TARASKONAS TARTARENA BRĪNUMAINIE PIEDZĪVOJUMI

   Mans pirmais apciemojums Taraskonas Tartarena namā ir neaizmirstams notikums manā dzīvē. Kopš tā laika pagājuši savi divpadsmit vai piecpadsmit gadi, bet es to atceros tāpat kā vakardienu. Bezbailīgais Tartarens tolaik apdzīvoja trešo māju pie pilsētas vārtiem, Avinjonas ceļa kreisajā pusē. Tā bija maza, glīta vasarnīca taraskoniešu gaumē ar dārzu mājas priekšā un balkonu sētas pusē, spoži baltām sienām, zaļām ža­lūzijām un pulciņu mazu savojiešu zēnu durvju priekšā, kuri tur darbojās ar kādu kauliņu spēli vai gozējās siltajā saulē, uzlikuši galvas uz apavu krēma kārbām.
   No ārpuses mājā nevarēja saredzēt nekā sevišķa.
   Nekad nevarētu iedomāties, ka jūsu priekšā ir varoņa mītne. Bet, iekšā iegājuši, jūs nespējat vien nobrīnīties! Viss nams, no pagraba līdz bēniņiem, un pat dārzs izskatījās heroisks.
   Ai, šis Tartarena dārzs! Visā Eiropā jūs neatradīsit otra tāda. Tur nebija neviena pašu zemes koka, nevienas franču puķes; tikai eksotiski stādi: gumijkoki, dažādi ķirbji, kokvilna, mango, banāni, kokosa palmas, kāds baobabs, dažādas kaktusu šķirnes, vīģu koki, tā ka jūs desmit tūkstošus jūdžu no Taras- konas varat justies kā pašā Āfrikas vidienē. Protams, viss, kas te auga, nebija dabiskā lielumā. Kokosrieksti nebija neko lie­lāki par bietēm, un baobabs (milzu koks, arbor gigantea) tīri labi ietilpa rezēdas puķpodā. Bet lai būtu kā būdams! Taras- konai ar to bija gana, un tie, kam svētdienās tika piešķirts gods aplūkot Tartarena baobabu, pārnāca mājās apbrīna pilni.
   Varat iedomāties, ko. es todien pārdzīvoju, kad gāju caur šo brīnišķīgo dārzu! … Bet pavisam citādi man kļuva ap sirdi, kad mani ieveda varoņa darbistabā.
   Šis kabinets, viens no pilsētas retumiem, atradās pašā dārza dziļumā, un šīs telpas stikla durvis, vienā līmenī ar dārzu, veda uz baobabu.
   Iedomājieties plašas zāles sienas, kas no vienas vietas ap­karinātas ar šautenēm un zobeniem; tur bija visu pasaules zemju ieroči — karabīnes, šautenes, bises, korsikāņu naži, katalāņu naži, revolveri-dunči, dūči, malajiešu zobeni, karaibu bultas, kabatas pistoles, kaujas vāles, hotentotu rungas, meksikāņu laso, kas lai visu to sazin!
   Pāri visam spīdēja spilgta saule, un tās gaismā mirdzēja šķēpu tērauds un šaujamo ieroču laides, satraucot skatītāju vēl vairāk. Taču kārtība un tīrība, kas valdīja visā šai jataganu krātuvē, mazliet nomierināja prātus. Katra lieta atradās savā vietā rūpīgi apkopta, noslaucīta, apzīmēta kā aptiekā. Sur tur bija piestiprināta vienkārša zīmīte ar uzrakstu:
   BULTAS SAINDĒTAS — NEAIZSKART!
   vai:
   IEROČI PIELĀDĒTI — PIESARGĀTIES!
   Ja nebūtu šādu zīmīšu, es nemūžam nebūtu uzdrošinājies še ienākt.
   Kabineta vidū stāvēja mazs galdiņš. Uz galdiņa ruma pu­dele, turku pīpe, kapteiņa Kuka Ceļojuma apraksti, Kupera un Gustava Emāra romāni, lāču medību, piekūnu, ziloņu un citu medību stāsti. Pie galdiņa sēdēja vīrs, gadus četrdesmit vai četrdesmit piecus vecs, maza auguma, resns, drukns sārt­vaidzis, izmeties vestē, flaneļa apakšbiksēs, ar kuplu, īsu bārdu un dedzīgām acīm. Vienā rokā viņš turēja grāmatu, otrā — vicināja milzīgu pīpi ar dzelzs vāku un, lasīdams kādu baismīgu stāstu par skalpju medniekiem, izstiepis uz priekšu apakšlūpu, savieba grimasi, kas piešķīra viņa taraskoniešu sīkā rantjē krietnajam ģīmim to pašu vientiesīgo mežonību, kas piemita visai mājai.
   Šis vīrs bija Tartarens, Taraskonas Tartarens, bezbailīgais, diženais, vienreizējais Taraskonas Tartarens.

   Tai laikā, par kuru es jums stāstu, Taraskonas Tartarens vēl nepavisam nebija tas Tartarens, kas viņš ir tagad — diže­nais Taraskonas Tartarens, tik populārs visos Francijas dien­vidos. Tomēr arī toreiz viņš jau bija Taraskonas karalis.
   Aplūkosim, kā viņš ieguvis šo godu.
   Jūs zināt, ka tur, sākot ar vislielāko un beidzot ar visma­zāko, visi ir mednieki. Medības ir taraskoniešu kaislība, un tā tas ir kopš teiksmainajiem laikiem, kad pilsētas purvājos visādi ālējās Taraska[1] un seno laiku taraskonieši sarīkoja pret viņu medības ar dzinējiem. Kā redzat, tas bija ļoti sen.
   Tātad katru svētdienas rītu, skanot mednieku trompetēm un taurēm, Taraskona tver rokā ieročus un ar maisu uz mugu­ras un šauteni pār plecu, vedot līdzi tramīgos suņus un baltos seskus, pamet savus mūrus. Tiešām lielisks skats! Diemžēl, te medījamo putnu un zvēru nav, nav it neviena!
   Lai zvēri būtu cik neattīstīti būdami, tomēr, saprotams, ka beigu beigās viņi vairs neuzticas cilvēkiem.
   Jūdzes piecas ap Taraskonu visas salas ir tukšas, ligzdas pamestas. Nav neviena strazda, nevienas paipalas, ne truša, pat sīkākā garauša.
   Tomēr glītie Taraskonas pakalniņi ir ļoti vilinoši; tie smaržo pēc mirtēm, lavandas un rosmarīna. Sīs jaukās, saldās muskatvīnogas, kas aug gar Ronas nolaideno krastu, ir velnišķīgi gardas. Jā, bet aiz visa tā atrodas Taraskona, un šaurajā putnu un zvēru pasaulē Taraskonai ir slikta slava. Pat gāju putni savā ceļojuma maršrutā ir atzīmējuši šo pilsētu ar lielu krustu, un, kad meža pīles, laizdamās garos kāšos uz Kamargu, notālēm ierauga pilsētas zvanu torņus, vadone skaļi sauc: — Re, kur Taraskona, re, kur Taraskona! — un viss bars met līkumu.
   Vārdu sakot, no meža putniem un zvēriem palicis pāri tikai viens vienīgs vecs, viltīgs zaķis; kā par brīnumu, tas ir izbēdzis taraskoniešu asiņu pirtij, un ietiepīgs grib vēl te dzīvot! Taras­kona labi pazīst šo zaķi, tam pat ir savs vārds. Viņu sauc par Straujo. Zināms, viņa mājoklis atrodas Bompāra zemes­gabalā, līdz ar ko, blakus minot, šā īpašuma vērtība cēlusies div- vai trīskārtīgi, taču līdz šim nevienam vēl nav laimējies dabūt medījumu rokā.
   Patlaban vairs tikai kādi divi vai trīs iekarsusi tiepšas neat­laidīgi dzen šim zaķim pēdas.
   Pārējie samierinājušies, ka tur tāpat nekas neiznāks, un St r a u j a i s jau sen ir iegājis tautas teiksmās, lai gan taraskonietis no dabas nemaz nav māņticīgs un, ja vien gadās, ēd arī bezdelīgu ragū.
   — Bet paklausieties, — jūs teiksit, — ja medījums Taras- konā ir tāds retums, ko tad Taraskonas mednieki pa svētdienām dara?
   Ko viņi dara?
   — Ak dievs! Viņi dodas laukos divi vai trīs jūdzes aiz pilsētas; sadalās mazās grupiņās pa pieci seši, tad mierīgi apmetas kādas akas, veca mūra vai olīvkoka aizvēnī, izvelk no medību somas krietnu gabalu sutinātas gaļas, zaļus sīpolus, desu, vircotas zivtiņas un uzsāk pamatīgas brokastis, piedzerot klāt labo Ronas vīnu, kas mudina smieties un dziedāt.
   Pēc tam kad krietni iebaudīts, viņi pieceļas, sasvilpj kopā suņus, pielādē šautenes un dodas medībās. Tas nozīmē, ka ikviens no šiem kungiem paņem savu cepuri, ar visu spēku sviež to gaisā un, kā nu kuro reizi norunāts, šauj tajā ar piekto, sesto vai otro skrošu numuru.
   To, kas cepurē trāpījis vislabāk, ieceļ par medību karali. Tad viņš vakarā ar triumfu, suņiem rejot un fanfarām skanot, uzspraudis šautenes galā savu caurumaino cepuri, atgriežas Taraskonā.
   Lieki jums stāstīt, ka pilsētā rosīgi tirgojas ar medību ce­purēm. Ir pat īpaši cepurnieki, kas neveiksmīgajiem mednie­kiem pārdod jau iepriekš sašautas un saplēstas cepures. Bet gandrīz nemaz nav zināms, ka aptiekārs Bezikē tās pirka. Tas ir kauns!
   Cepuru medībās neviens nevarēja tikt līdzi Taraskonas Tartarenam. Katru svētdienas rītu viņš izgāja medībās ar jaunu cepuri galvā un katru svētdienas vakaru atgriezās ar skrandu. Mazās baobaba mājiņas istabaugša bija pilna ar viņa slavena­jām trofejām. Tāpēc visi taraskonieši atzina viņu par savu galvu, un, tā kā Tartarens pamatīgi pārzināja mednieku liku­mus, jo bija lasījis visādus medību traktātus un rokasgrāmatas par visiem iespējamo medību veidiem, sākot ar cepuru medību un beidzot ar Birmas tīģeru medību aprakstiem, tad šie kungi bija viņu iecēluši par augstāko soģi medību lietās un pieaicināja par šķīrējtiesnesi visos savos strīdos.
   Katru dienu pie ieroču tirgotāja Kostekaldes starp trim un četriem varēja redzēt nopietnu, resnu vīru ar pīpi zobos. Viņš sēdēja zaļā ādas atzveltnes krēslā veikala vidū, kas bija pilns ar cepuru medniekiem, kuri stāvēja kājās un ķildojās. Tarasko­nas Tartarens sprieda taisnu tiesu; viņš bija vienā laikā Nimrods un Zālamans.

   Blakus medību kaislībai spēcīgajai taraskoniešu ciltij piemīt vēl cita kaislība — viņi mīl romances. Nemaz nevar iedomāties, cik daudz šajā niecīgajā zemē skandina romances. Visnodrāz- tākās, sentimentālākās, visvecākajos papes vākos nodzeltējušās romances jūs Taraskonā sastopat senā jaunumā, senajā svai­gumā. Tur dzied visas, itin visas! Katrai ģimenei sava, un to zina visa pilsēta. Zina, ka aptiekara Bezikē dziesma skan, pie­mēram, šādi:
   Tu baltā zvaigzne, tevi pielūdzu …
   Ieroču tirgotājam Kostekaldem ir šī:
   Vai gribi nākt uz manu būdu?
   Nodokļu iekasētājam:
   Ja neredzams es būtu, neviens mani neredzētu…
   (joku dziesmiņa)
   Un ta talak. Ikvienam Taraskona ir sava romance. Divas trīs reizes nedēļā ļaudis mēdz sanākt kopā un tās nodziedāt. Savādi, romances arvien ir vienas un tās pašas, un, lai cik sen jau dziedātas, krietnajiem taraskoniešiem nenāk ne prātā meklēt citas. Ģimenēs tās pāriet mantojumā no tēva dēlam, un neviens tās neaizskar, jo tās ir svētas. Nevienam nenāk ne prātā aiz­ņemties romances no otra. Kostekaldi nemūžam nedziedātu Bezikē dziesmu un Bezikē Kostekaldu dziesmu. Un tomēr var noģist, ka viņi tās labi zina, jo tās tiek dziedātas jau veselus četrdesmit gadus. Bet nē! Katrs turas pie savas dziesmas, un visi ir apmierināti.
   Ar romancēm, tāpat kā ar cepurēm, pilsētā pirmo vietu ieņem tas pats Tartarens. Viņa pārākums pār citiem pilsoņiem izpaužas tādā veidā, ka Taraskonas Tartarenam pašam nebija savas romances. Viņam piederēja visas.
   Visas!
   Tikai grūti bija panākt, lai viņš tās dziedātu. Agri pārnā­kušam mājās pēc spožiem panākumiem kādā salonā, Tarasko­nas varonim labāk patika iedziļināties vai nu medību grāmatā vai pavadīt vakaru klubā nekā tēlot ākstu pie Nimas klavierēm starp divām Taraskonas svecēm. Sīs mūzikas parādes Tarta­renam likās viņa necienīgas. Tomēr, ja muzicēja Bezikē aptiekā, viņš it kā nejauši ienāca iekšā un ilgi lika sevi lūgt, kamēr bei­dzot bija ar mieru ar veco Bezike kundzi nodziedat Roberta Vel n a lielo duetu . . . Kas to nav dzirdējis, tas nekad neka nav dzirdējis! . . . Kas attiecās uz mani, tad, ja arī man būtu jādzīvo simt gadu, es arvien vēl redzētu dižo Tartarenu svinīgi tuvojamies klavierēm, atspiežamies uz elkoņa, uzmetam lūpu un vitrīnas bokālu zaļajā atspīdumā mēģinām piešķirt savai lāga vīra sejai Roberta Velna sātanisko un mežonīgo izteiksmi. Tik­ko viņš bija nostājies pozā, visam salonam pārskrēja trīsas.
   Varēja just, ka še notiks lielas lietas. Pec īsa klusuma brīža Bezikē kundze uzsāka klavieru pavadījumā dziesmu:
   Ak Robert, ko es mīlu
   Un kam es saderēta,
   Tu redzi manas šausmas, (Atkārtot!)
   Ak, lūdzams, sevi žēlo
   Un žēlo mani ari
   Klusā balsī pēc tam piemetināja: — Tagad jūsu kārta, Tartaren! — Un tad Taraskonas Tartarens ar izstieptu un dūrē savilktu roku, drebošām nāsīm trīs reizes sacīja briesmīgā balsī: — Nē! . . . Nē! . . . Nē! … — kas atbalsojās kā pēr­kona grāviens klavieru iekšās: — Nā! . . . Nā! . .. Nā! … — Tad Bezikē kundze atsāka vēlreiz:
   — Ak, lūdzams, sevi žēlo Un žēlo mani ar.
   — Nā, nā, nā, — vēl skaļāk rēca Tartarens un ar to arī apro­bežojās . .. Tas, kā paši redzat, nebija garumā vilkts, bet labi tēmēts un tēlots un šķita kaut kas tik velnišķīgs, ka aptiekā visiem pārskrēja šaušalu drebuļi, un Tartarenam četrās vai pie­cas reizes pēc kārtas bija jāatsāk savi: Nā! Nā! Nā!
   Pēc tam Tartarens noslaucīja pieri, uzsmaidīja dāmām, pa­mirkšķināja ar aci vīriešiem un, izbaudījis savu triumfu, devās prom, lai kādā sanāksmē pateiktu mazliet nevīžīgā tonī: — Nu­pat es pie Bezikē nodziedāju Roberta Velna duetu.
   Un tas trakākais, ka viņš pats tam ticēja.

   Savu talantu dēļ Tartarenam pilsētā bija izcils stāvoklis.
   Starp citu, tā ir pozitīvi vērtējama parādība, ka šis velna puika bija pratis noskaņot savā labā visus.
   Taraskonas armija turējās Tartarena pusē. Dūšīgais ko­mandants Bravida, atvaļināts intendantūras kapteinis, par viņu mēdza teikt: — Tas tik ir gudrinieks, — domājams, ka koman­dants labi pazina gudriniekus, jo daudzus bija apģērbis.
   Tiesas vīri arī bija Tartarena pusē. Divas trīs reizes vecais prezidents Ladavēzs pilnā tiesas zālē bija iesaucies:
   — Tas tik ir raksturs!
   Arī tauta atbalstīja Tartarenu. Viņa platā mugura, viņa gaita, viņa stāja, šī labā, pie kaujas trokšņa pieradušā kara zirga stāja, varoņa slava, kas bija radusies diezin kur, un tas, ka dažas reizes viņš bija izdalījis prāvu daudzumu sīknaudas un sadevis pie savām durvīm pa kaklu mazajiem apavu tīrītā­jiem, — tas viss viņu bija padarījis par vietējo lordu Seimūru, par taraskoniešu tirgus karali. Svētdienas vakaros, kad Tarta­rens atgriezās no medībām, uzkāris cepuri uz šautenes stobra, cieši iežņaugts parķa vestē, Ronas ostas nesēji klanījās viņam ar lielu cieņu un, ar acīm noradot uz milzīgajiem Tartarena roku muskujiem, viņu apbrīnodami, savā starpā paklusu sarunājās:
   — Kas viņš ir par stiprinieku! Viņam ir divkārši muskuļi!
   DIVKĀRŠI MUSKUĻI! Tādus izteicienus var dabūt dzirdēt vienīgi Taraskonā. Un tomēr ar visu to, ar saviem daudzajiem talantiem, divkāršajiem muskuļiem, tautas labvēlību un tik vērtīgo komandanta Bravidas — bijušā intendantūras kapteiņa cieņu Tartarens nejutās laimīgs; mazpilsētas dzīve viņu nomāca un smacēja. Dižais Taraskonas vīrs Taraskonā gar­laikojās. Patiesībā viņa varonīgajai dabai, dēkainajai un traku­līgajai dvēselei, kas sapņoja par kaujām, par izbraucieniem pampasos, par lielām medībām, tuksnešu smiltīm, par viesuļ­vētrām uz sauszemes un okeānā, šīs svētdienas cepuru medības ar dzinējiem un tiesas spriešana ieroču tirgoņa Kostekaldes veikalā nebija itin nekas. Nabaga dižais vīrs! Sāda vārguļošana ar laiku varēja viņu pazudināt.
   Veltīgi viņš audzēja ap sevi baobabu un citus Āfrikas augus, gribēdams paplašināt savas dzīves apvāršņus un mazliet pie­mirst klubu un tirgus laukumu, veltīgi vāca kopā ieročus ieroču galā, malajiešu zobenus zobenu galā, veltīgi pieblīvēja savu prātu ar romantiskām grāmatām — gluži kā nemirstīgais dons Kihots, gribēdams ar sapņa spēku izrauties no nežēlīgās īstenī­bas nagiem . . . Bet ak vai! Viss, ko viņš darīja, tiekdamies dzesēt slāpes pēc dēkām, šīs slāpes vēl tikai pavairoja^ Redzot visus šos daudzos ieročus, viņā modās vienīgi dusmas un uzbu­dinājums. Šautenes, bultas un laso sauca: — Uz kauju, uz kauju! — Viņa baobaba zaros dvašoja lielu ceļojumu vēji un deva viņam nelāgus padomus. Lai viņu pavisam nobeigtu, Gustavs Emārs un Fenimors Kupers . . .
   Tveicīgajā vasaras pēcpusdienā, kad Tartarens lasīja vien­tulībā savu šķēpu vidū, ai, cik bieži viņš piecēlās rēkdams, cik
   reizes nosvieda grāmatu zemē un metās pie sienas, lai noņemtu no vadža apbruņojumu.
   Nabaga vīrs aizmirsa, ka viņš atrodas savās mājās Taras­konā ar zīda lakatiņu ap galvu un vienās apakšbiksēs; viņš visu lasīto pārvērta darbos un, pats savas balss iejūsmināts, kliedza un vicināja āvu vai tomahavku.
   — Lai tik viņi tagad nāk šurp!
   Viņi? Kādi Viņi?
   Pats Tartarens to īsti nezinaja … Viņi bija tie, kas uzbrūk, kas kaujas, kož, plēš un skalpē, kauc un rēc. Viņi! Tas bija Siū indiānis, kas dejo ap kaujas stabu, pie kura piesiets nelaimīgais baltais.
   Tas bija pelēkais Klinšu kalnu lācis, kas mīņājas un laizās ar asiņainu mēli. Tas vēl bija tuksneša tuaregs, malajiešu jūras laupītājs, Abrucu bandīts… Viņi — tie nu reiz bija Viņi! … Vārdu sakot, karš, ceļojumi, dēkas un slava.
   Bet, ak vai, bezbailīgais taraskonietis viņus veltīgi sauca, veltīgi izaicināja … Viņi nekad neuzradās .. . Velns ar ārā! Kas gan viņiem būtu meklējams Taraskonā?
   Tomēr Tartarens viņus arvien vēl gaidīja, it sevišķi vakaros, iedams uz klubu.

   Tempļa ordeņa brālis, nodomājis uzbrukt neticīgajiem, kas ielenkuši klosteri, Ķīnas tīģeris, sagatavojies lēcienam, komanču karotājs, iznācis uz kara takas, nav nekas salīdzinājumā ar Taraskonas Tartarenu, kad tas, apbruņojies no galvas līdz pa­pēžiem, devās uz klubu pulksten deviņos vakarā, stundu pēc jundas taurēm.
   Gatavs kaujai! — kā mēdz sacīt jūrnieki.
   Kreisajā rokā Tartarenam bija dzelzs sitamais, labajā — spieķis ar dzelzs uzgali, kreisajā kabatā tercerols, labajā — revolveris. Uz krūtīm starp svārku un kreklu — malajiešu dun­cis. Taču nekad tur nebija saindētu bultu; tie ir pārāk negodīgi ieroči! . . .
   Pirms iziešanas no mājām, viņš brīdi trenējās sava kabineta klusumā un krēslībā, cirta ar zobenu, šāva sienā, izvingrināja muskuļus, tad paņēma savu mājas atslēgu un nopietni, nesteig­damies izgāja caur dārzu. — Pēc angļu parašas, kungi, ar angļu mieru! Tā ir īstā drošsirdība! — Dārza galā viņš atdarīja sma­gos dzelzs vārtus. Viņš tos atvēra tik pēkšņi un spēcīgi, ka durvis atsitās pret āra sienu … Ja viņi būtu paslēpušies aiz tiem, varat iedomāties, kā vārti viņus būtu sadauzījuši! . .. Diemžēl, viņu tur nebija.
   Tartarens izgāja pa atvērtajām durvīm, ātri pameta acis pa labi un pa kreisi, divas reizes strauji apgrieza atslēgu. Tad devās aši projām.
   Uz Avinjonas ce|a neredzēja pat ne kaķa. Durvis bija slēg­tas, logi apdzisuši. Melna tumsa. Vietvietām Ronas miglā mirk­šķināja kāda laterna.
   Cildens un rāms Taraskonas Tartarens iegāja naktī, soļiem ritmiski skanot un ar spieķa dzelzs uzgali šķiļot no bruģa dzirksteles . . . Vai tie bija bulvāri, plašās ielas vai šaurās šķērs­ielas viņš arvien turējās ceļa vidū, un tas ir lielisks piesargāša- nās paņēmiens, kas ļauj saskatīt briesmu tuvošanos un jo sevišķi palīdz izvairīties no tā, kas vakaros Taraskonas ielās dažreiz gāžas ārā pa logiem. Vērojot viņa uzmanīgās izdarības, nedo­mājiet, ka Tartarenam ir bail.. . Nē, viņš tikai piesargās!
   Vislabākais pierādījums, ka Tartarenam nav bail, ir ceļš, ko viņš izraudzījies. Viņš nedevās uz klubu gar upi, bet gan caur pilsētu, tas ir, pa visgarāko, vistumšāko ceļu, pa veselu rindu nejauku mazu ieliņu, kuru galā redz drūmi zvīļojam Ronu. Nabaga vīrs arvien vēl cerēja, ka kādā bīstamā ielas līkumā, viņi iznāks no tumsas un uzklups no muguras. Es galvoju jums, Tartarens viņus uzņemtu labi. .. Bet ak vai! Likteņa ironija! Taraskonas Tartarenam nekad, patiesi it nekad ne­laimējās sastapt kaut ko bīstamu. Pat ne suni, pat ne dzērāju. Itin nekā!
   Dažreiz tomēr gadījās viltus trauksme. Soļu troksnis, ap­slāpētas balsis . . .
   — Uzmanību! — sacīja sev Tartarens, apstājās uz vietas, pētīja ēnu, devās pretī vējam, pielika ausi pie zemes, kā to dara indiāņi. . . Soļi tuvojās. Jau skaidri varēja atšķirt balsis . . . Tur nebija šaubu, tuvojās viņi… Viņi bija klāt! Ar ugunīgu skatienu Tartarens elsodams sasparojās kā jaguārs un gatavojās lēcienam un kaujas saucienam . . . kad pēkšņi no tumsas klēpja atskanēja labās taraskoniešu balsis, kas mierīgi viņu sauca:
   —     Tas jau ir Tartarens, sveiks! Tartaren!
   Nolādēts! Tas taču bija aptiekārs Bezikē ar visu ģimeni, kas nupat nodziedājis savu romanci pie Kostekaldes.
   —    Labvakar, labvakar! — noņurdēja Tartarens, saniknots par savu pārskatīšanos. Mežonīgi paceltu spieķi rokā viņš pa­zuda naktī.
   Nonācis ielā, kur atradās klubs, bezbailīgais Tartarens vēl brītiņu pagaidīja, pastaigādamies šurp un turp gar durvīm, pa kurām nule bija jāiet iekšā . . . Beidzot apnicis gaidīt viņus, skaidri zinādams, ka viņi nerādīsies, Tartarens uzmeta pē­dējo izaicinošo skatienu tumsai un dusmās nomurmināja:
   —     Nekā! . . . Nekā! . . . Nekad it nekā!
   Pēc tam goda vīrs devās iekšā paspēlēt kārtis ar koman­dantu.

   Ar tādu traku dēku kāri, tādām spēcīgu pārdzīvojumu alkām, tik neprātīgu gribu ceļot un doties pārgājienos kā tad tas, velns parāvis, varēja gadīties, ka Taraskonas Tartarens nekad nebija atstājis Taraskonu?
   Tomēr tā bija patiesība. Līdz četrdesmit piecu gadu vecu­mam bezbailīgais taraskonietis ne reizi nebija pārnakšņojis ārpus savas pilsētas un savas mājas. Viņš pat vēl nebija devies slave­najā ceļojumā uz Marseļu, ko sev atļaujas katrs labs provan- sālis, sasniedzot pilngadību. Labi, ja viņš pazina Bokēru, bet Bokēra nav tālu — jāpāriet vienīgi pāri tiltam. So nelaimīgo tiltu tik bieži sagāza vējš; tas bija tik garš, tik neizturīgs, un Rona šajā vietā tik plata, ka tiešām! Jūs taču saprotat. .. Taraskonas Tartarens labāk turējās pie cietzemes.
   Jāatzīstas, ka mūsu varonim bija divas ļoti dažādas dabas. «Jūtu sevī divus cilvēkus,» ir sacījis kāds baznīctēvs. Viņš būtu pareizi raksturojis Tartarenu, kas savā dvēselē bija dons Kihots ar tādu pašu bruņniecisku aizrautību, tādu pašu varonī­bas ideālu, tādām pašām neprātīgām alkām pēc visa romantiskā un grandiozā; bet, diemžēl, Tartarenam nebija slavenā idalgo ķermeņa — šā kaulainā un vājā ķermeņa, šīs ķermeņa ilūzijas, pār kuru materiālajai dzīvei nav nekādas varas. Dons Kihots bija spējīgs pavadīt divdesmit naktis, neatsprādzējot bruņas, un četrdesmit stundas iztikt ar vienu pašu sauju rīsu . . . Tartarena ķermenis turpretim bija kārtīgs cilvēka ķermenis, ļoti tukls un smags, ļoti juteklisks un izlutināts, ļoti gaudulīgs, ar pilsoniskām tieksmēm un ērtību prasībām, strups, labi nobarots ķermenis uz nemirstīgā Sančo Pansas kājām.
   Dons Kihots un Sančo Pansa abi vienā cilvēkā! Varat iedo­māties, kas tā bija par nelāgu būšanu! Kādas iekšējas sadur­smes! Tās cilvēku vai plēsa pušu. Kas par skaistu dialogu Lisjenam vai Sen-Evremonam būtu abu Tartarenu — Tartarena Kihota un Tartarena Sančo dialogs! Tartarens Kihots, sajūsmināts par Gustava Emāra stāstiem, iesaucās:
   —     Es braucu.
   Tartarens Sančo turpretim, nedomājot ne par ko citu kā par savu reimatismu, saka:
   —     Es palieku!
   Tartarens Kihots (ļoti eksaltēts):
   —     Dzenies pēc slavas, Tartaren! Tartarens Sančo (ļoti mierīgs):
   —     Turies pie siltas segas!
   Tartarens Kihots (arvien lielākā sajūsmā):
   —     Ai labās divstobru karabīnes, ai dunči, ai laso, ai mo­kasīni!
   Tartarens Sančo (arvien mierīgāk):
   —     Ai labā, gaišā veste, labie, siltie uzcelīši, ai labās ause- nites!
   Tartarens Kihots (nevarēdams valdīties):
   —     Avu, lai man dod āvu! TartarensSančo (zvana kalponei):
   — Žanete, šokolādi!
   Pēc tam ierodas Žanete, nesot lielisku, karstu un smaržīgu šokolādi ar krējuma kārtiņu virsū un sulīgus anīsa cepumus, kas iepriecina Tartarenu Sančo un apslāpē Tartarena Kihota klie­dzienus.
   Redziet, tā tas gadījies, ka Taraskonas Tartarens nekad nav atstājis Taraskonu.
   VII

   Reiz tomēr Tartarenam gandrīz bija jabrauc — jabrauc tala ceļojumā.
   Trīs brāļi Garsio-Kamī, taraskonieši, apmetušies uz dzīvi Sanhajā, bija piedāvājuši viņam kāda kantora vadību. Tāda dzīve, piemēram, viņam bija vajadzīga. Ievērojami darījumi, vesels komiju bars ko rīkot, sakari ar Krieviju, Persiju un Āzijas Turciju, vārdu sakot, plaša tirdzniecība.
   Tartarena mutē valodas par plašo tirdzniecību ieguva mil­zīgu vērienu.
   Garsio-Kamī namam, starp citu, bija tāda priekšrocība, ka tur reizēm iegriezās tatāri. Tad steigšus aizdarīja durvis. Visi komiji ķērās pie ieročiem, tika uzvilkts konsulārais karogs, un — bum-bum-bums — pa logu uz tatāriem!
   Man nav jums jāsaka, ar kādu sajūsmu Tartarens Kihots pieķērās šim priekšlikumam; Tartarens Sančo, diemžēl, ar šo ausi nedzirdēja, un, tā kā viņš bija stiprākais, tad no šī pasā­kuma nekas neiznāca. Pilsētā par to runāja daudz. Vai viņš būs
   braucējs vai nebūs? Saderēsim, ka būs, saderēsim, ka nebūs! Tas bija vesels notikums .. . Galu galā Tartarens neaizbrauca, bet visumā šis notikums viņu ļoti pagodināja. Tas, ka ir jābrauc uz Sanhaju vai patiesībā turp aizbraukt, Tartarenam bija gluži viens un tas pats. Visapkārt runāja par Tartarena ceļojumu tik ilgi, kamēr beidzot visi sāka domāt, ka nupat viņš no turienes pārbraucis, un vakara sanāksmē visi kungi viņu iztaujāja par dzīvi Sanhajā, par turienes parašām, par klimatu, opiju, plašo tirdzniecību . ..
   Tartarens, par visu ļoti labi informēts, labprāt pastāstīja pat atsevišķus sīkumus, kad viņu izvaicāja, tā ka beidzot goda vīrs pats vairs nejūtās īsti drošs, ka patiesībā Sanhajā nemaz nebija bijis, un, simto reizi stāstot par tatāru ierašanos, viņam beidzot gluži dabiski pagadījās pateikt:
   —    Tad es liku apbruņot visus savus komijus, uzvilku kon­sulāro karogu un bum-bum-bums šāvu pa logu uz tatāriem.
   To dzirdot, visi klātesošie nodrebēja.
   —    Tad taču jūsu Tartarens ir bijis briesmīgs melis!
   —    Nē, tūkstoškārt nē! Tartarens nav bijis melis!
   —    Viņam taču bija jāzina, ka Sanhajā viņš nemaz nav bijis! Protams, viņš to zināja! Tikai . . .
   Tikai uzklausiet, ko es jums teikšu. Ir laiks reizi par visām reizēm noskaidrot jautājumu par melkuļu neslavu, ko ziemeļ­nieki piedēvē dienvidniekiem. Dienvidos nav melkuļu, Marseļā to nav vairāk kā Nimā, Tulūzā vai Taraskonā. Dienvidnieks nemelo, viņš kļūdās. Viņš ne vienmēr saka patiesību, bet iedo­mājas to sakām. Viņa meli nav meli, bet kaut kas līdzīgs mirāžai…
   Mirāža gan! Lai pilnīgi mani saprastu, dodieties uz dien­vidiem — un jūs visu redzēsiet paši. Jūs redzēsiet šo velna zemi, kur saule visu pārvērš un visu padara lielāku, nekā tas patiesībā ir. Jūs redzēsiet sīkos Provansas paugurus, ne augstākus par
   Monmartra pakalnu, kas jums liksies milzīgi, jūs redzēsiet Nīmas četrstūraino templi1 , mazu etažera rotas lietu, kas jums liksies tikpat liela kā Dievmātes katedrāle. Jūs redzēsiet… Jā, vienīgais melis dienvidos, ja tāds vispār ir, ir saule … Tā pār­spīlē visu, kam pieskaras! . . . Kas gan bija Sparta savos ziedu laikos? Neliels miests . . . Kas bija Atēnas? Daudz, ja apakš- prefektūra … bet vēsturē tās taču mums šķiet milzu pilsētas. Redziet nu, ko ar tām izdarījusi saule . . .
   Vai jūs pēc tam varat brīnīties, ka šī pati saule virs Taras­konas varēja bijušo intendantūras kapteini, kāds bija Bravida, pārvērst par dūšīgo komandantu Bravidu, rutku par baobabu un cilvēku, kam vajadzēja braukt uz Sanhaju, par tādu, kas tur jau ir bijis?
   1 Domāts Diānas templis. Ievērojams arhitektūras piemineklis Nimā.
   Tulk.

   Tagad, kad mēs esam parādījuši Taraskonas Tartarenu viņa privātajā dzīvē, pirms slava viņu skūpstījusi uz pieres un uz­likusi galvā gadu simteņu laurus, tagad, kad mēs esam attēlo­juši šo heroisko dzīvi vienkāršā vidē, tās priekus un bēdas, tās sapņus un cerības, pasteigsimies nonākt pie viņa dzīves stāsta izcilākajām lappusēm un pie dīvainā gadījuma, kam bija jā­kļūst par šī nesalīdzināmā likteņa izejas punktu.
   Tas notika kādu vakaru pie ieroču meistara Kostekaldes. Patlaban Taraskonas Tartarens rādīja dažiem interesentiem, kā apieties ar jauna veida šauteni. Pēkšņi atsprāgst vaļā durvis un viens cepuru mednieks uztraukts iedrāžas veikalā kliegdams: — Lauva, lauva! — Vispārīgs apjukums, bailes, burzma, grūstīšanās. Tartarens uzsprauž durkli, Kostekalde skriešus do­das aizslēgt ārdurvis. Mednieku ielenc, izjautā, steidzina un, lūk, ko dabū zināt: Mitēna zvērnīca, braucot mājās no gada tirg us Bokērā, bijusi ar mieru apstāties dažas dienas Taraskonā un nupat apmetusies pils laukumā ar daudz čūskām, roņiem, krokodiliem un lielisku Atlasa lauvu.
   Atlasa lauva Taraskonā! Nekad, kopš cilvēki atceras, nekas tamlīdzīgs tur nav redzēts. Cik lepni raudzījās mūsu dūšīgie cepuru mednieki! Kā staroja viņu vīrišķīgās sejas un visi Koste- kaldes veikala kakti, kādi krietni un klusi roku spiedieni! Sa­traukums bija tik liels un negaidīts, ka neviens nebilda ne vārda . . .
   Pat ne Tartarens. Bāls un drebošs, ar šauteni rokā, viņš, stāvēdams pie letes, kaut ko pārdomāja. Atlasa lauva tepat, pavisam tuvu, divu soļu atstatumā. Lauva! Meža zvēru karalis, varonīgais plēsonis, visdižākais viņa sapņu medījums, kaut kas līdzīgs galvenajam varonim tajā ideālajā trupā, kura viņa iztēlē tēloja tik skaistas dramas …
   Lauva! Dzīvi brīnumi! …
   Turklāt vēl no Atlasa!! Tas bija vairāk nekā dižais Tarta­rens spēja izturēt. Pēkšņi vesela asins šalts sakāpa viņa vaigos.
   Acis liesmoja. Ar konvulsīvu kustību viņš pārsvieda šau­teni pār plecu un, pagriezies pret krietno Bravidu, bijušo inten- dantūras kapteini, uzauca pērkondimdošā balsī:
   —    Komandant, iesim, paraudzīsimies, kas tur ir!
   —     Jā, jā, bet… mana šautene! Jūs aiznesat manu jaun­modīgo šauteni! — uzdrošinājās kautrīgi iebilst apdomīgais Kostekalde, bet Tartarens jau bija uz ielas, un aiz viņa rindā lepni soļoja visi cepuru mednieki.
   Kad viņi nonāca pie zvērnīcas, tur jau drūzmējās ļaudis. Taraskonas varonīgā cilts bija ilgu laiku dzīvojusi bez sensā­cijām un nu gāzās virsū Mitēna balagāna būdām un bija tās ieņēmusi ar varu. Arī resnā Mitēna kundze jutās apmierināta … Kabīļu tērpā, līdz elkonim kailām rokām, dzelzs aprocēm ap kāju potītēm, vienā rokā pletni, otrā dzīvu, gan noplūktu cāli, slavenā dāma pieņēma taraskoniešus savā būdā, un, tā kā arī viņai bija divkārši muskuļi, tad dāmai bija gandrīz tikpat lieli panākumi kā viņas zvēriem.
   Tartarena ienākšana ar šauteni pār plecu lika visiem sa­trūkties.
   Visi šie krietnie taraskonieši, kas neapbruņoti, mierīgi un paļāvīgi pastaigājās gar krātiņiem bez mazākās briesmu nojau­tas, gluži dabiski satrūkās, redzot ienākam būdā dižo Tartarenu ar briesmīgo šaujamieroci pār plecu. Tātad no kaut kā bija jābīstas, ja jau viņš, šis varonis… Vienā acumirklī visa krātiņu priekša bija tukša. Bērni brēca aiz bailēm, dāmas raudzījās uz durvīm. Aptiekārs Bezikē pazuda, sacīdams, ka iešot pēc šautenes.
   Tartarena izturēšanās pamazām nomierināja prātus. Rāms, paceltu galvu, bezbailīgais taraskonietis lēnā gaitā apgāja ap­kārt būdai, neapstādamies pagāja garām roņu baseinam, uzmeta nevērīgu skatienu garajai kliju kastei, kur boa gremoja jēlu cāli un beidzot nostājās lauvas krātiņa priekšā …
   Kāda briesmīga un svinīga satikšanās: Taraskonas lauva un Atlasa lauva — aci pret aci! Vienā pusē stāv Tartarens, lepni izslējies, abām rokām atspiedies uz savas šautenes; otrā pusē lauva, milzīgs, salmos novārtījies, trula izskata, acis blisi­nādams, milzīgu, dzeltenām krēpēm rotātu purnu nolicis uz priekšķepām. Abi mierīgi raudzījās viens otrā.
   Savādi! Vai nu tur bija vainīga šautene, ka lauvam radās slikta oma, vai arī viņš saostījis savas cilts ienaidnieku, bet zvērs, kas līdz šim bija noraudzījies taraskoniešos ar valdoņa nicināšanu, žāvādamies visu acu priekšā, pēkšņi dusmīgi sakus­tējās. Vispirms viņš ievilka caur nāsīm elpu, dobji ierūcās, iz­laida nagus, izstaipīja ķetnas, tad piecēlās, izslēja galvu, sapu­rināja krēpes, atplēta milzu rīkli un, pagriezies pret Tartarenu, briesmīgi ierēcās.
   Viņam par atbildi atskanēja šausmīgs kliedziens. Prātu zaudējusī Taraskona metās uz izeju. Visi — sievietes, bērni, nesēji, cepuru mednieki, pat krietnais komandants Bravida…
   '.fl^T
   Vienīgi Taraskonas Tartarens nekustējās no vietas… Viņš stāvēja stingrs un apņēmīgs krātiņa priekšā ar zvērojošu ska­tienu un baismīgu grimasi, ko pazina visa pilsēta … Pēc brīža, kad cepuru mednieki, Tartarena mierīgās izturēšanās un krātiņa stieņu resnuma mazliet iedrošināti, no jauna tuvojās savam va­donim, viņi dzirdēja, kā viņš, skatīdamies uz lauvu, murmina:
   — Jā, tās tik ir medības!
   Todien Taraskonas Tartarens par šo jautājumu vairāk ne­bilda ne vārda . ..

   Todien Taraskonas Tartarens par to vairāk nebilda ne vārda, taču nabadziņš bija jau izrunājies par daudz.
   Nākamajā dienā pilsētā nedzirdēja vairs ne par ko citu kā vienīgi par gaidāmo Tartarena braucienu uz Alžīriju un lauvu medībām. Dārgie lasītāji, jūs visi esat liecinieki, ka goda vīrs nebija par to bildis ne vārda, bet jūs saprotat — šī mirāža…
   Vārdu sakot, visa Taraskona runāja tikai par šo braucienu.
   Laukā, bulvārī, klubā, pie Kostekaldes, — visur satikās samulsuši ļaudis:
   —    Un bez tam, vai jūs zināt, kas ir pēdējais jaunums?
   —   Un bez tam, kas tad vēl? … Saprotams, Tartarena aizceļošana.
   Taraskonā visi teikumi sākas ar un bez tam… un beidzas ar saprotams. Bet šodien un bez tam un saprotams skanēja tik skaļi, ka šķindēja pat logu rūtis. (Taraskonieši šos vārdus izrunā savā izloksnē.)
   Izdzirdis, ka viņš aizceļošot uz Āfriku, Tartarens bija vis­pārsteigtākais cilvēks visā pilsētā. Redzat nu, ko panāk godkārība! Viņš vis nesacīja, ka nebrauks, ka viņam nekad ne prātā nav nācis braukt. Nabaga Tartarens, kad ar viņu sāka runāt par šo ceļojumu, pirmoreiz atbildēja mazliet izvairīgi: — He … he . . . varbūt… Es nesaku neko. Otro reizi, jau mazliet iedzī­vojies šajā noskaņā, viņš atbildēja: — Iespējams, — bet trešo reizi: — Noteikti!
   Beidzot vakarā klubā un pie Kostekaldes, aizrāvies ar olu punšu, bravo saucieniem un ugunīm, apreibis no panākumiem, ko pilsētā bija izraisījusi vēsts par braucienu, nelaimīgais for­māli paziņoja, ka viņam cepuru medīšana esot apnikusi un viņš drīzumā došoties vajāt lielos Atlasa lauvas.
   So paziņojumu uzņēma ar neprātīgām gavilēm. Sekoja jauns olu punšs, rokas spiedieni, apkampieni un līdz pat pusnaktij lāpu gaismā skanēja serenādes mazās baobaba mājiņas priekšā.
   Taču Tartarens Sančo nebija apmierināts! Visa šī Āfrikas ceļojuma un lauvu medību ideja jau tagad viņu kratīja kā dru­dzī; pārgājis mājās, godinājuma serenādei vēl skanot pie lo­giem, viņš šausmīgi uzbruka Tartarenam Kihotam, sauca viņu par jukušu murgotāju, neapdomīgu trakuli, turklāt sīki aprak­stīja visas katastrofas, kas viņu gaidīja šajā ekspedīcijā; pie­mēram, kuģa bojā eju, kaulu sāpes, drudzi, asinsguļu, melno mēri, elephantiasis[2] un citas kaites …
   Veltīgi Tartarens Kihots zvērēja, ka nerīkošoties neapdo­mīgi, ka pienācīgi apģērbšoties, paņemšot līdzi visu, kas vaja­dzīgs. Tartarens Sančo nekā negribēja par to dzirdēt. Nabaga vīrs jau jutās lauvu saplosīts un tuksneša smilšu aprakts kā nelaiķa Kambīzs, un otram Tartarenam izdevās viņu mazliet nomierināt, ieskaidrojot, ka tas nenotikšot tūlīt, ka nekur neesot jāsteidzas un ka beigu beigās viņi nemaz vēl neesot aizbraukuši.
   Skaidrs kā diena — šādā ekspedīcijā mēdz doties tikai ar zināmu piesardzību. Pie velna, ir jāzin, kurp brauc, viņš vis neizlidos ceļā kā gāju putns …
   Taraskonietim vairāk nekā viss cits nu rūpēja izlasīt lielo Āfrikas tūristu nostāstus, Mungo-Parka, Kaijē, doktora Living- stona un Anrī Diverjē aprakstus.
   Viņš uzzināja, ka šie bezbailīgie ceļotāji, pirms āva kājas tālām ekskursijām, bija ilgi mācījušies paciest izsalkumu, slā­pes, garus pārgājienus un visāda veida grūtības. Tartarens gri­bēja darīt tāpat kā viņi un, sākot ar šodienu, lietoja barībai vairs tikai vārītu ūdeni. Taraskonā par vārītu ūdeni sauc dzērienu, ko pagatavo, iemērcot siltā ūdenī dažus maizes riecienus, un kam pieliek klāt ķiploka šķēlīti, mazliet timiāna un šķipsniņu lauru lapu.
   Diēta bija nežēlīga, un varat iedomāties, ka nabaga Sančo seja saviebās grimasē.
   Aizraudamies ar vārīto ūdeni, Taraskonas Tartarens ap­guva vēl dažu labu praktisku paņēmienu. Piemēram, lai norū­dītos gariem pārgājieniem, viņš piespieda sevi ik rītu atkārtot pastaigu pa pilsētu septiņas vai astoņas reizes no vietas — gan steidzīgā, gan vingrotāja solī; to darot, viņš pievilka elkoņus pie ķermeņa un, pēc antīkā parauga, ieņēma mutē divus akmen­tiņus. Bez tam, lai pieradinātos pie nakts vēsuma, miglas un rasas, viņš katru vakaru izgāja savā dārzā gluži viens pats un, ar šauteni nostājies mastā aiz baobaba, kavējās tur līdz pulk­sten desmitiem vienpadsmitiem …
   Beidzot, kamēr vien Mitēna zvērnīca uzturējās Taraskonā, cepuru mednieki, aizkavējušies pie Kostekaldes, ejot pāri pils laukumam, redzēja nakts krēslā, aiz zvēru krātiņiem šurp un turp staigājam kādu noslēpumainu vīru. Tas bija Taraskonas Tartarens, kas pieradināja sevi bez drebēšanas nakts tumsā klausīties lauvas rēkšanā.

   Kamēr Tartarens aizrautīgi vingrinājās visāda veida varo­nības paņēmienos, Taraskona viņu neizlaida no acīm; ne par ko citu ļaudis vairs neinteresējās. Cepuru medības pajuka, roman­ces aizgāja atpūtā. Bezikē aptiekā zem zaļa pārklāja vārguļoja klavieres un uz tām kaltējās beigtas mušas ar vēderiem uz augšu … Tartarena ekspedīcija bija apstādinājusi visu …
   Jums vajadzētu redzēt, kādi panākumi Tartarenam bija salonos! Ap viņu plūcās, ap viņu strīdējās, viņu patapināja cits no cita, viņu nozaga! Nebija dāmām lielāka goda kā aiziet uz Mitēna zvērnīcu ar Tartarenu zem rokas un lauvas krātiņa priekšā ļaut sev izskaidrot, kā ķerties pie tik lielu zvēru medī­šanas; kur, uz cik soļiem vajag tēmēt, vai bieži notiek nelaimes gadījumi utt.
   Tartarens stāstīja par visu, ko vien vēlējās. Viņš bija lasījis Zilu Zerāru un lauvu medības pārzināja kā savus piecus pirk­stus, it kā pats būtu tajās piedalījies, un par šo jautājumu mēdza izteikties ļoti daiļrunīgi.
   Taču visjaukāks Tartarens šķita dinejā pie prezidenta Lade- vēza vai pie krietnā komandanta, bijušā intendantūras kapteiņa
   Bravidas, kad tur tika pasniegta kafija un viesību dalībnieki, sastūmuši visus krēslus tuvāk kopā, mudināja viņu stāstīt par gaidāmajām medībām …
   Tad, atspiedies ar elkoni pret galdu, baudīdams savu tasi mokas, mūsu varonis uztraukts sāstīja par visām lielajām bries­mām, kas viņu sagaidīja; viņš stāstīja par ilgo stāvēšanu mastā bez mēness gaismas, par slimības dīgļu pilnajiem purvājiem, par oleandru ziedlapām saindētajām upēm, par sniegiem un saules kvēli, par skorpioniem un siseņu bariem. Viņš stāstīja arī par lielo Atlasa lauvu parašām, par viņu cīņas paņēmieniem, par zvēru ārkārtīgo spēku un asinskāri riesta laikā …
   Tad, pats sava stāstījuma uzbudināts, pēkšņi piecēlās no galda, aizlēca līdz ēdamistabas vidum, atdarināja lauvas rū­cienus, karabīnes šāvienus — bum-bum, sprāgstošas lodes svil­pienus pf-pf! — žestikulējot un rēcot gāza apkārt krēslus . . .
   Viesi ap galdu bija nobāluši. Vīrieši, galvu kratīdami, sa­skatījās, dāmas ar klusiem izbaiļu kliedzieniem aizvēra acis, vecie vīri kareivīgi vicināja savus garos spieķus, un blakus istabā mazie zēni, kam laikus jāiet gulēt, šo rēcienu un šāvienu pa­modināti, pārdzīvoja lielas izbailes un prasīja iedegt gaismu.
   Pagaidām Tartarens vēl nebrauca.

   Vai tiešām viņš nolēmis aizbraukt? Tas bija kutelīgs jau­tājums. Tartarena vēsturnieks būtu apjucis un nezinātu, ko atbildēt.
   Lieta tā, ka Mitēna zvērnīca pirms vairāk nekā trim mēne­šiem bija atstājusi Taraskonu, bet lauvu nāvētājs nekustējās ne no vietas… Pēc visa notikušā naivajam varonim, jaunās mi­rāžas apžilbinātam, varbūt bija radusies sirsnīga pārliecība, ka viņš jau ir bijis Alžīrijā. Varbūt, stāstot par savām nākamajām medībām, viņš iedomājās tās jau esam piedzīvojis, tāpat kā reiz iedomājies sevi uzvilkušu konsulāro karogu un pat Sanhajā šāvis — bum-bum — uz tatāriem.
   Diemžēl, ja šoreiz pats Taraskonas Tartarens vēl bija mi­rāžas upuris, tad pārējos taraskoniešus tik viegli vairs nevarēja apmāt. Kad pēc triju mēnešu ilgas gaidīšanas bija redzams, ka mednieks vēl nav sakravājis savas mantas, sākās kurnēšana.
   — Tas būs tāpat kā Sanhajā, — smaidot sacīja Koste- kalde, un ieroču tirgotāja vārdi sacēla pilsētā veselu vētru, jo neviens vairs neticēja Tartarenam.
   Naivie un mazdūšīgie ļaudis — tādi kā Bezikē, kas būtu meties bēgt pat no blusas un nebija spējīgs izšaut šāvienu, ne­aizvēris acis, sevišķi šie ļaudis bija bez jebkādas žēlastības. Klubā, esplanādē mācās virsū Tartarenam.
   Un bez tam, kad tad sāksies šis brauciens?
   Kostekaldes veikalā viņa spriedumam vairs neuzticējās. Cepuru mednieki atsacījās no sava vadoņa!
   Tad vēl nāca klāt epigramas. Prezidents Ladavēzs, kas brīvajā laikā šad un tad ļoti labprāt apjūsmoja provansāļu mūzu, sacerēja vietējā izloksnē dziesmu, kurai bija lieli panā­kumi. Tajā figurēja kāds varens mednieks, vārdā meistars Zervē, kura bīstamajai šautenei bija jāiznīcina līdz pēdējam visi Āfrikas lauvas. Bet, diemžēl, šai sasodītajai šautenei bija savāda daba: to pastāvīgi pielādēja, bet no tās neizšāva.
   Nekad neizšāva. Jūs saprotat šo mājienu . . .
   Acumirklī dziesma kļuva populāra; un, kad Tartarens gāja garām, ostas nesēji, mazie zābaku spodrinātāji viņa durvju priekšā dziedāja vienā balsī:
   Ir šautene meistaram Zervē,
   Mēdz pielādēt, mēdz pielādēt viņš;
   Saut gan ne.
   Ir šautene meistaram Zervē,
   Mēdz pielādēt viņš, šaut gan ne!
   To, protams, dziedāja notālēm divkāršo muskuļu dēļ.
   Ai, cik nepastāvīga ir Taraskonas sajūsma! …
   Dižais vīrs nelikās neko redzam, neko dzirdam, bet īstenībā šie mazie, klusie un indīgie uzbrukumi viņu ļoti apbēdināja; Tartarens juta, ka Taraskona izslīd viņam no rokām, ka tautas labvēlība pievēršas citiem, un tas viņam sagādāja šausmīgas ciešanas.
   Ai milzīgais popularitātes katls! Ir labi apsesties ta priekša, bet kā tas applaucē, kad apgāžas! …
   Par spīti ciešanām, Tartarens smaidīja un tāpat mierīgi dzīvoja tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.
   Reizēm tomēr jautrā bezrūpības maska, kurā viņš aiz lep­nības bija paslēpis savu vaigu, pēkšņi nokrita un smieklu vietā atklājās sašutums un sāpes …
   Kādu rītu mazie zābaku tīrītāji atkal dziedāja pie viņa logiem:
   Ir šautene meistaram Zervē …
   un šīs nožēlojamās balsis aizskanēja līdz pat nabaga dižvīra istabai, kur viņš patlaban posās skūt bārdu spoguļa priekšā. (Tartarens valkāja pilnbārdu, bet, kad tā atauga pārāk kupla, viņam vajadzēja to savest kārtībā.)
   Pēkšņi logs sparīgi atvērās, un tajā parādījās Tartarens kreklā, lakatiņā! Notriepies ar labajām, baltajām ziepēm, viņš vicināja bārdas nazi un ziepju slotiņu, kliegdams briesmīgā balsī:
   — Šķēpa cirtienu, kungi, šķēpa cirtienu, nevis kniepadatas dūrienu!
   Skaisti, vēstures cienīgi vārdi! Vienīgi žēl, ka tie vērsās pret šiem mazajiem delveriem, kas augumā nebija lielāki par savu kurpju krēma kārbu un nemaz vēl nespēja noturēt šķēpu!

   Kad visi pārējie sāka atkrist, armija tomēr vēl turējās pie Tartarena.
   Krietnais komandants Bravida, bijušais intendantūras kap­teinis, turpināja parādīt Tartarenam tādu pašu godu kā arvien.
   —    Viņš ir gudrinieks, — komandants ietiepīgi sacīja, un man liekas, šis apgalvojums bija tikpat vērtīgs kā Bezikē iztei­cieni . .. Krietnais komandants ne reizes nebija minējis par ce­ļojumu uz Āfriku, taču, kad ļaužu balsis jau sāka kļūt pārāk skaļas, viņš apņēmās runāt.
   Kādu vakaru, kad nelaimīgais Tartarens, bēdīgās domās nogrimis, viens pats nīka savā kabinetā, viņš ieraudzīja ienākam pa durvīm komandantu, nopietnu, melniem cimdiem rokā, gluži oficiālu.
   —   Tartaren, — bargi teica bijušais kapteinis, — Tartaren, jābrauc! — Un viņš cienīgi apstājās durvīs, stingrs un dižens kā pienākuma iemiesojums. Ar šo — Tartaren, jābrauc! — bija pateikts viss, Taraskonas Tartarens to saprata. Viņš pie­cēlās gluži bāls un aizkustinātiem skatieniem aplūkoja savu glīto kabinetu, kur bija tik ļoti kluss, tik daudz siltuma un maigas gaismas, tik daudz platu un ērtu atzveltnes krēslu, aplūkoja grāmatas, paklāju, balto, aizvelkamo loga priekškaru, aiz kura vējā locījās mazā dārziņā nevarīgie koku zari; tad viņš pienāca klāt krietnajam komandantam, satvēra viņa roku, enerģiski to saspieda un balsī, kurā bija sadzirdamas asaras, tomēr stoiski sacīja:
   — Bravida, es braukšu!
   Un viņš aizbrauca, tieši ka teicis. Taču ne jau uz karstam pēdām… Bija vajadzīgs laiks, lai iegādātos visu ceļojumam nepieciešamo.
   Vispirms viņš pasūtīja Bompāram divas lielas ceļasomas ar vara ieklāstu un garu plāksni, uz kuras bija uzraksts:
   TARASKONAS TARTARENS IEROČU KASTE
   Ieklāsti un gravēšana aizņēma daudz laika. Pie Tastavena viņš pasūtīja lielisku ceļojumu albumu dienasgrāmatai un savu iespaidu aprakstam, jo beigu beigās jauki ir medīt lauvas, bet pa ceļam taču gadās arī šo to pārdomāt.
   No Marseļas viņš lika sev atsūtīt iztikai veselu kuģa kravu konservu, buljona tablešu, jauna modeļa telti, kas vienā minūtē uzstādāma un izjaucama; jūrnieku zābakus, divus lietus­sargus, lietus mēteli, zilas acenes pret acu iekaisumu. Beidzot Bezikē, viņam pagatavoja mazu portatīvu aptieku, pilnu ar plāksteri, arniku, kamparu, tualetes etiķi.
   Nabaga Tartarens! Viss, ko viņš darīja, nenāca viņam pašam par labu, bet viņš cerēja ar savu apdomu un smalko uzmanību remdēt Tartarena Sančo niknumu, kurš pēc tam, kad bija nolemts aizbraukt, ne dienu, ne nakti nemitējās dusmoties.

   Beidzot pienāca lielā, svinīgā diena. Jau kopš rītausmas visa Taraskona bija kājās, aizsprostojot Avinjonas ceļu un visas pieejas mazajai baobaba mājiņai.
   Cilvēki drūzmējās pie logiem, uz jumtiem, pat kokos. Ronas kuģinieki, krāvēji, kurpju spodrinātāji, pilsoņi, tekstilstrādnie- ces, kluba ļaudis, vārdu sakot, — visa pilsēta, bez tam arī Bokēras iedzīvotāji, kas bija atnākuši pāri tiltam, kur tad vēl apkaimes sakņaugu dārznieki ratos ar lielu brezenta virsu; vīnkopji uz skaistiem, lentām izgreznotiem mūļiem, ar veselu milzumu zvārgulīšu, pušķu, zvaniņu, retumis dažas glītas arlē- zietes ar gaiši zilu lentu ap galvu, sēdēdamas sāniski aiz saviem kavalieriem mazu, tumši pelēku Kamargas zirdziņu mugurā.
   Viss šis bars stumdījās un grūstījās Tartarena durvju priekšā, šā labā Tartarena, kas brauca pie «turkiem» medīt lauvas.
   Taraskonai Alžīrija, Āfrika, Grieķija, Persija, Turcija, Mezopotāmija bija ļoti neskaidri jēdzieni, tā bija kāda liela, gandrīz teiksmaina zeme, un to sauca par turkiem.
   Sim baram pa vidu nāca un gāja cepuru mednieki, lepni par sava vadoņa triumfu, atstādami aiz sevis slavas apdvestas pēdas.
   Baobaba mājas priekšā stāvēja divas lielas ķerras. Laiku pa laikam durvis atdarījās un deva iespēju saskatīt dažus cilvēkus, kas nopietni rosījās pa mazo dārziņu. Vīri nesa mantu saiņus, kastes, maisus, tur bija konservi, aptieka, ieroču kastes. Cepuru mednieki visu paskaidroja sīkāk. Pēkšņi ap pulksten desmitiem ļaužu bars spēcīgi sakustējās, dārza vārtiņi nikni atsviedās vaļā.
   —   Viņš! Viņš! — atskanēja saucieni.
   Tas tiešām bija viņš …
   Kad Tartarens parādījās uz sliekšņa, divas apmulsušas balsis pūlī iesaucās:
   —   Tas taču ir turks!
   —   Viņam ir acenes!
   Taraskonas Tartarens tiešām bija uzskatījis par savu pie­nākumu, braucot uz Alžīriju, apvilkt alžīrieša tērpu. Platas, krokotas, baltas linu bikses, mazu, pieguļošu vesti ar metala pogām, divas pēdas garu, sarkanu jostu ap vēderu, kailu kaklu, izskūtu pieri, galvā milzīgu šešiju (sarkanu cepurīti)[3] ar garu, zilu pušķi. Bez visa tā vēl divas smagas šautenes, uz katra pleca pa vienai, pie jostas liels medību duncis, uz vēdera patronu soma, pie sāniem revolveris vaļīgi kuļājās ādas kaburā. Tas bija viss!
   Jā, atvainojiet, aizmirsu acenes, milzīgu zilu aceņu pāri, kas bija vajadzīgas, lai padarītu maigāku visu to, kas likās pārāk mežonīgs mūsu varoņa stājā.
   Ļaudis rēca:
   —   Lai dzīvo Tartarens, lai dzīvo Tartarens!
   Dižais vīrs pasmaidīja, bet neatņēma sveicienu, jo viņu traucēja šautenes. Taču tagad viņš zināja, ka atgūst ļaužu lab­vēlību; varbūt savā dvēselē viņš nolādēja savus pretīgos līdz­pilsoņus, kas viņu spieda braukt projām, atstāt glīto, mazo mājiņu ar baltajām sienām un zaļajiem, caurspīdīgajiem slē- ģiem. Bet to jau neviens neredzēja.
   Rāms un lepns, kaut arī drusku bāls, viņš devās tieši uz priekšu, pārbaudīja savas ķerras un, atradis visu labā kārtībā, gāja tālāk pa piestātnes ceļu, ne reizi neatskatīdamies uz savu baobaba mājiņu. Aiz viņa soļoja krietnais komandants Bravida, bijušais intendantūras kapteinis, prezidents Ladevēzs, ieroču tirgotājs Kostekalde un visi cepuru mednieki, tad sekoja ķerras un beidzot ļaudis.
   Uz perona viņu sagaidīja stacijas priekšnieks, vecs 1830. gada afrikānis un vairākas reizes dedzīgi spieda Tartarenam roku.
   Ekspreša ātrvilciens Parīze — Marseļa vēl nebija pienācis. Tartarens ar savu štābu iegāja uzgaidāmajās telpās. Lai nebūtu sastrēguma, stacijas priekšnieks lika aizvērt treliņus.
   Stundas ceturksni Tartarens kopā ar cepuru medniekiem pastaigājās pa zālēm šurp un turp. Viņš tiem stāstīja par savu ceļojumu, par medībām un solījās atsūtīt nomedīto zvēru ādas. Viņa piezīmju grāmatiņā tika reģistrēti lauvu ādu tīkotāji, gluži kā kadriļā. Tartarens bija rāms un maigs kā Sokrāts, kad tas iedzēra indi; bezbailīgais taraskonietis katram pateica kādu labu vārdu un uzsmaidīja visiem. Viņš runāja vienkārši un laipni, varētu teikt, viņš gribēja pirms aizbraukšanas atstāt ļaužu sirdīs šķiršanās žēlabas un labas atmiņas. Dzirdot tādu sava vadoņa valodu, visiem cepuru medniekiem acīs sariesās asaras, daži, kā prezidents Ladavēzs un aptiekārs Bezikē, juta sirdsapziņas pārmetumus.
   Dzelzceļa apkalpe raudāja pa kaktiem. Ārpusē caur treli­ņiem raudzījās ļaudis un sauca:
   —   Lai dzīvo Tartarens!
   Beidzot atskanēja zvans. Dobji riteņu dārdi, spalgs svil­piens sadrebināja velves:
   —   Iekāpt! Iekāpt!
   —   Ardievu, Tartaren! … Ardievu, Tartaren!…
   —   Ardievu, visi jūs!… — nomurmināja dižais vīrs un uz krietnā komandanta Bravidas vaigiem noskūpstīja visu savu dārgo Taraskonu.
   Tad viņš metās uz priekšu un iekāpa vagonā, kas bija pilns ar parīzietēm, kuras vai mira nost aiz bailēm, ieraudzīdamas šo savādo vīru ar tādu lērumu šauteņu un revolveru.

   186… g. pirmajā decembrī pusdienas laikā, provansāliešu ziemas saulei spīdot, gaišā, spožā, krāšņā dienā pārsteigtie marselieši redzēja iznākam uz Kanebjeru[4] «turk u», jā, pa­tiešām «turku». Nekad neko tam līdzīgu viņi vēl nebija re­dzējuši. Un vai nu Marseļā mazums visādu turku!
   Vai man būtu jāsaka, ka «turks», ko mēs patlaban minē­jām, bija Tartarens, dižais Taraskonas Tartarens, kas soļoja gar krastmalu pa priekšu savai ieroču kastei, konserviem, mājas aptiekai, lai nokļūtu Tuašas sabiedrības piestātnē, kur preču un pasažieru tvaikonim «Z u a v a m» vajadzēja viņu novest pie ceļa mērķa.
   Ausīs arvien vēl skanot taraskoniešu aplausiem, apreibis no debesīm un jūras smaržas, starojošais Tartarens staigāja ar savām šautenēm pār plecu, cēli izslietu galvu, acīm vai aprīdams brīnišķīgo Marseļas ostu, ko viņš redzēja pirmoreiz visā mūžā un kas viņu apžilbināja. Nabaga vīram likās, ka viņš sapņo. Viņš jutās kā Sinbads — jūrnieks, kas klejo pa kādas fantas­tiskas pilsētas ielām kā Tūkstots un vienas nakts pasakā. Līdz pat apvārsnim visos virzienos sniedzās mastu un rāju juceklis. Plīvoja visu zemju karogi: Krievijas, Grieķijas, Zviedrijas, Tunisijas, Amerikas. Kuģi stāvēja vienā līmenī ar krastmalu, un priekšgali slējās pāri molam kā durkļu ierinda. Zemāk bija najādes, dievietes, svētās jaunavas un citas krāsotas koka skulp­tūras, kas kuģim piešķīra vārdu; viss bija jūras ūdens saēsts, apgrauzts, samircis un sapelējis… Vietumis starp kuģiem at- plaiksnījās jūra kā lāsains, ar eļļu notriepts zīds. Rāju juceklī kaiju mākoņi bija gleznaini skaisti triepieni debesu zilgmē, un kuģapuikas sasaucās visās pasaules valodās.
   Krastmalā, kur no ziepju fabrikām plūda zaļi, biezi, gan­drīz melni eļļas un sodas strautiņi, staigāja vesels bars muitotāju, komisionāru, nesēju ar rateļiem, kuros iejūgti mazi kor­sikāņu zirdziņi.
   Dīvaini gatavu apģērbu veikali, dūmu pilnas barakas, kur matroži vārīja ēdienu, pīpju tirgotāji, pērtiķu un papagaiļu tirgotāji, virvju, buru audeklu, fantastiska veida lietotu mantu tirgotavas, kur juku jukām bija pārdodami senlaiku lielgabali, lielas, zeltītas laternas, veci, salauzti enkuri, nolietotas tauvas, izdiluši bloki, nederīgi rupori, Zaņa Bāra un Digjē Truēna laiku jūras tālskati. Gliemežu pārdevējas ķērca, sakņupušas blakus savām gliemežu kaudzēm. Garām gāja matroži ar dar­vas podiem, kūpošiem katliņiem, nesdami lielus grozus, pilnus ar astoņkājiem, kurus viņi gribēja noskalot bālganajā strūklaku ūdenī.
   Visur pasakains daždažādu preču sablīvējums: zīda audumi, rūda, vilcieni ar kokmateriāliem, svina stieņi, vadmala, cukurs, sarkankoks, rapši, lakrica, cukurniedres. Austrumi un rietumi juku jukām. Lielas Holandes siera kaudzes, ko strādnieces tur­pat uz vietas krāsoja sarkanus.
   Tur bija labības osta; nesēji bēra ārā no tvertnēm graudus.
   Labība ritēja kā zelta ūdenskritums, gaišu putekļu dūmaku ap­ņemts. Strādnieki sarkanās feskās sijāja graudus lielos ēzeļādas sietos, tad maisos sabērto labību sakrāva ratiņos un veda pro­jām. To pavadīja vesels bars sieviešu un bērnu ar slotiņām un uzlasītu graudu groziem rokā. Tālāk sākās kuģu remonta doks; lielos kuģus, apgāztus uz sāniem, svilināja ar žagariem, lai da­būtu tīrus no jūras zālēm, kuģu rājām mirkstot ūdeni. Sveķu smarža, apdullinoši āmuru klaudzieni, apsitot kuģu korpusus ar lielām vara plāksnēm.
   Brīžiem starp mastiem pavīdēja plaisa. Tartarens tad re­dzēja ostas ieeju, kuģu lielo kustību turp un atpakaļ; kāda angļu fregate brauca projām uz Maltu, tā bija eleganta, labi nomazgāta, virsnieki dzeltenos cimdos; ari liels Marseļas div­mastu burinieks devās ceļā, lamu un kliedzienu pavadīts; kuģa pakaļgalā resns kapteinis zīda svārkos un cepurē komandē savus ļaudis provansāliski. Citi kuģi steidzās projām, uzvilkusi visas buras. Citi, labi tālu vēl, lēnām brauca tuvāk un saules mir­dzumā likās peldam pa debesu zilgmi.
   Visu laiku briesmīgs troksnis, ratiņu rīboņa, matrožu sau­cieni: «Velc augšā!» — lamāšanās, dziesmas, tvaikoņu svil­pieni. Senžana un Sennikola cietokšņu bungu dārdi un tauru skaņas, Mažoras un Sanviktorijas baznīcu zvani; pāri visam pūta mistrāls, kas uztvēra visus šos trokšņus, visas šīs klaigas, ritināja, purināja, sakausēja pats ar savu balsi un no tā darināja traku muziķu, mežonīgu, heroisku kā lielu ceļojumu taures sau­cienu, kas modināja vēlēšanos braukt projām, doties kaut kur tālu, pacelties spārnos …
   Sim jaukajam taures saucienam skanot, bezbailīgais Tara­skonas Tartarens iekāpa kuģī un devās uz lauvu zemi…

   Dārgie lasītāji, man gribētos būt gleznotājam — turklāt lielam gleznotājam, lai jums parādītu otrās epizodes sākumā tos dažādos stāvokļus, kādos nonāca Taraskonas Tartarena šešija tajās trīs ceļojuma dienās, kamēr viņš brauca ar «Z u a v u» no Francijas uz Alžīriju.
   Vispirms es jums š e š i j u rādīšu tādu, kāda tā bija uz klāja, braucot projām, heroiska un lieliska, īsts oreols šai skais­tajai taraskonieša galvai.
   Tad es jums attēlošu to pie ostas izejas, kad «Z u a v s» sāka lēkāt pa viļņiem, es jums to rādīšu drebošu, pārsteigtu, it kā jau nojaušam savas pirmās nedienas.
   Tālāk jus to redzēsiet Lionas līcī, kuģim iebraucot atklataja jūrā, kad bangas kļuva spēcīgākas. Es jums to parādīšu cīņā ar vētru apmulsušu turamies varoņa galvā, kamēr lielais, zilais vilnas pušķis saslienas stāvus jūras bangās un vēja brāz­mās . . .
   Ceturtais stāvoklis. Sešos vakarā pie Korsikas krastiem. Nelaimīgā šešija pārliecas pāri nostiprinātajai malai un no­žēlojama raugās jūrā, pētījot tās dziļumu. Beidzot tās piektā un pēdējā pozicija ir šauras kajītes kumodes atvilktnei līdzīgā kojā, kur tā, bezveidīga un izmisusi, kunkstot valstās pa spil­venu. Tas nav nekas cits kā šešija, heroiskā aizbraukšanas še­šija, bet nu tā ir pagrimusi, kļūdama līdzīga parastajai nakts- micei un nošļukusi līdz ausīm uz slimas, bālas, konvulsijām pārņemtas galvas.
   Ak! Ja taraskonieši tagad būtu redzējuši savu dižo Tarta­renu guļam tādā kumodes atvilktnē, bālganā un sērīgā kuģa lodziņu gaismā, kur visapkārt pliekani virtuves un slapjas mal­kas izgarojumi, kārtējās satiksmes tvaikoņa pretīgā smaka, ja viņi būtu dzirdējuši viņu nogārdzamies līdz ar katru skrūves apgriezienu, ik piecas minūtes pieprasām tēju un maza bērna balsī lūdzam oficiantu, viņi gan būtu sev pārmetuši, ka piespie­duši Tartarenu doties projām.
   Mans vēsturnieka goda vārds! — nabaga «turk s» bija nožēlojams. Jūras slimība viņu bija pārņēmusi tik pēkšņi, ka nelaimīgais nebija paspējis ne palaist vaļīgāk savu alžīrieša jostu, ne atbrīvoties no sava arsenāla. Medību naža resnais spals lauza viņam krūtis, no revolvera siksnas tirpa sāni. Tam visam vēl pievienojās Tartarens Sančo, kurš ne mirkli nemi­tējās ņurdēt, stenēt un lādēties.
   — Ei tu, muļķi! Es taču tev teicu!… Tu gribēji doties uz Āfriku! Nu, tad redzi, te ir Āfrika! … Kā tev tā patīk?
   Kā par postu nelaimīgais no savas kajītes skaidri dzirdēja pasažierus lielajā salonā smejamies, ieturam maltītes, dziedam un spēlējam kārtis. Sabiedrība uz «Zuava» bija tikpat prie­cīga, cik liela pasažieru skaita ziņā. Tur bija virsnieki, kas brauca atpakaļ uz savu karaspēka daļu, Marseļas A 1 k a z ā r a dāmas, ceļojošie aktieri, kāds bagāts musulmanis atceļā no Mekas, kāds Melnkalnes princis — liels jokupēteris, kas atda­rināja Ravēlu un Zilu Peresu … Neviens no viņiem nesirga ar jūras slimību, un viņi kavēja laiku, dzerdami šampanieti kopā ar «Z u a v a» kapteini, resnu, jautru marselieti, kam Alžīrijā un Marse|ā bija pa ģimenei un kas atsaucās uz jautro Barbasū vārdu. *
   Taraskonas Tartarens bija nikns uz visiem šiem nožēloja­miem. Viņu jautrība divkāršoja Tartarena nelabumu …
   Beidzot trešās dienas pēcpusdienā uz kuģa radās sevišķi rosīga kustība, kas mūsu varoni izrāva no ilgā sastinguma. Kuģa priekšgalā šķindēja zvans. Varēja dzirdēt matrožu lielos zāba­kus skrienam pa klāju.
   —   Padod uz priekšu! … Padod atpakaļ! — kliedza kap­teiņa Barbasū aizsmakusi balss.
   Un tad: — Stop! — Pēkšņa apstāšanās, grūdiens — un vairāk nekā. Tvaikonis klusu šūpojās no labās uz kreiso pusi, gluži kā balons gaisā.
   Sis dīvainais klusums pārbiedēja taraskonieti.
   —     Žēlastību! Mēs grimstam! — viņš kliedza briesmīgā balsī un, kā ar burvja varu atguvis spēkus, uzlēca no savas guļasvietas un ar visu savu arsenālu metās uz klāju.

   Kuģis negāja bojā, tas bija sasniedzis ceļa mērķi. «Z u a v s» patlaban iebrauca reidā, skaistā reidā ar melniem, dziļiem, bet klusiem un drūmiem ūdeņiem, kur bija gandrīz pil­nīgi tukšs.
   Pakalnā pāri pretim baltā Alžīra ar nespodri baltajiem na­miņiem, kas pret jūru nolaidenā pakalnā cieši spiedās cits pie cita. Tie izskatījās gluži kā velētājas izkārtie veļas gabali Medonas pakalnā. Pāri tam augstas zila zīda debesis. Ai, cik ļoti zilas! . . .
   Slavenais Tartarens, mazliet atjēdzies no izbīļa, vēroja ainavu, bijīgi klausīdamies Melnkalnes princī, kas, stāvot viņam blakus, nosauca dažādos pilsētas kvartālus. Kasbahu — aug­šējo pilsētu, Bab-Azunas ielu. Ļoti labi audzināts bija šis Meln­kalnes princis, turklāt Alžīriju viņš pazina pamatīgi un brīvi runāja arābiski. Tartarens nolēma saglabāt šo pazīšanos… Piepeši gar kuģa treliņiem, kur viņi bija atspiedušies, tarasko- nietis ieraudzīja lielu, melnu no ārpuses pieķērušos roku rindu, gandrīz viņa priekšā izslējās kruzuļaina nēģera galva, un viņš vēl nebija ne muti atplētis, kad viss klājs bija kā nosēts ar kā­diem simt melniem, dzelteniem, puskailiem, nejaukiem un bries­mīgiem jūras laupītājiem.
   Tartarens pazina šos tipus, tie bija šie slavenie viņi, ko viņš tik bieži pa naktīm bija meklējis Taraskonas ielās. Nu beidzot viņi bija nolēmuši ierasties.
   … Pārsteigums bija tik liels, ka Tartarens stāvēja kā pie­naglots uz vietas. Bet. kad viņš redzēja, ka laupītāji metas uz bagāžu, norāva tai brezenta aoseKu un uzsāka kuģa aplaupī­šanu, tad varonis atģidās un, izvilcis medību nazi no maksts, uzsauca ceļotājiem:
   —   Pie ieročiem, pie ieročiem! — un pirmais devās virsū jūras launītājiem.
   —   Ques aco? Kas ir? Kas jums ir? — jautāja kapteinis Barbasū. iznācis no staroklāja.
   —    Ak iūs kapteini! Atri ātri apbruņojiet savus ļaudis!
   —    Vai tad jūs neredzat?
   —    Ko tad?
   —    Tur… jūsu priekšā … pirāti…
   Kapteinis Barbasū raudzījās viņā gluži pārsteigts. 5ajā pašā mirklī kāds velna nēģeris gāja garām, paņēmis uz muguras mūsu varoņa mājas aptieku.
   —    Klausies, tu nelaimīgais! … Pagaidi mani! — rēca ta- raskonietis un devās ar dunci rokā uz priekšu. Barbasū viņu panāca un, satvēris aiz jostas, anstādināja:
   —    Liecieties taču mierā! Tie nav pirāti. Pirātu sen vairs nav. Tie ir nesēji!
   —    Nesēji?
   —    Protams, nesēji, kas atnākuši nonest no kuģa mantas. Bāziet atpakaļ makstī savu dunci, dodiet man biļeti un sekojiet šim neģērim, krietnam puisim, kurš jūs novedis malā un, ja vēlaties, pavadīs līdz viesnīcai.
   Mazliet apjucis, Tartarens atdeva biļeti un, sekodams nē­ģerim, nokāpa pa tauvu kāpnēm lielajā baržā, kas šūpojās kuģa sānos. Tur jau bija kopā visa viņa bagāža, viņa saiņi, ieroču kārbas, pārtikas konservi. Tā kā tie aizņēma vai visu baržu, tad nevajadzēja gaidīt citus ceļotājus. Nēģeris uzrāpās uz saiņiem un aptupās kā pērtiķis, rokām ceļgalus apņēmis. Kāds cits nē­ģeris satvēra airus… Abi divi raudzījās Tartarenā un, baltos zobus atņirguši, smējās.
   Stāvēdams laivas pakaļgalā, seju saviebis briesmīgajā gri­masē, kura viņa līdzpilsoņiem bija iedvesusi tādas bailes, dižais taraskonietis drudžaini raustīja sava dunča spalu, jo ar visu Barbasū teikšanu, viņš tikai pa daļai spēja uzticēties šiem meln- koka krāsas nesējiem, kas tik maz atgādināja dūšīgos nesējus Taraskonā.
   Pēc piecām minūtēm barža jau bija malā, un Tartarens cēla savu kāju šai barbaru krastā, kur pirms trīs simti gadiem kāds spāniešu galerietis, vārdā Migels Servantess, zem alžīriešu ka- tordznieku pātagas pārdomāja savu cēlo romānu, ko nosauca par «Donu Kihotu».

   Ai Migel Servantes Savedra, ja, ir taisnība, ka vietas, kur lieli vīri dzīvojuši, kaut kas no viņiem vēl mūžīgi mūžos klīst un lidinās gaisā, tad tam, kas no tevis ir atlicis šo barbaru krast­malā, vajadzētu nodrebēt aiz prieka, redzot izkāpjam krastā Taraskonas Tartarenu — šo brīnišķīgo dienvidfranču tipu, kurā iemiesojušies abi tavas grāmatas varoņi — dons Kihots un Sančo Pansa.
   Todien bija karsts. Saules pielijušajā krastā nīka pieci seši muitas ierēdņi, alžīrieši, gaidīdami ziņas no Francijas, daži mauri pietupušies smēķēja savas garās pīpes, Maltas matroži vilka malā lielus tīklus, kur tūkstošiem sardīņu kā sīkas sudraba monētas laistījās tīkla acīs.
   Bet, tikko Tartarens bija spēris kāju uz zemes, krastmala atdzīvojās un pārvērtās. Mežoņu banda, vēl riebīgāka par kuģa pirātiem, uzslējās stāvus no krastmalas akmeņiem un metās virsū atbraucējiem. Pavisam kaili liela auguma arābi, apsegušies vil­nas sagšām, sīciņi mauri, vienos kankaros, nēģeri, tunisieši, mahonieši, moabīti, viesnīcu zēni baltos priekšautos, visi kliegdami, rēkdami ķērās viņam pie drēbēm, strīdējās ap viņa mantām; viens nesa projām konservus, otrs — aptieku, un visi fantastiskā valodu juceklī kliedza viņam ausīs neiedomājamus viesnīcu nosaukumus …
   Apdullis no šā mudžekļa, nabaga Tartarens gāja, nāca, lā­dējās, dievojās, mētājās, skrēja pakaļ savām lietām un, nezi­nādams, kā saprasties ar šiem barbariem, uzrunāja viņus franču, provansāļu, pat latīņu valodā; tā bija Pursonjaka latīņu valoda rosa, la rose, bonus, bona, bonum — tas bija viss, ko viņš prata . . . Veltīgas pūles. Neviens viņā neklausījās. Par laimi, kāds mazs vīrs, tunikā un dzeltenā apkaklē, bruņojies ar garu policista spieķi, metās šajā peklē kā Homēra dievs un ar spieķa sitieniem izklīdināja visus šos cilvēku sabiedrības atkritumus.
   Tas bija kāds alžīriešu pilsētas seržants. Ļoti pieklājīgi tas ieteica Tartarenam apmesties Eiropas viesnīcā un uzticēja viņu kalpotājiem, kas aizveda viņu pašu un vairākās ķerrās viņa bagāžu.
   Jau ar pirmajiem soļiem Alžīrā Taraskonas Tartarens tu­rēja acis vaļā. Viņš jau priekšlaikus bija sev iztēlojies austrum­niecisku pilsētu, teiksmainu, mitoloģisku, kaut ko vidēju starp Konstantinopoli un Zanzibaru. Diemžēl, viņš bija nonācis īstā Taraskonā: kafejnīcas, restorāni, mazs, granīta šķembām bru­ģēts laukums, kur kareivji spēlēja Ofenbaha polkas; kungi sē­dēja krēslos un dzēra alu, piekozdami cepumus; dāmas, dažas vieglas sievietes, karavīri… un neviena paša turka. Viņš viens vienīgais… Kad bija jāiet pāri laukumam, Tartarens jutās mazliet neērti… Visi noskatījās viņā. Muzikanti mitējās spēlēt, un Ofenbaha polka palika ar vienu kāju karājo­ties gaisā.
   Mežonīgs un majestātisks kā Robinsons Krūzo, ar abām šautenēm pie pleca, revolveri pie sāniem, Tartarens nopietni pagāja garām visām ļaužu grupām, bet, nonākot viesnīcā, spēki viņu atstāja. Aizbraukšana no Taraskonas, Marseļas osta, jūras brauciens, Melnkalnes princis, jūras laupītāji, viss jaucās un valstījās viņam pa galvu. Tartarenu vajadzēja uzvest istabā, atbruņot, noģērbt. Tika pat runāts, ka vajadzētu atsaukt ārstu, bet, tikko mūsu varonis bija nolicis galvu uz spilvena, viņš tūlīt sāka krākt tik skaļi un labdabīgi, ka viesnīcas saimnieks atzina medicīnas palīdzību par lieku, un visi klusu aizgāja.

   Kad Tartarens pamodās, pilsētas pulkstenis nosita trīs. Viņš bija nogulējis visu vakara cēlienu, visu nakti, visu ritu un pat labu daļu pēcpusdienas; jāsaka ari, ka triju dienu laikā šešija bija pārdzīvojusi daudz grūtumu!
   Kad mūsu varonis atvēra acis, viņa pirmā doma bija šāda: «Esmu lauvu zemē!» Kādēļ to nepasaclt? Domājot, ka lauvas ir pavisam tuvu, pāris soļu atstatumā, gandrīz ar roku sasnie­dzamas, un ka vajadzētu doties pret tām tuvcīņā, brr!… viņu pārņēma nāvīgs aukstums, un viņš sparīgi parausās zem segas. Taču pēc brītiņa priecīgais ārs, zilās — tik ļoti zilās debesis, spožā saule, kas plūda pa logu istabā, krietnās agrās brokastis, ko viņš sev lika pasniegt gultā, viņa istabas plaši uz jūru atvēr­tais logs un tam visam klāt lielisks malks no krietnā Krešijas vīna pudeles drīz vien ļāva atgūt seno heroismu:
   — Uz lauvām, uz lauvām! — viņš sauca, nomezdams segu, un steidzīgi apģērbās.
   Viņam bija šāds plāns: doties ārā no pilsētas, nevienam par to nekā nesakot, mesties iekšā īstā tuksnesī, sagaidīt nakti, pa­slēpties un pirmajiem lauvām, kas ietu garām, dot virsū — bum! … bum! … Un tad nākošajā rītā atgriezties pabrokastot
   Eiropas viesnīcā, saņemt alžīriešu apsveikumus, salīgt ratiņus, sameklēt un pārvest kustoni.
   Viņš steigā apbruņojās, uzcēla sev mugurā telti, kuras lielā vidus kārts izslējās veselu pēdu pāri galvai, un stīvs kā stabs izgāja uz ielas. Negribēdams nevienam prasīt ceļu aiz bailēm modināt citos ziņkāri par saviem nolūkiem, viņš drosmīgi pa­griezās pa labi, nogāja līdz Bab-Azūna arkādes galam, kur no saviem tumšajiem veikaliņiem liels pulks Alžīrijas ebreju kā kaktā paslēpušies zirnekļi vēroja viņu paejam garām, tad šķēr­soja Teātra laukumu, iegāja priekšpilsētā un beidzot iznāca uz lielā, putekļainā Mustafa ceļa.
   Sis ceļš bija fantastiski pieblīvēts. Omnibusi, ormaņi, vilciena furgoni, lieli, vēršu vilkti, siena vezumi, Āfrikas strēlnieku eskadroni, mikroskopiski mazu ēzelīšu ganāmpulki, nēģeru sievas, plāceņu pārdevējas, Elzasas emigrantu rati, spahiji sarkanos mēteļos, — tie visi gāja putekļu virpulī, kliegdami, dziedādami, aurodami starp diviem nejauku baraku žogiem, kur varēja redzēt lielas mahonēzietes sukājam matus durvju priekšā, ar kareivjiem pilnus krodziņus, miesnieku un ādmiņu veikalus.
   «Ko viņi te mani krāpj ar saviem austrumiem?» domāja dižais Tartarens, «še nav pat ne tik daudz turku cik Marseļā.»
   Piepeši viņš ieraudzīja, ka viņam garām, izgāzis krūtis kā tītars, iet lielisks kamielis, ar garajām kājām sperot platu soli. Tas lika straujāk iepukstēties sirdij.
   Jau kamieļi! Tad arī lauvas nevarēja būt vairs tālu. Un tiešām, pēc minūtēm piecām viņš redzēja tuvojamies veselu grupu lauvu mednieku ar šautenēm pār pleciem.
   «Gļēvuļi,» sacīja sev mūsu varonis, viņiem garām iedams, «Gļēvuļi! Kā var iet uz lauvām barā un ar suņiem!»
   Nemūžam viņš nevarēja iedomāties, ka Alžīrijā varētu me­dīt ko citu kā vien lauvas. Siem medniekiem tomēr bija tik labsirdīgas pensionētu komersantu sejas un vispār šis lauvu medīšanas veids ar suņiem un mednieku somām izskatījās tik patriarhāls, ka taraskonietis ieinteresēts nolēma uzrunāt kādu no šiem kungiem.
   —   Un bez tam, biedri, vai labi veicas?
   —    Protams . . . Nevar teikt, ka slikti, — atbildēja uzru­nātais, apjucis vērodams ievērojamā Taraskonas karavīra ap­bruņojumu.
   —    Daudz nomedījāt?
   —    Jā. . . nekas! Skatieties! — Alžlrijas mednieks parādīja savu mednieka somu, kas bija pavisam uztūkuši no trušiem un slokām.
   —    Kā to saprast? Jūsu mednieku somā? Jūs tos liekat sa­vās mednieku somās?
   —    Kur tad, pēc jūsu domām, es lai tos būtu licis?
   —    Tad jau tie . . . tie ir gluži maziņi. ..
   —    Sākumā mazi, pēc tam lieli, — teica mednieks. Un, tā kā viņš steidzās mājās, viņš lieliem lēcieniem centās panakt savus biedrus.
   Bezbailīgais Tartarens aiz brīnumiem palika stāvam ceļa vidū. Mirkli pārdomājis, viņš sacīja sev: «Nu, tie būs tukšu salmu kūlēji. .. Viņi nav nekā nomedījuši.»
   Tad viņš gāja tālāk. Mājas parādījās retāk, gājēju bija mazāk. Nakts nāca virsū, priekšmetu kontūras izplūda . . . Tar­tarens no Taraskonas gāja vēl kādu pusstundu. Beidzot viņš apstājās … Nu bija pilnīga tumsa. Nakts bez mēnesnīcas, de­besis kā nosētas zvaigznēm. Uz ceļa nebija neviena cilvēka. Taču varonis domāja, ka lauvas nav nekādi pasta rati un ne labprāt staigā pa lielceļu. Viņš noņēmās iet pāri laukiem . . . Uz katra soļa grāvji, kazenāji, ērkšķu krūmi . .. Kas par to! Viņš gāja un gāja. Tad pēkšņi apstājās. «Te gaisā var saost lauvu,» teica pie sevis mūsu drosmīgais virs un stipri ošņāja gaisu pa labi un pa kreisi.

   Tas bija liels, mežonīgs tuksnesis, kur savādi stādi slējās augšup kā eža adatas, vispār austrumu zemes augi izskatās pēc negantiem zvēriem. Zvaigžņu klusinātajā gaismā viņu palieli­nātā ēna stiepās pār zemi uz visām pusēm. Pa labi rēgojās kāda kalna neskaidrais un smagais blāķis — varbūt tas bija Atlass. Jūru, kas dobji šalca pa kreisi, nevarēja saredzēt. īsta vieta meža zvēru medniekiem!
   Nolicis vienu šauteni sev priekšā un otru turēdams rokā, Taraskonas Tartarens nometās zemē uz viena ceļa un gai­dīja . . . Gaidīja stundu, gaidīja otru. Kā nav, tā nav! . . .
   Tad viņš atcerejas esam lasījis, ka lielie lauvu mednieki nekad neejot uz medībām, nepaņēmuši līdzi mazu kazlēnu, ko viņi piesienot savā priekšā dažu soļu atstatumā un brēcinot, raustīdami kazlēna kāju ar aukliņu. Tā kā Tartarenam nebija kazlēna, viņam ienāca prātā pašam atdarināt kaut ko tamlīdzīgu. Viņš sāka brēkt kazlēna balsī.
   — Mē, Mē! …
   Sākumā ļoti klusi, jo sirds dziļumos viņam tomēr bija maz­liet bail, ka nesadzird lauva . . . Bet tad, redzot, ka neviens ne­nāk, viņš bļāva skaļāk:
   —     Mē, Mē!
   Vēl arvien nekā! Tartarenam sāka trūkt pacietības, viņš brēca vēl skaļāk vairākas reizes no vietas:
   —     Mē! . . . mē! . . . mē! … — tik stipri, ka tas vairs ne­izklausījās pēc kazlēna, bet gan pēc vērša! …
   Pēkšņi dažu soļu atstatumā viņa priekšā izauga kaut kas milzīgs un melns. Viņš apklusa. Tas noliecās, apostīja zemi, lēca, aizauļoja projām, tad atgriezās un apstājās uz vietas. Ne­bija šaubu — tas bija lauva. Nu varēja labi saredzēt viņa četras īsās ķetnas, briesmīgo zirga kaklu un divas acis — divas lielas acis, kas zvēroja tumsā. Tēmēt! Saut! Bum! bum! . . . Tas nu bija izdarīts. Tūlīt sekos lēciens ar medību dunci dūrē.
   Taraskonieša šāvienam par atbildi atskanēja briesmīgs rēciens.
   —     Nu ir trāpīts! — kliedza labais Tartarens un, sasparojies uz savām spēcīgajām kājām, jau gatavojās turēties pretī zvēram, bet tam bija cits aprēķins -— tas rūkdams aizbēga uz trim kājām .. . Tartarens tomēr nekustējās . .. Tartarens gaidīja lauvas mātīti . . . Viņš arvien rīkojās tā, kā bija sacīts grāmatā.
   Diemžēl, mātīte nenāca. Nogaidījis divas vai trīs stundas, taraskonietis jutās noguris. Zeme bija mitra, nakts vēsa, pūta griezīgs jūras vējš.
   «Kā būtu, ja es nesnaustos, kamēr atsvīst gaisma?» viņš sacīja sev, un, lai izsargātos no reimatisma, gribēja patverties teltī. Se tev nu bija! Sī telts bija darināta tik smalki, ka viņam neizdevās to attaisīt.
   Veltīgi viņš svīzdams nopūlējās veselu stundu, sasodītā telts nebija uzstādāma! … Ir tādi lietussargi, kas, lietum gā­žot, priecājas, ka var jūs izjokot. . . Taraskonietis bija no šīs karošanas tik noguris, ka nosvieda šo ierīci zemē un uzgūlās tai virsū, lādēdamies kā īsts provansālietis, kas viņš tiešām arī bija.
   Ta, ta, ra ta, tarata! . . .
   —    Kas ir? Ques aco? … — jautāja Tartarens, pēkšņi pa­modies un uzlēcis kājās.
   Tās bija Āfrikas strēlnieku taures, kas pūta rīta jundu Mustafa kazarmās. .. Lauvu nāvētājs pārsteigts berzēja acis. .. Viņš bija iedomājies, ka atrodas pašā tuksneša vidū! . .. Bet vai jūs zināt, kur viņš patiesībā bija? . . . Artišoku laukā starp puķu kāpostu un biešu dobēm.
   Viņa Saharā auga dārzeņi. . . Tuvumā, uz glītas, zaļas, paaugstas Mustafa nogāzes baltas alžīriešu villas mirdzēja rīta staros. Izskatījās kā Marseļas apkaimē starp mazām dien­vidnieku mājiņām un būdiņām.
   Šī miegainā sīkpilsoņu un dārzeņu ainava ļoti pārsteidza nabaga vīru, un viņam uznāca gaužām nelāga oma. Sie ļaudis ir traki, sacīja viņš pie sevis, dēstīdami lauvu tuvumā savus artišokus, jo es taču neesmu sapņojis . . . Lauvas nāk līdz pat šai vietai . . . Un te ir pierādījums.
   Pierādījums bija asinslāses, ko zvērs bēgdams bija atstājis aiz sevis. Noliecies pār šīm asiņainajām pēdām, glūnēdams, ar revolveri rokā, drošsirdīgais Taraskonietis, kāpjot no artišoka uz artišoku, nonāca auzu laukā .. . Zāle nomīdīta, asinspeļķe, un peļķes vidū uz sāniem nogūlies ar lielu brūci galvā… At­miniet — kas?
   —    Droši lauva!
   Nē! Ēzelis. Viens no tiem gluži mazajiem ēzelīšiem, kas sastopami Alžīrijā un ko tur apzīmē ar vārdu b u r r i k o.

   Redzot savu nelaimīgo upuri, Tartarenam kļuva nepatīkami. Patiesi no lauvas līdz mazajam ēzelītim bija prāvs atstatums. Pēc tam viņš sajuta līdzcietību. Nabaga ēzelītis bija tik jauks, tas izskatījās tik labs! Āda sānos vēl bija silta, tā cilājās kā vilnis. Tartarens, ceļos nometies, pūlējās apturēt nelaimīgā lopiņa asinis. Šis dižais vīrs, kas noņēmās ar mazo ēzelīti, bija tik aizkustināts, cik vien var iedomāties.
   Kad dzīvniekam piedūrās zīžainā josta, ēzelītis, kurā vēl bija maza dzīvības liesmiņa, atvēra savas lielās, pelēkās acis, divas trīs reizes pakustināja garās ausis, it kā gribētu sacīt: «Paldies! Paldies!» Tad pēdējā konvulsijā viņš noraustījās no galvas līdz astei un vairs nekustējās.
   — Nuaro, Nuaro! — sauca bailēs sasprindzināta balss. Tūdaļ tuvumā sakustējās krūmi, Tartarens tikko paspēja pie­celties un nostāties, lai aizsargātos. Tā tiešām bija mātīte! Viņa ieradās briesmīgas, rēcošas, vecam murkšķim līdzīgas elzasietes izskatā, apbruņota ar lielu, sarkanu lietussargu, atprasīdama savu ēzeli visām Mustafa atbalsīm. Tartarens, protams, daudz labprātāk sastaptos ar saniknotu lauvas mātīti nekā ar šo ne­ganto veceni . . . Veltīgi nelaimīgais pūlējās panākt, lai viņu uzklausa, lai ļauj pastāstīt, kā viss noticis, kā pats noturējis Nuaro par lauvu . . . Vecā domāja, ka viņu grib izsmiet, un, rupji lamādamās, metās virsū mūsu varonim, sizdama viņam ar lietussargu. Tartarens, drusku apjucis, cik varēdams aizstā­vējās, atvairīdams sitienus ar savu karabīni, svīda, pūta, leca, kliedza:
   — Bet kundze! . .. Bet kundze!
   Ej, kur kājas nes! Kundze bija kurla, un viņas bardzība tiešām to pierādīja. Par laimi, kaujas laukā ieradās vēl trešā persona. Tas bija elzasietes vīrs — pats elzasietis un krodziņa turētājs, turklāt vēl ļoti labs grāmatvedis. Redzēdams, ar ko viņam darīšana un ka slepkava negrib neko vairāk, kā vienīgi samaksāt par upuri, viņš atbruņoja savu lauleni, un viņi ar Tar­tarenu vienojās par cenu.
   Tartarens iedeva divsimt franku. Ēzelis nemaksāja vairāk kā desmit. Tāda bija parastā ēzelīšu cena arābu tirgos. Pēc tam nabaga Nuaro tika apbedīts pie vīģu koka, un elzasietis, ieguvis labu omu ar Taraskonas naudas zīmēm, aicināja varoni kaut ko iebaudīt viņa krodziņā, kas atradās dažus soļus tālāk — turpat lielceļa malā.
   Alžīrijas mednieki ik svētdienas nāca tur brokastot, jo līdzenums bija bagāts ar medījumiem un divas jūdzes ap pilsētu nebija labākas vietas trušiem.
   —    Un lauvas? — jautāja Tartarens. Elzasietis paraudzījās viņā ar izbrīnu:
   —     Lauvas?
   —       Jā, lauvas. Vai jūs kādreiz dabūjat tās redzēt? — at sāka nabaga virs — mazliet nedrošāk. Krodzinieks sāka skaļi smieties.
   —    Nē, paldies! Lauvas … ko lai ar tiem iesāk?
   —    Tātad Alžīrijā viņu nav?
   —    Nudien nekad neesmu redzējis. Nu taču būs jau div­desmit gadu, kamēr še dzīvoju. Bet man liekas, ka esmu kaut ko dzirdējis … Šķiet, ka avīzēs … Tas jau ir krietni tālāk — tur dienvidos . . .
   Sai brīdi viņi nonāca pie krodziņa. Tas bija priekšpilsētas krodziņš, kādus redz Vanvā un Pantenā, ar gluži novītušu zariņu virs durvīm,[6] uz sienām uzgleznotām biljarda nūjiņām un šādu nevainīgu izkārtni:
   KUR SATIEKAS TRUŠI Kur satiekas truši! . . . Bravida, ai, kādas atmiņas!

   Sī pirmā dēka daudziem citiem būtu laupījusi drosmi, bet tādi rūdīti vīri kā Tartarens tik lēti neļāvās iebaidīties.
   «Lauvas ir dienvidos,» domāja mūsu varonis. «Labi. Tad es došos uz dienvidiem.»
   Tikko norijis pēdējo kumosu, viņš piecēlās, pateicās saim­niekam, ļaunu nepieminēdams apskāva veceni, nobirdināja pē­dējo asaru par nelaimīgo Nuaro un ātri devās atpakaļ uz Alžīru ar ciešu nodomu aizsprādzēt saiņus un vēl tajā pašā dienā doties uz dienvidiem.
   Par nelaimi, Mustafa lielceļš kopš vakardienas likās kļuvis tā kā garāks: tur bija tāda saule, tādi putekļi. Nometnes telts šķita tik smaga! . . . Tartarenam nepietika dūšas nostaigāt līdz pilsētai kājām, un viņš apturēja pirmo omnibusu, kas gāja garām, un iesēdās tajā . . .
   Ai, nabaga Taraskonas Tartarens! Kā viņš paglābtu savu labo vārdu, savu godu un slavu, ja nelīstu šajos fatālajos rateļos un turpinātu ceļu kājām, riskējot saļimt zem atmosfēras spie­diena, zem telts un zem smago divstobru šauteņu nastas . . .
   Kad Tartarens iekāpa, omnibuss bija galīgi pārpildīts. Di­benā, degunu iebāzis lūgšanu grāmatā, sēdēja Alžīras vikārs ar lielu, melnu bārdu. Pretī jauns mauru tirgonis, kas pīpēja res­nas cigaretes, tad kāds Maltas matrozis, četras vai piecas mauru sievietes, aizsegušās ar baltu drēbi tā, ka redzēja tikai acis. Sīs dāmas bija atbraukušas uz grēksūdzi un dievgaldu Abd-el-Ka- dera kapsētā, bet šis skumīgais apciemojums nelikās viņas noskaņojis sērīgi. Varēja dzirdēt, ka tās smējās un žadzināja cita ar citu, paslēpušās zem maskas un graužot cepumus.
   Tartarenam likās, ka viņas ļoti vērīgi noskatījās viņā. Se­višķi viena, kas sēdēja tieši pretī, bija ar savu skatienu nogri­musi viņa acīs un nenovērsa to visu ceļu. Kaut gan šī dāma bija aizplīvurota, dzīvās, melnās acis, ko khove[7] bija vēl pagarinājis, brīnišķīgā un smalkā rokas locītava ar zelta sprādzēm, ko varēja saredzēt pavīdam caur šķidrautu, balss skaņa, galvas graciozās, gandrīz bērnišķīgās kustības — viss liecināja, ka zem plīvuriem slēpjas kaut kas jauns, ļoti jauks un pielūdzams. Nelaimīgais Tartarens nezināja, kur nolīst. Sis austrumnieces skaistais acu mēmais glāsts viņu mulsināja, modināja nemieru, lika pamirt; viņam kļuva te karsti, te auksti. . .
   Lai vēl galīgi pieveiktu nabaga vīru, visam vēl nāca talkā dāmas kurpīte. Viņš juta šo jauko kurpīti skrienam, šaudāmies gar saviem mednieku zābakiem kā mazu, sarkanu pelīti. Ko darīt? Vai atbildēt šim skatienam, šim mājienam. Jā, bet kādas būs sekas? . . . Mīlestības intriga austrumos! Tas taču ir pavi­sam briesmīgi! .. . Dūšīgais taraskonietis ar savu romantisko dienvidnieka fantāziju, jau iztēloja sev, ka ir kritis einuku nagos, ka viņam nocirsta galva, varbūt pat noticis vēl kas ļaunāks, viņš ir iešūts ādas maisā, šūpojas jūras viļņos un paša galva viņam blakus. Tas mūsu varoni mazliet atvēsināja … Pa šo laiku mazā kurpīte turpināja savas izdarības, un acis tur pāri pretī atvērās gluži platas — kā divi melna samta ziedi un, likās, sacīja:
   — Noplūc mūs! . . .
   Omnibuss apstājās. Tas bija Teātra laukumā, kur sākās Bab-Azuna iela. Cita pakaļ citai kā sapītas savās platajās biksēs, ar pirmatnīgu grāciju spiežot sev klāt šķidrautu, maurie- tes izkāpa. Tartarena kaimiņiene izkāpa pēdējā, un pieceļoties viņas seja bija tik tuvu mūsu varoņa sejai, ka ietina viņu ar savu elpu īstā jaunības, jasmīna, muska un cepumu smaržu mutulī.
   To taraskonietis neizturēja. Mīlestības apreibināts un gatavs uz visu, viņš devās maurietei pakaļ. .. Viņa uzkabei noskanot, mauriete atgriezās, uzlika pirkstu uz savas maskas, it kā gribētu sacīt «klusu», un žigli ar otru roku nosvieda mazu, smaržīgu, no jasmīna ziediem vītu rožukroņi. Taraskonas Tartarens no­liecās to pacelt, bet, tā kā mūsu varonis bija pasmags un ļoti apkrāvies ieročiem, noliekšanās viņam veicās ļoti lēni.
   Kad viņš atkal izslējās ar jasmīnu rožukroņi pie sirds, mauriete bija pazudusi.

   Guliet, Atlasa lauvas! Guliet mierīgi savās alās, alvejās un savvaļas kaktusos . . . Paies vairākas dienas, bet Taraskonas Tartarens jūs vēl nogalinās . .. Šobrīd visi viņa kara rīki, ieroču kastes, aptieka, telts, konservi, mierīgi sakravāti, atpūšas Eiropas viesnīcas 36. istabas kaktā.
   Guliet bez bailēm, lielie, rūsganie lauvas! Taraskonietis meklē savu maurieti.
   Pēc notikuma omnibusā nelaimīgais visu laiku vēl juta uz kājas — uz savas platās trapera kājas mazās, sarkanās pelītes šaudīšanos; lai viņš darītu ko darīdams, jūras vējš, pieskarda- mies viņa lūpām, arvien bija cepumu un anīsa smaržu piesā­tināts.
   Viņam jāatrod šī mauriete!
   Bet tas nav nekāds joks. Atrast pilsētā ar desmit tūkstošiem iedzīvotāju personu, kuru pazīst tikai pēc elpas, kurpītes un acu krāsas. Vienīgi kaislīgi iemīlējies taraskonietis spēj doties tādā dēkā!
   Visļaunākais ir tas, ka savās baltajās maskās visas maurietes izskatās līdzīgas; turklāt šīs dāmas nerādās atklātībā, un, ja kāds viņas grib ieraudzīt, tam jāuzkāpj augšpilsēta, arabu un «turku» pilsētā.
   Sī augšpilsēta ir īsts noziedznieku midzenis. Mazas, tumšas, ļoti šauras ieliņas, kas rāpjas augšup starp divām no­slēpumainu māju rindām, kurām jumti saskaras un izveido tuneli. Durvis ir zemas, lodziņi pavisam mazi, akli, skumīgi, aiz- režģoti. Pa labi un pa kreisi daudz tumšu veikaliņu, kur drūmie «turki» jūras laupītāju izskatā, baltām acīm un mirdzošiem zobiem smēķē garas pīpes un klusi sarunājas, it kā gatavojoties uzsākt ko nelabu.
   Ja es teikšu, ka mūsu Tartarens izgāja caur šo briesmīgo pilsētu bez iekšķīga uztraukuma, tie būtu salti meli. Gluži otrādi, viņš bija ļoti satraukts, un pa šīm krēslainajām ieliņām, kur viņa resnais vēders aizņēma visu platumu, goda vīrs virzī­jās uz priekšu ar vislielāko apdomu, turēdams acis vaļā un pirkstu uz revolvera gaiļa. Gluži tāpat kā Taraskonā, ejot uz klubu . ..
   Ik brīdi viņš gaidīja uzbrukumu no muguras, veselu einuku un janičāru baru, bet vēlēšanās satikt daiļo dāmu iedvesa viņam pārgalvību un milža spēku.
   Veselu nedēļu drošsirdīgais Tartarens neatstāja augšpil- sētu. Reizēm viņu redzēja ilgi gaidām pie mauru pirts, no kurienes šīs dāmas nāk ārā mazos bariņos, drebošas un smar­žojošas pēc pirts; reizēm viņš kvernēja pie mošejas ieejas vai svīzdams un elsdams pūlējās novilkt savus lielos zābakus, lai dotos iekšā svētnīcā . ..
   Dažreiz pirms tumsas, kad viņš nervozs atgriezās mājās, neko neatradis ne pirtī, ne mošejā, iedams gar mauru mājām, taraskonietis dzirdēja vienmuļīgas dziesmas, klusinātas ģitāras skaņas, basku bungu rībienus un aprautus sieviešu smieklus, no kā viņam sirds sāka pukstēt vēl straujāk.
   «Var būt, ka viņa ir tur,» nodomāja Tartarens.
   1 ad, ja iela gadījās tukša, viņš piegāja pie kādas no šīm mājām, pacēla slepeno durtiņu smago veseri un kautri pie­klauvēja. Dziesmas un smiekli tūlīt apklusa. Aiz sienas nu kļuva sadzirdami tikai neskaidri čuksti kā miegā pārņemtā putnu kūtī.
   «Saturēsimies,» domāja varonis. «Gan jau kaut ko da­būšu !»
   Visbiežāk viņš gan dabūja spēcīgu auksta ūdens šalti uz galvas vai arī apelsīnu mizas un vīģu sēkliņas. Nekad nekā nozīmīgāka.
   Guliet, Atlasa lauvas, guliet!
   IX

   Jau veselas divas nedēļas nelaimīgais Tartarens meklēja savu Alžīras dāmu un droši vien vēl turpinātu meklēt, ja kāda Melnkalnes augstmaņa personā viņam nebūtu nācis palīgā mīlnieku sargeņģelis. Lūk, kā.
   Ziemā, katru sestdienas nakti Alžīras lielais teātris rīko masku balli, gluži tāpat kā Opera. Tā ir mūžīgā, bezgaumīgā provinces masku balle. Zālē maz ļaužu, daži noklīduši biljar- disti vai spēļu eļļu apmeklētāji, vieglprātīgas sievietes, kas klīst līdzi armijai, uzcirtušies, noplukuši jauni ļaudis, paputējuši amatnieki, piecas vai sešas veļas mazgātājas no Mahonas, kas grib dzīvē tikt uz priekšu un ir vēl saglabājušas no saviem labā tikuma gadiem tikai jaušamu ķiploku un safrāna mērču smaržu . .. Nekāda smalkā vieta tā nav. Smēķējamā telpa šim gadījumam pārvērsta azarta spēļu zālē. Raibs, drudžains pūlis grūstās ap zaļajiem, garajiem galdiem, atvaļinātie alžīriešu karavīri, kas piedalās spēlē ar prāvu summu, augšpilsētas mauru tirgoņi, nēģeri, maltieši, zemes vidienes kolonisti, kas devušies šurp no četrdesmit jūdžu atstatuma, lai uz labu laimi liktu uz dūža sava arkla vai kāda vēršu pāra cenu. Dreboši, bāli cilvēki sakostiem zobiem, ar kāršu spēlmaņa satraukto savādi greizo aci, kas sākusi šķielēt tāpēc, ka visu laiku glūnējusi uz vienu un to pašu kārti.
   Tālāk redz Alžīrijas ebrejus, kas piedalās spēlē veselām ģimenēm. Vīrieši valkā austrumnieku apģērbu, kas neglīti papil­dināts ar zilām zeķēm un samta cepurītēm. Pietūkušas, bālas sievietes ir ļoti neveiklas un stīvas savos šaurajos, zeltītajos virsvalkos. Apsēdusies ap galdu, visa dzimta ķērc, kaulējas, skaita uz pirkstiem, bet maz spēlē. Tikai laiku pa laikam, pēc ilgas, klusas apspriedes, kāds patriarhs ar dieva tēva bārdu atdalās nost no pārējiem un riskē ar ģimenes dūro[8], kamēr, spēlei turpinoties, pārējo ebreju acis, pievērstas galdam, dzirkstīt dzirkstī; šīs briesmīgās melnā magnēta acis liek nodrebēt zelta naudas gabaliem uz spēļu galda, līdz beidzot ebrejs tos lēnītēm kā ar diedziņu pievelk sev klāt. Tad seko strīdi, kautiņi, visu zemju lamuvārdi, traki kliedzieni visās valodās, tiek vilkti dunči ārā no makstīm, sardze nāk augšā un atklājas naudas iztrūkums.
   Arī dižais Tartarens kādu vakaru bija iemaldījies šādā saturnālijā, lai gūtu aizmiršanos un dvēseles mieru.
   Varonis staigāja viens pats lielajā barā, domās kavēdamies pie savas maurietes, kad pēkšņi pie kāda spēļu galda divas niknas balsis pārspēja zelta šķiņdoņu.
   —      Es jums saku, kungs, man trūkst tieši divdesmit franku! .. .
   —     Mans kungs! . ..
   —    Un tad? . . . Mans kungs! . . .
   —     Vai jūs zināt, ar ko jūs runājat, mans kungs? …
   —     Tieši to es gribētu zināt, mans kungs! . ..
   —    Mans kungs, es esmu Melnkalnes princis Gregorijs.
   Izdzirdis šo vārdu, Tartarens pašķīra pūli un nostājās pir­majā rindā; priecīgs un lepns, ka ir atradis savu princi, šo tik uzvedīgo Melnkalnes princi, ar kuru viņš bija iepazinies uz kuģa .. .
   Diemžēl, augstais tituls, kas tā apžilbināja taraskonieti, neatstāja ne mazāko iespaidu uz virsnieku, ar kuru princim bija izcēlies strīds.
   —     Esmu pārāks par jums … — zobojās karavīrs, tad, pa­griezies pret galeriju, vaicāja: — Melnkalnes Gregorijs? . . . Kas tādu pazīst? . . . Neviens! . . .
   Sašutis Tartarens paspēra soli uz priekšu.
   —   Atvainojiet, es pazīstu šo princi! — viņš teica ļoti noteiktā balsī visjaukākā taraskoniešu izloksnē.
   Strēlnieku virsnieks vispirms ieskatījās viņam cieši acīs, tad, paraustījis plecus, teica:
   —    Labi, lai iet! Lieciet galdā tos divdesmit frankus, kas pietrūkst, — un darīts.
   Pēc tam virsnieks pagrieza muguru un nozuda pūlī.
   Straujais Tartarens gribēja mesties viņam pakaļ, bet princis to nepieļāva.
   —    Ieaujiet, tā ir mana darīšana.
   Paņēmis taraskonieti zem rokas, viņš ātri to izrāva ārā.
   Kad viņi bija nonākuši laukumā, Melnkalnes princis Gre- gorijs pacēla cepuri, pasniedza mūsu varonim roku un, neskaidri atcerējies viņa vārdu, uzsāka drebošā balsī:
   —    Barbarena kungs . . .
   —    Tartarens, — nedroši izdvesa ptrs . ..
   —    Vienalga — Barbarens vai Tartarens . .. Mēs turēsimies tagad kopā uz dzīvību un nāvi! — Un dižais melnkalnietis ar mežonīgu enerģiju kratīja viņa roku. Varat iedomāties, cik lepns tagad jutās taraskonietis!
   —    Princi!… Princi!… — viņš kā apreibis atkār­toja savā taraskoniešu izloksnē. Stundas ceturksni vēlāk abi šie kungi bija jau apmetušies Platānu restorānā, patīkamā nakts lokālā, kura terases iesniedzās jūrā un, mielojoties ar stipru krievu vinegretu un iebaudot jauko Krešijas vīnu, atjaunoja savu pazīšanos.
   Jūs nevarat iedomāties neko valdzinošāku par šo Meln­kalnes princi. Tievs, smalks, ar kruzuļainiem matiem, gludi noskūts, smalki sasukāts, blēdīgām acīm, maigām kustībām, ar mazu itālisku akcentu, kas viņam piešķīra viltota, bezūsaina Mazarēna izskatu; starp citu, viņš bija erudīts latīņu valodā un katrā gadījumā citēja Tacitu, Horāciju un Komentārus.
   Būdams vecas troņmantnieku dzimtas loceklis, brāļu padzīts savu pārāk liberālo uzskatu dēļ, viņš kopš desmit gadu vecuma ceļoja pa pasauli pašizglītības nolūkā un sava prieka pēc. Viņa Augstība — filozofs . . . Savāda sagadīšanās! Princis bija trīs gadus pavadījis Taraskonā, un tāpēc Tartarens brīnījās, ka nekad nav vinu saticis ne klubā, ne Esplanādē.
   — Es reti gāju ara, — izvairīgi atteica viņa Augstība.
   Un taraskonietis bija tik smalkjūtīgs, ka neuzdrošinājās princi tālāk iztaujāt. Visām šīm dižajām būtnēm piemīt zināma noslēpumainība. Beigu beigās šis senjors Gregorijs bija gluži labs princis. Krešijas iesarkano vīnu sūkdams, viņš pacietīgi noklausījās Tartarena runā par daiļo maurieti, un, tā kā viņš visas šīs dāmas pazina, tad nosolījās to drīzumā atrast.
   Viņi dzēra vīnu bez ūdens, dzēra ilgi. Saskandināja glāzes par godu Alžīras dāmām! Par brīvu Melnkalni!
   Arā zem terases bangoja jūra, un viļņi tumsā sitās pret krastu, šļakstēdami kā slapji velējami palagi. Gaiss bija silts, debesis pilnas zvaigžņu.
   Platānos pogoja lakstīgala . . .
   Rēķinu maksāja Tartarens.

   Stāstiet man par Melnkalnes prinčiem, lai es redzetu, kur slēpjas blēdis.
   Nākošajā rītā pēc vakara Platānās, princis Gregorijs jau ar mazu gaismiņu atradās taraskonieša istabā.
   —    Ģērbieties labi aši! Jūsu mauriete atrasta. Viņu sauc Baija . . . Viņai ir divdesmit gadu, viņa ir glīta kā pavasaris, bet jau atraitne.
   —   Atraitne! . . . Kāda laime! … — priecīgi iesaucās Tartarens, kas neuzticējās austrumu vīriem.
   —     Jā, bet viņu ļoti uzmana brālis.
   —    Velns lai parauj!
   —    Viņš ir mežonīgs maurs un pārdod pīpes Orleānas tirgū.
   Iestājās klusums.
   —    Labi, — teica princis, — jūs neesat tas vīrs, ko tādi nieki var iebiedēt, pie tam šo jūras laupītāju varbūt izdosies pielabināt, nopērkot pie viņa dažas pīpes. Ģērbieties labi aši.. . Laimīgais blēdil
   Bāls un satraukts, ar mīlestības pilnu sirdi, taraskonietis izlēca no gultas, steigā aizpogādams savas platās flaneļa bikses.
   —    Kas man būtu darāms?
   —    Gluži vienkārši, jāuzraksta dāmai vēstulīte un jāizlūdzas satikšanās.
   —    Vai viņa prot franciski? — ar izmisīgu skatienu jau­tāja naivais Tartarens, kas sapņoja par austrumiem bez pie­jaukuma.
   —    Viņa neprot ne vārda franciski, — atbildēja princis vienā mierā, — bet jūs man nodiktējiet šo vēstuli, un es to pa­mazām pārtulkošu.
   —    Ai, princi, jūs esat pārāk laipns!
   Un taraskonietis lieliem soļiem sāka staigāt pa istabu, kluss un sevī nogrimis.
   Jūs domājat, ka Alžīras maurietei neraksta tā kā Bokēras grizetei? Par laimi, mūsu varonim bija klāt viņa daudzās grā­matas, kas palīdzēja sacerēt visaustrumnieciskāko vēstuli, kādu var iedomāties, jaucot kopā Gustava Emāra indiāņu apašu retoriku ar Lamartena «Ceļojumu pa Austrumiem» un kādām senām Augstās Dziesmas reminiscencēm. Tā sākās tā:
   Kā strausa putns smiltīs . . .
   un beidzās:
   Saki sava tēva vārdu, un es tev teikšu kā sauc šo puķi . . .
   Sim sūtījumam romantiskais Tartarens gribēja pievienot simbolisku ziedu pušķi, kā tas austrumos parasts, bet princis Gregorijs bija tādās domās, ka labāk nopirkt dažas pīpes pie brāļa, kas katrā ziņā mīkstinātu viņa mežonīgo nostāju un darītu lielu prieku arī dāmai, kura daudz smēķējot.
   —    Nu tad iesim ātrāk pīpes pirkt, — dedzīgi ierunājās Tartarens.
   —    Nē! Nē! . . . Ļaujiet man iet vienam. Es tās dabūšu lētāk . . .
   —    Kā? . . . Jūs gribat… Ai princi, manu princi … — Un krietnais vīrs gluži apjucis, padeva maku laipnajam melnkalnie­tim, piekodinādams darīt visu, kas vien iespējams, lai tikai dāma būtu apmierināta.
   Diemžēl, viss neveicās tik gludi, kā varēja cerēt, kaut gan bija labi uzsākts. Likās, ka Tartarena daiļrunība bija dāmu stipri aizkustinājusi, starp citu, mauriete jau bija gandrīz iekārdināta un labprāt būtu viņu pieņēmusi, bet brālim radās aizdomas, un, lai tās izgaisinātu, vajadzēja nopirkt dučiem pīpju, veselu kuģa kravu pīpju.
   «Pie velna, ko gan Baija iesāks ar tik daudz pīpēm?» dažreiz nodomāja nabaga Tartarens; tomēr viņš maksāja, pie tam neskopodamies.
   Beidzot, kad bija sapirkts vesels kalns pīpju un izšķērdēts milzīgi daudz austrumnieciskās dzejas, viņš panāca satikšanos.
   Man nav jāstāsta, ar kādu sirds drebēšanu taraskonietis gatavojās uz šo satikšanos, ar kādu satraukumu un rūpēm viņš apcirpa, spodrināja, iesmaržoja savu aso cepuru mednieka bārdu, neaizmirstot, — jo viss ir jāparedz, — iebāzt kabatā arī dzelzs sitamo un divus vai trīs revolverus.
   Princis, arvien laipns, ieradās uz šo pirmo satikšanos kā tulks. Dāma dzīvoja pilsētas augškvartālā. Viņas durvju priekšā kāds trīspadsmit vai četrpadsmit gadus vecs maurs smēķēja cigaretes. Tas bija izdaudzinātais Ali — brālis, par kuru jau tikām runājuši. Redzot, ka ierodas divi apciemotāji, viņš divreiz pieklauvēja pie slepenām durtiņām un klusi aizgāja.
   Durvis atdarījās. Iznāca nēģeriete un, nebilduši ne vārda, izveda kungus caur šauro pagalmu mazā, vēsā istabiņā, kur,atlaidusies pazemā gultā, gaidija dāma . . . Pirmā mirkli viņa likās mazāka un resnāka nekā mauriete omnibusā . .. Kas zina, vai tā bija tā pati? . . . Bet šaubas tikai mirkli kā zibens iešāvās taraskonietim prātā.
   Dāma ar basajām kājām, gredzenotajiem, tuklajiem pirk­stiem bija tik glīta, rožaina un smalka; zem zelta auduma virssvārka, zem viņas puķainā ģēiba varēja jaust patīkamu būtni, paapaļu, paresnu kārumnieci. . . Turku pīpes dzintara iemute kūpēja viņas lūpās un ietina dāmu bālganā dūmu oreolā.
   Ienākot taraskonietis uzlika roku uz sirds un palocījās, cik zemu vien iespējams, mauriski nobolidams savas kaislē pietvī­kušās acis . . . Baija bridi klusēdama raudzījās viņā, tad nometa dzintara iemuti, atkrita atpakaļ, apslēpa rokās galvu, tā ka Tartarens redzēja vairs tikai viņas balto kaklu, ko traki smiekli purināja kā pērļu maisu.
   XI

   Ja jums kādā pievakarē gaditos ienākt alžīriešu augš- pilsētas kafejnīcā, jūs vēl šodien dzirdētu maurus savā starpā sarunājamies, pamirkšķinām acis un pavīpsnājam par kādu Sidi Tart'ri ben Tart'ri, laipnu un bagātu eiropieti, kas jau vairākus gadus dzīvoja augšējos kvartālos ar kādu mazu dāmu no vienkāršas tautas, vārdā Baija.
   Sis Sidi Tart'ri, par ko te ir runa un kas ir atstājis tik jaut­ras atmiņas ap Kasbahu, jūs gan uzminēsit, nav neviens cits kā mūsu Tartarens . . .
   Ko gan jūs gribat? Svēto un varoņu dzīvē gadās aptumšo­šanās, neapmierinātības un paguruma brīži. Slavenais taraskonie­tis nebija pasargāts no tiem, tāpat kā citi, un tālab veselus divus mēnešus, aizmirsis lauvas un slavu, apreibinājās ar austrumnieku mīlestību un kā Hanibals Kapuā aizmirsās Baltās Alžīras burvībā.
   Krietnais vīrs bija noīrējis pašā arābu pilsētas centrā mazu iezemiešu mājiņu ar pagalmu un dārzu, banānu kokiem, gale­rijām un fontāniem un kopā ar savu maurieti, arī pats būdams maurs no galvas līdz papēžiem, ikdienas sūca savas turku pīpes un ēda muskusa ievārījumus.
   Atlaidusies uz dīvāna viņam pretī, Baija, ģitāru strinkšķinā­dama, vilka nazālā tonī vienmuļas melodijas vai atkal, lai iz­klaidētu savu kungu, atdarināja vēdera dejas kustības. Rokā viņa turēja mazu spogulīti, kurā bieži aplūkoja savus baltos zobus un visādi vaibstījās.
   Tā kā dāma ne vārda neprata franciski un Tartarens ne vārda arābiski, tad saruna dažreiz nevedās, un runīgajam Tar­tarenam tas visu laiku bija kā sods par to negausību runāšanā, ko viņš sev bija atļāvies Bezikē aptiekā vai pie ieroču tirgotāja Kostekaldes.
   Bet arī šis sods nebija bez savas pievilcības, un viņš to sajuta kā saldkaislu splīnu, ja augu dienu nedabūja runāt, bet vienīgi klausīties turku pīpes guldzēšanā, ģitāras trinkšķināšanā un strūklakas vieglajās šalkās mozaīka pagalmā!
   Udenspīpe, pelde un mīlestība piepildīja visu viņa dzīvi. Ārā viņi izgāja reti. Dažreiz Sidi Tart'ri, nosēdinājis dāmu sev priekšā, izjāja uz sava brašā mūļa iebaudīt granātābolus mazajā dārziņā, ko viņš bija nopircis tepat apkaimē . . . Bet nekad viņš negāja uz pilsētas eiropeisko daļu . . . Ar saviem zuaviem, ar virsnieku piebāztajiem alkazariem un viņu zobenu mūžīgo šķindoņu zem arkādēm, Alžīra viņam likās neciešama un nejauka kā rietumu gvardes korpuss.
   Vispār taraskonietis jutās pārlieku laimīgs. Sevišķi Tarta­rens Sančo, tik ļoti kārs uz turku cepumiem, izteicās, ka esot vairāk nekā apmierināts ar savu jauno dzīvi. Tartarenam donam Kihotam tomēr bija daži iebildumi, kad viņš iedomājās Ta- raskonu un apsolītās ādas. Bet tas nevilkās ilgi un pietika viena Baijas skatiena vai karotes viņas velnišķīgi smaržīgā un uzbu­dinošā ievārījuma, kas bija kā Kirkes dzēriens, lai aizdzītu skumjās domas.
   Sad tad vakaros princis Gregorijs ienāca patērzēt par brīvo Melnkalni … Ar nenogurstošu labvēlību laipnais senjors šajā mājā veica tulka pienākumus, vajadzības gadījumā arī inten­danta un visu to bez atlīdzības, vienīgi sava prieka pēc . . . Izņemot viņu, Tartarens pazina vienīgi turkus. Visi šie mežonī­gie korsāri, kurus vērojot tumšo bodīšu dibenā mūsu varoni vēl nesen bija pārņēmušas bailes, tuvāk iepazīstoties, izrādījās labi, nekaitīgi tirgoņi, izšuvēji, garšvielu pārdevēji, pīpju kātu veido­tāji, pieklājīgi audzināti, pazemīgi, viltīgi, diskrēti ļaudis, turklāt paši pirmie kāršu spēlē. Četras vai piecas reizes nedēļā svešie kungi atnāca pavadīt vakaru pie Sidi Tart'ri, laimēja viņa naudu, noēda viņa ievārījumu un, pulkstenim nositot desmit, klusu aizgāja, pateikdamies pravietim.
   Atlikušās vakara stundas Sidi Tart'ri ar savu uzticamo draudzeni pavadīja uz terases, uz lielas, baltas terases, kas vien­laikus bija nama jumts un pacēlās pāri pilsētai. Visapkārt baltoja kāds tūkstotis tādu pašu baltu terašu; mierīgas mēnes­nīcas gaismā tās gluži kā kāpnes veda lejup līdz pat jūrai. Vibrējošās ģitāras skaņas, liega vēja nestas, atplūda līdz pat Sidi Tart'ri namam.
   . . . Pēkšņi kā zvaigžņu pušķis pa debesīm lēni izrisa spē­cīga, gaiša meldija, un kaimiņu mošejas minaretā parādījās skaists muedzins, viņa baltā ēna iezīmējās nakts dziļajā zilumā un brīnišķīgā balsī, kas piepildīja visu apkārtni, viņš dziedāja slavu Allaham.
   Tad Baija tūdaļ pameta ģitāru un, pievērsusi savas lielās acis muedzinam, likās, ar baudu tvēra šo lūgšanu. Kamēr mue­dzins dziedāja, viņa, ekstāzē trīcēdama, sastinga kā austrumu svētā Terēze . . . Tartarens aizkustināts vēroja, kā viņa lūdza, un nodomāja sevī, ka tā ir spēcīga un skaista reliģija, kas var radīt ticīgajos tik lielu sajūsmu.
   Taraskona, aizsedz savu vaigu ar šķidrautu! Tavs Tarta­rens domā kļūt atkritējs.

   Kādā jaukā pēcpusdienā, kad debesis bija zilas un pūta mīlīgs vējiņš, Sidi Tart'ri jāšus uz mūļa, atgriezās mājās no sava mazā dārziņa. Lielie, uz mūļa muguras saliktie spilveni, ko vēl vairāk piebriedināja dažādi augļi un melones, plati izpleta viņa kājas. Jātnieku iežūžoja prāvo kāpšļu žvadzēšana, un viņš ar visu ķermeni šūpojās līdzi lopiņa līganajām kustībām. Goda vīrs, sakrustojis abas rokas uz vēdera, jāja pa brīnum jauku ainavu un bija gandrīz iesnaudies aiz labsajūtas un siltuma.
   Pēkšņi, pilsētā iegriežoties, viņu pamodināja skaļš sauciens.
   —    Tavu traku sagadīšanos! Varētu sacīt, tas it kā būtu Tartarena kungs! .. .
   Izdzirdis Tartarena vārdu un jautro dienvidnieku akcentu, taraskonietis pacēla galvu un ieraudzīja pāris soļu no sevis «Zuava» kapteiņa Barbasū godīgo, brūni iedegušo seju: sēdēdams kādas mazas kafejnīcas durvīs, viņš smēķēja savu pīpi un dzēra absintu.
   —     He! Labdien, Barbasū! — teica Tartarens un apturēja mūli.
   Barbasū vis neatbildēja, bet noskatījās taraskonieti plati ieplestam acīm, tad saka skaļi smieties un smejas ta, ka Sidi Tart'ri pavisam apmulsa, sēdēdams uz savām melonēm.
   —    Pie turbānā, mans nabaga Tartarena kungs! .. . Tātad taisnība gan. ka jūs nu esot «turks»?… Un vai mazā Baija vēl arvien vēl dzied Marco la Belle?
   —    Marco la Belle! — sašutis atkārtoja Tartarens. Jums jāzina, kaptein, ka tā, par kuru jūs runājat, ir godīga mauru meitene un neprot ne vārda franciski.
   —    Baija neprot franciski? . . . Vai jūs esat no mēness no­kritis?
   Krietnais kapteinis sāka smieties vēl skaļāk.
   Redzēdams, ka nabaga Sidi Tart'ri ģīmis izstiepjas gluži garš, viņš apdomājās un tā kā pierima.
   —    Varbūt tiešām viņa nav tā pati. . . Teiksim, ka esmu sajaucis .. . Tomēr jūs darītu labi, Tartarena kungs, neuzti­coties Alžīras maurietēm un Melnkalnes prinčiem.
   Tartarens piecēlās kāpšļos un uzmeta lūpu.
   —    Princis, kaptein, ir mans draugs . . .
   —    Labi! Labi! Tikai bez dusmām! Vai jūs neiedzertu glāzi absinta? Vai jums nekas nav sakāms mājniekiem? Tiešām ne . . . Nu, tad labu ceļa vēju! . . . Starp citu, man ir īsta Fran­cijas tabaka, vai jūs negribētu sev dažām pīpēm … Ņemiet taču! Ņemiet vien! Tā jums nāks par labu… Sī nolādētā austrumu tabaka jums sajaukusi prātu.
   Pēc tam kapteinis pievērsās savam absintam, bet Tartarens, gluži domīgs, sīkā riksītī atgriezās uz ceļa, kas viņu veda mājup. Viņa cēlā sirds negribēja ticēt notikušajam, taču Bar­basū ļaunās aizdomas viņu apbēdināja. Novadnieka vārdi, turienes īpatnējā izruna, tas viss modināja nenoteiktus sirds­apziņas pārmetumus.
   Mājās Tartarens nevienu nesatika. Baija bija pirtī. Nēģeriete likās neglīta, māja skumja. Viņu pārņēma neizprotama melan­holija; apsēdies pie strūklakas, Tartarens piepildīja pīpi ar Barbasū tabaku. Sī tabaka bija ietīta avīzē. Atšķirot dūrās acīs dzimtās pilsētas vārds.
   Mums raksta no Taraskonas:
   «Pilsēta pārdzīvo lielas izbaļles. Lauvu nāvētājs Tartarens, kas aiz­braucis uz lielo kaķu medībām Āfrikā, jau vairākus mēnešus nav devis par sevi nekādu ziņu. Kas gan noticis ar mūsu varonīgo pilsoni? Mēs jautājām ar lielām bažām, jo mēs visi pazinām šo karstgalvi, šo pārgal­vīgo dēkaini . . . Vai viņš, tāpat kā daudzi citi, dus aprakts smiltīs vai viņu ir nokodis kāds Atlasa nezvērs, kura ādu viņš bija apsolījis pilsētas pārvaldei? … Briesmīga neziņa! Tomēr nēģeru tirgotāji, kas atbraukuši uz Bokēras gada tirgu, apgalvo, ka satikuši tuksneša vidū kādu eiropieti, kura ārējās pazīmes sakrīt ar Tartarena pazīmēm, un viņš esot devies uz Timbuktu . . . Lai dievs sargā mūsu Tartarenu!»
   To lasīdams, taraskonietis sarka, bālēja, drebēja. Viņa acu priekšā uzausa visa Taraskona: klubs, cepuru mednieki, zaļais atzveltnes krēsls pie Kostekaldes un virs visa tā, gluži kā spārnus izpletis ērglis, plīvoja krietnā komandanta Bravidas ūsas.
   Kad viņš ieraudzīja sevi gļēvi tupam uz paklāja, kamēr citi domāja, ka viņš medī zvērus, Taraskonas Tartarenam sametās kauns, un viņš raudāja.
   Piepeši varonis uzlēca kājās:
   — Uz lauvām! Uz lauvām!
   Viņš metās uz putekļaino pažobeli, kur gulēja viņa telts, aptieka, konservi, ieroču kaste, un izvilka to visu sētsvidū.
   Tartarens Sančo pēkšņi nomira, dzīvs palika vienīgi Tar­tarens Kihots.
   Bija pienācis laiks pārbaudīt savus mantu krājumus, apbru­ņoties, saposties, apaut lielos zābakus, uzrakstīt pāris vārdu princim un uzticēt viņam Baiju. Laiks ielikt aploksnē dažas zilas, asarām slacītas naudas zīmes, un bezbailīgais taraskonietis jau ripoja diližansā pa Blidahas ceļu, atstājis mājās pārsteigto nēģerieti pie ūdenspīpes, turbāna, turku tupelēm un visām pārējām Sidi Tart'ri musulmaņu grabažām, kas mētājās uz namiņa galerijas izrakstītās grīdas.

   Tas bija viens vecs diližanss no diezin kādiem laikiem, pār­vilkts kā senāk ar pavisam izbalējušu rupju, zilu vadmalu, polsterēts ar milzīgiem raupjas vilnas kušķiem, kuri pēc dažām stundām ceļotājam ieberzē muguru. Taraskonas Tartarenam iegadījās rotondes stūrītis; viņš tur iekārtojās, cik labi varē­dams, un pagaidām, kamēr vēl neelpoja lielo Āfrikas zvēru iz­garojumus, varonis apmierinājās ar šī vecā diližansa gaisu, kas dīvainā kārtā sevī glabāja tūkstošiem smaržu, vīriešu, zirgu, sieviešu ādas, ēdamlietu un sapelējušu salmu smaku.
   Sajā rotondē bija visa kā pa druskai. Trapists, ebreju tir­gotāji, divas kokotes, kas gribēja panākt savu trešo huzāru korpusu, un kāds Orleanvilas fotogrāfs . . . Bet, lai cik jauka un raiba bija sabiedrība, taraskonietim negribējās runāt, un viņš kļuva pavisam kluss, iebāzis roku ceļasomas siksnā, ar karabīnēm starp ceļiem. Viņa steidzīgā aizbraukšana, Baijas melnās acis, briesmīgās medības, kurās viņš taisījās doties, viss tas jauca prātus, nemaz nerunājot par to, ka ar savu labo, pat­riarhālo ārieni šis eiropeiskais diližans, ko viņš bija atradis pašā Āfrikā, kaut kādi atgādināja Taraskonu jaunībā, klaiņo­šanu ārpus pilsētas, mazus piknikus Ronas krastā, ar ko viņam saistījās tik daudz atmiņu .. .
   Pamazām iestājās nakts. Konduktors iededza laternas . . . Ierūsējušais diližanss čīkstēdams lēkāja uz savām vecajām at­sperēm, zirgi tecēja, zvārguļi skanēja . . . Brīžiem augšā — zem augšējā stāva brezenta briesmīgi žvadzēja dzelzs lūžņi. . . Tie bija kara materiāli.
   Gandrīz jau aizsnaudies, Taraskonas Tartarens brīdi lūko­jās ceļotājos, kurus jocīgi kratīja, tā ka tie dejoja viņa priekšā kā dīvainas ēnas; tad viņa acis aptumšojās, domas aizplīvuro­jās, un Tartarens vairs tikai ļoti neskaidri dzirdēja riteņu ass stenēšanu un diližansa sānu vaidus . . .
   Piepeši kāda balss — veca, gluži aizsmakusi, aizlūzusi, aiz- trūkusi balss taraskonieti sauca vārdā:
   —    Tartarena kungs, Tartarena kungs!
   —    Kas mani sauc?
   —    Ei, Tartarena kungs! Vai jūs mani vairs nepazīstat? Esmu vecais diližanss, kas pirms divdesmit gadiem braukāja no Taraskonas uz Nīmu . . . Cik reižu gan nevadāju jūs ar draugiem, kad devāties cepuru medībās uz Zonkjēru vai Bel- gardi! . . . No sākuma nepazinu jūs turku cepurītes un jūsu resnuma dēļ, bet, tikko sākāt šņākt, es jūs tūlīt pazinu.
   —    Ir jau labi, — mazliet saniknots, atrūca taraskonietis. Tad viņa dusmas saplaka.
   —    Sakiet, manu nabaga vecīt, bet ko jūs še meklējat?
   —    Ai mans labais Tartarena kungs, ticiet man, ka neesmu nācis šurp savas patikas dēļ. . . Kad dzelzceļš uz Bokēru bija pabeigts, vini man vairs nedeva darbu un aizsūtīja uz Āfriku .. . Un es neesmu vienīgais! Gandrīz visus Francijas diližansus par- cēla tāpat kā mani. Atzina, ka mēs esot pārāk reakcionāri, un nu mūs še beidz nost moku pilnā dzīve . . . Francijā to sauc par Alžīrijas dzelzceļiem.
   Vecais diližanss izdvesa garu nopūtu un tad atsāka:
   — Ai Tartarena kungs, cik man žēl manas jaukās Ta­raskonas! Tas bija mans labākais laiks, mans jaunības laiks! Tad vajadzēja redzēt, kā es no rītiem izbraucu, bagātīgi no­mazgājies ūdenī, ar svaigi nopulētiem riteņiem, ar laternām, kas mirdzēja kā divas saules, un brezentu, kas arvien bija ieziests ar eļļu! Tas bija tik skaisti, kad pastnieks noplīkšķināja pātagu dziesmas taktī: «Lagadigado, tā Taraska! Tā Ta­raska!» Un konduktors, pistonu pār plecu, izrakstītu cepuri uz auss, ar vienu rāvienu uzmeta savu mazo, nikno šuneli uz aug­šējā stāva brezenta, tad pats uzlēca uz bukas un sauca: «Žig­lāk! Žiglāk!» Tad mani četri zirgi metās skriet, zvārguļiem, suņu rejām, fanfarām skanot, logi atvērās, un visa Taraskona ar lepnumu noraudzījās, kā diližanss aizjoņo pa karalisko ceļu.
   Cik skaists bija šis ceļš, Tartarena kungs, plats, labi uz­turēts, ar kilometru stabiem, ar mazajām akmeņu kaudzītēm, kas atradās kārtīgi cita no citas zināmā atstatumā, pa labi un pa kreisi zaļoja jaukais olīvu un vīnogulāju līdzenums . . . Un ik pa desmit soļiem iebraucamā vieta, un ik pa piecām minūtēm pasta stacija . .. Un kas par krietniem cilvēkiem bija mani ce­ļotāji! Pilsētas mēri un mācītāji, kas brauca uz Nīmu pie pre­fekta vai pie sava bīskapa, zīda audēji, kas godīgi atgriezās no Mazē; skolēni, braukdami brīvdienās, zemnieki izrakstītās blūzēs, no rīta svaigi noskuvušies, un tur augšā, imperiālā, visi jūs, cepuru mednieku kungi, kas arvienu bijāt tik labā omā un kur jūs tik labi vakarā dziedājāt katrs savu dziesmu, kad mēs, zvaigznēm mirdzot, braucām mājās! . . .
   Tagad viss ir pavisam citādi . . . Dievs zina, ko es tagad pārvadāju. Vesels bars neticīgo, sanākuši nez no kurienes, sa­laiž manī kukaiņus, nēģeri, beduīni, veci karavīri, visu zemju dēkaiņi, kolonisti, visi vienos kankaros; tie mani piesmirdina ar savu pīpju dūmiem, un viss šis pūlis runā tādu valodu, kādu
   pats dievs tēvs nesaprastu . . . Nu jūs redzat, kā ar mani ap­ietas! Neesmu ne sukāts, ne mazgāts! Manām asīm nenovēl mašīneļļu . . . Nav vairs manu agrāko, lielo, labo un mierīgo zirgu, to vietā šie mazie arābu zirdziņi, kuros iemājo pats velns, viņi plūcas, kožas un lēkā, skriedami kā kazas un ar kājas spē­rieniem lauzdami pušu manas ilksis. Ai, ai, redziet — nupat sākas! Un šie ceļi! Seit tie ir vēl ciešami, jo mēs esam valdības tuvumā, bet tur tālāk nav nekā tāda, ko varētu saukt par ceļu! Tieci nu pats galā, caur kalniem un līdzenumiem, caur pundur- palmām un riekstu kokiem. Bez nevienas noteiktas pasta staci­jas! Apstājies, kur konduktoram ienāk prātā, te vienā fermā, te otrā . . .
   Dažreiz šis nerātnelis liek man mest divas jūdzes lielu līkumu, lai iegrieztos pie kāda drauga iedzert absintu vai š a m p o r o. Pēc tam pastnieks sadod zirgiem ar pātagu. Jāpanāk zaudētais laiks! Saule svilina, putekļi grauzdē! Uzdod vēl ar pātagu! Upēm pāri jāmetas peldus, tu dabū iesnas, saslapinies, slīksti . . . Cērt ar pātagu, cērt, cērt! . .. Vakaros es viss pilu, padomājiet — manā vecumā, vai tas nāk par labu manām kaulu sāpēm!
   Jāguļ man ir āra gaisā, karavānu novietnē, kur klaiņo apkārt visi vēji. Nakti šakāļi un hiēnas nāk apostīt manas miesas, un marodieri, kas baidās rasas, sildās manos sēdekļos. Re, tāda ir mana dzīve, mans nabaga Tartarena kungs, un tā es dzīvošu līdz tai dienai, kamēr saules sagrauzts, sapuvis, mitrajās naktīs, nevarēdams vairs izturēt, nokritīšu kādā sliktā ceļa stūrītī, kur arābi vārīs savu kuskusu ar mana vecā ģindeņa atliekām.
   — Blidaha, Blidaha! — sauca konduktors, atdarīdams durtiņas.

   Caur blāviem, dubļainiem stikliem Taraskonas Tartarens neskaidri saskatīja jauku prefektūras laukumu — taisnstūra laukumu, ar oranžu kokiem apdēstītu arkādi visapkārt, — kurā mazi zaldātiņi mācījās maršēt dzidrā rīta rožainajā dūmakā. Kafejnīcas vēra vaļā savus aizvirtņus. Vienā stūrī bija dārzeņu paviljons. Tas viss bija apburoši, taču te vēl nebija ne smakas no lauvām.
   — Uz dienvidiem, vairāk uz dienvidiem, — murmināja labais Tartarens un no jauna iespiedās savā kaktā.
   Sajā brīdi durtiņas atvērās. Iekšā ieplūda svaiga gaisa mutulis, ienesdams uz saviem spārniem līdz ar ziedošu oranžu smaržu itin mazu kundziņu riekstu brūnuma svārkos, vecu, sausu, grumbainu, atturīgu, ar seju dūres lielumā, ar melnu zīda apkaklīti piecu pirkstu platumā, ar ādas portfeli un lietus­sargu, īstu miestiņa notāru.
   Ieraudzījis taraskonieša kara mantas, iepretim apsēdies, mazais kundziņš likās sevišķi pārsteigts un noskatījās Tartarenā ar tādu neatlaidību, ka kļuva neērti.
   Nojūdza, aizjūdza, un diližanss devās projām. Mazais kundziņš visu laiku vel arvien raudzījas Tartarena. Beidzot taraskonietis sadusmojās.
   —    Vai tas jūs pārsteidz? — viņš noprasīja savukārt pa­lūkodamies mazajam kundziņam tieši sejā.
   —     Nē! Tās mani traucē! — atbildēja otrs ļoti mierīgi. Fakts bija tas, ka kopā ar nometnes telti, revolveri, divām šautenēm makstīs, medību dunci, nemaz nerunājot par savu dabisko tuklumu, Taraskonas Tartarens aizņēma daudz vietas.
   Mazā kundziņa atbilde taraskonieti sakaitināja.
   —    Varbūt jūs iedomājaties, ka es došos lauvu medībās ar jūsu lietussargu? — lepni atcirta mūsu dižvīrs.
   Mazais kundziņš aplūkoja savu lietussargu, klusi pasmai­dīja un tad ar ierasto flegmu iejautājās:
   —    Tātad, mans kungs, kas jūs esat?
   —    Lauvu nāvētājs Taraskonas Tartarens!
   Sos vārdus izrunājot, bezbailīgais taraskonietis sakratīja savu š e š i j a s pušķi gluži kā lauva krēpes.
   Diližanss pārsteigts sakustējās. Trapists pārmeta krustu, kokotes bailēs iekliedzās, un Orleanvilas fotogrāfs pienāca pie lauvu nāvētāja un jau priecājās par lielo godu pagatavot viņa fotouzņēmumu.
   Mazais kundziņš nepavisam nesamulsa.
   —    Vai jūs jau esat daudz lauvu nošāvuši, Tartarena kungs? — viņš jautāja ļoti mierīgi.
   Taraskonietis to uzņēma savā parastajā veidā: — Jā, esmu daudz nošāvis, mans kungs! . . . Jums es novēlētu tik daudz matu uz galvas!
   Viss diližanss kratījās aiz smiekliem, ieraugot slejamies augšup uz mazā kundziņa paura trīs matus iesarkanā dzel­tenumā. Tad ņēma vārdu Orleanvilas fotogrāfs:
   —     Jums gan ir briesmīgs amats, Tartarena kungs! . , . Kādreiz gadās piedzīvot baigus brīžus . . . nabaga Bombone- lam . . .
   —    Ak jā, panteru nāvētājs, — nevērīgi atteica Tartarens.
   — Vai tad jūs viņu pazīstat? — vaicāja mazais kungs.
   —     Tas tik vēl trūka, ka es viņu nepazītu! Vairāk nekā div­desmit reižu esam medījuši kopā!
   Mazais kundziņš smaidīja.
   —    Vai jūs medījat arī panteras, Tartarena kungs?
   —     Dažreiz, lai pakavētu sev laiku, —- atteica saniknotais taraskonietis. Tad piebilda, varonīgi paceldams galvu un tādē­jādi apsvilinādams sirdis abām kokotēm. — Tās jau nav ne­kādi lauvas!
   —     Vispār, — uzdrošinājās iebilst Orleanvilas fotogrāfs, — pantera ir tikai liels kaķis . . .
   —     Pareizi gan! — piekrita Tartarens, kam nemaz nebija tik nepatīkami mazliet pazemināt Bombonela slavu, sevišķi dāmu priekšā.
   Te diližanss apstājās, konduktors nāca atvērt durvis un god­bijīgi uzrunāja mazo vecīti:
   —     Kungs, jūs esat atbraucis!
   Mazais kundziņš piecēlās, izkāpa ārā un vēl neaizvēris durtiņas teica:
   —   Vai jūs, Tartarena kungs, atļautu man dot jums kādu padomu?
   —     Kādu, mans kungs?
   —     Klausieties, jūs izskatāties pēc goda vīra, man gribētos jums pateikt patiesību. Brauciet drīzāk atpakaļ uz Taraskonu, Tartarena kungs . . . Se jūs veltīgi zaudējat laiku. . . Provincē vēl ir palikušas dažas panteras, bet — fu! — tas jums ir pārāk niecīgs medījums! . .. Bet ar lauvām nu ir cauri! Alžīrijā viņu vairs nav . . . Mans draugs Sasēns nupat nošāva pēdējo.
   Tad mazais kundziņš atsveicinājās, aizsita durtiņas un smie­damies aizgāja ar savu portfeli un lietussargu.
   —    Konduktor, — jautāja Tartarens, uzmetis lūpu, — kas tas bija par večuku?
   —     Kā? Jūs viņu nepazīstat? Tas taču ir Bombonela kungs.

   Pie Milianahas Taraskonas Tartarens izkāpa, bet diližanss turpināja ceļu uz dienvidiem. Divas dienas viņš bija smagi kra­tījies, divas naktis pavadījis, acu neaizvēris, pētīdams caur dur­tiņām, vai neieraudzīs laukā ceļa malā lauvas šaušalīgo ēnu. Pēc tik daudz negulētām naktīm beidzot dažas atpūtas stundas! Un tad, patiesību sakot, kopš neveiksmes ar Bombonela kungu, par spīti ieročiem, briesmīgi uzmestajai lūpai un sarkanajai cepurei, krietnais taraskonietis nejutās gluži ērti Orleanvilas fotogrāfā un abu trešā huzāru pulka jaunkundžu priekšā.
   Tad nu viņš devās ceļā pa Milianahas platajām ielām, kas bija pilnas skaistu koku un strūklaku; taču meklēdams piemē­rotu viesnīcu, nabaga vīrs nevarēja nedomāt par Bombonela vārdiem… Ja nu tas tiešām tiesa? Ja Alžīrijā vairs nav lauvu? … Kāpēc tad tik traki noskrieties un nomocīties?
   Piepeši kādas ielas krustojumā mūsu varonis satikās vaigu vaigā ar… Nu, uzminiet ar ko? … Ar lielisku lauvu, kas gai­dīja kādas kafejnīcas durvju priekšā, karaliski apsēdies uz sa» vas pakaļdaļas, un viņa rūsganajās krēpēs rotājās saule:
   — Ko viņi tur melš, ka lauvu te vairs nav? — iesaucās taraskonietis palēkdamies. Lauva, izdzirdis šo saucienu, nolieca galvu un, satvēris zobos koka trauku, noliktu viņam priekšā uz ietves, to pazemīgi stiepa pretī Tartarenam, kas stāvēja mēms aiz brīnumiem … Kāds arābs, kas gāja garām, iemeta traukā lielāku naudas gabalu. Lauva paluncināja asti. Nu beidzot Tartarenam uzausa gaisma. Viņš ieraudzīja to, ko sākumā aiz uztraukuma nebija varējis pamanīt, ka ap aklo, pieradināto lauvu drūzmējās ļaudis un ka divi braši, ar rungām apbruņoti nēģeri vadāja lauvu pa pilsētu kā savojieši vadā savus murk­šķus. Taraskonietim sakāpa asinis galvā.
   —     Jūs nelaimīgie, vai var zaimot tik cildenu zvēru, — kliedza viņš pērkondimdošā balsī. Tad viņš metās uz lauvu un izrāva tam nešķīsto trauciņu no karaliskajiem žokļiem . . . Abi nēģeri, domādami, ka viņiem darīšana ar zagli, pacēluši nūjas metās virsū taraskonietim. Izcēlās briesmīga kņada. Nē­ģeri sita, sievietes spiedza, bērni smējās. Kāds vecs ebreju kurpnieks sauca no savas bodītes:
   —   Liecieties mierā! Liecieties mierā!
   Pats lauva savā tumsā mēģināja rēkt, un nelaimīgais Tar­tarens pēc izmisīgas cīņas novēlās zemē pie naudas gabaliem un saslaukām.
   Sajā mirklī kāds vīrs pašķīra pūli, vārdu sakot, nostūma pie malas nēģerus, ar žestu aizraidīja sievas un bērnus, piecēla Tartarenu, notīrīja, sapurināja viņu un, pagalam aizelsušos, nosēdināja uz ielas akmens stabiņa, kur Tartarens varēja atvilkt elpu.
   —  Kā! Princi, tas esat jūs?… — iesaucās Tartarens, berzēdams sasistos sānus.
   —   Tiešām tā tas ir, mans drošsirdīgais draugs … Izlasījis Jūsu vēstuli, nodevu Baiju viņas brāļa gādībā, noīrēju pasta ratus, nobraucu piecdesmit jūdzes lielā ātrumā, un nu esmu ieradies īstajā laikā, lai jūs pasargātu no šo nepieklājīgo cilvēku rupjībām. Ko tad jūs esat nodarījuši, lai piedzīvotu šādas nedienas?
   —    Ko jūs, princi, domājat? … Kā lai mierīgi skatās šajā nelaimīgajā lauvā ar dāvanu trauku zobos, kurš te nozai­mots, pieveikts, visu gūstīts, ir nolikts par apsmieklu šiem utai­najiem musulmaņiem!
   —    Jūs maldāties, cēlais draugs. Sis lauva viņu acīs ir god­bijības un pielūgšanas cienīgs. Viņš ir svēts kustonis, kas pie­der pie lielā lauvu klostera, ko pirms trīssimt gadiem dibinājis Mahomeds ben Auda, tas ir šausmīgs un mežonīgs sava veida trapistu uzņēmums, pilns rēkšanas un zvēru smakas, kur savādi mūki uzaudzē un pieradina simtiem lauvu un sūta tos no turie­nes uz Ziemeļāfriku brāļu ziedojumu vācēju pavadībā. Dāva­nas, ko salasa brāļi, izlieto klostera un mošejas uzturēšanai, un, ja abi nēģeri nupat parādīja tādu sašutumu, tad tālab, ka bija pārliecināti, ka par katru pliku grasi no ziedojumu vākšanas trauciņa, kas viņu vainas dēļ tiktu nozagts vai pazaudēts, lauva, ko viņi vadā, tos nekavējoties pazudinātu.
   Klausoties šajā neticamajā, bet tomēr patiesīgajā stāstā, Taraskonas Tartarens tīksmi un skaļi elpoja.
   —    Visā šajā lietā galvenais ir tas, — viņš beidzot teica, — lai manam Bombonelam patīk vai ne, ka Alžīrijā tomēr vēl ir lauvas! …
   —    Ir vēl, ir! — sajūsmā iesaucās princis, jau rīt pat pa­klejosim pa Selifas līdzenumu, un tad jūs redzēsiet!
   —   Kas ir, princi? Vai arī jūs gribat doties medībās?
   —   Nudien, vai jūs domājat, ka es jums ļaušu vienam pa­šam klejot pa Āfriku šo mežonīgo cilšu vidū, kuru valodu un parašas jūs nepazīstat? Nē, nē, slavenais Tartaren, es jūs vairs nepametīšu! Es būšu visur, kur jūs!
   — Ai princi, princi!
   Un, priekā starodams, Tartarens spieda pie sirds krietno Gregoriju, lepni domādams, ka pēc Zila Zerāra[9], Bombonela un citu slavenu lauvu mednieku parauga arī viņam medībās būs līdzi ārzemju princis.

   Nākamajā rītā pašā ausmā bezbailīgais Tartarens un arī ne mazāk bezbailīgais Gregorijs pusduča nēģeru nastu nesēju pavadībā iznāca no Milianahas un kāpa lejā uz Selifas līdze­numu pa jauku, stāvu jasmīnu, tūju un savvaļas olīvu koku ap­ēnotu taku ar zemu iezemiešu dārziņu dzīvžogu abās ceļa pusēs un tūkstošiem jautru strautiņu, kas čalodami ritēja lejup no klints uz klinti… Tā bija Libānas ainava.
   Tikpat apkrauts ieročiem kā dižais Tartarens, princis Gre­gorijs bez tam bija uzlicis galvā lielisku un ērmīgu cepuri, vis­garām nošūtu zelta tresēm, izrotātu sudraba ozollapu izšuvu­miem, kas viņa Augstībai piešķīra viltus meksikāņu ģenerāļa vai Donavas upes stacijas priekšnieka izskatu. Sis prinča velna kepijs nedeva mieru taraskonietim; kautri viņš lūdza dažus pa­skaidrojumus.
   — Ceļojumam pa Āfriku nepieciešama galvassega, — nopietni atteica princis; ar piedurknes atloku spodrinādams cepures nagu, viņš pastāstīja savam naivajam biedram, kāda svarīga loma esot šādam kepijam, nonākot saskarē ar arābiem; bailes, kādas spējot iedvest vienīgi šis militārais atribūts, esot piespiedušas civilo parvaldi uzlikt visiem galvā kepijus, sakot ar ceļu sargu un beidzot ar reģistratūras ierēdni.
   Tātad, lai pārvaldītu Alžīriju, — tas ir princis, kas tā saka, — nav vajadzīga gudra galva, — un vispār nav vaja­dzīga galva. Pietiek ar kepiju vien, skaistām tresēm greznotu kepiju, kas mirdz bozes galā kā Geslera cepure.
   Tā karavāna čalodama un filozofēdama gāja savu ceļu. Nesēji basām kājām lēkāja no klints uz klinti un klaigāja kā pērtiķi. Ieroču kastes žvadzēja. Šautenes šķīla uguni. Maģiskā kepija priekšā iezemieši noliecās līdz pašai zemei.
   Augšā pa Milianahas nocietinājuma mūriem arābu pārvaldes priekšnieks pastaigājās ar savu dāmu; izdzirdis šo izaicinošo troksni un redzēdams caur zariem paspīdam ieročus, viņš no­bijās pēkšņā uzbrukuma, lika nolaist paceļamo tiltu, dot trauksmes signālu un uz vietas pasludināja pilsētā aplenkuma stāvokli.
   Labs sākums karavānai!
   Par nelaimi, viss izjuka, pirms diena bija galā. No diviem nēģeriem, kas nesa bagāžu, viens dabūja briesmīgas vēdera graizes, tādēļ ka bija apēdis karavānas aptiekas leikoplastu, bet otrs nokrita ceļmalā līdz nesamaņai piedzēries, jo bija iz­dzēris kampara spirtu. Trešais, kas nesa ceļojuma albumu, zeltīto apkalumu iekārdināts un pārliecināts, ka iegūst Mekas dārgumus, nonācis Zakarā, aizbēga, cik kājas nes… Bija jāmeklē kāds padoms. Karavāna apstājās un apmetās kāda veca vīģu koka robainajā ēnā.
   — Manas domas, — teica princis, veltīgi pūlēdamies iz­kausēt buljona tableti augstākā labuma kastrolī ar trīskārtīgu dibenu, — manas domas ir tādas, ka labāk atteiksimies no nē­ģeru nesējiem jau šovakar… Šepat tuvumā ir arābu tirgus. Vislabāk būtu apstāties un iepirkt dažus ēzeļus …
   —    Nē! … Nē! Tikai ne ezeļus! … — viņu partrauca dižais Tartarens; viņš atcerējās Nuaro un tumšo pietvīka.
   Un liekulīgi piebilda:
   —    Vai jūs varat iedomāties, kā tik mazs lopiņš panesīs visas mūsu mantas?
   Princis pasmaidīja:
   —    Jūs maldāties, mans slavenais draugs! — Lai cik liess un noplucis mums šķiet Alžīrijas ēzelis, viņam ir stipri un iztu­rīgi krusti. Viņš ir vajadzīgs tāpēc, lai panestu visu, ko vien var nest. Pajautājiet labāk arābiem. Viņi izskaidro mūsu kolo­niālo iekārtu tā: pašā augšā sēž gubernators muci ar lielu pātagu, viņš šausta galveno štābu; lai kaut kam atriebtos, štābs sit kareivi, kareivis sit kolonistu, kolonists sit arābu, arābs sit nēģeri, nēģeris — ebreju, ebrējs savukārt ēzeli, bet mazais nabaga ēzelītis, kam nav neviena ko sist, izstiepj muguru un panes visu. Jūs taču labi redzat, ka viņš var panest jūsu kastes.
   —    Vienalga, — teica Taraskonas Tartarens, — man lie­kas, ka mūsu karavānai ēzeļi nepavisam nepiestāv. Man gribē­tos kaut ko austrumnieciskāku. Piemēram, ja mēs varētu kur dabūt kamieli…
   —    Cik vien vēlaties, — teica Augstība, un nu visi devās ceļā uz arābu tirgu. Tirgus bija dažu kilometru attālumā, 5e- lifas krastos. Tur drūzmējās vienuviet pieci vai seši tūkstoši driskainu arābu, ņirbēt ņirbēdami saulē un trokšņaini tirgoda­mies starp melno olīvu traukiem, medus podiem, garšvielu mai­siem un prāvām cigāru kaudzēm. Tur bija liela uguns, uz kuras, taukiem pilot, cepās veseli jēri, un brīvdabas gaļas pārdotavas, kur gluži kaili nēģeri, kājām mirkstot asinīs, sarkanām rokām, ar maziem nažiem sadalīja kārtī uzmauktus kazlēnus.
   Vienā stūrī zem tūkstoš ielāpiem izraibinātas telts sēdēja mauru tiesas sekretārs ar lielu grāmatu un acenēm. Citā pulciņš cilvēku nikni klaigā: tur norisinās uz labības mēra pamata iekārtota ruletes spēle, un ap to ieplētušies kabiļi; vēl citā vietā ļaudis priecājas, smejas: tur noskatās, kā ebreju tirgotājs ar savu mūli slīkst Selifā. Un turklāt skorpioni, suņi, kraukļi un mušas … jā, mušas …
   Bet tieši kamieļu nebija. Beidzot tomēr vienu atrada. Mza- biti[10] gribēja tikt vaļā no tā. Tas bija īsts tuksneša kamielis, klasisks kamielis, papliks, ļoti bēdīgu izskatu, ar garu beduīna galvu un kupri, kas no ilgajiem gavēņiem kļuvis pavisam pla­kans un skumīgi nosvērās uz sāniem.
   Tartarenam kamielis likās tik skaists, ka viņš vēlējās, lai visa karavāna kāptu tam mugurā.
   Lopiņš notupās. Ar siksnām cieši piesēja saiņus. Princis iekārtojās uz lopiņa kakla, lai izskatītos majestātiskāk, Tarta­rens lika sevi pacelt pašā augšā starp divām kastēm uz kupra, un tur, lepns un ērti apsēdies, ar dižu žestu apsveicot visus kopā saskrējušos tirgus ļaudis, deva zīmi doties projām. Jupis lai parauj! Kaut nu viņu redzētu taraskonieši!
   Kamielis piecēlās, izstiepa savas lielās, mezglotās kājas un sāka skrējienu.
   Ai, kāds pārsteigums! Pēc dažiem lēcieniem Tartarens juta, ka nobāl, un viņa varonīgā šešija palēnām pieņēma agrā­kās «Zuava» laika pozicijas. Sis velna kamielis šūpojās kā fregate.
   — Princi, princi, — murmināja Tartarens, bāls kā palags, pieķēries asajām kupra pinkām. — Princi, kāpsim zemē … Es jūtu … es jūtu, ka sākšu … zākāt Franciju!
   Ko tur vairs! Kamielis bija palaists, un nekas to vairs ne­varēja apturēt. Četri tūkstoši arābu skrēja pakaļ basām kājām, žestikulēdami smējās kā negudri un lika saulē spīdēt daudziem tūkstošiem baltu zobu …
   Dižajam Taraskonas vīram atlika vienīgi padoties liktenim. Viņš skumji atslīga uz kupra. Šešija pieņēma tādu stāvokli, kādu vien tik vēlējās. Un Francija tika nozākāta.

   Lai cik gleznains bija viņu jauniegūtais jājamais lopiņš, mūsu lauvu medniekiem vajadzēja no tā atteikties šešijas dēļ. Ceļu, tāpat kā agrāk, turpināja kājām, un karavāna mazos pārgā­jienos mierīgi devās uz dienvidiem ar taraskonieti priekšgalā, melnkalnieti karavānas beigās, bet rindas vidū soļoja kamielis ar ieroču kastēm. Ekspedīcija ilga apmēram mēnesi. Veselu mēnesi meklēja neatrodamus lauvas, pārlieku saniknotais Tar­tarens klīda no viena duāra uz otru pa milzīgo Selifas līdze­numu; caur šo baismīgo un smieklīgo franču Alžīriju, kur vecā orienta smaržām piejaucās klāt stipra absinta un kazarmu smaka. Ābrahamam un Zuzū apvienojoties, rodas kaut kas teiksmains un naivi burlesks kā vecā testamenta lappuse, atkār­tojot seržanta la Ramē vai brigadiera Pitū vārdus. Tas ir ne­atkārtojams skats acīm, kas prot redzēt. Mežonīga un satrunē­jusi tauta, ko mēs civilizējam, apveltīdami ar mūsu netikumiem. Barga fantastisko bahagu bezkontroles autoritāte; šie vīri, kas ar nopietnu seju šņauc degunu sava Goda Leģiona ordeņa lentē par kādu «jā» vai «nē» liek cilvēkiem sist pa kāju pēdām. Tiesa, ko bez sirdsapziņas spriež kadiji lielās acenēs, Korāna
   un likuma tartifi, kas arvien sapņo par piecdesmito augustu un paaugstinājumu zem palmām un pārdod savus tiesas spriedu­mus kā Ezavs pirmdzimtā tiesības par lēcu virumu vai cukurotu kuskusu. Klaidoņi un dzērāji kaidi, agrākie kāda tur ģenerāļa Jusufa papēžu kutinātāji, kas ar mahoniešu veļas mazgātājām piedzeras šampanieti un dzīro pie cepta auna, kamēr viņu telšu priekšā visa cilts mirst badā un plēšas ar medību suņiem par kungu dzīru galda atliekām.
   Tad visapkārt paveras līdzena papuve, izdegusi zāle, krūmi bez zaļuma, kaktusu un fistaškoku biezoknis — Francijas maizes klēts … Ak vai, klēts tukša, tur nav ne grauda! Taču tā ir bagāta ar šakāļiem un blaktīm. Atstāti duāri, izklīdušas ciltis, kas dodas projām, pašas nezin kur, bēgot no bada, nosē­damas ceļmalas ar līķiem. Sur tur redzams kāds franču ciemats ar sabrukušām ēkām, neapstrādātiem laukiem, satracinātiem siseņiem, kas aprij pat logu aizkarus, ar zemkopjiem, kuri ka­fejnīcās sūc absintu, strīdoties par reformu projektu un kon­stitūciju.
   Visu to varējis redzēt arī Tartarens, ja vien būtu papū­lējies ko saskatīt. Bet viss lauvu medību kaisles varā Tarasko­nas vīrs gāja tikai uz priekšu, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi; viņa acis neatlaidīgi vērsās uz iedomātiem nezvēriem, kas neparādījās.
   Tā kā telts spītīgi nevērās vaļā un tabletes nekusa, kara­vāna bija spiesta apstāties rītā un vakarā pie iezemiešiem. Prinča Gregorija galvassegas dēļ mūsu medniekus visur sa­ņēma atplestām rokām. Viņi mitinājās pie cilšu vadoņiem dī­vainās pilīs, lielās, baltās fermās bez logiem, kur juku jukām kopā savāktas bija ūdenspīpes, sarkankoka kumodes, Smirnas paklāji, lampas ar moderatoru, ciedru koferi, bāztin piebāzti ar turku naudu, Luija-Filipa stila pulksteņi. Tartarenam visur rīkoja spožus svētkus ar priekšnesumiem-diffa … Viņam par godu veseli gurni[11] lika runāt pulverim un spīdēt saulē saviem burnusiem. Kad beidza runāt ieroči, labais agā nāca un cēla priekšā rēķinu … To sauc par arābu viesmīlību!
   Lauvu kā nebija, tā nebija. Tikpat kā uz Jaunā tilta!
   Taraskonietis tomēr nezaudēja dūšu. Viņš drosmīgi devās vēl tālāk uz dienvidiem. Dienas viņam pagāja, izcērtot biezokni vai ar karabīnes galu izrakņājot pundurpalmas un pie katra krūma uzsaucot: «Rrrt!» Pēc tam katru vakaru pirms gulēt­iešanas, novietojušies mazā paslēptuvītē, viņi divas vai trīs stun­das gaidīja plēsoņas …
   Tomēr kādu vakaru ap pulksten sešiem, kad karavāna vir­zījās caur gluži mēļu fistaškoku mežu, kur, dienas karstumā pagurušas, lielas paipalas lēkāja zālē, Taraskonas Tartarenam likās, ka viņš dzirdētu, bet tik tālu, bet tik neskaidru, bet tik ļoti vēja sadrumstalotu, to brīnišķo rēcienu, kuru viņš tik daudz reižu bija dzirdējis tur, Taraskonā, aiz Mitēna cirkus krā­tiņiem.
   Sākumā varonis nodomāja, ka viņš sapņo, taču pēc brītiņa rēcieni atkāVtojās vēl tālu, bet jau mazliet skaidrāki un šoreiz, kaut gan visās debesu pusēs dzirdēja gaudojam duāru suņus, kamieļa kupris nodrebēja baiļu trīsās, tā ka nograbēja konservi un ieroču kastes.
   Nebija šaubu. Tas bija lauva. Naigi, naigi uz paslēptuvi! Nedrīkstēja kavēties ne mirkli! Turpat tuvumā atradās vecs marabū (kāda svētā kapenes) ar baltu kupolu; mirušā lielās, dzeltenās rītakurpes bija noliktas kādā iedobumā virs durvīm, turpat nekārtīga savādu ex voto2 kaudze: arābu mēteļa atloki, zeltīti pavedieni, rūsgani mati, kas nokarājās lejup gar sienu.
   Taraskonas Tartarens atstāja tur savu princi un kamieli un aizgāja meklēt paslēptuvi. Princis Gregorijs gribēja viņam se­kot, bet taraskonietis to nepieļāva. Pret lauvām viņš gribēja nostāties viens pats. Tartarens tomēr piekodināja Augstībai pārāk tālu neaiziet un piesardzības labā uzticēja tam lielu portfeli ar vērtīgiem dokumentiem un naudu, ko viņš negribēja ļaut saplosīt lauvas nagiem. Kad tas bija padarīts, varonis de­vās uz savu posteni. Simt soļu no marabū kāda gandrīz izsīkuša strauta krastā krēslas plīvuri šalca mazs rododendronu mežiņš. Tur paslēpās Tartarens, nometies ceļos pēc visiem likumiem ar karablni rokā, savu lielo medību dunci lepni iemējis sev priekšā nogāzes smiltis.
   Pienāca nakts. Dabas rožainās krāsas pārvērtās violetās, pēc tam tumši zilās … Lejā upes zvirgzdos kā mazs rokas spogulītis vizēja skaidra ūdens peļķe. Seit zvēri nāca padzerties.
   Otrā kraujā neskaidri rēgojās balta taka, ko zvēru lielās ķepas bija ieminušas mežiņā. Sī stāvā, noslēpumainā nogāze iedvesa bailes. Pievienojiet visam vēl Āfrikas nakts neskaidro mudžēšanu, sakustināto zaru Ilgošanos, klaiņojošu kustoņu sam­tainos soļus, šakāļu spalgās rejas un lielus dzērvju barus de­besis, simt vai divi simti metru augstumā, kas lido, kliegdamas kā žņaugti bērni; un jūs atzīsiet, ka bija par ko uzbudināties.
   Tartarens bija uzbudināts. Pat ļoti! Nabaga vīram klabēja zobi. Un, pieskaroties zemē iemietajam medību duncim, viņa šautenes stobra gals ieskanējās kā kastaņetu pāris. Ko jūs do­mājat! Ir tādi vakari, kad cilvēkam nav laba oma, bet kā būtu ar nopelniem, ja varoņiem nekad nebūtu bail…
   Jā, Tartarenam tiešām sametās bail, un tā tas turpinājās visu laiku. Viņš tomēr izturēja stundu, divi stundas, taču varo­nībai ir savas robežas. . . Pēkšņi taraskonietis savā tuvumā iz­dzirda soļus un zvirgzdu čirkstēšanu upes izslkušajā gultnē. Briesmas viņu uzrāva stāvus. Divas reizes viņš izšāva tumsā uz labu laimi un metās, ko kājas nes, uz marabū, pamezdams dunci smiltīs par piemiņas krustu visšausmīgākajai panikai, kāda vis­pār jebkad ir sagrābusi hidru dīdītāju dvēseli.
   —   Surp pie manis, princi! … Lauva …
   Klusums.
   —    Princi, princi, kur jūs esat? — Prinča nebija. Uz baltās mošejas sienas vienīgi labā kamieļa kupris mēnesnīcā meta dīvainu ēnu. Princis Gregorijs bija aizbēdzis ar portfeli un naudu. Veselu mēnesi viņa augstība bija gaidījusi šo iespēju.

   Otrā rītā pēc šā dēkainā un traģiskā vakara, kad, gaismai austot, mūsu varonis pamodās un skaidri apzinājās, ka princis un naudas maks patiešām ir projām uz neatgriešanos, kad viņš sevi ieraudzīja vienu pašu šajā mazajā, baltajā kapā, piekrāptu, apzagtu, pamestu pašā mežonīgās Alžīrijas vidienē, ar kamieli un drusku sīknaudas, tad pirmo reizi mūžā mūsu taraskonietim pamodās šaubas. Viņš šaubījās par Melnkalni, šaubījās par draudzību, par slavu, šaubījās pat par lauvām, un beigās mūsu dižais vīrs sāka rūgti raudāt kā Kristus Ģetzemanes dārzā.
   Kamēr viņš domīgs sēdēja pie mošejas durvīm, saņēmis galvu rokās, ar karabīni starp ceļiem, turēdams pavadā kamieli, kas vēroja saimnieku, pēkšņi pāri pretī pašķīrās biezoknis un apstulbušais Tartarens ierauga desmit soļu attālumā milzīgu lauvu, kas viņam tuvojas ar paceltu galvu un tik šausmīgi rēc, ka nodreb visas bagātīgiem spožumiem no vienas vietas klātās mošejas sienas un pat svētā rītakurpes nišas iedobumā. Nedreb vienīgi taraskonietis.
   — Beidzot! — iesaucās viņš, uzlēkdams stāvus. Ar šau­tenes laidi pie vaiga. Bum!… Bum!… Bum!… Tas bija darīts. Lauvas galvu ķēra divas sprāgstošās lodes. Kādu brīdi uz Āfrikas liesmainās debess fona dusmīgi šļāca augšup sa­šķaidītu smadzeņu, kūpošu asiņu un rūsganu, saplosītu ādas skrandu pikas. Tad viss nobira zemē un Tartarens ieraudzīja … divus lielus, saniknotus nēģerus ar paceltām nūjām skrējām viņam virsū. Abi Milianahas nēģeri.
   Ai, posts! Tas bija pieradinātais, nabaga Muhameda klostera lauva, ko nupat nogalinājušas taraskonieša lodes.
   Šoreiz, nudien! — Tartarens muka. Fanātisku dusmu aprei­bināti, abi nēģeri, kas viņam dzinās pakaļ, būtu viņu saraustījuši gabalos, ja kristīgo dievs nebūtu sūtījis palīgā eņģeli glābēju — Orleanvilas lauku sargu, kas ieradās pa mazu taciņu ar zo­benu rokā.
   Nēģeru dusmas pēkšņi aprima, ieraugot kepiju, ko valkā municipalitātes ierēdņi. Mierīgs un majestātisks, vīrs uzrakstīja protokolu par gadījumu; kamielim uzkrāva virsū lauvas atliekas, pavēlēja sūdzētājiem, kā arī likuma pārkāpējam, sekot viņam un devās uz Orleanvilu, kur sūdzība tika iesniegta tieslietu kancelejā.
   Tas bija garš un briesmīgs process!
   Bez Alžīrijas dažādajām ciltīm, kuras viņš nupat bija ap­ceļojis, Taraskonas Tartarens nu iepazinās ar kādu citu Alžīriju, ne mazāk smieklīgu un baigu, ar Alžīrijas pilsētu, ar tās prāvošanos un advokatūru. Viņš iepazinās ar šaubīgiem tiesas vīriem, kas kafejnīcās piekopa tumšus veikalus, ar likuma vīru bohēmu, kam aktu mapes ož pēc absinta un baltās kravates ir ar šamporo traipiem; viņš iepazinās ar tiesu izpildītājiem, aizstāvjiem, aģentiem, lietvežiem, visiem šiem zīmogpapīra sise­ņiem, badīgiem un liesiem, kas aprij kolonistus ar visām viņu zābaku pazolēm un beidzot pamet saplūkātus kā kukurūzas stādus.
   Vispirms vajadzēja izdibināt, vai lauva nonāvēts uz privā­tas zemes vai militārā teritorijā. Pirmajā gadījumā lieta izska­tāma tirdzniecības tiesai, otrajā — Tartarens bija atkarīgs no kara padomes. Izdzirdot vārdu — kara padome, iejūtīgais taraskonietis jau redzēja sevi nošautu pie pilsētas mūriem vai ari tupam kādā labību bedrē . . .
   Visbriesmīgākais ir tas, ka abas teritorijas Alžīrijā norobe­žotas ]oti nenoteikti. Beidzot pēc mēneša ilgas skraidīšanas un visādām intrigām, pēc ilgas stāvēšanas karstajā saulē arābu biroju pagalmos, tika nolemts, ka, no vienas puses ņemot, lauva ticis nošauts uz armijas teritorijas, no otras — Tartarens šāvis no civilās teritorijas. Prāvu iztiesāja civilā kārtībā, un mūsu varonim tas izmaksāja divi tūkstoši pieci simti franku soda naudas, neieskaitot tiesas izdevumus.
   Kā lai to visu samaksā? Daži piastri, kas bija paglabāju­šies no prinča laupījuma, sen jau bija izgājuši par tiesu papī­riem un absintu tiesnešiem.
   Nelaimīgais lauvu mednieks bija spiests pārdot savu ieroču kasti, pārdot karabīni pēc karabīnes. Viņš pārdeva dunčus, malajiešu ieročus un vāles.
   Kāds sīktirgotājs nopirka konservus. Farmaceits iegādājās to, kas vēl bija palicis pāri no leikoplasta. Pat lielie zābaki aizgāja līdz modernizētajai teltij, kuru nopirka vecu mantu tir­gotājs un pacēla to Kohinhinas retumu godā . . . Kad viss bija samaksāts, Tartarenam palika pāri tikai lauvas āda un kamielis. Adu viņš rūpīgi satina un nosūtīja uz Taraskonu, uz dūšīgā komandanta Bravidas adresi. (Tūlīt redzēsim, kas notika ar šo teiksmaino laupījumu.) Par kamieli var teikt, ka Tartarens bija nodomājis to izmantot, lai varētu atgriezties Alžīrā, nevis jājot uz tā, bet to pārdodot, lai tiktu pie naudas, ko samaksāt par diližansu, kas tiešām ir labāks ceļošanas veids nekā jāt ar kamieli. Diemžēl, lopiņu bija grūti pārdot, un neviens par to nesolīja ne plika graša. Tartarens tomēr katrā ziņā gribēja nokļūt atpakaļ Alžīrā. Viņš nepacietīgi ilgojās atkal ieraudzīt Baijas zilo korsāžu, savu mājiņu, savu strūklaku un atpūsties sava mazā pagalma baltā āboliņā, kamēr pienāks nauda no Francijas. Mūsu varonis ne brīdi nešaubījās par rītdienu, dziļi noskumis, bet ne jau nomākts, viņš devās ceļā kājām, bez nau­das, soli pa solim.
   Sājos apstākļos kamielis viņu nepameta. Savādais lopiņš juta pret saimnieku neizprotamu maigumu un, redzot viņu iznākam no Orleanvilas, padevīgi sekoja viņam, pielāgodams savu gaitu viņa soļiem un neatpalikdams no viņa ne par sprīdi.
   Sākumā tas Tartarenu ļoti aizkustināja, šī uzticība, šī pie­ķeršanās viņu aizkustināja, jo vairāk tādēļ, ka lopiņš bija pie­ticīgs un iztika ar ļoti maz barības. Tomēr pēc dažām dienām taraskonietim sāka apnikt, ka visur viņam sekoja šis grūtsirdī­gais biedrs, kas atgādināja visas viņa neveiksmes, un viņš kļuva īgns. Viņam nepatika kamieļa sērīgais izskats, kupris, sapītas zoss gaita. Kamielis viņam kļuva pretīgs, un Tartarens domāja vairs tikai par to, kā tikt no tā vaļā. Bet kamielis neatlaidās. Tartarens mēģināja lopiņu pazaudēt, kamielis viņu uzmeklēja, viņš mēģināja skriet, kamielis aizskrēja viņam priekšā. Viņš tam uzsauca: — Ej projām! — un nomētāja dzīvnieku akme­ņiem. Kamielis apstājās un bēdīgi noraudzījās viņā, pēc brītiņa devās atkal ceļā un viņu panāca. Tartarenam bija jāpadodas.
   Kad pēc astoņu dienu ilga gājiena putekļainais un nogu­rušais taraskonietis iztālēm ieraudzīja mirdzam baltās Alžīras terases un beidzot nonāca pie pilsētas vārtiem, kad pēc tam viņš gāja pa trokšņaino Mustafa avēniju kopā ar zuaviem, biskriem, mahonietēm, kas mudžēja ap viņu kā skudru pūznī un noskatījās, kā viņš gāja visiem garām ar savu kamieli, tad tomēr vienu brīdi Tartarenam pietrūka pacietības: — Nē, nē,— teica viņš, — es taču nevaru iet iekšā Alžīrā kopā ar tādu lopiņu! — Izmantodams pajūgu satrēgumu, viņš apmeta lielu likumu un paslēpās kādā grāvī…
   Pēc brītiņa paskatīdamies uz augšu, viņš redzēja, ka ka­mielis skrien pa ceļu lieliem soļiem un bailīgi izstieptu kaklu.
   Ticis vaļā no savas nastas, mūsu varonis iznāca no paslēp­tuves un iegāja pilsētā pa kādu aplinkus taku, kas vijās gar viņa dārziņa mūri.
   VII

   Nonācis savas mauru stila mājas priekšā, Tartarens iz­brīnījies apstājās. Diena bija galā un iela tukša. Pa zemajām, smaili velvētajām durtiņām, ko nēģeriete bija piemirsusi noslēgt, varēja dzirdēt smieklus, glāžu šķindoņu, šampanieša korķu paukšķēšanu un visai šai jaukajai kņadai cauri kādu priecīgu un gaišu sievietes balsi dziedam:
   Vai mīli tu Marco la Belle, So deju, ko salonos redz? …
   — Pie velna! — sauca taraskonietis nobālēdams un steigšus iegāja pagalmā.
   Nelaimīgais Tartarens! Kāds skats sagaidīja viņu! Zem mazā pagalma arkām pudeļu, cepumu, izmētātu spilvenu, pīpju, tamburīnu un ģitāru vidū stāvēja Baija — bez zilās vestes un korsāžas, tērpusies vienīgi sudrabotā gāzes šemizetē un lielās, platās, maigi rožainās biksēs, dziedādama Marco la Belle ar jūras virsnieka cepuri uz vienas auss. Pie viņas kājām uz pītā paklāja, mīlestības un ievārījumu atēdies, Barbasū — nekriet­nais kapteinis Barbasū vai plīsa no smiekliem, viņā klausī­damies.
   Izdilušā, noliesējušā, putekļiem pārklātā Tartarena parādī­šanās, viņa kaistošās acis, izplūkātā šešija spēji pārtrauca šo mīlīgo, turciski marselisko orģiju . . . Baija iekaucās kā pārbi­jušies kuce un ieskrēja mājā. Barbasū nemaz neapjuka un smējās vēl skaļāk.
   —   Nu, Tartarena kungs, ko jūs sacīsiet? Tagad jūs skaidri redzat, ka viņa prot franciski?
   Taraskonas Tartarens saniknots paspēra soli uz priekšu.
   —   Kapteini
   —     Saki viņam, lai nāk mans mīļais! — sauca mauriete, izliekusies no pirmā stāva galerijas ar jauku, nelietīgu žestu. Nabaga vīrs satriekts atkrita sēdus. Viņa mauriete prata runāt pat Marseļas izloksnē.
   —     Es taču jums teicu, lai jūs neuzticaties alžīrietēm! — pamācīja kapteinis Barbasū. — Tas ir gluži tāpat kā ar jūsu Melnkalnes princi!
   Tartarens izslēja galvu.
   —   Vai jums zināms, kur ir princis?
   —    Viņš nemaz nav tālu. Piecus gadus viņš dzīvos skaistajā Mustafa cietumā. Sis jokupēteris saņemts nozieguma vietā. Pie tam šī nav pirmā reize, kad viņu ietupina. Viņa augstība jau kaut kur ir nosēdējis trīs gadus centrālcietumā. Vai zināt! Man liekas pat, ka tas ir bijis Taraskonā.
   —    Taraskonā! — iesaucās Tartarens, kam piepeši atausa gaisma. — Tad tāpēc viņš pazina tikai pilsētas vārdu!
   —    Bez šaubām! Taraskonu, skatītu no centrālcietuma! Jā, mans nabaga Tartarena kungs, šajā velna zemē arvien jātur acis vaļā, citādi jums draud lielas nepatikšanas. Tāpat gadī­jums ar muedzinu… Kā tad … ar muedzinu pāri pretim, kas taisījās klāt Baijai… Akbārs viņdien pastāstīja, kā jums iz­gājis, un visa Alžīra vēl šodien smejas par to. Tik jocīgi ar to muedzinu, kas no torņa augšas, lūgšanas dziedot, jūsu acu priekšā atklāja mīlestību mazajai un, Allahu piesaucot, noru­nāja satikšanos.
   —    Bet vai tad šajā zemē visi būtu tikai nelieši, — rēca ne­laimīgais taraskonietis.
   Barbasū atbildēja ar filozofa žestu:
   —    Jūs zināt, mī|ais, šīs jaunās zemes… Vienalga! Ja jās man ticētu, jūs drīz vien atgriezīsieties Taraskonā.
   —    Atgriezties? … Jums viegli sacīt… Bet nauda? Jūs nezināt, kā viņi tur tuksnesī mani aptīrīja.
   —     Tas nebūs par kavēkli, — smiedamies teica kapteinis. — «Zuavs» rīt izbrauc jūrā, un, ja gribat, es pats jūs pārvedīšu dzimtenē … Vai tas jums būtu pa prātam, kolēģa? Tad lai iet! Jums atliek tikai viens darbs. Ir palikušas pāri vēl dažas šam­panieša pudeles, puse gardas pastētes .. . apsēdieties un nepie­minēsim ļaunu! …
   Brītiņu vilcinājies, ko prasīja cieņa, taraskonietis drošsirdīgi izlēma, ko darīt. Viņš apsēdās, un abi saskandināja glāzes.
   Izdzirdusi glāzes šķindam, Baija nonāca atkal lejā, izdzie­dāja līdz galam Marco la Belle, un dzīres ievilkās vēlu naktī. Ap trijiem ar vieglu galvu un smagām kājām Tartarens atgrie­zās, izvadījis savu draugu kapteini, un, garām iedams mošejai, atceroties muedzinu un viņa jokus, pasmējās, tūlīt viņam ienāca prātā jauka atriebības doma. Durvis bija vaļā. Viņš iegāja iekšā, gāja pa gariem, ar salmu pinumiem izklātiem gaiteņiem, uzkāpa augšā, kāpa vēl tālāk un beidzot atradās mazā turku lūgšanas telpā, kur pie griestiem šūpojās dzelzs kaluma laterna, izrakstīdama baltās sienas ar dīvainām ēnām.
   Tur muedzins sēdēja uz dīvāna turbānā un baltā kažokā, ar Mostaganemas pīpi zobos, priekšā lielu glāzi svaiga absinta, ko viņš svētsvinīgi iedzēra, gaidīdams stundu, kad jāiet ticīgie saukt uz lūgšanu …
   Ieraudzījis Tartarenu, viņš aiz bailēm nometa pīpi zemē.
   —   Ne vārda, mācītāj, — teica taraskonietis, kam bija ienā­kusi prātā sava ideja: — Dod šurp turbānu un kažoku. — Turku mācītājs drebēdams atdeva Tartarenam savu turbānu un ka­žoku. Tartarens visu to ērmīgi apģērba un svinīgi izgāja uz minareta terases. Tālumā mirdzēja jūra. Baltie jumti dzirkstīja mēnesnīcā. Taraskonas muedzins brītiņu saņēmās un tad, rokas pacēlis, pīkstošā balsī iesāka dziedāt:
   —     Allah, il Allah … Mahomets ir vecs jokdaris!… Orients, korāns, bašaga[12], lauvas, maurietes, tas viss nav ne graša vērts. Turku vairs nav… Ir tikai krāpnieki! Lai dzīvo Taraskona!
   Un, kamēr šai savādajā žargonā, kur arābu valoda jaucās ar provansāļu izloksni, slavenais Tartarens raidīja uz visām čet­rām debesu pusēm — uz jūru, uz pilsētu, uz līdzenumu, uz kalniem savu jautro taraskoniešu lāstu, gaišas un nopietnas citu muedzinu balsis viņam atbildēja, aizskanēdamas tālāk no mi­nareta uz minaretu, un beidzamie ticīgie pilsētas augstumos dievbijīgi sita sev pie krūtīm.
   VIII

   Pusdienas laiks. «Zuava» dūmenis kūp, būs braukšana! Augšā, Valentīna kafejnīcas balkonā, virsnieku kungi nostāda tālskati un ar pulkvedi priekšgalā nāk rindā pēc dienesta pakā­pēm aplūkot laimīgo, mazo tvaikoni, kas dodas uz Franciju. Tā ir ģenerālštāba lielā izklaidēšanās. Lejā viss reids dzirkstī. Gar krastmalu ierakto veco turku lielgabalu stobri liesmo saulē. Pasažieri steidzas. Biskri un mahonieši krauj laivās bagāžu.
   Taraskonas Tartarenam nav bagāžas. Tur nu viņš nokāpj pa Rue de la Marinē, iziet cauri mazajam tirdziņam, kas pilns banānu un arbūzu, un viņu pavada draugs Barbasū. Nabaga taraskonietis atstāja mauru krastā savu ieroču kasti un ilūzijas un nu, rokas kabatās sabāzis, gatavojas doties atpakaļ uz Ta- raskonu. Tikko viņš bija ielēcis kapteiņa laiviņā, kāds dzīvnieks bez atelpas metās lejā no augšas laukuma un galopā steidzās pie viņa. Kas nu cits kā uzticamais kamielis, kas jau divdesmit četras stundas pa Alžīru meklējis savu saimnieku.
   To ieraudzījis, Tartarens nobāl un izliekas viņu nepazīstam, bet kamielis ir neatlaidīgs. Tas staigā gar krastmalu. Tas sauc savu draugu un maigi raugās viņā. «Ved mani projām!» liekas, saka dzīvnieka skumjās acis. «Aizved mani barkā, tālu tālu projām no šīs izkrāsotās kartona Arābijas, no šā smieklīgā lokomotīvju un diližansu pilnā Orienta, kur es kā pazemināts dromedārs nezinu vairs, ko iesākt. Tu esi pēdējais turks, es — pēdējais kamielis. Nešķirsimies vairs, manu Tartaren!…»
   —    Vai šis kamielis ir jūsu? — jautā kapteinis.
   —     Nebūt ne, — atbild Tartarens un nodreb, iedomājoties, ka viņš varētu ienākt Taraskonā ar šo smieklīgo pavadoni un, nekaunīgi noliegdams savu nelaimju biedru, viņš atgrūž ar kāju no sevis Alžīrijas zemi un iekustina barku braukšanai. Kamielis paosta ūdeni, izstiepj kaklu, nokrakšķina locītavas un pa kaklu pa galvu metas pakaļ barkai, viņš peld uz «Z u a v u», izslējis savu kupraino muguru, kas paceļas virs ūdens kā ķirbis, un viņa lielais kakls rēgojas virs ūdens kā triremas viļņu šķēlājs.
   Barka reizē ar kamieli piestājas pie preču un pasažieru tvai­koņa sāniem.
   —    Beigu beigās man žēl šā dromedāra, — teica kapteinis Barbasū, pavisam aizkustināts. — Man gribētos viņu paņemt uz klāja. Nonācis Marseļā, es viņu uzdāvināšu zooloģiskajam dārzam.
   Ar lielām pūlēm ceļamie krāni un tauvas izcēla ūdenī smagi piemirkušo kamieli uz klāja, un «Zuavs» varēja doties ceļā. Abas brauciena dienas Tartarens uzturējās gluži viens savā ka­bīnē, ne tādēļ, ka būtu lieli viļņi vai šešijai būtu stipri jācieš, bet šis velna kamielis, tiklīdz saimnieks parādījās uz klāja, iz­rādīja viņam smieklīgu laipnību …
   Nekad jūs nebūsiet redzējuši, ka kamielis kādu tā ievēro! … Laiku pa laikam pa kabīnes lodziņiem, kur viņš kādreiz pielika degunu, Tartarens redzēja nobālam Alžīrijas debess zilgmi, un tad beidzot viņš laimīgs izdzirda sudrabotā dūmakā skanam visus Marseļas zvanus; «Zuavs» izmeta enkuru, ceļš bija galā.
   Mūsu vīrs, kam nebija bagāžas, nokāpa no kuģa, neteicis ne vārda, steigā izgāja caur Maršēju, arvien vēl baidīdamies, ka kamielis nenāk viņam pakaļ, un atvilka elpu tikai tad, kad bija novietojies trešās klases vagonā un lielā ātrumā traucās uz Taraskonu… Sī drošības sajūta tomēr pievīla. Tikko divi jūdzes aiz Marseļas visas galvas pielīp pie vagona logiem. Pasažieri kliedz un brīnās. Arī Tartarens savukārt paskatās, un … ko viņš ierauga?… Kamielis, mans kungs, neatvairāmais kamielis, skrēja pa sliedēm, pa Kro līdzenumu, vilcienam pa­ka], turēdamies vienā ātrumā ar to. Pārsteigtais Tartarens aiz­vēra acis un iespiedās kaktā.
   Pēc šīs nelaimīgās ekspedīcijas viņš bija nodomājis mājās pārnākt nepazīts. Bet nejaukā četrkājainā lopiņa klātbūtne pa­darīja to neiespējamu. Kāda gan bija šī atgriešanās! Ak dievs! Bez graša naudas kabatā, bez lauvām, bez nekā!… Ar ka­mieli! …
   Taraskona! … Taraskona! …
   Bija jākāpj ārā. Cik neveikli! Tiklīdz varoņa šešija parā­dījās durvīs, atskanēja vareni saucieni. — Lai dzīvo Tarta­rens! — kas lika nodrebēt piestātnes stiklotajām ailēm. — Lai dzīvo Tartarens, lai dzīvo lauvu nāvētājs! —- Atskanēja fan­faras, un dziedāšanas biedrības koris sāka dziesmu… Tarta­renam likās, ka gals klāt, viņš domāja, ka tā ir mistifikācija. Bet nē! Visa Taraskona bija sanākusi izrādīt savas simpātijās un svieda cepures gaisā. Lūk, dūšīgais komandants Bravida, ieroču tirgotājs Kostekalde, prezidents, aptiekārs — un viss šis cildenais cepuru mednieku pulciņš, kas drūzmējās ap savu va­doni un triumfā nesa viņu pa kāpnēm lejā . . .
   Savāda mirāža! Visa šī trokšņa pamats — Bravidam atsū­tītā aklā lauvas āda. Par šo vienkāršo ādu, kas bija izstādīta klubā, sajūsminājās ne tikai taraskonieši vien, bet visi dien­vidi. «S e m a f o r s» pat par to rakstījis. Bija izdomājuši drāmu. Nebija vairs tikai viens lauva, ko Tartarens bija pie- veicis, bija desmit divdesmit lauvu, bija vesels lauvu lērums! Kad Tartarens Marseļā izkāpa malā, viņš, pats to nezinādams, jau bija ari tur slavens, un sajūsmas pilna telegrama bija pie­nākusi dzimtajā pilsētā pāris stundu pirms viņa paša atbrauk­šanas. Bet vislielāko prieku izjuta tauta, kad tā ieraudzīja fan­tastisko dzīvnieku putekļos un sviedros parādāmies aiz varoņa un soli pa solim nākam zemē pa stacijas kāpnēm. Taraskonai šai brīdī likās, ka ir atgriezusies viņas Taraska.
   Tartarens nomierināja savus līdzpilsoņus:
   —    Tas ir mans kamielis, — teica viņš, un Taraskonas sau­les ietekmē, šās skaistās saules, kas liek tik nevainīgi melot, viņš vēl piebilda, glāstīdams dromedāra kupri:
   —    Tas ir dižciltīgs lopiņš, viņš redzēja visus lauvas, ko es nogalināju.
   Pēc tam viņš draudzīgi paņēma zem rokas komandantu, kas nosarka aiz laimes, un, sava kamieļa pavadīts, cepuru mednieku ielenkts, visas tautas sumināts, mierīgi devās uz baobaba mājas pusi un, vēl iedams, jau uzsāka stāstu par savām lielajām medībām:
   —    Iedomājieties, — teica viņš, — kādu vakaru, pašā Sahārā…

   TARASKONAS TARTARENA brīnumainie piedzīvojumi
   pirmā epizode Taraskonā
   Baobaba dārzs……………………………………………….. 7
   II. Labās Taraskonas pilsētas vispārējā aina. Cepuru mednieki…………………………………… 10
   III.    Nā! Nā! Labās Taraskonas pilsētas ap­skata turpinājums 14
   IV.    Viņi! ! !…………………………………………………….. 17
   V. Kad Tartarens gāja uz klubu … 20
   VI. Divi Tartareni……………………………………………… 23
   VII. Eiropieši Sanhajā. Plašā tirdzniecība — tatāri. Vai Taraskonas Tartarens varētu
   būt blēdis. Mirāža…………………………………. 26
   VIII. Mitēna zvērnīca. Atlasa lauva Taraskonā. Briesmīga un svinīga tikšanās … 29
   IX- Savādas mirāžas iedarbība …. 33
   X. Pirms aizbraukšanas………………………………………. 36
   XI. Šķēpa cirtienu, šķēpa cirtienu, kungi, nevis
   kniepadatas dūrienu!……………………………… 38
   XII. Ko runāja mazajā Baobaba mājiņā . 41
   XIII.      Aizceļošana . W…………………………………………… 43
   XIV.      Marse]as ostā ………………………………………………. 47
   otra epizode
   Pie turkiem
   I.   Brauciens. Cepures pieci stāvokļi. Trešās dienas vakars. Žēlsirdība . . . . 53
   II.   Pie ieročiem! Pie ieročiem! …. 56
   III.   Servantesa piesaukšana. Izkāpšana krastā.
   Kur ir turki? Turku nav. Zaudētās ilūzijas 59
   IV.   Pirmais masts………………………………………… 62
   V.    Bum! Bum!……………………………………………. 65
   VI.   Mātītes ierašanas. Briesmīgs kautiņš. Trušu satikšanās vieta 68
   VII. Nostāsts par kādu omnibusu, par maurieti
   un par jasmīna ziedu rožukroņi . . . 71
   VIII. Guliet, atlasa lauvas!……………………………… 72
   IX. Melnkalnes princis Gregorijs …. 77 X. Saki sava tēva vārdu, un es Tev teikšu,
   kā sauc šo puķi…………………………………………….. 81
   XI. Sidi Tart'ri ben Tart'ri………………………………. 85
   XII. Mums raksta no Taraskonas …. 88
   treša epizode Pie lauvām
   I. Izsūtītie diližansi………………………………………. 95
   II.   Kur redzam paejam garām kādu mazu kungu…. 99
   III.   Lauvu klosteris……………………………………… 103
   IV.   Karavāna ceļā………………………………….. . 107
   V. Slēpnis vakarā rododendronu mežā . . 112
   VI.   Beidzot…………………………………………….. 117
   VII. Katastrofa pec katastrofas . . . . 122
   VIII. Taraskona! Taraskona!…………………………… 126
 
 
   Redaktore H. Gintere. Māksi, redaktors A. Jēgers. Mākslinieka M. Oša noformējums. Tehn. redaktore L. Engere. Korektore A. Cakare. Nodota salikšanai 1959. g. 8. de­cembri. Parakstīta iespiešanai 1960. g. 9. februāri. Papīra formāts 70xl08'/s!. 4,33 fiz. iespiedi. 5,93 uzsk. Iespiedi. 4,59 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 2 rb|. 55 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 12615-D1764. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 2. tipo­grāfijā «Sovetskaja Latvija» Rīgā, Dzir­navu ielā 57. Pasut. Nr. 4743. A(Fr)
 
 
 
 
 
   [5] mīļais dievs (marselielu izloksnē). Tulk.
 
   [7] khove vai kohve — melna krāsa, ar kuru austrumnieki ieberž uzacis un skropstas. Tulk.