1

   Pa ceļu, kas savienoja Tērvetes un Raktes pilis, jāja jātnieks. Viss pie šī jaunā kareivja atgādināja lielkunga Nameja laikmeta Zemgales augstmani. Tērps bija lepns un tīri zemgalisks, no pašu vilnas un liniem pagatavots, Zemgales sieviešu čaklo roku darināts. Turpretim pie spožā apbruņojuma skaidri dūrās acīs jau simtu gadu ilgās vācu uzturēšanās iespaids kaimiņos, otrpus Daugavas.
   Niknās cīņas pret aizjūras ienācējiem, tāpat kā ar viņiem kopīgie kara gājieni bija jau sen iepazīstinājuši zemgaļus un vācus vienus ar otriem, bija tuvinājuši abu kaimiņu karošanas paņēmienus un ne maz nozīmīgākajos sīkumos vien, bet pat vissvarīgākajās kara mākslas nozarēs. Tā, jau gadu desmitus Zemgalē labi zināja, kā taisamas un rīko­jamas daždažādās kara mašinas — toreizējās cietokšņu apsēšanas ierīces: akmeņu sviedes, bīdāmie torņi, visādas uz riteņiem celtas uzbrucējus sargājošas nojumes. Pilnīgi par paradumu bija palikusi svešnieku apbruņojuma dalu un ieroču mistrošana ar zemgaļu ikdie­nišķiem kara gaitu piederumiem. Saprotams, smalkākus ieročus, grez­nākus, dārgākus bruņu kalumus varēja sev atjauties tikai bagātākie Zemgales karavīri, bet ne mazturīgākie. Ne jau citādi apstākļi pastā­vēja pie vāciešiem. Arī tur labāko apbruņojumu mēdza lietot tikai bru­ņinieki, bet ne kara kalpi, ne ieroču nesēji jeb citi vienkāršie karotāji.
   Laikmetam zīmīgās parašas spilgti bija ietekmējušas arī mūsu jāt­nieka apbruņojumu.
   Nebija kaldināti tēvzemes ieroču smēdēs ne viņa smagais apbusēji asais vakarzemju bruņnieka zobens, ne arī no smalkām dzelzs ķēdī­tēm — važiņām darinātais bruņu krekls. Tas gan bija noģērbts, lai atvieglotu tālo jājienu, un atradās piestiprināts seglu priekšā. Svešas zemes, kaut gan ne vācu, bet Gotzemes darbs bija arī spožā ķīvere, kas tik lepni ietērpa jaunā karotāja galvu. Visi šie greznie karavīru piederumi bija vai nu noņemti niknā cīņā pārspētam ienaidniekam — tālas vakaru zemes dēlam, vai par dārgu maksu iegūti no aizjūras tir­gotājiem. Turpretim Zemgali atgādināja jātnieka šķēps un sevišķi zīmī­gais, apkalumiem rotātais koka vairogs, kas pašu reizi atpūtās pie zirga sāniem blakus bruņu kreklam. Vairoga sudrabotā laukā izveidotas, jeb kā toreiz teica: izrakstītas, skaidri redzējās Sidrabes virsaišu ģimenes pazīmes. Jātnieks bija paša Sidrabes virsaiša dēls Vairis.
   Viņš pašreiz jāja uz savu senču pili, kuru daudzus mēnešus nebija
   redzējis, jo atgriezās mājās no Prūsijas. Turp Vairis bija pavadījis karā visas Zemgales lielo valdnieku Nameju. šis dižais lielkungs gan vairs neatgriezās mājās savā Tērvetes pilī. Arī no viņa karavīriem, cīņu biedriem Prūsijas kara gaitās, tikai neliels pulciņš pārnāca dzimtenē. Dažus apguldīja svešumā ienaidnieka ieroči, bet vairākumu jauna sērga, kas ar nesaudzīgu niknumu bija uzbrukusi kā draugiem, tā ie­naidniekiem. Izņemot Vairi, visi citi pārnācēji afradās jau savējo vidū. Pat paša pavadoņus — Sidrabes kara kalpus, Vairis, atgriežoties no svešuma, bija atlaidis tieši uz mājām, šeit, dzimtenē, viņam stiprākas apsardzības, likās, nemaz nevajadzēja. Kara kalpi arī bija alktin alkuši drīzāk nokļūt pie tuviniekiem. Vairim pašam nācās aizkavēties, jo Na- mejs mirdams bija tam uzticējis savu zobenu, seno Zemgaļu virsaišu ieroci, ko vajadzēja nodot Tērvetes pilī jauna, vēl tika i nākošā Zem­gales valdnieka lietošanai.
   Lai izpildītu nelaiķa ķēniņa pavēli, Vairis iegriezās Tērvetē. Viss, ko viņš tur dabūja redzēt un dzirdēt, nevarēja iepriecināt īsta Zem­gales dēla sirdi. Tērvetes pilī trūka saimnieka. Nameju ģimene bija aizgājusi jau agrāk bojā, un lielajam virsaitim trūka ir tieša, ir netieša pēcnācēja visas Zemgales lielkunga godā. Gandrīz nebija kam nodot Nameja zobenu. Beidzot Vairis to uzticēja Tērvetes novada labiešu priekšstāvjiem, kas pārzināja pili. Tādā kārtā izpildījis savu uzdevumu, virsaiša dēls jāja mājās.
   Ne Tērvete vien varēja iedvest bažas Vairim. Ar Nameja nāvi visā Zemgalē dzīve bija pilnīgi pārgrozījusies. Trūka zemei vadoņa. Katrs novads dzīvoja savu atsevišķu dzīvi, nemaz neievērodams Zemgales vispārīgās vajadzības.
   Bet pie tēvzemes vārtiem draudoši glūnēja vāciskā Livonija, gatava saplosīt jau tā dažu reizi smagi piemeklēto, Vairim mīļo Zemgali. Viņas plašā daļā, tā saucamās upmales zemēs, vācieši jau spiestin spiedās iekšā, censdamies tur nodibināt sakarus un palielināt savu iespaidu. Zemgaļi tur bija jau sen vājināti, pat skaita ziņā, ar svešo pastāvīgiem iebrukumiem un postījumiem. Neviena pati pils tur vairs nedižojās ar ienaidniekam draudošiem apcietinājumiem. Pat senā va­renā Mežotne gulēja jau kādu gadu desmitu pīšļos un gruvešos.
   Kad Vairis par to visu iedomājās, zemu uz spēcīgajām krūtīm noslīdēja varonīgā galva. Bet jaunības dzīves prieks un jaunekļa laimības sajūta par to, ka drīz viņš atkal ieraudzīs sentēvu pili, lika katru reizi pēc žēluma pilnajām atcerēm Vairim aizmirst pat drausmīgo Na­meja nāvi, lika jātniekam garajā ceļā bieži vien ar jautru dziesmiņu tricināt ceļmalas birzes.
   Tālumā stāvajā uzkalnī parādijās Raktes pils vārtu tornis. Ne turpu jāja Vairis. Nesasniedzis Rakti, viņš nogriezās pa ceļa atzarojumu, kas veda uz dienvidus rītiem, uz Sidrabi. Izlīkumojis pa druvām, ceļš ieveda jātnieku mežā, kur šur tur nelielas upītes līcīšos bija novietoju­šās gan mazākas, gan plašākas pļaviņas. Pati upīte vietām piņļocijās
   tīri klāt ceļam, vietām aizvijās kādu gabaliņu nost, lai drīz vien tami no jauna tuvotos, it kā gražīgi kairinādama nesen pamesto gaitu biedri.a Viņas dzidrie ūdeņi atgādināja jātniekam, ka vasaras diena ir karsta, jo karsta.
   Vairis izlūkoja piemērotu vietu, pieturēja zirgu, izslīdēja no se­gliem, noņēma bruņu cepuri un, vezdams pavadā savu ceļa biedri rūmaku, pašķīra ceļmalas krūmus, tuvodamies upītei. Vēl soļu desmit1 viņš paspēra, spraukdamies cauri sīkājam biezoknim, tad piepeži sa-' stinga kā sāls stabs. Pārsteigts jauneklis lūkojās uz priekšu. Galvā tam  uzdzirkstīja aizrautīgas domas: «Nāras!»
   Tiešām, nelielā atstatumā no Vaira, tikai līdz pusei noslēpti seklā atvariņa ūdeņos, divi pilnīgi kaili, dabas māmuliņas skaisti izveidoti jaunu daiļavu tēli spoguļojās saules staru mirdzuma izrotātajā upītē.
    Abas aizrautīgās parādības smiedamās un čalodamas plunčojās pa atvariņu un aplaistija viena otru ar vēsinošu ūdeni.
   Jaunā karavīra skati palika kā piesieti pie tuvākā tēla. Tā bija vēl gandrīz meitene, bet maigi sievišķīgajās miesās likās izjūtams arī gandrīz vīrišķīgs spēks un spars. Vairis bija galīgi apmulsis. Viņš neap­zinājās, ko darīt un, sastindzis kā akmeņa tēls, nekustēdamies, turpināja apbrīnot skaistuli. Te jau Vairis neatradās Prūsijas karalaukā, kur kareiviskais virsaiša dēls katrā vietā un lietā ātri apķēra, kā rīkoties, kādu cīņas ieroci laist darbā. Bet ar nāru.' Ja, tur Vairim trūka piedzīvojumu.
   Rūmakam pa tam palika garlaicīgi. Tas nevarēja saprast, kādēļ lai stāv tik tuvu ūdenim, neiedzerot krietnu malku kā pelnītu atspirdzi­nājumu pēc garā jājiena karstajā dienā. Zirgs pavilka ar galvu un novē­roja, ka viņa kungs pat nejūt, cik viegli tam pavada izslīd no rokas. Gudrais lopiņš atbrīvojās pilnīgi un prātīgi piesoļoja pie krasta, lai atdzertos. Zirga rīkošanās pievērsa tam peldētāju uzmanību. Viņas ieraudzīja nevien rūmaku, bet arī tā kungu, un sāka rīkoties, kā nārām pavisam nevajadzētu darīt. Abas nenozuda vis zem ūdens, bet, skaļi iesaukdamās, metās uz pretējo krastu un, paķērušas no zemes vienu otru apģērba gabalu, pazuda aiz kokiem. Viņām trūka pat zivju astes, kā tas nāktos kārtīgām nārām. Kailās kājiņas zibēt vien nozibēja, steigā dodoties uz slēpjošo mežu pāri neliela klajumiņa pavisam šaurai vietai. Tikai pēc daiļavu nozušanas Vairis ieraudzīja, ka turpat krastmalā ganās lopi. Izbrīnījusies, tuvākā govs ar lielu neuzticību pāri upītei aplūkoja svešinieku.
   Lielu turpmākā ceļa gabalu Vairis nojāja klusēdams. Neviena dzies­miņa neienāca vairs prātā. Acu priekšā arvien vēl stāvēja redzētais žilbinošais tēls, kas valdzināja jaunekļa uztrauktās domas.
   Krastmalā pie lopiem norisinājās dzīva saruna.
   «Kā viņš tevi aplūkoja! Ar acīm gribēja vai apēst!» Smējās vecākā a izbijusē nāra.
   «Tāds bezkauņa». Pukojās jauniņā, vēl tīri sasarkusi.
   «Ne jau uz mani, vienkāršu ganu meitu, šis metīs skatus». Ķircinājās ecākā. «Tūlīt saprot atšķirt, kura ir virsaiša meita, kaut tai arī ne drēbju jpatiņas nebūtu mugurā».
   «Tu arī diezin ko vēl sarunāsi». Pārmeta otrā, kura tiešām bija taktēs novada virsaiša meita Gaismīte. Viņa bija atjājusi ganos apciemot savu bērnības draudzeni. Gaismīte jau no mazām dienām, kopā ir brāļiem augdama, bija ieradusi nevien jāt, bet pat lietot stopu, šķēpu, arī zobenu, tā kā, neskatoties uz saviem 16 gadiem, virsaiša meita bija diezgan kareiviska jātniece.
   «Ko šis lai arī skatītos uz mani? Tāds augstmanis!» Nopūtās ganu meita.
   «Kā tu zini, kas viņš tāds?» Vaicāja Gaismīte.
   «Vai neredzēji pati? Jeb tev no brašā puiša skatieniem acis apžilbst?, skaists viņš gan ir, skaists un stalts. Tikai ne man tāds lemts».
   «Ja, glīts viņš tiešām ir». Nodomāja arī virsaiša meita.

2.

   Sidrabes novada labietis Vargribis lepni dzīvoja savu plašo īpa­šumu vidū ar sievu un ar bērnu pulciņu — ar meitām un dēliem, no kuriem daļa jau bija pieaugusi. Parasti dzīve trokšņaini ritēja uz priekšu bajāra mājās. Bet pašreiz dienas skaļums tur aprima. Iestājās krēsla. Saule bija nogājusi. Dabu un cilvēkus jauki spirdzināja silts vasaras vakars. Priekš gulēt iešanas Vargribis vēl brītiņu gribēja pasēdēt dzī­vojamās mājas priekšā. Te vakara klusumu pārtrauca dobji sitieni — klauvēšana pie augstajiem vārtiem, kas bija ietaisīti žogā. Pēdējais iestāvēja no stāvu zemē ieraktiem, augšgalā noasinātiem paresniem kokiem, šāds iežogojums no visām pusēm apņēma bajāra dzīves vietu, izveidodams plašu, ar simtgadīgiem kokiem greznotu sētsvidu, kur novietojās daudzas uz iedzīves bagātību norādošas ēkas. Izdzirdis klauvēšanu, kalps atvēra vārtus vēlajam, negaidītajam viesim. Svešais iejāja sētsvidū, nokāpa no zirga un tuvojās bajāram. Vargribis palika n srīgi sēžot, kā jau augstmanim pienākas attiecībās ar vienkāršu nakts  ieklētāju. Tikai, kad svešais pienāca tuvāk, bajārs piecēlās, lai sa­ņemtu viesi. Bet, ieskatijies ciešāk ceļinieka sejā, Vargribis strauji sakustējās uz priekšu un zemu palocijās.
   «Esi sveicināts», viņš teica, «dižo Sidrabes virsaiti! Esmu laimīgs, .ka tāds augsts viesis pagodina mani ar apciemojumu. Piedodi savam padevīgam kalpam, ka es pats negāju, kā pieklājas, tev pretim, lai pienācīgi saņemtu tik augstu apmeklētāju. Man ne prātā neienāca, ka viesis šoreiz var būt pats cildenais virsaitis. Tik vēlā laikā…
   «Kā? Ko?» Stomijās svešais, kas nebija neviens cits kā Vairis. «Vai tad mans tēvs…»
   «Tavs nelaiķis Tēvs, mūsu novada nesenais varenais virsaitis, mīt jau veļu valstībā. Nesen tikai viņu turp izvadījām. Laikam, tevi ceļā vēl nav aizsniegusi bēdīgā vēsts par viņa nāvi».
   «Nē! šī man pirmā dzirdēšana». Sēri noteica Vairis. «Iegriezos pie tevis pārnakšņot, jo zirgs piekusis. Arī pats esmu visu dienu nosē­dējis seglos. Rīt agri došos tālāk uz pili. Nelūgtais viesis tevi, bajār, neapgrūtinās ilgi».
   «Ko nu! Jūties pie manis kā paša mājās. Es ar visu, kas ir mans, piederu mūsu zemei un viņas īstajam vadonim. Tikai, dižo virsaiti, uz pili jāšana tev nav tik vienkārša. Rīt tu to gan vēl nevarēsi uzsākt».
   «Kā? Kādēļ ne?» Brīnijās Vairis.
   «Tādēļ, ka Zemgalē nav vairs kārtības, nav kopēja vadoņa, na\c visas zemes valdnieka, un katrs dara, ko grib, katrs rīkojas, kā vien taq. pašam ienāk prātā. Sidrabes pili tura savās rokās tava pamāte Pasērste Viņa gribētu redzēt, lai novada virsaišu zobenu apjož viņas vecākaii dēls, tavs pusbrālis Brīvulis. Tam gan prāts vēl nenesas uz tādām lietām kā uz novada pārvaldīšanu un uz virsaiša godu. Brīvulis sava mūžd piecpadsmitajā vasarā ir vairāk licies uz dažādām puiku blēņām, kc piekopj kopā ar jaunāko brāli. Viņu gados tas jau tā piedienas. Be cildenā virsaite-atraitne nepriecāsies par tavu pārnākšanu; viņai lielāki^ prieku sagādātu ziņa, ka tu palicis uz visiem laikiem kaujas laukā Prūsijā Tādēļ nav ko šaubīties, ka tevi gaida Sidrabes pilī pavisam neviesmīlīgi saņemšana. Tur droši vien labprāt paveiktu to, ko tev nav paspējuši no­darīt ienaidnieka zobeni Prūsijā».
   Vezdams viesi dzīvojamās telpās, labietis pastāstija sīkāki par no­vada apstākļiem. Sidrabē loti maz bijis tādu, kas cerējuši, ka Vairi: pārnāks no kara mājās. Tādēļ godkārīgā Pasērste jau uzskatijusi savcj dēlu par Sidrabes virsaiti. Kad novadā no Prūsijas atgriezušies karavīr un pavēstijuši par drīzi sagaidamo Vaira pārnākšanu, Pasērste steidzīgi ieslēgusies pilī līdz ar bruņotiem virsaiša kalpiem un citiem viņai uzti­cīgiem karavīriem. Viņa meklējot savam dēlam piekritējus. Vairis to vakaru bez vēsts par tēva nāvi saņēma vēl vienu otru rūgtu ziņu ur palika tīri domīgs. Bajārs Vargribis viņu drošināja:
   «Dižo virsaiti, tev nav ko noraizēties. Tu esi mūsu nelaiķa virsaiša vecākais dēls. Tādēļ tagad, pēc viņa nāves, vienīgi tev piekrīt cildenais virsaiša gods. Pēc visas kārtības vienīgi tev nākas apjozt Sidrabes vir­saiša zobenu. Tā spriežu, tā man jāspriež. Tāpat arī domās citi labieši un viss lielais vairums pārējo Sidrabes novada laužu. Virsaites Pasēr pusē atradīsies tikai viņas pašas ļaudis, kuriem jāklausa, ko viņa tiea liek, un bez tiem vēl, ja daudz, tad kāda daļa pašas tuvāko radinieku Ir tad par pēdējo soļiem varētu šaubīties. Vai kādam patiks uzstāties pret īsto virsaiti? Visiem jau zinama mūsu zemes kārtība».
   Vairis brītiņu pārdomāja un tad domīgi griezās pie nama tēva
   «Tev, Vargribi, gan būs jādod man uz kādu laiciņu mājas vieta un patvērums, kamēr es»…
   «Ak! ko nu par to runāt! Augstais virsaitis pagodina ar savu klātbūtni mani un manu sētu. Visu, kas pieder man, es nododu tavā rokā. ūšu laimīgs, ja varēšu tev pakalpot. Pašam apkārt jādelēt virsaitim ederētu. Kas var galvot par kādu nomaldījušos bultu jeb šķēpu?»
   «Velti laiku šķiest un mierīgi gaidīt ar klēpī saliktām rokām es gan negribētu». Iesaucās jaunais virsaitis un viņa balss noskaņa lika nojaust noteiktību, kas skaidri rādija, ka runātājs nevairīsies no drošiem, visu izšķirošiem sofiem. Jā, Vairis neliks velti gaidīt uz darbiem, īsta vīra cienīgiem darbiem.
   «Kas tad runā par laika šķiešanu?» Pārliecinoši piebilda Vargribis. Tikai priekš kā virsaišiem ir ļaudis? Vai arī es neesmu Sidrabes labietis! vai man maz ļaužu! Vai man nenākas kalpot sava novada virsaitim! Rīt  izsūtīšu uz visām pusēm dēlus ar ziņām. Pats aizjāšu pie viena otra kaimiņa. Vai brašu drasētāju Sidrabes novadā trūkums! Droši varam derēt, ka drīz vien tev būs ne mazums pavadoņu. Sidrabes virsaitim nebūs jākaunas par augstajam stāvoklim nesamērīgu un vientulīgu griešanos senču pilī, senču goda vietās».
   «Pateicos tev, Vargribi. Ne mūžam to neaizmirsīšu». Izsaucās Vairis.
   «Ak, ko! Vai tad es citādi drīkstu rīkoties? Vai man nav jādara tā, to liek no senu seniem laikiem Zemgalē parastā kārtība? Lai dievi labvēlīgi jaunajam Sidrabes vadonim».
   Novada diženais virsaitis un viņa godājamais bajārs spieda viens otram sirsnīgi roku.

3.

   Jau nākošā rītā Sidrabes novadā iesākās dzīva rosība. šurp un turp jādelēja ziņneši, viens steidzīgāks par otru. Sūtija labietis Vargribis savus piederīgos un pārējos ļaudis ar vēstīm gan pie tuvākiem, gan pie tālākiem kaimiņiem, sūtija ir pie lepnajiem labiešiem — šīs pasaules irenajiem, ir pie vienkāršiem arājiem — brīvās Zemgales brīvajiem āliem. Jāja arī viņš pats pārrunāt svarīgās lietas pie viena otra veca drauga, pie viena otra iespaidīgāka tautas vecajā. Savukārt pie Vargriba ieradās dažs tāļu pazīstams karotājs, ne viens vien brašs zobena cilātājs, lai aprunātos ne tikai ar nama tēvu, bet arī ar viņa augsto viesi — jauno virsaiti Vairi un lai uzklausītos novada likumīgā vadoņa domas, aizrādījumus, pavēles.
   Arī Sidrabes pili bija pārņēmis nemiers. Viens pēc otra aizjāja jeb griezās mājās virsaites Pasērstes rīkojumu izpildītāji. Tie iegriezās iņas radenieku jeb citu ceramo piekritēju sētās un pārveda pilī nepa­cietīgi gaidītās ziņas. Sevišķi bieži tika mērots ceļš no pils uz bajāri Spodra mājām, šis labietis bija pašas Pasērstes brālēns un tās ģimenei galva, no kuras bija cēlusies virsaite-atraitne. No šīs ģimenes mirušai! novada vadonis savā laikā bija atvedis sev jaunu dzīves biedreni pē- pirmās sievas, Vaira mātes, priekšlaicīgās nāves.
   Visā novadā draugi, kaimiņi, paziņas, kur vien satikās vai netīši vai ar iepriekšēju nolūku gan pa divi, gan pa trīs, gan pa pieci, ga vēl prāvākā skaitā, pārsprieda par svarīgo virsaiša goda mantošana lietu. Arvienu plašāk un plašāk virsroku ņēma domas, ka īstais Sidrabe novada virsaitis ir Vairis. No senu seniem laikiem iesakņojusies nojēg par likumību un kārtību spieda katru vienu mest pie malas šaubas Vairis bija vecākais sava tēva dēls, pie tam spēcīgs, labs karotājs, ap balvots ar saprātu un citiem labiem tikumiem. Nebija iemesla ne mazi kām šaubām par to, ka viņš cienīgi nesīs virsaiša vārdu Sidrabes nc vadā. Kādu iemeslu varētu atrast, lai vecāko, visādā ziņā cildeno bri nobīdītu pie malas un viņa vietā ieliktu jaunāko, kas gados bija v tīrais puikaī Nē! tāda rīkošanās būtu bijusi pārmērīga nekārtīfcļ neapsvērta netaisnība. Pat viens otrs Pasērstes pašas radenieks palii ne pa jokam vien domīgs. Ja Zemgale nepārdzīvotu sairšanas laikmetā ja Tērvetes pilī sēdētu visas Zemgales valdnieks, visas tautas vadonis tad lieta izšķirtos pati par sevi. Jā! tad Pasērste  droši vien pat prātā neienāktu rīkoties tā, kā viņa tagad to darija. Un ja viņa pat kaut ko uzsāktu, tad pietiktu pāris rīkojumu no Tērvetes, lai lietu ātri un straiļ ievadītu likumīgās gaitās, lai Sidrabes pilī un novadā nodibinātjļ pienācīgā, parastā kārtība.
   Ļaužu uztraukums un saviļņojums sasniedza savus kalngalus ta dienā, kad bija sasaukta Sidrabes ļaužu sapulce, kurā nācās pārrun un pārspriest Vaira un Pasērstes strīdīgās sacenšanās lietu. Mežma pie svētās birzes gan jāšus, gan kājām jau no agra rīta sāka pulcēti< i Sidrabes novada (audis. Ir lepnie bajāri, ir sirmie tautas vecajie, ir vie 1 kāršie brīvie arāji gan apbruņoti, gan bez ieročiem, sadalījušies pu ciņos, sēdēja un stāvēja vai nu paprāvajā klajumiņā vai tā malā star birzes kokiem. Jo tuvāki nāca pusdienas laiks, jo vairāk pieauga sapv cējušos skaits. Tāli varēja sadzirdēt laužu drūzmas runas, smieklus, izsai cienus.
   Te troksnis saplaka un pārvērtās par čukstiem. Ļaudis klajumir steidzīgi sakārtojās lielā puslokā. Drīz iestājās pilnīgs klusums. Nelie jātnieku pulciņš bija sasniedzis birzes malu. Nokāpuši no zirgiem i piesējuši tos pie kokiem blakus sapulces vieta i, jaunatjājušie noteijctie stingriem sofiem devās pie sagaidītājiem. Pārējo priekšā blakus Va gribim soļoja Vairis. Abi gāja tieši uz |aužu pusloka vidu. Tur nonāku: viņi svinīgi vairākas reizes uz dažādām pusēm palocijās pret sapulct dalībniekiem, pie kam Vairis skalā balsī atkārtoja apsveikumu: «Es sveicināti, zemgalieši! Esat sveicināti, sidrabieši, Sidrabes novada labieši, vecajie, visi ļaudis»
    Sapulcējušies atbildēja vēl ar zemāku palocīšanos, ar vēl skaļā­kiem, daudzbalsīgiem apsveikuma saucieniem.
   No laužu drūzmas atdalījās dari ievērojamākie Sidrabes novada [priekšstāvji: bajāri un sirmu sirmie tautas vecajie. Cienīgi tie piesoloja 'klāt Vairim un Vargribim. Sākās pārrunas. Izrādījās, ka sapulcē nebija jeradušies Pasērstes tuvākie radenieki un daži citi domājamie virsaites uzskatu paudēji un aizstāvji. Viens otrs patālāks viņas ģimenes loceklis jgan atradās sapulcējušos barā. Tie slēpās drūzmā un darija visu, lai fādītu, ka viņiem nav nekā kopīga ar Pasērstes nodomiem. Nevarēja būt paubu, ka sapulcē neviens šodien nevēlējās, ka tam atgādinātu kaut tikai tālu radniecību ar vecā virsaiša atraitni. Visi uz laukumiņa sāka pusbalsī pārrunāt Pasērstes piekritēju neierašanās iemeslus un sekas. Te no. pašas klajuma malas atskanēja daži saucieni. Drīz tie atkārtojās un palika :kafāki un daudzbalsīgāki. Kas bij noticis? Izrādijās, ka sapulcē tomēr )ija ieradies kāds no Pasērstes ļaudīm. Tas bija Sidrabes pils kara kalps eldzēns. Lai gan viņš bija tikai kara kalps, tomēr tas bija no pašas pils.
   Kad sapulces vadītāji laužu pusloka centrā saprata izsaucienu no- mi, tie deva rīkojumu atvest nekavējoši Veldzēnu viņu priekšā. Na­iga kara kalpam auksts un silts vien pārgāja par kauliem. Viņš bija )rējis palikt burzmā nepamanīts, un te nu nācās stāties novada varas ru acu priekšā.
   Steidzīgi Veldzēns pieslēja savu šķēpu pie tuvākā bērza, turpat ;mē nolika vairogu, milnu-vāli un šaujamo loku. Tikai bultu maksti viņš 'zmirsa uztraukumā pie jostas, un tā redzējās pie Veldzēna sāniem, 'id sabaidītais kara kalps ar lielu skubu, bet tomēr nedrošiem soļiem 'vojās vietai, uz kurieni to pavadija daudzu acu pāri. Neveikla iznāca ņa palocīšanās. Apsveikšanas vārdi pavisam aizķērās kaklā, tā kā no eldzēna murmināšanas neviens neko nevarēja saprast. Lielas sviedru ses pārklāja kara kalpa pieri, kas bija atsegta, jo cepuri viņš bija no- īmis un turēja rokā. Bailīgi, it kā pēc atbalsta tvārstot, Veldzēna acis eklēja Vairi, kas viņam pilī bija jau no laiku laikiem pierasts un tikās vāks kā pārējie. Vēl vairāk apjuka Sidrabes pils kara kalps, kad tam 'upi un sausi lika priekšā jautājumu sirmais tautas vecākais Prātainis, irš savā mūžā bija pārdzīvojis jau neizskaitāmu daudzumu vasaru un irš izprata arī dievu gribu un nodomus, jo bija slavens burvis-burtnieks.
   «Vai tev ir mums kas jāziņo?» Noprasija viņš, un Veldzēns juta, ka utātāja caururbjošie skati kā asi šķēpi ieurbjas tam vislepenākajos domu apcirkņos. Ja arī būtu bijis kas slēpjams, šo skatu iespaidots, Veldzēns nespētu noslēpt prasītājam kaut pus vārdiņa. Tomēr šoreiz kara kalpa sirdsapziņa bija tīra, un viņš bez liekas stomīšanās atbildēja:
   «Kas gan mani sūtīs ar ziņojumu tik augstai sapulcei? Man tādas lietas neviens neuzdos. Esmu tikai vienkāršs kara kalps. Cildenā virsaite i isērste, mana pavēlniece, nosūtija mani pie augstā bajāra Spodra.
   Izpildijis uzdevumu es uz mājām jājot, apstājos šeit. Kam negribās paklausīties, ko spriež tautas sapulcē».
   «Bet kā dēļ tava pavēlniece nav atsūtijusi šurp neviena no savējiem? Kādēļ šeit nav ieradies bajārs Spodris?» Bargi noprasija labietis Var­gribis.
   «Augsto bajār, kā lai es to zinu! Kas tādas lietas ies stāstīt kara kalpam?» Jau drošākā balsī noteica Veldzēns.
   «Kara kalps, kara kalps!» Iesaucās kāds cits bajārs. «Vienu dziesmu tik tu proti, dziesmu par to, ka tu neko nezinot. Bet pasaki labāk, ko jūs tur visi ir augsti, ir zemi pilī perināt. Kādēļ tava virsaite netura svētu Zemgales senu seno kārtību?» *
   Bargais uzbrēciens uz rāviena piebeidza jau puslīdz radušos kara kalpa drosmi. Velti viņš pūlējās sakārtot vārdus atbildei. Nekas prātīgs  neienāca galvā. Jā! nav nieka lieta vienkāršam kara kalpam vest sarunas ar veselu baru augstu vīru, kuri pie tam ir tik dusmīgi. Bez tam šoreiz tik daudzas acis bija piegrieztas izprašņājamam.
   Nesaņemot atbildi, Vargribis pēc īsas klusēšanas turpināja iztaujāt
   «Saki, vai tev, tev pašam, tiešam pacelsies roka ar ieroci pret savi īsto kungu! Vai tu domā, ka spēSi uzstāties pret Sidrabes cildeno virsaiti Vairi?»
   Šoreiz Veldzēnam mēle atraisijās. Lieta bija tik vienkārša un atbilda tik saprotama. Tādēļ viņš savukārt sparīgi noprasija:
   «Augsto bajār! Ko tu pats teiktu, ja tavi kara kalpi tev neklausītu' ja tie sāktu gudrot un spriedelēt, vai tavas pavēles ir pareizas jeb ne- Kas tā gan būtu par kārtību! Kur ar tādu darīšanu mēs visi nonāktul Ko man liks, to darīšu».
   Atbilde bija tik skaidra un pārliecinoša, ka tur neatlika nekā ko piebilst. Saprata to iztaujātāji un domās deva atzinīgu spriedumu par brašo kara kalpu. Tomēr visiem augstmaņiem laužu pusloka centrē ledus aukstie ģīmji palika tādi paši sastinguši, kā iepriekš. Nevieni pants viņu sejās pat nepakustējās, neietrīcējās. Ne tā tas bija ar vienkāršajiem mirstigajiem lielajā barā. Drūzmas aizmugurē kāds pieliecās savam kaimiņam pie auss un domājās čukstot:
   «Vai dzirdi! Tas ir tīri saprātīgs kara kalps. Tas pašiem bajārien pasaka skaidri un gaiši savu patiesību».
   Runātājs bija spēcīgs karavīrs. Tamdēļ nav ko brīnīties, ka viņa čukstēšana iznāca diezgan skanīga. Pat pakurlas ausis paprāvā atstatumi varēja sadzirdēt teikto. Un daudzas galvas piekrītoši pamāja; nošalca murminājumi:
   «Taisnība, taisnība! Viņš runā tīri saprātīgi».
   Veldzēna iztaujāšanu nobeidza. Viņš, steidzīgi salasijis visus savu piederumus, aizjāja, nenogaidot nemaz tautas sapulces tālākās apspriedes iznākumu. Lielā svīšana klaušināšanas brīdī nabaga kara kalpam bija aizskalojusi projām katru ziņkārības skripatiņu.
   Pēc Veldzēna aizjāšanas tautas sapulces dalībnieki sāka spriest, runāt, gan sadalijušies pa atsevišķiem pulciņiem, gan brīžiem uzklausī­damies vecajo un bajāru priekšlikumus. Tos šodien vienu pēc otra pie­ņēma loti vienprātīgi, ar saukšanu izrādot vispārīgu piekrišanu. Sapulcei citādu gaitu arī nemaz nevarētu iedomāties, jo apspriežamā lieta bija tik skaidra un pati par sevi saprotama. Vairis jau bija vecākais dēls. Viņu visi labi ieredzēja. Ar viņa vārdu saistījās prūšu kara gājiena un varenā ķēniņa Nameja diženums. Bez tam jau no paša rīta bija skaidri nojaušams, ka šoreiz tautas sapulcē salasījušies vienīgi Vaira piekritēji. Pasērstes tuviniekiem bija pietrūcis drosmes pat rādīties te.
   Neskatoties uz vispārīgo vienprātību, čalošanu sapulce dažu brīdi bija tik trokšņaina, ka tālu izskanēja visā apkārtnē. Pat otrā birzes malā nezinātnieks būtu bijis pārsteigts no daudzo balsu trokšņa un, apstājies, sāktu klausīties nesaprašanā par to, ko īsti čalošana varētu vēsfīt.
   Diena jau gāja uz vakara pusi, kad beidzot visi vecajo priekšlikumi bija galīgi pteņemti. Tautas sapulce bija nolēmusi, ka pirmdzimtajam dēlam arvien nākas pēc tēva nāves stāties nelaiķa pēdās, ka Zemgalē icitāda kārtība nav parasta, ka šādu likumības veidu atzīst arī Sidrabes novada (audis, ka tamdēļ virsaiša gods pienākas Vairim, bet ne viņa jaunākajam brālim, ka Pasērstei nepieder Sidrabes pils, ka visi, kas uz­stātos pret Vairi, rīkotos netaisnīgi, lauztu kārtību un apdraudētu 'Zemgales ļaužu labklājību. Pieņēma vēl daudz citu jauku un skanīgu lēmumu, bet to slēdzienos atkārtojās reižu reizēm viens un tas pats.
   'i Pēdējais tautas sapulces lēmums saturēja atzinumu, ka katra viena 'iidrabieša pienākums ir turēties pie Vaira, kā pie Sidrabes vienīgā un stā virsaiša, un aizstāvēt šo likumīgo novada vadoni baltās un nebaltās Jienās. Svarīgo lēmumu skaļi sauca sapulcei priekšā labietis Vargribis, ir izteiksmi uzsvērdams katru atsevišķu vārdu; un skaļi visi sapulcēju­šies izteica priekšlikumam savu neliekuļoto piekrišanu. Saucieni nemaz iegribēja rimties. Pa starpām viens otrs izrādija sava prāta apmieri- īāfību, dauzot ar šķēpa kātu pret vairogu.
   ' Izrādijuši pienācīgo godu jaunajam virsaitim, visi sāka izklīst, do­damies uz mājām. Neviens nešaubījās, ka to dienu ir nopietni strādāts, ļca to dienu ir lieli darbi veikti un ka tās dienas lielās pūles ir vaiņago­jas ar ievērojamiem panākumiem.
   Iestājās jau krēsla, tuvojās nakts.

4.

   Sidrabes pilī valdija uztraukums. Lielā kņada varēja atgādināt tikai 1 tenaidnieka uzbrukšanas brīžus, pie tam vienīgi tādus, kad cietokšņa
   aizstāvji pazaudējuši galvas un, nedzirdēdami laba vadoņa kārtīgasj rīkošanas, nezina, kas uzsākams, kas darams. Kara kalpi, citi pilnīgi,' citi pa pusei apbruņojušies, skraidija šurp un turp pa visu pils platību. Tomēr galvenā darbība norisinājās vārtu tuvumā pagalmā. Tur, pusloka1 sastājušies, stāvēja pils iedzīvotāji, arī sievietes un bērni. Izcilus loma prāvajā karavīru barā piekrita labietim Spodrim, tās vietējo bajāru ģimenes galvai, no kuras nelaiķis, Sidrabes novada virsaitis, bija appre­cējis savu otro sievu Pasērsti. Nopietns bajārs stāvēja savu dēlu un kara kalpu vidū, klausīdamies, kas norisinājās no ļaudīm brīvajā pusloka centrā. Tur rīkojās virsaite Pasērste. Viņa turēja pie rokas sev blakus pašas vecāko dēlu Brīvuli, bet jaunāko, vēl nelielu puiku, bija novie­tojusi aiz muguras. Virsaitei iepretim cienīgi stāvēja labietis Vargribis, kuram nebija klāt nekādu ieroču, nekāda apbruņojuma. 5im apstāklim vajadzēja atgādināt, ka viņš ieradies pilī sarunu vedēja lomā it kā pa­tiesa kara laikā.
   Tiešam, daudz kas atgādināja īstu karu. Gandrīz visi Sidrabes no­vada karavīri, ir veci, ir jauni, ievērojamākos labiešus un vecajos neiz­ņemot, pilnīgi apbruņojušies, stāvēja apakšā pils priekšā. Tur liela, plašs apdzīvota vieta, tā saucamā pils sēta (kas nebija nekas cits, kā prāve pilsēta ar dažiem tūkst ošiem iedzīvotāju), bija izplētusies ap pilskalnu piekļaudamās stiprajam cietoksnim kā sargātājam. No tuvās apkaimes viegli un ātri, bet visērtāk no pils sētas katrs iedzīvotājs varēja paglāb-Jļ ties pilī ienaidniekam iebrūkot, varēja tur paglābt arī vērtīgāko mantu.
   Pils sētai apkārt stiepās stāv koku — palisadu žogs kā vieglāka apcie­tinājuma veids, kas gan parasti nespēja aizsargāt (audis no nopietna uzbrukuma ilgāku laiku. Šoreiz pils sētā jau rīkojās visi tie apbruņoto novada vīru pulciņi, kas sekoja virsaitim Vairim. Viņu vārdā Vargribis bija ieradies pilī pie virsaites Pasērstes kā sarunu vedējs. Šoreiz gan pils sēta nebija ieņemta ar varu: iedzīvotāji labprātīgi bija pievieno­jušies Vairim. Pašas pils pagalmā pie vārtiem sapulcējušies karavīriI un pārējie cietokšņa iemītnieki bija pati iemiesota uzmanība. Tomēr droši vien neviens ziņkārībā nepārspēja glīto pils kalponi Skaidrīti, kura nepacietīgi mīņājās uz vietas, pūlēdamās iespraukties viņai priekšā stāvošo karavīru starpā, lai piekļūtu tuvāk notikumu degpunktam. Te jaunā meiča sajuta, ka kāds no muguras puses viņu rausta aiz rokas. Raustīšana gan bija atkārtojusies jau vairākas reizes, bet ziņkārības' apstulbotā Skaidrīte to sajuta tikai tad, kad svešās rokas darbība palika ] sevišķi spēcīga, tīri nepanesama. Skaidrīte atskatijās atpakaļ un izbrī­nījusies ieraudzija virsaiša ģimenes kara kalpu Veldzēnu, kas meta ar roku, aicinādams meiču atiet nomaļus. Citu reizi Skaidrīte būtu teciņus sekojusi tādam jaunā puiša uzaicinājumam. Tagad viņa to darija tīri negribēdama.
   «Ko tu tur lien?» Veldzēns čukstēja un rūpju pilns nemiers izskanēja , viņa balsī. Tomēr šoreiz kara kalpa rīcībā bija izjūtams spars un noteiktība. Sis nemaz vairs neizlikās tas pats Veldzēns, kas tautas sapulcē svīda apjukumā baiļu sviedrus augstmaņu priekšā.
   «Kā? Ko es?»… Stomijās izbrīnijusies Skaidrīte. f «Vai tu nezini, ka mums, maziem cilvēkiem, nav ko līst tur, kur ' ielmaņi plēšas? Augstmaņu strīdu tu drīzi vien vari sajust uz savas ,puguras. šitādās reizēs uz ātru roku šķēpi un bultas var sākt lidot pa gaisu un pat vissmagākie zobeni māk cilāties kā spalviņas vējā. nāc šurp!»
    Veldzēns vilka aiz rokas sev līdzi Skaidrīti, kura ne labprāt sekoja savam aizstāvim. Viņa bija pat gatava atsperties ar kājām pret kādu parocīgāku šķērsli un uzsākt nopietnu pretošanos. Ja tikai nebūtu kauns n'O gaidāmās izzobošanas, jo citi droši vien pamanītu abu tik varonīgu Spēkošanos. Jau tā par pārīša draudzību spriedelēja pils ļaužu valodas, kamdēļ jaunā meita aprobežojās tikai ar piktu čukstēšanu: «Kas tev noticis? Ko tu gribi no manis? Laid vaļai» «Ko vēl ne! Vai tev āda tāpat smēdē norūdīta, kā dzelžu bruņas? ai tu domā, ka tavā augumiņā šķēps nelīdīs iekšā, tāpat kā nelaiķa irsaiša Gotzemē kaldinātajā kara cepurē. Nāc, nāc! - «Kur tu mani vedīsi?» «Te pat blakus celtnē».
   «To nu gan ne! Ko tu iedomājies! Vēl mēs neesam ne apprecējušies, bet tu jau ar mani sāc šitā apieties». ,
   «Skaidrīt, es jau, tevi mīlēdams, tā noraizējos. Es jau rūpējos tikai par tevi pašu».
   Puiša balsī atskanēja tik daudz sirsnības, ka Skaidrīte nosprieda šo reizi, šo vienīgo reizi vēl paklausīt savas sirds valdniekam. Meiča pat pasteidzināja soļus, jo pilnīgi pareizi nosprieda, ka tā viņa tiks ātrāki vaļā no sava pielūdzēja un varēs atgriezties atkal nepamanīta pagalmā pie vārtiem, ja tikai pati to vēlēsies. Un viņa vēlēsies. Mazākais, Skairītei bija tāda tumša nojauta, ka drīz vien var rasties diezgan iemeslu vēlēties kaut ko tamlīdzīgu, jo ne katru dienu Sidrabes pilī norisinājās tik raibas, ziņkārību modinošas lietas, kā šodien. Visu to aizrautīgo dzirdēt pašas ausīm…
    Tomēr Skaidrītei iznāca liela vilšanās. Kad Veldzēns bija ievedis jaunavu nelielajā celtnē zirgu staļļu galā un devās jau pa durvīm laukā, Skaidrīte ieminējās:
   «Un tu pats? Tev jau tur arī var pašam»… «Es esmu karavīrs. Man tādas lietas parastas. Bez tam es pats protu rīkoties ar vairogu un šķēpu. Es darīšu, ko liks».
   Aizvēris cieti smagās durvis, Veldzēns jau paspēra pāri soļu uz pagalma pusi, tad apstājās, izvilka no kabatas stipru kaņepāju auklu un, atgriezies pie durvīm, aizsēja tās cieti, vairāk reizes auklu apmezdams un cieši savilkdams ap abiem stiprajiem koka vadžiem, no kuriem viens 'ja iedzīts stenderē, otrs pašās durvīs. «Drošs paliek drošs!» Nodudināja Veldzēns.
   Tiešam, Skaidrīte varēja plīst aiz ziņkārības, bet bez palīdzības no ārienes viņa nespēja izkļūt pagalmā, nespēja atbrīvoties no sava cie­tuma. Veldzēns pa tam steidzās pusteciņus pievienoties ļaužu pūlim pie pils vārtiem, lai izšķirošā brīdī arī savu roku pieliktu pie darba, ja uz to rastos vajadzība un tiktu dots rīkojums. Pie vārtiem šinī brīdī norisinājās svarīga saruna. «Cildenā virsaite!» Vargribis teica Pasērstei. «Mans kungs un pavēl­nieks, dižais Sidrabes novada virsaitis Vairis, mani sūta šurp. Viņa vārdā uzaicinu tevi nodot pili nekavējuši mūsu cildenā virsaiša ziņā un val­dīšanā».
   «Tā tad Vairis ir tavs kungs». Lepni paceltu galvu spītīgi runāja Pasērste. «No kura laika tad viņš ir Sidrabes novada virsaitis? Kas fo iecēlis šādā godā.'»
   «Pēc dievu un cilvēku kārtības» noteikti uzsvērdams katru vārdu, svarīgi atbildēja Vargribis, «tēvam mirstot, viņa vara pāriet uz vecāko dēlu. Tamdēļ mēs, Sidrabes novada labieši un vecajie, Vairi atzīstam par virsaiti. Arī pārējie ļaudis — visa Sidrabes novada tauta, domā tāpat».
   «Tomēr viņš nav nekāds virsaitis, jo pils ir manās rokās, un Vairim to neredzēt tāpat kā viņš nevar redzēt paša ausis. Lūk, kur Sidrabes virsaiti sf»
   Pasērste rādīja uz Brīvuli.
   «Tad man te vairs nav ko darīt». Noteica Vargribis. «Tikai, Cildenā virsaite, ņem vērā, ka tur, kur rīkojas ar spēku, kur jāņem palīgā zobens un šķēps, tur vienai pusei nākas ciest».
   «Ka tikai tev pašam un tavam virsaitim neiznāk izbaudīt tevis pie­draudētās ciešanas. Pils ir stipra, un aizstāvju arī man pietiks. Rokas viņiem drošas, acis modras. Gan jūs atkodīsiet zobus pret vaļņiem».
   «Diezin, diezin, kā tev ies ar aizstāvjiem? Šaubos, vai radīsies kāds zemgalis, kas pacels roku pret savu virsaiti, pret virsaiti, kurš no tautas, no bajāriem un vecajiem kārtīgi atzīts par īstu sava novada galvu, vadoni un pavēlnieku».
   «Kā? Vai tu domā, ka man kara kalpu aptrūks? Bez tam, ko tu tur paud * tenkas par visa novada atzīšanu! Vai šeit neredzi Spodri? Vai viņš un tā dēli nav godājami Sidrabes novada labieši. Brālēn, saki tu pats Var- gribim, vai tu pieļausi, ka man atņem pili?»
   Uzrunātais brītiņu klusēja. Viņš saprata, ka taisnība bija Vaira pusē un ka nav labi uzstāties pret īsto un vispārības atzīto virsaiti. Taisnīga­jam labietim nekādi negribējās aizstāvēt netaisnu lietu. Bet viņš pazina arī Pasērstes dabu, apzinājās, kādas dusmas virsaite jutīs pret  brālēnu, ja viņš neatbalstīs straujo radinieci izšķirošā brīdī. Spodris šaubijās. Te viņam iešāvās prātā, ka visi paša īpašumi atrodas ārpus  pils, tā tad pilnīgi Vaira varā. Bez tam Vairis tā kā tā agri vai vēlu var ņemt virsroku. Tikai tiepīga sieviete to nespēj apzināties, nespēj saprast. Kā tad klāsies Spodra ģimenei, ja tā būs apkarojusi ar ieročiem rokās virsaiti? Nebija ko šaubīties, vajadzēja izšķirties un rīkoties. Jā, vajadzēs rīkoties ātri un tik izšķiroši, ka tiktu novērsta katra asiņu izliešanas iespējamība. Un Spodris atbildēja:
   «Cildenā virsaite! Es ārvienu esmu bijis gatavs tevi aizstāvēt līdz beidzamai iespējamībai. Arī līdz šim, mīļo radiniec, es aizstāvēju Brīvuli, bet es biju pārliecināts, ka Vairis nav vairs starp dzīvajiem. Tagad man neklājas uzstāties pret īsto virsaiti un plēsties ar visu novadu. Pat jāsaka vairāk! Man nākas rūpēties un darīt visu, lai virsaitis atgūtu varu par savu senču pili».
   Tumšs sārtums pārklāja Pasērstei ģīmi. Dusmas gandrīz laupija spēju runāt. Ar mokām viņa iesaucās:
   «Tad tāds tu man esi, brālēn. Tu gribi, lai Vairis apkauj ir mani, ir manus dēlus!»
   «Dižais Sidrabes virsaitis Vairis nav nekāds slepkava». Nopietni teica Vargribis. «Sava tēva atraitni un paša pusbrāļus nokaut viņam nevar ne prātā nākt, ja tikai tie paši viņam nestājas ar netaisnībām ceļā un nemēģina ar varu nolaupīt tēva mantojuma tiesu. Ja kas tamlīdzīgs notiek, tad… tad saprotams, katram virsaitim jābūt īstam virsaitim un jārīkojas bargi, kaut arī sirds viņam būtu mīksta kā vasks. Tādēļ brīdinu tevi, cildenā virsaite. Nepārsteidzies! Apdomā, pirms tu spēri izšķirošo soli».
   Pasērste bija gudra sieviete. Viņa saprata, ka ar dusmām vien netiks pie laba gala. Saprata viņa arī, ka tik nopietnā un sarežģītā lietā bez Spodra palīdzības pili nespēs noturēt. Bez tam Spodris, spriežot pēc viņas runas, taisijās pats nodot pili Vairim. Viņš ar saviem ļaudīm tiešam viegli spēja izjaukt katru pils aizstāvēšanas nodomu, sagrābjot savā varā kādu apcietinājuma daļu un pa turieni ielaižot Vairi pilī. Saprata virsaite, ka, ne savai māsicai ļaunu vēlēdams, Spodris domāja rīkoties šā jeb tā, bet ka bajāru uz noteikta soļa speršanu spieda apstākļi. Un tie paši apstākļi spēja rādīt savu pavēlošo varu arī virsaitei. Pašas ļaudis arī nebija nekādi svešinieki Vairim. Viņi diezin čik uzņē­mīgi neies cīņā pret agrākā virsaiša vecāko dēlu, kuru, bez šaubām, sirds dziļumos tura par likumīgo virsaiti. Viss tas šaudijās pa Pasērstes galvu, kad viņa, daudz maz savaldījusies, teica:
   «Es jau arī nezināju, ka Vairis ir vēl starp dzīvajiem. Citādi jau arī es viņu būtu gaidījusi pārnākam mājās kā virsaiti. Vēlāk tikai bažas par dēliem spieda mani rīkoties, kā…»
   «Māt!» Iesaucās Brīvulis. «Mums gan nav nekādu bažu. Brālis Vairis i nemaz tik ļauns nav».
   «Tad jau viss nokārtojas tīri prātīgi un labi». Runāja Vargribis, izrādīdamies, ka notic Pasērstes izrunām, kaut gan labi saprata lietu īsto gaitu. «Tad jau mums tikai jāpasteidzas atvēri vārtus, lai dižajam vir­saitim nav ilgi un velti jākavējas ar saviem karavīriem pils priekšā».
   Tiešam, Sidrabes pils vārti drīz vien plaši atvērās un saņēma jauno novada virsaiti. Tanī pašā laikā Skaidrīte izkļuva brīvē no apcietinā-
   juma. Viņa gan bija apņēmusies krietni vien norāt savu tautieti, bet pilī līdz ar Vairi sanāca tik daudz laužu, tur sākās tāda dzīvība, ka mei­čas ziņkārības apmierināšanai radās pietiekoši izdevības. Tādēļ Skai­drīte šoreiz visžēlīgi piedeva Veldzēnam. Trūka jaunajai kalponei arī brīva laika priekš bāršanās un ķildošanās. Pilī sākās jautras dzīres, un kalpoņu rokām darba netrūka.
   Vairis tai pašā dienā svinīga apjoza Sidrabes virsaiša zobenu.
   Trīs dienas un trīs naktis viesu bari līksmodamies plūda pa pili un pa pils sētu. Tie mielojās, dziedāja un dzēra, dzēra, dziedāja un mielojās. Arī pats jaunais virsaitis bija līksms.
   Viņa priekus neaptumšoja pat ziņa, ko saņēma trešajā dzīru dienā. No Raktes puses atauļoja kāds Sidrabes virsaiša kalps, vēstīdams, ka Raktes pils ļaudis medijot «Caunu silā». Citureiz šāda vēsts saceltu kājās vai pus Sidrabes, jo Cauņu sils bija senu senais strīdus ābols Sidrabei un Raktei. Sirmi ļaudis zināja stāstīt, ka raktieši jau vecos laikos gribējuši atņemt Sidrabei ir «Cauņu silu» ir «Dūņu strauta» pļavas, kas tanī atradās. Mežā pārrobežnieki pastāvīgi medijuši, bet pļavas stei­gušies nopļaut katru gadu Sidrabes ļaudīm pa priekšu. Tad strīdu izšķīris par labu Sidrabei senais Zemgales virsaitis varenais Viesturs, kura piemiņa tautā uzglabājās vēl tik dzīva, neskatoties uz pieciem gadu desmitiem, kas bija jau pagājuši pēc šī valdnieka nāves dienas. No tā laika raktieši pļavas gan bija likuši mierā, bet mežā bieži vien vēl turpināja medīt. Šāda rīkošanās dažu labu reizi noveda pie abu kaimiņu novadu sadursmēm un uzturēja vēsas, pat naidīgas attiecības, starp abiem kaimiņu virsaišiem. Arī Vairis vēl sava tēva dzīves laikā bija spēlējis dažu reizi ne pēdējo lomu medību strīdu. Tomēr šoreiz viņš nepukojās, bet, iztukšojis kausu, sauca tik skaļi, ka pils lielajās sapulces telpās varēja visos kaktos sadzirdēt virsaiša vārdus:
   «Lai raktieši šoreiz pamedī. Nepieļausim, ka viņi sabojā mums dzīru priekus. Tagad jau ir vasara, un viņi nostieps gar zemi, ja daudz, tad kādu pāri briežu. Lai ziemas pārtikai medītu, priekš tam laiks ir vēl par karstu. Tamdēļ zaudējums mums šoreiz nebūs lielais. Ja kaimiņi vēlāk gribēs būt nelūgti medību viesi, nu, tad lai tie piesargas… Tamdēļ mielosimies! Lai tukšojam kausus.' Lai uzdziedam! Dzīrosim un līksmosimies!»
   Tiešam, dzīres turpinājās. Un Sidrabes pilī varu saņēma savās rokās jaunais novada kungs — virsaitis Vairis. Viss tam solija laimīgu nākotni, prieka pilnu dzīvi. Jaunība, veselība, staltums, jau piedzīvo­jumos norūdītais karavīra spars, bagātība, plaša ziedoša novada ļaužu atbalsts, tautas uzticīga paļāvība uz vadoni… Jā, kā gan viņam trūka1 Pat pamāte samierinājās ar notikušo, nenovēršamo.
   Un dzīve ritēja uz priekšu.
   Tikai darbu jaunajam virsaitim netrūka. To viņam bija pilnas rokas. Daudz maz nokārtojies pats savā novadā, Vairis meta skatus tāļāk. Vienā Zemgales daļā, tā sauķtajās Upmales zemēs, valdija sairums un pagurums. Tur trūka kārtības, tur nebija vairs atzītu, spējīgu, uzticību pel­nošu vadoņu. Sidrabes virsaitis pamazām sāka izplatīt Upmales ze­mēs savu iespaidu, ar tālredzīgu laipnību pievilkdams apvidu pēc apvida savam novadam.
   Tā nemanot pagāja pāris gadu. Iestājās vēla rudeņa laiks. Zeme bija jau sasalusi.
   Vairis kādu dienu tikko kā bija atgriezies mājās no garāka jājiena pa Upmali. Viņš bija izlūkojis vietas, kur uzcelt mazākus apcietinā­jumus. Tanīs iedzīvotāji varēs paglābties ienaidnieka varbūtēju iebru­kumu laikā. Ar leišiem gan bija nodibinājusies zemgaļiem pilnīgākā sa­ticība. Abi šie kaimiņi vairs neuzbruks vieni otriem. Bet vācieši… Jā, tie gan… Vairis jau gudroja pat par nopostītās, senāk tik varenās Me­žotnes pils atjaunošanas darbiem. Jā! viņš to uzcels, šo stipro cietoksni, uzcels no jauna, ieliks tanī savus kara ļaudis; tad droši vien gandrīz visa Upmale piekritīs Sidrabes virsaitim. Un Vairis kļūs Zemgalē vare­nākais starp vareniem.
   Taisni šādās jaukās spožas nākotnes pār domās kavējās Sidrabes i virsaitis, kad pilī atauļoja uz neseglota zirga no Raktes novada pierobe­žas turienes iedzīvotāju ziņnesis. Kaimiņu virsaiša ļaudis bija sarīkojuši lielas medības strīdīgajos «Cauņu sila» mežos. Tur pašu laiku darbo­joties ir svešie mednieki, ir viņu suņi. Viss rādot, ka medīšana nodo­māta uz vairākām dienām.
   Bija pienācis rudens medību laiks, kad vajadzēja domāt, kā nogāzt pienācīgu skaitu meža zvēru, lai gaļu iesālītu visa nākošā gada lieto­šanai. Arī Vairis medībām jau bija gatavojies un taisni tādēļ steidzies atgriezties mājās no Upmales. Medības viņš bija nodomājis sākt ar «Cauņu silu». Un tagad raktieši tur bija jau priekšā un nekautrīgi rīkojās Vaira daļā. Tāda bezkaunība! Nu! Viņš šoreiz kaimiņiem parā­dīs, pamatīgi parādīs, tā ka nākotnē katram svešniekam zudīs patika vēl reizi nelūgtiem rādīties Cauņu silā.

5.

   «Cauņu silā» skaļi atbalsojās suņu riešana un mednieku ragu pūtieni. Milzīgs alnis, mazas eglītes trokšņaini lauzdams, uzdenderēja netālu no Vaira uz jājamās stigas. Tur virsaitis bija novietojies kopā  ar dažiem saviem ļaudīm. Visi bija apbruņoti un jāšus. Sidrabiešiem būtu viegli nācies vai nu ar šķēpiem, vai ar bultām nobeigt meža zvēru, kuram skriešana nemaz neveicās: alnis bija smagi ievainots.  Ne virsaitis, ne viņa ļaudis nepakustējās. So reizi viņu visu uzmanība vairāk piegriezās ne medijumam, bet mediniekiem, kas bija alni ievai­nojuši. Tie sekoja zvēram uz pēdām.
    Alnis pārstreipuļoja pāri stigai, bet nebija ne cik tālu ticis, kad to jau panāca divi suņi un apturēja. Zvērs apstājās gandrīz pašā stigas ma un ar pūlēm atgaiņājās, pagriezis ragus pret uzmācīgajiem rējējiei Mednieka dziņa gandrīz jau pamudināja Vairi doties pie a|ņa un nostiept zemē. Te pār stigu pārlidoja svešs jātnieks, pie tam tik ātri ka novērotāji sidrabieši pat nedabūja viņu labi apskatīt.
   Jādams, raktietis jau rīkojās ar stopu un, bez šaubām, nekavējoties bija raidijis alnim nāvi nesošu bultu, jo zvērs ar troksni nogāzās zemē. Suņu riešana mitējās. Nākošā acumirklī arī Vairis bija jau notikuma vietā. Pirmais viņa skats pārslīdēja pāri alnim. Zvērs, vēl raustīdamies un ar kājām spārdīdams tukšo gaisu, gulēja starp divām cinī vaivariņos un mētrās ar bultu asiņojošā brūcē. Virsaitis griezās pie sve mednieka un bargi tam uzsauca:
   «Kā tu drīksti te medīt? Es tev»…
   Tālāk Vairis netika. Izbrīnījies, platām acīm viņš lūkojās uz  nomedītāju. Virsaitis pārsteigts nezināja, ko tālāk teikt. Viņa priekšā jau nolēkusi no zirga, stāvēja medniece, ne mednieks. Svešā nebija neviena cita, kā priekš diviem gadiem redzētā kailā nāra. Tikai tagad viņa vēl pieņēmusies skaistumā. Tagad jaunava bija vēl daudz staltāka un spēcīgāka kā viņā vasaras dienā meža upītes atvariņa ūdeņos Lepni medniece uzlūkoja apjukušo Vairi. Virsaitis atcerējās peldēšanas skatu, pazina daiļo nāru. Savādos apstākļos redzētais piemīlīgais mītis bija uzglabājies jaunekļa atmiņā. Brīdi abi klusēdami vēroja viens otru skatiem, tad Vairis saņēmies ievaicājās, pie kam viņa balsī no dusmām nebija ne vēsts:
   «Kas tu tāda esi, ka ielauzies svešos īpašumos?» «Un kas tu tāds esi, ka ložņā pa krūmiem, lai uzglūnētu kailām sievietēm, kad tās upē peldas?» Savukārt noprasija medniece augstprātīgi.
   «Es esmu Sidrabes kungs un virsaitis!» Ar peldēšanas skata atgādinājumu apmulsināts, stostijās Vairis. «Tici man! Toreiz pie upes viss gadijās netīši. Es…»
   «Bet es alni nomediju tīšu prātu, jo tas man tā patīk. Esmu Raktes virsaiša meita».
   «Mežs taču pieder man. Jau virsaiša Viestura dienās…» «Zinu, zinu bez tavas mācīšanas. Toreiz arī pļavas te Raktes ļaudis pļāvuši, bet tagad ir nedomājam to darīt. Lai arī mežs ir tavs bet medīt pēc vecu vecā ieraduma mēs te varam, jo ne tu audzē meža zvērus, bet dievi».
   Skaistules pārdrošā uzstāšanās bija tā apmulsinājusi Vairi, ka viņš nezināja vairs, ko darīt, kā rīkoties. Virsaitis bija jājis šurp, lai tiesātu un tagad šī nāra tiesāja viņu pašu. Ja būtu darīšana ar vīrieti, nu, tad lieta iznāktu vienkārša, bet te šī… Tā tad viņa bija Raktes virsaiša meita Atkal Vaira acu priekšā atdzima aina upītes malā un kailas nāras stāvs ūdenī.
   Pa tam pie nošautā aļņa bija saradušies ir Raktes, ir Sidrabes ļaudis
   stāvoklis sarežģījās. Bija kaut kas jādara. Te Gaismīte stingri noprasija:
   «Ko tu īsti no manis vēlies?»
   «Es ierados šurp, lai pārmācītu tos, kas ielaužas manā īpašumā!» Vairis atguvies teica. «Tomēr šoreiz atstāju jums raktiešiem medijumu. Lai tas paliek tev».
   «Paldies par žēlastību. Tomēr es to netiku no tevis ne lūgusi, ne prasījusi. Es varētu tīri labi iztikt arī bez tavas atļaujas un labvēlības». «Tikai uz priekšu lai raktieši te vairs nerādās. Citādi…» «To gan es tev nevaru apsolīt. Mēs darīsim, ko paši atzīstam par noderīgu un pareizu, un tev atļaujas neprasīsim, ja gribēsim izmantot mūsu senu senās tiesības».
   Tomēr Raktes ļaudis šoreiz medības vairs neturpināja, jo Sidrabes virsaiša vīri bija lielā skaitliskā pārsvarā. Tādēļ pārnovada medniekiem prātīgāk likās doties mājup. «Laime vēl», nodomāja dažs labs raktietis, ka Sidrabes virsaitis taisni šinī dienā ir pie tik laba prāta». Arī Gaismītes acīs Vairis bija atradis zināmu labvēlību. Domās tā nosprieda, ka jaunajam virsaitim vajagot būt puslīdz labam cilvēkam, jo, būdams spēku pārsvarā, viņš tomēr bija piekāpies. Un stalts viņš bija, jā! tiešām glīts pujsis.
   Vairis, jādams uz mājām, bija neapmierināts pats ar sevi. Kādēļ viņš bija tik muļķīgi apjucis. Kādēļ ļāvās sevi izbārt ne par šo, ne par to? taisnība jau bija viņa pusē. Vajadzēja rīkoties noteiktāki, pat bargi. nu! Nākošo reizi viņš parādīs… Te virsaitis izdzirda aiz muguras savu ļaužu sarunu.
   «Zēl gan, ka atdevām alni raktiešiem». Teica viens kara kalps.  «Tīri viegli varējām bezkaunīgos medniekus pašus saņemt gūstā». atbildēja otrais.
   Kā taisnodamies, Vairis pagriezās atpakaļ un iejaucās sarunā: «Ko nu lai mēs būtu plēsušies ar sievieti».
   «Skaista sieviete, dižo virsaiti, var būt arī skaista gūstekne». Kāds no pavadoņiem noteica, un vairāki skaļi iesmējās.
   Gūstekne? Sidrabē? šī nāra? Un Vairis pat nodrebēja. Ak, ko muļķības!
   Visu ceļu virsaitis palika piespiesti nopietns, pārmērīgi nopietns,  Arī kara kalps Veldzēns, jādams rindas pašās beigās, nopietni prātoja:
   «Tas gan ir varens sievišķis! Kā viņa apstrādāja pašu mūsu diženo virsaiti. Tādu meiču gan neiespundēsi piebūvītē — vajadzības gadijumā, kā toreiz manu sievu Skaidrīti. Šā drīzāk tev pašam izskrāpēs acis

6.

    Gaismīte bija piedraudējusi Vairim, ka Raktes ļaudis turpinās medīt «Cauņu silā». Tiešām, to viņi arī mēģināja darīt nākošā rudenī. Tomēr šoreiz ar medīšanu raktiešiem ne sevišķi paveicās, jo Sidrabes karavīri četrus svešos medniekus noķēra un aizveda gūstā uz pili pie virsaiša Vaira. Tikai diviem pārējiem raktiešiem ar sazilinātiem sāniem izdevās izrauties no ķērājiem un nenokļūt gūsta viesmīlībā. Tie pārbēga mājās un pastāstīja par notikušo novada dzīves kārtotājiem.
   Raktes pilī sacēlās milzīgs uztraukums. Jaunākie karstgalvji gribēja tūlīt salasīt karavīrus un brukt virsū Sidrabei. Vecākie un prātīgākie kratija galvas un apšaubija, ka stiprā Vaira pils būtu vispār ieņemama. Bez tam Vairim bija daudz karotāju, un neviens nevarēja uzņemties pareģot, kurš novads kuru sadursmēs spētu pieveikt. Agrāk šim līdzīgos' gadijumos mēdza griezties pie visas Zemgales kunga un valdnieka Tērvetē. Tad tas izlēma, kam kuru reizi jāpiekāpjas. Tagad Zemgalei  pēc Nameja nāves trūka kopīga vadoņa — vētru un auku nomierinātāja visas zemes dzīvē.
   Vecais apdomīgais Raktes virsaitis Gaidulis jau taisijās sūtīt uz Sidrabi vienu no saviem trijiem vēl dzīvajiem dēliem. Ceturtais bija palicis uz visiem laikiem kopā ar Nameju Prūsijā. Vairim gribēja pie­dāvāt izpirkšanas maksu par gūstekņu atbrīvošanu. Te lietā iejaucās Gaismīte. Nemierīgi staigādama tēva sola priekšā, viņa uztrauktā balsī runāja:
   «Tēti To vien nē! To vien nē!»
   «Ja, ko tad tu gribi, lai es daru? Nevar taču atstāt mūsu ļaudis virsaiša Vaira gūstā Sidrabes pilī».
   «Skaidra lieta, ka par gūstā atstāšanu nevar būt runa».
   «Tā tad viņi jāizpērk».
   «Ak nē! Tā pieļauties sidrabiešiem mēs nevaram».
   «Vai tu varbūt rāpsies pati uz Sidrabes vaļņiem?»
   «Citu reizi to arī varam izdarīt, bet tagad es pati jāšu uz Sidrabi un noprasīšu tam…»
   «Vai tu, meit, esi pie pilna prāta? Vairis arī tevi vēl paturēs gūstā!»
   «Nu, tādas mežonības vēl nav notikušas Zemgalē. Vēl nevienā pilī e nav paturēts gūstā svešinieks, kas tur labis prātis pats iejājis. Lai tas sidrabietis arī ir kāds, bet viņš tomēr ir virsaitis Zemgalē un nekur citur. Sentēvu viesmīlības likumi arī viņam jāpilda. Bez tam, ja jau tik tālu nonāktu, kā tu te saki, tad zini, ka neapbruņota jau es uz Sidrabi nejāšu. Un tu jau saproti, ka tavas meitas rokās vai šķēps, vai stops vai…»
   «Tā tad tu, meit, gribi viena pati pārspēt Vairi un visus viņa karavīrus viņa paša pilī?» Un vecais virsaitis sāka smieties, pūlēdamies visu sarunu pārvērst par joku.
   Gaismīte nepadevās. Viņa stingri noteica, ka pati grib jāt un arī jās uz Sidrabes pili atbrīvot gūstekņus. Gan Gaidulis reižu reizēm atkārtoja,  ka tādās lietās sieviešiem nemaz neklājoties iemaisīties, bet Gaismīte gražojās tālāk un palika pie savas apņemšanās. Viņa bija vienīgā meitc Raktes virsaitim, jaunākais viņa bērns. Tādēļ Gaismīti visi lutināja, jau no šūpuļa sākot. Nekad viņas griba nepalika neizpildīta. ArT šoreiz 'vecais virsaitis nespēja uzstāties ar stingrību, nespēja novērst meitas trakuļošanu. Tā Gaidulis dēvēja Gaismītes iedomu. Gan viņš kasija aiz auss, gan vēl mēģināja stīvētie? solīdams sūtīt uz Sidrabi abus vecākos dēlus par sarunu vedējiem, tomer beidzot vecais virsaitis bija spiests padoties. Un Gaismīte taisijās ceļā. Ar pūlēm tikai tēvam izdevās pierunāt meitu, lai viņa ņem līdzi, ja ne visus, tad mazākais vienu brāli. 'Gaismīte, aizrāvusies no savas iedomas, piefāvās, gan tikai tādēļ, lai atkratītos no tēva un drīzāk tiktu ceļā. Virsaiša meita izvēlējās sev par . ceļa Liedri jaunāko brāli Saulaini. Divu kara kalpu pavadībā Gaismīte ar brāli devās uz Sidrabes pili.
    Pārsteigts un izbrīnijies bija Vairis, kad viņa pilī ieradās Gaismīte. Vēl platākas viņeim iepletās acis, kad negaidītā viešņa stingri pavēlēja: «Atbrivo manus ļaudis. Es atjāju viņiem pakaļ». «Ne tik steidzīgi, ne tik steidzīgi, daiļo kaimiņien. Tavi ļaudis medija manā mežā un par to viņiem…» Vairis zobgalīgi sāka, bet tālāk netika, jo Gaismīte viņu strauji pārtrauca: «Un par to tu nekautrējies saņemt viņus gūstā!»
   «Kas cits man arī atlika darīt? Jau tā es līdz šim esmu bijis par daudz Piekāpīgs. Pagājušo gadu es arī tevi…»
   «Vai tu tikai nenožēlo, ka pagājušā gadā arī mani nesaņēmi gūstā!» «Pagājušo gadu es tevi vēl lieku reizi brīdināju»., i «Es atkal tev teicu… Bet ko tur daudz runāt! Redzu, ar kādu vīru "man darīšana! Es nemaz nebrīnītos, ja tu mani tagad paša pilī mēģinātu , sagūstīt».
   Vairim tiešām iešāvās galvā kas tamlīdzīgs, bet viņš apzinājās savus nama tēva pienākumus pat pret uzbāzīgu viesi un noteica:
   «Tu esi viešņa manā pilī, un manā pajumtē tev nenotiks nekas ļauns, ja tu pati tikai nemēģināsi izdarīt…» % «Bet ja es mēģinātu?»
   «Tad arī tev nāktos te palikt». Gandrīz jau pateica Vairis, pie kam šīs domas vien viņu nezin kādēļ gandrīz piespieda iegavilēties. Tomēr, laikā vēl apķēries, virsaitis stingri piebilda:
   «Man ir diezgan karavīru, kas tevi un tavus pavadoņus viegli sa­valdītu, bet ir tad tev ceļš uz mājām būtu brīvs. Līdz ko tu vēlēsies, pils vārti atvērsies, lai tevi izlaistu».
   «Nekad nešaubijos par to, ka tu nepārkāpsi Zemgales tikumus, fcitādi es pie tevis nebūtu jājusi. Tikai projām es nejāšu, kamēr tu neiz­adoši man gūstekņus».
   «Tad tev gan var iznākt ilgi ciemoties Sidrabes pilī!»
   «Es par tevi biju labākās domās».
    «Ja es tavus ļaudis tā vienkārši palaidīšu brīvē, viņi atkal nāks uz Jmanu mežu medīt. Vai tu galvosi, ka uz priekšu neviens raktietis bez i manas ziņas nemedīs Cauņu silā?»
   . «Tas gan man nenāk ne prātā».
   «Tad man nenāk ne prātā atbrīvot tavus ļaudis no gūsta».
   «Tādā gadijumā man vairs nav ar tevi ko runāt. Tikai vari būt pārliecināts, ka atgriezīšos šurp un atgriezīšos ar tādu spēku, ka nevien izmedīšu tukšus no zvēriem visus tavus mežus, bet arī izkvēpināšu tevi paša pilī».
   «Ja tu tikai mēģināsi ko tamlīdzīgu, tad drīzi vien atradīsies kopē ar četriem taviem medniekiem manā gūstā. Tomēr žēl, ka Zemgales virsaiši plēšas savā starpā medību dēļ, kamēr vācietis pie Daugavas kaļ važas visai mūsu zemei. Jau tā mīļā tēvu zeme ir vājināta».
   «Vai tad mums nav diezgan spēku pārmācīt katru iebrucēju?» kā tu domā? neliekuļotas sēras ieskanējās jaunā virsaiša balsī
   Vai viirsaitim Namejam jau nenācās grūti atgaiiņāties no vāciešiem Un viņam sekoja visa Zemgale. Kas tagad var mūs apvienot? Kurš tagad ir mūsu tēvzemei kopīgs vadonis?»
   «Vai tad tu, mans tēvs un citi, vai tad mēs neko nespējam, pēc tavār domām?» Izbrīnējusies vaicāja Gaismīte.
   «Saprotams, ka daudz ko spējam. Tikai tu nepārzini vācu vari kaut viņa arī jau reizi tavu Rakti ir pamatīgi postijusi. Tas nav tik se noticis, tomēr jau aizmirsies. Raktē vairs neatmin, kā ar vāciem jācīnai Tagad pēdējos gadus svešie ienācēji liek mūs mierā, bet es viņierl neuzticos, jo pazīstu tos. Man bailes, ka drīzi viņu kareivji nepārpiudinl Zemgales āres. Tad vai mums, ja nebūsim sagatavojušies godam sagaidīļ iebrucējus».
   «Tu domā, ka mēs nespēsim tikt ar viņiem galā?» Vēl vairāk brīnijāJ Gaismīte.
   «Kā lai mēs to spētu, ja mūsu pašu starpā nav vienprātības. Mēs pat plēšamies viens ar otru. Ja nav cita iemesla, tad febrūkam viens otra medību tiesā. Pie šādiem apstākļiem vācieši mūs var paņem puslīdz kailām rokām».
   «Lai tikai mēģinal Es viņiem…»
   «Mēģinās arī. Vari būt par to droša. Tev atļaujas neprasīs».
   «Kas tad pēc tavām domām zemgaļiem būtu darams?» Pih apjukums izskanēja jaunavas vārdos. Ko tamlīdzīgu viņa nebija ne domājusies. Tomēr vēl virsaiša meita drošināja sevi, teikdama: «Līd šim jau vācieši arī ne reizi vien izmēģinājušies ar laupīšanām Zemgalē bet cik reizes viņi tikuši līdz Raktei jeb Sidrabei?»
   «Kas viņus tagad spēs padzīt? Līdz Raktei viņi gan jau agrāk daž reiz tikuši, kā tev teicu un kā tu pati zināsi. Tas tomēr notika citādo laikos un citādos apstākļos. Tu vaicā, kas darams. Ko darīt būtu daudi Zemgalē vajadzīgs atkal kopīgs vadonis, visas zemes lielkungs, valo nieks, virsaitis, kas ar stipru roku vadītu zemes likteņus. Tā ir pirmā u galvenā nepieciešamība. Kamēr tāda vadoņa nav, katram jākrāj spēk jāpūlas ciešāki vienoties ar pārējiem līdztautiešiem».
   «Tu skaisti runā, bet pats meklē strīdu ar Rakti». Gaismīte vēl raudzija celt ierunas.
   «Ar Rakti es strīdu nemeklēju, bet neļaušu jums mīdīt sevi».
   «Tāpēc nu tāpēc…» Domīgi skanēja Gaismītes balss. «Mēs atkal neļausim sevi mīdīt… Ko tu pats, Sidrabes virsaiti, dari, lai nodrošinātu Zemgalei drošību un labklājību?»
   «Es? Pūlos, cik manos spēkos stāv; cenšos ciešāk apvienoties ar Upmales zemēm, lai visas Zemgales vadonim — valdniekam, ja tāds rastos, un viņš būs! viņam jābūt! lai es viņam varētu pievest lielākus spēkus cīņai pret svešiem iebrucējiem. Tikai jūs, raktieši, traucējiet jSidrabi, uzmācaties man virsū, ar savu uzbāšanos un naida meklēšanu  atraujiet mani no nopietniem pasākumiem pret kopīgiem ienaidniekiem».
   Šoreiz pārmetumi Gaismīti nepārsteidza. Viņa jutās it kā puslīdz vainīga un klusēja. Vairis turpināja:
   «Kur jums pašiem pienāktos… Bet ko tur daudz runāt! Zemgalei tomēr jāplaukst, jākļūst lielai. Kad Tērvetes pilī atkal mājos valdnieks, visas tautas vadonis, tad mēs vāciešiem parādīsim. Lai tikai viņi piesargas! ledzīsim svešos jūrā, no kurienes tie izkāpuši malā».
   Vairis apklusa. Klusēja arī Gaismīte. Viņa saprata jaunā virsaiša cēlos nodomus. Tagad tik sīka viņai izlikās pašas rīcība ar medīšanu 'Cauņu silā». Pieradusi arvienu rīkoties strauji un noteikti, virsaiša meita sniedza Vairim roku un teica:
   «Es tev apsolos, ka mēs vairs nemedīsim Cauņu silā».
   «Ak! Gaismīte, ko tu dari!» Pārsteigts iesaucās Saulainis, bet māsa viņam tikai pameta ar roku un turpināja:
   «Runāšu ar tēvu. Viņš man neko neliedz un arī šinī lietā droši vien paklausīs manu lūgumu».
   «Tad tavi manis sagūstītie ļaudis ir brīvi. Tūliņ likšu visus četrus palaist vajā».
   Tā starp Sidrabi un Rakti tika noslēgts negaidīts izlīgums senā strīdīgā medību lietā.
   Tagad Vairis skaitija par savu nama tēva pienākumu uzcienāt viesus, tikai neilgi spēja nosēdēt pie bagātīgi apgādātā galda Raktes virsaiša meita. Viņa vēlējās apskatīt pili, un Vairis, lai apmierinātu savas jaunās viešņas ziņkārību, veda viņu no mielasta telpām laukā pils pagalmā, Gaismīte visur izrādija lielu ziņkārību un bieži arī tādu kara lietu SAPrašanu, ka pils īpašniekam nācās pabrīnēties vien par sievietes tādām zināšanām. Sākot Saulainis pavadija māsu, bet drīz vien viņš iegrima sarunās ar pils karavīriem. Tādēļ pils aplūkošanu turpināja Vairis ar Gaismīti divi vien. Sevišķi ilgi abi kavējās pie tilta, vārtu priekšā. Vairis to bija pārrīkojis pēc Prūsijā redzēta parauga. Ar dažu vīru palīdzību tiltu uz ātru roku varēja pacelt uz pils pusi un tā bez sevišķām pūlēm laupīt ienaidniekam uzbrukuma gadijumā iespēju kļūt tiltam pāri par dziļo cietokšņa grāvi. Neko tamlīdzīgu Gaismīte vēl savā mūžā nebija redzējusi.
   Beidzot abi atgriezās pie vārtu torņa. Gaismīte palika stāvot, lai vēl reizi apbrīnotu uzceļamo tiltu un lai pārlaistu no pils kalna augšad skatus pāri lejā gulošai plašajai pils sētai un vēl tāļākai apkārtnei Arī Vairis apstājās, gaidīdams, kad viešņai iepatiksies doties tālāk Te no torņa otrā stāva abi padzirdēja divu kara kalpu sarunu. Tie gan bija pārliecināti, ka runā tik klusu, ka neviens cits nespēj noklausīties ne zilbītes no viņu apspriedes. Bet kaujas troksnim pieradušie vīri nebija radīti, lai ieturētu sarunu pārmērīgi nesadzirdamā balsī.
   «Sita gan derētu mūsu virsaitim par sievu». Dārdēja viena balss «Ko nu!» Atsaucās otrs runātājs. «Mūsējais jau tik lēns, un tu viņam novēli šitādu zibšņotāju. Tā jau ne virsaiti vien, bet arī tevi un mani pie reizes dusmās paraustīs aiz apkakles».
   «Nieki! Tagad tai jaunas asinis, drusku patrako. Gan viņa paliks rāma kā incis, kad apprecētos, šitik stalts un skaists sievišķis, tāds ir ko vērts».
   «Tu saki: kad apprecēsies, tad paliks rāma. Vai tad tava sieva nav apprecējusies? Bet cik skaisti viņa prot sabukņīt tevi. Vai tikai pašreiz tev arī nemana uz zoda jeb zem acīm kāda ziluma jāapskatās tuvāk. Tadas lietas tev laikam tā iepatikušās, ka tu virsaišam arī to pašu novēli».
   «Kas tev ko bāzt degunu manās darīšanās? Pelnijis jau tu būtu mākoņu grābslis tāds, ka mums rastos jauna virsaite, kas tevi pastiepj aiz tava garā knābja. Lai dievi dotu viņai labi cietu dūri, ko tevi pamizot! Tad tev arī iesmeķētos zilumi un tu liktu mani mierā. Paskat vien! Mana sieva! Kas manai sievai kaiš?»
   Kara kalps turpināja pukoties, bet lejā virsaitis Vairis kodija lūpas lai savaldītu smieklus. Sākot viņš bija gribējis apsaukt runātājus, lai tie apklustu; bet tad Sidrabes kungs nosprieda, ka nekas vairs nav labojams, jo izteikts bija jau viss, kas nebūtu viešņai jādzird. Tagad bija labāk izrādīties, ka nemaz nepiegriež vērības runām, ko kara kalpi tur augšā triec. Pat jāizliekas, ka varbūt nedzird neko no visas kutelīgās sarunas. Vairis pats neapzinājās, ka spridzīgās viešņas piedāvāšana par sievu bija viņa ausīm nenoliedzami patīkama runa.
   Gaismīte, dzirdot neliekuļoto spriešanu torņa augšā, galīgi apjuka Nosarkusi līdz ausīm, viņa stāvēja nezinādama, ko tālāk iesākt.  uztraukuma acīs jaunavai saplūda asaras. Lūk, kā par viņu spriež ļaudis un ne bez iemesla. Vairi pat viņa bija traucējusi pie liela darba veikšanas. Valgie virsaiša meitas skati vērsās apjukumā uz Sidrabes virsaiti Jā, viņš taču bija tik labs. Viņš tā neapvainotu, pat domās ne. Savukārt Vairis lūkojās viešņā. Virsaiša lūpas gandrīz sāka negribot čukstēja «Cik piemīlīga!»
   To pašu virsaitis domāja vēl tad, kad viņa viešņa kopā ar pavadoņiem un atbrīvotajiem gūstekņiem bija atstājusi Sidrabes pili Rakti
   Jau atradās lielā gabalā, bet Vairis vēl arvien nemierīgi staigāja pa pagalmu pils vārtu priekšā. Reizi pēc reizes viņš pūlējās aizdzīt neatlaidīgi uzmācošās domas, ka vajadzētu paņemt pietiekošu skaitu karavīru un ar tiem dzīties pakaļ Gaismītei, lai daiļo virsaiša meitu sagūstītu un pārvestu Sidrabē sev par sievu. Beidzot Sidrabes pavēlnieks nāca pie gala lēmuma, ka tas tomēr iznāktu neglīti. Gaismīte jāja mājās no viņa paša pils, tā tad šoreiz viņas nolaupīšanu varēja vēl no malas uzskatīt par rupju viesmīlības laušanu, Bez tam ir jau par vēlu. Viņi jau ir tik tālu, ka būtu grūti, pat varbūt neiespējami, tos panākt». Mierināja savus uztrauktos prātus jaunais virsaitis.

7.

   Gaismīte! atkal un atkal vajadzēja domāt par to, ko viņa bija ira bē dzirdējusi: Ir par visas Zemgales virsaiša, kopīga zemes doņa, vajadzību, Ir par briesmām, kas draudēja tēvzemei no vācie- im. Pamazām Raktes vlrsaiia meita sāka iztaujāt tēvu, kādā ce|ā rvetes pilī atkal varētu rasties visas tautas vadonis — vītas zemes Idnieks. Vecais Gaidulis pats ne reizi vien jau bija prātojis par iīm tām. Viņi meitai aizrādīja, ka vienkāršākā izeja būtu novada virsaiiu tērojamāko labiešu un cienīgāko tautas vecāko apspriede. Tanī tad >a Zemgale varētu vienoties, kam piekristu zemes valdnieka gods. ar sirdi un dvēseli Gaismīte pieķērās šādam nodomam un neatlaidīgi ka skubināt tēvu, lai tas ņemtu savās rokās lietas izvešanu līdz sek- gam galam un pats sasauktu Raktes pilī svarīgo sapulci. Gaidulis ja vecs. Viņa mūžs gāja uz beigām. Sevišķa uzņēmība, kas bez tam, lapšaubami, bija saistīta ar nemieru un uztraukumiem, nemaz nelikās irinoša Raktes kungam. Tomēr šoreiz viņš meitai pieļāvās diezgan sgli. Iemesli bija divējādi: vecais virsaitis vispāri bija pieradis pakļau­ts meitas gribai, un šoreiz viņš cerēja, ka valdnieka izvēlei vajadzētu ist uz viņu, kā gados vecāko novada virsaiti Zemgalē. Pats viņš pēc dā goda pārliecīgi nekāroja, bet zināja, ka visas Zemgales valdnieka snākumi un stāvoklis pēc paša nāves droši vien paliks ģimenē  pāries uz vecāko dēlu. Tādā kārtā Raktes virsaišu ģimene paceltos gstumos, palikdama par visas Zemgales valdnieku namu. Arī vāciešu briesmas baidija veco, daudz pieredzējušo virsaiti. Upmales stāvoklis nebija vairs nekāds spožais, un turienes piemērs varēja katru Zemgales labvēli vest uz nopietnām, rūpju pilnām pārdomām. Tādēļ Raktes virsaitis šoreiz saņēma ierosināšanas darbus savās rokās un ielūdza visas Zemgales varenos savā pilī uz pārrunām par zemes valdnieka izlūkošanu un aicināšanu pie varas,
   Pēc Gaismītes jājiena uz Sidrabi vēl nebija ne pilns gads pagājis kad Raktes pils lielajās sapulču telpās jau sēdēja aicinātie Zemgale varenie. Bez nama tēva un bez viņa novada pārstāvjiem klāt bij Dobeles un Sidrabes virsaiši ar savu novadu izcilus labiešiem un vecajiem. Pārējos novados virsaišu vairs nebija. Nevien Upmale, bet ari Silene, Zagare, Spārne un Dobe sen jau bija tā sakusušas ar Zemgales valdniekiem Tērvetē, ka šiem novadiem trūka atsevišķu virsaišu.
   Raktes sapulcē gan netrūka ne Silenes, ne Zagares, ne Spārnes ne Dobes, ne Upmales, ne Tērvetes labiešu un vecajo. Izcilus lom piekrita Tērvetes priekšstāvjiem, kā Zemgales valdnieku mītnes tagadē jiem kungiem un pārzinātājiem. Sev līdzi uz Rakti viņi bija atvedu Tērvetes virsaišu senu seno zobenu, ko pēdējais Zemgales valdniek Namejs, mirdams Prūsijā, bija licis Vairim nogādāt atpakaļ dzimtenē Nevarēja zināt, vai Raktē tiešām neiecel jaunu valdnieku visai zeme un vai tūliņ tam nav svinīgi jāapjož senču zobens, kas bija palīdzēj daudziem Tērvetes virsaišiem slaveni valdīt par visu Zemgali. Pagaida skaistais ierocis bija nolikts uz garā ozola galda apspriedes dalībniek vidū. Uz zobenu dažs labs no klātesošiem, kam pēc paša domām bij kaut cik izredzes tikt ievēlētam, pazagšus vai atklāti pameta mīlin damies pa skatam. Ne viens vien varonis domās jau turēja greznu rokturi cieti savā labajā saujā, kā Zemgales valdnieka piederumu.
   Ests un dzerts bija jau diezgan. Dažs likās jau krietni iesilis. Visi gaidija ar nepacietību, kad sāksies pati galvenā lieta — pārrunas par Tērvetes nākošo lielkungu. Tikai pieklājība prasija nesteigties. Beidzot virsaitis Gaidulis darija galu nepacietībai un griezās pie sapulces teikdams:
   «Virsaiši, labieši, Zemgales ļaužu vecajiem katrs te zina, ko no mums šodien gaida visa zeme, visi viņas Iaudis. Iecelsim Nameja, Viesturs un citu jau veļu valstībā mītošo Zemgales lielkungu zobenam valkātāju, tautai vadoni, zemei sargu pret vāciešiem un citiem ienaidniekiem, ja tādi rastos».
   Iestājās dziļš klusums. Katrs gaidija, ko citi teiks. Visi apzināja, brīža svarīgumu un vēroja, kas nu nāks, kam radīsies vairāk izredžu un kā galu galā viss norisināsies. Klusums ieilga. Viņa iedrošināts runāt sāka kāds Upmales vecākais. Viņš bija no tā Upmales gala, kas atradās tuvāk vācu priekš nedaudziem gadu desmitiem uzceltajai pilij — Jelgavai. Tur Zemgales ļaudis bija paspējusi jau stipri vien iebaidīt svešnieku vara. Tādēļ arī runātājs pauda pārējiem klātesošiem pilnīgi nepieņemamas domas. Stostīdamies viņš sāka:
   «Es domāju, ka vislabāk būtu pievienoties vāciešiem. Citādi ar viņiem negals vien būs uz gadu gadiem. Vajadzētu rīkoties tāpat, kā dara letgaļi, sēļi un kurši. Jā! es saku, ka vajadzētu arī mums visiem kristīties».
   «Vai tev pašu dievi jau apnikuši?» Dusmīgi iesaucās kāds mežotnieks, tā tad no Upmales otras daļas, kas bija sākusi pieslieties Sidrabes virsaitim Vairim. Turienieši pazina vāciešus, un tos nīstin nīda, pārspējot šinī ziņā pat pārējos Zemgales novadus, kur vācieši vēl nebija tik tuvi kaimiņi, nebija tā iekundzējušies. «Vai Pērkoņtēva dusmu un zibeņu nemaz nebaidies? No mūsu dievu dusmām tevi nepaglābs vācu dievs».
   «Kas to saka?» Pabailīgi atbildēja runu sācējs. «Slavēti lai ir mūsu lielie dievi! Neviens Pērkoņtēvu nedomā kaitināt. Tikai vajaga ļaut sevi nokristīt un draudzība ar vāciešiem būs»…
   Tālāk viņš netika, jo sacēlās negants troksnis. Visi runāja un sauca. Tikai no visa teiktā maz ko varēja sadzirdēt un vēl mazāk saprast. "Pēc laba brīža, kad vairums bija jau izkliegušies pēc sirds patikšanas, kad visi bija daudz maz apmierinājušies un apklusuši, noskanēja at­sevišķi jau dzirdami un saprotami saucieni: «Vācu kalpi mēs negribam būt».
    «Zinām, kā letgaļiem iet; zinām, kā viņiem jāpacieš sveši kungi pašu zemē».
   «Zemgalē vāciešiem nav ko meklēt». «Vai mums zobeni jau truli? vai šķēpi nolūzuši? Vai Zemgalē trūkst roku, kas spētu vāles cilāt?»
   Beidzot nopietni atskanēja Vaira balss:
   «Zemgaļi! Ne uz mieru ar vāciešiem mums jataisas! Nē! bet gan uz karu, ja mēs gribam būt īsti mūsu tēvzemes Zemgales dēli. Karā tāpat kā miera laikā zemē nepieciešams rīkotājs, vispārības domu domātājs, kārtības sargātājs. Tādēļ mums šeit jāizraugas visai tēvuzemei kopīgs vadonis, te jāgādā Zemgalei valdnieks, Tērvetes pilij lielkungs. par tādu es lieku priekšā vecāko no virsaišiem, godājamo Gaiduli, 'Raktes kungu».
   Atskanēja daži piekrišanas saucieni, bet redzamākais Tērvetes labie- is Skujenes kungs Kaisis, kas pats cerēja tikt virsaiša godā, iebilda:  «Diženais Raktes virsaitis visādā ziņā noderētu par Zemgales lielkungu, bet tādā vecumā mūsu nemieru pilnajās dienās viņam pašam varētu iznākt pārmērīgi grūti vest valdnieka pienākumus. Nav viegli sirmgalvja stāvam neliekties, nepagurt zem smago ieroču svara, grūti vecām kājām staigāt garu garās karu takas. Bez tam, virsaiti pienāktos ņemt no Tērvetes, kura līdz šim gadu simteņus sargājusi visas Zemgales slavu un godu».
   Dobeles virsaitis Lāčaris, pusmūža vīrs, kas savas ietiepības, kašņāšanās un augstprātības dēļ pat pie paša ļaudīm neatrada piekrišanas, nosprieda, ka tagad ir pienācis pēdējais laiks iemaisīties svarīgajā lietā, ja negrib palikt bešā. Acīm redzot, viņu vēl neviens cits nedomāja bīdīt ievēlamo skaitā. Tā tad jārīkojas pašam. Stulbā nepiekāpībā viņš strupi noteica:
    «Dobele nevar pielaist sev par virskungu kādu svešnovadnieku,lai tas būtu kas būdams».  Labsirdīgais Gaidulis saprata, ka sākusies šķelšanās un, gribēdams vienprātības sasniegšanas labā samazināt kandidatu skaitu, nosprieda pats labprātīgi atteikties no piedāvātā goda. Sirmgalvis gan vēl cerēja, ka viņu sāks pierunāt un varbūt vienosies galu galā taisni ap viņu pašu.
   «Tomēr vieglas vecuma dienas nebūtu, ja mani ievēlētu». Nopūtās pie sevis Raktes virsaitis un teica:
   «Es tiešām esmu par vecu. Redzu arī, ka še ir diezgan spēka vīru, pārāku par mani dažā labā ziņā. Tādēļ pats jums pavēstu, ka negribu pieņemt visas Zemgales valdnieka godu. Pateicos sirsnīgi visiem, kas šoreiz pie manis piedomājuši ar tik mīļu prātu».
   «Prātīgi teikts! Pareizi teikts!» Piekrita Lāčaris. «Tūliņ var just, ka tā ir piedzīvojuša sirmgalvja runa. Tērvetes lielkungam vajaga būt spēka gados, arī ne jaunam puišelim, bet pusmūža vīram».
   Tagad Lāčaris gaidija, ka izsauks viņa vārdu, pie tam daudzas balsis; bet notika kas cits, diezgan negaidīts.
   Palīdzēdama mātei kārtot ciemiņu uzcienāšanu, lielajās sapulces telpās atradās arī Gaismīte. Kāri viņa klausijās vīriešu spriešanā un pie sevis brīnijās, ka nedzird to, ko visu laiku bija turējusi par pilnīgi nenovēršamu, par vienīgo izeju no pašreizējā stāvokļa. Virsaiša meitai likās, ka tikai Vairis vienīgais kā radīts Tērvetes lielkunga godam un pienākumiem un ka nevienam nevarētu nemaz būt citādu domu apspriežamā lietā. Bet, Gaismītei tīri negaidot, tagad šis stulbais dobelietis tik nekautrīgi pats bāzās virsū… Un Tērvetes godkārīgais bajārs… Nē! Tas nebija tāļāk paciešams. Ja citi klusēja, ja vīrieši nesaprata, kas darams, tad Gaismīte runās. Viņa atvērs visiem acis. Gan jau visi sapratīs tik vienkāršu un viegli saprotamu lietu. Visi, bez šaubām, piekritīs Gaismītes priekšlikumam bez liekas stīvēšanās. Do­māts — darīts! Virsaiša meita skaļi teica:
   «Zemgalei vajadzīgs labs karavīrs, kas savu spēku un saprātu jau darbos pierādijis. Tāds ir Sidrabes virsaitis Vairis. Vai viņš nav ar Nameju pašu jau Prūsijā»…
   «Vairi! Vairi!» Daudzas balsis pārtrauca virsaiša meitu. Jaunava jau sevī nosprieda, ka viņas paredzēšana par Vaira ievēlēšanu pie­pildījusies. Tomēr saucēji bija pa lielākai daļai sidrabieši un upmalieši, no pārējiem novadiem tikai kāds retais. Tērvetes bajārs Kaisis nepa­cietīgi grozījās uz sola, kaut gan vēl klusēja. Tomēr par visiem vairāk uztraukts bija Lāčaris. Neviens viņa vārdu neminēja. Dusmās, no­sarcis līdz ausīm, viņš asi iesaucās:
   «Vai tad Zemgales vīriem tiešām prāta aptrūcis, ka sievietes sāk viņus pamācīt. Vai tik tālu jau esam nonākuši, ka lindraki»…
   «Kādēļ tad lietu tā uztvērt no ļaunās puses?» Rāmi iebilda Gai­dulis. «Mana meita liek svaru kausā tikai vispārības…»
   «Kas par to, ja prātīgas domas izteikusi sieviete?» Kāda balss pārtrauca virsaiti.
   «Varbūt kādam citam, bet man gan sieviešu pamācību nevajaga». Noteica Lāčaris.
   «Lai kā, bet par virsaiti Vairi piemērotāka vīra mums nav. Neviens viņam netiek līdzi». Atsaucās kāda balss.
   Sādi vārdi bija Lāčarim kā uguns pakulās. Viņš parasti necieta ne mazākās pretrunas un pašreiz viņu bija vēl krietni iesildījuši iztuk­šotie kausi. Viņam, Dobeles virsaitim, pāri cēla tur kādu piena puiku. Gandrīz kliegdams viņš sauca:
   «Saki, cildeno virsaiti Gaiduli, vai tik tavai meitai nav jau pieteikti Vaira precinieki? Vai nesarunāsi mani par vedēju?»
   «Mīļo kaimiņ! Manas meitas precībām pārrunājamā lietā nav nozī­mes». Valdijās Gaidulis.
   «Bet mīļo kaimiņ!» Lāčaris atdarināja Gaiduļa uzrunu. «Te krīt svaru kausā tas, ka mani un arī pārējos, tieši acīs runājot, bez kautrē­šanās nosauc par nekam nederīgiem. Vai tu kā nama tēvs pieļausi tavās mājās tā apvainot ciemiņus?»
   «Man liekas, ka te neviens ļauni nedomāja un…»
   «Tev liekas! Bet man liekas, ka skuķei, kurai diezin vai ir pienākusi vai nē divdesmitā mūža vasara, neklājas mācīt visas Zemgales izcilākos vīrus. Lai arī meitene būtu tik kāra uz puišiem, kā mušas uz medu, viņai neklājas bāzties citiem virsū ar savu Iemīļoto».
   Pie šiem Lāčara vārdiem visi trīs Gaiduļa dēli pietrūkās kājās, bet vecais virsaitis vēl raudzīja nomierināt iekarsušos prātus.
   «Mīļo kaimiņ!» Viņš teica, apmierinājis vispirms dēlus ar pāris klusi teiktiem vārdiem. «Seit nemaz nav ko spriest ne par manas meitas gadiem, ne par viņas izredzēto. Tāda gan viņai vēl droši vien nemaz nav, bet tādu, gan krietnu krietno, es labprāt viņai izlūgtos no Laimas māmuļas. Labāk liksim manu meitu mierā un turpināsim apspriesties par svarīgo lietu, kas mums šodien izlemjama».
   «Man pašam arī būtu nopietns vārds sakams Dobeles virsaitim par viņa izteicieniem». Atskanēja Vaira balss. «Tikai es apzinos, ka atrodos cienijama nama tēva pajumtē, kur nedrīkstu aizskārt ne ar vārdiem, ne ar darbiem otru ciemiņu. Bez tam mums izlemjama tik svarīga lieta, ka viss pārējais ir jāaizmirst».
   «Dievu dusmas», no vecuma drebošā balsī teica kāds Raktes novada priekšstāvis, kas bija arī burtnieks-vaidelotis, «kritīs uz tiem, kuri paš­labumu ceļ augstāk par visas Zemgales drošību un labklājību. Tu, vareno Dobeles virsaiti, nāc pie prāta un savaldies! Palīdzi arī tu Izpildīt dievu gribu un sagādāt Zemgales ļaudīm vadoni mūsu nemiera un briesmu pilnajās dienās. Pats tu šodien ar savu pārsteidzību, ar neprātīgo runu par preciniekiem nopietnā brīdī diezgan skaidri esi pierādījis, ka neesi Pērkoņtēva izredzētais augstajam lielkunga go­dam. Tu nederi. Vēlēsim citu, cienīgāku!»
   Tas bija Lāčarim pār daudz. Acīm redzot, galīgi izputēja viņa izredzes uz ievēlēšanu Tērvetes lielkunga godā. Piecēlies kājās, aiz dusmām raustīdams vārdus, Dobeles virsaitis sauca: «Ne acumirkļa es negribu vairs kavēties šinī mājā, kur mani apvaino un nozākā. Bez tam, es jums vēl ko saku! Variet vēlēt par lielkungu, ko gribiet. Dobelē lai viņš deguna nebāž, kaut arī pats bramanīgi sēdētu Tērvetes pils torņa pašā galā. Nākat, jāsim mājās!»
   Pēdējais teiciens bija domāts paša ļaudīm — dobeliešiem. Gan viens otrs Dobeles labietis ne labprāt sekoja savam virsaitim, bet tomēr sekoja. Arī Gaidulis vēl mēģināja aizturēt Lāčari ar mierinošiem vār­diem. Visas pūles neko nelīdzēja. Dobeiieši steidzīgi apsegloja zirgus un aizjāja.
   Kaisis saprata, ka šoreiz arī viņam nav cerību tikt lielkunga godā. Bajārs sāka mudināt pārējos Tērvetes novada priekšstāvjus sekot Lāčara piemēram un jāt mājās. Tomēr Kaiša aicinātie noteikti vēlējās palikt vēl Raktē.
   Plašajās sapulces telpās klātesošo vairums bija piecēlies no galda. Sadalijušies atsevišķos pulciņos, zemgaļu vīri uztraukti apspriedās. Daudzi kārot kāroja, lai tēvzeme tiktu pie kopīga valdnieka, pie nepie­ciešamā vadoņa. Arvien biežāk dzirdējās Vaira vārds. Te nāca zināms, ka arī divi Upmales vecajie aizjājuši. Starp šiem steidzīgajiem atradās arī labietis, kas bija ieteicis kristīties. Daži Spārnes labieši, Dobeles novada kaimiņi, sāka aizrādīt, ka bez dobeliešlem tā kā tā nevarot ievēlēt lielkungu. Tādēļ šodien nekas prātīgs neiznākšot. Lieta esot jāatliek uz citu reizi. Tamlīdzīgu runu iespaidoti, Tērvetes labieši un vecajie beidzot lāvās no Kaiša pierunāties un, paņēmuši senču zobenu, taisījās uz mājām. Slavenajam ierocim lietotājs šodien nebija atrasts. Sapulce Izbeidzās bez panākumiem.
   Kad Vairis ar pārējiem sldrabiešiem Raktes pils pagalmā sēdās zirgos, tur bija Izskrējusi arī Gaismīte. Viņai likās, ka vajadzētu tik daudz, tik daudz pārrunāt ar jauno Sidrabes virsaiti pirms tā aizjāšanas. Saprotams, bija domātas vienīgi runas par Zemgales vispārīgām lie­tām: par tāļākiem sojiem, kas būtu sperami mīlai tēvzemei vajadzīgās vienības labā un par uzstāšanos pret ienīstajiem vāciešiem. Kā par brīnumu, kad Vairis atvadoties piegāja Gaismītei klāt, jaunavai neie- šāvās neviena prātīga doma galvā, nenāca neviens sakarīgi runājams vārds uz mēles. Tikai, kad Sidrabes virsaitis sāka runāt, izteikdams savu pateicību par viņa aizstāvēšanai domātiem labajiem vārdiem tikko kā izbeigtajā apspriedē, tikai tad Gaismīte pa daļai atguvās un svarīgi, pārmērīgi svarīgi noteica:
   «Tā visu šo lietu nevaram atstāt. Gan mēs savu sasniegsim. Vācie­šus mēs arī savaldīsim».
   Vairis pasmaidija. Viņam izlikās jocīgi, ka jauna meita spriež par vāciešiem, par karu, par zemes lielkunga izvēli, par tādām lietām, kas parasti nemaz nebija sieviešu darīšana. Pie tam Gaismīte sprieda tik pašapzinīgi, it kā kad ārkārtīgi nozīmīga būtu viņas loma visās šādās, pat izcilākiem vīriem grūti atšķetināmās, lietās. Tomēr spriedējai viss iz­nāca tik mīli un patīkami, ka neatlika nekas cits, kā izteikt viņai piekri­šanu un atzinību.
   Tikko sidrabieši bija atstājuši Raktes pili, kad Gaismītei sāka likties, ka kaut kā trūkst. Tiešām, domās viņai tik daudz bija palicis neizrunāts ar Vairi, pie tam par svarīgām jo svarīgām lietām. Tagad jaunais Sidrabes virsaitis aizjās uz savu pili un diezin kad viņi atkal redzēsies. Attālums no Raktes līdz Sidrabei nav nemaz tik niecīgs, pavisam otrādi. Kas tik tālu ceļu, tādu gaisa gabalu bez sevišķas vajadzības ies mērot? Un svarī­gās darīšanas paliks nenokārtotas, svarīgās runas aizmirsīsies visai Zemgalei par ļaunu un postu. Bez tam Gaismīte tā kāroja redzēt Vairi. Kad viņai nākošo reizi… Ko tur daudz domāt, ko vilcināties!
   īss jo īss brītiņš bija pagājis pēc šo domu izdomāšanas, kad Gaismī­te jau sēdēja zirga mugurā un steidzīgi izjāja pa pils vārtiem. Drīzi viņa aulekšoja pa ceļu, kas no Raktes veda Sidrabes virzienā.
   Vairis ar saviem ļaudīm rāmos rikšos jāja uz dzimtā novada pusi. Virsaitis pārdomāja visu tikko pieredzēto un prātoja par Zemgales valdnieka godu. Jauneklim likās, ka viņa paša izredzes apjost seno 'Viestura un Nameja zobenu ievērojami pieaugušas. Vairis arī pats darīs  visu, lai būtu cienīgs ieiet Tērvetes pilī kā viņas valdnieks, kā visas vZemgales ļaužu vadonis. Viņš netaupīs pūļu un nevairīsies no darba, lai sasniegtu lielo godu. Jau tagad viņa pusē ir visi Zemgales nesav­tīgie augstmaņi un varas nesēji, mazākais, viņi ir labvēlīgi noskaņoti pret Vairi. Tas noteikti bija nomānāms Raktes pilī izjukušajā sapulcē. tPat Gaismīte tik dedzīgi bija aizstāvējusi viņu — Vairi. Ja, Gaismīte… C Siltu jūtu uzplūdums pārņēma jauno virsaiti, atminoties kaimiņu pils  īpašnieka meitas dedzīgo uzstāšanos. Turpat priekšā vajadzēja būt i ceļa malā vietai, kur Vairis, pārjājot no Prūsijas, upītē redzēja daiļo  nāru.
   Zirga aulekšošanas dimdoņa iztraucēja Vairi no domām. Kad sidrabieši izbrīnā atskatījās atpakaļ, viņi ieraudzīja lielā steigā tuvojamies kādu jātnieci. Drīz viņa bija klāt. Vairis apturēja savu zirgu un, pagriezis  to apkārt, jāja pretim Gaismītei. Pārējie sidrabieši lēni turpināja ceļu.
   «Man vēl tik daudz svarīga, ko tev teikt. Steidzos pakaļ, lai visu pārrunātu…» Sauca Gaismīte. Bet tad viņa samulsa. Ko tad īsti viņa ļgribēja teikt? Par visas Zemgales virsaiša vajadzību, par Vairi kā šī goda nākošo ieguvēju, par Sidrabes virsaiša speramiem soļiem, lai tiktu drī- v zāk Tērvetē. Par visu to bija jau runāts. Tikai tādēļ, lai to atkārtotu vēl reiz, nemaz nevajadzēja dzīties pakal kaimiņa pils kungam. Teikt, lJ ka Gaismīte tik dedzīgi kārojusi kaut ar vienu aci redzēt aizjājošo jaunek- n li, vēlējusies dzirdēt vina balsi, alkusi pabūt ar to kaut īsu brītiņu kopā? F Jo taču virsaiša meita nedrīksteja runāt, kaut arī pašureiz pati piepēši "skaidri un gaiši saprata, ka taisni viss tas bijis galvenais dzinēja spēks, . kas pamudinājis vinu aulekšot pakaļ Vairim. Ko nu darīt? Ko teikt? Kā tikt V godu no ķezas laukā? To Gaismīte vairs apjukumā nesaprata. Kamdēļ' °viņa bija tā aizrāvusies? Priekšdienās viņa gan vairs tā nedarīs. Priekš­dienās! Jā, labi būs nākotnē. Bet ko nu, ko tagad? Pilnīgi samulsusi,
   domās vēl pārspīlēdama savu kļūmīgo stāvokli, Gaismīte nevarēja sameklēt ne vārdiņa, ar ko attaisnot savu jājienu, savas rīkošanās steigu. Tumšs kauna sārtums pārklāja jaunavas seju.
   Vairis piejāja tīri blakus Gaismītes zirgam. Jaunais virsaitis gandrīz nedzirdēja, vai Gaismīte ko saka vai nē. Viņa acis dedzīgi urbās no­sarkušajā mīļajā sejiņā.
   «Čik viņa jauka!» Nodomāja Vairis. Tad gandrīz neapzinīgi jau­nekļa spēcīgās rokas apķēra Gaismītes stāvu. Strauji Vairis pārcēla Raktes virsaiša meitu uz savu zirgu un pievilka sev klāt, cieši jo cieši.
   Kad kara kalps Veldzēns, aizgriezdamies aiz ceļa līkuma, atskatījās atpakaļ, viņš ieraudzīja, ka Gaismītes zirgs bez jātnieces, nogā­jis ceļa malā, sniedzas pēc zaļām krūmu lapām, bet daiļā Raktes vir­saiša meita sēd Vairim priekšā uz segliem, apķērusies ar abām rokām • jaunajam virsaitim ap kaklu, un pati ieslēgta jaunekļa stipro roku ap­kampienos. Veldzēns steidzīgi novērsās un paskubināja zirgu, lai drīzāk pazustu aiz ceļa līkuma un netraucētu ar neaicinātiem skatiem pašu virsaiti nopietnā darbā. Tik ai gabaliņu pajājis, kara kalps zīmīgi no­svilpās.
   Šķiroties, Vairis teica savai ļaudaviņai:
   «Nekavēšos nosūtīt preciniekus uz Rakti pie tava tēva.»
   «Manu mīļo, nedari vēl to.» Nočukstēja Gaismīte. «Papriekšu tev jāsavalda vācieši un jātiek par visas Zemgales virsaiti. Tad ved mani! uz Tērveti.»
   «Bet cik jauki iznāktu jau šo rudeni nodzert mums kāzas.» Vairis cē­la iebildumus. «Sidrabē mums arī būtu mīļa dzīve, kamēr…»
   «Nē, nē! Es tevi lūdzu.» Pretojās draiskuļodamās Gaismīte. «Kad apprecēsimies, tu apslinksi un varbūt nemaz nepūlēsies tikt par visas Zemgales virsaiti.» Tad jaunava palika nopietna un piebilda: «Es negribu būt vainīga, ka tu nesasniegtu godu, ko izpelnijies. Tiešām, viņa cie­nīgs ir mans dārgais draugs. Pa priekšu Zemgale, tad mūsu pašu laime. Vispirms domāsim par visas tēvzemes plaukšanu, tikai pēc tam par pašu dzīves gaitām. Cik lepna es būšu uz tevi, kad tu mani aizvedīsi uz Tērveti.»
   «Tas var vilkties vēl dažu gadu.» Noteica Vairis domīgi.
   «Kas par to!» Ķircinādamās, nosmējās Gaismīte. «Cenšoties pēc kāzām, pēc manis, tev radīsies un desmitkārtosies uzņēmība pieveikt šķēršļus. Tā es drīzāk nokļūšu Tērvetē. Arī Zemgalei ātrāk būs jauns, varens valdnieks.»
   Beidzot Vairim neatlika nekas cits, kā piekāpties. Viņš tik vēl no­teica:
   «Tu dažu labu reizi esi savādāka, kā citas jaunas meitas.» ^ «Vai es tev tādēļ nepatīku?»
   «Nebūt nē! Pavisam otrādi. Taisni tādēļ tu man esi tik mīļa, tik bez­galīgi mīļa.»
   Ordeņa stiprajā pilī — Cēsīs, kādās augstāko bruņenieku telpās sēdēja trīs vīri. Divi bija ordeņa brāļi: bruņenieks Klauss, cēlies no Valdungas pils Saksijā, un švābu zemes dēls Gerhards no Svarc- bergas. Pirmais ne ar Jco sevišķu neatšķīrās no citiem saviem biedriem, bet Gerhardu fon Švarcbergu daba bija apveltījusi ar īstu milzeņa augurnu un piešķīrusi viņa rokām pārmērīgu, gandrīz pārcilvēcīgu spēku. Gan to tiesu gausāk strādāja šī bruņenieka smadzenes, bet tanīs laikos Livonijā stipra roka un spēcīgs zobena cirtiens bija daudz lielākas ievērības cienīgas lietas, kā gudri prātojumi un dziļdomīgā­kie smadzeņu slēdzieni. Kādu labumu, likās, varētu ordenim pas*~ 'T gos karos un kautiņos atnest Platons, Sokrāts, Aristotels, pat dz miesās, ja to stāvi nespētu viegli panest smago bruņu svaru, ja to dūres nevarētu viegli cilāt garos tērauda stieņus — tā laika bruņenieku zobenus! Visu, kur vajadzīgs bija spēks un karavīra māksla, visu to veikt lieliski spēja un prata milzīgais Gerhards. Tādēļ, neskatoties uz bruņenieka krietni aprobežotajām gara spējām, viņš bija cienijams lo­ceklis ordeņa brāļu baros. Jāsaka pat vairāk: viņu godināja un pa daļai no tā bijās. Ordenis pat lepojās ar savu Goliātu. Arī pašu reiz Gerhardam fon švarcbergam bija uzticēts sevišķs pienākums. Pats ordeņa mestrs bija uzdevis stipriniekam cienīgi uzņemt un labi pamielot svešas ze­mes viesi: attīstītās un bagātās Burgundas bruņenieku Zīgbertu. Pē­dējais bija cēlies no augstas kārtas, un viņa ģimene Burgundā ieņēma loti cienijamu stāvokli. Mestra uzdevumu Gerhards pūlējās godam veikt. Viņu atbalstija draugs un kara biedrs Klauss no Valdungas.
   Vakarzemju gara gaisma un izsmalcinātība pilnos apmēros bija skārusi jauno grāfu Zīgbertu. Arī viņš prata veikli cilāt zobenu. Ti­kai ierocis, kuru lietoja Burgundas augstmanis, nebija pārmērīgi smags metala piks, bet ieroču kaltuves īsts mākslas darbs. Vieglas bija arī Zīgberta bruņas, bet tik smalki kaldinātas un no tik labi norūdīta tērau­da, ka droši vien uz vislabāko apsargāja valkātāju. Izglītība bija jau­no grāfu apgādājusi ar plašām priekš tiem laikiem zināšanām un palīdzē­jusi attīstīties viņā kārei pēc jauniem iespaidiem un pārdzīvojumiem. , Tamdēļ Zīgberts nodevās savam stāvoklim piemērotai ceļojošā bru­ņenieka, patiesībā, varonīgu piedzīvojumu meklētāja, dzīvei. Kāre pēc bruņenieka slavas bija pamudinājusi jauno grāfu doties uz Livoniju. Ne kā vienkāršs krusta karotājs, grēku piedošanas meklētājs, kas p!pilnīgi nododas uz zināmu laiku ordeņa rīcībā, Zīgberts ieradās tālajā rLivonijā, bet kā bruņenieks, kurš gan labprāt vēlas ņemt dalību kaujās pret pagāniem kristīgās ticības labā, tomēr visvairāk kāro pēc jauniem 'piedzīvojumiem un pieredzējumiem, lai pats gūtu iespēju veikt izcilā­kus bruņniecīgus darbus, vienotus ar slavas iegūšanu. Zīgberta vēlē­šanās un iedomas brīžam likās viņa sarunu biedriem brīnišķīgas un 'savādas, ja pat smieklīgas un neprātīgas. Arī pašureiz abi ordeņa brāļi nopūlējās izdzīt no galvas viesim pustraku, kā viņiem likās, ap­ņem šano s.
   «Kā jūs, kristīgs, augsti cienijams bruņenieks», teica Gerhards, «kā jūs vispārīgi varējāf nākt uz šādām domam? Apmeklēt pagānus-ze'm- yd/us? Varbūt pat jāt uz Lietavu?»
   Un Gerhards skaļi zviedzoši iesmējās, it kā kad būtu izteicis ārkār­tīgi asprātīgu joku. Burgundas grāfs saviebās. Skaļie, trokšņainie smiekli viņam likās p'-^īgi. Jau tā Zīgberts skatījās uz ordeņa brāļiem no augšas uz leju, kā jau izglītots cilvēks uz patumšiem, parupjiem ļaudīm. Brīdi klusējis, viņš ievaicājās:
   «Vai tad jūs ar zemgaļiem neuzturat sakarus? Vai viņu ķēniņi vienu rfizi virn jums palīdzējuši? Es domāju, arī no jum? ir -
   sojies Zemgalei pilīs».
   «Ja gan», atrūca Klauss no Valdungas, «dažs Zemgales ķēniņš ir bijis ļoti varens. Viņu zemes lielos kara pulkus mūsu gudrie vadoņi prata un prot vajadzības gadijumos izlietot saviem nolūkiem. Vai tas nav lieliski, ja pagāni izlej pagānu asinis mums par prieku un Dievam par godu, pie tam palīdzēdami izplatīt kristīgo ticību? Bet citādi…»
   «Viesmīlība pie viņiem esot svēts pienākums, kā man ir stāstīts», Zīgberts pārtrauca Klausu.
   «Jā, neviens zemgalis viesi neaizskārs». Klauss piekrita. «Tikai ar mums viņiem vairs neiznāk laba saprašanās. Ne katru reizi var droš' paredzēt, kad zemgaļu viesmīlība beigsies un kad viņi tvers pēc zo­bena».
   «Mēs jau arī protam cienīt šo nekrietno pagānu viesmīlību, un, ja iznāk pa ķērienam, stiepjam gar zemi katru Kr'stus pretinieku, neprasot, vai tādam vīram ir viesmīlības sajēga vai nē». Bruņenieks Gerhards atkal nozviedza savus skaļos smieklus.
   «Nu ja!» Domīgi runāja Zīgberts. «Ja jūs pūlaties izmēģināt savu zobenu asmeņus pret nama tēva galvu, tad gan katrai viesmīlībai jābeidzas».
   «Nav arī vairs, ko labināties klāt šiem zemgaļiem». Runāja Klauss. «Viņu glaudīšanas laiki pagājuši un, droši vien, uz neatgriešanos. Senāk Zemgal bija varena. Tagad pašu zemgaļu starpā valda liela nevien­prātība. Senāk visu šo pagānu zemi apvienoja ķēniņi, dažreiz tiešān slaveni karotāji, ar kuriem neviens kaimiņš jokot neko daudz nevarēja Pēdējais viņu valdnieks Namejs dabūja galu Prūsijā jau priekš pie ciem, sešiem gadiem. Visu laiku pēc viņa nāves Zemgalei trūks vienprātības, nav valdnieka. Tādēf šo tautu pieveikt nenāksies vair nemaz tik grūti. Pie lietas tikai jāpieiet ar uzmanību un saprātu. Mē jau taisamies spert nopietnus soļus. Drīzi vien atnāks tā diena, ka< arī Zemgales stūrgalvīgos pagānus dabūsim sev no kakla nost. Drī viņi būs spiesti locīties mūsu zābaku priekšā. Sen jau būtu laiks». «Tomēr droši vien neies tik viegli zemgaļus nomākt». Zīgberts klau
   šināja. «Viņu zemē esot daudz pilu — labu cietokšņu. Arī brašu kareivju tur netrūkstot».
   «Tā gan». Klauss apstiprināja. «Tikai tagad zemgali, kā jau aizrādiju, sašķēlušies. Viņiem ir labs skaits tādu vīru, kurus pie mums sauktu par firstiem, hercogiem, grāfiem. Zemgalē viņi gan nes citādus nosau­kumus. Tur viņus dēvē par virsaišiem, lielkungiem, zemākos arī par kungiem, bajāriem, labiešiem. Ievērojamākajiem ir stipras pilis. Tomēr katrs viens atsevišķi ir par sīku un nespēcīgu, lai stātos mums pretim. Tamdēļ mūsu augstais mestrs tik gaida, lai…»
   «Jūsu nostāsti vienīgi palielina manu ziņkārību un vēlēšanos pa-. jādelēt pa Zemgali. Varbūt došos vēl tālāk, uz Lietavu, kā Jau teicu. Vai atradīsies kāds bruņenieks Vakareiropā, kas būtu iepazinies tuvāk ar šīm tālajām zemēm? Es būšu pirmais. Un kas ļauns man var draudēt? hlemaz nebaidos bruņniecīgi mēroties ieročiem ar šo pa­gānu varoņiem. Ceru, ka ar godu pratīšu aizstāvēt Burgundas bruņnieku slavu un godu pie pagāniem vai nu viņu turniros vai arī bruņniecīgā divkaujā, ja pie reizes tik tāļu nonāktu».
   Par atbildi Zīgbertam, pārtraukdami sava viesa runu, abi ordeņa brāļi skaļi iesmējās.
    «Turniri? Bruņniecīgas divkaujas? Tādas lietas šie pagāni nemaz nepazīst». Sauca viens caur otru Gerhards un Klauss.
    «Nopietnās cīņās uz dzīvību un nāvi gan jūs varat, tur viegli ļ iedzīvoties, ja aizskārsat kādu. Bet kas tur par godu ielaisties šādās i cīņās ar pagāniem? Izskaust visu viņu ļauno dzimumu, noslaucīt no zemes virsas šos kristīgās ticības pretiniekus — tas ir mūsu pienākums, bet ne parādīt viņiem godu, ielaižoties ar šādiem pretiniekiem bruņ­niecīgas divkaujās jeb citādās sacīkstēs».
   «Tomēr Anglijas karalis Richards Lauvassirds savā laikā tik labprāt mērojās ar saraceņu vadoņiem daždažādās bruņnieciskās cīņās». At­bildēja Zīgberts. «Viņu mēs visi skaitam par īstu varonības paraugu un par bruņniecības ziedu. Kas tad man var būt par negodu rīko­ties Zemgalē tāpat, kā slavenais angļu karalis to darijis Mazāzijā?»  «Pagaidat, kamēr mūsu mestrs dosies ar kara pulkiem uz Zemgali».
   Iebilda Klauss. «Tad varēsat izkauties ar zemgaļiem pēc sirds patikšanas», Zīgberts tomēr negribēja gaidīt, un abi ordeņa brāļi atmeta ar rokām. Sak, lai iet cilvēks un dara muļķības, ja pats tā vēlas. Ja pie ,'fam viņš arī aizietu bojā, pats vien būs vainīgs. Pat sevišķi ko nožēlot nebūs, jo nav jau šis burgundietis ordeņa brālis, bet tikai tāds smalks svešas zemes kundziņš vien. Ja zemgaļi tādam aplauž ragus, nu, izpelnijies būs, kaut arī ir kristīgs cilvēks…
    Jau otrā dienā grāfs Zīgberts devās uz Zemgali. Viņu pavadija izticamais ieroču nesējs Konrāds, kas no mazām dienām kalpoja !c 3urgundas jaunā bruņnieka ģimenei. Pieņemts bija arī kāds letgalis, cas pazina daudz maz Zemgali un kuru ordeņa brāļi bija ieteikuši par labu pavadoni un puslīdz noderīgu tulku, jo viņš dulburēja arī drusku vāciski.
   Tiešām, zemgaļu viesmīlībā Burgundas oruņenieks nebija maldijies. Gan Zemgalē visur Zīgbertu saņēma vēsi, jo viņu uzskatija par ienīsto vācieti, tomēr viesim briesmas nekur nedraudēja. Nebija citādi apstākļi arī Raktē, kad tur pēc garākas klejošanas pa dažādām Zemgales malām kādu vakaru nokļuva Zīgberts ar saviem pavadoņiem.
   Virsaitis Gaidulis, noklausījies svešā bruņenieka pavadoņa — letgaļa nostāstā, kas nobeidzās ar lūgumu pēc pajumtes un viesmīlības, vienkārši noteica:
   «Raktē mīļi saņem katru viesi. Jūtaties kā mājās!»
   Zīgberts bija stipri noguris no garā tās dienas jājiena. Tādēļ bruņenieks drīzi iemiga un otrā rītā atradās vēl labākajā snaudienā,  kad savu kungu modināja uztrauktais ieroču nesējs Konrāds.
   «Kungs, grāfa kungs! Mostāties, mostāties!» Sauca uzticamais kalps. «Jūsu ieroči nozagti».
   Tikai pēc laba brīža samiegojies Zīgberts saprata, ko Konrāds saka, un ņēmās izdibināt sīkumus. Izrādijās, ka ieroču nesējs bija novietojis vakarā visus bruņojuma priekšmetus un ieročus priekšējās telpās, bet no rīta vairs tur nebija nekā atradis. Acīm redzot, ieroči bija paņemti ar nolūku laupīt svešniekam pretošanās iespēju. Katrā ziņā, tas nebija darīts bez fauna nodoma. Ātri apģērbies, Zīgberts devās ārā izzināt, ko ieroču nozušana īsti varētu nozīmēt un kas nu pašiem gaidams. Pa galvu bruņeniekam šaudijās dažādas varbūtības. Viena doma zibeņa ātrumā nomainija otru.
   Nebija šaubu, ka draudēja vislielākās briesmas. Ieroči bija paņemti, pretošanās neiespējama. Vai viņu, Zīgbertu, nokaus? Mirt tik jaunam! Ak, briesmīgi! Varbūt tikai sagūstīs un prasīs izpirkšanas naudu? Zīgberts pats paskaidros, lai nenokauj viņu, solīs par atbrīvošanu labu samaksu. Zīgberta tēvs nežēlos nekā, lai tikai glābtu dēla dzīvību. Bet ja šie pagāni upurē viņu saviem dieviem? Par vareno Pērkoni jau Zīgberts bija daudz dzirdējis, jādelēdams pa Zemgali, šausmīgi! Gai­šās Burgundas augstmanis — pagānu dievības upura jērs! Zīgberts draudēs! Lai zemgali tikai piesargas! Livonijas ordeņa brāļi nežēlīgi at­riebsies Burgundas grāfa slepkavām. Ak, kas par niekiem! Viņš jau sāk zaudēt pašsavaldīšanos. Vai Livonijā vispār dabūs zināt kaut ko par Zī­gberta ga/u? Kad var glābēji ierasties? Ja pat visi ordeņa karaspēki jau stāvētu apakšā pie pils, ir tad zemgaļiem līdz cietokšņa krišanai atliktu laika desmitām reižu upurēt savu gūstekni, kādiem dieviem tikai svešnieks iepatiktos. Nu, lai arī kā, tikai nezaudēt drošu prātu. Zīgberts pratīs parādīt šiem pagāniem, kā jāmirst īstam varonīgam bruņeniekam. Tikai dzīvības ir tomēr žēl, ļoti žēl.
   Sadrošinājis sevi, Zīgberts atrāva vaļā āra durvis, bet tūliņ atlēca - atpakaļ, un ne bez iemesla. Pagalmā tikai dažus soļus no durvīm, pa kurām Zīgberts gribēja iziet laukā, stāvēja kareivis. Tas bija līdz zobiem apbruņojies. Pat ģīmja aizsargs bija nolaists uz leju. Labajā rokā viņš turēja kailu uz augšu paceltu zobenu un neganti vicināja šo ieroci uz Zīgberta pusi, grasīdamies sakapāt neapbruņoto grāfu gabalu gabalos. Mazākais, bruņeniekam tas tā likās.
   Zīgberts jau taisijās aizcirst durvis ciet. Tikai viņa steidzīgais lē­ciens atpakaļ laikam bija iznācis diezgan jocīgs, jo dzelžos ieslēgtais stāvs durvju priekšā piepēši sāka skaļi smieties. Pārsteigumā Zīg­berts nemaz neaptvēra, cik sīki šie smiekli bija. Tie izskanēja grāfam kā dziļi apkaunojoši apvainojumi. Acim redzot, svešais iedomājās, ka Zīgberts izbijies. Ne, to grāfs nepacietīs. Viņš izaicinās svešo uz nāvīgu divkauju. Nākošā acumirklī grāfs atcerējās savu bezizejas stāvokli. Viņam jau bija atņemti ieroči. Tomēr smieklīgs viņš nepaliks. Bailes bruņniecīgais Zīgberts neizrādīs. Lai notiek, kas notikdamsl Un Zīgberts, atvēris jau pusaizdarītās durvis, paspēra soli uz priekšu un bargā, stingrā balsī noteica:
   «Uzbrukt pilnīgi neapbruņotam cilvēkam ir kaunsl Kaunsl»
   Kaut gan Zīgberta iedomātais pretinieks neviena svešās valodas vārda nesaprata, tomēr grāfa rīcībai netrūka seku. Smiekli atskanēja no jauna jautri un bezbēdīgi. Zobens noslīka uz leju. Bruņu cepure tika noņemta. Zīgberts ieraudzīja savā priekšā smaidošu, sasarkušu jaunavas galviņu. Bruņenieks pilnīgi apjuka. Tagad viņš beidzot pa- manija, ka viss jaunavas bruņojums, zobenu līdzskaitot, bija viņa paša, Zīgberta, par nolaupītu domātais īpašums.
   Jaunava turpināja smieties. Drīz vien arī Zīgbertam bija jāsmaida līdzi. Tiešām, no tāda labsirdīga, skaista ģīmīša īpašnieces nekas ļauns nevarēja draudēt. Un Zīgberts diezin kādas šausmas jau bija domēs iztēlojies. Pat bija gandrīz izaicinājis sievieti uz divkaujul Nikni viņš bija uzbrēcis tai! Un smalkais bruņnieciskais kavalieris sāka griezt par labu savu noziegumu. Viņš galanti palocijās un, atvainodamies, lietoja izmeklētus vārdus:
   «Skaistā dāma man visžēlīgi piedos rupju uzstāšanos. Es ne iedo­māties nevarēju, ka smagu zobenu tik viegli cilā maiga rociņa. Ar prieku cietīšu katru sodu, ko daiļā nepazīstamā man uzliks mana no­zieguma izpirkšanai.»
   Tomēr izmeklētā runa bija velti izšķiesta, jo no visa teiktā nevienu pašu vārdu nesaprata Zīgberta izbiedētāja. Tā nebija neviena cita kā Gaismīte. Virsaiša meitai bija tā iepatikušās svešā viesa bruņas, ka viņa, neko daudz neprātodama, ņēmās tās pielaikot un ar savu rīkošanos pār- baidija Zīgbertu un viņa kalpu. Kā atvainodamās, Gaismīte sāka pa­skaidrot.
   «Ceru, viesis nedusmosies, ka izmēģinu viņa ieročus. Ja svešnieks vēlas, varu viņam, kā atlīdzību, dot pielaikot kādu no saviem uzval­kiem.»
   Gaismīte smējās, jo iedomājās, cik spocīgs izskatītos svešais sie­viešu tērpā, ja tiešām iedomātos viņas joku pārvērst īstenībā. Kaut gan Zīgberts savu reizi nesaprata ne vārda, ko viņam teica, tomēr smiekli pielipa. Kad beidzot ieradās tulks-letgalis, Zīgberts ar Gaismī­ti jutās jau tīri kā veci paziņas. Ar tulka palīdzību grāfs dabūja dzirdēt uzslavu saviem ieročiem: bruņas piestāvot kā uzlietas, zobens esot tik ērts, ka pārspējot visus agrāk izmēģinātos. Savukārt Gaismītei bija jāsmejas kā kutinātai, dabūnot dzirdēt, cik skaista viņa esot un cik bruņniecīgi, cik apbrīnojami viņa protot rīkoties ar ieročiem. Uz rā­viena bija nodibinājušās nepiespiestas attiecības abu starpā. Ātri vien Zīgberts novēroja, ka bija jau iemācījies pāris īsākus teicienus zemga- liski. To viņš vēl nebija paspējis paveikt pa vairākām iepriekšējām Zemgalē pavadītām nedēļām. Saruna beidzās ar lēmumu, ka Zīgberts tanī dienā vēl neuzsāks ceļu uz Lietavu, kā bija nodomājis rīkoties vēl tikai iepriekšējā vakarā, iejājot Raktē. Domāto Lietavas jājienu Zīgberts drīz vien atlika vēl uz dažām dienām, tad vēl, un vēl, un vēl. Beidzot Lietava bija gandrīz aizmirsta. Raktē laiks ritēja uz priekšu tik jauki un ātri. Gaismīte jādelēja ar svešo bruņenieku pa pils apkārtni, rādija viņam savas dzimtenes upītes un gravas, silus un birztalas. Abi jau šā tā sapratās bez tulka. Abiem dienas aizritēja priekos un jautrībā..

10.

   Pa tam Zemgalē brieda nopietni notikumi. Vairis gatavojās lieliem darbiem, vāca spēkus kopā nopietnam iebrukumam Livonijā, pūlējās sev iegūt vairāk un vairāk piekritēju. Jau Sidrabes novada virsaiša nozīme bija kļuvusi stipri jūtama visā Zemgalē. Tikai Dobeles virsaitis Lāčaris strādāja pretim, cik spēdams. Ja nebūtu viņa, varbūt Vairim jau piekristu Viestura zobens un visas Zemgales virsaiša gods. Tomēr ar laimīgu karu pret vāciešiem Vairis cerēja nobīdīt pie malas pēdējos šķēršļus, cerēja drīz vien iegūt Tērvetes pili un vest uz turieni Gaismīti kā mīļu mūža draudzeni. Vaira ļaudis jādelēja no pils uz pili, no novada uz novadu. Sevišķi bieži viņi iegriezās Raktē, kuras virsaitis nākošajam znotam iz­rādīja neliekuļotu labvēlību. Jādelēt pa Zemgali vajadzēja arī Vairim pašam un arī viņam Raktē iznāca biežas jo biežas iegriešanās un ciemo­šanās. Raktē sparīgajam Sidrabes virsaitim gandrīz aizmirsās ir Tērvete, ir kari, ir daudz kas cits svarīgs un ievērības cienīgs. Pēdējā la;*o gan Vairim nekādi nepaveicās nokļūt Raktē pie savas izredzētās. Zemgales ziemeļi, Upmales zemes, kur vācieši spiedās iekšā, prasija daudz ievē­rības un laika. Pašureizi gan uz Rakti bija nosūtīts kareivis Veldzēns. Tam katru brīdi vadzēja atgriezties mājās ar jaunām ziņām. Sīs ziņas gaidija Sidrabes novada virsaitis, pie tam varbūt pat ar lielāku nepacietību, ka to varētu domāt novērotājs, saskaņojoties vienīgi ar visu saņemamo vēs­tījumu nozīmi nākošajam karam.
   Beidzot Veldzēns pārjāja mājās. Uz pirmā acu uzmetiena bija novē­rojams, ka pastāvīgi jautrajam karavīram ziņojams kaut kas nepatīkams. Arī Vairis redzēja sava uzticamā kalpa skābo gara stāvokli un tamdēļ vai­rāk un vairāk brīni jās par labām ziņām, kuras Veldzēns pastāstija ar tādu balsi, it kā kad runa ietu par kapā gulšanos. Nevien Raktes virsaitis, bet arī viss viņa novads ar sajūsmu gatavojās karam. To gan Vairis visā vi­sumā jau zināja, bet tagad Veldzēns bija atvedis vislabākās ziņas par sī­kumiem, par to, kā veicās ar gatavošanos, kādi ieroču krājumi bija jau
   raktiešu rīcībā, kas bija jau paveikts šur un ko domāja darīt tur. Visas kara būšanas Veldzēns bija jau izklāstījis un apklusa.
   «Bet kā tad iet Raktes virsaiša ģimenē? Ko dara mana…» leprasijās Vairis.
   «Augsto virsaiti, labāk neprasi.» Un Veldzēns atmeta ar roku. «Kas? Vai kāds tur saslimis? Varbūt miris?» «Tas gan nē.»
   «Vai vācieši būtu kur ielauzušies?»
   «Vācieši arī nē! Kaut gan visu putru ievāra kāds vācietis, kurš tomēr  neesot vācietis.»
    Vairis skali iesmējās. Viņam likās, ka no Veldzēna vārdiem var taisīt , slēdzienu par drūmā ziņojuma tīri mazo nozīmi. Kas gan varēja varenam I Sidrabes virsaitim liktenīgi draudēt no kaut kāda tur vācieša, viena paša vācieša, kas pie tam vēl nemaz nebija vācietis? Tomēr Vairis sāka brīžiem I bālēt, brīžiem sarkt, kad Veldzēns turpināja:
   «No lībiešu zemes Raktē ieradies kāds aizjūras bruņenieks. Izskatas pēc vācieša, bet nemaz neesot vācietis. Kaut jodi viņu! — Gribējis tikai vienu nakti pavadīt pilī, bet tagad viesojoties tur jau vairākus desmitus  dienu. Godājamais Raktes virsaitis labprāt svešā zirgam novēlētu mundras kājas viegli un ar skubu aizvest kungu pāri trejdeviņām zemēm. Bet kas lai uzstājas nelaipni pret viesi, kurš pie tam esot augstas kārtas vīrs? Visi Raktē cer, ka jau klāt pienākušais rudens un bailes no tuvojošās ziemas ar sniega pārpilno ceļu grūtībām pamudinās svešo drīz atstāt pili. Nelūg­tais viesis cildenai virsaiša meitai Gaismītei līp klāt kā dadzis, tā vien * luncinās ap tavu līgavu, kā izsalcis suns ap gaļas podu.» «Ko tad Gaismīte?» Ieprasījās Vairis.
    «Augsto virsaiti, vai tu pats nezini, kādas ir sievietes? Cildenai Gaismītei arī patīk, ja vīrieši viņai izdabā un to slavina. Tikai, ja manai Skaidrītei kāds šitā sāktu apkārt tīties, es tādam gan liktu skaitīt, cik salauztu kaulu novietojas viņa sazilinātajā ādā. Nedusmojies uz mani, augsto viraiti, ja iedrošinos dot tev padomu. Kaut gan esmu vienkāršs karavīrs, bet labu vien tev vēlu. Tavā vietā es sēstos zirgam mugurā un pats jātu uz Rakti nokārtot darīšanas, kas tur būtu kārtojamas. Citādi tu vēl vari pazaudēt līgavu, un par cildeno Gaismīti skaistāku un piemīlīgāku jaunavu...
   «Ir labi, ir jau labi, mīļo Veldzēn!» Noteica Vairis.
    Ar to saruna beidzās, un jaunais virsaitis sāka mocīties ar greizsirdību. pirmajā dienā viņš nosprieda ne par ko nejāt uz Rakti. Ja jau Gaismīte šitā, tad viņš, Vairis, atkal tā. Tomēr otrā dienā Sidrabes novada virsaitis atminējās par daudzām jo daudzām svarīgām darīšanām, kas viņu pašu spieda nekavējoši ierasties Raktē. Un Vairis jau sēdēja zirga mugurā, skubi­nāja lopiņu ar tādu nepacietību drāzties uz Raktes pusi, ka dižais rumaks nemaz nepazina savu kungu, kas agrāk nekad nebija tik pārmērīgi viņu dzinis. Ceļā Vairis pūlējās pārliecināt sevi, ka uz Rakti nemaz nejāj Gais­mītes dēļ. Nebūt nē! Virsaiti spieda tikai darīšanas, kurām bija sakarība ar priekšā stāvošo karu. Tomēr visu ceļu jauneklis par to vien domāja, ko viņš teiks Gaismītei. Tika gatavoti bargi un dusmīgi, bet skaidri un pār­liecinoši vārdi, kurus neuzticīgai nāksies dzirdēt. Saprotams, Vairis no­klaušinās savu līgavu par viņas draudzību ar svešo vācieti-nevācieti. Va tikai Gaismīte no paša sākuma nav niekojusies vien ar Vairi? Vai viņas solīšanās, vienota ar prasību pēc Tērvetes un visas Zemgales virsaiša go­da, kas Vairim jāiegūst vēl pirms kāzām, nav bijusi tukša ķircināšanās vien? Bet nē! Vairim nāca prātā lielā Gaismītes sirsnība, abiem tiekoties vairākas mīļas sarunas divatā un viens otrs sīks jo sīks, bet salds nieks Atceroties to visu, Vairis pat uzsmaidija. Tomēr viņš teiks,… viņš būs tais­nīgs, bet nopietns soģis. Sagatavotie pārmetumi skanēs neapšaubāmi neapstrīdami.
   Vairis sastapa savu iecerēto, vēl pat nesasniedzis Raktes pili. Gaismī te jādelēja Sidrabes virzienā, saprotams, Zīgberta pavadībā. Aiz ceļa lī kuma Vairis izdzirda viņas jautros, skanīgos smieklus. Ceļam asi pagrie­žoties, Sidrabes virsaitis gandrīz sadūrās krūtīs ar Zīgbertu. Jaunā zem gala acis dusmās zvēroja. Tikai visi sagatavotie asie pārmetumi aizmirsās, kad Vairis ieraudzīja Gaismīti. Jaunavas no atkalredzēšanās prieka sasar­kušajā ģīmītī spulgoja tāda laimes pārpilnība! Tik negaidīti viņa sastapa izredzēto vīrieti. Arī Vairim visas dusmas izgaisa. Tā ap ugunskuru dūmi lokās melni un draudoši mutuļu mutuļiem, bet, pacēlušies gaisā, tie iz­klīst un iznīkst, galīgi pazuzdami novērotāja acīm zem plašajām, dzid­rajām debesīm. Skaidrie Gaismītes skati, kas tik noteikti liecināja, ka jau­nava nekādu noziegumu neapzinas, lika Vairim aizmirst visus sagatavotos bargos pārmetumus. Ceļā līdz pilij un vēlāk Zīgberts bija pilnīgi aiz­mirsts. Otrā dienā atkārtojās tas pats. Grāfs pat nedabūja vairs redzēt Gaismītes. Viņam sāka palikt garlaicīgi.
   Taisni to dienu svešajam augstmanim radās vēl citādas nepatikšanas, Līdzpaņemtais letgalis izskaidroja Zīgbertam, ka vajadzētu nekavējoši jāt projām no Raktes. Visā plašā apkārtnē esot sajūtams kaut kas stipr draudošs: jādelējot karavīri, tiekot pārvadāti ieroči, notiekot apsprie des, ļaudis svešniekiem uzmetot tik naida pilnus skatus, ka mugurai sa metoties auksti. Tagad vēl atjājis šis svešais virsaitis, kas, acīm redzot, eso visā Zemgalē ievērojams vīrs. Viņš nemaz neslēpjot savu duimu pilnc gara stāvokli un, bez šaubām, novēlot godātajam grāfa kungam un visien viņa neievērojamiem kalpiem drīzāk nokļūt paradīzes jaukumos. Ar ziema neesot tālu.
   Zīgberts tomēr sākot tiepās. Viņam vēl negribējās atstāt Rakti. Nākošā dienā grāfam izdevās sastapt Gaismīti. Tomēr prieka no šīs tikšanās iznāca maz. Gaismīte izskaidroja, ka viņai neesot laika ne izjāt kopā ar Zīgbertu, ne arī ilgāk patriekties ar burgundieti, jo atjājis esot viņas līga­vainis, un jāsteidzoties pie tā. Pieminot Vairi, Gaismīte tik laimīgi smai­dīja, ka grāfs jutās aizskārts un uz vietas paziņoja par savu nodomāto aizjāšanu, jo esot jau pietiekoši ilgi apgrūtinājis ar viesošanos Raktes pils iemītniekus. Gaismīte gan izskaidroja, ka nekāda apgrūtināšana ne­esot bijusi. Tomēr viņas vārdi Zīgbērtam likās izteikti tik vienaldzīgā balsī, ka grāfs gribēja sodīt visu Raktes novadu ar paātrinātu projām došanos, lai tādējādi šejienieši zaudētu augsto godu un lielo laimi pašu acīm skatīt viņa cienijamo personu savā zemē. Tikai drīz vien Zīgbertu no jauna pārņēma tā kā žēlas. Tā tad Gaismīte viņam nepiegrieza ne ma­zāko ievērību, šis atjājušais pagāns bija viņas līgavainis. Tādu lāci ievē­rot vairāk kā augsti dzimušo Burgundas bruņenieku grāfu Zīgbertu. Tas bija apvainojums, kuru varēja nomazgāt tikai ar asinīm. īsi un ātri Burgundas dižciltīgais varonis nosprieda nosviest Vaira priekšā cimdu par zīmi, ka izaicina virsaiti uz divkauju, pie tam uz asiņainu cīņu, kamēr viens no dalībniekiem krīt jeb kamēr Vairis atzīst sevi par uzvarētu. Ar šādu lēmumu galvā, pie tam ar lēmumu, kas likās negrozāms un galīgs, Zīgberts tai vakarā iemiga.
    Otrā rītā tomēr bruņenieks sāka šaubīties par savas apņemšanās pareizību. Vai tomēr viņš, kristīgs augsti dzimis grāfs, drīkstēja aicināt uz divkauju pagānu? Bez tam dāma, kuras dēļ vajadzētu notikt divkaujai, šī nebija kristīga? Un kas no visa tā varēja iznākt? Precēties ar Gaismīti jau viņš, Zīgberts, ir nedomāja. Vai tad šī meitene tiešām bija sagrozījsi bruņniecisko galvu? Tā bija galīga neiespējamība! Nāktos taisni smieties! Kādēļ ar divkauju izrādīt savas jūtas, kuras galu galā nemaz nevarēja nākt par godu Zīgbertam pašam? Bez tam, šo jūtu taču nemaz nebija, lai tas pagānu meitēns, kas neprot cienā turēt īstu bruņniecisku vīrieti, ņem savu izredzēto — tumšo pagānu. Tāds jau viņai ir piemērots! Lai viņi precas un dzīvo laimīgi! Grāfam Zīgbertam visā visumā abi ir un paliks mūžam vienaldzīgi. Tikai jātaisas labi drīz projām no Raktes, kamēr tiešām neuzbrūk kāda liksta, kā to bailīgi pareģo tulks-letgalis.
   Domāts — darīts. Drīz vien Zīgberts ar abiem pavadoņiem jāja uz Rīgas pusi. Nodomu apmeklēt Lietavu viņš bija atmetis galīgi. Ceļā, neatskatoties uz visu gudro pašpārliecināšanu, Zīgberts tomēr loti bieži ar lieām žēlabām piedomāja pie Raktes virsaiša nekristīgās meitas zibšņošām acīm. Reizi grāfs pat apturēja zirgu, gribēdams pagriezt lopiņu atpakaļ uz Rakti, bet tūlīt apķērās, savaldījās un, galu galā, pēc vairāku dienu jājiena laimīgi sasniedza Rīgu. Tur viņš nonāca vēl taisni laikā,  varētu ar pēdējo kuģi tanī pašā rudenī atgriezties tēvzemē. To bruņenieks Zīgberts arī izdarija, kaut gan Rīgā visādi raudzīja viņu pārliecināt, lai atliekot savu aizbraukšanu un ņemot dalību karā pret Zemgali. Iebrukums pagānu zemē tikšot ziemā izvests plašos apmēros. Ordeņa brāli iztēloja loti pievilcīgās krāsās priekšā stāvošos kareiviskos piedzīvojumus. Tomēr Zīgberts vairs nekāroja pēc cīņām un jauniem pieredzējumiem Zemgalē. Viņš pavisam negribēja ņemt dalību kara gājienā pret šo zemi, uz kuru tagad Burgundas bru­ņenieks raudzījās pavisam citādām acīm, kā pirms sava jājiena uz Rakti. Zemgale, kā likās, bija palikusi it kā tuvāka un pat pa daļai mīļa, neskatoties uz savu nosodāmo pagānismu. Tā Zīgberts aizbrauca steidzīgi vien no Rīgas un atgriezās savā tēvzemē ar dziļas neapmierinātības sajūtu, kuras iemeslu viņš pats negribēja ne izdibināt, ne atzīt.

11.

   Vairis priecīgs un laimīgs atstāja Rakti, kā jau iemīlējies jaunek­lis, kura iecerētā drīz vien paliks viņam par mūža biedreni. Tiešām ir Vairis, ir Gaismīte nešaubījās, ka kāzas dzers tūlīt pēc tuvā kara, ku­ram katrā ziņā laimīgi jābeidzas. Gaismīte jāšus pavadija savu tautu dēlu, Vairim Rakti atstājot. Visu laiku abi spriedelēja par dzīves iekār­tošanu, par viņas daždažādiem jaukiem sīkumiem. Cik laimes, cik prieka abi pārdzīvoja pie šādām sarunāml Šķirties būtu bijis pilnīgi neiespē­jami, ja tikai šķiršanās grūtības nepalīdzētu pārvarēt apziņa, ka nere- dzēšanās laiciņš nebūs ilgs un ka drīz abi būs nešķirami, pavisam nešķirami.
   Mājās — Sidrabē, Vairis nedabūja ilgi pabūt. Jaunais virsaitis piere­dzēja, cik nemiera un rūpju pilna dzīve ir tam, kas uzņemas tautas vadoņa lomu. Tikko Vairis bija izjādelējis Mežotnes novadu, tikko viņš bija galīgi nokārtojis visus Zemgales rītus, tikko viņam likās, ka visas grūtības novērstas, visi šķēršļi pārvarēti, te pienāca ziņas, ka Dobeles virsaitis Lāčaris jauc Zemgales vakarus. Nerunājot nemaz par pašu Dobeli, kura netaisijās iet Vairim līdzi karā, arī vairāki Spārnes un Dobes bajāri — labieši, sāka palikt dzirdīgi. Lāčara kūdīšanām, ka neesot taču jādejo pēc svešās Sidrabes svilpes. Sevišķi tas bija sakams par Eglones un Blīdenes kungiem.
   Vairim ziemas sākumā nācās kara uzsākšanu atlikt uz kādu laiciņu un steidzīgi jāt uz Zemgales vakariem, lai tur pārliecinātu pārlieci­nāmos un nokārtotu nokārtojamo. Pavēlēt jau tur Vairis nevarēja. No­kārtot nemaz nenācās tik yiegli. Tas prasija ilgāku laiku. Beidzot likās, ka sasniegti vislabākie panākumi. Gandrīz visa Zemgale bija nosprie­dusi sekot Vairim kara gājienā pret vācisko Livoniju. Apmierināts un priecīgs, Sidrabes virsaitis steidzīgi jāja uz mājām. Labo gara stāvokli palielināja vēl apziņa, ka pa ceļam jāiegriežas Raktē, kur taču mājoja izredzētā.
   Ziemas vistumšāko nakšu laiks bija pagājis. Dienas bija jau pastiepu­šās garumā. Tomēr tumsa vēl mēdza iestāties diezgan agri. Tamdēļ Vairis skubināja zirgu, lai izmantotu dienas gaismu. To pašu, sekodami savam vadonim, darija trīs Sidrabes pils kara kalpi. Vairis viņus bija paņēmis sev līdzi, lai pavadonība uzturētu pienācīgā cieņā Sidrabes virsaiša vārdu, kas nebija nemaz lieki, jo nācās atstāt iespaidu uz Zem­gales vakaru augstmaņiem. Tie ne labprāt gribēja liekties sveša no­vada virsaiša priekšā. Tamdēļ šim vajadzēja uzstāties lepnāki. Rikšojot, zirgu kājas kapāja sasalušo sniegu. Vakara krēsla sāka jau pārsegt baltos sniega klajumus; biezokņos viņa jau bija gatava pārvērsties par tumsu. Zirgu gaitas palika manāmi gurdākas. Jātnieki, noguruši no garā ceļa, jāja klusēdami.
   Te aiz muguras atskanēja saucieni. Vairis pieturēja zirgu. Drīzi pie- auļoja kāds nepazīstams karavīrs. Līdz beidzamam viņš bija nodzinis savu rūmaku. Nogurumā trīcēja viņa paša balss, kad tas griezās pie Vaira:
   «Redzu, ka esmu beidzot panācis īsto, kuram džinos pakaļ dienām un naktīm. Esi sveicināts, vareno Sidrabes virsaiti. Mani sūta Tērvetes novada vecajie, sūio pie tevis, jo tikai tu mūs vari glābt no galējā posta un briesmām, kas Tērvetei uzbrukušas tik negaidot.»
   «Kas noticis?» Brīnijās Vairis.
   «Nesen negaidīts iebruka vācu karaspēks. Viņš bija liels, jo liels. Pats ordeņa mestrs Vilekins to vadija. Neskaitamas ragavu rindas sekoja ienaidnieka karavīriem. Tanīs bija sakrauti milzīgi pārtikas un kara piederumu krājumi. Tomēr šī lieta iznāca tīri par labu, jo vāciešiem ar smagiem vezumiem tikt uz priekšu tik ātri nemaz neveicās. Tamdēļ pie laika pamanījām un paspējām ieslēgties pilī. Paspējām arī apgādāties ar visu vajadzīgo. Tu jau zini, vareno virsaiti, ka Tērvetes pils nav pa­ņemama kā cepts rubenis no iesma. Mēs tikai smējāmies par vāciešiem. Sak, lai nāk, lai brūk mums virsū! Gan aplauzīs uz badīšanos kāros ragus pret apcietinājumiem! Sak, par daudz liels viņiem karaspēks, pa­liks mazāks, kad padarbosies ap Tērvetes pili un iepazīsies ar mums. Tikai drīz vien sākām brīnīties. No augšas skaidri varam redzēt, ka vācieši skraida un rīkojas, bet nevaram saprast, ko viņi īsti grib. Cērt ko­kus, apdarina, notēš, bet pret mums un pili neko neuzceļ un nerīko. Te kādu dienu ieraugam, ka cērt arī Svētkalnā. Sākot spriedām, sak, 1 lai pavicina rokas pie ciršanas, lai sasildas puiši aukstajā ziemas laikā! . Mežā koku diezgan, nepietrūks. Vēlāk, kad redzējām Svētkalnu ga­dīgi kailu, sametās žēl. Svētais ozols arī beigts, upuru akmenis apgānīts 'sveša Dieva kalpu rokām. Daži sprieda, vai nedrāzties no pils laukā un 'neuzbrukt vāciešiem. Tikai visi zinām, ka ienaidnieku par daudz lieli pulki. Sapratām labi, ka mūsējo spēks par mazu, lai aiztrenktu ratā ' svešos, nelūgtos viesus. Klajā laukā vācieši mūs apkaus visus ne par šo, r ne par to, un piedevām paņems pili arī, ne paldies nepateikuši. Bajārs r Kalsis vecajo apspriedē izteicās, viņam liekoties, ka ar Svētkalna postī­šanu vācieši tikai gribot izviļināt mūs iz pils ārā klajā laukā. Tamdēļ 'nevajagot izdarīt to, pēc kā kārojot ienaidnieki. Cits jau arī mums nekas neatlika, kā palikt pilī un noskatīties, ko vācieši darīs tālāk. Drīz ieraudzi- jām, kas par lietu. Nu sapratām visu: vācieši cēla Svētkalnā savu pili. Blakus mūsu Tērvetei drīz vien nāca ga*avs ienaidnieka cietoksnis. Redzējām, kā to nostiprināja; redzējām, kādu daudzumu pārtikas un kara piederumu tur saveda iekšā. Redzējām, ka jaunajā pilī sagāja ne mazāk, kā 300 izlasītu karavīru. To starpā bija labs skaits bruņenieku. Ka tu būtu redzējis, vareno virsaiti, kā vācieši ņēmās ar Svētkalna malu norakšanu, lai piekļūšana jaunajai pilij iznāktu pa stāvumu grūtāka. Ze­me gan pa virsu bija sasalusi, bet sastingušos piķus izkapāja un rakt paveicās diezgan labi. Neko vācieši neaizmirsa. Uzbraucamo ceļu pāršķēla pat ar diviem grāvjiem un vēl ar kādiemI Pilī uztādija divas sviežamās mašinas.
   Kad viņiem viss bija gatavs, meistars ar liekajiem bariem atgriezās uz turieni, no kurienes tie bija atnākuši. Uz mūsu pili pat nepaska­tījās. Sak, saprotam, ka jums gribas, lai mēs uzbrūkam jūsu Tērvetes apcietinājumiem, bet velti gaidat. Tagad atstājam jums brangu dāvanu, ar ko nodarboties — pili Svētkalnā. Pamēģiniet pārkost cieto riekstu, ko jums izgatavojām. Novēlam kožot aplauzt pamatīgi zobus.
   Tiešām! Kad mestrs bija projām un mēs izgājām no savas pils, tad drīz vien atguvāmies, ka tīrās bēdas vien ir. Nekur tu nevari pakustēt, jo pašā deguna priekšā stāv vāciešu jaunā pils. Līdz ko kāds paiet ga­baliņu nomaļāk, tā vācieši tam klāt, nostiepj zemē bez žēlastības un smiedamies sabēg atkal savā pilī, pirms mēs paspējam aizsteigties savējam palīgā, pirms pagūstam kaut atriebt zemgaļu asiņu izliešanu. Tā mēs tagad tikai lielākā skaitā Tērvetē drīkstam atstāt apcietinājumus, ja gribam būt droši no vāciešu uzbrukumiem. Arī pa visu apkārtni iedzīvotājiem tīrais negals: jāslapstas dienu, jāslapstas nakti. Vācieši visur dedzina un posta. Gan mūsējie arī nestāv dīkā un, ja aizspēj vācie­šus ārpus jaunās pils, tad viestiņi paši savām kājām ne solīti nekust un nespēj vairs uzkāpt Svētkalnā. Tomēr jaunajai vācu pilij mēs, tērve- tieši, vieni paši neko nevaram padarīt. Tādēļ viss novads mani sūta pie tevis, augsto vareno virsaiti, ar pazemīgu lūgumu. Nāc un palīdzi mums tikt galā ar šiem jodu apsēstajiem vāciešiem. Citādi mums tīrais gals klāt! Saproti pats, kas tas par slogu! Visur tevi meklēju. Kur nonāku, tur tu jau pajājis garām.»
   Drūmi nolūkojās Vairis Tērvetes vēstnesim garām. Likās, Sidrabes virsaitis jau iestājušās tumsā pūlas par vari saskatīt tuvās mežmales kokus. Bija, ko domāt. Uz rāviena visi pasākumi sāka irt un drupt. Tagad par tūlītēju uzbrukšanu Rīgai nevarēja vairs ne sapņot. Tagad bija jā- ņemas ap jauno vācu cietoksni. Tomēr viena lieta bija skaidra: Tērvetei jāpalīdz. Tamdēļ Vairis īsi noteica sūtnim:
   «Jāj uz mājām un paziņo vecajiem un labiešiem, ka Sidrabes no­vada virsaitis ar visiem karavīriem, kādus tikai paspēs uz ātru roku Zem­galē sadabūt kopā, ieradīsies steidzīgi vien palīgā, lai pieveiktu jauno Svētkalna pili.»
   Raktē Vairis dabūja zināt vēl jaunākas ziņas. Tās bija labas. Arī pie žemaišiem bija nosūtīts vēstnesis pavēstīt par vācu pils uzcelšanu cieši blakus Tērvetei. Draudzīgā radu tauta uzskatija vācu soli arī sev par drau­dīgu. Ar Svētkalna pils uzcelšanu svešnieku vara stipri vien tuvojās Ze- maites robežai. Visa Lietava labprāt vēlējās palīdzēt zemgaļiem. Par laimi, sagadījās tā, ka žemaiši jau sapulcējušies, lai uzbruktu vācu varas nesējiem Kursā. Sagatavotais karaspēks nekavējoši devās pret Svētkalna pili. Kad Vairis sasniedza Rakti, žemaiši bija jau aizsteigušies garām šai pilij, dodamies uz Tērveti. Tā tad Vairis ar zemgaļiem cīņas laukā atradīs sabiedrotos žemaišus jau priekšā. Viņu gan neesot diezin cik daudz, bet tomēr pastiprs karaspēks. Tā stāstija Raktē.
   Norunājis ar virsaiti Gaiduli par kopīgu darbību pret vāciešiem, Vairis vēl to pašu nakti izjāja tālāk uz Sidrabi. Tur lielā steigā sākās karavīru pulcināšana. Nenogaidīja virsaitis visu sava novada spēku salasīšanos. Līdz ko bija savākts kopā daudz maz pietiekošs karo­tāju skaits, Vairis veda viņus uz Rakti. Tur vajadzēja apvienoties ar līgavas tēva karavīriem, lai kopīgie spēki steigtos Tērvetei palīgā.
   Viss, likās, aizrādija uz labu izdošanos. Tikai Raktē Vairi sasniedza nelaimes vēsts: žemaiši bija cietuši neveiksmi un jau aizgājuši atpakaļ uz Lietavu. Raktē zināja visus sīkumus par līdzšinējām kara gaitām pie pils Svētkalnā.
   Žemaiši bija apsēduši jauno vācu cietoksni, ieslēgdami to no visām pusēm. Droši vien ne sevišķi patīkami bija jutušies vācieši, novērodami no Svētkalna augšas prāvo ienaidnieku skaitu un redzēdami visapkārt ap pili klajumā un pat mežos, kur vien acis vērsās, leišiem un arī zemga­ļiem parastās, no skujām un žagariem uz ātru roku uztaisītās, būdas, kara laikā apmešanās mītnes. Jau pirms žemaišu ierašanās Tērvetes zemgaļi un Svētkalna vācieši bija izcīnijuši ne vienu vien sīkāku sadursmi, kas parasti norisinājās uz nelielā līdzenuma starp abām pilīm. Kautiņos Laimas māmuļas labvēlība svārsti jās pārmaiņus te uz vienu, te uz otru pusi. Te zemgaļu pulciņu spieda uz Tērvetes pils vārtiem, te otrādi: vā­cieši ne labis pratis steidzās paglābties savā cietoksnī. Te zemgaļi no­guldīja pāri ienaidnieku, te viņiem pašiem pietrūka dažu vīru, atgriežoties savā pilī.
    Kad žemaiši bija ieradušies palīgā, vācieši it kā taisijās arī pret viņiem  uzsākt atklātu kauju, iziedami pretim jaunajiem ienaidniekiem. Žemaiši kārot kāroja cīnīties krūti pret krūti un bez kavēšanās devās pretiniekam  virsū. Sākās apšaudīšanās bultām un apmētāšanās šķēpiem. Vācieši  ar viltu nemanot slīdēja atpakaļ arvien tuvāk un tuvāk saviem apcietinājumiem. Žemaiši, cīņas karstumā pūlēdamies pietikt klāt pretiniekam,  neuzmanīgi piegāja par tuvu Svētkalnam. No turienes piepēši uzbrucējus  sāka apbērt ar veselu šķēpu, bultu un akmeņu krusu. Strādāja it visas cietokšņa sviežamās ierīces. Žemaišiem ar skubu bija jāatkāpjas. Viņi cieta jau pie šīs pirmās sadursmes diezgan prāvus zaudējumus. Kritušos un ievainotos gan izdevās aizgādāt projām no ienaidnieka ieročiem pieejamām vietām. Vāciešiem bija kritis tikai viens ordeņa brālis un ievainoti daži kara kalpi.
   Pēc pirmās neveiksmes žemaiši sāka domāt par kārtīga uzbrukuma izvešanu pret pili. Tikko piedzīvotā neizdošanās nebūt neizbiedēja žemaišus, nebūt nesamazināja drošo karotāju sparu un cīņu prieku. Pa­visam otrādi, viss tas vēl vairāk viņus saniknoja un uzkurināja atriebšanās kāri. Tērvetes zemgali ar sirdi un dvēseli pārdzīvoja līdzi visas sabiedroto palīgu likstas. Arī visos pasākumos pret Svētkalna pili tērvetieši nepalika nekur pakal žemaišiem. Plecu pie pleca cīnijās kā vieni, tā otri, kopīgi liedami savas asinis cīņā pret kopīgo ienaidnieku.
   Tērvetes pilī notika apspriedes. Pieņemtos lēmumus nekavējoši izveda dzīvē ar slavējamu neatlaidību, ar nenogurdināmu sparu. Ap­kārtējos mežos cirvji sāka klaudzēt vienā klaudzēšanā. Uz klajuma pils priekšā tika savesti un sakrauti koki un aptēsti dēli. Zemgaļi jau priekš gadu desmitiem bija iemācījušies cietokšņa ieņemšanas paņēmie­nus līdz ar vajadzīgo ierīču sarīkošanu. Drīz vien vācieši ieraudzi- ja uz līdzenuma savas pils priekšā pirmo lielu jo lielu bīdāmo torni ar uzbrucējus sargājošu nojumi. Desmit dienas un desmit naktis neno­guruši žemaiši un Tērvetes zemgaļi strādāja pie šādu ierīču taisīšanas. Beidzot vesela rinda bīdāmo torņu bija gatava. Tos novietoja uz riteņiem, kuriem vajadzēja viegli ripot, kad torņi sāks slīdēt Svētkalna pilij klāt. Un tam vajadzēja drīz vien notikt. Ierīču aizsardzībā uzbrucēji piekļūs klāt ienīstajiem vāciešiem un varēs nekaunīgos iebrucējus pēc patikas pārmācīt. Kad torņi būs piebīdīti pie vaļņiem, šo ierīču augšgali stāvēs vai nu vienādā augstumā ar cietokšņa aizstāvjiem jeb būs pat virs pils apcietinājumiem. No torņu augšas radīsies iespējamība apmētāt šķēpiem un apšaudīt bultām vāciešus pilī. Varēs arī varbūt pārsviest laipas pār atstatumu, kas šķirs torņus no žogu augšas. Pa laipām uzlau- zīsies uz apcietinājumiem. Un tad, vācieti, neredzēsi vairs ne Daugavas, ne kuģa, kas tevi aizvizinātu atpakaļ uz paša īsto tēvzemi jūras otrā krastā!
   Visa sagatavošanās. norisinājās Svētkalna tuvumā, vācu acu priekšā. Cietoksnī ieslēgtos svešniekus pārņēma saprotams nemiers. Aizkavēt pretinieka darbus jeb pat izpostīt tā celtnes vēl pus pabeigtas nebija ko domāt. Ar 300 vīriem nedrīkstēja uzsākt atklātu kauju pret dažus tūkstošus lielo žemaišu un zemgaļu karaspēku. Iznākums šādai kaujai varēja būt tikai viens: pašu vāciešu iznīcināšana. Pēc tam pretiniekam būs viegla jo viegla ienākšana bez aizstāvjiem palikušajā Svētki' ;:. pi­lī. Vācu ienaidnieki būs sasnieguši, ko viņi vēlas. Svētkalna pils garnizonam atlika rūpēties par cietokšņa nostiprināšanu, lai varētu turēties līdz beidzamam, kad notiks uzbrukumi pašai pilij. Uz to arī vācieši gatavojās braši vien. Neskatoties uz draudošajām briesmām, cietoksnī neviens vēl nebija zaudējis ne sparu, ne uzņēmību.
   Par virsvadoni-komturu Svētkalna pilī ordeņa mestrs bija iecēiis kareivisko milzeni bruņenieku Gerhardu. Tam blakus kā palīgs rīkojās viņa draugs bruņenieks Klauss. Vienam bija muskuļu spēka un pārdroša kareiviskuma pārpilnam; otrs atbalstija draugu ar saprātu. Visi pils aizstāvji, sākot ar daudzajiem te atstātajiem bruņeniekiem — ordeņa brāļiem un beidzot ar vienkāršajiem kara kalpiem, pūlē­jās izpildīt uz labāko katru darbu, ko tiem uzdeva padarīt. Katrs vācu kareivis saprata, ka arī p*ša āda, neapšaubami, nokļuvusi briesmās un, pie tam, lielās briesmās. Tādā kārtā nevien pils apka­rotāji cietokšņa priekšā ņēmās dienām un naktīm, bet to pašu darija arī viņas aizstāvji pilī. Vācieši papildināja un cik spēdami  labāk nostiprināja apcietinājumus. Viņi raka un kapāja sasalušo zemi, lai grāvji iznāktu stāvāki un dziļāki. Arī kādu bīdāmo torni cēla pilī ar nolūku taisīt to tik augstu, lai viņa augšgals pārsniegtu pretinieka ierīces,  kad tās varbūt pieslīdēs pils žogiem klāt. Darbs bija grūts un nogurdinošs, bet neviens nesūdzējās, jo katrs cirvja cirtiens, katrs lāpstas dūriens nāca par labu paša dzīvības aizsargāšanai.
   Pa tam nevien uzbrucēju torņi bija nākuši gatavi, bet pils priekšā pacēlās arī veseli sārti malkas, izmeklēt sausas malkas. To mēģinās piegādāt pie Svētkalna pils žogiem, lai raudzītu aizdedzināt vācu cietoksni, kas bija uzcelts vienīgi no koka.
   Vāciešu stāvoklis apsēstajā pilī nebija apskaužams. Tāli npst no savē­jiem, bez cerības uz palīgu no ārienes Svētkalna pils aizstāvji agrāk vai vēlāk būtu tikuši nomākti no pārspēka, ja tikai uzbrucēji nesāktu rīkoties pret cietoksni ar pārsteidzīgu nepacietību un ar neapdomīgu, pārmērī­gu paļaušanos uz saviem spēkiem. Pie tā vēl pievienojās ienaidnieku nonicināšana un viņu pretošanās spēju zema novērtēšana.
   Ja klāt būtu bijis tālredzīgs vadonis, ja visu rīkotu kara lietu labs pārzinātājs Vairis, Svētkalna cietokšņa krišana būtu tikai laika jautājums. Bet žemaiši un Tērvetes zemgaļi aiz nepacietības dega. Desmit dienas viņi bija pūlējušies nenoguruši. Tagad cietoksnim vajadzēja nākt viņu varā, tagad rokas niezēt niezēja izbeigt darīšanas ar uzbāzīgo ezi
   —       vācu pili Svētkalnā. Tamdēļ par galvu, par kaklu visi gāzās uz priekšu, lai ieņemtu cietoksni. Steidzīgi stūma vaļņiem klāt bīdāmos torņus. Skuba bija savienota ar lielu nevīžību, jo smagās ierīces rīkotāju aizrautības dēļ sagriezās iešķērsi, brīžam uz vienu, brīžam uz otru pusi, pie kam uzbrucējus sargājošās nojumes nebija vairs tieši vērstas pret pili un ienaidnieku. Tamdēļ žemaiši un zemgaļi nāca atsegti te ierīcei no vienas, te no otras puses. Labi apgā­dātais cietoksnis lieliski izmantoja pretinieku kļūdas. Par katru neveiklu nojumes pagriezienu bultām, šķēpiem un akmeņu sviedējām mašīnām atsegtie karavīri samaksāja ar savām asinīm. Ar lielāku akmeņu lingošanu vācieši pūlējās dragāt pašus bīdāmos torņus, lai pavisam apturētu jeb kaut uz laiku aizkavētu draudošo ierīču tuvošanos pilij. Pūlēdamies paātrināt cietokšņa krišanu žemaiši ar zemgaļiem varonīgi un bezbailīgi skrēja cietoksnim klāt un steidzās samest malkas grēdas pie pils loka apcietinājumiem,
   lai tad varētu aizdedzināt visu pili. Gan pie tam tika arī sviesti šķēpi un šautas bultas uz vāciešiem, tomēr pēdējie atradās aiz žogiem un no­darija daudz lielākus zaudējumus uzbrucējiem, nekā paši cieta no tiem.
   Tādējādi žemaiši un zemgali bagātīgi lēja savas asinis. Daudzi viņu karavīri drīz vien bija krituši vai ievainoti. Sārti asins plankumi uz nesen tik baltā sniega pletās arvien vairāk un vairāk plašumā, palika arvienu tumšāki un tumšāki. Tomēr uzbrucēji neatlaidās. Viens mēģinā­jums ieņemt pili sekoja otram. Kritušo un ievainoto skaits pieauga.
   Ar pārcilvēcīgām pūlēm beidzot izdevās dažas nojumes piebīdīt pie pils grāvjiem, bet kareivju skaits viņās bija pa tam paspējis sarukt. Pārpalikušie nelielā skaita dēļ nevarēja izmantot nekavējoši savu iz­devīgo stāvokli. Kamēr piesteidzās palīga spēki, vācieši laida darbā sviežamās mašīnas tieši pret tuvu klāt pieslīdējušām uzbrucēju ierīcēm. Svētkalna pils aizstāvji guva panākumus. Zemgaļu ierīces drīz vien 0 tika pa daļai sagrautas, un viņu vēl dzīvi palikušie aizstāvji cieta tālākos zaudējumus.
   Cīņa vilkās cauru dienu. Līdz pat vakaram izveda pārdrošos uzbru­kumus. Līdz pat vakaram turpinājās nevajadzīgā pašiznīcināšanās. Ar apbrīnojamu drosmi un pašaizliedzību žemaiši un zemgaļi pūlējās ieņemt vācu cietoksni, maksādami ar savām pašu dzīvībām par bez­bailību.
   Pat vācieši bija nokusuši līdz nāvei un ar ilgošanos gaidija tumsu, kurai vajadzēja atnest, mazākais, pārtraukumu negantajā cīņā. Svētkal­na pilī gan kritušo nebija daudz, arī ievainoto samērā nebija daudz, tomēr neatlaidīgie pretinieku uzbrukumi iedvesa apcietinājumu aiz­sargātājiem nedrošības sajūtu. Kas varēja galvot, ka nolādētie pagāni, savu dievu atbalstīti, netiek kādā vietā pāri vaļņiem un žogiem? Un tad? Nu, par tāļāko labāk ir nedomāti Un katrs vācietis ar divkāršu sparu laida ieročus darbā.
   Beidzot iestājās nakts. Uzbrukumi cietoksnim mitējās. Uzbrucēji savāca kopā kritušos un ievainotos. Žemaiši bija galīgi sašļukuši. Viņi sadedzināja savus kritušos, novietoja uz ragavām ievainotos un, drūmi klusēdami, atstāja nelaimes vietu, uzsākdami vēl tai pašā naktī atpakaļ- p ceļu uz mājām. Viena viņu daļa bija divas dienas pirms Vaira ierašanās Raktē pagājusi šai pilij garām un stāstijusi, ka žemaišiem vien pie Svēt­kalna pils bijis pusceturta simtu kritušu. Ceļā arī esot vairāki miruši un nāve draudot droši vien vēl krietni prāvam skaitam, jo neesot cerību uz daža laba grūti ievainotā izveseļošanos.
   Vairis nosprieda, ka tomēr vēl nav viss zaudēts. Sabiedrotie žemai­ši bija projām, bet zemgaļi paši vēl spēja turpināt iesākto darbu. Varbūt izdosies ar labākiem panākumiem novest to līdz kārotam galam: līdz Svētkalna pils iznīcināšanai. Vairis nosprieda steidzīgi doties uz Tērveti ar visiem sapulcinātajiem karavīriem. Arī virsaitis Gaidulis uzskatīja ^ šādu rīcību par vienīgi pareizu un pievienoja Raktes karavīrus sidrabie- šiem.
   Jau zemgaļu rindas bija devušās no Raktes pils ārā un izstiepās pa Tērvetes ceļu, nozuzdamas ar priekšgalu aiz birstalas. Jau Vairis, at- vadijies no Gaismītes un viņas vecā tēva, kas palika mājās, sēdās pils pagalmā savā zirgā, kad notika kaut kas gluži neparedzēts, negaidīts, pat sapņos nesapņots.
   Iz birzes izslīdēja un lēni vilkās uz Raktes pusi ragavu rindas, ļaužu pulciņi, jātnieki, kājnieki, kareivji, sirmgalvji, sievas un bērni. Pat daži rati grieza savus riteņus pa sniegoto ceļu. Raktes un Sidrabes karavīri nogāja un nojāja nost no iebrauktām sliedēm, lai pagrieztu pretējā virzienā kustībai ceļu, un apstājās. Kamēr no augšas pils vārtos Vai­ris un pārējie nesaprašanā brīnijās, ko tas viss varētu nozīmēt, mājās atgriezās karavīru priekšgalā izjājušais Raktes virsaiša dēls Miervaldis. Viņam iepakaļ jāja kāds svešs jātnieks. To sākot pilī neviens nepazina. Tikai pēc dažu acumirkļu klusēšanas Vairis iesaucās:
   «Bajārs Kalsis! Bet kāds tu izskaties! Tevi jau nemaz nevar pazīt!»
   Tiešām, kas agrāk bija kādreiz redzējis lepno, stalto, krāšņi tērpušos Tērvetes novada labieti, pašapzinīgo Skujenes kungu, tam ne viegli bija iedomāties, kā šis augstmanis pats stāv acu priekšā nodriskātā tērpā, kā salīcis sirmgalvis. Viņš vairāk atgādināja lūdzošu ubagu, nekā bajāru. Ar nogurumā un vējā sasarkušajām acīm viņš paskatijās uz Vairi, pārlaida skahjš pār apkārtējiem un trīcošā balsī sāka runāt:
   «Augsto Sidrabes virsaiti! Piedod man, piedod man! Arī uz mani krīt vainas daļa, ka mums Zemgalē vēl līdz pat šim nav visas zemes kopīga vadoņa. Ja Tērvetē būtu sēdējis tu kā varens valdnieks, droši vien nekas ļauns nebūtu noticis. Nepieredzētu mēs visas tās nelaimes, kuras dievi kā atmaksu par cilvēku ļauniem darbiem un patmīlīgiem nodomiem ir mums uzlikuši. Tu saki, ka mani nevar pazīt. Kā lai arī mani pazītu? Kas no manis ir vēl pāri palicis? Pat sava pajumta man vairs nav! Ja žēlsirdīgi cilvēki mani nelaidīs pie sava pavārda uguņa sasildīties, tad bajāram Kalsim būs jānosalst kaut kur ceļa malā zem eglītes vai zem kadiķu krū­ma. Pelnijis es arī būtu šādu likteni, pārpilnam esmu to izpelnijies! Kur man, vecam muļķim, vajadzēja pielikt visas pūles, lai Tērvetes pilī drīzāk ierastos visas Zemgales virsaitis, lai Zemgales tautai būtu vado­nis, tur es stulbumā iedomājos pats kļūt par diezin kādu lielkungu. Nu, te es esmu! īsts lielkungs! Viens darbs man tomēr vēl jānokārto. Tad varat dzīt mani mežā vilkiem par barību. Tur man tiešām būtu īstā izpel­nītā goda vieta. Augsto Raktes virsaiti! Uz tavu pili es atvedu šo zobenu, Zemgales valdnieku zobenu. Tērvetē tam pagaidām nav pajumtes. Paglabā šo ieroci. Tas pazīst Nameja, Viestura un daudzu citu vēl senāko laiku slaveno vadoņu rokas spiedienus. Paglabā, augsto virsaiti, ieroci tik ilgi, kamēr mūsu zemei rodas atkal īsts, varens visas tautas vadonis. Man gribas cerēt, ka ilgi šis dižciltīgais tērauds nepaliks bez sava kunga un lietotāja.»
   To teicis, Kaisis pasniedza dievu svētīto zobenu sirmajam Gaidulim.
   Tas paņēma ieroci, nesaprašanā vērodams runātāju. Arī nesaprašanas izsaukts bija Vaira sauciens:
   «Kas tad īsti ir noticis? Mēs pašulaik dodamies ceļā uz Tērveti, lai pa­līdzētu jums. Ceru, ka tiksim galā ar vāciešiem Svētkalnā.»
   «Par vēlu! Tas Tērvetei nevar vairs neko līdzēt.» Un Kaisis nokāra galvu.
   «Iedomājaties tikai!» Iebilda Miervaldis. «Viņi paši ņēmuši un no­dedzinājuši Tērvetes pili.»
   «Ko? Kas?» Stomijās Vairis.
   Arī visapkārt atskanēja izbrīnās saucieni, jo pilī bija sākuši atgriezties Raktes un Sidrabes karavīri. Visur dzirdēja žēlojamies: «Nodedzi­nājuši Tērvetes pili! Paši nodedzinājuši?»
   Pēc žemaišu aiziešanas Tērvetē bija sākušās galīgas jukas un ne­saprašanās. Vadoņa trūka. Labieši darija, kas katram izlikās noderīgāks un labāks. Bieži viens rīkojās tieši pretim otram. Kur viens sūtija kara­vīru pulciņu, tur otrs sauca atpakaļ. Neviens vairs nesaprata, kam jā­klausa, kas jādara. Nezināja to arī paši vecajie un labieši. Sievas vai­manāja par kritušiem. Bērni raudāja.
   Kad otrā dienā vācieši bija palikuši tik pārdroši, ka gandrīz pie pašiem Tērvetes pils vārtiem uzbruka ar pārspēku kādam desmitam zemgaļu un pusi no tiem nokāva, apjukums zemgaļu pilī pieņēma neap- rakstamus apmērus. Noturēja vecajo un labiešu apspriedi. Tur arī skaidri bija manams vadoņa trūkums. Karavīru, drošsirdīgu cilvēku vēl netrūka, bet neviens neprata un nespēja apvienot spēkus un vadīt tos noteiktā virzienā. Par atdošanos vāciešu varā neviens apspriedē neiedroši­nājās ne vārdiņa bilst, tomēr arī cerības uz labu gala iznākumu nebija nevienam. Sadusmoti, novārguši, ļaudis nosprieda nodedzimāt un no­postīt visu, kas tikai būtu dedzināms un postāms, atstāt postažu vā­ciešiem un doties uz Rakti. Tūlīt sabrauca pilī un tās tuvumā visu, kas bija braucams un kustināms: ir ragavas, ir pat ratus, iesēdināja tur iekšā bērnus, nespējniekus un ievainotos, salika vezumos visas labākās un vērtīgākās mantas, nodedzināja pili līdz pamatiem un tad devās ceļā, projām no dzimtajām vietām svešumā. Zemgaļu karavīru pie Tērvetes bija vēl tik daudz, ka neviens Svētkalna pils vācietis neie­drošinājās viņus traucēt jeb tiem uzbrukt, kamēr visi turējās vienkopus.
   Tomēr ne visi zemgaļi atstāja Tērvetes novadu. Bija arī dala, kas palika savās vecajās vietās un padevās vāciešiem, pakļāvās liktenim. Sie palicēji dzīvību būtu atdevuši par dzimteni, bet atstāt dzimtās vietas bija grūtāki, kā zaudēt dzīvību. Svētkalna pilī labvēlīgi pieņēma paze­mīgos. Tur valdi ja prieks un sajūsma par nedzirdēti labiem, negaidītiem panākumiem.
   Kad Vairim aizrādija uz Tērvetē palikušajiem zemgaļiem, saucot visus par briesmīgiem nodevējiem un izsakot domas, ka taisni viņus kā pirmos jāsoda uz stingrāko, jaunais virsaitis domīgi atbildēja, ka pa­došanās vāciešiem gan riebīga lieta, bet ka tomēr katrs var iedomāties, cik grūti, neiespējami grūti ir cilvēkiem šķirties no vietām, kur viņi auguši,  kur pavadijuši visu līdzšinējā mūža daļu, kur pieraduši pie katra krūmiņa, katras taciņas. Saprata Vairis, ka mājās palikušie tērvetieši nebūt nav vācu draugi, bet ka viņi sajūt briesmīgo nelaimi pašā padevībā vā­ciešiem un pie pirmā izdevīgā gadijuma neapslāpējamā naidā uzstāsies pret saviem jaunajiem kakla kungiem. Par gaidītās izdevības rašanos i Vairis gribēja parūpēties drīzi jo drīzi.

12.

   Pa tam visa Zemgale nodrebēja, padzirdot par Tērvetes nodedzi­nāšanu. Lai arī trūka zemei kopīga vadoņa, tomēr visa tauta norau­dzījās ar godbijība <\z valdonīgo Tērveti, kuru katrs zemgalis uzskatija par visu zemi apvienojošo vietu. Ap Tērveti vijās seno varoņu darbu nostāsti. Tur vēl daudzu atmiņā bija valdijuši pēdējie varenie zemes * valonieki, visas tautas vadoņi. Pēc Tērvetes nodedzināšanas zemga- \ jiem likās, ka pienācis pats pēdējais laiks atkal apvienoties, atkal iecelt kopīgu vadoni. Tomēr šādai atzīšanai nesekoja nekādi redzami ļj panākumi: domas un pat spriedelēšanas nepārvērtās darbos. Un Zem- ' gale ar Tērvetes pils nozušanu no zemes virsus izrādijās vēl vairāk 1 saskaldīta, kā pirms tam. Nebija pat vairs ne centra, kas varētu vienot .' un saistīt visus ap sevi.
   , Priecājās un ne bez iemesla ienaidnieki-vācieši. Bija arī par ko priecāties. Aukstasinīgi pārdomājot, katrs varēja spriest, ka Zemgale, šis stiprais, Rīgai tik tuvais ienaidnieks, ir nopietni slims un tuvojas savas neatkarības galam. Drīz šis vācu pretinieks var palikt pilnīgi vārgs, nespējīgs kaitēt saviem nelabvēļiem. Bet pati Zemgale ir nedomāja i vēl par kaut kādu padošanos. Vēl Vairis cerēja daudz ko saglābt, , cerēja atjaunot tēvzemes labklājību. Daudzi Zemgalē domāja tāpat, kā jaunais Sidrabes virsaitis. Varoņu zemē vēl netrūka, karotāju bija  vēl diezgan. Vēl svārstijās likteņa svaru kausi, un nemaz nebija galīgi izšķirts, kurš no tiem pacelsies uz augšu, kurš noslīks uz leju līdz , bezcerības stāvoklim.
    Tērvetes bēgli novietojās Raktes novadā. Uzsākto Vaira kara gājienu uz Tērveti pārtrauca, jo nebija vairs, kam iet palīgā. Nebija arī vairs pamata pārmērīgai steigai. Vajadzēja rīkoties ar apdomu. Vairim likās, ka ar tiešiem uzbrukumiem Svētkalna pili būs grūti saņemt, un šādi uzbrukumi prasīs par daudz lielus cilvēku upurus. Sidrabes virsaitis cerēja, ka vācu pili Zemgales vidū izdosies tāpat piebeigt, kā tas bija paveicies jau reiz agrāk, kad vācieši paši bailēs atstāja savu Zemgalē celto Dobes pili. Tas bija noticis pirms gadiem 30. Dobi vācieši bija uzcēluši ar tādiem pat nolūkiem, kā pašreiz Svētkalna pili. Arī tā bija tikusi stipri nocietināta un labi apgādāta. Arī pie tās žemaiši velti izmēģinājās ar pils ieņemšanu. Tomēr, kad vāciešus sakāva Durbes kaujā, 'iņu karavīri Dobi steidzīgi atstāja. Viņi muka par galvu, par kaklu projām no Zemgales. Tā tad vajadzētu atkal sakaut, krietni sakaut vāciešus atklātā kaujā un Svētkalna pils vairs nemaz nebūs vajadzīga svešniekiem, jo viņiem nāksies rūpēties par savas zemes drošību un vāci nedrīkstēs palikt dziļi Zemgalē — stipru ienaidnieku zemē. Tomēr arī Svēfkalna vāciešus vajadzēja patramdīt. Tamdēļ Vairis kādu laiku uzglūnēja jaunās pils iemītniekiem. Dažs labs vācietis, kas devās laukā no sargājošā cietokšņa vai nu pamedīt, vai sacirst malku, vai citos nolūkos, neatgriezās vairs mājās pie saviem biedriem. Arī vācieši rīkojās uzņēmīgi.
    Pats Svētkalna komturs Gerhards īsā laikā divas reizes uzbruka Dobeles novadam, apkāva vairākus zemgaļus un steidzīgi atgriezās savā pilī, tomēr neko sevišķu nepanācis. Bruņenieka Klausa vadībā, savukārt, notika uzbrukums Raktei. Ari tur neko lielu nepanāca, bet tomēr šis tas bija nopostīts un arī šoreiz daži zemgaļi krita. Vairāk Svētkalna vācieši sava nelielā skaita dēļ nevarēja panākt. Cietoksnī novietotā karaspēka uzdevums bija postīt un nemitīgi traucēt zemga­ļus, apdraudot mantas drošību un sievu, bērnu un pārējo dzīvības. So uzdevumu tad nu arī pildija Svētkalna pils iemītnieki, pildija uzcītīgi vien, kaut arī pie reizes paši noderēju par medijumu pretinie- kiem-zemgaļiem.
   Arī bruņeniekam Klausam, atgriežoties mājās no Raktes, gandrīz no­gāja slikti. Vāciešiem uzglūnēja Vairis ar prāvākiem spēkiem. Droši vien visa Klausa nodaļa būtu pārvērtusies no cilvēku mediniekiem par nome­dītiem. Tikai vācieši izlietoja aplinkus taciņas un nejāja pa īsto ceļu, pie kura bija apmetušies sidrabieši, cerēdami vāciešus tur sagaidīt. Jādami pa taciņām, vācieši jau bija paspējuši nokļūt Svētkalna pils tuvumā. Viņi jutās tik droši, ka ļāva savam jautrajam gara stāvoklim vaļu un ņēmās dzie­dāt. Tas vērsa zemgaļu uzmanību uz pielaisto kļūdu uzglūnēšanas vietas * izvēlē. Steidzīgi Vairis ar saviem ļaudīm devās turp, kur atskanēja jautrās vācu dziesmas. Vācieši vairs nesteidzās. Tamdēļ zemgaļi viņus panāca. Uzbrukums nāca negaidīts. Dziesmas pēkšņi apklusa. Tomēr Svētkalns bija jau tik tuvu, ka vāciešu vairums paspēja samukt pils patvērumā. Tikai uz kādu desmitu viņu karavīru atgriešanos Svētkalna cietokšņa vārti velti gaidija. Nesagaidītie bija tās dienas sidrabiešu medijums, jo to dienu zemgaļi bija mednieki un vācieši medijamais.
   Tā zemgaļi ar vāciešiem pastāvīgi mainījās lomās. Vieni medija ot­rus, kamēr uzdūrās pretinieku pārspēkam un paši pārvērtās par mediju­mu. Neskatoties uz cilvēku zaudējumu, ordenis no asiņainās spēles cieta daudz mazāk, kā zemgaļi, kuriem Svētkalna pils vācieši bija gandrīz dur­vju priekšā un tamdēļ spēja apdraudēt un graut zemes labklājību. Tur­pretim vāciešu valsts dzīvības nervi atradās daudz tālāk no pretinieka ieročiem, otrpus Daugavas. Laimīgā, bezbēdīgā brīvas tautas dzīve Zemgalē bija saindēta līdz pamatiem.
   Ilgi tāds stāvoklis nevarēja vilkties. Izejai vajadzēja rasties. Vairis domāja, ka viņš visu izlabos, visu pagriezīs uz labo pusi, uzvedīs atkal dzīvi uz vecajām tekām, atjaunos zemē agrākos zelta laikus, ja tikai zem­gaļiem izdosies stipri sakaut vāciešus.
   Jāl Svētkalna pils bija padari/usi dzīvi Zemgalē asiņainu, neiespē­jamu. Vajadzēja meklēt izeju, darīt galu šim stāvoklim. Vairis to gribēja panākt. Gan, plēšoties sīkās cīņās ar jaunās pils vāciešiem, bija palaists garām izdevīgais ziemas laiks, tomēr vilcināties un atlikt visu līdz nā­košai ziemai jeb kaut arī tikai līdz rudenim nebija iespējams, jo Svēt­kalna vācieši par daudz smagi gūlās virsū Zemgales ļaudīm.
   Tikai ar karaspēku savākšanu Vairim tagad neveicās nemaz. Tērvetes krišana bija galīgi sagrāvusi Zemgales vienību. Trūka senā, parastā vie­nojošā centra. Visi saprata un atzina, ka vajadzīgs kopīgs vadonis, fo- mēr otru par tādu atzīt retais bija spējīgs. Daži novadi, kas pirms Tēr­vetes krišanas vēl bija pierunājami sekot Vairim karā pret vāciešiem, ta­gad kavējās ņemt līdzdalību Sidrabes virsaiša gaitās. Bez tam, iepe­rinādamies Zemgales vidienē — Svēfkalnā, vācieši bija panākuši, ka prāvus zemes apgabalus stipri iespaidoja svešā vara. Tur vietējie zemgaļi nedrīkstēja vairs brīvi rīkoties, nedrīkstēja vairs darīt vienīgi to, ko pašu sirdis kāroja. Tā tas bija Tērvetes novadā, kur vecajās vietās pārpalikušie iedzīvotāji nespēja vairs ne pirkstiņa pakustināt pret vācie­šiem. Puslīdz līdzīgā stāvoklī bija nonākušas arī gandrīz visas Upmales zemes, Mežotnes novadu līdzskaitot. šie Zemgales apvidi sāka galīgi ieslīgt vācu varas apkampienos, pateicoties Svētkalna pils darbībai.
   Galu galā Vairis sadabūja ar lielām pūlēm kopā kādu tūkstoti vī­ru. Sis karaspēks bija diezgan labi apbruņots, tā ka varēja mēroties visādā ziņā ar vāciešiem. Tikai šoreiz kara gaitas traucēja pavasaris. Bija jau iestājies marts. Daudzās vietās cilvēks varēja atkušņa dēļ vieglāk pāri tikt, kā zirgs. Tamdēļ jātnieku šoreiz Zemgales karotāju vidū at­radās daudz mazāk, kā parasts. Kājām ejot, dažam labam nācās līdzi ņemt ). daudz vieglāku apbruņojumu, kā tas būtu bijis, sēdot zirgam mugurā. Tomēr Vaira karaspēks nebija zemē metams. Tanī atradās daudz kriet­nu karotāju, dažs labs brašs varonis.
   Sirsnīga Vairim iznāca Raktē šķiršanās no iecerētās. Tur ierodoties, Sidrabes virsaitis bija atradis Gaismīti cilājot un grozot no Tērvetes atvesto Zemgales valdnieku zobenu. Arī šo ieroci Raktes virsaiša mei­ta pūlējās izmēģināt.
   «Nē! Tas nav priekš manām rokām.» Beidzot noteica jaunava, nolikdama ieroci. «Man šis zobens ir par smagu.»
   «Vai tu jau taisies viņu apjost, lai paliktu visai mūsu zemei par vir- ^ saiti?» Smējās Vairis.
   «To gan nē!» Nopietni atbildēja Gaismīte. «Es tikai gribēju pār­liecināties, vai es spētu laist vajadzības gadījumā šo ieroci darbā. Iz­rādās, ka ne. Tev gan, Vairi, zobens būtu pa spēkam. Vai nav pienācis jau laiks, ka karā ejot tu…»
   «Nē, vēl ne!» Atteica Vairis. «Pa priekšu sakaušu vāciešus, pārnākšu mājās… Nāks brīvs Tērvetes novads, uzcelšu tur vecajā vietā jaunu pili — staltu stalto. Tad gan nekavēšos apjost visas Zemgales lielkun­gu zobenu.»
   «Ak, kaut jel tas notiktu drīzāki»
   «Ja, kaut jel drīzāk! Tad pārvedīšu arī tevi…» .
   «Vairi, saki,» pārtrauca Gaismīte līgavaini, «saki, vai tev daudz kas pie manis nepatīk.»
   «Gaismīt, kā tu nāc uz tādām domām. Tu jau man tik ļoti patīci, ka es tiešām…»
   «Tomēr visi runā, ka es esot tīrais karavīrs un nemaz ne īsta sieviete.»
   «Ak, ko uz laužu tenkām klausīties!»
   «Atminies, Vairi! Toreiz, kad es aizdrāzos pie tevis uz Sidrabi, lai atņemtu tev Raktes medniekus, kurus tu biji sagūstījis, arī toreiz kareivis tornī par mani izteicās…»
   «Ak, ko tādus niekus atminēties. Toreiz visa torninieku saruna iznāca tik smieklīga, tik jocīga.»
   «Tomēr tā, lūk, par mani (audis spriež.» Gaismīte domīgi runāja. «Vairi, manu mīļo Vairi! saki tikai vienu vārdiņu, kas tev pie manis nepa­tīk, ko tu. nevēlētos redzēt, un es visu pārgrozīšu pēc tava prāta. Ja gribi, es zobeniem ne virsū neskatīšos, neduršu vairs ne pirkstiņa klāt bultām un stopiem, nesēdīšos zirgam vairs ne reizes mugurā, nejāolelēšu, nedrasēšu, bet pastāvīgi turēšos kopā ar citām sievietērp pie māju dar­biem. Vai nē, Vairi? Saki! Tu tā vēlētos?»
   Siltu jūtu pārņemts, valgi mirdzošiem skatiem, jaunais virsaitis uzlū­koja savu līgavu. Kāds maigums, kāda sievišķīga piekfāvība slēpās Gaismītē.
   Aizkustinājumā Vairis satvēra jaunavai abas rokas, pielika viņas delnas pie sava ģīmja un glaudija ar tām sev vaigus. Tik patīkami bija izjust mīfo rociņu pieskāršanos! Tik jauki bija šie glāsti! Jaunavas skati sirsnīgi vaicājoši nolūkojās iecerētajā jauneklī. Tad Vairis nopietni un dedzīgi noteica:
   «Gaismīt, palieci tāda, kāda tu esi. Neko es nevēlos pie tevis redzēt pārmainījušos. Taisni šitāda tu man esi tik mīļa, tik dārga!»
   «Vairi, manu Vairi!»
   Patīkamas domas, saistītas ar atmiņām par šķiršanās brīžiem Raktē, jaucās Vairim pa galvu, kad viņš jāja karā savu (aužu vidū. Arī nākotne likās tik daudz apsološa. Sakaus vāciešus, panāks Svētkalna atbrīvošanu, atjaunos Tērvetes pili, apjozīs visas Zemgales lielkungu zobenu. Ja kāds pašā Zemgalē gribēs uzstāties pretim, ar varu salauzīs katru stūr­galvību, ikvienu piespiedīs klausīt saprātam. Un Gaismīte pārnāks dzīvot viņa, \fdira, pajumtē. Jā, kas tā būs par dzīvi, kas par brīnišķu laimes saules staru apzeltītu dzīvi!

   Miegaini vilkās diena nelielajā Rīgas pilsētiņā. Pūta auksts agra pa­vasara vējš. Stundām ilgi migloja sīks marta lietutiņš. Gan saulīte neatlai­dīgi pūlējās izlīst laukā iz vienmuļajiem pelēko mākoņu klēpjiem. Gan brīžiem likās, ka viņai arī izdosies ietīt staros zemes virsu, mazākais, uz kādu laiciņu. Cauri miglājiem jau reizēm sāka atspīdēt spožāks gaismas aploks. Tūliņ, tūliņ vajadzēja iznirt iz nokrēsla pašam dienas k spīdeklim. Te, kur radies, kur nē, kā pelēku dūmu mutulis aizvēlās stariem priekšā jauns mākoņu klēpis. Un saulīte atkal pazuda. Pat asākais skats nebūtu vairs spējis atšķirt no pārējām debesīm to vietu, aiz kuras l slēpās mirdzošā dienas valdniece. Tukšas, pus izmirušas likās Rīgas ieliņas. Sava ikdienišķā izskata dēļ neievērots pa pilsētas vārtiem iejāja vācu kareivis. Gan noguris no tālā ceļa bija zirgs, tomēr jātnieks sku­bināja neapnicis lopiņu, kamēr sasniedza Uriānu. Tā ikdienišķā valo­dā bieži sauca ordeņa Sv. Jūrgena pili, kur pašulaik gan neatradās or­deņa mestrs pats, bet tikai viņa vietnieks, kas nesa «landmāršala» vārdu.
   Cik ikdienišķs arī neizskatijās atjājušais karavīrs, viņa ziņojums sacēla pilī veselu vētru. Kareivi bija atsūtījis Svētkalna pils komturs ar svarīgām ziņām. Zemgaļi taisijās uzbrukt Rīgai. Viņu karagājiens bija jau uzsākts. Kā atsūtītais jātnieks arī nebija steidzies, viņam to­mēr nācās ceļā paša drošības dēļ izvairīties no vienas otras apdzīvo­tas vietas, izvēlēties vienu otru aplinkus ceļu. Tamdēļ neko daudz priekšā zemgaļu karaspēkam viņš nevarēja būt. Ienaidniekam vajadzētu to pašu dienu ierasties pie Rīgas vārtiem. Tamdēļ rīkoties nācās steidzīgi, bez mazākās kavēšanās. % Gan zemgaļi ne tuvu vairs nebija tik bīstami, kā vēl tikai pirms neliela gadu skaita. Ordeņa varas vīri labi zināja, ka nesen tik varenais un bīstamais kaimiņš sirga ar nevienprātību, ka tam trūka kopīga vadoņa. Arī Svētkalna pils komturs ziņoja, ka karā pret Rīgu dodoties tikai daļa zemgaļu, šis komturs sīki bija visu izzinājis par Rīgai naidīgo pasākumu. Viņam ziņas ievākt nenācās nemaz tik grūti. Arī Svētkalna pils apkārtnē palikušie, jau vāciešiem paklausīgie zemgaļi bija tikuši uzaicinātit ņemt dalību kara gājienā. Gan viņi juta līdzi Sidrabes virsaiša pasākumam, gan viņi tieši neatstāstīja vāciešiem no tautas brāļiem saņemtās ziņas, bet Svētkalna pilī kalpoja arī daži jau sen vācu dienestā nokļuvuši letgaļi. Starp vienu otru no šiem vecajiem ordeņa kalpiem un dažu nesen kal- "*pībā nonākušu tērvetieti tuvā abu cilšu radniecība un vienādais lik­tenis drīzi vien nodibināja draudzīgas attiecības. Radās iespējamība vieniem zināt to, ko zina otrie. Pilī tādā ceļā iekļuva akas ziņas par Vaira nodomiem. No letgaju kara kalpiem drīzi vien tās padzirdēja viņu vācu tautības biedri, un tūlīt viss dzirdētais sasniedza varas vīru ausis. Bruņenieki vēl uzlaboja izdibināšanas paņēmienus un dabūja zi­nāt visu, par ko vien interesējās. Svētkalna pils komiura ziņojums tagad sasniedza Rīgu.
   Landmāršals nemaz neuztraucās par saņemtām vēstīm. Viņš ar pā­rākuma apziņu noskatijās no olimpiskiem augstumiem uz puslīdz jau nomāktajiem zemgaļiem. Ko gan varēja kāds bars šo pagānu izdarīt pret Rīgu, ja tur uzbrukums nenāca pilnīgi negaiditsī Lielāku spēku zemgaA ļiem vairs nevarēja būt. Pārsteiguma gadījumā tikai vēl bita iespēja- mas dažādas nepatīkamas varbūtībai. Tomēr soļi kija jāsper, pie tam steidzīgi.
   Landmāršala sūtītais pilsonis sabojāja pašam birģermeistaram pa~ brokasti. Ko? zemgaļi? Svētā Marija! šādas lielas briesmas! Ko? Briesmu neesot ne mazāko? Tikai Rīgas pilsoņiem steidzīgi jāapbruņojoties un jāatbalstot ordeņa brāļi. Pēc ieročiem jātverot visiem, kas vien to spējot. Lai augstais landmāršala kungs nemaz nebēdā! Kur visas vācieti bas intereses apdraudētas, tur Rīgas īstie «birģeri» neliks sevi divreiz ai­cināt uz stāšanos karotāju rindās.
   Pašai birģermeistarienei piepalīdzot, Rīgas pilsoņu galva ar skubu ielīda tērauda bruņās. Pēc brīža viņš ar savu kareivisko izskatu pārbie­dēja «rātes» kungus, kuri bija steidzīgi sasaukti uz apspriedi. Runāt šoreiz nenācās daudz. Lieta bija skaidra. Pašu āda arī bija apdrau­dēta. Vajadzēja iet palīgā ordeņa brāļiem. Tā arī augstā rāte izlēma. Un pa šaurajām un negarajām sīkās pilsēteles ieliņām sāka skraidīt birģer­meistara kalpi. Atstatumi bija tik mazi, ka nenācās ilgi gaidīt, līdz visi pilsētas karam noderīgie vīri bija sapulcināti. Viņu iznāca prāvs skaits. Tikko pusotra desmita iztrūka no simta. Ņemot vērā lielo kara­vīru skaitu, birģermeistariene nosprieda, ka tāds karaspēks ir bez bir­ģermeistara spēj karot, lika savam vīram novilkt bruņas un neskārties vairs zobenam klāt. Kas varēja galvot par zemgaļiem? Tie jau bija neattīstīti pagāni. Tādi varēja būs spējīgi pašam birģermeistaram par daudz stipri iekraut ar vāli vai ar citu bruņu rīku par vārīgāku miesas daļu. Tad birģermeistariene nonāktu atraitnes kārtā. Brrl To tikai nē. Tamdēļ viņa noteica:
   «Tu, vīriņ, jau tā esi šodien par daudz nopūlējies. Nodod pilsoņu kara pulkus landmāršala kunga augstajai gādībai un pats ej pārsvērt vaska skrituļus. Tos drīz būs jāsūta uz Brēmeni. Parūpējies mazliet arī par paša ģimenes mantu un labklājību. Tev vispārības lietas vien jaucas pa galvu. Tā var vēl izputēt visa tava bagātība. Vai lai tava sieva un bērni ķeras pie ubagu tarbas?»
   Birģermeistars saprata, ka viņa labākā puse kā arvien, tā arī šoreiz prātīgi sprieda. Bez tam nepaklausīt sava nama valdniecei bija grūta, ļoti grūta lieta. Pats viņš tiešām šodien bija ar rīkošanos vien tik pārlieku daudz darijis vispārības labā, I'a atpūta bija izpelnīta. Tā arī iznāca drošāk. Ja zemgaļi uzvar, tad vainīgs būs bijis ordenis, land- māršals. Birģermeistars kopā ar citiem kauju pārdzīvojušiem tad varēs aizstāvēties no mūru augšas un iegūt vēl kara vadoņa laurus. Jā! iz­nāca daudz drošāka padarīšana. Lai tagad visus kara darbus pārzina ordenis. Un lai tas Kungs un svētā Jaunava Marija viņam palīdz! Galu galā birģermeistars jau nav nekāds svētās Romas ķeizara valsts feld- māršal s.
   Tomēr ne «birģeru» bruņošanās vien atdzīvināja pilsētu. Arī ordenis rīkojās. Landmāršals novietoja pie pilsētas vārtiem bruņotus spēkus ar uzdevumu aizturēt katru lībieti un letgali, kas dotos uz pilsētu, tāpat nelaist projām nevienu, kas jau būtu pirms tam ieradies pilsētā un gribētu to atstāt. Letgaļi un lībieši jau bija kristīti un svētās Jaunavas Ma­rijas valsts, patiesībā, vāciskās Livonijas iemītnieki un pavalstnieki. Viņiem tādēļ arī vajadzēja ņemt dalību zemgaļu atsisanas darbos, tāpat kā viņu ciltsbrāļiem, kas bija apmetušies pašā Rīgā un jau pastāvīgi dzīvoja pilsētā jeb pilsētas tuvākā apkārtnē. Pēdējos saaicināja kopā landmāršala izsūtītie jātnieki.
   Viegli un ātri uz cīņu bija sapulcinami tā gada svētceļotāji, kas atradās pašlaik Rīgā un tās apkārtnē. Viņi jau bija atbraukuši pāri jūrai tikai tādēļ, lai kautos ar pagāniem un lai tā tiktu vaļā no grēkiem. Tam­dēļ svētceļotāji-krustakarotāji pastāvīgi bija gatavi laist darbā savus ie­ročus.
   Gandrīz tas pats sakams par biskapa karavīriem. Tie kaut kuru brīdi varēja doties pretim ienaidniekam.
   Stalti un pašapzinīgi bija paša ordeņa spēki. Tie šķita sevi par neuzva­ramiem. Viņi pirmie devās no pilsētas laukā sagaidīt uz klaja lauka ienaidnieku. Tā kā zemgaļi tūlīt vēl nerādījās, tad ordeņa brāļi ar saviem līdzkarotājiem lepni jādelēja šurp un turp pilsētas mūru priekšā.
   Drīz viņiem pievienojās pārējie Rīgas aizstāvji. Visu dienu land­māršala karavīri gaidija uz ienaidnieku ierašanos. Lai nebūtu gar­laicīgi, sarīkoja sacenšanos jāšanā, lēkšanā, skriešanā un cīkstēšanās. Pašapziņa auga. Neviens vairs nešaubījās par gaidamo spožo uzvaru un kara slavu. Tikai sakaujamie par nožēlošanu vēl netuvojās un tā neatļautā kārtā vāciešiem novilcināja uzvaras augļu iegūšanu. Pienāca vakars. Ienaidnieks vēl nerādijās. Pilsētnieki atgriezās atpakaļ pilsētā savus ļaudis — ordeņa spēkus, maršals novietoja kazarmās, kas bija uz­celtas uz kāda zemes īpašuma tīri klāt pie pilsētas, kaut gan ārpus tās mūriem. Tur vajadzēja apmesties par nakti arī savervētajiem zemju ļaudīm. Plašos kazarmju staļļus pārpildīja ar karotāju zirgiem. Pat bruņenieki — ordeņa brāļi, palika kazarmās pārnakšņot. Pašapziņa un pa­ļaušanās uz savu pārākumu bija tik liela, ka landmāršals deva rīkojumu atstāt vaļā vārtus ir nocietinātajās kazarmās, ir pilsētā. Tā cerēja pie­dot uzbrucējiem zemgaļiem vairāk pārgalvības un ieviļināt viņus slazdos.
   Lai tie tikai pamēģina iebrukt iekšā, tad jau ārā neviens dzīvs neizkļūs. Drošības dēļ piekodināja katram guļot turēt ieročus pie rokas. Par izlū­kiem izsūtija pāris ordeņa brāļus un vairākus kara kalpus pajādīt pa apkārtni un novērot, vai nenāk jau zemgaļi, tumsā slapstīdamies.
   Nakts bija tumša, aukaina un mitri auksta. Izlūkos izjājušie or­deņa brāļi Eberhards un Heincis šķīrās viens no otra, nogriezdamies viens pa labi, otrs pa kreisi. Katram no viņiem sekoja kara kalps. Pārējie izklīda uz abām pusēm pa apkārtni. Visiem likās, ka zemgaļus šādā naktī nemaz nav ko gaidīt. Bruņeniekam Heincim bija ļoti auksti. Domās viņš lādēja priekšniecību, kas bez iemesla, bez prāta sūtija salt cilvēkus nakts tumsā.
   Lai daudz maz saīsinātu laiku, viņš piejāja blakus savam pavadonim un klusi sāka sarunāties. Kara kalps arī tīri stinga no aukstā, līdz kauliem caurvelkošā vēja. Izrādijās, ka viņš zināja kādu biezāku krūmāju. Tumsā gan grūti nācās orientēties, tomēr krūmājam vajadzētu atrasties tuvu, tikai nedaudz priekšā. Ja nokāptu no zirgiem, droši vien biezoknīti varētu viegli uziet. Sēdot, jeb pat stāvot, tanī varētu rast daudz maz pat­vērumu no vēja. Zirgus turētu pie pavadas. Zemgaļi tāpat nespētu nepamanīti pakļūt garām, ja šie nolādētie pagāni arī tiešām nāktu pie tra­kajām domām līst izliktajos slazdos iekšā, pie tam vēl šādā naktī. Ve­sels karaspēks pat tumsā viegli nojaušams jau no tālienes.
   Ordeņa brālim Heincim priekšlikums izlikās labs. Abi izlūki nokāpa no zirgiem un devās meklēt krūmāju. Tiešām, tur viņš bija. Aizvējā vien  jau sametās siltāk. Krūmājs pats drīz bija sasniegts. Ieies dažus soļus  viņā iekšā. Te, kas tas! Heincim pa tumsu likās, ka viņa biedrs pakrita.  Laikam kāja būs aizķērusies. Tiešām, tā vien būs. Arī viņam pašam kaut kas ciets aizmetās aiz kājām. Ka tevi, nelabais! Bruņeniekam arī bija jākrīt. Ne viņš pats, ne viņa kara kalps nekad vairs nepiecēlās. Zemgaliešu rokas bija stipras, zemgaliešu šķēpi asi.
   Dažus simtus soļu atstatu no liktenīgā krūmāja lēni jādelēja uz priekšu un atpakaļ vācu kara kalps. Piepeši iz tumsas izšāvās milzīgs cilvēka stāvs, uzlēca jātniekam blakus uz zirga un kā dzelžu laužņos sažņaudza viņam rīkli. Tikai īss apspiests kliedziens izlauzās iz nelaimīgā vutes, un viņš jau kopā ar uzbrucēju noslīdēja no zirga zemē, lai vairs nekad nepieceltos.  Bruņeniekam Eberhardam vēja aurošanā padzirdējās it kā kliedziens.  Viņš sāka uzmanīgi klausīties. Nēl Tikai vējš. Tomēr garlaicīgi! Pajās īsa Iaika pēc uz aizdomīgo pusi. Kara kalps, bruņenieka pavadonis, var palikt turpat, kur atrodas pašreiz. Ko tā kopā vien abi jādelēs! Lūk pazīstams uzkalniņš. Dienā te pavisam citādi izskatas. Nakts tumsā tīri ar mokām var saskatīt pat labi pazīstamu vietu. Te, kas tas? Zirgs nesper vairs soļus taisni uz priekšu, bet pagriežas iesāņus.
   «Būs kāds stumbrs priekšā pagadījies.» Nodomāja bruņenieks. Tās bija ordeņa brāļa Eberharda pēdējās domas šai pasaulē, jo briemīgs vāles sitiens sadragāia ir bruņu cepuri, ir viņā ietērpto galvu. Labu laiciņu kara kalps gaidija savu bruņenieku atgriežamies. Beidzot viņš nosprieda, ka tā kungs nakts tumsā novērsies sāņus un nemaz vairs neatgriezīsies atpakaļ pie sava pavadoņa. '
   Tomēr neI Tur jau bruņenieks Eberhards jāja. Lai parādītu, kur pats atrodas, un tā atvieglotu kungam uzmeklēšanu, kara kalps klusi iesaucās. Kungs tomēr vējā nebija laikam saucienu skaidri sadzirdējis, jo apturēja zirgu. Kara kalps pagrieza turp savu jājamo lopiņu un, tuvodamies  iedomātam kungam, pusbalsī kaut ko noteica, bet nepaspēja ne pa­brīnīties, jo šķēps saplosija viņa sirdi.
   Pa pašu Ikšķiles ceļu jādelēja vecs, daudz piedzīvojis kara kalps. Sākot viņš visu uzmanīgi novēroja. Tad šāda nevajadzīga uzmanība apnika. Beidzot sāka uznākt pagurums un miegs. Visu iepriekšējo dienu bija tik daudz iets, skriets, lēkts, jāts, ka vecā karavīra stāvs sajuta pra­sību pēc atpūtas. Zirgā sēdēdams, kareivis sāka snaust. Vēl viņš redzēja kādu kociņu vējā lokāmies, vēl saskatija tumsā sava zirga galvu, tad jau ieraudzija sevi kādā plašā dzertuvē. Milzīga alus kanna bija pil­na ar degvīnu. Tikai par nelaimi, dzertuves īpašnieks kāroto trauku ne­nolika vis kareivim priekšā, bet otrpus gara, gara galda uz grīdas. Kareivis paskatijās uz vienu pusi, uz otru. Galdam apkārt apiet nebija nemaz ies­pējams. Ko darīt? Pārsniegsies taisni pāri un paņems kannu. Domāts, darīts! Kareivis sniedzās, bet kā nevarēja, tā nevarēja tikt pie kārotā malka. Te viņš pazaudēja līdzsvaru un krīta pāri galdam ar galvu uz leju. Viņš krīt, krīt. Grīda atveras, un zem tās redzams tumšs bezdibenis, kurā sapņotājs gāžas iekšā. Tumsa draud viņu aprīt un tiešām aprij, jo kareivis jau guļ bez dzīvības uz Ikšķiles ceļa.
   Viss zemgaļu karaspēks bija saļniedzis ordeņa kazarmas Rīgas vārtu priekšā. Neviena izlūka, neviena sarga balss nemodināja land- māršala ļaudis. Dziļā miegā kazarmās gulēja ir bruņenieki, ir pārējie vācu karavīri, ir zemju ļaudis. Jau pa atvērtajiem vārtiem gāzās iekšā zemgaļi, kad no daudzo uzbrucēju soļu trokšņa atmodās kāds kalps un pārbijies sāka nelabā balsī bļaut:
   «Ienaidnieki! Ienaidnieki!»
   Neaprakstams juceklis sacēlās kazarmās. Lībieši un nedaudzie klāt­esošie letgaļi spraucās ārā, lai bēgtu. Retais izglābtos no zemgaļiem, ja viņu ieroči būtu laisti pret šiem bēgļiem darbā. Tikai Sidrabes virsai­tis Vairis tālredzīgi saprata lībiešu un letgaļu stāvokli, saprata, ka visām vietējām tautām un ciltīm vajadzētu apvienoties, bet ne izkaut vienai otru. Tamdēļ zemgaļu vadonis bija stingri piekodinājis saviem kara­vīriem pēc iespējas saudzēt zemju ļaudis. Un kamēr pēdējie muka, zemgaļu ieroči meklēja sev citus upurus.
   Pa tam kazarmās arī visi pārējie bija uztrūkušies kājās un ķērās e ieročiem. Vācu karavīri astoņpadsmit ordeņbrāļu vadībā sāka izmisušu aizstāvēšanās cīņu. Kauja norisinājās šaurās vietās starp ēkām un pašās ēkās, tā kā radās iespēja cieši kopā saspiesties un aizstā­vēties  pret uzbrucēja pārspēku, šādi apstākļi sākot likās izdevīgi vāciešiem, tomēr galu galā atnesa maz labuma, jo landmāršala cīkstoņi viens pēc otra krita. No bruņeniekiem pieci bija drīz vien beigti, pārējie nāvīgi ievainoti jeb smagi sakropļoti. Tikai trijiem bija vieglākas brūces, kaut arī tie izlikdamies pakrita un gulēja pārējo kaudzē. Tāpat apkauti tika prāvā skaitā vienkāršākie vācu karavīri, kā vietējie, tā piligrimi — krustakarotāji.
    Ieilgušās kaujas troksnis tomēr nāca par labu Rīgai pašai. Pilsētā izdzirda, kas notiek kazarmās. Palīgā steigties gan neviens pats neuzdrošinājās. Tas arī nebūtu neko līdzējis. Rīgas pilsoņu karavīri ar skubu aiztaisija ciet pilsētas vārtus un pašā pilsētā sacēla visus kājās. Kas vien spēja ieročus nest, skrēja uz mūriem, lai aizstāvētos līdz izmisumam pret nikno ienaidnieku.  Vēl zemgaļu nelielā daļa nobeidza cīņu kazarmās, kad Vairis ar vairākumu atsteidzās pie Rīgas vārtiem. Bet bija jau par vēlu. Sidrabes virsaitis, kā labs kara lietu pazinējs, tūlīt saprata, ka uzbrukt Rīgas apcietinājumiem bez iepriekšējas pamatīgas sagatavošanās, bez kārtīgas apsēšanas, bez cietokšņu sturmēšanas mašinām būtu bijis bezprātīgi. Tam dēļ viņš atstāja Rīgu mierā, pūlēdamies izviļināt vāciešus uz kauju klajā laukā. Tomēr ne landmāršals,ne birģermeistara vīri tagad ne soli  nebūtu spēruši ārpus mūriem, lai notiktu kas notikdams. Tagad pārmērīgas uzpūtības vietā pilsētu bija pārņēmušas briesmīgas bailes no zemgaļiem. Tiešām, izbailes nebija bez pamata: visus, kas lauztos iz  Rīgas laukā pretim Vairim, droši vien sagaidītu kazarmju karavīru liktenis. Zemgaļu vadonis taisni kārot kāroja, lai pilsētā noslēpušies vācieši sadūšotos un uzbruktu viņa karavīriem. Tikai velti bija uz to cerēt, velti bija gaidīt tamlīdzīgu vācu rīkošanos.
    Drebēdami no mūriem noskatijās Rīgas aizstāvētāji, kā nakts tumsā izšāvās no tuvējām kazarmēm uguns liesmas. Zemgaļi bija aizdedzinājuši ēkas, iepriekš izgādājot ārā drošībā zirgus, pārtikas un apģērbu krā­jumus, kā arī visus ieročus, īsi sakot, visu, kas varēja palielināt un kuplināt ar uzvaru iegūto bagātīgo kara laupijumu.
    Vai tagad varenais landmāršals jeb saprātīgais, saimnieciskais birģermeistars tiks iekārdināti steigties ar visiem saviem spēkiem pa vārtiem ārā no pilsētas, lai apslāpētu ugunsgrēku un lai atņemtu ienaidnieku rokās kritušo kara laupijumu? Velti Vairis varēja uz to gaidīt.
   Uzausa diena. Zemgaļi postija pilsētas apkārtni. No Rīgas mūriem vācieši daudz ko varēja redzēt, bet palīgā nevienam nesteidzās. Tikai kad zemgaļi aizgāja pavisam projām, tikai tad uzlasija kritušos un ievainotos. Drīzi visās malās skanēja dievkalpojumu dziesmas, izvadot uz kapu vietām zemgaļu apkautos karavīrus, kā augstos, tā zemos.
   Steidzīgi jāja vēstnesis no Rīgas uz Cēsīm pie ordeņa mestra Vilekina, lai paziņotu par notikušo. Visur nelaimes vēsts sacēla lielu uztrau­kumu. Gudrais ordeņa mestrs redzēja, ka jāpaceļ savējo sašļukušo drosmi un tāpēc noteica:
   «Dieva prāts lai notiek visur un arvienu! Pateiksimies Viņam kā par zaudējumiem, tā par balvām — par visu, ko mums piešķir Viņa žēlastība, jo neko Viņš nedara bez iemesla. Ja mums visur veiktos labi vien,  mūsu dvēselēm tas nemaz nenāktu par glābiņu. Dievs zina loti labi, kas Viņam ar mums darams. Viņa griba lai notiek! No vēl lielākām nelaimēm mēs agrāk ne reizi vien esam atspirguši. Cik bieži ari esam laimīgi." bijuši piedzīvodami, ka mums tiek piešķirta liela debesu labvēlība. Kad mums nākošo reizi sagaidama tā Kunga žēlastības parādīšana, par to zina, ļoti labi zina augstais Dievs, kas ir pati žēlastība. Kaut tas  Kungs mums palīdzētu visās grūtībās turēties pēc Viņa prāta.

14

   Kaut Rīga netika ieņemta, tomēr Vairis bija ļoti apmierināts ar karagājiena panākumiem. Tagad likās skaidra lieta, kā jārīkojas pret vācie­šiem. Viņi posta un laupa Zemgali. Ar tādiem pašiem darbiem zemgaļiem ir jāatmaksā pretiniekiem. Šoreiz bija nopostītas Rīgas pilsoņu saimniecības pilsētas apkārtnē, bija apkauti vācu spēki, kas iedrošinājās  uzstāties pret zemgaļiem. Pašreiz iegūtais un nākotnē vēl ceramais laupijums ar uzviju drīz vien spēs atlīdzināt zaudējumus, ko nodara Zemgalei Svētkalna vācieši un pārējie viņu ieroču brāļi. Tā tad Vairim reizi pēc reizes iebrūk Livonijā. Ja vācieši uzstāsies ar lieliem spēkiem un ielaidīsies atklātā kaujā, tad jāpanāk uzvara. Un Svētkalna pils komturs ar saviem karavīriem steidzīgi aizmuks uz Rīgu, atstādami nolādēto pili neaizsargātu zemgaļu rokās.
   Vairis nemaz nekavējās ar savu nodomu izvešanu dzīvē. Izdalījis iegūto laupijumu un nogādājis to drošībā, Sidrabes virsaitis nemaz neatlaida savus karotājus izklīst pa mājām, bet vērsās atkal pret Livoniju. Ar prieku jaunais vadonis novēroja, ka viņa svars Zemgalē pēc Rīgas kaujas bija visu acīs strauji pieaudzis. Panākumiem bija tieši redzamas sekas, jo īsā laikā Sidrabes virsaitim pievienojās citu novadi karavīri, tā kā karotāju skaits Vaira pulkos sasniedza jau pusotra tūkstoša vīru. Brašais virsaitis ar drosmi un prieku veda zemgaļus atkal pāri Daugavai.
   Pa tam Rīgā bija ieradusies lielmestra sūtniecība. Viņas ierosinātie jautājumi likās tik svarīgi, ka mestrs Vilekins sasauca uz apspriedi plaši ordeņa brāļu sapulci. Rīgā steidzīgi ieradās visu piļu un apgabali pavēlnieki, tā sauktie komturi, tāpat arī visi soģi jeb fogti un daudz citi vairāk un mazāk ievērojami ordeņa brāļi. Steiga bija liela, jc apspriede notika jau divpadsmitajā dienā pēc Rīgas kaujas. Tikko biji nobeigtas kritušo apbedīšanas ceremonijas, kad sākās mišu lasīšana, un garīgu dziesmu skandināšana par godu ordeņa lielajai sapulcei Diena pagāja dievkalpojumos un apspriedēs. Pret vakaru šie darbi bija sekmīgi veikti, un ordeņa mestrs sarīkoja lielmestra sūtņiem un pārējiem viesiem lielas dzīres. Bet pa tam…
   Bija uzplaukusi un diezgan bagāta kļuvusi pirmā vācu apmešanās vieta lībiešu zemē — Ikšķile. Bagāts bija vietējais lēņu kungs, kurš ar savu ģimeni, apkalpotājiem un kara kalpiem dzīvoja pašā mūra pilī. Tai apkārt izplētās diezgan prāva pils sēta, kuru, kā parasts Baltijas jūras rītu piekrastes zemēs, ieslēdza no visām pusēm viegls apcietinā­jums — koka žogs. Pils sētā piemita viens otrs vācu karavīrs un vairāki ienācēji no Vācijas — amatnieki un tirgotāji. Turpat mēdza apmesties arī laba tiesa tekošā gada piligrimu, gan tikai pagaidām, gan tikai līdz 'tam laikam, kartiēr viņus raidija karā pret pagāniem. Netrūka tur arī vietējo cilvēku, kaut gan vairums tā saukto zemju (aužu parasti mājoja paši savos ciematos un būdiņās ārpus vācu mītnēm.
   Marta otrā puse bija padevusies loti jauka. Pavasars iestājās silts un piemīlīgs. Jau kādu nedēļu saulīte susināja plūdu ūdeņus tik čakli, ka zustin zuda dubļi un citas pagājušās ziemas sekas un pārpalikušās pazīmes. Celi gar Daugavu sāka apžūt. Pavasars mudināja uz līksmo- šanos cilvēku prātus. Ikšķilē skanēja jautras sarunas, smiekli, pat pa priecīgai dziesmiņai. Saules stari vilināja laukā no dzīvokļiem vecus un jaunus, augstus un zemus, jo cilvēku mājokļiem iekštelpās toreiz trūka ir gaismas, ir mājīguma. Nerunājot nemaz par zemāko ļaužu mitekļiem, kur dārgais stikls bija rets viesis, pat augstmaņu pilis ar saviem sīkajiem, pustumšajiem logiem nekādā ziņā nevarēja lielīties ar mitruma un saspiesta gaisa trūkumu. Tamdēļ jaukais, dzīvinošais pavasara gaiss sauca saukdams laukā katru dzīvu dvašu. Tikai vakara vēsums ar paagram gada laikam īpatnējo tumsas nemīlīgo mitrumu dzina visus atpakaļ mājās iekšā. Tuvojās nakts. Visur ļaužu balsis ap- iklusa, dzīvā, dienai parastā, rīkošanās aprima.
   Te atskanēja sauciens, otrs, trešais. Vēlāk neviens nespēja pateikt, kas pirmais kliedzis. Uz rāviena sacēlās neganta klaigāšana. Tālu vakara klusumu atvietoja uztraucošais troksnis, izbaiļu saucieni. Visās malās dzirdējās viens un tas pats:
   «Zemgaļi nāk!»
   «Zemgaļi klāt!»
   «Glābjaties, glābjaties!»
   «Bēgat, bēgat! Zemgaļi! Ze-e-e-mgaļi!»
   Tiešām, zemgaļi bija klāt. Netāl no Ikšķiles viņi bija pārcēlušies par Daugavu steidzīgi sameklētās laivās un ar plostiem, kas uz ātru roku bija izgatavoti, sastiprinot ar sagrieztām bērziņu vicām apaļus kokus vienkopus. Ar lielu skubu iebrucēji devās gar Daugavu uz ,oriekšu, lai pārste: gtu Ikšķiles pili. Pa daļai tas viņiem arī izdevās.
   Pati pils gan paspēja noslēgties, bet no pils sētas neko neizdevās kanest pilī. Bars karavīru un pārējo ciemata iemītnieku ar ieročiem i>okās saskrēja pie koka žoga vārtiem, lai tos aizstāvētu. Bultām un šķēpiem lidojot, zem kara cirvju spēcīgiem cirtieniem drīz vien sabruka resno koku vārti. Caur tiem pils sētā gāzās iekšā zemgaļi. Ve vācieši pūlējas atsist iebrucējus. Drīz vien aizstāvētāji bija pārspi un notriekti gar zemi. Tikpat drīz visa pils sēta nonāca zemgaļu rokās
   Vairis ar Sidrabes kareivju noda|u steidzās uz Ikšķiles mūra p vārtiem, cerēdams kopā ar turp bēgošiem vāciešiem iekļūt iekšā pas cietoksnī. Veltil Vārti neatvērās ne savējiem, ne ienaidniekiem. Bēgošos vāciešus viņu, biedri nelaida vairs pilī iekšā un atstāja ienaidnieka varā aiz bailēm, ka zemgaļi reizē ar bēgļiem neielauzas cietoksnī. Vaira ļaudis drīz vien likteņa varā atstātos ienaidniekus turpat vārtu priekšā aizraidīja pie senčiem.
   Zemgaļi taisijās uzbrukt arī pilij, bet Vairis nepielaida. Ja pat ieņemtu sīkās Ikšķiles pils mūrus, tomēr šāds panākums būtu niecīgs un nevarēja atsvērt lielos cilvēku upurus, ar kādiem bija nenovēršami savienots uzbrukums cietoksnim. Vācieši arī izvairijās līdzīgos gadījumos sturmēt zemgaļu pilis. Cik reizes tas tā nebija norisinājies gan pie Dobeles, gan Raktes, gan agrāk pie Tērvetes, gan arī citur.
   No Ikšķiles pilsētas zemgaļi izgādāja laukā visu bagātīgo kara laupijumu, kas sastāvēja no ieročiem, lopiem, gūstekņiem, vācu skaistules līdzskaitot, un no dažādām citām mantām. Tad tukšās ēkas aizdedzināja. Kodīgie dūmi draudēja vai nosmacēt katru dzīvu dvašu pašā pilī. Liesmu svelme tveicēja un karsēja. Tomēr pils neaizdegās Augstie, ugunim nesagremojamie, mūri izglāba vāciešu mitekli.
   Visu nakti un visu nākošo dienu zemgaļi postija apkārtni. Kara laupijums, visu šī tagadnei tālā laikmeta varonīgo cīkstoņu dedzībā, kārotais panākumu atalgojums, pieauga ar katru brīdi lielāks un lielāks. Vesels Livonijas apvidus pārvērtās par postažu. Vairis cerēja ka pret viņu stāsies atklātā kaujā kāds steidzīgi savākts vācu karaspēks bet Livonijas aizstāvji nerādījās. Vēl pasirojis dažas dienas, zemga karaspēks devās uz mājām, lai nogādātu pēc piederības pie jaunajiem īpašniekiem karā iegūtās mantas. Vairis domāja atkal drīz atgriezti uz Livoniju, lai turpinātu iesāktos postīšanas darbus. Virsaitis cerēja beidzot novest lietu līdz atklātai kaujai. Gaidamā uzvara solija daudz panākumu, tik daudz sasniegumu.

15.

   Taisni to pašu nakti, kad Rīgā ordeņa mestrs dzīroja ar lepnajiem viesiem pēc lielās apspriedes noslēgšanās, zemgaļi dedzināja Ikšķiles pilsētu. Vēstnesis ar nelaimes ziņām atsteidzās slapstīdamies Rīgā tikai nākošās dienas priekšpusdienā, kad mestrs Vilekins bija jau piecēlies no dusas, kaut arī vēl stipri sajuta pamatīgo dzīru sekas. Tās viņam kā ar roku noņēma, līdz ko augstais kungs izdzirda kas noticis un notiek Ikšķilē. Vajadzēja rīkoties, spert ātrus un iz­šķirošus soļus. Savākt pret iebrucējiem kopā no malu malām visus rdeņa spēkus nevarēja paspēt. Par laimi, uz sapulci Rīgā bija ieradušies visi vadošie ordeņa bruņenieki un arī prāvs skaits pārējo. visiem viņiem mestrs pavēlēja nekavējoši bruņoties un bruņot kara alpus. Kas vien spēja nest ieročus, tam bija pie tiem jāķeras. Sapulces ietu karavīriem nolika pie pašas pilsētas uz tā sauktās Rīgas-salas, kur tradās kāda muižiņa. Uz turieni saaicināja arī letgaļus un lībiešus no ilsētas un apkārtnes, kopskaitā kādus 200 vīrus. Karā līdzi doties ajadzēja arī Rīgas pilsoņiem; no tiem šoreiz karotāju iznāca tikai 0. Neiztrūka arī neviens tā gada svētceļotājs, cik viņu vēl bija pa- cis pie dzīvības pēc iepriekšējām kaujām. Vilekins steidzīgi rāvās r karotāju savākšanu un sagatavošanu nopietnajam kara pasākumam. ,ā mestrs arī nepūlējās izmantot katru acu mirkli, tomēr sagatavošanās irasija vairākas dienas. Kad vācu karaspēks paātrinātā gājienā sasniedza kšķili, zemgaļu tur vairs nebija. Taisni to pašu rītu viņi bija devušies z mājām. Vēl kūpēja atstātajās nometnēs ugunskuri.
   Ikšķiles pils pavēlnieks sīki izstāstīja mestram par zemgaļu rīkošanos un skaitu, par viņu atceļa virzienu. Sevišķi viņš uzsvēra to, ka vācu ienaidnieki šoreiz esot pa lielum lielai daļai kājām. «Viegli būs ienaidniekus panākt». Priecājās visi mestra apkārtnē un viņš pats līdz ar pārējiem.
   Vesels karaspēks nevar iekrist kā ūdenī. Pusotra tūkstoša zemgaļu, apkrāvušies ar bagātu laupijumu, atstāja viegli saskatamas pēdas marta mēneša vēl neizžuvušajā zemē. Nenācās grūti viņiem sekot. Vācu karaspēks steidzās panākt ienaidniekus. Katrs mestra karavīrs slāpa pēc atriebības ir par ordeņa brāļu neseno izkaušanu pie Rīgas, ir ar Ikšķiles pils sētas un apkārtnes nopostīšanu. Zemgaļi, likās, bija jau palikuši pārmērīgi bezkaunīgi. Ko gan viņi neiedrošinājās? Uzbrukt pašai Rīgai! Tagad nebija vairs agrākie laiki, kad vāciskai Livonijai bieži vien nācās izvairīties no sadursmes ar Zemgales lielajiem kara pulkiem, pat lūgt pēc draudzības un palīdzības Tērvetes ķēniņus. Tagad ordenis spēja pārmācīt katru ienaidnieku, ne nu vēl kaut kādu pagānu baru. Gan drīz vien būs rokās šie pārdrošnieki, un tad viņi samaksās par visiem nedarbiem ar savām asinīm. Pats mestrs pašapzinīgi, visiem dzirdot, vairākas reizes noteica:
    «šos zemgaliešus mēs iznīcināsim, lai tur lūztu vai plīstu, lai kaut ,mums pašiem būtu jāaiziet bojā».
    Pēdējo teicienu gan ne pats runātājs, ne viņa uzklausītāji neņēma burtiski. Spožais ordeņa karaspēka sastāvs, kā vāciešiem likās, neapšaubami galvoja par uzvaru. Klāt taču bija gandrīz līdz pēdējam visi komturi un fogti ar saviem ļaudīm. Paša mestra lepnais izteiciens par zemgaļu iznīcināšanu arī noderēja drosmes pacelšanai visā karaspēkā.  Ar priecīgu prātu augsti un zemi uzsāka pakaļdzīšanos pārdrošajiem iebrucējiem. Tomēr drīz vien radās grūtības, ne jau no ienaidnieku puses. Ja tikai tiem piekļūtu klāt, tad, nu tad nebūtu daudz ko runāt. Bet taisni klāttikšana bija apgrūtināta, jo nācās tik agrā pavasarī doties pa visnelāgākajiem ceļiem, kuri bija vēl dubļaini un kur pāri upēm un strautiem nekad vēl nebija tikušas taisītas pat ne laipas, nemaz jau nerunājot par tiltiem. Tamdēļ jāšana neveicās tik ātri, kā, to sākot, bija gaidījuši. Karaspēks ātri nogura un tika gausi uz priekšu, bez fam ļaudis izmirka dažā labā upē un neganti sala.
   Arī zemgaļiem neveicās ātri pakļūt uz priekšu. Viņus kavēja nevien sliktie ceļi, bet arī kara laupijums. Sākot Vaira karaspēks nemazi nezināja, ka vācieši dzenas pakaļ. Tikai trešās dienas vakarā nāca pārsteigums. Grūtais triju dienu gājiens bija nogurdinājis ir cilvēkus, ir lopus. Kaut saule bija vēl labā gabaliņā un zemgaļi līdz tumsai  būtu varējuši noiet vēl prāvu atstatumu, tomēr Vairis nolēma tanī dienā ceļu vairs neturpināt. Visi kāroja pēc atpūtas. Sasniegts  bija lielais plašais biezoknis — Garozas sils. Kādā skaistā vietiņā, kur milzīgie koki bija retāki, netāl no upes, uzcēla nometni. Apkārtējais biezoknis deva ir cilvēkiem, ir lopiem paglābiņu no vējiem. Sāka klaudzēt cirvji. Drīz vien sacēla skuju būdas. Pa tam arī ēdiens bija sagatavots. Tamdēļ tumsai iestājoties, ugunskuri gandrīz apdzisa,  jo pavasara vakars biezoknī arī nelikās nemaz tik auksts.
   Vairis sēdēja skuju būdas galā, blakus gandrīz apdzisušam ugunsku­ram. Viņam iepretim bija atlaidušies uz skujām pusguļus, pussēdus visi trīs Raktes virsaiša dēli: Laimdotis, Miervaldis un Saulainis. Sarunas veicās gurdi. Visi taisijās likties uz auss. Nometnē lielais vairums  karavīru jau gulēja. Vairis vēl taisīja noslēdzienu iepriekšējai sarunai:'
   «Mums katrā ziņā jāatkārto tagadējam līdzīgi uzbrukumi vāciešiem. Iesim karā reizi, otru reizi, desmitas reizes. Tā novājināsim ļauno ienaidnieku. Galu galā iznāks arī prāvāka kauja. Beidzot taču vācieši būs spiesti stāties mums pretim. Ja tad sakaujam viņus, tad (vēl reiz atkārtoju), tad viņu puiši paši atstās Svētkalnu, gluži tāpat, kāļ tas bija senāk ar viņu nostiprināto Dobes pili. Un kaujā mēs uzvarēsim! Mums jāuzvarl Ja tikai vienprātība pastāvētu mūsu…»
   Virsaitis nepaguva pabeigt iesākto teikumu. Pie ugunskura klup­dams, krizdams pieskrēja karavīrs, kurš bija izpildijis sarga vietu mež­malā uz Daugavas pusi. Viņš bija no steidzīgā skrējiena tā aizelsies, ka sākumā nespēja ne vārda izrunāt. Tomēr drīz vien visi saprata, ka tuvojas vācieši, liels karaspēks. Cik un kā, to zemgaļi nevarēja vēl no­teikt pat ne aptuvenis.
   Kā uz burvja mājienu nometne atdzīvojās. Visi pietrūkās kājās un tvēra pēc ieročiem. Bija skaidra lieta, ka vācieši dzinās pakaļ. Tā tad viņu spēki nevarēja būt niecīgi. Zemgaļu nometnes ugunskurus, kuri vēl paši nebija nodzisuši, steidzīgi apdzēsa. Drīz vien nometnē visi no­prata, ka vācieši nenojauš ienaidnieka tuvumu, jo nokusuši un sa­mirkuši mestra ļaudis steidzīgi ņēmās kurt uguņus un celt nometni, līdz ko bija sasnieguši lielā meža malu. Drīzi vien viņi sāka doties pie miera. Apklusa lielā čalošana, apklusa mežā skanīgais cirvju cirtienu troksnis. Pat zirgi, kas bija savesti biezoknī, blakus cilvēku nometnei un tur piesieti pie kokiem, ne zviedza, ne mīņājās. Laikam arī lopiņi cieši gulēja. Neviens vācu nometnē pat sapņos neredzēja, ka zemgaļu izlūki klusi ložņāja pa meža tumsu, novērodami visu, ko turēja par novērošanas cienīgu. Pat vācu nometnes sargi, kas bija katram gadijumam nolikti savās vietās, kā to prasa kārtīga karaspēka rīcība, pat tie nenojauda ienaidnieka tuvumu. Vācieši, raugoties no ugunskuru gaismas, neko nevarēja saredzēt, kas notika pavasara nakts tumsā. Turpretim zemgaļu izlūkiem ugunskuru gaismas stabi atklāja visu nometnes dzīvi un palīdzēja pielavīties vāciešiem tuvu jo tuvu klāt, noderot par bākām, kas norādija ceļu, kurp doties.
    Veiklais Sidrabes karavīrs Veldzēns bija tik tuvu pielīdis pie kāda vācu sarga, ka varēja ar šķēpu to viegli nodurt. Pāris reizes zemgalis jau tvēra pēc sava ieroča, bet arvien savaldijās pēdējā acumirklī, kaut gan tas nācās grūti, pārliecīgi grūti. Tomēr savaldīties vajadzēja, jo virsaitis pats bija visiem izlūkiem uz ciešāko piekodinājis ienaidniekiem nerādīties un vāciešus neaiztikt nekādā ziņā, ja tie paši ne­nonāk līdz uzbrukumam. Ja jau rādīties vāciešiem nebija brīvi, tad par uzbrukumu svešniekiem nevarēja ne domāt. Ar virsaiša pavēlēm ieviens nedrīkstēja jokoties. Tamdēļ Veldzēns sakoda zobus un, beidzis novērot nometni, klusi atvilkās atpakaļ tumšajā mežā. Tikai attālinājies labu gabaliņu no vācu nometnes, Veldzēns nodudināja caur zobiem:
   «Augstiem vīriem uznāk bieži jocīgas iedomas. Mūsu virsaitis tīri prātīgs cilvēks, bet nu, lūk, pat tādam uzskrien neprāta brīdis. Kam­dēļ viņš man liedz, pie tam tik stingri liedz, nocelt vācieti kā putnu no zara. Vai kādam tur celtos ļaunums? Ja svešais arī paspētu iebļauties, es tomēr pagūtu pa tumsu nokļūt drošā vietā, kamēr vācu nometnē kāds izberzētu miegu no acīm. Jā! Ko tu iesāksi ar lieliem vīriem! Lai tāds arī diezin cik negudri rīkotos, tomēr jāklausa vien ir. Pat jāsataisa tāds ģīmis, it kā kad tu pats nemaz nesaredzētu visu neprāta muļķību.»
   Naktī Vairis aizsūtija iegūto laupijumu drošībā uz Zemgales pusi. uzklausijis izlūku ziņas, Sidrabes virsaitis ļāva saviem karavīriem atpūs­ties. Tikai pirms gaismas visi tika sacelti kājās un sakārtoti kaujai, Vairis staigāja no vieniem pie otriem un visur atkārtoja:
   «Jūs visi ziniet, cik daudz ļauna mums reižu reizēm nodarijis vācu araspēks! Pienācis laiks atmaksāt par negantnieku darbiem. Izdevīgs gadijums pašureiz klāt, jo vācieši atrodas tik tuvu. Ja mēs uzvaram, tad jāiet bojā Svētkalna pilij. Vāciešiem nāksies to atstāt. Ja viņus sakausim, mūsu zemi liks mierā. Bet, ja šī sasodītā pils paliks viņu rokās, tad mums nav dzīves pašu zemē. Ir labāk mums mirt, nekā tā nīkt. šodien dievi mums palīdzēs un mēs gūsim uzvaru. Zemgaļiem kaulos vēl diezgan spēka. Mūsu rokas vēl pietiekoši stipras, lai rīkotos ar zobeniem, šķēpiem un kara cirvjiem, kā varoņiem pieklājas».
   Kā atbilde vadonim karaspēkā dzirdējās klusas runas:
   «Augstajam virsaitim taisnība. Mums tiešām jāpriecājas un jāslavē dievi par to, ka viņi vāciešus atveduši šurp un mūsu rokās nodevuši ļaunos ienaidniekus. Gan vāciešiem pratīsim parādīt, ko zemgaļi  spēj. Izdzīsim no viņu pauriem laukā pat domas par iebrukšanu Zemgalē nākamos laikos».
   Nekavēdamies vairs , karaspēks sakārtojās vienlīdzīgos pulciņos un steidzīgi devās pret vāciešiem tādā kārtībā, ka pat nenovī­dīgās ienaidnieku acis uz reizi būtu varējušas pārliecināties, ka šoreiz zemgaļus vada un rīko ļoti labs kara lietu pazinējs.

16.

    Tikko ausa diena, kad mestrs pavēlēja ordeņa brāļiem sapulcēties pie viņa. Bruņenieki drīz vien ieradās pie sava vadoņa un barā sastājās ap viņu. Mestrs uzaicināja apspriesties, vai dzīties vēl tāļāk pa­kaļ zemgaļiem jeb griezties atpakaļ uz mājām. Neviens vairs necerēj panākt ienaidniekus, tamdēļ domas sāka svērties uz atpakaļ došanos Pa starpām vēl bija izsūtīti izlūki novērot apkārtni. Varbūt tomēr radās iespēja kaut ko uzzināt par ienaidnieku, kaut kādi pārliecināties par zemgaļu tuvumu. Varbūt vēl varētu rasties kāda iespēja pretinie kus panākt. Varbūt vēl uzausa kāds cerības stariņš piespiest zemgaļus kauties. Tomēr, kā likās, viss jau norādija, ka par to nav vairs ko domāt. Jau mestrs ar ordeņa brāļiem bija nosprieduši atgriezties uz Rīgu un pašu laiku taisijās dot vajadzīgos rīkojumus visām karaspēka daļām. Te atskanēja skaļi saucieni. Vairāki izlūki skriešus atgrieza nometnē, jau par gabalu kliegdami:
   «Ienaidnieki nāk! Ienaidnieki nāk! Pašu acīm redzējām. Skaidri redzējām! Viņi ir jau tepat tuvumā. Ienaidnieki, ienaidnieki! Nekavējaties! Pie ieročiem, pie ieročiem!»
   Drīzi mestrs un visi pārējie saprata, ko izlūki kliedza. Tiešām, ne­bija ko kavēties. Tamdēļ katrs tvēra pēc ieročiem un steidzās stāties savā vietā.
   Ordeņa lielā galvenā karoga nesējs brālis Bertholds fon Sauenburgs ar skubu nostājās prāvāka laukuma vidū un pacēla tur karogu. Ap viņu steidzīgi kārtojās ordeņa brāļi. Tiem pievienojās ar saviem karogiem krustneši un svētceļotāji līdz ar kalpiem un bruņu nesējiem Tā sauktie zemju ļaudis (šoreiz tie bija vācu līdzatvestie lībieši un Ietgaļi) nakti bija pārlaiduši nometnes malā, kur jau sākās biezoknis. Viņi  pēdējie dabūja zināt par zemgaļu tuvošanos un tamdēļ kā pēdējie ieradās pie karogiem. Pie tam ieradās tikai viena daļa, nekādā ziņā ne vis Daudzi letgaļi un lībieši prātīgi nosprieda, ka nav ko plēsties ar zemgaļiem un ka nav iemesla likt savu ādu svaru kausa vācu pusē, jai tamdēļ vien nē, ka lieta varēja kļūt pašiem ādas īpašniekiem bīstama
   gudrenieki nemaz nelīda laukā no viņu slēpjošā biezokņa, bet caur eglītēm novēroja kaujas gaitu. Kad vēlāk cīņa acīm redzot paasi­nās, gudrenieki nosprieda, ka drošs paliek drošs, ņēma kājas pār pleciem un muka uz Daugavas pusi, cik vien spēdami.
   Vācieši vēl kārtojās, kad jau tīri tuvu parādijās neliels zemgaļu priekšpulks. Ordeņa brālis VoImārs fon Bernhūzens, visā Livonijā pazīstams drošinieks, līdz ko ieraudzīja ienaidniekus, drāzās jāšus viņiem pretim. Bruņeniekam sekoja visa nodaļa, jeb, kā toreiz teica, visi viņa karoga vīri. Tie bija ne jāšus, bet kājām. Tāpat visi pārējie vācieši zirgus atstāja mežā aiz nometnes, jo smagie kara kumeļi varēja  iestigt pēc ziemas sniegiem un pavasara ūdeņiem vēl ne sevišķi cietējušā zemē un tā izjaukt labā karaspēka ciešās dzelžainās rindas.
   Bernhūzens ar savu pulku kā vanags uzdrāzās virsū zemgaļu saujiņai, gan tie turējās, bet drīz vien viņus pieveica. Atstādami uz kaujas lauka kādus divdesmit kritušus, kuriem blakus gulēja arī gandrīz tikpat daudz vācu kara kalpu, zemgaļi steidzās atpakaļ pie savējiem.  varonis brālis Volmārs atgriezās pie pārējiem bruņeniekiem. Tomēr pirmais panākums nedeva viņam miera.
   Savējiem palīgā steidzās kāda cita zemgaļu nodaļa. Brālis Volmārs vilka ciešāk iemauktus, likdams zirgam dižoties, un devās no jauna naidniekam pretim. Šoreiz iedegās daudz niknāka cīņa. Pašiem ne­nojaušot, bruņenieks Volmārs kopā ar sava karoga ļaudīm bija uzdrāzušies virsū Sidrabes pils kareivju nodaļai ar pašu virsaiti Vairi priekšgalā. jaunais virsaitis bija jāšus. Sidrabiešu labi apbruņotās un norūdītās rindas skaldīja vācu kareivjus pa labi un pa kreisi. Bruņenieks Elmārs drīz vien novēroja, kā staltais zemgaļu vadonis apstrādāja vāciešus ar savu pagarā kātā ielikto smago kara cirvi. Pārskaities, irnhūzens atbrīvoja sev ceļu līdz Vairim. Nikni iesaukdamies: «še tev, noādētais pagāns!» viņš vērsa sava smagā zobena cirtienu pret Vairi. , Virsaitis pie laika pamanija draudošās briesmas. Kara cirvis atsita brunenieka zobenu, un saniknotais brālis Volmārs nedabūja ne apskatī­ties, kad pretinieka ierocis ar briesmīgu spēku skāra viņa spožo bruņu cepuri, iesita tanī caurumu un sadragāja lepno galvaskausu. Bruņinieks bez dzīvības novēlās zemgaļu vadoņa zirgam pie kājām, pārējie priekšpulka vācieši bēga atpakaļ pie savējiem. Vaira karavīri, aizrāvušies no pirmiem panākumiem, ņēmās ar bēgļu vajāšanu. Bet Vairis saprata, ka lieta grozās tikai ap priekšpulku sīku sadursmi un īstā kauja nebūt nav izšķirta, nav pat vēl ne sākusies. Vajājot bēgošo vācu pulciņu, viegli vien varēja nonākt nenovēršamās briesmās — varēja piekļūt par tuvu galveniem pretinieka spēkiem. Tamdēļ virsaitis skaļi uzsauca dažas pavēles. Tuvākie sidrabieši tās izdzirda un turējās pie sava vadoņa. Pārējie viens pēc otra apķērās, ka paliek bēgošo vā­cu vajāšanā vientuļi, un atgriezās atpakaļ pie savējiem. : Vācu rindas sakustējās, lai dotos kaujas kārtībā virsū sidrabiešiem. Vairis atkāpās pie pārējiem, jau tuvu klāt pienākušiem zemgaļiem.
   Tad abas puses noslēgtas ciešās rindās, laizdamas lietošanā metamos šķēpus, gāzās viena otrai virsū. Sākās kaujas izšķirošais cēliens. Šoreiz ciņa norisinājās kājām, jo arī zemgaļu pusē jātnieku bija tīri neliels skaits. Vaira zirgam pašā kaujas sākumā kāds bruņenieks ar zobenu saskaldija galvu. Tomēr krītot, lopiņš neparāva zem sevis, pat nenogāza zemē savu jātnieku. Vairis laikā paspēja atsvabināt zābakus no kāpšļiem un veikli nolēca uz kājām, nemaz nepaklupdams. Izdevās virsaitim arī atgaiņāt bruņenieka zobena cirtienus, kas zirga sabrukšanas brīdī steidzīgi sekoja viens pēc otra. Dažus acumirkļus vēlāk uzbrucējs ordeņa brālis pats nogāzās zemē uz nepiecelšanos, ķerts no Vaira smagā zobena.
   Kādu laiku kapāšanās un durstīšanās turpinājās ar negantu niknumu. Krita zemgaļi, krita vācieši. Arī dažu labu ordeņa brāli nepasargāja no nāves tā stiprās rūdītā, smalki kaldinātā metala bruņas. Kauja trakoja jau labu laiku bez izšķirošiem panākumiem vienā jeb otrā pusē Te uz cīņas lauka parādijās vēl kāda zemgaļu nodaļa, gan ne sevišķi liela. Tā nebija vēl kaujā ņēmusi dalību. Izpildot agrāk dabūto Vaira rīkojumu, šis zemgaļu pulks vēl svaigs, nenoguris iespraucās starp vācu karaspēku un viņa mežā piesietajiem zirgiem.
   Līdz ko ordeņa brāļi to pamanija, viņi steidzās glābt zirgus un tamdēļ pagriezās pret jaunpienākušiem ienaidniekiem, kuri gan padevās drusku atpakaļ, bet pie tam ieguva savā varā visu vācu nometni un arī biezoknī novietotos zirgus. Pa tam uz galvenās cīņas linijas, kuru bija atstājuši ordeņa brāļi, laimes māmuļa strauji sāka uzsmaidīt zemgaliem. Lībiešu un letgaļu nodaļas visas jau bija sairušas un aizbēgušas. Svētceļotāji, Rīgas pilsoņi, ordeņa kara kalpi — visi vācieši gan vēl raudzija turēties, bet viņus tā pļāva, ka to skaits strauji saruka Drīz pienāca brīdis, kad šo vācu spēku pārpalikums centās pierādīt cik veiklas var būt kājas skriešanā. Vairums devās pa ceļu, reizēm pat bez ceļa, uz māju pusi. Tikai kāda daļa pievienojās ordeņa brāļiem kuri vēl turpināja nikno cīņu.
   Vairis pagaidam nesteidzās bēgļiem pakaļ, bet ar visiem zemgaļu spēkiem uzbruka ordeņa brāļiem. Drīz šī pēdējā, bet arī labākā vācu karaspēka sastāvdaļa bija pilnīgi ieslēgta no visām pusēm. Arī te pāri palikušais vāciešu skaits bija stipri sarucis un turpināja strauji samazināties. Tikai tie cieši saslēdzās kopā, slēpdamies aiz vairogiem, pasargāti smagajos dzelžu apbruņojumos. Grūti nācās pietikt viņiem klāt Zobeni un kara cirvji skanēja un dārdēja, atsizdamies viens pret otru jeb pret vairogiem, bruņām un kara cepurēm, šķēpi un bultas meklēja čakli vien atsegtas jeb mazāk apsargātas vietas, kur varētu piekļūt pretiniekam klāt. Cilājās un krita lejup arī smagās, zarainās, ar apkalumiem galos vai ar svinu pielietās vāles. Cauri krūšu bruņām sūcās sārtās asinis. Ne viena vien kara cepure tika pāršķelta. Abās pusēs kritušo skaits pieauga. Vairākas reizes vācieši atspieda zemgaļus mežā iekšā, tomēr no ienaidnieku apkampiena laukā viņi nespēja izlausties, nespēja atbrīvoties.
   Lai darītu galu cīņai, lai iegūtu galīgu uzvaru, Vairis ar savas pils nodalu gāzās virsū bruņenieku noslēgtajam lokam, kuru tiešam ielauza. Pats mestrs saļima no Vaira rokas. Tikai ienaidnieka tērauda asmiņa gals dziļi ieurbās virsaiša krūtīs.
   «Tas nekas! Nav vēl tik ļauni». Nodomāja jaunais kara vadonis un pūlējās noturēties kājās, lai ņemtu dalību kaujas turpinājumā. Tomēr cinīties viņam vairs nevajadzēja, jo ar ienaidnieku viss gāja uz beigām, strauji sabruka pēdējā vācu pretošanās. Pēdējie dzīvi palikušie ordeņa brāļi krita gūstā. Viņu bija sešpadsmit.
   Tikai vienam ordeņa brālim bija palaimējies izmukt. Kaujas laikā viņš bija pakritis tieši zem kāda no nedaudzo zemgaļu jātnieku zirga, pārliecinājies, ka ir pilnīgi vesels, bruņenieks strauji norāva aiz kājas zemgali iz sedliem zemē. Kamēr pretinieks atguvās no pārsteiguma un kritiena, ordeņa brālis uzlēca viņa zirgam mugurā un, pagriezis to apkārt, aizaulekšoja no cīņas vietas. Kauja bija pavirzijusies sāņus. neviens zemgalis negadijās bēglim ceļā. Gan aizauļojošo ordeņa brāli vēl pamanija. Bulta un šķēps bruņenieku ķēra no muguras puses, tomēr ne vārīgi. Bēglis krampjaini noturējās zirgā, paspēja izbēgt vajātājiem, sasniedza Rīgu un tur izveseļojās no ievainojumiem, kaut arī pēc grūtas slimošanas.
   Visa kaujas vieta bija pārklāta ar asins paltīm. Zeme bija lipīga nevien no vēso pavasara ūdeņu dubļainā pārpalikuma, bet arī no siltajām, lipošajām asinām. Kas no vācu karaspēka bija vēl palicis brīvs un dzīvs, tas ar iespējamo skubu bēga uz Daugavas pusi. Kad pēdējie bruņenieki bija sagūstīti, zemgaļi metās gūstīt vienkāršākos bēgļus, ņemot prāvu daļu lībiešu un letgaļu, kuri, gūstīšanai sākoties, bija jau gabalā, viss pārējo Livonijas bēgošo karavīru vairums krita gūstā, glābās vienīgi sevišķi labi skrējēji.
   Tikai virsaitis Vairis nespēja vairs ņemt dalību sakauto ienaidnieku gūstīšanā un vajāšanā. Viņa ievainojums sāpēja neganti. Jaunais vadonis nevarēja vairs nostāvēt kājās, bet, atlaidies uz zemes, atspiedās muguru pret kādu koku milzeni. Līksmi klaigāja uzvarētāji zemgaļi pa kaujas lauku un tā apkārtni. Ar jautriem saucieniem atgriezās viens viņu pulciņš pēc otra no gūstīšanas, vedot vairāk jeb mazāk ķerto vāciešu atpakaļ uz kaujas lauku, uz sapulces vietu.
   Tomēr drīz vien visas skaļās prieka izrādīšanas apklusa, smiekli rima. Visur redzēja tikai drūmas, piktas sejas. Visiem kļuva zināms, mirst virsaitis Vairis, jaunais, tagad jau spožu uzvarētāja slavu ie­guvušais kara vadonis, Zemgales krietnāko dēlu cerība, visas zemes dētais drīzais valdnieks.
   " Tiešam, Vaira ievainojums tā asiņoja, ka nekādas karaspēka veiklāko piedzīvojošāko brūču ārstētāju pūles nespēja apturēt dzīvības sulas aizplūšanu iz miesām. Līdz ar asinīm strauji ritēja beigām klāt jaunā, varonīgā virsaiša dzīves gaitas. Ne visu spēcīgākās asini apturošās sūnas, ko steidzīgi sameklēja mežā un pielika klāt brūcei, ne visu maigākā un lietpratīgākā pārsiešana, ne visu stiprākie burvību vārdi, nekai nelīdzēja. Ievainotais mira. Par to vairs nevarēja šaubīties neviens būrējs, neviens pūšļotājs, pat neviens piedzīvojošāks vienkāršs kara vīrs. Nešaubijās par to arī pats virsaitis.
   JāI Vairis mira. Pat sēdēt viņš vairs nespēja. Virsaitis vēl visus pazina, visu saprata. Nevarīgi gulēdams uz sūnas mīkstā paklāja, viņš deva vēl pēdējos rīkojumus. Patiesībā tās vairs nemaz nebija varonīga spēku pilna vadoņa pavēles, bet tikai rūpīga gādīga mirēja vēlēšanās un padomi. Klusi, tikko dzirdami, brīžam ar savādu gargstēšanu kakli pārtraukdamies, skanēja Sidrabes virsaiša vārdi. Blakus viņam biji novietojušies citi sēdus, citi uz ceļgaliem karaspēka cienīgākie vadoņi Vistuvāk mirējam atradās trīs Raktes virsaiša dēli. Tāļāk visapkār kā mūris stāvēja vienkāršākie karavīri. Drūmi lūkojās cietie skati Daudzi vēl cerēja uz vadoņa izveseļošanos. Dievi jau visu spēja
   «Mīļie biedri.'» Čukstēja virsaiša sakaltušās lūpas. «Uzvaru, spoži uzvaru mēs esam panākuši… Paliekiet vienprātīgi, nešķeļaties, apvie­nojat visu Zemgali zem viena virsaiša rokas!.. Steidzīgi, steidzīgi to dariet!.. Nekavējieties izmantot uzvaras sekas. Citādi kritušo biedru asinis,… arī manas asinis, būs velti lijušas… Tagad ļaunais ienaidnieks ir pārmācīts, satriekts, pārbaidīts… Kamēr viņš vēl ir baiļu pārņemts vajaga dot tam sitienu pēc sitiena… Tad drīz vien vācieši atstās Svētkalna pili,… tad drīz vien mūsu mīļā Zemgalīte kļūs no briesmām un bēdām atsvabināta… Priecīgi, laimīgi ļaudis dzīvos atkal brīvi brīvi zemē… Un es?.. Par mani nebēdājaties… Esmu laimīgs par uzvaru laimīgs par Zemgales gaidamo plaukšanu… Veļu laikā mans gars atgriezīsies pie jums, klīdīs starp veciem draugiem pa mīļām vietām un kopā ar mūsu varonīgo senču gariem priecāsies līdz ar jums, līdz ar visiem brīvās tēvzemes bērniem. Tikai nekrietneli lai sargās. Mans gars tos piemeklēs un sodīs bez žēlastības. Es tādiem…
   Virsaitis apklusa un smagi ievilka elpu. Visi klusēja. Tikai Laimdotis mēģināja ierunāties:
   «Vairi, tu jau esi vēl starp mums. Dievu prāts nav izdibināms. Vēl jau vari izveseļoties. Tu esi tik jauns un spēka pilns. Kamdēļ priekšlaikus mest cerību pie malas. Kamdēļ domāt tik drūmi, kad…»
   «Ak, ko nu, mīļo Laimdoti!» No jauna sāka čukstēt Sidrabes virsaitis un, pūlēdamies piedot balsij pavēlošu stingrību, mirējs turpināja «Vēl reiz piekodinu jums būt vienprātīgiem un apvienot visu Zemga viena vadoņa varā. Tā ir mana pēdējā pavēle, dzirdiet! Stingra jt stingra pavēle. Ikviens lai sargas tai neklausīt! Vai tādam!.. Žēl man tikai ir viena, žēl man šķirties no manas līgavas… Gaismīte man ir bijusi mīļāka par dzīvību. Bet jūs, viņas brāļi, sakat viņai, atkārtojot tai dien no dienas, lai viņa par mani pārmērīgi neraizējas. Tāds ir bijis dievu prāts. Pret mūžīgajiem likteņu lēmējiem cilvēks ir tik nespēcīgs, kā aunpiedzimis bērniņš pret pilnīgi apbruņotu karavīru. Lai Gaismīte satura mani mīļā piemiņā, kā vecu, labu draugu. Sakiet viņai arī, lai tā izvēlas sev citu mūža biedri no krietnākajiem, varonīgākajiem tēvu dēliem. Brašu, dižu tautas dēlu vēl ir atliku likām mūsu tēvzemē. lai Gaismīte papūlas pārvarēt asās sāpes par manu likteni. Prāvs aizritējušo ziemu un vasaru skaits dziedē brūces sirdīs. Laiks pamazām atņems arī lielākai nelaimei tās asumu. Pēc gadiem es pārvērtīšos Gaismītei par mīlu siltu atmiņu sakopojumu, pie kura var pakavēties, nebojājot tekošajā dienā saules starus. Sakiet man tik dārgajai tautu neitai, ka mans gars katrā veļu laikā apciemos arī viņu. Prieka un laimes pilns viņš būs, ja varēs novērot Gaismītes laimi, ja viņš redzēs Gaismīti smaidot pie krietna varoņa sāniem, un… un… ja! un mīļu mazu galviņu vidū! Tikai lai viņa arī par mani padomā kādā vaļas brītiņā. Lai tālās tākotnes dienās šad tad paretam atminas arī savu jaunības draugu Vairi. Varbūt pie gadijuma viņa varēs apciemot uzkalniņu, zem kura velēnām karā kautā Sidrabes virsaiša rokas kauli vēl cieši turēs kapā līdzi iedoto zobenu, šķēpu vai kara cirvi… Vairāk nekā nav vajadzīgs tādam, kura gars jau mīt veļu valstībā… Ak!..ak!… Ja… Nāra! Mana miļā skaista nāriņa! Tu, tu…»
   Karavīru priekšā jau gulēja tikai Sidrabes varonīgā virsaiša nekustošs līķis. Pēdējos Vaira vārdus par nāru visi uzskatija par vienkāršu mirēja nesakarīgu muldēšanu. Tā dižais Zemgales dēls bija beidzis dzīvot.
   Neviens vien norūdīts karavīrs izslaucija acis un nopurinājās, gri­bēdams rādīt, ka svaigais vējš ar savu pavasara asumu ir asaru cēlonis. drūmi un nekustoši, kā par akmeņiem sastinguši, zemgali stāvēja brītiņu dusēdami pie Vaira līķa. Tad atskanēja balss:
   «Nāve visiem vāciešiem! Nobeidziet sagūstītos negantniekus!»
   «Upurēt viņus dieviem!» Sauca kāds cits. «Nogalināt visus pie augstā virsaiša līķa. Būs mūsu cildenajam vadonim pavadoņi ceļā uz viņu sauli, būs viņam vergi un kalpotāji tur.»
   Viss karaspēks saviļņojās. Zemgaļus bija sagrābis dusmu uzplūdums. nikni zvērojošās acīs redzējās tikai viens: kāre pēc atriebības. Visi kliedza, sauca, vicināja ieročus. Kopīga virsvadoņa karaspēkam vairs iebija! Pa daļai par tādiem varēja uzskatīt Raktes virsaiša dēlus. Tomēr daudzi pārējo novadu karavīri atzina vairāk savus vietējos vadoņus — vecajos, bajārus, nekā citu autoritāti. Prāvā skaitā un labi apbruņoti bija Sidrabes novada karavīri. Viņu niknums nemaz nebija savaldams. ar draudošu kliegšanu, vicinādami ieročus, sidrabieši gāzās visiem pa priekšu uz to vietu mežmalē, kur bija novietoti gūstekņi. Šinī brīdī likās, ka visu sagūstīto vāciešu stundas ir skaitītas. Tomēr iznāca citādi. kāds iesaucās:
   ' «Nomētāsim vāciešus vālēm par godu aizgājēja garam. Svinēsim  piemiņas svētkus augstajam nelaiķim, mūsu cildenajam virsaitim!»  «Pareizi, pareizi!» Atsaucās daudzas balsis.
   Gūstekņus aizrāva klajuma vidū. Pa tam pirmās dusmas bija pāri Sāka rīkoties Laimdotis, Miervaldis un daži citi vadoņi. Beidzot nosprieda nomētāt vālēm tikai bruņeniekus, bet pārējos atstāt dzīvus, lai iegūtu bagātīgu izpirkšanas maksu.
   Pirmo bruņenieku piesēja zirga mugurā. Tad dzina lopiņu garām veselai izlasītu karavīru rindai. Spēcīgas, vingras rokas lika kara vālēm lidot ar lielu sparu. Tēmēts tika labi. Vēl zirgs nebija sasniedzis rindas galu, kad jātnieks beidza dzīvot. Otro ordeņa brāli nosprieda ziedot dieviem, kā pateicības upuri par uzvaru. Drīz bruņeniekam pienāca pēdējā stundiņa sausas malkas augsti sakrauta sārta liesmās.
   Karaspēkā lielais naida un dusmu uztraukums pa tam bija pārgājis Miervaldim iešāvās labs padoms galvā. Viņš sauca:
   «Karavīri! Pietiks mums pagaidām ar šiem diviem. Pārējos izlietosim pret Svētkalna vāciešiem. Novietosim gūstekņus iepretim pilij. Lai viņu biedri steidzas lejā glābt savējos. Ja vācieši tiešām uzdrīkstēsies atstāt savu migu, tad saņemsim šos draugus kā cāļus. Tad ar Svētkalnu arī būs izdarijušies pēc sava prāta. Droši vien virsaiša Vaira garam tas te patiks. Tā lai notiek cildenajam Zemgales vadonim par slavu un ļaunajiem ienaidniekiem par postu un sodu!»
   «Lai notiek! Lai notiek! Tā būs labi!» Atskanēja saucieni no visi pusēm. Gūstekņi drīz vien pārliecinājās, ka negaidot, pašiem par b numu, ir palikuši dzīvi, kaut gan visi viņi bija jau sagatavojušies uz v ļaunāko. Kad bruņeniekus veda atpakaļ uz nometni, vēl dažs no viņi* neticēja, ka piedzīvos nākošo dienu. Viens otrs tikai bija puslīdz se ratis Miervalža vārdus un cerēja uz izglābšanos no nāves. Daud:< bālas lūpas steidzīgi čukstēja pateicības lūgšanas Visuvarenajam.
   Tā norisinājās kaujas dienu notikumi, par kuriem drīz vien ar šausm dabūja dzirdēt Rīgā. Vēl pēc ilgiem gadiem katrs Livonijas vācie bēdīgi nokāra galvu, kad atcerējās 26. marta 1287. gada dienu, Garos kaujas dienu.
   Zemgaļi ar uzvaru bija ieguvuši milzīgu laupijumu, kas sastāvēja liela skaita zirgu, gūstekņu un ieroču. Starp citu tur uzvarētāju rot krita arī lepno ordeņa varas nesēju, mestra, komturu, fogtu skais zobēTii, krāšņās bruņas un kara cepures.

17.

   Tumšs nemiers un neskaidras ziņas, padzirdētas no vietējiem ze galiem, uztrauca Svētkalna pils vācu kara pulku. Nesen: tik bailīj pilij tuvāk dzīvojošie padevīgie zemgaļi, Tērvetes novada iedzīvot, vietējais pārpalikums, uz rāviena bija palikuši ārkārtīgi mazrunīgi, | lepni. Pilī komturs Gerhards apspriedās ar pārējiem ordeņa brāļie
   nolēma naktī paslepšus izsūtīt uz Rīgu jātnieku pēc drošām ziņām, tomēr tādas pienāca vēl to pašu dienu.
   Apspriede pilī vēl nebija beigusies, kad ārā atskanēja saucieni un ilošana. Zemgaļi bija klāt. Sākot stiprinieks Gerhards gribēja izbrukt ) pils un pārmācīt pārdrošiniekus. Tomēr drīz vien viņš novēroja, ka tāds solis būtu tīrā ārprātība, jo šoreiz bija darīšana ar veselu karaspēku un nevis ar kādu atsevišķu ienaidnieku pulciņu. Šausmas pārņēma visu Svētkalna garnizonu, kad zemgaļi pretim pils vārtiem nostādīja rindā vāciešus-gūstekņus, pirmā no pils redzamākā vietā bruņeniekus ordeņa brāļus.
   Visi gūstekņi bija saistīti, katru turēja virvē divi trīs apbruņoti zemgaļu karavīri ar paceltiem šķēpiem rokās, gatavi nodurt uz vietas to i vācieti, kas mēģinātu atbrīvoties, kas raudzītu bēgt. Zaimojoši skanēja zemgaļu saucieni:
   «Nāciet, nāciet! Paglābjiet savējos! Vai jums pavisam nav drosmes? Jeb krītiet mūsu priekšā ceļos un smilkstēdami lūdzaties! Varbūt mēs kādu atlaidīsim dzīvu uz Rīgu. Trūkst jums drosmes cīnīties! Vai no drebēšanas vien jau vāciešiem ieroči krīt iz rokām laukā?»
   «Atļauj man ar pāri simtu karavīru iet.un sadot šiem negantniekiem, aizbāzt viņiem rīkles ar dzelzi un atpestīt mūsējos.» Uztraukts griezās uņenieks Klauss pie komtura Gerharda.
   «Vai tu traks!» Atteica vācu milzenis. Šoreiz viņš izrādijās prātīgāks ir savu draugu. «Vai neredzi, ka starp gūstekņiem ir komturi? Tā tad kauja ir bijusi liela. Ja mūsējo karaspēks cietis smagu neveiksmi, ko tad mēs ar savu ļaužu saujiņu varam izdarīt. Mus klajā laukā apkaus kā teiļus, un pēc tam ieņems arī pili. Bet redzi, redzi! Kas tas?»
   Visiem priekšā izjāja kāds zemgalis, turēdams uz šķēpa augsti gaisā celtu mestra Vilekina galvu.
   «Vai pazīstiet to?» Jātnieks sauca. «Taisaties projām no mūsu zemes, jeb jums visiem ies tāpat, kā pašam jūsu lielkungam.» 'Cietoksnī Vilekinu pazina. Izmisums pārņēma vāciešus. Ja ceļš būtu brīvs, viņi droši vien atstātu nolādēto pagānu zemē uzcelto svētkalna pili un muktu uz Rīgu. Pats milzīgais stiprinieks Gerhards 'domāja, ka citas izejas vairs nebūs, kā bēgšana. Nāksies nogaidīt izdevīgu brīdi un laisties uz Rīgu, cik ātri vien zirgi spēj nest jātniekus.
   Pa tam zemgaļu drosme pieauga. Karstgalvji jau taisijās uzbrukt piij. Atskanēja saucieni:
   «Ja tie zaķa pastalas nenāk šurp, ja tie baidas no cīņas, iesim iz­kvēpināsim vāciešus laukā no viņu ligzdas.»
   Ar mokām tikai prātīgākiem izdevās atturēt karavīrus no uzbrukšanas pilij. Tikai aizrādījumi uz žemaišu smago neveiksmi agrākajā kara gājienā pret Svētkalna pili galu galā palīdzēja kara lietu labākajierņ zinātājiem dabūt virsroku par strauji aizrāvušos vairākumu. Veltī izaidijušies vācu izbrukumu iz pils, Vaira karotāji devās uz mājām, i Lepni bija zemgaļi par uzvaru. Pat novadi, kas nemaz nebija ņēmuši dalību Vaira kara gājienā, tagad prata pie reizes aizrautīgi at „„ rādīt, ko Zemgale spēj. Visās malu malās par Vairi runāja kā par kopīgu vadoni, kā par visas zemes lielkungu, cildenu virsaiti. Viņa vārdu sl vināt slavināja. Neviens neņēmās vairs apstrīdēt viņam pirmo vietu zerr apstrīdēt viņa tiesības uz Tērvetes novadu līdz ar pili, kuru gan bū' nācies vēl tikai atjaunot. Neviens neņēmās apstrīdēt Vaira tiesīfc» apjozt seno Zemgales virsaišu zobenu. Vispārībā pat radās it kā pāri i' čība, ka Vairis jau rīkojies, kā visas Zemgales lielkungs. Tā Sidrabi virsaitis bija sasniedzis beidzot savu mērķi, bet tikai… pēc nāves. W tas nāca viņam pašam par vēlu.
   Uz vāciešiem tagad Zemgalē parasti noraudzijās no augšas. c .- nemaz nelikās vairs tik draudoši. Nepildīta palika arī Vaira p nāšana apvienoties. Pavisam otrādi: katrs novads tagad rīkojās J noteiktāk uz savu roku. Apvienotāja vairs nebija neviena. Lielākā pt sonība bija aizgājusi pie Senčiem. Atvietofājš neradās. Vaira laikā p stiprāko bija izvirzījies Sidrabes novads. Tur par virsaiti tagad nāca n laiķa varoņa pusbrālis Brīvulis. Viņš bija par maz piedzīvojis un par jaur lai varētu uzņemties visas Zemgales vadīšanu. Raktes virsaitis Gaid lis atkal bija par vecu. Dobeles Lāčari nekur neviens neieredzēja. Cit novados ievērojamākie labieši viens otram nenoliecās pat sīkākas priel rocības, ne jau nu vēl visas zemes valdnieka godu. Tā Zemgale b sašķēlusies un galīgi palika bez kopīga vadoņa, bez vienprātīb nesēja zemei, bez spēku pulcinātāja un vispārības lietu aizstāvētā Pat trūka cilvēka, kam uzņemties atriebties par Vaira nāvi. Nē! Toit' bija tāds, kurā dega atriebības kāre.
   Tā bija Gaismīte. Vaira nāve pirmā laikā galīgi satrieca virsai meitu. Viņai likās, ka dzīve zaudējusi katru nozīmi, ka turpmākām mu dienām trūkst vismazākā satura. Nolūkojoties Gaismītes bālajā, necH vajā sejā, nedzirdot no viņas trīcošajām lūpām veselām dienām ne v diņa, tuvinieki jau sāka baiļoties par nelaimīgās jaunavas dzīvī Piepeši viss, likās, sāka iet uz labo pusi. Gaismīte it kā atdzīvojās. Gan ņas agrākā jautrība bija zudusi. Bet virsaiša meita atkal rīkojās. Viņai radušās dzīves prasības un mērķi. Tiešām, Gaismītes dzīvei viņas pa acīs atkal bija nozīme: vajadzēja atriebties par mīļotā cilvēka nāvi. sapņodama, viņa apstaigāja un apjādelēja vietas, kur bija tikusies Vairi. Pie upītes līkumiņa, kur viņi pirmo reizi bija viens otru ierau juši, kur Vairis bija viņu noturējis par nāru, tur Gaismīte nodeva nemir: giem drausmīgu dievošanos, ka viņai līdz mūža galam tikai viena li stāvēs prātā un domās: atriebšanās vāciešiem par iecerētā tautu d nokaušanu. Šī zvēresta pildīšanai Gaismīte nodevās ar sirdi un dvē To viņa uzskatija par sava turpmākā mūža vienīgo uzdevumu.
   Gaismīte mudināja tēvu, kūdija brāļus doties no jauna kara gāju pret Livoniju. Kad Raktes vienas pašas spēku likās par maz, Gaismīte pārliecināja brāļus pajādīt pa kaimiņu novadiem, lai sadabūtu kādu lielāku kara pulku. Tomēr lieta novilcinājās.
   Pa tam vācieši nesnauda. Svētka/na pilī sākot visi tai sijās uz bēg- 3nu, tikai baidijās no uzbrukuma ceļā. Pamazām tomēr komturs Ger- ards pārliecinājās, ka nekādas briesmas tieši vēl nedraud. Tamdēļ ils atstāšanai nodomātā diena tika atlikta uz vēlāku laiku un beidzot no- pms grozTts. Tomēr uzbrukumus zemgaļiem izdarīt no pils svētkalnie- i pagaidām vēl neuzdrošinājās; viņi gaidija uz atbalstu no Rīgas, ākot tas izpalika, jo vāciskai Livonijai Garozas kauja bija loti smags ieciens. Bija kritis mestrs ar gandrīz visiem komturiem un fogtiem, tā īd visi vadošie bruņenieki. Tomēr par galīgu uzvarētās puses sagrau- jnu šoreiz nevarēja būt ne runas. Prāvs skaits ordeņa brāļu nemaz ]ebija ņēmuši dalību kaujā. Steidzīgi viņi savēlēja kritušo vietās iunus komturus un fogtus, tāpat steidzīgi vien nosūtija vēstnesi pie rdeņa lielmestra uz Vāciju ar sīku ziņojumu par notikušo. Ziņojumam i'eviēnoja sevišķu lūgumu atsūtīt prāvāku skaitu jaunu ordeņa brāļu, uztraukumā bailes nO zemgaļiem visās Livonijas malās bija lielu .alās. Gan vācieši Rīgā drošināja paši sevi, atkārtodami:
   «Vēl mēs neesam izmisuši. Nepareizi arī būtu pārmērīgi nogausties ;ar visiem mūsu brāļiem, kas šinīs pagānu zemēs nokauti. Viņi miruši sroņu nāvē un izpelnījušies kroni debesīs par algu saviem darbiem šai .asaulē.»
   j; Ja kāds pārmērīgi raizējās par zemgaļu briesmām un runāja par ne- *etiekošu^aizstāvju skaitu kristīgajai Māras valstij, nožēlodams kritušos, dam parasti iebilda:
   t «Lai dus mirušie! Gan sadabūsim atkal no citurienes ordeņa brāļus 't citus palīgus, tad zeme būs drošībā.»
   Lielmestrim sūtņi nepiekusuši atgādināja dienu no dienas, ka jāsūta līgi uz Livoniju, ka kavēties nevar, ja vien grib zemi paturēt savās kās. Drīzi vien jaunais mestrs tika ievēlēts. Vezdams līdzi lielu Iku jaunu ordeņa brāļu, viņš ieradās Rīgā, kur jauno varas vīru visi ap- eica ar prieku un sajūsmu. Ar viņa ierašanos briesmas Livonijai bija :al garām, jo ordeņa spēki pēc palīgu ierašanās nemaz vairs neizrādi- ; mazāki, kā pirms Garozas kaujas. Svētceļotāju bari arī no jauna sap- Ja Rīgā. Vācu varai sistie robi steidzīgi vien aizpildijās, cirstās brū­ti aizdzija. Visas iespējamības, ko zemgaļiem varēja dot Garozas vara, viņi bija palaiduši garām. Jā! spara un dzīvības pilnajai zem- tu tautai trūka vadoņa, trūka vienprātības, trūka vienības.

18.

   Vāciešiem kārtojoties, bija beidzies 1287. gads. Arī sekojošais 8. gads bija jau krietni vien pavirzijies uz priekšu, kamēr paspēja isties Rīgā jaunais ordeņa mestrs Kuno fon Hacigenšteins, kuru
   gan dēvē arī par Hertigenšteinu, Hercogenšteinu un vēl citādi. Visu šc laiku Svētkalna pilī, kā jau cietoksnī, kas atrodas dziji ienaidnieki zemē, vācu karavīri jutās apdraudēti un dzīvoja vienās bailēs.
   Beidzot Svētkalnam uzbruka jauna liksta: sāka trūkt pārtikas. DrīzJ vien bija sagaidama neaicināta ciemiņa, pilnīga bada, ierašanās. Tomē to novērsa jaunais ordeņa mestrs. Ziemai iestājoties, viņš steidzā glābt tālo pili. Visu vajadzīgo sagatavoja jau vasarā. Arī stiprs kara spēks, bez kāda Zemgalē nedrīkstēja nemaz rādīties, bija jau sapulcināts Drīzi izbadējušies svētkalnieši līksmodamies saņēma ir drēbes, ir pārtiku ir karavīru papildinājumu, kā arī atvietojumu tiem, kuri pēc Svētkal nē pārciestajām bailēm un briesmām varēja atgriezties atpakaļ uz Rīgu
   Mestrs negribēja atstāt neizlietotu lielāka karaspēka atrašano Zemgalē. Kāda rīta agrumā, kad virsaitis Lāčaris tikko bija piecēliej viņš izdzirda lejā pils sētā lielu kņadu. Saucieni, kaujas kliedzien ieroču šķindēšana un žvadzēšana — viss deva piedzīvojušam cilvēkar iespēju vēl pirms bēgļu ierašanās pie pils vārtiem saprast, ka pils sēts uzbrucis ienaidnieks. Virsaitis ar karavīriem drīz vien steidzās lej• savējiem palīgā. Mestra karaspēka da|a ar Iielu skubu bija atsteigu sies un skriešus uzbrukusi Dobeles pils sētai. Tomēr zemgaļu saujiņi bija laikā paspējusi piesteigties pie vārtiem un atsist pirmo sasteigtļ vācu uzbrukumu. Drīz vien cīņas vietā ieradās pats virsaitis un vi:,„ pārējie vīrieši, kas vien pilī un pils sētā spēja rīkoties ar ieročien Aizstāvju nebija diezcik daudz, jo vācu uzbrukums Dobelei nāca pilnīc negaidīts, un tamdēļ cietoksnī karavīri nebija sapulcināti. Vēl mazā viņu bija pils sētā, kaut arī Dobeles pils sēta bija viena no lielākajā! Zemgalē.
   Pienāca pa tam prāvāki vācu spēki. Cīņa iedegās ar lielu niknumi Tikai ne ilgi viņa vilkās. Vācu pārspēks bija par daudz liels. Pils sēt apcietinājums Dobelē, kā visur Zemgalē, sastāvēja tikai no žoga, k bija taisīts no stāvus zemē ieraktiem augšgalā noasinātiem kokiei Tāds vien nespēja kļĢt par nopietnu šķērsli pārspēkam. Gan zemg< aizstāvējās, bet viņus piespieda atkāpties pilī un atstāt pils sēi ienaidnieka varā. Pa cīņas laiku sievas un bērni gan paspēja samuļ pašā cietoksnī. Arī labu tiesu vērtīgākās mantas nogādāja tur. lomj da|a lopu steigā palika pils sētā. Abās pusēs bija jau labs skaits k tušo. Lai paglābtos no iznīcināšanas, zemgaļu atlikums ieslēdzās p kuru vācieši nespēja ieņemt. Mazākais, bez kārtīgas apkarošanas, b iepriekšējiem sagatavošanās darbiem tas nebija veicams.
   Pils sētu vācieši aizdedzināja, lopus apkāva un atstāja guļot liesmi par upuri. Tad'viņi pievienojās pārējam mestra karaspēkam pie Sv kalna, kur ordenim sapulcējās pavisam 6000 karavīrū. Tūlīt nākc dienā viss šis Livonijas karaspēks devās tāļāk un lielā steigā sasniec Rakti. Šeit vāciešu uzbrukums zemgaļus pilnīgi pārsteidza. Pie f sētas vārtiem visu mestra karaspēku mēģināja atgaiņāt tikai pāris r, tieši. Viņus drīz vien pārspēja. Kristīgais karaspēks ielauzās pils sē
   emgaļu viri, sievas un bērni raudzija atrast patvērumu pašā pilī. Turp entās nogādāt arī zirgus un liellopus. Par pārējas mantas glābšanu elajā steigā nevarēja ne domāt. Viss, kas bija dzīvs pils sētā un nespēja atvērt ies pašā pilī, tika apkauts.
   Mestrs gribēja Raktes pili ieņemt, izveda pret cietoksni sīvus uzbru- umus, pie kam vācieši pūlējās no visām pusēm uzkļūt augšā pilskalnā, ar laimi, nogāzes bija stipri noledojušas un glumas. Arī zemgaļi aiz- fāvējās sparīgi. Trīs dienas vilkās Raktes ap sēšana; trīs dienas atkār­tās uzbrukumi cietoksnim, bet velti. Pili ieņemt vāciešiem neizdevās, a tam bagātā un plašā pils sēta bija nodedzināta līdz pamatiem. Līksmi n apmierināti ar panākumiem vācieši atgriezās Rīgā.
   Pēc viņu aiziešanas bēdīgi un drūmi izskatijās Raktē. Visi bija ztrauktā, nospiestā gara stāvoklī, bet visuztrauktākā bija Gaismīte. audz rūgtu pārmetumu nācās dzirdēt no viņas irtās brāļiem, ir pārējiem, ļ «Redziet nu, ko jūs ar savu kavēšanos panācāt.» Mēdza pārmest irsaiša meita. «Ja būtu Vairis dzīvs, vai tad mūžu dienu tā notiktu. Ga- iem jūs vilcinājāties piebeigt vāciešus, kamēr viņi atkal paspējuši at- 'ūt spēkus. Redziet, kā jums izrāda pateicību par paglābšanu. Pelnīts • sods, ka neturpinājāt tik skaisti uzsākto darbu. Ak, kaut es būtu vīrie- 's! Es jums parādītu, kā jārīkojas.»
   Tiešām, bargs bija sods zemgaļiem par nevienprātību un par uzņēmī- as trūkumu. Visu nelaimju īstais iemesls, galvenais iemesls bija tas, "i Zemgalei trūka vēl arvienu vadoņa, kopīga, spējīga, īsta visas tautas vadoņa.

19.

   Pēc mestra uzbrukuma zemgaļi it kā drusku atguvās. Visiem uz kādu ciņu palika skaidra lieta, ka Svētkalna pils atkal ir draudoša un ka _ cieši nav vairs nespēcīgāki, kā pirms Garozas kaujas. Visa tauta no- m . ata, ka Zemgalei atkal briesmas draud un ka šīs briesmas ir tuvu jo tuvu, tās ir lielas un šausmīgas. Tagad visi zemgaļi gatavojās kara gājienam, ļismīte pierunāja brāļus, un Laimdotis ar Miervaldi aizjāja uz Zemaiti fklēt sabiedrotos. Pie kaimiņiem viņi atrada dzirdīgas ausis, jo žemaiši ši šķībi skatijās uz vācu varas izplešanos.
   Tamdēļ 1289. gada pavasars Livonijai bija šausmu pārpilns, jo 7000 '-naišu un zemgaļu karavīru iebruka Rīgas virsbīskapam piederošās jgavmalas zemēs. Uz turieni Vairis bija gribējis vērst savu nākošo : >e gājienu, lai pēc kārtas vājinātu Livonijas dažādus apvidus. Tagad ngaliešiem viss bija labs, kas nāca no Vaira, kas atgādināja šo varoni. t nāves Sidrabes virsaitis pārpilnam bija iemantojis vispārīgu atzīšanu ^piekrišanu. Tikai Zemgalē piemirsa, ka Vairis bija gribējis izvest nāko-
   šo uzbrukumu nekavējoši pēc Garozas kaujas. Pa starplaiku vāciešj bija jau atguvuši agrākos spēkus. Tomēr iebrucēju skaits bija tik liels ka Livonijā neviens neuzdrošinājās stāties viņiem pretim. Ordeņa mestc gan savilka kopā lielākus spēkus un sākot jau grasijās aizkrustot ie naidniekiem ceļu. Kad pienāca drošas ziņas par iebrukušo zemgaļi un žemaišu skaitu, ordeņa mestrs sasauca apspriedi, kura nolēma, ka n«ļ kaujas ar tik lieliem ienaidnieka spēkiem jāizvairas. Ari pats mestr atcerējās sava priekšgājēja likteni un domāja, ka labāk ļaut, lai ienaid nieks paposta zemi, nekā likt uz spēli visu Jaunavas Marijas valsts pastā vēšanu. '
   Iebraucēji pa tam turpināja postīšanu un kavējās ar aiziešanu, kā dodami vāciešiem laiku savākt kara pulkus un izmēģināt laimi kat jā. Zemgaļu un žemaišu pašapziņa auga augdama, jo viņu karaspēks bi; stiprs. Gan tam varbūt trūka īsta, kopīga virsvadoņa, bet visus tom« apvienoja kopīgais mērķis. Gan kara pulki nebija visā visumā t labi apbruņoti un tik priekšzīmīgi sakārtoti kā Vaira karaspēks pie Gar< zas, kas pat vāciešu acīm bija licies par uzslavas cienīgu. Tomēr šo re skaits atsvēra daudz ko. Tamdēļ velti sabiedrotie gaidija vācieši parādamies. Tikai pēc ilgāka laika, pēc plašiem postijumiem iebruc«f nesteigdamies devās mājās. Bet ko viņi tur atrada!
   Neiedrošinādamies stāties pretim lielajiem iebrucēju pulkiem i saņēmis ziņas, ka Zemgalē tikai nespējnieki un nedaudzi karavīri pj likuši mājās, mestrs bija izmantojis gadijumu un devies pats uz neai sargāto kaimiņu zemi ar visu savu kopā savākto prāvo karaspēku. To s1 dalija divās daļās. Viena steidzīgi devās uz Dobeli, otra uz Sidral, Dobele šoreiz tika pilnīgi pārsteigta. Tikko no jauna uzcelto pils siļ vācieši ieņēma, nesastopot nekādas pretošanās. Ļaudis sabēga pi kurai vācieši šoreiz neuzbruka. Steidzīgi nodedzinājuši pils sētu v apkāvuši visus, ko vien dabūja rokās, vācieši nekavējoši devās projfj jo zemgaļi ar žemaišiem varēja atgriezties no kara gājiena mājās. Sa| šanās ar viņiem likās ne sevišķi patīkama mestra karavīriem.
   Pa tam mestrs ar galveniem spēkiem steidzās uz Sidrabi, kur ieraffiļ pilnīgi negaidīts. Vācieši uz rāviena ielauzās stipri apdzīvotajā Li bagātajā pils sētā. Tur nebija neviena zemgaļu karavīra. Tikai ar sievftj bērniem un sirmgalvjiem šoreiz vāciešiem iznāca darīšanas. /edzīļfj tāju straume, pametot visu savu mantu ienaidnieka rokās, plūda uz M vārtiem. Dzirdējās sieviešu kliedzieni, bērnu raudāšana, uzvarēM saucieni. Katru zemgali, kuru vācieši aizspēja pilsētā, nostiepa || zemi. Ar bērniem netika nekādi izņēmumi taisīti. Pagāns paliek pagāļ vai viņš liels, vai mazs. Sevišķi bagāta cilvēku pļauja iznāca ce|ā)ļ pils vārtiem. Tur bija sadrūzmējušies bēgļi, viens otram aizsproļl dami ceļu uz glābšanos. Pūlim no muguras puses uzdrāzās virsū i'jļ nenieki. Tie kapāja, cirta un dūra pēc sirds patikšanas par prieku ļļļ] un par slavu tuvāku mīlestības Dievam. ļP
   Visu negantāk trakoja ordeņa karoga nesējs. Viņš bija tas pats briH
   ieks , kurš vienīgais bija izglābies no zemgaļiem Garozas kaujā. oreiz viņam radās izdevība nomazgāt savas toreizējās ēgšanas kaunu un apkaut pēc sirds patikšanas to pašu zemgaļu evas un bērnus, no kuriem pats tik veikli nesen bija dabūjis mukt.
   Saviem kungiem — bruņeniekiem, negribēja palikt pakaļ apakš- ieki — vienkāršie kareivji: arī tie dūra un kāva varonīgi, nemaz ne- upīdami ne pūļu, ne spēku. Darbs veicās, jo bēgļu vidū neviens pats sbija apbruņots.
   Pus treša simta sievu un bērnu bija apkauti, kamēr vācu karavīri sniedza Sidrabes pils vārtus. Mestrs cerēja kopā ar zemgaļu bēgļiem lauzties pašā pilī. Tomēr pie vārtiem vāciešiem stājās pretim pils sargi, jnu skaits gan nebija lielais, bet katrs zemgalis cīnijās ar izmisuma dros- 'i. Pils aizstāvju priekšgalā bajārs Spodris viegli cilāja smago kara 'vi. Varenā ieroča priekšā sabruka zemē viens pēc otra uzbrucēji. Vie- , no pirmajiem zemgaļu labieša ierocis liktenīgi ķēra vācu bruņe- pku karoga nesēju. Nāvīgi ievainots, viņš pakrita un virs viņa sāka JSties kara biedru līķi. Bruņenieka ļaudis iznesa karogu iz kaujas jucek- j Vāciešus ar prāviem zaudējumiem atspieda mazliet nost no pils t rtiem, kurus izdevās aiztaisīt un aizšaut cieti. Gan ordeņa brāļi pū- , ās no jauna sasniegt vārtus un ielauzties pilī, bet uz vāciešiem lija no ļtgšas šķēpu, bultu un akmeņu lietus. Uzbrucēji tika spiesti virzīties 'iāk no apcietinājumiem. Ciezdami zaudējumus un klupdami pār pašu r (ām pirms tam nokauto sievu un bērnu līķiem, vācu karavīri vilkās sm no pils draudošā tuvuma. Gan vēl iebrucēju karaspēks izveda čus kārtīgus uzbrukumus pilij, tomēr visi tie beidzās ar neveiksmi.
   Pa tam sāka degt pilsēta. Uguns bija laikam pasprukusi kādam ļ;u karavīram pie zemgaļu mājas izlaupīšanas. Liesmas kavēja vācie- i turpināt uzbrukumus Sidrabes pilij. Viņi visi steidzās laupīt jau ļošo pilsētu. Tur pabeidza iznīcināt katru dzīvību, vai tā piede- i cilvēkam, kas vēl mēģināja slapstīties no ienaidniekiem, jeb lopam, šo nežēlīgo izkaušanu vēl daudz gadus vēlāk Hēlijās kara dalīb- ici Livonijā. Par šo pašu varoņdarbu sajūsmā simtām reižu stāstīja niem un bērnu bērniem kristīgajā Vācijā mājās atgriezušies krust- i-svētceļotāji, pamācoši aizrādīdami, kāds Dieva sods uzbrucis ānu zemgaļu sievām un bērniem līdz ar viņu bagāto un plašo pil- 1 Sidrabi.
   Lielu un bagātīgu laupijumu bija ieguvuši vācieši Sidrabē. Uzva- ji sev līdzi aizveda verdzībā arī 60 gūstekņu: jaunas meitas un ;ius, kas par izglābšanos no nāves briesmīgās izkaušanas brīdī :ja pateikties ienaidnieku mantkārīgam un tālredzīgam aprēķinam, vergi sastādija bagātību. Tamdēļ Kristus mācības nesēji un izplatī- viņus bija saudzējuši, nelikdami vērtīgajiem pagāniem izjust «pel- > Dieva bardzību ar zobenu un šķēpu piepalīdzību, aupijums bija ļoti ievērojams, vāciešu panākumi ārkārtīgi lieli, 'ī pārējos Zemgales novados, kur vien piekļuva klāt, visu nopos-
   tija, visu izlaupija. Mestra karaspēki, Dievu slavēdami un līksmoda­mies, atgriezās Rīgā, kaut arī ne Sidrabes, ne Dobeles pilis nebija paveicies ieņemt un kaut arī bija krituši daudzi krietni vācu karotā­ji. Par viņiem nebija ko bēdāt, kamēr Livonijai dzīvo karavīru bija pietiekoši liels skaits. Labos darbos mirušo dvēseles jau līksmojās de­besīs, kur žēlastības Dieva tuvumā atpūtās pēc zemgaļu puišeļu un meiteņu iznīcināšanas grūtajiem darbiem Sidrabes pilsētā. Rīgas diev­namos skanēja pateicības himnas Dievam. Zemodamies Visaugstākā priekšā un nepūlēdamies sev vien pierakstīt panākumu godu, kristīgie karavīri atmina visu padarīto par Dieva roku darbu un pateicās Tam .par visu. Kronķts ņēma savu pergamentu un tanī ierakstija sakarā ar tikko notikušo, ka Jēzus Kristus patiešām slavēšanas cienīgs par palīdzību Zemgalē. Tomēr grūti iedomāties nejēdzīgāku un nevajadzīgāku sie­viešu un neapsargātu bērnu apkaušanu, kā to, kuru ordeņa mestrs Kuno izdarīja 1289. gadā Sidrabes pilsētā, pavasara ziediem plaukstot, visai dzīvībai dabā atmostoties pēc ziemas aukstuma un sastinguma.

20.

   Tikai trīs dienas pēc vāciešu aiziešanas varenais žemaišu un zem­gaļu apvienotais karaspēks pārjāja mājās un atrada Zemgali šausmīgi nopostītu. Gan neviens neapzinājās, ka zemgaļu tautas ziedu laiki bija beigušies uz daudziem gariem, gariem gadu simteņiem, tomēr bēdas un sašutums bija neaprakstami. Visur kurnēja. Visur atskanēja balsis:
   «Ja Vairis būtu dzīvs, nekas tamlīdzīgs nevarētu atgadīties.» Tiešām, ja Vairis būtu dzīvs, ja nebūtu Zemgalei trūcis vadoņa, tad… JāI ko par to daudz runāt, kas nav vairs grozāms.
   Nodedzinātās piļu sētas steidzīgi uzcēla no jauna. Tomēr tagad arī Svētkalna vācieši jau palika droši un ņēmās no jauna atkārtoti postīt visur, kur vien pietika klāt. Komturs Gerhards un viņa biedrs Klauss b piepešos uzbrukumos paspēja nodedzināt vēl pa pils sētai, kura gan arvienu tika atjaunota bez kavēšanās, jo netrūka koku mežos, ne arī darbīgu roku Zemgalē. Svētkalniešu nedarbi galvenā kārtā ķēra Do­beli un Rakti. Sevišķi čakli vācieši likās uz druvu un visu sējumu pos­tīšanu Zemgalē. Dažs labs arājs un sējējs kopā ar zirgu krita ienaid­nieku rokās, pirms paguva /abi uzsākt savu darbu. Daža druva nepaspēja ne sazelt, kad to galīgi izmīdija un sadampāja vācu zirgu kājas. Dažs labs labības lauks nesagaidija pļāvēju smagajām vārpām, jo ie­naidnieki izdauzija graudus, apkapāja vārpas un neatstāja neko pāri ļaudīm, kas bija sviedrus lējuši pie zemes iestrādāšanas un sēklas ie- ^ sēšanas. Gan vienu otru postītāju pašu zemnieki aizraidija uz viņu sauli, tomēr ar to raža nebija atjaunojama.
   Arī Raktes virsaiša dē/i pūlējās, cik vien spēdami, aizkavēt vācu nedarbniekus viņu postīšanas gaitās. Tomēr ne katru reizi tas pavei­cās zemgaļiem. Daudzas druvas pašas pils tuvumā stipri vien bija jau cietušas. Virsaiša Gaiduļa ģimene lielas cerības lika uz kādu patāļā- ku savu īpašumu. Tas atradās atstatu no lielākiem ceļiem, paslēpies aiz birstalām un šiliņiem, tā tad svešniekiem bija grūti atrodams. To gadu tur visa labība bija skaisti paauguši un solija bagātīgu ražu. Turp mēdza bieži nojāt viens vai otrs Gaiduļa dēls, lai apskatītos, vai vācieši nav atraduši šo pašreizējo īsto Raktes virsaiša klēti. Arvienu jātnieki atgriezās apmierināfi pilī. Nē! vāciešu deguniem neuzokšķe- rēt nomaļās druvas.
   Kādu dienu Laimdotis atkal saposās aizjāt uz turieni. Līdzi viņš pa­ņēma divus kara kalpus. Nesen vēl visi būtu smējušies, ja kāds pa pils apkārtni jādelētu apbruņotu karavīru apsardzībā. Tagad tādas no­drošināšanās bija tīrā nepieciešamība, jo nekad neviens nevarēja justies drošs, vai neiznāks sastapšanās cīņa ar Svētkalna pils vāciešiem. Tie bija palikuši bezgalīgi uzbāzīgi.
   Rikšos Laimdotis izjāja cauri mežiņam. Savāda baiga nojauta uzmācās jauneklim. Gan arī agrāk viņš bija gandrīz vai katru reizi ar bažām tuvo­jies attāļajiem laukiem, tomēr šoreiz viņu nospieda, kā likās, sevišķs smagums. Visi trīs zemgaļi pārjāja upītei pāri seklā braslas vietā. Drīzi viņi bija cauri nelielajam bērzājam. Vēl pāris krūmāju, un jātnie­ku acīm atvērās skats uz druvu. Bet kas tas1
   Pašas birstalas malā vācu bruņenieks vadija savu smago zirgu uz priekšu un atpakaļ, likdams lopiņam nomīdīt gandrīz jau nobriedušo labību. Laimdoti pārņēma tāds dusmu uzplūdums, k§ viņš neredzēja pat otru bruņenieku, kas jādelēja blakus pirmajam. Kā satrakots lācis, virsaiša dēls gāzās virsū ienaidniekam.
   Bruņenieks bija nodevies savam postīšanas darbam un nemaz ne­pamanīja draudošās briesmas. Kad viņš, padzirdējis no meža puses zirga soļus, pacēla acis, bija jau par vēlu. Virsaiša dēla kara cirvis jau svilpdams šķēla gaisu. Nākošā acu mirklī bruņenieks nedzīvs nokrita zemē. Viņa biedrs gan nelaimi redzēja, bet arī viņam neveicās ar pa­līgā steigšanos, jo viens no Laimdoša pavadoņiem jau pacēla pret bruņu cepurē slēpto galvu savu smago, ar zaraino galu rotāto vāli. Bruņenieks gan izvairijās no tās un, savukārt, ar smago zobenu apdrau­dēja uzbrucēju. Te no otras puses cita vāle ar negantu sparu nokrita uz leju, skanīgi atsizdamās pret bruņenieka ar spalvu kušķi izgreznoto ķiveri. Tanī paslēptais galvas kauss sašķīda, pašai ķiverei salokoties.
   Visa apkārtne atdzīvojās! Tikai tagad zemgaļi pamanija, ka vesels bars vāciešu ņēmās, aizrāvušies ar labības nomīdīšanu un apkapāšanu. Visi viņi pameta svētīgo nodarbošanos un gāzās virsū Laimdotim un diviem viņa palīgiem. Zemgaļi nepaguva ne apskatīties, kad viņus ieslēdza savā vidū vairāki bruņenieki un pulks vienkāršu karavīru. Par izvairīšanos nebija ko domāt, un visi trīs zemgaļi to arī nemaz ne-
   "*mēģināja darīt. Sākās cīņa. Gan vēl zemgaļu ieroči paspēja nodarīt 'pretiniekiem pa zaudējumam, bet pārspēks bija pārmērīgi liels. Par ga­līgo iznākumu nevarēja būt šaubu.
   21.
   Dažas stundas vēlāk vācu karaspēka nodaļa jāja pa ceļu Svēt­kalna pils virzienā jau prāvā atstatumā no Raktes. Vadi ja bruņenieks Klauss. Vairāki jātnieki bija ievainoti. Uz zirgiem novietotus, veda mājās divu bruņenieku un divu kara kalpu līķus. Jājiens noritēja „ kārtīgi un bez traucējumiem.
   Te uz ceļa līkuma Klauss sarāva pēkšņi iemauktus un apturēja zirgu. Brīdi viņš raudzijās pārsteigts uz priekšu. Tad nodudināja:
   «Nesaprotama lieta. Tas jau ir bruņenieks!» Klauss ļāva zirgam no jauna turpināt ceļu.
   Vācu karavīriem pretim jāja trīs jātnieki. Priekšējais, bez šaubām, bija bruņenieks. Tikai pēc garākas sarunas Klauss viņu pazina. Tas bija burgundietis Zīgberts. Arī viņš beidzot atcerējās bruņenieku Klausu. Abi bija Rīgā un Cēsīs tikušies priekš pāris gadiem.
   «Uz kurieni dodas augstdzimušais grāfa kungs?» Vaicāja Klauss.
   «Uz Raktes pili». Skanēja atbilde.
   «Ko? Uz Rakti?» Brīnijās Klauss. «Ar tik nelielu pavadoņu skaitu? Tas nav iespējams. Šie pagāni zemgaļi jau vispārīgi ir nikni kā meža kuiļi, bet tagad viņu negantums nemaz nav aprakstams».
   «Pirms dažiem gadiem par zemgaļiem man to pašu stāstija, bet es Raktē nodzīvoju labu laiciņu kā viesis. Pie tam arvienu tur pret mani izturējās, kā pret viesi un pastāvīgi izrādija laipnību. Bet kādās gaitās tad staigā cienijamais bruņenieks? Redzu kritušus un ievainotus. Tā tad jūs nākat no kaujas ļauka?» ^ «Patiesība nav noslēpjama augstdzimušajiem skatiem. Tie ir visu redzoši». Atbildēja bruņenieks Klauss. «Tiešām, mums iznāca neliela sadursme. Mēs šinīs gados pastāvīgi postam šiem pagāniem viņu druvas. Arī šodien bijām aizjājuši paveikt tamlīdzīgus darbus. Pie mums Svētkalna pilī ieradās pirms kāda laiciņa divi ordeņa brāļi, švābu zemes bruņenieki. Viņi bija krituši zemgaļu gūstā ta, kaujā, kurā atrada svētīgu slavenu nāvi mūsu cienijamais mestrs Vilekins. Zemgaļi kādu laiku abus švābus bija turējuši Raktes pilī, kamēr viņus atlaida brīvībā par augstu izpirkšanas maksu. Pa gūstniecības laiku bruņenieki bija daudz ko novērojuši un zināja, kur atrodas arī' tādas zemgaļu druvas, kas bija palikušas mums nezināmās, tā tad arī vēl nenopostītas. Tās viņi mums šodien parādija. Dievs mūsu gaitām
   ir piešķīris veiksmi. Tagad zemgaļiem būs maz prieka arī no šiem viņu labības laukiem. Mēs tur pasaimniekojām ar krietniem panākumiem. Tikai žēl, abi švābu zemes ordeņa brāļi dabūja pie tam galu. Par viņu labajiem darbiem Jēzum Kristum par godu un slavu, tas debesu Tēvs viņiem ierādīs goda viefas paradizē. Kā redziet, augstdzimu- šais draugs, šinī zemē iet diezgan asiņaini. Varbūt mums jau pakaļ dzenas lielāki zemgaļu spēki. Ja jūs krītat viņu rokās? Lai nu kā, bet ar diviem vien pavadoņiem jūs nekādi nedrīkstat jāt tālāk. Jums kopā ar mani jāatgriežas Svētkalna pilī. Tādu cienijamu bruņenieku, kā jūs, es nedrīkstu laist tieši rīklē asinskāram pūķim».
   «Jūs pārspīlējat, cienijamo bruņeniek». Sausi noteica Zīgberts. «Manas gaitas ved mani tieši uz Raktes pili. Pats labi zinu, ko daru. Un par laišanu jeb nelaišanu nevar būt ne runas».
   «Ka tā, tā!» noņurdēja Klauss, «vari vest savu ādu kaut uz elli. Ne mana cūka, ne mana druva. Neesi jau mūsu ordeņa brālis. Pie mums neviens par tevi neraudās, ja tu kaut šodien pat lauztu sev kaklu».
   Drīz vien Zīgberts sava ieroču nesēja Konrādā un agrākā pava­doņa letgaļa sabiedrībā jāja tālāk uz Raktes pili, bet Svētkalna pils vāciešu karavīri skubināja zirgus un, steidzīgi jādami, attāļinājās pre­tējā virzienā.
   Kas Burgundas bruņenieku bija atkal atvedis Zemgalē? Atgriezies no Rīgas Burgundā, Zīgberts visu laiku jutās nospiests. Drīzi vien viņš saprata, ka to vārdzina ilgas pēc Gaismītes. Raktē ar Gaismīti kopā pavadītais laiks, kopīgā jādelēšana, svešādi neparastais dzīves veids zemgaļu pilī — viss tas bija Zīgbertu tuvinājjs virsaiša meitai, viss tas likās atmiņās tik savādi pievilcīgs, saistošs. Savas tēvzemes jaunavas, salīdzinot ar Gaismīti, Zīgberts atrada par vienmuļām. Ar Gaismīti tam bija iespējams saprasties pat bruņnieciski kareiviskos jautājumos. Ar šo zemgalieti varēja pamatīgi izrunāties par ieroču lietderību, par skaistiem, veikliem zobena cirtieniem, par mākslinie­ciskiem bultas trāpijumiem, par visu ko, kas tikai sajūsmināja tā laika bruņenieka prātus. Turpretim, kad Zīgberts kaimiņu pils īpašnieka meitai, kuru jaunā grāfa tēvs labprāt būtu 'redzējis pār savu vedeklu, mēģināja pastāstīt kāda neliela kautiņa nenozīmīgus sīkumus, augst- dzimusē burgundiete gandrīz paģība jeb, mazākais, likās ģībstam. Mode prasija, lai sievietes sapņotu un runātu par mīlu, par bruņenieka uzticību līdz nāvei izredzētai dāmai, par šķiršanās rūgtumu un atkalre­dzēšanās priekiem, bet nevis par kādām tur meionībām un dažādu tērau­du pārākumu par citiem.
   Liela loma droši vien piekrita Zīgberta sarūgtinājumā arī apstā­klim, ka izlutinātais jauneklis nedabūja bez kavēšanās, kā parasti, spēļu lietiņu, ko kāroja, fsi sakot, Zīgberts nāca pie atziņas, ka bez Gaismī­tes viņš ir nelaimīgākais cilvēks zemes virsū un ka pats izdarijis neap- rakstamu muļķību, neapprecēdams Raktes virsaiša meitu, saprotams, iepriekš pārvedot kristīgā ticībā pagānu jaunavu. Ka Gaismīte būtu
   bez apdomāšanās piekritusi viņa pagodinošam bildinājumam un pa­griezusi muguru savam izredzētam, neaptēstajam zemgalim, tas Zīg­bertam likās pati par sevi saprotama lieta. Paša tēvi gan laikam būtu bijis pretim šādām kāzām, bet arī viņam nāktos pjekāpties. Jā! Zīg- berts tagad zināja, cik muļķīgi pats bija rīkojies. Tiķai tagad bija par vēlu: neko vairs nevarēja grozīt uz labo pusi. GaismUe droši vien jau sen būs izgājusi pie vīra un auklē savu pirmdzimto kādā koka pilī. Tādas jau mēdz celt tur, tāļajā ziemeļu zemē, kuru sauc laikam par Zem­gali, jeb kaut kādi tam līdzīgi.
   Drīz nomira Zīgberta tēvs, atstādams dēlam kuplu mantojumu: i zemes un pilis, mežus un laukus, kalpus un kalpones. Tagad Zīgberts jļ vārēja rīkoties, kā vien viņa sirdij iekārojās. Ilgi bruņenieks nedomāja. | Viņš nosprieda doties otrreiz uz Livoniju. Ceļojumam gan trūka no- ļ teiktu mērķu, tomēr kāds spēks grāfu it kā vilka uz Zemgali. Rīgā viņš ļ» dabūja dzirdēt par virsaiša Vaira nāvi. Drīzi vien Zīgberts uzzināja, ka Raktes virsaiša meita vēl nav precējusies. Uz ātru roku Burgundas grāfs nosprieda, ka bez kavēšanās precēs Gaismīti. Zīgbertam likās, ka pat Dievam tāds bruņenieka solis būs sevišķi patīkams, jo Gaismī- tes dvēsele ar kristīšanu būs glābta no elles mokārr^ Pati Gaismīte, saprotams, ar rokām un kājām pieķersies precību piedāvājumām. Viņas i augstā kārta pašas zemē un sensenā cilts nevarēja nāKt par apkauno­šanu arī Zīgbertam. Kaimiņiem nebūs ko degunus šķobīt par grāfa ' Zīgberta sievu, kaut arī no svešas zemes atvestu. Gaismīte jau cēlusies no valdonīgas ģimenes.
   Sadabūja rokā Zīgberts agrāko tulku lf*nali, kaut, arī bruņenieks pats bija pratis Savā laikā daudz maz sarunāties zemgaliski, un uzai­cināja šo ceļa rādītāju sev līdzi. Letgalis gan sākot kratijās nost no jā- ' jiena pa Zemgali nemiera pilnajās dienās, bet pēdīgi tomēr ļāvās par labu maksu pierunāties. Tā Zīgberts ar uzticamo ieroču nesēju Konrādu i un pavadoni letgali atradās ceļā uz Raktes pili taisni tad, kad Zemgalē ļ[ trakoja cīņa uz dzīvību un nāvi, pareizāki sakot, uz navi.
   Visus aizrādījumus par briesmām, kas savienotas ar jājienu uz Rakti / paasināta iznīcināšanas kara brīdī, Zīgberts nebija līdz šim nemaz | ievērojis. Viņu jau pazina Raktē. Tāpat pirmā brīdī siaruna ar ordeņa brāli Klausu neatstāja ne mazākā iespaida uz Burgundas bruņenieku. Tikai, pajājis labu gabalu tāļāk, Zīgberts sāka pārdomāt. Tiešām, i Klausa nostāsti par ordeņa darbiem Zemgalē un par zemgaļu dusmām i un sašutumu katram varēja dot diezgan pamata palikt domīgam. Tomēr J nieki! Kas gan ļauns viņam, Zīgbertam, varēja draudēt te, kur pirms nedaudz gadiem viņš bija mēnešiem ilgi baudijis sirsnīgu viesmīlību? Ar nolūku stiprināt sevī drošības pārliecību, Zīgberts griezās pie sava  pavadoņa letgaļa ar jautājumu:
   «Mums taču te nekas ļauns nevar draudēt? Vai nav tiesa?»
   Letgalis papurināja galvu, nopūtās un, bailīgi pametis skatus mežā ļ ceļam pa vienu un otru pusi, atbildēja: ;L
   «Vienīgi lai izdarītu pa prātam augstdzimušam bruņeniekam,, es uzņēmos jājienu šurp. Tagad justos laimīgs, ja kopā ar jūsu žēlastību atrastos otrpus Daugavas, kaut arī ar zilu muguru un. ar drusku sadur­stītu ādu, ja tikai pie dzīvības». ,
   «Bet mani taču te pazīst no pagājušās reizes». Drošinājās Zīgberts.
   «Ka zemgali šoreiz draudzīgu pazīšanos ar mums neatjauno tikai jau pēc tam, kad gulēsim bez elpas, garšļaukus». Atbildēja tulks.
   «Arī tevi šodien pārlieku iebiedējuši bruņenieka Klausa vārdi, bet…» Runāja Zīgberts.
   «Man visu laiku arī priekš tikšanās ar augstdzirhušo bruņenieku Klausu uzmācās bailes, ka mūsu ādas drīz vien nesabojā prāvāki caurumi, kas varētu būt cē/ušies no šķēpiem, bultām, zobeniem, kara cirvjiem un tamlīdzīgiem asiem daiktiem. Jūsu žēlastībai gan tērauda bruņas var kādu brīdi izrādīties par noderīgām svaiguma uzglabā­šanai, bet man, jūsu žēlastības padevīgam kalpam, miesa nav norūdīta pret noasinātu dzelzi un tēraudu».'
   Grāfs Zīgberts palika šaubīgs. Vēl bija labas stundas jājiens līdz Raktes pilij. Ko darīt? Atpakaļ griezties negribējās. Te bruņeniekam iešāvās galvā, likās, labs padoms. Viņš drusku novēros. Pašulaiku no ceļa nogriezās daudzu zirgu pēdas. Tur laikam ordeņbrāļa Klausa kareivju nodaļa bija uzgriezusies uz-ce/a. Zīgberts dosies pa šo iemīto taku. Tā no ceļa neviens nepiegriezīs ne mazākās vērības viņa paša, Zīgberta, zirgu pēdām. Grāfs kaut kur apmetīsies uz dažām stundām, uzkodīs, atpūtīsies, novēros apkārtni un, galvenais, iegūs laiku, lai pārdomātu un izšķirtos, ko darīt tālāk: vai jāt uz Raktes pili, vai griezties atpakaļ uz Rīgu.
   Visi trīs jātnieki attālinājās no ceļa. Viņi sasniedza upīti un uz tās krasta skaistā apkārtnē izmeklējās vietiņu, kur, paslēpušies kuplu koku ēnā, atsēdās zālē, iepriekš atbrīvojuši zirgus no iemauktiem un segliem, lai garajā ceļā nogurušie lopiņi varētu ganīties treknajā zālē. Tīksmīga likās atpūta vēsajā vietā pie lēni uz priekšu plūstošās upītes zāļainajiem ūdeņiem. Apkārt, vasaras saules tveicē sakarsēta, zāles, lapu un ziedošo puķu smaržas pārsātinātā gaisa segā ietīta, likās, snauda Zemgale.

22.

   Raktes pilī gaidija Laimdoša atgriešanos. Saule uzkāpa pie debesīm līdz savam pusdienas augstumam, tad sāka slīdēt uz leju un bija nostaigājusi jau labu pusi no savām vakara cēliena gaitām. Laimdotis vēl nerādijās mājās. Visus pilī jau sāka pārņemt nemiers. Laiki bija uztraukumu un briesmu pilni. Vācieši gan no Svētkalna pils, gan no citām tāļākām- vietām bieži uzklīda Raktes pils apkārtnē. Ne ar ko neizrādī-
   dami cits citam savu nemieru, virsaiša ģimenes locekļi te viens, te otrs vienaldzīgā balsī, it kā nejauši, ieminējās.
   «Kur gan viņš tik ilgi izpaliek? Varētu jau sen būt mājās».
   «Kas nu Laimdotim var jauns notikt? Apbruņojies karavīrs!»
   «Trīs vīri un vēl ar ieročiem labi apgādāti, bez tam tepat pils āpkārtnē».
   Gaismīte nenocietās, izslīdēja klusiņām ārā un, paņēmusi līdzi šķēpu, bultas un stopu, izjājaI caur pils vārtiem. Jaunava bija tā pie­radusi pie apkārtnes, ka pat ir nepadomāja par briesmām, kas pašai varēja draudēt, ja vācieši pagadītos ceļā. Visļaunākajā gadijumā gan jau viņa paspēs izmukt un atauļos līdz pilij.
   Virsaiša meita devās uz attāļajām druvām, uz kurieni vajadzēja to rītu aizjāt Laimdotim. Drīz jātniece sasniedza upīti. Vēl taciņas gabaliņš un Gaismīte jau bija pie ceļa mērķa. Kāds nejauks, šauša­līgs skats pavērās tur viņas acīm. Visa labība bija samīdīta, nobradāta, nokapāta. Nesen tik daudzsološās vārpas bija izdauzītas tukšas. Vēl Gaismīte nepaguva ne iedomāties sakarā ar druvu nopostīšanu uzbru­kušās nelaimes visās sekās, kad žēluma izsauciens viņai izlauzās pār lūpām. Virsaiša meita ieraudzīja zemē gulošu cilvēku. Tas bija Laim­dotis. Pāris desmit soļus tāļāk, gandrīz blak^ viens otram, gulēja beigti abi viņa pavadoņi.
   Steidzīgi Gaismīte nolēca no zirga un skriešus pieskrēja klāt brāļa līķim. Laimdoša galva bija pāršķelta. Dziļā brūce liecināja, ka nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka virsaiša dēls beidzis dzīvot. Gaismīte nosēdās blakus līķim zemē un raudzija ar roku sakārtot Laimdoša asinīs un smadzenēs saķepušos matus. Jaunava, rūgti raudot, čukstēja:
   «Mīļo, mīļo, brālīt. Vienu pēc otra manus mīļos man atņem šie nolādētie vācieši. Un es nespēju viņiem atmaksāt!»
   Tad viņai iešāvās prātā, ka varbūt kāds no karakalpiem vēl dzīvs un ievainotajam vajadzīga palīdzība. Gaismīte steidzās pie labības atliekās gulošiem karavīriem. Veltas cerības! Abi zemgaļi bija tā sa­durstīti un sakapāti, ka dzīvībai viņu miesās nevarēja būt vairs vretas pat ne uz acumirkli.
   Pēc brīža Gaismīte iedomājās pavērot, uz kuru pusi ienaidnieki devušies un vai nav iespējams sarīkot pakaļdzīšanos. Sekojot daudzo zirgu pēdām, Gaismīte uzmanīgi izjāja cauri mežiņam, tad devās gar upītes malu vēl labu gabaliņu uz priekšu. Piepēši viņai padzirdējās it kā cilvēku balsis. Nokāpusi no zirga un piesējusi uzticīgo lopiņu pie koka, Gaismīte ar stopu un šķēpu rokās līda uz priekšu.
   Tiešām, tur runāja cilvēki. Balsis palika dzirdamākas. Gaismīte tāļāk slīdēja vēl uzmanīgāk, veikli slapstīdamās aiz katra koka, aiz katra krūma. Piepēši viņa gandrīz iesaucās, jo netālu sev priekšā ierau­dzīja pazīstamu galvu. Ja, nevarēja būt šaubu. Tur, pusguļus — pus- sēdus atlaidies zālē, tīri mierīgi bija novietojies bruņenieks Zīgberts un ēda laikam kādu gardāku līdzpaņemtu kumosu. Ērtības dēļ viņš bija
   noņēmis sev nost krūšu bruņas un arī bruņu cepuri. Viņu apkalpoja Gaismītei *ik labi pazīstamais Konrāds. Attālāk redzējās trešais stāvs. Ak! tas arī bija pazīstams. Tālāk visā apkārtnē neviena paša vairs nere­dzējās. Tā tad pārējie bija jau gabalā. Tikai šie, pakaļējie, bija aizkavē­jušies, lai ieturētu azaidu. Cik droši un bezbēdīgi! Bez šaubām Zīgberts, kā jau labi iepazinies ar Raktes pils apkārtni pa savas agrākās viesošanās laiku, bija noderējis pārējiem par ceļvedi. Droši vien neviens cits, kā tikai viņš, zināja uzrādīt attālos, mežā paslēpušos Raktes virsaiša labības lauciņus.
   «Par šo neģēlību Zīgbertam jāsaņem pelnīta alga. Gan es viņam parādīšu!» Nodomāja Gaismīte un uzlika bultu stopam.
   Grāfs Zīgberts, apkārtnes piemīlīguma iejūsmināts, jautri kaut ko ierunājās, bet nebeidza sākto teikumu. Bruņu nesējs Konrāds šausmās sastinga, kad svilpdama, gaisu pāršķēla bulta un ieurbās viņa kunga sirdī. Uzticīgais kalps nedabūja ilgi brīnīties, jo arī viņa sirdi ķēra nākošā bulta, šāvējam, kas tik labi prata tēmēt, bez šaubām, bija droša roka un gaišas acis. Letgalis-tulks pie laika pamanija notiekošo, veikli nokrita slēpjoša un ar steigu aizlīda aiz tuvējā lazdu krūma. Noskrē­jis pusstundu kājām, viņš atskatijās atpakaļ un, neredzēdams pakaļ- dzinēju, apmierināti nodudināja:
   «Veiklas kājas pie reizes labāk paglābj savu īpašnieku, kā neveikli pie malas noliktas smalkās aizjūras tērauda bruņas. Tagad tikai bez apstāšanās līdz Daugavai. Vēderam būs jāpaslinko un jāsarod ar ogu mielastiem vien. Svētkalnā nav ko iegriezties. Ka neuzkar pie zara par grāfa pamešanu. Uz to viņi ir veikli».
   Uz acumirkli it kā žēlums pamodās Gaismītē, uzskatot mirušo Zīg­bertu. Tad virsaiša meita ieraudzija bruņas. Tās noderēs. Tās viņa bija jau kādreiz pielaikojusi. Sis kara laupijums bija ļoti vajadzīgs un vērtīgs.

23.

   Raktes pilī un arī visā novadā bija iestājies bads. Vairākus gadus no vietas vācieši gan no samērā netāļās Svētkalna pils, gan no daudz attālākās Rīgas nemitīgi bija postijuši zemgaļu druvas. Nekādi sējumi nevarēja ienākties un dot ražu, nekāda labība nedabūja nobriest. Velti zemgaļu arājs šinī posta un nelaimes laikā dzina vagas, velti viņš izsēja jau tā grūti kopā sadabūjamo sēklu.
   Ne labāk gāja zemgaļu ganam. Cik lopiņu atņēma un aizveda jeb nolietoja uz vietas ļaunais ienaidnieks! Un ja gans pagadijās jau dižāka auguma, ja viņš mēģināja aizstāvēt savas gotiņas jeb tikai nepaspēja laikā aizmukt un pazust, tad arī viņu pašu nobendēja svešnieku ieroči. Cik reizes vācieši nebija nolaupijuši lopus zemgaļiem pat aiz pils sētu sargājošiem žogiem, nopostot šTs patvēruma vietas, pie kam vietējiem kareivjiem nācās meklēt glābiņu pilīs. Dažam labam vajadzēja pat atdot dzīvību, aizstāvot savus tuviniekus un mantiņas pret piepeši un nemitīgi uzbrūkošiem ienaidniekiem. Tikko viens iebru­kums bija pārlaists un viņa sistās brūces daudz maz aizdziedētas, te vācieši bija atkal klāt un postija, kāva, laupija no jauna. Gan viņus uzmanija, gan arī viņiem uzbruka. Līdz ko kāds vāciešu sīkāks pulciņš iedrošinājās attālināties no Svētkalna pils apcietinājumiem, tā tas pa­zuda uz neredzēšanos, uz neatgriešanos. Zemgaļi piebeidza bez žēlas­tības katru jaunā ienaidnieka karavīru, kuram varēja ar ieročiem pie­kļūt. Tomēr sīkie panākumi maz līdzēja. Nepietika uzmanīt Svētkalna pili. Ienaidnieks nāca arī no Rīgas un Jelgavas, nāca pat no citām attālākām svētās Māras valsts malām. Pie tam vācieši iebruka Zemgalē, slapstīdamies pa apkārt vedošiem nomaļiem ceļiem, nevis iedami tais­nākos, parastākos virzienos. Ienaidnieki raudzija pārsteigt zemgaļus, nopostīt labību, apkaut vienu otru iedzīvotāju, kas pagadijās pa kājām, nodedzināt piļu sētas un pēc tam, neielaižoties lielākās kaujās, pazust.
   Pārtikas trūkums Raktes novadā paosinājās vēl tādēļ, ka tur bija patvērumu atradušie arī nodedzinātās Tērvetes iemītnieki, mazākais — prāva viņu daļa.
   Tomēr vecais virsaitis Gaidulis, savu dēlu un meitas atbalstīts, cerēja izvilkt dzīvību līdz pavasarim. Saulīte no jauna spēs atdzīvināt ir druvas, ir nospiestos ļaužu prātus.
   Tā drūmi pagāja 1289. gada rudenis un iestājās ziemas sala. Nebija  vēl sniegs uzkritis, kad kādu dienu Rakti uztrauca pavisam nepiere- i dzēts notikums. Pili un pilsētu, kuru nesen tikai beidza atjaunot pēoļ nesenā pēdējā vācu nopostijuma, pārpludināja dobeliešu bari. Ļaudis?! nāca gan kājām, gan jāšus, gan braukšus. Bērni, sirmgalvji un sievai: pārpildija ne vienu vien desmitu garo, plato zemgaliešu ratu. Tā bijaļ īsta tautas staigāšana. 1
   Zemu locijās nesen tik lepnais Dobeles virsaitis Lāčaris sirmāļ Raktes lielkunga Gaiduļa priekšā un pazemīgi, kā lūdzējs, teica:
   «Diženo virsaiti, neliedz pajumti Dobeles ļaudīm. Mums pašiem vairs nav ne savas pajumtes, kur patvērties, ne savas maizes garozas, ko pasniegt badā mirstošiem bērniem, nemaz nerunājot par pieaugušo izsalkuma apmierināšanu. Vācieši tik nemitīgi spaidija mūs un postija katru mūsu iedzīves pasākumu, ka mēs nospriedām atstāt mūsu tēvu. tēvu zemes stūrīti un meklēt paglābiņu pie tevis. Saprotams, nākam šurp tikai uz kādu laiciņu. Drīz vien saņemsimies atkal un ar atjaunotiem spēkiem, tevis atbalstīti, pārmācīsim ļauno ienaidnieku, atgriezīsimies atpakaļ sentēvu pajumtēs un tur no jauna uzsāksim laimīgāku dzīvi», Dziļi kustināts, virsaitis Gaidulis saņēma Lāčara roku un sirsnīgi teica.
   «Gan arī manā mājā trūkums raugas iekšā pa visām šķirbām, tomēr
   es un mans novads dalīsimies ar tevi un taviem ļaudīm visos dzīves piederumos, kas vien mums ir. Gan jau mēs ar tevi vienotiem spēkiem pieveiksim šo nelaimīgo laiku grūtības un sagaidīsim labākas dienas, laimīgākus laikus».
   «Kaut tāds būtu mūžīgo dievu prāts!» Atbildēja viesis, sekodams no vārtiem nama tēvam uz pils dzīvojamām ēkām.
   Kad Lāčaris satikās ar Gaismīti, viņš ilgi turēja jaunavas roku savējā un beidzot teica:
   «Gaismīt, vai tu spēj nedusmoties uz mani? Daudz jauna tev esmu nodarījis. Par to arī pats no likteņa saņemu bargu sodu, par to arī es tik smagi ciešu. Tiešām! Ja mēs toreiz, vēl tik laimīgos laikos, būtu nodevuši visu Zemgali Vaira rokās, ja viņš būtu nosēdies Tērvetes pilī, droši vien daudz kas tagad pavisam citādi izskatītos, droši vien mūsu apvienotā tēvzemīte, spējīga vadoņa vadīta, būtu vēl arvienu stipra, varena un laimīga. Varbūt Vairis vēl atrastos starp dzīvajiem, kā visas zemes lielskungs, un tu pie viņa sāniem stiprajā Tērvetē. Jā! Vairis, bez šaubām, nebūtu pielaidis, sēdēdams tur, ka uzceļ viņa de­guna priekšā Svētkalna pili. Tagad Tērvetes pilskalnā pelnu kopiņa. Tagad…»
   «Virsaiti, ko nu žēloties velti par to, kas vairs nav grozāms un labo­jams. Lai paliek vecās lietas! Domāsim par nākamām! Domāsim par atriebšanos visa ļauna cēlājiem!» Cieti noskanēja Gaismītes balss. Neviens vārdiņš nedrebēja. Nekas nenodeva runātāju, nekas nepa­rādīja, ka, L āčarim pieminot Vairi, Gaismīte i žēlabās asaras bija saplū­dušas acīs un elpa gandrīz aizrāvās. Tikai ar mokām virsaiša meita bija savaldijusies, lai sāpēs neiekliegtos, lai nesāktu šņukstēt. Tomēr, kad Lāčaris beidza runāt, Gaismīte jau bija spējusi dot rāmo, auksto atbildi.

24.

   Laiks ritēja uz priekšu. Dzīve Raktē sāka palikt ikdienišķākā, cik t au ir iespējams runāt par ikdienišķību tur, kur draud bads, kur saplū­duši bēgļi, kur iz katra krūma, aiz katra stūra uzglūn ļauns ienaidnieks. Ar pārtiku zemgaļi šā tā vilka uz priekšu. Lielu cerību viņi lika uz liemas medībām. Arī Lāčaris pūlējās, cik spēdams, lai atvieglotu ;mago nastu, ko bija uzkrāvis Raktei ar savu ierašanos. Bijušais Dobeles ( virsaitis nenoguris trenkāja briežus un aļņus, pieveica lāčus, lai tikai ' egūtu vairāk medijuma, ar ko spītēt trūkumam un aizdzīt bada uzmāk- anos.
   Kādu dienu Lāčarim medībās bija sevišķi paveicies. Nerunājot 'ļ lemaz par vilku, kuram todien āda bija novilkta, nomedīts bija arī
   varens alnis un uzieta tika lāča miga, kur nākošās dienās varēja iegūt par krietnu laupijumu pašu Zemgales mežu ķēniņu. Lāčaris ar savu ļaužu pulciņu atradās jau labu laiciņu ceļā uz mājām. Izdevīgu medību vietas nācās meklēt arvien attāļāk un attāļāk no Raktes pils.
   Labs medijums, laba veiksme zvēru izsekošanā arvien iepriecina mednieku. Tādēļ Lāčaris, puslīdz piemirsis savu bēdīgo stāvokli, bija jautrā omā. Viņam likās, ka arī vispārīgais Zemgales stāvoklis gāja uz labo pusi. Ziemu katrā ziņā iespēs pārlaist, un pavasarī varēja sākt domāt par atgriešanos uz Dobeli. Gan nesen bija pienākusi vēsts, ka atstāto Dobeles pili vācieši nodedzinājuši; bet pili jau uzcels jaunu, varbūt vēl stiprāku kā agrāko. Citādi ziņas no atstātā novada pienāca apmierinošas. Uz vietas palikušais tautas vairums vai nu slapsti- jās pa paslēptuvēm vai liekuļoja nepieciešamo piesliešanos vāciešiem, kuri pēc pils nodedzināšanas nepiegrieza vairs novadam ne mazākās ^ ievērības. Viņi nerādijās vairs Dobeles apkārtnē, tā tad laupīšanas un nemitīgā cilvēku, kā vīru, tā sievu un bērnu, izkaušana vairs netur­pinājās Dobeles novadā. Ļaudis sāka atgūt pašapziņu, cilāja ieročus un gaidija sava vadoņa-virsaiša atgriešanos, lai stātos pie vāciešu iznī­cināšanas. Un Lāčaris nekavēsies. Tikai atvilkt elpu, sagatavot spēkus, dot atpūtu izmocītiem ļaudīm. Lāčaris parādīs vāciešiem, ko zemgaļi vēl spēj. Dobele atdzīvosies. Atgriezīsies vecie labie laiki.
   Virsaitis smaidija, kavēdamies pie šādām domām. Nebija vairs tāli līdz Raktei. Vēl cauri birsfalai, pāri nelielam laukumam, tad šiliņš un aiz tā plašāks līdzenums, kura vidū pacēlās pils. Te pa taciņu skriešus vien pretim medniekiem steidzās klupdama, krizdama sieviete. Neliela nastiņa-vīstoklītis bija viņai rokās. Sieviete pamanija Lāčari un pārējos zemgaļus tikai tad, kad bija pieskrējusi viņiem gluži klāt. Izmisuma " pilns izbaiļu sauciens izlauzās skrējējai pār lūpām, bet jau nākošā acumirklī viņa pazina pašu ļaudis un sāka stāstīt.
   Raktei bija atkal uzbrukuši vācieši. Ienaidnieki bija pārsteiguši ļ zemgaļus un atkārtojās parastais. Pilsētu ordeņa karavīri izlaupīja, nopostija un nodedzināja. Ļaudis, kas nepaspēja patvērties pašā pilī, > mita jau veļu valstībā. Arī apkārtni postija.
   «Mēs ar vīru no savas sētiņas nepaguvām nokfūt pilī». Stāstija bēdzēja. «Nebija pat laika apskatīties, kad vācieši atdrāzās pie mums. Dzīvojām mazā būdiņā, tepat viņā mežmalā. Es paspēju tikai paķert iz šūpuļa savu maziņo. Ir tad nebūtu izmukusi, bet vīrs uz ceļa stājās vāciešiem pretim, lai negantniekus aizkavētu dzīties man pakaļ. Vīru nokāva, bet es paguvu ieskriet mežā. No mežmalas vēl redzēju, kā sacirta un sadūra mana ,mūža līdzdzīvotāju, mana maziņā tēti, manu bēdu līdzbēdātāju. Tagad man palicis dzīvs tikai viens dārgumiņš — sīkais bērniņš. Pūlos paglābt viņa nevarīgo dzīvībiņu. Te uzskrēju ļ jums virsū. Pagalam pārbijos. Domāju, ka vācieši. Bet raugos paldies Laimas māmuļai, nav nekādi vācieši, bet pašu, zemgaļu ļaudis. Pasteidzaties, mīļie! Vācieši droši vien tagad kauj kaimiņu sētā. Tā tepat blakus».
   Lāčara acis zvēroja. Iz krūtīm lauzās uz āru šņācoša elpa, kā satra­kotam zvēram. Atkal šie nolādētie vācieši! Tikko virsaitis bija prātojis par Dobeles novada atplaukšanu, un te vācieši dzen pie pēdējā posta arī Rakti. Nav ko gudrot, jāsteidz*:: palīgā.
   Atstājuši turpat uz meža ceļa ragavas ar nomedīto alni, zemgaļi steidzās uz priekšu. Drīzi vien nelielā atstatumā padzirdējās vaimanas un kliedzieni. Takai paliecoties ap līkumu, zemgaļi ieraudzīja bēgošu sievieti, kurai līdzi skrēja pulciņš ir mazāku, ir lielāku bērnu. Pāri desmit soļu nopakaļ savējiem sekoja vīrietis, kuram ātri tuvojās vairāki vācu kara kalpi. Nepaspēja Lāčaris ne apskatīties, kad vāci bija zemgali panākuši, jo nabags kavējās, gribēdams dot iespēju bērnu kājiņām noskriet lielāku atstatumu. Gan viens vācu kalps uzdūrās uz zemgaļa šķēpa, bet jau nākošā acumirklī savēju aizstāvis gulēja garšļaukus, aizraidīts pie veļiem.
   Lāčaris ar saviem ļaudīm gan nebija bruņojies pilnīgi piemēroti kara gaitām, bet nedrošajos laikos neviens nemēdza pa mežiem staigāt tīri neapbruņots un arī medībām bija nepieciešami ieroči. Pirms vācu pulciņš atguvās, to sāka apstrādāt dobelieši. Drīz vien nokau­tajam zemgalim blakus izstiepās viņa nokāvēji. Tikai divi vācieši, zem­gaļu trenkāti, paspēja laist ļekas vaļā, bet viens vienīgs no viņiem sasniedza tuvāko vācu nodaļu, kuru rīkoja bruņenieks Klauss.
   Bēgļiem uz pēdām sekoja Lāčaris, un Klauss nedabūja ne apskatīties, kad saniknotā virsaiša zobens jau dārdēja pret bruņenieka spožo ķiveri. Arī pārējie dobelieši bija klāt un uzbruka pārsteigtajiem Svētkalna pils ķaravīriem ar tādu sparu, ka vācieši sāka mukt, atstādami vairākus savus biedrus vārtāmies asinīs. Arī pats bruņenieks Klauss, kurš tik daudz bija mīdijis zemgaļu druvas, postijis viņu mājokļus un kāvis bez izšķirības vīrus, sievas un bērnus, arī viņš šoreiz dārgi samaksāja par agrākiem panākumiem, jo Lāčara trakojošais zobens izpūta lepnā aizjūras karavīra dzīvību.
   Saprāts būtu licis Lāčaram pēc sasniegtajiem panākumiem doties projām, noslēpties kaut kur un paslēptuvē nogaidīt, kamēr vācieši aiziet. Tikai virsaitis bija tā saniknots, ka viņam ar saprātu vairs nebija ne mazākās sazināšanās. Lāčaris tikai nojauda, ka tur netāli priekšā atrodas ienīstie vācieši. Viņš alktin alka kaut un iznīcināt jaunos ienaid­niekus, cik vien rastos iespējas. Visam pārējam nebija vairs nekādas nozīmes. Tamdēļ dobelieši devās uz priekšu.
   Arī vāciešu galveno spēku uzmanība bija jau pievērsta zemgaļu karavīru nodaļai, kura tik pēkšņi bija parādijusies un ar tādu drosmi rīkojās. Sākot bija padzirdējies patāļas cīņas troksnis, kas vēl maz ko nozīmēja, jo tas varēja celties dažiem pārsteigtiem zemgaļiem aizstāvoties. Bet tad izbiedēti ieradās pie savējo galveniem spēkiem vācu bēgļi, bruņenieka Klausa pavadoņi. Pārbiedēti, viņi stāstija sa-
   raustītos teikumos pārspīlētas lietas par Lāčari pašu un par šī briesmīgā zemgaļa pavadoņu skaitu. Pats vācu vadonis, kas nebija neviens cits kā milzenis bruņenieks Gerhards, ar prāviem spēkiem devās Lāčarim pretim. Lielā pārspēka nomākts, blakus savam virsaitim apgūlās viss dobeliešu mednieku pulciņš, krāsodams sarkanu ar savām un naidnieku asinīm dzimtām Zemgales, kaut arī ne dzimtā novada, balto sniegu.
   Tā beidza sava mūža dienas ar zobenu rokā pēdējais Dobe/es virsaitis.

25.

   Drūmi izskatījās Raktes pilī. Blakus pilskalnam vēl kūpēja pilsētas gruveši. Vēl nepievākti mētājās šur tur apkārt nokauto zemgaļu līķi bez dzimuma un vecuma izšķirības. Gandrīz visi no agrākajiem vācu iebru­kumiem izglābtie lopi bija projām. Tikai pašā pilī novietotie zirgi vēl bija pāri palikuši.
   Vecais virsaitis Gaidulis sēdēja sakņupis savējo vidū un ar gurdu, pilnīgi nespēcīga sirmgalvja, skatu stīvi noraudzījās savā priekšā.
   «Es saprotu,» viņš teica, un balss skanēja tik dobji, it kā nākdama no aizsaules, «es saprotu, ka mums Rakti uz laiku jāatstāj. Bet cik tas ir smagil Jūs esat jauni. Jūs atgriezīsaties atpakaļ un redzēsat atkal mīļās vietiņas, pierastos uzkalniņus un iela ;iņas, upītes un strauti­ņus, birstalas un siliņus. Bet es? Pat mani kauli neatradīs mūžīgo mieru dzimtajā novadā.»
   Gan meita un dēli ņēmās mierināt veco tēvu, izteikdami cerību, ka sirmgalvis piedzīvos mājās atgriešanās dienu. Gaidulis tikai kratīja galvu un noteica:
   «Diezi, diezi! Kas var zināt, kā mums vēl ies svešumā. Cik būs to, kas atgriezīsies? Kad tas notiks? Kuri būs laimīgie? Ne vieglas dienas mūs gaida. Pat vēl pašu mājās šodien mums sāk trūkt, ko ēst. Kas būs priekšdienās svešā malā?»
   Tomēr piepeši ēdamais pats ieradās pilī, nevienam negaidot, bet visiem par prieku, it kā papriekšsludinādams laimīgākas dienas nākot­nē ar izdevīgu gaitu un notikumu norisi. Lāčaris bija aijtājis mežā zir­gu, iejūgtu ragavās, kurās atradās nomedītais alnis. Dobelieši bija lopi­ņu steigā šā tā piesējuši pie krūmāja. Tur viņš visu nakti un lielāko dienas daļu sala. Tad zirgs, nesagaidijis savu kungu, pielietoja visu veiklību, lai izmanīgi atraisītos, un steidzīgi devās uz mājām. Pa tam vācieši bija jau projām un neviens nekavēja uzticīgo cilvēka kalpu, gan jau krēslai iestājoties, sasniegt Rakti. Gudrais lops pārveda mā­jās alni kā dāvanu no veļu valstībā jau mītošā bijušā Dobeles vir­saiša.
   Raktē posās uz izceļošanu. Tikai dažas dienas atlikās līdz noliktajai stundai, kad Gaismīte sava brāļa Saulaina pavadībā rīta krēslā steidzīgi izjāja pa pils vārtiem. Līdzi abi jātnieki bija paņēmuši smago Zemga­les valdnieku zobenu, Nameja, Viestura un daudzu senu seno virsaišu iemīļoto ieroci.
   Klusēdami jāja brālis un māsa. Viņus šīs dienas gaitas veda uz se­nās Tērvetes pusi. Ceļš nebija tuvais, ne arī vieglais. Visā pasākumā 'pat draudēja briesmas, jo jātnieki varēja uzdurties virsū klejojošam Svētkalna pils vācu karavīru baram.
   Tomēr neko nevarēja darīt. Jāt bija jājāj. Nedrīkstēja taču aizvest svešumā, pretim nezināmām liktenim, dievu svētīto ieroci. To bija jāat­stāj dzimtajā zemē, dārgajā Zemgalē, un pie tam kādā dieviem mīļā vie­tā, pēc iespējas tuvāk ieroča valdītāju senu senajai mītnei — Tērvetes pilskalnam. Vispiemērotākais likās Svētkalns, bet tas bija tagad vāciešu apgānīts. Svešnieki arī ieroci varētu tur atrast un piesavināties, ja tikai vispārīgi izdotos noslēpt zobenu pie kalna svešnieku pils tuvumā, par ko bija vairāk jāšaubas. Ņemot to vērā, izvēlēja kādu citu svēto bir­zi. Tur pie dievību ozola pēdējā Raktes virsaiša dēls Saulainis ar kara cirvi izkapāja dziļu bedri un virsaiša meita Gaismīte noguldīja zem svētā koka saknēm Zemgales valdnieku seno zobenu. Bedri nolīdzināja un pārklāja ar zariem un skujām, lai padarīto darbu apslēptu ļaunu acu skatiem.
   «Kad atgriezīsimies mājās un Zemgales valdniekam vajadzēs apjost svētīto ieroci, tad šeit viņam tāds būs saglabāts.» Noteica Saulainis.
   «Lai atjaunotās tēvijas vadonis valkā seno virsaišu zobenu par godu un slavu sev un tautai.» Piemetināja svinīgi Gaismīte. «Līdz tam laikam, dievi, nododam aso tēraudu jūsu glabāšanā. Vareno Pērkoņtēvl Sūti Zemgalei drīzi jo drīzi spēcīgu glābēju, zobenam cienīgu lietotāju, tautai nepieciešamo vadoni.»
   Klusums iestājās mežā. Tikai pēc brīža ziemelis iebrāzās ozola zaros. Nikni svētais koks sakustināja savu kuplo galotni, tā kā sakaltušās la­pas, vasaras krāšņuma pārpalikums, čaukstēdamas aizvirpuļoja pa snie­ga virsu tāļu prom no resnā stumbra. Vai tā bija zīme un papriekšslu- dinājums par garajām zemei draudošajām nedienām? Gaismīte ar Sau­laini jau sen jāja atpakaļ uz Rakti. Bija jāsteidzas veikt prāvo ceļa gabalu.

27.

   No Raktes pils un pa daļai arī no visa novada plūda projām ļaudis. Daļa devās uz leišiem, lai tur kādu laiciņu pabūtu un tad, pie pirmās 1 izdevības ar atjaunotiem spēkiem, atgrieztos atpakaļ dzimtajā zemē un sagrautu vāciešus. Otrai daļai bija tādi paši nolūki uz atgriešanos. Tikai
   šie raktieši nemaz nedomāja atstāt Zemgali, bet nosprieda pārlaist grūtās dienas tēvzemes nomaļākajā stūrītī Sidrabē. Pie pēdējiem piederēja pats virsaitis Gaidulis ar savējiem. Viņiem pievienojās arī Tērvetes atstājējs, nesenais Skujenes kungs labietis Kaisis.
   Jau otru dienu mantu un bērnu vezumi, kā arī ļaužu pulciņi gan jā­šus, gan kājām kustējās pa ceļiem, attālinādamies no Raktes, no mīļajām ierastajām sētiņām, kur tik daudz pārdzīvots, kur saistījās tik daudz sil­tu atmiņu — visas jau nodzīvotās mūža daļas saturs..
   Laiks bija klāt, kad nācās uzsākt svešniecības gaitas paša virsaiša ģimenei. Galīgi novecojies, rūpju un bēdu sagrauzts, Gaidulis ar lielām pūlēm, tikai visus spēkus kopā saņemot, spēja uzsēsties zirgā. Bēdīgi skatus apkārt mezdams, sirmais virsaitis lēni jāja cauri pils vārtiem. Vēl viņš paskatijās uz tukšo torni — pils greznumu. No žēlabām tumšs vien sametās vecajam vīram acu priekšā. Virsaitim palika nelabi. Savāds stindzinošs gurdenums pārņēma sirmgalvi.
   «Nav viegli šķirties,» Gaidulis nočukstēja, «no vietiņas, kur pavadīts viss garais mūžs, šķirties ar apziņu, ka nekad tava kāja vaiVs te nestaigās. Palīdzat man vēl nokāpt no zirga, ļaujat man vēl pāris acumir­kļu pakavēties manu senču zemē.
   Smagi elpodams, vecais virsaitis pavilkās dažus soļus nost no zirga un ar muguru atspiedās pret vārtu stabu. Gaiduļa skati gurdi pārvērsās uz leju, kur ceļš pāri pils grāvja tiltam aizlocijās tālumā. Tad virsjitis pa­grieza galvu atpakaļ uz pils pusi un, likās, sastinga. Brītiņu Gaidulis stāvē­ja nekustoši. Tad lielais, kādreiz tik varenais stāvs, sāka slīdēt uz leju. Pie­steidzās klāt dēli, bet viņu rokas satvēra tikai tēva līķi. Virsaiša gars mita jau veļu valstībā, bet miesas nebija spējušas šķirties no dzimtās pils mā­jokļiem.
   «Vairi, mīļais Vairi! kaut jel tu būtu te un palīdzētu savai Gaismītei pārdzīvot visas šīs nelaimes, pārciest visas šīs ciešanas.» Nokunkstēja Gaismīte un izslaucīja steidzīgi asaras iz acīm, lai neviens tās neierau­dzītu.
   Vēl vienu sāpīgu skatu nācās pieredzēt pēdējiem raktiešu bēgļiem pēc nedaudzām dienām, kad viņi beidzot vilkās projām pa ceļu uz Sid­rabes pusi, novietojuši daudz maz ar cieņu, cik jau tas bija iespējams pašreizējos grūtajos apstākļos, sava virsaiša izdzisušās miesas tām no­lemtajā mūžīgā miera vietā. Lai šo pienākumu izpildītu, daļai zemgaļu vajadzēja uz dažām dienām nokavēties ar nodomātā izceļojuma uzsāk­šanu. Tamdēļ iznāca, ka pirmie izceļotāji bija jau svešumā, kad beidzot arī pēdējie Raktei iemītnieki atstāja pili.
   Kad šie aizkavējušies no kādas patāļas paaugstākas vietas atskatījās atpakaļ, lai vēl pēdējo reizi redzētu iztālēm dzimto pili, viņi sastinga. Kā tas lai arī citādi būtu? Rakte dega gaišās liesmās. Vārtu tornis Icā spoža milzu lāpa dienas laikā laistijās vienās ugunīs, kamēr sabruka. Acīm re­dzot, kāds vācu bars atkal bija atklīdis līdz Raktei, atradis pili tukšu un pielicis tai uguni. Tā tad raktiešiem pie ceramās atgriešanās mājās būs
   jāceļ jauna pils. Nekas! To viņi arī izdarīs. Jaunā pilī būs arī jauna laime. Bef gan vācieši tad saņems pelnīto sodu. Bēgļi dūres vien vīstīja, bet dusmas nespēja izklīdināt drūmās domas, sāpīgās nojautas. Galvas no­kāruši, vilkās uz priekšu savu dzimteni pazaudējušie zemgalieši. Klu­sums, kapa klusums valdija bēgļu rindās. Pat bērni neraudāja. Arī viņi, likās, saprata visas tautas drausmīgo stāvokli. Tomēr visi vēl cerēja. Ce­rības bija nesatricināmas. Neviens nešaubijās par tautas atdzimšanu, par tēvzemes atplaukšanu, lai cik drūmi pašreiz viss izskatijās. Tikai kad tas būs?

28.

   Raibi notikumi norisinājās Sidrabē 1290. gada sākumā. Tur bija sap­lūduši bēgļi no pārējās Zemgales. Lielais viņu vairums sastāvēja no rak­tiešiem, bet netrūka r !drabē arī tērvetiešu, dobeliešu un citu. Vārda pēc par Sidrabes novada virsaiti pēc Vaira nāves skaitijās kritušā lielkunga pusbrālir . Brīvulis, bet viņš bija vēl par jaunu, bez karavīra slavas, bez prasmes daudz maz veikli saturēt savās rokās novada pārvaldīšanas grožus. Tamdēļ daudz lielāka nozīme bija Brīvuļa mātei Pasērstei. Tomēr ari viņa nevarēja būt īsta virsaite, jo nespēja iegūt tādu varu un iespaidu, kā virsaišiem Zemgalē bija parasts no senu seniem laikiem. Pa­tiesībā arī Sidrabei jau trūka Zemgalē parastās kārtības. Arī tur dzīve neritēja vairs īstajās sliedēs, jo arī tur jau pa daļai valdija apjukums. Pa­rastā dzīves ikdienišķība bija satricināta. To bija panākuši vairāki pēdē­jā laika vācu iebrukumi un postijumi, kas bija paspējuši aizsniegties arī līdz tāļajai, aiz mežiem paslēptajai Sidrabei. Apjukumu bija palielinā­juši arī daudzie bēgļi, kuri atveda sev līdzi nemieru un vairāk atzina sa­vu novadu vadoņus, nekā Sidrabes varas nesējus. Tomēr droši vien pats galvenais iemeslis visām nekārtībām bija īsta kopīga vadoņa trūkums, la būtu bijis tāds, tad, bez šaubām, Sidra bē izskatītos daudz kas pavisam :itādi, kā tas bija īstenībā.
   Pašā pilī raktiešiem nemaz neļāva novietoties. Arī virsaiša Gaiduļa ģimenei nācās apmierināties ar mitekli pils sētā, kura nesen tikko bija no auna uzcelta pēc pēdējā vācu iebrukuma. Smagi nopūtās Gaismīte. Tā 'iņas Vaira pils saņēma to, kurai vajadzēja būt Sidrabes lielkundzes go­tā.' Cik liktenis varēja būt ļauns un grozīgs.
   Pašu sidrabiešu vidū nevaldija vienprātība, bef šķelšanās. Vieni, ar db ieti Var gribi priekšgalā, gudroja par karu ar vāciešiem, par bruņoša- ios un gatavošanos turpināt cīņu. Viņiem pieslējās ar miesu un dvēseli >ēgļi, kārodami atgriezties agrākajos mitekļos. Bēgļu ievērojamākie va- ,loņi bija Raktes nelaiķa virsaiša abi dēli Miervaldis un Saulainis, kā arī ērvetes labietis Kaisis. Otra sidra biešu daļa domāja par izlīgšanu ar vā-
   ciešiem. Viņi gan sākot neuzdrošinājās runāt par padošanos un kristīša- nos, bet, droši vien, dažs labs klusībā pie sevis domāja par fādām lietām tīri nopietni. Neapmānija sevi ar rožainām izredzēm izlīgšanas piekri­tēju vadoņi: Pasērste ar jauneklīgo virsaiti Brīvuli un labietis Spodris, bet viņi cerēja ar padošanos kaut cik paglābt tēvzemi, atspirgt un tad… tad redzēs, kas darams.
   Attiecības starp vācu pretiniekiem un izlīgšanas piekritējiem pa­lika ar katru dienu asākas. Nevarēja nemaz noteikt, cik tālu pretešķī- bas vēl varēja novest. Vairākas vecajo apspriedes pilī beidzās ne ar ko, ja neskaita par sasniegumu asu asās ķildas. Vieni aizrādija, ka kauna lieta draudzēties ar vāciešiem un atkārtoti teica, ka krietniem zemgaļu karavīriem neklājas labināties klāt ienaidniekam ar padevību un klanīšanos. Vienīgā sarunāšanās ar vāciešiem varot būt ar zobenu un šķēpu asmeņiem. Otrie atkal sāka pamazām aizrādīt, ka Sidrabi kara gadijumāā sagaidot Tērvetes, Dobeles un Raktes liktenis. Nevajagot savus bērnus un sievas padarīt par pasaules klaidoņiem.
   Par tamlīdzīgām runām uztraucās, ārkārtīgi uztraucās, bēgļu vadoņi, no kuriem daži ņēma dalību apspriedēs. Vai šie esot kādi klaidoņi? Vai Sidrabē ar zākāšanos atvietojot viesmīlību pret cilvēkiem, kas protot augstu turēt savu un savas zemes godu? Turpmākās apsprie­dēs Pasērste vairs nemaz nepielaida bēgļus. Spriests tiekot par Sidra­bes novada darīšanām. Tur svešniekiem neesot ko līdzi runāt. Tomēr šāds paņēmiens nesamierināja domu pretešķības. Pavisam otrādi: naids auga pašu zemgaļu starpā. Ar neslēptām dusmām vieni skatijās uz otriem. Patiesībā nemaz nebija iespējams noteikt, kuri vairāk mīl savu tēvzemi. Tikai vieni negribēja liekties; otri, turpretim, bija gatavi pat ar vāciešiem samierināties, ja tikai varētu kaut kā dzīvi vilkt Zem­galē.
   Strīdos ziema gāja uz priekšu. Tuvojās jau pavasars. Kādu dienu Gaismīte devās no pils sētas augšā uz pili. Tur piemita bajāra Spodra mei­tas, ar kurām viņai bija nodibinājusies diezgan sirsnīga draudzība. Do­mās nogrimusi, Gaismīte gāja uz priekšu. Te pie pils vārtiem viņu apturēja kara kalps — vārtu sargs. Viņš aizkrustoja jaunavai ceļu un noteica:
   «Ej atpakaļ! Es nedrīkstu tevi ielaist pilī.»
   «Kā? Vai tu mani nepazīsti1» Pārsteigta brīnījās Gaismīte.
   «Pazīt jau pazīstu gan.» Atbildēja kareivis. «Kā lai es nepazītu sava nelaiķa virsaiša līgavu.»»
   Kaut kas maigs, līdzjūtīgs ieskanējās karavīra rupjajā balsī.
   «Nādēļ tad tu mani negribi ielaist pilī?» Vaicāja Gaismīte.
   «Ko es varu gribēt vai negribēt?» Atteica sargs. «Man jādara, ko man pavēl.»
   «Un tev būtu pavēlēts mani nelaist Sidrabes pilī, kuras virsaitis Vai­ris, kā tu pats teici…» Ar lepni paceltu galvu sāka vaicājumu Rak­tes virsaiša meita.
   • «Ja, cildenā Gaismīte!» Kā atvainodamies, pusapjucis teica karavīrs.
   «Man pavēlēts nelaist pilī ne tevi, ne citu kādu, kas ir svešs maniem kungiem un nav ar viņiem vienis prātis. Es tur neko nevaru darīt. Pati saproti. Man jāklausa, ko pavēl.»
   Viņš vēl turpināja taisnoties, kad Gaismīte, lepni saslējusies, bija jau dažus so/u desmitus atgājusi no vārtiem, dodamās atpakaļ uz pils sētu. Ne tik lepnu stāvu būtu nācies vērot vārtu sargam, ja viņam izdotos ieskatīties būdiņā, kur Gaismīte īsi pēc tam raustijās raudās. Jā, lepnā, kādreiz tik pašapzinīgā, bet tagad tik dziļi nelaimīgā Raktes virsaiša meita šņukstēdama lauzija rokas.
   «Vairi, mīļo Vairi!» Elsoja jaunava. «Tavā pilī, kur man kā pavēl- niecei nāktos spert kāju, nelaiž vairs iekšā tavu mīļo Gaismīti, kura par to vien domā, kā atriebt tavu nāvi, kura šo atriebšanos nolikusi blakus centieniem par mīfās Zemgales atpestīšanu no nekautrīgā ie- naid nieka.»
   Tiešām, Sidrabes pilī tagad laida iekšā vienīgi tos, kas bija pazīs­tami par vācu neapkarošanas piekritējiem. Tagad jau atklāti malu malās runāja par izlīgšanu ar vāciešiem. Tagad tikai visi pārējie atminējās, cik daudz pēdējā laikā uz pili bija nests visādu mantu, labības un cita pārtikai vajadzīga. Pat ar lopu barību bija pils apgādājusies bagātīgi, nerunājot nemaz par lopiem pašiem, kurus, baru bariem dzenam uz pili, visi bija redzējuši jau vairākas iepriekšējās dienas. Ar ieročiem un ka­ravīriem. arī pils bija pārpildīta. No turienes drīz vien atklāti paziņoja, ka ar vāciešiem nolemts izlīgt un, kas tam nepiekrītot, tas lai vācoties pie laika projām.
   Pils sētā valdija uztraukums, bet pret pili neviens neko uzsākt nespēja. Arī pārtikas lejā palika arvien mazāk. Trūkums pieauga. Tam­dēļ bēgļi viens pēc otra sāka atstāt Sidrabes novadu un doties uz leišiem. Tā samazinājās to skaits, kas nepiekrita samierināšanās domām ar vāciešiem, kas alka atmaksāt ienaidniekam tēvijas postu. Tomēr daudzi vēl turējās pie Sidrabes stūrgalvīgi un ietiepīgi par spīti trūkumam, pārestībām un draudošām briesmām. Sidrabe jau bija tēv­zemes Zemgales stūrītis. Stūrgalvīgie cerēja, ka, pavasarim iestājo­ties, arī visi mazdūšīgie mainīs savas domas, atzīs savas pašreizējās maldīšanās un sapratīs, ka krietnam zemgalim nevar būt nekādas ru­nāšanas par mieru ar vācieti, kamēr pēdējais uzmācās tēvzemei — mīļajai Zemgalei.
   Atnāca pavasars, nokusa sniegi, smagi pūta apriļa vēji, bet arī saulīte, līdz ko paspēja palūkoties cauri saraustītajiem mākoņiem, sildīt sildija zemi, palīdzēdama ūdeņiem nokristies, ceļiem nosusēt.
   Kādu vakaru jau labi vēlu, kad visa Sidrabes pils sēta jau gulēja, pie miera nebija devusies tikai Gaismīte. Skals apgaismoja šauru telpu tumšajā piekvēpušajā būdiņā. Jaunava domāja, domāja sēras smagas domas par zudušo laimi, par Zemgales postu, par visām šausmām un briesmām, ko nācās pieredzēt. Tikai mīļās atmiņas likās ienesot at­vieglinājumu iz pagātnes bēdu un raižu pilnajā tagadnē.
   Prātā ienāca pirmā satikšanās ar Vairi, kad viņš Gaismīti bija no­turējis par nāru. Vēlāk Gaismīte bija atjājusi šurp uz Sidrabi, lai at­svabinātu Raktes medniekus. Pat sīkumi likās tagad tik mīli. Beidzot, pie šķiršanās, dodoties karā pret vāciešiem, Vairis Gaismītei bija teicis, ka iecerētā līgava viņam patīkot taisni tāda, kāda viņa esot. Gais­mīte patika viņam kā nebēdīga jātniece un gandrīz vīrišķīga kara ieroču lietotāja. Jā, tādu viņu mīlēja Vairis. Tāda Gaismīte arī grib būf un fāda paliks līdz nāvei. Arī Vairis tā vēlējās. Ar ieročiem rokās Gais­mītei var rasties iespējamība atmaksāt vāciešiem, cik jau viņas spēkos stāv, ir par Zemgali, ir par Vairi. Atriebties viņa ir solijusies. Solijumu viņa pildīs līdz pēdējam dvašas vilcienam. Tāda ir viņas cieta griba un apņemšanās, kas vien vēl piedod nozīmi Gaismītes dzīvei. Te pat atradās arī Burgundas bruņenieka Zīgberta skaistās bruņas. Tās nav tik pārliecīgi lielas un smagas. Tās labi noder Gaismītei.
   Te domu pavediens aprāvās. Ārpusē pie durvīm kāds pieklauvēja paklusi, bet noteikti. Klauvēšana atkārtojās otru reizi, trešo reizi.
   Gaismīte pārmainija jau nodegušo skalu ar jaunu un devās ielaist vēlo apmeklētāju. Līdz ko koka aizšaujamais bija atbīdīts, durvīs parādi- jās Sidrabes pils kalpone Skaidrīte. Viņa nekavējoši lika plūst valodas straumei:
   «Cildeno Gaismīt! Vēlu gan es tevi traucēju, bet laikāk nevarēju. Nācu tevi brīdināt. Jums visiem draud briesmas, lielas briesmas. Un man tevis ļoti žēl. Mūsu abu likteņi jau puslīdz vienādi. Mans vīrs Vel­dzēns krita tanī pašā kaujā, kurā vācieši nokāva mūsu vareno virsaiti Vairi, tavu līgavaini.»
   Vārdi plūda tālāk bez apstāšanās. Tikai pēc brīža Gaismīte dabūja dzirdēt, kādu briemu vēsti Skaidrīte atnesusi. Ziņas tiešām bija draudo­šas. No Sidrabes pils jau priekš laba laiciņa bija aizsūtīti vēstneši uz Jel­gavu. Pilī sprieduši, ka pienācis laiks darīt galu nenoteiktajam stāvoklim. Pavasaris esot klāt. Drīz jāsākot domāt par lauku apsēšanu, bet vācieši atkal varot ierasties, visu nopostīt un novest-šinā gadā arī Sidrabi līdz tādam pat postam, kādā nonākuši citi Zemgales novadi. Tamdēļ sūtņiem ticis uzdots paziņot vāciešiem par Sidrabes labprātīgu padoša­nos. Tagad, pašu laiku, vēl tikai pievakarē atgriezies mājās viens no tiem, kas bija aizjājuši uz Jelgavu. Pārējos vācieši paturējuši savas drošības dēļ par ķīlniekiem Jelgavā. Pārjājējs atvedis gaidītājiem labas ziņas. Vācieši loti priecājušies par zemgaļu vēlēšanos padoties. Vin: 'jlīt sekošot ziņnesim, droši vien ar lielu karaspēku. Ne vēlāk kā rītdien vā­cieši būšot pie Sidrabes. Nevarēja būt šaubu, ka viņi ar lielu niknumu un nežēlību bez kavēšanās stāsies pie to iznīcināšanas, kas vēl pūlējās apstrīdēt vācu kundzību Zemgalē. Tā tad tiešām lielas briesmas drau­dēja ir Gaismītei, ir viņas brāļiem, ir Tērvetes bajāram Kalsim, ir sidra­biešu kareiviskās daļas vadonim labietim Vargribim līdz ar pārējiem bēgļiem, līdz ar vietējiem sidrabiešiem — Vargribja piekritējiem.
   zklāstijusi gari un plaši savas ziņas, Skaidrīte pietrūkās kājās, ie­saukdamās:
   «Ak! Nu man gan jāsteidzas atpakaļ uz pili! Esmu brīdinājusi. Dariet paši, kā ziniet. Man tikai sametās šodien ap sirdi tik žēl, tik žēl, jo mans vīrs jau ar tavu līgavaini…»
   Vārdi atkal bira kā krusas grauj.'. Vēl aiz durvīm, jau otrpus sliekšņa, Skaidrīte noteica:
   «Jā, cildeno Gaismīt, man tevis ļoti žēl! Es tomēr esmu laimīgāka par tevi. Man ir dēlēm un skuķītis. Es ar savu Veldzēnu nodzīvoju da­žus laimīgus gadus. Cik jauka bija dzīve! No tiem laikiem man ir tik daudz atmiņu. Līdz ko iekrīt pie darbiem vaļas brītiņš, tā es tūlīt pār­domāju, ko viņš teica tanī reizē, kā viņš rīkojās pie cita gadijuma, kā es ar viņu paniekojos. Ek, labas dienas bija toreiz! Neredzēt man vairs tādu laiku. Bet tev pat nav ko atminēties. Ak, tu nabadzīte! Un vēl va­rena virsaiša meita. Zēl man tevis, ļoti žēl.» ' Skaidrīte pazuda tumsā.
   «Arī man ir savas atmiņas, mīļas un sildošas.» Nodomāja Gaismīte. «Tomēr, vai tiešām nebūtu labāk iznācis, ja es toreiz mežā būtu piekri­tusi Vaira piedāvājumam nekavēties ar precinieku sūtīšanu pie tēva? Tad es arī būtu pastaigājusi pa Sidrabes pili kā laimīga virsaite. Varbūt Vairis tad būtu bijis uzmanīgāks kaujā, netiektos tik strauji un steidzīgi iegūt Tērveti un līdz ar to arī mani. Varbūt viņš vēl tagad dzīvotu šinī pašā pilī, kur viņa Gaismīti vairs nelaiž iekšā. Tad arī Zemgale izskatītos citāda. Jā, varbūt, laime dzīvē jāsatver nekavējoši, līdz ko tā nāk. Tā neatgriežas. Tikai toreiz tik skaistas likās iedomas par Tērveti, par visas Zemgales valdnieces godu! Tēvzemes dēļ arī jāliek svaru kausā pašam sevi, savu laimi. Neviens nevar teikt, kas un kā būtu bijis pie citādiem apstākļiem. Tomēr velti tagad prātot, velti nožēlot. Brīdis ir drausmīgs, laika maz. Jārīkojass strauji.»
   Steidzīgi Gaismīte piecēla brāļus. Nebija viņa pabeigusi vēl izstāstīt visu, ko pati zināia, kcrl pie durvīm atkal sāka grabināties. Iekšā steidzī­gi ienāca Vargribis ar Kalsi. Sidrabes bajāram sakari ar pili nebija bei­gušies nekad. Tur viņam bija draugi, pat radi. Arī šovakar viņš jau pir­mais bija saņēmis vēsti par vāciešu gaidamo ierašanos. Tūlīt Vargribis bija atsteidzies uz pils sētu, piecēlis Kalsi, un pašreiz abi ieradās pie Rakies virsaiša dēliem.
   Drūm<is runas veda tanī naktī Sidrabes pils sētas tumšajā būdiņā. Pat g , Miervaldis reizi noteica:
   «Vai tiešām nebūtu labāk izlīgt ar vāciešiem!»
   «Brāl, kā tu vari tā runāt?» Dzīvi iesaucās Gaismīte. «Vai nav mūsu pienākums glābt Zemgali? Vai nokauto gari nesauc, neaicina uz atrieb­šanos?»
   Arī pārējie piebalsoja cits caur citu: «Kāda var būt zemgaļiem izlīgšana ar vāciešiem!»
   Vai lai mēs līdz zemei lokāmies svešo priekšā paši savā zeme?»
   «Tas būtu (cauna darbs! Bet nav kauns krist karā par tēvzemi!»
   «Tiešām.» Arī Miervaldis piebalsoja. «Labāk krist, nekā ar kaunu dzīvot.»
   Par sekmīgu pretošanos vāciešiem ar ieročiem rokās pie tagadējiem apstākļiem nevarēja ne domāt. Atlika tikai viens: doties uz Lietavu. Tur zemgaļi atpūtīsies, savāks spēkus un tad atgriezīsies tēvzemē — iznicināt vāciešus. Pa tam arī te palikušie būs pieredzējuši vācu varas jaukumus un verdzības kaunu un piebiedrosies atbrīvotājiem.
   Vēl bija nakts, kad bēgļu bari sāka plūst no Sidrabes uz Lietavas pusi.

29.

   Ar prāvu karaspēku pie Sidrabes ieradās Jelgavas komturs. Vi­ņam bija pievienotas stipras karavīru nodaļas no Rīgas, kurās ietil­pa prāvs skaits br uņenieku. Netrūka pat Svētkalna pils ļaužu. Ne seviš­ķi ticēja Jelgavas komturs zemgaliešu gribai padoties. Viņš pūlējās rī­koties apdomīgi, lai neiekristu lamatās, neskatoties uz Jelgavā aizturētiem ķīlniekiem. Komturs gribēja pārbaudīt sidrabiešus. Tāmdēļ viņš noslēpa savu karaspēku mežā pils tuvumā ar uzdevumu steigties palīgā pie pir­mās vajadzības. Vācu vadonis pats viena bruņenieka un nedaudzu kara kalpu pavadībā piejāja pie pils vārtiem, lai novērotu sidrabiešu īsto gara stāvokli un patiesos nodomus. Viņu tā saņēma, ka nebija ne mazāko šau­bu, ka izmocītā un novārgusē zemgaļu saujiņa ir nedomā par kara dar­biem jeb viltus pilniem soļiem pret vāciešiem. Drīzi vien pavērās pils vār­ti, lai kā gaidītus viesus ielaistu Sidrabē vāciešu kara pulkus. Stiprais cie­toksnis — pēdējais brīvās Zemgales stūrītis, padevās pārspēkam. Tikko komturs dabūja zināt par vienas zemgaļu daļas bēgšanu uz Lietavu, tūlīt viņš lika karavīriem dzīties bēgļiem pakaļ.
   Lielais vairums Zemgales izceļotāju bija jau sasniedzis Lietavu. Tur, rī­kodamies un kārtodami, jau atradās arī vadoņi Saulainis un Vargribis.. Tikai neliela bēgļu daļa vēl nebija pārkļuvusi pāri radniecīgās kaimiņu zemes robežai. Priekš izglābšanās bija jau pienācis pats pēdējais laiks, jo no muguras puses vācieši mācās virsū kā melna nakts. Sākot viņi pa­rādījās tikai nelielos pulciņos, kurus vēl bija iespējams atgaiņāt. Bet svešo spēki pieauga. Līdz ar to auga arī zemgaļu grūtības. Jau bija norisinājušās pāris nopietnas cīņas. Gan tās beidzās vēl puslīdz labi priekš zemgaļiem, kaut arī cīnoties krita labietis Kaisis.
   Pašu reizi atkal iedegās negants kautiņš. Zemgaļu pulciņš ar Mier­valdi priekšgalā pūlējās atgaiņāt prāvus vācu spēkus, lai tie neuz­bruktu pakaļējiem zemgaļu vezumiem ar sievām un bērniem. Gaismīte nosprieda steigties atpakaļ savējiem palīgā. Jau iztālēm viņa novē­roja, ka zemgaļu pulciņš kūst. Kad virsaiša meita pieauļoja pie cīņas vietas, viņa ieraudzīja, ka līdztautiešu pārpalicis tīri niecīgs skaits, un tie paši ieslēgti no visām pusēm vācu bruņenieku un vienkāršu karavīru vidū. Pašu laiku Miervaldis krustoja zobenu ar kādu dzelžos ieslēpušos bruņenieku, kurš nebija neviens cits, ka milzenis Gerhards. Velti zemgaļa zobens pūlējās piekļūt vācietim klāt. Arī bruņenieks neko neiespēja pret Raktes virsaiša dēlu. Te pieauļoja klāt otrs bru­ņenieks un viņa zobens no muguras puses caurdūra Miervaldi, kurš māsas acu priekŠU beigts novēlas no zirga.
   Arī uzvarētājs saņēma atmaksu. Bruņenieks pat neredzēja, kas bija raidijis bultu, kura viņam no muguras puses sadragāja kakla skrie­meļus un izpūta dzīvību. Nākošā Gaismītes bulta ķēra sirdī tuvāko vācu kara kalpu; trešā paspēja smagi ievainot kādu citu vācu kara­vīru, jo Gaismītei sākot neviens nebija piegriezis vērību. Visi vācie­ši bija aizrāvušies ar ieslēgtās zemgaļu kareivju nodaļas iznīcināšanas darbu. Neviens vairogs nepacēlās, lai sargātu savu lietotāju no Gaismī­tes ieročiem. Tikai, kad visi ielenktie zemgaļi bija nostiepti zemē un kad Gaismītes šķēps izdūrās cauri vēl kādam Rīgas bruņeniekam, vācieši pamanija jauno negaidīto ienaidnieku. Viss bars bez kavēšanās bruka viņam virsū. Te bruņenieks Gerhards uzsauca:
   «Pagaidiet! Es pats izdarīšos ar šo knauķi. Atdodiet viņu man vienam pašam, ko paspēlēties. Šis puišelis pieder manam zobenam».
   Savādi izskatijās, kad viens otram pretim nostājās milzīgais bru­ņenieks Gerhards un sīkais zemgalis. Zirgi un ieroči gan abiem bija puslīdz vienlīdzīgi. Tie nebija smādējami. Tikai jau pirmais Gerharda smagā zobena cirtiens parādija, ka viņa pretinieks ar savu daudz vieglāko ieroci nespēs cīņu izvest sev par labu līdz uzvarai. Arī spēku ziņā Zemgales aizstāvis nevarēja līdzināties milzenim vācu bru­ņeniekam. Katrs novērotājs pat bez sevišķas kara lietu prašanas viegli būtu nācis pie šādas atziņas.
   Tiešām, ar katru nākošo cirtienu, ar kuriem Gerhards kā skaldīt skaldija, zemgaļa stāvoklis palika grūtāks un grūtāks. Acīm redzot, viņš jau sāka pagurt. Te asiņu strāva pārklāja zemgaļa bruņas. Zobens izkrita iz rokas. Lēni cīkstonis noslīdēja no zirga zemē, saliecās, paraustījās un izstiepās taisni, palikdams nekustoši guļot. Nāve bija paņēmusi viņu savā varā.
   Vācu kareivji pēc šīs uzvaras steidzīgi devās uz priekšu, lai vēl mēģinātu panākt bēgfus; aizstāvju tuvumā to vairs neredzēja ne viena. Krūmi gar ceļa abām malām drīz izbeidzās. No uzkalniņa varēja saskatīt, ka pēdējie zemgaļu vezumi pārbrauca klajumā pāri kādai sīkai i jpītei, labāki sakot, strautiņam. Nelielu gabaliņu tāļāk gar ceļu bija 1 zsvaidītas pa melni apstrādātiem tīrumiem kādas sādžas mājeles. ( ur kustējās pa gaisu lielāki pulciņi šķēpu asmeņu. Zemgaļu mantu I 'ezumi, kā arī sievu un bērnu pulciņi garā rindā aizvijās pa ceļu cauri sādžai.
   Tā bija jau Lietava. Vācieši apstājās. Tālāk doties šoreiz nebija ieteicami. Tas būtu iebrukums Lietavā. Tur varēja uzdurties uz lie­lākiem spēkiem. Par maz arī bija iebrukumam Lietavā to vāciešu, kas dzinās zemgaļiem pakaļ. Pateicoties bēgļu plūdiem, leiši varēja būt sagatavojušies cīņai un savākuši vienkopus prāvāku skaitu karavīru. Iebrukums kaimiņu zemē draudēja beigties ar iebrucēju sakaušanu. Tādā kārtā visa tik laimīgi uzsāktā lieta varēja sašķīst drupatās. Pietiks šoreiz ar Zemgales galīgu pieveikšanu. Gan jau ar leišiem paspēs izdarīties citu reizi. Un vācieši apgrieza savus zirgus.
   Lēnā gaitā Gerhards ar saviem karavīriem jāja atpakaļ. Drīzi vā­cieši sasniedza vietu, kur bija norisinājusies pēdējā kauja ar brīvās Zemgales aizstāvjiem.
   «Gerhard!» Sauca kāds jautrs bruņenieks, smiedamies. «Tev gan ir laime, bet arī nelaime. Pēdējam nokautajam zemgalim ir tik skaists apbruņojums, ka tiešam tevi jāapskauž ŠT ieguvuma dēļ. Kritušā bru­ņas jau pieder tev kā uzvarētājam. Tomēr, no otras puses ņemot, man asaras birst, iedomājoties vien, ka tādu kalnu grēdu kā tevi būtu jāiedabun zemga/a sīkajā bruņojumā iekšā. Tādu spaidīšanu pat tavi stiprie kauli neizturēs. Zēl, žēl man tevis».
   «Kur tas pagāns ticis pie tādām lepnām bruņām?» Iebilda kāds cits bruņenieks.
   «Kur gan citur, kā būs nostiepis gar zemi kādu mūsu augstmani». Atteica pirmais.
   Pa tam Gerhards bija nokāpis no zirga un noņēma zemgaļu karo­tājam bruņu ķiveri. Gari, kupli mati izplūda savā vaļā uz asiņainās zemes. Bālais, maigais ģīmītis bija tik skaists, ka pat norūdītie kara­vīri apklusa.
   «Sieviete!» Iesaucās kāds vācietis.
   «Miķel» Pavēlēja Gerhards savam bruņu nesējam, norādīdams uz kritušo zemgaļu kareivi. «Atraisi vaļā krūšu bruņu saites».
   Drīz vien no dzelžiem atbrīvots klātesošo skatiem parādijās viss Gaismītes jaunavīgais stāvs. Nebija šaubu, tā bija sieviete un skaista sieviete.
   «Ak tu muļķīte!» Raudzija jokot jautrais bruņenieks. «Ko tu ķerdamās pie zobena! Tāds rīks tev nemaz nepiedien! Labāk būtu atnākusi pa nokrēslu uz mūsu nometni. Tur būtu ir pati palīksmojusies, ir dažu no mums iepriecinājusi».
   «Mūsu Gerhards nemaz neprot ar sieviešiem apieties». Teica cits bruņenieks. «Vai tad šitā, draugs, tev vajadzēja darīt?»
   Un ar cinisku teicienu viņš nobeidza savu runu. Atskanēja smiekli. Bruņenieks Gerhards pikti pagrūda ar kāju kritušās virsaiša meitas stāvu, tā kā viss Gaismītes līķis sakustējās.
   «Cik šie pagāni ir mežonīgi», Gerhards noteica, kāpdams savā zirgā, «pat viņu sievietes karo».
   Milzenis bruņenieks nesteidzās jāt projām. Viņš pavēlēja savam ieroču nesējam Miķelim noņemt Gaismītei visu apruņojumu, lai varētu to līdz ar citu kritušo vērtīgiem ieročiem paņemt līdzi. Liekiem ka­ravīriem Gerhards gan deva rīkojumu nekavējoši doties atpakaļ uz Sidrabi. Kas gan lai galvotu, vai tur neatradās kādā biezoknī paslē­pies pulciņš vāciem naidīgu zemgaļu, pret kuriem lieki spēki varēja būt noderīgi? Tai vietā, kur bija kritusi Gaismīte, par kaut kādu zem­gaļu pretestību, likās, nebija vairs ko runāt. Tur vēl uzkavējās Gerhards pats, kāds otrs bruņenieks, divi vienkārši karavīri un ieroču nesējs Mi­ķelis. Liktenis tomēr bija lēmis, ka šai vietā vēl jālīst asinīm.
   Saulainis Lietavas sādžā apķērās, ka zemgaļu pakaļpulciņš līdz ar Miervaldi un Gaismīti vēl nav ieradies pie citiem. Tie laikam kaut ko novēroja. Nekas ļauns ar viņiem, domājams, nevarēja būt noticis. Visnelaimīgākā gadijumā, kāds no visa bara būtu pārpalicis un atauļojis ar ziņu par pārējo likteni. Tā, mazākais, drošināja sevi Saulainis. Tomēr jāpajāj paskatīties. Un jaunais varonis pagrieza zirgu atpakaļ uz Zemgales pusi.
   Vācu karavīri bija tā nogrimuši savā darbā un iegūto ieroču apskatē, ka nemaz nepamanīja diženo zemgali, kas drīz parādijās, steidzīgi jādams no tuvā ceļa līkuma. Saulainis ieraudzija kritušo māsu un tra­kās dusmās un žēlabās gandrīz prātu pazaudējis, tvēra pēc kara cirvja. Beidzot atguvās arī vācieši.
   «Pagaidiet! Es pats ar viņu izdarīšos!» Uzsauca Gerhards saviem kara biedriem.
   Vācu milzenis tvēra pēc zobena, bet Saulaiņa garā kātā ieliktais smagais cirvis, jau augstu pacēlies, svilpdams šķēla gaisu. Lai no briesmīgā ieroča pasargātos, Gerhards aizgrūda priekšā savu vairogu, kuru ienaidnieka cirtiens ķēra ar neatvairāmu spēku, izlauzdams pat stiprajā vairogā lielu robu. Gerhards rīkojās steigā. Vairogu viņš paspēja norīkot diezgan neērti, tā kā cirvis, sāpju un izmisuma vadīts, lika sagrīļoties smagajam bruņenieka stāvam. Gerhards uz acumirkli piegrieza visu vērību vairogam, un tas noveda milzi pie liktenīga gala. Iekams bruņenieka zobens paspēja uzsākt rīkošanos, dzelžos ietērpto galvu ķēra nākošais cirvja cirtiens. Tas gan nebija tik pārmērīgi stiprs, kā pirmais, jo Saulainis uztraukumā rīkojās par daudz aizrautīgi un cirta steidzīgi, īsi, aprauti, bez pienācīgas atvēzēšanās. Tomēr arī šī  cirtiena trieciens bija pietiekošs, lai pat milzenim Gerhardam uz mirkli tumsa aizplīvurotos acu priekšā. Gan bruņenieks raudzija vēl atgaiņāties ar savu smago zobenu, bet bija jau par vēlu. Cirvja triecieni ātri sekoja viens otram. Gerharda bruņu ķīvere dabūja vienu ielocijumu pēc otra. Līdz ar to stiprais bruņenieka galvas kauss sašķīda, pirms vācu milzis paspēja nodarīt ļaunu savam pretiniekam.
   Bruņenieks Gerhards savos kara pulkos tika skaitīts par neuzvaramu. Redzot viņu krītot, bailes pārņēma abus vienkāršos vācu karavīrus. Tie bēga, cik spēdami, pa ceļu Sidrabes virzienā. Pat kritušā Gerharda biedrs — bruņenieks, neatcerējās vēlāk, kā izbailes bija aizrāvušas arī viņu. Kad viņš atguvās un atkal palika daudz maz kungs par sevi, šis vācietis apķērās, ka mežonīgā ātrumā auļo prom no briesmu vietas un atrodas jau labi atstatu no tās. Domās bruņenieks sāka tais­noties pats savā priekšā:
   «Jāsteidzas pēc palīgiem! Tas briesmīgais pagāns jau droši vien ne­bija viens. Citādi jau viņš nerīkotos kā tik liels pārdrošnieks. Bez šaubām, aiz ceļa līkuma mums tur tuvojās vesels zemgaļu karaspēks. Varbūt, tur arī leiši bija, droši vien bija. Steidzīgi man jābrīdina komturs pie Sidrabes. Citādi vēl var…»
   Gerharda ieroču nesējs Miķelis bija palicis viens aci pret aci ar Saulaini. Vācietis bija darbojies pie Gaismītes līķa ar apbruņojumu noņemšanu. Ieroču viņam nekādu rokās nebija. Tikai viņš arī nemaz nedomāja par cīņu. Ar pāris lēcieniem bruņu nesējs jau bija pazudis no ceļa un paslēpies meža biezoknī.
   Saulainis nevienam nedomāja dzīties pakaļ. Viņš nolēca no sava zirga un steidzās pie māsas līķa. Brītiņu vēlāk Raktes virsaiša dēls jau atkal sēdēja sava rumaka mugurā, turēdams uz segliem priekšā mirušo Gaismīti.
   «Manu mīļo, mīļo, nelaimīgo māsiņ! Pat mirušai, tev jābēg projām no dzimtās Zemgales meklēt svešumā kapa vietu. Te mēs nedrīkstam uz­kavēties. Droši vien vācieši atgriezīsies un atgriezīsies prāvākā skaitā».
   Tā prātoja pēdējā Raktes virsaiša pēdējais vēl dzīvais dēls, aiz­jādams no savas tēvzemes uz Lietavu.

30

   Zemgaļu bēgļi bija glābti. Saulainis, lielās senās Raktes virsaisaitis ģimenes vienīgā pārpalikušā atvase, un Sidrabes novada brašais bajārs Vargribis novietoja savus tautiešus radniecīgās Lietavas paspārnē Pat vēl pēc Zemgales atstāšanas neviens pats izceļotājs netaisijās uz visiem laikiem palikt Lietavā. Visi cerēja, ka drīz atgriezīsies Zemgalē, atkal atbrīvotā un varenā, kā virsaiša Viestura dienās, kā sirmā senatnē. Tikai bēgļu cerībām nekad nebija lemts piepildīties. Neviens no viņiem vairs nedabūja dzīvot vecajā tēvijā. Arī viņu bērni neredzēja Zemgali. Lepno brīvības mīlētāju-izceļotāju pēcnācēji pamazām sakusa ar brāļu tautu — leišiem. Pēc gadu simteņiem nevienam izceļojušo varoņu pēcnācējam Lietavā pat ne sapņos nerādās, ka viņa senčiem šūpūļi kārti kādā Zemgales novadā, vai nu tas ir bijis valdonīgajā Tērvetē vai senajā Dobelē, vai tagad aizmirstajā Raktē, vai pēdējā brīvajā Zemgales stūrītī Sidrabē, vai kur citur.
   Pēc vāciem naidīgo zemgaļu aiziešanas uz Lietavu pie Sidrabes rīkojās Jelgavas komturs. Viņam ordeņa toreizējais vietas izpildītājs bija devis noteiktas stingras pavēles nodedzināt Sidrabes pili, nopostīt Zemgali plašā joslā, gar visu leišu robežu un no  nopostīšanai lemtajām vietām aizvest visus pārpalikušos iedzīvotājus nometināšanai Jelga­vas apkārtnē. Tādējādi gribēja panākt, lai izbeigtos visi nomāktās zemes iedzīvotāju sakari ar Lietavu. Līdz ar to tiktu apgrūtināta katrs Zemgales atbrīvošanas mēģinājums no pārvarētās tautas radniecīgā kaimiņa puses. Gar robežām vajadzēja izveidoties tuksneša joslai.
   Velti Pasērste bija cerējusi, ka vācieši viņas dēlu Brīvuli atstās par Sidrabes novada virsaiti. Velti uzņēmīgā, godkārīgā sieviete, pārējo zemgaļu atbalstīta, lūdza, lai vācieši saudzējot pili. Nekas nelīdzēja. Jelgavas komturs uz noteiktāko izpildija no ordeņa augšas saņemtās pavēles. Zemgaļus līdz ar lopiem un mantām izvadija laukā no iznīci­nāšanai nolemtās pils, kuru pēc tam nodedzināja līdz zemei. Sidrabe nozuda tik pamatīgi pat no ļaužu atmiņas, ka viņas kādreizējo atraša­nās vietu tālu vēlāku gadusimteņu cilvēki ilgu laiku nemaz ar noteiktību nevarēja uzzīmēt. Arī visu pierobežu Jelgavas komturs uz briemīgāko nopostīja un iztīrija no iedzīvotājiem pavisam tukšu. Laikam taisni tamdēļ senās Zemgales trīs novadi nemaz vairs nepieder pie Latvijas, nav latvju cilšu apdzīvoti. Senajās Raktes, Sidrabes un Zagares zemēs mūsu dienās galvenā kārtā skan leišu valoda. šo novadu apgabali pieder pie Lietavas.
   Arī pārējā Zemgalē 1290. gadā izskatijās pēc vienas vienīgas plašas lielas postažas. Neviena zemgaļu pils nebija vairs pāri palikusi. Pat savu pašu roku celto Svētkalna pili Zemgalē vācieši drīz vien pēc zemes iekarošanas nopostīja un atstāja. Tā bija savu bendes lomu izpildijusi un palikusi lieka, nevajadzīga.
   Nomocītā, pa daļai izklīdinātā, pa daļai svešumā aizdzītā un pa daļai izkautā zemgaļu tauta ieslīka gadu simteņus ilgā atkarībā no svešām varām. Ilgi Zemgalei nācās gaidīt uz vadoni, uz visu latvju cilšu kopīgu virsaiti, kas tai līdz ar pārējām latvju zemēm atguva brīvību un atbrīvotu no jauna iecēla saulītē, turpinādams varoņu darbus, ko senatnē darījuši Viesturs, Namejs un citi teiksmainie varoņi. Tikai tad zeme atguva, ko bija zaudējusi vadoņa un vienprātības trūkuma dēļ.

   Nodota salikianai 8.04.91. Parakstīta iespieianai 24.04.91. Papīra formāts 60x84'/ii>. 1.86 uzsk. iespiedi. 1,86 uzsk. kr. nov. Metiens 30 000. Pašūt Nr. 746 Maksi 3 rb|. Licences Nr. 000052,
   Latvijas grāmatu draugu biedrība
   Latvijas republikiniskis izdevniecību, poligrāfijas un grimatu tirdzniecības raioianas apvienības «Lītie* Daugavpils lipogrifija, 228400, Daugavpils, Valkas ieli I.