KITS PEDLERS DZERIJS DEIVISS
   MUTANTS-59 PLASTMASU ĒDĀJS
   IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGA 1976
   BRITU BIOLOGU BIEDRĪBAS UN PATOLOGANATOMU ASOCIĀCIJAS LOCEKĻA S. EINSLIJA PIEMIŅAI
   20. jūlijā savā mājā Saidenhemā 53. mūža gadā pēkšņā nāvē miris Saimons Einslijs, Kensingtonas slimnīcas vecākais mikrobioloģijas pasniedzējs.
   Saimons Einslijs dzimis 1919. gada 6. de­cembrī. Savu pirmo kvalifikācijas eksāmenu viņš nokārtoja 1939. gadā Svētās Marijas slim­nīcā. Drīz pēc otrā pasaules kara sākuma viņš tika ieskaitīts Karaliskajā kara medicīnas korpusā, kur ilgu laiku pētīja šauto brūču inli- cēšanos.
   Atgriezies privātā dzīvē, viņš nodevās bakte­rioloģijai, sevišķu uzmanību pievēršot baktē­riju pielāgošanās spējai. Ilgu gadu gaitā viņš uzkrāja plašus datus par baktēriju dzīvības pro­cesiem neparastās barotnēs, un, lai gan Einslija darbi netika publicēti, daudzi viņa kolēģi izrā­dīja cieņu šā zinātnieka centībai un darba mī­lestībai. Viens no viņiem rakstīja:
   «Saimons bija neparasti pievilcīgs cilvēks. Viņš labprāt palīdzēja ar padomu jebkurā vi­ņam pazīstamā nozarē, bet pēdējos mēnešos, kā izriet no viņa piezīmēm, izdarījis vairākus ori­ģinālus eksperimentus ar B a c i 11 u s p r o d i- g i o sus, kas sevišķi piesaistīja zinātnieka uz­manību. Kolēģiem ļoti pietrūks viņa.»
   Izsakām visdziļāko līdzjūtību Saimona Ein­slija dzīvesbiedrei un meitām.
   «British MedicaI Journal»
   Šis pārslēdzējs maksāja astoņpadsmit dolārus ļ un četrdesmit trīs centus, un, kaut gan tas " bija domāts tieši tādam pašam nolūkam kā jebkurš cits pārslēdzējs uz saimniecības preču veikala letes, tam tomēr piemita kāda atšķi­rība — maznozīmīga parastā lietotāja acīs, taču vitāli svarīga Hansenam. Tehniskajā raksturojumā bija sa­cīts: «Traucējumu iespējamība — 0,0001», citiem vār­diem, bezgalīgi niecīga. Par astoņpadsmit dolāriem un četrdesmit trīs centiem tika garantēta praktiski absolūta drošība. Pārslēdzēju varēja nostādīt divos stāvokļos: «Trajektorijas korekcija — ar roku» un «Trajektorijas korekcija — automātiski».
   Kosmosa kuģa komandieris noknikšķināja pārslē­dzēju stāvoklī «ar roku» un šajā brīdī parakstīja sev nāves spriedumu.
   Komandiera kustībai vajadzēja aizraidīt nelielu elektrisku impulsu līdz komplicētam mikroķēžu savi- jumam aiz vadības pults, taču strāva sasniedza tikai tievu vadiņu, kas kādreiz bija bijis kārtīgi noizolēts, bet tagad — acij nesaredzams — kvēloja kails. Uz pults tūlīt iedegās sarkanā brīdinājuma uguntiņa.
   Komandiera seja palika stinga. Varbūt vienīgi ne­daudz iepletās acu zīlītes un noraustījās plakstiņi. Viņš vēlreiz noknikšķināja pārslēdzēju: brīdinājuma uguntiņa paklausīgi nodzisa un uzliesmoja no jauna.
   Abi pārējie apkalpes locekļi vēroja, ko dara ko­mandieris. Arī viņu sejās nenoraustījās ne muskulī- tis. Ļaudis bija noguruši līdz nāvei. Pārcilvēciskais sasprindzinājums bija apvilcis ap viņu acīm tumšus ēnu lokus.
   Visus trīs vadīja viens vienīgs dzinulis — palikt dzīviem, lai maksā ko maksādams; tas viņiem bija mācīts garajos treniņu gados.
   Komandieris klusēdams atslīga sēdekli. Neviens nebilda ne vārda. Pēkšņi kabīnes klusumā ielauzās neizteiksmīga, traucējumu izkropļota balss — viņus izsauca lidojuma vadības centrs Hjūstonā.
   —            «Apollo-19», līdz pēdējai kursa korekcijai atli­kusi viena minūte četrdesmit piecas sekundes. Do­dam signālu.
   Tūlīt pēc balss ieņaudējās zummers. Komandieris atbildēja vienaldzīgā tonī:
   —           Uzmanību, Hjūstonā, izgājis no ierindas pār­slēdzējs. Skaitļotājs nav iedarbināms, nevaram at­dalīt nolaišanās pakāpi, atkārtoju, nevaram atdalīt nolaišanās pakāpi. Uztveram.
   Atkal zummers.
   —           Sapratu, «Apollo». Pārbaudīsim no Zemes. Uz­tveram.
   —    Paldies, Hjūstonā.
   Kuģis — sīka daļiņa izplatījuma tukšumā un tumsā — ātrāk par kuru katru šāviņu traucās pa iz­liektu trajektoriju pretī Zemei. Tas neatstāja aiz sevis ne pēdas, ne skaņas.
   —           «Apollo-19», pārbaude no Zemes apstiprina, ka nolaišanās pakāpe nav atdalāma. Pārslēdziet uz auto­mātisko vadību, atkārtoju, pārslēdziet uz automātisko vadību.
   Komandieris atbildēja:
   —          Sapratu, Hjūstonā. Lūdzu atkārtot kursa korek­cijas laiku.
   Viņš noknikšķināja pārslēdzēju, un brīdinājuma uguntiņa nodzisa.
   —           Līdz korekcijas dzinēju ieslēgšanai atlikusi viena minūte piecpadsmit sekundes. Dodam signālu.
   Atkal ieņaudējās zummers.
   Lidojuma vadības centra biomedicīniskajā nodaļā ārsti noraizējušies vēroja, kā šaudās pašrakstītāji, re­ģistrēdami komandiera veselības stāvokli. Viens no mediķiem ierakstīja sava piezīmju burtnīca: «Pirmais pilots: tahikardija, pulss 110, elpošanas biežums 30.»
   Bet vadības nodalījumā aiz mērierīču dēļa risinā­jās kuģa konstruktoru neparedzēts process — nepie­lūdzami tuvojās beigas ..,
   Pēkšņi atteicās darboties vēl divi mikroelementi. Pa skaitļotāju ķēdēm aizdrāzās vesela impulsu brāzma. Klusi uzliesmoja uguntiņa, un šaurajā kabīnē ielauzās dūmi. Smakdami nost, trīs kosmonauti iz­misīgi pūlējās novaldīt kuģi, bet tas jau nevadāms tuvojās atmosfēras robežām …
   122. reisa pasažieri, kas lidoja pāri Atlantijas okeā­nam uz Ņujorku, snauduļoja salona blāvi zilajā gaismā. Tikai kāds puišelis, spiezdams degunu pie loga, nemierīgi trinās savā sēdeklī. Pēkšņi viņš sa­purināja aizmigušo māti.
   —   Skaties, māmiņ, skaties ātrāk! — Viņš rādīja laukā pa logu. Māte izberzēja acis un noliecās pār mazo, lai arī paskatītos laukā.
   Pār skaidrajām zvaigžņotajām debesīm aizstiepās liesmojoša oranža aste; varēja redzēt, ka tā velkas aiz kāda kustīga priekšmeta. Kādu laiku tas kļuva aizvien lielāks un lielāks, tad piepeši saira trīs ugu­nīgos punktos, kuri savukārt sašķīda un pajuka uz visām pusēm kā iluminācijas dzirksteles Neatkarības dienas vakarā. Māte atlaidās sēdeklī un maigi pie­vilka dēlēnu sev klāt.
   —   Tur nokrita zvaigzne, mīļais. Tā nevienam ne­nodarīs nekā ļauna.
   Misis Harisa salika vīra grāmatas bēniņos un, aiz­vērusi lūku, smagi elpodama, rāpās lejup pa kāp­nēm. Slimnīcā bija solījuši, ka viņš izvilks divus
   mēnešus, bet īstenībā viss bija beidzies trīs nedēļu laikā.
   Viesistabā viņa pagāja garām viņu abu kāzu foto­uzņēmumam rievotā ietvarā un iešņukstējusies no­domāja, vai labāk nenolikt fotogrāfiju bēniņos kopā ar citām viņa lietām. Bet tad sievietei ienāca prātā augstais asinsspiediens un slimās kājas, un viņa no­ņēma fotogrāfiju no sienas un nolika uz kamīna.
   Rūpes par veselību izglāba viņai dzīvību.
   510. reisa lidmašīnas komandieris, kas vadīja savu gaisakuģi no Parīzes uz Hītrovu, bija lieliskā no­skaņojumā. Nebija gaidāmi nekādi sarežģījumi, ja nu vienīgi neliela migliņa Hītrovā. Durvis viņam aiz muguras atvērās, un kabīnē ienāca otrais pilots. Viņš veikli izspraucās starp nolaižamo sēdekli un dažda­žādām mērierīcēm pārblīvēto pulti un apsēdās savā vietā. Komandieris izsmējīgi sacīja:
   —    Zinu jau, kur tu biji. Man gan likās, ka viņa ir saderināta …
   —    Visiem apkalpes locekļiem bez ierunām jāiz­pilda pēc pakāpes vecāko rīkojumi, — otrais pilots atbildēja, berzēdams rokas.
   —    Tikai amata lietās!
   —    Tā arī būs amata lieta. Bet cikos mums jābūt galā?
   —    Septiņpadsmitos desmit minūtēs, ja neiznāks aizķeršanās.
   Ūdens strūklas slīdēja pa kabīnes logu rūtīm un, saplūzdamas straumītē, gandrīz pilnīgi aizslēpa biezo mākoņu segu, kas pletās pār lidmašīnu.
   Komandieris gribēja sazināties ar Hītrovas dispe­čeru, cenzdamies atšķirt viņa balsi starp neskaitāma­jām pļāpām, kas piepildīja visu ēteru.
   —          Alfa Čārlijs izsauc 510. reisu. Jums ir atļauts ielidot zonā un, ieejot 82. kvadrātā, pagriezties pa labi.
   — Pateicos, Alfa Čarlij, pagriežos pa labi…
   Kamēr komandieris sarunājās, bortinženieris atzī­mēja, ko rāda visu četru dzinēju kontrolierīces: kāda ir temperatūra, vilcējspēks, eļļas spiediens. Savus novērojumus viņš ierakstīja bortžurnālā, kas bija piesiets pie mērierīču pults, bet milzīgais gaisaku- ģis pa to laiku sasvērās uz sāniem, lai izdarītu pēdējo virāžu un ieietu radiosignālu konusā, kas aizvadītu to līdz skrejceļam. Otrais pilots atzīmēja, ka viņi laižas lejup, precīzi ievērojot kā virzienu, tā nolaišanās leņķi… Viņiem aizslīdēja garām pirmais vertikālais marķieris . . .
   Ena Harisa tikko bija uzvārījusi virtuvē tēju un tagad, drūmi vērdamās logā, malkoja to no svilinoši karstās tases.
   510. reisa lidmašīnas kreisajā spārnā bija iemontēta neliela metāla kastīte, bāztin piebāzta ar sarežģītām iespiestajām shēmām. Zem spožās dūralumīnija ādas slēpās vesels artēriju un vēnu tīkls, kas bija gandrīz tikpat sarežģīts kā dzīvs organisms un kura uzde­vums bija kontrolēt degvielas padevi otrajam dzi­nējam. Tieši no šejienes bortinženieris saņēma ziņas par otrā dzinēja barošanu, kā arī par turbīnā rēcošā liesmu viesuļa temperatūru.
   Bet tad pelēkajā metāla kastītē no lodējuma vietas sāka liekties nost divus centimetrus garš vadiņš.
   Kabīnē lidmašīnas komandieris pārmija pēdējos vārdus ar dispečeru uz zemes.
   —   Alfa Cārlijs izsauc 510. reisu. Jums atļauts no­laisties uz ceturtā skrejceļa. Uz redzēšanos!
   —    Paldies, Alfa Čārlij. Uz redzēšanos!
   Un komandieris izslēdza raidītāju . ..

   Šajā mirklī spārnā iemontētā kastīte pilnīgi izgāja no ierindas. Otrajā dzinējā sāka plūst degviela no centrālās tvertnes, kas atradās fizelāžas apakšējā daļā, plūda tā, it kā no kreisā spārna nākošais deg­vielas vads būtu iepriekš noslēgts.
   Taču tas nebija noslēgts …
   Sadegšanas kameras bija pārpildītas. Pēkšņi atska­nēja dobjš sprādziens, viena no turbīnas vārpstas lāp­stiņām nolūza un kā lode uzšāvās augšā. Dzinējs eks­plodēja un atrāvās no piestiprinājuma vietas. Saplo­sītā lāpstiņa iecirtās spārnā kā naža asmens miesā, uzšķērzdama hermetizētās caurules un šūnām līdzīgās metāla plāksnes. Beidzot lāpstiņa iestrēdza blīvā cau­ruļvadu savijumā. No sabojātajām caurulēm kā asi­nis izšļācās sarkanais hidrauliskais šķidrums. Acu­mirklī atvērās iekšējie un ārējie eleroni un tūlīt pat arī iesprūda. Spārns slīga uz leju, neatlaidīgi vilk­dams ievainoto mašīnu tālāk prom no radiosignālu konusa, kas garantēja drošību …
   Misis Harisa skumīga pabeidza dzert tēju un iz­gāja dārzā, lai noņemtu izžauto veļu. Līdzko viņa bija salocījusi pirmos lietū un miglā pievilgušos pa­lagus, viņa izdzirdēja tuvojamies lidmašīnu.
   Divdesmit gadu viņa bija nodzīvojusi tikai dažas jūdzes no Ailvortas aerodroma skrejceļiem, tāpēc sākumā nepievērsa troksnim nekādu uzmanību. Bet tad, kad tas aizvien pieņēmās spēkā, misis Harisa ielūkojās miglā ciešāk. Tagad kaukoņa gandrīz vai plēsa pušu ausis, un tad piepeši dārza viņā malā virs ābelēm no tumsas iznira briesmonis ar dīvaini no­laistiem spārniem.
   Ena Harisa pavisam īsu mirkli skatījās, neticīgi pa­vērusi muti, tad apcirtās un metās skriet uz māju. Kad Viņa bija tikusi līdz durvīm, lidmašīna kā milzu lāpa piepildīja ar gaismu visu izplatījumu. Pēdējais, ko sieviete ievēroja, zaudēdama samaņu, bija lielam, melnam pīrāgam līdzīgs ritenis, kas aizdrāzās pāri pēdu augstāk.
   No šā brīža 510. reisa mašīna pārstāja būt lidapa­rāts un pārvērtās par krītošu, irstošu detaļu masu. Ritenis ietriecās bēniņos, izsvaidīdams kārtīgi sa­rindotās grāmatas, dakstiņi un sijas lidoja pa gaisu kā salauzti sērkociņi. Viens spārns ķēra māju otrpus ielas, bet fizelāža kā gigantiska torpēda aizdrāzās pa pašu ielas vidu, izmētādama uz visām pusēm auto­mašīnas un cilvēkus un atstādama aiz sevis draus­mīgu nāves vālu. Labā spārna motors, turbīnu lāpstiņām joprojām kaucot, iegāzās pārpildītajā uni­versālveikalā un tur eksplodēja. Lidmašīnas aste aiz­virpuļoja kā bumerangs un izurbās cauri Bingo kole­džas sienai, nozuzdama biezos putekļu mākoņos. Sa­dragātais priekšgals kā milzu lode atsitās pret ielu un, griezdamies kā vilciņš, ar varenu rikošetu iedzi- nās māju blīvā, saberzdams putekļos sienas un gries­tus. Pārējā fizelāžas daļa aizkūleņoja pa gaisu, kai­sīdama saplosīta metāla šķembas.
   Četrdesmit astoņi pasažieri un apkalpes locekļi zaudēja dzīvību gandrīz momentāni, kad sadragātās starpsienas un izrobotie apšuvuma gabali samala viņu miesas un izkaisīja tās pa ielu. Visbeidzot līdz nepazīšanai pārvērstās lielās lidmašīnas daļas, atsitu­šās pret zemi, mūriem gāžoties un grūstot, nokrita uz apkārtējo māju jumtiem.
   Kāda vieglā mašīna, kas gluži kā rotaļlietiņa bija uzmesta uz garāžas jumta, lēni noslīdēja lejā un ar riteņiem gaisā palika guļam uz nomelnējušā asfalta.
   Kāds vīrietis, viebdamies aiz sāpēm, izrausās no savas mašīnas vraka un kā apdullis aizklumburoja pa ielu. Viņa seja bija kā akmenī cirsta. Līkumodams pa ielu, vīrietis instinktīvi apgāja šķēršļus — izmētātos aviacijas maisus un elegantos adas čemodānus. Viņa acis vairījās uzlūkot visapkārt gulošos līķus.
   Anna Kreimere drebinādamās stāvēja stiprajā lietū. Uzcēlusi kapuci, viņa pūlējās saklausīt, ko megafonā saka krastā stāvošais virsnieks.
   Viņa atradās uz neliela mīnu kuģa tiltiņa un rau­dzījās lejup uz atomzemūdeni, kas bija bruņota ar sešpadsmit raķetēm «Polaris».
   Sešpadsmit neapsegtas lūkas veda uz raķešu cau­rulēm, kas vairāk nekā četrdesmit pēdu dziļi stiepās visa valim līdzīgā zemūdenes korpusa garumā. Ce­ļamkrāns lēnām laida iekšā zemūdenē raķeti. Anna kopā ar nedaudziem žurnālistiem spiedās tuvāk stū­res mājai, lai paglābtos no negantajām gāzmām. Viens no žurnālistiem pienāca Annai klāt un piebik­stīja viņai pie pleca. Saņurcītā platmale centās pa­slēpt degunu ar lielu lāsi galā.
   —    Es zinu, ko tu domā. — Viņš greizi nosmīnēja.
   —    Tev ir samaitāta domāšana, — viņa atjokoja.
   Viņi noskatījās, kā divi matroži noklāj ar plasti­kāta plēvi lūku, kurā tikko bija ielaista raķete.
   Virsnieks spalgā balsī stāstīja:
   —    Augstais spiediens, kas rodas, eksplodējot pa­rastajam bezdūmu pulverim, triec raķeti pret mem­brānu. Membrāna pārplīst, un raķete, skaitļotāju va­dīta, atstāj zemūdeni. ..
   Virsniekam turpinot stāstījumu, Anna prātoja, vai spēs iegaumēt rakstam nepieciešamo izklāsta secību, un mierināja sevi ar cerību, ka oficiālajā informācijā detaļu būs pietiekami. Varbūt virsnieku kajītē viņa jau uzmetis kādas rindas.
   Vētra brāza pret iluminatoriem lietus sīpas, zem­ūdeņu bāzes nojumes tinās pustumsā, bet iekšā bija gaiši un silti, murdēja balsis.
   Kāds vecākais virsnieks uzrunāja klātesošos:
   —           Lūdzu mazliet uzmanības, lēdijas un džentl­meņi, lūdzu …
   Visi apklusa.
   —           Pateicos. Vispirms atļaujiet man apsveikt jūs Gerlohas bāzē. Ceru, ka jūs redzējāt visu, ko vien vēlējāties.
   Daži draudzīgi iespurcās. Virsnieks smaidot sacīja:
   —           Bārā nav iemontēta neviena noklausīšanās ierīce, ticiet man, džentlmeņi, tā ka varat līksmoties pēc sirds patikas.
   Kāds pacēla glāzi un izsmējīgā tonī sacīja:
   —    Lai dievs jūs svētī, valdniek.
   Virsnieks turpināja:
   —            Tagad par rītdienas programmu. Rīt no rīta mēs iepazīsimies ar apmācībām raķešu «Polaris» vadī­šanā — baidos, ka tur nedrīkstēs fotografēt —, bet pēcpusdienā bija ieplānots apskatīt «Tritonu», Kara­liskās flotes zemūdeni, kas bruņota ar «Polaris» tipa raķetēm. Kā jums jau tika paziņots, šo zemūdeni bija nolemts rīt no rīta novietot dokā, taču neparedzētu apstākļu dēļ mēs jūs vedīsim uz sauso doku, kur re­montē zemūdeni «Resolution». Jā, un vēl kas: pus­dienosim septiņpadsmitos trīsdesmit. Paldies par uz­manību.
   Anna pagriezās pret Metu.
   —    Kas noticis? Parasti viņi ir precīzi kā pulksteņi.
   Mels bija nopietnāks par nopietnu. Viņa skatiens
   šaudījās pa telpu, meklējot atbildi.
   —           Piekrītu tev. Jābūt kādam nāvīgi svarīgam iemeslam, citādi viņi nemainītu dienaskārtību. Katrā ziņā kaut kas ir atgadījies.
   Ķīles universitāte atri atklajas, ka Sleiters ir ne­parasti apdāvināts matemātiķis, bet kāds viņa grupas
   audzinātāja referāts pārliecināja Sleiteru, ka viņam piemīt peļama tieksme savos domu gājienos aizklīst ārpus saprātīgas indukcijas robežām. Aizstāvējis di­sertāciju, Sleiters apmeklēja vairākus Ziemeļameri­kas institūtus, bet pēc tam atgriezās Anglijā, lai, urb­damies cauri zinātniskajiem žurnāliem, sameklētu kādu darbu. Ceļojums pa Ameriku nebija neko de­vis, ja neskaita kādu nelielu, pašu par sevi nenozī­mīgu notikumu.
   Iztērējis vairāk naudas, nekā bija ieplānots, viņš no Kenedija lidostas uz Manhetenu tomēr brauca nevis ar taksometru, bet gan ar helikopteru, gluži vienkārši tāpēc, lai apskatītu pilsētu no putna lidojuma.
   Lidodams rietumu virzienā pāri Bruklinai, viņš lū­kojās lejup uz ielām un krustojumiem, kas bija pie­blīvēti ar automašīnām, un uz brīdi iedomājās tās kā vienotu sistēmu, kā asinsķermenīšus asins plūsmā. It kā ietekmējot cits citu un paklausot gaismas sig­nāliem, šie spīdošie, krāsainie punktiņi kustoties pa­kļāvās noteiktam ritmam. Sleiters pat uzmeta pie­zīmju grāmatiņā vienkāršus matemātiskus tuvināju­mus, un, kad helikopters nolaidās zemē, viņu jau bija pārņēmis tas īpašais satraukums, kas liecina par jau­nas labas idejas rašanos.
   Atgriezies Anglijā, Sleiters pēc ilgiem un moko­šiem meklējumiem atrada darbu transporta ministri­jas pētniecības centrā un ar autoceļu inženieru un elektronikas speciālistu palīdzību ķērās pie savu ieceru īstenošanas.
   Viņš izdomāja savam projektam arī nosaukumu: «Ceļu sistēma, kas mācās».
   Vienkāršoti sakot, Sleiters gribēja noslēgtu ielu sistēmu padarīt par kaut ko līdzīgu bioloģiskam ve­selumam. Apgādāt to ar «maņu orgāniem» — foto­elementiem un pneimatiskajiem skaitītājiem, kas būtu novietoti zem asfalta seguma, un televīzijas ka- mērām. Visu informāciju, kas nāktu no šiem «maņu orgāniem», ievadīt skaitļotājā, kas, pamatojoties uz līdzšinējo pieredzi, būtu spējīgs koriģēt savus lēmu­mus, citiem vārdiem sakot, «mācīties». Un, visbei­dzot, saistīt šo skaitļotāju ar gaismas signāliem un policiju, kas regulē satiksmi.
   Sleitera sistēma atšķīrās no citām līdzīgām sistē­mām ar to, ka skaitļotāji spēja «apgūt» transporta plūsmas tā kontrolei uzticētajās ielās un tādējādi palielināt kustības intensitāti katrā atsevišķā dienā, nedēļā vai mēnesī. Pret šo projektu iebilda vienīgi policija un kaut kāds Ezertons.
   Policija, pēc Sleitera domām, bija neapmierināta tīri emocionālu apsvērumu dēļ: viņiem, cilvēkiem, jā­kļūst par mašīnas vergiem! Tas taču pazemos viņu ^cilvēka cieņu!
   V Ezertons, kas ietilpa komisijā, kura galu galā bija "^ .sankcionējusi ierosināto projektu, tomēr palika ne­lokāms pašas idejas pretinieks un apgalvoja, ka nav » ' pietiekami apsvērtas visas sekas un ka nav iespējams - pietiekami precīzi noteikt paša skaitļotāja eksplua­tācijas īpatnības.
   Eksperimentam izvēlējās rajonu, ko no ziemeļiem ietvēra Naitsbridža, no dienvidiem — Kromvelrouda, no rietumiem — Glosterrouda, bet no austru­miem — Slounstrīta. Bija vajadzīgi četrpadsmit mē­neši, lai uzstādītu nepieciešamās ierīces un ieliktu kabeļus, kas saistītu tās ar skaitļotāju un vadības posteni netālajā Impērijas koledžā.
   Pirms eksperimenta sākšanas tika savāktas izsme­ļošas ziņas par transporta plūsmu rajonā, lai būtu iespējams salīdzināt kustības ātrumu pirms un pēc sis­tēmas iedarbināšanas. Beidzot sistēma tika savienota ar kontrolposteņiem uz maģistrālēm, kas veda iekšā rajonā un ārā no tā, lai skaitļotāja lēmumus varētu ņemt vērā ari blakus kvartālos.
   Mašīnai bija vajadzīgi trīs mēneši, iekams tā «ap­guva» vajadzīgo kursu, trīs «pašmācības» mēneši, iekams pilnīgi apzinājās savas funkcijas. Un tikai pēc vairākkārtējām pārbaudēm tai uzticēja pārvaldīt sa­vus nervus un muskuļus — gaismas aparātu signālus un ar rācijām apgādātos policistus.
   Sleiters atcerējās, ar kādu satraukumu viņi pirmo reizi uzticēja kustības kontroli mašīnai. Informāciju par kādreizējām transporta plūsmām novietoja bla­kus skaitītājiem, kuri tagad reģistrēja skaitļotāja va­dītās plūsmas. Vairākas mokoši garas minūtes skai­tītāji nerādīja nekādas izmaiņas, bet tad lēni, ļoti lēni sākās uzlabošanās. Mašīna it kā pukojās, ka tai uzlikta tik liela atbildība. Turpmākajās stundās līdz pat vēlam vakaram ātrums turpināja neatlaidīgi pie­augt.
   Iepriecinātie zinātnieki atstāja sistēmu asistentu uzraudzībā, lai pienācīgi apslacītu uzvaru.
   No tā brīža sistēmas caurlaides spēja nemitīgi pie­auga, līdz sasniedza aprēķināto lielumu. Bet šodien Sleiters atkal nezināja, kur dēties. Viņš nervozi stai­gāja pa vadības posteņa telpu, te pārlikdams aktu vākus, te paraustīdams kādu vada galu.
   Viņam priekšā kā kareivji ierindā stāvēja četrdes­mit astoņi televīzijas ekrāni, bet blakus katram no tiem apgaismots skaitītājs rādīja transporta plūsmas intensitāti attiecīgajā krustojumā. Savukārt blakus skaitītājam uz īpašas kartītes bija atzīmēts kontrol­skaitlis, kas raksturoja transporta plūsmu pirms sistē­mas iedarbināšanas. Sleiters pārlaida acis ekrāniem, uz kuriem bija redzama nepārtraukta, blīva straume, vieglo mašīnu un autobusu virkne, un mierināja sevi ar cerību, ka gan jau viss būs labi. Viņš palūkojās pulkstenī: vēl bija atlikušas desmit minūtes. Velns viņu sazina, kā lai sarunājas ar ministru, cik bieži jāsaka «ser» un cik bieži jāklanās…
   Vadības postenī šodien valdīja neparasta kārtība. Sleiters tikko bija atturējis sekretāri, lai viņa neno­liktu uz pults puķpodu. Beidzot viņa pabāza galvu pa durvīm un pavēstīja:
   —    Viņi ir klāt.
   Gaitenī varēja dzirdēt tuvojamies balsis, tad atvē­rās durvis un ienāca pētniecības centra direktors, mi­nistrs, divi viņa palīgi un .. . Ezertons. Direktors iepazīstināja viesus ar Sleiteru; šodien viņš starot sta­roja profesionālā pievilcībā.
   —    Nu, Sleiter, varbūt jūs īsumā pastāstīsiet mums par savu garabērnu. Es dzirdēju, ka tam ejot ļoti labi.
   —    Jā, ser, caurlaides spēja turas Vienā līmenī. Kustības ātrums gandrīz visur palielinājies par as­toņiem komats četriem procentiem.
   Ministrs, kuram tā šodien bija jau trešā vizīte, mē­ģinādams izrādīt kaut šķietamu interesi, sacīja:
   —    Kustības ātrums … jā, protams. Tomēr izstās­tiet man visu tā, it kā … it kā es būtu trīs gadus vecs, atpalicis bērns.
   Viņš pasmaidīja, atsegdams tabakas nodzeltinātus zobus.
   Sleiteram neatlika nekas cits kā sākt, pēc viņa paša izteiciena, «parasto atgremošanu kretīniem». Di­rektors tēvišķīgi noskatījās, bet ministrs laiku pa laikam pamāja ar galvu, reizēm noliekdams to ze­māk, it kā lai parādītu, ka izpratis jautājumu visā pilnībā.
   Skaitļotājs blakus istabā darbojās gandrīz bez trokšņa: bija dzirdami tikai aprauti klikšķi, ieraksta galviņām mainot savu stāvokli. Nekas šajā klusumā neliecināja par to, kāda informācijas straume plūst uz šejieni no blakus krustojumiem. Skaitļošanas iekārias, veikdamas sarežģītus aprēķinus, apstrādāja šo informāciju sekundes dajās, bet loģiskā shēma —
   skaitļotāja dvēsele — pieņēma pareizus lēmumus. Visi komponenti darbojās nevainojami, izņemot vienu.
   Šis viens komponents, kuru konstruktori bija no­saukuši par loģisko šūniņu M-13, pieņēma divus nepa­reizus lēmumus un pēc tam vispār atteicās darboties.
   Sleiters jau gatavojās beigt savu lekciju, kad bla­kus telpā minētā komponenta kļūdu sekas gāja pla­šumā kā apļi uz ūdens — no centra uz mašīnas kon­trolēto ceļu tīkla perifēriju.
   Ministrs teica:
   —    Lieliski, Sleiter, ļoti, ļoti interesanti! Apsveicu jūs. Es zinu, ka līdz šim jums trūka vispārēja atbal­sta, — Ezertons mīņājās no vienas kājas uz otru, — bet ticiet man — turpmāk jūs vairs nesadursieties ne ar kādām … hm, ne ar kādām finansiālām grūtībām.
   Viņš piegāja tuvāk televīzijas ekrāniem.
   —    Kur tad mēs atrodamies? Ak jā, pazīstu! Tas taču ir Dabas vēstures muzejs, vai ne? Bet, lūk, kur Karalienes Viktorijas un prinča Alberta muzejs un … — Ministrs atgādināja bērnu, kas dabūjis jaunu rotaļlietu. — Lieliski! Cilvēki jūtas tā, it kā atrastos milzīgās smadzenēs …
   Pēkšņi ministrs aprāvās un visi klātesošie pievērsa uzmanību mazajiem, zilajiem ekrāniem.
   Komponenta kļūme bija satricinājusi visu sistēmu. Ekshibišnroudas un Kromvelroudas krustojumā gais­mas signālaparāts pārslēdzās no sarkanās gaismas uz zaļo un gandrīz tajā pašā mirklī atkal uz sarkano. Taksometrs, kas bija paguvis iebraukt krustojumā, tūlīt sadūrās ar autobusu.
   Nākamais ekrāns rādīja Slounstrītas un Naitsbri- džas krustojumu. Tur gaismas signālaparāti pavisam nodzisa un pēc brīža galīgi zaudēja prātu. Mašīnas, kas brauca uz rietumiem no Pikadillijas, sablīvējās, izveidojot milzīgu dūmojošu «korķi».
   Prinskonsortroudas skaitītāju rādījumi pēkšņi pie­auga par divām iedaļām, un iznākums bija tāds, ka Kvīnsgeitā pie krustojuma ar Kromvelroudu ieslē­dzās pastāvīga zaļā gaisma. Četrās minūtēs kustība visā rajonā bija pilnīgi paralizēta.
   Vispārējo sajukumu vēl vairoja daudzi nelaimes gadījumi, un smokošajās ielās nevarīgi mirkšķinājās ātrās palīdzības mašīnu zilās uguntiņas.
   Vadības postenī bija pilnīgs klusums — neviens negribēja sākt sarunu pirmais. Beidzot neizturēja di­rektors.
   —    Dieva dēļ, Sleiter, kas noticis?
   Sleiters bija apstulbis.
   —    Vai tikai… Es nezinu, es patiešām nezinu.
   Daudz netrūka, lai viņš sāktu raudāt.
   Ministrs paskatījās uz saviem palīgiem un uzsvērti bargi sacīja:
   —■ Atvainojiet, džentlmeņi, bet .. . hm .. . mums laiks doties atpakaļ uz ministriju. — Viņš pagriezās pret direktoru. — Neaizmirstiet iesniegt man par to visu ziņojumu.
   Direktors drūmi pameta ar galvu. Ministrs uzru­nāja Sleiteru:
   —    Man ļoti žēl, man tik tiešām ļoti žēl. ..

   Kad viesi gāja ārā no istabas, Ezertons palūkojās atpakaļ uz Sleiteru, bet viņa seja neko nepauda.
   Lūks Džerards slepšus vēroja savus trīs ko­lēģus un šodien jau desmito reizi jautāja sev, kas viņam te īsti meklējams. Kreimera aģentūras līdzstrādnieki lielāko tiesu bija noslaistījušies pa istabu, pūlēdamies atri­sināt pudeles kakliņa problēmu. Džerardam jau bija apnikuši viņu bezjēdzīgie pūliņi un paši kolēģi.
   Pulkstenis rādīja pusseši, un pelēkā decembra diena jau dzisa. Krēslā istaba Džerardam likās vēl drūmāka nekā parasti. Viktorijas stilā celtā sarkano ķieģeļu skola, kurā viņi strādāja, stūrgalvīgi pretojās jeb­kuriem atjaunošanas mēģinājumiem. Eka gluži kā iecirtīga vecmeita nevēlējās mainīties. Istaba bija noplukuši, auksta, slikti apgaismota un nemājīga, ar paaugstinājumu vienā galā un milzīgu tāfeli uz riten­tiņiem pa visu sienu otrā galā. Tāfele gandrīz no vienas vietas bija aprakstīta ar sarežģītām formulām, uz krēsliem, galdiem un grīdas mētājās saburzītas bloknotu lapiņas. Pēc desmit dienu darba grupa bija nonākusi galīgā strupceļā.
   Daļa vainas slēpās tajā apstāklī, ka Kreimers bija neveiksmīgi izvēlējies grupas sastāvu. Veselu nedēļu pacietīgais un uz pašanalīzi spējīgais skots Bikens bija grūdis ārā idejas kā mašīna, kas izsviež sašau­jamos māla šķīvīšus, bet anglis Raits to vien bija gudrojis, kā sašaut šos šķīvīšus. Džerardam viņi abi bija apnikuši. Viņi bija kā skaitītājs un saucējs, kuri viens otru saīsina, bet problēmu risinājums nevirzī­jās uz priekšu.
   Viss, kam būtu vajadzējis rosināt, radošo domu, te tika iznīcināts vai pārvērsts par jaunu saspīlējuma avotu. Džerards nespēja izprast, ko gribējis panāk!. Kreimers, pieņemdams darbā pēc temperamenta, pa­saules uzskata un zinātniskās sagatavotības tik at­šķirīgus cilvēkus. Pagaidām viņi bija guvuši panāku­mus viena vienīga projekta īstenošanā — viņi bija izgudrojuši sairtspējīgu plastmasas pudeli; tādu pu­deļu rinda greznoja istabas dibensienu, lai pārs^eig^u apmeklētājus, ja tiem tiktu parādīts gods ielūkoties firmas svētnīcā.
   Džerardam likās — tas ir brīnums, ka viņi izgudro­juši šo pudeli. Viņš pameta acis uz trešo grupas da­lībnieku — Džimu Skenlonu.
   Skenlons bija jaunāks par pārējiem, možs, pār­lieku izpalīdzīgs ciivēks, labs tehniķis, bet ne vairāk; daba viņam nebija piešķīrusi noslieci uz radošu do­māšanu. «Pārdevējs gan no viņa nebūtu iznācis slikts,» nodomāja Džerards. Bet pagaidām Skenlons acīmredzot ar baudu sēja nesaticības sēklu starp Raitu un Bikenu un rīdīja vienu pret otru. Starp citu, taisnības labad jāpiebilst, ka jebkuru sarežģītu labo­ratorijas uzdevumu Skenlons izpildīja apzinīgi un precīzi. Uz mata kā mašīna. Džerards prāioja, kāds gan šis cilvēks varētu būt mīlestībā.
   Ienāca sekretāre Betija ar tēju. Viņa nolika paplāti uz galda un uzdeva parasto jautājumu:
   —    Kam kūkas?
   Džerards jau zināja, ka tas ir gluži retorisks jautā­jums. Raits, šķiet, vispār neko neēda un, tā kā viņš pastāvīgi kontrolēja savu svaru, tad nekādā ziņā ne­būtu aizticis ar lipīgu krēmu klātās kūkas, kuras pie­gādāja Betija. Turpretī gardēdis Bikens nekādā ziņā nebūtu nositis sev ēstgribu īsi pirms pusdienām.
   Kamēr Betija lēja tēju, vīrieši īdzīgi klusēja.
   —    Tik un tā mēs šodien neko jēdzīgu neizdomā­sim. Metīsim mieru. — Raits pāri briļļu ietvariem pa­skatījās uz Bikenu, it kā izaicinot viņu uz strīdu.
   Taču Bikens gurdi palocīja galvu un paraustīja plecus.
   —    Tā jau ir . ..
   Betija pasniedza Džerardam tēju, un viņš, paņēmis tasīti, piegāja pie loga, lai paskatītos lejup uz ielu, kur ņirbēja dzeltenas ugunis. Atkal līņāja, un Dže­rards skumīgi nodomāja, ka viņa dzimtajā pilsētiņa, kas atrodas Kanādā, ielas droši vien ir nokaisījis bal­tas pirmais sniegs. Atmiņā nāca tas mirklis pirms diviem gadiem, kad viņš iepazinās ar Arnoldu Krei- meru, kas bija atlidojis uz Kanādu, lai veiktu pētī­jumus universitātē, kur strādāja Džerards.
   Trīs mēnešus viņi nostrādāja kopā. Kreimera eks­perimentu tēma bija plastmasu pašsairšana, un šī darba rezultātā Džerarda dzīvē notika negaidīts pa­vērsiens. Viņš ļāvās vēl vecākām atmiņām, cenzda­mies izprast savu toreizējo dvēseles stāvokli.
   Viņš bija ārsts ar pieticīgu praksi nelielas Ontario provinces pilsētiņas raktuvēs. Tur viņš sastapa Sa- ronu, apprecēja viņu un, sievas nevaldāmās enerģijas saindēts, trīsdesmit gadu vecumā nolēma izmēģināt spēkus jaunā darba laukā — eksperimentālajā biolo­ģijā. Pēc trim gadiem, kad ieradās Kreimers, dzīve universitātē Džerardam sāka atgādināt ceļu, kas ne uz kurieni neved.
   Kreimers bija mācījies Harvardā, pie labākajiem Amerikas zinātniekiem. Šim neparasti gudrajam cil­vēkam turklāt piemita apbrīnojama aktivitāte un ār­kārtīga kritiskas analīzes spēja. Sākumā Džerardam bija grūti pierast pie viņa. Šajā cilvēkā nikni virmo­jošie radošie spēki gluži vienkārši biedēja viņu, un tikai pēc kāda laika Džerardam izdevās nodibināt normālas attiecības ar Kreimeru. Bet, kad tas bija no­ticis, saskare ar Kreimera intelektu noderēja Dže­rardam par varenu stimulu darbā.
   Kreimers apmetās Džerarda mājā, un Šarona pie­skatīja viņus abus. Džerardam tas bija lielu cerību laiks, un, kad Kreimers beigu beigās atgriezās An­glijā, lai dibinātu tur savu zinātnisko aģentūru, Džerards saprata, ka nekad nespēs pielāgoties pie­smakušajai atmosfērai provinces universitātē ar tās negrozāmo rangu tabulu.
   Starp Džerardu un Šaronu sākās nesaskaņas, kas galu galā noveda pie abpusējas neuzticības un atbai­doši netīras laulības šķiršanas. Džerards vēl gadu palika universitātē, bet aizvien vairāk noslēdzās sevī un aizvien asāk vērsās pret veco profesoru uzspiesto autoritārās varas sistēmu.
   Dumpis vainagojās panākumiem, bet, kā dumpinie­kiem nereti mēdz gadīties, no viņa novērsās kā ienaidnieki, tā piekritēji. Tieši šajās smagajās dienās atskanēja telefona zvans no Londonas un Kreimers uzaicināja viņu pāriet aģentūrā. Džerards acumirklī izlēma, iesniedza atlūgumu, pārdeva māju, mēbeles un mašīnu un, samazinājis savu īpašumu līdz diviem čemodāniem, lidoja pāri okeānam, lai ieņemtu pie­dāvāto vietu.
   Pavirši spriežot, Kreimera pasākums izskatījās jauns un aizraujošs. Grupa speciālistu, apvienojuši savas spējas un zināšanas ar Kreimera organizato­risko ģēniju, paredzēja un atrisināja jebkuru zināt­nisku un tehnisku problēmu.
   Pamazām iziedama ārpus problēmu risināšanas rāmjiem, grupa nonāca pie vairākiem ārkārtīgi iene­sīgiem izgudrojumiem.
   Viens no tiem bija ķīmiķa Raita lolojums amino- stirēns — jauns izturīgs izolācijas materiāls, kas ta­gad tika plaši izmantots rūpniecībā. Otrs izgudro­jums īstenībā bija mēģinājums tikt galā ar atkritumu likvidēšanas problēmu — plastmasas pudele, kas gaismas ietekmē sairst smalkos putekļos.
   Džerardam šī ideja likās apbrīnas vērta, bet pēc kāda laika viņš sāka just, ka grupa kaut ko ir zaudē­jusi. Šī pārmaiņa savā ziņā bija saistīta ar paša Ar­nolda Kreimera personību.
   Arnolds Kreimers iedvesa godbijību. Šis lieliski veidotais, spēcīgais vīrietis reti kad skatījās acīs sa­vam sarunu biedram. Ar smagiem plakstiem segto zilo acu skatiens šķita vērsts tālumā pāri otra galvai. Kad viņš nolaida acis, tās izstaroja gandrīz vai ne­pārvaramu spēku. Viņš bija nepārspējams runātājs, zināja gandrīz visu un tik nemaldīgi izjuta vārdu, ka reizēm tas jau robežojās ar dzeju.
   Un tomēr kopš tā laika, kad viņi bija veikuši ko­pīgus pētījumus Kanādā, ar Kreimeni bija notikušas pārmaiņas. Bet varbūt Džerards tolaik nebija viņu pienācīgi pazinis?
   Kanādā Kreimers bija īsts nemiera gars. Visa viņa erudīcija, viss viņa intelekts bija pakļauts meklē­jumiem, pareizāk sakot — meklējumu priekam (tiesa, ne katrs iedrošinātos lietot šo vārdu attiecībā uz Krei- meru). Viņš ar sajūsmu pavadīja stundas, pat die­nas, prātojot, filozofējot un izvirzot teorijas.
   Tagad no tā visa nebija vairs ne miņas. Tagad Dže­rards redzēja savā priekšā pavisam citu Arnoldu Kreimeru nekā tas, kuru viņš kādreiz bija pazinis. Agrākais plašais, domām dzirkstošais runas plūdums tagad bija iežņaugts eklektiskā, aprautā, dažbrīd pat skarbā komersanta ātrrunā. Katra viņa piezīme, katrs spriedums, katra doma bija pakļauta vienam mēr­ķim — izdevīgumam. Lai kāds bija vērtējums, viņa vienīgā mēraukla bija — vai ar to var taisīt naudu.
   Ja agrākais Kreimers bija apspiedis ar savu inte­lektu, tad tagadējais Kreimers apspieda divtik vai­rāk. Viņš pat biedēja ar to. Viņa enerģija dedzināja kā lāzera stars. Radās iespaids, ka viņš ar mokām valdās, lai neuzbruktu jums. Agrāk Džerards bija jutis zināmu tuvību ar šo cilvēku, bija tiecies pēc draudzības ar viņu; tagad Kreimeru no Džerarda un visiem pārējiem šķīra bosa stāvoklis. Kļuvis par saimnieku, viņš nesaudzēja nevienu un sevi jau nu nepavisam. Viņā vēl bija daudz pievilcības, taču tagad šo pievilcību izstaroja cilvēks, kuru bija ap­sēdusi viena vienīga dziņa — gūt panākumus par katru cenu.
   Istabā zagās iekšā krēsla. Pēkšņi iedegās gaisma — bija ienācis Kreimers.
   — Nu, kā? — Viņš apskatījās apkārt. — Vai kaut ko izdomājāt, džentlmeņi?
   Visi četri pacēla acis. Lai gan visi jutās noguruši, Kreimera klātbūtne lika viņiem izslieties taisni. Krei­mers, šis četrdesmit piecus gadus vecais vīrietis ar platajiem pleciem un pieliekto lielo galvu, prata acu­mirklī pievērst sev vispārēju uzmanību, lai kur viņš arī parādītos.
   —    Atgriezāmies tai pašā vietā, no kuras sā­kām, — teica Raits, pieiedams tuvāk Kreimeram.
   —    Tā jau es domāju, — sacīja Kreimers. — Neko citu es arī negaidīju.
   Bikens izstiepa kājas un vienaldzīgi salika rokas aiz pakauša.
   —    Tātad viss, ko mēs pēdējās dienās esam darī­juši, ir priekš kaķiem?
   —    Uz katru prātīgu domu jums ir bijušas septiņas nekur nederīgas, — sacīja Kreimers, — un tagad, ja atļaujat, es gribētu noturēt ar jums īsu apspriedi. „
   —    Tagad? — novaidējās Bikens.
   Kreimers pamāja ar galvu.
   —    Jā, tieši tagad. Zinu, ka esat noguruši, bet ne­reti tieši šādos brīžos dzimst vislabākās idejas. Aplū­kosim no jauna visus jūsu priekšlikumus un pado­māsim, kāpēc tie neko nav devuši. Varbūt mums nekas neiznāks, bet var arī gadīties, ka mēs uzdura­mies vienai otrai pieņemamai idejai, ap kuru pa­lauzīt galvu brīvajās dienās.
   Kreimers paskatījās uz nogurušajiem cilvēkiem.
   —    Betija atnesīs mums pudeli īsta skotu viskija. — Viņš pameta ar galvu uz Bikena pusi. — Vislabāko, Džoku.[1] tiesa, vēl kaut kam ir jāpievērš uzmanība.
   Viņš vēlreiz pavērās apkārt un, liekas, tikai tagad ieraudzīja Džerardu.
   —   Lūk, varbūt jūs varat palīdzēt. Būs mazliet jā­pastaigā .. .
   Džerards centās neizrādīt savu prieku. Kaut tikai rastos izdevība izrauties no šo sienu žņaugiem! Viņš gandrīz nemaz nebija piedalījies pēdējo dienu strī­dos, apzinādamies, ka nav pietiekami kompetents ķīmijā.
   —    Vai jūs zināt, kas ir Barets Kensingtonā? — jau­tāja Kreimers.
   —    Liels universālveikals?
   —    Nūja. Viņiem atgadījušās kaut kādas nepatik­šanas rotaļlietu sekcijā.
   —    Bez jokiem? — Džerards sarauca uzacis.
   —    Šķiet, ka nepatikšanas saistītas ar aminosti- rēnu.
   Raits nolika papīrus, ko viņš kārtoja uz galda.
   —    Vai labāk nebūtu man? — viņš jautāja.
   Raita aminostirēns bija atnesis pirmos lielākos
   komerciālos panākumus. Aminostirēns, kura asprā­tīgā formula zināmā mērā pamatojās uz proteīna un polistirola molekulāro struktūru savienojuma, izrādī­jās lēts un viegli izgatavojams. Lielās firmas izvērsa masveida ražošanu, gūdamas krietnu peļņu. Amino­stirēns ne vien bija sairtspējīgās pudeles galvenā sa­stāvdaļa, bet arī tika izmantots burtiski simtos da­žādu izstrādājumu, sākot ar raķetēm un beidzot ar rotaļlietām.
   —    Labāk būtu, ja jūs paliktu, — teica Kreimers. — Anna jau ir tur. Es negribu piešķirt tam lielu no­zīmi. Gribētos vienīgi, lai šis gadījums neiekļūtu presē. Tāpēc tur vajadzētu būt kādam no mums.
   Džerards jautājoši palūkojās uz Kreimeru.
   —    Vai nu rotaļlietu izstādē, vai Ziemsvētku tir­dziņā, es lāgā nezinu, kur ir izkususi kāda aminosti- rēna detaļa. Puisis, kas par to atbild, netiek nekādā skaidrībā. Varbūt vainojams karstums, bet varbūt — un tas ir visticamākais — kāds jokupēteris uzšļācis tam virsū acetonu. Mēs negarantējam aminostirēnu ne par ko. Vārdu sakot, aizejiet apskatīties, kas tur ir, un atvediet paraugu, lai varam pārbaudīt.
   Džerards piecēlās un devās uz durvju pusi.
   — Vai brauksiet ar mašīnu? Anna būs jums ļoti pateicīga, ja jūs viņu pēc tam aizvedīsiet uz mājām.
   Durvīs Džerards satika Betiju ar paplāti rokā; uz paplātes bija pudele un dažas glāzes. Viņš pakāpās sānis, lai ļautu sekretārei paiet garām. Bikens pie­cēlās pirmo reizi pēc brokastīm un steidzās paņemt paplāti, nespēdams novērst skatienu no lielās zaļās pudeles.
   «Nekā, man vis nepiedāvā,» nodomāja Džerards. «Tik un tā labības viskijs man iet vairāk pie sirds.» Un viņš izgāja ārā lietū.
   Pirmssvētku transporta plūsmā lēni braukdams uz Baretu, Džerards domāja par Annu Kreimeri.
   Viņš bija redzējis šo sievieti divas reizes. Pirmo­reiz Kreimera mājā pirmajā vakarā pēc ierašanās Londonā, otrreiz — dažas nedēļas vēlāk viņa aģen­tūrā. Divas tikšanās, bet ar tām pašām bija gana, lai Džerards saprastu — Anna pievelk viņu tā, kā ga­diem ilgi nav pievilkusi neviena cita sieviete.
   Džerards nospieda bremzes pedāli, un mašīna slī­dēdama apstājās dažas collas no priekšā izskrējuša taksometra. Tas vienā mierā aizbrauca tālāk, un Džerards, tagad jau apradis ar Londonas ielu smir­doņu un jucekli, izmeta starpgadījumu no galvas un vērpa tālāk savu domu. Anna viņu satrauca.
   Lai cik stingri vērtētu, Anna bija skaista sie­viete, — slaida, ar bieziem, kastaņbrūniem matiem, lielām, gaiši brūnām acīm un melnūksnēju ādu. Viņa turējās eleganti un brīvi, un Džerards neparko ne­varēja aizmirst šo Annas manieri, ko viņš piedēvēja aristokrātiskajai britu audzināšanai. Lūpu kaktiņos Annai slēpās tikko samanāms smaids, bet acis rau­dzījās mazliet izaicinoši. Nebija grūti iedomāties, kādus panākumus viņa gūst kā komentētāja, toties nevienam nenāca ne prātā, ka šī sieviete ir viena no vadošajām angļu zinātniskajām komentētājām.
   Ar vīriešiem apieties viņa prata, par to nebija šaubu. Katrs, kam iznāca saskare ar šo sievieti, iztē­lojās, ka Anna interesējas tieši par viņu. «Iespējams, ka tas ir profesionāls triks,» nodomāja Džerards, «bet, ja arī tā, tad sasodīti iedarbīgs triks.»
   Vispār Džerards pret sievietēm izturējās diezgan ciniski. Izirusī laulības dzīve un viss, kas nāca pēc tam, vairākas maz iepriecinošas dēkas mudināja viņu sargāties no nopietnām saistībām. Bet varbūt viņš pēc šķiršanās pārlieku dedzīgi bija meklējis sievietes, pārlieku alkaini un bažīgi bija tuvojies viņām. Lai nu būtu kā būdams, visi viņa mēģinājumi Juvināties ar sievietēm bija beigušies neveiksmīgi. Atri ievel- ties ar Džerardu siena kaudzē — jā, to gan, bet vai tad tos varēja saukt par panākumiem! Viņš bija skaists, izskatīgs, kaut arī ne skaists šā vārda paras­tajā izpratnē, un viņa vaigā bija saskatāma vīrišķīga spēka izpausme, kas tā valdzina sievietes. Tomēr radās iespaids, ka neviena no viņām nevēlas uzturēt ar viņu attiecības ilgāk.
   Džerards sev par pārsteigumu konstatēja, ka ir sa­sniedzis ceļa mērķi — nelielu, koku ieskautu lauku­miņu aiz Bareta universālveikala. Kāds «bentlijs» atstāja vienu no nedaudzajām maksas stāvvietām.
   Gribēdams iespiest savu «sitrojenu» brīvajā vietā, Džerards nebija ievērojis kādu nekaunīgu miniauto- mobilīti, kas bija turējies viņam aiz muguras un ta­gad mēģināja pašauties garām, lai iespruktu tajā pašā stāvvietā. Mazlitrāžas mašīnu vadīja garma­taina blondīne ar žilbinošu smaidu. Domādams, ka viņa grib tikai pabraukt garām, Džerards pameta ar roku, lai brauc vien, bet svešā sāka griezt iekšā stāv­vietā. Viņš zibenīgi padeva atpakaļ, un īsu brīdi ma­šīnas iecirtīgi tuvojās viena otrai, it kā gatavodamās tarānam. Tad meiča nospieda bremzes un izbijusies pakāpās atpakaļ. Ar riepām skardams apmales, Dže­rards iebrauca stāvvietā, izkāpa no mašīnas, iemeta skaitītājā dažas monētas un pāri laukumiņam devās uz Bareta namu.
   Veikals ļumdēja vien no pircējiem. Agrāk Džerar­dam bija patikusi šī pirmssvētku steiga un veikala īpatnējā atmosfēra. Studiju gados viņš pats nereti bija stājies pie letes, lai brīvdienās kaut ko piepel­nītu. Viņš bija strādājis lielajos Toronto un Monreā- las universālveikalos, taču šeit, pie Bareta, bija pa­visam cita atmosfēra.
   Lielajos Kanādas veikalos, par spīti uzkrītošajiem aicinājumiem pirkt nevienam nevajadzīgas lietas, valdīja gaiša Ziemsvētku līksme. Turpretī te visi iz­skatījās paguruši un nomocījušies, iepirkšanās ne­vienu neielīksmoja. Tas bija rituāls, ko izpildīja kā jebkuru citu rituālu, bet bez mazākā prieka vai ce­rībām. «Nē,» Džerards nodomāja, braukdams ar eskalatoru augšā uz rotaļlietu sekciju, «tiešām nevar teikt, ka pirkt rotaļlietas būtu sevišķs prieks.»
   Rotaļlietu sekcijā kņada, ja jau lieto šo vārdu, bija vēl lielāka, un viņš lēsa, ka trokšņa līmenis ir augstāks par septiņdesmit decibeliem. Bērni klaiga- lēja, sasaucās, kampa rotaļlietas, rībināja bungas un pūta skārda taurītes; mazi atskaņotāji izķērca pērnā gada šlāgerus, metāliski čīkstēja muzikālās vācelītes. Augstos toņos gaudoja ar elektriskajām baterijām darbināmas mašīnīles un motoriņi, pa vidu ar savu mehānismu dūkoņu jaucās pulksteņi un simtiem dzelzs zvēriņu, kas klaudzināja kājas, bezjēdzīgi lē­kādami pa lielu, apaļu galdu.
   Sekcijas otrā galā bija tradicionālā Ziemsvētku ala, kur stāvēja gara rinda pie Ziemsvētku vecīša. Pie alas bija aizžogojums ar izkārtni «Pastaiga pa Mē­nesi». Turpat Džerards ieraudzīja Annu Kreimeri.
   —    Sveiks! — Anna uzsauca un iepazīstināja kanā­dieti ar sprogainu, enerģisku jaunekli biezā tvīda jakā. — Misters Espainels, doktors Džerards.
   Viņi sarokojās. Izstīdzējušais Espainels vēl bija jauns, un viņa roka bija gļēva un mikla.
   —    Nu, ejam, — uzaicināja Džerards.
   Espainels veda viņus uz publikai patlaban slēgto
   panorāmu.
   Baretam ar savu atrakciju bija izdevies pārsteigt visu pilsētu. «Tā viņam droši vien izmaksāja tūksto­šus,» nodomāja Džerards. Firma nebija žēlojusi naudu, lai uzbūvētu precīzu Mēness modeli ar vi­sām sudraba smiltīm un, galvenais, trīs kosmonautu skafandros ģērbtas figūras dabīgā lielumā. Viena no tām, kā paskaidroja Espainels, varot noliekties, pa­celt Mēness iežu gabalu, aiznest to līdz kuģim, ielikt konteinerā un atgriezties tajā pašā vietā. Ķibele sā­kusies acīmredzot tieši ar šo trešo robotu — ar kos­mosa kuģa komandieri.
   Sākotnēji robots ticis uzkonstruēts kādā no Ame­rikas universitātēm kā kibernētiķu konferencei de­monstrējams modelis. Pēc tam to daļēji izjauktu no­pirkusi kompānija, ko pārstāvējis Espainels. Viņš ar saviem palīgiem robotu no jauna samontējis, izman­tojot aminostirēna zobratus.
   Espainela darbnīcā robots visu veicis nevainojami. Pirms nedēļas tas uzstādīts veikalā, un Anna Krei- mere uzrakstījusi īpašu informāciju, kurā cildinājusi tiklab panorāmu, kā aminostirēnu un citas jaunākās plastmasas.
   Panorāmas svinīgā atklāšana noritējusi veiksmīgi, un pirmajās divās trīs dienās tā pievilkusi milzīgus pieaugušo un bērnu pūļus, kaut gan ieejas maksa bijusi trīsdesmit peniji. Bet tad robots sācis niķoties, un nu jau piekto dienu panorāma esot slēgta. Vaina acīmredzot slēpjoties pašās plastmasās.
   Espainels pieveda viņus pie zema skrūvsola aiz kosmosa kuģa maketa; uz sola mētājās zobratiņi, sa­stiprināmās plāksnes un citas robota detaļas. Mīkstas kļuvušas, tās bija zaudējušas formu un dīvaini sa­griezušās. Šķita, it kā kāds būtu mēģinājis detaļas izkausēt vai izšķīdināt.
   —    Kāda tur ir temperatūra? — Džerards ar galvas mājienu norādīja uz kvēlojošajām loka lampām, kuru atspīdums sudraba smiltīs imitēja saules gaismu.
   —    Apmēram septiņdesmit pieci[2], — atbildēja Es­painels. — Taču ar to nepietiek, lai izkausētu šīs detaļas. Bet jūs jau šai ziņā esat lielāks speciā­lists …
   Džerards gan apzinājās, ka nav nekāds speciālists, tomēr pakratīja galvu. Anna pienāca tuvāk, paņēma vienu detaļu un uzmanīgi aplūkoja to.
   —    Varbūt tas tomēr ir bijis kāds šķīdinātājs? — viņa prātoja.
   —    Tas, protams, būtu izskaidrojums, — teica Es­painels, — bet, cik es sajēdzu, nekā tamlīdzīga tu­vumā nav bijis.
   —    Bet vai jūs visu laiku stāvējāt klāt? — jautāja Džerards. — Varbūt apkopēja …
   Nedrošais minējums samulsināja viņu pašu.
   —    Pilnīgi izslēgts, — iebilda Espainels. — Mēs paši to tīrām ar spirtu. Pārējiem ir stingri piekodināts nespert te savu kāju. Un tomēr tas atkārtojas aizvien no jauna. Es jau trīs lāgus esmu mainījis zobratus, bet vienmēr tas pats dievs. Lūdzu, šeit.
   Viņš veda atnācējus pie panorāmas centra. Viņi ar plaukstām piesedza acis, vairīdamies no loka lampu spilgtās gaismas.
   —       Šodien, — Espainels turpināja, — es iemontēju robotā pēdējo zobratu komplektu. Es pārklāju tos ar aizsarglaku, tā ka, ja tur iekļūtu acetons vai kāds cits šķīdinātājs, tas tik ātri netiktu detaļai klāt. Ieliku arī termometru, lai mēs zinātu, kāda ir temperatūra. Esiet tik laipni un paej iet drusku nost.
   Viņš pakāpās uz panorāmas paaugstinājuma un, čirkstinādams smiltis, devās pie plānā saplākšņa aizžogojuma, kas panorāmu šķīra no rotaļlietu sekcijas. Anna palika stāvam vidū aci pret aci ar robotu.
   Espainels pameta viņai ar roku.
   —    Nāciet šurpu, citādi jūs būsiet viņam ceļā.
   Paskatījies apkārt, Espainels pacēla portatīvo ra­diouztvērēju, kuram līdzīgus iemontē vadāmajās motorlaivās un automobiļos.
   —    Sākam.
   Viņš ieslēdza uztvērēju un pagrieza pogu. Visi raudzījās uz robotu.
   Iedūcās palīgmotors, galva lēni pacēlās, rokas sa­liecās, viena kāja sakustējās atpakaļ, un robots sa­svērās uz sāniem. Tad kustības kļuva mērķtiecīgas un robots sāka brist pa smiltīm.
   —    Atkal darbojas! — iesaucās Espainels.
   —      Varbūt jūsu atminējums ir rokā, — ierunājās Anna.
   Robots smagā ūdenslīdēja gaitā tuvojās kosmosa kuģim. Rokas bija izstieptas uz priekšu, it kā turētu iedomātu ieža gabalu.
   —     Tūlīt viņš ievietos paraugu konteinerā, — sa­cīja Espainels.
   —    Un ko tālāk? — apvaicājās Džerards.
   —      Pagriezīsies un ies pēc cita, — atbildēja Espai­nels.
   —      Aizraujoši! — teica Džerards, cenzdamies nebūt pārāk sarkastisks.
   —    Bērneļiem tā liekas, — mazliet aizvainots, sa­cīja Espainels. — Piedodiet…
   Viņš piegāja pie Mēness modeļa. Robots bija sa­sniedzis lūku un stīvi liecās, lai ieliktu izdomāto pa­raugu konteinerā. Espainels aizspraucās garām un nozuda kuģī. Robots gausi pagriezās un čāpoja at­pakaļ.
   Lampu apžilbinātā Anna uzrunāja Džerardu:
   —    Man kurpē sagājušas smiltis. Vai jūs nepalī­dzētu …
   Džerards satvēra Annas roku, un viņa pieliecās, lai novilktu kurpi. Tagad viņš bija šai sievietei tu­vāk nekā jebkad; viņš sajuta Annas smalkās smaržas un kastaņbrūno matu viļņa glāstu. Būdams mediķis, Džerards saprata, ka pulss viņam kļuvis biežāks, — kaut ko tādu viņš nebija jutis gadiem ilgi. Stin­gri turēdamās pie viņa, Anna izkratīja no kurpes smiltis. Viņas slaidās kājas izcēlās uz baltā smilšu fona.
   Starp viņiem nogūlās kaut kāda ēna. Džerards paskatījās atpakaļ. Izslējis rokas gandrīz vai state­niski, it kā gatavotos karatē sitienam, pāri viņiem liecās milzīgais robots.
   —    Uzmanieties! — uzsauca Džerards.
   Viņš strauji satvēra Annu ap vidu un pierāva sev klāt; tajā pašā mirklī robota rokas šāvās lejup. Viena no tām trāpīja Annai pa plecu un apgāza viņus abus. Robots soļoja tālāk pie aizžogojuma. Rokas at­kal pacēlās, gatavas satvert jaunus iežu paraugus. Tuvojoties aizžogojumam, stīvās, virzuļiem līdzīgās kājas sāka kustēties aizvien ātrāk. Brīdi robots, šķiet, pārdomāja un tad ar visu sparu triecās virsū fi­nierim.
   Plāksnes apgāzās, un otrā pusē Džerards ierau­dzīja vecākus un bērnus, kas, garā rindā sastājušies, gaidīja Ziemsvētku vecīti. Vēl mirklis, un robots
   jau atradās zālē. Rindā stāvētāji kliegdami pajuka kur kurais. Kāda sieviete ar meitenīti uz rokas pa­klupa un nokrita. Džerards uztrūkās kājās un pie­skrēja pie raidītāja, ko Espainels bija pametis. Robots pa to starpu lēni tuvojās samaņu zaudējušajai sie­vietei un bērnam, kas bija pārakmeņojies aiz bai­lēm. Vēl mirklis, un smagie zābaki sašķaidīs zemē gulošo stāvu.
   Džerards pagrieza pogu. Robots iedūcās, un jau pa­celtā kāja iečīkstējusies palika pusceļā. Taču līdz­svaru saglabāt robots spēja tikai ejot; tagad tas sa­šķiebās uz sāniem un dārdēdams apgāzās. Satrau­kums norima, un saniknotie vecāki, paķēruši bērnus aiz rokas, steidzās projām. Džerards piegāja pie Annas.
   —    Vai jūs neesat ievainoti? — jautāja Espainels.
   —    Ar mums viss ir kārtībā, — atbildēja Džerards. — Dariet kaut ko ar to draņķi. — Viņš norādīja uz robotu, un Espainels aizgāja. — Iesim, Anna. Es jūs izvedīšu ārā no šejienes.
   —    Nē, nē, ar mani viss ir kārtībā, — Anna iebilda.
   —    Bet plecs? — Džerards jautāja, piedurdamies saplēstajai mēteļa piedurknei.
   Anna atmeta ar roku.
   —    Liecieties mierā, tur būs zilums, nekas vairāk. Man taču jāzina, kas tai mašīnai lēcies.
   Viņa piegāja pie Espainela, kas, noliecies pār zemē gulošo robotu, skrūvēja vaļā vāku tā mugurā.
   —    Mēs varam atnākt vēlāk, — Džerards neatlai­dās. — Man šķiet, jums derētu iedzert.
   —    Nē, — Anna stingri atkārtoja un piepeši sagrī­ļojās. Džerards atbalstīja viņu. Anna pielika roku pie galvas. — Varbūt derētu gan …
   Viņi izlauzās cauri pūlim.
   —    Vai palīdz? — Džerards pēc brīža jautāja, rā­dīdams uz glāzi. Viņi sēdēja pie divām lielām skotu viskija glāzēm trokšņainajā un bezgaumīgi iekārto­tajā Kensingtona bārā netālu no universālveikala.
   —    Un kā vēl! — Anna pataustīja plecu. — Tagad sāk sāpēt mazliet vairāk …
   —    Kur jūs dzīvojat?
   —    Tepat aiz stūra. Bet jūs taču esat bijis pie mums, jūs zināt.
   —    Esmu piemirsis. Lai notiek, aizvedīšu jūs uz mājām.
   —    Tas patiešām nebūtu slikti.
   —    Par to spriedīšu es, norunāts? — Džerards uz­smaidīja Annai. — Es esmu ārsts, — viņš piemetināja māksloti uzpūtīgā tonī.
   —    Ak, dakter, lūdzu, piedodiet. Tad braucam?
   Anna piecēlās, un viņi gāja pie durvīm.
   —   Mana mašīna stāv otrpus ielas, — sacīja Dže­rards.
   Pabraukuši garām vairākām šaurām ieliņām, viņi apstājās pie kāda ultramoderna dzīvojamā nama Kromvelroudā.
   —    Visi šie kvartāli man liekas pēc vienas pie­grieztnes taisīti, — teica Džerards.
   —    Padevīgi pateicos.
   Annas dzīvoklis tagad izskatījās citādi nekā agrāk. Kad Džerards te bija pirmo reizi, vēl neatguvies pēc tālā lidojuma, dzīvoklis viņam šķita gaumīgi iekār­tots un mājīgs. Tagad palika cits iespaids. «Viss, jā­domā, ir atkarīgs no garastāvokļa,» nodomāja Dže­rards. Viņam būtu gribējies sajust šajā mājā siltumu. Bet tagad ādas kušete un mozaīkas kafij galdiņš pie kamīna likās kļuvuši lielāki, pārāk smagnēji un pre­tenciozi. Pats kamīns bija uzmūrēts daudz lielāks, nekā vajadzētu. Viss bija pārspīlēts, vairāk domāts izrādīšanai nekā labas gaumes apliecināšanai.
   —    Ļaujiet apskatīt.
   Anna sāka pogāt vaļā jaku.
   Pleci viņai bija šaurāki un smalkāki, nekā bija li­cies zem apģērba. Uz kreisā rēgojās pamatīgs zilums, bet āda nebija pušu. Viņš uzmanīgi aptaustīja plecu un roku, lai pārliecinātos, vai nav plīsis kāds kauls.
   —    Vai tā nesāp?
   Džerards pacēla viņas roku plecu augstumā.
   —    Nē, — Anna atbildēja, — nesāp.
   Viņš pacēla roku vēl augstāk.
   —    Bet tagad?
   Viņa nodrebēja.
   —    Sāp gan. Jūs domājat, ka plīsums?
   —           Nedomāju vis, bet pilnīgi droši apgalvot arī neņemos. Tāpēc būtu vēlams iztaisīt rentgenuzņē- mumu. — Viņš piecēlās. — Labi, mans profesionālais pienākums ir izpildīts. Varat apģērbties.
   Anna pasmaidīja un uzmeta jaku atpakaļ uz gaiši brūnā kombinē. Džerards apmulsa, ieraudzīdams, ka viņa nevalkā krūšturi. Krūšu gali izskatījās tumši, pašas krūtis bija tvirtas. Viņš pamanīja arī sarkanu zīmi uz kakla. Uztvērusi viņa skatienu, Anna steig­šus aizpogāja jaku.
   —    No kā jums tā? — Džerards jautāja.
   Anna apjuka. Apsējusi kakla lakatiņu, viņa to sa­bāza zem apkaklītes.
   —    Vecs ievainojums.
   —           Nav nemaz tik vecs, — Džerards iebilda. Pēkšņi viņam atausa skaidrība, ko tas varētu nozīmēt, un viņš izlamāja sevi par naivumu. Tās taču bija pavisam svaigas skūpsta pēdas! «Nav gan tev nekādas prak­ses no visādiem viedokļiem,» viņš sev teica un pie­cēlās no kušetes.
   —           Braukšu atpakaļ pie Bareta un uzzināšu, ko Es- painelam izdevies atklāt. Tie zobrati mums jāaizgādā atpakaļ uz laboratoriju. Es neka nesaprotu no tiem, es taču neesmu ķīmiķis.
   —          Vai jūs vēl kādu brītiņu nepaliksiet un neie­dzersiet kādu glāzi? — Anna cieši paskatījās uz Dže- rardu. — Esmu jums ļoti pateicīga … dakteri.
   —           Lai es atstāju to nabaga puisi neziņā, kas ar jums noticis? Viņš droši vien domā, ka jūs jau esat ielikta slimnīcā. Nē, labāk braukšu atpakaļ.
   •— Man jāzina, kas tur īsti ir, — teica Anna. — Pa­ziņojiet man, līdzko pats būsiet noskaidrojis, jā?
   —          Protams, paziņošu … bet vai tad jūs nedabūsiet zināt…
   —          No vīra? — Anna viņu pārtrauca. — Viņš ir bezgala aizņemts. Lūdzu, lūdzu, neaizmirstiet piezva­nīt man. Es gribu zināt.
   —    Jā, tur patiesi ir, par ko rakstīt.
   —           «Satrakojies robots ļaužu pārpilnā vei­kalā» … — Anna pasmaidīja. — Tas nav mans am­pluā. Nē, es gribu zināt tāpēc, ka mēs esam saistīti ar aminostirēnu.
   Pie durvīm Džerards saminstinājās.
   —    Es jums piezvanīšu. Visu labu.
   Ejot uz liftu, viņš mēģināja izprast, no kurienes Annai tāds spēks, kas liek viņam stostīties un justies kā pēdīgam muļķim. Džerards bija neapmierināts ar sevi, un, kad lifts tā arī neatnāca, viņš skrēja lejā pa kāpnēm, lai atraisītos no šīs neapmierinā­tības.
   Kad Džerards bija nonācis atpakaļ rotaļlietu sek­cijā, universālveikalu jau slēdza ciet, pēdējos pircē­jus gan laipni, gan nelaipni vadīja ārā, bet pārdevēji drūzmējās pie kasēm, pārskaitīdami ieņēmumu.
   Espainelu viņš atrada panorāmā ņemamies ap ro­botu, kuru viņš bija uzvēlis uz steķiem.
   —    Pirmais lietiskais pierādījums, — Espainels paskaidroja, norādīdams uz detaļām, kuras bija iz­ņēmis no robota.
   Džerards ieinteresēts paskatījās uz tām. Malās plastmasa, bez šaubām, bija kļuvusi mīksta, bet vienā vietā tās virsma pat bija lipīga.
   —    Tos labāk aizsūtīt uz laboratoriju.
   Džerards izņēma no portfeļa kastīti un ar pinceti uzmanīgi salika tajā zobratus. Ielicis kastīti atpakaļ portfelī, viņš apjautājās Espainelam:
   —    Ko jūs tagad iesāksiet?
   —           Droši vien būs jāpāriet atkal uz metāla zobra­tiem. Traka neveiksme! Būs jāpasūta, bet tas prasīs milzum daudz laika.
   —           Vai kādreiz agrāk jums ir gadījies redzēt tādu atmīkstināšanos? — Džerards jautāja.
   —           Kā lai pasaka… — atbildēja Espainels. — Es, protams, te nestrādāju, bet esmu vaicājis vietējiem tehniķiem. Neko tamlīdzīgu viņi nav pieredzējuši.
   Džerards pamāja ar galvu un paņēma portfeli, lai ietu. Espainels pieskārās viņam pie elkoņa.
   —           Lūdzu, atvainojieties manā vietā Annai… misis Kreimerei…
   —          Labi, atvainošos, — Džerards apsolīja. — Vai jūs sen esat pazīstams ar viņu?
   Džerards neskaidri juta sapīkumu. Ir gan negals ar tādām sievietēm kā Anna! Viņas pievilcība pār­ņem visus kā gripa janvārī.
   —           Viņa bija klāt šīs panorāmas atklāšanā. Es izla­sīju, ko viņa bija uzrakstījusi. Sievietei tas, zināt, bija tīri labi.
   —           Jā, man stāstīja, — atbildēja Džerards. — Mēs vēl sazināsimies.
   Viņš gāja pa tukšajām sekcijām, putekļu sūcēju dūkoņas pavadīts. Uz letēm jau bija uzmesti putekļu pārsegi, un veikals atgādināja sakošļātu papirosa galu.
   Laionels Sleiters pamodās it kā no grūdiena un tūlīt pat uzrāva pār galvu segu, lai pa­glābtos no dzestrā guļamistabas gaisa. Tīk­smi vārtīdamies pa silto gultu, viņš jau juta nemieru: šī diena solīja kaut ko nelāgu, kaut ko ne­patīkamu, tādu kā slikta sapņa turpinājumu… Pēk­šņi viņš atcerējās.
   Izmeklēšanas komisija! Galvā saskrēja asinis.
   Tādu darbu! Un ideja bija pareiza, pilnīgi pareiza. Katrs sīkums, projektējot un montējot sistēmu, bija pārbaudīts un vēlreiz pārbaudīts — tik briesmīga ne­veiksme gluži vienkārši nebija iespējama. Visi gal­venie mezgli bija dublēti, signāli gāja paralēli pa patstāvīgiem kanāliem, pirms iedarbināšanas bija veikti visdažādākie izmēģinājumi.
   Atri pārvarējis apjukumu, Sleiters mēģināja iztēlo­ties, kā izturēsies komisijas locekļi.
   Ezertons. No tā palīdzību nebija ko gaidīt: viņi ne­varēja ieraudzīt viens otru ne acu galā un zinātnē bija nesamierināmi pretinieki. Pirmšķirīgs prāts — par to šaubu nebija —, taču ne mazākās oriģinalitā­tes. Godkārais, cietsirdīgais Ezertons, kas nepazina līdzjūtības, vienmēr darīja to, ko vajag, un tad, kad vajag, un veikli izvairījās no kļūmēm. Ar laiku viņš varbūt ieņems ministrijā vienu no augstākajiem ama­tiem un iemantos vispārēju nepatiku. Nelietis! Kādu brīdi Sleiters vieglināja sev sirdi, lādēdams Ezertonu.
   Kas vēl? Profesors Starrs. Ar viņu Sleiters bija ticies vienu pašu reizi pēc lekcijas Karaliskajā bied­rībā. Viņš atcerējās garu, pieklājīgu sirmgalvi ar īsi apgrieztiem matiem, laipnu, bet ļoti uzstājīgu, acīm­redzot godīgu. Tas vismaz uzklausīs.

   Hollands, Ceļu pētniecības centra direktors. Kā iz­turēsies viņš, to bija grūti paredzēt. Norūpējies vīre­lis ar čūlas slimnieka seju. Galu galā, viņš bija pilnīgi atbalstījis projektu, tā ka zināmu laiku viņš to droši
   vien ari aizstāvēs, bet, juzdams, ka viss iet grīstē, šis cilvēciņš meklēs grēkāzi. Ja projektā atradīs kādu misēkli, tad viņam, Sleiteram, vāks un Ezertons iedzīs šajā vākā pēdējo naglu.
   Hintons, skaitļošanas tehnikas speciālists. Sleite­ram bija palikusi atmiņā viņu pirmā tikšanās. Godīgs darījumu partneris, kas ieinteresēts aizstāvēt savas kompānijas jaunāko produkciju — skaitļotājus DPF-6. Nespēdams aplūkot problēmu no visiem viedokļiem, viņš uzstāsies tikai kā sava ražojuma aizstāvis. Slei­ters ar izbailēm ieprātojās, vai tikai ir saglabājis visas specifikācijas. Jebkurš mājiens uz skaitļotāju kļūmi vai konstruktīvu nepilnību liks Hintonam celt dienas gaismā visas iespiestās shēmas līdz pēdējai. Viņš taču ir profesionālis …
   Sleiters izkāpa no gultas, sazvāļojās un tad atcerē- jās tabletes. Dziednieks bija piekodinājis — ne vai­rāk par divām; viņš bija ieņēmis tās un trīs stundas baudījis aizmirstību, toties tagad galva griezās riņķī un māca nelabums. «Līdz šovakaram man nav lemts nodzīvot,» pazibēja doma.
   Kad Sleiters piegāja pie loga, ar nagu pakasīja sarmu un palūkojās laukā nemīlīgajā decembra rītā, viņš sadrūma vēl vairāk. Kāds varētu būt komisijas secinājums? Gaužām žēl, Sleiter, mēs esam augstās jo augstās domās par jūsu spējām, taču kļūme ir izmak­sājusi pārāk dārgi, un mums kā amatpersonām ir jā­saka «nē». Tas nozīmē, ka atkal jāsāk šķirstīt žurnā­lus, atkal jāiekļaujas diplomēto bezdarbnieku armijā un mūža novakare varbūt jāsagaida kaut kādā nožē­lojamā veļas mazgātavā kā Metjūzam.
   Kad Sleiters ar autobusu nokļuva Vaithollā, bija sācis snigt; lielas, ūdeņainas pārslas krita zemē, lai tūlīt pārvērstos par brūniem dubļiem. Sasniedzis iekšlietu ministrijas galveno ieeju, viņš juta, ka vienā zābakā sasūcies ūdens. Zābaks bija caurs.
   Tablešu iedarbība bija beigusies, un Sleiters atkal lāvās panikai. Priekškars bija nolaists. Viņš vairs ne­kad nedrīkstēs apgrozīties starp saviem amata brā­ļiem. «Skat, kur vecais Sleiters! Atceraties, kādu putru viņš savārīja ar to ceļu būšanu? Tā iet, kad pie­ņem fantastiskus projektus…» Neviena uzaicinā­juma nolasīt lekciju, nekā. Kādam pētniecības darbā maķenīt paslīd kāja, un šie zinātnieki, suņa bērni, spārda viņu bez žēlastības …
   Ejot pa velvēto gaiteni, kur oda pēc slapja papīra un vecas tabakas, Sleiterā modās gandrīz nepārva­rama vēlēšanās skriet. Atgriezties mājās un izlikties slimam — darīt diezin ko, lai tikai izvairītos no pa­zemojuma. Viņam kaklā atkal sakāpa nelabums.
   Sleitera domu pavedienu pārrāva Hollanda balss:
   —   Labrīt, Laionel! — Ieskatījies viņa savilktajā sejā, direktors piebilda: — Jautrāk! Es nedomāju, ka būs tik ļauni, kā jums liekas.
   —    Atliek tikai parakstīt secinājumu, un beigas man ir, — Sleiters nomurmināja.
   —    Laionel, — stingri sacīja Hollands, — es prasu, lai manis vadītā izmeklēšanas komisija balstītos uz faktiem, nevis uz personiskiem uzskatiem. Mums jā­izdibina, kā tas ir noticis, un nevis, kas vainīgs.
   —    Bet agri vai vēlu jūs nonāksiet līdz manīm, vai tā nav?
   —    Tas vēl nav teikts. Viss būs atkarīgs no tā, ko mēs noskaidrosim.
   —    Hintons aizstāvēs savu skaitļotāju līdz pēdējam, Starrs turēsies malā, bet Ezertons bez kavēšanās no­laidīs man asinis. Kāda tad jēga …
   Hollands izslējās, viņa balsī ieskanējās oficiāls tonis:
   —    Sleiter, — uzvārds grieza ausīs, — es esmu ko­misijas priekšsēdētājs, un man ne visai patīk, ka mūsu darbību jūs uzskatāt par farsu. Neviens netiks apvainots tik ilgi, kamēr nebūs pierādīta viņa vaina, par to jūs varat būt drošs. — Redzēdams, cik Sleiters nomākts, viņš kļuva pielaidīgāks: — Es pazīstu Ezer- tonu septiņus gadus un — starp mums runājot — uzskatu, ka viņš ir sūds. Skaidrs, ka Hintons stāvēs un kritīs par savu mašīnu. Bet, ziniet, arī es šai ziņā vairs neesmu ar pliku roku ņemams … — Viņš pa­skatījās pulkstenī un paņēma Sleiteru zem rokas.
   —   Nu mums gan laiks.
   Istabā, kur notika komisijas sēdes, stāvēja garš, pulēts sarkankoka galds, kas smaržoja pēc vaska. No sienām uz ienācējiem bargi noraudzījās sen aiz­saulē aizgājušu sabiedrības kalpu portreti.
   Hollands izklāstīja dienaskārtību:
   —    Es šaubos, vai šodien mums izdosies izstrādāt galīgo lēmumu, tāpēc vispirms, man liekas, vajadzētu apsvērt katra komisijas locekļa spriedumu. Visi, jā­domā, ir paguvuši iepazīties ar tiem?
   Viņš pārlaida skatienu klātesošajiem, un katrs ar galvas mājienu izteica savu piekrišanu.
   —    Atļaujiet man rezumēt šos viedokļus, — direk­tors turpināja. — Doktors Sleiters kategoriski ap­galvo, ka sabojājusies skaitļošanas ierīce un ka ne­laime notikusi tieši šā iemesla dēļ. Mister Hinton, jūs izteicāt pretēju viedokli, — ka viena mezgla sabojā­šanās nebūtu varējusi novest pie tik nopietnām se­kām un ka, pēc jūsu domām, — Hollands nolasīja no papīra, — «izstrādājot sistēmu … mm … nebija pa­redzētas pietiekamas drošības garantijas».
   Hintons salīdzināja tekstu ar savu eksemplāru un pameta ar galvu.
   —   Ezerton, cik es saprotu, jūsu viedoklis ir ana­logs Hintona viedoklim.
   —    Nekā tamlīdzīga, — viņu pārtrauca Ezertons.
   —   Acīmredzot es savā ziņojumā neesmu izteicies pie­tiekami skaidri, bet es uzskatu, ka pati projekta
   iecere nav pienācīgi pārbaudīta un ka jau paši pro­jekta izejas dati bijuši ārkārtīgi riskanti.
   Viņš runāja gandrīz kaismīgi, un aiz biezajiem aceņu stikliem jautās nepārprotams naidīgums. Kaut gan no viņa sejas nekas nebija nolasāms, uzmanīgs vērotājs noprastu, ka nozāģēt jauno zinātnieku Ezer- tonam būtu vislielākā bauda.
   Hollands rāmi ierunājās:
   —    Pilnīgi pareizi, tas tieši izriet no jūsu ziņojuma, mister Ezerton. Nu, bet jūs, profesor Starr, cik es saprotu, secināt, ka kļūme vienā mezglā izraisījusi ķēdes reakciju, kas bijusi saistīta ar doktora Sleitera sistēmai ^piemītošo nestabilitāti. Vai tā ir?
   Starrs runāja aprauti, rūpīgi apsvērdams vārdus. Viņa acīs bija koncentrēta, apceroša izteiksme.
   —   Zināmā mērā jā, taču šajā lietā ir vēl diezgan daudz nezināmo. Es diezgan sīki pārrunāju to ar dok­toru Sleiteru, un, cik es varu spriest, šajā stadijā viņš veicis pietiekamus pasākumus pret lokāliem bojāju­miem. Daudzos sistēmas posmos pēc jebkura mezgla sabojāšanās automātiski būtu notikusi pārslēgšanās uz dublējošo ķēdi…
   —    Jā, bet šajā gadījumā tas nenotika, — iejaucās Ezertons. — Sabojājās viena loģiskā šūniņa, bet re­zultātā izcēlās īsts haoss un, es atļaušos piebilst, aiz­gāja bojā septiņi cilvēki.
   —   Ko jūs par to teiksiet, doktor Sleiter? — apvai­cājās Hollands.
   —   Misteram Ezertonam ir pilnīga taisnība, šo šū­niņu nebija paredzēts dublēt.
   Ezertons nekavējās izmantot radušos izdevību.
   —    Interesanti, kāpēc ne?
   —    Tāpēc, ka mēs rakstiski bijām apstiprinājuši, ka kļūmes iespēja ir bezgala niecīga. Mēs nevarējām dublēt visas sistēmas, tāpēc ka tas būtu izmaksājis neiedomājami dārgi.
   —          Mister Hinton, cik tālu jūs esat tikuši ar savu ekspertīzi?
   —           Skaitļotājs ir nogādāts izmēģinājumu stendā. Pagaidām noskaidrots, ka nav bijis kārtībā viens lo­ģiskais posms.
   —    Tātad kļūda atklāta pašā skaitļotājā?
   —    Jā, viena no ķēdēm bija noslēgta, taču…
   Sleiters viņu pārtrauca:
   —    Bet jūs apgalvojāt, ka tas nevar notikt.
   —           Nē, jūs apgalvojāt, ka atsevišķi bloki var sabo­jāties un tomēr tam nav nekādas nozīmes!
   —          Nav tiesa! Es teicu, ka šī ķēde tiek rezervēta, bet tikai uz neilgu laiku.
   Hintons aizsvilies izrāva no mapes vēstuli.
   —          Lūk, jūs rakstāt melns uz balta — desmitā au­gusta vēstulē —, ka piekrītat ieteiktajiem skaitļoša­nas ierīces papildinājumiem un — es citēju — izda­rīsiet «attiecīgas izmaiņas kontroles sistēmā».
   —           Jūs tīri labi atceraties, — eksplodēja Sleiters, — ka mēs apspriedām šo jautājumu daudz vēlāk un ka jūs gribējāt, lai es piekrītu kompromisam. Jūs vē­lējāties vienīgi to, lai…
   —           Kungi, — stingri sacīja Hollands, — tā mēs ne­kur netiksim… — Sleiters un Hintons nikni skatī­jās viens uz otru. — Ierosinu turēties pie precīzi no­skaidrotiem faktiem. Ko teiksiet jūs, profesor Starr?
   —           Mēs modelējam doktora Sleitera sistēmu paši ar savu skaitļotāju. Mēs tīšām ievadām programmā dažādas kļūdas, lai pārbaudītu, kā tās iedarbojas uz sistēmu kopumā. Pēc dažām dienām es varēšu dot jums daudz izsmeļošākas ziņas.
   —           Es nudien nesaprotu, — norūca Ezertons, — kam tas vajadzīgs, ja visa ideja pamatojas uz abstraktas teoretizēšanas.
   Starrs atbildēja, rāmi lūkodamies kaut kur tālumā; likās, ka viņš runā pats ar sevi.
   —    Manuprāt, tomēr derētu turēties pie skaitļiem un faktiem.
   Ezertons pietvīka un nodūra acis. Hollands uzru­nāja Hintonu:
   —    Jūs pieminējāt noslēgtu ķēdi. Varbūt jūs pa­skaidrosiet? …
   —    Jā, mēs jau esam demontējuši daļu ķēžu. De­fekts atklājās tikai vienā. Nezināma iemesla dēļ, kuru mēs pagaidām neprotam izskaidrot, nelielā posmā ir pilnīgi sabojāta izolācija.
   Pa to laiku netālu no universālveikala savā kantorī gaisa avāriju inspektors Toms Maijerss melnrakstā rediģēja ziņojumu par nelaimes gadījumu Ailvortā. Frāzi «katastrofas pirmcēlonis bija etalonsprieguma zudums» viņš pārveidoja šādi: «Katastrofas pirmcēlo­nis bija etalonsprieguma zudums sakarā ar izolācijas bojājumu degvielas sūkņa kontrolaparātā.»
   Pievakarē bārā «Sarkanais lauva» Vaithollas otrā pusē trokšņainā barā sapulcējās ierēdņi, kas bija lī­dzīgi cits citam kā ūdens lāses. Viņi drūzmējās pie letes, lai izdzertu savas divas viskija porcijas. Pēc tam viņi pa galvu, pa kaklu drāzīsies uz Vaterlo sta­ciju, lai mērotu tālo ceļu pie savām apnikušajām sie­vām nemīlīgajās, dārgajās kotedžās, kas bija slikti nokopētas no žurnāla «Observer» pēdējā numura vāka.
   Hollands apsēdās nomaļus, truli blenzdams uz alus kausu un gudrodams, kā pavadīt vakaru. Čūla nelika viņu mierā. Viņš sprieda, ka ekspertus, no kuriem nevienam nav nekādas daļas par citu viedokli, neiz­dosies saturēt grožos. Diena bija bijusi neparasti no­gurdinoša, galvenokārt tā draņķa Ezertona dēļ: viņš
   par to vien domāja, kā sagrābt pie rīkles nabaga Sleiteru.
   —          Tempt vienatnē — drošs paņēmiens, kā ātrāk dabūt galu.
   Hollands pacēla acis un ieraudzīja draudzīgi smai­došo Tomu Maijersu.
   —          Tom! Tu nāc kā saukts. Sēdies nost. Ko tu dzersi?
   —    Paldies, es jau vienu iemetu. B5t kā tu?
   —    Man pietiek.
   —    Kur palicis tavs dzirkstošais optimisms?
   —           Pie visa vainīgs tas nolādētais gadījums Naits-, bridžā.
   —          Ak tā, es biju piemirsis, ka tu taču vadi izmek­lēšanas komisiju.
   —    Aha.
   —    Un kur tad ir tas āķis?
   —    Ekspertos.
   Maijerss līdzjūtīgi norūcās.
   —           Tu, cilvēks, ceri, — Hollands turpināja, — ka viņi vismaz izanalizēs faktus, bet viņi kašķējas kā skolas puikas. Es gribēju panākt, lai viņi izsecinātu kaut ko jēdzīgu, bet viņi izlokās un murmulē savā fantastiskajā žargonā. Skan jau solīdi, taču īstenībā katrs domā tikai par savu ādu.
   Maijerss iesmējās.
   —           Jā, es zinu, kā tas mēdz būt. Vispirms viņi saka: «No vienas puses …», bet vari būt drošs — pēc pā­ris minūtēm viņi teiks: «No otras puses», un beigu beigās: «Kas to lai zina . ..»
   —    Pareizi.
   —           Bet par ko tad ir domstarpības? Kurš tad ir tas ļaundaris?
   —    Tu taču esi daudzmaz lietas kursā?
   —    Kur nu! Redzēju televīzijā, ne vairāk.
   —    Redzi, sistēmas radītājs uzskata, ka kļūme bijusi
   skaitļotājā, skaitļotāju speciālists uzskata, ka pati sistēma nav bijusi kārtībā, bet zinātnieks cenšas būt godīgs pret abām pusēm.
   —    Bet kā tu pats domā?
   —           Kļūme bijusi skaitļotājā, tas ir fakts, vismaz vienā tā mezglā.
   —    Kāpēc?
   —           īssavienojums loģiskajā šūniņā. Ja var ticēt tehniskajam raksturojumam, tad šajā vietā kļūme vispār nevarēja notikt, un tomēr tā notika. Izolācija bija pušu. Gaužām dīvaini…
   Maijerss lēni nolika alus kausu uz galda. Brīdi padomājis, viņš atkārtoja:
   —           Izolācija pušu … Patiešām dīvaini, ārkārtīgi dīvaini.
   —    Kas tad?
   —          Tas, ka izolācija pušu. Vai tu zini, ka es pat­laban izmeklēju Ailvortas katastrofas apstākļus?
   —    Zinu.
   —          Mēs vēl neesam izdarījuši galīgos secināju­mus, zinām, ka aizdedzies dzinējs un, iespējams, no­lūzusi turbīnas lāpstiņa, bet viens no kontrolblokiem, kas regulēja degvielas padevi…
   —    Nu, nu?
   —           Rūpnīca bloku paņēma atpakaļ, lai iztaisītu eks­pertīzi. Viņi konstatēja, ka uz bloka metāla korpusu iedarbojusies par simts piecdesmit grādiem pēc Cel­sija augstāka temperatūra. — Maijerss klusēja, un varēja redzēt, ka viņš saspringti domā. — Iekšā uz vadiem vairs nebija ne pēdu no izolācijas!
   —    Sadegusi?
   —           Nē, tik augsta temperatūra nebija. Izolācija bija no aminostirēna, bet tam iztvaicēšanas temperatūra nav zemāka par trīssimt grādiem, tātad augstāka nekā teflonam.
   Hollands sadrūma.
   —           Liela starpība. Vai mēs nevarētu aprunāties par to sīkāk?
   Maijerss pacēla kausu.

   —    Katrā laikā. Paliec sveiks!
   «Ir nu gan tas Raits pedants,» nodomāja Džerards.
   Raits atgādināja viņam uzcirtušos, stīvos angļu virsniekus, kādus tos rādīja Holivudas kara filmās. Lielisks izpildītājs, nekas vairāk. Sis doktors Raits sāka krist viņam uz nerviem.
   —           Ļoti iespējams, ka ir iedarbojies kāds šķīdinā­tājs. Temperatūras paaugstināšanās nebūtu varējusi izraisīt tādu deformāciju. Karstuma dēļ drīzāk būtu notikusi apogļošanās gar malām. Vai mēs esam pil­nīgi pārliecināti, ka neviens nav izlējis nekādus ātri iztvaikojošus šķidrumus, acetonu vai kaut ko tam­līdzīgu, robota tuvumā?
   —           Varu atsaukties tikai uz Espainela galvojumu,— teica Džerards. — Viņš ir prātīgs cilvēks. Nevienam, izņemot viņu, nav bijis atļauts tuvoties robotam.
   Raits neticīgi pavīpsnāja.
   —    Var jau būt, taču mums vajadzīgi pierādījumi.
   Viņš savāca zobratus, sabēra tos atpakaļ kastītē,
   bet kastīti ielika metāla konteinerā un, izņēmis pa­pīra lapu, sāka rakstīt.
   —    Ko jūs ar tiem darīsiet? — jautāja Džerards.
   —           Izpētīšu, — atbildēja Raits. — Bet ne jau ta­gad — vispirms mums jātiek galā ar uzdevumu. Vē­lāk varēsim pārbaudīt izturību, caurlaidību un tā tālāk.
   Rīta saules stari plūda iekšā pa augsti izvelvētajiem klases laboratorijas logiem, un tas, pēc Džerarda do­mām, bija vienīgais labums, ko deva darbs šajā muļ­
   ķīgajā Viktorijas laikmeta ēkā. Krāsainās vitrāžas logu augšmalā meta uz Raita galda nemierīgus koši sarkanus, zilus un dzeltenus plankumus.
   —    Jādomā, ka tā nebūs nekāda nejaušība, — ieru­nājās Džerards.
   —    Kā tā? — vaicāja Raits.
   —    Neesmu ķīmiķis, bet vai nav iespējams, ka kaut kāda neparedzēta plastmasas īpašība ir tā, kuras dēļ uz plastmasu var iedarboties no ārienes? Kaut kādas izmaiņas molekulārajā struktūrā, un tā kļūst jutīga pret … nu, es nezinu … teiksim, pret gaisa slāpekli vai skābekli?
   Raits pāri aceņu ietvariem paraudzījās uz viņu.
   —    Kompānija «Polytad» izturas pret savu darbu ārkārtīgi rūpīgi. Ziniet, viņi strādā ar mūsu licenci, un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka katra partija tiek pār­baudīta kompleksi. Turklāt mēs lūdzām, lai to izdara vēl viena firma neatkarīgi no «Polytad». Viņu dati ir neapstrīdami, un šai firmai arī nav iemesla melot — par to viņiem nemaksā.
   —    Es nevienu neapvainoju, — paskaidroja Dže­rards.
   —    Ceru, ka mana atbilde izkliedēja jūsu bažas, doktor Džerard, — sacīja Raits. Paņēmis kastīti ar pa­raugiem, viņš ielika to liela ledusskapja saldējamā kamerā. Vēlreiz paskatījies uz Džerardu, viņš ar būk­šķi aizcirta durtiņas. — Pabeigsim vēlāk, — viņš piebilda.
   —    Es domāju, ka birokrātisms un stiepšana garumā šajā zemē raksturīga tikai valdības iestādēm, — atbil­dēja Džerards.
   —    Nekādā ziņā, dārgais kolēģi, — teica Raits. — Ar tiem jūs sastapsieties visur, bet ir arī cits jē­dziens, kas jums droši vien nav svešs, — pirm­tiesības.
   Un Raits pasmaidījis izgāja no laboratorijas.
   Džerards lēnām atgriezās savā vietā un apsēdās. Vai bija kāda jēga iet pie Kreimera? Viņš bija pārlie­cināts, ka plastmasas izkušanā vainīgs kāds cits, vēl nezināms faktors. Kas notiktu, ja sāktu kust plastma­sas izolācija? … Pag, pag, izolācija! Šis vārds aiz­skāra atmiņā kādu stīgu. Vai tad viņš nesen nebija lasījis kaut ko par izolācijas kušanu? Bet kādā sa­karā? Viņš apsvēra un uzsita knipi.
   —    A, rokā ir! — viņš skaļi teica. — Lidmašīnas katastrofa Ailvortā. Ziņojumā bija sacīts, ka vaina meklējama izolācijā. Vai starp šiem notikumiem nav kāds sakars? Izolācija … plastmasa … jā! Kurā avīzē tas bija?
   Viņš piecēlās un satvēra telefona klausuli.
   —    Betija, vai jūs man neatnestu pēdējos desmit «Post» numurus?
   —    Visus?
   Viņas balsī jautās šaubas. Viņš nodomāja, ka iemantot sekretāres paļāvību ir daudz grūtāk nekā iekarot jebkura kompanjona uzticību.
   —    Jā, visus līdz pēdējam un žigli!
   Raits nolika klausuli un atkal apsēdās, bet domas trauktin traucās.
   Viņš palūkojās uz vitrīnu, kas aizņēma gandrīz visu sienu. Tajā bija izlikti dažādi aminostirēna iz­strādājumu paraugi: telefona kabeļi, gāzes caurules, elektrības vadi. Pieņemsim, ka plastmasā tiešām ir kāds defekts un zināmos apstākļos tā sāk irt. Sakaru sistēma viens divi pārvērstos par īstu haosu. Viņš uzcēlās kājās, nespēdams atraisīties no šīs domas, taču saņēma sevi rokās. Pārāk maz vēl viņš te strādā. Tiesa, nekas svarīgs pagaidām viņam nav uz­ticēts, un daļēji ar to arī bija izskaidrojama viņa nepatika pret Raitu. Viņam šķita, ka viņš te netiek izmantots, atzīts, novērtēts. Vai to visu viņš tagad nedara, sāncensības gara skubināts, lai pierādītu
   Raitam, ka viņš, Džerards, kā zinātnieks ir daudz no­derīgāks par savu vecāko kolēģi?
   Un ko teiktu Kreimers, ja viņam patiešām izdotos pierādīt, ka aminostirēnam, šim firmas peļņas stūr­akmenim, piemīt trūkumi un ka tā ražošana ir jāpār­trauc? Diezin vai tas celtu Džerarda prestižu.
   Grupas finansu stāvoklis gandrīz pilnīgi bija atka­rīgs no viena iespaidīga sasnieguma — no sairtspējī- gas degrona pudeles.
   Drīz pēc pievienošanās grupai Raits noturēja līdz­strādniekiem nelielu semināru par savu iemīļoto tēmu: plastmasa ar līdz šim neapvienojamām īpašī­bām. Augsta stiepes izturība, ievērojama elastība un neparasts lētums. Pamatojoties uz veiksmīgo sākot­nējo izgudrojumu aminostirēnu, Raits radīja vairākus citus polimērus — savienojumus ar ciešām molekulu ķēžu šķērssaitēm, kuri aizvien precīzāk un precīzāk atbilda uzdotajai programmai.
   Viens no savienojumiem būtu uzskatāms gandrīz par pilnību, ja neņemtu vērā kādu ļoti būtisku trū­kumu. Skābekļa un redzamās gaismas iespaidā tas strauji saira un dažās stundās pārvērtās par pelēku, šķiedrainu pulveri. Raits paziņoja grupai, ka pagai­dām neredz iespēju, kā izvairīties no šīs kļūmes.
   Bet, līdzko Raits bija beidzis, Bikens, acīmredzot pagalam satraukts, gavilējoši ieaurojies, metas pie tāfeles un Raita savienojumam piemītošos trūkumus vienā mirklī padarīja par, kā viņš toreiz teica, «sairt- spējīgu tvertni». Viņš sprieda, ka tik ilgi, kamēr plastmasu sargā no saskares ar gaismu un skābekli, tā nezaudē savas īpašības, bet, līdzko plastmasa pa­kļauta abu iedarbībai, tā sāk sairt.
   Kreimers bija ārkārtīgi satraukts, un uz brīdi viņā no jauna pamodās agrākais ārkārtīgi radošais zināt­nieks. Viņš precizēja trūkstošās detaļas: ražot plast­masas trauku ar šļircināšanas paņēmienu mašīnas, kur plastmasa pasargāta 110 gaismas iedarbības, tādos pašos apstākļos pārkmļ tos ar pilnīgi necaurspīdīgu un gāzu necaurlaidīgu citas plastmasas slāni. Vis­beidzot šajā ārējā necaurspīdīgajā slānītī iekausēt noraujamu sloksnīti, kuru pavelkot var atvērt trauku. Kad sloksnīte būs norauta, gaisma un gaiss piekļūs jutīgajam slānim un sāksies dezintegrācija.
   Oriģināla un apbrīnojama ideja vienmēr izraisa naidīgu reakciju tajos cilvēkos, kas nav iznēsājuši to paši savās smadzenēs, un sairtspējīgais trauks ne­bija izņēmums. Katrs izvirzīja kādu negatīvu hipo­tēzi, lai pierādītu, kālab ideja nekur neder, taču ne­labvēļi cits pēc cita apklusa, kad ideju neizdevās at­spēkot. Beidzot visi iebildumi bija atraidīti un grupa drudžaini ķērās pie darba.
   Laboratorijā uzstādīja gadījuma pēc nopirktu lie­šanas mašīnu, spiede štancēja veidnes, bet Raits ņēmās sintezēt maisījumu nelielai eksperimentālo trauku sērijai. Gaiss laboratorijā sakarsa un smir­dēja. Vainīgas bija galvenokārt plastmasu izgatavo­šanai nepieciešamās izejvielas.
   Kreimers pa to laiku bija noformējis pagaidu pa­tenti un nodrošinājies ar Nacionālās zinātniskās pēt­niecības korporācijas atbalstu.
   Tomēr vajadzēja pārvarēt vēl daudzus negaidītus šķēršļus, iekams ideja sāka nest augļus. Galvenais bija plastmasas molekulāro struktūru izdomāt tādu, lai gaismas un skābekļa ierosinātais pašsairšanas process risinātos ne tikai ierobežotā zonā zem no­raujamās sloksnītes, bet pārņemtu visu trauku, no necaurspīdīgā virsslāņa atstājot neskartu tikai vienu tūkstošdaļu centimetra.
   Šis virsslānis pats par sevi arī bija problēma. Tas pats nesaira kā trauka pamatmasa, tāpēc šai masai pievienoja vielu, kura, reaģējot ar sairšanas pro­duktu, izdalīja nedaudz šķīdinātāja, kas iedarbojās uz necaurspīdīgo apvalku. Tas pārvērtās ātri iztvai­kojošā šķidrumā un izgaisa, atstājot vienīgi ogļu daļiņas, kuras bija padarījušas virsslāni tumšu un necaurspīdīgu.
   Atlika atrisināt pēdējo jautājumu — pašsairšanas ilgumu. Galu galā nosprieda, ka optimālais būs divu stundu cikls, bet uz pudeles līmēs instrukciju, ka sa­turs tūlīt pēc atvēršanas jāpārlej citā traukā.
   Šajās neprātīgajās dienās līdzstrādnieku aizrautība gandrīz vai līdzinājās fanātismam. Strādāja bez izņē­muma visi, bieži vien augām naktīm. Visus bija pār­ņēmis priecīgs satraukums. Neviens netaupīja sevi. Betija kļuva viņiem par māti un virēju, kas pastā­vīgi apgādāja visus ar kafiju, ēdamo un viskiju. Kādu vakaru pēc gandrīz divdesmit četras stundas ilgiem nepārtrauktiem eksperimentiem ilgi gaidīto pudeli laida apkārt, bet Kreimers sāka niekoties pie tāfeles, lai izvēlētos jaunajam materiālam nosaukumu. Jo vairāk skurbums sārtoja sejas, jo vieglprātīgāki un piedauzīgāki kļuva priekšlikumi. Kāds ierosināja «Saules mēslus», bet kāds cits lika pretī «Saireni» jeb «Kreimera irstošo daiļavu». Beidzot visi vienojās par «Degronu».
   Tad kantorī, ko Kreimers Londonas centrā bija noīrējis kā tirdzniecības pārstāvniecību, notika pre­ses konference, un, lai gan stiprie dzērieni plūda straumēm un žurnālisti drīkstēja uzdot jebkuru jau­tājumu, viss tomēr bija organizēts tā, lai neviens ne­aizvestu līdzi ne mazāko izanalizējamo paraugu.
   Pēc tam pienāca kārta televīzijas intervijām un po­pulāri zinātniskajām programmām, un, visbeidzot, uz kantori sāka nākt uzņēmēji, kas gribēja sākt degrona trauku ražošanu pēc aģentūras licences.
   Kreimers sarīkoja konkurējošajām firmām ūtrupi, kas atstātu kaunā visrūdītāko Bagdades zirgu mi­jēju, un noslēdza darījumu ar visā zemē pazīstamu bezalkoholisko dzērienu ražotāju, kurš kāroja izgud­rot kādu jaunu triku, lai iesmērētu pircējam vīn- skābes un citronskābes, saharīna un krāsas maisī­jumu ar nekaunīgu etiķeti «Tropu ekstāze».
   Firma izvērsa plašu reklāmas kampaņu. Ļaudis pirka to pašu ķīmisko viltojumu jaunā iesaiņojumā tāpēc vien, ka tas izskatījās interesants un jau pati iesaiņojuma atvēršana bija neredzēta nodarbošanās. Simtiem afišu stabu, metro sienas, televīzijas raidī­jumi un avīzes aicināja visus pirkt «Tropu ekstāzi».
   «Dodiet savu ieguldījumu dabas aizsardzībā — dzeriet «Tropu ekstāzi»! Iztukšojiet pudeli, un jūsu acu priekšā tā sairs. Uzlieciet pudeli uz palodzes, un tā aprasinās jūsu dārzu. Jūsu puķes plauks aizvien krāšņākas. Ja jums nav dārza, ielaidiet tukšo pudeli kanalizācijā!»
   «Par katrām desmit noraujamām sloksnītēm jūs saņemsiet prēmijas kuponu. Desmit kuponi dod jums iespēju vietējā «Tropu ekstāzes» veikalā izvēlēties jebkuru no simts skaistām dāvanām. Prēmiju ku­ponu sistēma darbojas tikai līdz mēneša beigām! Pa­steidzieties, pasteidzieties!»
   Reklāma iestāstīja, un cilvēki pirka. Patīkami bija sajust pirkstos noraujamo sloksnīti…
   Simtiem tūkstošu roku visā zemē lēma plastmasu sairšanai, atdeva to atpakaļ zemei, bez jebkādas prātošanas nolaižot ūdeni miljonos tualetes istabu.
   «Degrons» kļuva par ikdienišķu vārdu, un ieinte­resētie rūpnieki stājās rindā, lai nopirktu licenci tā ražošanai.
   Apstākļos, kad pasaule cieta no piesārņošanas, tas bija vilinošs bizness — piedāvāt tādu iesaiņojumu, kas neatstāj nekādus atkritumus. Jau pirmajos de­viņos mēnešos Kreimera aģentūra parakstīja četr­desmit septiņus neatkarīgus kontraktus ar iesaiņo­juma fabrikantiem. Citus bezalkoholiskus dzērienus, kas bija nosaukti ne mazāk melīgi kā «Tropu ek­stāze», arī sāka izlaist sairtspējīgos traukos. Bei­dzās ar to, ka iejaucās Apkārtējās vides aizsardzības ministrija un lūdza aģentūru pārdot licenci valdībai.
   Visi jutās apmierināti: ministri laimīgi smaidīja, bet pa notekcauruļu labirintiem, zem skanīgajām kolektoru velvēm simtiem pilsētās tecēja degrona straumes. Attīrīšanas staciju filtros vairs neiestrēdza parastās plastmasas pudeles. Municipālpadomju prie­kiem nebija gala. Peļņa plus slavas oreols. Kreimers arī jutās apmierināts.
   «Bet ko šī zelta dzīsla ir izdarījusi ar pašu Krei­meru?» domāja Džerards. «Vai tiešām viņa pasaul- vērienīgais zinātnieka skatījums būtu sašaurinājies līdz materiāli ienesīgiem, taču no zinātniskā viedokļa trūcīgiem izgudrojumiem? Bet ja nu atklājas, ka aminostirēnam tomēr piemīt kāds trūkums? Ko tad? Vai dzīsla izsīks? Vai Kreimers atkal pievērsīs savas grupas uzmanību globālām problēmām, domājot par zinātnes nākotni? Bet varbūt aģentūra pajuks?»
   Džerardam nāca prātā, kā Kreimers savā laikā bija raizējies par zinātnes nākotni, cik nikni bija uzbru­cis tiem, kas sludināja zinātni zinātnes dēļ, un cik kvēli bija vēlējies pievērst zinātnieku uzmanību so­ciālām problēmām. Viņš salīdzināja agrāko Kreimeru ar tagadējo izdevīguma meklētāju. Kāpēc gan viņš ir tā pārvērties?
   Ienāca Betija un nolika uz Džerarda galda avīžu kaudzi.
   —   Te jums būs galvenās, — viņa sacīja. — Tās ar plikajām dejotājām es neņēmu.
   Džerards pasmaidīja.
   —    Izrādās, ka jūs esat puritāniete.
   Betija neatbildēja.
   —   Aģentūrā neviena cita nav, — viņa pēc brīža ierunājās. — Vai jūs vēl gribēsiet dzert kafiju?
   Viņai acīm redzami negribējās vārīt kafiju vienam pašam cilvēkam, turklāt šis cilvēks laboratorijā bija jaunatnācējs.
   — Labi jau, labi, — Džerards piekrita, lai gan viņa smaids jau bija kļuvis stīvāks. — Neraizējieties.
   Betija izgāja no istabas.
   Viņas izturēšanās aizkaitināts, Džerards sāka šķir­stīt avīzes. Velns parāvis, viņš taču gribēja kafiju! Pēc kāda brīža viņš piezvanīs Betijai un pateiks, ka ir pārdomājis. Lai pacilā savu resno dibenu! Viņš iedziļinājās avīzēs.
   Gaisa katastrofa notikusi pirms nedēļas. Viņš pār­skatīja lapaspusi pēc lapaspuses, meklēdams ziņo­jumus par to. Nekā noteikta par izkusušo izolāciju viņš neatrada. Informāciju autori nodarbojās ar da­žādiem minējumiem, lai tikai rindiņu skaits iznāktu lielāks. Notiek izmeklēšana un liecinieku nopratinā­šana. Vīlies Džerards aizšķīra pēdējo avīzi. Viņš jau gribēja pastumt nostāk visu kaudzi, kad uzmanību saistīja kāds pavisam citāds virsraksts. Tas vēstīja par nebijušu transporta sastrēgumu Londonas centrā.
   Viņš rūpīgi izlasīja visu rakstu, tad izskatīja pā­rējo divu dienu avīzes. Vienā no tām viņš atrada ziņojumu par preses konferenci, kurā kāds Sleiters, jaunās ceļu kontroles sistēmas radītājs, izteicās, ka pie visa vainīga izolācijas izkušana vienā no skait­ļotājiem.
   Atkal izolācija! «Interesanti, kādu izolāciju viņi lietojuši?» Džerards domāja. Viņš vēlreiz pārlaida acis stendam. Viens no aminostirēna paveidiem bija plaši izmantots par izolācijas materiālu. Pilnīgi iespējams, ka izolācija abos gadījumos bijusi vie­nāda. Varbūt tā pati nelaime notikusi arī veikalā? Aminostirēns un degrons … Vajadzētu noskaidrot, ar ko atšķiras abu struktūra …
   Ko darīt? Zvanīt Kreimeram? Viņš juta, ka atsve­šinās no šā cilvēka. Jaunais Kreimers viņu biedēja. Var gadīties, ka izturēsies pret viņa šaubām tāpat kā Raits. Aģentūrai ir citi, daudz svarīgāki uzde­vumi nekā griezties atpakaļ un pārbaudīt to, kas sen pagātnē. Nē, vispirms viņam, Džerardam, pašam jā­būt droši pārliecinātam. Viņš atkal ielūkojās avīzē. Šis Sleiters droši vien atstādināts no amata, bet pa­gaidām vēl strādā Transporta ministrijā. Džerards pa­ņēma telefona grāmatu.
   Sleiters kavējās. Viņi bija norunājuši satikties Vestminsteras bārā Sentdžeimsstrītas sētaspusē ne­tālu no ministrijas. Sleiters bija atbildējis izvairīgi, pēc Džerarda svešādā akcenta acīmredzot nosprie­dis, ka atkal iekritis nagos kādam reportierim. Arī pats Džerards nebija sevišķi noskaņots izklāstīt sa­vas domas telefona klausulei. Var gadīties, ka viņš maldās, bet Kreimera līdzstrādniekam nepiedien ap­šaubīt savas aģentūras produkcijas labās īpašības. Vislabākais sākumā paklausīties, ko teiks Sleiters, bet pašam neizpļāpāt sevišķi daudz.
   Sleiters ieradās tāds kā uzbudināts; parasti tā iz­skatās apstākļu nomākts cilvēks. Džerards piedāvāja viņam lielu glāzi viskija. Sleiters pielēja glāzi līdz malām ar sodas ūdeni un sāka dzert lieliem malkiem gluži kā alu.
   —    Šķiet, ka tas jums nekaitēs, — piezīmēja Dže­rards, rādīdams uz viskija glāzi. Arī viņš pats sūca viskiju, taču viņa glāze bija mazāka. Džerards gri­bēja piedzirdīt Sleiteru, bet izdarīt to neuzkrītoši. Ja viņš sev būtu paņēmis alu, tūlīt rastos aizdomas, ka viņš grib tam otram atraisīt mēli.
   —    Nekad nestrādājiet lielā iestādē, — brīdi klusējis, Sleiters iesāka. — Tur ir pārāk daudz pār­biedētu ļautiņu.
   Izdzēris viskiju, Sleiters pasūtīja vēl pa glāzei un acīmredzot sāka nomierināties. Džerarda priekšā sē­dēja neliela auguma, drukns, pēc izskata spēcīgs cil­vēks ar gludi noskūtu, atklātu seju. Viņam patika šis cilvēks, un viņš nespēja saprast, kā tāds cilvēks var iedzīvoties valdības dienestā ar visu tā birokrātismu un personības nonivelēšanu. Sleiters izskatījās pārāk neiecietīgs, nervozs un tiešs, lai ilgi prastu noturē­ties oficiālā postenī. Viņš runāja aprautām frāzēm un acīmredzot arī domāja saspringti un ātri. Pagaidu atcelšana un draudošās nepatikšanas it kā saistīja viņu, lika viņam baidīties no neesošiem ienaidnie­kiem. Tāpēc ari Sleitera atbildes bija izvairīgas un aizdomu pilnas.
   —    Bet ko tad jūs īsti gribat panākt? — viņš jau­tāja. — Es tomēr gribētu zināt, ar ko un kādēļ runāju.
   —    Man likās, ka es jums pa telefonu paskaidroju.
   —    Jūs pastāstījāt, pie kā un par ko jūs strādā­jat, bet nepaskaidrojāt galīgi neko. — Redzēdams pārvērtību Džerarda sejā, Sleiters turpināja: — Pie­dodiet, bet pašreiz es jūtos kā lapsa, kam pakaļ dze­nas izbadējušos suņu varza. Ir ļoti patīkami, ja kāds interesējas par mani, bet tieši šobrīd man kā ēst vajadzīgs saprotošs draugs.
   Džerards nolēma atklāt kārtis. Viņš īsi pastāstīja par sevi un par robotu Bareta rotaļlietu sekcijā.
   Sleiters uzmanīgi noklausījās, pēc tam savukārt shematiski izstāstīja to, ko atklājusi komisija. Atkal nebija tiešu pierādījumu, ka plastmasai piemistu kāds iekšējs defekts. Avārija varēja būt notikusi vai­rāku iemeslu dēļ. Tomēr šī jaunā informācija kaut ko nozīmēja.
   —    Sākumā mēģināšu piezvanīt Hollandam, — teica Sleiters. — Viņš ir tā dēvētās izmeklēšanas ko­misijas priekšsēdētājs. — Viņš piecēlās un palūkojās pulkstenī. — Viņš vienmēr brokasto savā kabinetā. Vai jūs nepagaidītu?
   —    Es pagaidīšu.
   Kad Sleiters bija izgājis piezvanīt pa telefonu, Džerards nožēloja, ka sasaistījies ar šo cilvēku. Gluži tā, it kā būtu akmeni iemetis ezerā: kas zina, cik tālu izplātīsies apļi un ko tie izskalos krastā.
   Kad Sleiters atgriezās, viņš jau bija mierīgs.
   —    Viņš apsolīja pārbaudīt.
   —    Un vairāk neko? — apjautājās Džerards.
   Sleiters paraustīja piecus.
   —   Vairāk neko. Viņš turpināšot izmeklēšanu. No viņa puses tā laikam ir liela piekāpšanās.
   —    Bet vai viņš patiešām kaut ko darīs?
   —    Vispār es domāju, ka darīs. Droši vien iesais­tīs Tomu Maijersu. Man šķiet, ka rati ir iekustināti un tagad atliek vienīgi gaidīt, kas tur iznāks.
   «Lūk, kā viss tiek darīts šajā zemē,» nodomāja Džerards, izdzerdams viskiju. «Nekādu publisku pa­ziņojumu. Nekādu publikāciju avīzēs, tikai atrodiet īsto cilvēku, īstajā brīdī iečukstiet viņam ausī īsto vārdu, un, ja jums smaida laime, viss būs kār­tībā …»

   Maijerss pagrūda miniatūru vagoniņu uz gaisa spilvena, un tas aizripoja, cik tālu vien atļāva galds. Viņš paskatījās uz Hollandu, kas pie telefona gaidīja atbildi, tad pārlaida skatienu pieminētajai telpai. Pie vienas sienas karā­jās izbalējusi litogrāfija, uz kuras bija attēlots pir­mais pazemes vilciens — lokomotīve izverda dūmus zem augstajām tuneļa velvēm. Otru sienu aiz­ņēma daudzkrāsaina Anglijas karte, kuru gandrīz no vienas vietas klāja aviolīniju tīkls.
   Plauktos rindās stāvēja grāmatas ar grūti saprota­miem nosaukumiem: «Metro būves tendenču analī­tisks apskats», «Pretsakaru teorija un ritošā sastāva cirkulācija». Maijerss vērīgāk paskatījās uz Hol­landu. Nabaga vecais Bernards, izskatās gan viņš nomocījies! Par daudz to papīru, nepietiek laika da­rīt kaut ko sirdij tīkamu un būt radošam … Sieva arī it kā esot slima, varbūt pat pēdējā stundiņa klāt.
   Maijerss ieklausījās, ka Hollands errīgi runā pa telefonu:
   —    Jā … nē, man nav vajadzīga realizācijas no­dala … Es lūdzu misteru Hintonu no zinātniskās pētniecības nodaļas. Jā, es gaidīšu. Pateicos.
   Viņš nepacietīgi pameta Maijersam ar roku.
   Maijerss pasmaidīja.
   —    Kādam vajadzētu sacerēt rakstu, cik neiespē­jami ir lielās organizācijās sazināties ar cilvēkiem.
   Hollands paskatījās uz augšu.
   —     Atceros, reiz… Hallo, Hintons? Te runā Ber­nards Hollands. Jā, jā, pareizi… Mani interesē, vai jums izdevies noskaidrot kaut ko par īssavienojuma cēloņiem. Jauki, un ko tad jūs atradāt? Ļoti intere­santi. Bet vai jūs esat pārliecināts? Saprotams… Sakiet man, — vai jūs zināt, kas tad īsti piegādājis stiepli?… Jā, kā tad. — Viņš ar roku aizsedza klau­suli. — Meklē … Hallo! Jā, bija … Bet tagad pasa­kiet man, vai tā bija jauna tipa izolācija — aminosti- rēna izolācija? — Viņš pameta ar galvu Maijersam. — Liels paldies. Piedodiet, ka traucēju. Nākamā sēde otrdien… Labi… jā… Sveiki! — Hollands nolika klausuli. — Kļūme atrasta stieplē, kas bijusi klāta ar aminostirēna izolāciju.
   Maijerss pagrūda vagoniņu, ka buferi nošķindēja.
   —    Uz mata! Viens un viens ir, iespējams, trīs. Kas to ražojis?
   Hollands brīdi domāja.
   —      Ražojusi kompānija «Polytad», plastmasu bur­vji 110 Eseksas.
   Maijerss sadrūma.
   —      Pazīstu viņus, bet par šī ražojuma tehnoloģiju maz ko zinu. Bet kā tu?
   —      Arī ne visai daudz. Zinu tikai to, ka aminosti­rēns ir lēts, nedeg, laika gaitā nezaudē elastīgumu un ka tas piesātināts ar slāpekli. Labs izolācijas mate­riāls …
   —      Atcerējos! — Maijerss viņu pārtrauca, — Tas bija Harolda Raita lolojums. Vai tu atceries viņu?
   —    Kā pa miglu. Garš, skarbs, askētiska rakstura.
   —      Nu gan tu joko! Man viņš prātā vēl no Sefīldas laikiem. Tur viņš skrēja pakaļ katram sievišķim. Jo- kaini, kad tagad tā paskatās uz viņu — svēts kā mūks, it kā sievieti savu mūžu nebūtu redzējis. Starp citu, ķīmiķis gan viņš ir labs. Vai viņš nepievienojās tam profesionālajam prātvēderam no Mitčemas?
   —      Taisnība, Kreimera aģentūrai, Kalifornijas tipa iestādei. Noalgo pārdesmit spējīgus aspirantus, radi kompāniju, iekaro tirgu kādā šaurā nozarē, bet pēc tam par dārgu naudu sniedz konsultācijas.
   —    Šajā gadījumā — par sairtspējīgajām pudelēm.
   —      «Tropu ekstāze»… Ir nepiemini, mani uzreiz pārņem skaudība. Pamatīgu žūksni viņi dabūja par to. Tagad viņi ošņā, kur vēl varētu nozvejot kādu jaunu ideju.
   —      Ar aminostirēna patentu un sairtspējīgo pudeli viņiem diez vai ir vajadzība pēc tām.
   —      Interesanti, cik ātri «Polytad» pāradresēs pre­tenzijas Kreimeram? — Hollands apdomāja. — Daž­reiz, zini, šis darbs man sagādā prieku.
   Kreimers nevarēja vien rimties. — Tagad «Polytad» nelaidīs mani vaļā kā ērce.
   Viņi saka, tā esot mūsu vaina un lai mēs paši mek­lējot izeju.
   Raits piemiegtām, vienaldzīgām acīm vēroja, kā gar augsto logu aizslīd sniegpārslas.
   —    Par ko tad mūs galu galā apvaino?
   —           Pagaidām ne par ko īpašu. Vai zināt par Ailvor- tas katastrofu?
   —    Esmu lasījis.
   —    Un par jandāliņu Naitsbridžas ielā?
   —    Tas, man jāsaka, bija neizbēgams…
   —          Netērējiet liekus vārdus. Rajonā, kur satiksmi regulēja skaitļotājs, notika liela katastrofa, vai ne?
   —    Es neredzu…
   —           Man piezvanīja cilvēks, kas izmeklē nolikumu Ailvortā. Viņš sazinājies ar tiem, kas nodarbojas ar Naitsbridžas ielu, un viņi nonākuši pie secinājuma, ka abu katastrofu cēlonis, iespējams, bijusi kļūme izolācijā.
   Raits, it kā nekas nebūtu bijis, turpināja zīmēt rak­stus uz stikla.
   —           Nemēģiniet man iestāstīt, ka nesaprotat ma­ni! — Kreimers eksplodēja. — Izolācija… stieple… nāve… aminostirēns… Viņi apgalvo, ka vainīga plastmasa: izolācija izkususi, un noticis īssavieno­jums. Bet izolācija bija no aminostirēna …
   Beidzot Raits pagriezās pret Kreimeru.
   —           Viņiem būs vajadzīgs kaut kas precīzāks par aizdomām. Cik es saprotu no jūsu vārdiem, šīs divas katastrofas ir divi savā starpā nesaistīti negadījumi un šīs divas grupas, kurām nav absolūti nekādu pie­rādījumu, sākušas meklēt kādu kopīgu faktoru, vien­alga kādu kopīgu faktoru, lai paveiktu uzdevumu laikā un nepiedzīvotu kaunu savas priekšniecības acīs.
   —   Harold, — Kreimers saltā tonī teica, — tas nav godīgi. Es izvilku jūs no «Polytad», es jūs subsidēju, radīju jums apstākļus, un jūs man atlīdzinājāt ar šo plastmasu. Tika noslēgts darījums, un mēs abi ar to nopelnījām.
   —    Es gan izvēlētos citus izteicienus.
   —   Lai notiek, — mēs abi guvām panākumus. Mēs dabūjām kopīgu patentu. «Polytad» gaudās, ka tas ir gangsterisms un tamlīdzīgi, bet viņi arī saprata, ka neko nevar mums padarīt. — Raita acis meta dusmu zibeņus. — Turpretī tagad gan var! Kas to lai zina, vai jūs esat atklājuši mums visu patiesību? Tie kre­tīni no ministrijas piecelsies kājās un sacīs, ka mēs esam nohalturējuši izmēģinājumus un apveduši viņus ap stūri ar aminostirēnu. Harold, viņi jūs nogremdēs, ja jūs neparādīsiet viņiem izmēģinājumu žurnālu — kā ar laiku mainās īpatnējā pretestība, kā piesātinā­jums ar slāpekli ietekmē elastīgumu, un sazini ko vēl ne…
   —   Vai tad jūs šaubāties par mani? Jūs pats redzējāt šo žurnālu. Viss, kas tajā ierakstīts, ir tīrā patiesība.
   —    Jūsu paša labā es ceru, ka tā ir.
   Raits nomērīja Kreimeru ar acīm.
   —   Jūs sienaties klāt un meklējat upuri. Jūs zināt visu tikpat labi kā es. Es nehalturēju, un man nebija arī vajadzības to darīt.
   Lūpas sakniebis, Kreimers paraudzījās uz viņu. Katrā Kreimera kustībā jautās apslēpti draudi.
   —   Nemēģiniet mani piemuļķot, Harold. Vai jūs maz aptverat, ko man sakāt?
   Raita sejā nepakustējās ne vaibsts. Acīm urbda­mies Kreimera sejā, viņš atbildēja:
   65
   —   Tas bijāt jūs, kurš nevarēja gaidīt. «Metiet mieru,» jūs teicāt, «pietiks mēģināt, es pārdošu!» Jūs pātagojāt mani, pātagojāt stiprāk nekā jebkurš cits manā mūžā. Ko man atlika darīt? Kalkulēt standart-
   5 782
   novirzes katrai idiotiskai pozīcijai? Protams, es stei­dzos. Jūs taču nevarējāt gaidīt!
   Raits apklusa, saniknots pats par savu uzliesmo­jumu. Kreimers ielūkojās viņam acīs un iesmējās.
   —    Tieši to jau es cenšos jums iestāstīt. Te mūsu takas saiet kopā.
   Raits aizdomīgi paskatījās uz viņu, gaidot jaunu uzbrukumu, tad skābi pasmaidīja. Saspīlējums sāka palēnām mazināties.
   —     Nav nekā tāda, par ko viņi varētu mūs iesūdzēt tiesā. Pirmā partija, ko mēs izgatavojām, pārspēja vi­sus mūsu solījumus. Nebija ne miņas no sairuma. Ne depolarizācijas, nekā. Tiesa, mums neveicās ar pir­majiem piesātināšanas mēģinājumiem — elastība bija mazāka, bet tam nav nekāda sakara ar molekulāro uzbūvi, tur viss ir stabils…
   —    Jūs varat galvot par to? — iejaucās Kreimers.
   Ienāca Bikens un, ērti novietojis savu kaulaino au­gumu uz laboratorijas sola, ieklausījās strīdā.
   —     Varējāt nemaz nejautāt, — Raits turpināja. — Jūs apstrādāja Masačūsetsas tehnoloģiskajā insti­tūtā? Mani tāpat Šefīldā. Vai nu tas ir uz labu vai uz ļaunu, varbūt tas nedara man godu, bet es neprotu viltot izmēģinājumu rezultātus. Ne tāpēc, ka mani varētu pieķert, ne tāpēc, ka es to uzskatītu par amo­rālu rīcību, bet tāpēc, ka tas man radītu zināmu neēr­tības sajūtu. Es esmu tehnisks lopiņš, man nav ne smakas no smadzeņu vielas, ja jums tīk, bet, pēc ma­nas saprašanas, slikts ir vienīgi tas, kas nav tehniski realizējams.
   —    Gan es jums kādreiz to pieminēšu, — izmeta Bikens.
   Kreimers pamāja ar roku, lai viņš neiejaucas.
   —    Tikai ne tagad, Bik. Vai jums ir priekšstats?
   Bikens pameta ar galvu.
   —          Es izskaitīju, cik pavisam ir kontraktu par ami-
   nostirēnu. To ir vairāk nekā trīssimt. Sī plastmasa atrodama itin visur.
   —           Ko jūs ar to gribat teikt? — iejautājās Krei­mers.
   —           Redzat, ja vaina ir materiālā, tad mēs nesam milzīgu atbildību, vai tā nav? — Bikens lēni atbildēja.
   —           Kāpēc? — savukārt vaicāja Raits. — Mēs iz­gudrojam plastmasu, mēs izstrādājam tās ražošanas metodiku, mēs pārdodam gan šo metodi, gan pašu materiālu, kas pilnīgi atbilst raksturojumam.
   —           Jā gan, bet ja nu materiāls patiesi noveco, bet mēs šo īpašību neesam uzķēruši? Sairst izolācija — padomājiet tikai! Jūs zināt, kur to izmanto. Tas ir saistīts ar milzu briesmām. Ja šī defekta dēļ notiek katastrofas, iet bojā cilvēki un mēs kaut ko esam pa­laiduši garām, tad mums ir jāatbild.
   Kreimers piecēlās.
   —           Ko jūs ar to gribat teikt? Tas bija komerciāls darījums, pircēji vispirms iepazinās ar preci un tikai tad iegādājās to. Mēs neko neslēpām, viņi tika infor­mēti par visu. Kā vēl mēs varam līdzēt?
   —           Un tomēr, — uzstāja Bikens, — manuprāt, mūsu pienākums ir rūpīgi pārbaudīt visu 110 jauna.
   Kreimers iesmējās.
   —           Pienākums? Kas tas ir — pienākums? Pret ko? Varbūt mēs turpmāk sauksim jūs nevis par Bikenu, bet par Buhmanu?[3]
   Sapratis izsmieklu, Bikens pietvīka aiz dusmām.
   —    Tas ir pretīgi…
   5*
   67
   —           Labi, izlūdzos piedošanu, bet jūs pats mani uz to pamudinājāt. Es tikai gribēju sacīt, ka mēs neesam spējīgi atļauties, es uzsveru — neesam spējīgi veikt
   pētniecības darbu visu vietā. Mēs pārdevām metodi tādu, kāda tā bija konkrētā brīdī, rīkojāmies atklāti un neko neslēpjot, nedevām nekādas garantijas, iz­ņemot tās, kas bija reāli noskaidrotas.
   —   Atļaujiet man satikties un parunāt ar šiem ļaudīm.
   —    Nē, Bik, neapvainojieties, bet tikai ne jums. Jūs aiziesiet pie viņiem, grēkus nožēlojot, lauzīsiet ro­kas, un mūs pienaglos pie kauna staba ātrāk, nekā jūs būsiet sācis runāt.
   Bikens grasījās iebilst, bet Kreimers jau bija pa­griezies pret selektoru un nospiedis taustiņu. Bija dzirdama Betijas balss.
   —    Vai doktors Džerards tur ir? — jautāja Krei­mers.
   —    Neesmu viņu redzējusi.
   —    Esiet tik laipna un piezvaniet viņam uz mājām.
   Kad iezvanījās telefons, Džerards, noliecies pār ka­fijas maļamajām dzirnaviņām, ieelpoja tikko samalto pupiņu aromātu.
   Dzīvoklī valdīja paša rokām radīts, tomēr izsmal­cināts komforts. Dzīvoklim, kas atradās kādā no Kensingtonas kvartāliem virs garāžas, kur tirgojās ar dārgām sacīkšu mašīnām, bija viena plaša zema istaba, vannas istaba un mikroskopiska virtuvīte.
   Lakotā parketa grīda dzīvojamā istabā bija pa pusei nosegta ar lielu, baltu, pinkainu paklāju. Gar vienu sienu stiepās no rupja koka darināti plaukti, kas balstījās uz ķieģeļu stabiņiem. Uz plauktiem bija grāmatu grēdas, jūras noapaļoti koka gabali, tumši zaļš zvejas tīkla pludiņš un briesmīga izskata magne­tofons. Tā korpuss bija nevis, kā parasts, no pulēta koka, bet no organiskā stikla ar tajā izurbtiem caurumiem. Šajos caurumos rēgojās daudzkrāsainas
   iespiestās shēmas. Džerardam šis skats likās skaists.
   Pie otras sienas karājās divi skaļruņi, bet pa grīdu bija izmētāti lieli putuplasta kubi, nemākulīgi apsegti ar rupju vilnas audumu. Visā istabā bija tikai viens īsts krēsls, kas Džerardam bija izmaksājis bargu naudu, — pēc slavenā vācu izstādes oriģināla dari­nāta kopija no melnas ādas un zīda atlasa. Istabu ar maigu, izkliedētu gaismu piepildīja pret sienu pa­griezti paštaisīti alumīnija gaismekļi. Virtuvi grez­noja rūpīgi sakrautas vara kastroļu kaudzes, bun­džas ar garšvielām un baismīga virtuves nažu kolek­cija pie sienas. Tikko jūtami smaržoja melnie pipari un ķiploki.
   Nolicis kafijas dzirnaviņas, Džerards piegāja pie telefona un noņēma klausuli. Viņš izdzirdēja Kreimeru ātri beram:

   — Jā, tā ir… Aizbrauciet un izdibiniet, kas vi­ņiem uz sirds, bet neuzņemieties nekādas saistības. Viņu ir divi: vienu sauc Hollands, to es nepazīstu, viņš ir no Transporta ministrijas, bet otrs ir Toms Maijerss. No tā tipa, Lūk, sargieties, viņš ir no jūsu tā sauktās vecās gvardes — alus cienītājs ar bul­doga purnu… Nūja, nūja… Bet galva viņam uz pleciem ir, domāt viņš prot, tā ka pārāk nebikstiet. Kur? Pagaidiet… Rūpniecības ministrijā, 242. istabā.
   Gaiss metro vagonā bija mitrs un sastāvējies, bet nogurušie sezonas biļešu īpašnieki, kas bariem steidzās uz mājām, smaržoja pēc ve­ciem losjoniem un slapjām drānām. Vilciens dārdēdams un klabēdams drāzās pa tuneli, un pasa­žieri šūpojās no vienas puses uz otru kā kastē stāvus sapakotas lelles. Nokrist viņi nevarēja, jo trūka vie­tas, turklāt dažus no krišanas sargāja tie laimīgie, kam bija izdevies ieķerties ādas turekļos.
   Nevienmērīgais riteņu troksnis gandrīz nomāca vārdus, acis truli blenza kaimiņu plecos.
   Garš vīrietis, kurš zemo griestu dēļ bija piespiedis zodu pie krūtīm, veltīgi mēģināja lasīt avīzi «Finan­cial Times», uzlicis to uz tuvākās muguras. Korpu­lenta dāma, gārdzoši elpodama, kājas iepletusi, stā­vēja iepretī pinkainam, bārdainam puisietim, kas bija ērti atgāzies sēdeklī. Viņa niknām acīm urbās jau­najā cilvēkā, bet tas ir nedomāja dot sievietei vietu. Vagona otrā galā jauna māte centās nomierināt savu trokšņa satraukto mazuli.
   Samazinājis ātrumu, vilciens čīkstēdams apstājās. Tiklīdz aprāvās riteņu hipnotizējošais ritms, balsis, kas bija pūlējušās pārkliegt dunoņu, uzreiz noklusa līdz mulsiem čukstiem. Piepešs grūdiens — un vagoni atkal sakustējās, lai tūlīt nočīkstēdami apstātos.
   Vagonā iestājās svelmīgs, satraucošs klusums.
   Ritēja minūte pēc minūtes, un nemierīgie pasažieri sāka šļūkāt kājas. Divas jauniņas kantoristes, iespies­tas stūri netālu no durvīm, vienīgi sev pašām zināmu iemeslu dēļ sāka ķiķināt.
   Garais vīrietis, ar skaļu čaukstoņu salocījis avīzi, sāka pētīt sludinājumus virs sēdētāju galvām. Viņa uzmanību sevišķi piesaistīja viens no tiem — cik izde­vīgi ir pārcelt kantorus ārpus Londonas. Vīrietis iro­niski nosmīnēja.
   Sēdošais jauneklis, ar kāju sizdams takti, paklu­sām svilpoja un ik pa brīdim palūkojās uz sievieti. Viņš pat pamirkšķināja stāvētājai ar aci, un likās, ka sieviete varētu viņu vai apēst.
   Pēkšņi zem grīdas iedarbojās kompresors, tā pulsē­jošā dunoņa uz brīdi viesa cerību sasprindzinātajā klusumā. Bet arī tā aprāvās, un neomulīgajā klusumā tikai laiku pa laikam atskanēja knikšķi — tur dzisa sakarsušais metāls.
   Pagāja piecpadsmit minūtes, un pasažieri jau sāka skatīties pulksteņos, iedomādamies piedegušās zupas un aizdomu pilnās sievas. Kalsns cilvēks ar putna seju izvilka no kabatas reliģisku traktātu un sāka pusbalsī to lasīt. Atmosfēra nokaita. Jauneklis sa­meklēja cigareti un aizsmēķēja. Resnā dāma nikni parādīja ar pirkstu uz aizrādījumu «Nesmēķēt!» uz loga stikla. Tad jauneklis, vērdamies sievietei cieši acīs, cik lēni vien varēdams nobirdināja karstos pel­nus viņai uz mēteļa.
   Te pēkšņi stikla durvis starp vagoniem atslīdēja vaļā un pūlī iespiedās mundrs, sārls mašīnists zilā kokvilnas formā. Klusums uzreiz bija iztraucēts, un no visām pusēm sāka birt jautājumi:
   —    Kas noticis?
   —    Cik ilgi tas turpināsies?
   —    Vai nevajag pastumt?
   Mašīnists mierinoši pacēla rokas.
   —     Nav ko uztraukties, lēdijas un džentlmeņi, ne­liela kļūmīte ar signalizāciju, un tas ir viss. — Pasa­žieri novaidējās, un viņš turpināja: — Jums būs jā­izkāpj no vilciena un pa tuneli jāaiziet līdz nākamajai stacijai.
   —    Bet tur taču ir sliedes! Mūs nositīs ar elektrību!
   —    Cik tālu tas ir?
   —     Nu, nu, nu. — Mašīnistam bija prieks uzstāties kā komandierim, t— Nav ko uztraukties, mēs jau izslēdzām strāvu. Neliela pastaiga, nekas vairāk. Maz­liet putekļains tur gan ir, bet nekas ļaunāks jums nedraud. Bet tagad kāpiet laukā, tikai pārejiet uz priekšējo vagonu, un viss būs kārLĪbā.
   Viegli pagrūdis tuvākos pasažierus uz atvērto dur­vju pusi, viņš devās tālāk uz citiem vagoniem, bet ļaudis, neapmierināti rūkdami, jau virzījās uz blakus vagonu. Kāpdami pāri spraugai starp vagoniem, viņi nemierīgi ielūkojās tumsā starp vagoniem. Likās ris­kanti kaut vai uz īsu brīdi šķirties no gaišajiem, drošajiem vagoniem. Gaiss tuneli oda pēc mitruma, pelējuma un sakarsušas izolācijas.
   Tunelī izkāpušie pasažieri apskurbuši skatījās miglā, ko pāršķēla rupjas gaismas strēles no ne ar ko neapsegtām spuldzēm. Tagad tikai ieapaļās, melnās tuneļa ribas šķīra viņu mirstīgās miesas no zemes briesmīgās masas, un ar šo apziņu pietika, lai mitētos jebkuras sarunas.
   Kāds nosvilpās, lai pārbaudītu, vai būs atbalss. Skaņa acumirklī apdzisa, izšķīzdama sadusējušajā gaisā. Ļaudis bikli taustījās uz spilgtā stacijas uguņu plankuma pusi, un garais vīrietis, nevienu neuzrunā­dams, izmeta:
   —    Trīs dienas nogājuši, viņi atrada ūdeni.
   Apkārtējie nervozi iesmējās, sasprindzinājums at­slāba: varēja jau redzēt, ka pirmie pasažieri neveikli rāpjas uz platformas. Resnā dāma ar acīm būtu vai apēdusi jaunekli, redzot, ka viņš palēkdamies tuvojas stacijai.
   Bet tunelī aiz viņiem zilā formā ģērbtais mašīnists teica virs luksofora iemontētā telefona klausulē:
   —     Nē, bija zaļā. Un tomēr automāts ieslēdza brem­zes. Nē, tās arī bija kārtībā. Ko? Kā tad, ka aiz­braukšu.
   Mašīnists pakāra klausuli un pa gulšņiem soļoja uz staciju, pie sevis lādēdamies, skatienam slīdot pa resnajiem kabeļiem, kas nokarājās starp kronštei- niem. Viņš apstājās, paošņāja gaisu, un viņa seja saviebās aiz riebuma. Viņš vēlreiz paraudzījās uz samezglotajiem kabeļiem, un riebumu viņa sejā pil­nīgi nomainīja neizpratne.
   Tieši viņam priekšā kāds kabeļa posms bija pār­klāts ar spīdīgām, daudzkrāsainām gļotām, kas lēnām pilēja uz sliedēm. Dažviet nespodrajā gaismā sarkans spīdēja atkailināts varš, citur gļotām virsū bija plāna putu plēvīte, kas, burbuļiem plīstot, viļņojās un čokurojās.
   Kādu laiciņu mašīnists stāvēja kā piekalts, tad pa­griezās un klupdams krizdams skrēja atpakaļ pie telefona.
   Hollands sēdēja savā kabinetā, turēdams vēderu un viebdamies no sāpēm. Viņam priekšā uz galda stāvēja pudelīte ar baltu kuņģa mikstūru un glāze ar ūdeni. Viņš iepilināja zāles glāzē, ar zīmuli samaisīja un vienā paņēmienā izdzēra. Pēc brīža viņš noraugā- jās un bailīgi paskatījās uz atvērtajām durvīm, vai tikai sekretāre nav dzirdējusi.
   Iezvanījās telefons. Hollands pacēla klausuli.
   — Hallo, jā. Ak Sleiters? Nu, kā iet, Laionel? Te runā Bernards Hollands. Paklausieties, te ir uzpeldē­jis vēl kaut kas svarīgs. Man šķiet, ka tam ir sakars ar mūsu problēmu. Izgājis no ierindas luksofors metro. Nē jau, es paskaidrošu vēlāk. Interesanti… Ko? … Vai tiešām? … Kur?… Kas jums paguvis to paziņot? Vai jūs nevarētu atbraukt šurpu? Jā, es esmu darbā… Un kāpēc gan ne? … Katrā ziņā paņe­miet viņu līdzi… Jā, cik ātri vien varat. Gaidu jūs pēc piecpadsmit minūtēm.
   Nenolicis klausuli, viņš nospieda turētāju, tad aši palaida to vaļā un sāka griezt citu numuru.
   Hollanda kabinets bija piesmēķēts zils, uz plaukta stāvēja tukšu kafijas tasīšu kaudzes. Maijerss sēdēja uz palodzes, sūkdams neaizdedzinātu pīpi. Sleiters un Hollands uzmanīgi klausījās Džerardā.
   — Rezumēsim, kas mums ir, — teica Lūks. Viņš skaitīja punktus, ar pirkstu sitot pa otras rokas delnu. — Pirmkārt, katastrofa Hītrovā: sabojājies degvielas
   sūkņa kontrolbloks, tajā konstatējām izolācijas bojā­jumu, bet temperatūra nav bijusi tik augsta, lai izo­lācija varētu izkust, kur nu vēl sadegt. Pareizi?
   Uzmanīgie klausītāji pamāja ar galvu.
   —           Otrkārt, — Džerards uzrunāja Sleiteru, — jūs stāstījāt mums, ka jūsu satiksmes kontroles sistēmā sabojājies kāds no skaitļotāja elementiem, un atkal neizprotamā kārtā bojāta bijusi izolācija.
   —           Bet mēs nezinām, — iejaucās Hollands, — vai tas bijis katastrofas cēlonis.
   —           Tas nav svarīgi, — sacīja Maijerss. — Es pie­krītu — mēs nezinām, vai tas ir bijis par cēloni šai putrai, bet to, ka sabojājies šis elements, mēs zinām droši. Vai nav tiesa?
   Džerards satraukti turpināja:
   —           Pareizi. Mēs zinām, ka sabojājās ķēde. Dažādas iekārtas, dažādas firmas, bet cēlonis viens un tas pats.
   —           Nē. — Maijerss pavicināja pīpi. — Es domāju, ka tā mēs nekur tālu netiksim. Jūs aizraujaties ar sofistiskiem argumentiem. Jūs taču nevarat pie­ņemt …
   Džerards pasmaidīja.
   —    Varu pamēģināt.
   Hollands aiz nepacietības saviebās.
   —           Es skaidri un gaiši pateikšu, kas jums aiz ādas. Aminostirēns — tas ir tas, kas apvieno visas kļūmes, vai ne?
   Džerards pameta ar galvu.
   —    Ir diezgan lielas izredzes, bet…
   Maijerss nosprauslājās.
   —           Galīgi nekādu! Nejauša sagadīšanās. Kur tas dzirdēts, ka plastmasas saista tādā veidā? Izgarojot plastifikatoriem, dažas no tām saplaisā, bet ne jau vienkārši izzūd.
   Džerards tomēr palika pie sava.
   —    Pieņemsim, ka notikušas aminostirēna struktū­ras iekšējas izmaiņas. Pacietieties un uzklausiet mani. Pieņemsim, ka notikušo izmaiņu dēļ aminostirēns kļuvis jutīgāks pret temperatūru.
   —    Skaitļotāja kļūmei nebija nekāda sakara ar temperatūru, — viņu pārtrauca Sleiters. — Tā nav nekāda lidmašīnas katastrofa…
   Maijerss smagnēji piecēlās un, pirkstu kauliņus nepacietībā knikšķinādams, teica:
   —    Protams! Neņemiet ļaunā, doktor Džerard, bet mēs neizkustēsimies no vietas, ja tēlosim šerlokus holmsus. Mums vajadzīgi vismaz daži fakti. Jūs tei­cāt, ka jūsu līdzstrādnieki pētot robotu. Vai drīz varam gaidīt rezultātus?
   —    Es tūlīt braukšu atpakaļ, — atbildēja Džerards. — Pēc pāris dienām man kaut kas būs…
   Viņš aprāvās, jo iezvanījās telefons. Hollands pa­ņēma klausuli.
   —    Hallo! Jā, te Hollands. Kur? Ak tā, es atce­ros … Jā, mēs esam tikušies… Jā… Nē, es neesmu viens, te vēl ir Maijerss no Tirdzniecības ministri­jas… mm… Sleiters no Transporta ministrijas un doktors Džerards. Ko?… Jā, doktors Džerards, viņš pārstāv privātuzņēmumu — Kreimera aģentūru…
   Iestājās ilgs klusums. Hollands uzmanīgi klausījās, un viņa seja kļuva aizvien drūmāka. Pārējie sēdēja nekustēdamies un tikpat uzmanīgi lūkojās Hollanda sejā, cenzdamies uzminēt, kas noticis.
   —    Cik daudz es viņiem drīkstu stāstīt? — beidzot viņš jautāja. — Saprotu. — Viņš paskatījās uz Dže- rardu. — Jā, ar to es tikšu galā. Zināms. Uz redzē­šanos!
   Hollands nolika klausuli; visi manīja, cik viņš sa­traukts.
   —    Doktor Džerard, ir noticis kaut kas ļoti no­pietns. Baidos, ka mums vajadzēs atlikt šo sarunu…
   Džerards paskatījās pulkstenī.
   —    Lai notiek, es eju. Līdzko mums kaut kas būs, es došu jums ziņu.
   —    Kas lēcies? — sāka Maijerss. Hollands ar rokas mājienu lika viņam klusēt."
   —    Paldies, ka jūs ziedojāt mums tik daudz sava laika, doktor Džerard. Mēs katrā ziņā sazvanīsimies tuvākajās dienās.
   Džerards gribēja kaut ko bilst, bet pārdomāja un, ar visiem sarokojies, izgāja.
   Hollands to vien bija gaidījis.
   —    Zvanīja Vaitings… mm… Vispirms man jāno­skaidro viens apstāklis. Jūs acīmredzot esat devuši parakstu, ka neizpaudīsiet valsts noslēpumu? — Abi vienlaikus palocīja galvu. — Redziet, mūsu ieejas at­ļaujas ir nosūtītas admiralitātei. Tā ir tukša formali­tāte … Mēs viņiem esam vajadzīgi un šajā pašā brīdī.
   —   Vai jūs mums tomēr nepateiktu, kāda velna pēc? — ērcīgi iejautājās Sleiters.
   —    Zinu tikai to, ko man pateica, — atbildēja Hol­lands. — Rādās, ka Viņas Augstības zemūdene «Tri­tons», pirmā angļu zemūdene, kas apbruņota ar raķetēm «Poseidon», bez vēsts pazudusi ar visu ap­kalpi kaut kur uz rietumiem no Aranas.
   Ja jūs iziesiet cauri admiralitātes arkai un dosieties uz Bekingemas pils pusi, tad, turēdamies ielas vidū, apmēram pēc simts soļiem atrādīsieties tieši virs vienas no visslepenākajām telpām visā Lielbritānijā. Ne jau uz tās griestiem — šī telpa atrodas divdesmit sešus metrus apakš zemes.
   Lai iekļūtu tajā, vispirms jūs aicina ar sarkankoku un varu bagātīgi izrotātā istabā tuvējā admiralitātē, kur jauka, bet seksuāli nepievilcīga sekretāre liek uzrādīt plastmasas taisnstūri. Viņa lūdz jūs pagaidīt un, paņēmusi plāksnīti, ieiet blakus istabā pie anali­zatora, ar kura palīdzību kaut kur attālāk novietots skaitļotājs pēc plastmasā iespiestā ferromagnētiskā ieraksta pārbauda jūsu personību. Pēc dažām sekun­dēm līdzās analizatoram uzstādītais teletaips noknik- šķējis izgrūž papīra strēmelīti ar koda cipariem. Sek­retāre salīdzina šos ciparus ar ņirbošajām ciparu kopām uz zaļā ekrāna virs analizatora un izlemj — laist jūs iekšā vai izmest laukā pa durvīm. Viņai šis darbs patīk.
   Ja skaitļotājs pavēl sekretārei jūs ielaist, viņa ar to pašu nedzīvo burvību pieved jūs pie tumša koka durvīm un piespiež pogu, blakām pogai iedegas spul­dzīte, un durvis atdarās. Aiz durvīm stāv divi formās tērpti jūras kara flotes policisti, un jūs esat pārsteigts, ieraugot, ka viņi ir apbruņoti un abiem plecā karājas gāzmaskas. Viņi ved jūs tālāk, un, līdzko esat pārkā­puši slieksni, vecmodīgo kantora burvību nomaina kailais, pelēki krāsotais armijas parauga betons. Priekšā ir lifta kabīne.
   Kamēr jūs gaidāt liftu, jūs apžilbina kluss uzlies­mojums un no sienas izlīdusi fotokamera fiksē, ka esat parādījies.
   Hollandu, Maijersu un Sleiteru lejup pavadīja ko- mandors Vaitings, pēc kura rīkojuma visiem trim atļaujas bija pārbaudītas jau pirms viņu ierašanās.
   Lejā, gaitenī ar baltām sienām, spoža gumijas grīda pilnīgi noslāpēja soļu troksni. Lieli burti brīdināja: «Ieeja tikai ar A tipa caurlaidēm.» Aiz sargiem, kas nostājās viņiem ceļā, viesi paguva saskatīt tikai skait­ļotāju aprises, vadības pultis un lielu sienas karti, uz kuras okeāni bija baltā, bet sauszeme zaļā krāsā.
   Vaitings bija pieklājīgi novērsis viesu uzmanību no sargiem un ievedis viņus savā kabinetā. Visi trīs uzmanīgi klausījās viņa paskaidrojumus:
   — Kā jūs zināt, kuģiem, kas apbruņoti ar «Pola­ris» un «Poseidon» tipa raķetēm, ir roteikti stingri ierobežojumi, lietojot radiosakarus atklātā jūrā. Prak­tiski tie ir šādi: apsveikumu apmaiņa starp jūrniekiem un viņu piederīgajiem reizi nedējā un atsevišķi ope- •ratīvi ziņojumi…
   —    Un kādi tie ir? — apjautājās Maijerss.
   —    Atvainojiet, — atbildēja Vaitings, pašūpodams galvu, — mūsu princips ir «katrs zina tikai to, kas viņam nepieciešams». — Viņš saminstinājās, pats savu vārdu skarbuma apmulsināts. — Jūs droši vien būsiet pārsteigti, uzzinot, ka šajā operācijā ir dažas detaļas, par kurām pat man nav ne jausmas — nebija nepieciešamības iepazīstināt mani ar tām.
   —    Lai velnišķīgajam ienaidniekam, pat maucot jums nagus, neizdotos piespiest jūs visu izpaust, — pajokoja Maijerss.
   —    Laikam gan, — Vaitings tādā pašā tonī atbil­dēja, taču nepasmaidīja. — Tātad turpinām: «Tritons» pēkšņi ieslēdza zemfrekvences raidītāju, ko izmanto tikai…
   —    Zināmos stratēģiskos apstākļos, — rāmi papildi­nāja Sleiters.
   —    Hm… pareizi. «Tritons» paziņoja mums savu atrašanās vietu — dziļajos ūdeņos uz rietumiem no Aranas. Tas beidza piecu dienu braucienu un devās uz Gerlohu. Taisnību sakot, otrā rītā tam jau vaja­dzēja būt dokā, kad mēs saņēmām radiogrammu sē­riju. Es negribu apgrūtināt jūs ar detaļām, bet, īsi sakot — viņi ziņoja par bezgala daudzām avārijām. Vispirms izgāja no ierindas dziļumstūres, tad raķešu automātiskās notēmēšanas ierīces un, beidzot, vadī­bas postenis. Acīmredzot galvenajā navigācijas kon­troles pultī bija izcēlies ugunsgrēks.
   —    Es lāgā nesaprotu… — ierunājās Hollands.
   —    Tūliņ sapratīsiet, — turpināja Vaitings. — De­žurējošajam radistam vajadzēja ziņot krasta bāzei par it visām kļūmēm. Nu, lūk, drusku agrāk tajā pašā dienā viņš ziņoja, ka nav kārtībā inerces navigācijas sistēma, tāpēc ka — es citēju ziņojumu — «vairākās ķēdēs vienlaikus noticis īssavienojums».
   Maijerss sēdēja savā krēslā sagumis.
   —   īssavienojums… Es sāku aptvert… Kļūme izo­lācijā vai slēdžos…
   —    Gandrīz droši, — atbildēja Vaitings. — Viņš īsi ziņoja arī, ka sabojājušās dziļumstūres un skaitļotāji, kas kontrolē raķešu lidojuma tālumu. Visi bojājumi bija līdzīgi. Raidījuma beigas bija satriecošas, zem­ūdenē, šķiet, valdīja zināms… hm… apjukums un panika, bet tad… tad viņi apklusa.
   Beidzis pavisam nepārliecinoši, viņš lēni aplaida skatienu apkārt, it kā meklētu palīdzību. Viņi visi iztēlojās, kā pēkšņā nāvē aiziet bojā simts astoņdes­mit trīs virsnieki un matroži: pārplīst korpuss, zem­ūdenē ielaužas ūdens, un tērauda milzenis, gandrīz pilnīga, silta un droša mikroskopiska pasaulīte, strauji grimst tumšajā, aukstajā dzelmē. Eksplodē atomkatls un sešpadsmit raķetes …
   Ilgi neviens neteica ne vārda. Pirmais ierunājās Maijerss:
   —    Visas sistēmas cita pēc citas …
   —    Eksplodēja? — vaicāja Hollands.
   —    Nav teikts, — atbildēja Vaitings. — Mēs nosū­tījām uz to rajonu trīs glābšanas kuģus, bet tur ir pārāk dziļš, lai darbotos borta glābšanas ierīces, tur­klāt vēl astoņas balles stipra vētra… Mums atliek vienīgi gaidīt un nolaist ūdenī radiācijas mērītājus.
   —   Vai viņiem piekļūt nav iespējams? — jautāja Hollands.
   —   Tikai ar batiskafu un tikai tad, kad laiks kļūs labāks.
   —    Tātad nav nekādu cerību?
   —   Gandrīz nekādu. Nē, galīgi nekādu. — Vaitings novērsās. — Tonijs Marsdens, kapteinis … mēs kopā mācījāmies Dortmutā … — Viņš saņēmās un tur­pināja: — Esmu dzirdējis, ka kaut kas līdzīgs no­ticis ar transporta kontroles sistēmu un arī ar lid­mašīnu, kas nogāzās Hītrovā.
   Viņš pameta ar galvu uz Maijersa pusi. Maijerss īgni attrauca:
   —    Kāda velna pēc jūs lienat…
   Vaitings bija pilnīgi saņēmis sevi rokās.
   —    Mister Maijers, runa ir par valsts interesēm. Ticiet man, mēs lietojam pilnīgi likumīgus infor­mācijas iegūšanas paņēmienus. Cik es saprotu, kā Naitsbridžā, tā Hītrovā un, ļoti iespējams, arī «Tri­tonā» mums ir darīšana ar izolācijas bojājumiem.
   Pēc septiņiem laulībā pavadītiem gadiem Anna Kreimere saprata, ka joprojām izjūt godbijīgas bai­les sava vīra priekšā. Viņu pazīšanās un kopdzīves pirmajos gados vīrs Annai bija kā tāds draudzīgi noskaņots milzis. Daudzējādā ziņā viņš atgādināja Annas tēvu, bargu cilvēku ar apskaužamu, bet kolo­niālā dienesta rūpestos izžuvušu prātu.
   Kreimers jau kopš pirmās tikšanās bija iedvesis viņai bailes, bet fakts, ka šis izcilais cilvēks patie­šām mīl un grib precēt viņu, šķita Annai savdabīga kompensācija par tēva nāvi un mazināja ilgas pēc viņa.
   Pirmajā gadā viņi bija bezgala laimīgi. Visu savu enerģiju Kreimers bija ziedojis ģimenei, ar savu iz­tēli apgaismodams katru sievas dvēseles kaktiņu un piepildīdams it visu viņas dzīvi. Tad nāca brauciens uz Kanādu, bet tūlīt pēc atgriešanās — aģentūras izveidošana Londonā.
   Pārmaiņas notika pamazām. Sākumā aģentūra pra­sīja visu spēka atdevi, un Anna lepojās, ka var palīdzēt vīram nest smagumu. Viņš savukārt bija
   lepns par sievas ieinteresētību un pateicīgs viņai par palīdzību. Viņi kopīgi izstrādāja grupas struktūru. Viņa piedalījās visās organizēšanas sēdēs, pati vā­rīja kafiju, rakstīja uz mašīnas stenogrammas.
   Rakņādamās atmiņās, Anna gribēja atrast tieši to bridi, kad bija sākušās pārmaiņas.
   Viņa gulēja gultā, sasistais plecs vairs nesāpēja, tikai mazliet sūrstēja. Viņa jau no septiņiem vakarā gaidīja pārnākam Kreimeru. Bet tagad pulkstenis jau bija divi, taču no viņa nebija ne vēsts. Kreimers pat nebija piezvanījis, lai gan bija solījis būt mājās agri. Viņi bija norunājuši klusi ieturēt pusdienas jaunajā Javas restorānā, bet pēc tam aiziet uz teātri.
   Tas negadījās pirmo reizi. Jau divus gadus tā bija viņu kopdzīves norma. Taču šoreiz bija sevišķa diena — viņu pirmās tikšanās gadskārta. Viņi bija sa­tikušies diezgan aizraujošos apstākļos — vecās Nā­ciju Līgas zālē 2enēvā, kur abi piedalījās kādā zi­nātniskā konferencē.
   Anna jau zināja: atgriezies viņš ir nedomās kaut ko paskaidrot un atvainoties. Darbs viņam bija pir­majā vietā un stāvēja ārpus aizdomām tāpat kā viņš pats.
   Viņa mēģināja uztaustīt to liktenīgo brīdi, kad doma par aģentūras radīšanu un — kaut gan Anna nespēja atzīties pat sev — laulība ar Kreimeru bija zaudējušas sākotnējo pievilcību. Varbūt vainīgs bija Raits un viņa atklājumi plastmasu nozarē. Līdz tam laikam viņi iztēlojās aizraujošu, bet neienesīgu nā­kotni — neliela zinātnieku grupiņa risina globālas problēmas.
   Likās, viņus visus pārņēmusi doma, ka zinātnes uzdevums ir kalpot cilvēkiem un ka tā nedrīkst kļūt par noslēgtu intelektuālu spēku. Ticība tādai jau­nās zinātnes sūtībai nāca galvenokārt no Kreimera, pamatojās uz viņa dziļās erudīcijas un filozofiskās gudrības.
   Bet tad gandrīz uzreiz radās iespēja pārvērst aģen­tūru par ienesīgu, plaukstošu uzņēmumu. Viņiem pie­vienojās Raits ar savu jauno plastmasu amino- stirēnu. Kreimers izmantoja šo izdevību, lai radītu stabilu finansiālo bāzi citiem pasākumiem, bet pa­mazām pētījumi plastmasas nozarē tika atstumti otrā plānā, un drīz vispār jebkuri citi darbi tika pār­traukti. Šodien Kreimera jaunās ieceres bija bezmaz simtprocentīgi komerciālas. No idejas par zinātnes kalpošanu cilvēcei, kas savā laikā bija viņu iedves­mojusi, nebija vairs ne miņas.
   Tovakar, gaidot Kreimeru, cīnoties ar nogurumu, sāpēm un izsalkumu, Anna iedrošinājās izdarīt kaut ko tādu, ko agrāk nebūtu spējusi pat iedomāties. Viņa iegāja vīra kabinetā, attaisīja galdu — vissvē­tāko vietu, kam pat kalpone nedrīkstēja piedurt pirk­stu, un izņēma no augšējās atvilktnes vēstuli. Tagad tā atradās zem viņas spilvena, un nu jau trīs stun­das Anna pūlējās iedrosmināt sevi, lai atplēstu vēstuli.
   Rokrakstu viņa pazina. Pēc pēdējā brauciena uz Kanādu Kreimeram straumēm pienāca korespon­dence no darījumu partneriem, draugiem un pazi­ņām.
   Taču mēneši ritēja, un straume palēnām izsīka, līdz kamēr palika viens vienīgs rakstītājs — kāda sieviete. Viņa sūtīja vēstules apbrīnojami regulāri divus gadus, un reiz Anna saņēmusies pajautāja Kreimeram, kas viņa tāda ir. Kreimers iesmējās un atbildēja, ka tā ir kāda stipri vīrišķīga ķīmijas pro­fesore no Dienvidsaskačevanas universitātes. Tipiska amerikāņu dāma ar platiem pleciem un balsi kā aļņu bullim riesta laikā. Viņa arī pasmaidīja, neticēdama vīra vārdiem. Viņi nekad nebija interesējušies viens
   par otra vēstulēm vai privāto dzīvi, bet Kreimers sarakstījās gandrīz ar visu pasauli.
   Drīz vēstules sāka pienākt no dažādu Eiropas val­stu galvaspilsētām, bet šorīt, līdzko Kreimers bija izgājis no mājas, pienāca vēl viena, ar Kembridžas zīmogu. Tās pašas dienas vakarā, juzdama riebumu pati pret sevi, Anna ienesa vēstuli virtuvē, virs tvaika uzmanīgi atlipināja aploksni un nolika uz galda, apņēmusies vēstuli izlasīt.
   Tomēr Anna nespēja to izlasīt. Viņa sēdēja, neno­laizdama acis no vēstules, staigāja pa istabu, taču vainas apziņa bija pārāk stipra. Beidzot viņa paņēma vēstuli un pabāza zem spilvena. «Ja divpadsmitos viņš vēl nebūs pārnācis,» viņa izlēma, «es izlasīšu vēstuli.» Bet pulkstenis nosita divpadsmit, pēc tam vienu, tomēr ultimāts izpildīts nebija. Tagad pulkste­nis jau rādīja divi, bet vēstule kā bija, tā palika ne­lasīta.
   Lejā viesistabā atskanēja neliels troksnis, un Anna pietrūkās gultā sēdus, pie tam neveikli sakustinā­dama plecu. Elpu aizturējusi, viņa ieklausījās pus­tumsā, bet troksnis vairs neatkārtojās.
   Viņiem bija liels, pārbarots runcis, vārdā Arhi- mēds, kas vēl joprojām uzskatīja sevi par graciozu mazu kaķēnu un mūždien apgāza dažādus nieciņus un greznumlietas, mēģinādams iespraukties šķirbās, kas bija pārāk šauras viņa piebriedušajam viduklim.
   Droši vien tas bija runcis.
   Anna atkal atslīga gultā — neciešami _ sāpēja plecs. Piepeši viņa pret savu gribu sāka raudāt, viņu pārņēma skaudrs žēlums pret sevi. Viņa jutās viena, pamesta šajā platajā gultā, milzīgajā tukšajā dzī­voklī.
   Zēlumu nomainīja nevaldāmas dusmas. Anna pa­sniedzās pēc slēdža, iededzināja gaismu un izvilka no spilvena apakšas aploksni. Vēstule bija gara,
   uzrakstīta sīkā, sievišķīgā, diezgan grūti salasāmā rok­rakstā. Izlasījusi dažas rindas, Anna izlēca no gultas un, blakus istabā ielējusi sev džinu, nolika glāzi uz galdiņa blakām gultai, lai lasītu tālāk.
   Tā nebija vienkārša mīlestības vēstule. Vietām tā izklausījās gandrīz vai ģimenīga. Vēl vairāk: starp sūtītāju un adresātu pastāvēja intelektuāla tuvība. Vēstule bija pilna ar dažādiem jociņiem par zinātni, ar mājieniem uz zinātnes pasaules slavenībām. Ša- rona — ar šādu vārdu bija parakstīta vēstule — ar Kanādas pētniecības padomes līdzekļiem acīmredzot bija ilgi ceļojusi pa Eiropu un guvusi lielu labumu no šā ceļojuma.
   Viņa neapšaubāmi bija — un te Anna sajuta tik skaudru greizsirdības dūrienu, ka pat aizmirsa savai­noto plecu — gudra un pieredzējusi. Kad Anna bei­dza lasīt pēdējo lapaspusi, atskanēja telefona zvans, kas lika viņai satrūkties. Iekams pacelt klausuli, viņa neapdomājot pabāza vēstuli zem spilvena.
   Zvanīja Kreimers.
   —   Paklau, dārgā, man briesmīgi žēl, ka tu pazau­dēji vakaru… — Līnijas otrā galā bija klusums. — Vai tu mani dzirdi?
   Viņš izdzirdēja Annas kluso un apslāpēto balsi:
   —    Dzirdu.
   —    Nu, kas tad ir noticis veikalā? — Kreimers ne­ļāva viņai atbildēt. — Nē, dārgā, tu, jādomā, esi no­gurusi. Es tevi droši vien uzmodināju. Piedod… Pulksten trijos naktī nav ko runāt par zinātniskām tēmām. — Kreimera balss bija neīsta, ar ākstīgu pie­skaņu un nemaz vairs nelīdzinājās tai, ko Anna bija pazinusi. — Man bail, ka es būšu te galīgi iestidzis. Nupat kā beidzu konferenci. Šonakt mājā vairs ne­tikšu. Saredzēsimies rītvakar. Norunāts, dārgā?
   Beidzot Anna izdabūja pār lūpām jautājumu:
   —    Kur tu esi?
   —    Vai tad es tev nepateicu? Kembridžā. Nu, es vairs netraucēšu tavu miegu. Ar labu nakti, dārgā. Lai dievs tevi svēti.
   —    Ar labu nakti, — Anna atbildēja, un viņš no­lika klausuli ātrāk, nekā viņa paguva pateikt «nakti».
   Anna atlaidās gultā, pēkšņi juzdamās vārga un kusla. Viņa atkal paskatlj as uz vēstuli; tā bija izsū­tīta vakar, un sūtītāja brīdināja, ka piezvanīs Krei­meram uz darbu. Secinājums bija acīm redzams, un tomēr tagad, kad ļaunākais jau bija garām, Annai kļuva vieglāk ap sirdi. Viņa paņēma aploksni, pagro­zīja to un vēlreiz izlasīja: «Doktore Šarona Dže­rarda». Džerards? Nu, protams, tāds pats uzvārds kā garajam, pabiklajam kanādietim, kuru viņa bija sa­tikusi rotaļlietu sekcijā pirms vairākām stundām.
   Viņa atcerējās, cik rūpīgi šis cilvēks bija apskatī­jis viņas plecu un cik atklāti jūsmojis par viņu. Viņa sejā, platajos, noLaidenajos plecos un slaidajā augumā bija kaut kas pazīstams. Ivs Montāns, lūk, kas! Viņā bija kaut kas no Iva Montāna, gan ne pārāk liela līdzība — Džerardam mati bija mazliet gaišāki —, bet ar to pietika, lai jums rastos aizdomas, ka esat šo cilvēku kādreiz jau redzējis.
   Annai bija gadījies dzirdēt, ka Džerards šķīries no sievas. Kreimers Kanādā bija izturējies pret viņu ļoti draudzīgi un ielūdzis viņu pie sevis. Pēkšņi Anna kā dzelta izslējās taisni. Vēstules sāka pienākt pēc Krei­mera atgriešanās no Kanādas. Pagaidi, pagaidi… Viņš taču tos trīs mēnešus bija dzīvojis pie Džerar- diem!
   Pirmo reizi Anna saprata, kas ir aizskarta lepnuma mokas. Lai gan viņi bija nemitīgi attālinājušies viens no otra nu jau divus gadus, viņai nekad nebija ienā­cis prātā, ka vīrs varētu būt bijis neuzticīgs pat viņu laulības dzīves gaišākajās dienās. Tas bija šausmīgi.
   Tatad viņš nodevis itin visu: viņu plānus, ideālus,
   nākotni — visu …
   Bet Džerards? Vai Kreimers būtu izjaucis viņa ģi­menes dzīvi? Bet pēc tam pieņēmis viņu darbā? Do­mas dzenāja cita citu. Lielā džina porcija, ko Anna bija iedzērusi, sāka iedarboties, un arī nogurums lika sevi manīt. Viņa iegrima seklā miegā, kas nedeva atpūtu.
   Anna pamodās deviņos no rīta salauzta un uz­traukta. Roku nevarēja pakustināt, bet sāpes bija pie- rimušas un zilums uz pleca bija sācis dzeltēt. Kamēr viņa ģērbās, aizvadītās nakts šaubas atdeva vietu stingrai apņēmībai. Viņa izrunās visu ar Kreimeru jau šovakar pat. Nevarēja būt nekā ļaunāka par pēdējo divu gadu tukšo cietumu. Savā ziņā vīra ne­uzticība sagādāja Annai gandrīz vai tādu kā mieri­nājumu. Labāk tomēr sāncense ar miesu un asinīm nekā apziņa, ka vīrs pazaudējis vismazāko interesi par tevi…
   Bet ko lai dara ar Džerardu? Pateikt viņam? Kāds no tā būs labums? Vai viņi ir šķīrušies? Droši vien aizgājuši katrs uz savu pusi, turklāt labi sen. Viņa ar sirsnību atcerējās Džerardu. Viņš bija piemuļķots, tāpat kā viņa. Pirmo reizi pēc daudzām stundām An­nas lūpas savilkās smaidā: ja būs jāapvieno spēki, tad šis garais, pievilcīgais zinātnieks kļūs viņas sa­biedrotais.
   Mazliet vēlāk Anna piezvanīja Džerardam uz labo­ratoriju, lai uzzinātu plastmasas zobratu pārbaudes rezultātus. Viņš paziņoja par Raita apņemšanos at­likt pārbaudi. Bez tam viņš pastāstīja par luksofora sabojāšanos metro un par savu nodomu rīt no rīta papētīt notikuma vietu. Anna lūdza, lai ņem viņu līdzi, un Džerards, brīdi pārsteigts svārstījies, bija ar mieru.
   Lūks pats lāgā nesaprata, kas viņam licis teikt «jā»; varbūt viņš cerēja, ka viņa pozīcija aģentūrā nostiprināsies, ja bosa sieva brauks kopā ar viņu. Viņš nevienam no saviem kolēģiem nebilda ne vārda, uz kurieni dodas: kad atgriezīsies ar īstiem bojātās izolācijas paraugiem, tad citādi. Bet varbūt viņš gri­bēja atkal sastapt Annu …
   Vakarā Anna, sasparojusies, lai tiktos aci pret aci ar vīru, nolika pa rokai džina pudeli, uzvilka savu labāko zīda tērpu un sāka gaidīt Kreimeru.
   Pagāja trīs stundas. Viņa apreiba no džina, pār­ģērbās peņuārā un drūmi iesmējās par melodrama­tisko skatu: viņa gaida pārnākam vīru, bet viņai priekšā uz galda — atmaskojošā vēstule.
   Pēc kāda laika atskurbušajai Annai sāka salt, un viņa uzvilka naktskreklu un rītasvārkus. Vienpa­dsmitos viņai galva plīsa pušu no sāpēm un mācās virsū nelabums.
   Pusdivpadsmitos iezvanījās telefons. Tas bija Krei­mers. Šoreiz viņa balss skanēja sausi, gandrīz vai rupji:
   —    Piedod, dārgā, nekādi netieku atpakaļ. — Iz­klausījās, itin kā viņš būtu noguris, pārstrādājies. — Tev vajadzēs mani atvainot. Esmu ieputināts, sniegs pāri galvai. Līdz rītam atpakaļ tikt nav iespē­jams. Vai tu vari iedomāties?
   —    Jā, — klusi atteica Anna. Būtu viņš piezvanījis agrāk, viņa būtu pārvarējusi sevi, atbildējusi, atra­dusi kādus vārdus, bet tagad viņa jutās nosalusi un izvārguši. Viņa tikko jaudāja pačukstēt.
   —   Nu, labi, — sacīja Kreimers. — Tiksimies rīt. Pagaidām iztiec bez manis, mazulīt.
   Viņš nolika klausuli.
   Par daudz ko vajadzēja parūpēties, daudz ko
   /ajadzēja apsvērt. Anna likās gulēt un pretēji ārsta ieteikumam ieņēma pāris miega zāļu tablešu. Pē­dējais, ko viņa nodomāja aizmigdama, bija — ka tikai rit neaizmirstu uzģērbt kaut ko piemērotu metro…
   No rīta Anna pamodās agri. Miegs bija sakārtojis viņas juceklīgās domas, galva bija skaidra. Viņa ap­ģērbās, izgāja viesistabā, apsēdās pie galda un uz­rakstīja Kreimeram vēstuli.
   Kā vienmēr vēstulē sevi lika manīt viņas audzi­nāšana un mūžīgais paradums slēpt savas jūtas. Vēs­tule iznāca kodolīga un īsa. Jūtas tajā netika, parei­zāk sakot, gandrīz netika paustas. Annai kļuvis zi­nāms, ka viņš krāpj viņu jau vairākus gadus. Tā ir nodevība pret abu kopdzīvi. Viņa nevēlas to turpi­nāt. Viņa ir pārliecināta, ka viņš atradīs sev apmie­rinājumu ar citu. Un tikai šis pēdējais teikums daļēji ļāva noskārst viņas patiesos pārdzīvojumus.
   Pirms aizlīmēšanas Anna vēlreiz ātri pārlasīja vēs­tuli. «Ja vīrs gribēs izmantot vēstuli šķiroties,» viņa sarūgtināta nodomāja, «tā noderēs par lielisku pierā­dījumu viņa pirmās sievas saltumam un bezjūtībai.» Bet tagad domāt vairs nebija laika. Vajadzēja izlemt, un, aizlīmējusi aploksni, Anna iebāza to kabatā.

   Izgājusi no mājas, viņa apturēja taksometru, lai brauktu uz satikšanos ar Džerardu un Sleiteru.
   — Kāpsim lejā te.
   Holdens, Londonas pazemes vilciena re- montdienesta ģenerāldirektors, viegli nolēca no platformas un pagriezās, lai piedāvātu roku Annai Kreimerei. Cits pēc cita viņi nolēca no platformas un nostājās gar sliedi. Holdens parau­dzījās pulkstenī. — Tā ir palīglīnija, tiek izmantota tikai sastrē-
   gumstundās. Vilcienu vairs nebūs, vai ne, stacijas
   priekšniek?
   Šis jautājums bija domāts viņam blakus stāvoša­jam druknajam pusmūža vīrietim ar formas cepuri galvā. Sarkanie plankumi uz viņa sejas liecināja par paaugstinātu asinsspiedienu un hronisku bronhītu. Viņa elpa no piepūles bija gārdzoša.
   —    Pēdējais aizgāja desmitos desmit minūtēs, ser.
   Holdens pagriezās pret pārējiem.
   —    Labi. Tad iesim.
   Ģenerāldirektoram rokā bija smaga elektriskā la­terna, ar ko viņš rādīja uz priekšā melnējošo tuneli. Platformas malā stacijas priekšnieks ar svirslēdzi iededzināja remontapgaismojumu, un viņu priekšā, atklādams nostiprinājuma ribas, kailo spuldžu vir­knes blāvās gaismas apspīdēts, tālumā aizlocījās tunelis.
   —          Ejot esiet uzmanīgi, — pār plecu izmeta Hol­dens. — Līnijā vēl ir strāva.
   Sleiters paskatījās uz viņu.
   —    Vai tas nav bīstami?
   —          Tikai tad, ja jūs nokrītat starp šīm divām slie­dēm. Tā ir vadsliede, bet tā centrā — zeme. Lai jūs nosistu, jums ir jāsavieno abas.
   Anna nervozi saķēra Džerarda roku.
   —    Šeit.
   Holdens veda Sleiteru, Džerardu un Annu pa slie­dēm; pēdējais nāca stacijas priekšnieks. Pēc dažiem soļiem viņi bija atstājuši nomierinoši pazīstamo, gaišo staciju ar tās reklāmu dēļiem un baltajām flī­zēm un atradās tuneļa nomācošajā tumsā. Te bija diezgan vēss, vēsāks, nekā Džerards bija gaidījis. Viņš taču kaut kur bija lasījis, ka pazemes būvēs cauru gadu saglabājas nemainīga temperatūra, ka vasaru tur ir vēss, bet ziemu — silts. Gaiss likās drēgns un piesmadzējis. Bija jūtams stiprs pastāvīgs caurvējš.
   Holdens soļoja pa priekšu, laiku pa laikam norā­dīdams uz šķēršļiem un apgaismodams tos ar savu laternu.
   —   Manuprāt, klāt esam, — viņš beidzot sacīja, skatīdamies apkārt. — Pareizi, priekšniek?
   Stacijas priekšnieks, galīgi aizelsies, palocīja galvu.
   —    Jā, tur augšā.
   Viņš norādīja uz tuneļa pretējo sienu.
   Viņi bija sasnieguši vietu, kur krustojās divas metro līnijas. Viena no tām acīmredzot sen vairs ne­tika lietota. Tunelis te bija noslēgts ar biezām tē­rauda durvīm. Atšķirībā no darbojošās līnijas spo­žajām sliedēm te sliedes bija norūsējušas. Gaisā ma­nīja puvuma smaku, un Anna nodrebēja.
   —    Lūdzu, šeit.
   Holdens veda viņus pāri sliedēm pie gludas ķie­ģeļu sienas. Blakus cieši aizvērtajām durvīm bija re­dzams ar biezu putekļu kārtu pārklāts kabeļu tīkls un vairāki sadales dēļi. Ekspedīcija šķērsoja ceļus, un stacijas priekšnieks ieslēdza vēl vienu lampiņu virs drošinātāju kastes.
   Sleiters izgāja priekšā un ar zīmuļa galiņu piesar­dzīgi pabakstīja augšējo kabeļu izolāciju. Tā krita nost mitrām, lipīgām pikām. Viņš pielika zīmuli pie deguna. Oda pēc pūstošas gaļas un amonjaka.
   Džerards noņēma mugursomu un, izcēlis no tās vairākus speciālus traukus, ar niķelētu lāpstiņu sāka rūpīgi vākt izkusušās plastmasas paraugus.
   —   Cik tālu sniedzas bojājums? — viņš jautāja Holdenam.
   —    Grūti pateikt. Mēs norīkojām veselu brigādi, lai pārbauda visu rajonu. Pagaidām liekas, ka bojājums skāris tikai šo krustojumu, bet galvot nevar.
   —    Vai dzirdat? — ierunājās Anna. No tālienes vēlās dobja dārdoņa, kas kļuva aizvien skaidrāk sa­klausāma. Anna nemierīgi pakāpās atpakaļ.
   —    Nebaidieties, misis, te jūs esat pilnīgā drošībā. Tas ir citā tunelī.
   Dārdoņa pieņēmās spēkā, un galveno tuneli, ātri tuvojoties, apgaismoja vilciens. Mirkli vēlāk, sa­griezdams gaisu virpuļu virpuļos, tas padrāzās ga­rām. Gar acīm nozibsnīja vagonu ugunis. Tuneli sa­tricināja riteņu klaudzoņa uz sliedēm. Tad pēkšņi viss beidzās. Troksnis noklusa tālumā, atstādams sa­smakušo gaisu un tumsā spīdošo laternu.
   —    Kā jūs domājat, vai šī parādība neizplatīsies? — jautāja Sleiters. — Ja izolācija sāk krist nost, īssa­vienojums ir neizbēgams.
   —    Speciālists taču esat jūs, vai tā nav? — asi at­jautāja Holdens.
   Sleiters apklusa, un viņi abi ar Holdenu pievērsa skatienu Džerardam. Džerards jutās neērti. Kāda velna pēc viņš nebija ļāvis Raitam pašam izpiņķēties no nepatikšanām? No viņa gaidīja spriedumu par to, par ko viņam nebija ne mazākās nojēgas.
   —    Vispirms jānogādā šie paraugi laboratorijā un jānoskaidro reakcijas ātrums … — Viņš sastomījās. — Jānoskaidro, cik ātra ir reakcija, kas izraisa sairumu. Domāju, ka tiešas briesmas nepastāv.
   Viņš turpināja uzmanīgi atdalīt mīksto plastmasu un likt to traukos, kurus pēc tam rūpīgi aizvākoja un ievietoja atpakaļ somā.
   Anna izņēma miniatūru fotoaparātu un zibspuldzes gaismā sāka uzņemt bojāto izolāciju un visu tuneli.
   —    Ņemiet vērā, ka bez mūsu atļaujas šos uzņēmu­mus izmantot nedrīkst, — brīdināja Holdens.
   —    Mēs nemaz netaisāmies tos publicēt, mēs palī­dzam jums atrisināt šo problēmu, — Anna dzedri at­bildēja. Viņa ieskrūvēja kamerā platleņķa objektīvu un nofotografēja kabeļa daļu, kur izolācija bija se­višķi stipri bojāta, atsedzot kailu vara vadu. — Uzņē­mumi būs mums vajadzīgi, lai noteiktu, no kurienes ņemts katrs paraugs.
   —      Vai jūs vēl ilgi? — pajautāja stacijas priekš­nieks, uzlūkodams Džerardu.
   —    Esmu jau beidzis.
   Priekšnieks pagriezās pret Holdenu.
   —    Ja jums nav iebildumu, ser, mums laiks iet.
   —     Vai apskatījāt visu, ko gribējāt? — Holdens apjautājās Sleiteram.
   —    Jā, paldies.
   —    Labi, tad pasteigsimies.
   Stacijas priekšnieks, kas bija kļuvis stipri nemie­rīgs, ar laternu rokā veda viņus atpakaļ. Viņi sekoja tam zosu gājienā.
   Pēkšņi, gluži negaidot, tunelis šķita saslejamies pakaļkājās. Ceļa betona pamats sadrebināja viņus un notrieca zemē. Kļuva dzirdama pieaugoša rīboņa, tad vairāki spēcīgi sprādzieni. Pēc katras eksplozijas tuneļa sienas sadrebēja. Dragādamas betona un me­tāla apšuvumu, no gaisa bira atlūzas. Tuneļa spriešļi saliecās un atliecās, it kā būtu gatavoti no gumijas.
   Tikko cilvēki putekļu mākoņos bija uzrausušies kājās, atskanēja vēl vairāki attāli sprādzieni, līdz beidzot iestājās klusums, kurā varēja dzirdēt, kā no velves čabēdami birst gruži.
   —      Ak dievs, kas tad tas? — vaicāja Sleiters. Par atbildi atskanēja vēl viens sprādziens, šoreiz tālāk. Tunelis atkal salīgojās, un viņi sajuta zem kājām kaut ko līdzīgu stiprām trīsām.
   —      Atri atpakaļ uz staciju! — uzsauca Holdens. — Skrienam!
   Viņš metās uz stacijas pusi, pārējie viņam pakaļ. Šajā mirklī gaisma nomirkšķinājās un nodzisa pavi­sam. Priekšā, stacijā, kur automātiski ieslēdzās blāvi mirgojošās avārijas apgaismojuma spuldzes, vēl stā­vēja vilciens. Bija dzirdamas uzbudinātas balsis un kliedzieni.
   Pieskrējuši tuvāk,viņi dzirdēja saspiestā gaisa šņā­koņu, vilciena pavadonis atvēra durvis, un uz plat­formas izbira satrauktie pasažieri. Tālumā atkal no- granda divi sprādzieni, un tunelis atkal sadrebēja un izliecās taisns.
   Kāda sieviete iespiedzās. Pasažieri sāka pa pār­ejām spiesties uz eskalatoriem.
   — Mums būs jāiet caur vilcienu, — teica Holdens.
   Viņš uzlēca uz pakāpiena un mēģināja atvērt ma­šīnista kabīnes durvis. Kad viņš to bija izdarījis, at­kal nodārdēja pērkons, un spēcīgs gaisa vilnis sa­kratīja visu vilcienu.
   Stacijas pustumsu nomainīja žilbinoša gaisma. Lie­lāko daļu stacijas un attālāko vilciena galu pārņēma trakojošas liesmas.
   Holdens atrāva otras durvis un klupšus izklupa uz platformas, pārējie viņam sekoja.
   Te valdīja pilnīga panika. Pasažieri izmisuši šau­dījās uz visām pusēm un ķērās cits pie cita, veltīgi mēģinādami paglābties no liesmu šļācēm, kas gāzās laukā no tuneļa rīkles stacijas otrā galā. Bērnus un vecākus cilvēkus aklu baiļu varā nokļuvušais pūlis sabradāja līdz nāvei. Kāda sieviete, šausmu sastin­dzināta, skatījās, kā sāk svilt un tad spēji uzliesmo viņas garais mētelis. Kāda pavecāka vīrieša rokās sprāga polietilēna kanna ar petroleju, un cilvēks vienā mirklī pārvērtās par ugunīgu bumbu. Kāds vei­kalnieks, pazaudējis visu atturīgumu, grūstījās un spārdījās, lauzdams sev ceļu cauri pūlim, bet uzvalks viņam uz muguras dega.
   Kā skaliņi uzliesmoja veco metro vagonu sausie koka rāmji, no karstuma knikšķēja un šķindēdami plīsa stikli. Cilvēki gāzās kā nomelnējušas lelles, kad tiem pāri aizšņāca uguns. Kā ar benzīnu aplietas skudras viņi sarāvās čokurā, līdz beidzot pārogļoju- šies palika guļam drausmīgās pozās.
   No platformas otra gala šurpu steberēja divi gro- teski apgaismoti stāvi ar liesmojošām drēbēm mu­gurā.
   Sargadami seju no neizturamas svelmes, Džerards un Sleiters metās viņiem pretī. Džerards izstiepa roku, lai satvertu to, kas nāca pa priekšu, taču, pie­skāries viņam, izbailēs atrāvās atpakaļ. Miesa no- muka no pirkstiem kā sairis cimds. Cilvēks nere­dzošām acīm paskatījās uz Džerardu, saliecās un no­gāzās zemē.
   Otrs negaidot nozuda liesmu brāzmā, kas plosī­jās ap Sleiteru. Viņš atsprāga atpakaļ, apsvilinādams sev uzacis un matus.
   Vēl dažas sekundes Džerards vilka šā cilvēka at­liekas pa platformu, bet tad, palūkojies uz viņu, at­skārta, ka tam vairs nav nozīmes, un kopā ar Slei­teru piebiedrojās pārējiem platformas otrā galā.
   Viņi ielēca atpakaļ vilcienā. Tur pašlaik koman­dēja dūšīgs gara auguma vīrietis. Viņš pieliecās klāt savai blondajai ceļabiedrei.
   —    Vai tev nekas nekaiš, Vendija? — viņš apjau­tājās.
   Meitene atvēra acis un vārgi pamāja ar galvu.
   —    Tad vāksimies prom no šejienes. — Vīrietis pievērsās Annai. — Vai jūs man nepalīdzētu, ko?
   Šis cilvēks acīmredzot bija vairāk radis pavēlēt nekā lūgt; to liecināja visa viņa izturēšanās. Divata viņi nolaida blondīni no pakāpieniem uz sliedēm, un pārējie viņiem sekoja. Stacijas priekšnieks neziņā mīņājās vagona durvīs, bet vilcienā viņam aiz mu­guras trakoja uguns.
   —    Dieva dēļ, kāpiet jel zemē! — viņu skubināja Holdens.
   Stacijas priekšnieks pagriezās.
   —           Es nudien nezinu, — viņš sacīja. — Tik daudz ļaužu…
   Viņš pameta ar roku uz pekles pusi.
   —          Mēs nekādi vairs nevaram viņiem palīdzēt, — nepacietīgi teica Holdens. — Kāpiet!
   Priekšnieks vēl svārstījās.
   —    Ir vēl viens ceļš uz augšu, — viņš teica.
   —    Kur? — jautāja Holdens.
   —    Zem eskalatora.
   —           Nekas neiznāks, — iebilda Holdens. — Eska­latora pakāpieni arī ir no koka. Tur būs tāds pats ceplis. — Viņš pastiepa roku, lai palīdzētu stacijas priekšniekam, kad tas neveikli kāpa lejā. — Mums atlikusi viena izeja — pa sliedēm uz nākamo sta­ciju. Cik tālu tas ir, Bili? — viņš vaicāja priekš­niekam.
   —    Tāds gabaliņš būs. Apmēram pusjūdzi… Holdens aizrāva ciet durvis, kad viņiem uzpūta
   karsts vējš. Pārējie mīņājās tunelī, gaidīdami, kad Holdens vedīs viņus tālāk.
   —          Bet vai nākamais vilciens, — nobažījies apvai­cājās Sleiters, — nevar mūs …
   Viņš nepabeidza frāzi.
   —          Vilciena vairs nebūs. Strāva ir izslēgta, — strupi paskaidroja Holdens.
   —    Pieņemsim, ka tā, — nelikās mierā Sleiters,
   —   bet ceļš iet uz leju. Ja nu šis vilciens ripo mums pakaļ?
   —    Tas ir nobremzēts, — Holdens viņu mierināja.
   —  Mēs esam pilnīgā drošībā.
   Nu viņi gāja pa tuneli atpakaļ. Pirmītējais vēsais gaiss, plūzdams viņiem garām, ātri sasila. Aiz mu­guras tunelī atbalsojās uguns sprakšķi un rūkoņa. Pēdējais vagons arī dega, kaisīdams dzirksteles, un, sniegdamies pēc viņiem, garie liesmu pirksti izzīmēja
   viņu ēnas uz tumšajiem spriešļiem. Tikuši garām līkumam, viņi sasniedza krustojumu, kur nesen bija apskatījuši bojātos kabeļus. Gan blondajai Vendijai, gan stacijas priekšnie'kam trūka elpas. Holdens pa­skatījās apkārt.
   —    Pagaidiet drusku, — viņš sacīja. — Es aiziešu izlūkot, kas ir priekšā.
   —    Es iešu jums līdzi, — pieteicās Sleiters.
   Holdens papurināja galvu.
   —    Lūdzu, palieciet tepat, — viņš atteica un devās prom pa galveno līniju.
   Pārējie apsēdās uz apputējušu gulšņu grēdas un gaidīja. Uguni viņi vairs neredzēja, taču varēja dzirdēt, ka tā aizvien vēl plosās. Gaiss tunelī bija sakarsis, un stacijas priekšnieks tagad elpoja ar milzu piepūli. Viņš sāka pat kāsēt.
   Garais vīrietis pēkšņi uzrunāja viņus:
   —    Mans uzvārds ir Pērviss. Varbūt kāds no jums zina, kas te galu galā notiek?
   Šajā cilvēkā bija tāda kā kašķīga augstprātība, kas pārējos nenoskaņoja labvēlīgi pret viņu. Sleiters pa­raustīja plecus.
   —    Mēs zinām tikpat daudz, cik jūs. — Pagriezies viņš izķēra laternu no rokām stacijas priekšniekam, kas sāka slīgt zemē, acīmredzot zaudēdams samaņu. — Ei, — Sleiters uzsauca Džerardam, — paraugie- ties, kas ar viņu ir!
   Džerards noliecās pār priekšnieku, kas slīdēja ze­māk gar tuneļa sienu. Seja viņam bija piesārtusi, pa pusei aizvēris acis, viņš drudžaini kampa gaisu. Dže­rards atraisīja viņam kaklasaiti un piespieda ausi viņam pie krūtīm.
   Sleiters dzīrās doties līdzi Holdenam.
   —    Paklausieties, nedomājiet ņemt to līdzi, — teica Pērviss, rādīdams uz laternu. — Tā mums ir vienīgā.
   Sleiters brīdi skatījās uz laternu, tad paraustīja plecus.
   — Jums laikam taisnība …
   Viņš pasniedza laternu Pērvisam, pagriezās un taustoties devās pa tuneli uz to pusi, kur bija aiz­gājis Holdens.

   Rajons, kas piekļaujas Kingskrosas stacijai, ir viens no vissarežģītākajiem transporta mezgliem pasaulē.
   Virspusē plešas milzīgs krustu šķērsu sa­vijušos ceļu komplekss, kurā nekad nenorimst kus­tība. Smagās mašīnas stenēdamas griežas augšā pa Jorkveju, braukdamas uz Greitnortroudu, blīvas vieglo automobiļu un furgonu straumes pa Jūston- roudu tek uz tās centru, bet tur, kur šīs straumes saplūst kopā, rodas gandrīz neiedomājams haoss. Te, pie stacijas, saiet kopā pavisam sešas lielas ielas, pie tam klāt nāk transports, kas virzās uz rietumiem, uz Sentpankrasa staciju.
   No agra rīta līdz vēlai naktij šajās ielās valda rī­boņa un dārdi, atbaidoši smird izplūdes gāzes. Gājēji, kuriem gadījies iekļūt šajā klabošajā un grandošajā valstībā, ar grūtībām vairīdamies no briesmoņiem, kas spiežas viņiem virsū, steidz pēc iespējas ātrāk ienirt dezinficētajā metro gaisā vai arī, svilpienu sa­gaidīti, kāpj uz drebošajām dzelzceļa platformām. Tas ir vienīgais ceļš, kā aizbēgt no vietas, kur cilvēku un mašīnas koeksistence sen vairs nav iespējama.
   Zem pārpildītajiem trotuāriem un vibrējošajiem ceļiem izbūvēts vēl viens tuneļu, pāreju, eskalatoru un sliežu komplekss — Kingskrosas metro stacija. Tiem, kas brauc pa tās spoži apgaismoto tuneļu tīklu, reti kad ienāk prātā, ka viņiem apkārt ir sarežģīta sistēma, kurā kā milzu artērijas savijušās ūdens,
   gāzes un kanalizācijas caurules. Kad cilvēki iet, cenz­damies nemanīt ļaužu drūzmu, viņi ne mirkli neiedo­mājas augšā dobji dunošo transportu vai arī cauruļ­vadus un kabeļus, kas iērakti zemē visapkārt. Taču ar caurulēm vien, ja tās kļūtu redzamas, pietiktu, lai pasažieriem uznāktu asa klaustrofobijas lēkme, kur nu vēl ja ieprātotos, ar kādu spēku zemes masas spiež uz cilvēkiem …
   Diennaktī varbūt ir divas stundas, kad zemes virsū un pazemē iestājas zināms miers. No pulksten pus- diviem līdz pusčetriem naktī satiksme augšā piestāj un tukšās slapjās ielas drūmi spīd nātrija lampu grie­zīgajā gaismā. Bet lejā neliela apkopēju, apgaitnieku un remontstrādnieku armija, soli pa solim virzīda­mās uz priekšu pa apklusušajiem, skanīgajiem tune­ļiem, attīra mirdzīgās sliedes no eļļas un pārbauda sakaru un elektrības pārvades līnijas, kas pakārtas pie melno sienu ribām.
   Lai gan tie, kas pārvietojas pa ielām, un tie, kas brauc vai iet pa tuneļiem, nekad neredz cits citu, vietām viņus šķir tikai metru bieza zemes kārta, plāna membrāna, kas pasargā no neaptveramas sa­jaukšanās.
   Kingskrosā sliežu ceļi krustojas piecos dažādos lī­meņos. Pašā augšā ir Britu dzelzceļa līnijas, pēc tam, tieši zem pārblīvētajām ielām — kompānijas «Metro­politan» izbūvēta iekšējā loka līnija — Innersērkla. Nedaudz zemāk iespiesta jaunā Viktorijas līnija, vēl zemāk — Pikadillijas līnijas un, visbeidzot, visdzi­ļāk, Ziemeļu līnijas tuneļi.
   Visas līnijas atšķiras cita no citas pēc savas kon­strukcijas. Piemēram, iekšējā loka līnijas sienas ir no ķieģeļiem, bet sliedes guldītas uz plikas zemes. Tur­pretī Viktorijas līnija ir samontēta no betona sekci­jām. Tā kā šī līnija bija iespiedusies starp loka līniju un Pikadilliju, tad, to būvējot, bez balstiem
   palikušos vecās iekšējās loka līnijas ceļus vajadzēja speciāli nostiprināt ar tērauda plātnēm un gigantis­kiem hidrauliskajiem triečiem, lai nenotiktu nogru­vumi.
   Iekams Londona bija no vienas vietas pārklāta ar kroplīgo ķieģeļu un betona garozu, no Ziemeļu pa­kalniem uz Temzu brīvi tecēja vairākas upītes. Bet, līdzko cilvēks, šis nerimtīgais celtnieks, izmētāja pa visu apkārtni sava darba augļus, upes tika iztaisno­tas, sašaurinātas un beigu beigās iedzītas pazemē un ieslēgtas trīsmetrīgās caurulēs. Viena no šīm upītēm bija Flīta. Kādreiz tā zibināja savus viļņus saulē, bet tagad, pārvērsta par notekgrāvi, tā tek tieši gar kādas Kingskrosas kasu zāles sienu.
   Tuneļu mudžeklī ievij ušās arī divas lielas, para­lēlas ūdensvadu maģistrāles, pusmetrīgas gāzes ma­ģistrāles, kā arī 1842. gadā būvētais kanalizācijas kanāla atzarojums.
   Modernās pilsētas dzīve būtībā ir balansēšana uz naža asmens: tā atkarīga no līdzsvara starp atseviš­ķām pārslogotām sistēmām, kuras funkcionē tādēļ, ka starp tām nenotiek nevēlama savstarpēja iedarbība. Bet šāda savstarpēja iedarbība var sākties šķietami nenozīmīga iemesla dēļ.
   Tieši tāds sīks notikums bija par iemeslu katastro­fai Viktorijas tunelī netālu no Kingskrosas.
   īstenībā viss bija sācies jau pirms vairākām nedē­ļām, kad bojātā divu Viktorijas līnijas sekciju sadu- res vietā, neviena nepamanīts, cauri izsūcās ūdens piliens. No parastā piliena nebūtu ko baidīties. Taču šajā gadījumā ūdens bija iesūcies no tuvējās Flītas upītes.
   Arī šis fakts būtu palicis bez sekām, ja vien notek­ūdenī nebūtu bijuši divi neparasti ingredienti un ja pie tuneļa sienas piekarinātie kabeļi nebūtu ietverti plastmasas apvalkā. Ļaunam liktenim bija labpaticis,
   lai kabeļa ārējais apvalks būtu tieši 110 plast­masas, bet atsevišķie vadi būtu paslēpti sintētiskā kaučuka apvalkos.
   Turpmākajās nedēļās plastmasas apvalks, pama­zām kļūdams mīkstāks un irdenāks, krita nost nelabi smakojošiem gabaliem. Tā kā kaučuks aizsargāja vadu dzīslas un plastmasas šķīšana uz tām iespaidu neatstāja, tad elektrības pārvades un sakaru sistē­mas joprojām palika gandrīz neskartas un ne inže­nieri, ne dispečeri nesaņēma nekādus trauksmes signālus.
   Reakcija attīstījās gandrīz pilnīgā klusumā, ja ne­skaita tikko saklausāmu sīkoņu, kas radās, uzpūšo­ties un plīstot burbuļiem uz izolācijas virsmas. Plīsa burbulis pēc burbuļa, un tunelis sāka pildīties ar gāzi. Daļa tās izkliedējās, daļu iesūca ventilācijas iekārtas, taču zināma daļa gāzes palika «kabatās», uzkrājās palīgtelpās un starp tuneļa velvju šķēršiem.
   Uz ielas bariem mājup steidzās ierēdņi, aizseguši sejas ar mēteļu apkaklēm, lai ledainā decembra migla netiktu klāt. Metro ieejas kā atplestas aizvēs­turisku dzīvnieku rīkles aprija ļaužu straumes. Tās pa pakāpieniem un eskalatoriem plūda lejup, pretī spožai gaismai un siltumam. Kodīga migla sagausi- nāja transporta kustību gandrīz līdz gājēja ātrumam, mašīnas rūca un grūda laukā dūmu grīzuļus, nepa­cietīgi gaidot fluorescējošos oranžos virssvārkos ģērbušos policistu pavēlošos žestus.
   Bet apakš zemes, ar gāzi piepildītajā Viktorijas lī­nijas tunelī, divas vara dzīslas beidzot bija palikušas pilnīgi bez izolācijas. Tās atradās viena virs otras pie tuneļa sienas. Augšējā, kurā spriegums bija simts septiņdesmit volti, palēnām slīga tuvāk apakšējai, iezemētajai. Beidzot abi vadi saskārās. Izlēca maza dzirkstelīte, un strāvas vairs nebija.
   Koburgstrītas dispečera punktā dežūrinženieris iz­brīnā sarauca uzacis, ieraugot, ka iedegas līdz šim neredzēts signāls. Tajā pašā mirklī tunelī nodārdēja pirmais sprādziens — bija uzliesmojusi slazdā no­tvertā gāze. Tas notika starp diviem vilcieniem, kas brauca uz ziemeļiem, un trieciena vilnis tādējādi bija iespiests cilindriskā telpā starp tiem.
   Strauja liesmu siena ietriecās pirmā vilciena pakaļ­galā un sadragāja otra vilciena mašīnista kabīnes stiklus. Atkal eksplozijas spēks bija sasniedzis maksi­mumu, tuneļa betona sekcijas neizturēja un pašķīda, aizraudamas līdzi augstāk izvietotās līnijas tērauda un betona konstrukcijas. Viens no sešdesmit centi­metru resnajiem tuneļa velvju balstos iebūvētajiem gāzes vadiem pārsprāga, ļaudams satricinātajā tunelī ieplūst arī pilsētas gāzei. Kamēr tā piepildīja telpu starp abiem vilcieniem, pie saplaisājušā tuneļa sie­nām vēl gruzdēja nesadegušie vadi. Sajaukusies no­teiktā koncentrācijā ar tuneļa gaisu, eksplodēja arī gāze.
   Ar jūdzēm tālu sadzirdamu dārdoņu Viktorijas lī­nijas tunelis uzlidoja gaisā, izlauzdamies cauri Inner- sērklas velvēm un metru biezajam zemes slānim virs tām. Tieši šajā mirklī Džerardu un viņa ceļabiedrus nozvēla zemē uz sliedēm.
   Augšā asfalts lēnām sāka uzbriest, bet pēc tam pār­plīsa kā palēnināti nofilmēta dubļu burzga, un gaisā uzšāvās tāda kā neliela kodolsprādziena oranži dzel­tenā bumba. Trieciena vilnis sakustināja miglu, sa­raustīja to izlocītās joslās un aiznesa starp ciešajām mašīnu rindām.
   Zaudējušas vadību, mašīnas apsviedās apkārt un brīkšķēdamas sagrūdās kopā, gāžot no kājām gā­jējus. Ar tērauda caurulēm piekrauta milzīga smagā mašīna saliecās kā nazis un pārlūza uz pusēm. Kabīne apvēlās un ieripoja bedrē, kas bija izveidojusies uz ielas, bet caurules pajuka kur kurā un vēlās virsū šausmu sastindzinātajam pūlim, dragādamas un sa- spiezdamas plakanus cilvēkus gluži kā šausmaini mīklas ruļļi.
   Uz sprādziena pusi joņoja pārpildīts Innersērklas vilciens, un automātiskās bremzes veltīgi mēģināja apstādināt riteņus uz spožajām sliedēm. Tā kā tas neizdevās, priekšējais vagons izskrēja uz sliedēm, kuras bija palikušas bez atbalsta, un pilnā sparā no- pikēja lejā uz Viktorijas līnijas. Vagoni brīkšķēdami uzgrūdās cits citam virsū, pārvērzdamies asiņainā stikla un koka šķembeļu jūklī.
   No pārsprāgušā gāzes vada, kas nesen bija iemū­rēts betonā starp diviem tuneļiem, šņākdams šāvās gaisā desmit metrus augsts uguns stabs. Pār vagonu lūžņiem dejoja gigantiskas lodlampas liesma, pār- vērzdama ar gadiem izžuvušās koka daļas šaušalīgā bēru sārtā.
   Zilus zibšņus mētādamas un draudīgi kaukdamas, no dzeltenās miglas iznira policijas un ātrās palī­dzības mašīnas. No furgoniem laukā lēca formās ģērbušies ļaudis, kas ātri un mērķtiecīgi atspieda atpakaļ pūli. Citi ar zīmēm noslēdza pieejas nelaimes piemeklētajam rajonam, bet ugunsdzēsēji, ar skubu vilkdami mugurā alumīnija tērpus, metās pretī lies­mām, kas šāvās ārā no krātera.
   Džerards uzmeta skatienu pārējiem. Anna, pamez­dama ar galvu, norādīja uz stacijas priekšnieku.
   —    Kā viņam?
   —    Droši vien izķepurosies, ja mēs te nepalik­sim pārāk ilgi, — atbildēja Džerards. — Kreisās plau­šas tūska.
   —    Tā tik mums vēl trūka, — noburkšķēja Pērviss un novērsās. Ielūkojies tunelī, viņš piemetināja:
   — Cik ilgi viņi tur ņemsies? — Tad viņš paskatījās uz stacijas pusi. Tunelī jau sāka izplatīties dūmi.
   —    Ja paliksim te, mēs noslāpsim …
   —          Mēs vēl nezinām, kas ir noticis, — teica Dže­rards.
   Pērviss aizkaitināts paskatījās uz viņu.
   —           Rauj viņu piķis, kas ir noticis, bet mēs taču ne­varam to nabaga zelli pamest še.
   Džerards pagriezās un uzlūkoja Hārdiju, kas līdz šim nebija bildis ne vārda. Tas bija tievs cilvēks ar tumšiem matiem un putna seju.
   —          Labi, — sacīja kanādietis, — tikai palīdziet man abi.
   Pērviss pamef a ar galvu uz tievā pusi.
   —    Šis cilvēks ir Hārdijs, mūsu firmas sekretārs.
   Džerards atkal nodomāja, cik absurda ir iepazīsti­nāšana šādos apstākļos.
   Dūmi jau vijās ap viņiem, stacijas priekšnieks sēk­dams kampa gaisu un neganti kāsēja. Džerards uz­rāva viņu kājās. Hārdijs piegāja klāt no otras puses un pabāza roku slimniekam zem pleca, taču nejau­dāja pacelt ļengano ķermeni.
   —    Atvainojiet, man nekas neiznāk, — viņš iesāka.
   Pērviss rupji pagrūda Hārdiju sāņus.
   —    Ļaujiet man …
   Viņš satvēra stacijas priekšnieka roku, aplika to sev ap kaklu un piecēla slimnieku no zemes.
   Vendija bija līķa bālumā un spieda pie deguna mutautiņu. Anna bija aizsegusi muti ar šalli. Visi sekoja Hārdijam, kas ar laternu apgaismoja ceļu.
   Grīļodamies viņš gāja pa piedūmoto tuneli, prom no krustojuma. Anna gāja aiz Džerarda, kuram ar mokām izdevās noturēt uz kājām stacijas priekš­nieku.
   —    Lūk. — Anna pieskārās viņa rokai.
   —    Jā?
   —    Bet ja nu vilciens, kas ir aiz mums, sāk slīdēt pa tuneli uz leju? Vai mēs varam paglābties?
   Džerards mazliet pagrieza pret viņu galvu.
   —    Es redzēju vienu vai divas savienotājejas starp tuneļiem. Holdens, liekas, sauc tās par bultcauru- miem … Būs mums jāpaslēpjas vienā no tām.
   —    Bet kur, piķis un zēvele, palikuši tie divi? — vaicāja Pērviss.
   Viņi jau bija nogājuši savus trīssimt metrus pa iz- liekušos tuneli, bet no Sleitera un Holdena nebija ne miņas.
   —    Nākamā stacija vairs nevar būt tālu, — iemi­nējās Džerards.
   Pēkšņi Hārdijs iekliedzās un apstājies pavērsa la­ternas staru pret kaut ko priekšā.
   Nespodrajā gaismā viņiem pretī četrrāpus līda kaut kas tāds, kas maz līdzinājās cilvēkam. Kad viņš pacēla galvu, viņi pazina Sleiteru, kas tūlīt pat sa­ļima uz sliedēm.
   Džerards un Pērviss ātri atslēja stacijas priekšnieku pret sienu, un Džerards metās klāt Hārdijam, kas stāvēja kā iemiets un blenza laternas gaismas aplī. Džerards izrāva laternu Hārdijam no rokām un no- liecās_pār Sleiteru. Tas šķita miris.
   —    Atri mākslīgo elpināšanu! — uzsauca kanā­dietis.
   Viņš veikli apvēla Sleiteru uz muguras, pataus­tīja viņam pulsu un tad sāka viņam izplest un pie­spiest pie krūtīm rokas, ritmiski sūknējot gaisu atpa­kaļ samaņu zaudējušā cilvēka ķermenī. Pēc pus­minūtes viņš noliecās pie Sleitera sejas un izdzirdēja pirmos elpas vilcienus. Kanādietis turpināja mākslīgo elpināšanu, un beidzot pēc minūtēm četrām Sleitera krūtis sāka ritmiski cilāties.
   Džerards atspiedās pret sienu, smagi elpodams.
   «Smagāk nekā parasti,» viņš gandrīz neapzināti kon­statēja.
   Pērviss kaut ko sniedza viņam.
   —    Varbūt līdz …
   Džerards paņēma sudraba blašķi ādas appinumā un pielika Sleiteram pie mutes. Sākumā viņš nereaģēja, bet tad nokāšļājās, norija siekalas un atvēra acis. Viņš pat mēģināja pakustēties, taču saviebās no sāpēm.
   —          Vai jūs varat runāt? — Džerards piecēla viņu sēdus. — Kas notika?
   Sleiters gurdi paskatījās uz Džerardu.
   —    Nezinu. Ceļš priekšā … ir aizbērts … daļēji,..
   —    Kur palicis Holdens?
   —          Viņš mēģināja izlīst cauri, zaudēja samaņu… Es mēģināju viņu izvilkt… nevarēju.
   Sleiters atkal aizvēra acis un, smagi elpodams, no­slīga uz sliedēm.
   —    Iešu paskatīties, — teica Džerards.
   —    Es iešu līdzi, — atsaucās Pērviss pieceldamies.
   Priekšā bija negaidīti stāvs slīpums. Laternas
   gaismā viņi redzēja šķērsām pāri sliedēm gulošas sa­liektas metāla konstrukcijas un nogruvušas zemes kaudzes. Ceļš tunelī bija slēgts, tikai vienā vietā starp saliektiem dzelzs gabaliem rēgojās šaura eja. Nobrukuma vietās sūcās ūdens. Šis skats nevarēja neiedarboties uz nerviem.
   —          Ak dievs! — iesaucās Pērviss. — Cik dziļi mēs esam?
   —           Spriežot pēc Holdena vārdiem, dziļums te ir apmēram astoņpadsmit metru, — atbildēja Džerards. — Virs mums ir tikai viena līnija — Innersērkla. Sprādziens noticis droši vien kaut kur tur…
   Abiem sāka trūkt elpas. Džerards ar laternu ap­gaismoja šauro spraugu starp sajukušajām tuneļa sekcijām.
   —    Viņam jābūt te iekšā.
   Pērviss kaut ko izvilka no kabatas. Laternas gaismā viņi ieraudzīja no gruvešiem izlīdušu kāju. Izdzirdējis, ka viņam aiz muguras kāds nošvirkstina sērkociņu, Džerards sirdīgi apcirtās.
   —    Idiot, dzēsiet nost! Gāze!
   Taču vārdi bija lieki. Uzplaiksnījusi liesmiņa tūlīt nodzisa.
   —    Nedeg — droši vien oglekļa dioksīds …
   Elpot bija kļuvis pavisam grūti. Džerardam mazliet
   reiba galva — tā bija pirmā pazīme, ka viņš saindē­jies ar oglekļa dioksīdu. Viņš mēģināja piekļūt tu­vāk Holdenam, taču pietrūka spēka. Pērviss arī grī­ļojās. Džerards piespieda sevi izslieties stāvus. Viņš jutās kā piedzēries.
   —           Ātrāk prom no šejienes! Kustieties jel, dieva dēļ! — Džerards izdvesa, un viņi abi, zvāļādamies kā iereibuši un balstīdami viens otru, uzklumburoja augšā pa slīpumu. Nokļuvuši pie pārējiem, viņi kā nopļauti nozvēlās zemē.
   —    Kas noticis? — satraukta jautāja Anna.
   —           Gāze … — tik vien spēja izteikt Džerards. Mēle viņam neklausīja.
   Sleiters, gandrīz pilnīgi atguvies, sēdēja ar blašķi rokā.
   —    Kas ir ar Holdenu? — viņš vaicāja.
   Džerards gurdi pašūpoja galvu.
   —           Viņam netiek klāt. Nekādu izredžu. Droši vien viņš jau ir beigts.
   Visi klusēja. Tad ierunājās Pērviss:
   —    No kurienes tā gāze nāk?
   —           Nezinu, — atbildēja Džerards. — Zinu tikai to, ka mums jātiek laukā no šejienes, turklāt ātrāk.
   —           Bet kāpēc šī gāze neiedarbojas uz mums šeit? — balsij viegli trīcot, jautāja Hārdijs.
   —    Tāpēc ka ogļskābā gāze ir smagāka par gaisu un turas apakšā, — paskaidroja Džerards. — Var ga­dīties, ka tā pamazām ceļas augstāk … tuvāk mums.
   No otras puses uguns svieda viņiem virsū pūkai­nus dūmu virmuļus.
   —    Uz kurieni tagad? — jautāja Sleiters.
   —           Šķiet, es redzēju savienotājeju, — teica Pēr­viss, — metrus četrdesmit piecus no šejienes.
   —           Bet mēs nezinām, uz kurieni tā ved, — sacīja Sleiters. Viņš atskatījās uz stacijas priekšnieku, kas tagad jau elpoja daudz vienmērīgāk, bet acis vēl nevēra vaļā. — Tas mums jānoskaidro. Pamodiniet viņu.
   Pērviss piegāja klāt stacijas priekšniekam un pa­purināja viņu.
   —    Ei! — viņš skaļi uzsauca. — Ei!
   Džerards atgrūda Pērvisa roku.
   —    Iedodiet man brendiju.
   Sleiters pasniedza blašķi, un Džerards apslapinaja slimnieka lūpas. Stacijas priekšniekam notrīsēja plakstiņi, un viņš atvēra acis. Džerards pieliecās tu­vāk, ar laternu apgaismodams viņa seju.
   —    Vai jūs mani dzirdat?
   Priekšnieks lēni pamāja ar galvu.
   —           Mums jāmeklē cits ceļš laukā no šejienes. Te ir ala. Uz kurieni tā ved?
   Stacijas priekšnieks dziļi ievilka elpu un mēģinaja kaut ko teikt. Džerards iedeva viņam vēl vienu malku brendija.
   —           Tur ir kāpnes… — viņš atbildēja, cīnīdamies ar elpas trūkumu. — Kāpnes … lejup uz … Pikadil- lijas līniju …
   —    Bet ne uz augšu?
   —    Nē … uz leju.
   —    Bet mēs taču nekāpsim dziļāk! — teica Pērviss.
   Džerards sašutis izslējās.
   —    Bet ko tad jūs ieteiktu? Palikt tepat? — Dūmi kļuva biezāki. Viņš pagriezās pret Sleiteru. — Vai jūs varat paiet?
   Sleiters uzmanīgi aptaustīja izstieptās kājas.
   —    Laikam gan. Ar mani viss būs kārtībā.
   Džerards paskatījās uz sievietēm. Abas pamāja ar
   galvu. Tad viņš iedeva laternu Sleiteram.
   —    Rādiet mums ceļu.
   Džerards pasauca Pērvisu, un viņi uzcēla kājās sta­cijas priekšnieku. Kad viņi sasniedza sāneju, pārējie jau bija priekšā. Pusvilkšus, pusstumšus viņi ieda­būja ejā arī priekšnieku. Viņiem par atvieglojumu ejā dūmu nebija, un Džerards sajuta svaiga gaisa vēsmu.
   Drusku atpūtušies, viņi izvilka stacijas priekšnieku pa nelielu kvadrātveida lūku ejas otrā galā. Aiz tās bija diezgan plaša telpa. Pārējie stāvēja ap grīdā iz­būvētu šahtu, kurā veda sarūsējušas dzelzs kāpnes.
   Hārdijs iespīdināja šahtā gaismu. No šahtas vilka tīrs un spirgts vējiņš. Džerards nolēma riskēt.
   —          Vai jums vēl ir sērkociņi? — viņš pajautāja Pērvisam.
   Tas izvilka no kabatas kastīti un uzrāva vienu. Kad sērkociņš spoži uzliesmoja, Pērviss aizsedza to ar plaukstu.
   —          Gāzes te nav, — secināja Džerards. — Mums vēl ir izredzes …
   —           Bet ko lai iesāk ar viņu? — jautāja Pērviss, rā­dīdams uz stacijas priekšnieku, kas, atkal zaudējis samaņu, bija atspiedies pret sienu. — Pa tādām kāp­nītēm mēs viņu lejā nedabūsim …
   —           Izkļūsim laukā un tad atnāksim viņam pakaļ, — teica Džerards. — Ugunsgrēks viņu te neapdraudēs^ un, kamēr no apakšas pienāk svaigs gaiss, dūmi arī netiks līdz šejienei.
   —    Jūs viņu nedrīkstat atstāt, — sacīja Anna.
   —    Nekas cits mums neatliek, — Džerards atbil­dēja un palūkojās uz leju. — Viņš ir par smagu, lai nolaistu viņu bez virvēm.
   —           Man un jums ir jostas, — turpināja Anna un paskatījās uz stacijas priekšnieku. — Viņam arī ir. Vai tad nevar sasiet visas kopā?
   —           Viņš sver vismaz simts kilogramu, — teica Džerards. — Jostas neizturēs tādu svaru.
   Tajā brīdī Vendija novērsusies sāka raudāt, un Anna Džerardam par atvieglojumu, atmetusi ar roku strīdam, apskāva meiteni.
   —          Tagad mums derētu tā otra laterna, — sacīja Džerards.
   —    Ko? — pārvaicāja Pērviss. — Kur tā palika?
   Sleiters paraustīja plecus.
   —    Pie Holdena …
   —          Kāpēc jūs nepaņēmāt to līdzi? — Pērviss dus­mīgi izgrūda.
   —           Es pūlējos glābt cilvēku, nevis laternu, — at­teica Sleiters.
   Pērviss brīdi uzlūkoja viņu dusmās liesmojošām acīm, tad devās pie kāpnēm.
   —           Es iešu pirmais, — viņš paziņoja un pārkapa pār malu. Kad Pērvisa galva jau bija līdz ar grīdu, viņš apstājās. — Dodiet man laternu!
   —    Tā vajadzīga mums pašiem.
   Džerards pagāja nost no stacijas priekšnieka. Pēr­visa aukstasinība sāka izgaist.
   —           Es nekāpšu lejā bez uguns. Dodiet man la­ternu! — Un viņš uzstājīgi izstiepa roku.
   —    Es jums parādīšu uguni, — Džerards piedāvāja.
   Abi vīrieši urbās viens otrā ar acīm. Anna, kaut
   ko atcerējusies, atvēra rokassomiņu.
   —           Pagaidiet, man kaut kas ir. Neliela laterniņa, bet var noderēt.
   Viņa izņēma mazītiņu kabatas bateriju, ar ko ap­gaismo atslēgas caurumus, un ieslēdza to. Paspīdēja
   bālnējs, dzeltens stariņš. Pērviss bez vārda runas pa­ņēma laterniņu un nozuda šahtā.
   Džerards pārlaida skatienu pārējiem, tad pamāja ar galvu Hārdijam.
   —    Jūs nākamais.
   Hārdijs iekāpa šahtā un sekoja Pērvisam.
   —    Tagad jūs …
   Tas attiecās uz sievietēm un Sleiteru. Džerards pē­dējo reizi pameta skatienu uz stacijas priekšnieku, tad, novilcis savu lietusmēteli, ievīstīja tajā bez sa­maņas gulošo vīrieti.
   —    Vai jūs mani dzirdat? — viņš jautāja. Stacijas priekšniekam noraustījās plakstiņi. — Tad klausie­ties. — Džerards runāja viņam gandrīz pie pašas auss. — Mēs ejam pēc palīgiem. Saprotat? — Priekš­nieks vārgi pamāja ar galvu. — Mēs nāksim atpakaļ, cik ātri vien varēsim. Pagaidām jūs te būsiet pil­nīgā drošībā.
   Šoreiz atbildes mājiena nebija, tikai plakstiņi no­raustījās. Džerards strauji pagriezās, iespīdināja gaismu šahtā un kāpa lejā. Šahtas sienas bija pelē­kas un mitras, uz ķieģeļiem, kas laika gaitā bija kļu­vuši tumši, rēgojās kaļķu notecējumi. Radās iespaids, ka cilvēks atrodas skursteņa iekšienē. Līdz Džerar­dam kā atbalss no apakšas atlidoja Pērvisa kliedziens:
   —    Esmu lejā!… — Tad pēc kāda brīža: — Izska­tās, ka te viss ir mierīgi.
   Visi sāka kāpt ātrāk, pazoles čirkstēja uz senajiem pakāpieniem, acīs bira rūsas plēksnes.
   Lejā viņi nokļuva velvētā telpā ar ķieģeļu sie­nām. Pie vistālākās sienas Pērviss mēģināja atvilkt vaļā smagu tērauda durvju aizbīdņus. Telpas vidū uz steķiem gulēja dēļi, bet uz tiem bija noliktas smagas skrūvatslēgas un vītņoti cauruļu gabali. Pie otras sie­nas bija nolikts metināmais aparāts, divas cērtes, lauznis un vairāki aizbīdņi. Uz grīdas stāvēja tēj­kanna, divas krūzes un paciņa tējas. Sleiters aplūkoja rīkus, bet Anna paņēma rokā tējkannu.
   —    Vēl ir silta! — viņa izsaucās.
   —      Paldies dievam! — teica Sleiters. — Tas nozīmē, ka pavisam nesen te kāds ir bijis. Jautājums tikai, kā viņš ticis laukā no šejienes.
   Džerards pavērsa gaismu pret telpas attālāko galu, tad pret tērauda durvīm.
   —      Jā gan, — Sleiters skaļi izteica domu, kas bija iešāvusies prātā viņiem abiem. — Viņi droši vien iz­gājuši pa šīm durvīm… un aizslēguši tās aiz sevis. Droši vien tā jārīkojas, ja blakām deg.
   Pērviss sadusmots pagriezās pret viņu.
   —     Nīkdami te, mēs neko nepanāksim. Mēģināsim atrast citu ceļu.
   Viņš pagriezās un pirmais gāja atpakaļ pie kāp­nēm, kur tuneļa otrā pusē bija noeja. Sejā iesitās vēja pūsma.
   —      Te gaiss ir silts, — Anna pačukstēja Džerardam. Viņš drūmi pamāja ar galvu. — Tas nozīmē, ka te ārā netiek. Tātad…
   —      … vai nu tas ir gaiss no kāda zemāka līmeņa, vai arī tur ir ugunsgrēks, ej nu sazini…
   Viņš pacēla savu spēcīgo laternu, lai apgaismotu telpu priekšā. Viņi bija nonākuši pie īsas un šauras spraugas. Tās otrā galā laternas stars izrāva no tum­sas kvadrātveida dzelzs lūku — izeju. Pērviss savu laternu bija nolaidis uz leju. Gaisma atspīdēja peļķē uz grīdas.
   —    Būs vien jālien iekšā, — viņš sacīja.
   —     Pagaidiet! — iejaucās Džerards. Pērviss palika stāvam. — Paej iet nost.
   Pērviss negribīgi pagāja sānis. Džerards noliecās pie ejas un apgaismoja vienu no tās sienām. No kronšteiniem nokarājās vesels kabeļu saišķis. Vienā vietā vadi tikko neskāra ūdeni. Izlīst pa apakšu tiem cauri bija gandrīz neiespējami.
   —    Nu, — nepacietīgi skubināja Pērviss, — aiziet.
   —           Lēnāk pa tiltu! — atcirta Džerards. — Pacie­tību. — Viņš vēlreiz lēni pārlaida staru tuneļa sie­nai. — Bet kādas ir jūsu domas? — viņš pajautāja Sleiteram.
   —    Trakot riskanti.
   —    Kāpēc? — apjautājās Pērviss.
   —           Ja šajos vados ir strāva un kāds, stāvot ūdenī, pieskarsies tiem, no viņa iznāks karbonāde, — teica Sleiters.
   —          Kā te var būt strāva? Mēs redzējām desmitiem spuldžu, bet neviena nedega.
   —          Tās varēja būt izslēgtas, — paskaidroja Dže­rards. — Slēdži, iespējams, ir otrpus durvīm.
   —          Es tomēr līdīšu, — pārskaities teica Pērviss un liecās, lai līstu šaurajā spraugā.
   —           Es gan ne. — Sleitera balss pēc Pērvisa brama­nīgajām un uzmācīgajām replikām šķita pavisam rāma. — Jūs netiksiet cauri, neskāris vadus.
   Tagad, kad acis bija apradušas ar tumsu, viņi sāka izšķirt vāju gaismu ejas otrā galā.
   —    Tur kaut kas spīd, — sacīja Pērviss.
   —          Redziet nu, — vēsi teica Sleiters. — Tāpēc jau arī es neiesaku to darīt.
   —           Pie velna, bet ko tad lai mēs iesākam? Iebilst jūs protat meistarīgi.
   Sleiters vēl vairāk pazemināja balsi, tā kļuva vēl pieglaudīgāka un vēsāka.
   —          Man ir arī daži priekšlikumi, ja vien esat ar mieru tos uzklausīt. — Pērviss īdzīgi skatījās uz runā­tāju. — Nāciet līdzi, es jums kaut ko parādīšu. — Sleiters aizveda viņus atpakaļ un apgaismoja meti­nāmo aparātu. — Es domāju tā. Mums ir pilns rīku komplekts. — Viņš paraudzījās uz durvīm. — Esmu
   gatavs saderēt, ka mēs varam izdedzināt šis atslēgas un dabūt pušu šos stieņus.
   Pacēlis laternu augstāk un apgaismojis durvis, Slei­ters līksmi iekliedzās. Pie sienas bija neliela sadales kastīte.
   —      Tā nu ir veiksme! — teica Sleiters. Viņš piegāja tuvāk, atvēra kastīti un nolaida uz leju slēdžu sviru. Tūlīt istaba pielija ar gaismu, un viņi visi instinktīvi aizsedza acis ar rokām. — Tagad, manuprāt, mēs esam ieguvuši daudz. Mūsu rīcībā ir līdzekļi, lai tiktu cauri šīm durvīm. Jādomā, ka tās ved uz āru, jo citādi strādnieki būtu vēl tepat. Skaidrs, ka viņi aizgājuši tikai pa šo ceļu. — Sleiters palūkojās apkārt. — Un es domāju… ē, — viņš noliecās, — te ir pat ēdamais!.
   —    Ēdamais? — pārjautāja Anna. — Kur?
   Sleiters norādīja uz nelielu koka kastīti.
   —    Tajā kastītē ir brokastis.
   Anna attaisīja kastīti un izņēma no tās gabaliņu siera, piena pulveri, cukuru un skārda bunduli, kurā bija biskvīti. Pērviss pa to laiku pārbaudīja durvis.
   —     Puscollu biezs slokšņu tērauds. Mēs nekad ne­tiksim ar to galā.
   Sleiters spējā dusmu uzliesmojumā apsviedās un grūda Pērvisu pret sienu.
   —      Vai jūs turēsiet muti vai ne? Nelabi metas, klausoties jūs.
   Pērviss brīdi klusēja, tad samiedza acis un, dūres pacēlis, metās virsū Sleiteram.
   Džerards nostājās starp viņiem.
   —     Vai jums nešķiet, ka mums rūpju jau tāpat ir gana, lai tērētu enerģiju boksa mačam? Izbeidziet!
   Kādu brīdi likās, ka viņi atgrūdis Džerardu nost un klups viens otram matos. Taču strīdoņām izsīka cīņas spars. Pērviss nīgri atkāpās un apsēdās uz dēļiem blakus Vendijai. Sleiters sāka apskatīt metināmo iekārtu.
   Pēc kāda laika Pērviss izvilka savu blašķi, sakra­tīja, lai redzētu, cik daudz dzeramā palicis pāri, pie­lēja no tējkannas klāt silto ūdeni, uzskrūvēja atpakaļ vāciņu un saskalināja pudeli, lai saturs sajauktos.
   —    Daudz te vairs nav, bet varbūt palīdz, — viņš teica, sniegdams blašķi Annai.
   Anna iedzēra vienu malku un laida blašķi apkārt. Beidzot tā nonāca pie Sleitera, kas to apgāza un iz­tukšoja.
   Kādu stundas ceturksni visi sēdēja, gaidīdami, ka­mēr svētīgais siltums izplūdis pa viņu nogurušajiem locekļiem. Sejas bija melnas no sodrējiem. Pērvisa nevainojamais uzvalks bija saburzīts un saplēsts. Pamazām siltums atraisīja mēles.
   Džerards attapās, ka sarunājas ar Hārdiju, kas arī izrādījās dzimis kanādietis; viņa akcents desmit An­glijā nodzīvoto gadu laikā bija kļuvis mīkstāks. Viņš bija diplomēts sociologs, speciālists noieta tirgus pē­tījumos un strādāja Pērvisa firmā. Džerards nebrī­nījās, uzzinājis, ka šī firma izlaiž ierīces buldozeriem.
   Sleiters, paskatījies pulkstenī, piecēlās.
   —    Laiks sākt. Palīdziet man, lūdzams, — viņš uzru­nāja Džerardu.
   Par abiem viņi pievilka smagos balonus tuvāk pie durvīm. Sleiters atgrieza galveno ventili un noregu­lēja spiedienu.
   —    Cik daudz laika, pēc jūsu domām, tas prasīs? —• jautāja Džerards, rādīdams uz durvīm.
   —    Nezinu, — atbildēja Sleiters. — Ilgi neesmu rī­kojies ar šīm lietām, bet, aptuveni lēšot, divas vai trīs stundas paies. Viss, protams, atkarīgs no me'.āla struktūras. Lai dievs dod, ka balonos būtu pietiekami daudz gāzes.
   Viņi abi gārdzoši elpoja, Sleiteram uz pieres izspie­dās sviedru lāses.
   —    Jūs ievērojāt… — iesāka Džerards.
   Sleiters pamāja ar galvu.
   —          Jā. Kļūst aizvien karstāks, un gaisā skābekļa kļūs', aizvien mazāk…
   —           Pareizi, — apstiprināja Džerards. — Tikai nesa­kiet citiem. — Viņš paklaudzināja pa gāzes balonu.
   —  Elpot šī manta mums nepalīdzēs…
   —           Mēs zaudējam laiku, — izmeta Sleiters. — Vai jūs nevarētu aizvest visus mazliet tālāk no šejienes? Dažreiz liesma sitas atpakaļ, un tad baloni sprāgst kā bumbas. Nav vērts citiem grozīties tuvumā.
   Sleiters uzlika aizsargacenes un, pielaidis uguni deglim, tik ilgi regulēja skābekļa padevi, kamēr liesma šāvās laukā kā zila svelpjoša strūkla. Anna bija uzkāpusi augšā apraudzīt stacijas priekšnieku. Džerards piegāja pie pārējiem.
   —    Mums būs jāpaiet mazliet atpakaļ, — viņš teica.
   —  Drošs paliek drošs.
   —           Ko jūs ar to gribat teikt? — aizdomu pilns ap­jautājās Pērviss.
   Džerards pameta ar galvu uz degošā acetilēna-skā- bekļa griezēja pusi.
   —    Gadās, ka tie sprāgst. Iesim.
   Viņi ievilka smagos solus vistālākajā stūrī. Te bija manāmi siltāks, viņiem priekšā balsnīja ejas metāla kvadrāts, bet dziļumā blāvi spīdēja ūdens.
   Džerards atgriezās pie kāpnēm. Pacēlis laternu, viņš palaida gaismu uz augšu. Anna jau kāpa lejā. Viņš ieraudzīja garas, skaistas kājas un baltas biksītes. «Jokaini,» viņš nodomāja. «Piecdesmit pret piecdes­mit, ka mēs neizkļūsim laukā no šejienes dzīvi, un tomēr viņa mani satrauc …»
   Nokāpusi lejā, Anna ziņkāri ielūkojās kanādietim acīs.
   —           Esmu jau brīdināta, ka jāvairās no stāvām kāp­nēm, — viņa teica.
   Džerards paraustīja plecus un apjucis nodūra acis. Anna pasmaidīja.
   —    Viņam ir daudz labāk.
   —    Tik labi, ka viņš- varētu nākt lejā pie mums?
   —    Nezinu. Labāk apskatiet viņu pats.
   Džerards kāpa augšā. Gaiss kļuva aizvien karstāks, un, ticis līdz kāpņu augšgalam, viņš bija slapjš kā izpeldināts. Dūmu te joprojām nebija, toties varēja saost kodīgu ķīmisku smaku, no kuras kņudēja rīklē.
   Stacijas priekšnieks sēdēja lampiņas gaismā pie pašas ieejas šahtā un noliecies kaut ko rakstīja. Džerards uzsita viņam uz pleca, un viņš satrūcies pacēla acis. Džerards tikko apvaldīja smaidu, redzē­dams, ka stacijas priekšnieks risina nosmulētā «Daily Mirror» numurā iespiesto krustvārdu mīklu.
   —    Jums tātad ir drusku labāk? — jautāja Džerards.
   —    Daudz labāk, ser, paldies, — atbildēja priekš­nieks. Drudžainais sārtums no viņa sejas bija nozudis, un elpoja arī viņš daudz brīvāk. Viņš bija sarullējis savu frenci un atspiedies uz tā. — Man te ir pavisam ērti. Arī krustvārdu mīklu dabūju. Par mani neraizē­jieties, šef.
   Džerards pieliecās un pārbaudīja viņam pulsu.
   —    Kā jūs domājat, vai varēsiet izturēt kāpienu lejā?
   Stacijas priekšnieks papurināja galvu.
   —    Diezin vai. Un, ja arī es tiktu lejā, tad uzrāpties atpakaļ nekādā ziņā nevarētu. Bez tam, — viņš pie­bilda, — ugunsgrēks drīz būs likvidēts un ieradīsies glābšanas komanda. Es domāju, man labāk palikt tepat.
   Džerards nebija tik optimistiski noskaņots, taču strīdā neielaidās.
   —    Jūs esat aukstasinīgākais cilvēks no mums vi­siem, — viņš meloja, pēc tam paraudzījās uz tuneļa pusi. — Iešu palūkoties, kas tur ir.
   Viņš gāja pa tagad jau pazīstamo ceļu gar appelē- jušajām ķieģeļu sienām uz galveno tuneli. Ejot viņš piedūra roku ķieģeļiem: tie bija silti. Tālumā varēja dzirdēt trakojošās uguns sprakšķus un švirkstoņu. Smacējoša karsta gaisa strāva iesitās sejā un lika Džerardam griezties atpakaļ pie stacijas priekšnieka.
   —    Mēs tur apakšā mēģinām dabūt vaļā durvis. Kad tiksim laukā, mēs atgriezīsimies un paņemsim jūs līdzi. Norunāts?
   Priekšnieks piekrītoši palocīja galvu un sacīja:
   —   Tikai nekavējieties pārāk ilgi, citādi mana saimniece ēdīs mani nost.
   —    Uz kādu laiku var kļūt vēl karstāks, — teica Džerards, — bet ņemiet vērā, ka gaisa cirkulācija uzlabosies, līdzko mēs atvērsim durvis. Tad jums te būs īsts caurvējš. Tas visu atvēsinās.
   «Interesanti, vai šis cilvēks apzinās, kādas briesmas viņam draud?» Džerards prātoja. «Varbūt apzinās, tikai neizrāda. Viņam ir sava krustvārdu mīkla, par ko lauzīt galvu, ir mazliet gaismas, lai varētu kaut ko saredzēt, viņam ir silti un pieņemami ērti. Viņš ne­grib ne par ko uztraukties, kamēr nav vajadzības.» Džerards vēlreiz uzsmaidīja stacijas priekšniekam un iekāpa šahtā.
   Apakšā, sargādams acis no liesmas žilbuma, viņš piegāja pie Sleitera. Metālā tik tikko bija izdedzināts neliels, apaļš caurumiņš. Sleiters uz brīdi pārtrauca darbu, atbīdīja atpakaļ acenes un noslaucīja pieri. Viņš jau bija novilcis mēteli un noņēmis kaklasaiti, pa kaklu viņam straumītēm tecēja sviedri.
   —    Nudien nezinu, kas vainīgs — deglis, metāls vai es pats, — viņš sūkstījās, — bet baidos, ka tas iet velnišķīgi lēni. Kā tur augšā?
   Džerards pastāstīja.
   —         Tātad šī ir vienīgā izeja, — Sleiters secināja, — ja tikai viena no mūsu sievietēm neizsprauksies cauri ejai.
   Viņš parādīja uz tuneļa otru galu. Džerards papu­rināja galvu.
   —           Pārāk riskanti, — viņš teica. — Viena kļūmīga kustība un …
   Kanādietis paraustīja plecus. Sleiters pamāja ar galvu, uzstīvēja uz acīm brilles un ķērās atkal pie darba, Džerards pievienojās pārējiem. Vendija, ga­līgi nomocījusies, atspiedusi galvu Hārdijam pret krūtīm, gulēja.
   Hārdijs pameta ar galvu uz viņas pusi un paskatī­jās uz Džerardu.
   —          Man pašam ir meita, — viņš teica. — Bet ne te, — Kanādā. Aizsūtīju atpakaļ, lai iet skolā Toronto.
   Viņš runāja stostīgi, elpodams dziļāk nekā parasti.
   Anna dalīja porcijās ēdamo, salikdama to nelielās kārtīgās kaudzītēs. Viņa uzsmaidīja Džerardam un norādīja uz diviem biskvītiem.
   —    Tā ir jūsu deva.
   —    Tas viss man?
   —    Nemuļķojieties, citādi ņemšu atpakaļ.
   —          Jūs jau esat pieradusi pie tādām lietām, — Dže­rards izsmējīgi atbildēja.
   —          Man netīkas atcerēties, bet bērnībā es biju skautos. Jūs jau zināt viņu devīzi: «Esi gatavs!» Ne­laime tā, ka es nekad nerīkojos saskaņā ar šo devīzi.
   Džerards ar acīm meklēja Pērvisu. Novilcis žaketi un kreklu, viņš staigāja šurpu un turpu gar ejas priekšu.
   —          Tarzāns ieslodzīts krātiņā, — sacīja Anna pa­smaidīdama.
   —           Kaut tikai tas kretīns tupētu mierīgi, — atsau­cās Džerards. — Viņš velti tērē mūsu skābekli. Kā būtu, ja mēs mazliet atpūstos? — Viņš uzplikšķināja sev pa celi. — Iekārtojieties.
   — Šoreiz es kājas likšu citādi, — teica Anna. Viņa izstiepās blakus Džerardam un ielika galvu viņam klēpī. Džerards atzvēlās pret sienu, aizvēra acis un mēģināja aizmirsties.
   Taču iemigt pašreizējā situācijā likās neiespējami. Viņš skatījās uz Annas garajiem matiem, ieapaļo seju ar smulgano ādu, augstajiem vaigu kauliem un gara­jām, tumšajām skropstām. Viņam ienāca prātā, ka Anna viņam ir gandrīz vai sievietes skaistuma ideāls. «Šī seja vienīgā…» — vai tas bija Šekspīrs vai «Skūpsti mani, Ket»?
   Pirms daudziem gadiem Džerards pazina meiteni, kura bija ļoti līdzīga… viņas seja bija gandrīz tāda pati. Bet Anna stāvēja tuvāk ideālam. Un viņa bija precējusies ar Arnoldu Kreimeru. Viņš centās atgai­nīt šo domu, prātot tikai par grandiozo nelaimi, kas tur augšā, viņiem virs galvas, acīmredzot bija noti­kusi ar sakariem, apgaismojumu, gāzes un ūdens apgādi, ar transportu…

   Cik plaši varēja būt izplatījusies šī parādība? Vai plastmasa bija sākusi irt visur vai tikai Kingskrosas rajonā? Iztēloties, kāda izskatās pusparalizētā Lon­dona — tas viņa nogurušajām smadzenēm bija par daudz. Aizvien vairāk un vairāk mācās virsū snau­diens, līdz beidzot Džerards iegrima dziļā miegā.
   Satiksme pa Kemptonstrītu uz austrumiem no Edžvordroudas nenorimst ne dienu, ne nakti. Ielas abās pusēs, kur vien skaties, ir vieglo un smago automašīnu stāvvietas, kas iero­bežo kustību līdz vienai vienīgai šaurai joslai.
   Ielas vidū ir saliņa, kur gājējiem uz laiku paglāb­ties no velna pilnajiem, saniknotajiem šoferiem. Uz šīs saliņas paceļas betona caurule, kas noseg.a ar melnām čuguna restēm. Te iznāk ārā Beikerlo metro
   līnijas ventilācijas šahta. Parasti no tās pilsētas drēg­najā atmosfērā izplūst silts, sasmacis gaiss, kas ož pēc gudrona un hlorkaļķa. _
   Tajā brīdī, kad eksplodēja Kingskrosas stacija, ielas bija stāvgrūdām pilnas ar gājējiem: vieni stei­dzās uz autobusu pieturām, citi — pie mašīnām, kas bija atstātas pie maksas stāvvietu skaitītājiem.
   Bet ar restēm noslēgtajā šahtā lēnām rūga nelabi smakojoša masa. Burbuļojošas putas uzsizdama, tā kāpa arvien augstāk un augstāk. Atsevišķas šūnas šajā netīrajā masā dalījās un sašķēlās divās daļās, no divām radās četras, no četrām — astoņas. Tā kā barības vielu netrūka, šūnas bezgalīgi un neapturami pildīja savu mūžseno uzdevumu — dalījās un auga, lai atkal dalītos. Pamazām šahtu piepildīja putas, kas jau sniedzās līdz pašām restēm.
   Nezināms gājējs, apstājies uz saliņas, aizdedzināja cigareti un aizsvieda sērkociņu. Tas izkrita cauri restēm.
   īss uzliesmojums, dobjš, stiprs trieciens, un betona šahta pāršķēlās kā cepuru kārba, saraustīdama vaini­nieku gabalu gabalos. Čuguna restes uzlidoja gaisā, atsitās pret trotuāru un kā trakas aizvēlās pa to, saspiezdamas gājējus kā milža bērna stīpa, līdz bei­dzot iztriecās cauri delikatešu veikala sienai un pa­lika guļam starp saplacinātām kastītēm un sasistiem stikliem.
   Londonas metro Koburgstrītas dispečeru punktā valdīja pilnīga panika. Atbildīgie satiksmes darbi­nieki, sapulcējušies lielā, apaļā istabā, apjukuši pētīja pazemes maģistrāļu shēmu.
   Dežuranti pie pultīm velti mēģināja palīdzēt vil­cieniem, kas shēmā bija atzīmēti ar sarkaniem pun­ktiem. Bija acīm redzams, ka katastrofa strauji izpla­tās pa visu simts divdesmit kilometru garo tuneļu tīklu.
   Tuneļos čīkstēdami apstājās desmitiem vilcienu. Pārbiedētu pasažieru ordas pa tumšiem, piesmaku­šiem tuneļiem gāja pretī tuvējo staciju glābējai gais­mai. Vēl dunēja mazāki sprādzieni, vēl nebija ap­dzēsti ugunsgrēki, bija sabojāti gandrīz vai visi vadi un kabeļi. Jo tālāk un ātrāk izplatījās plastmasas sa­iruma process, jo vairāk saskanīgā pazemes sistēma pārvērtās par pilnīgu jucekli. Galu galā sistēmas gal­venais inženieris Koburgstrītā deva vienīgo šajos apstākļos iespējamo pavēli — slēgt metro.
   Virs zemes saltajā decembra gaisā vairs neizzuda sairstošās plastmasas smaka, atbaidoša, salkana smaka, līdzīga pūstošas gaļas smakai. Tā piepildīja ielas un mājas, pagalmus un darbnīcas.
   Luksoforu ugunis nodzisa, pilnīgi paralizējot kus­tību. Galvenajā telefona centrālē Meršemstrītā izolā­cijas bojājumu dēļ galvenajā releju meklētāju zālē radās defekts pēc defekta. Plastmasas sairums negāja secen arī radionamam. No ētera pazuda vispinns pirmā, bet pēc tam ceturtā programma. Mēģināja iz­līdzēties ar dublējošo iekārtu, bet arī tā nedarbojās. Vordorstrītā uzliesmoja gāzes maģistrāle, kuras spiediena regulatori bija hermatizēti ar polipro- pilēnu.
   Gravēšanas fabrikas augšējā stāvā Grīkstrītā no­vietotais plastmasas rezervuārs ar koncentrētu slā­pekļskābi kļuva mīksts, deformējās un pārplīsa, un skābes straume caur griestiem ieplūda apakšējā stāva kantori. Jaunās sekretāres kliegdamas skrēja laukā no istabas, kad viņām virsū sāka krist dedzinošas lāses, atstājot uz ādas lielas, dzeltenas čulgas.
   Arī plastmasas ūdensvadi kļuva mīksti un uzpūtās, un ūdens applūdināja veikalus, dzīvojamos namus un restorānus.
   Lēni un nepielūdzami pieauga sairuma temps, avā­riju skaits palielinājās, līdz beidzot pēc četrdesmit astoņām stundām Londonas centrs bija pārvērsts par sasalstošu haosu bez gaismas, siltuma un transporta.
   Kreimera aģentūra Bikens sašutis nometa telefona klausuli.
   —           Ne no viena neko jēdzīgu nevar izdibināt. Ie­spaids tāds, it kā neviens nezinātu, kas ir noticis.
   —           Cik daudz laika jau pagājis kopš viņu nokāp­šanas? — jautāja Raits.
   Bikens palūkojās pulkstenī.
   —    Vismaz astoņas stundas būs.
   —           Pārvaldē kāds droši vien zina, kas viņus ieveda tunelī. Runa bija par Viktorijas līniju, vai ne?
   —           Jā, — atbildēja Bikens, — bet ar pārvaldi nav iespējams sazvanīties. Kad mēģināju pēdējo reizi, es dzirdēju magnetofona lentē ierakstītu padomu pie­zvanīt pa citu numuru.
   —    Vai jūs mēģinājāt arī?
   —    Protams. Bet numurs neatbildēja.
   —           Labāk aizbraukt pie viņiem ar mašīnu. Tad jau…
   —          Acumirkli, — iejaucās Skenlons. Viņš pagrieza televizora skaļuma regulatoru.
   Diktors runāja mākslotā mierā:
   —           Jums jau droši vien kļuvis zināms par ļoti no­pietniem notikumiem Londonas centrā. Nākamie rai­dījumi notiks vienlaikus Bī-Bī-Sī otrajā programmā un rūpniecības televīzijas programmā. Mēs iesakām atstāt televizorus ieslēgtus, it īpaši, ja jūs dzīvojat Londonas centrā.
   Diktora attēla vietā uz ekrāna parādījās rūpīgi at­lasītas puķes vāzē uz spoži nopulēta galda. Kad ka­mera atvirzījās atpakaļ, lai parādītu iekšlietu ministra samākušos, grūtsirdīgo vaigu, diktora balss turpināja:
   —   Vārds godājamam misteram Džastinam Bredbe- rijam.
   Iekšlietu ministra seja palika stinga mazliet ilgāk, nekā vajadzēja, līdz viņš saņēma operatora norādīju­mus un sāka runāt:
   —    Labvakar! Es runāju, lai informētu jūs par da­žiem šodien ministru kabineta ārkārtējā sēdē pie­ņemtiem lēmumiem. Jūs visi būsiet lasījuši par ka­tastrofām Londonas centrā. Daudzi cilvēki traģiski gājuši bojā vai cietuši, un vairums no jums droši vien ir dzirdējuši, ka šiem notikumiem par iemeslu bijis līdz šim nepazīstams process, kas ārdoši iedar­bojas uz daudzu veidu plastmasām. Pašreiz ir jāat­zīst, ka mēģinājumi apturēt šā briesmīgā procesa izplatīšanos nav devuši vēlamos panākumus …
   —    Kāpēc viņš nesaka skaidri un gaiši, ka tie ir izgāzušies? — jautāja Bikens.
   —    … un, lai gan mēs veicam efektīvus pasāku­mus, mūsu zinātniskie konsultanti ir secinājuši, ka daudzi mūsu pilsētas dienesti var pilnīgi iziet no ie­rindas, tāpēc ka process izplatās aizvien ātrāk. Es apzinos, ka ar to nav viegli samierināties, taču mūsu rīcībā ir neapgāžami fakti. Tāpēc man jums jāsaka…
   Kamera mazliet pārvietojās, lai skatītāji redzētu ministra drebošos pirkstus.
   —    … ka šodien dienas vidū Viņas Majeslā'e kara­liene parakstīja likumu par ārkārtējo stāvokli, kas dod valdībai neierobežotas pilnvaras veikt jebkurus pasākumus, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk tiktu galā ar radušos situāciju.
   Ar bruņoto spēku palīdzību postījumu zonā patla­ban tiek izvietoti speciāli posteņi. Tā kā telefona stacijas tur praktiski nedarbojas, visus sakarus uz­turēs pa pagaidu līnijām, kuras pašlaik tiek iekārto­tas. Ja kāds konstatē kaut niecīgāko plastmasas bojā­jumu, par to nekavējoties jāziņo tuvākajam postenim. Uz bojājuma vietu tiks nosūtītas speciālas dezinfek­cijas komandas, kas veiks attiecīgos pasākumus.
   Mūsu zinātniekiem vēl nav izdevies noskaidrot plastmasas sairšanas iemeslu, taču šķiet, ka tā izpla­tās līdzīgi infekcijai. Tāpēc ar bojātu plastmasu jārī­kojas tā, it kā tā būtu inficēta.
   Tagad man jāveic sava uzdevuma vissarežģītākā daļa. Man jādara jums zināms, ka valdība, pamatojo­ties uz ārkārtējām pilnvarām, nolēmusi slēgt cietušo rajonu.
   Šis lēmums jau tiek īstenots, un ap minēto rajonu tiek koncentrētas karaspēka vienības, lai noslēgtu visas iespējamās ieejas un izejas. No šā brīža neviens nedrīkst atstāt nelaimes piemeklēto rajonu, izņemot dažus īpašus gadījumus…
   Skenlons piecēlās un izslēdza televizoru, vērdamies vienā punktā kaut kur tālumā.
   —    Žēlīgais dievs, padomājiet tikai! Aizvāciet no modernas pilsētas visas plastmasas, un kas paliks? Galīgs sabrukums. Mēs esam pilnīgi atkarīgi no tām. — Viņš pagriezās pret Raitu. — Šausmīgi, kad tā padomā, bet ja nu tā ir mūsu produkcija?…
   —    Diezin vai mūs var vainot…
   Ja Raits arī bija nobijies, tad viņš bija stingri ap­ņēmies to neizrādīt. Bikens aukstasinīgi uzlūkoja te vienu, te otru.
   —    Un kā vēl var! Un ne vien jūs — mūs visus…
   —    Atraduši laiku, kad vālēt ar dūri pa krūtīm, — teica Raits.
   Bikens uzsita ar plaukstu pa avīžu kaudzi, kas gu­lēja uz galda, un pielēca kājās.
   —    Ak dievs, man metas nelabi no jums, akadē­miķi. Varētu domāt, ka jūs iztirzājat kādu abstraktu teorētiskās ķīmijas jautājumu. Vai tiešām jūs ne­redzat, ka tas viss saistīts ar jums? Irst pats pamats, uz kura balstās pilsēta, un mēs, iespējams, esam pilnīgi atbildīgi par to.
   Pēkšņi Raits aizsvilās.
   —   Bet ko mēs varam darīt? Protams, es esmu no­raizējies …
   —    Bet jūs negribat atzīt savu vainu!
   —    Es atzīšu to, ja un kad radīsies tāda nepiecieša­mība, bet šobrīd mums jādomā reāli. Pagaidām ne­pietiek faktu. Mēs izstrādājām aminostirēnu, mēs pārdevām to ar visiem eksperimentu datiem, mēs neko neslēpām. Jūs to zināt tikpat labi kā es!
   Bikens riebumā novērsās. Skenlons vārgi pakus­tināja roku, it kā gribētu samierināt abas puses.
   —    Visvairāk mani pārsteidz tas, — viņš sacīja, — ka, pēc visa spriežot, process skāris visus plast­masu veidus. Ja tas būtu tikai aminostirēns, tad droši vien varētu konstatēt ķīmiskas izmaiņas. Tā varētu būt, piemēram, sairšana gaismas ietekmē: mūsu degrons taču sairst gaismas un skābekļa ietekmē . . .
   —    Neder, — teica Raits. — Gali neiet kopā. Jā, mēs izgudrojām sairtspējīgu pudeli: jūs paraujat no­plēšamo strēmelīti, materiālam, kas atrodas zem tās, piekļūst klāt gaisma un skābeklis, un tas sāk irt. Jūs varat mēslot savu dārzu vai ielaist atliekas atejā. Bet ar to nekas nav pierādīts. Nav iemesla uzska­tīt, ka tas pats var notikt ar citām plastmasām. Daudzām no tām ir pavisam cita molekulārā struk­tūra — kāpēc tām būtu jāreaģē tieši tā?
   —    Pieņemsim, ka degronam piemīt īpašība nodot savas īpatnības citām plastmasām, — spriedelēja Skenlons. — Pieņemsim, ka pastāv faktors X, kas pārnes šīs īpatnības no viena veida plastmasas uz citām. Kas tad?
   —    Lai tas varētu notikt, — sacīja Raits, — jūsu noslēpumainajam X jānes sevī uzkrāta informācija.
   Tādā gadījumā tas ir vai nu kāds universāls reak­tīvs, vai kāda atsevišķa dzīva šūna.
   —    Šūna? — iesaucās Skenlons. — Asprātīgi! Es piekrītu, nav tāda ķīmiska savienojuma, kas rea­ģētu ar visām plastmasām, bet šūna, dzīva šūna … jā, tā gan varētu. Tāds pavisam mazs nieciņš. Tādu dzīvnieku, protams, nav, bet dažām baktērijām ir īpatnēja gaume. Vai tad nav tādas, kas ēd rūsu?
   —    Godīgi sakot, — teica Bikens, — šobrīd man vairāk rūp Annas Kreimeres liktenis. Velna milti, es gribētu zināt, kur palicis Kreimers!
   Skenlons paskatījās uz viņu.
   —    Viņš vēl ir Kembridžā.
   —    Viņš jādabū rokā.
   —    Galīgi nav saprotams, kāpēc Kreimers vēl nav atpakaļ, — sacīja Bikens. — Ja mana sieva atras­tos pazemē…

   —    Bet vai tad viņš to zina? — iebilda Raits.
   Džerards modās lēnām. Viņš bija sapņojis, ka viņam uz sejas un krūtīm uzgūlies liels, pin­kains zvērs. Zem tā smaguma elpot kļuva aizvien grūtāk, bet zvērs spieda aizvien stip­rāk un stiprāk.
   Beidzot Džerardam rādījās, ka zvērs, lēni pagrie­zis galvu, blenž uz viņu ar apaļām, spīdoši dzelte­nām acīm. Viņš spēji atmodās un uzšāvās kājās, tik­ko neapgāzdams Annu. Viņa iekliegdamās arī pa­modās.
   Pilnīgi atguvies, kanādietis paskatījās apkārt.
   — Kur ir pārējie? — viņš vaicāja.
   Sols blakus bija tukšs, krekls viņam mugurā tā piesvīdis, ka vai ņem un izgriez. Gaiss tunelī bija smags, dūmakains un neciešami karsts. Runājot vi­ņam vajadzēja kampt gaisu ar plati atplestu muti.
   Lai kā viņš lūkojās tumsā, tālumā metināmā aparāta šķiesto dzirksteļu oreolā varēja saskatīt vienīgi Slei­tera siluetu. No pārējiem trim nebija ne miņas.
   Pēkšņi ejas pusē kaut kas spoži uzliesmoja un at­skanēja tāda kā šņākoņa, tāds kā sprakšķis, bet pēc tam — gari stiepts kliedziens.
   Džerards pieskrēja pie ejas un ielaida tajā gaismu. Pašā priekšā līdz ceļiem ūdenī stāvēja Vendija. Viņu kratīja nevaldāmi drebuļi, kleitas priekša vi­ņai bija saplēsta un apsvilusi. Anna pieliecās, lai palīdzētu meitenei, bet Džerards paguva saķert viņu aiz rokas.
   — Atpakaļ!
   Viņš palaida gaismu tālāk. Parādījās vēl viens ķer­menis. Tas bija atspiedies pret sienu ar izplestām rokām ērmotā pozā kā krustā sistais; seja bija sāpju pārvērsta, mēle izbāzta. Palēnām tas slīdēja uz leju, ūdenī. Džerards apgaismoja tuneļa otru galu. Šķēr­sām pāri ieejai gulēja kaili vadi, viens no tiem bija iegrimis ūdenī. Viņš atkal ielaida gaismu sejā. Tas bija Hārdijs.
   Pērvisu nekur nemanīja.
   Džerards iedeva laternu Annai un skrēja atpakaļ. Pie rīku kaudzes gulēja saritināta gumijas šļūtene. Viņš aizvilka to pie ejas. Sleiters, iegrimis darbā, šķiet, joprojām neko nemanīja.
   Apmetis šļūtenes cilpu Vendijai ap roku, Dže­rards pavilka meiteni uz savu pusi, pēc tam, apsējis šļūteni Vendijai ap vidu, izvilka viņu pavisam no ūdens un saudzīgi nolaida uz betona grīdas. Vendija bija bāla kā līķis, bet vēl nevienmērīgi elpoja. Pēk­šņi viņa noraustījās, plakstiņi nodrebēja, un elpa ap­rāvās. Ķermenis kļuva slābans.
   Džerards steigšus noliecās pār meiteni un sāka rit­miski pacelt un nolaist viņas rokas. Reakcijas nebija. Viņš noliecās zemāk, atvilka meitenes apakšžokli un, atliecis atpakaļ viņas galvu, izmēģināja paņēmienu, ko ārsti dēvē par «dzīvības skūpstu» — gaisa izelpo- šanu no mutes mutē. Uz brīdi pacēlis acis, viņš ieraudzīja blakus stāvam Sleiteru. Anna paskaidroja viņam, kas noticis.
   Nevarīgi un klusi viņi skatījās, kā Džerards lūko iedvest dzīvību bālajā meitenē. Minūtēm ilgi viņš ievilka savās plaušās karsto, piedūmoto gaisu, lai iepūstu to Vendijas atvērtajā mutē. Pēc katrām divām trim ieelpām viņš mēģināja sataustīt pulsu viņai uz kakla.
   Beidzot viņš salika Vendijas rokas krustiski un sāka ātri un stipri spiest uz viņas krūšukurvi. Atkal pārbaudīja pulsu. Kad bija pagājušas jau piecpa­dsmit minūtes, Džerards noguris un sviedriem noplū­dīs atslējās taisni.
   Viņš paskatījās uz biedriem, bet visi klusēja. Dže­rards piecēlās, pacēla trauslo ķermeni, aiznesa to līdz steķiem un apklāja ar savu lietusmēteli.
   Anna drebēja, ieslēpusi seju plaukstās. Džerards maigi apņēma viņu ap pleciem.
   —    Es vairs neko nespēju darīt, Anna. Gaiss te lejā ir tāds … tajā ir par maz skābekļa …
   —    Bet kas ir ar Hārdiju? — apvaicājās Sleiters.
   —    Viņš ir cietis vēl smagāk, — atbildēja Džerards. — Viņš ir miris. — Viņš norādīja uz Vendijas ķer­meni. — Viņš, jādomā, ir darbojies kā pretestība, un meitene saņēmusi strāvas triecienu caur viņu.
   Džerards piegāja pie tērauda durvīm. Sleiters bija izgriezis astoņus centimetrus platu joslu ap atslēgu.
   —    Nu, kā? — Džerards jautāja. — Kā ar spie­dienu?
   Viņš pameta skatienu uz balonu ventiļiem. Sleiters pamāja ar galvu.
   —    Ātri krītas. Es turpināšu līdz pēdējai iespējai, bet.. .
   Bezcerīgi paraustījis plecus, Sleiters atkal pagrie­zās pret durvīm un uzlika acenes. Degļa liesma meta milzīgas dejojošas ēnas uz senlaicīgajām mūra velvēm.
   Beidzot griezums lokšņu tēraudā apņēma atslēgu no divām pusēm. Tagad tas bija pietiekami liels, lai mēģinātu iebāzt tajā laužņa galu. Džerards deva Sleiteram zīmi, lai paiet nost. Sleiters izslēdza ace- tilēna degli un noņēma acenes.
   —     Nu, labi, — viņš teica, — pamēģināsim. Tik un tā gandrīz visa gāze ir cauri.
   Viņi par abiem iebāza laužņa aso galu izgrieztajā spraugā. Tas tikko gāja iekšā, un Džerards atnesa veseri. Sleiters turēja lauzni, bet kanādietis tikmēr sita pa tā otru galu, kamēr smaile stingri ieķīlējās spraugā. Viņi abi spieda lauzni kā sviru. Metāls sāka pamazītēm padoties.
   —    Vēlreiz!
   Abi vīrieši ar visu svaru uzgūlās lauzniin. Anna spieda viņus no mugurpuses, taču visas pūles bija veltas. Kad lauzni palaida vaļā, tas palika karājamies durvīs kā indiāņu bulta pārceļotāju furgona sānos. Nomocījušies viņi atspiedās pret sienu.
   Tad Anna pievērsa uzmanību vienam no smagajiem koka soliem.
   —    Vai šo mēs nevaram izmantot kā tarānu?
   Džerards lēni pašūpoja galvu. Šajā smacīgajā
   atmosfērā bija grūti domāt. Visi trīs smagi elsa, vī­riešiem krekli bija slapji kā mārki. Annai blūzīte bija cieši pielipusi pie krūtīm.
   —      Mēs varam ar solu uzsist pa lauzni, — ierosināja Anna.
   Džerards saskatījās ar Sleiteru.
   —    Kāpēc ne? — Sleiters gurdi paraustīja plecus.
   —     Lai iet, — piekrita Džerards. Viņš pirmais pie­gāja pie smagā sola, un viņi trijatā pacēla solu,
   sagrīļodamies zem tā svara. — Ja mēs ieskriesimies no šīs vietas un neaizsitīsim garām, varbūt kaut kas iznāks arī.
   Viņi aiznesa smago solu tālāk, nostājās stingrāk uz kājām, bet pēc tam neveikli metās uz priekšu virsū lauznim. Taču leņķis starp lauzni un tuneli bija par šauru, un viņiem misējās. Visi trīs paklupa, ietriecās durvīs un, izlaiduši no rokām solu, nošļaucās zemē. Krītot sols skāra Sleitera kāju, un viņš iekliedzās aiz sāpēm.
   —    Pamēģināsim vēl, — sacīja Džerards. — Es stā­šos priekšgalā.
   Viņš saņēma solu aiz tā gala, kas bija tuvāk dur­vīm. Sleiters, drusku klibodams, ieņēma vietu otrā galā, bet Anna palika vidū. Šoreiz viņi neatkāpās tik tālu. Džerards, kuram krūtīs gandrīz vai plīsa aiz piepūles, nomērīja attālumu ar acīm.
   —    Pareizi būs, — viņš izdvesa. — Nu! …
   Viņi atkal metās uz priekšu ieslīpi pāri telpai, sola priekšējais gals trāpīja tieši lauznim. Šķita, ka lauz­nis izsprāgs no durvīm, taču tas palika karājamies un negaidot atsitās pret tuneļa sienu. Skaļi nobrīkšķēja, un, kāpdamies atpakaļ, viņi ieraudzīja, ka durvis beidzot padevušās un atsegušas vienu no kniedēta­jām šuvēm. Tagad sprauga bija pietiekami plata, lai varētu iebāzt roku.
   Džerards tā arī izdarīja un sagrābāja garu aiz­bīdni. Atspiedies pret sienu, viņš lēni, pavisam lēni spieda to uz augšu. Nočīkstēja bultas, un durvis varkšķēdamas lēni atvērās.
   Viņi bija pārlieku noguruši, lai izjustu prieku. Pa atvērtajām durvīm ieplūda spirgts gaisa vilnis, un viņi atpogāja apkaklītes, lai atvēsinātu sakarsušos ķermeņus. Priekšā bija tumsā tikko saskatāms īss gaitenītis, bet tā galā — kāpņu laids: kāpnes veda
   kaut kur uz augšu, bet uz kurieni — to nevarēja redzēt.
   Kad viņi bija sasnieguši kāpnes, Džerards apgais­moja tās visā garumā. Kāpņu augšgalā bija durvis. Vēl vienas durvis, un tās bija noslēgtas tieši tāpat kā iepriekšējās.
   —    Tikai ne to, — teica Anna. — Lūdzu, neveriet tās vaļā.
   Džerards lidot uzlidoja augšā pa kāpnēm, aizmir­sis savus smeldzošos muskuļus. Aizskāra rokturi, pēc tam parāva uz savu pusi. Durvis bija aizslēgtas. Klāt piekliboja Sleiters.
   —    Ir taču jābūt kaut kādai izejai! — iesaucās kanādietis un likās durvīs.
   —    Bet ne šeit, — teica Sleiters, pašūpodams galvu.
   —    Bet deglis?
   —    Gāze ir cauri.
   —    Varbūt ir vēl baloni?
   —    Neviena. Es jau apskatījos.
   Sleiters gausi pagriezās un, kūkumu uzmetis, aiz­šļūca atpakaļ pa gaiteni.
   Džerards smagi noslīga uz pakāpieniem un raudzī­jās uz durvīm, kas tik cietsirdīgi bija iznīcinājušas viņu cerības uz glābiņu. Tas likās neticami. Te nu viņi tupēja, pašā lielpilsētas sirdī, iekrituši šajos pa­zemes labirintos kā slazdā. Pagaidām viņiem bija gaisma, ūdens, pat nedaudz ēdamā. Bet cik ilgi viņi noturēsies? Kas notika augšā?
   Uz brīdi Džerards pievēra acis un iztēlojās Lon­donu, kādu to bija redzējis vecos fašistu uzlidojumu laiku kinohronikas kadros: tukšas ēku čaulas, ko izķidājuši ugunsgrēki un sprādzieni, slēgti ceļi, ko applūdinājis ūdens no pārplīsušām maģistrālēm, cauri gruvešiem izlauzušās gāzes lāpas … Viņš sasprindzi­
   nāja visu savu gribasspēku, lai aizgaiņātu šo skatu, un tad sajuta kādu liegi aizskaram viņa plecu.
   —          Attopieties, attopieties, Lūk! — Anna bija no­liekusies pār Džerardu un uzlikusi roku viņam uz pleca.
   —    Kur Sleiters?
   —    Izstiepies uz viena no soliem. Nāciet pie mums.
   —    Neiešu, — atteica Džerards. — Te ir vēsāks.
   Anna noskurinājās.
   —           Tur tagad ir kā krāsnī, — viņa piekrita. — Vai tiešām mums draud skābekļa trūkums?
   —           Uguns aprīs tik daudz skābekļa, cik tai vaja­dzēs, — sacīja Džerards un saminstinājās. «Ja tev katrā ziņā ir par to jādomā,» viņš sevi aprāja, «tad dari to klusībā.»
   Anna ziņkāri paskatījās uz viņu.
   —    Turpiniet!
   —    Tas nav no svara, — nedroši atteica Džerards.
   Viņa aizsvilās.
   —           Es negribu, ka ar mani apietas kā ar tukšpauri. Lūdzu, izsakiet visu līdz galam.
   —          Es neko sevišķu nepateicu … — iesāka Dže­rards.
   —           Lai nu paliek, — teica Anna un, kodīdama pirkstus, novērsās. Džerards ielūkojās tumsā un pa­raustīja plecus. Anna nemierīgi sakustējās. — Kāpšu atpakaļ lejā. Te velk.
   Džerardam trūka spēka, lai strīdētos. Viņa pie­cēlās un gāja atpakaļ uz istabiņu.
   «Dīvaini gan,» nodomāja Džerards, «kamēr mēs rīkojāmies, viņa turējās godam. Turpretī tagad, kad atliek tikai sēdēt un gaidīt, viņa ņem ļaunā visu, lai ko es sacītu. Velk? No kurienes?»
   Džerards aplūkoja tuneļa sienas. Jā, vilka gan. Viņa roku skāra tikko manāma vēsma. Džerards ap­slapināja pirkstu un pacēla to gaisā. Likās, ka dzes-
   Irums velk no sienas. Apgaismojis sienu, viņš ņēmās aplūkot to rūpīgāk. Siena bija raupja, mūrēta varbūt gadsimtu mijā. Ķieģeļi bija vienādi pelēki, java starp tiem sadrupusi un atgādināja krīta pulveri. Sienas virsmu laiks bija apklājis ar biezu putekļu un zir­nekļu tīklu kārtu. Džerards ļāva laternas staram slīdēt pa mūri, meklējot kādu plaisu.
   Agrāk te noteikti bija bijušas kaut kādas durvis. Ķieģeļi manāmi atšķīrās, un ar tiem acīmredzot bija aiztaisīta ciet kāda veca eja. Pie pašas grīdas viena ķieģeļa trūka. Noliecies zemāk, Džerards ielūkojās caurumā. Ķieģeļi bija likti vienā kārtā, un otrā pusē, lai gan to tikko varēja saskatīt, bija eja. Acis juta no turienes ieplūstam spirdzinošu gaisu. Nebūtu se­višķi grūti izlauzt šos ķieģeļus. Kas to zina …
   Džerards manīja, ka blakus viņam uz pirkstgaliem notupusies Anna.
   —          Es esmu muļķe, — viņa teica. — Atvainojiet, tas viss tādēļ…
   Džerards atmeta ar roku.
   —    Liecieties nu mierā. Labāk paskatieties.
   Anna noliecās un pieplaka pie spraugas.
   —    Bet vai mēs varam izlīst cauri? — viņa jautāja.
   —          Tur, istabiņā, ir divas cērtes, es redzēju. Vai Sleiters vēl guļ?
   —    Jā.
   Džerards paskatījās pulkstenī.
   —    Cik ilgi viņš jau guļ? Minūtes divdesmit?
   —    Apmēram tā būs.
   —           Ļausim viņam vēl pagulēt kādas piecpadsmit minūtes, bet pēc tam modināsim augšā. Es sākšu viens pats.
   Džerards aizgāja un atnesa abas cērtes. Viņš sa­spļāva saujās un domīgi paskatījās uz tām. Kur tas laiks, kopš viņš nebija ņēmis rokā cērti un lāpstu.
   Ar vienu roku turēdams rokturi aiz gala, bet ar otru pie pašas apakšas, viņš atvēzējās.
   Pirmais cirtiens sacēla putekļu mākoni, ko Dže­rards pats dabūja acīs'. Sadusmojies viņš no jauna atvēzējās un no visa spēka cirta pa mūri. Šoreiz siena patīkami nobrīkšķēja, kad vairāki ķieģeļi, atrāvušies no saviem biedriem, nogāzās iekšpusē. Viņam aiz muguras Anna gatavojās uzbrukt citai sienas daļai. Anna jau bija pacēlusi cērti virs galvas, kad Džerards viņu apturēja.
   —    Man negribētos stiept jūs tālāk uz savas mugu­ras. — Viņš izņēma cērti Annai no rokām un nolika zemē. — Paejiet labāk sāņus un pajūsmojiet par maniem muskuļiem.
   —    Ejiet nu!
   Anna sabozusies pakāpās atpakaļ un skatījās, kā Džerards atkal uzbrūk sienai. Šoreiz pāržuvusī java nespēja noturēt veselu lielu mūra gabalu, un Dže­rards gandrīz vai izvēlās cauri. Anna skaļi iesmējās.
   —   Taisāt troksni, nelieši! — Viņiem līdzās stāvēja Sleiters. — Pie velna! Kā lai cilvēks izguļas, ja tādas raķetes iet pa gaisu?
   Džerards izrausās no ķieģeļu drumslu kaudzes un pakāpās atpakaļ.
   —    Paskatieties!
   Sleiters pacēla laternu un iespīdināja gaismu izlau- zumā. Kļuva redzams vēl viens velvēts gaitenis.
   —    Vesels labirints, — teica Anna.
   Sleiters paņēma otru cērti, un viņi divatā papla­šināja caurumu tiktāl, ka bez grūtībām varēja ielīst tajā. Svaigais gaiss atjaunoja viņu spēkus.
   —   Te jau gandrīz var elpot, — sacīja Sleiters, el­podams ar pilnu krūti.
   —   Ož pēc pelējuma, — nošerminājusies teica Anna. — Kā kapā.
   —    Bet pēc kā tad lai te ostu? — atsaucās Sleiters.
   — Veselu mūžību eja bijusi ciet. — Viņš paskatījās uz ķieģeļiem. — Varbūt jau no pirmskara laikiem . ..
   —   Bet vai nav bīstami elpot? Es kaut kur lasīju par gāzes uzkrāšanos kaļķu cepļos …
   —    Mums nav citas izejas, — teica Džerards. — Sa­vāksim mantas.
   Viņi gāja atpakaļ uz istabiņu. Starp darba rīkiem stāvēja metinātāja groziņš, un Anna salika tajā atli­kušo ēdienu un bundžu ar ūdeni. Sleiters paņēma lielu skrūvgriezi un uzgriežņu atslēgu un aizbāza tos sev aiz jostas. Džerards nolēma vēlreiz aplūkot sta­cijas priekšnieku.
   Ticis līdz kāpņu augšgalam, viņš ieraudzīja, ka stacijas priekšnieks ir cieši aizmidzis. Viņš elpoja gārdzoši, pār seju viņam plūda sviedri. Ugunsgrēks šajā līmenī acīmredzot vēl plosījās, bet Džerards ievēroja, ka dūmi ir izklīduši. Viņš steigšus pārbau­dīja slimajam pulsu, tad kāpa lejā atpakaļ pie pārē­jiem.
   Anna ar Sleiteru gaidīja viņu pie izlauztajām dur­vīm. Džerards uzmeta skatienu Vendijas ķermenim. Tagad līķis bija apklāts nevis ar viņa lietusmēteli, bet ar vecu brezenta gabalu. Kad Džerards piegāja klāt, Anna turēja viņa mēteli rokā un, ne vārda ne­teikdama, sniedza to Džerardam. Tas aizkustināja kanādieti. Atgriešanās pie mirušās, lai noņemtu viņai mēteli, Annai, jādomā, bija maksājusi diezgan dārgi, taču viņa laikam bija spriedusi, ka Džerards pats to diezin vai darīs, bet mētelis viņam ir vajadzīgs.
   Džerards ieslēdza laternu, un viņi gāja uz priekšu pa velvēto gaiteni. Izlīduši cauri šaurajai savienotāj- ejai, viņi nonāca lielā dzelzceļa tunelī. Satumsušās laternas gaismā viņi ieraudzīja vecus, noputējušus gulšņus bez sliedēm. Likās, ka gaiss te nav kustējies gadiem ilgi.
   —    Uz kurieni tagad? — jautāja Anna.
   —    No turienes mazliet velk. Iesim uz to pusi, — ierosināja Džerards.
   Viņi pagriezās pretī vējiņam. Sākumā tunelis veda taisni un stāvus uz leju; tad sāka mest līkumu. Pēc tam viņi atdūrās pret saliektām un norūsējušām res­tēm, kas atgādināja cietuma kameras logus. Džerards parāva vienu stieni uz savu pusi. Tas salūza vairākās daļās. Kanādietis ātri izlauza vēl trīs stieņus un iespī- dināja gaismu tumsā.
   —    Neko neredzu, — viņš žēlojās, un viņa vārdi atbalsojās it kā no plašas telpas sienām. — Ei! — viņš uzsauca, un atkal atbalss.
   Džerards iespraucās starp stieņiem un devās tālāk, ar kāju uzmanīgi taustīdams ceļu. Pārējie sekoja.
   —    Ko tas nozīmē? — nočukstēja Anna, un pat viņas čuksti atbalsojās no sienām.
   Laternas gaisma pavēstīja, ka viņi nokļuvuši metro stacijā. Bet tā bija sen pamesta. Viņi iedomā­jās kādreizējās pasažieru straumes, vilcienu dūkoņu un klaboņu. Tagad stacija bija tukša, klusa un ne­tīra. Šī atmosfēra iedvesa bailes, un viņi virzījās tālāk pilnīgā klusumā.
   —    Varbūt te arī ir slēdži, — ierunājās Anna.
   —    Paskatīsimies, kas tā par staciju, — teica Slei­ters.
   Džerards lika laternas staram slīdēt pār sienu ga­rām vairākiem plakātiem, līdz beidzot tas atdūrās pret uzrakstu «Greisinna». Kādreiz niķelētie burti tagad bija apdauzīti un aprūsējuši.
   —    Greisinna! — iesaucās Sleiters.
   —    Vai tad ir stacija ar tādu nosaukumu? — jau­tāja Anna.
   —    Līdz otrajam pasaules karam bija, — paskaid­roja Sleiters. — Lūk, kāpēc tunelī nav sliežu. Tās ir noņemtas.
   Viņi gurdā solī gāja pa platformu. Tālāk atkal bija vairāki plakāti. Pirmo, lai gan tas bija krietni paba- lējis, nosmulēts un vienā stūrī ieplēsts, nebija grūti pazīt. Tā bija Deivida Lengdona karikatūra no sērijas par Billiju Braunu. Kārtīgs cilvēks katliņā centās at­turēt savu vagona kaimiņu, kas grasījās plēst nost kaut kādu pie rūtīm pielīmētu lupatu. Bija arī pa­raksts: «Jūs, cerams, piedosiet, ka, iejaucos, bet pašu labā neraujiet to nost.» Nezināms asprātis ar treknu melnu zīmuli bija pierakstījis klāt: «Paldies, šis aiz­rādījums bija vērtīgs, bet labāk sakiet, kāds mums ceļa mērķis.»
   «Citā situācijā,» nodomāja Džerards, «tas varētu likties smieklīgi.» Tagad tās senās pagātnes atskaņas, kas atgādināja karu un bombardēšanu, iedarbojās uz viņiem nomācoši. Džerards apgaismoja plakāta apak­šējo malu. Tur bija uzraksts «Pēc Informācijas mi­nistrijas pasūtījuma».
   —   Kara gadu plakāts, — teica Sleiters. — Es lasīju par to: ar šo materiālu nolīmēja metro vagonu lo­gus, lai gaisa vilnis bombardēšanas laikā neizsistu tos.
   —   Vai jūs domājat, ka stacija kopš tā laika vairs nedarbojas? — jautāja Anna.
   —    Bet vai kara laikā metro nav notikusi kāda traģēdija? — minēja Sleiters. — Kādā no stacijām, ko izmantoja par patvertni, bojā aizgāja simtiem cilvēku.
   Anna nodrebēja.
   —    Vai jūs domājat, ka šī ir tā pati?
   —    Iespējams, — atbildēja Sleiters. — Šķiet, bumba trāpījusi tieši ventilācijas šahtā, aizbarikādējot visas ieejas un izejas. Iedodiet man uz vienu mirkli laternu, — viņš uzrunāja Džerardu.
   Kanādietis pasniedza laternu, un Sleiters devās uz platformas otru galu, ik pa brīdim apgaismodams tu­neļa sienu. Kādā plakātā bija uzzīmēts ļaužu pilns vagons: divi pasažieri, sparīgi plātīdamies, sarunājas, bet trešais, ar mazām ūsiņām un Hitlera taisno matu šķipsnu pār pieri, sēž, aizsedzies ar avīzi. Un paraksts: «Vieglprātīga pļāpāšana maksā dzīvības.»
   Viņi nokļuva līdz platformas galam un ieraudzīja uzrakstu «Izeja uz pilsētu» un pakāpienus uz augšu. Kad viņi sāka pa tiem kāpt, ceļu aizšķērsoja nobru- kušu ķieģeļu blāķis. Šis ceļš bija pilnīgi slēgts.
   —      Te ir jūsu tiešā trāpījuma pēdas, — teica Dže­rards. — Bumba, jādomā, iekritusi šahtā un sprāgusi pašā segumā.
   —     Bet tunelis? — jautāja Anna. — Tas taču uz kaut kurieni ved.
   Sleiters apgaismoja tumšo ieeju tunelī: no gul­šņiem līdz pat griestiem pacēlās nolaidena smilšu kaudze.
   —      Smilšu buferis! — noteica Džerards. — Vai pa­tiesi jūs neatceraties? Stacijas priekšnieks taču mums stāstīja. Līnijas galā viņi piepildījuši tuneli ar smil­tīm, lai apstādinātu kaut kāda iemesla dēļ nenobrem- zētus vilcienus.
   Annu kratīja drebuļi.
   —     Vai mēs nevarētu mazliet atpūsties? Esmu pa­visam nosalusi.
   Vīrieši saskatījās.
   —     Tur tālāk, — Sleiters parādīja, kur tieši, — ir visādi koki. Mēs varam sakurt uguni.
   —     Uguni! — iesaucās Anna. — Bet vai tad tā… gāze taču…
   Džerards brīdi pagudroja, tad izvilka šķiltavas un, acis piemiedzis, izšķīla dzirksteli. Liesma dega mie­rīgi, tikko jaušami noliekdamās uz caurvēja pusi. Sleiters nosodoši paskatījās uz kanādieti.
   —    Tas bija nepiedodams risks.
   —      Mjā, — novilka Džerards, — toties tagad var kurt uguni.
   —    Bet no tā aizdegsies viss apkārt, — raizējās Anna.
   —    Nē, te viss ir no akmens un betona, — viņu nomierināja Džerards. — Te labi velk, gaiss ir tīrs… Nē, nav peļama ideja! Salasīsim kokus. Vecas avīzes arī te ir.
   Bija vajadzīgas tikai dažas minūtes, lai savāktu koka šķēpeles un samestu tās virsū vecajām avīzēm, kas bija izmētātas perona putekļos. Anna pacēla kādu no dzeltenajām avīzēm un laternas gaismā izlasīja virsrakstu: — «Krievu lielā uzvara pie Staļingra- das». — Tad izlasīja datumu pirmajā lapaspusē: — «Tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada sešpa­dsmitais janvāris». Ja nebūtu tik velnišķīgi auksts, tas mani iepriecinātu …
   Drīz uguns jautri dega, sviezdama pret stacijas velvēm dūmu mutuļus un dzirksteles. Visiem tūlīt kļuva pacilātāks noskaņojums. Viņi sēdēja, rēgāda- mies liesmās, un no viņu slapjajiem apģērbiem cēlās garaiņi. Pa stacijas izliektajiem griestiem lēkāja mil­zīgas ēnas.
   Līdzko ķermenī atkal sāka strāvot siltums, visus pārņēma briesmīgs nogurums. Sleiters padevās pir­mais. Viņš sēdēja pie pašas sienas, pierāvis ceļgalus pie krūtīm. Lēnām viņa galva slīga zemāk, līdz atdū­rās pret ceļiem; viena roka šļaugani noslīdēja līdz grīdai.
   Anna bija pievilkusi pie ugunskura saplēsto, netīro brezenta gabalu. Viņa dairījās to uzstiept uz kaut kādiem dēļu galiem, lai izveidotu aizsegu pret ne­rimstošo salto caurvēju.
   Anna atvilka vaļā rāvējslēdzēju un, veikli izslī­dējusi no svārkiem, blūzes un mēteļa, sakāra slapjos apģērba gabalus uz kokiem, rīkodamās gar uguns­kuru vienās biksītēs, kā sprieda Džerards, galīgi neapzinoties, ka viņas veļa ir gandrīz caurspīdīga.
   Ugunskura spožajā gaismā viņš saskatīja krūšgalu apaļumus un tumšo apmatojumu starp ciskām, Annai noliecoties zemāk.
   Viņa paraudzījās uz Džerardu un pēkšņi pieglau­dās viņam. Kanādietis apskāva viņu.
   Tad Anna pagriezās pret viņu ar seju. Džerards noskūpstīja viņu un pārsteigts juta, ka viņa kaislīgi atbild. Mati Annai bija izjukuši, seja bāla, bet ķer­menis, pa kuru viļņoja ēnas, — tumša zelta krāsā.
   Aplikusi Džerardam rokas ap kaklu, viņa norāva kanādieti zemē. Viņa roka lēni slīdēja pār sievietes pleciem, krūtīm, gludo vēderu un gurniem. Viņa rokas bija aukstas, gandrīz bezpersoniskas, taču to vieglie un maigie pieskārieni viņu patīkami satrauca.
   Piepeši Džerards iesmējās, un Anna čukstus apjau­tājās, kāpēc.
   —    Nezinu, — Džerards atbildēja. — Vienkārši te mēs esam, pašā pilsētas centrā, guļam puskaili alā pie ugunskura kā mūsu pērtiķveidīgie senči .. .
   —    Nevajag, — viņa sacīja, pati sākdama smieties līdzi. — Lūdzu, nesmīdiniet mani. Uzmodināsim vēl Sleiteru…
   —    Es nespēju valdīties, — Džerards smiedamies atteica un virzījās aizvien tālāk un tālāk prom no Annas.
   Viņa bija gandrīz vai pārliekusies uz pusēm, cenz­damās apspiest smieklus. Džerards juta, ka viņam no smiešanās jau asaras sāk ritēt pār vaigiem.
   —    Tu… nekrietneli! — izdvesa Anna starp divām smieklu lēkmēm. — Tu neromantiskais nekrietneli!
   Sleiters sakustējās un pārsteigts izslējās taisni.
   —    Ak dievs, — viņš iesaucās, — tā tikai mums vēl trūka! — Sleitera sejas izteiksme no jauna sasmīdi­nāja viņus, un pēc īsa neizpratnes brīža Sleiters jau smējās līdz ar viņiem. — Sakiet jel, dieva dēļ, — kas jūs tā uzjautrina?
   —    Viņam sagribējās spēlēt alu cilvēku, — teica Anna, pagriezās un sāka vilkt mugurā pažuvušās drēbes.
   —     Nav slikta ideja, — atzina Sleiters. — Pasakiet man, kad būs mana kārta iesaistīties spēlē.
   —    Laiks vākties laukā no šīs elles, — sacīja Dže­rards.
   —    Klusāk! — apsauca Anna. — Pagaidiet, es kaut ko dzirdu.
   —    Ko tad?
   Visi trīs apklusa. Džerards juta, ka viņam mati sa­ceļas stāvus. Taču viņi dzirdēja tikai slapjo koku sīkšanu un sparkšķēšanu ugunskurā.
   —    Nē, nē, tas nav tas, — teica Anna. — Vēl kaut kas… — Piepeši viņa nolikās garšļaukus un pie­spieda ausi pie zemes. — Jā, te tas ir. Paklausieties!
   Džerards notupās uz ceļiem un arī piespieda ausi pie betona plātnes. Viņš saklausīja troksni, kas, kā viņš saprata, bijis ap viņiem jau no paša sākuma, bet kuru viņi, pārāk noguruši būdami, nebija varējuši atšķirt no citām skaņām, — paklusu burbuļošanu un šņākoņu. Tā nāca kaut kur no platformas apakšas.
   —    Paskatīsimies, vai te kaut kur nav plaisa, un mēģināsim tur iemest aci, — ierosināja Džerards.
   Viņš paņēma laternu. Sleiters izvilka no uguns­kura degošu pagali un gāja līdzi. Viņi pārmeklēja visu platformu un galu galā atrada kontrolaku ar sadauzītu čuguna vāku.
   Džerards noliecās un piebāza seju pie paša cau­ruma. Pēkšņi viņš saviebās, iekāsējās un parāvās atpakaļ.
   —    Te nu gan smird!
   Sleiters arī pieliecās, paostīja un rīstīdamies parā- * vās atpakaļ, i. — Kas tas ir? — jautāja Anna.
   Sleiters mazliet padomāja.
   —   Kapec mes nejūtam šo smaku platformas otra galā?
   —    Droši vien caurvējš nesa to uz otru pusi, — mi­nēja Džerards. Viņš atkal ielaida gaismu kontrolakā. — Tur ir vesela straume. Visa masa kustas vienā virzienā, paskatieties paši…
   Aizspieduši degunus, Sleiters un Anna skatījās lejā. Balsenajā gaismā tikko bija saredzama burzguļojoša brūngana gļotu masa. Tā patiešām slīdēja vienā virzienā.
   —   Tātad platforma iekšpusē ir gluda, — sprieda Sleiters.
   —    Kā tad, — apstiprināja Džerards. — Bet šī smaka… Kaut kur es to esmu manījis. Kur? Velns parāvis! — Viņš ar dūri uzsita sev pa plaukstu, mēģi­nādams koncentrēties. — Nu pareizi! Plastmasa… pūstoši vadi metro un robota zobrati …
   —    Jums taisnība, — pusbalsī sacīja Anna, — jums ir absolūta taisnība. — Viņa aizskrēja atpakaļ pie ugunskura un, paņēmusi iztukšoto ūdens kārbu, no­skatīja abus vīriešus. — Jūsu jostu, lūdzu, — viņa teica Sleiteram.
   Sleiters atdeva Annai savu jostu. Viņa apsēja to ap kārbas kaklu un ielaida akā. Līdzko kārba pieskā­rās putojošajam šķidrumam, Anna palaida jostu vaļīgāk, ļaudama traukam iegrimt, bet pēc tam iz­vilka to pilnu laukā. Šķidrums kārbā nemitīgi kustē­jās, burzguļoja un šņāca. Anna pienesa savu guvumu pie uguns, izņēma no rokassomiņas odekolona pude­līti un izkratīja to tukšu līdz pēdējam pilienam. Iztīrī­jusi pudelīti ar kabatas lakatiņu, kas bija uztīts uz zīmuļa, viņa uzmanīgi piepildīja to ar kārbā iesmelto šķidrumu. Ugunskura gaismā tas izskatījās duļķains un dzeltenīgs. Pat mazajā pudelītē tas nerimās šņākt un putot. Anna rūpīgi apslaucīja flakoniņu un aiz­grieza metāla uzbāzni.
   Džerards paņēma pudelīti no Annas.
   —           Iztaisīsim vienu eksperimentu, — viņš ierosi­nāja. — Redzēs, kas notiks …
   Viņš iebāza roku kabatā un, izvilcis lētu lodīšu pildspalvu, ielaida to kārbā, tā ka virs gurguļojošā šķidruma palika tikai pats galiņš. Sleiters joprojām tupēja pie kontrolakas.
   Anna un Džerards atgriezās pie viņa.
   —           Straume aiztek kaut kur tālāk par platformu, — apstulbis sacīja Sleiters. — Un tā ir diezgan spēcīga.
   —           Bet varbūt tā ir saistīta ar kādu pazemes upi? — ieminējās Anna. — Tādas taču te ir, vai ne? Sajā Londonas rajonā tieši tek pazemes upīte Flīta…
   —           Var jau būt, — nedroši atsaucās Sleiters. — Bet var arī būt, ka tuvumā pārplīsusi kanalizācijas cau­rule. Pēc tā vismaz ož.
   Džerards piegāja pie ugunskura un, ielūkojies kārbā, iekliedzās. Pārējie metās pie viņa.
   Džerards lēni izvilka pildspalvu no kārbas. Pat ārpusē palikušais gals bija kļuvis mīkstāks, jo uz tā palika pirkstu nospiedumi, bet apakšējā daļa bija gandrīz izšķīdusi un notecējusi gar metāla serdi. Kad Džerards izņēma serdi laukā, plaslmasa pilēja no tās kā slapja krāsa. Šķidrumam kārbā tagad bija pild­spalvas zilā piekrāsa.
   —    Neko nesaprotu, — teica Anna. — Kas notiek?
   —    Es pats arī īsti nesaprotu, — atbildēja Džerards.
   —    Bet lai nu būtu kā būdams, šķidrumā ir reaģents, kas saēd plastmasu. Tā arī var būt visu nelaimju sakne…
   Pēkšņi Džerards iemērca šķidrumā roku.
   —    Nevajag! Ko jūs darāt? — iesaucās Anna.
   —   Jūs taču nezināt, kas tur ir.
   —    Ja nezinu, tad uzzināšu, — at'eica Džerards.
   Viņš paturēja roku kārbā vēl dažas sekundes, tad
   izvilka laukā, uzmanīgi aplūkoja un noslaucīja ar kabatas lakatiņu, ko pēc tam aizsvieda projām.
   —    Viss kārtībā, — viņš sacīja. — Es kāpju lejā.
   —    Ko? Zem platformas? — pārjautāja Anna. — Jūs taču nezināt, cik dziļš tur ir…
   —    Sevišķi dziļš tur nevar būt, — Džerards centās viņu nomierināt. — Līdz sliedēm būs mazāk par metru. Nekas, drīz mēs to dabūsim zināt.
   Viņš platiem soļiem devās pie lūkas, Anna un Slei­ters sekoja.
   —    Bet ko jūs tur meklēsiet? — vaicāja Sleiters.
   —    Ceru, ka pēc brītiņa jums viss būs skaidrs, — Džerards atbildēja, pārsvempās pār lūkas malu un piesardzīgi nolaida kājas nikni šņācošajā šķidrumā. Dziļums bija pāri jostas vietai. No smārda viņam gan­drīz uznāca vēmiens, straume bija diezgan spēcīga. Viņš paņēma no Sleitera laternu.
   Līdzko Džerards bija pavilcis galvu zem platformas, burzguļošana un šņākoņa apņēma viņu no visām pu­sēm, sitās sejā. Viņš lēni taustījās uz priekšu, nosku­rinādamies ikreiz, kad kāja pieskārās kādam nogri­mušam priekšmetam.
   Nogājis, kā viņam iikās, apmēram pusi perona garuma, Džerards beidzot ieraudzīja to, ko bija cerē­jis atrast. Sienā bija iestiprināts biezs režģis, kuram virmojošā straume tecēja cauri. Tas bija pamatīgi nosprostots ar dažādiem atkritumiem, un šķidrums, šņākdams izlauzies tiem cauri, aizplūda tumsā. Dže­rards nostājās stingrāk un, iegremdējis roku šķid­rumā līdz pašam plecam, ņēmās iztaustīt režģa acis.
   Turpmākās minūtes, kad kanādietis izcēla no zam- pas dažādus izmiekšķētus atkritumus un laternas gaismā aplūkoja tos, šķita viņam garākās visā mūžā. Kuņģi žņaudza it kā liela roka, un Džerards ar milzu piepūli apspieda uznākušo nelabumu.
   Tomēr viņš atrada meklēto, iebāza to kabatā un
   brida atpakaļ. Līmenis šķita nedaudz pacēlies un ta­gad sniedzās jau līdz žaketes krūšu kabatai. Aizkļuvis gandrīz līdz pašai akai, viņš izdzirda Annas balsi:
   —    Lūk, Lūk!…
   Drausmīgā, visu aptverošā smirdoņa bija novedusi Džerardu gandrīz līdz sabrukumam. Vēl kaut kā pār­rausies pāri malai, viņš pilnīgā nespēkā saļima uz betona. Anna noliecās pie viņa un pastiepa roku, bet Džerards nevarīgi atgrūda to.
   —   Nevajag … Es pašlaik esmu tāds kā neaizska­ramais. Bet tas man ir rokā… pat divi.
   Viņš gļēvi pavandījās pa žaketes kabatu un, izvilcis no turienes divus nelielus, apaļus priekšmetus, uz atvērtas plaukstas rādīja tos Annai un Sleiteram.
   —    Es lāgā… — iesāka Anna.
   Sleiters izstiepa kaklu. Anna arī ielūkojās vērīgāk.
   —    Pudeļu kakliņi! Sairtspējīgo pudeļu kakliņi! Nu, protams! Pirmie, kas nopirka licenci, plastmasā ietai­sīja metāla ieliktņus. Tie… jā, te tie ir.
   Anna rādīja uz metālā iegravētu izvītu mono- grammu.
   —    Bet varbūt tie nemaz nav no pudelēm, — izteica šaubas Sleiters.
   —    Maz ticams, — teica Anna un paskatījās uz Džerardu. — Tātad tieši to tu meklēji?
   —    Jā.
   —    Tatad tu no paša sākuma domāji, ka tie ir tie?
   —    Loģiski spriežot, cita izskaidrojuma nevarēja būt, — turpināja Džerards. — Šīs sairtspējīgās pude­les gaismas un gaisa ietekmē sairst un pārvēršas par baktērijām ēdamu vielu. Šī viela pēc struktūras ir pa pusei tāda kā plastmasa, kā proteīns, vai ne? Tad es iedomājos, ka baktērijas, kas barojas ar šo vielu, ir mutējušas un sākušas lietot arī citas plastmasas. Katra jauna paaudze pielāgojas arvien vairāk un var ēst arvien vairāk.
   —    Bet kas tās ir par baktērijām? — jautāja Slei­ters.
   —     Manuprāt, atbilde meklējama te apakšā. Sīs baktērijas attīstījušās kanalizācijas caurulēs. Sairt- spējīgās pudeles, kā jau pienākas, tika aizlaistas kanalizācijā, un tur dzīvojošās baktērijas pierada pie šāda veida barības. Pēc tam šīs baktērijas sāka mek­lēt jaunu barību un mutēja tik ilgi, kamēr bija spējī­gas aprīt visas citas plastmasas. — Džerards pagriezās pret Annu. — Tagad padomā. Vai tu esi dzirdējusi par kaut kādiem jauniem mikroorganismiem, kas būtu derīgi, teiksim, atkritumu attīrīšanai?
   Anna pameta ar galvu.
   —     Kaut kas tāds bija, tikai neatceros nosauku­mu, — viņa teica. — Bet pirms pāris gadiem es pat gatavojos rakstīt par baktēriju Bacillum accelerens. To speciāli audzēja attīrīšanas stacijā Rīdingā. Ru­nāja, ka tā sagraujot atkritumus ātrāk nekā jebkura cita baktērija. Tā augot neparasti ātri. Taču plast­masu tā neēda. Tas ir pilnīgi izslēgts. Turklāt viņi jau pārtraukuši eksperimentus. Bet kā sairuma process varēja pāriet uz… — viņa brīdi vilcinājās — … plastmasas vadiem?
   —     Acīmredzot, — sacīja Džerards, — lai kur agrāk ir bijusi kanalizācijas noteka, tikai ne zem pašas plat­formas. Tātad tā ir izlauzusi sev jaunu gultni. Pēc manām domām — tas gan ir tikai minējums —, kaut kur ceļā šķidrums saskāries ar vienu no kabeļiem. Kad šī sērga ieēdās plastmasā, tās vairošanās ātrums fantastiski pieauga, un nepagāja ilgs laiks, kad sai­ruma process izplatījās pa visu kabeli, atstāja kana­lizācijas sistēmu un pārnāca uz šejieni. Te pazemē ir simtiem caurplūdes punktu. Neviens nezina, kur tie visi atrodas.
   —    Bet tūlīt pēc elektriskajiem kabeļiem, — Slei­ters turpināja domu, — sāka irt gāzes un ūdens cau­
   rules, kas ari bija no plastmasas, līdz beidzot process nonāca līdz skaitļotājam, kas pārvaldīja manu ceļu tīklu…
   —    Pareizi.
   —    Mans dievs, — iesaucās Sleiters, — ja tas tais­nība, tad vispār nav iespējams apturēt nelaimi!
   —    Nezinu, — sacīja Džerards, — un šobrīd es ne­jūtos spējīgs spriest tālāk. Mūsu uzdevums ir nogādāt šos paraugus virs zemes, turklāt cik vien var ātri. Dievs vien zina, kas tur patlaban notiek.
   —    Bet kā mēs to izdarīsim? — jautāja Anna.

   —    Caurvējš, — atbildēja Džerards. — Tas parādīs mums ceļu. No kaut kurienes tas taču nāk. Mums tad arī jāizdibina, no kurienes.
   Gandrīz visi Džerarda spriedumi bija pareizi, bet vienā ziņā viņš rūgti maldījās. Pats to nezinādams, viņš bija atklājis Einslija bacili. Bakteriologu aprindās tā ir pieņemts: ja kāds atklāj jaunu celmu, tas nosauc to savā vārdā. Tā ir pieticīga un mazliet jokaina nemirstības forma un nereti vienīgais līdzeklis, kā uzturēt šo laboratori­jas censoņu izsīkušo patmīļu.
   Einslija bacilis nekad nav aprakstīts mācību grā­matās. Īstenībā to zināja tikai pats Einslijs.
   Einslijs bija sācis savu darbu divarpus gadus pirms tam, kad Džerards un viņa ceļabiedri iekrita lamatās. Pirmo reizi savas zinātniskās darbības laikā doktoram Saimonam Einslijam laimējās atrast patiešām vērtīgu ideju. Tā viņam atausa pēc tam, kad vienā jaukā dienā tika pilnīgi nosprostota no viņa mājas izejoša kanalizācijas caurule un viņš, gumijas zābakos šļakā- dams pa slapjajām grīdām un velti pūlēdamies ar lokanu nūju izgrūst «korķi», beidzot uzgāja nelaimes
   iemeslu — saburzītu polietilēna plēves dransku, ko kāds no viņa bērniem droši vien bija ielaidis tualetē.
   Doktors Einslijs bija bakteriologs. Būdams pēc da­bas maigs cilvēks, viņš nekad nebija sevišķi centies tikt augstāk pa akadēmisma kāpnēm un tagad, jau krietni pāri pusmūžam, bija iestrēdzis mikrobioloģi­jas katedras vecākā pasniedzēja amatā Kensingto- nas slimnīcā — visu Londonas praktikantu mācību centrā.
   Dalīdams savu laiku starp trafare.ām slimnīcas analīzēm un garlaicīgām lekcijām studentiem, no ku­riem viņš bija sācis baidīties viņu jaunības spara dēļ, Einslijs nereti izdarīja arī kaut kādus ērmotus eksperimentus cerībā savākt pietiekami daudz svaiga materiāla rakstam.
   Velkot laukā no caurules polietilēna gabalu, viņam ienāca prātā, ka šis pats gabals varētu saglabāties kanalizācijā tūkstošiem gadu, ka tas baktēriju ietek­mē nekad nesabruktu kā notekūdeņi.
   Baktēriju ietekmē?
   Tā dzima ideja. Bet ja nu liktu, lai baktērijas sa­grauj nederīgo plastmasu? Ja speciāli mainītu to dabu, kultivējot tās īpašās barojošās vidēs, ja izrai­sītu ģenētisko mutāciju ar attiecīgi piemeklētu nuk­leīnskābju palīdzību? Cik lielisks atkritumu iznīci­nāšanas problēmas atrisinājums! Bet varbūt līdz ar to šī problēma tiktu atrisināta visas pasaules mē­rogā. Fantāzija cēlās spārnos, līdz gadiem ilgi koptā spēja kritiski domāt guva virsroku.
   Cik daudzām mikroorganismu paaudzēm būtu jā­nomainās? Kā lai tiek pie nepieciešamajām ierīcēm? Kādas DNS vai RNS būs vajadzīgas?
   Kad viņš ar šķindoņu atlika atpakaļ vietā novad- caurules slēgplāksni, acumirklīgais satraukums jau bija pagaisis. Taču pievakarē, kad Einslijs bija iz­tukšojis tradicionālo sausā čerija glāzi, ideja atgrie­zās un šoreiz iesakņojās. Dzēriena atraisīts, viņš ielēja vēl otru, krieni lielāku glāzi un ķērās pie rak­stīšanas. Sākumā nedroši, bet tad aizvien ātrāk un ātrāk Einslijs izlika savu projektu uz papīra. Ideja bija vērtīga, tā varēja attaisnoties.
   Pienāca pusnakts, bet Einslijs joprojām strādāja. Beidzot viss bija uzrakstīts, un viņš ļāvās svētlaimī­giem sapņiem par Karalisko biedrību un pat Nobeļa prēmiju.
   Pagāja nedēļa, viņš nevienam nebija teicis ne puš­plēsta vārda, taču savai idejai ticēja nelokāmi. Viņš neuzticēja to nevienam pašam. Ja tā īstenosies, viņu beidzot gaida zinātnieka slava.
   Pamazām Einslijs sāka nest mājā no slimnīcas visādas ierīces. Savā kabinetā viņš montēja aparā­tus, uzstādīja termostatus un mēģeņu statīvus, līdz bija radīta īsta bakterioloģijas laboratorija — sama­zināta slimnīcas laboratorijas kopija.
   Einslijs kā neprātīgs sāka strādāt. Samazinājis savu lekciju skaitu, viņš vakaros aizgāja no slimnī­cas aizvien agrāk un agrāk. Vērodami Einslija sku- bīgo gaitu un mūždien aizņemta cilvēka izskatu, kolēģi nosprieda, ka viņš iegādājies sev mīļāko. Īs­tenībā viņš steidzās mājup ar pirmo vilcienu, ko vien varēja noķert, un, pārmijis dažus vārdus ar sievu, tūlīt ieslēdzās laboratorijā un ķērās pie ekspe­rimentiem. Sākumā viņš ņēma labi pazīstamo mik­robu Bacillum prodigiosus un mēģināja pārveidot tā dabu.
   Vispirms viņš audzēja mikrobus normālā barojošā vidē, pēc tam mainīja atsevišķas vides sastāvdaļas, lai arī tās pašas paaudzes baktērijas mainītu savu dabu. Viņš liedza mikroorganismiem to normālo olbaltumu barību, aizstājot proteīnu ar dažādām vielām, kas pēc savas struktūras bija līdzīgas garajām plastmasu molekulu ķēdītēm.
   Reizi vairākās dienās Einslijs slepeni paņēma vienu no mēģenēm ar baktēriju kultūru sev līdzi uz slim­nīcu un apstaroja to ar radioaktīvo kobaltu, kas gla­bājās laboratorijā pavisam citam nolūkam. Apstaro­tās baktērijas Einslijs atkal pārnesa mājā un pārlika jaunā barojošā vidē, cerēdams, ka vismaz viena no radiācijas ierosinātajām mutācijām varēs pielāgoties plastmasu patērēšanai.
   Kā visi cilvēki, kas saistījuši dzīvi ar kādu sav­dabīgu ideju, kura viņiem pašiem nozīmē ļoti daudz, Einslijs vēlamo pamazām sāka uzskatīt par esošo. Fakti, protams, netika viltoti, bet cipari gan tika pie­laboti un eksperimentu gaita nedaudz grozīta, lai rezultāts labāk atbilstu iepriekš nospraustajam mērķim.
   Ritēja mēnesis pēc mēneša, viņš arvien mazāk uz­manības veltīja darbam slimnīcā, dzīvoja tikai savai mazajai mājas laboratorijai un pats neapzinājās, ka viņa ķermenis un smadzenes pastāvīgi atrodas pār- spriedzes stāvoklī. Viņam, piemēram, nenāca ne prātā, ka viņa smadzeņu kreisās puses artēriju garā posmā sašaurinājuši holesterīna nogulsnējumi — ateroskle­roze, kā teiktu viņa kolēģi. Mūžīgajā steigā viņš arī neapzinājās, ka arvien biežākās galvas sāpes liecina par nemitīgu asinsspiediena paaugstināšanos.
   Kādu vakaru ap pulksten vienpadsmitiem Einslijs bija beidzis pētīt mikroskopā piecdesmit devīto Ba- cillum prodigiosus varietāti. Viņam bija pavisam se­šas mēģenes ar šo kultūru. Aplūkojis katras mēģenes saturu, viņš rūpīgi ielika tās lielā menzūrā ar ļoti stipru dezinficējošu šķīdumu.
   Einslijs darīja to tāpēc, ka bija apzinīgs un augsti kvalificēts pētnieks un negribēja riskēt, nejauši iz­laižot brīvībā mutējošās baktērijas. Eksperimentu rezultāti viesa lielas cerības, tā vismaz likās viņa ne­objektīvajai acij. Skaidri saskatāmas pazīmes lieci­nāja, ka rūpīgi kultivēti mikroorganismi aprij plast­masu.
   Paņēmis pēdējo mēģeni, Einslijs triumfējoši ieklie­dzās. Šaubu vairs nebija! Baktērijas bija aprijušas ievērojamu daudzumu plastmasai līdzīgas vielas.
   Einsliju pārņēma stiprs satraukums, bet, līdzko viņš piecēlās kājās, pārspriegtā artērija pārplīsa, pārplū­dinādama ar asinīm pārpūlēto smadzeņu audus. Kādu brīdi viņš vēl stāvēja, smadzeņu funkcijām izbei­dzoties. Pēdējais, ko viņš, dzīvībai dziestot, neskaidri apzinājās, bija briesmīgas sāpes un plosošs troksnis galvā.
   Vēl brīdi pasvārstījies, Einslija ķermenis atmugu­riski sabruka uz laboratorijas galda. Mēģene ar bak­tērijām, izslīdējusi no nedzīvajiem pirkstiem, sa­šķīda drumslās pret izlietnes malu, un duļķaina, iedzeltena šķidruma strūkliņa, aiztecējusi pa fajansu, sasniedza novadcauruli. Einslija ļenganais ķermenis nošļuka no galda un smagi sabruka uz grīdas ar tādu troksni, ka no viesistabas izskrēja viņa sieva. Kamēr viņa tika līdz durvīm, Bacillum prodigiosus piecdesmit devītais mutants jau bija iekļuvis novad- caurulē un tālāk nonācis ielas kolektorā. Notekūdeņi savā straujajā tecējumā uz sūkņu staciju dalīja un atkal dalīja simtiem miljonu no mēģenes izkļuvušo baktēriju arvien sīkākās kolonijās.
   Einslija nāve bija atzīmēta ar īsiem, sausiem ne­krologiem Kensingtonas slimnīcas izdotajā žurnālā un «British Medical Journal», abos gadījumos klāt bija pieliktas nelaiķa jaunības gadu fotogrāfijas. Drīz viņu aizmirsa. Mutants-59, dažus mēnešus nodzīvo­jis kanalizācijas caurulēs, arī sāka pazust. Nevarē­dams atrast specifisku barību, ko Einslijs tam bija radījis, mutants zaudēja spēju dalīties un aizgaja bojā. Taču ne jau visi mikrobi bija iznīcināti. Daži no tiem veidoja sporas.
   Nonākusi nelabvēlīgos apstākļos, baktērija iz­veido īpašu miera stadiju — sporu. Tā ir līdzīga sēk­lai. Kad apstākļi atkal kļūst labvēlīgi, spora atdzī­vojas un izveido jaunu baktēriju, kas pēc tam dalās divās, četrās, astoņās un tā tālāk, savukārt veidojot jaunu paaudzi. Sporas var saglabāties simtiem gadu, jo tās ir apbrīnojami izturīgas pret izžūšanu, pret augstām un zemām temperatūrām.
   Dziļi pazemē netālu no Kingskrosas metro stacijas pie kolektora sienas bija pielipis izžuvis notekūdeņu piliens ar apmēram simts sporām tajā. Katras dia­metrs bija divas milimetra tūkstošdaļas, un katrā bija precīzs mutanta-59, Bacillum prodigiosus pēcteča, bioloģiskais rasējums. Kā Einslija vienīgās oriģinālās ieceres mēmi mikroskopiski liecinieki tie gulēja iz- žuvušajā pilienā, bezgalīgā pacietībā gaidot savu at­dzimšanu. Gaidot pašu barību, kuras varbūt nekad nebūs. Gaidot neaptverami mazu iespēju, ka kāda cita pēc apmēriem un struktūras to barībai līdzīga molekula iemaldīsies tumšajās, smirdošajās caurulēs un dos tām enerģiju sākt jaunu dzīvi.
   Bet divus gadus pēc tam, kad doktors Einslijs bija nogrimis nebūtībā, visā pasaulē bija izplatījušās Kreimera aģentūrā izgudrotās sairtspējīgās pudeles. Kanalizācijā aizgāja viss, kas palika pāri no tām. Pa miljoniem novadcauruļu uz pazemes upītēm stei­dzās specifiskās degrona molekulas.
   Kādu vakaru pēc pamatīga pērkona lietus ūdens līmenis kolektorā pie Kingskrosas stacijas pacēlās nepieredzēti augstu. Uz sažuvušajām sporām uzšļā- cās degrona molekulas, kas bija ļoti līdzīgas Einslija izmantotajām molekulām.
   Pagāja gandrīz divdesmit četras stundas, iekams sporas sāka apjaust, kādas priekšrocības piemīt vie­lai, kas apņēmusi to sažuvušos apvalkus. Tie pār­plīsa, un mutanls-59, Bacillum prodigiosus pēctecis, atmodās dzīvei.
   Apstākļi bija mikrobiem pa prātam. Tie vairojās un izplatījās. Lai kur tie arī nokļuva, barības tiem netrūka. Degrons bija visur. Ar katru paaudzi mik­robi kļuva kustīgāki un pieticīgāki. Cilvēks bija iz­turējies labi pret mutantu-59. Viņš bija apgādājis to ar barību tūkstošiem gadu uz priekšu.
   Kreimera laboratorijā bija tumšs, dega tikai elek­tronu aparatūras pultīs iemontētās neona indikatoru spuldzītes. Vienīgā skaņa bija saldējamās iekārtas motora dūkoņa. Bikens piegāja pie slēdžiem. Telpā ieplūstošā gaisma palīdzēja izkliedēt saspīlējumu, ko viņi abi izjuta.
   —    Kur tad tie ir? — jautāja Skenlons.
   Neatbildējis Bikens atvēra termostata durtiņas un
   izņēma statīvu ar stikla kolbām, kas bija iezīmētas ar flomasteru. Viņš bija noguris, un runājot viņam mežģījās mēle.
   —    Varbūt nav … pietiekami ilgi noturētas. Viss bija jādara steigā …
   —    Labāk pasakiet, ko jūs esat izdarījis. Jā, un kā ar Raitu?
   —    Lai nu paliek Raits. Strādāsiet ar mani.
   Bikens pagrieza katru kolbu pret gaismu un ātri
   ierakstīja kaut ko bloknotā. Likās, ka viņš ir aizmir­sis Skenlona klātbūtni.
   —    Bik! — lūdzošā balsī ierunājās Skenlons. — Ir taču nakts, pulkstenis divi. Es taču teicu, ka at­braukšu … Paskaidrojiet vismaz, ko jūs darāt.
   —    M-jā, es neesmu sevišķi pieklājīgs pret jums, taču es pārāk daudz esmu licis uz spēles. —- Viņš no­rādīja uz pirmo kolbu. — Lūk, ūdens suspensija no tā draņķa, ko Džerards sakasīja no robota detaļām.
   Otrā kolbā ir tas pats, tikai tā ir sterilizēta auto- klāvā.
   —    Kāpēc sterilizēta?
   —    Tūlīt redzēsiet. Kolbā ar trešo numuru ir baro­jošs standartbulj ons, un es iepilināju tajā. no pirmās kolbas — no nesterilizētās — mazliet suspensijas. Ceturtajā kolbā ir tas pats buljons, bet pievienota sterilizētā suspensija. Tagad skatieties.
   Bikens pacēla statīvu pret gaismu. Pirmajās divās kolbās šķidrums bija iedzeltens, trešajā — netīri brūns un pārklāts ar plānu putu kārtiņu. Ceturtajā kolbā šķidrums bija brūngans, bet dzidrs.
   —    Iegaumējiet, trešajā kolbā ir iepilināta neste- rilizēta, bet ceturtajā — sterilizēta suspensija.
   —    Labi.
   —    Vai tad jūs neredzat, ka suspensija trešajā kolbā tiecas augt?
   —    Tikai tāpēc, ka eksperiments nav bijis tīrs, — iebilda Skenlons. — Līdz ar saviem paraugiem Dže­rards droši vien savācis simtiem visdažādāko baktē­riju. Trešajā kolbā var būt jebkura no simtiem sugu.
   —    Labi, piekrītu.
   Bikens atkal piegāja pie termostata un izņēma no tā kaudzīti Petri trauciņu, kuri atgādināja cieši no­segtus pelnu traukus ar krāsainas želejas gabaliņiem. Bikens sakārtoja tos rindā. Uz katra vāciņa bija at­zīme ar sarkanu stiklogrāfu.
   —    Tiktāl jums, protams, ir taisnība, tāpēc es sa­gatavoju arī šos trauciņus. Mana prasme ir mazinā­jusies. Ko lai dara — kur tas laiks, kad mācījos Edin- burgā…
   Viņš pacēla pirmā trauka vāciņu. Skenlons pielie­cies saskatīja desmitiem sīciņu apaļu baktēriju kolo­niju. Tās bija visdažādākā veida, lieluma un krāsas kolonijas.
   —          Uz šejieni es pārvietoju sākotnējo kultūru, — turpināja Bikens. — Te var saskatīt vismaz četrus koloniju tipus. — Viņš norādīja uz mazu platīna cil­piņu, kas bija iekausēta stikla stienīša galā. — Tās ir Koli nūjiņas, tās laikam stafilokoki, bet tās… — viņš brīdi vilcinājās, — izraisa interesi.
   —    Bet es jau jums teicu, — palika pie sava Sken­lons. — No sākotnējā preparāta ir iznācis viss mik­robioloģiskais spektrs.
   —    Jā, ir iznācis, bet tāpēc jau pārstāda, lai sada­lītu baktērijas tipos. Bet, ja ir izveidojušās dažādas kolonijas, jūs varat ņemt no katras pa mazai daļiņai un identificēt to uz mikroskopa priekšmetu stikliņa.
   —    Bet ne jau pēc acumēra …
   —    Nē, iekrāsojot kultūru pēc Grama, lietojot da­žādas metodes un barības vides. Vispār tā ir īsta gal­vas lauzīšana, bet galu galā katru sugu var noteikt absolūti precīzi. — Bikens bija satraukts, viņš ar sajūsmu aprakstīja veiktos pētījumus. — Skatieties, es jums parādīšu. — Viņš norādīja uz vienu no trau­kiem — tajā bija redzama neliela sakrunkojušos, spī­došu disku kopiņa. — Lūk, ko es meklēju rokā.
   —    Bik, ir jau ļoti vēls, es zaudēju pavedienu…
   —    Pagaidiet, tūlīt viss kļūs skaidrs. Ja palūkosie­ties uzmanīgāk, jūs redzēsiet, ka gar koloniju ma­lām ir tādi kā izžuvuši plankumiņi.
   —    Nu, un?
   —    Mūsu mazajiem draugiem nepatīk vide, kurā tie ievietoti. Starp citu, tas ir asins agars.
   —    Viņiem nepatīk asinis?
   —    Katram mikrobam garšo sava barība, un tā ir visa gudrība. Lai nu kā, bet es identificēju visas bak­tēriju kolonijas, izņemot šo, kas negribēja augt ne­vienā no parastajām vidēm — ne tīrā agarā, ne asins agarā, ne Makonočija vidē — nekur…
   —    Un ko tad jūs darījāt?
   —    Es izveidoju vidi pēc paša receptes.
   Bikens izņēma no termostata palielu laboratorijas glāzi, kurā bija resna, koniska, ar vati aizbāzta kolba. Glāze bija cieši nosegta ar metāla foliju. Bikens uz­manīgi nolika to uz galda tuvāk gaismai. Skenlons aiz pārsteiguma sastinga. Ap vates aizbāzni veidojās putu gredzens; tās gausi tecēja gar glāzes iekšpusi uz leju un krājās dibenā.
   —    Ak dievs, kāda tad bija jūsu recepte?
   Bikens dažas sekundes klusēja, iekams atbildēja:
   —    Sasmalcināju nedaudz degrona un sajaucu to pastā kopā ar dažiem sāļiem un aminoskābēm, gal­venokārt ar tirozīnu …
   —   Tas nu ir velns zina kas! Ir jābūt kādam citam izskaidrojumam.
   —    Kādam tad?
   —    Nu… — Skenlons saminstinājās, izmisīgi pū­lēdamies noturēties loģikas ietvaros un tajā pašā laikā apiet acīm redzamo. — Labi, jūs esat izaudzējis baktērijas. Vienai garšo asinis, citām — cukurs…
   —    Skenlon, kad nepieciešami neapgāžami pierādī­jumi, ir vajadzīgs vēl viens eksperiments. Ja radušās aizdomas, teiksim, klīniskajā praksē, ka slimības iero­sinātājs ir mikrobs, jāizaudzē tā tīrkultūra veselos audos, kas ņemti no šā pacienta. Šajā gadījumā pa­cients ir plastmasa. Labi, labi, jūs neticat, bet tā tas ir. Tātad es paņēmu pilienu no šiem mēsliem glāzē un pārnesu to uz veselas plastmasas. — Bikens at­taisīja pēdējo no Petri trauciņiem. — Te nu tas ir. — Un viņš rādīja uz puscietu masu traukā. To klāja lipīgas putas. — Šoreiz es izmantoju lielākus degrona gabalus un parasto polistirolu. Paskatieties, viss re­dzams ar neapbruņotu aci.
   —    Kā jūs zināt, ka tā ir baktērija? Vai tā nevar būt kaut kāda ķimikālija… kaut kāda viela, ko jūs esat netīšām pārnesis?
   Jau izrunājot šos vārdus, Skenlons apzinajas, cik nedrošs ir viņa pieņēmums.
   —   Lai tā būtu. Tātad vajadzīgs vēl viens ekspe­riments. To mēs varam veikt, ja jūs man piepalīdzat.
   —    Kāds eksperiments?
   —   Ar elektronu mikroskopu. Paskatīsimies, un tad redzēsim, kas tur ir. Iesim.
   Bikens piecēlās un gāja pie durvīm, uz kurām bija starptautiskā radiācijas briesmu zīme — āboliņa lapa un uzraksts «Augstspriegums. Apdraud dzīvību. Ne­piederošām personām ieeja aizliegta».
   Otrpus durvīm nespodrā, dzeltenā gaismā līdz pa­šiem griestiem kā kolonna slējās elektronu mikro­skops. No kolonnas augšgala nokarājās resns augst­sprieguma kabelis, kas stiepās līdz divus metrus platam skapim ar elektronu aparatūru. Mazliet tālāk tusnīja un pukšķēja vakuumsūkņi, uzturot kolonnā retinājumu, kas nav sasniedzams pat kosmiskajā telpā.
   Bikens sāka rīkoties ar vadības rokturiem. Ugun­tiņas uz kontrolpultīm iedegās spožāk, sūkņi sāka darboties sparīgāk. Bikens piecēlās.
   —   Lai sūkņi pastrādā, kamēr mēs sagatavosim pre­parātu.
   Atgriezies laboratorijā, viņš nolika uz galda stikla plati, bet uz tās — Petri trauciņu ar plastmasas ba­rojošo vidi. Paņēmis priekšmeta stikliņu, viņš pavi­cināja to Bunzena degļa liesmā un ar mazu pipetiti uzpilināja uz tā destilēto ūdeni. Sakarsējis un pec tam atdzesējis platīna cilpiņu, viņš piesardzīgi pa­cēla Petri trauciņa vāku un ar cilpiņu paņēma ne­daudz tā satura. Samaisījis to ar destilēto ūdeni uz stikliņa, Bikens no jauna izvilka platīna cilpiņu caur liesmu. Strādādams viņš nepārtraukti runāja. Sken­lons kā apburts vēroja šīs svētsvinīgās izdarības.
   —    Tagad mums ir tās kultūras suspensija, kura bija traukā. Tagad es to sajaukšu ar fosforvolfram- skābi. Iegūstam skābes šķīdumā suspendētu prepa­rātu. Tagad ņemu šo smalko vara sietiņu. Tā dia­metrs ir trīs milimetri, tieši piemērots mikroskopam. Tagad es uzlieku uz šā sietiņa pilienu iegūtās sus­pensijas.
   Bikens piecēlās, turēdams sietiņu uz filtrpapīra, at­taisīja sūkņiem pievienoto stikla jumolu, palika zem tā filtrpapīru ar visu sietiņu, nospieda jumolu atpa­kaļ un ieslēdza sūkņus. Tad viņš apsēdās un uzmanīgi skatījās uz vakuummanometru, kas rādīja atmosfēras spiedienu jumolā.
   —    Vakuumā ūdens no mūsu piliena iztvaikos. Kad tas būs noticis, fosforvolframskābe kā plēvīte nogul­snēsies uz visiem materiāliem ķermeņiem, kādi vien ir preparātā. Redziet, elektronu mikroskopam visi bioloģiskie objekti ir gandrīz caurspīdīgi, turpretī vielas, kurās ir metāli, izskatās melnas.
   —    Tātad visam, kas ir bioloģiskas dabas, jāizska­tās… ļaujiet padomāt… pēc tīra laukumiņa melnā oreolā.
   —    Jā, jūs esat labs novērotājs, Džim. Preparātam jābūt gatavam.
   Bikens atvēra ventili, ielaizdams gaisu atpakaļ ju­molā. Šņākoņa pamazām apklusa. Pacēlis jumolu, viņš izņēma no tā apakšas filtrpapīru ar sietiņu un nesteidzīgi gāja pie mikroskopa. Skenlons sekoja vi­ņam un aizvēra vieglās, labi pielāgotās durvis.
   Bikens ievietoja sietiņu preparātu turētājā, tad, veikli grozot vadības rokturus, nostādīja mikroskopu darba režīmā. Ekrāns zem radiācijas drošā stikla pašā kolonnas apakšā iegaismojās zaļš, mezdams ēnas uz saspringtajām zinātnieku sejām. Bikens pagrieza preparā-a tālvadības pogu. Līnijas uz ekrāna sasvar- stījās un nozuda, pēc iam atkal parādījās un palika.
   Kādu minūti abi nosēdēja nekustēdamies un ne vārda nerunādami.
   Uz ekrāna bija redzami simtiem tūkstošu caurspī­dīgu taisnstūrīšu, un katram no tiem apkārt bija tumšs oreols. Nebija nekādu šaubu, ka tie ir baktē­riju elektroniski attēli.
   — Labāk pasaukt Raitu, — ieteicās Skenlons.

   Bikens sniedzās pēc telefona klausules.
   Ārkārtējais kontrolpostenis bija uzbūvēts 1945. gadā. Novietots apmēram divdesmit metru dziļumā zem kavalērijas gvardes pa­rādes laukuma, tas veidoja daļu no pazemes tuneļu, sakaru centru un dzīvojamo telpu kompleksa, kas aizsniedzās uz ziemeļiem līdz pašam Trafalgar- skvēram, bet uz austrumiem zem Vaithollstrītas līdz Kara ministrijai. Tā bija vesela pilsēta, no kuras va­rēja vadīt visu valsti, neuzkāpjot virspusē.
   Kontrolposteņa sienas bija nostiprinātas ar bal­tiem dzelzsbetona balstiem, grīdas klātas ar zaļu lino­leju. Vienu no sienām gandrīz visu aizņēma projek­cijas ekrāns, kura priekšā bija vesels jukums pulšu ar dažādu krāsu telefoniem, gaisa trauksmes mikro­foniem un televīzijas ierīcēm. Pārējo telpas daļu aiz­ņēma uz ātru roku sanestu dažādu krēslu rindas.
   Gaiss bija zils no tabakas dūmiem un pilns nemie­rīgas balsu dūkoņas: te bija sapulcējušies ap piec­desmit cilvēku, daļa formas tērpos, daļa vienveidīgi pelēkos civiltērpos. Atmosfērā jautās apvaldīts sprie­gums.
   Vairumam klātesošo jau bija pāri piecdesmitiem. Sejas liecināja, ka šie cilvēki pazīst varu un apziņas savas personas iespaidīgumu. Tie bija cilvēki, kas nebaidītos no atbildīgiem lēmumiem, vienalga, vai tie pareizi vai nepareizi.
   Pirmajā rindā piecēlās plecīgs vīrietis brigādes ģe­nerāļa formā. Paskatījies apkārt, viņš ar pirkstu kau­liņiem paklaudzināja pa pults virsu, lai pievērstu uzmanību. Sarunas it kā negribīgi noklusa. Mierīgi kā cilvēks, kas radis pavēlēt, rokas kabatās sabāzis, ģe­nerālis teica:
   —    Džentlmeņi! — Viņš uzmeta skatienu pulkste­nim. — Es domāju, sāksim.
   Viņš piegāja pie pults ekrāna priekšā un ieslēdza zummeru.
   —    Daudzi no jums, es domāju, ir lietas kursā, bet vispirms es gribētu jūs savstarpēji iepazīstināt. Jūs atveda uz šejieni lielā steigā, un par to es jums atvai­nojos, taču mēs esam darījuši visu iespējamo, lai apgādātu jūs ar pagaidu mitekļiem. Misters Rigss, — viņš ar galvu norādīja uz civilā ģērbušos cilvēku, kas stāvēja pie durvīm, — izsniegs jums kartītes ar jūsu istabu numuriem un norādījumiem, kā tur nokļūt. Tuneļu sistēma ir diezgan sarežģīta, un es lūgtu jūs stingri ievērot uz kartītēm atzīmētos virzienus, jo mūsu. .. hm … drošības dienesta darbinieki pilda savus pienākumus… ļoti cītīgi. — Viņš vēsi pa­smaidīja. — Jums visiem tiks izdalīti pazīšanas že­toni, tā ka es varu sākt. Operācijas medicīniskā puse ir sera Frenka Deila pārziņā.
   Viņš norādīja uz sirmu askētiska izskata vīrieti otrā rindā, kurš neveikli mēģināja piecelties un pa­klanīties. Ģenerālis ar roku norādīja uz katru, par ko bija runa.
   —    Policijas dienestu un transporta kontroli vada policijas komisāra vietnieks. Pazemes transportu — misters Hollands. Karaspēka pārvietošanās notiek šeit klātesošā ģenerāļa Fenvika vadībā, viņam palī­dzēšu es. Dezinfekcijas centru darbību vada doktors Fenings, Lielās Londonas municipalitātes galvenais ārsts… Jūs droši vien jau ievērojāt, kādus drošības
   pasākumus mēs esam veikuši. Tie ir nepieciešami un izriet no likumiem, kas ir spēkā valdības uzturēšanās rajonā. Ceru, ka jūs šo dokumentu esat lasījuši.
   Viņš pārlaida acis klausītājiem, kuri piekrītoši pa­māja ar galvu.
   —    Tagad ar jūsu atļauju, ser, — viņš mazliet pa­griezās pret ģenerāli Fenviku, kas nevērīgi pameta ar tuklu roķeli, — aplūkosim problēmu konkrēti.
   Ģenerālis piespieda pogu, un uz projekcijas ekrāna viņam aiz muguras zaļām līnijām iedegās Londonas centra karte.
   —    Mūsu ziņojumi liecina, ka bojājumi, lai kāds būtu to raksturs, koncentrēti galvenokārt diezgan šaurā rajonā. — Viņš paņēma baltu rādāmo kociņu. — Ziemeļos to norobežo Jūstonroudas iela, rietumos tas sniedzas līdz krustojumam ar Portlendpleisu, bet austrumos — ar Vobernpleisu. Šīs robežas, protams, ir tikai aptuvenas. Dienvidu virzienā robeža iet pa Sauthemptonrovu un apkārt pa Oldviča ielu līdz Temzai, kas veido dienvidu perimetru. Katastrofas piemeklētā rajona platība ir pavisam ap četri kvad­rātkilometri. Notiek arī atsevišķi uzliesmojumi ārpus šās teritorijas, bet to ir maz, un tie ir diezgan tālu cits no cita, un mēs ceram, ka ar tiem izdosies tikt galā bez nopietna riska.
   Saskaņā ar jaunākajiem ziņojumiem, process ātri izplatās minētajā rajonā, un apturēt to ir visneatlie­kamākais uzdevums. Zināmā mērā mums palīdz laiks, tāpēc ka aukstums, kā noskaidrojies, sama­zina … mm … reakcijas ātrumu… — Viņš ap­klusa un, atbalstu meklēdams, uzmeta ašu skatienu sera Frenka Deila pergamentdzeltenajai sejai. •— Tik­līdz tā iznāk zemes virspusē… Mūsu mērķis, — savu vārdu svarīgumu viņš akcentēja ar uzsitienu pa pulti, — ir pilnīgi izolēt šo rajonu — virs zemes, gaisā un apakš zemes. Man nav jums jāatgādina, ka, ja šis process, kas saārda plastmasu, izplatīsies pa visu pasauli, tas var novest pie vispārējas katastro­fas. Pret šo rajonu jāizturas kā pret mēra piemeklētu, nāvīgi bīstamu zonu
   Tagad dažos vārdos par karaspēka pārvietošanos. Tā kā šodien Viņas Augstība parakstījusi likumu par ārkārtējo stāvokli, mēs esam sākuši savilkt kara­spēku pie rajona robežām. Pirmais skotu gvardes ba­taljons jau izolē ziemeļrietumu sektoru — lūk, te — un sadarbībā ar trim ka Valērijas gvardes bruņudivi- ziona rotām, kas dislocētas ziemeļaustrumos, — lūk, te.
   Šoreiz ģenerālis uzsita pa ekrānu.
   —    Dienvidu sektora kontrole notiek pulkveža Set- bridža virsvadībā. Viņš patlaban ieved šeit izpletņ­lēcēju pulka mobilās daļas. Aptuveni divdesmit tri­jos bīstamās zonas izolācija būs pabeigta un mēs va­rēsim sākt evakuāciju. Palīgoperācijas uzdotas re- montkorpusam un Karaliskajam sakaru korpusam.
   Ģenerālis uz brīdi apklusa, lai pārliecinātos, ka auditorija pievērsusi viņam nedalītu uzmanību.
   —    Kā jums zināms, apgāde ar elektrību un gāzi vairākos rajonos ir pilnīgi pārtraukta, tāpēc mēs uz­stādām visapkārt avārijas ģeneratorus un ievelkam zonā kabeļus, lai nodrošinātu to ar enerģiju kaut vai apkurei. Tiklīdz būs iespējams, uzstādīsim arī turbī­nas gaisa sildīšanai. Zonā ir daudz vecu cilvēku, ku­riem draud nāve no aukstuma. Tāda vispārējos vil­cienos ir situācija, bet tagad ar jūsu atļauju es tālāk dodu vārdu seram Frenkam Deilam. Viņš jums izskaidros notiekošā cēloņus. Lūdzu, ser Frenk.
   Ģenerālis apsēdās, bet Deils tūļīgi piecēlās un iz­gāja priekšā pie ekrāna. Pagriezies viņš klusēdams apskatīja klausītājus, un viņa sejas izteiksme pauda zināmu neapmierinātību ar to, ka tik smalki zinātnes jautājumi jāklāsta tik nekvalificētai auditorijai. Viņš sāka runāt monotoni un apnicīgi, bez jebkāda ievada:
   —    Līdz šim mūsu rīcībā ir ļoti maz informācijas gan par sairuma izraisītāju, gan par tā darbību. No praktiskā viedokļa raugoties, ir zināms, ka, balstoties uz olbaltumiem līdzīgām starpniekvielām, kas atroda­mas kanalizācijas sistēmā, šis organisms ir izstrādā­jis sevī aizvien universālāku īpašību saēst visdažā­dākās plastmasas.
   Klausītāji nemierīgi sarosījās.
   —    Parasti baktērija aug samērā lēni, taču šajā ga­dījumā kā latento, tā panīkuma fāzi … aizstājusi pa­ātrinātas eksponenciālas augšanas fāze …
   Kāds aizkaitināts klausītājs pajautāja:
   —    Ser Frenk, piedodiet, bet es no tā nesapratu ne vārda. Vai jūs, lūdzu, nevarētu pielāgoties mūsu, ne­zinātāju, līmenim?
   Paklusa murdoņa apliecināja atbalstu šim ierosinā­jumam.
   —     Mm? — brīnījās Deils. — Nu jā … labi… Vis­pār tas nozīmē, ka notikušas gan augšanas ātruma izmaiņas, gan apbrīnojama reproducēšanās ātruma palielināšanās. Vēl vairāk: ar katras jaunas paaudzes parādīšanos organisms iegūst spēju sagraut aizvien jaunus un jaunus plastmasu veidus. Barojoties ar plastmasu, baktērijas lielos kvantumos atbrīvo gāzi — viegli degošu un sprāgstošu maisījumu, gal­venokārt sērūdeņraža un metāna maisījumu. Tas arī ir galvenais iemesls sprādzienu sērijai, kuras lieci­nieki mēs bijām.
   Es jau darīju zināmu iekšlietu ministram, ka mani līdzstrādnieki ieņēmuši divas tukšas nodaļas Svē'.ā Tomasa slimnīcā — pāri upei no katastrofas zonas dienvidu robežas — un pārveido tās par pētniecības laboratorijām. Mēs jau strādājam divdesmit četras stundas diennaktī, lai atrastu līdzekļus šā neparastā organisma iznīcināšanai.
   Imunoloģija, tas ir, serumi un potes, acīmredzot ne­līdzēs, jo ne cilvēku, ne dzīvnieku organisms — vis­maz pagaidām — neinficē jeb neskar, kā jums labāk patīk. Varbūt mums jāpaļaujas uz izsmidzinātu anti­biotiku plašu izmantošanu, bet pagaidām vēl nav iz­devies atrast antibiotiku, pret kuru organisms būtu pietiekami jutīgs. Pa to starpu, pēc mūsu domām, la­bākais līdzeklis, kā apturēt pazemes postījumus, ir piepildīt tuneļus un kolektorus ar kādu inertu gāzi. Mēs arī esam atklājuši, ka atmosfērā, kas sastāv no slāpekļa un ogļskābās gāzes, baktēriju reproducēša­nas ātrums var samazināties, un, cik man zināms, — viņš paskatījās uz brigādes ģenerāli, — jau tiek orga­nizēta šo gāzu nogāde pie visām galvenajām metro ieejām un kanalizācijas lūkām. Man jāpiezīmē, ka mūsu rīcību vada tīri empīriski meklējumi, jo nav ne­kādu precedentu. Ceru, ka pēc pāris dienām man būs jums ziņojams kaut kas patīkamāks. — Viņš pa­griezās pret ģenerāli. — Tas man ir viss, pateicos par uzmanību.
   Ģenerālis atkal piecēlās.
   —    Paldies, ser Frenk, bet tagad, komisār, jūs var­būt īsi informēsiet mūs par veiktajiem pasākumiem.
   Policijas komisāra vietnieks, smagnējs, gauss vīrie­tis, lēni izčāpoja priekšā ar papīru žūksnīti rokā. Viņš sevišķi necentās slēpt savu koknejieša akcentu, kas, nenovīžu vārdiem runājot, kļūstot jo stiprāks, jo aug­stāku rangu attiecīgais cilvēks ieņemot. Apgalvoja, ka viņš to uzsverot, lai atgādinātu ļaudīm, ka viņš iesācis kā vienkāršs konstebls Heknijas iecirknī…
   —   Mūsu galvenais uzdevums ir evakuēt iedzīvo­tājus no šī rajona visīsākajā laikā. Kā tas darāms, manuprāt, sīki pastāstīts kara gadījumam izstrādāta­jos evakuācijas plānos, un tie jums visiem ir. — Viņš palūkojās uz klausītājiem, kuri atkal piekrītoši pa­māja ar galvu, un rakņājās tālāk pa saviem papīriem. — Kā rāda jūsu fotokopijas, ir trīs galvenie dezinfek­cijas centri: Čaringkrosas, Jūstonas un Sentpankra- sas stacijās. Doktors Fanings pastāstīs par tām sīkāk. Es aprobežošos ar to, kā mēs plānojam pārvietot cilvēkus. īsi sakot, tie iedalāmi pastāvīgajos iedzīvo­tājos un iebraucējos. Tā kā rajons tiek norobežots, pircēji, provinciāļi, tūristi un tā tālāk ārā vairs ne­tiek, un mēs nolēmām viņus izvest pirmos. Ārkārtē­jais stāvoklis dod mums pilnīgas tiesības rekvizēt īpašumu, un tāpēc mēs piekodinām visiem viesnīcu īpašniekiem šajā rajonā, lai ieliek pēc iespējas vairāk gultu un pieinitina visus, kas pastāvīgi nedzīvo zonā — vismaz tik ilgi, kamēr mēs varēsim viņus izvest.
   Vissteidzamākais uzdevums ir atbrīvot vietas abās lielākajās slimnīcās — Juniversitikoledžā un Caring- krosā. Uz zonu ir nosūtītas ātrās palīdzības mašīnas, un mēs ceram izvest visus slimos, kuri… mm… var paiet paši, līdz pusnaktij. Tiek radīts speciāls dezin­fekcijas centrs, — viņš parādīja kartē, — Rīdžents- parkskvērā, tā ka slimos varēs apstrādāt atsevišķi no veselajiem.Tas dod mums, rēķinot pēc kara laika normām, divi simti trīsdesmit brīvas slimnīcas gultas. Ja ārkārtējais stāvoklis ieilgs, mums katrā ziņā būs darīšana ar dažādām slimībām …
   Kad slimnieki un iebraucēji būs izvesti, mēs ķersi­mies pie pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Katram pirms zonas atstāšanas, protams, būs jāiziet pilns dezinfek­cijas procedūru cikls. Mašīnas ar skaļruņiem jau pat­rulē pa ielām, izskaidrojot cilvēkiem, kas jādara, un izplatot lapiņas ar instrukcijām. Tas prasīs savas seš­padsmit vai astoņpadsmit stundas, un es baidos, ka sākumā izcelsies zināms sajukums.
   Galvenais, ko mēs varam panākt jau šobrīd, ir, lai visi paliktu savās vietās. Vispirms lai iet uz tuvāko posteni, dabū jumtu virs galvas un paliek, kur ir. Sers Frenks man jau agrāk teica: jo vairāk cilvēku staigās pa ielām, jo drīzāk viņi iznēsās šo sērgu, lai kas tā arī būtu, tā ka es devu saviem ļaudīm rīkojumu iztīrīt ielas. Dažiem acīmredzot būs jāstaigā — ār­stiem un tā tālāk —, un tiem mēs izsniegsim īpašas apliecības.
   Es baidos, ka veidojas kriminālelementiem labvē­līga situācija un ir iespējams dažādu noziegumu pie­augums. Kas attiecas uz pūli, tad tas mums lielas rai­zes nesagādās, bet mēs katram gadījumam, kā saka, esam norunājuši ar ģenerāli Pauelu par speciālu ierīču piegādi cīņai pret dumpiniekiem. Ir veikti pasākumi, lai apbruņotu līdz zobiem apkārtējo rajonu policis­tus, un arī mēs paši ievedām zonā aizsargekrānus, ieročus šaušanai ar gumijas lodēm un balonus ar gāzi CS, Tas viss glabāsies katrā postenī. Bet tagad, doktor Fening, vai jūs mums nepastāstītu par dezinfekcijas sistēmu?
   Līdzko komisāra vietnieks bija apsēdies, sacēlās balsu dūkoņa — speciālisti salīdzināja piezīmes un dokumentus.
   Fenings, slaids, gadu trīsdesmit vecs sportiska iz­skata cilvēks, viegli uzlēca uz paaugstinājuma, no- kremšļojās, lai pievērstu sev uzmanību, un nepacie­tīgi gaidīja, kamēr norims troksnis. Viņš runāja ātri un viegli:
   — Redziet, dezinfekcija ir ārkārtīgi vienkārša lieta. Jānogalina visi mikrobi, un tas ir viss. Dezinfek­cijas radītās problēmas ir līdzīgas tām problēmām, ar kurām saskaras, ārstējot infekcijas slimniekus sta­cionārā. Katrs sistēmas posms ir kā tāds ventilis. Ļaudīm, kas iet tam cauri, ir jāatvadās no sava ap­ģērba, jānodušojas un pēc tam jāuzģērbj viss jauns. Starp citu, atšķirībā no ventiļa tas ir atgriezenisks process. Tiem, kas nāk laukā, ir jāizģērbjas pilnīgi kailiem, jānodušojas un jāgaida, kamēr viņu drēbes tiek sterilizētas autoklāvā, tas ir, apstrādātas ar tvaiku augstā spiedienā. Šoreiz mēs netiksim galā ar apģērbu apstrādi laikā, tāpēc visus lūdzam uzģērbt vecas drē­bes, kas tiks iezīmētas un sterilizētas, bet pēc dušas viņiem izsniegs jaunas drēbes, tas ir, viņiem jaunas, bet īstenībā arī vecas. Mēs lūdzām tos, kas dzīvo ārpus zonas, atnest nevajadzīgos apģērbus, un… mm… firma «Oxfam» apsolīja mums šai ziņā palīdzēt.
   Dzelzceļa stacijas dezinfekcijas centru izvietošanai izvēlējāmies tāpēc, ka tas dod iespēju viegli kontrolēt cilvēku izbraukšanu no zonas. Bez tam vilcieni mazāk nekā citi transporta līdzekļi saskaras ar tiem pilsētas rajoniem, kas nav cietuši. Tagad jūs varbūt atļausiet man sīkāk pastāstīt par…
   Brigādes ģenerālis paskatījās pulkstenī un stingri sacīja:
   —    Paldies, doktor Fening, lielais paldies, jūs mums ļoti palīdzējāt. Taču laiks iet uz priekšu. — Viņš ielū­kojās klātesošo sarakstā. — Mister Holland, vai jums ir kas piebilstams no transportnieku puses?
   Hollands nervozi raustīja īkšķi un centās nedomāt par pieaugošajām sāpēm kuņģī.
   —    Šobrīd nekas, — viņš atbildēja. — Gribēju tikai pateikt, ka veiktie pasākumi ļoti nopietni ietekmē kustību visā pilsētā. Mūsu skaitļotāji jau rāda, ka «korķi» izveidojušies četrdesmit piecu kilometru at­tālumā no šejienes. No kustības radiālās sistēmas ir izslēgts centrs, un, lai gan ir norādīti apbraucamie maršruti, aprēķini rāda, ka tie uzņemsies tikai četr­desmit procentus slodzes. Šobrīd neko vairāk mēs nespējam darīt. Visas metro stacijas šajā rajonā, pro­tams, ir slēgtas, un mēs varam vienīgi pārvest pasa­žierus uz Londonas nomalēm.
   Ja jūs paskatāties uz šo shēmu, — viņš piespieda pogu, un uz ekrāna parādījās metro karte, — jūs re­dzat, ka zona pārgriež visas galvenās metro līnijas, izņemot Ziemeļu līnijas atzarojumu līdz Benka sta­cijai. Infekcijas avoti gan it kā koncentrēti tuneļu neizmantotajās daļās, tomēr mēs nolēmām slēgt visu sistēmu, izņemot perifēriju.
   Armija, cik es saprotu, dod mums kareivjus, un tie pa tuneļiem virzīsies uz centru, ar liesmu metējiem sterilizējot tos. Atsevišķos iecirkņos to nebūs iespē­jams darīt, jo uzkrājušos gāzu dēļ tur ir pārāk liels risks. Pagaidām tas man ir viss.
   Viņš apsēdās. Ģenerālis atkal palūkojās sarakstā un teica:
   —    Bet tagad misters Hentrijs no municipalitātes sanitārās pārvaldes izklāstīs apsvērumus, kas attiecas uz kanalizācijas tīklu.
   Mazs, kustīgs cilvēciņš, kas sēdēja aiz Hollanda, veikli pielēca kājās un vēl pusceļā uz paaugstinājumu sāka bērt:
   —    Visbūtiskākie fakti. Katastrofas zona sedz vi­dējā līmeņa kolektoru, kas no ziemeļiem iet uz zie­meļaustrumiem, uz Ebimilsas sūkņu staciju Stretfordā. Jums jau pateica, ka notekūdeņu sūknēšana prom no centra tiks pārtraukta. Tāpēc visiem iedzīvotājiem jau ir pieteikts nelietot tualetes un neko neliet izliet­nēs. Tomēr mēs joprojām sūknējam netīrumus no rajoniem, kas atrodas rietumos no zonas, uz Bek- tonu, uz ziemeļu izteku.
   Hentrijs piespieda pogu, un uz kartes parādījās Londonas drenāžas sistēma — fantastisks līniju savi- jums, kas bija gandrīz tikpat biezs kā ielu tīkls. Dabūjis rokā rādāmo nūjiņu, viņš turpināja:
   —    Zonā ir viens vienīgs kolektors, kas iet no zie­meļiem uz dienvidiem, — Sevojstrītas kolektors. Tas nav nekāds lielais un viegli var tikt noslēgts no Jūs- tonroudas puses. Galvenā problēma ir — kurp novir­zīt pieteci no rietumiem? Sākumā mēs domājām iz­mantot Flītas gultni un augšējā līmeņa Ziemeļu kolektoru, bet tas nav praktiski iespējams — pārāk
   maza ir Lotsroudas stacijas sūkņu jauda. Otra iespēja bija Pikadillija maģistrālais kolektors un pazemes upītes Reinlejas gultne, bet te mēs atkal saduramies ar problēmu — nevaram pilnīgi noslēgt atzarojumus, kas nāk no katastrofas zonas.
   Hentrijs brīdi nogaidīja, gandrīz vai iepriekš iz­baudīdams, kāds efekts būs viņa noslēguma vārdiem.
   —    Tādējādi mēs secinājām: tā kā nevaram būt droši, ka neviens visā zonā neielaiž kanalizācijā jaunu infekciju, mums jāslēdz pilnīgi visa vidējā lī­meņa maģistrālā sistēma. Tas nozīmē, ka visa pietece no ziemeļiem un no rietumiem būs jānovada lietus ūdens kanalizācijā un… taisnā ceļā uz Temzu.
   Telpu uzreiz piepildīja balsu murdoņa, kurai cauri izlauzās sera Frenka Deila protestējošais izsauciens:
   —    Bet paklausieties, mans dievs, jums nemaz nav tiesību! Vai jūs apjēdzat, ka tas ir bīstami veselībai? Desmitiem infekcijas slimību, epidēmijas…
   —    Ser Frenk, — Hentrijs pacietīgi atbildēja, — mums nav citas izejas. Mums nav kur likt netīros ūdeņus…
   —    Vai tad nav nostādināšanas rezervuāru vai kā tos sauc?
   —    Ir gan, bet tajos nesaiet ne desmitā daļa visas noteces. Mēs esam spiesti novirzīt to uz Temzu, citas izejas nav.
   Sera Frenka balsī ieskanējās gandrīz vai untumains tonis.
   —    Es brīdinu, ka mēs uzreiz sadursimies ar…
   Brigādes ģenerālis steigšus piecēlās un samierinoši
   teica:
   —    Paldies, mister Hentrij, jūs mums ļoti palīdzējāt. Ser Frenk, es domāju, labāk būs, ja jūs turpināsiet strīdu pēc pārtraukuma. Mums vajadzīgi papildu fakti, un, cik es saprotu, — viņš pagriezās pret vienu no saviem palīgiem, kas palocīja galvu, — drīz te ieradīsies Londonas ostas pilnvarotais, lai paziņotu mums paisuma un bēguma prognozi un vēl šo to. Tātad jūs pieņemat šādu priekšlikumu? Sers Frenks negribīgi pamāja ar galvu, — Bet pagaidām es, ja atļaujat, pastāstīšu jums drusku sīkāk par šo pazemes kompleksu…
   Kamēr brigādes ģenerālis pazemes spožajā gaismā un siltumā klāstīja par minēto kompleksu, uz zemes augstu virs viņu galvām dzeldējošs ziemeļu vējš nesa retas sniegpārslas pa Portlendpleisas ielu uz radio- nama pusi. Policijas furgons, nostāj ies* Lenghemplei- sas ielas vidū, ar skaļruni uz jumta instruēja apkārt salasījušos kājāmgājējus:
   —    Visām personām, kas pastāvīgi dzīvo šajā rajonā, iesakām atgriezties mājās un neiziet uz ielas. Tiem, kas dzīvo citos rajonos, pēc iespējas ātrāk jā­ierodas plānā atzīmētajos punktos, no kurienes viņi minimāli īsā laikā tiks izlaisti no zonas. Plāni, kuros norādīts šādu punktu izvietojums, dabūjami šeit, kā ari no jebkura konstebla. Var gadīties aizķeršanās, un, lai izvairītos no grūtībām, iesakām saņemt arī rekvizēto viesnīcu sarakstu. Šajās viesnīcās varēs par brīvu dabūt pagaidu mitekli un ēdienu…
   Padzīvojusi sieviete slikti pieguļošā tvīda mētelī, paņēmusi no policista rokām rupji iespiesto plānu, īgni ņurdēja:
   —    Es jums jautāju, — kā lai es noeju šito gabalu? Man jau ir tulznas, un es nevaru noiet ne simts metru…
   Policists, liela auguma vīrietis ar labsirdīgu zem­nieka seju, skatīdamies uz viņu no augšas, vīpsnā­dams atbildēja:
   —    Neuztraucieties, dārgā, es jūs pastumšu pie dupša …
   Brīdi sieviete zīķēja uz policistu, tad gārdzoši iz- ķērca:
   —    Labi, es neko neteikšu.
   Divi eleganti ģērbti biznesmeņi klausījās, ko vēsta skaļrunis. Viens uzrunāja otru:
   —   Vai tas neizklausās pēc aicinājuma ieraut glāzi viskija, ko?
   —    «Saviļā»?
   —    Nu kā tad.
   Un abi, strauji pagriezušies, aizgāja.
   Policisti lauzās caur pūli, izdalīdami plānus un in­strukcijas. Šajā brīdī, pārmācot apnicīgo vēja kau­koņu, no ielas ziemeļu gala tuvojās pieaugoša dār­doņa. No pagrieziena, no Parkskvēras laukuma pus­loka uz Portlendas ielas, spilgti izdalīdamās uz sniega baltuma, izdrāzās armijas smago mašīnu kolonna. Šurpu un turpu gar kolonnu kā rosīgi kukaiņi šaudī­jās motociklisti.
   Līdzko priekšējā mašīna bija sasniegusi Lenghem- pleisu, visa kolonna nočīkstēdama apstājās. Tūlīt pat tika nolaisti pakaļējie borti un no mašīnām sāka lekt laukā kareivji ar koka ragaiņiem un sarūsējušas dze­loņstieples rituļiem.
   No vienas mašīnas izlēkušie armijas policisti sar­kanās cepurēs veicīgi izretinājās gar ielas rietumu pusi un sāka apturēt transportu, kas griezās laukā no šķērsielām. Šoferiem strupi pavēlēja griezt apkārt un laist atpakaļ, no kurienes braukuši.
   Izcēlās nikni strīdi, jo šoferi negribēja neko zināt un pildīt kareivju pavēles. Vienības strādāja kā tra­kas, ceļot aizsprosto jumus uz krustveida balstiem. Beidzot visas šķērsielas bija slēgtas.
   Savā tecējumā uz dienvidiem mezdama lielu lī­kumu, Temza veidoja dabisku barjeru, un vienīgais tilts, ko vajadzēja slēgt, bija Vaterlo tilts. Tikai divas puskāpurķēžu bruņumašīnas nostājās šķērsām pāri ceļam dienvidu krastā, tieši Festivālhollas zāles olvei- dīgā kupola augstumā. Starp tām iespraucās policijas apvidus mašīna un ceļu policijas patruļa uzstādīja mirkšķinošus brīdinājuma signālus un zīmi «Iebraukt .aizliegts». Tos apkaitinātos gājējus, kas mēģināja tikt pāri Hangerfordas kājnieku tiltam, aizturēja pašā apakšā pie akmens pakāpieniem, kas veda uz tiltu no Viljersstrītas.
   Armijas daļām un policijai ar savām barjerām un piederumiem virzoties uz priekšu, liela daļa ielu, lau­kumu un veikalu pamazām tika atgriezti no pārējās pilsētas līdzīgi kādam senlaiku geto. Visā Jūstonrou- das un Sautemptonrovas garumā barjeras aizšķēršļoja šķērsielas. Mašīnām cenšoties ar steigu izrauties no loka, veidojās bezgalīgi «korķi». Gājējiem iedegoties dusmās un sakaujoties, palielinājās nelaimes gadī­jumu skaits.
   Taču pakāpeniski, tikko no ielām pazuda pēdējās mašīnas, rajons kļuva klusāks. Ierasto satiksmes dunu nomainīja gājēju soļu dipoņa: saspiedušies uztrauktos bariņos, cilvēki pētīja policijas izdotos plānus un instrukcijas un tad steidzās uz tuvāko patvērumu.
   Gaiss bija sauss un salts, un uz ietvēm sāka augt nelielas kupenas.
   Savā greznajā dzīvoklī, no kura bija pārredzama nevīžīgā kosmopolitiskā Oldkomptonstrīta Soho kvar­tālā, Harijs Menzels saspringti klausījās ziņojumu par ārkārtējo stāvokli. Kad diktors bija beidzis, Menzels izslēdza radio, piegāja pie loga un domīgi skatījās uz iepretī izvietotajiem veikaliem. Viņš stāvēja diezgan ilgi, ar pirkstu bungodams pa rūti; viņa seja galīgi neko neizteica. Tad viņš atgāja nost no loga un pa­ņēma no zelta kārbiņas garu cigareti.
   Menzels bija profesionālis.
   Ko vērta dzīvība un nāve, to viņš bija apguvis, būdams britu militārās misijas rotas virsseržants Salo- nikos. Karodams Hortiatas kalnos Grieķijas ziemeļos, viņš kā starp savējiem, tā starp ienaidniekiem bija ātri iemantojis lietpratīga slepkavas reputāciju. Pado­tie cienīja viņu kā priekšnieku, kas prot gūt panā­kumus, bet pretī prasa tikai pilnīgu paklausību.
   Pēc kara viņš atstāja dzimto Pīreju un aizbrauca uz Angliju, kur Londonā dreifēja no viena sīka nozie­guma uz otru, neko lielu nenopelnīdams, bet arī ne- iekrizdams. Pirmā lielākā veiksme bija aplaupīšana Hetongārdenā, kad viņš nogrāba sīku, viegli realizē­jamu briljantu desmittūkstoš mārciņu vērtībā.
   Kā diezgan gaišs un uzņēmīgs cilvēks viņš bija iecerējis un paveicis vairākas lielas zādzības, bet savus līdzekļus ieguldījis legālos pasākumos. Paš­laik viņam piederēja divi naktsklubi Pedingtonā un vairāki apavu veikaliņi kā pašā Londonā, tā apkār­tējās grāfistēs.
   Viņš arī maksāja ienākuma nodokli.
   Menzels ielēja sev glāzē divu pirkstu tiesu iz­turētu franču konjaku, tad piegāja pie telefona un uzgrieza numuru. Gaidot viņš vēroja, kā stiepjas garumā pelnu stabiņš cigaretes galā.
   — Sollij? Jā, te Harijs. Vai radio klausījies? Rie­bīgi, vai ne? — Viņš īsi iesmējās. — Man radās lie­liska doma, Sollij. Gribi piedalīties? Labi. Kāpēc tu nevarētu atbraukt šurpu? Jā, labi ātri, Sollij, uz karstām pēdām … jā … Paķer līdzi Olfordu … jā, pareizi. Kur viņš tur savu smago mašīnu? Labi, labi, tas taču ir zonā, vai ne? Pievāciet to un atstājiet sētas pusē. Aha, uz redzi!
   Viņš nolika klausuli, iegāja guļamistabā, pastūma sāņus plato divguļamo gultu, atlocīja paklāju un, pacēlis trīs parketa dēlīšus, izvilka no to apakšas smagu saeļļotu lupatu vīštu.
   Kad Menzels attaisīja to vaļā, sienas lampas ap­spīdēja Stena sistēmas pistoles blāvo tēraudu, divus armijas parauga revolverus un pielādētas aptveres.
   Uz ielas apakšā jau slēdza ciet veikaliņus; tirgo­tāji lika nost gurķu un konservēto zivju bundžas un kārtoja tukšās letes.
   Brūerstrīta bija tumša un izmirusi. Trīs vīri, ieslē­pušies durvīs, ausījās. Uz trotuāra klājās sniegs, un viņi tramīgi skatījās uz sajukušajām melno pēdu ķē­dītēm, kas veda uz viņu paslēptuvi.
   Beidzot, pārliecinājies, ka tuvumā nav ne dzīvas dvēseles, Sollij s Ekermens izņēma no rīku somas ma­zītiņu, ar baterijām darbināmu urbīti, ieskrūvēja tajā garu urbi ar karbīda uzgali un sāka urbt virs galveno durvju atslēgas cauruma. Virs viņa galvas sniegs krā­jās uz lieliem, izkaltiem burtiem: «A. Boningtons. Juvelierizstrādājumi».
   Urbja niknā kaukoņa ielas klusumā izklausījās briesmīgi skaļa. Beidzot Sollijs izvilka urbi un iebāza caurumā garu, vītņotu stieni. Tā otrā galā bija pie­stiprināts pamatīgs šķērsis, un, līdzko stienis bija iz­gājis cauri, šķērsis izlēca no ligzdas, neļaujot vairs rīku izņemt no ārpuses. Tad Sollijs uzskrūvēja stie­nim virsū smagu vienzoba frēzi — īstu skolas cir­kuļa kopiju — un pielāgoja tai svīķurbi ar sprūd- mehānismu. Viņš grozīja svīķurbi, un frēze rāvieniem grauzās iekšā metālā, veidojot ap atslēgu ieapaļu griezumu. Pārējie nepacietīgi skatījās, kā Sollijs strādā, svīzdams aukstajā vējā. Nočūkstēdami sniegā krita spīdīgi sakarsētas tērauda skaidas vijumi.
   Bet trīs metrus zemāk, senā, ķieģeļiem izvelvētā Viktorijas laika kolektorā, mutants-59 nelokāmi da­rīja to, ko tam bija nolemts darīt. Alkatīgi rijot sa- irtspējīgo pudeļu degronu, baktēriju paaudzes auga, dalījās un gāja bojā, un katra no tām izdalīja savu tiesu gāzes. Gāze piepildīja mitros kanalizācijas tu­neļus, lēni kāpa augšup pa vannu notekcaurulēm, iekļuva pagrabos un mājās.
   Ekermens veda viņus cauri tirdzniecības zālei, ga­rām tukšām stikla vitrīnām un lejup pa kāpnēm, kas bija segtas ar pūkainu paklāju. Baterijas stars iz­gaismoja te ar plīšu apvilktas mēbeles, te estampu rindas gar izliekto kāpņu telpas sienu, līdz tas atdūrās pret drošinātāju kasti un lietiem slēdžiem. Ne vārda neteikdams, Sollijs pasniedza bateriju trešajam viņu kompānijas loceklim Olfordam, kas virzīja gaismu tā, lai labāk būtu redzami slēdži. Ekermens noņēma vienam no tiem vāciņu, vispirms norāvis svina plom­bēs. Izņēmis no somas nelielu mēraparātiņu ar stāvus izslietiem vadu galiem, viņš ar tiem pieskārās laistī- gajām vara plāksnēm. Aparāta bultiņa palika stāvam uz nulles.
   —    Viss kārtībā, strāvas nav, — viņš nočukstēja.
   —    Tad ķeramies klāt, — sacīja Menzels.
   Viņi taustījās tālāk. Olfords norūca:
   —    Te laikam kāds piekakājis. Ak dievs, kas par smirdoņu!
   —     Ejam, ejam, — skubināja Menzels, izraudams Olfordam no rokām bateriju un aplaizdams gaismu apkārt istabai. — Re, kur ir!
   Stars apspīdēja smagu, melnu seifu stūrī. Pustumsā neviens no viņiem neievēroja, ka izlietnē pretējā stūrī ceļas putas. Olfords pētīja seifu.
   —          Ar autogēnu tam neko nepadarīsi, tas ir Park- stouns, augstākā labuma. Paskatieties, četri aizbīdņi, divi no atslēgas, divi no eņģu puses. Ar ķiti mēs šito daiktu pieveiksim, esiet bez raizēm.
   Divdesmit minūtēs Ekermens bija izurbis seifa ap­valkā četrus dziļus caurumus, pēc iespējas tuvāk kat­ram no aizbīdņiem. Menzels šķetināja vaļā stieples, kas veda uz cilindrisku niķeļa—kadmija bateriju kaudzi, bet Olfords noņēma no kāpnēm paklāju un nosvieda to uz grīdas pie seifa.
   Ekermens izņēma no somas kakao bundžiņu un ņēmās kasīt laukā no tās plastisko sprāgstvielu; viņš savēla to tievās desiņās un sabāza izurbtajos cauru­mos. Tad viņš iestūķēja katrā «ķites» desiņā pa sīkai vara caurulītei: tie bija detonatori. No katra detona­tora ārpusē nokarājās divi vadiņi. Beidzot, paņēmis modeļmālu bumbiņu, viņš sadalīja to četrās vienādās piciņās un uzmanīgi apzieda ar māliem detonatorus tā, lai ārpusē paliktu tikai vadiņi.
   Menzels pievienoja galus pie rupji darinātas sa­dales kastes un, paķēris baterijas, vilka vadus atpa­kaļ pie kailajiem pakāpieniem. Olfords rūpīgi ievīs­tīja seifu paklājā, drošības labad nostiprinādams to ar diviem kantora krēsliem.
   No novadcaurules kāpjošās putas bija jau izplūdu­šas pa visu izlietni.
   —   Nu, vācieties prom no turienes! — no augšas uz­sauca Menzels.
   Olfords un Ekermens, pēdējo reizi pārskatījuši visu, steidzās pie sava šefa. Visi trīs iespiedās tirdz­niecības zāles stūrī.
   —   Pabāz galvu laukā, Lenij, — teica Menzels. — Lai tur neviena nebūtu.
   Olfords piegāja pie loga, paraudzījās uz vienu pusi, uz otru un, pārliecinājies, ka uz ielas neviena nav, nāca atpakaļ.
   —    Viss kārtībā, tukša kā izslaucīta …
   Menzels rūpīgi pievienoja vienu vadu pie bate­rijām, bet otru — pie slēdža, kas bija piestiprināts sānos ar melnu lenti. Viņš aizvēra acis un pagrieza slēdzi.
   Lejā pagrabā ar dobju būkšķi eksplodēja visi četri lādiņi. Paklājs un krēsli aizlidoja pāri istabai, un no visiem četriem caurumiem izšāvās liesmu mēlītes. Gangsteri brāzās lejup pa kāpnēm, un tajā pašā mir­klī uzliesmoja izlietnē sakrājusies gāze.
   Liesma izplatījās pa resno novadcauruli un pa tās pazemes atzarojumiem pārsviedās uz galveno kolek­toru. Tad kolektora velvju sagūstītā gāze ar baismīgu dārdoņu sprāga. Asfaltā ietaisītie smagie čuguna režģi uzlidoja gaisā, aizraudami līdzi veselu uguns straumi. Apkārtējām mājām izbira logi, un režģi, griezdamies kā gigantiski vilciņi, ar metālisku dimzu nokrita uz trotuāra.
   Smakdami putekļos un klepodami, gangsteri blenza uz sagrauto pagrabtelpu. Baterijas stars tikko spēja ielauzties tumsā. Apkārt bija pilnīgs haoss. Apme­tums bija nobrucis, vietumis bija izgāzies arī mūris. Izlietnes vietā tagad rēgojās melna bedre. Sadra­gātās seifa durvis karājās vienā pašā virā.
   —   Ak tu Jēziņ! — nočukstēja Olfords. — Kādu velna spridzekli tu biji ielicis?
   Ekermens bija gluži mēms no pārsteiguma.
   —    Parasto ķiti, neko vairāk …
   Olfords jau bija panikas varā.
   —   Laižamies lapās! Nepagūsim ne attapties, kad kruķi būs klāt.
   Viņš devās pie kāpnēm, bet Menzels sagrāba viņu aiz rokas.
   —   Mēs vēl neesam paņēmuši akmentiņus, Lenij, akmentiņus…
   Ekermens jau grāba laukā no seifa apsvilušus papīrus un dārglietu kārbiņas. Beidzot viņš no metāla kastītes izņēma trīs samta maisiņus ar etiķetēm.
   —    Re, kur tie ir… Atri!
   Vienu viņš pasvieda" Menzelam, bet pārējos divus iebāza savā kabatā.
   Kaut kur viņiem virs galvas uz ielas nošvīkstēja riepas, noblākšķēja automobiļu durtiņas un atskanēja apslāpētas balsis. Visi trīs centās saklausīt vārdus. Augšā kļuva dzirdama soļu švīkstoņa. Menzels izslē­dza bateriju.
   —    Ne skaņu, ne skaņu! …
   —    Sasodītās durvis! — čukstus lādējās Olfords. — Viņi pamanīs caurumu durvīs!
   —    Aizveries! — tāpat čukstus atkliedza Eker­mens.
   Gangsteri sastinga mēmās gaidās. Klusi noklikstēja metāls — Menzels uzvilka pistoli. Bija pagājusi, šķiet, vesela mūžība, iekams balsis un soļi sāka attālinā­ties; atkal noblākšķēja durtiņas, ierūcās motors, un mašīna aizbrauca.
   —    Pagaidīsim vēl druscīt, — sacīja Menzels, atkal iededzinādams bateriju. — Paliksim brīdi tepat, tad vienā mierā dosimies atpakaļ uz manu ligzdiņu.
   —    Rādās, ka uz ielām neviena nav, Harij, — sacīja Ekermens.

   —    Visi laižas prom no zonas, lūk, kāpēc vajadzēja to nostrādāt šodien. Vēlāk mēs kļūsim te par pil­nīgiem saimniekiem. Pat kareivji nerādīsies laukā.
   Mutants-59 turēja Londonas centru nāves žņaugos.
   Stindzinoši saltajā decembra gaisā tas evo­lucionēja, pielāgojās un dalījās, un katra paaudze mācījās uzbrukt jaunām molekulārām struk­tūrām un sagraut tās. Meklējot barību, baktērijas
   metās virsū jebkura veida plastmasai, un plastmasas kļuva mīkstas un velkanas. Visur, kur baktērijas no­kļuva slēgtā telpā, pietika ar vienu dzirkstelīti vai uguntiņu, lai gāze, sasniegusi maksimālo koncentrā­ciju, eksplodētu.
   Visa milzīgi sarežģītā sistēma — asinsvadi un nervi, kas nepieciešami pilsētas normālai eksisten­cei — sabruka. Visas gāzes un ūdens maģistrāles un elektrības kabeļi saira pīšļos. Katrā vietā bija kāda plastmasas detaļa, un katrā vietā, kur iekļuva sporas vai baktērijas, notika aizvien jauni un jauni postī­jumi.
   Vējš pārnēsāja inficēto putu pikas, un tas bija sākums jaunām nelaimēm. Arī paši cilvēki, to nemaz neapzinādamies, kļuva par plastmasas epidēmijas pārnēsātājiem: inficēto vielu daļiņas pieķērās viņiem pie apģērba vai pie rokām.
   Uzliesmojumu daudzums pieauga ģeometriskā pro­gresijā.
   Līdzko bija izsludināts ārkārtējais stāvoklis, ļaudis skrēja uz pārtikas veikaliem, lai nodrošinātos ar pārtikas krājumiem. Pie katra veikala stāvēja rinda. Uzkožamo veikaliņi Soho bija viens divi tukši, jo cilvēki, kas savu mūžu nebija bāzuši mutē marinētu siļķi vai ķiplokdesu, tagad pirka šīs ēdamlietas kilo­gramiem.
   Bez jebkāda redzama iemesla gluži kā mīna gaisā uzgāja pazemes maģistrāle zem Oldvičas ielas, iz­raisot ugunsgrēku vienā no krodziņiem un sabojājot televīzijas kompānijas ēkas fasādi.
   Ķirurgs, kas veica steidzamu ortopēdisku operāciju Juniversitikoledžas slimnīcā, nevarīgi noskatījās, kā pacienta vēnā ievadītā plastmasas caurulīte kļūst mīksta un beidzot pārplīst.
   Londonas metro centrālajā dispečeru punktā Ko- burgstrītā pie sienas bija izdzisusi līniju shēma. Dispečeri sedeja pie aukstam kafijas tasēm, truli verda- mies nedzīvajās pultīs.
   Skotlendjardā apklusa centrs, kas uzturēja radio­sakarus ar patrulējošajām mašīnām: negaidot bija sa­bojājusies izolācija releju zālē.
   Kaut gan lielākā daļa avāriju notika aplenktajā zonā, tie, kas bija atstājuši zonu pirms dezinfekcijas, bija iznesuši infekciju sev līdzi ārpusē.
   Hītrovas lidostas dispečers ar šausmām ieraudzīja, ka viena no vadības pults pogām izslīd laukā no sa­vas ligzdas un pielīp viņam pie pirkstiem.
   Pa autostrādi M-l rēkdama uz ziemeļiem drāzās tālbraucēja smagā mašīna ar polietilēna baloniem, kuros bija šķidrais rūpnieciskais cianīds. Vienā no baloniem pie paša dibena, kur Londonā bija pieskā­ries krāvējs, plastmasā bija izveidojies neliels pietū- kums. Zem balonā ielietā nāvējošā šķidruma sma­guma čulga lēnām blīda, blīda, kamēr pārgāja pušu. Pa caurumu sāka sūkties laukā inde. Pa pakaļējā borta apakšu tā tecēja uz ceļa …
   Kāds rūpnieks, stāvēdams līdz ceļiem ūdenī un makšķerēdams zivis Vejas upē tālu no lielpilsētas, pārsteigts pamanīja, ka sāk irt viņa plastmasas garie zābaki.
   Džeks Beilijs gurdi brida uz mājām pa gandrīz iz­mirušo, sniega klāto Saftsberijas avēniju. Ierāvis kaklu pavalkāta jūrnieku šineļa apkaklē, uzlicis galvā naģeni — liecību par piederību pie flotes veterā­niem, viņš stiepa divus papīra maišeļus ar ēdmaņu. Iegriezies Ņūportstrītā, viņš iedomājās, ka Mērija varbūt nemaz neprot gatavot uz petrolejas plītiņas. Apmetis līkumu automašīnu stāvvietai, kas bija pilna ar likteņa varā pamestu mašīnu baltajām kupenām, Beilijs ievēlās pa sava puspagraba dzīvoklīša dur­vīm.
   Iekšā bija silts, toties oda pēc slikti noregulētas petrolejas plītiņas. Divas sveces uz lētās lakotās bu­fetes ļāva viņam saskatīt sievu, kas sēdēja, ievīstīju- sies segā, un turēja rokā sildītāju. Viņa nodrebēja, kad viņu apņēma pa durvīm iesprukušais aukstais gaiss.
   —    Nupat pa radio piekodināja, lai neiet ārā uz ielas, — viņa žēlabainā balsī sacīja.
   —    Zinu. Alus bārā pirms slēgšanas dzirdēju. Man ir instrukcija, tur teikts, kas jādara. Vai tējas nav? Esmu pārsalis.
   Sieva piecēlās, nenolaizdama no pleciem segu, pa­ņēma vienu sveci un izgāja virtuvē. Pēc tam pa vaļā atstātajām durvīm pavēstīja vīram:
   —    Gāze tik tikko nāk. Pa radio teica, ka Čering- krosroudā pārsprāgusi kāda caurule. Kaut kāds plast­masas aizsprostojums … Droši vien melš.
   —    Pagaidām neizslēdz. Būs taču mazliet siltāk, vai ne?
   —    Bet vai monētas skaitītājam tev ir?
   —    Kāds pusducis būs.
   Sieva atgriezās ar paplāti, uz kuras bija divas krū­zītes un svece.
   —    Aizver durvis, kamēr es visu nolieku.
   Bet viņai aiz muguras pustumšajā virtuvē ap izliet­nes noplūdes caurumu bija parādījusies šaura putu josliņa. Mutants-59 bija pacēlies no kolektora, kas atradās zem Beiliju dzīvokļa, un meklēja jaunus ba­rības krājumus. Drēgnajā virtuvē šūnas dalījās lēnāk, un putas sāka izžūt. Bet tagad gāzes degļu vārās lies­mas sāka nedaudz sasildīt gaisu.
   Džeks un Mērija mierīgi sēdēja, ar plaukstām ap­tvēruši tējas krūzītes. Mērija šūpojās krēslā, bet Džeks aplūkoja savas iemīļotās lietiņas — tālskati, aprakstīto vara gliemežvāku uz kamīna malas, žur­nālus un brošūras no sērijas «Izgatavo pats».
   Džeks sāka prātot, ko darīt tālāk. Iztaisīt plauktus pieliekamajā vai griestus guļamistabā? Siltajai tējai pamazām izplūstot pa visu ķermeni, Džekam plak­stiņi kļuva aizvien smagāki un galva noslīga uz krū­tīm. Mērija vēroja vīru, smaidīdama par savām do­mām. Kad viņš sāka paklusām krākt, Mērija noņēma sev no pleciem segu un saudzīgi uzsedza to vīram uz ceļiem. Pēc tam viņa ietinās vīra mētelī, atlaidās krēslā un, paņēmusi nosmulētu grāmatiņu mīkstos vākos, pagriezās tā, lai sveces gaisma kristu uz tās lapaspusēm.
   Virtuvē putu plankumiņš sāka kustēties un plesties.
   Siltums bija atmodinājis mutantu-59.
   Sarežģīti bioķīmiski signāli ierosināja šūnu nekus­tīgo protoplazmu atkal pulsēt un dalīties. Pašlaik mutants bija līdz galam, izveidojusies bioloģiska rea­litāte. Metot izaicinājumu Darvina likumiem, katra jauna paaudze ne tikai mantoja iepriekšējās paau­dzes labākās īpašības, bet arī atrada jaunus paņēmie­nus, kā uzšķērst plastmasu molekulas, lai iegūtu ener­ģiju tālākai eksistencei. Mutants iemācījās izmantot visu, ko bija radījis cilvēks.
   Atmodušās šūnas apēda pēdējās vēl nepatērētās barības atliekas, un izlietnē atkal sāka veidoties gā­zes pūslīši. Viens no tiem bez skaņas pārplīsa, uzšļak- stīdams dažus smalkus pilieniņus uz žāvējamā dēļa, ko Džeks pats bija pārklājis ar pašpielīpošu plasti­kātu.
   Gandrīz tajā pašā mirklī pilieniņi it kā iesūcās plastikātā un nozuda.
   Pamodies viesistabas pustumsā, Džeks ieraudzīja sev uz ceļiem segu.
   —    Paldies. Bet vai tev ir silti?
   Mērija pamāja ar galvu.
   —    Cik ilgi tas vilksies?
   —    Ej nu sazini. Droši vien viņi ievedīs kārtību.
   Svētā Tomasa slimnīcā strādā vesels bars veco zināt­nieku.
   —    Gluži kā bumbošanas laikā, vai ne?
   —    Nekā, toreiz tas ilga veselus divus gadus.
   —    Nezinu, kā mēs iztiksim. Mums ir kādi desmit litri petrolejas, ne vairāk.
   —    Viss būs labi, mīļā, mazliet vēlāk es aiziešu uz to posteni un izdibināšu, kas notiek. Rādās, ka viņi visu ir pārdomājuši. Man te kaut kur ir instruk­cija …
   Viņš izvilka četrkārt salocītu brūngana papīra la­piņu, kas bija apdrukāta ar trekniem melniem bur­tiem. Pie lapiņas bija piesprausta Londonas centra shēma.
   —    Te tā ir, es tev tūlīt nolasīšu.
   Džeks sāka burtot vārdus, smagās frāzes viņa mutē skanēja dīvaini un nedabiski.
   ĀRKĀRTĒJAIS STĀVOKLIS
   Pasludināts šodien saskaņā ar 1920. gada likumu par ārkār­tējo stāvokli (I dala, A punkts). Ar šo tiek apliecināts, ka Viņas Augstības parakstītais likums stājies spēkā pēc Slepenās valsts padomes ieteikuma.
   Šī instrukcija sastādīta jūsu pašu drošības interesēs. Ļoti sva­rīgi, lai jūs to uzmanīgi izlasītu un ievērotu visas tās prasības. Šīs prasības attiecas tikai uz tiem, kas atrodas shēmā norādītās zonas robežās.
   Sakarā ar ārkārtējo stāvokli valdība nodomājusi evakuēt visu minēto rajonu; tas nozīmē, ka jums būs jāierodas vienā no shēmā atzīmētajiem dezinfekcijas centriem. Citas iespējas atstāt zonu nav.
   Neņemiet līdzi bagāžu vai personisko īpašumu. Apģērbieties pēc iespējas siltāk, vislabāk vecās drēbēs, nenesiet līdzi . neko tādu, kas izgatavots no plastmasas. Rūpīgi jo rūpīgi pārdomā­
   jiet, vai jums nav klāt kads plastmasas izstrādājums. Ja tādi ir, atstājiet tos.
   Piemēram, ja jums ir zobu protēzes, tās jāizņem. Tāpat jāat­stāj apavi, ja to pazoles vai virsa ir no plastmasas.
   Dezinfekcijas centrā jūs palūgs pilnīgi izģērbties un ieiet īpašā dušas kamerā. Jūsu apģērbs pa to laiku tiks apstrādāts ar tvaiku un atdots jums pirms iziešanas no centra. Dažos gadījumos var rasties nepieciešamība aizturēt jūsu apģērbu. Tad centrā jums iz­sniegs rezerves apģērbu. Pēc iziešanas no dezinfekcijas centra jūs varēsiet doties, uz kuru pusi vēlēsieties, bet jums būs aiz­liegts atgriezties zonā.
   Tiem, kas pastāvīgi neuzturas rajonā
   Ja jūs nejauši atrodaties zonā, dodieties uz kādu no pielikumā A minētajām viesnīcām, kur jums tiks sagādāts ēdiens un guļas­vieta. Jums izsniegs arī numurētu krūšu nozīmīti ar norādījumu, kur atrodas jūsu dezinfekcijas centrs. Dodieties uz tuvāko no mi­nētajām viesnīcām, ceļā nekur neuzkavējoties un neiegriežoties.
   Šīs instrukcijas attiecas vienādā mērā kā uz Britānijas pilso­ņiem, tā uz ārzemniekiem.
   Rajona pastāvīgajiem iedzīvotājiem
   Ja jūs dzīvojat šajā zonā, NEIZEJIET NO SAVA DZĪVOKĻA.
   Neraizējieties par pārtiku: to piegādās policija un armijas apakšvienības, un līdz pat evakuācijai tā tiks izdalīta par brīvu.
   Uzmanīgi apskatiet shēmu un atrodiet tuvāko speciālo policijas posteni. Tā atrašanās vietu norāda mirgojoša sarkanbalta laterna, kas pēc krāsas līdzīga stabiņam pie frizētavas durvīm.
   Ko darīt ar sadumpojušos plastmasu
   Ja jūs pamanāt plastmasas sairšanas pazīmes, vispirms NEAIZ­TIECIET NEKO tās tuvumā. Inficētā plastmasa sākumā visbiežāk kļūst mīksta, pēc tam sāk kust, un beidzot uz tās virsmas parā­
   dās pūslīši; jūtama nepatīkama smaka, kas atgādina puvušu olu smaku. Pūslīšos radusies gāze ir sprāgstoša, tāpēc nelietojiet at­klātu uguni. Ja, piemēram, process ir sācies jūsu virtuvē, izslēdziet visus gāzes plīts degļus. Ja jūsu mājā ir ogļu vai gāzes apkures krāsnis, izdzēsiet tās.
   Pēc tam nekavējoties dodieties uz tuvāko policijas posteni un ziņojiet par avāriju. Ar šo gadījumu nodarbosies speciāli ap­mācīts personāls.
   IEGAUMĒJIET:
   Nekam nepieskarieties! Nemēģiniet neko darīt paši! Tūlīt ziņojiet par avāriju!
   Publiskās iestādes
   Visām publiskajām iestādēm ir jāpārtrauc sava darbība. Tas at­tiecas uz veikaliem, restorāniem, teātriem, kinoteātriem, klubiem un citām iestādēm, kur pulcējas daudz ļaužu.
   Satiksmes līdzekļi
   Zonas robežās nav atļauts lietot nekādus satiksmes līdzekļus, izņemot gadījumus, kad šie līdzekļi vajadzīgi policijai vai pilnva­rotām militārpersonām vai civilpersonām. Taču, ja jums liek vadīt mašīnu oficiālās darīšanās, jums nav vajadzīga ne izziņa par ceļa nodokļa samaksu, ne apdrošināšanas apliecība.
   Sabiedriskais transports
   Sabiedriskā transporta kustība zonā ir pārtraukta līdz turpmā­kam speciālam rīkojumam. Sevišķi svarīgi ir, lai neviens netu­votos apakšzemes dzelzceļam. Tas ir slēgts, jo metro ir viens no galvenajiem infekcijas perēkļiem. No tā jācenšas izvairīties.
   Odensvads un kanalizacija
   Kanalizācijas maģistrāles bija inficētas sevišķi stipri, tāpēc tās vajadzēja slēgt.
   Neatkarīgi no tā, vai jūs pastāvīgi dzīvojat zonā vai ne, gal­venais ir, lai jūs neko neizlietu ne izlietnēs, ne klozetos. Pie­laidiet vannu ar aukstu ūdeni un lietojiet to tikai dzeršanai. Ja jūs tomēr mazgāsieties, izlietotais ūdens lai paliek jūsu dzī­voklī. Nekādā ziņā nedrīkst to izliet uz ielas.
   Stingri aizliegts lietot atejas.
   Tā kā atkritumiem jums izsniegs papīra maisus, tad jūs varē­siet tukšajos atkritumu traukos ieliet dezinficējošu šķidrumu un lietot tos tualetes vajadzībām.
   Sevišķi uzmanīgi esiet, lai nesajauktu dzeramo ūdeni, kas katrā ziņā jāuzvāra, ar mazgāšanās ūdeni. Šī noteikuma neievē­rošanas rezultāts var būt bīstamu slimību izplatīšanās.
   Ja jus saslimstat
   Ja jūs vai kāds no jūsu ģimenes locekļiem saslimst, ejiet uz tuvāko shēmā atzīmēto speciālo posteni, kur jums sniegs medi­cīnisko palīdzību. Ļoti smagi slimos, ja tos neizdosies izārstēt Juniversitikoledžas vai Čaringkrosas slimnīcās, caur dezinfekcijas centru «M» nosūtīs uz Portlendskvēru.
   Sakari
   Telefona tīkls pilnīgi nedarbojas, tāpēc uzgrieziet trešo radio programmu, pa kuru ik stundu tiek pārraidīti speciāli biļeteni un instrukcijas.
   Atbildība par nepaklausību
   Ārkārtējais stāvoklis dod policijai un citām amatpersonām pla­šas pilnvaras. Izsakot cerību, ka nebūs vajadzības lietot sankci­jas, valdība lūdz pilsoņus stingri ievērot šīs instrukcijas. Pretējā gadījumā draud bargs sods.
   Virtuvē mutants-59 jau darbojās pilnā sparā.
   Plankumiņš uz žāvējamā dēļa meta burbuļus un šķieda pilienus uz tapešu vinila virsmas un uz grī­das plastmasas flīzītēm. Nokritušie pilieni tūlīt iesū­cās, un viss sāka kļūt mīksts un mest burbuļus.
   Burbuļi savukārt plīsa, izkaisot aizvien jaunus un jaunus pilienus. No viena piliena radās divi, no di­viem — četri, no četriem — astoņi un tā tālāk. Pa­mazām mutants apēda Beiliju virtuvi. Caurspīdīgā plastmasas bundža ar uzrakstu «Kafija» — īstenībā tajā glabājās cukurs — sāka kļūt mīksta un zaudēja formu. Polietilēna krūze saplaka, izliecās un apgā­zās, izlejot omletei sagatavoto olu un piena maisī­jumu. Spožā galdsega virtuvē sakustējās kā dzīva, un uz tās uzzīmētie puķu raksti ieguva sirreālistiskus apveidus. Melnais atkritumu spainis zem izlietnes piepeši uzpūtās un pārplīsa, izpludinot pa grīdu biezu, lipīgu masu.
   Palielinoties baktēriju dalīšanās ātrumam, nelabi smirdošā gāze sāka pa durvju apakšu sūkties iekšā viesistabā. Džeks aiz pretīguma sarauca degunu un pameta ar galvu uz virtuves pusi.
   —    Kādu draņķi tu tur glabā?
   Brīdi viņš lūkojās uz sievu, tad uzmeta skatienu lapai ar instrukcijām. Mērija savukārt izbailēs ie­plestām acīm skatījās uz vīru.
   —    Vai tiešām tu domā… — viņa iesāka.
   Abi piecēlās un vienlaicīgi sniedzās pēc sveces.
   Džeks vēra virtuves durvis, Mērija drebēdama slē­pās viņam aiz muguras. Likās, ka visa virtuve kus­tas, it kā telpa būtu kļuvusi dzīva. Pazīstamo priekš­metu aprises viļņojās, ietītas klusi šņācošās putās.
   —    Ak kungs, ak kungs! …
   Mērija, drebēdama pie visām miesām, ieķērās Dže- kam piedurknē.
   —    Ej prom no šejienes!
   Viņš iegrūda sievu atpakaļ istabā un piespieda apsēsties.
   —    Bet gāze? Vai gāzi aizmirsi? Ātrāk izslēdz to …
   Beilijs iemetās virtuvē un nogrieza abus degļus.
   Aizcirtis durvis, viņš saņēma sievu aiz pleciem.
   —    Ir teikts, ka par to jāziņo, tāpēc es iešu…
   —           Džek, dieva dēļ, neatstāj mani vienu ar to . .. Neatstāj mani vienu!
   —    Jāiet vien ir. Nomierinies, viss būs labi.
   —    Ja tu aiziesi, es te nepalikšu, kad es tev saku.
   —           Pēc pāris minūtēm būšu atpakaļ. Tuvākais pos­tenis ir Kembridžserksā. — Viņš norādīja uz virtuves durvīm. — Tikai neej tur iekšā, un viss būs labi …
   —    Džek, es nepalikšu . ..
   —           Tev jāpaliek. Es būšu atpakaļ viens divi. — Viņš atsēdināja sievu krēslā, paskatījās uz durvīm un pēc tam uz petrolejas plītiņu. — Būs jānogriež arī tā. Ir taču pieteikts, vai ne? — Viņš nogrieza degli un pagaidīja, kamēr zilā liesmiņa noraustās un nodziest. — Es drīz būšu atpakaļ.
   Viņa paraudzījās uz vīru, ciešāk ietinās segā un tad vairs nenovērsa acu no virtuves durvīm. Viņš pē­dējo reizi atskatījās gandrīz pilnīgā tumsā un izgāja ārā.
   Drebēdama no bailēm, viņa gaidīja vīru veselas divdesmit minūtes. Atgriezies Beilijs nodauzīja no apaviem sniegu, aizslēdza durvis un atspiedās pret sienu, lai atvilktu elpu.
   —    Kas tagad būs? — jautāja Mērija.
   —   Viņi atsūtīs dezinfekcijas komandu. Es pa­teicu viņiem adresi. Būšot klāt drīz, nekavēšoties.
   Vēl pusstundu viņi nosēdēja pustumsā gaidīdami. Pēkšņi akmens gaitenītī nodunēja soļi un pie durvīm atskanēja skaļš, pavēlošs klauvējiens.
   —    Kas tur ir? — nervozi atsaucās Beilijs.
   —    Dezinfekcija. Atveriet, lūdzu!
   Beilijs piegāja pie durvīm, atvilka aizbīdni, noņēma ķēdi un atvēra durvis. Mērija iekliedzās.
   Ārpusē stāvēja trīs milzīgi vīri ar smagām later­nām kā alpīnistu glābējiem. Visi trīs bija ģērbti gumijas aizsargtērpos ar kapucēm un caurspīdīgiem sejsegiem. Katram uz krūtīm bija melns uzraksts «Bīstons — ķīmiskās aizsardzības nodaļa». Vienam uz muguras bija smidzinātājs, otrs nesa rīkus — lāpstu, cirvi ar garu kātu un laužņus. Trešais turēja kaut kādu elektronu ierīci. Brīdi viņi nekustīgi stāvēja durvīs, un izplūdušie silueti laternu gaismā atgādi­nāja viesus no kosmosa.
   Beidzot Džeks Beilijs atguvās no pārsteiguma.
   —    Velns parāvis, jūs mani nobiedējāt…
   —    Atvaino, veco zēn, to es negribēju, — atbildēja nodaļas vecākais. Balss aiz sejsega skanēja apslā­pēti.
   Ienākuši istabā, svešie izskatīja visus stūrus. Krēslā sēdošā Mērija sarāvās čokurā. Viens no atnācējiem ievēroja, ka viņai ir bail.
   —    Nebaidieties, māmuļ, — viņš mierināja, — mēs jūs ilgi neaizkavēsim. — Un, pagriezies pret Džeku, pajautāja: — Kur tas ir?
   —   Tur, virtuvē. — Beilijs pameta ar galvu uz aiz­vērto durvju pusi.
   Vecākais, ar seržanta uzšuvēm uz piedurknes, deva zīmi saviem ceļabiedriem, un viņi sāka kravāt laukā savu mantību un likt laternu gaismā uz grīdas.
   —    Ko jus darīsiet? — nobažījies apjautājas Džeks.
   Seržants uzmanīgi nopētīja viņu.
   —    Baidos, ka mēs uztaisīsim nelielu jucekli.
   —    Ko?
   —    Vispirms apskatīsimies.
   Seržants piesardzīgi atdarīja virtuves durvis un iespīdināja tumsā ar laternu. Likās, ka visa virtuve ir viļņojošos ēnu pilna. Dzīvojamā istabā ieplūda drēgna, atbaidoša smaka.
   —    Dari, ko zini, bet te kaut kas nav labi, — teica seržants, ņemdams nost no pleciem gumijēto mugur­somu. Viņš izņēma no somas lielu botu pāri. Visi trīs uzvilka virsū apaviem botes un tikai tad gāja iekšā . virtuvē. Somu viņi nolika virtuves vidū.
   Džeks grasījās iet viņiem līdzi, bet seržants pa­griezās un teica:
   —    Nenāciet vis. Tagad nav ko nākt, padzīvojiet istabā.
   Džeks ņurdēdams palika, bet nodaļa veicīgi ķērās pie darba. Viens ar rokas zāģi nozāģēja atkārušos iz­lietni, otrs saslaucīja kaudzē sabojātos traukus un bundžas, trešais, satvēris smidzinātāja sviru, sāka sūknēt, ar otru roku virzīdams šķidruma strūklu no garas, tievas šļūtenes uz bojātajām vietām. Istabā izplatījās asa ķimikāliju smaka.
   Mērija sēdēja ar bailēs ieplestām acīm un kāšļāja. Trīs vīri kopīgiem spēkiem sarīkoja virtuvē īstu grautiņu. Citu pēc cita cirzdami un dragādami Džeka darinājumus, viņi attīrīja istabu kā no bojātās, tā no nebojātās plastmasas. Džeks stāvēja uz sliekšņa un mēms no pārsteiguma vēroja, kā tiek iznīcināti viņa mēnešiem ilgā darba augļi.
   Katru atdalīto plastmasas gabalu vīri tūlīt ielika somā. No sienas tika noplēstas vinila tapetes, no grī­das — plastmasas plāksnes, no galda — vaskadrāna ar visu galda virsu.
   Beidzot darbs bija galā. Uzblīdušo somu nolika tuvāk pie durvīm, un pirms nākšanas ārā no virtuves visi novilka botes un arī iebāza somā. Seržants iz­ņēma no kabatas aerosola flakonu un, parāvis svi- riņu tā sānos, nolika flakonu uz grīdas. Tas tūlīt sāka nikni šņākt. Seržants aizvēra durvis, aizzīmogoja tās ar izolācijas lentes gabalu un pagriezās pret satriekto laulāto pāri. Mērija šņukstēja.
   —    Rimstieties, saimniec, — teica seržants. — Jūs par to saņemsiet kompensāciju, vismaz būs nau­diņa. — Nosmējies viņš ieteica Džekam: — Labāk apģērbieties siltāk.
   —    Kāpēc?
   —    Jūs tak nevarat palikt te, vai tā nav?
   —    Kur mēs iesim? Es negribu nekur iet. Paklausie­ties, ko tas viss nozīmē?
   —    Jums jādezinficējas, lūk, ko tas nozīmē. Labāk posieties. Tepat līdz Čeringkrosai vien. Tikai desmit minūtes ko iet. Es jums iedošu caurlaidi, lai jūs ne­aiztur.
   —    Kāpēc mums jāiet? — iesaucās Mērija. — Ak kungs!
   Viņa sāka rūgti raudāt.
   —    Paklausieties, dārgā, — nepacietīgi sacīja ser­žants, — pret jums nevienam nekas nav. Jūs tak esat inficēti? Esat. Tātad jūs jādezinficē? Jādezinficē. Bet tagad ejam. Mums ir vēl desmit izsaukumi. Mēs taču nevaram nīkt pie jums visu nakti…
   Kamēr seržants centās pierunāt Mēriju, pārejie divi naski vāca kopā savas mantas. Soma tika stingri aizsieta, un nodaļa gatavojās iet prom. Seržants iz­ņēma no ārkabatas kartīti, ar stiklogrāfu kaut ko uzšņāpa uz tās un iedeva kartīti Džekam.
   —    Te jums būs caurlaide. Posieties, cik vien ātri
   varat. — Viņš pagriezās pret Mēriju. — Atvainojiet, saimniec. Ar labu nakti!
   Visi trīs pagriezās un izdimdināja no dzīvokļa.
   Beiliju laulātais pāris noskatījās viņiem pakaļ no- tecējušo sveču gaismā. Džeks, to gandrīz neapzinā­damies, apņēma Mērijas plecus.
   Bikens nolika klausuli.
   — Zvanīja no Svētā Tomasa slimnīcas, no laboratorijas, — viņš sacīja. — Viņi apstip­rina mūsu secinājumus. Saņēmuši mikrouzņē- mumus un mēģina identificēt baktēriju. Šķiet, ka tā nav līdzīga nevienai no pazīstamajām sugām. Mani tas nepārsteidz.
   Betija pabāza galvu pa durvīm. Viņa bija bāla.
   —    Es aptaujāju visas slimnīcas, kam vien varēju piezvanīt. Šur un tur telefoni nedarbojas. No viņiem nav ne vēsts, to nemaz nav. Upuru sarakstā viņu vārdu arī nav. Nezinu, ko vēl lai pasāk .. .
   Viņa pacēla acis un ieraudzīja pie durvīm stāvošo Kreimeru. Viņa seja bija sakritusies un nekustīga.
   Betija gribēja vēl kaut ko teikt, bet Kreimers ar rokas mājienu viņu atturēja.
   —    Labi, Betija, es jau dzirdēju — jums nekā jauna nav.
   Viņš smagi atzvēlās krēslā. Atkal iezvanījās tele­fons, un Betija paņēma klausuli.
   —    Jā … jā … ir… Labi… Jā, tūlīt pasaukšu. — Viņa iedeva klausuli Kreimeram. — No NASA, no Ņujorkas.
   —    Kreimers klausās, — Kreimers strupi atsau­cās. — Kas? Ak tā, tas esat jūs, Marker! Kā klājas? Ko jūs gribat? Saprotu. Nu, jums jābūt lietas kursā. Jā, mums ir atbilde. Nē, aminostirēns nav vainīgs. Kā lai es to zinu? Mums ir pierādījumi. Klausieties, Marker, vaina nav mūsu materiālāk Iemesls ir pa­visam cits. Protams, ka varu to pierādīt. Tā ir bak­tērija, mikrobs. Nē, es nedzenu jokus, tas ir mikrobs. Mums ir savākti visi dati. Man vienalga, ko jūs sa­kāt, man ir pirmšķirīgi materiāli. Jums būs jātic. Kad? Rīt pusvienpadsmitos. — Viņš paskatījās pulk­stenī. — Mīnus sešas joslas stundas, tātad es pa­gūstu, ja tūlīt izlidoju. Ko? Tiesa, bet, ja viņi neticēs jums, es aizvedīšu tos velna pierādījumus. Es jums teicu, ka būšu! Labi, uz redzēšanos!
   Kreimers nosvieda klausuli un atslīga krēslā.
   —    Viņus tiešām grūti vainot.
   —    Kas ir? — painteresējās Betija.
   —    Rīt desmitos trīsdesmit pēc vietējā laika Ņu­jorkā notiks NASA iepirkšanas komisijas sēde. Tur lems, vai aminostirēns ir bīstams vai nav. Ja lēmums būs mums nelabvēlīgs, mēs pazaudējam kontraktu un atskaitījumus par pusotra miljona dolāru. Pasū­tiet man biļeti līdz Kenedija lidostai…
   —   Bet tā taču nevar! — iebilda Betija. — Kas būs ar Annu? Nav vēl zināms, kur viņa palikusi…
   Kreimera balss bija salta:
   —   Esiet tik laipna un pasūtiet man biļeti uz nā­kamo lidmašīnu, kas lido līdz Kenedijai. — Platiem soļiem iedams pie durvīm, viņš strauji pagriezās pret Raitu. — Sagatavojiet man baktēriju kultūru prepa­rātus, tādus pašus, kādus mēs lietojām te. Ielieciet metāla kārbā, no ārpuses nosterilizējiet un nozīmo- gojiet ar parafīnu. Skaidrs? Es ņemšu kārbu līdzi. Jā, un vēl pielieciet klāt pāris mikrouzņēmumu no tās sērijas, ko jūs izgatavojāt. Viņiem vajadzīgi visi pie­rādījumi, kādi vien ir mūsu rīcībā.
   Aizcirzdams durvis, viņš izgāja no istabas.
   Sasprindzinājis redzi, Džerards ielūkojas uguns­kura apgaismotās platformas dziļumā.
   Pašā otrā galā pustumsā varēja redzēt nelielu sig- nālposteņa koka būdiņu. Brīdi viņam likās, ka iekšā kaut kas kustas, bet tad liesmas noplaka.
   Pārvarēdams sāpes, Džerards uzrausās kājās un pie- • gāja pie savām drēbēm. Tās bija sausas un sacietē­jušas. Apģērbies viņš jutās silti un ērti.
   — Esi uzmanīgs, — piekodināja Anna.
   Viņš izvilka no ugunskura degošu pagali, uzpūta no oglēm liesmu un, pacēlis lāpu virs galvas, devās uz signālposteņa būdu.
   Tai bija aizputējis lodziņš un viegli veramas dēļu durvis. Džerards vēlreiz uzpūta lielāku liesmu un gāja iekšā.
   Lielākā daļa mehānismu sen bija stāvējuši izjaukti vai aizvesti, bet grīdā joprojām rēgojās masīvas dzelzs sviras ar vadu spailēm un pie sienas karā­jās izbalējusi ceļu shēma. Šajā pašā sienā bija iedzi­ļinātas otras durvis. Tās bija krustiski aizsistas ar dēļiem un aizslēgtas ar priekškaramo atslēgu.
   Džerards juta spēku pieplūdumu. Tā ir izeja!
   Vienā vietā dēlis bija atlēcis nost, un pa spraugu varēja redzēt pašu durvju aplodu. Viņš piebāza klāt seju. Tūlīt uzpūta spirgta vēsma. Viņš pakāpās atpa­kaļ un aplūkoja atslēgu. Nekā sarežģīta te nebija: noraus atslēgu, un viss … Aiz muguras kāds it kā skaļi izpūta elpu. Viņš pagriezās, lai ieskatītos tumsā, bet pēkšņi viņa galvā sprāga tūkstoš raķešu.
   Sagrīļojies Džerards izlaida no rokām pagali. Tad nāca otrs belziens, un, pazaudējis samaņu, viņš no­slīdēja gar sienu.
   Džerards atguvās ar asiņu garšu mutē un trulām sāpēm galvā. Atvēris acis, viņš atklāja, ka labi ne­redz. Pamazām radās apjauta, ka Anna ir noliekusies pār viņu.
   Džerards atkal bija pie ugunskura un gulēja uz brezenta. Viņš raudzīja pacelt galvu, bet sāpes kļuva
   neciešamas. Viņš pacēla roku un sajuta matos sare­cējušas asinis.
   —           Kas notika? — ar mokām kustinādams lūpas, Džerards jautāja, pēc tam saņēmies atkārtoja jautā­jumu skaidrāk: — Kas notika?
   —           Nezinu, — samulsusi atteica Anna. — Tu droši vien pakriti un sasiti galvu.
   Džerards papurināja galvu un saviebās no sāpēm.
   —    Nē, man iesita.
   —    Kā tu to zini? — jautāja Anna.
   —    Tu visu laiku biji te, — Džerards lēni sacīja.
   —    Vai tu neko un nevienu neredzēji?
   —    Nē, neko. Te neviena cita, izņemot mūs, nav. Pielicis roku pie pašām acīm, Džerards mēģināja
   saskatīt pulksteni. Tas rādīja septiņi; viņš bija no­gulējis nemaņā gandrīz divas stundas.
   —           Manuprāt, te kaut kur jābūt izejai, — viņš teica un sazvāļādamies piecēlās kājās. Anna gribēja Dže­rardu atbalstīt, bet viņš atstūma viņas roku. — Viss kārtībā. Tur ir durvis. — Viņš norādīja uz platformas attālāko galu. — Tās gan ir aizsistas ar dēļiem, bet es domāju, ka mēs tiksim cauri.
   —    Mums nav neviena rīka, — iebilda Sleiters.
   —    Es atstāju tos otrā tunelī.
   —           Varbūt mēs tiksim ārā kaut kā citādi, — teica Džerards un atkal parādīja kaut kur tālumā. — Pie paša signālposteņa ir dažas bundžas ar vecu krāsu. To droši vien var aizdedzināt.
   —    Vai tas nav bīstami? — bažījās Anna.
   —           Vai tev ir labāks priekšlikums? — Džerards pats atskārta, cik nelaipns ir viņa pretjautājums. — Bez rīkiem nav ko domāt par caurtikšanu. Būda ir no koka, tā nodegs ka nebūs ko redzēt. Turklāt man ir savi iemesli to tieši nodedzināt.
   Ceļabiedri ieinteresēti skatījās uz Džerardu, taču
   netraucēja viņu, kad viņš sāka vilkt koka gabalus pa platformu uz būdas pusi.
   Kanādietis sakrāva pie būdas sienas prāvu kaudzi, bet durvis vērt vaļā nemēģināja. Viņš paņēma sarū­sējušu bundžu, ar papēdi izsita tai dibenu un aplēja kaudzi ar mitru, spīdīgu krāsu. Beidzot viņš izvilka no ugunskura degošu pagali un nostājās pie būdas.
   —      Tagad, — viņš skaļi teica, •— es to aizdedzi­nāšu. Tā sprāgs kā bumba. — Viņš pacēla pagali virs galvas, pagrieza to, lai liesma pienācīgi iedegas, un, sagatavojies metienam, pakāpās atpakaļ.
   Pēkšņi atskanēja kliedziens. No būdas izšāvās drausmīgs, cilvēka izskatu pazaudējis stāvs. Tas bija Pērviss. Viņa seja bija melna, mati savēlušies un dubļiem pieķepuši, uzvalks vienās skrandās. Vienā rokā viņš turēja vairāk nekā metru garu nūju, otrā — Džerarda laternu. Anna apspiesti iekliedzās. Sleiters metās uz priekšu. Pērviss kā zvērs paskatījās uz vi­ņiem un atvēzējās ar nūju.
   —      Atpakaļ! — viņš uzbrēca. — Nost no manis! Nost, projām! …
   —      Pērvis! — uzsauca Sleiters. — Pie velna, ko jūs darāt?
   Džerards sagrāba Sleiteru aiz rokas un pagrūda at­pakaļ.
   —    Turieties tālāk! Viņš taču ir sajucis prātā . . .
   Pērviss lēni nolaida sitamo. Acis viņam spīgoja kā
   ietramdītam zvēram, lūpas kustējās.
   —      Vācieties … vācieties prom! Nost no manis! … Neķerieties man klāt… nost… vācieties prom! …
   —      Metiet prom to bozi! — pavēlēja Sleiters, paie­dams uz priekšu un izstiepdams roku. — Atdodiet to man!
   —    Uzmanīgāk! — brīdināja Džerards.
   Viņš vēl nebija izrunājis šo vārdu, kad Pērviss cir­tās uz priekšu, sagrāba Sleiteru aiz mēteļa priekšas, nogrūda viņu uz ceļiem un pacēla nūju.
   —    Sargieties! — iekliedzās Anna.
   Džerards žigli pacēla joprojām degošo pagali un iesvieda to ar krāsu piesūcināto koku kaudzē. Dēļi nokustējās un vienā mirklī nozuda liesmās. Pērviss parāvās atpakaļ, pazaudēja līdzsvaru un atmuguriski smagi nostiepās uz gulšņiem. Atguvies viņš sapuri­nāja galvu kā ievainots dzīvnieks un, meklēdams nūju, sāka grābstīties pa putekļiem.
   Džerards paķēra laternu. Pērviss strauji pacēla galvu, aizsedza acis un klibodams slāja prom pa tu­neli. Pēc dažām sekundēm viņš bija nozudis tumsā, un viņi tikai dzirdēja smagos soļus.
   Kanādietis paveda savus ceļabiedrus tālāk no plat­formas malas.
   —    Lai viņš iet. Tādā stāvoklī tālu viņš netiks.
   Visi pagriezās pret liesmojošo signālposteņa būdu.
   Pienaglotie dēļi karstumā sāka liekties nost no ap- lodas.
   —           Kā mēs tiksim galā ar uguni? — nervozi jau­tāja Anna.
   —           Tur ir daži veci ugunsdzēsības spaiņi, — atbil­dēja Džerards. — Palikuši, jādomā, no kara laikiem.
   Un viņi pagāja tālāk pa platformu. Pie pašas aiz­mūrētās ieejas stāvēja kāds pusducis sarkanu, stipri aprūsējušu spaiņu, kas sen nebija redzējuši ūdeni.
   —    Kur lai ņemam ūdeni? — apvaicājās Sleiters.
   Džerards norādīja uz kontrolaku platformas vidū.
   —    Būs jālieto tas pats draņķis.
   Anna saverkšķīja seju, bet viņi piesēja pie spaiņa stīpas Sleitera jostu un iegremdēja spaini līdz malām putojošajā valkanajā šķidrumā. Drīz visi spaiņi bija piesmelti.
   Pagāja vēl gandrīz pusstunda, iekams koki bija sadeguši un viņi varēja tuvoties ugunij. No signāl- posteņa bija palikusi pāri tikai apogļojusies melna aploda. Tā vēl bija karsta, toties dēļi bija sadeguši gandrīz pilnīgi. Stiprs caurvējš svieda viņiem acīs dzirksteles un pelnus.
   Džerards pievirzījās tuvāk durvīm, spēra un izsita vairākus dēļus. Vēl divi spērieni — un caurums bija tik plats, ka viņi varēja izlīst pa to. No ārpuses ieplūda gaiss, kas pēc stacijas dūmainās smirdoņas likās auksts un tīrs.
   Kanādietis atskatījās. Sleiters plēsa brezentu strē­melēs un aptina ar tām dēļu galus, tā ka iznāca pri­mitīvas lāpas. Viņš samērcēja tās krāsas bundžā.
   —    Nevar taču pieļaut, ka visas idejas pieder jums, — viņš sacīja, pamezdams ar aci Džerardam. — Kādam laiciņam pietiks …
   —    Bet pēc tam? — jautāja Anna.
   —    Uztaisīsim dažas rezervei, — atbildēja Sleiters.
   Džerards paņēma vienu no gatavajām lāpām un
   iegrūda ugunī; lāpa iedegās, un viņš pacēla to aug­stu gaisā. Gaismeklis sprakšķēja, mētādams ugunīgus pilienus. Viens apsvilināja Džerardam vaigu.
   Un atkal jau kuro reizi viņš brīnījās par situāci­jas neticamību. Te nu viņi stāvēja zem milzīgās pil­sētas, izdzēruši pēdējo ūdeni, apēduši visu, kas ēdams, un piedevām vēl tunelī slapstījās pustraks cilvēks, kas bija gatavs nogalināt kaut kādas iegribas dēļ.
   Galvā pulsēja trula sāpe. Lāpu gaismā pār plat­formu stiepās viņu garās ēnas. Pie tālākās sienas bija redzami saraukušies reklāmas plakāti: kaut kādi konservi, cigaretes «Craven A», kuras viņš neparko nespēja atcerēties, kakao «Burnville», divi mazuļi uz automātiskajiem svariem, un zem tiem paraksts «Veselā miesā mājo vesels gars».
   —   Derētu uzzīmēt uz sienas antilopes un kādu medību skatu, — ieteicās Džerards.
   Sleiters, greizi pasmaidījis, atbildēja:
   —   Ja mēs neko neizgudrosim, atliks uzrakstīt uz sienas: «Miers ar jums» …
   Džerards pavīpsnāja.
   —    Par to es šaubos. — Viņš pagāja gabaliņu pa platformu un pagriezās. — Negribas vēlreiz dabūt pa pakausi.
   Viņš gāja uz būdu, atstādams Annu un Sleiteru ga­tavojam rezerves lāpas. Brīdi pastāvējis, viņš pār­kāpa pāri apdegušajai aplodai. Aiz tās bija īss tunelis, vēl tālāk — apaļa vertikāla šahta metrus piecus caur­mērā. Gaiss šahtā bija ledains. Dibens bija noklāts ar saplaisājušām betona plāksnēm, zem kurām varēja saredzēt ūdeni. Sienas bija no ķieģeļiem, starp ku­riem bija iemūrēti karkasa dzelži. Metrus septiņus astoņus augstāk bija divi ar dzelzs stieņiem savie­noti izciļņi. Džerardam ienāca prātā veci Ņūgeitas cietuma zīmējumi.
   Anna jau nesa aizdegtu lāpu, viņai sekoja Sleiters, nesdams vienu lāpu rokā, pārējās kopā satītas pa­dusē.
   Trīs lāpas apspīdēja šahtas apakšu. Tagad bija re­dzama arī augša. Likās, ka šahta ir metrus trīsdesmit augsta, un tur, augšā, varēja samanīt divus apaļus caurumus.
   —    Lūk, no kurienes nāk gaiss, — teica Sleiters. — Ja mēs tiktu līdz turienei, mēs arī izkļūtu laukā.
   —    Bet kā? — jautāja Anna.
   —    Varam rāpties, — ierosināja Džerards.
   —    Es gan to nevarēšu, — sacīja Anna.
   —    Es arī ne, — pievienojās Sleiters. — Man bail no augstuma.
   Džerards piegāja tuvāk sienai un aplūkoja to. Dzelzs sijai gar abām pusēm stiepās kniedes, kuras bija vismaz piecus centimetrus caurmērā un izcēlās virs sienas kādus trīs četrus centimetrus. Rāpties pa tām nebūtu viegli.
   — Man šķiet, ka es uzlīdišu, — viņš teica. — Va­jadzētu tikai virvi, tad es ari jūs abus dabūtu augšā.
   Un Džerards sāka kāpt. Muskuļi sāpēja un negri­bēja klausīt. Lāpu šaudīgajā gaismā dažādie dzelži, pie kuriem viņš ķērās un pret kuriem atspērās, likās te izaugam lieli, te saraujamies mazi. Ēnas stiepās un ruka, un Džerardam šķita, ka viņš rāpjas tādā kā sirreālistiskā murgā, kur nav nekā droša un pat me­tāls šūpojas kā jūra paisuma un bēguma laikā.
   Muskuļi darbojās gandrīz automātiski. Arī zem­apziņa darbojās, un viņš neatlaidīgi kāpa pretī apa­ļajiem caurumiem, kas rēgojās virs galvas.
   Lāpu gaisma tikko sniedzās līdz šejienei, un tomēr Džerards saredzēja divus apaļus caurumus — divu šaurāku šahtu apakšējos galus. Tie bija apmēram pus­otra metra šķērsgriezumā.
   Kā jau kanādietis bija gaidījis, spraugas iekšpusē izrādījās pilnīgi gludas, ja neskaita šauru kniežu jos­liņu. Te nebija nedz kur pieķerties, nedz kur atsper­ties. Tikt augšā varēja vienīgi tā, kā pa klinšu sprau­gām traušas alpīnisti, — ar pleciem atspiežoties pret vienu sienu, ar pēdām pret otru. Vajadzēja mēģināt un kaut vai centimetru pa centimetram tikt uz priekšu.
   Bet vispirms bija jātiek iekšā šahtā. Neatlika ne­kas cits kā izstiepties visā augumā un, atsperoties no pēdējās stīpas vai izciļņa, ar vienu vēzienu izsviest ķermeni tā, lai rokas atspiestos pret šaurās šahtas tālāko malu. Tad viņš būs kā krustā sistais, viss simts astoņdesmit centimetru garais augums karā­sies šķērsām starp ventilācijas šahtas sienu un lielās šahtas malu. Bet, ja viņam misēsies, viņš atradīsies dibenā blakus Annai un Sleiteram.
   Pēc tam viņam būs jāpārceļ šaurajā ventilācijas šahtā kājas, ne uz mirkli neatlaižot pie pretējās sie­nas piespiestās rokas, un tad, kad viņš būs ticis iekšā, atpakaļceļa vairs nebūs. Atliks vienīgi ceļš uz augšu. Vismazākā kļūme draudēja ar kritienu no trīsdesmit metru augstuma.
   Bet kas viņu gaida augšā? Ja nu šahta noved pie dzelzs režģa, kuram viņš netiek cauri? Tad viņš karāsies pie šā režģa, nespēdams pievērst sev garām­gājēju uzmanību, karāsies, kamēr rokas atspruks vaļā un viņš gāzīsies lejā . ..
   Bet ja šahta nobeidzas ar ventilācijas šahtām rak­sturīgo konisko jumtiņu? Tad nebūs pat kur pieķer­ties, nebūs izejas, būs tikai viens ceļš — lejup …
   Lielākais, uz ko viņš varēja cerēt, — kaut kur aug­stāk gadīsies izliekums un viņam izdosies ielīst šahtas horizontālajā daļā, varbūt pat izlauzties tai cauri. Sarūsējušais metāls vairs nebija sevišķi stiprs. Bet ko tas dos? Un, ja tā padomāja par metāla stiprumu: vai neiznāks tā, ka vertikālā sekcija neizturēs viņa svaru un ielūzīs, kad viņš atspiedīsies pret to ar visu spēku?
   Džerards paskatījās uz leju. Rīklē sakāpa nela­bums.
   Anna un Sleiters tagad sēdēja, atspiedušies viens pret otru, lāpas sabāzuši betona dibena spraugās. Ilgi viņi tā nenoturēsies. Pat ja noturēsies, kas un kad viņus tur atradīs? Nē, citas izejas nebija — tikai uz augšu. Džerards iedrosmināja sevi pašam riskanta- kajam kāpienam savā mūžā.
   Trīs reizes viņš saspringa, un trīs reizes viņu ap­ņēma vājuma un nenoteiktības vilnis, viņš juta, ka šādā stāvoklī kājām pietrūks lēcienam nepieciešamā spēka. Džerards sarāvās un drebēdams, juzdamies vārgs un noguris, piekļāvās pie sienas. Bet tad viņa vaigus iekvēlināja kauns, ko nomainīja dusmas.
   Viss, ko Džerards atcerējās un varēja vēlāk pa­stāstīt, bija tas, ka viņa ķermenis pēkšņi pats_ no sevis saspringa, sagatavojās un atmuguriski gāzās izplatījumā. Izstieptās rokas atspiedās pret šahtas malu, rumpis nobūkšķēja pret tās tālāko sienu, un kā­jas rāvās uz augšu. Kādu sekundes daļu viņš šķita karājamies tukšumā, bet tad pēdas skāra pretējo sienu, viņš iztaisnoja kājas un sastinga.
   Brīdi Džerards atpūtās. Viņš dzirdēja apakšā ap­slāpētu kliedzienu, taču nedrīkstēja lūkoties uz leju. Ašs skatiens — un viņš pats lidotu lejup. Tagad viņš vārda tiešā nozīmē nedrīkstēja apstāties, viņam va­jadzēja kustēties nepārtraukti, ieķīlējoties starp šah­tas sienām un centimetru pēc centimetra rāpjoties uz augšu kā alpīnistam klinšu spraugā. Atpakaļceļa ne­bija, un viņš sakopoja pēdējos spēkus.
   Vairākas minūtes Džerards neko neredzēja, ne­dzirdēja, neuztvēra. Sasprindzinājums bija tik liels, ka sviedri padarīja viņu aklu. Ausīs kā bungas rībēja asinis, mute un rīkle bija izkaltušas sausas. Kā zvērs, kas tiecas izrauties gaismā un brīvībā, viņš līda uz augšu, grābādamies un skrāpēdamies gar sie­nām, lai atrastu ilgoto atbalstu.
   Beidzot viņš apstājās — ķermenis atteicās virzīties tālāk. Viņš smagi elsāja, un šahtas sienas atbalsoja viņa aprautos šņukstus. Ja viņš kaut uz sekundi at­slābināsies, viņš kā kartupeļu maiss svilpdams kritīs lejā. Viņš uzmanīgi paskatījās pa elkoņa apakšu. Vie­nīgais, ko varēja saredzēt, bija nespodri mirgojošs gaismas plankumiņš. Augšā viss bija melns, it kā ar tumšu līķautu pārvilkts.
   Džerards saņēmās, lai mēģinātu pēdējo reizi, bet, līdzko bija sakustējies, gandrīz vai nokrita, pagūdams nobremzēt pēdējā brīdī.
   Pēkšņi Džerards sastinga šausmās: mugura it kā palika bez atbalsta; siena likās zaudējam stiprumu, un viņš aklās bailēs tikko nepazaudēja nedrošo līdz­svaru, kamēr atskārta, ka tas taču ir tuneļa līkums. Tad viņš uzspiedās vēl augstāk, garām līkumam, līdz sajuta, ka guļ uz muguras, pacēlis kājas virs galvas. Tagad viņš balstījās pret sienu nevis ar kājām, rokām un muguru, bet ar visu ķermeņa svaru.
   Atvieglojums bija neizsakāms, un kanādietis no­gulēja tā veselas piecas minūtes. Gaiss likās vēl svaigāks un tīrāks nekā šahtā. Džerards piesardzīgi pagriezās četrrāpus un sāka līst. Pēc tam izņēma no kabatas laternu. Gaisma bija pavisam vāja, tomēr viņš saskatīja priekšā vēl vienu pagriezienu taisnā leņķī un vēl vienu vertikālu sekciju. Sasniedzis pa­griezienu, viņš saprata, ka no augšas ieplūst bālgani zila dienas gaisma. Viņš izslēdza laternu, uzmanīgi apvēlās uz muguras un pacēla acis. Metrus trīs virs viņa bija režģis, un caur to varēja saredzēt debesis.
   Pēkšņi Džerards zaudēja pašsavaldīšanos. Vairākas minūtes viņš gulēja zem režģa, un viņam pa vaigiem ritēja asaras. Pieveikt pēdējo posmu bija samērā viegli; Džerards ieķērās restēs un ieklausījās. Kur viņš atradās? Ārpusē valdīja pilnīgs klusums. Viņš sapurināja galvu, lai iztīrītu ausis — un atkal ne skaņas. Kas tā par Londonas daļu, kur redzamas de­besis, bet nav dzirdama ne skaņa? Londona taču ne­pazina klusumu. Sirdī iezagās bailes: kas noticis? Kādēļ tāds klusums?
   Viss, ko Džerards pašreiz varēja saskatīt, bija kaut kāda siena. Norijis siekalas, viņš mēģināja pakliegt, bet iznāca tikai tāds sauss blējiens. Rokas jau smel- dza no piepūles. Viņš aplūkoja režģa malas, cerēdams izdibināt, kā tas paceļams. Varbūt ir kāds aizbīdnis? Nekā. Viņš kliedza, kliedza, kamēr viss ķermenis sāka raustīties nevaldāmās elsās. Neviens neatsaucās.
   Kā mērkaķis ieķēries režģī, Džerards rupji lamā­jās un pilnā balsī raudāja, taču neviens nerādījās. Beidzot bezspēcīgu dusmu lēkmē, juzdams, ka sabrūk pēdējās cerības, viņš spēra pa šahtas sienu. Un kāja … iztriecās cauri. Izbailēs viņš vēl krampjaināk ieķērās režģī un palika karājamies tukšumā. Pēc tam atkal pacēla kāju un nedroši aptaustīja sienu. Ris­kēdams ar dzīvību, viņš ar vienu roku izvilka no kabatas laternu.
   Viņam bija palaimējies izsist apšuvuma gabalu. Aiz tā bija kāda cita telpa. Viņš ielaida tajā bālgano staru. Varēja saskatīt sienu, bet zemāk par to — pa­kāpienus. Džerards ātri iebāza laternu kabatā, pacēla abas kājas un, atvēzējies kā milzu svārsts, trieca tās pret vaļīgo apšuvumu.
   Viens trieciens, otrs, trešais, un apšuvums neiz­turēja. Kanādietis uzmeta kājas uz cauruma robota­jām malām, vienā paņēmienā bija pāri un smagi sa­ļima uz pakāpieniem. Tie izbeidzās pie koka dur­vīm. Spēki bija gandrīz izsmelti, un Džerards tikko jaudāja uzvilkties augšā pa pakāpieniem. Viņš ci- laja kājas lēni kā vājulīgs večuks.
   Kad Džerards izstiepa roku un pieskārās atslēgai, durvis viņa acu priekšā salīgojās. Ja tās būtu aiz­slēgtas, viņam nepietiktu spēka tās uzlauzt. Viņš nospieda rokturi. Veltīgi. Nospieda vēlreiz un pa­vilka uz savu pusi. Durvis pēkšņi atsprāga vaļā, un ledains ziemas vējš iesvieda viņam sejā saltu pu­tekļu riekšavu.
   Džerards izkumurojās brīvībā.
   tfl rp" Mazajā pagalmiņā bija sanesta septiņus asto­ņi) centimetrus bieza sniega kārta. Rāpda- " ^^ mies pa šahtu, Džerards bija tā izmircis savos sviedros, ka ledainajā vējā viņa apģērbs ātri vien sasala stīvs.
   Valdīja pilnīgs klusums. Šaurajā, sienu iekļautajā taisnstūrī neiekļuva ne satiksmes troksnis, ne soļu gurkstoņa sniegā.
   Viņš gāja pie durvīm tālākajā sienā. Tās bija ciet.
   Viņš nolamājās un tad pasmaidīja. Pēc tāda kāpiena šis šķērslis bija tīrais nieks. Džerards pavērās apkārt. Pie sienas viņš ieraudzīja pa daļai sniegā ieputinātas kāpnes. Viņš atslēja tās pret sienu, uzkāpa augšā un, sāpīgi sasizdamies, pārmetās otrā pusē, mūžzaļu krūmu biežņā. Kaut kāds parks, bet kur?
   Izspraucies cauri krūmiem, kanādietis nonāca pie čuguna aizžogojuma, kas šķīra dārzu no ielas. Sā­kumā viņš neticēja savām acīm. Plata iela, vidū pār­dalīta ar automašīnu maksas stāvvietu un skaitītāju joslu. Gar malām statujas. Mazliet tālāk iela pāršķē­lās divās daļās, apliecoties apkārt krūmu saliņām.
   Pēkšņi viņa atmiņā viss nostājās savā vietā: tā taču bija Portlendpleisa! Tur tālāk bija Bī-Bī-Sī ēka, aiz tās — Rīdžentsparka. Bet kaut kas nebija kārtībā. Viņš paskatījās pulkstenī — pieci.
   Pieci, septiņpadsmit nulle nulle … Kur bija pa­licis viss transports? Nē, vēl nevarēja būt pieci. Tad jau būtu pavisam tumšs. Pulkstenim vajadzēja būt mazāk, un tomēr… stāvvietā nebija nevienas mašī­nas. Nekādas kustības, ne mazākā transporta trokšņa, tikai no tālienes atlidoja dobja duna. Iestādes un mājas bez ugunīm. Cik tālu sniedzās skatiens — ne­kur nevienas dzīvas dvēseles.
   Džerards pārsvempās pāri aizžogojumam un no­krita. Sniegs gulēja uz trotuāra gandrīz neskarts, uz tā nebija nevienas pēdas, tikai uz pašas platās ielas redzēja divas platas, rievotas rices.
   Kanādietis devās pa Portlendpleisu uz centru, tu­rēdamies starp abām stāvvietu rindām un instinktīvi vairīdamies no tukšās braucamās daļas. Aptvēris sevi ar rokām, lai kaut cik saglabātu siltumu, viņš čūbā- jās uz Oksfordsērksa pusi. Nami izskatījās bez dzīvī­bas, nekur nemanīja ne uguntiņas. Visa iela bija iz­mirusi, sevī noslēgusies, it kā pāri būtu aizbrāzies atomkarš. Aukstums dzēla cauri drēbēm, un locekļos ar katru soli dziļāk iespiedās pārguruma gļēvais vājums.
   Tikko spēdams cilāt kājas, Džerards pa Aperrīdžen- strītu vilkās cauri pilsētai, kas savā pamestībā izska­tījās spokaina. Žalūzijas bija nolaistas, durvis aiz­vērtas un nobultētas.
   Viņš pagāja garām mūzikas veikalam, kinoteātrim, kas joprojām pravietiski reklamēja filmu «Panika ielās», un nonāca līdz restorānam. Te viņš apstājās un ar cerībām ielūkojās iekšā, bet stikla vitrīnās ne­bija nekā ēdama. Ne parasto kūku, ne ruma kūku, ne šokolādes tortes šķēlīšu. Nerūsējošā tērauda plauktiņi laistījās tīri un tukši. Gaisu pildīja tāda kā puvuma smaka.
   Piepeši Džerarda izmocītais saprāts uztvēra kaut kādu kustību aiz muguras — kaut kas atspīdēja spo- guļvitrīnā. Viņš ātri pagriezās. Ielas otrā pusē maz­liet tālāk uz centra pusi bija atvērtas kādas durvis, un tajās stāvēja cilvēks. Džerards ar stīvām kājām steidza pie viņa.
   Biezā sniega sega mazināja soļu troksni, tāpēc Ekermens ieraudzīja kanādieti tikai tad, kad tas bija gandrīz uzgrūdies viņam virsū. Ekermens pagriezās, automātiski nostādamies aizsardzības pozīcijā un bāz­dams roku kabatā pēc pistoles.
   Menzels un Olfords iznāca laukā pa durvīm Eker- menam aiz muguras tieši tajā brīdī, kad pieskrēja Džerards.
   Kanādietim trūka elpas, spēki bija galīgi izsīkuši. Lai nepakristu, viņš saķēra Ekermena roku, neievē­rodams, ka neviens necenšas viņu atbalstīt. Visa tri­jotne dīvaini sastinga, vērīgi ielūkodamās svešinieka sejā.
   — Es … mēs esam ieslēgti… viņi jādabū ārā … viņi vēl ir tur apakšā …
   Džerarda augumam pārskrēja pāri reiboņa vilnis, ceļi saļodzījās. Olfords tikko paguva saķert Dže­rardu, lai viņš nenokristu.
   —           Viņš redzēja mūs iznākam no šejienes. — Eker­mens parādīja uz juvelierizstrādājumu veikalu aiz muguras.
   —           Nabaga čalim jau gars iet laukā, — teica Ol­fords. — Atstāsim viņu tepat — šā vai tā aizies pie Pētera.
   —          Nē, — ātri izlēma Menzels. — Vedīsim viņu pie manis.
   —    Pie tevis? Kā tad tā?
   —           Jūs dzirdējāt, ko es teicu? Viņš mums noderēs. Ņemam līdzi!
   Drusku vēlāk Džerards attapās Menzela dzīvoklī; viņš uzkucies sēdēja krēslā un turēja rokā lielu bren­dija glāzi. Gangsteri sēdēja apkārt un stingām sejām blenza viņā. Tad Menzels izklāja uz ceļa karti un pa­meta ar roku uz stūrī ierīkotā bāra pusi.
   —    Ielejiet vēl, ja gribat.
   Džerards pameta ar galvu un piegāja pie bāra. Viņš bija sasilis, bet jutās neizsakāmi noguris; dzēriens bija iesitis galvā, un, sēzdamies atpakaļ krēslā, viņš pat sagrīļojās. Nejauši viņš pamanīja no Ekermena kabatas rēgojamies pistoles spalu. Menzels uztvēra šo skatienu. Džerards nolika glāzi un nedroši pie­cēlās.
   —          Man jāiet, jāaiznes šie paraugi uz Svētā Tomasa slimnīcu.
   Viņš gāja pie durvīm un īstenībā nejutās pār­steigts, kad Olfords steigšus aizstājās viņam priekša.
   —    Nekas neiznāks, doktor …
   —    Doktors? Kā jūs zināt, ka esmu doktors?
   —          Kamēr jūs nebijāt atķēries, mēs maķenītiņ pa- vandījāmies pa jūsu kabatām.
   —          Paklau! Jums jālaiž mani vaļā. Tur apakšā pa­lika ieslēgti cilvēki. Man jāaizgādā …
   —    Doktor Džerard, — viņu mierīgi pārtrauca Men­zels. — Sollijs, lūk, šis te, domā, ka jūs vajadzētu nogalināt.
   —    Bet es domāju, ka jūs man izglābāt dzīvību…
   —    Man nepatīk nogalināt cilvēkus, tā ir riskanta būšana, bet jums būs jāpalīdz mums.
   —    Un ja nu es nepalīdzēšu?
   Ekermens paliecās uz priekšu savā krēslā. Menzels turpināja:
   —    Jūs gribat nogādāt savus paraugus slimnīcā, gribat palīdzēt saviem draugiem. Mēs arī gribam tikt laukā no šejienes, tāpēc palīdzēsim viens otram. At­ļaujiet, doktor, uzmest aci jūsu paraugiem.
   Viņš izstiepa roku. Džerards negribīgi izņēma no kabatas metāla kastīti. Tajā bija zem platformas iz­zvejotais flakons un aizbāžņi. Menzels izķēra kas­tīti viņam no rokām. Džerards mēģināja iebilst.
   —    Jūs to dabūsiet atpakaļ, dok. — Menzels pa­cēla kastītes vāciņu. — Sollij! — Ekermens izvilka maisiņus ar briljantiem. — Akurāt iet iekšā, tie tikai vēl jāietin, lai izskatās pēc medicīnas padarīšanas.
   Ekermens bāza maisiņu starp Džerarda paraugiem. Menzels, izklājis karti uz grīdas, paraudzījās uz ka­nādieti un iesāka:
   —    Un tagad klausieties …
   Četratā viņi pa klusajām ielām izgāja uz Pikadilli- jas, šķērsoja to un devās uz izmirušo, spokaino Tra- falgarskvēru. Krēsloja. Tikuši pāri laukumam, viņi Vaithollas ielas galā apstājās un bailīgi paskatījās apkārt. Vienīgā skaņa bija strazdu čivināšana. Ielas otrā galā aiz pieminekļa pirmā pasaules kara upuriem uz sniega fona spilgti izcēlās ielai pāri novilkts dze­loņstiepļu aizžogojums. Aiz tā stāvēja trīs mašīnas:
   armijas smagā mašīna, bruņumašīna un garš olīv- krāsas furgons. Gangsteri apjuka.
   —           Vai tu galvo… — Ekermens sāka un nepabei­dza frāzi.
   —    Mums nav citas izejas, — atteica Menzels.
   Ekermens izvilka no kabatas pistoli un iebikstīja
   ar to Džerardam mugurā. Džerards nekustējās. Men­zels pašūpoja galvu, pieliecās un atņēma Ekermenam ieroci. Tad, izvilcis kabatas lakatu, rūpīgi noslaucīja pistoli, pieliecās un ļāva tai izkrist caur kanalizācijas režģiem.
   —    Ei, — iesaucās Olfords, — kāda velna pēc …
   —           Mums tā nav vajadzīga, — teica Menzels. — Kāda no tās jēga, ja viņi tik un tā izģērbs mūs plikus. Domā tak ar galvu!
   —           Bet ko ar viņu? — Ekermens pameta ar galvu uz Džerarda pusi. — Kamēr mēs tur kasīsimies, tas suņa bērns ieķīlās mūs kā likts, vai tā nav?
   Menzels lēni tuvojās Džerardam.
   —           Sollijam ir taisnība, vai ne? Kad būsim tikuši līdz turienei, — viņš norādīja uz Vaithollu, — jūs nekas vairs nespēs apturēt. Un, kad būsiet tur, mie­rīgi ieķīlāsiet mūs. Ir tā vai nav, ko? Ko jūs par to teiksiet?
   Ekermens paglūnēja pār šefa plecu.
   —           Pamēģini tik izspēlēt tādu stiķi, puis, un es tevi pataisīšu mīkstu.
   —           Es nezinu, kas ir šajos maisiņos, — sāka Dže­rards, — un, kā jau teicu, arī negribu zināt. Man jā­tiek pāri upei un līdz Svētā Tomasa slimnīcai, un tas ir viss. Es jums dodu vārdu …
   —           Paļaujieties uz džentlmeņa godavārdu, — pa­ņirgājās Olfords.
   Menzels vērīgi skatījās uz Džerardu, klusi pētīdams tā seju. Pēkšņi viņš ar spēju kustību izrāva Džerar­dam no kabatas kastīti ar paraugiem.
   —    Bet tagad dodiet man savus papīrus, doktor.
   —    Kā tas saprotams?
   —    Dokumentus, kas jums kabatā. Mēs paši re­dzējām.
   Džerards pataustījās pa žaketes iekškabatu un iz­vilka kabatas portfeli. Menzels paņēma to.
   —    Es jau teicu, ka negribu zināt, ar ko jūs nodar­bojaties. Es…
   —    Dok, — sacīja Menzels, — jūs laikam domājat, ka es esmu ļoti paļāvīgs cilvēks. Uzklausiet mani. Manās rokās ir jūsu paraugi un jūsu dokumenti. Es esmu doktors Džerards, bet jūs neesat nekas. Tie tur, — viņš ar īkšķi norādīja uz Vaithollas pusi, — Jaiž ļaudis cauri, cik ātri vien var. Jums jānogādā tā, — viņš pašūpoja kastīti, — slimnīcā un jāizpestī draugi no tuneļa. Jūs mums vairs neesat vaja­dzīgs, bet mēs jums gan. Tātad mēs mierīgi un godīgi iziesim laukā, un, kad būsim tikuši otrā pusē, jūs saņemsiet savus paraugus, mēs — savus. Norunāts?
   —    Kā lai es zinu, ka jūs man tos atdosiet?
   —    To jūs tiešām nevarat zināt.
   —    Kāpēc mēs nevaram viņu nokniebt tepat? — ierosināja Olfords.
   —    Nav nekādas vajadzības. Bet tagad, doktor, ne­sakiet neko, jūs esat parasts pilsonis, nekas vairāk. Viņi nevienu neaiztur. Viņi grib, lai neviens nepa­liktu zonā.
   —    Bet man taču jāpasaka viņiem, ka mani draugi sēž slazdā! — Džerards gandrīz izkliedza.
   —    Vai tad, lai pateiktu, katrā ziņā ir jābūt dokto­ram? — Menzels pagriezās un sāka soļot pa tukšo ielu uz Vaithollas pusi. Iedams viņš izmeta pār plecu: — Kustieties, mēs zaudējam laiku …
   Kad viņi bija sasnieguši dzeloņstiepļu aizžogo­
   jumu, viņiem priekšā nostājās divi kareivji ar auto­mātiem. Viņi bija aizsargformā: galvā ķiveres ar caurspīdīgiem sejsegiem, mugurā gumijas tērpi, ro­kās biezi cimdi, kājās smagi zābaki. Viens no viņiem norādīja uz īsu rindu, kas stāvēja uz olīvkrāsas fur­gona pakāpieniem.
   Brīdi padrebinājušies saltajā vējā, visi četri iekāpa siltajā, mitrajā dezinfekcijas furgonā. Menzels, uz­rādījis Džerarda dokumentus, skaidroja nogurušam medicīnas dienesta seržantam, kas sēdēja pie dušas kabīnēm, ka paraugus nedrīkst dezinficēt. Uzdevis vairākus neticīgus jautājumus, seržants lika viņam atvērt kastīti. Ieraudzījis iekšā flakonus, viņš apmie­rināts pasmaidīja un, ar garu pinceti paņēmis kastīti, apslacīja to no ārpuses ar dezinficējošu šķīdumu.
   Nākamajā pusstundā četrinieks izgāja visu pare­dzēto procedūru: izģērbās, nodeva drēbes kareivim, kurš ielika tās stiepļu tīklos, un nomazgājās karstā ūdenī, kas oda pēc kaut kādas ķimikālijas. Beidzot, noberzējušies ar rupjiem, dzelteniem armijas dvie­ļiem, viņi saņēma no sterilizatora tīklus ar drēbēm un tika palaisti vaļā. Pēc turku pirts karstuma āra gaiss likās divtik auksts. Menzels nesa paraugu kas­tīti, un tā viņi nonāca līdz Pārlamentskvērai.
   Uz trotuāriem klusēdami drūzmējās ļaužu pūlīši. Pie ieejas Apakšnamā stāvēja divas televīzijas kom­pāniju automašīnas. Strādnieki vilka kabeļus un uz­stādīja prožektorus. Komentators kaut ko murmināja mikrofonā. Uz policijas mašīnām, kas stāvēja, sagrie­zušās pāri trotuāram, mirkšķinājās zilās ugunis, bet pa Vestminsteras tiltu lēnām aizbrauca ātrā palī­dzība, atstādama aiz sevis tvaika mutuļiem līdzīgus dūmus.

   Pāri galvām, ar kaukoņu šķeldams dzidro gaisu, gar upi uz rietumiem aizlidoja helikopters.
   Menzels pagriežas pret Džerardu un atvēra pa­raugu kastīti.
   —    Nu, sadalīsim mantu?
   Viņš izņēma samta maisiņus, kurus Ekermens bija ietinis alumīnija folijā, aiztaisīja kastīti un pasniedza to Džerardam kopā ar kabatas portfeli.
   —   Mani interesē, — ierunājās Džerards, — ko jūs tur paslēpāt.
   —   Marmora gabaliņus, drauģel, — bez smaida at­teica Ekermens.
   Džerardam bija jāsaņem kopā pēdējie spēki, lai pārietu Vestminsteras tiltu un gar krastmalu aizvil­ktos līdz Svētā Tomasa slimnīcai.
   Pēc vairākām stundām viņš atguvās mazā slim­nīcas nodaļā. Saprātam pamazām apskaidrojoties, viņš atcerējās cilvēkus, kas viņu bija apstājuši, pār­kāpjot slimnīcas slieksni, un vispirms jau Bikena seju. Pēkšņi viņu pārņēma šausmas. Vai viņš bija pateicis par Annu un Sleiteru?
   Džerards uztvēra visu aizvien skaidrāk, un viņam atausa atmiņā vēl viena seja. Tas bija miesās ražens policijas inspektors — jā, tas pats. Policists runāja kaut ko par virvēm, glābšanas piederumiem, Rī- džentsparku — tātad viss bija izdarīts. Ar milzu pie­pūli viņš pacēla galvu no spilvena, lai paskatītos, cik ir pulkstenis. Viņš lēni aptvēra, ka ir nogulējis turpat vai astoņas stundas. Džerards ļāva galvai at­krist uz spilvena un jau kuro reizi mēģināja pār­varēt laimīgā nespēka stāvokli. Droši vien viņam kaut kas bija iedots … j
   Ļaudamies miega varai, viņš atkal iedomājās Annu.
   tfļ JJ Londonas lidosta, milzīgais, nekārtīgais ēku (0) un Pāre iu komplekss, lēnām pamira. Cita pēc " citas kļuva tukšas zāles, un pierastās kafijas, petrolejas un dārgu smaržu smakas nomai­nīja mutanta-59 miklā amonjaka smirdoņa.
   Beidzot no visām lidostas ēkām darbojās vairs tikai viena. Tranzītpasažieru istabā bija iekārtots dezinfek­cijas punkts tikai tiem, kam bija speciālas atļaujas lidot ar kādu no nedaudzajām lidmašīnām, kuras drīkstēja pacelties gaisā.
   Tikko bija sākusies iekāpšana 1224. reisa lidmašīnā, kas devās uz Ņujorku. Pasažieri, vēl joprojām rauk­dami degunus no dezinfekcijas centra kodīgajām sma­kām, rādīja savus dokumentus aiz stikla nožogojuma sēdošajiem policistiem un imigrācijas ierēdņiem. Ne­viens nerunāja: mutanta smirde visiem atgādināja aiz muguras palikušo mirstošo pilsētu.
   Strādnieki aizsargtērpos un maskās apsmidzināja gigantiskā reaktīvā gaisakuģa fizelāžu ar dezinficē­jošu šķīdumu, ap trapu riņķoja armijas «džipi».
   Ar skubu kravādamies, Kreimers pēdējā brīdī pirms braukšanas uz lidostu bija iegrūdis portfelī savu zelta pildspalvu.
   Velkot ciet drošības jostu, viņš ar pusausi klausījās stjuartes vienaldzīgi glāsainajā balsī:
   — … un nodzēsiet cigaretes. Pēc dažām minūtēm mēs sāksim lidojumu uz Ņujorku bez nolaišanās pa maršrutu Šenona—Gandera—Kenedija. Kompānijas «Metro Airlines» vārdā mūsu lidmašīnā jūs sveic kuģa komandieris Hovards un visa apkalpe. Pateicos par uzmanību.
   Pasažieru salonā ieskanējās barbariska magneto­fona mūzika. Kapteinis Hovards ar otro un trešo pi­lotu un bortinženieri sāka aparatūras pārbaudi pirms lidojuma.
   Virtuves nodalījumā aiz pasažieru salona vecākais
   stjuarts un trīs stjuartes lika glītās kaudzītēs stan- dartpaciņas ar ēdienu un krāva citu uz citas presētas plastmasas paplātes. Skaisti ietītas siera porcijas lika vienā bedrītē, celofānā ietītus biskvītus — otrā, ka­mēr katra paplāte atgādināja miniatūru pārtikas veikaliņu.
   Kreimers iekārtojās ērtāk sēdeklī, pārliecinājās, vai preparāti aizzīmogoti kārtīgi, nezaudēdams laiku, iz­ņēma no portfeļa ziņojumu NASA un, apbruņojies ar pildspalvu, sāka lasīt.
   Lai cik asa būtu taustes uztvere, Kreimers nejustu, kam īsti pieskārusies viņa pirksti, aptverot pildspal­vas metāla korpusu. Visasākā acs nepamanītu, kurā mirklī parādījās niecīga sažuvušas receklīgas vielas piciņa vienu desmitdaļu milimetra šķērsgriezumā.
   Ķīmiskā analīze šajā piciņā droši vien būtu kon­statējusi olbaltuma, ūdens un dažu fosfora un mag­nija sāļu mikrogramus. Vēl sīkākos pētījumos būtu atklātas sarežģīto DNS molekulu pēdas un ra­dusies doma par kaut kādu mikroskopisku dzīvības formu. DNS un tās pastāvīgā pavadone RNS darbo­jas kā ģenētiskā koda nesējas. Spirālveidīgajās mo­lekulās neizdzēšami fiksēti vesela organisma uzbūves rasējumi, tā izturēšanās supermikroskopisks plāns.
   DNS uz Kreimera pildspalvas nebūt nebija brīva ķīmiska viela: tā ietilpa izžuvušajā piciņā iestiprinātā mutanta-59 sporu un sporu apvalku sastāvā. Katrs organisms bija tikai milimetra vienu septiņtūkstošo daļu garš. Katrs bija akls un bezjūtīgs, un tomēr kat­ram bija sava nobeigta izturēšanās programma īsa­jam laikposmam no dzimšanas līdz nāvei. Viena ve­cāku šūna sadalījās divās, tās tālāk četrās, četras — astoņās un tā līdz bezgalībai ar skaistu, lai gan mū­žam neaprēķināmu matemātisku precizitāti.
   Parasti baktēriju dalīšanās ātrums nav pastāvīgs: viņu pašu mikropasaules likumi diktē, ka vispirms dalīšanās notiek ātri, tad iestājas palēninātas attīs­tības fāze, kas beidzot noved pie sabrukuma un nāves.
   Ja zināmi faktori nedarbotos pretī baktēriju vai­rošanās matemātiskajai nenovēršamībai, tad, kā rāda aprēķini, divas baktērijas, daloties vienreiz sekundē, divu stundu laikā pārklātu visu zemeslodes virsmu.
   Baktēriju augšanas ātrums nesamazināsies tikai di­vos gadījumos. Pirmkārt, ja tās regulāri saņems jaunu barību, un, otrkārt, ja tās mutēsies, lai labāk pielāgotos apkārtējai videi. Tad šūnas dalīsies bie­žāk. Šūnu dalīšanās biežums nereti ir atkarīgs no vi­des atbilstības un nav ne mazākā mērā atkarīgs no normāla attīstības procesa, Dalīšanās sākumstadijās katra baktēriju paaudze dzīvo tikai dažas minūtes, bet sevišķi labvēlīgos apstākļos — dažas sekundes.
   Nelaiķis doktors Einslijs, kuru neviens vairs ne- apraudāja, bija pratis izmantot šīs īpatnības. Mu- tantam-59 nebija ne palēninātas attīstības fāzes, ne pagrimuma fāzes.
   Baktērijas uz Kreimera metāla pildspalvas atradās īpašos apstākļos. Tās bija galīgi izžuvušas un, ja Kreimers nebūtu tām pieskāries, būtu aizgājušas bojā. Bet, līdzko nosvīdušie pirksti aizskāra mirstošos mikroorganismus, to apvalki uzsūca nedaudz ūdens. Ārkārtīgi maz, bet ar to pašu pietika, lai padzirdi­nātu bez ūdens palikušo šūnu mehānismu.
   Uzbriestošajām šūnām cauri izskrēja neredzami signāli. Šūnas gatavojās no jauna pildīt savu vie­nīgo uzdevumu — dzīvot, baroties un vairoties.
   Kreimers paliecās uz priekšu un nolaida galdiņu, ar pirkstiem viegli skardams plastmasas rāmi, kas tu­rēja melamīna taisnstūri.
   Kuģa komandieris Hovards pa to laiku saņēma no dispečera atļauju iedarbināt dzinējus. Bortinženie­ris pēdējo reizi pirms starta pārbaudīja, vai durvis ir cieši noherrnetizētas. Lejā uz ceļa palikušais teh­niķis prettrokšņa ķiverē, savukārt pārliecinājies, ka durvju ārējās atslēgas ari ir vietā, pacēla uz augšu abus īkšķus.
   Bortinženieris ieslēdza visas četras degvielas sūkņu sistēmas. No spārnos un fizelāžā iebūvētajām tver­tnēm degviela sāka plūst uz četriem milzīgiem turbo- propelleru dzinējiem, kas bija pakārti zem spārniem kā bumbas.
   Hovards iedarbināja starterus, sākot ar labā spārna ceturto dzinēju. Lēni un negribīgi iekaucās turbīna. Drīz kaukoņa pārgāja ausis plosošā spiedzienā. Tai savu balsi pievienoja trešais, pēc tam otrais un pir­mais dzinējs, un tad jau visu korpusu drebināja zem- frekvences vibrācijas.
   Bortinženieris atzīmēja žurnālā mērījumus, bet tre­šais pilots pārbaudīja stūres. Vilcējs atmuguriski vilka lidmašīnu projām no iekāpšanas galerijas, dzi­nējiem klusi dziedot lidojuma gaidās.
   Vilcēja vadītājs, tāpat prettrokšņa ķiverē un jakā ar kapuci, arī pacēla abus īkšķus un, atvienojies no lidmašīnas, brauca projām. Ar mazu — piecpa­dsmit centimetru diametrā — stūrīti Hovards uzma­nīgi un bez piepūles vadīja neizveicīgo metāla milzeni pa tumši zilu uguntiņu iezīmētiem ceļiem. Bortinže­nieris skaļi nolasīja mērierīču rādījumus. Lidmašīna, smagnēji šūpodamās uz dzelzsbetona plāksnēm, tu­vojās galvenajam skrejceļam.
   Kreimers, uz brīdi pārtraucis darbu, paskatījās pa iluminatoru uz garām slīdošo apgaismotās lidostas panorāmu. «Interesanti, vai ugunis vēl degs, kad es atgriezīšos?» viņš nodomāja.
   Bufetes personāls beidza ņemties ar paplāšu grē­dām, un stjuartes piesprādzējās sēdekļos, neskaidri apjauzdamas, cik bīstams ir viņu darbs, un manāmi nobālēdamas zem rūpīgi uzliktās kosmētikas kārtas.
   Saņēmis atļauju startēt, lidaparāts pagriezās ar priekšgalu uz to pusi, kur uz skrejceļa melnēja lid­mašīnu riepu pēdas.
   Hovards atbīdīja dzinēju vadības sviras prom no sevis, un gandrīz apklusušo turbīnu dziesmu nomai­nīja zema rēkoņa. Mēraparātu skalas trīcēja un dre­bēja, un visa mašīna nedaudz parāvās uz priekšu, dzinēju vilkmes spēkam cīnoties ar bremzēm. Tad Hovards atlaida vaļā bremžu pedāli un lidmašīna sāka skrējienu pa ceļa ass līniju. Straujāk par kuru katru sporta mašīnu tā uzņēma ātrumu, ar dobjiem bunkšķiem palēkdamās betona plākšņu savienojumu vietās. Šūpodamās no vieniem sāniem uz otriem, tā šķēla auksto gaisu.
   Ātrumam pieaugot, stūres sāka reaģēt uz elastīga­jām gaisa strāvām, un nu jau lidmašīna nevis smagi lēkāja pa skrejceļu, bet līgani slīdēja, balstīdamās uz gaisa. Tad priekšgals pacēlās augstāk, lidmašīna it kā atgrūdās no dzinēju izpūstajām dūmu strūklām un pēdējā palēcienā atrāvās no grubuļainā skrejceļa.
   Bortinženieris uzsauca: «Otrais!» Šis vārds uzreiz palēnina jebkura civilās aviācijas pilota pulsu, jo nozīmē, ka ir sasniegts otrais kritiskais ātrums, ar ko pietiek, lai lidmašīna pārvarētu zemes pievilkša­nas spēku.
   Kreimers atkal palūkojās pa iluminatoru un ierau­dzīja, ka mākoņu mala nemitīgi tuvojas; beidzamo reizi uzmetis skatienu dzelteni apgaismotajam Lon­donas ielu tīmeklim, viņš atlaidās sēdeklī — skatu aizsedza mākoņi.
   Lidmašīnas astē stjuartes atsprādzēja vaļā jostas un atsāka gatavot standartmaltīti.
   Apkalpei uzreiz kļuva vieglāk ap sirdi, kad koman­dieris Hovards izsauca pirmo radiobāku Falmutā, lai salīdzinātu laiku un precizētu kursu.
   Pasažieri arī sēdēja atsprādzējušies no krēsliem un ar baudu vilka plaušās cigarešu dūmus. Stjuartes staigāja pa slīpu grīdu — lidmašīna uzņēma aug­stumu.
   Kreimers, iedziļinājies ziņojumā, kaut ko ātri rak­stīja bloknotā. Brīdi viņš pat neievēroja, ka stjuarte, noliekusies pār tukšo krēslu ejas pusē, uzrunā tieši viņu.
   —    Kafiju vai tēju, ser?
   —    Ak tā … Ko? Kafiju, lūdzu.
   Meitene ielika paplātes dobītē izdzertu plastmasas tasīti.
   —    Tūliņ atnesīšu.
   Kreimers turpināja lasīt ziņojumu, bet stjuarte ar vienu roku pārbaudīja, vai galdiņš nostiprināts stin­gri, un aizgāja pie nākamās krēslu rindas.
   Apkalpes locekļi bija pilnīgi nomierinājušies — tagad viņus gaidīja sešas stundas ilgs samērā drošs lidojums pāri Atlantijas okeānam. Kabīnes durvis atvērās, un stjuarte apprasījās:
   —    Kas jums vajadzīgs, džentlmeņi?
   —           Kafija, tikai ne tā, ko dod pasažieriem. Pagata­vojiet īstu.
   —    Vai gribi — palīdzēšu tev nomazgāt traukus?
   Replikas kā parasti bija nemāksloti jokainas. Stju­arte pasmaidīja, atzīmēja pasūtījumus un aizgāja.
   Kreimers rakstīja kā negudrs uz nolaižamā galdiņa, un viņam pat neradās aizdomas, ar kādu liktenīgu aktivitāti darbojas mikroskopiskais blaiskumiņš gal­diņa vienā malā.
   Stjuarte, ieraudzījusi pie kāda krēsla iedegušos spuldzīti, noliecās pār uzkrītoši ģērbtu meiču, kas bija zvanījusi, un ar skaudību nodomāja, cik super- moderns putekļu mētelis viņai mugurā.
   Bufetes nodalījumā pārējās stjuartes gatavojās iz­nēsāt paplātes ar ēdienu; vecākais stjuarts gāja pa priekšu, stumdams ratiņus ar dzērieniem. Viņš pēc pasažieru vēlēšanās izsniedza mākslīgā kristāla glāzī­tes, kas īstenībā bija gatavotas no plastmasas, un miniatūras alkoholisko dzērienu pudelītes.
   Brīdī, kad deviņus kilometrus zem lidmašīnas ga­rām aizslīdēja Vaita sala, pasažieri un apkalpes lo­cekļi noslēdza ar reaktīvo milzi tādu kā miera līgumu: visas gaisakuģa sistēmas un cilvēki kļuva par vienotu veselumu, lai veiktu kopīgu darbu.
   Trešais pilots ienāca pasažieru salonā un laikam jau simto reizi ar skaudību nodomāja, ka te troksnis ir daudz mazāks nekā priekšgalā. Pusceļā cauri pir­mās klases salonam viņš ieraudzīja vīrieti, kas bija atslīdzis krēslā un iemidzis ar gļēvi pavērtu muti; pārmērību gadi bija izstīgojuši šā cilvēka seju ar dzīsliņām un dziļām grumbu vagām.
   Priekšā rietošā saule krāsoja spārnus spilgti oran­žus. Lidmašīna traucās pār auksto, pelēko jūru uz rietumiem. Saules gaisma pamazām dzisa, dodot vietu sākumā spilgtam violetam zilumam, pēc tam pilnīgai tumsai un ledainiem zvaigžņu punktiņiem.
   Ārpusē gaisa temperatūra bija mīnus četrdesmit trīs grādi, iekšā, siltajā, gaišajā kūniņā, nevienu ne­nodarbināja domas par nežēlīgo stratosfēru, kas pie- tās aiz fizelāžas apšuvuma plāksnēm. Gaiss, ko salonā sūknēja divi priekšgalā novietoti kompresori, ierasti smaržoja pēc cigaretēm un viskija.
   Pasažieri tērzēja un laiku pa laikam pameta ska­tienu tumsā, būdami droši, ka no āra vētrām viņus sargā hermētiskas iluminatoru plastmasas blīves.
   Apkalpe bija padzērusi kafiju, un tukšie trauki plauktā gaidīja atnākam stjuarti.
   Kreimers uz mirkli pārtrauca darbu, lai nostipri­nātu galdiņu — lidmašīna mazliet sasvērās. Viņš at­spiedās pret galdiņa malu, piecēlās un devās uz tualeti.
   Virtuves nodalījumā stjuarte šķiroja plastmasas traukus. Viņa paņēma no paplātes vienu tasīti un ievēroja, ka tās ārpuse ir lipīga. Meitene paskatī­jās uz pirkstiem — tos klāja plāna pelēki balta plē­vīte. Paostījusi pirkstus, viņa saviebās un nolika tasīti atpakaļ uz galda.
   Pilotu kabīnē bortinženieris ieraudzīja, ka galvenā voltmetra rādītājs pēkšņi pasitas uz leju. Viņš pa­sniedzās uz augšu, atgrieza divas skrūves un izvilka kastīti ar etiķeti «Sprieguma stabilizatora droseles». No otras kastītes, uz kuras bija rakstīts «Kontrol- klemmes», viņš izņēma divus vadiņus un pievienoja pirmajai kastītei. Pēc tam viņš kaut ko atzīmēja žurnālā.
   Hovards izlaida borta meteoroloģisko lokatoru un skatījās uz oranžo ekrānu, pa kuru šaudījās gaismas josliņa, rādīdama elektrizēto gaisa masu sakopoju­mus lidmašīnas ceļā. Tad viņš pagriezās uz otru pusi, izsauca Šenonas radiobāku un pagaidīja, kamēr skaļ­runī virs galvas iepīkstējās morzes signāls — viņi bija pazīti. Beidzot viņš izstiepās krēslā un salika rokas aiz kakla.
   Otrais pilots pagrieza stūri, koriģējot kursu saskaņā ar norādījumiem no Šenonas, un tad nodeva vadību autopilotam. Atņēmis rokas nost no stūres, viņš uz brīdi sastinga, skatīdamies uz tām mēmā neizpratnē.
   Uz vienas plaukstas bija palicis melns lipīgs plan­kums. Bet uz stūres tajā vietā, kur viņš bija pieskā­ries, melnā plastmasas virsma izskatījās mitra un spīdīga. Skaidri bija redzamās pirkstu atstātās iegro- bes.
   —    Velns parāvis, kas te notiek? …
   Hovards paskatījās uz savu palīgu.
   —    Kas tad nu?
   —    Paskaties uz stūri.
   —    Kāds ķēpausis varbūt izlējis šķīdinātāju. Aptin ar papīru vai ar ko citu.
   —    Šķīdinātājs, kā tad … Paskaties labi.
   Otrais pilots piebāza roku komandierim pie paša deguna. Viņš saverkšķija seju, tomēr paostīja.
   —           Ož pēc sūdiem. Benij, neaizmirsti ierakstīt žur­nālā.
   Bortinženieris pavīpsnāja.
   —          Te ir vēl kaut kāda smaka. Bet kāda? Nu kā tad, amonjaks.
   —    Pietiks ostīt, — stingri noteica komandieris.
   —    Aptin ar kaut ko stūri un nomazgā rokas. Kreimers beidza rakstīt, nolika ziņojumu, iebāza
   pildspalvu kabatā un samiegojies atlaidās krēslā.
   Ārpusē starp mākoņiem šaudījās zilgani zibšņi — tālu lejā trakoja negaiss.
   Stjuarte virtuves nodalījumā noslaucīja no pirk­stiem lipekli un nejauši uzmeta skatienu galdam. Viņa iepleta acis, nespēdama tām ticēt.
   Tasīte lēni mainīja formu. Gar vienu tās sānu uz galda pilēja pārveidojusies plastmasa. Tad, kā karstā krāsnī iebāzta, tasīte pēkšņi saplaka un pārvērtās ķe- pīgā paltī. Dažas sekundes lūkojusies uz to, meitene izskrēja gaitenī un, pametusi ar galvu, pasauca ve­cāko stjuartu, kas vēl izdalīja dzērienus. Ieraudzījis meitenes acīs izbīli, viņš steidzās uz virtuves noda­lījumu.
   —    Es tikko ienācu, — meitene satraukti stāstīja.
   —   Ieraudzīju, ka tā kūst. Es neko nedarīju. Paskatie­ties pats.
   Vecākais stjuarts brīdi raudzījās uz lipīgo lāmu.
   —           Vai tikai jūs neņēmāt nost nagu laku ar acetonu vai ko tamlīdzīgu?
   —          Nē, kur nu. Es jau teicu, tas notika nupat. Iz­kusa, un cauri.
   Vecākais stjuarts piedūra pirkstu tam, kas bija palicis pāri no tasītes.
   —    Bet vai pārējās ir veselas?
   —    Es domāju, ka jā…
   —    Labi, neuztraucieties. Nav vērts.
   Bortinženieris atlika stabilizatoru atpakaļ vietā un
   beidza ierakstu žurnālā. Mutants-59 bija atradis šajā ierīcē sev piemērotu barību.
   Kāda sieviete, atgriezusies no tualetes, sniedzās pēc somiņas, ko bija atstājusi zem krēsla. Sataustī­jusi siksniņu, viņa to pavilka un — izstiepusi kā elas­tīgu lenti, pārrāva pušu. Pasažiere nopukojās, pacēla siksniņu un pasauca stjuartu.
   —    Ko kundze vēlas?
   —          Vai te apakšā ir radiators? — Viņa rādīja stju­artam notrūkušo siksniņu.
   —    Piedodiet, kundze…
   —           Lūdzu, paskatieties pats. — Viņa pasniedza siksniņu stjuartam. — Es pabāzu somiņu zem krēsla, un, lūk, tā ir sadegusi.
   —           Atvainojiet, kundze, salonā radiatoru nav. So­miņa, jādomā, bija veca. Plastmasai nav tik ilgs mūžs kā ādai.
   —          Somiņa nebija veca, meita man uzdāvināja to pirms pāris nedēļām.
   —           Mēģināšu sarunāt, lai firma iedod jums vienu no savām somiņām, līdzko būsim nokļuvuši Kenedijā.
   Stjuarts apstiprināja solījumu ar profesionālu smaidu.
   Atmaigusī sieviete atslīga krēslā.
   —           Es to izsviedīšu laukā, — stjuarts piedāvājās, paņemdams siksniņu, un domīgs gāja uz virtuvi.
   Bortinženieris kārtējo reizi nolasīja mērierīču rā­dījumus, tad apsēdās ērtāk un paņēma nosmulētu grāmatiņu mīkstos vākos. Bet virs viņa galvas mu­tants jau barojās stabilizatora krāsaino vadiņu mu­džeklī, uzkrādams spēkus un dalīdamies.
   Izolācija izšķīda, uzliesmoja īssavienojums, un va- diņiem, kas bija paredzēti diviem ampēriem, uzbruka simts ampēru. Atskanēja sprādziens, un kabīnē iepeldēja kodīgu dūmu mākulītis. Bortinženieris kā dzelts pietrūkās kājās un no mugurpuses uzgrūdās virsū otrajam pilotam, kas bija noliecies pār vadības ierīcēm.
   Pēkšņi lidmašīna sāka piķēt un pasažieriem uznāca nelabums no sajūtas, ka no kājapakšas pazūd grīda.
   Otrais pilots atguvies pavilka stūri atpakaļ, un lid­mašīnas deguns parāvās uz augšu. Hovards izņēma no mazas kastītes pretdūmu acenes. No bojātā mezgla tā plūda dūmi, ka ventilatoram vajadzēja darboties ar pilnu jaudu, lai piloti nenosmaktu.
   Hovards pielieca sev tuvāk iekšējo sakaru mikro­fonu un savaldīgi teica:
   — Te runā lidmašīnas komandieris Hovards. Paš­reiz mēs lidojam deviņtūkstoš piecsimt metru aug­stumā. Pretvējš aizkavēs mūsu ierašanos maršruta galapunktā apmēram par trīsdesmit piecām minū­tēm. Bez tam mēs drīz ieiesim nelielu turbulento plūsmu zonā, tādēļ lūdzu visus piesprādzēties un pa­likt sēžam. Paldies par uzmanību.
   Hovarda balss apklusa, un salonā iedegās sarka­nais brīdinājuma tablo. ,
   Kreimers, negaidītā pikējuma pamodināts, sagro­zījās krēslā, cenzdamies iekārtoties ērtāk, un viņa ceļi atdūrās pret galdiņu. Gribēdams to nolaist, Krei­mers paliecās uz priekšu un ieraudzīja, ka galdiņa mala kļuvusi pavisam mīksta un lipīgā strūklā tek viņam uz biksēm. Uz ceļgala bija redzams pelēks pienainas nokrāsas traips. Zagšus paraudzījies, vai blakus sēdošais pasažieris neredz, viņš noliecās un iz­stiepa labo roku, lai piespiestu izsaukuma pogu. Taču pēdējā mirklī atrāva roku atpakaļ un nolaida uz paroča ar delnu uz augšu. Vēlreiz uzmanīgi pa­lūkojies apkārt, Kreimers ar kreiso roku paņēma zīmuli, ar tā otru galu nospieda pogu un nekustēda­mies gaidīja.
   —    Ar ko varu pakalpot, ser? — jautāja pienāku­šais stjuarts, pasažiera• dīvainās pozas pārsteigts.
   —    Es gribētu runāt ar lidmašīnas komandieri.
   —    Vai jūs nevarētu man pateikt, par ko, ser?
   —    Pagaidām nevaru. Kaut kas ir noti… — Krei­mers pārliecinājās, ka pasažieris blakus vēl nav pamodies, un, pazeminājis balsi, turpināja: — … no­ticis, un lidmašīnai draud briesmas. Es gribu paru­nāt ar komandieri. Lūdzu, paaiciniet viņu uz kar­stām pēdām!
   Stjuarts, paslepeni ielūkojies Kreimera sejā, no­sprieda, ka šis cilvēks ir vai nu traks, vai piedzēries.
   —    Vai jūs nebūtu tik laipns, ser, un neienāktu pirmās klases salonā? Es pasaukšu kādu no apkalpes locekļiem.
   —    Klausieties ar abām ausīm. Jums grūti tam ticēt, bet es nevaru atstāt savu vietu. Man jāpaliek tur, kur esmu.
   «Ak dievs,» nodomāja stjuarts, «mums ir pagadī-. jies histēriķis. Bet varbūt viņš paņēmis līdzi bumbu…»
   —    Labi, ser, — viņš nomierinoši teica, — es jūs sapratu. Palieciet tepat, bet es iešu aprunāties ar ko­mandieri.
   Stjuarts aizgāja. Kreimers noskatījās viņam pakaļ, saklausījis viņa balsī labvēlības pieskaņu. Aiz šķērssienas, kas šķīra divus salonus, stjuartam bija jāspiežas cauri nelielam pūlītim — pasažieri stāvēja rindā pie tualetes.
   Stjuarts mierīgi ziņoja Hovardam:
   —    Izskatās viņš tāds ērmots. Sēž, kūkumu uzme­tis, it kā baidītos kaut kam pieskarties…
   —    Un jūs domājat, ka viņš grib kaut ko izdarīt? — jautāja Hovards.
   —          Grūti pateikt. Draudēt nedraudēja, vismaz pa­gaidām ne.
   —    Iešu paskatīties.
   Kreimers gaidīja, degdams nepacietībā. Komandie­ris savaldīgi uzrunāja viņu:
   —          Labvakar, ser! Stjuarts man sacīja, ka jums kaut kas esot noticis …
   Kreimers norādīja uz guļošo pasažieri.
   —          Aizvāciet viņu… — Viņš sastomījās, tad sa­ņēmās. — Labi. Vispirms, es neesmu traks, es netī­koju nolaupīt jūsu lidmašīnu, kaut gan tas, ko teikšu, jums izklausīsies vienkārši neticami.
   —    Un tas būtu?
   —           Mans uzvārds ir Kreimers, doktors Kreimers. Esmu zinātnieks. — Komandieris un stjuarts stāvēja un klausījās. — Kaut kādā veidā — es pats nezinu, kā — esmu ienesis lidmašīnā mikroorganismus, un tas ir bīstami.
   —    Mikroorganismus? Ko tas īsti nozīmē?
   —          Komandieri, jūs droši vien zināt par notiku­miem Londonas centrā.
   —    Zinu.
   —           Es esmu valdības komisijas loceklis, kurai uz­dots izmeklēt šo notikumu iemeslus, un pašlaik do­dos uz Ņujorku ar steidzamu ziņojumu NASA par notikumu dabu.
   —    Vai jūs varat man to pierādīt, ser?
   —          Ko? Protams, varu. — Kreimers sniedzās pēc portfeļa, brīdi pavilcinājās, tad teica: — Komandieri, es dabūšu savus dokumentus un uzrādīšu tos jums, taču esmu spiests lūgt jūs neņemt tos no manām ro­kām, bet izlasīt neaiztiekot.
   Stjuarts saskatījās ar Hovardu, bet Kreimers iz­vilka no portfeļa ziņojumu un personības dokumen­tus. Guļošais pasažieris sarosījās un pagriezās uz otriem sāniem. Komandieris un stjuarts pārlaida acis dokumentiem un pamāja Kreimeram ar galvu.
   —    Komandieri, — Kreimers turpināja, — mums ta­gad ir nopietni pierādījumi, ka katastrofu Londonā izraisījis unikāls mikroorganisms, vienkāršāk sakot — mikrobs.
   Hovardam atausa atmiņā, kas viņam savā laikā bija mācīts: viņš atcerējās psihiatru, kas bija lasījis lekciju par agrīnajām šizofrēnijas pazīmēm un par to, kā pazīt potenciāli bīstamu pasažieri.
   —    Kā jūs teicāt, mister Kreimer, — viņš pārvai­cāja, — ko dara šis mikrobs?
   Kreimers vērīgi paskatījās uz abiem un gurdi at­bildēja:
   —    Tas ēd plastmasu.
   —    Mister Kreimer, — komandieris teica jau bar­gākā balsī, — man katrā ziņā jāņem nopietni viss, kas attiecas uz lidmašīnas drošību, taču neaizmir­stiet, ka jūs tērējat manu laiku. Lūdzu jūs vairs nevienu netraucēt, citādi…
   —    Bet ko jūs sacīsiet par šo? — Kreimers rādīja uz galdiņa malu un savām sasmērētajām biksēm. Komandieris pieliecās, lai apskatītu galdiņu.
   —    Neskarieties tam klāt! Paostiet. Vai jūtat smaku?
   —    Mister Kreimer, tādu pašu efektu var panākt ar daudz ko. Jūs varējāt uzšļakstināt kādu šķīdinātāju, varējāt aizdedzināt ar šķiltavām …
   —    Tas nav apogļojies. Vai tiešām jūs neticat sa­vām acīm?
   —    Komandieri, — nervozi ierunājās stjuarts, — vai varu palūgt jūs uz dažiem vārdiem? Es gri­bētu jums kaut ko parādīt.
   Viņš ar zīmēm aicināja Hovardu līdzi uz virtuves nodalījumu. Lipīgo ezeriņu tajā vietā, kur pirmīt bija
   stāvējusi tasīte, klāja putas, un virs tā šūpojās bur­buļu cepurīte.
   —    Un tad vēl tās sievietes somiņa. Paskatieties, es to iesviedu te. — Stjuarts noliecās pie atkritumu tvertnes. Tikko viņš pacēla tās vāku, abi sastinga no pārsteiguma. No tvertnes taisnstūrainās mutes vē­lās pelēcīga līpenu putu masa, bez skaņas izplūz- dama pa grīdu. Tur, kur putas saskārās ar grīdas se­gumu, tās gandrīz momentāni iesūcās spīdīgajā vinila virsmā, tāpat kā eļļa iesūcas aprūsējušā metālā.
   —    Tā! — stingri sacīja Hovards. — Tā… Kā viņu sauc? … Kreimera blakussēdētāju pārsēdiniet citā vietā.
   Atgriezies savā kabīnē, Hovards paostīja apsaitēto stūri, tad uzrunāja bortinženieri:
   —    Vai tu esi kaut ko darījis ar to sprieguma sta- bilizatoru?
   —    Jā, es atvienoju. Iztiksim tāpat.
   —    Bet vai tu neattaisīji to vaļā un nepaskatījies, kas tam par vainu?
   —    Neatmaksājas, tik un tā lidojot mēs neko neva­ram ar to izdarīt. Kad būsim Kenedijā, ieliks citu sta- bilizatoru. Šis ir čupā.
   —    Benij, es tomēr gribētu, lai tu apskaties.
   —    Stabilizatoru? Iztiksim bez tā. Nu, labi, lai no­tiek …
   —    Attaisi to, Benij.
   Redzēdams, cik komandieris noraizējies, bortin­ženieris bez vārda runas piecēlās un noskrūvēja sta- bilizatora vāciņu. Pavilka to uz savu pusi un sa­stinga.
   —    Jēzus Kristus, kas tad tas?
   Aparāta iekšpusē karājās daudzkrāsaina kustīga lāse. Kamēr viņi sēdēja kā apmāti, lāse izstiepās, at­rāvās un nopakšķēja uz grīdas. Inženieris grasījās pataustīt lipekli.
   —    Neķeries klāt! — uzsauca Hovards.
   —    Kāpēc ne? Kas noticis?
   —           Liec stabilizatoru atpakaļ un vairs neko neaiz­tiec.
   Pa durvīm pabāza galvu stjuarts.
   —    Viss kārtībā, es viņu pārsēdināju.
   —           Labi. Bet tagad palūdziet, lai doktors Kreimers atnāk šurpu.
   —    Jā, ser.
   —           Pēc tam ejiet atpakaļ. Meitenēm pastāstiet tikai pašu nepieciešamāko un neejiet prom no turie­nes. Sapratāt?
   —    Jā.
   Abi piloti un bortinženieris ierunājās reize:
   —    Paklausieties, komandieri, ko tas nozīmē?
   —    Kas tad ir noticis?
   —    Kas ir Kreimers?
   Hovards vispirms cieši palūkojās uz abiem un tikai tad atbildēja:
   —           Es gribu, lai jūs paši dzirdētu, ko stāsta šis cil­vēks.
   Ienāca Kreimers.
   —           Sēstieties. — Hovards norādīja uz tukšo prak­tikanta krēslu. — Vai jūs nevarētu šiem puišiem pa­stāstīt to, ko pirmīt stāstījāt man?
   Hovards pameta ar roku uz pasažieru salonu pusi. Kreimers joprojām sēdēja, cenzdamies nekam nepie- durties. Plankums bija iesūcies audumā, atstājot uz biksēm tumšas pēdas.
   —           Kā jau es teicu komandierim, — Kreimers ātri iesāka, — es piedalos izmeklēšanas komisijā, kuru Britānijas valdība sastādījusi, lai noskaidrotu, kādi iemesli ir katastrofai Londonas centrā…
   īsos vārdos viņš aprakstīja situāciju.
   Reaktīvās pasažieru lidmašīnas saloni tiek iekār­toti, ņemot vērā trīs pamatprasības. Pirmkārt, visam
   tajos jābūt vieglam, otrkārt, jābūt vienkārši apkal­pojamam un, treškārt, izturīgam pret nolietošanos un koroziju. Praktiski tas novedis pie tā, ka salons gan­drīz par astoņdesmit procentiem sastāv no plastma­sas. Griesti, sienas un krēsli ir apdarināti ar vinila plēvi. Bagāžas plaukti ir štancēti no polistirēna. Pa­neļi ar pogām virs katra krēsla ir no polipropilēna, bet iluminatori noslēgti ar speciālām augstvērtīgas plastmasas blīvēm. Te pietiek barības miljoniem mutanta-59 paaudžu.
   Pamazām, daudzviet pat gluži nemanāmi, mutants bija kļuvis par pilntiesīgu lidmašīnas saimnieku. Tua­letē piestiprinātais uzraksts «Tikai izlietotajiem dvie­ļiem» sāka liekties, un burti stiepās garumā. Pasa­žieris, kas atgriezās no tualetes, apsēdās pie loga, un hermētiskā blīve arī sāka stiepties un raukties. Pasažiera kurpes plastmasas pazole saplaka zem viņa svara …
   Kreimers bija beidzis stāstīt. Apkalpe sēdēja kā bez valodas palikusi, vienīgi otrais pilots likās nein­teresējamies ne par ko: viņš vadīja lidmašīnu, ne- nolaizdams acis no mērierīcēm.
   Hovards ar īkšķa nagu paknakšķināja pa zobiem.
   —    Ja man izdosies noturēt visus vietās, ja neviens nepakustēsies, varbūt izdosies nolaisties Kenedijā…
   —    Tikai ne Kenedijā, — iebilda Kreimers. — Tur mēs nedrīkstam nolaisties. Vai tad jūs nesaprotat, ka mēs pašlaik esam tādi kā spitālīgie?
   —    Un mūs izolēs? — vāji slēptās bailēs iejautājās trešais pilots.
   —    Kā gan citādi. Mums būs jāiziet visas dezin­fekcijas procedūras…
   —    Varbūt mēs varam izmantot Teijorkrīku, — iejaucās Hovards.
   —    Kas tā tāda?
   —    Avārijas josla kilometrus sešdesmit uz dienvi­diem no Bostonas, okeāna piekrastē.
   —    Mums būs nepieciešama pilnīga apstrāde. — Kreimers uzskaitīdams lieca pirkstus. — Katram pa­sažierim būs jāizģērbjas, jānomazgājas dušā un jāat­dod apģērbs sterilizēšanai. Lidmašīna būs jāap- lenc…
   —    Kas, pie velna, to visu darīs? — skaļi prātoja Hovards. — Lidostas medicīniskajam personālam nav tādu ierīču.
   —    Sazinieties ar Dagveju.
   —    Kas tā tāda?
   —    Mikrobioloģisko ieroču izmēģinājumu poligons. Viņi var ar helikopteru pārsviest dažus cilvēkus uz Teijorkrīku — aizsargtērpus un visu, kas pienākas. — Kreimers drūmi pasmaidīja. — Kaut reizi uzticiet vi­ņiem kādu pozitīvu uzdevumu!
   Sievietei ar somiņu tuvākā iluminatora blīve pa pilienam vien notecēja uz apšuvumu, un tas notika bez mazākā troksnīša.
   Iluminatori reaktīvajā lidmašīnā būtībā ir kon­struktoru piekāpšanās pasažieriem: konstruktori lab­prāt iztiktu vispār bez logiem, jo tie sadārdzina izmaksas un samazina fizelāžas stiprību. Katrs ilumi­nators gatavots no trijām četrām caurspīdīgas plast­masas kārtām un katra kārta hermētiski iestiprināta attiecīgajā korpusa slānī. Telpā starp iekšējām kār­tām gaisu iesūknē kompresori, kas atrodas zem pilota kabīnes. To dara, lai izvairītos no ūdens tvaiku kon- densēšanās; starp šīm kārtām tiek uzturēts tāds pats spiediens kā salonā. Turpretī starp pārējām kārtām spiediens un temperatūra ir tāda pati kā atmosfērā.
   Neprātīgā uzņēmībā mikroskopiska mutanta-59 lā­sīte pārvarēja divarpus centimetru plato atstarpi, kas šķira iekšejas izolācijās kar tas. Sūnas izdalīja fer­mentus, kas sagrāva cilvēka radītās molekulas.
   Meiča modernajā putekļu mētelī gulēja, kamēr kāds pasažieris, čāpodams pa eju, neaizķēra viņas plecu. Viņa pamodās, mēģināja pakustēties, bet kā šausmīgos murgos nespēja dabūt galvu nost no at­zveltnes. Beidzot viņa atrāva to kā saslapušu stik­leni no ietinamā papīra. Starp vaigu, apkakli un krēslu bija sakrājusies līmveida viela, kas, meičai kustoties, garām tilkām tecēja uz leju. Viņa draus­mās pagriezās un ieraudzīja, ka mētelis uz pleca iz­iris kā vecs krekls. Meiča ilgi sēdēja kā paralizēta, ar pārakmeņojušos seju, tad iekliedzās. Atskrēja stju­arte.
   Pirmās klases salonā drukns sārtvaidzis aizvien vēl saldi krāca: tā viņš gulēja kopš pašas izlidošanas. Vienaldzīgs pret visu pasauli, smaržodams pēc brendija, viņš nevarēja manīt, ka mainās viņa aceņu forma. Vispirms kļuva mīksts plastmasas loks uz de­guna, un acenes, lēcu vilktas, nošļūdēja uz vaigiem, padarot vīrieša seju karikatūriski smieklīgu. Tad viens stikls izkrita no ietvara un ievēlās pasažierim klēpī. Pa grumbām uz leju, uz vaļējo muti sāka te­cēt brūna šokolādes straumīte. Pasažiera seja raus­tījās.
   Meiča bija mazliet nomierinājusies; stjuarte pie­lika visas pūles, lai viņa neceltos augšā un neietu mazgāties.
   Skaļrunī atskanēja komandiera balss:
   — Runā apkalpes komandieris Hovards. Sakarā ar nelielu kļūmi elektriskajā sistēmā mēs nelidosim līdz Kenedijai Ņujorkā. Mēs nolaidīsimies vienā no aero­dromiem dienvidos no Bostonas. Sakarā… sakarā ar kļūmi man jālūdz jūs palikt savās vietās un nesprā- d^t vaļā jostas. Lūdzu atvainot par šīm neērtībām.
   Apkalpojošais personāls centīsies sagādāt jums mak­simālu komfortu, bet es lūgšu jūs visus nesmēķēt.
   Hovards izslēdza mikrofonu.
   —           Pirms nolaišanās jums būs jāpasaka viņiem pa­tiesība, — teica Kreimers.
   —           Katrā ziņā, bet, ja es pateikšu visu uzreiz, iz­celsies panika. Labāk jau pa daļām. — Hovards pa­griezās pret otro pilotu. — Vai ir panākumi?
   —    Jā, viņi jau izsauc Teijoru.
   —    Labi. — Viņš atkal pagriezās pret Kreimeru.
   —  Bet tagad, doktor …
   Durvis aiz viņiem pēkšņi atvērās un tūlīt aizcirtās. Bija dzirdama kaut kāda rosīšanās. Kad durvis atvē­rās no jauna, tajās parādījās pirmās klases salona pasažieris, kam seja bija notriepta ar brūnganām švī­kām. Viņa acis šaudīja zibeņus.
   —    Vai jūs esat komandieris? — viņš iebrēcās.
   —    Velns lai parauj, kas te galu galā notiek?
   Viņš klupa uz priekšu. Bortinženieris Benij s ap­sviedās savā krēslā un sagrāba nelūgto viesi ātrāk, nekā viņš paguva pieskarties Hovardam.
   —    Ejiet atpakaļ uz savu vietu!
   —           Paklausieties, man pieder jūsu draņķīgās kom­pānijas akcijas. Es pazīstu jūsu direktorus. Un es garantēju, ka …
   Bortinženieris uztrūkās stāvus un ar blīkšķi pie­spieda vīrieti pie durvīm. Šajā vardarbības aktā izeju atrada viss viņa satraukums.
   —    Turiet muti un klausieties! — viņš uzkliedza.
   —   Lidmašīna ir briesmās, bet jūs, ienākot te, esat vēl palielinājis šīs briesmas. Jūs dzirdējāt koman­diera pavēli? Ejiet atpakaļ, apsēdieties, piesprādzē­jieties un klusējiet! Un, ja jūs vēl patrāpīsieties man acīs, es jums galvu ietriekšu vēderā, sapratāt?
   Pasažierim acis spīgoja, un viņa sejā bailes jaucās ar dusmām.
   —    Bet tagad vācieties laukā!
   Dusmas bija izgaisušas; tagad akcionārs drebēja kā apšu lapa. Viņš atspiedās pret durvīm, šausmās atkāris apakšžokli.
   —    Ko jūs darāt? — Viņš noslaucījās, nosmērēdams brūnu visu seju. — K… kas te notiek? Es gribu zi­nāt — vai mēs nositīsimies?
   Inženieris neatbildējis pastiepa roku, atvēra durvis un, aizvedis pasažieri atpakaļ uz vietu, piesprādzēja viņu.
   Tagad baktēriju varā bija gandrīz visa lidmašīna. Simtos dažādu punktu plastmasas rotājumi, bagāžas plaukti un grīdas segums sāka lēnītēm mainīt apvei­dus, uzpūtās, kļuva mitri un spīdīgi, līdz beidzot pār­klājās ar nelabi smirdošu putu pūslīšiem. Kondicio- nētā gaisa ierīce virs kāda pasažiera galvas lēni iz­liecās un nostiepās viņam līdz pakausim, it kā tajā ieperinājušās baktērijas būtu pārvērtušas ierīci par rādītājpirkstu.
   Komandiera balss, kas skanēja pa iekšējo sakaru sistēmu, bija kļuvusi svešāda. Parastās pieklājīgās rūpes bija nomainījusi barga nepiekāpība.
   —    Jums jāsaprot, ka tas, kas patlaban notiek lid­mašīnā, neapdraud dzīvību — tas skar tikai plast­masas detaļas. Kā jau teicu, mēs nolaidīsimies vienā no aerodromiem netālu no Bostonas, un līdz pat no­laišanās brīdim jums jāpaliek sēžam. Ir ļoti svarīgi, lai jūs nestaigātu pa lidmašīnu, citādi jūs pārnesī- siet infekciju uz arvien jaunām detaļām un līdz ar to būs apdraudēts lidojuma labvēlīgs nobeigums.
   Vecākais stjuarts dairījās aizturēt ejā kādu vīrieti, kas bija galīgi pazaudējis galvu. Viņi paslīdēja un nogāzās uz mitrās, spīdīgās grīdas, noķēpādami drē­bes ar krāsainiem traipiem.
   Sieviete ar somiņu sēdēja, šausmu pārņemta: viņai pie pašām kājām brieda melns putu kamols.
   Stjuartes atmuguriski kāpās atpakaļ no virtuves nodalījuma, mēmās izbailēs vērodamas tur notieko­šās pārvērtības: paplāšu.kaudzes sabruka, tasītes gu­lēja putojošu gļotu peļķēs, bet glītie nažu un dakšiņu sainīši bija sakusuši kopā un izskatījās kā sirreālistu roku pārveidoti.
   Smirdīgās putas straumēm tecēja uz galvenās ejas pusi. Moderni ģērbtā meiča vārgi grozījās ieapaļā mā­konī, kas bija palicis pāri no viņas mēteļa.
   Vairums pasažieru sēdēja klusu kā pelītes, daži lū­dza dievu, kāds raudāja. Stjuartam ik pa brīdim vaja­dzēja atspiest atpakaļ krēslā tos, kas mēģināja pie­celties. Gaiss kļuva aizvien smagāks — salonā ieplūda aizvien vairāk gāzes.
   Arī pilotu kabīnē neviens nerunāja ne vārda. Krei­mers sēdēja sagubis. Hovards vadīja lidmašīnu, bet abi pārējie piloti un bortinženieris saspringti vēroja mērierīces.
   Gals pienāca ātri. Aiz griestu paneļa saskārās divi kaili vadi, un mutanta-59 radītais gāzu maisījums uz­liesmoja un eksplodēja.
   Tālu lejā ledājos austrumos no Nantuketas maza zvejas tralerīša kapteinis izdzirdēja augstu virs gal­vas dunoņu un sprādziena dārdus. Paskatījies viņš ieraudzīja tikai ugunīgus punktiņus, kas novilka švī­kas pār naksnīgajām debesīm.
   Un viņš pa radio izsauca krasta apsardzi.
   Anna atguva samaņu Svētā Tomasa slimnīcas atsevišķā nodaļā. Pie viņas gultas pacietīgi sēdēja Bikens: viņš neparko neklausīja ār­stiem un māsām, kas lika viņam izkustēties. Tikko bija kļuvis zināms par Kreimera bojāeju, un Bikens gribēja pavēstīt to Annai ātrāk, nekā viņa pati uzzinātu bēdīgos jaunumus no radio. Džerards
   joprojām gulēja slimnīcas otrā spārnā un neko ne­zināja.
   Ieraudzījusi Bikenu, Anna pasniedza viņam roku. Šajā kalsnajā skotā ar cieši aizpogāto tvīda uzvalku un sirmo matu cekulu bija kaut kas ārkārtīgi nomie­rinošs.
   Mazpamazām viņa uzzināja pēdējo stundu notiku­mus. Kareivji bija nolaidušies šahtā Portlendpleisā un izglābuši Sleiteru un Annu. Visa operācija sadarbībā ar transporta speciālistiem bija veikta pusstundā. Arī stacijas priekšnieks bija uzvilkts augšā un nogādāts slimnīcā. Pērviss bija atrasts pamestā tunelī miris.
   Anna apjautājās par katastrofas apstākļiem, un Bi­kens pastāstīja viņai pēdējos jaunumus. Tad Anna sāka raizēties par Kreimeru. Viņa tomēr bija gaidī­jusi, ka viņš atbrauks uz slimnīcu. Kāpēc viņa nav?
   Bikens vilcinājās atbildēt.
   —    Ir notikusi nelaime …
   —    Nelaime?
   —           Ar lidmašīnu, — Bikens turpināja. — Vakar tā izlidojusi uz Savienotajām Valstīm un pazudusi bez vēsts. Jūtu jums līdzi.
   Anna piecēlās sēdus.
   —    Es nesaprotu …
   Bikens pacietīgi paskaidroja, ka Kreimers nolēmis ziņot NASA komisijai personiski. Anna nolaida acis, pūlēdamās saņemties.
   —    Vai tad viņš nezināja, ka es? . ..
   Viņa nepabeidza frāzi.
   —           Viņš domāja, ka maz ko var jums līdzēt, — at­bildēja Bikens. — Cerēja būt atpakaļ ap to laiku, kad jūs būsiet izglābta.
   —           Bet kā viņš varēja zināt, ka mani izglābs? Kā viņš varēja zināt, ka es neesmu tunelī aizgājusi bojā?
   Anna bija saniknota. Bikens mēģināja saņemt viņas roku, bet viņa to no visa spēka atgrūda. Bikens neatbildēja. Anna brīdi domāja.
   —           Nudien nebija tik svarīgi ziņot NASA komisijai personiski.
   —           Viņam likās, ka ir. Jūs taču viņu pazīstat: ja viņš ko apņēmies …
   —    Bet viņš zināja, ka esmu iekūlusies nelaimē!
   —           Viņš brauca ne vien aizstāvēt savu aģentūru, — teica Bikens. — Viņš bija svēti pārliecināts, ka, ja šie mikrobi kādreiz nokļūs kosmosā, teiksim, uz citas pla­nētas, tie var kļūt par… Kā lai jums to pasaka? … Par palēninātas darbības bumbu nākamajiem astro­nautiem.
   Anna atlaidās pret gultas galu. Acīs sariesās asaras. Pēkšņi līdz viņas apziņai aizgāja vīra nāves fakts. Viņa sāka raustīties elsās.
   Asaras bija padarījušas Annu pavisam vārgu. Viņu bija plosījušas pārāk pretrunīgas jūtas, tagad viņa ilgojās miera, ilgojās aizbēgt no visiem un visa. Viņa pagriezās pret skotu un sniedza viņam abas rokas.
   —          Draugs, — viņa sacīja, — esmu jums bezgala pateicīga. Paldies par visu.
   —    Es neko sevišķu neesmu izdarījis, meitiņ.
   —    Bet tagad es gribu tikt mājā.
   —          Diezin vai jums vajadzētu steigties ar izrakstī- šanos.
   —    Esmu vesela. Patiešām, man ir jātiek mājā.
   —           Es pasaukšu māsu, — teica Bikens ar šaubām balsī. — Un, ja viņi atļaus izrakstīties, es aizvedīšu jūs uz mājām.
   —           Nē, — teica Anna, — nevajag, jūs tāpat daudz esat darījis manā labā. Jūs droši vien gaida laborato­rijā. Atstājiet mani, tā nudien būs daudz labāk. Un vēlreiz liels paldies.
   Bikens izgāja no istabas, un tikai tad, kad Anna bija
   beigusi ģērbties un sagatavojusies tikties ar māsu, viņa atcerējās vēstuli.
   Vai tā bija ietekmējusi Kreimera apņēmību? Pēc septiņiem kopdzīves gadiem viņa nepazina vīru vai­rāk kā pašā sākumā. Viņa rīcību bija grūti paredzēt. Varbūt viņš pirms aizbraukšanas bija izlasījis vēstuli?
   Šo domu viņa atmeta. Skaidrs, ka nebija. Kā viņš varēja zināt, ka lidmašīna nogāzīsies? Tas nepavi­sam nebija viņa dabā. Bet nomazgāt rokas, izmest kādu no prāta — tas gan izskatījās pēc viņa. Anna no­trīsēja, iedomājoties, ka vēstule nogriezusi ceļu uz samierināšanos. Kreimeram tā acīmredzot bija liku­sies negrozāma, un nebija nekāds brīnums, ka viņš bija atstājis tādu saltu un nejūtīgu sievu likteņa varā.
   Vai viņai bija tiesības nosodīt vīru? Bija daudz iespēju, kā atrisināt galveno uzdevumu. Bet ja nu — šis minējums Annu pārsteidza — viņa visu ir izdo­mājusi?
   Ja nu brauciens uz Kembridžu nekādi nav sais­tīts ar t o sievieti? Ja nu tas ir gluži vienkārši viņas fantāzijas auglis?
   Nē, Šaronas vēstule apliecināja viņu tuvību. Nu, un tad? Varbūt tā bija tikai miesīga tieksme. Varbūt šī sieviete pārdzīvoja dziļāk nekā Kreimers. Viņa taču nekad nebija redzējusi kādu vīra vēstuli Šaronai. Un uz šo nepamatoto aizdomu pamata viņa bija sabojā­jusi sev dzīvi un varbūt pat iedzinusi nāvē Kreimeru!
   Galvenais ārsts nelabprāt atļāva Annai izrakstīties, lai gan īstenībā nopriecājās, ka atbrīvosies vieta sma­gāk slimiem. Ieteikuši Annai atpūsties un nākamajā dienā aiziet pie ārsta, slimnīcas darbinieki izsauca taksometru, un viņa aizbrauca mājā.
   Nonākusi dzīvoklī, Anna sabruka atzveltnes krēslā. Pazīstamās smaržas remdēja viņas sāpes. Ta­gad tas bija vairāk viņas nekā Kreimera dzīvoklis.
   Tas bija viņas patvērums, kaut kas līdzīgs vientuļ­nieka mītnei. Īstenībā maz kas vairs atgādināja viņai vīru.
   Pārsteigta Anna konstatēja, ka dzīvoklī nekas neat­gādina Kreimeru. It kā viņš tikai paretam būtu to iz­mantojis — kā viesnīcas istabu. Viņš vienmēr bija dzīvojis kā uz riteņiem. Paviršs skūpsts.. . «Piedod, mīļā, man šovakar jābūt Zenēvā…» «Piedod, mīļā, šodien es neēdīšu pusdienas mājās …» «Piedod, mīļā, piedod …»
   Vārdi atkārtojās un atkārtojās, līdz kamēr Anna iesnaudās turpat krēslā. Pēc kāda laika viņa lēni at­vēra acis. Anna ilgojās pēc drauga, pēc kāda, kas atbalstītu viņu, rūpētos par viņu. Vecāki viņai bija miruši, un, lai gan strādājot Anna iemantoja daudz paziņu, draugus viņa varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.
   Kaut kas istabā piesaistīja Annas uzmanību, un viņa piecēlās kājās.
   Šaubu nevarēja būt — uz kamīna gulēja vēstule. Viņa pieskrēja pie kamīna un paņēma vēstuli. Tā ne­bija atplēsta.
   Menzela okeāna jahta stāvēja noenkurojusies Ci- česteras ostā, tumšajā ūdenī atspīdēja tās baltās un zeltainās kontūras.
   Menzels rosījās pa mašīntelpu, sagatavodams «Volvo» dzinēju ilgajam braucienam uz Bordo. Eker­mens sēdēja un, viskija pudeli rokā šūpodams, īdzīgi vēroja, kā Kerola Menzela krauj laukā no ceļasomas konservu bundžas un liek kambīzes skapī.
   Līdz piekrastei viņi bija nokļuvuši bez grūtībām. Menzels bija gribējis braukt kopā ar sievu, bet Eker­mens, aizdomu urdīts, bija paziņojis, ka jābrauc vi­siem kopā.
   Ekermens pārbaudīja dārgakmeņus. Tie karājās polietilēna maisiņos, ar neilona auklām ielaisti ben­zīna tvertnē. Pat centīgie muitas ierēdņi nekad neie­raudzītu maisiņus, jo tie bija parasti krietni tālu no iepildīšanas cauruma. Uzskrūvējis atpakaļ vāciņu, viņš, ar pirkstu paspiezdams vara gredzenus, pār­baudīja no plastmasas gatavotos dzinēju degvielu vadus.
   Mutants-59 sāka baroties.
   Pēc deviņām stundām, kad viņi bija gandrīz des­mit kilometrus aiz Rošelas zemesraga, gludais stikla šķiedras korpuss lauzās uz priekšu cauri augošajiem līča viļņiem. Motoru vienmuļā dūkoņa bija uzdzinusi visiem trim braucējiem snaudienu.
   Benzīnvads, kas pievadīja degvielu labās puses ci­lindru rindai, sāka ielīkt.
   Ekermens sēdēja kajītē pilns kā zeķe. Kerola Men­zela pūlējās lasīt kādu romānu, bet pats Menzels stāvēja kubrikā, velti lūkodams saskatīt kaut ko priekšā lielajos viļņos.
   Mutants-59 dalījās arvien ātrāk, kamēr bija izēdies cauri benzīnvadam. Galu galā tas pārplīsa, un uz aizslēgtās mašīntelpas grīdas sāka šļākties benzīna straume. Pludiņu līmenis abos Vēbera karburatoros nokritās, motors nošķaudījās un apklusa.
   Menzels paskatījās uz mērierīcēm savā priekšā un saērcināts piespieda sarkano startera pogu.
   Elektromotors iegaudojās, protestējot pret izsal­kušā dzinēja nedzīvo smagumu, un enkura tinums iz­grūda mazu dzirksteļu mākonīti.
   Mašīntelpā sakrājušies benzīna tvaiki acumirklī uzliesmoja. Galvenā degvielas tvertne sasprāga ga­balu gabalos, un milzīga, oranža uguns bumba aprija Menzelu, kubriku, trapu un ielauzās kajītē.
   Trieciena vilnis iedragāja dibenu, jahtā ielauzās varena šļāka un aizskaloja okeānā pārogļojušos Men­zela līķi.
   Ekermens ar apsvilušu, sāpju izķēmotu seju gri­bēja cauri ledainajam ūdenim aizkļūt līdz kajītes dur­vīm. Bet tajā brīdī jahta strauji sasvērās uz sāniem un sāka grimt.
   Ūdens strauji cēlās, spiežot viņu pie kajītes gries­tiem, un pēdējais, ko Ekermens savā mūžā spēja iz­darīt, bija — velti sniegties pēc viena no briljantu maisiņiem, pirms nozust rēcošajā dzelmē.
   Bakterioloģiskās laboratorijas strādāja kā ne­gudras.
   Pie viena galda laboranti izsēja mutanta-59 kultūru lēzenos traukos, kuru dibenu klāja plāna barojoša buljona kārtiņa. Strādāt bija ārkārtīgi neērti, jo trau­kus un preparātus vajadzēja pārcilāt ar hermētisko skapju sienās iemontētiem gumijas cimdiem. No iekš­puses skapjus pielēja spilgta ultravioletā gaisma. Traukus ar izsēto kultūru krāva kaudzītēs. Reizi da­žās minūtēs atnāca vēl viens laborants, atvēra skapja sānos īpašas durtiņas, izņēma kārtējo kaudzīti un pārlika to termostatā ar stikla durvīm, atzīmēdams blakus termostatam pakārtajā bloknotā.
   Pie otra galda noguruši un bārdas rugājiem apau­guši zinātnieki ar acīm urbās mikroskopos. Aplūko­juši kārtējo stikliņu, viņi kaut ko ierakstīja bloknotā, bet stikliņš nonāca spainī ar dezinficējošu šķī­dumu.
   Trešā grupa pētīja baktēriju jutīgumu pret antibio­tikām … Šim nolūkam izmantojamie trauki atšķīrās ar to, ka uz termostatā izaudzēto baktēriju želejas lī­dzenās kārtiņas bija uzlikti filtrpapīra aplīši. Uz katra aplīša uzpilināja kādu noteiktu antibiotiku, tā ka katrs antibiotiku izraisīts baktēriju augšanas palē-
   ninājums izskatījās pēc caurspīdīga gredzena ap šo aplīti.
   Imunoloģijas nodaļā trīs sievietes baltos virsval­kos sēdēja pie izvelkamiem skapjiem aiz paštaisītiem ekrānfiltriem un pilināja mazās mēģenītēs, kas bija nostiprinātas statīvos, tīru serumu. Līdzko viens sta­tīvs bija pilns, to aiznesa uz blakus esošo ūdens pirti, kur mēģenes lēni sasildīja līdz cilvēka ķermeņa tem­peratūrai.
   Šajā verdošajā rosībā valdošā bija ieskābušas zu­pas smaka — tā nāca no barojošajām vidēm. Gaiss bija pilns ar mitrumu — blakus istabā atradās tvaika sterilizācijas krāsnis. Pa nosvīdušajām rūtīm uz leju tecēja valgums.
   Galvenās laboratorijas stūrī bija ar stikla sienām nodalīta telpa. Gaiss tajā bija sauss un vēss, te neie- kļuva laboratorijas tropiskā smaka. Pie galda sēdēja profesors Kendals, kalsnējs, putnam līdzīgs cilvēks ar mīkstu sirmu matu cekulu. Kamēr pārējie strīdējās, viņš tos uzmanīgi vēroja.
   Raits sēdēja galda galā. Džerards smagi atkrita krēslā. Tad ienāca Skenlons un apsēdās uz cieta krēsla blakus Kendalam.
   —    Ja gribam būt absolūti godīgi, — sacīja Ken­dals, skaidri izrunādams katru skaņu, — tad mēs esam cietuši gandrīz pilnīgu fiasko. Ņemiet vērā — mēs jau esam pārbaudījuši visas pazīstamās antibiotikas. Baktērijas ir kaut cik jutīgas tikai pret vienu — pret neomicīnu.
   —    Kāpēc tad mēs to nelietojam? — iejaucās Raits.
   —    Tāpēc, mans dārgais doktor Rait, ka visā pa­saulē ir tik daudz neomicīna, lai sterilizētu dažus kvadrātmetrus. Baidos, ka mums krietni vairāk būs jāpalauza galva. Nē, mēs esam cietuši neveiksmi, un mums tas diemžēl ir jāatzīst.
   —    Esmu pārliecināts, ka mutanta attīstība ir saistīta ar polimēru, kas tiek izmantots sairtspējīgajās pudelēs, — teica Džerards. — Pamestajā metro sta­cijā, kur vien mēs redzējām kādu pudeles gabaliņu, bija vērojama palielināta mikrobu aktivitāte. Es at­vedu paraugus, jūs tos redzējāt.
   —    Un ko tas mums dos? — jautāja Raits. — Ja mu- tantam garšo mūsu pudeles, tas vēl nenozīmē, ka tajā ir visa ļaunuma sakne …
   —    Es to arī nemaz neapgalvoju, — aizstāvējās Dže­rards. — Es tikai teicu, ka ir jābūt kaut kādam sa­karam.
   —   Ko jūs ierosināt? — nomierinoši vaicāja Ken- dals.
   —    Man pašam vēl nav skaidrs, — izklaidīgi at­bildēja Džerards. — Kaut kas rosās galvā, ir tāds ne­skaidrs minējums, bet tas pagaidām ir viss. — Dže­rards mazliet padomāja. — Kāpēc nelīdz parastie dezinfekcijas preparāti?
   —    Tā nav, ka nelīdz, — atbildēja Kendals. — Dez­infekcijas komandas neko citu pašreiz nelieto. Ne­laime tā, ka visi šie preparāti iedarbojas tikai virs­pusēji. Mums vajadzīgs kaut kas daudz radikālāks. Metode, kas sniegtos līdz pašām problēmas saknēm. Lai dezinfekcijas preparātu lietošanai būtu panākumi, mums vārda tiešā nozīmē būtu jāaplej Londonas centrs ar lizolu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet tas nav praktiski iespējams. Nē, nē, mums jāatrod specifiska metode, kas pamatotos uz paša mutanta īpatnībām.
   —    Pieņemsim, ka man ir taisnība, — turpināja Dže­rards. — Pieņemsim, ka plastmasā, kas tiek lietota pudeļu izgatavošanai, ir kaut kas īpašs. — Viņš pa­griezās pret Raitu. — Kad jūs pirmo reizi sākāt do­māt par degrona molekulas uzbūvi, kā jūs spriedāt? Kā nonācāt pie galīgā lēmuma?
   —    Galvenā prasība bija, — atbildēja Raits, — radīt garu polimēru ķēdi ar nestabiliem sakariem. Izman­
   tot atsevišķu posmu gaismas jutību tādējādi, lai gaismas iedarbība atvienotu iepriekšējos sakarus un saistītu atlikušās valences ar skābekli…
   —    Atvainojiet, es jūs lāgā nesaprotu, — iejaucās Kendals.
   —    Garās degrona molekulu ķēdes gaismas un skā­bekļa ietekmē sairst, — paskaidroja Džerards.
   —    Ļoti asprātīgi, — nomurmināja profesors.
   —    Bet vai jūs varat uzzīmēt šo molekulu? — Dže­rards jautāja Raitam.
   —    Jā, varu. — Raits paņēma flomasteru un sāka ar to ātri vilkt pa lielu papīra lapu. — Galvenā ķēde iz­skatās tāda. Te izvietoti aminoskābes atlikumi, — viņš skaidroja, piepildīdams balto laukumu ar līni­jām, punktiem un simboliem, — te oksifenils, bet te — hinonu gredzens. Šīs saites, kā redzat, ir ne­stabilas, un, ja daļa ķēdes pārtrūkst, veidojas ārkār­tīgi aktīvi radikāļi. Pietiek ar dažiem gaismas kvan­tiem.
   —    Un kas tad? — jautāja Džerards.
   Raits izlikās pārsteigts.
   —    Vai tiešām jūs nesaprotat? Tad molekula sa­irst četrās sastāvdaļās. — Viņš norādīja uz zīmē­jumu. — Pēc tam šīs sastāvdaļas kļūst par laupī­jumu parastajām baktērijām.
   —    Bet kāpēc? — neatlaidās Džerards. — Kā tas notiek?
   Raitam sāka zust pacietība.
   —    Paklausieties, mēs ar jums to esam pārrunājuši jau simto reizi.. .
   —    Lieliski! Un tomēr, lūdzu, izskaidrojiet vēlreiz. Te arī slēpjas kaut kas tāds, ko es cenšos izdibināt. Izstāstiet man, kādu īpašību dēļ molekulas kļūst par laupījumu parastajām baktērijām.

   —          Bet tās nemaz nav parastas baktērijas, — viņu
   partrauca Kendals. — Nekur visā pasaule nav neka tamlīdzīga. Tas ir pavisam jauns mutants.
   —      Nu, labi, — piekrita Raits, — ieguvuši mole­kulu, kas saules gaismas ietekmē sairst sīkākās da­ļās, mēs mēģinājām šīs daļas padarīt pēc iespējas līdzīgākas polipeptīdiem …
   —      Polipeptīdiem? Atvainojiet, es atkal… — iesāka Kendals.
   Džerards no jauna iejaucās:
   —      Polipeptīdi ir vidēja lieluma molekulas, kas veido olbaltumu pamatu.
   —      Sapratu, — atteica profesors. — Jūs gribējāt, lai plastmasas atlikums būtu līdzīgs olbaltumam.
   —      Pilnīgi pareizi, — apstiprināja Raits. — Mūsu mērķis bija radīt pēc savas struktūras nenoteiktu plastmasu: sākumā tas ir pilnīgi drošs materiāls trauku ražošanai, bet, tiklīdz noraujamās sloksnītes vairs nav un plastmasai piekļuvusi klāt gaisma, tā pārvēršas par vielu, kas sairst dabiskā ceļā par kaut ko tādu, ko cilvēki izmet komposta kaudzē.
   —      Tā patiešām ir gaiša doma, — sacīja Kendals. — Bet jūs nerēķinājāties ar mutantu, vai ne?
   —      Kā tad mēs varējām rēķināties? — atjautāja Raits. — Tas neeksistēja. Kā apgalvots mācību grā­matās, šī nolādētā mutanta nav bijis un nav.
   —      Kā lai mēs zinām, ka tieši mūsu pudeles nav palīdzējušas tam attīstīties? — jautāja Džerards.
   —    Kādi tam ir pierādījumi? — iesaucās Raits.
   —    Bet tāda iespēja taču nav izslēgta.
   —      Dieva dēļ! — nogaudās Raits. — Nav taču iz­slēgta arī iespēja, ka mutants nokritis no Mēness! — Viņš zobgalīgi paskatījās uz Džerardu. — Labāk tu­rēsimies pie tā, ko mēs droši zinām.
   —      Varu likt galvu ķīlā, ka ir tiešs sakars starp mutantu un mūsu plastmasu, — palika pie sava Dže- rards. — Kā jau teicu, ap katru pudeles skambu bak­tērijas auga daudz ātrāk nekā citur.
   Raits vairs neslēpa savu naidīgumu.
   —    Tas galīgi neko nepierāda!
   —    Jūs vienkārši nevēlaties iejaukt aģentūru šajā notikumā. Jūs vēlaties reabilitēt pudeli, lai mūs ne­viens neapvainotu.
   —   Ja arī jūsu vārdiem ir kāds pamats, par ko es gan stipri šaubos, mēs tik un tā vēl nenesam nekādu atbildību. Jautājuma būtība ir mutantā, nevis tajā sasodītajā plastmasā.
   —    Nekā tamlīdzīga! Ja mēs kaut nelielā mērā esam vainīgi pie šīs nelaimes, mums ir jāatzīst sava vaina.
   Raits skarbi iesmējās.
   —    Es galīgi nesaprotu jūsu loģiku. Pieņemsim, ka mēs izlaižam degvielu. Tālāk pieņemsim, ka kāds šo degvielu nopērk un uziet ar to gaisā. Vai tad mums būtu jāatbild par viņa nāvi tāpēc vien, ka esam iz­laiduši degvielu?
   —   Tas ir pavisam kas cits, — iebilda Džerards. — Vispirms, mēs zinājām, ka izlaižam vielu, kas bak­tēriju ietekmē sairst, ka mēs tādējādi imitējam da­bisku procesu. Mēs zinājām …
   Kendalu šis strīds sāka uztraukt.
   —    Džentlmeņi, manuprāt, mēs varētu…
   Džerards ar rokas mājienu palūdza viņu klusēt.
   —           Labi. Tātad iznāk, ka es slīkstu vainas apziņā, vai ne? Bet jūs negribat ne pirkstu pakustināt…
   —           Pierādiet, ka man kaut kas ir jādara, un es to darīšu, — atkal atvairīja uzbrukumu Raits.
   —           Labi. Pirmkārt, mums ir mikroorganisms, kas ēd plastmasas, otrkārt, mums ir plastmasa, kas gaismas un gaisa ietekmē sairst proteīniem līdzīgās vielās. Uz brīdi atliksim malā jautājumu, no kurienes radušās šīs baktērijas, bet mēs zinām, ka tās savstarpēji iedarbojas…
   —          Mēs to nezinām, — teica Raits. — Jūs minat, bet tas neko nepierāda.
   —           Kaut vai tā, — turpināja Džerards. — Bet, ja tās savstarpēji iedarbojas, kāpēc to neizmantot?
   —    Es nesaprotu, — atkal ierunājās Kendals.
   Džerards aizvien vairāk atguva pārliecību.
   —           Jā gan, kāpēc neizmantot? — Viņš pagriezās pret Raitu. — Vai ir iespējams mainīt degrona mo­lekulas struktūru?
   —           Viss ir atkarīgs no tā, ko jūs ar to gribat da­rīt, — piesardzīgi atbildēja Raits.
   —           Neko pārdabisku. Vai tas ir sarežģīti, teiksim, aizstāt tajā vienu no aminoskābes atlikumiem?
   —           Vieglāk par vieglu, — atbildēja Raits. — Iedar­bojieties ar hidrolīzi, un …
   —           Metode nav svarīga, — satraukts iebilda Dže­rards. — Svarīgi ir, vai tas notiek ātri.
   —    Jā, es teiktu jā. Bet es neredzu…
   —           Vai degrona ķēdē var iesaistīt azīda vai cianīda grupu?
   —           Jā, tas ir iespējams. Es mēģināju to vienā no mūsu pirmajiem eksperimentiem. Nekas neiznāca — plastmasa kļuva traki indīga.
   —    Redziet nu! — iesaucās Džerards. — Indīga!
   Kendals gandrīz vai salēcās.
   —    Sapratu! Mainīt plastmasas struktūru, lai tā…
   —           … kļūtu indīga. — Džerards trīcēja no satrau­kuma. — Un tad izlikt to kā žurku indi. Baktērijas to apēdīs un aizies bojā.
   —           Mans dievs! — izsaucās Kendals. — Tā taču ir laba doma! Jā, man tā patīk. Bet kas būs tālāk?
   —          Nekas neiznāks. Tā ir tukša laika tērēšana, — paziņoja Raits.
   Džerards izlikās nedzirdam viņu.
   —           Vai jūsu laboratorijā vēl ir paraugiekārta? — Raits grasījās kaut ko bilst pretī. — Ir vai nav?
   Džerards draudoši tuvojās Raitam. Ķīmiķis pacēla acis: kanādietis slējās pār viņu kā tornis.
   —          Jā, vēl ir un darbojas. Pagājušajā nedēļā ar to strādāja Skenlons. Viņš mēģināja …
   —    Vai jūs varat to iedarbināt?
   —           Varu, protams, tikai tā būs tukša laika tērē­šana. Turklāt es …
   —    Vai jūs to iedarbināsiet?
   Džerards gandrīz vai kliedza. Raits skatījās uz ka­nādieti ar neslēptu naidu. Pēkšņi viņš novērsa ska­tienu.
   —    Labi, — viņš noteica, — es to izdarīšu.
   Stindzinošais ziemas gaiss tukšajās ielās bija Ein­slija baciļu smirdoņas pilns. Biezām pārslām krita sniegs, un klusumu traucēja vienīgi nelielo dezinfek­cijas komandu kareivji, savos aizsargtērpos soļodami pa izmirušajām ielām kā kosmonauti, kas pēta nepa­zīstamu planētu. Viņu smagie zābaki gurkstināja sniegu.
   Visapkārt aplenkuma zonai pie izejām un dezinfek­cijas punktiem bija sablīvējušās mašīnas ar pārvieto­jamiem televīzijas raidītājiem. Dega loka lampas,
   reportieri mēģināja izspiest kādu vārdu no apstulbu­šajiem cilvēkiem, kas meimuroja laukā no zonas, ieģērbti vai nu virsvalkos, vai slikti piegulošās drē­bēs.
   Nobažījušies tuvinieki mīņājās pie izejām, cerē­dami uzzināt kaut ko jaunu. Zilajai gaismai zibot, cauri tukšajai Trafalgarskvērai uz augšu pa Cering- krosroudu aiztrauca ātrā palīdzība, ar riteņiem sa­celdama skaistus baltus sniega mākoņus.
   Zemu pāri jumtiem aizsprakšķēja helikopters. Ris­kēdams ar dzīvību, pa tā atvērtajām durvīm bija iz­kāries laukā operators, iemūžinot lentē unikālus kadrus.
   Einslija radītais mutants-59, meklēdams barību, apguva aizvien jaunus un jaunus rajonus. Dažas ko­lonijas gāja bojā uz metāla vai akmens virsmas, citas atrada iespēju augt plastmasas kabeļos un vados apakš zemes. Lēni un neatlaidīgi baktērijas izēda pilsētai sirdi.
   Ar gurdu, pelēku seju Džerards stāvēja Kreimera laboratorijā pie tāfeles, rakstīja sarežģītas matemā­tiskas formulas un pārbaudīja tās ar galda skaitļotāju, kas rija perfolenti ar uzdevumu un dūkdams klikšķi­nāja atbildes. Pulkstenis rādīja trešo nakts stundu. Raits, Skenlons un Bikens rosījās ap smagu aparātu, kas sastāvēja no stikla cauruļu savijuma un balstījās uz nedrošām metāla kājām. Pa caurulēm plūda krā­sainas strūkliņas, un galu galā iznāca staipīgs, brūns šķidrums, kas lēni pilēja koniskā kolbā. Tajā bija sakrājies dažus centimetrus biezs šķidruma slānis. Raits aizgrieza stikla tapu, paņēma kolbu, aiznesa to pie Džerarda galda un apātiski apsēdās. Viņš runāja gurdeni un nevērīgi.
   — Tam pašam jābūt… poliaminostirēnam ar ilkņiem…
   Džerards pagriezās prom no skaitļotāja.
   —    Jūs esat simtprocentīgi pārliecināts?
   —   Protams, bet mēs to pārbaudīsim ar hromato- grāfu. Vajadzēja notikt nitrozamīna grupas aizstāša­nai ceturtajā sānu ķēdē ar ciāna radikāli.
   —   Bet vai tas darbosies? Varbūt jūs esat nomā- kuši visas tā īpašības?
   —   Ķīmija mums ir uz pienācīga līmeņa, esiet bez bažām, — aizkaitināts atbildēja Raits. — Izmēģināt ir jūsu uzdevums.
   Džerards ilgi skatījās uz ķīmiķi, tad sacīja:
   —    Kad mēs atnācām uz šejieni, es ieliku termo­statā mutanta kultūras. Tagad tām būtu jāverd. Es tūlīt tās dabūšu.
   Viņš piegāja pie termostata un izņēma no tā trīs lielas vaļējas glāzes. Katras glāzes dibenā bija lē­zens Petri trauks. Kanādietis saudzīgi aiznesa tos uz galveno laboratoriju. Raits sekoja, turēdams rokās konisko kolbu ar saindēto plastmasu. Džerards iz­slaucīja kvadrātīgu porcelāna bļodu, nolika to uz galda un ielēja vienā malā staipīgo, brūno šķid­rumu. Tad viņš pasvārstīja bļodu, līdz šķidrums iz­plūda plānā kārtiņā pa pustrauku. No vienas glāzes viņš izņēma Petri trauku un uzmanīgi pacēla to pret gaismu, ne par naga tiesu neatliekdams no horizon- tāles.
   Gaismā visi skaidri redzēja, ka trauks ir pilns ar biezu, burbuļojošu masu. Noņēmis traukam vāciņu, Džerards lēni izlēja putojošo saturu bļodas otrā malā, tālāk no plastmasas, kurai bija klāt cianīds. Tad viņš pašūpoja bļodu tā, lai putojošā baktēriju kultūra būtu dažus centimetrus no plastmasas kārtiņas. Visi trīs zinātnieki sajuta mitro amonjaka smaku. Beidzot Džerards uzlika traukam virsū stiklu, iedarbināja hronometru un sāka gaidīt.
   Ritēja minūte pēc minūtes, visi sēdēja kā akmens tēli un vēroja burbuļu līniju, kas tuvojās plastmasai. Likās pagājusi vesela mūžība, iekams burbuļi saskā­rās ar brūno šķidrumu. Džerards saliecās uz priekšu, sasprindzinājis visu ķermeni. Taču nekas nenotika: mutants auga, kā audzis, burbuļi izplatījās tālāk pa plastmasu, ir nedomādami degradēties.
   Raits uzmeta skatienu Džerardam, un viņa plāno lūpu kaktiņos pavīdēja smaids. Skenlons, sakniebis lūpas, klusēja, Bikens kā parasti neizdibināms pakšķi- nāja savu pīpi.
   Putas pletās un pletās, šķita, ka tās kustas aizvien ātrāk. Kanādietis paklusām nolamājās. Katrs no vi­ņiem apzinājās, ka viņu priekšā zem stikla tiek iz­lemts pilsētas, varbūt pat visas civilizētās pasaules liktenis. Kad visi trīs noliecās pār stiklu, tas meta viņiem sejā gaismas atspulgus, un laboratorijas pus­tumsā viņi izskatījās pēc viduslaiku magiem.
   Piepeši Džerards iekliedzās:
   —    Kļūst lēnāks! Jā, esmu pārliecināts, kļūst lē­nāks …
   Arī pārējie ielūkojās traukā. Uzbrūkošo baktēriju pirmajā līnijā burbuļi kļuva mazāki, uzbrukums lē­nāks. Beidzot, viņiem par lielu sajūsmu, tas apsīka pavisam. Burbuļi pārplīsa, bet jauni to vietā neradās.
   Traukā nokļuvušais mutants-59 pieēdās līdz nāvei. Savā aklajā kustībā, stulbajos barības meklējumos tas aprija poliaminostirēna molekulas, uzsūkdams tās ar katru šūnu. Taču šoreiz rezultāts bija citāds. Līdzko šīs molekulas kļuva par šūnas iekšējās struktūras daļu, pie darba ķērās cianīds, citu pēc citas sagrau­dams tās dzīvības funkcijas, līdz beidzot Einslija rū­pīgi izlolotais mutants — pati bioķīmiskā pilnība — bija pilnīgi sakauts.
   —    Mums ir tikai desmit gramu, — teica Raits, — bet tur ir vesela pilsēta. Būs vajadzīgs tonnām šīs vielas.
   Džerards nezināja, kur dēties aiz prieka.
   —    Zinu. Ražosim masveidā. Viņiem ir nepiecie­šamā iekārta. Pēc tam izmētāsim plastmasu pa visu rajonu. Tuneļos, kolektoros — gluži kā žurku zāles…
   Viņš atkrita krēslā, juzdams, ka nogurums pārņem visu izmocīto ķermeni. Skenlons noraizējies paskatī­jās uz viņu.
   —    Vēl ir jāizdara lauka izmēģinājumi. Mums jā­aizbrauc uz turieni, kur nesen noticis uzliesmojums, un jāpārbauda, kā šī viela iedarbojas tur.
   —    Lai notiek, — piekrita Džerards, — brauksim arī. —Viņš pagriezās pret Raitu. — Cik daudz tādas pašas indes jūs varat saražot, teiksim, sešās stundās?
   Brītiņu padomājis, Raits atbildēja:
   —    Ar šo aparatūru vēl kādus trīssimt gramus.
   —    Ar tiem neko lielu nevar iesākt, — sacīja Sken­lons.
   —    Ja mēs to atšķaidīsim… — sprieda Džērards. — Šķīdinātājs iztvaikos, bet pārpalikums noderēs mutantam. — Viņš pagriezās pret Skenlonu. — Sa­zinieties ar «Polytad» un brīdiniet viņus, lai ir gatavi darbināt iekārtu ar pilnu jaudu. — Tad uzrunāja Raitu: — Mums būs vajadzīgs viss, ko jūs spēsiet sa­ražot, viss līdz pēdējam gramam. Var paziņot cen­tram, ka mēs mutantu esam sakāvuši. Derētu gan pār­baudīt, vai mums pietiks šķīdinātāja, piemēram, toluola, lai suspensiju būtu vieglāk izsmidzināt.
   Džerards uz brīdi apklusa un atkal ielūkojās bļodā, it kā lai pārliecinātos, vai acis viņu nav vīlušas. Nē, pēdējie burbuļi bija pazuduši.
   —    Velns lai parauj, tik tiešām ir iznācis!
   Pirmo reizi pa visu nakti ierunājās Bikens:
   —    Nu, ko jūs gribētu par to saņemt? Nobeļa prē­miju?
   tfļ (iQļ\ Gaiss lielajā pazemes kontroles centrā bija II M^M m ^trs un sasmadzis. Trīs no četriem milzu " ventilatoriem, kas apkalpoja tuneļus un be­tona guļamistabas, bija izslēgti, tāpēc ka tie iesūca gaisu apdraudētajā zonā un varēja izplatīt infekciju pa visu sistēmu. Ceturtais ventilators aizrestotā tornītī ārpus bīstamās zonas griezās no visa spēka, bet tā piegādātā svaigā gaisa labi ja pietika elpošanai, kur nu vēl lai izklīdinātu mutanta-59 smirdoņu, kas jau bija atkļuvusi līdz še­jienei. Smaka — amonjaks ar pūstošu gaļu — izraisīja visiem tādas nelabuma lēkmes, ka konservētā barība ēdnīcās palika gandrīz neaiztikta. Šī smaka vairs ne­bija dabūjama laukā no drēbēm un mīkstajām mēbe­lēm. Augšā, ielās, tā karājās rāmajā, klusajā gaisā kā līķauts.
   Sleiters sēdēja pie viena no galdiem, kas bija no­liets ar kafiju, izlikdamies, ka viņu interesē, ko pretī sēdošais cilvēks stāsta par rajona ūdens apgādes sis­tēmas uzbūvi un tās vadību. Viņš klausījās tikai ar vienu ausi, bet domās bija tālu prom no šejienes, metro tuneļos. Pēkšņi Sleiters pēc sarunas biedra toņa noprata, ka viņš ir beidzis, un aptvēra, ka vispār neko nav sapratis.
   Vajadzēja riskēt.
   —    Patiesi, kas to būtu varējis iedomāties! — viņš teica, cerēdams, ka būs uztrāpījis. Sev par atvieglo­jumu, viņš konstatēja, ka svešais nerāda izbrīnītu seju.
   —    Ja, ta tas ir, — sarunu biedrs turpinaja, — un, zināt, līdz pat šim laikam nav sastādīta pilnīga ra­jona pazemes karte. Tas nudien …
   Sleiters pacēla acis — istabā iedrāzās Bikens.
   —    Doktor Biken! Kā jūs te gadījāties?
   —    Tam nav nozīmes. Man ar jums jāaprunājas. — Garais, kalsnais skots tikko valdījās. — Es to atradu!
   —    Ko tad?
   —          Trūkstošo posmu, kopīgo faktoru, ļaunuma sakni!
   —    Nomierinieties. — Sleiters norādīja uz krēslu.
   —    Apsēdieties. Starp citu, tas ir misters Parkins no ūdens apgādes pārvaldes laboratorijas. Mister Par- kin, iepazīstieties — doktors Bikens no Kreimera aģentūras. — Abi vīrieši pameta viens otram ar galvu.
   —   Bet tagad stāstiet.
   —           Redziet, — sacīja Bikens, — vai atceraties, ka skaitļotājā, kas vadīja jūsu ceļu tīklu, atklāja bojātu mezglu un Hītrovas katastrofas iemesls bija bojāts degvielas sūkņa kontrolaparāts?
   —    Atceros.
   —          Ekspertīze liecināja, ka ir sabojājusies izolācija, vai ne?
   —             Jā, es labi atceros. Mēs īstenībā gājām vēl tā­lāk un atklājām, ka katastrofa Hītrovā notikusi ana­loga iemesla dēļ, bet flotes pavēlniecība uzskata, ka tas pats ir noticis ar «Tritonu».
   —    Pareizi. Trīs notikumi, bet iemesls viens.
   —           Nemaz. — Sleiters papurināja galvu. — Tas neko vēl nepierāda. Labi, es pieņemu, ka izolācijas sairšana ir kopīgs faktors, taču…
   —           Piekrītu, — viņu pārtrauca Bikens, — bet ja nu izolācija ir sairusi viena un tā paša iemesla dēļ?
   —    Kā jūs to domājat?
   —          Ja nu izolācija ir sairusi vienai un tai pašai detaļai?
   —    Jā, tas uz mani atstās lielāku iespaidu.
   —          Pēdējās trīs dienas es, bez pārspīlējuma varu teikt, dzīvoju pie telefona. Esmu pats veicis izmeklē­šanu un…
   —    Turpiniet.
   —          Tā tiešām ir viena un tā pati detaļa! — Bikens sāka mētāties ar rokām. — Jā, viena un tā pati!
   Lidmašīnas degvielas sūkņa mērītājā bija tāds mazs elektronu elementiņš — loģiskā šūniņa. Jūsu skaitļo­tājā tas pats elements veidoja vitāli svarīgu adaptīvās shēmas daļu, un — es sazvanījos ar flotes pētniecības institūtu Portsmutā — tā pati šūniņa bijusi iebūvēta Viņas Augstības zemūdenes «Tritons» raķešu palaiša­nas tāluma skaitļotājos.
   —    Labi, tātad jūs esat atraduši kopīgu detaļu, un tomēr tas nav iemesls. Tikpat labi jūs varētu apgalvot, ka skrūves un uzgriežņus ražojusi viena firma. Bet tas neko nepierāda!
   —    Piekrītu. Primitīva loģika un tā tālāk, — Bikens bija formā, — bet ar to viss nebeidzas. Vai lasījāt par «Kondora-19» katastrofu?
   —    Jā.
   —    Ta pati detaļa bija komandas moduli! Es pār­baudīju ar NASA starpniecību.
   —    Doktor Biken, piedodiet manu spītību, bet tas tiešām nekrīt svarā, cik vietās jūs esat atradis šo detaļu. Jūs tik un tā …
   —    Bet vai jūs esat gatavs atzīt, ka tas ir svarīgs netiešs pierādījums?
   —    Ne sevišķi svarīgs, bet dīvains gan, tam es pie­krītu.
   Bikens taisīja vaļā portfeli.
   —    Tagad kas attiecas uz tiešiem pierādījumiem, — viņš sacīja, izņemdams no portfeļa metāla kastīti, bet no tās — aizzīmogotu polietilēna aploksni, kurā atra­dās neliels plastmasas kubs ar desmit ārā iznākušiem vadiņiem. Bikens to visu nolika uz galda. — Lūk, te ir loģiskā šūniņa M-13. Tas ir, tāda tā izskatās, kamēr nav lietota, taisnā ceļā no noliktavas.
   —    Kā tas saprotams — kamēr nav lietota?
   Bikens piedūrās nelielajam elektroniskajam kubam.
   —    Kad es atklāju, ka šī lietiņa ir iejaukta visās trijās katastrofās, es piezvanīju tās ražotājiem un pa­lūdzu viņus, lai atsūta man dažus eksemplārus izpē­tīšanai. Vienu es tūliņ izjaucu un aizsūtīju Beronam.
   —    Beronam?
   —          Manam paziņam no Veselības aizsardzības insti­tūta Kolindeilā.
   —    Es nesaprotu…
   —           Berons pārbaudīja, vai kubā nav mikroorga­nismu. — Sleiters bija pārsteigts. — Plastmasā atrada sporas.
   Sleiters lēni atzvēlās krēslā un, acis nemirkšķinā­dams, skatījās uz Bikenu.
   —    Un iemesls bija rokā.
   —          Tieši tā. Sporas piederēja baktērijām, kas ēd plastmasu.
   —           Un tomēr jūs ar to neko neesat pierādījis! — ie­saucās Sleiters. — Jūs esat pateicis man, ka viena elektronu ierīce izmantota trijās sabojātās shēmās un ka atsevišķos šās ierīces eksemplāros jūs esat atradis plastmasas ēdājas baktērijas. Un kas par to? Sporas ir līdzīgas sēklām — tām vēl ir jāaug. Kā jūs atspēko­siet šo iebildumu?
   Bikens smīnēja, viņu uzjautrināja Sleitera mēģinā­jumi izsist viņu no sedliem.
   —    Kas mikrobiem vajadzīgs, lai tie augtu?
   —           Nu, — iesāka Sleiters, — es neesmu mikrobio­logs, bet… atļaujiet padomāt… barība, siltums un…
   —           Brīnišķīgi! — gandrīz izkliedza Bikens. — Sil­tums! Kas notiek ar lielāko daļu ķēžu un ierīču, kad tās sāk darboties?
   —          Mans dievs! — Sleiters gandrīz vai palēcās gaisā. — Mans dievs, protams!
   —           Jūs jau saprotat, — triumfējoši sacīja Bikens. — Ja ierīce ir sākusi darboties, vienalga, vai tā ie­montēta skaitļotājā vai kādā citā sistēmā, ja tā ir sākusi darboties, tā sasilst, sporas atdzīvojas un sāk ēst…
   … — mezglā atrodamo plastmasu, — pabeidza Sleiters.
   —    Jā, bet tas vēl nav viss. Es konsultējos ar Be- ronu un ražotājiem. Berons apgalvo, ka augošām sporām tūliņ ir nepieciešams ūdens. Te nu es neesmu pilnīgi pārliecināts, bet, kad ierīce ir ieslēgta un sā­kusi silt, uz šīs kadmija plāksnītes kondensējas ūdens pilieni. Ar to pietiek, lai baktērijas sāktu dalīties. Un, ja reiz tās ir atdzīvojušās un sākušas dalīties, tās katrā ziņā aizkļūs līdz šo vadiņu izolācijai, — viņš norādīja uz laukā iznākošajiem vadu galiem, — bet no šejienes tālāk no vada uz vadu, ja vien tie ir savā starpā saistīti.
   Sleiters sēdēja un nekustējās.
   —    Tātad, līdzko šī lietiņa ir sākusi darboties, mik­robiem ir vaļā ceļš uz jebkuru ierīci, ar ko tā saistīta.
   —    Tā nu tas ir.
   —    Kā jūs varat to pierādīt?
   Ne vārda neteikdams, skots izņēma no portfeļa otru metāla kastīti un saudzīgi nolika to uz galda. Viņš izņēma no kastītes slēgtu stikla trauku un uzmanīgi novietoja to blakus kastītei.
   —    Šī ir tā pati ierīce, — viņš paskaidroja, — tikai darbojusies piecas stundas bez pārtraukuma.
   Bikens pastūma trauku tuvāk Sleiteram. Nelielais kubs iekšā bija sašķiebies un saplacis. Viena vadiņa dzeltenā izolācija lēnām lobījās nost, atsedzot spožo vara dzīslu.
   —    Bioloģiskā bumba ar laika degli, — klusi teica Sleiters. — Līdzko tā ir iedarbināta, tā saindē visu, kas apkārt.
   —    Viens gan nedod man mieru, — turpināja Bi­kens. — Neviens no tiem, kas izmeklēja katastrofas apstākļus pirms mums, neievēroja, ka izolācija būtu
   kļuvusi mīksta. Viņi tikai atklāja kailus vadus. Be­rons, ar kuru es apspriedu šo pretrunu, uzskata, ka šis mikrobs, vienalga, no kurienes tas būtu, sākumā grauž plastmasu pavisam lēni, bet katra nākamā pa­audze rij to aizvien ātrāk un ātrāk.
   —    Tāpēc pirmās izpausmes bija samērā vājas, — piebilda Sleiters.
   —    Jā, — sacīja Bikens,— tas pamazām pielāgojās, sāka darboties aizvien aktīvāk, līdz beidzot nemaz vairs nebija valdāms. Šodien viss Londonas centrs ir kā izmiris.
   —    Viena neliela detaļa, — domīgi teica Sleiters. — Prāts to nespēj aptvert.
   —    Mums ir izdevies paveikt diezgan daudz. Fir­ma — tā ir pavisam maza un atrodas netālu, pie Kingzkrosas, — ir noskaidrojusi, kur meklējama lie­lākā daļa tās pircēju. Tas prasīs divas trīs dienas, bet pagaidām viss saskan. Visvairāk viņi pārdevuši lid­mašīnu būvētājiem, jūsu transporta skaitļotāju fabri­kantiem un NASA. Tiesa, ir viens eksemplārs, ar kuru viņi tomēr neko nevar izdarīt.
   —    Kāpēc?
   —    Tas ir nosūtīts Kalifornijas raķešbūves korporā­cijai. Tai pašai, kas būvē «Argonautu-1», automātisko Marsa izlūku.
   —    Es nesaprotu. Kāpēc neko vairs nevar izdarīt?
   —    Tāpēc, ka tas startējis pirms sešām nedēļām, — flegmātiski atteica Bikens.
   Bīstona aizsargtērpā Džerards jutās neērti un ne­veikli. Ķermenis vēl sāpēja pēc kāpiena no metro.
   Aiz caurspīdīgā sejsega juta stipru gumijas un dez­infekcijas smaku. Stīviem soļiem viņš gāja pa ielu aiz saviem ceļabiedriem, un rupjā auduma krokas nežēlīgi spieda padusēs un zem ceļiem. Elpa šajā sviedrētavā likās pārmērīgi asa.
   Pazoles sausi čirkstēja sniegā. Blakus Džerardam lāčoja kareivis, nesdams portatīvo smidzinātāju, kas bija pilns ar saindēto plastmasu. Divi pārējie, kas arī bija formas tērpos, pētīja karti. Viens no viņiem, ku­ram uz pleca mirdzēja leitnanta zvaigznīte, uzrunāja Džerardu:
   —    Tas ir tepat Džerarda ielā.
   Leitnants pagriezās un gāja uz stūra veikalu, kura izkārtne lieliem purpura burtiem vēstīja: «Sezonas jaunumi». Vitrīnā pamīšus ar reklāmu bija izlikti raibu raibie krekli un mākslīgās ādas jakas. Aiz krekliem tieši pie loga rāmja bija piesprausti vismo­dernākie plastikāta lietus mēteļi un zābaki — nevar saprast, kuram dzimumam domāti, un visapkārt eti­ķetes un aicinoši plakāti. Augstāk bija divas ekrān- logu rindas. Vienā no tiem aizkaru spraugā parādījās kāda seja, uzmeta nācējiem ašu skatienu un nozuda. Leitnants noteiktā solī piegāja pie stikla durvīm un padauzīja pa tām ar cimdoto dūri.
   Gaidot, kamēr atvēis durvis, viņš ar riebumu pār­laida bargās, brūnās acis uzkrītošajai vitrīnai. Tad varēja dzirdēt, ka atvelk aizbīdņus. Durvis atvērās.
   Nosodījuma izteiksme leitnanta sejā kļuva vēl skaidrāk salasāma. Durvīs stāvēja gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis ar rūpīgi safrizētiem iesirmiem matiem. Mugurā viņam bija gaiši sarkans smalkvilnas svīteris un baltas samta bikses ar zvārgulīšiem, kā­jās — zābaki. Viņam bija piemīlīga, gluda, ieapaļa seja, un viņš runāja. u7.svērdams pirmās zilbes.
   —    Ak kungs, paldies dievam, ka jūs ieradāties! Jūs pat nevarat iedomāties, kāds juceklis te valda. Visi mani krājumi ir pilnīgi izputināti. Es nezinu…
   Leitnants strupi aprāva viņu:
   —    Kur tas sākās?
   —    Man aiz muguras. — Veikala īpašnieks muļķīgi smaidīja. — Esmu pārliecināts, ka tiksiet galā ar ne­laimi.
   Leitnants aizspraucās viņam garām un gāja iekšā veikalā, pārējie sekoja. Pēkšņi visi apstājās, nespē­dami ticēt savām acīm.
   Zābaku rindas nesteidzīgi grozījās putu viļņos, it kā dejodamas bez mūzikas. Daudzkrāsainie plastikāta rotājumi bija nekautrīgi atkārušies no sienas un meta spilgtus, saskaņā ar dekoratora ieceri krāsotus bur­buļus. Plastikāta mēteļi bija noslīdējuši, atsedzot hro­mētus drēbju pakaramos. Viens gan vēl turējās vietā, locīdamies putās kā dzīvam cilvēkam mugurā uz­vilkts. Viss veikals lēni griezās murgainā dejā. Gaiss bija piesātināts ar Einslija baciļa smirdoņu.
   Saimnieks, lauzīdams rokas, žēlojās:
   —    Tas tiešām ir šausmīgi. Visi mani brīnišķīgie interjeri… Es nekad tos vairs nespēšu atjaunot…
   Leitnants apsviedās pret viņu.
   —    Dariet man to prieku, vecais čīkstuli, un aiz­taisiet ciet muti!
   Saimnieks sapīka, bet leitnants nervozi pamāja ar roku kareivim, kas nesa smidzinātāju.
   —    Sāc!
   Kareivis nedroši iegāja veikalā un sāka kustināt izsmidzinātāja rokturi, pūzdams saindētajai plastma­sai virsū brūnganu migliņu. Leitnants ar neslēptu prieku vēroja saimnieka sejas izteiksmi, redzot, kā migliņa nosēžas uz putām. Tagad gaisu ar benzīna smaku iztvaikodams pildīja toluols, kas burbuļojošo masu pārklāja ar plānu, staipīgu, brūnu kārtiņu.

   Izdarījuši savu darbu, viņi apsēdās un gaidīja. Dže­rards, atbraucījis cimdu, uzņēma laiku. Pirmajās di­vās minūtēs nekas nenotika, viss, kas atradās veikalā,
   joprojām čaukstēja un šņāca — mutants barojās. Bet tad pamazītēm kustība sāka apsīkt, burbuļi saplaka, putas šņāca aizvien klusāk un klusāk. Beidzot, apmē­ram pēc septiņām minūtēm, tās apklusa pavisam. Šur un tur vietās, kuras nebija aizsniedzis smidzinā­tājs, gan vēl radās pa mazam aktivitātes perēklim, taču bija skaidrs, ka plastmasa, kuras sastāvā bija cianīda grupa, savu uzdevumu ir izpildījusi. Mu­tants-59, Einslija bacilis, bija lemts nāvei.
   Leitnants bargi paskatījās uz Džerardu, tad pasmai­dījis teica:
   —    Sākumam nav slikti.
   Veikala īpašnieks lēkāja apkārt, mēģinādams izrā­dīt savu pateicību.
   —    Ak, cik ātri un cik briesmīgi asprātīgi! Ko jūs tādu lietojat? Jums jāuznāk augšā pie manis un jā­iedzer …
   Kareivji sāka kravāt kopā rīkus. Jau pagriezies, lai ietu, leitnants pār plecu izmeta saimniekam:
   —    Iztiksim bez taviem glāstiem, mīļumiņ.
   Nākamo nedēļu laikā firma «Polytad» ražoja tikai aminostirēnu, kurā bija ievadīta cianīda grupa. Sma­gās mašīnas nepārtrauktā virknē veda saražoto jauno ķimikāliju tuvāk aplenktajai zonai.
   Tad pie darba ķērās armijas komandas ar smidzinā­tājiem, un, līdzko bija saņemta ziņa par kārtējo infek­cijas uzliesmojumu, tās aplēja slimo plastmasu ar brūno, staipīgo saindēto aminostirēnu. Tādu uzliesmo­jumu skaits palēnām gāja mazumā, Einslija baciļi palēnām beidza cīņu par savu kundzību, un saēstā Londonas sirds atdzima.
   Visas šīs dienas Džerards strādāja gandrīz bez atpū­tas. Sev par izbrīnu, viņš konstatēja, ka tāds steidzams, neatliekams darbs viņam ir pa prātam. Tuvcīņa ar jau pazīstamo ienaidnieku viņam patika daudz labāk nekā ilgstošie un bieži vien neauglīgie oriģinālu ideju meklējumi laboratorijā, tā neiedomājami cēla viņa pašapziņu.
   Vairākkārt viņš bija mēģinājis sazināties ar Annu, bet katru reizi izrādījās, ka viņa vai nu ir izgājusi, vai arī nepārliecinoši lūgusi viņu tādā un tādā laikā piezvanīt uz turieni un turieni. Bet, kad viņš pazva­nīja, Annas tur nebija. Galu galā Džerardam bija izdevies noķert Annu, taču viņa bija uzsvērti auksta un tīšām runāja tikai par mutantu.
   Kad stāvoklis Londonā sāka uzlaboties, Džerards nosprieda, ka viņa misija te ir beigusies.
   Viņš aizbrauca uz īstburnu un, staigādams pa krīta uzkalniem un piekrasti, pamazām atslābinājās. Ar trim dienām pietika. Trešās dienas vakarā viņš apā­tiski sēdēja viesnīcas vestibilā un prātoja, vai ne­braukt atpakaļ uz Londonu. No Kreimera aģentūras nebija ne ziņas, ne miņas. Acīmredzot viņš bija kritis lielā nežēlastībā.
   Pienāca oficiants un aicināja Džerardu pie telefona. Viņš tūlīt pazina Bikena sulīgo Dienvidskotijas iz­runu. Kreimera aģentūra esot briesmās. Tai draudot bankrots, jau esot iesniegti vairāki pieprasījumi at­līdzināt zaudējumus, esot gaidāms neizbēgams juri­disks karš. Anna Kreimere, tagad kļuvusi par galveno akcionāri, atgriezusies un aicinot turpināt darbu.
   —    Tikai bez manis, — atbildēja Džerards. — Es esmu tikai zemisks nodevējs. Mani viņi nenopirks ne par kādu naudu. Un es pats, jāatzīstas, arī negribu, lai mani ņemtu.
   Otrā galā ilgi bija klusums.
   —    To gan es negaidīju, ka jūs tīksmināsieties ar žēlumu pats pret sevi, — beidzot sacīja Bikens. — Bet, ja jau tas nāk no sirds, tad es vairs nekustināšu ne pirksta.
   Šī piebilde sāpīgi aizskāra kanādieti, un viņš sāka nikni aizstāvēties, kritizējot Kreimera agrāko kursu. Viņš asi uzbruka aģentūrai par to, ka tā izvairās no atbildības un dzenas pēc peļņas. Tas bija garš un pār­lieku pamācošs sprediķis. Bikens kabeļa otrā galā aukstasinīgi ļāva tam risināties, kamēr Džerards ap­stājās, lai atvilktu elpu.
   —    Vai jūs beidzāt? — skots jautāja.
   —    Jā, velns parāvis! Un dariet, ko gribat!
   —           Ja jūs būtu man atļāvis bilst kaut vārdiņu, es būtu jums pateicis, ka jūsu vārdos ir zināma jēga. Es, iespējams, nebūtu izteicies tik emocionāli.
   Tagad bija Džerarda kārta klusēt.
   —    Es neko nesaprotu. Jūs man piekrītat?
   —          Savā ziņā jā, — atbildēja Bikens. — Tāpēc es gribētu, lai jūs atbraucat uz apspriedi.
   —          Uz kādu apspriedi? Jūs neko neesat teicis par kaut kādu apspriedi.
   —           Tiešām? Apspriede paredzēta rīt, un tieši tāpēc es īstenībā arī zvanu. Viņi lūdza, lai es to izdaru.
   —    Vai viņi patiesi lūdza mani aizbraukt?
   —           Es neteiktu, ka ar sevišķu sajūsmu. Tepiķi jums zem kājām neklās, bet jūs, starp citu, esat aģentūras štata līdzstrādnieks.
   —    Līdz savam laikam.
   —           Gan jau redzēsim. Vispār brauciet šurpu. Vies­nīcas «Royal Yorkshire» Konota zālē rīt pulksten di­vos četrdesmit piecās minūtēs. Priecāšos tikties ar jums.
   Iekams Džerards attapa, ko atbildēt, Bikens nolika klausuli.
   Tad Džerards iegāja restorānā un, it kā lai atalgotu sevi par visām šaubām un rūpēm, cītīgi iznīcināja citu pēc cita visus dārgākos ēdienus, kādi vien bija dabūjami. Pēc tam, kūpinādams milzīgu cigāru, viņš pasēdēja divatā ar lieliska konjaka pudeli.
   Viņš domāja par ļaudīm, ar kuriem kopā bija strā­dājis. Raits un Skenlons noteikti apvienosies, lai iz­mestu viņu ārā. Viņi tik drīz neaizmirsīs, ka tieši Džerards pirmais apsūdzēja sairtspējīgo pudeli kā visas Londonas katastrofas galveno vaininieci. Viņš mēģināja iedomāties, kāds būs aģentūras tālākais ceļš. Iestājoties tajā, viņš bija cerējis, ka Kreimera vadībā viņi apliecinās zinātnes pieaugošo atbildību sabiedrības priekšā. Daudzas viņu ieceres toreiz bija nepārprotami vērstas pret apkārtējās vides piesārņo­šanu. Piemēram, tika noslēgts kontrakts ar kādu tek- stilfabriku Anglijas ziemeļos, lai izprojektētu pilnī­gāku filtru sistēmu, kas attīrītu notekūdeņus no indī­gajām krāsvielām.
   Taču vēlāk Kreimers visu enerģiju bija veltījis aģentūras finansiālā stāvokļa nostiprināšanai un peļ­ņas iegūšanai, un visi sabiedriski nozīmīgie projekti tika atmesti kā neienesīgi. Kreimera griba koncen­trēja visu līdzstrādnieku pūliņus, lai izpildītu diezgan vienkāršus pasūtījumus, kas solīja drīzus un lielus ienākumus.
   Atgriezies savā istabā, Džerards atgūlās, taču, lai gan viņš bija izdzēris daudz, domas apsteidza cita citu. Kas viņam atlika? Pāriet uz ministriju. Varētu, ja vien būtu vēlēšanās. Sniegt otrās šķiras padomus trešās šķiras politikāņiem, nomirt aiz garlaicības tā­pēc vien, lai sagādātu papildu kapitālu cilvēkiem, ku­riem intelektuālais godīgums vajadzīgs vienīgi vēl ticamāku melu izgudrošanai? Upurēt zinātni liekulī­bas vārdā?
   Atpakaļ uz Kanādu? To tikai nē. Viņš atcerējās fa­kultātes klubu ar tā rūpīgi nomērītajiem priekiem un tukšumu. Inteliģenti smaidiņi sažuvušās sejās, un pieci ziemas mēneši likās neizturama perspektīva.
   Rūpes un šaubas vairojās ar katru mirkli, un beigu beigās Džerards saprata, ka visas pārdomas paātrina pulsu. Visbeidzot viņš, pasmiedamies pats par sevi, sāka bažīties, vai rīt 110 rīta atradīs tīru kreklu, ko vilkt mugurā.
   Aizmidzis viņš atkal • redzēja Annas seju. Viena Džerarda būtnes puse vēlējās, kaut viņa gulētu bla­kus, otra atraidīja šo sievieti par viņas apķērību un uzsvērto saltumu.
   Otrā rītā Džerards agri izbrauca uz pilsētu. Iegrie­zās dzīvoklī, noskuvās, novannojās, pārģērbās un, nespēdams pat domāt par ēšanu, sēdās atkal mašīnā un brauca uz viesnīcu, kur vajadzēja notikt apspriedei.
   Neapmierināts viņš konstatēja, ka ir atbraucis par agru: apspriedes sākums bija pārcelts par trim stun­dām. Vajadzēja grozīties turpat ap galdu, kamēr sa­pulcējās pārējie. Betija bija piešķīrusi galdam oficiālu izskatu, uzlikdama uz tā glāzes ar ūdeni, bloknotus un zīmuļus.
   Ieradās visi, izņemot Annu. Viņa bija piezvanījusi un paziņojusi, ka aizkavēsies, un lūgusi sākt bez viņas.
   Annas vietu tagad ieņēma Raits. Pa labi no viņa apsēdās aģentūras finansu aizbildnis sers Hārvijs Filipss. Pa kreisi palika paša Raita tukšais krēsls, tālāk sēdēja Skenlons un aģentūras galvenais grāmatvedis Saimons Mārkss, pajauns tumšmatis; Džerards ievē­roja, ka viņam ir stings skatiens.
   Bikens sēdēja blakus Filipsam, tālāk bija kanādieša vieta. Pašā galda galā bija piemeties juriskonsults — likās, ka viņš ir arī aģentūras paju biedrs — Elisters Makdonalds. Tas bija kalsnējs, viltīgs un izsmalcināti pieklājīgs skots no ziemeļiem. Makdonalds pārstāvēja arī komercbanku, kas bija subsidējusi aģentūru tās darbības sākumā.
   Apspriedi ar formālu runu atklāja Raits, izteikdams nožēlu par Einslija pāragro nāvi. Tiklīdz viņš bija beidzis, ienāca Anna. Visi piecēlās.
   Džerards vēroja Annas sejas izteiksmi, kad viņa vienaldzīgi pārlaida skatienu ap galdu sēdošajiem. Vina pateikdamās tikai pamāja ar galvu un apsēdās Raita vietā, atstādama viņu par priekšsēdētāju.
   Anna vēl joprojām satrauca kanādieti. Viņš bija atbraucis sadusmots, cieši apņēmies runāt, bet tagad, viņas klātbūtnē, juta, ka diez vai varēs izrunāt vārdu nestomīdamies.
   Apspriede ritēja savu gaitu. Annai Kreimerei iz­teica līdzjūtību, un tad pienāca laiks pēdējo mēnešu notikumu apskatam un analīzei. Tagad Džerardam būtu īstā reize runāt. Bikens pat iebikstīja viņam ar elkoni, taču kanādietis nelikās to manām. Izdevīgais brīdis pagāja, un Džerarda vecākais kolēģis vīlies atlaidās krēslā. Apspriede izskatīja citus jautājumus. Juriskonsults Makdonalds izteica dažus apsvērumus, kā varētu izkļūt no grūtībām, kas bija saistītas ar to, ka traģēdijai bija sakars ar aģentūras produkciju.
   Pēc Makdonalda vārdu ņēma Mārkss: viņš sausi, bet kvalificēti ziņoja par aģentūras finansiālo stāvokli. Nebija šaubu, ka tā nebankrotēs.
   Pienāca Raita kārta. Džerards klausījās skeptiski. Neviena nožēlas vai pašnosodījuma vārda, lai gan netieši Raits bija vainojams tūkstošiem cilvēku bojā­ejā. Viņš it kā neapzinājās, cik tuvu bijusi vispārēja katastrofa.
   Izklāstīdams savu notikumu versiju, Raits visu no­stādīja tā, it kā visbriesmīgākās sekas būtu aizkavē­šanās aģentūras darbā un neuzticība pret tās produk­ciju. Džerardam kļuva skaidrs, ka Raits pa aplinkus ceļu tuvojas viņam. Aģentūra taču bija sadūrusies ar rīcību, kas apdraudēja tās nākotni.
   Pēkšņi Džerards attapās, ka stāv kājās. Viņš palū­kojās apkārt. Anna, acīmredzot nemanījusi viņa kus­tību, mierīgi sēdēja un vilka bloknotā kaut kādus ķeburus. Bikens ar garlaikotu sejas izteiksmi pētīja savu pīpi. Skenlons smīnēja par to, ka skots nejūtas sevišķi labi.
   Džerardam atkal uznāca dusmas, tagad saltas un bargas. Un viņš drošā balsī teica:
   —    Es lūdzu vārdu.
   Raits nomērīja viņu ar ledainu skatienu.
   —    Šķiet, es vēl neesmu beidzis.
   —    Jūs esat pateicis pietiekami daudz.
   Raits eksplodēja.
   —    Šī apspriede būs…
   —           Kāda apspriede, dieva dēļ? Mēs te esam tikai astoņi un esam sapulcējušies, lai runātu par aģentū­ras dibinātāja nāvi un par to, ka tikko neaizgāja bojā, visa pilsēta. Tagad runāšu es.
   Raits grasījās vēl kaut ko teikt, bet Anna uzlika viņam uz rokas savu plaukstu.
   —    Runājiet.
   Kanādietis nokremšļojās un pārlaida skatienu klāt­esošajiem.
   —           Nu, es te esmu jaunatnācējs, un neliekas, ka uzkavēšos te vēl ilgāk, tāpēc vispirms gribu pateikt, ka tādu pašapmierinātu, patmīlīgu liekuļu kompāniju es savu mūžu neesmu redzējis. Es nedomāju kavēties nedz pie doktora Raita bezgala šķebinošās puspatie­sību ķēdītes, nedz pie viņa attieksmes pret pēdējā laika notikumiem vispār, pie attieksmes, kas, manu­prāt, nav savienojama ar mūsu atbildību…
   Raits nobālējis pielēca kājās.
   —    Es protestēju!
   —           Lūdzu uzklausīt mani līdz galam, — Džerards viņu pārtrauca. — Es gaidīju no jums kaut vienu vienīgu nožēlas vārdu. Vārdu, kas liecinātu, ka no visa šā notikuma jūs kaut ko tomēr esat mācījušies. Ka jūs kaut daļēji atzīstat sevi par atbildīgiem sabied­rības priekšā.
   Kad Kreimers iecerēja šo pasākumu, perspektīvas likās plašas un aizraujošas. Viņam bija idejas, un viņš tās īstenoja. Viņam rūpēja tehnikas progresa šaus­mīgās sekas.
   Labi, sauciet mani par romantiķi, bet, kad es pirmo reizi sastapu Kreimeru, viņš nodeva man savu zināt­nes lomas izpratni. Viņš mācīja man, ka ir iespējams zinātnieku pūliņus izmantot cilvēku labā. Un izraut mūs no sagandētās kloākas, kurā mēs dzīvojam. Taču viņa nostāja mainījās, un mēs visi to zinām. Mana nostāja palika tāda pati.
   Mēs varam apvienot savā aģentūrā visdažādāko specialitāšu zinātniekus, mēs varam izmantot viņu zināšanas, varam domāt radoši, mēs varētu pētīt un izstrādāt cilvēkiem nepieciešamus projektus. Ne vien lai iegūtu peļņu — tagad mēs acīmredzot esam gan­drīz izputināti —, bet lai ziedotu visu, kas mums ir, sabiedrības labā.
   Neviens nekad īsti nezinās, cik liela ir mūsu atbil­dība par notikušo. Mēs radījām degronu, mēs izdo­mājām pudeli. Neviens nevarēja paredzēt, tieši kādas baktērijas savairosies uz šā pamata, bet mūsu pro­dukcijai — mūsu domas, mūsu atjautības auglim — to attīstībā bija būtiska nozīme. Neviens no mums nerūpējās ne par ko citu kā tikai par tehnisko atjau­tību. Mums veicās — Londona gandrīz vai aizgāja bojā. Ar to noteikti pietiek, lai krasi mainītu mūsu rīcības virzienu. Nākamreiz var aiziet bojā visa pa­saule. Ja aģentūra turpinās darbu — un es ceru, ka tā arī būs —, tai jau pašā sākumā jābūt skaidrībā, ko tā darīs un kāpēc. Protams, mēs esam akcionāri, un katrs grib ienākumus no ieguldītā kapitāla. Taču ari šajos apstākļos mēs droši vien varam atrast iespējas strādāt radoši un strādāt sabiedrības interesēs. — Dže­rards sastomījās… — Tas… tas ir viss, ko es gribēju pateikt. — Un viņš apsēdās savā vietā.
   Kad Džerards bija beidzis, valdīja nāves klusums. Viņš pārlaida acis visiem pie galda sēdošajiem. Vie­nīgais, kas nenovērsās, bija Bikens, bet viņa izsmē­jīgajā skatienā nevarēja izlasīt ne piekrišanu, ne pārmetumu par kaismīgo toni.
   Anna bija nodūrusi acis. Raits, tāpat kā Džerards, uzmanīgi ielūkojās apspriedes dalībnieku sejās, un varēja redzēt, ka šī nodarbība sagādā viņam zināmu atvieglojumu un apmierinājumu. Pēc ārējām pazī­mēm spriežot, Džerarda runa bija panākusi to, ko bija gribējis panākt Raits, — noskaņojusi pret kanādieti visus apspriedes dalībniekus.
   Raits piecēlās.
   —    Paldies, doktor Džerard. Esmu pārliecināts, ka mūs visus ieintriģējušas jūsu idejas un priekšlikumi. Vai kāds gribētu komentēt doktora Džerarda… hm… sprediķi?
   Acis nemirkšķinādams, Džerards raudzījās uz pre­tinieku. Ja viņš kādu vispār bija ienīdis, tad tas bija Raits ar saviem uzskatiem.
   —    Es domāju, ka atbildēt vajadzēs jums, — teica Džerards. — Tas bija mērķēts jums.
   —    Tik daudz es aptvēru, — greizi smaidīdams, at­bildēja Raits. — Varbūt mēs varam padiskutēt par to kādu citu dienu, teiksim, Tauerhillā vai Haidparkā, bet tagad, lūdzu, piedodiet man — mēs atgriezīsimies pie šīs apspriedes dienaskārtības.
   Neviens neiebilda. Skenlons smaidīja, Bikens bāza pīpē tabaku. Juriskonsults Makdonalds lūkojās gries­tos. Anna kaut ko rakstīja bloknotā.
   —    Paldies, — turpināja Raits. — Tagad mums ir jāatrisina neatliekams uzdevums — jāievēl jauns aģentūras valdes priekšsēdētājs. Lūdzu nosaukt kan­didatūras.
   Pēc īsas pauzes pirmais ierunājās Skenlons.
   —          Es redzu vienu piemērotu kandidātu — vecāko šīs aģentūras līdzstrādnieku, cilvēku, kas devis mūsu darbā vislielāko ieguldījumu, — jūs pašu.
   Sers Hārvijs cienīgi palocīja galvu.
   —    Es atbalstu šo kandidatūru.
   —     Paldies, džentlmeņi. Vai ir vēl kādi ierosinā­jumi?
   Raits jutās glaimots, taču centās to neizrādīt. Bikens nolika pīpi uz galda.
   —    Jā, ir. Es izvirzu doktora Džerarda kandidatūru.
   —      Doktora Džerarda? — Raits izskatījās pagalam pārsteigts. — Vai tas jāsaprot nopietni?
   —      Es vēl nekad neesmu runājis tik nopietni. — Bikens pamāja ar galvu. — Tas, ko viņš teica, bija taisnīgi teikts. Personiski man gribētos, lai aģentūra ietu tieši tādu ceļu. Es izvirzu doktora Džerarda kan­didatūru.
   Raits aizsvilās.
   —      Atvainojiet, bet es nevaru pieņemt šo kandidatūru, un es novērtēju jūsu priekšlikumu kā pārsteidzošu vieglprātību. Doktors Džerards strādā pie mums pavisam neilgu laiku. Viņš nezina neko par aģentūras tapšanu, darbu, struktūru, un, atklāti runā­jot, es uzskatu, ka emocionālais uzliesmojums, kura liecinieki mēs nupat bijām, padara pilnīgi neiespē­jamu viņa tālāko sadarbību ar aģentūru, nerunājot nemaz par direktora pilnvarām.
   Bikens dziļi ievilka dūmus un sacīja:
   —      Jūs izturaties tā, it kā jau būtu pārņēmis vadī­bas grožus. Jums vispār nav tiesību atrasties priekš­sēdētāja krēslā, kamēr tiek apspriesta jūsu kandi­datūra.
   Raits jautājoši paskatījās uz Annu. Tā pamāja vi­ņam ar galvu.
   —     Varbūt patiesi būs labāk, ja tagad es ieņemšu priekšsēdētāja vietu, doktor Rait.
   Viņi apmainījās vietām. Anna paskatījās uz juris­konsultu, kas sēdēja galda otrā galā.
   —           Lūdzam jūsu padomu, mister Makdonald. Vai šajā gadījumā ir kāda nozīme tam apstāklim, cik ilgi doktors Džerards bijis aģentūras štatā?
   Makdonalds enerģiski papurināja galvu.
   —    No mana viedokļa nekādas.
   —           Tad turpināsim apspriešanu. — Raits dzīrās kaut ko teikt, bet Skenlons viņu atturēja. — Kas vēl ir par doktora Džerarda kandidatūru?
   Beidzot saņēmās Makdonalds.
   —    Jā, es arī gribētu atbalstīt šo kandidatūru. Raits neizpratnē paraudzījās uz juriskonsultu, bet
   tas jau šķirstīja savus papīrus.
   —    Kas vēl? — jautāja Anna. Atbildes nebija.
   —    Labi, tādā gadījumā balsosim. Man šķiet, ka pil­nīgi pietiks, ja pacelsim rokas. Kas ir par doktora Raita kandidatūru?
   Rokas pacēla Skenlons un sers Hārvijs.
   —    Divi. Kas ir par doktoru Džerardu? Bikens un Makdonalds.
   Džerards bija pavisam apmulsis, nespēdams saprast likteņa pēkšņā pavērsiena iemeslus, pilns aizdomu par šo abu rīcības motīviem. Anna uzrunāja grāmatvedi:
   —    Bet jūs, mister Mārks?
   —           Es piedalos te tikai kā konsultants, man nav balsstiesību. — Mārkss acīm redzami priecājās, ka viņam nav jāiejaucas sarežģītajā situācijā. Visi sa­springa.
   —    Divas balsis par katru kandidātu, — teica Anna.
   —    Iznāk, ka man jāizmanto sava izšķīrēja balss. Raits palūkojās uz viņu ar pateicību. Nebūdams
   sevišķi tālredzīgs, viņš bija cerējis, ka apspriede ap­stiprinās viņu automātiski; negaidītā pretestība bija izsitusi viņu no sliedēm.
   —          Jā… — domīgi noteica Anna, nesteigdamās noņēma un salocīja tumšās acenes.
   «Velns tevi rāvis!» domāja Džerards. «Vai tiešām tu izbaudi savu niecīgo triumfu? Tad aizrijies ar to!»
   —           Pēc visa šodien dzirdētā, — sacīja Anna, — es uzskatu, ka man jāatbalsta doktora Džerarda kandi­datūra.
   Raits mazliet papurināja galvu, it kā neticētu pats savām ausīm. Džerards sēdēja kā no plaukta nokritis. Beidzot ķīmiķis atguva valodu un piecēlās.
   —    Es nespēju ticēt… Es nesaprotu… Dieva dēļ…
   Anna neizturēja Raita skatienu un aizgriezās. Visa
   Raita savaldība bija izkūpējusi, viņš tikko neraudāja.
   —           Tāpēc ka mans priekšstats par aģentūras tālāko likteni pašos pamatos atšķiras no jūsējā, — Anna pa­skaidroja.
   —          Bet kādā ziņā? Es vienkārši nesaprotu! — Raits kliedza.
   —           Mans vīrs vadīja šo aģentūru kā patvaldnieks. Viņš to drīkstēja. Viņš bija … viņš bija Arnolds Krei­mers. Viņš nodibināja aģentūru, bet tā cieta zaudēju­mus, un, pēc manām domām, doktors Džerards rakstu­roja risināmo problēmu ļoti labi. Mēs nedarām to, ko bijām apņēmušies darīt. Mūsu ideāli…
   —    Ideāli?
   —    Jā, ideāli. Kādreiz mums tādi bija.
   —           Es nevaru jums piekrist… un nevaru arī strā­dāt ar šo, — Raits pabakstīja ar drebošu pirkstu uz Džerarda pusi, — cilvēku. Brīdinu jūs, misis Krei- mere, ka jūs spiežat mani iesniegt atlūgumu, un jūs labi zināt — aminostirēna un degrona patenti aizies līdz ar mani.
   —    Un kas par to? — Anna mierīgi jautāja.
   Raits sadurstījās.
   —          Jūs esat sagatavojusies tam, ka es pievācu pa­tentus?
   —    Es gribu, lai jūs tos pievācat. Tie vainojami mana vira nāvē, tie tikko nenogalināja doktoru Dže­rardu un mani un nav nesuši mums neko citu kā vienīgi negodu. Es gribētu atbrīvoties no visām veca­jām saistībām un sākt visu no gala.
   —    Labi teikts.
   Bikens izaicinoši paskatījās uz Raitu.
   —    Bet uz šiem patentiem balstās gandrīz visas mūsu finanses, — paliecies uz priekšu, noraizējies iebilda Skenlons.
   —    Tā gluži nav, — sacīja Bikens. — Degrons pa­tentēts nevis uz jūsu vārda, Rait, bet uz aģentūras vārda.
   Raits atgrūda krēslu.
   —    Interesanti būtu zināt, ko par to saka sers Hār­vijs.
   Sers Hārvijs paraustīja plecus.
   —    Misis Kreimerei ir kontrolpakete, tātad viņai arī jālemj. Manas galvenās rūpes šajā gadījumā ir, lai man tiktu garantēti agrākie procenti no ieguldī­jumiem.
   —    Ja tā, tad man ir jāiet. — Raits piecēlās un pa­lūkojās uz Skenlonu, taču Skenlons skatījās tikai uz seru Hārviju. — Ja jums radīsies jautājumi man, tos kārtosim ar mana advokāta starpniecību.
   Raits lēni pagriezās un, cik cienīgi vien spēdams iztaisnojis muguru un izslējis galvu, izgāja no konfe­renču zāles. Šajā brīdī Džerardam gandrīz vai bija žēl viņa. Par spīti lepnajai pozai vai varbūt tieši tās dēļ, ķīmiķis piepeši likās kļuvis vecs. Salauzts cilvēks.
   —    Doktor Džerard, — ierunājās Anna, — jūs esat ievēlēts par valdes priekšsēdētāju. Vai jūs pieņemat šo amatu?
   Džerards apzinājās, ka šajā brīdī ir uzmanības centrā.
   —    Nu, labi… Jā, pieņemu.
   Viņa piekrišana neizskanēja pārliecinoši pat viņam pašam, un viņš redzēja, ka pār Annas seju pārslīd vilšanās ēna. Tikai tagad viņš visā nopietnībā izprata, ka ir jaunais boss, Kreimera pēctecis. Raita aiziešana visus bija satriekusi. Džerardam viņi jāuzmundrina, jānorāda darbības virziens. Anna piecēlās no krēsla.
   —    Tagad, kad mums ir jauns priekšsēdētājs, es jūtu, ka sēžu nevietā. Vadiet tālāk apspriedi, doktor Džerard.
   Džerards pameta ar galvu, piecēlās, mēģinādams rādīt pārliecinātu sejas izteiksmi, kas nebūt neatbilda īstenībai, apsēdās galda galā un pārlaida skatienu apspriedes dalībniekiem.
   —    Džentlmeņi, šī bija dramatiska apspriede. Es ne­redzu īpašu jēgu to turpināt, tāpēc ierosinu atlikt mūsu tikšanos līdz nākamajam mēnesim. — Viņš paskatījās sava rokas pulksteņa kalendāriņā. — Varu noteikt precīzu datumu — divdesmito. Līdz tam lai­kam es pacentīšos izstrādāt un iesniegt jums izskatī­šanai aģentūras turpmākā darba plānu. Bet tagad, ja nekādu citu steidzamu jautājumu nav, es atļaušos slēgt šo apspriedi. — Viņš atkal ielūkojās pulkstenī. — Pusseši.
   Kad apspriede bija beigusies, Skenlons un sers Hār­vijs aizgāja, uztraukti sarunādamies. «Ar viņiem man vēl būs ko noņemties,» nodomāja Džerards. Bikens pienāca un apsveica ar ievēlēšanu.
   —   Pašam savs darbs jums būs jāliek pie malas, vai to jūs saprotat?
   —    Man žēl Raita.
   Bikens izsmējīgi paskatījās uz viņu.
   —    Man gan ne. Maza ķirurģiska iejaukšanās nenāk par ļaunu. — Viņš paraudzījās uz Skenlonu, kas dur­vīs palaida pa priekšu seru Hārviju. — Tomēr es ne­esmu pārliecināts, ka nazis iegriezis pietiekami dziļi. Starp citu, — viņš smaidot piebilda, — «katrai dienai
   18 782 2 73
   gana savu rūpju». Atcerieties — Matveja evaņģēlijs. Esmu nolēmis sarīkot mazas svinīgas vakariņas «Vel­sas princī». Vai jums nelabpatiktu braukt man līdzi?
   Džerards zagšus paskatījās uz Annu, kas stāvēja otr­pus galdam un sarunājās ar Mārksu un Makdonaldu.
   —    Nē, paldies.
   Bikens uztvēra viņa skatienu.
   —           Ak jā, saprotu, saprotu. Nu, tad vēlu veiksmi, draudziņ. Man rādās, ka tā jums būtu pašā laikā.
   Skots aizgāja. Pēc brīža arī Mārkss un Makdonalds pienāca apsveikt Džerardu un apliecināt, ka atbalsta viņu. Savākusi no galda papīrus, pienāca Betija.
   —    Vai drīkstu iet, ser?
   Iepriecināts viņš konstatēja, ka sekretāres tonis ir mainījies.
   —    Protams. Līdz pirmdienai.
   Betija aizgāja, un beidzot Džerards bija vienatnē ar Annu. Viņš izlēma. Dažu stundu laikā viņš bija ie­guvis tik daudz! Labs spēlmanis katrā ziņā izmantotu to apstākli, ka laime pati dodas viņam rokā.
   —    Anna…
   Viņa pagriezās. Viņa bija kārtojusi no Makdonalda saņemtos papīrus un testamenta dokumentus.
   —    Jā?
   Viņa joprojām atradās otrpus galdam. Džerards noliecās pār galdu.
   —    Paldies jums. Liels paldies.
   Anna salti palūkojās uz kanādieti.
   —           Nav par ko. Es aizstāvu pati savas intereses. Es tikai izvēlējos no jums abiem to, kas labāk tiks galā ar darbu, tas ir viss.
   —           Neesmu pārliecināts, ka tikšu ar to galā pat­stāvīgi.
   —           Toties es esmu pārliecināta, ka jums palīdzēs. Pielāgosies jaunajai situācijai un palīdzēs.
   —    Ne to es gribēju teikt. — Džerards apgāja ap­
   kārt galdam un tuvojās Annai. — Es gribu, lai tieši jūs man palīdzētu.
   —    Protams, es darīšu visu, kas manos spēkos.
   Un viņa atkal aizgriezās, nostādamās ar muguru pret galdu.
   —           Jūs labi zināt, ko es domāju. — Anna sastinga. Džerards jau bija blakus. Viņa klusēja. — Tas ir el­līgs darbs. Bez jūsu palīdzības es to neveikšu. Jūs esat vajadzīga man kā pilntiesīgs partneris.
   —    Partneris? Bet man šķita, ka es jau tāpat…
   Džerards satvēra Annas rokas un pagrieza viņu
   pret sevi.
   —           Nevazājiet mani aiz deguna. Varbūt vēl ir pār­agri, bet es gribu jūs. Bez jums es nespēšu strādāt.
   Anna klusēja un joprojām skatījās sāņus.
   —           Lūdzu, uzklausiet mani. Es gribu šeit strādāt, ļoti gribu. Bet jūs man esat nesalīdzināmi svarīgāka. Ja man nav nekādu izredžu, nepieminiet ar ļaunu, es vairs te nepalikšu.
   Anna joprojām neatbildēja. Kanādietis lēni palaida vaļā viņas rokas un gāja pāri istabai. Džerards jau bija atvēris durvis, kad Anna uzsauca viņam:
   —          Lūk! — Džerards pagriezās. — Dodiet man laiku…
   —           Cik vien jums vajag. Bet pagaidām, — viņš pa­skatījās pulkstenī, — piecas minūtes. Es aizvedīšu jūs paēst vakariņas.
   Anna pienāca Džerardam klāt un sniedza viņam savas lūpas. Skūpsts bija ilgs, maigs, bet daudz­sološs. Džerards ar mokām valdīja balsi, lai tā ne­drebētu.

   —    Nu, bet tagad iesim, ko?
   Kad viņi no silti piekurinātā vestibila izgaja pie­snigušajā ielā, jau bija satumsis. Debesis bija saltas,
   skaidras, mirgojošām zvaigznēm piebērtas. Abi pa­skatījās uz augšu, uz ledaino bezgalības panorāmu.
   Marss bija redzams kā bāli sarkans gaismas pun­ktiņš. Ne Džerards, ne Anna neko nebija dzirdējuši par Konrāda līdzenumu.
   Tas atrodas trīssimt kilometru uz ziemeļiem no Marsa ekvatora. Vispirms to atklāja fotouzņēmumos, kurus pārraidīja planētai tuvu garām lidojošs kos­miskais aparāts, un tieši līdzenuma vienmuļais reljefs padarīja to par ideālu mīkstas nolaišanās vietu pir­majam automātiskajam izlūkam.
   Divdesmit četras stundas garā Marsa diena gāja uz beigām. Austrumu pusē aiz kraujajiem pakalniem grima mazs, asinssārts saules disks, un pār klintīm un smiltājiem kā milzīgi pirksti stiepās violetas ēnas.
   Vienīgā skaņa te bija vāra salta vējiņa svilpoņa, uzraujot gaisā nelielus smilšu virpulīšus. Pakalnus sedza pelēcīgas sarmas cepures, bet dažās dziļākās plaisās pie krātera pamatnes bija redzami dīvainu ap­veidu ķērpju pudurīši.
   Pa tumši violeto debesu kausu peldēja reti māko­nīši, un tā arī bija vienīgā kustība, kas atdzīvināja ainavu. Ainavu, kurā nekas nebija mainījies gadu pēc gada, gadsimtu pēc gadsimta.
   Nevienu aci nepriecēja krāsu rotaļa, neviena auss neieklausījās vējiņā, neviena roka nepieskārās klin­tīm, lai tās pārveidotu. Tikai ķērpji centās uzsūkt dzīvību no mitrajām plaisām.
   Neviens nedzirdēja arī vājo dunoņu, kas nāca no debesu dzīlēm. Tad rietošās saules stari apspīdēja sīku dzirkstelīti, kas traucās starp zvaigznēm.
   Pamazām attālā dunoņa pārauga raķešu dzinēja rē­koņā — ugunīgo asti svaidīdams, uz planētas nolai­dās «Argonauts-1».
   Tam tuvojoties, kā verdošs mākonis gaisā uzšāvās vieglās smiltis, pār līdzenumu aizvirpuļoja klints bluķi, kurus bija izkustinājuši no vietas raķetes ra­dītie viesuļi. Beidzot lempīgais zirnekļveidīgais ra­dījums atspiedās uz trijām hidrauliskajām kājām, ku­ras vispirms saliecās, bet pēc tam lēni iztaisnojās. Dzinējs apklusa, un vējš pamazām izkliedēja putekļu mākoni. Līdz sarkankvēlei nokaitētā sprausla krak- šķēdama dzisa retinātajā gaisā.
   Tad kaut kur kukainim līdzīgā korpusa augšdaļā iegaudojās palīgmotors, atvērās maza lūciņa, no tās izlīda sarežģīta radioantena un ar klikšķi izpleta savu tīmekli.
   Automātiski ieslēgušās elektronu ķēdes atdzīvināja komplicēto ierīču labirintu raķetes iekšienē. Cilvēka radītā būtne pamazām sāka darboties. Korpusa pa­matnē atvērās durtiņas, pa tām pastiepās posmaina roka ar lāpstiņu, pagrāba mīkstās Marsa smiltis un ievilkās ar savu guvumu atpakaļ. Mēraparāti sāka noteikt temperatūru, vēja ātrumu, radiācijas pakāpi un skābekļa daudzumu gaisā.
   Spēcīgi raidītāji savāca mērījumu rezultātus, pār­vērta tos par radioimpulsiem un aizsvieda atpakaļ uz Zemi — uz turieni, kur Kenedijā zemesraga ko- mandcentrā svinēja uzvaru.
   Visu auksto nakti «Argonauts-1» ar saviem sig­nāliem neatlaidīgi veidoja senās planētas radio- ainavu. Un cieši savītie vadi un shēmas visu šo laiku karsa un karsa.
   Siltums pamazām aizkļuva arī līdz loģiskajai šūni­ņai M-13. Tas atdzīvināja Einslija mutanta-59 sastin­gušās sporas.
   Divas stundas pēc saules lēkta «Argonauts-1» ne­gaidot beidza pastāvēt. Tā spīdīgā ķermeņa šūnās bija sākusi kļūt mīksta plastmasa …

   Vēstulē «Kādam lasītājam» Karels Capeks rakstīja:
   «… Pat vismazākais īstenības fragments ir kaut kas milzīgs: tas atrodas dažādu ceļu krustojumā un var tikt atklāts no dia­metrāli pretējām pusēm… Mums, cilvēkiem, ir atvēlēts Visuma gabals, lai mēs to iepazītu, mēs iekļūstam tā dzīlēs ne pa vienu ceļu vien; mēs zondējam to ar savu rīcību, zinātni, dzeju, mīles­tību un reliģiju; mums vajadzīgas dažādas metodes, lai ar tām izmērītu savu pasauli.»[5]
   Dažādas! Tieši tur slēpjas visa būtība. Mūslaikos, kad galvenā izziņas metode ir zinātne, der atcerēties arī mākslas iespējas. Mēs zinām, ka modernās zinātnes sasniegumi sola pārpilnam ap­mierināt visas cilvēces vajadzības. Vismaz galvenās. Zinātne ir izglābusi pasauli no postošām epidēmijām, tā dod iespēju piedzimt un palikt dzīviem tādiem bērniem, kas vēl pirms divdesmit gadiem būtu neglābjami aizgājuši bojā. Četrdesmit piecdesmit gadu laikā cilvēka mūžs ir kļuvis gandrīz divas reizes garāks.
   Taču tā ir uzvara, kam pastāvīgi vajadzīgs apstiprinājums. Nav pieļaujams zinātnes pūliņu atslābums nevienā virzienā. Nav tādu iekarojumu, kas ļautu cilvēkam atdusēties uz lauriem un baudīt pelnītu atpūtu. Antibiotikas, kuras izglāba mūs no epidēmijām, noveda pie tā, ka radās pret antibiotikām nejūtīgi vīrusi. Vajag tikai zaudēt modrību, un pasaulei var uzbrukt kaut kāda jauna sērga. Taču status quo saglabāšana prasa aizvien lielākus un lie­lākus izdevumus. Bet ir taču jāvirzās arī tālāk… Turklāt ne­drīkst cerēt, ka, attīstot vienu zinātnes un tehnoloģijas nozari, var piebremzēt citu. Pasaule ir vienota, un tajā viss ir savstarpēji saistīts. Un šajā objektīvās realitātes atlējumā, ko mēs dēvējam par pasaules zinātnisko ainu, šī savstarpējā saistība izpaužas pilnā mērā. Lai to skaidrāk izprastu, pietiek atcerēties, ka, teiksim, puķu zirnīši un sīkā augļu mušiņa atklāja mums pašu bio­loģiskās būtības dziļākos noslēpumus. Tiesa, lai tas notiktu, vaja­dzēja krietni pastrādāt gan augstmolekulāro savienojumu ķīmijas nozarē (tās rūpnīcas piesārņo atmosfēru un upes), gan gamma staru nozarē (ar tiem saistīti zināmie atomieroču aspekti).
   Katra jauna cilvēka ģēnija uzvara ir agri vai vēlu atbalsojusies cilvēku ikdienas dzīvē. Un atbalsojusies kā labais. Katrā ziņā labā ir bijis vairāk nekā ļaunā. Minēsim, piemēram, pašu pēdējo iekarojumu — kosmosu. Lidojumi bezgaisa telpā prasa kolosālus naudas izdevumus. Tieši tāpēc dažam doma nobremzēt Visuma izpēti var likties diezgan pievilcīga. Jo vairāk tāpēc, ka to it kā viegli apstiprināt gan ar veselo saprātu, gan ar humānisma ap­svērumiem. Man ne vienreiz vien ir gadījies lasīt rakstus, kuru autori ierosina apstādināt kosmosa apgūšanu, bet atbrīvojušos līdzekļus izmantot dzīves līmeņa paaugstināšanai.
   Taču jau šodien pavadoņi paredz laiku, brīdina par ciklonu tuvošanos, palīdz meklēt derīgos izrakteņus, tie ir neaizstājami kā tālsakaru objekti. Es tīšām nerunāju par galveno ieguvumu, ko nevar iekļaut šaurajos izdevumu un ienākumu rāmjos, — par apkārtējās pasaules noslēpumu izzināšanu.
   Bet tieši alkas atklāt nezināmo aicina mūs tikai uz priekšu. Pa­mēģināsim noskaidrot, cik bīstama ir šī gandrīz instinktīvā tieksme. Amerikāņu fiziķis un rakstnieks Ralfs Leps reiz teicis, ka pat vis­izcilākie zinātnieki nevar īsti pasacīt, kurp mūs ved zinātne.
   Mēģināsim apstrīdēt šo domu. Par uzskatāmu modeli izvēlē­simies izdomātu, taču realitātei diezgan tuvu situāciju. īsi sakot, aicināsim talkā mākslu — angļu Pedlera un Deivisa zinātniski fan­tastisko romānu «Mutants-59, plastmasu ēdājs». Kits Pedlers — biologs un ārsts, Londonas universitātes oftalmoloģijas katedras vadītājs — un žurnālists Džerijs Deiviss sīki izpētījuši mums ļoti interesantu situāciju, kad nejauša trīs savstarpēji pilnīgi neatka­rīgu faktoru sakrišana izraisījusi plastmasu sairšanas ķēdes reak­ciju, kas gandrīz vai novedusi līdz bojāejai visu civilizāciju. Tur­klāt šie faktori izskatījās gluži nevainīgi, vismaz tiem nebija nekā kopīga ne ar atomu, ne ar kosmosu. Pudele, kas pati sairst, nepiesārņojot atmosfēru, it kā nevarētu nest pasaulei nelaimi.
   Bet tāds jau ir mūsu saspīlēto, iepriekš neparedzamo savstarpējo sakaru laikmets, kad vienkāršas lietas negaidot velnišķīgi pār­vēršas. Vai tad tas nebija neapdomīgi no pudeles — vārda tiešā nozīmē — izlaists džins, kas aizrāva romāna varoņus peklē?
   Visvienkāršāk būtu, sekojot Lepam, saskatīt šaušalīgajās, kaut arī pēc apmēriem nedaudz mākslīgi aprobežotajās «Mutanta-59» katastrofās ilustrāciju Rietumos modernajam mītam par zinātnie­kiem, kuri neredz tālāk par savu degungalu. Taču naivums, pat ja tas ir latīņu apokrifu «svētais naivums», nav labākais līdzek­lis, kā izprast mūsdienu pasaules sarežģītās problēmas.
   Uz brīdi aizmirsīsim, ka mūsu priekšā ir zinātniski fantastisks sacerējums, un mēģināsim palūkoties uz plastmasu «mēri» kā uz reālām briesmām, kas draud mūsu civilizācijai. Tam ir savs pamats. Pietiks, ja atgādināsim «alvas mēri», kas negaidot aiz­vēlās pāri Eiropai un atstāja krodziņus bez karotēm un bļodiņām, bet kareivjus bez pogām. Un nesenie notikumi, kas bija saistīti ar izdaudzināto «enerģētikas krīzi», kad daudzās Rietumu pilsētās normāla dzīve bija gatava kuru katru brīdi apstāties? Analoģija ar plastmasu bumu rodas pati no sevis. Divdesmitā gadsimta ma- šinizētā civilizācija, neraugoties uz apbrīnojamiem panākumiem un uzvarām, ir kļuvusi pārāk atkarīga no visdažādākajiem fak­toriem, pārlieku viegli ievainojama. Visā pasaulē notiekošās avā­rijas, kuru vaininieki ir nekaitīgs bacilis un tikpat miermīlīga pudele, kas palaista vaļā gluži nejauši un tai pašā laikā likum­sakarīgi neizbēgami, kā to mums meistarīgi parādīja Pedlers un Deiviss, lieku reizi atgādināja mums šo būtībā diezgan banālo patiesību. Polimēru materiāli patiešām ieaužas visās cilvēka darbī­bas sfērās. Līdzko uzliesmo reāls «plastmasu mēris», tā cita pēc citas notiek kosmosa aparātu, virsskaņas laineru, atomzemūdeņu, u. tml. avārijas. Vārdu sakot, gandrīz, kā apraksta Pedlers un Deiviss. Bet līdzīga situācija var izveidoties ari tad, ja «sabojājas» (salūst, pazūd) jebkurš no mašinizētās civilizācijas pamatelemen­tiem. Alvas mēris, kas atstāja kaut kāda Hesenes kūrfirsta kareivjus bez pogām, šodien varētu kļūt par īstu apokalipsi. Iedomā­jieties, ka neskaitāmu elektrisko iekārtu sudrabainie lodējumu punktiņi pārvēršas par pelēkiem putekļiem. Vai ari mazāk dra­matiska, bet daudz reālāka situācija — itin nevienā benzīna tankā nav degvielas!
   Tātad ir iemesls izturēties pilnīgi nopietni pret brīdinājuma, romānu, kuru jūs tikko izlasījāt. Bet, lai uzskatāmi pārliecinātos. par to, cik tuvu tā autori piegājuši īstenībai, izdarīsim nelielu» eksperimentu. Tas būs mums vajadzīgs ne tādēļ, lai atrastu īsto- plastmasu slimības vaininieku. Patiesi, jautājums par to, kas vai­nojams romānā notiekošajās nelaimēs — zinātne kā zinātne, zināt­nieki, biznesmeņi vai vienkārši nelaimes gadījums —, nerodas. Ir- citas problēmas, kas gaida, lai mēs tās pētītu.
   Un tā jūsu priekšā ir pirmā no trijām novelēm. Kāpēc tieši' no trijām? Bet Pedleram un Deivisam trīs dažādu faktoru sa­krišana laikā un telpā taču izraisīja polimēru sairšanas ķēdes reak­ciju, un katra no novelēm it kā aizstāj fantastisko kolīziju ai­tās īsto analogu.

   Šo savienojumu ar gudro nosaukumu pazīst visi un katrs. Lai neintriģētu bez vajadzības, saīsināsim Ženēvas nomenklatūru līdz- vispārlietojamam DDT.
   Pirmo reizi šis vispopulārākais no visiem esošajiem pesticīdiem tika sintezēts jau 1874. gadā, bet tikai 1937. gadā šveicietis P. Millers atklāja tā insekticīdās īpašības, par ko pēc gada saņēma Nobeļa prēmiju.
   Taču nepagāja ne gadsimta ceturksnis, kad DDT lietošana tika pārtraukta daudzās pasaules valstīs. Nebija ne sprādzienu, ne avāriju, ne ugunsgrēku, kas tik raksturīgi zinātniskās fantastikas, lapaspusēm, bet tāpēc vispasaules, bez pārspīlējuma var teikt, katastrofas sekas kļuva skaidras tikai pēc diviem gadu desmi­tiem. Atgādināsim tās galvenos posmus.
   Zviedrijas akadēmija nepavisam nebija pārspīlējusi Millera no­pelnus. DDT cīņā ar parazītiem nebija līdzīgu. Pirmajos gados šķita, ka izsitumu tīfa, encefalīta un malārijas ierosinātājiem gals ir klāt. Insekticīda lietošana izglāba dzīvību desmitiem miljonu cilvēku. Ne mazāk efektīvi preparāts sargāja plantācijas un dru­vas. Sargājot kokvilnu no smecernieka, DDT veicināja ražības divkāršu pieaugumu.
   Un tomēr brīnums kļuva par postu. Iznīcinājuši kaitēkļus, bez­krāsainie, praktiski ūdenī nešķīstošie kristāli tikai uzkrāja iznī­cinošu spēku. Pa to pašu ceļu, kas aprakstīts «Mutantā», tie no­kļuva upēs, lai turpinātu savu gaitu pa jūrām. Vēja nesti, tie kā balti putekļi nosēdās uz lapām un ziedlapām. Zinātnieki aprēķinā­juši, ka divas trešdaļas no pusotra miljona tonnām DDT, kas sa­ražots gadsimta ceturksnī, nekontrolētas aizgājušas biosfērā. Mil­jons tonnu, miljards kilogramu, triljons gramu, neaprēķināms skaits nāvējošu mikrodevu …
   Šodien DDT viegli atklājams katrā dzīvā būtnē, kas mīt ūdenī, uz zemes un gaisā. Tā nepārdomātā izmantošana kaitēkļu iznīci­nāšanai sevišķi uzskatāmi lika sevi manīt Kalimantanas salā. Pēc teritorijas apstrādes ar insekticīdu ķirzakas sarīkoja īstu dzīru galdu no beigtajiem tauriņiem, sienāžiem un mušām un, protams, arī kļuva par upuriem indei. Tām klupa virsū čūskas un kaķi, lai savukārt ietu bojā. Toties žurkām «DDT operācija» sagādāja īstu labklājību. Palikušas bez saviem dabiskajiem ienaidniekiem, tās savairojās tik lielā skaitā, ka ne vien aprija visus pārtikas krājumus, bet arī noveda pie cilvēku epidēmiju uzliesmojumiem. Bumerangs bija noslēdzis apli.
   Bija arī citas, varbūt ne tik uzskatāmas sekas. Neēdams kļuva Mičiganas ezerā dzīvojošais lasis. Kalcija apmaiņas traucējumu dēļ izmiršanai tika nolemti baltkakla jūras ērgļi un lielie pie- kūni. Olas, ko viņi dēja pēc DDT «lietošanas», bija kļuvušas tik trauslas, ka to čaumala sadrupa daudz ātrāk, nekā paguva izšķilties putnēns. Nelaime nepagāja secen arī cilvēkiem. Pēc amerikāņu datiem, DDT saturs mātes pienā ir divas trīs reizes augstāks par pieļaujamo līmeni.
   Pesticīds liek sevi manīt visur. Tas iekļuvis pat Antarktīdas pingvīnos, kuri, kā zināms, pārtiek no zivīm. Un tad cilvēki sa­cēla trauksmi. Pēc tam kad inde tika atklāta siļķu lomos, zviedri vairākus gadus aizliedza to lietot. Holandieši un dāņi pilnīgi bei­guši ražot DDT. Padomju Savienība ierosinājusi, lai Baltijas jūras baseina valstis steigšus izstrādātu pasākumus jūras attīrīšanai no tā. Ja izdosies glābt Baltijas jūru, būs īstenota arī plašā starptau­tiskā programma okeāna glābšanai. Draudi zivīm un putniem taču nozīmē nelaimi visai biosfērai. Bīstami ir ne tikai tas, ka cilvēks, noslēdzis ar sevi visas lielās dabas pārtikas ķēdes, patērē aizvien vairāk gaisa un ūdens iemītnieku. Daudz briesmīgāk ir, ka pesticīds apdraud fitoplanktonu. Pazīstamais biologs Čārlzs Virsters uz­skata, ka pat vienu miljardo daļu liela koncentrācija var bloķēt fotosintēzi okeānā. Ja atceramies, ka tieši fitoplanktons piegādā atmosfērai divas trešdaļas skābekļa, tad veidojas diezgan drūma aina. Ierobežots «polimēru sindroma» uzliesmojums tam nevar pat stāties līdzās.
   Gala iznākumā atkārtojās «Pasaka par zvejnieku un zivtiņu». Par DDT uzvaras gājiena finālu kļuva sasistā sile. To masveidā lietojot, radās pret vides iedarbību noturīgas formas «mutanti», kas neiet bojā pat tad, ja devas palielinātas desmitkārt. 150 kai­tēkļu sugas, kuras uzskatīja par jutīgām pret DDT iedarbību, tagad praktiski ir neuzņēmīgas pret to.
   Vienkārša loģika diktēja izeju: jāsintezē jauna, stiprāka inde, taču, ņemot vērā bēdīgo pieredzi, ne tik noturīga kā DDT, lai tā spētu pēc kāda laika pati noārdīties.
   Šādas loģikas paraugu mēs arī atradām romānā. Par laimi, virs­roku guva daudz saprātīgāks viedoklis. Pateicoties daudzu valstu pūlēm, tika nolemts atteikties no universālas indes idejas, un zi­nātnieki sāka meklējumus, lai izstrādātu bioloģiskus aizsardzības pasākumus.

   Priekšmetiem, kas no konveijeriem nonāk universālveikalu zā­lēs — no polivinila «salmiņiem» kokteilim līdz limuzīnam ar jau­nākajiem palīgmotoriņiem un automātiku —, šodien raksturīga viena kopīga iezīme: tiem bez utilitāras nozīmes ir arī kaut kāda psiholoģiska pievilcība, kas imponē pircējam. Tamlīdzīgi psiholo­ģiski smalkumi visā kailumā nostājas priekšā laimīgajiem pēdējo sistēmu mašīnu un elektrisko aparātu īpašniekiem. Jo dārgāks ir priekšmets, jo vairāk tajā visvisādu podziņu, sviriņu un ietaišu, no kurām lielum lielais vairums praktiski nav vajadzīgas. Bet firmā strādājošie psihologi zina — cilvēkam glaimo apziņa, ka viņš var pavēlēt sarežģītākai iekārtai, nekā ir kaimiņam. Turklāt absolūti nav svarīgi, vai tik ātri zūdošai varai ir kāds pamats. Tā ir apzināta rēķināšanās ar apspiesto ieprogrammētu varenību.
   Ņemot vērā šādu patērētāja psiholoģiju, tiek radīti dažādi me­hānismi un ierīces, visjaunākie cigarešu, viskija un mazgāšanas līdzekļu paraugi.
   «Pat ceļamkrāni, kurus mēs būvējam šodien,» saka Emanuēls Dembijs, pētniecības korporācijas «Motivational programmers» prezidents, «tiek radīti, ņemot vērā šo principu. To kabīnēm ir gluda plūdlīnijas forma, kas it kā paņemta no XXI gadsimta. Tā rīkojas kompānijas «Cuterpillar», «International», «Harvester», «Ferguson» … Kāpēc gan? To mehāniskie briesmoņi nerok labāk un neceļ smagākas kravas tikai tāpēc, ka operatora kabīne ir skaistāka. Taču uzņēmējam, kas pērk šos krānus, tie patīk la­bāk … Tātad pat rūpniecības iekārtu fabrikanti sāk pievērst uz­manību neutilitāriem, tas ir, psiholoģiskiem, faktoriem.»
   Tāpat psiholoģiskie faktori ņem vērā arī ar pogu rindām no­maskētos glaimus un, kas mums ir sevišķi svarīgi, tā saukto psiholoģiskā sprieguma samazināšanos, kas saistīta ar zināma pro­dukcijas veida patēriņu.
   Piemērs tālu nav jāmeklē. Visādu higiēnas līdzekļu ražotāji ļoti labi zina, ka pircējas nereti atsakās no tiem, baidoties aiz­sprostot kanalizāciju. Šķērslis, kas traucēja pieprasījumam, tika pārvarēts ārkārtīgi vienkārši — izlaižot papīra salvetes un tualetes papīru. Dosim atkal vārdu Dembijam: «Tika radīts jauns produkts, kas tūliņ izšķīst ūdenī. Savu galveno uzdevumu tas ne­veic labāk, bet tas nedaudz mazina spriegumu, kas ar to asociējas. Vai tā nav psiholoģiskā faktora ņemšana vērā?» Piekritīsim dokto­ram Dembijam. Skaidrs, ka psiholoģiskais faktors tiek ņemts vērā. Taču, atceroties nupat kā izlasīto sairtspējīgās pudeles odiseju, bū­sim piesardzīgi un nejūsmosim līdz ar minēto autoru. To, ka zi­nātne un bizness nebūt nav adekvāti jēdzieni, te nav vajadzības atgādināt.
   3. ZARNU NŪJIŅAS METAMORFOZES
   Tātad pēdējais notikums no mūsu īsā noveļu cikla. Kad pirms divdesmit gadiem tika atšifrēta DNS molekulas — galvenā iedzim­tības nesēja — struktūra, cilvēcei pavērās «gēnu inženierzinātnes» galvu reibinošās perspektīvas. Jaunu gēnu ietilpināšana organisma gēnu komplektā un defektīvu, veselībai potenciāli bīstamu gēnu izmešana no tā varēja atbrīvot cilvēci no smagām iedzimtām kai­tēm. Bet vai tad tikai tas? Varētu pārveidot visu ap mums esošo dzīvnieku un augu pasauli. Minēšu piemēru ar kviešiem, par ko rakstījis akadēmiķis V. Engelharts. Ja to gēnu hromosomu kom­plektā ietilpinātu slāpekli, rastos jauna kviešu šķirne, kas ne- piasītu augsnes mēslošanu ar slāpekļa mēslojumu. Augs mēslotu pats sevi. Lieki teikt, ka molekulārā bioloģija izvirzīja šāda veida uzdevumus par galvenajiem.
   Par pētījumu materiālu noderēja, protams, visvienkāršākie orga­nismi — baktērijas. Sākumā izdevās pārstādīt to kodolos iedzim­tības materiālu, kas bija ņemts no augstāk organizētām būtnēm. Tā baktērijām tika «pārstādītas» tām neraksturīgas īpašības. Bū­tībā cilvēks bija radījis principiāli jaunu būtņu tipu, kas varēja kļūt par palīgiem cīņā ar slimībām, sabiedrotajiem cīņā par ražu. Tas no vienas puses. «Bet otrā polā,» kā rakstīja Engelharts, «iezī­mējas iespējas mākslīgi radīt, teiksim, tādas ļaundabīgu gēnu for­mas, kas būtu spējīgas spontāni vairoties un iesakņoties augstāko organismu gēnu aparātā, līdz pat cilvēkam, bet tas var atnest līdzi neskaitāmas nelaimes.»[6]
   Bet turpināsim stāstījumu par «gēnu inženierzinātnes» posmiem, par šoreiz zinātniskā pētījuma loģiku.
   Gēnu galvenais nesējs, kā zināms, ir hromosomas. Taču var pa­stāvēt ari sīkāki to veidojumi — gredzenveida plazmīdi.
   Tieši tie arī kļuva par eksperimentu galveno objektu. Kad bija atrasts ferments, kas spēja sašķelt DNS atsevišķos posmos, Sten- fordas universitātē ķērās pie plazmīdu sašķelšanas, lai iesakņotu tajos svešus gēnus. Sākumā izdevās pārstādīt vienāda tipa gēnus radniecīgām baktērijām, bet pēc tam stafilokoku gēni tika pār­stādīti pavisam citiem plazmīdiem, tā sauktajai zarnu nūjiņai. Galu galā izveidojās pilnīgi jauns hibrīds, kam piemita kā sta­filokoku, tā zarnu nūjiņas īpašības. Bet pavisam nesen Karnegi institūtā Džona Morova grupai izdevās smalks eksperiments — zarnu nūjiņā ievadīja Dienvidamerikas krupja gēnus.
   Vai nav tiesa, doktora Einslija eksperimenti (ar viņa nāves ziņu sākas romāns) nav salīdzināmi ar reālās zinātnes galvu reibinošajiem sasniegumiem?
   Nākamajā posmā vajadzēja pārnest zarnu nūjiņā gēnus, kas atbildīgi par streptomicīna ražošanu. Ja veiktos, cilvēce būtu ieguvusi varenu līdzekli cīņai ar slimībām.
   Taču eksperimentus negaidot pārtrauca paši pētnieki. ASV Na­cionālā zinātņu akadēmija ne vien pieņēma tādu zinātnes vēsturē nedzirdētu lēmumu, bet arī aicināja pasaules zinātniekus noteikt labprātīgu moratoriju pētījumiem gēnu inženierzinātnē ar zarnu nūjiņu. Amerikāņu bioķīmiķi aicināja pārtraukt eksperimentus, kas varētu inficēt cilvēka organismu ar hibrīdbaktērijām, kuru īpašības nav iepriekš paredzamas. Zarnu nūjiņa taču veido prāvu daļu no mūsu «iekšējiem iedzīvotājiem»!
   «Šīs baktērijas celmi,» kā teikts izcilāko amerikāņu pētnieku paziņojumā, «mīt cilvēka zarnās, un tiem piemīt spēja apmainī­ties ar ģenētisko informāciju ar cita tipa baktērijām, kuru vidū ir arī slimību izraisītājas. Tādējādi nav izslēgts, ka jauni DNS elementi, ievadīti zarnu nūjiņā, var plaši izplatīties starp cilvēka, baktēriju, augu vai dzīvnieku populācijām, un šīs parādības sekas tagad nav iespējams paredzēt.»
   Romānā «Mutants-59» katastrofa notika tāpēc, ka traģiski sa­krita trīs dažādas parādības, kas saistītas ar zinātnes un tehnikas progresa sekām. Domās mēs varējām izdarīt līdzīgu eksperimentu arī ar citiem trim neatkarīgiem procesiem, par kuriem vēstīts mūsu novelēs. Es šim nolūkam tīšuprāt izvēlējos līdzīgas situā­cijas. Nav jābūt apveltītam ar lielu fantāzijas spēju, lai ierau­dzītu daudz briesmīgākas ainas. Jo vairāk tāpēc, ka reālā biosfēra nepatīk Pedleram un Deivisam, kuri aiz lokālas piesardzības at­vēlējuši savai «uguņošanai» nelielu stūrīti Londonas centrā. Idejas ierobežošana acumirklīgi atriebjas ar mākslinieciskās pārliecības ierobežošanu. Mums paliek neskaidrs, kas izglābis no inficēšanās ar plastmasas mēri pārējo pasauli. Katrā ziņā ne jau Temza, kas brīvi ieplūdina visus savus netīrumus jūrā.
   Bet tas, protams, ir sīkums. Galvenais mums ir tas, ka zinātne godam izturējusi nopietno pārbaudījumu.
   Rezumēsim, kas iznācis no iztēles eksperimenta, aizstājot nosa­cītās fantastiskās kolīzijas ar reālām, turklāt nebūt ne viennozī­mīgām zinātnes un tehnikas progresa problēmām. Kā daiļlitera­tūras nozare fantastika bieži neizvirza par savu mērķi zinātnisku ideju tiešu popularizāciju. Bet ar savu iekšējo loģiku, analīzes un sintēzes principiem tā pieiet ļoti tuvu klāt zinātnei. Tai rak­sturīgas it kā skaļas pārdomas par ideju ceļiem un pārvērtībām, tas iekšējais monologs, ko tagad no jauna atklājis avangardis­tiskais kinematogrāfs.
   Fantastikas autors, tāpat kā zinātnieks, vispirms eksperimentē. Daudzu sacerējumu pirmā neuzrakstītā frāze varētu skanēt tā: «Kas būs, ja…» Tieši tādu jautājumu ari uzdevuši angļu rakst­nieki ar savu «Mutantu-59». Viņi radījuši tādu kā izmēģinājumu poligonu. Tāda iztēles eksperimenta mērķi ne ar ko neatšķiras no zinātnisku eksperimentu mērķiem.
   Fantastika vienīgi papildina apspriežamo problēmu ar tai trūk­stošo cilvēcīguma elementu un tādējādi kļūst par savdabīgu zi­nātnes estētisko spoguli. Zinātnei ir vienaldzīgas morāles problē­mas, turpretī zinātnieks — apzinīgs sabiedrības loceklis nevar un nedrīkst būt vienaldzīgs. Nevar matemātikas, fizikas, bioloģijas vai ķīmijas valodā izklāstīt kāda atklājuma morālos aspektus. Fan­tastika dod tādu iespēju. Arī tās valoda, vienalga par kādu zi­nātni būtu runa, ir vienota — visiem pieejama. Leģendārais Per- sejs varēja saskatīt sava vairoga spogulī gan skaisto Andromedas seju, gan čūskmataino Gorgonas galvu. Bez šā vairoga, kā mēs atceramies, zobens bija bezspēcīgs. Šie apstākļi arī deva mums iespēju zinātnes morāles un mērķu aspektu novērtēšanai izvēlē­ties zinātniski fantastisku sacerējumu. «Mutanta-59» katastrofās vismazāk vainojama pati zinātne.
   Komentējot amerikāņu bioķīmiķu paziņojumu, V. Engelharts sacīja: «Galvenās briesmas ir nevis pašos eksperimentos, bet gan tajā apstāklī, lai šie eksperimenti nekļūtu par operēšanas priekš­metu vieglprātīgu un bezrūpīgu cilvēku vai ari ļaunu elementu rokās. Pret šīm briesmām tad arī jāvēršas vispirms.»
   Tā ir skaista atbilde uz jautājumiem, kurus mums uzdevuši Ped­lers un Deiviss.
   Zinātniskais meklējums nav akls brauciens pa nezināmām maģis­trālēm. Viss atkarīgs no tā, uz kā guldītas šā meklējuma stipri sa­zarotās sliedes — uz sociālās vienlīdzības un pārdomātas plānoša­nas stingrā pamata vai arī uz tā sauktās privātās iniciatīvas pur­vainās augsnes.
   Pievērsīsimies no jauna «Mutantam-59», kas noderēja mums par tādu kā uzskatāmu modeli. Parasti, analizējot darbu, pat tad, ja tas ir virspusējs analīzes «eksperiments», ir pieņemts izcelt galveno domu. Tā kā laikus tika veikti pasākumi, ļaunums saņēma sodu un katastrofa uz Zemes nenotika. Bet Marsa tuksnesī uz mūžīgiem laikiem apklususī automātiskā stacija? …
   Mūsu dienās, kad starptautiskā saspīlējuma izkliedes politika iemantojusi vispārēju atzinību, bet daudzpusēja sadarbība starp valstīm ar atšķirīgu politisko iekārtu kļuvusi par neapstrīdamu rea­litāti, rūpes par mūsu kopējo māju — biosfēru stingri iesakņoju­šās cilvēku sirdīs. Tieši tāpēc mēs esam pateicīgi par baudu, ko guvām, izlasot Kita Pedlera un Džerija Deivisa gudro un asi uz­rakstīto grāmatu.
   Domās, uz kurām tā mani ierosināja, es dalījos ar jums. Es nevarēju tās nosaukt citādi kā par «pēcvārda eksperimentu».
   Jeremejs Painovs
 
 
   [3] frenks buhmans — amerikāņu žurnālists ideālists, kas nodibi­nājis kustību par tā saukto morālo modernizēšanu, kura izplatījās Rietumos mūsu gadsimta 20.—30. gados.
   [4] mana vaina. (latīņu vai.)
 
   [6] «3a py6e>kom», 1974, 31.