VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM
   Aleksandrs Dimā (tēvs)
   Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
   Divpadsmitais sējums
   Vikonts de Braželons jeb pec desmit gadiem

   .

   De Sentenjans apstājās pie kāpnēm, kas veda uz trešo stāvu pie gal­ma dāmām un uz otro pie princeses.
   Garāmejošam sulainim viņš lika pasaukt Malikornu, kurš vēl bija pie prinča.
   Pēc desmit minūtēm Malikorns ieradās un sāka vērīgi skatīties tumsā.
   Karalis atkāpās vistumšākajā vestibila kaktā.
   De Sentenjans toties pagāja uz priekšu.
   Izdzirdis viņa lūgumu, Malikorns galīgi apstulba.
   —  Oho, — viņš noteica, — jūs gribat, lai es jūs ievedu galma dāmu istabā?
   —  Jā.
   — Jūs sapratīsiet, ka es nevaru izpildīt tādu lūgumu, nezinādams jūsu apmeklējuma mērķi?
   —  Dārgo Malikorn, diemžēl es nespēju jums to paskaidrot; jums ti­kai jāuzticas man kā draugam, kurš vakar izdarīja jums pakalpojumu un šodien lūdz to pašu no jums.
   —  Kungs, es jums pateicu, kas man bija vajadzīgs: es vienkārši ne­vēlējos gulēt zem klajām debesīm. Šādu atzīšanos var izteikt katrs godīgs cilvēks, turpretim jūs man nesakāt neko.
   —  Ticiet man, dārgais Malikorn, — Sentenjans neatlaidās, — ja es drīkstētu, tad atklātu jums visu.
   —  Tādā gadījumā es nevaru atļaut jums ieiet pie Montalē jaunkun­dzes.
   —   Kāpēc?
   —   Jūs to labi zināt. Jo jūs pārsteidzāt mani uz žoga, kad es atzinos mīlestībā Montalē jaunkundzei; jums jāpiekrīt, ka tā būtu pārliecīga laipnība, ja es, viņas pielūdzējs, pats atvērtu jums durvis uz viņas istabu.
   —   Kas tad jums teica, ka es lūdzu viņas istabas atslēgu?
   —   Kādu tad?
   —   Šķiet, vina nedzīvo viena?
   —   Nē.
   —   Kopā ar de Lavaljēras jaunkundzi?
   —    Jā; bet jums nevar būt nekādas darīšanas ne ar de Lavaljēras jaunkundzi, ne arī ar de Montalē jaunkundzi. Ir tikai divi cilvēki, kuriem es dodu šo atslēgu: de Braželona kungam, ja viņš man to lūgtu, un ka­ralim, ja viņš to pavēlētu.
   —   Tādā gadījumā dodiet man šo atslēgu, kungs, es jums to pavē­lu, — karalis sacīja, iznākdams no tumsas un pavērdams apmetni. — De Montalē jaunkundze nokāps lejā pie jums, bet mēs uzkāpsim pie de La­valjēras jaunkundzes; mums ir vajadzīga tikai viņa.
   —   Karalis! — Malikorns iesaucās, nokrizdams pie karaļa kājām.
   —  Jā, karalis, — Ludviķis smaidīdams teica, — un viņš jums pateicas gan par jūsu pretošanos, gan kapitulāciju. Piecelieties, kungs, un izpildiet, ko mēs jums lūdzam.
   —   Klausos, valdniek, — Malikorns piecēlās kājās.
   —    Palūdziet de Montalē jaunkundzei nokāpt lejā, — karalis norīko­ja, — un ne vārda par manu vizīti.
   Malikorns padevīgi paklanījās un sāka kāpt augšup pa kāpnēm.
   Karalis pēkšņi mainīja savu nodomu un strauji sekoja viņam. Kaut gan Malikorns jau bija uzkāpis līdz pusei, pie galma dāmu istabas viņi abi nonāca reizē.
   Caur pusatvērtajām durvīm Ludviķis redzēja krēslā sēdošo Lavaljēru un otrā istabas kaktā Montalē, kas pie spoguļa ķemmējās un sāka sa­runāties ar Malikornu.
   Karalis strauji atgrūda durvis un iegāja.
   Montalē iekliedzās, ieraudzījusi karali, un aizbēga.
   To redzēdama, Lavaljēra arī izslējās, it kā viņas ķermenim būtu iz­laista cauri strāva, bet tūlīt pat atkal atkrita krēslā.
   Karalis lēni piegāja pie viņas.
   —   Jaunkundz, jūs vēlējāties audienci, — viņš vēsi uzrunāja meite­ni, — un es esmu gatavs jūs uzklausīt. Runājiet.
   Palikdams uzticīgs savai kurlā, aklā un mēmē lomai, de Sentenjans piemetās stūrītī pie durvīm uz ķebļa, kas tur bija nolikts it kā tieši viņam. Paslēpies aiz durvju aizkara, viņš sēdēja kā labs sargsuns, kas apsargā savu saimnieku, bet netraucē viņu.
   Lavaljēra, kas bija pārbijusies, ieraudzīdama sadusmoto karali, tagad piecēlās vēlreiz un lūdzoši paskatījās uz Ludviķi.
   —   Valdniek, — viņa nomurmināja, — piedodiet man.
   —   Ko lai es jums piedodu, jaunkundz? — Ludviķis XIV noprasīja.
   —    Valdniek, es esmu vainīga. Pat vēl vairāk — es izdarīju smagu noziegumu.
   —   Jūs?
   —   Valdniek, es aizvainoju jūsu majestāti.
   —   Nemaz, — Ludviķis XIV to noliedza.
   —   Valdniek, es jūs lūdzu, nerunājiet tik bargi ar mani. Es jūtu, ka esmu jūs aizvainojusi. Tomēr vēlos paskaidrot, ka es to nedarīju tīšam.
   —    Kā tad jūs, jaunkundz, mani esat aizvainojusi? — karalis attei­ca. — Es neko nesaprotu. Vai ar savu pavisam naivo jaunas meitenes jociņu? Jūs pazobojāties par lētticīgu jaunekli; tas ir dabiski; jebkura sie­viete jūsu vietā būtu darījusi to pašu.
   —   O, jūsu majestāte nogalina mani ar šiem vārdiem.
   —   Kā tad tā?
   —   Ja es būtu izdomājusi šo joku, tas nebūtu tik nevainīgs.
   —   Vai tas ir viss, ko jūs gribējāt man sacīt, kad lūdzāt audienci?
   Karalis sakustējās, it kā gatavodamies aiziet.
   Tad Lavaljēra aprautā balsī, kas ik pa brīdim pārtrūka, iesaucās:
   —   Vai jūsu majestāte dzirdēja visu?
   —   Ko visu?
   —   Visu, ko es teicu zem karaļu ozola?
   —   Jaunkundz, es nepalaidu garām nevienu vārdu.
   —   Un vai, dzirdēdams mani, jūsu majestāte varēja iedomāties, ka es ļaunprātīgi izmantoju jūsu lētticību?
   —   Jā gan, lētticību, to jūs pareizi pateicāt.
   —   Vai tad jūsu majestāte nezina, ka nabaga meitenēm reizēm jā­pakļaujas svešai gribai?
   —   Piedodiet, bet es nespēju saprast, kā tā griba, kura acīmredzot zem karaļu ozola tika brīvi izpausta, varēja nonākt tik lielā atkarībā no svešas gribas.
   —   O, bet draudi, valdniek!
   —   Draudi?… Jums kāds draudēja? Kas gan uzdrošinājās jums drau­dēt?
   —  Tie, kam ir tādas tiesības, valdniek.
   —  Es neuzskatu, ka manā valstī kādam būtu tiesības draudēt.
   —   Piedodiet man, valdniek, bet pat starp jūsu tuvākajiem cilvēkiem ir pietiekoši augstu stāvošas personas, kam nesagādā nekādas grūtības pazudināt meiteni, kurai jau tāpat nav nekādas nākotnes, kurai nav ba­gātības un nekā cita kā vienīgi viņas godīgais vārds.
   —   Kā tad šīs personas var viņu pazudināt?
   —   Sabojāt viņas reputāciju, ar kaunu padzenot.
   —   Jaunkundz, — karalis, dziļi sarūgtināts, teica, — man nepatīk cil­vēki, kuri taisnodamies uzveļ visu vainu citiem.
   —   Valdniek!
   —   Atzīstos, ka man ir smagi noskatīties, kā jūs te aužat veselu ap­vainojumu un pārmetumu tīklu, tā vietā, lai bez jebkādas izlikšanās pa­skaidrotu notikušo.
   —  Tātad manu teikto jūs neņemat vērā?… — Luīze iesaucās.
   Karalis klusēja.
   —   Atbildiet taču! — Lavaljēra dedzīgi lūdza.
   —    Man ir sāpīgi to atzīt, — karalis vēsi noteica, viegli palocīda­mies.
   Meitene sasita plaukstas.
   —  Tas nozīmē, ka jūs man neticat? — viņa vaicāja.
   Karalis neko neatbildēja.
   —  Tātad jūs uzskatāt, ka es… es izgudroju šo smieklīgo un negodīgo sazvērestību, lai tik muļķīgi pasmietos par jūsu majestāti?
   —   Ak Dievs, tas nemaz nav smieklīgi un negodīgi, — karalis pro­testēja. — Tā pat nav sazvērestība, bet tikai diezgan jautrs joks un nekas vairāk.
   —   O! — Lavaljēra izmisumā čukstēja. — Karalis man netic! Karalis nevēlas man ticēt!
   —   Jā, nevēlos.
   —   Ak Dievs!
   —    Paklausieties, kas tad var būt dabiskāk? Karalis man seko, no­klausās visu, ko es saku, novēro; varbūt viņš tikai grib izjokot mani; nu ko, mēs savukārt izjokosim viņu. Tā kā karalim ir sirds, tad ievainosim to.
   Lavaljēra aizsedz seju ar rokām, pūlēdamās apslāpēt raudas.
   Karalis nežēlīgi turpināja, izgāzdams pār nabaga upuri visu, ko bija izcietis:
   —    Izdomāsim pasaciņu. Pateiksim, ka es viņu mīlu un esmu viņu izvēlējusies starp visiem citiem. Karalis ir tik naivs un pašpaļāvīgs, ka noteikti noticēs; tad mēs visu izstāstīsim par šo karaļa naivitāti un pa- smiesimies par viņu.
   —   O, — Lavaljēra iesaucās, — tā domāt… tas taču ir vienkārši šaus­mīgi!
   —    Tas vēl nav viss, — karalis turpināja. — Ja iedomīgais karalis noticēs šai pasakai un citu klātbūtnē izpaudīs kaut ko līdzīgu priekam, tad mēs varēsim viņu pazemot visa galma priekšā; būs ļoti patīkami to izstāstīt manam iemīļotajam: karalis, ko piemuļķojusi viltīga meitene — tas tik būs pūrs nākamajam vīram!
   —    Valdniek, — Lavaljēra, galīgi izmisusi, iekliedzās, — nerunājiet vairs tā, es jūs ļoti lūdzu! Vai tad jūs neredzat, ka vienkārši nogalināt mani!
   —   Smalks joks, — karalis klusi noteica, jau sākdams atmaigt.
   Pēkšņi Lavaljēra nokrita uz ceļiem, sāpīgi atsizdamās pret parketa
   dēļiem.
   —    Valdniek, — viņa izdvesa, rokas lauzīdama, — es labāk izvēlos kaunu, nekā nodevību!
   —   Ko jūs darāt, — karalis noprasīja, bet nepakustināja ne pirkstu, lai meiteni pieceltu.
   —   Valdniek, ja es jums upurēšu savu godu un dzīvību, tad jūs varbūt noticēsiet, ka es esmu patiesa. Stāsts, ko jūs dzirdējāt pie princeses, ir meli, bet tas, ko es teicu zem ozola…
   —   Nu?
   —  Tikai tā ir patiesība.
   —  Jaunkundze! — iesaucās karalis.
   —   Valdniek, — dedzīgā aizrautībā Lavaljēra turpināja, — pat, ja man būtu jāmirst šajā vietā, kur es stāvu ceļos, arī tad es turpinātu ap­galvot, kamēr zaudētu balsi: es sacīju, ka mīlu jūs… un es patiešām jūs mīlu!
   —  Jūs?
   —  Valdniek, es jūs mīlu kopš tās dienas kad pirmoreiz ieraudzīju, kopš mirkļa Bluā, kur es lēni nīku, kamēr jūsu starojošais un dzīvinošais skatiens man pievērsās; es jūs mīlu, valdniek! Es zinu: nabaga meitene, kas iemīlējusies karalī un atzīstas viņam, apvaino viņa majestāti. Sodiet mani par tādu pārdrošību, niciniet par manu neprātu, bet tikai nesakiet un nedomājiet, ka es zobojos par jums, ka es jūs esmu nodevusi! Manās dzīslās rit asinis, uzticīgas karalim, un es mīlu… mīlu savu karali!… Ak, es mirstu!
   Bez spēka un bez elpas viņa nokrita kā aizpļauta, Vergllija vārdiem sakot, kā ziediņš, ko nopļauj izkapts.*
   Pēc šiem vārdiem un dedzīgā lūguma karalis juta, ka šaubas izgaist; viņa sirds atvērās šīs mīlestības karstajai dvašai, mīlestībai, ko pauda tik varonīgi un cildeni.
   Izdzirdīs kaislīgo atzīšanos, Ludviķis sajuta vājumu un aizsedza seju ar rokām.
   Taču Lavaljēras karstie pirksti satvēra viņa rokas, un mīlošas mei­tenes rokas spiediens tās atkausēja, iedegās arī viņš un, apskāvis Lavaljēru, piecēla to kājās un piekļāva sev pie sirds.
   Meitenes galva bezspēcīgi noslīga viņam uz pleca.
   Pārbiedētais karalis sauca de Sentenjanu.
   De Sentenjans, kas bija nekustīgi sēdējis savā kaktā, pieskrēja klāt, izlikdamies, ka slauka asaras.
   Vergīlijs „Eneīdā" salīdzina jaunekli Erialu, ko ievainojis ie­naidnieka šķēps un kas noslīdzis zemē, ar asa arkla lemeša no­rautu purpura ziediņu.
   Viņš palīdzēja Ludviķim apsēdināt meiteni krēslā un mēģināja pa­līdzēt, uzšļakstīdams viņai ungāru karalienes ūdeni. Pie tam viņš nemitīgi atkārtoja:
   —    Kundze! Uzklausiet, kundze! Viss ir beidzies! Karalis jums tic, karalis jums piedod. Atjēdzieties taču! Viņa majestāte ir jūtīgs, arī viņam ir sirds. Velns parāvis! Kundze, ņemiet vērā, karalis ir ārkārtīgi bāls!
   Lavaljēra joprojām bija bez samaņas.
   —   Kundze, kundze! — de Sentenjans runāja tālāk. — Es jūs lūdzu, atjēdzieties taču, lūdzu, ir laiks! Padomājiet: ja karalim kļūs slikti, man vajadzēs ataicināt ārstu. Ak Dievs, kāda nelaime! Dārgā, atjēdzieties ta­ču! Lūdzu, papūlieties. Ātrāk, ātrāk!
   Būtu grūti runāt vēl daiļrunīgāk un pārliecinošāk nekā Sentenjans; tomēr Lavaljērai lika atgūt samaņu daudz spēcīgāks līdzeklis nekā daiļ­runība.
   Karalis nometās viņas priekšā uz ceļiem un pārklāja viņas rokas de­dzīgiem skūpstiem. Meitene beidzot atguvās un atvēra gurdenās acis, ku­rās dzīvības dzirkstelīte tik tikko kvēloja. Luīze čukstēja:
   —   O, valdniek, vai tas nozīmē, ka jūsu majestāte man piedod?
   Karalis neatbildēja… Viņš bija pārāk satraukts.
   De Sentenjans uzskatīja, ka padotā pienākums liek viņam atkal paiet malā.
   Viņš pamanīja, ka viņa majestātes acis iekvēlojas.
   Lavaljēra piecēlās.
   —   Un tagad, — viņa drosmīgi teica, — kad es esmu attaisnota vis­maz jūsu acīs, ļaujiet man doties uz klosteri. Tur es visu mūžu lūgšu Dievu par manu karali un miršu, pateikdamās Dievam, kurš man dāvāja vienu laimes dienu.
   —    Nē, nē, — karalis protestēja, — jūs dzīvosiet šeit, pielūgdama Dievu un mīlēdama Ludviķi, kurš jūsu dzīvē ienesīs svētlaimi, kurš jūs mīl un apzvēr to!
   —   O, valdniek!
   Lai izgaisinātu Lavaljēras šaubas, karalis viņu tik dedzīgi noskūpstīja, ka de Sentenjans uzskatīja par labāku paslēpties aiz aizkariem.
   Skūpsti, kurus viņai pietrūka spēka noraidīt, neprātīgi iekvēlināja mei­teni.
   —   Ak, valdniek! — viņa pēkšņi iesaucās.— Nelieciet man nožēlot manu atklātību, jo tas pierādītu, ka jūsu majestāte vēl joprojām mani nicina.
   —   Jaunkundz, — karalis sacīja, godbijīgi atkāpdamies, — visā pa­saulē es nevienu tā nemīlu un necienu kā jūs. Es jums zvēru, ka kopš šī brīža neviens galmā nebaudīs tādu cieņu kā jūs. Lūdzu piedodiet manu nesavaldību, to radīja tikai pārlieku lielā mīlestība; es to pierādīšu un izturēšos pret jums ar tik lielu cieņu, kādu vien jūs vēlēsieties.
   Viņš palocījās Luīzei un saņēma viņas roku:
   —  Jaunkundz, vai atļausiet noskūpstīt jūsu roku?
   Tad Ludviķis godbijīgi piespieda lūpas meitenes viegli drebošajai ro­kai.
   —   Kopš šī brīža jūs esat manā aizgādnībā, — Ludviķis piebilda, iz- sliedamies un pārlaizdams Lavaljērai glāstošu skatienu. — Nekad nevie­nam nestāstiet, cik ļauns es biju pret jums, un piedodiet arī citiem viņu pāridarījumus. Tagad jūs būsiet tik augstu pāri viņiem, ka tie neizraisīs jums bailes, bet gan drīzāk nožēlu.
   Godbijīgi palocījies tā, it kā atstātu svētnīcu, karalis pasauca de Sen- tenjanu.
   —    Grāf, — viņš ieteicās, — es ceru, ka jaunkundze piekritīs dāvāt jums kaut mazliet labvēlības tās draudzības vietā, ko es uz mūžiem at­dodu viņai.
   De Sentenjans nometās uz viena ceļgala Luīzes priekšā.
   —    Es būšu laimīgs, ja jaunkundze mani pagodinās! — viņš klusi teica.
   —  Es atsūtīšu pie jums draudzeni, — karalis sacīja. — Palieciet svei­ka, jaunkundz, vai labāk — uz redzēšanos!
   Karalis priecīgs aizgāja, aizvezdams sev līdz Sentenjanu.
   Tādu atrisinājumu princese nebija paredzējusi. Ne najāda, ne driāda viņai to nepateica.

   Kamēr Lavaljēra un karalis pirmoreiz atzinās mīlestībā viens otram, pārdzīvojot gan pagātnes ciešanas, gan tagadnes laimi, gan nākotnes ce­rības, Fukē atgriezās mājās, tas ir, apartamentos, kuri viņam bija ierādīti pilī, un pārsprieda ar Aramisu to, par ko karalis pašlaik nelikās zinis.
   —   Pastāstiet man, d'Erblē kungs, — Fukē iesāka, apsēdinādams savu viesi krēslā un pats apsēzdamies blakus, — kā klājas Belilā, ja jums ir kādas ziņas no turienes?
   —   Superintendanta kungs, — Aramiss atbildēja, — tur viss iet pēc mūsu plāna, visi izdevumi ir apmaksāti, un neviens no mūsu nodomiem nav atklāts.
   —   Bet garnizons, ko karalis gatavojās tur novietot?
   —   Šorīt es uzzināju, ka tas ieradies jau pirms divām nedēļām.
   —   Un kā to uzņēma?
   —   Brīnišķīgi.
   —   Kas notika ar iepriekšējo garnizonu?
   —  To izsēdināja Sarvo un no turienes tūlīt pat aizsūtīja uz Kemperu.
   —   Bet jaunais garnizons?
   —   Tas jau ir mūsu.
   —   Vai jūs esat pārliecināts par to, bīskap?
   —   Jā. Tūlīt pat es jums pateikšu, kā tas notika.
   —    Belila taču ir pati sliktākā no visām garnizonu apmešanās no­metnēm?
   —    Zinu un tāpēc rīkojos saskaņā ar to: saspiestība, nošķirtība no ārpasaules, nav sieviešu, nav spēļu namu. Skumji noskatīties, — Aramiss piebilda ar tikai viņam raksturīgo smaidu, — cik ļoti mūsdienu jaunatne alkst pēc izpriecām, un tātad viņi prot novērtēt to, kas viņiem sagādā iespēju izklaidēties.
   —   Un ja viņi izklaidēsies Belilā?
   —   Ja viņi izklaidēsies, pateicoties karalim, tad atdos savas sirdis vi­ņam, turpretim, ja viņi garlaikosies, pateicoties karalim, bet Fukē kungs sagādās viņiem izklaidēšanos, tad viņi iemīlēs Fukē kungu.
   —   Vai jūs brīdinājāt manu intendantu, lai tūlīt pēc viņu ierašanās…
   —   Nē: mēs ļāvām viņiem kādu nedēļu pagarlaikoties, un pēc nedēļas viņi sāka ņurdēt, ka iepriekšējiem virsniekiem bijis daudz vairāk izpriecu nekā viņiem. Tad mēs pateicām, ka viņu priekšteči prata nodibināt drau­dzību ar Fukē kungu, un Fukē kungs parūpējās, lai viņa draugi negar­laikotos viņa muižā. Virsnieki sāka domāt. Intendants vēl piebilda, ka viņš gan neesot saņēmis Fukē kunga rīkojumu, bet pietiekoši labi pazīstot savu kungu un esot pārliecināts, ka viņu interesē, kā jūtas ikviens virs­nieks karaļa dienestā. Kaut gan jaunatnācējus viņš nepazīstot, tomēr esot gatavs viņu labā darīt to pašu, ko pārējiem.
   —   Lieliski! Ceru, ka solījumus arī izpildīja? Jūs zināt, ka es neciešu, ja manā vārdā dod tukšus solījumus.
   —    Pēc šīs sarunas virsnieku rīcībā nodeva divus kuģus un zirgus; viņiem iedeva atslēgas no galvenās ēkas; tagad viņi rīko medības un vi­zinās kopā ar Belilas dāmām, vismaz tām, kas nebaidās no jūras slimī­bas.
   —   Nu, bet kareivji?
   —    Jūs saprotat, ka viss ir atbilstoši solītajam: kareivji saņem labu vīnu, lielisku ēdienu un labu algu. Tātad mēs varam paļauties uz šo garni­zonu.
   —   Labi.
   —   Secinājums ir tāds: ja ik pēc diviem mēnešiem garnizonu nomai­nīs, tad divu gadu laikā visa armija būs pabijusi Belilā. Tad mūsu pusē nebūs tikai viens pulks, bet piecdesmit tūkstoši cilvēku.
   —    Es, protams, zināju, — Fukē sacīja, — ka neviens no maniem draugiem nav tik augstu vērtējams un neaizstājams kā jūs, bet, — viņš smiedamies piebilda, — mēs aizmirsām mūsu draugu di Valonu: kas no­ticis ar viņu? Jāatzīstas, ka trijās Senmandē pavadītajās dienās es aiz­mirsu visu uz pasaules.
   —   Nu, bet es gan neaizmiršu, — Aramiss sacīja. — Portoss ir Sen­mandē. Viņam visādi iztop, ēdina, cik labi vien iespējams, pasniedz smal­kus viņus; es viņam sagādāju caurlaidi uz mazo parku, kur ejat tikai jūs; viņš to izmanto. Viņš sācis izvingrināt muskuļus, locīdams jaunos un lauz­dams vecos ozolus, gluži kā Krotonas Milons,* un, tā kā parkā nav lauvu, tad mēs droši vien atradīsim viņu dzīvu un veselu. Mūsu Portoss ir bra­šulis!
   —   Jā, bet ar laiku viņš sāks garlaikoties un izprašņāt citus.
   —   Viņš ne ar vienu nesatiekas.
   —   Bet viņš taču kaut ko gaida un uz kaut ko cer!
   —   Es viņam iedvesu kādu cerību, un viņš ar to dzīvo.
   —   Kādu?
   —   Cerību, ka viņu stādīs priekšā karalim.
   —   O! Kā?
   —   Kā Belilas inženieri, velns parāvis!
   —   Tātad patlaban būtu labāk, ja viņš atgrieztos Belilā?
   — Noteikti; es domāju sūtīt viņu turp, cik ātri vien iespējams. Por­toss ir iespaidīga persona; viņa vājības zina tikai d'Artanjans, Atoss un es. Portoss nevienam neuzticas un ir ļoti cienīgs; uz virsniekiem viņš at­stās tādu iespaidu kā krusta karu varonis. Viņš spēj piedzirdīt visu gal­veno štābu, pats nemaz nenoreibdams, un izraisīs vispārēju apbrīnu un cieņu. Ja mums vēlāk vajadzēs dot kādu pavēli, Portoss būs kā šīs pavēles iemiesojums — katram būs jādara, ko viņš vēlēsies.
   —   Tad sūtiet viņu prom.
   — To es arī gribu darīt, bet tikai pēc dažām dienām, jo man jums kaut kas jāsaka.
   —   Kas tad?
   —  Es neuzticos d'Artanjanam. Kā jūs varbūt iervērojāt, viņa nav Fonteblo, bet d'Artanjans nekad neceļo veltīgi. Tāpēc tagad, kad esmu
   Krotonas Milons — grieķu atlēts, kas dzīvoja 6. gs. p. m. ē., seš- kārtējs olimpisko spēļu uzvarētājs. Reiz, kad salūza viena no ko­lonnām, kas balstīja griestus, atlēts turēja kolonnu, kamēr visi at­stāja telpas. Kā stāsta teika, vecumdienās Milons vairs nespēja ar rokām pārplēst koka stumbru, un tas saspieda viņa rokas. Bez­palīdzīgo atlētu saplosīja lauvas.
   ticis galā ar savām darīšanām, es pacentīšos uzzināt, ar ko nodarbojas d'Artanjans. — Vai jūs visu nokārtojāt?
   —   Jā.
   —   Laimīgais! Kaut es arī varētu teikt to pašu.
   —   Ceru, ka jums nav nekādu nepatikšanu?
   —   Hm!
   —    Tādā gadījumā mēs varam padomāt par to, ko es vakar jums teicu par mazulīti, — Aramiss teica ar sev piemītošo konsekvenci.
   —   Par kādu mazulīti?
   —   De Lavaljēru.
   —   Ak, jā!
   —   Vai jūs neatbaida iespēja paflirtēt ar viņu?
   —   Ir tikai viens traucēklis.
   —   Kāds?
   —   Mana sirds pieder citai, un es pret šo meiteni neko nejūtu.
   —   Tas ir briesmīgi, ja sirds aizņemta tādā laikā, kad tik ļoti ne­pieciešama galva.
   —  Jums taisnība. Tomēr ņemiet vērā, ka pietika ar vienu jūsu vārdu, lai es visu pamestu. Atgriezīsimies tomēr pie mazās. Kāds, pēc jūsu do­mām, būs labums, ja es viņai pievērsīšos?
   —   Ziniet, runā, ka par viņu sācis interesēties karalis.
   —   Un jūs domājat, ka tā nav taisnība? Jūs taču visu zināt.
   —   Es zinu, ka karalis ir pēkšņi mainījies; vēl aizvakar viņš kvēloja mīlestībā pret princesi, pirms dažām dienām princis par to žēlojās mātei, starp abiem laulātajiem valdīja nesaprašanās, un skanēja mātes pārme­tumi.
   —   Kā jūs to visu zināt?
   —   Zinu pilnīgi noteikti.
   —   Un ko no tā var secināt?
   —  To, ka pēc šīs nesaprašanās un pārmetumiem karalis pārstāja ru­nāt ar viņas augstību.
   —   Un pēc tam?
   —   Pēc tam viņš pievērsās de Lavaljērai. Jaunā de Lavaljēras jaun­kundze ir princeses galma dāma. Vai jūs zināt, ko sauc par mīlestības aizsegu?
   —   Protams.
   —   Tātad de Lavaljēras jaunkundze kalpo par aizsegu princesei. Iz­mantojiet šo situāciju. Ievainotā patmīlība atvieglos uzvaru; karaja un princeses noslēpumi būs mazulītes rokās. Vai jūs saprotat, kā gudrs cil­vēks var izmantot noslēpumus?
   —   Bet kā lai viņai tuvojas?
   —  Un jūs to jautājat man? — Aramiss noprasīja.
   —  Jautāju, jo man nav laika ar viņu noņemties.
   —   Viņa ir nabadzīga un kautrīga, jūs viņai sagādāsiet drošu stāvokli. Vai nu viņa būs karaja favorīte> vai viņa noslēpumu glabātāja, tik un tā viņa būs jums uzticama.
   —   Labi, — Fukē piekrita. — Ko tad mēs darīsim, lai iepatiktos vi­ņai?
   —   Bet ko jūs darījāt, kad gribējāt patikt kādai sievietei, superinten- danta kungs?
   —   Rakstīju. Atzinos mīlestībā. Piedāvāju savus pakalpojumus un pa- rakstījos: Fukē.
   —  Un neviena nepretojās?
   ^ — Tikai viena, — Fukē atteica. — Taču pirms četrām dienām arī viņa padevās, tāpat kā visas pārējās.
   —   Vai jūs nebūtu tik laipns un neuzrakstītu dažus vārdus? — snieg­dams Fukē spalvu, Aramiss apvaicājās.
   Fukē to paņēma.
   —   Diktējiet, — viņš skubināja. — Mana galva tā aizņemta ar citām lietām, ka es nespēju uzrakstīt ne pāris rindiņas.
   —   Lai notiek, — Aramiss piekrita. — Rakstiet.
   Viņš sāka diktēt:
   „Kundze, es jūs redzēju, un jūs nejutīsieties pārsteigta, uzzinot, ka uzskatu jūs par skaistuli.
   Diemžēl jums nav jūsu cienīga stāvokļa, tāpēc galmā esat spiesta tikai nīkuļot.
   Ja jums piemīt kaut mazākā godkāre, tad godīga cilvēka mīlestība var sniegt atbalstu jūsu prātam un daiļumam.
   Nolieku pie jūsu kājām savu mīlestību. Tā kā pat visslēptākā un bik­lākā mīlestība var sakompromitēt savas pielūgsmes avotu, tad tik cienījama būtne nedrīkst riskēt ar savu reputāciju, nesaņemot nekādas ga­rantijas, kas nodrošina viņas nākotni.
   Ja jūs augstsirdīgi atbildētu uz manu mīlestību, tad pateicība ļaus man padarīt jūs uz visiem laikiem brīvu un neatkarīgu." Uzrakstījis vēstuli, Fukē paskatījās uz Aramisu.
   —   Parakstiet.
   —   Vai tas ir vajadzīgs?
   —   Vēstule ar jūsu parakstu ir miljonus vērta. Neaizmirstiet to, dār­gais superintendant.
   Fukē parakstījās.
   —   Ar ko jūs nosūtīsiet šo vēstuli? — Aramiss vaicāja.
   —   Ar savu sulaini.
   —   Vai jūs esat par viņu pārliecināts?
   —   Tas ir pārbaudīts cilvēks. Starp citu, mēs ne ar ko neriskējam.
   —   Kāpēc?
   —   Ja tas, ko jūs stāstāt par šīs mazās pakalpojumiem karalim un princesei, ir taisnība, tad karalis dos viņai naudu, cik vien viņa gribēs.
   —   Vai tad karalim ir nauda? — Aramiss jautāja.
   —   Jādomā, ja jau viņš man to nelūdz.
   —   Gan jau lūgs, varat būt mierīgs!
   —   Vēl vairāk: es domāju, ka viņš runās ar mani par svētkiem Vo.
   —   Nu un?
   —   Viņš par tiem pat neieminējās.
   —   Gan jau ieminēsies.
   —   Dārgais d'Erblē, jūs uzskatāt karali par ļoti cietsirdīgu.
   —   Ne jau viņu.
   —   Viņš ir jauns un tātad labsirdīgs.
   —   Viņš ir jauns, tātad vājš un pakļauts kaislībām; un Kolbēra kungs tur savās netīrajās ķetnās gan viņa vājības, gan kaislības.
   —   Redziet nu, jūs no viņa baidāties.
   —   Es to nenoliedzu.
   —   Tādā gadījumā es esmu pagalam.
   —   Kā tā?
   —   Es varēju ietekmēt karali tikai pateicoties naudai.
   —   Nu un?
   —   Es esmu izputināts.
   —   Nekā!
   —   Kā? Vai tad jūs pārzināt manas lietas labāk par mani pašu?
   —   Varbūt.
   —  Ja nu viņš no manis pieprasīs šos svētkus?
   —  Jūs tos sarīkosiet.
   —   Bet nauda?
   —   Vai tad jums tās kādreiz ir trūcis?
   —  Ak, ja jūs tikai zinātu, par kādu cenu es sameklēju pēdējo naudu!
   —   Nākamā jums nesagādās nekādas pūles.
   —   Kas tad man to iedos?
   —   Es.
   —  Jūs iedosiet man sešus miljonus?… Ko jūs sakāt… sešus miljonus?
   —  Ja vajadzēs, tad kaut vai desmit.
   —   Paklausieties, dārgais d'Erblē, — Fukē izteica, — jūsu pašpār­liecinātība mani biedē vairāk nekā karaļa dusmas.
   —   Nieki!
   —   Kas jūs tāds esat?
   —   Šķiet, ka jūs mani pazīstat.
   —   Es maldos attiecībā uz jums; ko jūs vēlaties?
   —   Es vēlos redzēt Francijas tronī cilvēku, kurš būtu padevīgs Fukē kungam, un lai Fukē kungs savukārt būtu uzticīgs man.
   —   O, — Fukē iesaucās, spiezdams Aramisa roku. — Kas attiecas uz manu uzticību, tā pilnībā pieder jums, bet jūs velti lolojat ilūzijas par pārējo, dārgais d'Erblē.
   —   Par ko?
   —   Karalis nekad nebūs man padevīgs.
   —   Man šķiet, es neteicu, ka karalis būs jums padevīgs.
   —   Gluži otrādi, jūs tikko to teicāt.
   —   Es neteicu, ka pašreizējais karalis, bet gan karalis vispār.
   —   Vai tas nav viens un tas pats?
   —   Nē, tās ir divas pilnīgi dažādas lietas.
   —   Nesaprotu.
   —  Tūlīt sapratīsiet. Pieņemsim, ka mūsu karalis nav Ludviķis XIV.
   —   Nav Ludviķis XIV?
   —  Jā, bet cilvēks, kas ir pilnīgi atkarīgs no jums.
   —  Tas ir neticami.
   —  Un viņam pat jāpateicas jums par troni.
   —  Jūs esat traks! Francijas tronī var būt vienīgi Ludviķis XIV; es nezinu nevienu, kas varētu viņu nomainīt.
   —  Turpretim es zinu.
   —  Ja nu vienīgi princis, karaļa brālis, — Fukē teica, nemierīgi vē­rodams Aramisu. — Bet princis…
   —   Nē, tas nav princis.
   —  Vai tad jūs iedomājaties, ka princis, kas nav no karaļa dzimtas, — vai jūs gribat, lai princis, kam nav nekādu tiesību…
   —   Manam karalim, vai, pareizāk sakot, jūsu karalim būs viss, kas nepieciešams, varat man ticēt.
   —  Sargieties, d'Erblē kungs, sargieties, jūs man iedvešat bailes, man reibst galva.
   Aramiss pasmaidīja.
   —  Un tādi sīkumi iedveš jums šausmas.
   —   Vēlreiz saku, ka jūs mani biedējat.
   Aramiss atkal pasmaidīja.
   —  Jūs smejaties? — Fukē jautāja.
   —  Pienāks laiks, kad jūs arī smiesieties. Pagaidām man jāsmejas vie­nam.
   —   Paskaidrojiet sīkāk.
   —  Kad būs īstais brīdis, es jums visu paskaidrošu, varat būt mierīgs. Jūs neesat apustulis Pēteris, tāpat kā es neesmu Kristus, un tomēr es jums teikšu: „Kāpēc tu šaubījies, mazticīgais?"
   —  Ak Dievs, es šaubos… es šaubos, jo nesaskatu nekādu iespēju.
   —   Tad jūs esat vienkārši akls, un es runāšu ar jums nevis kā ar apustuli Pēteri, bet kā ar apustuli Paulu: „Nāks diena, kad tavas acis atdarīsies".
   —  O, man tā gribētos tam ticēt! — Fukē noteica.
   —  Jūs neticat? Bet es taču jau reizes desmit esmu jūs pārvedis bez­dibenim, kurā jūs viens pats būtu noteikti iekritis; no ģenerālprokurora jūs kļuvāt par intendantu, no intendanta par pirmo ministru, no pirmā ministra par pils mēru. Nē, nē, — Aramiss piebilda, smaidīdams savu nemainīgo smaidu, — protams, jūs nevarat nekā saskatīt un tātad nevarat ticēt. — To pateicis, Aramiss piecēlās, lai ietu prom.
   —   Vēl tikai vienu vārdu, — Fukē lūdza. — Jūs vēl nekad neesat ar mani tā runājis, izrādījis tādu pašpārliecinātību, vai, pareizāk sakot, pār­drošību.
   —   Lai runātu skaļā balsī, jābūt brīvībai to darīt.
   —   Vai jums tāda ir?
   —   Jā.
   —   No kura laika?
   —   Kopš vakardienas.
   —   Piesargieties, d'Erblē kungs, jūs esat pārāk pašpārliecināts!
   —   Kā lai nejūtos pašpārliecināts, ja manās rokās ir tāda vara?
   —   Vai jums ir vara?
   —   Es jau piedāvāju jums desmit miljonus un daru to vēlreiz.
   Uztraukumā Fukē arī pielēca kājās.
   —    Neko nesaprotu! Jūs teicāt, ka gribat gāzt karaļus un celt tronī citus. Droši vien es zaudēju prātu vai arī pārklausījos.
   —   Man ir visas tiesības runāt par troņu gāšanu un jaunu karali, jo es stāvu augstāk par karaļiem un troņiem… šajā pasaulē.
   —   Tad jau jūs esat visvarens? — Fukē iesaucās.
   —    Es to jums jau teicu un atkārtoju vēlreiz, — Aramiss drebošā balsī atkārtoja; viņam mirdzēja acis.
   Fukē bezspēcīgi atslīga krēslā un iespieda galvu rokās.
   Kādu brīdi Aramiss viņu vēroja, kā eņģelis skatītos uz vienkāršu mir­stīgo, kura likteni viņš izlemj.
   —   Palieciet sveiks, — viņš beidzot noteica. — Guliet mierīgi un aiz­sūtiet vēstuli de Lavaljērai. Redzēsimies rīt, vai ne?
   —   Labi, rīt, — Fukē nopurināja galvu kā cilvēks, kas pamazām at­gūst saprašanu, — bet kur mēs redzēsimies?
   —   Karaļa pastaigā, ja neiebilstat.
   —   Lieliski.
   Tā viņi šķīrās.

   Nākamās dienas rīts bija apmācies un drūms; tā kā todien bija pare­dzēta karaļa pastaiga, tad pamodies katrs vispirms pievērsa acis debe­sīm.
   Virs kokiem karājās blīvs, nomācošs mākonis, un saule, ko tikko va­rēja samanīt caur šo biezo plīvuru, nespēja to izkliedēt.
   Rasas nebija. Zālāji bija izkaltuši, un ziedi alka pēc mitruma. Pat putni dziedāja atturīgāk nekā parasti nekustīgajā, it kā sastingušajā la­potnē. Šķita, ka daba aizturējusi elpu, jo nedzirdēja ne čaboņu, ne citus trokšņus, kā saulei spīdot. Valdīja nāves klusums.
   Pamodies un paskatījies pa logu, karalis jutās pārsteigts par drūmo dienu.
   Tomēr visi rīkojumi jau bija doti, viss sagatavots, un, galvenais, Lud­viķis ļoti cerēja, ka pastaiga būs veiksmīga; tāpēc viņš nesvārstīdamies nolēma, ka laikam nav nekādas nozīmes un, ja jau pastaiga ir paredzēta, tad tai arī jānotiek.
   Starp citu, Dieva svētītās zemes valstībās mēdz būt stundas, kad ze­mes valdnieka griba it kā ietekmē Dieva gribu. Augustam* bija Vergīlijs, kurš teica: Nocte pluit tota rcdeunt spcctacula mane.**
   Ludviķim XIV bija Bualo, kurš gan teica pavisam ko citu, un Dievs, kas izturējās pret viņu gandrīz tikpat žēlīgi kā Jupiters pret Augustu.
   Kajs Jūlijs Oktaviāns Augusts — pirmais Romas imperators; viņu uzskatīja par literatūras, mākslas un zinātnes aizgādni. Viņa mīlulis bija dzejnieks Vergīlijs, kurš savos darbos iekļāva imperatora Ok- taviāna slavinājumus.
   Visu nakti līst lietus, no rīta atgriežas izrādes (lat.).
   Pēc paraduma Ludviķis noklausījās mesu, kaut gan, taisnību sakot, domas par Radītāju diezgan stipri aizēnoja domas par vienu viņa ra­dījumu. Dievkalpojuma laikā karalis skaitīja minūtes un sekundes, kas viņu atdalīja no laimīgā brīža, kad jāsākas pastaigai, tas ir, kad uz ceļa parādīsies princese ar savām galma dāmām.
   Pats par sevi saprotams, ka pilī neviens nezināja par karaļa naksnīgo tikšanos ar Lavaljēru. Varbūt pļāpīgā Montalē būtu kaut ko izpaudusi, bet šoreiz viņu atturēja Malikorns, kurš nobrīdināja, ka viņas interesēs nav pārlieka pļāpība.
   Toties Ludviķis XIV jutās pilnīgi laimīgs un bija piedevis vai gandrīz piedevis princesei vakardienas izlēcienu. Viņš patiešām drīzāk varēja justies apmierināts ar to. Ja tā nebūtu bijis, viņš nesaņemtu Lavaljēras vēstuli; ja nebūtu vēstules, nebūtu arī audiences, bet, ja nenotiktu au­dience, viņš būtu palicis neziņā. Viņa sirds bija svētlaimes pilna, un tajā vairs nebija vietas dusmām, vismaz tobrīd.
   Tādēļ, ieraugot brāļasievu, Ludviķis nevis sarauca pieri, bet gan no­lēma izturēties pret viņu vēl draudzīgāk un laipnāk kā parasti.
   Kaut gan tikai ar vienu noteikumu — ja viņa neliks sevi pārāk ilgi gaidīt.
   Lūk, par ko Ludviķis domāja mesas laikā un kas viņam dievkalpo­jumā lika aizmirst lietas, ko viņam vajadzēja pārdomāt kā kristiešu kara­lim un baznīcas augstu stāvošajam dēlam.
   Dievs tomēr ir žēlsirdīgs pret jaunatnes maldiem, kā arī visu, kas attiecas uz mīlestību, pat grēcīgu mīlestību, un ņem to savā aizgādnībā, % tādēļ, iznācis no mesas un pacēlis acis pret debesīm, starp saplosītajiem mākoņiem Ludviķis pamanīja gaiši zila pārklāja maliņu, kas bija paklāta zem Kunga kājām.
   Viņš atgriezās pilī. Tā kā pastaiga bija nolikta uz pusdienlaiku, bet pulkstenis rādīja tikai desmit, viņš cītīgi ķērās pie darba kopā ar Kolbēru un Lionu.
   Strādādams Ludviķis visu laiku staigāja no galda līdz logam, pa kuru varēja redzēt princeses paviljonu; tāpēc viņš pamanīja pagalmā Fukē kun­gu, kuru galminieki godbijīgi sveicināja, uzzinājuši par vakardienas au­dienci. Izskatīdamies laipns un laimīgs, Fukē savukārt devās sasveicināties ar karali.
   Ieraudzījis Fukē, karalis instinktīvi pagriezās pret Kolbēru.
   Kolbērs pasmaidīja, it kā viņš arī būtu laipnības un līksmes pārpilns. Patīkamā noskaņa viņu pārņēma pēc tam, kad kāds no sekretāriem bija pasniedzis viņam maku, ko Kolbērs neatvēris paslēpa dziļi bikšu kaba­tā.
   Tā kā Kolbēra priekos vienmēr vīdēja kaut kas ļaunpratīgs, tad no abiem smaidiem Ludviķis izvēlējās Fukē smaidu.
   Viņš pamāja, lai superintendants ienāk; tad, vērsdamies pie Liona un Kolbēra, sacīja:
   —   Pabeidziet darbu un nolieciet uz mana rakstāmgalda, es izlasīšu papīrus ar svaigu galvu.
   Karalis aizgāja.
   Paklausīdams Ludviķa XIV mājienam, Fukē ātri kāpa augšup pa kāp­nēm. Turpretim Aramiss, kurš pavadīja Fukē, iejuka galminieku pūlī, un karalis viņu pat nepamanīja.
   Kāpņu augšgalā karalis sastapās ar Fukē.
   —   Valdniek, — redzēdams Ludviķa laipno smaidu, Fukē sacīja, — nu jau vairākas dienas jūsu majestāte apber mani ar laipnībām. Francijā tagad valda nevis jauns karalis, bet pats līksmības, laimes un mīlestības dievs.
   Karalis nosarka. Tas bija ļoti glaimojošs kompliments, taču pārāk
   tiešs.
   Karalis ieveda Fukē mazajā salonā, kas atdalīja viņa darbistabu no guļamistabas.
   —   Vai zināt, kāpēc es jūs pasaucu? — karalis vaicāja, apsēzdamies uz palodzes, lai varētu paturēt acīs puķu dārzu, kurp veda princeses pa­viljona otras durvis.
   —   Nē, valdniek… bet es esmu pārliecināts, ka tas ir kaut kas pa­tīkams, spriežot pēc jūsu majestātes vēlīgā smaida.
   —  Jums tā šķiet?
   —   Nē, valdniek, es to redzu.
   —   Tādā gadījumā jūs maldāties.
   —   Maldos, valdniek?
   —   Jā, es jūs šurp aicināju, lai, gluži otrādi, izteiktu jums pārme­tumus.
   —   Man?
   —  Jums, un pie tam ļoti nopietnus.
   —  Jūs patiešām mani biedējat, jūsu majestāte… Bet es esmu gatavs uzklausīt, jo esmu pārliecināts par jūsu majestātes taisnīgumu un lab­sirdību.
   —   Fukē kungs, runā, ka jūs Vo rīkojat lielus svētkus?
   Fukē pasmaidīja kā slimnieks, kurš sajūt atgriežamies sen pārgājuša drudža pirmos simptomus.
   —   Un jūs mani neielūdzat? — karalis turpināja.
   —  Valdniek, — Fukē atteica, — es nemaz nedomāju par šiem svēt­kiem, un tikai vakar vakarā viens no maniem draugiem (šos vārdus Fukē uzsvēra) man par tiem atgādināja.
   —  Bet es jūs vakar vakarā satiku, un jūs man par tiem neteicāt ne vārda, Fukē kungs.
   —   Valdniek, vai gan es uzdrošinājos cerēt, ka jūsu majestāte no­laidīsies no saviem karaliskajiem augstumiem un pagodinās ar savu ie­rašanos manu mītni?
   —   Piedodiet, Fukē kungs, jūs man pat neieminējāties par saviem svētkiem.
   —   Es atkārtoju, ka neko neteicu par šiem svētkiem karalim tāpēc, ka, pirmkārt, vēl nekas nebija izlemts, un, otrkārt, es baidījos no at­teikuma.
   —  Kas jums lika baidīties no atteikuma, Fukē kungs? Piesargieties, es esmu nolēmis visu izdibināt līdz galam.
   —   Dedzīga vēlēšanās, lai karalis atsauktos uz manu laipno ielūgu­mu.
   —   Labi, Fukē kungs, es redzu, ka mums būs ļoti viegli vienoties. Jums ir dedzīga velēšanās uzaicināt mani uz saviem svētkiem, bet es tik­pat dedzīgi vēlos tajos piedalīties; uzaiciniet, un es pieņemšu jūsu ielū­gumu.
   —  Kā! Vai jūsu majestātei labpatīk to pieņemt? — superintendants nomurmināja.
   —  Iznāk gandrīz vai tā, ka es ne tikai pieņemu ielūgumu, bet drīzāk pats uzplijos, — karalis smiedamies noteica.
   — Jūsu majestāte parāda man vislielāko godu! — Fukē iesaucās. — Man jāatkārto de Lavjevila vārdi, ko viņš teica jūsu vectēvam, Indriķim IV: „Kungs, es neesmu cienīgs!:*"
   — Bet es jums, Fukē kungs, atbildēšu, ka, ja jūs rīkosiet svētkus, es ieradīšos pie jums pat bez uzaicinājuma.
   —  Pateicos, jūsu majestāte, pateicos, — Fukē pacēla galvu un ten­cināja par labvēlību, kura, pēc viņa domām, izputinās viņu.
   —   Bet kurš gan to izpauda jūsu majestātei?
   — Baumas, Fukē kungs. Par jums un jūsu māju stāsta tīros brīnu­mus. Vai jūs kļūsiet iedomīgs, Fukē kungs, ja uzzināsiet, ka karalis jūs apskauž?
   — Es būšu vislaimīgākais pasaulē, valdniek, jo tajā dienā, kad karalis sāks apskaust Vo īpašnieku, tam beidzot būs karaļa cienīga dāvana.
   —Tātad, Fukē kungs, sarīkojiet svētkus un plašāk atveriet sava nama durvis.
   —   Es lūdzu jūsu majestāti noteikt dienu, — Fukē atbildēja.
   —   Tieši pēc mēneša.
   —   Vai jūsu majestātei nelabpatiktu izteikt vēl kādu vēlmi?
   — Nē, superintendanta kungs. Es tikai vēlos biežāk jūs redzēt savā tuvumā.
   — Valdniek, jūtos ļoti pagodināts piedalīties jūsu majestātes pastai­gā-
   —   Lieliski. Es aizeju, Fukē kungs; lūk, kur jau pulcējas dāmas.
   To teikdams, karalis mīlētāja dedzībā pameta palodzi un izsteidzās pēc spieķa un cimdiem, ko viņam pasniedza kambarsulainis.
   Ārā skanēja zirgu mīņāšanās un pa smilšaino pagalmu braucošo ratu troksnis.
   Par šo gadījumu Talmans de Reo vēsta savu „Stāstiņu" pirmajā grāmatiņā, novelē, kas veltīta Indriķim IV. Kad Lavjevils no Indriķa IV saņēma ordeņa lentu, viņš pēc etiķetes prasībām sacīja, ka nav tāda goda cienīgs. „Zinu, zinu, bet mans radinieks man to lūdza", — karalis atbildēja. Radinieku sauca Mantuānas hreogs, un Lavjevils, vienkāršs muižnieks, kalpoja pie viņa.
   Karalis izgāja ārā. Kad viņš parādījās uz sliekšņa, visi sastinga. Ka­ralis devās pie jaunās karalienes. Karaliene māte nevēlējās izbraukt, jo jutās nevesela.
   Marija Terēze kopā ar princesi iesēdās karietē un jautāja karalim, kurp viņš vēlētos braukt.
   Tieši tobrīd karalis ieraudzīja Lavaljēru, kura pēc vakardienas no­tikumiem izskatījās bāla un nogurusi; viņa sēdās ratos kopā ar trim drau­dzenēm. Ludviķis izklaidīgi atteica karalienei, ka viņam vienalga, kurp braukt, un viņš jutīsies labi visur, kur vien būs karaliene.
   Tad karaliene lika kučierim braukt Apremonas virzienā.
   Ziņneši aizjāja pa priekšu.
   Karalis uzkāpa zirgā. Dažas minūtes viņš, pieturēdamies pie durvīm, jāja blakus karietei, kurā sēdēja karaliene un princese.
   Debesjs noskaidrojās, tomēr gaiss bija dūmakains kā netīrs muslīns; saules staros virpuļoja mirdzoši puteklīši.
   Valdīja smacīgs karstums.
   Tā kā karalis acīmredzot nepievērsa uzmanību laika apstākļiem, tad tas neuztrauca arī pārējos, un pēc karalienes rīkojuma ekipāža sāka vir­zīties uz Apremonu.
   Galminieku pūlis jautri čaloja; varēja redzēt, ka katrs vēlējās aizmirst dzēlīgās runas, kuras skanējušas vakar.
   Sevišķi apburoša bija princese.
   Viņa redzēja blakus karali un nešaubījās, ka ne jau karalienes dēļ viņš jāj līdzās karietei, tātad viņas bruņinieks ir atgriezies pie viņas.
   Taču pēc kāda ceturtdaļljē karalis laipni pasmaidīja, paklanījās, pie­vilka pavadu zirgam un palaida garām karalienes karieti, tad vecāko gal­ma dāmu karieti un pēc tam arī pārējās, kaut gan tās, redzēdamas, ka karalis apstājies, arī gribēja darīt to pašu.
   Karalis pamāja, lai visi turpina ceļu.
   Kad viņu panāca kariete, kurā sēdēja Lavaljēra, karalis piejāja pie
   tās.
   Ludviķis palocījās dāmām un grasījās jāt blakus, kā bija to darījis ar princeses karieti, bet pēkšņi visi apstājās.
   Acīmredzot karaliene bija uztraukusies par karaļa prombūtni un pa­vēlējusi viņu pagaidīt.
   Karalis lika pavaicāt, kāpēc viņa to darījusi.
   — Es vēlos paieties kājām, — skanēja atbilde.
   Karaliene laikam cerēja, ka karalis gan var jāt blakus galma dāmu karietei, bet neuzdrošināsies kopā ar viņam iet kājām.
   Visapkārt pletās mežs.
   Bija paredzama brīnišķīga pastaiga, kā radīta sapņotājiem un mīlē­tājiem.
   Procesija bija apstājusies vietā, no kuras uz dažādām pusēm aizvijās trīs alejas — garas, ēnainas un līkumotas. Cauri lapu mežģīnēm vīdēja zilās debesis.
   Aleju dziļumā brīdi pa brīdim varēja pamanīt savvaļas kazas, kas pār­bīlī, galvu saslējušas, uz mirkli sastinga ceļa vidū un pēc tam aizbrāzās kā bultas, ar vienu lēcienu pazuzdamas meža biezoknī; dažbrīd filozofs zaķis saslējās uz pakaļkājām, ar priekšējām paberzēdams purniņu, lai pa­ostītu gaisu un uzzinātu, vai kāds līkkājains suns neseko šiem cilvēkiem, kuri bija iztraucējuši viņa pārdomas, pusdienas un mīlestības lietas. Bija jānoskaidro arī, vai kādam plecā nav bise.
   Pēc karalienes arī pārējā sabiedrība izkāpa no karietēm.
   Marija Terēze atbalstījās pret galma dāmas roku un pašķielēja uz karali, kurš laikam nepamanīja sev pievērsto uzmanību. Karaliene iegāja mežā pa pirmo tuvāk pagadījušos taciņu.
   Viņas majestātei pa priekšu soļoja divi pavadoņi, kas ar nūjām pacēla zarus un pašķīra krūmus, kuri aizšķērsoja ceļu.
   Izkāpusi no karietes, princese ieraudzīja savā priekšā de Giša kungu, kurš palocījās un piedāvāja viņai savus pakalpojumus.
   Sajūsmināts par vakardienas peldi, princis bija pavēstījis, ka dosies uz upi un, atlaidis de Gišu, palika pilī kopā ar ševaljē de Lorēnu un Malikornu.
   Viņš nejuta ne mazāko greizsirdību.
   Tāpēc viņu veltīgi meklēja izbraucienā; starp citu, princis reti pie­dalījās kopīgajās izpriecās, tādēļ viņa prombūtne visus drīzāk iepriecināja nekā apbēdināja.
   Sekojot karalienes un princeses piemēram, katrs rīkojās pēc savas patikas.
   Kā jau teicām, karalis atradās blakus Lavaljērai. Kad atvērās karietes durtiņas, viņš nolēca no zirga un pasniedza viņai roku.
   Montalē un Tonē-Šaranta tūdaļ pagāja sāņus, pirmā — savtīgu ap­svērumu dēļ, otra — aiz kautrības.
   Pēdējā pusstundā arī laiks šķita pieņēmis noteiktu lēmumu: dūma­kainais gaiss rietumos pamazām sabiezēja un, it kā gaisa plūsmas nests, sāka lēni un smagi tuvoties.
   Gaisā jautās negaiss; bet karalis to neievēroja, tāpēc neuzdrošinājās ievērot arī neviens cits.
   Šī iemsla dēļ pastaiga turpinājās; daži tomēr laiku pa laikam pacēla acis pret debesīm.
   Bailīgākie pastaigājās ekipāžu tuvumā, kurās viņi cerēja rast patvē­rumu, ja sāktos negaiss.
   Lielākā daļa tomēr, redzēdama, ka karalis kopā ar Lavaljēru drosmīgi ieiet mežā, sekoja karalim.
   To pamanījis, karalis paņēma Lavaljēru zem rokas un aizvilka pa sāņus taciņu, kur vairs neviens neuzdrošinājās sekot.

   Uz to pašu pusi, kurp devās karalis un Lavaljēra, tikai ne pa celiņu, bet tieši caur mežu soļoja divi cilvēki, kuri nepievērsa nekādu uzmanību tumšajiem mākoņiem.
   Viņi gāja, galvas nodūruši, it kā domādami kaut ko ļoti nopietnu.
   Abi nepamanīja ne de Gišu, ne princesi, ne karali, ne Lavaljēru.
   Pēkšņi noplaiksnīja zibens un tālumā atskanēja dobjš pērkona grā­viens.
   — Ā, — viens no ceļabiedriem noteica, paceldams galvu, — sākas negaiss, vai neatgriezīsimies karietē, dārgais d'Erblē?
   Aramiss pacēla acis pret debesīm un ieraudzīja negaisa mākoni.
   —   O, — viņš noteica, — nav ko steigties! — Tad, turpinādams ie­sākto sarunu, piebilda: — Tātad jūs domājat, ka vakardienas vēstule jau sasniegusi adresātu?
   —   Es esmu pārliecināts par to.
   —   Kam jūs uzdevāt to nogādāt?
   —   Manam uzticamajam kalpam, kā jau es jums teicu.
   —   Vai viņš atnesa atbildi?
   —   Es vēl neesmu viņu saticis; droši vien mazā vai nu dežūrēja pie princeses, vai ģērbās un lika viņam pagaidīt. Vajadzēja braukt, un mēs izbraucām. Tāpēc es nezinu, kas tur noticis.
   —   Vai jūs satikāt karali pirms izbraukuma? -
   —   Jā.
   —   Kāds viņš jums likās?
   —   Nevainojams vai arī bezgodis, atkarībā no tā, vai viņš teica taisnī­bu vai liekuļoja.
   —   Bet svētki?
   —   Notiks pēc mēneša.
   —   Vai viņš pats pieteicās?
   —   Un pie tam tik neatlaidīgi, ka es tur jūtu Kolbēra pirkstu.
   —   Es arī tā domāju.
   —   Vai nakts neizgaisināja jūsu ilūzijas?
   —   Kādas ilūzijas?
   —   Par palīdzību, ko jūs šai gadījumā varat man sniegt.
   —   Nē, es visu nakti rakstīju, un visi rīkojumi ir doti.
   —   Svētki man izmaksās vairākus miljonus, neaizmirstiet.
   —   Es iedošu sešus… Katram gadījumam tomēr sameklējiet vēl divus vai trīs.
   —   Jūs esat brīnumdaris, dārgais d'Erblē!
   Aramiss pasmīnēja.
   —  Ja jau jūs svaidāties ar miljoniem, — Fukē balss vēl skanēja maz­liet satraukti, — tad kāpēc pirms dažām dienām jūs neiedevāt Bezmo piecdesmit tūkstošus franku?
   —   Tāpēc, ka pirms dažām dienām es biju nabags kā Ijabs.
   —   Bet šodien?
   —   Šodien es esmu bagātāks par karali.
   —   Lieliski, — Fukē noteica. — Es protu novērtēt cilvēkus. Es zinu, ka jūs neesat spējīgs lauzt doto vārdu; es negribu ar varu izdibināt jūsu noslēpumu. Nerunāsim vairs par to.
   Tobrīd atskanēja dobja dārdoņa, kas pārgāja briesmīgā pērkona grā­vienā.
   —   Oho! — Fukē noteica. — Es taču jums teicu!
   —   Tad atgriezīsimies pie karietēm.
   —   Nepagūsim, — Fukē iebilda. — Re, lietus jau klāt!
   Patiešam, debesis it kā pāršķēlās, un lielas lietus lāses sāka kapāt
   koku galotnes.
   —  Nu, — Aramiss sacīja, — mēs pagūsim aiziet līdz karietēm, kamēr lietus izsitīsies cauri lapām.
   —   Labāk būtu paslēpties kādā grotā.
   —    Tiesa gan, bet vai te ir netālu kāda grota? — Aramiss apvai­cājās.
   —   Ir. Desmit soļus no šejienes, — Fukē pasmaidīja. — Re, kur tā ir! — paskatījies apkārt, viņš piebilda.
   —   Cik jūs esat laimīgs, ka jums ir tik laba atmiņa, — Aramiss teica, arī pasmaidīdams. — Bet vai jūs nebaidāties, ka jūsu kučieris, neredzē­dams mūs, nodomās, ka esam aizgājuši pa apkārtceļu, un sekos galma karietēm?
   —   Nē, nebaidos; ja es kaut kur atstāju kučieri un ekipāžu, tad viņš izkustēsies no vietas tikai pēc karaļa pavēles un arī tad tikai varbūt; bez tam, man liekas, mēs neesam vienīgie, kas tik tālu aizgājuši. Es dzirdu soļus un balsis.
   To teikdams, Fukē atskatījās un ar spieķi pašķīra biezo lapotni, kas aizsedza skatam ceļu.
   Aramiss vienlaikus ar viņu paskatījās pa izveidojušos spraugu.
   —   Sieviete! — Aramiss iesaucās.
   —   Vīrietis! — Fukē atsaucās.
   —   Lavaljēra!
   —   Karalis! ,
   —   Oho! — Aramiss noteica. — Tātad karalis arī zina jūsu grotu? Tas mani nepārsteidz: viņam taču ir diezgan labas attiecības ar Fontenblo nimfām.
   —   Nav nekāda nelaime! — Fukē atsaucās. — Iesim iekšā; ja karalis to nezina, pavērosim, kas notiks. Ja zina, tad grotai ir divas izejas. — Ja viņš ienāks pa vienu, mēs iziesim pa otru.
   —   Vai līdz turienei vēl tālu? — Aramiss vaicāja. — Lietus jau sāk pilēt cauri lapām.
   —   Mēs esam klāt.
   Fukē pašķira zarus, un kļuva redzams klints iedobums, ko pilnīgi aiz­sedza virši un efejas.
   Fukē devās iekšā pirmais.
   Aramiss viņam sekoja.
   Iegājis grotā, Aramiss atskatījās.
   —   O, viņi arī nāk uz šo pusi!
   —   Tādā gadījumā atstāsim šo vietu viņiem, — Fukē pasmaidīja un pavilka Aramisu aiz apmetņa. — Es gan nedomāju, ka karalis zina manu grotu.
   —   Patiešām, — Aramiss piekrita, — viņi kaut ko meklē; šķiet, vi­ņiem vajadzīgs tikai kāds kuplāks koks.
   Aramiss nebija maldījies; karalis skatījās uz augšu, nevis apkārt.
   Viņš turēja Lavaljēru zem rokas. Meitenei slīdēja kājas slapjajā zālē.
   Ludviķis paskatījās uzmanīgāk un, pamanījis milzīgu, kuplu ozolu, aiz­veda Lavaljēru turp.
   Nabaga meitene raidīja skatienus visapkārt; likās, viņa reizē baidījās un vēlējās, lai kāds viņus pamanītu.
   Karalis pieveda viņu pie paša stumbra, kur bija pavisam sauss, it kā nekāda lietus nebūtu. Pats viņš apstājās blakus un noņēma cepuri.
   Pēc mirkļa lietus lāses sāka pilēt cauri lapotnei un krist karalim uz galvas, bet viņš tās neievēroja.
   —    Valdniek, — Lavaljēra maigi nočukstēja, atstumdama karaļa ce­puri.
   Karalis tikai palocījās un kategoriski atsacījās likt to galvā.
   —    Visizdevīgākais brīdis piedāvāt viņiem mūsu vietu, — Fukē pa­čukstēja Aramisam pie auss.
   —    Izdevīgs gadījums noklausīties un nepalaist gar ausīm ne vārdu, ko viņi teiks, — Aramiss atčukstēja.
   Abi apklusa; karaļa balss bija skaidri sadzirdama.
   —  Ak Dievs, jaunkundz, — karalis runāja, — es redzu jeb, pareizāk sakot, nojaušu jūsu nemieru; ticiet, es patiešām nožēloju, ka aizvedu jūs no pārējiem un jūs manas vainas dēļ varat samirkt. Jūs jau esat samirkusi un varbūt jums ir auksti?
   —   Nē, valdniek.
   —  Bet jūs drebat!
   —   Valdniek, es baidos, ka mana prombūtne var tikt ļauni iztulkota, jo visi droši vien jau ir sapulcējušies.
   —  Es ar prieku piedāvātu jums atgriezties pie karietēm, jaunkundz, bet paskatieties apkārt un paklausieties — vai tad pašreiz var kaut kur iet?
   Patiešām — pērkons dārdināja, un lietus gāza kā ar spaiņiem.
   —  Turklāt, — karalis turpināja, — lai tikai kāds iedrošinās teikt par jums kaut ko sliktu. Jūs taču esat kopā ar karali, tātad valsts pirmo muižnieku.
   —  Protams, valdniek, — Lavaljēra atteica, — tas man ir liels gods, bet es nebaidos par sevi.
   —   Par ko tad?
   —   Par jums.
   —  Par mani, jaunkundz? — karalis pasmaidīja. — Es nesaprotu, kā­pēc.
   —   Vai jūsu majestāte jau ir aizmirsis, kas notika vakar pie viņas augstības?
   —  Lūdzu, aizmirsīsim to, vai arī Jaujiet man to atcerēties, lai vēlreiz pateiktos par jūsu vēstuli un…
   —  Valdniek, — Lavaljēra viņu pārtrauca, — līst, bet jūsu majestātei galvā nav cepures.
   —   Lūdzu, neuztraucieties par mani. Es baidos, ka jūs samirksiet.
   —   O, es esmu lauciniece, — Lavaljēra smaidīdama atteica. — Es esmu pieradusi skraidīt pa Luāras pļavām un Bluā dārziem jebkurā laikā. Par manu tērpu, kā jūsu majestātei labi redzams, nav ko uztraukties, — viņa piebilda, paskatīdamās uz savu vienkāršo muslīna kleitiņu.
   —  Patiešām, jaunkundz, es jau esmu ievērojis, ka jums par visu jā­pateicas sev pašai, nevis tērpam. Jūs neesat koķete, un es to protu no­vērtēt.
   —  Valdniek, neuzskatiet mani par labāku nekā es esmu. Sakiet vien­kārši: es nevaru būt koķete.
   —   Kāpēc?
   —    Tāpēc, ka es neesmu bagāta, — Lavaljēra smaidīdama atbildē­ja.
   —  Tātad jūs atzlstaties, ka jums patīk skaistas lietas? — karalis dzīvi iesaucās.
   —   Valdniek, es atzīstu par skaistu tikai to, kas man ir pieejams; tas, kas atrodas pārāk augstu…
   —   Jums ir vienaldzīgs?
   —   Man ir svešs, jo nav sasniedzams.
   —   Bet man šķiet, — karalis atteica, — jūs, jaunkundz, manā galmā neieņemat atbilstošu stāvokli. Droši vien es pārāk maz zinu par jūsu ģi­menes nopelniem. Mans tēvocis izturējās pārāk nevērīgi pret jūsu radi­niekiem.
   —   O, nē, valdniek! Viņa karaliskā augstība Orleānas hercogs vienmēr izrādīja labvēlību de Sanremī kungam, manam patēvam. Pakalpojumi bija pieticīgi, un mēs tikām pilnībā atalgoti par tiem. Ne jau visiem laimējas spoži pakalpot karalim. Es nemaz nešaubos, ka mani radinieki darītu visu, ja rastos tāda iespēja, bet mums negadījās tāda laime.
   —  Karaļiem jālabo netaisnības, jaunkundz, — karalis atbildēja, — un es labprāt uzņemos šo pienākumu pret jums.
   —   Nē, valdniek, — Lavaljēra dedzīgi iesaucās, — lūdzu, lai viss pa­liek pa vecam.
   —   Kā, jaunkundz? Jūs atsakāties no tā, ko man vajag un ko es vēlos darīt jūsu labā?
   —    Viss, ko es vēlējos, valdniek, tika sasniegts tajā dienā, kad man bija gods tikt pieņemtai princeses galmā.
   —   Ja jau jūs atsakāties pieņemt manas atzinības izpausmes pati, tad vismaz neatsakieties no tām savu radinieku labā.
   —    Valdniek, jūsu augstsirdība mani pārsteidz un biedē, jo, tiklīdz jūsu majestāte izrādīs savu labvēlību pret maniem radiniekiem, tūlīt mēs iegūsim skauģus, bet jūsu majestāte — ienaidniekus. Labāk ļaujiet man palikt neievērojamai, lai manas jūtas pret jums paliek gaišas un nesavtīgas.
   —   Jūsu teiktais mani pārsteidz! — karalis iesaucās.
   —   Tas tiesa, — Aramiss pačukstēja Fukē pie auss. — Diez vai ka­ralis ir pieradis pie tādām.
   —   Bet ja nu viņa tāpat atbildēs ari uz manu zīmīti? — Fukē no­prasīja.
   —    Nesteigsimies, pagaidīsim, ar ko viss beigsies, — Aramiss attei­ca.
   —   Bez tam, dārgais d'Erblē, — superintendants piebilda, jo nebija sevišķi noskaņots ticēt Lavaljēras jūtu patiesīgumam, — reizēm ir ļoti izdevīgi būt nesavtīgai karaļa acīs.
   —   Es arī domāju tāpat, — Aramiss piekrita. — Paklausīsimies, kas būs tālāk.
   Karalis pavirzījās vēl tuvāk Lavaljērai un pacēla viņai virs galvas savu cepuri, jo lietus arvien vairāk tecēja cauri lapām.
   Lavaljēra paskatījās uz karaļa cepuri, kas viņu aizsargāja no lietus, pašūpoja galvu un nopūtās.
   —    Mans Dievs! — karalis sacīja. — Vai gan jūsu sirdī uzdrīkstas iespiesties kādas skumjas, ja es to aizsargāju ar savu?
   —   Es jums atbildēšu, valdniek. Es jau pieminēju šo jautājumu, kas ir visai kutelīgs meitenei manos gados. Jūsu majestāte pavēlēja man ap­klust. Valdniek, jūsu majestāte nepieder sev; jūs esat precējies; jūtas, kas attālinātu jūsu majestāti no karalienes un piesaistītu man, dziļi sarūg­tinātu karalieni.
   Karalis mēģināja Lavaljēru pārtraukt, bet viņa ar lūdzošu žestu tur­pināja:
   —    Karaliene sirsnīgi mīl jūsu majestāti, viņa uzmana katru soli, kas jūs attālina no viņas. Viņai gadījusies laime sastapt lielisku laulāto drau­gu, un viņa ar asarām acīs izlūdzas no debesīm, lai varētu paturēt to; karaliene jūt greizsirdību pret vismazāko jūsu sirds ietrīsēšanos.
   Karalis atkal gribēja kaut ko teikt, bet Lavaljēra uzdrošinājās vēlreiz viņu apklusināt.
   —   Vai tad tas nav noziegums pret tik maigu un cēlu mīlestību, dot iemeslu griezsirdībai? O, piedodiet man šo vārdu, valdniek. Ak Dievs, es zinu, ka nav iespējams, vai, pareizāk sakot, nedrīkst būt iespējams, ka pasaulē dižākā karaliene justu griezsirdību pret tik neievērojamu meiteni kā es. Tomēr karaliene ir sieviete, un, kā katrai sievietei, arī viņas sirdī var iespiesties aizdomas, kuras iedvesīs ļaunu cilvēku indīgās runas. Vald­niek, debesu vārdā, nepievērsiet man tik lielu uzmanību! Es to neesmu pelnījusi.
   —  Jaunkundz, — karalis iesaucās — vai jūs patiešām nesaprotat, ka, tā runādama, jūs manu cieņu pārvēršat pielūgsmē?
   —    Valdniek, jūs manos vārdos saskatāt jēgu, kādas tur nemaz nav; jūs uzskatāt mani par labāku nekā patiesībā esmu. Apžēlojieties, vald­niek! Ja es nezinātu, ka karalis ir viscēlākais cilvēks Francijā, tad domātu, ka jūs gribat pazoboties par mani…
   —    Es esmu pārliecināts, ka jūs noteikti tā nedomājat! — Ludviķis iesaucās.
   —   Valdniek, es būšu spiesta tā domāt, ja jūsu majestāte tā runās ar mani.
   —    Tad jau es esmu nelaimīgākais no visiem kristīgās pasaules ka­raļiem, — Ludviķis neslēptās skumjās noteica. — Es nevaru iedvest uz­ticību sievietei, kuru es mīlu vairāk par visu pasaulē un kura salauž man sirdi, atsacīdamās noticēt manai mīlestībai.
   —   Valdniek, — Lavaljēra ieteicās, neuzkrītoši atvirzīdamās no karaļa, kurš nāca aizvien tuvāk, — šķiet, ka negaiss pierimst un lietus arī stā­jas.
   Tieši tobrīd, kad nabaga meitene, pūlēdamās apvaldīt savu sirdi, kas izrādīja pārāk lielu gatavību atsaukties karaļa vēlmēm, izteica šos vārdus, pērkons papūlējās tos apstrīdēt: zilgana zibens šautra fantastiski ap­gaismoja mežu, un tieši virs karaļa un Lavaljēras galvām atskanēja liel­gabala šāvienam līdzīgs pērkona dārdiens, it kā tas būtu ķēris viņus sar­gājošo ozolu.
   Meitene izbijusies iekliedzās.
   Karalis ar vienu roku piekļāva viņu pie sirds, bet otru pastiepa virs viņas galvas, it kā sargādams no zibens.
   Dažus mirkļus valdīja klusums, jaunais pāris, apburoši kā visi iemī­lējušies, stāvēja nekustēdamies. Fukē un Aramiss arī nekustējās, vērodami Lavaljēru un karali.
   —   Valdniek! — Lavaljēra klusi ieteicās. — Jūs dzirdat?
   Viņas galva noslīga uz Ludviķa pleca.
   —  Jā, — karalis atbildēja, — jūs pati redzat, ka negaiss nav rimies.
   —   Valdniek, tas bija brīdinājums.
   Karalis pasmaidīja.
   —   Valdniek, tā bija Dieva balss, kas draudēja mūs sodīt.
   —   Lai, — karalis atteica. — Es atzīšu, ka šis pērkona spēriens bija brīdinājums vai pat drauds, ja pēc piecām minūtēm tas atkārtosies ar tādu pašu spēku; ja ne, tad ļaujiet man domāt, ka tas ir tikai negaiss un nekas vairāk. — Karalis pacēla galvu, it kā jautādams debesīm.
   Debesis šķita noslēgušas līgumu ar Ludviķi; piecas minūtes pēc grā­viena, kas bija nobiedējis mīlētājus, nedzirdēja nevienu spērienu, bet, kad tas atkal ieskanējās, tad bija daudz klusāks, it kā šo piecu minūšu laikā vēja brāzmas negaisu būtu aizrāvušas kādus desmit ljē tālāk.
   —   Nu, Luīze, — karalis čukstēja, — vai jūs vēl joprojām biedēsiet mani ar debesu dusmām? Ja jau jūs noteikti gribat saskatīt zibenī kādu zīmi, vai tad jūs vēl joprojām uzskatāt, ka mums draud nelaime?
   Meitene pacēla galvu; tieši tobrīd lietus izšļācās cauri lapām un sāka plūst pa karaļa seju.
   —    O, valdniek! — viņa iesaucās tik patiesā satraukumā, ka karalis jutās aizkustināts līdz sirds dziļumiem. — Vai patiešām manis dēļ karalis stāv lietū ar kailu galvu? Es taču esmu tik niecīga būtne!
   —   Jūs esat dieviete, — karalis atbildēja, — un spējat aizdzīt pat negaisu. Jūs esat dieviete, kas nes sev līdz sauli un siltumu.
   Patiešām, uzspīdēja saule, un no kokiem krītošās piles izskatījās pēc briljantiem.
   —   Valdniek, — juzdamās jau gandrīz uzvarēta, Lavaljēra tomēr vēl pūlējās iebilst. — Valdniek, es jūs vēlreiz lūdzu, padomājiet par nepa­tikšanām, kādas jūsu majestātei vajadzēs pārdzīvot manis dēļ. Mans Dievs, jūs noteikti jau meklē un sauc. Karaliene droši vien uztraucas, bet princese… o, princese!… — gandrīz šausmās meitene iekliedzās.
   Šis vārds ietekmēja karali; viņš sarāvās un palaida vaļā Lavaljēru, kuru visu laiku bija turējis savos apskāvienos.
   —   Jūs teicāt: princese?
   —   Jā, princese; viņa arī ir greizsirdīga, — Lavaljēra daudznozīmīgi teica.
   Viņas kautrīgās un bikli nolaistās acis uzdrošinājās ieskatīties karaļa acīs.
   —   Man šķiet, ka princesei nav nekādu iemeslu būt greizsirdīgai, — Ludviķis ar pūlēm iebilda, — viņai nav nekādu tiesību…
   —   Ak vai! — Lavaljēra nočukstēja.
   —   Vai tad jūs arī uzskatāt, ka māsai ir tiesības būt greizsirdīgai uz brāli? — karalis gandrīz pārmetoši noteica.
   —   Valdniek, es neuzdrošinos iedziļināties jūsu sirds noslēpumos.
   —   Vai jūs patiešām tam ticat? — karalis iesaucās.
   —   Jā, valdniek, es domāju, ka princese ir greizsirdīga, — Lavaljēra stingri atteica.
   —   Ak Dievs, — karalis kļuva nemierīgs, — vai viņas izturēšanās pret jums tā liek domāt? Princese izturējās pret jums slikti, un jūs uzskatāt, ka tas ir greizsirdības dēļ?
   —   Nē, valdniek, es viņai šķietu tik nenozīmīga!
   —   O, ja tā būtu!… — Ludviķis enerģiski sacīja.
   —   Valdniek, — Lavaljēra viņu pārtrauca, — lietus pārgājis, un man šķiet, ka kāds nāk šurp.
   Aizmirsusi par etiķeti, viņa saķēra karaļa roku.
   —    Nu un tad, jaunkundz, — karalis atteica, — lai nāk. Kurš gan uzdrošināsies saskatīt kaut ko ļaunu, ka es atrodos de Lavaljēras jaun­kundzes sabiedrībā?
   —   Apžēlojieties! Visi brīnīsies, ka jūs esat tā izmircis, uzupurējoties manis dēļ!
   —    Es tikai rīkojos, kā klājas īstam muižniekam, — Ludviķis iebil­da, — un lai tikai kāds pamēģina aizmirsties un nosodīt sava karaļa uzve­dību.
   Tobrīd tiešām parādījās vairāki galminieki, kuri ziņkārīgi pētīja mežu; ieraudzījuši karali un Lavaljēru, viņi acīmredzot bija atraduši, ko meklē­ja.
   Viņus bija sūtījusi karaliene un princese; tagad viņi noņēma cepures, dodot zīmi, ka atraduši viņa majestāti.
   Neskatoties uz Lavaljēras samulsumu, Ludviķis joprojām stāvēja tajā pašā maigajā un godbijīgajā pozā.
   Pēc tam, kad visi galminieki bija sapulcējušies alejā un visi ieraudzīja, kādu cieņu karalis izrāda meitenei, palikdams ar kailu galvu negaisa lai­kā, Ludviķis piedāvāja viņai roku, ar galvas mājienu atbildēja uz gal­minieku godbijīgajiem sveicieniem un, joprojām turēdams cepuri rokā, pavadīja viņu uz karieti.
   Negaiss bija pārgājis, bet lietus turpināja līt, un galma dāmas, kurām etiķete neļāva iekāpt karietēs pirms karaļa, stāvēja lietū bez kapucēm un mantiļām, noskatīdamās, kā karalis aizsargā no lietus visnenozīmīgāko no viņām.
   Princese un karaliene, tāpat kā visi pārējie, bija šīs pārmērīgās karaļa laipnības liecinieces; princese bija tā pārsteigta, ka aizmirsusies piebak­stīja karalienei ar elkoni un noteica:
   —   Re, paskaties tikai!
   Karaliene aizmiedza acis, it kā viņai būtu noreibuši galva. Viņa pie­spieda roku pie sejas un iekāpa karietē.
   Princese sekoja viņai.
   Karalis uzlēca zirgā un aizjāja, nepievērsdams uzmanību nevienai no karietēm. Viņš atgriezās Fontenblo, nometa pavadu un aizgāja, savās do­mās iegrimis.
   Kad pūlis izklīda un kariešu troksnis sāka apklust, Aramiss un Fukē pārliecinājās, ka neviens nevar viņus pamanīt, un tad iznāca no grotas.
   Viņi klusēdami aizgāja līdz alejai.
   Aramisa skatiens, šķiet, vēlējās iespiesties visdziļākajā meža biezoknī.
   —    Fukē kungs, — viņš ieteicās, kad bija pārliecinājies, ka viņi ir vieni, — par katru cenu jāatgūst jūsu vēstule Lavaljērai.
   —   Nav nekā vieglāka, — Fukē atbildēja, — ja kalps to vēl nav at­devis.
   —   Jebkurā gadījumā tā jāatgūst, jūs saprotat?
   —   Jā, karalis mīl šo meiteni. Vai ne?
   —   Ļoti. Vēl ļaunāk, ka meitene arī kaislīgi mīl karali.
   —   Tātad mainām taktiku?
   —    Bez šaubām. Jūs nedrīkstat zaudēt laiku. Jums jāsatiek Lavaljēra un, tā kā tagad ir pilnīgi neiespējami mēģināt iegūt viņas labvēlību, tad jāiedveš, ka jūs esat viņas uzticamākais draugs un vispadevīgākais kalps.
   —   Es tā arī rīkošos, — Fukē piekrita, — un pie tam ļoti labprāt; man šķiet, ka šai meitenei ir zelta sirds.
   —   Vai arī viņa ir ļoti izveicīga, — Aramiss noteica, — bet tad vēl vairāk vajadzīga viņas draudzība.
   Mazliet paklusējis, viņš piebilda:
   — Ja es nemaldos, mazulīte karalim liks zaudēt prātu. Tagad tikai ātrāk karietē un auļos uz pili!

   Divas stundas pēc tam, kad superintendanta kariete bija aiztraukusies uz Fontenblo kā vētras dzīts mākonis, Lavaljēra sēdēja savā istabā pie maza marmora galdiņa, tērpusies vienkāršā muslīna peņuārā, un beidza savu maltīti.
   Pēkšņi atvērās durvis un kambarsulainis pavēstīja, ka Fukē kungs lūdz atļauju ierasties pie viņas.
   Luīze lika sulainim divreiz atkārtot; nabaga meitene pazina Fukē kun­gu tikai pēc uzvārda un nekādi nespēja saprast, kādas viņai varētu būt darīšanas ar finansu superintendantu.
   Tā kā ministrs varētu būt ieradies pie viņas pēc karaļa rīkojuma, un tas pēc nesenās tikšanās bija pilnīgi iespējams, tad Lavaljēra paskatījās spogulī, sakārtoja cirtas un lika viņu aicināt iekšā.
   Lavaljēra tomēr nespēja apspiest nelielu satraukumu. Superintendanta vizīte nebija ikdienišķs notikums galma dāmas dzīvē. Fukē bija slavens ar savu devīgumu, galantumu un prasmi apieties ar dāmām, tāpēc biežāk pats saņēma ielūgumus, nevis lūdza pieņemt viņu.
   Superintendanta apmeklējumi daudzos namos atnesa bagātību; dau­dzās sirdīs tie iededza mīlestību.
   Fukē godbijīgi ienāca pie Lavaljēras un stādījās priekšā ar eleganci, kas raksturoja tā laika izcilās personības, bet patlaban grūti uztverama un saprotama pat tā laika portretos, kur šie cilvēki attēloti kā dzīvi.
   Fukē ceremoniālajam sveicienam Lavaljēra atbildēja ar pansijas au­dzēknes reveransu un piedāvāja superintendantam apsēsties.
   Fukē paklanījies atteicās:
   —   Jaunkundz, es nesēdēšu, iekams jūs nebūsiet man piedevusi.
   —   Ak Dievs, par ko gan?
   Fukē pievērsa jaunavas sejai savu vērīgo skatienu, bet ieraudzīja tajā tikai atklātu izbrīnu.
   —   Jaunkundz, es redzu, ka jūs esat tikpat augstsirdīga cik gudra, un lasu jūsu acīs, ka piedodat man. Tomēr man nepietiek tikai ar piedošanu vārdos; es brīdinu jūs, ka man nepieciešams, lai piedotu ari jūsu sirds un prāts.
   —   Kungs, es zvēru, ka nekā nesaprotu, — Lavaljēra iebilda.
   —  Tas ir tikai vēl viens pierādījums jūsu delikātumam, kas mani val­dzina, — Fukē atteica. — Es redzu, ka jūs negribat, lai es sarkstu.
   —   Sarkstat? Sarkstat manā priekšā? Pasakiet, lūdzu, kādēļ gan jums būtu jāsarkst?
   —   Vai patiešām es būtu maldījies, — Fukē sacīja, — un, par laimi, mana rīcība nav jūs aizskārusi?
   Lavaljēra paraustīja plecus.
   —  Jūs nudien runājat mīklaini, kungs, un es acīmredzot esmu pārāk neattapīga, lai to saprastu.
   —   Labi, — Fukē atteica, — nevēlos kļūt uzbāzīgs. Lūdzu jums tikai vienu — pasakiet man, ka varu cerēt uz pilnīgu piedošanu.
   —    Kungs, — Lavaljēra sāka kļūt nepacietīga, — es jums varu dot tikai vienu atbildi un ceru, ka tā jūs apmierinās. Ja es zinātu, kāda ir jūsu vaina, es jums piedotu. Bet jūs sapratīsiet, ka nezinot…
   Fukē iekoda lūpā, kā to parasti darīja Aramiss.
   —    Tātad, — viņš teica, — es varu cerēt, ka par spīti notikušajam mēs saglabāsim labas attiecības, un jūs laipni piekritīsiet ticēt manai god­bijīgajai draudzībai.
   Lavaljērai šķita, ka viņa sāk saprast.
   „Oho, — viņa nodomāja, — nekad nebūtu ticējusi, ka Fukē kungs tik alkatīgi centīsies izmantot šo tikko radušos labvēlību."
   Skaļi viņa pateica:
   —   Jūsu draudzībai, kungs? Jūs man piedāvājat savu draudzību? Tas man ir liels gods, jūs esat pārāk laipns.
   —   Kundze, — Fukē atbildēja, — es zinu, ka kunga draudzība šķiet spožāka un vēlamāka nekā kalpa; tomēr varu jums apgalvot, ka kalps būs tikpat padevīgs, uzticīgs un pilnīgi nesavtīgs.
   Lavaljēra palocīja galvu; superintendanta balsī skanēja atklātība un patiesa padevība. Viņa pastiepa Fukē roku.
   —   Es jums ticu.
   Fukē cieši paspieda meitenes roku.
   —   Tad jūs tūlīt varat man atdot to nelaimīgo vēstuli, — viņš pie­bilda.
   —   Kādu vēstuli? — Lavaljēra vaicāja.
   Fukē atkal pievērsa viņai savu pētošo skatienu.
   Tā pati naivā un atklātā sejas izteiksme.
   —   Pēc šis noliedzošās atbildes man jāatzīst, ka jūs, jaunkundz, esat visdelikātākā būtne, un es pats nebūtu godīgs cilvēks; ja baidītos no tik augstsirdīgas meitenes kā jūs.
   —   Fukē kungs, — Lavaljēra atbildēja, — man jums jāatkārto ar dziļu nožēlu, ka es galīgi neko nesaprotu.
   —    Tātad jūs varat apzvērēt, ka neesat saņēmusi no manis nekādu vēstuli?
   —   Es jums dodu goda vārdu, ka ne! — Lavaljēra stingri atbildēja.
   —   Labi. Ar to man pietiek, jaunkundz; atļaujiet man vēlreiz aplie­cināt manu padevību un visdziļāko cieņu.
   Fukē paklanījās un devās mājup, kur viņu gaidīja Aramiss, atstādams Lavaljēru pilnīgā neizpratnē.
   —   Nu, kā? — Aramiss nepacietīgi noprasīja, sagaidījis Fukē atgrie­šanos. — Vai jūs esat apmierināts ar favorīti?
   —   Es esmu sajūsmināts! — Fukē atbildēja. — Tā ir gudra un sirsnī­ga sieviete.
   —   Vai viņa nedusmojās?
   —   Nemaz, viņa laikam neko nesaprata.
   —   Nesaprata?
   —   Jā, nesaprata, ko es viņai uzrakstīju.
   —   Jums vajadzēja panākt, lai viņa saprot un atdod vēstuli; es ceru, ka viņa jums to atdeva?
   —   Pat nedomāja.
   —   Vai jūs vismaz pārliecinājāties, ka viņa to ir sadedzinājusi?
   —    Dārgais d'Erblē, veselu stundu es spēlējos ar daudznozīmīgām frāzēm, un man pilnīgi pietiek, kaut arī tā ir aizraujoša spēlīte. Saprotiet taču: mazā izlikās, ka neko nesaprot; viņa noliedza, ka saņēmusi vēstuli; noliedzot, ka to saņēmusi, viņa, protams, nevarēja to ne atdot, ne sa­dedzināt.
   —   Ko jūs sakāt? — Aramiss uztraucās.
   —    Es saku, ka viņa zvērēja un dievojās, ka nav saņēmusi nekādu vēstuli.
   —   O, tas ir par daudz! Un jūs neuzstājāt?
   —   Gluži otrādi, es kļuvu pat nepieklājīgs savā uzstājībā.
   —   Un viņa visu noliedza?
   —   Jā.
   —   Un ne reizes nenodeva sevi?
   —   Ne reizes.
   —   Mans dārgais, tad jau jūs atstājāt vēstuli viņas rokās?
   —   Nācās atstāt, velns parāvis!
   —   Tā bija liela kļūda!
   —   Ko jūs darītu manā vietā?
   —   Protams, viņu piespiest nav iespējams, bet mani tas uztrauc; tāda vēstule nedrīkst palikt pie viņas.
   —   Šī meitene ir cēlsirdīga.
   —   Ja viņa būtu tik cēlsirdīga, viņa būtu atdevusi jums vēstuli.
   —   Es vēlreiz saku, viņa ir cēlsirdīga; es to saskatīju viņas acīs, un man pieredzes netrūkst.
   —   Tātad jūs domājat, ka viņa ir vaļsirdīga?
   —   No visas sirds.
   —   Tādā gadījumā man šķiet, ka mēs kļūdāmies.
   —   Kā tā?
   —   Man šķiet, ka viņa patiesi nav saņēmusi vēstuli.
   —   Vai jūs domājat?…
   —    Es uzskatu, ka kaut kādu iemeslu dēļ jūsu cilvēks nav nodevis viņai vēstuli.
   Fukē pašķindināja zvaniņu.
   Ienāca sulainis.
   —   Pasauciet Tobiju, — superintendants pavēlēja.
   Pēc īsa brīža ieradās kalps ar šaudīgām acīm, plānām lūpām, īsām roķelēm un saliektu augumu.
   Aramiss caururbjoši pavērās viņā.
   —   Atļaujiet man pašam viņu nopratināt.
   —   Lūdzu, — Fukē atļāva.
   Aramiss gribēja sākt runāt ar kalpu, bet aprāvās.
   —    Nē, — viņš noteica, tad viņš redzēs, ka mēs viņa atbildei pie­šķiram pārāk lielu nozimi. Nopratiniet viņu pats, bet es izlikšos, ka rakstu vēstuli.
   Aramiss patiešām apsēdās pe galda ar muguru pret sulaini, bet pats uzmanīgi novēroja katru viņa kustību vai skatienu spogulī, kas karājās pie sienas viņa priekšā.
   —   Tobij, panāciet šurp, — Fukē pavēlēja.
   Sulainis pienāca tuvāk diezgan stingrā gaitā.
   —   Kā tu izpildīji manu rīkojumu?— Fukē vaicāja.
   —   Kā vienmēr, jūsu gaišība, — sulainis atteica.
   —   Nu, pastāsti.
   —   Es iegāju pie de Lavaljēras jaunkundzes. Viņa bija dievkalpojumā, un es noliku zīmīti uz tualetes galdiņa. Jūs taču tā pavēlējāt?
   —  Jā; un vai tas ir viss?
   —   Viss, jūsu gaišība.
   —   Vai istabā neviena nebija?
   —   Neviena.
   —   Tu noslēpies, kā tev liku?
   —   Jā.
   —   Un viņa atgriezās?
   —   Pēc desmit minūtēm.
   —   Vai neviens cits nevarēja paņemt vēstuli?
   —   Nē, tāpēc ka neviens istabā neienāca.
   —   No ārpuses jā, bet no iekšpuses?
   —   Es biju noslēpies tā, ka varēju pārredzēt visu istabu.
   —   Klausies, — Fukē teica, vērīgi skatīdamies uz sulaini, — ja vēstule nav nokļuvusi pie adresāta, tad labāk atklāti atzīsties, jo, ja pielaista kāda kļūda, tu riskē ar savu galvu.
   Tobijs sarāvās, bet tūlīt savaldījās.
   —   Jūsu gaišība, — viņš sacīja, — es noliku vēstuli uz tualetes galda, kā jau teicu jums, un izlūdzos pusstundu, lai varētu pierādīt, ka vēstule ir de Lavaljēras jaunkundzes rokās, vai arī atdot jums to atpakaļ.
   Aramiss ar dziļu interesi sekoja sulaiņa uzvedībai.
   Fukē bija paļāvīgs; šis sulainis viņam bija cītīgi kalpojis jau divdesmit gadus.
   —   Labi, — viņš atļāva. — Vari iet un atnest man pierādījumus, ka tu runā patiesību.
   Sulainis aizgāja.
   —   Nu, ko jūs teiksiet? — Fukē vaicāja Aramisam.
   —    Es teikšu, ka jums par katru cenu jāuzzina patiesība. Lavaljēra vai nu saņēma vai nesaņēma vēstuli; pirmajā gadījumā jāpanāk, lai La­valjēra jums to atdotu vai arī jūsu klātbūtnē sadedzinātu; otrajā gadījumā vēstule jāatgūst, kaut arī tas maksātu miljonu. Jūs taču piekrītat man?
   —   Jā, bet dārgais bīskap, pēc manām domām jūs pārāk sabiezināt krāsas.
   —  Ak, jūs aklais! — Aramiss nočukstēja.
   —   Lavaljēra, kuru jūs uzskatāt par smalku diplomāti, ir parasta ko­ķete, un viņa cer, ka es turpināšu lakstoties ap viņu, ja jau iesāku. Tagad viņa pārliecinājās par karaļa mīlestību un cer turēt mani rokās ar vēstules palīdzību. Tas ir dabiski.
   Aramiss pakratīja galvu.
   —   Vai jūs nepiekrītat? — Fukē jautāja.
   —   Viņa nav koķete, — Aramiss atbildēja.
   —  Atļaujiet jums pateikt…
   —   Es lieliski pazīstu koķetes!
   —   Mans draugs!
   —   Jūs gribat teikt, ka es tās pazinu krietni sen? Sievietes nemai­nās.
   —   Toties vīrieši gan, un jūs tagad esat kļuvis daudz aizdomīgāks ne­kā agrāk. — Smīnēdams Fukē turpināja: — Ja Lavaljēra vēlēsies vienu trešdaļu savas mīlestības veltīt man, bet divas trešdaļas — karalim, vai jūs tāds stāvoklis apmierinās?
   Aramiss nepacietīgi uzlēca kājās.
   —   Lavaljēra nekad nav mīlējusi un neiemīlēs nevienu citu kā tikai karali.
   —  Tad beidzot pasakiet man, ko jūs darītu manā vietā?
   —   Vispirms nebūtu izlaidis ārā jūsu kalpu. i
   —  Tobiju?
   —  Jā, Tobiju; viņš ir nodevējs!
   —   Ko jūs!
   —   Es par to esmu pārliecināts. Es viņu turētu ieslodzītu, kamēr viņš neatzītos.
   —    Vēl nav par vēlu; pasauksim viņu, un jūs pats viņu nopratinā­siet.
   —   Ļoti labi.
   —   Bet es jums galvoju, ka tas būs veltīgi. Viņš kalpo man jau div­desmit gadus un ne reizes neko nav sajaucis, bet, — Fukē smiedamies piebilda, — sajaukt bija ļoti viegli.
   —   Un tomēr pasauciet viņu. Man liekas, ka šorīt es redzēju šo cil­vēku apspriežamies ar vienu no Kolbēra kunga kalpiem.
   —   Kur?
   —   Pie staļļiem.
   —   Nevar būt. Mani kalpi nesatiek ar tā tēvaiņa ļaudīm.
   —   Un tomēr es vēlreiz atkārtoju, ka redzēju viņu. Kad viņš ienāca, šī fizionomija man likās pazīstama.
   —   Kāpēc tad jūs neko neteicāt, kamēr viņš bija šeit?
   —   Tāpēc, ka es to tikai nupat atcerējos.
   —  Jūs mani biedējat, — Fukē noteica un pazvanīja.
   —    Kaut tikai mēs nebūtu nokavējuši, — Aramiss čukstēja. Fukē pazvanīja vēlreiz.
   Ieradās kambarsulainis.
   —   Tobiju! — uzkliedza Fukē. — Pasauciet Tobiju! Kalps aizgāja.
   —  Jūs dodat man pilnīgu rīcības brīvību, vai ne?
   —   Pilnīgu.
   —   Es varu izmantot jebkurus līdzekļus, lai izdibinātu patiesību?
   —  Jebkurus.
   —   Pat iebiedēšanu?
   —   Es jums uzticu ģenerālprokurora pienākumus.
   Pagāja desmit minūtes, bet Tobijs neparādījās. Zaudējis pacietību, Fukē pazvanīja vēlreiz.
   —  Tobij! — viņš pasauca.
   —  Jūsu gaišība, viņu meklē, — kambarsulainis teica.
   —   Viņš ir kaut kur tepat, es nekur neesmu viņu sūtījis.
   —   Es iešu meklēt viņu, jūsu gaišība.
   Kambarsulainis atkal aizgāja.
   Aizritēja vēl desmit minūtes.
   Fukē tā zvanīja, ka varētu pamodināt pat mironi. Trīcēdams atgriezās kambarsulainis.
   —   Jūsu gaišība ir kļūdījies,— negaidīdams Fukē jautājumu, viņš sa­cīja. — Acīmredzot jūsu gaišība devis Tobijam kādu uzdevumu, jo viņš ir aizgājis uz stalli, paņēmis labāko rikšotāju, apsedlojis un aizjājis.
   —   Aizjājis! — Fukē iesaucās. — Sekojiet viņam un noķeriet to.
   —    Pietiek, — Aramiss saņēma viņa roku, — nomierinieties, viss ir galā.
   —   Ko?
   —   Protams, es biju par to pārliecināts. Tagad necelsim paniku; labāk apdomāsim, kādas var būt sekas, un pacentīsimies tās novērst.
   —   Galu galā nav jau liela nelaime, — Fukē ieteicās.
   —   Jūs tā domājat?
   —   Protams. Katrs vīrietis drīkst rakstīt sievietei mīlestības vēstules.
   —   Vīrietis gan, bet pavalstnieks ne; īpaši tad, ja šo sievieti mīl ka­ralis.
   —    Mans draugs, vēl pirms nedēļas karalis Lavaljēru nemīlēja; pat vakar šīs mīlestības nebija, bet vēstule uzrakstīta vakar; kā es varēju no­jaust karaļa mīlestību, kuras vēl nebija.
   —   Pieņemsim, — Aramiss piekrita. — Par nelaimi, vēstulē nav da­tuma. Tas mani sevišķi satrauc. Ak, ja tur būtu vakardienas datums, es nemaz par jums neuztrauktos!
   Fukē paraustīja plecus.
   —   Vai tad es nedrīkstu rīkoties, kā gribu, un karalis nosaka manas domas un vēlmes?
   —    Jums taisnība, — Aramiss piekrieta. — Nepievērsīsim notikuša­jam tik ļoti lielu uzmanību; bez tam… ja mums kaut kas draud, mēs pratīsim aizsargāties.
   —   Draud? — Fukē brīnījās. — Vai šo skudras kodienu jūs saucat par draudiem, kas rada briesmas manai mantai un pat dzīvībai?
   —   A, Fukē kungs, skudras kodiens var pieveikt pat milzi, ja skudra ir indīga!
   —   Vai tad vara, par kuru jūs nesen runājāt, jau sabrukusi?
   —   Es esmu visvarens, bet ne nemirstīgs.
   —   Man tomēr liekas, ka svarīgākais ir atrast Tobiju. Vai ne?
   —   O, jūs viņu vairs nenotversiet, — Aramiss sacīja. — Ja viņš jums bija dārgs, varat uzvilkt sēras.
   —   Bet kaut kur viņš taču atrodas!
   —   Tiesa gan; dodiet man tikai rīcības brīvību, — Aramiss mundri atbildēja.

   Karaliene Anna uzaicināja pie sevis jauno karalieni.
   Slimība Austrijas Annu apbrīnojami ātri padarīja neglītu un lika viņai novecot, kā tas vienmēr mēdz būt ar sievietēm, kurām bijusi vētraina jaunība. Fiziskajām ciešanām vēl pievienojās nožēla, ka vidē, kur valda jaunības skaistums, prāts un vara, viņa kļūst tikai par dzīvu pagātnes iemiesojumu.
   Ārsta padomi un spogulis viņu apbēdināja mazāk nekā galminieku izturēšanās, kuri bēga prom kā žurkas no grimstoša kuģa, kurā aiz ve­cuma sāk ieplūst ūdens.
   Austrijas Annu neapmierināja tikšanās ar vecāko dēlu.
   Kādreiz karalis, kura jūtas bija vairāk demonstratīvas, nevis īstas, nā­ca pie mātes vienu stundu no rīta un vienu vakarā. Kopš viņš pārņēma valsts pārvaldi savās rokās, rīta un vakara vizītes tika saīsinātas līdz pus­stundai; pamazām rīta vizītes izbeidzās pavisam.
   Rītos māte un dēls satikās mesas laikā; vakara vizītes aizstāja tikšanās vakaros pie karaļa vai princeses, uz kurām karaliene dēlu dēļ ieradās diezgan labprāt.
   Princese tādēļ ieguva milzīgu ietekmi galmā, un pie viņas pulcējās spīdoša sabiedrība.
   Austrijas Anna to juta.
   Slimība spieda viņu bieži palikt savās istabās, un viņa izmisusi pa­redzēja, ka drīz viņai nāksies pavadīt laiku vienmuļā un bezcerīgā vien­tulībā.
   Viņa ar šausmām atcerējās vientulību, kādu viņai senāk lika izjust kardināls Rišeljē, neciešamos vakarus, kuros vienīgais mierinājums bija viņas jaunība un skaistums, kas deva cerības.
   Tā nu viņa nolēma atvilināt galmu un princesi kopā ar viņas spožo svītu pie sevis, savās tumšajās un drūmajās istabās, kur Francijas kara­ļa atraitnei un mātei nācās mierināt mūžīgi asarās mirkstošo nelaimīgo Francijas karaļa sievu, kura smagi pārdzīvoja savu pāragro salmu atrait­nes likteni.
   Anna visu apsvēra.
   Viņas mūžā ir bijis daudz intrigu. Vecajos, labajos laikos, kad viņas jaunajā galvā radās dažādas laimīgas idejas, tuvumā bija draudzene, kura prata uzkurināt viņas godkāri un mīlestību, būdama vēl dedzīgāka un godkārīgāka par viņu, bet darīja to aiz patiesas mīlestības, kas galmā gadījās visai reti. Tagad viņa bija izraidīta sīkumu dēļ.
   Kopš tā laika jau gadiem ilgi diez vai kāds tika devis karalienei labu padomu, ja nu vienīgi Molīns un de Motvilas kundze, spāņu aukle, kura, kā jau tautiete, bija karalienes uzticības persona.
   Kurš gan no tagadējās jaunatnes varēja atgādināt pagātni, kurā viņa nepārtraukti atgriezās domās?
   Austrijas Anna atcerējās de Ševrēzas kundzi, kura devās izraidījumā drīzāk labprātīgi nekā pēc karaļa pavēles un nomira kā nepazīstama muižnieka sieva.
   Karaliene uzdeva sev jautājumu, ko šajos apstākļos viņai būtu ietei­kusi de Ševrēzas kundze, un viņai likās, ka viltīgā, gudrā un pieredzes bagātā sieviete savā ironiskajā balsī atbild:
   „Visi šie jaunie cilvēki ir nabadzīgi un alkatīgi. Viņiem vajadzīgs zelts un ienākumi, lai varētu nodoties baudām; piesaistiet viņus ar savām dā­vanām."
   Austrijas Anna nolēma sekot šim padomam.
   Viņas kase bija pilna; tajā bija lielas summas, kuras Mazarīni bija savācis viņas vajadzībām un kas glabājās drošā vietā.
   Nevienam Francijā nepiederēja tik skaisti dārgakmeņi un sevišķi lielas pērles. Tās ieraugot, karalis katru reizi nopūtās, jo pērles viņa kronī likās sīki graudiņi salīdzinājumā ar šīm.
   Austrijas Anna vairs nebija ne skaista, ne apburoša. Toties viņa bija bagāta un pievilināja savus apmeklētājus vai nu ar cerību uz lielu kāršu laimestu un dāvanām, vai arī ar ienesīgiem amatiem, kurus viņa prata ļoti veiksmīgi izprasīt karalim.
   Vispirms Anna šo līdzekli izmantoja pie princeses, kuru viņai vis­vairāk gribējās atvilināt pie sevis.
   Par spīti savam lepnumam un pašapziņai, princese iekrita izvilktajos tīklos. Dāvanas viņu padarīja aizvien bagātāku, tas viņai iepatikās, un Henriete labprāt jau iepriekš saņēma šo mantojumu.
   To pašu līdzekli Austrijas Anna pielietoja arī pie prinča un pat pie karaļa.
   Viņa sāka rīkot loterijas.
   Viena no tām pie karalienes mātes bija paredzēta dienā, par kuru mēs stāstām. Austrijas Anna bija iedevusi izlozei divas brīnišķīgas, smalki izstrādātas briljanta rokassprādzes.
   Tajās bija iestrādātas senas un ļoti vērtīgas kamejas. Briljanti nebija pārāk vērtīgi, bet rotaslietas izcēlās ar tādu eleganci un oriģinalitāti, ka galmā daudzi vēlējās ja ne tās iegūt, tad vismaz redzēt kaut vai karalienes rokās, un tāpēc dienās, kad viņa tās nēsāja, par īpašu labvēlības zīmi uzskatīja atļauju skūpstīt viņai roku, lai varētu pajūsmot par tām.
   Galminieki par to pat izdomāja galantu kalambūru, sakot, ka rotas­lietas būtu nenovērtējamas, ja, par nelaimi, negreznotu karalienes rokas.
   Šis kalambūrs iemantoja lielu godu — tas tika pārtulkots visās Ei­ropas valodās, un par to sacerēja vairāk nekā tūkstoš divrindes franču un latīņu valodā.
   Austrijas Annai tā bija izšķiroša diena, kad viņa iedeva briljantus loterijai: karalis jau divas dienas nebija rādījies pie mātes. Princese jutās aizvainota pēc driādu un najādu sadursmes.
   Karalis gan nedusmojās, bet viņu pārņēmušās jūtas neļāva interesēties par galma vētrām un izklaidēšanos.
   Austrijas Anna gatavoja divkauju, paziņodama, ka nākamajā vakarā notiks slavenā loterija. Viņa satikās ar jauno karalieni, kuru, kā jau tei­cām, bija likusi ataicināt no rīta.
   —   Mana meita, — Anna sacīja, — varu jums pavēstīt patīkamas zi­ņas. Karalis ļoti maigi runāja par jums. Viņš ir jauns un viegli saval­dzināms, bet, kamēr jūs turēsieties kopā ar mani, viņš neuzdrošināsies pamest savu sievu, kurai bez tam ir stipri pieķēries. Šovakar pie manis ir loterija. Vai jūs atnāksiet?
   —   Man stāstīja, ka jūsu majestāte atdevusi savas brīnišķīgās rokas­sprādzes, — jaunā karaliene bikli pārmeta. — Tās taču ir tāds retums, ko nevajadzēja izņemt no karaliskās dārgumu glabātuves kaut vai tāpēc, ka tās piederējušas jums.
   —    Mans bērns, — Austrijas Anna atbildēja, lieliski saprazdama, ka jaunā karaliene vēlas rokassprādzes iegūt sev, — man noteikti vajadzēja atvilināt šurp princesi.
   —   Princesi? — karaliene nosarka.
   —   Protams! Vai tad nav labāk, ja sāncense atrodas acu priekšā un viņu var novērot un vadīt, nevis zināt, ka karalis ir pie viņas un gatavs veltīt viņai savu uzmanību. Loteriju es izmantoju par ēsmu; vai jūs mani par to nosodāt?
   —   Nē, nē, — Marija Terēze iesaucās un spānietēm raksturīgajā bēr­nišķīgajā priekā sāka sajūsmināti plaukšķināt.
   —    Tad jūs, dārgā, nenožēlojat, ka es jums neuzdāvināju rokas­sprādzes, kā sākumā gribēju darīt?
   —   O, nē, nē, dārgo māmiņ!
   —   Tad, mans bērns, uzposieties, lai mūsu vakars izdodas pēc iespē­jas labāk. Jo jūs būsiet jautrāka un apburošāka, jo vairāk atstāsiet ēnā pārējās sievietes ar savu spožumu un kārtu.
   Marija Terēze aplaimota aizgāja.
   Pēc stundas Austrijas Anna pieņēma princesi un, apveltīdama viņu glāstiem, teica:
   —   Patīkamas vēstis. Karalis ir sajūsmā par manu loteriju.
   —   Es gan neesmu sajūsmināta, — princese atteica. — Es nespēju pierast pie domas, ka šīs brīnišķīgās aproces var nokļūt uz kādām svešām rokām.
   —   Lai nu paliek, — Austrijas Anna ar smaidu apslēpa smeldzošās sāpes krūtis. — Neuztraucieties, mīļā… un neesiet tik drūma.
   —   Ak, karalien, liktenis ir akls… stāsta, jūs esot sagatavojusi divsimt biļetes?
   —    Tieši divus simtus. Bet jūs taču labi zināt, ka laimests ir tikai viens.
   —   Zinu. Kam gan tas tiks? Vai tad jūs to varat uzminēt? — prin­ceses balsī ieskanējās izmisums.
   —   Jūs man likāt atcerēties sapni, kuru es šonakt redzēju… Ak, man ir tik jauki sapņi… es guļu tik maz.
   —   Kādu sapni?… Vai jūs esat slima?
   —    Nē, — karaliene atbildēja, ar apbrīnojamu gribasspēku pārciez- dama jaunu sāpju lēkmi. — Es sapņoju, ka rokassprādzes laimējis ka­ralis.
   —   Karalis?
   —   Vai jūs man gribat jautāt, ko karalis ar tām darīja?
   —   Jā.
   —   Būtu ļoti labi, ja tās laimētu karalis, jo, saņēmis rotas, viņš tās kādai uzdāvinātu.
   —   Piemēram, atdotu jums.
   —    Tādā gadījumā es pati tās tūlīt kādai atdāvinātu. Jūs taču ne­domājat, — karaliene smiedamās sacīja, — ka es tās atdodu loterijā tā­pēc, ka ciešu trūkumu. Es vienkārši gribu tās uzdāvināt, neizraisot lieku skaudību; ja gadījums man nepalīdzēs, es pati tam palīdzēšu… Es ļoti labi zinu, kam uzdāvināt aproces.
   Šos vārdus pavadīja tik apburošš smaids, ka princesei nācās atbildēt ar pateicīgu skūpstu.
   —   Jūs taču lieliski zināt, • — Austrijas Anna vēl piebilda, — ja ap­roces laimētu karalis, man viņš tās neatdotu.
   —   Tad viņš tās uzdāvinātu karalienei.
   —   Nē, un tā paša iemesla dēļ, kāpēc neatdotu man; jo vairāk tāpēc, ka karalienei es tās varētu uzdāvināt pati, ja vēlētos, un man nevajadzētu viņa palīdzību.
   Princese pašķielēja uz rokassprādzēm, kuras vizuļoja atvērtajā futrālī uz blakus galdiņa.
   —   Cik tās ir skaistas, — viņa nopūzdamās sacija. — Mēs tikai aiz­mirstam, ka tas bija jūsu majestātes sapnis.
   —   Es jutīšos joti pārsteigta, ja tas nepiepildīsies, — Austrijas Anna iebilda. — Mani sapņi vienmēr piepildās.
   —  Tad jau jūs varat būt pareģe.
   —   Mans bērns, es jau jums teicu, ka gandrīz nekad neredzu sapņus; bet šis sapnis tik dīvaini sakrīt ar manām domām un nojautām.
   —  Kādām nojautām?
   —  Nu, piemēram, ka jūs laimēsiet rokassprādzes.
   —  Tad jau tās nelaimēs karalis.
   —   O! — Austrijas Anna iesaucās. — No viņa majestātes sirds nav nemaz tik tālu līdz jūsu sirdij… nav tik tālu, lai nevarētu saskatīt, ka sapnis nav piepildījies. Jums ir lielas izredzes. Varat saskaitīt.
   —  Labi, skaitu.
   —   Pirmkārt, sapnis. Ja karalis saņems laimestu, viņš, protams, apro­ces uzdāvinās jums.
   —  Pieņemsim, ka tāda iespēja pastāv.
   —  Ja tās laimēsiet jūs pati, tās būs jūsu.
   —  Protams.
   —   Un, ja aproces laimēs princis…
   —  Tad uzdāvinās ševaljē de Lorēnam, — princese iesmējās.
   Austrijas Anna sekoja vedeklas piemēram, bet smiekli pastiprināja
   sāpes, un viņas seja sastinga.
   —   Kas jums notika? — princese izbijusies noprasīja.
   —   Nekas, sīkums… Es pārāk daudz smējos… Pāriesim pie ceturtās iespējas.
   —  To es nevaru iedomāties.
   —  Atvainojiet, bet arī es varu laimēt, un tādā gadījumā paļaujieties uz mani.
   —  Sirsnīgi pateicos! — princese iesaucās.
   —  Tātad es ceru, ka tas ir liktens lēmums, un mans sapnis sāk kļūt par realitāti.
   —   Nudien, jūs iedvesāt man cerību un pārliecību, — princese no­teica. — Tādā veidā laimētās aproces es vērtēšu simtkārt augstāk. — Tad līdz vakaram!
   —    Līdz vakaram! Viņas šķīrās.
   Austrijas Anna piegāja pie rokassprādzēm un, tās vērodama, noteica:
   —   Tās patiešām ir vērtīgas, jo palīdzēs man šovakar iekarot kādu sirdi un atklāt noslēpumu.
   Pagriezdamās pret tukšo nišu, viņa vēl piebilda:
   —   Mana nabaga Ševrēza, tu rīkotos tāpat šai spēlē, vai ne?
   Sen aizmirstais vārds karalienes sirdī pamodināja atmiņas par nerātno jaunību ar tās neizsīkstošo enerģiju un laimi.

   Astoņos vakarā visa augstākā sabiedrība sapulcējās pie karalienes mā­tes.
   Austrijas Anna bija parādes tērpā, cenzdamās izrādīt visu savu atliku­šo skaistumu un izmantot visus līdzekļus, kādus vien lietpratējai dod ko­ķetērijas māksla. Viņa slēpa vai vismaz pūlējās slēpt postošo slimību, no kuras viņai bija lemts mirt pēc dažiem gadiem. Tagad viņa to centās nerādīt jauno galminieku pūlim, kas viņu ielenca un vēl joprojām jūsmoja par viņu, kā to norādījām iepriekšējā nodaļā.
   Koķeti un grezni tērptā princese un kā vienmēr vienkāršā un dabiskā karaliene sēdēja līdzās Austrijas Annai, un abas dedzīgi centās pievērst viņas uzmanību sev.
   Galma dāmas bija apvienojušās īstā armijā, lai labāk varētu atsist jaunekļu draiskās asprātības. Viņas kā saliedēts bataljons palīdzēja viena otrai aizsargāties un atvairīt triecienus.
   Tādās apšaudēs rūdītā Montalē aizsargāja visu ierindu, ņemdama ie­naidnieku uz grauda.
   De Sentenjans bija izmisis par de Tonē-Šarantas jaunkundzes spītīgo un izaicinoši vēso izturēšanos, tādēļ centās izlikties vienaldzīgs pret viņu;
   tomēr skaistules lielo acu neuzvaramais mirdzums viņu katrreiz pieveica, un viņš atgriezās vēl padevīgāks, bet de Tonē-Šarantas jaunkundze tikai sagaidīja viņu ar jaunām dzēlībām.
   De Sentenjans vairs nesaprata, no kāda svētā lai lūdz palīdzību.
   Galminieki jau sāka luncināties ap Lavaljēru.
   Cerēdams pievērst Atenaisas uzmanību, de Sentenjans arī godbijīgi apsveicinājās ar meiteni. Daži seklāki prāti uztvēra šo vienkāršo manevru kā vēlēšanos pretstatīt Luīzi Atenaisai.
   Tie, kas tā domāja, nebija redzējuši ainu lietus laikā un neko par to nezināja. Lielākā daļa bija lieliski informēta par karaļa labvēlību pret Lavaljēru; meitene jau piesaistīja pašu veiklāko un pašu muļķīgāko uz­manību.
   Pirmie viņai iztapa, teikdami sev kā Montēņs: „Ko es zinu?"
   Otrie sekoja Rablē: „Bet ja nu?" *
   Viņiem pievienojās gandrīz visi, tāpat kā medībās suņu bars seko pieciem vai sešiem dzinējsuņiem, kuri vienīgie saož zvēra pēdas.
   Karaliene un princese sievišķīgā ziņkārē nopētīja galma dāmu un ie­lūgto tērpus, aizmirsdamas savu augsto stāvokli.
   Tas nozīmē, ka viņas tās nesaudzīgi aprunāja.
   Jaunās karalienes un princeses acis vienlaicīgi apstājās pie Lavaljēras, ap kuru, kā jau teicām, drūzmējās kavalieri. Princese bija nežēlīga.
   —  Nudien, ja liktenis būtu taisnīgs, tas būtu žēlsirdīgs pret to nabaga Lavaljēru, — viņa sacīja, pieliekdamās tuvāk karalienei mātei.
   —  Tas nav iespējams, — karaliene māte smaidīdama atteica.
   —   Kāpēc?
   —   Ir tikai divsimt biļešu, jo visus galminiekus nebija iespējams ie­kļaut.
   —   Kāpēc?
   —   Un viņas nav sarakstā?
   —  Nē.
   Fransuā Rablē (ap 1494-1553) — izcils franču rakstnieks un hu­mānists, viens no renesanses kultūras dižgariem, slavenā satīriskā romāna „Gargantija un Pantagriels" autors.
   —   Cik žēl! Viņa varētu laimēt rokassprādzes un pēc tam pārdot.
   —   Pārdot? — karaliene iesaucās.
   —   Nūja, un tā dabūt sev pūru, lai nebūtu jāiziet pie vira kā ubadzei, kā tas laikam ari notiks.
   —    Vai tiešām? Nabadzīte! — karaliene māte noteica. — Vai tad viņai nav tērpu?
   Šos vārdus viņa izteica kā sieviete, kas nekad nav zinājusi, ko nozīmē ierobežot izdevumus.
   —   Lai Dievs man piedod, bet man šķiet, ka viņa ir tajos pašos svār­kos kā rīta pastaigā; viņai tos izdevās paglābt, pateicoties karalim, kas viņu pasargāja lietus laikā.
   Viņa vēl nebija paguvusi to pateikt, kad ienāca karalis.
   Aizrāvusies ar aprunāšanu, princese pat nepamanīja viņa ierašanos. Toties viņa ieraudzīja, ka Lavaljēra, kas stāvēja iepretim galerijai, samulst un bilst dažus vārdus galminiekiem, kuri viņu ielenca; tie tūlīt pat pagāja sānis. Viņu pārvietošānās princesei lika pavērties uz durvīm. Tobrīd gvar­des kapteinis paziņoja karaļa ierašanos.
   Lavaljēra, kas līdz tam bija neatlaidīgi vērojusi galeriju, pēkšņi no­laida acis.
   Karalis bija greznā, bet gaumīgā tērpā un sarunājās ar princi un her­cogu de Rokloru, kuri gāja viņam abās pusēs.
   Vispirms karalis piegāja pie karalienēm un godbijīgi sveicināja viņas. Ludviķis XIV noskūpstīja mātei roku, izteica princesei vairākus kompli­mentus par viņas eleganto tērpu un sāka apstaigāt klātesošos.
   Ar Lavaljēru viņš sasveicinājās tieši tāpat kā ar pārējiem.
   Pēc tam viņa majestāte atgriezās pie mātes un sievas.
   Redzēdami, ka karalis velta meitenei tikai banālu frāzi, galminieki tūdaļ izdarīja savus secinājumus: viņi nolēma, ka karalim tā bijusi tikai īslaicīga aizraušanās un jau pārgājusi.
   Jāpiemin tomēr, ka Lavaljēru ielenkušo galminieku vidū atradās arī Fukē kungs, un viņa īpaši uzmanīgā attieksme apmulsušajai meitenei bija atbalsts.
   Fukē kungs vēlējās aprunāties ar viņu zem četrām acīm, bet pienāca Kolbēra kungs. Viņš palocījās Fukē, kā to prasīja etiķete, un acīmredzot arī gatavojās uzsākt sarunu ar Lavaljēru. Fukē tūlīt pat atkāpās.
   Montalē un Malikorns vai aprija acim šo ainu, dalīdamies viens ar otru savos spriedumos.
   De Gišs stāvēja nišā pie loga un skatījās vienīgi uz princesi, bet, tā kā viņa bieži pievērsa skatienu Lavaljērai, tad de Giša acis brīdi pa brī­dim apstājās pie galma dāmas.
   Lavaljēra instinktīvi juta sev pievērstos ļaunos skatienus, kas pauda ziņkārību vai skaudību. Viņai nebija nekāda atbalsta: ne draudzeņu līdz­jūtības, ne karaļa mīlestības pilnā skatiena. Nabadzītes ciešanas bija ne­aprakstāmas.
   Karaliene māte lika piestumt tuvāk galdiņu, uz kura bija saliktas lo­terijas biļetes, un lūdza de Motvilas kundzei nolasīt laimīgo sarakstu.
   Nav nemaz vērts pieminēt, ka saraksts bija sastādīts atbilstoši visām etiķetes prasībās: vispirms karalis, tad karaliene māte, karaliene, pēc tam princis, princese un tā tālāk.
   Saraksts tika uzklausīts trīcošām sirdīm. Bija vairāk nekā trīssimt ie­lūgto. Katrs klusībā sev jautāja, vai viņa vārds būs izredzēto skaitā.
   Karalis klausījās tikpat uzmanīgi kā pārējie.
   Kad nosauca pēdējo vārdu, viņš saprata, ka Lavaljēra nav iekļauta sarakstā.
   Starp citu, to varēja pamanīt jebkurš.
   Ludviķis XIV pietvīka kā vienmēr, kad viņu kaut kas kaitināja.
   Lavaljēras maigā un padevīgā seja neko nepauda.
   Kamēr lasīja sarakstu, karalis nenolaida no viņas acis, un tas meiteni nomierināja. Viņa bija pārāk laimīga, lai viņas prātā vai sirdī varētu ie­spiesties vēl kas cits, izņemot mīlestību. Karaļa maigie skatieni atalgoja viņas aizkustinošo lēnprātību un it kā sacīja, ka viņš prot novērtēt viņas delikātumu.
   Saraksts bija nolasīts. Aizmirsto vai sarakstā izlaisto sieviešu sejas pauda vilšanos.
   Arī Malikornu bija aizmirsuši pierakstīt, un viņa grimase Montalē vēstīja:
   —    Vai nu mēs nepratīsim savaldīt likteni, lai veiksme mūs turpmāk neaizmirstu?
   —   O, protams, — Oras jaunkundzes vieglais smaids atbildēja.
   Izsniedza biļetes atbilstoši numuriem.
   Pirmais biļeti saņēma karalis, tad karaliene māte, pēc tam karaliene, princis un princese un tā tālāk.
   Kad tas bija izdarīts, Austrijas Anna atvēra spāņu ādas maciņu, kurā atradās divsimt perlamutra bumbiņas ar iegravētiem numuriem, un lika visjaunākajai galma dāmai izņemt no turienes vienu bumbiņu.
   Sagatavošanās darbi vilkās ilgi, un klātesošie saspringti gaidīja, izjuz- dami vairāk alkatību nekā ziņkārību.
   De Sentenjans pieliecās pie auss de Tonē-Šarantas jaunkundzei:
   —  Jaunkundz, katram no mums ir biļete, — viņš teica, — apvienosim mūsu izredzes. Ja laimēšu es, aproces būs jūsu, ja laimēsiet jūs, tad dā­vāsiet man vienu jūsu burvīgo acu skatu.
   —   Nē, — Atenaisa noraidīja. — Ja jūs laimēsiet, rokassprādzes pie­derēs jums. Katrs par sevi.
   —   Jūs esat nežēlīga, — de Sentenjans pārmeta. — Par to es sodīšu jūs ar četrrindi…
   —    Klusāk, — Atenaisa viņu pārtrauca, — jūsu dēļ es nedzirdēšu, kurš numurs laimējis.
   —   Pirmais numurs, — izņēmusi perlamutra bumbiņu no maisiņa, pa­ziņoja meitene.
   —   Karalis! — karaliene māte iesaucās.
   —   Karalis laimējis! — priecīgi atkārtoja jaunā karaliene.
   —   Jūsu sapnis piepildījies, — princese pačukstēja Austrijas Annai.
   Tikai karalis nemaz nelikās apmierināts.
   Viņš vienīgi pateicās liktens lēmējai par labvēlību, mazliet paklanī­damies meitenei, kas pārstāvēja kaprīzo dievieti.
   Saņēmis futrāli ar rokassprādzēm no Austrijas Annas rokām, skanot skaudīgiem čukstiem, karalis noteica:
   —   Tātad šīs aproces patiešām ir skaistas?
   —   Paskatieties, — Austrijas Annaa atbildēja, — un spriediet pats.
   Karalis paskatījās.
   —    Jā, — viņš atzin^, — brīnišķīgas kamejas un cik smalks veido­jums!
   —   Smalks darbs! — princese atkārtoja.
   Karaliene Marija Terēze uzreiz saprata, ka karalis nedomā dāvināt aproces viņai; bet tā kā acīmredzot viņš tās nedomāja pasniegt arī prin­cesei, tad viņa jutās diezgan apmierināta.
   Karalis apsēdās.
   Viņa tuvākie galminieki viens pēc otra pienāca, lai papriecātos par dārglietām, un drīz tās ar karaļa atļauju sāka ceļot pa rokām.
   Sāka skanēt gan lietpratēju, gan nelietpratēju sajūsmas saucieni un apsveikumi karalim.
   Bija jau arī par ko priecāties; vieni bija sajūsmā par briljantiem, citi par kamejām.
   Dāmas kļuva visai nepacietīgas, redzēdamas, ka dārglietas nonākušas kavalieru rokās.
   —    Kungi, kungi, — ieteicās karalis, kuram nekas nepalika nepama­nīts, — patiešām varētu nodomāt, ka jūs nēsājat aproces kā sābieši. Pie­nācis laiks tās atdot dāmām, jo viņas, man šķiet, vairāk saprot no tādām lietām nekā jūs.
   Šie vārdi princesei šķita kā ievads, ar kuru karalis sāk īstenot savu nodomu.
   Viņas laimīgo pārliecību apstiprināja arī karalienes mātes skatieni.
   Galminieks, kurš turēja rokassprādzes tobrīd, kad karalis izmeta savu piezīmi, steidzīgi atdeva tās karalienei Marijai Terēzei, kura savukārt, zi­nādama, ka tās nav domātas viņai, tik tikko uzmeta tām acis un iedeva princesei.
   Princese un jo sevišķi princis ilgi kārām acīm pētīja aproces.
   Tad princese pasniedza dārglietas pārējām dāmām, pateikdama tikai vienu vārdu, bet tā, ka tas likās kā gara runa:
   —   Brīnišķīgas!
   Dāmas, kuras saņēma aproces no princeses, sajūsmināti tās apskatīja un padeva tālāk.
   Pa to laiku karalis mierīgi sarunājās ar de Gišu un Fukē.
   Pareizāk sakot, nevis runāja, bet klausījās.
   Pieradis pie runas plūduma, karalis kā visi, kas apveltīti ar varu, uz­tvēra tikai atsevišķus vārdus, kas prasīja atbildi.
   Viņa uzmanība bija vērsta pavisam uz citu pusi. Viņš bija izklaidīgs, un par to liecināja arī viņa skatieni.
   De Tonē-Šarantas jaunkundze bija pēdējā dāma to sarakstā, kas pie­dalījās loterijā. Tāpēc viņa stāvēja rindas galā, pēc viņas bija tikai Mon­talē un Lavaljēra.
   Kad rokassprādzes nonāca līdz šīm abām galma dāmām, neviens vairs nepievērsa viņām uzmanību.
   Neievērojamās rokas, kas tās turēja, padarīja nenozīmīgas arī dārg­lietas.
   Montalē ilgi un alkatīgi apskatīja rotaslietas, turpretim Lavaljēra tikai uzmeta tārn gandrīz vienaldzīgu skatienu.
   —   Cik krāšņas, lieliskas rokassprādzes! — Montalē iesaucās. — Vai tevi tās nesajūsmina, Luīze? Tad tu neesi nekāda sieviete!
   —    Nē, mani sajūsmina gan, — Lavaljēra skumji atteica, bet kāda nozīme iekārot to, kas nevar mums piederēt?
   Karalis uzmanīgi ieklausījās Luīzes teiktajā.
   Tad viņš piecēlās un pāri visai zālei starodams tuvojās Lavaljērai.
   —   Jaunkundz, jūs maldāties, — viņš sacīja, — jūs esat sieviete, bet katrai sievietei ir tiesības uz dārglietām.
   —   Ak, valdniek! — Lavaljēra iesaucās. — Tātad jūsu majestāte ne­vēlas ticēt manai pieticībai?
   —   Es ticu, ka jūs esat apveltīta ar visiem tikumiem, jaunkundz, tai skaitā arī ar atklātību, un tāpēc lūdzu jūs atklāti pateikt, kā jums patīk šīs aproces.
   —   Tās ir tik skaistas, valdniek, ka tādas drīkst dāvināt vienīgi ka­ralienei.
   —   Jaunkundz, jūsu vārdi mani sajūsmina. Aproces pieder jums, un karalis lūdz jūs tās pieņemt.
   Lavaljēra izbiedēta pastiepa futrāli karalim, bet viņš maigi atbīdīja drebošo roku.
   Visi izbrīnā sastinga. Iestājās dziļš klusums. Karalienes, nedzirdēda­mas šo sarunu, nespēja saprast, kas notiek.
   Princese paaicināja de Tonē-Šarantu.
   —  Ak Dievs, kāda Lavaljērai laime! — Atenaisa iesaucās. — Karalis tikko uzdāvināja viņai rokassprādzes!
   Princese iekoda lūpā tā, ka izsprāga asinis.
   Jaunā karaliene pameta skatienu uz viņu, tad uz Lavaljēru un sāka smieties.
   Austrijas Anna sēdēja nekustīgi, cīnīdamās ar aizdomām, kas viņai sāka rasties, un ciezdama nepanesamas sāpes krūtīs.
   De Gišs pamanīja princeses bālumu un, saprazdams tā cēloni, stei­dzīgi izgāja. Izmantodams vispārējo apjukumu, Malikorns piegāja pie Montalē un pačukstēja:
   —   Ora, tev blakus ir mūsu laime un nākotne.
   —   Jā, — Montalē atteica.
   Viņa maigi noskūpstīja Lavaljēru, kaut arī vislabprātāk būtu to no­žņauguši.

   Kamēr zem karaļa pils jumta norisinājās ilgā un skarbā kaislību cīņa, viens no mūsu varoņiem jutās aizmirsts un ļoti nelaimīgs; kaut gan viņu vismazāk drīkstētu neievērot, viņš tomēr bija pilnīgi pamests novārtā.
   D'Artanjans, kura vārds mums jāpiemin, lai atcerētos viņa esamību, — tātad d'Artanjans neiekļāvās spožajā un vieglprātīgajā sabiedrībā. Muske­tieris pavadīja divas dienas Fonteblo pie karaļa, noskatījās sava pavēl­nieka pastorāles un gan varonīgās gan komiskās maskarādes, bet tad sa­juta, ka tās nespēj aizpildīt viņa dzīvi.
   Viņu ielenca cilvēki, kas ik pa brīdim uzmācās musketierim.
   —   Kā jūs domājat, d'Artanjan, vai man piestāv šis tērps?
   Par atbildi mierīgā izsmieklā skanēja:
   —    Pēc manām domām, jūs esat izgreznots kā visskaistākis mērkaķis Senlorānas gadatirgū.
   Tas bija parastais d'Artanjana kompliments; gribot negribot ar to va­jadzēja samierināties.
   Kad viņam jautāja:
   —   Ko jūs, d'Artanjana kungs, vilksiet mugurā šovakar?
   Viņš atcirta:
   —   Es nākšu pliks.
   Visi, pat dāmas, sāka smieties.
   Pavadījis tā divas dienas, musketieris redzēja, ka pilī nekas sevišķs nenotiek, karalis ir pilnīgi aizmirsis vai vismaz izliekas, ka aizmirsis gan Parīzi, gan Senmandē, gan Belilu, Kolbēra kungs sapņo tikai par ilu- minācijām un uguņošanām, bet dāmas vismaz vēl kādu mēnesi koķetēs un atbildēs uz maigiem skatieniem.
   D'Artanjans palūdza karalim nelielu atvaļinājumu ģimenes apstākļu
   dēļ.
   Brīdī, kad d'Artanjans vērsās pie karaļa ar šo lūgumu, Ludviķis, deju nogurdināts, patlaban likās gulēt.
   —   Vai jūs vēlaties mani pamest, d'Artanjana kungs? — viņš izbrī­nījies vaicāja.
   Ludviķis XIV nespēja saprast, kā gan cilvēks, kuram ir tā laime at­rasties viņa tuvumā, spējīgs atstāt viņu.
   —    Valdniek, — d'Artanjans atteica, — es aizbraucu, jo nekā ne­varu jums pakalpot. Ja es varētu atbalstīt jūs deju laikā, tad būtu cita lieta.
   —    Bet, dārgais d'Artanjan, — karalis nopietni atbildēja, — kava­lierus dejojot neviens neatbalsta.
   —    Piedodiet, — musketieris ironiski turpināja, — es gan to nezi­nāju.
   —   Tad jau jūs neredzējāt, kā es dejoju? — karalis noprasīja.
   —    Redzēju; es tikai nodomāju, ka ar katru dienu deju izpildījums kļūs dedzīgāks. Es maldījos; tātad vēl jo vairāk man te nav ko darīt. Valdniek, es vēlreiz apgalvoju, ka neesmu jums vajadzīgs. Ja būšu jums vajadzīgs, jūsu majestāte zin, kur mani var atrast.
   —   Labi, — karalis noteica.
   D'Artanjans saņēma atvaļinājumu.
   Tādēļ mēs nemeklēsim viņu Fontenblo, jo tas būtu bezjēdzīgi, bet, ja lasītājs atļauj, sastapsim viņu Lombarda ielas bodītē ar nosaukumu „Zelta piestiņa" pie mūsu paziņas godājamā Planšē.
   Ir astoņi vakarā. Istabā ir karsti; augšā atvērts vienīgais logs.
   Musketiera nāsis kutina garšvielu aromāts, kas sajaucies ar ne mazāk eksotisko, bet daudz kodīgāko mēslu smaku no ielas.
   D'Artanjans pusguļus atlaidies milzīgā krēslā ar lēzenu atzveltni, viņa kājas uzliktas uz ķebļa, tā ka augums veido platu leņķi.
   Parasti vērīgais un dzīvais skatiens tagad sastindzis. D'Artanjans truli vēro zilās debess gabaliņu starp diviem skursteņiem. Debess strēmelīte ir tik maza, ka pietiktu vienīgi kādam ielāpam uz lēcu vai pupu maisa, ar kuriem piekrauta apakšēja tirgotava.
   Šai pozā sastingušais d'Artanjans vairs nelīdzinās ne kareivim, ne gal­ma virsniekam; tas ir vienkāršs buržuā, kas nosit laiku no pusdienām līdz vakariņām un no vakariņām līdz gulētiešanas laikam. Viņa smadzenes ir kā pārakmeņojušās, tajās nav palikusi vieta nevienai domai, garu pilnīgi pārmākusi matērija un vērīgi uzrauga, lai galvaskausā kā kontrabanda netiktu ievazāta kaut vissīkākā domiņa.
   Tātad bija vakars; tirgotavās iededza ugunis, bet augšējo stāvu logus aizvēra; skanēja sardzes patruļas soļi.
   D'Artanjans joprojām neko nedzirdēja un truli blenza uz debess strē­meli.
   Divu soļu attālumā tumsā uz maisa zvilnēja Planšē, atspiedis zodu rokās. Viņš skatījās uz d'Artanjanu, kurš vai nu sapņoja, vai gulēja vaļā acīm.
   Planšē novērojumi vilkās jau diezgan ilgi.
   —   Hm, hm… — viņš beidzot iekrekšķējās.
   D'Artanjans pat nepakustējās.
   Planšē saprata, ka vajadzīgi radikāli līdzekļi. Pēc pamatīgām pārdo­mām viņš izlēma, ka situācija prasa novelties no maisa uz grīdas, ko viņš arī izdarīja, nomurminādams:
   —   Nejēga! (Šo epitetu viņš veltīja pats sev).
   D'Artanjans savā mūžā bija dzirdējis pietiekoši daudz skaļuma, un tāpēc nepievērsa ne mazāko uzmanību Planšē saceltajam troksnim. Bez tam kritiena troksni vēl apslāpēja milzīgu, akmeņiem piekrautu ratu dār­doņa. Planšē tomēr likās, ka, dzirdot vārdu „nejēga", musketiera sejā pavīd atzinīgs smaids.
   Viņš iedrošinājās pavaicāt:
   —   D'Artanjana kungs, vai jūs neguļat?
   —   Nē, Planšē, es pat neguļu, — musketieris atteica.
   —   Mani dzen izmisumā vārds pat.
   —   Kāpēc? Tas taču ir visparastākais vārds.
   —   Mani tas apbēdina.
   —   Paskaidro, kāpēc, es tevi nesaprotu.
   —  Ja jūs sakāt, ka pat neguļat, tātad neatrodat mierinājumu pat mie­gā. Tas nozīmē, ka jūs man it kā sakāt: „Planšē, man ir līdz nāvei gar­laicīgi."
   —   Tu taču zini, Planšē, ka es nekad negarlaikojos.
   —   Izņemot šodienu un vakardienu.
   —   Ko tu!
   —    D'Artanjana kungs, jau pagājusi nedēļa, kopš jūs ieradāties no Fontenblo; jau nedēļa, kopš jūs nekomandējat savu pulku un nevedāt to uz mācībām. Jums trūkst muskešu trokšņa un bungu rīboņas. Es pats esmu nēsājis musketi un saprotu jūs.
   —   Es tev saku, Planšē, ka nemaz negarlaikojos, — d'Artanjans at­teica.
   —   Ko tad jūs darāt, gulēdams kā beigts?
   —    Draugs Planšē, kad es un tu arī, un mēs visi piedalījāmies La- rošelas aplenkšanā, mūsu nometnē bija arābs — lielisks šāvējs. Viņš bija saprātīgs puisis, kaut arī olīvu krāsā. Tad, lūk, kad šis arābs paēda vai pabeidza darbu, viņš atlaidās tā, kā es šobrīd, un smēķēja kaut kādas noslēpumainas lapas pīpē ar greznu dzintara iemuti; ja kāds virsnieks garāmejot viņam pārmeta, ka viņš mūžīgi snauž, arābs mierīgi atbildēja: „Labāk sēdēt nekā stāvēt, labāk gulēt nekā sēdēt, labāk nomirt nekā gulēt."
   —    Arāba domas bija tikpat tumšas kā āda, — Planšē nomurminā­ja. — Es viņu ļoti labi atceros. Viņam sagādāja baudu cirst galvas pro­testantiem.
   —    Pilnīgi pareizi, un viņš vēl tās iebalzamēja, ja tās bija kaut ko vērtas.
   —   Jā, pie tam, noņemdamies ar savām balzamēšanas zālēm, viņš at­gādināja grozu pinēju.
   —  Jā, tieši tā, Planšē.
   —   O, man arī ir laba atmiņa!
   —   Nešaubos. Bet ko tu saki par viņa spriedumu?
   —   No vienas puses, es to uzskatu par lielisku, bet, no otras puses, tas ir muļķīgs.
   —   Paskaidro sīkāk, Planšē.
   —  Labāk sēdēt, nekā stāvēt — tas pareizi, ja esi noguris; dažreiz… (Planšē viltīgi pasmaidīja) labāk gulēt nekā sēdēt; toties pēdējais apgal­vojums — labāk nomirt nekā gulēt — man liekas galīgi aplams; es no­teikti augstāk vērtēju gultu un, ja jūs man nepiekrītat, tad tas tikai pie­rāda to, ko es jau teicu — jūs garlaikojaties līdz nāvei.
   —   Planšē, vai tu pazīsti Lafontēna kungu?
   —  Aptiekāru no Senmederika ielas stūra?
   —   Nē, fabulu sacerētāju.
   —  A-a… „Vārna un lapsa"?
   —  Jā, jā. Es esmu tieši tāds kā viņa zaķis.*
   —   Vai tad viņam ir arī zaķis?
   —   Viņam ir dažādi zvēri.
   —   Ko tad dara viņa zaķis?
   —   Pārdomā.
   —   Ak tā?
   —  Planšē, es arī pārdomāju, tāpat kā Lafontēna kunga zaķis.
   —  Jūs domājat? — Planšē nemierīgi apvaicājās.
   — Jā. Tavs mājoklis ir diezgan drūms un vedina uz pārdomām; es ceru, ka tu man piekriti?
   —   Kungs, jums vismaz te ir skats uz ielu.
   —   Velns parāvis, tas nu gan ir jautri!
   — Jā, kungs, ja jūsu logs izietu uz pagalmu, jūs garlaikotos vēl tra­kāk… Nē, es gribēju teikt: vēl vairāk pārdomātu.
   —  Nudien nezinu, Planšē!
   —  Būtu labi, — tirgotājs turpināja, — ja jūsu domas būtu tādas pa­šas kā tās, kuras noveda pie Kār|a II atgriešanās troni.
   Planšē klusi ieķiķinājās.
   — Mans draugs Planšē, — d'Artanjans aizrādīja, — jūs kļūstat god­kārīgs!
   Lafontēna fabulas „Zaķis un vardes" varonis ir Zaķis. Viņš no visa baidās, bet negaidīti uzzina, ka vardes savukārt baidās no viņa un pārdomādams nonāk pie secinājuma, ka uz Zemes nav tik liela gļēvuļa, kas nevarētu atrast otru, vēl gļēvāku par sevi.
   —    Vai tad nav vel kāds padzīts karalis, ko varētu uzsēdināt tronī, d'Artanjana kungs? Vai nav vēl kāds Monks, ko varētu ietupināt cietu­mā?
   —   Nē, dārgais Planšē. Visi karaļi sēž savos troņos… Var jau būt, ka ne gluži tik stabili kā es šajā krēslā, bet tomēr sēž.
   D'Artanjans nopūtās.
   —   D'Artanjana kungs, jūs mani apbēdināt, — Planšē noteica.
   —   Tu esi ļoti labs, Planšē.
   —   Dievs lai man piedod, bet man radušās aizdomas.
   —   Kādas?
   —   D'Artanjana kungs, jūs esat novājējis.
   —   O-o! — d'Artanjans iesaucās, uzsizdams sev pa krūtīm, kas no­dunēja kā tukša ķivere. — Tas nav iespējams, Planšē.
   —   Ziniet, — Planšē izjusti turpināja, — tā kā jūs esat novājējis pie manis…
   —   Nu?
   —   Tad es izdarīšu kaut ko šausmīgu.
   —   Ko tu saki?
   —   Jā, jā.
   —   Pasaki, ko tad tu izdarīsi?
   —   Sameklēšu to, kas uzdzen jums skumjas.
   —   Ak tagad es esmu arī skumjš?
   —   Jā, jums ir kādas skumjas.
   —   Nav, Planšē, nav.
   —   Esmu pārliecināts, ka jūs skumstat un tāpēc novājējat.
   —   Es novājēju? Tu esi par to pārliecināts?
   —   Manā acu priekšā… Malaga!… Ja jūs tā turpināsiet, es paņemšu rapieri un ieduršu d'Erblē kunga krūtīs.
   —   Ko? — d'Artanjans iekliedzās, salēkdamies krēslā. — Ko tu teici, Planšē? Kāds sakars d'Erblē kungam ar tavu bodīti?
   —   Labi, labi! Ja vēlaties, variet dusmoties, ja gribat, lādieties, bet — velns lai parauj! — ko es zinu, to es zinu.
   Pēc šī otrā Planšē uzbrukuma d'Artanjans nosēdās tā, lai varētu no­vērot katru tirgotāja kustību, tas ir, atspiedās uz elkoņiem un izstiepa kaklu uz sarunu biedra pusi.
   —   Nu, paskaidro man, — viņš teica, — kā tu uzdrošinājies pateikt kaut ko tik briesmīgu, kā tu varēji draudēt pacelt ieroci pret d'Erblē kungu, tavu agrāko saimnieku, manu draugu, visbeidzot — garīdznieku, musketieri, kas kļuvis par bīskapu.
   —   Es paceltu ieroci pat pret miesīgo tēvu, ja redzētu jūs tādā stā­voklī.
   —   D'Erblē kungs ir muižnieks.
   —   Man vienalga, lai viņš būtu muižnieks kaut trīskārt. Es tikai zinu, ka viņa dēļ jūs nomāc drūmas domas, bet no drūmām domām novājē. Malaga! Es negribu, ka d'Artanjana kungs novājē manā mājā!
   —   Drūmas domas d'Erblē kunga dēļ? Paskaidro, lūdzu.
   —   Jau trīs naktis pēc kārtas jūs moca murgi.
   —   Mani?
   —   Jā, un murgos jūs atkārtojat: „Aramis, viltīgais Aramis!"
   —   Es tā teicu? — d'Artanjans strauji ievaicājās.
   —   Goda vārds, teicāt!
   —   Nu un tad? Tu taču zini parunu, ka sapņi melo.
   —   Nē, nē! Jau trešo dienu jūs, atgriezdamies mājās, katru reizi man jautājat: „Vai tu neredzēji d'Erblē kungu?" vai arī: „Vai tu neesi saņēmis no d'Erblē kunga man adresētu vēstuli?"
   —   Kas tur savāds, ja es interesējos par savu dārgo draugu? — d'Ar­tanjans noprasīja.
   —   Protams, tas ir ļoti dabiski, bet tādēļ jau nav jāsamazinās apmēros.
   —   Planšē, es tev apsolu, ka uzbarošos.
   —   Labi, kungs, es pieņemu jūsu solījumu, jo zinu, ka jūsu goda vārds ir svēts…
   —   Es vairs neredzēšu sapņos Aramisu.
   —   Brīnišķīgi!…
   —   Nejautāšu tev, vai nav saņemtas vēstules no d'Erblē kunga.
   —   Lieliski.
   —   Bet paskaidro man vienu.
   —   Runājiet, kungs…
   —   Es esmu vērīgs cilvēks…
   —   Es to ļoti labi zinu…
   —   Nupat tu tā dīvaini lamājies… Es nekad to no tevis nebiju dzir­dējis.
   —   Jūs gribat teikt — „malaga"?
   —   Jā.
   —   Kopš esmu kļuvis par tirgotāju, es vienmēr tā lamājos.
   —   Tā taču sauc vīnogu šķirni.
   —   Tā es lamājos, kad esmu satracināts. Ja es saku „malaga!", tad vairs nevaldu pār sevi.
   —   Bet agrāk es neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis.
   —   Tas tiesa, kungs. Man to iemācīja.
   To teikdams, Planšē viltīgi piemiedza ar aci, un d'Artanjans vērīgi paskatījās uz viņu.
   —   Ehē! — viņš novilka.
   Planšē atkārtoja:
   —   Ehē!
   —   Ak tad tā, Planšē kungs!
   —   Nudien, kungs, — Planšē atteica, — es neesmu tāds kā jūs, man nepatīk nodoties pārdomām.
   —   Veltīgi.
   —   Es gribēju teikt — man nepatīk garlaikoties. Dzīve ir tik īsa un kāpēc gan to pilnībā neizmantot?
   —   Oho, tu taču esi epikūrietis, Planšē!
   —   Kāpēc gan lai es tāds nebūtu? Manas rokas ir pietiekoši veiklas gan rakstīšanai, gan cukura un garšvielu svēršanai; kājas var izturēt gan dejas, gan pastaigas; kuņģis mani netraucē, vienalga, vai es ēdu vai pārē- dos; sirds ari nav pārakmeņojusies… tātad, kungs…
   —   Tātad, Planšē?
   —   Lūk, tā… — tirgotājs novilka, rokas berzēdams.
   D'Artanjans pārmeta vienu kāju pāri otrai.
   —   Planšē, jūs mani ļoti pārsteidzāt. Es redzu jūs pilnīgi jaunā gais­mā.
   Planšē jutās ārkārtīgi glaimots un turpināja berzēt rokas.
   —   Vai tad jūs uzskatījāt mani par stulbeni tikai tāpēc, ka esmu vien­kāršs cilvēks?
   —   Planšē, tu lieliski proti spriest.
   —    Sekojiet mani domu gaitai, kungs. Es sacīju, — Planšē turpinā­ja, — laime virs zemes nav iespējama bez baudām.
   —   Pilnīga taisnība, Planšē! — d'Artanjans viņu pārtrauca.
   —   Tā kā baudas nav tik vienkārši sasniedzamas, tad to vietā jāpie­ņem mierinājumi.
   —   Un tu to dari?
   —   Jā, gan.
   —   Pastāsti, kā.
   —   Lai cīnītos ar garlaicību, man ir vairogs. Kādu laiku es ciešu, bet dienu pirms tam, kad man šķiet, ka uzmāksies garlaicība, es izklaidējos.
   —   Un tā ir visa tava gudrība?
   —   Jā.
   —   Vai tu pats to izdomāji?
   —   Pats.
   —   Brīnišķīgi.
   —   Ko jūs par to teiksiet?
   —   Teikšu, ka neviena filozofija pasaulē nespēj līdzināties tavai.
   —   Tad sekojiet manam piemēram!
   —   Kārdinoši, neko vairāk es nevēlētos, bet ne visi cilvēki ir vienādi, un varbūt, ja es sāktu izklaidēties pēc tava padoma, man kļūtu vēl gar­laicīgāk.
   —   Vispirms pamēģiniet.
   —   Nu tad pasaki, ko tu dari!
   —   Vai jūs esat ievērojis, ka es laiku pa laikam aizbraucu?
   —   Dārgais Planšē, ja cilvēki satiekas gandrīz katru dienu un pēkšņi viens no viņiem pazūd, tad otrs to ļoti izjūt. Kad es atstāju Parīzi, vai tad tu to nejuti?
   —   Un kā vēl, tad es esmu kā miesa bez dvēseles.
   —   Tad jau mums šai ziņā nav domstarpību. Turpini!
   —   Bet vai jūs pamanījāt, kad es aizbraucu?
   —   Katra mēneša piecpadsmitajā un trīsdesmitajā datumā.
   —   Un cik ilgi esmu prom?
   —   Reizēm divas, reizēm trīs, citreiz četras dienas.
   —   Un ko es daru, pēc jūsu domām?
   —   Iekasē naudu.
   —   Un kāds es izskatos, kad atgriežos?
   —   Ļoti apmierināts.
   —   Tātad jūs esat ievērojis, ka es tad esmu ļoti apmierināts. Un kā jūs to izskaidrojat?
   —   Tā, ka tev veicies ar tirgošanos; tu esi izdevīgi iepircis rīsus, plū­mes, cukuru, žāvētus bumbierus un sīrupu. Tu vienmēr esi bijis nemierīgs pēc dabas, Planšē, un es nemaz nebrīnījos, kad uzzināju, ka tu esi sācis nodarboties ar bakalejas preču pārdošanu. Tā ir vismierīgākā un patī­kamāka tirdzniecība, un, ar to nodarbojoties, vienmēr ir darīšana ar smaržīgiem zemes augļiem.
   —   Tas jau viss ir labi, kungs, bet jūs dziļi maldāties!
   —   Vai patiešām es esmu kļūdījies?
   —   Jā gan, ja domājat, ka katru otro nedēļu es braucu pēc naudas vai precēm. Dieva dēļ, kā gan jūs, kungs, varējāt kaut ko tādu iedo­māties?
   Planšē sāka tā smieties, ka d'Artanjanu pārņēma šaubas, vai viņš bijis pietiekoši vērīgs.
   —   Es atzīstu, — musketieris ieteicās, — tu esi daudz viltīgāks nekā es domāju.
   —   Tas tiesa, kungs.
   —   Tiesa?
   —   Droši vien, ja jau jūs tā sakāt, bet varat man ticēt, ka tas nebūt nemaina manas domas par jums.
   —   Es priecājos.
   —   Nudien, jūs esat ģeniāls kara jautājumos, negaidītos lēmumos, tak­tikā un veiklos triecienos… O, tur neviens karalis nevar jums līdzināties! Bet, ja runa ir par dvēseles un miesas priekiem, ar kuriem saldināt dzīvi, ja tā var izteikties, — tur nu, kungs, ģeniāli cilvēki neder! Viņi paši sevi bendē.
   —   Planšē, — d'Artanjans, vai svildams aiz ziņkārības, noteica, — tu mani esi ārkārtīgi ieinteresējis.
   —   Jums vairs nav tik garlaicīgi, vai ne?
   —    Es negarlaikojos, bet, kopš tu sāki runāt, man kļuva jautrāk ap sirdi.
   —   Lielisks sākums! Galvoju, gan es jūs izdziedēšu.
   —  Es ļoti priecātos.
   —  Vai gribat pamēģināt?
   —   Kaut vai tūdaļ.
   —  Labi. Vai jums šeit ir zirgi?
   —  Jā, desmit, divdesmit, trīsdesmit.
   —  Tik daudz nav vajadzīgs. Pietiek ar diviem.
   —  Tie ir tavā rīcībā.
   —  Lieliski, es jūs aizvedīšu.
   —   TOC \o "1-3" \h \z Kad?
   —  Rīt.
   —   Kurp?
   —  Jūs gribat zināt pārāk daudz.
   —  Piekrītiet, ka man tomēr jāzina, kurp es dodos.
   —  Vai jums patīk lauki?
   —   Ne visai.
   —  Tātad jūs mīlat pilsētu?
   —  Kā kuro reizi.
   —  Nu tad es jūs aizvedīšu uz tādu vietu, kas pa pusei ir pilsēta un pa pusei lauki.
   —   Labi.
   —  Es esmu pārliecināts, ka tur jums būs ļoti jauki.
   —  Brīnišķīgi!
   —   Un — lai cik savādi tas nebūtu — tā ir tā pati vieta, no kuras jūs aizbēgāt, garlaicības dzīts.
   —  Es?
   —  Jā, jūs tur briesmīgi garlaikojāties.
   —  Tātad tu dodies uz Fontenblo?
   —  Tieši uz Fontenblo.
   —  Ak Dievs, ko tu tur darīsi?
   Par atbildi Planšē viltīgi pamirkšķināja d'Artanjanam.
   —   Vai tev, ļaundari, tur ir kāds īpašums?
   —   O, tīrais sīkums, tikai neliela mājiņa! Bet tur ir ļoti jauki, goda vārds!
   —  Es došos uz Planšē muižu! — d'Artanjans izsaucās.
   —   Kad jūs vēlaties?
   —   Vai tad mēs nenorunājām rit?
   —    Labi, rīt; bez tam rit ir četrpadsmitais, tātad diena pirms tam, kad es baidos sākt garlaikoties. Nu, vai nolemts?
   —   Nolemts.
   —   Jūs man iedosiet vienu no saviem zirgiem.
   —   Vislabāko.
   —   Man gan labāk patiktu vismierīgākais; jūs zināt, ka es nekad ne­esmu bijis labs jātnieks. Turklāt veikalā es no jāšanas esmu pavisam atra­dis. Bez tam…
   —   Bez tam?
   —    Bez tam, — Planšē turpināja, atkal piemiegdams ar aci, — es negribu nogurdināt sevi.
   —   Kāpēc? — d'Artanjans uzdrošinājās pavaicāt.
   —   Ja es nogurtu, man neiznāktu nekāda uzjautrināšanās.
   To teikdams, viņš uzslējās kājās no kukurūzas maisa un sāka stai­pīties, visai melodiski brīkšķinādams kaulus.
   —   Planšē, Planšē! — d'Artanjans iesaucās. — Tu nu gan proti bau­dīt dzīvi! Ak, Planšē! Var redzēt, ka mēs vēl neesam apēduši sāls pu­du.
   —   Kā tad to var redzēt, kungs?
   —    Es taču tevi vēl līdz galam nepazīstu, — d'Artanjans paskaidro­ja, — un tagad esmu pilnīgi pārliecināts par to, kas man jau vienreiz iešāvās prātā Buloņā, kad tu gandrīz vai nožņaudzi Libēnu, de Varda kunga sulaini. Planšē, tev ir neizsmeļama izdoma.
   Planšē pašapmierināti iesmējās, novēlēja musketierim labu nakti un nokāpa istabā aiz veikala, kura viņam kalpoja par guļamistabu.
   D'Artanjans atkal ieņēma iepriekšējo pozu, un viņa seja, kas uz mir­kli bija noskaidrojusies, kļuva vēl domīgāka.
   Viņš jau bija aizmisis Planšē neprātīgos gājienus.
   „Jā", — viņš pie sevis noteica, atgriezdamies pie domām, ko bija pārtraukusi tikko izklāstītā patīkamā saruna. „Jā, tātad galvenais: l)uz- zināt, ko Bezmo vajadzēja no Aramisa; 2) uzzināt, kāpēc Aramiss nedod nekādu ziņu par sevi; 3) uzzināt, kur ir Portoss. Te ir kāds noslēpums. Un, — d'Artanjans turpināja, — ja jau draugi man neko nestāsta, tad atliek vienīgi likt lietā manu nabaga prātiņu. Velns parāvis, izdarīsim visu, ko vajag, vai arī — malaga, kā saka Planšē."

   īstenodams pieņemto lēmumu, d'Artanjans nākamajā rītā devās pie de Bezmo kunga.
   Todien Bastīlijā bija lielā tīrīšanas diena; cietumsargi pulēja lielga­balus un berza trepes; šķita, ka tiek tīrītas pat atslēgas.
   Tikai garnizona kareivji slaistījās pagalmos, aizbildinādamies, ka jau tāpat ir pietiekoši tīrs.
   Komandants Bezmo uzņēma d'Artanjanu izmeklēti laipni, bet bija tik atturīgs, ka, par spīti savai viltībai, d'Artanjanam neizdevās no viņa neko izvilināt.
   Jo atturīgāks bija komandants, jo neuzticīgāks kļuva d'Artanjans.
   Viņam pat likās, ka komandants tā rīkojas pēc kādas nesen saņemtas pavēles.
   Palērojālā Bezmo izturējās pret d'Artanjanu pavisam citādi. Tur viņš nebija tik vēss un neizdibināms kā tagad Bastīlijā.
   Kad d'Artanjans mēģināja ierunāties par naudas grūtībām, kuras spie­da Bezmo meklēt Aramisu un pamudināja toreiz būt atklātam, Bezmo aizbildinājās, ka viņam cietumā jādod kāds rīkojums, un tik ilgi atstāja d'Artanjanu vienatnē, ka mūsu musketieris zaudēja cerības vēl kaut ko izdabūt no viņa, tāpēc vairs negaidīja Bezmo un aizgāja.
   D'Artanjanam bija radušās aizdomas, un tādos gadījumos viņa prāts nesnauda.
   Kā kaķis starp citiem dzīvniekiem, d'Artanjans starp cilvēkiem bija dzīvs trauksmes un nepacietības iemiesojums.
   • Satraukts kaķis tāpat nespēj palikt uz vietas kā pūciņa, ko dzenā vējš. Turpretim kaķis, kas uzglūn pelei, tup kā sastindzis, un ne bads, ne slā­pes nevar piespiest to izkustēties no vietas.
   Nepacietībā kvēlojošais d'Artanjans pēkšņi nokratīja no sevis šo sa­jūtu, kā nomet no pleciem pārāk smagu apmetni. Viņš jutās pārliecināts, ka no viņa slēpj tieši to, ko ir svarīgi zināt.
   Turpinādams savas pārdomas, d'Artanjans secināja, ka Bezmo ne­kavēsies brīdināt Aramisu par neseno vizīti, ja Aramiss patiešām devis kādus norādījumus. Tā arī notika.
   Bezmo vēl nebija atgriezies no cietuma, kad musketieris jau bija pa­slēpies blakus Ptīmiskas ielai, no kurienes varēja redzēt visus, kas iznāca no Bastīlijas.
   Nogaidījis kādu stundu viesnīcas „Zelta ecēšas" izkārtnes ēnā, d'Ar­tanjans beidzot ieraudzīja, ka no cietuma iznāk kāds kareivis.
   Tas bija tieši tas, ko viņš vēlējās. Bastīlijā katram sargam un cietum­sargam bija savas izejamās dienas un pat stundas, jo neviens nedrīkstēja dzīvot cietoksnī un ievest tur sievu. Tātad viņi varēja iet, nemodinot ne­kādu ziņkārību.
   Turpretim kareivjus ieslēdza uz diennakti, un d'Artanjans to zināja labāk par visiem. Kareivji formā varēja atstāt Bastīliju tikai pēc īpašas pavēles.
   Tā no Bastīlijas iznāca kareivis un aizsoļoja, cik lēni vien iespējams, juzdamies kā laimīgākais starp mirstīgajiem, jo nepieciešamās sardzes vai vēl garlaicīgākās bastiona dežūras vietā bija ieguvis brīvību un iespēju pastaigāties, un pie tam vēl varēja apvienot šos priekus ar dienestu. Ka­reivis devās uz Senantuāna priekšpilsētu, baudīdams svaigo gaisu, sauli un pa ceļam mezdams acis uz sievietēm.
   D'Artanjans no tālienes sekoja viņam. Musketierim vēl nebija īsta rīcības plāna.
   —   Vispirms jāredz tā vientieša seja. Ja redz cilvēku, vieglāk par viņu spriest.
   D'Artanjans paātrināja soli un bez jebkādām grūtībām apdzina ka­reivi.
   Viņš ievēroja gan tā saprātīgo un apņēmīgo seju, gan arī to, ka tajā vīdēja diezgan sarkans deguns.
   —   Puisim patīk iedzert, — pazibēja doma.
   Vienlaicīgi ar sarkano degunu musketieris pamanīja arī aiz kareivja jostas aizbāztu salocītu papīra lapu.
   —    Lieliski, viņam ir vēstule, — d'Artanjans sprieda. — Droši vien kareivis ir ļoti priecīgs, ka Bezmo kungs izvēlējās viņu. Viņš nebūs ar mieru pārdot sūtījumu.
   Pa to laiku, kamēr d'Artanjans dusmojās par šo šķērsli, kareivis tur­pināja soļot Senantuāna priekšpilsētas virzienā.
   —    Viņš noteikti dodas uz Senmandē, — musketeris pie sevis notei­ca, — un es nedabūšu zināt, kas ir vēstulē…
   Tā varēja zaudēt pacietību.
   —    Ja es būtu formā, — d'Artanjans prātoja, — tad liktu aizturēt puisi kopā ar vēstuli. Pirmā pagadījusies patruļa man palīdzētu. Bet, velns parāvis, es taču neiešu nosaukt savu vārdu tik apšaubāmā varoņ­darbā! Piedzirdīt viņu? Viņam var rasties aizdomas, un es pats arī varu piedzerties… Ak Kungs, cik es esmu kļuvis stulbs! Uzbrukt nelaimīgajam, atbruņot un nogalināt vēstules cļēļ? Tā varētu rīkoties, ja tā būtu ka­ralienes vēstule lordam vai kardināla vēstule karalienei, bet ne jau nu dēļ Aramisa un Fukē kunga intrigām pret Kolbēra kungu! To dēļ ne­drīkst pazudināt cilvēka dzīvību. Tās nav pat desmit ekiju vērtas!
   Tā viņš spriedelēja, grauzdams nagus un kodīdams ūsas, kad pēkšņi pamanīja nelielu policistu grupu ar komisāru priekšgalā.
   Viņi veda glītu jaunu cilvēku, kas visiem spēkiem pretojās.
   Policisti bija saplēsuši viņam drēbes un ar varu vilka uz priekšu. Arestētais pieprasīja, lai pret viņu izturas pieklājīgi, apgalvodams, ka viņš ir muižnieks un kareivis.
   Ieraudzījis otru kareivi, nelaimīgais pasauca:
   —   Ei, zaldāt, panāc šurp!
   Kareivis piegāja pie arestētā; ap viņiem sāka pulcēties pūlis.
   Tai brīdi d'Artanjanam prātā iešāvās kāda doma.
   Tā bija pirmā, kas viņam ienāca prātā, un, kā lasītājs redzēs, nemaz ne sliktākā.
   Muižnieks sāka stāstīt kareivim, ka viņš aizturēts kādā namā kā zaglis, kaut gan patiesībā bija tur kā mīļākais; kareivis juta viņam līdz un visā nopietnībā sāka mierināt, kā to dara franču kareivis, ja aizskarts kor­porācijas gars un patmīlība.
   D'Artanjans izzagās cauri ciešajam pūlim, kas ielenca kareivi, un veikli izvilka viņam aiz jostas aizbāzto vēstuli.
   Tieši tobrīd muižnieks saplēstajās drēbēs raustīja kareivi, bet komi­sārs savukārt purināja muižnieku, un tā d'Artanjans bez kādiem trau­cējumiem tika pie vēstules.
   Viņš pagāja kādus desmit soļus aiz stūra un izlasīja adresi:
   „Di Valona kungam pie Fukē kunga Senmandē."
   —   Lieliski, — d'Artanjans noteica.
   Nesaplēsdams adresi, viņš to atvēra un izvilka četrkārtīgi salocītu la­pu, kur bija rakstīts:
   „Dārgais di Valon, esiet tik laipns un paziņojiet d'Erblē kungam, ka viņš bija ieradies Bastīlijā un izprašņāja.
   Jūsu padevīgais de Bezmo."
   —   Nu, tagad viss ir skaidrs, — d'Artanjans iesaucās. Portoss ir viņu pusē.
   Tā kā musketieris bija uzzinājis to, ko vēlējās, tad nodomāja:
   —   Velns parāvis! Nabaga zaldātiņam Bezmo liks samaksāt par ma­nām izdarībām… ja viņš atgriezīsies bez vēstules… kas viņu sagaida? Bū­tībā man šī vēstule nemaz nav vajadzīga; ja ola apēsta, kam vajadzīga čaumala?
   D'Artanjans redzēja, ka komisārs un policisti pārliecināja kareivi ne­iejaukties un aizveda arestēto.
   Bezmo sūtni joprojām ielenca cilvēki.
   D'Artanjans iespiedās visbiezākajā pūlī, nemanīti nometa vēstuli zemē un steidzīgi aizgāja. Beidzot arī kareivis grasījās sākt ceļu uz Senmandē, vēl joprojām domādams par muižnieku, kurš lūdza viņa aizstāvību.
   Pēkšņi viņš atecerējās vēstuli, paskatījās uz savu jostu un ieraudzīja, ka vēstules nav. Viņa izmisīgais kliedziens d'Artanjanu uzjautrināja.
   Nabags ar šausmās pārvērstu seju sāka skatīties apkārt un beidzot divdesmit soļu attālumā ieraudzīja meklēto. Viņš kā vanags metās pie aploksnes.
   Aploksne gan bija putekļaina un saburzīta, bet vēstule tomēr bija atrasta.
   D'Artanjans ievēroja, ka kareivi ļoti uztrauca salauztais zīmogs. Galu galā viņš laikam tomēr nomierinājās un atkal aizbāza papīru aiz jostas.
   „Ej vien, — d'Artanjans domās viņu skubināja. — Man tagad laika diezgan; tu vari iet pa priekšu. Droši vien Aramisa nav Parīzē, ja jau Bezmo raksta Portosam. Dārgais Portoss, cik jauki būs viņu satikt… un aprunāties", — gaskonis domās pabeidza.
   Samērodams savus soļus ar kareivja gaitu, musketieris nolēma ie­rasties pie Fukē kunga kādu ceturtdaļstundu pēc kareivja.

   D'Artanjans kā parasti izdarīja aprēķinus, un viņam iznāca, ka stundā ir sešdesmit minūtes, bet minūtē sešdesmit sekundes.
   Pateicoties pilnīgi pareizam minūšu un sekunžu aprēķinam, viņš pie­gāja pie superintendanta mājas durvīm tieši tad, kad no turienes iznāca kareivis, kam aiz jostas vairs nekā nebija.
   Durvju sargs izšūtā livrejā atvēra viņam durvis.
   D'Artanjans ļoti vēlējās ieiet bez pieteikšanas, bet tas nebija iespē­jams. Viņš nosauca savu vārdu.
   Pēc d'Artanjana domām, tam bija jānovērš visi šķēršļi, bet durvju sargs šaubījās. Tikai otrreiz izdzirdējis vārdus «karaļa gvardes kapteinis", viņš pārstāja apņēmīgi apsargāt durvis, kaut arī iekšā nelaida.
   D'Artanjans saprata, ka viņam dots visstingrākais rīkojums.
   Tāpēc viņš nolēma samelot. Tādos gadījumos, kad viņš melos saska­tīja labumu valstij vai izdevību sev, tas viņam nenācās grūti.
   D'Artanjans piebilda, ka tieši viņš sūtījis kareivi, kurš atnesa vēstuli di Valonam, un ka šajā vēstulē ziņots par viņa ierašanos.
   Pēc tam durvis tika plaši atvērtas, un d'Artanjans iegāja.
   Sulainis gribēja viņu pavadīt, bet d'Artanjans paziņoja, ka tas ir lieki, jo viņš ļoti labi zina, kā aiziet pie di Valona kunga.
   Tik labi informētam cilvēkam neko nevarēja iebilst.
   Tā d'Artanjans ieguva rīcības brīvību.
   Durvis, saloni, dārzi — musketieris apskatīja visu. Viņš klejoja kriet­nu ceturtdaļstundu pa šo vairāk nekā karalisko pili, kur katra lietiņa bija apbrīnojama un kur kalpu skaits varēja sacensties ar kolonnu un durvju skaitu.
   — Droši vien, — viņš pie sevis noteica, — šis nams beidzas pasaules galā… Varbūt Portoss atgriezies Pjerfonā, nemaz neiziedams no Fukē kunga nama?
   Beidzot d'Artanjans ieklīda pils tālākajā daļā, ko ietvēra ar deko­ratīviem, krāšņi ziedošiem augiem apaudzēts akmens mūris.
   Vienādos attālumos gar mūri bija izvietotas statujas kautrīgās vai no­slēpumainās pozās. Tās bija platām krokām krītošos apmetņos tērpušās vestālietes; [1] viņas it kā stāvēja sardzē, kautrīgi skatīdamās uz pili.
   Hermejs [2] ar pirkstu pie lūpām, Irīda [3] ar izplestiem spārniem, magonēm apkaisītā nakts pacēlās pār dārzu un ēkām, ko varēja saskatīt aiz kokiem. Statuju baltie silueti izcēlās uz tumšo ciprešu fona, kas stie­pās augstu debesīs.
   Ap cipresēm vijās simtgadīgas rozes, kuru ziedošie gredzeni bija ap katru zariņu un apbēra zemākos zarus un statujas ar smaržīgu ziedu lietu.
   Musketierim šī burvīgā vieta likās kā augstākais cilvēka prāta sasnie­gums. Viņam uznāca dzejisks noskaņojums. Doma, ka Portoss dzīvo tādā paradīzē, cēla Portosu viņa acīs, jo pat cēlākos prātus ietekmē apkārtējā vide.
   D'Artanjans pamanīja durvis un tajās atsperi. Viņš to nospieda, un durvis atvērās.
   D'Artanjans aizvēra aiz sevis durvis un nokļuva apaļā paviljonā, kur varēja dzirdēt vienīgi ūdens šalkoņu un putnu dziedāšanu.
   Pie paviljona durvīm musketieris sastapa sulaini.
   —   Vai te dzīvo barons di Valons? — d'Artanjans apņēmīgi nopra­sīja.
   —  Jā, kungs, — sulainis atbildēja.
   —   Pasakiet, ka viņu gaida ševaljē d'Artanjans, viņa majestātes mus­ketieru kapteinis.
   D'Artanjanu ieveda salonā. Viņam nebija ilgi jāgaida; drīz vien bla- kuszāles parkets iedrebējās zem labi pazīstamiem soļiem, durvis atvērās, un mazliet samulsušais Portoss metās apskaut savu draugu.
   —  Jūs šeit? — viņš iesaucās.
   —   Bet jūs? — d'Artanjans atteica. — Ak jūs, viltnieki
   —   Jā, — Portoss samulsis pasmaidīja. — Jā, jūs mani atradāt pie Fukē kunga, un tas jūs mazliet pārsteidza?
   —   Nemaz; kāpēc gan jūs nevarētu būt Fukē kunga draugs? Viņam ir daudz draugu, sevišķi starp gudriem cilvēkiem.
   Portosa kautrīgums neļāva viņam attiecināt šo komplimentu uz sevi.
   —   Bez tam jūs mani satikāt Belilā, — viņš piebilda.
   —   Tas ir vēl viens iemesls uzskatīt jūs par Fukē kunga draugu.
   —   Es esmu tikai viņa paziņa, — Portoss mazliet apmulsa.
   —   Draugs, jūs esat nogrēkojies manā priekšā!
   —   Kā tad? — Portoss iesaucās. «
   —   Kā! Jūs veicat Belilas nocietinājumu darbus un man par to ne­sakāt ne vārda!
   Portoss nosarka.
   —   Vēl vairāk, — d'Artanjans turpināja, — jūs mani tur satiekat; jūs zināt, ka es esmu karaļa dienestā, un nemaz neiedomājaties, ka karalis alkst uzzināt, kas ir tas apbrīnojamais cilvēks, kurš veic šo celtniecību, nenojaušat, ka karalis mani sūtīja ievākt ziņas par šo cilvēku.
   —   Kā, vai tad karalis jūs sūtīja ievākt ziņas?
   —   Protams! Nerunāsim vairs par to.
   —   Velns parāvis! — Portoss iesaucās. — Runāsim gan; tātad karalis zināja, ka Belilā būvē nocietinājumus?
   —   Un kā vēl! Karalis zina visu.
   —  Jā, bet viņš taču nezināja, kas vada būvdarbus.
   —   Nezināja; bet pēc tā, kas viņam tika stāstīts, viņš domāja, ka ceļ kāds slavens karotājs.
   —   Velns parāvis! Ja es to būtu zinājis!
   —   Tad jūs nebūtu aizbēdzis no Vannas. Vai ne?
   —  Jā. Ko jūs nodomājāt, kad mani tur vairs neatradāt?
   —   Es sāku visu apsvērt, mans dārgais draugs.
   —   Ak tā… Cik tālu jūs nonācāt savās pārdomās?
   —   Es uzminēju visu.
   —   Jūs uzminējāt visu?
   —  Jā.
   —   Ko tad jūs uzminējāt? Paklausīsimies, — Portoss iesēdās ērtāk krēslā, izskatīdamies pēc sfinksas.
   —   Vispirms es sapratu, ka jūs nocietināt Belilu.
   —  Tas nebija grūti! Jūs redzējāt mani darbā.
   — Pagaidiet; es uzminēju vēl kaut ko: jūs nocietināt Belilu pēc Fukē kunga pavēles.
   —   Pilnīgi pareizi.
   —   Tas vēl nav viss. Ja jau es biju sācis uzminēt, tad neapstājos pus­ceļā.
   —   Mīļo d'Artaņjan!
   —  Es nopratu, ka Fukē kungs grib turēt šos darbus dziļā noslēpumā.
   —   Cik man zināms, viņam patiešām bija tāds nodoms, — Portoss piekrita.
   —   Jā, bet vai jūs zināt, kāpēc viņš gribēja visu turēt noslēpumā?
   —   Nu, vienkārši tāpēc, lai neviens par to neuzzinātu, velns parāvis!
   —   Tas ir pirmkārt. Bet viņš vēlējās arī izrādīt laipnību…
   —  Jā, es arī esmu dzirdējis, ka Fukē kungs ir ļoti laipns cilvēks.
   —   …Vēlējās izrādīt laipnību karalim.
   —   Ak tā?
   —   Vai tas jūs pārsteidz?
   —  Jā.
   —  Jūs to nezinājāt?
   —   Nē.
   —   Bet es zinu.
   —  Tad jau jūs esat burvis.
   —   Nemaz ne.
   —   Kā tad jūs to zināt?
   —  Ļoti vienkārši. Es dzirdēju, ka Fukē kungs pats to sacīja karalim.
   —   Ko sacīja?
   —   Ka nolēmis nocietināt Belilu un uzdāvināt to karalim.
   —  Jūs dzirdējāt, ka Fukē kungs to visu stāsta karalim?
   —    Es jums atstāstu viņa vārdus. Viņš vēl piebilda: „Belilas nocie­tinājumus cēla kāds mans draugs, lielisks inženieris, un es izlūdzos atļauju stādīt viņu priekšā karalim". — „Kā viņu sauc?" — karalis vaicāja. „Ba- rons di Valons", — Fukē kungs atbildēja. „Labi, — karalis turpināja, — jūs mani iepazīstināsiet ar viņu."
   —   Vai karalis tā teica?
   —   D'Artanjana goda vārds!
   —   Kāpēc tad mani neiepazīstināja ar karali? — Portoss brīnījās.
   —   Vai tad jums neteica, ka tā būs?
   —   Teica, bet es vēl joprojām gaidu, kad tas notiks.
   —   Neraizējieties, gan jau.
   —   Hm, hm, — Portoss noņurdēja.
   D'Artanjans mainīja sarunas tematu.
   —   Jūs laikam te dzīvojat ļoti vientuļi, dārgais draugs, — viņš pie­zīmēja.
   —   Es vienmēr esmu mīlējis vientulību. Es esmu melanholiķis, — Por­toss nopūzdamies atteica.
   —   Dīvaini! — d'Artanjans brīnījās. — Es nekad neesmu to ievērojis.
   —   Tāds es esmu kopš tā laika, kad sāku nodarboties ar zinātnēm, — Portoss pavēstīja, rādīdams norūpējušos vaigu.
   —   Ceru, ka garīgais darbs nav kaitējis jūsu miesai?
   —   O, nemaz.
   —   Jūsu spēks nav mazinājies?
   —   Nepavisam, mans draugs, nepavisam!
   —   Man gan teica, ka pirmajās dienās pēc jūsu ierašanās…
   —   Es nevarēju ne pakustēties, vai ne?
   —   Ko? — d'Artanjans smaidīdams brīnījās. — Kāpēc jūs nevarējāt pakustēties?
   Portoss saprata, ka pateicis par daudz, un gribēja labot savu kļūdu:
   —  Es atjāju no Belilas ar sliktiem zirgiem, un tas mani nogurdināja.
   —  Es vairs nebrīnos par tiem septiņiem vai astoņiem beigtajiem zir­giem, kurus redzēju pa ceļam, kad jāju jums pa pēdām.
   —  Ziniet, es esmu smags, — Portoss taisnojās.
   —  Tātad jūs bijāt pārguris?
   —  Mani tauki sakratījās, un es saslimu.
   —   Nabaga Portoss… Bet kā pret jums izturējās Aramiss?
   —  Brīnišķīgi… Viņš mani uzticēja paša Fukē personīgā ārsta gādībai. Iedomājieties tikai, pēc nedēļas man sāka trūkt elpas.
   —   Kā?
   —  Istaba bija pārāk maza; es patērēju pārāk daudz gaisa.
   —   Patiešām?
   —  Tā man vismaz teica… Tad mani pārcēla uz citu istabu.
   —   Un vai tur jūs uzelpojāt brīvāk?
   —   Tur man kļuva daudz labāk; bet man nebija nekādas nodarbo­šanās, nekā ko darīt. Ārsts apgalvoja, ka es nedrīkstu kustēties. Es pats gan jutos spēcīgāks kā jebkad. Tādēļ arī notika nepatīkams starpgadī­jums.
   —  Kāds?
   —  Dārgais draugs, iedomājieties, es sacēlos pret tā muļķa ārsta rīko­jumiem un nolēmu iziet ārā, vai nu viņš to grib vai ne. Tāpēc es pavēlēju sulainim, kas mani apkalpoja, atnest drēbes.
   —  Tad jau jūs bijāt izģērbts, mans nabaga Portos?
   —  Nevarētu teikt, ka pavisam, man bija krāšņs halāts; es uzvilku sa­vas drēbes, kuras man bija kļuvušas par platām. Tas gan bija savādi, ka manas kājas, gluži otrādi, bija palielinājušās.
   —  Jā, es saprotu.
   —   Zābaki bija kļuvuši par šauriem.
   —  Tas nozīmē, ka jums bija pietūkušas kājas.
   —  Jūs uzminējāt.
   —  Protams! Vai to jūs saucat par nepatīkamu starpgadījumu?
   —  Tieši tā. Es vis nespriedu tā kā jūs. Es sev teicu: „Ja jau manas kājas desmit reižu ir ielīdušas šajos zābakos, tad nav nekāda iemesla, lai es tās neiebāztu arī vienpadsmito reizi."
   —  Te nu, mīļo Portos, atļaujiet aizrādīt, ka jūs spriedāt neloģiski.
   —  Vārdu sakot, sēdēdams pie starpsienas, es mēģināju uzvilkt labajā kājā zābaku un vilku no visa spēka, piepalīdzēju ar otru kāju, un pēkšņi zābaka austiņas, aiz kurām es vilku, palika man rokās, bet kāja izšāvās uz priekšu kā katapulta.
   —   Katapulta! Cik jūs esat izglītots savās zinībās, dārgo Portos!
   —   Tātad mana labā kāja izšāvās uz priekšu kā katapulta, sastapās savā ceļā ar starpsienu un to sagrāva. Draugs, man likās, ka es kā Sam- sons esmu sagrāvis templi. Cik pie tam nokrita zemē gleznu, porcelāna, puķu podu, paklāju, aizkaru! Kaut kas traks!
   —   Patiešām?
   —   Nemaz nerēķinot, ka otrpus sienai stāvēja etažere ar porcelānu.
   —   Un jūs to apgāzāt?
   —   Es to aizsviedu līdz otram istabas galam.
   Portoss sāka smieties.
   —  Jums taisnība, tas ir kaut kas traks!
   D'Artanjans smējās līdzi Portosam.
   Portoss sāka smieties vēl skaļāk.
   —   Es sadauzīju, — viņa balss smieklos aizrāvās, — porcelānu par vairāk nekā trīs tūkstošiem franku, ha, ha, ha!
   —   Lieliski!
   —  Neskaitot lustru, kas uzkrita man tieši uz galvas un sašķīda tūkstoš sīkos gabaliņos, ha, ha, ha!
   —   Uz galvas? — d'Artanjans pārprasīja, kratīdamies smieklos.
   —  Tieši uz galvas!
   —   Un pārsita jums galvu?
   —   Nē, es taču jums teicu, ka sasitās lustra, tā bija no stikla.
   —   No stikla?
   —   Jā, no Venēcijas stikla. Retums, unikāla lieta, un svēra divsimt mārciņu.
   —   Nokrita jums uz galvas?
   —    Uz… gal… vas… iedomājieties apzeltītu kristāla bumbu ar in- krustācijām un radziņiem, kur deg uguns, kad lustru aizdedz.
   —   Skaidrs; bet tobrīd tā nedega?
   —   Par laimi ne, citādi es sadegtu.
   —   Tad jus tikāt cauri sveikā, ja neskaita, ka jus nedaudz piespieda lustra?
   —   Nē.
   —   Kāpēc ne?
   —   Nu, lustra uzkrita man uz pakauša. Tā vidus daļa man laikam ir sevišķi izturīga.
   —   Kas jums to teica, Portos?
   —   Ārsts. Tas esot kaut kas līdzīgs kupolam, kas spētu noturēt pat Parīzes Dievmātes katedrāli.
   —   Ko jūs sakāt?
   —   Jā, acīmredzot visiem cilvēkiem ir tāds galvaskauss.
   —   Runājiet tikai par sevi, dārgais draugs; jūsu galvaskauss nav tāds kā citiem.
   —    Var jau būt, — Portoss apmierināti noteica. — Nu, lūk, kad lustra uzkrita uz mana kupola, atskanēja tik skaļš troksnis kā lielgabala šāviens; kristāls sašķīda, un es nokritu, noplūdis…
   —   Asinīm? Nabaga Portos!
   —    Nē, ar aromātisko eļļu. Tā smaržoja brīnišķīgi, bet tikai pārāk stipri; no šīs smaržas man sāka reibt galva. Vai jums, d'Artanjan, ir ga­dījies izjust kaut ko tādu?
   —   Jā, gadījās, kad es ostīju maijpuķītes. Tātad, nabaga Portos, jūs nokritāt un jūs apdullināja smarža?
   —   Bet pats dīvainākais — ārsts apzvērēja, ka nekad neko tādu nav redzējis…
   —   Jūs droši vien dabūjāt galvā punu, — d'Artanjans viņu pārtrau­ca.
   —   Veselus piecus.
   —   Kāpēc piecus?
   —   Tāpēc, ka lustrai apakšā bija pieci ārkārtīgi asi rotājumi.
   —   Ai!
   —    Visi pieci nikni ieķērās man matos, kuri, kā jūs redzat, ir ļoti kupli…
   —   Par laimi.
   —   Un aizķēra ādu. Pievērsiet uzmanību kādai dīvainībai, — kaut kas tāds varēja notikt tikai ar mani — šie rotājumi atstāja nevis iedobumus, bet punus. Ārsts man nespeja to paskaidrot tā, lai es paliktu apmieri­nāts.
   —   Nu, tad es jums izskaidrošu.
   —    Būšu ļoti pateicīgs, — Portoss sacīja, bieži mirkšķinādams acis. Tas liecināja par sasprindzinātu domāšanas procesu.
   —   Kopš jūsu smadzenes nodarbojas ar zinātnēm un nopietniem ap­rēķiniem, tās kļuvušas krietni lielākas. Jūsu galva ir pārpilna ar dažādām zinībām.
   —   Jūs domājat?
   —    Varu galvot. Tādēļ jūsu galvaskauss ne tikai neļauj iekļūt galvā nekādiem svešķermeņiem, bet, būdams pārpildīts, izmanto katru iespēju, lai izstumtu pārpalikumu ārā.
   —   A-a! — novilka Portoss, kuram šis izskaidrojums likās daudz pie­ņemamāks nekā ārsta teiktais.
   —    Pieci izcēlumi, ko radīja lustras rotājumi, noteikti bija pieci zi­nāšanu sakopojumi, kas izspraucās arā zināmu apstākļu rezultātā.
   —   Nudien! — Portoss noteica. — Tad lūk, kāpēc man sāpēja galva vairāk no ārpuses nekā no iekšpuses. Atzīšos, ka reizēm, kad es liku galvā cepuri un piešķīru tai vajadzīgo izskatu ar mums, armijas cilvēkiem, raksturīgo enerģisko un graciozo dūres sitienu, es izjutu stipras sāpes, jo nebiju īsi i aprēķinājis sitiena spēku.
   —   Es jums ticu, Portos.
   —  Tā nu, dārgais draugs, — milzis turpināja, — Fukē kungs redzēja, ka viņa māja nav pietiekoši izturīga priekš manis un nolēma man ierādīt citas telpas. Mani pārcēla uz šejieni.
   —   Tas ir slēgts parks, vai ne?
   —   Jā.
   —   Satikšanās parks, ko superintendanta noslēpumainās gaitas pada­rījušas slavenu.
   —    Nezinu; man te nav bijušas ne satikšanās, ne arī noslēpumaini piedzīvojumi; toties man te atļauj ievingrināt muskuļus un, izmantodams atļauju, es rauju ārā kokus ar visām saknēm.
   —   Kāpēc?
   —   Es gribētu izvingrināt rokas un aizsniegt putnu ligzdas; man šķiet, ka tas ir daudz ērtāk nekā rāpties kokā.
   —  Jums ir laucinieciskas noslieces, tāpat kā Tirsim,* dārgo Porlos.
   —  Jā, man putnu olas garšo daudz labāk nekā vistu olas. Jus nemaz nevarat iedomāties, cik smalka omlete iznāk no četrsimt vai piecsimt ka­nārijputniņu, žubīšu un strazdu olām!
   —   Kā - no piecsimt olām? Tas ir drausmīgi!
   —  Tās visas ietilpst vienā salātu traukā.
   D'Artanjans nākamās piecas minūtes apbrīnoja Portosu tā, it kā re­dzētu pirmo reizi.
   Portoss tīri vai atplauka, redzēdams drauga skatienu.
   Tā viņi nosēdēja vairākas minūtes. D'Artanjans skatījās, Portoss jutās svētlaimīgs.
   D'Artanjans acīmredzot meklēja jaunu sarunas tematu.
   —  Vai jums te iet jautri, Portos? — viņš apvaicājās, beidzot to at­radis.
   —  Ne vienmēr.
   —  Skaidrs; bet ko jūs darīsiet, ja kļūs pārāk garlaicīgi?
   —  O, es te neuzkavēšos ilgi! Aramiss gaida, lai man izzustu pēdējais puns, un tad mani stādīs priekšā karalim. Stāsta, ka karalis nevarot ciest punus.
   —  Tātad Aramiss vēl ir Parīzē?
   —   Nē.
   —   Kur tad?
   —   Fontenblo.
   —   Viens pats?
   —   Kopā ar Fukē kungu.
   —   Lieliski. Vai zināt…
   —   Nezinu. Pasakiet, un tad es zināšu.
   —   Man šķiet, ka Aramiss jūs ir aizmirsis.
   —  Jums tā liekas?
   —   Ziniet, tur smejas, dejo, dzīro, bauda vīnu no Mazarīni kunga pagrabiem. Vai jūs zināt, ka tur katru vakaru ir balets?
   Tirsis — varonis itāļu rakstnieka Bonarelli piecu celienu pasto­rālajā dzejas drāmā „Filisa Sirosā" (1607).
   —   Velns parāvis!
   —  Es vēlreiz saku, ka mūsu dārgais Aramiss jūs ir aizmirsis.
   —  Ļoti iespējams. Es ari brižiem tā domāju.
   —  Ja tikai šis viltnieks nav jūs pametis.
   —  Oho — ho-o!…
   —  Jūs taču zināt, ka Aramiss ir viltīgs kā lapsa.
   —  Jā, bet pamest mani…
   —   Paklausieties: pirmkārt viņš atņēmis jums brīvību.
   —  Kā — atņēmis brīvību? Vai tad es neesmu brīvs?
   —  Protams, ka ne.
   —   Es gribētu, lai jūs man to pierādāt.
   —   Nav nekā vienkāršāka. Vai jūs ejat ārā uz ielas?
   —   Nekad.
   —   Dodaties izjādēs?
   —   Nekad.
   —   Varbūt pie jums nāk viesi?
   —   Nekad.
   —  Tad lūk, mans draugs, ja kāds nekad neiziet no pils, nekad neiz- jāj, nekad netiekas ar draugiem, tad viņam trūkst brīvības.
   —   Kāpēc gan lai Aramiss ierobežotu manu brīvību?
   —  Portos, esiet atklāts, — d'Artanjans draudzīgi skubināja.
   —   Es esmu pilnīgi atklāts.
   —  Tas taču bija Aramiss, kas radīja Bclilas nocietinājumu plānu, vai
   ne?
   Portoss nosarka.
   —  Jā, — viņš atzina, — bet viņš tikai uzzīmēja plānu.
   —  Tā gan, un man neliekas, ka tas būtu tik svarīgi.
   —   Mūsu domas pilnīgi sakrīt.
   —  Lieliski; es esmu sajūsmināts, ka mēs domājam vienādi.
   —   Viņš pat ne reizies neatbrauca uz Belilu, — Portoss stāstīja.
   —   Redziet nu!
   —   Tas biju es, kas brauca pie viņa uz Vannu, kā jūs varējāt re­dzēt.
   —  Sakiet labāk — kā es redzēju. Lūk, kas par lietu, dārgo Portos: Aramiss, kurš uzzīmēja tikai plānu, vēlas, lai viņu uzskata par inženieri, bet jūs, kas uzbūvējāt cietokšņa sienas un bastionus pa akmenim vien, viņš grib pielīdzināt vienkāršam celtniekam.
   —   Celtniekam — tas nozīmē mūrniekam?
   —   Jā, pilnīgi pareizi.
   —   Kas šķīdina kaļķus?
   —   Jā.
   —   Melnstrādniekam?
   —   Tieši tā.
   —    O, dārgais Aramiss domā, ka viņam vēl joprojām ir divdesmit pieci gadi!
   —   Ar to vien nepietiek, viņš uzskata, ka jums ir piecdesmit.
   —   Es gribētu redzēt, kā viņš strādā.
   —   Jā.
   —   Vecs kraķis, kas cieš no podagras.
   —   Jā.
   —   Ar slimām nierēm.
   —   Jā.
   —   Viņam trūkst trīs zobu.
   —   Pat četru.
   —   Bet man — paskaties!
   Portoss atplēta biezās lūpas un nodemonstrēja divas rindas zobu. Varbūt tie nebija gluži tik balti kā sniegs, toties tīri, stingri un veseli kā ziloņkauls.
   —   Portos, jūs nevarat ne iedomāties, kadu nozīmi karalis piešķir zo­biem, — d'Artanjans noteica. Ieraudzījis jūsu zobus, es nolēmu stādīt jūs priekšā karalim.
   —  Jūs?
   —   Kāpēc gan ne? Vai jūs domājat, ka mans stāvoklis galmā ir ze­māks nekā Aramisam?
   —   O nē!
   —   Vai jums šķiet, ka es grasos izvirzīt kādas tiesības uz Belilas no­cietinājumiem?
   —   (), protams, ne!
   —   Tātad mana rīcība ir tikai jūsu interesēs.
   —   Es par to nešaubos.
   —   Ziniet, es esmu karaļa tuvs draugs. To pierāda tas, ka parasti, ja nepieciešams, es uzņemos teikt viņam nepatīkamas ziņas…
   —   Dārgais draugs, ja mani stādīsiet priekšā jūs…
   —   Turpiniet?
   —   Aramiss sadusmosies.
   —   Uz mani?
   —   Nē, uz mani.
   —   Vai nav vienalga, kurš to izdara — es vai viņš, ja jau tam tik un tā jānotiek?
   —   Man vēl nav gatavs parādes tērps.
   —   Jūsu pašreizējais tērps arī ir lielisks.
   —   Tas, ko es pasūtīju, būs daudz krāšņāks.
   —   Uzmanieties, karalim patīk vienkāršība.
   —   Tad es būšu vienkāršs. Bet ko teiks Fukē kungs, uzzinājis, ka es esmu aizbraucis?
   —   Vai jūs apsolījāt nepamest savu ieslodzījuma vietu?
   —   Ne gluži. Es tikai apsolīju neiziet ārā no šejienes bez brīdināju­ma.
   —   Pagaidiet, mēs pie tā atgriezīsimies. Vai jums te vēl ir kādas darī­šanas?
   —   Man? Katrā ziņā nekā nopietna.
   —   Ja tikai jūs neesat Aramisa starpnieks kādā svarīgā lietā.
   —   Dodu jums vārdu, ka ne.
   —   Saprotiet, es to saku tikai jūsu paša labā. Piemēram, pieņemsim, ka jums uzdots pienākums pārsūtīt Aramisam vēstules, papīrus …
   —   A, vēstules! Jā, es sūtu viņam šādas tādas vēstules.
   —   Uz kurieni?
   —   Uz Fontenblo.
   —   Un vai jums ir tādas vēstules?
   —   Bet…
   —   Ļaujiet man izteikt līdz galam. Vai jums ir tādas vēstules?
   —   Vienu es tikko saņēmu.
   —   Vai tajā ir kaut kas interesants?
   —   Jādomā gan.
   —   Tātad jūs tās nelasāt?
   —   Es neesmu ziņkārīgs.
   Portoss izņēma no kabatas kareivja atnesto vēstuli, kuru viņš nebija lasījis, bet kuras saturs d'Artanjanam jau bija zināms.
   —   Vai zināt, kas ar to jādara? — d'Artanjans noprasīja.
   —  Tas pats kas vienmēr: jānosūta.
   —  Nekā.
   —  Ko tad — vai lai paturu pie sevis?
   —  Atkal netrāpījāt. Vai tad jums neteica, ka tā ir ļoti svarīga vēstu­le?
   —   Pat ļoti.
   —  Tādēļ jums pašam tā jāaizved uz Fontenblo.
   —  Aramisam?
   —  Jā.
   —  Tā gan.
   —   Un, tā kā karalis ir Fontenblo…
   —  Tad jūs izmantosiet gadījumu…
   —  Tad es izmantošu to, lai stādītu jūs priekšā karalim.
   —  Velns parāvis, d'Artanjan, jūs nu gan esat asprātīgs!
   —  Tā vietā, lai sūtītu mūsu draugam vairāk vai mazak izsmeļošu zi­ņojumu, mēs paši aizvedīsim vēstuli.
   —  Man tas nemaz nebija ienācis prātā, bet tas taču ir tik vienkārši.
   —   Lūk, tādēļ, dārgo Portos, mums nekavējoties jādodas ceļā.
   —   Nudien, — Portoss piekrita, — jo ātrāk mēs dosimies ceļā, jo ātrāk Aramiss saņems vēstuli.
   —   Portos, jūs spriežat kā pats Aristotelis,* un jūsu iztēlei vienmēr piepalīdz prāts.
   —  Vai jums tā šķiet? — Portoss pārvaicāja.
   —   Tas ir nopietnu nodarbību rezultāts, — d'Artanjans atteica. — Nu, braucam!
   —   Bet kā tad mans solījums Fukē kungam?
   —   Kāds?
   —   Neatstāt Senmandē, pirms neesmu viņu brīdinājis.
   Aristotelis (384.-322. p.m.ē.)— izcils sengrieķu filozofs. Aristoteļa darbi aptver visas tā laika zināšanu jomas: dabaszinātnes, vēsturi, politiku, ētiku, estētiku, psiholoģiju, loģiku.
   —    Ak, mans mīļais Portos, — d'Artanjans noteica, — jus nu gan esat bērns!
   —   Kā tā?
   —   Jūs taču brauksiet uz Fontenblo, vai ne?
   —   Jā.
   —   Vai jūs tur satiksiet Fukē kungu?
   —   Jā.
   —   Iespējams, pie karaļa?
   —   Pie karaļa, — Portoss svinīgi atkārtoja.
   —    Tad jūs pieiesiet pie viņa un teiksiet: „Fukē kungs, man ir tas gods brīdināt jūs, ka es tikko atstāju Senmandē."
   —   Ieraudzījis mani Fontenblo pie karaļa, Fukē kungs neuzdrošināsies apgalvot, ka es meloju, — Portoss turpināja tikpat svinīgā balsī.
   —   Dārgo Portos, es tikko pavēru muti, lai teiktu to pašu; jūs mani vienmēr apsteidzat. O, Portos, jūs esat laimesbērns, jo laiks pret jums ir žēlīgs!
   —   Jā, es nevaru sūdzēties.
   —   Tātad nolemts?
   —   Man šķiet, jā.
   —   Vai jūs vairs nekas nemulsina?
   —   Domāju, ka ne.
   —   Tātad es jūs aizvedu?
   —   Lieliski, es likšu apsedlot zirgus.
   —   Vai tad jums te ir zirgi?
   —   Veseli pieci.
   —   Jūs tos paņēmāt līdz no Pjerfonas?
   —   Nē, man tos uzdāvināja Fukē kungs.
   —  Dārgo Portos, mums diviem nav vajadzīgi pieci zirgi; pie tam man Parīzē ir trīs zirgi. Kopā pavisam astoņi. Šķiet, par daudz.
   —   Tas nemaz nebūtu daudz, ja te būtu mani ļaudis; diemžēl viņu
   nav!
   —   Vai jūs to nožēlojat?
   —   Es nožēloju, ka te nav Musketona, viņa man pietrūkst.
   —   Apbrīnojams jūtīgums, — d'Artanjans noteica, — bet vai ziniet ko: atstājiet savus zirgus šeit tāpat kā Musketonu tur.
   —   Kāpēc?
   —  Tāpēc, ka vēlāk…
   —   Nu?
   —   Vēlāk var izrādīties labāk, ja Fukē kungs jums neko nebūtu dā­vinājis.
   —   Nesaprotu, — Portoss brīnījās.
   —  Jums arī nav jāsaprot.
   —  Tomēr…
   —   Portos, vēlāk es jums visu paskaidrošu.
   —   Varu derēt, ka te iejaukta kaut kāda politika.
   —   Un pie tam vissmalkākā.
   Pie vārda „politika" Portoss nokāra galvu; pēc mirkļa pārdomām viņš turpināja:
   —  Atzīstos, d'Artanjan, ka es neesmu politiķis.
   —  O jā, es to ļoti labi zinu.
   —    Neviens to nezina. Jūs pats man to teicāt, drosmīgākais starp drosmīgajiem.
   —   Ko es jums teicu, Portos?
   —    Ka visam ir savs laiks. Jūs man pateicāt, un es par to dabūju pārliecināties. Pienāk laiks, kad zobena cirtieni sagādā mazāku prieku kā pagājušajos laikos.
   —  Jā, es tā domāju.
   —   Es arī, kaut gan neticu nāvīgiem cirtieniem.
   —   Bet jūs taču esat nogalinājis?
   —  Jā, bet pats nekad neesmu nogalināts.
   —   Lielisks arguments.
   —  Tāpēc es nedomāju, ka miršu no zobena asmens vai no lodes.
   —  Tātad jūs ne no kā nebaidāties?… Ak tā, varbūt no ūdens?
   —   Nē, es peldu kā ūdrs.
   —  Tad varbūt no drudža?
   —   Es nekad neesmu slimojis ar drudzi un domāju, ka neslimošu. Bet es jums varu atzīties.
   Portoss pieklusināja balsi.
   —   Par ko? — arī klusinātā balsī vaicāja d'Artaņans.
   —    Es jums atzīšos, ka nāvīgi baidos no politikas, — Portoss sacī­ja-
   —   Ko jūs sakāt? — d'Artanjans iesaucās.
   —    Klusāk, — Portoss noteica pērkonīgā balsi. — Es esmu redzējis viņa svētību kardinālu de Rišeljē* un viņa svētību kardinālu Mazarīni; vienam patika sarkanā politika, otram melnā. Mani neapmierināja ne vie­na, ne otra; pirmā noveda līdz ešafotam de Mariljaku, de Tū, de Sen- maru, de Šalē, Butvilu un Anrī de Monmoransī;** otrā — daudzus Fron- das piekritējus, kādi bijām arī mēs, mans dārgais.
   —   Gluži otrādi, kādi mēs nebijām, — d'Artanjans pārlaboja.
   —    Nekā, bijām gan, jo, izvilkdams zobenu par kardinālu, es cirtu par karali!
   —   Dārgo Portos!
   —   Es gribu izteikt līdz galam. Es baidos no politikas un, ja aiz visa tā slēpjas politika, tad es nekavējoties atgriežos Pjerfonā.
   —   Jūs rīkosieties pilnīgi pareizi. Dārgo Portos, es arī nevaru ciest politiku, varu jums to pateikt pilnīgi atklāti. Jūs strādājāt pie Belilas no­cietinājumiem; karalis vēlējās zināt, kā sauc talantīgo inženieri, kas va­dīja darbus; jūs esat kautrīgs kā visi darbīgi cilvēki. Aramiss varbūt grib atstāt jūs ēnā, bet es jūs aizvedu un visiem skaļi pavēstu par jūsu no­pelniem; karalis jūs apbalvo — tāda ir mana politika.
   Rišeljē realizēja absolūtisma nostiprināšanas politku un apspieda aristokrātijas pretošanos, tāpēc viņa varas laikā tika piespriesti nā­ves sodi visdižciltīgākajiem franču muižniecības pārstāvjiem. Luī de Mariljaks (1572-1632) — Francijas maršals, ko sodīja ar nāvi 1632. g. 10. V kā Rišeljē ienaidnieku. Anrī de Senmars (1620-1642) — marķīzs, Ludviķa XIII favorīts, ko 1642. g.12. IX sodīja ar nāvi kā vienu no sazvērestības pret kardinālu Rišeljē vadītājiem.
   Fransuā Butvils de Monmoransī (1600-1627) — slavens duelants. Dueļu aizliegums bija viens no posmiem Rišeljē cīņā pret muižniecību.Par spīti aizliegumam, Butvils 1627. g. 12. V demon­stratīvi duelējās pašā Parīzes centrā zem Rišeljē logiem un tika sodīts ar nāvi 1627. g. 21. V.
   Anrī de Monmoransī (1595-1632) — hercogs, admirālis un fran- cijas maršals. Pēc Marijas Mediči bēgšanas 1631. g. nostājās vi­ņas un dumpīgā karaļa brāļa Orleānas Gastona pusē. 1632. g. 1. IX viņu ievainotu saņēma gūstā un sodīja ar nāvi 1632. g. 30. X.
   — O, tāda politika man patīk, — Portoss noteica, pastiepdams roku d'Artanjanam.
   D'Artanjans labi pazina šo roku — no barona rokasspiediena parasts cilvēks neizkļuva bez miesas bojājumiem. Tāpēc viņš draugam pasniedza nevis roku, bet dūri. Portoss to pat nepamanīja. Tad abi atstāja namu.
   Sardze sačukstējās, un d'Artanjans uztvēra dažus vārdus, kurus viņš nesāka skaidrot Portosam.
   „Mūsu draugs , — viņš pie sevis noteica, — bija vienkārši Aramisa gūsteknis. Paskatīsimies, kas notiks, ja šis sazvērnieks tiks brīvībā"

   D'Artanjans un Portoss devās prom kājām.
   Kad d'Artanjans pārkāpa „Zelta piestiņas" slieksni un pavēstīja Plan­šē, ka di Valona kungam kā ceļiniekam jāizrāda sevišķi liela uzmanība, bet Portosa cepures spalva aizķēra lustru, kas karājās pie griestiem, Plan­šē jaukās rītdienas izredzes aptumšoja drūmas priekšnojautas.
   Mūsu tirgotājam tomēr bija zelta sirds un tāpēc, neskatoties uz trī­sām, kas viņu pārņēma un kuras viņš pasteidzās tūlīt pat apslāpēt, Planšē uzņēma Portosu sirsnīgi un godbijīgi.
   Sākumā Portosa izturēšanās bija diezgan atturīga, ievērojot distanci, kas tolaik atdalīja baronu no tirgoņa. Pamazām viņš sāka izturēties brī­vāk, redzēdams, cik cītīgi un laipni Planšē rūpējas par viņu.
   Sevišķi viņam gāja pie sirds atļauja vai, pareizāk sakot, piedāvājums pagrābties ar savu milzīgo sauju no kastēm ar žāvātiem un cukurotiem augļiem un no maisiem ar mandelēm, riekstiem un dažādiem saldumiem.
   Tāpēc, neievērodams Planšē aicinājumu doties uz augšējo stāvu, Por­toss labāk visu vakaru pavadīja bodītē, kur viņa pirksti vienmēr atrada to, ko sajuta deguns un ieraudzīja acis.
   Lieliskās Provansas vīnogas un Turīnas plūmes Portosu izklaidēja ve­selas piecas stundas.
   Viņa. zobi kā dzirnakmeņi samala riekstus, to čaumalas viņš spļāva uz grīdas, un tās krakšķēja zem kājām visiem, kas gāja garām. Zibenīgi notīrījis veselu muskatvīnogu ķekaru, ap pusmārciņu smagu, viņš to vienā kampienā norija.
   Šausmu pārņemtie pārdevēji bija iespiedušies kaktiņā un tikai mēmi saskatījās.
   Viņi nepazina Portosu un nekad to nebija redzējuši. Titānu cilts, kas bija nēsājusi Hugo Kapeta, Filipa Augusta un Fransuā I * bruņas, sāka izzust. Tāpēc viņus nodarbināja jautājums, vai tikai tas nav cilvēkēdājs no pasakām, kura rīklē nozudīs viss Planšē veikaliņš kopā ar mucām un kastēm.
   Kraukšķinādams, gremodams, grauzdams, kozdams un rīdams, Por­toss pa starpām bilda tirgoniski:
   —  Jums ir kārtīgs veikals, Planšē.
   —Ja tā turpināsies, tas drīz bankrotēs, — ieņurdējās vecākais pār­devējs, kam Planšē bija solījis atstāt veikaliņu.
   Izmisumā viņš piegāja pie Portosa, kas aizsprostoja leti. Viņš cerēja, ka Portoss piecelsies, un tas apturēs saldumu galīgu iznīcināšanu.
   —   Ko jūs vēlaties, mans draugs? — Portoss laipni apvaicājās.
   —   Kungs, es gribētu paiet garām, ja tas jūs pārāk neiztraucētu.
   — Vērā ņemama vēlēšanās, — Portoss noteica, — tā mani nemaz netraucē.
   To teikdams, viņš sagrāba pārdevēju aiz jostas, pacēla gaisā un uz­manīgi pārcēla pāri savām kājām.
   Tas tika paveikts ar smaidu un vislabsirdīgāko sejas izteiksmi.
   Hugo Kapets (ap 940-996) - Francijas karalis (987-996), Kape- tingu dinastijas dibinātājs.
   Filips II Augusts — Francijas karalis, kura valdīšanas laikā valsts teritoriāli apvienojās.
   Fransuā I — Francijas karalis (1515-1547), kas daudz gādāja par zinātniekiem, rakstniekiem un māksliniekiem. Cīnīdamies par varu Eiropā, viņš devās karagājienā uz Itāliju. Kauju pie Marinjano, ku­ras rezultātā Fransuā I iekaroja Milānas hercogisti, nosauca par „titānu kauju".
   Aiz bailēm nabaga pārdevējam saļodzījās kājas, un viņš bezspēcīgi atkrita uz korķu maisa.
   Tomēr, redzēdams milža lēnprātību, viņš saņēma dūšu un ierunājās:
   —   Kungs, esiet uzmanīgāks.
   —   Kāpēc, mans draugs? — Portoss noprasīja.
   —  Jums var sākt dedzināt iekšas.
   —   Kā tā? — Portoss brīnījās.
   —   Visi šie gardumi dedzina, kungs.
   —   Kādi?
   —   Rozīnes, rieksti, mandeles.
   —   Ak tā; bet, ja mandeles, rieksti un rozīnes dedzina…
   —   Bez šaubām, kungs.
   —   Tad medus atsvaidzina.
   Portoss pastiepa roku uz vaļējas medus muciņas pusi, kur rēgojās lāpstiņa un iegrāba uzreiz kārtīgu pusmārciņu.
   —   Mans draugs, — viņš ieteicās, — tagad es lūdzu jums ūdeni.
   —   Vai spaini, kungs? — pārdevējs naivi apvaicājās.
   —   Nē, pietiks ar karafi, — Portoss labsirdīgi atteica.
   Pacēlis karafi pie mutes kā taurētājs ragu, viņš vienā malkā to iz­dzēra.
   Planšē jutās nepatīkami pārsteigts, bet, būdams viesmīlīgs, viņš izlikās, ka ir aizrāvies sarunā ar d'Artanjanu un tikai brīdi pa brīdim atkārtoja:
   —   Ak, kāds gods, kungs!… Ak, kāds gods!…
   —   Cikos mēs ēdīsim vakariņas, Planšē? — Portoss noprasīja. — Man jau sāk rasties apetīte.
   Vecākais pārdevējs sasita rokas.
   Abi viņa palīgi paslēpās zem letes, baidīdamies, ka Portoss varētu saost svaigu gaļu.
   —   Te mēs tikai mazliet uzkodīsim, — d'Artanjans paskaidroja, — bet vakariņas ēdīsim Planšē muižā.
   —   Tātad mēs dosimies uz jūsu muižu, Planšē? — Portoss vaicāja. — Jo labāk.
   —   Jūs man parādisiet lielu godu, barona kungs.
   Vārdi „barona kungs" spēcīgi iespaidoja pārdevējus, kuri tagad mil­zīgo ēstgribu uztvēra kā dižciltības pazīmi.
   Tituls viņus nomierināja. Nekad nebija dzirdēts, ka cilvēkēdāju kāds godātu par barona kungu.
   —    Es paņemšu līdzi ceļā mazliet cepumu, — Portoss nevērīgi no­teica.
   To teikdams, viņš savu svārku dziļajā kabatā iebēra veselu kasti anīsa cepumu.
   —   Mans veikaliņš ir glābts! — Planšē priecīgi iesaucās.
   —   Jā, tāpat kā siers, — vecākais pārdevējs noteica.
   —   Kāds siers?
   —   Holandes. Tajā iekļuva žurka, un pāri palika tikai apvalks.
   Planšē uzmeta skatienu letei un redzēja, ka salīdzinājums ir nedaudz
   pārspīlēts.
   Vecākais pārdevējs saprata, kas norisinās saimnieka prātā.
   —   Nelaime būs, ja atgriezīsies, — viņš piemetināja.
   —   Vai jums ir augļi? — Portoss jautāja, kāpdams uz augšējo stāvu, kur tika pasniegti uzkožamie.
   „Ak, vai", — tirgotājs pie sevis nosūkstījās, pamezdams lūdzošu ska­tienu uz d'Artanjanu, bet tas nelikās neko manot.
   Pēc uzkožamajiem viņi devās ceļā.
   Bija jau vēls, kad trīs jātnieki, kas bija atstājuši Parīzi ap sešiem, sasniedza Fontenblo.
   Ceļā visi jutās jautri. Portosam patika Planšē sabiedrība, jo tirgotājs pret viņu izturējās ļoti godbijīgi, un viņš ar mīlestību stāstīja par savām pļavām, mežiem un trusīšu alām.
   Portosam bija lauku muižnieku gaume.
   Redzēdams, ka ceļabiedri aizrāvušies ar sarunu, d'Artanjans atlaida pavadu un aizmirsa Portosu, Planšē un visu pasaulē. Caur zilgano koku lapotni spīdēja maigs mēness. Zāle smaržoja, zirgi mundri rikšoja.
   Portoss un Planšē runāja par lauksaimniecību.
   Planšē atzinās Portosam, ka brieduma gados viņš gan pametis zem­kopību tirdzniecības dēļ, bet viņa bērnība pagājusi Pikardijas krāšņo pļa­vu vidū, kur zāle sniedzas līdz pat jostas vietai, un zem sārtu ābolu pil­nām ābelēm; tāpēc viņš sev nosolījies, ka, tikko būs kļuvis bagāts, tūlīt atgriezīsies dabas klēpī un pavadīs dzīves nogali tāpat kā sākumu: tuvāk zemei, kurā atgriežas visi cilvēki.
   —   Ehe, tad jau jus drīz vien atstāsiet tirdzniecību, mīļais Planšē? — Portoss apprasījās.
   —   Kā?
   —   Man šķiet, ka jūs krājat nelielu kapitālu?
   —   Jā, pamazām, — Planšē atteica.
   —   Uz ko jūs tiecaties un pie kādas summas gribat apstāties?
   —   Kungs, — Planšē neatbildēja uz šo visai interesanto jautājumu, — kaut kas mani ļoti sarūgtina.
   —   Kas? — Portoss vaicāja, skatīdamies apkārt, it kā cerēdams sa­meklēt Planšē sarūgtinājuma cēloni un atdot to viņam.
   —    Senāk, — tirgotājs atbildēja, — jūs mani. saucāt vienkārši par Planšē un toreiz jūs teiktu: „Uz ko tu tiecies, Planšē, un pie kāda cipara gribi apstāties?"
   —   Protams, protams, agrāk es tā teiktu, — Portoss mazliet samulsis noteica, — bet toreiz…
   —   Toreiz es biju d'Artanjana sulainis, jūs gribējāt teikt?
   —   Jā.
   —    Kaut arī es vairs neesmu sulainis, es tomēr viņam kalpoju; vēl vairāk, jo no tā laika…
   —   Nu, Planšē?
   —   No tā laika man ir tas gods būt par viņa kompanjonu.
   —   Ko, — Portoss izsaucās, — vai tad d'Artanjans sācis nodarboties ar tirdzniecību?
   —   Pat nedomāju, — atsaucās d'Artaņans, kuru šie vārdi atmodināja no domām; viņš iesaistījās sarunā veikli un ātri, kā tas bija raksturīgs gan viņa miesai, gan prātam. — Nevis d'Artanjans sācis nodarboties ar tirdzniecību, bet gan Planšē ar politiku.
   —   Jā gan, — Planšē lepni un apmierināti apstiprināja, — mēs kopā paveicām mazu operāciju, kas man ienesa simt tūkstošus, bet d'Artanjana kungam divsimt tūkstošus livru.
   —   Re, kā! — Portoss brīnījās.
   —  Tādēļ, barona kungs, — tirgotājs turpināja, — lūdzu, sauciet mani tāpat kā agrāk par Planšē un uzrunājiet ar „tu". Jūs nemaz nevarat ie­domāties, kādu prieku man ar to sagādāsiet!
   —   Ja jau tā, es esmu ar mieru, dārgais Planšē, — Portoss atteica.
   Viņš pacēla roku, lai draudzīgi uzsistu Planšē uz pleca.
   Zirgs īstajā brīdī parāvās sāņus, un šī kustība izjauca jātnieka plā­nus — viņa roka nolaidās tikai uz zirga skausta.
   Zirgam saliecās priekškājas.
   D'Artanjans iesmējās un skaļi izpauda savas domas:
   —   Piesargies, Planšē; ja tu pārāk iepatiksies Portosam, viņš gribēs tevi apmīļot, bet no viņa glāstiem tev labi neklāsies: Portoss ir tāds pats stiprinieks kā agrāk.
   —   Bet Muskctons vēl joprojām ir dzīvs, — Planšē iebilda, — kaut arī barona kungs viņu ļoti mīl.
   —  Protams, — Portoss apstiprināja, tā nopūzdamies, ka visi trīs zirgi sacēlās pakaļkājās, — vēl šorīt es stāstīju d'Artanjanam, kā es skumstu bez viņa. Pasaki man, Planšē…
   —   Paldies, barona kungs, paldies.
   —   Tu esi lāga puisis! Pasaki, cik desetīnu liels ir tavs parks?
   —   Parks?
   —  Jā. Pēc tam mēs saskaitīsim pļavas un mežus.
   —   Kur tad tie ir, kungs?
   —   Tavā muižā.
   —   Bet man nav ne parka, ne pļavu un mežu, barona kungs.
   —    Kas tad tev ir, — noprasīja Portoss, — un kāpēc tu runā par savu muižu?
   —   Es teicu nevis muiža, barona kungs, bet muižiņa, — Planšē maz­liet nokaunējies iebilda.
   —   Ā, saprotu, — Portoss noteica, — tu gribi izlikties kautrīgs.
   —  Nē, barona kungs, es saku tīru patiesību: man ir tikai divas istabas draugiem, un viss.
   —   Kur tas tavi draugi var pastaigāties?
   —   Vislabāk karaļa mežā: tur ir ļoti jauki.
   —  Jā, tas ir lielisks mežs, — Portoss apstiprināja, — gandrīz kā mans Bērī.
   Planšē izbolīja acis.
   —  Jums pieder tāds mežs kā Fontenblo, barona kungs? — viņš no­murmināja.
   —   Veseli divi, bet Berī mežs man patīk vairāk.
   —   Kāpēc? — Planšē pieklājīgi apvaicājās.
   —    Vispirms jau tāpēc, ka es nezinu, kur tas beidzas, un bez tam tajā ir daudz malumednieku.
   —   Kāpēc gan malumednieki padara mežu jums sevišķi patīkamu?
   —    Tāpēc, ka viņi medī manus zvērus un putnus, bet es savukārt viņus, tā ka miera laikā man ir it kā miniatūrs karš.
   Tobrīd Planšē pacēla galvu un ieraudzīja pirmās Fontenblo mājas, kuras skaidri iezīmējās uz debesu fona. Virs tām kā bezveidīga masa slējās pils stāvie jumti, kuri mēness gaismā mirdzēja kā milzu zivs zvīņas.
   —   Kungi, — Planšē sacīja, — man ir tas gods ziņot, ka mēs esam ieradušies Fontenblo.

   Jātnieki pacēla galvas un pārliecinājās, ka Planšē ir pilnīga taisnība.
   Pēc desmit minūtēm viņi atradās uz Lionas ielas, tieši pretī viesnīcai „Skaistais pāvs".
   Augsts, apīņiem apaudzis dzīvžogs droši aizsargāja baltu namu ar kārniņu jumtu.
   Divi mājas logi izgāja uz ielu.
   Logi bija tumši.
   Starp tiem varēja redzēt nelielas durvis, virs kurām uz kolonnām bal- stījas jumtiņš.
   Planšē veikli nolēca no zirga, it kā gribētu pieklauvēt, bet tad pār­domāja, saņēma zirgu aiz iemauktiem un pagāja kādus trīsdesmit soļus uz priekšu.
   Ceļabiedri viņam sekoja.
   Piegājis pie vārtiem, Planšē pacēla koka bultu, kas noslēdza vārtus, un atgrūda vaļā vienu vārtu pusi.
   Pēc tam viņš ieveda savu zirgu nelielā pagalmiņā; spēcīgā mēslu sma­ka liecināja, ka kaut kur tuvumā ir kūts.
   —    Ož vareni, — Portoss skaļi noteica, savukārt nolēkdams no zir­ga, — varētu gandrīz iedomāties, ka esmu nokļuvis savā Pjerfonas govju kūtī.
   —   Man ir tikai viena govs, — Planšē pasteidzās kautrīgi piebilst.
   —   Bet man trīsdesmit, — kaut gan es neesmu īsti saskaitījis.
   Kad abi jātnieki bija pagalmā, Planšē aizvēra vārtus.
   Ar parasto veiklību nolēcis no zirga, d'Artanjans pilnu krūti ievilka lauku gaisu, ar vienu roku norāva jasmīna zaru, bet ar otru mežrozīti, kā jau parīzietis, kas nokļuvis brīvā dabā.
   Portoss ar abām rokām sāka plūkt zirņus, kas vijās ap kārtīm, un tūlīt pat apēda tos ar visām pākstīm.
   Planšē uzbukņīja kaut kādu kroplīgu veci, kas, lupatām apsedzies, gulēja sūnu kaudzē zem nojumes.
   Pazinis Planšē, vecais sāka godāt viņu par „mūsu saimnieku", bod­niekam par lielu prieku.
   —   Aizved zirgus uz stalli, vecais, un labi pabaro, — Planšē norī­koja.
   —   Varen braši zirgi, — vecais ierunājās. — tie kārtīgi jāpabaro.
   —   Pārāk nepārcenties, — d'Artanjans aizrādīja, — pietiks ar salmu klēpi un auzām.
   —    Manam rikšotājam aukstu ūdeni, — Portoss piebilda, — man šķiet, ka viņam ir karsti.
   —  Kungi, varat neuztraukties, — Planšē mierināja, — Selestīna tētiņš ir bijis kavalērists. Viņš prot kopt zirgus. Lūdzu nāciet iekšā, kungi.
   Viņš veda savus draugus pa ārkārtīgi tumšu aleju caur sakņu dārzu, pēc tam pa pļavu, kas aizveda līdz dārziņam, aiz kura bija nams ar fasādi uz ielu.
   Tuvojoties Planšē namam, pa apakšējā stāva atvērtajiem logiem varēja apskatīt visu istabas iekārtu.
   Istabu apgaismoja uz galda stāvošā lampa, un tās maigajā gaismā visa istaba izskatījās kā pats miera, pārticības un laimes iemiesojums.
   Kur vien krita lampas gaisma — vai nu uz seno porcelānu, vai spod­rībā mirdzošajām mēbelēm, vai uz paklāja pakārtajiem ieročiem — tā atstarojās sarkaniem punktiņiem, un katrs priekšmets iepriecināja ska­tienu.
   Pa logu iekšā liecās jasmīna zari, un galds bija apklāts ar žilbinoši baltu galdautu.
   Galds bija klāts divām personām. Kristāla karafitē dzintaraini laistījās dzeltenīgs vīns, bet lielā, zilā fajansa krūze ar sudraba vāku bija pilna ar putojošu sidru.
   Pie galda ērtā, plašā krēslā snauda ap trīsdesmit gadu veca sieviete. Viņas svaigā, ziedošā seja mirdzēja veselībā.
   Klēpī viņai bija saritinājies liels kaķis un skaļi murrāja, kas kopā ar piemiegtajām acīm kaķu valodā nozīmēja „es esmu laimīgs".
   Pārsteigumā apstulbušie draugi apstājās pie loga.
   Vērodams viņu sejas izteiksmi, Planšē jutās glaimots.
   —   Ak tu palaidnis, — d'Artanjans noteica, — tagad es saprotu tavas prombūtnes cēloni!
   —   Oho, cik balts galdauts, — Portoss nodārdināja.
   Izdzirdis viņa balsi, kaķis pazuda kā nebijis, saimniece pamodās, un Planšē laipni ieveda viesus istabā, kur bija uzklāts galds.
   —   Dārgā, atļaujiet man jūs iepazīstināt ar ševaljē d'Artanjanu, manu labdari, — viņš sacīja.
   D'Artanjans satvēra dāmas roku tik galanti kā galma kavalieris prin­ceses roku.
   —    Barons di Valons de Brasjē de Pjerfons, — Planšē mierīgi tur­pināja.
   Portoss savukārt paklanījās tā, ka būtu apmierināta pat Austrijas An­na.
   Tagad bija Planšē kārta.
   Viņš nekautrēdamies noskūpstīja dāmu, gan iepriekš ar zīmi palūdzis atļauju d'Artanjanam un Portosam.
   Protams, ka atļauja tika dota.
   D'Artanjans izteica Planšē komplimentu:
   —  Jūs nu gan protat dzīvot!
   —    Kungs, — Planšē smīnēdams atteica, — dzīve ir kapitāls, un cil­vēkam tas jānogulda pēc iespējas izdevīgāk.
   —    Un tu saņen milzu procentus, — Portoss tā iesmējās, ka iedre­bējās sienas.
   Planšē vēlreiz piegāja pie savas saimnieces.
   —   Mana dārgā, abi šie cilvēki ilgu laiku noteica manu dzīvi. Es ne vienreiz vien jums esmu stāstījis par viņiem.
   —   Jūs minējāt vēl divus vārdus, — dāma sacīja at jūtamu flāmu akcentu.
   —   Vai kundze ir holandiete? — d'Artanjans apvaicājās.
   —   Es taču esmu no Antverpenes, — dāma atteica.
   —   Viņu sauc Hehteras kundze, — Planšē sacīja.
   —   Nesauciet kundzi tā, — d'Artanjans iebilda.
   —   Kāpēc? — Planšē brīnījās.
   —   Tāpēc, ka šis vārds padara viņu vecāku.
   —   Es viņu saucu par Trišēnu.
   —   Brīnišķīgs vārds, — Portoss teica.
   —   Trišēna atbrauca pie manis no Flandrijas ar visiem saviem tiku­miem un divtūkstoš florīniem. Viņa aizbēga no neciešama vīra, kas viņu sita. Kā jau Pikardijas iedzīvotājam, man vienmēr patikušas artuāzietes. No Artuā līdz Flandrijai ir tikai viens solis. Viņa atbrauca pažēloties un izraudāties pie sava krusttēva, bodnieka Lombarda ielā, kur es tagad tir­goju; viņa ieguldīja manā uzņēmumā divtūkstoš florīnu, es tos pavairoju, un tagad viņa saņem desmit tūkstošus.
   —   Bravo, Planšē!
   —   Viņa ir brīva, bagāta, viņai pieder govs un vara pār kalponi un Selestīna tētiņu. Trišēna noaudusi visus manus kreklus, ziemā ada man zeķes, mēs satiekamies katru otro nedēļu,un viņa ir tik laipna, ka uzskata sevi par laimīgu.
   —   Es patiešām esmu laimīga… — Trišēna apgalvoja.
   Portoss sāka skrullēt ūsas.
   „Ak tu velns, — d'Artanjans nodomāja, — ko tas Portoss ir sado­mājis?…"
   Pa to laiku Trišēna, aptvērusi situāciju, aizgāja pasteidzināt virtuveni, atnesa vēl divus galda piederumus un piekrāva galdu ar tik smalkiem ēdieniem, ka vakariņas pārvērtās dzīrēs.
   Sviests, speķis, anšovs, tuncis — vārdu sakot, visa Planšē bodīte.
   Cāļi, dārzeņi, saldūdens un jūras zivis, medījumi — vārdu sakot, viss, ko var dot lauki.
   Bez tam Planšē atgriezās no pagraba ar desmit pudelēm, ko sedza bieza putekļu kārta.
   To izskats iepriecināja Portosa sirdi.
   —    Es esmu izsalcis, — viņš pavēstīja, apsēzdamies blakus Trišēnas kundzei un mezdams uz viņu daudznozīmīgus skatienus.
   D'Artanjans apsēdās viņai pie otra sāna.
   Laimīgais Planšē pieticīgi apsēdās pretī.
   —    Neļaunojieties, ja vakariņu laikā Trišēna bieži aizies no galda, — viņš sacīja, — saimniece vēlas, lai jūsu gultas būtu uzklātas kā nākas.
   Saimniece patiešām vairākkārt uzkāpa augšā pa trepēm, un no otrā stāva atskanēja gultu bīdīšanas troksnis.
   Visi trīs vīrieši ēda un dzēra; sevišķi pūlējās Portoss.
   Bija prieks viņus vērot.
   Kad Trišēna atgriezās ar sieru, no desmit pudelēm bija palikušas tikai atmiņas.
   Neskatoties uz izdzerto vīnu, d'Artanjans bija saglabājis skaidru prā­tu, turpretim Portosam tas lielā mērā bija zudis. Pudeles brāļi sāka vilkt dziesmu.
   D'Artanjans izteica priekšlikumu, lai Planšē vēlreiz dotos uz pagrabu. Tā kā bodnieks bija zaudējis spēju maršēt kā kājnieks, musketieru kap­teinis piedāvājās viņu pavadīt.
   Viņi aizgāja, tā dziedādami, ka nobītos pats velns.
   Trišēna palika pie galda kopā ar Portosu.
   Kamēr abi vīnu cienītāji ņēmās pa pagrabu, meklēdami labākās pu­deles, atskanēja skaļa buča.
   „Portoss iedomājas, ka atrodas Larošelā", — d'Artanjans nodomāja.
   Pudelēm apkrāvušies, viņi uzkāpa augšā.
   Planšē bija tā aizrāvies ar dziedāšanu, ka neko ne redzēja, ne dzir­dēja.
   D'Artanjans bija tikpat acīgs kā vienmēr un skaidri saskatīja, ka Tri­šēnas kreisais vaigs ir daudz sārtāks nekā labais.
   Portoss braši smaidīja un ar abām rokām skrullēja ūsas. Trišēna arī uzsmaidīja lieliskajam senjoram.
   Putojošais Anžū vīns visus trīs pudeles brāļus pārvērta vispirms par trim velniem, bet pēc tam par trīs bluķiem.
   D'Artanjanam tikko pietika spēka paņemt sveci un apgaismot Planšē viņa paša trepes.
   Planšē vilka Portosu, ko no aizmugures stūma arī iereibuši Trišēna.
   D'Artanjanam bija jāuzņemas pienākums atrast istabas un gultas. Portoss iegāzās gultā, tā ka viņa draugs tikai ar pūlēm viņu izģērba. Gu­lēdams D'Artanjans sev teica:
   „Ak tu velns, es taču nozvērējos vairs nekad nedzert dzelteno vīnu, kas ož pēc šauteņu krama. Fui! Ja nu mani musketieri redzētu savu kap­teini tādā izskatā? — Aizvilkdams aizkaru, viņš piebilda — Par laimi viņi mani neredz.".
   Trišēna aizveda Planšē, izģērba viņu, aizvilka aizkaru un aizvēra dur­vis.
   — Laukos iet jautri, — to teikdams, Portoss izstiepa kājas tā, ka ar troksni nolūza gultas gals, bet šim troksnim vairs neviens nepievērsa uz­manību, — tik jautri bija gājis laukos.
   Divos naktī mājā visi krāca.

   Otrā rītā visi trīs varoņi gulēja ciešā miegā.
   Trišēna tālredzīgi bija aizvērusi slēģus, baidīdamās, ka pirmie saules stari varētu kaitēt gulētāju acīm.
   Tāpēc aiz Portosa aizkara un Planšē baldahīna bija tumšs kā pagra­bā, kad d'Artaņanu pamodināja kāds nekautrīgs saules stars, izspiedies cauri slēgiem, musketieris zibenīgi izlēca no gultas, kā gatavodamies pir­mais iet uzbrukumā.
   Vispirms viņš ieņēma Portosa istabu, kas atradās blakus. Portoss cieši gulēja un krāca tā, ka trīcēja sienas. Viņš bija izlaidies gultā visā savā milža augumā un nokāris dūrē sažņaugto roku līdz paklājam pie gultas.
   D'Artanjans pamodināja Portosu, un tas sāka berzēt acis.
   Pa to laiku arī Planšē bija apģērbies un atnāca apsveicināties ar sa­viem viesiem, kuri pēc vakardienas vēl stingri neturējās kājās.
   Neskatoties uz agro ritu, mājā jau valdīja rosība: virtuvene bija uz­sākusi nežēlīgu slaktiņu putnu kūtī, bet Selestīna tētiņš dārzā lasīja ķir­šus.
   Portoss rotaļīgi pastiepa roku Planšē, bet d'Artanjans palūdza atļauju noskūpstīt Trišēnas kundzi, kura nespēja atteikt šo nevainīgo lūgumu. Flāmiete piegāja pie Portosa un tikpat labvēlīgi atļāva sevi noskūpstīt.
   Portoss noskūpstīja Trišēnas kundzi, smagi nopūzdamies.
   Pēc tam Planšē satvēra draugu rokas un sacīja:
   —   Es jums parādīšu savu māju; vakar vakarā bija tumšs kā krāsnī, un mēs neko nevarējām saskatīt. Dienas gaismā viss mainās, un jūs būsiet apmierināti.
   —    Sāksim ar perspektīvu, — d'Artanjans ierosināja. — Mani vis­vairāk vilina skats pa logu. Es vienmēr esmu dzīvojis karaļnamos, bet karaļi prot izvēlēties ainavu.
   —   Man arī vienmēr patikuši dabas skati, — Portoss piekrita. — Savā Pjerfonas pilī es pavēlēju izcirst četras alejas, no kurām paveras brīniš­ķīga perspektīva.
   —   Tūlīt jūs redzēsiet manu perspektīvu, — noteica Planšē.
   Viņš pieveda viesus pie loga.
   —   Tā taču ir Lionas iela, — d'Artanjans pazina.
   —    Uz to iziet divi logi, skats nav nekāds izcilais: tikai krogs, kur vienmēr daudz cilvēku un trokšņu — tas nav nekāds patīkamais kaimiņš. Uz ielu izgāja četri logi, divus es aizmūrēju.
   —   Ejam tālāk, — d'Artanjans skubināja.
   Viņi atgriezās gaitenī, kurš veda uz istabām, un Planšē atvēra slēģus.
   —   Ehē, kas tad tas? — Portoss brīnījās.
   —   Mežs, — Planšē atteica. — Pie apvāršņa vienmēr ir šī svītra — pavasarī dzeltenīga, vasarā zaļa, rudenī sarkana un ziemā balta.
   —   Brīnišķīgi; bet tas traucē redzēt tālāk.
   —   Jā, — Planšē piekrita, — bet no šejienes var redzēt…
   —    Ā, tāds plašs lauks…— Portoss teica. — Kas tur rēgojas?… Krusti, akmeņi…
   —   Tā taču ir kapsēta! — d'Artanjans iesaucās.
   —   Tieši tā, — Planšē apstiprināja. — Varu apgalvot, ka tas ir ļoti interesants skats. Nepaiet ne diena, kad te kādu neglabātu. Fontenblo ir diezgan biezi apdzīvota vieta. Reizēm nāk balti tērptas meitenes, reizēm bagātie pilsētnieki ar apdziedātājiem, reizēm galma virsnieki.
   —   Man tas nepatīk, — Portoss noteica.
   —   Jā, tas nav sevišķi jautri, — d'Artanjans piekrita.
   —   Kapsēta izraisa svētas domas, — Planšē iebilda.
   —   O, es nemaz nedomāju to apstrīdēt!
   —   Mums visiem taču būs jāmirst, — Planšē turpināja, — un es kaut kur izlasīju teicienu, kas man palika prātā: „Domas par nāvi ir svētīgas."
   —   Netaisos iebilst, — Portoss sacīja.
   —  Un tomēr, — d'Artanjans piezīmēja, — domas par zaļumiem, zie­diem, upēm, zilām debesīm un plašām ielejām arī ir svētīgas…
   —    Ja man tas viss būtu, es neatteiktos, — Planšē iebilda, — bet manā rīcībā ir tikai šī mazā kapsēta, kas arī ir ziedoša, ēnaina, klusa un sūnām apaugusi, tāpēc es baudu to un domāju, piemēram, par nabaga pilsētniekiem, kuri dzīvo Lombarda ielā un katru dienu dzird tikai kā dārd divtūkstoš ratu un mīcās pa dubļiem kādi piecdesmit tūkstoši gājē­ju-
   —   Bet tie ir dzīvi! — Portoss iesaucās. — Dzīvi!
   —   Tieši tāpēc es arī mazliet atpūšos, skatīdamies uz mirušajiem, — Planšē pieticīgi noteica.
   —   Planšē tik ir malacis! — d'Artanjans noteica. — Viņš ir dzimis dzejnieks un veikalnieks!
   —  Kungs, — Planšē atteica, — es esmu no tiem cilvēkiem, kas radīti, lai priecātos par visu, ko vien sastop savā zemes dzīves ceļā.
   D'Artanjans apsēdās uz palodzes un sāka pārdomāt Planšē dzīves filozofiju.
   —   Nudien mums tūlīt būs izrāde! — Portoss iesaucās. — Liekas, es dzirdu dziedāšanu.
   —   Jā, jā, dzied, — d'Artanjans apstiprināja.
   —  Tās ir zemākās šķiras bēres, — Planšē nievīgi noteica. — Kapsētā ir tikai garīdznieks, psalmu lasītājs un viens dziedātājs. Kungi, jūs redzat, ka mirušais vai mirusī nav bijuši nekādi prinči.
   —   Neviens nepavada mirušo.
   —   Man gan liekas, ka es kādu redzu, — Portoss apstrīdēja.
   —  Jā, tur iet kāds cilvēks apmetnī, — d'Artanjans apstiprināja.
   —   Nav vērts skatīties, — Planšē noteica.
   —   Mani tas interesē, — d'Artanjans strauji sacīja, atspiezdamies pret palodzi.
   —   Ahā, jums sāk iepatikties, — Planšē jautri ieteicās. — Ar mani bija tāpat: pirmajās dienās man krustīšanās no rīta līdz vakaram iedzina skumjas, bet gaudulīgā dziedāšana urbās man smadzenēs kā nagla. Tagad šī dziedāšana mani iemidzina, un es nekur neesmu redzējis tik skaistus putniņus kā kapsētā.
   —   Nu, es gan nejūtos jautri, — Portoss paziņoja, — es labāk kāpšu
   lejā.
   Ar vienu lēcienu Planšē atradās blakus Portosam un piedāvāja viņam roku, lai izietu dārzā.
   —   Kā, vai jūs paliksiet šeit? — Portoss griezās pie d'Artanjana.
   —   Jā, mans draugs; drīz es pievienošos jums.
   —    O, d'Artanjana kungs nepaliks zaudētājos! — Planšē sacīja. — Vai jau glabā?
   —   Vēl ne.
   —  Ak jā, kapracis gaida, kamēr zārku apsies ar virvēm… Paskatieties, otrā kapsētas pusē parādījās sieviete.
   —    Jā, jā, Planšē! — d'Artanjans ātri piekrita. — bet tagad atstāj mani vienu! Es sāku gremdēties pārdomās par dvēseles glābšanu, tāpēc netraucē mani.
   Planšē nesteidzīgi aizgāja, bet d'Artanjans sāka saasinātā ziņkārībā vērot bēres.
   Divi kaprači noņēma zārku no nestuvēm un lēni ielaida izraktajā bed­rē.
   Vienīgais šīs drūmās ainas skatītājs, cilvēks apmetnī, stāvēja dažus soļus tālāk, atspiedis muguru pret augstu cipresi un aizsedzis seju tā, lai to nevarētu redzēt ne kaprači, ne garīdznieks. Bēres ilga tikai piecas minūtes.
   Kapu aizbēra, un baznīcas kalpotāji devās atpakaļ. Kapracis pārmija dažus vārdus ar garīdznieku un arī aizgāja.
   Cilvēks apmetnī palocījās aizejošajiem un ielika kapracim rokā kādu monētu.
   —   Tie nu gan ir brīnumi! — d'Artanjans nomurmināja. — Tas taču ir Aramiss!
   Aramiss (jo tas patiešām bija viņš) palika viens, bet tikai uz isu brīdi, jo, tiklīdz viņš iegriezās blakusceliņā, atskanēja soļi un varēja dzirdēt no­čaukstam sievietes kleitu.
   Aramiss ceremoniālā pieklājībā tūlīt pat noņēma cepuri un aizveda dāmu kastaņu un liepu paēnā, kas auga pie kādas lepnas kapličas.
   —    Oho, Vannas bīskaps laikam norunājis satikšanos! — d'Artanjans norūca. — Viņš palicis tas pats abats, kurš lakstojās ap sievietēm Nuazī- lesekā. — Jā, bet, — musketieris piebilda, — kas tā par dīvainu sa­tikšanos kapsētā.
   Viņš sāka smieties.
   Saruna ilga vairāk par pusstundu.
   D'Artanjans nevarēja saskatīt dāmas seju, jo viņa stāvēja ar muguru pret musketieri. Tomēr viņš noprata, ka abi nerunā par mīlestību, jo viņi bija pārāk nekustīgi, atturīgi un arī visas kustības izkatījās pārāk mierīgas.
   Sarunas beigās dāma zemu palocījās Aramisa priekšā.
   —     Ehē, viņiem ir īsta galanta satikšanās… Vispirms kavalieris no­metas uz viena ceļgala; pēc tam dāma kaut ko lūdz viņam… Kas gan ir šī dāma? Es būtu gatavs ziedot nagu, lai ieraudzītu viņu.
   Saskatīt tomēr nebija iespējams. Aramiss devās uz priekšu; dāma no­laida plīvuru un sekoja viņam.
   D'Artanjans vairs nespēja izturēt: viņš pieskrēja pie loga, kas izgāja uz Lionas ielu.
   Aramiss iegāja viesnīcā.
   Dāma devās pretējā virzienā, droši vien uz mežmalā redzamo karieti, kurā bija iejūgti divi zirgi.
   Viņa gāja lēnām, galvu nodūrusi un iegrimusi dziļās pārdomās.
   —   Man par katru cenu jādabū zināt, kas ir šī sieviete, — musketieris apņēmās.
   Neko vairāk neprātodams, viņš devās dāmai pa pēdām.
   Pa ceļam d'Artanjans apsvēra, kā lai piespiež viņu pacelt plīvuru.
   —    Viņa nav jauna, — viņš noteica. — Tā ir augstākās sabiedrības dāma. Nudien, pazīstama gaita!
   Viņa piešu šķindoņa un soļu troksnis tukšajā ieliņā bija labi dzirdams. Pēkšņi viņam uzsmaidīja laime, uz kādu viņš pat nebija cerējis.
   Soļu troksnis satrauca dāmu. Viņa iedomājās, ka viņai kāds dzenas pakaļ vai seko, — kas, starp citu, bija pareizi, — un atskatījās.
   D'Artanjans salēcās, it kā viņam lielos būtu ielaists skrošu lādiņš un, strauji pagriezies, nočukstēja:
   —   De Ševrēzas kundze.
   Tagad viņš nolēma jebkuriem līdzekļiem izdibināt visu.
   D'Artanjans palūdza, lai Selestīna tētiņš noskaidro pie kapračiem, ko šorīt apbedīja.
   —   Nabadzīgu franciskāņu mūku, — sekoja atbilde. — Viņam nebija pat suņa, kas viņu pavadītu uz pēdējo atdusas vietu.
   „Ja tā būtu, Aramiss viņa bērēs vis nepiedalītos, — d'Artanjans no­sprieda. — viņa svētībai Vannas bīskapam nepiemīt suņa padevība; pa­visam cita lieta — suņa oža."

   Planšē mājā visi labi paēda.
   Portoss salauza vienas kāpnes un nolauza divus ķiršu kokus, patuk- šoja avenājus, bet līdz zemenēm netika, jo, kā viņš teica, traucēja josta. Jau apradusi ar milzi, Trišēna viņam sacīja:
   —   Jums traucē noliekties nevis josta, bet gan vēderiņš. Sajūsminātais Portoss noskūpstīja Trišēnu, kad tā norāva veselu sauju
   zemeņu un lika ogas viņam tieši mutē.
   D'Artanjans, kas tieši tobrīd pārradās, draudzīgi pārmeta Portosam slinkumu un klusībā nožēloja Planšē.
   Portoss lieliski pabrokastoja. Paēdis viņš pašķielēja uz Trišēnu un noteica:
   —    Man te patīk. Trišēna pasmaidīja.
   Planšē sekoja viņas piemēram, tikai viņa smaids bija mazliet pie­spiests.
   Tad d'Artanjans uzrunāja Portosu:
   —  Gādība, ar kādu mūs apveltī Planšē, nedrīkst traucēt jums paturēt prātā mūsu ceļojuma uz Fontenblo patieso mērķi.
   —   Stādīt mani priekšā karalim?
   —   Tieši tā. Es tūlīt došos veikt priekšdarbus. Jūs, lūdzu, palieciet
   šeit.
   —   Labi, — Portoss piekrita.
   Planšē pameta izbiedētu skatienu uz d'Artanjanu.
   —  Jūs taču neaizejat uz ilgu laiku? — viņš apjautājās.
   —   Nē, mans draugs, vēl šovakar pat es atbrīvošu tevi no abiem ap­grūtinošajiem viesiem.
   —   Vai tad tā drīkst runāt, d'Artanjana kungs!
   —   Zini, tev ir brīnišķīga sirds, bet ļoti maza māja. Gadās, ka cil­vēkam ir tikai divas desetīnas, bet viņš spēj uzņemt karali un nodrošināt viņam vislielākās ērtības. Bet tu, Planšē, neesi dzimis augstmanis.
   —   Portosa kungs arī, — Planšē nomurmināja.
   —    Viņš tāds kļuva, mans dārgais; jau divdesmit gadus viņš saņem simt tūkstošus livru gadā un piecdesmit gadus viņam pieder divas dūres un mugura, kurām līdzīgu nav visā skaistajā Francijā. Portoss ir īsts liel­kungs salīdzinājumā ar tevi, draugs, un… es neturpināšu, tu esi pietiekoši gudrs.
   —   Nē, kungs, lūdzu, turpiniet.
   —   Paskatieties uz savu izpostīto dārzu un tukšo pieliekamo, uz iztī­rīto pagrabu un salauzto gultu un uz… Trišēnas kundzi.
   —   Ak Dievs! — Planšē iesaucās.
   —   Zini, Portosam pieder trīsdesmit ciemi, kuros dzīvo trīssimt jautru vasaļu, un bez tam Portoss ir skaistulis.
   —   Ak Dievs! — Planšē atkārtoja.
   —   Trišēnas kundze ir lieliska sieviete, — d'Artanjans turpināja, — sargā viņu, vai saproti?
   Viņš uzsita veikalniekam uz pleca.
   Tobrīd Planšē pamanīja, ka Trišēna un Portoss nozūd lapenē.
   Trišēna, draiskulīga kā jau īsta flāmiete, bija no ķiršiem izveidojusi Portosam auskarus, un Portoss vai kusa aiz mīlestības, kā Samsons Da- lilas priekšā.
   Planšē sagrāba d'Artanjana roku un aizvilka viņu uz lapeni.
   Portosam par godu jāsaka, ka viņš nemaz nesamulsa… acīmredzot, uzskatīja, ka nedara neko (aunu.
   Planšē par nepatiku, neapmulsa arī Trišēna. Veikalnieks tomēr bija redzējis savā bodē daudz svarīgu cilvēku un bija iemācījies mierīgi uz­ņemt nepatikšanas.
   Viņš paņēma Portosu zem rokas un piedāvāja iet apskatīt zirgus.
   Tad Planšē piedāvāja baronam di Valonam nogaršot pašbrūvētu apri­kožu vīnu, kurš, kā viņš apgalvoja, bija brīnum labi padevies.
   Barons piekrita.
   Tā nu visu dienu Planšē bija spiests iztapt savam ienaidniekam. Savu dzērienu bufeti viņš upurēja patmīlībai.
   D'Artanjans atgriezās pēc divām stundām.
   —   Viss ir sagatavots, — viņš pavēstīja. — Es satiku viņa majestāti pirms mācībām; šovakar karalis mūs gaida.
   —   Karalis mani gaida? — Portoss iekliedzās sasliedamies.
   Cilvēka sirds ir nepastāvīga kā viļņi, un jāatzīst, ka no šī brīža Portoss
   pārstāja skatīties uz Trišēnas kundzi ar maigumu, kas bija atkausējis flā- mietes sirdi.
   Planšē visiem spēkiem centās uzpūst viņā godkārības liesmas. Viņš izstāstīja, vai, pareizāk sakot, atdzīvināja Portosa atmiņā iepriekšējā ka­raļa valdīšanas laika spožumu: kaujas, aplenkumus, svinīgās ceremonijas. Viņš atgādināja angļu greznību, trīs drosmīgo draugu panākumus un to, kā d'Artanjans, sākumā visneievērojamākais no viņiem, vēlāk kļuva par vadoni.
   Planšē atmodināja Portosa entuziasmu, tēlodams viņam aizgājušās jaunības ainas; viņš slavēja dižā kunga dvēseles cēlumu un to, kā tas ievērojis draudzības svētumu; Planšē bija daiļrunīgs un prata to meistarīgi izmantot. Viņš apbūra Portosu, iedvesa bijību Trišēnai un lika d'Artan­janam iegrimt atmiņās.
   Sešos musketieris pavēlēja sedlot zirgus un lika, lai Portoss pārģēr­bjas.
   Viņš pateicās Planšē par viesmīlību un izmeta dažus vārdus par kādu amatu galmā, ko varētu viņam sameklēt, un tas tūlīt cēla Planšē Trišēnas acīs, jo citādi nabaga bodnieks, par spīti savai labsirdībai, devīgumam un uzticībai daudz zaudēja salīdzinājumā ar abiem dižciltīgajiem viesiem.
   Sievietes vienmēr ir tādas: viņas kaislīgi vēlas to, kā viņām nav, bet, tiklīdz vēlamais sasniegts, viņas jūtas vīlušās.
   Izpalīdzējis savam draugam Planšē, d'Artanjans klusi ieminējās Por­tosam:
   —   Mans draugs, jums ir ļoti skaists gredzens.
   —   Trīssimt pistoļu, — Portoss atteica.
   —   Trišēnas kundze jūs atcerētos labāk, ja jūs viņai atstātu šo gre­dzenu.
   Portoss svārstījās.
   —   Vai jums šķiet, ka tas nav pietiekoši skaists? — musketieris vai­cāja. — Es jūs saprotu; tik varens lielkungs kā jūs nevar apmesties bijušā kalpa mājā un devīgi neatlīdzināt viņam par viesmīlību. Bet, ticiet man, Planšē ir zelta sirds, un viņš aizmirsīs par jūsu simttūkstoš livru lielajiem ienākumiem.
   —    Man gribētos, — ārkārtīgi glaimotais Portoss sacīja,— uzdāvināt Trišēnas kundzei nelielu fermu Brasjē; tā arī nav slikts gredzentiņš… div­padsmit desetīnu.
   —   Tas ir par daudz, mīļo Portos… Pataupiet to uz vēlāku laiku.
   Novilcis Portosam no pirksta briljanta gredzenu, d'Artanjans piegāja
   pie Trišēnas.
   —   Kundze, barons nezina, kā lai pierunā jūs pieņemt šo gredzentiņu aiz mīlestības pret viņu. Di Valona kungs ir viens no devīgākajiem un kautrīgākajiem cilvēkiem pasaulē. Viņš gribēja uzdāvināt jums fermu Brasjē; es viņu no tā atrunāju.
   —   Ak! — Trišēna iesaucās, vai aprīdama ar acīm briljantu.
   —   Cik jūs esat devīgs, baron! — iesaucās aizkustinātais Planšē.
   —   Mans labais draugs! — Portoss nomurmināja, apmierināts ar to, cik labi d'Artanjans izteicis viņa domas.
   Šie izsaucienu radīja patētisku izskaņu dienai, kura Planšē varēja beigties ne visai patīkami.
   Tomēr darbojošos personu vidū bija d'Artanjans, bet tur, kur izrīkoja viņš, viss beidzās pēc viņa gaumes un vēlēšanās.
   Visi saskūpstījās. Pateicoties barona devībai, Trišēna saprata savu stā­vokli un, kautrīgi sarkdama, pastiepa augstmanim pretī tikai pieri, kaut vēl nesen bija izturējusies pret viņu visai familiāri.
   Pats Planšē kļuva izcili padevīgs.
   Devības uzplūdos labsirdīgais barons Portoss būtu iztukšojis visu savu kabatu saturu un atdevis virtuvenei un Selestīnam, bet d'Artanjans viņu atturēja.
   — Tagad mana kārta, — viņš noteica un iedeva vienu pistoļu kal­ponei un divus večukam.
   Pat Arpagons* justos iepriecināts un kļūtu devīgāks, dzirdēdams, kā viņi svētīja musketieri.
   D'Artanjans lūdza, lai Planšē pavada viņu līdz pilij, un ielūdza Por­tosu pie sevis. Viņam izdevās iekļūt pilī tā, ka viņu nepamanīja neviens no tiem, ar kuriem viņš nevēlējās satikties.

   Taja pašā vakarā septiņos karalis lielajā salonā pieņēma Holandes sūtni.
   Audience ilga ceturtdaļstundu.
   Pēc tam Ludviķis pieņēma dažas dāmas un kungus, kas nesen bija ievesti galmā.
   Aiz kolonnas kaktiņā stāvēja Portoss un d'Artanjans un, gaidīdami savu kārtu, klusiņām sarunājās.
   —  Vai jūs zināt jaunumu? — musketieris vaicāja Portosam.
   —   Nē.
   —   Nu, tad paskatieties!
   Portoss pacēlās pirkstgalos un ieraudzīja Fukē kungu parādes tērpā; ministrs veda pie karaļa Aramisu.
   Arpagons — Moljera komēdijas „Skopulis" galvenais varonis. Viņa vārds kļuvis par sugas vārdu, lai izteiktu pārmērīgu skopumu.
   —   Aramiss! — Portoss iesaucās.
   —   Fukē kungs stāda viņu priekšā karalim.
   —   Ak! — Portosam izlauzās.
   —   Par Bclilas nocietinājumiem, — d'Artanjans piemetināja.
   —   Bet es?
   —  Jūs? Kā man jau bija tas gods jums aizrādīt, jūs esat lāga dvēsele, Portos, un svēta vientiesība; tāpēc jūs palūdza mazliet apsargāt Senman­dē.
   —   Ak! — Portoss vēlreiz izdvesa.
   —    Bet par laimi es esmu šeit, — d'Artanjans noteica, — un tūlīt būs mana kārta.
   Tobrīd Fukē vērsās pie karaļa, teikdams:
   —    Valdniek, es lūdzu jūsu majestātes labvēlību. D'Erblē kungs nav godkārīgs, bet viņš zina, ka var būt jums noderīgs. Jūsu majestātei va­jadzīgs aģents Romā, un tam jābūt ietekmīgam cilvēkam; mēs varētu ie­gūt kardināla cepuri d'Erblē kungam.
   Karalis sakustējās.
   —   Es reti kaut ko lūdzu jūsu majestātei, — Fukē teica.
   —    Es padomāšu, — karalis atbildēja kā vienmēr, kad par kaut ko šaubījās.
   Uz šiem vārdiem nebija, ko atbildēt.
   Fukē un Aramiss saskatījās.
   Karalis turpināja:
   —   D'Erblē kungs var pakalpot mums arī Francijā, piemēram, kā ar­hibīskaps.
   —    Valdniek, — Fukē iebilda ar sev piemītošo galantumu, — jūsu majestāte apveltī d'Erblē kungu ar savu labvēlību; arhibīskapija var kļūt par labu papildinājumu kardināla cepurei un apliecinājumu karaļa de­vīgumam; tie nemaz neizslēdz viens otru.
   Karalim patika Fukē atjautība, un viņš pasmaidīja.
   —   Pats d'Artanjans nebūtu atbildējis labāk, — viņš noteica.
   Karalis vēl nepaguva izteikt līdz galam, kad viņa priekšā kā no zemes
   izauga d'Artanjans.
   —   Vai jūsu majestāte mani sauca? — viņš apjautājās.
   Aramiss un Fukē atkāpās.
   —    Valdniek, atļaujiet man stādīt priekšā jūsu majestātei baronu di Valonu, vienu no drosmīgākajiem Francijas muižniekiem,— d'Artanjans strauji sacīja, vezdams sev līdz Portosu.
   Ieraudzījis Portosu, Aramiss nobālēja; Fukē zem mežģīņu aprocēm sažņaudza rokas dūrēs.
   —   Portoss šeit! — Fukē pačukstēja Aramisam.
   —   Cst! Nodevība! — uzrunātais atšņāca.
   —     Valdniek,— d'Artanjans turpināja, — vēl pirms sešiem gadiem man vajadzēja di Valona kungu stādīt priekšā jūsu majestātei. Taču daži cilvēki. līdzinās zvaigznēm: viņiem vajadzīgi pavadoņi. Plejāde nevar sa­dalīties. Tāpēc es izvēlējos brīdi, kad, stādot priekšā di Valona kungu, jūsu majestāte var redzēt blakus viņam d'Erblē kungu.
   Aramiss tikko valdījās. Viņš uzmeta d'Artanjanam lepnu skatienu, kā pieņemdams mesto izaicinājumu.
   —   Lūk, kā! Tātad viņi ir draugi? — karalis vaicāja.
   —   Vistuvākie, valdniek, un viens par otru atbild. Pajautājiet Vannas bīskapam, kas nocietināja Belilu.
   Fukē atkāpās vēl tālāk.
   —   Belilu nostiprināja barons,— Aramiss vēsi noteica.
   Viņš norādīja uz Portosu, kurš paklanījās otrreiz.
   Ludviķis skatījās un neticēja savām acīm.
   —   Jā, — d'Artanjans apstiprināja, — bet tagad esiet tik laipns un pajautājiet barona kungam, kas viņam palīdzēja darbos.
   —   Aramiss, — Portoss atklāti pavēstīja un nepārprotami norādīja uz bīskapu.
   „Ko gan tas viss nozīmē, — bīskaps domāja, — un kā šī komēdija beigsies?"
   —   Kā! — karalis iesaucās. — Kardināla kungu… es gribēju teikt — bīskapu… sauc Aramiss?
   —   Tā ir armijas laika iesauka, — d'Artanjans paskaidroja.
   —   Draudzīga, — Aramiss izlaboja.
   —    Kāpēc kautrēties? — d'Artanjans iesaucās. — Valdniek, zem šī garīdznieka apģērba slēpjas visspožākais virsnieks, bezbailīgākais muiž­nieks un mācītākais teologs jūsu karalistē.
   Ludviķis pacēla galvu.
   —    Un arī inženieris! — viņš noteica, apbrīnodams Aramisa nepa­rasto seju.
   —   Nejaušības pēc inženieris, valdniek, — Aramiss paskaidroja.
   —    Valdniek, mana drauga musketiera padomi simtiem reižu palī­dzēja jūsu tēva ministriem… Vārdu sakot, d'Erblē kungs kopā ar di Va­lona kungu, mani un jūsu majestātei pazīstamo grāfu de Lafēru veidoja kvartetu, par kuru tika daudz runāts nelaiķa karaļa laikā un jūsu majestā­tes bērnībā.
   —   Un viņš nostiprināja Belilu! — karalis daudznozīmīgi atkārtoja.
   Aramiss paspēra soli uz priekšu.
   —  Lai pakalpotu dēlam tāpat, kā es kalpoju tēvam, — viņš ierunājās.
   D'Artanjans nenolaida acis no Aramisa, kamēr viņš runāja. Šajos vār­dos viņš uztvēra tik patiesu cieņu, dedzīgu padevību un atklātību, tā ka pat viņš — mūžīgais skeptiķis un nekļūdīgais d'Artanjans — noticēja.
   „Tādā balsī nemelo", — viņš nodomāja.
   Ludviķis jutās aizkustināts.
   —   Tādā gadījumā, — viņš teica Fukē, kurš satraukti gaidīja, kā viss beigsies, — kardināla mantija jums ir nodrošināta. Es jums apsolu, d'Erblē kungs, ka, tiklīdz atbrīvosies kāda vieta, jūs kļūsiet par kardinālu. Varat pateikties Fukē kungam.
   Kolbērs dzirdēja šos vārdus, un tie sāpīgi atbalsojās viņa sirdī.
   Viņš strauji atstāja zāli.
   —   Tagad jūsu kārta, di Valona kungs, — karalis sacīja, — piedo­diet… Man patīk atlgot mana tēva kalpus.
   '— Valdniek… — Portoss iesāka.
   Citu neko viņš nespēja izteikt.
   —   Valdniek! — d'Artanjans iesaucās. — Šo cienījamo muižnieku no­mācis jūsu diženums, kaut gan viņš vīrišķīgi izturējis tūsktošiem ie­naidnieku uzbrukumu. Es tomēr zinu, ko viņš domā un, tā kā es esmu vairāk pieradis skatīties uz sauli… tad es atklāšu jums viņa domas: viņam nekas nav vajadzīgs, un viņš nevēlas neko vairāk, kā tikai baudīt laimi redzēt jūsu majestāti kādas piecpadsmit minūtes.
   —  Šodien jūs vakariņosiet pie manis, — karalis veltīja Portosam laip­nu smaidu.
   Portoss pietvīka lepnumā un priekā.
   Karalis viņu atlaida, un d'Artanjans, noskūpstījis draugu, paveda viņu sāņus.
   —   Pie galda sēdieties man blakus, — Portoss viņam sacīja pie auss.
   —   Labi, draugs.
   —   Aramiss dusmojas uz mani, vai ne?
   —   Aramiss vēl nekad nav jūs tā mīlējis, kā patlaban. Iedomājieties tikai: es tikko izgādāju viņam kardināla cepuri.
   —   Tiesa gan, — Portoss noteica. — Starp citu, vai karalim patīk, ja pie galda daudz ēd?
   —   Tas viņam glaimo, — d'Artanjans atteica. — Viņam ir karaliska apetīte.
   —   Tas mani iepriecina, — Portoss jūsmoja.

   Aramiss strauji apgriezās un piegāja pie Portosa, kas stāvēja aiz ko­lonnas. Sniegdams roku, viņš vaicāja:
   —   Nu, izbēgāt no mana ieslodzījuma?
   —   Nerājiet viņu, — d'Artanjans iejaucās, — tas biju es, dārgo Ara- mis, kas izlaida gūstekni brīvībā.
   —   Ak, mans draugs! — Aramiss noteica, skatīdamies uz Portosu. — Jums pietrūka pacietības?
   D'Artanjans nāca Portosam palīgā.
   —  Jūs, garīdznieki, esat lieli politiķi, — viņš teica Aramisam. — To­ties mēs, karavīri, ejam taisnā ceļā uz mērķi. Tas arī ir viss. Es apciemoju laipno Bezmo kungu.
   Aramiss kļuva uzmanīgs.
   —   A, jūs man atgādinājāt, ka man ir Bezmo kunga vēstule.
   Portoss iedeva bīskapam mums jau pazīstamo vēstuli.
   Aramiss palūdza atļauju to izlasīt un tā arī izdarīja. D'Artanjans par to neuztraucās, jo vēstules saturs viņam jau bija zināms.
   Turklāt Aramiss tik lieliski valdīja pār sevi, ka, skatīdamies uz viņu, d'Artanjans varēja tikai sajūsmināties.
   Izlasījis vēstuli, Aramiss ar vienaldzīgu sejas izteiksmi to iebāza ka­batā.
   —   Tātad, dārgo kaptein, jūs teicāt…
   —   Es teicu, — musketieris turpināja, — ka biju pie Bezmo dienesta vizītē.
   —   Dienesta? — Aramiss pārvaicāja.
   —   Jā, — d'Artanjans atbildēja. — Mēs, protams, runājām par jums un mūsu draugiem. Jāpiezīmē, ka Bezmo mani uzņēma vēsi. Es atvadījos no viņa. Kad es devos mājās, mani apturēja kāds kareivis un palūdza (viņš droši vien mani pazina, neskatoties uz to, ka nebiju formas tērpā): „Kaptein, vai jūs man nepalīdzētu izlasīt adresi uz šīs vēstules". Es izla­sīju: „Di Valona kungam pie Fukē kunga Senmandē". — „Lūk, kā! — es nodomāju. — Portoss nav atgriezies Pjerfonā vai Belilā, kā es domāju, bet gan dzīvo Senmandē pie Fukē kunga! Fukē kunga nav Senmandē. Tātad Portoss tur ir viens pats vai arī kopā ar Aramisu. Apciemosim viņu." Un tā es devos pie Portosa.
   —   Lieliski! — Aramiss izklaidīgi noteica.
   —   Man jūs to nestāstījāt, — Portoss pārmetoši iebilda.
   —   Nebija laika, mans draugs.
   —   Un jūs atvedāt Portosu uz Fontenblo?
   —   Pie Planšē.
   —   Vai Planšē dzīvo Fontenblo? — Aramiss vaicāja.
   —   Jā, blakus kapsētai! — Portoss neapdomīgi izgrūda.
   —   Ko, blakus kapsētai? — Aramiss kļuva aizdomīgs.
   „Lieliski, — musketieris nosprieda, — izmantosim radušos apjuku­mu".
   —   Jā, blakus kapsētai, — Portoss apstiprināja. Planšē ir lāga puisis un vāra lielisku ievārījumu, bet viņa mājas logi iziet uz kapsētu. Tas atstāj nomācošu iespaidu. Piemēram, šorīt…
   —   Šorīt? — pārvaicāja Aramiss, uztraukdamies aizvien vairāk.
   D'Artanjans uzgrieza viņiem muguru un sāka bungot maršu pa loga
   stiklu.
   —   Šorīt, — Portoss turpināja, — mēs redzējām bēres.
   —   Ak tā!
   —   Šausmīgi skumjš skats. Es nu gan nedzīvotu mājā, no kuras pastā­vīgi jāskatās uz miroņiem… Toties d'Artanjanam tas laikam patika.
   —   Vai d'Artanjans arī redzēja šo ceremoniju?
   —   Ne tikai redzēja, bet tīri vai aprija acīm.
   Aramiss sarāvās un pagriezās pret musketieri, bet tas bija uzsācis dzīvu sarunu ar de Sentenjanu.
   Aramiss turpināja izjautāt Portosu; viņš izspieda visu sulu no šī mil­zīgā citrona un tad to pameta.
   Viņš piegāja pie d'Artanjana un, uzsitis musketierim uz pleca, sacīja:
   —   Draugs, mēs neēdam vakariņas pie karaļa.
   —   Es gan.
   —   Vai jūs varat man veltīt desmit minūtes?
   —   Kaut vai divdesmit. Agrāk viņa majestāte pie galda nesēdīsies.
   —   Kur mēs varam aprunāties?
   —   Kaut vai tepat uz soliņa. Karalis ir aizgājis, tas nozīmē, ka var apsēsties un zālē neviena nav.
   Abi apsēdās. Aramiss saņēma d'Artanjana roku.
   —   Dārgais draugs, — viņš iesāka, — atzīstieties, ka jūs esat iedvesis Portosam zināmu neuzticību pret mani.
   —   Labprāt atzīstu, bet tikai ne to, par ko jūs mani turat aizdomās. Es redzēju, ka Portoss līdz nāvei garlaikojas un nolēmu, ka stādīšu viņu priekšā karalim un pie viena izdarīšu viņa un jūsu labā to, ko jūs pats nekad neizdarītu.
   —   Kas tas ir?
   —   Paslavēšu jūs karaļa klātbūtnē.
   —   Pateicos. Jums ļoti labi izdevās izpildīt savu nodomu.
   —   Tā es pastūmu uz jūsu pusi kardināla cepuri, kas jau grasījās izgaist.
   —   Es atzīstu, — Aramiss ar savādu smaidu noteica, — jūs esat ne­aizvietojams savu draugu aplaimošanā.
   —  Tātad jūs piekrītat, ka es tā rīkojos vienīgi Portosa interesēs?
   —   Es arī gribēju par viņu parūpēties, bet jūsu iespējas ir lielākas.
   Tagad savukārt pasmaidīja d'Artanjans.
   —   Būsim pilnīgi atklāti viens pret otru, — Aramiss ierosināja. — Vai jūs mani mīlat tāpat kā agrāk, dārgais d'Artanjan?
   — Pilnīgi tāpat, — d'Artanjans atbildēja, neuzņemdamies pārāk lielu atbildību par saviem vārdiem.
   — Tādā gadījumā pateicos, un runāsim viens ar otru pilnīgi atklā­ti, — Aramiss sacīja. — Vai jūs ieradāties Belilā karaļa dēļ?
   —   Protams!
   — Tātad jūs gribējāt sabojāt mums prieku uzdāvināt karalim nocie­tināto Belilu?
   — Bet, mans draugs, lai kaut ko izjauktu, man iepriekš bija jāzina par jūsu nodomu.
   —   Vai tad jūs atbraucāt uz Belilu, neko nezinādams?
   — Par jums — jā! Sakiet, lūdzams, kā es varēju iedomāties, ka Ara­miss kļuvis par inženieri, kas būvē nocietinājumus kā Polībijs vai Arhi- mēds.*
   —   Tas tiesa. Un tomēr jūs nojautāt tur manu klātbūtni?
   —   O, jā.
   —   Un Portoss?
   — Dārgais, es nevarēju uzminēt, ka Aramiss kļuvis par inženieri. Es nevarēju nojaust, ka par to kļuvis Portoss. Kāds latīņu rakstnieks teicis „Par oratoru kļūst, par dzejnieku piedzimst."**
   Viņš neteica „Par Portosu piedzimst, par inženieri kļūst".
   — Jūs vienmēr esat bijis apburoši asprātīgs, — Aramiss vēsi notei­ca. — Tomēr turpināsim.
   —   Turpināsim.
   —   Uzzinājis mūsu noslēpumu, jūs pasteidzāties to paziņot karalim?
   —  Dārgais, es steidzos tāpēc, ka jūs bijāt tik steidzīgi. Ja cilvēks, kurš sver divsimt piecdesmit astoņas mārciņas kā Portoss, aulekšo ar
   Polībijs (apm. 201 — apm.120. p.m.ē.) — izcils sengrieķu vēstur­nieks.
   Arhimeds (apm. 287-212 p.m.ē.) — senās Gieķijas izcilākais ma­temātiķis un mehāniķis; vadīja Sirakūzu aizstāvēšanu romiešu ap­lenkuma laikā; pateicoties viņa izgudrotajām mašīnām, romieši trīs gadus nevarēja ieņemt Sirakūzas.
   Šī teiciena autors ir Marks Tūlijs Cicerons (106-43 p.m.ē.) romie­šu orators, politiskais darbinieks un rakstnieks.
   pasta zirgiem, bet podagras mocīts prelāts (piedodiet, jūs man pats to izstāstljās) brāžas kā viesulis, tad man rodas aizdomas, ka abi mani drau­gi vēlas noslēpt kaut ko ļoti svarīgu, un tā nu jums par prieku drāžos ari es… cik vien atļauj mans kalsnums un podagras trūkums.
   —   Dārgais draugs, bet vai jums neienāca prātā, ka jūs varat izdarīt lāča pakalpojumu man un Portosam?
   —   Ienāca gan, bet arī jūs ar Portosu piespiedāt mani Belilā spēlēt visai neapskaužamu lomu.
   —   Piedodiet man, — Aramiss lūdza.
   —   Atvainojiet arī jūs mani, — d'Artanjans atbildēja.
   —   Vārdu sakot, — Aramiss turpināja, — tagad jūs zināt visu.
   —   Nudien ne!
   —   Jūs zināt, ka man vajadzēja nekavējoties brīdināt Fukē kungu, lai viņš ierastos pie karaļa pirms jums.
   —   Te viss nav īsti skaidrs.
   —   Nē taču! Fukē kungam ir daudz ienaidnieku. Jūs to zināt?
   —   O, jā!
   —   Viens ir sevišķi bīstams.
   —   Bīstams?
   —  Ārkārtīgi! Lai pārspētu šī ienaidnieka ietekmi, Fukē vajadzēja pie­rādīt karalim savu dziļo padevību un gatavību uz jebkuru upuri. Viņš sagādāja viņa majestātei pārsteigumu, uzdāvinādams Belilu. Ja jūs būtu pirmais, pārsteigums būtu sabojāts… Varētu rasties iespaids, ka mēs pie­kāpjamies aiz bailēm.
   —   Saprotu.
   —   Tas arī ir viss noslēpums, — Aramiss jutās apmierināts, ka viņam izdevies pārliecināt musketieri.
   —    Vienkāršāk gan būtu bijis pavest mani sāņus, kamēr mēs bijām Belilā un pateikt: „Dārgais draugs, mēs nocietinām Belilu, lai uzdāvinātu to karalim… Esiet tik laipns un pasakiet, kā pusē jūs esat — Kolbēra kunga vai Fukē kunga?" Var gadīties, ka es neko neatbildētu; bet, ja jūs man jautātu: „Vai jūs esat mans draugs?" — es atbildētu: „Jā".
   Aramiss nodūra galvu.
   —    Ar to pašu es būtu atbruņots, — d'Artanjans turpināja. — Ie­radies pie karaļa, es teiktu: „Valdniek, Fukē kungs nocietina Belilu un dara to lieliski; lūk, ko man lika pateikt jūsu majestātei Belilas pārvald­nieks". Vai ari: „Fukē kungs vēlas jūs apmeklēt, lai atklātu savus no­domus". Es nebūtu muļķa lomā, jūsu pārsteigums netiktu sabojāts, un mēs neskatītos šķībi viens uz otru.
   —    Bet tagad, — Aramiss ieteicās, — jūs rīkojāties kā Kolbēra draugs. Vai jūs esat viņa draugs?
   —  Nudien ne! — musketieris iesaucās. — Kolbēra kungs ir pedants, un es viņu ienīstu tāpat, kā ienīdu Mazarīni, bet es no viņa nebaidos.
   —   Es toties mīlu Fukē kungu, — Aramiss sacīja, — un esmu viņam uzticīgs. Jūs zināt manu stāvokli… Es biju nabags… Fukē kungs nodro­šināja man ienākumus, izgādāja bīskapiju; viņš izdarīja man vēl daudzus pakalpojumus un bija ļoti laipns pret mani; es pietiekoši labi pazīstu cilvēkus, lai prastu novērtēt tik labvēlīgu attieksmi. Fukē kungs iekaroja manu sirdi, un es nodevu sevi viņa rīcībā.
   —   Lieliski. Jums ir brīnišķīgs pavēlnieks.
   Aramiss saknieba lūpas.
   —   Es domāju, ka labāku neatrast.
   Iestājās klusums.
   D'Artanjans to nepārtrauca.
   —   Droši vien jūs jau zināt no Portosa, kā viņš tika iepīts visā šajā notikumā?
   —  Nē, — d'Artanjans iebilda. — Tiesa, es esmu ziņkārīgs, bet nekad neizprašņāju draugu, ja viņš grib kaut ko paturēt noslēpumā.
   —   Tūlīt es jums to atklāšu.
   —   Nav vērts, ja jūsu atzīšanās man uzliek kaut kādu pienākumu.
   —   Nebaidieties. Es vienmēr esmu ļoti mīlējis Portosu viņa vienkār­šības un labsirdības dēļ; Portoss ir atklāts cilvēks. Kopš es esmu kļuvis par bīskapu, es meklēju vaļsirdīgus cilvēkus, kuri man iedveš mīlestību pret patiesību un naidu pret intrigām.
   D'Artanjans noglaudīja ūsas.
   —   Saticis Portosu, es centos viņam tuvināties. Viņš nebija aizņemts, un viņa klātbūtne atgādināja man vecos labos laikus, pasargādama no drūmām domām. Es ataicināju Portosu uz Vannu. Fukē kungs mani mīl; uzzinājis, ka Portoss ir mans draugs, viņš apsolīja parūpēties par viņu pie karaļa. Tas arī ir viss noslēpums.
   —   Es to neizmantošu ļaunprātīgi, — d'Artanjans apsolīja.
   —    Ļoti labi to zinu, dārgais draugs; nevienam citam nepiemīt tik patiesas goda jūtas.
   —   Jūtos glaimots, Aramis.
   —   Bet tagad…
   Prelāts centās ieskatīties drauga dvēseles dziļumos.
   —   Tagad parunāsim par mums pašiem. Vai vēlaties kļūt par Fukē kunga draugu? Nepārtrauciet mani, pirms neesat uzzinājis, ko es gribu teikt.
   —   Klausos.
   —   Vai gribat kļūt par Francijas maršalu, pēru, hercogu un pārvaldīt hercogisti ar miljonu iedzīvotāju?
   —    Kas tad jādara, mans draugs, lai to visu iegūtu? — d'Artanjans jautāja.
   —   Jābūt Fukē kunga pusē.
   —   Es esmu karaļa pusē, dārgais draugs.
   —   Es tomēr ceru, ka ne tikai viņa?
   —   Es nedalu savu uzticību.
   —   Man šķiet, ka jums ir ne tikai krietna sirds, bet arī mazliet god­kāres?
   —   Jā, protams.
   —   Tātad…
   —   Tātad es vēlos būt Francijas maršals; bet par maršalu, hercogu, pēru mani iecels karalis; tikai karalis man dos to visu.
   Aramiss vērīgi paskatījās uz d'Artanjanu.
   —   Vai tad nevalda karalis? — d'Artanjans noprasīja.
   —   Neviens to nepastrīd. Arī Ludviķis XIII bija valdnieks.
   —  Jā, bet starp Rišeljē un Ludviķi XIII nebija d'Artanjana, — mus­ketieris mierīgi atteica.
   —   Ap karali ir daudz klupšanas akmeņu, — Aramiss turpināja.
   —   Tikai ne karalim.
   —   Protams, un tomēr…
   —   Klausieties, Aramis, es redzu, ka te katrs domā tikai par sevi un neviens par karali; tāpēc es atbalstīšu sevi, atbalstīdams viņu.
   —   Bet nepateicība?
   —   No tās baidās tikai vājie!
   —   Jūs esat ļoti pārliecināts par sevi.
   —   Liekas, jā.
   —   Bet varbūt ar laiku jūs vairs nebūsiet karalim vajadzīgs?
   —   Gluži otrādi, es domāju, ka nākotnē būšu viņam vajadzīgs vēl vai­rāk. Paklausieties, ja nu vajadzētu savaldīt jaunu Kondē, kas to izdarītu? Lūk, šis… vienīgi šis visā Francijā!
   D'Artanjans uzsita pa savu zobenu.
   —  Jums taisnība, — Aramiss nobālis sacīja.
   Viņš piecēlās un paspieda d'Artanjana roku.
   —   Uz vakariņām aicina pēdējo reizi, — musketieru kapteinis notei­ca. — Ja atļausiet…
   Aramiss apskāva musketieri un sacīja viņam:
   —   Tāds draugs kā jūs ir brīnišķīgākā pērle karaļa kronī.
   Viņi šķīrās.
   „Man jau likās, ka tas nav tāpat vien", — d'Artanjanam pazibēja doma.
   „Atrāk jāpieliek uguns pulverim, — Aramiss pie sevis nosprieda. — D'Artanjans jūt kaut ko nelāgu".

   Mēs redzējām, ka grāfs de Gisš atstāja zāli tobrīd, kad Ludviķis XIV tik galanti pasniedza Lavaljērai brīnišķīgās rokassprādzes, ko bija laimējis loterijā.
   Kādu laiku grāfs pastaigājās gar pili. Viņš jutās aizdomu mākts un satraukts.
   Pēc tam viņš uz terases sāka gaidīt princesi.
   Pagāja vairāk par pusstundu. Diez vai vientulība rosināja grāfā jautras domas.
   Viņš izņēma no kabatas piezīmju grāmatiņu un pec ilgām pārdomām uzrakstīja:
   «Princese, lūdzu veltiet man dažus mirkļus sarunai. Neuztraucieties par šo lūgumu, to radījusi tikai dziļā cieņa, kādu es… u.t.t., u.t.t.".
   Viņš parakstīja šo neparasto lūgumu, salocīja četrkārt lapiņu, bet to­brīd pamanīja, ka karalienes viesi sāk izklīst.
   Viņš ieraudzīja Lavaljēru, tad Montalē, kas sarunājās ar Malikornu.
   De Gišš palaida garām visus karalienes mātes viesus, kas tikko vēl bija drūzmējušies viņas salonā.
   Princese nerādījās. Tomēr, lai atgrieztos mājās, viņai bija jāšķērso šis pagalms, un Gišs uzmanīgi to vēroja.
   Beidzot viņš ieraudzīja princesi; viņu pavadīja divi pāži, kas apgais­moja lāpām ceļu; Henriete gāja ātri un, sasniegusi durvis, uzsauca:
   —   Pāži, noskaidrojiet, kur ir grāfs de Gišs. Viņam man jāiztāsta par kāda uzdevuma izpildi. Ja viņš ir brīvs, palūdziet viņu atnākt pie ma­nis.
   De Gišs, paslēpies ēnā, cieta klusu. Tiklīdz princese iegāja pa dur­vīm, viņš strauji noskrēja no terases un ar visvienaldzīgāko sejas izteiksmi devās pretī pāžiem, kuri gāja uz viņa istabu.
   „Lūk, kā — princese sūtīja pēc manis!" — viņš satraukti nodomāja un saburzīja savu vairs nevajadzīgo zīmīti.
   —   Grāf! — pamanījis viņu, teica viens no pāžiem. — Mēs ļoti prie­cājamies, ka sastapām jūs.
   —   Ko jūs vēlaties, kungi?
   —   Mēs nākam princeses uzdevumā.
   —   Princeses uzdevumā? — de Gišs izlikās brīnāmies.
   —   Jā. Viņas augstība jūs aicina: jums jāatskaitās viņai par kāda uz­devuma izpildi. Vai jūs esat brīvs?
   —   Es esmu pilnībā viņas augstības rīcībā.
   —   Tādā gadījumā, lūdzu, sekojiet man.
   Ieradies de Gišs sastapa princesi bālu un satrauktu.
   Pie durvīm stāvēja Montalē, kurai ļoti gribējās zināt, ko nodomājusi viņas kundze.
   —   Ā, tas esat jūs, de Giša kungs, — ieraudzījusi grāfu, princese teica, — lūdzu… De Montalē jaunkundze, jūs esat brīva un varat iet.
   Vēl vairāk ieintriģēta, Montalē paklanījās un aizgāja. Princese un de Gišs palika vieni.
   Priekšrocības bija grāfa pusē: princese pati bija uzaicinājusi viņu uz satikšanos. Bet kā gan grāfs varēja izmantot savas priekšrocības? Princese bija tik patvaļīga, un viņas noskaņojums tik mainīgs. To viņa node­monstrēja tūlīt pat; sarunas sākumā viņa pēkšņi noprasīja:
   —   Vai jums patiešām nav nekā, ko man teikt, grāf?
   Viņam likās, ka Hernriete uzminējusi viņa domas; likās (iemīlējušies ir lētticīgi un akli kā dzejnieki vai pareģi), ka viņa uzminējusi sava pie­lūdzēja dedzīgo vēlmi viņu redzēt un arī tās mērķi.
   —  Jā, princese, — viņš atbildēja, — es esmu ļoti pārsteigts.
   —   Par notikumu ar rokassprādzēm, vai ne? — princese strauji ie­teicās.
   —  Jā, princese.
   —   Vai, pēc jūsu domām, karalis ir iemīlējies? Sakiet!
   De Gišs vērīgi paskatījās uz viņu, un princese nolaida acis, jo šis skatiens iespiedās viņā līdz sirds dziļumiem.
   —   Manuprāt, — viņš atbildēja, — karalis droši vien vēlas kādu pa­mocīt, jo citādi viņš necenstos tik atklāti paust savas jūtas; viņš neuz­drošinātos tik mierīgi kompromitēt meiteni, kura līdz šim uzvedusies ne­vainojami.
   —   Šī nekauņa? — princese augstprātīgi noteica.
   —   Varu galvot jūsu augstībai, — de Gišs godbijīgi, bet stingri no­teica, — de Lavaljēras jaunkundzi mīl kāds cilvēks, kas pelna visdziļāko cieņu.
   —   Vai tikai tas nav Braželons?
   —   Mans draugs. Jā, princese.
   —   Bet kāda daļa karalim, ka viņš ir jūsu draugs?
   —   Karalis zina, ka Braželons ir Lavaljēras jaunkundzes līgavainis; tā kā Rauls godīgi kalpo karalim, karalis nevēlēsies izraisīt neglābjamu ne­laimi.
   Princese skaļi iesmējās, un šie smiekli sāpīgi atbalsojās de Giša sir­dī.
   —   Es vēlreiz atkārtoju, princese, — es nedomāju, ka karalis ir iemī­lējies Lavaljērā, un par pierādījumu gribu vaicāt jums: kuras patmīlību viņa majestāte šajā gadījumā gribēja aizskart? Jūs pazīstat galmu un pa­līdzēsiet man atrast atbildi uz šo jautājumu, jo sevišķi tāpēc, ka galmā runā par jūsu augstības tuvajām atiecībām ar karali.
   Princese iekoda lūpā un, nespēdama izdomāt atbildi, mainīja sarunas tematu.
   —    Pierādiet man, — viņa teica, skatīdamās uz grāfu un ielikdama šajā skatienā visu savu dvēseli, — pierādiet, ka jūs gribējāt ar mani runāt, kaut gan tā biju es, kas jūs uzaicināja.
   De Gišs izvilka savu zīmīti un svinīgi to pasniedza.
   —   Mūsu vēlmes sakrita.
   —   Jā, — grāfs sacīja ar nepārspējamu maigumu, — un es jau pa­skaidroju, kāpēc vēlējos jūs redzēt; jūs gan vēl neesat pateikusi, kāpēc likāt mani aicināt.
   —   Tiesa gan.
   Princese šaubījās.
   —   Es kļūstu vai traka to rokassprādžu dēļ, — viņa pēkšņi izteica.
   —    Vai jūs gaidījāt, ka karalis tās uzdāvinās jums? — de Gišs vai­cāja.
   —   Kāpēc gan ne?
   —   Princese, bet karalim taču bez jums, brāļasievas, ir arī sieva?
   —   Bet bez Lavaljēras, — aizskartā princese iekliedzās, — viņam es­mu es! Viņam ir viss galms!
   —    Varu jums apgalvot, ka, ja kāds dzirdētu jūsu vārdus un redzētu apsarkušās acis un, lai Dievs man piedod, šo asaru, kas trīc jūsu skrop­stās… — grāfs godbijīgi teica, — jā, ja kāds to redzētu, tad sacītu, ka jūsu augstība ir greizsirdīga.
   —   Greizsirdīga! — princese augstprātīgi noteica. — Greizsirdīga uz Lavaljēru?
   Viņa cerēja apvaldīt de Gišu ar savu augstprātīgo žestu un nievīgo toni.
   —   Jā, uz Lavaljēru, princese! — viņš droši atkārtoja.
   —   Kungs, man liekas, ka jūs uzdrošināties mani apvainot, — Hen- riete nočukstēja.
   —   Nē, princese, — mazliet satraukts, grāfs atbildēja, nolēmis tomēr nepakļauties šim niknuma uzplūdam.
   —   Ārā! — princese uzkliedza, vairs nespēdama valdīties, jo de Giša aukstasinība un mierīgā godbijība bija viņu galīgi satracinājušas.
   De Gišs atkāpās dažus soļus, paklanījās, tad izslējās un bāls kā nāve viegli drebošā balsī izteica:
   —   Man nevajadzēja tā pūlēties, ja saņemu tik netaisnīgu spriedumu.
   Nesteidzoties viņš uzgrieza princesei muguru.
   De Gišs vēl nebija paspēris ne pāris soļu, kad princese kā tīģeriene metās viņam pakaļ, saķēra aiz piedurknes un vilka atpakaļ:
   —   Jūsu liekulīgā godbijība ir aizvainojošāka nekā tiešs apvainojums. Apvainojiet mani, bet tikai runājiet!
   Viņa niknumā trīcēja.
   —    Princese, — grāfs maigi atbildēja, izvilkdams zobenu, — duriet man tieši sirdī, bet nemociet!
   Viņai pievērstais mīlas, apņēmības un pat izmisuma pilnais skatiens pārliecināja princesi, ka šis ārēji mierīgais cilvēks caururbs sevi ar zo­benu, ja viņa bildīs vēl kaut vārdu.
   Viņa izrāva de Gišam ieroci un, spiezdama viņa roku, kā neprātā teica:
   —    Grāf, apžēlojieties par mani! Jūs redzat, kā es ciešu, bet jūsos nav ne kripatiņas žēluma.
   Lēkme beidzās ar asarām, kas apslāpēja viņas balsi. Redzēdams, ka princese raud, de Gišs satvēra viņu un aiznesa uz krēslu. Viņai trūka elpas.
   —    Kāpēc jūs nesakāt man, kas jūs skumdina? — viņš čukstēja, no­meties ceļos. — Vai jūs kādu mīlat? Pasakiet man! Tā būs mana nāve, bet pirms tam es pratīšu jūs nomierināt, atvieglot jūsu sāpes un izdarīt jums vienalga kādu pakalpojumu.
   —   Vai jūs patiešām mani tā mīlat?
   —   Jā, es jūs mīlu, princese!
   Viņa pastiepa viņam pretī abas rokas.
   —   Jā, es mīlu, — viņa nočukstēja tik klusi, ka to nespētu sadzirdēt neviens, izņemot de Gišu.
   —   Karali? — viņš jautāja.
   Viņa viegli pamāja, un viņas smaids līdzinājās plaisai mākoņos, kur pēc negaisa atspīd paradīze.
   —   Tomēr dižciltīgas sievietes sirdī mājo arī citas kaislības, — viņa piebilda. — Mīlestība — tā ir dzeja; bet cēla sirds īsti izpaužas lepnumā. Es esmu dzimusi uz troņa, grāf, tāpēc esmu lepna un protu novērtēt savu stāvokli. Kāpēc gan karalis pievēršas viņa necienīgām?
   —   Atkal! Jūs atkal apvainojat nabaga meiteni, kas būs mana drauga sieva.
   —   Vai jūs patiešām esat tik naivs, ka tam ticat?
   —    Ja es neticētu, — stipri nobālis, de Gišs atbildēja, — Braželons jau rit pat visu uzzinātu; uzzinātu, ja man būtu pamats domāt, ka naba­dzīte Lavaljēra aizmirsusi Raulam dotos zvērestus. Kaut gan nē, jo būtu zemiski atklāt sievietes noslēpumu un noziedzīgi traucēt drauga dvēseles mieru.
   —   Vai jūs domājat, ka neziņa ir laime? — princese sāka histēriski smieties.
   —   Jā, domāju, — de Gišs atbildēja.
   —   Pierādiet man to! — viņa strauji teica.
   —   Nav grūti pierādīt. Princese, galmā visi runā, ka karalis mīlēja jūs, un jūs mīlējāt karali.
   —   Nu! — smagi elpodama, viņa skubināja.
   —   Nu tad pieņemsim, ka mans draugs Rauls būtu atnācis pie manis un teiktu: „Jā, karalis mīl princesi, karalis iekarojis viņas sirdi". Tad es varbūt nogalinātu Raulu!
   —    Braželona kungam vajadzētu pierādīt savus vārdus, — princese ietiepīgi noteica, juzdamās neaizskarama.
   —    Tomēr, kamēr es nezināju un necentos tajā iedziļināties, mana neziņa glāba man dzīvību.
   —   Vai jūs patiešām esat tik egoistisks un vienaldzīgs, ka ļausiet tam nelaimīgajam jauneklim joprojām veltīgi mīlēt Lavaljēru? — princese pār­meta.
   —   Jā, līdz tam brīdim, kamēr Lavaljēras vaina nebūs pierādīta.
   —   Bet rokassprādzes?
   —   Princese, jūs taču cerējāt, ka karalis tās uzdāvinās jums. Ko tad es varētu teikt?
   Tas bija neapgāžams arguments; princese bija uzvarēta un vairs ne­spēja pretoties.
   Tā kā viņai bija cēla dvēsele un smalks, ass prāts, tad viņa prata novērtēt de Giša smalkjūtību.
   Princese noprata, ka sirds dziļumos viņš nojauš par karaļa mīlestību pret Lavaljēru, bet nevēlas izmantot tik vulgārus līdzekļus, lai pazudinātu sāncensi sievietes acīs un pārliecinātu, ka viņš pievērš uzmanību kādai citai.
   Grāfa sirdī viņa saskatīja patiesu diženumu un augstsirdību, juzdama, ka arī viņas sirds iekvēlojas, saskardamās ar tik tīru liesmu.
   Neskatoties uz bailēm, ka princesei tas varētu nepatikt, de Gišs stingri saglabāja savu uzticību, un tas padarīja viņu par varoni, paceldams pāri sīkumainai, greizsirdīgai sievietei.
   Henriete sajuta pret viņu tādu maigumu, ka nespēja to neizrādīt.
   —   Cik daudz nevajadzīgu vārdu, — viņa teica, satverdama grāfa ro­ku. — Aizdomas, nemiers, neuzticība, ciešanas — vai patiešām mēs par to visu runājām!
   —   Diemžēl, jā, princese.
   —    Izmetiet tos no savas sirds tāpat kā es. Lai Lavaljēra mīl karali vai nemīl, lai karalis mīl Lavaljēru vai ne, mums abiem, grāf, jānoskaidro mūsu pašu lomas. Jūs ieplešat acis? Varu derēt, ka jūs mani nesapro­tat!
   —    Jūs esat tik untumaina, ka es vienmēr baidos neizdarīt kaut ko jums pa prātam.
   —    Paskatieties tikai, kā viņš trīc bailēs! — apburoši uzsmaidīdama, princese zobgalīgi noteica. — Jā, kungs, man jāspēlē divas lomas. Es esmu karaļa brāļasieva. Vai, pamatojoties uz šo radniecību, man jāie­jaucas viņa darīšanās? Kā jums šķiet?
   —   Cik iespējams mazāk, princese.
   —   Piekrītu. Tas ir pašcieņas jautājums. Otrkārt, es esmu prinča sie­va.
   De Gišs nopūtās.
   —   Tas jums liek vienmēr runāt ar mani tikai ar vislielāko cieņu.
   —    O! — de Gišs izsaucās, noslīgdams zemē pie viņas kājām un skūpstīdams tās kā dievībai.
   —   Man šķiet, — Henriete čukstēja, — man ir vel viena loma. To es biju aizmirsusi.
   —  Kāda tad?
   —   Es esmu sieviete, — viņa čukstēja vēl klusāk, — un es mīlu.
   De Gišs piecēlās kājās. Viņi apskāvās, un viņu lūpas sakļāvās.
   Aiz portjeras bija dzirdami soļi. Ienāca Montalē.
   —   Ko jūs vēlaties, jaunkundz? — princese noprasīja.
   —   De Giša kungu meklē, — Montalē atbildēja, ievērojusi, cik sa- mulsuši ir abi aktieri, kas spēlēja četras lomas, jo arī de Gišs varonīgi notēloja savu.

   Montalē bija teikusi patiesību — de Giša kungu meklēja visās malās, un uzkavēties pie princeses bija bīstami.
   Tāpēc princese, neraugoties uz aizskarto lepnumu un slēpto naidu, vismaz tobrīd neko nevarēja pārmest Montalē, kas tik nekautrīgi bija iz­traucējusi mīlētāju divvientulību.
   De Gišs arī bija pazaudējis galvu, kaut gan tas notika vēl pirms Mon­talē ierašanās; tādēļ, tiklīdz viņš izdzirda galma dāmas balsi, grāfs aiz­drāzās kā traks, pat neatvadījies no princeses, kā to prasīja pieklājība pat vienāda stāvokļa cilvēku starpā, un pamezdams princesei atvadu svei­cienā paceltu roku.
   De Gišs būtu varējis leikt to pašu, ko pēc simt gadiem Kerubīno* — ka uz savām lūpām aiznes laimi, kuras pietiks veselai mūžībai.
   Tātad Montalē sastapa mīlētājus dziļā mulsumā; apjucis bija gan tas, kurš aizbēga, gan tā, kura palika.
   Kerubīno — personāžās Bomarše komēdija „Figaro kāzas", grāfa Almavivas pāžs, kas iemīlējies grāfienē Rozīnā.
   Jautājoši skatīdamās apkārt, vērīgā galma dāma pie sevis nočukstē­ja:
   —   Šķiet, ka Šoreiz es uzzināšu tik daudz, ka pat visziņkārīgākā sie­viete varēs mani apskaust.
   Princesi šis pētījošais skatiens tā mulsināja, it kā viņa būtu to dzir­dējusi, tāpēc viņa, acis nolaidusi, devās uz savu guļamistabu. To redzē­dama, Montalē kļuva uzmanīgāka.
   Montalē saprata, ka nu viņas rīcībā ir visa nakts. Veltījusi durvīm visai negodbijīgu žestu, it kā teikdama: „Ar labu nakti, princese", viņa noskrēja lejā sameklēt Malikornu, kurš tobrīd uzmanīgi vēroja putekļiem klāto kurjeru, kas iznāca no grāfa de Giša istabām.
   Saprazdama, ka Malikornu nodarbina kaut kas svarīgs, Montalē viņu netraucēja un tikai tad, kad viņš pārstāja bolīt acis un staipīt kaklu, uzsita viņam uz pleca.
   —   Nu, — meitene noprasīja, — kas jauns?
   —  De Giša kungs mīl princesi, — Malikorns atbildēja.
   —  Tad nu gan ir jaunums! Es zinu kaut ko svaigāku.
   —   Ko tad?
   —  To, ka princese mīl de Gišu.
   —   Viens nosaka otru.
   —   Ne vienmēr, mīļais.
   —   Vai tas domāts man?
   —   Par klātesošajiem nerunā.
   —  Paldies, — Malikorns noteica. — Kā iet karalim?
   —   Karalis vēlējās satikt Lavaljēru šovakar pēc loterijas.
   —  Nu, un vai satika?
   —   Nē.
   —  Nē?
   —   Durvis bija aizslēgtas.
   —   Un?
   —    Un karalis bija spiests ar kaunu aiziet kā zaglis, kas aizmirsis savus instrumentus.
   —   Labi.
   —   Un kas jums jauns? — Montalē apvaicājās.
   —   Braželona kungs atsūtījis kurjeru pie de Giša kunga.
   —  Brīnišķīgi, — Montalē sasita plaukstas.
   —   Kāpēc?
   — Tāpēc, ka gaidāma izklaidēšanās. Ja mēs tagad vēl garlaikosimies, tad paši būsim vainīgi.
   —   Jāsadala pienākumi, lai neiznāktu juceklis, — Malikorns ierosi­nāja.
   —  Tas ir pavisam vienkārši, — Montalē atteica. Trīs svaigas intrigas, ja ar tām, kā nākas, nodarbojas, dod vismaz trīs zīmītes dienā.
   —   Ko jūs, dārgā! — Malikorns iesaucās, paraustīdams plecus. — Trīs zīmītes dienā! Tas der tikai sīkpilsoņu jūtām. Sardzes musketieris un klostera audzēkne apmainās katru dienu ar zīmītēiri pa klostera mūru spraugu. Viena zīmīte pauž visu šo nabaga sieviešu poēziju. Bet mums… Cik jūs gan slikti pazīstat karaļa maigumu, dārgā!
   —   Beidziet ātrāk, — Montalē viņu nepacietīgi pārtrauca. — Kāds var atnākt šurp.
   —  Beigt? Es esmu tikko sācis. Man vēl ir trīs punkti.
   —  Nudien viņš mani nobeigs ar savu flāmu flegmatismu, — Montalē iesaucās.
   —   Bet jūsu itāliskais temperaments mani galīgi izsitīs no sliedēm. Tātad es jums sacīju, ka mūsu mīlētāji sūtīs viens otram veselus sējumus. Nu, un kas par to?
   —   Tas, ka neviena no mūsu dāmām nedrīkst glabāt pie sevis sa­ņemtās vēstules.
   —   Bez šaubām.
   —  Un arī de Giša kungs neuzdrošināsies glabāt vēstules.
   —   Iespējams.
   —  Tātad es glabāšu visu saraksti pie sevis.
   —  Tas ir pilnīgi neiespējami, — Malikorns iebilda.
   —   Kāpēc?
   —  Tāpēc, ka jūs neesat savās mājās; jums ir kopīga istaba ar La­valjēru; galma dāmu istabu bieži apskata un pārmeklē; karaliene ir greiz­sirdīga kā spāniete, karaliene māte greizsirdīga kā divas spānietes, un, beidzot, princese ir greizsirdīga kā desmit spānietes kopā…
   —  Jūs kaut ko aizmirstat.
   —  Ko?
   —  Princi.
   —  Es runāju tikai par sievietēm. Tātad visus sanumurēsim. Numurs viens — princis.
   —   Numurs divi — de Gišs.
   —  Numurs trīs — vikonts de Braželons.
   —  Numurs četri — karalis.
   —   Karalis?
   — Protams; viņš ir ne tikai pats greizsirdīgākais, bet arī visvarenākais no visiem.
   —  Ak, mana dārgā!
   —  Turpiniet!
   —  Jūs nu gan esat iekļuvusi lapseņu pūznī!
   —  Vai jūs gribat man sekot?
   —   Protams, gribu. Tomēr…
   —  Tomēr…
   —  Tomēr prātīgāk būtu griezties atpakaļ, kamēr vēl ir laiks.
   —   Bet es, gluži otrādi, domāju, ka prātīgāk būtu visas šīs intrigas uzsākt uzreiz.
   —  Jūs netiksiet galā.
   —  Ja jūs palīdzēsiet, es tikšu galā pat ar desmit. Tā ir mana stihija, dārgais. Es esmu radīta galma dzīvei, tāpat kā salamandra radīta, lai dzīvotu ugunī.
   — Dārgā, jūsu salīdzinājums mani nemaz nenomierina. Es esmu dzir­dējis no ļoti mācītiem vīriem, ka, pirmkārt, tādu salamandru nemaz nav, bet, otrkārt, pat ja viņas būtu, tad no uguns iznāktu tikai ceptā veidā.
   —   Varbūt jūsu zinātnieki lieliski zina visu par salamandrām, bet viņi jums nevarēs pateikt to, ko es: pēc mēneša Orai de Mont alē lemts kļūt par pirmo diplomātu franču galmā!
   —   Labi, bet tikai ar noteikumu, ka es būšu otrais.
   —   Lai notiek; protams, uzbrukuma un aizsardzības savienība.
   —  Tikai uzmanīgi ar vēstulēm.
   —  Tiklīdz tās nonāks pie manis, es visas atdošu jums.
   —  Ko mēs teiksim karalim par princesi?
   —  Princese vēl joprojām mīl karali.
   —  Ko mēs teksim princesei par karali?
   —   Viņa rīkosies pārsteidzīgi, ja nesaudzēs viņu.
   —   Ko mēs teiksim Lavaljērai par princesi?
   —   Kas ienāks prātā. Lavaljēra ir mūsu.
   —   Mūsu?
   —   Un pie tam divkārt.
   —   Kā tā?
   —   Pirmkārt, pateicoties vikontam de Braželonam.
   —   Paskaidrojiet.
   —   Ceru, jūs neesat aizmirsis, ka de Braželona kungs rakstīja daudz vēstuļu de Lavaljēras jaunkundzei.
   —   Es neko neaizmirstu.
   —   Šīs vēstules saņēmu es, un es tās noslēpu.
   —   Tātad tās ir pie jums?
   —   Pie manis.
   —   Kur tad — vai šeit?
   —   O nē, tās atrodas Bluā, jums zināmajā istabiņā.
   —  Ak, mīļā istabiņa, ko pildīja mīlestība, tā ir priekštelpa tai pilij, kurā es kādreiz jūs ievedīšu! Piedodiet, jūs teicāt, ka visas vēstules ir tajā istabiņā?
   —  Jā.
   —   Vai jūs tās noslēpāt lādītē?
   —  Protams, tai pašā lādītē, kur es slēpu no jums saņemtās vēstules, kad darīšanas vai izklaides neļāva jums ierasties uz satikšanos.
   —   Lieliski! — Malikorns iesaucās.
   —   Kāpēc jūs esat tik apmierināts?
   —  Tāpēc, ka man nevajadzēs doties pēc vēstulēm uz Bluā. Tās ir pie manis šeit.
   —   Jūs atvedāt lādīti šurp?
   —   Tā man bija dārga, jo piederēja jums.
   —  Tad glabājiet to labi. Lādītē ir dokumenti, kas vēlāk dārgi mak­sās.
   —   Es to labi zinu. Tāpēc jau es smejos, un pie tam no visas sirds!
   —   Tagad vēl pēdējais.
   —   Kāpēc pēdējais?
   —   Vai mums nevajadzēs palīgus?
   —   Nekādus palīgus.
   —   Sulaiņus, istabenes?
   —   Ne par ko. Tas neder. Jūs pats atdosiet vēstules un pats saņem­siet. O, tikai nelepojieties! Ja Malikorna kungs un Oras jaunkundze ne­kārtos savas lietas paši, tad tās nokļūs svešās rokās.
   —   Jums taisnība. Bet kas notiek pie de Giša kunga?
   —   Nekas; viņš atver logu.
   —   Bēgsim ātrāk!
   Abi pazuda; sazvērestība bija nodibināta.
   Grāfa de Giša istabā patiešām atvērās logs.
   Viņš to izdarīja ne tikai tāpēc, lai ieraudzītu princeses ēnu uz aiz­kariem; grāfu satrauca ne tikai mīlestības jūtas.
   Kā jau teicām, pie viņa tikko bija ieradies Braželona sūtītais kurjers. Braželons rakstīja de Gišam.
   Grāfs divreiz pārlasīja Raula vēstuli, kas atstāja uz viņu dziļu iespai­du.
   —   Cik savādi! — viņš čukstēja. — Cik vareni līdzekļi ir liktens rī­cībā, lai vestu cilvēkus uz mērķi!
   Atiedams no loga, lai būtu tuvāk gaismai, viņš trešo reizi pārlasīja vēstules rindas, kas dedzināja viņa smadzenes un acis.
   „Kalē.
   Dārgo grāf!
   Kalē es sastapu grāfu de Vardu, kurš bija smagi ievainots divkaujā ar Bekingemas hercogu. Kā jūs zināt, de Vārds ir drosmīgs cilvēks, bet ļauns un atriebīgs.
   Viņš man stāstīja par jums, apliecinādams savas simpātijas; runāja arī par princesi, ko uzskata par skaistu un laipnu. De Vārds ir nojautis jūsu mīlestību pret zināmo personu.
   Vēl viņš pieminēja arī to, kuru es mīlu, un izteica man līdzjūtību, pavadīdams to visu noslēpumainiem mājieniem, tā ka vispirms es izbijos, bet tad izskaidroju tos ar viņa paradumu vienmēr izturēties noslēpumai­ni.
   Lieta tā, ka viņš saņēmis ziņas no Fontenblo. Kā pats saprotat, tās viņam varēja sniegt tikai Lorēna kungs.
   Runā, ka karaļa sirdi notikušas pārmaiņas (tā viņam ziņots). Jūs sa­protat, uz ko tas attiecas.
   Bez tam (tā teikts tālāk), runā par kādu galma dāmu, kas devusi pamatu baumām.
   Šīs nenoteiktās frāzes man laupījušas miegu. Es nožēloju, ka mans tiešais, bet, par spīti zināmai neatlaidībai, vājais raksturs, neļāva man atbildēt uz šiem apgalvojumiem.
   Tā kā de Vārds brauca uz Parīzi, tad es necentos viņu aizturēt, lai izskaidrotos. Teikšu atklāti, man bija neērti nopratināt cilvēku, kura brū­ces tikko aizdzijušas.
   Vārdu sakot, viņš aizbrauca, kā pats izteicās, lai noskatītos intere­santu izrādi, kas visā drīzumā notiks galmā.
   Atvadoties viņš mani apsveica un pie viena izteica līdzjūtību. Es ne­sapratu ne vienu, ne otru. Biju galīgā neizpratnē gan savu domu dēļ, gan arī aiz neuzticības pret šo cilvēku.
   Tiklīdz viņš aizbrauca, mans prāts noskaidrojās. Neiespējami, ka tāda rakstura cilvēks kā de Vārds sarunā ar mani nebūtu pievienojis krietnu indes devu.
   Tāpēc de Varda kunga noslēpumainajos vārdos droši vien nemaz nav tās slepenās nozīmes, ko es varētu attiecināt uz sevi vai jums zināmo personu.
   Tā kā es esmu spiests pēc karaļa pavēles nekavējoties doties uz An­gliju, tad man nav ne mazākā nodoma drāzties pakaļ de Vardam, lai pieprasītu sīkākus paskaidrojumus; tomēr es sūtu pie jums kurjeru ar šo vēstuli, no kuras jūs uzzināsiet par visām manām šaubām. Rīkojieties ma­nā vārdā; es pārdomāju, jūs darbojieties.
   De Varda kungs drīz ieradīsies Fontenblo; noskaidrojiet, ko nozīmē viņa mājieni, ja tikai jūs jau to nezināt.
   De Varda kungs vēl apgalvoja, ka princese aplaimojusi Bekingemas hercogu pirms aizbraukšanas no Parīzes. Es būtu atbildējis uz šiem vār­diem ar zobenu, ja neuzskatītu, ka karaļa dienests liek atteikties no per­sonīgiem rēķiniem.
   Sadedziniet šo vēstuli, ko jums atvedīs Olivēns.
   Viņš ir pati uzticība.
   Dārgo grāf, ļoti lūdzu, atgādiniet par mani de Lavaljēras jaunkundzei. Godbijīgi skūpstu viņas rociņu.
   Apskauju jūs.
   Vikonts de Braželons.
   P.S. Ja notiks kaut kas nopietns — jāparedz viss — tad atsūtiet uz Londonu kurjeru ar vienu vienīgu vārdu: „Brauciet", un es būšu Parīzē trīsdesmit sešas stundas pēc jūsu vēstules saņemšanas."
   De Gišs nopūtās, jau trešo reizi salocīja vēstuli un tā vietā, lai sa­dedzinātu, kā iika Rauls, iebāza to kabatā.
   Viņam gribējās atkārtoti pārlasīt šīs rindas.
   — Kāds satraukums un vienlaikus kāda uzticība! — grāfs čukstēja. — Vēstulē izpaužas Raula dvēsele; viņš aizmirst pat grāfu de Lafēru un runā par savu cieņu pret Luīzi. Ahā, — de Gišs turpināja, draudoši žesti­kulēdams, — jūs jaucaties manās darīšanās, de Varda kungs? Labi, tad es painteresēšos par jūsu personīgajam! Nabaga Raul, tava sirds uztic man savu dārgumu; es to apsargāšu, nebaidies!
   Devis šo solījumu, de Gišs aizsūtīja pēc Malikorna, lūgdams viņu ierasties pēc iespējas ātrāk.
   Malikorns tūlīt pat ieradās; šī steiga bija rezultāts sarunai ar Montalē.
   Jo vairāk de Gišs viņu izprašņāja, jo dziļāk Malikorns izprata viņa nolūku.
   Rezultātā pēc divdesmit minūšu ilgas sarunas de Gišs, kas bija cerējis noskaidrot visu patiesību par Lavaljēru un karali, uzzināja tikai to, ko bija redzējis savām acīm. Turpretim Malikorns uzzināja vai uzminēja, kā jums labāk tīk, to, ka Raulam radušās aizdomas un de Gišs apņēmies sargāt Hesperīdu* dārgumus.
   Malikorns prata uzņemties pūķa lomu.
   De Gišam šķita, ka nu viņš ir visu izdarījis sava drauga labā un var nodarboties ar savām darīšanām.
   Hesperīdas — grieķu mitoloģijā Atlanta meitas, kas dievu dārzā, pašā rietumu malā sargāja zelta ābolus, un viņām palīdzēja pūķis, kurš nekad neaizvēra acis.
   Otrās dienas vakarā kļuva zināms, ka atgriezies de Vārds un ap­meklējis karali.
   Pēc šīs vizītes viņam vajadzēja apmeklēt princi. De Gišs arī aizsteidzās pie prinča.

   Princis uzņēma de Vardu izcili labvēlīgi, kā jau vieglprātīgs cilvēks, kas cer uzzināt interesantus jaunumus.
   De Vardu neviens nebija redzējis jau veselu mēnesi, tāpēc Viņš šķita gards kumosiņš. Izrādīt viņam labvēlību nozīmēja kļūt neuzticīgam saviem vecajiem draugiem, un neuzticība vienmēr slēpj sevī zināmu burvību; bez tam ar šo laipnību varēja nogludināt agrākās nesaskaņas. Tātad princis uzņēma de Vardu visai laipni.
   Ševaljē de Lorēns gan baidījās no sāncenša, bet arī cienīja viņa raks­turu, kas visādā ziņā līdzinājās viņa raksturam, tikai bija drosmīgāks, un tā ševaljē sagaidīja de Vardu laipnāk nekā princis.
   Kā jau teicām, arī de Gišs bija prinča mīlulis, bet viņš turējās mazliet nostāk, gaidīdams, kad aprims šīs maigās jūtas.
   Sarunādamies ar prinča viesiem un arī ar pašu princi, de Vārds ne­izlaida no acīm de Gišu; instinktīvi viņš juta, ka tas ieradies tieši viņa dēļ.
   Sasveicinājies ar citiem, de Vārds tūlīt devās pie de Giša.
   Abi pārmija sevišķi izsmalcinātus sveicienus.
   Pēc tam de Vārds atgriezās pe prinča un viņa svītas.
   Vēl skanēja apsveikumi par laimīgo atgriešanos, kad pieteica prin­ceses ierašanos.
   Princese jau zināja par de Varda atgriešanos. Viņa zināja visus sī­kumus par viņa braucienu un divkauju ar Bekingemu, tāpēc labprāt vē­lējās būt klāt, kad viņas ienaidniekam nāksies par to runāt.
   Princese ieradās dažu galma dāmu pavadībā.
   De Vārds ļoti laipni sveicināja princesi un, it kā pieteikdams karu, paziņoja, ka gatavs pastāstīt par Bekingemas hercogu.
   Tā bija atbilde uz princeses vēso izturēšanos.
   Uzbrukums bija enerģisks; princese juta triecienu, bet izlikās, ka tas nav trāpījis mērķī. Viņa uzmeta skatienu princim un de Gišam.
   Princis nosarka, de Gišs nobāla.
   Vienīgi princese saglabāja vienaldzīgu izskatu. Saprazdama, cik daudz nepatikšanu var sagādāt šis ienaidnieks, viņa pasmaidīja un pievērsās ce­ļotājam, kas sāka runāt par kaut ko citu.
   Princese bija drosmīga pat līdz pārgalvībai; tiklīdz pretinieks atkāpās, viņa metās uzbrukumā. Pēc īsas vilcināšanās viņa bezbailīgi metās tieši ugunī.
   —   Vai jūsu brūces ļoti sāpēja, de Varda kungs? — viņa jautāja. — Mēs uzzinājām, ka jums neveicās un jūs tikāt ievainots.
   Tagad savukārt sarāvās de Vārds; viņš saknieba lūpas.
   —  Nē, princese, es gandrīz nemaz nejutu sāpes.
   —  Tomēr tik karstā laikā…
   —   Jūras gaiss atsvaidzina, princese; bez tam man bija neliels mie­rinājums.
   —  Ak tā! Jo labāk!… Kāds tad?
   —   Es zināju, ka mans pretinieks cieš vairāk.
   —  O! Vai viņa ievainojums bija nopietnāks? Es to nezināju, — prin­cese pilnīgi vienaldzīgi noteica.
   —   Jūs maldāties, princese, vai, pareizāk sakot, izliekaties, ka ne­saprotat. Viņa miesa necieta tādas sāpes kā mana, toties bija skarta sirds.
   De Gišs sajuta, kur var novest šī cīņa; viņš deva princesei zīmi, lūg­dams beigt cīniņu.
   Princese neatbildēja un izlikās, ka viņu neredz. Viņa jautāja, turpi­nādama smaidīt:
   —   Kā, vai tad Bekingemas hercogs bija ievainots sirdī? Līdz šim es domāju, ka ievainojumi sirdī nav ārstējami.
   —   Ak vai, — de Vārds atbildēja izsmalcinātā laipnībā, — tā domā visas sievietes, tāpēc viņas ir tik pašpārliecinātas.
   —    Mīļā, jūs īsti nesapratāt, — princis nepacietīgi aizrādīja. — De Varda kungs grib teikt, ka Bekingemas hercoga sirdi bija ievainojis nevis zobens, bet cits ierocis.
   —   Ak tā! — princese iesaucās. — De Varda kungs jokoja; ļoti jauki. Interesanti, vai hercogam šis joks patiktu? Žēl gan, ka viņa nev šeit, de Varda kungs.
   Jaunekļa acis nozibsnīja.
   —   Man arī žēl, — viņš izspieda caur sakostiem zobiem.
   De Gišs sakustējās.
   Princese, liekas, gaidīja, ka viņš nāks palīgā.
   Princis svārstījās.
   Tad ševaljē de Lorēns sacīja:
   —   Princese, de Vārds lieliski zina, ka tādam cilvēkam kā Bekingems ievainota sirds nav nekas jauns.
   —    Tā vietā, lai iegūtu kādu sabiedroto, man jācīnās ar diviem ie­naidniekiem, — princese čukstēja, — un tie ir cietsirdīgi un labi saska­ņojuši savu uzbrukumu.
   Viņa mainīja sarunas tematu.
   Kā zināms, prinčiem uz to ir tiesības, un etiķete prasa tās ievērot.
   Pacilātība izgaisa; galvenie varoņi savas lomas bija notēlojuši.
   Princese agri devās prom, un princis, kas vēlējās viņu iztaujāt, pie­dāvāja Henrietei savu roku.
   Ševaljē de Lorēns pārāk baidījās, ka starp vīru un sievu varētu atjau­noties labas attiecības, tādēļ pat nedomāja likt viņus mierā.
   Viņš devās uz prinča apartamentiem, cerēdams sastapt princi atpa­kaļceļā un ar diviem trim vārdiem iznīcināt labo iespaidu, ko princese būtu varējusi atstāt viņa sirdī. De Gišs paspēra soli tuvāk de Vardam, ko bija ielencis galminieku pulciņš.
   Tā viņš pauda savu vēlēšanos parunāt ar viņu. De Vārds ar galvas mājienu un skatienu parādīja, ka ir sapratis.
   Apkārtējiem tas izskatījās pēc draudzīga mājiena.
   Tagad de Gišs varēja pagaidīt.
   Ilgi viņam nenācās gaidīt. Atbrīvojies no saviem sarunu biedriem, de Vārds pienāca pie de Giša un, vēlreiz apmainījušies skatieniem, viņi sāka staigāt pa istabu.
   —    Vai atgriezāties bez starpgadījumiem, dārgo de Vard? — grāfs jautāja.
   —   Kā redzat, pavisam labi.
   —   Un, kā vienmēr, esat jautrs?
   —   Vairāk kā jebkad.
   —   Es par to priecājos.
   —    Ko lai dara! Šajā pasaulē ir tik daudz ākstu un smieklīgu dī­vaiņu.
   —   Jums taisnība.
   —   Tātad jūs man piekrītat?
   —   Un kā vēl! Vai jūs mums atvedāt kādas jaunas ziņas?
   —   Dieva vārds, nē: es pats ierados uzzināt jaunumus.
   —   Stāstiet nu! Jūs taču Buloņā satikāties ar dažādiem cilvēkiem un nesen redzējāt kādu manu draugu.
   —   Satikos ar cilvēkiem?… Redzēju jūsu draugu?…
   —   Jums nu gan ir īsa atmiņa.
   —   Ak jā: Braželonu!
   —   Jā gan.
   —   Viņš dodas ar uzdevumu pie karaļa Kārļa?
   —   Pilnīgi pareizi. Vai tad viņš jums neko nestāstīja, un arī jūs viņam neko neteicāt?…
   —   Nudien, es neatceros, ko es viņam teicu, bet ļoti labi atceros, ko neteicu.
   De Vardam bija smalka oža. Pēc de Giša vēsās, cieņas pilnās iztu­rēšanās viņš skaidri juta, ka saruna ievirzās nevēlamās sliedēs. Viņš no­lēma izturēties nepiespiesti, bet uzmanīties.
   —   Sakiet lūdzu, ko tad jūs no viņa noslēpāt? — de Gišs noprasīja.
   —   Visu, kas attiecas uz Lavaljēru.
   —    Lavaljēru?… Neko nesaprotu! Cik dīvaini, ka jūs kaut ko uzzi­nājāt, atrazdamies tālu no Parīzes, bet Braželonam šeit tas nebija zi­nāms?
   —   Vai jūs visā nopietnībā man to jautājat?
   —   Cik vien iespējams, nopietni.
   —   Ko! Jūs — galminieks, kas visu laiku pavadāt pilī, prinča draugs un daiļās princeses favorīts?
   De Gišs dusmās pietvīka.
   —   Par kādu princesi jūs runājat? — viņš vaicāja.
   —    Es zinu tikai vienu, mans dārgais. Es runāju par prinča sievu. Sakiet, lūdzu, vai tad galmā ir vēl kāda princese?
   De Gišs tikko valdījās; viņš nojauta viltību.
   Strīds bija neizbēgams. De Vārds vēlējās, lai iegansts būtu princese, bet de Gišs to uzsāka tikai Lavaljēras dēļ. No šī brīža sākās izlikšanās, un šī spēle varēja turpināties, kamēr viens no pretiniekiem jutīsies no­pietni aizskarts.
   Tātad de Gišs savaldījās.
   —   Man nav nekādas daļas gar princesi, dārgo .de Vard, — Gišs sa­cīja. — Mani interesē tas, ko jūs nupat sacījāt.
   —   Ko tad es teicu?
   —  Jūs kaut ko noslēpāt no Braželona.
   —   Citiem vārdiem sakot — to, ko jūs zināt tikpat labi kā es, — de Vārds atcirta.
   —   Dodu jums goda vārdu, ka ne!
   —   Nu, nu!
   —   Ja jūs man to pateiksiet, tad es zināšu, bet citādi gan ne, zvē­ru!
   —   Ko! Es ierados no Buloņas, bet jūs atradāties šeit un pats savām acīm redzējāt visu, par ko ziņas atklīdušas jau līdz Buloņai — un jūs man cenšaties iegalvot, ka neko nezināt? Grāf, apžēlojieties!
   —   Sakiet, ko gribat, dc Vard, bet es atkārtoju, ka neko nezinu.
   —  Jūs to slēpjat; tas ir ļoti tālredzīgi.
   —   Tātad jūs arī man neteiksiet vairāk kā Braželonam?
   —  Jūs izliekatics par kurlu; esmu pārliecināts, ka pat princese nespē­tu būt tik savaldīga kā jūs.
   „Ak tu, divkāršais liekuli, — de Gišs nodomāja, — atkal tu atgriezies pie princeses."
   —   Nu, ja jau mēs nespējam vienoties par Lavaljēru un Braželonu, — de Vārds turpināja, — tad parunāsim par jūsu darīšanām.
   —   Man nav nekādu personisko darīšanu, — de Gišs iebilda. — Es ļoti ceru, ka jūs Braželonam neesat teicis neko tādu, ko nevarētu atkār­tot?
   —  Nē. Tomēr, de Giš, saprotiet: ja es par kaut ko neesmu informēts, tad par citu toties jo labāk. Piemēram, ja mēs runātu par Bekingemas hercoga Parīzes sakariem, tad es varētu jums pastāstīt daudz ko inte­resantu, jo biju viņa ceļabiedrs. Vai nevēlaties paklausīties?
   De Gišs noslaucīja no pieres sviedrus.
   —   Nē, — viņš atteica, — tūkstoškārt nē! Es nepavisam neesmu ziņ­kārīgs un nevēlos zināt to, kas uz mani neattiecas. Bekingemas hercogs man ir vienkārši paziņa, turpretim Rauls — tuvs draugs. Tāpēc man ir pilnīgi vienalga, kas noticis ar hercogu, bet ļoti interesē viss, kas attiecas uz Raulu.
   —   Viss, kas notika ar viņu Parīzē?
   —   Gan Parīzē, gan Buloņā. Saprotiet, es atrodos šeit; ja kaut kas notiks, es rīkošos. Rauls ir aizbraucis, un vienīgi es varu viņu aizstāvēt. Raula darīšanas man ir svarīgākas, nekā manas paša.
   —   Rauls drīz atgriezīsies.
   —   Jā, kad izpildīs uzdevumu. Kā jūs saprotat, līdz tam laikam es nevaru neieklausīties nelabvēlīgās runās par viņu.
   —   Vēl jo vairāk tāpēc, ka Londonā viņš pavadīs diezgan ilgu laiku, — de Vārds ar izsmieklu noteica.
   —  Jums tā šķiet? — de Gišs šķietami naivi noprasīja.
   —   Protams! Vai tad jūs domājat, ka viņu aizūtīja uz Londonu, lai viņš tūlīt pat atgrieztos? Nu nē, uz Londonu viņu aizsūtīja tāpēc, lai viņš tur paliktu.
   —   O, grāf! — de Gišs enerģiski saspieda de Varda roku. — Tas ir ļoti nepatīkams pieņēmums, un tas pilnīgi sakrīt ar to, ko viņš man rakstī­ja no Buloņas.
   De Vārds atguva aukstasinību; viņš bija pārāk aizrāvies ar savu iz­smieklu un tā neviļus ļāvis pretiniekam iegūt pārsvaru.
   —   Pastāstiet, ko tad viņš jums rakstīja? — viņš apvaicājās.
   —  Jūs esat nelietīgi apmelojis Lavaljēru un acīmredzot izsmējis viņa uzticēšanos šai jaunavai.
   —   Tā ir taisnība, — de Vārds atzina. — Es gaidīju, ka Braželons man atbildēs tā, kā to parasti dara vīrietis, kad otrs izsaka apvainojošus mājienus. Piemēram, ja es meklētu ķildu ar jums, tad teiktu, ka vispirms princese apveltīja ar savu uzmanību Bekingemas hercogu, bet pēc tam aizsūtīja viņu prom jūsu dēļ.
   —   O, tas mani nemaz neapvainotu, dārgo de Vard, — noteica de Gišs, piespiesti smaidīdams, par spīti tam, ka viņa asinis kūsāja. — Tāds kompliments jau ir saldāks par medu.
   —    Piekrītu. Ja nu es tomēr katrā ziņā gribētu ar jums sastrīdēties, tad pacenstos jūs atmaskot melos; es jums pastāstītu par kādu birzi, kur jūs sastapāties ar šo slaveno princesi, par krišanu ceļos un roku skūpstī­šanu, un tad jūs, būdams straujš un viegli aizskarams, turklāt nemīlēdams atklāt savus noslēpumus…
   —   Es jums zvēru, ka tas mani neaizskartu un' es nepūlētos apstrīdēt jūsu vārdus, — de Gišs viņu pārtrauca, krampjaini smaidīdams. — Ko lai dara, dārgo grāf, es tāds esmu: visu, kas skar mani, es uztveru ar ledainu vienaldzību. Cita lieta, ja tiek runāts par kādu promesošu per­sonu, kas aizbraukdams lūdza man aizstāvēt viņa godu. Viss, kas attiecas uz šo draugu, mani ārkārtīgi satrauc.
   —   Es jūs saprotu, de Giša kungs; lai ko jūs arī neteiktu, šobrīd mūs nespēj sevišķi interesēt ne Braželons, ne arī tā nenozīmīgā meiča La­valjēra.
   Tobrīd cauri salonam gāja vairāki galminieki, kuri dzirdēja tikko teikto un kuriem neizbēgami bija jāsadzird arī tālākais.
   De Vārds to ievēroja un tīši skaļi turpināja:
   —    Ja nu vēl Lavaljēra būtu tāda koķete kā princese, jo es esmu pārliecināts, ka tikai viņas viltību dēļ (protams, pilnīgi nevainīgu) vispirms uz Angliju tika aizsūtīts hercogs Bekingems, bet pēc tam padzina arī jūs. Jūs taču iekļuvāt viņas tīklos, vai ne, kungs?
   Galminieki pienāca tuvāk; tie bija de Sentenjans un Manikans.
   —    Ko lai dara, dārgais! — de Gišs smiedamies atteica. — Visiem zināma mana vieglprātība. Es pārāk nopietni uztvēru joku un par to tiku padzīts. Tomēr pēc tam es atzinu savu kļūdu, pārvarēju patmīlību un piekāpos. Es lūdzu piedošanu un saņēmu atļauju atgriezties, apsolīdams sev, ka atteikšos no šiem maldiem. Jūs jau redzat, ka patlaban es esmu mundrs un varu smieties par to, kas vēl pirms četrām dienām būtu sa­lauzis manu sirdi. Turpretim Rauls tiek mīlēts; viņš vis nesmejas par tenkām, kuras var satriekt viņa laimi; tās viņam izstāstījāt jūs, kaut gan jūs, grāf, zinājāt ne sliktāk par mani vai par šiem kungiem, vai visiem citiem, ka tās ir tikai riebīgs apmelojums!
   —   Apmelojums! — de Vārds iesaucās, satracināts, ka, de Giša auks­tasinības dēļ iekritis sslazdā.
   —    Protams, apmelojums. Te būs vēstule, kurā Rauls man paziņo, ka jūs esat slikti izteicies par de Lavaljēras jaunkundzi, un vaicā man, kas no jūsu teiktā ir patiesība. De Varda kungs, vai jūs vēlaties, lai es uzai­cinātu šos kungus par šķīrējtiesnešiem?
   De Gišs aukstasinīgi nolasīja rindas, kas attiecās uz Lavaljēru.
   —  Tagad, — viņš turpināja, — man ir pilnīgi skaidrs, ka jūs gribējāt laupīt mieru Braželonam un jūsu teikto radīja vienīgi ļaunums.
   De Vārds paskatījās visapkārt cerībā atrast kādu atbalstu. Tā kā viņš tieši vai netieši bija apvainojis Lavaljēru, kura patlaban bija dienas va­rone, tad galminieki tikai noraidoši pašūpoja galvas, un de Vārds ne no viena nesaņēma gaidīto līdzjūtību.
   —    Kungi, — de Gišs sacīja, instinktīvi nojauzdams visus pārņēmušās jūtas, — mūsu strīds ar de Varda kungu skar kutelīgus jautājumus, tāpēc nevienam neko vairāk nevajadzētu dzirdēt. Tāpēc, lūdzu, atļaujiet mums pabeigt šo sarunu divatā, kā pieklājas muižniekiem, kad viens no viņiem pieķēris otru melos.
   —   Kungi, kungi! — atskanēja saucieni.
   —    Vai jums šķiet, ka man nebija taisnība, aizstāvot de Lavaljēras jaunkundzi? — de Gišs vaicāja. — Tādā gadījumā es atzīstu savu kļūdu un ņemu atpakaļ visus vārdus, kuri varēja aizskart de Varda kungu.
   —   Ko jūs! — de Sentenjans atsaucās. — De Lavaljēras jaunkundze ir eņģelis!
   —   Tikumības un saprāta iemiesojums! — Manikans viņu dedzīgi at­balstīja.
   —    Redziet nu, de Varda kungs, — de Gišs sacīja, — es neesmu vienīgais, kas aizstāv nabaga meiteni. Kungi, es vēlreiz lūdzu atstāt mūs divatā. Jūs taču redzat, ka mēs abi esam pilnīgi mierīgi.
   Galminieki nepretodamies izklīda.
   Jaunekļi palika divatā.
   —   Nav slikti nospēlēts, — de Vārds sacīja grāfam.
   —   Vai ne? — uzrunātais atsaucās.
   —  Neko darīt, provincē es esmu ierūsējis, turpretim jūs, grāf, te esat iemācījies pārāk labi savaldīties, un jums izdevās mani apmulsināt; sie­viešu sabiedrībā vienmēr var kaut ko iegūt. Atļaujiet jūs apsveikt.
   —  Atļauju.
   —   Pieņemiet arī apsveikumus princesei.
   —   Manu dārgo de Vard, tagad varat kaut vai kliegt par to.
   —   Nekaitiniet mani!
   —  O, es no jums nebaidos! Visi zina, ka jūs esat ļaunprātīgs. Ja jūs ierunāsieties par princesi, jūs uzskatīs par gļēvuli, un princis pavēlēs jūs šovakar pat pakārt pie sava loga. Runājiet vien, dārgo de Vard, runājiet, cik vien vēlaties!
   —   Es esmu pieveikts.
   —   Vēl ne tā, kā jūs to esat pelnījis.
   —   Es redzu, ka jūs labprāt noliktu mani uz lāpstiņām.
   —   Pat vairāk!
   —  Tad jūs esat izvēlējies neizdevīgu brīdi, dārgo grāf; pēc spēlītes, ko es jau izspēlēju, man nav spēka rotaļāties ar jums. Buloņā es pa­zaudēju pietiekoši daudz asiņu; pie mazākās piepūles manas brūces at­vērsies, un jūs gūsiet pārāk vieglu uzvaru.
   —  Tas tiesa, — de Gišs piekrita, — kaut gan, parādīdamies mūsu sabiedrībā, jūs izlikāties, ka esat pavisam vesels un jūsu rokas darbojas lieliski.
   —   Rokas gan, bet kājas kļuvušas vārgas, un bez tam pēc tās no­lādētās divkaujas es vēl ne reizes neesmu ķēries pie zobena, bet varu zvērēt, ka jūs nu gan esat katru dienu vingrinājies paukošanā, lai spēle nebūtu bīstama.
   —   Dodu vārdu, ka jau sešus mēnešus neesmu vingrinājies, — de Gišs atbildēja.
   —  Nē, grāf, es visu pārdomāju un nolēmu, ka necīnīšos, vismaz ne ar jums. Pagaidīšu labāk Braželonu, kurš, kā jūs teicāt, dusmojas uz ma­ni.
   —  Nekā, Braželonu jums nesagaidīt! — de Gišs iesaucās, zaudēdams savaldību. — Jūs pats teicāt, ka Braželons var aizkavēties Londonā, bet pa to laiku jūsu ļaunprātības var sasniegt mērķi.
   —  Man ir attaisnojums. Sargieties!
   —   Dodu nedēļu, lai jūs varētu pilnīgi izveseļoties.
   —  Tas jau ir labāk. Pēc nedēļas paskatīsimies.
   —   Jā, jā, es saprotu — nedēļas laikā var aizmukt no ienaidnieka. Nē, es nepiekrītu un nedošu jums ne dienu…
   —   Kungs, jūs esat jucis! — de Vārds iekliedzās, kāpdamies atpa­kaļ.
   —  Toties jūs esat bezgodis, ja atsakāties cīnīties.
   —  Nu?
   —   Es pateikšu karalim, ka jūs apvainojāt Lavaljēru un atsakāties cī­nīties.
   —  O, jūs esat viltīgs kā velns, godātais kungs!
   —   Visbīstamākā viltība ir vienmēr izturēties godīgi.
   —   Tad palīdziet manām kājām atgūt bijušo spēku, vai arī lieciet, lai jums kārtīgi nolaiž asinis, tad mūsu izredzes līdzsvarosies.
   —  Nē, es izdomāju kaut ko labāku.
   —   Ko?
   —    Mēs cīnīsimies jāšus ar pistolēm. Katrs drīkstēs šaut trīs reizes. Jūs esat lielisks šāvējs. Es redzēju, kā jūs trāpījāt bezdelīgai, jādams ga­lopā. Nedomājiet noliegt, es to redzēju!
   —    Labi, jums taisnība, — de Vārds atzina. — Var gadīties, ka es jūs nogalinu.
   —  Jūs man izdarīsiet pakalpojumu.
   —   Pacentīšos.
   —  Tātad nolemts?
   —  Jūsu roku.
   —  Te būs… Tikai ar vienu noteikumu.
   —  Kādu?
   —  Apsoliet, ka karalis par to neko neuzzinās.
   —  Zvēru.
   —   Es eju pēc zirga.
   —   Es arī.
   —   Kurp mēs jāsim?
   —   Uz pļaviņu. Es zinu ērtu vietu.
   —  Jāsim kopā.
   —   Kāpēc gan ne?
   Dodamies uz staļļiem, abi ienaidnieki pagāja garām vāji apgaismo­tajiem princeses logiem. Aiz mežģīņu aizkariem varēja saskatīt ēnu.
   — Te nu ir sieviete, — de Vārds smaidīdams noteica, — un viņa pat nenojauš, ka mēs viņas dēļ dodamies nāvē.

   Izvēlējušies zirgus, de Vārds un de Gišs tos pašrocīgi apsedloja.
   De Vardam nebija pistoļu, toties de Gišam atradās divi pāri. Viņš tās atnesa, pielādēja un ļāva de Vardam izvēlēties.
   De Vārds izvēlējās pistoles, no kurām jau bija desmitiem reižu šāvis, tās pašas, ar kurām viņš bija trāpījis bezdelīgām, kad de Gišs bija noska­tījies.
   —   Nebrīnieties, ka esmu tik piesardzīgs, — viņš teica. — Jūs savus ieročus pazīstat. Tātad es tikai izlīdzinu izredzes.
   —   Jūs to velti sakāt, — de Gišs atteica, — neviens jūsu tiesības neapstrīd.
   —    Tagad es palūgšu jūs palīdzēt man uzkāpt zirgā, jo man vēl ir grūti izdarīt tādas kustības, — de Vārds teica.
   —   Tad mums vajadzētu cīnīties stāvus.
   —   Nē, sēžot sedlos, es jūtos lieliski.
   —   Labi, tad par to vairs nav ko runāt.
   De Gišs palīdzēja Vardam uzsēsties zirgā.
   —   Mēs tā aizrāvāmies vēlmē viens otru nogalināt, ka pilnīgi aizmir­sām kādu apstākli, — de Vārds turpināja.
   —   Kādu?
   —   Tumsu; mums būs jāšauj uz labu laimi.
   —   Tas nekas; rezultāts ir viens un tas pats.
   —  Jāņem vērā vēl kaut kas: godīgi cilvēki nekad necīnās bez sekun­dantiem.
   —   O, — de Gišs iesaucās, — mēs taču rīkosimies pēc visiem no­teikumiem.
   —  Jā; bet es negribu dot iemeslu runām, ka jūs mani esat nogalinājis kā slepkava aiz stūra, tāpat arī negribu tikt apvainots slepkavībā, ja no­galināšu jūs.
   —   Vai tad pēc jūsu divkaujas ar hercogu Bekingemu kāds jūs ap­vainoja? — de Gišs jautāja. — Tā notika tādos pašos apstākļos kā šī mūsu.
   —  Toties tad bija gaišs; mēs stāvējām ūdenī gandrīz līdz jostas vietai, un bez tam krastā bija pietiekoši daudz skatītāju.
   De Gišs kādu brīdi pārdomāja. Viņš nolēma, ka de Vārds grib uz­aicināt lieciniekus, lai atsāktu sarunu par princesi un dotu divkaujai citu ieganstu.
   Tādēļ viņš neko neatbildēja, un, kad de Vārds pēdējo reiz jautājoši uz viņu paskatījās, deva mājienu, ka nolēmis palikt pie iepriekš norunā­tajiem noteikumiem.
   Tā nu abi pretinieki devās ceļā, atstādami pili pa tiem pašiem vār­tiem, pie kuriem mēs nesen redzējām Montalē un Malikornu.
   It kā gribēdami pieveikt tveici, tumšajās debesīs parādījās mākoņi, un nakts tos lēnām virzīja no austrumiem uz rietumiem. Smagie padebeši nospiedoši gūlās uz zemi un nelaida cauri ne gaismas stariņu; nebija arī zibens. Tad vēja brāzieni lēnām sāka purināt padebesi kā audeklu, kas atrāvies no sienas.
   Sāka krist lielas un siltas lietus lāses, saveldamas putekļus mazās bumbiņās.
   Mitrumu alkstošie ziedi, koki un krūmi pirms negaisa spēcīgi smar­žoja, raisīdami saldas atmiņas par jaunību, domas par dzīves mūžīgumu, laimi un mīlestību.
   —   Cik jauki smaržo zeme, — de Vārds ieteicās, — tā it kā koķetē ar mums, pūlēdamās piesaistīt sev.
   —   Starp citu, man ienāca prātā dažas domas, kurās es gribu dalīties ar jums, — de Gišs sacīja.
   —   Par ko?
   —   Par mūsu divkauju.
   —   Tiešām, man arī liekas, ka mums laiks sākt.
   —   Vai tā būs parasta divkauja pēc visiem noteikumiem?
   —   Varat izteikt savus nosacījumus.
   —   Mēs izvēlēsimies ērtu pļaviņu, nokāpsim no zirgiem, kaut kur pie- siesim tos un satiksimies bez ieročiem. Tad katrs aties simtpiecdesmit soļu un atkal nāks pretī otram.
   —   Labi! Tieši tā es pirms trim nedēļām Sendenī nogalināju nabaga Folivanu.
   —   Atvainojiet, jūs aizmirsāt kādu sīkumu.
   —   Kādu?
   —   Divkaujā ar Folivanu jūs gājāt viens otram pretī ar zobeniem zo­bos un pistolēm rokās.
   —   Tiesa.
   —   Toties šoreiz mēs, kā jūs vēlējāties, atkal kāpsim zirgos un jāsim viens otram pretī; pirmais šaus tas, kurš vēlēsies.
   —   Bez šaubām tā ir vislabāk. Tā kā ir tumšs, vieglāk kļūdīties nekā dienā.
   —    Var jau būt. Katrs drīkst šaut trīs reizes. Pirmajiem diviem šā­vieniem pistoles ir pielādētas, trešajam vajadzēs pielādēt no jauna.
   —   Ļoti labi! Kur tad notiks mūsu divkauja?
   —   Vai jūs vēlaties cīnīties kādā noteiktā vietā?
   —   Nē.
   —   Vai jūs redzat priekšā birztaliņu?
   —   Rošēnu? Ļoti skaidri.
   —   Jūs to pazīstat?
   —   Lieliski.
   —   Tātad zināt, ka tās vidū ir pļaviņa?
   —   Jā.
   —   Jāsim uz šo pļaviņu.
   —   Labi!
   —   Tā līdzinās dabiski iežogotam laukumam, un tur ir papilnam vi­sādu celiņu, taciņu, grāvju un aleju; īsāk sakot, vieta mums kā radīta.
   —   Piekrītu. Šķiet, mēs esam klāt?
   —    Jā. Paskatieties, cik brīnišķīgs laukumiņš. Šai vietā koncentrēta zvaigžņu gaisma, kā teiktu Kornejs; laukumu visapkārt ierobežo koki, kuri veido sienu.
   —   Labi! Rīkosimies, kā jūs teicāt.
   —  Tādā gadījumā precizēsim noteikumus.
   —   Mani nosacījumi ir tādi; ja jums ir iebildumi, sakiet.
   —   Es klausos.
   —  Ja nogalina zirgu, jātnieks var turpināt cīnīties arī bez tā.
   —   Neiebilstu, jo mums nav rezerves zirgu.
   —  Otram divkaujas dalībniekam tāpēc nav jānokāpj no zirga.
   —   Viņš drīkst rīkoties pēc savas izvēles.
   —   Nonākuši viens pret otru, pretinieki var neattālināties un tātad šaut tiešā tēmējumā.
   —   Pieņemts.
   —  Trīs lādiņi un ne vairāk, vai ne?
   —  Domāju, ka ar tiem pietiks. Te būs pulveris un lodes jūsu pisto­lēm; paņemiet trīs lodes un iemēriet pulveri trīs lādiņiem; es darīšu to pašu, un tad mēs izbērsim atlikušo pulveri un izmetīsim lodes.
   —  Zvērēsim pie krusta, ka mums nav vairāk ne pulvera, ne ložu, — de Vārds vēl piebilda.
   —  Zvēru, — de Gišs pacēla roku pret debesīm.
   De Vārds sekoja viņa piemēram.
   —   Bet tagad, mīļo grāf, — viņš sacīja, — ļaujiet man pateikt, ka jums mani neizdevās piemuļķot. Jūs vai nu esat, vai drīz būsiet princeses mīļākais. Es uzminēju jūsu noslēpumu, un jūs baidāties, ka es to izpau­dīšu tālāk. Jūs gribat mani nogalināt, lai nodrošinātu manu klusēšanu — tas ir saprotami, un jūsu vietā es rīkotos tieši tāpat.
   De Gišs nodūra galvu.
   —  Tomēr nevajadzēja man vēl sagādāt nepatikšanas ar Braželonu, — de Vārds svinīgi turpināja. — Piesargieties, draugs — bezizejā nokļuvusi mežacūka sāk trakot; vajāta lapsa kļūst nikna kā jaguārs. Jūs esat mani novedis tik tālu, ka es aizsargāšos visiem spēkiem.
   —  Tās ir jūsu tiesības.
   —  Jā, bet sargieties, es jums sagādāšu daudz nepatikšanu. Droši vien jūs varat uzminēt, ka es nebiju tāds muļķis un savu, vai, pareizāk sakot, jūsu noslēpumu neieslēdzu vis savas sirds dziļumos? Viens no maniem draugiem, ļoti gudrs cilvēks, ko jūs arī pazīstat, zina manu noslēpumu; tādēļ iegaumējiet labi: ja jūs mani nogalināsiet, mana nāve jums nedos nekādu lielo labumu, bet, ja es nogalinšu jūs… hm!… viss ir iespējams, vai saprotat?
   De Gišs notrīsēja.
   —   Ja es jūs nogalināšu, — de Vārds turpināja, — tad divi princeses ienaidnieki darīs visu, lai viņu pazudinātu.
   —   Ā, kungs — iekliedzās satracinātais de Gišs, — neceriet uz manu nāvi! Vienu no šiem ienaidniekiem es domāju nogalināt tūliņ, bet otru — pie pirmās izdevības.
   De Vārds atbildēja ar tik sātaniskiem smiekliem, ka māņticīgs cilvēks noteikti izbītos.
   De Gišs nebija tik viegli iespaidojams.
   —   Man šķiet, ka mēs par visu vienojāmies, de Varda kungs, — viņš noteica. — Varat ieņemt savu vietu, ja nevēlaties, lai turp ietu es.
   —   Nē, kāpēc gan, — de Vārds atbildēja. — Es esmu ārkārtīgi prie­cīgs, ka varu jūs atbrīvot no šīm pūlēm.
   Viņš palaida zirgu rikšos, šķērsoja pļaviņu un apstājās tieši pretim vietai, ko bija ieņēmis de Gišs.
   De Gišs nekustējās.
   Simt soļu attālumā pretinieki viens otru neredzēja, jo viņus slēpa go­bu un kastaņu ēnas.
   Kādu minūti valdīja pilnīgs klusums.
   Tad katrs no ēnas slēptajiem pretiniekiem izdzirda, ka divreiz no­klikšķ pistoļu gaiļi.
   De Gišs izvēlējās parasto taktiku un palaida zirgu rikšos, pārliecināts, ka ritmiskā šūpošanās un ātrums viņu aizsargās.
   Viņš devās taisni uz vietu, kur, pēc viņa domām, vajadzēja atrasties de Vardam.
   Pusceļā viņš cerēja sastapties ar pretinieku, bet kļūdījās.
   Viņš turpināja ceļu, domādams, ka de Vārds nav kustējies un gaida viņu.
   Veicis jau divas trešdaļas ceļa, viņš pēkšņi pamanīja, ka laukumā uz­zibsnī gaisma, un tajā pašā brīdī lode svilpdama ķēra spalvu, kas rotāja viņa cepuri.
   Gandrīz tūlīt pēc pirmā šāviena, kas bija izgaismojis laukumu, sekoja otrs šāviens, un otrā lode ķēra de Giša zirga galvu mazliet zem auss.
   Dzīvnieks nokrita.
   De Gišs nebija gaidījis šāvienu no turienes, jo viņš domāja sastapties ar de Vardu pilnīgi pretējā pusē; tā kā viņš prata valdīt pār sevi, tad sagatavojās kritienam, kaut gan tas neizdevās īsti pareizs, jo viņa kāja palika zem nokritušā zirga.
   Par laimi dzīvnieks agonijā noraustījās, un de Gišam izdevās atbrīvot kāju.
   Tiklīdz viņš juta, ka zirgs saļimst, viņš iebāza pistoles makstī, bai­dīdamies, ka tās varētu kritienā izšaut, un tad viņš paliktu pilnīgi nepabruņots.
   Piecēlies kājās, viņš atkal izņēma pistoles un devās uz vietu, kur pēc šāvienu uzliesmojumiem bija redzējis de Vardu. De Gišs tūlīt uzminēja pretinieka manevru, kas būtībā bija ļoti vienkāršs.
   De Vārds nevis jāja pretim de Gišam vai palika uz vietas un gaidīja viņu, bet gan pajāja tālāk pa apli kādus piecpadsmit soļus, visu laiku turēdamies ēnā; kad pretinieks sasniedza laukuma vidu; viņš kārtīgi no­mērķēja un izšāva, pie tam zirga vienmērīgie rikši viņam drīzāk palīdzēja, nekā traucēja.
   Kā mēs redzējām, pirmā lode aizlidoja tikai pirksta attālumā no de Giša galvas, neskatoties uz to, ka bija tumšs.
   De Vārds tik cieši bija pārliecināts par savu veiksmi, ka viņam likās, it kā de Gišs nokristu. Viņš bija stipri izbrīnījies, kad, labāk ieskatījies, atklāja, ka jātnieks joprojām turas sedlos.
   Tad viņš steidzīgi izšāva vēlreiz, bet viņa roka iedrebējās, un viņš nošāva zirgu.
   Šī kļūda viņam varēja nākt par labu, ja de Gišs būtu palicis guļam zem zirga. De Vārds varētu no jauna pielādēt pistoli, un de Gišs būtu pilnīgi viņa varā.
   De Gišs tomēr pielēca kājās, un viņa rīcībā bija trīs šāvieni.
   De Gišs acumirklī novērtēja situāciju. Vajadzēja apsteigt de Vardu. Viņš sāka skriet, lai sasniegtu pretinieku, pirms tas paspējis pārlādēt pis­toli.
   De Vārds ieraudzīja, ka grāfs drāžas kā viesulis. Lode slikti gāja stobrā un nepadevās slauka spiedienam. Slikti pielādēt nozīmēja pazaudēt pēdējo šāvienu. Pielādēt labi — zaudēt laiku un vienlaikus pazaudēt dzī­vību.
   Viņš piecirta piešus, un zirgs saslējās pakaļkājās.
   De Gišs pagriezās, un tai brīdi, kad zirgs laidās lejup, atskanēja šā­viens, kas notrieca de Varda cepuri.
   Redzēdams, ka pretinieks palicis sedlos, de Gišs nometa vairs ne­derīgo pistoli un, pacēlis otru, tuvojās de Vardam.
   Viņš vēl nebija paguvis paspert ne trīs soļus, kad de Vārds notēmēja un izšāva.
   Atskanēja nikns kliedziens; grāfa roka krampjaini sarāvās un bez­spēcīgi nokārās. Pistole nokrita zemē.
   De Vārds ieraudzīja, ka de Gišs noliecas, satver pistoli kreisajā rokā un sper vēl vienu soli uz priekšu.
   —    Es esmu pagalam, — de Vārds izdvesa, — viņš ir tikai ievai­nots.
   Brīdī, kad de Gišs jau tēmēja uz de Vardu, viņa galva, pleci, kājas pēkšņi zaudēja spēku. Viņš smagi nopūtās un saļima pie de Varda zirga kājām.
   —   Gatavs! — de Vārds nočukstēja.
   Paraustījis pavadu, viņš paskubināja zirgu.
   Zirgs pārlēca pāri nekustīgajam ķermenim un ātri nogādāja de Vardu uz pili.
   Pēc ierašanās de Vārds kādu ceturtdaļstundu apdomāja situāciju.
   Viņš bija tik steidzīgi pametis divkaujas vietu, ka pat nepārliecinājās, vai de Gišs patiešām ir miris.
   De Varda satrauktajā prātā pavīdēja divas iespējas.
   Vai nu de Gišs ir beigts, vai arī tikai ievainots.
   Ja de Gišs ir miris, vai vajadzēja atstāt viņa ķermeni vilkiem saplo- sīšanai? Tā bija bezjēdzīga cietsirdība, jo mirušais de Gišs nevienam div­kaujas noslēpumu neizpaudīs.
   Ja tomēr viņš nav pagalam, tad kāpēc atstāt viņu bez palīdzības un izskatīties citu acīs pēc mežoņa, kam nav nekādas nojēgas par cēlsirdī- bu?
   Pēdējais apsvērums uzvarēja.
   De Vārds apjautājās, kur ir Manikans.
   Viņš uzzināja, ka Manikans vaicājis pēc de Giša un, neatradis viņu, licies gulēt.
   De Vārds pamodināja Manikanu un izstāstīja par divkauju; Manikans neteica ne vārda, bet klausījās tik saspringtā uzmanībā, kādu no šī sliņķa nemaz nevarētu gaidīt.
   Kad de Vārds bija beidzis, Manikans izteica tikai vienu vārdu:
   —   Ejam!
   Pa ceļam Manikans aizvien vairāk iztēlojās notikušo un, klausīdamies sīkumos, kļuva ar katru brīdi drūmāks.
   —  Tātad jūs domājat, ka viņš ir miris? — viņš noteica, kad de Vārds apklusa.
   —   Diemžēl jā.
   —   Jūs cīnījāties bez lieciniekiem?
   —   Tā bija viņa vēlēšanās.
   —   Dīvaini!
   —   Kas jums te šķiet dīvains?
   —   Tas nemaz neizskatās pēc de Giša kunga.
   —   Ceru, ka jūs nešaubāties par manu vārdu patiesīgumu?
   —   Hm, hm!
   —   Jūs šaubāties?
   —   Mazliet… Manas šaubas pieaugs, ja nelaimīgais patiešām būs mi­ris.
   —   Manikana kungs!
   —   De Varda kungs!
   —   Man liekas, ka jūs mani apvainojat.
   —   Kā jūs vēlaties. Ko lai dara! Man nekad nav patikuši cilvēki, kuri ierodas un saka: „Es tumšā nostūrī nogalināju tādu un tādu; tā ir liela nelaime, bet es cīnījos godīgi."
   —   Klusāk, mēs esam klāt.
   Patiešām, skatienam jau atklājās pļaviņa, kuras vidū kā tumša masa melnēja beigtais zirgs.
   Pa kreisi no zirga, asinīm noplūdis, zālē gulēja nelaimīgais grāfs.
   Viņš atradās tai pašā vietā, kur pakrita, un pa šo laiku acīmredzot nebija kustējies.
   Manikans nometās ceļos, pacēla grāfu un pārliecinājās, ka tas ir auksts un vienās asinīs.
   Viņš atkal nolaida grāfu zemē.
   Tad viņš pieliecās un, taustīdamies pa zāli, atrada de Giša pistoli.
   —    Ak vai! — viņš teica, pieceldamies ar pistoli rokā, bāls kā nā­ve. — Diemžēl jūs neesat kļūdījies, viņš patiešām ir miris.
   —   Miris? — de Vārds atkārtoja.
   —   Jā, un viņa pistole ir pielādēta, — Manikans piebilda, rādīdams uz stobru.
   —   Es taču jums teicu, ka izšāvu brīdī, kad viņš tēmēja uz mani.
   —    Vai jūs esat pārliecināts, ka cīnījāties ar viņu divkaujā, de Varda kungs? Es atzīšos, ka baidos, vai tikai te nenotika vienkārša slepkavība. Nē, nē, uzklausiet mani! Jūs izšāvāt trīs reizes, bet viņa pistole ir pie­lādēta! Jūs nogalinājāt viņa zirgu un viņu pašu, bet de Gišs, viens no labākajiem šāvējiem Francijā, netrāpīja ne jums, ne jūsu zirgam! De Var­da kungs, jūs mani atvedāt šurp sev pašam par nelaimi; jūsu izlietās asinis man iesitušās galvā, es esmu mazliet apdullis un zvēru pie sava goda, ka sašķaidīšu jūsu pauri: de Varda kungs, aizlūdziet par savu dvē­seli!
   —   De Manikana kungs, jūs jokojat!
   —   Gluži otrādi, esmu pilnīgi nopietns.
   —  Jūs mani nogalināsiet?
   —   Bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem, vismaz pašlaik.
   —   Un jūs esat muižnieks?
   —  Ja jau es biju pāžs, tātad esmu muižnieks.
   —   Tad ļaujiet man aizstāvēties.
   —   Lai jūs izrīkotos ar mani tāpat kā ar nabaga de Gišu?
   Uzacis saraucis, Manikans izvilka savu pistoli un notēmēja de Var­dam krūtīs.
   De Vārds bija tik pārsteigts, ka pat nemēģināja bēgt.
   Baigajā klusumā, kas, kā Vardam likās, ilga veselu mūžību, pēkšņi atskanēja nopūta.
   —   Dzirdat, — de Vārds iekliedzās, — viņš ir dzīvs! Dzīvs! De Giša kungs, palīgā! Mani grib nogalināt!
   Manikans pakāpās atpakaļ un ieraudzīja, ka grāfs ar grūtībām pa- slējies, atbalstīdamies uz rokas.
   Manikans aizmeta pistoli un, priecīgi iesaukdamies, pieskrēja pie drauga.
   De Vārds no pieres noslaucīja aukstus sviedrus.
   —   Viņš atguvās īstajā brīdī! — viņš izdvesa.
   —   Kas jums kaiš? — Manikans jautāja de Gišam. — Kur jūs esat ievainots?
   De Gišs norādīja uz sakropļotajiem pirkstiem un asiņojošajām krū­tīm.
   —   Grāf! — de Vārds iesaucās. — Mani apvaino slepkavībā. Lūdzu, aplieciniet, ka es cīnījos godīogi.
   —   Tā ir taisnība, — ievainotais sacīja. — De Varda kungs cīnījās godīgi un, ja kāds to noliegs, tad kļūs par manu ienaidnieku.
   —   Kungs, vispirms palīdziet man nelaimīgo nogādāt mājās, — Ma­nikans lūdza, — bet pēc tam es esmu ar mieru sniegt jums gandarījumu pēc jūsu izvēles. Ja nu jūs steidzaties, tad pārsiesim grāfa brūces ar mūsu kabatas lakatiņiem un tad izšausim divas atlikušās lodes.
   —    Pateicos, — de Vārds noteica. — Stundas laikā es jau divreiz skatījos nāvei acīs; man tā nemaz nešķiet pievilcīga, un es labprātāk pie­ņemtu jūsu atvainošanos.
   Manikans iesmējās, un viņa piemēram sekoja arī de Gišs, par spīti savām ciešanām.
   Jaunekļi gribēja grāfu nest, bet tas paziņoja, ka jūtas pietiekoši spē­cīgs, lai ietu pats. Lode bija sadragājusi viņa mazo pirkstiņu un zeltnesi un noslīdējusi gar ribām, neskardama krūtis. De Gišs bija zaudējis sa­maņu drīzāk no sāpēm nekā smaga ievainojuma dēļ.
   Manikans veda viņu zem rokas no vienas puses, de Vārds — no otras; tā viņi aizveda grāfu uz Fontenblo pie tā paša ārsta, ko izsauca pie mirstošā franciskāņa, kura titulu mantoja Aramiss.

   Karalis tobrīd sēdēja pie galda, un nedaudzi ielūgtie ieņēma savas vietas, kad viņš ar parasto rokas mājienu atļāva viņiem apsēsties.
   Kaut gan tajā laikā etiķete vēl nebija pilnīgi nostiprinājusies, tomēr Francijas galms jau bija pametis vienkāršību un patriarhālo viesmīlību, ko varēja vērot vēl Indriķa IV laikā; Ludviķa XIII aizdomīgums tās bija pamazām iznīdējis, liekot vietā ārēju greznumu, ar kuru karalis it kā pū­lējās aizsegt savu niecīgumu.
   Tātad Ludviķis XIV sēdēja pie atsevišķa galdiņa, kas kā katedra pa­cēlās pāri blakus galdiem; mēs teicām: galdiņš, kaut gan jāpiebilst, ka šis galdiņš bija lielāks par pārējiem.
   Bez tam tas bija nokrauts ar dažādiem ēdieniem: zivīm, medījumiem, mājlopu gaļu, augļiem, dārzeņiem, ievārījumiem.
   Karalis bija jauns un spēcīgs, kaislīgs mednieks, mīlēja dažādus fi­ziskus vingrinājumus. Turklāt viņš bija mantojis Burbonu karstās asinis; kā zināms, tad barība tiek ātri sagremota, un ēstgriba drīz vien rodas atkal.
   Ludviķis XIV bija vērā ņemams galda biedrs; viņam patika kritizēt savus pavārus, bet, ja tiem izdevās izdarīt viņam pa prātam, tad karalis nezināja, kā viņus slavēt.
   Vispirms karalis izstrēba vairākas zupas, vai nu saliedams tās visas kopā, vai ari pēc kārtas, pa starpām iedzerdams glāzi veca vīna.
   Viņš ēda ātri un diezgan kāri.
   Portoss gaidīja d'Artanjana signālu sākt vakariņas, bet tad, skatīda­mies uz karali, viņš pusbalsī sacīja musketierim:
   —   Man šķiet, var sākt. Viņa majestāte dod uzmundrinošu piemēru. Paskatieties.
   —   Karalis ēd, — d'Artanjans brīdināja, — bet vienlaikus arī saru­nājas; uzmanieties, lai tad, ja viņš gadījumā vērsīsies pie jums, jūsu mute nebūtu piebāzta: tas nav glīti un pieklājīgi.
   —   Tad jau labāk neēst nemaz, — Portoss noteica. — Kaut gan jā­atzīstas, ka es esmu izsalcis, bet te viss smaržo tik vilinoši, ka kutina nāsis un liek rīt siekalas.
   —   Pat nedomājiet nepieskarties ēdieniem, — d'Artanjans brīdināja. — Tā jūs apvainosiet viņa majestāti. Karalis parasti mēdz teikt, ka tas, kas labi ēd, labi strādā, un viņam nepatīk, ja pie galda kādam ir slikta ēst­griba.
   —   Kā tad var sēdēt ar tukšu muti, ja ēd? — Portoss nesaprata.
   —   Ļoti vienkārši, — musketieru kapteinis skaidroja, — ja karalis ne­gaidīti jūs uzrunā, jānorij viss, kas ir mutē.
   —   Lieliski.
   Pēc šīs sarunas Portoss ķērās pie ēšanas ar mērenu entuziasmu.
   Karalis brīdi pa brīdim pavēroja viesus un ar lietpratēja skatienu no­vēroja jaunā viesa spējas.
   —   Di Valona kungs! — viņš griezās pie Portosa.
   Portoss tobrīd bija aizņemts ar zaķa ragū un tikko bija ielicis mutē pusi zaķa muguras.
   Izdzirdis savu vārdu, viņš sarāvās un ar zināmu piepūli norija ku­mosu.
   —   Klausos, valdniek, — Portoss atbildēja gan mazliet apslāpētā, bet diezgan saprotamā balsī.
   —   Lai di Valona kungam pasniedz jēra fileju, — karalis norīkoja. — Vai jums garšo jēra gaļa, di Valona kungs?
   —   Valdniek, man garšo viss, — Portoss atteica.
   —    Viss, ko man piedāvā jūs majestāte, — d'Artanjans pateica priekšā.
   Karalis labvēlīgi pamāja ar galvu.
   —   Kas daudz strādā, daudz ēd, — viņš turpināja, priecādamies, ka uzradies tik varens galda biedrs kā Portoss.
   Portosam atnesa jēru, un viņš labu gabalu iegāza savā šķīvī.
   —   Nu, kā? — karalis noprasīja.
   —   Lielisks! — Portoss mierīgi atteica.
   —   Vai jūsu provincē ir tik maigi jēri, di Valona kungs? — karalis turpināja izprašņāt.
   —    Valdniek, — Portoss atbildēja, — man liekas, ka manā provincē, tāpat kā visur citur, labākais pieder karalim. Es gan ēdu jēru citādi nekā jūsu majestāte.
   —   Kā tad jūs to ēdat?
   —   Parasti es lieku pagatavot sev veselu jēru.
   —   Veselu?
   —   Jā, valdniek.
   —   Kā tad?
   —   Nu, tā. Mans pavārs — viņš ir vācietis, valdniek, — piepilda jēru ar cīsiņiem, ko pasūta no Strasbūras, ar desiņām no Truā un ar cīruļiem, ko viņš saņem no Pitivjē. Es nezinu, kā viņam izdodas atdalīt kaulus, saglabājot ādu, kas veido apceptu garoziņu. Kad jēru griež gabalos kā milzīgu desu, no tā tek rozā sula, kas ir patīkama gan acij, gan garšai.
   Portoss paklakšķināja mēli.
   Karalis klausījās plaši ieplestām acīm un, ķerdamies pie sutinātā fa­zāna, noteica:
   —   Tas tik ir ēdājs, ko var apskaust. Nudien! Veselu jēru!
   —  Jā, valdniek, veselu!
   —   Pasniedziet di Valona kungam šos fazānus; es redzu, ka viņš ir lietpratējs.
   Rīkojums tika izpildīts.
   Tad, atgriezdamies vēlreiz pie jēriem, karalis apvaicājās:
   —   Bet vai tas nav pārāk trekns?
   —   Nē, valdniek; tauki iztek kopā ar sulu un peld pa virsu; tad mans galda pārzinis nosmeļ tos ar sudraba karoti, kas izgatavota speciāli šim nolūkam.
   —   Kur jūs dzīvojat? — karalis jautāja.
   —   Pjerfonā, valdniek.
   —   Pjerfonā? Kur tā atrodas, di Valona kungs, vai netālu no Beli-
   las?
   —   Nē, valdniek, Pjerfonā ir netālu no Suasonas.
   —   Bet es domāju, ka jūs man stāstāt par jēriem, kas ganās piejūras pļavās.
   —   Nē, valdniek; manas pļavas gan nav pie jūras, bet tāpēc tās nav sliktākas.
   —   Jums ir lieliska ēstgriba, di Valona kungs! Ar jums ir patīkami kopā ieturēt maltīti.
   —   Ak, valdniek! Ja jūsu majestāte kādreiz apmeklētu Pjerfonu, mēs divatā apēstu jēru, jo jūs arī nevarat sūdzēties par sliktu ēstgribu.
   D'Artanjans zem galda enerģiski piegrūda Portosam.
   Portoss nosarka.
   —   Tai laimīgajā vecumā, kāds patalaban ir jūsu majestātei, es die­nēju musketieros un nekad nevarēju pieēsties, cik gribas, — Portoss ieru­nājās, lai glābtu situāciju. — Jūsu majestātei ir lieliska ēstgriba, bet jūs esat pārāk izvēlīgs, lai varētu jūs saukt par kārtīgu izēdāju.
   Karalim acīmredzot ļoti gāja pie sirds galda biedra laipnība.
   —   Vai nevēlaties nobaudīt putukrējumu? — viņš apvaicājās.
   —   Valdniek, jūsu majestāte izturas pret mani ar tādu laipnību, ka es pateikšu jums patiesību.
   —   Runājiet, di Valona kungs!
   —   Valdniek, no saldajiem ēdieniem es atzīstu tikai no miltiem gata­votos, un tiem jābūt bieziem; no visādiem uzpūteņiem uzpūšas arī mans vēders, un vispār tie aizņem pārāk daudz dārgās vietas, ko es negribu aizpildīt ar visādiem niekiem.
   —   Kungi, — karalis sacīja, norādīdams uz Portosu, — te ir īsts gas- tronoms! Tā mēdza izturēties mūsu tēvi, kas saprata, ko nozīmē ēdiens, turpretim mēs tikai knābājam.
   To teikdams, viņš uzkrāva uz šķīvja balto vistas gaļu kopā ar šķiņķi.
   Savukārt Portoss ķērās pie irbēm.
   Sulainis piepildīja viņa majestātes glāzi.
   —   Pasniedziet di Valona kungam manu vīnu, — karalis pavēlēja.
   Pie karaļa galda tā bija īpaša labvēlība.
   D'Artanjans saspieda drauga ceļgalu.
   —   Ja jūs spēsiet notiesāt pusi no tur tās mežacūkas galvas, — viņš teica Portosam, — tad jūs pēc gada būsiet hercogs un pērs.
   —   Tūlīt ķeršos tai klāt, — Portoss flegmātiski atteica.
   Viņam patiešām drīz vien pasniedza galvu, jo karalim sagādāja prieku vēl paskubināt cilvēku ar tādu apetīti; viņš nesūtīja Portosam ēdienus, kurus nebija pats nogaršojis, tāpēc mazliet iebaudīja arī no mežacūkas galvas. Portoss nepalika kaunā: viņš apēda nevis pusi, kā bija teicis d'Ar­tanjans, bet gan trīs ceturtdaļas no galvas.
   —   Es nekad neticēšu, — karalis pusbalsī ieteicās, — ka muižnieks, kuram katru dienu ir tik laba ēstgriba, nav visgodīgākais cilvēks manā karalistē.
   —   Vai dzirdējāt? — d'Artanjans pačukstēja draugam pie auss.
   —  Jā, šķiet, ka esmu izpelnījies zināmu labvēlību, — Portoss piekrita, šūpodamies krēslā.
   —   Ceļavējš pūš jūsu burās. Jā, jā, jā!
   Karalis un Portoss turpināja ēst ar abpusēju labvēlību; vēl viens otrs no viesiem mēģināja sacensties ar viņiem, bet drīz vien atpalika.
   Karaļa seja pietvīka, un tas norādīja, ka viņš ir paēdis.
   Ludviķis XIV, dzerdams vinu, nekļuva vis jautrs kā pārējie, bet gan sadrūma un apklusa.
   Portoss turpretim kļuva aizvien mundrāks un draiskulīgāks.
   Pasniedza desertu.
   Karalis vairs nedomāja par Portosu; viņš brīdi pa brīdim skatījās uz durvīm un bieži jautāja, kur palicis de Sentenjana kungs.
   Brīdī, kad viņa majestāte elsdams pabeidza plūmju ievārījuma burku, beidzot parādījās de Sentenjana kungs.
   Jau diezgan blāvās karaļa acis tūlīt iemirdzējās.
   Grāfs devās pie karaļa galda, un, kad viņš pienāca, Ludviķis XIV piecēlās no galda.
   Visi piecēlās līdz ar karali, pat Portoss, kurš tieši tobrīd zelēja vīģes, kas varētu salipināt arī krokodila žokļus. Vakariņas bija beigušās.

   »
   Karalis paņēma de Sentenjanu zem rokas un izgāja blakus istabā.
   —   Jūs ierodaties tik vēlu, grāf! — karalis pārmeta.
   —   Valdniek, es gaidīju atbildi.
   —    Vai tad viņai vajadzēja tik ilgu laiku, lai atbildētu uz to, ko es uzrakstīju?
   —   Valdniek, jūsu majestātei labpatika izteikties dzejā; de Lavaljēras jaunkundze vēlējās atmaksāt ar to pašu, tātad zeltu.
   —   Viņa atbildēja dzejā, de Sentenjan? — iesaucās sajūsminātais ka­ralis. — Dod šurp!
   Ludviķis salauza mazās vēstulītes zīmogu, un tajā patiešām izrādījās dzejolis, kuru vēsture mums saglabājusi; tā iecere ir labāka, nekā izpil­dījums.
   Karalis tomēr bija sajūsmināts un vētraini izpauda savu sajūsmu. Zālē iestājās vispārējs klusums, un tas mazliet samulsināja Ludviķi, kurš bija ļoti jūtīgs pret etiķetes prasībām. Viņš nodomāja, ka tāda sajūsma var izraisīt nevēlamas tenkas.
   Tādēļ karalis iebāza vēstuli kabatā, un, pagriezies pret viesiem, no­teica:
   —  Di Valona kungs, jūsu klātbūtne mani ļoti iepriecināja, un es prie­cāšos redzēt jūs atkal.
   Portoss paklanījās un, atpakaļ kāpdamies, izgāja no istabas.
   D'Artanjana kungs, — karalis turpināja, — pagaidiet galerijā manus rīkojumus; es esmu jums ļoti pateicīgs, ka jūs iepazīstinājāt mani ar di Valona kungu. Kungi, rīt es atgriezīšos Parīzē sakarā ar holandiešu sūtņa aizbraukšanu. Līdz rītam.
   Zāle tūdaļ pat kļuva tukša.
   Karalis paņēma de Sentenjanu zem rokas un lika viņam vēlreiz pār­lasīt de Lavaljēras dzejoli.
   —   Kā tev tas patīk? — viņš noprasīja.
   —   Valdniek… dzejolis ir burvīgs!
   —   Jā, tas mani apbur, un, ja par to uzzinātu…
   —   Tad to apskaustu dzejnieki, bet viņi par to neuzzinās.
   —   Vai jūs atdevāt viņai manu dzejoli?
   —   O, valdniek, viņa to tīri vai aprija!
   —   Baidos, ka tas bija vājš.
   —   De Lavaljēras jaunkundze domā citādi.
   —   Vai jūs domājat, ka viņai patika?
   —   Es esmu pārliecināts, valdniek…
   —   Tādā gadījumā man jāsacer atbilde.
   —    Valdniek… tagad… pēc vakariņām… tas nogurdinās jūsu majes­tāti.
   —    Šķiet, jums taisnība… tādas nodarbības pēc vakariņām ir kaitī­gas.
   —  Sevišķi jau dzejošana; bez tam patlaban de Lavaljēras jaunkundze ir ļoti norūpējusies.
   —   Par ko tad?
   —   Ak, valdniek, tāpat kā visas pārējās dāmas!
   —   Kas noticis?
   —   Nelaime ar nabaga de Gišu!
   —   Ak Dievs, ar Gišu?
   —   Jā, valdniek, viņam sadragāta rokas locītava un cauršautas krūtis, viņš mirst.
   —   Mirst? Kas jums to teica?
   —   Manikans tikko aizvedis viņu pie ārsta uz Fontenblo, un ziņa par to nonāca līdz šejienei.
   —   Nabaga de Gišs! Kā tas viņam atgadījās?
   —   Kā tas atgadījās, valdniek?
   —   Jūs to sakāt ļoti dīvainā tonī, de Sentenjan. Pastāstiet sīkāk… ko viņš saka?
   —   Viņš neko nesaka, valdniek. Runā citi.
   —   Kas?
   —   Tie, kas viņu aizveda pie ārsta, valdniek.
   —   Kas tie ir?
   —    Nezinu, valdniek; to zina de Manikana kungs, viņš ir de Giša kunga draugs.
   —   Viņam ir daudz draugu, — karalis noteica.
   —   O nē, — de Sentenjans iebilda, — jūs maldāties, valdniek — de Giša kungam netrūkst ienaidnieku.
   —   Kā jūs to zināt?
   —   Vai karalis vēlas, lai es paskaidrotu?
   —   Protams.
   —   Valdniek, es dzirdēju par strīdu starp diviem galminiekiem.
   —   Kad?
   —   Šovakar, pirms jūsu majestātes vakariņām.
   —    Tas neko nepierāda. Es esmu devis tik stingru pavēli par div­kaujām, ka man šķiet, neviens to neuzdrošināsies pārkāpt.
   —   Lai Dievs pasarga, es negribu nevienu apvainot! — de Sentenjans iesaucās. — Jūsu majestāte pavēlēja man runāt, un es paklausu.
   —   Tad izstāstiet, kā grāfu de Gišu ievainoja.
   —   Valdniek, runā, ka medībās.
   —   Šovakar?
   —   Šovakar.
   —   Sadragāta roka un cauršautas krūtis! Kas bija medībās kopā ar de Giša kungu?
   —   Nezinu, valdniek… Bet de Manikana kungs zina, vai vismaz viņam vajadzētu zināt.
   —   Jūs kaut ko slēpjat no manis, de Sentenjan.
   —   Neko, valdniek, patiešām neko.
   —   Tad paskaidrojiet man, kā tas notika — varbūt sasprāga muske-
   te?
   —   Var jau būt. Tomēr, visu apsverot, es domāju, ka ne, jo blakus de Gišam tika atrasta pielādēta pistole.
   —   Viņa pistole? Vai tad medībās iet ar pistolēm?
   —    Valdniek, vēl runā, ka nogalināts de Giša zirgs un tā līķis līdz šim brīdim guļ pļaviņā.
   —   Zirgs? De Gišs bija jāšus? De Sentenjan, es neko nesaprotu. Kur tas viss notika?
   —   Rošēnas birzī, apaļajā pļaviņā, valdniek.
   —   Labi, pasauciet d'Artanjana kungu.
   De Sentenjans paklausīja. Ienāca musketieris.
   —    D'Artanjana kungs, — karalis sacīja, — jūs iziesiet no šejienes pa rezerves kāpnēm.
   —   Klausos, valdniek.
   —   Uzkāpsiet zirgā.
   —   Klausos.
   —   Un dosieties uz Rošēnas birzi, uz apaļo pļaviņu. Vai jūs zināt šo vietu?
   —   Valdniek, es tur esmu divreiz cīnījies divkaujā.
   —   Ko! — iekliedzās karalis, kuru šī atbilde bija apstulbinājusi.
   —   Tas bija pirms de Rišeljē kunga rīkojuma, — d'Artanjans atbil­dēja kā parasti, nesatricināmā mierā.
   —   Tā ir cita lieta. Tātad jūs aizjāsiet turp un rūpīgi apskatīsit ap­kārtni. Tur ievainoja cilvēku, un jūs tur atradīsiet beigtu zirgu. Pēc tam ziņosiet man, ko jūs domājat par šo notikumu.
   —   Labi, valdniek.
   —   Protams, es vēlos dzirdēt jūsu paša, nevis citu domas.
   —   Jūs tās dzirdēsiet pēc stundas, valdniek.
   —   Es jums aizliedzu ar kādu sarunāties.
   —   Izņemot cilvēku, kas man iedos lukturi, — d'Artanjans piebilda.
   —   Saprotams, — karalis iesmējās par atbildi uz šo pārdrošo piezīmi, kādu viņš neciestu ne no viena, izņemot musketieru kapteini.
   D'Artanjans izgāja pa rezerves kāpnēm.
   —   Tagad pasauciet manu ārstu, — Ludviķis pavēlēja.
   Pēc desmit minūtēm aizelsies atsteidzās karaļa ārsts.
   —   Kungs, — karalis viņu uzrunāja, — jūs dosieties kopā ar de Sen­tenjana kungu turp, kur viņš jūs aizvedīs, un pēc tam sniegsiet man zi­ņojumu, kā jūtas slimnieks, ko jūs apskatīsiet.
   Ārsts bez ierunām paklausīja: tolaik neviens vairs neuzdrošinājās ne­klausīt Ludviķim XIV. Viņš izgāja kopā ar de Sentenjanu.
   —   De Sentenjan, atsūtiet pie manis Manikanu, pirms ar viņu paguvis runāt ārsts.
   De Sentenjans paklanījās un izgāja.

   Kamēr karalis deva pēdējos rīkojumus, lai noskaidrotu patiesību, d'Artanjans, nekavēdamies ne mirkli, aizskrēja uz stalli, paķēra lukturi, pats apsegloja zirgu un devās uz viņa majestātes norādīto vietu.
   Saskaņā ar savu solījumu viņš nevienu neredzēja un ne ar vienu ne­runāja, izpildīdams pavēli tik precīzi, ka pat nelūdza kalpu un sulaiņu palīdzību.
   D'Artanjans bija no tiem cilvēkiem, kas uzskata par pienākumu grū­tos brīžos parādīt savas vislabākās īpašības.
   Palaidis zirgu rikšos, musketieris pēc piecām minūtēm jau bija birzī, piesēja zirgu pie pirmā koka, kas gadījās pa ceļam un kājām gāja uz pļaviņu.
   Kādu pusstundu viņš visu rūpīgi apskatīja ar lukturi, tad klusēdams uzkāpa zirgā un, domās iegrimis, soļos atgriezās Fontenblo.
   Ludviķis gaidīja viņu savā kabinetā. Viņš bija viens un kaut ko rakstī­ja. D'Artanjans uzreiz pamanīja, ka rindiņas nav vienāda garuma un tajās ir daudz labojumu.
   Viņš secināja, ka tas ir dzejolis.
   Karalis pacēla galvu un pamanīja d'Artanjanu.
   —   Nu, vai kaut ko uzzinājāt?
   —   Jā, valdniek.
   —   Ko tad jūs redzējāt?
   —   Man šķiet, valdniek… — d'Artanjans iesāka.
   —   Es lūdzu precīzas ziņas.
   —   Centīšos būt pēc iespējas precīzāks. Laiks maniem pētījumiem bi­ja labvēlīgs: šovakar lija, un ceļi bija slapji…
   —   Tuvāk pie lietas, d'Artanjana kungs!
   —    Valdniek, jūsu majestāte man teica, ka Rošēnas birzī pļaviņā guļ beigts zirgs; tāpēc es vispirms izpētīju, kādi ir ceļi. Es saku ceļi, tāpēc ka pļaviņā krustojas četri ceļi. Svaigas pēdas bija tikai uz tā, pa kuru jāju es. Divi zirgi bija soļojuši pa to plecu pie pleca; mīkstajā mālā varēja skaidri saskatīt astoņu pakavu pēdas. Viens no jātniekiem bija steidzies vairāk nekā otrs. Viena zirga pēdas apmēram par pusi ir priekšā ot­ram.
   —   Tātad jūs esat pārliecināts, ka viņi jāja divatā? — karalis nopra­sīja.
   —  Jā, valdniek. Zirgi bijuši lieli un labi dresēti, jo gājuši mierīgā solī un krustojumā pagriezušies pilnīgi precīzā leņķī.
   —   Tālāk!
   —    Tur jātnieki uz mirkli apstājušies, droši vien, lai norunātu div­kaujas noteikumus. Viens no jātniekiem runājis, otrs klausījies un īsi at­bildējis. Viņa zirgs kārpījis zemi, tas nozīmē, ka viņš klausījies ļoti uz­manīgi un atlaidis pavadu.
   —   Tātad notikusi divkauja?
   —   Par to nav nekādu šaubu.
   —   Turpiniet, smalkais novērotāji
   —   Viens no jātniekiem palicis uz vietas — tas, kurš klausījās; otrs šķērsojis pļaviņu un vispirms pagriezies ar seju pret savu pretinieku, uz vietas palikušais palaidis zirgu rikšos un jau par trim ceturtdaļām šķēr­sojis pļaviņu, domādams, ka virzās pretim savam ienaidniekam. Turpretim tas pārvietojies gar pļaviņu koku aizsegā.
   —   Jūs taču nezināt viņu vārdus?
   —   Nezinu, valdniek, bet tas, kurš jāja gar mežmalu, sēdēja melnā zirgā.
   —   Kā jūs to uzzinājāt?
   —    Daži astri no zirga astes palikuši asajos krūmos, kas aug mež­malā.
   —   Turpiniet.
   —   Otru zirgu nav grūti aprakstīt, jo tas guļ beigts kaujas laukā.
   —   Kāds ir nāves iemesls?
   —   Lode, kas trāpījusi deniņos.
   —   Pistoles vai bises lode?
   —    Pistoles, valdniek. Zirga ievainojums man atklāja šāvēja taktiku. Viņš jājis gar meža malu, lai piekļūtu savam pretiniekam no sāniem. Es izsekoju viņa pēdas zālē.
   —   Melnā zirga pēdas?
   —  Jā, valdniek.
   —   Turpiniet, d'Artanjana kungs.
   —    Lai jūsu majestāte varētu skaidri iztēloties pretinieku pozīcijas, tagad es pametīšu stāvošo jātnieku un pāriešu pie tā, kurš jāja rikšos.
   —   Labi.
   —   Šī jātnieka zirgs bija uz vietas pagalam.
   —   Kā jūs to uzzinājāt?
   —    Jātnieks nepaguva nolēkt un nokrita kopā ar zirgu, es redzēju viņa kājas nospiedumu, jo viņš to ar grūtībām izvilcis no pakritušā zirga apakšas. Piesis bija iespiests zemē un atstājis dziļu vaigu.
   —   Labi. Ko viņš darīja, kad bija piecēlies?
   —   Gāja tieši virsū pretiniekam.
   —   Vai tas joprojām atradies mežmalā?
   —   Jā, valdniek. Piegājis tuvāk, viņš apstājās un ieņēma stabilāku po­zīciju, jo viņa papēžu nospiedumi atrodas blakus, tad izšāvis, bet nav trāpījis.
   —   Kā jūs zināt, ka viņš netrāpīja?
   —   Es atradu lodes cauršautu cepuri.
   —   Ā, pierādījums! — karalis iesaucās.
   —   Tikai nepietiekams, valdniek, — d'Artanjans vēsi atteica. — Ce­purei nav ne iniciāļu, ne ģerboņa; to rotā vienīgi sarkana spalva kā vi­siem; pat treses ir visparastākās.
   —   Vai cauršautās cepures īpašnieks izšāva otrreiz?
   —   Viņš jau bija šāvis divreiz, valdniek.
   —   Kā jūs to noskaidrojāt?
   —   Es atradu ložu čaulas.
   —   Kas notika ar otru lodi?
   —   Tā notrieca jātnieka cepures spalvu un nolauza bērziņu pļavas otrā pusē.
   —   Tad jau jātnieks uz melnā zirga bija neapbruņots, bet viņa pre­tiniekam bija vēl viens lādiņš.
   —   Valdniek, kamēr nokritušais piecēlās, viņa pretinieks paguva pie­lādēt pistoli. Viņš nervozēja, un viņam trīcēja rokas.
   —   Kā jūs to zināt?
   —  Puse pulvera izbirusi zemē, un viņš izmetis arī pistoles slauķi, ne­paguvis to nolikt vietā.
   —  Jūs man stāstāt apbrīnojamas lietas, d'Artanjana kungs.
   —   Pietiek, ja cilvēks ir kaut nedaudz vērīgs, valdniek, un tad jebkurš varētu jums to pastāstīt.
   —   Jūsos klausoties, var skaidri visu iztēloties.
   —   Es patiešām domās to visu iztēlojos, varbūt ar nelielām nepre­cizitātēm.
   —  Atgriezīsimies pie nokritušā jātnieka. Jūs teicāt, ka viņš gāja pretī otram, kad tas lādēja pistoli?
   —  Jā, bet tobrīd, kad viņš nomērķēja, viņa pretinieks izšāva.
   —   O! — karalis iesaucās. — Un šāviens?…
   —   Sekas bija briesmīgas, valdniek; nokritušais jātnieks paspēra trīs nedrošus soļus un nogāzās.
   —   Kur viņam trāpīja?
   —   Divās vietās: vispirms labajā rokā, tad krūtīs.
   —   Kā jūs to uzminējēt? — sajūsminātais karalis vaicāja.
   —   Ļoti vienkārši: pistoles rokturis bija asiņains un uz tā varēja re­dzēt lodes un salauzto gredzenu pēdas. Domājams, ievainotais zaudējis divus pirkstus — zeltnesi un mazo pirkstiņu.
   —   Par roku es piekrītu; bet ievainojums krūtīs?
   —   Valdniek, divarpus collas viena no otras bija divas asins peļķes. Pie vienas no tām bija izrauta zāle, kramplaini sažņaudzoties rokai, bet otrā vietā zāli bija nospiedis auguma svars.
   —   Nabaga de Gišs! — karalis iesaucās.
   —   Tātad tas bija de Giša kungs? — musketieris mierīgi noteica. — Man jau bija tādas aizdomas, bet es negribēju jūsu majestātei tās iz­teikt.
   —   Kā jums tās radās?
   —   Es pazinu Gramonu ģerboni uz nogalinātā zirga apaušiem.
   —   Vai jūs domājat, ka viņa ievainojums ir smags?
   —   Ļoti, tāpēc ka viņš tūlīt pat nokrita un ilgi gulēja nekustīgi; tomēr viņam bija spēks aiziet, divu draugu atbalstītam.
   —   Tātad jūs viņus sastapāt?
   —   Nē; toties es redzēju trīs cilvēku pēdas: abās pusēs ejošie gājuši viegli un brīvi, bet trešais vilcies ar grūtībām. Turklāt vietām viņa pēdās redzamas asinis.
   —   Un tagad, pēc tam kad jūs tik skaidri esat attēlojis visu divkauju, pasakiet man kaut ko par de Giša pretinieku.
   —   Valdniek, es nezinu, kas viņš ir.
   —   Kā nezināt, jūs taču tik skaidri visu redzat?
   —   Jā, valdniek, — d'Artanjans atteica, — es visu redzu, bet nesaku visu, ko redzu, un, ja jau tam nabagam izdevies nozust, tad es ar jūsu majestātes laipnu atļauju teikšu, ka es viņu nenodošu.
   —   Katrs duelants ir noziedznieks, mans kungs.
   —   Tikai ne manās acīs, jūsu majestāte, — d'Artanjans vēsi notei­ca.
   —   Kungs, vai jūs saprotat, ko runājat? — karalis iekliedzās.
   —   Pilnīgi, bet manās acīs cilvēks, kurš labi cīnās, ir kārtīgs cilvēks. Tāds ir mans viedoklis. Varbūt jūs man nepiekrītat; tas ir dabiski, jo jūs esat valdnieks…
   —   D'Artanjana kungs, es pavēlēju…
   D'Artanjans ar godbijīgu žestu pārtrauca karali.
   —  Jūs man pavēlējāt noskaidrot visus sīkumus par divkauju, valdniek; tie jums ir zināmi. Ja jūs pavēlēsiet man arestēt de Giša kunga pre­tinieku, es izpildīšu pavēli, bet neprasiet, lai es viņu nodotu, jo es atsakos izpildīt šo prasību.
   —   Tādā gadījumā arestējiet viņu.
   —  Jūsu majestāte, nosauciet man viņa vārdu.
   Ludviķis piespēra kāju.
   Pēc mirkļa pārdomām viņš noteica:
   —   Jums desmitkārt, divdesmitkārt, simtkārt taisnība.
   —    Es tā domāju, valdniek, un esmu laimīgs, ka jūsu majestāte ir vienisprātis ar mani.
   —   Vēl vienu vārdu… Kas de Gišam palīdzēja?
   —   Es nezinu.
   —   Jūs taču runājāt par diviem… Tas nozīmē, ka bija sekundants?
   —  Sekundanta nebija. Vēl vairāk, — kad de Giša kungs nokrita, viņa pretinieks aizgāja, pat necenzdamies viņam palīdzēt.
   —   Nelietis!
   —   Ko lai dara, valdniek,— tās ir jūsu rīkojumu sekas. Cilvēks godīgi cīnījies, viņam izdevies izbēgt no nāves un viņš grib to izdarīt arī otrreiz. Negribot jāatceras de Butvila kungs… Un kā vēl!
   —   Un jākļūst par gļēvuli?
   —   Nē, jābūt piesardzīgam.
   —   Tātad viņš aizjāja?
   —  Jā, cik vien ātri spēdams.
   —   Uz kuru pusi?
   —   Uz pili.
   —   Un pēc tam?
   —   Man jau bija tas gods teikt jūsu majestātei, ka pēc tam atnāca divi cilvēki un aizveda de Giša kungu.
   —   Kā jūs varat pierādīt, ka šie cilvēki atnāca pēc divkaujas?
   —   Neapgāžams pierādījums: divkaujas laikā lietus pārstāja, bet zeme nepaguva apžūt un mitrajā zemē palika skaidras pēdas. Pēc divkaujas, kad de Giša kungs gulēja bez samaņas, zeme apžuva, un pēdas vairs nav tik skaidras.
   Ludviķis sajūsmā sasita rokas.
   —   D'Artanjana kungs, — viņš sacīja, — jūs nudien esat visveiklākais cilvēks karalistē.
   —   Tāpat domāja Rišeljē, un teica Mazarīni, valdniek.
   —   Tagad atliek vienīgi pārbaudīt jūsu vērīgumu.
   —   O, valdniek, cilvēkam ir raksturīgi kļūdīties, — musketieris filo­zofiski piezīmēja.
   —   Tad jau jūs neesat cilvēks, d'Artanjana kungs, jo man liekas, ka jūs nekad nekļūdāties.
   —   Jūsu majestāte teica, ka mēs to pārbaudīsim.
   —   Jā.
   —   Kādā veidā?
   —   Es aizsūtīju pēc de Manikana kunga, un viņš tūlīt ieradīsies.
   —   Vai tad de Manikana kungs zina noslēpumu?
   —   De Gišam nav noslēpumu no de Manikana kunga.
   D'Artanjans pašūpoja galvu.
   —   Es atkārtoju, ka divkaujā neviens nebija klāt, un, ja de Manikans nav viens no tiem, kas aizveda grāfu…
   —   Cst! — karalis viņu apklusināja. — Te viņš nāk. Palieciet šeit un klausieties.
   —   Tieši tā, valdniek, — musketieris atbildēja.
   Tobrīd uz sliekšņa parādījās Manikans un de Sentenjans.

   Karalis deva zīmi vispirms musketierim, tad de Sentenjanam. Zīme pavēlēja:
   — Klusējiet, ja jums dārga dzīvība. D'Artanjans, kā jau kareivis, pagāja sāņus.
   De Sentenjans, kā jau favorīts, atspiedās pret karaļa krēsla atzveltni. Manikans paspēra uz priekšu labo kāju, laipni uzsmaidīja un, graciozi izstiepis savu balto roku, sveicināja karali ar reveransu. Karalis viņam atbildēja ar galvas mājienu.
   —   Labvakar, de Manikana kungs! — viņš sacīja.
   — Jūsu majestāte man parādīja godu, aicinādams pie sevis, — Mani­kans atbildēja.
   —  Jā, lai uzzinātu no jums visos sīkumos, kā notika nelaimes gadī­jums ar grāfu de Gišu.
   —  Ak, valdniek, tas ir tik skumji!
   —  Jūs bijāt kopā ar viņu?
   —  Ne gluži.
   —  Bet jūs ieradāties notikuma vietā dažas minūtes vēlāk?
   —  Jā, valdniek, pēc kādas pusstundas.
   —  Kur notika nelaime?
   —  Liekas, tā pazīstama kā Rošēnas birzs pļaviņa, valdniek.
   —  Jā, mednieku pulcēšanās vieta.
   —   Pilnīgi pareizi, jūsu majestāte.
   — Pastāstiet man visu, ko zināt par nelaimes gadījumu, de Manikana kungs.
   —  Varbūt jūsu majestātei jau kaut kas ir zināms? Es baidos atkār­toties un nogurdināt jūs.
   —  Nekas, nebaidies.
   Manikans pameta apkārt skatienu. Viņš ieraudzīja tikai d'Artanjanu, kas bija atspiedies pret sienu un izskatījās mierīgs, labsirdīgs un lab­vēlības pilns, un de Sentenjanu, ar kuru kopā viņš bija atnācis un kurš joprojām stāvēja pie karaļa krēsla, arī rādīdams laipnu sejas izteiksmi.
   Manikans saņēma dūšu un iesāka:
   —   Jūsu majestāte jau zina, ka medībās bieži notiek nelaimes gadī­jumi.
   —  Medībās?
   —  Jā, valdniek. Es gribēju teikt — tad, kad medī no slēpņa.
   —   Ak tā! — karalis noteica. — Tātad nelaimes gadījums notika slēpnī?
   —  Jā, valdniek,— Manikans pārliecinoši apstiprināja. — Vai tad jū­su majestāte to nezināja?
   —  Tikai vispārīgos vilcienos, — karalis ātri teica, jo viņam vienmēr bija pretīgi meli. — Tātad jūs sakāt, ka nelaime notika slēpnī?
   —  Diemžēl jā, valdniek!
   Karalis kādu bridi cieta klusu.
   —   Kādu zvēru tad gaidīja slēpnī de Gišs? — viņš jautāja.
   —   Mežacūku, jūsu majestāte.
   —   Kāpēc tad de Gišs izdomāja viens pats iet mežacūkas medībās? Tā taču ir zemnieku nodarbošanās un piemērota nevis maršalam de Gra- monam, bet tiem, kam nav suņu un dzinēju kārtīgām medībām.
   Manikans paraustīja plecus.
   —   Neapdomīgā jaunatne, — viņš pamācoši noteica.
   —   Turpiniet, — karalis skubināja.
   —    Vārdu sakot, — Manikans turpināja, tik tikko uzdrošinādamies runāt un veldams vārdus tik lēni, kā cilā kājas cilvēks, kas iet pa purvu, — vārdu sakot, valdniek, nabaga Gišs devās uz slēpni viens pats.
   —    Viens! Tas nu gan ir mednieks! Vai tad de Giša kungs nezina, ka mežacūkas mēdz uzbrukt medniekam?
   —   Tā arī notika, valdniek.
   —   Vai viņš zināja, kas tas būs par zvēru?
   —  Jā, valdniek, zemnieki to bija redzējuši kartupeļu laukā.
   —   Kāds tad bija šis zvērs?
   —   Divgadīgs kuilis.
   —   Tad jums, kungs, vajadzēja mani brīdināt, ka de Gišs grib izdarīt pašnāvību. Es esmu redzējis viņu medībās un zinu, cik viņš ir prasmīgs mednieks. Šaujot suņu trenktu kuili, viņš parasti ir ļoti piesardzīgs un šauj no karabīnes, bet šoreiz viņš devies medībās ar parastām pistolēm.
   Manikans sarāvās.
   —  Pistoles gan lieliski der divkaujai, bet nepavisam ne mežacūku me­dībām!
   —  Jūsu majestāte, mēdz notikt grūti izskaidrojamas lietas.
   —   Jums taisnība, un mūs interesējošais notikums pieder pie tādiem. Turpiniet.
   Šī stāsta laikā de Sentenjans, kurš, iespējams, būtu devis Manikanam zīmi pārāk neaizrauties, bija spiests rādīt pilnīgi vienaldzīgu seju, jo ka­ralis viņu cieši uzraudzīja.
   Tā nu viņš nekā nevarēja sazināties ar Manikanu. Kas attiecas uz d'Artanjanu, tad Klusētāja statuja Atēnās droši vien bija par viņu iz­teiksmīgāka un skaļāka.
   Un tā Manikans, turpinādams iet pa izvēlēto ceļu aizvien vairāk sa­pinās izliktajos tiklos.
   — Jūsu majestāte, — viņš stāstīja, — droši vien notika tā: de Gišs uzglūnēja mežakuilim.
   —   Jāšus vai kājām? — karalis apvaicājās.
   —   Jāšus. Viņš izšāva uz zvēru, bet netrāpīja.
   —   Cik viņš gan ir neveikls!
   —   Zvērs metās viņam virsū.
   —   Un nogalināja zirgu?
   —   Ā, jūsu majestāte to zina?
   — Man stāstīja, ka Rošēnas birzī, pļaviņā atrasts beigts zirgs. Es ie­domājos, ka tas varētu būt de Giša zirgs.
   —   Tā ari ir, valdniek.
   —   Labi, tātad zirgs bija pagalam; kas notika ār de Gišu?
   — De Gišs nokrita zemē, kuilis viņam uzbruka un ievainoja rokā un krūtīs.
   —  Drausmīgs gadījums! Tomēr jātzīst, ka vainīgs ir pats de Gišs. Kas tad tāda zvēra medībās iet tikai ar pistolēm! Viņš laikam aizmirsis teiku par Adonīdu?*
   Manikans pakasīja pakausi.
   —   Tas patiešām bija ļoti nepiesardzīgi.
   —   Kā jūs to varat izskaidrot, de Manikana kungs?
   —   Valdniek, kas nolemts, tas arī notiks!
   —   O, jūs esat fatālists!
   Manikans kļuva nemierīgs, juzdamies ļoti neērti.
   —   Es uz jums dusmojos, de Manikana kungs, — karalis turpināja.
   —   Uz mani, valdniek?
   —  Protams! Jūs, būdams de Giša draugs un zinādams, ka viņš spē­jīgs uz tādām neprātībām, tomēr neatturējāt viņu!
   Adonids — auglības dievs, kas nomirst un atkal atdzīvojas. Grieķu mītos vēstī par daiļu jaunekli, ko iemīlēja Afrodīte. Adonīdu me­dībās nogalināja mežakuilis. Mītu par Afrodītes mīlestību pret Adonīdu izmantoja itāļu dzjnieks Marīni savā episkajā poēmā, kas veltīta jaunajam karalim Ludviķim XIII.
   Manikans nezināja, ko lai dara, jo karaļa balss nemaz neliecināja, ka viņš būtu lētticīgs.
   No otras puses, tā neizklausījās arī tik barga vai uzstājīga kā tiesne­sim. Tajā drīzāk skanēja izsmiekls nekā draudi.
   —    Tātad jūs apgalvojat, — karalis turpināja, — atrastais beigtais zirgs piederēja de Gišam?
   —   Jā, jā, protams.
   —   Vai tas jūs nepārsteidz?
   —   Nē, valdniek. Iepriekšējās medībās, kā jūsu majestāte droši vien atceras, tieši tāpat tika nogalināts de Senmoira kunga zirgs.
   —   Jā, bet tam saplosīja vēderu.
   —   Tieši tā, valdniek.
   —   Ja de Giša zirgam būtu saplosīts vēders tāpat kā de Senmoira kunga zirgam, tad es nemaz nebrīnītos!
   Manikans ieplēta acis.
   —   Mani pārsteidz, ka de Giša zirgam vēders ir vesels, toties ievai­nota galva, - karalis turpināja.
   Manikans apmulsa.
   —   Varbūt es maldos, — karalis sacīja, — un de Giša zirgs nav ie­vainots deniņos? Piekrītiet, de Manikana kungs, ka tas ir ļoti dīvains ievainojums?
   —   Valdniek, jūs jau zināt, ka zirgs ir ļoti gudrs dzīvnieks; tas droši vien mēģināja aizstāvēties.
   —   Zirgi mēdz aizstāvēties ar pakaviem, nevis ar galvu.
   —   Droši vien izbiedētais zirgs nokrita, — Manikans murmināja, — un kuilis, valdniek, jūs saprotat, kuilis…
   —   Jā, es saprotu visu par zirgu, bet kā tad ar jātnieku?
   —   Ļoti vienkārši — piebeidzis zirgu, kuilis uzbruka jātniekam un, kā man jau bija tas gods jūsu majestātei ziņot, sašķaidīja de Gišam roku, kad viņš grasījās otrreiz šaut; pēc tam kuilis ar ilkni iedūra viņam krū­tīs.
   —   Nudien, tas skan ļoti ticami, de Manikana kungs, un jūs veltīgi šaubījāties par savām runātāja spējām; jūs esat lielisks stāstītājs.
   —   Karalis ir pārāk laipns, — Manikans teica, ārkārtīgi neveikli pa­klanīdamies.
   —   Tomēr kopš šīs dienas es aizliedzu maniem muižniekiem rīkot slēpņus. Atļaut tos nozīmētu to pašu ko atļaut divkaujas.
   Manikans nodrebēja un sakustējās uz promiešanu.
   —   Vai karalis ir apmierināts? — viņš pajautāja.
   —   Es esmu sajūsmināts! Lūdzu, neejiet prom, de Manikana kungs, — Ludviķis sacīja, — man ar jums vēl kaut kas jānokārto.
   „Hm… hm… — d'Artanjans nodomāja, — šis nav tāda kaluma kā mēs."
   Viņa nopūta nozīmēja: „0, mums līdzīgie cilvēki! Kur lai tos tagad atrod?"
   Tobrīd kambarsulainis atbīdīja aizkaru un paziņoja par karaļa ārsta ierašanos.
   —   Ā, tas ir Valo kungs, kurš tikko apmeklēja de Giša kungu! — Ludviķis izsaucās. — Tūlīt mēs uzzināsim, kā jūtas ievainotais.
   Manikans sāka justies vēl neērtāk kā iepriekš.
   —   Tad mums vismaz būs tīra sirdsapziņa, — karalis piebilda.
   Viņš paskatījās uz d'Artanjanu, kuram nenotrīcēja ne skropsta.

   Ienāca Valo kungs.
   Nekas nebija mainījies: karalis sēdēja, de Sentenjans bija atspiedies pret krēsla atzveltni, d'Artanjans stāvēja pie sienas, Manikans bija iz- slējies karaļa priekšā.
   —   Vai jūs izpildījāt manu rīkojumu, Valo kungs? — karalis vaicāja.
   —   Protams, valdniek.
   —   Bijāt pie sava kolēģa Fontenblo?
   —   Jā, valdniek.
   —   Un redzējāt tur de Giša kungu?
   —  Jā, redzēju.
   —   Kā viņš jūtas? Sakiet atklāti.
   —  Diezgan nelāgi, valdniek.
   —   Kuilis tomēr nav viņu pavisam saplosījis?
   —  Ko saplosījis?
   —   Gišu.
   —  Kāds kuilis?
   —  Tas, kurš viņu savainoja.
   —  De Giša kungu ievainoja kuilis?
   —  Tā vismaz runā.
   —   Drīzāk gan viņu ievainoja kāds malu mednieks.
   —   Malumednieks?
   —  Vai arī greizsirdīgs vīrs, vai sāncensis, kurš, gribēdams atriebties, šāvis uz viņu.
   —   Ko jūs sakāt, Valo kungs? Vai tad de Giša kunga ievainojumi nav no kuiļa ilkņiem?
   —   De Giša kunga ievainojumi ir no lodes, kas sadragājusi viņam labās rokas zeltnesi un mazo pirkstiņu, bet pēc tam iestrēgusi krūšu mus­kuļos.
   —  Lode? Vai jūs esat pārliecināts, ka de Giša kungam ir lodes ie­vainojums? — karalis iesaucās, izlikdamies ļoti pārsteigts.
   —   Pilnīgi pārliecināts un varu pat parādīt lodi. Te tā ir, valdniek.
   Viņš pasniedza karalim saplacinātu lodi.
   Karalis paskatījās uz to, bet nepaņēma.
   —  Vai tā bija Giša krūtīs? — viņš jautāja.
   —  Ne gluži. Lode nebija pārāk dziļi; kā jūs redzat, tā ir saplacināta, droši vien atsitusies pret krūšu kaulu.
   —  Mans Dievs, — karalis skumji noteica, — kāpēc jūs man to ne­teicāt, de Manikana kungs?
   —  Jūsu majestāte…
   —  Kas tie par izdomājumiem — kuilis, slēpnis, nakts medības? Ru­nājiet!
   —  Ak, valdniek…
   —   Man liekas, ka jums taisnība, — karalis vērsās pie musketieru kapteiņa, — notikusi divkauja.
   Karalim piemita lielas spējas sanaidot savus galminiekus un izraisīt aizdomas vienam pret otru.
   Manikans pārmetoši paskatījās uz musketieri.
   D'Artanjans saprata šo skatienu un negribēja samierināties ar aiz­domām, kas krita uz viņu.
   Viņš paspēra soli uz priekšu un sacīja:
   —   Valdniek, jūsu majestāte lika man apskatīt pļaviņu Rošēnas birzī un ziņot, kas tur, pēc manām domām, noticis. Es izstāstīju jūsu majestātei savu novērojumu rezultātus, bet nevienu nenodevu. Jūsu majestāte pats minēja grāfa de Giša vārdu.
   —    Labi, labi, kungs! — karalis augstprātīgi noteica. — Jūs veicāt savu uzdevumu, un es esmu ar jums apmierināts. Turpretim jūs, de Ma­nikana kungs, neizpildījāt savu pienākumu, jūs man samelojāt.
   —   Sameloju? Valdniek, tas ir pārāk stipri teikts.
   —   Izgudrojiet, kā to pateikt citādi.
   —   Jūsu majestāte, es neko neizgudrošu. Nelaimīgā kārtā es jau esmu izraisījis jūsu majestātes neapmierinātību un tāpēc domāju, ka labāk būs, ja padevīgi pacietīšu visus pārmetumus, kurus jums labpatiks man izteikt.
   —  Jums taisnība, kungs, es vienmēr esmu nepamierināts, kad no ma­nis slēpj patiesību.
   —   Reizēm, valdniek, to nezina.
   —   Pārstājiet melot, vai arī es divkāršošu sodu.
   Manikans nobālis paklanījās.
   D'Artanjans paspēra vēl vienu soli uz priekšu, nolēmis iejaukties, ja karaļa augošās dusmas kļūs bīstamas.
   —   Kungs, — karalis turpināja, — jūs redzat, ka turpināt liegties ir veltīgi. Tagad ir skaidrs, ka de Giša kungs cīnījies divkaujā.
   —   Valdniek, es to nenoliedzu, un jūsu majestāte rīkotos augstsirdīgi, nespiežot muižnieku melot.
   —   Nespiežot melot! Kas jūs piespieda?
   —   Valdniek, de Giša kungs ir mans draugs. Jūsu majestāte aizliedza divkaujas, piedraudot ar nāvi. Meli varēja glābt manu draugu, un es sa­meloju.
   —   Pareizi, — d'Artanjans čukstēja, — tagad viņš izturas kā nākas!
   —   Kungs, — karalis iebilda, — vajadzēja nevis melot, bet gan atturēt viņu no divkaujas.
   —  Valdniek, jūsu majestātei, Francijas pirmajam bruņiniekam labi zi­nāms, ka muižnieki nekad nav uzskatījuši de Butvila godu par apkaunotu tāpēc, ka viņu sodīja ar nāvi Grēva laukumā. Nav kauns nolikt galvu uz bendes bluķa, kauns ir bēgt no ienaidnieka.
   —   Labi, — Ludviķis XIV noteica, — es gribu dot jums iespēju visu labot.
   —   Ja tas nav pretrunā ar muižnieka goda kodeksu, es to labprāt izmantošu, valdniek.
   —   Kā sauc de Giša kunga pretinieku?
   —   Oho! — d'Artanjans čukstēja. — Vai patiešām atgriežas Ludviķa XIII laiki?…
   —   Valdniek! — Manikana balsī skanēja pārmetums.
   —   Acīmredzot jūs to negribat nosaukt? — karalis turpināja.
   —   Valdniek, es to nezinu.
   —   Bravo! — d'Artanjans uzsauca.
   —   Manikana kungs, atdodiet zobenu kapteinim.
   Manikans graciozi paklanījās, atsprādzēja zobenu un smaidīdams pa­sniedza to musketierim.
   Te iejaucās de Sentenjans.
   —   Valdniek, — viņš teica, — vai jūsu majestāte man neatļautu…
   —   Runājiet, — karalis piekrita, sirds dziļumos juzdamies apmieri­nāts, ka atradies kāds, kurš izsaka gatavību apvaldīt viņa dusmas.
   —   Manikan, jūs izturējāties braši, un karalis prot to novērtēt; tomēr pārāk dedzīgi aizstāvot savus draugus, jūs viņiem kaitējat. Vai jūs zināt, kā sauc cilvēku, par kuru jautā viņa mejestāte?
   —  Jā, zinu.
   —   Tādā gadījumā pasakiet.
   —  Ja tas būtu mans pienākums, es jau būtu pateicis.
   —  Tad es pateikšu, jo nepiekrītu, ka šai lietā jābūt pārāk delikātam.
   —   Kā vēlaties, bet man tomēr liekas…
   —  Pietiek augstsirdības. Es nepieļaušu, lai savas augstsirdības dēļ jūs nonākat Bastīlijā. Runājiet, vai ari to pateikšu es.
   Manikans bija pietiekoši gudrs, lai saprastu, ka viņa uzvedība atstājusi labu iespaidu uz klātesošajiem. Tagad vajadzēja šo iespaidu vēl nostipri­nāt un atgūt karaļa labvēlību.
   —   Sakiet jūs, kungs, — viņš teica de Sentenjanam. — Es izdarīju visu, kā lika mana sirdsapziņa, un, — viņš piebilda, vērsdamies pie karaļa, — tās prasības bija tik stingras, ka piespieda mani nepakļauties jūsu majestātes pavēlei; es tomēr ceru uz jūsu majestātes piedošanu, kad jūs uzzināsiet, ka man vajadzēja aizstāvēt kādas dāmas godu.
   —   Dāmas? — karalis kļuva nemierīgs.
   —  Jā, jūsu majestāte.
   —   Divkauja notika dāmas dēļ?
   Manikans palocījās.
   Karalis piecēlās no krēsla un piegāja pie Manikana.
   —   Ja tā ir ievērojama persona, — viņš sacīja, — es nedusmošos par jūsu viltību, drīzāk gluži otrādi.
   —   Valdniek, viss, kas skar karaļa vai viņa brāļa prinča galmu, manās acīs ir nozīmīgs.
   —   Mana brāļa galmu? — Ludviķis XIV bija mazliet apmulsis. — Vai divkauja notika mana brāļa galma dāmas dēļ?
   —   Vai arī princeses galma dāmas.
   —   Princeses?
   —  Jā, valdniek.
   —  Tātad šī dāma?…
   —   Ir viņas augstības Orleānas hercogienes galma dāma.
   —  Jūs sakāt, ka de Giša kungs cīnījies viņas dēļ?
   —  Jā, un šoreiz es nemeloju.
   Ludviķa seja pauda nemieru.
   —   Kungi, — viņš pievērsās šīs ainas skatītājiem, — esiet tik laipni un atstājiet mūs uz dažām minūtēm, man jāpaliek divatā ar de Manikana kungu. Es zinu, ka viņam sevis attaisnošanai jāpasaka visai delikātas lie­tas, ko viņš nevar darīt liecinieku klātbūtnē… Saņemiet atpakaļ savu zo­benu, de Manikana kungs.
   Manikans pisprādzēja zobenu.
   —   Šis jauneklis prot apbrīnojami valdīt pār sevi, — musketieris pie sevis noteica, paņemdams de Sentenjanu zem rokas un kopā ar viņu izie­dams no istabas.
   —   Viņš izķepurosies, — de Sentenjans pačukstēja musketierim pie auss.
   —   Un pie tam ar godu, grāf!
   Karalim nemanot, Manikans uzmeta pateicīgu skatienu de Sentenja- nam un musketierim.
   — Ziniet, es nebiju sevišķi augstās domās par jauno paaudzi, — d'Artanjans noteica, pārkāpdams slieksni. — Toties tagad es pārliecinā­jos, ka maldījos un mūsu jaunatne nemaz nav tik slikta. Valo izgāja tūlit pēc favorīta un kapteiņa. Karalis un Manikans palika kabinētā vieni paši.

   Karalis piegāja pie durvīm, pārliecinājās, ka neviens nenoklausās, un strauji atgriezās pie sava sarunu biedra.
   —   Tagad mēs esam vieni, de Manikana kungs, un es lūdzu paskaid­rojumus.
   —   Būšu pilnīgi atklāts, valdniek, — jauneklis atbildēja.
   —    Vispirms gribu, lai jūs zinātu, ka pret dāmu godu es izturos ar visdziļāko cieņu, — karalis piebilda.
   —   Tāpēc jau es arī saudzēju jūsu jūtas, valdniek.
   —  Jā, tagad es saprotu jūs. Tātad jūs sakāt, ka tas attiecas uz manas brāļasievas galma dāmu un persona, par kuru mēs runājam, de Giša pretinieks — vārdu sakot, cilvēks, kura vārdu jūs nevēlaties nosaukt…
   —   Kuru jums nosauks de Sentenjana kungs…
   —  Jā, un tagad jūs sakāt, ka šis cilvēks aizvainoja vienu no princeses galma dāmām?
   —   Jā, valdniek, de Lavaljēras jaunkundzi.
   —   A! — karalis izdvesa kā cilvēks, kurš jau gaidījis šo vārdu, bet tik un tā trieciens ķēris viņu pašā sirdī. — Tātad tika apvainota de La­valjēras jaunkundze?
   —   Es neteicu, ka viņa tika apvainota, valdniek.
   —   Bet tad jau…
   —   Es teicu, ka viņai tika veltīti ne pārāk godbijīgi izteicieni.
   —   Ne pārāk godbijīgi izteicieni! Un jūs atsakāties man nosaukt tā nekauņas vārdu?
   —   Valdniek, es uzskatīju, ka šis jautājums jau ir atrisināts un jūsu majestāte vairs nespiedīs mani kļūt par nodevēju.
   —  Jums taisnība, — karalis piekrita, valdīdams uztraukumu. — Tur­klāt drīz vien es tāpat uzzināšu tā cilvēka vārdu, kuru būšu spiests so­dīt.
   Manikans nojauta, ka notikums iegūst jaunu nokrāsu.
   Savukārt karalis atskārta, ka pārāk aizrāvies un aizgājis par tālu. Viņš savaldījies turpināja:
   —   Es viņu sodīšu ne jau tāpēc, ka runa ir par de Lavaljēras jaun­kundzi, kaut arī es viņu ļoti cienu, bet gan tāpēc, ka ķildas iegansts bija sieviete. Es prasu, lai manā galmā sievietes cienītu un neķildotos viņu dēļ.
   Manikans palocījās.
   —   Un tagad, de Manikana kungs, — karalis turpināja, — ko teica par de Lavaljēras jaunkundzi?
   —   Vai jūsu majestāte to nevar uzminēt?
   —   Es?
   —   Jūsu majestātei ļoti labi zināms, kādus jokus atļaujas jauni cilvē­ki.
   —    Droši vien teica, ka viņa kādu mīl? — karalis uzdrošinājās pa­vaicāt.
   —   Ļoti iespējams.
   —    De Lavaljēras jaunkundze drīkst mīlēt, ko viņa vēlas, — karalis sacīja.
   —   To arī apglvoja de Gišs. — Un tādēļ viņš cīnījās?
   —   Jā, valdniek, tikai tādēļ.
   Karalis nosarka.
   —   Vai vairāk jums nekas nav zināms?
   —   Par ko, jūsu majestāte?
   —   Par to interesanto lietu, par kuru jūs patlaban stāstāt.
   —   Ko karalis vēlas uzzināt?
   —   Piemēram, kas ir tas cilvēks, ko Lavaljēra mīl un kuru, pēc de Giša pretinieka domām, viņa nedrīkst mīlēt?
   —    Valdniek, es neko nezinu, neko neesmu dzirdējis un neko ne­centos izdibināt; bet es uzskatu, ka de Gišs ir cēlsirdīgs cilvēks un, ja viņš ieņēmis Lavaljēras īstā aizstāvja vietu, tad tikai tāpēc, ka šim aiz­stāvim ir pārāk augsts stāvoklis, lai viņš pats drīkstētu aizstāvēt jaun­kundzi.
   Tas bija vairāk nekā acīmredzams mājiens; karalis nosarka, bet šoreiz labpatikā.
   Viņš laipni uzsita Manikanam uz pleca.
   —    Es redzu, ka jūs esat ne tikai gudrs jauneklis, bet arī labs muiž­nieks, un jūsu draugs de Gišs — bruņinieks, kādus es protu novērtēt; jūs viņam atstāstīsiet manus vārdus, vai ne?
   —   Tātad jūsu majestāte man piedod?
   —   Pilnīgi.
   —   Un es esmu brīvs?
   Karalis pasmaidīja un pastiepa Manikanam roku.
   Manikans to satvēra un noskūpstīja.
   —   Bez tam, — karalis vēl piebilda, — jūs esat brīnišķīgs stāstītājs.
   —   Es, jūsu majestāte?
   —  Jūs tik lieliski man pastāstījāt par nelaimes gadījumu ar de Gišu. Es pavisam skaidri redzu acu priekšā kuili, kas izskrien no meža, krītošo zirgu, redzu kā zvērs, pametis zirgu, metas virsū jātniekam. Kungs, jūs nevis vienkārši stāstāt, bet attēlojat veselu gleznu!
   —   Valdniek, man šķiet, ka jūsu majestāte par mani zobojas, — Ma­nikans izteica.
   —   Gluži otrādi, — Ludviķis XIV nopietni atbildēja, — es nezobojos, de Manikana kungs, un vēlos, lai jūs par šo notikumu izstāstītu pēc ie­spējas plašākam cilvēku lokam.
   —   Par notikumu medībās?
   —   Jā, tieši tā, kā jūs to stāstījāt man, nemainot ne vārda, vai sa­protat?
   —   Pilnībā, valdniek.
   —   Un vai jūs izstāstīsiet?
   —   Pirmajā izdevīgajā gadījumā.
   —   Tagad pasauciet d'Artanjana kungu. Ceru, ka jūs vairs no viņa nebaidāties?
   —   O, valdniek, tiklīdz es pārliecinājos par jūsu majestātes labvēlību pret mani, es nebaidos vairs ne no viena pasaulē!
   —   Tad ejiet un pasauciet! — karalis atkārtoja.
   Manikans atvēra durvis.
   —   Kungi, — viņš sacīja, — jūs sauc karalis.
   D'Artanjans, de Sentenjans un Valo atgriezās.
   —   Kungi, — karalis teica, — es jūs ataicināju, lai paziņotu, ka dc Manikana kunga paskaidrojumi mani pilnībā apmierināja.
   D'Artanjans un de Sentenjans abi reizē paskatījās uz ārstu, un viņu skatieni pauda: „Nu, ko es jums teicu?"
   Karalis pavadīja Manikanu līdz durvīm un klusiņām pateica:
   —   Lai de Giša kungs ārstējas kārtīgi, vēlu viņam drīzu izveseļošanos. Tiklīdz viņš atveseļosies, es viņam pateikšos visu dāmu vārdā, bet būtu labi, ja tādi gadījumi neatkārtotos.
   —   Valdniek, pat ja viņam būtu simtkārt jāmirst, viņš tik un tā simt­reiz atkārtos to pašu, ja būs aizskarts jūsu majestātes gods.
   Tas bija atklāti teikts. Bet, kā jau minējām, Ludviķis XIV mīlēja vī­raku un nebija sevišķi izvēlīgs, ja tikai viņam to kūpināja.
   —   Labi, labi, — viņš teica, atlaizdams Manikanu, — es pats tikšos ar de Gišu un vedīšu viņu pie prāta.
   Manikans virzījās uz durvju pusi.
   Tad karalis uzrunāja trīs šīs ainas skatītājus:
   —  D'Artanjan, pasakiet man, kā varēja gadīties, ka jūsu parasti izcilā redze jūs pievīla?
   —   Mani pievīla, valdniek?
   —   Protams.
   —   Tad jau tā būs, ja jūsu majestāte to apgalvo. Par kādu gadījumu runā jūsu majestāte?
   —   Par to, kas notika Rošēnas birzī.
   —   A-a-a!
   —   Nu jā. Jūs redzējāt divu zirgu un divu cilvēku pēdas un iztēlojāties visos sīkumos divkauju. Iedomājietes, nekādas divkaujas nebija; tā bija tikai šķietamība!
   —   A-a! — d'Artanjans atkārtoja.
   —    Tas pats attiecas uz zirga dižāšanos un cīņas pēdām. De Gišs cīnījās vienīgi ar kuili un ne ar vienu citu; tomēr šī cīņa acīmredzot bija ilga un sīva.
   —   Ā-a! — trešo reizi novilka d'Artanjans.
   —   Iedomājieties tikai: man jūsu stāsts likās pilnīgi ticams, laikam tā­pēc, ka jūs tik pārliecinoši runājāt.
   —   Laikam gan, valdniek, manas acis no vecuma būs kļuvušas pārāk miglainas, — d'Artanjans labsirdīgi piekrita, sajūsminādams karali ar savu atbildi.
   —   Tātad jūs piekrītat de Manikana kunga versijai?
   —   Un kā vēl, valdniek!
   —   Vai tagad jums ir skaidrs, kā viss notika?
   —   Es to redzu pavisam citā gaismā nekā pirms pusstundas.
   —   Kā jūs izskaidrosiet, ka jūsu domas tā mainījušās?
   —    Ļoti vienkārši, valdniek. Pirms pusstundas, kad es atgriezos no Rošēnas birzs, man bija tikai nožēlojams staļļa lukturis…
   —   Bet tagad?
   —    Tagad man spīd visas jūsu kabineta lustras, nerunājot nemaz par jūsu majestātes acīm, kas staro kā divas saules!
   Karalis iesmējās, de Sentenjans smējās pilnā kaklā.
   —   Valo kungs arī iedomājās, ka de Gišam ir lodes ievainojums, — d'Artanjans turpināja, izteikdams vārdus, kas bija karalim uz mēles, — un pie tam vēl skaidri iztēlojās, ka izņēmis šo nelaimīgo lodi viņam no krūtīm.
   —   Patiešām, — Valo murmināja, — es…
   —   Tas taču jums tikai izlikās, vai ne? — d'Artanjans neatlaidās.
   —    Ne tikai izlikās, bet liekas vēl joprojām, esmu gatavs kaut vai apzvērēt.
   —   Un tomēr, dārgo doktor, tas jums tikai rādījās sapņos.
   —   Sapņos?
   —    De Giša kunga ievainojums — sapnis; lode — nosapņota… ne­vienam par to nestāstiet, citādi jūs izsmies.
   —    Labi teikts, — karalis uzlielīja, — d'Artanjans dod jums lielisku padomu. Valo kungs, nestāstiet nevienam par jūsu sapņiem, un es apsolu, ka jums nevajadzēs to nožēlot. Ar labu nakti, kungi. Ak, cik skumji var beigties mežacūku medības no slēpņa!
   —   Cik skumji var beigties mežacūku medības no slēpņa! — d'Ar­tanjans skaļi atkārtoja.
   Viņš atkārtoja šo frāzi katrā istabā, kurai gāja cauri.
   —  Tagad, kad mēs esam vieni, — karalis sacīja de Sentenjanam, — nosauc man de Giša pretinieka vārdu.
   De Sentenjans paskatījās uz karali.
   —  Nemulsti, — karalis paskubināja, — tu taču zini, ka man vajadzēs piedot.
   —   De Vārds, — Sentenjans atbildēja.
   —   Labi.
   Dodamies uz guļamistabu, Ludviķis XIV vēl piebilda:
   —   Piedot nenozīmē aizmirst.

   Manikans iznāca no karaļa istabas ļoti apmierināts, ka viņam izdevies tik laimīgi izķepuroties, un pēkšņi, kāpdams lejup pa kāpnēm, sajuta, ka kāds parausta viņu aiz piedurknes.
   Viņš atskatījās un ieraudzīja Montalē, kura pieliecās viņam un noslē­pumaini pačukstēja:
   —   Kungs, lūdzu, nāciet ātrāk šurp.
   —   Kur, jaunkundz? — Manikans jautāja.
   —  īsts bruņinieks gan nekad neuzdotu tādu jautājumu, bet vienkārši sekotu man, neprasot nekādus paskaidrojumus.
   —   Lai notiek, jaunkundz, — Manikans atteica, — es esmu gatavs izturēties bruņnieciski.
   —   Par vēlu. Tagad tas vairs nav jūsu nopelns. Mēs ejam pie prin­ceses.
   —   Ak tā, pie princeses?
   Viņš vēroja Montalē, kas slīdēja pa priekšu viegli kā Galateja.*
   —  Šoreiz mednieku stāsti laikam nederēs, — Manikans pie sevis noteica. — Tomēr pamēģināsim, bet, ja vajadzēs tad izdomāsim vēl kaut ko.
   Montalē turpināja drāzties uz priekšu.
   «Visai nogurdinoši darbināt reizē galvu un kājas",— domāja Mani­kans.
   Beidzot viņi bija klāt.
   Princese bija beigusi savu nakts tualeti un parādījās elegantā vakar­tērpā; viņa kādu gaidīja ar acīmredzamu nepacietību.
   Tāpēc Montalē un Manikans sastapa viņu jau pie durvīm.
   —  Nu, beidzot! — princese iesaucās.
   —  Te ir de Manikana kungs, — Montalē atbildēja.
   Manikans godbijīgi paklanījās.
   Princese deva zīmi Montalē aiziet. Galma dāma paklausīja.
   Henriete klusēdama pavadīja viņu ar acīm un pagaidīja, kamēr aiz­vērsies durvis; tad viņa uzrunāja Manikanu:
   —  Kas noticis? Stāsta, ka kāds no pils esot ievainots?
   —  Par nelaimi jā, princese… De Giša kungs.
   — Jā, de Giša kungs, — princese atkārtoja. — Es jau to zināju, bet tikai no baumām. Tātad nelaime patiešām ir notikusi ar de Grša kungu?
   —  Jā, princese.
   — De Manikana kungs, — princese strauji ieteicās, — vai jūs zināt, ka karalis izjūt nepatiku pret divkaujām?
   — Protams, jūsu augstība. Viņa majestāte tomēr nenosoda divkauju ar meža zvēru.
   — Ceru, jūs mani neapvainosiet, domājot, ka es varētu noticēt nejē­dzīgajai pasakai par de Giša ievainojumu no kuiļa ilkņiem, kura nezin kāpēc tiek izplatīta. Nē, nē, kungs, patiesība ir nākusi gaismā, un de
   Galateja — grieķu mītos daiļa jūras nimfa, kas iemīlēja jauno Akī- du. Viņai ar savu mīlestību uzmācās neglītais ciklops Politēms, kurš savās dziesmās sūrojās, ka Galateja bēg no viņa vēja ātrumā un straujāk nekā briedis no suņiem.
   Giša kungs patlaban ne tikai cieš no sava ievainojuma, bet viņam draud ari briesmas zaudēt brīvību.
   —   Ak vai, jūs augstība, — Manikans sūkstījās, — man tas labi zi­nāms, bet ko tagad lai dara?
   —   Vai jūs satikāt viņa majestāti?
   —   Jā, princese.
   —   Ko jūs viņam teicāt?
   —   Es viņam izstāstīju, kā de Giša kungs sēdēja slēpnī, kad no Ro­šēnas birzs izdrāzās kuilis, kā de Gišs izšāva uz viņu, bet saniknotais zvērs metās virsū medniekam, nogalināja viņa zirgu un arī viņu pašu no­pietni savainoja.
   —   Un karalis tam visam noticēja?
   —   Pilnīgi.
   —   Jūs mani pārsteidzat, de Manikana kungs, jūs mani ļoti pārstei­dzat!
   Princese sāka staigāt pa istabu, brīžiem pamezdama uz Manikanu jautājošus skatienus, bet muižnieks nekustīgi un bezkaislīgi stāvēja turpat, kur bija apstājies, ienākot istabā. Beidzot Henriete apstājās.
   —   Starp citu, visi vienā balsī izskaidro ievainojumu pavisam citādi, — viņa noteica.
   —   Kā tad, princese? — Manikans vaicāja. — Piedodiet, ka es uz­dodu jūsu augstībai tik nekautrīgu jautājumu.
   —   Un to jautājat jūs, de Giša kunga tuvākais draugs un viņa noslē­pumu līdzzinātājs?
   —  Tuvākais draugs — jā, bet noslēpumu līdzzinātājs gan ne. De Gišs ir viens no tiem, kuri savus noslēpumus neuztic nevienam. Viņš ir ļoti noslēgts, princese.
   —   Labi, tādā gadījumā es labprāt jums pastāstīšu noslēpumus, kurus tā prot glabāt de Giša kungs, — princese īgni noteica, — jo varbūt karalis vēlēsies jūs iztaujāt vēlreiz un, ja jūs atkal stāstīsiet to pašu pa­saciņu, viņš jums vairs neticēs.
   —   Jūsu augstība, man šķiet, ka jūsu uzskati par karali ir maldīgi. Zvēru jums, ka viņa majestāte bija ļoti apmierināts ar mani.
   —   Tad atļaujiet man teikt, de Manikana kungs, ka tas tikai pierāda viņa majestātes lētticību.
   —    Es domāju, ka jūsu augstība kļūdās. Kā zināms, viņa majestāte ņem vērā tikai nopietnus argumentus.
   —   Un vai jūs domājat, ka karalis būs jums pateicīgs par jūsu iztapī­gajiem meliem, kad rīt uzzinās, ka de Giša kungs izraisījis ķildu sava drauga, de Braželona kunga, dēļ un šī ķilda novedusi pie divkaujas?
   —   Strīds Braželona kunga dēļ? — Manikans visnevainīgākajā balsī apvaicājās. — Ko jūsu augstība ar to t grib teikt?
   —   Kas tur ko brīnīties? De Giša kungs ir aizdomīgs, viegli aizkai­tināms un ātri aizmirstas.
   —   Es, gluži pretēji uzskatu, ka de Gišs ir ļoti pacietīgs un skaišas tikai tad, kad tam ir nopietns iemesls.
   —   Vai tad aizstāvēt drauga godu nav nopietns iemesls? — princese vaicāja.
   —    O, protams, jūsu augstība! Sevišķi, ja cilvēkam ir tāda sirds kā viņam.
   —  Jūs taču nenoliegsiet, ka de Braželona kungs ir de Giša draugs?
   —   Pie tam liels draugs.
   —   Tāpēc de Giša kungs aizstāvēja de Braželona kunga godu, un, tā kā Braželona šeit nav un viņš pats nevarēja cīnīties, tad grāfs to darīja viņa vietā.
   Manikans smaidīdams klausījās princesē un pa reizei paraustīja ple­cus un pašūpoja galvu, it kā teikdams: „Ja nu jūs noteikti gribat…"
   —    Ko jūs klusējat? — princese zaudēja pacietību. — Liekas, jūs man nepiekrītat un gribat kaut ko iebilst?
   —   Princese, es jums varu pateikt tikai vienu: es nesaprotu ne vārda no tā visa, ko jūs man pastāstījāt.
   —   Kā! Vai jūs nesaprotat, kas izraisīja de Giša kunga strīdu ar de Vardu? — princese saniknota iesaucās.
   Manikans klusēja.
   —   Strīdu, kas radās vienas diezgan nelabvēlīgas, bet visai pamatotas frāzes dēļ, kas bija veltīta kādas dāmas uzvedībai.
   —   Ak, dāmas! Tā ir cita lieta, — Manikans atteica.
   —  Jūs sākat saprast, vai ne?
   —   Piedodiet, jūsu augstība, bet es neuzdrošinos…
   —  Jūs neuzdrošināties? — princese zaudēja savaldību. — Tad es uz­drošināšos!
   —    Princese, princese! — iesaucās Manikans, izlikdamies briesmīgi izbijies. — Apdomājiet labi, ko jūs gribat teikt.
   —    Ja es būtu vīrietis, tad varētu domāt, ka jūs izsauktu mani uz divkauju, neņemot vērā viņa majestātes aizliegumu, tāpat kā de Gišs iz­sauca uz divkauju de Vardu, jo tas uzdrošinājās apšaubīt de Lavaljēras jaunkundzes tikumību.
   —   De Lavaljēras jaunkundzes! — Manikans, izbrīnā salēkdamies, iz­saucās, it kā viņš nemaz nebūtu domājis dzirdēt šo vārdu.
   —   Kas jums noticis, de Manikana kungs, ka jūs tā lēkājat? — prin­cese ironiski noprasīja. — Vai tad arī jūs uzdrošināties šaubīties par vi­ņas tikumiem?
   —   Bet, jūsu augstība, visā šajā notikumā de Lavaljēras jaunkundzes tikumība nemaz netika pieminēta.
   —   Kā! Divi cilvēki šāvās sievietes dēļ, bet jūs apgalvojat, ka viņai ar to nav nekāda sakara un viņa nav pat pieminēta? Es nedomāju, ka jūs esat tik veikls galminieks, de Manikana kungs.
   —    Piedodiet, jūsu augstība, — jauneklis atteica, — mēs viens otru galīgi pārprotam; jūs ar mani runājat vienā valodā, bet es acīmredzot atbildu citā.
   —   Ko?
   —   Atvainojiet, bet man likās, ka jūsu augstība minēja, ka de Giša kungs un de Vārds cīnījušies de Lavaljēras jaunkundzes dēļ.
   —   Jā.
   —   De Lavaljēras jaunkundzes dēļ, vai ne? — Manikans atkārtoja.
   —   Ak Dievs, es neapgalvoju, ka de Giša kungu personīgi skāra de Lavljēras jaunkundzes intereses, viņš aizstāvēja tās kā pilnvarotais.
   —   Pilnvarotais?
   —   Beidziet tēlot izbrīnu! Vai tad jūs nezināt, ka de Braželona kungs ir de Lavaljēras līgavainis un, karaļa uzdevumā dodamies uz Londonu, viņš lūdza savu draugu de Gišu aizsargāt viņu interesējošās personas go­du?
   —  Es vairs neteikšu ne vārda; jūsu augstība ir informēta daudz labāk par mani.
   —   Brīdinu jūs, ka ne visā.
   Manikans iesmējās, un tas gandrīz lika princesei zaudēt pacietību, kura, kā zināms, nebija nekāda lielā.
   —   Princese, — Manikans palocīdamies turpināja, — nodosim šo lie­tu aizmirstībai, jo pilnībā noskaidrot patiesību tik un tā nekad neizdosies.
   —   Pilnīgi skaidrs, ka jūs maldāties! Karalis uzzināja, ka de Gišs aiz­stāvējis to avantūristi, kas izliekas par svarīgu personu; viņš noskaidroja, ka de Braželona kungs par hesperīdu dārza sargu iecēlis savu draugu de Gišu un tas iekodis marķīzam de Vardam, kurš uzdrošinājās pastiept roku pēc zelta ābolīša. Tāpat jūs, de Manikana kungs, zināt (Jo jūs zināt daudz ko), ka karalim arī ļoti gribas nobaudīt šo ābolīti un viņš nebūs sevišķi pateicīgs de Giša kungam par to, ka tas uzņēmies pūķa lomu. Vai tagad jums viss ir skaidrs, vai arī vajadzīgas vēl kādas ziņas? Ru­nājiet, uzdodiet jautājumus.
   —   Nē, princese, man pietiek.
   —   Tomēr jums jāzina, de Manikana kungs, ka viņa majestātes ne­apmierinātībai var būt drausmīgas sekas. Valdniekam ar tādu raksturu kā viņam mīlestības kaisle līdzinās viesuļvētrai.
   —   Jūs to nomierināsiet, jūsu augstība.
   —   Es? — princese ironiski iesaucās. — Es? Kāpēc gan?
   —   Tāpēc, ka jūs nevarat ciest netaisnību.
   —   Vai tad, pēc jūsu domām, ir netaisnīgi traucēt karalim noņemties ar savām mīlestības lietām?
   —   Un tomēr jūs aizstāvēsiet de Giša kungu?
   —   Jūs aizmirstaties, mans kungs, — princese augstprātīgi noteica.
   —   Nebūt ne, es spriežu saprātīgi un atkārtoju, ka jūs aizstāvēsiet de Gišu pie karaļa.
   —   Es?
   —   Jā.
   —   Kāpēc?
   —   Tāpēc ka de Giša kunga intereses ir arī jūsu intereses, — Mani­kans dedzīgi nočukstēja, un viņa acis iedegās.
   —   Ko jūs ar to gribat teikt?
   —   Es gribu izteikt izbrīnu, ka jūsu augstība nenojauta, ka Lavaljēras vārds bija tikai aizsegs, lai it kā aizsargātu viņu promesošā de Braželona kunga vietā.
   —   Aizsegs?
   —   Jā.
   —   Kam? — princese čukstēja; Manikana skatieni bija tik daiļrunīgi, ka viņa sāka saprast.
   —  Tagad, jūsu augstība, man šķiet, es esmu pateicis diezgan, lai pār­liecinātu jūsu augstību neuzbrukt nabaga de Gišam karaļa klātbūtnē; tā­pat jau pār viņu gāzīsies visu to naids, kuri nav labvēlīgi noskaņoti arī pret jums.
   —   Man gan liekas, jūs gribat teikt, ka par grāfa rīcību ir sašutuši visi, kam nepatīk de Lavaljēras jaunkundze, un varbūt arī daži no tiem, kam viņa patīk.
   —   Vai jūs, princese, patiešām esat tik ietiepīga, ka atsakāties saprast padevīgu draugu? Vai tad man, riskējot krist jūsu nežēlastībā un pretēji savai gribai, vajadzēs nosaukt tās vārdu, kura bija patiesais ķildas ie­mesls?
   —   Tās vārdu? — princese nosarkusi iesaucās.
   —   Vai patiešām man jums jāattēlo nabaga de Giša neapmierinātība, sašutums un niknums, kad viņu sasniedza baumas par šo būtni? Ja jūs spītīgi nevēlēsieties uzminēt vārdu, ko es neuzdrošinos nosaukt aiz cieņas pret to, tad man būs jums jāatgādina scēnas starp princi un milordu Bekingemu, vai arī tenkas, kādas klīda par hercoga izraidīšanu? Vai pa­tiešām man jāstāsta jums, kā grāfs pūlas izpatikt būtnei, kuras vienīgās dēļ viņš dzīvo un elpo, kuru viņš cenšas aizsargāt no vismazākā satrau­kuma? Labi, es to darīšu, un, kad viss būs atgādināts, tad varbūt jūs sapratīsiet, kāpēc de Varda ļaunprātības nomocītais grāfs zaudēja pa­cietību un iekvēlojās atriebības vēlmē, tiklīdz padzirdēja pirmo necienīgo vārdu par šo būtni.
   Princese aizsedz seju ar rokām.
   —   Ak, de Manikana kungs, — viņa iesaucās, — vai jūs esat ap­domājis savus vārdus un kam jūs to sakāt?
   —   Tad, princese, — Manikans turpināja, izlikdamies, ka nav dzir­dējis princeses izsaucienu, — jūs vairs nebrīnīsieties, kāpēc grāfs tik de­dzīgi velējās uzsākt šo strīdu, un jūs nepārsteigs veiklība, ar kādu viņš pavērsa ieganstu tā, lai tas neskartu jūsu intereses. Viņš parādīja izcilu meistarību un aukstasinību; un ja šī būtne, kuras dēļ de Gišs cīnījās un izlēja savas asinis, grib būt viņam pateicīga, tad pirmām kārtām ne jau par izlietajām asinīm vai pārciestajām sāpēm, bet gan par viņa rūpēm aizsargāt godu, kas viņam ir dārgāks nekā paša gods.
   —   Ak, — princese iesaucās, aizmirstot par Manikana klātbūtni, — vai tad tas viss notika manis dēļ?
   Manikans beidzot varēja atvilkt elpu; viņš bija godam nopelnījis at­pūtu.
   Arī princese kādu laiku gremdējās skumjās pārdomās. Par viņas sa­traukumu varēja spriest pēc straujās elpas, gurdenā skatiena un rokas, ko viņa atkal un atkal piespieda pie sirds.
   Tomēr pat tādā brīdī viņa nezaudēja savu koķetes dabu; tā kā uguns atrada sev barību visur.
   —   Tādā gadījumā, — princese sacīja, — grāfs izpaticis vienlaikus divām personām. De Braželona kungam arī jābūt pateicīgam de Gišam, vēl jo vairāk tāpēc, ka visur un vienmēr uzskatīs, ka augstsirdīgais bru­ņinieks aizsargājis Lavaljēras godu.
   Manikans noprata, ka princeses sirdī vēl mājo zināmas šaubas, un šī pretestība divkāršoja viņa enerģiju.
   —   Tad nu gan viņš izdarījis lielisku pakalpojumu de Lavaljēras jaun­kundzei un de Braželona kungam! Divkauja sacēlusi troksni, un tas kaitēs meitenes labajai slavai un neizbēgami novedīs pie strīda ar vikontu. Tā nu de Vārds ar vienu pistoles šāvienu nogalināja sievietes godu, vīrieša laimi un varbūt nāvīgi ievainoja vienu no labākajiem Francijas muižnie­kiem. Ak, princese, jūsu aukstais prāts tikai visus nosoda, bet nevienu neattaisno.
   Manikana vārdi izkliedēja pēdējās šaubas, kas vēl bija saglabājušās ja ne princeses sirdī, tad prātā. Nu jau vairs ne klīrīga princese, ne aiz­domu pilna sieviete, bet gan mīloša sirds sajuta briesmas, kas draudēja de Gišam.
   —   Nāvīgi ievainots! — viņa bez elpas izdvesa. — Vai jūs tiešām do­mājat, ka viņš ir nāvīgi ievainots, de Manikana kungs?
   Manikana vienīgā atbilde bija smaga nopūta.
   —  Tātad jūs sakāt, ka ievainojums ir bīstams? — princese turpināja.
   —   Viņam sadragāta plauksta un sašautas krūtis.
   —   Ak Dievs! — princese iesaucās drudžainā satraukumā. — Tas ir briesmīgi, de Manikana kungs! Jūs teicāt, sadragāta roka un lode krūtīs? Un to visu izdarījis tas gļēvulis, tas slepkavīgais nelietis de Vārds! Nu­dien, debesīs nav taisnības.
   Manikans šķita ļoti uzbudināts. Kā nekā savas aizstāvības runas pē­dējā daļā viņš bija ielicis visai daudz enerģijas.
   Princese bija pilnīgi aizmirsusi par etiķeti; ja viņā tika atmodināta kaisle, — vai nu tās būtu dusmas vai mīlestība, — nekas to nespēja savaldīt.
   Princese tuvojās Manikanam, kas bija bezspēcīgi atslīdzis krēslā; lie­lais satraukums it kā deva viņam tiesības pārkāpt etiķetes prasības.
   —   Kungs, — princese saņēma viņa roku, — esiet atklāts.
   Manikans pacēla galvu.
   —   Vai de Giša kunga stāvoklis patiešām ir tik nopietns? — princese noprasīja.
   —   Ļoti nopietns, jūsu augstība, — Manikans atbidēja. — Pirmkārt, viņš zaudējis daudz asiņu, jo skarta rokas artērija, otrkārt, ievainojums krūtīs un, pēc ārsta domām, lode skārusi kaut kādu svarīgu orgānu.
   —   Tātad viņš var nomirt?
   —   Jā, princese, var, un pat negūdams mierinājumu apziņā, ka jūs zināt par viņa uzupurēšanos.
   —   Jūs viņam to pateiksiet.
   —   Es?
   —   Jā, jūs taču esat viņa draugs.
   —   Nē, princese, ja nelaimīgais de Gišs vēl būs spējīgs mani uzklausīt, es pastāstīšu viņam tikai to, ko redzēju savām acīm — tas ir, cik jūs esat cietsirdīga pret viņu.
   —   Kungs, tas būtu barbariski no jūsu puses.
   —   Nē, jūsu augstība, es viņam izstāstīšu visu patiesību; viņa vecumā ir spēcīgs organisms, turklāt viņa ārsti ir zinoši un prasmīgi. Ja nabaga grāfs izveseļosies, tad es nevēlos, lai viņš mirtu no ievainotas sirds.
   To pateicis, Manikans piecēlās un, godbijīgi palocījies, gribēja aiziet.
   —    Pasakiet vismaz, kā slimais jūtas un kas viņu ārstē? — princese gandrīz lūdzoši viņu aizturēja.
   —   Grāfa stāvoklis ir ļoti slikts, un viņu ārstē viņa majestātes ārsts Valo kungs kopā ar vienu savu kolēģi, pie kura aizveda de Giša kungu.
   —   Ko! Vai viņš nav pilī?
   —   Diemžēl, princese, nelaimīgais jutās tik slikti, ka viņu nebija iespē­jams atvest šurp.
   —   Kungs, iedodiet man viņa adresi, — princese strauji ieteicās, — es aizsūtīšu kādu apvaicāties par viņa veselību.
   —   Fēna ielā ķieģeļu māja ar baltiem slēģiem; uz durvīm uzrakstīts ārsta uzvārds.
   —   Vai jūs tagad iesiet pie ievainotā, de Manikana kungs?
   —  Jā, princese.
   —  Tādā gadījumā izdariet man kādu pakalpojumu.
   —   Esmu jūsu augstības rīcībā.
   —   Izdariet to, ko jau gribējāt darīt: atgriezieties pie de Giša kunga, aizsūtiet visus prom un aizejiet arī pats.
   —   Princese…
   —   Netērēsim laiku veltīgiem strīdiem. Jums nav jāmeklē manos vār­dos kāda apslēpta jēga, apmierinieties ar to, ko es jums saku. Es aiz­sūtīšu turp kādu no savām galma dāmām, varbūt pat divas, jo ir jau vēls; man negribētos, lai viņas jūs redz, vai, atklāti runājot, lai jūs ieraudzītu viņas. Es domāju, ka šī piesardzība ir labi saprotama, sevišķi jau jums, de Manikana kungs: jūs taču uztverat visu no pusvārdiem.
   —    Jā, princese. Mēs varam izdarīt vēl labāk, — es pats iešu pa priekšu jūsu galma dāmām; tad viņām nevajadzēs meklēt ceļu, un es varēšu viņām palīdzēt, ja, Dievs nedod, rastos tāda vajadzība.
   —   Pie tam viņas varēs ieiet namā, kur atrodas de Giša kungs, bez kādām grūtībām, vai ne?
   —    Protams, jūsu augstība; es ieiešu pirmais un novērsīšu visus šķēršļus, ja gadījumā tādi rastos.
   —   Labi, ejiet, de Manikana kungs, un gaidiet lejā pie kāpnēm.
   —   Es eju, jūsu augstība.
   —   Pagaidiet.
   Manikans apstājās.
   —   Kad jūs izdzirdēsiet, ka divas sievietes kāpj lejā pa kāpnēm, ne­atskatīdamies ejiet prom.
   —   Bet ja nu nejauši tās izrādās divas pilnīgi citas dāmas, un es kļū- dos?
   —   Viņas trīsreiz klusi sasitīs plaukstas.
   —   Klausos, princese.
   —   Nu, tad ejiet!
   Manikans vēl pēdējoreiz palocījās princesei un priecīgs aizgāja. Viņš zināja, ka princeses vizīte būs labākais balzāms de Giša brūcēm.
   Nepagāja ne piecpadsmit minūtes, kad viņš izdzirda klusinātu durvju čīkstoņu. Pēc tam atskanēja viegli soļi, un kāds trīsreiz sasita plaukstas, dodams norunāto signālu.
   Manikans tūlīt izgāja ārā un, kā bija solījis, neatskatīdamies devās pa Fontenblo ielām uz ārsta māju.

   Divas apmetņos ietinušās sievietes ar melnām samta maskām uz acīm bikli sekoja Manikanam.
   Aiz sarkanajiem aizkariem otrajā stāvā spīdēja maiga lampas gais­ma.
   Istabas otrā galā, gultā, ko balstīja vītas kolonnas, aiz tādas pašas krāsas aizkara kā pie logiem, gulēja de Gišs. Viņa galvu balstīja divi spilveni, acis bija blāvas, garās, tumšās matu cirtas bija izjukušas pa spil­venu un izspūrušas aizsedza jaunekļa bālos deniņus.
   Varēja just, ka šeit valda drudzis.
   De Gišs murgoja. Viņa prātu bija pārņēmušas vīzijas, kādas Dievs sūta cilvēkiem, kurus aizsauc no šīs saules.
   Uz grīdas varēja redzēt dažus nenožuvušus asiņu traipus.
   Manikans ātri uzskrēja pa kāpnēm; viņš apstājās uz sliekšņa, klusām pavēra durvis un pabāza galvu istabā. Redzēdams, ka viss ir mierīgi, viņš uz pirkstgaliem piegāja pie lielā Indriķa IV ādas krēsla; pārliecinājies, ka slimnieku kopēja, kā jau to varēja sagaidīt, aizmigusi, Manikans viņu pamodināja un palūdza iziet blakus istabā.
   Tad viņš piegāja pie gultas un apstājās, jautādams sev, vai nevaja­dzētu pamodināt de Gišu, lai pavēstītu viņam patīkamo ziņu.
   Taču viņš izdzirdēja, kā aiz aizkariem jau čaukst zīds un saraustīti elpo viņa pavadones, turklāt pamanīja, ka aizkars nepacietīgi paveras, un tāpēc līdz ar kopēju izgāja blakus istabā.
   Tiklīdz viņš pazuda aiz durvīm, aizkars tika atbīdīts, un istabā ienāca divas sievietes.
   Pirmā no viņam pavēloši pamāja ar roku, un otra apsēdās uz ķeblīša pie durvīm.
   Pirmā apņēmīgi devās uz gultas pusi, atrāva aizkaru un aizmeta tā galus aiz pagalvja.
   Viņa ieraudzīja grāfa bālo seju un viņa labo roku, kas gulēja žilbinoši baltā pārsējā, kurš ļoti skaidri izdalījās uz cietēja guļasvietas tumšās segas fona.
   Sieviete nodrebēja, redzēdama, ka sarkanais plankums uz pārsēja pa­kāpeniski palielinās.
   Jaunekļa baltās krūtis bija atsegtas, it kā lai nakts svaigums atviegli­nātu viņa elpu.
   No jaunās sievietes krūtīm izlauzās smaga nopūta. Viņa atspiedās pret gultas balstu un ilgi caur masku vēroja skumjo ainu.
   Caur grāfa sakostajiem zobiem plūda gārdzoši elpas vilcieni.
   Maskotā dāma satvēra ievainotā kreiso roku. Tā bija karsta kā kvē­lojošas ogles. Salīdzinājumā ar šo roku dāmas rokas bija aukstas kā le­dus, un no viņas pieskāriena de Gišs tūlīt pat atvēra acis un ar pūlēm mēģināja atgriezties dzīvē, sasprindzinādams redzi.
   Pirmo viņš pamanīja rēgu, kas stāvēja pie viņa gultas kolonnas. Slimā acis iepletās, bet tajās nepavīdēja ne mazākā apziņas dzirksts.
   Tad stāvošā dāma pamāja savai pavadonei, kura sēdēja uz ķebļa pie durvīm; bez šaubām, tā labi zināja savu uzdevumu, jo, skaļi un skaidri izrunādama vārdus, bez aizķeršanās pateica:
   — Grāf, viņas augstība princese vēlas uzzināt, kā jūs jūtaties, un ar manu muti izteikt visdziļāko līdzjūtību.
   Izdzirdis vārdu «princese", de Gišs sakustējās; viņš nevarēja saskatīt sievieti, kas to teica.
   Tāpēc viņš neviļus pagriezās uz to pusi, no kuras skanēja balss.
   Tā kā ledainā roka joprojām neatlaida viņa roku, tad viņš atkal sāka skatīties uz kustīgo rēgu.
   —    Kundze, vai jūs man to sakāt, — viņš vārgā balsī vaicāja, — vai arī šai istabā atrodas vēl kāds?
   —  Jā, — tik tikko dzirdami atbildēja rēgs, zemu nodūris galvu.
   —   Tad pasakiet princesei, ka es miršu bez nožēlas, jo viņa mani ir atcerējusies, — ievainotais ar pūlēm izdvesa.
   Dzirdēdama vārdu „miršu", dāma maskā nespēja apvaldīt asaras.
   Ja de Giša apziņa būtu skaidrāka, viņš pamanītu, ka tās kā mirdzošas pērles krīt viņa gultā.
   Aizmirsusi par savu masku, dāma pacēla roku pie acīm, vēlēdamās tās noslaucīt, bet, uzdūrusies aukstam, bezjūtīgam samtam, nikni norāva masku un nometa to uz grīdas.
   Ieraudzījis seju, kas pēkšņi parādījās kā no miglas, de Gišs iekliedzās un pastiepa roku.
   Viņš bija pārāk vājš, lai kaut ko teiktu, un spēki viņu acumirklī pa­meta.
   Labā roka, kas instinktīvi stiepās pretī rēgam, atkal bezspēcīgi nokrita uz gultas, un asiņu plankums uz pārsēja kļuva vēl lielāks.
   Jaunekļa acis apmiglojās un aizvērās, it kā viņš jau cīnītos ar nežēlīgo nāves eņģeli.
   Galva vairākkārt konvulsīvi noraustījās un pamira uz spilvena.
   Grāfa seja bija nāves bālumā.
   Dāma izbijās, bet šīs bailes nevis aizdzina viņu no slimā gultas, bet gan pievilka vēl tuvāk.
   Viņa noliecās pār ievainoto, viņas siltā elpa skāra auksto seju, kurai viņa gandrīz pieskārās, un pēc tam ātri noskūpstīja de Giša kreiso roku; kā no strāvas trieciena ievainotais atguvās vēlreiz, pavēra neko neredzo­šās acis un atkal ieslīga nesamaņā.
   —    Iesim prom, — dāma teica savai pavadonei. — Mēs nedrīkstam ilgāk te palikt, jo citādi es izdarīšu kādu neprātību.
   —  Jūsu augstība aizmirsa masku, — modrā pavadone atgādināja.
   —    Paņemiet to, — dāma atteica, dziļā satraukumā izskriedama kāpņu telpā.
   Durvis uz ielu bija palikušas vaļā, un tās abas kā putniņi izlidoja pa tām un pasteidzās atgriezties pilī.
   Viena no dāmām iegāja princeses apartamentos un nozuda.
   Otra uzkāpa uz galma dāmu istabu augšstāvā.
   Iegājusi savā istabā, viņa apsēdās pie galda un, nepaguvusi pat elpu atvilkt, uzrakstīja dažas rindiņas:
   «Šovakar princese apmeklēja de Gišu.
   No šīs puses viss iet brīnišķīgi.
   Rīkojieties arī jūs; galvenais, neaizmirstiet sadedzināt šo zīmīti."
   Viņa salocīja vēstulīti un uzmanīgi aizzagās pa gaiteni uz prinča svītai ierādītajām telpām.
   Tur viņa apstājās kādu durvju priekšā, divreiz pieklauvēja, tad iestū­ma pa spraugu zīmīti un aizskrēja.
   Atgriezusies viņa iznīcināja visas savas pastaigas pēdas un jebkādus pierādījumus, ka viņa būtu rakstījusi.
   Aizņemta ar šīm rūpēm, viņa pamanīja uz galda princeses masku, ko bija atnesusi pēc savas pavēlnieces rīkojuma, bet aizmirsusi atdot viņai.
   —   Rīt nedrīkstu aizmirst izdarīt to, ko aizmirsu šodien.
   Viņa paņēma masku un sajuta mitrumu. Paskatījusies uz savu pirkstu, viņa ieraudzīja, ka tas ir ne tikai slapjš, bet arī sarkans.
   Maska bija iekritusi vienā no vēl nenožuvušajiem asiņu plankumiem, kas, kā jau teicām, bija šur tur uz Giša istabas grīdas, un maskas baltā batista odere bija nosmērēta asinīm.
   —   Ak tā! — noteica Montalē, ko lasītāji jau droši vien pazinuši pēc viņas manierēm. — Nē, tagad nu gan es viņai šo masku neatdošu. Tagad tā ir pārāk vērtīga!
   Montalē piesteidzās pie kļavas koka lādītes, kur viņai glabājās tuale­tes piederumi un smaržas.
   „Nē, te gan ne, — viņa pie sevis noteica, — tādas lietas nedrīkst pakļaut dažādām nejaušībām."
   Kādu laiku pārdomājusi, viņa savilka seju sev raksturīgajā grimasē un noteica:
   —    Drosmīgā bruņinieka asinīm slacītā brīnišķīgā maska! Tu dosies uz rietumu noliktavu, kur jau glabājas Lavaljēras un Raula vēstules — vārdu sakot, visa mana mīlestības kolekcija. Kādreiz no tās varēs pētīt Francijas un franču karaļu vēsturi! Tu dosies pie Malikorna kunga, — nebēdne smiedamās turpināja, sākdama izģērbties, — jā, jā, pie cienījamā Malikorna kunga, — viņa nopūta sveci, — kurš domā, ka viņš tikai pār­rauga prinča apartamentus, bet nemaz nenojauš, ka es viņu esmu iecēlusi par Burbonu nama un citu labāko karalistes dzimtu arhivāru un histo- riogrāfu. Lai tikai tas lācis Malikorns tagad pamēģina žēloties!
   Pēc šiem vārdiem viņa aizrāva aizkaru un aizmiga.

   Nākamajā dienā, kad pulkstenis nosita vienpadsmit, karalis abu ka­ralieņu un princeses pavadībā nogāja pa parādes kāpnēm un piegāja pie karietes, kur bija iejūgti seši zirgi, kas nepacietīgi kārpīja zemi.
   Viss galms ceļojuma tērpos gaidīja karali. Daudzie apseglotie zirgi, iejūgtās karietes, vīriešu un sieviešu pulciņi kopā ar saviem kalpotājiem, sulaiņiem un pāžiem — tas viss šķita kā spilgta izrāde.
   Karalis iesēdās karietē kopā ar abām karalienēm. Galma dāmas se­koja karaliskās ģimenes piemēram un arī iekāpa pa divām viņām pa­redzētajās ekipāžās.
   Karaļa kariete sāka kustēties pirmā, aiz tās princeses kariete un tālāk visas pārējās atbilstoši etiķetei.
   Bija karsti; vieglais vējiņš, kas no rīta nesa svaigumu, drīz vien saulē sakarsa un, kad saule paslēpās aiz mākoņiem, tikai svilināja. Karstais vējš dzenāja putekļu mākoņus, kas padarīja ceļotājus gandrīz aklus.
   Princese pirmā sāka sūdzēties par tveici.
   Princis viņai piebalsoja, atlaidies pret karietes atzveltni tādā izskatā, it kā tūlīt pat grasītos zaudēt samaņu, un visu laiku apslacīdams sevi ar dažādām smaržzālēm, pavadīdams to visu ar skaļām nopūtām.
   Princese vērsās pie viņa diezgan pieklājīgi:
   — Princi, es nu gan domāju, ka tādā karstumā jūs atstāsiet mani vienu karietē, bet pats dosieties ceļā jāšus.
   —  Jāšus! — princis izbīlī iesaucās, rādīdams, cik dīvains viņam liekas princeses ierosinājums. — Jāšus! Ko jūs, man no šī sakaitētā vēja noies āda.
   Princese iesmējās.
   —  Paņemiet manu saulessargu, — viņa piedāvāja.
   —    Un kas to turēs? — princis aukstasinīgi atbildēja. — Bez tam man nav zirga.
   —   Kā nav? — brīnījās princese, kura, ja arī nevarēja panākt savu, tad vismaz gribēja pakaitināt savu laulāto draugu. — Nav zirga? Jūs mal­dāties, kungs, lūk, kur ir jūsu mīlulis bēris.
   —    Mans bēris? — princis iesaucās, mēģinādams pieliekties tuvāk durtiņām; tas sagādāja viņam tādas pūles, ka viņš atgāzās atkal pret at­zveltni un vairs nekustējās.
   —   Jā, — princese turpināja, — jūsu zirgs, ko de Malikorna kungs ved aiz pavadas.
   —   Nabaga zirgs! — princis atsaucās. — Cik viņam gan ir karsti.
   To pateicis, viņš aizvēra acis kā mirējs, kurš gatavojas izdvest pēdējo
   nopūtu.
   Princese arī atlaidās otrā karietes stūrī un aizvēra acis, taču nevis lai gulētu, bet gan lai nodotos savām domām.
   Karalis bija apsēdies uz karietes priekšējā sēdekļa, jo vietas aizmu­gurē viņš piedāvāja abām karalienēm, un izjuta īgnumu kā jau nepacietīgs mīlētājs, kurš nevar apmierināt savas dedzīgās alkas pastāvīgi redzēt savu iemīļoto un kam jāšķiras no tās neapmierinātam un jūtot vēl lielākas alkas.
   Braukdams procesijas priekšgalā, kā jau mēs teicām, karalis no savas vietas nevarēja redzēt galma dāmu karietes aizmugurē.
   Piedevām viņam vajadzēja vēl pastāvīgi atbildēt jaunajai karalienei, kura jutās ārkārtīgi laimīga sava „dārgā vīra" sabiedrībā un, aizmirsdama galma etiķeti, apveltīja viņu ar visu savu mīlestību un rūpēm, baidīdamās, kaut tikai kāds viņu neatņemtu vai arī viņam nerastos vēlēšanās sievu pamest.
   Austrijas Annu mocīja trulas sāpes krūtīs, bet viņa centās izskatīties jautra. Viņa nojauta karaļa nepacietību un tīšām turpināja viņu spīdzināt, negaidīti uzsākdama sarunu tieši tobrīd, kad karalis nodevās sapņiem par savu slepeno mīlestību.
   Galu galā karalis, kas nespēja apvaldīt savu sirdi, vairs nespēja pa­ciest jaunās karalienes rūpes un Austrijas Annas viltīgos gājienus.
   Viņš sāka sūdzēties vispirms par karstumu; pēc tam sekoja citas žē­labas.
   Marija Terēze nenojauta viņa nodomus.
   Uztvērusi karaļa vārdus burtiski, viņa sāka apvēdināt Ludviķi ar strausa spalvu vēdekli.
   Tā kā par karstumu vairs nevarēja sūdzēties, karalis sāka žēloties, ka viņam notirpušas kājas. Tieši tobrīd karieti apturēja, lai pārmainītu zir­gus, un karaliene ierosināja:
   —   Vai negribat pastaigāties kopā ar mani? Man arī notirpušas kājas. Mēs mazliet paiesim kājām, kamēr kariete mūs panāks, un mēs atkal ieņemsim savas vietas.
   Karalis sarauca uzacis; greizsirdīga sieviete, ja viņa spēj pietiekoši savaldīties un nedot ieganstu laulātā drauga dusmām, sagādā viņam ne­ciešamu pārbaudījumu.
   Karalis neuzdrošinājās atteikties. Viņš izkāpa no karietes, pasniedza karalienei roku, un abi pagāja dažus soļus, kamēr mainīja zirgus.
   Ludviķis ar skaudību skatījās uz galminiekiem, kuri varēja jāt. Karaliene drīz vien ievēroja, ka pastaiga karalim sagādā tikpat maz prie­ka kā ceļojums karietē. Tāpēc viņa palūdza Ludviķi atkal iekāpt.
   Ludviķis XIV pavadīja karalieni līdz karietes kāpšļiem, bet pats neie­kāpa. Pagājis pāris soļu sānis, viņš ekipāžu virknē pūlējās saskatīt savas draudzīgās intereses objektu.
   Sestās karietes lodziņā pavīdēja Lavaljēras bālā seja.
   Karalis aizsapņojies pat nepamanīja, ka viss jau ir sagatavots, un visi gaida tikai viņu. Pēkšņi dažu soļu attālumā no viņa atskanēja godbijīga balss. Tas bija Malikorns mednieka apģērbā, kurš turēja aiz pavadas di­vus zirgus.
   —   Vai jūsu majestāte vēlējās zirgu? — viņš vērsās pie karaļa.
   —    Zirgs? Vai jūs atvedāt manu zirgu? — karalis pārvaicāja, nepa­zīdams šo galminieku, pie kura sejas viņš vēl nebija pieradis.
   —   Valdniek, — Malikorns atteica, — zirgs ir jūsu majestātes rīcībā.
   Malikorns norādīja uz prinča bēri, kuru princese bija redzējusi no
   karietes.
   Tas bija lielisks zirgs skaistiem segliem.
   —   Tas taču nav mans zirgs, — karalis iebilda.
   —   Valdniek, tas ir zirgs no viņa augstības staļļiem. Viņa augstība tik karstā laikā nejāj.
   Karalis, neko neteikdams, ātri piegāja pie zirga, kas nepacietīgi kār­pīja ar pakavu zemi.
   Malikorns tūlīt par pasniedza viņam pavadu; pēc mirkļa viņa majes­tāte jau sēdēja sedlos.
   Šī veiksme karali iepriecināja. Viņš smaidīdams piejāja pie karalieņu karietes, kas viņu gaidīja un iesaucās, neievērodams Marijas Terēzes iz­biedēto seju:
   —   Cik veiksmīgi! Es atradu zirgu. Karietē eš smaku vai nost. Uz redzēšanos, kundzes!
   Graciozi pieliecies pie sava zirga stāvā kakla, viņš zibenīgi pazuda.
   Austrijas Anna izbāza galvu pa logu un paskatījās, kur viņš jāj. No­nācis līdzās sestajai karietei, Ludviķis apturēja zirgu un noņēma cepuri.
   Viņa sveiciens bija domāts Lavaljērai, kura, ieraudzīdama karali, iz­brīnā iesaucās un no prieka nosarka.
   Montalē, kas sēdēja karietes otrā pusē, zemu palocījās karalim. Tad, kā jau gudra sieviete, viņa izlikās, ka aizrāvusies ar ainavu, ko varēja redzēt pa kreisās puses lodziņu.
   Kā jau visiem mīlētājiem, karaļa un Lavaljēras saruna sākās ar daiļ­runīgiem skatieniem un pilnīgi bezjēdzīgām frāzēm. Karalis skaidroja, ka karietē viņš beidzies vai nost no karstuma un pastaiga jāšus viņam liekas apbrīnojami patīkama.
   —    Atradās labdaris, kurš uzminēja manas vēlmes, — karalis stāstī­ja. — Man ļoti gribētos zināt, kas ir šis muižnieks, kurš tik prasmīgi pakalpoja karalim un paglāba viņu no drausmīgas garlaicības.
   Tobrīd Montalē it kā at modās no saviem sapņiem un paskatījās uz karali.
   Tā kā Ludviķis skatījās te uz Lavaljēru, te viņu, viņa varēja uzskatīt, ka jautājums domāts viņai, un tātad drīkstēja atbildēt.
   Viņa sacīja:
   —   Valdniek, zirgs, uz kura jāj jūsu majestāte, pieder princim, un to atveda muižnieks, kas ir viņa augstības dienestā.
   —   Jaunkundz, vai jūs nezināt, kā viņu sauc?
   —   Malikorna kungs, valdniek. Lūk, kur viņš jāj pa kreisi no karie­tes.
   Viņa norādīja uz mums jau zināmo Malikornu, kurš ar svētlaimīgu izskatu jādelēja gar karietes kreisajām durvīm, labi zinādams, ka runā par viņu, bet nelikdams to manīt, it kā būtu kurlmēms.
   —   Jā, tas ir viņš, — karalis piekrita. — Es atceros viņa seju un iegaumēšu vārdu.
   Karalis veltīja Lavaljērai maigu skatienu.
   Ora savu bija izdarījusi: īstajā laikā pametusi Malikorna vārdu, un tas iekritis labā augsnē; tagad tam atlika vienīgi dzīt saknes un nest aug­ļus.
   Tāpēc Montalē atkal atradās savā karietes stūrī un ar zīmēm apsveica Malikornu, kuram bija palaimējies iepatikties karalim. Viņa vēl pačuk­stēja:
   —   Viss iet kā nākas.
   Vārdus pavadīja mīmika, kurai vajadzēja attēlot skūpstu.
   —   Ak vai, jaunkundz, — karalis sūrojās, — lauku brīvībai pienācis gals. Jūsu pienākumi princeses dienestā kļūs sarežģītāki, un mēs vairs netiksimies.
   —   Jūsu majestāte ļoti mīl princesi un droši vien bieži to apmeklēs, — Luīze atteica, — bet, ejot caur istabu, jūsu majestāte…
   —  Ak, — karalis klusinātā balsī maigi pārmeta, — redzēties vēl ne­nozīmē satikties, bet jūs, šķiet, tas pilnīgi apmierina.
   Luīze neko neatbildēja; viņa aizturēja nopūtu, kas jau bija gatava izlauzties.
   —  Jūs nu gan protat savaldīties, — karalis sacīja.
   Lavaljēra skumji pasmaidīja.
   —   Izlietojiet tikpat daudz enerģijas mīlestībai, — viņš turpināja, — un es pateikšos Dievam, kurš jums to devis.
   Lavaljēra klusēja un tikai apveltīja karali ar kvēlu skatienu.
   Ludviķis pārlaida roku sejai, it kā šis skatiens viņu būtu apdedzinājis, tad piecirta piešus un aizaulekšoja uz priekšu.
   Atspiedusies pret karietes atzveltni, Luīze puspievērtām acīm apbrī­noja skaisto jātnieku un zirgu ar vējā plīvojošajām krēpēm. Nabadzīte mīlēja un izbaudīja savu mīlestību. Pēc dažiem mirkļiem karalis atgrie­zās.
   —    Jūsu klusēšana mani moka. Droši vien jūs esat nepastāvīga, un jums neko nenozīmē labu attiecību pārtraukšana… es baidos no mīlestī­bas, kas manī rodas.
   —   Jūs maldāties, valdniek, — Lavaljēra atteica, — ja es iemīlēšu, tad uz visu mūžu.
   —   Ja iemīlēsiet! — karalis augstprātīgi iesaucās. — Tātad tagad jūs nemīlat.
   Meitene ar rokām aizsedza seju.
   —   Redziet nu, — karalis noteica, — man bija taisnība: jūs esat ne­pastāvīga un kaprīza, varbūt arī koķete. Ak Dievs!
   —   O, nē, nomierinieties, valdniek; nē, nē, nē!…
   —   Vai jūs varat apsolīt, ka jūsu jūtas pret mani nekad nemainīsies?
   —   Nekad, valdniek!
   —   Un jūs nekad nebūsit cietsirdīga un nepastāvīga?
   —   Nē, nē!
   —    Labi; jūs jau zināt, ka man patīk solījumi, es mīlu, ka zvērests aizsargā visu, kas skar manu sirdi. Apsoliet man vai, vēl labāk, zvēriet: ja kādreiz turpmākajā laikā, kurš būs pārpilns ar upuriem, šķēršļiem un pārpratumiem, mēs kaut kā nogrēkosimies viens pret otru, un mums ne­būs taisnība, — zvēriet man, Luīz…
   Lavaljēra notrīsēja; viņa pirmoreiz dzirdēja savu vārdu no karaļa lū­pām.
   Ludviķis novilka cimdu un pastiepa roku karietē.
   —   Apzvēriet, — viņš turpināja, — ja mēs arī sastrīdēsimies, tad no­teikti līdz vakaram mēģināsim salīgt mieru un darīsim visu, lai tikšanās vai vēstule, kad būsim tālu viens no otra, nestu otram mierinājumu.
   Lavaljēra satvēra mīļotā karaļa karsto roku savās, kas pēkšņi bija kļuvušas aukstas, un maigi to paspieda; rokasspiedienu izjauca Ludviķa zirgs, kurš nobijās no ratu riteņu griešanās.
   Lavaljēra deva zvērestu.
   —   Tagad, valdniek, atgriezieties pie karalienes, — viņa mudināja, — es jūtu, ka tur pār manu galvu savelkas draudīgi mākoņi.
   Ludviķis paklausīja, palocījās Montalē un aizauļoja pie karalieņu ka­rietes.
   Pa ceļam viņš pamanīja aizmigušo princi.
   Toties princese negulēja. Kad karalis jāja garām, viņa noteica:
   —    Cik skaists zirgs, valdniek!… Tas taču ir prinča bēris! Jaunā karaliene tikai pateica:
   —  Nu, vai jums kļuva labāk, dārgo valdniek?

   Ieradies Parīzē, karalis devās uz valsts padomi un atlikušo dienas daļu strādāja. Palikusi divatā ar Austrijas Annu pēc karaļa aiziešanas, jaunā karaliene apraudājās.
   — Ak, māmiņ, — viņa žēlojās, — karalis mani vairs nemīl. Ak Dievs, kas gan ar mani notiks?
   —   Vīrs vienmēr mīl tādu sievu kā jūs, — Austrijas Anna atbildēja.
   —   Var pienākt laiks, māmiņ, kad viņš iemīlēs kādu citu.
   —  Ko jūs saucat par mīlestību?
   — Ak, tas nozīmē visu laiku par kādu domāt, vienmēr mēģināt satikt šo cilvēku!
   —  Vai tad jūs esat novērojusi karalim kaut ko tamlīdzīgu? — Austri­jas Anna jautāja.
   —   Nē, kundze, — jaunā karaliene nedroši atteica.
   —   Nu redziet, Marija!
   —  Un tomēr jums jāpiekrīt, māmiņ, ka karalis mani pārāk maz ie­vēro.
   —  Mana meita, karalis pieder visai valstij.
   —   Lūk, tāpēc viņš nepieder man; tāpat kā daudzas karalienes, arī mani karalis aizmirsīs, pametīs, un visu mīlestību, slavu, godu iegūs citas! Ak, māmiņ, viņš ir tik skaists! Daudzas sievietes atzīsies viņam mīlestībā un daudzas viņu mīlēs!
   —  Sievietes reti mīl vīrieti, nevis karali. Ja tomēr tā notiktu, par ko es šaubos, tad, Marija, jums jāvēlas, lai šīs sievietes patiesi mīlētu jūsu vīru. Pirmkārt, vīrietim ātri apnīk sievietes pašaizliedzīgā mīlestība; otr­kārt, iemīlējusies sieviete zaudē visu varu pār vīrieti, no kura viņa negūst ne varu, ne bagātību, bet tikai mīlestību. Tāpēc vēlieties, lai karalis mīlētu pēc iespējas mazāk, bet viņa izredzētā pēc iespējas vairāk.
   —   Ak, māmiņ, pašaizliedzīgai mīlestībai piemīt liels spēks.
   —   Un jūs sūdzaties, ka esat pamesta!
   —    Tiesa gan, es runāju galīgas muļķības… Vienu gan es nevarētu izturēt.
   —   Ko tad?
   —   Laimīgu izvēli, jaunu ģimeni, ko viņš atrastu pie citas sievietes. O, ja es kādreiz uzzināšu, ka karalim ir bērni… "es nomiršu!
   —   Marij, Marij! — karaliene māte pasmaidīja un saņēma jaunās ka­ralienes roku. — Iegaumējiet, ko es jums teikšu, un lai mani vārdi vien­mēr ir jums mierinājums: karalim nevar būt mantinieks bez jums, tur­pretim jums tas var būt bez karaļa.
   To pateikusi, Austrijas Anna skaļi iesmējās un pameta vienu savu vedeklu, lai sagaidītu otru, par kuras ierašanos tieši tobrīd pavēstīja pāžs.
   Princeses sejā jautās rūpes kā cilvēkam, kurš kaut ko nodomājis iz­darīt.
   —    Es atnācu, — viņa iesāka, — lai uzzinātu, vai jūsu majestātes nenogurdināja mūsu ceļojums?
   —   Nemaz, — karaliene māte atbildēja.
   —   Mazliet, — noteica Marija Terēze.
   —   Es esmu ļoti norūpējusies.
   —   Par ko? — Austrijas Anna jautāja.
   —   Karalis droši vien jūtas noguris no jāšanas.
   —   Nē, viņam bija derīgi izjāt.
   —   Es pati to ieteicu, — Marija Terēze nobālēdama teica.
   Neko neatbildēdama, princese tikai veltīja viņai vienu no sev rakstu­rīgajiem smaidiem, saglabājot nekustīgu sejas izteiksmi, bet tikai viegli sašķiebjot lūpas. Viņa tūdaļ pat mainīja sarunas tematu:
   —    Parīzi mēs atrodam tādu pašu kā pametām: tās pašas intrigas, viltības, koķetēšana.
   —   Intrigas? Kādas?— karaliene māte vaicāja.
   —   Daudz runā par Fukē kungu un di Plesī-Beljēras kundzi.
   —  Kura tātad ieņēmusi desmittūkstošo numuru rindā? — karaliene māte pavīpsnāja. — Nu, bet viltības?
   —   Mums acīmredzot ir kaut kādas nepatikšanas ar Holandi.
   —   Princis man stāstīja par notikumu ar medaļām.
   —  Ā, Holandē kaltās medaļas, kur pāri saulei — karalim attēlots mākonis! — iesaucās jaunā karaliene. — Jūs veltīgi saucat to par viltību. Tas ir vienkārši nepiedienīgs izlēciens.
   —  Tik nožēlojams, ka karalis pat nepievērš tam uzmanību, — ka­raliene māte piezīmēja. — Bet ko jūs teiksiet par koķetēšanu? Vai tas ir mājiens uz Doblonas kundzi?
   —   Nē, nē! Meklējiet tuvāk.
   —  Casa de usted *
   — Nekiļstinot lūpas, karaliene māte pačukstēja vedeklai pie auss.
   Princese to nedzirdēja un turpināja:
   —   Vai jūs zināt drausmīgo jaunumu?
   —  Kā gan citādi! Par de Giša ievainojumu, vai ne?
   —   Vai jūs arī, tāpat kā citi, izskaidrojat to ar nelaimes gadījumu medībās?
   —  Jā, protams, — šoreiz ieinteresētas, abas karalienes atbildēja rei­zē.
   Princese pienāca tuvāk.
   —   Divkauja! — viņa pačukstēja.
   — Ā! — iesaucās Austrijas Anna, kuras ausīs vārdam «divkauja" bija nepatīkama skaņa: viņas valdīšanas laikā Francijā tās bija aizliegtas.
   —  Skumja divkauja, kurā princis gandrīz zaudēja divus savus labākos draugus, bet karalis — divus padevīgus kalpus.
   —  Kāds tad bija divkaujas iemesls? — vaicāja jaunā karaliene, kuru mudināja kaut kāds neskaidrs instinkts.
   —  Galantums, — princese svinīgi atteica. — Pretinieki sprieda par kādas tikumiem: vienam likās, ka salīdzinājumā ar šo dāmu Pallāda nav nekas; otrs apgalvoja, ka šī dāma drīzāk līdzinās Venērai, kas savaldzi­nāja Marsu, un abi kungi saķildojās kā Ahillejs ar Hektoru.
   Akmentiņš jusu dārzā (spān.)
   —   Venēra, kas savaldzināja Marsu? — jaunā karaliene nočukstēja, neuzdrošinādamās iedziļināties šajās alegorijā.
   —  Kas ir šī dāma? — Austrijas Anna tieši noprasīja. — Liekas, jūs teicāt, ka viņa ir galma dāma?
   —   Vai patiešām es to teicu? — princese brīnījās.
   —  Jā. Man pat šķiet, ka jūs minējāt viņas vārdu.
   —  Bet vai jūs zināt, ka šī sieviete nes lielu nelaimi karaļnamam?
   —  Tā ir de Lavaljēras jaunkundze? — karaliene māte vaicāja.
   —   Iedomājieties tikai, jā; tāda neglītene.
   —  Es domāju, ka viņa ir kāda muižnieka līgava, bet to gan nesauca de Gišs vai de Vārds.
   —  Ļoti iespējams, jūsu majestāte.
   Jaunā karaliene paņēma izšuvumu un tēlotā mierā sāka to ārdīt; dre­bošie pirksti tomēr nodevīgi izpauda uztraukumu.
   —  Ko jūs teicāt par Venēru un Marsu? — karaliene māte turpināja izjautāt. — Vai tad ir kāds Marss?
   —  Viņa lielās, ka ir.
   —  Jūs sakāt, lielās?
   —  Tas arī bija divkaujas iemesls.
   —   Un de Giša kungs bija Marsa pusē?
   —   Protams, kā jau pieklājas padevīgam kalpam.
   —  Padevīgs kalps! — aizmirsusi jebkuru piesardzību, iesaucās jaunā karaliene, jo viņu pārāk mocīja greizsirdība. — Kam kalps?
   —   Aizstāvēt Marsu varēja tikai, upurējot Venēru, — princese tur­pināja. Tāpēc de Giša kungs apgalvoja, ka Marss ne pie kā nav vainīgs un Venēra ir parasta lielībniece.
   —  Un de Varda kungs neatlaidās, ka taisnība Venērai? — Austrijas Anna mierīgi apvaicājās.
   „De Vard, jūs dārgi samaksāsiet par visaugstsirdīgākā cilvēka ievai­nojumu!" — princese nodomāja.
   Viņa bez žēlastības uzbruka de Vardam, atmaksādama gan par ie­vainoto, gan arī par sevi pašu; princese bija pārliecināta, ka viņai izdosies galīgi pazudināt savu ienaidnieku. Viņa bija pateikusi tik daudz, ka, ja to dzirdētu Manikans, viņš nožēlotu savas rūpes par draugu — nelai­mīgajam ienaidniekam tās sāgādāja pārāk lielas nepatikšanas.
   —  Tajā visā es saskatu galveno ļaunumu — Lavaljēru, — sacīja Aus­trijas Anna.
   Jaunā karaliene pilnīgi aukstasinīgi atkal ķērās pie darba.
   Princese klausījās.
   —   Vai jūs man nepiekrītat? — Austrijas Anna viņai jautāja. — Vai tad jūs nedomājat, ka iemeslu ķildai un divkaujai deva viņa?
   Princese atbildēja ar nenoteiktu žestu, ko varēja uzskatīt tiklab par apstiprinājumu kā par noliegumu.
   —    Tad es nesaprotu, ko jūs teicāt par koķetēšanas briesmām, — Austrijas Anna piebilda.
   —   Nu, ja šī persona nebūtu koķetējusi, — princese strauji sacīja, — tad Marss nepievērstu viņai nekādu uzmanību.
   Izdzirdot atkal vārdu „Marss", jaunās karalienes vaigi acumirklī pie­tvīka, tomēr viņa turpināja savu darbu.
   —   Es nevēlos, lai manā galmā vīriešus rīdītu citu pret citu, — Aus­trijas Anna rāmi noteica. — Tādas paražas varbūt varēja pieciest tajos laikos, kad sadrumstaloto muižniecību vienoja tikai galantums pret sie­vietēm. Toreiz valdīja sievietes, kas ar biežām divkaujām stiprināja vī­riešu drosmi. Paldies Dievam, tagad Francijā ir tikai viens pavēlnieks. Viņam jāziedo visus spēkus un tieksmes. Es necietīšu, ka manam dēlam atrauj padevīgus kalpus.
   Vērsdamās pie jaunās karalienes, viņa pajautāja:
   —   Ko lai mēs darām ar Lavaljēru?
   —   Lavaljēru? — Marija Terēze izbrīnīti vaicāja. — Es neesmu dzir­dējusi tādu vārdu.
   Teikto pavadīja tik ledains smaids, kāds iederas vienīgi karaļu lūpās.
   Arī princese bija karaļa meita, turklāt ārkārtīgi lepna un apveltīta ar gudru prātu, tomēr šī atbilde viņu iznīcināja. Pagāja kāds brīdis, kamēr viņa atguvās.
   —   Tā ir viena no manām galma dāmām, — viņa palocījusies teica.
   —   Tad jau tas attiecas uz jums, māsa… nevis uz mums, — Marija Terēze tai pašā tonī piebilda.
   —    Atvainojiet, — Austrijas Anna iebilda, — uz mani tas attiecas. Es ļoti labi saprotu, — viņa turpināja, daudznozīmīgi skatīdamās uz prin­cesi, — kāpēc jūsu augstība man to teica.
   —    Viss, kas nāk no jums, — angļu princese sacīja, — tikpat labi varētu nākt no pašas gudrības.
   —    Viņu varēs aizsūtīt uz provinci, — Marija Terēze maigi piebilda, — un piešķirt pensiju.
   —   No manas kases! — princese strauji piebilda
   —   Nē, nē, princese, — Austrijas Anna pārtrauca, — nevajag nekādu troksni. Karalim nepatīk, ja par dāmām izplatās sliktas valodas. Lai viss beidzas ģimenes ietvaros. Esiet tik laipna, princese, un ataiciniet šo mei­teni šurp… Jūs, mana meita, esiet tik laba un atstājiet mūs uz dažām minūtēm.
   Karaļa atraitnes lūgumi bija tikpat kā pavēles. Marija Terēze aizgāja uz savām istabām, bet princese lika pāžam pasaukt Lavaljēru.

   Lavaljēra ienāca karalienes mātes istabās, nemaz nenojauzdama, cik bīstama sazvērestība vērsta pret viņu.
   Meitene domāja, ka uzaicināta uz dežūru, un tādās reizēs karaliene māte vienmēr bija pret viņu ļoti laipna. Turklāt Lavaljēra nebija tieši pakļauta Austrijas Annai, un viņu attiecības bija tikai oficiālas. Aiz savas iedzimtās laipnības un augstās kārtas karaliene māte uzskatīja par savu pienākumu padarīt oficiālās attiecības maigākas.
   Tā nu Lavaljēra tuvojās karalienei mātei ar savu mierīgo un lēn­prātīgo smaidu, kas viņā bija visvaldzinošākais.
   Austrijas Anna pamāja, lai viņa pienāk pēc iespējas tuvāk.
   Tobrīd atgriezās princese un ar dziļi vienaldzīgu izskatu apsēdās bla­kus vīramātei, paņēmusi Marijas Terēzes rokdarbu.
   Lavaljēra gaidīja, ka tūlīt saņems kādu rīkojumu, bet, ievērojusi šo sagaidīšanu, ziņkārīgi sāka vērot karalienes un princeses sejas.
   Anna pārdomāja.
   Princese šķita pilnīgi vienaldzīga, bet viņas izskats varēja satraukt pat mazāk biklus cilvēkus nekā Lavaljēra.
   —  Jaunkundz, — karaliene māte pēkšņi ierunājās, nemaz necenšoties mīkstināt savu spāņu akcentu, kā darīja vienmēr, ja runāja mierīgi, — panāciet tuvāk, un parunāsim par jums, ja jau jūsu vārds ir visu lūpās.
   —   Mans vārds? — nobālēdama iesaucās Lavaljēra.
   —   Neizliecieties, skaistulīti Vai jūs zināt par de Giša divkauju ar de Vardu?
   —   Ak Dievs, jā, jūsu majestāte, vakar es dzirdēju baumas par to, — Lavaljēra atbildēja.
   —   Vai tad jūs nenojautāt, ka tādas baumas radīsies?
   —   Kā es to varēju nojaust, jūsu majestāte?
   —  Divkauja nekad nemēdz būt bez iemesla, un jūs droši vien zinājāt abu pretinieku naida cēloni.
   —   Es neko par to nezināju, jūsu majestāte.
   —   Spītīga liegšanās ir banāls aizsardzības veids, un jūs, jaunkundz, esat pārāk gudra, lai ķertos pie banalitātēm. Labāk izdomājiet kaut ko citu.
   —    Ak Dievs, jūsu majestātes ledainais tonis mani biedē! Vai pa­tiešām es, sev par nelaimi, esmu izsaukusi jūsu nelabvēlību?
   Princese iesmējās. Lavaljēra izbrīnā paskatījās uz viņu.
   —    Nelabvēlību? — Austrijas Anna pārvaicāja. — Izsaukusi nelab­vēlību? Jūs nedomājat, ko runājat, de Lavaljēras jaunkundz, es izrādu nelabvēlību tikai tiem, par kuriem es domāju. Jūs es atcerējos vienīgi tāpēc, ka par jums pārāk daudz runā, bet man nepatīk, ja manas galma dāmas tiek tā apspriestas.
   —   Jūsu majestāte parāda man godu, runādama ar mani, — pārbie­dētā Lavaljēra iebilda, — bet es nesaprotu, kāpēc kādam būtu jāinte­resējas par mani.
   —  Tad es jums to pateikšu. De Giša kungam vajadzēja jūs aizstāvēt.
   —   Mani?
   —    Jā, jūs. Viņš rīkojās bruņnieciski, un skaistām piedzīvojumu meklētājām taču patīk, kad bruņinieki viņu dēļ krusto šķēpus. Toties es ienīstu divkaujas un sevišķi neciešu tādus piedzīvojumus… Izdariet no tā secinājumus.
   Lavaljēra nokrita pie karalienes kājām, bet tā uzgrieza viņai muguru. Viņa pastiepa roku pret princesi, bet tā smējās viņai acīs.
   Lepnums lika meitenei saslieties.
   —   Jūsu majestāte, — viņa izteica, — sakiet, ko es esmu nogrēko­jusies? Es redzu, ka jūsu majestāte mani par kaut ko vaino, nedodot iespēju attaisnot sevi.
   —  Ak tā! — Austrijas Anna iesaucās. — Princese, vai jūs dzirdat šīs skaistās frāzes! Cik cēlas jūtas! Ne ko pielikt, ne atņemt — infante, dižā Ķīra* saderinātā, maiguma un varonīgu jūtu iemiesojums! Var re­dzēt, skaistulīt, ka jums bijusi darīšana ar konkrētām personām.
   Lavaljēra jutās ievainota pašā sirdī un ne tikai nobālēja, bet kļuva baltāka par liliju, juzdama, ka spēki viņu atstāja.
   —   Es gribēju jums sacīt, — karaliene nicīgi turpināja, — ja jūsu jūtas turpinās izpausties tādā pašā veidā, tad mums, sievietēm, būs kauns stāvēt jums blakus, jo jūs mūs apkaunojat. Esiet pieticīgāka, jaunkundz. Starp citu, es dzirdēju, ka jūs esat līgava. Vai tas tiesa?
   Lavaljēra piespieda roku pie sirds, kurai bija dots vēl viens trieciens.
   —   Atbildiet taču, kad ar jums runā!
   —  Jā, jūsu majestāte.
   —   Kas ir jūs līgavainis?
   —   Vikonts de Braželons.
   —  Zināt, jaunkundz, tā ir liela laime un jums — meitenei bez īpa­šuma un stāvokļa sabiedrībā jābūt pateicīgai debesīm, kas jums dāvā tā­das nākotnes izredzes.
   Lavaljēra klusēja.
   —   Kur ir vikonts de Braželons? — karaliene turpināja.
   —  Anglijā, — atteica princese. — Droši vien drīz arī tur nokļūs ru­nas par jaunkundzes panākumiem.
   —   Ak Dievs! — Lavaljēra izmisumā nočukstēja.
   —  Tātad, jaunkundz, — Austrijas Anna noteica, — šis jauneklis at­griezīsies, un jūs abus kaut kur aizsūtīs. Ja jums būtu citādi nodomi —
   Karaliene runā par Skiderī romāna „Artamēns jeb dižais Kīrs" va­roņiem — par persiešu valdnieka Kambiza dēlu Artamēnu jeb Ķī­ru un viņa iemīļoto princesi Mandanu.
   meitenēm mēdz būt dīvainas iegribas, — varat ticēt, es jūs uzvēdīšu uz pareizā ceļa: man ir bijusi darīšana ne ar tādām vien kā jūs.
   Lavaljēra vairs neko nedzirdēja. Nežēlīgā karaliene turpināja:
   —   Es jūs aizsūtīšu vienu pašu uz tādu vietu, kur jūs varēsiet nopietni visu pārdomāt. Pārdomas atvēsina verdošās asinis un izgaisina jaunības ilūzijas. Es domāju, jūs mani sapratāt?
   —  Jūsu majestāte!
   —   Ne vārda vairāk!
   —   Jūsu majestāte, es neesmu vainīga tajā, par ko jūs mani turat aizdomās. Jūs redzat manu izmisumu. Es tik ļoti mīlu un godāju jūsu majestāti.
   —    Labāk būtu, ja jūs mani negodātu, — karalienes balsī skanēja ledaina ironija. — Labāk būtu, ja jūs nebūtu nevainīga. Vai tik jūs neie­domājaties, ka es skatītos caur pirkstiem, ja jūs būtu vainīga?
   —   Jūsu majestāte, jūs mani nogalināsiet!
   —    Lūdzu iztiksim bez komēdijām, citādi es sarīkošu tādu atrisi­nājumu, kas jūs nemaz neiepriecinās. Varat iet un ņemiet vērā šo mācī­bu.
   —   Jūsu augstība, — Lavaljēra vērsās pie Orleānas hercogienes un satvēra viņas roku, — jūs esat tik laba, lūdzu, aizlieciet par mani kādu vārdu!
   —   Es! — pincese sāka smieties. — Es esot laba?… Jūs pati neticat tam, ko runājat, jaunkundz!
   Viņa asi izrāva savu roku.
   Tā vietā, lai līdz mielēm izciestu savu pazemojumu, Lavaljēra pēkšņi nomierinājās un atguva savaldību; viņa atvadījās ar zemu reveransu un aizgāja.
   —   Nu, kā jūs domājat, — Austrijas Anna vaicāja, — vai viņa vēl turpinās?
   —   Es neuzticos lēnprātīgiem un pacietīgiem raksturiem, — princese atteica. — Pacietīgas sirdis ir neparasti vīrišķīgas, bet lēnprātīgie ir pār­liecināti par sevi.
   —   Varu jums galvot, ka tagad viņa vairākkārt pārdomās, vai vēlreiz mest acis uz dievu Marsu.
   —   Ja tikai neapbruņosies ar viņa vairogu, — princese iebilda.
   Karalienes mātes lepnais skatiens atbildēja uz šo visai smalko piezīmi. Tad abas dāmas, gandrīz pārliecinātas par uzvaru, devās pie Marijas Te­rēzes, kura, gaidīja viņas ar šķietamu vienaldzību.
   Bija apmēram pusseptiņi. Karalis tikko bija beidzis dienas darbus un paēdis. Velti netērēdams laiku, viņš paņēma zem rokas de Sentenjanu un pavēlēja viņam pavadīt sevi uz Lavaljēras istabu. Galminieks izrādīja dziļu pārsteigumu.
   —   Kas tur savāds? — karalis sacīja. — Man jāapgūst šis maršruts un jāpierod pie tā.
   —   Bet, valdniek, galma dāmu istabas šeit ir kā lukturis: visi var no­vērot, kas tur ieiet un kas iziet. Man liekas, vajadzīgs kāds iegansts. Nu, piemēram…
   —   Kāds?
   —   Vai jūsu majestāte nepagaidītu, kamēr atgriežas princese?
   —    Nekādus ieganstus! Nekādu gaidīšanu! Pietiek slēpties un taisīt noslēpumus! Francijas karalim nav nekas apkaunojošs sarunāties ar gudru meiteni. Lai kaunas tās, kas par to domās kaut ko sliktu!
   —   Jūsu majestāte, piedodiet, varbūt es pārcenšos…
   —   Runā.
   —   Bet karaliene?
   —   Jā, tas gan tiesa! Es gribu, lai karaliene vienmēr baudītu visdzi­ļāko cieņu. Nu labi, šovakar es apmeklēšu de Lavaljēras jaunkundzi tā­pat, bet pēc tam izdomāšu, kādus ieganstus vien tu vēlies. Rīt mēs ar to nodarbosimies, šodien man nav laika.
   De Sentenjans neko neatbildēja. Viņš gāja pa priekšu, nokāpa pa kāpnēm un šķērsoja pagalmu, juzdams kaunu, ko nespēja nomākt pat augstais gods pakalpot karalim.
   Iemesls bija tāds, ka de Sentenjans gribēja saglabāt savu nevainojamo reputāciju princeses un abu karalieņu acīs. Bez tam viņam gribējās iztapt arī de Lavaljēras jaunkundzei, bet savienot vienu un otru bija diezgan grūti.
   Jāpiebilst, ka princeses un karalieņu logi izgāja uz pagalmu. Redzē­damas, kurp viņš pavada karali, šīs trīs dāmas vairs par viņu neliktos ne zinis, bet šo augsti stāvošo personu autoritāti nespēja atsvērt favorītes acumirklīgā ietekme.
   Nabaga de Sentenjans, kurš tik vīrišķīgi aiztāvēja Lavaljēru Fonteblo parkā, zaudēja visu savu pašpārliecinātību, atrazdamies Parīzē, visu acu priekšā. Viņš saskatīja meitenē tūkstošiem trūkumu un nevarēja vien sa­gaidīt, kad varēs par tiem izstāstīt karalim.
   Drīz viņa mocības beidzās; pagalms bija pāriets. Nepacēlās neviens aizkars, un neatvērās neviens logs. Karalis soļoja ātri: viņu skubināja paša nepacietība un de Sentenjana garās kājas, kas rādīja viņam ceļu.
   Pie durvīm de Sentenjans gribēja pazust, bet karalis viņu aizturēja.
   Tā bija laipnība, bez kuras galminieks būtu labprāt izticis.
   Viņam nācās ieiet pie Lavaljēras kopā ar Ludviķi.
   Parādoties karalim, jaunava noslaucīja acis; karalis to pamanīja. Mī­lētāja uzstājībā viņš sāka izprašņāt meiteni.
   —   Tas nav nekas, valdniek, — viņa teica.
   —   Bet jūs taču raudājāt?
   —   Nē, valdniek.
   —   Skatieties, de Sentenjan, vai tad es maldos?
   De Sentenjanam vajadzēja atbildēt, bet viņš bija galīgi apjucis.
   —   Jums ir sarkanas acis, — karalis neatlaidās.
   —   Tas no putekļiem, valdniek.
   —   Nē, nē, jūsu sejā nav tā miera, kas jums tā piestāv un padara jūs tik pievilcīgu. Jūs nemaz neskatāties uz mani.
   —   Valdniek!
   —   Ko es runāju: jūs izvairāties no mana skatiena!
   Viņa patiešām aizgriezās.
   —    Dieva dēļ, kas noticis? — jautāja Ludviķis, drudžaina uzbudinā­juma pārņemts.
   —   Es atkārtoju, valdniek, tie ir tīrie nieki; es varu pierādīt jūsu ma­jestātei, ka esmu pavisam mierīga.
   —   Jūs apgalvojat, ka esat mierīga, bet es redzu, ka esat apjukusi. Varbūt jūs kāds apvainoja vai sadusmoja?
   —   Nē, nē, valdniek!
   —   Jums man jāizstāsta, kas noticis! — karaļa acis nozibsnīja.
   —   Valdniek, neviens mani nav aizvainojis, neviens pats!
   —   Nu tad lai jūsu sejiņa atgūst sapņaini priecīgo izteiksmi, par kuru es jūsmoju šorīt; dariet man to prieku!
   —   Valdniek, lūdzu neprasiet to!
   Karalis piecirta kāju.
   — Kāda neizskaidrojama pārvērtība! — viņš iesaucās.
   Ludviķis pameta skatienu uz Sentenjanu, kurš skaidri saskatīja La­valjēras nomāktību.
   Ludviķa lūgumi izrādījās veltīgi, tāpat kā mēģinājumi izkliedēt viņas skumjas un atbrīvot viņu no stinguma.
   Karalim tāda noslēgtība likās aizvainojoša; viņš sāka aizdomīgi vērties apkārt.
   Lavaljēras istabā karājās miniatūrs Atosa portrets.
   Karalis pamanīja portretu, kura vaibsti ļoti atgādināja Braželonu, tā­pēc, ka tas bija gleznots grāfa jaunībā.
   Ludviķis vairs nenolaida no miniatūras savu draudīgo skatienu.
   Lavaljēra jutās tik nospiesta un tāla no jebkurām domām par šo por­tretu, ka nespēja iedomāties, kāpēc karalis ir sadrūmis.
   Ludviķis neviļus atcerējās, ka Lavaljēra un Braželons bijuši tuvi kopš agras bērnības.
   Viņš atcerējās saderināšanos, kas sekoja pēc tam.
   Viņš atcerējās, kā Atoss lūdza Lavaljēras roku Raulam.
   Ludviķis iedomājās, ka pēc atgriešanās Parīzē Lavaljēra saņēmusi vēstis no Londonas, un tās aizēnojušas karaļa tēlu.
   Tūlīt pat viņam iedzēla dundurs, ko sauc par greizsirdību.
   Sarūgtināts viņš atkal sāka meiteni izprašņāt.
   Lavaljēra neuzdrošinājās atbildēt: tad taču viņai vajadzētu visu iz­stāstīt, apvainot karalieni un princesi.
   Tas nozīmētu pieteikt karu abām augsti stāvošajām un varenajām sie­vietēm.
   Sākumā viņai likās, ka karalim, par spīti viņas klusēšanai, jānojauš patiesība, ja jau viņa neslēpa neko, kas norisinājās viņas sirdī.
   Meitenei šķita, ka viņam viss jāsaprot un jāuzmin, ja jau Ludviķis viņu patiesi mīl.
   Vai gan savstarpēja mīlestība nav kā dievišķa uguns, kas apgaismo visu sirdī notiekošo un atsvabina patiesi mīlošos no nepieciešamības iz­skaidroties?
   Tāpēc viņa apklusa, aizsegusi seju ar rokām, izdvesdama tikai no­pūtas un liedama asaras.
   Asaras un nopūtas, kuras sākumā Ludviķi XIV aizkustināja, bet pēc tam izbiedēja, tagad sāka viņu kaitināt.
   Viņš necieta pretošanos, kaut arī tā izpaustos asarās vai nopūtās. Karalis kļuva dzēlīgs, ass un prasīgs.
   Ludviķa izturēšanās vēl padziļināja meitenes ciešanas, bet viņa vī­rišķīgi pārcieta arī šo jauno pārbaudījumu.
   Karalis pārgāja uz atklātiem apvainojumiem.
   Lavaljēra pat nemēģināja aizstāvēties; par atbildi uz karaļa apvaino­jumiem viņa tikai noraidoši purināja galvu un izteica pāris vārdus, kas parasti izlaužas no dziļi sarūgtinātām sirdīm.
   —   Ak Dievs, ak mans Dievs!
   Diemžēl šis sāpju sauciens ne tikai nenomierināja karali, bet vēl pa­lielināja viņa dusmas… Tā bija vēršanās pie viņam pāri stāvoša spēka, būtnes, kas varēja aizsargāt Lavaljēru no viņa.
   Bez tam de Sentenjans viņu atbalstīja. Kā jau mēs redzējām, de Sen­tenjans juta draudošo negaisu; viņš nezināja, cik spēcīga ir Ludviķa XIV mīlestība, toties skaidri apzinājās, ka pār nabaga Lavaljēru birs karalieņu un princeses triecieni. Viņš nebija tāds bruņinieks, kurš nebaidītos no šī atvara, kas varēja ieraut arī viņu.
   Tāpēc de Sentenjans atbildēja karalim pusbalsī vai aprautiem žestiem, kas tikai pavairoja Ludviķa žulti. Galminieks vēlējās nesaprašanos novest līdz atklātam strīdam, zinādams, ka pēc tam viņam vairs nevajadzēs sevi kompromitēt, pavadot savu augsto aizgādni pie Lavaljēras.
   Karalis saniknojās arvien vairāk un vairāk.
   Sakrustojis rokas, viņš apstājās meitenes priekšā.
   —   Jaunkundz, es jums jautāju pēdējoreiz, vai jūs atbildēsiet? Vai jūs paskaidrosiet savas nepastāvības un kaprīžu cēloni, kāpēc jūs esat tā pār­mainījusies?
   —    Ak Dievs, ko jūs no manis vēlaties? — Lavaljēra čukstēja. — Valdniek, jūs taču redzat manas dvēseles smagās ciešanas. Jūs redzat, ka man nav ne gribas, ne domu, ne vārdu!
   —   Vai tad tik grūti pateikt patiesību? Tam vajadzētu mazāk vārdu, nekā jūs tikko izteicāt!
   —   Kādu patiesību?
   —   Visu.
   Patiesība jau bija gatava izlauzties pār Lavaljēras lūpām, jo sirds bija pārpilna. Viņas rokas sakustējās, bet lūpas palika mēmas, un rokas atkal nolaidās. Nabadzīte vēl nejutās tik nelaimīga, lai sadūšotos uz tādu at­klātību.
   —   Es neko nezinu, — viņa nomurmināja.
   —   O, tas jau ir kaut kas vairāk, nekā koķetēšana vai kaprīze! — karalis iesaucās. — Tā ir nodevība!
   Šoreiz nekas viņu neapturēja, un viņš neatskatīdamis, ar izmisuma pilnu žestu izskrēja pa durvīm.
   De Sentenjans viņam sekoja, ļoti apmierināts ar tādu iznākumu.
   Ludviķis XIV apstājās tikai uz kāpnēm un, drudžaini ķerdamies pie margām, ieteicās:
   —   Cik necienīgi mani apmuļķoja.
   —   Kā tad, valdniek? — favorīts apvaicājās.
   —   De Gišs cīnījās vikonta de Braželona dēļ. Šo Braželonu…
   —  Jā, valdniek?
   —   Viņa vēl joprojām mīl Braželonu. De Sentenjan, es nudien no­miršu no kauna, ja pēc trim dienām manī būs palikusi kaut drusciņa mīlestības pret viņu.
   Ludviķis XIV ātri aizgāja.
   —  Ak, es jau teicu jūsu majestātei! — de Sentenjans čukstēja, steig­damies pakal karalim un bailīgi šķielēdams uz visiem logiem.
   Par nelaimi, šoreiz tā neveicās kā pa ceļam pie Lavaljēras.
   Aizkars pavērās, un princese palūkojās pa logu.
   Tiklīdz Ludviķis pazuda skatienam, viņa steidzīgi piecēlās un aizdrā­zās uz istabu, ko karalis tikko bija atstājis.

   Pēc karaļa aiziešanas Lavaljēra paslējās un pastiepa uz priekšu rokas, it kā gribētu mesties pakaļ Ludviķim un aizturēt viņu; kad durvis aiz iemīļotā aizvērās un soļu troksnis izgaisa tālumā, viņa spēja vienīgi nokrist krucifiksa priekšā.
   Tur viņa satriekta palika, ciešanu nomākta un neapzinādamās neko citu, vienīgi savas sāpes.
   Pēkšņi viņa izdzirda, ka atvērās durvis. Meitene nodrebēja un atska­tījās, domādama, ka atgriezies karalis.
   Viņa maldījās — tā bija princese.
   Vai gan Luīzi patlaban spēja interesēt princese? Viņa atkal aizgrie­zās, nokārdama galvu. Uztrauktā princese bija sadusmota, lai neteiktu nikna.
   —   Jaunkundz, — princese noskaldīja, apstādamās Lavaljēras priek­šā, — tas, protams, ir slavējami — stāvēt uz ceļiem, lūgties un izlikties ļoti dievbijīgai. Tomēr, lai cik padevīga jūs būtu debesu valdniekam, jums tomēr jāizpilda arī zemes valdnieku griba.
   Lavaljēra ar pūlēm pacēla galvu, lai parādītu savu godbijību.
   —  Es atceros, — princese turpināja, — jums tikko deva kādu pavēli.
   Lavaljēras nekustīgais un neko neredzošais skatiens pauda, ka viņa
   aizmirsusi visu uz pasaules.
   —   Karaliene jums pavēlēja uzvesties tā, lai nedotu iemeslu nekādām tenkām, — princese runāja tālāk.
   Lavaljēras skatiens pauda jautājumu.
   —   Turpretim no jūsu istabas nupat iznāca kāda persona, kuras klāt­būtne šeit ir nosodāma.
   Lavaljēra klusēja.
   —    Mans nams, karalisku asiņu nams, nedrīkst kļūt par sliktu pie­mēru, un šo slikto piemēru dodat jūs. Tāpēc, jaunkundz, es jums pa­ziņoju aci pret aci, lai nepazemotu jūs, ka no šī brīža jūs esat brīva un varat atgriezties pie savas mātes Bluā.
   Lavaljēra vairs nespēja sajust ne apvainojumu, ne ciešanas.
   Viņa nepakustējās; rokas joprojām bija saliktas uz ceļiem kā Mag­dalēnai.
   —  Jūs dzirdējāt? — princese noprasīja.
   Vienīgā atbilde bijs trīsas, kas pārskrēja visam Lavaljēras augumam.
   Tā kā upuris neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes, princese aizgāja.
   Tikai tad Lavaljēra savā sastingušajā sirdī un asinīs sajuta pulsu, kurš kļuva aizvien straujāks deniņos, kaklā un roku locītavās. Kļūdama aizvien stiprāka, šī pulsācija pārgāja neprātīgos drudža murgos, kuros kā virpulī meitenes priekšā griezās viņas draugu un ienaidnieku tēli.
   Viņas ausīs cauri zvanīšanai un trokšņiem jaucās draudi un mīlestības apliecinājumi; viņa pārstāja apzināties sevi; Luīzi pacēla it kā varens vie­sulis, aiznesdams no iepriekšējās dzīves, un pie apvāršņa viņa saskatīja kapakmeni, kas slējās viņas priekšā, pavērdams baismīgu, tumšu mūžīgās nakts patvērumu.
   Pamazām tomēr drausmīgie murgi pārgāja, un Luīze atguva sev raksturīgo padevību liktenim.
   Viņas sirdī atmirdzēja cerību gaismiņa kā saules stariņš nabaga cie­tumnieka tumšajā kamerā.
   Domās viņa atgriezās uz ceļa no Fonteblo, redzēja karali jāšus pie karietes, dzirdēja, kā viņš runā par savu mīlestību un lūdz viņas mīlu, likdams viņai apzvērēt un zvērēdams arī pats, ka viņiem neviena diena nebeigsies ar strīdu un dienas satraukumus vienmēr remdinās tikšanās, vēstule vai kāda cita ziņa. Karalis nevar neturēt vārdu, ko pats pieprasīja, jo viņš nav despots, kas neņem vērā nekādus solījumus, vai arī auksts egoists, ko var apturēt pirmais ceļā gadījies šķērslis.
   Vai patiešām viņas maigais aizstāvis karalis, kurš ar vienu vienīgu vārdu spēj izbeigt šīs ciešanas, arī pievienojies vajātājiem?
   O, viņa dusmas nevar būt ilgstošas! Palicis viens, patlaban Ludviķis droši vien cieš tāpat kā viņa. Turklāt viņu atšķirībā no Luīzes nekas nesaista; viņš var rīkoties, kustēties, atnākt, bet viņa… viņa var vienīgi gaidīt.
   Meitene ar drebošu sirdi gaidīja; nevar būt, ka Ludviķis neatnāks!
   Bija pusvienpadsmit.
   Viņš atnāks, vai uzrakstīs, vai vismaz pateiks kādu labu vārdu ar de Sentenjana starpniecību.
   Ja karalis atnāks, viņa tūdaļ pieskries pie viņa un atmetīs jebkādu klīrīgumu, jo tas šobrīd likās nevajadzīgs. Cik dedzīgi viņa apliecinās: „Es joprojām jūs mīlu; tās ir viņas, kas negrib, lai es jūs mīlētu."
   Pārdomādama Luīze pamazām nonāca pie secinājuma, ka Ludviķis nav nemaz tik vainīgs kā viņai likās. Ko gan viņš varēja domāt par viņas spītīgo klusēšanu? Jābrīnās vēl, ka nepacietīgais un viegli aizkaitināmais karalis tik ilgi saglabāja mieru. Protams, Luīze gan tā nerīkotos: viņa visu saprastu, visu nojaustu. Tomēr viņa bija tikai vienkārša meitene, bet ne visvarens karalis.
   O, ja tikai viņš atnāktu, ja atnāktu!… Viņa piedotu visas ciešanas, ko viņš tai sagādājis! Mīlestība uz viņu kļūtu vēl stiprāka šo nepanesamo ciešanu dēļ!
   Pagriezusi galvu uz durvju pusi, pavērtām lūpām viņa gaidīja skūpstu, ko karaļa lūpas no rīta bija tik maigi solījušas vārdā «mīlestība".
   Ja arī karalis neatnāks, viņš uzrakstīs; šis otrais mierinājums gan ne­solīja tādu saldmi un laimi kā pirmais, bet tomēr arī tas liecinās par mīlestību, kaut arī biklāku. Cik gan aizrautīgi viņa to lasīs, cik ātri atbil­dēs uz to! Kad sūtnis aizies, viņa šo svēto vēstulīti noskūpstīs, pārlasīs vēlreiz un piespiedīs pie savas sirds, jo šī lapiņa atnesīs viņai mieru, atpūtu un laimi!
   Ja karalis neatnāks un nerakstīs, tad viņš vismaz atsūtīs de Senten- janu, vai arī de Sentenjans pats atnāks pie viņas. Tad viņa visu izstāstīs, karaliskā varenība nespēs slēgt viņas lūpas, un tad karaļa sirdī vairs ne­paliks nekādu šaubu.
   Lavaljēra visa — gan sirds, gan skatiens, gan dvēsele, gan miesa — bija saspringtu gaidu iemiesojums.
   Viņa sev teica, ka cerībām palikusi vēl stunda; līdz pusnaktij karalis var atnākt, atrakstīt vai atsūtīt de Sentenjanu; tikai pēc pusnakts gai­dīšana būs veltīga, un pēdēja cerība mirs.
   Tiklīdz pilī atskanēja kāds troksnis, nabadzīte domāja, ka nāk pie viņas; tiklīdz kāds gāja pa pagalmu, viņai likās, ka tas ir karaļa sūtnis. Nosita vienpadsmit; tad ceturksni pāri vienpadsmitiem; pēc tam pusdiv- padsmit.
   Viņai šķita, ka minūtes velkas, kaut gan vienlaikus tās ritēja pārāk
   ātri.
   Nosita trīs ceturtdaļstundas.
   Pusnakts, pusnakts! Pienācis gals arī vēl palikušajai cerībai.
   Ar pēdējo pulksteņa sitienu nodzisa pēdējā gaisma; līdz ar pēdējo gaismas staru izdzisa arī pēdējā cerība.
   Tātad karalis viņu ir piemānījis un pārkāpis solījumu, kuru deva viņai vēl šorīt; zvērestu un tā pārkāpšanu šķīra tikai divpadsmit stundas. Viņai nebija lemts ilgi izbaudīt savas ilūzijas!
   Acīmredzot karalis ne tikai nemīlēja viņu, bet arī nicināja to, kam visi uzbruka; šis nicinājums bija tik dziļš, ka viņš pat nenovērsa kaunpilno izraidīšanu, kas līdzinājās apkaunojošam spriedumam; bet šī negoda ie­mesls taču bija viņš pats, karalis.
   Upura eņģelim līdzīgajā sejiņā parādījās rūgts smaids, vienīgā šīs ilgās cīņas dusmu izpausme.
   Kas gan viņai uz zemes vēl bija bez karaļa? Nekas. Palika vienīgi Dievs debesīs.
   Viņa pievērsās Dievam, paskatījās uz krucifiksu un to noskūpstīja.
   Ja kāds tobrīd būtu ieskatījies viņas istabā, tad redzētu, ka līdz iz­misumam novestā nabaga meitene pieņēmusi izšķirošo lēmumu.
   Kājas vairs nespēja Luīzi noturēt un, smagi elpodama, viņa noslīga uz altāra pakāpieniem, piespieda galvu pie krucifiksa, ieurbās ar acīm logā un sāka gaidīt rītausmu.
   Divos no rīta Luīze vēl joprojām atradās tādā pat stingumā, vai, pa­reizāk sakot, tādā pat ekstāzē. Viņa vairs sev nepiederēja.
   Redzēdama, ka pils jumti kļūst violeti un tumsā viegli iezīmējas ziloņ­kaula krucifiksa kontūras, kam viņa bija piekļāvusies, Lavaljēra ar pūlēm piecēlās un nokāpa pagalmā, aizsegusi seju ar apmetni.
   Viņa sasniedza izeju tieši tad, kad sardzes musketieri atvēra vārtus, lai izlaistu pirmo šveiciešu patruļu.
   Neviena neievērota, Lavaljēra izslīdēja pakaļ sardzei uz ielas, un patruļas priekšnieks nepaguva saskatīt, kas tā par sievieti, kura tik agri pamet pili.

   Lavaljēra izgāja aiz patruļas.
   Patruļa nogriezās Sentonē ielā pa labi, Lavaljēra neviļus aizgāja pa kreisi.
   Viņas nodomi noskaidrojās, un lēmums bija pieņemts: viņa iestāsies karmelītu klosterī Šaijo, kura priekšniece bija pazīstama kā ļoti stingra, ar to iedvesdama bailes galminiekiem.
   Lavaljēra galīgi nepazina Parīzi. Viņa nekad pa to nestaigāja kājām un nespētu atrast ceļu pat būdama mierīgākā noskaņā. Tāpēc viegli sa­prast, ka meitene uzreiz nogriezās uz aplamo pusi.
   Viņai gribējās tikai būt tālāk no pils, vienalga, kur.
   Luīze bija dzirdējusi, ka Šaijo atrodas Sēnas krastā, tāpēc devās uz Sēnu.
   Viņa nogriezās pa Koka ielu un, tā kā nevarēja iet caur Luvru, tad gāja uz Senžermēnas I'Ozeruā baznīcu pāri klajumam, kur Pero vēlāk uzcēla slaveno kolonādi.
   Drīz vien meitene sasniedza krastmalu.
   Viņa bija uzbudināta un soļoja ātri, gandrīz neievērodama savu vār­gumu, kurš pa laikam lika viņai viegli pieklibot; tas bija atgādinājums par bērnībā gūto izmežģījumu.
   Citā laikā viņas izskats radītu aizdomas pat ne visai vērīgiem cilvēkiem un piesaistītu vismaz ziņkārīgāko garāmgājēju skatienus.
   Taču pustrijos no rīta Parīzes ielas ir gandrīz tukšas; tajās var sastapt vienīgi čaklos amatniekus, kas dodas dienas peļņā, vai arī dīkdieņus, kuri atgriežas mājās pēc jautri pavadītas nakts.
   Pirmajiem diena sākas; otrajiem tā beidzas.
   Lavaljēra baidījās no katra pretimnācēja, jo, būdama nepieredzējusi, viņa nespētu atšķirt godīgu cilvēku no nelieša. Viņu biedēja nabadzība, un visi sastaptie cilvēki izskatījās nabadzīgi.
   Par spīti ne visai kārtīgajam apģērbam, viņa tomēr bija tērpusies ele­ganti, jo bija tai pašā kleitā, kādā vakar ieradās pie karalienes mātes; bez tam viņas bālā seja un daiļās acis, ko varēja redzēt, kad viņa atbīdīja apmetņa kapuci, lai varētu saskatīt ceļu, garāmgājējos modināja dažādas izjūtas: vieni sajuta neveselīgu ziņkāri, citi žēlumu.
   Tā ārkārtīgi satrauktā Lavaljēra klupdama krizdama bija izsteigusies līdz Grēva laukumam.
   Šad tad viņa apstājās, lai, atspiedusies pret sienu un piespiedusi roku pie sirds, atvilktu elpu, bet pēc tam vēl ātrāk soļoja uz priekšu.
   Grēva laukumā Lavaljēra uzgrūdās trim iereibušiem skrandaiņiem, kuri bija nokāpuši no krastmalā noenkurotās baržas.
   Barža veda vīna kravu, un varēja redzēt, ka šie cilvēki bija pratuši novērtēt tās saturu.
   Neskanīgās balsīs viņi slavināja Bakhu un, nokāpuši krastā, aizšķēr­soja meitenei ceļu.
   Lavaljēra apstājās.
   Ieraudzījuši sievieti galminieces tērpā, apstājās arī viņi, tad aplenca meiteni dziedādami:
   Nabadzīte, skumsti tu,
   Nav, kas tevi sildītu.
   Lavaljēra noprata, ka šie cilvēki grib aizkavēt viņu doties tālāk. Viņa mēģināja izbēgt, bet visi mēģinājumi beidzās ar neveiksmi.
   Viņai saļodzījās kājas un, juzdama, ka tūlīt nokritīs, viņa izmisīgi ie­kliedzās.
   Tai pašā brīdī kāds varens spēks pārrāva loku ap viņu.
   Viens no uzbrucējiem kā lielgaballode aizlidoja pa kreisi, otrs aiz­lidoja pa labi, trešais sagrīļojās.
   Meitenes priekšā stāvēja musketieru virsnieks ar sarauktu pieri, sa­kniebtām lūpām, draudoši pacēlis roku.
   Ieraudzījuši mundieri un sajutuši tā īpašnieka spēku, dzērāji aizbēga.
   —   Tas tikai ir pārsteigums! — virsnieks iesaucās. — Tā taču ir de Lavaljēras jaunkundze!
   Notikušā apstulbināta un pārsteigta, dzirdot savu vārdu, Lavaljēra pa­cēla acis un pazina d'Artanjanu.
   —  Jā, kungs, tā esmu es.
   Luīze saķēra musketiera roku.
   —   Vai jūs mani aizsargāsiet, d'Artanjana kungs? — viņa lūdzošā bal­sī izdvesa.
   —   Protams; bet kurp jūs tik agri dodaties?
   —   Uz Šaijo.
   —  Uz Šaijo caur Rapē? Jaunkundz, jūs taču attālināties no turienes.
   —   Tādā gadījumā, kungs, vai jūs nebūt tik laipns un neparādītu man ceļu?
   —   Labprāt!
   —   Bet kā jūs šeit gadījāties? Kāda debesu žēlastība atveda jūs man palīgā? Patiešām, man gandrīz šķiet, ka es sapņoju vai arī jūku prātā.
   —   Jaunkundz, es te nokļuvu, jo man pieder māja Grēva laukumā pie Dievmātes svētbildes baznīcas. Vakar es ierados pēc īres maksas un paliku te pa nakti. Tagad es gribu ātrāk atgriezties pilī, lai pārbaudītu sargposteņus.
   —   Pateicos, — Lavaljēra noteica.
   „Es viņai paskaidroju, ko darīju, — d'Artanjans nodomāja, — bet ko šeit dara viņa un kāpēc tādā laikā iet uz Šaijo?"
   Viņš pasniedza Luīzei roku.
   Lavaljēra atbalstījās pret to un sāka ātri iet.
   Varēja tomēr just, ka viņa ir ļoti vārga. D'Artanjans piedāvāja viņai atpūsties; meitene atteicās.
   —   Jūs laikam nezināt, kur atrodas Šaijo? — d'Artanjans pavaicāja.
   —   Nezinu.
   —   Tas ir ļoti tālu.
   —   Vienalga!
   —   Vismaz ljē attālumā.
   —   Nekas, es aiziešu.
   D'Artanjans vairs neko neiebilda; pēc balss noskaņas viņš vienmēr prata atšķirt nopietnus lēmumus.
   Musketieris drīzāk nesa, nekā pavadīja Lavaljēru.
   Beidzot parādījās pakalni.
   —   Pie kā jūs ejat, jaunkundz? — d'Artanjans apvaicājās.
   —   Pie karmelītēm, kungs.
   —   Pie karmelītēm! — d'Artanjans izbrīnījies atkārtoja.
   —   Jā, un, tā kā Dievs sūtīja jūs man ceļā, tad atļaujiet jums pa­teikties un atvadīties.
   —   Pie karmelītēm! Un jūs atvadāties! Tātad jūs gribat kļūt mūķe­ne!… — d'Artanjans iesaucās.
   —   Jā, kungs.
   —   Jūs!!!
   Aiz šī „jūs" mēs ielikām trīs izsaukuma zīmes, lai padarītu to pēc iespējas izteiksmīgāku, jo tas izteica veselu poēmu. Tas atmodināja La- valjērā senās atmiņas par Bluā un viņas neseno pagātni Fontenblo; tas it kā pauda: „Jūs varējāt būt laimīga ar Raulu un kļūt varena kopā ar Ludviķi, un jūs gribat kļūt mūķene!"
   —   Jā, kungs, — Luīze atbildēja. — Es vēlos kalpot Dievam un at­teikšos no laicīgās pasaules.
   —    Bet vai jūs nekļūdāties, domājot, ka tas ir jūsu aicinājums? Vai jūs nekļūdāties, uztverot to kā Dieva gribu?
   —   Nē, tāpēc ka tas bija Dievs, kas sūtīja jūs manā ceļā. Bez jums es droši vien nebūtu nonākusi šeit. Tātad Dievs vēlājās, lai es sasniedzu mērķi.
   —   Šaubos, — d'Artanjans atteica, — man jūsu secinājumi šķiet pā­rāk sarežģīti.
   —    Lai kā tas nebūtu, tagad jūs zināt manus plānus, — Lavaljēra turpināja. — Man atliek tikai palūgt jums vēl pēdējo laipnību, par ko jau iepriekš jums pateicos.
   —   Runājiet, jaunkundz.
   —   Karalis nezina par manu bēgšanu no pils.
   D'Artanjans sakustējās.
   —    Karalis vēl nezina, ka es gribu kļūt mūķene, — Luīze padevīgi teica.
   —    Karalis nezina!… — d'Artanjans iesaucās. — Jaunkundz, piesar- gieties, jūs neesat paredzējusi visas savas rīcības sekas. Bez karaļa ziņas neko nedrīkst uzsākt, un it īpaši tas atiecas uz galminiekiem.
   —   Es vairs nepiederu pie galma, kungs.
   D'Artanjans skatījās uz meiteni pieaugošā izbrīnā.
   —    Neuztraucieties, — viņa turpināja, — es visu esmu paredzējusi, un bez tam tagad jau par vēlu manīt lēmumu. Lieta darīta.
   —   Ko tad jūs vēlaties, jaunkundz?
   —   Kungs, es ļoti lūdzu, apsoliet man kaut ko, apžēlojieties, ja jums piemīt augstsirdība un goda jūtas.
   —   Ko lai es apsolu?
   —  D'Artanjana kungs, apsoliet man, ka nestāstīsiet karalim par mūsu satikšanos un to, ka es atrodos karmelītu klosterī.
   D'Artanjans pakratīja galvu.
   —   Tādu solījumu es jums nedošu, — viņš noteica.
   —   Kāpēc?
   —  Tāpēc, ka es pazīstu karali un jūs, pazīstu arī pats sevi un cilvēka dabu vispār; nē, to es jums nesolu.
   —   Tādā gadījumā, — Lavaljēra iekliedzās ar tādu spēku, kādu no viņas nemaz nevarēja sagaidīt, — tā vietā, lai līdz mūža galam jūs svētītu, es teikšu — esiet nolādēts! Jūs mani padarāt par visnelaimīgāko sievie­ti!
   Mēs jau teicām, ka d'Artanjans prata atšķirt sirds balsi; Luīzes klie­dziens viņu satrauca.
   Viņš redzēja, kā savelkas sievietes seja un kā dreb viss viņas maigais un trauslais augums; d'Artanjans saprata, ka pretošanās var viņu noga­lināt.
   —    Lai notiek pēc jūsu prāta, — viņš piekāpās. — Nomierinieties, jaunkundz, es neko neteikšu karalim.
   —    Paldies jums, paldies! — Lavaljēra iesaucās. — Jūs esat vis­augstsirdīgākais cilvēks pasaulē.
   Prieka uzplūdos viņa saķēra d'Artanjana roku un spēcīgi to saspie­da.
   Musketieris jutās aizkustināts.
   —   Paskat tik! — viņš iesaucās. — Viņa sāk ar to, ar ko citas beidz. Kā lai nejūt līdz!
   Bēdu nomāktā Luīze uz mirkli apsēdās uz akmens, bet atkal saņēma spēkus, piecēlās un devās uz klosteri, kura siluets iezīmējās austošajā gaismā. D'Artanjans no tālienes sekoja viņai ar skatienu.
   Durvis uz klostera pieņemamo istabu bija atvērtas. Lavaljēra kā ēna ieslīdēja pa tām un, pateikusies d'Artanjanam ar vieglu rokas mājienu, pazuda.
   Palicis viens, d'Artanjans sāka pārdomāt nupat notikušo.
   —   Tā tik ir situācija! — viņš sprieda. — Glabāt tādu noslēpumu ir tas pats kas nēsāt kabatā degošu ogli un cerēt, ka tā neizdedzinās drēbēs caurumu. Savukārt atklāt noslēpumu pēc tam, kad esmu zvērējis to gla­bāt, būtu negodīgi. Parasti man acumirklī ienāk prātā labas domas; tur­pretim šoreiz, ja nemaldos, man nāksies krietni papūlēties, pirms atradīšu izeju… Kurp doties?… Nudien, pareizais ceļš būs uz Parīzi… Tikai va­jadzēs skriet… bet skriet labāk ar četrām kājām nevis divām. Par nelaimi man šobrīd ir tikai divas… Zirgu! „Kroni par zirgu!" — es varētu teikt tāpat kā teātrī… Starp citu, es gan to dabūšu lētāk… Konferansas postenī stāv musketieri, un tur es atradīšu kaut vai desmit zirgus.
   Pieņēmis lēmumu, d'Artanjans tūlīt pat devās uz posteni, izvēlējās sev labāko zirgu un pēc desmit minūtēm bija pilī. Pils tornī nosita piecas reizes.
   D'Artanjans apjautājās par karali.
   Karalis pēc Kolbēra audiences bija aizgājis gulēt kā parasti un droši vien vēl gulēja.
   — Jā, — musketieris secināja, — viņa mani nav mānījusi. Karalis neko nezina. Ja viņš zinātu kaut pusi no notikušā, pilī visi būtu sacelti kājās.

   Atgriezies no Lavaljēras, karalis sastapa Kolbēru, kurš gaidīja viņa rīkojumus par rītdienai nozīmēto ceremoniju.
   Kā jau teicām, tā bija Holandes un Spānijas sūtņu pieņemšana.
   Ludviķim XIV bija nopietni iemesli būt neapmierinātam ar Holandi. Tā jau vairākkārt mēģināja lietot dažādas viltības attiecībās ar Franciju un, it kā nemaz neņemdama vērā draudošo attiecību pārtraukšanu, atkal un atkal atkāpās no līguma ar Francijas kristīgo karali, lai perinātu in­trigas ar Spāniju.
   Kad Ludviķis XIV saņēma visu varu savās rokās, tas ir, pēc Mazarīni nāves, viņš uzreiz sastapās ar šo situāciju.
   Jaunajam karalim nebija viegli risināt šo problēmu, bet, tā kā tolaik visa nācija bija vienota ar karali, tad ķermenis bija gatavs izpildīt galvas pieņemtos lēmumus. Pietika ar vienu dusmu uzliesmojumu, kad galvā ie­sitās jaunas un karstas asinis, lai iepriekšējais politiskais kurss mainītos un rastos jauna kombinācija.
   Diplomātiem tolaik bija tikai jāsagatavo pārrunas, kas varēja būt derī­gas valdniekiem.
   Savā pašreizējā noskaņojumā Ludviķis nespēja pieņemt gudrus lēmu­mus.
   Vēl satraukts pēc strīda ar Lavaljēru, viņš mētājās pa kabinetu, de­dzīgi vēlēdamies atrast ieganstu, lai pēc tik ilgas savaldīšanās varētu iz­gāzt savas dusmas.
   Ieraudzījis karali, Kolbērs uzreiz saprata situāciju un monarha no­domus. Viņš sāka lavierēt.
   Kad valdnieks jautāja, ko lai rītdien saka sūtnim, intendanta palīgs izteica izbrīnu, ka Fukē kungs nav informējis viņa majestāti.
   —   Fukē kungam, — viņš sacīja, — zināms viss, kas attiecas uz Ho­landi; visa korespondence nonāk viņa rokās.
   Karalis bija pieradis pie Kolbēra intrigām pret Fukē un tāpēc ne­ņēma vērā šo piezīmi.
   Redzēdams, ka viņa teiktais neiespaido karali, Kolbērs sāka atkāpties, paziņodams, ka Fukē kungs nemaz nav tik vainīgs, kā šķiet no pirmā acu uzmetiena, ja ņem vērā viņa pašreizējās rūpes. Karalis kļuva uzma­nīgs.
   —   Kādas rūpes? — viņš noprasīja.
   —   Valdniek, katrs ir tikai cilvēks, un arī Fukē kungam līdzās izcilām īpašībām piemīt trūkumi.
   —   Kam gan viņu nav, Kolbēra kungs!
   —   Jūsu majestātei arī tādi ir, — Kolbērs droši noteica, prasmīgi iz­mantodams vieglu nosodījumu, lai izceltu savus paraupjos glaimus.
   Karalis pasmaidīja.
   —   Kāds tad trūkums piemīt Fukē kungam? — viņš jautāja.
   —   Nu, tas pats vien, valdniek; stāsta, ka viņš ir iemīlējies.
   —   Kurā?
   —  Jūsu majestāte, es īsti nezinu; es ļoti maz jaucos mīlestības lietās.
   —   Ja jau jūs tā sakāt, tātad kaut ko zināt?
   —   Tikai baumas.
   —   Ko jūs esat dzirdējis?
   —   Kādu vārdu.
   —   Kādu?
   —   Neatceros.
   —  Tomēr pasakiet.
   —  Šķiet, ka tā bija viena no princeses galma dāmām.
   Karalis sarāvās.
   —  Jūs zināt vairāk, nekā gribat teikt, Kolbēra kungs, — viņš izdvesa.
   —  Jūsu majestāte, es galvoju, ka ne!
   —  Princeses galma dāmu nemaz nav tik daudz, un, ja es jums no­saukšu viņu vārdus, jūs varbūt atcerēsieties.
   —   Nē, valdniek.
   —   Pacentieties.
   — Veltas pūles, valdniek. Ja runā par kompromitētu dāmu, tad mana atmiņa noslēdzas kā dzelzs lāde, no kuras pazaudēta atslēga.
   Karaļa seja apmācās; tad, vēlēdamies parādīt, ka ir pilnīgi savaldījies, Ludviķis pakratīja galvu un sacīja:
   —  Tagad pāriesim pie Holandes.
   —  Vispirms, cikos jūsu majestāte pieņems sūtņus?
   —  Agri no rīta.
   —   Vienpadsmitos?
   —  Tas ir par vēlu… Deviņos.
   —  Tas ir pārāk agri.
   —  Draugiem tas nav svarīgi un ar viņiem var neievērot ceremonijas; ja ienaidnieks apvainosies, jo labāk. Jāatzīst, ka es labprāt tiktu galā ar tiem purva putniem, kuru kliedzieni man galīgi apnikuši.
   —   Valdniek, tiks izdarīts pēc jūsu majestātes vēlēšanās. Tātad de­viņos… Es došu rīkojumus. Vai būs svinīga pieņemšana?
   —   Nē. Es gribu izskaidroties ar viņiem, nepasliktinot situāciju, kā parasti gadās pārāk daudzu cilvēku klātbūtnē. Tai pat laikā gribu panākt skaidrību, lai vairs pie šī jautājuma nebūtu jāatgriežas.
   —  Vai jūsu majestāte norādīs personas, kam jāpiedalās pieņemšanā?
   —  Es sastādīšu sarakstu… tagad parunāsim par sūtņiem. Kas viņiem vajadzīgs?
   — Holande neko neiegūst no savienības ar Spāniju, toties daudz zau­dē no savienības ar Franciju.
   —  Kāpēc?
   —  Noslēgdama savienību ar Spāniju, Holande iegūst sava sabiedrotā aizsardzību; lai kā vēlētos, viņi nespēj iecirst zobus spāniešos. No Antver- penes līdz Roterdamai ir tikai viens solis caur Šeldu un Masu. Ja viņi vēlētos iekost spāņu pīrāgā, tad jūsu majestāte kā Spānijas karaja znots jau pēc divām dienām varat ierasties Briselē ar kavalēriju. Tāpēc viņiem gribas jūs savest naidā ar Spāniju, lai jums rastos aizdomas un zustu vēlēšanās iejaukties tās darīšanās.
   —   Vai tad nebūtu vienkāršāk, — karalis iebilda, — ja viņi noslēgtu ar mani stingru vienošanos, kas arī man dotu zināmu labumu, bet viņiem būtu daudz izdevīgāka?
   —   Nē; ja Francijai nejauši rastos kopīga robeža ar Holandi, tad jūsu majestāte būtu visai neērts kaimiņš. Jauns, dedzīgs un kareivīgs franču karalis var dot Holandei jūtamu triecienu, it īpaši, ja viņš atradīsies tik tuvu.
   —    Es to visu lieliski saprotu, Kolbēra kungs, jūs lieliski protat spriest. Lūdzu, tikai pasakiet man, kādi ir jūsu secinājumi?
   —   Jūsu majestātes lēmumi vienmēr ir ļoti gudri.
   —   Ko šie sūtņi man teiks?
   —   Viņi jūsu majestātei apgalvos, ka ļoti vēlas savienību ar jums, bet tie ir meli; spāniešiem viņi teiks, ka visām trim lielvalstīm nepieciešams apvienoties un aizkavēt Anglijas uzplaukumu; tie arī ir meli, jo pašlaik tieši Anglija ir jūsu majestātes sabiedrotais, tā kā tai ir flote, bet jums nav. Tieši Anglija var neitralizēt Holandes milzīgo ietekmi Indijā. Un beidzot — Anglija ir monarhija, un ar to jūsu majestāti saista radniecības saites.
   —   Labi, bet ko jūs viņiem atbildētu?
   —  Valdniek, es viņiem visai atturīgi atbildētu, ka Holande nav sevišķi labvēlīga pret Francijas karali un tās sabiedriskā doma nav draudzīgi no­skaņota, bez tam Holandē izkaltas medaļas ar aizvainojošu uzrakstu.
   —   Man aizvainojošu uzrakstu? — karalis uzbudināts iesaucās.
   —   Nē, valdniek; „aizvainojošs" nav īstais vārds, es pārteicos. Es gri­bēju teikt, ar uzrakstu, kurš pārāk glaimo holandiešiem.
   —    Nu, holandiešu lielība mani pārāk neuztrauc, — karalis nopūz­damies atteica.
   —  Jūsu majestātei tūkstoškārt taisnība… Tomēr — karalim tas labāk zināms nekā man — lai panāktu piekāpšanos, politikā attaisnojama ne­taisnība. Sūdzēdamies par viņiem, jūs tikai iegūsiet holandiešu acīs lielāku autoritāti.
   —   Kas tās ir par medaļām? — Ludviķis noprasīja.. — Ja jau es tās pieminēšu, tad man jāzin, ko teikt.
   —  Valdniek, es patiešām īsti nezinu… Kaut kāda briesmīgi iedomīga devīze… Tas arī ir galvenais, vārdiem nav lielas nozīmes.
   —   Ļoti labi. Es uzsvēršu vārdu „medaļa", un lai viņi to saprot kā
   grib.
   —   Gan jau sapratīs! Jūsu majestāte var piemetināt arī dažus vārdus par pamfletiem, kas tiek izplatīti.
   —    Nekad! Pamfleti apmētā ar dubļiem nevis tos, pret kuriem tie vērsti, bet gan autorus. Es jums pateicos, Kolbēra kungs, varat iet.
   —   Valdniek!
   —   Sveiki! Neaizmirstiet norunāto laiku; es lūdzu jūs piedalīties pie­ņemšanā.
   —   Valdniek, es gaidu no jūsu majestātes ielūgto sarakstu.
   —  Jā, jā.
   Karalis iegrima domās, bet ne jau par sarakstu. Pulkstenis nosita pus- divpadsmit.
   Karaļa sejā cīnījās lepnums un mīlestība.
   Saruna par politiku Ludviķi nomierināja; Lavaljēras bālā, sāpju pār­vērstā seja nerosināja viņa iztēlē domas par holandiešu medaļām un pam­fletiem.
   Desmit minūtes viņš pārdomāja, vai vajadzētu atgriezties pie Luīzes. Tad Kolbērs godbijīgi atgādināja viņam par sarakstu, un karalis nosarka, juzdamies vainīgs, ka viņu tā pārņēmusi mīlestība, kad jādomā par valsts lietām.
   Viņš sāka diktēt:
   —   Karaliene māte… karaliene… princese… de Motvilas kundze… de Šatiljonas jaunkundze… de Navilas kundze… Vīrieši: princis… de Gra- mona kungs… de Manikana kungs… de Sentenjana kungs… un dežūrējošie virsnieki.
   —  Bet ministri? — Kolbērs apvaicājās.
   —   Pats par sevi saprotams, tāpat kā sekretāri.
   —  Valdniek, es došu rīkojumus, viss tiks izpildīts.
   Pulkstenis nosita divpadsmit.
   Tieši tad nabaga Lavaljēra vai mira no bēdām.
   Karalis devās uz guļamistabu. Tur viņu jau veselu stundu gaidīja ka­raliene.
   Ludviķis nopūzdamies gāja pie viņas; tomēr, par spīti nopūtām, viņš jutās lepns, ka mīlestībā ir tikpat stingrs kā politikā.

   >
   Ieradies pilī, d'Artanjans uzzināja gandrīz visu, ko mēs tikko stās­tījām; viņam bija daudz draugu pils kalpotāju vidū, kuri lepojās, ka ar viņiem sasveicinās tik svarīga persona kā musketieru kapteinis; tika ap­mierināta viņu godkāre, un bez tam viņi lepojās, ka tāds drošsirdis kā d'Artanjans interesējas par viņiem.
   Katru rītu d'Artanjans uzzināja visu, ko nebija redzējis vai uzzinājis iepriekšējā dienā, jo arī viņš nespēja būt klāt visur. No paša redzētā un citu paziņotā viņam sakrājās vesels kamols zināšanu, ko viņš pēc vajadzības atritināja un izvilka vajadzīgo.
   Tā d'Artanjana acis kalpoja viņam ne sliktāk kā mītiskajam simtacim Argusam*
   Politiskie un alkovu noslēpumi, frāzes, ko izmeta galminieki, iznākuši no pieņemšanas pie karaļa, — d'Artanjans to visu zināja un glabāja mil­zīgā un nepieejamā krātuvē — savā atmiņā, kopā ar dārgi iegūtajiem un saudzīgi glabātajiem karaļa noslēpumiem.
   Tāpēc d'Artanjans uzzināja arī par karaļa tikšanos ar Kolbēru, par rītdien norunāto sūtņu pieņemšanu un to, ka tur runās par medaļām; musketieris uzminēja visu sarunu pēc dažiem vārdiem, kas nonāca līdz
   Arguss — grieķu mitoloģijā milzis ar simt acīm — zvaigžņotās de­bess iemiesoļums. Pēc dievietes Hēras, Zeva sievas, pavēles viņam bija jāsargā Io, Zeva iemīļotā.
   viņam, un ieņēma savu posteni kara)a apartamentos, lai būtu savā vietā, kad karalis modīsies.
   Karalis pamodās ļoti agri; tas pierādīja, ka viņš bija slikti gulējis. Septiņos viņš klusi pavēra durvis.
   D'Artanjans bija savā postenī.
   Viņa majestāte bija bāls un šķita noguris; viņa rīta tualete vēl nebija pabeigta.
   —   Lieciet, lai pasauc de Sentenjana kungu, — viņš norīkoja.
   De Sentenjans jau bija gaidījis aicinājumu, jo, kad nāca viņu meklēt, viņš jau bija saģērbies.
   Galminieks tūlīt pat aizsteidzās pie karaļa.
   Pēc neilga brīža d'Artanjanam garām pagāja karalis un de Senten­jans; karalis gāja pa priekšu.
   D'Artanjans stāvēja pie loga, kas izgāja uz pagalmu un pa kuru viņš, nekustēdamies ne no vietas, varēja novērot karali. Musketieris jau no­jauta, kurp Ludviķis dodas.
   Karalis gāja pie galma dāmām.
   D'Artanjans nemaz nejutās pārsteigts. Kaut ari Lavaljēra viņam neko nebija teikusi, viņu tomēr māca aizdomas, ka viņa mejestāte cenšas iz­pirkt savu vainu.
   De Sentenjans jutās mazliet mierīgāks nekā vakar, jo cerēja, ka visa karaliskā dzimta, izņemot karali, vēl guļ.
   D'Artanjans stāvēja pie loga bezrūpīgā mierā. Varētu galvot, ka viņš neko neredz un viņu nepavisam neinteresē apmetņos ietinušies piedzī­vojumu meklētāji, kas staigā pa pagalmu.
   Patiesībā d'Artanjans, izlikdamies, ka nemaz neskatās uz to pusi, ne­nolaida no viņiem acis. Svilpodams senu musketieru maršu, ko darīja tikai svarīgos brīžos, viņš iztēlojās, cik nikna vētra sacelsies pēc karaļa atgriešanās.
   Iegājis pie Lavaljēras un atklājis, ka istaba ir tukša, karalis patiešām izbijās un pasauca Montalē.
   Montalē tūlīt pat atskrēja un izbijās tāpat kā karalis.
   Viņa varēja valdniekam tikai pateikt, ka viņai licies, it kā naktī La­valjēra raudājusi. Zinādama par karaļa apciemojumu, viņa nav uzdro­šinājusies iztaujāt par cēloņiem.
   —   Kā jūs domājat, kur viņa varēja aiziet? — karalis vaicāja.
   —    Valdniek, — Montalē atteica, — Luīze ir ļoti sentimentāla. Es esmu bieži redzējusi, ka viņa pieceļas rītausmā un iet uz dārzu. Varbūt arī pašlaik viņa ir dārzā.
   Karalim šis pieņēmums likās ticams, un viņš tūlīt pat devās meklēt bēgli.
   Kad d'Artanjans atkal ieraudzīja karali, Ludviķis bija bāls un par kaut ko dzīvi sarunājās ar savu pavadoni.
   Viņa majestāte iegāja dārzā. De Sentenjans aizelsies viņam sekoja.
   D'Artanjans neatgāja no loga. Viņš bezrūpīgi svilpoja un it kā neko neievēroja, bet patiesībā redzēja visu.
   —   Lūk, kā! — viņš pie sevis noteica, kad karalis izzuda skatienam. — Viņa majestāte iemīlējies vairāk, nekā es domāju; viņš dara tādas lietas, ko nebūtu darījis Mančīni jaunkundzes dēļ.
   Pēc ceturtdaļstundas karalis atkal parādījās; viņš bija pārmeklējis kat­ru dārza stūrīti.
   Nav nemaz jāteic, ka viņa meklējumi izrādījās neveiksmīgi.
   De Sentenjans gāja aiz viņa majestātes, vēdinādamies ar cepuri, un izbiedētā balsī izprašņāja par Lavaljēru visus kalpus un katru, ko satika ceļā.
   Viņš sadūrās ar Manikanu, kurš tikko bija ieradies no Fontenblo. Manikans nebija steidzies, un tāpēc viņam vajadzēja diennakti ceļam, kur citiem vajadzētu tikai sešas stundas.
   —    Vai jūs neredzējāt de Lavaljēras jaunkundzi? — de Sentenjans noprasīja.
   Mūžam aizsapņojies un izklaidīgs, Manikans iedomājās, ka viņam jau­tā par de Gišu, un atteica:
   —  Paldies, grāfam klājas mazliet labāk.
   Pēc tam viņš aizgāja; ienācis karaļa apartamentos, Manikans sastapa d'Artanjanu un palūdza paskaidrot, kāpēc karalis izskatās tik sašļucis.
   D'Artanjans atteica, ka Manikana acis viļ, un karalis patiesībā ir ār­kārtīgi jautrs.
   Nosita astoņi.
   Parasti šai laikā karalis brokastoja.
   Etiķete paredzēja, ka astoņos no rīta karalim vienmēr jābūt izsal­kušam.
   Ludviķis lika pasniegt sev brokastis guļamistabā uz īpaša galdiņa un ļoti ātri paēda.
   Tā kā karalis nevēlējās šķirties no Sentenjana, tad tas apkalpoja viņa majestāti pie galda. Pēc brokastīm karalis pieņēma vairākus virsniekus un pa to laiku aizsūtīja de Sentenjanu izlūkos.
   Kad pieņemšana beidzās, Ludviķis nepacietīgi sāka gaidīt de Sen­tenjana atgriešanos, kurš bija sacēlis kājās visus savus kalpus; tā pagāja laiks līdz deviņiem.
   Nosita deviņi, un karalis iegāja savā kabinetā.
   Pie pirmā pulksteņa sitiena ienāca sūtņi, pie pēdējā parādījās kara­lienes un princese.
   Holandi pārstāvēja trīs diplomāti, Spāniju divi.
   Karalis palocījās, viņus sveicinādams.
   Tobrīd ienāca de Sentenjans.
   Viņa ierašanās karalim bija daudz svarīgāka par sarunu ar sūtņiem, lai kādas valstis arī viņi pārstāvētu un cik daudz viņu būtu.
   Tāpēc vispirms karalis jautājoši paskatījās uz de Sentenjanu, bet tas noraidoši papurināja galvu.
   Karalis gandrīz zaudēja savaldību, bet, tā kā viņam bija pievērstas karalieņu, augstmaņu un sūtņu acis, tad viņš ar pūlēm savaldījās un lūdza sūtņus izteikties.
   Viens no Spānijas pārstāvjiem teica garu runu, kurā slavēja, cik iz­devīga būs savienība ar Spāniju.
   Karalis viņu pārtrauca:
   —    Kungs, es ceru, ka visam, kas nāk par labu Francijai, jābūt lie­liskam Spānijai.
   Šie vārdi un jo sevišķi kategoriskais tonis, kādā tie tika izteikti, ie­darbojās uz sūtni kā auksta duša un radīja sārtumu karalieņu vaigos; viņu nacionālais spāņu lepnums bija aizskarts.
   Tad sāka runāt Holandes sūtnis un pažēlojās, ka karalim ir aizsprie­dumi pret viņa zemes valdību.
   Karalis viņu pārtrauca:
   —   Kungs, tas ir savādi, ka man jāklausās jūsu žēlabas, kaut gan man pašam būtu vairāk tiesību sūdzēties, un tomēr, kā jūs redzat, es to ne­daru.
   —   Par ko gan jūsu majestāte varētu sūdzēties?
   Karalis rūgti pasmaidīja.
   —   Vai jūs, kungi, nosodīsiet mani par aizspriedumiem pret valdību, kas pieļauj mani publiski apvainot un vēl pamudina apvainotājus?
   —   Valdniek!…
   —   Es atkārtoju, ka Holande dod patvērumu visiem, kas mani neie­redz un jo sevišķi tiem, kas mani apvaino, — karalis turpināja, juzdamies daudz vairāk sarūgtināts par savām personiskajām, nevis politiskajām problēmām.
   —   Valdniek, apžēlojieties!…
   —  Jums vajadzīgi pierādījumi? Tos var viegli dabūt. Kur top nekau­nīgi pamfleti, kas attēlo mani kā nožēlojamu un niecīgu monarhu? Jūsu spiestuves sten no to svara. Ja klāt būtu mani sekretāri, es jums nosauktu šo sacerējumu virsrakstus un tipogrāfiju īpašnieku vārdus.
   —   Valdniek, — sūtnis iebilda, — pamflets nav visas nācijas radīts. Vai tad ir taisnīgi, ka tik varens karalis kā jūsu majestāte liek visai tautai atbildēt par dažu velna apsēsto darbiem, kuri mirst badā?
   —   Tam es varētu piekrist, kungs. Bet, ja Amsterdamas naudas kal­tuve kaļ mani aizvainojošas medaļas, vai arī tajā vainīgi daži velna ap­sēstie?
   —   Medaļas? — sūtnis nomurmināja.
   —   Medaļas, — karalis apstiprināja, skatīdamies uz Kolbēru.
   —   Vai jūsu majestāte ir pilnīgi pārliecināts… — holandietis uzdro­šinājās iebilst.
   Karalis nenolaida acis no Kolbēra, bet tas izlikās, ka neko nesaprot un cieta klusu.
   Tad d'Artanjans paspēra pāris soļus uz priekšu un, izņēmis no ka­batas medaļu, pasniedza to karalim.
   —   Te ir medaļa, ko minēja jūsu majestāte.
   Karalis to paņēma. Viņa acis, kas bija pieradušas raudzīties uz visu no augšas kopš tā brīža, kad viņš pārņēma varu, tagad skatīja apvainojošo attēlu, kur Holande kā Jēzus apturēja sauli. Par to liecināja arī uzraksts: In conspectuo meo, stetit sol.
   —  „Manā klātbūtnē apstājas saule", — karalis nikni iekliedzās. — Es ceru, jūs neturpināsiet liegties?
   —   Te ir šī saule, — d'Artanjans sacīja.
   Viņš norādīja uz krāšņo saules emblēmu visās ailēs ar lepno devīzi: Nec pluribus impar*
   Ludviķim nemaz nevajadzēja vēl šo jauno ieganstu, jo viņš jau tāpat bija saniknots par savām paša nepatikšanām. Acis meta zibeņus, kas lie­cināja, ka tūlīt būs vētra.
   Kolbēra skatiens apvaldīja karali.
   Sūtnis saņēma drosmi un sāka atvainoties.
   Viņš sacīja, ka nevajag pievērst tik lielu uzmanību nacionālajai god­kārei; Holande lepojas, ka ir spēcīga valsts, un šo stāvokli tā sasniegusi par spīti savai nelielajai teritorijai; ja sūtņa tautasbrāļus šie panākumi nedaudz apreibinājuši, tad viņš lūdz karalim būt iecietīgam.
   Likās, karalis lūdz padomu. Viņš paskatījās uz Kolbēru, bet tas ne­kustējās.
   Tad Ludviķis XIV uzmeta skatienu d'Artanjanam.
   D'Artanjans paraustīja plecus.
   Šī kustība it kā atvēra slūžas, pa kurām izvirda karaļa ilgi apslāpētā dusmu straume.
   Neviens nezināja, kurp šī straume var novirzīties, tāpēc iestājās smags klusums.
   To izmantoja otrs sūtnis un arī sāka atvainoties.
   Viņa runas laikā karalis atkal iegrima pārdomās, klausīdamies ho­landieša balsī tā, kā izklaidīgs cilvēks strautiņa burbuļošanā. Ievērojis to, d'Artanjans pieliecās tuvāk de Sentenjanam un sacīja viņam pietiekoši skaļi, lai karalis sadzirdētu:
   —   Vai jūs zināt jaunumus, grāf?
   —   Kādus jaunumus?
   —   Par Lavaljēru.
   Karalis nodrebēja un neapzinīgi pievirzījās tuvāk runātājam.
   —    Kas tad ar viņu noticis? — de Sentenjans jautāja balsī, ko nav grūti iedomāties.
   —   Nabadzīte aizgājusi uz klosteri, — d'Artanjans atbildēja.
   —   Uz klosteri? — iesaucās de Sentenjans.
   Daudziem nelīdzinos.
   —    Uz klosteri?— kā atbalss atsaucās karalis sūtņa runas vidū. Pakļaudamies etiķetei, viņš driz vien savaldījās, bet turpināja noklau­sīties sarunu.
   —   Uz kādu klosteri? — de Sentenjans vaicāja.
   —   Uz karmelītu klosteri Šaijo.
   —   Kā jūs to zināt?
   —   Viņa pati teica.
   —   Vai tad jūs viņu satikāt?
   —   Es pats pavadīju viņu uz klosteri.
   Karalis tvēra katru vārdu; viņā viss kūsāja; viņš bija gatavs sākt stenēt no nepacietības.
   —   Kāpēc viņa bēga? — de Sentenjans prasīja.
   —    Tāpēc, ka vakar nabadzīti padzina no pils, — d'Artanjans atbil­dēja.
   Tiklīdz viņš izteica šos vārdus, karalis pavēloši pamāja.
   —    Diezgan, kungs, — viņš apturēja sūtni, — pietiek! Tad Ludviķis piegāja pie musketiera.
   —      Kas te stāsta, ka Lavaljēra atrodas klosterī? • — D'Artanjana kungs, — favorīts atbildēja.
   —  Vai tā ir taisnība? — karalis noprasīja, skatīdamies uz musketieri.
   —   Pilnīga patiesība. Karalis nobālēja.
   —  Jūs teicāt vēl kaut ko, d'Artanjana kungs?
   —   Neatceros, valdniek.
   —  Jūs teicāt, ka de Lavaljēras jaunkundze padzīta no pils.
   —  Jā, valdniek.
   —   Un tā arī ir patiesība?
   —   Pārliecinieties pats, valdniek.
   —   Kā?
   —   O! — d'Artanjans noteica, rādīdams, ka viņš nevar izpildīt šo lū­gumu.
   Karalis strauji pagāja sāņus, pamezdams gan sūtņus, gan ministrus un galminiekus.
   Karaliene māte piecēlās; viņa bija visu dzirdējusi, un pat ja arī ne gluži visu, tad pārējo nojauta.
   Princese aiz dusmām un bailēm gandrīz zaudēja samaņu; viņa arī mēģināja piecelties, bet tūlīt pat atkrita atpakaļ krēslā, kurš paslīdēja atpakaļ.
   —   Kungi, — karalis pavēstīja, — audience beigusies; rītdien es došu atbildi, pareizāk sakot, paziņošu savu gribu Spānijai un Holandei.
   Viņš pavēloši pamāja, atlaizdams sūtņus.
   —    Uzmanieties, mans dēls! — karaliene māte sašutusi aizrādīja. — Šķiet, jūs neprotat savaldīties.
   —     Ja arī es neprotu valdīt pār sevi, — ar draudīgu žestu ierūcās jaunais lauva, — tad varu galvot jūsu majestātei, ka pratīšu savaldīt tos, kas mani apvaino. Ejam, d'Artanjana kungs.
   Karalis izgāja no kabineta, atstādams aiz sevis vispārējas šausmas un pārsteigumu.
   Viņš noskrēja pa kāpnēm un šķērsoja pagalmu.
   —   Valdniek, — aizrādīja d'Artanjans, — jūsu majestāte neiet pareizā virzienā.
   —   Es eju uz staļļiem.
   —   Nav vērts, jūsu majestāte. Jūsu zirgi jau gaida.
   Karalis tikai paskatījās uz savu padoto, bet šis skatiens solīja vairāk, nekā varētu vēlēties trīs godkārīgi d'Artanjani.

   Neviena neaicināti, Manikans un Malikorns sekoja karalim un d'Ar­tanjanam.
   Viņi abi bija lieli gudrinieki, bet tur, kur godkārība bieži aizveda Malikornu par agru, Manikans nokavēja sava slinkuma dēļ. Šoreiz abi ieradās īstajā laikā. Bija sagatavoti pieci zirgi.
   Divi bija domāti karalim un d'Artanjanam; divi Manikanam un Mali- kornam.
   Piekto paņēma foreitors.
   Kavalkāde aizrikšoja.
   D'Artanjans pats bija izvēlējies zirgus. Tie bija kā radīti šķirtiem mī­lētājiem — zirgi nevis auļoja, bet lidoja.
   Pēc desmit minūtēm viņi kā viesulis iebrāzās Šaijo, saceldami putekļu mākoni.
   Karalis nevis lēca, bet nolidoja no zirga. Šī kustība gan bija strauja, un tomēr d'Artanjans jau bija paguvis satvert zirga apaušus.
   Ludviķis ar mājienu pateicās musketierim un pameta pavadu forei- toram.
   Tad viņš devās uz klosteri. Ātri atrāvis durvis, Ludviķis iegāja priekš­telpā.
   Manikans, Malikorns un foreitors palika aiz sētas, d'Artanjans sekoja karalim.
   Pirmā, ko karalis ievēroja, ienācis pa durvīm, bija Luīze — nevis uz ceļiem, bet guļus liela akmens krucifiksa priekšā.
   Meitene gulēja uz miklajām akmens plātēm, tikko saredzama zāles pustumsā, jo to apgaismoja tikai šaurs aizrestots lodziņš un to pašu gan­drīz aizsedza vīteņaugi.
   Viņa bija viena, nekustīga un auksta kā akmens, uz kura gulēja. Ka­ralim šķita, ka viņa ir mirusi, un viņš skaļi iekliedzās; tūlīt pieskrēja d'Ar­tanjans.
   Karalis jau bija ar vienu roku apskāvis meiteni. D'Artanjans palīdzēja karalim piecelt nelaimīgo, kura bija kā sastingusi. Ludviķis cieši viņu ap­skāva un pūlējās ar skūpstiem sasildīt meitenes ledaini aukstās rokas un deniņus.
   D'Artanjans paraustīja zvana auklu.
   Uz šīm skaņām atskrēja karmelītes.
   Mūķenes bija sašutušas, ieraugot divus vīriešus, kuri balstīja kādu sie­vieti.
   Atskrēja arī klostera priekšniece.
   Neskatoties uz savu stingrību, viņa tomēr bija augstmane un no pirmā acu uzmetiena pazina karali pēc godbijības, kādu viņam izrādīja pava­doņi, un arī pēc valdonīgās izturēšanās, ar kādu viņš iztraucēja visu klos­teri.
   Pazinusi karali, priekšniece tūlīt aizgāja. Tikai tā viņa varēja saglabāt savu cieņu.
   Tomēr viņa lika atnest mūķenēm dažādas zāles un bez tam pavēlēja aizslēgt durvis.
   Sen bija laiks to izdarīt: karaļa sāpes izpaudās aizvien vētraināk.
   Viņš jau gribēja sūtīt pēc sava ārsta, bet tobrīd Lavaljēra atguva sa­maņu.
   Pirmais, ko viņa ieraudzīja, pavērusi acis, bija pie viņas kājām no­meties karalis. Acīmredzot viņa to nepazina, jo smagi nopūtās.
   Ludviķis vai aprija viņu acīm.
   Beidzot meitenes apkārt klīstošais skatiens apstājās pie karaļa. Viņa pazina Ludviķi un mēģināja izrauties no viņa apkampieniem.
   —   Kā! — viņa čukstēja. — Vai upurēšana vēl nav notikusi?
   —   Nē, nē! — karalis atbildēja. — Tā arī nenotiks, zvēru jums.
   Par spīti vārgumam, Lavaljēra saslējās.
   —   Tomēr tai jānotiek, — viņa izdvesa. — Nekavējiet mani!
   —   Ko! Jūs vēlaties, lai es jums atļauju sevi upurēt? — karalis ie­saucās. — Neparko un nekad!
   —   Nu, laiks iet prom! — d'Artanjans nosprieda. — Ja jau viņi sā­kuši sarunāties, tad tur vairs klausītāji nav vajadzīgi.
   D'Artanjans aizgāja, un iemīlējušies palika vieni paši.
   —  Valdniek! — Lavaljēra lūdzās. — Dieva dēļ, vairāk neko nesakiet, nepazudiniet manu dzīvi un nākotni; neziedojiet savu slavu mirkļa iegribu dēļ.
   —   Iegribu! — karalis iesaucās.
   —   Valdniek, pašlaik es skaidri varu lasīt jūsu sirdī, — Lavaljēra tur­pināja.
   —  Jūs, Luīze?
   —   Jā.
   —   Paskaidrojiet.
   —    Neizprotama, bezprātīga aizraušanās var būt pietiekošs aizbildi­nājums uz dažiem mirkļiem. Jums tomēr ir pienākumi, kuri nav savie­nojami ar mīlestību pret nabaga meiteni. Aizmirstiet mani.
   —   Aizmirst?
   —   Viss jau ir izdarīts.
   —  Drīzāk es miršu!
   —   Valdniek, jūs mani nemīlat, ja varējāt šonakt tik cietsirdīgi no­galināt.
   —   Ko jūs runājat? Es nesaprotu.
   —   Ko jūs man lūdzāt vakar no rīta? Manu mīlestību? Un ko solījāt pretī? Nekad neaiziet gulēt, nesalīgstot mieru, ja jums gadītos sadusmo­ties uz mani.
   —   Piedodiet man, piedodiet, Luīze! Greizsirdība padarīja mani ne­prātīgu.
   —    Valdniek, greizsirdība ir ļaunas jūtas, un tā sazeļ kā nezāle, ja netiek izravēta. Jūs atkal būsiet griezsirdīgs un galīgi pazudināsiet mani. Apžēlojieties, ļaujiet man mirt.
   —   Vēl viens tāds vārds, jaunkundz, un es miršu pie jūsu kājām.
   —  Nē, nē, valdniek, es pazīstu sevi labāk nekā jūs. Nepazudiniet arī sevi tādas dēļ, ko visi nicina.
   —  O, pasakiet, kas ir jūsu vajātāji, lūdzu jūs!
   —   Es ne par vienu nesūdzos, valdniek; varu vainot vienīgi sevi, pa­lieciet sveiks! Tā sarunādamies ar mani, jūs sevi kompromitējat.
   —  Sargieties, Luīze! Jūsu vārdi iedzen mani izmisumā; sargieties!
   —  Jūsu majestāte, lūdzu, atļaujiet man palikt šeit, klosterī!
   —   Es jūs izraušu no paša Dieva rokām.
   —  Tad vispirms izraujiet mani no cietsirdīgu ienaidnieku rokām, kas apdraud manu dzīvību un godu. Ja jums pietiek spēka mani mīlēt, tad atrodiet arī spēku aizstāvēt. To, kuru jūs sākāties mīlam, izsmej, apber ar apvainojumiem, padzen, — Luīze iekliedzās.
   Dziļās ciešanas lēnīgo meiteni piespieda žēloties, un viņa raudādama lauzīja rokas.
   —  Jūs padzina! — karalis iesaucās. — Es jau otro reizi to dzirdu.
   —    Padzina ar kaunu, valdniek. Tagad jūs redzat, ka man ir tikai viens aizstāvis — Dievs, tikai viens mierinājums — lūgšanas un viens patvērums — klosteris!
   —   Mana pils un galms būs jūsu. Nebaidieties, Luīze; tie, kuri vakar jūs padzina, rīt drebēs jūsu priekšā. Ko es saku: rīt, — jau šorīt viņi sajuta manu spēku. Luīze, jūs tiksiet bargi atriebta. Par jūsu asarām vai­ninieki raudās asiņainas asaras. Nosauciet man viņu vārdus.
   —   Nekad! Ne par ko!
   —   Kā tad es varēšu viņus sodīt?
   —   Valdniek, jūsu roka sastings, kad ieraudzīsiet, kas jāsoda.
   —   O, jūs mani nepazīstat! — Ludviķis dedzīgi protestēja. — Mani nekas neapturēs. Es pārvērtīšu pelnos visu karalisti un nolādēšu savu paša ģimeni. Es pat nocirtīšu sev roku, ja tā izrādīsies par gļēvu sodīt pašas maigākās un mīļākās būtnes ienaidniekus.
   To teikdams, Ludviķis patiešām tik spēcīgi iesita ar dūri pa ozola starpsienu, ka tā iedunējās.
   Lavaljēra izbijās. Visvarenā jaunekļa dusmas bija tik negantas un di­ženas, ka atgādināja satrakotu stihiju.
   Luīze, kas bija domājusi, ka nekādas sāpes nevar salīdzināt ar viņas ciešanām, tagad jutās aizkustināta par karaļa sāpēm, kas izpaudās niknos draudos.
   —   Valdniek, — meitene tomēr sacīja, — lūdzu jūs pēdējo reizi — atstājiet mani. Šai svētajā vietā es jau esmu ieguvusi mieru. Dieva aiz­stāvības priekšā zūd sīkais ļaužu ienaids. Valdniek, es jūs vēlreiz lūdzu — ļaujiet man palikt šeit.
   —   Tādā gadījumā, — Ludviķis iekliedzās, — pasakiet atklāti, ka jūs nekad mani neesat mīlējusi, sakiet, ka mana pazemīgā atvainošanās gan glaimo jūsu lepnumam, bet manas sāpes jūs neskar. Sakiet, ka Francijas karalis jums nav vis iemīļotais, kura maigums darītu jūs laimīgu, bet gan despots, kura iegribas salauza jūsu sirdi. Nesakiet, ka jūs tiecaties pie Dieva; labāk sakiet, ka bēgat no karaļa. Nē, Dievs neatbalsta dzelžainus lēmumus; Dievs atļauj nožēlot vainu, piedod un nepretojas mīlestībai.
   Klausīdamās šajos vārdos, kas lika viņas asinīm ritēt straujāk, Luīze izmisumā atkal lauzīja rokas.
   —   Vai tad jūs nedzirdējāt? — viņa ieteicās.
   —   Ko?
   —   Mani padzina, mani nicina, un es to esmu pelnījusi.
   —    Es jums dāvāšu savu cieņu, jūs būsiet pielūgtākā sieviete manā galmā, jūs visi apskaudīs.
   —   Pierādiet, ka jūs mani vēl mīlat.
   —   Kā?
   —   Atstājiet mani.
   —   Es jums pierādīšu savu mīlestību arī bez šķiršanās.
   —   Valdniek, vai jūs domājat, ka es to pieļaušu? Vai patiešam jums šķiet, ka es ļaušu jums pieteikt karu visai jūsu ģimenei? Vai jūs domājat, ka es atļaušu jums manis dēļ atgrūst māti, sievu un māsu!
   —   A, nu beidzot jūs nosaucāt savas apvainotājas! Zvēru pie visva­renā Dieva, es viņas sodīšu!
   —   Tāpēc arī mani biedē nākotne. Tāpēc es no visa atsakos. Tāpēc es nevēlos, lai jūs atriebtos par mani. Pietiek asaru, sāpju un žēlabu! Es nekad nesagādāšu nevienam ciešanas, mani nevarēs vainot par kāda asa­rām. Pietiekoši daudz es pati esmu cietusi un raudājusi!
   —   Bet manas ciešanas un sāpju vaidi, manas asaras jums neko ne­nozīmē?
   —  Dieva dēļ, valdniek, nerunājiet tā ar mani! Man nepieciešama visa mana drosme, lai nestu šo upuri.
   —   Luīze, Luīze, es tevi lūdzu! Pavēli, dod rīkojumus, sodi vai apžēlo, bet tikai nepamet mani!
   —   Diemžēl, valdniek, mums jāšķiras.
   —   Tātad tu mani nemīli?
   —   Dievs mans liecinieks, mīlu!
   —   Tie ir meli!
   —   Ja es nemīlētu, valdniek, tad nemēģinātu jūs aizkavēt; es atriebtos par apvainojumiem un triumfētu pār ienaidniekiem, kā jūs man piedā­vājat. Bet, kā redzat, es pat nevēlos pieņemt jūsu mīlestību, kas būtu salda atriebība, jūsu mīlestību, kas ir visa mana dzīve: domādama, ka jūs mani vairs nemīlat, es gribēju mirt.
   —   Jā, jā, tagad es visu saprotu. Jūs esat svētā un pelnāt visdziļāko cieņu. Tāpēc es nevienu citu sievieti pasaulē nemīlēšu tā kā jūs, Luīze; nevienai citai sievietei nebūs tādas varas pār mani. Es zvēru, ka salauztu visu pasaulē, ja tas nostātos starp mums. Jūs man pavēlat nomierināties un aizmirst? Labi, es nomierināšos. Jūs vēlaties lēnprātību un žēlastību? Es būšu žēlīgs un lēnprātīgs. Pavēliet, un es paklausīšu…
   —   Mans Dievs! Vai gan tāda nabaga meitene kā es drīkst kaut pus­vārdu pavēlēt tik varenam karalim kā jūs?
   —   Jūs esat mana dzīvība un dvēsele! Vai tad tā nav dvēsele, kas vada ķermeni?
   —   Tātad jūs mani mīlat, dārgo valdniek?
   —    Visiem dvēseles spēkiem. Ja jūs teiktu tikai vienu vārdu, es ar smaidu uz lūpām atdotu par jums savu dzīvību.
   —  Jūs mani mīlat?
   —   Jā, jā!
   —  Tad man nav ko nožēlot šai pasaulē. Dodiet man savu roku, vald­niek, un atvadīsimies. Es esmu piedzīvojusi augstāko laimi, kāda man bija lemta šai dzīvē.
   —   Nē, nē! Tava dzīve tikko sākas. Tavai laimei nebija vakardienas, toties ir šodiena, rītdiena un visa nākotne! Dzen prom domas par šķir­šanos un drūmo izmisumu. Mūsu Dievs ir mīlestība, tā ir mūsu dvēseļu tieksme. Tu dzīvosi man, bet es tev.
   Nokritis meitenes priekšā ceļos, Ludviķis pārklāja skūpstiem viņas kā­jas, juzdams neizsakāmu prieku un pateicību.
   —   Valdniek! Valdniek! Tas ir tikai sapnis.
   —   Kāpēc sapnis?
   —    Tāpēc, ka es nevaru atgriezties galmā. Es esmu izraidīta; kā lai es ar jums satiekos? Vai tad nebūs labāk, ja es palikšu klostera mūros un dzīvošu atmiņās par mūsu mīlestību, par jūsu pēdējo atzīšanos un jūsu sirds dziņām?
   —   Jūs izraidīta? — Ludviķis XIV iekliedzās. — Kas jūs uzdrošinās izraidīt, ja es saucu atpakaļ?
   —    O, valdniek, pastāv spēks, pār kuru karaļiem nav varas. Tā ir augstākā sabiedrība un sabiedriskā doma. Padomājiet, vai tad karalis drīkst mīlēt sievieti, kas ir padzīta no galma un kuru viņa māte apkrāvusi aizdomām, bet māsa uzlikusi sodu? Tāda sieviete nav karaļa cienīga.
   —   Vai sieviete, kas pieder man, nav manis cienīga?
   —  Tieši tā, valdniek. Kopš tā brīža, kad viņa jums pieder, jūsu mīļā­kā nav jūsu cienīga.
   —   Jums taisnība, Luīze. Jūs vairs nebūsiet izraidītā.
   —   Var redzēt, ka jūs neesat runājis ar princesi.
   —   Es griezīšos pie savas mātes.
   —   Tātad jūs neesat saticis arī savu māti.
   —   Vai tad arī viņa?… Nabaga Luīze! Tātad visi ir pret jums?
   —   Jā, nelaimīgā Luīze, ko vētra jau bija salauzusi pirms jūsu ie­rašanās un kas tagad pavisam zaudējusi spēkus.
   —   Piedodiet man.
   —   īsi sakot, jūs nespēsiet atmaidzināt ne māti, ne māsu. Ticiet, šo jaunumu nevar labot, tāpēc ka es nekad neļaušu jums izmantot vardar­bību.
   —    Labi, lai pierādītu savu mīlestību pret jums, Luīze, es paveikšu neiespējamo: es došos pie princeses.
   —   Jūs?
   —   Es pieprasīšu, lai viņa atsakās no sava lēmuma, es viņu piespie­dīšu.
   —   Piespiedīsiet? Nē, nē!
   —   Tādā gadījumā es viņu pierunāšu.
   Luīze pakratīja galvu.
   —   Ja vajadzēs, es pat lūgšu viņu, — Ludviķis neatlaidās. — Vai tad jūs ticēsiet manai mīlestībai?
   Luīze pacēla galvu.
   —   Dieva dēļ, nepazemojieties manis dēļ, tad es labāk mirstu.
   Ludviķis kļuva domīgs. Viņa seja sadrūma.
   —   Es mīlēšu tāpat kā mīlējāt jūs, — viņš noteica. — Es pārcietīšu visu, ko pārcietāt jūs; lai tas būtu manas vainas izpirkums jūsu acīs. At­metīsim visu mazsvarīgo. Būsim lieli kā mūsu sāpes un spēcīgi kā mūsu mīlestība!
   To teikdams, viņš apskāva Luīzi.
   —   Mans vienīgais prieks, mana dzīvība, brauciet man līdz!
   Viņa saņēma pēdējos spēkus un sakopoja ne vairs savu gribu — viņas griba jau bija uzvarēta, — bet vēl atlikušo enerģiju.
   —   Nē, nē! — viņa tikko dzirdami izdvesa. — Es nomiršu no kauna.
   —   Jūs atgriezīsieties kā karaliene. Neviens nezina par jūs bēgšanu… tikai d'Artanjans…
   —   Tātad arī viņš mani nodevis?
   —   Kā tā?
   —   Viņš zvērēja…
   —   Es zvērēju neteikt karalim, — d'Artanjans pabāza galvu pa dur­vīm, — un es turēju savu vārdu. Es runāju ar de Sentenjana kungu, un tā nav mana vaina, ja karalis to izdzirdēja. Vai ne, valdniek?
   —   Viņš runā patiesību, piedodiet viņam, — karalis piekrita.
   Lavaljēra smaidīdama pasniedza musketierim savu mazo, balto ro­ciņu.
   —    D'Artanjana kungs, — teica sajūsminātais karalis, — tagad sa­meklējiet karieti jaunkundzei.
   —   Valdniek, — kapteinis atteica, — kariete gaida.
   —   īsts apsviedības paraugs! — karalis iesaucās.
   „Pagāja ilgs laiks, kamēr tu mani novērtēji," — d'Artanjans nodo­māja, tomēr juzdamies glaimots par uzslavu.
   Lavaljēra bija uzvarēta; meitene ļāva savam karaliskajam iemīļotajam aizvest sevi.
   Pie priekštelpas durvīm viņa tomēr izrāvās no karaļa skavām un me­tās atpakaļ pie krucifiksa, skūpstīdama un lūgdamās:
   —  Mans Dievs, tu mani atvedi pie sevis, tu arī atgrūdi; tava žēlastība ir bezgalīga. Kad es atkal atgriezīšos, aizmirsti, ka biju aizgājusi, jo tad es vairs tevi neatstāšu.
   No karaļa krūtīm izlauzās elsas.
   D'Artanjans notrausa asaru.
   Ludviķis aizveda meiteni, iesēdināja karietē un lika tajā iekāpt arī d'Artanjanam.
   Karalis pats uzkāpa zirgā un aizauļoja uz pili. Tikko ieradies, viņš lūdza princesi pieņemt viņu.

   Vērodami, kā beidzas sūtņu pieņemšana, pat vismazāk tālredzīgie sa­juta karu.
   Paši sūtņi, kas slikti orientējās galma intīmās dzīves hronikā, attie­cināja uz sevi frāzi, kuru izmeta karalis „Varbūt es nespēju valdīt pār sevi, toties pratīšu savaldīt tos, kuri mani apvaino."
   Par laimi Francijai un Holandei, Kolbērs izgāja sūtņiem līdz un šo to viņiem paskaidroja. Toties karalienes un princese zināja visus noti­kumus, tāpēc karaļa draudi viņas stipri kaitināja un arī ne pa jokam izbiedēja.
   Princese nojauta, ka karaļa dusmas sevišķi vērsīsies pret viņu. Lep­nums viņai tomēr neļāva lūgt karalienes mātes atbalstu, un viņa aizgāja gan satraukta, bet nemaz necenzdamās izvairīties no cīņas. Brīdi pa brī­dim Austrijas Anna sūtīja kādu uzzināt, vai karalis nav atgriezies.
   Tas, ka par Luīzes pazušanu pilī neviens nerunāja, liecināja par drau­došajām nepatikšanām: karaļa ātro un viegli aizkaitināmo dabu visi pa­zina.
   Nepievērsdama nekādu uzmanību baumām, princese ieslēdzās savā istabā, pasauca Montalē un mierīgi sāka izprašņāt par notikušo. Kad daiļ­runīgā Montalē pašlaik pieticīgi beidza savu stāstu un deva princesei pa­domu būt iecietīgai, teikdama, ka tad arī pretējā puse izrādis iecietību, uz sliekšņa parādījās Malikorns ar ziņu, ka karalis lūdz audienci.
   Montalē cienīgā drauga seja pauda dziļu satraukumu. Viņš juta, ka tikšanās, ko lūdz Ludviķis, varbūt kļūs par vienu no interesantākajām nodaļām stāstā par karaļu sirdīm.
   Princesi satrauca vīrabrāļa apmeklējums; tik drīz viņa to nebija gai­dījusi un, galvenais, nedomāja, ka Ludviķis rīkosies tik tieši.
   Sievietes pieradušas karot paslepus un izrādās nesagatavotas, ja jā­cīnās aci pret aci.
   Kā jau teicām, princese nepiederēja pie tiem, kas atkāpjas, drīzāk gan viņai piemita pretēja vājība vai arī laba īpašība.
   Viņa visādi mēģināja saņemt dūšu, tāpēc Malikorna atnestā ziņa ie­darbojās kā signāls, ko dod radziņš, uzsākot karadarbību. Viņa lepni pa­cēla mesto cimdu.
   Pēc piecām minūtēm karalis jau kāpa augšup pa kāpnēm.
   Viņš bija pietvīcis no ātrā jājiena. Saburzītais un putekļainais tērps asi kontrastēja ar nobālušās princeses svaigo un izsmalcināto apģērbu.
   Negaidīdams uzaicinājumu, Ludviķis apsēdās.
   Montalē nozuda.
   Princese arī apsēdās.
   — Māsa, — Ludviķis iesāka, — vai jūs zināt, ka šorīt de Lavaljēras jaunkundze aizbēga, jo bija spiesta ar savām skumjām un izmisumu griez­ties klosterī?
   Tas tika izteikts visai satrauktā balsī.
   —  Es par to dzirdu pirmoreiz no jūsu majestātes mutes, — princese atbildēja.
   —   Es turpretim domāju, ka jūs uzzinājāt šo jaunumu no rīta sūtņu pieņemšanā, — atteica karalis.
   —   Tā kā jūs, valdniek, bijāt tik satraukts, es patiešām domāju, ka noticis kaut kas neparasts, bet, kas tieši, es nenoskaidroju.
   Karalis rīkojās atklāti un gāja tieši uz mērķi.
   —   Māsa, — viņš turpināja, — kādēļ jūs atlaidāt de Lavaljēras jaun­kundzi?
   —   Tāpēc, ka viņas pakalpojumi man nepatika,' — princese sausi at­bildēja.
   Karalis kļuva sarkans, un viņa acis tā nozibsnīja, ka princese ar pū­lēm izturēja viņa skatienu.
   Tomēr viņš savaldījās un turpināja:
   —   Mana māsa, vajadzīgs ļoti nopietns iemesls, lai tik krietna sieviete kā jūs aizdzītu un nolemtu negodam ne tikai šo meiteni, bet arī visu viņas ģimeni. Jūs zināt, ka pilsēta vērīgi seko galma dāmu uzvedībai. Atvaļināt galma dāmu nozīmē apvainot viņu noziegumā vai nopietnā pār­kāpumā. Kādu noziegumu vai pārkāpumu izdarījusi de Lavaljēras jaun­kundze?
   —   Ja jau jūs uzņematies de Lavaljēras jaunkundzes aizstāvja lomu, — princese vēsi atcirta, — tad es jums paskaidrošu, kaut arī man ir tiesības to nedarīt.
   —   Pat karalim? — Ludviķis nikni iesaucās.
   —  Jūs mani nosaucāt par māsu, — princese iebilda, — un es atrodos savās mājās.
   —   Vienalga! — Ludviķis nokaunējās par savu straujumu. — Ne jūs, ne arī kāds cits manā karalistē nedrīkst atteikties paskaidrot, ja es to prasu.
   —   Ja jūs tā skatāties uz šo lietu, — princese slēptās dusmās noteica, — tad man atliek vienīgi paklausīt jūsu majestātei un apklust.
   —   Nespēlēsimies ar vārdiem.
   —   Aizstāvība, ko jūs sniedzat de Lavaljēras jaunkundzei, liek man izturēties godbijīgi pret to.
   —   Es atkārtoju — nespēlēsimies ar vārdiem. Jūs zināt, ka es esmu franču bruņniecības galva, un man jāaizstāv visu muižnieku ģimeņu gods. Ja jūs padzenat de Lavaljēras jaunkundzi vai kādu citu galma dāmu…
   Princese paraustīja plecus.
   —   Atkārtoju vēlreiz — vai kādu citu galma dāmu, — karalis tur­pināja, — tad jūs apkaunojat viņu, un tāpēc es lūdzu jums to paskaidrot, lai tad vai nu apstiprinātu vai noliegtu jūs lēmumu.
   —   Noliegt manu lēmumu? — princese augstprātīgi iesaucās. — Kā! Ja es esmu padzinuši vienu no savām kalponēm, vai jūs pavēlēsiet man to pieņemt atpakaļ?
   Karalis cieta klusu.
   —   Tā jūs ne tikai pārsniegtu savu varu; tas būtu nepiedienīgi.
   —   Princese!
   —   Ja es nebūtu sašutusi par tādu savas cieņas apvainojumu, tad es nebūtu jūsu karaļu dzimtas cienīga, es nebūtu princese un karaļa meita; es nolaistos pat zemāk par savu padzīto kalponi.
   Karalis satracināts pielēca kājās.
   —   Princese, jums nav sirds, — viņš iekliedzās. — Ja jūs tā izturaties pret mani, tad arī es varu Pikoties bargi pret jums.
   Reizēm nejauša lode izmaina kaujas rezultātu. Karaļa bez īpaša no­doma izteiktie vārdi pārsteidza princesi un uz mirkli padarīja viņu svār­stīgu: viņa nobijās, vai tikai nedraud izraidījums.
   —   Lūdzu, paskaidrojiet, valdniek, — viņa sacīja.
   —   Es jums jautāju, ko nogrēkojusies de Lavaljēras jaunkundze?
   —    Viņa ir liela intrigante; viņas dēļ notika divkauja starp diviem draugiem; viņa izraisījusi nelāgas tenkas, tā ka viss galms rauc pieri, jau tikai padzirdot viņas vārdu.
   —   Lavaljēra? — karalis pārvaicāja.
   —   Aiz viņas lēnprātīgās un liekulīgās ārienes slēpjas viltīga un ļauna dvēsele, — princese turpināja.
   —   Lavaljērai?
   —   Valdniek, jūs viegli varat maldīties, bet es viņu labi pazīstu: viņa ir spējīga sanaidot pat vistuvākos radiniekus un draugus. Kā redzat, viņa jau iesējusi nesaprašanos starp mums.
   —   Es jums galvoju… — karalis iesāka.
   —  Valdniek, mēs taču dzīvojām labā saskaņā, bet tad viņa ar savām sūdzībām un viltīgajām žēlabām izraisīja jūsu majestātes nelabvēlību pret mani.
   —   Es zvēru, ka pār viņas lūpām nav nācis neviens ļauns vārds, — karalis noteica, — redzot manas dusmas, viņa lūdza mani nevienam ne­atriebties; jums nav uzticamākas un godbijīgākas draudzenes par viņu.
   —  Draudzenes? — princese nošņāca ar visdziļāko nicinājumu.
   —    Piesargieties, princese, — karalis uzsvēra, — jūs aizmirstat par manu attieksmi pret Lavaljēru. No šī brīža viss ir izlīdzināts. De La­valjēras jaunkundze būs tā, par ko es viņu padarīšu un, ja es gribēšu, rīt pat viņa kāps tronī.
   —   Un tomēr viņa nav tam dzimusi; jūs varat noteikt viņas nākotni, bet mainīt pagātni nav jūsu varā.
   —  Princese, es biju pret jums ļoti laipns un pieklājīgs. Nelieciet man atgādināt, ka es esmu karalis.
   —  Valdniek, jūs man to atkārtojat jau otro reizi. Man bija tas gods atbildēt jums, ka es esmu jūsu varā.
   —  Vai tādā gadījumā jūs piekrītat izrādīt man laipnību un atkal pie­ņemt de Lavaljēras jaunkundzi?
   —   Kāpēc gan? Jums taču, valdniek, ir tronis, ko jūs varat viņai dot. Es esmu pārāk niecīga, lai būtu tik varenas personas aizgādne.
   —  Diezgan dusmu un nicinājuma! Esiet žēlsirdīga manis dēļ!
   —   Nekad!
   —  Vai jūs gribat mani piespiest karot ar paša ģimeni?
   —   Man arī ir ģimene, un tur es atradīšu patvērumu.
   —   Vai tie ir draudi? Jūs pārāk aizmirstaties. Vai tad jūs domājat, ka tad, ja notiks šķelšanās, jūsu radinieki jūs atbalstīs?
   —   Ceru, valdniek, ka jūs nespiedīsiet mani rīkoties mana stāvokļa necienīgi.
   —   Es cerēju, ka jūs atcerēsieties mūsu draudzību un izturēsieties pret mani kā pret brāli.
   Princese uz mirkli kļuva domīga.
   —   Es nedomāju, ka mūsu radniecība cieš no tā, ka es atsakos rī­koties netaisnīgi.
   —   Netaisnīgi?
   —    Ak, valdniek, ja es visiem izstāstītu par Lavaljēras uzvedību un ja to uzzinātu karalienes…
   —   Diezgan, Henriete, nevajag apslāpēt savu sirdsbalsi; atcerieties, ka jūs mani mīlējāt un ka cilvēka sirdij jābūt tikpat žēlsirdīgai kā Visaugstā­kā sirdij. Neesiet stūrgalvīga un nežēlīga, piedodiet Lavaljērai.
   —   Nevaru. Viņa mani aizvainoja.
   —   Bet manis dēļ!
   —   Valdniek, jūsu dēļ es darīšu visu, bet tikai ne to.
   —   Jūs mani dzenat izmisumā… Jūs mani piespiežat ķerties pie vāju cilvēku pēdējā līdzekļa — naida un atriebības.
   —  Jūsu majestāte, es aicinu jūs būt saprātīgam.
   —   Saprātīgam? Māsa, es esmu zaudējis prātu.
   —   Dieva dēļ, valdniek!
   —   Apžēlojieties par mani, māsa, es lūdzu pirmoreiz dzīvē; jūs esat mana pēdējā cerība.
   —   Valdniek, jūs raudat?
   —    Jā, aiz trakām dusmām un pazemojuma. Es — karalis, esmu spiests nolaisties līdz lūgumiem! Visu mūžu es nolādēšu šo mirkli. Vienā sekundē jūs man izdarījāt vairāk ļaunuma nekā var iedomāties visdrū­mākajos dzīves brīžos.
   Karalis ļāva vaļu asarām, kuras patiešām plūda aiz niknuma un kau­na.
   Princese bija ne tik daudz aizkustināta — pat visjūtīgākās sievietes pārāk nejūt līdz lepnuma mokām, — bet viņa nobijās, kaut tikai šīs asa­ras neaizskalotu no karaļa sirds visu cilvēcīgo.
   —    Pavēliet, valdniek! — viņa piekāpās. — Ja jūs labāk gribat, lai pazemojos es, tad esmu gatava jums pakļauties, kaut gan par manu pa­zemojumu zinās visi, bet jūsu redzēju vienīgi es.
   —   Nē, nē, Henriete! — Ludviķis iesaucās augstsirdības uzplūdos. — Jūs tikai piekāpjaties brāļa lūgumam!
   —   Es pakļaujos — un tātad man vairs nav brāļa!
   —   Vai vēlaties par atmaksu visu manu karalisti?
   —   Kā jūs protat mīlēt, kad mīlat!
   Ludviķis neatbildēja. Satvēris princeses roku, viņš to pārklāja skūpstiem.
   —   Tātad jūs pieņemsiet atpakaļ nabaga meiteni, piedosiet viņai un atzīsiet, cik viņa ir lēnprātīga un labsirdīga?
   —   Es viņu atstāšu savā namā.
   —   Nē, jūs atkal dāvāsiet viņai savu draudzību, dārgā māsa!
   —   Man viņa nekad nav patikusi.
   —    Nu tad aiz mīlestības pret mani jūs izturēsieties laipni, vai ne, Henriete?
   —   Labi, es izturēšos pret viņu kā pret jūsu iemīļoto.
   Karalis piecēlās. Šie nevietā izmestie vārdi iznīcināja visus viņas paš­uzupurēšanās nopelnus. Karalim pret viņu vairs nebija nekādu pienāku­mu. Aizskarts un nāvīgi aizvainots viņš atbildēja: *
   —   Pateicos, princese. Es mūžam atcerēšos jūsu laipnību.
   Viņš uzsvērti ceremoniāli atvadījās.
   Iedams garām spogulim, viņš pamanīja savas apsarkušās acis un nikni piecirta kāju.
   Bija jau par vēlu, jo Malikorns un d'Artanjans, stāvēdami pie durvīm, bija pamanījuši saraudātās acis.
   „Karalis ir raudājis", — Malikorns nodomāja.
   D'Artanjans godbijīgi tuvojās Ludviķim.
   —   Valdniek, atgriezieties savās istabās pa mazajām kāpnēm, — viņš pačukstēja.
   —   Kāpēc?
   —  Tāpēc, ka jums uz sejas palikuši ceļa putekļi. Ejiet, valdniek, ejiet.
   „Hm, hm! — viņš nodomāja, kad karalis paklausīja viņam kā mazs
   bērns. — Vai tam, kas saraudinās sievieti, kura tā pratusi sāpināt karali".

   Princese nebija ļauna, bet mēdza ātri iekarst. Karalis nebija neapdomīgs, bet tikai iemīlējies.
   Tiklīdz viņi bija noslēguši kaut ko līdzīgu līgumam, kas atjaunoja La­valjēras tiesības, abi centās gūt no tā kādu labumu.
   Ludviķis vēlējās katru brīdi redzēt Lavaljēru.
   Princese, kas bija saīgusi pēc scēnas ar karali, nevēlējās to pieļaut.
   Tāpēc viņa radīja karalim šķēršļus uz katra soļa.
   Lai satiktu iemīļoto, karalim bija jāflirtē ar brāļasievu.
   Tieši uz to balstījās princeses taktika.
   Viņa ņēma palīgā Montalē un, ierazdamies pie princeses, karalis vienmēr izrādījās aplenkumā. No viņa neatkāpās ne soli. Princese sarunās bija pati asprātība un elegance.
   Montalē vienmēr pavadīja princesi. Drīz vien karalis viņu vairs ne­varēja paciest.
   Montalē to tikai gaidīja.
   Viņa tūlīt laida darbā Malikornu: aizbildinājies ar kādu ieganstu, jau­neklis karalim izmeta, ka galmā ir kāda ļoti nelaimīga sieviete.
   Karalis noprasīja, kas tā tāda ir.
   Malikorns atbildēja, ka tā ir de Montalē jaunkundze.
   Karalis paziņoja, ka viņš tikai priecājas, ja ir nelaimīga būtne, kas padara nelaimīgus citus.
   Malikorns to pateica de Monatalē jaunkundzei, un tā veica savus pienākumus.
   Karalis atjauta, ka visur, kur vien viņš parādās, tūlīt uzrodas princese; viņa pavadīja Ludviķi, lai viņš priekštelpā neuzrunātu kādu no galma dā­mām.
   Reiz viņa uzdrošinājās iet vēl tālāk.
   Karalis sēdēja dāmu vidū un zem aproces turēja rokā zīmīti, ko gri­bēja nemanot atdot Lavaljērai.
   Princese uzminēja viņa nodomu. Bija grūti aizkavēt karali iet tur, kur viņš vēlas.
   Tomēr nedrīkstēja pieļaut, lai viņš pieiet pie Lavaljēras un sasvei­cinādamies nomet zīmīti meitenei uz ceļgaliem, aiz vēdekļa vai kabatas lakatiņa.
   Karalis arī bija modrs un sajuta lamatas.
   Viņš piecēlās kājās, piestūma krēslu tuvāk de Šatiljonas jaunkundzei un sāka jokoties ar viņu.
   Tika spēlēts burimē; no Šatiļjonas jaunkundzes Ludviķis pārgāja pie Montalē pēc tam pie de Tonē-Šarantas jaunkundzes. Pēc šī prasmīgā manevra viņš izrādījās blakus Lavaljērai, kuru pavisam aizsedza ar savu stāvu.
   Princese izlikās, ka visa viņas uzmanība pievērsta rokdarbam.
   Karalis parādīja Lavaljērai zīmītes maliņu, un viņa pastūma pretī la­katiņu, ar skatienu aicinādama: „Ielieciet zīmīti šeit".
   Tad karalis veikli nometa zemē savu kabatas lakatiņu, kas atradās uz krēsla.
   Lavaljēra tūlīt neuzkrītoši nolika tā vietā savu lakatiņu.
   Karalis to paņēma, it kā nekas nebūtu noticis,, iebāza tajā zīmīti un nolika iepriekšējā vietā.
   Lavaljērai atlika tikai pastiept roku un paņemt lakatiņu ar dārgo zī­mīti.
   Princese visu bija novērojusi.
   Viņa skaļi pavēlēja Šatiljonai:
   —   Šatiljonas jaunkundz, lūdzu, paceliet karaļa kabatas lakatiņu. Tas nokrita uz paklāja.
   Galma dāma acumirklī izpildīja rīkojumu; karalis sakustējās, Laval­jēra samulsa, un visi pamanīja, ka uz krēsla ir cits lakatiņš.
   —    Ak, piedodiet, izrādās jūsu majestātei ir divi lakatiņi, — galma dāma brīnījās.
   Karalim nācās iebāzt kabatā Lavaljēras lakatiņu kopā ar savu. Tā viņš gan ieguva to par piemiņu no savas iemīļotās, toties viņa nesaņēma četrrindi, kas bija prasījusi karalim desmit stundas ilgu sasprindzinātu darbu un tāpēc bija veselas poēmas vērta.
   Saprotams, ka Ludviķis sadusmojās, bet Lavaljēra izmisa.
   Tad notika kaut kas neticams.
   Kad karalis gāja prom, priekštelpā viņu sagaidīja Malikorns, kuru kāds bija brīdinājis.
   Palērojālas priekštelpas bija tukšas un vakaros vāji apgaismotas.
   Karalim patika puskrēsla. Vispārzināms, ka mīlestība gan iekvēlina sirdi un dvēseli, bet vairās no gaismas.
   Tā nu priekštelpā bija tumšs; pāžs ar lāpu apgaismoja viņa majestātei ceļu.
   Karalis soļoja lēnām, tikko valdīdams dusmas.
   Malikorns gandrīz uzgrūdās karalim un pēc visām galma etiķetes pra­sībām atvainojās; karalis bija sliktā garastāvoklī un kaut ko nikni atburk- šķēja; Malikorns klusām nozuda.
   Tovakar Ludviķis mazliet pastrīdējās ar karalieni, bet otrā rītā, ie­nākot kabinetā, sajuta vēlēšanos noskūpstīt Lavaljēras lakatiņu.
   Viņš pasauca kambarsulaini.
   —   Atnesiet manu vakardienas tērpu, bet neko neaiztieciet kabatās.
   Pavēle tika izpildīta. Karalis pašrocīgi pārmeklēja kabatas.
   Viņš atrada tikai savu paša lakatiņu; Lavaljēras lakatiņš bija pazudis.
   Kamēr karalis mocījās minējumos, viņam atnesa vēstulīti no Laval­jēras. Luīze rakstīja:
   „Dārgo valdniek, cik jūs esat laipns, atsūtīdams man tik skaistu dze­joli! Cik jūs esat pastāvīgs un atjautīgs mīlestībā! Vai gan jūs var ne­mīlēt?"
   „Ko tad tas nozīmē? — karalis domāja. — Tā ir kāda kļūda!" — Pameklējiet labi, — viņš teica skaļi kamabarsulainim. — Manā kabatā ir jābūt lakatiņam un, ja jūs to neatradīsiet, ja jūs būsiet to aizticis…
   Ludviķis vēl laikā aprāvās. Būtu bijis pārsteidzīgi lakatiņa pazušanu iztēlot par valsts noziegumu. Tāpēc viņš piebilda:
   —   Šajā lakatiņā es ieliku svarīgu dokumentu.
   —    Valdniek, — kambarsulainis iebilda, — jūsu majestātes kabatās bija tikai viens lakatiņš, lūk, šis.
   —   Jums taisnība, — karalis caur sakostiem zobiem atteica. Ak, kā es apskaužu nabadzīgos! Laimīgie, kas paši izņem no kabatas lakatiņus un zīmītes!
   Viņš pārlasīja Lavaljēras vēstuli, pūlēdamies izdomāt, kā viņa četr­rinde varēja sasniegt adresātu. Vēstulē izrādījās piezīme:
   „Es nosūtu savu atbildi ar to pašu sūtni, diemžēl mana atbilde nav jūsu dzejoļa cienīga."
   —   Ā! Man beidzot ir kāds pieturas punkts, — Ludviķis priecīgi ie­saucās. — Kas atnesa šo zīmīti?
   —   Malikorna kungs, — sulainis bikli atbildēja.
   —   Lai ienāk.
   Ienāca Malikorns.
   —   Vai jūs nākat no de Lavaljēras jaunkundzes? — karalis nopūz­damies jautāja.
   —   Jā, valdniek.
   —   Vai jūs kaut ko aiznesāt de Lavaljēras jaunkundzei no manis?
   —   Es?
   —   Jā, jūs.
   —   Neko, valdniek, pilnīgi neko.
   —   Bet Lavaljēras jaunkundze man tā raksta.
   Karalis sarauca pieri.
   —   Kas tā par spēli? Kāpēc tad de Lavaljēras jaunkundze dēvē jūs par manu sūtni? Ko jūs šai dāmai aiznesāt? Atbildiet labi ātri, kungs!
   —   Valdniek, es de Lavaljēras jaunkundzei aiznesu tikai kabatas laka­tiņu.
   —   Lakatiņu… Kādu lakatiņu?
   —    Valdniek, tobrīd, kad es vakar tik nelaimīgi pagrūdu jūs majes­tāti… to es pārdzīvošu visu mūžu, it īpaši pēc tam, kad jūsu majestāte izteica tādu neapmierinātību… tātad tobrīd es, apstulbis no bēdām, ie­raudzīju uz grīdas kaut ko baltu.
   —   Ā! — karalis izteica.
   —   Es pieliecos, un tas izrādījās kabatas lakatiņš. Sākumā es domāju, ka to izmeta jūs majestāte, kad sagrūdās ar mani. Pēc tam es to apskatīju pamatīgāk un pamanīju monogrammu. Izrādījās, ka tā ir de Lavaljēras jaunkundzes; es nodomāju, ka de Lavaljēras jaunkundze pazaudējusi la­katiņu pa ceļam uz zāli un, kad viņa atgriezās, atdevu viņai to. Es zvēru jūsu majestātei, ka tā ir taisnība!
   Malikorns runāja ar tādu naivumu un izskatījās tik apbēdināts un bikls, ka Ludviķis jutās ļoti apmierināts, to dzirdot.
   Viņš bija pateicīgs par šo nejaušību kā lielāko pakalpojumu.
   —   Jau otro reizi tikšanās ar jums man nes laimi, kungs, — karalis noteica. — Varat paļauties uz manu labvēlību.
   Patiesībā Malikorns lakatiņu bija vienkārši izvilcis no karaļa kabatas tik veikli, ka viņu apskaustu pat īstie vecās labās Parīzes kabatzagļi.
   Princese tā arī neuzzināja par šo notikumu. Montalē šo to izpauda Lavaljērai, bet tā vēlāk izstāstīja karalim, kurš gardi smējās un nosauca Malikornu par dižu politiķi.
   Ludviķim XIV bija taisnība; visiem zināms, ka viņš prata novērtēt cilvēkus.

   Par nelaimi, brīnumi vienmēr neatgadījās, bet princeses sliktais gara­stāvoklis neuzlabojās.
   Pēc nedēļas karalis nevarēja ne paskatīties uz Lavaljēru, lai nesa­staptos ar princeses aizdomīgo skatienu.
   Kad tika izziņota pastaiga, princese nakavējoties saslima, nevēlēda­mās, ka atkārtojas aina lietusgāzes laikā vai zem karaļu ozola. Slimības dēļ viņa nekur negāja, un viņas galma dāmas palika pie viņas.
   Nebija ne mazākās iespējas sarīkot tikšanos arī naktī.
   Jau pats pirmais karaļa mēģinājums cieta nožēlojamu neveiksmi.
   Tāpat kā Fontenblo viņš paņēma līdz Sentenjanu un kopā ar viņu devās pie Lavaljēras. Diemžēl Ludviķis sastapa tikai Tonē-Šarantu, kura sāka kliegt: «Ugunsgrēks! Zagļi!" Atdrāzās vesels leģions aptekšņu, uz­raudžu un pāžu. Rezultātā Sentenjans, kurš bija palicis notikuma vietā, lai glābtu sava kunga godu, izpelnījās stingru karalienes mātes un prin­ceses rājienu.
   Bez tam nākamajā dienā viņš saņēma divus izaicinājumus no Mort- maru ģimenes locekļiem.
   Nācās iejaukties karalim.
   Šī kļūda atgadījās tāpēc, ka princese negaidīti lika galma dāmām sa­mainīt istabas, un tagad Lavaljērai un Montalē vajadzēja nakšņot savas pavēlnieces kabinetā.
   Pat sarakste kļuva neiespējama: sarakstīties tik barga Argusa acu priekšā, kāda bija princese, nozīmēja pakļaut sevi lielām briesmām.
   Var iedomāties, kā lauvu saniknoja un kaitināja šie kniepadatu dū­rieni.
   Karalis bojāja sev omu, meklēdams dažādus līdzekļus, bet tā kā viņš savus sirds noslēpumumus neuzticēja ne Malikornam, ne d'Artanjanam, tad šos līdzekļus tā arī neizgudroja.
   Malikorns veltīgi pūlējās, laiku pa laikam varonīgi mēģinādams iz­raisīt karaļa atzīšanos.
   Karalis jau sāka piekosties, bet tad kauna vai neuzticības dēļ atkal izspļāva āķi.
   Piemēram, kādu vakaru viņš gāja caur dārzu, skumji vērodams prin­ceses logus. Malikorns, kas kopā ar Manikanu sekoja karalim, paklupa uz kāpnēm, kas gulēja krūmā, un ieteicās savam ceļabiedram:
   —   Vai jūs ievērojāt, ka es tikko paklupu pār trepēm un gandrīz no­kritu?
   —   Nē, — Manikans kā parasti izklaidīgi attrauca, — bet jūs, šķiet, nenokritāt?
   —   Tikai nejaušības dēļ. Trepes tā nedrīkst pamest.
   —   Jā, tā var viegli nolauzt kaklu, sevišķi, ja cilvēks ir izklaidīgs.
   —   Es nedomāju to, bet gan gribēju teikt, ka ir bīstami atstāt trepes zem galma dāmu logiem.
   Ludviķis tikko manāmi sarāvās.
   —   Kāpēc? — Manikans apvaicājās.
   —   Runājiet skaļāk, — Malikorns pačukstēja, iebakstīdams viņam sānos.
   —   Kāpēc? — Manikans pacēla balsi.
   Karalis kļuva uzmanīgs.
   —   Piemēram, šīs trepes ir kādas deviņpadsmit pēdas garas un tieši sniedzas līdz augšējā stāva logiem.
   —   Pajautājiet taču, līdz kādiem logiem, — Malikorns suflēja.
   —   Par kādiem logiem jūs runājat? — Manikans skaļi noprasīja.
   —   Par princeses logiem.
   —   Ā-a!
   —   Protams, es nesaku, ka kāds uzdrošināsies rāpties pie princeses, bet viņas kabinetā aiz šķērssienas guļ divas skaistas meitenes, Lavaljēra un Montalē.
   —   Vai šķērssiena ir plāna? — Manikans vaicāja.
   —   Vai redzat divus spoži apgaismotos logus princeses istabās?
   —   Jā.
   —   Un nākamo logu, kurš nav tik spožs?
   —   Lieliski redzu.
   —   Tas ir galma dāmu logs. Ir karsts; paskatieties, de Lavaljēras jaun­kundze atver logu. Ak, uzņēmīgs mīlētājs viņai varētu daudz ko pateikt, ja zinātu, ka šīs trepes sniedzas līdz logam.
   —   Bet jūs taču sacījāt, ka viņa nav viena, kopā ar viņu ir de Montalē jaunkundze?
   —   No de Montalē jaunkundzes nav jābaidās; tā ir bērnības drau­dzene un bezgalīgi uzticama; visi noslēpumi, ko nedrīkst izpaust, viņā noglabāti kā akā.
   Karalis nepalaida garām ne vārdu no šī dialoga.
   Malikorns pat ievēroja, ka Ludviķis palēnina soli, lai viņš paspētu izteikt līdz galam.
   Nonācis līdz durvīm, viņš visus atlaida, izņemot Malikornu.
   Neviens nebrīnījās; zinādami, ka Ludviķis XIV ir iemīlējies, visi no­lēma, ka viņš sacerēs dzejoļus mēness gaismā.
   Tovakar gan mēness nespīdēja, bet karalim tomēr varēja būt vēlē­šanās dzejot.
   Visi izklīda.
   Tad karalis pievērsās Malikornam, kurš padevīgi gaidīja, kad karalis viņu uzrunās.
   —  Ko jūs tur pļāpājāt par trepēm, Malikorna kungs? — viņš jautāja.
   —   Par trepēm?
   Malikorns pacēla acis pret debesīm, it kā tur būtu meklējami aiz­lidojušie vārdi.
   —  Jā, par deviņpadsmit pēdu augstām trepēm.
   —  Ak jā, atcerējos, valdniek! Es nemaz nebūt atvēris muti, ja zinātu, ka jūsu majestāte var noklausīties manu sarunu ar Manikana kungu.
   —   Kāpēc?
   —   Tāpēc, ka man negribētos, lai nabaga dārznieks, kurš te atstājis trepes, saņemtu rājienu.
   —   Neuztraucieties… Kas tās par trepēm?
   —   Vai jūsu majestāte vēlas tās redzēt?
   —   Jā.
   —   Nekas nav vienkāršāk, tās ir tur, valdniek.
   —   Krūmos?
   —   Jā gan.
   —   Parādiet man.
   Malikorns aizveda karali pie kāpnēm.
   —   Te tās ir, valdniek.
   —   Izvelciet tās no krūma.
   Malikorns izvilka kāpnes uz celiņa.
   Karalis ar soļiem tās izmērīja.
   —   Hm… Jūs sakāt, ka te ir deviņpadsmit pēdu?
   —  Jā, valdniek.
   —   Man šķiet, ka jūs maldāties; tās ir īsākas.
   —   Kad tās ir horizontāli, grūti spriest, valdniek. Pieliksim pie koka vai sienas, tad varēs salīdzināt un vieglāk noteikt garumu.
   —   Vienalga es neticēšu, ka šīs trepes ir deviņpadsmit pēdu garas, Malikorna kungs.
   —   Es zinu, ka jūsu majestātei ir apbrīnojams acumērs, tomēr varētu derēt, ka nekļūdos.
   Karalis papurināja galvu.
   —   Ir kāds labs līdzeklis, kā pārbaudīt manus vārdus, — Malikorns ierosināja.
   —   Kāds?
   —   Valdniek, visi zin, ka pils apakšējais stāvs ir astoņpadsmit pēdu augsts.
   —  Jā, šķiet, ka tā ir.
   —   Tātad, ja piesliesim trepes pie sienas, tad varēsim noteikt to aug­stumu.
   —  Jā, tā gan.
   Malikorns pacēla kāpnes tik viegli kā pūciņu un pielika pie sienas.
   Pavisam nejauši kāpnes izrādījās pie Lavaljēras loga.
   To augšgals atspiedās pret dzegu, tā ka, stāvēdams uz augšājā pa­kāpiena, vidēja auguma cilvēks, tāds kā Ludviķis XIV, viegli varēja sa­runāties ar istabas iemītniekiem, vai drīzāk iemītniecēm.
   Tiklīdz kāpnes bija pieslietas, karalis, neko vairs neteikdams, sāka kāpt augšup. Viņš nebija paguvis pieveikt vēl ne pusi, kad dārzā parādījās šveiciešu patruļa un virzījās tieši uz kāpņu pusi.
   Karalis acumirklī pasteidzās nokāpt un paslēpās krūmos.
   Malikorns saprata, ka viņam sevi jāupurē. Ja viņš sekotu karaļa piemē­ram, patruļa sāktu meklēt un galu galā atrastu karali vai viņu, vai arī abus.
   Būs labāk, ja atradīs tikai viņu.
   Tāpēc Malikorns paslēpās tik nemākulīgi, ka viņu uzreiz notvēra.
   Patruļa viņu arestēja un aizveda uz posteni; tur Malikorns pateica savu vārdu, viņu pazina un atlaida.
   Pa to laiku, lavīdamies no krūma uz krūmu, karalis nokļuva līdz savu apartamentu otrajai ieejai, juzdamies vīlies un apkaunots.
   Balsu trokšņi Lavaljēru un Montalē pievilināja pie loga; arī princese paskatījās ārā un sāka taujāt, kas noticis.
   Malikorns pasauca d'Artanjanu. Kapteinis acumirklī atsteidzās.
   Malikorna paskaidrojumi bija veltīgi, un d'Artanjans veltīgi izlikās, ka tiem tic; abi šie gudrie un izmanīgie cilvēki nespēja iztēlot to par ne­vainīgu piedzīvojumu: Malikorns pavēstīja, ka gribējis iekļūt pie de Mon­talē jaunkundzes, tāpat kā pirms dažām dienām de Sentenjana kungs pūlējās ielauzties de Tonē-Šarantas jaunkundzes istabā.
   Princese palika nepielūdzama: ja Malikorns patiesi gribējis naktī pa kāpnēm iekļūt viņas istabās, lai satiktu Montalē, tad par šo nodomu viņš pelnījis kārtīgu sodu.
   Ja Malikorns nav rīkojies pēc paša gribas, bet kā starpnieks starp Lavaljēru un personu, kuru viņa nevēlējās pieminēt, tad viņa nodarījums ir vēl smagāks, jo to neattaisno pat kaislība.
   Vārdu sakot, princese bija pārskaitusies un panāca, ka Malikornu princis atlaida; savā aklumā viņa nebija ņēmusi vērā, ka viņa ir Montalē un Malikorna rokās, pateicoties nakts vizītei pie de Giša kunga un citām tikpat kutelīgām lietām.
   Satracinātā Montalē gribēja tūlīt pat atriebties, bet Malikorns viņu pārliecināja, ka karaļa atbalsts izpērk jebkuru netaisnību un ir jauki ciest par karali.
   Malikornam bija taisnība. Tāpēc viņš spēja pārliecināt Montalē, kaut arī viņa bija sieviete.
   Pasteigsimies piebilst, ka arī karalis krietni vien palīdzēja viņam no­mierināties.
   Vispirms Malikorns saņēma piecdesmit tūkstošus livru par zaudēto vietu.
   Tad Ludviķis XIV pieņēma viņu savā dienestā, juzdamies ļoti ap­mierināts, ka tā var atriebties princesei par visām nepatikšanām, kas bija jācieš viņam un Lavaljērai.
   Toties Malikorns vairs nevarēja zagt viņam lakatiņus un mērīt kāpņu garumu, un nabaga mīlētājs jutās pavisam bezpalīdzīgs.
   Kamēr Lavaljēra palika Palērojālā, nebija nekādu cerību ar viņu sa­tikties.
   Te nespēja līdzēt nekāda nauda vai balvas.
   Par laimi Malikorns nesnauda.
   Viņam izdevās satikties ar Montalē. Tiesa, arī Montalē darīja visu iespējamo, lai šī tikšanās notiktu.
   —   Ko jūs darāt pie princeses naktī? — Malikorns noprasīja.
   —   Guļu, — meitene atteica.
   —   Kā, jūs guļat?
   —   Protams.
   —   Tas nu gan ir nelāgi! Cik slikti, ka meitene, kuras sirdi nomāc lielas ciešanas, vienkārši guļ!
   —   Kādas ciešanas tad mani nomāc? — Vai tad jūs neesat izmisusi par šķiršanos no manis?
   —   Nemaz. Jūs taču saņēmāt piecdesmit tūkstošus livru un vietu pie karaļa.
   —   Vienalga jūs esat ārkārtīgi nobēdājusies, jo nevarat kā agrāk tik­ties ar mani; bez tam jūs droši vien esat izmisusi, ka es pazaudēju prin­ceses uzticību. Vai tā nav?
   —   O jā, tas tiesa.
   —  Nu, tātad šis ciešanas nejauj jums naktīs gulēt, un jūs ik pa brīdim šņukstat, nopūšaties un skaļi šņaukājaties.
   —   Bet mīļo Malinkorn, princese necieš ne mazāko troksnīti.
   —   To es lieliski zinu! Tāpēc, redzēdama jūsu neremdināmās bēdas, viņa pacentīsies jūs pēc iespējas ātrāk pārcelt citur.
   —   Saprotu.
   —   Tieši tas mums vajadzīgs.
   —   Un kas būs tālāk?
   —   No jums šķirtā Lavaljēra sāks pa naktīm tā stenēt un raudāt, ka princese zaudēs pacietību.
   —   Tad viņu pārcels uz citu istabu.
   —   Jā, bet uz kādu?
   —   Uz kādu? Te nu jūs pazaudējāt ceļu, asprātīgais jaunekli.
   —   Nemaz! Jebkura istaba būs labāka nekā princeses istaba.
   —  Jums taisnība.
   —  Tad šonakt pat sāciet savas Jeremijas raudu dziesmas.
   —   Varat būt mierīgs.
   —   Un pastāstiet Lavaljērai, ko es jums teicu.
   —   Nebaidieties, viņa jau tāpat pietiekoši daudz klusiņām raud.
   —   Tad lai raud skaļi. Tā viņš šķīrās.

   Malikorna ieteikums tika pastāstīts Lavaljērai, kura gan to atzina par nesaprātīgu, bet pēc nelielas pretošanās, ko izraisīja vairāk kautrība nekā vēsums, piekrita tam sekot.
   Divu sieviešu raudas un žēlabas princeses istabās — tā bija ģeniāla Malikorna izdoma.
   Tā kā neticamais izrādās visticamākais, un neiespējamais kļūst par realitāti, tā arī šī „Tūkstoš un vienas nakts" pasaka deva tieši tos re­zultātus, kurus Malikorns paredzēja.
   Vispirms princese aizsūtīja prom Montalē.
   Pēc trim dienām, vai, pareizāk, trim naktīm, viņai sekoja Lavaljēra.
   Viņu pārcēla uz mansarda istabiņu, kura atradās virs galminieku ista­bām.
   Tikai viens stāvs, jeb, pareizāk sakot, grīda, atdalīja galma dāmas no virsniekiem.
   Uz galma dāmu istabām veda īpašas kāpnes, kuras atradās de Na- vaijas kundzes uzraudzībā.
   De Navaijas kundze bija dzirdējusi par viņa majestātes iepriekšējiem uzbrukumiem, tādēļ lielākas drošības labad pavēlēja aizrestot logus un kamīnu atveres.
   Tā de Lavaljēras jaunkundzes gods tika aizsargāts uz to labāko, un viņas istaba sāka līdzināties būrim.
   Kad de Lavaljēras jaunkundze bija savā istabā, — bet tur viņa sēdēja gandrīz vienmēr, jo princese reti izmantoja viņas pakalpojumus kopš tā laika, kad viņa nonāca de Navaijas kundzes uzraudzībā, — viņai palika tikai viena izklaidēšanās: skatīties cauri restēm pa logu. Tā sēdēdama, viņa reiz pretējā logā pamanīja Malikornu.
   Turēdams rokā svērteni, viņš pētīja ēku un rakstīja kaut kādas al­gebras formulas. Malikorns līdzinājās inženierim, kurš ierakumos mērā nocietinājumu leņķi vai cietokšņa sienu augstumu.
   Lavaljēra pazina Malikornu un pamāja viņam.
   Malikorns savukārt atbildēja, zemu paklanīdamies, un pazuda.
   Lavaljēru pārsteidza viņa vēsā izturēšanās, kas nemaz nebija rakstu­rīga Malikornam. Tad viņa atcerējās, ka nabaga jauneklis viņas dēļ zau­dēja vietu, un tātad nevarēja gaidīt, lai viņš izturētos labi pret Luīzi, se­višķi vēl, ja ņem vērā, ka viņa diez vai spēja viņam šo stāvokli atdot.
   Lavaljēra prata piedot pāridarījumus un just līdzi nelaimē.
   Viņa būtu lūgusi padomu Montalē, ja draudzene būtu kopā ar viņu; bet Montalē šeit nebija.
   Tobrīd Montalē rakstīja vēstules.
   Pēkšņi Luīze ieraudzīja, ka no loga, kur tikko bija redzams Mali­korns, tiek izmests kāds priekšmets; tas pārlidoja pāri pagalmam un cauri restēm nokrita uz grīdas.
   Ziņkārības pārņemta, viņa pieliecās un to pacēla. Tā bija spolīte, uz kuras tin zīda diegus: patlaban diegu vietā tai bija aptīts papīrs.
   Lavaljēra to iztaisnoja un izlasīja:
   „Jaunkundz!
   Es ļoti vēlos uzzināt divas lietas.
   Pirmkārt, kāda jūsu istabā ir grīda: koka vai ķieģeļu?
   Otrkārt, kādā attālumā no loga stāv jūsu gulta?
   Atvainojiet par traucējumu un lūdzu atsūtiet atbildi tādā pat veidā, kā saņēmāt manu vēstuli.
   Jums būs grūti iemest spolīti pa manu logu, tādēļ esiet tik laipna un vienkārši nometiet to zemē.
   Galvenais, es lūdzu jūs uzskatīt mani par jūsu padevīgāko kalpu.
   Malikorns.
   Atbildi lūdzu uzrakstiet šai pašā vēstulē."
   —  Nabadziņš, — Lavaljēra iesaucās, — viņš laikam sajucis.
   Viņa līdzjūtīgi paskatījās uz to pusi, kur atradās viņas korespondents, ko varēja saskatīt pretējās istabas pustumsā.
   Malikorns saprata un papurināja galvu, it kā atbildēdams:
   —  Nē, nē, es esmu pie vesela saprāta, nomierinieties.
   Viņa neticīgi pasmaidīja.
   —   Nē, nē, — viņš žestikulēja. — Ar galvu viss kārtībā.
   Malikorns piesita sev pie pieres.
   Pēc tam viņš ar žestiem un mīmiku sāka skubināt: „Rakstiet ātrāk".
   Lavaljēra Malikorna lūgumā nesaskatīja nekā ļauna, pat ja viņš būtu traks. Viņa paņēma zīmuli un uzrakstīja:
   „Koka".
   Tad ar soļiem izmērīja attālumu starp logu un gultu un atkal uz­rakstīja:
   „Desmit soļu".
   To izdarījusi, viņa paskatījās uz Malikornu, kurš viņai palocījās un ar zīmēm parādīja, ka tūlīt nokāps pagalmā.
   Lavaljēra saprata, ka viņš iet pēc spolītes.
   Viņa piegāja pie loga un, kā viņš bija lūdzis, nometa spolīti.
   Tiklīdz spolīte pieskārās zemei, Malikorns to paķēra un aizskrēja uz de Sentenjana istabu.
   De Sentenjans bija izvēlējies vai drīzāk izdiedelējis sev istabu pēc iespējas tuvāk karaļa istabām; viņš līdzinājās augiem, kuri tiecas pēc sau­les stariem, lai uzplauktu visā krāšņumā un nestu augļus.
   Abas viņa istabas atradās tai pašā pils korpusā, kur dzīvoja Ludviķis XIV.
   De Sentenjans lepojās ar šo tuvumu, kas ļāva viņam viegli piekļūt viņa mejestātei un bez tam vairoja iespējas it kā nejauši satikties ar ka­rali.
   Pašlaik viņš bagātīgi iekārtoja savas istabas, cerēdams, ka karalis pa­godinās viņu ar savu apmeklējumu. Iekvēlojies kaislībā pret Lavalajēru, viņa majestāte bija izvēlējies de Sentenjanu par savu uzticības personu un nespēja iztikt bez viņa ne dienu, ne nakti.
   Grāfs tūlīt pat pieņēma Malikornu, jo karalis pret viņu bija labvēlīgs.
   De Sentenjans pavaicāja apmeklētājam, vai viņam nav kādu jaunumu.
   —   Ir, un pie tam lieli, — Malikorns atteica.
   —    Ak tā! — de Sentenjans bija ziņkārīgs kā visi favorīti. Kāds ir jūsu jaunums?
   —   De Lavaljēras jaunkundze pārcelta uz citu istabu.
   —   Kā! — Sentenjans iesaucās, izbolīdams acis.
   —   Jā.
   —   Viņa taču dzīvoja pie princeses?
   —   Tieši tā. Princesei apnika tāda kaimiņiene, un viņa to nomitināja istabā, kas atrodas tieši virs jūsu nākamā dzīvokļa.
   —   Kā virs mana dzīvokļa? — de Sentenjans iekliedzās, ar pirkstu rādīdams uz augšstāvu.
   —   Nē, — Malikorns iebilda, — ne jau šeit, bet tur.
   Viņš norādīja uz pretējo korpusu.
   —   Kāpēc tad jūs sakāt, ka viņas istaba ir virs mana dzīvokļa?
   —   Tāpēc, ka esmu pārliecināts, ka jūsu dzīvoklim jāatrodas zem La­valjēras istabas.
   To izdzirdis, Sentenjans pameta uz nabaga Malikornu tādu pat ska­tienu kā Lavaljēra pirms ceturtdaļstundas. Citiem vārdiem sakot, viņš no­turēja Malikornu par jukušu.
   —    Kungs, — Malikorns viņam teica, — atļaujiet man atbildēt uz jūsu domām.
   —   Ko? Uz manām domām?…
   —   Jā. Man šķiet, jūs īsti nesapratāt, ko es gribēju teikt.
   —   Nesapratu.
   —   Jūs, protams, zināt, ka vienu stāvu zem princeses galma dāmām dzīvo karaļa un prinča galminieki.
   —   Jā, tur dzīvo Manikans, de Vārds un citi.
   —   Iedomājieties, kungs, kāda dīvaina sakritība: divas istabas, kas ie­rādītas de Giša kungam, atrodas tieši zem de Lavaljēras jaunkundzes un de Montalē jaunkundzes istabām.
   —   Nu un tad?
   —   Šīs istabas ir brīvas, tāpēc ka ievainotais de Gišs guļ Fontenblo.
   —   Dieva vārds, es neko nesaprotu!
   —   O, ja man būtu laime saukties par de Sentenjanu, es uzreiz visu saprastu!
   —   Un ko jūs darītu?
   —    Es tūdaļ pārmainītu istabas, kuras jūs te ieņemat, uz de Giša kunga brīvajām istabām.
   —    Kas par iedomām! — de Sentenjans neapmierināti noteica. — Atteikties no karaļa tuvuma, privilēģijas, ko bauda tikai prinči, hercogi un pēri?… Dārgo de Malikorn, atļaujiet man jums teikt, ka jūs esat sajucis.
   —   Kungs, — jauneklis nopietni atbildēja, — jūs pieļāvāt divas kļū­das: pirmkārt, es saucos vienkārši Malikorns, bet, otrkārt, es esmu gluži saprātīgs.
   Izņēmis no kabatas papīru, viņš vēl piebilda:
   —   Paklausieties, un pēc tam izlasiet šo zīmīti.
   —   Klausos, — de Sentenjans atbildēja.
   —   Jūs zināt, ka princese sargā Lavaljēru kā Arguss nimfu !o.
   —   Zinu.
   —  Tāpat jūs zināt, ka karalis veltīgi pūlējies parunāt ar gūstekni, bet ne jums, ne man nav izdevies sagādāt viņam šo laimi.
   —   Jā, jūs par to varētu pastāstīt šādus tādus sīkumus, nabaga Ma­likorn.
   —   Bet kā jums šķiet, ko varētu sagaidīt tas, kurš izdomātu, kā sa­vienot abas mīlošās sirdis?
   —   O, karalis to devīgi apbalvotu.
   —   De Sentenjana kungs!…
   —   Nu?
   —   Vai tad jūs nevēlaties izbaudīt karaļa labvēlību?
   —   Protams, — de Sentenjans atteica, — mana pavēlnieka pateicība par prasmīgu pienākumu izpildi būtu man ļoti dārga.
   —   Tad paskatieties uz šo papīru, grāf.
   —   Kas tas ir? Plāns?
   —   De Giša kunga istabu plāns, kuras droši vien kļūs par jūsu istabām.
   —   O nē, nekad!
   —   Kāpēc?
   —   Tāpēc ka abas manas istabas vēlas iegūt daudzi galminieki, kuriem es tās nekad neatdošu; tām uzglūn de Rokfors, de Lafertē, Danžo.
   —    Tad palieciet sveiks, grāf. Es piedāvāšu savu plānu kādam no šiem kungiem un izskaidrošu ar to saistīto izdevību.
   —  Kāpēc jūs pats neaizņemat šīs istabas? — de Sentenjans neuzticīgi apvaicājās.
   —   Tāpēc, ka viņa majestāte nekad nepagodinās mani ar savu ap­meklējumu, bet pie šiem kungiem ies bez šaubīšanās.
   —   Kā, vai tad karalis apmeklēs šos kungus?
   —   Vai apmeklēs? Ne tikai vienu reizi vien, bet desmitiem reižu! Jūs man vēl jautājat, vai karalis apmeklēs dzīvokli, kas atrodas tik tuvu de Lavaljēras jaunkundzes istabai?
   —   Ir nu gan labs tuvums… Dažādos stāvos.
   Malikorns atritināja spolītei aptīto papīru.
   —    Grāf, pievērsiet lūdzu uzmanību, ka grīda de Lavaljēras jaun­kundzes istabā ir parasts koka parkets.
   —   Nu un tad?
   —    Jūs paaicināsiet galdnieku, viņu atvedīs pie jums ar aizsietām acīm, ieslēgs, un viņš izzāģēs caurumu jūsu istabas griestos, tātad de La­valjēras jaunkundzes istabas grīdā.
   —   Ak Dievs! — de Sentenjanam atausa gaisma. — Tā ir ģeniāla doma!
   —   Varat būt pārliecināts, ka karalim tā šķitīs ļoti vienkārša.
   —   Iemīlējušies par briesmām nedomā.
   —   No kādām briesmām jūs baidāties, grāf?
   —   Tas ir briesmīgi trokšņains darbs, to varēs dzirdēt visā pilī.
   —   Grāf, es jums galvoju, ka galdnieks, ko es atsūtīšu, strādās bez trokšņa. Viņš ar īpašu zāģi izzāģēs sešas pēdas lielu četrstūri tā, ka pat tuvākie kaimiņi neko nedzirdēs.
   —   Ak, dārgo Malikorn, man reibst galva!
   —   Es turpinu, — Malikors mierīgi atteica. — Istabā ar izzāģētajiem griestiem… vai jūs klausāties uzmanīgi?
   —   Jā.
   —   Jūs tur novietosiet trepes, pa kurām de Lavaljēras jaunkundze nokāps pie jums, vai arī karalis uzkāps pie de Lavaljēras jaunkundzes.
   —   Bet trepes kāds var pamanīt.
   —  Nē. Jūs tās aizsegsiet ar šķērssienu un to aplīmēsiet ar tādām pat tapetēm kā pārējās istabas sienas; de Lavaljēras jaunkundzes istabā eju nosegs lūka, kas veidos parketa daļu un atradīsies zem gultas.
   —   Patiešām… — de Sentenjana acis iedegās.
   —   Tagad, grāf, man jums vairs nav jāskaidro, kāpēc karalis bieži apmeklēs istabu, kurā atradīsies šīs kāpnes. Es domāju, ka Danžo kungs pratīs novērtēt manu ideju, kad es viņam to izskaidrošu.
   —   Ak, dārgo Malikorn, — Sentenjans iesaucās, — neaizmirstiet, ka man jūs to atklājāt vispirms, un man pieder pirmtiesības.
   —   Tātad jūs vēlaties, lai priekšroku dodu jums?
   —   Vēlos? Un kā vēl!
   —   Lieta tā, de Sentenjana kungs, ka tā es jums vispirms nodrošinu ordeņa lenti, bet varbūt pat tīri labu hercogisti.
   —   Katrā gadījumā tas būs labs iemesls pierādīt karalim, ka viņš ne velti reizēm sauc mani par savu draugu, — de Sentenjans atteica, aiz labpatikas pietvīcis, — un par šo iemeslu, mans dārgais Malikorn, man būs jāpateicas jums.
   —  Vai jūs nebūsiet aizmāršīgs? — Malikorns smaidīdams apvaicājās.
   —   Kā gan kaut ko tādu var aizmirst!
   —   Grāf, man nav gods būt karaļa draugam, es esmu vienkārši viņa kalps.
   —   Ja jums šķiet, ka uz tām trepēm es atradīšu zilo lenti, tad es domāju, ka tur būs arī jūsu muižnieka patents.
   Malikorns palocījās.
   —  Tagad atliek tikai sākt pārcelšanos, — de Sentenjans noteica.
   —   Nedomāju, ka karalis iebildīs. Palūdziet viņam atļauju.
   —   Tūlīt steigšos pie viņa.
   —   Bet es iešu pie galdnieka.
   —   Kad viņš ieradīsies pie manis?
   —   Šovakar.
   —   Neaizmirstiet par piesardzību.
   —   Es viņu atvedīšu ar aizsietām acīm.
   —   Es jums iedošu vienu no savām karietēm.
   —   Bez ģerboņa.
   —   Vienu sulaini arī. Protams, bez livrejas.
   —   Loti labi, grāf.
   —   Bet Lavaljēra?
   —   Kas jūs satrauc?
   —   Ko viņa teiks, ieraudzījusi, ko mēs darām?
   —   Varu jums galvot, ka tas viņu izklaidēs.
   —   Un kā vēl!
   —Es pat esmu pārliecināts, ka viņa aiz ziņkārības pati nokāps lejā, pat ja karalim nebūs drosmes uzkāpt pie viņas.
   —  Cerēsim, — Sentenjans sacīja.
   —  Jā, cerēsim, — Malikorns atkārtoja.
   —  Tātad es eju pie karaļa.
   —   Un pareizi darāt.
   —  Cikos atnāks galdnieks?
   —  Astoņos.
   —   Kā jūs domājat, cik ilgi viņš strādās?
   —  Ko tad jūs gribējāt? Ja gribi atvērt paradīzes durvis, tad vispirms tām jābūt pieklājīgā izskatā.
   —  Jums taisnība. Uz drīzu redzēšanos, dārgo Malikorn.

   Sajūsmināts par tikko dzirdēto un nākotnes perspektīvu apburts, de Sentenjans devās uz de Giša istabām.
   Pirms ceturtdaļstundas grāfs nebūtu atdevis savas istabas pat par mil­jonu, bet tagad, ja vajadzētu, viņš pats būtu gatavs to maksāt par ie­kārotajām istabām.
   Taču viņam neviens tādas prasības neizvirzīja. De Giša kungs nemaz vēl nezināja, kuras telpas viņam ierādītas, un bez tam bija tik slims, ka pārcelšanās viņu nemaz neinteresēja.
   Tāpēc de Sentenjans bez kādam grūtībām dabūja de Giša istabas, bet savas atdeva Danžo kungam, kurš grāfa pārvaldniekam piemaksāja seštūkstoš livru un uzskatīja, ka noslēdzis varen izdevīgu darījumu.
   Danžo istabas palika de Gišam.
   Grūti gan bija teikt, vai de Gišs tajās kādreiz dzīvos pat pēc visām šīm pārmaiņām.
   Danžo kungs jutās tik sajūsmināts, ka viņam nenāca ne prātā turēt aizdomās de Sentenjanu par kaut kādiem savtīgiem nolūkiem.
   Stundu pēc lēmuma pieņemšanas Sentenjans jau bija abu istabu saimnieks. Vēl desmit minūtes vēlāk Malikorns iegāja pie viņa kopā ar tapsētāju.
   Pa to laiku karalis ne reizi vien taujāja pēc de Sentenjana, bet viņa istabās sūtņi atrada tikai Danžo, kurš viņus sūtīja tālāk uz Giša ista­bām.
   Tas radīja aizkavēšanos, un karalis jau kļuva nepacietīgs, kad, pa­visam aizelsies, Sentenjans atsteidzās pie sava pavēlnieka.
   —   Tātad arī tu mani pamet, — Ludviķis XIV noteica žēlā balsī, kādā droši vien pirms astoņpadsmit gadsimtiem Cēzars bija teicis: „Un arī tu, Brut!"*
   —   Valdniek, — Sentenjans taisnojās, — es neesmu pametis jūsu ma­jestāti, bet es patlaban biju aizņemts ar pārcelšanos.
   —   Kādu pārcelšanos? Man likās, ka tu pārcēlies jau pirms trim die­nām.
   —  Jā, valdniek. Man tomēr šeit bija neērti, un es pārceļos uz pretējo
   ēku.
   —   Tad jau man bija taisnība, tu mani pemet! — karalis iekliedzās. — Tas ir par daudz! Tiklīdz es aizrāvos ar sievieti, visa mana ģimene ap­vienojās, lai izrautu to no manām rokām. Man bija draugs, kam es uz­ticēju savas bēdas un kurš man palīdzēja tās pārciest, — un, lūk, šis draugs noguris no manām žēlabām un pamet mani, pat nepalūdzis at­ļauju!
   Kajs Jūlijs Cēzars (100-44g. p.m.ē.) — romiešu karavadonis, rakstnieks, valsts darbinieks. No 45.g. diktators. Sazvērnieki, aristokrātiskās republikas piekritēji viņu nogalināja senātā. Marks Jūnijs Bruts (85-42g. p.m.ē.) — Cēzara draugs, vēlāk pie­dalījies sazvērestībā pret diktatoru. Frāzi „Un arī tu, Brut!" Cē­zars izteica, kad ieraudzīja savu slepkavu vidū Brutu.
   Dc Sentenjans iesmējās.
   Karalis apjauta, ka tik negodbijīga izturēšanās slēpj kādu noslēpu­mu.
   —   Kas tad noticis? — Ludviķis XIV bija ieinteresēts.
   —   Valdniek, draugs, par kuru karalis tik slikti izsakās, vēlas pamē­ģināt atdot savam pavēlniekam zaudēto laimi.
   —    Tu sagādāsi man iespēju redzēt Lavaljēru? — Ludviķis XIV strauji ievaicājās.
   —   Valdniek, droši es to vēl nevaru apgalvot, bet…
   —   Bet?…
   —   Bet es ceru.
   —   Kā? Kādā veidā? De Sentenjan, pasaki man. Es gribu zināt, kāds ir tavs viltīgais plāns. Es tev ļoti gribu palīdzēt ar visu varu, kāda man ir.
   —   Valdniek, — dc Sentenjans atteica, — es pats vēl īsti nezinu, kā rīkošos, bet man ir pamats domāt, ka rīt…
   —   Tu teici rīt?
   —   Jā, valdniek.
   —   Kāda laime! Bet kāpēc tu pārcelies?
   —   Lai labāk pakalpotu jūsu majestātei.
   —   Kā tad ar to tu varēsi man labāk pakalpot?
   —   Vai jus, jūsu maicstāte, zināt, kur atrodas grāfam de Gišam ierā­dītās istabas?
   —   Jā.
   —   Tādā gadījumā jūs zināt, kurp es pārceļos.
   —   Tagad zinu, bet vienalga neko nesaprotu.
   —  Kā, valdniek! Vai tad jūs nezināt, ka virs šīm telpām atrodas divas istabas?
   —   Kādas?
   —   Vienā dzīvo de Montalē, bet otrā…
   —   Otrā de Lavaljēra, vai ne?
   —   Tieši tā, valdniek.
   —   Tagad es beidzot sapratu! Tā ir laimīga doma, de Sentenjan. To var iedomāties tikai draugs un dzejnieks; ļaudams man tuvināties viņai, kad visa pasaule grib mūs izšķirt, tu izdari manā labā vairāk nekā Pilāds Orestam vai Patrokls Ahillejam.*
   —Valdniek, — de Sentenjans smaidīdams teica, — ja jūs būtu no­klausījies manu plānu līdz beigām, šaubos, vai tad jūs apveltītu mani ar tik krāšņiem salīdzinājumiem. Ak, valdniek, esmu pārliecināts, ka daudzie galma puritāņi nešaubīdamies novērtēs mani ne visai glaimojoši, kad uz­zinās, ko es vēlos darīt majestātes labā.
   —De Sentenjan, es vai mirstu no nepacietības; es tvīkstu ilgās; es neizturēšu līdz rītdienai… Rīt! Līdz rītdienai ir vesela mūžība.
   —   Valdniek, ja vēlaties, varat izklaidēties pastaigā.
   — Varbūt kopā ar tevi; mēs parunāsim par taviem plāniem un par viņu.
   —   Nē, valdniek, es palikšu mājā.
   —   Ar ko tad lai pastaigājos?
   —   Ar dāmām.
   —   Nekādā ziņā!
   —   Valdniek, tā vajag.
   — Nē, nē un tūkstoškārt nē! Es pārcietīšu drausmīgās mokas at­rasties pāris soļu attālumā no viņas, redzēt viņu, pieskarties viņas kleitai un nepārmīt ne vārdu. Nē, es atsakos no šīm mokām, kuras tu uzskati par laimi, bet kuras patiesībā ir spīdzināšana, kas dedzina manas acis un salauž sirdi; redzēt "viņu citu klātbūtnē un nedrīkstēt atklāt, ka es viņu mīlu, kaut gan visa mana būtne ir mīlestības pārņemta un pauž šo mī­lestību visiem. Nē, es esmu devis sev vārdu nekad vairs to nedarīt, un es to turēšu.
   —   Valdniek, uzklausiet mani.
   —   Neko negribu dzirdēt, de Sentenjan.
   Orests — grieķu eposa varonis; viņš nogalināja māti, atriebdamies par sava tēva Agamemnona noslepkavošanu. Pilāds — Oresta līdz­gaitnieks, nešķirams draugs, kas nekad nepameta viņu briesmās. Orests un Pilāds kļuva par apzīmējumu nešķiramiem draugiem. Cieša draudzība saistīja arī „īliādas" varoņus Ahilleju un Patroklu. Pēc tam, kad Patrokls krita no Hektora rokas, Ahillejs atrieba drauga nāvi. Viņš izsauca Hektoru uz divkauju un nogalināja.
   —   Tad es turpinu. Valdniek, vajag, — saprotiet, nepieciešams, lai princese un viņas galma dāmas pāris stundas nebūtu pilī.
   —   Tu mani esi iedzinis strupceļā, de Sentenjan.
   —   Man ir smagi, ka jāpavēl savam karalim, bet pašreizējos apstākļos es to daru, valdniek. Man nepieciešams, lai notiktu medības vai pastaiga.
   —   Bet tādu pastaigu vai medības visi uztvers kā dīvainu iegribu! Ja es izrādīši savu nepacietību, tad viss galms redzēs, ka mana sirds vairs nepieder man. Jau tagad runā, ka es sapņoju valdīt pār pasauli, bet vis­pirms man vajadzētu valdīt pār sevi!
   —   Valdniek, tie, kas runā, ir nekautri pārdrošnieki. Lai kas arī viņi būtu, es vairs neteikšu ne vārda, ja jau jūsu majestāte labāk klausās viņos. Tad rītdiena attālināsies uz nenoteiktu laiku.
   —    De Sentenjan, es šovakar aizbraukšu… Es braukšu nakšņot uz Senžermēnu ar lāpām; rīt es tur pabrokastošu un atgriezīšos Parīzē trijos. Vai tas tevi apmierina?
   —   Pilnīgi.
   —   Tad es dodos prom astoņos.
   —   Jūsu majestāte precīzi uzminēja laiku.
   —   Vai tu man vairs neko nevēlies teikt?
   —   Nevis negribu, bet nevaru. Izdoma ir vērtīga, valdniek, un tomēr pasaulē ir tik daudz nejaušību, ka parasti es tām cenšos ierādīt pēc ie­spējas mazāku vietu pārliecībā, ka tās parūpēsies par sevi arī bez manas palīdzības.
   —   Labi, es tev uzticos.
   —   Jūs rīkojaties ļoti saprātīgi.
   Tā uzmundrināts, karalis devās tieši pie princeses un pavēstīja viņai par gaidāmo braucienu.
   Princese tūlīt pat saskatīja šajā iedomā karaļa mēģinājumu parunāties ar Lavaljēru vai nu kaut kur pa ceļam tumsas aizsegā, vai arī kādā citā vietā; tomēr viņa nebilda ne vārda par savām aizdomām un ar smaidu pieņēma uzaicinājumu.
   Viņa skaļi pavēlēja galma dāmām posties, nolēmusi vakarā darīt visu iespējamo, lai izjauktu viņa majestātes mīlas intrigas.
   Izteicis savu pavēli, nabaga mīlētājs aizgāja, domādams, ka de La­valjēras jaunkundze piedalīsies braucienā, bet princese, palikusi viena, norīkoja:
   —    Šodien man pietiks ar divām galma dāmām: de Tonē-Šarantas jaunkundzi un Montalē jaunkundzi.
   Lavaljēra jau paredzēja triecienu un bija tam sagatavojusies; vajā­šanas bija norūdījušas viņas raksturu. Viņa nesagādāja priencesei prieku redzēt viņas sejā bēdas un samulsumu.
   Tāpēc ar enerģisku smaidu viņa tikai pateica:
   —   Tātad, jūs augstība, šodien es esmu brīva?
   —   Jā, protams.
   —   Es to izmantošu, lai pastradātu pie izšuvuma, kam jūsu augstība pievērsa uzmanību un ko es pagodinos jau iepriekš jums uzdāvināt.
   Godbijīgi palocījusies, Lavaljēra aizgāja.
   Viņai sekoja Montalē un Tonē-Šranta.
   Baumas par pastaigu acumirklī izplatījās pa visu pili. Pēc desmit mi­nūtēm Malikorns jau zināja par princeses lēmumu; viņš steidzīgi pabāza zem Montalē durvīm zīmīti, kurā bija rakstīts:
   «Nepieciešams, lai L. pavadītu nakti pie princeses."
   Montalē vispirms sadedzināja papīriņu, kā bija norunāts, un pēc tam sāka domāt.
   Viņa bija apķērīga un ātri vien izgudroja plānu.
   Kad pienāca laiks iet pie princeses, tas ir, piecos, viņa skriešus devās pāri pļaviņai, bet, nonākusi kādu desmit soļu attālumā no virsnieku gru­piņas, pēkšņi iekliedzās un graciozi nokrita uz viena ceļgala, tad piecēlās un pieklibodama turpināja ceļu.
   Jaunekļi pieskrēja, lai viņu atbalstītu. Montalē bija izmežģījusi kāju.
   Uzticīga savam pienākumam, viņa tomēr nolēma iet pie princeses.
   —    Kas jums kaiš? Kāpēc jūs klibojat? — princese noprasīja. — Es jūs noturēju par Lavaljēru.
   Montalē pastāstīja, kā, pateicoties savai centībai, izmežģījusi kāju.
   Princese izteica nožēlu un gribēja tūlīt pat sūtīt pēc ķirurga.
   Montalē viņai apgalvoja, ka izmežģījums nav bīstams.
   —   Jūsu augstība, mani apbēdina tikai tas, ka es šovakar nevarēšu pildīt savus pienākumus. Es ļoti vēlējos palūgt de Lavaljēras jaunkundzi aizvietot mani pie jūsu augstības.
   Henriete sarauca uzacis.
   —   Tomēr es to nelūdzu, — Montalē turpināja.
   —   Kāpēc? — vaicāja princese.
   —   Nabaga Lavaljēra tik ļoti priecājās, ka visu vakaru un nakti viņa būs brīva. Man nepietika drosmes lūgt viņu mani aizvietot.
   —   Ko? Vai viņa patiešām priecājās? — Montalē vārdi princesi pār­steidza.
   —   Ārkārtīgi: viņai pārgāja visas skumjas, un viņa pat sāka dziedāt. Jūsu augstība jau zina, ka Lavaljēra ienīst lielu sabiedrību, jo viņa vēl palikusi mazliet mežonīga.
   „Nē, — princese nodomāja, — šī jautrība man šķiet nedabiska!"
   —   Viņa savā istabā jau visu sagatavojusi, lai viena pati paēstu pus­dienas un varētu ķerties pie vienas no savām iemīļotajām grāmatām. Jūsu augstībai vēl ir sešas citas galma dāmas, un ikviena jutīsies laimīga pava­dīt jūsu augstību. Tāpēc arī es nelūdzu de Lavaljēras jaunkundzi.
   Princese cieta klusu.
   —   Vai tad man nebija taisnība? — Montalē turpināja, mazliet pār­steigta, ka viņas kara viltībai ir tik nelieli panākumi. Meitene tā bija cerējusi uz tiem, ka nebija izdomājusi neko rezervei. — Vai princese tā nedomā?
   Princesei pazibēja doma, ka naktī karalis var pamest Senžermēnu un, tā kā no Parīzes līdz Senžermēnai bija tikai četrarpus ljē, tad stundas laikā viņš var atgriezties Parīzē.
   —   Vai Lavaljēra vismaz jums piedāvāja savu palīdzību, kad uzzināja, ka kritāt?
   —   Viņa vēl nezina par manu nelaimi, bet arī tad, ja uzzinās, es viņai nelūgšu neko tādu, kas varētu izjaukt viņas plānus. Man šķiet, ka šovakar viņa grib izklaidēties nelaiķa karaļa gaumē, kurš mēdza teikt de Senmara kungam: — „Pagarlaikosimies nu, de Senmara kungs, labi pagarlaikosi- mies."
   Princese bija pārliecināta, ka Lavaljēras vientulības alkas slēpj kādu mīlestības intrigu. Tā droši vien būs Ludviķa ierašanās naktī. Vairs nebija nekādu šaubu: Lavaljēra bija brīdināta, ka viņš atgriezīsies, tāpēc arī prie­cājās.
   Protams, tas bija jau iepriekš izplānots.
   „Es neļaušu viņiem sevi apmuļķot", — princese pie sevis apņēmās.
   Viņa pieņēma lēmumu.
   —     De Montalē jaunkundz, — viņa sacīja, — lūdzu pasakiet savai draudzenei de Lavaljēras jaunkundzei, ka es esmu izmisumā, jo man jāiz­jauc viņas plāni; tā vietā, lai garlaikotos vienatnē, kā gribēja, viņa dosies uz Senžermēnu, garlaikoties kopā ar mums.
   —    Nabaga Lavaljēra! — Montalē balsi skanēja skumjas, bet sirdi prieks. — Vai jūsu augstība nevarētu…
   —    Diezgan, — princese viņu pārtrauca, — es tā vēlos. De Lavaljēras jaunkundzes sabiedrību es vērtēju augstāk nekā citas galma dāmas. Ejiet, atsūtiet man viņu un ārstējiet savu kāju.
   Montalē nelika princesei atkārtot pavēli. Viņa atgriezās savā istabā, uzrakstīja atbildi Malikornam un pabāza zem paklāja.
   Zīmītē bija tikai viens vārds: „Brauks". Lakoniskāk nevarētu izteikties pat spartiete.
   „Pa ceļam es viņu novērošu, — princese domāja. — Nakti viņa gulēs manā istabā. Karalim jābūt pārmērīgi veiklam, ja viņam izdosies pārmīt kaut vārdu ar de Lavaljēras jaunkundzi."
   Luīze uzņēma pavēli braukt tikpat lēnprātīgi un padevīgi kā pirms tam rīkojumu palikt.
   Sirds dziļumos viņa ļoti priecājās un nodomaja, ka princeses lēmuma maiņa ir mierinājums, kas sūtīts no debesīm.
   Būdama ne tik attapīga kā Montalē, viņa visu izskaidroja ar nejau­šību.
   Kad visi galminieki bija aizbraukuši uz Senžermēnu, izņemot slimos, tos, kas bija krituši nežēlastībā vai izmežģījuši kājas, Malikorns de Sen­tenjana karietē atveda savu galdnieku un ieveda istabā, kas atradās zem Lavaljēras istabas.
   Devīgā atalgojuma vilināts, galdnieks tūlīt pat ķērās pie darba.
   No galma meistariem bija paņemti vislabākie instrumenti, starp tiem arī zāģis ar tik asiem zobiem, ka ar to varēja pārzāģēt ūdenī guļošus ozola bluķus, kas bija cieti kā dzelzs. Tāpēc darbs veicās ātri, un drīz vien četrstūrains griestu gabals starp divām sijām nokrita tieši rokās de Sentenjanam, Malikornam, galdniekam un vienam sevišķi uzticamam su­lainim, kas bija nācis pasaulē, lai visu redzētu un dzirdētu, bet neko nespētu izteikt.
   Pēc Malikorna jaunā plāna caurums tika izzāģēts stūri. Lūk, kāpēc.
   Lavaljēras istabā nebija ģērbtuves, un torlt Luīze palūdza lielus aiz­slietņus, kas varētu aizstāt šķērssienu. Viņas lūgums tika izpildīts.
   Aizslietņi ļoti labi aizsedza caurumu grīdā, kuru bez tam meistarīgi nomaskēja arī galdnieks.
   Pēc tam, kad bija izzāģēts caurums, galdnieks uzrāpās Lavaljēras ista­bā un no parketa gabaliņiem izgatavoja lūku, ko nepamanītu pat pie­redzējusi acs.
   Malikorns bija visu paredzējis. Lūkai pielika rokturi un divus šar- nīrus. Rūpīgais Malikorns par diviem tūkstošiem livru nopirka arī nelielas vītņu kāpnes.
   Kāpnes izrādījās mazliet par garām, bet galdnieks nozāģēja dažus pakāpienus, un tad tās bija pašā laikā.
   Kaut gan kāpnēm bija jāiztur karaliska nasta, tās pie sienas piestip­rināja tikai ar divām skrūvēm. Tieši tāpat tās turējās pie grīdas.
   Āmuriem apakšā palika spilventiņus; zāģa zobi bija kārtīgi ie eļļoti, bet rokturis aptīts ar vilnas audumu. Bez tam pašus trokšņainākos darbus paveica nakti un agri no rīta, tas ir, Lavaljēras un princeses prombūtnes laikā.
   Kad ap diviem dienā galms atgriezās Palērojālā un Lavaljēra uzkāpa savā istabā, viss bija kārtībā; neviena skaidiņa vai gruzītis nerādīja, kas te nupat darīts.
   Sentenjans tā centās sava karaļa labā, ka savainoja pirkstus, pārplēsa kreklu un izlēja milzum daudz sviedru. Viņa delnas bija pārklātas ar tulznām: kamēr ritēja darbi, viņš visu laiku turēja trepes. Turklāt viņš pašrocīgi vienu pēc otra atnesa piecus kāpņu posmus, katru divus pakā­pienus lielu.
   Vārdu sakot, ja karalis būtu varējis redzēt grāfa dedzīgo darbošanos, viņš būtu tam pateicīgs uz mūžīgiem laikiem.
   Kā jau Malikorns ļoti precīzi bija paredzējis, galdnieks pabeidza dar­bu divdesmit četru stundu laikā. Viņš saņēma astoņpadsmit luidorus un bija sajūsmā, jo parasti tādu naudu varēja nopelnīt pusgadā.
   Neviens pat nenojauta, kas noticis de Lavaljēras jaunkundzes istabā.
   Nākamās dienas vakarā, kad Lavaljēra tikko bija atgriezusies savā istabā, stūrī atskanēja brīkšķis.
   Viņa pārsteigta paskatījās uz to pusi, no kuras atskanēja troksnis. Brīkšķis atkārtojās vēlreiz.
   —   Kas tur ir? — viņa pārbijusies izdvesa.
   —   Es! — atbildēja pazīstamā karaļa balss.
   —   Jūs!… Jūs!… — Luīze iekliedzās, domādama, ka redz sapni. — Bet kur jūs esat?… Kur jūs esat, valdniek?
   —  Šeit, — karalis atbildēja, atbīdīdams aizslietni un parādīdamies kā rēgs istabas kaktā.
   Lavaljēra iekliedzās un drebēdama atkrita krēslā.

   Luīze ātri atguvās no izbija. Karalis izturējās tik godbijīgi, ka viņa atguva mieru, ko viņa parādīšanās bija iztraucējusi. Redzēdams, ka mei­tene brīnās, kā viņš šeit iekļuvis, Ludviķis viņai sīki izskaidroja kāpņu iekārtošanu un visādi centās viņu pārliecināt, ka viņš nav nekāds spoks.
   —   Ak, valdniek, — Luīze, apburoši pasmaidīdama un papurinādama zeltaino galviņu, viņam teica, — es pastāvīgi domāju par jums; nav tāda brīža, kad nabaga meitene, kuras noslēpumu jūs noklausījāties Fontenblo un kuru neatlaidāt uz klosteri, nedomātu par jums.
   —   Luīze, es esmu sajūsmā!
   Lavaljēra skumji pasmaidīja un turpināja:
   —   Bet, ak vai, valdniek, jūsu asprātīgā izdoma mums nevar dot ne­kādu labumu.
   —   Kāpēc?
   —    Tāpēc, ka šī istaba nepasargā no nejaušiem princeses apmeklē­jumiem; dienā te ik pa brīdim ienāk manas draudzenes; ja es ieslēgšos, tad nodošu sevi; tas būtu tāpat, kā uzrakstīt uz durvīm: „Nenāciet, te ir karalis". Šo pašu brīdi var atvērties durvis, un jūsu majestāti ieraudzīs šeit kopā ar mani.
   —   Tad mani droši vien noturēs par spoku, — karalis smiedamies noteica. — Neviens nesapratīs, kā es te nokļuvu. Tikai spoki var iet cauri sienām un griestiem.
   —   Ak vai, valdniek, var iznākt liels skandāls! Nabaga galma dāmas jau tā tenkotāji nesaudzē, bet kaut kas tāds vēl nav dzirdēts.
   —   Un kādi no visa tā ir jūsu secinājumi, dārgā Luīze?… Pasakiet, es vēlos zināt.
   —   Nepieciešams, — piedodiet, ja es runāšu cietsirdīgi…
   Ludviķis pasmaidīja.
   —   Es klausos.
   —   Nepieciešams, lai jūsu majestāte iznīcinātu kāpnes un visas šīs ie­rīces; valdniek, apdomājiet, ja jūs te ieraudzīs, būs tik lielas nepatikšanas, ka viss mūsu tikšanās prieks tiks sabojāts.
   —   Dārgā Luīze, — karalis maigi atbildēja, — arī bez kāpņu iznīci­nāšanas var izdomāt, kā izvairīties no šīm nepatikšanām.
   —   Vai tad ir vēl kāda iespēja?
   —  Jā. Luīze, es mīlu jūs vairāk nekā jūs mani, jo mana izdoma snie­dzas tālāk.
   Meitene paskatījās uz iemīļoto. Ludviķis pastiepa roku, un viņa to maigi paspieda.
   —   Jūs teicāt, — karalis turpināja, — katrs, kas vien vēlas, var te ienākt un ieraudzīt mūs kopā?
   —  Jā, valdniek. Arī pašlaik, kad mēs sarunājamies, es visa trīcu.
   —   Piekrītu; bet mūs neieraudzīs, ja jūs pa šīm trepēm nokāpsiet uz apakšējo istabu.
   —   Ko jūs runājat, valdniek? — izbiedētā Lavaljēra iesaucās.
   —   Jūs mani īsti nesaprotat, Luīze, ja uzreiz sākat dusmoties; bet vai jūs zināt, kam pieder apakšējās istabas?
   —   Grāfam de Gišam.
   —   Nē. De Sentenjana kungam.
   —   Patiešām? — Luīze iesaucās.
   Šis vārds, kas tik priecīgi izlauzās meitenei no sirds dziļumiem, sa­jūsmināja karali kā zibenīga salda nākotnes jausma.
   —   Jā, de Sentenjanam, mūsu draugam.
   —   Bet, valdniek, es nevaru arī kavēties pie de Sentenjana kunga, — Lavaljēra iebilda.
   —   Kāpēc gan nevarat, Luīze?
   —   Tas nav iespējams, nē, nē!
   —   Man liekas, ka karaļa apsardzībā viss ir iespējams.
   —    Karaja apsardzībā? — viņa pārprasīja, ar mīlestību skatīdamās Ludviķa acīs.
   —  Jūs taču ticat manam vārdam?
   —  Kad jūs neesat klāt, ticu, valdniek; bet, kad jūs esat kopā ar mani, kad es dzirdu jūsu balsi un redzu jūs, es vairs nekam neticu.
   —   Ak Dievs, kas tad var jūs pārliecināt?
   —   Es zinu, ka par karali tā šaubīties nedrīkst, bet man jūs neesat karalis.
   —   Paldies Dievam, es tā ceru! — Paklausieties, ko es izdomāju: vai jūs apmierinās trešās personas klātbūtne?
   —   De Sentenjana kunga klātbūtne? Jā.
   —   Nudien, Luīze, jūsu neuzticīgums mani aizvaino.
   Lavaljēra neko neatbildēja, bet tikai paskatījās uz Ludviķi ar skaidru skatienu, kas iespiedās pašos sirds dziļumos, un klusi noteica:
   —   Ak, es jums neticu. Ne jau mani jūs turat aizdomās.
   —   Labi, es piekrītu, — karalis nopūzdamies sacīja. — Es apsolu, ka de Sentenjana kungs, kuram tiks dota laimīgā privilēģija jūs nomierināt, vienmēr būs klāt mūsu tikšanās reizēs.
   —   Vai tas ir tiesa, valdniek?
   —   Muižnieka goda vārds! Bet jūs?…
   —   Pagaidiet, tas vēl nav viss.
   —   Vēl kaut kas, Luīze?
   —   O, protams.
   —   Mazliet pacietības, jo mēs vēl neesam galā, valdniek.
   —   Labi. Caururbiet manu sirdi līdz galam.
   —    Saprotiet, valdniek, pat de Sentenjana klātbūtnē mūsu tikšanās reizēm jābūt kādam saprātīgam iemeslam.
   —   Saprātīgam iemeslam? — karalis maigi pārmeta.
   —   Protams. Izdomājiet kaut ko, valdniek.
   —   Jūs esat neparasti tālredzīga; es ļoti vēlētos šai ziņā jums līdzi­nāties. Mums būs saprātīgs iegansts, un es jau to esmu izdomājis.
   —   Tātad? — Luīze smaidīdama teica.
   —   Tātad rīt, ja jums tā labpatīk…
   —   Rīt?
   —  Jūs gribat teikt, ka rīt būs par vēlu? — karalis iesaucās, ar abām rokām spiezdams meitenes karsto plaukstu.
   Tobrīd gaitenī atskanēja soļi.
   —   Valdniek, kāds nāk šurp! — Lavaljēra izmisīgi čukstēja. — Dzir­diet? Valdniek, lūdzu, bēdziet!
   Ar vienu lēcienu karalis pazuda aiz aizslietņa.
   Viņš bija laikā paslēpies. Tiklīdz Ludviķis pacēla lūku, durvju rokturis noliecās, un uz sliekšņa parādījās Montalē.
   Viņa, protams, ienāca vienkārši, bez kādām ceremonijām.
   Viltīgā Montalē saprata, ka izrādītu Lavaljērai aizvainojošu neticību, ja klauvētu pie durvīm, nevis uzreiz vērtu vaļā. Tā nu viņa ienāca un, pamanījusi, ka divi krēsli stāv aizdomīgi tuvu viens otram, ņēmās cītīgi taisīt ciet durvis, kas pēkšņi bija kļuvušas nepaklausīgas. Pa to laiku ka­ralis paguva aizvērt lūku un nokāpt lejā pie Sentenjana.
   Tikko saklausāms klaudziens galma dāmai pavēstīja, ka karalis ir aiz­gājis. Viņa beidzot tika galā ar durvīm un piegāja pie Lavaljēras.
   —   Luīze, parunāsimies nopietni, — viņa aicināja.
   Vēl joprojām stipri satrauktā Luīze ar šausmām izdzirdēja vārdu ,no­pietni", ko Montalē īpaši uzsvēra.
   —  Mans Dievs, dārgā Ora! — viņa izdvesa. — Vai kaut kas noticis?
   —   Mīļā, princese visu nojauš.
   —   Ko tad?
   —    Vai starp mums vajadzīgi sīki paskaidrojumi? Vai tu mani ne­saproti no pusvārda? Tu, protams, esi ievērojusi, ka pēdējā laikā princese bieži maina lēmumus: vispirms turēja tevi savā tuvumā, tad atgrūda, tad atkal tuvināja.
   —   Patiešām dīvaini. Es jau esmu pie tā pieradusi.
   —   Pagaidi, tas vēl nav viss. Tu taču vakar ievēroji, ka sākumā prin­cese nepieņēma tevi savā svītā, bet pēc tam lika braukt kopā ar viņu.
   —   Kā tad lai neievēroju!
   —   Tad, lūk, man šķiet, ka tagad princese ieguvusi pietiekoši daudz ziņu, jo iet taisni uz mērķi. Francijā viņa nespēja atrast neko, kas spētu stāties ceļā straumei, kura sagrauj visus šķēršļus… tu saproti, par kādu straumi es runāju?
   Lavaljēra aizsedza ar rokām seju.
   —   Es runāju par to straumi, — Montalē nežēlīgi turpināja, — kura sagrāva Šaijo karmelītu klostera durvis un sagrāva visus galma aizsprie­dumus gan Fontenblo, gan Parīzē.
   —   Vai manu dieniņ! — Lavaljēra čukstēja, joprojām aizsegusi seju, un pa viņas pirkstu starpām ritēja asaras.
   —   Neskumsti, tu vēl nezini ne pusi no draudošajām nepatikšanām.
   —   Ak Dievs! — Luīze satraukti iekliedzās. — Kas tad vēl?
   —    Lūk, kas: veltīgi griezusies pie abām karalienēm, prinča un visa galma un neatradusi Francijā palīdzību, princese atcerējās kādu, kam ir tiesības uz tevi.
   Lavaljēra kļuva bāla kā nāve.
   —   Šis cilvēks, — Montalē turpināja, — patlaban nav Parīzē.
   —   Mans Dievs! — Luīze čukstēja.
   —   Ja es nemaldos, tad šī persona atrodas Anglijā.
   —   Jā, jā, — galīgi satriekta, Lavaljēra nopūtās
   —   Un šī persona atrodas karaļa Kārļa II galmā?
   —  Jā.
   —   Nu, un šovakar no princeses kabineta tika nosūtīta vēstule uz Sent- džeimsas pili, un kurjers saņēma pavēli bez apstāšanās auļot uz karaļa rezidenci Hemptonkortu, kas atrodas divpadsmit jūdzes no Londonas.
   —   Nu?
   —   Tā ka princese raksta uz Londonu regulāri divreiz mēnesī un pa­rasto kurjeru viņa aizsūtīja tikai pirms trim dienām, tad es domāju, ka ķerties pie spalvas viņu varēja pamudināt tikai kaut kas sevišķi svarīgs. Tu taču zini, ka pri ncesei nepatīk rakstīt vēstules.
   —   Jā, jā.
   —   Man šķiet, ka šai vēstulē rakstīts par tevi.
   —   Par mani? — nelaimīgā meitene automātiski atkārtoja.
   —    Es redzēju šo vēstuli vēl neaizzīmogotu uz princeses galda, un man likās, ka tajā minēts…
   —   Likās?…
   —   Varbūt es kļūdījos.
   —   Nu, saki taču drīzāk.
   —   Braželons.
   Lavaljēra ārkārtīgi satraukta pielēca kājās.
   —   Montalē, — viņas balsī skanēja asaras, — jaunības gaišie sapņi man jau ir zuduši. Man vairs nav ko slēpt ne no tevis, ne arī no kāda cita pasaulē. Mana dzīve ir kā atvērta grāamata, ko katrs var lasīt, sākot ar karali un beidzot ar pirmo pretimnācēju. Ora, dārgā Ora, ko lai es daru? Kā lai rīkojos?
   Montalē panāca tuvāk.
   —   Padomā un izgudro, — viņa noteica.
   —   Es nemīlu de Braželona kungu. Nepārproti manus vārdus. Es viņu mīlu, kā vien vismaigākā māsa var mīlēt vislabāko brāli, bet ne jau to viņš lūdz, un ne jau to es viņam solīju.
   —  Vārdu sakot, tu mīli karali, un tas ir pietiekošs iemesls, — Monta­lē noteica.
   —  Jā, es mīlu karali, — Lavaljēra klusi izdvesa, — un es dārgi esmu samaksājusi par tiesībām izteikt šos vārdus. Nu, runā taču, Montalē. Ko tu vari izdarīt manā labā vai pret mani šajā situācijā?
   —   Izsakies skaidrāk.
   * - Par ko?
   —   Vai tad tu nevari pastāstīt man kaut ko sīkāk?
   —   Nē, — Luīze bija izbrīnījusies.
   —   Tātad tu lūdz man vienīgi padomu?
   —  Jā.
   —   Par Raula kungu?
   —   Tieši tā.
   —   Tas ir kutelīgs jautājums, — Montalē atbildēja.
   —  Tur nav nekā kutelīga. Vai lai es precos ar viņu, vai klausu karali?
   —   Zini, tu mani nostādi grūtā situācijā, — Montalē pasmaidīja. — Tu jautā, vai precēties ar Raulu, kurš ir mans draugs un justos ļoti ap­bēdināts, ja es izteiktos pret viņu. Tad vēl tu jautā, vai klausīt karali, bet es taču esmu viņa pavalstniece un apvainotu viņu, ja dotu tev to vai citu padomu. Ak vai, Luīze, tu pārāk vieglprātīgi skaties uz tik grūtu situāciju!
   —   Ora, tu mani nesaprati, — Lavaljēra jutās aizskarta par Montalē viegli zobgalīgo toni. — Ja es runāju par laulībām ar de Braželona kun­gu, tad tikai tāpēc, ka nevaru viņu apprecēt, nesarūgtinot viņu; bet šī paša iemesla dēļ, vai man atļaut karalim nolaupīt, lai arī neko īpaši vērtī­gu, bet tomēr labumu, kam mīlestība piešķir zināmu vērtību? Tātad es tev lūdzu tikai, lai iemāci man godam atsvabināties no pienākumiem pret vienu vai otru no pusēm, dod padomu, kā ar godu izkļūt no šīs situācijas.
   —   Dārgā Luīze, — pēc īsa klusuma brīža Montalē ierunājās, — es nepiederu pie grieķu septiņiem gudrajiem, un man nav nesatricināmu uz­vedības noteikumu. Toties man ir zināma pieredze, un varu tev teikt, ka sievietes tādus padomus lūdz tikai ļoti sarežģītās situācijās. Tu esi devusi svinīgu solījumu, un tev piemīt goda jūtas. Tāpēc, ja tu nezini, kā rīkoties, kaut arī esi uzņēmusies zināmus pienākumus, tad padoms no malas, — bet mīlošai sirdij tādi šķitīs visi — neatrisinās tavas grūtības. Nē, es tev nedošu padomus, jo tavā vietā es justos vēl vairāk apmulsusi, ja saņemtu padomu, nekā pirms tam. Viss, ko es varu tavā labā darīt, ir piedāvāt, vai tu vēlies, lai es tev palīdzu?
   —   Ļoti vēlos.
   —  Lieliski; tas ir galvenais… Saki, kādu palīdzību tu gaidi no manis?
   —   Ora, vispirms pasaki man, kā pusē tu esi? — Lavaljēra prasīja, paspiezdama draudzenes roku.
   —   Tavā, ja vien tu patiesi izturies pret mani draudzīgi.
   —   Princese taču uztic tev visus savus noslēpumus?
   —   Tad vēl jo vairāk es varu būt tev noderīga; ja es neko nezinātu par princeses nodomiem, es nevarētu tev palīdzēt, un tātad tev nebūtu nekāda labuma no pazīšanās ar mani. Draudzība vienmēr izmanto tādus savstarpējus pakalpojumus.
   —   Tātad tu joprojām paliksi princeses draudzene?
   —   Protams. Vai tev tas nepatīk?
   —   Nē, — Luīze, kurai šī ciniskā atklātība šķita aizvainojoša, domīgi atbildēja.
   —   Ļoti labi, — Montalē iesaucās, — citādi tu būtu galīga muļķe.
   —   Tātad tu man palīdzēsi?
   —   Ar lielu degsmi, ja tu man atmaksāsi ar to pašu.
   —   Varētu domāt, ka tu mani nepazīsti, — Lavaljēra ieteicās, skatī­damās uz Montalē ar izbrīnā plaši ieplestām acīm.
   —  Hm, hm! Dārgā Luīze, kopš ierašanās galmā mēs esam ļoti izmai­nījušās.
   —   Kā tā?
   —   Ļoti vienkārši: vai tad Bluā tu bija Francijas otrā karaliene?
   Luīze nokāra galvu un sāka raudāt.
   Montalē līdzjūtīgi paskatījās uz viņu un nočukstēja: — Nabadzīte!
   Tad apķērusies piebilda:
   —   Nabaga karalis!
   Viņa noskūpstīja Luīzi uz pieres un aizgāja uz savu istabu gaidīt Ma­likornu.

   Slimībā, kas pazīstama ar vārdu ,.mīlestība", sākumā lēkmes atkār­tojas bieži, pēc tam tās kļūst arvien retākas.
   Noskaidrojuši šo vispārīgo aksiomu, turpināsim mūsu stāstu.
   Nākamajā dienā, tas ir, dienā, kad karalis bija noteicis pirmo tikšanos pie de Sentenjana, Lavaljēra, atbīdījusi aizslietni, ieraudzīja uz grīdas ar karaļa roku rakstītu zīmīti.
   Zīmīte bija iebīdīta no apakšējā stāva pa spraugu parketā. Pa to va­rēja iekļūt tikai šis papīrītis, bet neviena nekautrīga roka vai ziņkārīgs skats pa to nevarēja iespiesties.
   Tā bija Malikorna iecere. Viņš nevēlējās, lai karalis būtu pateicību parādā tikai de Sentenjanam, un tāpēc nolēma pats uzņemties pastnieka lomu.
   Lavaljēra alkatīgi izlasīja zīmīti, kurā bija noteikta satikšanās divos un doti paskaidrojumi, kā paceļama lūka.
   Klāt bija pierakstīts „Uzposieties".
   Pēdējais vārds meiteni pārsteidza, bet vienlaikus arī nomierināja. Laiks vilkās lēni. Beidzot pienāca īstā stunda. Precīza kā priesteriene Hēro* Luīze pacēla lūku, tiklīdz pulkstenis bija divreiz nositis, un lejā ierau­dzīja karali, kas sniedza viņai roku atbalstam.
   Hēro — dievietes Afrodītes priesteriene Hellespontā. Katru nakti pāri līcim pie viņas peldēja viņas iemīļotais Lenadrs. Par bāku viņam kalpoja uguns, ko Hēro aizdedza tornī. Kad reiz gaisma nodzisa, Lenadrs noslīka. To uzzinājusi, Hēro izmisumā metās no torņa jūrā.
   Šī uzmanība viņu dziļi aizkustināja.
   Kad Lavaljēra bija nokāpusi, pie viņas smaidīdams pienāca grāfs un, eleganti palocīdamies, pateicās par izrādīto godu.
   Pēc tam viņš pagriezās pret karali un piebilda:
   —   Valdniek, viņš ir atnācis.
   Lavaljēra nemierīgi paskatījās uz Ludviķi.
   —    Jaunkundz, — karalis teica, — es jūs lūdzu pagodināt mani un nokāpt šeit ar noteiktu nodomu. Es uzaicināju ļoti labu mākslinieku, kurš prot pilnībā atveidot līdzību, un vēlos, lai jūs atļautu viņam uzgleznot jūsu portretu. Starp citu, ja jūs to pieprasīsiet, portrets paliks jums.
   Lavaljēra nosarka.
   —    Redziet, mēs te būsim pat ne trīs, bet četri, — karalis turpinā­ja. — Ja jau mēs nevaram būt divatā, tad te būs tik daudz viesu, cik vien jūs vēlaties.
   Luīze paslepšus paspieda karaļa roku.
   —   Ja jūsu majestāte vēlas, mēs varam pāriet blakusistabā, — de Sen­tenjans ierosināja.
   Viņš atvēra durvis un ielaida savus viesus.
   Karalis gāja aiz Lavaljēras, jūsmodams par viņas sārtam perlamutram līdzīgo kaklu, pār kuru slīga gaišas matu cirtas.
   Lavaljēra bija gaišpelēkā zida kleitā; ahātu kaklarota izcēla viņas ādas bālumu. Mazajās, daiļajās rokās viņa turēja atraitnīšu un Bengālijas rožu pušķi, kuru kā aromātiska vāze vainagoja tulpe ar pelēki violetām zied­lapiņām, kas dārzniekam bija prasījušas piecus sūra darba gadus, bet karalim — piecus tūkstošus livru.
   Istabā, kuras durvis de Sentenjans tikko bija atvēris, stāvēja jauns cilvēks samta tērpā ar skaistām, tumšām acīm un kupliem melniem matiem.
   Tas bija mākslinieks.
   Audekls jau bija sagatavots, uz paletes zaigoja krāsas.
   Mākslinieks paklanījās de Lavaljēras jaumkundzei, ziņkārīgi nopētī­dams savu modeli, tad atturīgi sveicināja karali, it kā viņš būtu parasts muižnieks. Pēc tam mākslinieks aizveda Luīzi pie viņai sagatavotā krēsla un piedāvāja apsēsties.
   Meitene apsēdās graciozā un nepiespiestā pozā: rokās ziedi, kājas izstieptas uz spilvena. Lai skatiens būtu dabiskāks, mākslinieks piedāvāja viņai ar kaut ko nodarboties.
   Smaidošais Ludviķis XIV atlaidās uz spilvena pie savas iemīļotās kājām.
   Lavaljēra ar ziediem rokās sēdēja, atspiedusies pret krēsla atzveltni, bet karalis, skatīdamies augšup, vai aprija viņu acīm.
   Dažas minūtes mākslinieks ar labpatiku pavēroja šo ainu, bet de Sen­tenjans izjuta skaudību.
   Mākslinieks ātri ieskicēja uzmetumu; jau pēc pirmajiem otas vilcie­niem no pelākā fona sāka izdalīties romantiska seja ar lēnprātīgām acīm un zeltīto matu ierāmētie sārtie vaidziņi.
   Iemīlējušies runāja maz, visu laiku skatīdamies viens uz otru. Reizēm viņu acis raudzījās tik dedzīgi, ka māksliniekam nācās pārtraukt darbu, lai Lavaljēras vietā neuzgleznotu Ericīnu. [4]
   Tad talkā nāca de Sentenjans: viņš deklamēja dzejoļus vai arī pa­stāstīja kādu notikumu Patrī [5] vai talmana de reo [6] stilā.
   Kad Lavaljēra nogura, visi atpūtās.
   Gleznas aksesuāri bija gan ķīniešu porcelāna paplāte ar vislabākajiem augļiem, kādus vien varēja atrast, gan arī heress, kas dzirkstīja kā topāzs sudraba biķeros, bet māksliniekam vajadzēja iemūžināt tikai seju, vis­gaistošāko no visa apkārtējā.
   Ludviķis reiba no mīlestības, Lavaljēra no laimes, bet Sentenjans — no godkārības.
   Tā pagāja divas stundas; kad pulkstenis nosita četri, Lavaljēra pie­cēlās un pamāja karalim.
   Ludviķis arī pameta savu vietu, piegāja pie gleznas un izteica māks­liniekam dažus komplimentus.
   De Sentenjans uzlielīja līdzību, ko varēja manīt jau pēc pirmā seansa.
   Savukārt Lavaljēra sarkdama pateicās māksliniekam un iegāja bla­kusistabā, kur viņai sekoja ari karalis, pasaucis līdzi de Sentenjanu.
   —  Līdz rītam, vai ne? — Ludviķis griezās pie Luīzes.
   —  Bet, ja nu pie manis kāds ienāk un nesastop mani?
   —  Nu un tad?
   —   Kas ar mani notiks?
   —  Jūs esat bailule, Luīze!
   —   Bet ja nu pēc manis atsūta princese?
   —   Vai tad nekad nepienāks tāda diena, kad jūs pati lūgsiet mani nerēķināties ne ar ko un nešķirties no jums? — karalis pārmeta.
   —   Tai dienā es būšu neprātīga, valdniek, un jums nevajag mani klau­sīt.
   —   Līdz rītam, Luīze.
   Lavaljēra nopūtās, tad, nespēdama pretoties karaļa lūgumama, tikko dzirdami izdvesa:
   —   Ja jūs tā vēlaties, valdniek, tad līdz rītam.
   To pateikusi, viņa viegli uzkāpa pa trepēm un pazuda.
   —   Ko jūs teiksiet, valdniek? — Sentenjans apvaicājās, kad viņa bija nozudusi.
   —   Es teikšu, ka vakar uzskatīju sevi par laimīgāko cilvēku pasaulē.
   —   Vai tad šodien jūsu majestāte uzskata sevi par visnelaimīgāko? — grāfs pazobojās.
   —    Nē, bet šī mīlestība ir kā neremdināmas slāpes; veltīgi es kāri sūcu tos valguma pilienus, kurus tava izdoma man sagādājusi: jo vairāk es dzeru, jo vairāk man slāpst.
   —   Valdniek, tur daļēji esat vainīgs jūs pats. Jūsu majestāte pats ra­dījāt šo situāciju.
   —   Tev taisnība.
   —   Tādēļ tamlīdzīgos gadījumos labākais ir uzskatīt sevi par apmie­rinātu un gaidīt — tad jūs jutīsieties laimīgs.
   —   Gaidīt? Vai tad tu zini, ko nozīmē vārds „gaidīt"?
   —   Diezgan, valdniek, diezgan, neskumstiet. Es jau šo to izdomāju un izdomāšu vēl.
   Karalis bezcerīgi pašūpoja galvu.
   —   Kā tā, valdniek? Jūs jau esat neapmierināts?
   —    Es esmu apmierināts, dārgo Sentenjan. Tikai izdomā ātrāk vēl kaut ko.
   —   Valdniek, es jums apsolu padomāt, tas ir viss, ko varu pateikt.
   Nevarēdams patlaban jūsmot par oriģinālu, karalis vēlējās vēlreiz pa­skatīties uz portretu. Viņš norādīja māksliniekam uz dažām nepilnībām un aizgāja.
   Pēc tam de Sentenjans atlaida mākslinieku.
   Vēl nebija novākts molberts, krāsas un palete, kad no portjerām pa- bāzās Malikorna galva.
   De Sentenjans saņēma viņu atplestām rokām, bet ari mazliet skumīgi. Mākonis, kas pārslīdēja pāri karaliskajai saulei, apēnoja arī tās uzticamo pavadoni.
   Malikorns uzreiz pamanīja skumju ēnu Sentenjana vaigā.
   —   Kāpēc jūs, grāf, esat tik drūms? — viņš jautāja.
   —   Nav nekāds brīnums, dārgais. Ticiet vai ne, bet karalis ir neap­mierināts.
   —   Neapmierināts ar kāpnēm?
   —   Nē, gluži otrādi, tās viņam ļoti patika.
   —   Tad jau viņam nepatika istabas iekārtojums?
   —   Tam viņš nepievērsa nekādu uzmanību. Nē, karalim nepatika…
   —   Saprotu, grāf: viņam nepatika divi liecinieki mīlētāju tikšanās rei­zē. Kā tad jūs, grāf, to neparedzējāt?
   —   Kā es to varēju paredzēt, dārgo Malikorn, ja es precīzi izpildīju visus karaļa priekšrakstus.
   —   Vai viņa majestāte patiešām uzstāja, lai jūs būtu klāt?
   —   Un kā vēl uzstāja!
   —   Vai viņš uzaicināja arī mākslinieku, kuru es nupat satiku?
   —   Pieprasīja, Malikorna kungs, pieprasīja!
   —   Tādā gadījumā es ļoti labi saprotu viņa majestātes neapmierinā­tības iemeslu.
   —  Kā tad viņš varēja justies nepamierināts, ja viņa pavēles tika izpil­dītas burts burtā? Neko nesaprotu.
   Malikorns pakasīja pakausi.
   —   Cikos karalis noteica satikšanos? — viņš prasīja.
   —   Divos.
   —   Kad jūs sākāt gaidīt karali?
   —   No pusdiviem.
   —   Vai tiešām?
   —   Kā gan citādi? Tad nu gan būtu labi, ja es nokavētu!
   Par spīti visai cieņai pret de Sentenjanu, Malikorns nenoturējās un paraustīja plecus.
   —  Vai māksliniekam ari karalis lika atnākt divos? — viņš jautāja.
   —  Nē. Es atvedu viņu jau divpadsmitos. Labāk, lai mākslinieks pa­gaida divas stundas, nekā karalis kaut vienu minūti.
   Malikorns sāka neskanīgi smieties.
   —   Labāk, mans mīļais, mazāk uzjautrinieties un vairāk runājiet, — Sentenjans apvainots aizrādīja.
   —  Jūs to prasāt?
   —  Lūdzu.
   —  Tad, lūk, grāf: ja jūs vēlaties, lai karalis būtu apmierināts, tad nākamo reizi, kad viņš atnāks…
   —   Viņš atnāks rīt.
   —  Tātad, ja gribat, lai rīt karalis ir apmierināts…
   —   Vai es gribu? Kas tas par jautājumu!
   —   Nu, tad rīt, kad atnāks karalis, jums radīsies visneatliekamākās darīšanas un būs jāaiziet.
   —   Ko jūs runājat?
   —   Uz minūtēm divdesmit.
   —  Pamest karali vienu uz veselām divdesmit minūtēm? — de Sen­tenjans šausmās iekliedzās.
   —  Nu, labi, pieņemsim, ka es neko neesmu teicis, — Malikorns no­teica, dodamies uz durvīm.
   —    Nē, nē, dārgo Malikorn, runājiet tālāk, es sāku saprast. Bet māk­slinieks?
   —   Nu, mākslinieks lai pusstundu nokavē.
   —  Jūs domājat pusstundu?
   —  Jā, man tā šķiet.
   —   Mans dārgais, es tā arī darīšu.
   —  Esmu pārliecināts, ka jūs nenožēlosiet. Vai jūs man atļausiet rīt ienākt un apjautāties?
   —  Protams.
   —  Esmu jūsu padevīgais kalps, de Sentenjana kungs.
   Malikorns paklanījās un aizgāja.
   —   Nudien, tas puisis ir gudrāks par mani, — secināja Sentenjans, ko bija pārliecinājuši Malikorna argumenti.

   Montalē un Luīzes atklātā saruna vienā no mūsu stāsta iepriekšējām nodaļām liek mums atgriezties pie mūsu stāsta galvenā varoņa — nabaga klejojošā bruņinieka, ko no Parīzes padzina karaļa iegriba.
   Ja lasītājs mums sekos, tad pārcelsimies kopā ar viņu pāri līcim, kas atdala Kalē un Duvru; šķērsosim auglīgu, zaļu ieleju, ko apskalo tūksto­šiem strautiņu un kur atrodas Čeringa, Medstona un desmitiem citu pil­sētiņu, viena par otru skaistākas, un tad beidzot nonāksim Londonā.
   Uzzinājuši, ka Rauls pabijis Vaitholā, tad Sentdžeimsā, ka viņu pie­ņēmis Monks un viņš ticis uzņemts visizmeklētākajā Kārļa II galma sa­biedrībā, mēs kā dzinējsuņi sekosim viņam no Londonas uz vienu no Kārļa II vasaras rezidencēm— Hemptonkortu Temzas krastā, netālu no Kingstonas.
   Šajā vietā upe vēl nav kļuvusi par tik dzīvu maģistrāli, pa kuru katru dienu pārvietojas ap pusmiljona ceļotāju; te tā vēl neveļ melnus viļņus kā Kokīta,* it kā apgalvodama: „Es arī esmu jūra".
   Nē, šeit tā vēl ir klusa, zaļumiem apaugusi upīte ar sūnainiem kras­tiem, plašiem līčiem, kuros spoguļojas vītoli un dižskabārži, ar kādu retu laivu, kas snauduļo starp niedrājiem līcīšos, kur aug alkšņi un neaizmir­stulītes.
   Tā ir ļoti skaista un mierīga ainava. Cauri biezajai, zaļajai sienai it kā izlaužas ķieģeļu māja ar skursteņiem, no kuriem vijas zilganas dūmu strūdziņas. Augstajā zālē te parādās, te pazūd bērnelis sarkanā blūzītē, it kā viņš būtu vēja šūpota magone.
   Treknas, baltas aitas, acis piemiegušas, gremo nelielo apsīšu paēnā un brīdi pa brīdim zivju dzenītis, mirdzinādams saulē zeltītas un sma-
   Kokīta — grieķu mitoloģijā upe apakšzemes valstībā, Tartarā.
   ragda spalvas, kā burvju bumbiņa aizlido pār ūdeni un vieglprātīgi sa­kustina sava amata brāļa — makšķernieka auklu, kas gaida līni vai asari.
   Pāri tumšu ēku un maigas gaismas cauraustajai paradīzei paceļas Hemp- tonkortas pils, ko uzcēlis kardināls Volsī un apskaudis pat karalis, tāpēc pils īpašnieks bijis spiests uzdāvināt to savam pavēlniekam Indriķim VIII.
   Hemptonkortai ir brūnas sienas, lieli logi, skaisti dzelzs aizvērtņi, tūkstošiem tornīšu ar dīvainiem zvanu tornīšiem, slepenām ejām un strūk­lakām pagalmā kā Alhambrā.
   Hemptonkorta ir rožu un jasmīnu valstība. Tā priecē acis un degunu un ir lielisks rāmis šai Kārļa II radītajai gleznai, kas var sacensties ar brīnišķīgiem Ticiāna, Pordeones [7] un van Deika [8] audekliem.
   Tas ir tas pats Kārlis II, kura galerijā karājas sodītā Kārļa I portrets un sienu koka paneļos vēl var redzēt caurumus no puritāņu lodēm, ko izšāva Kromvela karavīri 1648. gada 24. augustā, kad viņi atveda Kārli I uz Hemptonkortu kā gūstekni.
   Te savu galmu sapulcējis viņa dēls, kurš ir dzejnieks dvēselē un mū­žīgi alkst pēc jaunām baudām, it kā ar tām atalgotu katru mirkli, ko vēl nesen nācās vadīt trūkumā un nabadzībā.
   Kārlis II brīnišķīgajā Hemptonkortas pilī mīlēja ne jau tās mīksto zālāju, kas bija tik maigs, ka šķita — kājas grimst samta paklājā; ne jau milzīgās liepas, kuru zari kā vītolam nokarājās līdz pašai zemei un paslē­pa savā ēnā mīlētājus un sapņotājus; ne jau raibos ziedus, kuri apvija katru koka stumbru un virs kuriem pacēlās divdesmit pēdu augsti rožu krūmi, kas pletās kā milzīgi puķu pušķi.
   Tad varbūt viņš mīlēja sarkanīgo upi, kuras līdzenums, uzpūšot vēji­ņam, saviļņojās kā Kleopatras [9] cirtainie mati? vai arī ūdenszālēm klā­tos dīķus ar ūdensrozēm, kuru pienbaltās ziedlapas atveroties atklāja zel­taino vidiņu? Noslēpumaini murminošos ūdeņus, kuros peldēja melnie gulbji un mazās, ēdelīgās pīles, kas dzenāja ap īrisu spindzošās dzeltenās mušas un vardulēnus viņu zaļo sūnu patvērumā?
   Varbūt viņu saistīja milzīgās kļavas, pār grāvjiem pārmestie vieglie tiltiņi, kalnu kazas, kas pārskrēja pāri nebeidzamajām alejām, vai ciela­viņas, kas laidelējās virs āboliņa un citām zālēm?
   Tas viss bija Hemptonkortā; bez tam vēl baltu rožu rindas, kuras vijās ap augstām kārtīm un apbārstīja zemi ar smaržīgu sniegu. Šajā par­kā bija arī vecas īves ar apsūnojošiem stumbriem un saknēm, kas dziļi ieurbās skaistajā un krāšņajā sūnu paklājā.
   Nē, Kārlis II Hemptonkortā mīlēja apburošās sieviešu figūriņas, kuras pēc pusdienām vīdēja uz terasēm; tāpat kā Ludviķis XIV viņš lika sla­veniem māksliniekiem iemūžināt to daiļumu, tā ka audekli saglabājuši daudzas skaistas, mīlestībā starojošas acis.
   Dienā, kad mēs ierodamies Hemptonkortā, debesis ir gandrīz tikpat zilas un skaidras kā Francijā; gaiss ir mikls un silts; reibinoši smaržo ģerānijas, puķu zirnīši un heliotropi, kas tūkstošiem zied pa visu zālāju.
   Pulkstenis ir viens.
   Atgriezies no medībām, karalis paēda pusdienas, apmeklēja Kasl- menas hercogieni un, tā pierādījis savu uzticību oficiālajai mīļākajai, ta­gad līdz vakaram varēja ar mierīgu sirdi viņu pievilt.
   Viss galms izklaidējās un flirtēja. Dāmas visā nopietnībā iztaujāja ka­valierus, kādas zeķes viņām labāk piestāv — rozā vai zaļas.
   Kārlis II paziņoja, ka vienīgais sievietes glābiņš ir zaļas zīda zeķes, jo tādas nēsā mis Lūsija Stjuarte.
   Kamēr karalis mēģina visus pārliecināt pārņemt viņa gaumi, mēs pie­vērsīsimies jaunai dāmai tumšā kleitā, kas roku rokā ar citu sievieti, tēr­pušos tumši zilā un violetā, nāca uz pili pa dižskabāržu aleju.
   Viņas pagāja garām zālājam, kura vidū stāvēja skaista strūklaka ar bronzas sirēnām, un tērzēdamas uzkāpa uz terases, pie kuras atradās vesela rinda dažādas formas paviljonu; tie gandrīz visi bija aizņemti, un jaunās sievietes pagāja garām neapstādamās, pie tam viena nosarka, bet otra kļuva domīga.
   Beidzot viņas sasniedza terases galu, no kuras varēja redzēt Temzu, sameklēja ēnainu un vēsu stūrīti un apsēdās.
   — Kurp mēs ejam, Stjuarte? — jaunākā apvaicājās.
   Tā esi tu, kas ved, dārgā Greftona, es tev tikai sekoju.
   —   Es?
   —   Protams, ka tu! Turp, kur ilgodamies gaida jaunais francūzis.
   Mis Mērija Greftona acumirkli apstājās.
   —   Nē, nē! Es tur neiešu.
   —   Kāpēc?
   —   Griezīsimies atpakaļ.
   —   Gluži otrādi, iesim tālāk un izskaidrosimies.
   —   Par ko?
   —   Par to, ka vikonts de Braželons vienmēr tevi sastop, kad tu kaut kur izej, un tu vienmēr satiec viņu, kad izgājis ir viņš.
   —   No tā tu secini, ka viņš mīl mani vai arī es viņu?
   —   Kāpēc gan ne? Viņš ir apburošs jauneklis. Ceru, ka neviens ne­noklausās? — mis Lūsija Stjuarte smaidīdama paskatījās visapkārt, kas, starp citu, rādīja, ka viņas uztraukums nemaz nav pārlieku liels.
   —  Nē, nē, — Mērija atteica, — karalis ir savā ovālajā kabinetā kopā ar Bekingemas hercogu.
   —   Starp citu, Mērij, kas attiecas uz hercogu…
   —   Nu?
   —   Man liekas, ka pēc atgriešanās no Francijas viņš iecēlis sevi par tavu bruņinieku. Kā tu uz to skaties?
   Mērija Greftona paraustīja plecus.
   —   Nu, labi! Es to pavaicāšu skaistulim Braželonam, — Stjuarte zob­galīgi noteica. — Iesim ātrāk pie viņa.
   —   Kāpēc?
   —   Man ar viņu jāparunā.
   —   Pagaidi. Man vispirms jāizrunājas ar tevi. Saki, Lūsij, tu taču zini karaļa mazos noslēpumus?
   —  Tu domā?
   —   Kurš tad vēl to varētu zināt! Pasaki, kāpēc de Braželona kungs ir Anglijā? Ko viņš te dara?
   —  To, ko dara jebkurš muižnieks, ko viens karalis atsūtījis pie otra.
   —   Pieņemsim. Tomēr, kaut arī mēs neesam sevišķi stipras politikā, taču tik daudz no tās saprotam, ka de Braželona kungam te nav ko darīt.
   —   Klausies, — izlikdamās ļoti nopietna, Stjuarte sacīja. — Lai no­tiek, es tev atklāšu valsts noslēpumu. Gribi, es tev izstāstīšu, kas bija rakstīts akreditācijas vēstulē, ko Braželona kungs atveda viņa majestātei Kārlim II no karaļa Ludviķa XIV?
   —   Protams, gribu.
   —  Tad klausies: „Brāli! Es sūtu pie jums savu galminieku, tā cilvēka dēlu, ko jūs mīlat. Lūdzu, uzņemiet viņu labi un iedvesiet viņam mīlestību pret Angliju."
   —   Un tas ir viss?
   —   Jā… kaut kas tamlīdzīgs. Es nevaru galvot, ka tieši tādiem vār­diem, bet jēga bija tāda.
   —   Un ko tu no tā secināji? Vai, pareizāk, ko secināja karalis?
   —    To, ka viņa majestātei Francijas karalim kaut kāda iemesla dēļ vajadzēja aizsūtīt prom de Braželona kungu un apprecināt viņu… aiz Francijas robežām.
   —   Tātad pateicoties šai vēstulei…
   —   Karalis Kārlis II uzņēma de Braželona kungu, kā tu zini, lieliski un draudzīgi; viņš ierādīja tam labāko istabu Vaitholā, un tā kā tu no­raidīji karaļa mīlestību un tagad esi visa galma krāšņums… nevajag sarkt… tad karalis nolēma dāvāt tavu labvēlību francūzim un pasniegt viņam skaistu dāvanu. Tāpēc arī tev — trīssimt tūkstošu mantiniecei, nākamajai hercogienei, turklāt skaistai un labai — pēc karaļa gribas jāpiedalās visās de Braželona kunga pastaigās. Vārdu sakot, tā ir sava veida sazvērstība. Ja gribi aizdedzināt degli, tad es tev esmu iedevusi uguni.
   Mis Mērija apburoši pasmaidīja un teica, paspiezdama draudzenes roku:
   —   Pateiksimies karalim.
   —    Noteikti. Tikai piesargies, Bekingema kungs ir greizsirdīgs! — Stjuarte piedraudēja.
   Viņa vēl nebija paguvusi izteikt šos vārdus, kad no kāda paviljona uz terases parādījās hercogs un, nākdams pie dāmām, smaidīdams sacīja:
   —   Jūs maldāties, mis Lūsij. Es neesmu greizsirdīgs, un es to tūlīt pierādīšu: mis Mērij, lūk, tur vientulībā skumst vikonts de Braželons, uz kuru, pēc jūsu domām, cs esmu greizsirdīgs. Nabadziņš? Ceru, ka jūs neatteiksieties pārtraukt viņa vientulību, bet es vēlētos parunāt zem čet­rām acīm ar mis Lūsiju Stjuarti.
   Paklanījies Lūsijai, hercogs piebilda:
   —   Atļaujiet man piedāvāt jums roku un aizvest pie karaļa, kurš mūs gaida.
   To teikdams, Bekingems piedāvāja roku mis Lūsijai Stjuartei un aiz­veda viņu projām.
   Palikusi viena, Mērija Greftona kādu mirkli sēdēja nekustēdamās, no­liekusi galvu ar jaunajām anglietēm raksturīgo grāciju; viņas acis nedroši pievērsās Raulam, bet sirdī norisinājās cīņa, par kuru varēja spriest pēc tā, ka viņas vaigi te sarka, te bālēja. Acīmredzot, beidzot viņa bija iz­lēmusi un diezgan stingriem soļiem pienāca pie soliņa, kur, kā bija teicis hercogs, Rauls sapņoja pilnīgā vientulībā.
   Mis Mērijas soļi bija viegli, bet tie tomēr piesaistīja Raula uzmanību. Viņš atskatījās, ieraudzīja meiteni un sāka iet viņai pretī.
   —   Kungs, mani sūtīja pie jums, — Mērija Greftona viņu uzrunāja, — vai jūs mani pieņemsiet?
   —   Kam man jāpateicas par tādu laimi, jaunkundz? — Rauls apvai­cājās.
   —   Bekingema kungam, — izlikdamās jautra, Mērija atbildēja.
   —   Hercogam Bekingemam, kurš pats tā tiecas pēc jūsu sabiedrības? Kā tas iespējams, jaunkundz?
   —   Kā jūs redzat, visi sazvērējušies rīkoties tā, lai mēs pavadītu kopā labāko, vai, pareizāk sakot, lielāko dienas daļu. Vakar karalis man lika sēdēt jums blakus pie galda; šodien hercogs ierosina pasēdēt kopā ar jums uz soliņa.
   —   Un viņš aizgāja, lai atbrīvotu vietu? — Rauls samulsa.
   —   Paskatieties uz to vietu, kur aleja met līkumu — tur viņš aiziet ar mis Stjuarti. Sakiet, vikont, vai pie jums Francijā arī kavalieri ir tik laipni?
   —   Jaunkundz, es īsti nevaru jums pateikt, kā rīkojas Francijā, tāpēc ka mani gandrīz nevar saukt par francūzi. Es esmu pabijis daudzās ze­mēs, un gandrīz visur kā karavīrs; bez tam es ilgi dzīvoju laukos. Es esmu diezgan liels mežonis.
   —   Anglija jums laikam nepatīk?
   —   Es patiešām nezinu, — Rauls nopūzdamies izklaidīgi atteica.
   —   Kā nezināt?
   —  Piedodiet, — Rauls steidzīgi izteica, papurinādams galvu un mēģi­nādams sakopot domas. — Piedodiet, es nedzirdēju.
   —   Ak, - meitene nopūtās, — hercogs Bekingems veltīgi mani sūtīja šurp!
   —   Veltīgi? — Rauls strauji pārvaicāja. — Jā, jums taisnība, es esmu drūms, un jums ar mani ir garlaicīgi. Bekingema kungam nevajadzēja jūs sūtīt pie manis.
   —   Tieši tāpēc, ka man nav garlaicīgi ar jums, — Mērija iebilda trī­cošā balsī, — Bekingema kungam nevajadzēja mani sūtīt šurp.
   Rauls samulsis pietvīka.
   —   Kāpēc tad hercogs Bekingems sūtīja jūs pie manis? Viņš taču jūs mīl, un jūs mīlat viņu…
   —   Nē, — Mērija attrauca, — hercogs Bekingems mani nemīl, viņš mīl Orleānas hercogieni; runājot par mani, arī man nav nekādu jūtu pret hercogu.
   Rauls izbrīnījies paskatījās uz meiteni.
   —   Vai jūs esat hercoga draugs, vikont? — viņa jautāja.
   —    Hercogs mani pagodina, saukdams par draugu, kopš mēs iepa­zināmies Francijā.
   —   Tātad jūs esat vienkārši paziņas?
   —   Nē, jo Bekingemas hercogs ir tuvs draugs cilvēkam, ko es mīlu kā brāli.
   —   Grāfu de Gišu?
   —   Jā, jaunkundz.
   —   Kurš iemīlējies Orleānas hercogienē?
   —   Ko jūs runājat?
   —   Un kuru mīl viņa, — meitene mierīgi turpināja.
   Rauls nokāra galvu; mis Mērija Greftona nopūzdamās runāja tālāk:
   —   Viņi ir ļoti laimīgi… De Braželona kungs, atstājiet mani, jo her­cogs visai neveiksmīgi piedāvāja man jūs pavadīt. Jūsu sirds ir aizņemta ar citu, bet man jūs dāvināt savu uzmanību kā žēlastības dāvanu. At­zīstieties vien… Tas nebūtu godīgi, vikont, ja jūs neatzītos.
   —   Labi, es atzīstos.
   Mērija paskatījās uz viņu.
   Braželons izskatījās tik skaists un izturējās tik vienkārši, viņa acis raudzījās tieši un apņēmīgi, tā ka meitene nevarēja turēt viņu aizdomās par nepieklājību vai muļķību.
   Viņa saprata, ka Rauls mīl citu un tā ir īsta mīlestība.
   —   Jā, es saprotu, — viņa izteica. — Jūs esat iemīlējies kādā francū­zietē.
   Rauls paklanījās.
   —   Vai hercogs zina par jūsu mīlestību?
   —   Par to nezin neviens, — Rauls atbildēja.
   —   Kāpēc tad jūs izstāstījāt man par to?
   —   Jaunkundz…
   —   Pasakiet.
   —   Es nevaru.
   —   Tātad pirmo soli jāsper man. Jūs negribat atbildēt, jo tagad esat pārliecināts, ka es nemīlu hercogu un varbūt esmu iemīlējusi jūs. Jūs esat atklāts un kautrīgs cilvēks, kurš nevēlas lētas jūtas; neskatoties uz jūsu jaunību un manu skaistumu, jūs man tomēr pateicāt: „Mana mīlestība ir Francijā." Es jums pateicos, de Braželona kungs, jūs esat cēls cilvēks, un es turpmāk jūs mīlēšu vēl vairāk… kā draugs. Bet nu pietiks par mani, parunāsim par jums. Aizmirstiet, ko mis Greftona jums teica par sevi, labāk pastāstiet, kāpēc jūs esat tik bēdīgs un pēdējās dienās esat kļuvis vēl skumjāks?
   Raulu līdz sirds dziļumiem aizkustināja maigā un līdzjūtīgā balss; viņš nespēja atrast atbildi, un Mērija atkal nāca viņam palīgā.
   —    Pažēlojiet mani, — viņa sacīja, — mana māte bija francūziete. Tātad es varu teikt, ka manī ir daļa franču asiņu un dvēseles. Tomēr pār manu francisko dedzīgumu vienmēr klājas angļu migla un splīns. Rei­zēm es redzu rožainus sapņus par reibinošu laimi, bet tad tos pārklāj migla, un tie izgaist. Tā notika arī nupat. Piedodiet man un pietiks par to. Dodiet man savu roku un izstāstiet kā draugam par savām bēdām.
   —  Jūs teicāt, ka jūsos rit franču asinis un jums ir franču dvēsele?
   —   Jā, mana māte bija francūziete; mans tēvs, būdams karaļa Kārļa I draugs, emigrēja uz Franciju; tāpēc tai laikā, kad tiesāja karali un val­dīja Kromvels, es mācījos Parīzē. Pēc tam, kad Kārlis II atguva troni, tēvs atgriezās Francijā un ļoti drīz nomira. Tad karalis piešķīra man her­cogienes titulu un palielināja manus īpašumus.
   —   Vai jums ir radinieki Francijā?
   —   Māsa, kura ir septiņus vai astoņus gadus vecāka par mani; viņa Francijā apprecējās un nu jau ir atraitne. Tā ir marķīze de Beljēra.
   Rauls sakustējās.
   —   Vai jūs viņu pazīstat?
   —   Es esmu dzirdējis šo vārdu.
   —    Viņa arī ir iemīlējusies, un pēc viņas pēdējām vēstulēm es no­jaušu, ka viņa ir laimīga. Man, kā jau es jums teicu, de Braželona kungs, ir gan puse viņas dvēseles, bet nav ne simtās daļas viņas laimes. Pa­runāsim tagad par jums. Ko jūs Francijā mīlat?
   —   Jauku meiteni, tīru un maigu kā lilija.
   —   Ja jau viņa arī jūs mīl, tad kāpēc jūs skumstat?
   —   Mani sasniedza baumas, ka viņa mani vairs nemīl.
   —   Ceru, ka jūs tām neticat?
   —   Vēstulē, kurā man par to ziņo, nav paraksta.
   —   Anonīma! Tur slēpjas kāda nodevība, — mis Greftona sprieda.
   —   Paskatieties, — Rauls pasniedza meitenei jau simtiem reižu lasīto zīmīti.
   Mērija Greftona paņēma lapiņu un lasīja:
   „Vikont, jūs darāt pareizi, izklaidēdamies ar galma skaistulēm Angli­jā, tāpēc ka jūsu mīlestības pils karaļa Ludviķa XIV galmā ir aplenkta. Tāpēc labāk palieciet Londonā uz visiem laikiem, nabaga vikont, vai arī steigšus atgriezieties Parīzē."
   —   Paraksta nav? — Mērija noprasīja.
   —   Nav.
   —   Tad neticiet.
   —   Bet es saņēmu vēl vienu vēstuli.
   —   No kā?
   —   No de Giša kunga.
   —   O, tā ir cita lieta! Ko viņš jums raksta?
   —   Lasiet.
   „Mans draugs, es esmu ievainots un slims. Atgriezieties, Raul, atgrie­zieties! De Gišs."
   —   Ko jūs domājat darīt? — sirdij pamirstot, vaicāja Mērija.
   —   Saņēmis šo vēstuli, es gribēju tūlīt lūgt karalim atļauju aizceļot.
   —   Kad jūs saņēmāt vēstuli?
   —   Aizvakar.
   —   Uz tās rakstīts „Fontenblo".
   —   Dīvaini, vai ne? Galms ir Parīzē. Vārdu sakot, es būtu aizbraucis, bet, kad es griezos pie karaļa ar lūgumu atļaut man doties prom, viņš iesmējās un noteica: „Sūtņa kungs, kāpēc jūs gribat aizbraukt? Vai tad jūsu valdnieks jūs atsauc?" Es nosarku un samulsu. Patiešām, mani taču šurp sūtīja karalis, un es neesmu saņēmis no viņa pavēli atgriezties.
   Mērija sarauca uzacis un kļuva domīga.
   —   Un vai jūs paliksiet? — viņa jautāja.
   —   Es esmu spiests, jaunkundz.
   —   Bet tā, kuru jūs mīlat…
   —   Jā?
   —   Vai viņa jums ir rakstījusi?
   —   Ne reizi.
   —   Ne reizi? Tad jau viņa jūs nemīl?
   —   Vismaz kopš es aizbraucu uz Angliju, viņa man nav rakstījusi..
   —   Bet agrāk?
   —   Reizēm. O, es esmu pārliecināts, ka viņu kaut kas aizkavējis.
   —   Nāk hercogs: ne vārda par mūsu sarunu!
   Alejas galā patiešām parādījās hercogs; viņš bija viens un smaidīdams pienāca pie runātājiem, sniegdams viņiem roku.
   —   Nu, vai vienojāties? — viņš jautāja.
   —   Par ko? — brīnījās Mērija Greftona.
   —    Par to, kas darīs jūs laimīgu, dārgā Mērij, un izkliedēs Raula skumjas.
   —   Es jūs nesaprotu, milord, — Rauls sacīja.
   —  Atļaujiet man pateikt vikontam, mis Mērij, — Bekingems smaidī­dams palūdza.
   —   Ja jūs gribat teikt, ka es varēju iemīlēt de Braželona kungu, tad nepūlieties, — Mērija lepni atcirta. — Es jau viņam pati to pateicu.
   Pēc neilgām pārdomām Bekingems, nemaz nesamulsis, atbildēja:
   —   Es jūs atstāju divatā ar vikontu tieši tāpēc, ka pazīstu jūsu smalko prātu un delikātumu; viņa sāpošo sirdi var izārstēt tik prasmīgs ārsts kā jūs.
   —   Bet, pirms jūs sākāt runāt par de Braželona kunga sirdi, jūs man stāstījāt par savu. Vai tad jūs gribat, lai es ārstētu uzreiz divas?
   —   Jums taisnība, mis Mērij. Jums tomēr jāatzīst, ka es drīz atteicos no ārstēšanās, pārliecinājies, ka mans ievainojums ir nedziedināms.
   Mērija mirkli pārdomāja.
   —   Milord, — viņa ieteicās, — de Braželona kungs ir laimīgs. Viņš mīl un tiek mīlēts. Tātad viņam arī nav vajadzīgs ārsts.
   —   De Braželona kungs drīz smagi saslims, — Bekingems noteica, — un viņam vairāk kā jebkad būs vajadzīga rūpīga ārstēšana.
   —   Ko jūs ar to gribat teikt, milord? — Rauls strauji noprasīja.
   —  Jums es neko neteikšu. Ja jūs vēlaties, mis Mērijai es varu izstāstīt to, ko jūs nedrīkstat dzirdēt.
   —   Milord, jūs mani mokāt! Jūs kaut ko zināt.
   —   Es zinu, ka mis Mērija Greftona ir visburvīgākā būtne, kādu savā ceļā var sastapt slima sirds.
   —    Milord, es jau jums teicu, ka vikonts de Braželons mīl citu, — Mērija iebilda.
   —   Velti.
   —   Hercog, jūs kaut ko zināt! Paskaidrojiet, kāpēc es mīlu veltīgi?
   —   Ko tad viņš mīl? — Mērija iesaucās.
   —   Viņš mīl sievieti, kas nav viņa cienīga, — Bekingems mierīgi atbil­dēja ar tikai angļiem raksturīgo flegmātiskumu.
   Mis Mērija Greftona iekliedzās, un šī viņas reakcija, tāpat kā Bekin­gema vārdi, lika Braželonam nodrebēt.
   —   Hercog, jūsu vārdiem izskaidrojumu es bez kādas kavēšanās došos meklēt uz Parīzi.
   —   Jūs paliksiet šeit, — Bekingems uzsvēra.
   —   Es?
   —   Jā, jūs.
   —   Kāpēc?
   —   Tāpēc, ka jūs nevarat aizbraukt, jo karaļa uzdevumu nepamet sie­vietes dēļ, kaut arī tā būtu īstas mīlestības cienīga kā Mērija Greftona.
   —   Tādā gadījumā izstāstiet man visu.
   —   Labi. Un jūs paliksiet?
   —   Jā, ja būsiet pret mani atklāts.
   Bekingems jau pavēra muti, lai izstāstītu visu, ko zināja, bet tobrīd terases galā parādījās sulainis un piegāja pie paviljona, kurā atradās ka­ralis kopā ar mis Lūsiju Stjuarti.
   Sulainim sekoja putekļiem klāts kurjers, kurš droši vien tikai pirms dažām minūtēm bija nokāpis no zirga.
   — Kurjers no Francijas! Princeses kurjers! — Rauls iesaucās, pazinis princeses livreju.
   Kurjers lūdza pieteikt viņu karalim, bet hercogs un mis Greftona ap­mainījās daudznozīmīgiem skatieniem.

   Kārlis II pierādīja vai vismaz centās pierādīt mis Stjuartei, ka viņš domā tikai par viņu; viņš solīja, ka mīlēs mis Lūsiju tāpat kā viņa vectēvs Indriķis IV mīlēja Gabriēlu.
   Par nelaimi sev Kārlis II bija izvēlējies neveiksmīgu dienu, jo tieši todien mis Stjuarte bija nolēmusi pamodināt viņā greizsirdību.
   Tāpēc, uzklausījusi visus karaļa solījumus, viņa nevis jutās aizkusti­nāta, kā bija cerējis Kārlis II, bet gan sāka skaļi smieties.
   —   Valdniek, valdniek! — viņa smiedamās iesaucās. — Ja es nelai­mīgā kārtā gribētu lūgt jums mīlestības pierādījumus, cik man būtu viegli pieķert jūs melos!
   —   Paklausieties, — Kārlis II neatlaidās, — jūs zināt manas Rafaēla gleznas un cik augstu es tās vērtēju. Visi mani to dēļ apskauž. Jūs zināt arī, ka mans tēvs tās nopirka ar van Deika starpniecību. Vai gribat, es tās šodien pat likšu aiznest jums?
   —   Nē, — mis Stjuarte atteica, — paturiet vien tās sev, man nav kur novietot tik ievērojamas viešņas.
   —   Nu tad es uzdāvināšu jums Hemptonkortu.
   —   Valdniek, neesiet tik devīgs, bet labāk mīliet ilgāk — tas ir vie­nīgais, ko es jums lūdzu.
   —   Es jūs mīlēšu vienmēr; vai tas jūs apmierina?
   —   Jūs smejaties, valdniek.
   —   Vai tad jūs gribat, lai es raudātu?
   —   Nē, bet es vēlos redzēt jūs vairāk melanholiskā noskaņojumā.
   —   Dievs pasarg, skaistulīti Es jau esmu pietiekoši bēdājies: četr­padsmit trimdas, nabadzības, pazemojuma gadi. Man šķiet, ka šis parāds jau ir nomaksāts; bez tam melanholija mums nepiestāv.
   —  Jūs maldāties: paskatieties uz jauno francūzi.
   —  Uz vikontu de Braželonu? Jūs arī? Nolādēts! Acīmredzot, visas manas dāmas viņa dēļ zaudē prātu. Viņam gan ir iemesls būt melan­holiskam.
   —   Kāds?
   —  Jūs gribat, lai atklāju valsts noslēpumu?
   —  Jā, gribu; jūs taču teicāt, ka izpildīsiet katru manu vēlēšanos.
   —  Nu, labi, viņš te garlaikojas. Vai esat apmierināta?
   —  Garlaikojas?
   —  Jā. Vai tad tas nepierāda viņa muļķību?
   —  Kāpēc muļķību?
   —  Ko gan citu! Spriediet pati — es viņam ļauju mīlēt mis Mēriju Greftonu, bet viņš garlaikojas.
   — Jauki gan! Tātad, ja mis Lūsija Stjuarte jūs nemīlētu, tad jūs mek­lētu mierinājumu mīlestībā uz mis Mēriju Greftonu?'
   — Tā es neteicu. Jūs zināt, ka Mērija Greftona mani nemīl, bet cil­vēku, kas zaudējis mīlestību, var nomierināt tikai cita mīlestība. Tomēr atkārtoju, ka runa nav par mani, bet par to jauno cilvēku. Nudien, varētu domāt, ka viņam jāatstāj pati Helēna; protams, Helēna pirms Parīda.*
   —  Tātad jaunais cilvēks kādu atstājis?
   —   Drīzāk viņu pašu pamet.
   —  Nabadziņš! Bet tā viņam vajag!
   —  Kāpēc?
   —  Kāpēc viņš aizbrauca?
   —  Jūs domājat, ka viņš aizbrauca pēc savas gribas?
   —  Vai patiešām viņu piespieda?
   —  Viņam pavēlēja, dārgā mis Stjuarte; viņš atstāja Parīzi pēc pa­vēles.
   Skaistā Helēna — grieķu mītos Zeva un Lēdas meita, Spartas valdnieka Menelāja sieva. Parīds viņu nolaupīja, un tas kļuva par cēloni Trojas karam. Parīds — Trojas valdnieka Priama dēls.
   —   Kas deva pavēli?
   —   Uzminiet.
   —   Pēc karaļa pavēles?
   —   Tieši tā.
   —   Jūs man atvērāt acis.
   —   Vismaz nevienam par to nesakiet.
   —  Jūs zināt, ka es protu glabāt noslēpumus labāk nekā vīrieši. Tātad karalis viņu aizsūtīja prom?
   —   Jā.
   —   Un viņa prombūtnes laikā nolaupa viņa iemīļoto?
   —   Jā, un iedomājieties — nabaga puisis tā vietā, lai pateiktos ka­ralim, vēl žēlojas.
   —    Pateikties karalim par to, ka viņš nolaupījis iemīļoto? Vai tad drīkst runāt kaut ko tādu sieviešu un it īpaši mīļāko klātbūtnē, valdniek?
   —   Saprotiet mani pareizi: ja tā, ko viņam atņem karalis, būtu mis Stjuarte vai mis Greftona, es domātu tāpat kā viņš un pat uzskatītu, ka viņš skumst par maz; bet tā ir kaut kāda izģindusi klibkāje… Pie velna uzticību, kā mēdz teikt Francijā! Vai tas kur redzēts, ka nabagas dēļ atsakās no bagātās, neuzticīgās dēļ no mīlošas?
   —   Valdniek, vai jūs domājat, ka Mērija patiesi vēlas iepatikties vi­kontam?
   —   Jā, domāju.
   —   Tad vikonts pieradīs pie Anglijas. Mērija ir meitene ar galvu un panāks savu.
   —   Baidos, dārgā mis Stjuarte, ka vikonts mūsu zemē nepierādīs vis: nupat aizvakar viņš man lūdza atļauju aizbraukt.
   —   Jūs viņam atteicāt?
   —   Kā citādi: Ludviķis ļoti vēlas, lai viņš būtu tālu prom, un tagad ir aizskarta arī mana patmīļa; es negribu, lai runā, ka es šim jauneklim piedāvāju viskārdinošāko kumosiņu Anglijā…
   —   Jūs esat ļoti laipns, valdniek, — mis Stjuarte noteica ar apburošu grimasi.
   —   Protams, neskaitot mis Stjuarti, — karalis atvainojās. — Viņa ir karaliska ēsma, un, ja jau es esmu uz tās uzķēries, ceru, ka neviens cits to neiekāros… Tātad es netaisos ar šo jaunekli auklēties; viņš paliks šeit un šeit arī apprecēsies, zvēru jums!…
   —   Cerams, kad viņš būs apprecējies, tad vairs nedusmosies uz jūsu majestāti, bet būs jums pateicīgs. Te visi kā sacenzdamies mēģina viņam iztapt, ari Bekingema kungs, kurš pat atkāpjas, lai dotu viņam ceļu — kaut kas neiespējams!
   —   Un pat mis Stjuarte, kas uzskata viņu par apburošu!
   —   Valdniek, jūs man pietiekoši daudz esat licis klausīties mis Gref- tonas slavinājumos, tāpēc tagad ļaujiet man mazliet paslavēt de Braželona kungu. Starp citu, kopš zināma laika mani pārsteidz jūsu labsirdība; jūs domājat par klāt neesošiem, piedodat apvainojumus, jūs esat gandrīz pati pilnība. Kā tas gadījies?…
   Kārlis II sāka smieties.
   —  Tāpēc, ka jūs ļaujat man sevi mīlēt.
   —  O, gan jau ir vēl kāds iemesls!
   —  Jā, es parādu laipnību manam brālim Ludviķim XIV.
   —  Tas nav tas.
   —   Nu, ja jau jūs esat tik neatlaidīga, es jums pateikšu: Bekingems uzticēja šo jaunekli manai gādībai un sacīja: «Valdniek, vikonta de Bra­želona dēļ es atsakos no mis Greftonas; dariet arī jūs tāpat."
   —  O, hercogs ir bruņinieks!
   —  Diezgan! Tagad jūs slavējat Bekingemu. Šķiet, ka jūs šodien gribat mani galīgi nomocīt.
   Tobrīd pie durvīm pieklauvēja.
   —   Kas uzdrošinās mūs traucēt?
   —  Ziniet, valdniek, — Stjuarte iebilda, — jūsu „kas uzdrošinās" ska­nēja pārāk pašpārliecināti, un, lai jūs sodītu…
   Viņa pati piegāja pie durvīm un atvēra.
   —  Ā, tas ir kurjers no Francijas! Varbūt no manas māsas? — Kārlis iesaucās.
   —  Jā, valdniek, ar sevišķu uzdevumu, — sulainis atbildēja.
   —  Lai nāk ātrāk iekšā, — Kārlis pavēlēja.
   Ienāca kurjers.
   —   Vai jums ir vēstule no viņas augstības Orleānas hercogienes?
   —   Jā, valdniek, — kurjers atbildēja, — un pie tam steidzīga. Es patērēju tikai divdesmit sešas stundas, lai nogādātu to jūsu majestātei, un turklāt Kalē lieki pazaudēju trīs ceturtdaļstundas.
   —  Jūsu centība tiks atalgota, — karalis apsolīja, atvērdams vēstuli.
   Izlasījis to, viņš sāka smieties.
   —   Nudien, es neko nesaprotu.
   Viņš vēlreiz pārlasīja vēstuli.
   Mis Stjuarte pūlējās apspiest degošo ziņkārību un izturēties cienīgi.
   —    Frensis, — karalis pievērsās sulainim, — lieciet, lai kurjeru pa­cienā un noliek gulēt, bet rīt viņš pie sava pagalvja atradīs maku ar piecdesmit luidoriem.
   —   Valdniek!
   —   Ej, mans draugs, ej vien! Manai māsai bija iemesls tevi steidzināt; tā ir neatliekama lieta.
   Viņš sāka smieties vēl skaļāk.
   Kurjers, kambarsulainis un pat mis Stjuarte nesaprata, kā izturēties.
   —   Ak! — karalis iesaucās, atkrizdams krēslā. — Ja iedomājas, ka tu nodzini… cik zirgus?
   —   Divus.
   —   Divus zirgus, lai atvestu tādu ziņu! Ej, mans draugs.
   Kurjers aizgāja kambarsulaiņa pavadībā.
   Kārlis II piegāja pie loga, atvēra to un, pabāzis galvu ārā, pasauca:
   —   Hercog Bekingem, dārgo Bekingem, nāciet ātrāk šurp!
   Hercogs atsteidzās, paklausot aicinājumam, bet, ieraudzījis mis Stju­arti, apstājās uz sliekšņa, neuzdrošinādamies ienākt.
   —   Nāc iekšā, hercog, un aizslēdz durvis.
   Bekingems paklausīja un, redzēdams, ka karalis ir jautrs, smaidīdams pienāca tuvāk.
   —   Nu, dārgo hercog, kā tev veicas ar francūzi?
   —   Es esmu gandrīz vai izmisis, valdniek.
   —   Kāpēc?
   —    Tāpēc, ka apburošā mis Greftona grib viņu par vīru, bet viņš negrib viņu par sievu.
   —    Tas francūzis ir tīrais lempis! — mis Stjuarte iesaucās. — Lai viņš pasaka jā vai nē. Tas vienreiz jāizbeidz.
   —  Jūs taču zināt, kundze, vai vismaz jums jāzina, — hercogs nopietni iebilda, — de Braželona kungs mīl citu.
   —   Tādā gadījumā, — karalis nāca palīgā mis Stjuartei, — lai viņš vienkārši pasaka nē.
   —   Bet es viņam centos iegalvot, ka viņš dara aplam, neteikdams jā!
   —  Tad tu viņam izstāstīji, ka Lavaljēra viņu krāpj?
   —  Jā, un pilnīgi nepārprotami.
   —   Ko viņš atbildēja?
   —  Tā salēcās, it kā gribētu pārlēkt pāri Lamanšam.
   —  Nu, tad beidzot vismaz kaut ko izdarīja! — piebilda mis Stjuar­te. — Labi kaut vai tas.
   —  Es viņu atturēju, — Bekingems turpināja, — un atstāju divatā ar mis Mēriju. Ceru, ka tagad viņš neaizbrauks, kā sākumā gribēja.
   —   Viņš gribēja aizbraukt? — karalis iekliedzās.
   —  Vienu mirkli man likās, ka cilvēka spēkos nav viņu noturēt; bet tad viņam pievērsās mis Mērijas acis: viņš paliek.
   —  Te nu tu kļūdies, Bekingem! — karalis atkal sāka smieties. — Nelaimīgajam nav glābiņa.
   —   Kā?
   —  Viņam lemts būt piekrāptam, vai vēl ļaunāk: pārliecināties par to ar savām paša acīm.
   —  Tālumā un ar mis Greftonas palīdzību trieciens nebūs tik stiprs.
   —  Nekā; viņam nepalīdzēs ne attālums, ne mis Greftonai Pēc stun­das Braželons dodas uz Parīzi.
   Bekingems sarāvās, un mis Stjuarte plati ieplēta acis.
   —  Jūsu majestāte taču zina, ka tas nav iespējams, — hercogs iebilda.
   —   Diemžēl, dārgo Bekingem, tagad nav iespējams citādi.
   —   Valdniek, iedomājieties, ka šis jaunais cilvēks ir lauva.
   —   Pieņemsim.
   —  Viņa dusmas ir drausmīgas.
   —   Neapstrīdēšu.
   —  Ja viņš ieraudzīs savu nelaimi paša acīm, jo ļaunāk šīs nelaimes vaininiekam.
   —   Ļoti iespējams. Bet ko lai dara?
   —  Pat ja šis vainīgais būtu karalis, es negalvotu par viņa drošību! — Bekingems iesaucās.
   —   O, karalim ir musketieri, — Kārlis mierīgi noteica. — Es viņus pazīstu: man pašam nācās gaidīt Bluā priekšistabā. Viņam ir d'Artanjana kungs. Tas tikai ir sargs! Ja man būtu četri tādi vīri kā d'Artanjans, es nebaidītos pat no divdesmit satracinātiem Braželoniem!
   —   Tomēr, jūsu majestāte, padomājiet par to, — Bekingems neat­laidās.
   —   Izlasi un spried pats, — Kārlis II atteica, pastiepdams hercogam vēstuli. — Ko tu darītu manā vietā?
   Satraukumā trīcēdams, Bekingems paņēma princeses sūtīto vēstuli un lēni to izlasīja:
   „Sevis paša un manis dēļ, visu goda un labklājības dēļ nekavējoties sūtiet vikontu de Braželonu atpakaļ uz Franciju.
   Jums padevīgā māsa Henriete."
   —   Ko tu par to teiksi, hercog?
   —   Nudien nezinu, — pārsteigtais Bekingems atteica.
   —   Vai patiešām tu man ieteiksi neuzklausīt māsu, ja viņam mani tik neatlaidīgi lūdz? — karalis ar patosu sacīja.
   —   Dievs pasarg, valdniek, un tomēr…
   Tu neizlasīji piezīmi; tā ir apakšā, es pats to uzreiz nepamanīju.
   Hercogs atlocīja lapu un izlasīja:
   „Sūtu tūkstoš sveicienu tiem, kas mani mīl."
   • Bekingems nobāla un nodūra galvu; lapiņa viņa pirkstos sāka trīsēt, it kā papīrs būtu pārvērties smagā svinā.
   Karalis mirkli pagaidīja un, redzēdams, ka Bekingems klusē, noteica:
   —  Tātad lai viņš pakļaujas savam liktenim, tāpat kā mēs savam. Kat­ram jāiztukšo savs ciešanu kauss: es jau to izdzēru par sevi un savējiem; man bija jānes divkāršs krusts. Tagad pie velna visas rūpes! Hercog, pa­aicini pie manis to muižnieku.
   Hercogs atvēra paviljona režģotās durvis un, norādīdams uz Raulu un Mēriju, kuri gāja blakus, teica karalim:
   —   Ak, valdniek, tas ir tik cietsirdīgi pret nabaga mis Greftonu!
   —   Pietiek; pasauc viņu! — Kārlis II sarauca tumšās uzacis. — Cik visi kļuvuši jūtīgi! Nudien, mis Stjuarte slauka acis. Ak, šis nolādētais francūzis!
   Hercogs paaicināja Raulu, bet pats piedāvāja roku mis Greftonai.
   —   De Braželona kungs, — Kārlis II viņu uzrunāja, — jūs man aiz­vakar lūdzāt atļauju atgriezties Francijā?
   —  Jā, valdniek, — atbildēja Rauls, ko tāds ievads pārsteidza.
   —   Un es jums atteicu, dārgo vikont.
   —   Jā, valdniek.
   —   Jūs bijāt neapmierināts par manu lēmumu?
   —    Nē, valdniek, jo droši vien jūsu majestātei bija dibināts iemesls man atteikt. Jūsu majestātes lēmumi ir tik gudri un labvēlības pilni, ka tos var uzņemt vienīgi ar pateicību.
   —    Šķiet, ka es atsaucos uz to, ka Francijas karalis nav devis rīko­jumu jums atgriezties no Anglijas?
   —  Jā, valdniek. Jūs patiešām to pieminējāt.
   —   De Braželona kungs, es pārdomāju; karalis patiešām nav noteicis, kad jums jāatgriežas, bet viņš lūdza mani parūpēties, lai jūs Anglijā ne­garlaikotos; acīmredzot, jums te nepatīk, ja lūdzat mani jūs atlaist?
   —   To es neteicu, valdniek.
   —  Jā, bet jūsu lūgums nozīmē, ka citā vietā jums patiktu labāk nekā
   šeit.
   Tobrīd Rauls pagriezās pret durvīm, kur atspiedusies stāvēja bālā un noskumusi mis Greftona.
   Blakus viņai bija Bekingems.
   —   Jūs neatbildat? — Kārlis turpināja. — Franču paruna saka: „Klu- sēšana nozīmē piekrišanu". Tātad, de Braželona kungs, es varu apmie­rināt jūsu vēlēšanos: ja jūs gribat, varat atgriezties Francijā. Es jums atļauju.
   —   Valdniek! — Rauls iesaucās.
   —   Ak! — Mērija nopūtās, spiezdama Bekingema roku.
   —   Šovakar pat jūs varat būt Duvrā, — karalis turpināja. — Paisums sākas divos naktī.
   Apstulbušais Rauls kaut ko nomurmināja, kas izklausījās ne īsti pēc pateicības, ne īsti pēc atvainošanās.
   —   Palieciet sveiks, de Braželona kungs. Vēlu jums visu labu, — ka­ralis pieceldamies noteica. — Esiet tik laipns un pieņemiet par atmiņu šo briljantu, ko es biju domājis kāzu dāvanai.
   Šķita, ka mis Greftona tūlīt zaudēs samaņu. Saņemdams briljantu, Rauls juta, ka viņam trīc ceļgali. Viņš pateica dažus atvadu vārdus ka­ralim un mis Stjuartei, tad piegāja pie Bekingema, lai atvadītos no viņa.
   Karalis izmantoja šo mirkli un aizgāja. Hercogs bija aizņemts ar mis Greftonu, cenzdamies viņu uzmundrināt.
   —   Palūdziet viņu palikt, jaunkundz, es jūs lūdzu, — Bekingems čuk­stēja.
   —    Gluži otrādi, es lūdzu viņu aizbraukt, — mis Greftona it kā at­dzīvojās. — Es nepiederu tām sievietēm, kurām lepnums ir pāri visam. Ja viņu Francijā mīl, lai viņš atgriežas turp un ir pateicīgs man, ka es viņam devu padomu sekot savai laimei. Turpretim ja viņu tur nemīl, lai viņš atgriežas, un es viņu mīlēšu tāpat kā agrāk, manās acīs viņa nelaimei nebūs nozīmes. Manas dzimtas ģerbonī ir devīze, kas iespiedusies arī manā sirdī: „Habenti pasrum, egcnti cuncta" — „Tam, kam ir, dod maz, kam nav — visu."
   —  Es šaubos, draugs, vai Francijā jūs atradīsiet dārgumu, kas varētu līdzināties tam, ko atstājat šeit, — Bekingems sacīja.
   —   Es domāju vai vismaz ceru, — Rauls drūmi atbildēja, — mana mīļotā ir manis cienīga; ja tomēr mani gaida vilšanās, kā jūs, hercog, man likāt saprast, tad es izraušu šo mīlestību no savas sirds, kaut arī kopā ar to man būtu jāzaudē pati sirds.
   Mērija uzlūkoja Raulu ar neizsakāmu mīlestību.
   Rauls skumji pasmaidīja.
   —   Jaunkundz, — viņš sacīja, — karaļa dāvinātais briljants bija do­māts jums, tāpēc ļaujiet man to jums pasniegt; ja es Francijā apprecēšos, varat man to atsūtīt, ja ne — atstājiet sev.
   „Ko viņš ar to grib teikt?" — Bekingems nodomāja, kamēr Rauls spieda Mērijas ledaini auksto roku.
   Mis Greftona saprata hercoga skatienu.
   —  Ja tas būtu saderināšanās gredzens, es to neņemtu, — viņa teica.
   —   Un tomēr jūs viņam piedāvājat atgriezties pie jums.
   —   Ak vai, hercog, — meitene iesaucās ar asarām acīs, — tāda sie­viete kā es nav radīta, lai mierinātu viņam līdzīgos!
   —   Tātad jūs domājat, ka viņš neatgriezīsies?
   —   Nē, nekad, — aizlūzušā balsī izdvesa mis Greftona.
   —   Bet es saku, ka Francijā viņu sagaida izpostīta laime, zaudēta lī­gava… pat aptraipīts gods… Kas gan viņam vēl paliek bez jūsu mīlestības? Atbildat, Mērij, ja jūs pazīstat savu sirdi!
   Mis Greftona atbalstījās uz Bekingema rokas un, kamēr Rauls stei­dzās prom pa liepu aleju, klusiņām noskaitīja rindas no „Romeo un Džuljetas":
   Aizlidosim, padzīvosim, Palikuši nomirsim.
   Kad viņas balss izdzisa, Rauls bija nozudis. Mis Greftona atgriezās mājās bāla un klusa kā spoks. Bekingems izmantoja kurjera ierašanos, kurš atveda vēstuli karalim, un uzrakstīja princesei un grāfam de Gišam.
   Karalim izrādījās taisnība. Divos naktī līdz ar paisumu Rauls iekāpa kuģī, kas gāja uz Franciju.

   Karalis Lavaljēras portretam veltīja lielu uzmanību, jo viņam ļoti gri­bējās, lai portrets iznāktu pēc iespējas labāks, un seansi būtu pēc iespējas ilgāki.
   Vajadzēja redzēt, kā viņš sekoja otai, kā gaidīja kādas detaļas pa­beigšanu, vienu vai otru krāsu toni; ik pa brīdim viņš ierosināja māksli­niekam dažādas izmaiņas, kurām tas godbijīgi piekrita.
   Kad pēc Malikorna padoma mākslinieks mazliet aizkavējās, bet Sen­tenjans kaut kur izgāja, vajadzēja redzēt (tikai neviens to neredzēja), kā vienā nopūtā saplūst divas dvēseles, alkdamas pēc miera un saviem sapņiem, cik daiļrunīgs top klusums.
   Tie bija burvīgi mirkļi. Karalis bija tik tuvu savai iemīļotajai, ka Luīzi svilināja gan viņa skatiens, gan elpa.
   Kad priekšistabā atskanēja troksnis — nāca mākslinieks vai arī at­griezās de Sentenjans, — karalis kaut ko jautāja, un Lavaljēra viņam ātri atbildēja, bet viņu acis Sentenjanam liecināja, ka viņa prombūtnes laikā mīlētāji izdzīvojuši veselu mūžību.
   Vārdu sakot, Malikorns, spiests negribot kļūt par filozofu, bija pratis iedvest karalim nedziestošu kaisli.
   Lavaljēras bailes izrādījās veltīgas.
   Neviens nenojauta, ka dienā viņa uz divām trim stundām atstāja savu istabu. Luīze izlikās nevesela. Pirms ienākšanas viņas apmeklētāji pie­klauvēja. Atjautīgais Malikorns izgudroja aparātu, ar kuru Lavaljēra no de Sentenjana istabas varēja dzirdēt, ka klauvē pie viņas durvīm.
   Tāpēc viņai nevajadzēja nevienu ziņotāju. Varbūt kādam apmeklē­tājam ari radās aizdomas, bet Lavaljēras parādīšanās tās izkliedēja pat zvērinātiem skeptiķiem.
   Kad Malikorns otrā dienā ieradās pie Sentenjana uzzināt, kā pagājis seanss, grāfam bija jāatzīst, ka piecpadsmit minūšu ilgā brīvība atstājusi uz karaļa garastāvokli vislabāko iespaidu.
   —   Vajadzēs devu palielināt, — Malikorns nosprieda, — tikai ne uz­reiz, lai vēlēšanās izpaužas skaidrāk.
   Vēlēšanās izpaudās tik skaidri, ka cetutrtajā dienā mākslinieks novāca savus piederumus, tā arī nesagaidījis Sentenjana atgriešanos. Atgriezies grāfs Lavaljēras sejā pamanīja vieglu sapīkumu, ko viņa nespēja apslēpt. Karalis nebija tik atturīgs: viņš savu neapmierinātību izpauda ar visai daiļrunīgu plecu kustību. Lavaljēra nosarka.
   „Labi, — Sentenjans domās noteica. — Šodien Malikorna kungs būs sajūsmā".
   Malikorns patiešam bija sajūsmināts.
   —   Skaidrs, — viņš uzrunāja grāfu, — de Lavaljēras jaunkundze ce­rēja, ka jūs nokavēsieties vēl vismaz kādas desmit minūtes.
   —   Bet karalis cerēja ne mazāk kā uz pusstundu, dārgo Malikorn.
   —   Jūs būtu slikts pavalstnieks, ja nenovēlētu viņa majestātei šo pus­stundu.
   —   Bet kā tad mākslinieks? — de Sentenjans iebilda.
   —   Ar viņu nodarbošos es pats, — Malikorns atbildēja. — Ļaujiet man tikai pavērot sejas izteiksmes un iedzīvoties apstākļos. Tie ir mani burvju līdzekļi: astrologi nosaka saules un zvaigžņu stāvokli ar instru­mentiem, bet man pietiek tikai ieraudzīt lokus zem acīm, nolaistus vai paceltus lūpu kaktiņus.
   —   Tad vērojiet uzmanīgāk!
   —   Neraizējieties.
   Viltīgajam Malikornam bija pietiekoši daudz laika novērojumiem.
   Tovakar Ludviķis XIV kopā ar karalienēm apmeklēja princesi un iz­skatījās tik drūms, nopūtās tik smagi un skatījās uz Lavaljēru ar tādām acīm, ka naktī Malikorns Montalē teica:
   —   Rīt.
   Viņš devās pie mākslinieka uz Žardēnsenpola ielu, lai lūgtu atlikt seansu uz divām dienām.
   Kad Luīze, kura jau bija pieradusi pie apakšējā stāva, pacēla lūku un nokāpa, de Sentenjana nebija mājās.
   Kā parasti karalis sagaidīja viņu pie trepēm ar puķu pušķi rokās; tiklīdz meitene nokāpa, Ludviķis viņu apskāva.
   Lavaljēra satraukti paskatījās visapkārt, bet, tā kā istabā nebija ne­viena, izņemot karali, tad nesadusmojās. Abi apsēdās.
   Ludviķis nometās blakus spilveniem, uz kuriem sēdēja Luīze, un no­lika galvu viņai uz ceļiem, skatīdamies acīs. Tobrīd, šķiet, nekas vairs neva­rēja nostāties starp divām sirdīm. Luīze aizgrābti vērās savā iemīļotajā.
   No viņas biklajām un šķīstajām acīm sāka starot uguns, kuras liesmas aizvien dziļāk ielauzās karaļa sirdī, sākumā sasildīdamas, bet pēc tam dedzinādamas.
   Karali iekvēlināja pieskāriens meitenes trīsošajiem ceļgaliem, un viņš pamira no laimes, kad Luīzes roka nolaidās uz viņa matiem, gaidīdams, ka kuru katru brīdi parādīsies mākslinieks vai de Sentenjans.
   Šīs skumjās gaidas lika viņam mēģināt pārvarēt kārdinājumu, kas sa­viļņoja asinis, iemidzināt sirdi un jūtas, kas aizmirsa realitāti, lai sekotu ēnai.
   Durvis tomēr neatvērās. Nerādījās ne Sentenjans, ne mākslinieks; portjeras nekustējās. Noslēpumainas tvīksmes pilnais klusums iemidzināja pat putnus to zeltītajā būrītī.
   Uzvarēts karalis pagrieza galvu un pieplaka ar kvēlojošam lūpām Luī­zes rokām; viņa kā bez prāta piespieda tās iemīļotā lūpām.
   Ludviķis nometās ceļos, un, tā kā Lavaljēras galva joprojām bija no­laista, viņa piere atradās pie Luīzes lūpām, un viņa ekstāzē ar biklu skūpstu pieskārās smaržīgajiem matiem, kas glāstīja viņas vaigus.
   Karalis apskāva meiteni, un sekoja pirmais kvēlais skūpsts, kas mīles­tību pārvērš saldā murgā. Todien neatnāca ne de Sentenjans, ne mākslinieks.
   Pār viņiem kā mākonis nolaidās smags un salds reibums, kas ielēja sevišķi smalku indi un uzvēdīja vieglus, laimīgus sapņus, atdalot iepriek­šējo dzīvi no nākamās.
   Saldo sapņu aizmirstībā nepārtrauktais troksnis augšstāvā gan uz mir­kli satrauca Lavaljēru, bet nespēja viņu atmodināt. Tomēr troksnis tur­pinājās, kļuva aizvien skaidrāk sadzirdams un galu galā atgrieza mīles­tības apreibināto meiteni īstenībā. Viņa izbiedēta pielēca kājās.
   — Augšā kāds mani gaida. Ludviķi, vai tad jūs nedzirdat?
   —   Vai es neesmu spiests jūs gaidīt? — karalis maigi iebilda. — Lai pagaida citi arī.
   Viņa papurināja galvu un klusi caur asarām izdvesa:
   —   Slepena laime… manam lepnumam jācieš klusu, tāpat kā manai sirdij.
   Troksnis atkārtojās.
   —   Es dzirdu Montalē balsi, — Lavaljēra ieteicās. Viņa sāka ātri kāpt augšup pa trepēm.
   Karalis sekoja, nespēdams viņu atstāt un pārklādams skūpstiem viņas rokas un kleitas malu.
   —  Jā, tā ir Montalē balss, — Luīze atkārtoja, jau pa pusei pacēlusi lūku. — Droši vien noticis kaut kas nopietns.
   —   Ejiet, mana mīļotā, un ātrāk atgriezieties.
   —  Tikai ne šodien. Palieciet sveiks!
   Viņa pieliecās, lai vēlreiz noskūpstītu iemīļoto, un tad nozuda. Viņu patiešām gaidīja bālā un satrauktā Montalē.
   —   Ātrāk, ātrāk, — viņa skubināja, — viņš nāk!
   —   Kas nāk?
   —   Viņš! Es jau to paredzēju.
   —   Kāds viņš? Beidz mani mocīt!
   —   Rauls, — Montalē pačukstēja.
   —   Jā, tas esmu es! — atskanēja jautra balss no parādes trepju pē­dējiem pakāpieniem.
   Lavaljēra skaļi iekliedzās un atkāpās.
   —  Tas esmu es, dārgā Luīze, es! — Rauls ieskriedams sauca. — (), es zināju, ka jūs mani tomēr mīlat.
   Luīze izbijusies sakustējās un gribēja kaut ko teikt, bet spēja tikai izdvest:
   —   Nē, nē!
   Viņa iekrita Montalē rokās, čukstēdama:
   —   Nenāciet man klāt!
   Montalē mājiens apturēja Raulu, kurš palika stāvam uz sliekšņa kā sastindzis.
   Paskatījusies uz aizslietņa pusi, Montalē noteica:
   —  Ak, cik neuzmanīgi! Viņa pat nav aizvērusi lūku!
   Viņa piesteidzās pie aizslietņa, aizbīdīja to un gribēja aizvērt lūku.
   Tieši šajā mirkli no lūkas izlēca karalis, kurš bija dzirdējis Lavaljēras kliedzienu un steidzās viņai palīgā.
   Viņš noslīga uz ceļiem Luīzes priekšā, apbērdams Montalē ar jau­tājumiem, tā ka viņa pavisam pazaudēja galvu.
   Te no durvju puses atskanēja otrs izmisuma kliedziens. Karalis strauji devās pie durvīm.
   Montalē pūlējās viņu aizkavēt, bet veltīgi.
   Atstājis Lavaljēru, karalis izdrāzās gaitenī. Tomēr Rauls jau bija tālu, un Ludviķis pamanīja tikai kaut ko līdzīgu ēnai, kas pazuda gaiteņa pa­griezienā.

   Kamēr galmā katrs bija aizņemts ar savām darīšanām, kāds stāvs ne­manīts iezagās mums jau pazīstamajā namā Grēva laukumā; dumpja laikā tieši šo namu bija aplencis d'Artanjans.
   Nama galvenā fasāde izgāja uz Boduaijē laukumu.
   Tas bija diezgan liels nams, ko ielenca dārzi un dzelzs preču vei­kaliņi, kuri to aizsedza ziņkārīgo acīm, un tā tas atradās it kā trīskāršā iežogā no akmens, trokšņa un zaļumiem, kā iebalzamēta mūmija trīskāršā sarkofāgā.
   Mūsu pieminētais cilvēks soļoja stingri, kaut varēja nojaust, ka viņš vairs nav pirmajā jaunībā. Redzot viņa ķieģeļkrāsas apmetni un garo zo­benu, kas mazliet pacēla apmetni, katrs atzītu, ka tas ir kāds piedzī­vojumu meklētājs; paskatījies uzmanīgāk uz maigo un gludo ādu un uz- skrullētajām ūsām, ko varēja redzēt zem lielās cepures, bija jādomā, ka tie būs mīlestības piedzīvojumi.
   Kad nepazīstamais iegāja mājā, Senžervē zvanu torņa pulkstenis no­sita astoņi.
   Pēc desmit minūtēm pie tām pašam durvīm klauvēja dāma, kas bija ieradusies apbruņota sulaiņa pavadībā; kāda vecene tūlīt atvēra durvis.
   Ienākusi dāma atmeta plīvuru. Viņa vairs nebija skaistule, bet vēl bija sieviete; jaunība bija pagājusi, taču viņa izskatījāsa kustīga un cienīga. Bagātais un krāšņais tērps apslēpa vecumu, ko tikai Ninona de Lanklo* atjāvās demonstrēt ar smaidu.
   Tiklīdz viņa ienāca, mūsu augstāk aprakstītais ševaljē tuvojās uz snie­dza roku.
   —   Esiet sveicināta, dārgā hercogiene.
   —   Sveicināti, dārgo Aramis.
   Ševaljē ieveda viņu eleganti iekārtotā viesistabā, kur augsto logu stik­los patlaban izdzisa pēdējie saules stari, kas bija izspiedušies caur egļu tumšajām galotnēm.
   Ševaljē un dāma apsēdās tuvu viens pie otra.
   Neviens no viņiem nevēlējās apgaismojumu. Ar vēl lielāku patiku viņi nevis gremdētos puskrēslā, bdt gan iegremdētu viens otru pilnīgā aiz­mirstībā.
   —    Ševaljē, — hercogiene uzsāka, — kopš mūsu tikšanās Fontenblo jūs nedevāt nekādas ziņas par sevi, un atzīšos, ka jūsu parādīšanās fran- ciskāņa nāves dienā un saistība ar dažiem noslēpumiem sagādāja man vislielāko izbrīnu, kādu vien es jebkad esmu izjutusi.
   —   Es jums varu paskaidrot, kāpēc atrados bērēs un ko es zinu par šiem noslēpumiem, — Aramiss atteica.
   —    Bet vispirms parunāsim mazliet par sevi, — hercogiene viņu strauji pārtrauca. — Mēs taču esam seni draugi.
   —   Jā, kundze, un, ja Dievs būs lēmis, mēs tādi arī paliksim, ja arī ne uz ilgu laiku, tad vismaz līdz nāvei.
   —    Es par to esmu pārliecināta, ševaljē, un mans apmeklējums to pierāda.
   —    Agrāko interešu mums vairs nav, hercogien, — Aramiss sacīja, nemaz necenzdamies slēpt smaidu, jo krēslā tik un tā nevarēja ievērot, vai tas kaut ko zaudējis no agrākā svaiguma un pievilcības.
   Ninona de Lanklo (1616-1706)
   —    Toties tagad mums radušās citas intereses, ševaljē. Katram ve­cumam ir kaut kas savs: gan jau mēs sapratīsimies ne sliktāk kā agrāk, tāpēc parunāsim, ja vēlaties.
   — pazīstama franču kurtizāne.
   —  Es esmu jūsu rīcībā, hercogien. Piedodiet, kā jūs uzzinājāt manu adresi? Un kāpēc?
   —   Kāpēc? To es jums jau teicu. Ziņkārība. Man gribējās zināt, kas jūs saistīja ar franciskāni, ar kuru man bija lietišķas attiecības un kurš tik dīvaini nomira. Kad mēs satikāmies pie svaigā kapa Fontenblo kap­sētā, mēs abi bijām tik satraukti, ka nevarējām viens otram neko pateikt.
   —  Jā, kundze.
   —  Pēc šķiršanās no jums es to ļoti nožēloju. Es vienmēr esmu bijusi ļoti ziņkārīga; vai jums nešķiet, ka de Longvilas kundze šajā ziņā mani ļoti atgādina?
   —  Nezinu, — Aramiss atturīgi noteica.
   —   Tātad es nožēloju, ka mēs viens otram kapsētā neko nepateicām. Man šķita, ka seniem draugiem tā neklājas, un es sāku meklēt iespēju tikties, lai apliecinātu savu cieņu un parādītu, ka nabaga nelaiķe Marī Mišona atstājusi uz zemes savu ēnu, kura vēl glabā daudz atmiņu.
   Aramiss pieliecās un laipnā pacietībā noskūpstīja hercogienes roku.
   —  Jums droši vien bija grūti mani atrast?
   —   Jā, — viņa sapīka, redzot, ka Aramiss maina sarunas tēmu. — Tomēr es zināju, ka jūs esat Fukē kunga draugs, un sāku jūs meklēt Fukē kunga tuvumā.
   —   Fukē kunga draugs? Tas ir pārspīlēti teikts, kundze! — ševaljē iesaucās. — Nabaga garīdznieks, ko aplaimojis devīgs aizgādnis, uzticama un padevīga sirds — tas ir viss, kas es varu būt Fukē kungam.
   —   Viņš jums palīdzēja kļūt par bīskapu?
   —  Jā, hercogien.
   —  Tas taču jums ir kritiens lejup, skaisto musketieri.
   „Tāpat kā tev politiskās intrigas", Aramiss nodomāja. Skaļi viņš piebilda:
   —  Un vai jūs ieguvāt ziņas, kas jūs interesēja?
   —   Diezgan viegli. Jūs bijāt kopā ar viņu Fontenblo. Tad jūs veicāt nelielu ceļojumu uz savu bīskapiju, tas ir, uz Belilu.
   —  Jūs maldāties, kundze, — Aramiss iebilda. — Mana bīskapija at­rodas Vannā.
   —  Tieši to es gribēju teikt. Es tikai domāju, ka Belila…
   —  Tā ir Fukē kunga īpašums, un tas ir viss.
   —   A, man stāstīja, ka Belila tiek nocietināta, bet es zinu, ka jūs, mans draugs, esat karavīrs.
   —    Kopš es kalpoju baznīcai, es visu esmu aizmirsis, — aizskartais Aramiss atbildēja.
   —  Tātad es uzzināju, ka jūs esat atgriezies no Vannas un apvaicājos savam draugam grāfam de Lafēram.
   —   Ak tā!
   —   Viņš ir noslēgts cilvēks un atbildēja man, ka nezina jūsu adresi.
   „Atoss palicis sev uzticīgs, — bīskaps nodomāja, — īsti labo nekas
   nespēj samaitāt".
   —   Tad… Jūs taču zināt, ka es nevaru šeit rādīties, jo karaļa atraitne vēl joprojām uz mani dusmojas.
   —   Jā, tas mani pārsteidz.
   —   O, tam ir daudz iemeslu… Tā nu es esmu spiesta slēpties. Par laimi es satiku d'Artanjana kungu, vienu no jūsu agrākajiem draugiem, vai ne?
   —   Viņš arī tagad ir mans draugs, hercogien.
   —   Viņš man šo to pateica un aizsūtīja mani pie Bastīlijas koman­danta de Bezmo kunga.
   Aramiss sarāvās. Viņa paziņa pat tumsā pamanīja, kā nozibsnīja saru­nu biedra acis.
   —   Pie de Bezmo kunga! — viņš iesaucās. — Kāpēc d'Artanjans jūs sūtīja pie de Bezmo kunga?
   —   Nezinu.
   —    Ko tas nozīmē? — bīskaps sakopoja visus spēkus, lai ar godu izturētu šo cīņu.
   —   Kā teica d'Artanjans, Bezmo kungs jums ir kaut ko parādā.
   —   Tiesa gan.
   —   Cilvēki parasti zina savu kreditoru vai savu parādnieku adreses.
   —   Arī taisnība. Un Bezmo jums iedeva adresi?
   —   Jā. Viņš man pateica par Senmandē, un es uz turieni nosūtīju vēstuli.
   —   Te tā ir. Man tā ir dārga, jo tai es varu pateikties par laimi jūs redzēt.
   Hercogiene jutās apmierināta, ka tik viegli izdevies apiet visus ku­telīgos jautājumus, un atviegloti nopūtās.
   Aramiss nesekoja viņas piemēram.
   —   Mēs palikām pie Bezmo apmeklējuma.
   —   Nē, — dāma iesmējās, — tālāk.
   —  Tātad pie jūsu neapmierinātības ar kara)a atraitni?
   —   Nē, vēl tālāk, — hercogiene iebilda, — pie attiecībām… Tas ir pavisam vienkārši. Jūs taču zināt, ka es dzīvoju Briselē kopā ar de Leka kungu, kurš ir tikpat kā mans vīrs?
   —  Jā.
   —   Un zināt, ka mani bērni aplaupīja un izputināja mani?
   —   Kādas šausmas!
   —   Jā, šausmīgi! Man bija jāgādā līdzekļi iztikai un jācenšas izbēgt no nabadzības.
   —  Saprotu.
   —   Man neviens nedeva kredītu, man nebija neviena aizstāvja.
   —  Jūs gan savā laikā aizstāvējāt tik daudzus, — Aramiss teica, viltīgi pasmīnēdams.
   —   Tā ir vienmēr, ševaljē. Tolaik es satikos ar Spānijas karali.
   —   Ak tā!
   —    Viņš ieradās Flandrijā, lai pēc tradīcijas ieceltu jezuītu ordeņa mestru.
   —   Vai tad pastāv tāda tradīcija?
   —   Vai tad jūs nezinājāt?
   —   Piedodiet, es biju izklaidīgs.
   —   Jums gan to vajadzētu zināt; jūs taču bijāt tik cieši saistīts ar franciskāni.
   —  Jūs gribat teikt, ar jezuītu ordeņa mestru?
   —  Tieši tā… Tātad es satikos ar Spānijas karali. Viņš bija pret mani labvēlīgs, bet nevarēja man palīdzēt. Tiesa, viņš iedeva man un Lekam rekomendācijas vēstules un nozīmēja pensiju no ordeņa līdzekļiem.
   —  Jezuītu ordeņa?
   —  Jā. Pie manis atsūtīja mestru, tas ir, es gribēju teikt — franciskāni.
   —   Lieliski.
   —  Lai viss būtu saskaņots ar ordeņa statūtiem, tika atzīts, ka es snie­dzu ordenim pakalpojumus. Vai jūs zināt, ka pastāv tāds noteikums?
   —   Nezināju gan.
   Hercogiene de Ševrēza apklusa un centās saskatīt Aramisa sejas iz­teiksmi, bet bija pavisam satumsis.
   —   Vārdu sakot, ir tāds noteikums, — viņa turpināja. — Vajadzēja parādīt, ka es kaut ko daru ordeņa labā. Es ierosināju, ka varu ceļot ordeņa uzdevumā, un mani ieskaitīja par tā aģentu. Jūs saprotat, ka tā bija tikai formalitāte skata pēc.
   —   Brīnišķīgi.
   —  Tā es sāku saņemt diezgan pieklājīgu pensiju.
   —  Ak Dievs, hercogien! Katrs jūsu vārds man ir kā dunča dūriens. Jūs esat spiesta pieņemt pensiju no jezuītiem!
   —  Nē, ševaljē, no Spānijas.
   —   Hercogien, atzīstieties, ka tas ir viens un tas pats.
   —   Nepavisam.
   —  No jūsu agrākajiem īpašumiem jums tomēr vēl palikusi Dampjēra. Tas nav maz.
   — Jā, bet Dampjēra ir ieķīlāta, parādiem apkrauta un izpostīta, tāpat kā tās saimniece.
   —  Un karaliene uz to visu vienaldzīgi noskatās? — Aramiss brīnījās, ziņkārīgi vērodams hercogieni, bet neredzēdams neko, tikai tumsu.
   —  Jā, viņa ir visu aizmirsusi.
   —  Šķiet, jūs mēģinājāt atgūt viņas labvēlību?
   —  Jā, bet neizskaidrojamā kārtā jaunais karalis mantojis sava dārgā tēva antipātiju pret mani. Ak, jūs man droši vien atbildēsiet, ka tagad es varu radīt vienīgi antipātiju, jo vairs neesmu sieviete, pret kuru izjūt mīlestību!
   —  Dārgo hercogien, lūdzu, ātrāk pāriesim pie jautājuma, kas jūs at­vedis šurp; man šķiet, mēs varam viens otram izpalīdzēt.
   —   Es arī tā domāju. Tātad es devos uz Fontenblo divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mani tur uzaicināja jums zināmais franciskānis… Starp citu, kā jūs ar viņu iepazināties? Es mums izstāstīju par sevi, tagad jūsu kārta.
   —  Es ar viņu iepazinos ļoti vienkārši, hercogien. Mēs Parmā kopā studējām teoloģiju un sadraudzējāmies; vēlāk darīšanas, ceļojumi un karš mūs izšķīra.
   —   Vai jūs zinājāt, ka viņš ir jezuītu ordeņa mestrs?
   —  Nojautu.
   — Cik dīvaini, ka jūs nejauši nokļuvāt tai pašā viesnīcā, kur pulcējās ordeņa aģenti.
   —   Tas bija vienkārši gadījums, — Aramiss mierīgi atteica. — Es ie­rados Fontenblo pie Fukē kunga, lai palūgtu audienci pie karaļa. Pa ceļam es satiku mirstošo un pazinu viņu. Pārējo jūs zināt; viņš nomira manās rokās.
   —   Jā, bet pirms tam atstāja jums tik lielu zemes un debesu varu, ka jūs viņa vārdā devāt visai svarīgus rīkojumus.
   —   Viņš patiešām uzticēja man dažus uzdevumus.
   —   Arī par mani?
   —   Es jau jums teicu. Izmaksāt jums divpadsmit tūkstošus livru. Šķiet, ka es jau parakstījos, lai jūs tos varētu saņemt. Vai tad jūs nesaņēmāt?
   —  Saņēmu, saņēmu! Stāsta, ka jūs, dārgo prelāt, dodat šos rīkojumus tik noslēpumaini un ar tādu karalisku cēlumu, tāpēc visi jūs uzskata par dārgā aizgājēja pēcteci.
   Aramiss dusmās nosarka.
   Hercogiene turpināja:
   —   Es par to apjautājos Spānijas karalim, un viņš izkliedēja manas šaubas. Pēc ordeņa nolikuma jezuītu mestram jābūt spānietim. Jūs neesat spānietis, un jūs nav iecēlis Spānijas karalis.
   Aramiss uz to vienīgi atteica:
   —    Redziet nu, hercogien, jūs pieļāvāt kļūdu, un Spānijas karalis to jums parādīja.
   —   Jā, dārgo Aramis. Kaut gan man ienāca prātā vēl kāda doma.
   —   Kāda?
   —   Jūs zināt, ka es šo to varu izdomāt.
   —   O jā, hercogien!
   —   Jūs runājat spāniski?
   —   Katrs, kas piedalījies Frondā, zina spāņu valodu.
   —   Vai jūs dzīvojāt Flandrijā?
   —   Trīs gadus.
   —   Un Madridē?
   —   Piecpadsmit mēnešus.
   —   Tātad jūs varat pieņemt spāņu pavalstniecību, kad vien vēlaties.
   —   Jums tā šķiet? — Aramiss noprasīja tik naivā paļāvībā, ka her­cogiene noticēja.
   —   Protams… Pēc noteikumiem jānodzīvo Spānijā divus gadus un jā­prot runāt spāniski. Jums ir trīsarpus gadi… vairāki mēneši lieki.
   —   Kāpēc jūs to visu stāstāt, hercogien?
   —   Lūk, kāpēc: man ir labas attiecības ar Spānijas karali.
   „Man arī nav sliktas", — Aramiss nodomāja.
   —   Gribat, es palūgšu, lai karalis jūs ieceļ par franciskāņa pēcteci?
   —   O, hercogien!
   —   Varbūt jūs jau esat viņa pēctecis? — hercogiene noprasīja.
   —   Dodu vārdu, ka ne.
   —   Nu, tad es varu jums palīdzēt.
   —   Kāpēc tad jūs to neizdarījāt de Leka kunga labā? Viņš ir talantīgs cilvēks, un jūs viņu mīlat.
   —   Jā, protams, bet no tā nekas neiznāca. Liksim mierā Leku; vai gribat, lai es jums izdaru šo pakalpojumu?
   —   Nē, pateicos, hercogien.
   Viņa apklusa. „Viņš jau ir iecelts", — dāma nodomāja.
   —    Pēc jūs atteikšanās es vairs neuzdrošinos griezties pie jums ar lūgumu, — hercogiene de Ševrēza turpināja.
   —   Es vienmēr esmu gatavs jums pakalpot.
   —   Kāpēc gan lai es jums kaut ko lūdzu, ja jums nav varas, lai iz­pildītu manu lūgumu?
   —   Un tomēr varbūt es kaut ko varu izdarīt.
   —   Man vajadzīga nauda Dampjēras atjaunošanai.
   —   Ā! — Aramiss vēsi noteica. — Nauda?… Un cik jums vajadzētu, hercogien?
   —   Diezgan daudz.
   —   Zēl. Jūs zināt, ka es neesmu mestrs.
   —   Bet jums ir draugs, kurš ir ļoti bagāts — Fukē kungs.
   —   Fukē kungs? Kundze, viņš ir gandrīz izputināts.
   —   Man to teica, bet es nespēju ticēt.
   —   Kāpēc gan?
   —   Tāpēc, ka man ir dažas kardināla Mazarīni vēstules, pareizāk sa­kot, gan nevis man, bet Lekam, — un tajās tiek runāts par ļoti dīvainiem rēķiniem.
   —   Kādiem rēķiniem?
   —    Par kaut kādām pārdotām rentēm vai aizņēmumiem, es īsti ne­atceros. Katrā ziņā, spriežot pēc Mazarīni vēstulēm, superintendants no valsts kases aizņēmies kādus trīsdesmit miljonus. Tā ir nopietna lieta.
   Aramiss sažņaudza dūres, tā ka nagi iespiedās delnā.
   —   Ko? — viņš iesaucās. — Jums ir tādas vēstules, un jūs neko par tām neteicāt Fukē kungam?
   —   Tādas lietas mēdz turēt rezervē, — hercogiene iebilda. Tās izvelk dienas gaismā, kad pienāk īstais bridis.
   —   Vai tagad šis brīdis ir pienācis? — Aramiss apvaicājās.
   —   Jā, mīļais.
   —   Un jūs gribat šīs vēstules parādīt Fukē kungam?
   —   Nē, man labāk patiktu par tām aprunāties ar jums.
   —    Kā redzams, jums ļoti vajadzīga nauda, ja jau jūs domājat par kaut ko tādu; jūs nemaz tik augstu nevērtējat Mazarīni kunga prozu. Bez tam, — Aramiss tikpat vēsi turpināja, — droši vien jums pašai arī nav viegli ķerties pie tādiem līdzekļiem. Tas ir cietsirdīgi!
   —   Ja es gribētu darīt ļaunu, nevis labu, — hercogiene de Ševrēza nepiekrita, — tad es nerunātu ne ar ordeņa mestru, ne Fukē kungu par piecsimt tūkstošiem livru, kuri man vajadzīgi…
   —   Piecsimt tūkstoši livru!
   —  Ar to pietiks. Vai jūs domājat, ka tas ir daudz? Dampljēras atjau­nošana nebūs lēta.
   —   Jā, kundze.
   —   Es varētu arī negriezties pie minētajām personām, bet doties pie savas agrākās draudzenes karalienes; viņas vīra, senjora Mazarīni vēstules būtu vislabākā rekomendācija. Es viņai palūgtu šo sīkumu un teiktu: „Jū- su majestāte, es justos pagodināta pieņemt jūs Dampjērā, atļaujiet man to atjaunot."
   Aramiss neko neatbildēja.
   —   Par ko jūs domājat? — hercogiene jautāja.
   —   Es mēģinu saskaitīt, — Aramiss atteica.
   —   Toties Fukē kungs atņem. Es savukārt mēģinu reizināt. Mēs esam labi matemātiķi un varētu lieliski saprasties!
   —   Ļaujiet man padomāt, — Aramiss atbildēja.
   —   Nē… Starp mums līdzīgiem ļaudīm pēc tāda ievada var teikt tikai „jā" vai „nē", pie tam nekavējoties.
   „Tie ir slazdi, — bīskaps domāja, — neticu, ka Austrijas Anna pie­ņems šo sievieti."
   —   Tātad nē? — hercogiene noprasīja.
   —  Es būtu ļoti pārsteigts, ja Fukē kungam patlaban atrastos piecsimt tūkstoši livru.
   —   Tad nav vērts par to vairs runāt, — hercogiene noteica, — lai Dampjēra pati atjaunojas, kā grib.
   —   Vai patiešām jūs esat tik spiedīgos apstākļos?
   —   Nē, es nekad nemēdzu nonākt spiedīgos apstākļos.
   —    Karaliene, protams, izdarīs jūsu labā to, ko nespēj superinten- dants.
   —    (), jā… Kā jums šķiet, vai man nevajadzētu aprunāties par šīm vēstulēm ar Fukē kungu personīgi?
   —    Kā vēlaties, hercogien, bet Fukē kungs vai nu jūtas vainīgs vai nē. Ja jūtas, tad ir pietiekoši lepns, lai neatzītos; ja nejūtas, tad šie draudi viņu dziļi aizvainos.
   —  Jūs vienmēr spriežat kā eņģelis.
   Hercogiene piecēlās kājās.
   —  Tātad jūs gribat nosūdzēt Fukē kungu karalienei? — Aramiss no­prasīja.
   —   Nosūdzēt?… Cik pretīgs vārds! Nē, dārgais draugs, to es nedarīšu; jūs pietiekami labi pazīstat politiku, lai zinātu, kā to dara. Es piedāvāšu savus pakalpojumus partijai, kas ir naidīgi noskaņota pret Fukē kungu, un tas ir viss.
   —   Jums taisnība.
   —   Partiju cīņā ir labs jebkurš ierocis.
   —   Protams.
   —   Kad es atkal nodibināšu labas attiecības ar karalieni, es varu kļūt bīstama.
   —  Jums ir tiesības to darīt, hercogien.
   —   Es tās izmantošu, dārgais.
   —   Hercogien, jūs taču zināt, ka Fukē kungam ir ļoti labas attiecības ar Spānijas karali?
   —   Es to pieļāvu.
   —    Ja jūs uzsāksiet partiju cīņu, kā pati to nosaucāt, Fukē kungs vērsīsies pret jums citādi.
   —   Neko darīt!
   —   Kā jūs domājat, viņš taču arī drīkst izmantot savus ieročus, vai
   ne?
   —   Protams.
   —   Tā kā viņš ir labās attiecībās ar Spānijas karali, tad izmantos šo draudzību.
   —  Jūs gribat teikt, ka viņš būs labās attiecības arī ar jezuītu ordeņa mestru, dārgo Aramis?
   —   Tas var gadīties, hercogien.
   —   Un tad man atņems pensiju, ko es saņemu no jezuītiem?
   —   Baidos, ka jā.
   —   Kaut kā izgrozīšos. Mans dārgais, vai tad hercogieni de Ševrēzu pēc Rišeljē, Frondas un trimdas var vēl ar kaut ko iebaidīt?
   —  Jūs taču zināt, ka pensija ir četrdesmit astoņi tūkstoši livru gadā?
   —   Ak vai. Zinu.
   —   Bez tam partiju cīņu laikā nākas ciest arī ienaidnieka draugiem.
   —   Jūs gribat teikt, ka cietīs nabaga Leks?
   —   Droši vien, hercogien.
   —   O, viņš saņem tikai divpadsmit tūkstošus livru.
   —  Jā, bet Spānijas karali var ietekmēt; pēc Fukē kunga ierosinājuma viņš var iesēdināt Leka kungu cietumā.
   —   No tā es pārāk nebaidos, dārgais, jo es panākšu, ka Francija pie­prasa Leka atbrīvošanu, tiklīdz būšu salīgusi mieru ar Austrijas Annu.
   —   Pieņemsim. Tad jums draudēs citādas briesmas.
   —   Kādas? — hercogiene izlikās nobijusies.
   —  Jūs zināt, ka cilvēks, kurš reiz kļuvis par ordeņa aģentu, tik vien­kārši nevar saraut ar to saites. Viņam var būt atklāti bīstami noslēpumi; tie nes nelaimi cilvēkam, kuram tie zināmi.
   Hercogiene kļuva domīga.
   —   Tas jau ir nopietnāk, — viņa noteica, — es par to padomāšu.
   Par spīti pilnīgai tumsai Aramiss sajuta, ka sarunu biedrenes degošais
   skatiens ieduras viņam tieši sirdī kā nokaitēts iesms.
   —   Izdarīsim secinājumus, — Aramiss noteica un no šī brīža kļuva piesardzīgs; viņš iebāza roku aiz kamzoļa, kur bija paslēpis stiletu.
   —   Tieši tā, izdarīsim kopsavilkumu: kārtīgi rēķini kalpo par pamatu draudzībai.
   —   Pensijas atņemšana…
   —   Četrdesmit astoņi tūkstoši livru un divpadsmit tūkstoši Leka pen­sija — kopā sešdesmit tūkstoši livru; jūs runājat par tiem?
   —  Jā, par tiem pašiem. Kas jums tos aizstās?
   —  Piecsimt tūkstoši livru, ko es saņemšu no karalienes.
   —  Varbūt arī nesaņemsiet.
   —  Es zinu līdzekli, kā saņemt, — hercogiene neapdomīgi izgrūda.
   Aramiss kļuva uzmanīgs. Pēc šīs hercogienes pārsteidzības viņš bija
   tik modrs, ka pamazām ieguva pārsvaru, turpretim pretiniece zaudēja sa­vas priekšrocības.
   —  Labi, es pieņemu, ka jūs šo naudu saņemsiet, — viņš turpināja, — un tomēr jūs būsiet zaudētāja: jūs saņemsiet simt tūkstošus franku seš­desmit tūkstoš livru vietā, un pie tam desmit gadus.
   —  Nekā. Šos zaudējumus es cietīšu tikai, kamēr Fukē kungs būs mi­nistrs, bet tas būs ne ilgāk par diviem mēnešiem.
   —  Ak tā! — Aramiss iesaucās.
   —   Redziet, cik es esmu atklāta.
   —  Es jums pateicos, hercogien. Tomēr jūs veltīgi cerat, ka pēc Fukē kunga krišanas ordenis atkal atsāks jūsu pensijas izmaksu.
   —  Es zinu, kā piespiest ordeni kļūt devīgam, tāpat kā zinu līdzekli, ar ko panākt, lai karaliene atver maku.
   —   Tad mums visiem atliek tikai nolaist karogus jūsu priekšā. Jūs esat uzvarējusi un varat triumfēt! Lūdzu, esiet žēlsirdīga. Lieciet izziņot pamieru!
   —   Kā jūs varat uztraukties par kaut kādiem nelaimīgiem piecsimt tūkstošiem livru, ja runa ir par jūsu drauga… piedodiet, jūsu aizgādņa glābšanu no nepatikšanām, ko rada partiju cīņa.
   —   Lūk, kāpēc, hercogien: tiklīdz izmaksās piecsimt tūkstošus livru jums, de Leka kungs pieprasīs savu daļu, arī piecsimt tūkstošus, vai ne? Pēc jums un de Leka kunga pienāks kārta arī jūsu bērniem, nabagiem un Dievs vien zina, kam vēl, bet, lai cik kompromitējošas būtu vēstules, tās tomēr nav trīs vai četru miljonu vērtas. Nudien, Francijas karalienes briljanta karuļi bija dārgāki nekā šīs papīra strēmeles, un tomēr tie ne­maksāja pat ceturto daļu no tā, ko jūs prasāt.
   —  Jums ir pilnīga taisnība; bet pārdevēja var prasīt par savu preci, cik vēlas. Pircējs var to ņemt vai arī atteikties.
   —  Hercogien, vai vēlaties, lai es jums pasaku, kāpēc nepirkšu jūsu vēstules?
   —  Pasakiet.
   —   Mazarīni vēstules ir viltotas.
   —   Ko jūs sakāt!
   —   Protams. Būtu ļoti dīvaini, ja jūs turpinātu intīmi sarakstīties ar kardinālu pēc tam, kad viņš jūs sanaidojis ar karalieni; tas varētu likties kā kaislība, spiegošana vai… es nudien neuzdrošinos izteikt šo vārdu.
   —   Nekautrējieties, sakiet.
   —   Iztapīgums.
   —   Tas tiesa; tāpat ir taisnība arī vēstulēs rakstītais.
   —    Hercogien, es jums zvēru, ka šīs vēstules jums nenesīs nekādu labumu, ja griezīsieties pie karalienes.
   —   Nesīs gan, varat būt pārliecināts.
   „Dziedi vien, putniņ, dziedi! — Aramiss nodomāja. — Ak tu čūska!"
   Hercogiene savu bija pateikusi un devās prom.
   Aramiss bija sagatavojis viņai pārsteigumu… Uzvarētā lāsti, kas seko uzvarētāja triumfa ratiem.
   Viņš pazvanīja.
   Viesistabā ienesa sveces, kas spoži apspīdēja hercogienes novītušo seju.
   Aramiss ilgi un ironiski nopētīja bālos, ļenganos vaibstus, degošās acis, kas slēpās aiz iekaisušiem plakstiņiem, lūpas, kuras aizsedza retus, melnus zobus. Viņš ar nodomu paspēra uz priekšu savu slaido kāju, gra­ciozi pielieca lepno galvu un pasmaidīja, lai sveču gaismā būtu redzami viņa baltie zobi.
   Novecojusī koķete saprata Aramisa nodomu: viņa stāvēja tieši pretī spogulim, kas rādīja iznīcinošu kontrastu, izceldams viņas tik rūpīgi slēpto vecumu. De Ševrēzas kundze nevienmērīgā un smagā solī aizsteidzās, pat neatbildējusi uz Aramisa palocīšanos, kurā viņš ielika visu bijušā muske­tiera lokanību un grāciju.
   Paklanījies Aramiss zefīra vieglumā aizslīdēja pa parketu, lai viņu pa­vadītu.
   Hercogiene de Ševrēza pamāja savam dūšīgajam, ar musketi bruņo­tajam sulainim un pameta māju, kur divi maigi draugi nebija varējuši vienoties, jo pārāk labi pazina viens otru.

   Vikonts de Braželons jeb pēc desmit gadiem
   Ceturtā daļa
   I Ko neparedzēja ne najāda, ne driāda 5
   II Jaunais jezuītu ordeņa ģenerālis 13
   III          Negaiss 22
   IV         Lietus 29 V Tobija 40
   VI           Princeses četras iespējas 48
   VII           Loterija 54 VIII Malaga 61
   IX De Bezmo kunga vēstule 73
   X Lasītājs ar prieku ieraudzīs, ka Portosa spēks
   nemaz nav gājis mazumā 78
   XI Žurka un siers 94
   XII Planšē muiža 100
   XIII           Ko var redzēt no Planšē mājas 105
   XIV           Kā, pateicoties d'Artanjanam, Portoss, Trišēna
   un Planšē šķīrās draudzīgi 110
   XV Kā Portosu stādīja priekšā karalim 114
   XVI Izskaidrošanās 118
   XVII Princese un de Gišs 125
   XVIII Montalē un Malikorns 132
   XIX Kā de Vardu uzņēma galmā 140
   XX Divkauja 150
   XXI Vakariņas pie karaļa 159
   XXII Pēc vakariņām 164
   XXIII           Kā d'Artanjans izpildīja karaļa uzdevumu
   XXIV           Slēpnis m XXV Ārsts ļ79
   XXVI D'Artanjans atzīst, ka viņš kļūdījās un taisnība
   bija Manikanam
   XXVII Cik labi, ja lokam ir divas stiegras
   XXVIII Malikorna kungs, Francijas karalistes arhivārs jģo
   XXIX Ceļojums 203
   XXX Triumfemināts 209
   XXXI Pirmais strīds 214
   XXXII Izmisums 222
   XXXIII           Bēgšana 226
   XXXIV            Kā Ludviķis pavadīja laiku no
   pusvienpadsmitiem līdz divpadsmitiem ^
   XXXV Sūtņi 237
   XXXVI šaijo 244
   XXXVII Pie princeses 252
   XXXVIII De Lavaljēras jaunkundzes lakatiņš
   XXXIX Kurā stāstīts par dārzniekiem, kāpnēm un
   galma dāmām 253
   XL Kurā stāstīts par galdnieka mākslu un minēti
   daži sīkumi par kāpņu izbūvi 269
   XLI Pastaiga ar lāpām 276
   XLII Parādība 285
   XLIII Portrets 292
   XLIV Hemptonkortā
   XLV Princeses kurjers ^
   XLVI De Sentenjans seko Malikorna padomam
   XLVII Senie draugi 322

   Izdevumu sagatavojusi SIA ,,IMPAKS"
   Tulkojusi L.Rozite Redaktors H.Jubels Korektore G.Kalniņa
   Ofseta papīrs. Formāts 60x9o1 /i6 Tirāža 2 000 eks. Līgumcena. Izdevējdarbības licence Nr.

   .

   Aramiss bija uzminējis: atstājusi savrupmāju Boduajē laukumā, her­cogiene de Ševrēza pavēlēja vest viņu uz mājām.
   Bez šaubām, viņa baidījās no izsekošanas un tā cerēja novērst no sevis aizdomas. Tomēr, atgriezusies mājās un pārliecinājusies, ka viņai neviens neseko, hercogiene lika atvērt dārza vārtiņus, kas veda uz šķērsielu, un devās uz Kruādeptišānas ielu, kur dzivoja Kolbērs.
   Mēs teicām, ka bija iestājies vakars — pareizāk sakot, jau bija pie­nākusi tumša un necaurredzama nakts. Pieklususī Parīze žēlsirdīgi ietvēra savā tumšajā šķidrautā gan dižciltīgo hercogieni ar visām viņas politis­kajām intrigām, gan nevienam nezināmu pilsētnieci, kura pēc vēlām vaka­riņām pilsētā savam mīļākajam zem rokas atgriezās mājās pie ģimenes pavarda pa visgarāko ceļu. De Ševrēzas kundze pietiekoši labi pazina tā saucamo „nakts politiku" un ļoti labi zināja, ka ministru mājas durvis nekad nav slēgtas jaunām un burvīgām sievietēm, kas vairās no dienesta kanceleju putekļiem, vai arī padzīvojušām, pieredzes bagātām dāmām, kuras baidās no ministrijās sastopamās nekautrīgās atbalss.
   Pie ieejas hercogieni sagaidīja sulainis, un, taisnību sakot, varētu vēlē­ties labāku sagaidīšanu. Nopētījis apmeklētāju, viņš pat atļāvās aizrādīt, ka viņas vecumā neklātos atraut Kolbēra kungu tādā laikā no darbiem, kam viņš nododas pirms gulētiešanas.
   Hercogiene de Ševrēza nekā neizrādīja savas dusmas un tikai uz­rakstīja uz piezīmju grāmatiņas lapas savu vārdu — slaveno vārdu, kurš kādreiz tik nepatīkami skanēja Ludviķa XIII un dižā kardināla ausīm.
   Savu vārdu viņa uzrakstīja plašā un nevērīgā rokrakstā, kāds tolaik bija pieņemts augstmaņu aprindās, īpašā, tikai viņai raksturīgā veidā salo­cīja lapiņu un, ne vārda neteikdama, pasniedza sulainim tik dižmanīgi, ka pieredzējušais blēdis, kas pa gabalu juta kungus, pazina viņā dižciltīgu dāmu un, galvu nodūris, aizskrēja ar ziņu pie Kolbēra.
   Nav nemaz jāsaka, ka ministrs, ieraudzījis zīmītē rakstīto, nespēja ap­spiest klusu izsaucienu, bet sulainim ar to pilnīgi pietika, lai saprastu, ka pret noslēpumaino viešņu jāizturas nopietni: viņš skriešus atgriezās pie hercogienes.
   Ne bez pūlēm viņa uzkāpa jaunā un skaistā nama otrajā stāvā, pa ceļam uz mirkli apstādamās kāpņu laukumiņā, lai atvilktu elpu, un tad iegāja pie Kolbēra, kurš pats atvēra viņai durvis.
   Hercogiene apstājās uz sliekšņa, lai labāk apskatītu cilvēku, ar kuru gribēja slēgt vienošanos. Lielā, smagnējā galva, biezās uzacis, nelaipnā seja, ko it kā nomāca garīdznieka talāram līdzīgais apģērbs — tas viss pirmajā mirklī radīja iespaidu, ka pārrunas nekādas grūtības nesagādās un tielēšanās par vienu un otru sīkumu būs gauži neinteresantas, jo tik acīmredzami raupja daba nevar izjust ne izsmalcinātu atriebību, ne arī neremdināmu godkāri.
   Ieskatījusies vērīgāk Kolbēra mazajās, melnajās un caururbjošajās acīs, dziļajās rievās viņa bargajā, uz āru izvirzītajā pierē, ievērojusi tikko manāmo lūpu raustīšanos, kuras tikai ļoti paviršam novērotājam varētu radīt labsirdīgu iespaidu, hercogiene atteicās no sava pirmā iespaida un nodomāja: „Te nu ir tas, ko es meklēju."
   —    Kundze, kam man jāpateicas par godu, ka jūs mani apmeklējat? — finansu intendants noprasīja.
   —    Mans kungs, iemesls ir vienkāršs — man esat nepieciešams jūs, bet jums — es.
   —    Kundze, es ar prieku noklausījos jūsu teiktā sākumu; turpretim beigas…
   De Ševrēzas kundze apsēdās Kolbēra piedāvātajā krēslā.
   —   Kolbēra kungs, jūs taču esat finansu intendants?
   —   Jā, kundze.
   —   Un jūs taču vēlētos kļūt par superintendantu, vai ne?
   —   Kundze!
   —   Neliedzieties: tas tikai novilcinās mūsu sarunu un ne pie kā neno­vedīs; tas ir bezjēdzīgi.
   —   Kundze, kaut arī es no visas sirds vēlos sagādāt jums prieku, ne­skatoties uz cieņu, kāda man jāizrāda tik augstu stāvošai dāmai kā jūs, nekas man nevar piespiest mani atzīties, ka es vēlētos ieņemt sava priekš­nieka vietu.
   —   Kungs, es neteicu, ka jūs vēlētos „ieņemt sava priekšnieka vietu", ja nu vienīgi tas noticis nejauši, kaut gan man tā neliekas. Vārds „aizstāt" skan ne tik kategoriski un ir arī vairāk gramatiski piemērots, kā teiktu Vuatīra kungs.*
   Tātad es apgalvoju, ka jūs vēlētos aizstāt Fukē kungu.
   —   Fukē kunga laimes dieviete, kundze, izvedīs viņu cauri visiem pār­baudījumiem. Superintendants ir kā mūslaiku Rodopas koloss**; starp viņa kājām var iziet kuģi, pat neaizskarot tās.
   —   Es arī labprāt turpinātu šo salīdzinājumu. Jā, Fukē kungs atgādina Rodopas kolosu; tomēr man šķiet, es dzirdēju, kā Konzāra kungs… lie­kas, viņš bija akadēmiķis… stāstīja, ka ar nokritušā Rodopas kolosa pa­liekām vienkāršs tirgonis, kurš to bija nogāzis… vienkāršs tirgonis, Kol­bēra kungs… apkrāva četrsimt kamieļu. Tirgonis! To pat salīdzināt nevar ar finansu intendantu!
   —   Kundze, es varu jums apliecināt, ka nekad nespēšu nogāzt Fukē kungu.
   —    Nu, Kolbēra kungs, ja jau jūs esat tik ietiepīgs un turpināt iz­likties, it kā nezinātu, ka mani sauc de Ševrēzas kundze un jūs runājat ar sievieti, kas bijusi kardināla Rišeljē pretiniece politikā un ir pietiekoši veca, lai vairs netērētu laiku veltīgi, — ja jau jūs esat tik tuvredzīgs, es atradīšu vērīgākus cilvēkus, kuri būs vairāk ieinteresēti gūt panākumus.
   Vensāns Vuatīrs (1598-1648) — ievērojams salonliteratūras pār­stāvis, Francijas Akadēmijas loceklis.
   Rodopas koloss — milzīga Apollona statuja, kas stāvēja pie ieejas Rodopas ostā; katra statujas kāja atbalstījās savā krastā un starp tām varēja iziet kuģis. Statuju sagrāva zemestrīce.
   —   Kādus, kundze, kādus gan?
   —  Jūsu dēļ es sākšu slikti domāt par tagadējo paaudzi, kungs. Zvēru, ja manā laikā kāda sieviete būtu ieradusies pie de Senmara kunga, kurš gan arī nebija nekāda gudrības vācele, un izstāstījusi par kardinālu to, ko es tikko jums teicu par Fukē kungu, tad de Senmars būtu ķēries pie kalšanas, kamēr dzelzs vēl karsta.
   —  Esiet taču mazliet žēlsirdīgāka, kundze.
   —  Tātad jūs piekrītat aizstāt Fukē kungu?
   —  Ja karalis atlaidīs Fukē kungu, tad protams.
   —  Jūs atkal runājat lieku. Ja jau vēl neesat panācis viņa atlaišanu, skaidrs, ka nevarējāt to izdarīt. Es būtu galīga muļķe, ja, nākdama šurp, nebūtu atnesusi līdz to, kā jums trūkst.
   —  Es jūtos satriekts, bet man tomēr jāpaliek pie savām domām, — Kolbērs ieteicās pēc klusuma brīža, kas ļāva hercogienei novērtēt viņa noslēgtību. — Man jums jāsaka, kundze, ka jau sešus gadus par Fukē kungu tiek rakstīta viena sūdzība pēc otras, bet superintendanta stāvoklis nav pat sašķobījies.
   —   Visam savs laiks, Kolbēra kungs; Fukē kunga atmaskotājus ne­sauca de Ševrēza, un viņu rīcībā nebija pierādījumu, kas līdzinātos kar­dināla Mazarīni sešām vēstulēm, kurās doti neapgāžami pierādījumi li­kuma pārkāpumam, par kuru es runāju.
   —   Likuma pārkāpumam?
   —   Noziegumam, ja tā jums patīk labāk.
   —   Noziegums? Un to izdarījis Fukē kungs?
   —  Tieši tā… Dīvaini, Kolbēra kungs, ļoti dīvaini: parasti jums ir tik vēsa un neizdibināma sejas izteiksme, bet patlaban jūs gandrīz vai sta­rojat.
   —   Noziegums?
   —  Esmu sajūsmināta, ja tas jūs iespaidoja.
   —   O, kundze, šis vārds tik daudz ko sevī ietver!
   —   Tas ietver pavēli par superintendantūru jums un izraidīšanas pa­vēli Fukē kungam.
   —   Piedodiet, hercogien — ir gandrīz neiespējami, ka Fukē kungs tiktu izraidīts; arests, nežēlastība — tas jau ir par daudz!
   —   Es zinu, ko runāju, — de Ševrēzas kundze vēsi turpināja. — Es dzīvoju pietiekoši tuvu Parīzei, lai zinātu, kas šeit notiek. Karalis nemīl Fukē kungu un labprāt viņu pazudinās, ja tikai viņam dos iemeslu.
   —   Tomēr vajag pienācīgu ieganstu.
   —   Manis sniegtais ir ļoti pienācīgs. Tādēļ arī tas ir piecsimt tūkstoš livru vērts.
   —   Ko tas nozīmē? — Kolbērs noprasīja.
   —    Es gribu teikt, kungs, ka manās rokās esošo ieganstu es nodošu jūsu rīcībā tikai apmaiņā pret piecsimt tūkstošiem livru.
   —   Ļoti labi, hercogien; es saprotu. Jūs esat noteikusi pārdošanas ce­nu, tagad iepazīstiniet mani ar preci.
   —   O, tas nav grūti; kā jau teicu, sešas kardināla Mazarīni vēstules; protams, viņa autogrāfs nebūtu tik vērtīgs, ja pilnīgi noteikti neliecinātu, ka Fukē kungs piesavinājies lielas summas no valsts kases.
   —   Vai tas ir nepārprotami? — Kolbēra acis priecīgi iespīdējās.
   —   Pilnīgi nepārprotami. Vai nevēlaties šīs vēstules izlasīt?
   —   Vēlos no visas sirds! Bez šaubām, tās ir kopijas?
   Hercogiene izvilka uz krūtīm paslēpto nelielo sainīti, ko samta kor­sete bija mazliet saburzījusi.
   —   Lasiet, — viņa pasniedza papīrus.
   Kolbērs alkatīgi tos satvēra.
   —   Brīnišķīgi! — pabeidzis lasīt, viņš noteica.
   —   Pietiekoši skaidri, vai ne?
   —   Jā, hercogien; tātad kardināls Mazarīni iedevis naudu Fukē kun­gam, bet Fukē kungs to paturējis sev; bet par kādu naudu te ir runa?
   —    Tur jau tā lieta! Ja mēs vienosimies, es šīm sešām pielikšu vēl septīto vēstuli, kas jums sniegs izsmeļošas ziņas par visu.
   Kolbērs pārdomāja.
   —   Bet oriģināli?
   —   Lieks jautājums. Tas ir tāpat, it kā es jums, Kolbēra kungs, jau­tātu, vai jūsu maisiņi būs tukši vai pilni ar zelta monētām, kad jūs man tos iedosiet.
   —   Labi, hercogien.
   —   Tātad mēs esam vienojušies?
   —   Vēl ne.
   —   Kā tā?
   —   Ir kaut kas, par ko ne jus, ne es neesam padomājuši.
   —   Kas?
   —  Šajos apstākļos Fukē kungu var pazudināt tikai tiesas process.
   —  Jā.
   —   Un publisks skandāls.
   —  Jā. Nu un kas par to?
   —  Tas, ka nebūs ne procesa, ne ari skandāla.
   —   Kāpēc ne?
   —   Tāpēc, ka te ir darīšana ar parlamenta ģenerālprokuroru; tāpēc, ka pie mums Francijā visi — administrācija, armija, justīcija, tirdzniecī­ba — ir savstarpēji saistītas un izpalīdz viena otrai, un to sauc par kor­porācijas garu. Tādēļ, kundze, parlaments nekad necietīs, ka tā vadītājs tiek nodots tiesai. Ja tas arī notiktu kaut vai pēc karaļa pavēles, par­laments savu ģenerālprokuroru nekad nenotiesās.
   —  Taisnību sakot, tas uz mani neattiecas, Kolbēra kungs.
   —   Es zinu, kundze. Toties mani tas skar un pazemina cenu tam, ko jūs atnesāt. Kam man vajadzīgi nozieguma pierādījumi, ja par tiem nevar sodīt?
   —  Ja uz Fukē kritīs aizdomas, viņš tik un tā tiks atcelts no super­intendanta pienākumiem.
   —  Tad nu gan liela lieta! — Kolbērs iesaucās, un viņa drūmajā sejā pēkšņi atplaiksnīja naids un atriebība.
   —  Ak, Kolbēra kungs, piedodiet man, — hercogene ieteicās, — es nezināju, ka jūs tā aizsvilstaties. Ļoti labi. Ja jau jums nepietiek ar to, kas man ir, varam beigt šo sarunu.
   —  Nē, kundze, turpināsim. Tā kā preces cena ir kritusi, samaziniet savas prasības.
   —  Vai jūs kaulējaties?
   —  Tas jādara ikvienam, kas grib godīgi maksāt.
   —   Cik tad jūs piedāvājat?
   —   Divsimt tūkstošus livru.
   Hercogiene nicīgi iesmējās, bet tad pēkšņi teica:
   —   Pagaidiet!
   —  Jūs piekrītat?
   —   Nē, ne gluži. Man ir vēl kas padomā.
   —   Runājiet.
   —  Jūs man dodat trīssimt tūkstošus livru.
   —   Nē, nē!
   —   Piekrītiet vai ne, kā vēlaties… Tas vēl nav viss.
   —   Vēl kaut kas? Ar jums kļūst neiespējami runāt, hercogien!
   —   Nebūt ne, naudu es vairāk nelūgšu.
   —   Ko tad jūs gribat?
   —  Pakalpojumu. Jūs zināt, ka es vienmēr esmu maigi mīlējusi kara­lieni.
   —   Un…
   —   Un… es gribu satikt viņas majestāti.
   —   Karalieni?
   — Jā, Kolbēra kungs, karalieni, kura, tiesa gan, nav vairs mana drau­dzene un jau sen, bet kura var atkal par tādu kļūt, ja tikai man dos iespēju.
   — Hercogien, viņas majestāte vairs nevienu nepieņem. Jūs taču zināt, ka slimības lēkmes atkārtojas aizvien biežāk.
   — Tāpēc man arī jāsatiek karaliene. Iedomājieties, pie mums Flan- drijā tādas slimības sastopamas ļoti bieži.
   —   Vēzis? Briesmīgā, neārstējamā un liktenīgā slimība?
   — Neticiet tam, Kolbēra kungs. Flāmu zemnieks ir primitīvs. Viņam nav vis sieva, bet verdzene.
   —   Nu un kas par to?
   —  Kamēr viņš velk savu mūžīgo dūmu no pīpes, sieva strādā: smeļ no akas ūdeni, staipa smagumus, apkrauj ar nastām mūli vai ēzeli. Viņa sevi nežēlo un bieži sasitas, turklāt viņu vēl pietiekoši bieži iekausta. Bet vēzis rodas no sasitumiem.
   —  Tā gan.
   —  Flāmietes tomēr no tā nemirst. Kad ciešanas kļūst neizturamas, viņas atrod zāles. Briges māsas* apbrīnojami prot ārstēt šo slimību. Vi­ņām ir ārstnieciski ūdeņi, dažādi uzlējumi un ziedes. Māsas iedod slima-
   Briges māsas — sieviešu labdarības biedrība, kas nodarbojās ar „Dievam tīkamām lietām", neprasīdama no savām sekotājām mū­ķenes kārtu; biedrība radās XII gs. Nīderlandē.
   jai ūdens pudeli un sveci. Tā pārdodamas savas preces, viņas dod ienā­kumus garīdzniecībai un vienlaikus kalpo Dievam. Viņas majestāte iz­veseļosies un uzliks tik daudz sveču, cik uzskatīs par vajadzīgu. Redzat nu, Kolbēra kungs — neļaut man tikties ar karalieni ir gandrīz tas pats, kas piedalīties atentātā pret valdnieku.
   —    Hercogien, jūs esat pārāk gudra sieviete, jūs man jaucat prātu. Es tomēr nojaušu, ka jūsu lielā mīlestība pret karalieni izskaidrojama ar kādu labumu, ko jūs cerat iegūt no tikšanās ar viņu.
   —    Vai tad es to gribu slēpt? Šķiet, jūs teicāt „kaut kādu labumu"? Tad ziniet — nevis kaut kādu, bet lielu labumu, un es to pierādīšu dažos vārdos. Ja jūs ievedīsiet mani pie viņas majestātes, man pietiks ar tiem trīssimt tūkstošiem, kurus es no jums prasīju; turpretim, ja jūs man at­teiksiet, es vēstules paturēšu pie sevis un atdošu tikai tad, ja man neka­vējoties izmaksās piecsimt tūkstošus.
   To pateikusi, hercogiene apņēmīgi piecēlās kājās, atstādama Kolbēru nepatīkamās pārdomās. Kaulēties vairs nedrīkstēja; pārtraukt darījumu nozīmētu pazaudēt pārāk daudz.
   —   Kundze, — viņš palocījas, — priecāšos izmaksāt jums simt tūksto­šus ekiju.
   —   O! — hercogiene iesaucās.
   —   Kā es no jums saņemšu oriģinālus?
   —   Pavisam vienkārši, dārgais Kolbēra kungs… Kam jūs uzticaties?
   Skarbais vīrs sāka neskanīgi smieties, un viņa platās, melnās uzacis
   dzeltenīgajā pierē te pacēlās, te nolaidās, atgādinādamas sikspārņa spār­nus.
   —   Nevienam, — viņš atteica.
   —   Bet jūs pats taču esat izņēmums?
   —   Ko jūs ar to domājat, hercogien?
   —    Es gribu teikt, ja jūs papūlētos kopā ar mani aiziet turp, kur atrodas vēstules, tās tiktu iedotas jums personīgi, un jūs tās varētu pār­skaitīt un pārbaudīt.
   —   Tā gan.
   —   Jums jāpaņem līdz simt tūkstoši ekiju, jo arī es neuzticos nevie­nam, izņemot sevi.
   Kolbērs nosarka līdz matu galiem. Kā visi, kas pārspēj pārējos rēķi­nāšanā, viņš bija sīkumaini godīgs.
   —    Kundze, — viņš apliecināja, — es paņemšu lidz solīto summu divu čeku veidā, pēc kuriem jūs varēsiet saņemt naudu manā kasē. Vai jūs tāds veids apmierina?
   —    Cik žēl, ka katrs no jūsu čekiem nav miljonu vērts, intendanta kungs!.. Tātad es jutīšos pagodināta rādīt jums ceļu.
   —   Atļaujiet man norīkot, lai iejūdz zirgus.
   —   Lejā mani gaida kariete.
   Kolbērs neapņēmīgi noklepojās. Viņš pēkšņi iedomājās, ka herco­gienes priekšlikums ir tikai slazdi un varbūt pie durvīm viņu gaida ie­naidnieki, bet šī dāma, kura viņam piedāvāja pirkt noslēpumu par simt tūkstošiem ekiju, to par tādu pašu summu piedāvājusi arī Fukē kungam.
   Kolbērs tik ilgi vilcinājās, ka hercogiene vērīgi ieskatījās viņam acīs.
   —   Vai jūs labāk vēlētos savu karieti?
   —   Jāatzīst, ka jā.
   —   Vai jūs domājat, ka es jūs vilinu slazdos?
   —    Hercogien, jums ir kaprīzs raksturs, turpretim es esmu paļāvīgs un baidos, ka kāds ļauns joks mani kompromitēs.
   —    īsāk sakot, jūs baidāties? Labi, brauciet savā karietē un ņemiet līdz tik daudz sulaiņu, cik vien vēlaties… Tikai atcerieties: to, ko mēs darām divatā, zinām tikai mēs abi, bet, ko redz vēl kāds trešais, tas kļūst zināms visai pasaulei. Galu galā es neuzstāju; lai mana kariete seko jū­sējai, un es labprāt pārsēdīšos tajā, lai brauktu pie karalienes.
   —   Pie karalienes?
   —    Vai tad jūs jau aizmirsāt? Kā! Tik būtisks punkts mūsu līgumā un jūs jau esat paguvis to aizmirst! Tātad jums tas bija tikai sīkums! Ak Dievs! Ja es to būtu zinājusi, tad prasītu divreiz vairāk.
   —   Hercogien, es pārdomāju. Es nebraukšu kopā ar jums.
   —   Patiešām?.. Kāpēc?
   —   Tāpēc, ka es jums bezgalīgi uzticos.
   —    Man ir ļoti glaimojoši to no jums dzirdēt… Bet kā es saņemšu savus simt tūkstošus ekiju?
   —   Te būs.
   Intendants uzskribelēja dažus vārdus un atdeva papīru hercogienei.
   —   Jums ir samaksāts, — viņš noteica.
   —   Tas ir skaists žests, Kolbēra kungs, un es jums atmaksāšu ar to pašu.
   To teikdama, viņa iesmējās. De Ševrēzas kundzes smiekli atgādināja ļaunu vēstošus čukstus, un ikviens, kurš jūt krūtīs trīsam jaunību, ticību un mīlestību, īsāk sakot, dzīvību, labāk klausītos vaidos nekā šajos nožē­lojamajos smieklos.
   Hercogiene atpogāja korseti un izņēma nelielu, ar ugunssarkanu lenti pārsietu sainīti. Āķi padevās viņas nervozo roku straujajām kustībām, un intendanta acīm, kuru bija ieinteresējusi šī dīvainā darbošanās, atklājās nekautrīgi atsegtas, sainīša noberztas sārtas krūtis. Hercogiene turpināja smieties.
   —    Ņemiet, šīs vēstules rakstīja pats kardināls, — viņa skubināja. — Tās ir jūsu, un turklāt hercogiene de Ševrēza izģērbās jūsu priekšā, it kā jūs būtu… bet es negribu minēt vārdus, kas liktu jums lepoties vai kļūt greizsirdīgam. Tagad, Kolbēra kungs, — viņa turpināja, steidzīgi aiz­pogādama tērpu, — jūsu karjera ir nodrošināta; vediet mani pie kara­lienes.
   —    Nē, kundze. Ja nu jūs atkal izpelnīsieties viņas majestātes nežē­lastību un pilī visi zinās, ka tieši es ievedu jūs pie viņas, karaliene man to nepiedos līdz mūža galam. Man ir uzticami ļaudis pilī, kuri jūs ievedīs pie karalienes, bet es palikšu nomaļus.
   —   Kā vēlaties, ja tikai es iekļūstu pie karalienes.
   —   Kā sauc tās mūķenes, kas ārstē slimos?
   —   Briges māsas.
   —   Tātad no šī brīža jūs esat Briges māsa.
   —   Piekrītu, bet man tomēr vēlāk būs no tā jāatsakās.
   —   Tā ir jūsu darīšana.
   —   Nu nē, atvainojiet. Es nepavisam nevēlos, lai manā priekšā aizcērt durvis.
   —   Tā ari ir jūsu darīšanas, kundze. Es pavēlēšu, lai viņas majestātes dežūrvirsnieka vecākais sulainis ielaiž pilī Briges māsu ar zālēm, kas var atvieglot karalienes ciešanas. Jūs saņemsiet no manis caurlaidi, bet par zālēm un paskaidrojumiem rūpējieties pati. Es atzīšu, ka nosūtīju pie karalienes Briges māsu, bet atteikšos no de Ševrēzas kundzes.
   —   Pat to varat neraizēties, tik tālu nenonāks.

   Kolbērs iedeva hercogienei caurlaidi un mazliet pastūma nost krēslu, aiz kura viņa stāvēja, kā aizsegu meklēdama.
   De Ševrēzas kundze viegli pamāja un izgāja.
   Ieraudzījis Mazarīni rokrakstu un pārskaitījis vēstules, Kolbērs pie­aicināja sekretāru un lika atsaukt parlamenta padomnieku Vanela kungu. Sekretārs atbildēja, ka padomnieks tikko ieradies, lai, kā vienmēr, ziņotu intendantam par svarīgāko parlamenta darbā šajā dienā.
   Kolbērs piegāja tuvāk lampai un pārlasīja nelaiķa kardināla vēstules; viņš vairākkārt pasmaidīja, aizvien vairāk pārliecinādamies, cik vērtīgi ir de Ševrēzas kundzes iedotie dokumenti, un, atspiedis smago galvu rokās, dažus mirkļus nodevās pārdomām.
   Pa to laiku kabinetā ienāca gara auguma dūšīgs cilvēks ar garenu seju un knābim līdzīgu degunu. Viņš ienāca kautrīgā pārliecībā, kas lie­cināja par elastīgu, bet tomēr stingru raksturu, kurš bija pietiekoši lokans pret kungu, kas var pamest medījumu, un stingrs pret citiem suņiem, kas varētu atņemt šo kārdinošo kumosu.
   Vanelam padusē bija bieza mape; viņš to nolika uz rakstāmgalda, pie kura sēdēja Kolbērs.
   —   Sveiki, Vanela kungs, — Kolbērs atrāvās no savām domām.
   —   Sveicināti, monsenjor, — Vanels nepiespiesti atbildēja.
   —   Jāsaka „kungs", — Kolbērs laipni pārlaboja.
   —   Ministrus uzrunā „monsenjor", — Vanels palika pie sava. — Jūs esat ministrs!
   —   Pagaidām vēl ne!
   —   Es jūs saucu par monsenjoru. Turklāt jūs esat mans priekšnieks, mans senjors, kā tad citādi lai jūs uzrunāju! Ja jūs nevēlaties, ka es jūs tā saucu svešu klātbūtnē, atļaujiet jūs saukt par monsenjoru, kad esam divatā.
   Kolbērs pacēla galvu un lampas gaismā centās izlasīt Vanela sejā, cik patiesa ir šī padevība. Padomnieks prata izturēt jebkuru skatienu, pat ja tas bija ministra.
   Kolbērs nopūtās. Viņš neko īsti nevarēja saskatīt Vanela sejā; var jau būt, ka tas ir godīgs. Intendants iedomājās arī, ka šis cilvēks, kurš ir viņam pakļauts, patiesībā tur viņu savā varā, jo Vanelas kundze ir viņa mīļākā. Kamēr viņš ar līdzjūtību domāja par šī cilvēka likteni, Vanels bezkaislīgi izņēma no kabatas iesmaržotu un ar spāņu vasku aizlīmētu vēstuli un pasniedza to intendantam.
   —   Kas tas ir, Vanel?
   —   Vēstule no sievas, monsenjor.
   Kolbērs ieklepojās. Viņš paņēma vēstuli, atvēra to, izlasīja un iebāza kabatā. Vanels pa to laiku nesatricināmā mierā šķirstīja savus protokolus.
   —   Vanel, — patrons piepeši uzrunāja savu padoto, — šķiet, jūs no darba nebaidāties?
   —   Nē, monsenjor.
   —   Jūs nebaida divpadsmit stundas katru dienu?
   —   Es strādāju piecpadsmit stundas.
   —    Neaptverami. Pienākumi parlamentā aizņem ne vairāk kā trīs stundas dienā.
   —    O, es kādam draugam, kura darījumi ir manā pārziņā, kārtoju rēķinu grāmatas; bez tam, brīvajā laikā es mācos senebreju valodu.
   —   Parlamentā jūs augstu vērtē, vai ne, Vanel?
   —   Ceru, ka jā, monsenjor.
   —   Jums nevajadzētu ilgi aizsēdēties padomnieka krēslā.
   —   Kas man būtu jādara?
   —   Nopērciet amatu.
   —   Kādu?
   Kaut ko nozīmīgu. Pieticīgas prasības ir visgrūtāk apmierināt.
   —   Piepildīt pieticīgu maciņu arī nav viegli.
   —   Kāds amats jūs vilina?
   —   Patiesību sakot, es nezinu, kas man būtu pa kabatai.
   —   Ir kāds labs amats. Lai to nopirktu bez grūtībām, jābūt karalim, bet droši vien karalim nenāk ne prātā pirkt ģenerālprokurora amatu.
   To izdzirdis, Vanels pievērsa Kolbēram lēnprātīgas un neizteiksmīgas acis.
   Kolbērs nesaprata, vai Vanels nopratis viņa nodomus, vai ari vien­kārši atsaucas uz viņa vārdiem.
   —   Kas tā par parlamenta ģenerālprokurora vietu, par ko jūs, mon­senjor, runājat? — Vanels apvaicājās. — Es zinu tikai Fukē kunga vie­tu.
   —   Tieši par to es runāju, manu dārgo padomniek.
   —   Jums nav slikta gaume, monsenjor; taču preci var nopirkt tikai tad, ja to pārdod.
   —   Vanela kungs, es domāju, ka šis amats drīz vien nonāks pārdo­šanā.
   —   Nonāks pārdošanā! Ģenerālprokurora amats, Fukē kunga amats!
   —   Par to diezgan daudz baumo.
   —  Nonāks pārdošanā amats, kas padara viņu neaizskaramu? Oho-ho!
   Vanels iesmējās.
    — Varbūt šis amats jūs biedē? — Kolbērs skarbi noteica.
   - Biedē? Nemaz.
   — Vai arī jūs to negribat?
   —    Monsenjor, jūs mani izsmejat, — Vanels teica. — Kurš parla­menta padomnieks gan nevēlētos pārvērsties par ģenerālprokuroru?
   —   Tad, Vanela kungs… ja jau es saku, ka šis amats tiks pārdots…
   —   Vai jūs varat galvot, monsenjor?
   —   Par to daudzi runā.
   —   Es atkārtoju, ka tas nav iespējams: neviens nepametīs vairogu, kas sargā viņa godu, mantu un galu galā arī dzīvību.
   —    Mēdz būt trakie, kas iedomājas, ka viņi ir pasargāti no likteņa triecieniem, Vanela kungs.
   —  Jā, monsenjor, tādi gadās, bet parasti viņi gan neaplaimo ar savām neprātībām nabaga Vanelus, kas nīkuļo šai pasaulē.
   —   Kāpēc?
   —   Tāpēc, ka Vaneli ir nabagi.
   —    Fukē kunga amats patiešām maksā dārgi. Ko jūs par to dotu, Vanela kungs?
   —   Visu, kas man ir, monsenjor.
   —   Cik tas ir?
   —   Trīssimt līdz četrsimt tūkstoši livru.
   —   Un cik maksā šis amats?
   —   Vismaz pusotra miljona. Es zinu cilvēkus, kas piedāvāja pat mil­jonu septiņsimt tūkstošus un tomēr nevarēja Fukē kungu iekārdināt. Pat ja gadītos tā, ka Fukē kungs gribētu pārdot savu amatu, kam es gan neticu, neskatoties uz to, ko man ir teikuši…
   —  Ā, tātad jums to jau teica! Kas?
   —   De Gurvila kungs… Pelisona kungs… tā, starp citu.
   —  Tātad, ja Fukē kungs gribētu pārdot savu amatu?..
   —   Tad es vienalga to nevarētu nopirkt, jo superintendanta kungs pārdotu tikai par skaidru naudu, bet kurš gan var vienā rāvienā likt galdā pusotru miljonu?
   Kolbērs ar izteiksmīgu žestu pārtrauca padomnieku un atkal iegrima domās.
   Vērodams, cik saspringti viņa pavēlnieks domā, un redzēdams viņa dziļo ieinteresētību turpināt šo sarunu, Vanels pacietīgi gaidīja, ko viņš izlems, neuzdrošinādamies intendantam neko ieteikt.
   —  Izskaidrojiet man labi sīki, — Kolbērs beidzot ierunājās, — kādas privilēģijas dod ģenerālprokurora amats.
   —  Tiesības apsūdzēt ikvienu Francijas pavalstnieku, ja tikai viņš nav karaliskās dzimtas princis; tiesības anulēt jebkuru apsūdzību, kas vērsta pret francūzi, izņemot karali un prinčus. Ģenerālprokurors ir karaļa labā roka, kas soda vainīgos; tiesa gan, šī pati roka var arī palīdzēt karalim apdzēst taisnās tiesas un likumības lāpu. Tāpēc Fukē kungs var pat ne­pakļauties karalim un sacelt pret viņu parlamentu. Šī iemesla dēļ karalis, par spīti visam, cenšas sadzīvot ar Fukē, jo viņa majestāte, protams, vēlas, lai viņa rīkojumi stātos spēkā bez parlamenta iebildumiem. Ģenerālpro­kurors var būt gan ļoti derīgs, gan arī bīstams ierocis.
   —   Vai gribat būt par ģenerālprokuroru, Vanel? — Kolbērs pēkšņi noprasīja, mīkstinādams balsi un skatienu.
   —  Es? — Vanels iesaucās. — Man jau bija gods jums teikt, ka man šim amatam pietrūkst miljona un simt tūkstošu livru.
   —  Jūs tos aizņemsieties no draugiem.
   —   Mani draugi nav bagātāki par mani.
   —  Jūs esat godīgs!
   —   O, ja visi domātu tāpat kā jūs, monsenjor!
   —   Pietiek ar to, ka es tā domāju. Ja vajadzēs, es esmu gatavs par jums galvot.
   —   Piesargieties, monsenjor! Vai zināt parunu?
   —   Kādu?
   —  Kurš galvo, tam jāmaksā.
   —  Tik tālu nenonāks.
   Vanels pielēca kājās, jo viņu bija satraucis priekšlikums, ko izteica cilvēks, kura vārdus uztvēra nopietni pat vieglprātīgākie cilvēki.
   —   Nezobojieties par mani, monsenjor, — viņš lūdza.
   —  Pasteidzināsim šo lietu, Vanel. Jūs teicāt, ka Gurvila kungs runājis ar jums par Fukē kunga amatu?
   —  Jā, un Pelisons arī.
   —   Oficiāli?
   —   Atkārtošu burtiski viņu teikto: «Parlamenta locekļi ir bagāti un godkārīgi, viņi varētu samest naudu un piedāvāt divus vai trīs miljonus savam aizstāvim un spīdeklim Fukē kungam".
   —   Ko jūs uz to atbildējāt?
   —   Es teicu, ka vajadzības gadījumā samaksāšu savu daļu — kādus divsimt tūkstošus livru.
   —  Ā, tātad arī jūs dievināt Fukē kungu! — Kolbērs iesaucās, uzmetis Vanelam naidpilnu skatienu.
   —   Nemaz. Fukē kungs tomēr ir mūsu ģenerālprokurors; viņš slīkst parādos un grimst dibenā; mums jāglābj korporācijas gods.
   —  Tad tāpēc Fukē nav ko baidīties, kamēr viņš ir savā amatā.
   —  Vēl vairāk, — Vanels turpināja, — Gurvila kungs piebilda: „Fukē kungs nepazemosies un nepieņems žēlastības dāvanu; lai parlaments sa­liek naudu kopā un kā pieklājas nopērk ģenerālprokurora amatu, tad viss būs kā nākas: korporācijas gods paliks neaptraipīts, un arī Fukē kunga lepnums netiks pazaudēts".
   —  Jā, tā patiesi ir izeja.
   —  Es nospriedu tieši tāpat kā jūs, monsenjor.
   —   Tad, lūk, Vanela kungs: jūs tūlīt pat dosieties pie Pelisona vai Gurvila; vai jūs pazīstat vēl kādu no Fukē kunga draugiem?
   —   De Lafontēna kungs ir man labs paziņa.
   —   Tas., dzejdaris?
   —  Jā, tas pats; kad mēs bijām labās attiecībās ar Fukē kungu, viņš sacerēja dzejoļus, kuros slavināja manu sievu.
   —   Palūdziet viņam, lai sagādā jums tikšanos ar superintendantu.
   —   Labprāt. Bet kā tad ar naudu?
   —   Norādītajā dienā un stundā nauda būs jūsu rīcībā. Par to varat būt mierīgs.
   —  Monsenjor, cik jūs esat devīgs! Jūs atstājat ēnā karali un pārspējat Fukē kungu!
   —   Vienu mirkli… netērēsim velti vārdus, Vanel. Es jums nedāvinu miljonu četrsimt tūkstošus livru; man ir bērni.
   —  Kungs, jūs man tos aizdodat, un arī tas jau ir vairāk, nekā varēju cerēt.
   —  Jā, es tos aizdodu.
   —   Lieciet man maksāt jebkurus procentus, prasiet jebkuras garan­tijas, monsenjor, es esmu gatavs darīt visu, lai ko jūs arī neprasītu, es vēl un vēlreiz atkārtošu, ka jūs pārspējat devībā karaļus un Fukē kungu. Kādi ir jūsu noteikumi?
   —  Jūs atmaksāsiet parādu astoņu gadu laikā.
   —   Ļoti labi.
   —  Jūs ieķīlāsiet man savu amatu.
   —   Lieliski. Vai tas ir viss?
   —   Pagaidiet. Es paturu sev tiesības atpirkt no jums šo amatu, sa­maksājot simt piecdesmit tūkstošus vairāk nekā par to būsiet maksājis jūs, ja, pildot sava amata pienākumus, jūs nevadīsieties no karaļa intere­sēm un maniem priekšrakstiem.
   —   Ā-ā! — mazliet uztraucies, Vanels novilka.
   —   Vai manos noteikumos jums kaut kas nepatīk? — Kolbērs viņam vēsi noprasīja.
   —   Nē, nē, — Vanels strauji noliedza.
   —   Tādā gadījumā mēs parakstīsim līgumu, kad vien jūs vēlēsieties. Skrieniet nu pie Fukē draugiem.
   —   Es lidošu kā spārnos…
   —  Panāciet tikšanos ar superintendantu.
   —   Labi, monsenjor.
   —   Esiet piekāpīgs.
   —  Jā.
   —  Tiklīdz būsiet sarunājis…
   —   Es centīšos panākt, lai viņš paraksta vienošanos.
   —   Nekādā gadījumā to nedariet!.. Jūs nedrīkstat pat ieminēties par parakstu, runādams ar Fukē kungu, tāpat arī nepieminiet maksu par līgu­ma laušanu un neprasiet pat goda vārdu, vai dzirdat? Citādi jūs visu sabojāsiet!
   —   Kā tad tā, monsenjor? Tas nav tik vienkārši.
   —    Centieties tikai, lai Fukē kungs noteikti noslēdz ar jums vieno­šanos. Ejiet!

   , *
   Karaliene māte atradās savā guļamistabā pilī kopā ar de Motvilas kundzi un senjoru Molēnu. Līdz pat vēlam vakaram tika gaidīts karalis, kurš tā arī neparādījās. Nevarēdama sagaidīt, karaliene jau vairākkārt bija sūtījusi uzzināt, vai viņš nav atgriezies. Viss liecināja, ka briest ne­gaiss. Galma dāmas un kungi pat izvairījās satikties gaiteņos un priekš­telpās, lai izbēgtu no bīstamām sarunām.
   Princis jau no rīta bija devies kopā ar karali medībās. Princese bija nikna uz visiem un sēdēja savā istabā. Karaliene māte latīniski noskaitīja lūgšanu un sarunājās ar abām savām uzticamības personām tīrā kastīliešu izloksnē; viņa runāja par ģimenes darīšanām.
   De Motvilas kundze, kas lieliski saprata spāņu valodu, atbildēja viņai franciski.
   Pēc tam, kad visas trīs sarunu biedrenes nevainojami pieklājīgi un neizteikdamās līdz galam bija pārspriedušas, ka karaļa uzvedība dzen postā viņa laulāto draudzeni, karalieni māti un visus pārējos radus; pēc tam, kad izmeklētā formā pār de Lavaljēras jaunkundzes galvu bija raidīti visdažādākie lāsti, karaliene māte vainagoja visas žēlabas un pārmetumus ar vārdiem, kas pilnībā atbilda viņas raksturam un domāšanas veidam.
   — Ēstos hijos! — viņa noteica Molēnai. Teiktais nozīmēja: „Ak, šie bērni!"
   Mātes mutē šiem vārdiem ir dziļa jēga; karalienes Austrijas Annas mutē šie vārdi skanēja drausmīgi, jo viņas skumjās dvēseles dziļumi gla­bāja tik daudz noslēpumu.
   —   Jā, — Molēna atteica, — ak, šie bērni! Katra māte pilnībā zie­dojas viņiem.
   —   Viņu dēļ, — karaliene turpināja, — māte gatava atdot visu…
   Karaliene nepabeidza frāzi. Viņa pameta skatienu uz Ludviķa XIII
   portretu, kur bija attēlots karalis visā augumā, bālu seju, it kā bez asins lāsītes, un viņai šķita, ka vīra blāvās acis iemirdzas un uz audekla uz­gleznotās nāsis piepūšas niknumā. Viņš nevis runāja, bet draudēja.
   Pēc karalienes vārdiem iestājās ilgs klusums. Molēna sāka rakņāties pa grozu ar mežģīnēm un lentēm. De Motvilas kundze, ko bija satriekusi šī zibenīgā saprašanās starp karalieni un viņas seno līdzgaitnieci, nolaida acis un, cenzdamās neskatīties, sāka divtik uzmanīgi klausīties. Viņa sa­dzirdēja vienīgi daudznozīmīgu „hm", ko noņurdēja aukle, kura bija pats piesardzības iemiesojums, un uztvēra nopūtu, kas izlauzās no karalienes krūtīm. De Motvilas kundze tūlīt pat pacēla galvu un apjautājās:
   —   Vai jums kaut kas sagādā ciešanas, jūsu majestāte?
   —   Nē. Kā tev ienāca prātā man kaut ko tādu vaicāt?
   —   Jūsu majestāte ievaidējās.
   —   Laikam tev taisnība; es nejūtos īsti labi.
   —   Valo kungs ir tepat tuvumā. Šķiet, viņš ir pie princeses — viņas nervi nav kārtībā.
   —    Vai tad tā ir slimība! Valo kungs veltīgi apmeklē princesi; viņu varētu izārstēt pavisam cits ārsts.
   De Motvilas kundze atkal pameta uz karalieni izbrīnītu skatienu.
   —   Cits ārsts? — viņa pārprasīja. — Kurš tad?
   —    Darbs, Motvil, darbs… Ja nu kāds patiešām ir slims, tad tā ir mana nabaga meita — karaliene.
   —   Jūs tāpat, jūsu majestāte.
   —   Šodien man ir mazliet labāk.
   —   Neuzticieties savai pašsajūtai, jūsu majestāte.
   It kā apliecinot de Motvilas kundzes vārdus, asas sāpes caururba ka­ralienes sirdi; viņa nobāla un atkrita krēslā, gandrīz zaudēdama samaņu.
   —   Manus pilienus! — viņa iesaucās.
   —    Tūlīt, tūlīt! — Molēna atteica un, nemaz nesteigdamās, piegāja pie skapīša, kas bija gatavots no zeltainām bruņrupuča bruņām, izņēma no tā lielu kristāla flakonu un atvērusi pasniedza karalienei.
   Karaliene pielika to pie deguna, vairākas reizes dziļi ieelpoja un Čukstēja:
   —   Tādu galu man lēmis Dievs tas Kungs. Lai notiek viņa prāts!
   —  No sāpēm nemirst, — Molēna iebilda, nolikdama flakonu atpakaļ.
   —   Vai jūsu majestātei ir labāk? — de Motvilas kundze pajautāja.
   —   Jā, tagad ir labāk.
   Karaliene pielika pirkstus pie lūpām, lai viņas mīlule neizpļāpātu tik­ko redzēto.
   —   Dīvaini, — pēc neilgas klusēšanas ieteicās de Motvila.
   —   Kas ir dīvaini? — karaliene atkārtoja.
   —    Vai jūsu majestāte atceras, kad jums pirmoreiz parādījās šīs sā­pes?
   —   Es atceros tikai to, ka tā bija skumja diena, Motvil.
   —   Ne vienmēr šī diena jūsu majestātei šķitusi skumja.
   —   Kāpēc?
   —   Tāpēc, ka pirms divdesmit trim gadiem, pie tam tai pašā stundā piedzima pašreizējais karalis, jūsu majestātes dižais dēls.
   Karaliene iekliedzās, aizsedza seju ar rokām un uz īsu brīdi kļuva domīga. Vai tās bija atmiņas, vai pārdomas, vai vēl viena sāpju lēkme?
   Molēna uzmeta de Motvilas kundzei gandrīz niknu skatienu, kas lī ­dzinājās skaļam pārmetumam. Neko nesapratusi, cienījamā sieviete, lai nomierinātu savu sirdsapziņu, grasījās lūgt viņai paskaidrojumus, bet Aus­trijas Anna, negaidīti piecēlusies no krēsla, pēkšņi ierunājās:
   —    Piektais septembris! Jā, šīs sāpes parādījās piektajā septembrī. Liels prieks vienā dienā, dziļas skumjas — citā. Dziļas skumjas, — viņa pavisam klusi piebilda, — kā izpirkums par lielo prieku.
   No šī brīža šķita, ka Austrijas Anna izsmēlusi visu savu atmiņu — viņa atkal apklusa, acis apdzisa, rokas nokārās, un viņu pārņēma izklai­dība.
   —   Laiks iet gulēt, — Molēna noteica.
   —   Tūlīt, Molēna.
   —   Atstāsim viņas majestāti, — spāniete nepiekāpās.
   De Motvilas kundze piecēlās. Pār karalienes bālajiem vaigiem lēni plūda asaru lāses, lielas un mirdzošas kā bērnam. To pamanījusi, Molēna veltīja Austrijas Annai vērīgu un piesardzīgu skatienu.
   —   Jā, jā, — karaliene izdvesa. — Atstājiet mūs; ejiet, Motvil.
   „Mūs" franču favorītes ausīs skanēja visai nepatīkami. Tas nozīmēja,
   ka pēc viņas aiziešanas sāksies atmiņu un noslēpumu apspriešana. Tātad saruna bija nonākusi visinteresantākajā vietā, un trešā persona — viņa, Motvila, — te ir lieka.
   —    Vai viena pati Molēna varēs palīdzēt jūsu majestātei? — fran­cūziete jautāja.
   —   Jā, — spāniete atteica.
   De Motvilas kundze palocījās. Tobrīd portjeras atbīdīja veca istabene, kas bija ģērbusies pēc Spānijas galma 1620. gada modes. Ieraudzījusi raudošo karalieni, de Motvilas kundzi, kas bija spiesta ar godu atkāpties Molēnas diplomātisko gājienu rezultātā, un visbeidzot pašu diplomāti, vi­ņa nekautrēdamās devās tieši pie karalienes un priecīgi uzsauca:
   —   Zāles, zāles!
   —   Kādas zāles, Čika? — Austrijas Anna viņu pārtrauca.
   —   Zāles, kas izārstēs jūsu majestāti.
   —   Kas tās atnesa? — de Motvilas kundze strauji ievaicājās. — Valo kungs?
   —   Nē, kāda dāma no Flandrijas.
   —    Dāma no Flandrijas? Kas viņa ir? Spāniete? — karaliene pie­vērsās istabenei.
   —   Nezinu.
   —   Kas viņu sūta?
   —   Kolbēra kungs.
   —   Kā to dāmu sauc?
   —   Viņa nepateica.
   —   Kāds ir viņas sabiedriskais stāvoklis?
   —   To viņa pati izstāstīs.
   —   Kā viņa izskatās?
   —   Viņa ir maskā.
   —   Paskaties, Molēna! — karaliene uzsauca.
   —   Tas būtu veltīgi, — aiz portjeras noteica apņēmīga un reizē maiga balss, kas lika sarauties karalienei un viņas dāmām.
   To pašu bridi aizkars pavērās un parādījās sieviete maskā. Karaliene vēl nepaguva pateikt ne vārdu, kad nepazīstamā turpināja:
   —   Es esmu māsa no Briges klostera un patiešām atnesu zāles, kas izārstēs jūsu majestāti.
   Visas klusēja. Māsa nekustīgi sastinga.
   —   Turpiniet, — karaliene viņu uzrunāja.
   —   Tikai, kad mēs paliksim divatā, — māsa atteica.
   Austrijas Anna uzmeta skatienu savām galma dāmām, un tās aizgāja. Tad māsa paspēra trīs soļus uz karalienes pusi un godbijīgi noliecās viņas priekšā.
   Karaliene neuzticīgi vēroja mūķeni, un tā savukārt neatlaidīgi skatījās uz karalieni; viņas acis maskas izgriezumos mirdzēja.
   —   Francijas karaliene droši vien ir ļoti slima, — Austrijas Anna ie­runājās, — ja jau pat Briges māsas zina, ka viņai nepieciešamas zāles.
   —   Paldies Dievam, jūsu majestātes stāvoklis nav bezcerīgs.
   —   Un tomēr, kā jūs uzzinājāt, ka es esmu slima?
   —   Jūsu majestātei Flandrijā ir draugi.
   —   Vai šie draugi atsūtīja jūs pie manis?
   —   Jā, jūsu majestāte.
   —   Nosauciet viņu vārdus.
   —    Tas nav iespējams un būtu veltīgi, jo sirds vēl nav atgādinājusi jūsu majestāti par tiem.
   Austrijas Anna pacēla galvu; viņas skatiens centās iespiesties zem maskas, lai atklātu šo vārdu noslēpumu un izzinātu, kas tik nepiespiesti runā ar viņu. Pēc tam, nogurusi no savas ziņkārības, kas viņas augst­prātībai likās pazemojoša, viņa stingri aizrādīja:
   —   Kundze, jūs laikam nezināt, ka ar valdniekiem nerunā maskā?
   —    Ļoti lūdzu mani atvainot, jūsu majestāte, — māsa pazemīgi at­teica.
   —   Atvainot es jūs nevaru; tikai tad ja jūs noņemsiet masku, es jums dāvāšu piedošanu.
   —   Jūsu majestāte, es esmu zvērējusi palīdzēt ciešanās un bēdās, ne­atklājot savu seju. Es varētu atvieglot gan jūsu miesas, gan dvēseles cie­šanas, bet jūsu majestāte man to neļauj, tāpēc es aizeju. Ardievu, jūsu majestāte!
   Šais vārdos izskanēja tik pievilcīga godbijība, ka neuzticība un dusmas izzuda no karalienes sirds, turpretim ziņkārība nemazinājās.
   —   Jums ir taisnība, — viņa piekrita. — Cietēji nedrīkst nenovērtēt mierinājumu, ko viņiem sūta Dievs. Runājiet, kundze, varbūt jūs spēsiet, kā solījāt, atvieglināt manas miesas ciešanas… Ak vai, es baidos, ka Tas Kungs lēmis man smagus pārbaudījumus!
   —  Parunāsim mazliet arī par jūsu dvēseli, — māsa turpināja. — Es esmu pārliecināta, ka arī tā cieš.
   —   Mana dvēsele?
   —   Mēdz būt arī tādas kaites, kuras acij paliek nemanāmas. Āda jo­projām ir gaiša kā ziloņkauls, uz ķermeņa neparādās nekādi zilumi. Ārsts, noliecies pār slimā krūtīm, nespēj saklausīt, kā aiz asinīm un muskuļiem griež zobus nepierīdināmie briesmoņi; šī nāves zobena triecienu nespēj novērst vai atvairīt ne uguns, ne dzelzs; šis ienaidnieks pārņem visas jūtas un domas, tā ka tās zaudē skaidrību; sirdī aug sāpes, un tā salūzt. Tādas, lūk, ir karalieņu liktenīgās kaites, jūsu majestāte. Vai jūs no tā necie­šat?
   Anna lēni pacēla roku, kas bija tikpat žilbinoši balta un daiļa kā jaunībā.
   —   Kaites, par kurām jūs runājat, — viņa sacīja, — ir mūsu dzīves neizbēgams ļaunums, tās ir visu šīs pasaules vareno sirdīs, kam Dievs uzlicis pienākumu rūpēties par pavalstniekiem. Kad kaite kļūst pārāk smaga, Dievs mūs atvieglo grēksūdzes tiesā. Tajā mēs atbrīvojamies no savas nastas un nospiedošajiem noslēpumiem. Neaizmirstiet, ka Dievs pa­ša radītajām mirstīgajām būtnēm neuzliek tādus pārbaudījumus, ko tās nespētu paciest, un arī es atstāju tos Dieva ziņā, savējos es neuzticu pat sava biktstēva gādībai.
   —   Es redzu, ka jūsu majestāte, kā parasti, drosmīgi vēršas pret sa­viem ienaidniekiem, bet baidos, ka jūs nepietiekami uzticaties saviem draugiem.
   —    Karalienēm nav draugu. Ja jums man vairs nav ko teikt, ja jūs jūtaties kā pareģe, ko iedvesmo pats Dievs, tad ejiet prom, jo es baidos no nākotnes.
   —  Man gan,likās, ka jūs vairāk baidāties no pagātnes, — māsa apņē­mīgi iebilda.
   Viņa vēl nebija beigusi, kad karaliene strauji izslējās un uzkliedza asā, pavēlošā balsi:
   —   Runājiet! Sakiet visu skaidri un tieši, vai arī…
   —  Nevajag draudēt, jūsu majestāte, — māsa maigi iebilda. — Es esmu godbijības un līdzjūtības pārpilna, un atnācu pie jums drauga sūtī­ta.
   —  Tad pierādiet to! Atvieglojiet manas ciešanas, nevis kaitiniet mani.
   —  Tas ir pavisam viegli. Tad jūsu majestāte redzēs, vai es esmu draugs.
   —   Nu tad sāciet.
   —   Kāda nelaime piemeklējusi jūsu majestāti pēdējo divdesmit trīs gadu laikā?
   —   Ak… liela nelaime; vai tad es nezaudēju karali?
   — Es nerunāju par to. Gribu uzdot jums jautājumus: vai pēc karaļa piedzimšanas jums neradīja ciešanas kādas tuvas sievietes pļāpība?
   —  Es nesaprotu, par ko jūs runājat, — karaliene sakoda zobus, lai apslāpētu satraukumu, kas viņu pārņēma.
   — Tūlīt paskaidrošu. Jūsu majestāte, protams, atceras, ka karalis pie­dzima tūkstoš sešsimt trīsdesmit astotā gada piektajā septembrī piec­padsmit minūtes pāri vienpadsmitiem?
   —   Jā, — karaliene nomurmināja.
   —  Pusvienos, — māsa turpināja, — Mosas arhibīskaps jau bija troņ­mantnieku nokristījis karaļa un jūsu klātbūtnē, kā arī pasludinājis par Francijas troņa mantinieku. Karalis devās uz vecās Senžermēnas pils ka­pelu, lai noklausītos „Tc DeuS"*.
   —   Viss ir pareizi, — karaliene čukstēja.
   — Dzemdībās bija klāt nelaiķa princis — karaļa brālis, citi karaliskās dzimtas prinči un galma dāmas. Karaļa ārsts Buvērs un ķirurgs Onorē atradās priekštelpā. Jūsu majestāte ap trijiem aizmiga un nogulēja apmē­ram līdz septiņiem, vai ne?
   —  Tas ir taisnība, bet jūs man stāstāt to, ko bez mums abām zina visa pasaule.
   Tevi Dievs, (teicam)… (lat.). — katoļu garīgās himnas sākuma vārdi.
   —    Jūsu majestāte, es pamazām tuvojos tam, ko zina tikai nedaudzi. Es teicu: nedaudzi. Es varētu teikt — tikai divas, jo ari agrāk bija tikai pieci, bet pēdējos gados šis noslēpums kļuvis vēl dziļāks, jo lielākā daļa, kas to zināja, ir miruši. Mūsu pavēlnieks karalis atdusas blakus saviem senčiem; vecmāte Perona nomira drīz vien pēc viņa, Laportu neviens vairs neatceras.
   Karaliene pavēra muti, grasīdamās atbildēt; zem ledainās rokas, ar kuru viņa pieskārās sejai, izspiedās karstas sviedru lāses.
   —     Bija astoņi, — māsa turpināja. — Karalis ar vieglu sirdi vaka­riņoja; visapkārt skanēja dziesmas, jautri izsaucieni, līdz malām pildījās glāzes; zem balkoniem tērgāja tauta; šveicieši, musketieri, gvardi klaiņāja pa pilsētu, un piedzērušies stundenti tiekoties nēsāja viņus uz rokām. Tautas līksmošanās saceltais troksnis izbiedēja jaundzimušo, un viņš klusi raudāja savas aukles, Gozaka kundzes rokās. Ja viņš atvērtu acis, tad ieraudzītu šūpulī divus kroņus. Pēkšņi jūsu majestāte spalgi iekliedzās, un Perona piegāja pie jūsu pagalvja. Ārsti pusdienoja atsevišķā zālē. Pils bija cilvēku pārpilna, vairs nebija ne sargu, ne arī kārtības. Vecmāte iz­meklēja jūsu majestāti, izbrīnā iesaucās, tad apkampa jūs, izmocītu un sāpēs vai prātu zaudējušu, pēc tam aizsūtīja Laportu pateikt karalim, ka karaliene vēlas redzēt jūsu majestāti. Kā jums zināms, Laports bija saprā­tīgs un aukstasinīgs. Viņš vis negāja pie karaļa kā izbiedēts kalpotājs, kas jūt savas vēsts svarīgumu un grib nobiedēt ar to; starp citu, viņa jaunums karalim neliktos briesmīgs. Tā nu smaidošais Laports apstājās pie karaļa krēsla un pateica: „Jūsu majestāte, karaliene jūtas ļoti laimīga un būtu vēl laimīgāka, ja redzētu pie sevis jūsu majestāti."
   Todien Ludviķis XIII būtu devis visu pat ubagam, kas vēlētu viņam laimi. Jautrs un dzīvespriecīgs viņš piecēlās no krēsla un sacīja tādā tonī, kā būtu runājis Indriķis IV: «Kungi, es dodos pie sievas".
   Viņš iegāja pie jums, un Perona pienesa viņam klāt otru mantinieku, kas bija tikpat vesels un skaists kā pirmais. Viņa vēl noteica: «Valdniek, Dievs nevēlas, lai valdnieku dzimtā pārtrūktu vīriešu līnija." Karalis pie­skrēja pie otra bērna un dedzīgi iesaucās: «Pateicos tev, Dievs!"
   Māsa apklusa, pamanījusi, cik smagas ciešanas sagādā karalienei. Austrijas Anna bijā atslīgusi krēslā un, galvu nokārusi, stingu skatienu, klausījās, diez vai saprazdama, ko viņai saka: karalienes lūpas raustījās, it kā raidītu lūgšanas Dievam vai arī piesauktu lāstus pār šīs cietsirdīgās sievietes galvu.
   —   Tikai nedomājiet, ka karaliene bija slikta māte, jo Francijā palika tikai viens dofins un otrs bērns tika attālināts no troņa! — māsa dedzīgi turpināja. — O, nē, nē!.. Ir cilvēki, kas ļoti labi zina, cik asaru viņa izlēja un cik dedzīgiem skūpstiem apbēra nabadziņu, mierinādama viņu tai no­žēlojamajā un tumsā slēptajā dzīvē, kādu valstiska nepieciešamība noteica Ludviķa XV dvīņu brālim.
   —  Mans Dievs! Ak, mans Dievs! — tikko dzirdami karaliene izdvesa.
   —    Karalis, — māsa atsāka, — ieraudzījis abus savus dēlus, kuriem bija vienādas, tiesības, sāka raizēties par Francijas likteni, par mieru un kārtību savā karalistē. Rišeljē, kas tika izsaukts uz pili, vairāk kā stundu nodevās pārdomām karaļa kabinetā un galu galā pateica savu lēmumu: «Francijā var būt tikai viens dofins, kas dzimis, lai mantotu troni pēc viņa majestātes. Dievs sūtījis mums vēl vienu, lai tas varētu mantot pēc pirmā. Tomēr patlaban mums vajadzīgs tikai tas, kurš pirmais ieradies pasaulē; paslēpsim otru no Francijas tāpat, kā Dievs to sākumā paslēpa no viņa karaliskajiem vecākiem. Viens troņmantnieks valstij nes mieru un kārtību; divi pretendenti — pilsoņu karu un anarhiju".
   Bāla, sažņaugtām dūrēm, karaliene pielēca kājās.
   —   Jūs zināt pārāk daudz, — viņa dobji noteica. — Jūs esat uzzinā­jusi valsts noslēpumu. Draugi, kuri jums to atklāja, ir viltus draugi un nodevēji. Jūs esat viņu līdzzinātāja noziegumā, kurš te iecerēts. Tagad nost masku, vai arī es likšu apsardzes virsniekam jūs arestēt. O, es no šī noslēpuma nebaidos! Jūs to uzzinājāt un par to samaksāsiet! Tas no­mirs jūsu krūtīs. No šī brīža jums vairs nepieder ne šis noslēpums, ne arī jūsu dzīvība!
   Draudīgi žestikulēdama, Austrijas Anna paspēra dažus soļus uz mā­sas pusi.
   —   Tad novērtējiet, cik uzticīgi, godīgi un pieticīgi ir jūsu pamestie draugi, — māsa teica, noraudama masku.
   —   Hercogiene de Ševrēza! — karaliene iekliedzās.
   —   Vienīgā, kas kopā ar jums dala šo noslēpumu.
   —  Ak, — Austrijas Anna izdvesa, — apskaujiet mani, hercogien! Tā spēlējoties ar sena drauga jūtām, var vēl nogalināt viņu.
   Karstas asaras liedama, karaliene nolieca galvu uz savas vecās drau­dzenes pleca.
   —   Cik jus vēl esat jauna, — de Ševrēzas kundze pusbalsī noteica, — laimīgā, jūs vēl varat raudāt!

   Karaliene augstprātīgi paskatījās uz hercogieni de Ševrēzu un sacīja:
   —    Šķiet, runājot par mani, jūs lietojāt vārdu «laimīga". Turpretim es, hercogien, vienmēr esmu domājusi, ka visā pasaulē nav būtnes, kura būtu nelaimīgāka par Francijas karalieni.
   —    Valdniec, jūs patiešām esat daudz cietusi. Tomēr bez tām cil­denajām sāpēm, par kurām mēs abas tikko runājām, kā jau divas senas draudzenes, ko izšķīrusi citu cilvēku nenovīdība, bez visām bēdām, kas nāk pār jums kā pār karalieni, jums ir arī šādi tādi prieciņi, ko jūs gan maz apzināties, bet kuri šajā pasaulē izsauc asu skaudību.
   —   Kādi tad? — Austrijas Anna rūgti noprasīja. — Kā var runāt par priekiem, ja jūs pati nupat apgalvojāt, ka gan manai miesai, gan garam vajadzīga ārstēšana?
   De Ševrēzas kundze mirkli padomāja, tad nočukstēja:
   —   Cik dziļš bezdibenis gan šķir karaļus no visiem pārējiem!
   —   Ko jūs ar to gribat teikt?
   —    Es gribu teikt, ka viņi stāv tik tālu no skarbās īstenības, ka aiz­mirst par grūtībām, ar kādām jācīnās citiem. Viņi līdzinās tiem Āfrikas zaļo augstieņu iedzīvotājiem, kas bauda savu strautu ledusauksto ūdeni un nesaprot, kā saules kveldētajā tuksnesī var nomirt no bada un slāpēm.
   Karaliene viegli pietvīka; tikai tagad viņa saprata, par ko draudzene runā.
   —   Es rīkojos ļauni, jūs pamezdama! — viņa iesaucās.
   —   Ak, valdniec, stāsta, ka karalis mantojis naidu, ko pret mani juta viņa nelaiķa tēvs. Karalis padzītu mani, ja uzzinātu, ka esmu pilī.
   —   Neapgalvošu, ka karalis pret jums, hercogien, būtu īpaši labvēlīgi noskaņots, — karaliene atbildēja. — Bet es varētu… varbūt slepeni…
   Hercogienes lūpās pavīdēja nicīgs smaids, kas satrauca viņas sarunu biedreni.
   Karaliene pasteidzās piebilst:
   —   Starp citu, jūs pareizi darījāt, ka ieradāties pie manis.
   —   Pateicos, jūsu majestāte.
   —  Kaut vai tādēļ, lai man par prieku uzskatāmi pierādītu, ka baumas par jūsu nāvi nav aplamas.
   —   Vai patiešām runāja, ka es esmu mirusi?
   —   Es to dzirdēju no visām pusēm.
   —   Mani dēli taču nenēsāja sēras.
   —   Jūs taču zināt, hercogien, ka galms nemitīgi ceļo; mēs nemaz tik bieži neredzam jūsu dēlus d'Albēru de Luiņī kungus, un bez tam mil­zumā rūpju, kas mūs pastāvīgi nomāc, daudz kas paslīd garām.
   —   Jūsu majestātei nevajadzēja ticēt baumām par manu nāvi.
   —    Kāpēc ne? Diemžēl, mēs visi esam mirstīgi: jūs taču redzat, ka es, ko jūs kādreiz saucāt par mazo māsiņu, jau tuvojas kapam.
   —   Ja jūs noticējāt, ka es esmu mirusi, tad jūsu majestāte droši vien jutās pārsteigta, ka pirms nāves neesmu devis kādu ziņu par sevi.
   —   Hercogien, bieži vien nāve pienāk negaidot un negribot.
   —   Ak, jūsu majestāte! Dvēseles, uz kurām gulstas tādi noslēpumi kā tas, par kuru mēs tikko runājām, vienmēr jūt nepieciešamību atbrīvoties no nomācošās nastas, un šo vajadzību laikus jāapmierina. Pie lietām, kas jānokārto, gatavojoties doties mūžībā, pieder arī nepieciešamība sakārtot papīrus.
   Karaliene nodrebēja.
   —    Jūsu majestāte noteikti uzzinās manu nāves dienu visdrošākajā veidā, — hercogiene apsolīja.
   —   Kā tas notiks?
   —   Ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc manas nāves jūsu majestātei at­nesīs biezu aploksni, kurā jūs atradīsiet visu, kas saglabājies no mūsu kādreiz tik slepenās sarakstes.
   —   Vai tad jūs neesat sadedzinājusi manas vēstules? — Anna šaus­mās iesaucās.
   —   O, manu karalien, tikai nodevēji dedzina karaļu vēstules.
   —   Nodevēji?
   —  Jā. Pareizāk sakot, viņi izliekas, ka tās sadedzinājuši, bet patiesībā patur pie sevis, lai pārdotu par lielu naudu…
   —   Ak Dievs!
   —   Turpretim tas, kas palicis uzticīgs, noslēpj tādus dārgumus pēc iespējas tālāk; tad kādā jaukā dienā viņš ierodas pie savas karalienes un saka: „Jūsu majestāte, es kļūstu vecs un esmu smagi slims, mana dzīvība ir briesmās un līdz ar to apdraudēts ir arī noslēpums, ko jūsu majestāte man uzticēja; tāpēc paņemiet šo papīru, kas slēpj sevī briesmas, un pati savām rokām sadedziniet to."
   —   Papīrs slēpj sevī briesmas? Kas tas ir par papīru?
   —   Man ir tikai viens tāds, bet toties ļoti bīstams!
   —  Ak, hercogien, pasakiet taču, kas tas ir?
   —  Tā ir zīmīte… datēta tūkstoš sešsimt četrdesmit ceturtā gada otra­jā augustā, kad jūs mani sūtāt uz Nuazīleseku, lai es apraudzītu jūsu mīļo, nelaimīgo puisēnu. Ar jūsu roku tieši tā arī rakstīts: „mīļo un nelai­mīgo puisēnu".
   Iestājās kapa klusums. Karaliene domās mēģināja noteikt: cik dziļš ir bezdibenis, kur de Ševrēzas kundze izlika savas lamatas.
   —  Jā gan, nelaimīgais, ak, cik nelaimīgs! — Austrijas Anna izdve­sa. — Nabaga bērns dzīvoja tik skumju dzīvi un cik drausmīgi tā izbei­dzās!
   —  Vai tad viņš ir miris? — hercogiene iesaucās, un karaliene, maz­liet nomierinājusies, nodomāja, ka viņas izbrīns ir patiess.
   —   Visu aizmirsts viņš nomira ar diloni, novīta kā mīlētāja dāvināts ziediņš, ko viņa iemīļotā nobāzusi pašā skapja dibenā, lai noslēptu no ziņkārīgām acīm.
   —   Tātad viņš ir miris! — hercogiene vēlreiz noteica skumjā balsī, kas karalieni iepriecinātu, ja vien tajā neskanētu šaubas. — Vai tas noti­ka Nuazīlesekā?
   —  Jā, viņa uzticamā audzinātāja rokās. Nelaimīgais kalps arī neno­dzīvoja ilgi pēc tam.
   —   Pats par sevi saprotams — nav viegli pārciest tādas bēdas un dzīvot ar tāda noslēpuma smagumu.
   Karaliene izlikās, ka neievēro ironiju. De Ševrēzas kundze turpināja:
   —  Jūsu majestāte, pirms dažiem gadiem es mēģināju Nuazīlesekā uz­zināt kaut ko par nelaimīgā zēna likteni. Tur viņu neuzskatīja par mirušu, tāpēc arī es uzreiz neizjutu tādas sāpes kā jūsu majestāte. Protams, ja es būtu noticējusi šīm baumām, tad nekad nebūtu uzdrošinājusies dot kaut mājienu, kurš atkal atmodinātu sāpes jūsu sirdī.
   —  Jūs teicāt, ka Nuazīlesekā nedomāja, ka bērns ir miris?
   —   Nē, jūsu majestāte.
   —   Ko tad tur runāja?
   —  Stāstīja… Tie, protams, ir tikai maldi.
   —  Tomēr pastāstiet, ko jūs tur dzirdējāt?
   —   Stāstīja, ka reiz vakarā, — tas bijis tūkstoš sešsimt četrdesmit piektā gada sākumā — dižena un skaista sieviete (tas ticis ievērots, par spīti maskai un apmetnim, kas viņu sedza), bez šaubām dižciltīga un pat ļoti, ieradusies krustcelēs, turpat, kur es, kā jūs zināt, mēdzu gaidīt ziņas par mazo princi, kad jūsu majestātei labpatika mani turp aizsūtīt.
   —   Un?
   —   Un audzinātājs atvedis zēnu pie šīs dāmas.
   —  Tālāk!
   —  Nākamajā dienā audzinātājs kopā ar zēnu aizbraucis no turienes.
   —  Ziniet, šis stāsts ir patiess. Nabaga bērns nomira pēkšņi, kā bieži notiek ar bērniem līdz septiņu gadu vecumam. Ārsti apgalvo, ka šajos gados viņu dzīvība karājas matu galā.
   —   Jūsu majestāte runā patiesus vārdus; neviens to nezina labāk par jums un neviens cits tam tik bezgalīgi netic kā es. Tomēr tajā ir kaut kas dīvains…
   „Kas tad vēl?" — karaliene nodomāja.
   —  Persona, kura man izstāstīja šos sīkumus un kura brauca uzzināt par bērna veselību…
   —   Vai jūs uzticējāt šo uzdevumu kādam citam? Ak, hercogien!
   —  Tikpat mēmam kā jūsu majestāte vai es; pieņemsim, ka šis kāds biju es pati. Tātad šī persona pēc kāda laika brauca cauri Turēnai…
   —  Turēnai?
   —   Un pazina gan audzinātāju, gan zēnu… piedodiet, šai personai, protams, tikai likās, ka abus pazinusi. Abi bija dzīvi, veseli un jautri, abi bija pašā plaukumā — viens mundrs un spēkpilns savās vecumdienās, otrs pirmās jaunības ziedonī. Nu, tad sakiet man, vai pēc tā visa var ticēt teiktajam? Vai mūsu pasaulē kādam vispār var ticēt? Bet es nogurdinu jūsu majestāti. O, es to nemaz negribēju, un tūlīt pat atvadīšos, vēlreiz apliecinot savi godbijību un padevību jūsu majestātei.
   —   Palieciet! Parunāsim mazliet par jums.
   —   Par mani? Ak, valdniec, nenolaidiet savas acis tik zemu.
   —   Kāpēc? Vai tad jūs neesat mana sena draudzene… Vai jūs uz mani dusmojaties, hercogien?
   —   Es? Dieva dēļ! Man nav nekāda iemesla. Vai patiešām es būtu pie jums ieradusies, ja man būtu iemesls uz jums dusmoties.
   —   Mūs sāk pieveikt gadi, tāpēc mums ciešāk jāsaliedējas cīņā pret draudošo nāvi, hercogien.
   —   Jūsu majestāte vai apber mani ar laipnībām un runā tik vēlīgi.
   —   Neviens mani nav tā mīlējis kā jūs, hercogien, un neviens man nav izdarījis tādus pakalpojumus.
   —   Vai tad jūsu majestāte tos atceras?
   —   Vienmēr… Hercogien, es vēlētos no jums kādu pierādījumu jūsu draudzībai.
   —   Es visa piederu jums, jūsu majestāte!
   —   Bet kur tad ir draudzības pierādījums?
   —   Kāds?
   —   Izsakiet man kādu lūgumu.
   —   Lūgumu?
   —   O, es zinu, ka jūs esat visnesavtīgākā, viscēlākā un patiesi kara­liska dvēsele.
   —    Pārmērīgi neslavējiet mani, jūsu majestāte, — hercogiene sa­traukta noteica.
   —   Es nemaz nespēju izteikt uzslavu, kas būtu jūsu nopelnu cienīga.
   —   Līdz ar vecumu un nelaimēm cilvēks ļoti mainās, jūsu majestāte.
   —   Lai Dievs dod, hercogien!
   —   Ko tas nozīmē, jūsu majestāte?
   —   Lūk, ko: agrākā hercogiene, daiļā un pielūgtā Ševrēza, būtu atbil­dējusi man melnā nepateicībā. Viņa tikai atcirstu: „Man no jums nekas nav vajadzīgs." Lai tad ir svētīta nelaime, ja tā jūs ir izmainījusi un tagad jūs varbūt man atbildēsiet: «Neatsakos pieņemt".
   Hercogienes skatiens atmaiga un viņa pasmaidīja. Karaliene bija viņu apbūrusi, un viņa necentās slēpt savas jūtas.
   —   Runājiet, mana dārgā, — karaliene skubināja, — ko jūs vēlaties?
   —   Vai man tas jāpasaka?
   —   Un pēc iespējas ātrāk, ilgi nedomājot.
   —   Jūsu majestāte var man ārkārtīgi iepriecināt, sagādāt ne ar ko nesalīdzināmu laimi.
   —    Sakiet to, — karaliene izteica mazliet vēsāk, jo viņa sāka kļūt nemierīga. — Tikai neaizmirstiet, mana dārgā Ševrēza, ka tagad pāri man stāv dēls, tāpat kā kādreiz vīrs.
   —   Es būšu pieticīga, manu karalien.
   —   Sauciet mani par Annu kā agrāk, tas būs jauks atgādinājums par neaizmirstamajām jaunības dienām.
   —   Labi. Tātad, mana dārgā valdniece, mana mīļā Anna…
   —   Vai tu vēl atceries spāņu valodu?
   —   Protams.
   —   Tad pasaki man spāniski, ko tu vēlies.
   —   Es vēlos, lai tu pagodini mani un atbrauc uz dažām dienām pie manis uz Dampjēnu.
   —   Un tas ir viss? — karaliene pārsteigumā iesaucās.
   —   Jā.
   —   Tikai to?
   —   Ak Dievs, vai tad jūs nejūtat, ka es jums lūdzu nedzirdētu lab­vēlību? Ja jūs to neredzat, tad mani nemaz nepazīstat. Vai jūs pieņemsiet manu ielūgumu?
   —   Protams, un no visas sirds.
   —   O, es esmu jums tik pateicīga!
   —    Es būšu laimīga, — Anna turpināja, vēl īsti neticēdama herco­gienes vaļsirdībai, — ja mana klātbūtne izrādīsies jums noderīga.
   —   Noderīga! — hercogiene smiedamās iesaucās. — O, nē! Patīka­ma, priecīga, līksma — jā un tūkstošreiz jā! Tātad jūs apsolāt?
   —   Dodu savu vārdu.
   Hercogiene satvēra karalienes daiļo roku, pārklādama to skūpstiem.
   „Būtībā viņa ir laba sieviete, — karaliene domāja, — un… viņai pie­mīt dvēseles cēlums".
   —  Jūsu majestāte, — hercogiene jautāja, — vai jūs man dosiet divas nedēļas laika?
   —   Protams. Bet kam jums tas vajadzīgs?
   —  Zinot, ka es esmu kritusi nežēlastībā, neviens negribēja man aiz­dot simt tūkstošus ekiju, kas man vajadzīgi, lai savestu kārtībā Dampjēnu. Tagad, tiklīdz kļūs zināms, ka nauda vajadzīga, lai uzņemtu jūsu majes­tāti, Parīzes kapitāli plūdīs pie manis kā straume.
   —   Ak tā, simt tūkstoši ekiju! — karaliene laipni pamāja. — Tātad vajadzīgi simt tūkstoši ekiju, lai sakārtotu Dampjēnu?
   —  Apmēram tik daudz.
   —   Un neviens jums tos negrib aizdot?
   —   Neviens.
   —  Ja gribat, tad es to izdarīšu, hercogien.
   —   O, es neuzdrošinos.
   —   Veltīgi.
   —   Patiešām?
   —   Karalienes goda vārds. Simt tūkstoš ekiju — tas nemaz nav tik daudz.
   —   Vai tad?
   —  Jā gan. Es zinu, ka jūs nekad neesat pieprasījusi par savu klusē­šanu īstu cenu, ko tā vērta. Hercogien, ja jūs man pabīdītu tuvāk šo galdiņu, es uzrakstītu jums čeku Kolbēra kungam; nē, labāk Fukē kun­gam, jo viņš ir daudz laipnāks un patīkamāks.
   —   Bet ja viņš nemaksās, tad to izdarīšu es. Tas gan būtu pirmais gadījums, kad viņš man atsaka.
   Karaliene uzrakstīja zīmīti, iedeva to hercogienei un atvadīdamās no­skūpstīja viņu.

   Tagad stāsts par šīm intrigām ir izsmelts un mūsu vēstījuma nāka­majās trīs nedēļās izvērsīsies cilvēka prāta brīvā spēle, kas ir tik daudz­veidīga savās izpausmēs.
   Varbūt ari turpmāk mēs nespēsim iztikt bez politikas un intrigām ainās, ko grasāmies attēlot, bet tad to dzinējspēks būs slēpts tik dziļi, ka lasītājs ieraudzīs tikai ziediņus un krāšņu gleznu. Tas būs kā tirgus bala­gānā, kur uz paaugstinājuma soļojošo milzi vada viņa drēbēs paslēptā bērna mazās kājeles un trauslās rociņas.
   Tā nu mēs atgriežamies Senmandē, kur superintendants, kā parasti, pieņem izmeklētu epikūriešu sabiedrību.
   Kopš zināma laika saimniekam iestājušās grūtas dienas. Katrs, kas ienāk pie viņa, nevar nesajust, ka ministram ir nepatikšanas. Vairs neno­tiek trokšņainas dzīres ar daudzu cilvēku piedalīšanos. Par ieganstu Fukē min finanses, bet, kā asprātīgi izteicies Gurvils, tas ir caurcaurēm melīgs: te nav ne smakas no finansēm. Vatelam gan pagaidām vēl izdodas uztu­rēt nama reputāciju.
   Dārznieki un sakņu audzētāji, kas apgādā virtuvi, sāk jau žēloties, ka viņus izputina, aizkavējot rēķinus. Komisionāri, kuri piegādā spāņu vīnus, sūta vēstuli pēc vēstules, veltīgi lūgdami, lai apmaksā rēķinus. Superin­tendanta nolīgtie Normandijas piekrastes zvejnieki sāk apsvērt, ka būtu varējuši pamest zveju un dzīvot krastā, ja saņemtu visu, kas pienākas. Vairs neparādās svaigās zivis, un tas kļūs par iemeslu Vatela nāvei.
   Tomēr pieņemšanas dienā Fukē kunga draugi sapulcējās pie viņa kuplākā skaitā nekā parasti. Gurvils un abats Fukē sarunājās par finan­sēm, citiem vārdiem, abats aizņēmās no Gurvila dažus pistolus. Pelisons, pārmetis vienu kāju pāri otrai, steidza pabeigt runu, ar kuru Fukē jāatklāj parlamenta sēde. Šī runa bija tīrais šedevrs, jo Pelisons to sacerēja drau­gam, tātad ielika tajā visu, ar ko viņš, protams, nenoņemtos, ja rakstītu to sev. No dārza iznāca Lafontēns un Lorē, kas strīdējās par joku dze­joļiem.
   Mākslinieki un mūziķi pulcējās pie ēdamistabas. Kad pulkstenis no­sitīs astoņus, visi sēdīsies pie vakariņu galda. Superintendants nekad nav licis sevi gaidīt. Bija pusastoņi. Ēstgriba jau krietni vien pamodusies.
   Kad visi viesi beidzot bija sapulcējušies, Gurvils devās pie Pelisona, atraudams viņu no pārdomām un, izvedis viesistabas vidū (durvis bija rūpīgi aiztaisītas), jautāja:
   — Nu, kas jauns?
   Pelisons skatījās uz viņu.
   —  Es aizņēmos no savas tantes divdesmit piecus tūkstošus livru — te būs čeki.
   —  Labi, — Gurvils atteica, — tagad pirmajai iemaksai trūkst tikai simt deviņdesmit pieci tūkstoši livru.
   — Kādai iemaksai? — Lafontēns vaicāja tādā pat tonī, kādā parasti uzdeva jautājumu: „Bet vai jūs esat lasījis Baruhu*?"
   — Ir nu gan izklaidīgs cilvēks! — Gurvils iesaucās. — Jūs pats man stāstījāt par mazu muižiņu Korbeilā, ko viens no Fukē kunga kreditoriem gatavojas pārdot; tas bijāt jūs, kas ierosinājāt, lai visi Epikūra draugi samet naudu un neļauj tam notikt; vēl jūs teicāt, ka pārdosiet savu daļu no Šatotjerī mājas, lai samaksātu savu daļu, bet tagad jūs pēkšņi vaicājat: „Kāda iemaksa?"
   Tā vārdi izsauca vispārējus smieklus, un Lafontēns nosarka.
   — Lūdzu, atvainojiet mani, — viņš sacīja, — tas tiesa; nē, es nebiju aizmirsis. Tikai…
   —   Tikai tu vairs to neatcerējies, — Lorē piebilda.
   — Tā gan ir. Viņam nudien ir taisnība — aizmirst un neatcerēties ir divas dažādas lietas.
   — Vai jūs atnesāt savu daļu, — Pelisons atsāka, — naudu par pār­doto zemes gabalu?
   —   Pārdoto? Nē, neatnesu.
   — Vai tad jūs to nemaz nepārdevāt? — brīnījās Gurvils, kurš zināja, cik nesavtīgs un devīgs ir dzejnieks.
   —   Sieva man neļāva to darīt, — Lafontēns atteica.
   Atskanēja jauna smieklu šalts.
   —   Jūs taču tieši tādēļ devāties uz Šatotjerī?
   —   Jā, un pie tam jāšus.
   —   Nabaga Zans!
   —   Es astoņas reizes nomainīju zirgus un galīgi zaudēju spēkus.
   Baruhs — Bībeles persona, pravieša Jeremijas māceklis. Jeremija nodiktēja Baruham savus pareģojumus. Lafontēns interesējās par Baruha grāmatas stila īpatnībā, un tiekoties visiem saviem paziņām uzdeva jautājumu: „Vai jūs esat lasījis Baruhu?" Lafontēna jau­tājums francūžiem kļuvis par parunu.
   —   Tas tik ir draugs! Toties galā, jācer, jus atputāties?
   —   Atpūtos? Kas tā par atpūtu! Tur man bija rūpju diezgan.
   —   Kā?
   —   Mana sieva sāka koķetēt ar to, kam es gribēju pārdot savu zemi; šis cilvēks atteicās pirkt, un es viņu izsaucu uz divkauju.
   —   Brīnišķīgi! Un vai divkauja notika?
   —   Droši vien ne.
   —   Vai arī to jūs īsti nezināt?
   —   Nē, nē; iejaucās mana sieva ar saviem radiniekiem. Es nostāvēju ar zobenu rokā minūtes piecpadsmit, bet nekādus ievainojumus neguvu.
   —   Bet jūsu pretinieks?
   —   Pretinieks arī. Viņš neieradās uz divkauju.
   —   Lieliski! — no visām pusēm atskanēja saucieni. — Jūs droši vien spērāt zemes gaisā?
   —   Protams. Galu galā es saaukstējos un, kad atgriezos mājās, sieva mani sagaidīja šķendēdamās.
   —   Nopietni?
   —   Pavisam nopietni! Viņa man meta ar maizes kukuli, saprotiet, ar lielu maizes kukuli un trāpīja pa galvu.
   —   Un jūs?
   —   Es? Es sāku sviest viņai un viņas viesiem ar visu, ko vien atradu uz galda; pēc tam uzlēcu zirgā, un te nu es esmu.
   Klausoties šajā komiskajā varonī, neviens nevarēja palikt nopietns. Kad smieklu vētra mazliet pierima, Lafontēnam jautāja:
   —   Vai tas ir viss, ko jūs atvedāt?
   —   O nē. Man ienāca prātā lieliska doma.
   —   Pasakiet.
   —   Vai esat ievērojuši, ka pie mums Francijā tiek sacerēts daudz jaut­ru dzejolīšu?
   —   Un kā vēl, — klātesošie vienā balsi atsaucās.
   —   Un tos maz drukā?
   —   Pilnīgi pareizi; likumi pret to ir ļoti bargi.
   —   Tā nu man ienāca prātā, ka retas preces ir dārgas. Tāpēc es sāku sacerēt nelielu poēmu, toties visai brīvā garā.
   —   Oho, mīļo dzejniek!
   —   Un cik vien iespējams nepiedienīgu.
   —  O-o-o!
   —  Augstākajā mērā cinisku.
   —   Velns parāvis!
   — Ieliku tajā visus vārdiņus, ko vien zinu par mīlestības padarīša­nām, — Lafontēns klāstīja.
   Visi smējās līdz asarām, klausīdamies, kā lāga dzejnieks slavē savu preci.
   —Es pacentos pārspēt visu, ko pirms manis paspējuši uzrakstīt Bo- kačo, Aretino* un citi šī žanra meistari.
   —Ak kungs! — Pelisons iesaucās. — Tā jau viņš vēl tiks izraidīts no baznīcas!
   —Vai jūs tā domājat? — Lafontēns naivi apjautājās. — Zvēru, ka nedarīju to savā labā, bet gan Fukē kunga dēļ.
   Tik lielisks arguments galīgi sasmīdināja klātesošos.
   — Bez tam, — Lafontēns turpināja, rokas berzēdams, — pirmo šīs poēmas izdevumu** es pārdevu par veseliem astoņsimt livriem. Par tiku­mīga satura grāmatām izdevēji maksā divreiz mazāk.
   —Tad jau labāk būtu sacerējis pārīti tikumīgu grāmatu, — Gurvils smiedamies aizrādīja.
   —  Tas ir apgrūtinoši un nav pietiekami aizraujoši, — Lafontēns mie­rīgi iebilda. — Lūk, šajā maisiņā ir astoņsimt livru.
   To teikdams, viņš iedeva savu dāvinājumu epikūriešu mantzinim. Tūlīt pēc viņa Lorē atdeva savus piecdesmit livrus. Arī pārējie deva, cik katrs varēja. Kad saskaitīja, izrādījās, ka savākti četrdesmit tūkstoši livru.
   Monētu šķindoņa vēl nebija apklususi, kad superintendants ienāca, vai, pareizāk sakot, ieslīdēja zālē. Un viņš, kurš apgrozīja miljardus; ba-
   Pjetro Aretino (1492-1556) — renesanses laika itāļu rakstni eks, dzejnieks, dramaturgs un publicists. Viņa iesauka bija «valdnieku lāsts" par asajiem pamfletiem pret karaļiem un pāvesta galmu. Da­ži Aretino darbi bija visai frivoli.
   Savās «Pasakās" Lafontēns izmantoja motīvus no Bokačo novelēm, kā arī no Arosto, Aretino, Rablē un seno romiešu autoru Petronija un Apuleja darbiem. Pēc tam, kad 1675.gadā iznāca ceturtais «Pa­saku" krājums, policija aizliedza tās turpināt izdot, jo tās bija iz­raisījušas Ludviķa XIV neapmierinātību.
   gātnieks, kurš bija iepazinis visas baudas un godinājumus, kādi vien ir pasaulē; cilvēks ar plašu sirdi un radošu prātu, kurš sevī bija sakausējis pasaulē pirmās karalistes garīgo un materiālo pusi, slavenais Fukē ar asa­ru pilnām acīm stāvēja savu viesu ielenkumā un, ļaudams caur saviem smalkajiem, bālajiem pirkstiem slīdēt zeltam un sudrabam, maigā aiz­kustinājumā sacīja:
   —   Niecīga žēlastības dāvana, kas pazudīs mana iztukšotā maka vis­mazākajā krokā, bet tā līdz malām piepildījusi manu sirdi, ko nekas un neviens nespēj izsmelt. Pateicos, draugi, pateicos! — Tā kā viņš nevarēja apskaut visus, kas atradās istabā un kam arī acīs sariesās asaras, tad viņš apkampa Lafontēnu, teikdams:
   —   Ak, nabadziņš! Manis dēļ jūs dabūjāt no sievas un tagad vēl garīdz­nieks uzliks jums sodu.
   —   Tie ir tīrie sīkumi: ja jūsu kreditori pagaidītu pāris gadiņus, es uzrakstītu kādu simtu pasaku; katru no tām izdotu atkārtoti, un jūsu parāds būtu nomaksāts!

   Fukē sirsnīgi paspieda Lafontēnam roku un noteica:
   —   Manu miļo dzejniek, es jūs lūdzu, saceriet vēl simt pasakas un ne jau tikai, lai saņemtu astoņdesmit pistolus par katru, bet gan, lai bagā­tinātu mūsu literatūru ar simt šedevriem.
   —   Nedomājiet, ka es superintendanta kungam atnesu tikai šo ideju un atsoņdesmit pistolus, — Lafontēns lielīgi paziņoja.
   —   Šķiet, ka Lafontēns šodien ir īsts bagātnieks! — no visām pusēm atskanēja saucieni.
   —    Lai svētīta ideja, kas man var dāvāt miljonu vai divus, — Fukē jautri noteica.
   —  Tieši tā, — Lafontēns piekrita.
   —   Sakiet ātrāk! — atskanēja klātesošo saucieni.
   —  Sargieties! — Pelisons pačukstēja Lafontēnam. — Līdz šim jums gan bija lieli panākumi, taču nepārspīlējiet.
   —   Nē, nē, Pelisona kungs, jūs esat cilvēks ar izcilu gaumi, un jūs pats man izteiksiet atzinību.
   —   Vai runa ir par miljoniem? — Gurvils vaicāja.
   Lafontēns norādīja uz savām krūtīm un sacīja:
   —   Man te ir pusotra miljona.
   —   Lai velns parauj to gaskoni no Šatotjerī! — Lorē iesaucās.
   —  Jums vajadzēja nevis rādīt uz kabatu, bet gan uz galvu, — Fukē aizrādīja.
   —  Superintendanta kungs, — Lafontēns turpināja, — jūs neesat ģe­nerālprokurors, jūs esat dzejnieks.
   —  Tiešām? — iesaucās Lorē, Konrārs un citi literāti.
   —   Es galvoju, ka jūs esat dzejnieks, gleznotājs, tēlnieks, mākslu un zinātņu draugs, bet atzīstieties pats, ka jūs nekādā ziņā neesat tiesu vīrs!
   —   Labprāt, — Fukē smaidīdams atbildēja.
   —  Ja jūs gribētu ievēlēt Akadēmijā, sakiet, vai jūs atteiktos?
   —   Lai akadēmiķi neņem ļaunā, bet es domāju, jā.
   —  Ja jau jūs nevēlaties būt Akadēmijā, tad kāpēc gan atļaujat sevi uzskatīt par parlamenta locekli?
   —   Lūk, kā! — Pelisons brīnījās. — Mēs runājam par politiku.
   —   Es jautāju, — Lafontēns turpināja, — vai Fukē kungam piestāv vai nepiestāv prokurora mantija?
   —   Runa nav par mantiju, — atcirta Pelisons, ko kaitināja visu smiekli.
   —   Gluži otrādi, tieši par mantiju, — Lorē piezīmēja.
   —   Atņemiet ģenerālprokuroram mantiju, un mums paliks Fukē kungs, par ko mēs nemaz nesūdzamies, — teica Konrārs. — Tomēr nav ģenerālprokurora bez mantijas un tāpēc mēs, tāpat kā de Lafontēna kungs, atzīstam, ka mantija patiesi ir atbaidoša.
   —   Fugiunt risus leporeque, — Lorē iestarpināja.
   —  Smiekli un izklaidēšanās steidzas, — kāds no mācītājiem viesiem pārtulkoja.
   —  Es gan pavisam citādi tulkoju vārdu „lepores", — Pelisons cienīgi noteica.
   —   Kā tad jūs to tulkojat? — Lafontēns gribēja zināt.
   —   Es tulkoju tā: „Zaķi bēg, ieraugot Fukē kungu".*
   Atkal atskanēja smieklu šalts; superintendants smējās kopā ar visiem.
   —   Kāds tam sakars ar zaķiem? — iejaucās aizskartais Konrārs.
   — Kas no visas sirds nepriecājas, redzot Fukē kungu visā parlamenta slavas spožumā, tas ir zaķis.
   —   Oho! — dzejnieki nomurmināja.
   — Quo non ascendam** — Konrārs paziņoja, — man šķiet nesa­vienojams ar prokurora mantiju.
   — Bet man šķiet, ka devīze nav iespējama bez šīs mantijas, — Pe­lisons spītīgi neatkāpās no savām domām. — Ko jūs par to domājat, Gurvil?
   —  Es domāju, — Gurvils atteica, — prokurora mantija nav slikta, bet pusotrs miljons to tomēr pārspēj.
   —  Pievienojieties Gurvilam! — Fukē iesaucās, ar to pārtraukdams strīdu, jo viņa viedoklis, protams, pieveica pārējos.
   — Pusotrs miljons! — Pelisons noņurdēja. — Velns parāvis! Es zinu kādu indiešu fabulu…
   —  Izstāstiet, izstāstiet, — Lafontēns lūdza, — man arī ar to jāie­pazīstas.
   —   Sāciet, mēs klausāmies!
   — Bruņrupucim bija bruņas, — Pelisons iesāka. — Viņš tajās slēpās, kad uzbruka ienaidnieki. Bet tad kāds bruņrupucim teica: „Vasarā jums droši vien ir ļoti karsti šajā mājiņā, un bez tam mēs jūs neredzam visā krāšņumā, turklāt es pazīstu kādu zalkti, kas par bruņām gatavs maksāt pusotru miljonu."
   —   Lieliski! — Fukē smiedamies iesaucās.
   — Un tālāk? — steidzināja Lafontēns, kuru vairāk interesēja fabula, nevis tās morāle.
   — Bruņrupucis pārdeva bruņas un palika neaizsargāts. Izsalcis ērglis viņu pamanīja, ar knābja cirtienu nogalināja un aprija.
   Vārdu spēle: lepores latīniski nozīmē izklaidēšanās; lepores — zaķi.
   Kur gan es neuzkāpšu (lat.). — Fukē devīze, kas bija uz viņa ģer­boņa zem vāveres attēla.
   —   Un kāda ir morāle? — Konrārs vaicāja.
   — Morāle ir tāda, ka Fukē kungam nevajag atteikties no savas pro­kurora mantijas.
   Lafontēns uztvēra nopietni šo morāli un iebilda sarunu biedram:
   —   Jūs aizmirsāt Eshilu.*
   —   Ko jūs gribat ar to teikt?
   —   Plikpauraino Eshilu, kā viņu sauca.
   —   Un kas no tā izriet?
   —  Ērglim, kas lidinājās augstu debesis — kas zina, varbūt tas bija tas pats, par kuru jūs stāstījāt — Eshila pauris izskatījās pēc parasta akmens un, tā kā ērglis bija liels bruņrupuču cienītājs, tad svieda pret to bruņrupuci, kurš bija ierāvies savās bruņās.
   —  Ak Dievs! Protams, Lafontēnam ir taisnība, — Fukē domīgi no­teica. — Ja ērglis gribēs apēst bruņrupuci, tad tas viegli pārsitīs viņa bruņas, un bruņrupuči var būt patiesi laimīgi, ja atrodas kāds, kas par šo aizsegu gatavs samaksāt pusotra miljona. Lai man tikai padod tikpat devīgu zalkti kā fabulā, ko stāstīja Pelisons, un es atdošu viņam bruņas.
   —   Rara avis in terris**, — Konrārs nopūtās.
   —  Kā melnais gulbis, vai ne? — Lafontēns pasmīnēja. — Pilnīgi melns un ļoti rets putns. Nu ko, es to esmu atklājis.
   —  Jūs esat atradis pircēju ģenerālprokurora amatam? — Fukē ie­saucās.
   —   Jā, kungs, atradu.
   — Superintendanta kungs ne reizes nav teicis, ka domā to pārdot, — Pelisons iebilda.
   —   Piedodiet, bet jūs pats par to runājāt, — Konrārs protestēja.
   —   Es esmu tam liecinieks, — Gurvils piebilda.
   — Tad, lūk, ko viņš runā par mani! Kas tad ir jūsu pircējs, pasakiet, Lafontēn? — Fukē jautāja.
   Eshils (526-456 p.m.ē.) — izcils grieķu traģēdiju autors. Leģenda vēsta, ka Eshils miris no tā, ka viņam uz galvas uzkritis bruņ- rupucis, kuru nometa ērglis.
   Rets putns uz zemes (lat.) — Juvenāla vārdi („Latīras"), ko lieto kā parunu, lai apzīmētu kaut ko reti sastopamu.
   —   Pavisam melns putns, parlamenta padomnieks, lāga zellis… Va­nels.
   —   Vanels! — Fukē iesaucās. — Vanels! Vīrs…
   —   Tieši tā, kungs… viņas virs.
   —   Nabadziņš, — Fukē kungu Lafontēna priekšlikums bija ieintere­sējis, — tātad viņš sapņo par ģenerālprokurora amatu?
   —  Viņš sapņo līdzināties jums visā un darīt to pašu, ko jūs, — Gur­vils iestarpināja.
   —   Tas ir ļoti aizraujoši, pastāstiet sīkāk, Lafontēn.
   —   Lieta ir pavisam vienkārša. Laiku pa laikam mēs ar viņu satieka­mies. Šodien arī es satiku viņu uz laukuma pie Bastīlijas; viņš tur pastai­gājās tai laikā, kad man vajadzēja noīrēt ekipāžu, lai brauktu šurp.
   —   Viņš, protams, uzmanīja sievu, — Lorē pārtrauca Lafontēnu.
   —  O nē, nedomāju vis! — Fukē nekautrēdamies iebilda. — Viņš nav greizsirdīgs.
   —  Vanels pienāca pie manis, apkampa un aizvilka uz krodziņu Imaž- senfiakrā. Tur viņš sāka klāstīt savas bēdas.
   —   Vai tad viņam ir kādas bēdas?
   —  Jā, sieva viņam pūlas iedvest godkāri. Viņam stāstīts par kaut kā­du amatu parlamentā un minēts Fukē kunga vārds. No tā brīža Vanelas kundze to vien dara, kā nododas sapņiem kļūt par ģenerālprokurora kun­dzi un beidzas vai nost no ilgām, ja naktī nav šo godu redzējusi sapņos.
   —   Velns parāvis!
   —   Nabaga sieviete, — Fukē noteica.
   —    Pagaidiet. Konrārs apgalvo, ka es neprotu kārtot darīšanas, bet paši redzēsiet, kā es to darīju šajā gadījumā. „Vai jūs maz zināt, — es teicu Vanelam, — ka tāds amats kā Fukē kungam ļoti dārgi maksā?" — „Cik apmēram?" — Vanels jautāja. — „Fukē kungs to nepārdeva par mil­jonu septiņsimt tūkstošiem livru, ko viņam piedāvāja." — „Mana sieva, — Vanels atteica, — novērtēja to apmēram par miljonu četrsimt tūksto­šiem." — „Vai skaidrā naudā?" — „Jā. Viņa tikko pārdeva muižiņu un saņēma naudu."
   —   Nav nemaz slikta summa, ja to var saņemt uzreiz, — pamācoši noteica abats Funē, kurš līdz tam nebija bildis ne vārda.
   —   Nabaga Vanelas kundze, — Fukē klusi noteica.
   Pelisons paraustīja plecus un pačukstēja Fukē pie auss:
   —   Dēmons?
   —  Jā… Būtu ļoti uzjautrinoši arī šī dēmona naudu izlabot ļaunumu, ko manis dēļ sev nodarījis eņģelis.
   Pelisons izbrīnījies paskatījās uz Fukē, kura domas tātad ievirzījās citā gultnē.
   —   Nu, kādas jums šķiet manas pārrunas? — Lafontēns noprasīja.
   —   Lieliskas, manu mīļo dzejniek.
   —  Tā jau ir, bet bieži vien cilvēks vārdos gatavs pirkt zirgu, bet pārbaudot izrādās, ka viņam nepietiek pat pavadai, — Gurvils aizrādīja.
   —  Droši vien Vanels atteiksies, ja mēs turēsim viņu pie vārda, — abats Funē iestarpināja.
   —  Tādas domas jums nāk prātā tikai tāpēc, ka nezināt, ar ko šis notikums beidzās, — Lafontēns atkal ieteicās.
   —  Ā, tātad ir arī beigas? Ko tad jūs velkat garumā? — Gurvils ie­saucās.
   —  Semper ad adventum*, vai ne? — Fukē noteica, kā jau augst­manis, kurš var atļauties pārfrāzēt citātus.
   Latīnisti sāka aplaudēt.
   —   Mans atrisinājums ir tāds, — Lafontēns pabeidza, — spītnieks Vanels, uzzinājis, ka mans ceļš ved uz Senmandē, izlūdzās, lai es paņemu viņu līdz.
   —   Oho!
   —  Un, ja varu, izgādāju viņam tikšanos ar monsenjoru. Patlaban viņš gaida Belēras pļaviņā.
   —   Kā vabole.
   —  Gurvil, jūs laikam runājat par viņa ūsiņām. Ak jūs, ļaunais zob­galis!
   —   Fukē kungs, ko jūs teiksiet?
   —   Ko teikšu? Manuprāt, nebūtu labi, ja Vanelas kundzes vīrs sa­aukstētos uz mana sliekšņa; Lafontēn, aizsūtiet pēc viņa, ja jau zināt, kur viņš atrodas.
   Fukē vajadzēja teikt: „Semper ad eventum [festinat]" (Horācijs. „Poēzijas māksla"), un tas nozīmē: vienmēr steidzas uz atrisinā­jumu. „Ad adventum" nozīmē „uz atnākšanu".
   —   Es pats iešu kopā ar jums, — paziņoja abats Funē, — un nesīšu maisus ar zeltu.
   —   Lūdzu bez jokiem, — Fukē stingri noteica. — Lieta ir svarīga, ja vien tas patiešām ir nopietni domāts. Vispirms gan izrādīsim viesmīlību. Atvainojieties manā vārdā šim lāga cilvēkam un pasakiet, es jūtos apbē­dināts, ka viņam vajadzēja gaidīt, bet es taču nezināju par viņa atbrauk­šanu.
   Lafontēns aizsteidzās pēc Vanela. Viņam sekoja Gurvils, un tas izrā­dījās pašā laikā, jo savu domu pārņemtais dzejnieks apmaldījās un stūrēja taisnā ceļā uz Senmaru.
   Pēc ceturtdaļstundas Vanels jau iegāja superintendanta kabinetā, tajā pašā, kuru kopā ar visām blakustelpām mēs aprakstījām sava stāsta sā­kumā.
   Ieraudzījis Vanelu, Fukē pasauca Pelisonu un dažas minūtes kaut ko čukstēja viņam pie auss.
   —   Iegaumējiet labi, — viņš uzsvēra, — jums jāseko, lai karietē tiktu iekrauts viss sudrabs, trauki un dārglietas. Paņemiet melnos zirgus, un lai juvelieris brauc kopā ar jums. Aizkavējiet vakariņas līdz de Beljēras kundzes atbraukšanai.
   —   Vajadzētu brīdināt de Beljēras kundzi, — Pelisons ierosināja.
   —   Nav vērts. Par to parūpēšos es pats.
   —   Labi.
   —   Ejiet, draugs.
   Pelisons aizgāja, īsti labi nesapratis, kas par lietu, bet, kā jau pa­devīgs draugs uzticēdamies tam, kam bija radis paklausīt. Tas ir izredzētu dvēseļu spēks. Neuzticība raksturīga tikai zemiskām būtnēm.
   Vanels paklanījās superintendantam. Viņš bija sagatavojies garai ru­nai.
   —    Sēdieties, kungs, — Fukē viņu uzrunāja. — Liekas, jūs gribat pirkt manu amatu?
   —   Monsenjor…
   —   Cik jūs varat par to maksāt?
   —    Summa jānosauc jums, monsenjor. Es zinu, ka jums jau izteikti līdzīgi priekšlikumi.
   —   Man stāstīja, ka Vanelas kundze novērtējusi manu amatu par mil­jonu un četrsimt tūkstošiem.
   —   Tas ir viss, kas mums ir.
   —   Vai jūs varat samaksāt skaidrā naudā?
   —   Man nav līdzi naudas, — Vanels naivi atbildēja.
   Viņš bija sagatavojies cīņai, dažādām viltībām un kombinācijām, tā­pēc tagad jutās pārsteigts par tādu vienkāršību un diženumu.
   —   Kad jums tā būs?
   —   Tiklīdz pavēlēsiet, monsenjor.
   Viņš drebēja, iedomādamies, ka varbūt Fukē par viņu ņirgājas.
   —   Ja jums pēc tās nevajadzētu braukt atpakaļ uz Parīzi, es teiktu — tūlīt…
   —   O, monsenjor!..
   —    Bet, — superintendants pārtrauca, — atliksim norēķināšanos un līguma parakstīšanu uz rītdienu.
   —   Lai notiek pēc jūsu prāta, — apstulbušais un pārsteigumā sastin­gušais Vanels piekrita.
   —   Tātad sešos no rīta, — Fukē vēl piebilda.
   —   Sešos, — Vanels atkārtoja.
   —   Palieciet sveiks, Vanela kungs. Skūpstu roku jūsu kundzei.
   Fukē piecēlās.
   Galīgi zaudējis galvu, asiņu pieplūdušām acīm, Vanels izstomīja:
   —   Monsenjor, vai jūs dodat goda vārdu?
   Fukē pagrieza galvu uz viņa pusi un atjautāja:
   —   Velns parāvis, bet jūs?
   Vanels samulsa, nodrebēja un galu galā pastiepa roku. Fukē ar cēlu žestu pastiepa pretī savējo. Godīgā roka uz mirkli pieskārās liekuļa mitra­jai delnai. Vanels saspieda Fukē pirkstus, vēlēdamies pārliecināties, ka tas nav sapnis. Superintendants ar tikko manāmu kustību atbrīvoja savu roku.
   —   Palieciet sveiks, — viņš atvadījās.
   Atpakaļ kāpdamies, Vanels nonāca līdz durvīm, steidzīgi izgāja cauri pieņemšanas istabām un pārkāpa mājas slieksni.

   Atlaidis Vanelu, Fukē uz mirkli iegrima domās.
   „Nekas nebūs par daudz sievietei, kuru kādreiz mīlēju. Margarita alkst pēc prokurora sievas goda. Kāpēc nesagādāt viņai prieku? Bet ta­gad, kad pat visjūtīgākā sirdsapziņa man nevar neko pārmest, es varu pievērsties tai, kura mani mīl. De Beljēras kundze droši vien jau ir klāt."
   Viņš paskatījās uz slepenajām durvīm. Fukē rūpīgi aizslēdza kabinetu, tad atvēra durvis, nokāpa pazemes ejā, kas veda no viņa mājas uz Ven- senas pili, un steidzīgi aizsoļoja pa gaiteni uz parasto satikšanās vietu.
   Viņš pat nebrīdināja savu draudzeni ar zvanu, jo zināja, ka viņa ne­kad nenokavē satikšanos.
   Marķīze patiešām bija ieradusies pirmā un jau gaidīja. Superinten­dants pieklauvēja, un viņa tūlīt pat pienāca pie durvīm, lai paņemtu pa durvju spraugu iebāzto zīmīti.
   «Atbrauciet, marķīze. Jūs gaida uz vakariņām."
   Laimīga un dzīvespriecīga de Beljēras kundze iesēdās karietē Ven- senas alejā un pēc kāda brīža jau sniedza roku Gurvilam, kurš sagaidīja viņu ārā uz sliekšņa, lai sagādātu prieku savam priekšniekam un mi­nistram.
   Viņa neievēroja, ka pagalmā sakarsuši un putām klāti iedrāzās Fukē melnie zirgi, kas bija atveduši uz Senmandē Pelisonu un juvelieri, kuram viņa pārdeva savus traukus un dārglietas. Pelisons ieveda juvelieri kabi­netā, kur vēl joprojām atradās Fukē.
   Superintendants pateicās, ka juvelieris saglabājis dārgumus tā, it kā tie būtu noguldījums, nevis lietas, kuras viņam bija tiesības pārdot. Fukē
   uzmeta skatienu rēķina kopsummai: tā bija miljons trīssimt tūkstoši. Tad apstājies pie sava rakstāmgalda, viņš izrakstīja čeku par miljonu četrsimt tūkstošiem, kas bija jāizmaksā viņa kasei skaidrā naudā līdz nākošās die­nas pusdienlaikam.
   —    Peļņa veseli simt tūkstoši! — juvelieris iesaucās. — Ak, monsen­jor, cik jūs esat devīgs!
   —    Nē, nē, kungs, — Fukē uzsita viņam uz pleca, — delikātumu ar naudu nevar samaksāt. Pelņa ir apmēram tāda pati, kādu jūs būtu ie­guvis, pārdodot šīs mantas; tātad man vēl jāsamaksā procenti.
   To teikdams, viņš no savas mežģīņu aproces izņēma briljantiem no­kaisītu aproču pogu, ko tas pats juvelieris ne vienreiz vien bija novērtējis trīstūkstoš pistoļu vērtībā, un noteica:
   —   Paņemiet šo te par atmiņu un uz redzēšanos. Jūs esat izcili godīgs cilvēks.
   —    Bet jūs, monsenjor, — iesaucās dziļi aizkustinātais juvelieris, — jūs esat īsts augstmanis!
   Fukē izlaida krietno juvelieri pa slepenajām durvīm un devās pretī de Beljēras kundzei, kuru bija aplenkuši viesi.
   Marķīze vienmēr izskatījās burvīga, bet šajā dienā viņa bija žilbinoša.
   —   Kungi, vai jums nešķiet, ka šovakar neviens nespēj līdzināties mar­ķīzei? — Fukē sacīja. — Un vai zināt, kāpēc?
   —   Tāpēc, ka de Beljēras kundze ir viskaistākā no sievietēm, — kāds no viesiem atbildēja.
   —    Nē, tāpēc ka viņa ir vislabākā starp sievietēm. Tomēr… šovakar visas marķīzes dārglietas ir tikai atdarinājumi.
   De Beljēras kundze pietvīka.
   —    O, sievietes, kam pieder skaistākie briljanti Parīzē, to var teikt bez bailēm, - skanēja apkārtējo balsis.
   —   Nu, ko jūs teiksiet? — Fukē klusi noprasīja Pelisonam.
   —   Beidzot es saprotu. Jūs izdarījāt ļoti pareizi.
   —   Re, nu, — Fukē iesmējās.
   —   Vakariņas ir galdā, — Vatels svinīgi paziņoja.
   Lūgtie viesi devās uz ēdamistabu krietni ātrāk, nekā pieņemts mi­nistru pieņemšanās; te viņus sagaidīja lielisks skats. Visur — uz bufetēm, paliktņiem, uz galda starp ziediem un svecēm žilbinoši mirdzēja zelta un sudraba trauku bagātība. Tie bija seno Florences meistaru veidotie, lietie un kaltie dārgumi, kas bija vēl saglabājušies no tiem laikiem, kad zelts Francijā nebija nekāds retums, un ko bija atveduši Mediči. Šie mākslas brīnumi karu laikā tika paslēpti vai ierakti zemē, lai atkal ieraudzītu die­nasgaismu, kad iestājās pārtraukums karā, kurā cīnījās dižciltīgie un ko sauca par Frondu. Senjori cīnījās savā starpā un nogalināja viens otru, bet neatļāvās laupīt. Uz visiem traukiem bija de Beljēras kundzes ģer­bonis.
   —   Kā! — Lafontēns iesaucās. — Te visur ir iniciāļi P. un B.!
   Vislielāko sajūsmu izsauca galda servējums marķīzes priekšā, kas bija
   izveidots pēc Fukē personīgā rīkojuma. Viņas priekšā slējās briljantu, sa­fīru, smaragdu un senu dārgakmeņu piramīda; Mazāzijas grieķu apstrā­dātie serdoliki bija iestrādāti zeltā, apbrīnojama senās Aleksandrijas mo­zaīka sudrabā, Kleopatras laiku smagās ēģiptiešu rokassprādzes gulēja milzīgā kausā — Palisī* meistardarbā, kas stāvēja uz Benvenuto Čellī- nī**apzeltīta bronzas trijkāja.
   Marķīze kļuva bāla kā nāve, kad ieraudzīja savā priekšā visu, ko vairs nebija cerējusi redzēt. Satrauktajā un apstulbinātajā pūlī iestājās dziļš klusums, kas liecināja par spēcīgiem dvēseles pārdzīvojumiem.
   Fukē pat nedeva mājienu, lai aizraidītu sulaiņus, kas savos izšūtajos mundieros naski kā čaklas bites rosījās ap milzīgajiem galdiem un bufe­tēm.
   —    Kungi, — viņš iesāka, — trauki, ko jūs šeit redzat, piederēja de Beljēras kundzei. Reiz viņa uzzināja, ka kāds viņas draugs nokļuvis spai­dīgos apstākļos, un nosūtīja savam juvelierim visu šo zeltu un sudrabu kopā ar dārglietām, kas tagad guļ viņas priekšā. Tik patiesi draugi kā jūs pratīs novērtēt šo rīcību. Tas, kurš iedvesis tādu mīlestību, var justies patiesi laimīgs. Iedzersim uz de Beljēras kundzes veselību!
   Bernārs Palisī (ap 1510 vai 1590) — franču mākslinieks un da­baszinātnieks; elegantu keramikas darbu radītājs, pazīstams arī ar saviem stikla gleznojumiem. Miris Bastīlijā, kur tika ieslodzīts par to, ka bija hugenots.
   Benvenuto Čellīnī (1500-1572) — slavens itāļu mākslinieks, tēlnieks un juvelieris.
   Skaļi izsaucieni apslāpēja Fukē vārdus; marķīze mēmi atkrita krēslā, juzdamās ne dzīva, ne mirusi; vēl mazliet, un nabaga sieviete zaudētu samaņu kā Senās Hellādas putni, lidojot pāri olimpisko spēļu arēnai.
   —    Bet tagad, — ierosināja Pelisons, kuru vienmēr aizkustināja ti­kums un sajūsmināja skaistums, — iedzersim par cilvēku, kura dēļ mar­ķīze izšķīrās par šo apbrīnojamo rīcību, jo tas, par ko tiek runāts, ir tādas mīlas cienīgs.
   Pienāca marķīzes kārta. Bāla, bet smaidoša viņa piecēlās kājās un pastiepa uz priekšu drebošo roku ar glāzi. Viņas pirksti saskārās ar Fukē roku, bet vēl aizvien miglainais skatiens alka pēc mīlestības, kādā kvēloja viņas diženā drauga sirds.
   Vakariņas, kas sākās tik svinīgi, drīz vien pārauga īstās dzīrēs. Ne­viens necentās būt tīši asprātīgs, un tomēr neviens necieta no asprātības trūkuma.
   Lafontēns aizmirsa savu iemīļoto Gornī vīnu un ļāva, lai Vatels viņu samierina ar Ronas un spāņu vīniem.
   Abats Funē kļuva tik lādzīgs, ka Gurvils viņam iečukstēja ausī:
   —   Kungs, jūs esat kļuvis tik maigs, ka uzmanieties, lai kāds jūs ne­apēd.
   Stundas aizritēja nemanot un vienos priekos, it kā kaisot pār dzī­rotājiem rožu ziedus. Pretēji savai senajai paražai superintendants ne­atstāja galdu pirms bagātīgā deserta. Viņš uzsmaidīja saviem draugiem, izjūtot reibumu, kāds pārņem tos, kuru sirdis noreibušas ātrāk nekā gal­vas. Pirmoreiz šajā vakarā viņš paskatījās pulkstenī.
   Negaidot pie durvīm pieripoja kariete, un — cik savādi! — riteņu troksnis bja saklausāms zālē, par spīti sarunām un dziesmām. Fukē ie­klausījās, tad pievērsa skatu priekštelpai. Viņam šķita, ka tur atskan soļi, un tie nevis min zemi, bet nospiež viņa sirdi.
   Instinktīvi viņš atvirzījās no de Beljēras kundzes, kuras kājai pēdējās divas stundas bija piekļāvis savējo.
   —   D'Erblē kungs, Vannas bīskaps, — pilnā balsī ziņoja vārtsargs.
   Uz sliekšņa drūms un norūpējies parādījās Aramiss, kura galvu pēkš­ņi izrotāja abi svētku vītnes gali, jo sveces liesma bija pārdedzinājusi diegu.

   Fukē droši vien būtu skaļi apsveicis no jauna ieradušos draugu, bet Aramiss rādīja tik ledainu un izklaidīgu vaigu, ka superintendants atguva savu parasto savaldību.
   —   Vai jūs mums nepalīdzēsiet pieveikt desertu? — Fukē tomēr ap­vaicājās. — Vai jūs nebiedē šīs bezrūpīgās dzīres?
   —   Monsenjor, — Aramiss godbijīgi iesāka, — sākšu ar atvainošanos, ka iztraucēju jūsu dzirkstošo jautrību, bet man tomēr jālūdz, lai pēc dzīru beigām jūs man atvēlat dažas minūtes, lai parunātu par darīšanām.
   Vārds „darīšanas" vienam otram no epikūriešiem lika kļūt uzmanī­gam. Fukē piecēlās no savas vietas.
   —    Vienmēr tikai darīšanas, d'Erblē kungs, — viņš noteica. — Labi vēl, ka darīšanas uzrodas pašās vakariņu beigās.
   To teikdams, viņš piedāvāja roku de Beljēras kundzei, kura uzmeta viņam mazliet nemierīgu skatienu; aizvedis viņu uz blakus esošo viesis­tabu, Fukē uzticēja to dzīrotājiem, kas vēl bija saglabājuši skaidru galvu.
   Viņš pats paņēma Aramisu zem rokas un iegāja savā kabinetā. Tajā Ararniss uzreiz aizmirsa godbijību un etiķeti. Viņš apsēdās un pajautāja:
   —   Uzminiet, ko man nācās šovakar sastapt?
   —    Dārgo ševaljē, katru reizi, kad jūs savu runu sākat ar tamlīdzīgu ievadu, es paredzu, ka jūs man pavēstīsiet kaut ko nepatīkamu.
   —    Dārgais draugs, šoreiz jūs neesat kļūdījies, — Aramiss apstipri­nāja.
   —  Nu, tad nelieciet man mocīties neziņā, — Fukē bezkaislīgi noteica.
   —   Es sastapu de Ševrēzas kundzi.
   —   Veco hercogieni? Vai varbūt viņas ēnu?
   —   Veco vilcēni ar miesu un asinīm.
   —   Bez zobiem?
   —   Varbūt; bet ne bez nagiem.
   —   Ko gan viņa varētu no manis gribēt? Es neesmu skops pret ne pārāk tikumīgām sievietēm. Sievietes to vienmēr prot novērtēt, pat ja viņas vairs nevar cerēt uz mīlestību.
   —   De Ševrēzas kundze ļoti labi zin, ka jūs neesat skops, jo grib izvilināt no jums naudu.
   —  Ak tā? Ar kādu ieganstu?
   —   O, ieganstu viņai netrūks. Acīmredzot viņai ir kaut kādas Ma­zarīni vēstules.
   —  Tas mani nepārsteidz. Prelāts bija īsts brunču mednieks.
   — Jā, bet šīs vēstules laikam nav saistītas ar viņa mīlas dēkām. Runā, tās esot par finansēm.
   —  Tas jau ir mazāk interesanti.
   —   Vai jūs patiešām nevarat uzminēt, par ko es runāju?
   —   Nudien ne.
   —  Vai jūs nekad neesat dzirdējis, ka jūs apvaino par valsts naudas piesavināšanos?
   —  Simtiem reižu! Tūkstošiem! Kopš es esmu valsts dienestā, dārgais d'Erblē, to vien dzirdu. Tāpat kā jūs, bīskap, pastāvīgi esat spiests klau­sīties pārmetumos par neticību; būdams musketieris, tikāt apvainots gļē­vulībā. Finansu ministru nepārtraukti apvaino, ka viņš izšķērdē šīs finan­ses.
   —  Labi. Tomēr noskaidrosim visu līdz galam, jo, spriežot pēc tā, ko teica hercogiene, Mazarīni savās vēstulēs izteicies bez aplinkiem.
   —   Kā tas izpaužas?
   —   Viņš min apmēram trīspadsmit miljonus, par ko jums būtu grūti atskaitīties.
   —   Trīspadsmit miljonu, — superintendants atkārtoja, atlaizdamies krēslā, lai būtu ērtāk pacelt acis pret griestiem. — Trīspadsmit miljonu!.. Dod, Dievs, atcerēties, kuri miljoni tie ir no visiem, par kuru zādzību mani apvaino!
   —  Nesmejieties, dārgais draugs, tas ir ļoti nopietni. Hercogienei ne­apšaubāmi šīs vēstules ir un jādomā, ka tās ir īstas, jo viņa gribēja tās pārdot par piecsimt tūkstošiem livru.
   —  Par tādu naudu var nopirkt labu viltojumu, — Fukē atteica. — Ā, es zinu, par ko jūs runājat. — Superintendants no visas sirds iesmējās.
   —  Jo labāk! — Aramiss vēl nejutās nomierinājies.
   —   Es atceros šos trīspadsmit miljonus. Jā, tie ir tie paši!
   —   Jūs mani ārkārtīgi iepriecināt. Kas tā ir par lietu?
   —    Mans draugs, iedomājieties, ka sinjors Mazarīni, lai Dievs mielo viņa dvēseli, reiz saņēma trīspadsmit miljonus par to, ka piekāpās kādā strīdā par zemi Valtelīnā; viņš tos izsvītroja no ienākumu grāmatām, pār­sūtīja man un tad piespieda mani izmaksāt viņam šo naudu kara vaja­dzībām.
   —   Lieliski. Tad jau jūs varat atskaitīties par to iztērēšanu?
   —   Nē, kardināls šo naudu pārrakstīja uz mana vārda un atsūtīja man apliecinājumu.
   —   Vai jūs to glabājat?
   —   Kā nu ne! — Fukē pamāja un mierīgi devās pie melnkoka skapīša ar zelta un sudraba inkrustācijām.
   —    Es esmu sajūsmināts, — Aramiss apbrīnoja, — vispirms jau par jūsu atmiņu, tad par aukstasinību un, beidzot, par kārtību, kāda valda jūsu lietās, jo būtībā jūs esat dzejnieks.
   —    Jā, — Fukē atbildēja, — manu kārtību radījis slinkums; es to ievedu, lai netērētu velti laiku. Tā, piemēram, es zinu, ka Mazarīni kvītis ir trešajā atvilktnē ar burtu „M"; es atveru kastīti un uzreiz paņemu vajadzīgo papīru. Es to viegli sameklēšu pat naktī bez sveces. — Viņa roka pārliecināti sataustīja papīru sainīti atvērtajā atvilktnē. — Vēl vai­rāk, — Fukē turpināja, — es atceros šo papīru, it kā redzētu savā priek­šā. Tas bija ļoti biezs, mazliet grumbuļains, ar zeltītu maliņu; datumam Mazarīni uzmetis tintes traipu. Cik dīvaini: papīrs, it kā jūt, ka to meklē un tas vajadzīgs kā ēst, tāpēc paslēpies un nepadodas.
   Superintendants ieskatījās atvilktnē.
   Aramiss piecēlās kājās.
   —   Savādi, — Fukē novilka.
   —    Šoreiz jūsu atmiņa būs jūs pievīlusi, dārgais draugs, pameklējiet kādā citā paciņā.
   Fukē paņēma dokumentus, pārcilāja tos vēlreiz un kļuva bāls.
   —  Netiepieties un pameklējiet kādā citā vietā, — Aramiss skubināja.
   —    Tas būtu veltīgi, līdz šim es vēl ne reizes neesmu kļūdījies; ne­viens, izņemot mani, nepieskaras šiem papīriem, neviens nevar atvērt šo atvilktni, kurai, kā jūs redzat, es esmu licis izgatavot slepenu atslēgu, un tās šifru zinu tikai es.
   —   Ko jūs no tā secināt? — Aramiss uztraucās.
   — Mazarīni kvīts ir nozagta. De Ševrēzas kundzei taisnība, ševaljē: es esmu piesavinājies valsts naudu; es esmu paņēmis trīspadsmit miljonus no kases; es esmu zaglis, d'Erblē kungs.
   —   Neiekarstiet, kungs, un neuztraucieties tā!
   — Kā es varu neuztraukties, dārgo ševaljē? Iemeslu ir vairāk kā va­jadzīgs. Iepriekš paredzams process, iepriekš paredzams spriedums, un jūsu draugs superintendants nokļūs Monfokonā, sekojot saviem kolēģiem un priekšgājējiem Angerānam de Marinjī* un Samblansē**.
   —   Ne tik strauji, — Aramiss pasmaidīja.
   — Kāpēc? Kāpēc ne tik strauji! Ko, pēc jūsu domām, hercogiene de Ševrēza izdarīja ar šīm vēstulēm? Jūs taču no tām atteicāties, vai ne?
   —O, es kategoriski atteicos. Domāju, ka viņa devās tās pārdot Kol­bēra kungam.
   —   Redzat nu!
   — Es teicu, ka tā domāju. Varētu gan teikt, ka esmu pārliecināts, jo liku viņai sekot. Pēc šķiršanās no manis viņa atgriezās mājās, tad pa sētas durvīm atstāja māju un devās uz intendanta māju Kruādeptišānas ielā.
   — Tātad process, skandāls, negods, un tas viss kā pērkons no skai­drām debesīm: akli, cietsirdīgi, nežēlīgi.
   Aramiss piegāja pie Fukē, kurš drebēja savā krēslā pie vaļējās at­vilktnes. Viņš uzlika nelaimīgajam uz pleca roku un laipni pateica:
   — Tikai neaizmirstiet, ka Fukē kunga stāvokli nevar salīdzināt ar Samblansē vai Marinjī situāciju.
   —  Ak Dievs, kāpēc tad ne?
   —Tāpēc, ka pret šiem ministriem tika ierosināts tiesas process un izpildīts spriedums. Ar jums tas nevar notikt.
   Angerāns de Marinjī (1260-1315) — Francijas karaļa Filipa IV Skaistā pirmais ministrs, finansu superintendants. Pēc Filipa V nā­ves Marinjī apvainoja izšķērdēšanā, valsts kases izlaupīšanā, bur­vestībās, un 1315. gadā pakāra.
   Žaks de Bons Samblansē (1454-1527) — finansu superintendants Francijas karaļa Fransuā I laikā. Karalienes mātes apmelots, tika sodīts ar nāvi.
   —   Vēlreiz — kāpēc ne? Vai tad valsts kases izšķērdētājs nav no­ziedznieks visos laikos?
   —   Nekad nav apdraudēts noziedznieks, kam ir iespēja paslēpties.
   —   Glābties? Bēgt?
   —  Es to nesaku; jūs esat aizmirsis, ka tādus procesus var ierosināt tikai parlaments un tos vadīt uztic ģenerālprokuroram, bet tas esat jūs pats. Tātad, ja vien jūs pats nevēlēsieties sevi notiesāt…
   —   O! — Fukē pēkšņi iekliedzās un iezvēla ar dūri pa galdu.
   —   Nu, kas tad vēl?
   —   Es vairs neesmu prokurors.
   Tagad Aramiss kļuva bāls kā nāve un tik spēcīgi sažņaudza rokas, ka pirkstu kauliņi noknikšķēja. Viņš apmulsis paskatījās uz Fukē un, uz­svērdams katru zilbi, noprasīja:
   —  Jūs vairs neesat prokurors?
   —   Nē.
   —   Kopš kura laika?
   —  Jau četras vai piecas stundas.
   —  Piesargieties, — Aramisa vēsā balsī viņu pārtrauca, — man šķiet, ka jūs neesat pie pilna prāta, mans dārgais. Atjēdzieties!
   —   Nesen pie manis ieradās kāds, ko bija sūtījuši mani draugi, un piedāvāja miljonu četrsimt tūkstošus par manu amatu, un es to pārdevu.
   Aramiss apklusa. Viņa sejā pavīdēja šausmas, un tās ietekmēja super- intendantu spēcīgāk nekā visi kliedzieni vai runas.
   —   Tātad jums bija ļoti nepieciešama nauda? — beidzot Aramiss ie­jautājās.
   —  Jā, tas bija goda parāds.
   Dažos vārdos Fukē pastāstīja Aramisam par de Beljēras kundzes cēl­sirdīgo rīcību un to, kādā veidā viņš uzskatīja par vajadzīgu atmaksāt par šo cēlsirdību.
   —   Skaists žests, — Aramiss noteica. — Cik tas jums izmaksāja?
   —  Tieši miljonu un četrsimt tūkstošus, ko es saņēmu par savu amatu.
   —  Un kurus jūs uzreiz, nemaz nepārdomājot, saņēmāt? Ak vai, mans nesaprātīgais draugs!
   —   Vēl es tos neesmu saņēmis, bet saņemšu rit.
   —   Tātad lieta vēl nav pabeigta?
   —  Tā jānokārto līdz galam, jo es izrakstīju juvelierim čeku, ar kuru viņš tieši divpadsmitos var saņemt šo summu no manas kases, un tajā nauda tiks iemaksāta starp sešiem un septiņiem no rīta.
   —   Paldies Dievam! — Aramiss pat sasita plaukstas. — Tātad vēl nekas nav galā, ja jau jums vēl nesamaksāja.
   —   Bet juvelieris?
   —  Bez piecpadsmit divpadsmitos jūs saņemsiet no manis miljonu un četrsimt tūkstošus.
   —   Pagaidiet! Man taču jāparaksta līgums sešos no rīta.
   —   Galvoju, ka jūs to neparakstīsiet.
   —  Ševaljē, es devu vārdu.
   —  Jūs to paņemsiet atpakaļ, un viss.
   —   Ko jūs sakāt! — Fukē, galīgi satriekts iekliedzās. — Lai Fukē ņemtu atpakaļ savu doto vārdu!
   Ministra sašutušajam skatienam Aramiss atbildēja ar niknuma pilnu skatu.
   —   Kungs, — viņš sacīja, — man šķiet, ka ir pietiekams pamats mani uzskatīt par kārtīgu cilvēku, vai ne? Karavīra apmetnī es simtiem reižu riskēju ar dzīvību, garīdznieka drēbēs es esmu izdarījis vēl svarīgākus pakalpojumus Dievam, valstij un arī draugiem. Goda vārds nav vairāk vērts kā cilvēks, kas to devis. Ja viņš to tur, tas ir kā tīrs zelts; kad to nevēlas turēt, tad tas kļūst ass kā asmens. Šai gadījumā vārds aizsargā kā goda ierocis, jo, ja godīgs cilvēks netur savu vārdu, tas nozīmē, ka viņš ir nāves briesmās un riskē ar kaut ko vairāk nekā tas labums, ko var iegūt viņa ienaidnieks. Tādā gadījumā, kungs, vēršas pie Dieva un balstās uz savām tiesībām.
   Fukē nokāra galvu:
   —   Es esmu nabaga vienkāršs un stūrgalvīgs bretonis, tāpēc mans prāts gan apbrīno jūsējo, gan baidās no tā. Neteikšu, ka turu vārdu kādu īpašu tikumu dēļ. Ja gribat, es to turu pa paradumam. Vienkārši ļaudis ir pietiekoši vientiesīgi, lai par šo ieradumus priecātos. Tas ir mans vie­nīgais tikums. Tad atstājiet man slavu, ka vienmēr turu savu vārdu.
   —   Tas nozīmē, ka ne vēlāk kā rīt jūs parakstīsiet aktu par amata pārdošanu, amata, kas jūs aizsargā no visiem ienaidniekiem?
   —   Parakstīšu.
   Aramiss smagi nopūtās un pameta skatienu visapkārt, kā meklēdams, ko varētu sadauzīt, un tad ieteicās:
   —   Mums ir vēl viens līdzeklis, un es ceru, ka jūs neatteiksieties to izmantot.
   —  Protams, ne, ja tas ir pieņemams… kā viss, ko jūs piedāvājat, mans dārgais draugs.
   —  Nevar būt nekas pieņemamāks, kā aicināt, lai jūsu pircējs atsakās no sava pirkuma. Vai viņš ir kāds no jūsu draugiem?
   —   Protams… bet…
   —   Ja jūs šo lietu uzticēsiet man, es nezaudēšu dūšu.
   —   Dodu jums visas tiesības.
   —   Ar ko jūs runājāt? Kas viņš ir?
   —   Es nezinu, vai jūs pazīstat parlamenta locekļus?
   —   Lielāko daļu. Vai tas ir kāds no prezidentiem?
   —   Nē, vienkāršs padomnieks.
   —   Ak tā!
   —   Viņu sauc Vanels.
   Aramiss dusmās sasarka.
   —    Vanels! — viņš iekliedzās, pieceldamies no krēsla. — Vanels! Margaritas Vanelas vīrs?
   —   Jā.
   —   Jūsu agrākās mīļākās?
   —   Tieši tā, dārgais draugs. Viņa sagribējusi kļūt par ģenerālproku­rora kundzi. Man vajadzēja nabaga Vanelam dot kaut vai to, un bez tam es gūstu arī iespēju sagādāt prieku viņa dārgajai sievai.
   Aramiss piegāja cieši klāt Fukē, saņēma viņa roku un aukstasinīgi noprasīja:
   —   Vai jūs zināt, kā sauc Margaritas Vanelas jauno mīļāko? Tas ir Žans Batists Kolbērs. Viņš ir finansu intendants. Viņš dzīvo Kruādeptišas ielā, uz kurieni šovakar aizbrauca de Ševrēzas kundze ar Mazarīni vēstu­lēm, ko viņa grib pārdot.
   —  Ak, mans Dievs! — Fukē čukstēja, slaucīdams pār pieri plūstošos sviedrus.
   —   Vai tagad jūs sākat saprast?
   —   To, ka es esmu pazudis un bez cerībām uz glābiņu? Jā, es to saprotu!
   —  Vai jums nešķiet, ka šajā gadījumā savu vārdu varētu neturēt gluži tik stingri kā Reguls*?
   —   Nē, — Fukē atteica.
   — Stūrgalvji vienmēr pamanās citus sajūsmināt, — Aramiss nomur­mināja.
   Fukē pastiepa viņam roku.
   Tobrīd uz kamīna stāvošais greznais pulkstenis, kas bija izgatavots no bruņrupuča un apdarināts ar zeltu, nosita sešus. Priekšistabā nočīkstēja durvis, un Gurvils, ienākdams kabinetā, pieteica:
   —   Vanela kungs jautā, vai monsenjors viņu var pieņemt?
   Fukē novērsa acis no Aramisa un atbildēja:
   —   Lūdziet, lai Vanela kungs ienāk.

   Kad Vanels ienāca istabā, saruna bija sasniegusi kulmināciju. Fukē un Aramisam viņa ierašanās nenozīmēja neko vairāk, kā punktu teikuma beigās. Toties Vanelam Aramisa klātbūtne Fukē kabinetā nozīmēja pa­visam ko citu.
   Tiklīdz viņš pārkāpa istabas slieksni, pircēja acis, sākumā izbrīnējušās, bet pēc tam aizdomīgas, pievērsās Vannas bīskapa smalkajai, bet apņē­mīgajai sejai.
   Marks Atīlijs Reguls — romiešu karavadonis un politiskais dar­binieks, 267. un 256.g.p.m.ē. konsuls. Kartāgieši viņu saņēma gūstā I Pūniešu kara laikā un aizsūtīja uz Romu, lai pārliecinātu ro­miešus noslēgt mieru. Reguls pierunāja senātu to nedarīt. Palik­dams uzticīgs savam vārdam, viņš atgriezās gūstā, un kartāgieši vi­ņu nomocīja.
   Fukē, kā jau īsts politiķis, kurš pilnībā valda pār sevi, ar gribasspēku apspieda sejā pārciestā uztraukuma pēdas, ko bija atstājusi Aramisa vēsts. Te vairs nestāvēja cilvēks, ko satriekusi nelaime un kas izmisīgi meklē izeju. Viņš pacēla galvu un pastiepa roku, aicinādams Vanelu ie­nākt. Fukē atkal bija pirmais ministrs un laipns saimnieks.
   Aramiss ļoti labi pazina superintendantu. Bīskapu vairs nevarēja pār­steigt ne viņa smalkjūtīgā dvēsele, ne plašās zināšanas. Pagaidām Aramiss nevēlējās piedalīties sarunā, lai aktīvi iesaistītos tajā vēlāk, tāpēc uzņēmās nepateicīgo novērotāja lomu, kam visu jāuzzin un jāsaprot.
   Vanels bija acīmredzami satraukts. Zemu un uz visām pusēm klanī­damies, viņš nonāca līdz kabineta vidum.
   —   Es atnācu… — viņš stomīgi iesāka.
   Fukē pamāja.
   —   Jūs esat precīzs, Vanela kungs.
   —    Pēc manām domām, darīšanās precizitāte ir augstākais tikums, monsenjor.
   —   Protams, kungs.
   —   Atvainojiet, vai šis kungs vēlas pirkt jūsu amatu? — Aramiss pār­trauca, vērsdamies pie Fukē, un ar pirkstu norādīja uz Vanelu.
   —   Jā, tas esmu es, — Vanels jutās pārsteigts par augstprātīgo toni, kādā Aramiss uzdeva jautājumu. — Kā man uzrunāt to, kas mani pa­godina…
   —   Sauciet mani par monsenjoru, — Aramiss sausi noteica.
   Vanels palocījās.
   —   Kungi, beigsim ceremonijas, — Fukē iejaucās. — Pāriesim pie lie­tas.
   —   Monsenjors zina, ka es gaidu viņa pavēles, — Vanels ierunājās.
   —   Gluži otrādi, man šķiet, ka es gaidu.
   —   Ko monsenjors gaida?
   —   Es domāju, ka varbūt jūs man kaut ko vēlaties teikt.
   —   O, viņš ir mainījis lēmumu, es esmu pagalam! — Vanels pie sevis čukstēja. Saņēmis dūšu, viņš tomēr turpinja: — Nē, monsenjor, man nav ko piebilst pie vakar teiktā. To pašu es varu apstiprināt šodien.
   —    Vanela kungs, esiet atklāts un pasakiet, vai mūsu līguma notei­kumi jums nešķiet pārāk smagi? Ko jūs atbildēsiet?
   —   Protams, miljons četrsimt tūkstoši livru nav nekāda mazā summa, monsenjor.
   —   Tik ievērojama summa, ka man jau likās… — Fukē nepabeidza.
   —   Kas jums likās, monsenjor? — Vanels strauji iesaucās.
   —   Varbūt šis pirkums jums nav pa kabatai…
   —   O, monsenjor!
   —    Nomierinieties, Vanela kungs, neuztraucieties; es jūs nenosodīšu par vārda laušanu, jo skaidrs, ka jūs to nespējat turēt.
   —    Nē, monsenjor, jūs, bez šaubām, nosodītu mani, un jums būtu taisnība, — Vanels atteica. — Tikai galīgi. neapdomīgs cilvēks vai īsts bezprātis var atļauties uzņemties pienākumus, kurus nespēj izpildīt. Ja runā par mani, tad man mutiska vienošanās nozīmē to pašu ko noslēgts darījums.
   Fukē piesarka. Aramiss nepacietīgi noņurdēja „hm".
   —   Un tomēr nedrīkst krist galējībās, kungs, — superintendants tur­pināja. — Cilvēka dvēsele ir mainīga, tai piemīt mazas un pilnīgi pie­dodamas kaprīzes, kuras reizēm var pat ļoti labi izskaidrot. Nereti gadās, ka šodien jūs nožēlojat to, ko vakar vēl karsti vēlējāties.
   Vanels juta, ka viņam no pieres uz vaigiem pil aukstu sviedru lāses.
   —   Monsenjor!.. — galīgi apstulbis, viņš nomurmināja.
   Aramiss bija ārkārtīgi apmierināts ar to, cik stingri Fukē vadīja saru­nu, un, atspiedies pret marmora kamīnu, sāka grozīt rokās zelta nazīti ar malahīta spalu.
   Fukē kādu mirkli paklusēja, tad atkal ierunājās:
   —   Paklausieties, Vanela kungs, ļaujiet, lai jums visu paskaidroju.
   Vanels nodrebēja.
   —   Jūs esat kārtīgs cilvēks, — Fukē turpināja, — un sapratīsiet mani pareizi.
   Vanels sagrīļojās.
   —   Vakar es vēlējos pārdot savu amatu.
   —    Monsenjor, jūs ne tikai vēlējāties pārdot, bet izdarījāt kaut ko vairāk — jūs to pārdevāt.
   —   Lai tā būtu! Šodien es gribu lūgt jums lielu pakalpojumu — atbrī­vojiet mani no vakar dotā vārda.
   —    Jūs man devāt vārdu, — Vanels atkārtoja kā nepielūdzama at­balss.
   —   Es zinu. Tāpēc es lūdzu, Vanela kungs, — dzirdiet, — ļoti lūdzu atbrīvot mani no dotā vārda…
   Fukē apklusa.
   Viņš redzēja, ka viņa lūgums nesasniedz dzirdīgas auss, un vārdi „es jūs ļoti lūdzu" iespiedās viņam kaklā.
   Joprojām spēlēdamies ar nazīti, Aramiss pievērsa Vanelam skatie­nu, kurš, šķiet, gribēja iespiesties līdz pašiem viņa melnās dvēseles dziļu­miem.
   Vanels paklanījās un iebilda:
   —    Monsenjor, es jūtos saviļņots par godu, kādu jūs man izrādāt, apspriežot ar mani notikušo faktu, bet…
   —   Nesakiet „bet", dārgais Vanela kungs.
   —    Ak vai, monsenjor, padomājiet par to, ka es atnesu naudu; es gribu teikt — visu summu pilnībā.
   Viņš atvēra biezu maku.
   —    Redziet, monsenjor, te ir zemes pārdošanas līgums; zeme piede­rēja manai sievai, un es to nupat pārdevu. Uz čeka ir visi nepieciešamie paraksti, tas ir pilnīgā kārtībā, un naudu pēc tā izmaksās nekavējoties. Tas ir tikpat kā skaidra nauda. īsāk sakot, lieta ir nokārtota.
   —   Dārgais Vanela kungs, šai pasaulē visas lietas, lai cik svarīgas tās arī neliktos, var, ja tā drīkst izteikties, atdarīt atpakaļ, lai izdarītu pakal­pojumu…
   —   Protams… — Vanels negribīgi nomurmināja.
   —   Lai izdarītu pakalpojumu cilvēkam, kurš savukārt var kļūt par jūsu draugu, — Fukē turpināja.
   —   Protams, monsenjor…
   —   Un, jo lielāks ir šis pakalpojums, Vanela kungs, jo ātrāk viņš kļūs par draugu. Tātad kāds ir jūsu lēmums, kungs?
   Vanels klusēja.
   Tobrīd Aramiss bija pabeidzis savus novērojumus. Vanela šaurā seja ar dziļi iegrimušajām acīm un izliektajiem uzacu lokiem Vannas bīskapam vēstīja, ka viņa priekšā stāv tipisks mantrausis, kurš turklāt ir godkārīgs. Uzvarēt vienu kaislību, aicinot palīgā otru, bija Aramisa parastā taktika. Viņš redzēja, ka Fukē ir sakauts un zaudējis dūšu, tāpēc metās cīņā, bruņots ar jauniem ieročiem.
   —   Piedodiet, monsenjor, — viņš iesāka, — jūs aizmirsāt pateikt Va­nela kungam, ka saprotat, cik lielā mērā atteikšanās no pirkuma kaitētu viņa interesēm.
   Vanels izbrīnījies paskatījās uz bīskapu: no šīs puses viņš nebija gai­dījis palīdzību. Fukē gribēja kaut ko teikt, bet cieta klusu, ieklausīdamies bīskapa vārdos.
   —    Lai nopirktu jūsu amatu, — Aramiss turpināja, — Vanela kungs pārdeva savas sievas zemi, bet tā ir nopietna lieta; viņam vajadzēja pār­vietot miljonu četrsimt tūkstošus livru, bet to nav iespējams izdarīt bez lielām grūtībām un ievērojamiem zudumiem.
   —    Bez šaubām, — Vanels piekrita, jo Aramisa liesmainais skatiens izrāva viņam patiesību no pašiem sirds dziļumiem.
   —   Grūtības slēpjas izdevumos, un, kad nauda jātērē, tie galvenokārt sagādā rūpes, — Aramiss skaidroja.
   —   Jā, jā, — Fukē piebalsoja, sākdams saprast Aramisa nodomu.
   Vanels klusēja — tagad saprata arī viņš. Aramiss ievēroja, ka viņš
   izturas vēsi un negrib atbildēt.
   „Nu, labi, — viņš nodomāja, — pagaidām tu klusē, pretīgais viēpli, jo nezini summu, bet pagaidi vien, es tevi apbēršu ar tādu zelta kaudzi, ka tu būsi spiests kapitulēt!"
   —   Jāpiedāvā Vanela kungam simt tūkstoši ekiju, — Fukē sacīja, ļau­dams izpausties sev raksturīgajam devīgumam.
   Tas bija krietns kumoss. Pat princis priecātos par tādu peļņu. Tolaik karaļa meita saņēma pūrā simt tūkstošus ekiju. Vanels pat nepakustējās.
   „Tas ir blēdis, — bīskaps domāja, — summa jānoapaļo līdz piecsimt tūkstošiem livru." Viņš deva zīmi Fukē.
   —    Acīmredzot jūs zaudējat vairāk nekā trīssimt tūkstošus, dārgais Vanela kungs, — superintendants sacīja. — Te pat nav runa par naudu! Jūs taču uzupurējāties, pārdodams zemi. Kur gan bija mana galva? Es parakstīšu jums čeku par piecsimt tūkstošiem livru un vēl būšu jums no visas sirds pateicīgs.
   Vanels neizrādīja ne mazāko prieku vai alkatību. Viņa seja palika neizdibināma, tajā nenotrīcēja ne muskulis.
   Aramiss uzmeta Fukē izmisuma pilnu skatienu. Tad viņš piegāja pie Vanela un kā cilvēks, kurš ieņem redzamu vietu sabiedrībā un var to atļauties, saņēma padomnieka svārku atlokus un noteica:
   —  Vanela kungs, jūs neuztrauc ne jūsu spaidīgie apstākļi, ne kapitāla pārvietošana, ne arī jūsu zemes pārdošana. Jums ir augstāki mērķi. Es to saprotu. Iegaumējiet labi manus vārdus.
   —  Jā, monsenjor.
   Nelaimīgais sāka drebēt, jo prelāta ugunīgās acis viņu dedzināja.
   —   Tātad superintendanta vārdā es jums piedāvāju ne trīssimt tūksto­šus livru, ne vairs piecsimt tūkstošus, bet miljonu. Saprotat? Veselu mil­jonu!
   Viņš nervozi sapurināja Vanelu.
   —   Miljonu! — bāls kā drēbe Vanels atkārtoja.
   —  Jā, miljonu! Pašlaik tas ienes sešdesmit sešus tūkstošus gadā.
   —  Nu, kungs, no tādiem piedāvājumiem neviens neatsakās, — Fukē ierunājās. — Atbildiet taču — vai jūs pieņemat manu priekšlikumu?
   —   Neiespējami… — Vanels murmināja.
   Aramiss saknieba lūpas, viņa seju pārklāja it kā mākonis, aiz kura varēja nojaust negaisu. Viņš vēl joprojām turēja Vanelu aiz atlokiem.
   —  Jūs nopirkāt amatu par miljonu un četrsimt tūkstošiem livru, vai ne? Bez tam jūs saņemsiet vēl pusotru miljonu. Jūs to nopelnīsiet tikai par to, ka apmeklējāt Fukē kungu, un viņš jums paspieda roku. Te jums ir reizē gan gods, gan izdevība, Vanela kungs.
   —   Es nevaru, — Vanels dobjā balsī atbldēja.
   —   Labi! — Aramiss noteica un negaidot atlaida pirkstus; Vanels, kura svārku atlokus viņš līdz tam bija tik cieši turējis, atrāvās atpakaļ. — Labi, tagad ir skaidrs, kāpēc jūs te esat ieradies!
   —  Jā, viss skaidrs, — Fukē apstiprināja.
   —  Bet… — Vanels iesāka, pūlēdamies saņemt dūšu, lai izmantotu šo cēlo cilvēku vājo vietu.
   —   Blēdis laikam grib pacelt balsi! — Aramiss noteica tik lepni kā visas pasaules valdnieks.
   —   Blēdis? — Vanels atkārtoja.
   —  Es gribēju sacīt — nelietis, — piebilda Aramiss, kurš bija atguvis savu aukstasinību. — Nu, labi, velciet ārā savu līgumu. Tam jābūt kādā kabatā jums pa rokai, tāpat kā slepkavam pa rokai ir viņa pistole vai duncis zem apmetņa.
   Vanels nopurpināja kaut ko nesaprotamu.
   —   Diezgan! — Fukē uzkliedza. — Dodiet šurp līgumu!
   Vanels ar trīcošu roku sāka rakņāties pa kabatu un izņēma no tās kabatas portfeli; tobrīd, kad viņš sniedza Fukē līgumu, no portfeļa izkrita vēl kāds papīrs. Aramiss to steidzīgi pacēla, jo pazina rokrakstu, kādā bija uzrakstīts teksts.
   —   Piedodiet, tas ir līguma melnraksts, — Vanels murmināja.
   —   Redzu, — Aramisa smaids bija asāks par pātagas cirtienu, — es esmu sajūsmā, ka melnrakstu rakstījusi Kolbēra kunga roka. Paskatieties, monsenjor.
   Viņš pastiepa melnrakstu Fukē, kurš pārliecinājās par Aramisa vārdu patiesību. Stipri sasvītrotais līgums ar milzum dauziem labojumiem un papildinājumiem, kas pilnīgi noklāja sānu malas, bija visskaidrākā liecība Kolbēra intrigai un pilnībā atvēra acis viņa upurim.
   —   Nu? - Fukē klusu noprasīja.
   Apstulbušas Vanels bija gatavs izkrist cauri zemei.
   —    Jā, — Aramiss iesāka, — ja jūsu vārds nebūtu Fukē un jūsu ie­naidnieks nesauktos Kolbērs, ja jums pretī stāvētu tikai šis nicināmais zaglis, tad es teiktu — atsakieties… tāda nelietība jūs atbrīvo no dotā vārda; bet šie cilvēki iedomāsies, ka jūs esat nobijies, un sāks mazāk no jums baidīties; tādēļ parakstiet, monsenjor!
   Viņš pasniedza Fukē spalvu.
   Fukē paspieda Aramisa roku, bet tās kopijas vietā, kas viņam bija iedota, paņēma melnrakstu.
   —    Atvainojiet, šo papīru ne, — Aramiss viņu aizturēja. — Tas ir pārāk vērtīgs, jums vajadzētu to paturēt.
   —   O nē, — Fukē atteica, — es parakstīšos uz Kolbēra kunga paš­rocīgi uzrakstītā dokumenta. Tātad es rakstu: „Parākstu apstiprinu". — Parakstījis viņš piebilda: — Saņemiet, Vanela kungs.
   Vanels pakampa papīru, iedeva naudu un gribēja steidzīgi aiziet.
   —   Pagaidiet, — Aramiss viņu apturēja. — Vai jūs esat pārliecināts, ka tur ir visa nauda? Nauda jāskaita, Vanela kungs, it īpaši, ja Kolbēra kungs to dāvina sievietēm. Jūsu cienījamajam Kolbēra kungam taču ne­piemīt Fukē kunga devīgums.
   Aramiss cēli noskandēja visu kvīts tekstu, izpauzdams visu savu uz­krāto naidu un nicinājumu nelietim, kurš bija spiests izturēt šīs mocības ceturtdaļstundu. Tad viņš pavēlēja Vanelam aiziet, neveltīdams viņam pat vārdu, bet tikai pamādams ar roku kā kādam uzmācīgam lauķim vai su­lainim.
   Pēc Vanela aiziešanas prelāts un ministrs kādu laiku klusēja, cieši raudzīdamies viens otram acīs.
   Aramiss pirmais pārtrauca klusumu:
   —   Ar ko jūs salīdzināsiet cilvēku, kurš pirms cīniņa ar saniknotu, bruņās tērptu un labi apbruņotu ienaidnieku atsedz krūtis, nomet ieročus un sūta pretiniekam gaisa bučiņas? Nelieši bieži vien izmanto vaļsirdību kā ieroci pret godīgiem cilvēkiem, un tas viņiem ļauj gūt panākumus. Tāpēc arī godīgiem cilvēkiem būtu jāpielieto viltība un krāpšana, ja da­rīšana ir ar blēžiem. Tad jūs varētu pārliecināties, ka godīgie cilvēki ie­gūtu daudz lielāku spēku, neko nezaudēdami no sava goda.
   —  Tomēr viņu rīcību sauktu par blēdīgu.
   —   Nemaz; varbūt to sauktu par patvaļīgu, bet pilnīgi godīgu. Ja jau jūs tagad savas darīšanas ar šo Vanelu beidzāt un atteicāties no baudas viņu samīt, atsakoties no sava vārda, ja jau pats savām rokām iedevāt viņam vienīgo ieroci, kas var jūs pazudināt…
   —  Mans draugs, — Fukē rūgti noteica, — jūs man atgādināt to filo­zofijas skolotāju, par kuru pirms dažām dienām stāstīja Lafontēns*…
   Skolotājs redz slīkstošu bērnu un notur viņam runu pēc visiem rito- rikas mākslas likumiem.
   Aramiss pasmaidīja.
   —   Filozofs — piekrītu; skolotājs — piekrītu; slīkstošs bērns — arī; bet gan jūs redzēsiet, ka bērns tiks izglābts! Tomēr vispirms parunāsim par svarīgākām lietām.
   Fukē neizpratnē paskatījās uz viņu.
   —  Jūs man kādreiz stāstījāt, ka gribat sarīkot svētkus Vo.
   —   O, — Fukē noteica, — tas bija vēl vecajos labajos laikos!
   —   Karalis, šķiet, pats pieteicās uz šiem svētkiem?
   —  Nē, manu mīļo prelāt, — tas bija Kolbērs, kas ieteica viņam to darīt.
   —  Jā, tāpēc ka svinības izmaksātu tik dārgi, ka jūs galīgi izputētu?
   Te pieminēta Lafontēna fabula „Bems un skolotājs", kurā izsmieti pļāpas un pedanti.
   —   Tieši tā. Vecajos labajos laikos, kā jau teicu, es lepojos, ka varu parādīt saviem ienaidniekiem, cik neizsmeļami ir mani krājumi; es uz­skatīju par goda lietu apmulsināt viņus, svaidīdamies ar miljoniem, kad viņi gaidīja, ka es izputēšu; bet tagad man jānorēķinās ar valsts kasi, ar karali un sevi pašu; tagad man jākļūst par skopuli; es pratīšu pierādīt visiem, ka ar nabaga grašiem es rīkojos tāpat, kā tad, ja manā rīcībā būtu pilni maisu pistoļu. Sākšu jau ar rītdienu: manas ekipāžas tiks pār­dotas, nami ieķīlāti un izdevumi samazināti…
   —   Sākot no rītdienas, — Aramiss mierīgā balsī viņu pārtrauca, — jūs, mans draugs, nenogurdams nodarbosieties ar brīnišķīgo Vo svētku sagatavošanu, kurus kādreiz pieminēs kā vienus no. lieliskākajiem jūsu vecajos labajos laikos.
   —  Jūs neesat pie pilna prāta, ševaljē!
   —   Vai es? Jūs taču pats tam neticat.
   —  Vai jūs maz zināt, cik var izmaksāt pat vispieticīgākie svētki Vo? Četrus vai piecus miljonus.
   —   Es nebūt nerunāju par pieticīgiem svētkiem, dārgo superinten- dant.
   —   Tā kā svētki notiek par godu karalim, — Fukē turpināja, nesa­pratis Aramisu, — tie nedrīkst būt pieticīgi.
   —   Protams, tiem jābūt cik vien iespējams krāšņiem.
   —  Tad man būs jāiztērē desmit līdz divpadsmit miljonus.
   —   Ja būs nepieciešams, jūs iztērēsiet kaut vai visus divdesmit, — Aramiss noteica pilnīgi bezkaislīgi.
   —   Kur lai es tos ņemu? — Fukē nesaprata.
   —  Par to parūpēšos es, superintendanta kungs. Jums par to nav jā­uztraucas. Jūs vēl nepagūsiet uzmest savu svētku plānu, kad nauda jau būs jūsu rīcībā.
   —   Ševaljē, ševaljē! — iesaucās Fukē, kurš juta, ka viņam sāk reibt galva. — Kur jūs mani gribat ievilināt?
   —  Es jūs vilinu prom no tā bezdibeņa, kurā jūs gandrīz iekritāt, — atbildēja Vannas bīskaps. — Pieķerieties pie manas mantijas un nebai­dieties.
   —   Kāpēc tad jūs agrāk par to nerunājāt? Bija tāda diena, kad jūs būtu varējis mani izglābt, ja piedāvātu tikai vienu miljonu.
   —   Toties šodien… šodien es jums dodu divdesmit miljonus, — pre- lāts teica. — Labi, lai notiek! Iemesls ir ļoti vienkāršs, mans draugs: tajā dienā, ko jūs pieminējāt, manā rīcībā šī miljona nebija, turpretim tagad es viegli varu tikt pie divdesmit miljoniem, ja vajag.
   —   Lai Dievs jūs uzklausa un izglābj mani!
   Aramiss pasmaidīja savu noslēpumaino smaidu.
   —   Mani Dievs uzklausa vienmēr, — viņš sacīja, — varbūt tas notiek tāpēc, ka es ļoti skaļi raidu viņam savas lūgšanas.
   —   Es pilnībā nododu sevi jūsu varā, — Fukē nočukstēja.
   —    O nē, es skatos uz to pavisam citādi; tieši es atrodos jūsu varā. Jūs kā pats izsmalcinātākais, gudrākais, smalkjūtīgākais un atjautīgākais cilvēks noteiksiet visu līdz sīkumiem. Vienīgi…
   —    Vienīgi? — Fukē pārprasīja kā jau cilvēks, kurš labi saprot šī vārda īsto nozīmi.
   —    Es atstāju jūsu ziņā visus dažādos viesību sīkumus, bet gribētu redzēt, kā tie tiks realizēti.
   —   Kā lai to saprot?
   —   Es gribu teikt, ka tajā dienā jūs iecelsiet mani par savu pārvald­nieku un galveno rīkotāju, par savu, tā teikt, labo roku; es apvienošu gan sardzes priekšnieka, gan ceremonijmeistara pienākumus; visi jūsu cilvēki man paklausies, un man būs durvju atslēgas; tiesa, tikai jūs pavēlēsiet un izrīkosiet, bet to darīsiet ar manu starpniecību; lai pavēles tiktu izpildītas, tām jānāk caur manu muti, vai jūs mani sapratāt?
   —   Nē, nesapratu.
   —   Bet jūs pieņemat šos noteikumus?
   —   Kā gan citādi! Protams, mans draugs!
   —    Vairāk man nekas nav vajadzīgs. Pateicos jums. Sāciet sastādīt viesu sarakstu.
   —   Ko lai ielūdzu?
   —   Visus!