TŪKSTOTS UN VIENS SPOkS
   Aleksandrs Dimā (tēvs)
   Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
   Desmitais sējums
   * * *
   Mīļais draugs, vakara viesību laikā (kuras tagad kļuvušas tik retas), kad ikviens tērzēja pēc patikas, vai nu izsacīdamas savas sirds slēptākos sap­ņus, vai savas atjautības, vai izšķieda atmiņu bagātības, jūs bieži man tei­cāt, ka kopš Šaherezādas un pēc Nodjē neesat dzirdējuši aizraujošāku stāstītāju par mani.
   Lūk, šodien jūs man rakstāt, ka, gaidīdami manu jauno romānu, vienu no tiem bezgalīgajiem romāniem, kurus es mēdzu rakstīt un kuros es aptveru veselu gadusimteni, jūs labprāt gribētu, lai es uzrakstu dažus stāstus, apmēram divus, četrus vai sešus sējumus, un lai metu tos pašreizējo po­litisko notikumu, piemēram, Buržā prāvas un maija vēlēšanu atvarā.
   Ak, mans draugs, mūsu laikmets ir drūms, un mani stāsti, iepriekš brīdinu, nebūs jautrāki. Vienīgi, jūs taču atļausit, ka, noguris no visa, kas noliek ikdienas reālajā pasaulē, es stāstus meklēšu iedomu pasaulē. Bet, ak vai! Es tik baidos, ka mazāk izglītotie, mazāk poētiskie un sapņainie gari netrauksies pēc ideāla uz vienīgo vietu, kur Dievs mums ļāvis patver­ties no īstenības.
   Redziet, es atrodos reģentu vēstures piecdesmit sējumu vidū, par kuru es nupat pabeidzu rakstīt stāstu. Un to, lūdzu, aiciniet mātes, lai neļauj lasīt savām meitām. Nu, labi! Tai laikā, kad jums rakstu, manas acis ap­stājās pie kādas marķīza d'Aržansona memuāru lappuses, kur zem virs­raksta „Par agrāko un tagadējo laiku sarunāšanos", es lasu sekojošo:
   „Esmu pārliecināts, ka laikos, kad Rambuijē pils noteica toni labākajai sabiedrībai, pat tad prata labāk klausīties un labāk domāt. Tad izkopa gaumi un prātu. Man vēl bija izdevība noklausīties to galma sirmgalvju sarunas, kurus es apmeklēju. Viņiem bija skaidras domas, spars un asprā­tība, dažas antitēzes, bet epiteti pastiprināja domu: dziļums bez pedan­tisma, jautrība bez ļaunprātības."
   Ir pagājuši simt gadi, kopš marķīzs d'Aržansons rakstīja šīs rindas, ku­ras es citēju no viņa grāmatas. Viņš tajā laikā, kad to rakstīja, bija ap­mēram mūsu vecumā, un reizē ar viņu, mīļais draugs, mēs varam teikt: mēs esam pazinuši sirmgalvjus, kas bija un — cik žēl! kas mēs vairs neesam, — labākās sabiedrības cilvēki.
   Mēs viņus esam redzējuši, bet mūsu dēli vairs neredzēs. Lūk, kāpēc tā nākas, ka mēs, lai gan neesam diezin cik vērtīgi, tomēr būsim labāki par mūsu dēliem.
   Tiesa, katru dienu mēs speram kādu soli pretim brīvībai, vienlīdzībai un brālībai, trim jēdzieniem, kurus 1793. gada revolūcija iemeta moder­najā sabiedrībā, tāpat kā tā bija radījusi tīģeri, lauvu un lāci apģērbtu jēra ādā. Par nelaimi tie bija tukši vārdi, kuri jūnija dūmos ložu caururbti bija lasāmi uz mūsu sabiedriskajiem pieminekļiem.
   Es nu eju kā visi, es esmu kustība. Dievs lai pasargā mani sprediķot nekustību! Nekustība — tā ir nāve! Bet es eju kā viens no tiem cilvēkiem, par kuriem runā Dante: viņu kājas iet uz priekšu, bet galva pagriezta uz papēžu pusi.
   Un ko es vairāk par visu nožēloju, ko mans pagātnē vērstais skatiens visvairāk meklē, tā ir aizejošā sabiedrība, kas izkūp, kas pazūd kā viens no tiem spokiem, par kuriem es tūliņ stāstīšu.
   Šī sabiedrība, kas dzīvoja elegantu, pieklājīgu dzīvi; dzīvi, kas bija dzī­vošanas vērta (piedodiet man šo valodas vecmodību, bet, nebūdams ie­vēlēts Akadēmijā, es to uzdrošinos lietot^ vai šī sabiedrība ir mirusi, vai mēs to nogalinājām?
   Redziet, es atceros, ka mani, vēl bērnu, tēvs bija aizvedis pie Monte- sonas kundzes. Tā bija dižciltīga dāma, pavisam cita gadsimta sieviete. Viņa apmēram pirms sešdesmit gadiem bija apprecējusi Orleānas her­cogu, karaļa Luija Filipa vectēvu. Viņa bija deviņdesmit gadus veca. Viņa apdzīvoja Žosē d'Antēna pili. Napoleons viņai maksāja simt tūkstošus eki­ju renti.
   Bet vai jūs zināt, uz ko bija pamatota šī rente, kas bija ierakstīta Ludvi­ķa XVI pēcteča sarkanajā grāmatā? Nē. Nu, lūk! Montesona kundze sa­ņēma no imperatora simttūkstošu ekiju rentes par to, ka bija saglabājusi savā salonā Ludviķa XIV un Ludviķa XV laiku labākās sabiedrības tra­dīcijas.
   Tā ir tieši puse no tā, ko palāta pašlaik izsniedz viņa brāļadēlam, lai viņš liktu aizmirst Francijai to, ko viņa tēvocis gribēja, lai tā atcerētos.
   Jūs neticēsit, mīļais draugs, ka vārds „palāta", ko izteikdams, es rīkojos nevisai gudri, ka šis vārds man atsauca atmiņā tieši marķīza d'Aržansona memuārus.
   —  Kā tā?
   —  Tūlīt redzēsit.
   „Sūdzas," viņš saka, „ka mūsdienu Francijā vairs neprot sarunāties." Es zinu, kāpēc tā ir. Tas ir tāpēc, ka ar katru dienu samazinās pacietība klausīties savos laikabiedros. Klausās pavisam nevērīgi, vai arī neklausās nemaz. To es novēroju labākajā sabiedrībā, ko apmeklēju.
   Bet, mīļais draugs, kāda ir labākā sabiedrība, kuru varētu meklēt mūs­dienās? Tā, bez šaubām, ir tā, ko astoņi miljoni vēlētāju uzskatīja par cienīgu pārstāvēt Francijas intereses, domas, ģēniju. Tā taču ir palāta.
   —   Nu, labi! Ieejiet uz labu laimi palātā, vienalga kādā dienā un stun­dā! Esmu drošs par visiem simt procentiem, ka jūs atradīsit tribīnē cil­vēku, kas runā, un uz soliem piecus vai sešus simtus cilvēku, kas nevis klausās, bet gan pārtrauc runātāju.
   Tas tiešām ir tā, ka 1848. gada satversmē ir pat pants, kas noliedz starpsaucienus.
   Saskaitiet pļaukas un dūru sitienus, kādus cilvēki dabūjuši gada laikā; tie ir neskaitāmi.
   Saprotams, tas vienmēr noticis brīvības, vienlīdzības un brālības vārdā.
   Mīļais draugs, kā jau teicu, es nožēloju ļoti daudz ko, vai ne? Lai gan esmu nodzīvojis tikai apmēram pusi dzīves. Nu, labi! Vairāk par visām lietām, kuras zudušas vai zūd, es nožēloju, kā pirms simt gadiem marķīzs d'Aržansons, — laipnības izzušanu.
   Un tomēr marķīza d'Aržansona laikos vēl nebija radusies ideja saukties par pilsoni. Tātad spriediet paši!
   Ja teiktu marķīzam d'Aržansonam, kad viņš rakstīja, piemēram, šos vārdus:
   „Lūk, ciktāl mēs Francijā esam nonākuši: priekškars nolaižas, viss krāš­ņais pazūd. Drīz vien sabiedrībā vairs nebūs smalko stāstītāju, nebūs mākslas, glezniecības, piļu, bet visapkārt tikai skaudība."
   Ja viņam, kad viņš rakstīja šos vārdus, teiktu, ka pienāks laiks, kad apskaudīs viņa laikus, viņš, šis nabaga d'Aržansons, būtu ļoti pārsteigts, vai ne. Un ko es daru? Es dzīvoju vairāk ar mirušajiem un drusku mazāk ar trimdiniekiem. Es mēģinu atdzīvināt mirušās sabiedrības sen nebūtībā aizgājušos cilvēkus, kas cigāru vietā oda ambru; kas cīnījās nevis ar dū­rēm, bet gan ar zobeniem.
   Lūk, kāpēc, draugs, jūs brīnāties, kad es stāstu; jo jūs dzirdat valodu, kurā vairs nerunā. Lūk, kāpēc jūs man sakāt, ka esmu aizraujošs stāstītājs. Lūk, kāpēc manu balsi, pagātnes atbalsi, klausās vēl tagad, tagad, kad vispār klausās ļoti maz un ļoti slikti.
   Un galu galā ar mums ir tāpat, kā ar XVIII gadsimta venēciešiem, kad greznību noliedzošie likumi ļāva valkāt tikai vadmalu un bīru, mēs mīlam attīt zīdu un samtu, un skaistos brokātus, kuros karalība ģērba mūsu tēvus.
   Jūsu
   Aleksandrs Dimā.

   1831. gada 1. septembrī kāds vecs draugs, kanēļa privāto muižu biroja priekšnieks ielūdza mani kopā ar viņa dālu atklāt medības Fontenejā pie Rozes.
   Tai laikā es ļoti mīlēju medības, un man, kā labam medniekam, tas bija ļoti nopieti: izvēlēties vietu, kur vajadzēja sākties medībām.
   Parasti mēs gājām pie fermera vai, pareizāk sakot, pie mana svaiņa drauga. Tur, nogalinādams zaķi, es sāku iedziļināties Nemroda un Elzeāra Blaza zinībās. Viņa ferma atradās starp Kompjēnas un Villēkotretas me­žiem, pusjūdzi no apburošās Marienvalas ciema un jūdzi no krāšņām Pjertonas drupām.
   Divi vai trīs tūkstoši arpenu izmantojamās zemes veido plašu, no me­žiem lokā aptvertu līdzenumu, ko vidū pāršķeļ skaista ieleja, kuras dibenā, zaļo pļavu un koku mainīgo krāsu vidū redz lapās pa pusei pazudušo māju mudžekli, kas sevi nodod ar ieziliem dūmu stabiem, kuri, sākumā kalnu žogu aizsargāti, kāpj taisni pret debesīm, un, beidzot, sasnieguši augstākos gaisa slāņus, saliecas, izplešas kā palmu galotnes vēja virzienā.
   Šai līdzenumā uz divkārša ielejas slīpuma kā uz neitrālās zemes no abiem mežiem nāca līksmoties meža putni.
   Tā Brasuāras līdzenumā atrod visu: stirnas un fazānus — mežā, zaķus — līdzenumā, trusīšus — nogāzēs, irbes — ap fermu. Mokē kungs, tā sauc mūsu draugu, bija drošs, ka mēs ieradīsimies. Mēs medījām visu dienu, un otrā dienā ap diviem, četratā vai piecatā nomedījuši piecsimt meža putnu, no kuriem nevienu nepieņēma mūsu viesmīlīgais saimnieks, mēs ieradāmies Parīzē.
   Bet šogad es paliku neuzticīgs Mokē kungam. Es padevos manam ve­cam biroja biedram, sevišķi iekārdināts no gleznas, kuru man piesūtīja viņa dēls, Romas augstskolas ievērojams audzēknis, kur bija attēloti Fon­tenejā pie Rozes līdzenuma rugāji pilni ar zaķiem un lucernas lauki — pilni ar irbēm.
   Es vēl nekad nebiju bijis Fontenejā pie Rozes: laikam neviens sliktāk par mani nepazina Parīzes apkārtni. Es pārkāpu par barjeru, gandrīz vai vienmēr ar nodomu aizbraukt piecus vai sešus simtus jūdžu. Mazākā vie­tas pārmaiņa man ir ziņkārības priekšmets.
   Sešos vakarā es izbraucu uz Fonteneju, kā parasti galvu izbāzis pa durtiņām: es pabraucu garām Elles barjerai, pa kreisi atstāju Isuāra Kapu ielu un devos taisni pa Orleānas ceļu.
   Kā zināms, Isuārs ir slavenā laupītāja vārds, kas Žiljēna laikos aplau­pīja ceļotājus, kas devās uz Lutēciju. Vēlāk viņš tika pakārts, kam es ticu, un aprakts kādu gabalu no ieejas katakombās, tai vietā, kas tagad no­saukta viņa vārdā.
   Līdzenums, kas atklājās manām acīm, ieejot Mazajā Montrūžā, izskatās diegan savādi. Mākslīgo pļavu, burkānu lauku un sarkano biešu dārzu vidū paceļas tādi kā baltā akmens četrstūrainie forti, kas pārvalda zobainu riteni, līdzīgu izdzisušam mākslīgam uguns skeletam. Uz šā riteņa riņķa atrodas koka šķērši, uz kuriem cilvēks pārmaiņus atbalsta te vienu, te otru kāju. Šis vāveres darbs, kas dod strādniekam šķietami milzīgas kus­tības sajūtu, lai gan viņš patiesībā negroza stāvokli nemaz, liek ap rumbu tīties virvei, kura tīdamās paceļ zemes virspusē akmeņlauztuvē izcirstu akmeni, kas pamazām kļūst redzams.
   Viņš šo akmeni pievelk grīvas malai, kur to sagaida rullis, lai novestu noteiktā vietā. Tad virve atkal nolaižas dziļumā, kur meklē citu nastu, ļaudama modernam Iksionam brīdi atpūtas, kam kliedziens drīz vien pa­ziņo, ka gaida otrs akmens, un atkal sākās tas pats darbs. Atkal un atkal.
   Pienākot vakaram, cilvēks ir nostaigājis desmit jūdzes, nepakustējies ne no vietas; ja viņš tiešām kāptu no viena pakāpiena uz otru, pēc divdesmit trijiem gadiem viņš būtu uzkāpis uz Mēness.
   Sevišķi vakarā, tas ir, tai stundā, kad es šķērsoju līdzenumu, kas atdala Mazo Montrūžu no Lielā, ainava ar neskaitāmo daudzumu ripojošo riteņu rietošās saules liesmās izskatījās pavisam fantastiska. Tā atgādina Gorijas gravīru, kur zobu rāvēji mijkrēslī dodas medībās pēc pakārtajiem.
   Septiņos vakarā riteņi apstājās. Diena bija galā.
   Šie būvju akmeņi, lielie, piecdesmit vai sešdesmit pēdu garie četrstūri, ir Parīzes nākotne. Akmenslauztuves, no kurienes nāk šie akmeņi, pa­lielinās ar katru dienu. Tās ir apakšzemes priekšpilsētas, kas aizņem ar­vien plašākus laukus un paplašinās pa apli. Kad so)o pa Montrūžas pļa­vām, soļo pār bezdibeni. Reižu reizēm atrod zemes iegrimumu, ieleju mi­niatūrā, grumbu tīrumā: tā ir akmenslauztuve, slikti nospraišļota no apak­šas, kuras ģipša griesti ielūzuši. Bija izveidojusies kāda sprauga, pa kuru alā sūcās ūdens. Ūdens aizrāva zemi. Tā radās zemes kustība, kas saucas par iebrukumu.
   Ja to nezina, ja neievēro, ka zaļā zeme, kas jūs aicina, neatbalstās ne uz ko, tad, noliekot kāju virs kāda plīsuma, var pazust, kā pazūd Mon- tānverā starp ledus sienām.
   Ļaudis, kas apdzīvo šīs apakšzemes galerijas, saskaņā ar savu dzīves veidu ir ieguvuši īpatnēju raksturu un fizionomiju. Dzīvodami vienmēr tumsā, viņi ieguvuši kādu drusku no nakts dzīvnieku instinktiem, tas ir, viņi ir klusi un neganti. Bieži dzird runājam par nelaimes gadījumiem: nebija kāds balsts, satrūka virve, kādu cilvēku nospieda.
   Akmenslauzēju izskats vienmēr ir drūms. Dienas gaismā viņu acis mirk­šķinās, svaigā gaisā viņu balss ir aizsmakusi, neskaidra. Viņi nēsā gludus matus, nolaistus līdz uzacīm, bārdas, kuras tikai svētdienā iepazīst bārdas nazi. Vestes, kuras ļauj redzēt rupjās, pelēkās vadmalas piedurknes, no pastāvīgās burzīšanās ap akmeņiem nobālušo ādas priekšautu, zilās vad­malas bikses. Uz viena pleca viņiem gul divkārt salocīts vamzis, un uz šā vamža uzliek kapļa kātu, kas tad sešas nedēļas dienas dobj akmeņus.
   Ja notiek kāda sacelšanās, tad ļoti reti gadās, ka šie cilvēki, ko mēs pūlējāmies aprakstīt, nebūtu tur iejaukti. Ja pie Elles barjeras saka: „Lūk, nāk Montrūžas akmenslauži," kaimiņu ielas iedzīvotāji šūpo galvas un no­slēdz vārtus.
   Lūk, ko es redzēju, ko novēroju šajā septembra mijkrēšļa stundā. Tad satumsa, e^ atkritu karietē, no kurienes neviens no maniem biedriem, bez šaubām, neredzēja to, ko biju redzējis es.
   Pusdeviņos mēs sasniedzām Fonteneju. Mūs sagaidīja vakariņas, bet pēc vakariņām — pastaiga dārzā.
   Soranta ir oranžu mežs, bet Fontenejā ir rožu buķete. Pie katras mājas ir rožu krūms, kas stiepjas gar sienām un kas pie saknēm ir apklāts ar dēļiem. Sasniedzis zināmu augstumu, rožu krūms atveras kā milzīgs vē­deklis, gaiss pilns smaržas, un, kad saceļas vējiņš, tad līst rožu lapu lietus, kā tad, kad Dievam bija dzīres.
   No viena dārza gala mums atklātos bezgalīgs skats, ja būtu bijusi diena. Plašumā izkaisītā gaisma norādīja, kur atrodas So, Banjo, Šatiljonas un Montrūžas ciemi. Dibenā pletās liela iesarkana svītra, no kurienes cēlās dobjš troksnis, līdzīgs Leviatāna elpai: tā bija Parīzes dvaša.
   Mūs bija spiesti aizsūtīt gulēt ar varu, kā to dara ar maziem bērniem. Zem skaistajām, zvaigžņu rotātajām debesīm, smaržainās vēsmas apņemti, mēs labprāt būtu sagaidījuši dienu.
   Piecos no rīta mēs devāmies medībās mūsu saimnieka dēla pavadībā, kas mums bija apsolījis kalnus un brīnumus, un kas, kā saka, turpināja lielīt meža putnu auglību savā teritorijā ar tādu stūrgalvību, kura bija daudz ko vērta.
   Ap pusdienlaiku mēs ieraudzījām trusīti un četras irbes. Mans kaimiņš pa labi palaida garām trusīti un kaimiņš pa kreisi trāpīja irbei, bet no pārējām trijām es nošāvu divas.
   Ap pusdienlaiku Brasuārā es būtu aizsūtījis uz fermu jau trīs vai četrus zaķus un piecpadsmit vai divdesmit irbes.
   Es mīlu medības, bet nevaru ciest pastaigas, it sevišķi pastaigas pa laukiem. Un atrunādamies, ka gribu iet izpētīt lucernas lauku, kas atradās no manis pa kreisi, un kur, es biju pārliecināts, nekā neatradīšu, es pār­rāvu rindu un aizgāju malā.
   Bet šajā laukā bija grumbains ceļš, kas saistīja manu uzmanību pirms divām stundām un kas solīja, paslēpdams mani no citu mednieku ska­tieniem, aizvest pa šo ceļu tieši uz Fonteneju.
   Es nebiju vīlies. Kad draudzes baznīcas pulkstenis nosita vienu, es sa­sniedzu pirmās ciema mājas.
   Es gāju gar mūri, kurš, kā man likās, slēpa diezgan skaistu māju, kad, sasniedzis vietu, kur Diānas iela saskaras ar Lielo ielu, es pamanīju tik savāda izskata cilvēku nākam no baznīcas puses, ka apstājos un instinktīvi pielādēju šauteni, vadīdamies vienīgi no domas glābt savu dzīvību.
   Bet cilvēks ar bālu seju, izpūrušiem matiem, izvalbītām acīm, saplo­sītām drēbēm un asiņojošām rokām pagāja garām, mani neievērojis. Viņa skatiens bija reizē stīvs un neskaidrs. Viņa gaita bija tāda, ka likās viņš kāpa no ļoti krauja kalna, un tomēr viņa gārdzošā elpa pauda vairāk bailes nekā nogurumu.
   Ielu krustojumā viņš nogriezās no Lielās ielas pa Diānas ielu, kur sākās muiža, gar kuras mūri es nupat pirms septiņām vai astoņām minūtēm biju gājis. Vārti, pie kuriem tai pašā brīdi apstājās arī manas acis, bija zaļā krāsā ar augšā piestiprinātu otro numuru. Cilvēka roka izstiepās pēc zva­na, pirms viņš to varēja aizsniegt. Tad viņš to sasniedza, parāva no visa spēka, un gandrīz vai tajā pašā acumirklī, apgriezdamies riņķī, apsēdās uz viena no diviem stabiņiem, kuri atradās vārtu priekšā.
   Es pagriezos atpakaļ, jo sapratu, ka šis cilvēks bija kādas nezināmas un drausmīgas drāmas līdzdalībnieks.
   Pēc viņa no mājas iznāca daži cilvēki, uz kuriem nepazīstamais droši vien bija atstājis tādu pašu iespaidu kā uz mani un kuri lūkojās uz viņu ar tādu pašu izbrīnu kā es.
   Uz zvana saucienu, kas bija tik neganti noskanējis, atvērās mazie vār­tiņi, kuri bija izcirsti blakus lielajiem vārtiem, un parādījās četrdesmit vai četrdesmit piecus gadus veca sieviete.
   —  Ā, tas esat jūs, Zakemēn, — viņa vaicāja, — ko jūs te darat?
   —   Vai mēra kungs ir mājās? — dobjā balsī atbildēja cilvēks, ko viņa bija uzrunājusi.
   —  Jā.
   —  Tad labi! Antuāna māt, pasakiet viņam, ka es esmu nogalinājis sievu un nācu šurp, lai mani apcietina.
   Antuāna māte iekliedzās, kam piebalsojās divi vai trīs baiļu izsaucieni, kuri paspruka tuvāk stāvošajām personām, kuras tāpat dzirdēja šo draus­mīgo atzīšanos.
   Es atkāpos soli atpakaļ, atdūries pret liepas celmu, un pret to atbalstījos.
   Tie, kas atradās tālāk, lai arī dzirdēja sarunu, tomēr palika nekustīgi.
   Kas attiecās uz slepkavu, tad, izteicis šos vārdus, viņš no ielas stabiņa noslīdēja zemē, it kā būtu galīgi zaudējis visus spēkus.
   Pa to laiku, vārtiņus atstājusi vaļā, Antuāna māte nozuda. Acīmredzot viņa aizgāja paziņot savam kungam 2akemēna vārdus.
   Pēc piecām minūtēm tas, ko meklēja, parādījās uz vārtiņu sliekšņa.
   Viņam sekoja divi cilvēki.
   Es vēl tagad redzu Šo skatu.
   Kā teicu, 2akemēns bija noslīdējis zemē. Fontenejas mērs, ko bija aiz­gājusi meklēt Antuāna māte, izslējies savā milzīgajā augumā, stāvēja vi­ņam blakus. Vārtos spiedās vēl divi cilvēki, par kuriem tūliņ runāsim sī­kāk. Es atbalstījos pret liepas celmu, kas atradās Lielā ielā, bet no kurie­nes mans skats ienira Diānas ielā. Pa kreisi man atradās pūlītis, kurā bija vīrietis, sieviete un bērns. Bērns raudāja, tāpēc māte to paņēma rokās. Tālāk, aiz šīs grupas, kāds maiznieks, galvu izbāzis pa logu, sarunājās ar dēlu apakšā, jautādams, vai tas nebija Žakemēns, akmeņlauzējs, kas skrie­dams pagāja garām. Beidzot uz sliekšņa parādījās kalējs, no priekšpuses melns, bet apgaismots no mugurpuses, jo māceklis turpināja pūst plēšas.
   Tā izskatījās Lielā ielā.
   Kas attiecas uz Diānas ielu, tad galvenā cilvēku grupa, kuru apraks­tījām, bija pazudusi. Vienīgi attālākajā galā redzēja izaugam divus žan­darmus, kas bija iejājuši līdzenumā prasīt atpūtu, un kas, nenojauzdami, kāds darbs viņus gaida, mierīgi tuvojās mums.
   Pulkstenis nosita ceturksni uz diviem.

   Noskanot pēdējam pulksteņa sitienam, kļuva dzirdami pirmie mēra vārdi:
   —           Žakemēn, es ceru, ka Antuāna māte ir traka: viņa nāk no tevis un saka, ka tava sieva ir mirusi un ka tu pats to esot nogalinājis!
   —           Tā ir tīra patiesība, mēra kungs, — atbildēja Zakemēns. — Mani jāved uz cietumu un jāsoda labi drīz.
   Un, šos vārdus sacīdams, viņš pūlējās piecelties, ar elkoņiem balstī­damies pie ielu stabiņa: bet, pēc mazām pūlēm, viņš atkrita, it kā būtu salauzti viņu kāju kauli.
   —  Ej nu! Tu esi traks! — teica mērs.
   —  Aplūkojiet manas rokas, — Žakemēns atbildēja.
   Viņš pacēla asiņainās rokas, kurām sažņaugtie pirksti piedeva ķetnu veidu.
   Tiešām, kreisā roka bija asinīs līdz dilbam, bet labā — līdz elkonim. Turklāt svaigu asiņu urdziņa tecēja pa labās rokas īkšķi. Acīmredzot upu­ris, cīnīdamies pret slepkavu, tajā bija iekodis.
   Pa to laiku abi žandarmi bija pienākuši klāt, nostājušies desmit so|us atstatu no galvenā varoņa un, zirgos sēdēdami, nolūkojās notiekošajā.
   Mērs viņiem pamāja. Abi nokāpa no zirga, nodeva pavadas policista cepurē ģērbtam zēnam, kas, kā likās, bija jātnieku puika.
   Pēc tam viņi tuvojām Žakemēnam un pacēla viņu, turēdami aiz rokām.
   Viņš nepretojās. Žakemēns atgādināja tādu cilvēku, kura garu ir pār­ņēmusi viena vienīga doma.
   Tajā pašā brīdī ieradās policijas komisārs un ārsts: viņi bija brīdināti par notikušo.
   —  A, lūdzu Roberta kungs! A, lūdzu, Kuzēna kungs! — teica mērs.
   Roberta kungs bija ārsts, Kuzēna kungs — policijas komisārs.
   —  Nāciet! Es pēc jums aizsūtīju.
   —           Ļoti labi! Lūk, kas tas?! — ārsts jautāja ar tik priecīgu sejas iz­teiksmi, kā nekur virs zemes, — maza slepkavība, kā runā.
   Zakemēns neatbildēja.
   —           Runājiet taču, Žakemēna tēv! — doktors turpināja. — Vai tiesa, ka jūs esat nogalinājis savu sievu?
   Žakemēns neizdvesa ne vārda.
   —           Vismaz tā viņš sevi apsūdzēja, — teica mērs. — Tomēr, es ceru, ka tā vienkārši ir halucinācija un nevis patiess noziegums, kas viņam liek tā runāt.
   —            Žakemēn, — vaicāja policijas komisārs, — atbildiet, vai tiesa, ka jūs nogalinājāt sievu?
   Tas pats klusums.
   —       Katrā gadījumā, mēs iesim turp paskatīties, — teica doktors Ro­berts, — vai viņš nedzīvo Seržanta Nomales ielā?
   —  Jā, — atbildēja abi žandarmi.
   —      Labi! Ledrī kungs, — teica doktors, vērsdamies pie mēra, — iesim uz Seržanta Nomales ielu.
   —       Es tur neiešu! Es tur neiešu! — iesaucās Žakemēns, izraudamies no žandarmu rokām ar tādu straujumu, ka, ja viņš gribētu bēgt, viņš droši vien atrastos jau gabalā, pirms kāds iedomātos viņam dzīties pakaļ.
   —  Bet kāpēc tu negribi iet? — jautāja mērs.
   —       Kāpēc man turp jāiet, ja es atzīstos, ja es jums saku, ka es viņu nogalināju, nogalināju ar to lielo zobenu ar diviem rokturiem, ko pa­gājušajā gadā paņēmu no Artilērijas muzeja. Vediet mani uz cietumu!
   Doktors un Ledrī kungs saskatījās.
   —      Mans draugs, — teica policijas komisārs, kas, tāpat kā Ledrī kungs, domāja, ka Žakemēns atrodas kādā acumirklīgā prāta aptumsuma ie­spaidā.
   —      Mans draugs, konfrontācija ir spiedīga vajadzība. Starp citu, vajag, lai jūs vadītu izmeklēšanu.
   —      Kāpēc izmeklēšana ir jāvada? — vaicāja Žakemēns. — Jūs līķi atra­dīsit pagrabā, un līķa tuvumā, ģipša maisā, galvu. Kas attiecas uz mani, tad vediet mani uz cietumu.
   —  Katrā ziņā vajag, lai jūs ejat, — teica policijas komisārs.
   —       Ak, Dievs, ak, Dievs! — briesmīgu baiļu pārņemts, iesaucās Ža­kemēns. — Ak, Dievs, ak, Dievs! Ja es to būtu zinājis!..
   —  Un tad! Ko tu būtu darījis? — jautāja policijas komisārs.
   —  Tad es būtu nogalinājis sevi.
   Ledrī kungs papurināja galvu, un, uzlūkodams policijas komisāru, likās gribēja teikt: „Tur slēpjas vēl kaut kas."
   —      Mans draugs, — uzrunādams slepkavu, viņš atsāka, — labi, paskai­dro man.
   —  Jā, jums. Visu, ko jūs vēlēsities, Ledrī kungs, — jautājiet, prasiet!
   —      Kā tas ir, ka tev pietika drosmes izdarīt slepkavību, bet tagad nav spēka atrasties upura tuvumā? Ir taču noticis vēl kaut kas, par ko tu nemaz nesaki?
   —  O! jā! Kaut kas drausmīgs…
   —  Nu, labi, stāsti!
   —  O, nē! Jūs sakāt, ka tas nav tiesa, jūs sakāt, ka es esmu traks.
   —  Vienalga! Kas ir noticis? Saki!
   —  Es jums teikšu, bet tikai jums.
   Viņš tuvojās Ledrī kungam.
   Abi žandarmi viņu gribēja atturēt, bet mērs deva zīmi viņu palaist.
   Starp citu, ja viņš gribētu bēgt, tas bija kļuvis galīgi neiespējams: puse no Fontenejas iedzīvotājiem aizšķērsoja ceļu pa Diānas un Lielo ielu.
   Kā jau teicu, Žakemēns pieliecās pie Ledrī kunga auss.
   —    Vai jūs ticat, Ledrī kungs, — Žakemēns jautāja klusā balsī, — vai jūs ticat, ka galva var runāt, ja tā reiz ir atšķelta no miesas?
   Ledrī kungs iesaucās, kas vairāk atgādināja kliedzienu, un manāmi no­bālēja.
   —  Jūs tam ticat? Sakiet! — atkārtoja Žakemēns.
   Ledrī kungs piespiedās.
   —  Jā, — viņš teica, — es ticu.
   —   Nu, labi!.. Labi… Tā runāja.
   —   Kas?
   —  Galva… Žannas galva.
   —  Tu saki?!
   —   Es saku, ka viņai bija plaši atvērtas acis, es saku, ka viņa kustināja lūpas. Es saku, ka viņa skatījās uz mani. Es saku, ka, skatīdamās uz mani, viņa sauca: «Nožēlojamais!"
   Teikdams šos vārdus, kurus viņš gribēja teikt vienīgi Ledrī kungam, bet kurus tomēr varēja dzirdēt arī pārējie, Žakemēns izskatījās ļoti briesmīgs.
   —    O, kur labs mēģinājums! — smiedamies iesaucās doktors, — tā runāja… nocirstā galva runāja. Labi, labi, labi!
   Žakemēns pagriezās.
   —   Ka es jums to saku! — viņš iesaucās.
   —   Labi! — teica policijas komisārs. — Viens iemesls vairāk, ka mēs dodamies uz nozieguma vietu. Žandarmi, aizvediet cietumnieku!
   Žakemēns iekliedzās, pūlēdamies izrauties.
   —  Nē, nē, — viņš teica, — sacērtiet gabalos, ja gribat, bet es neiešu!
   —            Ejiet, mans draugs! — teica Ledri kungs. — Ja tas tiesa, ka jūs izdarījāt šo šausmīgo noziegumu, kā pats sevi apsūdzat, tad tā būs grēku izpirkšana. Un turklāt, — viņš piebilda, klusinādams balsi, — pretošanās ir veltīga. Ja jūs tur negribat iet labprāt, viņi jūs aizvedīs ar varu.
   —           Nu, labi! Tad, — teica Žakemēns, — iešu labprātīgi; bet apsoliet man vienu, Ledrī kungs.
   —   Ko?
   —  Visu laiku, kamēr atrādīsimies pagrabā, nepamest mani.
   —  Nē.
   —  Jūs man ļausit turēt jūsu roku.
   —  Jā.
   —  Tad labi! — viņš teica. — Ejam!
   Un, izvilcis no kabatas mutautiņu, viņš noslaucīja sviedriem klāto seju.
   Viņi devās uz Seržanta Nomales ielu.
   Policijas komisārs un, doktors soļoja pa priekšu, pēc viņiem — Ža­kemēns un divi žandarmi.
   Beidzamais gāja Ledrī kungs un divi jauni cilvēki, kas bija parādījušies vārtos reizē ar viņu.
   Un tad kā nemiera un bangu sagrābts strauts plūda tauta, kuras vidū biju iejucis arī es.
   Pēc minūtes gājiena mēs sasniedzām Seržantu Nomales ielu. Tā bija maza ieliņa, kas atradās pa kreisi no Lielās ielas un, krītot uz leju, snie­dzās līdz sadauzītiem lieliem koka vārtiem, kuri atvērās uz abām pusēm un kuriem vienā pusē bija izcirsti mazi vārtiņi.
   Mazie vārtiņi turējās tikai vienā eņģē.
   Pēc pirmā acu uzmetiena šajā mājā viss izlikās mierīgi; rožu krūms ziedēja pie vārtiem, un blakus rožu krūmam uz akmens sola saulē sildījās brūns kaķis.
   Pamanījis ļaužu burzmu un izdzirdis troksni, viņš nobijās, metās bēgt un pazuda pagraba caurumā.
   Sasniedzis vārtus, kurus nupat aprakstījām, Žakemēns apstājās.
   Žandarmi ar varu viņu gribēja piespiest iet iekšā.
   —   Ledrī kungs, — pagriezdamies viņš teica, — Ledrī kungs, jūs apso­lījāt mani neatstāt.
   —   Nu, labi! Nu, lūk! — atbildēja mērs.
   —  Jūsu roku! Jūsu roku!
   Un viņš sašķobījās, gatavs kuru katru mirkli nogāzties zemē.
   Ledrī kungs viņam tuvojās, pamāja žandarmiem palaist vaļā cietum­nieku, un pasniedza roku.
   —  Es par viņu atbildu, — viņš teica.
   Bija acīm redzams, ka šai brīdī Ledrī kungs nebija vairs pašvaldības mērs, kas raugās, lai tiktu sodīts noziegums, bet gan filozofs, kas izpēta nepazīstamu novadu.
   Tikai viņa pavadonis šai dīvainā pētījumā bija slepkava.
   Doktors un policijas komisārs iegāja pirmie, tad Ledrī kungs un Ža­kemēns, pēc tam abi žandarmi, tad daži privileģētie, kuru vidū atrados arī es, pateicoties pazīšanai ar žandarmiem, jo man bija gods sastapties ar viņiem līdzenumā un parādīt savu šauteni. Tāpēc viņi mani vairs neuz­skatīja par svešnieku.
   Pārējiem vārtus noslēdza, un viņi rūkdami palika ārā. Visi tuvojās ma­zās mājiņas durvīm.
   Nekas neliecināja, ka te noticis šausmīgais noziegums. Viss atradās savā vietā: za|ā sarža gulta alkovā; galvgalī melnā koka krucifikss, ar izkaltušu zariņu virsū, acīmredzot iespraustu pagājušās Lieldienās. Uz kamīna, starp puķēm, atradās vaska Jēzus bērniņš, divu Ludviķa XVI svečturu vidū, kuri kādreiz bija bijuši apzeltīti. Pie sienas melnos koka rāmjos ka­rājās četras krāsotas gravīras, kurās bija attēlotas četras pasaules daļas.
   Galdā bija uzlikti ēdieni, pavardā vārījās kāds pods, un blakus pulkste­nim, kas nosita pusstundu, vaļēja abra.
   —           Nu, lūk! — teica doktors savā parastajā jautrajā tonī. — Līdz šim es vēl nekā neredzu.
   —  Ejiet pa durvīm uz labo pusi, — dobjā balsi murmināja Žakemēns.
   Visi sāka iet slepkavas norādītajā virzienā un nokļuva tādā kā pagrabā,
   kura stūri atvērās apaļa lūka, uz kuras trīsēja gaisma, kas nāca no apak­šas.
   —           Tur, tur, — murmināja Žakemēns, ar vienu roku cieši turēdamies pie Ledrī kunga un ar otru norādīdams uz caurumu, kas veda pagrabā.
   —           Ahā, — doktors klusu teica policijas komisāram, smaidīdams, kā smaida cilvēki, ko nekas neiespaido, tāpēc, ka viņi nekam netic, — kā liekas, Žakemēna kundze sekoja Ādama bauslim. Un viņš trallināja:
   —  Ja es miršu, mani rociet pagrabā, kur…
   —          Klusu! — zilganu seju, izpūrušiem matiem, no sviedriem slapju pie­ri, iesaucās Žakemēns. — Te nedziediet!
   Balss izteiksmes pārsteigts, doktors apklusa.
   Bet gandrīz vai tūliņ, nokāpjot pirmos pakāpienus, viņš iejautājās:
   —  Kas tas?
   Un noliecies, viņš pacēla zobenu ar platu asmeni.
   Tas bija zobens ar diviem rokturiem, kuru Žakemēns, kā jau viņš teica, bija paņēmis no Artilērijas muzeja 1830. gada 29. jūlijā. Asmenis bija no­traipīts ar asinīm.
   Policijas komisārs to paņēma no doktora rokām.
   —  Vai jūs pazīstat šo zobenu? — viņš prasīja slepkavam.
   —  Jā, — atbildēja Žakemēns. — Ejiet! Beigsim drīzāk!
   Tas bija pirmais slepkavības pierādījums, ko atrada.
   Visi iegāja pagraba, ikviens ieturēdams to vietu, kā mēs jau aprak­stījām.
   Doktors un policijas komisārs pirmie, tad Ledrī kungs un Žakemēns, tad divas personas, kas atradās pie Ledrī kunga, tad žandarmi, tad daži izredzētie, kuru vidū atrados arī es.
   Nokāpis uz septītā pakāpiena, es pārskatīju pagraba šausmīgo kopainu, kuru mēģināšu tūliņ attēlot.
   Pirmais, kam uzdūrās acis, bija līķis bez galvas, kas noguldīts blakus mucai, kuras krāns, pa daļai atgreizts, ļāva sūkties sīkai vīna urdziņai, kas izdoba grāvīti un nozuda zem malkas.
   Līķis bija pa pusei sagriezies, it kā rumpis būtu sācis raustīties nāves krampjos un kājas nebūtu bijušas spējīgas sekot. Kleita no vienas puses bija uzlocījusies līdz prievītei.
   Bija redzams, ka sitienu upuris bija dabūjis tai brīdī, kad, noliecies pie mucas uz ceļiem, bija sācis piepildīt pudeli, kas, no rokām izkritusi, gulēja pie sāniem.
   Ķermeņa augšpuse mirka asins peļķē.
   Uz ģipša maisa, kas atbalstīts pret sienu, bija redzama matos satīstīta sievietes galva. Asiņu strīpa krāsoja maisu no augšas līdz apakšai.
   Doktors un policijas komisārs jau bija apgājuši līķim apkārt un atradās iepretim kāpnēm.
   Pagraba vidū atradās abi Ledri kunga draugi un daži ziņkārīgie, kas bija pacentušies iekļūt telpā.
   Kāpņu apakšā atradās Žakemēns, kuru nevarēja piespiest iet tālāk par pēdējo pakāpienu. Aiz Žakemēna — abi žandarmi.
   Aiz žandarmiem atradās pieci vai seši cilvēki, to vidū arī es, kas bija novietojušies uz kāpnēm.
   Šo drūmo iekšpusi apgaismoja svece, kas bija nolikta uz mucas, no kuras tecēja vīns un kurai tieši iepretim gulēja Žakemēna sievas līķis.
   — Galdu, krēslu, — teica policijas komisārs, — un protokolēsim!

   Policijas komisāram pasniedza prasītās mēbeles. Viņš pārbaudīja galdu, apsēdās, paprasīja sveci, ko viņam atnesa doktors, pārkāpdams pāri līķim, izvilka no kabatas tintnīcu, spalvu, papīru un sāka rakstīt protokolu.
   Kamēr viņš rakstīja ievadu, doktors, ziņkārības dzīts, paspēra soli uz ģipša maisā novietotās galvas pusi, bet komisārs viņu apturēja.
   —  Nepieskarieties, — viņš teica, — akurātību vispirms!
   —  Ļoti pareizi, — atbildēja doktors. Un viņš atgriezās savā vietā.
   Dažas minūtes valdīja klusums, kad nedzirdēja neko citu, kā tikai po­licijas komisāra spalvas švirkstoņu uz grumbuļainā kancelejas papīra, un redzēja, kā rindiņas sekoja cita citai ar tādu ātrumu, kas rādīja, ka viņš ir ievingrinājies šo formulu rakstīšanā.
   Uzrakstījis dažas rindas, viņš apstājās un, pacēlis galvu, paskatījās ap­kārt.
   —  Kas būs liecinieki? — uzrunādams mēru, jautāja policijas komisārs.
   —           Bet, — teica Ledrī kungs, norādīdams uz abiem draugiem, kas stā­vēja blakus sēdošajam komisāram, — vispirms šie divi kungi.
   —  Labi.
   Tad viņš vērsās pie manis.
   —           Nu, kungs, ja jums nav nekas pretī, ka jūsu vārds tiks ierakstīts protokolā…
   —  Nekādā ziņā, — es atbildēju.
   —  Tad lai kungs nokāpj lejā, — teica policijas komisārs.
   Man bija ļoti pretīgi tuvoties līķim. No tās vietas, kur atrados, daži sīkumi, kuri nepalika neievēroti, tomēr neizskatījās tik pretīgi, izplūzdami krēslā, kas šausmām piešķīra poētisku nokrāsu.
   —  Vai tas ir nepieciešams? — es jautāju.
   —  Kas?
   —  Lai es eju lejā.
   —  Nē! palieciet, kur esat, ja tur jūs jūtaties labāk!
   Es pamāju ar galvu, kas nozīmēja: „Es vēlos palikt tepat."
   Policijas komisārs pagriezās pret Ledrī kunga abiem draugiem, kas at­radās viņam vistuvāk.
   —   Jūsu vārds, priekšvārds, ticība, nodarbošanās un dzīves vieta? — viņš jautāja ar tāda cilvēka veiklību, kurš jau pieradis uzdot līdzīgus jau­tājumus.
   —  Žans Luī Aljets, — atbildēja tas, pie kā viņš vērsās, — saukts Eteija pēc anagrammas, rakstnieks, dzīvoju Vecajā Teātra ielā 20.
   —  Jūs piemirsāt minēt jūsu vecumu, — teica policijas komisārs.
   —  Vai man jāsaka īstais vecums, vai tas, kādu man dod?
   —  Pie joda! Sakiet man savu vecumu, divu vecumu nemaz nav!
   —   Tā, komisāra kungs, ir kāda persona, piemēram, Kaliostro, Sen- žermēnas grāfs, Mūžīgais žīds…
   —   Vai jūs gribat teikt, ka jūs esat Kaliostro, Senžermēnas grāfs vai Mūžīgais žīds? — teica komisārs, saraukdams uzacis un iedomādamies, ka par viņu zobojas.
   —  Nē, bet…
   —  Septiņdesmit pieci gadi, — teica Ledrī kungs. — Rakstiet, Kuzēna kungs, septiņdesmit pieci gadi.
   —  Lai notiek, — teica policijas komisārs.
   Un viņš uzrakstīja: «Septiņdesmit pieci gadi".
   —   Un jūs, kungs? — viņš turpināja, vērsdamies pie otra Ledrī kunga drauga.
   Un viņš noteikti atkārtoja tos pašus jautājumus, kādus bija uzdevis pir­majam.
   —    Pjērs Žozefs Mūis, sešdesmit vienu gadu vecs, garīdznieks Svētā Sulpīcija baznīcā, dzīvoju Servandoni ielā Nr. 11, — uzrunātais atbildēja maigā balsi.
   —  Un jūs, kungs? — uzrunādams mani, viņš prasīja.
   —  Aleksandrs Dimā, dramatiskais rakstnieks, divdesmit septiņus gadus vecs. Dzīvoju Parīzē, Universitātes ielā Nr. 21, — es atbildēju.
   Ledrī kungs pagriezās pret mani un patīkami palocījās, uz ko es atbil­dēju tāpat, cik labi vien spēdams.
   —   Labi! — teica policijas komisārs. — Klausieties: vai jūs esat mierā ar visu teikto un vai jums nav ko iebilst?
   Un, vienmuļīgā tonī, kas raksturīgs sabiedriskiem funkcionāriem, viņš lasīja:
   „Šodien, 1831. gada 1. septembrī, pulkstens divos pēc pusdienas, sa­biedrības baumu brīdināts, ka izdarīta slepkavība Fontenejas pagastā pret Mariju Žannu Dikudrē, no viņas vīra, Pjēra Žakemēna, un ka slepkava devies uz Žana Pjēra Ledrī kunga, minētā Fontenejas pagasta mēra dzī­vokli, kur paziņoja, neviena nepamudināts, ka viņš izdarījis šo noziegumu, mēs arī pasteidzāmies ierasties minētā Žana Pjēra Ledrī dzīvoklī, Diānas ielā Nr. 2. Šo dzīvokli mēs sasniedzām kopā ar doktoru mediķi Sebastjēnu Robertu, kas dzīvo jau minētajā Fontenejas pagastā, un tur žandarmu rokās mēs atradām minēto Pjēru Žakemēnu, kas arī mūsu klātbūtnē at­kārtoja, ka viņš ir savas sievas slepkava. Pēc tam mēs viņu aicinājām sekot uz to namu, kur notikusi slepkavība. Sākumā viņš tam pretojās, bet tūliņ, pēc mēra kunga pieprasījuma, piekrita, un mēs devāmies uz Ser­žanta Nomales ielu, kur dzīvo Pjērs Žakemēna kungs. Sasnieguši šo māju un aiztaisījuši durvis, lai nevarētu ielauzties iedzīvotāji, mēs iegājām pir­majā istabā, kur nekas neliecināja, ka būtu noticis noziegums. Tad, pēc minētā Žakemēna uzaicinājuma, mēs no pirmās istabas pārgājām otrā, kur bija atvērta lūka, kas deva iespēju iziet uz kāpnēm. Tā kā mums norādīja, ka pa šīm kāpnēm mēs varam nokļūt pagrabā, kur būs atrodama upura ķermenis, mēs nokāpām pa minētajām kāpnēm, kur uz pirmā kāpšļa doktors atrada zobenu ar krusteniski veidoto rokturi, asu un platu asmeni, kuru Žakemēns, kā pats atzinās, bija paņēmis jūlija revolūcijas
   dienās no Artilērijas muzeja un kurš viņam noderēja nozieguma īsteno­šanai. Pagrabā uz grīdas mēs atradām Žakemēna sievu, bez galvas, ap­gāztu uz muguras un gulošu asiņu peļķē. Galva bija nolikta uz ģipša maisa un atbalstīta pret sienu. Un minētais Žakemēns atzina, ka rumpis un gal­va tiešām pieder viņa sievai. Visu augstāk minēto ar savu parakstu aplieci­na: Žans Pjērs Ledrī kungs, Fontenejas draudzes mērs, Sebastjēns Kuzēns, doktors mediķis, dzīvojošs minētajā Fontenejas draudzē; Žans Luī Aljets, saukts arī Eteija kungs, rakstnieks, septiņdesmit piecus gadus vecs, dzīvo Parīzē, Vecajā Teātra ielā Nr. 20; Pjērs Žozefs Mūls, Sulpīcijas baznīcas garīdznieks, sešdesmit vienu gadu vecs, dzīvo Parīzē, Servandoni ielā Nr. 11; Aleksandrs Dimā kungs, dramatiskais rakstnieks, divdesmit septiņus gadus vecs, dzīvo Parīzē, Universitātes ielā Nr. 21, kas visu apskatīja un noklausījās apsūdzētā nopratināšanā."
   —      Vai tā kungi? — griezdamies pie mums, redzami apmierināts jau­tāja policijas komisārs.
   —  Pilnīgi pareizi, — mēs atbildējām vienā balsī.
   —  Nu, labi! Noklaušināsim apsūdzēto.
   Tad, uzrunādams cietumnieku, kas visas šīs lektīras laikā elpoja tik smagi, it kā viņu kāds žņaugtu, teica:
   —       Apsūdzētais, jūsu vārds, priekšvārds, vecums, dzīves vieta un no­darbošanās?
   —      Vai tas vēl ilgi tā turpināsies? — jautāja slepkava kā cilvēks, kuram visi spēki bija galā.
   —  Atbildiet: jūsu vārds un priekšvārds?
   —  Pjērs Žakemēns.
   —  Vecums?
   —  Četrdesmit viens gads.
   —  Jūsu dzīvesvieta?
   —  Jūs to labi zināt, jo mēs tur atrodamies.
   —  Vienalga, likums prasa, lai jūs atbildat uz šo jautājumu.
   —  Seržanta Nomales iela.
   —  Jūsu nodarbošanās?
   —  Akmeņlauzis.
   —  Jūs atzīstaties, ka izdarījāt noziegumu?
   —  Jā.
   —  Sakiet, kas jums lika to izdarīt, un kādos apstākļos tas notika?
   —  Kas lika to izdarīt… tas nav vajadzīgs, — teica Žakemēns, — tas ir noslēpums, kas paliks starp mani un to tur.
   —  Tomēr — nav seku bez cēloņa.
   —  Cēlonis, es jums saku, ka to jūs nesapratīsit. Kas attiecas uz ap­stākļiem, kā jūs sakāt, tad jūs gribat tos zināt?
   —  Jā.
   —  Labi, tos es jums pateikšu. Kad strādā zem zemes tādā tumsā, kā mēs strādājam, tad rodas, redziet, bēdas, kas grauž sirdi, un dažādas ļaunas domas…
   —  O! o! — pārtrauca policijas komisārs. — Jūs atzīstat iepriekšēju nodomu?
   —  Ak, es jums saku, ka atzīstu visu, vai nav diezgan?
   —  Jā, labi, runājiet!
   —  Ļaunā doma, kas man radās, bija — nogalināt Zannu. Tā man jau­cās pa galvu vairākus mēnešus. Sirds runāja prātam pretī, beidzot vārds, ko man teica kāds biedrs, lika izšķirties.
   —  Kāds vārds?
   — Ak, tas bija tādā lietā, kas uz jums neattiecas. Šorīt es teicu Zannai: „Šodien es neiešu darbā. Es gribu priecāties kā svētkos. Es iešu spēlēt bumbu kopā ar biedriem. Rūpējies, lai pēc stundas būtu gatavas pus­dienas."
   —  „Bet…"
   —  „Tas ir tā, nekādas pretimrunāšanas! Pēc stundas lai būtu pusdie­nas, vai saproti?"
   „Labi," teica Zanna. Un viņa izgāja gatavot ēdienu.
   Pa to laiku es negāju vis spēlēt bumbu, bet gan paņēmu zobenu, kuru jūs redzējāt. Es pats to uzasināju uz smilšakmens. Es nokāpu pagrabā, un paslēpos aiz mucām, sev sacīdams: katrā ziņā viņa ies pagrabā ielaist vīnu. Un tad mēs redzēsim. Cik ilgi es tupēju te, pa labi aiz vīna mucas… nezinu. Es biju drudzī, sirds sita kā āmurs, un tumsa man likās sarkana. Un tomēr es dzirdēju kādu balsi, kas nemitīgi runāja manī, un man vis­apkārt vārdu, ko vakar teica mans biedrs.
   —  Bet, galu galā, kas tas ir par vārdu?! — uzstāja komisārs.
   —   Nav vajadzīgs. Es jau teicu, ka jūs to nekad nedabūsit zināt. Beidzot es izdzirdu drēbju švīkoņu un sojus. Es ieraudzīju drebošās sveces gaismā vispirms kājas, tad viduci, beidzot galvu… Viņas galva bija labi saredza­ma… Rokā viņa turēja sveci. „Ā," es sev teicu, „tas ir labi!.." Un pavisam klusu atkārtoju vārdu, ko bija teicis mans biedrs. Pa to laiku viņa nāca tuvāk. Goda vārds, varēja teikt, ka viņa baidījās, ka viņai bija nelabi! Viņai bija bail, viņa skatījās uz visām pusēm, bet es biju labi paslēpies, es nemaz nekustējos. Tad viņa nometās ceļos pie mucas, pielika pudeli un pagrieza krānu. Es piecēlos. Jūs saprotat — viņa bija uz ceļiem. Vīna tecēšana pudelē neļāva viņai sadzirdēt troksni, ko es varēju sacelt. Starp citu, es nesacēlu ne mazāko troksnīti. Viņa bija nometusies ceļos kā grēci­niece, kā notiesātā. Es pacēlu zobenu un — šņāks! Es pat nedzirdēju, vai viņa iekliedzās. Galva aizripoja. Tai brīdī es negribēju mirt, es gribēju glābties. Es iedomājos izrakt kādu bedri pagrabā un viņu tur aprakt. Es uzminu galvai, kura visu laiku ripoja, kamēr viss rumpis raustījās kramp­jos. Es biju jau sagatavojis ģipša maisu, ar ko noslēpt asinis. Tad es sagrābu galvu vai, labāk sakot, galva sagrāba mani. Skatieties!
   Un viņš parādīja labo roku, kurai dziļš kodiens bija sakropļojis īkšķi.
   —   Kā! Galva jūs sagrāba? — teica doktors. — Pie joda, ko jūs runā­jat?!
   —    Es saku, ka viņa mani sakoda ar saviem skaistajiem zobiem. Es saku; viņa nemaz negribēja laist mani vaļā. Es viņu noliku uz ģipša maisa, ar kreiso roku atbalstīju pret sienu un pūlējos atsvabināt labo roku. Bet pēc brīža zobi atlaidās paši. Es atrāvu roku. Tad, redziet, tas varbūt ir muļķīgi, bet man likās, ka galva bija dzīva: acis bija plaši ieplestas. Es to skaidri redzēju, jo svece bija uz mucas, un lūpas — lūpas kustējās un teica: «Nožēlojamais, es biju nevainīga!"
   Es nezinu, kādu iespaidu šī liecība varēja atstāt uz citiem, bet kas attiecās uz mani, tad man uz pieres parādījās auksti sviedri.
   —   Ā, tas ir par daudz! — iesaucās doktors. — Acis tevi uzlūkoja, lūpas runāja?
   —    Uzklausiet mani, doktors kungs, tā kā jūs esat ārsts, jūs nekam neticat, tas ir dabīgi. Bet es jums saku, ka galva, ko jūs tur redzat, vai jūs saprotat, es saku, ka tā galva mani ir sakodusi, es saku, ka galva man teica: «Nožēlojamais, es biju nevainīga." Un pierādījums, nu, labi! Tas ir tas, ka es gribēju bēgt pēc tam, kad biju viņu nogalinājis… Vai nav tiesa, Žanna?.. Un tai vietā, lai bēgtu, es aizskrēju pie mēra kunga un pats sevi nodevu. Vai tas tiesa, mēra kungs, vai tiesa? Atbildiet!
   —  Jā, Žakemēn, — labsirdīgi atbildēja Ledrī kungs, — jā, tā ir tiesa.
   —  Apskatiet galvu, doktor, — teica policijas komisārs.
   —   Kad es būšu aizgājis, Kuzēna kungs, kad es būšu aizgājis! — ie­saucās Žakemēns.
   —   Plānprātiņ! Vai tu baidies, ka viņa vēl varētu runāt? — teica dok­tors, paņemdams sveci un tuvodamies ģipša maisam.
   —   Dieva vārdā, Ledrī kungs, — teica Žakemēns, — sakiet, lai laiž mani projām, es jūs pazemīgi lūdzu!
   —   Kungi, — apstādinādams doktoru, teica mērs, - jums vairs nav ko runāt ar šo nelaimīgo. Atjaujiet, ka es lieku viņu aizvest uz cietumu. Li­kums pavēl konfrontāciju, parasti tikai ar noteikumu, ja apsūdzētais to var izturēt.
   —  Bet protokols? — teica komisārs.
   —  Tas jau ir gatavs.
   —  Vēl ir vajadzīgs apsūdzētā paraksts.
   —  Viņš to parakstīs cietumā.
   —  Jā, jā, — iesaucās Žakemēns, — cietumā es parakstīšu visu, ko jūs vēlēsities.
   —  Tad labi! — teica policijas komisārs.
   —  Žandarmi, aizvediet šo cilvēku! - teica Ledrī kungs.
   —            Ak, pateicos, Ledrī kungs, ļoti pateicos! — dziļā aizkustinājumā teica Žakemēns.
   Un, paņēmis abus žandarmus pie rokām, ar pārcilvēcīgiem spēkiem viņš tos rāva augšup pa kāpnēm.
   Aizejot šim cilvēkam, reizē ar viņu aizgāja drāma. Tagad pagrabā bija redzamas tikai divas nejaukas lietas: līķis bez galvas un galva bez ķer­meņa.
   Es savukārt pieliecos pie Ledrī kunga.
   —           Ledrī kungs, — es viņam teicu, — vai arī man būs atļauts aiziet, paliekot pilnīgi jūsu rīcībā?
   —  Jā, kungs. Bet tikai ar vienu noteikumu.
   —          Kādu? 13*
   —  Ka parakstīt protokolu jūs atnāksit pie manis.
   —  Ar lielāko prieku, kungs, bet kad?
   —  Apmēram pēc stundas. Es jums parādīšu savu namu. Tas piederēja Skaronam, tas jūs interesēs.
   —  Pēc stundas, kungs, es būšu pie jums.
   Es atsveicinājos un gāju augša pa kāpnēm. Sasniedzis augšējo pakā­pienu, es iemetu pēdējo skatienu pagrabā.
   Doktors Kuzēns, sveci rokā turēdams, pacēla matus galvai: tā bija vēl diezgan skaistas sievietes galva, jo acis bija aiztaisītas ciet, lūpas savilktas un zilganas.
   —  Šis plānprātis! — viņš teica. — Un vēl uzstāties, ka nocirsta galva var runāt! Vai viņš nebūs to izgudrojis, lai domātu, ka viņš ir traks. Tas nemaz nebūtu slikti izspēlēts: būtu vainu mīkstinoši apstākli.

   Stundu vēlāk es biju pie Ledrī kunga. Es viņu sastapu pagalmā.
   — Ā, — viņš teica, — tas esat jūs! Jo labāk, labprāt es par šo un to ar jums aprunāšos, pirms iepazīstināt ar maniem ciemiņiem, jo jūs taču pusdienosit kopā ar mums, vai ne?
   —  Bet, kungs, es ceru, ka jūs mani atvainosit.
   —  Es nepieļauju atvainošanos. Jūs gadījāties tieši ceturtdien, jo )aunāk jums: ceturtdien man ir pieņemamā diena. Visi, kas ierodas pie manis ceturtdien, pieder pilnīgi man. Pēc pusdienām jūs varēsit vai nu palikt, vai arī aiziet. Ja negadītos šie notikumi, jūs būtu atradis mani pie galda, jo es noteikti pusdienoju pulkstens divos. Šodien, kā izņēmums, mēs pus­dienosim pusčetros vai četros. Pirrs, ko jūs redzat, - un Ledrī kungs man parādīja ļoti skaistu suni, — Pirrs izmantoja Antuāna mātes apju­kumu un nočiepa aitas cisku: tās bija viņa tiesības, un neatlika nekas cits, kā iet un pameklēt pie miesnieka citu cisku. Kā teicu, tas man dos iespēju
   ne tikai jus iepazīstināt ar maniem viesiem, bet arī šo un to par viņiem pastāstīt.
   —  Ko?
   —     Jā, tās ir tādas personas, par kurām, tāpat kā Seviļas bārddzinī vai Figaro, nepieciešami jāizskaidro viņu apģērbs un raksturs, bet vispirms sāksim ar māju.
   —  Man liekas, jūs teicāt, ka viņa piederējusi Skaronam?
   —      Jā, te karaļa Ludviķa XIV nākamā sieva, gaidīdama, kamēr varēs uzjautrināt neiepriecināmo cilvēku, apkopa kropli bez kājām, savu pirmo vīru. Jūs redzēsit viņas istabu.
   —  Mentenona kundzes istabu?
   —     Nē, Skarona kundzes. Nesajauciet — Mentenona kundzes istaba at­rodas Versaļā vai Sensirā. Nāciet!
   Pa platām kāpnēm mēs uzgājām augšā un atradāmies gaitenī, kas veda uz pagalmu.
   —      Lūk, — teica Ledrī kungs, — ievērojiet, kam jūs pieskaraties: tas bija lielākais lepnums, par kuru visi runāja 1650. gadā.
   —  O! Mīlestības karte.
   —       Paisums un bēgums, Skarona zīmējums ar viņa sievas piezīmēm, vairāk nekā!
   Tiešām — logu starpā karājās divas kartes.
   Tās bija ar spalvu uzzīmētas uz papīra un uzlīmētas uz papes.
   —      Redziet, — turpināja Ledrī kungs, — šī lielā, zilā čūska, tā ir Mī­lestības upe; šie mazie baložu būri — Sīko Rūpju, Mīlas vēstulīšu un Noslēpumu ciemi. Lūk, Iekāres patversme, Maiguma ieleja, Nopūtu tilts, un briesmoņu apdzīvotais Greizsirdības mežs. Un, beidzot, ezera vidū, no kurienes iztek upe, Pilnīgas apmierinātības pils: tas ir ceļojuma mērķis, skrējiena gals.
   —  Pie joda, ko es redzu?! Kādu vulkānu?
   —  Jā, tas reizēm satricina zemi. Tas ir Kaislību vulkāns.
   —  Vai to neredz uz Skiderī kundzes kartes?
   —  Nē, tas ir Pola Skarona kundzes izgudrojums.
   —  Un otrā?
   —     Tā attēlo Paisumu. Jūs redzat — upe pārplūst — tā pārpildīta ar to asarām, kas iet gar krastiem. Lūk, Garlaicības ciemi, Skumju patversme, Nožēlu sala. Asprātīgāk vairs nevar.
   —  Vai jūs būtu tik laipns un atļautu man šis kartes nokopēt?
   — Cik jums patīk. Vai jūs tagad gribat redzēt Skarona kundzes istabu?
   —  Jā, labprāt.
   —  Lūk!
   Ledrī kungs atvēra kādas durvis. Mani viņš ielaida pa priekšu.
   —           Pašreiz te dzīvoju es, bet atskaitot grāmatas, ar kurām tā bija aiz­krauta, es istabu saglabāju tādu, kāda tā izskatījās slavenās īpašnieces laikā: tās ir tās pašas nišas, tā pati gulta, tās pašas mēbeles. Šī bija viņas tualetes istaba.
   —  Un kur ir Skarona istaba? •
   —          O! Skarona istaba atrodas otrā gaiteņa galā. Bet to jums neizdosies redzēt: tā ir slepenā istaba, Zilbārdas kabinets.
   —  Ka tevi jods!
   —          Tas ta ir. Man arī ir savi noslēpumi, neskatoties uz to, ka es esmu mērs. Bet nāciet, es jums parādīšu kaut ko citu!
   Ledrī kungs soļoja man pa priekšu. Mēs nogājām pa kāpnēm lejā un nokļuvām salonā.
   Kā visam šajā mājā, arī salonam bija savs īpatnējs raksturs. Tas bija greznots ar papīriem, kuru īsto krāsu grūti bija uzminēt. Gar sienām divās rindās stāvēja mīksti krēsli, un aiz šīm divām rindām viena vienkāršo krēs­lu rinda, vietu vietām spēļu un apaļie galdiņi. Un tad šo mēbeļu vidū, kā valzivs okeāna zivju vidū, stiepās milzīgs rakstāmgalds, aizņemdams salona trešo daļu. Galds bija no vienas vietas nokrauts ar grāmatām, bro­šūrām, žurnāliem, kuru vidū kā karalis valdīja „Constitutioncl", Ledrī kunga mīļākā lasāmviela.
   Salons bija plašs, viesi pastaigājās dārzā, kas pa logiem bija redzams visā plašumā.
   Ledrī kungs devās tieši pie rakstāmgalda, atvilka milzīgu atvilktni, kur atradās neskaitāms daudzums mazu sainīšu, kas līdzīgi sēklu sainīšiem. Priekšmeti, kas atradās šajā atvilktnē, savukārt bija ietīti papirīšos, kuriem virsū bija uzraksti.
   —           Lūk, — viņš man teica, — jums kā vēsturniekam vēl viena lieta, vēl retāka par Mīlestības karti. Tā ir relikviju kolekcija. Nevis svēto, bet gan karaļu relikvijas.
   Tiešām — katrā papīrīti bija ietīts vai nu kāds kauls, vai mats, vai bārda. Tur bija kāds Kārļa IX ceļa skriemelis, Fransuā I īkšķis, Ludviķa XIV galvaskausa daļa, Henrija II riba, Ludviķa XV mugurkaula skrie­melis, Henrija IV bārda un Ludviķa XIII mati. No ikviena karaļa bija kāds paraugs, un no visām šīm lietām droši varētu izveidot skeletu, kas pilnībā attēlotu Francijas monarhiju, kurai jau ilgu laiku trūkst galveno kaulu.
   Starp citu, tur vēl bija Aberjāra un divi balti Eloīzes priekšzobi, kuri savā laikā varbūt bija bieži sastapušies kādā skūpstā.
   No kurienes nāca šī mirušo kaulu čupa?
   Ledrī kungs bija vadījis karaļu izrakšanu Sendenī, un no katra kapa bija paņēmis to, kas viņam bija paticis.
   Ledrī kungs man ļāva dažus brīžus, lai es apmierinātu ziņkāri. Tad, redzēdams, ka es biju pārskatījis gandrīz vai visus uzrakstus, teica:
   —  Iesim, diezgan nodarboties ar mirušajiem, pāriesim pie dzīvajiem!
   Un viņš mani pieveda pie loga, pa kuru, kā jau teicu, bija redzams
   dārzs.
   —  Jums ir krāšņs dārzs, — es paslavēju.
   —   Baznīcas dārzs ar pareizi stādītām liepu alejām, dāliju un rožu ko­lekcijām, vīnogu šūpuļiem un firziķu un aprikožu špalerām: jūs visu to redzēsit. Bet tagad aplūkosim nevis dārzu, bet gan tos, kas tur pastaigājas.
   —   Ā, jā, sakiet man vispirms, kas par kungu ir Aljets, ko sauc par Eteiju pēc anagrammas, kurš prasīja, vai grib zināt viņa patieso vecumu vai to vecumu, kādu viņam dod. Man šķiet, ka viņam ir tieši septiņdesmit pieci gadi, kā jūs teicāt.
   —   Taisnība, — atbildēja Ledrī kungs. — Es arī domāju sākt ar viņu. Vai jūs lasījāt Hofmani?
   —  Jā… Kamdēļ?
   —    Ļoti jauki! Tas ir Hofmaņa tips. Visu savu dzīvi viņš meklēja, kā jāsaliek kārtis un skaitļus, lai uzminētu nākotni. Visu, kas viņam pieder, viņš iegulda loterijās, kurās sākumā viņam laimējās trīs reizes no vietas un kurās kopš tā laika viņš nekā nav guvis. Viņā pazina Kaliostro un Senžermēnas grāfu: viņš iedomājās, ka ir no viņu cilts un ka viņa rīcībā ir mūžīgās dzīves eliksīra noslēpums. Viņa īstais vecums, ja jūs to gribat zināt, ir divi simti septiņdesmit pieci gadi: vispirms viņš dzīvoja, nemaz neslimodams, Henrija II un Ludviķa XIV valdīšanas laikā. Tad, patei­coties noslēpumam, viņš it kā nomiris ar rupjām acīm, bet patiesībā atkal nodzīvojis trīsreiz pa piecdesmit gadiem. Pašreiz viņš uzsācis ceturto pe­riodu, un tātad viņam ir tikai divdesmit pieci gadi. Pirmie divsimt piec­desmit gadi ir tikai atmiņas. Viņš dzīvos, un to viņš atklāti stāsta, līdz Pastarai tiesai. XV gadsimtā Aljetu bija sadedzinājuši, tā bija maldīšanās. Mūsdienās to nožēlo, un maldās tāpat. Aljets ir laimīgākais cilvēks virs zemes: viņš runā tikai par kārtīm, burvībām, ēģiptiešu Tota zinātni, Eraja noslēpumiem. Viņš par visām šīm lietām izdod grāmatiņas, kuras neviens nelasa un kuras tomēr kāda izdevniecība, tikpat muļķīga kā viņš, laiž klajā ar pseidonīmu vai, pareizāk sakot, zem Eteija anagrammas. Viņa cepure mūžīgi ir pilna ar brošūrām. Skatieties, lūk, viņš to tur padusē, tik stipri viņš baidās, lai neviens viņam neatņem šīs dārgās grāmatas. Aplūkojiet cilvēku, novērojiet seju, apģērbu, un ievērojiet, cik dabā viss ir harmo­nisks, un cik labi cepure piestāv galvai, pats cilvēks savam uzvalkam, kam­zolis — formām.
   Tiešām, nekas nebija patiesāks. Es novēroju Aljetu. Viņš bija ģērbies netīrā, noputējušā, novalkātā un notraipītā uzvalkā. Viņa cepure, ar mirdzošām kā lakota āda malām, uz augšu bija pārmērīgi plata; viņš valkāja melnas ratīna vadmalas bikses, melnas, vai labāk sacīt, rudas ze­ķes, ieapaļās kurpes, līdzīgas tām, kādas valkāja karalis, kura valdīšanas laikā viņš bija dzimis.
   Kas attiecās uz viņa miesu, tad viņš bija resns, maza auguma, plecīgs, sfinksas figūra, rētains, ar lielu muti, kur trūka zobu, uz ko norādīja dziļš lūpu iegrimums, ar gariem, dzelteniem, retiem matiem, kas plīvoja viņam ap galvu kā oreols.
   —   Viņš runā ar abatu Mūļu, — es teicu Ledrī kungam, — ar to, kas jūs šorīt pavadīja mūsu ekspedīcijā, vai ne? Par to mēs vēl runāsim.
   —   Kāpēc par to mēs runāsim? — ziņkārīgi mani novērodams, jautāja Ledrī kungs.
   —    Tamdēļ ka, atvainojiet, bet man likās, ka jūs ticējāt, ka atšķeltā galva var runāt.
   —   Jūs protat novērot. Labi! Tas tiesa, es ticu! Jā, to mēs vēl pār­runāsim, un ja jums patīk klausīties tādas lietas, tad jūs dabūsit dzirdēt tādu labi daudz. Bet pāriesim pie abata Mūļa…
   —    Viņam jābūt, — es viņu pārtraucu, — ļoti apburošam cilvēkam. Viņa balss maigums mani pārsteidza, kad viņš atbildēja uz komisāra jau­tājumiem.
   —   Jauki! Šoreiz atkal jūs uzminējāt pareizi. Mūls jau četrpadsmit ga­dus ir mans draugs, un viņš ir pašreiz sešdesmit gadus vecs. Jūs redzat, viņš ir tikpat rūpīgs un tīrs, cik Aljets ir netīrs un nosmērējies. Tas ir sabiedrības pirmās šķiras cilvēks, cēlies no Senžermēnas priekšpilsētas un ticis uz priekšu. Tas ir viņš, kas laulā Francijas pēru dēlus un meitas. Šo precību gadījumos viņš parasti uzraksta mazu runu, ko abas puses liek iespiest un kā dārgumu glabā ģimenē. Viņam vajadzētu būt par Kler- monas bīskapu. Bet vai jūs zināt, kāpēc viņš tas nav? Tāpēc, ka vviņš kādreiz bija Kozota draugs, beidzot tāpēc, ka, tāpat kā Kozots, viņš tic augstākiem un zemākiem gariem, ļauniem un labiem ģēnijiem, kā Aljets viņš vāc kopā grāmatas. Jūs atradīsit pie viņa visu, kas bija rakstīts par parādībām un spokiem, ķēmiem, nakts spokiem un gariem. Lai gan viņš ļoti maz runā par šīm lietām, kuras nav ticības atzītas, tomēr šis cilvēks ir pārliecināts, ka visā ārkārtējā, kas notiek šajā pasaulē, darbojas vai nu ļaunie elles, vai labie debesu gari. Jūs redzat, viņš klusēdams uzklausa, ko viņam saka Aljets, šķiet, aplūko kādu lietu, ko viņa sarunu biedrs nemaz neredz, un reižu reizēm atbild ar lūpu kustībām vai galvas mājienu. Reižu reizēm, mūsu starpā, viņu pēkšņi pārņem tumši murgi, viņš trīc, dreb, groza galvu, soļo šurpu un turpu pa salonu. Tādā gadījumā viņām jāļauj pilnīgu vaļu. Tad būtu ļoti bīstami viņu atmodināt, es saku atmo­dināt, jo man liekas, ka tad viņš atrodas mēnešsērdzības stāvoklī. Starp citu, viņš pamostas pats, un, jūs redzēsit, tai gadījumā tā ir apburoša pamošanās.
   —   O! Bet sakiet taču, — es iebildu Ledrī kungam, — man liekas, ka viņš izsauca garus, par kuriem jūs nupat runājāt?
   Un es rādīju saimniekam ar pirkstu uz īstu ceļojošo naktsspoku, kas piebiedrojās abiem runātājiem un bez mazākās piesardzības kāju nolika starp puķēm, par kurām, kā likās, viņš varēja bradāt pāri, tās nesamī- dams.
   —   Tas ir, — viņš man teica, — vēl viens mans draugs, bruņinieks Lenuārs…
   —  Mazās Augustīna ielas muzeja vadītājs?..
   —   Tas pats. Viņš vai mirst no bēdām par viņa muzeja izvazāšanu, par kuru no 1792. līdz 1794. gadam viņu tik tikko nenošāva. Restaurācija lika to slēgt, pavēlēdama nodot pieminekļus ēkām, kurām tie pieder, un ģi­menēm, kurām ir tiesības tos pieprasīt. Par nelaimi, pieminekļu lielākā daļa bija sagrauta, daudzas ģimenes izdzisušas, tā kā interesantākie gabali no mūsu senās skulptūras un tātad mūsu vēstures, ir aizvazāti nezin kur. Tā mirst mūsu vecā Francija. Drīz paliks tikai fragmenti, un drīz vien nepaliks pat ne fragmenti. Un kas ir tie, kas tos sagrauj? Tie ir tie paši, kam tos vajadzēja visvairāk sargāt.
   Un Ledrī kungs, būdams liberālis — kā visi šajā laikmetā, — nopūtās.
   —  Vai tie ir visi jūsu viesi? — es jautāju Ledrī kungam.
   —   Varbūt vēl ieradīsies doktors KuZēns. Es par viņu neko nesaku, es domāju, ka par viņu jums jau ir savs spriedums. Tas ir cilvēks, kas visu dzīvi ir nodarbojies ar izmēģinājumiem ar cilvēcīgo mašīnu, it kā viņam būtu darīšana ar mehānismu, nemaz neiedomādamies, ka šai mašīnai ir dvēsele saprast sāpes, un nervi — tas izjust. Tas ir bonvivans, kas ir noārstējis labu skaitu mirušo. Viņš, sev par laimi, netic nekādiem gariem. Tas ir viduvējs gariņš, kas sevi iedomājas asprātīgu tāpēc, ka viņš ir trokš­ņains, un par filozofu tāpēc, ka ir ateists. Tas ir viens no tiem cilvēkiem, ko pieņem, ne lai pieņemtu, bet tāpēc, ka viņi nāk pie jums. Uzmeklēt viņus pašu mājās nekad nenāk ne prātā.
   '— O, kungs, cik es labi pazīstu šo sugu!
   —   Vajadzēja ierasties vēl vienam draugam, kas ir daudz jaunāks par Aljetu, abatu Mūļu un bruņinieku Lenuāru, bet kas kopā ar Aljetu inte­resējas par kāršu likšanu, ar Mūļu — par demonoloģiju, ar bruņinieku Lenuāru — par senatni. Viņš ir staigājoša bibliotēka, katalogs kristīgā miesā, ko jums vajadzēja pazīt!
   —  Bibliofils Jakobs?
   —  Tieši tā!
   —  Un viņš nebūs?
   —    Vismaz viņš nav nācis, un tā kā viņš zina, ka mēs parasti pus­dienojam pulkstens divos un nu jau tuvojas četriem, neiespējams, ka viņš ierastos. Viņš pašlaik meklē kādu grāmatu, kas 1570. gadā iespiesta Am­sterdamā, pirmo izdevumu ar trim tipogrāfijas kļūdām pirmajā, septītajā un pēdējā lappusē.
   Šajā bridi atvērās durvis un uz sliekšņa parādijās Antuāna māte.
   —  Kungi, galds ir klāts! — viņa paziņoja.
   —   Pie galda, pie galda, kungi! — savukārt aicināja Ledrī kungs, atvēr­dams durvis uz dārzu.
   Tad, pagriezies pret mani, viņš teica:
   —   Tagad jums jāaplūko vēl kāda dārza daļa. Starp viesiem, kurus jūs redzējāt un par kuriem es jums pastāstīju, vienu viesi jūs neesat redzējis, un par to es jums neesmu stāstījis. Viņš ir pārāk atrāvies no zemes lietām, lai dzirdēto rupjo saucienu, kuram, kā redzat, klausa mūsu draugi. Meklē­jiet, tas ir jūsu uzdevums! Kad jūs atradīsit viņas imaterialitāti, viņas caur- spidību, eine Erscheinung, kā saka vācieši, jūs viņu pasauksit un papūlē­sities viņu pārliecināt, ka dažreiz vajag arī ieēst, lai varētu dzīvot. Jūs piedāvāsit viņai savu roku un atvedīsit pie mums! Ejiet!
   Es paklausīju Ledrī kungam, uzminēdams, ka apburošais gars, ko es redzēšu pēc dažām minūtēm, man sagādās kādu patīkamu pārsteigumu. Es devos uz priekšu dārzā, skatīdamies visapkārt.
   Meklēšana nevilkās ilgi. Drīz es pamanīju to, ko meklēju.
   Tā bija liepu ēnā apsēdusies sieviete, kurai es nevarēju saskatīt ne seju, ne stāvu: seju tāpēc, ka tā bija pagriezta uz tīruma pusi, stāvu tāpēc, ka to ietina plata šalle.
   Viņa bija ģērbusies melnās drēbēs.
   Es viņai tuvojos, bet viņa pat nepaskatījās. Manu soļu troksnis likās neaizsniedza viņas ausis: varētu teikt, ka tā bija statuja.
   Un tomēr viss, ko es novēroju pie viņas, bija graciozs un lepns.
   Jau no tālienes ievēroju, ka viņa bija gaišmate. Saules stars, kas zagās caur liepu lapām, rotājās viņas matos, kas mirdzēja kā zelta oreols. Tuvāk pienācis, es ievēroju viņas matu smalkumu, kas varēja sacensties ar tiem zīda diedziņiem, ko rudens pirmās vēsmas nēsā gaisā. Viņas kakls, apbu­roši garš, kurš vienmēr ir daiļš, ja ne skaists, mazliet noliekts balstīja galvu uz labās rokas, kuras elkonis atspiedās uz krēsla atzveltnes, kamēr kreisā roka nokarājās gar sāniem, pirkstu galiem plūkādama baltās rozes ziedlapiņas. Izliektais gulbja kakls, saliektā roka, gar sāniem nolaistā roka, tas viss bija blāvi balts. Varētu gandrīz vai teikt, ka tas bija no Parosas marmora, bez vēnām virspusē un bez pulsa iekšpusē. Vīstošā roze bija krāsaināka un dzīvāka par roku, kas to turēja.
   Kādu brīdi es viņu novēroju, un jo vairāk viņu aplūkoju, jo vairāk likās, ka manu aci priekšā nebija dzīva būtne.
   Es pat sāku šaubīties, vai vispār viņa pagriezīsies, ja es viņu uzrunāšu. Divas vai trīs reizes mute man atvērās, neizdodama ne skaņas.
   Beidzot es izlēmu:
   —  Kundze, — es viņai teicu.
   Viņa nodrebēja, pagriezās un izbrīnījusies uzlūkoja mani, kā mēdz lū­koties no sapņiem vai domām uzmodināti cilvēki.
   Lielās, melnās, pret mani cieši vērstās acis (viņai bija melnas uzacis un acis) savādi mirdzēja.
   Dažas sekundes, kurās viņa raudzījās manī un es viņā, mēs nepārmijām ne vārda.
   Tā bija trīsdesmit divus vai trīsdesmit trīs gadus veca sieviete, kas bija bijusi brīnišķi skaista, kamēr viņas vaigi vēl nebija iekrituši un sejas krāsa izbālējusi. Starp citu, viņa man likās skaista arī tāpat, ar savu perlamutra sejas krāsu, bez mazākā sārtuma. Tāpēc viņas acis likās mirdzēja kā tum­šais dzintars un lūpas — koraļļi.
   —          Kundze, — es atkārtoju, — Ledrī kungs domā, ka, sakot jums: „Es esmu "Henrija Trešā", «Kristīnes un Antonija" autors", jūs uzskatīsit mani par pietiekami pazīstamu un pieņemsit manu roku, lai es jūs pavadītu uz ēdamzāli.
   —           Atvainojiet, kungs, — viņa atbildēja, — jūs laikam te atrodaties labu brīdi, vai ne? Es jutu, ka jūs nācāt, bet es nevarēju pagriezties. Tas ar mani reizēm notiek, kad es skatos uz dažām vietām. Jūsu balss mani atrāva no burvības, tad nu sniedziet roku un iesim!
   Viņa piecēlās un padeva man roku. Bet es gandrīz vai nejutu šīs rokas spiedienu, lai gan viņa uz mana elkoņa balstījās pilnīgi brīvi. Likās it kā blakus man soļotu ēna.
   Ēdamzāli mēs sasniedzām, vairs neteikuši viens otram ne vārda.
   Pie galda bija divas brīvas vietas.
   Ledrī kungam pa labi — viņai.
   Un iepretim — man.

   *
   Kā visam pie Ledrī kunga, arī šim galdam bija savas īpatnības.
   Tas bija liela pakava veidā, ar galiem atbalstīts pret dārzu logiem, kas trīs ceturtdaļas ne plašās zāles atstāja pilnīgi brīvas. Pie šā galda varētu pusdienot divdesmit personas un neviena nejustos neērti. Tur pusdienoja vienmēr, lai arī bija viens, divi, četri, desmit vai divdesmit viesi. Arī viens pats Ledrī kungs tur pusdienoja. Šodien mēs bijām tikai seši, un mēs aizņēmām knapi trešo daļu.
   Katru ceturtdienu ēdienkarte bija viena un tā pati. Ledrī kungs do­māja, ka pārējās nedēļas dienās viesi varēja ēst kaut ko citu vai nu pie viņa, vai pie kāda cita saimnieka, kas viņus bija ielūdzis. Tātad katrs varēja būt pārliecināts, ka ceturtdien pie Ledrī kunga viņš ēdīs zupu, liellopu gaļu, cāļus, ceptu aitas cisku, turku pupas un salātus.
   Cāļu skaitu divkāršoja vai trīskāršoja, ņemot vērā viesu vajadzības.
   Vai bija maz, nemaz vai daudz cilvēku, Ledrī kungs vienmēr sēdēja galda galā ar muguru uz dārza pusi un seju pret pagalmu. Viņš jau desmit gadus sēdēja inkrustācijām rotātā atzveltnes krēslā, vienā un tajā pašā vietā. Par izbraucamo sulaini pārvērstais dārznieks Antuāns viņam pasniedza, atskaitot parastos vīnus, dažas pudeles vecā burgundieša, kuras Ledrī kungam pienesa ar reliģisku bijību un kuras viņš atkorķēja un pa­sniedza saviem viesiem ar tādu pat cieņu un godbijību.
   Kad ir astoņpadsmit gadus vecs, vēl kaut kam tic; pēc desmit gadiem vairs netic nekam, pat ne vecam vīnam.
   Pēc pusdienām viesi devās uz salonu un dzēra kafiju.
   Pusdienas pagāja kā parasti — slavējot virtuvi un lielot vīnus.
   Vienīgi jaunā sieviete apēda tikai dažas maizes drupatas, izdzēra tikai glāzi ūdens un neizteica nevienu vārdu.
   Viņa man atgādināja gūlu no „Tūkstots un vienas nakts", kas sēdās pie galda kā visi, bet vienīgi tādēļ, lai apēstu dažus rīsa graudiņus.
   Arī šoreiz pēc pusdienām, kā parasti, viesi pārgāju uz salonu.
   Dabīgi, ka man bija jādod roka klusajai viešņai.
   Viņas kustībās bija tāds pats mīkstums, tā pati grācija, es teiktu, gan­drīz vai locekļu nesajūtamība.
   Es viņu pievedu pie dīvāna, uz kura viņa apgūlās.
   Kamēr mēs dzērām kafiju, salonā ieveda vēl divas personas.
   Tās bija doktors un policijas komisārs.
   Policijas komisārs mums lika parakstīt protokolu, ko Žakemēns jau bija parakstījis cietumā. Uz papīra bija mazs asiņu traips.
   Es parakstīju, un, parakstīdams to, savukārt jautāju:
   —  Kas tas par traipu? Tās ir sievas vai vīra asinis?
   —           Tās, — policijas komisārs atbildēja, — no slepkavas rokas, kura asiņo tā, ka nemaz nevar apturēt.
   —          Vai jūs saprotat, Ledrī kungs, — teica doktors, — ka šis lops arvien vēl apgalvo, ka viņa sievas galva ir runājusi?
   —  Un jūs domājat, ka tas ir neiespējami, doktor, vai ne?
   —  Nu, pie joda!
   —  Un jūs domājat, ka nevar būt atvērtas acis?
   —  Neiespējami.
   —           Jūs neticat, ka asinis, kuru skrējienu pārtrauca ģipša maiss, aiz­taisīdams cieti artērijas un asins traukus, varēja atdzīvināt galvu un likt tai sajust?
   —  Es neticu!
   —  Labi! — teica Ledrī kungs. — Es tam ticu!
   —  Es arī, — teica Aljets.
   —  Es arī, — teica abats Mūls.
   —  Es arī, — teica bruņinieks Lenuārs.
   —  Es tāpat, — teicu arī es.
   Tikai policijas komisārs un bālā dāma neko neteica: pirmais, bez šau­bām, tāpēc, ka viņu tas viss interesēja ļoti maz, otrā, varbūt, tāpēc, ka tā viņu interesēja daudz.
   —           Ak, ja jau jūs visi esat pret mani, jums taisnība. Tikai, ja kāds no jums būtu mediķis…
   —           Bet, doktor, — teica Ledrī kungs, — jūs zināt, ka es gandrīz vai tāds esmu.
   —           Tādā gadījumā jums jāzina, ka nav sāpju tur, kur nav sajūtu, un sajūtas iznīkst, pāršķeļot mugurkaulu.
   —  Un kas jums to teica? — jautāja Ledrī kungs.
   —  Pie joda, taču saprāts!
   —   O! Laba atbilde! Un vai tas nebija saprāts, kam klausīja tiesneši, kad notiesāja Galileju par to, ka Saule griežas un Zeme stāv mierā? Saprāts ir liels muļķis, dārgais doktor! Vai jums ir novērojumi, jums pašiem, ar nocirstām galvām?
   —  Nē, nekad!
   —   Vai esat lasījuši Zomeringa disertācijas? Vai esat lasījuši doktora Sī protokolus? Vai lasījāt Elhera protestus?
   —  Nē.
   —  Tātad jūs ticat, vai ne, Giljotēna kunga ziņojumam, ka viņa mašīna ir drošākais līdzeklis, kā var ātrāk un ar mazākām sāpēm beigt dzīvi?
   —  Nu, lūk! Jūs maldāties, mīļais draugs, tas viss!
   —  Ā, piemēram!
   —           Klausieties, doktor, tā kā jūs atsaucāties uz zinātni, es runāšu zi­nātniski. Un, ticiet, neviens no mums nav tik neizglītots, lai nevarētu pie­dalīties sarunā.
   Doktors šaubīgi papurināja galvu.
   —  Vienalga, tad jūs to sapratīsit viens.
   Visi pienāca Ledrī kungam tuvāk, un, kas attiecas uz mani, tad es klausījos ar vislielāko ziņkāri. Nāves soda jautājums, kā arī to neizpildītu, vai nu pakarot, galvu nocērtot vai giljotinējot, mani vienmēr nodarbināja kā cilvēcības jautājums.
   Es pat biju šo to pētījis, kādas sāpes jāizcieš pirms, tā laikā un pēc soda.
   —  Redzēsim, runājiet! — doktors neticīgi ierunājās.
   —           Tādam, kam ir kāda jēga par mūsu dzīvības spēku uzbūvi, viegli var pierādīt, — turpināja Ledrī kungs, — ka nāves sods pilnīgi neiznīcina sajūtas, un tas, ko es saku, doktors kungs, nav vienkārša hipotēze, bet fakts.
   —  Lūdzu, faktus!
   —  Lūk, pirmais: sajūtu miteklis ir galva, vai ne?
   —  Tas iespējams.
   —           Tātad, ja nu sajūtu spēju miteklis atrodas smadzenēs, tad tik ilgi, kamēr smadzenes saglabā savus dzīvības spēkus, nogalinātajam ir savas esamības sajūtas.
   —  Pierādījums?
   —    Lūk: Hallers, „Dabas elementos", ceturtajā sējumā, 35. lappusē saka:
   «Nocirstā galva atvēra acis un uzlūkoja mani no sāniem tāpēc, ka ar pirkstu galiem es pieskāros mugurkaula smadzenēm."
   —  Hallers, varbūt! Bet Hallers varēja maldīties.
   —   Viņš maldījies, es labprāt tam ticu. Iesim tālāk! Veikārs «Mākslas filozofijas" 221. lappusē saka:
   «Es redzēju, kā lūpas kustināja cilvēks, kam bija nocirsta galava."
   —  Labi! Bet kustināja lūpas, nevis runāja…
   —   Uzgaidiet, nonāksim arī pie tā. Lūk, Zomerings! Tur ir viņa darbi, un jūs varat pameklēt! Zomerings saka:
   «Vairāki doktori, mani kolēģi, apgalvoja, ka redzējuši nocirstu galvu sāpēs griežam zobus, un es esmu pārliecināts, ja gaiss būtu strāvojis pa balss orgāniem, galvas runātu."
   —    Labi, doktor, — nobālēdams turpināja Ledrī kungs, — es esmu gājis vēl tālāk, kā Zomeringa kungs: nocirstā galva ir runājusi, runājusi ar mani.
   Mēs nodrebējām. Bālā dāma piecēlās no krēsla.
   —  Ar jums?
   —  Jā, ar mani! Vai jūs teiksit, ka arī es esmu traks?
   —  Nu! — iesaucās doktors, — ja jūs sakat, ka pat ar jums…
   —   Jā, es jums saku, ka man pašam gadījās kaut kas līdzīgs. Jūs esat pārāk laipns, doktor, lai atklāti teiktu, ka es esmu traks. Bet jūs to sakāt klusu, un tas nozīmē to pašu.
   —  Labi! Redzēsim, pastāstiet par to! — teica doktors.
   —   To tik viegli teikt. Vai jūs saprotat, ka jūs prasāt, lai es jums pastāstu to, ko nekad, jau trīsdemsit septiņus gadus, kopš tas gadījās, neesmu stāstījis nevienam. Es nemaz nevaru galvot, ka, jums to stāstīdams, nepaģībstu, kā biju noģībis, kad runāja tā galva, kad mirstošā cilvēka acis cieši lūkojās manās acīs?
   Dialogs kļuva arvien interesantāks, situācija — arvien dramatiskāka.
   —  Drosmi, Ledrī, drosmi! — sauca Aljets. — Nu, pastāsti!
   —  Pastāstiet, draugs! — teica abats Mūls.
   —  Pastāstiet, — piebalsoja bruņinieks Lenuārs.
   —   Kungs… — nomurmināja bālā sieviete.
   Es nekā neteicu, bet manu vēlmi izteica acis.
   —  Savādi, — noteica Ledri kungs, mums nekā neatbildēdams un it kā runādams ar sevi, — savādi, kā notikumi iespaido viens otru! Jūs zināt, kas es esmu, — vērsdamies pie manis, teica Ledrī kungs.
   —   Zinu, — es atbildēju, — ka jūs esat ļoti izglītots, ļoti asprātīgs, ka dodat krietnas pusdienas un ka esat Fontenejas mērs.
   Ledrī kungs pasmaidīja, man pateikdamies ar galvas mājienu.
   —  Es runāju par manu izcelšanos, par manu ģimeni, - viņš turpināja.
   —  Es neko nezinu par jūsu izcelšanos, kungs, un nemaz nepazīstu jūsu dzimtu.
   —   Nu, labi! Uzklausiet, es to jums pateikšu, un tad, varbūt, stāsts, ko jūs vēlaties zināt un ko es neuzdrošinos jums izstāstīt, nāks pats no sevis — kā turpinājums. Ja sekos, labi, tad uzklausiet! Ja nesekos, neprasiet! Tad man būs pietrūcis spēks.
   Visi apsēdās, un katrs novietojās tā, lai būtu pēc iespējas ērtāka klau­sīšanās.
   Starp citu, šis salons bija kā radīts stāstiem un leģendām: plašs un tumšs. Pateicoties bieziem logu priekškariem un dziestošajai dienai, kak­tos jau bija pavisam tumšs, un tikai vietās, kas atradās iepretim logiem un durvīm, bija mazliet gaišāks.
   Vienā kaktā sēdēja bālā dāma. Viņas melnā kleita bija pilnīgi saplūdusi ar nakti. Bija redzama tikai baltā, nekustīgā, uz dīvāna spilvena nolaistā galva.
   Ledrī kungs iesāka:
   —    Es esmu karaļa un karalienes ārsta, slavenā Komusa dēls. Mans tēvs, ko jocīgā palama ierindoja jokdaru un šarlatānu vidū, bija ievērojams Volta, Galvani un Mesmēra skolas zinātnieks. Kā pirmais Francijā viņš nodarbojās ar fantasmagoriju un elektrību, sarīkodams matemātikas un fizikas seansus galmā.
   Nelaimīgā Antuanete, kuru es esmu redzējis daudzas reizes un kura neskaitāmas reizes bija mani ņēmusi savās rokās un apskāvusi, kad es vēl biju bērns, Marija Antuanete bija gluži neprātīgi iemīlējusies manā tēvā. 1777. gadā Jozefs II sava apciemojuma laikā izteicās, ka nav redzējis neko interesantāku par Komusu.
   Tai pašā laikā tēvs nodarbojās ar mana brāļa un manis audzināšanu, iepazīstinādams mūs ar to, ko viņš zināja par okultām zinātnēm, un mil­zīgu daudzumu galvanisko, fizisko un magnētisko atziņu, kuras tagadējā laikā māca visās skolās, bet kuras tai laikā bija tikai dažu cilvēku no­slēpums un priekšrocība. Karaļa ārsta tituls bija iemesls tam, ka 1793. gadā manu tēvu apcietināja. Bet, pateicoties dažām draudzībām, kas man bija pie jakobīņiem, es panācu, ka viņu atbrīvoja.
   Tad mans tēvs pārnāca dzīvot uz šo māju, kur pašlaik es dzīvoju, un 1807. gadā nomira sešdesmit sešu gadu vecumā.
   Bet nu atgriezīsimies pie manis.
   Es teicu par savu draudzību ar jakobīņiem. Tiešām man bija sakari ar Dantonu un Demulēnu. Maratu es vairāk pazinu kā ārstu. Tomēr es viņu pazinu. Šo attiecību sekas bija tās, ka dienā, kad Kordē jaunavu veda uz ešafotu, es nolēmu būt klāt pie nāves soda izpildīšanas.
   —   Es jums palīdzēšu, — es viņu pārtraucu, — jūsu strīdā ar doktora Kuzēna kungu es pastāstīšu par notikumu, ko vēsture raksta par Šarloti Kordē.
   —   Par to es runāšu, — pārtrauca Ledrī kungs, — ļaujiet man stāstīt. Es biju aculiecinieks, tātad tam, ko es stāstīšu, varat ticēt.
   Pulkstens divos pēc pusdienas es ieņēmu vietu pie Brīvības tēla. Tas bija karstā jūlija rītā. Laiks bija spiedīgs, debesis apmākušās un solīja negaisu.
   Pulkstens četros ierūcās pērkons. Kā stāsta, tai brīdī Šarlote iekāpa ratos, kuros viņa bija jāaizved uz soda vietu.
   Viņu paņēma no cietuma tajā brīdī, kad jauns gleznotājs veidoja viņas portretu. Greizsirdīgā nāve likās gribēja, lai nekas nepaliktu pāri no šīs meitenes, pat ne viņas attēls.
   Galva jau bija uzskicēta uz audekla, un, dīvaini gan, tajā brīdī, kad ienāca bende, gleznotājs zīmēja to kakla vietu, kur giljotīnas asmenim to vajadzēja pārcirst.
   ZibŠņoja, lija, pērkons dārdēja, bet ziņkārīgo tautu nekas nespēja iz­klīdināt: krastmalas, tilti, laukumi bija cilvēku pieblīvēti. Cilvēku balsis gandrīz vai noslāpēja debess trokšņus. Sievietes, kuras sauca par giljotīnas laizītājām, raidīja viņai lāstus. Es dzirdēju rūkoņu kā tāla ūdenskrituma troksni. Ilgi pirms vēl varēja kaut ko izšķirt, pūlis viļņoja; beidzot, kā liktenīgais kuģis parādījās rati, straumē grūti uz priekšu virzīdamies, un tad sāku izšķirt notiesāto, kuru es nepazinu, un kuru nekad nebiju redzējis.
   Tā bija divdesmit septiņus gadus veca skaista meitene, ar krāšņām acīm, glīti veidotu degunu un ārkārtīgi pareizām lūpām. Ar paceltu galvu viņa stāvēja kājās: mazāk lai izliktos pārvaldām pūli, vairāk tāpēc, ka uz muguras sasietās rokas viņu spieda tā turēt galvu. Sarkanā kreklā, kuru bija uzģērbis bende, viņa izskatījās savādi, jo lepnā un enerģiskā galva izstaroja drūmu mirdzumu. Brīdī, kad rati sasniedza laukumu, lietus mi­tējās, un saules stars, izslīdējis caur mākoņiem, rotājās viņas matos. Tie­šām, es zvēru: lai gan šī meitene bija izdarījusi tik briesmīgu lietu kā slepkavību, es nevarēju pateikt, vai tas, ko redzēju, bija dievināšana vai nāves sods. Ieraudzījusi ešafotu, viņa nobālēja. Bālums bija labi redzams, sevišķi tāpēc, ka sarkanais krekls viņu sedza līdz pat kaklam. Bet tūliņ Kordē saņēmās, un, atkal pagriezusies pret ešafotu, viņa to uzlūkoja ar smaidu lūpās.
   Rati apstājās. Negribēdama ļaut, lai viņai palīdz, Šarlote nolēca zemē un pa lietus samirkušajām, gluži slidenajām kāpnēm viņa uzgāja augšā uz ešafota tik ātri, cik to ļāva garais krekls un sasietās rokas.
   Sajutusi uz pleca bendes roku, kas norāva mutautiņu no viņas kakla, viņa vēlreiz nobālēja, bet tai pašā acumirklī bālums nozuda. Viņa pasmai­dīja vēl pēdējo reizi, un pati, neļaudama sevi piesiet apkaunojošai svirai, ar skaistu kustību un gandrīz vai priecīgi iebāza galvu riebīgā caurumā. Un tad, klausieties, doktor, klausieties, dzejnieki Tad bendes palīgs Legross satvēra šo galvu aiz matiem, un, riebīgi lišķēdams pūlim, iesita viņai pļauku. Nu, lūk, es jums apgalvoju, ka no šīs pļaukas galva nosarka. Es to redzēju, galva, ievērojiet, nevis seja, nevis tikai aizskārtais vaigs, bet abi vaigi, un abi vienādā sārtumā, jo šī galva vēl sajuta un dusmojās par kaunu, kas viņai bija jāizcieš.
   Tauta arī redzēja nosarkšanu un nostājās mirušās pusē pret dzīvo, tas ir, pert bendi. Viņa prasīja tūliņ atriebt šo necienību, un nožēlojamo tūliņ nodeva žandarmu rokās un aizveda uz cietumu.
   — Uzgaidiet, — teica Ledrī kungs, kas redzēja, ka doktors gribēja runāt, — uzgaidiet, tas vēl nav viss!
   Es gribēt zināt, ko sajuta šis cilvēks, izdarīdams šo kaunpilno darbu, un kāpēc viņš bija to darījis. Es uzzināju, kur viņš atradās. Es prasīju atļauju viņu apciemot Abtējā, kur viņš bija ieslodzīts. Man atļāva, un es aizgāju viņu satikt.
   Revolucionārais tribunāls viņam bija piespriedis trīs mēnešus cietuma. Viņš nesaprata, kāpēc viņu notiesāja par tik dabisku rīcību.
   Es viņam jautāju, kas viņu pamudināja tā apieties ar nogalināto.
   —           Lūk, kur jautājums! Es esmu Marata piekritējs. Es viņu sodīju no likuma puses, un es vēl gribēju viņu sodīt no savas puses.
   —          Bet es viņam teicu: „Jūs tātad nesaprotat, ka tas ir noziegums, neiz­rādīt cieņu pret mirušajiem?"
   „Ā," teica Legross, mani stīvi uzlūkodams, „jūs domājat, ka viņi ir miruši, tāpēc, ka giljotinēti?"
   „Bez šaubām."
   „Uzreiz var redzēt, ka jūs neskatāties grozā, kad viņi visi ir kopā. Jūs neesat redzējis, kā viņi bola acis un griež zobus vēl piecas minūtes pēc soda izpildīšanas. Ik pēc trim mēnešiem mums jāmaina grozs, tik stipri viņi saplosa dibenu ar zobiem. Tā ir aristokrātu galvu čupa, kas negrib mirt, un es nemaz nebrīnīšos, ja tās kādudien sāks kliegt: "Lai dzīvo karalis!""
   Ko gribēju zināt, es uzzināju. Es izgāju ar jaunu ideju: vai tiešām galvas vēl dzīvoja, un es nolēmu par to pārliecināties.

   Ledrī kunga stāsta laikā satumsa pavisam. Salona iemītnieki likās kā ēnas: ne tikai mēmas, bet arī nekustīgas — tik ļoti visi baidījās, lai Ledrī kungs nepārtrauktu stāstīšanu, jo ikviens saprata, ka pēc šā šausmīgā stās­ta sekos vēl šausmīgāks.
   Elpu aizturējuši, visi klusēja. Vienīgi doktors pavēra muti. Es viņu pa­ņēmu pie rokas, lai aizkavētu, un, tiešām, doktors apklusa.
   Pēc dažām sekundēm Ledrī kungs turpināja.
   —   Es aizgāju no Abtējas un krustoju Toronas ielu, lai dotos uz Tur- nonas ielu, kur es dzivoju, kad pēkšņi izdzirdu sievietes balsi, kas sauca palīgā.
   Noziedznieku vēl nevarēja būt: bija tikai pulkstens desmit vakarā. Es piesteidzos pie stūra, no kurienes dzirdēju saucienus, un no mākoņiem iznirstošā mēness gaismā ieraudzīju kādu sievieti, kas strīdējās ar san- kilotu patru|u.
   Mani ieraudzījusi un pēc apģērba redzēdama, ka nepiederu vienkāršai tautai, sieviete metās pie manis, iesaukdamās:
   —   Lūk, Alberta kungs, ko es pazīstu. Viņš jums pateiks, ka esmu Led- jē kundzes meita, mazgātāja.
   Tai pašā brīdī, bāla un dreboša, nabaga sieviete krampjaini satvēra manas rokas, kā slīkonis pieķeras pie glābšanas dēja.
   —   Ledjē kundzes meita, jā, varbūt, bet tev nav pilsoņa apliecības, un tāpēc jāiet līdzi uz sargposteni.
   Jaunā sieviete man saspieda roku. Es jutu tās bailes un lūgšanu, ko viņa gribēja izteikt ar šo spiedienu. Es sapratu.
   Tā kā viņa mani nosauca pirmajā vārdā, kas viņai bija gadījies uz mē­les, es arī viņu nosaucu pirmajā vārdā, kas man ienāca prātā.
   —   Kā! Tā esi tu, nabaga Solānža! — es viņai teicu. — Kas ar tevi ir noticis?
   —  Redziet šos kungus, — viņa atbildēja.
   —  Man liekas, ka tu varētu teikt: pilsoņus.
   —   Klausieties, seržanta kungs, tā nemaz nav mana vaina, ja es tā ru­nāju, — atbildēja meitene. - Manai mātei bija darīšana ar augstiem kun­giem, un viņa mani pieradināja būt laipnai, tā manī iesūkusies šī ļaunā aristokrātu paraža. Bet ko lai dara, seržanta kungs, es nekā no tās nevaru tikt vaļā.
   Un drebošajā balsī izteiktā atbildē skanēja nenotverams izsmiekls, ko sapratu vienīgi es. Es sev jautāju, kas tā varēja būt par sievieti. Mīkla bija neuzmināma. Viss, par ko es biju pārliecināts, bija tas, ka viņa nebija veļas mazgātājas meita.
   —   Kas noticis? — viņa atsāka. — Pilsoni Albert, lūk, kas notiek! Ie­domājieties, es aiznesu veļu, bet mājas saimniece ir izgājusi! Es gaidu, kamēr viņa atnāks, lai dabūtu naudu. Pie joda! Katram taču ir vajadzīga
   nauda. Pa to laiku uznākusi nakts. Es biju domājusi mājās atgriezties pa dienu. Manu pilsoņa apliecību es nebiju paņēmusi, un es iekritu tieši šo kungu, atvainojiet, šo pilsoņu rokās. Viņi man prasīja apliecību, es atbil­dēju, ka tādas man nav. Viņi mani gribēja vest uz sargposteni. Es saucu, jūs piesteidzāties, tad es nomierinājos. Es sev teicu: tā kā Alberta kungs zina, ka mani sauc par Solānžu; tā kā viņš zina, ka es esmu Ledjē kun­dzes meita, viņš galvos par mani, vai ne, Alberta kungs?
   —  Bez šaubām, es galvošu un es galvoju.
   —      Labi! — teica patruļas priekšnieks. — Un kas man galvos par tevi, švīta kungs?
   —  Dantons. Vai tas der? Vai tas ir labs patriots?
   —  Ā, ja Dantons galvo par tevi, tad nav ko teikt.
   —  Nu tad! Šodien Kordiljērā ir sēde, iesim turp.
   —  Iesim turp, — teica seržants. — Pilsoņi sankiloti, soļos uz priekšu!
   Kordiljēru klubs atradās senā Kordiljēru klosterī, Observansas ielā. Pēc
   brīža mēs bijām tur. Nonācis līdz vārtiem, es izplēsu kādu lapu no port­feļa. Es uzrakstīju dažus vārdus un nodevu seržantam, lai aiznes Dan- tonam, kamēr mēs palikām kaprāļa un patruļas rokās.
   Seržants iegāja klubā un atgriezās kopā ar Dantonu.
   —      Kā, tas esi tu, ko apcietina, mans un Kamila draugs. Kas tad tas! Pilsoni seržant, — viņš teica, pagriezies pret sankilotu priekšnieku. — Es galvoju par viņu. Vai ar to pietiek?
   —      Tu atbildi pat viņu, bet vai tu atbildi arī par viņu? — atbildēja ietiepīgais seržants.
   —  Par viņu? Par ko tu runā?
   —  Par šo sievieti, nudien!
   —  Par viņu un visu, kas viņam apkārt. Vai tu esi apmierināts?
   —     Jā, es esmu apmierināts, — teica seržants, — sevišķi tāpēc, ka va­rēju redzēt tevi.
   —     Ā, nudien! Tādu prieku tu vari gūt par velti! Apskati mani, kamēr te esmu.
   —      Pateicos. Turpini aizstāvēt tautas intereses kā līdz šim un esi drošs — tauta būs tev pateicīga.
   —  O, jā! Ar visu, kas vien man ir! — teica Dantons.
   —  Vai tu man neļautu paspiest roku? — turpināja seržants.
   —  Kāpēc gan ne?
   Un Dantons viņam pasniedza roku.
   —  Lai dzīvo Dantons! — iesaucās seržants.
   —  Lai dzīvo Dantons! — atkārtoja patruļa.
   Un patruļa aizgāja. Bet, pagājis desmit soļus, seržants pagriezās, un, sarkano cepurīti vicinādams, vēlreiz iesaucās: „Lai dzīvo Dantons!" ko atkal atkārtoja visi viņa cilvēki.
   Es gribēju pateikties Dantonam, kad mēs izdzirdām klubā vairākkārt saucam viņa vārdu.
   —  Danton! Danton! — sauca vairākas balsis. — Tribīnē!
   —          Atvaino, dārgais, — viņš man teica, — tu dzirdi! Še roka, un ļauj man iet! Labo roku devu seržantam, tev dodu kreiso. Kas zina, varbūt cienījamajam patriotam bija kašķis.
   Un pagriezdamies, viņš teica savā varenajā balsī, kas saviļņoja un no­klusināja ielas trokšņus:
   —  Te es esmu! Te es esmu, uzgaidiet!
   Un viņš metās klubā.
   Es paliku pie durvīm kopā ar nepazīstamo.
   —           Jaunkundze, — es viņai teicu, — kur lai jūs aizvedu? Esmu jūsu rīcībā.
   —           Protams, pie Ledjē kundzes! — viņa smiedamās atbildēja. — Jūs taču zināt, ka viņa ir mana māte.
   —  Bet kur dzīvo Ledjē kundze?
   —  Ferū ielā Nr. 24.
   —  Tad iesim pie Ledjē kundzes, Ferū ielā Nr. 24.
   Mēs pa Prinča ielu aizgājām līdz Fosēsenžermēnas ielai, tad soļojām pa Mazo Lauvas ielu, tad pārgājām pāri Svētā Sulpitija laukumam un nokļuvām Ferū ielā.
   Visu ceļu mēs veicām, nepārmijuši ne vārda.
   Tikai mēness gaismā, kurš mirdzēja visā krāšņumā, es varēju pēc pa­tikas vērot viņas seju.
   Tā bija apburoša, divdesmit vai divdesmit divus gadus veca persona, tumšmate, ar lielām, zilām, apgarotām acīm. Smalkais un taisnais deguns, zobgalīgās lūpas, pērļbaltie zobi, karalienes rokas, mazās kājiņas, tas viss bija apslēpts rupjā Ledjē kundzes meitas apģērbā, tomēr bija saglabājis aristokrātisku iznesību, kas, droši vien, bija arī modinājusi aizdomas bra­šajam seržantam un viņa kareiviskajai patruļai.
   Sasnieguši vārtus, mēs apstājāmies un, kādu brīdi klusēdami, viens otru uzlūkojām.
   —           Labi! Ko jūs vēlaties no manis, mīļais Alberta kungs? — smaidī­dama man jautāja nepazīstamā.
   —            Es jums gribu teikt, mīļā Solānžas jaunkundze, ka nemaz nebija vērts sastapties, lai tik drīz šķirtos.
   —          Lūdzu tūkstoškārt man piedot! Es domāju, ka bija vērts! Ja es ne­būtu jūs sastapusi, mani būtu aizveduši uz sargposteni, kur būtu pazinuši, ka es neesmu Ledjē kundzes meita, būtu atklājuši, ka esmu aristokrāte un tad man būtu nocirtuši galvu.
   —  Jūs tātad atzīstaties, ka esat aristokrāte?
   —  Es nemaz neatzīstos.
   —  Labi, tad sakiet man vismaz savu vārdu?
   —  Solānža.
   —          Jūs taču labi zināt, ka šis vārds, kurā es jūs uz labu laimi nodēvēju, nemaz nav īstais.
   —  Vienalga! Es to mīlu un es to paturēšu, vismaz jūsu dēļ.
   —  Kāpēc tas jums jāpatur manis dēļ, ja es jūs vairs neredzēšu.
   —          Es to nemaz nesaku. Es tikai saku, ja mēs redzēsimies, jums pilnīgi nevajag zināt, kā sauc mani, un man — kā sauc jūs. Ja es jūs esmu nosaukusi par Albertu, paturiet šo vārdu, tāpat kā es paturu Solānžas vārdu.
   —  Labi, lai notiek! Bet, klausieties, Solānža, — es viņai teicu.
   —  Es klausos, Albert, — viņa atbildēja.
   —  Jūs esat aristokrāte, jūs atzīstaties?
   —           Ja es arī neatzītos, jūs taču uzminētu, vai ne? Tā mana atzīšanās zaudē savu nozīmi.
   —  Un kā aristokrāte jūs tikāt vajāta?
   —  Jā, kaut kas tamlīdzīgs.
   —  Un jūs slēpjaties, lai izbēgtu no vajāšanām?
   —          Ferū ielā Nr. 24, pie Ledjē kundzes, kuras virs bija mana tēva ku­čieris. Kā redzat, es neko jums neslēpju.
   —  Un jūsu tēvs?
   — Man no jums nav noslēpumu, mīļais Alberta kungs, tā kā noslēpumi ir mani, bet mana tēva noslēpumi nav mani. Mans tēvs slēpjas tāpat, meklēdams izdevību emigrēt. Tas ir viss, ko es jums varu teikt.
   —  Un jūs to nedomājat darīt?
   —  Jā, aizceļot kopā ar tēvu, ja tas būtu iespējams. Ja nav iespējams, ļaut aizbraukt vienam, un pievienoties viņam vēlāk.
   —  Un šovakar, kad jūs apcietināja, jūs nācāt no tēva?
   —  Jā, no tēva.
   —  Klausieties, mīļā Solānža!
   —  Es klausos.
   —  Jūs redzējāt, kas notika šovakar.
   —  Jā, tas man ļāva redzēt, cik jums liela uzticība.
   —  O, uzticība man diemžēl nav liela. Tomēr man ir dažs labs draugs.
   —  Ar vienu es šovakar iepazinos.
   —  Un, jūs zināt, tas nav no šā laika mazāk vareniem cilvēkiem.
   —  Jūs domājat izmantot viņa iespaidu, lai palīdzētu bēgt manam tē­vam?
   —  Nē, es viņu rezervēju jums.
   —  Un manam tēvam?
   —  Jūsu tēvam man ir cits līdzeklis.
   —  Jums ir cits līdzeklis! — satverdama manu roku, iesaucās Solānža un nemierīgi lūkojās man acīs.
   —  Ja es glābju jūsu tēvu, vai jūs paturēsit mani atmiņā?
   —  O, es jums būšu pateicīga visu mūžu.
   Un viņa izteica šos vārdus apburošas pateicības balsī. Tad, mani lūdzoši uzlūkodama, viņa jautāja:
   —  Vai ar to jums pietiks?
   —  Jā, — es atbildēju.
   —  Nu, lūk, es nemaz neesmu maldījusies, jums ir bruņinieciska sirds. Es jums pateicos tēva un manā vārdā, un ja jums nekas neizdosies nā­kotnē, es tomēr būšu pateicīga par pagājušo.
   —  Solānža, kad mēs atkal redzēsimies?
   —  Kad jums būs vajadzīgs mani redzēt?
   —  Rīt, es ceru, ka man būs kaut kas jums jāsaka.
   —  Labi! Tad rīt…
   —  Kur?
   —  Tepat, ja vēlaties.
   —  Te uz ielas?
   —  Ak, mans Dievs, jūs redzat, ka tā ir gandrīz vai drošāk. Pusstundas laikā, kamēr mēs te runājām, garām nav pagājis neviens cilvēks.
   —   Kāpēc man neparādīties pie jums, vai, labāk, kāpēc jums neatnākt pie manis?
   —  Tāpēc, ka nākot pie manis, jūs kompromitēsit tos cilvēkus, kas man dod patvērumu. Ejot pie jums, es kompromitēšu jūs.
   —  O, lai! Es paņemšu manas radinieces apliecību un to nodošu jums.
   —  Jā, lai giljotinētu arī jūsu radinieci, ja mani nejauši apcietinās.
   —  Jums ir taisnība, es jums atnesīšu apliecību uz Solānžas vārda.
   —   Ak, brīnums! Jūs redzēsit, ka Solānža beidzot kļūs mans vienīgais vārds.
   —  Cikos?
   —   Tai pašā laikā, kā mēs sastapāmies šodien. Pulkstens desmitos, ja esat ar mieru.
   —  Labi, desmitos.
   —  Un kā mēs sastapsimies?
   —  O, tas nemaz nav grūti. Bez piecām desmitos jūs būsit pie vārtiem. Pulkstens desmitos es nokāpšu lejā.
   —  Tātad rīt pulkstens desmitos, mīļā Solānža.
   —  Rit desmitos, mīļais Albert.
   Es gribēju noskūpstīt roku, bet viņa ļāva noskūpstīt pieri.
   Nākamās dienas vakarā pusdesmitos es biju uz ielas,
   Bez ceturkšņa desmitos Solānža atvēra vārtus.
   Mēs abi bijām aizsteigušies priekšā par veselu stundas ceturksni.
   Ar vienu lēcienu es biju pie viņas.
   —   Es redzu: jums ir labas ziņas.
   —  Teicamas! Vispirms, lūk, apliecība.
   —  Vispirms mans tēvs?
   Un viņa atgrūda manu roku.
   —  Jūsu tēvs ir glābts, ja viņš to grib.
   —  Jūs sakāt: „ja grib!" Kas viņam būtu jādara?
   —  Viņam man jāuzticas.
   —  Tas jau darīts.
   —  Vai jūs jau viņu redzējāt?
   —  Jā.
   —  Jūs viņam visu izstāstījāt?
   —   Kā jūs gribat! Tā vajag! Dievs ir mans liecinieks.
   —  Un jūs tēvam visu pateicāt.
   —  Es viņam teicu, ka vakar jūs izglābāt mani un ka, varbūt, rīt izglābsit viņa dzīvību.
   —  Rīt, ļoti pareizi. Rīt, ja viņš gribēs, es viņu izglābšu.
   —   Kā? Stāstiet, runājiet! Kāda tā būtu brīnišķīga sastapšanās, ja tas izdotos.
   —  Tikai… — vilcinādamies es teicu.
   —  Labi?
   —  Jūs nevarēsit aizceļot kopā ar viņu.
   —   Kas attiecas uz to, vai es jums neteicu par manu apņemšanos?
   —  Starp citu, vēlāk, es esmu pārliecināts, es jums sadabūšu pasi.
   —  Vispirms runāsim par tēvu, un tad — par mani.
   —  Labi, es jums esmu teicis, ka man ir draugi, vai ne?
   —  Jā.
   —  Vienu no tiem es šodien redzēju.
   —  Un tad?
   —  Cilvēks, kura vārdu jūs pazīstat un kura vārds ir drošsirdības, lojali­tātes un godprātības ķīla.
   —  Un šis vārds ir…
   —   Marso.
   —  Ģenerālis Marso?
   —  Jums taisnība: ja viņš solīja, tad viņš vārdu turēs.
   —  Tieši tas.
   —  Jā! Viņš apsolīja.
   —  Mans Dievs! Cik laimīgu jūs mani darāt! Nu, labi, ko viņš tev apso­līja? Saki!
   —  Viņš apsolīja mums palīdzēt.
   —  Kā?
   —  O! Ļoti vienkārši. Klēbers viņu iecēlis par Rietumu armijas galveno priekšnieku. Rītvakar viņš aizceļo.
   —  Rītvakar? Bet mums nebūs laika sagatavoties.
   —  Mums nemaz nav jāsagatavojas.
   —  Es nesaprotu.
   —  Viņš aizvedīs līdzi jūsu tēvu.
   —  Manu tēvu!
   —          Jā, par sekretāru. Sasniedzis Vandeju, viņš apsolīs Marso nedarboties pret Franciju un kādā naktī pāriet vandejiešu nometnē: no Vandejas uz Bre- tāniju, tad uz Angliju. Kad viņš būs iekārtojies Londonā, viņš paziņos par sevi, es jums pagādāšu pasi, un jūs viņam pievienosities Londonā.
   —  Rīt! — iesaucās Solānža. — Mans tēvs aizbrauks rīt!
   —  Mums maz laika.
   —  Mans tēvs nemaz nav brīdināts.
   —  Brīdiniet.
   —  Šovakar?
   —  Šovakar.
   —  Bet kā, šai stundā?
   —  Jums ir apliecība un mana roka.
   —  Jums ir taisnība. Mana apliecība?
   Es viņai to pasniedzu. Viņa to noslēpa pie krūtīm.
   Es viņai padevu roku, un mēs devāmies projām.
   Mēs aizgājām līdz Tarānas laukumam, tas ir, līdz tai vietai, kur es viņu sastapu iepriekšējā vakarā.
   —  Uzgaidiet mani te, — viņa man teica.
   Es palocījos un gaidīju.
   Viņa pazuda agrākās Matiņjonas viesnīcas stūrī. Tad pēc stundas ce­turkšņa viņa atkal parādījās.
   —  Nāciet, mans tēvs grib jūs redzēt un pateikties!
   Viņa paņēma mani pie rokas un aizveda uz Svētā Vilhelma ielu, tieši pretī Mortemāra viesnīcai.
   Kad mēs nonācām tur, viņa no kabatas izvilka atslēgu, atvēra mazās krustdurtiņas, uzveda mani otrajā stāvā un raksturīgi pieklauvēja.
   Durvis atvēra četrdesmit astoņus vai piecdesmit gadus vecs vīrs. Viņš bija ģērbies kā strādnieks, un izlikās, ka nodarbojas ar grāmatu iesiešanu
   Bet pirmie vārdi, ko viņš teica, pirmā pateicība, ar kādu viņš vērsa: pie manis, nodeva muižnieku.
   —        Kungs, — viņš teica, — Dieva prāts jūs ir sūtījis, un es jūs saņemu kā Dieva sūtni. Vai tiesa, ka jūs varat mani glābt, un, it sevišķi, ka jūs gribat mani glābt?
   Es viņam visu izstāstīju. Es viņam teicu, ka Marso viņu aizvedīs kā savu sekretāru un prasa no viņa tikai solījumu neņemt ieročus rokās cīņās pret Franciju.
   —  Šo solījumu es jums dodu no visas sirds un viņam to vēl atkārtošu.
   —  Es jums pateicos viņa un manā vārdā.
   —  Bet kad aizbrauc Marso?
   —  Rīt.
   —  Vai man jāiet pie viņa šonakt?
   —  Kad jums patīk. Viņš jūs gaidīs!
   Tēvs un meita saskatījās.
   —        Es domāju^ka būtu saprātīgāk doties pie viņa šovakar, tēv, — teica Solānža.
   —  Labi. Bet ja mani apcietina, man nav pilsoņa apliecības.
   —  Te būs manējā.
   —   Bet jūs?
   —  O! Mani pazīst.
   —  Kur dzīvo Marso?
   —         Universitātes ielā Nr. 40, pie savas māsas, Degravjē Marso jaun­kundzes.
   —  Vai jūs mani pavadīsit?
   —        Es sekošu iepakaļ un aizvedīšu mājās jaunkundzi, kad jūs būsit ie­gājis.
   —         Un kā Marso zinās, ka es esmu tas pats cilvēks, par kuru jūs ar viņu runājāt?
   —  Jūs viņam sniegsit trīskrāsaino kokardi, tā ir pazīšanās zīme.
   —  Kas man būs jādara mana atbrīvotāja labā?
   —        Jūs apņemsities rūpēties par savas meitas glābšanu, tāpat kā viņa man lika rūpēties par jums.
   —  Ejam!
   Viņš uzlika cepuri un nodzēsa ugunis.
   Mēs nokāpām pa mēness apgaismotajm kāpnēm, kuras tika apstarotas caur kādu logu.
   Pie vārtiem viņš paņēma meitas roku, atbalstījās uz tās, un pa Svētā Tēva ielu sasniedza Universitātes ielu. Es viņiem sekoju desmit soļu atsta­tumā.
   Universitātes ielu Nr. 40 sasniedzām, nesastapdami nevienu cilvēku.
   —       Tā ir laba zīme, — es teicu. — Vai jūs tagad gribat, lai es gaidu tepat, vai lai kāpju kopā ar jums augšā?
   —  Nē, nē, nekompromitējiet sevi! Pagaidiet manu meitu tepat.
   Es palocījos.
   —       Vēlreiz pateicos un ardievu, — viņš man teica, spiezdams roku. — Mēle nemaz nevar atrast vārdus, lai izteiktu tās jūtas, kādas manī mīt. Es ceru: kādudien Dievs dos man iespēju jums pateikties.
   Es viņam atbildēju vienkārši — ar rokas spiedienu.
   Viņš iegāja. Solānža viņam sekoja. Bet arī viņa pirms ieiešanas spieda man roku.
   Pēc desmit minūtēm vārti atvērās.
   —  Vai viss ir labi? — es viņai vaicāju.
   —        Ļoti labi! — viņa atbildēja. — Jūsu draugs ir tiešām cienīgs būt draugs, viņš ir pati smalkjūtība. Viņš saprot, ka es justos ļoti laimīga, palikdama kopā ar tēvu līdz aizbraukšanas stundai. Viņa māsa man jau iekārto gultu savā istabā. Rīt, pulkstens trijos pēc pusdienas, mans tēvs būs ārpus briesmām. Rīt, desmitos vakarā, tāpat kā šodien, ja jūs do­mājat, ka tēva meita pateicības dēļ vērta sevi traucēt, atnāciet uz Ferū ielu.
   —  O, bez šaubām, es nākšu! Vai jūsu tēvs nav nekā licis man pateikt?
   —        Viņš jums pateicās par apliecību. Te, lūk, tā ir! Un pie tam lūdz mani aizsūtīt, cik iespējams ātri, pie viņa.
   —  Tas notiks tad, kad jūs gribēsit, — es atbildēju ar smagu sirdi.
   —       Tomēr vajag vismaz zināt, kur es pievienošos tēvam. O! jūs no ma­nis vēl neesat atbrīvojies.
   Es paņēmu viņas roku un spiedu pie sirds.
   Bet viņa, tāpat kā iepriekšējā vakarā, ļāva man noskūpstīt pieri.
   —  Rīt, — viņa teica.
   Un, piekļāvis lūpas viņas pierei, es spiedu pie sirds nevis viņas roku, bet gan trīcošās krūtis, viņas strauji pukstošo sirdi.
   Es atgriezos mājā tik priecīgs, kāds es nekad nebiju bijis. Vai tā bija apziņa, ka esmu izdarījis labu darbu, vai tas, ka es jau mīlēju šo brī­nišķīgo radījumu.
   Es nezinu, vai gulēju vai biju nomodā, es tikai zinu, ka visas dabas skaņas dziedāja manī. Es zinu, ka nakts man likās bez gala, diena ne­aprobežota: es zinu, ka gribēdams, lai ātrāk paiet laiks, es gribēju to apturēt, lai nepazaudētu nevienu minūti, kas vēl bija jādzīvo.
   Nākamajā dienā pulkstens deviņos es atrados Ferū ielā. Pusdesmitos parādījās Solānža.
   Viņa pieskrēja man klāt un rokām apkampa kaklu.
   —           Glābti! - viņa teica. - Mans tēvs ir glābts, un tas esat jūs, kam ir jāpateicas. O! kā es jūs mīlu!
   Piecpadsmit dienas vēlāk Solānža saņēma vēstuli, kura ziņoja, ka viņas tēvs atrodas Anglijā.
   Nākamajā dienā es viņai atnesu pasi.
   To saņēmusi, viņa sāka raudāt.
   —  Tātad jūs mani nemīlat? — viņa teica.
   —           Es jūs mīlu vairāk nekā savu dzīvi, — es atbildēju, — bet es esmu solījis tēvam, un man ir jātur vārds.
   —          Tad tā būšu es, kas neturēs savu vārdu. Ja tev pietiek drosmes ļaut man aizceļot, Albert, man trūkst spēka tevi atstāt.
   Ak, vai! Viņa palika.

   Tāpat kā pēc pirmā stāsta, arī šoreiz Ledrī kungs kādu brīdi klusēja.
   Mēs klusējām vēl ar lielāku bijību kā pirmoreiz, jo jutām, ka stāsts tuvojās noslēgumam, un Ledrī kungs taču bija teicis, ka viņam varbūt pat pietrūks spēka šo stāstu pabeigt. Bet viņš tūliņ atsāka:
   — Bija pagājuši trīs mēneši kopš tā vakara, kad tika runāts par Solānžas aizbraukšanu, un no tā laika netika minēts neviens vārds par šķiršanos.
   Solānža vēlējās dzīvokli Taranas ielā. Es to viņai noīrēju uz Solānžas vārda. Es viņu pat nepazinu ar citu, tāpat kā viņa mani pazina tikai ar Alberta vārdu. Es viņai kādā jauno meiteņu institūtā pagādāju skolotājas palīdzes vietu, lai viņu drošāk paslēptu no revolucionārās policijas va­jāšanas, kas bija kļuvusi aktīvāka kā jebkad.
   Katru svētdienu un ceturtdienu mēs pavadījām kopā Tarana ielas ma­zajā dzīvoklītī: pa guļamistabas logu mēs redzējām to vietu, kur mēs pir­moreiz bijām sastapušies.
   Katru dienu mēs saņēmām vēstules: viņa uz Solānžas, es uz Alberta vārda.
   Šie trīs mēneši bija laimīgākie manā mūžā. Tomēr es nebiju pametis nodomu, kas man radās sarunā ar bendes palīgu. Es lūdzu un man atļāva izdarīt novērojumus par dzīvības pazīmēm pēc nāves soda izpildīšanas. Šie novērojumi man pierādīja, ka sāpes vilkās ilgāk par nāves sodu, un tām bija jābūt šausmīgām.
   —  A, lūk, ko es noliedzu, — iesaucās doktors.
   —   Vai jūs noliedzat, — atbildēja Ledrī kungs, — ka naža cirtiens mums dara sāpes pateicoties tikai nerviem, kas stiepjas visā mūsu miesā? Vai jūs noliedzat, ka kaklā saiet kopā visi augstākie nervi: simpātiskie, klejojo­šais nervs, beidzot mugurkaula smadzenes, kuras ir zemāko locekļu nervu avots? Vai jūs noliedzat, ka mugurkaula salauzšana rada šausmīgākās sā­pes, kādas vispār jāizcieš cilvēciskai radībai?
   —  Lai, — teica doktors, — bet šīs sāpes ilgst tikai dažas sekundes.
   —   O! savukārt es to noliedzu! — dziļā pārliecībā iesaucās Ledrī. — Un tomēr, ja tās ilgtu tikai dažas sekundes, šīs dažas sekundes personība, „es" vēl dzīvo. Galva dzird, redz, sajūt savu nāvi, un kas teiks, ka šo ciešanu īsais brīdis var attaisnot šausmīgo ciešanu spraigumu?
   —   Tātad, pēc jūsu domām, Satversmes sapulce, kas atzina par labāku giljotīnu, ir gaužām maldījusies, un ka tomēr labāk būtu bijis kārt?
   —   Bez šaubām, daudzi pakārtie tomēr vēl atgriezās dzīvē. Labi! Tie varētu pastāstīt, kādas sajūtas viņi ir pārdzīvojuši. Tā ir acumirklīga trieka, miegs bez kādām sevišķām sāpēm, kā liesma, kas nozib acīs un pamazām pārvēršas zilā krāsā, tad tumšā, līdz beidzot iestājas ģībonis. Tiešām, dok­tor, to jūs zināt labāk kā neviens. Cilvēks, kam ar pirkstiem smadzenes saspiež vietā, kur trūkst kādas galvas kausa daļas, nesajūt nekādas sāpes, viņš iemieg. Nu, lūk! Tas pats notiek, kad smadzenes saspiež asiņu saplū­dums. Tā pie pakārtā asinis saplūst smadzenēs pa artērijām, kuras šķērso kakla kaula kanālu, kuru nevar saspiest. Beidzot, kad tās grib doties pa vēnām, tās tiek aizturētas ar saiti, kura žņaudz kaklu un vēnas.
   —    Labi, — teica doktors, — bet atgriezīsimies pie novērojumiem. Man gribas drīzāk redzēt galvu, kas runājusi.
   Man likās, ka es dzirdēju, kā Ledrī kungs smagi nopūtās. Viņa seju saredzēt nebija iespējams. Bija jau pavisam tumšs.
   —     Jā, — viņš teica, — es aizvirzījos no mana stāsta, doktor, atgrie­zīsimies pie novērojumiem.
   Par nelaimi, novērošanas objektu man netrūka.
   Tad nāves sodi tika izpildīti ārkārtīgi bieži. Katru dienu giljotinēja trīs­desmit vai četrdesmit cilvēkus, un uz Revolūcijas laukuma plūda tādas asiņu straumes, ka apkārt ešafotam bija jāizrok trīs pēdas dziļš grāvis.
   Grāvis bija pārklāts ar dēļiem.
   Kāds dēlis sagriezās zem astoņu vai desmit gadus veca zēna kājām, tas iekrita riebīgajā grāvī un noslīka.
   Viegli saprotams, ka es sargājos teikt Solānžai, ar ko es nodarbojos tai laikā, kad viņu neredzēju. Starp citu, jāatzīstas, ka sākumā es sajutu lielu riebumu pret šīm cilvēku paliekām un baidījos, ka nogalinātajiem ar saviem novērojumiem es sagādāju jaunas ciešanas. Beidzot es sev teicu, ka šiem novērojumiem esmu nodevies tikai sabiedrības labā, un ja dienās es varēšu paziņot par manu pārliecību likumdevējiem, es varbūt panākšu nāves soda atcelšanu.
   Novērojumos gūtos panākumus es pierakstīju.
   Pēc diviem mēnešiem es biju novērojis visu, ko varēju novērot par dzīvības pretošanos pie nogalinātajiem. Es nolēmu šos novērojumus vēl padziļināt ar galvanisma un elektrības palīdzību.
   Manā rīcībā nodeva Klamāras kapsētu un visu nogalināto galvas.
   Mazo kapliču, kas atradās kapsētas stūrī, pārvērta par manu laborato­riju. Jūs zināt, ka padzinuši karali no pils, viņi arī Dievu padzina no baznīcas.
   Tur man bija elektrības mašīna un trīs vai četri instrumenti, kurus sauc par uzbudinātājiem.
   Ap pulkstens pieciem ieradās drausmīgais bēru gājiens. Ratos juku ju­kām gulēja rumpji un maisā, tādā pat nekārtībā, galvas.
   Es ņēmu uz labu laimi vienu vai divas galvas un tāpat vienu vai divus rumpjus. Pārējos sameta kopējā bedrē.
   Otrā dienā galvas un rumpji, ar kuriem es biju izdarījis mēģinājumus, tika pievienoti tās dienas līķiem. Šajos mēģinājumos gandrīz vai vienmēr man palīdzēja brālis.
   Pie visas šīs saskaršanās ar mirušajiem mana mīla uz Solānžu tomēr ar katru dienu pieņēmās. Nabaga bērns no savas puses mani mīlēja ar visu sirdi.
   Ļoti bieži es domāju viņu ņemt par sievu, ļoti bieži mēs pārrunājām to laimi, ko dotu tāda savienošanās. Bet lai varētu kļūt par manu sievu, Solānžai bija jāsaka savs vārds, un viņas vārds, emigranta, aristokrāta, izsūtītā vārds nesa sev līdzi nāvi.
   Tēvs viņai jau vairākkārt bija rakstījis, lai pasteidzina braukšanu, bet viņa atbildēja par mūsu mīlu. Viņa lūdza tēvu piekrist mūsu precībām, kam viņš arī piekrita. Tātad no šīs puses viss gāja labi.
   Tostarp, drausmīgo prāvu laikā, mūs sevišķi dziļi apbēdināja viena prā­va, kas bija drausmīgāka par visām citām.
   Tā bija Marijas Antuanetes notiesāšana.
   Iesākta ceturtajā oktobrī, šī prāva virzījās uz priekšu ļoti strauji: 14. oktobrī viņa nostājās revolucionārā tribunāla priekšā; 16. oktobrī pulks­tens četros no rīta viņa tika notiesāta; tai pašā dienā pulkstens vien­padsmitos viņa uzkāpa uz ešafota.
   No rīta es saņēmu no Solānžas vēstuli, kur viņa man rakstīja, ka tādu dienu negribot pavadīt mani neredzējusi.
   Pulkstens divos es ierados mūsu mazajā dzīvoklītī Taranas ielā, kur atradu Solānžu mirkstot vienās asarās.
   Šis nāves sods arī mani bija dziļi satriecis. Manā jaunībā karaliene bija bijusi tik laba pret mani, ka viņas labsirdīgais tēls bija dziļi iespiedies man sirdī.
   O, šo dienu es atcerēšos mūžīgi! Bija trešdiena: Parīze bija vairāk nekā drūma, tā bija šausmīga.
   Kas attiecas uz mani, tad es sajutu savādu izmisumu, mani bija pār­ņēmusi kaut kāda nelaimes priekšnojauta. Es pūlējos uzmudināt Solānžu, 14* kas raudāja, noslīgusi manās rokās, bet man pietrūka mierinošu vārdu, jo mana sirds tāpat bija pilna bažu.
   Kā parasti, mēs nakti pavadījām kopā. Tā mums šķita drūmāka nekā diena. Es atceros — suns, kas bija ieslēgts dzīvoklī zem mums, gaudoja līdz pulkstens diviem rītā.
   Otrā dienā mēs uzzinājām, ka, paņēmis atslēgu sev līdzi, saimnieks bija izgājis. Uz ielas viņu apcietināja un aizveda uz revolucionāro tribunālu. Pulkstens trijos notiesāja un pulkstens četros izpildīja nāves sodu.
   Mums bija jāšķiras: mācības Solānžas klasē sākās deviņos no rīta. Skola atradās netālu no Botāniskā dārza. Es ilgu laiku baidījos laist viņu vienu. Un viņa nevarēja saņemties un atstāt mani. Bet neierasties divas dienas Solānžas stāvoklī, tas nozīmēja paļaut sevi bīstamai meklēšanai.
   Es liku pasaukt karieti un pavadīju viņu līdz Fosēsenbernāra ielai. Tur es izkāpu, ļaudams turpināt ceļu viņai vienai. Visu ceļu mēs sēdējām ap­skāvušies, ne vārda neminēdami, rūgtās asaras, kuras mums plūda pat uz lūpām, jaukdamās ar skūpstu saldumu.
   Es izkāpu no fiakra. Bet tai vietā, lai ietu projām, kā ienaglots es paliku stāvam uz vietas, lai ilgāk redzētu karieti, kas viņu aizveda. Pēc divdesmit soļiem kariete apstājās, Solānža pabāza galvu pa durtiņām, kā uzminējusi, ka es vēl atrodos turpat. Es steidzos pie viņas. Es iekāpu fiakrā un aiztaisīju logus. Vēlreiz es viņu skāvu savās rokas. Bet Sen- etjēnas tornī pulkstenis nosita deviņi. Es noslaucīju asaras, spiedu lūpas trīskārtīgā skūpstā, un, izlēcis no karietes, skriešus attālinājos.
   Man likās, ka Solānža mani sauca, bet šīs asaras, šī vilcināšanās varēja tikt ievērota. Man bija fatāla drošsirdība neatskatīties.
   Mājās atgriezos izmisis. Dienu es pavadīju, rakstīdams Solānžai. Vakarā es viņai aizsūtīju veselu sējumu.
   Es gatavojos iemest vēstuli pastā, kad saņēmu viņas vēstuli.
   Viņu bija ļoti bāruši, viņai bija uzdevuši daudz jautājumu un piedrau­dējuši nedot nākamo brīvdienu.
   Viņas brīvdiena iekrita nākamajā svētdienā. Bet Solānža zvērēja, ka katrā ziņā, lai arī vajadzētu pārtraukt attiecības ar skolas priekšnieci, viņa mani tajā dienā redzēs.
   Es arī to zvērēju. Man likās, ja es viņu neredzēšu septiņas dienas, kas notiktu, ja viņai nedotu tuvāko brīvdienu, es kļūšu traks.
   Un jo vairāk vēl tāpēc, ka Solānža izteica kaut kādu nemieru. Vēstule, kuru viņa atrada, ieejot pansijā, un kura bija no tēva, viņai likās bija bijusi atvērta.
   Es pavadīju nelāgu nakti un vēl sliktāku nākamo dienu. Es aizrakstīju, kā parasti, Solānžai, un, tā kā bija mēģinājumu diena, ap trijiem devos pie brāļa, lai ar viņu kopā ietu uz Klamāras kapsētu.
   Brāli es neatradu mājā: es aizgāju viens.
   Bija nejauks laiks. Kailā daba mirka aukstā, straumēm līdzīgā lietū, kurš lika nojaust tuvo ziemu. Pa ceļam es dzirdēju, kā sabiedriskie ziņneši aizsmakušā balsī izsauca šodienas notiesāto vārdus. To bija daudz. Tur bija vīrieši, sievietes un bērni. Asiņainā pļauja bija bagātīga, un tātad man nebija jābaidās, ka varētu pietrūkt objektu mēģinājumiem.
   Diena nodzisa agri. Pulkstens četros es sasniedzu Klamāru: bija nakts.
   Kapsētas izskats, kur redzēju svaigus kapus un kailos kokus, kuri vējā plīkšķēja kā skeleti, bija drūms un gandrīz vai riebīgs.
   Kur zeme nebija izrakņāta, tur bija zāle, dadži un nātres. Izrakņātās zemes apjoms ar katru dienu kļuva plašāks.
   Uzpampušu pauguru vidū ar plaši atvērtu muti žāvājās šodienas bedre un gaidīja laupījumu. Notiesāto skaita palielināšanās bija jau paredzēta, un tāpēc bedre bija lielāka nekā parasti.
   Es tai neapzinīgi tuvojos. Dibens mirka ūdenī; nabaga kailie un aukstie līķi, kurus metīs tikpat aukstā ūdenī kā viņi!
   Pienākot pie bedres, man paslīdēja kāja un es tik tikko neiekritu tajā; mati man saslējās. Es biju izmircis un drebēju, kad devos uz laboratoriju.
   Tā bija, kā jau teicu, senā kapliča. Es meklēju ar acīm. Ko meklēju, es pats nezinu. Es meklēju ar acīm, vai ir palikušas uz sienām vai uz bijušā altāra kādas dievbijības zīmes. Sienas bija kailas, altāris noplēsts līdz pat sienām. Vietā, kur kādreiz atradās svētais tēls, — dzīvības sim­bols, tagad karājās galvaskauss ar noplūktiem matiem — nāves iznīcības simbols.
   Es iededzināju sveci un noliku to uz galda, kas bija nokrauts ar dīvai­niem rīkiem, kurus pats biju izgudrojis, un apsēdies sapņoju par nabaga karalieni, ko biju redzējis skaistu, laimīgu un mīlētu. Viņa, kuru vakar, visas tautas lāstu pavadītu, aizveda uz ešafotu un kura šodien gulēja nožēlo­jamā zārkā, viņa taču kādreiz bija gulējusi Tilerijas, Versaļas un Senklū zelta iztapsētās istabās.
   Kamēr es iegrimu šajās drūmajās pārdomās, lietus pastiprinājās, vējš pūta smagiem grūdieniem, dobji vaidēdams koku zaros un zāles stiebros un likdams nodrebēt sirdij.
   Šim troksnim drīz piejaucās sērīga pērkona dārdi. Tikai šis pērkons nedārdēja debesīs, bet lēkāja, tricinādams visu apkārtni, pa zemi.
   Tie bija sarkano ratu dārdi, kuri brauca no Revolūcijas laukuma un iegriezās Klamārā.
   Mazie kapličas vārti atvērās un divi cilvēki, no kuriem straumēm tecēja ūdens, ienāca iekšā, rokās nesdami maisu.
   Viens bija Legross, kuru biju apciemojis cietumā, un otrs — kapracis.
   — Lūk, Ledrī kungs, — teica bendes palīgs, — lūk, jums manta. Šova­kar jums nemaz nav jāsteidzas. Mēs jums atstājam visu maisu. Rīt mēs to apraksim pa dienu. Pa nakti svaigā gaisā tā nesaaukstēsies.
   Un, riebīgi iesmiedamies, nāves algotņi nolika maisu stūrī, netālu no altāra, no manis pa kreisi.
   Tad viņi izgāja, piemirsdami aiztaisīt durvis, kuras sāka dauzīties pret stenderēm, Jaudamas ieplūst vēja grūdiem, kas šūpoja sveces liesmu, kura kļuva liela un plaka pie melnā degļa.
   Es dzirdēju, kā viņi izjūdza zirgus, aiztaisīja kapsētu un aizgāja, atstā­dami ratus pilnus ar līķiem.
   Man ļoti gribējās aiziet reizē ar viņiem, bet es nezinu, kas mani, pavi­sam drebošu, turēja palikt tepat. Katrā ziņā man nebija bail. Bet vēja šņākoņa, lietus cirtieni, koku vaidēšana, kas lauzās vējā, gaisa svilpieni, kas drebināja sveces liesmu, tas viss man iedvesa neskaidras bailes, kuras caur mitrajām matu saknītēm izplūda pa visu miesu.
   Pēkšņi man likās, ka maiga un žēla balss, balss, kas cēlās no mazās kapličas stūra, izteica vārdu „Albert".
   O! es notrīsēju. „AlbertL" Tikai viens cilvēks visā pasaulē mani tā sauca.
   Ar apjukušām acīm es lēni apskatīju mazās kapličas torni, kuru, lai cik šaurs tas arī bija, mana svece nespēja apgaismot no visām pusēm, un apstājos pie noliktā maisa altāra stūrī, kura asinīm notrieptais audekls rādīja bēdīgo saturu.
   Tai brīdi, kad manas acis apstājās pie maisa, ta pati balss, bet vājāka un žēlāka, atkārtoja to pašu vārdu:
   „Albert!"
   Šausmu sagrābts, es saslējos: šī balss likās nāca no maisa.
   Es sevi aptaustīju, gribēdas pārliecināties, vai esmu nomodā vai arī guļu. Tad, sastindzis soļodams kā akmens tēls, rokas uz priekšu izstiepis, es devos pie maisa un iebāzu tajā roku.
   Tad man likās, ka svētas lūpas piespiežas manai rokai.
   Es biju tai baiļu pakāpē, kad baiļu pārmērība mūs dara drošsirdīgus. Es paņēmu galvu un, atgriezdamies atzveltnes krēslā, noliku to uz galda.
   —           O! — es izgrūdu drausmīgu kliedzienu. Galva, kuras lūpas vēl bija siltas un acis puspievērtas, bija Solānžas galva.
   Man likās, ka es esmu traks.
   Trīs reizes es iesaucos:
   —  Solānža! Solānža! Solānža!
   Uz trešo saucienu acis ieplētās, paskatījās mani, nobirdināja divas asa­ras, un, izšaudamas miklu liesmu, it kā tā būtu dvēsele, kas aizlaidās, aizvērās, lai nekad vairs neatvērtos.
   Dulls, vājprātīgs un satraukts es uzcēlos, es gribēju bēgt. Bet piecel­damies ar uzvalka stērbeli es aizķēru galdu. Galds apgāzās, aizraudams līdzi sveci un galvu. Galva aizripoja un galīgi apjukušu mani aizrāva līdzi. Tad, guļot zemē, man šķita, ka pa akmens platēm galva slīdēja man pretī: viņas lūpas pieskārās manām lūpām. Ledainas trīsas pārskrēja pār manu miesu, es ievaidējos un zaudēju samaņu.
   Otrā rītā, pulkstens sešos, kaprači mani atrada tik pat aukstu kā ak­mens plātnes, uz kurām es gulēju.
   Atklāta tēva vēstules dēļ, tajā pašā dienā Solānža tika apcietināta, tajā pašā dienā notiesāta un tajā pašā dienā nonāvēta.
   Šī galva, kas ar mani runāja, acis, kas mani uzlūkoja, lūpas, kas skūps­tīja manas lūpas, tās bija Solānžas lūpas, acis un galva.
   —           Jūs zināt, Lenuār, — turpināja Ledrī kungs, vērsdamies pie bru­ņinieka, — ka tai laikā es tik tikko nenomiru.

   Iespaids, kādu atstāja Ledrī stāsts, bija šausmīgs. Neviens, pat ne dok­tors, nedomāja reaģēt pret šo iespaidu.
   Bruņinieks Lenuārs uz Ledrī kunga jautājumu atbildēja vienkārši ar galvas mājienu. Bālā dāma, kas uz vienu brīdi bija pacēlusies no dīvāna, atkrita atkal spilvenos. To, ka viņa vēl dzīvo, varēja just tikai no viņas nopūtām. Policijas komisārs, kas te neredzēja neko tādu, ko vajadzētu ieprotokolēt, neteica ne vārda. Kas attiecas uz mani, tad es centos cik iespējams smalkāk atcerēties visus notikuma sīkumus, lai tos atkal atrastu atmiņā, ja kādu dienu man ienāktu prātā tos atstāstīt. Bet, runājot par Aljetu un abatu Mūļu, jāteic, ka šis atgadījums bija pārāk lielā saskaņā ar viņu uzskatiem, lai viņi cīnītos pret to.
   Tieši otrādi, abats Mūls pirmais pārtrauca klusumu, visumā izteikdams kopējās domas.
   —   Es tam pilnīgi ticu, ko jūs pastāstījāt, Ledrī kungs, — viņš teica. — Bet kā jūs izskaidrojat šo notikumu — kā mēdz teikt materiālistiskā va­lodā?
   —   Es to nemaz neizskaidroju, — atbildēja Ledrī kungs, — es stāstu, un tas ir viss.
   —   Jā, kā jūs to izskaidrojat? - jautāja doktors. — Jo galu galā, cik sīksti arī neturētos dzīvība, jūs tam nepiekritīsit, ka nocirstā galva pēc divām stundām var runāt, skatīties un darboties?
   —   Ja es to būtu sev izskaidrojis, mīļais doktor, — teica Ledrī kungs, — es pēc šā notikuma nemaz nebūtu tik bīstami saslimis.
   —   Bet, doktor, — teica bruņinieks Lenuārs, — kā to izskaidrosit jūs? Jo jūs taču nedomājat, ka Ledrī kungs to būtu vienkārši izgudrojis mūsu iepriecināšanai. Viņa slimība taču ir materiāla lieta, vai ne?
   —    Nu, pie joda! Jauka lietiņa! Halucinācijas stāvoklī Ledrī kungam likās, ka viņš dzird un ka viņš redz. Viņam liekas, it kā viņš noteikti būtu dzirdējis un redzējis. Orgāni, kas nogādā sajūtu sensoriumā, tas ir, sma­dzenes varēja būt traucētas, tādā gadījumā tās aptumšojas, un aptumšo- dāmās, piegādā nepatiesas sajūtas: iedomājas dzirdēt — un dzird; iedo­mājās redzēt — un redz.
   Aukstums, lietus un tumsa bija traucējuši Ledrī kunga orgānu pareizo darbību, un tas ir viss. Tāpat trakais redz un dzird, ko viņš iedomājas redzam un dzirdam. Halucinācijas ir acumirkļa vājprāts. Kad tas ir zudis, atmiņa atkal darbojas. Lūk, viss!
   —  Bet ja tā nepazūd? — jautāja abats Mūls.
   —  Nu, tad slimība pārvēršas nedziedināmā slimībā, un tā mirst!..
   —  Vai jūs kādreiz esat ārstējis tādas slimības?
   —           Nē, bet es pazinu dažus mediķus, kas tās ārstēja, un starp citu, angļu doktoru, kas ceļojumā pa Franciju pavadīja Valteru Skotu.
   —  Ko jums stāstīja?..
   —          Kaut ko līdzīgu tam, ko mums izstāstīja mūsu saimnieks, varbūt vēl kaut ko ārkārtīgāku.
   —   Ko jūs tāpat izskaidrojat materiālistiski? — jautāja abats Mūls.
   —  Dabiski.
   —          Vai to notikumu, ko jums pastāstīja angļu doktors, jūs mums varētu atstāstīt?
   —  Bez šaubām!
   —  Ak, pastāstiet, doktor, pastāstiet!
   —  Vai to vajag?
   —  Bet katrā ziņā! — visi klātesošie iesaucās.
   —           Labi. Ārsts, kas pavadīja Valteru Skotu ceļojumā pa Franciju, bija doktors Simsons. Viņš bija viens no ievērojamākiem Edinburgas mācību spēkiem, tātad labi pazīstams ar ievērojamākajām pilsētas personām.
   §o paziņu vidū bija arī krimināllietu tribunāla tiesnesis, kura vārdu viņš man neminēja. Šis vārds bija vienīgais noslēpums, ko viņš atrada par vaja­dzīgu neizpaust visā šajā notikumā.
   Šis tiesnesis, ko viņš kā ārsts apmeklēja, bez kāda redzama veselības traucējuma pēkšņi sāka novājēt: viņu bija sagrābusi tumša melanholija. Viņa ģimene vairākas reizes izjautāja doktoru, un doktors izjautāja drau­gu, neuzzinādams no viņa neko citu kā tikai nenoteiktas bažas, kas pie­rādīja, ka tur slēpās kāds noslēpums, ko slimnieks negribēja izpaust.
   Beidzot, kādudien doktors uzstājās tik noteiki, lai viņa draugs atzīstas, ka viņš ir slims, līdz draugs, sērīgi smaidīdams, saņēma viņa rokas un teica:
   —   Nu, jā! Es esmu slims, un mana slimībā, mī)ais doktor, ir jo vairāk nedziedināma tāpēc, ka tā atrodas pilnīgi manās domās.
   —  Kā? Jūsu domās?
   —  Jā, es kļūstu vājprātīgs.
   —   Jūs kļūstat vājprātīgs! Un kā? Es jūs lūdzu! Jums ir skaidrs ska­tiens, balss mierīga (viņš paņēma roku), pulss kārtīgs.
   —   Un, lūk, mīļais doktor, kas vēl vairāk padara nopietnu manu stā­vokli, ka es to redzu un saprotu.
   —  Bet galu galā kā izpaužas jūsu vājprāts?
   —  Aizveriet, doktor, durvis, lai mūs netraucē, un es jums pastāstīšu.
   Doktors aizvēra durvis un atradās blakus draugam.
   —   Jūs atceraties, — viņam teica tiesnesis, — pēdējo kriminālprāvu, kurā es biju uzaicināts pasludināt spriedumu?
   —   Jā, par kādu Skotijas bandītu, kuru jūs notiesājāt uz nāvi pakarot un kurš tika pakārts.
   —   Tieši to. Nu, lūk! Tai brīdī, kad es pasludināju spriedumu, no viņa acīm izšāvās kāda liesma, un, atklāti draudēdams, viņš man parādīja dūri. Es tam nepiegriezu nekādu vērību… Līdzīgus draudus ļoti bieži nākas redzēt no notiesātajiem. Bet soda izpildīšanas dienā pie manis ieradās bende un, pazemīgi lūgdams piedošanu par apciemojumu, paziņoja, ka viņš uzskatot par pienākumu mani brīdināt, proti, bandīts esot miris, izteikdams sava veida lāstus par mani un vēl pieteikdams, ka rīt sešos, stundā, kad bija jāizpilda nāves sods, es saņemšot no viņa ziņas.
   Es gaidīju kādu pārsteigumu no viņa biedriem, kādu bruņotu atriebību, un, kad nosita seši, nolicis uz rakstāmgalda pistoļu pāri, ieslēdzos kabi­netā.
   Mana kamīna pulkstenis nosita seši. Visu dienu es biju nodarbināts, domādams, kas var notikt, bet noskanēja pēdējais veserīša sitiens, un es nedzirdēju neko citu kā tikai kaut kādu ņurdēšanu, kurai es nevarēju atrast iemeslu. Es pagriezos un ieraudzīju lielu melnu kaķi un liesmas spīdumu. Kā viņš varēja ienākt? To es nevarēju saprast: durvis un logi bija noslēgti. Tātad jādomā, ka viņš tika ieslēgts istabā dienas laikā.
   Es nebiju ēdis, tāpēc pazvanīju, un nāca mans sulainis, bet viņš ne­varēja nokļūt pie manis, jo es biju ieslēdzies no iekšpuses. Es piegāju pie durvīm un tās atslēdzu. Tad es viņam stāstīju par melnu kaķi un liesmas spīdumu, bet mēs meklējām velti, kaķis bija pazudis.
   Es vairs par to nedomāju. Pagāja vakars, nakts, tad atnāca diena, tad tā pagāja. Un pulkstenis nosita seši. Tai pašā brīdī aiz muguras es iz­dzirdu troksni un ieraudzīju to pašu kaķi.
   Šoreiz viņš notupās man klēpī.
   Man nav nekādas antipātijas pret kaķiem, un tomēr šī familiaritāte atstāja uz mani nepatīkamu iespaidu. Bet knapi viņš bija nomests zemē, kā viņš atkal lēca man virsū. Es viņu atgrūdu, bet tik pat velti kā pirmajā reizē. Tad es piecēlos, pastaigājos pa istabu, kaķis man sekoja ik uz soļa. Zaudējis pacietību, es pazvanīju kā iepriekšējā vakarā. Ienāca sulainis. Bet kaķis aizbēga zem gultas, kur mēs to velti izmeklējāmies. Tiklīdz viņš nokļuva zem gultas, tā pazuda.
   Vakarā es izgāju ārā. Es apciemoju divus vai trīs draugus, tad atgriezos mājā, kur es iegāju, pateicoties galvenai atslēgai.
   Tā kā man nebija uguns, lēni kāpu pa kāpnēm, baidīdamies sadauzīties. Sasniedzis pēdējo kāpienu, es dzirdēju, kā sulainis sarunājās ar manas sievas istabmeitu.
   Izdzirdis savu vārdu, kļuvu uzmanīgs un dzirdēju, kā sulainis izstāstīja •par manu šodienas un vakardienas piedzīvojumu. Galā viņš piebilda:
   — Kungs kļūst vājprātīgs. Istabā bija tik daudz melno kaķu un liesmas spīdumu, cik to tagad ir manā rokā.
   Šie daži vārdi mani satrauca: vai parādība bija patiesa, varbūt tikai acu māns? Ja parādība bija patiesa, tad man bija darīšana ar kaut ko pār­dabisku; ja parādība bija tikai acu māns, ja es iedomājos redzam to, kas nemaz nav, kā to teica sulainis, tad tiešām es sāku kļūt vājprātīgs.
   Jūs sapratīsit, mīļais draugs, ar kādu baiļu pilnu nepacietību es gaidīju pulkstens sešus. Nākamajā dienā, aizrunādams, ka kaut kas jānokārto, es paturēju sulaini savā istabā. Noskanēja seši, kamēr viņš bija man līdzās. Pie pēdējā sitiena es izdzirdu to pašu troksni un ieraudzīju kaķi.
   Viņš bija apsēdies man blakus.
   Kādu brīdi es nekā neteicu, cerēdams, ka sulainis pamanīs dzīvnieku un sāks runāt pirmais. Bet viņš gāja un nāca un, kā likās, nekā neredzēja.
   Es izmantoju brīdi, kad viņam, lai izpildītu manu pavēli, bija katrā ziņā jāiet gandrīz vai virsū kaķim, un teicu:
   —  Nolieciet zvaniņu uz galda, Džon!
   Viņš atradās gultas galvgalī, zvaniņš atradās uz kamīna. Lai pārietu no manas gultas galvgaļa līdz kamīnam, bija jāiet tieši virsū dzīvniekam.
   Tā viņš arī gāja. Bet tai brīdī, kad viņš pacēla kāju, lai uzliktu to virsū kaķim, tas ielēca man klēpī.
   Džons to neredzēja, vai vismaz izlikās neredzam.
   Atzīstos, ka auksti sviedri man parādījās uz pieres, un vārdi — „Kungs kļūst vājprātīgs!" — šausmīgi atbalsojās manās domās.
   —  Džon, — es viņam teicu, — vai tu man uz ceļiem neko neredzi?
   Džons mani uzlūkoja. Tad, it kā kaut ko apņemdamies, viņš teica:
   —  Jā, kungs, es redzu kaķi.
   Es uzelpoju.
   Es paņēmu kaķi un teicu:
   —  Tādā gadījumā, Džon, iznes to ārā, es lūdzu!
   Viņš izstiepa rokas man pretī. Es tajās ieliku dzīvnieku. Tad pēc manas zīmes viņš izgāja.
   Es mazliet nomierinājos. Vēl desmit minūtes es lūkojos sev apkārt kā izbailēs, bet, nepamanījis nevienu dzīvu radību, kas piederētu kādai dzīv­nieku sugai, es nolēmu apskatīties, ko Džons izdarījis ar kaķi.
   Tā es gāju no istabas ar nodomu viņam uzprasīt, kad, uzspēris kāju uz sliekšņa, izdzirdu skaļus smieklus manas sievas ģērbjamajā istabā. Uz pirkstgaliem es pienācu tuvāk un sadzirdēju Džona balsi.
   —          Mana mīļā, — viņš teica istabmeitai, — kungs nemaz nekļūst traks: viņš jau ir traks. Viņa trakums ir tas, ka viņš redz melnu kaķi un liesmas spīdumu. Šovakar viņš man prasīja, vai es neredzu melnu kaķi viņam klēpī.
   —  Un ko tu atbildēji? — jautāja istabmeita.
   —           Nudien, es atbildēju, ka to redzu! — teica Džons. — Nabaga cil­vēks, es negribēju viņam runāt pretim. Nu, uzmini, ko viņš darīja?!
   —  Kā es to varu uzminēt?
   —           Nu, re'! Viņš paņēma iedomāto kaķi no klēpja, uzlika man uz ro­kām, un teica: „Nes projām! Nes projām!" Es drošsirdīgi aiznesu kaķi, un viņš bija apmierināts.
   —  Bet ja tu aiznesi kaķi, tad kaķis taču bija?
   —           Bet nē! Kaķis bija tikai viņa iedomās. Bet ko tas būtu līdzējis, ja es viņam būtu to teicis? Būtu iemesls mani atlaist. Bet nu nē, es te jūtos labi, un es te palieku. Viņš maksā divdesmit piecas mārciņas, lai es redzē­tu kaķi: es to redzu. Lai maksā trīsdesmit, un es redzēšu divus.
   Man pietrūka drosmes klausīties tālāk. Es nopūtos un atgriezos savā istabā.
   Istaba bija tukša…
   Otrā dienā, sešos, kā parasti, mans biedrs atradās man blakus un pazu­da tikai nākamajā dienā.
   — Ko lai saka, draugs? — turpināja slimais, — visu mēnesi tā pati parādība atjaunojās katru dienu un es jau sāku aprast ar tās klātbūtni, tad, trīsdesmitajā dienā pēc nāvessoda izpildīšanas, pulkstenis nosita seši un kaķis vairs neparādījās.
   Es iedomājos, ka no kaķa esmu ticis vaļā, un no prieka negulēju. Nā­kamās dienas rītā, ja tā var teikt, es centos it kā dzīt laiku uz priekšu. Es nevarēju sagaidīt liktenīgo stundu. No piektās stundas līdz sestajai es nenolaidu acis no pulksteņa. Es sekoju, kā rādītājs virzījās no minūtes uz minūti. Beidzot tas sasniedza skaitli XII. Kļuva dzirdamas pulksteņa trī­sas. Beidzot veseris nosita pirmo, otro, trešo, ceturto, piekto, beigās — sesto sitienu!..
   Pēc sestā sitiena durvis atvērās, un es redzēju ienākam durvju sargu, ģērbušos tā, kā mēdz ģērbties Skotijas lordleitnanta sulaiņi.
   Mana pirmā doma bija, ka lordleitnants man atsūtījis kādu ziņu, un pastiepu roku nepazīstamajam.
   Bet viņš, kā uzrādījās, nepiegrieza nekādu vērību manai kustībai, jo novietojās man aiz krēsla.
   Man nemaz nevajadzēja pagriezties, lai viņu ieraudzītu: es atrados tieši pretim spogulim. Un tajā es viņu redzēju.
   Es piecēlos un staigāju. Viņš man sekoja ik uz soļa.
   Es atgriezos pie galda un pazvanīju.
   Sulainis parādījās, bet viņš neredzēja durvju sargu, tāpat kā nebija redzējis kaķi.
   Es viņu aizsūtīju projām un paliku viens ar šo savādo personu, ko es tagad aplūkoju pēc savas patikas.
   Viņš bija ģērbies formastērpā, ar zobenu pie sāniem, izšūdinātā vestē, cepuri padusē un mati tam bija zem tīkliņa.
   Pulkstens desmitos es apgūlos. Tad, lai pēc iespējas labāk pavadītu nakti, viņš apsēdās krēslā iepretī manai gultai.
   Es pagriezu galvu pret sienu; bet tā kā nespēju aizmigt, divas vai trīs reizes es pagriezos atpakaļ un divas vai trīs reizes nakts lampiņas gaismā es viņu redzēju tai pašā krēslā.
   Viņš tomēr negulēja.
   Beidzot es ieraudzīju pirmos dienas gaismas starus, kas ieslīdēja manā istabā caur slēģu šķirbām. Es pēdējo reizi pagriezos pret šo vīru: viņš bija pazudis.
   Līdz vakaram es no parādības biju atbrīvojies.
   Vakarā pie augstākā garīdzniecības komisāra bija pieņemšana. It kā lai sagatvotu apģērbu svinībām, bez piecām minūtēm sešos es pasaucu sulaini un pavēlēju aizbultēt durvis.
   Viņš paklausīja.
   Pie pēdējā sitiena sāku cieši lūkoties uz durvīm: tās atvērās un ienāca durvju sargs.
   Es tūlīt steidzos pie durvīm: durvis bija ciet, bulta nemaz nebija pa­kustējusies. Es pagriezos: durvju sargs stāvēja aiz mana krēsla, bet Džons gāja un nāca, par viņu nelikdamies ne zinis.
   Bija acīm redzams, ka viņš nemaz nemanīja cilvēku, tāpat kā viņš ne­bija redzējis dzīvnieku.
   Es apģērbos.
   Tad notika kaut kas dīvains: mans jaunais galda biedrs ar vislielāko uzmanību sāka palīdzēt Džonam, turklāt tā, lai Džons neievērotu, ka vi­ņam kāds palīdz. Ja Džons turēja manu uzvalku pie apkakles, parādība to turēja pie stērbelēm. Ja Džons man pasniedza bikses, turēdams pie jostasvietas, parādība tās turēja aiz starām.
   Es vēl nekad nebiju redzējis pakalpīgāku sulaini.
   Pienāca aizbraukšanas stunda.
   Tad, lai sekotu man, durvju sargs izgāja vispirms, izslīdēja pa istabas durvīm, nogāja lejup pa kāpnēm; turēdams cepuri padusē, viņš stāvēja aiz Džona, kas atvēra karietes durtiņas un, kad Džons tās aiztaisīja un ieņēma savu vietu uz pakaļējā soliņa, viņš uzkāpa uz kučiera sēdekļa, kurš novietojās pa labi, it kā dodams viņam vietu.
   Pie augstākā garīdzniecības komisāra vārtiem kariete apstājās. Džons atvēra durtiņas, bet parādība jau atradās savā postenī aiz viņa. Tiklīdz es noliku kāju uz zemes, parādība metās man pa priekšu, iedama garām sulaiņiem, kas aizšķērsoja ieejas durvis, un lūkojās atpakaļ, vai es sekoju.
   Mani sagrāba vēlēšanās uzprasīt kučierim to pašu, ko biju jautājis Džo­nam.
   —           Patrik, — es viņam jautāju, — kas tas bija par cilvēku, kas sēdēja tev blakus?
   —  Kas par cilvēku, jūsu augstība? — jautāja kučieris.
   —  Cilvēks, kas atradās jums blakus uz sēdekļa.
   Patriks platām, izbrīnās pilnām acīm lūkojās apkārt.
   —  Labi, — es teicu, — esmu maldījies.
   Un es iegāju iekšā.
   Durvju sargs bija apstājies uz kāpnēm un gaidīja. Tiklīdz viņš ierau­dzīja, ka es kustos, viņš darīja to pašu, un iegāja iekšā man pa priekšu, it kā gribēdams mani pieteikt pieņemamajā zālē. Kad es biju iegājis, viņš ieņēma vietu pieņemamajā istabā, kā jau viņam pieklājās.
   Kā Džonam un Patrikam, arī visiem pārējiem parādība bija neredzama.
   Tad manas bažas pārvērtās bailēs un es sapratu, ka tiešām es kļūstu vājprātīgs.
   Tikai, sākot ar šo vakaru, visi sāka ievērot pārmaiņas, kas notika ar mani. Ikviens man prasīja, kādas raizes mani nomācot.
   Manu parādību es atradu uzgaidāmajās telpās.
   Tāpat kā piebraucot, arī tagad tā skrēja man pa priekšu, uzkāpa uz sēdekļa, kopā ar mani atgriezās mājās, iegāja man līdzi istabā un atsēdās atzveltnes krēslā, kur tā bija sēdējusi iepriekšējā naktī.
   Tad es gribēju pārliecināties, vai šī parādība bija kāda reāla un taustā­ma lieta, vai arī nē. Ar pārcilvēcīgu piespiešanos es gāju un atmuguriski apsēdos krēslā.
   Es nekā nesajutu, bet manā priekšā spogulī es to redzēju stāvam man aiz muguras.
   Tāpat kā iepriekšējā vakarā, es apgūlos, bet tikai pulkstens vienos nak­tī. Tiklīdz biju gultā, parādība apsēdās krēslā.
   Otrā dienā tā pazuda.
   Tā tas turpinājās veselu mēnesi.
   Mēneša beidzamajā dienā parādība atmeta savas paražas un vairs ne­parādījās.
   Šoreiz es neticēju, kā pirmo reizi, ka tā ir pilnīgi izgaisusi, bet gaidīju kādu drausmīgu pārvērtību, un, tai vietā, lai priecātos vai baudītu vien­tulību, es nākamo dienu gaidīju ar šausmām.
   Nākamajā dienā, noskanot pēdējam sitienam pulkstens sešos, es iz­dzirdu vieglu čaukstoņu gultas aizkaros. Starp aizkariem un sienu es ie­raudzīju skeletu.
   Šoreiz, draugs, jūs saprotat, tas bija, ja tā var izteikties, mirušā dzīvais attēls.
   Skelets tur stāvēja nekustīgi, uzlūkodams mani iekritušām acīm.
   Es piecēlos un dažas reizes pastaigāju pa istabu uz priekšu un atpakaļ. Skeleta galva sekoja visām manām kustībām. Skelets nenolaida acis no manis nevienu mirkli, lai gan ķermenis nekustējās.
   Šai naktī man nebija drosmes apgulties. Es snaudu, vai drīzāk gan aizvērtām acīm paliku sēžot krēslā, kur parasti arī uzturējās tā parādība, kuru tagad sāku es nožēlot.
   Dienā skelets pazuda.
   Es pavēlēju Džonam pārvietot gultu un cieši aizvilkt priekškarus.
   Noskanot sestajam sitienam, izdzirdu to pašu čaboņu, un redzēju sa­kustamies aizkarus. Tad pamanīju kaulaino roku pirkstgalus, kuri pastūma tos. Un atbīdīto aizkaru starpā skelets ieņēma to pašu vietu kā vakar.
   Šoreiz es tomēr uzdrošinājos apgulties.
   Galva, kas tāpat kā vakar bija sekojusi visām manām kustībā, paliecās pret mani, bet acis nevienu mirkli nebija novērstas un it kā sastinga virs manis.
   Jūs varat iedomāties, kādu nakti es pavadīju. Nu, lūk, mīļais doktor, tā es esmu pavadījis divdesmit naktis. Tagad jūs zināt, kas man kaiš. Vai jūs uzņematies mani izārstēt?
   —  Es vismaz mēģināšu, — atbildēja doktors.
   —   Kā?
   —  Esmu pārliecināts, ka spoks, ko jūs redzat, pastāv tikai jūs iedomās.
   —            Kāda tam nozīme, vai tas pastāv tikai iedomās vai ne, ja es to redzu?
   —  Jūs gribat, lai arī es to redzētu?
   —  Neko vairāk es neprasu.
   —  Kad?
   —  Cik iespējams drīzāk. Rīt.
   —   Labi, rīt… Bet līdz tam laikam esat drošs! Slimais drūmi pasmaidīja.
   Nākamajā dienā, septiņos no rīta, doktors iegāja sava drauga istabā.
   —  Nu! — viņš jautāja. — Kur ir skelets?
   —  Tas pazuda, — vājā balsī atbildēja otrs.
   —  Labi, mēs nokārtosim, ka šovakar tas vairs neparādīsies.
   —  Dariet tā!
   —  Jūs sakāt, ka viņš parādās, kad pulkstenis nosit seši?
   —  Vienmēr!
   —   Apstādināsim svārstekli. Un viņš to izdarīja.
   —  Ko jūs gribat darīt?
   —  Es gribu, lai nezinātu, cik ir pulkstenis.
   —  Labi.
   —  Tagad slēģus mēs paturēsim noslēgtus, un logiem aizvilksim priekšā aizkarus.
   —  Kāpēc tā?
   —  Vienmēr ar to pašu nolūku, lai jūs nezinātu, cik ir pulkstenis.
   —  Dariet tā!
   Slēģi bija aiztaisīti, aizkari aizvilkti, un iededza sveces.
   —   Džon, sagatavojiet brokastis un pusdienas, jo mēs negribam, lai mums tās pasniedz noteiktās stundās, bet gan dodiet tad, kad es pasaukšu.
   —  Vai jūs saprotat, Džon? — teica slimais.
   —  Jā, kungs.
   —   Tad padodiet mums kārtis un domino un atstājiet mūs vienus. Prasītās lietas atnesis, Džons mūs atstāja.
   Doktors sāka izklaidēt slimnieku, cik labi vien varēdams: drīz runā­dams, drīz spēlēdams. Bet viņš bija izsalcis un pazvanīja, lai pasauktu sulaini.
   Džons, kas zināja, ar kādu nolūku tika zvanīts, atnesa brokastis. Pēc brokastīm spēli uzsāka atkal un to pārtrauca jauns doktora zvans. Džons ienesa pusdienas.
   Abi ēda, iedzēra, baudīja kafiju un atkal uzsāka spēli. Diena, pavadīta divatā vien, likās ļoti gara. Doktors domās rēķināja, cik varēja būt pagājis, un domāja, ka liktenīgai stundai jau sen vajadzēja būt garām.
   —  Nu! — pieceldamies viņš teica, — uzvara!
   —  Kā uzvara? — jautāja slimais.
   —          Bez šaubām! Tagad pulkstenis ir vismaz astoņi vai deviņi, un skelets nav parādījies.
   —           Paskatieties jūsu kabatas pulkstenī, doktor, jo tas ir vienīgais, kas mūsu mājās iet, un, ja tā stunda būs garām, nu tad, tāpat kā jūs, es ticēšu uzvarai.
   Doktors paskatījās pulkstenī, bet nekā neteica.
   —  Jūs esat maldījies, doktor, vai ne, — teica slimnieks, — ir tieši seši.
   —  Jā, un tad?
   —  Tad, lūk, skelets nāk iekšā.
   Un slimnieks, dziļi nopūzdamies, atkrita spilvenā.
   Doktors skatījās uz visām pusēm.
   —  Kur jūs to galu galā redzat? — viņš jautāja.
   —  Parastā vietā, ejā pie manas gultas, starp aizkariem.
   Doktors piecēlās, atvilka gultu, iegāja ejā, un nostājās pie aizkariem tajā vietā, kur bija jāstāv skeletam.
   —  Un tagad, — viņš teica, — vai jūs to vēl vienmēr redzat?
   —           Viņa ķermeņa apakšu es vairs neredzu, jo jūs man to aizslēpāt, bet es redzu viņas galvaskausu.
   —  Kur?
   —            Augšpus jūsu labā pleca. Izskatās, it kā jums būtu divas galvas, viena dzīva, bet otra mirusi.
   Doktors, kaut arī viņš neticēja, negribot nodrebēja.
   Viņš pagriezās, bet nekā neredzēja.
   —            Mans draugs, — atgriezdamies pie slimnieka, viņš drūmi teica, — ja jums jāraksta kāds testaments, rakstiet!
   Un viņš izgāja laukā.
   Deviņas dienas vēlāk, iegājis sava kunga istabā, Džons atrada to mi­rušu.
   Bija pagājuši tieši trīs mēneši, kopš bandītam bija izpildīts nāves sods.

   —  Labi! Ko tas pierāda, doktor? — jautāja Ledrī kungs.
   —           Tas pierāda, ka orgāni, kas piegādā smedzenēm informāciju, kuru tie uzņem, var kaut kādu iemeslu dēļ sabojāties tiktāl, ka dod prātam nepatiesu atspoguļojumu, un tādā gadījumā cilvēks redz priekšmetus un dzird skaņas, kādas nemaz nepastāv. Tas ir viss.
   —  Tomēr, — bruņinieks Lenuārs teica godprātīga zinātnieka kautrīgajā balsī, — tomēr notiek parādības, kuras atstāj pēdas, dažus pareģojumus, kuri ir piepildījušies. Kā jūs to izskaidrosit, doktor, ka spoku sitieni uz to cilvēku miesas, kas tos dabūjuši, liek rasties tumšiem plankumiem? Kā jūs izskaidrosit, ka spoks varēja pareģot nākotni desmit, divdesmit un trīs­desmit gadus uz priekšu? Vai tas, kas nepastāv, var nonāvēt to, kas dzīvo, vai arī pareģot, kas būs?
   —  Ak, — teica doktors, — jūs gribat runāt par Zviedrijas karaļa spoku?
   —  Nē, es gribu runāt par to, ko pats redzēju.
   —   Jūs!
   —  Es.
   —  Kur?
   —  Sendenī.
   —  Kad?
   —  1799. gadā, kapsētu apgānīšanas laikā.
   —  Ak! Jā, paklausieties, doktor! — teica Ledrī kungs.
   —  Ko? Ko jūs redzējāt, sakiet?!
   — Lūk! 1793. gadā mani iecēla par Francijas pieminekļu direktoru, un kā tāds es biju klāt pie miroņu izrakšanas Sendenī abatejā, kuras vārdu apgaismotie patrioti bija aizvietojuši ar Fransrādas nosaukumu. Tagad, pēc četrpadsmit gadiem, es jums varu izstāstīt par savādām lietām, kas bija zīmīgas šai apgānīšanai.
   Naids, kuru bija iedvesuši tautai pret karali Ludviķi XVI un kuru nespēja remdināt 21. janvāra ešafots, vērsās pret visu karaļu sugu: gribēja iznīdēt monarhiju līdz saknēm, ari monarhus viņu kapenēs, un sešdesmit karaļu pīšļus izkaisīt vējā.
   Tur varbūt piejaucās klāt arī ziņkārība, vai tiešām lielās bagātības, par kurām runāja, ka tās apraktas dažos kapos, bija saglabājušās neaizskār- tas.
   Tauta devās uz Sendenī.
   No 6. līdz 8. augustam iznīcināja piecdesmit vienu kapu, divpadsmit gadsimtu vēsturi.
   Tad valdība nolēma ievest kārtību, pati izrakt kapus un kļūt par vienīgo monarhijas mantinieci, kuru monarhijas pēdējā priekšstāvja Ludviķa XVI personā tā monarhiju bija sakāvusi.
   Turklāt vēl vajadzēja iznīcināt karaļu vārdu, piemiņu un kaulus, va­jadzēja izsvītrot no vēstures četrpadsmit monarhijas gadsimtus.
   Nožēlojamie muļķi! Viņi nesaprata, ka cilvēks dažreiz var mainīt savu nākotni… bet nekad — savu pagātni.
   Kapsētā bija izrakta liela kopējā bedre, kādas rok nabagiem. Šai bedrē uz kaļķu paklāja vajadzēja samest, kā maitas, to kaulus, kas bija izvei­dojuši Francijā priekšzīmīgāko nāciju, sākot ar Dagobēru un beidzot ar Ludviķi XV.
   Tā tautai bija dots apmierinājums, bet sevišķu prieku tas sagādāja li­kumdevējiem, advokātiem, skaudīgiem žurnālistiem, revolūcijas plēsīgajiem putniem, kuru acis aizskar viss lielais, kā viņu brāļu — nakts putnu — acis aizskar gaisma.
   Kas nespēj radīt, to lepnums ir iznīcināšanā.
   Mani iecēla par izrakšanas inspektoru. Tas man deva iespēju glābt labu skaitu vērtīgu lietu.
   Sestdien, divpadsmitajā oktobrī, kamēr notika karalienes prāva, es liku atvērt Burbonu velves blakus apakšzemes kapličai un izvilku no zārka Indriķi Ceturto, ko nogalināja 1610. gada 14. maijā, piecdesmit septiņu gadu vecumā.
   Kas attiecas uz Jaunā Tilta statuju, Boloņas Žana un viņa skolnieka šedevru, to izkausēja, lai varētu kalt vara naudu.
   Indriķa Ceturtā ķermenis bija brīnišķīgi labi saglabājies. Sejas vaibsti, skaidri saredzami, bija tādi, kādus tos tautas mīlestība un Rubensa ota bija padarījušas nemirstīgus. Kad viņu ieraudzīja pirmo izejot no kapa un parādāmies dienas gaismā, līķa baltā tērpā, labi saglabājušos, saviļņojums bija liels, un velvēs tik tikko neatskanēja tik populārais Francijā: „Lai dzīvo Indriķis Ceturtais!"
   Kad es redzēju šo cienību, es gribētu teikt, mīlestību, es liku ķermeni atbalstīt pret pilāru, un tur ikviens viņu varēja aplūkot.
   Viņš bija tērpies, kā dzīvs būdams, tumšā samta kamzolī, uz kura iz­cēlās apkakle un baltās aproces; bikses bija līdzīgas kamzolim, arī no samta, tādas pašas krāsas zīda zeķes un samta kurpes.
   Iesirmie mati ap galvu veidoja it kā oreolu, bet baltā, skaistā bārda klāja krūtis.
   Tad sākās bezgalīga procesija — kā pie kāda svētā paliekām: sievietes pieskārās labā karaļa rokām, citi skūpstīja viņa mēteļa malas, citi, klusu murminādami, lika bērniem mesties ceļos.
   „Ak, ja viņš vēl būtu dzīvojis, nabaga tauta nebūtu tik nelaimīga!"
   Un viņas varētu piebilst: „Ne arī tik nikna, jo nelaime tautu dara mežo­nīgu."
   Šī procesija turpinājās visu sestdienu 12. oktobrī, svētdien, 13. oktobrī, un pirmdien, 14. oktobrī.
   Pirmdien rakšanu uzsāka pēc strādnieku pusdienām, tas ir, ap trijiem pēcpusdienā.
   Pirmais līķis, kas ieraudzīja dienas gaismu pēc Indriķa IV, bija viņa dēls, Ludviķis XIII. Viņš bija labi saglabājies, lai gan sejas vaibsti bija iegrimuši, viņu varēja pazīt tikai pēc ūsām.
   Tad nāca Ludviķis IV, ko bija viegli pazH pēc rupjajiem sejas vaib­stiem, kuri deva Burbonu raksturīgo sejas masku. Tikai viņš bija melns kā tinte.
   Tad pēc šiem noteiktā kārtībā sekoja Marija Mediči, Indriķa IV otrā sieva; Austrijas Anna, Ludviķa XIII sieva; Marija Terēze, Ludviķa XIV sieva; un tad lielais dofins.
   Visi šie ķermeņi bija sapuvuši. Tikai lielā dofina ķermenis bija tīrs no pūšanas.
   Otrdien, 15. oktobrī, līķu izrakšana turpinājās.
   Indriķa IV līķis arvien stāvēja atbalstīts pret pilāru un nolūkojās šai svētumu apgānīšanā, kas notika gan ar viņa priekštečiem, kā arī pēc­tečiem.
   Trešdien, 16. oktobrī, tieši tajā brīdī, kad giljotīna Revolūcijas laukumā nocirta galvu Marijai Antuanetei, tas ir, pulkstens vienpadsmitos no rīta, no velvēm izvilka karaļa Ludviķa XV šķirstu.
   Pēc senās ceremonijas viņš tika noguldīts pie ieejas velvē, kur gaidīja savu pēcteci, kas tur nekad viņam nepievienojās. Viņa šķirstu paņēma, aiznesa un attaisīja tikai kapsētā uz bedres malas.
   Izvilkts no svina šķirsta, satīts veļā un saistīts, viņš sākumā likās labi uzglabājies. Bet, kad attina vaļā visas apsegas, kļuva redzami riebīgie pu­vekļi un izcēlās tik nelaba smaka, ka visi aizbēga un vajadzēja sadedzināt vairākas mārciņas pulvera, lai gaisu padarītu tīru.
   Visu, kas bija palicis no Briežu Parka varoņa, Satorī kundzes, Pom- padūras un Dibarī kundzes mīļākā, iemeta bedrē, kur šis netīrās paliekas pārklāja ar nedzēstiem kaļķiem.
   Es paliku pēdējais, lai aizdedzinātu ugunis un uzmestu kaļķus, kad iz­dzirdu šausmīgu troksni baznīcā. Cik ātri vien spēdams, es steidzos turp un ieraudzīju kādu strādnieku, kas ķepurojās savu biedru vidū, kamēr sievietes viņam rādīja dūres un draudēja.
   Nožēlojamais bija pametis savu bēdīgo pienākumu, lai noskatītos vēl drūmākā izrādē: Marijas Antuanetes nāves sodā. Tad, apreibis no klie­dzieniem, kurus viņš dzirdēja un pats izkliedza, viņš atgriezās Sendenī un, tuvodamies Indriķis IV, kas bija atbalstīts pret pilāru, ko vienmēr aplenca ziņkārīgie, un, es teiktu, gandrīz vai pielūdzēji, viņš teica:
   — Ar kādām tiesībām tu te stāvi, kad Revolūcijas laukumā cērt galvas karaļiem?
   Tai pašā brīdī, ar roku sagrābdams aiz bārdas, ar labo viņš iesita pļau­ku karaļa līķim.
   Līķis, sausi nograbēdams, nokrita, kā nogrāb kaulu maiss, ja to met zemē. Bārda palika viņam rokā. Visapkārt tūlīt sacēlās šausmīgs troksnis. Pret citu karali to varbūt vēl varētu uzdrošināties, bet pret Indriķi IV, pret tautas karali, tas bija apvainojums gandrīz vai visai tautai.
   Svētuma zaimotājs atradās vislielākajās briesmās, kad es piesteidzos pa­līgā.
   Tiklīdz viņš redzēja, ka pie manis var rast atbalstu, viņš paļāvās manai apsardzībai. Bet, viņu aizsargādams, es tomēr gribēju, lai viņš tiktu sodīts par nepieklājīgo darbu.
   — Bet, bērni, — es teicu strādniekiem, — atstājiet šo nožēlojamo. Tas, ko viņš ir apvainojis, atrodas diezgan labā stāvokli tur augšā, lai Dievs viņa dēļ pienācīgi sodītu šo nožēlojamo.
   Tad, atņēmis viņam bārdu, kuru viņš bija noplēsis un visu laiku turēja rokās, es viņu padzinu no baznīcas, paziņodams, ka viņš vairs neskaitās mans strādnieks. Biedru draudi un izsmejošo saucieni viņu pavadīja līdz pat ielai.
   Baidīdamies no jauniem apvainojumiem pret Indriķi IV, es pavēlēju, lai viņu aiznes uz kopējo bedri. Bet līdz turienei viņu pavadīju ar cienību. Tai vietā, lai iesviestu kā citus karaļu kaulu glabātuvē, viņu nolaida, viegli noguldīja, rūpīgi novietodami vienā no kaktiem. Tad bijīgi uzklāja viņam virsū nevis kaļķus, bet gan zemes kārtu.
   Dienai beidzoties, strādnieki aizgāja, palika tikai sargs. Tas bija droš­sirdīgs cilvēks, ko es tur novietoju bailēs, lai pa nakti kāds neielaužas baznīcā vai nu izdarīt jaunas nelietības, vai zādzības. Šis sargs gulēja die­nā un palika nomodā no septiņiem vakarā līdz septiņiem rītā.
   Visu nakti viņš pavadīja stāvus vai pastaigājās, kad kļuva auksti, vai apsēdās pie ugunskura, kas dega pie vārtu tuvākā pilāra.
   Kapličā viss liecināja par nāvi, un postījumi darīja šo nāves tēlu vēl šausmīgāku. Pagrabs bija vaļā, un plienakmens, ar ko parasti aizvēla kapu caurumus, bija piesliets pie sienas. Sadauzītie tēli klāja baznīcas grīdas akmeņus. Šur un tur uzlauztie šķirsti bija uzcēluši augšā mirušos, kas bija sagatavojušies tikai uz Pastaro dienu. Tomēr tas viss mudināja cilvēku prātu, ja tas bija stiprs, uz pārdomām; ja vājš — uz bailēm.
   Par laimi, sargs nebija gars, bet organizēta matērija. Viņš uz šīm dru­pām skatījās ar tādām pat acīm, kā būtu skatījies uz nocirsto mežu vai nopļauto lauku, un nodarbojās ar stundu skaitīšanu, klausīdamies vien­muļajā torņa pulkstenī, vienīgā lietā, kas vēl bija dzīva pamestajā kapličā.
   Brīdī, kad nosita pusnakti un kad pēdējais veserīša sitiens vibrēja baz­nīcas tumšajā dziļumā, viņš izdzirda kliedzienus, kuri nāca no kapsētas puses. Tie bija palīgā saucieni, garas vaimanas, sāpīgas žēlabas.
   Pēc pirmā pārsteiguma brīža viņš apbruņojās ar kapli un devās uz vār­tiem, kuri savienoja baznīcu ar kapsētu. Bet, atvēris šos vārtus un pilnīgi noskaidrojis, ka šie kliedzieni nāca no karaļu bedres, viņš neuzdrošinājās doties tālāk, aiztaisīja vārtus un atsteidzās uz viesnīcu, lai modinātu mani.
   Sākumā es negribēju ticēt, ka no karaļu bedres varētu nākt kāds troks­nis. Bet tā kā es dzīvoju iepretī baznīcai, sargs atvēra logu un klusumā, kuru traucēja tikai rudenīga vēsma, es tiešām sadzirdēju garas žēlabas, kas man nešķita tikai vēja gaudošana.
   Es piecēlos un pavadīju sargu līdz baznīcai. Tur nonākuši un aiz sevis aiztaisījuši vārtus, mēs dzirdējām vēl skaidrāku gaušanos, par kuru sargs bija runājis. Nu vieglāk bija izšķirt, no kuras puses nāca žēlabainās ska­ņas, jo kapsētas vārti, nepietiekami stipri aiztaisīti, bija pavērusies. Gau- šanās tiešām nāca no kapsētas.
   Mēs aizdedzinājām divas lāpas un devāmies pie vārtiem. Bet trīs reizes, šiem vārtiem tuvojoties, gaisa strāva, kas plūda uz āru, mums nodzēsa lāpas. Es sapratu, ka tā bija kā grūti pārejama aiza, bet ka, reiz tikuši kapsētā, mēs vairs nesastapsim nekādas grūtības. Bez lāpām es vēl aiz­dedzināju lukturi. Lāpas nodzisa, bet lukturis izturēja. Mēs pārgājām aizu un, nokļuvuši kapsētā, aizdedzinājām lāpas, kuras tagad vējš saudzēja.
   Bet līdz ko mēs tuvojāmies, troksnis kļuva arvien klusāks, un brīdī, kad mēs atradāmies uz bedres malas, tas bija gandrīz vai pilnīgi noklusis.
   Mēs pacēlām lāpas pār plašo bedri un ieraudzījām kaulu vidū, uz kaļķu un zemes caurumainās kārtas, ķepurojamies kādu bezveidīgu būtni.
   Šī būtne bija līdzīga cilvēkam.
   —  Kas jūs esat un ko jūs te darāt? — es jautāju ēnai.
   —  Ak, vai! — ēna murmināja, — es esmu tas nožēlojamais strādnieks, kas iepļaukāja Indriķi IV.
   —  Bet kā tu tur tiki? — es jautāju.
   —    Vispirms izvediet mani ārā, Lenuāra kungs, jo es mirstu, un tad jūs dabūsit zināt visu.
   No tā brīža, kad sargs uzzināja, ka viņam bija darīšana ar dzīvo, bailes, kas viņu sākumā bija sagrābušas, pazuda. Viņā jau paguva pacelt kāpnes, kuras gulēja kapsētas zālē, un turēja stāvus, gaidīdams manu pavēli.
   Es viņam pavēlēju nolaist kāpnes bedrē un uzaicināju strādnieku kāpt augšā. Tiešām, viņš aizvilkās līdz kāpnēm. Bet, nonācis tik tālu, ka va­jadzēja celties kājās un kāpt uz šķērskokiem, viņš ievēroja, ka viena kāja un roka viņam bija salauzta.
   Mēs nometām viņam auklu ar slīdošo mezglu; viņš novietoja šo auklu zem padusēm. Otru auklas galu es turēju rokās; sargs pakāpās lejup da­žus kāpš|us un, pateicoties šim divkāršam atbalstam, galu galā mēs izvil­kām dzīvo no mirušo sabiedrības.
   Ticis ārā no bedres, viņš paģība. Mēs viņu aiznesām pie uguns, no­guldījām uz salmiem, tad es aizsūtīju sargu pēc ķirurga.
   Sargs atgriezās ar doktoru, pirms vēl ievainotais bija paguvis nākt pie samaņas, un tikai operācijas laikā viņš atvēra acis.
   Kad pārsējums bija izdarīts, es pateicos ķirurgam, un, tā kā es gribēju zināt, kādos dīvainos apstākļos zākātājs iekļuvis karaļu bedrē, es savukārt aizsūtīju projām arī sargu. Tas neko labāku nevēlējās, kā pēc tādu pār­dzīvojumu nakts aiziet nogulēties, un es ar strādnieku paliku viens. Es apsēdos uz akmens netālu no salmiem, uz kuriem viņš gulēja, pretī uguns­kuram, kura drebošās liesmas apgaismoja daļu baznīcas, pārējo atstādams dziļā tumsā, kas izlikās vēl jo tumšāka tāpēc, ka tā daļa, kur mēs atradā­mies, bija ļoti labi apgaismota.
   Tad es izjautāju ievainotajam, un, lūk, ko viņš pastāstīja.'
   Atlaišana viņu maz uztrauca. Kabatā viņam vēl bija nauda, un līdz šim viņš bija redzējis, ka par naudu var iegūt visu.
   Tā viņš ieradās krogā.
   Krogā viņš sāka tukšot pudeli, bet, dzerot trešo glāzi, viņš redzēja ie­nākam saimnieku.
   —  Vai jūs drīz beigsit? — šis jautāja.
   —   Un kāpēc? — atbildēja strādnieks.
   —  Tāpēc, ka esmu dzirdējis, ka tu esi iecirtis pļauku Indriķim IV.
   —           Nu un kas!? Jā, tas esmu es! — nekaunīgi atbildēja strādnieks. — Un tad?
   —          Tad?! Es negribu dot dzert tādam nelietim kā tu, kas izsauks lāstus pār manu māju.
   —          Tava māja! Tava māja ir domāta visiem, un kamēr maksāju, atrodos tikpat kā savās mājās.
   —  Jā, bet tu taču nemaksāsi.
   —   Kāpēc?
   —          Tāpēc, ka tavu naudu negribu. Tā kā tu nemaksāsi, tu nebūšu savās mājās, bet pie manis. Un tā kā tu būsi pie manis, man būs tiesības tevi izsviest pa durvīm.
   —  Ja būsi stiprākais.
   —  Ja es nebūšu stiprākais, es pasaukšu manus zēnus.
   —  Labi, pasauc, lai es redzu!
   Krodzinieks pasauca. Iepriekš brīdināti, pēc viņa sauciena ienāca trīs puiši, katras ar nūju rokā, un strādnieks, lai cik arī viņš nepretojās, bija spiests aiziet, ne vārda neteikdams.
   Izgājis laukā, viņš kādu laiku maldījās pa pilsētu un ap pusdienlaiku iegāja pie traktiernieka, kur mēdza ēst strādnieki.
   Viņš ēda zupu, kad, darbu pabeiguši, ienāca strādnieki.
   Viņu ieraudzījuši, tie apstājās uz sliekšņa, un, pasaukuši saimnieku, pa­ziņoja, ka viņi atstās viņa māju līdz pēdējam vīram, ja šis cilvēks te tur­pinās ēst.
   Traktiernieks jautāja, ko šīs cilvēks ir izdarījis, ka visi viņu tā nosoda.
   Viņam pateica, ka tas ir tas pats cilvēks, kas izpļaukājis Indriķi IV.
   —          Tad ej projām! — teica traktiernieks, virzīdamies uz viņa pusi, — un lai tas, ko tu ēdi, būtu tev inde!
   Te bija vēl grūtāk pretoties nekā pie krodzinieka. Nolādētais strād­nieks, draudēdams saviem biedriem, piecēlās; tie atkāpās viņa priekšā ne­vis tāpēc, ka būtu nobijušies no viņa draudiem, bet tāpēc, ka viņš bija apgānījis svētumu.
   Pilns niknuma viņš izgāja ārā un kādu laiku maldījās Sendenī ielās, lamādamies un lādēdamies. Tad apmēram desmitos viņš devās uz savu mēbelēto istabu.
   Pavisam neparasti, bet mājas durvis bija slēgtas.
   Viņš pieklauvēja. Dzīvokļu saimnieks parādījās pie loga. Tā kā bija tumša nakts, viņš nevarēja pazīt klauvētāju.
   —  Kas jūs esat? — saimnieks jautāja.
   Strādnieks nosauca savu vārdu.
   —           Ak! — teica dzīvokļa saimnieks, — tas esi tu, kas iesita pļauku Indriķim IV! Uzgaidi!
   —  Ko! Kas man jāgaida? — nepacietīgi iesaucās strādnieks.
   Tai pašā brīdī viņam pie kājām nokrita sainis.
   —  Kas tas ir? — jautāja strādnieks.
   —  Viss, kas tev te pieder?
   —  Kā! Viss kas man pieder!
   —     Jā, tu vari iet gulēt, kur tev patīk! Man nav ne mazākās patikas, ka māja sabrūk man virs galvas.
   Saniknojies strādnieks pacēla bruģakmeni un trieca to vārtos.
   —     Pagaidi! — teica dzīvokļa saimnieks, — es pamodināšu tavus bie­drus, un tad mēs redzēsim…
   Strādnieks saprata, ka viņš nevarēja gaidīt neko labu. Viņš aizgāja un, simts soļus tālāk ieraudzījis vaļējos vārtus, iegāja šķūnī.
   Šķūnī atradās salmi. Viņš apgulās šajās cisās un aizmiga.
   Bez ceturkšņa divpadsmitos viņam šķita, ka it kā kāds viņam pieskartos pie pleca. Viņš pamodās un sev priekšā ieraudzīja baltu tēlu, kas bija līdzīgs sievietei un kas māja viņam sekot.
   Viņš iedomājās, ka tā bija kāda nelaimīgā, kas vienmēr piedāvā dzīvokli un prieku tiem, kas spēj samaksāt par dzīvokli un prieku. Un tā kā viņam bija nauda un viņš atzina par labāku pavadīt nakti zem jumta un gultā, viņš piecēlās un sekoja sievietei.
   Kādu brīdi sieviete gāja gar Lielās ielas mājām, pa kreiso pusi, tad šķērsoja kādu ielu, pagriezās pa labi, visu laiku mādama strādniekam, lai viņš seko.
   Šis, pieradis pie šādām nakts lietām, no piedzīvojumiem zinādams, kur dzīvo tādas sievietes kā šī, nepievērsa visam nekādu vērību un iegriezās ieliņā.
   Ieliņa aizveda uz laukiem. Strādnieks iedomājās, ka sieviete apdzīvo kādu atsevišķu māju, turpināja viņai sekot.
   Pēc desmit soļiem viņi izgāja pa spraugu kādā mūrī. Bet, pēkšņi, pa­cēlis acis, viņš sev priekšā ieraudzīja Sendenī abateju, tās milzīgos zvanus un no iekšpuses viegli apgaismotos logus. Tur pie uguns nomodā bija sargs.
   Ar acīm viņš meklēja sievieti, bet tā bija nozudusi.
   Viņš atradās kapsētā.
   Strādnieks gribēja iziet atpakaļ pa spraugu. Bet šajā spraugā, viņam likās, stāvēja Indriķis IV — tumšs, draudīgs, rokas pastiepis pret viņu.
   Spoks paspēra soli uz priekšu, bet strādnieks — soli atpakaļ.
   Sperot ceturto vai piekto soli, viņš zaudēja zemi zem kājām un iegāzās bedrē.
   Tad viņam likās, ka viņš redz ceļamies visus Indriķa IV priekštečus un pēctečus, visus vasaļus. Un viņam likās, ka viņi paceļ savus valdonības zižļus, bet citi savus taisnības zižļus, un sauc: „Nelaime svētuma apgānī­tājam!" Tad viņam likās, ka no šo taisnības un valdnieku zižļu pieskā­rieniem, kuri bija svina smagi un dedzināja kā uguns, viņam salūza visi locekļi.
   Šai brīdī pulkstenis sita pusnakti un sargs izdzirda žēlu gaušanos.
   Es darīju visu, ko spēju, lai nomierinātu nelaimīgo. Bet viņa prāts bija sajucis un, pēc triju dienu murgošanas, viņš nomira kliegdams: „2ēlaslī- bu!"
   —   Atvainojiet, — teica doktors, — bet es nevaru saprast jūsu stāsta slēdzienus. Gadījums ar strādnieku pierāda, ka, domādams par to, kas noticis dienā vai nomodā, vai mēnešsērdzības stāvoklī, viņš sāka klaiņot nakts laikā. Tā klaiņodams, viņš iegāja kapsētā un, skatīdamies gaisā nevis sev zem kājām, viņš iegāzās bedrē, un krītot dabīgi salauza sev locekļus. Jūs teicāt par kādu pareģojumu, kas vēlāk arī piepildījies, bet te es ne­redzu ne mazākās pareģošanas.
   —   Uzgaidiet, doktor, — teica bruņinieks, — notikums, par kuru pa­stāstīju, taisnība, ir vienkāršs fakts, bet ved tieši pie pareģojuma, par kuru tūlīt pastāstīšu, un tas jau ir noslēpums.
   Šis pareģojums ir tāds.
   Aptuveni 1794. gada 20. janvārī, pēc Fransuā I kapa izpostīšanas, at­vēra Filipa Garā meitas, Flandrijas grāfienes kapu.
   Šie bija divi pēdējie kapi, kurus vajadzēja izrakt. Visas velves bija uz­lauztas, visi kapi tukši, visi kauli samesti bedrē.
   Vienīgais kaps bija palicis nezināms. Tas bija kardināla Reca kaps, kas, kā tauta runāja, bija aprakts Sendenī.
   Visas Valuā un Karolingu kapenes bija noslēgtas. Palika tikai Burbonu kapenes, kuras bija nodomāts aiztaisīt nākamajā dienā.
   Sargs pēdējo nakti pavadīja baznīcā, kur nekas vairs nebija sargājams. Viņam atļāva gulēt, un viņš šo atjauju izmantoja.
   Ap pusnakti viņu pamodināja ērģeļu un baznīcas dziesmas skaņas. Viņš pamodās, izberzēja acis un pagrieza galvu pret kora telpām, taču, uz to pusi, no kurienes plūda dziesma.
   Tad, sev par lielu brīnumu, viņš ieraudzīja, ka kora telpu sēdekļus bija aizņēmuši Sendenī mūki. Viņš redzēja arhibīskapu, kas pie altāra noturēja dievkalpojumu. Viņš redzēja, ka žuburu sveces bija iedegtas, un zem žu­buru svecēm lielu zeltītu līķautu, ar kuru parasti pārklāj karaļu miesas.
   Tai brīdī, kad viņš pamodās, mese beidzās un sākās apbedīšanas cere­monija.
   Valdnieka zizli, kroni un taisnības zizli, uz samta spilventiņa novietotus, nodeva heroldiem, kas tos savukārt pasniedza trim prinčiem.
   Tad, drīzāk slīdēdami nekā iedami, jo viņu soļu troksnis nemodināja baznīcā ne mazāko atbalsi, uz priekšu izgāja kambarkungi, paņēma mirušo un aiznesa uz Burbonu kapenēm, kuras vēl bija vaļā.
   Tad tur nokāpa karaļa ieročnesējs, un, kad viņš bija tur nokāpis, viņš sauca heroldus izpildīt savu pienākumu.
   Ieročnesējs bija viens, bet heroldi — pieci.
   No kapeņu dibena ieročnesējs sauca pirmo heroldu, kas nokāpa, nes­dams piešus; tad otro, kas nokāpa, nesdams bruņucimdus; tad trešo, kas nokāpa, nesdams ģerboni; tad ceturto, kas nokāpa, nesdams zīmogotu bruņucepuri; tad piekto, kas nokāpa, nesdams kara tērpu.
   Pēc tam viņš pasauca pirmo sulaini, kas atnesa karogu; tad nokāpa Šveices kapteiņi, gvardes strēlnieki un divi simti kambarkungu; augstākais staļļmeistars atnesa karalisko zobenu; pirmais kambarkungs Francijas ka­rogu; ordeņa lielmestrs, kuram garām nogāja visi pārējie mestri, savus baltos zižļus sviezdami kapenēs un sveicinādami trīs prinčus — kroņa, valdonības un taisnības zižļu nesējus; trīs prinči savukārt atnesa valdo­nības un taisnības zižļus un kroni.
   Tad ieročnesējs skaļā balsī trīs reizes iesaucās:
   — Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! Karalis ir miris, lai dzīvo karalis!
   Herolds, kas bija palicis kora telpās, šo trīskārtīgo saucienu atkārtoja.
   Par zīmi, ka nu karaļa dinastija beigusies un ka tagad karaļa virsnie­kiem jāizraugās cits karalis, ordeņa lielmestrs pārlauza uz pusēm savu zizli.
   Atskanēja trompetes un iedūcās ērģeles.
   Tad trompetes sāka skanēt arvien vājāk, ērģeles dūca arvien klusāk un klusāk, sveču gaisma nobālēja, apbedīšanas dalībnieku apveidi kļuva ne­skaidrāki, un ar pēdējo ērģeļu dūcienu, ar pēdējo trompešu skaņu viss pazuda.
   Nākamajā dienā ar asarām acīs sargs stāstīja par karaļa apbedīšanu, kuru bija redzējis tikai viņš viens, un pareģoja, ka izpostītie kapi tiks atjaunoti vecās vietās un Francija, neskatoties uz Konventa dekrētiem un giljotīnas briesmu darbiem, atkal ieraudzīs monarhiju un Sendenī karaļus.
   Nabaga vīram par šo pareģojumu bija jānotup cietumā un viņu tik tikko neaizsūtīja uz ešafotu. Bet trīsdesmit gadus vēlāk, 1824. gada 20. septembrī, aiz kolonnas, aiz kuras viņš bija redzējis parādību, turēdams mani pie drēbju stērbelēm, viņš teica:
   —           Nu, lūk! Lenuāra kungs, kad es teicu, ka mūsu karaļi atgriezīsies Sendenī, es taču neesmu kļūdījies?
   Tiešām, šai dienā Ludviķi XVIII apbedīja ar tādu pašu ceremoniālu, kādu kapsētas sargs bija redzējis pirms trīsdesmit gadiem.
   —  Lūdzu, kā jūs to izskaidrosiet, doktora kungs?

   Vai nu juzdamies pārliecināts, vai arī, kas vairāk ticams, ka strīdēšanās ar bruņinieku Lenuāru viņam likās ļoti apgrūtinoša, doktors klusēja.
   Doktora klusēšana ļāva pilnu vaļu komentētājiem, arēnā metās abats Mūls.
   —  Tas viss mani pārliecina, ka mana sistēma ir pareiza, — viņš teica.
   —           Un kāda ir jūsu sistēma? — iejautājās doktors, priecādamies, ka varēs uzsākt polemiku ar mazāk bargu ķildinieku, nekā bija Ledrī kungs un bruņinieks Lenuārs.
   —            Ka mēs dzīvojam starp divām neredzamām pasaulēm, no kurām vienu apdzīvo elles gari, otru — debesu gari. Mums piedzimstot, divi ģēniji — viens labais, otrs ļaunais nostājas mums blakus un pavada mūs visu dzīvi. Viens čukst mums labu, otrs ļaunu, un nāves stundā uzvarētājs sagrābj mūsu dvēseli. Tā mūsu miesa kļūst vai nu par dēmona laupījumu vai par eņģeļu mitekli. Pie nabaga Solānžas uzvarēja labais ģēnijs, un tas bija viņš, Ledrī kungs, kas ar jaunās mocekles mēmajām lūpām jums teica ardievas. Pie laupītāja, ko bija notiesājis Skotijas tiesnesis, uzvarēja dē­mons, un tas bija viņš, kas pārmaiņus parādījās tiesnesim kaķa, durvju sarga un skeleta izskatā. Un pēdējā gadījumā tas bija monarhijas eņģelis, kas atriebās zaimotājam, un, tāpat kā Kristus, kas mēdza sevi atklāt pa­zemīgajiem, parādīja karalības nākamo restaurāciju nabaga kapsētas sar­gam. Un visu to lieliskā krāšņumā, jo šai fantastiskajai ceremonijai bija jāliecina par nākamo Ludviķa XVIII galma godību.
   —  Bet, abata kungs, — teica doktors, — katra sistēma dibinās uz pār­liecību.
   —  Bez šaubām.
   —  Bet šai pārliecībai, lai tā būtu patiesa, jābalstās uz faktiem.
   —  Tā ir arī mana pārliecība, kas balstās uz faktiem.
   —  Uz faktu, kuru jums pastāstīja kāds, kam jūs uzticaties.
   —  Uz faktu, kas notika ar mani pašu.
   —  Ak, abat! Stāstiet par šo faktu!
   —    Labprāt. Esmu dzimis tanī seno karaļu īpašumu daļā, ko šodien sauc par Francijas Salu. Mans tēvs un māte dzīvoja mazā ciematā, kurš atradās Villēkotrē mežu vidū un kuru sauca Flerī. Pirms manas dzimšanas maniem vecākiem jau bija bijuši pieci bērni: trīs zēni un divas meitenes, kas visi bija miruši. Notika tā, ka mana māte, palikusi stāvoklī, apsolīja mani ģērbt baltu līdz septītam dzīvības gadam, un tēvs — svētceļojumu pie Lježas Dievmātes.
   Uz laukiem tādi solījumi nav reta parādība, un starp tiem ir tiešs sa­kars, jo baltā ir Sv. Jaunavas krāsa, bet Lježas Dievmāte nav nekas cits kā jaunava Marija.
   Par nelaimi tēvs nomira mātes grūtniecības laikā. Bet māte, kas bija dievbijīga sieviete, tomēr nolēma izpildīt divkāršo solījumu: tūlīt pēc dzim­šanas viņa mani ietērpa baltā no galvas līdz kājām, un, tiklīdz varēja stai­gāt, uzņēmās, kā bija solījusies, ceļojumu kājām uz svētvietu.
   Par laimi Lježas Dievmāte atradās tikai piecpadsmit vai sešpadsmit jūdzes no Flerī sādžas. Trijos paņēmienos māte bija turp nokļuvusi.
   Tur viņa piedalījās īpašā dievkalpojumā un no priestera rokām saņēma zelta medaljonu, kuru uzkāra man kaklā.
   Pateicoties šim divkāršajam solījumam, es biju brīvs no visām jaunības nejaušībām. Un, sasniedzis saprāta vecumu, vai nu reliģiozās audzināšanas vai medaljona iespaidots, es sajutu tieksmi kļūt garīdznieks.
   Pabeidzis studijas Suasonas seminārā, 1780. gadā es tiku iesvētīts par priesteri un aizsūtīts par vikāru uz Etānu.
   Pateicoties kādai nejaušībai, mani pieskaitīja vienai no četrām Etānas baznīcām, kura atrodas Dievmātes aizsardzībā.
   Šī baznīca ir brīnišķīgākais piemineklis, ko romiešu laikmets novēlējis viduslaikiem. Aizsākta Roberta Stiprā laikā, tā bija pabeigta tikai div­padsmitajā gadsimtā. Vēl šodien ir apbrīnojami tās stiklojumi, kuri brī­nišķīgi saskanēja ar gleznojumiem un zeltījumiem, kas klāja kolonnas un rotāja kapiteļus.
   Kā bērns es ļoti mīlēju šos brīnišķīgos granīta ziedus, kurus no desmitā līdz sešpadsmitajam gadsimtam zemes virsū izsauca ticība un Romas ve­cākās meitas pārklāja Francijas zemi ar baznīcu mežu. Šī augšana ap­stājās, kad ticība, Lutera un Kalvina mācību nogalināta, nomira cilvēku sirdīs.
   Kā bērns es biju spēlējies Suasonas Svētā Jāņa baznīcas drupās. Es biju mielojis acis pie izgriezumu rotaļām, kuras atgādināja pārakmeņotas puķes, un tagad, kad es ieraudzīju Etānas Dievmātes baznīcu, es biju laimīgs, ka nejaušība vai drīzāk — Dieva prāts — man bija devis tādu ligzdu.
   Tā savus laimīgākos mirkļus es pavadīju baznīcā. Es negribu teikt, ka tās bija tīri reliģiskās jūtas, kas mani tur turēja. Nē, tās bija labklājības jūtas, kādas pārdzīvo putns, kuru palaiž plašumā un brīvībā. Mans pla­šums izpletās no portāla līdz apsidam; mana brīvība bija notupties ceļos uz kāda kapa vai atbalstīties pret kolonnu un sapņot divas stundas no vietas. Par ko es sapņoju? Droši, tie nebija teoloģijas argumenti. Nē, es sapņoju par mūžīgo cīņu starp labo un ļauno, kas plosa cilvēku kopš grēkā krišanas. Es sapņoju par skaistiem eņģeļiem ar baltiem spārniem un riebīgiem dēmoniem ar sarkanām sejām. Tas viss saules staros dzirkstī­ja no stikliem, un vieni atspoguļoja debess ugunis, otri zibšņoja elles liesmas. Beidzot Dievmātes baznīca bija mans dzīvoklis: tur es dzīvoju, domāju un lūdzos. Mazā presbitērijas mājiņa, kuru man bija norādījuši, nebija nekas cits, kā mana pieskāršanās vieta zemei, tur es tikai ēdu un gulēju. Lūk, viss!
   Ļoti bieži es atstāju Dievmātes katedrāli tikai divpadsmitos vai vienos naktī.
   To visi zināja. Kad es nebiju presbitērijā, es atrados Dievmātes baz­nīcā. Tur gāja mani meklēt, un tur mani arī atrada.
   Pasaules troksnis loti reti nonāca līdz manīm noslēgtajā reliģijas, bet sevišķi poēzijas svētnīcā.
   Tomēr šo notikumu vidū kāds notikums interesēja visus — mazus un lielus, garīdzniekus un vienkāršus mirstīgos. Etānas apkārtni postīja Kar- tuša un Pulatjē pēctecis vai, drīzāk, — sāncensis, kas sekoja savu priekš­teču pēdās.
   Šā bandīta vārds, kas uzbruka visam, bet it sevišķi baznīcām, bija Larti- fajs.
   Bet viens fakts pievērsa arī manu uzmanību šā laupītāja «varoņdar­biem". Viņa sieva, kas dzīvoja Etānas pilsētas nomalē, bija viena no uz­ticīgākajām grēku nožēlotājām. Noziegumi, kurus izdarīja viņas vīrs, krietnai un cienījamai sievai sagādāja lielas sirdssāpes un kā viņa laulātā draudzene tā sevi iedomājās atbildīgu Dieva priekšā. Tāpēc visu dzīvi viņa pavadīja lūgšanās un nožēlā, tā cerēdama mīkstināt sava vīra ne­gantību.
   Kas attiecas uz viņu, es teikšu, tas bija laupītājs, kas nebijās ne no Dieva, ne no velna, bet uzskatīja, ka sabiedrība ir nepareizi iekārtota un ka viņš aicināts to labot. Lartifajs apgalvoja, ka viņš taisnīgi sadalīs bagā­tības, un tātad viņš ir tikai kādas sektas priekštecis, kura parādījās vēlāk un sprediķos to, ko viņš īsteno, tas ir, kopējo īpašumu.
   Divdesmit reizes viņš bija sagūstīts un ieslodzīts cietumā, bet gandrīz vai vienmēr otrajā trešajā naktī cietumu atrada tukšu. Tā kā nezināja, kādā ceļā viņš prata izbēgt, runāja, ka viņš atradis zāli, ar kuru var pār­griezt dzelzi.
   Tātad ap šo cilvēku saistījās kaut kas brīnišķīgs.
   Kas attiecas uz mani, atzīstos: es par viņu domāju tikai tad, kad viņa sieva nāca sūdzēt grēkus, stāstīdama par savām bailēm un prasīdama pa­domu.
   Jūs sapratīsit, ka es viņai ieteicu lietot visu savu iespaidu, lai atgrieztu vīru uz labiem ceļiem. Bet nabaga sievietes ietekme bija ļoti vāja. Viņai palika tikai mūžīgā griešanās pēc žēlastības, ko lūgšanās izteikt Dievam tam Kungam.
   Ķesteris bija redzējis mani iemiegam. Bet, zinādams manis paradumus un to, ka pie manis atrodas baznīcas vārtu atslēgas, viņš pat neiedomājās mani pamodināt. Kas notika tovakar, bija noticis simtiem reižu.
   Tātad es gulēju. Tad pēkšņi miegā es dzirdēju it kā divus trokšņus. Viens bija pulkstenis, kas nosita pusnakti; otrs — kādi soļi uz akmens plātnēm.
   Es atvēru acis un gatavojos iziet no biktskrēsla, kad mēness staros, kas spīdēja pa loga rūtīm, es ieraudzīju cilvēku.
   Tā kā šis cilvēks soļoja ļoti piesardzīgi, pēc katra.soļa uzmanīgi apkārt lūkodamies, es sapratu, ka tas nebija ne palīgs, ne ķesteris, ne dziedātājs, ne arī kāds cits ar baznīcu saistīts cilvēks, bet gan kāds iebraucējs ar ļauniem nolūkiem.
   Nakts ciemiņš devās pie altāra. Tur nonācis, viņš apstājās un pēc brīža es izdzirdu šķiltavu sauso troksni. Es pamanīju dzirksteles, degļa gabals iekvēlojās un uz altāra sāka spīdēt sveces galiņa klīstošā gaisma.
   Sveces gaismā es varēju labi vērot vidēja auguma cilvēku, kam pie jos­tas bija divas pistoles un duncis. Viņa sejas izteiksme bija vairāk zobgalīga nekā briesmīga, un, pametis pētījošu skatienu visapkārt, viņš pilnīgi no­mierinājās.
   Pēc tam viņš izvilka no kabatas nevis atslēgu, bet gan tādu instrumentu saišķi, kuriem vajadzēja atslēgas aizvietot un kurus sauc par mūķīzeriem, bez šaubām, pēc slavenā Bosinjola vārda, kas lielījās, ka varot atslēgt visādas atslēgas. Ar šo instrumentu palīdzību viņš atvēra svētā vakar­ēdiena glabātuvi un vispirms izvilka krāšņu Indriķa II laikā kaltu zelta bi­ķeri, tad masīvo ostensuāru, kuru pilsētai bija dāvājusi Marija Antuanete, un, beidzot, divus apzeltīta sudraba dzērientraukus.
   Tā kā tabernaklā vairāk nekas nebija atrodams, viņš to rūpīgi noslēdza, un nometās ceļos, lai attaisītu altāra apakšu, svēto piederumu glabātuvi.
   Pēc piecām minūtēm bija atvērta svēto lietu glabātuve, kurai zaglis to­mēr salauza stikla šķērssienu. Viņš jau gatavojās pievienot ostensuāram tērpu un kroni, kad, negribēdams ļaut notikt zādzībai, es uzcēlos no bikts- krēsla un devos pie altāra.
   Durtiņu troksnis lika pagriezties zaglim. Viņš saliecās uz manu pusi un pūlējās saredzēt baznīcas attālākos, tumsas apņemtos stūrus. Bet bikts- krēslu nesniedza gaisma, tā kā mani viņš ieraudzīja tikai tad, kad es ie­gāju drebošās sveces gaismas lokā.
   Pamanījis cilvēku, zaglis atspiedās pret altāri, izrāva pistoli un vērsa pret mani.
   Bet pēc melnā garā svārka, viņš drīz vien redzēja, ka es biju vienkārši nekaitīgs priesteris, kam aizsargs ir ticība un ierocis — vārdi.
   Neskatoties uz pistoles stobru, es piegāju līdz altāra kāpnēm. Es jutu, ja viņš šaus uz mani, tad šāviens vai nu nesprāgs, vai arī lode ies sāņus. Roku es turēju uz medaljona un jutos Dievmātes mīlestības starojuma apņemts.
   Nabaga vikāra mierīgums likās aizkustināja bandītu.
   —           Ko jūs gribat? — viņš teica balsi, kurai gribēja piešķirt cietu no­skaņu.
   —  Jūs esat Lartifajs? — es viņam vaicāju.
   —           Pie joda! — viņš atbildēja. — Kas tad cits viens pats uzdrošinātos ielauzties baznīcā?
   —           Nabaga nocietinātais grēciniek, kas lepojas ar savu noziegumu, — es viņam teicu, — vai tu nesaproti, ka šajā spēlē tu zaudē ne tikai savu miesu, bet arī savu dvēseli?
   —           Ha! — viņš atbildēja. — Kas attiecas uz miesu, es to esmu glābis tik daudzas reizes, ka pilnīgi ceru to glābt arī uz priekšu, bet kas attiecas uz dvēseli…
   —   Un kas ir ar dvēseli?
   —          Tā ir manas sievas darīšana: viņa ir svēta par diviem, un, glābdama savu dvēseli, viņa izglābs arī manu.
   —           Jums taisnība, jūsu sieva ir svēta sieviete, draugs, un viņa droši vien nomirs sāpēs, ja uzzinās, ka jūs izdarījāt to noziegumu, ko pašlaik gatavo­jaties darīt.
   —  O! o! Jūs domājat, ka mana nabaga sieva nomirs sāpēs?
   —   Es esmu par to pārliecināts.
   —       Skaties! Un es vēl kļūšu atraitnis, — smiedamies turpināja laupītājs, stiepdams rokas pēc svētajiem traukiem.
   Bet es uzgāju trīs pakāpienus augstāk un saturēju viņa roku.
   —  Nē, — es viņam teicu, — jūs neizdarīsit Šo svētuma apgānīšanu.
   —  Un kas man to liegs?
   —  Es.
   —  Ar varu?
   —       Nē, ar pārliecināšanu. Dievs nav sūtījis savus kalpus, lai viņi lietotu varu, kas ir cilvēcīga lieta, bet pārliecināšanu — debesu tikumu, paraugu. Ne baznīcas dēļ jums nav jādara šā svētuma apgānīšana, bet jūsu dēļ: baznīca šos traukus varēs nopirkt, bet savus grēkus jūs nevarēsit izpirkt.
   —  Ak, jūs domājat, ka tas ir pirmo reizi, mans brašais draugs?
   —       Nē, es zinu labi, nav! Tas ir desmito, divdesmito, varbūt trīsdesmito reizi, bet vai tas ir svarīgi? Līdz šim jūsu acis bija ciet, tagad tās atvērsies, lūk, viss! Vai jūs dzirdējāt, ka bija cilvēks vārdā Pāvils, kas sargāja to drēbes, kuri apsmēja svēto Etjēnu? Nu, lūk! Šim cilvēkam, kā viņš pats teica, acis bija pārklātas ar zvīņām. Zvīņas nokrita, un viņš kļuva par svēto Pāvilu.
   —  Sakiet, abata kungs, vai svēto Pāvilu pakāra?
   —  Jā.
   —  Kāda nozīme viņam bija redzēt?
   —        Tas viņu pārliecināja, ka glābšana dažreiz nāk caur sodu. Šodien visi tur cieņā svētā Pāvila vārdu un debesīs viņš bauda mūžīgo svētlaimi.
   —  Cik viņš bija vecs, kad viņam atvērās acis?
   —  Trīsdesmit piecus gadus.
   —  Tas vecums man jau sen ir garām.
   —          Nožēlot nekad nav par vēlu. Vēl uz krusta Jēzus teica laupītājam: >r lūdz un es tevi glābšu.'*
   —        Ak tas! Tev tomēr ir žēl sudrablietu? — manī lūkodamies, teica laupītājs.
   —  Nē. Man žēl tavas dvēseles, un to es gribu glābt.
   —        Manu dvēseli! Tu man stāsti pasakas. Tu smejies par mani, ļoti slikti.
   —       Vai tu gribi, lai es pierādu, ka es domāju tikai par tavu dvēseli? — es viņam teicu.
   —  Jā, pierādi, tu man sagādāsi prieku.
   —  Cik dārgi tu vērtē tās mantas, kuras gribi šonakt nozagt?
   —  Hm, hm! — mīlīgi uzlūkodams traukus, biķeri, ostensuāru un Jau­navas svārku, ierunājās laupītājs, — tūkstoš ekiju.
   —  Tūkstoš ekiju?
   —  Es labi zinu, ka tas maksā divtik. Bet no visa jāzaudē vismaz divas trešdaļas: velna žīdi tāpat ir zagļi.
   —  Nāc pie manis.
   —  Pie tevis?
   —  Jā, pie manis uz presbitēriju. Man ir tūkstoš franku, un tos es tev iedošu a konto.
   —  Un pārējos divus tūkstošus?
   —  Pārējos divus tūkstošus? Labi! Es tev apsolu, priestera goda vārds, ka es došos pie mātes; manai mātei ir kāds īpašums, es pārdošu dažus arpānus zemes, lai iegūtu pārējos divus tūkstošus frankus, un tos tev at­došu.
   —  Jā, un tu noteiksi kādu satikšanos, lai mani ievilinātu lamatās?
   —  Tu pats tam netici, ko saki, — es teicu, izstiepdams roku pret viņu.
   —  Jā gan! Tiesa, es tam neticu, — viņš drūmi atbildēja. — Bet tava māte, viņa taču ir bagāta?
   —  Mana māte ir nabadzīga.
   —  Tātad viņa tiks izputināta?
   —  Kad es viņai teikšu, ka ar viņas izputināšanu es glābju cilvēka dvē­seli, viņa man dos savu svētību. Starp citu, ja viņai vairs nebūs nekā, viņa nāks dzīvot pie manis, un man vienmēr pietiks diviem.
   —  Es piekrītu: iesim pie tevis.
   —  Labi, bet uzgaidi.
   —  Ko?
   —  Noliec atpakaļ tabernaklā lietas, kuras tu paņēmi, un noslēdz. Tas tev nesīs laimi.
   Laupītājs sarauca uzacis kā cilvēks, ko pārņem ticība pret paša gribu: viņš novietoja atpakaļ tabernaklā svētos traukus un aizvēra to.
   —  Nāc, — viņš teica.
   —  Vispirms pārmet krustu, — es viņam teicu.
   Viņš gribēja zobgalīgi iesmieties, bet smiekli aprāvās paši no sevis.
   Tad viņš pārmeta krustu.
   —  Tagad seko man, — es viņam teicu.
   Mēs izgājām pa maziem vārtiņiem. Pēc piecām minūtēm mēs bijām pie manis.
   Visu ceļu, lai cik īss tas arī nebija, laupītājs bija ļoti nemierīgs, skatījās visapkārt un baidījās, vai es tikai nevedu viņu kādās slēptās lamatās. Nonācis pie manis, viņš apstājās pie durvīm.
   —  Nu! Tūkstoš franku? — viņš jautāja.
   —  Uzgaidi, — es atbildēju.
   Es iededzināju sveci, atvēru skapi un izvilku maisiņu.
   —   Ņem, — es viņam teicu. Un pasniedzu maisiņu.
   —  Un kad es saņemšu pārējos divus tūkstošus?
   —  Lūdzu sešu nedēļu termiņu.
   —  Labi, es tev dodu sešas nedēļas.
   —   Kam es tos nodošu? Laupītājs brīdi pārdomāja.
   —  Manai sievai, — viņš teica.
   —  Labi.
   —  Bet viņa neuzzinās, no kurienes tie nāk, ne arī, kā tos esmu ieguvis?
   —           Viņa neuzzinās, un arī neviens cits. Un no savas puses tu apsoli nekad neuzbrukt ne Etānas Dievmātes baznīcai, ne arī citai, kura atrodas Svētās Jaunavas aizsardzībā?
   —  Nekad!
   —  Goda vārds?
   —  Lartifaja goda vārds.
   —  Ej, brāli, un negrēko vairs!
   Es viņu sveicināju, dodams zīmi ar roku, ka viņš var iet. Bridi viņš vilcinājās, tad, uzmanīgi atvēris durvis, nozuda. Es nometos ceļos un lūdzos par šo cilvēku.
   Es vēl nebiju pabeidzis lūgšanu, kad pie durvīm izdzirdu klauvēšanu.
   —  Iekšā! — atpakaļ nepaskatīdamies, es teicu.
   Kāds, redzēdams mani lūdzam, ienāca un apstājās man aiz muguras. Kad, lūgšanu pabeidzis, pagriezos, es ieraudzīju Lartifaju nekustīgi un taisni stāvam pie durvīm ar naudas maisiņu padusē.
   —  Lūk, — viņš teica, — es atnesu tavus tūkstoš franku.
   —  Manus tūkstoš franku?
   —  Jā, un tev nav jāmaksā pārējie divi tūkstoši.
   —  Tomēr solījums, ko tu man devi, paliek?
   —  Nudien!
   —  Tātad tu nožēlo?
   —  Es nezinu, vai es nožēloju vai nē, bet es negribu tavu naudu, tas ir viss.
   Un viņš nolika maisiņu uz galda malas.
   Maisiņu nolicis, viņš apstājās, it kā gribēdams kaut ko jautāt. Es jutu, ka viņam bija grūti to izteikt.
   —  Ko jūs vēlaties? — es viņam jautāju. — Runājiet, draugs! Jūs iz­darījāt labu darbu, nekaunieties darīt vēl kaut ko labāku!
   —  Tu stipri pielūdz Dievmāti? — viņš man jautāja.
   —  Jā, ļoti.
   —  Un tu tici, ka ar viņas aizstāvību cilvēks, lai cik liels grēcinieks viņš ari nebūtu, var tikt glābts nāves stundā? Labi! Trīs tūkstoš franku vietā, kurus tev nav jāmaksā, dod man kādu relikviju, kādu rožukroņi, ko es varētu skūpstīt manas nāves stundā.
   Es noņēmu no kakla medaljonu un zelta ķēdīti, kuru māte man bija pakārusi kaklā manas dzimšanas dienā un no kura es nekad nebiju šķīries. Es to nodevu laupītājam.
   Piekļāvis lūpas medaljonam, laupītājs aizbēga.
   Pagāja gads, es neko netiku dzirdējis par Lartifaju. Bez šaubām, viņš bija atstājis Etānu, lai darbotos citur.
   Pa to laiku no mana kolēģa, Pelerī vikāra, es saņēmu vēstuli. Mana māte bija slima un aicināja mani pie sevis. Es dabūju atvaļinājumu un aizbraucu.
   Pēc sešu nedēju rūpēm un lūgšanām manas mātes veselība atgriezās. Priecīgs par viņas labo stāvokli, es šķīros un atgriezos Etānā.
   Es iebraucu piektdienas vakarā. Visa pilsēta bija saviļņota. Slavenais zaglis Lartifajs bija ticis apcietināts Orleānas apvidū un tur notiesāts uz nāvi. Pēc notiesāšanas viņu pārsūtīja uz Etānu, jo Etāna bija viņa no­ziedzību galvenais teātris, un te viņu vajadzēja pakārt.
   Nāves sodu izpildīja tās pašas dienas rītā.
   To es uzzināju uz ielas. Bet, iegājis presbitērjā, es uzzināju vēl ko citu: kāda sieviete no priekšpilsētas bija nākusi pie manis no vakara līdz rītam. Kopš Etānā ieradās Lartifajs, šī sieviete bija atnākusi vairāk nekā desmit reižu un jautājusi pēc manis.
   Šī neatlaidība nebija nekāds brīnums. Par iebraukšanu es biju rakstījis, un mani gaidīja katru brīdi.
   Priekšpilsētā es pazinu tikai vienu nabaga sievieti, kas tagad bija at­raitne. Vēl nenotīrījis ceļa putekļus, es nolēmu aiziet pie viņas.
   No presbitērijas līdz priekšpilsētai bija tikai viens solis. Tiesa, pulks­tenis nosita desmit vakarā. Bet es domāju, ja vēlme mani redzēt bija tik liela, tad es ar apciemojumu netraucēšu arī tik vēlā stundā.
   Tā es ierados priekšpilsētā un lūdzu man parādīt viņas māju. Tā kā visi viņu pazina kā svētu sievieti, neviens viņai neuzkrāva vīra noziegumus, ne arī vīra kaunu.
   Es piegāju pie vārtiem. Slēģi bija vaļā, un pa logu rūtīm es redzēju nabaga sievieti nometušos ceļos pie gultas un lūdzam.
   No plecu kustībām varēja redzēt, ka lūgdama viņa raudāja.
   Es pieklauvēju.
   Viņa piecēlās un steidzīgi atvēra durvis.
   —          Ak, abata kungs, — viņa iesaucās, — es uzminēju, ka tas esat jūs. Kad izdzirdu klauvējienus, es uzminēju, ka tas esat jūs. Ak, vai! Jūs nākat par vēlu: mans vīrs ir miris bez grēku sūdzēšanas.
   —  Vai viņš mira ar ļaunām domām?
   —           Nē, tieši otrādi! Es esmu pārliecināta, ka sirds dziļumos viņš bija ticīgs, bet viņš paziņoja, ka negrib citu priesteri kā tikai jūs, ka viņš iz­sūdzēs grēkus tikai jums un, ja neizsūdzēs jums, tad tikai Dievmātei.
   —  Viņš tā jums teica?
   —           Jā, un tā runādams, viņš skūpstīja Svētās Jaunavas medaljonu, kas zelta ķēdītē karājās viņam kaklā. Un visvairāk viņš prasīja, lai viņam ne­noņem šo medaljonu, jo ļaunam garam nebūšot nekādas varas pār viņa miesu.
   —   Un tas ir viss, ko viņš teica?
   —           Nē. Šķirdamies no manis un aiziedams uz ešafotu, viņš man teica, ka jūs atbrauksit šovakar un ka tūlīt jūs atnāksit pie manis. Lūk, kāpēc es jūs gaidīju.
   —  Tā viņš jums teica? — es izbrīnījies jautāju.
   —  Jā, un viņš man uzdeva nodot jums viņa pēdējo lūgumu.
   —  Man?
   —           Jums. Viņš teica, lai kādā stundā jūs arī nenāktu, lai es lūdzu… Ak, Dievs! Es nekad neuzdrošinātos jums teikt kaut ko tādu.
   —  Sakiet, labo sieviņ, sakiet!
   —  Nu, labi! Lai es jūs lūdzu, ka jūs aizietu uz Tiesas vietu (tā sauca vietu, kur kāra zagļus un laupītājus) un zem viņa miesām noskaitītu piecas reizes Tēvreizi un piecas reizes „Ave". Viņš man teica, ka jūs to neat­teiksit, abata kungs.
   —  Un viņam ir taisnība, jo es iešu.
   —  O, cik jūs esat labs!
   Viņa paņēma manas rokas un gribēja tās noskūpstīt.
   Es atsvabinājos.
   —  Lai paliek, labo sieviņ, — es viņai teicu, — saņemies!
   —  Dievs man palīdz, abata kungs, es nesūdzos.
   —  Vairāk viņš neko nav prasījis?
   —  Nē.
   —  Tas ir labi! Ja vajag izpildīt tikai šo viņa vēlēšanos, lai būtu miers viņa dvēselei, tad viņa dvēselei būs miers.
   Es izgāju ārā.
   Pulkstenis bija apmēram pusvienpadsmit. Tas notika pēdējās aprīļa die­nās. Ziemeļvējš bija vēl diezgan auksts. Tomēr debesis bija skaistas, seviš­ķi skaistas no gleznotāja viedokļa, jo mēness šūpojās tumšos mākoņu viļ­ņos un tāpēc apvārsnis šķita lielisks.
   Es apgāju apkārt vecajiem pilsētas mūriem un sasniedzu Parīzes vārtus. Pēc pulkstens vienpadsmitiem tikai šie vārti bija vaļā.
   Mana ceļojuma mērķis bija Esplanāde, kura kā šodien, tā senos laikos, pārvalda visu pilsētu. Tikai šodien no karātavām nav palicis citu zīmju, kā trīs mūra fragmenti, uz kuriem toreiz balstījās trīs stabi, kurus savā starpā vienoja sijas un karātavu šķērskoks.
   Lai sasniegtu Esplanādi, kas atradās pa kreisi, kad nāca no Etānas uz Parīzi, un pa labi, kad nāca no Parīzes, vajadzēja paiet garām Ginē tor­nim, kurš likās kā vientuļš līdzenumā nostādīts pilsētas sargs.
   Šis tornis, ko jums, Lenuāra kungs, vajag pazīt un ko Ludviķis XI gribēja uzspridzināt, tomēr bez panākumiem, ir saplaisājis no sprādzie­niem un šķiet skatās uz karātavām. No karātavām tas redz tikai pašu virsotni ar lielās acs melno dobumu bez zīlītes.
   Dienā tur mitinās zvirbuji, bet naktī tā ir pūču pils.
   Viņu kliedzienu un svilpienu pavadīts, pa ceļu, kurš bija šaurs, grūts, grumbuļains, dobuļains, ar krūmiem apaudzis, es devos uz Esplanādi.
   Es nevaru teikt, ka man būtu bijis bail. Cilvēkam, kas tic Dievam, no nekā nav jābaidās, tomēr es biju saviļņots.
   Citu neko nedzirdēju, kā tikai dzirnavu vienmuļo troksni priekšpilsētā, apogu un nakts pūču kliedzienus un vēja svilpošanu krūmos.
   Mēness paslēpās aiz melna mākoņa, kura malas viņš izrotāja ar bāl­ganām bārkstīm.
   Sirds man pukstēja strauji. Man šķila, ka es redzēšu nevis to, ko es gāju ieraudzīt, bet kaut ko pavisam negaidītu. Es kāpu arvien augstāk.
   Zināmā augstumā uzkāpis, es sāku saskatīt karātavu augstāko galu, ko vaidoja trīs stabi un ozola šķērskoki, par kuriem es jau runāju.
   Pie šiem ozola šķērskokiem pakar dzelzs krustus un pie tiem — uz nāvi notiesātos.
   Kā kustīgu ēnu es pamanīju nelaimīgā Lartifaja miesas, kuras vējš šū­poja no vienas puses uz otru.
   Pēkšņi es apstājos. Tagad es karātavas redzēju no augšas līdz apakšai. Es pamanīju kādu nenoteiktu ķermeni, kas atgādināja četrkājainu dzīv­nieku un kustējās.
   Es apstājos un nogulos uz klints. Šis dzīvnieks bija lielāks par suni un druknāks par vilku.
   Pēkšņi viņš pacēlās uz pakaļkājām, un es pazinu, ka šis dzīvnieks nebija nekas cits, kā tas, ko Platons sauc par dzīvnieku ar divām kājām, bet bez spalvām. Tas bija cilvēks.
   Ko šis cilvēks varēja darīt tik vēlā stundā pie karātavām? Vai viņš te bija ieradies reliģiskos nolūkos — noskaitīt lūgšanas, vai ar kā bezdievis, lai izdarītu kādu negantību?
   Katram gadījumam es nolēmu stāvēt klusu un nogaidīt.
   Šai brīdī caur mākoņiem parādījās mēness un apgaismoja karātavas.
   Tad es sāku skaidri redzēt cilvēku un visu, ko viņš darīja.
   Šis cilvēks pacēla kāpnes, kuras gulēja zemē, tad atslēja tās pret stabu, cik vien varēdams tuvāk pakārtajam.
   Tad viņš uzkāpa pa kāpnēm un izveidoja kaut ko kopēju ar pakārto, ka likās — dzīvais un mirušais apskāvās.
   Pēkšņi atskanēja šausmīgs kliedziens. Es redzēju sakustamies divus ķer­meņus; es dzirdēju kādu sažņaugtā balsī saucam pēc palīga. Balss drīz vien kjuva nesadzirdama. Tad viens ķermenis atdalījās no karātavām, ka­mēr otrs, rokas un kājas kustinādams, turpināja karāties virvē.
   Es nevarēju saprast, kas tur notika. Bet galu galā, vai tas bija cilvēka vai dēmona darbs, tur notika kaut kas ārkārtīgs, kāda lieta, kas sauca palīgā, kas prasīja palīdzību.
   Es steidzos klāt.
   Pakārtais, mani ieraudzījis, divkāršoja kustības, kamēr apakšā, zem vi­ņa, nekustīgi gulēja ķermenis, kas bija atdalījies no karātavām.
   Vispirms es pieskrēju pie dzīvā. Es aši uzskrēju pa kāpnēm augšā, un ar nazi pārgriezu auklu. Pakārtais nokrita zemē, nolecu arī es.
   Es sapratu, ka slīdošais mezgls arvien vēl žņaudza nabaga vīra kaklu. Es uzgūlos viņam virsū, lai saturētu, un ar pūlēm atsvabināju slīdošo mezglu, kas viņu žņaudza.
   Izdarot šo atbrīvošanu, es ciešāk ieskatījos cilvēka sejā un, man par lielu brīnumu, es pazinu, ka tas bija bende.
   Acis viņam bija izspiedušās, seja zila, žoklis gandrīz vai izgriezts. No krūtīm viņam izlauzās elpa, kura vairāk atgādināja gārgšanu nekā elpo­šanu.
   Tomēr gaiss pamazām ieplūda viņa plaušās, un reizē ar to viņš atdzī­vojās.
   Es viņu atbalstīju ar muguru pret akmeni. Pēc brīža viņš likās atguva sajēgu, nokāsējās, nokāsēdamies pagrozīja kaklu un sāka man lūkoties sejā.
   Viņš bija pārsteigts ne mazāk par mani.
   —  O, abata kungs, tas esat jūs?
   —  Jā, es.
   —  Un ko jūs te gribat darīt? — viņš man jautāja.
   —  Bet ko jūs?
   Viņš likās pārdomāja. Bende vēlreiz paskatījās apkārt, bet šoreiz viņa acis apstājās pie līķa.
   —  Ak, — viņš teica, slaucīdams lūpas, — iesim projām, abata kungs, iesim projām, Dieva vārdā es jūs lūdzu!
   —  Ejiet, ja gribat, mans draugs, bet man te jāizpilda pienākums!
   —  Te?
   —  Te.
   —  Un kas tas ir par pienākumu?
   —  Nelaimīgais, ko jūs šodien pakārāt, vēlējās, lai es karātavu pakājē noskaitu piecas reizes Tēvreizi un piecas reizes „Ave" — viņa dvēseles glābšanai.
   —   Viņa dvēseles glābšanai?! O, abata kungs, tas gan būtu kaut kas, ja jūs to glābtu. Viņš ir pats sātans.
   —  Kā, pats sātans?!
   —  Bez šaubām, vai jūs neredzējāt, ko viņš izdarīja ar mani?
   —  Ko viņš izdarīja ar jums? Un ko jūs darījāt?
   —  Viņš mani pakāra, nudien!
   —  Viņš jūs pakāra? Bet man likās, tieši otrādi, ka tas bijāt jūs, kas viņam izdarīja šo bēdīgo pakalpojumu?
   — Jā, goda vārds! Un es domāju, ka es viņu biju reti jauki un pamatīgi pakāris. Bet izrādās, ka maldījos. Bet kāpēc viņš neizmantoja mirkli un nebēga?
   Es piegāju pie miroņa un to pakustināju. Tas bija stīvs un auksts.
   —  Tāpēc, ka viņš ir miris, — es teicu.
   — Miris! — atkārtoja bende. — Miris! Ak, tu velns! Tas ir vēl ļaunāk. Tad mums ir jābēg, abata kungs, mums jābēg.
   Un viņš piecēlās.
   —  Nē, goda vārds! — viņš teica, — labāk vēl palikšu: viņš varētu vēl piecelties un skriet man pakaļ. Jūs, vismaz kā svēts cilvēks, mani aiz­stāvēsit.
   —  Draugs, — es teicu bendem, viņu cieši uzlūkodams, — te kaut kas nav labi. Nupat jūs man prasījāt, ko es gribu te darīt tik vēlu. Tagad es jums prasīšu no savas puses: ko jūs te darāt?
   —  Ak, abata kungs, nudien, būtu labāk, ja es jums to pateiktu grēk­sūdzē vai citā reizē. Labi. Es jums to pateikšu citā reizē. Bet uzgaidiet!..
   Un viņš paspēra soli atpakaļ.
   —  Kas ir?
   —  Vai viņš tur kustās?
   —  Nē, esiet mierigs, nelaimīgais ir gluži miris.
   —           O! gluži miris… gluži miris… vienalga! Es jums teikšu, kāpēc es nācu šurp, un, ja es meloju, viņš jums pateiks taisnību.
   —  Stāstiet!
   —          Jāteic, ka šis neticīgais neko negribēja dzirdēt par grēku sūdzēšanu. Vienīgi laiku pa laikam viņš sacīja: „Vai abats Mūls ir atgriezies?" Viņam atbildēja: „Vēl ne." Viņš nopūtās. Viņam piedāvāja paēst, viņš atbildēja: „Nē! Abatu Mūļu… un nevienu citu!"
   —  Jā, es to zinu.
   —          Pie Ginē torņa viņš apstājās. «Paskatieties," viņš man teica, „vai jūs neredzat, nākam abatu Mūļu?"
   „Nē," es viņam atbildēju. Un mēs turpinājām ceļu.
   Pie kāpnēm viņš apstājās vēlreiz.
   „Vai abats Mūls nenāk?" viņš jautāja.
   „Nē! Ja jums saka! Nekas tā neizved no pacietības, kā cilvēks, kas atkārto vienu un to pašu jautājumu."
   „Lai notiek!" viņš teica.
   Es viņam apliku auklu ap kaklu. Es noliku viņa kājas pret kāpnēm un teicu: „Kāp!" Viņš kāpa, nelikdams sevi otrreiz lūgt. Bet, uzkāpis divas trešdaļas, viņš teica:
   «Uzgaidiet, es gribu pārliecināties, vai neredz abatu Mūļu."
   «Apskatieties," es viņam teicu, „tas nav aizliegts."
   Tad viņš pēdējo reizi paskatījās cilvēku drūzmā un, jūs neredzēdams, nopūtās. Es domāju, ka viņš ir izšķīries un ka vajadzēja viņu tikai pagrūzt. Bet viņš saprata manu kustību.
   «Uzgaidi," viņš teica,
   „Kas vēl?"
   „Es gribētu noskūpstīt Dievmātes medaljonu, kas man karājas kaklā."
   „Ak to," es viņam teicu, „tas ir taisnīgi. Skūpsti!"
   Un es pieliku medaljonu pie viņa lūpām.
   „Kas vēl?" es viņam jautāju.
   „Es gribu, lai mani aprok ar šo medaljonu."
   „Hm! Hm!" es iebildu, „man liekas, ka visas pakārtā mantas pieder bendem…" „Tas uz mani neattiecas, es gribu, lai mani aprok kopā ar medaljonu."
   „Es gribu! Es gribu! Ko jūs runājat!"
   Man zuda pacietība. Viņš bija gatavs: aukla ap kaklu, otrs auklas gals pie āķa.
   „Ej pie velna!" es viņam teicu.
   Un es atrāvu kāpnes. Viņš palika karājoties starp zemi un šķērskoku.
   „Dievmāte, esi žē…"
   —           Goda vārds! tas bija viss, ko viņš paguva pateikt. Aukla vienlaikus sažņaudza cilvēku un vārdu. Tai pašā brīdī, jūs zināt, kā to dara, es satvē­ru auklu, uzlēcu viņam un pleciem, un — knakš! knakš! viss bija galā. Par mani nevar sūdzēties, un es jums galvoju, ka viņš nemaz nav cietis.
   —   Bet tas vēl nemaz neizskaidro, kāpēc tu nāci šurp.
   —  O! lūk, to izstāstīt ir visgrūtāk.
   —  Labi! Es tev to teikšu: tu atnāci paņemt medaljonu.
   —           Nu, jā! Mani kārdināja velns. Es teicu: „Labi! Tu gribi: tas viegli pasakāms; bet kad pienāks nakts, esi mierīgs, tad mēs redzēsim." Un kad pienāca nakts, es izgāju no mājām. Kāpnes es biju atstājis tuvumā. Es zināju, kur tās atrodamas. Es veicu garāku pastaigu, gāju pa visgarāko ceļu, un, kad redzēju, ka līdzenumā vairs nebija neviena cilvēka un ne­dzirdēju nevienu troksni, es tuvojos karātavām, uzcēlu kāpnes, uzkāpu, pievilku pakārto klāt, atāķēju ķēdīti un…
   —   Un kas notika?
   —          Goda vārds, ticiet vai neticiet: tai brīdī, kad es noņēmu medaljonu, pakārtais sagrāba mani, izvilka galvu no slīdošā mezgla, iebāza tur manu galvu un, goda vārds, nogrūda mani gluži tāpat, kā es biju nogrūdis viņu. Lūk, kas par lietu!
   —   Neiespējami! Jūs maldāties.
   —  Bet jūs mani atradāt pakārtu, vai ne?
   —  Jā.
   —           Labi! Es jums galvoju, pats nu gan neesmu pakāries. Tas viss, ko varu jums teikt.
   Es brīdi pārdomāju.
   —   Un kur ir medaljons?
   —          Nudien! Meklējiet zemē, tam nevajag būt nekur tālu. Kad es sajutu, ka esmu pakārts, es to izlaidu no rokām.
   Es piecēlos un pametu acis apkārt. Mēness stars to apgaismoja, it kā gribēdams man palīdzēt.
   Es to pacēlu un piegāju pie nabaga Lartifaja līķa un uzliku medaljonu viņam kaklā.
   Brīdī, kad medaljons pieskārās krūtīm, pār visu viņa miesu pārskrēja it kā trīsas, un skaudrs, gandrīz vai sāpīgs kliedziens izlauzās no viņa krūtīm.
   Bende palēca atpakaļ.
   Šis kliedziens apskaidroja manu garu. Es atcerējos, kas bija rakstīts svētos rakstos par velnu izdzīšanu un kā nelabie gari mēdz iekliegties, atstādami apsēstā miesas.
   Bende drebēja kā lapa.
   —  Nāc šurp, draugs, un nebaidies, — es viņam teicu.
   Vilcinādamies viņš tuvojās.
   —  Ko jūs no manis gribat? — viņš teica.
   —  Lūk, līķis jānoliek savā vietā.
   —  Nekad! Jauki! Lai viņš mani vēlreiz pakārtu!?
   —  Jums nedraud nekādas briesmas, draugs, es galvoju par visu.
   —  Bet, abata kungs, abata kungs!
   —  Nāciet, es jums saku!
   Viņš paspēra vēl vienu soli tuvāk.
   —  Hm! — viņš nomurmināja. — Es nemaz neuzticos.
   —            Un jūs maldāties, draugs. Tik ilgi, kamēr uz miesa būs šis me­daljons, jums nav ko baidīties.
   —  Kāpēc?
   —           Tāpēc, ka ļaunajam garam nebūs nekādas varas pār viņu. Šis me­daljons viņu aizsargā, jūs bijāt to atņēmis viņam. Un tūlīt ļaunais gars viņu dzina darīt |aunu, bet tagad labais eņģelis, kas viņu bija atstājis, ir atkal atgriezies, un jūs redzējāt, ko darīja ļaunais gars.
   —  Tad tas kliedziens, ko mēs dzirdējām…
   —  Viņš iekliedzās, kad redzēja, ka laupījums viņam izsprūk no rokām.
   —  Tiešām, — teica bende, — tas var būt.
   —  Tā tas ir.
   —  Tad es viņu nolikšu pie āķa.
   —  Nolieciet! Taisnībai jāļauj notikt. Vajag, lai sods tiktu izpildīts.
   Nabaga vīrs tomēr vēl vilcinājās.
   —  Nebaidieties, — es viņam teicu, — es galvoju par visu.
   —    Vienalga, — atbildēja bende, — neizlaid mani no acim, un pēc mazākā kliedziena nāc man palīgā.
   Viņš tuvojās līķim, turēdams to pie pleciem, viegli pacēla un aizvilka līdz kāpnēm, visu laiku runādams.
   —  Esi mierīgs.
   —   Nebaidies, Lartifaj, — viņš runāja, — es tev neatņemšu medaljonu. Jūs mani neizlaidīsit no acīm, vai ne, abata kungs?
   —   Nē, draugs, esi mierīgs!
   —   Es tev negribu atņemt tavu medaljonu, — laipni turpināja bende, — nē, esi mierīgs: kā tu esi vēlējies, tevi apraks kopā ar to. Tiesa, abata kungs, viņš nemaz nepakustējās.
   —  Jūs to redzat.
   —   Tevi apraks kopā ar medaljonu. Līdz tam laikam es tevi nolieku tavā vietā, kā to vēlas abata kungs, jo manis dēļ, tu saproti!..
   —  Jā, jā, — es viņam teicu un negribot pasmaidīju. — Nu, dari ātrāk!
   —   Nudien! Gatavs, — atlaizdams ķermeni, viņš teica un vienā rāvienā nolēca zemē.
   Ķermenis, stīvs un nekustīgs ķermenis, šūpojās virvē.
   Es nometos ceļos un sāku skaitīt lūgšanas, kuras man bija prasījis Lar- tifajs.
   —    Abata kungs, — nomezdamies man blakus ceļos, teica bende, — jūs taču būsit tik laipns un skaitīsit lūgšanas drusku skaļāk, lai arī es tās varu līdzi skaitīt?
   —  Kā! Nelaimīgais! Tu tās esi aizmirsis?
   —  Es domāju, ka nekad neesmu tās mācējis.
   Es piecas reizes noskaitīju Tēvreizi un piecas reizes „Ave", kuras ben­de apzinīgi atkārtoja pēc manis.
   Pabeidzis lūgšanu, es piecēlos.
   —   Lartifaj, — es klusu teicu pakārtajam, — es esmu darījis visu, lai glābtu tavu dvēseli. Svētlaimīgā Dievmāte izdarīs pārējo.
   —  Āmen! — teica mans biedrs.
   Šai brīdī mēness stars apgaismoja līķi it kā ar zelta dzirkstīm. Diev­mātes baznīcā pulkstenis nosita pusnakti.
   —  Iesim — es teicu bendem, — te mums vairs nav ko darīt.
   —  Abata kungs, — vaicāja nabaga vīrs, — vai jūs nebūtu tik labs parādīt man pēdējo laipnību?
   —  Kādu?
   —   Pavadīt mani mājās. Tik ilgi, kamēr es nejutīšu noslēgtas durvis starp mani un šo trakuli, es nevarēšu būt mierīgs.
   —  Nāciet, draugs!
   Mēs atstājām Esplanādi, bet mans biedrs pēc katriem desmit soļiem tomēr atskatījās, lai redzētu, vai pakārtais tiešām atrodas savā vietā.
   Nekas nekustējās.
   Mēs iegājām pilsētā. Es pavadīju vīru līdz viņa mājai. Es pagaidīju, kamēr viņš apgaismoja savu māju, tad aiztaisīja durvis, teica ardievas un pateicās caur durvīm. Es atgriezos mājās pilnīgi mierīgs — kā miesīgi, tā garīgi.
   Nākamajā dienā, kad es pamodos, man teica, ka ēdamzālē mani gaidot zagļa sieva.
   Viņas seja bija mierīga un gandrīz vai priecīga.
   —  Abata kungs, — viņa sacīja, — es nāku jums pateikties: vakar, kad Dievmātes baznīcā pulkstenis nosita pusnakti, man parādījās mans vīrs un teica: „Rīt no rīta tu aiziesi pie abata Mūļa un pateiksi, ka, pateicoties viņam un Dievmātei, es esmu glābts."

   — Mīļais abata kungs, — teica Aljets, — es ļoti cienu jūs un dievinu Kazotu. Es pilnīgi piekrītu jūsu ļauno ģēniju iespaidam. Bet ir kaut kas tāds, ko jūs piemirsāt un kam es esmu piemērs, tas ir, ka nāve nemaz nenogalina dzīvību. Nāve ir tikai cilvēka miesas pārvēršanās veids, tas ir viss. Nomirst tikai atmiņa. Ja atmiņa nenomirtu, ikviens atcerētos savas dvēseles pārceļošanu no pasaules sākuma līdz mūsu dienām. Filozofijas akmens nav nekas cits kā šis noslēpums. Šo noslēpumu bija atradis Pita­gors, un no jauna to atrada Senžermēns un Kaliostro. Šo noslēpumu, savukārt, zinu arī es, un tāpēc, kad mana miesa nomirs, — es to atceros, kā tas noticis četras vai piecas reizes. Un kad es saku, ka mana miesa nomirs, es maldos, jo ir dažas miesas, kuras nemaz nemirst, starp tām arī mana.
   —    Aļjeta kungs, - vaicāja doktors, — vai jūs gribat man dot kādu atļauju?
   —  Kādu?
   —  Atvērt jūsu kapu pēc jūsu nāves.
   —   Pēc mēneša, diviem, gada, desmit, divdesmit gadiem, kā jums labpa­tiksies. Tikai esat piesardzīgi… jo ļaunums, kādu jūs nodarīsit manam lī­ķim, var sabojāt otru miesu, kurā mana dvēsele būs iegājusi.
   —  Tātad jūs ticat šai muļķībai?
   —  Es esmu pārliecināts, lai ticētu. Es esmu to redzējis.
   —  Ko jūs redzējāt? Dzīvus mirušos?
   —  Jā.
   —    Redzēsim, Aljeta kungs! Tā kā ikviens ir izstāstījis savi stāstu, pastāstiet arī jūs! Dīvaini, kas būs visticamākais sabiedrībā?
   —   Ticams vai nē, doktor, bet tā ir patiesība. Es braucu no Strasbūras uz Luešas peldvietu. Vai jūs zināt ceļu, doktor?
   —   Nē, bet tas nav svarīgi, turpiniet!
   —    Tātad es ceļoju no Strasbūras uz Luešas peldvietu, un dabīgi, ka es braucu caur Bālu, kur es izkāpu no karietes, kas uztur satiksmi, un nolīgu ormani.
   Ticis kroņa viesnīcā, kuru man bija ieteikuši, es apjautājos pēc karietes un ormaņa, un lūdzu viesnīcniekam, lai viņš uzzina, vai pilsētā nav vēl kāds, kas grib doties pa to pašu ceļu. Tad uzdevu piedāvāt šādai personai manu sabiedrību, kas, dabīgi, darīja ceļošanu patīkamāku un lētāku.
   Vakarā viņš atgriezās, atradis to, ko es biju lūdzis: kāda Bālas tirgotāja sievu, kas bija zaudējusi savu trīs mēnešus veco bērnu, ko viņa pati bija zīdījusi, un pēc šā zaudējuma saslimusi. Tāpēc viņai bija ieteikts lietot Luešas ūdeņus. Tas bija šīs ģimenes pirmais bērns, jo viņi bija precējušies tikai pirms gada.
   Viesnīcnieks man stāstīja, ka tikai ar lielām grūtībām i/devies pierunāt sievu šķirties no vīra. Viņa gribēja vai nu palikt Bālā, vai arī lai viņš katrā ziņā brauc līdzi uz Luešu. Bet no otras puses, viņas stāvoklis ne­kavējoties prasīja ūdeņus, bet veikala stāvoklis — lai viņš paliek Bālā. Tāpēc, beidzot, viņa nolēma braukt kopā ar mani jau nākamajā rītā. Viņu pavadīja istabene.
   Kātoju priesteris no kāda tuvējā mazā ciema mūs pavadīja un ieņēma karietē ceturto vietu.
   Nākamajā dienā, astoņos no rīta, kariete piebrauca pie viesnīcas. Prie­steris jau bija iekšā. Tad iekāpu ari es, un mēs aizbraucām paņemt dāmu un viņas istabeni.
   Mēs noskatījāmies uz laulāto draugu atvadīšanos, kas sākās istabās, tur­pinājās veikalā un beidzās tikai uz ielas. Bez šaubām, sieva kaut ko tumši nojauta, jo viņa nevarēja nomierināties. Varēja gandrīz vai domāt, ka viņa nebrauca vis tikai kādas piecdesmit jūdzes, bet gan devās ceļojumā apkārt zemeslodei.
   Vīrs bija mierīgāks, bet tomēr bija vairāk saviļņots, kā tas, saprātīgi ņemot, līdzīgas šķiršanās gadījumā bija vajadzīgs.
   Beidzot mēs aizbraucām.
   Dabīgi, ka priesteris un es labākās vielas atdevām ceļotājai un viņas istabenei, tas ir, mēs atradāmies priekšā un viņas — dibenā.
   Mēs devāmies pa Solēras ceļu un pirmo nakti gulējām Mundišvilī. Mū­su ceļabiedrene visu dienu bija nomocījusies un bažījusies. Vakarā, redzē­dama kādu karieti braucam uz Bālu, arī viņa gribēja doties atpakaļ. Viņas istabenei tomēr izdevās pierunāt kundzi turpināt ceļu. Otrā dienā mēs devāmies ceļā pulkstens deviņos no rīta. Diena bija īsa. Mēs rēķinājām, ka netiksim tālāk par Solēru.
   Uz vakara pusi, kad mēs sākām jau redzēt pilsētu, mūsu slimniece nodrebēja.
   —  Ak! — viņa teica, — apturiet, mums kāds dzenas pakaļ.
   Es izliecos pa durtiņām.
   —  Jūs maldāties, kundze, — es atbildēju, — ceļš ir pilnīgi tukšs.
   —  Savādi, — viņa uzstāja. — Es dzirdu zirgu pakavu dipoņu.
   Es nodomāju, ka būšu slikti apskatījies.
   Es izliecos no karietes vēl vairāk.
   —   Nav neviena, kundze, — es viņai teicu.
   Viņa paskatījās pati un redzēja, ka ceļš bija tukšs.
   —           Es maldījos, — viņa sacīja un atkrita karietes dibenā. Un viņa aiz­vēra acis kā sieviete, kas grib koncentrēt visas domas uz sevi.
   Trešajā rītā mēs devāmies cejā piecos. Šoreiz diena bija gara. Mūsu vadītājs aizgāja Bernē gulēt tai pašā stundā kā vakar, tas ir, piecos. Mūsu ceļa biedrene, it kā atmozdamās no miega, kādā viņa bija iegrimusi, iz­stiepa roku pret kučieri un teica:
   —  Ormani, apturiet, šoreiz es zinu droši, mums dzenas pakaļ.
   —           Kundze maldās, — atbildēja kučieris. — Es redzu tikai trīs zem­niekus, kas krusto ceļu un mierīgi brauc savās darīšanās.
   —  O! bet es dzirdu zirga aulēkšus.
   Šie vārdi bija izteikti ar tādu pārliecību, ka es negribot paskatījos atpa­kaļ.
   Tāpat kā vakar ceļš bija absolūti tukšs.
   —          Tas nevar būt, kundze, — es atbildēju, — es neredzu nevienu jāt­nieku.
   —           Kā tas var būt, ka jūs neredzat jātnieku, kad es redzu cilvēka un zirga ēnu?
   Es paskatījos virzienā, kur rādīja viņas roka, un tiešām ieraudzīju zirga un jātnieku ēnu. Bet es velti izmeklējos ķermeni, kas varēja mest šo ēnu.
   Es pateicu par šo savādo parādību priesterim. Viņš pārmeta krustu.
   Pamazām ēna kļuva skaidrāka, bet pēc acumirkļa kļuva mazāk redzama un pazuda pavisam.
   Mēs iebraucām Bernē.
   Visas šīs zīmes nabaga sievietei bija liktenīgas. Bez apstājas viņa ru­nāja, ka grib atgriezties, un tomēr turpināja ceļu.
   Vai nu garīgi nomocījusi sevi, vai arī slimība pieņēmās, bet, sasniegusi Tūnu, slimniece jutās tik slikti, ka ceļu viņai bija jāturpina nestuvēs. Tā tas bija ceļā no Handertāles uz Gemmi. Iebraucot Luešā, viņai piemetās sarkanā kaite, un vairāk kā mēnesi viņa bija kurla un akla.
   Starp citu, viņas nojauta to nebija vīlusi. Tiklīdz viņa bija nobraukusi divdesmit jūdzes, tā viņas vīrs bija saslimis ar smadzeņu iekaisumu.
   Slimība attīstījās tik strauji, ka, sajuzdams sava stāvokļa nopietnību, tai pašā dienā viņš izsūtīja jātnieku, lai tas brīdinātu sievu un uzaicinātu viņu
   atgriezties. Bet starp Laufenu un Breitenbahu zirgs bija paklupis un jāt­nieks, nokritis un pret akmeni sadauzījis galvu, palika guļam kādā vies­nīcā, nevarēdams darīt neko citu, kā vien brīdināt par notikušo to, kas viņu bija sūtījis.
   Tad aizsūtīja otru ziņnesi. Bet, bez šaubām, bija kaut kas liktenīgs ar viņam: Handertāles galā viņš pameta zirgu un paņēma gidu, lai pārietu Švalbahas līdzenumu, kas atdala Oberlandi no Valeja, kad ceļa vidū la­vīna, kas slīdēja no Atela kalna, aizrāva viņu sev līdzi bezdibenī. Gids, kā par brīnumu, bija izglābies.
   Slimība pa to laiku attīstījās ar bīstamu straujumu. Bija spiesti noskūt slimniekam matus, kurus viņš audzēja ļoti garus un kuri neļāva likt ledu uz galvaskausa. No šā brīža nāvīgi slimais zaudēja visas cerības un kādā labākā brīdī sievai rakstīja:
   „Mīļā Berta!
   Es miršu, bet es negribu šķirties no Tevis pavisam. Pagatavo no ma­tiem, kurus man nogrieza un kurus noliku pie malas, sev rokassprādzi. Valkā to vienmēr, un man šķiet, ka tā mēs paliksim vienoti.
   Tavs Frederihs."
   Tad viņš nodeva šo vēstuli trešajam sūtnim, kam pavēlēja izjāt, tiklīdz viņš būs*miris.
   Tajā pašā vakarā viņš nomira. Stundu pēc viņa nāves sūtnis izjāja un, būdams laimīgāks par iepriekšējiem, piektās dienas vakarā sasniedza Luešu.
   Bet viņa sievu viņš atrada aklu un kurlu. Tikai pēc mēneša, pateicoties ūdens iedarbībai, sāka pazust šī nespējība. Un tikai otrā mēneša beigās uzdrošinājās viņai paziņot liktenīgo ziņu, kurai, starp citu, dažādās parā­dības viņu bija pilnīgi sagatavojušas. Viņa palika vēl vienu mēnesi, lai pilnīgi izveseļotos. Beidzot, pēc triju mēnešu prombūtnes, viņa aizbrauca uz Bālu.
   Tā kā arī es beidzu ārstēšanos, un vājums, kas bija, starp citu, reima­tisms, pamazām pazuda, es viņai lūdzu atļauju braukt kopā ar viņu, kam viņa ar prieku piekrita, jo atrada cilvēku, ar kuru varēs izrunāties par visu, ko es biju pamanījis, lai gan tikai aizbraukšanas brīdī, bet ko es tomēr biju redzējis.
   Mēs atstājām Luešu un piektās dienas vakarā jau bijām Bālē.
   Nekas nebija sāpīgāks un drūmāks, kā nabaga atraitnes atgriešanās sa­vās mājās. Tā kā jaunie laulātie draugi bija gluži vieni pasaulē un virs miris, tad veikals bija slēgts, tirdzniecība apstājusies, kā apstājas kustība, kad aptur pulksteņa svārstekli. Aizsūtīja pēc ārsta, kas bija rūpējies par slimnieku, sameklēja dažādos cilvēkus, kas bija klāt viņa pēdējos brīžos, un no viņiem uzzināja, kā notika vienaldzīgās sirdīs jau gandrīz vai pie­mirstā cilvēka nomiršana.
   Nabaga sieviete prasīja vismaz vīra matus, ko tas viņai bija novēlējis.
   Doktors atcerējās, ka viņš tiešām bija pavēlējis tos nogriezt. Bārddzinis atcerējās, ka tos noskuvis, bet tas bija viss. Mati bija izkaisīti vējā, iz­svaidīti, pazaudēti.
   Sieviete bija izmisusi: vienīgo mirēja vēlēšanos, lai viņa nēsātu vīra ma­tu rokassprādzi, nebija iespējams izpildīt.
   Pagāja vairākas naktis, ļoti drūmas naktis. Tajās, pa māju klaiņodama, atraitne drīzāk likās bija ēna nekā dzīva būtne.
   Tikko apgūlusies vai, drīzāk, tikko iemigusi, viņa sajuta, ka labā roka sāka sastingt, un viņa pamodās tikai tai brīdī, kad sastingums likās pār­ņēmis sirdi.
   Sastingšana sākās rokas stilbā, tas ir, no tās vietas, kur vajadzēja at­rasties matu rokassprādzei un kur arī viņa juta tādu kā ļoti ciešas dzelzs rokassprādzes spiedienu. No rokas stilba, kā jau teicām, sastingums pār­ņēma visu miesu līdz pat sirdij.
   Bija acīm redzams, ka mirušais tā izteica savu neapmierinātību, ka neiek ievērota viņa griba.
   Atraitne saprata šīs zīmes, kas nāca no kapa. Viņa nolēma atrakt kapu, un ja vīra galva nebūtu noskūta pilnīgi kaila, salasīt tik daudz matu, lai izpildītu viņa pēdējo vēlēšanos.
   Tā, nevienam nekā neteikusi par saviem nodomiem, viņa aizsūtīja pēc kapračiem.
   Bet kapracis, kas bija apglabājis viņas vīru, bija miris. Jaunais kapracis, kas sāka izpildīt savu dienestu tikai pirms piecām dienām, nezināja, kur bija viņa kapa vieta.
   Tad viņa, kas divas reizes bija redzējusi zirga un jātnieka parādības, domāja, ka viņai bija tiesības uz brīnumu, un viņa viena pati devās uz
   kapsētu, apsēdās uz zaļā, ar simtgadu zāli apaugušā uzkalniņā un sauca sev palīgā jaunas zīmes, kurām viņa varētu pieķerties savos minējumos.
   Uz kapsētas mūra bija uzgleznota danse macabrc. Viņas acis apstājās pie zobgalīgā un reizē drausmīgā Nāves tēla.
   Tad viņai likās, ka Nāve pacēla savu izdilušo roku un ar kaulaino pirkstu parādīja uz kādu kapu neseno kapu vidū.
   Atraitne gāja tieši uz šo kapu, un, kad viņa tur bija, viņai šķita, ka viņa skaidri redzētu, kā nāve ļāva nokrist savai rokai uz to vietu…
   Tad viņa atzīmēja kapu, uzmeklēja kapraci, parādīja viņam vietu un teica:
   —  Rociet, tas ir te!
   Es biju klāt pie šā darba. Man gribējās zināt šo brīnišķīgo notikumu līdz galam.
   Kapracis kapu atraka.
   Nonācis līdz šķirstam, viņš grasījās pacelt vāku. Sākumā viņš vilcinājās, bet mirušā vīra sieva viņa noteiktā balsī teica:
   —  Paceliet, tas ir mana vira šķirsts!
   Viņš paklausīja, jo šī sieviete prata iedvest citiem to pārliecību, kāda bija viņai pašai.
   Tas izrādījās pavisam brīnišķīgi, ko es redzēju savām acīm. Ne tikai tas bija viņas vira līķis, ne tikai tas bija, varbūt atskaitot brīnumu, tāds pats kā dzīvais, bet mati, noskūti pirms viņa nāves dienas, bija izauguši tik gari, ka tie stiepās kā saknes uz visām pusēm.
   Tad nabaga sieviete noliecās pār līķi, kas likās bija nupat tikai iemidzis, noskūpstīja viņu uz pieres, nocirpa viņa garo, tik brīnišķīgi pēc nāves izaugušo matu kušķi, un lika pagatavot rokassprādzi.
   No šīs dienas viņas sastingums mitējās. Tikai katrreiz, kad viņa atradās kādu briesmu tuvumā, viņa sajuta rokassprādzes maigu, draudzīgu spie­dienu — kā brīdinājumu būt uzmanīgai.
   —           Labi! Vai jūs ticat, ka šis mironis tiešām bija mironis? Ka šis līķis bija tikai līķis? Es tam neticu.
   —           Un — bālā dāma jautāja tik savādā balsī, ka mēs visi nodrebējām šai tumsā, kādā mēs atradāmies, — un jūs nemaz neesat dzirdējuši, ka šis līķis būtu kādreiz cēlies no kapa un jūs nekad neesat dzirdējuši, ka kaut vienam būtu bijis jācieš no viņa skatiena, no viņa pieskāriena?
   —  Nē, — teica Aljets, - es aizbraucu.
   —    Ak, — sacīja doktors, — jūs izdarījāt aplam, tik viegli apmierinā­damies. Lūk, Gregoriska kundze bija gatava padarīt jūsu labo, sirsnīgo Šveices Bālēs tirgotāju par Polijas, Valahijas vai Ungārijas vampīru. Vai jūs, dzīvodama Karpatu kalnos, — smiedamies turpināja doktors, — gadī­jumā neesat redzējuši vampīrus?
   —   Klausieties, — savādā svinīgumā teica bālā dāma, — tā kā visi te ir izstāstījuši pa stāstam, tad arī es gribu pastāstīt. Doktor, jūs nevarēsit teikt, ka stāsts nav patiess, — tas būs par mani pašu… Jūs dabūsit zināt, kāpēc es esmu bāla.
   Šai brīdī mēness stars ieslīdēja caur loga aizkariem un, rotādamies uz dīvāna, ietina viņu zilganā gaismā, tā ka viņa likās kā uz kapa noguldīta melnā marmora statuja.
   Neviena balss atbildēja šim priekšlikumam, bet klusums, kas valdīja zālē, liecināja, ka ikviens to gaidīja ar vislielāko nepacietību.

   — Es esmu poliete, dzimusi Sandomirā, tai zemē, kur leģendas top par ticības sastāvdaļu, kur tic ģimenes ieražām, varbūt pat tikpat stingri kā Evaņģēlijam. Pie mums nav nevienas pils, kurai nebūtu spoks, nevienas būdiņas, kurai nebūtu savs gars. Gan bagāti, gan nabagi, kā pilīs, tā būdās pazīst gan draudzīgos, gan naidīgos garus. Reizēm šie gari sanāk naidā un kaujas savās starpā. Tad ceļas noslēpumainie trokšņi gaiteņos, šausmī­gā rūkoņa vecos torņos, drausmīga sienu drebēšana, ka visi aizbēg kā no jūsu pilīm, tā no būdām, un gan zemnieki, gan muižnieki steidzas pēc svētā krusta vai svētām relikvijām, jo tie ir vienīgie aizsarglīdzekļi pret dēmoniem.
   Bet tur ir divi likumi, vēl šausmīgāki, vēl negantāki un nepielūdzamāki — tirānija un brīvība.
   1825. gadā Krievijas un Polijas starpā notika viena no tām cīņām, kad liekas, ka visas tautas asinis ir novājinātas, kā bieži novājinās ģimenes asinis.
   Mans tēvs un abi brāļi bija sacēlušies pret jauno caru un bija stājušies zem Polijas vienmēr sakautā un vienmēr no jauna paceltā neatkarības karoga.
   Kādudien es uzzināju, ka jaunākais brālis ir kritis. Nākamajā dienā dabūju zināt, ka vecākais brālis ir nāvīgi ievainots.
   Beidzot, kādudien, kad ar bailēm es klausījos tuvojošās kanonādes troksnī, es redzēju piejājam tēvu simt jātnieku priekšgalā. Tās bija nožēlojamas paliekas no tūkstoš vīru pulka, ko viņš komandēja.
   Tēvs ieslēdzās pilī ar nodomu ļaut sevi apglabāt pils drupās.
   Mans tēvs, kas nekad nebēdāja par sevi, baidījās par mani. Tiešām, tēvam viss grozījās tikai ap nāvi, jo viņš bija apņēmies dzīvs nepadoties ienaidnieka rokās, bet mani gaidīja verdzība, negods un kauns.
   Mans tēvs, no simt cilvēkiem, kas viņam vēl bija palikuši, izvēlējās desmit, pasauca pārvaldnieku, nodeva viņam visu zeltu un dārglietas, kuras mums piederēja un, atcerēdamies, ka pēc otrās Polijas sadalīšanas mana māte, gandrīz vēl bērns, bija atradusi nepieejamu patvērumu Sahastras klosterī, jūdzes attālumā no Karpatiem, pavēlēja viņam aizvest mani uz šo klosteri. Ja jau šis klosteris bija viesmīlīgi uzņēmis māti, bija jādomā, ka tas būs tikpat viesmīlīgs arī meitai.
   Neskatoties uz to, ka mans tēvs mani ļoti mīlēja, mūsu šķiršanās bija īsa. Pēc visiem novērojumiem krievi varēja parādīties pils tuvumā jau nā­kamajā dienā.
   Es apģērbos amazones tērpā, kādā parasti pavadīju medībās brāļus. Man apsegloja vislabāko zirgu. Tēvs ielika seglos paša pistoles, Tulas fa­briku meistardarbus, apskāva mani un deva pavēli aizceļot.
   Nakti un nākamo dienu mēs jājām divdesmit jūdzes gar kādas upītes krastu, kura, kā daudzas tādas bezvārda upītes, ietek Vislā. Šis pirmais cēliens mūs aizveda projām no krievu varas draudiem.
   Rietošās saules staros mēs ieraudzījām dzirkstošās Karpatu kalnu snie­gotās virsotnes.
   Otrās dienas vakarā mēs sasniedzām to pakāji. Beidzot, trešās dienas rītā, mēs iejājām kādā Karpatu kalnu aizā.
   Mūsu Karpatu kalni nelīdzinās jūsu Rietumu civilizētajiem kalniem. Viss, kas dabā ir dīvains un lielisks, paveras acīm visā krāšņumā. Kalnu mūžīgā sniega apklātās virsotnes zūd mākoņos. Bezgalīgie priežu meži nolūkojas ezeru gludajā spogulī. Aukstie ezeri, laivas nekad nav tos vagojušas, zvejnieku makšķere nekad nav saduļķojusi to kristālu, dziļu kā debesu zilgme. Tur reti atskan cilvēka balss, dziedādama kādu moldāvu dziesmu, kurai atbild mežonīgo dzīvnieku kliedziens. Dziesmas un kliedzieni pa­modina atbalsi, kura pati brīnās, sapratusi, ka dzīvo.
   Jūdžu jūdzēm zem koku tumšajām velvēm nekad neparādās cilvēka kā­ja, kuru vientulība ik uz soļa atver mūsu garam brīnumu pēc brīnuma. Tur briesmas draud no visām pusēm, bet nekad nerodas bailes — tik dižas ir šīs briesmas. Te tās ir auksto avotu kaskādes, kas, lēkādamas no klints uz klinti, pēkšņi ielaužas šaurā stidziņā, pa kuru jūs ejat un kuru izminušas zvēru un mednieku kājas. Te atkal milzīgs koks, kuru sagrauzis laiks un kurš atdalās no zemes un gāžas ar briesmīgu rīboņu, nodre­binādams zemi. Te atkal negaisi, kas visu ietin mākoņos, no kuriem, kā strūklas locīdamās, šaujas zibeņu uguns čūskas.
   Tad, tāpat kā jūs atrodaties milzu kalnu priekšā un bezgalīgos mežos, jūs tagad redzat savā priekšā neaprobežoto stepi, īstu jūru ar bangām un negaisiem, plašos un sausos klajumus, kur skats pazūd bezgalīgā apvārsnī. Tad jūs sagrābj nevis bailes, bet gan visu būti saviļņo sērīgums, dziļa melanholija, grūtsirdība, kuru nekas nevar izkliedēt, jo lauku izskats, cik tālu aizklīst skatiens, ir vienmēr viens un tas pats. Divdesmit reizes jūs pārejat uz līdzīgas nogāzes, velti meklēdami ceļu, kuru būtu minušas cilvē­ku pēdas. Jūs jūtat tādu vientulību tuksneša vidū, jūs iedomājaties, ka dabā jūs esat viens vienīgs, un jūsu grūtsirdība pārvēršas izmisumā. Jums liekas, ka iet uz priekšu ir pilnīgi veltīgi, jo vienalga, nekur netiksi. Jūs nesastopat ne ciemus, ne pilis, ne būdiņas, ne mazākās cilvēka klātbūtes pēdas. Tikai dažreiz jums ceļu aizšķērso kāds ezers ar zaļiem ūdeņiem, bez niedrām, bez krūmiem, iemidzis aizu starpā kā otrā Nāves jūra, pār kuru, jums tuvojoties, spārnos paceļas, gari kliegdams, kāds purvu putns. Tad jūs griežaties atpakaļ, uzrāpjaties pakalnā, un tā tas turpinās, līdz ir beigusies šī bangojošā ķēde.
   Bet, aizgājuši no šīs stepes, ja pagriežaties uz dienvidiem, jūs atkal redzat grandiozu ainavu. Tad jūsu priekšā paceļas augsto kalnu ķēde, visgleznainākā, viskrāšņākā izskatā. Tās pušķotas mežiem un apjoztas strautiem. Ar ūdeni un ēnām ainavā rodas dzīvība. Vientuļā mājiņā dzird zvanu. Pa kalna nogāzi lokās karavāna. Beidzot, rietošās saules staros kļūst redzamas, kā baltu putnu bars, cita pret citu atbalstījušās, mājiņas, kuras liekas sapulcējušās, lai aizsargātos pret kādu nakts uzbrukumu. Jo reizē ar dzīvību radušās briesmas, bet te vairs nav jābaidās, kā, pārejot pilno kalnu grēdu, no lāču un vilku bariem, bet gan jācīnās ar moldāvu laupītāju ordām.
   Mēs tuvojāmies mērķim. Desmit ceļojuma dienās nekas sevišķs neno­tika. Mēs jau varējām saredzēt Pionas kalna virsotni, kura paceļas pāri visai milžu ģintij un uz kuras dienvidu nogāzes atrodas Sahastru klosteris. Pagāja vēl trīs dienas, un mēs bijām tur.
   Bija jūlija beidzamās dienas, vērsmaina diena un ap pulkstens četriem mēs ar neizsakāmu baudu sākām ieelpot vakara vēsumu. Mēs jau atra­dāmies aiz Nianco pils drupām un sākām nolaisties līdzenumā, kuru sa­redzējām kalnu starpā. No tās vietas, kur atradāmies, mēs jau ar acīm varējām sekot Bistricas straumei un ziediem rotātajiem krastiem. Mēs jā­jām pa bezdibeņa malu, kura dziļumā tecēja upe, šai vietā vēl tik maza kā strautiņš. Tas nebija pat ne tik plats, lai varētu iet pāri divi zirgi.
   Mūsu priekšā jāja gids, nogūlies uz zirga, un dziedāja vienmuļīgu dzies­mu, kuras vārdos es klausījos ar neparastu ziņkāri.
   Dziedātājs bija arī dzejnieks. Pēc izskata tas bija kalnu cilvēks, un tā jūs varat iedomāties viņa mežonīgo drūmumu un tumšo vienkāršību.
   Lūk, dziesmas vārdi:
   „Te Stāvi Jā, kur drūmi purvi,
   Kur daudzu vīru asins lijis, jūs redzat kādu līķi guļam!
   Tas nav Ilirijas dēls;
   Tas nav laupītājs, kas naida pilns,
   Ir krāpis maigo Mariju,
   Un kāvis, plēsis, dedzinājis.
   Un laupītājam aša lode
   Kā auka cauri sirdij gāja,
   Bet rīklē jatagans dzeļ dziļi.
   Jau dienas trīs, o! noslēpums,
   Zem priedes drūmas vientuļas
   Tā asins zemi dzirdina Un paliek melns Ovigans bālais. Uz mūžiem viņa acis ciet, Ak, bēgsim, tie ir nelaimīgi, Kas purvā viņam staigā tuvu — Viņš vampīrs! Tumša meža velns Ap līķi tālu apkārt iet, Un kailā kalna virsotnē Pat drūmais ērglis aizlaidies."
   Pēkšņi atskanēja šāviens un nosvilpa lode. Dziesma pārtrūka, nāvīgi ievainotais gids nogāzās bezdibenī, bet viņa zirgs trīcēdams apstājās un izstiepa gudro galvu pār bezdibeni, kur bija pazudis saimnieks.
   Tai pašā brīdī sacēlās šausmīgs troksnis, un mēs redzējām, ka tur, kalna nogāzē, pacēlās trīsdesmit bandīti. Mēs bijām pilnīgi aplenkti.
   Katrs satvēra savu ieroci, un, lai gan tas bija kaut kas negaidīts, mani pavadītāji kā rūdīti kareivji neļāvās sevi iebaidīt un atbildēja uz šāvieniem. Dodama piemēru, es izrāvu pistoli, bet saprazdama, ka pozīcijas bija neiz­devīgas, iesaucos: „Uz priekšu!" Un, iecirtuši zirgam sānos piešus, aizdrā- zos uz līdzenuma pusi.
   Bet mums bija darīšana ar kalniniekiem, kas lēca no klints uz klinti kā īsti bezdibeņa velni, un lēkādami šāva, turēdamies visu laiku mums sānos.
   Starp citu, mans manevrs bija paredzēts. Tai vietā, kur ceļš paplaši­nājās un izpletās līdzenums, desmit jātnieku priekšgalā mūs gaidīja jauns cilvēks. Mūs ieraudzījuši, viņi drāzās mums virsū no priekšas, kamēr tie,- kas mums sekoja, vēlās no kalniem sānos. Nogriezuši atkāpšanos, viņi mūs aplenca no visām pusēm.
   Stāvoklis bija ļoti nopietns, un tomēr, no bērnības pieradusi pie kara skatiem, es neizlaidu no acīm nevienu sīkumu.
   Visi vīrieši bija ģērbušies aitas ādās un galvās tiem bija ar dabīgām puķēm greznotās apaļās cepures, kā to dara Ungārijā. Rokās visiem bija garās turku šautenes, kuras viņi pēc izšaušanas sakratīja, šausmīgi klieg­dami, bet aiz jostas līks zobens un pāris pistoļu.
   Viņu priekšnieks bija jauns cilvēks, aptuveni divdesmit divus gadus vecs, bāls, ar lielām tumšām acīm, cirtainiem matiem, kas sniedzās līdz pleciem. Viņš bija ģērbies kažokādām greznotos moldāvu svārkos, ap vidu apjozta ar zeltu un zīdu rotāta josta. Rokā viņam mirdzēja liks zobens un pie sāniem dzirkstīja divas pistoles. Cīņas laikā viņš izgrūda aizsma­kušas skaņas, kuras likās nemaz nepiederēja cilvēka valodai. Tās tomēr izteica viņa gribu, jo viņa viri tam paklausīja, noguldamies zemē, lai iz­vairītos no mūsu kareivju šāvieniem, un pieceldamies, lai šautu, nogali­nāja tos, kas bija palikuši stāvus, galīgi nokaudami ievainotos un, bei­dzot, pārvērta cīņu par kapāšanos.
   Es redzēju, kā cits pēc cita krita mani aizstāvji. Bija palikuši vēl tikai četri, kas spiedās man apkārt, neprasīdami žēlastību, jo zināja, ka to ne­dabūs, bet domāja tikai, kā dārgāk pārdot savu dzīvību.
   Tad jaunais virsnieks izgrūda vēl zīmīgāku saucienu par iepriekšējiem un ar zobena galu norādīja uz mums. Bez šaubām, tas nenozīmēja neko citu, kā apbērt ar ložu lietu pēdējo palikušo grupu un nošaut mūs visus kopā, jo tai pašā brīdī moldāvi pielika pie pleciem savas musketes. Es sapratu, ka pienākusi mūsu pēdējā stunda. Pēdējā lūgšanā es pacēlu acis un rokas pret debesīm un gaidīju nāvi.
   Šai brīdī es redzēju, ka nevis gāja, bet gan drāzās, lēkdams no klints uz klinti, jauns cilvēks, kas apstājās uz liela akmens. No tā viņš varēja pārredzēt visu apkārtni, un kā tēls uz pjedestāla, viņš izstiepa roku pret kaujas lauku un izteica tikai vienu vienīgu vārdu:
   — Diezgan!
   Pēc šā sauciena visu acis pacēlās uz augšu, ikviens paklausīja jaunajam kungam. Tikai viens laupītājs pielika šauteni pie pleca un nospieda gaili.
   Viens no mūsu cilvēkiem iekliedzās, lode viņam bija sadragājusi kreiso roku.
   Viņš tūlīt pagriezās, gribēdams uzbrukt cilvēkam, kas to bija ievainojis. Bet pirms viņa zirgs paguva paspert četrus soļus, pār mūsu galvām kaut kas nozibsnīja, un nepaklausīgais laupītājs ar lodes sadragātu galvu no­gāzās.
   Tik daudz saviļņojumu mani bija nogurdinājuši, es zaudēju samaņu.
   Kad nācu pie samaņas, es gulēju zālē. Mana galva bija atbalstīta uz kāda cilvēka ceļiem, kura baltā un gredzeniem rotātā roka apņēma mani ap viduci. Manā priekšā, rokas sakrustojis un ar zobenu padusē, stāvēja jaunais moldāvu priekšnieks, kas bija vadījis uzbrukumu mums.
   —    Kostaki, — vecākā tonī un franču valodā runāja tas, kas mani at­balstīja, — raidiet projām savus ļaudis un ļaujiet man rūpēties par šo jauno sievieti.
   —   Brāli, brāli, — atbildēja tas, kuram bija teikti šie vārdi un kurš, kā likās, tikai ar grūtībām sevi valdīja, — brāli, sargies un neizved mani no pacietības! Es tev atstāju pili — atstāj man mežu. Jūs esat kungs pilī, bet te es esmu visvarens. Te pietiek ar vienu manu vārdu, lai piespiestu jūs paklausīt.
   —   Kostaki, es esmu vecākais! Tas nozīmē, ka esmu kungs visur: mežā un pilī, tur un te. O! manī plūst Brankovani karaliskās asinis, kas radušas pavēlēt, un es pavēlu.
   —  Jūs pavēliet, Gregoriska, jā, saviem kalpiem, bet maniem kareivjiem
   ne.
   —  Jūsu kareivji ir vienkārši laupītāji, Kostaki… laupītāji, kurus es tūlīt likšu pakārt pie mana torņa robiem, tiklīdz viņi atteiksies man paklausīt.
   —  Nu, lai! Pamēģiniet viņus komandēt.
   Tad es sajutu, kas tas, kas turēja manu galvu, lēnām atvilka ceļus un manu galvu novietoja uz akmens. Es viņam sekoju ar nemierīgām acīm un ieraudzīju, ka tas bija tas pats jaunais cilvēks, kas, tā sakot, burzmā nokrita no debesīm un ko es biju tikai pamanījusi, jo tajā pašā laikā paģību.
   Tas bija divdesmit četrus gadus vecs cilvēks, liela auguma, ar lielām zilām acīm, kurās mirdzēja ārkārtīga noteiktība, stingrums. Viņa gaišie mati, norādīdami uz viņa slāvisko izcelsmi, kā ercenģelim Miķelim snie­dzās pat līdz pleciem, apņemdami viņa jauno un svaigo seju. Nicīgā smai­dā pavērtās lūpas ļāva redzēt divas balto pērļu rindas. Viņam bija ērgļa skatiens. Viņš bija ģērbies tādā kā melnā samta tunikā; mazā, ērgļa spal­vām greznotā kaprāļa cepurīte klāja galvu. Viņam bija cieši piegulošas bikses un izšūdināti zābaki. Viduci apjoza zobena siksna, pie kuras ka­rājās medību nazis. Kā laupītājam viņam bija līdzi divstobru karabīne, kuras precizitāti bandīti varēja ļoti labi novērtēt.
   Viņš izstiepa roku, un šī izstieptā roka likās pavēlēja pat viņa brālim. Viņš pateica dažus vārdus moldāvu valodā. Šie vārdi uz laupītājiem atstā­ja lielu iespaidu.
   Tad, savukārt, tāpat moldāviski runāja jaunais priekšnieks, un es uzmi­nēju, ka viņa vārdos jaucās kopā draudi un lāsti.
   Bet uz šo garo un dedzigo runu vecākais atbildēja tikai ar vienu vārdu.
   Laupītāji palocījās.
   Viņš pamāja, un laupītāji sakārtojās rindās.
   —          Labi! Lai notiek, Gregoriska! — teica Kostaki, atkal sākdams runāt franču valodā. — Es viņu nevedīšu uz alu, bet tas nenozīmē, ka viņa nav mana. Viņa ir skaista, es viņu iekāroju, es viņu gribu.
   Izteicis šos vārdus, viņš metās pie manis klāt un satvēra mani.
   —           Šo sievieti jāaizved uz pili un jānodod manai māsai. Te es viņu neatstāšu, — atbildēja mans aizstāvis.
   —  Zirgu! — moldāvu valodā iesaucās Kostaki.
   Desmit bandīti pasteidzās izpildīt pavēli un pieveda savam kungam zir­gu-
   Gregoriska paskatījās apkārt, satvēra aiz pavadas zirgu, un uzlēca tam mugurā, nepieskardamies kāpšļiem.
   Kostaki ielēca sedlos tikpat viegli kā brālis, lai gan viņš vēl turēja rokās mani, un aizaulekšoja.
   Gregoriska zirgs saņēma to pašu pamudinājumu un piekļāva savu kaklu un sānu Kostaki zirga sāniem.
   Bija savādi redzēt šos divus drūmos, klusējošos jātniekus drāžoties vienu otram blakus. Kaut gan tie neskatījās viens uz otru, tomēr neizlaida nevienu mirkli no acīm. Bet zirgi izmisīgā skrējienā viņus aiznesa caur mežiem, klintīm un pāri bezdibeņiem. *
   Mana atmestā galva man ļāva redzēt Gregoriska skaistās, uz mani cieši vērstās, acis. Kostaki to ievēroja, pacēla manu galvu, un es neredzēju neko citu kā viņa tumšo skatienu, kas likās mani gribēja aprīt. Es nolaidu plakstiņus, bet tas bija velti; caur plakstiņiem es turpināju redzēt viņa caururbjošo skatienu, kas spiedās man pat krūtīs un dūrās sirdī. Tad mani pārņēma dīvaina halucinācija: man likās, ka es biju Birgera balādes Leo- nora, ko uz zirga aizveda spoku bruņinieks, un kad jutu, ka mēs apstā­jamies, ar bailēm atvēru acis, tik stipri es biju pārliecināta, ka savā priekšā ieraudzīšu salauzītos krustus un atvērtos kapus.
   Tas, ko ieraudzīju, nemaz nebija jautrāks. Tas bija četrpadsmitajā gad­simtā celtās moldāvu pils iekšējais pagalms.

   Tad Kostaki ļāva man noslīdēt zemē un gandrīz vai tūlīt nolēca pats. Bet lai cik ātra arī nebija šī kustība, Gregoriska tomēr visu izdarīja vēl straujāk.
   Kā Gregorisks bija teicis, pilī viņš bija pilnīgs kungs.
   Ieraudzīdami piejājam jaunos cilvēkus un svešnieci, saskrēja mājkal­potāji. Lai gan viņi vienādi rūpējās kā par Kostaki, tā par Gregorisku, tomēr juta, ka pret pēdējo izrādīja lielāku vērību un dziļāku cieņu.
   Parādījās divas sievietes. Gregoriska moldāviski viņām kaut ko pavēlēja un pamāja man, lai sekoju viņām.
   Skatienā, kas pavadīja mājienu, bija tik daudz cienības, ka es nemaz nevilcinājos. Piecas minūtes vēlāk es atrados istabā, kura likās kaila un neapdzīvojama cilvēkam ar augstākām prasībām, bet, acīmredzot, skais­tākā visā pilī.
   Tā bija liela četrstūraina istaba, mēbelēta ar saržas apsistu dīvānu, kas bija sēdeklis dienā un gulta naktī. Pieci vai seši ozola krēsli, liela lāde un vienā šīs istabas stūrī baldahīns — līdzīgs lielam un krāšņam baznīcas altārim.
   Par priekškariem pie logiem un gultas nemaz nav jārunā.
   Lai iekļūtu šajā istabā, bija jākāpj pa kāpnēm, kur nišās stāvēja trīs Brankovanu tēli, daudz lielāki par dabiskā cilvēka tēlu.
   Pēc kāda brīža šai istabā ienesa manus čemodānus. Sievietes nepie­dāvāja savus pakalpojumus un es to no viņām arī neprasīju. Es nepār- ģērbos, bet, sakārtodama istabu, paturēju amazones tērpu, jo šis uzvalks stipri saskanēja ar manu saimnieku tērpiem, kuru viesmīlību man vaja­dzēja pieņemt.
   Tiklīdz es biju paguvusi savest visu kārtībā, tā pie durvīm izdzirdu vieglus klauvējienus.
   — Iekšā, — dabīgi es to teicu franču valodā, kas, jūs to zināt, mums, poļiem, ir gandrīz vai mātes valoda.
   Ienāca Gregoriska.
   —  Ak, jaunkundz, cik es esmu laimīgs, ka jūs runājat franču valodā.
   —  Un es arī, kungs, — es viņam atbildēju, — esmu laimīga, ka runāju šajā valodā, jo tā man ļāva, apteicoties nejaušībai, novērtēt jūsu cēlo iztu­rēšanos pret mani. Šajā valodā jūs mani aizstāvējāt pret jūsu brāļa nolū­kiem, šajā valodā es jums izsaku manu sirsnīgāko pateicību.
   —   Pateicos, jaunkundz! Tas bija dabīgi, ka es ieinteresējos par sievieti tādā stāvoklī, kādā atradāties jūs. Es medīju kalnos, kad izdzirdu ne­pārtrauktus šāvienus. Es sapratu, ka notiek kāds bruņots uzbrukums, un tāpēc devos uz uguns joslu, kā mēdz teikt militārā valodā. Es pienācu laikā, pateicoties debesu žēlastībai. Bet atļaujiet jums jautāt, jaunkundz, kādos apstākļos tāda ievērojama sieviete kā jūs uzdrošinājās doties mūsu kalnos?
   —   Es esmu poliete, kungs, — es viņam atbildēju. — Mani divi brāļi krita cīņā pret Krieviju, bet mans tēvs, ko atstāju pilī, gatavu cīnīties pret ienaidnieku, tagad, bez šaubām, būs viņiem pievienojies, un es, bēgdama no šīm slepkavībām, meklēju patvērumu Sahastru klosterī, kur savā jau­nībā, gluži tādos pašos apstākļos, bija atradusi patvērumu mana māte.
   —   Jūs ienīstat Krieviju? Jo labāk, — teica jaunais cilvēks, — pilī tas jums nāks par labu. Mums jāsaņem visi spēki, lai izturētu priekšā stāvošo cīņu. Bet vispirms, tā kā es zinu, kas jūs esat, ziniet arī jūs, kas mēs esam: Brankovanu vārds nav gluži svešs, vai ne?
   Es palocīju galvu.
   —    Mana māte ir pēdējā princese, kas nes šo vārdu, pēdējā slavenā valstsvīra atvase, ko nogalinja Kantimiri, šie nožēlojamie Pētera I galmi­nieki. Pirmā laulībā mana māte apprecējās ar manu tēvu Serbanu Vaivadi, tāpat princi, bet no mazāk slavenas cilts.
   Mans tēvs bija audzināts Vīnē, tur viņš iemācījās cienīt civilizācijas priekšrocības. Viņš nolēma izaudzināt no manis eiropieti. Mēs ceļojām pa Franciju, Itāliju, Spāniju un Vāciju.
   Manai mātei (tas gan nebija jāstāsta dēlam, to zinu labi, bet mūsu labklājības dēļ nepieciešams, ka jūs to zināt; es ceru, jūs pratīsit novērtēt šīs atklātības cēloņus) mana tēva pirmo ceļojumu laikā, kad es biju vēl pavisam bērns, bija nosodāmi sakari ar kādu partizānu vadoni. Tā, — smaidīdams piebilda Gregoriska, — pie mums sauc cilvēkus, kas jums uzbruka. Mana māte, kurai bija nosodāmi sakari ar grāfu Giordoki Kop- roli, pa pusei grieķi, pa pusei moldāvu, aizrakstīja tēvam vēstuli, kur visu viņam izskaidroja un prasīja šķiršanos. Šo prasību viņa balstīja uz to, ka viņa, būdama no Brankovanu cilts, negribot būt par sievu cilvēkam, kas ar katru dienu palika svešāks savā dzimtajā zemē. Bet, par laimi vai ne­laimi, tēvam nemaz nevajadzēja piekrist šai prasībai, kura jums var likties ļoti savāda, bet pie mums ļoti parasta un dabīga lieta. Tēvs nomira no aneirisma, no kura viņš cieta jau ilgāku laiku, un vēstuli saņēmu es.
   Man neatlika neko citu darīt, kā izteikt mātei sirsnīgākos laimes vē­lējumus. Vēstule, kas paziņoja, ka viņa ir atraitne, aiznesa viņai šos novē­lējumus.
   Šai vēstulē es, savukārt, prasīju atļauju turpināt ceļošanu, ko viņa arī neliedza.
   Mans nodoms bija apmesties uz dzīvi Francijā vai Vācijā, lai neatrastos tā cilvēka tuvumā, kas mani nicināja. Bet tad nejauši es uzzināju, ka grāfs Giordoki Koproli esot nogalināts, un kā stāstīja, to izdarījuši mana tēva kazaki.
   Es steidzos uz mājām. Es mīlēju māti, es sapratu, cik ļoti bija va­jadzīgs, lai visi viņas mīļie šai brīdī atrastos viņas tuvumā. Lai gan viņa nekad nebija mani mīlējusi sevišķi maigi, tomēr es biju viņas dēls. Kādurīt gluži negaidīts es ierados pilī.
   Es ieraudzīju jaunu cilvēku, kuru sākumā noturēju par svešinieku un kurš, kā vēlāk uzzināju, bija mans brālis.
   Tas bija Kostaki, laulības pārkāpuma dēls, ko otrā laulība bija pa­darījusi likumīgu. Kā jūs redzējāt, Kostaki ir nesavaldāma radība, kam vienīgais likums ir paša kaislības un vienīgais svētums šai pasaulē — māte. Man viņš klausa, kā tīģeris klausa dīdītājam, ar mūžīgi aizturētu rūkoņu un neskaidru cerību kādureiz mani aprīt. Pils iekšienē, Brankovanu un Vaivadi dzīvoklī, es vēl esmu kungs. Bet, ticis ārā no šā iežoga, ticis plašā laukā, viņš top mežonīgais kalnu un mežu bērns, kas visus grib locīt zem savas dzelzs gribas. Kāpēc šodien piekāpās viņš, kāpēc piekāpās viņa ļau­dis? Es nezinu, varbūt vecs paradums, bijušās cieņas paliekas. Bet es neuzdrošinātos dot jaunus pierādījumus. Palieciet te, neatstājiet istabu, pagalmu, beidzot — mūra iekšpusi, un es atbildu par visu. Pasperiet soli 16* ārpus pils, un es ne par ko neatbildu. Tad es varu tikai ļaut sevi no­galināt, jūs aizstāvēdams.
   —  Vai es varētu, izpildot mana tēva vēlēšanos, turpināt ceļu uz kloste­ri?
   —   Mēģiniet, pavēliet, es jūs pavadīšu! Bet es palikšu guļot uz ceļa, un jūs… jūs nekad tur netiksit.
   —  Ko darīt?
   —   Japaliek te, jāklausa notikumu padomam un jāizmanto apstākļi. Ie­domājieties, ka jūs esat tikusi laupītāju perēklī un ka vienīgi jūsu drosme jūs var glābt, vienīgi jūsu aukstasinība var jums līdzēt. Mana māte, neska­toties uz to, ka visu savu mīlu veltī dēlam Kostaki, ir laba un sirsnīga. Jūs redzēsit, viņa jūs aizstāvēs pret Kostaki brutālajām kaislībām. Paļau­jieties viņas protekcijai. Jūs esat skaista, viņa jūs mīlēs. Starp citu (viņš mani uzlūkoja ar neizsakāmu skatienu), kas varētu jūs neieredzēt un neie- mīlēt? Nāciet tagad ēdamzālē, tur viņa mūs gaida. Neizrādiet ne apju­kumu, ne uzticību, runājiet poliski. Te neviens šo valodu neprot. Es pār­tulkošu jūsu vārdus mātei un, esat bez rūpēm, es neteikšu, ko nevajadzēs teikt. It sevišķi ne vārdu par to, ko es jums atklāju. Lai pat neviens neiedomājas, ka mēs saprotam viens otru. Jūs nezināt viltību un izlikšanos mūsu sirsnības starpā. Nāciet!
   Es viņam sekoju pa kāpnēm, kuras apgaismoja sveķu lāpas, kas bija saspraustas sienās iemūrētās dzelzs rokās.
   Bija acīmredzams, ka šo neparasto ilumināciju bija sagatavojuši manis dēļ.
   Mēs iegājām ēdamzālē.
   Tiklīdz Gregoriska atvēra durvis un moldāviski teica vienu vienīgu vār­du, kas nozīmēja, kā es to nojautu, svešiniece, man pretī iznāca liela sieviete.
   Tā bija princese Brankovani.
   Viņas baltie mati bija sapīti ap galvu, ko sedza Sibīrijas caunādas ce­purīte ar pušķi virsū, kas liecināja par viņas dižciltīgo izcelšanos. Viņa bija ģērbusies zelta cauraustā tunikā, nosētā ar dārgakmeņiem, turku au­duma garos svārkos, izrotātos ar tādām pat ādām kā cepurīte.
   Rokās viņa turēja rožkroni ar dzintara zīlītēm, kuras viņa ļoti ātri ripi­nāja pirkstos.
   Blakus viņai atradās Kostaki, tērpies mirdzošā un lieliskā ungāru uz­valkā, kurā viņš man izlikās vēl savādāks.
   Zaļā samta svārks ar garām piedurknēm sniedzās līdz pat ceļiem, sar­kanā kašmira bikses un kājas ar zeltu izšūtās saljāna kurpes. Viņš bija kailu galvu un viņa garie mati, no pārlieka melnuma gandrīz vai zili, sedza viņa kailo kaklu, kuru klāja baltā zīda krekla tīkliņš.
   Neveikli viņš mani sveicināja un moldāviski pateica man dažus vārdus, kuri man likās nesaprotami.
   — Jūs varat runāt franciski, brāli, — teica Gregoriska, — dāma ir poliete un viņa saprot šo valodu.
   Tad Kostaki pateica dažus vārdus franciski, kuri man palika tikpat ne­saprotami kā tie, kurus viņš teica moldāviski. Tad sirmā dāma, svinīgi izstiepdama roku, viņu pārtrauca. Man bija skaidrs: viņa paziņoja dēlam, ka viņa pati grib mani uzņemt.
   Tad moldāvu valodā viņa iesāka runu, kuras saturu viņas sejas iz­teiksme labi izskaidroja. Viņa parādīja man, ka piedāvā vietu sev blakus, tad ar rokas kustību apzīmēja māju, it kā gribēdama teikt, ka tā bija manā rīcībā, pēc tam, cienīgi pirmā apsēdusies, viņa pārkrustījās un sāka lūgt Dievu.
   Tad katrs ieņēma saskaņā ar etiķetē norādīto vietu. Gregoriska sēdēja man blakus.
   Es biju svešiniece un tātad es darīju godu Kostaki, sēžot blakus viņa mātei Smerandai.
   Tāds bija grāfienes vārds.
   Gregoriska arī bija pārģērbies. Viņš bija tērpies ungāru tunikā tāpat kā brālis, tikai viņa tunika bija no citronkrāsas samta un bikses no zilā kašmira. Kaklā viņam karājās krāšņa goda zīme; tas bija sultāna Mah- muda Nisama attēls.
   Pārējie mājas galda biedri ēda pie tā paša galda, katras tai vietā, kuru noteica viņa stāvoklis — starp draugiem vai kalpotājiem.
   Pusdienas bija drūmas. Kostaki ne reizi neuzrunāja mani, lai gan viņa brālis, franciski runādams, pievērsa man visu uzmanību. Bet māte man piedāvāja pati visu ar to svinību, kura nekad viņu neatstāja. Viņa bija īsta princese, kā to jau bija teicis Gregoriska.
   Pēc pusdienām Gregoriska griezās pie mātes. Moldāviski viņš paskai­droja viņai, ka man vajag būt vienai, ka man nepieciešama atpūta pēc tādas dienas pārdzīvojumiem. Ar galvu pamādama, Smeranda izteica piekri­šanu, pasniedza man roku, noskūpstīja mani uz pieres, kā būtu darījusi ar savu meitu, un novēlēja pavadīt labu nakti viņas pilī.
   Gregoriska nebija vilies: šo vientulību es karsti vēlējos. Tāpat es pa­teicos princesei, kas mani pavadīja līdz durvīm, kur mani gaidīja divas sievietes, kas mani ieveda istabā.
   Es viņu sveicināju, tāpat kā to darīja viņas abi dēli, un tad paliku viena tajā pašā istabā, no kuras pirms stundas bija izgājusi.
   Dīvāns bija pārvērsts par gultu. Tā bija vienīgā pārvērtība, kas tur bija notikusi.
   Palocīdamās es pateicos sievietēm. Es devu viņām zīmi, ka noģērbšos pati. Parādīdamas godu, viņas izgāja, kas man pierādīja, ka viņām bija pavēlēts paklausīt man visās lietās.
   Es paliku šai lielajā istabā, kuru svece apgaismoja tikai daļēji, nekādi nevarēdama apgaismot visu istabu uzreiz.
   Dīvaina gaismas spēle radās, cīnoties sveces gaismai ar mēness stariem, kuri spīdēja iekšā pa logu.
   Bez durvīm, pa kurām es iegāju un kuras atvērās uz kāpnēm, vēl divas durvis vērās uz manu istabu.
   Bet milzīgie aizbultņi, kas noslēdza šīs durvis no manas istabas puses, mani nomierināja.
   Es piegāju pie durvīm, pa kurām iegāju. Šīs, tāpat kā pārējās durvis, bija labi noslēdzamas.
   Es atvēru logu: priekšā bija bezdibenis.
   Beidzot, atgriezdamās pie dīvāna, uz galda es atradu salocītu vēstulīti.
   Es to atvēru un lasīju poļu valodā:
   „Guliet mierīgi: jums ne no viena nav jābaidās, kamēr jūs paliekat pilī.
   Gregoriska"
   Es klausīju viņa padomama un, ļaudamās nogurumam vairāk nekā rū­pēm, apgūlos un iemigu.

   Sākot no šā briža es iekārtojos pilī un no šā brīža sākās drāma, par kuru es jums tūlīt pastāstīšu.
   Abi brāļi iemīlējās manī, ikviens saskaņā ar sava rakstura īpatnībām.
   Otrā dienā Kostaki man teica, ka viņš mani mīl, paziņodams, ka es piederēšu viņam un nevienam citam, ka viņš drīzāk mani nogalināšot, ne­kā pieļaušot, ka es piederētu citam, lai kas tas arī nebūtu.
   Gregoriska nekā neteica. Bet viņš mani apkrāva ar savas rūpības un uzmanības pierādījumiem. Visi spīdošās izglītības līdzekļi, visas Eiropas labākos galmos jaunībā iegūtās zināšanas tika laistas darbā, lai man pa­tiktu. Ak, tas nemaz nebija grūti: pirmo reizi izdzirdusi viņa balss skaņas, es jutu, ka tās glāstīja manu dvēseli. No pirmā viņa skatiena es jutu, ka šis skatiens spiedās man līdz sirdij.
   Triju mēnešu laikā Kostaki bija paguvis jau simtām reižu man pateikt, ka viņš mani mīl, un es viņu ienīdu. Triju mēnešu laikā Gregoriska man nebija teicis nevienu vienīgu vārdu par mīlu, un es jutu, ja viņš prasītu, es visa piederētu viņam.
   Kostaki atmeta savas agrākās gaitas. Viņš vairs neatstāja pili. No va­doņa pienākumiem viņš bija atteicies par labu kādam leitnantam, kas lai­ku pa laikam atnāca pēc viņa pavēlēm un tad nozuda.
   Arī Smeranda mani mīlēja ar kaislīgu draudzību, kuras izteiksme man iedvesa bailes. Viņa acīmredzot protežēja Kostaki un likās manis dēļ bija greizsirdīga vairāk nekā viņš pats. Bet tā kā viņa neprata ne poļu, ne franču, bet es savukārt nesapratu moldāvu valodu, viņa nevarēja izteikt visus pierādījumus par labu savam dēlam. Bet viņa bija iemācījusies fran­ču valodā trīs vārdus, kurus, pielikusi lūpas manai pierei, vienmēr atkār­toja:
   „Kostaki mīl Hedvigu."
   Kādudien es saņēmu šausmīgu ziņu, kura uzlika vainagu visām manām nelaimēm. Tie četri vīri, kuri nebija nogalināti kaujā, tika atbrīvoti. Viņi
   devās uz Poliju, apsolīdami, ka viens no viņiem pēc trim mēnešiem at­griezīsies un paziņos par mana tēva likteni.
   Kādurīt viens no viņiem tiešām parādījās. Mūsu pils bija ieņemta, no­dedzināta un nojaukta, bet tēvs, to aizstāvot, nogalināts.
   No tā brīža es biju viena visā pasaulē.
   Kostaki divkāršoja savus pierādījumus un Smeranda — maigumu. Bet šoreiz es aizbildinājos ar sērām pēc tēva. Kostaki uzstāja, teikdams, ka jo vairāk es esmu vientulīga, jo vairāk man vajag atbalsta. Viņa māte tāpat uzstāja, varbūt vairāk par citiem.
   Gregoriska man bija stāstījis par moldāvu spējām apslēpt savas jūtas, ja viņi negrib ļaut tās nolasīt citiem. Tam viņš bija dzīvs piemērs.
   Neviens nevarēja būt vairāk pārliecināts par kāda cilvēka mīlu, kā es biju pārliecināta par viņu. Un tomēr, ja man būtu prasījuši, uz ko balstījās šī drošība, es nebūtu varējusi pateikt. Neviens pilī nebija redzējis viņa roku pieskārāmies manai, viņa acis meklējot manas acis. Tikai greizsirdība Kostaki norādīja uz viņa sāncensi, kā mana vienīgā mīla man norādīja uz to, kas mani mīl.
   Tomēr es atzīstos: šī Gregoriska pašsavaldīšanās spēja man sagādāja bažas. Es biju droša, bet ar to nebija diezgan: man vajadzēja pārlieci­nāties. Tad kāduvakar, kad es atgriezos savā istabā, pie durvīm, kuras, kā aprakstīju, bija aiztaisītas no iekšpuses, es izdzirdu vieglus klauvējienus. Pēc to maiguma es uzminēju, ka tas bija kāds draugs. Es tuvojos un jautāju, kas tur ir.
   —           Gregoriska, — kāda balss atbildēja ar tādu uzsvaru, ka man nebija nekādu šaubu.
   —  Ko jūs vēlaties? — drebēdama es jautāju.
   —           Ja jūs man uzticaties, — teica Gregoriska, — ja jūs man ticat kā goda vīram, izpildiet manu lūgumu.
   —  Kādu?
   —          Nodzēsiet uguni, it kā jūs būtu apgūlusies, un pēc pusstundas atve­riet man durvis.
   —  Atnāciet pēc pusstundas, — bija mana vienīgā atbilde.
   Es nodzēsu uguni un gaidīju.
   Sirds man strauji pukstēja, jo es sapratu, ka bija gaidāms kaut kas nopietns.
   Pagāja pusstunda. Es dzirdēju vēl maigāku klauvējienu nekā pirmajā reizē. Starpbrīdī es biju atšāvusi bultas; tagad man atlika tikai atvērt dur­vis.
   Ienāca Gregoriska un, nenogaidījusi, kamēr viņš man ko teiks, es aiz­taisīju durvis un aizšāvu bultas.
   Kādu mirkli viņš palika klusu un nekustīgi stāvam, mādams, lai klusēju arī es. Tad pārliecinājies, ka nekādas briesmas nedraud, viņš mani aiz­veda plašās istabas vidū, bet, no manas drebēšanas juzdams, ka nostāvēt kājās es nevarēšu, sameklēja krēslu.
   Es apsēdos vai, labāk teikt, atkritu krēslā.
   —           O, mans Dievs! — es viņam teicu, — kas noticis un kāpēc šī pie­sardzība?
   —          Tāpēc, ka mana dzīve, un arī jūsu, ir atkarīga no tā, ko mēs runā­sim.
   Izbijusies es satvēru viņa roku. Visu laiku manī skatīdamies, viņš pielika manu roku pie lūpām it kā lūgdams piedošanu par tādu pārdrošību. Es nolaidu acis: tā bija piekrišana.
   —          Es jūs mīlu, — melodiskā, dziedošā balsī viņš teica, — vai jūs mīlat mani?
   —  Jā, — es atbildēju.
   —   Vai jūs esat ar mieru kļūt par manu sievu?
   —  Jā.
   Ar dziļu laimes nopūtu viņš pielika roku pie pieres.
   —  Tad jūs neatsakāties man sekot?
   —  Es jums iešu līdzi visur!
   —  Jūs taču saprotat, ka mēs varam kļūt laimīgi tikai aizbēgdami.
   —  O, jā! — es iesaucos. — Bēgsim!
   —   Klusu! — viņš drebēdams iesaucās. — Klusu!
   —  Jums taisnība!
   Drebēdama es tuvojos viņam.
   —           Lūk, ko es darīju, — viņš man teica, — lūk, ko es darīju un tik ilgi neatzinos, ka jūs mīlu. Es gribēju, ja reiz būtu drošs, ka jūs mīlat mani, lai nekas nevarētu stāvēt ceļā mūsu mīlai. Es esmu bagāts, Hedviga, bezgalīgi bagāts, bet tā kā esmu moldāvu muižnieks, man pieder zeme, ganāmpulki un vergi. Nu, lūk! Esmu pārdevis Hango klosterim par veselu miljonu zemi, ganāmpulkus un ciemus. Viņi man iedeva trīssimt tūkstošu franku vērtībā dārgakmeņus, simttūkstoš franku vērtībā zeltu, pārējo Vī­nes vekseļos. Vai ar miljonu pietiks?
   Es viņam spiedu roku.
   —  Man pietiek ar jūsu mīlu, Gregoriska!
   —           Labi! Klausieties: rīt es iešu uz klosteri nokārtot pēdējās darīšanas ar klostera vecāko. Viņš man turēs gatavus zirgus. Deviņos vakarā, pa­slēpti simts soļu attālumā no pils, tie gaidīs mūs. Pēc vakariņām jūs uzie­sit augšā tāpat kā šodien. Tāpat kā šodien jūs nodzēsīsit uguni. Tāpat kā šodien es ienākšu pie jums. Bet rīt es neiziešu viens, jūs man sekosit. Mēs iziesim pa vārtiem, kuri atveras uz tīrumu, un atradīsim mūsu zirgus. Mēs aizlaidīsimies un parīt, dienai austot, būsim nojājuši trīsdesmit jūdžu.
   —  Un kas mēs būsim parīt?
   —  Mīļā Hedviga!
   Gregoriska mani spieda pie krūtīm, mūsu lūpas sastapās.
   O! viņš bija labi teicis: tas bija goda vīrs, kam es biju atvērusi manas istabas durvis. Bet viņš saprata pareizi: ja es viņam nepiederēju ar miesu, es viņam piederēju ar dvēseli.
   Nakts pagāja, es nebiju aizmigusi nevienu mirkli.
   Es redzēju sevi aizbēgam kopā ar Gregorisku: es jutu, kā viņš mani aizveda, kā bija aizvedis Kostaki. Tikai šoreiz šis drausmīgais, baiļu pil­nais, drūmais jājiens pārvērtās maigā un aizraujošā apskāvienā, kuram straujā joņošana pievienoja kaislu baudu, jo straujums pats par sevi ir bauda.
   Ausa diena.
   Es nokāpu lejā.
   Man likās, ka Kostaki apsveicinājumā bija kaut kas vēl drūmāks nekā parasti. Viņa smaids vairs nepauda ironiju, bet draudus.
   Kas attiecas uz Smerandu, tad viņa man izlikās tāda pati kā parasti.
   Brokastojot Gregoriska pavēlēja sagatavot viņam zirgus. Kostaki šķiet nepievērsa nekādu vērību šai pavēlei.
   Ap vienpadsmitiem Gregoriska atsveicinājās, paziņodams, ka atgriezī­sies tikai vakarā, un lūdza māti negaidīt viņu pusdienās. Tad, pagriezies pret mani, viņš lūdza savukārt pieņemt viņa atvainošanos.
   Gregoriska izgāja.
   Brāļa acis viņu pavadīja līdz tam brīdim, kad viņš atstāja istabu, un tai brīdi izšāva tādu naida liesmu, ka es nodrebēju.
   Visa diena, kā jūs varat iedomāties, pagāja vienās bailēs. Ne ar vienu es nebiju dalījusies mūsu nodomos. Pat lūgšanās es neuzdrošinājos runāt par to ar Dievu, un tomēr man likās, ka šos nodomus zināja visi cilvēki. It kā katrs skatiens, kas bija vērsts uz mani, varēja iespiesties un lasīt manā sirdī.
   Pusdienas bija mocības. Drūmais un nerunīgais Kostaki reti izmeta kā­du vārdu. Šoreiz viņš apmierinājās ar diviem vai trim vārdiem moldāvu valodā, un viņa balss katru reizi man lika notrīsēt.
   Kad es piecēlos, lai ietu augšā, Smeranda, kā parasti, mani apskāva, un apskaudama viņa man teica to frāzi, kuru jau astoņas dienas no viņas nebiju dzirdējusi:
   „Kostaki mīl Hedvigu."
   Šī frāze mani vajāja kā draudi. Vēl istabā man likās: kāda liktenīga balss man čukstēja ausīs: „Kostaki mīl Hedvigu".
   Bet Kostaki mila, to man jau teica Gregoriska, bija nāve.
   Septiņos vakarā, kad jau sāka krēslot, es redzēju Kostaki ejam pāri pagalmam. Viņš pagriezās, lai paskatītos uz manu pusi, bet es atmetos atpakaļ, lai viņš nevarētu mani redzēt.
   Es biju nemierīga, jo, cik loga stāvoklis man ļāva viņam sekot, es re­dzēju, ka viņš devās uz stalli. Es uzdrošinājos atraut bultas durvīm un ieslīdēju blakusistabā, no kurienes es redzēju visu, kas notika.
   Tiešām — viņš iegāja stallī. Pats viņš izveda iemīļoto zirgu, rūpīgi ap­sedloja kā cilvēks, kas piešķir vislielāko nozīmi vismazākajam sīkumam. Viņš bija tai pašā apģērbā, kurā es viņu ieraudzīju pirmoreiz. Tikai šoreiz viņa vienīgais ierocis bija zobens.
   Apseglojis zirgu, viņš vēlreiz uzmeta acis manam logam. Tad, mani ne­redzēdams, viņš ielēca sedlos un, licis atvērt tos pašus vārtus, pa kuriem bija izjājis un pa kuriem vajadzēja atgriezties brālim, aizaulēkšoaja Hango klostera virzienā.
   Mana sirds šausmīgi sažņaudzās. Liktenīga nojauta man teica, ka Kostaki devās pretī brālim.
   Es paliku pie loga tik ilgi, kamēr varēju saredzēt ceļu, kurš ceturtdaļ- jūdzes attālumā izliecās un nozuda mežā. Ar katru bridi metās tumšāks, ceļš beidzot kļuva nesaredzams.
   Es vēl paliku pie loga.
   Galu galā pārmērīgais nemiers man piedeva spēkus un bija skaidrs, ka lejā zālē es saņemšu pirmās ziņas no viena vai otra brāļa. Es nokāpu lejā.
   Pirmo skatienu es uzmetu Smerandai. Pēc viņas mierīgās sejas iz­teiksmes es redzēju, ka viņu nenomāca nekāda nojauta. Viņa rūpējās par vakariņām un abiem brāļiem ēdieni bija nolikti parastajās vietās.
   Es neuzdrošinājos jautāt nevienam. Starp citu, kam es būtu varējis jau­tāt? Neviens pilī, atskaitot Kostaki un Gregorisku, nerunāja tajās valodās, kuras runāju es.
   Pie mazākā troksnīša es nodrebēju.
   Parasti deviņos visi sēdās pie vakariņu galda.
   Es nogāju lejā pusdeviņos. Ar acīm es sekoju minūšu rādītājam, kura gaita uz plašā sienas pulksteņa ciparnīcas bija gandrīz vai saredzama.
   Rādītājs šķērsoja attālumu, kas šķira ceturksni no deviņiem.
   Pulkstenis nosita ceturksni. Atskanēja drūma un sērīga trīcēšana. Tad rādītājs atkal uzsāka kluso gājienu, un es no jauna redzēju, kā tas lēni un noteikti veic attālumu.
   Dažas minūtes pirms deviņiem man likās, ka es dzirdēju zirga aulēkšus pagalmā. Smeranda arī dzirdēja, jo viņa pagrieza galvu uz loga pusi. Bet nakts bija pārāk tumša, lai viņa varētu kaut ko saredzēt.
   O, ja viņa būtu uz mani paskatījusies, viņa būtu uzminējusi to, kas norisinājās manā sirdī.
   Dzirdami bija tikai viena zirga rikši. Un tas bija ļoti vienkārši. Es ļoti labi zināju, ka atgriezīsies tikai viens vienīgs jātnieks.
   Bet kurš?
   Priekšistabā atskanēja soļu troksnis. Soļi bija lēni un likās spiedās man sirdī.
   Atvērās durvis, es tumsā redzēju ēnu.
   Šī ēna vienu brīdi apstājās uz sliekšņa. Mana sirds apstājās.
   Ēna devās uz priekšu, un, dzirdot to, kā tā iegāja gaismas lokā, es uzelpoju vieglāk.
   Es pazinu Gregorisku.
   Vēl viens sāpju acumirklis un man sirds bulu salū/usi.
   Es pazinu Gregorisku, bet viņš bija bāls kā nāve. Viņu redzot vien, varēja uzminēt, ka noticis kaut kas šausmīgs.
   —  Vai tas esi tu, Kostaki?
   —  Nē, māt, — dobjā balsī atbildēja Gregoriska.
   —           Ak, jūs, — viņa teica, — un no kura laika mātei būs jāgaida uz jums?
   —           Māt, — teica Gregoriska, uzmetis acis pulkstenim, — pulkstenis ir tikai deviņi.
   Tiešām, tai brīdī pulkstenis nosita deviņi.
   —  Tas tiesa, — teica Smeranda. — Kur ir jūsu brālis?
   Pret savu gribu es iedomājos, ka tas bija tas pats jautājums, ko Dievs bija uzdevis Kainam.
   Gregoriska neko neatbildēja.
   —  Vai neviens nav redzējis Kostaki? — jautāja Smeranda.
   Pārvaldnieks apjautājās visiem.
   —          Ap septiņiem grāfs bija stallī, pats apsegloja zirgu un devās uz Han- go pusi.
   Šai brīdī manas acis sastapās ar Gregoriska acīm. Es nezinu, vai tā bija īstenība vai halucinācija, bet man likās, ka uz pieres viņam bija asiņu piliens.
   Es pieliku pirkstu sev pie pieres, norādīdama uz vietu, kur es redzēju šo traipu.
   Gregoriska mani saprata. Viņš izvilka mutautiņu un noslaucījās.
   —           Jā, jā, — murmināja Smeranda, — viņš būs sastapis kādu lāci, kādu vilku un, viņu vajādams, priecājas. Lūk, kāpēc dēls liek mātei gaidīt. Kur jūs viņu pamētāt, Gregoriska? Sakiet!
   —           Māt, — aizlūstošā, bet drošā balsī atbildēja Gregoriska, — mēs ar brāli neizgājām reizē.
   —          Labi, — teica Smeranda. — Lai padod galdā, sēstas pie vakariņām un aiztaisa vārtus. Tie, kas paliks ārā, tur arī gulēs.
   Šīs pavēles divas pirmās daļas tika izpildītas. Smeranda ieņēma vietu, Gregoriska apsēdās pa labi, bet es — pa kreisi.
   Tad sulaiņi izgāja, lai izpildītu trešo pavēli, tas ir, aiztaisītu pils vārtus.
   Šai brīdi pagalmā izcēlās šausmīgs troksnis, un zālē pavisam sabijies ieskrēja sulainis, saukdams:
   —           Princese, grāfa Kostaki zirgs iegāja pagalmā viens pats un asinīm nošļākts.
   —           O, — nomurmināja Smeranda, pieceldamās bāla un draudīga, — tā kādu vakaru atgriezās viņa tēva zirgs.
   Es uzmetu acis Gregorisku, viņš vairs nebija bāls, viņš bija zilgans.
   Tiešām, grāfa Koproli zirgs kāduvakar atgriezās pils pagalmā, nošļākts ar asinīm, bet stundu vēlāk kalpi atrada un atnesa ievainojumiem klāto līķi.
   Smeranda paņēma lāpu no sulaiņa rokām, devās uz durvīm, atvēra tās un izgāja pagalmā.
   Izbiedēto zirgu saturēja trīs vai četri kalpotāji, jo bija vajadzīgas viņu kopējās pūles, lai to nomierinātu.
   Smeranda devās pie loga, apskatīja asinis, kas bija notriepušas seglus, un ar sava prāta dziļumu noteica ievainojumu:
   —           Kostaki nogalināts no priekšpuses, — viņa teica, — divkaujā. To izdarījis viens ienaidnieks. Bērni, meklējiet viņa miesas, vēlāk mēs meklē­sim slepkavu.
   Tā kā zirgs bija atgriezies pa vārtiem, kas veda uz Hango pusi, visi kalpotāji metās ārā pa šiem vārtiem. Drīz vien varēja redzēt viņu ar lā­pām klīstam laukos un ienirstam mežā, kā skaistā vasaras vakarā redz dzirkstam jāņtārpiņus Nicas un Pizas līdzenumā.
   Smeranda, it kā būdama pārliecināta, ka gaidīšana nebūs ilga, stāvēja un gaidīja pie vārtiem.
   Pat neviena asara neritēja pa izmisušās mātes seju, tomēr varēja just, ka izmisums šņāca viņas sirds dziļumos.
   Gregoriska stāvēja viņai aiz muguras, bet es — blakus viņam.
   Izejot no zāles, vienu mirkli viņam radās nodoms man piedāvāt roku, bet viņš neuzdrošinājās. Apmēram pēc stundas ceturkšņa ceļa pagriezienā ieraudzījām lāpu, tad divas, beidzot — visas.
   Tikai šoreiz tās nebija izklīdušas pa lauku, bet grupējās ap kopējo centru.
   Drīz vien varēja redzēt, ka šis kopējais centrs bija nestuves, bet uz nestuvēm gulēja cilvēks.
   Sēru gājiens uz priekšu virzījās ļoti lēnām, bet tomēr virzījās. Pēc des­mit minūtēm tas bija pie vārtiem. Ieraudzīdami māti, kas gaidīja mirušo dēlu, nesēji instinktīvi noņēma cepures, tad klusi ienāca pagalmā.
   Smeranda sekoja nesējiem, un mēs sekojām Smerandai. Tā sasniedzām lielo zāli, kur novietoja mirušo.
   Tad ar augstākā mērā cēlu kustību viņa pabīdīja visus pie malas, un, tuvodamās līķim, nometās tā priekšā ceļos, atbīdīja matus, kuri aizklāja viņa seju, un sausām acīm ilgi viņā nolūkojās. Tad, atpogājusi moldāvu tērpu, viņa atbīdīja asinīm notriepto kreklu.
   Ievainojums bija krūšu labajā pusē. Dūriens bija izdarīts ar taisnu, ab­pus griezīgu asmeni.
   Es atcerējos, ka tai pašā dienā biju redzējusi pie Gregoriska sāniem garo medību nazi, ko viņš izmantoja kā bajoneti pie savas karabīnes.
   Pie viņa sāniem es šo ieroci vairs neredzēju. Tas bija pazudis.
   Smeranda paprasīja ūdeni, samērcēja mutautiņu un izmazgāja brūci.
   Maigas un tīras asinis krāsoja ievainojumu.
   Skats, kas norisinājās mani acu priekšā, bija reizē kaut kas briesmīgs un cēls. Sveķaino lāpu piedūmotā plašā istaba, mežonīgās sejas, niknumā mirdzošās acis, savādie apģērbi, māte, kas pēc karstām asinīm rēķināja, kad varēja būs iestājusies nāve, lielais klusums, kuru tikai reižu reizēm pārtrauca laupītāju šņukstēšana par savu vadoni, tas viss bija, es atkārtoju, reizē cēls un briesmīgs.
   Beidzot Smeranda piespieda lūpas dēla pierei, tad, atmesdama atpakaļ garās matu pīnes, kas bija atrisušas, teica:
   —  Gregoriska!
   Gregoriska nodrebēja, pašūpoja galvu un, pārvarēdams nespēku, at­bildēja:
   —  Māt!
   —  Nāc šurp, dēls, un uzklausi mani!
   Drebēdams Gregoriska paklausīja.
   Jo tuvāk viņš nāca līķim, jo vairāk tumšsarkanās asinis sāka plūst no brūces. Par laimi Smeranda vairs neskatījās uz to pusi, jo, redzot šīs ap­sūdzošās asinis, viņai nebūtu bijis vajadzīgs meklēt slepkavu.
   —           Gregoriska, — viņa teica, — es zinu, ka tu un Kostaki viens otru nemīlējāt. Es zinu, ka tu esi Vaivadi no tēva puses, un viņš — Koproli.
   Bet no mātes puses jūs abi esat Brankovani. Es zinu, ka tu esi Rietumu pilsētu cilvēks, un viņš Austrumu kalnu cilvēks. Bet tomēr jūs esat nākuši no vienām un tām pašām miesām un tāpēc esat brāļi. Tāpēc es gribu zināt, vai mēs guldīsim dēlu blakus tēvam, nedzirdējuši solījumu, ka slep­kava tiks sodīts, kas ļaus man kā sievietei mierīgi raudāt.
   —    Kundze, sauciet mani par slepkavu un pavēliet! Es jums zvēru, ka nepaies ne stunda, un viņš mitēsies dzīvot.
   —     Zvēri, Gregoriska, zvēri zem manu lāstu draudiem, vai saproti, dēls?! Zvēri, ka slepkava samaksās ar nāvi, ka tu neatstāsi akmeni uz akmens viņa mājai. Ka viņa māte, bērni, brāļi un sieva vai līgava aizies bojā no tavas rokas. Zvēri un zvērēdams piesauc visas debess dusmas uz sevi, ja neizpildīsi šo svēto apņemšanos. Ja tu neizpildīsi šo zvērestu, tevi pavadīs posts, draugu nicināšana, mātes lāsti.
   Gregoriska izstiepa roku pār līķi.
   —  Es zvēru, ka slepkava mirs, — viņš teica.
   Pa šā zvēresta laiku, kura īsto jēgu saprast varēja tikai es un mirušais, es redzēju vai man likās, ka es redzēju notiekam brīnumu. Mirušā acis atvērās un skatījās uz mani tik dzīvi, kādas es viņas nekad nebiju re­dzējusi, un es jutu, it kā viņa acu stari būtu taustāmi un it kā karsta dzelzs spiestos man līdz sirds dziļumiem.
   Tas bija vairāk, nekā es spēju izturēt. Es noģību.

   Kad pamodos, es gulēju savā istabā. Viens no divām sievietēm mani uzraudzīja.
   Es jautāju, kur atrodas Smeranda. Man atbildēja, ka viņa atrodas pie sava dēla līķa.
   Es jautāju, kur atrodas Gregoriska. Man atbildēja, ka viņš atrodas Hango klosterī.
   Par bēgšanu vairs nevarēja būt runa. Vai Kostaki nebija miris?
   Par precībām vairs nevarēja būt runa. Vai es drīkstēju precēt brāļa slepkavu?
   Tā savādos murgos pagāja trīs dienas un trīs naktis. Nomodā vai mie­gā, es vienmēr redzēju divas kvēlojošas mirušā acis: tā bija šausmīga vīzija.
   Trešajā dienā bija jānotiek Kostaki apbedīšanai.
   Tās dienas rītā Smeranda man atsūtīja sēru tērpu. Es apģērbos un nogāju lejā.
   Māja likās tukša: visi mājnieki atradās kapličā.
   Es devos uz sapulcēšanos vietu. Tai brīdī, kad man vajadzēja kāpt pāri slieksnim, Smeranda, ko es nebiju redzējusi trīs dienas, pārkāpa slieksni un pienāca pie manis.
   Viņa bija līdzīga sāpju tēlam ar lēnām kā akmens tēla kustībām. Viņa uzspieda ledainās lūpas man uz pieres, un balsī, kas likās nāca no kapa, viņa izteica parastos vārdus: „Kostaki mīl."
   Jūs nevarat iedomāties, kādu iespaidu uz mani atstāja šie vārdi. Šis mīlas apliecinājums, teikts tagadnē, kad to vajadzēja teikt pagātnē, — „jūs mīl" tai vietā, lai teiktu, „jūs mīlēja." Šī mīlestība, kas nāca no kapa meklēt mani dzīvē, atstāja uz mani drausmīgu iespaidu.
   Tai paša laikā mani sagrāba savāda sajūta, it kā es tiešām būtu bijusi mirušā sieva un nevis līgava dzīvajam. Šķirsts mani pievilka pret manu gribu, kā čūska pievelk apstulboto putnu. Ar acīm es meklēju Gregorisku.
   Es viņu ieraudzīju bālu, atspiedušos pret kolonnu. Viņš skatījās uz augšu. Es nevaru pateikt, vai viņš mani redzēja.
   Mirušajam apkārt stāvēja Hango klostera mūki un dziedāja grieķu ce­remoniāla dažreiz harmoniskos, biežāk vienmuļīgos psalmus. Es arī gri­bēju lūgt, bet lūgšana nomira man uz lūpām. Mans gars bija tā samulsis, ka man likās — es piedalos kaut kādā dēmonu sanāksmē un nevis prie­steru pulcēšanās vietā.
   Kad pacēla līķi, es gribēju sekot, bet spēki man neklausīja. Kājas man ļodzījās un es atbalstījos pret durvīm.
   Tad pie manis pienāca Smeranda un deva zīmi Gregoriskam. Viņš pa­klausīja un tuvojās. Tad Smeranda griezās pie manis, runādama moldāvu valodā.
   —    Māte man pavēl atkārtot vārdu pa vārdam to, ko viņa teiks, — bilda Gregoriska.
   Tad Smeranda runāja atkal. Kad viņa beidza, atsāka Gregoriska.
   —  Lūk, mātes vārdi, — viņš teica.
   „Jūs apraudiet manu dēlu, Hedviga, jūs viņu mīlējāt, vai ne? Es pa­teicos par jūsu asarām un jūsu mīlu. No šā laika jūs esat mana meita, it kā jūs būtu bijusi Kostaki laulātā draudzene. No šā laika jums ir dizmtene, māte un ģimene. Liesim asaras, kādas pienākas mirušiem, tad kļūsim abas tā cienīgas, kura vairs nav… Es, viņa māte, jūs, viņa sieva! Ardievu! Ejiet pie sevis! Es sekošu manam dēlam līdz viņa pēdējai atdu­sas vietai. Pēc atgriešanās es ieslēgšos ar manām sāpēm, un jūs mani redzēsit tikai tad, kad es tās būšu uzvarējusi. Esiet mierīga, es tās nogali­nāšu, jo es negribu, lai tās nogalina mani."
   Uz Gregoriska pārtulkotajiem Smerandas vārdiem es varēju atbil- dēt tikai ar nopūtu.
   Es uzkāpu savā istabā. Bērinieki attālinājās. Es viņus redzēju pazūdam ceļa pagriezienā. Taisnā gājienā Hango klosteris atradās tikai pusjūdzi no pils, bet dabas šķēršļi spieda izlocīt ceļu, un, ejot pa ceļu, tas bija apmē­ram divu stundu attālumā.
   Bija novembra mēnesis. Dienas bija kļuvušas aukstas un īsas. Pulkstens piecos jau bija tumšs.
   Ap pulkstens septiņiem es redzēju parādāmies lāpas. Tur atgriezās bē­rinieku procesija. Mironis atdusējās tēvu kapos. Viss bija galā.
   Es jums jau teicu, kādā savādā apmātībā es atrados kopš liktenīgajiem notikumiem, kuri mums lika tērpties sērās, un it sevišķi kopš es biju re­dzējusi aizveramies un atveramies mirušā acis. Šovakar, dienas pārdzī­vojumu nogurdināta, es biju vēl bēdīgāka. Es klausījos, kā pils torņa pulkstenis nosita stundas, un es kļuvu jo bēdīgāka, jo vairāk ātri skrejošais laiks tuvojās mirklim, kad bija miris Kostaki.
   Es dzirdēju, kā pulkstenis nosita bez ceturkšņa deviņi.
   Tad mani sagrāba savāda sajūta. Stindzinošas bailes pārskrēja pār visu miesu. Reizē ar bailēm kāds nepārvarams miegs padarīja smagus manus locekļus. Kaut kas nospieda krūtis, aizplīvuroja acis. Es izstiepu roku un atmuguriski iekritu gultā.
   Tomēr mani jutekļi nebija tā iemiguši, lai es nevarētu dzirdēt soļus, kas tuvojās durvim. Tad man likās, ka durvis atvērās. Pēc tam es vairs neko neredzēju un nedzirdēju.
   Tikai kaklā es sajutu asas sāpes.
   Pēc tam es iegrimu pilnīgā letarģijā.
   Ap pusnakti es pamodos, lampa vēl dega. Es gribēju piecelties, bet bija tik vāja, ka man to vajadzēja mēģināt otrreiz. Tomēr es uzvarēju šo vājību, un tā kā es sajutu kaklā tās pašas sāpes, kādas biju sajutusi miegā, es, balstīdamās pret sienu, pievilkos pie spoguļa un aplūkoju sevi.
   Kaut kas līdzīgs matadatas dūrienam iezīmējās kakla artērijā.
   Es nodomāju, ka mani miegā būs sakodis kāds insekts, un tā kā es biju noguruma nomākta, es apgūlos un aizmigu.
   Nākamajā rītā es pamodos kā parasti un kā parasti gribēju piecelties, tiklīdz bija vaļā acis. Bet es sajutu tādu nespēku, kādu biju sajutusi tikai vienreiz manā dzīvē, kādudien pēc asiņošanas.
   Es piegāju pie spoguļa un pārsteigumā sastingu: es biju ļoti bāla.
   Diena bija sērīga un drūma. Es jutu kaut ko savādu: kur es atrados, tur man vajadzēja palikt, katra pārvietošanās bija nogurdinoša.
   Nāca nakts, man atnesa lampu. Manas sievietes gribēja palikt, to es sapratu no viņu kustībām. Es pateicos: viņas izgāja.
   Tajā pašā laikā kā vakar es sajutu tos pašus simptomus. Tad es gribēju piecelties un pasaukt palīgā, bet nespēju aiziet pat līdz durvīm. Es ne­skaidri dzirdēju, kā torņa pulkstenis nosita bez ceturkšņa deviņi. Noska­nēja soļi, atvērās durvis. Bet es nekā neredzēju un nekā nedzirdēju: tāpat kā vakar es atmuguriski iekritu gultā.
   Tāpat kā vakar es sajutu asu dūrienu tai pašā vietā.
   Tāpat kā vakar es pamodos pusnaktī, tikai biju vēl vājāka un vēl bālāka nekā vakar.
   Otrā dienā šausmīgā apmātība atkārtojās.
   Es jau biju nolēmusi noiet lejā pie Smerandas, lai cik vāja es arī ne­biju, kad viena no manām sievietēm ienāca un minēja Gregoriska vārdu.
   Gregoriska gāja aiz viņas.
   Es gribēju piecelties un viņu saņemt, bet nespēkā atkritu krēslā.
   Mani ieraudzījis, viņš iekliedzās, un gribēja mesties man klāt, bet man vēl pietika spēka izstiept viņam pretī roku.
   —  Ko jūs te nākat? — es viņam jautāju.
   —     Cik žēl, — viņš teica, — es nāku atvadīties no jums! Es nāku jums teikt, ka es atstāju šo pasauli, kura man kļuvusi neizturāma bez jūsu mīlas un jūsu klātbūtnes. Es nācu, lai jums pateiktu, ka aizeju Hango klosterī.
   —     Manas klātbūtnes jums trūkst, Gregoriska, — es viņam atbildēju, — bet ne manas mīlas. Ak, es jūs mīlu vienmēr, un manas lielākās ciešanas ir tās, ka mana mīla pašlaik ir gandrīz vai noziegums.
   —  Tad es varu cerēt, ka jūs lūgsit par mani, Hedviga?
   —  Jā, vienīgi manas lūgšanas nebūs ilgas, — smaidīdama es piebildu.
   —  Tiešām, kas jums ir, un kāpēc jūs esat tik bāla?
   —  Man… Lai Dievs man ir žēlīgs un drīzāk sauc pie sevis!
   Gregoriska pienāca klāt, paņēma manu roku, kuru man nebija spēka
   atraut un, cieši manī lūkodamās, teica:
   —  Šis bālums nav dabīgs, Hedviga! No kā tas ceļas?
   —  Ja es jums to teiktu, Gregoriska, jūs iedomātos, ka es esmu traka.
   —     Nē, nē, sakiet, Hedviga, es jūs lūdzu! Mēs te esam tādā. zemē, kura nelīdzinās nevienai citai zemes virsū, tādā ģimenē, kura nelīdzinās ne­vienai citai ģimenei. Sakiet, sakiet visu, es jūs lūdzu!
   Es viņam izstāstīju par savādo halucināciju, kas mani pārņēma tai stun­dā, kad vajadzēja mirt Kostaki. Par šausmām, sastingumu, ledaino aukstu­mu, par nespēku, kas mani guldīja gultā, par soļu troksni, kurus es likās dzirdēju; beidzot, par asām sāpēm, kurām sekoja bālums ar nemitīgi pie­augošo vājību.
   Es iedomājos, ka Gregoriska manu stāstu uzskatīs par trakuma pazīmi, un runāju zināmā mērā nobijusies, bet es ieraudzīju, ka tieši otrādi: viņš tam piegrieza vislielāko vērību.
   Kad es beidzu stāstīt, viņš kādu mirkli pārdomāja.
   —      Tātad jūs katru vakaru iemiegat bez ceturkšņa deviņos? — viņš jautāja.
   —  Jā, lai arī kā es pretotos miegam.
   —  Un jums liekas, it kā jūs redzat atveramies durvis?
   —  Jā, lai gan es tās aizšauju ar bultu.
   —  Un kaklā jūs sajūtāt asas sāpes?
   —  Jā, kaut gan kaklā paliek tik tikko saredzams ievainojums.
   —  Vai jūs varat atļaut, lai es to apskatu? — viņš vaicāja.
   Es atmetu galvu viņam uz pleca.
   Viņš apskatīja brūci.
   —  Hedviga, — pēc acumirkļa viņš jautāja, — vai jūs man uzticaties?
   —  Un jūs vēl to prasāt? — es atbildēju.
   —  Jūs ticat maniem vārdiem?
   —  Es ticu, tāpat kā svētajam Evaņģēlijam.
   —           Labi, Hedviga! Goda vārds, es jums zvēru, ka jums atlicis dzīvot tikai astoņas dienas, ja jūs nebūsit ar mieru šodien pat darīt to, ko es jums teikšu.
   —  Un ja es piekritīšu?
   —  Ja jūs piekritīsi, jūs varbūt būsit glābta.
   —  Varbūt?
   Viņš klusēja.
   —           Lai kas tas arī nebūtu, Gregoriska, — es atbildēju, — es darīšu visu, ko jūs man pavēlēsit.
   —           Nu, labi! Klausieties, — viņš teica, — un it sevišķi nenobīstietics. Kā jūsu dzimtenē, tā Ungārijā un arī mūsu dzimtenē Rumānijā pastāv kāda ieraža.
   Es nodrebēju, jo es atcerejos šo ieražu.
   —  Ak, — viņš teica, — jūs zināt, ko es gribu teikt?
   —          Jā, — es atbildēju, — Polijā es redzēju cilvēkus, kas bija pakļauti šim drausmīgajam liktenim.
   —  Jūs gribat teikt par vampīriem, vai ne?
   —          Jā, manā bērnībā es redzēju manam tēvam piederošā kapsētā atro- kam četrdesmit personas, kas bija mirušas piecpadsmitās dienās, un ne­viens nezināja viņu nāves cēloņus. Pie septiņpadsmit bija redzamas visas vampīrisma pazīmes, tas ir, viņus atrada svaigus, sārtus un līdzīgus dzī­vajiem. Pārējie bija viņu upuri.
   —  Un ko darīja, lai zemi atbrīvotu no viņiem?
   —  Viņiem iedūra sirdī, un pēc tam sadedzināja.
   —          Jā, tā parasti rīkojās. Bet mums ar to nepietiek. Lai jūs atsvabinātu no spoka, es vispirms pats gribu to pazīt, un, debesu vārdā, es viņu redzē­šu. Jā, un ja vajadzēs, es cīnīšos miesa ar miesu pret viņu.
   —  Ak, Gregoriska! — izbijusies es iesaucos.
   —   Es teicu, lai kāds tas ari nebūtu, un es to atkārtoju. Bet lai labi īstenotu šo drausmīgo piedzīvojumu, vajag^ ka jūs piekristu tam, ko es prasīšu.
   —  Sakiet!
   —    Esiet gatava ap pulkstens septiņiem! Noejiet lejā kapličā. Noejiet viena pati, jo jūsu vājību, Hedviga, katrā ziņā vajag pārvarēt. Tur mēs saņemsim kāzu svētību. Piekrītiet tam, mana mīļā; lai jūs aizstāvētu, man uz to vajag tiesības Dieva un cilvēku priekšā. Tad mēs uziesim augšā un redzēsim.
   —  O! Gregoriska, — es iesaucos, — ja tas ir viņš, viņš jūs nogalinās.
   —   Nebaidietie, mīļā Hedviga! Tikai piekrītiet!
   —  Jūs labi zināt, Gregoriska, ka es darīšu visu, ko jūs gribēsit.
   —  Tātad šovakar.
   —  Jā, dariet no savas puses, ko gribat, un es jums palīdzēšu, cik vien spēšu! Ejiet!
   Viņš izgāja no istabas. Pēc stundas ceturkšņa es redzēju aulekšojam jātnieku uz klostera pusi. Tas bija viņš!
   Tiklīdz viņš pazuda no manām acīm, es nokritu ceļos un lūdzos, kā neprot lūgt jūsu neticīgajā zemē. Pulkstens septiņos es gaidīju, visas do­mas veltīdama Dievam un svētajiem holokostiem. Es piecēlos tikai tajā brīdī, kad pulkstenis sita septiņi.
   Es biju bezspēcīga kā mirstošais, bāla kā mironis. Es uzsedzu lielu melnu plīvuru, nokāpu, turēdamās pie sienām, lejā pa kāpnēm un, ne­vienu nesastapusi, nonācu kapličā.
   Gregoriska un tēvs Bazils, Hango klostera vecākais, mani gaidīja. Pie sāniem viņam karājās svētais zobens, vecā krustnešu relikvija, kas kopā ar Vilarduēnu un Flandrijas Boduēnu bija iekarojis Konstantinopoli.
   —  Hedviga, — ar roku piesizdams pie zobena, viņš teica, — ar Dieva palīgu, lūk, kas pārvarēs burvību, kura apdraud jūsu dzīvību. Tuvojaties droši, lūk, svētais tēvs, kas uzklausījis manu grēksūdzi, pieņems mūsu zvē­restus.
   Ceremonija sākās. Varbūt nekur citur nebija vienkāršākas un vienlaikus svinīgākas ceremonijas. Priesterim neviens nepalīdzēja. Viņš pats uzlika mums uz galvas laulību kroni. Abi ģērbušies sēru tērpos, mēs apgājām
   apkārt altārim ar sveci rokā. Tad garīdznieks, pateicis svētos vārdus, pie­bilda:
   —       Ejiet, mani bērni, un lai Dievs jums palīdz cīnīties pret cilvēces ienaidnieku. Jūs esat nevainīgi un jūsu pusē ir taisnība. Jūs dēmonu uz­varēsit. Ejiet, es jūs svētīju.
   Mēs noskūpstījām svētās grāmatas un izgājām no kapličas.
   Tad es pirmo reizi atbalstījos uz Gregoriska rokas un man likās, ka, pieskārusies šai drošsirdīgajai rokai, es pieskāros cēlai sirdij. Un dzīvība iešalcās manās dzīslās. Es biju droša, ka uzvarēšu, jo Gregoriska bija kopā ar mani. Mēs uzgājām augšā manā dzīvoklī.
   Pulkstenis nosita pusdeviņi.
   —      Hedviga, — Gregoriska teica, — mums ir maz laika. Vai tu gribi iemigt kā parasti, un lai viss tad notiek miegā? Vai arī tu gribi palikt apģērbusies un visu redzēt?
   Gregoriska izvilka pie krūtīm noglabātu svētīto buku, vēl pavisam mitru no svētā ūdens, un padeva to man.
   —      Ņem šo zaru, — viņš teica, — apguļoties gultā, skaiti lūgšanas Svē­tajai jaunavai un gaidi bez bailēm. Dievs ir ar mums. It sevišķi sargies izlaist no rokām šo zaru. Ar to tu varēsi pārvaldīt visu elli. Nesauc mani un nekliedz! Lūdz, ceri un gaidi!
   Es apgūlos, sakrustoju rokas uz krūtīm, kur noliku arī svētīto zaru.
   Kas attiecas uz Gregorisku, tad viņš paslēpās aiz altāra, par kuru es jau runāju un kurš atradās manas istabas kaktā.
   Es skaitīju minūtes, un, bez šaubām, Gregoriska skaitīja tāpat.
   Nosita trešo ceturksni.
   Veserīša sitiena skaņa vēl viļņoja, kad es sajutu to pašu sastingumu, tās pašas bailes, to pašu ledaino aukstumu. Bet es pieliku pie lūpām zaru un šīs sajūtas pazuda.
   Tad uz kāpnēm es skaidri sadzirdēju lēnu un vienmērīgu soļu troksni, kas tuvojās manām durvīm.
   Tad lēni, bez trokšņa atvērās durvis, it kā tās būtu atgrūdis kāds pār­dabisks spēks, un tad…
   Stāstītājas balss noslāpa kaklā.
   —      Un tad, — ar pūlēm viņa turpināja, — es pamanīju Kostaki, bālu, kādu es to biju redzējusi uz nestuvēm. No melnajiem, va|īgi uz pleciem nolaistajiem matiem pilēja asinis. Viņš bija ģērbies savā parastajā uzvalkā. Tikai uz krūtīm tas bija atpogāts un (āva redzēt asiņaino brūci.
   Viss bija nedzīvs, viss bija miris… miesa, drēbes, gaita… tikai acis, drausmīgās acis bija dzīvas.
   Savāda lieta, viņu ieraugot, es nesajutu lielākas bailes, bet otrādi, mana drosme pieauga. Bez šaubām, to man deva Dievs, lai es varētu cīnīties pret nelabo garu. Pie pirmā soļa, ko spoks paspēra uz manu pusi, es droši paskatījos viņa svina pelēkajās acīs un piesolīju viņam svētīto zaru.
   Spoks pūlējās tuvoties, bet kaut kāds lielāks spēks viņu apturēja uz vietas. Viņš apstājās.
   —  O, — viņš murmināja, — viņa neguļ, viņa zina visu.
   Viņš runāja moldāvu valodā, un tomēr es sapratu, it kā šos vārdus viņš būtu teicis tādā valodā, kuru es saprotu.
   Mēs ar spoku atradāmies viens otram pretī, un es nevarēju atraut acis no viņa acīm. Tad, galvu nepagriezusi sānis, es redzēju, ka Gregoriska ar zobenu rokā kā eņģelis sargātājs nāca no aizkakta altāra. Ar kreiso roku viņš pārkrustījās, un, zobenu izstiepis pret spoku, lēni devās uz priekšu. Tas, ieraudzījis brāli un šausmīgi smiedamies, savukārt izrāva zobenu. Bet tiklīdz viņa zobens pieskārās svētajam dzelzim, spoka rokas nošļuka gar ķermeni.
   Kostaki izmisumā nopūtās.
   —  Ko tu gribi? — viņš vaicāja brālim.
   —  Dzīvo Dieva vārdā, — teica Gregoriska, — es tevi zvērinu, atbildi!
   —  Runā, — zobus griezdams, atbildēja spoks.
   —  Vai tas biju es, kas tevi gaidīja?
   —  Nē.
   —  Vai tas biju es, kas tev uzbruka?
   —  Nē.
   —   Vai tas biju es, kas tev sita?
   —   Nē.
   —           Tu pats meties virsū manam zobenam, tas ir viss. Tātad Dieva un cilvēku acīs es neesmu vainojams brāļa slepkavībā. Tātad tu neesi dabūjis dievišķo, bet gan elles misiju. No kapa tu izgāji ne kā svētais, bet kā nolādētais spoks, un tu atgriezīsies savā kapā.
   —  Ar viņu, jā! — pūlēdamies mani sagrābt, iesaucās Kostaki.
   — Viens pats! — savukārt iesaucās Gregoriska. — Šī sieviete pieder man!
   Un, izteicis šos vārdus, viņš ar svēto dzelzi pieskārās vēl neaizdzijušai brūcei.
   Kostaki iekliedzās, it kā tur būtu pieskāries ugunīgs zobens, un, uz­likdams kreiso roku uz krūtīm, atkāpās soli atpakaļ.
   Tai pašā laikā, ar kustību, kas likās kā salieta ritmā ar brā|a kustību, Gregoriska paspēra soli uz priekšu. Tad acis cieši pievērsis miroņa acīm, uzlicis zobenu uz brāļa krūtīm, viņš sāka lēno gājienu, drausmīgu un svi­nīgu. Tas atgādināja notikumu ar Donu Zuanu un komandoru. Spoks, svētā zobena, Dieva cīnītāja, nepārvaramās gribas spiests, kāpās atpakaļ. Otrs, neteikdams ne vārda, viņam sekoja. Abi bija izmisuši, abi zilgani, bet dzīvais grūda mirušo sev pa priekšu un spieda viņu atstāt šo pili, kas bija viņa miteklis pagātnē, jo tagad kaps bija viņa nākamais miteklis.
   O! tas bija šausmīgs skats, es jums zvēru!
   Un tomēr, es pati, aizkustināta no kāda augstāka, neredzama, nepa­zīstama spēka, labi nesaprazdama, ko daru, piecēlos un sekoju viņam. Mēs nogājām lejā pa kāpnēm, kuras apgaismoja tikai Kostaki zvērojošās acu zīlītes. Tā mēs pārgājām pāri galerijai un pagalmam. Tādā pat gaitā mēs izgājām pa vārtiem: spoks atmuguriski, Gregoriska ar izstieptu roku, es viņam iepakaļ.
   Šis fantastiskais gājiens ilga veselu stundu, jo mirušo vajadzēja aizvadīt uz kapu. Tikai Kostaki un Gregoriska negāja pa parasto ceļu, bet taisnā līnijā, maz domādami par šķēršļiem, kuri likās vairs nepastāvēja: zem viņu kājām zeme izlīdzinājās, strauti izžuva, koki pašķīra ceļu, klintis pavirzījās sāņus. Tas pats brīnums, kā viņiem, norisinājās arī man. Tikai visa debess man likās pārklāta ar melnu šķidrautu, mēness un zvaigznes bija pazu­dušas, un es redzēju vienīgi mirdzošās vampīra acis.
   Tā mēs sasniedzām Hango, tā mēs pārgājām pāri arbūzu dārza žogam, kas bija apvilkts apkārt kapsētai. Kapsētā iegājusi, es ieraudzīju Kostaki kapu, kas atradās bālākus viņa tēva kapam. Es nezināju, ka kaps atrodas tur, un tomēr es to pazinu.
   Tai naktī es zināju visu.
   Pie vaļējā kapa malas Gregoriska apstājās.
   —          Kostaki, — viņš teica, — vēl tu neesi visu zaudējis un kāda debesu balss man saka, ka tu vari tikt atpestīts, ja tu nožēlo. Vai apsoli atgriezties kapā? Vai apsoli nekad vairs no tā neiziet? Vai beidzot, apsoli kalpot Dievam, kā tu līdz šim kalpoji ellei?
   —  Nē! — atbildēja Kostaki.
   —  Vai tu nožēlo? — jautāja Gregoriska.
   —  Nē!
   —  Pēdējo reizi, Kostaki?
   —  Nē!
   —           Labi! Sauc palīgā Sātanu, es saucu Dievu, un redzēsim, kas paliks uzvarētājs.
   Tai pašā acumirklī noskanēja divi kliedzieni. Dzelzs nošķindēja, šķiez- dams dzirkstis. Cīņa vilkās tikai vienu minūti, bet man tā likās vesela mūžība.
   Kostaki krita. Es redzēju paceļamies briesmīgu zobenu, es redzēju, kā tas iegrima viņa miesās un viņu pienagloja pie svaigi izrakņātās zemes.
   Ārkārtīgs, necilvēcīgs kliedziens satricināja gaisu.
   Es piesteidzos klāt.
   Gregoriska palika stāvus, bet tomēr ļodzījās.
   Es pieskrēju un saturēju viņu savās rokās.
   —  Vai jūs esat ievainots? — es viņam jautāju.
   —           Nē, — viņš man teica, — bet tādās divkaujās, dārgā Hedviga, ne­nogalina ievainojums, bet gan pati cīņa. Es cīnījos ar nāvi, es piederu nāvei.
   —          Draugs, draugs, — es iesaucos, — ej projām! Ej projām no šejienes un dzīvība atkal atgriezīsies pie tevis!
   —           Nē, — viņš teica, — Hedviga, te ir mans kaps. Bet nezaudēsim laiku: paņem asinīm apslacīto zemi un uzliec virsū tai vietai, kur viņš ir iekodis. Tas ir vienīgais līdzeklis kā nākotnē glābties no šīs briesmīgās mīlas.
   Drebēdama es paklausīju. Es pieliecos pie asiņainās zemes un ierau­dzīju pie tās pienagloto līķi. Svētais zobens viņam bija izdūries caur sirdi un tumšas asinis plūda no brūces, it kā viņš tikai nupat būtu miris.
   Es mazliet apslacināju zemi ar asinīm un pieliku šausmīgo talismanu pie savas rētas.
   —    Tagad, mīļā Hedviga, — vājā balsī teica Gregoriska, — uzklausi manus pēdējos padomus. Atstāj šo pusi cik drīz vien varēdama. Visdro­šākais tev ir atrasties tālāk! Bazila tēvam es šodien nodevu manu pēdējo vēlēšanos, un viņš to izpildīs. Hedviga, skūpstu! Pēdējo, vienīgo, Hedviga! Es mirstu!
   Un pēc šiem vārdiem Gregoriska nokrita blakus savam brālim.
   Citos apstākļos un citā reizē, kapsētas vidū, vaļējā kapa tuvumā, blakus diviem gulošiem līķiem, es būtu kļuvusi ārprātīga. Bet es jau teicu: Dievs man deva spēkus samērā ar notikumiem, kuros es ne tikai noskatījos, bet arī darbojos līdzi.
   Brīdī, kad es skatījos, meklēdama glābiņu sev apkārt, es ieraudzīju, kā atvērās klostera vārti, un Bazila vadībā, dziedādami mirušo dziesmas, divās rindās iznāca mūki.
   Bazila tēvs atgriezās klosterī. Viņš bija paredzējis, kas ir noticis, un visa klostera ļaužu priekšgalā devās uz kapsētu.
   Blakus diviem mirušajiem viņš atrada mani.
   Pēdējos krampjos Kostaki seja bija sašķobīta.
   Gregoriska seja, tieši otrādi, bija mierīga, gandrīz vai smaidoša.
   Kā Gregoriska bija vēlējies, viņu apbedīja blakus brālim: kristīgais sar­gāja nolādēto.
   Smerande, uzzinājusi par šo jauno nelaimi un to> kādu dalību tur ņē­musi es, gribēja mani redzēt. Viņa mani uzmeklēja Hango klosterī un no manām lūpām uzzināja visu, kas bija noticis šajā briesmīgajā naktī.
   Es viņai par fantastisko notikumu izstāstīju visos sīkumos. Bet viņa ma­nī klausījās, kā bija klausījusies Gregorisku, bez izbrīnās, bez izbailēm.
   —   Hedviga, — viņa atbildēja pēc klusēšanas brīža, — lai cik savādi tas viss arī nebūtu, ko jūs man stāstījāt, tomēr jūs man stāstījāt tikai patiesību.
   Brankovanu cilts ir nolādēta līdz trešajai vai ceturtajai paaudzei, un tas ir tāpēc, ka viens Brankovans ir nogalinājis priesteri. Bet lāsta robežas ir galā. Jo lai gan laulātā draudzene, jūs tomēr esat jaunava, un mūsu cilts izzudīs līdz ar mani. Ja mans dēls jums ir novēlējis miljonu, tad ņemiet to! Pēc manas nāves testamentā, ko uzrakstīšu, es jums veltīšu kādu daļu manu bagātību. Tagad sekojiet jūsu vira padomam. Dodaties, cik ātri vien varat, uz to zemi, kur Dievs neļauj norisināties līdzīgiem brīnumiem. Man nevajag nevienu, kas man palīdzētu raudāt par maniem dēliem. Ardievu, neprasiet vairs pēc manis! Mans nākamais liktenis pie­der tikai man un Dievam.
   Apskāvusi un kā parasti noskūpstījusi mani uz pieres, viņa aizgāja un ieslēdzās Brankovanas pilī.
   Pēc astoņām dienām es izbraucu uz Franciju. Kā Gregoriska bija ce­rējis, pa naktīm briesmīgais spoks mani vairs neapciemoja. Mana veselība ir uzlabojusies, un no šā notikuma es saglabāju tikai bālumu, kurš līdz kapam pavada tos, kurus kādreiz ir skūpstījis vampīrs.
   Bālā dāma apklusa. Pulkstenis nosita pusnakti, un es uzdrošinos teikt, ka pats drošākais no mums nodrebēja līdzi svārstekļa vibrējumiem.
   Bija laiks iet projām. Mēs visi atvadījāmies no Ledrī kunga.
   Gadu vēlāk šis jaunais cilvēks nomira.
   Šī ir pirmā reize, kad pēc viņa nāves man ir izdevība parādīt godu krietnam pilsonim, pazemīgam zinātniekam un godprātīgam cilvēkam it sevišķi.
   Pēc tam es nekad vairs neesmu bijis Fontenejā.
   Bet šīs dienas atmiņas atstāja uz mani dziļu iespaidu un šā vakara dīvainie nostāsti iespieda dziļas rievas manās smadzenēs. Un, astoņ­padsmit gadus ceļodams pa dažādām zemēm, tas ir, Šveici, Vāciju, Itāliju, Spāniju, Grieķiju, Angliju, Sicīliju, es savācu kopā visus šos nostāstus, kurus dažādās tautas atdzīvināja manām ausīm, un šodien nododu ma­niem pastāvīgajiem lasītājiem ar nosaukumu: „Tūkstots un viens s p o k s".

   Tūkstots un viens spoks
    I Diānas iela Fontenejā pie Rozes 369
   II Seržanta Nomales iela 374
   III        Protokols 381
   IV     Skarona nams 388 V Pļauka Šarlotei Kordē 398
   VI        Solānža 405
   VII       Alberts 416 VIII Kaķis, durvju sargs un skelets 424
   IX Sendenī kapenes 436
   X        Lartifajs 447
   XI        Matu sprādze 466
   XII        Karpatu kalni 473
   XIII        Brankovanas pils 481
   XIV     Divi brāļi 487
   XV Hango klosteris 496
   izdevumu sagatavojusi izdevējdarbība ); IM PAKS"
   Tulkojis J.Garciems
   Redaktors A.Mukāns Sastādītāji: S.Smoļskis, G.Špakovs, A.Katričs
   Ofseta papīrs. Formāts 60x90 1/16 Tirāža 111 —7000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības licence Nr.