenumu, nabaga jauneklis galu galā nometās ceļos viņas priekšā, kā pirmie kris­tīgie bija metušies pie kājām šķīstajiem, svētajiem mocekļiem, ku­rus imperatori vajāja un deva cirkus arēnā plēsīgiem zvēriem sa- plosīšanai. Kauna zīme viņa acīs pazuda, palika tikai skaistums.
   —   Piedodiet, ak, piedodiet man! — Feltons iesaucās.
   Milēdija lasīja viņa acīs: mīlu, mīlu!
   —   Ko lai jums piedodu? — viņa jautāja.
   —   Piedodiet, ka esmu pievienojies jūsu vajātājiem.
   Milēdija sniedza viņam roku.
   —   Tik daiļa, tik jauna! — Feltons jūsmoja, noklādams skūp­stiem pasniegto rociņu.
   Milēdija apveltīja viņu ar skatienu, kas vergu paceļ par ka­rali.
   Feltons bija puritānis: viņš palaida vaļā milēdijas roku un sāka skūpstīt viņas kājas.
   Viņš jau vairs nemīlēja šo sievieti, bet dievinaja.
   Kad šis pacilātības mirklis bija garām, kad milēdija it kā at­guva aukstasinību, ko ne uz mirkli nebija zaudējusi, kad Feltons redzēja, ka kautrības plīvurs atkal aizsedza mīlestības dārgumus, kasviņa acīm tika noslēpti vienīgi tādēļ, lai viņš jo dedzīgāk tos iekārotu, viņš sacīja:
   —   Un tagad man atliek jautāt tikai vienu: kā sauc jūsu īsto bendi, jo tas otrs bija tikai ierocis viņa rokās.
   —   Brāli, vai tiešām man viņš jānosauc vārdā? — milēdija iesaucās. — Vai tu pats vēl neesi uzminējis viņa vārdu?
   —   Kā? Vai viņš? — Feltons ieprasījās. — Atkal viņš!… Vien­mēr viņš!… īstais vainīgais …
   —   īstais vainīgais ir_ Anglijas postītājs, — milēdija sacīja,
   —   patieso kristīgo vajātājs, tik daudzu sieviešu goda laupītājs, tas, kas savas samaitātās sirds untuma labad grasās izliet tik daudzu angļu asinis, kas šodien aizstāv protestantus, bet rīt tos jau nodos …
   —   Bekingems! Tas ir Bekingems! — Feltons milzīgi uzbudi­nāts iesaucās.
   Milēdija paslēpa seju rokās, it kā nespētu panest apkaunojo­šās atmiņas, kuras viņā modināja šis vārds.
   —   Bekingems ir šī eņģeļa bende! — Feltons sauca. — Un tu, mans Dievs, neesi viņu satriecis ar saviem pērkoniem! Tu pieļauj, ka viņš paliek dižciltīgs, visu godāts un varens mums visiem par postu!
   —   Dievs pamet to, kas pamet pats sevi, — milēdija teica.
   —   Šis nelietis grib savilkt pār savu galvu sodu, kāds piemeklē nolādētos! — Feltons turpināja aizvien pieaugošā satraukumā.
   —   Viņš grib, lai cilvēku atriebība skar viņu ātrāk nekā debesu taisnā tiesa!
   —   Cilvēki no viņa baidās un viņu saudzē.
   —   O, es no viņa nebaidos un nesaudzēšu viņu! — Feltons sa­cīja.
   Milēdija juta, ka viņas dvēselē ieplūst velnišķīgs prieks.
   —   Bet kādā veidā mans aizstāvis un aizgādnis lords Vinters saistīts ar visu šo notikumu? — jautāja Feltons.
   —   Klausieties, Felton, — milēdija teica, — līdzās gļēviem un nožēlojamiem ļautiņiem ir arī cildeni un cēlsirdīgi raksturi. Man bija līgavainis, cilvēks, ko es mīlēju un kas mīlēja mani; tāds cil­vēks kā jūs, Felton, tikpat krietns un drošsirdīgs. Aizgāju pie viņa un visu izstāstīju; viņš mani pazina un ne mirkli neapšau­bīja manus vārdus. Viņš bija ievērojams augstmanis, pilnīgi līdz­vērtīgs Bekingemam. Nekā neteicis, viņš apjoza zobenu, ietinās apmetnī un devās uz Bekingema pili.
   —  Jā, jā, — Feltons iebilda, — es saprotu. Kaut gan pret tā­diem cilvēkiem jārīkojas nevis ar zobenu, bet ar dunci.
   —   Bekingems dienu iepriekš bija aizceļojis kā vēstnieks uz
   Spāniju, lai lūgtu infantes roku karalim Kārlim I, kas tolaik bija tikai Velsas princis. Mans līgavainis atgriezās atpakaļ.
   «Sis cilvēks ir aizceļojis,» viņš man sacīja, «tāpēc pašreiz ne­varu tam atriebties. Savienosimies uz mūžu, kā bijām nolēmuši, un tad paļaujieties uz lordu Vinteru, kas pratīs aizstāvēt savu un savas sievas godu.
   —   Lords Vinters! — Feltons iesaucās.
   —   Jā, lords Vinters, — milēdija apstiprināja, — un tagad jūs visu saprotat, vai ne? Bekingems bija projām veselu gadu. Ne­dēļu pirms viņa atgriešanās lords Vinters pēkšņi nomira, atstā­dams mani kā vienīgo mantinieci. No kā bija nācis šis trieciens? Dievs, kas zina visu, zina arī to; es neviena nevainoju …
   —   O, kāds pagrimums! — iesaucās Feltons.
   —   Lords Vinters nomira, nekā nepateicis savam brālim. Bais­mīgajam noslēpumam vajadzēja palikt nezināmam, līdz tas būtu kā pērkons spēris vaininiekam. Jūsu aizstāvim nemaz nebija pa­ticis, ka viņa vecākais brālis apprecēja jaunavu bez pūra. Sa­pratu, ka cilvēks, kas vīlies mantošanas cerībās, man nesniegs nekādu atbalstu. Tāpēc aizbraucu uz Franciju, nolēmusi palikt tur līdz mūža vakaram. Bet visi mani īpašumi atrodas Anglijā; kad, sākoties karam ar Angliju, visi sakari tika pārtraukti, mani pie­meklēja trūkums, un biju spiesta atgriezties. Pirms sešām dienām izkāpu krastā Portsmutā.
   —   Un tālāk? — Feltons jautāja.
   —   Tālāk? Bekingems, bez šaubām, bija uzzinājis par manu atgriešanos un pastāstījis lordam Vinteram, kas jau tā bija no­skaņots man nelabvēlīgi, ka viņa svaine ir prostitūta, ar kauna zīmi apzīmogota sieviete. Mans augstsirdīgais vīrs vairs nespēj pacelt balsi, lai mani aizstāvētu. Lords Vinters būs noticējis vi­sam, kas viņam tika stāstīts, jo vieglāk tāpēc, ka pats bija iein­teresēts tam ticēt. Viņš lika mani aizturēt, atvest mani šurp un atstāja jūsu uzraudzībā. Pārējais jums zināms: parīt viņš mani izraidīs trimdā, novietos noziedznieku vidū. O, pavediens ir vērpts smalki! Lamatas uzrīkotas veikli, mans gods tiks pazudināts. Jūs pats redzat, Felton, ka man jāmirst. Felton, dodiet man nazi!
   Ar šiem vārdiem milēdija, it kā viņas pēdējie spēki būtu iz­smelti, kusla un nevarīga ieslīga jaunā oficiera rokās, kurš bija apreibis aiz mīlestības, sašutuma un līdz šim nepazītas iekāres; sajūsmināti uztvēris kārdinātāju, Feltons piespieda viņu pie sirds, trīsēdams, jūtot viņas skaistās mutes elpu, gluži apjucis no sa­traukti cilājošās krūts pieskāriena.
   —   Nē, nē, — jaunais oficieris sacīja, — tu dzīvosi, tīra un visu godāta, tu dzīvosi, lai triumfētu pār saviem ienaidniekiem.
   Milēdija viņu lēni ar roku atbīdīja, bet ar skatienu pievilka;
   taču Feltons sievieti atkal apskāva, lūdzoši raudzīdamies uz viņu kā uz dievieti.
   —   O, nāve, nāve! — acis pievērdama, viņa nevarīgi čukstēja. — Drīzāk nāvi nekā negodu! Felton, mans draugs, mans brāli, es tevi lūdzos!
   —   Nē! — atsaucās Feltons. — Nē, tu dzīvosi, un tu dzīvosi atriebta.
   —   Felton, es nesu nelaimi visiem, kas ir ap mani! Atstāj mani, Felton! Ļauj man mirt!
   —   Ja tā, tad mirsim abi kopā! — iesaucās jauneklis, noskūp­stīdams gūstekni.
   Pie durvīm atskanēja klauvējieni; šoreiz milēdija īsti atstūma Feltonu.
   —   Vai dzirdi? — viņa sacīja. — Tie ir noklausījušies, tie jau nāk šurp! Viss galā, mēs esam pazuduši!
   —  Nē, — Feltons teica, — sargkareivis tikai brīdina mani, ka nāk maiņa.
   —  Tad steidzieties pie durvīm un atveriet tās pats.
   Feltons paklausīja: šī sieviete jau bija kļuvusi viņa domu un rīcības pavēlniece.
   Atvēris durvis, viņš atradās aci pret aci ar seržantu, kas ko­mandēja sardzes patruļu.
   —   Kas tad noticis? — jaunais leitnants jautāja.
   —   Jūs man pavēlējāt atvērt durvis, ja es dzirdētu saucam pēc palīdzības, — zaldāts paskaidroja, — bet aizmirsāt man atstāt atslēgu. Dzirdēju, ka jūs iekšā kliedzāt, taču nesapratu, ko jūs vēlējāties, gribēju atvērt durvis, bet tās bija aizslēgtas no iekš­puses, tāpēc es pasaucu seržantu.
   —  Un es esmu klāt, — seržants sacīja.
   Apjukušais Feltons palika stāvot kā prātu zaudējis, nespēdams pateikt ne vārda.
   Milēdija saprata, ka viņai jāglābj stāvokli, pievēršot sev kara­vīru uzmanību; viņa pieskrēja pie galda, paķēra nazi, ko Feltons tur bija atstājis, un iesaucās:
   —  Ar kādām tiesībām gribat mani aizkavēt mirt?
   —   Augstais Dievs! — iesaucās Feltons, redzēdams, ka milēdi­jas rokā iespīdējās nazis.
   Šai mirklī koridorā atskanēja ironiski smiekli.
   Trokšņa pievilināts, bija pienācis barons un nu, tērpies rīta- svārkos, zobenu iespiedis padusē, parādījās uz sliekšņa.
   —   Ahā! — viņš novilka. — Tad nu mēs būtu nonākuši līdz traģēdijas pēdējam cēlienam. Vai redzat, Felton, ka drāma ir no­risinājusies gluži tā, kā jums jau norādīju. Bet neraizējieties, asi­nis neplūdīs.
   Milēdija saprata, ka viss būs zaudēts, ja viņa nekavējoties ne­pierādīs Feltonam savu izmisīgo drosmi.
   —   Jūs maldāties, milord, asinis plūdīs, un lai šīs asinis krīt uz tiem, kuri liek tām plūst!
   Feltons iekliedzās un metās viņai klāt, bet bija jau par vēlu: milēdija iedūra nazi sev krūtīs.
   Taču nazis aiz laimīgas nejaušības vai, pareizāk sakot, aiz mi­lēdijas veiklības bija atdūries pret korsetes metāla stīpiņu, kādas tanīs laikos kā bruņas aizsargāja sieviešu krūtis. Saplēzdams kleitu, nazis bija izslīdējis un ieurbies šķērsām starp ādu un ri­bām.
   Tomēr milēdijas kleita vienā mirklī sārtojās asinīm.
   Viņa bija nokritusi atmuguriski uz grīdas un likās paģībusi.
   Feltons izvilka nazi.
   —   Redziet, milord, — viņš drūmi sacīja, — te nu ir sieviete, ko man vajadzēja apsargāt, un nu viņa ir nonāvējusies!
   —   Neraizējieties, Felton, — lords Vinters teica, — viņa nav mirusi. Dēmoni tik viegli nemirst. Neuztraucieties, ejiet uz manu istabu un tur uzgaidiet mani.
   —   Bet, milord …
   —   Ejiet, es jums pavēlu.
   Feltons padevās priekšnieka rīkojumam, taču, izejot no istabas, slepeni iebāza nazi azotē.
   Lords Vinters lika ataicināt sievieti, kas milēdiju apkalpoja, un, kad tā ieradās, uzdeva tai rūpēties par gūstekni, kas vēl jo­projām gulēja nesamaņā, un pats devās projām.
   Bet, tā kā brūce par spīti viņa aizdomām tomēr varēja izrā­dīties bīstama, tad viņš nekavējoties aizsūtīja kādu jātnieku pakaļ ārstam.

   Kā lords Vinters bija paredzējis, milēdijas ievainojums nebija bīstams. Tikko viņa bija palikusi divatā ar sievieti, ko barons bija licis ataicināt un kura sāka steigšus to izģērbt, tā atvēra acis.
   Tomēr vajadzēja tēlot vārgumu un sāpes, kas nenācās grūti tādai komediantei, kāda bija milēdija; gūstekne pilnīgi piemuļķoja nabaga kalpotāju, tā ka viņa, neraugoties uz ievainotās iebildu­miem, nolēma visu nakti palikt nomodā pie milēdijas gultas.
   Šīs sievietes klātbūtne netraucēja milēdijas pārdomās.
   Bez mazākām šaubām Feltons tagad pilnīgi ticēja viņai un bija padevīgs ar sirdi un dvēseli; ja jauneklim tagad parādītos kaut vai eņģelis un sāktu apsūdzēt milēdiju, tad viņš pašreizējā noskaņojumā arī eņģeli uzskatītu par velna sūtītu.
   Pie šīm domām milēdija pasmaidīja, jo Feltons bija viņas vie­nīgā cerība, vienīgais glābiņš.
   Bet varbūt lordam Vinteram modušās aizdomas pret Feltonu, varbūt viņš uzdevis novērot jauno oficieri?
   Ap pulksten četriem ieradās ārsts, taču milēdijas ievainojums jau bija aizvilcies. Ārsts nevarēja noteikt ne brūces virzienu, ne dziļumu, bet pēc slimnieces pulsa viņš sprieda, ka tās stāvoklis nemaz nav bīstams.
   No rīta milēdija aizsūtīja projām kalpotāju, teikdama, ka tā visu nakti neesot gulējusi un tai vajag atpūsties.
   Milēdija cerēja, ka brokastu laikā ieradīsies Feltons; bet viņš neatnāca.
   Vai patiesi viņas bažas būtu piepildījušās? Vai baronam tie­šām būtu radušās aizdomas pret Feltonu, un jaunais oficieris iz­šķirošajā mirklī nesniegs viņai palīdzību? Milēdijas rīcībā atli­kusi vairs tikai viena diena: lords Vinters bija viņai paziņojis, ka viņa tikšot aizvesta divdesmit trešajā, un pienācis jau divdesmit otrā datuma rīts.
   Par spīti visam viņa vēl gaidīja itin pacietīgi līdz pusdienām.
   Kaut gan viņa no rīta nebija ēdusi, tomēr pusdienas viņai tika atnestas parastajā laikā; un tad milēdija ar šausmām ieraudzīja, ka zaldātam, kas viņu apsargāja, bija mugurā cita uniforma.
   Milēdija saņēma dūšu un pajautāja, kas noticis ar Feltonu. Viņai tika atbildēts, ka Feltons pirms vienas stundas uzkāpis mu­gurā zirgam un aizjājis.
   Milēdija apvaicājās, vai barons vēl joprojām atrodoties pilī; zaldāts atbildēja apstiprinoši un teica, ka tam esot pavēlēts zi­ņot baronam, ja gūstekne vēlētos runāt ar viņu.
   Milēdija atbildēja, ka patlaban vēl jūtoties pārāk vārga un viņas vienīgā vēlēšanās esot palikt vienai.
   Sakārtojis pusdienu galdu, zaldāts aizgāja.
   Feltons bija atcelts, jūrnieki nomainīti, tātad barons Feltonam vairs neuzticējās!
   Tas gūsteknei bija pēdējais trieciens.
   Palikusi viena, milēdija piecēlās; gulta, kurā viņa visu priekš­pusdienu bija nogulējusi aiz piesardzības, lai tiktu uzskatīta par smagi ievainotu, dedzināja viņu kā ogļu panna. Viņa pameta ska­tienu uz durvīm: barons bija licis aiznaglot ar dēli durvju lo­dziņu. Bez šaubām, viņš bija baidījies, ka milēdija vēl tagad ar kaut kādiem velnišķīgiem līdzekļiem pa šo spraugu varētu saval­dzināt sargus.
   Milēdija iepriecināta pasmaidīja: beidzot viņa varēja brīvi ļaut savām jūtām vaļu, nebaidoties, ka viņu kāds novēros. Kā satra­cināta tīģeriene viņa sāka nikni šaudīties pa istabu no viena gala uz otru. Droši vien, ja viņai būtu palicis nazis, tad viņa šoreiz grasītos nevis nogalināties pati, bet nogalināt baronu.
   Pulksten sešos ienāca lords Vinters, viņš bija apbruņojies no galvas līdz papēžiem. Šis cilvēks, ko milēdija līdz šim bija pa­zinusi tikai kā diezgan aušīgu galminieku, tagad izvērties par apbrīnojamu cietumsargu: šķita, ka viņš visu paredzējis, visu uz­minējis, laupījis katru bēgšanas iespēju.
   No pirmā acu uzmetiena viņš noprata, kas norisinājās milē­dijas dvēselē.
   —   Lai nu vai kā, bet šodien jūs mani vēl nenogalināsiet, — viņš sacīja. — Jums vairs nav ieroču, turklāt esmu ļoti piesardzīgs. Jūs bijāt sākusi samaitāt manu nabaga Feltonu, viņš jau pade­vās jūsu dēmoniskajai ietekmei, taču es gribu viņu glābt, viņš jūs vairs neredzēs, visam beigas. Savāciet savas mantiņas, rīt jūs dosieties ceļā. Biju gan noteicis jūsu aizceļošanu uz divdesmit ceturto, bet tad nodomāju, ka, jo ātrāk, jo drošāk. Rīt ap pusdienas laiku saņemšu Bekingema parakstītu pavēli par jūsu izraidīšanu. Ja jūs runāsiet ar kādu kaut vienu vārdu, iekams sasniegsiet kuģi, seržants ietrieks jums lodi pierē, viņam tā pavēlēts; ja uz kuģa jūs bez kapteiņa atļaujas runāsiet ar kādu, jūs tiksiet iemesta jūrā, tāds ir rīkojums. Uz redzēšanos, tas ir viss, kas man šodien bija jums sakāms. Rī«t ieradīšos pie jums, lai atvadītos!
   Pēc šiem vārdiem barons aizgāja.
   Milēdija bija noklausījusies viņa draudīgo tirādi, nicīgi smī­nēdama, taču viņas sirdī plosījās vētra.
   Ienesa vakariņu galdu. Milēdija juta, ka viņai vajag spēcinā­ties, jo nevarēja zināt, kas šonakt notiks; šī nakts jau tuvojās, drūma un baiga, pie debesīm trauca melni padebeši, tāli zibšņi vēstīja negaisu.
   Ap desmitiem negaiss sāka trakot, bet milēdijai bija patīkami redzēt, ka dabā it kā atbalsojās juceklīgais nemiers, kas tirdīja viņas sirdi; pērkoni dārdēja gaisos, tāpat kā dusmas viņas sirdī. Milēdijai šķita, ka vēja brāzmas, kas lieca koku zarus un no­trausa no tiem lapas, skāra arī viņas pieri; viņa reizēm ierēcās kā orkāns, un viņas balss saplūda kopā ar vareno dabas balsi, kura arī it kā stenēja un izmisa.
   Pēkšņi milēdija izdzirdēja, ka pie loga rūts kāds pieklaudzi­nāja; zibeņa atspīdumā viņa ieraudzīja aiz restēm kāda cilvēka seju.
   Viņa pieskrēja pie loga un to atvēra.
   —   Felton! — viņa iesaucās. — Es esmu glābta!
   —   Jā, — sacīja Feltons, — tikai izturieties klusu! Man vēl jā­pārvīlē dzelzs restes. Vienīgi piesargieties, lai viņi jūs neierauga pa durvju lodziņu.
   —   O, Felton, viņi aiznaglojuši ar dēli lodziņu, — milēdija teica, — un tas ir pierādījums, ka Dievs ir ar mums.
   —   Labi, Dievs laupījis viņiem saprātu! — nopriecājās Feltons.
   —  Un kas man jādara? — milēdija jautāja.
   —  Nekas, it nekas, tikai aizveriet logu. Liecieties gulēt vai vis­maz atgulieties ar visām drēbēm. Kad būšu beidzis, es pieklau­vēšu pie rūts. Bet vai jūs spēsiet man sekot?
   —   O jā!
   —   Bet jūsu ievainojums?
   —   Sagādā man sāpes, tomēr nekavē staigāt.
   —  Tad esiet gatava uz pirmo mājienu man sekot.
   Milēdija aizvēra logu, nodzēsa lampu un, kā Feltons bija ietei­cis, nolikās gultā. Cauri negaisa vaimanām viņa dzirdēja kā vīle grauza restes, uzplaiksnījot zibenim, aiz rūts iezīmējās Feltona ēna.
   Kādu stundu viņa nogulēja, tikko uzdrošinādams elpot, auksti sviedri rasoja viņai uz pieres, sirdi sažņaudza baismīgs satrau­kums, tikko viņa izdzirda koridorā jel mazāko kustību.
   Ir stundas, kas velkas ilgi kā gadi.
   Pēc stundas Feltons atkal pieklaudzināja.
   Milēdija strauji izlēca no gultas un aizsteidzās pie loga. Di­vas restes bija izzāģētas un radusies sprauga, pa kuru cilvēks varēja izspraukties cauri.
   —  Vai esat gatava? — Feltons jautāja.
   —  Jā. Vai man vajag ņemt kaut ko līdzi?
   —  Zeltu, ja jums ir.
   —  Jā, par laimi to man neatņēma.
   —  Tas ir labi, jo savu naudu es izdevu, salīgdams kuģi.
   —   Ņemiet, — milēdija sacīja, ielikdama Feltonam rokās prāvu zutni ar luidoriem.
   Feltons paņēma zutni un nometa to lejā pils mūra pakājē.
   —  Vai tagad nāksiet? — viņš jautāja.
   —  Es eju.
   Milēdija uzkāpa uz krēsla un izliecās pa loga spraugu. Viņa ieraudzīja, ka jaunais oficieris karājās virs bezdibeņa virvju kāp­nēs.
   Pirmo reizi viņu pārņēma bailes, atgādinādamas, ka viņa ir sieviete.
   Baigais tukšums viņu biedēja.
   —  Tā jau biju domājis, — Feltons sacīja.
   —   Nekas, tas nav nekas, — milēdija teica, — kāpšu lejā ar aizvērtām acīm.
   —  Vai jūs man uzticaties? — jautāja Feltons.
   —   Un jūs vēl šaubāties par to?
   —  Tad sniedziet šurp rokas, sakrustojiet tās. Tā ir labi.
   Feltons sasēja ar mutautiņu milēdijai plaukstas, pēc tam virs
   mutautiņa vēl savilka ar virvi.
   —   Ko jūs darāt? — milēdija brīnījās.
   —   Lieciet man rokas ap kaklu un nebīstieties.
   —  Tā jūs zaudēsiet līdzsvaru, un mēs abi lauzīsim sprandu.
   —   Neraizējieties, es esmu jūrnieks.
   Nedrīkstēja zaudēt ne mirkli, un milēdija aplika rokas Felto- nam ap kaklu un ar viņa palīdzību izlīda pa logu.
   Feltons sāka lēnītēm kāpienu pēc kāpiena laisties lejā. Nerau­goties uz divu ķermeņu svaru, vēja brāzmas šūpoja kāpnes.
   Piepeši Feltons apstājās.
   —   Kas noticis? — milēdija jautāja.
   —   Klusāk! — Feltons pačukstēja. — Es dzirdu soļus.
   —  Mūs ir ieraudzījuši!
   Mirkli abi sasprindzināti ieklausījās.
   —   Nē, nav nekas briesmīgs, — Feltons beidzot teica.
   —   Kas tas ir par troksni?
   —   Iet sardze pa apgaitas taku.
   —   Kur tā atrodas?
   —  Tieši zem mums.
   —  Viņi mūs pamanīs.
   —   Nē, ja neuzzibsnīs.
   —  Viņi uzdursies kāpņu galam.
   —   Par laimi kāpnes nesniedzas līdz zemei.
   —  Ak Dievs, viņi ir klāt!
   —   Klusu!
   Abi palika nekustēdamies, elpu aizturēdami, karājoties gaisa pēdas divdesmit virs zemes; pa to laiku sargzaldāti lejā smieda­mies un sarunādamies gāja garām.
   Tas bēgļiem bija baismīgs bridis.
   Patruļa devās tālāk; varēja dzirdēt, ka viņu soļi attālinājās un balsu čala kļuva aizvien klusāka.
   —  Tagad mēs esam glābti, — Feltons sacīja.
   Milēdija nopūtās un zaudēja samaņu.
   Feltons turpināja nokāpšanu. Sasniedzis kāpņu galu un vairs nejuzdams balsta zem kājām, viņš sāka nolaisties zemē, ar rokām ieķerdamies kāpienos, līdz kājas skāra zemi. Noliekdamies viņš pacēla naudas zutni un paņēma to zobos.
   Pēc tam, uz rokām nesdams milēdiju, viņš straujā gaitā de­vās uz pretējo pusi, nekā bija aizgājusi patruļa. Drīz vien viņš novirzījās no apgaitas takas, pa klintīm nokāpa līdz pašam jūras krastam un iesvilpās.
   Kāds atbildēja ar līdzīgu signālu, un pēc minūtēm piecām jūrā paradījās laiva ar četriem airētājiem.
   Laiva piebrauca cik vien iespējams tuvu krastam, taču līdz pašai malai nevarēja nokļūt, jo trūka dziļuma. Feltons iebrida ūdenī līdz jostas vietai, jo negribēja nevienam uzticēt savu dārgo nastu.
   Par laimi vētra sāka rimties, un tomēr jūra vēl neganti ban­goja, mazā laiviņa tika svaidīta pa viļņiem kā rieksta čaumala.
   —  Uz kuģi! — Feltons pavēlēja. — Un airējiet ātri!
   Četri vīri dūšīgi iegūla airos, bet jūra vēl bija tik nemierīga, ka viņi tikai lēnītēm tika uz priekšu.
   Tomēr no pils viņi attālinājās, un tas bija galvenais. Nakts bija ļoti tumša, no laivas jau gandrīz vairs nevarēja samanīt krastu, tātad arī no krasta laiva nebij saredzama.
   Viļņos šūpojās kāds melns punkts.
   Tas bija kuģis.
   Kamēr airētāji ar visiem spēkiem īrās uz priekšu, Feltons at­raisīja virvi un pēc tam mutautiņu, ar kuriem bija sasējis milē­dijas rokas.
   Kad viņas rokas bija atbrīvotas, Feltons apslacīja ar jūras ūdeni viņas seju.
   Milēdija dziļi nopūtās un atvēra acis.
   —   Kur es esmu? — viņa ieteicās.
   —   Brīvībā, — jaunais oficieris atbildēja.
   —   O, esmu izglābta! — viņa iesaucās. — Jā, redzu debesis, redzu jūru! Gaiss, ko es elpoju, ir brīvības gaiss! Pateicos, Fel­ton, sirsnīgi pateicos!
   Jaunais vīrietis piekļāva milēdiju pie krūtīm.
   —   Kas noticis ar manām rokām? — milēdija jautāja. — Šķiet, ka tās bijušas iežņaugtas spīlēs.
   Milēdija pacēla rokas: delnu locītavas bija vienos zilumos.
   —  Ak vai! — Feltons nopūtās, aplūkodams daiļās rokas un līdzjūtīgi papurinādams galvu.
   —   O, tas ir nieks, tas nav nekas! — milēdija iesaucās. — Ta­gad es visu atceros!
   Tad viņas skatiens meklēja kaut ko apkārtnē.
   —   Tas ir šeit, — Feltons sacīja, ar kāju pasperdams naudas zutni.
   Viņi tuvojās kuģim. Matrozis, kas stāvēja uz kuģa sardzē, kaut ko uzsauca viņiem, laivā sēdošie atsaucās.
   —   Kas tas par kuģi? — milēdija jautāja.
   —  To es jums salīgu.
   —   Uz kurieni tas mani vedīs?
   —   Kurp vien vēlēsieties, tikai Portsmutā jums jāizlaiž mani malā.
   —   Ko jūs darīsiet Portsmutā? — milēdija jautāja.
   —   Izpildīšu lorda Vintera pavēli, — drūmi pavīpsnādams, at­bildēja Feltons.
   —   Kādu pavēli? — milēdija turpināja.
   —  Vai tiešām nenojaušat?
   —  Nē. Lūdzu, paskaidrojiet man, — milēdija sacīja.
   —   Tā kā viņš man vairs neuzticējās, tad nolēma pats jūs ap­sargāt un mani aizsūtīja pie Bekingema dabūt parakstu uz pa­vēles par jūsu izsūtīšanu.
   —   Bet, ja viņš uz jums vairs nepaļāvās, kā tad viņš jums uz­ticēja šo pavēli?
   —  Vai tad man bija jāzin, kādu dokumentu es vedu?
   —   Pareizi. Tātad jūs dosieties uz Portsmutu?
   —  Nedrīkstu zaudēt laiku: rīt ir divdesmit trešais un Bekin­gems ar floti dosies jūrā.
   —  Jau rīt? Uz kurieni viņš dosies?
   —  Uz Larošelu.
   —   To nedrīkst pieļaut! — milēdija iesaucās, aizmirsdama savu parasto piesardzību.
   —  Neraizējieties, — Feltons teica, — viņš neaizbrauks.
   Milēdija priekā notrīsēja: jaunekļa acīs viņa bija izlasījusi nā­ves spriedumu Bekingemam.
   —   Felton, jūs esat liels kā Jūda Makabejs! — milēdija sacīja. — Ja jūs mirsiet, es miršu kopā ar jums — tas ir viss, ko varu jums pateikt.
   —   Klusu! — Feltons brīdināja. — Mēs esam klāt.
   Tiešām, viņi jau bija sasnieguši kuģi.
   Feltons pirmais uzkāpa pa kuģa kāpnēm un tad sniedza roku milēdijai, ko arī matroži atbalstīja, jo jūra vēl bija viļņaina.
   Pēc brīža visi bija uz klāja.
   —   Kaptein, šeit ir dāma, par kuru jums stāstīju, — Feltons sacīja, — jums viņa jānogādā sveika un vesela Francijā.
   —  Par tūkstoš pistolēm, — teica kapteinis.
   —  Piecus simtus es jums jau iedevu.
   —  Tas tiesa, — kapteinis piekrita.
   —   Un te būs otri pieci simti, — milēdija sacīja, ķerdamās pie naudas zutņa.
   —   Nē, — kapteinis pretojās, — es aizvien turu vārdu un esmu devis vārdu šim jauneklim, ka otri pieci simti pistoļu man pie- nāksies tad, kad būsim sasnieguši Buloņu.
   —  Vai mēs to sasniegsim?
   —   Sveiki un veseli, tik tiešām kā mani sauc par Džeku But- leru! — kapteinis apgalvoja.
   —  Labi, ja turēsiet vārdu, tad Buloņā saņemsiet no manis ne­vis piecus simtus, bet tūkstoš pistoļu, — apsolīja milēdija.
   —   UrāL daiļā dāma! — iesaucās kapteinis. — Kaut Dievs man sūtītu biežāk tādus pasažierus kā jūsu gaišība!
   —  Un tagad aizvediet mani uz mazo … līci! — Feltons sacīja. — Vai neesat piemirsis mūsu vienošanos, ka aizvedīsiet mūs vis­pirms uz turieni?
   Par atbildi kapteinis pavēlēja uzņemt vajadzīgo kursu, un ap septiņiem no rīta mazais kuģis izmeta enkuru norunātajā līcī.
   Pa pārbrauciena laiku Feltons bija visu izstāstījis milēdijai: kā viņš devies nevis uz Londonu, bet nolīdzis šo nelielo kuģi, at­griezies pilī, uzrāpies pa mūra sienu līdz milēdijas logam, iedzī­dams akmeņu salaidumu vietās dzelzs āķus, uz kuriem balstījās, un, beidzot, piesējis pie loga restēm virvju kāpnes. Pārējo milē­dija zināja.
   Milēdija savukārt bija mēģinājusi iedrošināt Feltonu iecerētā nodoma izvešanā, bet jau no viņa pirmajiem vārdiem saprata, ka jauno fanātiķi vajag drīzāk apvaldīt nekā uzmudināt.
   Viņi norunāja, ka milēdija gaidīs Feltonu līdz pulksten des­mitiem, un, ja jaunais oficieris desmitos nebūs atgriezies, tad viņa dosies uz Franciju.
   Tad, pieņemot, ka Feltons būs brīvs, viņš uzmeklēs milēdiju Francijā, Betinas karmelītu klosterī.

   Feltons atvadījās no milēdijas, noskūpstīdams viņai roku kā brālis, kas dodas parastā pastaigā.
   Jaunais oficieris izskatījās mierīgs kā aizvien, tikai viņa acīs dega neikdienišķs, drudžains spīdums, seja bija vēl bālāka nekā vienmēr, lūpas cieši sakniebtas, un, ja viņš ko teica, tad vārdi ska­nēja īsi un aprauti, kas norādīja, ka viņā rosījās drūmas domas.
   Kamēr Feltons atradās laivā, kas veda viņu uz krastu, viņš neatrāva skatienu no milēdijas, kura, stāvēdama uz kuģa klāja, ar acīm sekoja viņam. No vajāšanas viņi abi gandrīz nemaz vairs nebaidījās, jo miiēdijas istabā agrāk par pulksten deviņiem ne­kad neviens nemēdza ierasties un no pils līdz Londonai varēja nokļūt ne ātrāk par trim stundām.
   Feltons izlēca malā, uzskrēja krastmalas klintī, vēl pamāja pēdējo sveicienu milēdijai un aizsteidzās uz pilsētas pusi.
   Ceļš slīdēja lejup, un pēc kādiem simt soļiem viņš varēja sa­skatīt vairs tikai kuģa mastus.
   Viņš teciņiem devās uz Portsmutu, kuras torņi un mājas iezī­mējās rīta miglā viņa priekšā apmēram pusjūdzes attālumā.
   Aiz Portsmutas jūru noklāja kuģi, to masti līgojās vējā kā papeļu mežs, kurām ziema laupījusi lapu rotu.
   Strauji soļodams, Feltons atcerējās visas dibinātās un nedibi­nātās apsūdzības pret Jēkaba VI un Kārļa I favorītu Bekingemu, apsūdzības, kas jaunā oficiera prātā bija uzkrājušās divu gadu ilgās pārdomās un pastāvīgā saskarē ar puritāņiem.
   Salīdzinot šā ministra vispārzināmos, plaši izdaudzinātos, eiro­peiskos, ja tā varētu izteikties, pārkāpumus ar viņa privātajiem, nevienam nezināmajiem noziegumiem, kādos Bekingemu bija ap­sūdzējusi milēdija, Feltonam šķita, ka vairāk vainojams Bekin­gems ir par šiem pēdējiem. Feltona jaunā, neparasti kaislīgā mīlestība lika viņam saskatīt lēdijas Vinteres izteiktās zemiskās, melīgās apsūdzības ērmīgi palielinātā veidā, kā īstenībā, pat salī­dzinot ar skudru, tikko samanāms puteklītis, aplūkots caur palie­lināmo stiklu, mums šķiet baismīgs briesmonis.
   Straujā gaita vēl vairāk iededzināja Feltona kvēli, doma, ka viņš nupat atvadījies no sievietes, kurai draud briesmīga atriebība, sievieti, ko viņš mīlēja vai, pareizāk, dievināja kā svēto, pārdzī­votie uztraukumi, milzīgais nogurums, tas viss bija novedis viņu nedabiskā pacilātībā.
   Portsmutu viņš sasniedza pulksten astoņos no rīta. Pilsētas iedzīvotāji bija jau kājās; uz ielām un ostā rībēja bungas, kara­spēka vienības, kurām vajadzēja aizceļot, plūda uz ostu.
   Kad Feltons sasniedza admiralitātes pili, viņš bija apputējis un nosvīdis; viņa parasti tik bālā seja kļuvusi purpursarkana aiz karstuma un dusmām. Sargkareivis negribēja laist viņu iekšā, bet tad Feltons pasauca sardzes priekšnieku, izvilka no kabatas Be- kingemam nododamo vēstuli un sacīja:
   — Seit ir steidzams sūtījums no lorda Vintera.
   Sardzes priekšnieks zināja, ka lords Vinters ir viņa gaišības Bekingemas hercoga intīms draugs, tāpēc deva rīkojumu ielaist Feltonu, kas, starp citu, arī bija tērpies jūras oficiera uniformā.
   Feltons iesteidzās pilī.
   Tai mirklī, kad Feltons iegāja vestibilā, tur aizelsdamies ienāca vēl viens apputējis ceļinieks, kura zirgs pie durvīm bija saļimis uz ceļiem.
   Feltons un nepazīstamais ceļinieks reizē griezās pie hercoga uzticamā kambarsulaiņa Patrika. Feltons atsaucās uz baronu Vin- teru, bet nepazīstamais atteicās minēt personu, kuras uzdevumā ieradies, jo varot to atklāt tikai pašam hercogam. Katrs no abiem gribēja pirmais tikt pie hercoga.
   Zinādams, ka lordu Vinteru saista ar hercogu dienesta darī­šanas un arī draudzība, Patriks deva priekšroku lorda Vintera vēstnesim. Otrs bija spiests gaidīt, un varēja skaidri redzēt, ka viņš nolādēja šo aizkavēšanu.
   Kambarsulainis kopā ar Feltonu izgāja cauri zālei, kurā gai­dīja uz pieņemšanu Larošelas iedzīvotāju sūtņi ar princi de Subizu priekšgalā, un aizveda jauno oficieri līdz istabai, kurā Bekinge­mas hercogs, tikko iznācis no vannas, nobeidza tualeti, kā vien­mēr veltīdams tai ārkārtīgu uzmanību.
   —   Leitnants Feltons, — pieteica Patriks, — ieradies lorda Vin­tera uzdevumā.
   —   Lorda Vintera uzdevumā! — Bekingems atkārtoja. — Lai viņš ienāk.
   Feltons ienāca. Bekingems šai mirklī nometa uz dīvāna zeltā šūdinātu mājas tērpu, lai uzvilktu mugurā zila samta kamzoli, kas viscaur bija nošūts ar pērlēm.
   —  Kāpēc barons pats neieradās? — Bekingems jautāja.
   —  Gaidīju viņu visu rītu.
   —   Viņš man uzdeva pateikt jūsu gaišībai, — Feltons atbil­dēja, — ka, diemžēl, nevarot pats ierasties, jo viņam esot jāpa- liekot pilī apsargāt kādu.
   —   Jā, jā, es zinu, — Bekingems sacīja, — viņam ir gūs­tekne.
   —  Tieši par šo gūstekni es gribēju parunāt ar jūsu gaišību, — teica Feltons.
   —   Runājiet!
   —  Tas, ko gribu jums sacīt, jādzird vienīgi jums, milord!
   —   Patrik, atstājiet mūs divatā, — Bekingems norīkoja, — bet palieciet tepat tuvumā, es jūs drīz aicināšu.
   Patriks izgāja no istabas.
   —   Tagad mēs esam vieni, mans kungs, — Bekingems sa­cīja. — Runājiet.
   —  Milord, barons Vinters pirms dažām dienām lūdza jūs pa­rakstīt izsūtīšanas pavēli attiecībā uz kādu jaunu sievieti, vārdā Šarloti Baksonu.
   —   Jā, kungs, un es atbildēju, lai viņš man atnes vai atsūta šo pavēli, un es to parakstīšu.
   —  Milord, šeit tā ir.
   —  Dodiet šurp, — hercogs sacīja.
   Paņēmis no Feltona rokām papīra lapu, hercogs to ātri pār­lasīja. Redzēdams, ka tā ir jau minētā pavēle, hercogs nolika to uz galda, paņēma spalvu un dzīrās dokumentu parakstīt.
   —  Piedodiet, milord, — scīja Feltons, aizturēdams hercogu,
   —   bet vai jūsu gaišībai zināms, ka Šarlote Baksona nav šīs jau­nās sievietes īstais vārds?
   —   Ja, tas man ir zināms, — atbildēja hercogs, iemērcēdams spalvu tinte.
   —  Tātad jūsu gaišība zina viņas īsto vārdu? — Feltons ap­rauti jautāja.
   —  Jā, — apstiprināja hercogs.
   Viņš pielika spalvu pie papīra lapas. Feltons nobālēja.
   —   Un, zinādams viņas īsto vārdu, jūsu gaišība tomēr parak­stīs pavēli? — Feltons neatlaidās.
   —   Bez šaubām, — teica Bekingems, — un drīzāk divas rei­zes nekā vienu.
   —   Nespēju ticēt, ka jūsu gaišībai zināms, ka runa ir par lē­diju Vinteri, — Feltons turpināja, un viņa balss kļuva aizvien skarbāka.
   —   Man tas ir skaidri zināms, bet esmu pārsteigts, ka jūs to esat dabūjis zināt!
   —   Vai jūsu gaišība bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem parakstīs pavēli?
   Bekingems augstprātīgi paskatījās uz jaunekli.
   —   Vai zināt, mans kungs, — viņš tam sacīja, — jūsu jautā­jumi ir visai dīvaini, un būtu lieki uz tiem atbildēt.
   —   Atbildiet tomēr, jūsu gaišība, — Feltons teica, — jo stāvok­lis ir daudz nopietnāks, nekā jūs varbūt uzskatāt.
   Bekingems nodomāja, ka jauneklis, ko bija sūtījis lords Vin­ters, droši vien runāja viņa vārdā, un tāpēc apvaldīja sašutumu.
   —   Bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem, — atbildēja Be­kingems, — un barons zina tikpat labi kā es, ka milēdija Vintere ir bīstama noziedzniece. Aprobežot sodu ar izsūtīšanu nozīmē pa­rādīt viņai lielu žēlastību.
   Hercogs atkal pielika spalvu pie papīra.
   —   Milord, jūs šo pavēli neparakstīsiet! — sacīja Feltons, pa­sperdams soli uz hercoga pusi.
   —   Es neparakstīšu šo pavēli! — Bekingems brīnījās. — Kā­pēc tad ne?
   —   Tāpēc, ka jūs ieskatīsieties savā dvēselē un izturēsieties tais­nīgi pret milēdiju.
   —   Izturēties pret viņu taisnīgi nozīmētu aizsūtīt viņu uz Tai­bernu, — Bekingems sacīja. — Milēdija ir nekrietna sieviete.
   —  Jūsu gaišība, milēdija ir īsts eņģelis, un arī jūs to zināt, tāpēc lūdzu jūs dāvāt viņai brīvību.
   —  Vai esat zaudējis prātu? — Bekingems sašutis iesaucās. — Kā jūs ar mani runājat!
   —   Jūsu gaišība, piedodiet, es runāju, kā protu, es cenšos sa­valdīties. Tomēr apsveriet, ko grasāties izdarīt, un sargieties pār­kāpt mēru!
   —   Ko jūs teicāt?… Dievs lai man piedod! — Bekingems iesaucās. — Man rādās, ka jūs man draudat!
   —   Nē, jūsu gaišība, vēl es lūdzu un brīdinu: viena piliena ūdens dažkārt pietiek, lai trauks pārplūstu, un viens neliels pār­kāpums var panākt to, ka sods krīt pār galvu, kas, neraugoties uz daudziem noziegumiem, līdz šim saudzēta.
   —   Feltona kungs, atstājiet uz vietas šo telpu un pieteicieties arestā, — Bekingems sacīja.
   —   Uzklausiet mani līdz galam, jūsu gaišība, — Feltons neat­laidās. — Jūs esat pavedis šo jaunavu, esat aptraipījis viņas godu. Izlabojiet savu vainu pret viņu, ļaujiet viņai brīvi pamest Angliju, un vairāk nekā es neprasīšu.
   —  Jūs neprasīsiet! — teica Bekingems, pārsteigti skatīdamies uz Feltonu un uzsvērdams katru zilbi.
   —   Milord, piesargieties, — Feltons turpināja, aizvien vairāk iekaisdams, — Anglijai apnikuši jūsu kauna darbi. Milord, jūs esat nelietīgi izlietojis karaļa varu, jūs to esat gandrīz uzurpējis. Milord, jūs iedvešat riebumu cilvēkiem un Dievam. Dieva sods jūs piemeklēs vēlāk, es jūs sodīšu jau šodien.
   —   Tas nu ir par daudz! — uzkliedza Bekingems, sperdams soli uz durvju pusi.
   Feltons nostājās viņam ceļā.
   —   Pazemīgi lūdzu jūs, — viņš sacīja, — parakstiet pavēli par lēdijas Vinteres atbrīvošanu; atcerieties, ka esat viņai laupījis godu.
   —   Ejiet, — Bekingems pavēlēja, — vai arī pasaukšu sardzi un likšu jūs iekalt važās.
   —   Jūs neviena nesauksiet, — teica Feltons, nostādamies starp hercogu un zvaniņu, kas atradās uz sudraba inkrustācijām rotāta galdiņa. — Piesargieties, milord, tagad jūs esat Dieva rokās.
   —  Velna rokās, jūs gribējāt sacīt, — iesaucās Bekingems, paceldams balsi un tādā veidā gribēdams pievērst blakus istabā esošo cilvēku uzmanību, tieši neaicinādams viņus palīgā.
   —   Parakstiet, milord, parakstiet pavēli par lēdijas Vinteres atbrīvošanu, — sacīja Feltons, sniegdams hercogam kādu papīra lapu.
   —  Jūs gribat mani piespiest! Tas taču ir izsmiekls! Hei, Patrik!
   —   Parakstiet, milord!
   —  Nekad!
   —  Nekad?
   —   Nāciet! — uzkliedza hercogs, ķerdamies pie zobena.
   Taču Feltons nedeva viņam laika izvilkt zobenu: uz krūtīm zem
   kamzoļa turēdams gatavībā nazi, ar ko milēdija bija sevi ievai­nojusi, jaunais oficieris metās klāt hercogam.
   Šai pašā mirklī istabā ienāca Patriks, skaļi saukdams:
   —  Milord, vēstule no Francijas!
   —   No Francijas! — atsaucās Bekingems, aizmirsdams visu citu un domādams vienīgi par to, kas gan viņam būtu rakstījis šo vēstuli.
   Feltons izmantoja šo mirkli un iegrūda nazi līdz pašam spa­lam hercogam krūtīs.
   —   A nodevēj! — Bekingems iekliedzās. — Tu mani noga- linā…
   —   Slepkavība! — iebrēcās Patriks.
   Feltons paskatījās apkārt un, redzēdams, ka durvis palikušas vaļā, metās bēgt; viņš izskrēja cauri zālei, kurā, kā jau teicām, gaidīja Larošelas vēstneši, un steigšus devās uz kāpnēm, bet tur uzreiz sastapa lordu Vinteru. Ieraudzījis Feltona bālo, apjukušo seju, asinīm aptraipītās rokas, lords Vinters sagrāba viņu aiz rīk­les un iesaucās:
   —   Tā jau es domāju! Es jau to paredzēju, tikai, diemžēl, vienu minūti par vēlu! O, es nelaimīgais!
   Feltons nemaz nepretojās. Lords Vinters nodeva viņu sarg- zaldātiem, kuri, gaidīdami turpmākus rīkojumus, izveda aizturēto uz nelielas terases, no kuras varēja pārredzēt jūru, bet pats iestei­dzās Bekingema kabinetā.
   Cilvēks, ar ko Feltons bija saticies vestibilā, izdzirdis hercoga kliedzienu un Patrika saucienus, arī iedrāzās kabinetā.
   Hercogs gulēja uz dīvāna, krampjaini sažņaugtu roku turē­dams piespiestu pie ievainojuma.
   —   La Port, — hercogs ierunājās vārgā balsī, — La Port, vai tevi sūtīja viņa?
   —   Jā, jūsu gaišība, — atbildēja Austrijas Annas uzticamais kalps, — bet laikam esmu ieradies par vēlu.
   —   Klusāk, La Port! Kāds var noklausīties. Patrik, nelaidiet nevienu iekšā. Ak, es nedabūšu zināt, ko viņa likusi man pateikt! Mans Dievs, es mirstu!
   Un hercogs zaudēja samaņu.
   Pa to laiku istabā bija iesteidzies lords Vinters, sūtņi no La­rošelas, ekspedīcijas karaspēku vadītāji, Bekingema svītas ofi­cieri; visur skanēja izmisuma vaimanas. Bēdīgā vēsts, kas piepil­dīja pili ar žēlabām un gaudām, drīz vien izplatījās pa visu pil­sētu.
   Lielgabala šāviens pavēstīja, ka noticis kas jauns un negai­dīts.
   Lords Vinters plēsa sev matus.
   —   Es nokavēju vienu minūti! — viņš iesaucās. — Tikai vienu minūti! Ak Dievs, mans Dievs, kāda nelaime!
   Patiesi, pulksten septiņos no rīta Vinteram tika paziņots, ka pie viena pils loga karājoties virvju kāpnes. Viņš tūlīt bija iestei­dzies milēdijas istabā, ieraudzījis, ka istaba ir tukša, logs vaļā, restes pārvīlētas. Viņš uzreiz bija atcerējies d'Artanjana vēstneša izteikto brīdinājumu un ietrīsējās bažās par Bekingemas her­coga dzīvību. Ieskrējis stallī un negaidīdams, kamēr apseglo zirgu, lords Vinters bija uzlēcis mugurā pirmajam, kas pagadījās pa tvērienam, pilniem aulēkšiem aizjājis uz Bekingema pili, pagalmā nolecis no zirga, pa kaklu pa galvu meties augšā pa kāpnēm un tur saskrējies, kā jau teicām, ar Feltonu.
   Tomēr hercogs nebija miris, viņš atguva samaņu, atvēra acis, un visu sirdis piepildīja cerība.
   —   Kungi, atstājiet mani vienu ar Patriku un La Portu, — Be­kingems sacīja: — A,_tas esat jūs, Vinterl Šorīt jūs pie manis atsūtījat dīvainu neprāti, redziet, ko viņš man nodarīja!
   —   O milord! — iesaucās barons. — Es nekad nevarēšu to sev piedot.
   —   Un darīsi nepareizi, mīļais Vinter, — teica Bekingems, sniegdams baronam roku, — jo es nepazīstu neviena cilvēka, kurš būtu tā vērts, ka viņu kāds cits apraud visu mūžu. Bet tagad, lūdzu, atstāj mūs vienus.
   Barons elsodams izgāja no istabas.
   Tur palika tikai ievainotais hercogs, La Ports un Patriks.
   Hercoga ļaudis meklēja ārstu, bet nevarēja to atrast.
   —   Jūs dzīvosiet, milord, jūs dzīvosiet, — Austrijas Annas uz­ticīgais kalpotājs nometies ceļos pie dīvāna, atkārtoja.
   —   Ko viņa man raksta? — Bekingems vārgā balsī iejautā­jās; asinīm noplūdis, viņš pārvarēja negantās sāpes, lai runātu par to, kuru mīlēju. — Ko viņa man raksta? Izlasi man viņas vēstuli.
   —   O milord! — La Ports vilcinājās.
   —   Klausi, La Port! Vai tad tu neredzi, ka es nedrīkstu zaudēt ne minūti?
   La Ports salauza zīmogu un pielika pergamentu hercogam pie acīm, bet Bekingems velti pūlējās salasīt rakstu.
   —   Lasi tu, — viņš sacīja, — lasi, jo es vairs nevaru sare­dzēt. Pasteidzies, jo drīz vien es varbūt arī vairs nedzirdēšu un nomiršu, nezinādams, ko viņa man rakstījusi.
   La Ports vairāk nepretojās un lasīja:
   «Milord,
   Lūdzu jūs pie visa tā, ko esmu izcietusi jūsu dēļ, un, ja jums rūp mans dvēseles miers: izbeidziet plašo bruņošanos pret Fran­ciju un atsakieties no šī kara, par ko ļaudis runā, ka reliģija esot tikai tā redzamais cēlonis, un slepus malu malās apgalvo, ka jūsu mīlestība pret mani esot tā īstenais cēlonis, šis karš var sagādāt ne tikai lielu postu Francijai un Anglijai, bet ari atnest nelaimi jums, milord, un tad es nekur un nekad vairs nevarētu rast mie­rinājumu.
   Esiet nomodā par savu dzīvību, kurai draud briesmas un kura kļūs man sevišķi dārga kopš tā mirkļa, kad man nevajadzēs vairs jūs uzskatīt par ienaidnieku.
   Jums labvēlīgā
   ANNA.»
   Bekingems bija saņēmis pēdējos spēkus, lai noklausītos vēs­tuli. Kad tā bija nolasīta, viņš it kā dziļi vīlies jautāja La Por- tam:
   —  Vai viņa nekā neuzdeva man pateikt?
   —   Jā gan, jūsu gaišība: karaliene uzdeva pateikt jums, lai jūs piesargājoties, jo viņa saņēmusi drošas ziņas, ka jums tiekot gatavots uzbrukums.
   —   Un tas ir viss? … Viss? — Bekingems nepacietīgi tinci­nāja.
   —  yiņa vēl uzdeva pateikt, ka mīlot jūs joprojām.
   —   A, lai slavēts Dievs! — Bekingems sacīja. — Tad mana nāve nebūs viņai vienaldzīga.
   La Ports apraudājās.
   —   Patrik, atnesiet man šķirstiņu, kurā atradās briljanta ka­ruļi, — Bekinghems teica.
   —   Patriks atnesa pieprasīto priekšmetu, un La Ports atcerē­jās, ka tas bija piederējis karalienei.
   —   Un tagad balto atlasa spilventiņu, uz kura ar pērlēm iz­šūti viņas iniciāļi.
   Patriks steigšus izpildīja hercoga vēlēšanos.
   —   Ņemiet, La Port, — Bekingems teica, — šīs man bija viņas labvēlības vienīgās ķīlas: sudraba šķirstiņš un divas vēs­tules. Atdodiet tās viņas majestātei, un par pēdējo piemiņu… (hercogs paskatījās apkārt, meklēdams kādu vērtīgu priekš­metu) … pievienojiet…
   Viņa skatiens vēl meklēja, taču tuvās nāves aptumšotās acis saredzēja tikai nazi, kas bija izkritis no Feltona rokām un kura asmeni sārtoja hercoga asinis.
   —   Pievienojiet šo nazi, — Bekingems izdvesa, paspiezdams La Porta roku.
   Hercogs vēl spēja ielikt sudraba šķirstiņā atlasa spilventiņu, tad noguldīja uz tā nazi, ar mājienu rādīdams La Portam, ka nevar vairs parunāt. Pēc tam, sākdams raustīties pirmsnāves krampjos, kurus šoreiz nespēja pārvarēt, noslīdēja no dīvāna uz grīdas.
   Patriks skaļi iekliedzās.
   Bekinghems gribēja pasmaidīt vēl pēdējo reizi, bet nāve sa­stindzināja viņa domu, kas palika iespiedusies viņa vaigā kā pē­dējais mīlas skūpsts.
   Sai mirklī istabā ienāca hercoga ārsts; viņš jau bija atradies uz admirāļa kuģa klāja, kur saņēma vēsti par notikušo.
   Uztraukti viņš piesteidzās pie hercoga, satvēra tā roku, bridi paturēja savējā un tad ļāva tai izslīdēt.
   —  Viss velti, — ārsts sacīja, — viņš ir miris.
   —  Miris! Miris! — Patriks vaimanāja.
   Uz viņa vaimanām viss pūlis iebruka istabā, un visu sejās atspoguļojās sāpīga izbrīna un apjukums.
   Tikko lords Vinters ieraudzīja, ka Bekingems miris, viņš tū­daļ aizsteidzās pie Feltona, ko zaldāti uz pils terases apsargāja.
   —   Nelieti, ko tu esi izdarījis! — Vinters uzsauca jauneklim, kas pēc Bekingema nāves pilnīgi atguva savu parasto mieru un aukstasinību, ko vairs nezaudēja līdz galam.
   —  Es atriebos, — Feltons sacīja.
   —  Tā! Saki labāk, ka esi bijis akls ierocis šīs nolādētās sie­vietes rokās, — Vinters teica. — Bet zvēru tev, ka šis būs viņas pēdējais noziegums.
   —   Nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt, — Feltons mierīgi atbildēja, — un nezinu, par ko jūs, milord, runājat. Es nogali­nāju Bekingemas hercogu tāpēc, ka viņš atkārtoti liedzās pa­augstināt mani par kapteini. Es sodīju viņu par netaisnīgo rīcību, un tas ir viss.
   Vinters pārsteigti skatījās uz Feltonu, ko zaldāti sasaistīja, un nespēja izprast, ar ko izskaidrojama jaunekļa bezjūtība.
   Feltona rāmo seju aptumšoja tikai viena doma. Pie mazākā trokšņa vientiesīgajam puritānim šķita, ka viņš dzird milēdijas soļus un balsi, ka tā steidzas šurp, lai mestos viņa apkampienos un atzītu sevi par līdzvainīgu.
   Pēkšņi Feltons sarāvās, viņa skatiens cieši pievērsās kādam punktam jūrā, kas no terases, uz kuras viņš atradās, bija pārre­dzama visā plašumā. Jūrnieka ērgļa skatiens saredzēja, ka šis punkts, ko cits cilvēks pieņemtu par viļņos šūpojošos kaiju, bija kuģa buras, kurš devās uz Francijas krastiem.
   Feltons nobālēja, aptverdams milēdijas nodevību, un pielika roku pie sirds, kas vai lūza.
   —   Pēdējo žēlastību, milord! — viņš lūdza baronam.
   —   Kādu? — Vinters jautāja.
   —   Pasakiet, cik ir pulkstenis?
   Barons izņēma pulksteni.
   —   Bez desmit minūtēm deviņi, — viņš sacīja.
   Milēdija bija aizbraukusi pusotras stundas agrāk, nekā noru­nāts; izdzirdusi lielgabala šāvienu, kas vēstīja liktenīgo notikumu, viņa pavēlēja pacelt enkuru.
   Kuģis peldēja zem zilajām debesīm ļoti tālu no krasta.
   —   Tā bija Dieva griba, — Feltons teica ar fanātisku padevību, tomēr nespēdams atraut acis no tālē aizslīdošā kuģa, uz kura klāja viņam droši vien rēgojās tās sievietes baltais tēls, kuras dēļ būs jāupurē sava dzīvība.
   Izsekojis Feltona skatienam, lords Vinters jautājoši palūkojās jaunekļa sāpju pilnajā sejā un visu saprata.
   —   Pagaidām tu, nožēlojamais, tiksi sodīts viens, — lords Vin­ters sacīja Feltonam, kas nenovērsa acis no jūras, pat kad tika vests projām, — bet zvēru pie mana mīļotā nelaiķa brāļa piemi­ņas, ka tavai līdzzinātājai neizdosies izbēgt.
   Feltons klusēdams nodūra galvu.
   Lords Vinters noskrēja pa kāpnēm un aizsteidzās uz ostu.

   Dabūjis zināt par Bekingemas hercoga nāvi, Anglijas karalis Kārlis I visvairāk bažījies, ka šī briesmīgā vēsts varētu laupīt drosmi larošeliešiem, tāpēc mēģinājis, kā lasām Rišeljē memuā­ros, noslēpt to, cik vien ilgi iespējams. Pavēlēdams slēgt ostas visā karalistē, Kārlis I aizliedza kuģiem izbraukt, kamēr kara­spēks, ko Bekingems bija sapulcinājis, būs devies ceļā. Tā kā Bekingema vairs nebija, tad karalis pats uzņēmās pārraudzīt karaspēka aizceļošanu.
   Šī pavēle tika ievērota tik stingri, ka Anglijā aizturēja Dāni­jas sūtņus, kuri jau bija atvadījušies no karaļa, un Holandes pa­stāvīgo sūtni, kam vajadzēja aizvest uz Flisingenas ostu Indijas kuģus, ko Kārlis I bija atdevis atpakaļ Nīderlandei.
   Bet, tā kā viņam ienāca prātā izdot šo pavēli tikai piecas stundas pēc bēdīgā notikuma, proti, pulksten divos pēc pusdienas, tad divi kuģi jau bija paguvuši pamest ostu: viens mums jau zināmais, ar kuru aizbēga milēdija, kas jau bija paredzējusi šo notikumu un guva par to pilnīgu pārliecību, kad redzēja, ka uz admirāļa kuģa uzvijās melna flaga.
   Vēlāk mēs pastāstīsim, kas un kā aizbrauca ar otru kuģi.
   Larošelas nometnē pa to laiku nebija atgadījies nekas jauns; vienīgi karalis, kas garlaikojās kā vienmēr un nometnē pat maz­liet vairāk nekā citur, nolēma doties inkognito uz Senžermēnu pavadīt svētā Ludviķa dienu un lūdza, lai kardināls dod viņam līdzi sardzei tikai divdesmit musketierus. Kardināls, kas nereti garlaikojās tāpat kā karalis, ar lielāko prieku piešķīra šo atvaļi­nājumu savam karaliskajam palīgam, kas apsolīja atgriezties ap piecpadsmito septembri.
   Viņa eminence paziņoja de Trevila sungam, lai tas pošas ceļā pavadīt karali; tā kā musketieru kapteinis zināja, ka četri draugi nez kādēļ ļoti vēlas atgriezties Parīzē, tad viņš, bez šaubām, ieda­līja tos karaļa pavadoņos.
   Četri jaunekļi uzzināja šo vēsti minūtes piecpadsmit vēlāk nekā pats de Trevila kungs, kas viņiem pašiem pirmiem to pa­ziņoja. Tikai tagad d'Artanjans īsti novērtēja kardināla labvēlību, ka tas bija viņu pārcēlis musketieros, jo citādi viņam būtu vaja­dzējis palikt nometnē un biedri būtu devušies ceļā bez viņa.
   Pats par sevi saprotams, ka vēlēšanos steidzami atgriezties Parīzē modināja briesmas, kas draudēja Bonasjē kundzei, ja viņa Betinas klosterī sastaptos ar savu nāvīgo ienaidnieci milēdiju. Tādēļ, kā jau sacījām, Aramiss nekavējoties bija aizrakstījis Tūras šuvējai Marī Mišonai, kam bija ļotii iespaidīga pazīšanās, lai viņa izlūgtos no karalienes atļauju Bonasjē kundzei atstāt klosteri un aizceļot uz Lotringu vai Beļģiju. Atbilde pienāca drīz; pēc asto­ņām vai desmit dienām Aramiss saņēma šādu vēstuli:
   «Dārgais brālēn,
   Nosūtu jums manas māsas atļauju izņemt mūsu mazo kalpo- nīti no Betinas klostera, kura gaiss jums šķiet viņai kaitīgs. Mana māsa dod šo atļauju ar lielu prieku, jo ļoti iemīļojusi jauko mei­teni un cer ari turpmāk būt viņai palīdzīga.
   Skūpstu jūs, Marī Mišona.»
   Vēstulei bija pievienota šādos vārdos izteikta atļauja:
   «Betinas klostera priekšniecei.
   Izdodiet šīs vēstules uzrādītājam novici, kas uzņemta jūsu klosterī pēc mana ieteikuma un atrodas manā aizgādībā.
   Luvrā 1628. gada 10. augustā.
   Anna.»
   Var iedomāties, ka Aramisa radniecības saites ar baltveļas šuvēju, kas sauca karalieni par savu māsu, draugiem sniedza ba­gātīgu vielu dažādām zobgalībām. Divas trīs reizes nosarcis līdz ausīm, Aramiss beidzot palūdza, lai draugi vairs neatgriežoties pie šī temata, un, ja viņi kaut ar vienu vārdu vēl ieminēšoties par to, tad viņš vairs nekad neapgrūtināšot savu māsīcu ar šādiem lūgumiem.
   Tāpēc par Marī Mišonu četri musketieri vairs nerunāja; galu galā viņi taču bija dabūjuši, ko gribēja, proti, atļauju Bonasjē kundzes izvešanai no Betinas karmelitu klostera. Tiesa gan, ka šai atļaujai nebija lielas nozīmes, kamēr viņi paši atradās Laro­šelas aplencēju nometnē, pilnīgi pretējā Francijas nostūrī. D'Ar­tanjans jau bija grasījies iet pie de Trevila kunga izlūgties atva­ļinājumu, vaļsirdīgi uzticot viņam noslēpumu, kad pēkšņi de Tre­vila kungs draugiem paziņoja, ka viņa majestāte karalis došoties uz Parīzi, viņu pavadīšot divdesmit musketieri, to skaitā arī četri draugi.
   Viņu prieks bija neizsakāmi liels. Aizsūtījuši sulaiņus ar ba­gāžu pa priekšu, viņi paši devās ceļā nākošajā rītā.
   Kardināls pavadīja viņa majestāti no Siržeras līdz Mozē, kur karalis atvadījās no sava ministra, apliecinot viens otram visdzi­ļāko draudzību.
   Vēlēdamies ierasties Parīzē divdesmit trešajā, karalis devās uz priekšu, cik vien ātri iespējams, tomēr reizēm apstājās, lai nodotos savai iemīļotajai izpriecai — medībām ar piekūnu; šo laika kavēkli viņam bija iemācījis hercogs de Lijns. Kad tā no­tika, sešpadsmit musketieri no divdesmit ļoti priecājās par patī­kamo izklaidēšanos, bet četri lādējās no visas sirds. It īpaši d'Ar­tanjanam tad ausīs pastāvīgi džinkstēja, un Portoss to izskaid­roja šādi:
   —   Kāda ievērojama dāma man teica, ka tas nozīmējot, ka jūs kaut kur kāds piemin.
   Beidzot divdesmit trešā augusta naktī karalis ar pavadoņiem devās cauri Parīzei un sasniedza nodomāto mērķi. Karalis pa­teicās de Trevila kungam un atļāva viņam dot atvaļinājumus pa­vadoņiem pēc kārtas uz četrām dienām ar noteikumu, ka neviens no laimīgajiem neparādīsies publiskā vietā; noteikuma pārkāpē­jam draudēja ieslodzīšana Bastīlijā.
   Kā lasītājs var iedomāties, pirmie četri, kuriem atvaļinājums tika piešķirts, bija mūsu četri draugi. Vēl vairāk, Atoss izlūdzās no de Trevila kunga četru dienu vietā sešas un vēl klāt divas naktis, jo viņi devās ceļā divdesmit ceturtajā pulksten piecos pēc pusdienas, un de Trevila kungs datēja atvaļinājuma zīmi ar div­desmit piekto.
   —   Ak Dievs, man rādās, ka mēs saceļam lielu brēku par nieka lietu, — sacīja d'Artanjans, kas, kā jau zinām, nebaidījās ne paša velna. — Divās dienās, notriecis divus trīs zirgus (par to nekas, naudas man netrūkst!), es aizjāšu uz Betinu, nodošu karalienes vēstuli klostera priekšniecei un aizvedīšu savu iemīļoto nevis uz Lotringu vai Beļģiju, bet uz Parīzi, kur viņai būs daudz drošāks patvērums, sevišķi, kamēr kardināls atrodas pie Larošelas. Kad atgriezīsimies no karagājiena, tad panāksim no karalienes — gan ar viņas māsīcas aizbildniecību, gan kā atzinību par viņai pašai sniegtajiem pakalpojumiem — visu, ko vien gribēsim. Tāpēc palieciet jus šeit un nenopūlieties veltīgi. Man pilnīgi pietiks ar Planšē, lai veiktu tik vienkāršu uzdevumu.
   Uz to Atoss ļoti mierīgi atbildēja:
   —   Arī mums ir nauda, jo es vēl neesmu pilnīgi nodzēris un Portoss ar Aramisu nav pilnīgi noēduši savu par briljantu sa­ņemto daļu. Tātad varam tikpat labi notriekt četrus kā vienu zirgu. Neaizmirstiet, d'Artanjan, — Atoss piebilda tik drūmā balsī, ka jauneklis neviļus notrīsēja, — neaizmirstiet, ka Betina ir pil­sēta, kurā kardināls nolicis satikšanos ar šo briesmīgo sievieti, kas visurL kur vien viņa parādās, sēj postu un nelaimi. Ja jums būtu jāstājas pretī četriem vīriem, es jums ļautu doties ceļā vie­nam, bet jums varbūt iznāks stāties pretī šai sievietei, tādēļ jā­sim turp visi četri, un lai Dievs dod, ka mēs ar saviem sulaiņiem piedevām izrādītos pietiekami stipri, lai nezaudētu šai cīņā.
   —   Atos, jūs mani biedējat! — d'Artanjans iesaucās. — No kā jūs baidāties?
   —   No it visa, — Atoss atbildēja.
   D'Artanjans vērīgi ieskatījās savu draugu sejās, kuras tāpat kā Atosa vaigs pauda dziļu nemieru; nebilzdami vairs ne vārda, visi četri piecirta piešus un straujā gaitā turpināja ceļu.
   Divdesmit piektā augusta vakarā, kad viņi sasniedza Arasu un d'Artanjans nokāpa no zirga pie «Zelta ecēšu» mājvietas, lai tur iedzertu glāzi vīna, pa pasta pagalma vārtiem izaulekšoja kāds jātnieks, kas bija pārmainījis zirgu, un nogriezās Parīzes vir­zienā. Tai mirklī, kad šis jātnieks izjāja pa vārtiem, vējš pavēra apmetni, kurā viņš bija ietinies, kaut gan bija tikai augusta mē­nesis, un tikko nenorāva no galvas platmali, ko jātnieks paguva laikā saķert un strauji uzvilka dziļi uz acīm.
   D'Artanjans, kas bija neatlaidīgi lūkojies uz šo jātnieku, pēk­šņi nobālēja, glāze viņam izkrita no rokas.
   —   Kungs, kas jums noticis? — bažīgi ieprasījās Planšē. — O, kungi, steidzieties šurp, manam kungam kļuvis nelabi!
   Trīs draugi piesteidzās un ieraudzīja, ka d'Artanjanam nemaz nebija kļuvis nelabi, bet viņš jau skrēja pie sava zirga.
   —   Uz kurieni, pie joda, tu nesies? — Atoss uzsauca.
   —   Tas ir viņš! — atbildēja d'Artanjans, kļuvis bāls aiz dus­mām un nosvīdis. — Tas ir viņš! Laidiet, man viņš jāpanāk!
   —   Kāds viņš? — Atoss jautāja.
   —  Viņš, šis vīrs!
   —   Kāds vīrs?
   —   Tas nolādētais, mans ļaunais gars, ko esmu sastapis vien­mēr, kad man draudējušas briesmas! Viņš pavadīja šausmīgo sie­vieti, kad pirmo reizi to ieraudzīju, viņam es džinos pakaļ, kad izaicināju uz divkauju mūsu draugu Atosu, viņu es redzēju tās dienas rītā, kad tika nolaupīta Bonasjē kundze! Es viņu pazinu, tas ir viņš! Kad vējš pavēra apmetni, es viņu ieraudzīju!
   —  Velns lai parauj! — Atoss domīgi ieteicās.
   —   Seglos, kungi, seglos! Dzīsimies pakaļ un panāksim viņu.
   —   Mīļais draugs, apdomājiet, ka viņš aizjāja pretējā virzienā, nekā dodamies mēs, ka viņš apmainīja zirgu, bet mūsējie ir no­kusuši, tātad mēs viņus notrieksim galīgi, bet mums nav nekādu cerību panākt jūsu ienaidnieku. Lai viņš skrien, d'Artanjan, steig­simies glābt sievieti.
   —   E kungs! — kliedza staļļa puisis, mezdamies pakaļ nepazīs­tamajam. — E kungs! Te ir papīriņš, kas jums izkrita no plat­males! E, ehē! Kungs!
   —   Draugs, vai gribi dabūt puspistoli par šo papīru? — d'Ar­tanjans jautāja.
   —  Nudien, kungs, ar lielāko prieku! — atbildēja staļļa puisis. — Te tas ir!
   Sajūsmināts par veiksmīgo darījumu, viņš atgriezās pasta pagalmā, bet d'Artanjans atlocīja papīra lapiņu.
   —   Kas tur ir? — draugi, sastājušies jauneklim apkārt, jau­tāja.
   —   Tikai viens vārds! — atbildēja d'Artanjans.
   —   Jā, bet tas ir kādas pilsētas vai ciema nosaukums, — Ara­miss sacīja.
   —   «Armantjēra», — Portoss izlasīja. — Armantjēra … es tādu nezinu.
   —  Un šo pilsētas vai ciema nosaukumu uzrakstījusi viņas roka! — Atoss iesaucās.
   —   Ja tā, tad uzglabāsim rūpīgi šo lapiņu, — teica d'Artan­jans, — varbūt puspistole nebūs zemē nosviesta. Un tagad, draugi, zirgos!
   Četri draugi aizaulēkšoja pa ceļu, kas veda uz Betinu.

   Lieliem noziedzniekiem ir savs liktenis, kas vada viņus pāri visiem šķēršļiem, cauri briesmām, līdz providencei apnīk viņu ļaundarības un tā dara galu viņu negodīgajai veiksmei un lab­klājībai.
   Tāpat bija ar milēdiju: viņa bez jebkādiem starpgadījumiem izbrauca cauri starp divu valstu karakuģiem un sasniedza Buloņu.
   Izkāpdama krastā Portsmutā, milēdija bija uzdevusies par anglieti, kas, franču vajāta, pametusi Larošelu; pēc divu dienu ilga parbrauciena izkāpusi malā Bulonā, vina uzdevās par francūzieti, ko angļi aiz naida pret Franciju Portsmuta apspieduši.
   Milēdijai bija vislabākā no visām pasēm: skaistums, cildena staja un devīga roka, kas neskopodamās bārstīja pistoles. Ar laipnu smaidu večuks ostas priekšnieks galanti atbrīvoja milē­diju no parastajām formalitātēm, un viņa uzkavējās Buloņā vie­nīgi tik ilgi, kamēr nodeva pastā šāda satura vēstuli:
   «Viņa eminencei monsinjoram kardinālam de Rišeljē nometnē pie Larošelas.
   Monsinjor, jūsu eminence var būt bez raizēm: viņa gaišība Bekingemas hercogs nebrauks uz Franciju.
   Buloņā 25. augusta vakarā.
   Milēdija…
   P. S. Saskaņā ar jūsu eminences vēlēšanos es dodos uz Be­tinas karmelitu klosteri, kur gaidīšu jūsu rīkojumus.»
   Patiešām, tai pašā vakarā milēdija devās ceļā. Kad pienāca nakts, viņa apstājās kādā mājvietā un tur pārgulēja, bet nākošajā dienā pulksten piecos no rīta atkal devās tālāk un pēc trim stun­dām sasniedza Betinu.
   Apjautājusies, kur atrodas karmelitu klosteris, milēdija tur ieradās nekavējoties.
   Viņu saņēma klostera priekšniece, kurai milēdija uzrādīja kar­dināla pavēli. Abatese lika ierādīt istabu atbraucējai un pasniegt viņai brokastis.
   Milēdija jau vairs nedomāja par nesenajiem pārdzīvojumiem, viņas skatiens bija pievērsts nākotnei, kurā saskatīja lielo labvē­lību, ar kādu viņu apveltīs kardināls, kam bija tik sekmīgi pakal­pojusi, turklāt nekādi neiejaucot viņa eminences vārdu šajā asi­ņainajā noziegumā.
   So sievieti aizrāva aizvien jaunas kaislības, darīdamas viņas dzīvi līdzīgu mākoņiem, kas slīd pa debesi, atspulgodami te zil- gmi, te ugunīgas liesmas, te negaisa drūmo tumsu, un atstāj uz zemes tikai posta un nāves pēdas.
   Pēc brokastīm viņu apmeklēja abatese; klosterī bija maz iz­klaidēšanās iespēju, un lādzīgā klostera priekšniece nevarēja vien sagaidīt, kad varēs iepazīties ar savu jauno viešņu.
   Milēdija gribēja abatesei patikt, un tas šai daiļajai, ar asu prātu apveltītajai sievietei nesagādāja grūtības. Viņa izturējās laipni un piemīlīgi un klostera priekšnieci savaldzināja ar inte­resantām sarunām un iznesīgu izturēšanos.
   Abatese bija cēlusies muižnieku ģimenē, viņu ļoti intereseja dažādi galma notikumi, bet nostāsti par tiem reti atplūda līdz ka­raļvalsts attālajiem nostūriem un vēl retāk iespiedās aiz klostera mūriem, pie kura sliekšņa apklust pasaulīgā čala.
   Turpretī milēdija lieliski pārzināja visas aristokrātu intrigas, kuru vidū bija pastāvīgi uzturējusies piecus sešus gadus; tāpēc viņa sāka stāstīt abatesei par Francijas galma vieglprātīgajiem tikumiem, kas itin labi sadzīvoja ar karaļa pārspīlēto dievbijību. Viņa tai izstāstīja galma dāmu un augstmaņu skandalozās dēkas; abatese vārda pēc pazina šos galminiekus. Tad milēdija it kā ga­rām ejot pieminēja karalienes romānu ar Bekingemu, vispār ru­nāja daudz un dažādas lietas, cenzdamās atraisīt mēli arī aba­tesei.
   Taču tā tikai klausījās un smaidīja, bet nekā neatbildēja. To­mēr milēdija redzēja, ka abatesei ļoti patīk viņas mēļošana, un tāpēc turpināja tērzēt tādā pašā garā, tagad pievērsdamās kar­dinālam.
   Bet te milēdijai radās grūtības, jo viņa nezināja, vai abatese ir karaļa vai kardināla piekritēja, un tāpēc veiklā intrigante ietu­rēja zelta vidus ceļu, taču abatese izturējās vēl piesardzīgāk un tikai dziļi palocīja galvu ikreiz, kad ceļiniece pieminēja viņa emi­nences vārdu.
   Milēdijai sāka likties, ka viņai klosterī būs ļoti garlaicīgi, tā­pēc viņa nolēma mazliet riskēt, lai izdibinātu, kā izturēties turp­māk. Vēlēdamās noskaidrot, cik tālu sniedzas lādzīgās abateses atturība, milēdija sāka papriekš aplinkus, vēlāk jau itin klaji ap­runāt kardinālu, stāstīdama par viņa mīlas dēkām ar d'Egijona kundzi, ar Marionu Delormu un citām kurtizānēm.
   Abatese klausījās vēl vērīgāk, pamazām it kā atdzīvojās un smaidīja.
   «Jauki!» milēdija nopriecājās. «Viņai iepatikusies mana tērzē­šana. Ja arī viņa ir kardināla piekritēja, tad vismaz ne fanātiska.»
   Tad milēdija sāka stāstīt, kā kardināls vajājot savus ienaid­niekus. Abatese tikai pārmeta krustu, neteikdama ne jā, ne nē.
   Tas šķita liecinām, ka mūķene ir drīzāk karaļa nekā kardināla piekritēja.
   Milēdija turpināja stāstījumu, aizvien vairāk sabiezinādama krāsas.
   —   Es no visa tā zinu gaužām maz, — beidzot ierunājās aba­tese, — bet, kaut ari mēs stāvam tālu no galma un pasaulīgajām lietām, tomēr ari pie mums ir bēdīgi piemēri, kas apliecina to, ko jūs stāstījāt: viena no mūsu klostera iemītniecēm ir smagi cie­tusi no kardināla atriebības.
   —  Viena no jūsu iemītniecēm? — milēdija iejautājās. — O, nelaimīgā sieviete! Man viņas žēl.
   —  Jums taisnība, viņa ir pelnījusi nožēlu. Kas gan viņai nav bijis jāpārdzīvo: cietums, draudi, nežēlīga apiešanās. Tomēr varbūt kardinālam bijis savs dibināts iemesls tā izturēties pret viņu, un, kaut gan viņa izskatās kā īsts eņģelis, nevar spriest par cilvēku tikai pēc izskata.
   «Lieliski! Kas zin? Varbūt es te kaut ko atklāšu, man nudien veicas,» milēdija nodomāja.
   Cenzdamās atspoguļot savā sejā visšķīstākās nevainības iz­teiksmi, viņa turpināja:
   —   Ak vai, es gan zinu, ka tā ir. Mēdz apgalvot, ka nevajagot ticēt cilvēka sejai. Bet kam tad lai tic, ja ne tā kunga daiļākai radībai? Varbūt es maldīšos visu mūžu, bet es aizvien paļaušos uz cilvēku, kura seja man iedvesīs simpātijas.
   —  Vai tad jūs uzskatītu, ka šī jaunā sieviete ir nevainīga? — abatese jautāja.
   —   Kardināla kungs vajā ne tikai par pārkāpumiem, — atbil­dēja milēdija. — Ir daži tikumi, par kuriem viņš vajā bargāk nekā par zināmiem noziegumiem.
   —   Atļaujiet, kundze, man izpaust savu izbrīnu, — abatese sa­cīja.
   —   Par ko gan? — milēdija vientiesīgi iejautājās.
   —   Par to, ka jūs tā izsakāties.
   —   Kas tad manos vārdos jūs pārsteidz? — milēdija smaidī­dama jautāja.
   —   Jūs esat kardināla draugs, ja jau viņš jūs šurp atsūtījis, un tomēr …
   —   Un tomēr es runāju par viņu ļaunu, — milēdija turpināja, izteikdama līdz galam klostera priekšnieces domu.
   —  Vismaz jūs nerunājat labi par viņu.
   —   Tas ir tāpēc, ka neesmu viņa draugs, bet gan upuris, — milēdija nopūzdamās paskaidroja.
   —   Bet vēstule, kurā viņš man ieteic jūs uzņemt? …
   —   Ir man pavēle palikt šeit kā cietumā, kamēr viņš liks kā­dam no saviem rokaspuišiem mani aizvest.
   —   Kāpēc tad jūs nebēgāt?
   —   Uz kurieni? Vai domājat, ka zemes virsū atradīsies vieta, kur kardināls mani neatrastu, ja vien papūlētos izstiept savu roku? Ja es būtu vīrietis, tad vēl šā vai tā varētu mēģināt, bet sieviete… Ko gan var izdarīt sieviete! Vai tad jaunā sieviete, kas atradusi patvērumu jūsu paspārnē, ir mēģinājusi bēgt?
   —   Nē, bet ar viņu ir citādi. Man šķiet, ka viņu Francijā saista mīlestības saites.
   —   Ja jau viņa mīl, tad nevar būt gluži nelaimīga, — milēdija nopūzdamās teica.
   —   Tātad es redzu savā priekšā vēl vienu nelaimīgu, vajātu sievieti? — sacīja abatese, aizvien pieaugošā interesē vērodama milēdiju.
   —  Diemžēl, jā! — milēdija apstiprināja.
   Tad abateses skatienā uz bridi iezagās nemiers, it kā viņai būtu iešāvusies prātā kāda jauna doma.
   —   Jūs taču neesat mūsu svētās ticības ienaidniece? — viņa nedroši ievaicājās.
   —   Es! — milēdija iesaucās. — Es lai būtu protestante? Dievs, kas dzird mūsu vārdus, ir mans liecinieks, ka esmu dedzīga kato­liete.
   —   Tādā gadījumā nomierinieties, kundze, — abatese smaidī­dama sacīja, — nams, kurā jūs atrodaties, nebūs jums stingrs cietums, un mēs darīsim visu, kas būs mūsu spēkos, lai jūs iemī­ļotu savu gūstniecību. Turklāt jūs šeit atradīsiet jaunu draudzeni, šo jauno sievieti, kas tiek vajāta, bez šaubām, sakarā ar kādu galma intrigu. Viņa ir jauka un piemīlīga.
   —  Kā viņu sauc?
   —   Kāda ļoti augsti stāvoša persona uzticēja viņu manā gā­dībā kā Ketiju. Neesmu centusies izzināt viņas īsto vārdu.
   —   Ketija! — iesaucās milēdija. — Vai esat par to pārlieci­nāta? …
   —   Vai par to, ka viņa tā uzdodas? Jā, kundze. Vai jūs viņu pazīstat?
   Milēdija pavīpsnāja, iedomādamās, ka šī jaunā sieviete varētu būt viņas kādreizējā istabene. Ar jauno meiteni saistītās atmiņas modināja dusmas un atriebības alkas, kas uz mirkli atspoguļojās milēdijas sejā, taču jau nākošajā mirldī viņas vaibstos atkal iezī­mējās miera un labvēlības izteiksme, ko šī sieviete ar simt sejām uz īsu brīdi bija zaudējusi.
   —   Kad es varēšu redzēt šo jauno dāmu, pret kuru jau tagad jūtu simpātijas? — milēdija jautāja.
   —   Šovakar un, ja vēlēsieties, tad pat dienā, — atbildēja aba­tese. — Bet jūs teicāt, ka četras dienas esat pavadījusi ceļā un šorīt piecēlusies pulksten piecos, jums nepieciešama atpūta. At­liecieties un izgulieties, uz pusdienām mēs jūs uzmodināsim.
   Jauna piedzīvojuma iespēja uzmundrināja intrigantes garu, un milēdija būtu varējusi ļoti labi iztikt arī bez miega, tomēr viņa sekoja klostera priekšnieces ieteikumam: pēdējās pāris ne­dēļās viņa bija pārdzīvojusi tik daudzus un dažādus uztraukumus, ka viņas dvēselei bija nepieciešams miers, kaut arī dzelzs ķerme­nis vēl spētu pretoties nogurumam.
   Atvadījusies no abateses, milēdija atgūlās, viņu ieaijāja do­mas par atriebību, uz kurām viņu gluži dabiski bija uzvedinājis Ketijas vārds. Milēdija atcerējās gandrīz neierobežoto solījumu, ko viņai bija devis kardināls, ja viņai izdotos veikt iecerēto pa­sākumu Anglijā. Viņai bija izdevies to veikt, un d'Artanjans ta­gad bija viņas rokās!
   Milēdiju biedēja vienīgi domas par vīru, par grāfu de La Fēru, ko viņa bija uzskatījusi par mirušu vai aizceļojušu uz citu zemi un negaidot ieraudzījusi Atosā, d'Artanjana labākajā draugā.
   —   Bet, ja viņš bija d'Artanjana draugs, tad droši vien pieda­lījies visos viņa pārkāpumos, ar kuru palīdzību karalienei bija iz­devies izjaukt kardināla nodomus, būdams d'Artanjana draugs, viņš bija kardināla ienaidnieks. Gan jau viņai izdosies iepīt Atosu atriebības tīklos, kuros viņa cerēja nožņaugt jauno musketieri.
   Visas šīs cerības milēdiju liegi ieaijāja, viņa drīz vien aizmiga.
   Viņu atmodināja patīkama balss, kas bija atskanējusi gultas kājgalī. Milēdija atvēra acis un ieraudzīja abatesi un tai blakus jaunu gaišmati ar maigu sejas krāsu. Jaunā sieviete ziņkārīgi skatījās uz milēdiju.
   Milēdija nepazina šo sievieti. Apmainīdamās ar parastajām laipnībām, abas uzmanīgi vēroja viena otru: viņas abas bija dai­ļas, tomēr ļoti atšķirīgas. Un milēdija pašapzinīgi pasmīnēja, at­zīdama, ka viņa ar savu cildeno stāju un aristokrātiskajām ma­nierēm ir daudz pārāka par jauno nepazīstamo. Nevar gan no­liegt, ka mūķenes tērps, kas jaunajai sievietei bija mugurā, nenāca viņai par labu šādā sacensībā.
   Abatese iepazīstināja viņas vienu ar otru un pēc tam pameta abas vienas, jo viņai vajadzēja iet uz baznīcu.
   Redzēdama, ka milēdija vēl guļ gultā, jaunā gaišmate dzīrās sekot klostera priekšniecei, bet milēdija viņu aizturēja.
   —   Kā, kundze, — milēdija sacīja jaunajai sievietei, — es tikko iepazinos ar jums, un jūs jau gribat mani pamest? Atzīšos, ka biju mazliet cerējusi uz jūsu sabiedrību, kamēr man nāksies šeit uzkavēties.
   —   Nē, kundze, — novice atbildēja, — es vienīgi bažījos, ka esmu ieradusies nelaikā: jūs gulējāt, jūs esat nogurusi.
   —   Un kas par to? — atteica milēdija. — Ko gan var vēlēties cilvēks, kas guļ? Labu atmodu! Un jūs man to sagādājāt, tad ļaujiet man to izbaudīt pilnīgi.
   Un, satvērusi jauno sievieti aiz rokas, milēdija pievilka viņu pie atzveltnes krēsla, kas stāvēja blakus gultai.
   Novice atsēdās.
   —   Ak dievs, kā man neveicas! — viņa sacīja. — Atrodos šeit jau pusgadu, pa visu šo laiku man nav bijis ne mazākās izklai­dēšanās; tagad esat ieradusies jūs, jūsu klātbūtne sagādātu man tik patīkamu sabiedrību, un nu, domājams, kuru katru mirkli es atstāšu klosteri!
   —   Kā tā! — milēdija brīnījās. — Jūs drīz taisāties aiziet no šejienes?
   —  Vismaz es tā ceru, — necenzdamās apslēpt savu prieku, atbildēja novice.
   —   Kā dzirdēju, arī jūs esot cietusi no kardināla vajāšanas, — milēdija turpināja. — Tas būtu vēl viens iemesls vairāk mūsu ab­pusējām simpātijām.
   —   Tātad ir taisnība, ko man teica mūsu labā māte, ka ari jūs esot šī ļaunā garīdznieka upuris?
   —   Klusu! — milēdija brīdināja. — Pat šeit nerunāsim tā par viņu. Visu manu nelaimju avots ir tas, ka es pateicu gandrīz tā­dus pašus vārdus kā nupat jūs kādas sievietes klātbūtnē, kuru biju uzskatījusi par savu draudzeni, bet viņa mani nodeva. Droši vien arī jūs esat nodevības upuris?
   —   Nē, es esmu savas uzticības upuris, — atbildēja novice.
   —   Biju uzticīgi padevīga kādai sievietei, ko ļoti mīlēju. Viņas labā biju ar mieru upurēt savu dzīvību un vēl tagad būtu ar mieru to darīt.
   —   Bet viņa jūs droši vien pameta nelaimē!
   —  Biju tik netaisnīga, ka arī tāpat domāju, bet pirms divām trim dienām saņēmu pierādījumu, ka biju maldījusies. Lai sla­vēts Dievs! Man būtu bijis ļoti sāpīgi apzināties, ka viņa mani pametusi… Bet jūs, kundze, — novice turpināja, — jūs, kā man šķiet, esat brīva un, ja vēlētos bēgt, tad tas būtu atkarīgs tikai no jūsu pašas vēlēšanās.
   —   Kurp lai es eju, bez draugiem, bez. naudas, un vēl gluži svešā apvidū, kur agrāk nekad neesmu bijusi? …
   —   O, kas attiecas uz draugiem, tos jūs iemantosiet visur, kur vien ieradīsieties! — novice iesaucās. — Jūs esat tik laba un skaista!
   —   Un tomēr esmu vientuļa un vajāta, — sacīja milēdija, sa­vilkdama lūpas īstā eņģeļa smaidā.
   —   Ticiet man, nevajag zaudēt cerību uz debesu palīdzību, — novice mierināja. — Aizvien pienāk brīdis, kad jūsu labie darbi jūs aizstāv Dieva priekšā, un varbūt tā ir jūsu laime, ka esat mani sastapusi, jo, kaut arī esmu bezspēcīga un nenozīmīga, to­mēr man būs daži vareni draugi, kad iziešu no klostera. Cīnīju­šies manā labā, viņi varētu uzņemties aizstāvēt arī jūs.
   —   O, ja es sacīju, ka esmu vientuļa, tad tas nenozīmē, ka man nav paziņu, kas ieņem augstu stāvokli, — milēdija turpināja, cerēdama izvilkt no jaunās sievietes vēl vairāk, ja runās par sevi,
   —   bet šie paziņas trīc un dreb kardināla priekšā. Pati karaliene neuzdrošinās kādu aizstāvēt pret šo briesmīgo ministru. Man ir pierādījumi, ka viņas majestāte par spīti savai labsirdībai vai­rākkārt bijusi spiesta pamest kardināla dusmu varā cilvēkus, kas viņai uzticīgi kalpojuši.
   —   Kundze, ticiet man: reizēm var rasties iespaids, ka viņa pa­metusi šos cilvēkus, bet nevajag ticēt šķietamībai. Jo vairāk šie cilvēki tiek vajāti, jo vairāk karaliene domā par viņiem, un bieži vien mirklī, kad vajātie to vismazāk sagaida, viņi saņem kara­lienes žēlīgās gādības pierādījumu.
   —   Jā, to es ticu, jo karaliene ir ļoti laba, — milēdija piekrita.
   —   Tātad jūs pazīstat šo cēlo un daiļo karalieni, ja tā runājat par viņul — novice sajūsmināti iesaucās.
   —   Jāatzīstas, ka man nav gods pazīt viņu personīgi, — mi­lēdija, aptvērusi, ka aizgājusi par tālu, sacīja, — bet es pazīstu daudzus viņas vistuvākos draugus. Es pazīstu de Pitanža kungu, Anglijā pazinu Dižara kungu, es pazīstu de Trevila kungu.
   —   De Trevila kungu! — novice iesaucās. — Jūs pazīstat de Trevila kungu?
   —   Jā, pat ļoti labi.
   —  Karaļa musketieru kapteini?
   —  Jā, karaļa musketieru kapteini.
   —   Gan jūs redzēsiet, ka tūlīt mēs kļūsim tuvas paziņas, gan­drīz vai draudzenes, — novice teica. — Ja jūs pazīstat de Trevila kungu, tad droši vien esat bijusi viņa mājās?
   —   Bieži vien, — atbildēja milēdija, redzēdama, ka meli izdo­das, un nolēmusi turpināt pasākto gājienu.
   —   Tad jūs katrā ziņā būsiet satikusi dažus no viņa muske­tieriem?
   —   Protams, visus, kurus de Trevila kungs pieņem savā mājā! — atbildēja milēdija, kuru šī saruna sāka ļoti ieinteresēt.
   —   Nosauciet vārdā dažus no tiem, kurus pazīstat, un jūs re­dzēsiet: izrādīsies, ka tie ir mani draugi.
   —   Es pazīstu… — milēdija apjukusi iesāka, — es pazīstu, piemēram, de Suvinjī kungu, de Kurtivrona kungu, de Ferisaka kungu.
   Novice nepārtrauca milēdiju, bet, redzēdama, ka viņa apklust, jautāja:
   —  Vai jūs nepazīstat kādu muižnieku, vārdā Atosu?
   Milēdija kļuva bāla kā palagi, kuros viņa gulēja. Kaut gan
   viņa prata lieliski savaldīties, tomēr šoreiz nespēja apslāpēt klie­dzienu, kas izlauzās viņai no krūtīm; satvērusi novices roku, viņa ar acīm vai aprija jauno sievieti.
   —   Kas noticis? Kas jums kait? — nabadzīte jautāja. — Vai es pateicu kaut ko tādu, kas jūs sāpināja?
   —   Nē, bet mani pārsteidza šis vārds, jo arī es pazīstu šo muižnieku, un man likās dīvaini satikt cilvēku, kas acīm redzot labi pazīst viņu.
   —   Jā, labi, un ne tikai viņu pašu, bet arī viņa draugus: Por­tosa kungu un Aramisa kungu.
   —  Vai tiešām? Arī es viņus pazīstu! — iesaucās milēdija, kas juta, ka ledains aukstums stindzina viņas sirdi.
   —    Bet, ja jūs viņus pazīstat, tad jums taču ir zināms, ka viņi ir krietni un drošsirdīgi vīri. Kāpēc negriezāties pie viņiem pēc atbalsta?
   —   Patiesību sakot… — milēdija minstinājās, — es ne ar vienu no viņiem nedraudzējos. Pazīstu viņus tikai pēc nostāstiem, man daudz par viņiem stāstījis viņu draugs d'Artanjana kungs.
   —   Jūs pazīstat d'Artanjana kungu! — iesaucās novice, savu­kārt saķerdama milēdijas roku un ieurbdamās viņā ar vērīgu ska­tienu.
   Pamanījusi milēdijas acīs savādu izteiksmi, viņa jautāja:
   —   Piedodiet, kundze, bet kādas jums ar viņu attiecības?
   —  Man… es… — milēdija murmināj a, — viņš ir mans draugs.
   —   Kundze, jūs mani maldināt, — novice sacīja, — jūs esat bijusi viņa mīļākā.
   —   Nē, jūs, kundze, tā esat bijusi! — iesaucās milēdija.
   —   Es?
   —  Ja, jūs! Tagad es jūs pazīstu, jus esat Bonasjē kundze.
   Jaunā sieviete pārsteigta un izbijusies atrāyās.
   —   O, nemaz neliedzieties! Atbildiet man! — milēdija turpi­nāja.
   —   Labi! Jā, kundze! — novice sacīja. — Tātad mēs esam sān­censes?
   Milēdijas sejā iesvilās tik negants niknums, ka citos apstāk- ļos-Bonasjē kundze būtu aiz bailēm aizbēgusi, bet tagad viņa bija pilnīgi savas greizsirdības varā.
   —   Sakiet, kundze, vai esat bijusi vai arī vēl tagad esat viņa mīļākā? — Bonasjē kundze jautāja ar neatlaidību, kādu no viņas nemaz nevarēja sagaidīt.
   —   O nē! — milēdija iesaucās tādā balsī, kas nepieļāva ne mazāko šaubu par šī nolieguma patiesīgumu. — Nekad, nekad!
   —   Es jums ticu, — Bonasjē kundze sacīja. — Bet kāpēc tad jūs tā iekliedzāties?
   —  Kā, jūs to nesaprotat? — jau pilnīgi pārvarējusi uztrau­kumu, milēdija māksloti brīnījās.
   —   Kā lai es to saprotu? Es nekā nezinu.
   —  Vai jūs nesaprotat, ka d'Artanjana kungs, būdams mans draugs, uzticēja man savus sirds noslēpumus?
   —   Patiesi!
   —   Es zinu visu, es zinu, ka jūs tikāt nolaupīta mazajā Sen- Klū paviljonā, es zinu, cik ļoti viņš un viņa draugi bija izmisuši, kā viņi kopš tā brīža veltīgi jūs meklēja! Kā tad lai es nejustos pārsteigta, kad pēkšņi gluži negaidot sastopu jūs vaigu vaigā, jūs, par kuru tik daudz esam kopīgi pārrunājuši, jūs, ko viņš mīl ar sirdi un dvēseli un licis arī man iemīļot, jau iekams jūs iepazinu! Mīļā Konstance, beidzot esmu jūs atradusi, beidzot es jūs redzu!
   Un milēdija sniedza rokas Bonasjē kundzei, ko milēdijas vārdi bija pilnīgi pārliecinājuši un kas šajā sievietē, kuru vēl pirms īsa brīža bija uzskatījusi par savu sāncensi, tagad saredzēja tikai sirsnīgu, uzticamu draudzeni.
   —   O, piedodiet, piedodiet man! — viņa iesaucās, pieglauzdama galvu milēdijai pie pleca. — Es viņu tik ļoti mīlu!
   Abas sieyietes brīdi palika apskāvušās. Protams, ja milēdijas spēki līdzinātos viņas ienaidam, tad Bonasjē kundze šajās ska­vās atrastu savu nāvi. Nespēdama nožņaugt Bonasjē kundzi, mi­lēdija viņai uzsmaidīja.
   —  Mīlulīt, manu dārgumiņ! — milēdija sacīja. — Cik es esmu laimīga, ka jūs sastapu! Ļaujiet man jūs apskatīt!
   Runādama šos vārdus, milēdija vārda pilnā nozīmē aprija ar acīm Bonasjē kundzi.
   —   Jā, tā esat jūs. Pēc visa tā, ko viņš man par jums stāstī­jis, es jūs pazīstu, es jūs tagad pilnīgi pazīstu.
   Nabaga jaunā sieviete nespēja nojaust, kādas cietsirdīgas do­mas rosījās aiz šīs skaidrās pieres, aiz šīm starojošām acīm, ku­rās viņa saskatīja tikai sirsnību un līdzjūtību.
   —   Tad jūs zināt, cik daudz esmu izcietusi, — Bonasjē kundze teica, — jo viņš jums ir atklājis savas ciešanas. Bet ciest viņa dēļ ir laime.
   Milēdija automātiski atkārtoja:
   —  Jā, tā ir laime.
   Viņa domāja par ko citu.
   —   Turklāt manas ciešanas drīz beigsies, — Bonasjē kundze turpināja, — rīt vai varbūt pat šovakar es viņu atkal redzēšu, un drūmā pagātne būs izdzēsta.
   —   Šovakar? Vai rīt? — iejautājās milēdija, ko jaunās sievie­tes vārdi bija iztraucējuši no pārdomām. — Ko jūs ar to gribat sacīt? Vai jūs gaidāt no viņa kādas vēstis?
   —   Es gaidu viņu pašu.
   —  Viņu pašu! Vai d'Artanjans ieradīsies šeit?
   —  Jā.
   —   Bet tas taču ir neiespējami! Viņš piedalās Larošelas ap­lenkšanā, viņš ir kopā ar kardinālu. D'Artanjans var ierasties tikai pēc pilsētas ieņemšanas.
   —  Jūs tā domājat, bet vai manam d'Artanjanam, šim dižcil­tīgajam un krietnajam muižniekam, ir kaut kas neiespējams!
   —   Es nespēju tam ticēt!
   —   Tad izlasiet šo! — starodama aiz prieka un lepnuma, ne­laimīgā jaunā sieviete pasniedza milēdijai vēstuli.
   «De Sevreza kundzes rokraksts!» ievēroja milēdija: «Es jau biju pārliecināta, ka viņiem ir sakari ar šo personu!»
   Un viņa ziņkārīgi izlasīja šīs nedaudzās rindas:
   «Mīļais bērns, sagatavojieties: mūsu draugs drīz jūs apmeklēs un apmeklēs tikai tādēļ, lai atbrīvotu no cietuma, kurā jums jūsu drošības labā vajadzēja slēpties. Tātad sagatavojieties uz aizce­ļošanu un nekad nezaudējiet cerību uz mūsu palīdzību.
   Mūsu jaukais gaskonis nesen atkal pierādīja savu drosmi un uzticību; pasakiet viņam, ka par viņa sniegto norādījumu kāda persona ir ļoti pateicīga.»
   —   Jā, jā, vēstulē viss pateikts nepārprotami. Vai jūs zināt, kādu norādījumu viņš sniedzis?
   —   Nē. Bet es nešaubos, ka viņš brīdinājis karalieni par kādiem jauniem kardināla ļaunprātīgiem nodomiem.
   —  Jā, tā gan laikam būs bijis! — milēdija sacīja, atdodama Bonasjē kundzei vēstuli un domīgi nodurdama galvu.
   Sai mirklī atskanēja auļojoša zirga pakavu klaudzieni.
   —   O, vai tas jau būtu viņš? — iesaucās Bonasjē kundze, mez­damās pie loga.
   Milēdija bija palikusi gultā, kā pārakmeņojusies aiz pārstei­guma: viņai pēkšņi bija radušies tik daudz jaunu atklājumu, ka pirmo reizi mūžā viņa apjuka.
   —   Viņš! Vai tiešām tas būtu viņš? — milēdija mulsi murmi­nāja.
   Un stingām acīm vērdamās uz priekšu, viņa palika guļot.
   —   Diemžēl, nē! — sacīja Bonasjē kundze. — Tas ir kāds sve­šinieks, bet tomēr rādās, ka viņš jāj šurp. Jā, viņš jāj lēnāk… apstājas pie durvīm … viņš piezvana.
   Milēdija izlēca no gultas.
   —  Vai esat pārliecināta, ka tas nav viņš? — milēdija jautaja.
   —  Jā, pilnīgi pārliecināta.
   —  Varbūt nepaguvāt viņu saskatīt?
   —   Ak, ieraudzījusi viņa platmales spalvu, viņa apmetņa stūri, es viņu uzreiz pazītu!
   Milēdija turpināja apģērbšanos.
   —  Vienalga: jūs teicāt, ka šis cilvēks nāk šurp?
   —  Jā, viņš jau ienāca.
   —  Tas ieradies vai nu pie jums, vai pie manis.
   —  Ak dievs, cik jūs esat satraukta!
   —   Jā, atzīstos, ka man nav jūsu paļāvības, es uzskatu, ka no kardināla var sagaidīt visu.
   —   Klusāk! — Bonasjē kundze brīdināja. — Es dzirdu: tuvo­jas soļi.
   Patiešām, durvis atvērās, un istabā ienāca klostera priekš­niece.
   —   Vai jūs esat atbraukusi no Buloņas? — viņa jautaja milē­dijai.
   —  JaL — milēdija apstiprināja, cenzdamās atgūt aukstasinību. — Kas pec manis vaica?
   —   Kāds vīrietis, kas negrib minēt savu vārdu. Viņš tikai pa­teica, ka nākot no kardināla.
   —  Un viņš grib ar mani runāt? — milēdija jautāja.
   —  Viņš grib runāt ar dāmu, kas ieradusies no Buloņas.
   —  Tad, lūdzu, kundze, aiciniet viņu šurp.
   —   Ak Dievs, mans Dievs! — Bonasjē kundze iesaucās. — Vai tikai viņš nebūs atvedis kādas sliktas vēstis?
   —   Baidos, ka tā būs.
   —  Atstāšu jūs divatā ar šo svešinieku, bet, tikko viņš būs aizgajis, ja atjaujat, es atgriezīšos.
   —   Protams, lūdzu!
   Klostera priekšniece un Bonasjē kundze aizgāja.
   Milēdija palika viena, acis pievērsusi durvīm. Pēc brītiņa kāp­nēs atskanēja piešu šķindoņa, soļi tuvojās, tad atvērās durvis, uz sliekšņa parādījās kāds vīrietis.
   Milēdija aiz prieka iekliedzās: šis vīrietis bija grāfs de Roš- fors, viņa eminences padevīgais kalps.

   —  Ā! — Rošfors un milēdija reizē iesaucās. — Jūs!
   —  Jā, es.
   —   Un no kurienes? — milēdija jautāja.
   —   No Larošelas nometnes. Un jūs?
   —   No Anglijas.
   —   Bekingems?
   —   Miris vai bīstami ievainots. Kad es no viņa, nekā nesa- sniegusi, devos atceļā, kāds fanātiķis viņu nogalināja.
   —   Laimīgs gadījums! — Rošfors smīnēdams nopriecājās. — Viņa eminence jutīsies ļoti apmierināts. Vai esat viņam jau ziņojusi?
   —  Rakstīju viņam no Buloņas. Bet kādēļ jūs šeit ieradāties?
   —   Viņa eminence bija noraizējies par jums un sūtīja mani jūs meklēt.
   —  Es tikai vakar atbraucu.
   —   Un ko esat kopš vakardienas darījusi?
   —  Laiku veltīgi neesmu zaudējusi.
   —   Par to es nešaubos!
   —  Vai zināt, ko es šeit satiku?
   —   Nē.
   —  Miniet!
   —   Kā lai uzminu? …
   —  To jauno sievieti, ko karaliene atbrīvoja no cietuma.
   —   D'Artanjana mīļāko?
   —  Jā, Bonasjē kundzi, kuras paslēptuvi kardināls nebija uz­zinājis.
   —  Atkal laimīga nejaušība, tikpat vērtīga kā iepriekšējā, — Rošfors sacīja. — Kardināla kungam tiešām veicas!
   —  Vai aptverat, cik pārsteigta es jutos, — milēdija turpināja, — atrazdamās aci pret aci ar šo sievieti?
   —  Vai viņa jūs pazīst?
   —   Nē.
   —  Tātad viņa uzskata jūs par svešinieci?
   Milēdija pasmīnēja.
   —  Esmu viņas labākā draudzene!
   —   Goda vārds, mīļā grāfien, vienīgi jūs esat spējīga veikt tādus brīnumus! — Rošfors teica.
   —   Un tā ir mana laime, kavalier! — milēdija sacīja. — Vai zināt, kas te gatavojas?
   —   Nē.
   —   Rīt vai parīt viņai ieradīsies pakaļ ar karalienes pavēli.
   —  Tiešām? Un kas?
   —   D'Artanjans ar saviem draugiem.
   —  Nudien, viņi galu galā izpelnīsies to, ka mēs būsim spiesti iesēdināt viņus Bastīlijā.
   —   Kāpēc neesat to jau izdarījuši?
   —   Ko lai jums saku? Tāpēc, ka viņa eminencei ir pret viņiem man neizprotama vājība.
   —  Vai patiesi?
   —  Jā.
   —   Tad pasakiet, Rošfor, viņam, ka mūsu sarunu «Sarkanās baložu būdas» mājvietā noklausījušies šie četri vīri. Tālāk pasa­kiet viņam, ka pēc viņa aizjāšanas viens no šiem četriem ar varu atņēma man kardināla parakstīto pavēli. Pasakiet, ka viņi bija brīdinājuši lordu Vinteru par manu ierašanos Anglijā, ka arī šoreiz viņi tikko neizjauca mana nodoma izpildīšanu, tāpat kā toreiz viņi izjauca pasākumu ar briljanta karuļiem. Pasakiet kar­dinālam, ka no šiem četriem bīstami ir tikai divi: d'Artanjans un Atoss; trešais, Aramiss, ir de Sevrēza kundzes mīļākais. Lai viņš dzīvo vienā mierā, jo, tā kā mēs zinām viņa noslēpumu, tad viņš var būt mums noderīgs. Ceturtais, Portoss, ir muļķis, āksts un nejēga, tam nav vērts pievērst uzmanību.
   —  Bet šie četri vīri patlaban atrodas Larošelas aplencēju no­metnē.
   —   Arī es tā domāju, taču vēstule, ko Bonasjē kundze saņē­musi no konetabla laulātās draudzenes un pārsteidzīgi man pa­rādīja, nepārprotami liecina, ka šie četri vīri ir ceļā uz šejieni, lai atbrīvotu d'Artanjana mīļāko.
   —   Pie joda! Ko tad nu lai dara?
   —   Kādu rīkojumu kardināls deva attiecībā uz mani?
   —   Saņemt no jums rakstisku vai mutisku ziņojumu un ar pasta zirgiem aizvest to viņam. Kad viņš būs uzzinājis, ko jums izde­vies veikt, viņš teicās izlemt, kas jums darāms turpmāk.
   —  Vai man jāpaliek šeit?
   —   Seit vai šajā apkaimē.
   —  Vai nevaru braukt jums līdzi?
   —   Nē, pavēle ir stingra: nometnes tuvumā jūs kāds varētu pazīt, un jūsu klātbūtne, kā jūs pati sapratīsiet, kompromitētu viņa eminenci.
   —   Labi, tātad man jāpaliek šeit vai kaut kur apkaimē.
   —   Tikai pasakiet man iepriekš, kur jūs gaidīsiet kardināla turpmākos rīkojumus, lai es zinātu, kā jūs uzmeklēt.
   —   Iespējams, ka šeit es nevarēšu palikt.
   —   Kāpēc?
   —   Jūs aizmirstat, ka kuru katru brīdi šeit var ierasties mani ienaidnieki.
   —   Tas tiesa. Bet tad jau šī Bonasjē izmuks no viņa eminen­ces rokām?
   —   Nē jel! — teica milēdija ar viņai vienai raksturīgo smīnu. — Neaizmirstiet, ka esmu viņas labākā draudzene.
   —   Pareizi! — Tad jau es varu ziņot kardinālam, ka par šo sievieti…
   —  Viņš var būt mierīgs.
   —  Un tas viss?
   —  Viņš sapratīs, ko tas nozīmē.
   —  Viņš nojautīs. Un ko lai es tagad daru?
   —   Nekavējoties steidzieties atpakaļ. Man šķiet, ka šādu ziņu dēļ ir vērts pasteigties.
   —  Mana puskariete salūza, iebraucot Lillē.
   —  Jauki!
   —   Kas tur par jaukumu?
   —  Jā, jūsu puskariete vajadzīga man.
   —  Un ar ko es lai braucu?
   —  Jūs atgriezieties jāšus.
   —  Jums viegli runāt: nojāt simt astoņdesmit ljē!
   —  Nu kas tur liels?
   —   Lai notiek! Un tālāk?
   —  Tālāk: kad dosieties cauri Lillei, atsūtiet man savu puska­rieti un pavēliet savam sulainim, lai viņš paliek manā rīcībā.
   —   Labi.
   —  Jums droši vien ir līdzi kāda kardināla rakstiskā pavēle?
   —  Man ir pilnvara rīkoties pēc maniem ieskatiem.
   —   Uzrādiet to abatesei un pasakiet viņai, ka šodien vai rīt atbrauks man pakaļ un man jāseko cilvēkam, kas ieradīsies jūsu uzdevumā.
   —   Lieliski!
   —   Runājot ar abatesi, neaizmirstiet izteikties par mani skarbi.
   —   Kādēļ?
   —  Es esmu kardinala upuris. Man jaiedveš uzticība nabaga muļķītei Bonasjē.
   —   Pareizi. Vai tagad uzrakstīsiet ziņojumu par visu notikušo?
   —   Es jums izstāstīju visus notikumus, jums ir laba atmiņa, atkārtojiet, ko esmu jums stāstījusi, jo papīra lapiņa var pazust.
   —   Jums taisnība. Pasakiet vienīgi to, kur jūs atrast, lai man nebūtu jūs jāmeklē pa visu apkaimi.
   —   Pareizi. Pagaidiet…
   —  Vai iedot jums karti?
   —   Nē, es labi pazīstu šo apvidu.
   —   Tiešām? Kad tad jūs te esat bijusi?
   —   Es šeit uzaugu.
   —   Vai patiesi?
   —   Kā redzat, kādreiz noder arī tas, ka cilvēks kaut kur ir uzaudzis.
   —   Kur tad jūs mani gaidīsiet?
   —   Ļaujiet man mirkli padomāt! Jā: Armantjēra.
   —   Kas ir Armantjēra?
   —  Maza pilsētiņa Lisas krastā. Man pietiks pārcelties pāri upei, un es atradīšos citā valstī.
   —   Brīnišķīgi! Protams, pāri upei jūs celsieties tikai tad, ja jums draudēs briesmas.
   —   Protams.
   —   Un kā es tādā gadījumā lai dabūju zināt, kur jūs atroda­ties?
   —  Vai jūs varat iztikt bez sava sulaiņa?
   —   Jā.
   —  Vai uz viņu var paļauties?
   —   Pilnīgi.
   —   Tad atstājiet viņu man. Neviens viņu nepazīst, es viņu atstāšu tanī vietā, no kuras aizbraukšu, un viņš aizvedīs jūs pie manis.
   —   Norunāts: jūs mani gaidīsiet Armantjērā?
   —   Jā, Armantjērā.
   —   Uzrakstiet šo vārdu uz papīra strēmelītes, baidos, ka varu to aizmirst. Pilsētas nosaukums taču jūs nevar nekādi kompro­mitēt, vai ne?
   —   Kas zina? Bet vienalga, esmu ar mieru riskēt, — sacīja milēdija, uzrakstīdama uz nelielas papīra lapiņas pilsētas nosau­kumu.
   —   Labi, — teica Rošfors, paņemdams no milēdijas rokām pa­pīra lapiņu, ko viņš salocīja un aizbāza aiz cepures oderes. — Esiet mierīga, pat, ja es pazaudētu šo papīrīti, tad es rīkotos kā bērns: es visu ceļu atkārtotu šo vārdu. Tagad laikam būs viss?
   —  Man tā šķiet.
   —   Atkārtosim vēlreiz: Bekingems ir nogalināts vai smagi ievainots; jūsu sarunu ar kardinālu noklausījušies četri muske­tieri; lords Vinters bijis brīdināts par jūsu ierašanos Portsmutā; d'Artanjanu un Atosu Bastīlijā; Aramiss ir de Sevrēza kundzes mīļākais; Portoss ir āksts; Bonasjē kundze atrasta; cik vien ātri iespējams, jāatsūta jums puskariete; mans sulainis jānodod jūsu rīcībā; jūs jāiztēlo par kardināla upuri, lai abatesei nemostos ne­kādas aizdomas, Armantjēra Lisas krastā. Vai viss bija pareizi?
   —   Patiesi, dārgais kavalier, jums ir apbrīnojama atmiņa. Starp citu, neaizmirstiet vēl kaut ko …
   —   Proti?
   —   Es ievēroju, ka klostera dārzam pieslejas neliels, jauks mežiņš. Pasakiet klostera priekšniecei, ka man atļauts tanī pa­staigāties, jo var gadīties, ka man vajadzēs paslepen aizmukt.
   —  Jūs gan paredzat it visu.
   —   Bet jūs aizmirstat vienu …
   —   Ko?
   —   Pavaicāt, vai man nevajag naudas.
   —   Patiesi! Cik jūs vēlaties?
   —  Visu zelta naudu, kas jums ir līdzi.
   —  Man ir gandrīz piecsimt pistoles.
   —   Un man apmēram tikpat daudz: ar tūkstoš pistolēm var stāties pretī visam. Iztukšojiet savas kabatas.
   —   Lūdzu.
   —   Labi! Un nu jūs dosieties ceļā?
   —   Pēc kādas stundas. Tikai mazliet iekodīšu un aizsūtīšu kādu pēc pasta zirga.
   —   Brīnišķīgi! Ardievu, kavalier!
   —  Ardievu, grāfien!
   —  Aplieciniet kardinālam manu cieņu.
   —  Aplieciniet manu cieņu sātanam!
   Milēdija un Rošfors pavīpsnādami saskatījās un šķīrās.
   Stundu vēlāk Rošfors pilnos auļos aizjāja no Betinas; pēc pie­cām stundām viņš d^vās cauri Arasai.
   Lasītājiem jau zināms, kā d'Artanjans viņu ieraudzīja un kā šī sastapšanās, iedvešot bažas četriem musketieriem, pamudināja viņus ar skubu turpināt ceļu.

   Tikko Rošfors bija aizgājis, istabā ienāca Bonasjē kundze. Mi­lēdija sagaidīja viņu smaidīdama.
   —   Redziet, tas, no kā jūs baidījāties, notiks! — ierunājās Bo­nasjē kundze. — Šovakar vai rīt kardināls atsūtīs kādu jums pakaļ.
   —   Kas jums to teica, mana mīļā? — milēdija jautāja.
   —   Es to dzirdēju no vēstneša mutes.
   —  Apsēdieties man blakus, — milēdija aicināja.
   —   Labi.
   —   Pagaidiet, es pārbaudīšu, vai neviens mūs nenoklausās.
   —   Kādēļ tāda piesardzība?
   —   Gan jau jūs redzēsiet.
   Milēdija piecēlās, piegāja pie durvīm, atvēra tās, paskatījās gaitenī, tad atgriezās un apsēdās līdzās Bonasjē kundzei.
   —   Vai viņš labi notēloja savu lomu? — milēdija jautāja.
   —   Kas?
   —   Tas, kas abatesei uzdevās par kardināla vēstnesi.
   —   Vai tad viņš tikai tēloja?
   —   Jā, mīļā.
   —   Tātad šis cilvēks nebija …
   —   Sis cilvēks, — un milēdija turpināja klusākā balsī, — bija mans brālis.
   —   Jūsu brālis! — Bonasjē kundze iesaucās.
   —  Jā, un šo noslēpumu zināt vienīgi jūs, mana mīļā. Ja jūs kādam to uzticēsiet, jūs pazudināsiet mani un varbūt arī pati sevi.
   —  Ak Dievs!
   —   Paklausieties, kā tas viss noticis: mans brālis, steigdamies man palīgā, lai atbrīvotu mani no šejienes vajadzības gadījumā pat ar varu, pa ceļam sastapis kardināla sūtni, kas braucis man pakaļ. Mans brālis viņas sekojis. Sasniedzis vientuļu, klusu vietu, mans brālis izvilcis zobenu un pieprasījis, lai kardināla sūtnis at­dod savus dokumentus; tas gribējis pretoties, un mans brālis viņu nogalinājis.
   —   O! — Bonasjē kundze ietrīsēdamās izdvesa.
   —   Ta bija vienīgā iespēja, saprotiet! Tālāk mans brālis no­lēmis rīkoties nevis ar spēku, bet ar viltu: paņēmis vēstneša do­kumentus, viņš šeit uzdevās par pašu kardināla sūtni, un pēc stundas vai divām man pakaļ ieradīsies viņa eminences sūtīta kariete.
   —   Es saprotu: šo karieti sūtīs jūsu brālis.
   —   Pareizi. Bet tas vēl nav viss: vēstule, ko jūs saņēmāt, un domājāt, ka to rakstījusi de Sevrēza kundze …
   —  Jā?
   —   Ir viltota.
   —   Kā tā?
   —   Ja, viltota: tas ir lamatas, lai jūs nepretotos, kad gribēs jūs aizvest.
   —   Bet man taču atbrauks pakaļ d'Artanjans.
   —   Jūs maldāties, d'Artanjans ar saviem draugiem ir aplencēju nometnē pie Larošelas.
   —   Kā jūs to zināt?
   —   Mans brālis sastapis kardināla sūtņus, kas bijuši ģērbu­šies kā musketieri. Jūs būtu pieaicināta pie durvīm, jūs nodo­mātu, ka ieradušies jūsu draugi, jūs tiktu nolaupīta un aizvesta uz Parīzi.
   —  Ak Dievs! Es zaudēju galvu šajā noziedzību juceklī. Es jūtu, ja tas turpināsies, — Bonasjē kundze sacīja, pielikdama roku pie pieres, — es zaudēšu prātu!
   —   Pagaidiet…
   —   Kas ir?
   —   Es dzirdu zirga pakavu dimu, mans brālis aizjāj. Nāciet, gribu viņam teikt pēdējās sveikas.
   Milēdija atvēra logu un ar mājienu aicināja arī Bonasjē kun­dzi pie loga. Jaunā sieviete piegāja.
   Rošfors aulēkšiem jāja garām logam.
   —  Ardievu, brāli! — milēdija uzsauca.
   Jātnieks pacēla galvu, ieraudzīja abas jaunās sievietes un ne­apstādamies draudzīgi pamāja milēdijai ar roku.
   —   Labais Zoržs! — viņa ieteicās, un viņas sejā parādījās maiga un skumja izteiksme.
   Milēdija apsēdās savā vietā, it kā iegrimdama dziļās pārdomās.
   —  Piedodiet, kundze, ka es jūs pārtraukšu jūsu domās, — Bonasjē kundze sacīja, — bet ieteiciet, ko man darīt? Ak Dievs! Jūs esat vairāk pieredzējusi. Pamāciet mani, es uzklausīšu.
   —  Vispirms iespējams, ka esmu maldījušies, — milēdija teica,
   —   un d'Artanjans ar saviem draugiem varbūt tiešām ieradīsies jums palīgā.
   —  O, tas būtu pārāk skaisti! — Bonasjē kundze iesaucās.
   —  Tik liela laime man nav lemta!
   —   Tādā gadījumā, jūs saprotat, tas būtu tikai laika jautā­jums: kurš ieradīsies pirmais. Ja jūsu draugi ieradīsies ātrāk, jūs būsiet glābta, ja pirmie ieradīsies kardināla ļaudis — jūs esat pazudusi.
   —   Jā, jā, bez žēlastības pazudusi! Ko man darīt? Ko darīt?
   —   Ir kāds vienkāršs un gluži dabisks ceļš …
   —   Kāds? Jel runājiet!
   —   Jums vajag paslēpties kaut kur apkaimē, nogaidīt un pār­liecināties, kas ir šie ļaudis, kuri ieradīsies jums pakaļ.
   —   Bet kur man gaidīt?
   —   O, to nav grūti izdomāt! Es pati paslēpšos dažus ljē no šejienes un nogaidīšu, kamēr mans brālis ieradīsies. Darīsim tā: es paņemšu jūs līdzi, paslēpsimies mēs abas un nogaidīsim kopā.
   —   Bet man neļaus aizbraukt, esmu šeit gandrīz kā cietum­niece.
   —   Tā kā šeit tiek uzskatīts, ka es aizbraukšu uz kardināla pavēli, tad neviens nedomās, ka jūs gribat doties man līdzi.
   —   Un tad?
   —   Un tad! Kariete stāvēs pie durvīm, jūs no manis atvadīsie­ties, pakāpsieties uz karietes kāpšļa, lai vēl pēdējo reizi mani ap­skautu; mana brāļa sulainis, kas būs jau iepriekš brīdināts, pa­mās pastniekam, un mēs aizauļosim.
   —  Bet d'Artanjans? Ja nu ierastos d'Artanjans?
   —  Vai tad mēs to nedabūsim zināt?
   —   Kā?
   —   Nekas nav vieglāk izdarāms. Brāļa sulaini, kuram, kā jau es teicu, var pilnīgi uzticēties, atsūtīsim atpakaļ uz Betinu. Viņš pārģērbsies un apmetīsies pretī klostera vārtiem; ja atbrauks kar­dināla vēstneši — viņš nekustēsies no vietas, bet, ja ieradīsies d'Artanjans ar saviem draugiem, viņš tos atvedīs pie mums.
   —  Vai tad viņš to pazīst?
   —   Bez šaubām! Vai tad viņš nav redzējis d'Artanjana kungu manā mājā?
   Jā, jā, jums taisnība. Tad jau viss būtu kārtībā. Tikai neaiz­brauksim tālu no šejienes.
   —   Augstākais septiņu astoņu ljē attālumā. Apstāsimies kaut kur pie pašas robežas, un, ja draudēs briesmas, mēs pametīsim Franciju.
   —   Un ko lai daru līdz tam laikam?
   —   Gaidiet!
   —   Bet ja viņi atbrauc?
   —   Mana brāļa kariete atbrauks ātrāk.
   —   Bet, ja nu es nebūšu jwsu tuvumā, kad ieradīsies jums pa­kaļ? Ja es, piemēram, tai laikā ēdīšu pusdienas vai vakariņas?
   —  Tad izdariet vienu.
   —   Ko?
   —   Pasakiet mūsu labajai klostera priekšniecei, ka jūs vēlaties cik iespējams vairāk būt kopā ar mani, un tādēļ lūdzat, lai jums atļauj ēst pusdienas un vakariņas kopā ar mani.
   —  Vai viņa to atļaus?
   —   Kāpēc gan ne?
   —  Lieliski! Tā mēs ne mirkli nešķirsimies viena no otras!
   —  Tad ejiet pie viņas un izsakiet savu lūgumu! Man ir smaga galva, iešu dārzā mazliet pastaigāties.
   —   Labi! Un kur es jūs atkal satikšu?
   —   Seit pat pēc vienas stundas.
   —  Seit pēc vienas stundas… O, jūs esat tik laba! Es jums pateicos.
   —   Kā lai es nejustu pret jums sirsnīgu līdzcietību? Ja arī jūs nebūtu tik daiļa un valdzinoša, jūs taču esat mana labākā drauga iemīļotā!
   —  Mīļais d'Artanjans! Cik viņš būs jums pateicīgs!
   —   Ceru gan. Labi, viss ir norunāts, un tagad iesim.
   —  Jūs iesiet dārzā?
   —  Jā.
   —  Tad ejiet pa šo gaiteni līdz galam, tur būs mazas kāpnes, pa kurām jūs nokļūsiet tieši dārzā.
   —   Lieliski! Pateicos.
   Abas sievietes, laipni uzsmaidīdamas viena otrai, izšķīrās.
   Milēdija bija teikusi taisnību: galva viņai bija smaga, jo prātā haotiski rosījās daudzie vēl galīgi neapsvērtie nodomi. Viņai bija nepieciešams palikt vienatnē, lai visu kārtīgi apdomātu. Nākotni viņa iztēlojās neskaidri; viņai bija vajadzīgs brīdi miers un klu­sums, lai savas juceklīgās domas iekļautu noteiktā formā un pie­ņemtu rīcības plānu.
   Svarīgākais bija, cik vien ātri iespējams, nolaupīt Bonasjē kundzi, novietot viņu drošā patvērumā, lai vajadzības gadījumā izmantotu viņu kā ķīlnieci. Milēdija sāka šaubīties par uzvaru šajā negantajā divkaujā, kurā viņas pretinieki cīnījās tikpat ne­atlaidīgi, cik viņa nikni.
   Ir cilvēki, kuri jūt negaisa tuvošanos; milēdija tāpat juta, ka tuvojas šīs divkaujas gals un ka tas neatvairāmi būs briesmīgs.
   Tātad galvenais viņai bija, kā nupat sacījām, dabūt savā varā Bonasjē kundzi. Bonasjē kundze d'Artanjanam bija viss, tā viņam bija dārgāka par paša dzīvību. Ja milēdiju piemeklētu neveik­sme, viņa varētu, ar Bonasjē kundzi kā ķīlnieci, uzsākt sarunas ar pretiniekiem un izkaulēt sev izdevīgus noteikumus.
   Sis uzdevums jau bija tikpat kā atrisināts: Bonasjē kundze nešaubīdamās sekos milēdijai. Kad abas būs paslēpušās Arman­tjērā, tad milēdijai nebūs grūti iestāstīt Bonasjē kundzei, ka d'Ar- tanjans nav ieradies Betinā. Vēlākais pēc pāris nedēļām atgrie­zīsies Rošfors; šo pāris nedēļu laikā milēdija apsvērs, kā atrieb­ties četriem draugiem. Paldies Dievam, viņa negarlaikosies, jo vi­ņai būs vispatīkamākais laika kavēklis, kādu vien notikumi var sniegt sievietei ar viņas raksturu: izdomāt visos sīkumos atriebī­bas plānu.
   Visu to apsvērdama, milēdija pārlaida vērīgu skatienu pār dārzu, cenzdamās iekalt galvā tā izvietojumu. Milēdija bija kā labs ģenerālis, kas paredz gan uzvaru, gan sakāvi un gatavojas atkarībā no cīņas norises vai nu iet uzbrukumā, vai ari atkāpties.
   Pēc kādas stundas viņa izdzirdēja maigu balsi, kas viņu sauca — tā bija Bonasjē kundze. Labsirdīgā abatese, protams, bija visam piekritusi, un abas sievietes tūlīt pat devās kopā ēst vaka­riņas.
   Nonākušas pagalmā, viņas izdzirdēja ratu rīboņu, kas apklusa pie vārtiem.
   Milēdija ieklausījās.
   —  Vai dzirdējāt? — viņa jautāja Bonasjē kundzei.
   —  Jā, ratu rīboņa.
   —  Atbraukusi kariete, ko sūtījis mans brālis.
   —  Ak Dievs!
   —   Saņemieties! Drosmi!
   Milēdija nebija maldījusies, pie klostera vārtiem piezvanīja.
   —   Uzkāpiet augšā savā istabā, — viņa sacīja Bonasjē kun­dzei, — jums droši vien ir kādas vērtslietas, ko vēlaties paņemt līdzi.
   —  Man ir viņa vēstules, — Bonasjē kundze teica.
   —   Nu tad paņemiet tās un pēc tam nāciet pie manis, steigā paēdīsim vakariņas. Varbūt mums būs jābrauc visu nakti, tādēļ vajag iestiprināties.
   —   Augstais Dievs! — Bonasjē kundze ieteicās, pielikdama roku pie krūtīm. — Sirds man sažņaudzas, es nespēju paiet.
   —   Saņemieties, mana dārgā! Padomājiet, ka pēc ceturtdaļ­stundas jūs būsiet izglābta, un neaizmirstiet, ka tas, ko jūs darī­siet, būs darīts viņa labā.
   —  Jā, protams, viņa labā. Ar vienu vienīgu vārdu jūs man atdevāt drosmi. Ejiet, es tūlīt ieradīšos pie jums.
   Milēdija iesteidzās savā istabā, tur viņu jau gaidīja Rošfora sulainis, kam viņa izteica vajadzīgos norādījumus.
   Sulainim vajadzēja gaidīt pie vārtiem; ja pēkšņi ierastos mus­ketieri, karietei jātrauc projām, jāapbrauc ap klosteri, jādodas uz nelielo ciemu, kas atrodas viņā pusē mežiņam, un tur jāgaida mi­lēdija. Sinī gadījumā milēdija kājām izietu cauri dārzam un sa­sniegtu ciemu. Kā jau teicām, milēdija ļoti labi pazina apkaimi.
   Ja musketieri neieradīsies, visam vajadzēja norisināties tā, kā bija norunāts: Bonasjē kundze pakāpsies uz karietes kāpšļa, it kā lai atvadītos no milēdijas, un tā viņu aizvedīs.
   Istabā ienāca Bonasjē kundze. Lai izkliedētu viņai jebkuras aizdomas, ja tādas būtu radušās, milēdija viņas klātbūtnē atkār­toja sulainim izteikto norādījumu otru pusi.
   Milēdija pajautāja Rošfora sulainim šo to par karieti; izrādī­jās, ka tanī bija aizjūgti trīs zirgi, tos vadīja pastnieks, bet su­lainis jāja trijjūgam pa priekšu.
   Velti milēdija bija nobažījusies, ka Bonasjē kundzei varētu mosties kādas aizdomas: nabaga jaunā sieviete bija pārāk skaidra, lai spētu iedomāties, ka cita sieviete var būt tik nodevīga. Tur­klāt grāfienes Vinteres vārds, ko bija dzirdējusi no klostera priekšnieces, Bonasjē kundzei bija gluži svešs, viņa nenojauta, ka šai sievietei bijusi tik liela un liktenīga loma pie visām nelaimēm viņas dzīvē.
   —   Jūs redzat, ka viss ir sagatavots, — milēdija sacīja Bonasjē kundzei, kad sulainis bija izgājis no istabas. — Abatesei nav ne mazāko aizdomu, viņa uzskata, ka es tikšu aizvesta pēc kardināla rīkojuma. Sis cilvēks aizgāja dot pēdējos norādījumus. Ieēdiet mazliet, iedzeriet malku vīna, un brauksim.
   —   Jā, brauksim, — Bonasjē kundze automātiski atkārtoja.
   Milēdija ar rokas mājienu aicināja viņu pie galda, ielēja viņai
   glāzīti Spānijas vīna, uzlika uz šķīvja gabaliņu cepta cāļa.
   —   Redziet, cik mums lieliski veicas, — milēdija teica. — jau tumst, un, kad, gaismai aukstot, būsim sasnieguši savu jauno patvērumu, nevienam nebūs ne jausmas, kur mēs esam paliku­šas. Saņemieties, ieēdiet kādu kumosu.
   Bonasjē kundze automātiski apēda dažus kumosus gaļas un pielika glāzi pie lūpām.
   —  Drošāk, drošāk, sekojiet manam piemēram, — milēdija mu­dināja, savukārt paceldama glāzi.
   Bet, kad viņa dzīrās to pielikt pie lūpām, viņas roka gaisā sastinga: viņa bija izdzirdusi tālumā atskanam zirgu pakavu dimu, kas tuvojās.
   Šis troksnis uzreiz izdzēsa milēdijas prieku, tāpat kā negaisa dārdi nakts vidū izrauj mūs no visjaukākiem sapņiem. Nobālusi viņa pieskrēja pie loga, bet Bonasjē kundze trīcēdama piecēlās un atbalstījās pie krēsla, lai nepakristu.
   Vēl nekas nebija saredzams, tikai auļojošu zirgu pakavu dima aizvien tuvojās.
   —   Mans Dievs! Ko nozīmē šis troksnis? — Bonasjē kundze iejautājās.
   —   Tuvojas mūsu draugi vai ienaidnieki, — milēdija baismīgi aukstasinīgi sacīja. — Palieciet turpat, es jums visu pateikšu.
   Mēma, stinga un bāla kā statuja Bonasjē kundze palika stāvot pie krēsla.
   Troksnis kļuva aizvien skaļāks, jātnieki varēja būt ne vairāk kā simt piecdesmit soļu attālumā no klostera; viņus vēl nevarēja saredzēt tikai tāpēc, ka tai vietā ceļš meta līkumu, bet pakavu dima iezīmējās jau tik skaidri, ka pēc tās būtu iespējams saskai­tīt, cik zirgu tuvojas.
   Milēdija saspringti vēroja ceļu; vēl bija pietiekami gaišs, lai varētu saredzēt tuvojošos jātniekus.
   Pēkšņi viņa ieraudzīja ceļa pagriezienā iemirdzamies ar tre­sēm nošūtās cepures un viļņojam spalvas; viņa saskaitīja divus, tad piecus, beidzot astoņus jātniekus; viens no tiem bija izrāvies par divu zirgu garumu pārējiem priekšā.
   Milēdija apslāpēti iestenējās: viņa bija pazinusi to, kas jaja priekšgalā. Tas bija dArtanjans.
   —   Dievs tēvs! — iesaucās Bonasjē kundze. — Kas tad tur ir?
   —  Tās ir kardināla gvardistu uniformas, mēs nedrīkstam zau­dēt ne mirkli! — milēdija iekliedzās. — Bēgsim, bēgsim!
   —  Jā, jā, bēgsim! — Bonasjē kundze atkārtoja, taču nespēja paspert soli, kājas viņai aiz šausmām bija kā pienaglotas pie grīdas.
   Bija dzirdams, ka jātnieki aizauļoja garām logam.
   —   Nāciet, nāciet taču! — milēdija mudināja, saķērusi Bonasjē kundzi aiz rokas un pūlēdamās ar varu aizvilkt viņu sev līdzi. — Caur dārzu mēs vēl varam aizbēgt, man ir atslēga. Bet mums jāsteidzas, pēc piecām minūtēm jau būs par vēlu.
   Bonasjē kundze mēģināja iet, paspēra dažus soļus un tad no­slīga uz ceļiem.
   Milēdija centās viņu piecelt un aiznest, bet spēka bija par maz.
   Sai mirklī viņas izdzirda aizbraucošās karietes rīboņu: ierau­dzījis musketierus, pastnieks bija aiztrencis zirgus aulēkšiem. Pēc tam atskanēja trīs četri šāvieni.
   —   Pēdējo reizi jums jautāju: vai jūs nāksiet? — milēdija uz­kliedza Bonasjē kundzei.
   —   Ak Dievs, mans Dievs! Jūs taču redzat, ka man nav spēka. Bēdziet viena.
   —   Bēgt vienai? Atstāt jūs šeit? Nē, nē, nekad! — milēdija iesaucās.
   Piepeši viņa apstājās, viņas acis ļauni iedzalkstījās. Pieskrē­jusi pie galda, viņa neparasti veikli attaisīja gredzenā ietverto slēptuvīti un iebēra tās saturu Bonasjē kundzes glāzē. Sarkanais graudiņš, kas tanī ieripoja, uzreiz izkusa.
   Ar stingru roku satvērusi glāzi, milēdija sacīja:
   —  Dzeriet, vīns dos jums spēkus, dzeriet.
   Un viņa pielika glāzi jaunajai sievietei pie lūpām, kura to auto­mātiski izdzēra.
   —   Ne tā es gribēju atriebties, — ar velnišķīgu smaidu uz lū­pām sacīja milēdija, — bet jādara viss, kas iespējams.
   Un viņa strauji izsteidzās no istabas.
   Bonasjē kundze noskatījās viņai pakaļ, nespēdama sekot. Na­baga jaunā sieviete jutās kā cilvēks, kas sapņo, ka viņam kāds dzenas pakaļ, bet viņš veltīgi pūlas bēgt.
   Aizritēja dažas minūtes; pie vārtiem atskanēja briesmīgs trok­snis; Bonasjē kundze gaidīja, ka milēdija ik mirkli atgriezīsies, bet tā neatgriezās.
   Vairākkārt viņas kaistošo pieri pārklāja salti sviedri, bez šau­bām, aiz šausmām.
   Beidzot viņa izdzirdēja, ka tika atvērti režģu vārti, kāpnēs at­skanēja zābaku klaudzoņa un piešu šķindoņa, aizvien vairāk tu­vojās balsu čala, un viņai likās, ka tiek minēts viņas vārds.
   Pēkšņi viņa aiz prieka iekliedzās un metās uz durvīm: viņa bija pazinusi d'Artanjana balsi.
   —   D'Artanjan! D'Artanjan! — viņa sauca. — Vai jūs tas esatl Nāciet šurp!
   —   Konstance, mana Konstance! — jauneklis atsaucās. — Kur jūs esat? Ak Dievs!
   Tai pašā mirklī celles durvis atvērās, pareizāk sakot, atsprāga vaļā, un vairāki vīrieši ieskrēja istabā; Bonasjē kundze bija at­kritusi atzveltnes krēslā un nespēja pakustēties.
   D'Artanjans nometa vēl kūpošo pistoli, ko bija turējis rokā, un nokrita uz ceļiem pie savas iemīļotās. Atoss savu pistoli aiz­bāza aiz jostas, Portoss un Aramiss iebāza atvāztos zobenus mak­stīs.
   —   O d'Artanjan, mīļotais d'Artanjan! Beidzot tu nāc, tu neesi mani pievīlis! Tas patiesi esi tu!
   —  Jā, jā, Konstance, mēs esam kopā!
   —  Lai arī viņa man apgalvoja, ka tu nenākšot, es tomēr slepus cerēju, es negribēju bēgt. Un cik labi es darīju, cik es esmu lai­mīga!
   Izdzirdējis vārdu «viņa», Atoss, kas bija mierīgi apsēdies, pie­peši piecēlās.
   —  Viņa? Kāda viņa? — d'Artanjans jautāja.
   —   Mana biedrene, kas aiz draudzības pret mani gribēja mani noslēpt no maniem vajātājiem. Viņa uzskatīja jūs par kardināla gvardistiem un nupat aizbēga.
   —   Jūsu biedrene? — iesaucās d'Artanjans, kļūdams bālāks par savas iemīļotās balto mūķenes autu. — Par kādu biedreni jūs runājat?
   —   Par to, kuras kariete stāvēja pie vārtiem, par sievieti, kas teicās esam jūsu draudzene, d'Artanjan, kurai jūs visu esat iz­stāstījis.
   —   Kā viņu sauc? — d'Artanjans uztraukti jautāja. — Ak Dievs, vai nezināt viņas vārdu?
   —  Jā, man to pateica … Pagaidiet… cik dīvaini… Ak dievs, man aptumšojas prāts … acīs viss satumst…
   —   Draugi, palīgā! Rokas viņai kļuvušas aukstas kā ledus! — iesaucās d'Artanjans. — Viņai kļūst nelabi, viņa zaudē samaņu!
   Kamēr Portoss skaļā balsī sauca pēc palīdzības, Aramiss pie­steidzās pie galda, lai paņemtu glāzi ūdens, bet viņš apstājās, ieraudzījis, cik baismīgi pārvērtusies Atosa seja. Atoss stāvēja pie galda un ar šausmās sastingušu skatienu vērās uz vienu no glāzēm, šķita, ka viņu tirdīja drausmīgas aizdomas.
   —   Nē, tas nav iespējams! — viņš murmināja. — Dievs nepie­ļaus tādu noziegumu.
   —   Ūdeni, ūdeni, pasniedziet ūdeni! — sauca d'Artanjans.
   —   Nelaimīgā sieviete, nelaimīgā sieviete! — Atoss aizlūzušā balsī atkārtoja.
   D'Artanjana skūpsti atdzīvināja Bonasjē kundzi, viņa atvēra acis.
   —  Viņa atgūst samaņu! — jauneklis iesaucās. — Dievs tēvs, es tev pateicos!
   —   Kundze, dieva dēļ, pasakiet, kas izdzēra šo glāzi? — Atoss jautāja.
   —   Es, mans kungs… — jaunā sieviete atbildēja izdziestošā balsī.
   —   Un kas jums ielēja vīnu šajā glāzē?
   —  Viņa.
   —   Kas ir šī «viņa»?
   —   Tagad es atceros, — Bonasjē kundze sacīja. — Grāfiene Vintere.
   Visi četri draugi reizē iekliedzās, bet Atosa kliedziens bija vis­briesmīgākais.
   Bonasjē kundzes seja kļuva bāla kā līķim, asās sāpēs smagi elsodama, viņa saļima Portosa un Aramisa rokās.
   D'Artanjans neizsakāmās izbailēs satvēra Atosa roku.
   —  Vai tu pieļauj? … — jaunekļa balsi nomāca asaras.
   —   Es pieļauju visu, — atbildēja Atoss, kodīdams lūpas līdz asinīm, lai apslāpētu nopūtu.
   —  D'Artanjan, d'Artanjan, kur tu esi! — Bonasjē kundze iesau­cās. — Kur tu esi? Neatstāj mani, tu redzi, ka man jāmirst.
   D'Artanjans palaida vaļā Atosa roku, ko bija krampjaini sa­žņaudzis, un piesteidzās pie Bonasjē kundzes.
   Viņas daiļā seja bija izvaikstīta, stiklainās acis bija zaudēju­šas izteiksmi, viss ķermenis raustījās krampjainās trīsās, pār bālo pieri aumaļām plūda sviedri.
   —   Debesu vārdā! Skrieniet, sauciet palīgā! Portos, Aramis, meklējiet glābiņu!
   —  Velti, viss veltīgi, — sacīja Atoss, — pret indi, ko piejauc viņa, nav pretindes.
   —   Jā, jā, palīdziet! — murmināja Bonasjē kundze. — Palīdziet!
   Tad, saņemdama pēdējos spēkus, viņa ar abām rokām satvēra
   jaunekļa galvu, brīdi uzlūkoja to, it kā ielikdama šajā skatienā visu dvēseli, un, žēli iekliegdamās, piekļāva lūpas pie d'Artanjana lūpām.
   —   Konstance! Konstance! — iesaucās d'Artanjans.
   Dziļa nopūta izlauzās no Bonasjē kundzes krūtīm — viņas šķīstā, mīlošā dvēsele aizlidoja debesīs.
   D'Artanjana skavās bija līķis.
   Jauneklis iekliedzās un saļima blakus savai iemīļotajai, tikpat bāls un stings kā viņa.
   Portoss raudāja, Aramiss pacēla dūri pret debesīm, Atoss pār­meta krustu.
   Sai mirklī istabas durvīs parādījās kāds vīrietis, kas bija gan­drīz tikpat bāls kā tie, kuri atradās istabā; paskatījies apkārt, viņš ieraudzīja mirušo Bonasjē kundzi un samaņu zaudējušo d'Artan­janu.
   Atnācējs bija ieradies tieši tai sastinguma mirklī, kads seko lielām katastrofām.
   —   Neesmu maldījies, — viņš ierunājās, — tas ir d'Artanjana kungs, un jūs esat viņa trīs draugi, Atosa, Portosa un Aramisa kungi.
   Vārdos nosauktie pārsteigti skatījās uz nepazīstamo, tas viņiem visiem trim šķita redzēts.
   —   Kungi, jūs, tāpat kā es, meklējat sievieti, kas droši vien šeit ir bijusi, — viņš turpināja, un viņa lūpās pavīdēja briesmīgs smīns, — jo es redzu līķi!
   Trīs draugi nekā neatbildēja; arī atnācēja balss viņiem likās pazīstama, bet viņi nevarēja atcerēties, kādos apstākļos bija to dzirdējuši.
   —   Kungi, tā kā jūs acīmredzot nepazīstat cilvēku, — atnācējs turpināja, — kam laikam gan divkārt jāpateicas jums par savu dzīvību, tad atļaujiet stādīties priekšā: esmu lords Vinters, šīs sievietes svainis.
   Trīs draugi pārsteigti iekliedzās.
   Atoss piecēlās un sniedza roku lordam Vinteram.
   —   Esiet sveicināts, milord, — Atoss sacīja, — rīkosimies ko­pīgi-
   —   Izbraucu no Portsmutas piecas stundas vēlāk nekā viņa, — lords Vinters stāstīja, — Buloņā ierados trīs stundas vēlāk, Sent- Omerā nokavējos par minūtēm divdesmit, bet Lillē pazaudēju vi­ņas pēdas. Tad turpināju ceļu uz labu laimi, visiem apvaicādamies par viņu, un pēkšņi jūs auļos aizjājāt man garām, es pazinu d'Artanjana kungu. Uzsaucu jums, taču jūs neatbildējāt; gribēju sekot jums, bet mans zirgs bija pārāk nokausēts, tas netika jums līdzi. Tomēr rādās, ka jūs ar visu steigu esat ieradušies par vēlu!
   —  Jūs redzat, — atbildēja Atoss, norādīdams lordam Vinte- ram uz mirušo Bonasjē kundzi un uz d'Artanjanu, ko Portoss un Aramiss pūlējās atmodināt.
   —  Vai viņi abi miruši? — lords Vinters ledainā balsī jautāja.
   —   Par laimi nē, — atbildēja Atoss, — d'Artanjans tikai zau­dējis samaņu.
   —   Paldies Dievam! — noteica lords Vinters.
   Patiešām, tai pašā mirklī d'Artanjans atvēra acis.
   Viņš izrāvās no Portosa un Aramisa rokām un kā neprātīgs metās pie savas mīļākās līķa.
   Atoss piecēlās, lēni un svinīgi piegāja pie drauga, maigi ap­kampa viņu un, kad d'Artanjans dziļās sāpēs iešņukstējās, sacīja viņam savā cildenajā, pārliecības pilnajā balsī:
   —   Draugs, esi vīrs! Sievietes apraud mirušos, vīri tos atriebj!
   —   Jā! — atsaucās d'Artanjans. — Jā, lai atriebtu viņas nāvi, esmu gatavs tev sekot!
   Atoss izmantoja spējo spēku uzplūdumu, ko nelaimīgajam drau­gam bija iedvesušas cerības uz atriebību, un pamāja Portosam un Aramisam, lai tie dodas uzmeklēt klostera priekšnieci.
   Abi draugi sastapa viņu turpat gaitenī, nabaga abatese bija ļoti uztraukta un vēl gluži apjukusi no daudzajiem negaidītajiem notikumiem. Viņa tūdaļ pasauca dažas mūķenes, kuras pretēji klostera noteikumiem nu atradās piecu vīriešu klātbūtnē.
   —   Kundze, uzticam jūsu dievbijīgajai gādībai šīs nelaimīgās sievietes miesas, — Atoss sacīja, paņemdams d'Artanjanu zem rokas. — Pirms viņa kļuva eņģelis debesīs, viņa bija eņģelis ze­mes virsū. Apbedījiet viņu kā sava klostera māsu, reiz mēs at­griezīsimies lūgt Dievu pie viņas kapa.
   D'Artanjans nodūra seju pie drauga krūtīm un sāka skaļi elsot.
   —   Raudi, — Atoss teica, — raudi, tava sirds vēl pilna mīles­tības, jaunības un dzīvības! Ak, ja es spētu tā raudāt!
   Un viņš aizveda savu draugu, izturēdamies pret to gādīgi kā tēvs, mierinādams kā garīdznieks; Atoss pats bija mūžā daudz cietis.
   Visi pieci sulaiņu pavadībā, kuri veda viņu zirgus aiz pava­das, devās uz Betinu, kuras priekšpilsēta bija tālumā saredzama. Viņi apstājās pie pirmās mājvietas, kas gadījās pa ceļam.
   —   Vai tad mēs nedzīsimies pakaļ šai sievietei? — d'Artanjans jautāja.
   —   Vēlāk, — Atoss paskaidroja, — man iepriekš kaut kas jā­nokārto.
   —  Viņa mums izbēgs, — d'Artanjans teica. — Viņa mums iz­bēgs, Atos, un tā būs tava vaina.
   —  Es galvoju, ka ne, — Atoss atbildēja.
   D'Artanjans tik ļoti paļāvās uz sava drauga vārdu, ka, galvu nodūris, nekā vairs neiebilzdams, iegāja mājvietā.
   Portoss un Aramiss pārsteigti saskatījās, nevarēdami saprast Atosa drošo pārliecību.
   Lords Vinters nodomāja, ka Atoss tā runā, vēlēdamies remdi­nāt d'Artanjana sāpes.
   —   Tagad, kungi, iesim katrs savā istabā, — Atoss sacīja, kad bija pārliecinājies, ka mājvietā ir piecas brīvas istabas. — D'Ar­tanjanam vajag pabūt vienatnē, izraudāties un aizmigt. Es visu uzņemos nokārtot, neraizējieties.
   —   Man tomēr šķiet, — ierunājās lords Vinters, — ja kas būtu kārtojams sakarā ar grāfienes notveršanu, tad tas jādara man, jo viņa ir mana svaine.
   —  Viņa ir mana sieva, — Atoss atcirta.
   D'Artanjans pasmīnēja, viņš saprata, ka Atoss ir drošs par atriebību, ja atklāj citiem savu noslēpumu; Portoss un Aramiss nobālēdami atkal saskatījās. Lords Vinters nodomāja, ka Atoss zaudējis prātu.
   —   Ejiet katrs savā istabā, — Atoss teica, — un ļaujiet man rīkoties. Jūs saprotat, ka viss jānokārto man, jo esmu viņas vīrs. Tikai atdodiet man, d'Artanjan, ja neesat pazaudējis, zīmīti, kas izkrita no cepures tam jātniekam un uz kuras bija uzrakstīts ciema nosaukums …
   —   A, saprotu! — d'Artanjans sacīja. — Ar viņas roku uzrak­stītais nosaukums…
   —  Tu pats redzi, ka Dievs ir debesīs! — Atoss teica.

   Izmisums bija rimis, tagad Atoss izjuta smeldzīgas sāpes, kas vēl kāpināja šī izcilā cilvēka gara spējas.
   Atosu nodarbināja tikai doma par doto solījumu, par atbildību, ko viņš bija uzņēmies. Pēdējais iegājis savā istabā, viņš palūdza, lai mājvietas saimnieks pagādā šīs provinces karti; pārliecies pār to, viņš ilgi pētīja uz tās uzvilktās līnijas, līdz saskatīja, ka no Betinas uz Armantjēru ved četri dažādi ceļi. Tad viņš lika pasaukt sulaiņus.
   Planšē, Grimo, Musketons un Bazēns nekavējoties ieradās un saņēma no Atosa skaidras, precīzas un nopietni apdomātas pa­vēles.
   Viņiem vajadzēja doties ceļā nākošajā rītā, gaismai austot, katram pa savu ceļu uz Armantjēru. Planšē kā pašam prātīgāka­jam no visiem četriem vajadzēja jāt pa to ceļu, pa kuru bija aiz- triekusies kariete, uz ko četri draugi bija šāvuši un kuru pava­dīja, kā lasītājs atcerēsies, Rošfora kalpotājs.
   Atoss sūtīja papriekš sulaiņus karagājienā vispirms tāpēc, ka ikvienā no tiem, kopš tie viņam un viņa draugam kalpoja, viņš bija saskatījis atšķirīgas, vērtīgas īpašības.
   Tālāk, sulaiņi, kuri izjautā garāmgājējus, modina mazāk aiz­domu nekā viņu kungi un sastop lielāku pretimnākšanu.
   Beidzot, milēdija gan pazina kungus, bet nepazina viņu sulai­ņus, turpretim sulaiņi ļoti labi pazina milēdiju.
   Visiem četriem vajadzēja nākošajā dienā pulksten vienpadsmi­tos satikties norunātā vietā. Ja viņi atrastu milēdijas paslēptuvi, tad trim vajadzēja palikt to apsargāt, bet ceturtajam jāatgriežas Betinā paziņot Atosam un būt četriem musketieriem par ceļa va­doni.
   Noklausījušies Atosa rīkojumus, sulaiņi gāja gulēt.
   Tad Atoss piecēlās, apjoza zobenu, ietinās apmetnī un izgāja no viesnīcas; pulkstenis bija gandrīz desmit. Pulksten desmitos vakarā provinces pilsētas ielās, kā zināms, ir maz ļaužu. Tomēr Atoss nepārprotami meklēja kādu, kam varētu kaut ko pajautāt. Galu galā Atoss sastapa novēlojušos gājēju, piegāja tam klāt un pateica dažus vārdus. Cilvēks, ko Atoss bija uzrunājis, izbailēs atrāvās, tomēr atbildei uz musketiera vārdiem norādīja ar roku virzienu. Atoss piedāvāja puspistoli šim cilvēkam, lai tas viņu pavadītu, bet cilvēks atteicās.
   Atoss iegriezās ieliņā, uz kuru gājējs bija norādījis, bet, no­nācis krustceļā, atkal apstājās, nezinādams, uz kuru pusi doties. Nodomājis tomēr, ka krustcelēs viņš visdrīzāk kādu sastaps, Atoss palika stāvot. Un patiesi, pēc brīža garām gāja naktssargs. Atoss atkārtoja savu jautājumu, arī naktssargs izbijās gluži tāpat kā pirmais gājējs, ko musketieris bija uzrunājis, savukārt atteicās pavadīt Atosu un tikai ar roku norādīja, uz kuru pusi viņam jāiet.
   Atoss gāja norādītajā virzienā, līdz sasniedza nomali, kas at­radās pretējā pusē tai priekšpilsētai, kur viņš ar saviem biedriem bija apmeties. Te Atoss trešo reizi neziņā apstājās.
   Par laimi drīz vien garām gāja ubags, kas pienāca pie Atoss un lūdza kādu dāvaniņu. Atoss piedāvāja viņam veselu ekiju, ja viņš aizvestu līdz turienei, kur Atosam vajadzēja nokļūt. Ubags mirkli vilcinājās, taču, ieraudzījis tumsā iespīdamies zelta gabalu, saņēmās un gāja Atosam pa priekšu.
   Sasniedzis kādas ielas stūri, ubags Atosam norādīja iztālēm uz mazu, vientuļu, noplukušu mājiņu; Atoss devās uz turieni, bet ubags, saņēmis atlīdzību, teciņiem vien aizjoza projām.
   Atoss apgāja apkārt iesarkanā krāsā nokrāsotajai mājiņai un tikai tad saskatīja durvis; caur slēģu spraugām nespīdēja neviens gaismas stars, nebija dzirdams ne mazākais troksnītis, kas lieci­nātu, ka mājiņā kāds dzīvo; tā bija drūma un mēma kā kaps.
   Atoss klaudzināja trīs reizes, taču neviens neatsaucās. Tikai pēc trešā klauvējuma mājiņas iekšienē atskanēja soļi, kas tuvojās durvīm; beidzot durvis pavērās, uz sliekšņa parādījās gara auguma vīrs ar bālu seju un melniem matiem un bārdu.
   Atoss klusā balsī pārmija ar viņu dažus vārdus, pēc tam ga­rais vīrs pamāja musketierim, ka tas var nākt iekšā. Atoss nevil­cinādamies izmantoja atļauju, un durvis aiz viņiem aizvērās.
   Cilvēks, ko Atoss tik tālu bija devies meklēt un ar tādām grū­tībām atradis, ieveda viņu savā darba istabā, kur patlaban bija ar dzelzs stieplēm sastiprinājis ģindeņa grabošos kaulus. Skelets jau bija sastiprināts, vienīgi miroņgalva vēl atradās uz galda.
   Visa pārējā istabas iekārta norādīja, ka šis vīrs nodarbojas ar dabas zinātnēm: saritinājušās čūskas gulēja stikla traukos, uz kuriem bija piestiprinātas zīmītes ar sugas nosaukumu; izkaltētas ķirzakas mirdzēja kā smaragdi lielos melnkoka ietvaros; no gries­tiem nokarājās smaržojošu meža zāļu kūlīši, droši vien tām pie­mita daudzas īpašības, kuras parasti cilvēki nepazina.
   Garajam vīram nebija ne ģimenes, ne kalpotāju, viņš šajā mājiņā dzīvoja viens pats.
   Atoss pārlaida vienaldzīgu un vēsu skatienu pār tikko aprak­stītajiem priekšmetiem un uz meklētā un atrastā vīra aicinājumu apsēdās. Pēc tam viņš izskaidroja, kādēļ ieradies pie nepazīstamā un kādu pakalpojumu no tā prasa. Bet, tikko musketieris bija iz­teicis savu vēlēšanos, garais vīrs, kas bija palicis stāvot, dziļā nepatikā atrāvās un atteicās izpildīt. Tad Atoss izņēma no kaba­tas papīra lapiņu, uz kuras bija uzrakstītas ar parakstu un zī­mogu apstiprinātas divas rindiņas, un parādīja to nepazīstama­jam, kas pārāk pārsteidzīgi bija izpaudis noraidījumu. Izlasījis tās, apskatījis parakstu un zīmogu, garais vīrs piekrītoši palocī­jās, norādīdams, ka ir gatavs izpildīt Atosa vēlēšanos.
   Atosam vairāk nekā nevajadzēja; viņš piecēlās, atsveicinājās, izgāja ārā un pa to pašu ceļu, pa kuru bija nācis, atgriezās vies­nīcā un ieslēdzās savā istabā.
   Gaismiņai svīstot, pie viņa ienāca d'Artanjans un jautāja, ko vajagot darīt.
   — Gaidīt, — Atoss atbildēja.
   Pēc īsa brīža klostera priekšniece paziņoja musketieriem, ka apbedīšana notikšot pulksten divpadsmitos dienā. Par indētāju nebija saņemtas nekādas ziņas; tika domāts, ka viņa aizbēgusi caur dārzu, jo smiltīs atrastas viņas pēdas un dārza vārtiņi iz­rādījušies aizslēgti, bet to atslēga pazudusi.
   Norādītajā stundā lords Vinters un četri draugi ieradās klos­terī: zvanīja visi zvani, kapela bija atvērta, bet kora vārti slēgti. Kora vidū stāvēja zārks ar novices tērpā apģērbto ļaundarības upuri. Ap zārku bija sapulcējusies visa karmelitu mūķeņu drau­dze, kas noklausījās sēru dievkalpojumu un dziedāja kopā ar ga­rīdzniekiem, neredzēdamas pasaulīgos ļaudis un pašas palikda­mas tiem neredzamas.
   Pie kapelas durvīm d'Artanjans juta, ka drosme viņam atkal zūd; viņš atskatījās, ar acīm meklēdams Atosu, bet Atoss bija pazudis.
   Būdams uzticīgs savai atriebēja misijai, Atoss bija licis ievest sevi dārzā. Sekodams vieglo soļu nospiedumiem smiltīs, kurus bija atstājusi šī sieviete, kas aizvien pametusi aiz sevis asiņainas pē­das, lai arī kur būtu gājusi, Atoss nonāca līdz vārtiņiem, kas veda birztalā, lika atvērt vārtiņus un iegāja mežā.
   Visas viņa aizdomas apstiprinājās: ceļš, pa kuru bija aiztrau- kusi kariete, meta līkumu ap šo mežiņu. Atoss kādu laiku gāja pa šo ceļu, neatlaidīgi vērodams zemi; vietumis viņš pamanīja smiltīs nelielus asins plankumus, kas liecināja, ka ticis ievainots vai nu sulainis, kas jāšus bija pavadījis karieti, vai arī kāds zirgs. Apmēram trīsceturtdaļjūdzi aiz klostera, soļus piecdesmit no Fes- tibēras, uz ceļa bija redzams lielāks asiņu plankums un zeme vis­apkārt bija zirgu pakaviem izrakņāta. Starp mežu un šo aizdo­mīgo, nomīdīto vietu Atoss saskatīja to pašu mazo kāju pēdu no­spiedumus, kādus bija atradis dārzā; kariete šeit bija apstājusies.
   Šajā vietā milēdija bija iznākusi no meža un iekāpusi karietē.
   Apmierināts par savu atklājumu, kas apstiprināja viņa aizdo­mas, Atoss atgriezās viesnīcā, kur Planšē viņu jau nepacietīgi gaidīja.
   Viss izrādījās tā, kā Atoss bija paredzējis.
   Jādams pa ceļu, Planšē, tāpat kā Atoss, bija ievērojis asiņu plankumus un pamanījis to vietu, kur zirgi bija apstājušies, bet Planšē bija devies tālāk nekā Atoss un Festibēras ciemā, tuk­šodams krodziņā glāzi vīna, bez īpašas taujāšanas dabūjis zi­nāt, ka iepriekšējā vakarā pulksten pusdeviņos kāds ievainots vīrs, kas jāšus pavadījis dāmu, kura braukusi pasta karietē, bijis spiests šeit apstāties, jo nevarējis doties tālāk. Ceļotāji stāstījuši, ka vīru ievainojuši laupītāji, kas viņiem mežā uzbrukuši. Vīrs esot palicis šai pašā ciemā, bet dama likusi parmainīt zirgus un devu­sies tālāk.
   Planšē esot uzmeklējis kučieri, kas vedis šo pasta karieti. Ku­čieris izstāstījis, ka viņš dāmu esot aizvedis līdz Fromelai un no Fromelas viņa esot braukusi uz Armantjēru. Tad Planšē taisnā ceļā devies uz turieni un pulksten septiņos no rīta sasniedzis Armantjēru.
   Tur esot tikai viena viesnīca, tā atrodoties pasta pagalmā. Planšē ieradies tur un uzdevies par sulaini, kas meklē vietu. Mi­nūtes desmit patērzējis ar viesnīcas ļaudīm, Planšē izzinājis, ka iepriekšējā vakarā ap vienpadsmiiem atbraukusi kāda sieviete, kas paņēmusi istabu, likusi atsaukt viesnīcas pārzini un tam patei­kusi, ka viņa kādu laiku palikšot Armantjēras apkaimē.
   Dabūjis zināt visu vajadzīgo, Planšē aizsteidzās uz norunāto satikšanos ar pārējiem sulaiņiem, kuriem uzdevis uzraudzīt visas viesnīcas durvis un pats atgriezies pie Atosa. Planšē tikko beidza savu stāstījumu, kad Atosa istabā ienāca viņa draugi.
   Visu sejas, pat Aramisa piemīlīgais vaigs, bija drūmas un no­māktas.
   —   Ko lai mēs darām? — d'Artanjans jautāja.
   —  Gaidiet, — atbildēja Atoss.
   Katrs atkal atgriezās savā istabā.
   Pulksten astoņos Atoss lika seglot zirgus un paziņot lordam Vinteram un saviem draugiem, lai viņi pošas ceļā.
   Vienā mirklī visi pieci bija sagatavojušies. Katrs pārbaudīja un saveda kārtībā savus ieročus. Atoss nokāpa lejā pēdējais, d'Artanjans jau sēdēja zirgam mugurā un mudināja doties ceļā.
   —   Pagaidiet, — Atoss sacīja, — viena mums vēl trūkst.
   Četri jātnieki izbrīnā skatījās apkārt, veltīgi apsvērdami, kura
   tad vēl trūktu.
   Planšē pieveda Atosa zirgu; musketieris viegli uzlēca seglos.
   —   Pagaidiet mani, es drīz atgriezīšos, — viņš teica un aiz­auļoja.
   Tiešām, pēc kādas ceturtdaļstundas Atoss atgriezās kopā ar kādu platā, sarkanā apmetnī ietinušos cilvēku, kas sejai bija aiz­licis priekšā masku.
   Lords Vinters un trīs musketieri jautājoši saskatījās, bet ne­viens no viņiem nevarēja pārējiem nekā paskaidrot, jo nezināja, kas ir šis vīrs. Taču katrs nodomāja, ka tā tam jābūt, ja jau Atoss tā bija gribējis.
   Pulksten deviņos nelielā kavalkāde, ko vadīja Planšē, aizjāja pa to pašu ceļu, pa kuru vakar bija aiztraukusi kariete.
   Skumji izskatījās šie seši vīri, kas jāja klusēdami, katrs iegri­mis savās domās; viņi bija drūmi kā izmisums, bargi kā sodība.

   Nakts bija tumša un vētraina, pa debesi joņoja melni mākoņi, aizsegdami zvaigžņu mirdzumu; mēnesim vajadzēja parādīties tikai ap pusnakti.
   Reizēm, kad pie apvāršņa uzzibsnīja, bija saredzams gaišais, tukšais ceļš, kas aizvijās tālē, un tad atkal viss iegrima tumsā.
   D'Artanjans ik brīdi izrāvās nelielajam pulciņam priekšgalā, un Atoss viņu allaž apsauca, vedinādams jāt ierindā, bet jau at­kal itin drīz jauneklis to pameta, jo viņam bija tikai viena doma: traukt uz priekšu, un viņš trauca.
   Klusēdami viņi izjāja cauri Festibērai, kur bija palicis ievaino­tais sulainis, un tad apmeta līkumu ap Rišbūras mežu. Kad viņi sasniedza Erliē, Planšē, kas vadīja kavalkādi, nogriezās no ceļa.
   Vairākkārt gan lords Vinters, gan Portoss, gan Aramiss bija mēģinājuši uzsākt sarunu ar cilvēku sarkanajā apmetnī, bet viņš uz visiem jautājumiem atbildēja tikai ar palocīšanos. Tad ceļi­nieki saprata, ka nepazīstamajam ir kāds dibināts iemesls klusēt, un viņi to vairs neuzrunāja.
   Negaiss aizvien tuvojās, zibsnīja aizvien biežāk, sāka rūkt pēr­kons, un vējš, šis negaisa vēstnesis, jātniekiem svilpoja gar ausīm, vēcinādams viņu matus un spalvas pie cepurēm.
   Kawlkāde paātrināja gaitu.
   Netālu no Fromelas uznāca negaiss; jātnieki ietinās apmet­ņos; viņiem vēl atlika trīs ljē, un tos viņi nojāja, lietum gāžot aumaļām.
   Vienīgi d'Artanjans noņēma platmali no galvas un neietinās apmetnī: lietus gāzma viņam atveldzēja degošo pieri un drudžaini trīsošo ķermeni.
   Kad kavalkāde, pametusi aiz muguras Goskalu, tuvojās pasta stacijai, kāds vīrs, kas bija patvēries zem koka, atdalījās no stum­bra, ar kuru tumsā bija pavisam saplūdis kopā, un, pielikdams pirkstu pie lūpām, panācās līdz ceļa vidum.
   Atoss redzēja, ka tas ir Grimo.
   —   Kas noticis? — iesaucās d'Artanjans. — Vai viņa aizbrau­kusi no Armantjēras?
   Grimo apstiprinoši pamāja ar galvu. D'Artanjans sāka griezt zobus.
   —   Klusē, d'Artanjan! — Atoss viņu apsauca. — Esmu uzņē­mies visu atbildību, un Grimo izjautāšu es pats.
   —   Kur viņa ir? — Atoss jautāja.
   Grimo izstiepa roku Lisas virzienā.
   —  Vai tālu no šejienes? — Atoss turpināja izjautāšanu.
   Grimo parādīja savam kungam saliektu rādītāja pirkstu.
   —  Viena? — Atoss vaicāja.
   Grimo piekrītoši pamāja.
   —   Kungi, viņa ir viena, — Atoss sacīja, — viņa atrodas pusljē no šejienes, uz upes pusi.
   —   Labi, — atsaucās d'Artanjans, — ved mūs, Grimo.
   Grimo devās taisni pāri laukiem, un jātnieku pulciņš viņam
   sekoja.
   Pēc kādiem piecsimt soļiem viņi sasniedza nelielu upīti, ko pārbrida.
   Kad atkal uzzibsnīja, viņi ieraudzīja savā priekšā Angenge- mas ciemu.
   —  Vai tur, Grimo? — Atoss jautāja.
   Grimo noliedzoši papurināja galvu.
   —   Klusāk, kungi! — Atoss teica.
   Un mazais pulciņš devās tālāk.
   Atkal zibens šautra šķēla izplatījumu; Grimo izstiepa roku, un ugunīgās čūskas zilganajā gaismā viņi ieraudzīja vientuļu mā­jiņu upes krastā, simt soļu no pārceltuves.
   Viens logs bija apgaismots.
   —  Mēs esam galā, — Atoss sacīja.
   Sai mirklī pacēlās kāds vīrs, kas bija gulējis grāvī — tas bija Musketons. Ar pirkstu viņš parādīja uz apgaismoto logu un teica:
   —  Viņa ir tur.
   —   Un Bazēns? — Atoss jautāja.
   —   Kamēr es sargāju logu, viņš sargā durvis.
   —   Labi, jūs visi esat uzticami kalpotāji, — Atoss uzslavēja.
   Nolēcis no zirga, viņš pameta pavadu Grimo un, pamājis pā­rējiem, lai tie jāj mājai apkārt līdz durvīm, devās uz loga pusi.
   Namiņš bija apņemts ar divas trīs pēdas augstu dzīvžogu, kam Atoss pārkāpa pāri un sasniedza logu; tam nebija slēģu, bet aiz­kari, kas sniedzās līdz pusei, bija cieši aizvilkti priekšā.
   Atoss pakāpās uz akmens izciļņa un ieskatījās istabā.
   Lampas gaismā viņš ieraudzīja tumšā mētelī ievīstījušos sie­vieti, kas sēdēja uz ķebļa pie kamīna, kurā uguns izdega; atbal­stījusi elkoņus uz rupja galda, viņa bija atslējusi galvu uz mar- morbaltajām rokām.
   Seju Atoss nevarēja saskatīt, tomēr pār viņa lūpām pārslīdēja baigs smīns: nevarēja būt šaubu, tā bija sieviete, ko viņš mek­lēja.
   Šai mirklī iezviedzās zirgs. Milēdija pacēla galvu, ieraudzīja pie loga rūts pieplakušo, bālo Atosa seju un iekliedzās.
   Atoss saprata, ka ir pazīts; ar ceļgalu un roku izspiedis logu, viņš ielēca istabā un nostājās milēdijas priekšā kā atriebes rēgs.
   Milēdija pieskrēja pie durvīm un atrāva tās vaļā; uz sliekšņa parādījās d'Artanjans, vēl bālāks un draudīgāks nekā Atoss.
   Iekliegdamās milēdija atkāpās. Domādams, ka viņai ir iespē­jams izbēgt un ka viņa var izslīdēt no atriebēju rokām, d'Artan­jans izvilka pistoli, bet Atoss brīdinoši pacēla roku un sacīja:
   —   D'Artanjan, bāziet pistoli atpakaļ aiz jostas, šo sievieti va­jag notiesāt, nevis nogalināt. Pagaidi vēl mazliet, d'Artanjan, un tu gūsi gandarījumu. Kungi, nāciet iekšā.
   D'Artanjans paklausīja, jo Atoss runāja Dieva sūtīta soģa svi­nīgajā balsī. Pēc d'Artanjana istabā ienāca Portoss, Aramiss, lords Vinters un cilvēks sarkanajā apmetnī.
   Četri sulaiņi apsargāja durvis un logu.
   Milēdija bija atslīgusi krēslā un izstiepa rokas, it kā gribē­dama atvairīt baigu parādību. Ieraudzījusi savu svaini, viņa spalgi iekliedzās.
   —   Ko jums vajag? — viņa iesaucās.
   —   Mums vajag Šarloti Baksonu, ko sauca papriekš par grā­fieni de La Fēru un vēlāk par Šefildas baronesi lēdiju Vinteri, — atbildēja Atoss.
   —   Tā esmu es, tā esmu es! — aiz šausmām apstulbusi, viņa murmināja. — Ko jūs gribat?
   —   Mēs gribam jūs tiesāt par jūsu noziegumiem, — Atoss sa­cīja. — Jūs varēsiet aizstāvēties, attaisnojieties, ja varat. D'Ar­tanjana kungs, jūs pirmais izsakiet savas apsūdzības.
   D'Artanjans pagāja uz priekšu.
   —   Dieva un cilvēku priekšā es apsūdzu šo sievieti, ka viņa noindējusi Konstanci Bonasjē, kas vakar mirusi, — jauneklis teica un pievērsās Portosam un Aramisam.
   —   Mēs to apliecinām, — abi musketieri reizē sacīja.
   D'Artanjans turpināja.
   —  Dieva un cilvēku priekšā es apsūdzu šo sievieti, ka viņa dzīrās noindēt mani pašu ar vīnu, ko viņa atsūtīja no Vilruā ar viltotu vēstuli, it kā šo vīnu būtu sūtījuši mani draugi. Dievs mani izglāba, bet manā vietā mira kāds cits cilvēks, ko sauca par Briz- monu.
   —   Mēs to apliecinām, — Portoss un Aramiss vienā balsī teica.
   —   Dieva un cilvēku priekšā es apsūdzu šo sievieti, ka viņa uzkūdīja mani nogalināt baronu de Vardu, un, tā kā šeit nav neviena, kas varētu apliecināt šo apsūdzību, tad es pats to aplie­cinu. Es beidzu.
   Un d'Artanjans kopā ar Aramisu un Atosu pārgāja istabas otrā pusē.
   —  Jūsu kārta, milord! — Atoss sacīja.
   Barons savukārt panāca uz priekšu.
   —   Dieva un cilvēku priekšā es apsūdzu šo sievieti, ka viņa likusi nogalināt Bekingemas hercogu, — teica lords Vinters.
   —  Bekingemas hercogs nogalināts? — visi klātesošie vienā balsī iesaucās.
   —   Jā, — barons apstiprināja, — nogalināts! Saņēmis vēstuli, kurā jūs mani brīdinājāt, es liku aizturēt šo sievieti un uzdevu kādam krietnam un uzticamam cilvēkam viņu apsargāt; viņa pa­vedināja šo cilvēku, ielika tam dunci rokā un lika nogalināt her­cogu, un varbūt šai mirklī Feltons samaksā ar savu galvu par šīs fūrijas noziegumu.
   Tiesneši šausmās notrīsēja, izdzirduši par šo jauno nekrietno noziegumu.
   —   Tas vēl nav viss, — lords Vinters turpināja. — Mans brā­lis iecēla viņu par savu mantinieci un pēc tam trīs stundās no­mira ar savādu slimību, kas atstāj uz visa ķermeņa zilganus plan­kumus. Svaine, no kā nomira jūsu vīrs?
   —   Šausmīgi! — iesaucās Portoss un Aramiss.
   —   Bekingema slepkava, Feltona slepkava, mana brāļa slep­kava, es prasu, lai jūs notiesā, un, ja tas netiks izdarīts, tad pa­ziņoju, ka notiesāšu jūs pats.
   Lords Vinters nostājās blakus d'Artanjanam, atbrīvodams vietu nākošajam apsūdzētājam.
   Iekļāvusi pieri plaukstās, milēdija pūlējās saņemties un pār­varēt nāves bailes.
   —   Tagad pienākusi mana kārta, — ierunājās Atoss, drebēdams kā lauva, kas ieraudzījis čūsku. — Es apprecēju šo sievieti, kad viņa bija vēl jauna meitene, apprecēju viņu, kaut arī visa ģi­mene tam pretojās. Devu viņai savu mantu un vārdu un tad kādu dienu es atklāju, ka šī sieviete bija apzīmēta ar kauna zīmi, uz kreisā pleca viņai bija iededzināts lilijas zieds.
   —  Atrodiet tiesnesi, kas man piesprieda šo baismīgo sodu! — milēdija iesaucās. — Kur ir tas, kas šo sodu izpildīja?
   —  Jel klusējiet! — kāda balss ieteicās. — Uz to atbildēšu es!
   Un vīrs sarkanajā apmetnī savukārt izgāja uz priekšu.
   —   Kas ir šis cilvēks, kas viņš ir? — iesaucās milēdija; aiz bailēm viņai aizrāvās elpa, mati atrisa un, it kā atdzīvojušies, saslējās virs nāves bālās sejas.
   Visu acis pievērsās šim vīram, ko neviens, izņemot Atosu, ne­pazina.
   Un arī Atoss lūkojās uz viņu tikpat pārsteigts kā citi, jo ne­spēja iedomāties, kāds sakars varētu būt šim cilvēkam ar šauša­līgo drāmu, kuras beigu cēliens pašreiz norisinājās.
   Lēnā, svinīgā gaitā piegājis pie milēdijas, tā ka viņu no tās šķīra vairs tikai galds, nepazīstamais noņēma masku.
   Ar aizvien pieaugošām bailēm milēdija brīdi raudzījās bālajā sejā, ko ieskāva melni mati un vaigu bārda; šī seja pauda tikai ledainu bezjūtību.
   —   O nē, nē! — milēdija piepeši iesaucās, pieceldamās un at­kāpdamās līdz pašai sienai. — Nē, nē, tas ir pekles rēgs! Tas nav viņš! … Palīgā, palīgā! — viņa brēca aizžņaugtā balsī, pie- vērsdamās sienai, it kā gribēdama tanī ar rokām izlauzt izeju.
   —   Kas jūs esat? — iesaucās visi šīs ainas aculiecinieki.
   —   Pavaicājiet šai sievietei, — sacīja cilvēks sarkanajā ap­metnī, — jūs taču redzat, ka viņa mani pazīst.
   —   Lilles bende! Lilles bende! — izdvesa milēdija, neprātīgās bailēs krampjaini ķerdamās ar rokām sienām, lai nesaļimtu.
   Visi atkāpās, un cilvēks sarkanajā apmetnī palika viens stāvot istabas vidū.
   —   Žēlastību, žēlastību! Piedodiet! — iesaucās nožēlojamā sie­viete, nokrizdama ceļos.
   Nepazīstamais nogaidīja, kamēr iestājās klusums.
   —  Es jau jums teicu, ka viņa pazīst mani! — viņš teica. —Jā, es esmu Lilles bende, uzklausieties manu stāstu!
   Neviens no klātesošiem nenovērsa acis no šī cilvēka, visi ne­pacietīgi gaidīja, ko viņš teiks.
   —   Sī jaunā, skaistā sieviete kādreiz bija tikpat skaista mei­tene. Viņa bija Tamplemaras benediktīniešu klostera mūķene. Jauns, dievticīgs garīdznieks ar skaidru sirdi noturēja dievkalpo­jumus šā klostera baznīcā. Viņa iedomājās savaldzināt šo garīdz­nieku, un viņai tas izdevās — viņa būtu spējusi savaldzināt pat svēto.
   Viņi abi bija devuši neatsaucamus šķīstības solījumus, tāpēc viņu sakars nevarēja ilgi turpināties, nepazudinot abus. Jaunā mūķene pierunāja garīdznieku pamest to apvidu, bet, lai to iz­darītu, lai kopīgi aizbēgtu uz citu Francijas apgabalu, kur abi varētu mierīgi dzīvot, tāpēc ka neviens viņus nepazītu, bija vaja­dzīga nauda. Ne vienam, ne otram naudas nebija. Garīdznieks nozaga svētītos baznīcas traukus un tos pārdeva, taču, kad viņi dzīrās kopā aizceļot, abi tika apcietināti.
   Nedēļas laikā viņa savaldzināja cietumsarga dēlu un izbēga no cietuma. Jaunais garīdznieks tika notiesāts uz desmit gadiem ieslodzījuma važās un apzīmēšanu ar kauna zīmi. Es biju Lilles pilsētas bende, kā šī sieviete sacīja. Biju spiests vainīgajam iede­dzināt kauna zīmi, un vainīgais, kungi, bija mans brālis!
   Tad es nozvērējos, ka šī sieviete, kas bija pazudinājusi manu brāli, kas bija vairāk nekā tikai viņa līdzzinātāja, jo bija viņu pamudinājusi uz noziegumu, saņems vismaz daļu soda. Es no­jautu, kur viņa bija paslēpusies, izsekoju viņai, notvēru vaininieci, sasēju viņu un uzspiedu tādu pašu kauna zīmi, kādu biju uzspie­dis savam brālim.
   Kad nākošajā dienā atgriezos Lillē, manam brālim savukārt bija izdevies izbēgt. Mani apvainoja par līdzzinātāju viņa izbēg­šanā un notiesāja ar cietuma sodu līdz tam laikam, kamēr bēglis brīvprātīgi atgriezīsies. Mans nabaga brālis nezināja par šo sprie­dumu. Viņš bija atkal saticies ar šo sievieti, abi kopā bija aizbē­guši uz Berijas provinci, kur brālim laimējās dabūt nelielu drau­dzi. Sī sieviete uzdevās par viņa māsu.
   Turienes zemju īpašnieks ieraudzīja šo viltus māsu, iemīlējās viņā, turklāt iemīlējās tik ļoti, ka piedāvāja viņai laulību. Tad viņa pameta to, ko bija pazudinājusi, lai pazudinātu to, kas viņu padarīja par grāfieni de La Fēru …
   Visu acis pievērsās Atosam, kura īstais vārds bija grāfs de La Fērs, un Atoss ar galvas mājienu apstiprināja, ka bende ru­nājis patiesību.
   —  Mans nabaga brālis, kļuvis gluži neprātīgs aiz izmisuma un nolēmis izbeigt dzīvi, kurai šī sieviete bija laupījusi visu, gan godu, gan laimi, atgriezās Lillē. Dabūjis zināt, ka esmu notiesāts viņa vietā izciest cietuma sodu, viņš brīvprātīgi atgriezās cietumā un tai pašā vakarā pakārās savā viennīcā.
   Starp citu, tie, kuri bija mani notiesājuši, turēja vārdu. Tikko bija konstatēta pašnāvnieka personība, mani atbrīvoja.
   Tāds ir noziegums, par kuru es apsūdzu šo sievieti, un tāpēc viņai ir iededzināta kauna zīme.
   —   D'Artanjana kungs, kādu sodu jūs pieprasāt šai sievie­tei? — Atoss jautāja.
   —   Nāves sodu, — atbildēja d'Artanjans.
   —  Milord Vinter, — Atoss turpināja, — kādu sodu jūs pie­prasāt šai sievietei?
   —   Nāves sodu, — lords Vinters atbildēja.
   —   Portosa kungs un Aramisa kungs, — Atoss sacīja, — jūs esat tiesneši. Kādu sodu jūs piespriežat šai sievietei?
   —  Nāves sodu, — abi musketieri dobjā balsī teica.
   Milēdija iegaudojās kā vilku māte un uz ceļiem rāpās uz ties­nešu pusi.
   Atoss izstiepa roku pret milēdiju.
   —   Šarlote Baksona, grāfiene de La Fēra, milēdija Vintere, — viņš sacīja, — jūsu ļaundarības ir izsmēlušas pacietības mēru cilvēkiem virs zemes un Dievam debesīs. Ja protat kādu lūgšanu, tad izsakāt to, jo jūs esat notiesāta un jums jāmirst.
   Šie vārdi laupīja milēdijai pēdējo cerību; viņa piecēlās, izslē­jās visā augumā, gribēja ko runāt, bet viņai pietrūka spēka. Mi­lēdija juta, ka varena, nepielūdzama roka, neatvairāma kā likte­nis, sagrābusi viņu un rauj uz atvaru. Viņa pat nemēģināja pre­toties un izgāja no būdiņas.
   Lords Vinters, d'Artanjans, Atoss, Portoss un Aramiss viņai sekoja. Sulaiņi devās pak saviem kungiem; tukšajā istabā ar izsisto logu un atvērtajām durvīm uz galda palika kūpoša lampa, kas meta drūmu gaismu.

   Bija gandrīz pusnakts; dilstošais mēness, ko sārtoja pēdējie negaisa atspīdumi, pacēlās aiz Armantjēras pilsētiņas, un tā bā­lajā, spocīgajā gaismā iezīmējās tumšās namu aprises un augstā zvanu torņa skelets. Priekšā Lisa vēla savus ūdeņus, tie šķita kā izkausēts svins; pretējā krastā rēgojās melnas koku lapotnes, kas atdalījās pret sārtajām, negaisa mākoņiem noklātajām debe­sīm un it kā radīja mijkrēsli nakts vidū. Pa kreisi pacēlās vecas, pamestas vējdzirnavas ar nekustīgiem spārniem, to drupās šad tad iekliedzās pūce. Līdzenumā, gan pa labi, gan pa kreisi no ceļa, pa kuru virzījās drūmais gājiens, vietumis auga zemi, kropli koki, tie izskatījās kā pietupušies, bezveidīgi punduri, kas šajā baigajā stundā uzglūnēja cilvēkiem.
   Brīžiem plats zibsnis apgaismoja visu apvārsni, izvijās kā čūska virs koku melnajām lapotnēm un kā baismīgs, līks zobens pāršķēla debesis un ūdeņus. Ne vēja pūsmas smacīgajā gaisā. Nāves klusums nomāca visu dabu, zeme pēc nesenās lietus gāz- mas vēl bija mikla un slidena, atsvaidzinātās zāles izdvesa savas smaržas.
   Grimo un Musketons veda milēdiju, turēdami viņu katrs aiz vienas rokas; aiz viņiem gāja bende, aiz bendes lords Vinters, d'Artanjans, Atoss, Portoss un Aramiss.
   Planšē un Bazēns noslēdza gājienu.
   Sulaiņi veda milēdiju uz upes pusi. Viņas mute bija mēma, toties acis runāja savā neizdibināmajā daiļrunībā, tās lūdzās ik­vienu, ko uzskatīja.
   Kad milēdija atradās dažus soļus priekšā pārējiem, viņa sacīja abiem sulaiņiem:
   — Tūkstoš pistoles katram no jums, ja jūs palīdzēsiet man iz­bēgt. Bet, ja nodosiet mani savu kungu rokās, tad ziniet: man te tuvumā ir atriebēji, kas jums liks dārgi samaksāt par manu nāvi.
   Grimo svārstījās. Musketons sāka trīcēt pie visām miesām.
   Izdzirdis milēdijas balsi, Atoss strauji tuvojās viņai un lords Vinters sekoja Atosam, sacīdams:
   —   Aizvāciet šos sulaiņus, viņa tiem kaut ko teica, tie vairs nav droši.
   Atoss pasauca Planšē un Bazēnu, kas stājās Grimo un Mus­ketona vietā.
   Kad viņi sasniedza upes krastu, bende sasēja milēdijai rokas.
   Tad viņa pārtrauca klusēšanu un iesaucās:
   —   Jūs esat gļēvuļi, nožēlojami slepkavas! Sapulcējušies desmit vīri, lai nobendētu vienu sievieti! Piesargieties, ja ari nepagūs atsteigties man palīgā, toties es tikšu atriebta!
   —   Jūs neesat sieviete, — Atoss salti atcirta, — jūs neesat cil­vēcīgs radījums, bet no pekles izmucis dēmons, ko mēs aizsūtīsim atpakaļ.
   —   O, tikumīgie kungi! — milēdija uzsauca. — Lieciet vērā, ka tas, kas aizskars kaut matu uz manas galvas, savukārt kļūs slep­kava.
   —   Bende var nogalināt, nekļūdams ar to slepkava, — iebilda vīrs sarkanajā apmetnī, ar roku uzsizdams pa savu plato zobenu. — Viņš ir pēdējais soģis, nekas vairāk. Nachrichter, kā saka mūsu kaimiņi vācieši.
   Tā runādams, viņš sasēja milēdijai kājas, un viņa divas trīs reizes mežonīgi iekliedzās; dīvaini un baismīgi izskanēja šie klie­dzieni nakts tumsā un izgaisa meža biezoknī.
   —   Ja esmu vainīga, ja esmu izdarījusi noziegumus, par ku­riem jūs mani apsūdzat, — milēdija brēca, — tad vediet mani uz tiesu! Jūs neesat tiesneši, jūs nevarat mani sodīt!
   —   Es jums piedāvāju Taibernu, — lords Vinters sacīja. — Kā­pēc jūs atteicāties?
   —   Tāpēc, ka es negribu mirt! — atbildēja milēdija, cenzda­mās izrauties no bendes rokām. — Tāpēc, ka esmu pārāk jauna, lai mirtu!
   —   Sieviete, ko jūs Betinā noindējāt, kundze, bija par jums jaunāka, — d'Artanjans sacīja.
   —   Es iestāšos klosterī, kļūšu mūķene, — milēdija gaudās.
   —   Jūs jau bijāt klosterī, — teica bende, — bet jūs to pamētāt, lai pazudinātu manu brāli.
   Milēdija izbailēs iekliedzās un nometās ceļos.
   Bende pacēla viņu un gribēja nest uz laivu.
   —   Ak dievs, mans dievs! — viņa vaimanāja. — Vai jūs mani noslīcināsiet?
   Milēdija vaimanāja tik žēli, ka d'Artanjans, kas līdz šim bija visdedzīgāk vajājis milēdiju, apsēdās uz celma, nodūra galvu un ar plaukstām aizbāza ausis; tomēr viņš joprojām dzirdēja sievie­tes draudus un plosīgos kliedzienus.
   D'Artanjans bija visjaunākais no visiem, viņš pirmais neiztu­rēja:
   —   Es nespēju noskatīties šo šaušalīgo ainu! Nevaru pieļaut, ka šai sievietei tā jāmirst!
   Milēdija izdzirdēja šos vārdus, viņā modās cerības dzirkstele.
   —   D'Artanjan! D'Artanjan! — viņa iesaucās. — Atceries, ka es tevi mīlēju!
   Jauneklis paspēra soli uz viņas pusi.
   Bet Atoss izrāva zobenu no maksts un nostājās d'Artanjanam ceļā.
   —   D'Artanjan, ja jūs spersiet vēl soli uz priekšu, — viņš brī­dināja, — tad mēs krustosim zobenus.
   D'Artanjans nometās ceļos un sāka lūgt Dievu.
   —   Bende, veic savu darbu! — Atoss sacīja.
   —   Labprāt, jūsu gaišība, — teica bende, — jo, tik tiešām, ka es esmu krietns katolis, esmu cieši pārliecināts, ka rīkojos tais­nīgi, veikdams savu pienākumu pret šo sievieti.
   —   Pareizi.
   Atoss piegāja pie milēdijas.
   —   Piedodu jums visu ļaunu, ko esat man nodarījusi, — viņš sacīja. — Piedodu jums par manu izpostīto nākotni, par manu aptraipīto godu, apkaunoto mīlestību un manas dvēseles glābiņu, ko uz visiem laikiem laupījis izmisums, kurā esat mani iedzinusi. Mirstiet Dieva mierā.
   Tad lords Vinters piegāja pie milēdijas.
   —   Es jums piedodu, — viņš teica, — ka esat noindējusi manu brāli un uzkūdījusi noslepkavot lordu Bekingemu. Es jums pie­dodu nabaga Feltona nāvi un slepkavīgos nodomus pret mani. Mirstiet Dieva mierā.
   —   Un es, kundze, lūdzu man piedot, ka ar muižnieka necie­nīgu krāpšanu esmu modinājis jūsu dusmas, — d'Artanjans sa­cīja. — Es jums piedodu manas nelaimīgās iemīļotās nogalinā­šanu un jūsu nežēlīgos atriebības mēģinājumus pret mani. Es jums piedodu un apraudu jūsu likteni. Mirstiet Dieva mierā.
   —   I am lost*\ — milēdija angliski nomurmināja. — I must die[8].
   Tad viņa piecēlās un pavērās visapkārt ar kvēlu skatienu, kas šķita iedegamies kā liesma.
   Viņa nekā neieraudzīja.
   Viņa ieklausījās, bet nekā neizdzirdēja.
   Ap viņu bija tikai ienaidnieki.
   —   Kur man būs jāmirst? — viņa jautāja.
   —   Pretējā krastā, — bende atbildēja.
   Tad viņš iecēla milēdiju laivā, un, kad pats dzirās tanī iekāpt, Atoss pasniedza viņam naudas zutni.
   —   Ņemiet, tā ir atlīdzība par nāves soda izpildīšanu, — Atoss teica. — Lai katrs redz, ka mēs rīkojamies kā tiesneši.
   —   Labi, — bende sacīja. — Un tagad lai šī sieviete zina, ka izpildu nevis savu amatu, bet pienākumu.
   Ar šiem vārdiem viņš iemeta naudas zutni upē.
   Laiva atrāvās no krasta un sāka peldēt uz Lisas kreiso krastu, aiznesdama noziedznieci un bendi; pārējie palika labajā krastā un nometās ceļos.
   Laiva lēnām slīdēja gar prāmja tauvu, to apspīdēja bāli pa­debeši, kas patlaban bija uzgūluši pāri ūdeņiem.
   Bija redzams, ka laiva piestājās otrā krastā; uz.iesarkanā ap­vāršņa iezīmējās bendes un milēdijas melnie silueti.
   Pa pārcelšanās laiku milēdijai bija izdevies atraisīt virvi, ar kuru viņai bija sasietas kājas; kad laiva apstājās pie krasta, viņa viegli izlēca malā un metās bēgt.
   Bet zeme bija mitra; sasniegusi paugura muguru, milēdija pa­slīdēja un nokrita uz ceļiem.
   Bez šaubām, milēdiju pārņēma māņticīgas bailes, viņa nodo­māja, ka debesis atrauj viņai glābiņu, un tāpēc viņa palika tādā stāvoklī, kādā bija pakritusi, galvu noliekusi, rokas salikusi.
   Otrā krastā palikušie redzēja, ka bende lēnām pacēla abas ro­kas, mēnesnīcā uzzibsnīja platā zobena asmens, tad rokas nolai­dās; bija dzirdams līka zobena iesvilpiens, upura kliedziens, un ķermenis, kam galva bija nocirsta, sabruka.
   Bende noņēma sarkano apmetni, izklāja to zemē, ielika tur ķermeni, tam virsū galvu, sasēja apmetņa galus, uzmeta nastu plecos un atkal iekāpa laivā.
   Sasniedzis Lisas vidu, bende apturēja laivu un, pacēlis nastu virs ūdens, skaļā balsī iesaucās:
   —   Lai notiek Dieva prāts!
   Tad viņš iemeta līķi melnajās dzīlēs, kas uzreiz saslēdzās kopā.
   Pēc trim dienām četri musketieri atgriezās Parīzē; viņi nebija pārkāpuši dotā atvaļinājuma robežas un tai pašā vakarā devās kā parasti apmeklēt de Trevila kungu.
   —   Nu, kungi, vai labi pavadījāt laiku ceļojumā? — drošsirdī­gais kapteinis viņiem jautāja.
   —  Lieliski! — Atoss atbildēja savā un savu draugu vārdā.

   Nākošā mēneša sestajā datumā karalis, izpildīdams kardinā­lam doto solījumu atgriezties pie Larošelas, pameta galvaspilsētu; vēsts par Bekingema nogalināšanu bija viņu pārsteigusi kā zi­bens no skaidrām debesīm.
   Kaut gan karaliene bija brīdināta, ka viņas mīļotajam cilvē­kam draud briesmas, tomēr, kad viņai paziņoja par hercoga nāvi, viņa nespēja ticēt šai ziņai. Karaliene pat pārsteidzīgi iesaucās:
   — Tas nav tiesa! Viņš gluži nesen atsūtīja man vēstuli.
   Bet nākošajā dienā karalienei vajadzēja vien ticēt liktenīgajai vēstij: La Ports, kas tāpat kā visi bija ticis aizturēts Anglijā ar Kārļa I pavēli, ieradās un atveda pēdējo, baigo Bekingema dā­vanu karalienei.
   Karaļa prieks bija milzīgs; viņš nemaz necentās to noslēpt un karalienes klātbūtnē pat tīši izpauda savu prieku ļoti skaļi. Lud­viķim XIII tāpat kā visiem vāja rakstura cilvēkiem trūka augst­sirdības.
   Taču drīz vien karalis atkal sadrūma un sapīka: viņa vaigs ilgi neaptumšots nebija nekad. Viņš juta, ka, atgriezies nometnē, atkal nokļūs verdzībā, un tomēr viņš atgriezās.
   Kardināls viņam bija kā čūska, kas hipnotizē viņu, putnu, kurš lēkā no zara uz zaru un tomēr nevar aizbēgt.
   Atgriešanās uz Larošelu bija drūma. It īpaši mūsu četri draugi pārsteidza savus biedrus: viņi jāja cits citam blakus, galvas no­kāruši, skumji raudzīdamies uz priekšu. Vienīgi Atoss šad tad pa­cēla augsto pieri, viņa acis iespīdējās, pār lūpām pārslīdēja rūgts smaids, un viņš atkal tāpat kā viņa draugi iegrima sāpīgās pār­domās.
   Kad viņi ieradās kādā pilsētā, tikko karalis bija pavadīts līdz apmešanās vietai, četri draugi tūdaļ devās vai nu uz savu mītni, vai uz kādu nomaļu krodziņu, kur viņi ne spēlēja kārtis, ne dzēra, bet tikai sačukstējās un vērīgi skatījās apkārt, vai kāds nenoklau­sās.
   Kādu dienu, kad karalis ceļā apstājās, lai sarīkotu medības, un četri draugi, kā pēdējā laikā parasts, tanīs nepiedalījās, bet ap­metas krodziņā, kas atradās lielceļa malā, kāds vīrs, atauļojis no Larošelas, apturēja zirgu pie krodziņa durvīm, gribēdams iedzert glāzi vīna, un ieskatījās istabā, kur pie galda bija apsēdušies četri musketieri.
   —   Holā! D'Artanjana kungs, vai tas esat jūs?
   D'Artanjans pacēla galvu un ielīksmots iekliedzās. Viņš bija
   ieraudzījis cilvēku, ko sauca par savu rēgu: tas bija nepazīsta­mais no Mengas, no Fosuajē ielas un no Arasas.
   D'Artanjans izrāva zobenu no maksts un metās uz durvīm.
   Šoreiz nepazīstamais nebēga projām, bet nolēca no zirga un devās pretī d'Artanjanam.
   —  A, mans kungs, beidzot es jūs satieku! — jauneklis sacīja.
   —  Un šoreiz jūs man neizmuksiet!
   —  Es arī nevēlos to darīt, — nepazīstamais atbildēja, — jo tagad es jūs meklēju. Karaļa vārdā es jūs arestēju. Nododiet man savu zobenu un nedomājiet pretoties, es jūs brīdinu, jūs varat pazaudēt galvu.
   —   I\as tad jūs tāds esat? — d'Artanjans jautāja, nolaizdams zobenu, bet vēl to neatdodams.
   —  Esmu kavalieris de Rošfors, — nepazīstamais atbildēja,
   —   kardināla Rišeljē staļļmeistars, un man pavēlēts aizvest jūs pie viņa eminences.
   —   Kavaliera kungs, mēs atgriežamies pie viņa eminences, — sacīja Atoss, pienākdams klāt, — un jūs taču ticēsiet d'Artanjana kunga goda vārdam, ka viņš taisnā ceļā dosies uz Larošelu.
   —  xMan viņš jānodod sardzei, kas viņu aizvedīs uz nometni.
   —   Kungs, mēs dodam muižnieka goda vārdu, ka būsim viņam par sardzi. Bet dodu arī goda vārdu, — Atoss piebilda, sarauk­dams uzacis, — ka d'Artanjana kungs mūs neatstās.
   Kavalieris Rošfors atskatījās un ieraudzīja, ka Portoss un Ara­miss nostājušies starp viņu un durvīm; viņš saprata, ka nokļuvis pilnīgi šo četru vīru varā.
   —   Kungi, — viņš tiem sacīja, — ja d'Artanjana kungs būs ar mieru atdot man savu zobenu un dos tāpat kā jūs goda vārdu, tad es apmierināšos ar jūsu solījumu, ka jūs aizvedīsiet d'Artan­jana kungu uz monsinjora kardināla mītni.
   —   Dodu jums goda vārdu, — d'Artanjans teica, — un saņe­miet manu zobenu.
   —   Tā man iznāk vēl labāk, — Rošfors sacīja, — jo varu tur­pināt savu ceļu.
   —  Ja jūs dodaties satikties ar milēdiju, — Atoss salti sacīja,
   —  tad tas ir veltīgi, jūs viņu vairs neredzēsiet.
   —   Kas tad ar viņu noticis? — Rošfors ieinteresēti jautāja.
   —  Atgriezieties nometnē un tur jūs dabūsiet zināt.
   Rošfors brīdi apsvēra un tad nolēma sekot Atosa padomam un atgriezties kopā ar viņiem, jo vairāk tāpēc, ka viņi atradās vienas dienas jājiena attālumā no Siržeras, kur kardinālam vajadzēja ierasties sagaidīt karali.
   Turklāt atgriežoties Rošforam radās iespēja pašam uzraudzīt savu arestantu.
   Karalis ar pavadoņiem atkal devās ceļā.
   Nākošajā dienā pulksten trijos viņi sasniedza Siržeru. Tur kardināls sagaidīja karali. Ministrs un karalis izteica viens ot­ram daudz laipnību un apsveica viens otru ar laimīgo gadījumu, kas atbrīvojis viņus no niknā Francijas ienaidnieka, kurš uzmu­sinājis pret viņiem visu Eiropu. Pēc tam kardināls, kam Rošfors bija paziņojis, ka d'Artanjans aizturēts, vēlēdamies, cik vien drīz iespējams, redzēt musketieri, atvadījās no karaļa, uzaicinājis viņu nākošajā dienā apskatīt uzbēruma būves darbus, kuri tagad bija nobeigti.
   Atgriezdamies vakarā savā mītnē pie La Pjēra tilta, kardināls ieraudzīja pie durvīm stāvam d'Artanjanu bez zobena un trīs ap­bruņotos musketierus.
   Tā kā tagad spēks bija kardināla pusē, tad viņš bargi paska­tījās uz musketieriem un ar acu skatienu un rokas mājienu pavē­lēja d'Artanjanam, lai tas seko viņam.
   D'Artanjans paklausīja.
   —  Mēs tevi gaidīsim, d'Artanjan, — Atoss sacīja pietiekami skaļi, lai kardināls dzirdētu.
   Viņa eminence sarauca uzacis, uz mirkli apstājās, bet tad, ne vārda neteicis, devās tālāk.
   D'Artanjans sekoja kardinālam, un pie durvīm trīs musketieri palika sardzē.
   Kardināls iegāja savā istabā, kas viņam kalpoja arī par ka­binetu, un pamāja Rošforam, lai tas ieved jauno musketieri.
   Rošfors izpildīja rīkojumu un pēc tam izgāja no istabas.
   D'Artanjans palika divatā ar kardinālu; šī bija viņa otrā tik­šanās ar Rišeljē, un vēlāk jauneklis atzinās, viņš esot domājis, ka tā būšot arī pēdējā.
   Rišeljē stāvēja kājās, atbalstījies pret kamīnu, starp viņu un d'Artanjanu atradās galds.
   —   Kungs, jūs esat arestēts pēc manas pavēles, — kardināls ierunājās.
   —   Monsinjor, man jau tas tika ziņots.
   —   Un vai zināt, kāpēc?
   —  Nē, monsinjor. Vienīgo lietu, kuras dēļ mani varētu arestēt, jūsu gaišība vēl nezina.
   Rišeljē cieši paskatījās uz jaunekli.
   —   Ko tas nozīmē? — kardināls jautāja.
   —   Ja jūsu gaišībailabpatiks papriekš man pateikt, kādos pār­kāpumos tieku apsūdzēts, tad es pēc tam izstāstīšu, ko esmu iz­darījis.
   —  Jūs tiekat apsūdzēts_ noziegumos, par kuriem kritušas arī dižciltīgākas galvas nekā jūsējā! — kardināls sacīja.
   —   Un kādi tie būtu, jūsu gaišība? — d'Artanjans jautāja tik dzija mierā, ka Rišeljē jutās pārsteigts.
   —   Jūs tiekat apsūdzēts par sarakstīšanos ar karaļvalsts ienaid­niekiem, jūs tiekat apsūdzēts par valsts noslēpumu izdibināšanu, jūs tiekat apsūdzēts par mēģinājumu izjaukt jūsu karavadoņa plānus.
   —   Kas mani apsūdz šajos noziegumos? — iejautājās d'Artan­jans, nojauzdams, ka to izdarījusi milēdija. — Sieviete, ko valsts tiesa apzīmogojusi ar kauna zīmi, sieviete, kas apprecējusi vienu vīru Francijā un otru Anglijā, sieviete, kas noindējusi savu otro vīru un mēģinājusi noindēt arī mani!
   —  Mans kungs, ko jūs sakāt? — kardināls pārsteigti iesaucās. — Par kuru sievieti jūs tā runājat?
   —   Par milēdiju Vinteri, — d'Artanjans atbildēja, — jā, par milēdiju Vinteri. Jūsu gaišība droši vien nezināja par viņas iz­darītajiem noziegumiem, kad pagodināja viņu ar savu uzticību.
   —   Ja milēdija Vintere būs izdarījusi tādus noziegumus, par kādiem jūs runājat, — sacīja kardināls, — tad viņa tiks sodīta.
   —  Viņa jau ir nosodīta, jūsu gaišība.
   —   Kas tad viņu sodījis?
   —  Mēs.
   —  Vai viņa ir cietumā?
   —  Viņa ir mirusi.
   —  Mirusi! — kardināls atkārtoja, nespēdams ticēt, ka pareizi sadzirdējis. — Mirusi! Vai jūs neteicāt, ka viņa ir mirusi?
   —   Trīs reizes viņa centās mani nogalināt, es viņai to piedevu, bet tad viņa nogalināja sievieti, ko es mīlēju. Mēs ar saviem drau­giem notvērām viņu, notiesājām un piespriedām nāves sodu.
   D'Artanjans izstāstīja kardinālam par Bonasjē kundzes nozā- ļošanu Betinas karmelitu klosterī, par milēdijas tiesāšanu vien­tuļajā mājā un nāves soda izpildīšanu Lisas krastā.
   Kardinālam pārskrēja šermuļi pār kauliem, un tas viņam no­tika reti.
   Bet pēkšņi, it kā kādas neizteiktas domas ietekmē, kardināla sadrūmušais vaigs pamazām noskaidrojās, līdz viņa sejā izpau­dās pilnīgi gaiša izteiksme.
   —   Tātad jūs esat uzmetušies par tiesnešiem, neapdomādami, ka tie, kuriem nav uzdots sodīt un kuri tomēr soda, kļūst slepka­vas! — kardināls ierunājās laipnā balsī, kas bija dīvainā pret­runā skarbajiem vārdiem.
   —  Jūsu gaišība, zvēru jums, ka man ne mirkli nav bijis no­doms taisnoties jūsu priekšā. Esmu gatavs izciest to sodu, ko jūsu gaišībai labpatiks man uzlikt. Es tik ļoti nemīlu dzīvi, lai bītos nāves.
   —  Jā, es zinu, ka jūs esat drošsirdīgs cilvēks, — kardināls sacīja gandrīz sirsnīgā tonī, — tāpēc varu jums jau iepriekš pa­teikt, ka jūs tiksiet tiesāts un pat notiesāts.
   —  Cits manā vietā sacītu jūsu gaišībai, ka viņam ir kabatā apžēlošanas raksts, bet es teikšu tikai vienu: pavēliet, monsinjor, esmu gatavs uz visu.
   —  Apžēlošanas raksts? — Rišeljē brīnījās.
   —  Jā, jūsu gaišība, — d'Artanjans apstiprināja.
   —   Un kas to parakstīja? Vai karalis?
   Pēdējos vārdus izrunājot, kardināla balsī ieskanējās nievas.
   —   Nē, jūs pats, gaišība.
   —   Es? Mans kungs, vai esat zaudējis prātu?
   —  Jūsu gaišība, bez šaubām, pazīs savu rokrakstu.
   Un d'Artanjans parādīja kardinālam vērtīgo papīra lapiņu, ko Atoss bija atņēmis milēdijai un iedevis d'Artanjanam, lai viņš varētu ar to aizsargāties.
   Kardināls paņēma papīru un lēni, uzsvērdams katru zilbi, iz­lasīja:
   «Tas, ko šī dokumenta uzrādītājs izdarījis, ir darīts valsts labā un saskaņā ar manu pavēli.
   1628. gada 5. augustā.
   Rišeljē.»
   Izlasījis šīs nedaudzās rindas, kardināls iegrima dziļās pār­domās, bet papīru d'Artanjanam neatdeva.
   «Tagad viņš apsver, kādās mocībās likt man mirt,» d'Artanjans nodomāja. «Labi, gan viņš redzēs, kā mirst muižnieks!»
   Jaunais musketieris bija lieliskā garastāvoklī un gatavs va­ronīgi šķirties no dzīvības.
   Grozīdams rokās papīra lapiņu, Rišeljē joprojām pārdomāja. Beidzot viņš pacēla galvu un pievērsa ērgļa skatienu d'Artanjana godīgajai, vaļsirdīgajai un saprātīgajai sejai, kurā skaidri varēja izlasīt pēdējos mēnešos pārdzīvoto ciešanu un izlieto asaru pē­das; jau trešo ceturto reizi kardināls apsvēra, cik lielas nākotnes cerības modina šis divdesmit vienu gadu vecais jauneklis un cik lieliskus pakalpojumus viņš varētu sniegt ar savu rosību, drosmi un attapību gudram pavēlniekam.
   No otras puses, milēdijas noziegumi, varenība un velnišķīgās spējas bija ne reizi vien biedējušas kardinālu. Viņš juta slepenu
   35 - 161 prieku, ka ir uz visiem laikiem atbrīvots no šīs bīstamās līdzzi­nātājas.
   Lēnām viņš saplēsa papīra lapiņu, ko d'Artanjans tik augstsir­dīgi bija viņam iedevis.
   «Esmu pazudis,» d'Artanjans nodomāja.
   Un viņš dziļi palocījās kardināla priekšā, it kā gribēdams sa­cīt: «Tavs prāts lai notiek.»
   Kardināls piegāja pie galda, neapsēzdamies uzrakstīja dažas rindiņas uz pergamenta, kam divas trešdaļas jau bija aprakstītas, un uzspieda savu zīmogu.
   «Tas ir mans nāves spriedums,» d'Artanjans nodomāja. «Viņš man aiztaupa nīkšanu Bastīlijā un garlaicīgo tiesāšanu. Tas vēl ir ļoti laipni no viņa puses.»
   —  Ņemiet, mans kungs, — kardināls sacīja jauneklim, pasnieg­dams viņam pergamentu. — Es no jums dabūju vienu atklātu lapu, tās vietā dodu jums otru. Vārdu šajā dokumentā ieraksti'et jūs pats.
   D'Artanjans vilcinādamies paņēma dokumentu un ieskatījās tajā.
   Tā bija pavēle par iecelšanu musketieru leitnanta pakāpē.
   D'Artanjans nokrita kardinālam pie kājām.
   —   Jūsu gaišība, mana dzīvība pieder jums, rīkojieties ar to turpmāk pēc savas patikas. Bet tik lielu žēlastību es neesmu pel­nījis. Man ir trīs draugi, kuriem ir daudz lielāki nopelni…
   —   D'Artanjan, jūs esat drošsirdīgs zēns, — kardināls pār­trauca viņu, iepriecināts, ka beidzot izdevies pakļaut šo dumpīgo raksturu. — Rīkojieties ar šo dokumentu pēc savas patikas. Tikai neaizmirstiet, ka esmu devis to jums, kaut arī jūsu vārds tur nav ierakstīts.
   —   Es to nekad neaizmirsīšu, — d'Artanjans atbildēja, — par to jūsu gaišība var būt pārliecināts.
   Kardināls pagriezās un skaļi iesaucās:
   —   Rošfor!
   Kavalieris, kas droši vien bija uzturējies pie durvīm, tūlīt ienāca istabā.
   —   Rošfor, — kardināls uzrunāja ienākušo, — te jūs redzat d'Artanjana kungu. Es viņu uzņemu manu draugu skaitā, tāpēc saskūpstieties un izturieties viens pret otru saprātīgi, ja negribat zaudēt galvu.
   Rošfors un d'Artanjans negribīgi saskūpstījās, bet kardināls viņus modri vēroja.
   Abi reizē izgāja no istabas.
   —  Mēs vēl satiksimies, mans kungs! Vai ne?
   —   Kad vien jums patiks! — d'Artanjans atcirta.
   —  Gan jau radīsies izdevība! — atbildēja Rošfors.
   —   Kas te notiek? — atvērdams durvis, noprasīja Rišeljē.
   Abi jaunie vīrieši uzsmaidīja viens otram, paspieda roku un
   palocīdamies atvadījās no viņa eminences.
   —  Mēs jau sākām uztraukties! — Atoss sacīja.
   —   Šeit es esmu, draugi! — atbildēja d'Artanjans. — Un ne tikai brīvs, bet arī iemantojis žēlastību.
   —  Jūs taču mums to visu izstāstīsiet?
   —   Šovakar pat.
   Tiešām, tai pašā vakarā d'Artanjans apmeklēja Atosu, ko at­rada tukšojam Spānijas vīna pudeli. To Atoss darīja svēti katru vakaru.
   D'Artanjans atstāstīja draugam sarunu ar kardinālu un, iz­vilcis no kabatas leitnanta apliecību, sacīja:
   —   Ņemiet, mīļais Atos, tas pienākas jums.
   Atoss mīļi un valdzinoši pasmaidīja.
   —   Draugs, Atosam tas ir par daudz, — viņš teica, — grāfam de La Fēram par maz. Paturiet to sev, jo esat nopircis to par dārgu cenu.
   D'Artanjans atvadījās no Atosa un devās pie Portosa.
   Tērpies krāšņā, ar greznām mežģīnēm rotātā apģērbā, Portoss stāvēja spoguļa priekšā un apbrīnoja savu atspulgu.
   —   Tas esat jūs, mans draugs! — Portoss apsveica d'Artan­janu. — Kā jums šķiet, vai šis apģērbs man piestāv?
   —   Lieliski, bet nāku jums piedāvāt citu, kas jums piestāvēs vēl labāk, — sacīja d'Artanjans.
   —  Kādu? — Portoss jautāja.
   —  Musketieru leitnanta mundieri.
   D'Artanjans atkal atstāstīja sarunu ar kardinālu un, izvilcis no kabatas leitnanta apliecību, teica:
   —   Ņemiet, mans draugs, ierakstiet tanī savu vārdu un esiet man labs priekšnieks.
   Portoss pameta acis uz apliecību un, d'Artanjanam par lielu pārsteigumu, atdeva apliecību atpakaļ.
   —   Protams, tas man būtu ļoti glaimojoši, bet es nevarētu se­višķi ilgi izbaudīt šo labvēlību, — Portoss paskaidroja. — Kamēr mēs bijām Betinā, nomiris manas hercogienes vīrs. Tā kā nelaiķa naudas lāde pati krīt man rokās, tad es apprecēšu atraitni. Re­dziet, pašlaik es pielaikoju savu kāzu uzvalku. Leitnanta aplie­cību, draugs, paturiet pats sev.
   Un Portoss iespieda apliecību d'Artanjanam rokā.
   Tad d'Artanjans devās pie Aramisa.
   To viņš atrada, nometušos ceļos pie lūdzamās pults, galvu no­liekušu pār atvērtu lūgšanu grāmatu.
   D'Artanjans atkal atstāstīja sarunu ar kardinālu un, trešo reizi izvilkdams no kabatas leitnanta apliecību, sacīja:
   —   Jūs, draugs, esat mūsu spīdums, mūsu neredzamais aizgād­nis! Pieņemiet šo apliecību, jo ar savu gudrību esat to pelnījis vairāk par jebkuru no mums. Sekodami jūsu padomiem, mēs vien­mēr esam guvuši panākumus.
   —   Ak vai, mīļais draugs! — Aramiss iesaucās. — Mūsu pēdē­jie piedzīvojumi man galīgi iedvesuši riebumu pret pasaulīgo dzīvi un zobenu. Šoreiz mana apņemšanās ir negrozāma: kad beigsies aplenkšana, es iestāšos Lācara brālībā. Paturiet leitnanta apliecību sev, jums karavīra dzīve ir piemērota, un dienās jūs kļū­siet bezbailīgs un uzņēmīgs kapteinis.
   D'Artanjanam iezagās acīs pateicības asaras. Ar priekā staro­jošu skatienu viņš atgriezās pie Atosa, kas patlaban, pie galda sēdēdams, vēroja, kā lampas gaismā dzirkstīja pēdējā malagas glāze.
   —   Redzi, arī viņi atteicās, — d'Artanjans sacīja.
   —  Tāpēc, mīļais draugs, ka neviens nebija cienīgāks par jums.
   Paņēmis spalvu, Atoss ierakstīja d'Artanjana vārdu apliecībā
   un pasniedza to jauneklim.
   —   Man vairs nebūs draugu, — d'Artanjans sacīja. — Ak vai! Man paliks tikai rūgtas atmiņas.
   Jauneklis nodūra galvu, divas lielas asaras noritēja viņam pār vaigiem.
   —  Jūs esat jauns, — atbildēja Atoss, — ar laiku jūsu rūgtās atmiņas pārvērtīsies saldās atmiņās.

   Nesaņēmusi angļu flotes palīdzību un Bekingema apsolīto at­balstu, Larošela pēc vienu gadu ilgas pretošanās padevās. 1628. gada 28. oktobrī tika parakstīta kapitulācija.
   Karalis atgriezās Parīzē tā paša gada 23. decembrī. Viņu sa­gaidīja ar tādām uzvaras gavilēm, it kā viņš būtu uzveicis ienaid­niekus, nevis frančus. Sen-Zaka priekšpilsētā, caur kuru karalis ieradās galvaspilsētā, viņam par godu bija uzcelti zaļumu vītnēm izrotāti triumfa vārti.
   D'Artanjans kļuva par musketieru leitnantu. Portoss pameta dienestu un nākošajā gadā apprecēja Koknara madāmu: ļoti kā­rotajā naudas lādē bija astoņsimt tūkstoš livru.
   Musketons dabūja krāšņu livreju un sasniedza visu mūžu ilgoto mērķi: viņš varēja vizināties, stāvēdams apzeltītas karie­tes aizmugurē uz pakāpiena.
   Aramiss, aizceļojis uz Lotringu, pēkšņi nozuda un vairs ne­rakstīja saviem draugiem. Vēlāk no de Sevrēza kundzes, kas to pateica saviem diviem trim mīļākiem, dabūja zināt, ka viņš iestā­jies kādā Nansī klosterī.
   Bazēns kļuva par laicīgu klostera brāli.
   Atoss palika musketieris un kalpoja d'Artanjana vadībā līdz 1631. gadam, kad pēc ceļojuma uz Turēnu arī izstājās no dienesta, aizbildinādamies ar to, ka esot saņēmis Rusijonā nelielu manto­jumu.
   Grimo sekoja Atosam.
   D'Artanjans trīs reizes cīnījās divkaujā ar Rošforu un trīs reizes to ievainoja.
   —   Ceturto reizi es jūs droši vien nonāvēšu, — viņš sacīja, sniegdams roku Rošforam, lai tam palīdzētu piecelties.
   —   Tādā gadījumā būs labāk jums un man, ja vairāk necīnī­simies, — ievainotais atbildēja. — Pie joda, jūs man esat daudz simpātiskāks nekā varat iedomāties! Es taču varēju pēc mūsu
   pirmās tikšanās pateikt kardinālam pāris vārdu, un jūsu galva būtu noripojusi no pleciem.
   Abi apskāvās, bet šoreiz no visas sirds un bez kādām apslēp­tām domām.
   Planšē dabūja ar Rošfora palīdzību seržanta pakāpi gvardē.
   Bonasjē kungs dzīvoja klusi un mierīgi, nezinādams, kas no­ticis ar viņa sievu, un arī neraizēdamies par to. Kādu dienu viņš pārsteidzīgi atgādināja par sevi kardinālam; kardināls lika viņam atbildēt, ka parūpēšoties, lai turpmāk viņam nekā netrūktu.
   Un tiešām, kad nākošajā dienā pulksten septiņos Bonasjē kungs izgāja no mājām, lai dotos uz Luvru, viņš Fosuajē ielā vairs ne­atgriezās. Labi informēti cilvēki izteica domas, ka devīgā emi­nence kardināls izgādājis viņam brīvu uzturu un mājokli kādā no karaļa pilīm.
   Beigas
   ALEKSANDRS DIMĀ (TĒVS)
   KOPOTI RAKSTI TRĪSPADSMITAIS SĒJUMS
   trīs musketieri
   Parakstīta iespiešanai 1.06.94. Reģistr. Nr. 2-0874. For­māts 60x90/16. Ofseta papīrs. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. Pas. Nr. 161. Firma «Genmarin». Iespiesta tipogrāfijā «Rota», LV-1011 Rigā, Blaumaņa ielā 38/40.

   [1] tā sauca protestantu vajāšanas, kuras izdarīja karaļa dragūni. (Tulk.
   piez.)
   [2] fransuā ravaijaks (1578—1610.), fanātisks katolicisma piekritējs, 1610. gadā nodūra Francijas karali Indriķi IV, par ko tika saplosīts gabalos. (Tulk. piez.)
   [3] viņi tiek pamanīti tuksnesī. (Lat.)
   [4] esiet tik laipni, ser, un paradiet man ceļu uz Londonu. (Angl.)
   [5] mans kungs, lords d'Artanjans. (Angl.)
   [5] Vecās Londonas kvartāls, kura tika publiski izpildīti nāves sodi. (Tulk. piez.)
   [6] tristans — Kārļa VII un Ludviķa XI laika valstsvīrs. (Tulk. piez.)
   [7] pantus atdzejojis j. Plotnieks.
   [7] Esmu pazudusi. (Angl.)
   [8] man jāmirst. (angl.)