Milda Geidāne
   Pie mums Čusnakciemā

   Viena traka nedēla
   NE VISAI NOPIETNS KRIMINĀLROMĀNS
   1.
   Viss sākās dzidrā, saulainā rudenīgā dienā, kad zemi kā balts palags pārklāja naktī uzkritusi salna. Cusnakciema policists Andris Kāpostiņš, slaiks jauneklis nedaudz pāri divdesmit gadiem, ieturējis sātīgas brokastis, projāmejot mīļi nobučojis savu sieviņu Zaigu, žiglā solī devās uz pa­gastmāju. Saklausījis gaisā dzērvju klaigas, viņš apstājās un, galvu atgāzis, skatieniem pavadīja putnu kāšus, kuri aizslīdēja pāri mežam uz dienvidu pusi. Šai mirklī sirdi kā pele graudus apcirknī sāka skrubināt ilgas pēc tālām ze­mēm un neparastiem piedzīvojumiem. Pēdējā mēneša lai­kā, kopš viņš te strādāja, dzīvīte kļuvusi pavisam vienmu­ļa un apnicīga.
   Savā darba kabinetā ienācis, viņš vispirms pārlūkoja tik­ko atnesto pastu. Nebija nekā interesanta, tikai atbilde Brigenu Jāņa lietā, ko pagaidām varēja atlikt sāņus un pār­šķirstīt avīzes, jo pasaule bija pilna satraucošiem notiku­miem. Plosījās maniaki, kuri laupīja sievietes un bērnus, citur teroristi spridzināja ēkas un lidmašīnas ar visiem
   cilvēkiem, veikli blēži vientiesīgiem ļautiņiem izkrāpa lie­las naudas summas un mācēja izvairīties no tiesas, puiše­ļi zaga automašīnas un triecās ar tām kokos, notika visā­das mīklainas slepkavības. Bet Cusnakciemā, kur liktenis un priekšniecība viņu nolikuši, nekā tamlīdzīga nebija. Ne­viena līķa, pat nevienas nopietnas zādzības.
   Pirms pāris nedēļām pašā nakts melnumā tika atlauz­ta atslēga Jāņa Brigena pagrabam, aiznestas zaptes bur­ciņas un marinēti gurķi. Dusmīgais vīrs, pie Andra atnā­cis, skaļā balsī šķendējās, apgalvoja, ka vainīgi brāļi Trimpliņi, Tedis un Ludis, mūžīgie bezdarbnieki un slais­ti. Dūri uz galda sizdams, pieprasīja, lai uzsāk izmeklēša­nu. Andris palūdza viņu savaldīties, uzrakstīt iesniegumu, norādīt zaudējuma apmērus. Izrādījās, ka pati vērtīgākā un dārgākā manta bijusi atslēga.
   Kaut Andrim nebija sankcijas izdarīt oficiālu kratīša­nu, viņš aizgāja pie brāļiem. Viņi dzīvoja ciemata nomalē pie upītes, mājele atgādināja prāvāku suņu būdu. Tedis, augumā dūšīgākais, bija apmēram Andra gados. Ludis ne­daudz jaunāks un sīkāks. Abi skatījās viņā nevainīgām zilām actiņām un apgalvoja, ka Brigena pagrabam pat tu­vumā nav bijuši. Kādēļ viņiem jāzog gurķi? Pašu dārzā iz­audzis tāds lērums, ka nezina, kur likt. Tiešām, kad pa­lūkojās apkārt, pie mājeles bija neliels apstrādāts zemes gabaliņš. Laikam brāļi nemeloja.
   Brigena iesniegumu viņš nosūtīja uz rajonu, nu pienā­kusi atbilde, ka zaudējuma summa pārāk maza, lai varē­tu ierosināt krimināllietu. Droši vien, to uzzinājis, Brigens būs vēl dusmīgāks nekā pēc zādzības atklāšanas, taču An­dra spēkos nebija ko mainīt.
   Otrs cilvēks, kurš uz Andri tagad turēja greizu prātu, bija Fricis Vējzaķis.
   Viņš iegāzās Andra kabinetā pirms dažām dienām. Lie­la auguma, sarkanīgu, saulē iedegušu un vējos appūstu se­ju, skaļu bļaurīgu balsi, kas pieskandināja nelielo telpu plāja vaļā savu nelaimes stāstu:
   - Lejasmeijeru Liene, tā nolādētā kazu veceni'. Ini vrl- la vecāmāte viņu rauj, mani galīgi izputinmuni It.mkmts klāt, kā dēlu izskološu? Tagad boz liie/n imilui tu nevar.
   -    Nomierinieties un izstāstiet sakarīgi, kas noticis! Vispirms apsēdieties! - Andris centās runāt laipni un savaldīgi.
   -   Viss mans iecerētais bizness pagalam, - krēslā noslī- dzis, Vējzaķis notaurēja. - Vesels tūkstotis plūmīšu. Par katru nākamā pavasarī divi laši dabūtu. Ko tagad? Tie ne­šķīsteņi visām galotnītes apkodījuši, izlauzījuši. Pa to lai­ku, kamēr biju līdz pilsētai aizbraucis. Abi ar sievu. Bet suns pie ķēdes. Tas varēja riet vai galu dabūdams. Tie sā­tana kustoņi tikai ļipas paškurinās.
   -   Bet kā jūs zināt, ka kazas vainīgas? - Andris nopra­sīja. - Vai kāds tās jūsu dārzā redzēja?
   -   Neviens neko nav redzējis. Bet pēdas taču palikušas. Un spiras arī.
   -   Ja tās bija nevis kazas, bet stirnas? Mežs te tuvu.
   -   Vai tu, policist, mani par muļķi turi? - Vējzaķis atkal iebrēcās. - Meža malā izaudzis, divdesmit gadus kolhozā par zootehniķi nostrādājis, medībās gājis, vai domā, ne­pratīšu atšķirt mājas lopa un meža zvēra pēdas? Par sve­šas mantas tīšu bojāšanu draud sods, es likumus zinu.
   Andris pasniedza viņam papīra lapu, lai uzraksta iesnie­gumu. Brīdi telpā valdīja klusums. Kad Vējzaķis bija bei­dzis rakstīt, Andris izlasīja un iebilda, ka nav pareizi no­tikušajā vainot Lieni Lejasmeijeri no Liepiņu mājām, ja nav ne viņu, ne tās kazas savā dārzā redzējis. Lai raksta vēlreiz un tikai pavēsta, kādu postažu dārzā atklājis. Var izteikt aizdomas, bet nevar kategoriski apgalvot.
   -   Tagad tu nāksi man līdzi un aprēķināsi zaudējumus! - Vējzaķis bargā balsī pavēlēja.
   -   Aiziet un apskatīties to skādi varu, taču zaudējumu aprēķināšana neietilpst manā kompetencē, - Andris no­teica. Bija grūti vēl ilgāk paciest saniknotā vīra bļaustīša­nos. Tuvojās vakars, nekā cita ko darīt nebija un viņš de­vās tam līdzi. Viņi nosoļoja pa galveno ielu gabaliņu uz meža pusi, tad caur glītiem, kārtīgiem koka līstīšu vārti­ņiem iegāja baltas silikātķieģeļu mājas pagalmā un tālāk dārzā ar augļu kokiem un ogulāju krūmiņiem. Aiz tiem garās dobēs sastādītas viciņas, tās laikam bija jaunās plū- mītes. Kāda daļa no tām izmīņātas, apgrauztas, palicis ti­kai stumbeniņš, mīkstajā zemē redzamas iespiestas sīkas šķeltnadžu pēdas. Viņš saprata Vējzaķa sašutumu. Taču ne jau visas plūmītes bija nopostītas, kā viņš apgalvoja. Kāds bija kazas aiztrencis prom.
   Andra vērīgās acis pamanīja, ka stiepļu žogam aiz dār­za trūkst krietna gabala, bet aiz tā klajš lauks, laikam ga­nības.
   -   Jūs pats vainīgs, kustoņi te varēja ienākt kā pa pla­tiem vārtiem, - Andris noteica, uz žoga pusi norādīdams.
   -   Jā, daži stabiņi bija izpuvuši, pēdējā vētra tos sagā­za, - Vējzaķis sāka taisnoties. - Nepaguvu jaunus ierakt, žoga sietu pienaglot. - Tad iebaurojās kā vērsis: - Vai Lie­nei kāju nav, tos nešķīsteņus no mana dārza izdzīt? Var­būt tīšām ietrenca? Par to dārgi samaksās!
   -   Saskaitiet, cik īsti jums plūmīšu nopostīts, un papil­diniet savu iesniegumu, - Tas bija viss, ko Andris toreiz varēja pateikt.
   Turpmākajās dienās nekas sevišķs neatgadījās. Piekt­dienas vakarā viņam vajadzēja ierasties kultūras namā, lai uzmanītu kārtību diskotēkā. Direktore Jautrīte uzai­cināja, tas bija amata pienākums. Taču arī tur nebija īpa­šu notikumu. Daži puišeļi sakāvās, nācās izšķirt, bet, tā kā lielāki miesas bojājumi par zilumiem zem acs nevienam neradās, viņš zēnus nostrostēja un palaida vaļā. Vēlāk pa­ši salīga mieru.
   Andris joprojām pārlapoja avīzes, par garlaicīgo dzīvi prātodams, kad pie durvīm pieklauvēja. Viņa aicinājumu izdzirdusi, tās vēra padzīvojusi sieviete. Mirdzu Steiguti viņš nedaudz pazina, jo kopā ar vīru Gustavu viņa dzīvo­ja tajā pašā daudzdzīvokļu mājā, tikai otrajā stāvā, bet vi­ņam pagasts ierādīja dzīvokli trešajā. Par Mirdzu zināja, ka kolhozā bijusi ievērojama sieva, galvenā grāmatvede, bet tagad ziemās pelnījās, kurinādama kultūras nama krāsnis. Veclaicīgajā ēkā centrālā apsildīšana nebija ierī­kota. Gustavs saņēma invalīda pensiju, jo viņam ārsti at­klājuši nopietnu sirdskaiti. Zaiga vienudien pastāstīja, ka Mirdza ik nedēļu braucot uz pilsētu, kur svara vērotāju pulciņā cīnoties ar liekajiem taukiem, apvaicājās, varbūt arī viņai piebiedroties? Apaļumu esot mazliet par daudz. Tad viņš noskaitās un pateica, ka ar slotas kātu vienā gul­tā neliksies, visvairāk viņam patīk Zaigas mīkstumiņi. To atcerējās, raugoties Mirdzas kārnajā augumā, ko apņēma pārāk plata tumšzaļa jaka, apvītušajā sejā, kur ļenganie
   vaigi nokarājās abās deguna pusēs. Apsēdusies viņa brīdi klusēja, tad bālās lūpas sakustējās un aizžņaugtā balss iz­dvesa:
   -  Policista kungs, mani piemeklējusi šausmīga nelaime. Gustavs pazudis. Mans vīrs Gustavs Steiguts. - Acis sa­mirkšķinājās, viņa tikai ar pūlēm valdīja asaras.
   -  Kā tas saprotams - pazudis? Kad? - Andris satraucās.
   -   Kopš sestdienas pusdienlaika.
   -   Šķiet, tieši tad viņu pie veikala redzēju.
   Policista kungs, mani piemeklējusi šausmīga nelaime.
   Gustavs pazudis. Mans vīrs Gustavs Steiguts.
   -  Ar to pašu arī pazuda, - nedaudz nomierinājusies, Mir­dza sāka stāstīt. - Gāja uz bodi pēc svaigas maizītes un vairs neatgriezās. Ak, kādēļ ļāvu viņam iet! Parasti to daru pati. Bet viņš ņēmās pierunāt, teica, galva sāpot, va­jagot izvēdināt. Istabā vien dzīvojot, tā galīgi durna pali­kusi. Paņēma savu maku, tur viņam visa pensija bija, piektdien pastniece atnesa, iepirkumu maisiņu un aizgā­ja. Sākumā, kad neatgriezās, daudz neuztraucos. Nodomā­ju, saticis kādu draugu, aizgājis tam līdzi. Pasēdēs, pa­runāsies, varbūt šņabīti iedzers. Bet, kad līdz vakaram nepārnāca, sāku uztraukties. Ja kāds nelabums ar sirdi
   uznācis? Gāju meklēt. Visus kaimiņus, draugus un pazi­ņas apstaigāju, bet neviens Gustavu pat redzējis nebija. Zvanīju meitai uz pilsētu, lai gan maz ticams, ka tur bū­tu aizkūlies. Mašīna tak stāv garāžā, busiņš aizgāja no pa­ša rīta. Visu nakti negulēju, cerēju, vēl atgriezīsies. No rī­ta gribēju jums ziņot, bet durvis bija ciet.
   -  Mēs vakar ciemojāmies pie sievas vecākiem, - Andris noburkšķēja. Vai viņam nebija tiesības uz brīvu dienu? Gustava pēkšņā pazušana likās tik savāda. Viņam pamo­dās aizdomas.
   -   Sakiet atklāti, vai ar vīru neesat sastrīdējusies? Var­būt viņš draudēja aiziet no mājām? Laulības dzīvē kād­reiz tā gadās.
   -   Ne uz to pusi! Mēs dzīvojām kā divi mīļi balodīši. Ak, man tik baigi! Visas zāles bufetes plauktiņā, bet bez tām iztikt nevar. Ja kaut kur nespēkā saļimis un nomiris? Vai arī laupītāji uzkrituši? Nekādas dižās naudas klāt nebija, cik tad tā pensija vispār liela. Bet vai nav dzirdēts, ka cilvēku nokauj arī piecu latu dēļ?
   -  No kurienes gaišā dienas laikā laupītāji gadījās? - An­dris iebilda. - Jums vajadzētu aprunāties ar Lejasmeijeru Lieni. Esmu no ļaudīm dzirdējis, ka viņa zina visu, kas notiek ciemā.
   Jau pirms Vējzaķa sūdzības par negantajām kazām An­dris bija ievērojis žirgto pensionāri, kura žigla kā cielavi­ņa tekalēja pa ciematu, galvu uz visām pusēm grozīdama, redzēto un dzirdēto ielāgodama, lai varētu pastāstīt tālāk.
   -   Nē, ar kazu Lieni runāt negribu! - Mirdza dusmīgi atcirta. - Aiciniet zemessargus, nekavējoties sāciet pār­meklēt visu apkārtni!
   -   Steiguts nav mazs bērns, kura dēļ trauksme jāceļ, - Mirdzas pavēlošā toņa aizskarts, Andris atteica.
   -   Te mans iesniegums par Gustava Steiguta pēkšņo pa­zušanu. Ja jūs viņu nemeklēsiet, braukšu uz rajonu, par jums sūdzēšos. Cilvēks nav adatiņa, kas var iekrist grīdas šķirbā un pazust. Vienalga, dzīvs vai miris, viņš kādā vietā atrodas. - To pateikusi, viņa piecēlās, izņēma no so­miņas aprakstītu papīra lapu un izgāja. Jau durvis verot, taisnā mugura salīka, galva nokārās. Viņa atgādināja pār­durtu balonu, un Andrim sametās sievietes žēl.
   Andris brīdi sēdēja, abām rokām ieķēries kuplajos ma­tos, un intensīvi domāja. Tas bija tik savādi, ka Gustavs gāja uz veikalu un vairs neatgriezās. Mirdza kaut ko slē­pa. Viņš neticēja stāstam par dzīvošanu kā diviem balodī­šiem. Mirdza atgādināja izplūkātu vārnu. Ja Gustavs vairs nevēlējās gulties blakus slotas kātam? Ja metis apgrēcīgu aci uz kādu dāmu? Kā franči saka: "Meklējiet sievieti." Bet varbūt vienkārši paņēma šņabja pudeli, aizgāja pie drau­ga un kopā ar to aizbrauca kaut kur tālāk? Aizkavējās un tagad baidās atgriezties mājās? Mirdza nekāda maigā dū­jiņa nerādās. Zemessargus viņš netramdīs, nav taču ap­maldījies mazs bērns, bet izgaisis vīrs ar iesirmiem deni­ņiem.
   Beidzot Andrim bija ko darīt. Arī cigaretes beigušās un viņš devās uz veikalu. Maz cerību, ka pārdevēja atcerē­sies, ko Steiguts sestdien pircis, tomēr jāmēģina.
   Netālu no veikala Andrim pretī tecēja Lejasmeijeru Lie­ne, tieva sieviņa sīku grumbiņu klātu seju. Pasveicinājis Andris lūdza apstāties, gribot uzdot kādu jautājumu. Lie­ne tūlīt nolika zemē iepirkumu somu, seja saspringa, pirk­sti atbīdīja raibo lakatiņu no vienas auss, lai ne zilbītes no teiktā nepaslīdētu darām. Izdzirdusi, ka grib zināt, kad pēdējoreiz redzējusi Gustavu Steigutu, brīdi padomāja, tad sāka žigli stāstīt:
   -   Tas laikam bija vakar, nē, tomēr aizvakar. Vakar līdz pusdienai sēdēju pie televīža, dievkalpojumu skatījos, par savu Tobīti aizlūdzu. Nelīdz daktera dotās zāles, sunītim aizvien sliktāk paliek. Mēs te kā vieni pagāni dzīvojam, savas baznīcas nekad nav bijis. Bet cilvēkam bez Dieva vār­da grēku nasta tik smaga sakrājas, ka dzīvu spiež apakš zemes.
   -   Lai paliek grēku nasta, pastāstiet, lūdzu, par Steigu­tu. Kad un kur viņu redzējāt?
   -   Ak par Gustavu? Tas ir goda vīrs, ne kā viņa cienīgā. Smalku dāmu grib tēlot, bet pašai mute kā laidara vārti. Vai, cik negantiem vārdiem mani gānīja! Manas kaziņas šai puķes apkodušas. Kādas tur puķes! Vecas, pārziedēju­šas pujenes - kā pati. Tā arī pateicu. Tad gan bija uguns pakulās.
   -   Pietiek par kazām, puķēm.un pakulām! - Andris ne­pacietīgi pārtrauca Lieni. - Gribu dzirdēt par Steigutu.
   -   Jā, tas bija sestdien, nu skaidri atminos. Kad salna nokrita, aizvedu savus ragainīšus uz veco bāņa līniju. Tur saauguši brangi jaunie avenāji. Ganīklās vairs neviena za- ļumiņa. Man kaziņas viegli valdīt, tikai vecā Trīne jāved pie rokas, viss bars tek pakaļ. Kustonīši šķina avenājus pilnām mutēm. Pagājos uz ceļa pusi un ieraudzīju, ka viens vīrišķis līž mežā. Pabrīnījos, ko tur meklē, sēnes tak vairs neaug. Piegāju tuvāk un pazinu, tas tak Steiguta Gusts. Pie rokas paprāva dzeltena ķesele. Kas autiņam noticis, ja šis kājām? Gribēju uzsaukt, pie kā šis cierē, bet tik āt­ri aizmetās prom, kā būtu guns pie pakaļas piegrūzta. Kā­dēļ par viņu prašņā?
   -   Tāpat, - Andris izvairīgi novilka.
   -   Nē, sava znaja tev ir, policista kungs, - Liene domīgi noteica, galvu pašūpodama. - Es arī punktierēju, uz kuru māju šis tik žigli steidzās.
   Andrim netikās sarunu turpināt, viens viņa izteikts vārds un nevalodas kā mīksta sniega pika, no kalna vel­damās, kļūs par tenku lavīnu. Pašu galveno viņš bija uz­zinājis. Steiguts jāmeklē vienā no tām mājām, kas aiz me­ža. Varbūt tiešām uznācis sirds vājums? Vai tūlīt to paziņot Mirdzai? Bet tieksme uzsmēķēt lika iegriezties vispirms veikalā pēc cigaretēm. Tomēr savādi, ka Steiguts ar visiem iepirkumiem neatgriezās mājās, bet devās cauri mežam. Varbūt pārdevēja tomēr atcerēsies, ko viņš nopirka?
   Veikalā bez pārdevējas Sandras, glītas, jaunas sievietes, atradās kāda pusmūža gadu sieva, kura pētīja plauktā iz­liktās dažādu graudu pārslas, nevarēdama izšķirties, kuru kārbu izvēlēties. Par cigaretēm samaksājis, Andris paklusu apvaicājās, ko sestdien Steiguts nopirka vēl bez svaigās maizes.
   -   Maize? - Sandra skaļi brīnījās. - Man šķiet, viņš mai­zi pat nepirka. Es pabrīnījos, kas sīkstajiem santīmu skai­tītājiem noticis, ja tik izšķērdīgi kļuvuši. Laikam kādi aug­sti viesi gaidāmi. Viņš nopirka lielo balzamu, pašu dārgāko konfekšu kārbu, kafiju, ja nemaldos Merrild, sieru, cepu­mus, vēl kaut kādus našķus, lāgā neatminos. Kādēļ gri­bat to zināt?
   -   Tāpat vien. Ziņkārība moka, - Andris atbildēja izvai­rīgi.
   -  Apžēliņ, Gustavs tak pazudis. Jau no sestdienas, - sa­runā piepeši iekrita pircēja, kura bija vērīgi klausījusies. - Mirdza brēkdama skrien pa visu ciemu. Arī pie mana vecā vakar bija.
   -  Būs aizlaidies pie kādas brūtes. Ar visiem kārumiem, - Sandra pasmējās.
   -    Jā, tā var gadīties. Vēl jau itin sprauns, - pircēja piebalsoja, tad sāka minēt, kura viņu kā zivtiņu noķēru­si savā tīklā.
   Sandra paraustīja plecus, viņai neesot ne jausmas. Ta­ču iepirkumi liecināja, ka pie dāmas devies. Ja pie veča ietu, būtu ņēmis šņabi un desas līkumu.
   Tāpat domāja arī Andris. Kurā no mājām aiz meža mi­tinās Steiguta sirdsdāma? To derētu noskaidrot, pirms viņš Mirdzai pavēstīs, kur zudušais jāmeklē.
   Atgriezies pagastmājā, viņš iegāja pie sekretāres Salli­jas, lūdza īsumā pastāstīt, kā sauc mājas aiz meža un kā­di cilvēki tajās dzīvo. Līdz šim ar tiem nav bijusi nekāda saskarsme.
   -   Droši vien arī turpmāk nebūs, - noteica Sallija. - Ja vien viņiem kāds razbainieks neuzbruks. Tie visi godāja­mi, cienījami ļaudis. Pati pirmā māja Mazrausīši. Tur dzī­vo Natālija, vientuļa pensionāre, pāri septiņdesmit. Rum- pučos precēts pusmūža pāris Amilda un Miķelis, bērni dzīvo un strādā citur, vasarās atbrauc ciemos, atved maz­bērniņus, lai saelpojas lauku gaisu un sadzeras īstu pie­nu. Seskos saimnieko čakli zemnieki Fricis un Klāra. Vi­ņiem meita Violeta, strādā pilsētā par frizieri, savulaik vienā klasē mācījāmies.
   -   Vai skaista? - Andris gribēja zināt.
   -   Kādēļ tevi tas interesē? - Sallija noprasīja, tad pie­draudēja pateikt Zaigai. Brīdi Andris vilcinājās, tad iedo­mājās, tā sieva veikalā taču teica, ka Mirdza brēkdama skrien pa ciemu. Gustava pazušana daudziem zināma. Brī­nums, ka ne Lienes, ne Sallijas ausīs šī ziņa nebija nāku­si. Liene laikam pārāk aizņemta ar kaziņām un sasirgu­šo sunīti, bet Salliju, jaunu meiteni, tenkas neinteresēja. Noklausījusies Andra teikto, Sallija šaubījās, vai pie Vio­letas uz Seskiem Steiguts devies. Bet ko var zināt? Frizie­res darbs varbūt pieradinājis kungiem laipni uzsmaidīt un
   ko tādam vecam sakārnim vairāk vajag? Meitens piemiedz actiņu, pamāj ar pirkstiņu un šis skrien kā tauriņš uz lam­pas spožumu. Bet, ka tur būtu kas nopietns, viņa šaubo­ties. Nesen Violetu satikusi, tā stāstījusi, ka esot savs puisis Raivo vārdā, tikai ar vecākiem vēl neesot iepazīsti­nājusi.
   Vēl Sallija pastāstīja, ka aiz Seskiem atrodas Ozoldan- gas, tās gluži tukšas, Vilmas tante iedzīvi izdāļājusi kai­miņiem un pati pārcēlusies uz pansionātu. Pašas pēdējās mājas Meždangas, kur dzīvo pensionēts mežsargs Žanis Valdmanis. Aiz Meždangām sākas lielais mežs un tālāk - staignais dzērveņu purvs.
   Iebāzis kabatā piezīmju blociņu ar iegūtajām ziņām, Andris devās uz garāžu pēc sava golfiņa. Viņš nespēja at­vairīt vilšanās sajūtu - uzdevums vienkāršāks par vien­kāršu. Atliek tikai laulības pārkāpēju izcelt no mīļākās iesildītās gultas un pārvest mājās. Viņš neticēja Violetas bezvainībai. Domās viņš iztēlojās krāšņu, brūnacainu tumšmati dabiski sārtām pilnīgām lūpām, slaidu, tomēr ne kārnu. Atraut vīrieti no tādas būtu tas pats, kas izsalku­šam cilvēkam, kurš nāsīs kāri ievilcis cepeša smaržu, at­ņemt šķīvi un tā vietā nolikt bļodu ar nemizotiem cūkrā- ceņiem, sak, vēders nav grāmata, var piepildīt arī ar tiem.
   Dažus kilometrus ceļš veda caur biezu mežu, tad kla­jumā sazarojās. Uz kuru pusi jābrauc, lai nokļūtu Seskos? Viņš apstājās pie Mazrausīšiem, gāja pavaicāt. Aiz nelie­las pelēkas koka mājas pletās ābeļdārzs ar augļu pilniem kokiem. Izdzirdusi piefeietā suņa neganto riešanu, no tā atsteidzās apvalkātās, t'kīiēr tīrās drēbēs ģērbusies sievi­ņa. Drīz Andris noskaidroja, ka uz Seskiem ved platākais ceļš, tas, kurš pa labi. Kād Andris vaicāja, vai nav redzē­jusi sestdien uz to pusi aizejam Steigutu, Natālija papuri­nāja galvu.
   -  Nē, kājāmgājējus nemanīju. No rīta dažās mašīnās aiz­brauca dzērveņu lasītāji. Savus braucamos viņi atstāj pie Meždangu Zaņa. Es vairs uz purvu aizstaigāt nevaru, manu tiesu salasa Rumpuču Amilda.
   -  Varbūt esat redzējusi Violetu no Sesku mājām? - An­dris turpināja izprašņāt. - Varbūt te nāca garām?
   -  Apžēliņ, vai tik smukām, jaunām meitenēm kājām jā­staigā? Aizvien gadās kāds, kas atved. Vai arī Fricis pats
   -  Laikam mūsu jaunais policists? - Fricis noprasīja, formas
   tērpu aplūkodams. - Vai pie manis darīšanās?
   - Nekādu sevišķu darīšanu nifjj, - Andris atteica.
   - Gribīļju tikai jūsu meitu satikt.
   aizbrauc pretī. Es tak mūždien uz ceļa nestāvu, nedežu- rēju. Āboli krīt no kokiem zemē, tie jāsavāķ. Varbūt arī Steiguts pagāja garām. Ja neapstājas, tad suns nerej.
   Nekādu skaidrību neieguvis, Andris turpināja ceļu. Tas bija bedrains, sīkiem oļiem klāts, abās pusēs dziļi, kārkliem pieauguši grāvji, kuros varēja majiīt ūdeni. Pabraucis ga­rām koši zaļam, līdzenam ziemāju laukam, ieraudzīja sta­biņu ar norādi: SESKI 0,4 km -flp nogriezās. Tīrais, ne- piegružotais pagalms liecināja^ļta te dzīvo kārtīgi, strādīgi ļaudis. Pašlaik zemai, garai ēkai pieripoja zirga vilkti ra­ti ar dzeltenīgu lopu biešu vezumu. Tam blakus gāja pe­lēkās drēbēs ģērbies vidēja auguma vīrs. Atstājis zirgu stā­vam, viņš norīvēja gar biksēm smilšaino roku un nāca sasveicināties.
   -   Laikam mūsu jaunais policists? - viņš noprasīja, for­mas tērpu aplūkodams. - Vai pie manis darīšanās?
   -   Nekādu sevišķu darīšanu nav, - Andris atteica. - Gri­bēju tikai jūsu meitu satikt.
   -  Ko tad šī sastrādājusi? - Sesku Fricis pēkšņi satraucās.
   -    Neko nav sastrādājusi. Tikai mazliet aprunāties vajadzētu.
   -   Viņas te pašlaik nav.
   -  Vai tā taisnība? Kaimiņmājās teica, ka redzēta, - An­dris samelojās.
   -   Kurš tik aplam muldēja? Vecā Natāle? Ceļa malā dzī­vodama, mūždien blenž uz tā pusi. Bet acis bez brilles vairs lāgā nerāda, cilvēku pa gabalu nepazīst.
   Skaļās balsis izdzirdusi, pa mājas ārdurvīm pagalmā iz­vēlās apaļīga sieviete tumšiem, gludi saglauztiem matiem. Uzzinājusi, ka policists meklē Violetu, apstiprināja, ka šeit viņas nav, sestdien neatbrauca. Atsūtījusi vēstuli, ka iera­dīsies pēc nedēļas, tēvs lai pretī nebraucot, viņu atvedīšot draugs Raivo.
   -   Ja jums Violetu dikti vajag, meklējiet pilsētā. Viņa strādā frizētavā Rota, - beigās piebilda.
   Andris atvainojās par traucējumu, tad iedomājās pavai­cāt, vai pēdējās dienās nav manījuši Gustavu Steigutu.
   -   Nav gan manīts, - Klāra apgalvoja un Fricis piebal­soja teikdams, ka Gustavu redzējis tikai pavasarī. Kādu laiku slimnīcā gulējis, tā no ļaudīm dzirdējis.
   -    Man cilvēki teica, redzējuši, ka viņš sestdien atnācis uz šo pusi, - Andris atteica, pie sevis pasmīnēdams, ka vie­na Liene pārvērtusies daudzskaitlī.
   -   Ko viņš te būtu meklējis? - Klāra brīnījās. - Varbūt gāja Vilmas māju skatīt? Viņa to labprāt pārdotu, arī pan­sionātā naudiņa noder. Viņas zirgu mēs nopirkām, atde­va uz nomaksu.
   Šie vārdi Andra domām deva jaunu virzienu. Steiguts ar savu dāmu varēja ielīst tukšajā mājā, kas viņus tur mek­lēs? Lai lieki nepievērstu uzmanību, aizgāja kājām, mašī­nu kāds varētu ievērot. Dāmu atvestu dzērveņu lasītāji. Kur un kā viņi visu sarunājuši, noskaidros vēlāk. Izprasī­jis ceļu uz Ozoldangām, Andris atvadījās un devās tālāk.
   Drīz beidzās apstrādātie lauki un pļavas, abās pusēs ce­ļam slējās augsti koki, tad kreisajā pusē parādījās nokrau­tas baļķu grēdas, aiz tām plašs izcirtums. Tālumā rūca mo- torzāģi. Ceļš kļuva vēl sliktāks, traktoru riteņu un kāpurķēžu sagraizīts. Andris tikai ar otro ātrumu spēja kulties uz priekšu. Nebija saprotams, kur jānogriežas uz
   Ozoldangām, traktori ievilkuši savas trases vairākās vie­tās. Pēkšņi savandītais ceļš beidzās, tālāk tas tecēja gluds un līdzens, varēja manīt vieglo autiņu riteņu un zirga pa­kavu nospiedumus. Andris kāpināja ātrumu un drīz atra­dās pretī augstai pelēcīgai ēkai, kam vietām apmetums no­brucis, atsegdams sarkanus ķieģeļus. Tālāk varēja manīt dažas sīkākas ēkas. Virs mājas šīfera jumta slējās skurste­nis un gaisā cēlās zilgani dūmi. Beidzot viņš būs atradis meklēto grēcinieku.
   Jau pēc īsa brīža Andris piedzīvoja kārtējo vilšanos. Mā­jās sastaptais vecais vīrs gluži baltiem matiem un bārdu, kā izkāpis no pasaku grāmatas, pateica, ka šīs ir Meždan- gas. Ceļu uz Ozoldangām meža zāģeri galīgi izmuļļājuši, nav brīnums, ka pabraucis garām.
   Piedāvājis Andrim krēslu, Meždangu Žanis apsēdās vi­ņam pretī. Galds noklāts avīžu lapām, uz tām sabērtas ozo­lu zīles, kāda daļa izlobīta no biezajām mizām. Uz Andra jautājumu, ko ar zīlēm darīs, Žanis atteica, ka izkaltēs, ap­grauzdēs, tad samals kafijai. Ja pieliek cigoriņus rūgtu­mam, iznākot varen garda. Viņš gribēja zināt, kādēļ poli­cists meklē Ozoldangas. Vai zāģeri kādu negantību nostrādājuši? Viņam rādoties godīgi ļautiņi.
   -   Mani interesē nevis zāģeri, bet sieviete, kas uzturas Ozoldangās. Kas viņa, vai sen te ieradusies? Varbūt tikai sestdien?
   -   Sieviete? - vecais vīrs brīnījās. - Vai tur kāda sievie­te? Sašiņš nāk ik rītus pēc piena, viņš šiem tāds kā pavārs skaitās. Ne vārdiņa nav bildis, ka kāds vīrs sievu būtu lī­dzi atvedis. Kā viņai vārds?
   -   To es pats gribētu zināt. Vienīgi tas skaidrs, ka viņa kopā ar Gustavu Steigutu kaut kur tuvumā apmetusies. Domāju, ka Ozoldangās.
   -   Nē, tur tak nav rūmes. Divas nelielas istabiņas, ķēķī- tis. Mežzinis Vilmai lūdza un viņa atvēlēja savu māju mež­strādniekiem, kamēr mūsu cirsmā strādā.
   -   Bet varbūt viņi te, pie jums? - ar vāju cerību balsī An­dris pavaicāja. - Tā sieviete un Steiguts?
   -   Nē, kopš mana sieviņa aizsaulē, nav te nevienas brun- čainas radības. Dzīvoju viens pats ar saviem kustonīšiem. Vai tad Steigutu Gusts no sievas aizlaidies? Tagad ar po­liciju jāmeklē? - Žaņa acis iedzirkstījās ziņkārē.
   -   Tā laikam noticis, - Andris drūmi piekrita, izstāstīja par iepirkumiem veikalā un savām aizdomām.
   -   Jā, ar tādiem cienastiem iet tikai meitās, - Žanis pie­krita. - Bet mūsu apkārtnē tādas jumpravas nav. Gan tur­pat ciemā būs kādu noskatījis. Neticu, ka kājām caur me­žu kūlās, viņš tak ilgus gadus bija iecirkņa priekšnieks kolhozā, ar mašīnu vien braukāja. Gan pameta mazu lī­kumiņu mežā, tad gar upītes malu un caur veco muižas parku atgriezās ciematā. Cik ilgi šis pie brūtes slapstīsies? Atgriezīsies pie pielaulātās sieva kā suns, asti kājstarpē iežmiedzis, kaunīgs līdīs atpakaļ. Kaut šī pārāk barga ne­būtu!
   Andris šaubījās, vai šādi mierinājuma vārdi derēs Mir­dzai, bet skaļi to neizteica. Atvadījies no Meždangu Žaņa, devās atpakaļ uz ciematu, pie sevis pukodamies par veltī­gi izniekoto laiku un notērēto benzīnu. Debesis arī vairs nebija tik koši zilas kā no paša rīta, pamalē pulcējās pelē­ki mākoņi, solīdami lietu.
   No Sallijas uzzinājis, ka neviens viņu nav meklējis, An­dris izjuta reizē atvieglojumu un sarūgtinājumu. Nevaja­dzēja kādam cilvēkam viņu ilgi gaidīt, bet ja viņš vispār še lieks? Šajā ciemā, kur nekas nenotika? Varbūt Steiguts jau atgriezies? Piezvanīt? Bet ko teiks Mirdzai, ja viņa vēl nav? Roka, kas jau sniedzās pēc telefona, noslīga atpakaļ.
   Darba diena, kurā nekas prātīgs nav padarīts, beidzot bija galā un Andris devās mājās. Uzkāpis otrajā stāvā, brī­di pavilcinājās, tad piezvanīja pie Steigutu durvīm, kaut patiesībā gribējās doties augšā.
   Mirdzai bija apsarkušas acis un nikna, griezīga balss, kad uz jautājumu, vai Gustavs pārnācis, atbildes vietā sā­ka ķērkt:
   -   Meklēt viņu vajag, nevis nākt un par mani ņirgāties. Kā var pārnākt, kad kaut kur guļ sasiets, aplaupīts? Var­būt jau miris. Biju arī rajona policijas pārvaldē, iesniegu­mu personīgi iedevu. To, ko šorīt jums atstāju, varbūt ti­kai pastardienā nosūtīsiet. Tie poliči tādi pat ņirgas kā jūs. Smējās par mani, ja sākšot katru vīru meklēt, kas brīvso- lī aizgājis, degvielas mašīnām nepietikšot. Cita lieta, ja bū­tu līķis, tad ņemtos skaidrot, kas nomušījis un kāpēc. Lī­ķi viņiem vajag, dzīvu līķi, tas tak ārprāts!
   -   Neuztraucieties tik ļoti, Steigutes kundze, - Andris viņu mierināja, tikko spēdams novaldīt smaidu, pārāk jo­cīgi izklausījās tas "dzīvais līķis". Bet cilvēks lielā satrau­kumā vārdus neizvēlas, pagrābj, kuri tuvāk gadījušies.
   Vienu sīku pavedieniņu šās dienas laikā izdevās uztaus­tīt, varbūt tas aizvedīs līdz vēlamajam rezultātam. Nedo­mājiet tūlīt to ļaunāko. Ja līdz rītam jūsu dzīvesbiedrs ne­parādīsies, zvanīšu uz Kurzemes radio, lai izziņo par Steiguta pazušanu. Man tikai vajadzētu sīkāku viņa ap­rakstu. Vecumu, izskatu, kā bija ģērbies.
   -   Jā, tūlīt visu pateikšu. Ņemiet un pierakstiet. Gan kāds cilvēks viņu būs redzējis, zinās, kur atrodas.
   Vēlāk viņi ar Zaigu pārrunāja savādo Steiguta pazuša­nu un abi piekrita Meždangu Zaņa izteiktajām domām: viņš slēpjas pie savas sirdsdāmas. Zaiga tikai šaubījās, vai tepat Čusnakciemā. Vasarā, kad ārstējās slimnīcā, varēja tur iepazīties ar kādu skaistu māsiņu un aizlaisties pie tās.
   -   Tādā gadījumā viņš brauktu ar mašīnu, - Andris ie­bilda. - Pilsēta pārāk tālu.
   -   Mirdza pamanītu, ka viņš dzen mašīnu laukā no ga­rāžas. Tā taisni pretī viņu logiem. Cilpas mezdams, pa ap­linkus ceļiem pagāja gabaliņu tālāk uz šosejas pusi un tur dāma sagaidīja savā autiņā. Visu to varēja norunāt pa te­lefonu. Manuprāt, ļoti loģisks izskaidrojums.
   -   Iespējams, ka tieši tā noticis. Tikai tas visu vēl vairāk sarežģī. Nevar taču pārbaudīt visu slimnīcas sieviešu kār­tas personālu. Un ja tā bijusi kāda paciente? Ne sevišķi slima, bet pievilcīga? Klau, man liekas, ka laukā līst, - An­dris paraudzījās satumsušajā logā.
   -  Jā, nupat uznācis pamatīgs gāziens, - Zaiga piekrita.
   Steiguts naktī nebija atgriezies, un nākamajā rītā An­dris zvanīja uz Kuldīgu, lai nodotu sludinājuma tekstu. Turpat blakus klusiņām šņukstēja Mirdza. Nabaga Gus­tavu laikam trieka ķērusi, tagad guļ mežā bezpalīdzīgs zem aukstām rudens lietus lāsēm. Arī viņu bija sasniegušas va­lodas, ka Liene redzējusi Gustavu mežā ieejam. Kas viņu tur atradīs? Sēņu laiks garām, bez vajadzības neviens pa mežiem neblandās.
   Šādai varbūtībai Andris neticēja, tomēr Mirdzai apso­līja, ka, ja tiešām nekādu ziņu tuvākajā laikā par zudušo nebūs, paskatīsies arī mežā. Viņš bija pārliecināts, ka nekāda nelaime Steigutu nav piemeklējusi, vienīgi pamu- cis no sava valdonīgā slotas kāta.
   Andris, ar Mirdzu parunājies, devās uz pagastmāju un domāja, vai viņu atkal gaida tikpat pelēcīga un vienmuļa diena kā pelēkās debesis virs galvas, smagu lietus māko­ņu pietūkušas? Viņš vēl nezināja, ka šajā rītā viss mainī­sies, miegainais ciems sakustēsies kā skudru pūznis, ku­rā iekritis vēja nolauzts lapains koka zars.
   2.
   Otrdienu un ceturtdienu rīta stundās veterinārārstam Indulim Rācenājam bija apmeklētāju un pacientu pieņem­šanas laiks. Uzvilcis mugurā balto virssvārci, viņš pame­ta skatienu sienas spogulī un apmierināts sev uzsmaidīja. Pretī raudzījās nedaudz apaļīga, gluda trīsdesmitgadnie- ka seja ar brūniem viegli viļņotiem matiem un tumšām ūsiņām padegunē. Viņš apzinājās, ka ir glīts vīrietis, ne velti spridzīgā kultūras nama direktore Jautrīte sastopo­ties aizvien mīļi uzsmaidīja, gribēja iesaistīt dažādos pa­sākumos, viņam nācās atrunāties ar nevaļu. Eh, būtu vēl puiša cilvēks! Bet Rudīti krāpt negribējās, viņa tik laba, piemīlīga un bez sievas atbalsta mazais ģimenes uzņē­mums izputētu. Rudīte ne tikai palīdzēja darbā, viņa rū­pējās par kārtību un tīrību veterināriecirkņa un aptiekas telpās. Privātā prakse un aptieka nedeva tik daudz ienā­kumu, lai varētu algot apkopēju.
   Durvju zvaniņa iešķindēšanās pārtrauca Induļa apce­rīgās domas. Tūlīt ielīgoja Brigenu Valija, dūšīga sieva ap gadiem četrdesmit. Viņai vajagot lopbarības kaļķi, govij piens gaužām rūgts kļūstot. Abi devās blakustelpā, kur In­dulis bija iekārtojis aptieku ar pašām nepieciešamākajām zālēm, kādas laukos vajadzīgas. Šaubīdamies un ilgi prā­todams, vai tā nebūs iesaldēta nauda, atveda dažas pakas suņu un kaķu barības. Drīz atklājās, ka vajadzīgs papildi­nājums. Suņiem paredzēto pirka nedaudz, galvenokārt pa- gastvecis Ansis Jukumsons savam pelēkajam vilkam, bet Whiskas un Kite kat labprāt iegādājās centra māju iedzī­votāji. Laikam peļu un žurku visiem ņaudētājiem un mur­rātajiem nepietika.
   Nostājies aiz aptiekas letes, Indulis izbrīnā iepleta acis - nelielos maisiņos safasētais kaļķis neatradās parastajā vie­tā, bet pavisam citā plauktā. Arī medikamentu pudelītes un burciņas nestāvēja līdzenās rindās kā zaldātiņi. Kas sa­jaucis kārtību? Varbūt Rudīte, sestdien putekļus slaucīda­ma, kravājusies un nav nolikusi vietā? Bet vakar, kad ņē­ma zāles cūku potēšanai Mazjānlšu fermā, nekādu nekārtību neievēroja. Tas likās savādi, taču prātot nebija laika. Valijai vajadzēja arī gumijas cimdus un barības pie­devas vistām, vairs negribot lāgā dēt. Kamēr visu salūko­ja un apkalpoja pircēju, uzgaidāmā telpā bija ienākusi Le­jasmeijeru Liene un nolikusi uz grīdas prāvu, melnu iepirkumu somu.
   -   Dakter, ar manu Tobīti tomēr ir cauri, - viņa bēdīgā balsī pavēstīja. - Tev bija taisnība, kad teici, zāles vairs nelīdzēs, jādod žēlastības šprice. Ne vairs ēd, ne dzer, pa­staigāt arī nevar, pakaļkājiņas velk līdz kā nolēmētas. Ir jau ar vecums, pilni divpadsmit gadi. Cilvēkam pati skais­tā bērnība, bet sunītim mūža vakars. Tad nu stiepu šurp. Lai nav vairāk nabagam jāmokās, - Lienei iedrebējās balss, lakatiņa stūrī noslaucīja acis.
   -   Tad tik bēdīgi ar tavu Tobīti? - Valija līdzjūtīgi pašū­poja galvu. Viņa nebija izgājusi laukā, bet palikusi stāvam. - Tāds ņiprs suņuks bija. Es savu Lesi pa brūtgānu laiku turu šķūnī iespundētu. Vienreiz skatos, lielie suņi sētā kaujas un plēšas, mazais Tobītis sēž pie durvīm un smilkst.
   -   Jā, kad jaunāks bija, mēdza klenderēt apkārt, - pie­krita Liene. - Dažreiz pāris dienas bija prom, mājā pār­nāca pavisam kaunīgs.
   Atstājis abas sievas par suņiem spriežot, Indulis atgrie­zās aptiekā. Jāpaņem šļirce un listenona ampula. Vienā aptiekas stūrī stāvēja balts ledusskapis. Pašā apakšējā plauktā tālāk no saldēšanas kameras viņš turēja medika­mentus, kam glabāšanas temperatūra noteikta no + 2 līdz 8°C. Vēl iepriekšējā rītā pirms braukšanas uz Mazjānl- šiem tur redzēja trīs neatvērtas listenona kārbiņas oriģi- nāliesaiņojumā, katrā piecas ampulas. Tagad tajā stūrī pil­nīgs tukšums. Varbūt pats neviļus pārvietojis citur? Drudžainā steigā Indulis pārmeklēja ledusskapi. Visas citas zāles bija, tikai listenons pazudis. Viņš juta, ka uz pieres izspiežas auksti sviedri, pakrūtē savelkas ciets ka­mols un kājas sāk drebēt. Vai tiešām nozagts?
   Vienā lēcienā viņš bija pāri telpai, atrāva aizkaru un ie­raudzīja, ka logs vienā pusē tikai pievērts, palikusi pirk­sta platuma sprauga, bultiņa atbīdīta. Ak, kādēļ pažēloja naudu, neiegādājās restes! Līdz šim Cusnakciemā nopiet­nas zādzības nebija notikušas. Kāds pagrabs patīrīts, no kādas kūtiņas pazudušas pāris vistas. Sveši ļaudis te maz apgrozījās, vietējie pārāk labi viens otru pazina, lai uzdro­šinātos iekārot cita mantu.
   Satraukts un nelaimīgs viņš atgriezās uzgaidāmajā tel­pā, atvainojās Lienei, atklājis, ka nav vairs līdzekļa suņa iemidzināšanai. Tūlīt braukšot uz pilsētu un atvedīšot.
   -  Vai Tobītis jānes atpakaļ? - Liene gari novilka. - Viņš tomēr smags, knapi atstiepu.
   -   Somu ar sunīti noliksim procedūru istabā, - Indulis īsi attrauca, to paņemdams.
   Šai mirklī ienāca Rudīte. Viņa neviļus bija dzirdējusi In­duļa vārdus par braukšanu uz pilsētu, vaicāja, kādēļ.
   -   Man nav vairs listenona, - viņš bija strups vārdos. - Šim sunītim vajadzīgs.
   Valija un Liene bija vēl tepat, abas snaicīja kaklus, juz- damas, ka noticis kas neparasts, centās saklausīt katru vārdu.
   -   Kā nav? - Rudīte skaļi brīnījās. - Vēl vakar redzēju ledusskapī. Tu kārtīgi apskatījies?
   -    Kādam labpaticies paņemt. Neprasi vairāk, pats ne­kā nezinu. Pieliec aptiekas durvīm uzrakstu SLĒGTS. Va­jadzēs taisīt inventarizāciju. Varbūt vēl kas pazudis.
   -   Kam tās nāves zāles bija vajadzīgas? - Rudīte pabrī­nījās.
   Liene un Valija reizē izgāja no veterināraptiekas un ār­pusē apstājās. Šis jaunums bija jāapspriež. Dakterim nā­ves zāles izgaisušas.
   -   Vai šorīt dzirdēji, ko Kurzemes radio ziņoja? - Valija noprasīja. - Mūsu bijušais priekšnieks Steigutu Gusts pa īstam pazudis. Smalki apstāstīja, cik šis vecs un garš, kā­das drānas mugurā bijušas. Kā sestdien no mājas izgājis, vēl nav atgriezies.
   -   Nedzirdēju gan, - Liene atteica. - Tajā laikā kūtiņā kopos. Kur šis varēja pazust? Savām acēm redzēju, kā sest-
   Drudžainā steigā Indulis pārmeklēja ledusskapi. Visas citas
   zāles bija, tikai listenons pazudis.
   dien mežā iegāja, polišam, lai, pateicu. Ak nav vēl pārnā­cis? Ka tikai ar tām daktera nāves zālēm kāds nav nošpri- cējis. Esot viegla nāve, tā dakteris teica, kad viņnedēļ par Tobīti runājām. Vienreiz noraustās un aizmieg.
   -  Gustavs tāds lāga cilvēks bija, saticīgs. - Valija nopū­tās. - Žēl viņa. Varbūt vēl atrodas? Ja pa radio izziņots.
   -  Kaut Dieviņš dotu. Tak īstas ticības man nav. Jau ce­turtā diena. Nu vienreiz Mirdzai ir par ko brēkt un vai­manāt. Kādu skandālu toreiz sacēla dažu puķu dēļ! It kā šai dzīvība būtu apskādēta.
   Telefona zvans izrāva Andri no snaudulīgā klusuma, kas arī šajā dienā valdīja viņa kabinetā. Zvanīja no rajona po­licijas pārvaldes. Tikko pie viņiem bijis Cusnakciema ve­terinārārsts Rācenājs ar ziņojumu, ka viņa aptiekā noti­kusi ielaušanās un zādzība. Zaudējuma apmērus pirms inventarizācijas vēl nevarot noteikt, bet jau tagad zināms, ka pazuduši bīstami medikamenti. Pašlaik neviens opera­tīvais darbinieks tur nevar aizbraukt. Rajona viņā malā savās lauku mājās noslepkavoti divi veci cilvēki, izmeklē­tājs devies turp. Ar zādzību savā ciemā jātiek galā Andrim. Ja radīsies sarežģījumi un neskaidrības, viņam sniegs va­jadzīgo palīdzību.
   No prieka Andris gandrīz palēcās gaisā. Beidzot būs īsts darbs! Zādzības atklāšana vērtējama pakāpi augstāk ne­kā laulības pārkāpēja izsekošana, kas turklāt nekādus re­zultātus nebija devusi. Viņš steidzās uz veterināro iecir­kni, taču tur nācās uzgaidīt, kamēr no pilsētas puses pieripoja Induļa mašīnīte. Izdzirdis, ka Andrim uzdots iz­meklēt šo zādzību, Indulis nopriecājās, taču tūlīt atvaino­jās, ka nāksies vēl uzgaidīt. Vispirms jāpaveic savs darbs, Lienes sunītim jāpalīdz nokļūt labākos medību laukos.
   -   Listenons ir tiešām bīstams, - pēc brīža, savu pienā­kumu izpildījis, Indulis stāstīja Andrim. - Patiesībā tās zāles cilvēkiem paredzētas, bet lieto tikai lielas nepiecie­šamības gadījumos. Operācijās, kad vajadzīgs īsā laikā at­slābināt skeleta muskulatūru. Veterinārijā izmanto, lai ne­glābjami slimu dzīvnieku iemidzinātu uz visiem laikiem, tā atbrīvojot no ciešanām. Arī cilvēku ar lielāku devu var nonāvēt, viņam pārtraucot elpošanu.
   -   Kā zaglis iekļuva aptiekā? - Andris gribēja zināt.
   -   Caur logu. Atmūķējis no ārpuses. Iesim, parādīšu.
   Dzirdētais Andra domām deva jaunu impulsu. Ja tam
   sakars ar Steiguta pazušanu? Ja kāds vai kāda viņu ievi­lināja lamatās, nolaupīja, vēlāk atnāca pēc nāvējošajām zā­lēm? Kādēļ? Vai viņam bija ienaidnieki? Tas bija uzdevums ar vairākiem nezināmiem, bet jau no skolas laikiem viņam paticis tādus risināt. Andri pārņēma savāds satraukums. Tā laikam jūtas medību suns, kas saodis gaisā vējojam zvēra smaku. Nu jādur deguns pie zemes un jāmeklē īs­tās pēdas.
   Izmīņātajā puķu dobītē zem aptiekas logiem, kur dub­ļos iemīcīti asteru ziedi, spēcīgais nakts lietus pēdas biju aizskalojis. Zaglis bija izvēlējies īsto laiku. Vienīgi zem pa­ša loga zemē bija samanāmas sīkas koka skaidiņas. Ar na­zi nelietis darbojies, rāmja apakšējo daļu skrubinādams, kamēr tika līdz bultiņai un varēja atbīdīt. Kā šo pacietīgo darbošanos neviens nepamanīja? Andris laida skatienu ap­kārt. Nelielo pusotrstāva māju, kurā atradās veterinārais iecirknis, no citām ciema ēkām atdalīja augsts, biezs tūju dzīvžogs. Pirmajā stāvā ambulance un aptieka, jumta iz­būvē dzīvoklis. Pēc ārpuses apskates viņš jautāja Indulim un Rudītei, vai naktī tiešām nav dzirdējuši aizdomīgus trokšņus.
   -  Nē. Lietus grabināja pažobeles jumtu, tās skaņas mūs ieaijāja saldā miegā. - Rudīte atteica. - Iepriekšējā naktī slikti gulējām, bērns raudāja, viņam nāk zobiņi.
   -   Kā vakarā noliku galvu uz spilvena, tā tikai šorīt pa­modos, - piebilda Indulis.
   -  Varbūt aptiekā uz grīdas palikuši netīru pēdu nospie­dumi? - Andris pieķērās cerībai ātri visu atklāt, bet tūlīt to sagrāva Rudīte. Viņa tiešām šorīt ievērojusi dubļus uz aptiekas grīdas, nopukojusies, ka kāds ielāčojis neslaucī­tām kājām, un steigšus uzmazgājusi. To vajadzējis izdarīt vakarā pēc aptiekas slēgšanas, bet viņai nesanācis laika. Andrim atlika vienīgi nopūsties, arī šis sīkais pavediens nozieguma kamola atšķetināšanai izslīdēja no rokām.
   Pielikuši aptiekas durvīm uzrakstu: SLĒGTS. INVEN­TARIZĀCIJA abi dzīvesbiedri ķērās pie krājumu pārbau­des. Andris gudroja, ko tagad iesākt. Laikam vajadzēs aiz­staigāt pie vietējo zemessargu priekšnieka Alfrēda Lustūža, ko ciemā visi sauca par Fredi, un apspriesties ar viņu.
   Fredis bija nodzīvojis līdz četrdesmit gadiem, kopā ar apaļīgo sievu Astrīdu audzināja divus skolā sūtāmus pui­kas, vēl padomju laikos bija paguvis uzbūvēt skaistu mā­ju upītes malā aiz parka un tagad pie tās iekārtojis nelie­lu gateri, kur zāģi, švīkstēdami un gaudodami, pārvērta baļķus glītos taras dēlīšos. Viņš ne tikai komandēja divus strādniekus, bet pats dūšīgi rāvās tiem līdzi.
   Padzirdis, ka Andris nopietnā lietā ieradies, Fredis pamāja vīriem, lai tie apstādina agregātus, skaļi uzsauca: "Pīppauze!" un aicināja nelielā istabiņā, kas bija iekārto­ta vienā šķūņa galā.
   Andris īsumā izstāstīja par ielaušanos veterināraptie- kā, kur nozagtas bīstamas zāles, un izteica savas domas, ka tas varētu būt saistīts ar Steiguta mīklaino pazušanu.
   -   Tu Steigutu pazīsti ilgus gadus, es tikai dažas reizes esmu redzējis. Saki, vai viņam bija ienaidnieki, kuri gri­bētu to novākt?
   -   Neko tādu neesmu manījis, - Fredis domīgi pakasīja pakausi. - Kad kolhozā par iecirkņa priekšnieku strādā­ja, gadījās, ka dažu dzērāju un slaistu no darba izmeta, tie solījās ar ļaunu atmaksāt. Bet tas bija sen. Vienīgā vājī­ba, kas Gustam piemita, - viņam patika skaistas sievie­tes. Pirms dažiem gadiem bija kaut kāda jezga, no sievas šķirties gribēja. Iespējams, gadījusies sirdsdāma un tās vīrs grib novākt Gustu? Pasaulē visādi trakumi sieviešu dēļ no­tiek. Tev derētu aprunāties ar manu sievu, viņa to labāk zinās. Atvaino mani, nav vaļas ilgāk runāties, ja pats ne­strādāšu līdzi, tie džekiņi pīpēs līdz vakaram. Kaut kas traks, visi brēc par bezdarbu, bet pamēģini dabūt kārtīgu strādnieku!
   Nekas cits neatlika kā doties uz Freda māju pie Astrī­das. Uz viņu paskatījies, Andris nodomāja, ka tai derētu svara vērotājos iestāties, pakaklē krietns dubultzods. Ta­ču viņa, kafiju pasniegdama, kustējās tik veikli, ka likās, bumbiņa veļas, sārtajos, gludajos vaigos ievilkās simpātis­kas bedrītes, un viņš savus uzskatus mainīja. Arī vārdi As­trīdai ripoja ātri, vēlās kā zirņi. Tikai par Steiguta pašrei­zējām sirdslietām neko nevarēšot pateikt. Jā, pirms pāris gadiem gan bijis ļembasts, bet nu viss norimis, Liliana ir prom. Andra pamudināta, Astrīda sāka stāstīt:
   -   Tolaik mūsu veikalā strādāja smuka pārdevēja Lilia­na. Gusts viņā traki samīlējās, gribēja šķirties no Mirdzas un šo precēt. Teica, meita izaudzināta, izskolota, pie vīra izdota, kas vairs pie Mirdzas saistot? Gribot mūža otrā pu­sē laimi baudīt. Bet Mirdza kā tāda fūrija taisīja briesmī­gus tračus, draudējusi Lilianai acīs iespert sērskābi vai eti­ķa esenci. Ne soli no Gustava neatstājās, pat uz bodes pusi nelaida, mašīnas atslēgas noglabāja. Sandra, viņa arī to­laik veikalā strādāja, man teica, ka Mirdza iepērkoties šņā- kusi kā čūska, visi zobi indes pilni. Liliana nespēja to iz­turēt, iesniedza atlūgumu un aizbrauca citur dzīvot. Ne­zinu, cik tur taisnības, bet Liene stāstīja, ka bailēs no tā, ka Gustavs aizskries Lilianai pakaļ, Mirdza pilsētā kaut kādu burvi vai pesteli sameklējusi, kārtīgi samaksājusi, lai šis dod zāles, kā Gustu no mīlestības ligas atsvabināt.
   Dūšīgajam vīram patiesi drīz piemetās kaut kāda mā­gas kaite, staigāja sejā dzeltens kā citrons, sāka vārguļot, nu bija pie dakteriem jābraukā. Tie devuši tik stipras zā­les, ka beigās sirdi samaitāja, šovasar slimnīcā iegūla. Ta­gad gan izskatās vesels, vismaz, kad pēdējo reizi redzēju.
   -  Varbūt viņš vēl tagad satiekas ar Lilianu? - Andris ie­minējās.
   -    Nē, tas pilnīgi izslēgts. Liliana apprecējusies, uz pērnajiem Ziemassvētkiem mums apsveikuma kartīti atsūtīja.
   -   Tomēr kādai sievietei jābūt, pie kuras viņš devās ar cienastiem un vairs neatgriezās, - Andris iebilda. - Ja vi­ņa, kaut precēta, tomēr devusi ieganstu vīra greizsirdībai?
   -  Tas pilnīgi iespējams. Bet es nekādas valodas neesmu dzirdējusi. Varbūt tādēļ, ka maz ar cilvēkiem tiekos. Es­mu pārāk aizņemta ar savām ģimenes rūpēm. Kamēr vie­na pati visu dārza ražu novācu. Fredis mūždien aizņemts savā gaterī, puikas tikai pēcpusdienās pāris stundiņas var palīdzēt, arī pa sestdienām. Jums derētu aprunāties ar kul­tūras nama Jautrīti, pie viņas kā dispečerpunktā visas jau­nās ziņas nonāk. Varbūt ievērojusi, uz kuru dāmu Gus­tavs mīlīgāk skatījies.
   Kultūras nama direktori Jautrīti Auzuleju Andris bija nedaudz iepazinis, kad vajadzēja rūpēties par kārtību dis­kotēkās. Tā bija krāšņa sieviete tumšiem, kupliem matiem, pilnīgām lūpām, spožām brūnām acīm. Apmēram tādu viņš bija iztēlojies nepazīstamo Violetu, kad nesekmīgi se­koja pa neīstajām Gustava pēdām.
   Sarunu Andris sāka aplinkus, apvaicādamies, kādi pa­sākumi notiek kultūras namā, kā ļaudis pavada brīvo lai­ku. Jautrīte, kas pirmajā mirklī, policistu ieraugot, bija stipri satrūkusies, kļuva drošāka. Pastāstīja, ka pirms gada, kad pametusi savu dzērāju vīru un te ieradusies, cie­mā valdījusi īsta tumsonība. Tagad darbojas divi kori - sie­viešu un jauktais, dramatiskais pulciņš, deju kolektīvs bērniem, etnogrāfiskais ansamblis, kas pulcē galvenokārt vecāko paaudzi. Pašlaik sākuši gatavoties Mārtiņdienas svinēšanai.
   Telpa, kur viņi runājās, bija samērā dzestra, un Andris ievaicājās, vai kurināšanu vēl nav sākuši. To darīšot pēc nedēļas, pašlaik kurinātājai vēl bezalgas atvaļinājums. Zi­nādams, ka par kurinātāju strādā Mirdza, Andris it kā starp citu noteica, ka diezin vai bēdu sagrauztā sieviete spēšot strādāt. Vienīgi, ja viņas vīrs atradīsies. Nu bija iz­devība apvaicāties par Gustavu.
   -   Ja Mirdza nevarēs, dabūšu citu. Bezdarbnieku ne­trūkst, - Jautrīte vēsi atteica.
   -   Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Gustavu Steigutu? - ne­spēdams izdomāt, kā izvaicāt par sirdslietām, tas tomēr bija pārāk delikāts jautājums, Andris tieši noprasīja.
   Viņam likās, ka Jautrīte samulst, skatiens paslīdēja sā­ņus, atdūrās pret logu.
   -   Kādēļ man to vaicājat? - viņa paraustīja plecus. - Lā­gā neatceros. Varbūt Miķeļdienas tirgū.
   -  Šo jautājumu uzstādu pašlaik daudziem, kuri viņu pa­zīst. Varbūt tikāt ievērojusi, pret kuru dāmu viņš laipnī- gāk izturas?
   -    Kopš kura laika policiju interesē cilvēku intīmā dzīve?
   -   Kopš tā laika, kad šis cilvēks atrodas nezināmā prom­būtnē.
   -   Nekādas ziņas diemžēl jums nevarēšu sniegt, - Jaut­rītes balss ieskanējās cietāk, viņa piecēlās, un Andris sa­prata, ka jāiet projām. Šeit necienāja ar kafiju.
   Nekādu skaidrību kultūras namā neieguvis, Andris so­ļoja uz veterināriecirkni un pārdomāja radušos situāciju. Veltīgi noslēpumaino dāmu meklēt Čusnakciemā, Meždan- gu Zaņa spriedums bija aplams. Iespējams, ka taisnība Zai­gai. Taču vai slims, saguris cilvēks varēja savaldzināt kā­du jaunu sievieti? Bet kādēļ pārliecība, ka jauna? Varbūt sastapis sev radniecīgu dvēseli un tad gadiem maza nozī­me. Šī varbūtība jāpārbauda, ja tuvākajā laikā nesaņems kādas ziņas par pazudušo.
   Aptiekas preču klāsts nebija pārāk plašs, līdz pievaka­rei Indulis un Rudīte pabeidza inventarizāciju .Viņiem pie­palīdzēja Sandra, jo šajā dienā veikalā strādāja otra pār-
   - Kad jūs pēdējo reizi redzējāt Gustavu Steigutu? -
   Andris tieši noprasīja.
   - Kādēļ man to vaicājat? - Jautrīte paraustīja plecus. - Lāgā neatceros. Varbūt Miķeļdienas tirgū.
   devēja. Darbu beigusi, viņa aizgāja, un Indulis varēja An­drim pavēstīt, ka bez listenona ampulām vēl pazudušas 20 vienreizējas lietošanas šļirces un pudele ar medicīnis­ko spirtu, tur bijis apmēram litrs.
   -  Ja būtu pazudis tikai spirts, varētu vainot Tedi un Lu­di, - sprieda Indulis. - Bet viņi nevarēja zināt šā medika­menta iedarbību.
   -   Paņēma tas, kurš to zināja. Vai nevari atcerēties, kā­du dzīvnieku iemidzināšanai pēdējā laikā to lietoji?
   Uz atmiņu nepaļaudamies, Indulis atnesa pacientu re­ģistrācijas žurnālu, ko abi izpētīja.
   -  Ar listenonu iemidzināju to dzelteno terjeru, ko Stieb- riņas kundze bija savākusi pilsētā, - Indulis stāstīja, pirk­stu kādam ierakstam pielicis. - Viņa ir skolotāja, atraitne bez saviem bērniem, liela dzīvnieku mīļotāja. Tas suns bē­dīgā izskatā klaiņojis pa autoostas teritoriju, kad maizes gabaliņu pametusi, kāri aprijis. Viņai kļuvis žēl izsalkušā dzīvnieka, atvedusi sev līdzi. Bet suņa dēļ drīz sākušās nepatikšanas un ķibeles. Saplosījis kaimiņiem gaili un se­šas vistas. To vēl pacietuši, atlīdzinājusi zaudējumus. Bet, kad uzbrucis bērniem, kas pie viņas atnākuši, vienam pui­šelim ieklupis stilbā, nācies likt pie ķēdes. Tad augām die­nām gaudojis, kaimiņi par to lamājušies. Raudādama at­nāca pie manis un lūdza, lai daru tam galu. Iespējams, viņa atradās aptiekā, kad ampulu paņēmu, labi neatceros. Bet es nemūžam neticēšu, ka Stiebriņas kundze būtu caur lo­gu līduši. Ar viņas sirmajiem matiem un vismaz deviņdes­mit kilogramiem svara. Nē, tas nav iespējams. Un kam vi­ņai listenonu vajadzētu?
   Indulis šķirstīja žurnālu tālāk, aplūkoja kādu ierakstu un turpināja stāstīt:
   -  Nākamā bija Lūcija Vejzaķe. Viņas kaķītis izskrējis uz ielas, garāmbraucoša mašīna sakropļojusi, ciešot lielas mo­kas. Lūdza izdarīt žēlastības dūrienu. Arī viņa dāma jau gados, aptiekā pat neiegāja, nevarēja redzēt, no kurienes paņemu ampulu. Viņu aizdomās turēt nevar. Tāpat kā ve­co Lazdiņtēvu. Viņam neizdevās tikt vaļā no trim savas kuces bērniem, jaukteņus neviens lāgā negrib. Lūdza tos iemidzināt. Roka neceļoties mazās radībiņas uz jūrskolu sūtīt, bet barību visiem no savas pensijas nespēšot sagādāt.
   -   Varbūt tomēr brāļi Trimpliņi vainīgi? - Andris skaļi domāja. - Kāds viņiem šīs zāles pasūtījis? Spirtu paķēra lī­dzi tāpat, dūšas uztaisīšanai pēc veiksmīgi paveiktā darba?
   -   Iespējams tas ir, - Indulis piekrita. - Bet tādā gadīju­mā ampulas un šļirces nogādātas drošākā vietā ārpus mū­su ciema.
   Vairāk Andrim nebija, ko vaicāt, un viņš sašļucis vilkās prom. Atlika vienīgi cerēt, ka rīts būs gudrāks par vaka­ru, tā viņš nodomāja, soļodams mājup.
   Tajā pašā vakarā atklājās, ka Mirdza, nepaļaudamās ti­kai uz radioziņojumu, ar visu Gustava bildi aizšāvusies uz Rīgu. Par to, ka mašīnas dokumenti palikuši Gustava ka­batas portfelītī, nebēdāja, viņai pietika ar savām tiesībām, aizdedzes atslēgu un pārliecību, ka neviens policists ne­gadīsies ceļā. Viņai tiešām paveicās un Gustava attēls ar lūgumu sniegt par viņu kādas ziņas parādījās tālrāža ek­rānā, tikko sākās "Panorāma".
   -   Nelaimīgā Mirdza, man viņas tiešām žēl, - nopūtās Zaiga. Viņa bija iekārtojusies Andrim blakus uz dīvāna, lai abi kopā noskatītos vakara ziņas un pēc tam filmu. - Vi­ņa Gustavu tik šausmīgi mīl. Kad šis sācis ironizēt par vi­ņas apaļumiem, ka izplūdusi un mīksta kā pārrūgusi mīk­la bļodā, uzsāka izmisīgu cīņu ar saviem taukiem. To pati stāstīja, lepojās ar nomestajiem kilogramiem. Kur viņš tā varēja pazust?
   -   Ja es to zinātu, - Andris saīdzis atmeta. - Tagad uz mana kakla vēl jezga ar nozagtajām nāves zālēm.
   -   Vai tev nenāk prātā, ka abi noziegumi saistīti?
   -   Jā, brīžam man tā liekas, bet nespēju uztaustīt kopē­jo pavedienu. Tie gali kaut kā neiet kopā.
   -   Es nupat kaut ko iedomājos. Vai atminies, ka mēs, tikko te ieradušies, aizgājām uz mežu sēnēs? Apkārtne sveša, apmaldījāmies, beigās iekūlāmies tādā čūskulājā, ka knapi tikām laukā. Uzgājām vecu, pussabrukušu bunkuru.
   -   Mēs pat brīnījāmies, kā tikai dažus kilometrus no ap­dzīvotas vietas meža brāļi varējuši mitināties, - Andris pie­balsoja. - Laikam kara laikā ciemats nebija vēl tik blīvi apdzīvots, cilvēku krietni mazāk.
   -   Ja nu Steiguts ir tur? Sagūstīts, sasiets un iegrūsts bunkurā? - Zaiga pārtrauca viņa apceri.
   -   Ar iepirkumiem, kas domāti dāmas pacienāšanai, tā­dā biežņā nelīda, - Andris apstrīdēja.
   -   Bet ja viņu tur ievilināja? Sasēja un pameta, pēc tam ielauzās aptiekā, lai dabūtu zāles, ar ko nošpricēt.
   -   Bet kur te loģika? Steiguts pazuda sestdien ap pus­dienas laiku, aptieku apzaga naktī no pirmdienas uz otr­dienu. Ja gribēja viņu nogalēt, varēja vienkārši nosist, kā­dēļ tik ilgi gaidīja?
   -   Lai izskatītos pēc dabiskas nāves. Steigutam bija sli­ma sirds, to daudzi zināja.
   -   Pie velna, kam viņa līķis bija vajadzīgs!
   -   Tieši to tev vajag noskaidrot.
   -   Tas ir galīgi pa tukšo. Prasi, kam gribi, visi apgalvo, ka Steigutam ienaidnieku nav.
   -   Mana intuīcija saka, ka tomēr jāmeklē mežā. Pēdējās pēdas taču veda tajā.
   -   Ja vien ar līkumu neatgriezās ciematā, - Andris no­rūca, atminēdamies Meždangu Zaņa teikto. - Bet no cie­mata izkūpēja zilās tālēs. Vai mums tiešām cita temata sa­runām šovakar nav?
   Zaiga uzmeta lūpiņu un ierāvās savā dīvāna kaktiņā. Viņa tik ļoti gribēja palīdzēt Andrim izdibināt šo dīvaino pazušanu, arī Mirdzai. Ja izstāstītu viņai par bunkuru un abas ietu to meklēt? Aptuvenu virzienu Zaiga zināja. Bet ja tiešām tur atradīs Steigutu? Varmācīgā nāvē mirušu? No tāda skata viņai kļūs nelabi. Varbūt tomēr viss beig­sies labi un jau rītdien Mirdza saņems kādu ziņu? Nevar cilvēks tā paslēpties, ka neviens par viņu nezinātu.
   3.
   Trešdienas rītā, visu pārdomājis, Andris nāca pie slē­dziena, ka Steiguta pēdas tomēr jāmeklē pilsētā. Zaigas teiktais par veco bunkuru mežā tikai iedomas un fantāzi­ja. Viņš sēdās golfiņā un brauca uz slimnīcu.
   Terapeite Rita Grāvīte, ko laimējās sastapt, atcerējās slimnieku Gustavu Steigutu. Arī viņa bija redzējusi tā at­tēlu televizora ekrānā, lūgumu sniegt ziņas par pazudu­šā atrašanās vietu.
   -  Vasarā divas nedēļas pie mums ārstējās, pēc tam sirds atkal darbojās normāli. Viņu mocīja arī augstais asinsspie­diens, izrakstīju mājās lietojamās zāles. Tā spiediena dēļ viņam uz gadu, ja nemaldos, piešķirta trešā grupa. Kā viņš varēja pazust?
   -   Tieši to es gribu noskaidrot. Sakiet, kā viņš izturējās slimnīcā? Nemēģināja te dibināt romantiskas attiecības? Ar kādu māsiņu vai slimnieci?
   -   Par to man grūti spriest. Sieva ieradās vairākkārt, bi­ja ļoti norūpējusies par viņa veselību.
   -   Varbūt palātas biedri kaut ko novērojuši? Ja varētu kādu no tiem sastapt? Radušās aizdomas, ka viņš slēpjas pie kādas sievietes.
   -   Hm, tas tā varētu būt. Neskatoties uz slimību un sa­viem piecdesmit gadiem, Steiguts bija brašs un izskatīgs vīrietis. Arī laipns, runīgs, tāds var iepatikties sievietei. Aizvedīšu jūs uz reģistratūru, paskatīsimies slimnieku kar­tītes, kas ar viņu tajā laukā bija kopā.
   Noskaidrojās, ka Steiguts gulējis sestajā palātā, viņam bijuši trīs kaimiņi. Par vienu ārste teica, tas tūlīt atkrīt, dzīvo tālu laukos, kluss, nerunīgs vīriņš. Otrs atmiņā pa­licis savas kašķības dēļ, nācis pie viņas sūdzēties par mā­siņām, kas pārāk sāpīgas šprices durot, sanitārēm, kas lai­kus tīru dvieli neiedod, par ūdeņaino un negaršīgo ēdienu. Tik aizņemts ar sevi, ka citus pat neievēroja. Atlika vie­nīgi Arnolds Dīķeris, vīrs pensijas gados. Daktere iedeva Andrim viņa adresi.
   Dīķeris dzīvoja pilsētas nomalē nelielā koka mājiņā ar blīvu dēļu žogu un dārzu aiz tā. Izdzirdis, ka jaunais po­licists grib iegūt ziņas par Gustavu Steigutu, tūlīt laipni aicināja istabā, kur virs rakstainā dīvāna pārklāja sakrauts vesels kalns izšūtu spilventiņu. Tumšo kumodi un galdu klāja tamborētas sedziņas.
   Drīz nāsīs iesitās tīkama kafijas smarža, tad ienāca pa­dzīvojusi sieviete, piedāvāja drēgnajā laikā apsildīties ar karstu dzērienu, žigli saklāja galdu, tad pameta Andri ar savu vīru divatā. Arī Dīķeris redzējis Steiguta ģīmi tele­vizorā, taču pārāk daudz nebrīnījās par pazušanu. Teica tāpat kā Meždangu Žanis un kā arī Andris domāja - pa- mucis no sievas.
   -   Sieva braukāja pie Gustava ik pārdienas. Viņš seviš­ķi iepriecināts nebija. Pasmējās, ka šā laulības kuģis at­kal atlīgojis. Bija pats ogu laiks, zemenes veda spaiņiem. Ēdām paši, cienājām māsiņas un sanitāres, tika arī dak­terei viņas tiesa. Tikai naudu sieva nedeva. Kad bija no­runājis telekarti tukšu un prasīja latus jaunai, brīnījās, kā, pāris reizes uz māju piezvanot, varējis tik daudz notērēt. Tad viņš palūdza meitai, kas vienreiz bija atnākusi ciemos, pagādāt jaunu karti. Viņa tūlīt aizgāja uz kiosku un atne­sa. Gustavs gandrīz katru vakaru kāpa lejā, kur automāts, un ņēmās runāt. Kam zvanīja, to gan nezinu, tikai sapra­tu, ka sievišķim.
   -   Vai slimnīcā uz kādu dāmu meta acis? - Andris pra­sīja.
   -   Te jau nebija, uz ko skatīties. Terapeitiskajā vecenes vien. Ar māsiņām gan pajokojās, bet tās skraidīja kā šau- dīklas, vai viņām laiks apstāties un lieku vārdu parunāt. Iegrūž zāles, šprices, ja vajadzīgs, pieliek pie sistēmas, tas viss. Uz pusotru slodzi strādājot, citādi alga nesanākot. Ar māsiņām viņš amizieri nedzina. Tā, kurai zvanīja, laikam dzīvoja kaut kur tālāk. Manuprāt, Steiguta sievai nav ko meklēt un nervus bendet, gan pārnāks. Cik tad ilgi mīlē­sies? Nav jau vairs jauneklis, kas no tā vien varētu pār­tikt.
   Andris viņam piekrita. Izdzēra tasīti kafijas, noskrauk- šķināja dažus garšīgus cepumus un devās prom. Atkal vel­tīgi notērēts laiks. Kaut varētu iestāstīt Mirdzai, lai no­gaida, liekas mierā!
   Kamēr Andris pilsētā centās izdibināt Gustava sirdslie­tas, pa Cusnakciemu kā sausā kūlā iesprukusi uguns skrē­ja valodas, viena trakāka par otru. Lopu dakterim nozag­tas 150 kastītes ar nāves zālēm, pa mežu klīst maniaks, kas nolēmis visus ļaudis nogalēt. Steiguts viņa pirmais upuris. Bet varbūt kāds nelietis grib nobendēt Melderu Aldonas cūčus? Skauģu taču netrūka.
   Kad pirms gadiem desmit kolhoza ferma palika bez īpaš­nieka, to neviens vietējais negribēja ņemt. Puikas jau bi­ja sākuši logus dauzīt un garnadži durvis un aizgaldu dē­ļus stiept prom, kad nezin no kurienes uzradās enerģiska sieva Aldona Meldere. Viņai laimējās dabūt bankas kredī­tu, drīz atkal Mazjānīšu kūtīs rukšķēja un kvieca dzīva radība. Kādu laiku viņai veicās labi, bet šajā vasarā sāka žēloties, ka parādu nasta žņaudzot nost. Vairs nevarēja strādniekiem algu laikus izmaksāt. Vissāpīgāk to izjuta Dainuvīte, trūcīga triju bērnu māmiņa. Tāpat kā savulaik Jautrīte, arī viņa bija pamukusi no dzērāja vīra. Tikai Jaut­rītei bija izglītība, iedzīve un skaistums, bet Dainuvītei vie­nīgi trīs bērneļi. Sākumā jutās apmierināta, Mazjānīšos dabūja darbu pie cūkām, saimniece atvēlēja gabaliņu ze­mes kartupeļiem, pat sēklu iedeva, trīsstāvīgajā daudzdzī­vokļu mājā pagasts ierādīja dzīvokli, turpat blakus arī kū­tiņu, kas ilgi nestāvēja tukša, jo drīz Dainuvīte iegādājās dažas vistiņas.
   Fermas īpašniece bija paskarba, tomēr godīga sieva, pra­sīja no strādniekiem kārtīgu darbu. Redzēdama, ka Dai­nuvīte cenšas, atveda un uzdāvināja vairākus maisus ar bērnu drēbēm un apaviem. Viņai tos vairs nevajadzēja, bēr­ni jau lieli. Sākumā drēbītes bija taupījusi mazbērniem, bet laiki un mode mainījās, atvasītes tādus nevalkāja. Pro­tams, to Dainuvītei neteica. Dainuvīte bija priecīga, jutās pateicīga un nekurnēja, kad iepriekšējā algas dienā Aldo­na tikai desmitnieku maizītei iedeva, pārējo solīja pēc mē­neša. Kad arī tad nevarēja pilnībā norēķināties, piesolīja trīs ņiprus sivēnteļus un maisu sausā vājpiena pulvera, lai pati audzē sev gaļas lopiņus. Kartupeļu viņai pietika un sivēni auga, astītes gredzenos griezdami. Dainuvīte rē­ķināja, ka tos kārtīgi nobaros, vienu pašiem, tos divus va­rēs pārdot. Savas neērtības centra mājā tomēr bija, kūti­ņa atradās patālu, aiz mazdārziņiem un parka. Projektētāji laikam bija sprieduši, ka ar kūts smakām nedrīkst maitāt ekoloģiski tīro Cusnakciema gaisu.
   Arī Dainuvīte bija padzirdējusi par maniaku un nozag­tajām nāves zālēm. Sākumā viņu tas neuztrauca. Tepat aiz sienas blakus dzīvoklī jaunais policists. Ja naktī ielauz­tos, viņi visi četri kliegtu, saceltu briesmīgu traci. Ieskrie­tu policists un maniaku nošautu, vismaz sagūstītu. Bet ja viņš atnāk dienā? Darbā aizejot, bērnus dzīvoklī ieslēgt vairs nevar, lielākajam sākušās skolas gaitas. Jālūdz kai­miņienei Zaigai, lai pa reizei uzmet acis viņas dzīvoklim un bērniem.
   Vakarā, pārnākusi no fermas, Dainuvīte iegāja pie Zai­gas, kura pašlaik kaut ko smaržīgu un garšīgu maisīja kat­liņā.
   -   To es varu, - Zaiga piekrita. - Bet šaubos, vai kāds gribēs tavus bērnus nomaitāt. Mans vīrs pārliecināts, ka tās ampulas vairs neatrodas mūsu ciemā.
   Kamēr viņas runājās, ienāca Mirdza. Viņa gribēja zināt, vai Andrim izdevies ko saklaušināt. Zaiga papurināja gal­vu, neko neesot teicis. Pārbraucis no pilsētas un devies uz pagastmāju.
   -  Veltīgi viņš pilsētā meklē Gustava pēdas, - Mirdza sa­rūgtināta noteica. - Tās atrodamas vienīgi mežā. Es neticu, ka Gusts metis kaut kādas cilpas, ar līkumu manījies uz citu pusi.
   -   Bet cienasti, ko viņš veikalā sapirkās? - Zaiga iebil­da. - Viņš taču nesēdēja uz kāda celma un viens pats ne- tukšoja balzama pudeli.
   -   Esmu pārliecināta, to visu viņš nopirka man. Gribē­ja iepriecināt.
   -  Kādēļ negāja taisni mājās, bet ar visiem iepirkumiem līda mežā?
   - Kādēļ pati nemeklējat ? - Dainuvīte pabrīnījās.
   - Arī es Andri meklētu pati, - Zaiga piebilda.
   - Man no meža vienmēr bijis bail. Viena pati nekad tajā neesmu gājusi, - Mirdza atzinās.
   -   Viņš man teica, ka galva sāpot, gribot izstaigāties, to izvēdināt. Bet mežā uznāca sirds vājums. Jārīko nopiet­na meklēšana, viss mežs jāizķemmē!
   -   Kādēļ pati nemeklējat? - Dainuvīte pabrīnījās. - Ja man būtu tik labs vīrs kā jums, dienām un naktīm pa me­žu skraidītu, kamēr sameklētu.
   -  Arī es Andri meklētu pati, - Zaiga piebilda.
   -   Man no meža vienmēr bijis bail. Viena pati nekad ta­jā neesmu gājusi, - Mirdza atzinās. - Iešu pie Freda, lai viņš norīko zemessargus meža pārmeklēšanai. Jau rītdien pat.
   Ne Gustavs Steiguts pats rādījās, ne arī ziņu par viņu izdevās saņemt. Fredis pateica, viņa nervi vairs neturot Mirdzas kaukšanu, nākamajā dienā, kā viņa vēlas, neko vēl nevar saorganizēt. Steiguta meklēšana notiks piekt­dien. "Ja viņš tiešām tajā mežā, tad taču dzīvs vairs nav, diena uz priekšu vai atpakaļ, kāda tam nozīme," viņš sa­īdzis izmeta Andrim. Tas palocīja galvu. Viņam Gustavs ar visu noslēpumaino brūti un uzstājīgā Mirdza bija ap­nikuši. Tausties kā muļķis pa aklu tumsu. Neviena pietu­ras punkta. Piedevām vēl zudušās bīstamās zāles. Atlika vienīgi bruņoties ar pacietību un gaidīt, kur un kādi upu­ri parādīsies. Tad zinās, kurā virzienā jāmeklē vainīgais.
   4.
   Līdz piektdienas rītam nekāda ziņa par Gustava Stei­guta atrašanās vai slēpšanās vietu joprojām nebija saņem­ta. Pie pagastmājas ieradās ne tikai zemessargi un poli­cists, bet sapulcējās arī daudzi ciema iedzīvotāji, arī abi strādnieki no Freda gatera bija saņēmuši brīvdienu un at­nākuši. Tāds ļaužu pulks spēs visas taciņas izstaigāt, bie­zokņus izložņāt. Liene izteica pavisam savādu domu - ne tikai uz zemes jāmeklē, bet arī gaisā jāskatās, varbūt kā­dā priedes zarā karājas.
   -  Kas zina, varbūt Gustam bija nevis vienkārša, bet mir­stama kaite, dikti lielas sāpes cieta, - viņa skaļi prātoja. - Vai veltīgi pašā vasaras vidū, kad saulīte pa zemes virsu ripo, slimnīcas gultā vārtījās? Varbūt nabagam apnika istabā gai­dīt pēdējo stundiņu, ņēma un apmeta striķi kaklam?
   -   Nu gan tu vari muldēt! - Brigenu Jānis viņu apsau­ca. - Tad nebūtu bodē našķus sapircies, bet ar kārtīgu šņa­bi uztaisījis dūšu pirms došanās uz debesu valstību.
   -   Bet ja dzīves pēdējos brīžus gribēja saldināt? - iebil­da Valija.
   -  Būs nolēmis debesu brūtes ar balzamu un šokolādi ie­priecināt, - noņirdzās gatera jaunākais strādnieks Valdis.
   -  Tādus, kas sev galu dara, Dievs debesīs nelaiž iekšā, - Liene gudri noteica.
   -   Kā tik smalki zini, esi tur jau bijusi? - Valdis pasmē­jās, tad teica, šitā meklēšana priekš kaķiem. Bet, ja saim­nieks dienas maksu dod, var pablandīties pa mežu. Pagā­jušās sestdienas vakarā taču no gaisa nolaidies lidojošais šķīvītis un mazie, zaļie cilvēciņi Gustu ar visu nešļavu pa­rāvuši sev līdzi.
   -   Beidziet gvelzt aplamības, - dusmīgi viņus apsauca Astrīda, kura arī bija meklētāju pulkā. - Cilvēks droši vien pagalam, mēs tikai līķi atradīsim, ja vispār ko atradīsim.
   Šajā brīdī viņiem tuvojās Mirdza, un zobgalīgās saru­nas aprāvās, bālo seju un sarkanās, saraudātās acis ierau­got. Visi saprata, ka tomēr tas nopietni. Fredis meklētā­jus sadalīja nelielos pulciņos, piekodināja tālu vienam no otra neizklīst. Kaut viņš īsti neticēja valodām par mania­ku, neliela piesardzība noderēja.
   Meža nogabals starp lielceļu un upīti bija tikai nepilnu kilometru platumā, taču garumā stiepās līdz Rumpučcie- ma klajumam. Vietumis to šķērsoja šauras, zvēru iemītas taciņas, kas veda uz upītes pusi. Tās tuvumā bērzi nomai­nīja priedes, bet pašā krastā auga vareni melnalkšņi. Cil­vēki veltīgi snaicīja kaklus, koku zaros nekas nekarājās. Viņi gāja, ik pa brīžam sasaukdamies, un pēc krietnas stundas mežs bija šķērsots. Tā malā atkal visi sapulcējās.
   -   Veltīgi kājas lauzījām, te nekā nebija. Tikai vienu za­ķi iztraucēju, - Jānis nopukojās.
   -  Vismaz zinām, ka šeit nekā nav, - noteica Fredis. - Ie­sim atpakaļ, turpināsim meklēšanu ceļa otrā pusē.
   -   Vai nevar sākt šepat? - kāds vīrs noprasīja, bet Fre­dis atteica, ja redzēts mežā ieejam ciema tuvumā, tur jā­sāk meklēt pēdas.
   -    Kādas tur vairs pēdas, - noburkšķēja Jānis. - Pagā­jušas vairākas dienas, arī lietus lijis.
   -  Varēja kāds apģērba diedziņš krūmā ieķerties, izsmē- ķi zemē nomest, - Fredis sprieda, bet viņu pārtrauca Mir­dza, teikdama, ka Gustavs pīpēšanu atmetis.
   Visi sapulcējās vietā, kur vienīgi avenājiem apaugušais garais uzbērums un vietējo ļaužu atmiņā saglabātais no­saukums "Bāņa līnija" liecināja, ka senos laikos te biju­šas sliedes. Maza lokomotīvīte platformas ar baļķiem no­gādāja līdz Desuciemam, kilometrus desmit tālāk, kur joprojām ir lielais dzelzceļš. Te sākās dižais mežs, kas, ap- liecis līkumu ap Rumpučciemu un Meždangām, turpinā­jās gar dzērveņu purva malu. Augstie koki uzkalniņos mai­nījās ar krūmu biežņām ieplakās. Caur vienu tādu izlauzušies, Andris un Zaiga bija atraduši vecā bunkura paliekas, bet tagad neatcerējās, kādā virzienā tas atrodas.
   Aiz bāņa līnijas kādreiz bija plaša krautuve baļķiem. Lai ciemnieki ar atkritumiem izbeigtu piedraņķēt jebkuru vie­tu mežā, pagastvecis Jukumsons šeit ierādīja vietu izgāz­tuvei. Savestā draza ik pa laikam tika ar tehnikas palīdzī­bu sastumta kaudzēs, dedzināta, pēcāk smiltīm apbērta. Pēdējoreiz to izdarīja pirms Jāņiem.
   Gribēdams taisnāk nokļūt mežā, Fredis veda meklētā­jus gar izgāztuves malu. Pēkšņi Tedis iesaucās:
   -   Pagaidi, neskrej tik ātri! Vispirms pārbaudīsim šito vietu. Ja Gusts nošpricēts un iekašāts gružos? - acis vi­ņam bija alkatīgi iespīdējušās, ieraugot izgāztuves malā veselu tīkliņu ar stikla alus pudelēm. Tām vēlāk varētu atnākt pakaļ. Katra pudele taču četru santīmu vērta.
   -   Tedis pareizi runā, - viņam piekrita Liene. - Nesen televīzē redzēju, kā vienu līķi mežā atrada, tikai sūnās iekārpītu.
   Kaut Fredim tas likās neticami, viņš tomēr deva rīkoju­mu izgāztuvi pārmeklēt. Cilvēki izklīda pa tās teritoriju.
   -   Fui, kā tur smird! - degunu aizspiedusi, iespiedzās As­trīda. Viņai tuvojoties, gaisā ķērkdams pacēlās vārnu bars. - Fredi, ej tu skatīties, negribu ieraudzīt Gustavu ar iz­knābātām acīm. Naktī sapņos bezacaini miroņi rādīsies.
   -   Lai Dievs pasargā, nabaga Gustiņš, - Liene žēlīgi iz­dvesa, taču ziņkāre bija lielāka par riebumu, pārmeta krustu un turējās Fredim blakus.
   Līķis tur tiešām bija, tikai ar četrām kājām. Sķebīgu- mu pārvarēdams, Tedis pieliecās un ar nazi nošņāpa ap­mēram pusgadu vecam teļam no auss krotāliju, tad atgrie­zās pie pārējiem pēddziņiem. Krotāliju iedeva Andrim, lai ar veterinārārsta palīdzību noskaidro tā teļa īpašnieku.
   -  Par šito cūcību jāsaņem sods. Cik zinu, aiz bijušā kom­pleksa ierīkota lopu kapsēta, - Fredis sirdījās.
   -   Uz galvošanu, šitas teļš atvests no Desuciema, grib mums kādu zarazu uzlaist, - Tedim bija savs spriedums.
   -   Tā iet, kad pagastam nav kārtīga priekšnieka, - arī Vējzaķis iekrita sarunā. - Nekontrolē, kas izgāztuvē no­tiek. Ne tikai sprāgoņas teļus atvedīs, arī mēra baciļus pa­kaisīs.
   -  Tos svalkās nekaisa, bet piesūta smukās aploksnītēs, - zobgalīgi noteica Valdis. - Saņemsi vienā jaukā dieniņā tā­du. Vai nezini, kā izrēķinās ar politiskiem pretiniekiem?
   Naids, kas sākās iepriekšējās pašvaldības vēlēšanās, kad uzvarēja Jukumsona, ne Vejzaķa partijas saraksts, ciemā nebija noslēpums un dažreiz noderēja uzjautrinājumam.
   Apmetuši smirdoņai līkumu, meklētāji salūkoja tepat atrastus kokus un dzelzs stieņus, sāka vandīt aizdomīgā­kās atkritumu čupas.
   Tedis nikni spārdīja piebāztus maisus cerībā, ka kādā iedžinkstēsies pudeles, kad vienā atskanēja žēls: "nau, ņau."
   -   Vai dieniņ, kaķītis, nabadziņš, - to izdzirdusi, Liene ievaimanājās, metās maisam klāt un steigā atrāva auklu, ar ko tas aizsiets. - Kāds nezvērs ar tevi tā izrīkojies? Ak, nelaimīgā dzīvībiņa! Aiznesīšu tevi mājās, padzirdīšu ar siltu kazas pieniņu.
   Dažas sievietes sapulcējās ap Lieni un vēroja, kā viņa pacēla maisu un izkratīja tā saturu. Ņaudēšana bija ap­klususi, Liene neizpratnē skatījās uz netīras veļas vīstok­ļiem, novalkātām zeķēm un vecām čībām. Kur kaķītis pa­licis? Vai tiešām paslēpies tajā zilajā čībā. Tikko paņēma rokā, atskanēja ņaudēšana. Liene pārsteigta atklāja, ka čī­ba tukša, tikko pieskārās purngalam, tā atkal: "ņau."
   -  Šitā izmuļķot vecu cilvēku, - Liene aizvainojumā gan­drīz apraudājās. Skatītājas pasmīnēja un devās tālāk.
   -   Au, te ir krāsainais metāls! - priecīgs iebļāvās Tedis. Ludis ar Lienes izkratīto maisu bija tūlīt klāt, abi ņēmās savākt apdauzītus alumīnija katlus, karotes, bļodiņas, mo­tocikla cilindru un kartera vāku. Tas bija vērtīgs guvums, tikai nesen atvests. Tie no Desuciema vēl nebija pamanī­jušies.
   Šajā mirklī Valdis, kurš līkņājās gar izmestu apavu kau­dzi, izslējās stāvus, novicināja gaisā brūnu ādas zābaku un skaļi sauca:
   -   Ja kāds redz otru tādu pašu, sviež šurp! Šitas baigi labs, sanāktu pāris.
   Fredis smīkņādams atstāja ļautiņus rakņājamies pa vi­ņuprāt derīgām mantām un devās tālāk, kur slējās ar zā­li apauguši smilšu pauguriņi. Vienā pakāpies, raudzījās uz ieplaku un negribēja ticēt savām acīm - starp leknām za­ļām lapām spīdēja dzelteni un oranži ķirbji, pat milzīgus garenus kabačus varēja manīt. Laikam te bija savs mik­roklimats, salnas, kas ciematā visu nokodušas, te nebija tikušas klāt.
   -   Astrīd! - viņš uzsauca. - Nāc šurp, skaties, kāda ba­gātība!
   Pēc īsa brīža viņa kopā ar Valiju bija klāt, arī viņām acis izbrīnā iepletās.
   -   Šie noteikti jāsavāc, - Astrīda tūlīt izlēma, tad stāstī­ja Valijai, ka šajā vasarā nav veicies ar ķirbjaugiem. Pir­mos stādus vēlīnās pavasara salnas nokodušas, otros va­saras karstums izkaltēja, izauga maz un tie paši sīki. Arī Valijai tie nebija lāgā padevušies un viņas izlēma, ka va­karā Fredim ar mašīnu jāatbrauc kāda tiesa savākt. Fre­dis tam piekrita, arī viņam garšoja ķirbju salāti. Bet ta­gad laiks šo plantāciju atstāt.
   Kāpjot lejā no uzkalniņa, Fredim neviļus paslīdēja kā­ja, viņš nokrita sēdus un iešļūca topinambūriem aizaugu­šā bedrē, ko nebija pamanījis. Tajā brīdī no bedres atska­nēja žēla balstiņa: "Vē, vē."
   -   Apžēliņ! - Fredis iekunkstējās pieceldamies. - Jo tā­lāk, jo trakāk. Līķi meklēdami, pamestu bērniņu atradīsim.
   -  Pati Dieva roka tevi šurp vadījusi, - Valija iesaucās un abas ar Astrīdu ņēmās lauzt vēl ziedošos topinambūra stublājus, rāva no bedres laukā maisus un saiņus. No sar­kanas saplēstas vatētas segas tīstokļa skanēja šis žēlais: "Vē, vē", tikko tam pieskārās.
   -   Ņem mazulīti sev, tu vēl jauna, izaudzināsi, - Valija pagriezās pret Astrīdu. Viņa uzmanīgi attina saini, kas vairs nevēkšķēja, un raudzījās lielas, plikas, rozīgas lelles koši zilajās actiņās. Lellei trūka abu roku.
   -   Kur tādu kropli likšu! - Astrīda dusmīgi iesaucās, ie- sviezdama lelli atpakaļ bedrē. Nokrizdama tā vēl izdvesa žēlabaino skaņu.
   -   Tāda smuka lelle, nebūtu rociņas norautas, paņem­tu, nomazgātu, drēbītes uzšūtu un atdāvinātu Dainuvītes bērniem, - Valija nopūtās.
   Šajā mirklī atskanēja Andra balss, kas aicināja visus ko­pā, lai dotos tālāk.
   -   Kā tādi miskastes runči! - Andris zobojās. - Mirdza tikko spēj kājās nostāvēt, gaidīdama, kamēr visu drazu iz­revidēsiet.
   -   Kādēļ jāstāv? Var taču apsēsties, - noteica Valdis, pa­ķēra kādu otrādi apgāztu koka kasti, lai padotu Mirdzai sēdēšanai, kad gaisu pāršķēla viņa bļāviens: - Atradu! Atradu!
   Mirdza, pēkšņi nobālējusi, tvēra roku pie sirds un no­slīdēja uz mitrās zemes. Andris metās pie Valda.
   -   Ko tu atradi, ko?
   -   Otru zābaku. Zem kastes bija. Šis arī labs. Ir gan cil­vēki, kas tādus met laukā. Droši vien pilsētnieki pa ceļam uz dzērveņu purvu te iegriezušies un nosvieduši.
   Andris nospļāvās, tad satvēra Mirdzu aiz padusēm un nosēdināja uz kastes, bet Valija jau bija jakas kabatā sa­lūkojusi validola ripiņu, ko Mirdzai palika zem mēles.
   -   Ko viņš īsti atrada? - Mirdza vārgi nočukstēja.
   -   Zābaks atrada zābaku, - Fredis, kurš arī bija pienā­cis, nicīgi izmeta. - Bet taurē kā briežu bullis auru laikā.
   Beidzot ļaužu bars attapās, kādēļ viņi šodien sapulci­nāti. Brāļi Trimpliņi paslēpa derīgās pudeles un alumīni­ja lūžņus, lai pēc tiem ierastos vakarā, arī ķirbji un kaba­či palika starp zaļajām lapām, tikai Valdis pārmeta plecam ar aukliņām sasietus zābakus. Gan kāds tos no viņa no­pirks, daži lati vienmēr noder.
   Izklīduši mežā, sākumā virzījās klusēdami, tad atkal sā­ka sasaukties. Neviens nebrīnījās, ka kopā ar pārējiem meklētājiem bija arī kultūras nama Jautrīte. Viņas ar Mir­dzu aizvien labi satikušas. Drīz sāksies apkures sezona. Iepriekšējā ziemā, kad bija lielāks aukstums un vairāk malkas vajadzēja, dažreiz arī Gustavs gāja palīgā.
   -   Kā domā, vai šodien Gustu atradīsim? - Mirdza ne­droši vaicāja Jautrītei, turēdamās viņai blakus.
   -   Nezinu. Bet cerēsim to labāko. Tu ej vairāk uz krei­so pusi, ne tik tuvu man. Citādi varam palaist garām ko svarīgu neievērotu.
   Kaut Mirdza nekad viena pa mežu nebija staigājusi, vi­ņa baiļodamās paklausīja, taču savāda neomulīga sajūta neatstāja. Vai tiešām Gustavs sev galu padarījis? Bet kā­dēļ? Ne.bija taču iemesla. Visas viņa vēlēšanās Mirdza vien­mēr centusies izpildīt. Kad vīrs aizrādīja, ka viņa pārāk korpulenta kļuvusi, darīja visu, kas viņas spēkos, un no 20 kilogramiem svara tika vaļā. Ja viņš vēlētos, notievē- tu vēl par otriem 20 un kļūtu tikpat šmauga kā meitenes dienās, kad Gustavs viņu sastapa un iemīlēja. Tad viņam nekādas Lilianas prātā nenāktu. Brīžam arī Mirdzai li­kās, ka vīrs pie kādas sievietes paslēpies, kaut nebija novērojusi, ka viņam slepena mīļākā radusies. Ne viņš kur viens pats brauca, ne arī kādas vēstules saņēma. Tas bija tik savādi.
   -   Mirdza, Mirdza, nāc šurp! - domas pārcirta Jautrītes sauciens. Nemeklēdama taku, Mirdza lauzās caur eglīšu biežņu un juta, ka sirds kakla bedrītē joņoja ātrāk par kā­jām. Kas noticis? Vai pēdas atradusi? Varbūt Gustavu pa­šu? Dzīvu vai mirušu? Pēdējie neziņas mirkļi bija draus­mīgi, līdz viņa nokļuva baltu sūnu klātā laukumiņā. Tur stāvēja Jautrīte un rokās turēja brūnu ādas kabatas port­feli. Tieši tāds bija Gustavam, pati uzdāvināja. Mute iz­kalta sausa, viņa tikai čāpstināja lūpas, uz Jautrītes jau­tājumu, vai pazīst, mēmi pamāja galvu. Pastiepa roku, lai portfeli paņemtu, bet Jautrīte nedeva. Salikusi plaukstas kā ruporu, viņa kliedza, cik plaušu spēks ļāva:
   -   U - ū! Andrīī! Andrīī!
   Skanīgais sauciens pārlidoja mežam, Andris bija saklau­sījis, pēc brīža, aizkusis pa brikšņiem laužoties, pieskrēja viņām klāt un vaicāja, kas noticis.
   -   Lūk, ko atradu! - Jautrīte sniedza kabatas portfeli. - Gulēja zemē. Mirdza domā, ka tas pieder Gustavam. Mēs neuzdrošinājāmies vairāk pieskarties, pietiek, ka mani pirkstu nospiedumi būs uz tā. Būtu to iedomājusies, savu roku klāt neliktu.
   -   To patiešām nevajadzēja aiztikt, - Andris noteica, tad atšķīra portfeli. Pašā viducī dažas salocītas papīra naudas zīmes.
   -   Savādi, ka nauda nav paņemta. Tātad versija par ap­laupīšanu atkrīt, - viņš noteica pie sevis, tomēr pietieka­mi skaļi, lai abas sievietes to dzirdētu. Ar pirkstu galiem izcēla pasi, aplūkoja, pārliecinājās, ka tā tiešām Gustava Steiguta, tad izvilka no kabatas tīru polietilēna maisiņu, ieslidināja portfeli tajā, nodošot ekspertam, lai izpēta pa­matīgāk, galvenokārt pirkstu nospiedumus.
   -   Es jau teicu, ka atradīs arī manējos, no zemes pacē­lu, - Jautrīte vēlreiz atgādināja.
   -   Ja portfelītis te nomests, Gustavam jābūt tuvumā, - Mirdza bija atguvusies, aicināja tūlīt meklēt. Andris deva norunāto signālu Fredim, drīz viņš bija klāt kopā ar Val­di, tad viņiem piebiedrojās arī citi ļaudis. Andris aizvien cēla skatienu uz augsto koku zariem, bet neko tajos nere­dzēja.
   - Lūk, ko atradu! - Jautrīte sniedza kabatas portfeli. - Gulēja
   zemē. Mēs neuzdrošinājāmies vairāk pieskarties, pietiek, ka mani pirkstu nospiedumi būs uz tā.
   - To patiešām nevajadzēja aiztikt, - Andris noteica,
   tad atšķīra portfeli.
   Meklētāji turējās cieši viens otra tuvumā, katru koku un krūmu puduri pārlūkoja, pat apčamdīja, ūjināja, sau­ca, taču viss bija veltīgi, neko viņi neatrada. It kā portfe­lis būtu pa gaisu atlidojis un noplanējis zemē. Beidzot vi­ņi nokļuva līdz nelielam, ar nokaltušu zāli un papardēm apaugušam laukumiņam, kura vienā malā atradās vecais, pussabrukušais bunkurs. Nevienas pēdas te nemanīja, ti­kai stirnas netraucētas ganījušās, par ko liecināja svaigā spiru kaudzīte. Fredis pat pārcilāja satrunējušos bunku­ra baļķēnus, ieskatījās tumšās bedres dziļumā. Nekā tur nebija.
   -  Tālāk iet vairs nelon, iekulsimies purvā, - noteica Fre­dis. - Diena pāri pusei, kamēr tiksim atpakaļ, jau vakars būs klāt.
   -   Ja tikai atradīsim ceļu. Kā mēs ar Zaigu te maldījā­mies, - Andris atminējās.
   -   Es šo mežu diezgan labi pazīstu. Gan tiksim no tā laukā.
   -  Vai tiešām vairāk nemeklēsiet? - Mirdzas balsī ieska­nējās asaras. - Viņam tepat kaut kur jābūt.
   -  Šodien metīsim mieru. Mēģināsim rīt atkal. Iespējams, viņš iekļuva purvā un apmaldījās.
   Ja līdz šim Fredim meklēšana mežā likās aplamība un Mirdzas iedoma, portfelīša atrašana radīja pārliecību, ka viņi gājuši pareizā virzienā. Rīt nodrošināsies ar pusdie­nu maizi un dosies vēl dziļāk mežā, meklēs arī purva ma­lā. Kaut nu nebūtu iekūlies kādā akacī!
   5.
   Arī sestdiena meklētājiem bija neveiksmīga, nekādas Steiguta pēdas neizdevās uziet. Ja tiešām iemaldījies pur­vā un ņēmis tur galu? Fredis labprāt piekristu Andra teiktajam, ka Gustavs atrodas pavisam citur, ja nebūtu ie­priekšējās dienas atraduma. Cilvēks bez naudas un doku­mentiem nekur nevarēja aizbraukt. Bija krietni pāri pus­dienlaikam, kad Fredis sasauca vīrus kopā, lai grieztos atpakaļ uz ciematu, vēl ilgāka klaiņošana šķita bezcerīga. Piepeši viņi atklāja, ka pazudusi Mirdza. Tas likās savā­di, visi zināja, cik viņa mežā bailīga. Cilvēki viens otram vaicāja, kad pēdējo reizi redzējuši Mirdzu. Ļaužu bija ma­zāk nekā piektdienā, tādēļ viņi gāja izklaidus, ķēdi tik bie­zu neveidoja. Sievietes Fredis nebija ņēmis, bet Mirdza tā plijās virsū, ka viņš nespēja atteikt. Neviens īsti neva­rēja atcerēties, kurā brīdī viņu vēl redzējuši. Valdis apgal­voja, ka priežu šiliņā, viens vecāks zemessargs teica, ka paparžu uzkalniņā, Jānis domāja, ka liekņā, kas stiepjas uz purva pusi.
   Viņi vēlreiz devās mežā, sauca, ūjināja, taču veltīgi. Tad kāds ierunājās, varbūt Mirdza jau aizgājusi uz mājām, tā likās pareiza doma. Andra mēģinājums piezvanīt Mirdzai pa mobilo tālruni bija neveiksmīgs. Laikam līdz vietai, kur viņi pašreiz atradās, nesniedza uztveramības zona. Tuvo­jās vakars, mežā zem kokiem jau iezagās pelēcīga krēsla, un viņi paātrināja soļus, lai ātrāk tiktu katrs savās mājās. Andris cerēja, ka līdz diskotēkas sākumam, ko Jautrīte bi­ja sarīkojusi jauniešiem un kur viņam vajadzēs kārtību uzturēt, varēs pavadīt pāris mierīgas stundas. Ieturēs vakariņas, samīļos savu sieviņu, viņa tik jauniņa un skaista.
   Beidzot mazais pulciņš bija nokļuvis lielceļa uzkalniņā, Andris mēģināja vēlreiz zvanīt Mirdzai. Varēja sadzirdēt tālumā vājus garos signālus, taču klausule netika pacel­ta. Tad piezvanīja Zaigai, viņa tūlīt atsaucās, taču dzirdē­tais lika kājām saļodzīties. Atbraukusi Mirdzas meita Bai­ba kopā ar vīru, nav tikuši aizslēgtajā dzīvoklī, kādu laiciņu uzkavējušies pie viņas, tad aizgājuši kaut kur paciemoties, teikuši līdz tumsai atgriezties.
   -   Nu gan esam ķezā! - Andris iesaucās. - Mirdza mežā izgaisusi. Mēs kā dzinējsuņi, mēles izkāruši skraidījām, rīkles izkliedzām saukdami, viss velti.
   -   Vai die', man bail to viņiem teikt.
   -   Nesaki arī. Lai pagaida mani. Drīz būšu klāt.
   Sarunu beidzis, Andris īsos vārdos pateica, ka ieradu­sies Mirdzas meita, vaicāja Fredim, ko tagad darīt. Izmest vēl vienu līkumu mežā?
   -   Tūlīt būs tumsa, tikpat neko neredzēsim, - Fredis at­teica, bet Jānis kļuva pavisam sirdīgs. Viņam tā jezga ar Steigutiem līdz kaklam. Sestdienas vakars, uz pirti jāiet, nevis pa mežu jādauzās, dulnu sievišķi meklējot. Ja aiz bē­dām Gustava dēļ sev galu padarījusi, atradīs citudien gai­šā laikā. Paņems suni līdzi, tas pēdas uzodīs.
   -   Lāgā negribas ticēt, ka tīšām galu darījusi. Līdz šim bija sakarīgs sievišķis, - iebilda gados vecākais zemessargs.
   -   Bet šovakar meklēšanai tiešām jāmet miers.
   Vēl dažas reizes skaļi izklieguši Mirdzas vārdu, viņi sa­šļukuši vilkās uz ciematu.
   -   Ja nu Mirdzai uzkrita maniaks? - pēkšņi ieminējās Valdis.
   -  Ej pa gaisu ar visu savu maniaku! - Fredis kļuva nikns.
   -   Te tev lidojošie šķīvīši un mazi, zaļi cilvēciņi, te mani­aks. Netīk tādās blēņās klausīties.
   -   Bet kas cits tās nāves zāles nospēra?
   Fredis neatbildēja, un saruna aprāvās, pat īsti nesāku- sies. Vīri jutās pārāk nospiesti, lai tērgātu. Ciematā tiku­ši, visi izklīda pa mājām.
   Gausi Andris kāpa augšup, gribējās attālināt brīdi, kad vajadzēs tikties ar Mirdzas meitu. Ko viņai sacīt? Ka, tē­vu meklēdami, arī māti pazaudējuši? Šajā brīdī viņš neil­gojās pēc satraucošiem notikumiem. Cik mierīga bija dzī­vīte Cusnakciemā līdz pirmdienas rītam, pirms ieradās Mirdza ar savu vēsti!
   Tikko Andris spēra kāju pāri dzīvokļa slieksnim, klāt bija Zaiga ar ziņu, ka istabā gaida Mirdzas meita un znots.
   -    Lai pagaida! Ļauj vispirms sakārtoties. Iedod tīru kreklu un zeķes, - viņš īgni izmeta. Novilka skujām apbi- rušo jaku, noāva sabristos zābakus. Iegājis vannas istabā, rūpīgi mazgājās, slaucījās, pārģērbās. Tomēr ilgāk tur ka­vēties nebija iespējams. Vai viņš vainīgs Mirdzas pazuša­nā? Nav taču mazs bērns, kas visu laiku jāuzmana, jātur pie rociņas.
   Viesistabā viņu gaidīja jauna, glīta sieviete platām, vaicājumu pilnām acīm. Andris pasniedza roku viņai, tad vīrietim, kurš bija skatījies televizorā kādu pārraidi, pa­ņēma pulti, apklusināja skaņu. Pamāja abiem uz krēslu pusi, apsēdās arī pats.
   -   Kādus jaunumus jūs varat pastāstīt? - Baiba pirmā pārtrauca pēkšņo klusumu. - Vai atradāt manu tēvu?
   -   Diemžēl ne. Tomēr jaunums ir, pie tam nepatīkams. Šorīt teicu jūsu mātei, lai nenāk līdzi, bijām tikai vīri. Spriedām, tas nav sieviešu pienākums - pa mežu skraidīt. Viņa neklausīja. Nezinu, kurā brīdī nošķīrās no pārējiem meklētājiem, uz kuru pusi aizklīda. Saucām, aurojām, bet viņa neatsaucās. Stundām ilgi meklējām. Viss veltīgi.
   -  Ak Kungs Dievs! - Baiba iekliedzās. - Mamma panis­ki baidās no čūskām, nekad nav mežā kāju spērusi. Tētis ņēma mani līdzi, kad gāja sēņot.
   -   Tagad mežā čūsku vairs nav, ielīdušas ziemas guļā, - Andris iebilda.
   -  Jā, mēs to zinām, bet vai mamma zināja? Viņa neprot mežā orientēties, varēja viegli apmaldīties. Varbūt uzkri­ta maniaks?
   -   Par kādu maniaku runājat? - Andris satrūkās. Vai arī viņa dzirdējusi šīs valodas? Turpmākie vārdi apstiprinā­ja, ka tiešām tā ir.
   -   Par to maniaku runāju, kas nozadzis nāves zāles un tagad špricē nost cilvēkus. Tikai jūs nemākat atmaskot. Jau otrais upuris. Mēs bijām ciemos pie seniem draugiem, tie visu izstāstīja. Par ko jūs vispār no valsts algu saņemat?
   Mēs, nodokļu maksātāji, uzturam jūs, policiju, bet ko jūs darāt, lai mūs pasargātu no maniakāliem slepkavām? Ab­solūti neko. Tik vienkāršu lietu kā zādzību aptiekā nespē­jat atklāt. Mana mammiņa, mīļā mammiņa arī pagalam….
   Balss griezīgā skaņa pārgāja histēriskās raudās. Vīrs, piegājis Baibai, pieglauda viņas galvu savām krūtīm.
   -  Neraudi, mīļā, - viņš mierināja. - Kaut rīt svētdiena, nekavējoši ziņošu policijas pārvaldei par šo gadījumu. Lai sūta šurp operatīvo grupu, lai veic dienesta izmeklēšanu par vietējā policista nekvalitatīvo darbību.
   Galvu plecos ierāvis, Andris saguma krēslā. Kur viņa vaina? Divas dienas kā pēdējais muļķis mīcījies pa mežu. Nevajadzēja klausīt Mirdzai un uzsākt šo meklēšanu, ne­ko taču neatrada. Bet Steiguta kabatas portfelis? Pēkšņi nāca atklāsme. Portfelis tur nolikts tīšām. Ja būtu izkri­tis sestdien, kad Steiguts pazuda, to nākamā naktī samēr­cētu stiprais lietus. Portfelis zemē gulējis pavisam neilgi, un tā uzdevums bija meklētājus vest pa nepareizām pē­dām. Kurš to varēja izdarīt? Tikai tas, kurš zināja, ka no­tiks meklēšana, tātad kāds no vietējiem. Kā portfelis no­kļuvis viņa rokās, kur Steiguts pats, bez naudas un dokumentiem? Jau rītdien viņš pārklaušinās visus ciema iedzīvotājus.
   -  Ko mēs te vēl gaidām? - Mirdzas znota nervozā balss pārtrauca Andra pārdomas. - Brauksim mājās, drīz satum- sīs pavisam.
   Šai brīdī ietrinkšķējās durvju zvaniņš, Andris piecēlās un gāja lūkot, kas atnācis. Varbūt atnesis ziņu par Mir­dzu? Vēl kvēloja cerība kā sīka oglīte zem padzisušajiem pelniem.
   Ne tikai ziņas nesējs, bet Mirdza pati stāvēja trepju tel­pā un viņai blakus Meždangu Žanis. Vienā mirklī atslāba nervu saspīlējums, kāda neredzama roka aizsita muti. Klu­sēdams Andris metās viņiem klāt, abiem vienlaikus ap­skāva plecus un bīdīja caur vaļējām durvīm gaitenī.
   -   Nē, nē, tūlīt kāpšu lejā, iešu savā dzīvoklī, - Mirdza turējās pretī. - Tikai parādīties gribēju. Lai par mani ne­raizētos. Es tak apmaldījos, gandrīz purvā iekūlos. Labi, ka Žanis mani pamanīja.
   -   Nāciet vispirms šeit, - Andris bija atguvis valodu.
   -   Pielāčošu jums grīdu. Kādi mani apavi….
   Baiba ar prieka asarām acīs metās Mirdzai ap kaklu.
   - Mammiņ, kur tu biji pazudusi? Mēs tik ļoti baiļojāmies tevis dēļ.
   Kņadu pie durvīm un mātes balsi izdzirdusi, no istabas izskrēja Baiba un ar prieka asarām acīs metās Mirdzai ap kaklu.
   -   Mammiņ, kur tu biji pazudusi? Mēs tik ļoti baiļojā­mies tevis dēļ.
   -   Apmaldījos mežā, - Mirdza vēlreiz atkārtoja. - Mež­dangu Žanis ar savu zirdziņu atveda.
   -   Paldies, onkul, - Baiba pagriezās pret veco vīru, strau­ji nobučoja uz abiem vaigiem. Tad pienāca Mirdzas znots, paspieda Žanim roku un viņi trijatā kāpa stāvu zemāk. Mirdzai durvju atslēga esot jakas iekškabatā.
   -   Labs ir viss, kas labi beidzas, - noteica Žanis, paklau­sīdams Zaigas aicinājumam kopā ar viņiem ieturēt vaka­riņas. - Cerams, ka mans Maksis pa šo laiciņu neaizmuks. Piesēju pie viena koka, te tak centrā nav nevienas slitas. Nu jā, tērauda kumeļiem tādas nevajag.
   -   Tagad pastāstiet, kur un kā Mirdzu atradāt, - Andris mudināja, kad visi bija apsēdušies pie galda, kur vienā bļo­dā kūpēja kartupeļi, otrā smaržoja kotletes, bet trešajā mērce. Netrūka arī pēdējo šā gada svaigo tomātu, tos ie­priekšējā svētdienā Zaiga bija atvedusi no saviem vecā­kiem. Pirmīt, kad izdzirdējusi par Mirdzas pazušanu, Zai­gai pirksti tā sākuši drebēt, ka tikai ar pūlēm spējusi nomizot kartupeļus.
   -   Gatavoju kārtīgas, sātīgas vakariņas. Zināju, Andrim, visu dienu pa mežu staigājot, būs zvērīga apetīte, - Zaiga stāstīja. - Bet viņš pārnāca kā sašauts. Ēšanu pat neuz­drošinājos pieminēt. Patiesībā arī man rokas trīcēja, kad viņš piezvanīja un teica, ka Mirdza pazudusi. Tomēr līdz pēdējam mirklim vēl cerēju.
   -   Jā, šoreiz cerības piepildījās. Bet nebūtu es iedomā­jies pēc slotu žagariem iet…. Kur tā nabaga Mirdza lik­tos? Viņai tak bija piesities īstens vadātājs. Tad nu bija tā. Pavakarē nogāju purva malā, tur tādi nelieli, biezi saau­guši bērziņi. Vietā, kur kādreiz raka meliorācijas grāvi, sā­ka rakt un pameta. Piepeši krūmos dzirdu tādu kā smilk­stēšanu. Jau nosirdījos, domāju, meža zvēriņš nelieša izliktā cilpā sapinies, iešu un atsvabināšu. Bet ko ierau­gu? Steigutiene, nobridusies slapja, nobrēkusies sēž uz ci­ņa, nesaprot, kur atrodas. Pirmajā mirklī mani nepazina, gribēja bēgt. Ņēmu pie rokas un vedu uz Meždangām. Tā piekususi, ka lāgā kājās neturējās. Piesolīju ko ēdamu, at­teicās, tikai vaimanā par savu Gustu, ka šis purva staig­nājā galu dabūjis. Teicu, lai nebrēc tik traki, vēl nekas nav gaiši zināms. Gribēja tūlīt iet uz savu māju. Kur šī būtu aizgājusi, paliktu pusceļā. Pierunāju, lai pagaida, kamēr govi izslaukšu, pārējos kustoņus sakopšu, likšu Maksi ilk­sīs un vedīšu uz ciematu. Tad aprima. Bet nu paldies par vakariņām, vēl tikai tējas krūziņu izdzeršu, čāposim abi ar Maksi atpakaļ.
   -  Sakiet, vectēv, no kurienes ciemam tāds nosaukums? - Zaiga ieprasījās.
   -   Ā, tas vēl no tiem laikiem, kad mūsu sentēvi, no ka­riem un mēra bēgdami, pārgāja dižajam purvam un ap­metās šajos klajumos. Vieta jauka, tikai čūskas kā striķi zem kājām locījušās. Tās neviens nesita, ar stipriem vār­diem raidīja uz mežu atpakaļ. Vēlāk mežus nolīda, būvē­ja mājas, ļaudis savairojās. Tad viņus atklāja kungi. Baro­nam tā iepatikās skaistā vieta pie upītes, ka pili uzcēla, svešzemju kokus parkā sastādīja. Vasarās ar gaspažu, jun­kuriem, preilenēm un kalpotājiem te uzturējās, tikai zie­mās dzīvoja savā lielajā akmens pilī. Baronam pašam un draugiem patika medīt, tādēļ mežā uztaisīja medniekiem savu pili, tā ieguva vārdu Meždangas. Vēlākos gados tur bija dzīves vieta mežsargam. Citureiz pastāstīšu vairāk. Laukā jau gluži tumšs. Tad nu teikšu sveiki.
   Andris pavadīja ciemiņu līdz vietai, kur atstājis zirgu, noskatījās, kā Žanis iesēžas ratos, tad atgriezās istabā. Pa to laiku bija ienākusi Mirdza, znots viņu vedīšot uz pilsē­tu, pavisam baigi vienai palikt tukšajās istabās. Iedeva pa­pīra lapiņu ar meitas adresi un telefona numuru, ja kādi jaunumi, lai nekavējoties paziņo. Tad pasniedza vienu lie­lāku lapu. Baibai pirmīt iedevusi atslēdziņu un nosūtīju­si lejā paņemt no kastītes pastu. Reizē ar šāsdienas avīzi ielikts "Lattelekom" rēķins par pagājušā mēneša sarunām. Skatījusies un neticējusi savām acīm - ko kurienes tik lie­la summa gadījusies? Augām dienām dzīvojusi pa savu dār­zu, kamēr visu ražu novākusi, nevienam nav zvanījusi. Varbūt Gustavs kādam draugam ļāvis telefonu izmantot? Znots sakot, ka jāiet uz "Lattelekom", jāsniedz sūdzība par nepareizu rēķinu, bet viņa gribot, lai Andris mēģina no­skaidrot, kādi cilvēki pie Gustava nākuši, kamēr viņa pa dārzu šiverējās. Kā par nelaimi, tas diezgan patālu.
   Andris apsolīja to izdarīt, taču jau tūlīt bija skaidrs, ka zvanītājs bija pats Steiguts. Viņš atcerējās, ko pilsētā pa­stāstīja Dīķeris. Jānoskaidro, tās vietējās vai tālsarunas, varbūt beidzot tiks pie patiesības. Gustavs noteikti tur at­rodas, uz kurieni zvanīja.
   -   Kā redzi, nekāds maniaks Mirdzai nebija uzkritis, - Andris pasmaidīja, kad beidzot palika ar Zaigu divatā. - Mēs ar Fredi tādam maniakam vispār neticam. Vismaz ne šeit pie mums Cusnakciemā. Ja tu zinātu, Zaigiņ, kā man šovakar negribas braukt uz kultūras namu! Patiesī­bā Jautrīte nav aicinājusi.
   -   Tad nebrauc. Ja tur atgadīsies kas ārkārtējs, tev pie­zvanīs, - Zaiga noteica, viņam mīļi pieglauzdamās. Andris pievilka sieviņu ciešāk klāt, noskūpstīja. Vai pēc šīm no­gurdinošajām dienām nebija pelnījis brīvu vakaru kopā ar savu mīļumiņu?
   Taču liktenis bija lēmis citādāk. Tieši tajā mirklī, kad Andris, novilcis Zaigas blūzīti, āķēja vaļā krūšturi, spalgi, pavēloši iezvanījās telefons. Saīdzis viņš tvēra klausuli. Vai tiešām kultūras namā puikas pa īstam sakāvušies un vi­ņu sauc tos izšķirt? Taču tūlīt seja un balss Andrim izmai­nījās. Zvanītājs bija Meždangu Žanis. Jau ticis mežā, kad pamanījis nelādzīgas lietas. Uz ciemata pusi, velosipēdu stumdami, virzās brāļi Trimpliņi. Ritenis apkrauts mai- šeļiem un saiņiem, arī pašiem mugursomas pilnas. Nav šaubu, aplaupījuši Mazrauslšu Natāliju, vecenīte viena pa­ti dzīvo. Viņš skubināšot zirgu, lai ātrāk tur nokļūtu, var­būt jāsniedz palīdzība. Bet Andris un Fredis lai tūlīt do­das uz Trimpliņu būdu un sagaida tos garnadžus ar visiem lietiskajiem pierādījumiem. Nekur vairs nevarēs sprukt un izlocīties, ja būs pie rokas pieķerti.
   Zaiga, vērodama, kā sarunas laikā izmainās Andra se­ja, kā viņš tikai saka: "Jā, jā", saprata, ka noticis kas no­pietns, sakārtoja apģērbu un rātni apsēdās uz dīvāna.
   -  Vilks viņu zina, kā to Trimpliņu būdu sauc, - Andris noteica, īsos vārdos Zaigai pavēstījis jauno ziņu. - Biju ti­kai vienreiz gaišā dienas laikā. Bet Fredis zinās.
   Redzēdama, ka Andris steigšus velk mugurā biezo virs- jaku, ņem mašīnas dokumentus un garāžas atslēgu, Zaiga gandrīz apraudājās. Sestdienas vakars jāpavada vienatnē. Droši vien ar zaglēniem ķēpāsies stundām ilgi, protokolu rakstīs, varbūt pat vedīs uz pilsētu, jo vienīgi tur aresta telpas. Ja pa to laiku kaut kas nelabs atgadī­sies kultūras namā?
   Viņa raudzīs atslēgties no visa, paskatīsies televīzijas fil­mu. Nedomās par zagļiem, Steigutu, nāves zālēm un ma­niaku, kurš klīstot tepat tuvumā. Zaiga tāpat kā vairākums ciema ļaužu bija pārliecināta, ka viņš tiešām eksistē.
   Pēc brīža Zaiga bija aizmirsusi visu, kas noticis pēdējās dienās, aizrautīgi sekoja filmas sižetam, svešu ļaužu lik­teņiem, pat neievēroja, ka ietrinkšķas durvju zvans. Kas pie viņas tik vēlu vakarā nāks? Andrim bija sava atslēga. Bet zvans trinkšķēja vēlreiz un Zaiga ieklausījās. Kas ie­radies? Kaut tikai nebūtu maniaks! Drebošu sirdi, nobi­jusies gāja atvērt un ļoti nožēloja, ka Andris nebija iekār­tojis "actiņu", kur palūkoties. Aizmetuši durvīm ķēdi, pavēra tās mazā spraudziņā, bet tūlīt rāva vaļā, jo ārpu­sē, strauji elpodama, aizkususi stāvēja Lejasmeijeru Lie­ne. Jaka vaļā, lakatiņš atšļucis pakausī, sirmās matu šķip­snas izspūrušas.
   -    Zaigiņ, kur policis? Sauc viņu šurp! - pat labvakaru neteikusi, Liene izgrūda.
   -Andris aizbrauca ķert zagļus. Saņēma signālu par brā­ļiem Trimpliņiem.
   -   Par Tedīti un Ludīti? - Liene izbrīnā noelsās. - Tas tak nav iespējams. Kādi viņi zagļi? Viņi manā kūtiņā sa­sēja maniaku un tur ciet. Mums jādabū tūlīt policis. Zai­giņ, nāc līdzi, es tumsā labi neredzu. Skriesim un ziņo­sim. Lai ņem to nešķīsteni ciet. Kas to būtu domājis! Godīgs cilvēks izlikās. Gadiem ilgi.
   6.
   Mazrausīšu Natālijai ziņu par notikumiem Cusnakcie- mā atveda piektdien ap pusdienas laiku autoveikala Ru­ta, kura bija reizē šoferis un pārdevēja. Viņa ar savu ma­šīnu apbraukāja nomaļās mājas, piegādāja svaigu maizi, citus produktus, pastāstīja, kas pasaulē notiek. Ne par vi­su avīzēs raksta, radio un televizorā ziņo.
   -   Tad tāpēc jaunais policists te pirmdien atkūlās, - bei­dzot Natālijai bija skaidrība. - Par Steigutu mani izpraš­ņāja, laikam šim pēdas dzina. Bet kādēļ par Sesku Vijolī­ti? Gribēja zināt, vai es redzējusi. Teicu, ka ne acu galā.
   -   Laikam domāja, ka pie viņas aizšļūcis. Mašīna garā­žā, gājis kājām.
   -   Tas tak galīgi aplam! Vai jaunam, smukam meitēnam tāds padzīvojis vīrišķis vajadzīgs?
   -   Skaidrs, ka nevajag, - apstiprināja Ruta. - Ja vēl bū­tu bagāts. Bet šim nekā nav. Sieva pievākuši ne tikai ma­šīnu, bet arī naudu.
   -   Rutiņ, es šoreiz neko daudz nevarēšu nopirkt. Kaut va­jadzētu cukuru, ko ābolīšus zaptē savārīt. Pensija būs tikai jaunnedēļ. Agrāk bija labi, varēja aizvest tepat ciemā uz sa­gādi. Ābelēm zari pilni, pēc salnas sākuši birt zemē. Sirds sāp skatoties, kā iet postā. Man labas rudens šķirnes.
   -  Jā, es to zinu. Pēc labiem āboliem varētu pirmdien at­braukt. Bet tad jābūt ar rokām no koka lasītiem, kastēs glīti saliktiem. Kādu daļu naudas dabūsi tūlīt, sanāks cu­kuram.
   -  Vai, cik tas labi! Bet ko ar pārējiem? Atdošu lētāk pu­rinātos un pa zemi lasītos.
   -   Paņemšu arī tos, man zināms, kur spiež sulu.
   -   Tūlīt iešu pie brāļiem Trimpliņiem, lai nāk ābolīšus nolasīt.
   -  Šaubos, vai pašlaik viņus mājā satiksi. Man liekas, ko­pā ar zemessargiem staigā pa mežu, Steigutu meklēdami.
   -  Ak tādēļ tādu savādu aurēšanu no meža puses pa lai­kam dzirdēju? Kaut Dieviņš dotu un atrastu. Pie puišiem aiziešu pavakarē.
   Nenovāktie āboli kā smags slogs pēdējā laikā bija spie­duši Natālijas sirdi. Viņa bija priecīga, ka viss labi nokār­tosies. Dabūs puišus palīgā. Kas cits pa kokiem izkāpelēs, ja ne augumā pasīkais Ludis. Tedis dūšīgāks, tam spēka vairāk, varēs pilnās kastes un maisus izcilāt. Arī aizpērn bija padevusies laba raža, abi palīdzēja novākt un parādā viņa nepalika. Bezdarbnieks tak laimīgs, ja dabū ko no­pelnīt, Natālija nodomāja.
   Kad saule jau bija noslīdējusi zemāk, viņa aizslēdza dur­vis un žiglā solītī steidzās uz ciemata pusi, lai vēl pirms tumsas pagūtu atgriezties mājās. Līdz šim viņa no meža nebaidījās, bet, ja tajā noslēpumainā kārtā pazudis Stei­guts un klīst maniaks ar visām nāves zālēm, pavisam jo­cīgi ap dūšu. Vecā sieviete noskaitīja tēvreizi, tomēr jutās ļoti neomulīgi.
   Viņai palaimējās, nebija līdz ciemam jāiet. Kad nonāca pie izgāztuves ceļa, ar prāvām nešļavām plecos tuvojās abi brāļi. Viņa apstājās un pagaidīja. Pirmie vārdi bija, vai Stei­gutu atrada vēl dzīvu.
   -   Ne dzīvu, ne beigtu, - atteica Tedis, nolikdams nesa­mo zemē. - Tikai kultūras nama Jautrīte atrada viņa ma­ku. Veltīgi zābakiem zoles plēsām. Pat vienīgos jēdzīgos zābakus badmira Valdis savāca.
   - Kas viņu vairs sameklēs, ja tik daudz dienu jau pagā­jis, - Natālija nopūtās. - Varbūt vienīgi ziemā mednieki vilku apgrauztus kauliņus uzies.
   Natālijas priekšlikums rītdien vākt ābolus brāļiem tīri labi patika. Dabūs kārtīgas pusdienas, kādu latu naudas un bija iemesls atteikt Fredim. Lai meklē pats savu drau­ģeli. Viņi apsolīja ierasties no paša rīta, un Natālija ap­mierināta tecēja atpakaļ.
   Sestdienas rītā Tedis un Ludis agri bija augšā. Pēdējo rupjmaizes pusķieģelīti vakarā, no meža pārnākuši, bija šķēlēs sagriezuši, eļļā apcepuši un notiesājuši. Tukšais vē­ders neļāva ilgi gulšņāt, zināja, ka Mazrausīšos gaida sil­tas brokastis. Viņi nedaudz sakašķējās velosipēda dēļ, tas tikai viens un katrs gribēja braukt. Beigās izlēma, ka abi ies kājām, bet to veco lamatu pārmaiņus stums līdzi. Vi­ņi no pieredzes zināja, ka Natālija nav skopa, iedos ne ti­kai ābolus, arī kādu pusmaisu kartupeļu un citus produk­tus. Apkraus riteni kā nastu nesēju ēzeli. Pavasarī viņi savā dārziņā tikai dažas kartupeļu vagas sastādīja, vairāk sēklas nesanāca. Pāris dobēs izauga gurķi un sīpoli, ar tiem vien ziemas uzturam nepietiks.
   Pagasta sabiedriskajos darbos, kur brāļi pa reizei pa­strādāja, maz varēja nopelnīt, knapi maizei, smēķiem, sēr­kociņiem un kādai alus pudelei sanāca. Zemnieki, cik nu to šajā apvidū bija, apgalvoja, ka ar nabadzību sitas, strād­niekus neņēma, rāvās paši un izkalpināja savus bērnus. Uz Mazjānīšu fermu pat negāja darbā pieteikties, viņu de­guni nespēja paciest cūku smaku.
   Natālija tiešām viņus tūlīt sēdināja pie brokastu galda. Grauzdētā miežu kafija brāļiem lāgā pie dūšas negāja, to­ties no prāvā šķīvja ceptās olas pazuda viena pēc otras. Uz maizes rikām triepa biezu sviesta kārtu, drīz abiem spī­dēja zods un acis samiedzās šaurākas, mācās virsū snau­diens. Natālija, to redzēdama, lika Ludim paņemt šķūņa galā pieslieto redeli un aiznest uz dārzu, tā vieglāk tiks augšā vecajās, lielajās ābelēs. Ludis gausi slējās kājās, arī Tedis piecēlās, pieklājīgs būdams, pateica paldies un seko­ja Natālijai. Viņa parādīja šķūnītī tukšās kastes un maisus, lai sakrauj dārza ratiņos un ved uz dārzu, pati paņēma pāris grozus. Ierādījusi puišiem darbu, nobrīdinājusi ābo­lus saudzīgi, uzmanīgi ar rokām ņemt, pati aizgāja savās gaitās. Vienam pavasara gailēnam, kas izaudzis itin prāvs, likšot galvu uz bluķa, lai var pusdienās izšmorēt.
   Dzirdētais visvairāk iepriecināja mūždien izsalkušo Lu­di. Sabāzis aiz vaigiem sārtu, sulīgu ābolu, pārējos plūca uzmanīgi, nesteidzīgi un lika grozā, ko bija iestiprinājis zaru žāklē. Pilno deva Tedim, kurš tūlīt pasniedza tukšu grozu, bet ābolīšus sarindoja kastē. Viņš pat nemanīja, pa kuru laiku pienākusi Natālija un uzmanīgi vēro.
   -   Šitāds rūpīgs un akurāts darbs man patīk, - viņa uz­slavēja. - Bet tagad pati kādu laiciņu ābolīšus krāmēšu, man tas ātrāk veiksies. Tu ņem redeli un kāp tur tajā aug­stajā ābelē, ņem šito dižo ķoci. Es skatos, Ludis kā mēr­kaķis pa zariem ticis augšā.
   -  Viss būtu labi, bet vai tev, Natālijas tante, nav ko uz­pīpēt?
   -   Skat ko sagribējis. Iešu, paskatīšos, varbūt ko atradī­šu skapītī, kur mans vecais savus krāmus glabāja. Viņš tak ļuļķēja bez apstājas, dakteris teica, pats sev zārka nag­las nokala. Jums, jauniem puisēniem, tā nevajadzētu da­rīt, - viņa nopurpināja. Pēc brīža atgriezās un iedeva Te­dim pavisam jaunu, neiesāktu Prīmas paciņu.
   Nu Ludis varēja nokāpt no koka, brāļi ieturēt pīppau- zi. Natālija, teikdama, ka noplūktais gailis būs krietni at­dzisis, aizgāja, lai ķertos pie pusdienu gatavošanas, bet brā­ļi pēc brīža turpināja darbu.
   Pusdienas bija smaržīgas un garšīgas, miltainie kartu­peļi paši kusa mutē un no gailēna palika tikai apgrauzti un apsūkāti kauliņi, ko Natālija aiznesa sunim, kamēr brā­ļi joprojām sēdēja pie galda un svētlaimīgi kūpināja ciga­reti. Netikās celties un ar pilnu vēderu locīties.
   Natālija ilgi neatvēlēja pūsties un pīpēt, rudens diena īsa. Līdz tumsiņai vajadzētu dārzu nokopt. Varbūt brāļi palikšot pa nakti? Otrā istabā viņas nelaiķa vīra gulta tuk­ša. Nē, Tedis tā nebija ar mieru. Saraušot dūšīgāk, visu nokopšot līdz vakaram. Kultūras namā diskotēka, gribot tur nokļūt.
   -  Jā, es saprotu, jaunajiem vienmēr danči prātā. Arī es savā laikā biju liela dancotāja.
   - Tad tas bija kazas piens? - Ludis pārtrauca Natālijas stāstījumu par kaimiņu lopkopību. Tedis savu pusdzerto krūzīti apošņāja un pabīdīja sāņus.
   Tedis saskatījās ar Ludi, abi pasmīkņāja. Tas likās tik savādi, ka vecā, salīkusi Natālija ar grumbaino seju kād­reiz ballēs virpuļojusi.
   Kamēr Natālija vakariņām sacepa dižo bļodu pankūku, tās sanāca vēlu. Trauciņā bija brūkleņu ievārījums, krūzī­tē katram piens. Savējo izdzēris, Ludis lūdza papildporciju.
   -   Nav, dēliņ, vairāk. Ieliešu tev tēju. Visu, ko šovakar no Grietiņas izslaucu, sadalīju dzeršanai, pārējā iejaucu pankūku mīklu.
   -   Kas tā par govi, kas tik maz dod? - Ludis pabrīnījās.
   -   Nav tak govs, bet kaziņa. Pavasarī no Lienes nopir­ku. Govei vairs ēdamo nevarēju sagādāt, ar pienu arī kla­patas. Uz mūsu pusi savācējs nebrauc. Rumpučos un Ses­kos tagad gaļas lopus audzē, laiž teļiem zīst, cik grib, nav jākrāmējas ar slaukšanu.
   -  Tad tas bija kazas piens? - Ludis pārtrauca Natālijas stāstījumu par kaimiņu lopkopību. Tedis savu pusdzerto krūzīti apošņāja un pabīdīja sāņus.
   -   Kā tad. Esat gan jūs jokaini. Kazas pieniņš tak dikti veselīgs. Liene teica, viņai kundes nākot rindām, visiem nepietiekot. Viņa trīs kazas tur. Man astotais gadu desmits otrā pusē, veselība, paldies Dievam turas. Ar ka­zas pieniņu, kas zina, līdz visam simtam nodzīvošu.
   -  Mums tik garu mūžu nevajaga, - Tedis noņurdēja cel­damies. - Paldies par vakariņām, laiks doties mājās.
   -   Paldies, paldies arī jums, puisīši, par palīdzēšanu. Ta­vā mugursomā ielasīju tos garšīgos, baltos ābolus. Tu, Te- dīt, teici, rācenīši nav paaugušies. Ro, šinī maišelī iebēru. Šajā kulītē pupiņas, te speķa gabaliņš.
   Natālijas doto Tedis sameta otrā mugursomā, vēl atli­ka vieta saldajiem, sārtajiem āboliem.
   -  Vai naudu nemaz nedosi? - beidzot Tedis tieši nopra­sīja. - Kādu latiņu tak vajadzētu.
   -   Mājās ne kapeikas, - Natālija žēli novilka. - Nu, var­būt kādus pārdesmit santīmus sagrabināšu. - Kad par ābo­liem man samaksās, iedošu arī jums. Vai es kādreiz kā­dam parādā palikusi?
   Apbružātajā naudas maciņā tiešām tikai sīknauda šķin­dēja. Tedis saņemtos santīmus nepārskaitījis iebēra bik­šu kabatā, cerams, vismaz aliņam sanāks, lai rītdien ar speķi saceptos kartupeļus noskalotu. Bode arī svētdienās vaļā.
   Tumšās debesis bija noskaidrojušās, mirdzēja zvaig­znes, un Natālija, kura iznāca laukā līdz mājas stūrim, skatieniem brāļus pavadīdama, nodomāja, cik labi, ka ābo­li zem jumta. Šonakt nāks vēl bargāka salna nekā iepriek­šējā.
   Velosipēda ragus turot, Ludim sala rokas, jo cimdu vi­ņiem nebija. Gabaliņu pastūmis, deva Tedim, kamēr ro­kas kabatās apsildīja. Tā viņi stūma pārmaiņus, paklusu sarunādamies.
   -  Eh, būtu es uzgājis Steiguta portfelīti, nevis Jautrīte, - Tedis pukojās. - Paņemtu naudiņu, nomestu vāciņus ar vi­siem dokumentiem atpakaļ. Tā mums tagad noderētu.
   -   Jā, laime bij tik tuvu, - Ludis zobgalīgi novilka. Brī­di viņi soļoja klusēdami. Pēkšņi abi satrūkās. Gari stiep­ta žēlabaina skaņa atlidoja no tālienes. Apstājušies vērīgi klausījās. Varbūt maniaks kādam uzklupis, un tas kliedz pēc palīdzības? Mazrausīšu ābeļdārzā darbojoties, bija to piemirsuši. Tikai, kad skaņa atkārtojās, šoreiz jau tuvāk, saprata, ka tur klaigā pūce. Ludis pat brālim nespēja at­zīties, ka sametusies pavisam šķērma dūša. Ja nu tā ir ne­laimīgā Gustava dvēsele, kas brēca pūces balsī? Viņi pa­ātrināja soļus, taču apkrautais divritenis bija smags.
   Viņi bija tikuši gandrīz līdz meža malai, kad saklausī­ja jaunas skaņas, kas tuvojās no ciema puses. Uz grantē­tā lielceļa klabēja zirga pakavi, švīkstēja gumijotie ratu ri­teņi. Tas bija kāds pajūgs.
   -  Vai nu Meždangu Žanis, vai Sesku Fricis, - Tedis sprie­da. - Ko vecais te tumsā vandās? Vajadzētu pabaidīt, lai zirgs laiž aulekšiem.
   -   Nedari to! - Ludis sabijies viņu apsauca. - Izmetīs sa­trakots zirgs vecīti no vāģiem laukā, vajadzēs mums viņa kauliņus vākt kopā. Labāk paiesim maliņā.
   Arī Tedim prāts uz jokiem īsti nenesās, tā bija tikai acu­mirklīga iedoma. Viņš nostūma divriteni pašā ceļa malā un abi palika tur stāvam, kamēr braucējs aizrībināja ga­rām. Pat tumsā bija samanāms bārdas baltums, tātad Žanis. Viņi nepavēra muti, lai pasveicinātu. Nebija aizmir­suši, kā viņš tos pirms pāris gadiem gānīja, draudēja kā cāļiem galvas noraut. Viņi nejutās vainīgi. Tas kabeļa gals jau bija virs zemes izrauts, atlika vienīgi rakt tālāk.
   Žanis sēdēja ratos, grožus vaļīgi rokās turēdams, nebi­ja, kur steigties. Uz Cusnakciemu zirgu trencis rikšos, ta­gad ļāva soļot lēnām. Pēkšņi zirgs kļuva tramīgs, saspicē- ja ausis, pasitās sāņus. Žanis tikko paguva grožus stingri satvert un pievilkt. No kā Maksis sabijās? Tad viņa acis, kuru skatiens vēl vecumā bija ass kā vanagam, ievēroja ceļa viņā malā ar paunām apkrautu divriteni un divus tumšus vīriešu stāvus. Kur tādi te gadījušies? Viņā pamo­dās nelabas aizdomas. Vai tikai nav brāļi Trimpliņi? Viens būdīgāks, otrs sīkāks. Droši vien apzaguši veco Natāliju. Sasējuši, iebāzuši mutē kādu vīšķi, lai nekliedz. Ko darīt? Laist rikšiem uz Mazrausīšiem vai lēkt no ratiem laukā, grābt tos neliešus ciet? Bet ko viņš viens vecs vīrs iesāks pret diviem jauniem, stipriem zeļļiem? Piekaus pašu kā nabagu, zirgu aiztrenks nezin kur. Te vajadzīga operatī­va rīcība, kā tagad mēdz teikt. Tajā mirklī attapās, ka vi­ņam taču kabatā mobilais telefons.
   Kad pirmdien Meždangās ieklīda jaunais policists, Stei­gutu un viņa dāmu meklēdams, Žanis izlēma, ka ilgāk bez sakariem ar ārpasauli nedzīvos. Ilgus gadus viņa mājā bi­ja telefons. Kad pirms dažiem gadiem tas piepeši apklusa, ziņoja montierim, domāja, ka bojājums radies. Tad atklā­jās, ka izrakts un pazudis kabelis. Gaisa vadus noņēma tolaik, kad stiprajā vētrā nolūza lielākā daļa veco, satru­nējušo stabu. Izdevumus par kabeli sedza toreizējā MRS, kur Žanis par mežsargu strādāja, un telefons tolaik bija pirmā nepieciešamība. Pienāca laiks, kad nebija vairs MRS un viņam mežsarga amata, toties sākās un kā uguns sau­sā zālē izplatījās lielā krāsaino metālu zagšana, jo pilsētā kā sēnes pēc ražīga lietus sadīga uzpirkšanas punkti. Tur nevienam neprasīja, kur viņš kapara vadus ņēmis.
   Nesen Žanis bija izdevīgi pārdevis pērno bullēnu, nau­da vēl čaukstēja makā. Nākamajā dienā pēc policista ap­ciemojuma brauca uz pilsētu, iegādājās mobilo un piere­ģistrēja. Ar cietajiem repuļainajiem pirkstiem bija grūti spaidīt sīciņās podziņas, bet gan iemanīsies. Labi, ka An­dris pirmīt iedeva savu numuru. Būtu ātrāk zinājis, ne- triektu Maksi uz ciemu, piezvanītu, lai atbrauc pats pēc Mirdzas.
   Ticis aiz līkumiņa, Žanis uzrāva sērkociņu, tas izšvirk- stēja, pirms paspēja ielāgot, kuras podziņas jāspiež. Tāpat otrais. Tad iedomājās noplēst kārbiņai malu, tā dega nedaudz ilgāk, izdevās sastādīt numuru. Dažos vārdos pa­teicis Andrim, lai dodas uz Trimpliņu būdu, sagaida tur abus brāļus, kad ieradīsies ar savu laupījumu, ar grožu lī­kumu uzšāva zirgam, lai rikšo uz Mazrauslšiem.
   Domas bija pie Teda un Luda. Izauguši tādi zaglēni, bet vai ko labāku varēja gaidīt? Viņu vecākus Žanis pazina jau sen. Māte slauca kompleksā govis, tēvs bija traktorists, ku­ra lielākais prieks kārtīga iedzeršana. Tas notika vēl kol­hoza laikā, kad krietnā žvingulī iestūrēja traktoru novad- grāvī. Tas apgāzās un ar savu svaru nospieda Vili. Puikas tolaik pamatskolu apmeklēja, ar mācīšanos, cik Žanis bi­ja dzirdējis, diez kā neveicās, prāts vairāk uz blēņām ne­sās. Atraitnei Veltai nebija vaļas viņus kārtīgi uzskatīt. Kad kompleksu izpārdeva un viņa palika bez darba, Vel­ta devās uz kaimiņu pagastu pie veča, kam vajadzēja mā­jas un lopu kopējas. Par dēliem pat dzirdēt negribēja, tie palika mājelē vieni paši un kūlās pa dzīvi, kā mācēdami. Kaut kur pastrādāja, kaut ko nozaga. Kādu laiku ņēmās ar krāsaino metāllūžņu vākšanu. Žanis bija pārliecināts, ka šie viņa kabeli novākuši, vienreiz kārtīgi izlamāja, bet pierādīt neko nevarēja. Nu vienreiz tiks pieķerti ar visiem lietiskajiem pierādījumiem un dabūs pasēdēt krātiņā. Ja vēl Natālijai kādu pārestību nodarījuši!
   Kamēr Zaņa zirdziņš rikšoja uz Mazrausīšiem, brāļi bei­dzot bija tikuši no meža laukā. Pati pirmā māja gandrīz pašā ceļa malā Liepiņas un tā piederēja Lejasmeijeru Lie­nei. Kad vecāki nomira, viņa ilgus gadus tur dzīvoja kopā ar māsu. Kad arī tā pārcēlās uz debesu valstību, Liene pa­lika viena ar savām kaziņām. Ceļmalā auga kupla, veca liepa, zem tās plakans akmens, kā radīts, lai noguris gā­jējs apsēstos un atpūstos, pirms doties tālāk. Atslējis ve­losipēdu pret koka stumbru, Ludis atlaidās uz akmens, Te­dis nometās blakus. Viņš sagramstīja kabatā saņurcītu cigarešu paciņu, vēl daži smēķi palikuši. Izvilka, gribēja uzšķilt sērkociņu, kad Ludis pieliecās un nočukstēja:
   - Cst, klusu. Kāds nāk. Ka tikai nav maniaks.
   Arī Tedim baiļu trīsas pārskrēja augumam, bet viņš ne- rāvās aiz koka, kā to darīja Ludis. Acis iepletis, cik platas spēdams, tumsā pūlējās saskatīt nācēju. Tas tuvojās klu­su, soļi tikko saklausāmi. Jau bija pie Lienes mājas, kur visi logi tumši. Laikam vecā sieviņa jau nolikusies gulēt. Vai tiešām maniaks pie viņas līdīs? Nošpricēs un aplau­pīs? Tas pilnīgi iespējams, vientuļā mājiņa atrodas meža tuvumā. Gan Lienei kārtīgs čungurs, pensiju saņem, bet tērē gaužām maz, ar kazas pienu andelējas. Ko tagad darīt?
   Jāpagaida, kamēr šis ies iekšā, tad metīsies pakaļ, no­grābs, atbruņos, sasies. Liene par dzīvības un mantas glāb­šanu pienācīgi atlīdzinās. Tas nelietis izvēlējies īsto laiku, viss šis ciemata gals grimst melnā tumsā, gaišs tikai tālu­mā, kur kultūras nams.
   Pagaidām savu plānu Ludim neatklāja, nedrīkstēja ru­nāt, lai maniaks neizdzird. Taču piecelties un paspert so­li tam tuvāk varēja.
   Jaunu suni Liene vēl nebija iegādājusies, neviens ne­brīdināja, kad vērās vārtiņi un pagalmā ieslīdēja tumšs stāvs. Bet veltīgi Tedis gaidīja dauzīšanos pie durvīm vai plīstoša stikla šķindu. Viss joprojām bija klusu. Ko atnā­cējs dara? Parāvis Ludi aiz rokas, brīdinot uzspieda pirk­stu uz lūpām un mēmi lika sekot. Vārtiņi bija pamesti va­ļā, brāļi nedaudz pakavējās pie tiem, tad saklausīja troksni pagalma viņā malā, svešais laikam pūlējās atlauzt kūtiņai priekškaramo atslēgu. Tiklīdz nočīkstēja durvju viras, brā­ļi skriešus šāvās pāri pagalmam.
   -   Tas zoofāgs lien pie Lienes kazām, - Ludis satraukts izdvesa.
   -   Ne zoofāgs, bet zoofils. Tā sauc tos, kas ar lopiņiem mīlējās, - Tedis labāk zināja svešvārdus.
   Vīram kūtiņā bija izdevies atrast elektrības slēdzi, ma­zais lodziņš spēji iegaismojās, un brāļi pieplaka pie tā, lai redzētu, kā tas notiek.
   Nākamajā mirklī viņi tikko apspieda izbrīna kliedzie­nu. Kūtiņā starp kazu aizgaldiem stāvēja Fricis Vējzaķis. Paņēmis ķeblīti, uz kura Liene sēdēja, kazas slaucot, sā­ka no jakas lielajām kabatām vilkt laukā baltas kārbiņas. Kad vienu atvēra, brāļi ieraudzīja šļirces. Tedim tajā pa­šā acumirklī viss bija skaidrs.
   -   Ko tu dari, vecais lops! - viņš nebalsī iebļāvās un me­tās kūtiņā. Ludis tūlīt sekoja, neizprazdams, kas īsti no­tiek.
   Nepaguva Vējzaķis šļirces un kārbiņas ar ampulām no­vākt, kad tās jau atradās Teda rokās. Vējzaķis gāzās vi­ņam virsū, bet Ludis pašāva kāju priekšā un lielais, dūšī­gais vīrs plakaniski uz vēdera nogāzās kazu spiru pilnos pakaišu salmos. Nespēja viņš atjēgties, kad Tedis paķēra kazu vedamo pavadu, lika Ludim gulties Fricim uz kājām, neļaut spārdīties, kamēr sasien rokas. Tad, skatienu ap­kārt laizdams, pamanīja smalku, garu ķēdi, tā noderēja, lai sasaistītu kājas.
   Liene tūlīt pēc Panorāmas noskatīšanās likās gulēt, rudens vakaros viņai ātri nāca miegs. Laidās pašlaik pir­majā nomidzī, kad izdzirda kaut kur skanam cilvēku bal­sis, kazu brēcienus. Piecēlusies paskatījās pa logu un ie­raudzīja, ka kūtiņas logs gaišs. Kas tur notiek? Pārņēma nelaba nojausma. Vai tiešām zagļi ielauzušies, kustonīšus ved projām? Sirdij neganti dauzoties, iekāpa ar basām kā­jām tupelēs, uzrāva virs naktskrekla jaku un skrēja uz kū­tiņu.
   -   Labi, ka tu nāc, - Tedis sauca pretī. - Noķērām pie tavām kazām maniaku. Nošpricēt gribēja, pēdējā mirklī atņēmu nāves zāles. Laidies pie poliča, mēs te viņu sargā­sim. Nekur putniņš vairs nespruks.
   Tedis paķēra kazu vedamo pavadu, lika Ludim gulties Fricim uz kājām, neļaut spārdīties, kamēr sasien rokas.
   -  Ak, Dievs tēvs un svētā Marija! - Liene iesaucās, sa­gūstīto pazinusi. - Tad šis tas maniaks! Ar Gustava dzī­vību nepietika, kaziņas un mani nogalēt gribēja.
   -   Es Gustavam neesmu roku klāt licis, - Fricis izgār- dza.
   -   Ak, lakstīgala, nedziedi, - Tedis ņirdzīgi iesmējās. - Gan patiesību no tevis izsitīs.
   Tālāk Liene vairs neklausījās. Metās atpakaļ uz māju saģērbties un steidzās pie Andra.
   Ja Cusnakciemu būtu satricinājusi zemestrīce vai pāri vēlies cunami vilnis, tas ļaužu prātus nesatrauktu vairāk kā maniaka notveršana. Valodas ar reaktīvās lidmašīnas ātrumu skrēja no vienas mājas uz otru, visi brīnījās un šausminājās. Tas bija kas nedzirdēts! Bīstamais maniaks visiem labi zināms cilvēks. Vai galvā kāda skrūvīte vaļīgā­ka kļuvusi, ja pārņēmušas tik slepkavnieciskas tieksmes?
   Jau no rīta veikals bija cilvēku stāvgrūdām pilns gan­drīz kā padomju laikos, kad atvests vai, kā toreiz teica, iz­sviests kārotais deficīts - kafija, apelsīni, sviests, desas, ci­garetes Elita, svaiga gaļa par valdības noteikto cenu. Tikai tagad nedrūzmējās pie letes, rindu veidodami, bet sastā­jās nelielos pūlīšos. Lai neizskatītos, ka ienākuši tikai pa­ziņas satikt, ziņkārību apmierināt un jaunumu apspriest, kaut ko arī nopirka. Alus pudeles sniedzot, Sandra pieko­dināja, ka tās veikalā nedrīkst atvērt, lai iet laukā, kur so­liņš, tur varot iztukšot. Vīri paklausīja, kaut pēc stiprās nakts salnas zeme vēl bija balta un gaiss dzestrs. Veikalā palika sievietes.
   Aldona svētdienas rītā negaidot saņēma telefonisku zi­ņu. Draudzene ar saviem bērniem ieradīsies ciemos. At­klājusi, ka mājās nav nekā labāka, ar ko uzcienāt, sēdās mašīnā un brauca uz veikalu.
   -  Mīļā, vai jau dzirdēji šito trakumu? - veikalā viņu uz­runāja Valija.
   -  Itin neko neesmu dzirdējusi. Kas noticis? - Aldona pa­brīnījās.
   -   Maniaks noķerts. Lienes kazas gribēja nošpricēt un pašu pēc tam. Tad būtu kārta tev un tavai fermai. Viņam taču lērums to nāves zāļu. Simtiem ampulu.
   -   Tā tomēr patiesība par maniaku? Es gan brīžam šau­bījos, ko visu cilvēki nesarunā. Tomēr abus niknos kau­kāziešus naktīs laidu vaļā no ķēdes.
   -   Pasviestu suņiem sazāļotu desas luņķi. Tāds uz visu spējīgs.
   -   Vai zināms, kā to maniaku sauc?
   -   Vai tad es nesacīju? Tak Vējzaķu Fricis. Kādreiz kol­hozā par zootehniķi strādāja. Bija tāds bļaurīgs, centās uz-, tiept citiem savu gribu. Pēdējos gados nepārtraukti kaš­ķējās ar Jukumsonu. Gribēja šā vietā pagastveča krēslā iesēsties. Es vēl saprastu, ja Jukumsonu būtu nobendējis. Bet ko viņam sariebis Steiguts? Un vecā Liene?
   -   Kaut kas neticams. - Aldona šajā brīdī bija aizmirsu­si, kādēļ ienākusi veikalā, piestājās Valijai ciešāk klāt, gri­bēja dzirdēt, kā šo izdevies notvert.
   -   Brāļi Graudiņi noķēra nozieguma vietā. Nāves zāles atņēma, pašu sasēja. Liene atsauca policistu. Tas bija klāt ar visiem roku dzelžiem, saslēdza, uz pilsētu aizveda. Gan tiesa garus gadus iedos. Lūcija tagad vaimanā, matus no galvas plēš nost. Tak pašas vīrs.
   -   Liene teica, Fricis bļāvis, ka nav Steigutam pirkstu pielicis, - sarunā iejaucās kāda sieva.
   -   Kurš slepkavnieks no laba prāta atzinies? - Valija ie­bilda.
   -   Brāļi Graudiņi? Kur tādi te radušies? - Pārdomājusi dzirdēto, Aldona bija neizpratnē.
   -  Tie paši, kurus par Trimpliņiem dēvē, Teodors un Lud­vigs. Tā iesauka viņiem no tēva mantota. Bija tāds paviegls cilvēciņš, iemetējs. Meta, meta, kamēr grāvī apakš trak­tora galu dabūja. Ziķerīgi puikas, maniaku notvēra.
   -   Kas to būtu domājis, - pabrīnījās Aldona.
   Šajā brīdī vērās durvis, veikalā ienāca Tedis un Ludis. Kā jau dienas varoņi gāja pāri telpai līdz letei augstu pa­celtu galvu, izriestām krūtīm. Tedis pavicināja desmitnie­ku, pieprasīja Sandrai pusduci aliņu, vienu šņabi, maizi, kafiju, cigaretes, desas līkumu, margarīna paciņu. Sandra sarēķināja, ka ar desmitnieku nepietiek, vēl vajadzīgi trīs­desmit santīmi. Tedis pašķindināja kabatā, izvilka un no­skaitīja. Noderēja Natālijas dotā sīknauda. Jau pagriezās, lai ar pilno somu ietu laukā, kad Tedi aizturēja Valija.
   -   Vai Fricis tiešām tā teicis, ka nav nošpricējis Gusta­vu? - viņa gribēja smalkāk zināt.
   -    Tā viņš dziedāja. Bet, kad paņems poliči stingrāk priekšā, padrebinās, gan uzrādīs vietiņu, kur līķi iekašājis.
   -   Tagad policijā vairs nesitot, - kāds vīrs iebilda.
   -   Vai akurāt jāsit? Ir citādi paņēmieni. Smalkāki, - Te­dis atteica, steigdamies pakaļ Ludim, kurš jau gāja laukā. Ātrāk jātiek līdz soliņam, lai var raut alus pudelei vāciņu nost. Pēc treknajiem, ar speķi saceptajiem kartupeļiem tra­ki slāpa. Tā kazu vecene gan varēja iedot vairāk, nekas, būs iemesls citureiz iegriezties, kad vairs nevarēs paciest caurvēja svilpošanu naudas makā. Vēl bija pudeles un dzel­ži, kas uz pilsētu jānogādā.
   Zaiga gandrīz visu nakti aizvadīja bez miega, jo Andris atgriezās tikai uz rīta pusi. Abas ar Lieni vakarā bija lī­kumojušas pa ciematu, kamēr atrada Trimpliņu būdu. Ne Andri, ne viņa mašīnu nemanīja, tādēļ sāka skaļi klaigāt. Izniris no tumsas, viņš dusmīgs jautāja, kādēļ troksni tai­sa, brāļi jāsaņem klusiņām. Izdzirdis no Lienes, kas īste­nībā noticis, tikai izgrūda: "Va, vellos, tas tik ir numurs. Fredi, nāc, braucam uz Liepiņām." Zaigu viņi izlaida pie mājas, paši devās tālāk.
   Zaiga uzvārīja stipru kafiju, pasniedza to Andrim un mudināja pastāstīt, kas īsti noticis. No Lienes ātrumā teik­tā nekā nav sapratusi.
   -    Brāļi noķēra Vejzaķi Lienes kūtiņā. Bija sagatavo­jies nošpricēt kazas. Ceļā uz pilsētu Fricis atzinās. Par to, ka viņa plūmītes apkodīja, visu biznesu izjauca. Viņš atcerējies, ar kādu līdzekli dakteris kaķīti iemidzinājis. Pats aptiekā pa logu ielīdis. Notrāpījis nakti, kad stipri līst, lai pēdas nevar saprast. Es pabrīnījos, kā tik liels, dūšīgs vīrs pa šauro loga vienu pusi ticis iekšā. Par Steigutu ne­zinot ne rīta, ne vakara, arī Lienei nekā nebūtu darījis, ti­kai tiem nešķīstajiem lopiem. Nevienu šprici, ne ampulu vēl nepaguva izlietot, ja neticot, varot pārskaitīt.
   Mēs noklausījāmies to grēksūdzi, bet nekā neteicām. Tā­lākais jau izmeklētāja darbs. Ka viņam uz Lienes kazām zvērīgs naids un solīja atriebties, dzirdēju toreiz, kad Vēj­zaķis ieradās ar savu žēlabu, un es gāju to skādi skatīties. Pats vainīgs, nebija salabojis žogu. Tā viņam pateicu. Prā­tā neienāca, ka naids tā varētu izpausties.
   -   Vai Vējzaķi apcietināja?
   -  Ielika kamerā kopā ar citiem aizturētajiem. Rīt jāņem līdzi liecinieki, abi brāļi un veterinārārsts Indulis, jābrauc visiem uz pilsētu. Ja vēl nav ierosināta lieta par aptiekas apzagšanu, to izdarīs. Bet, manuprāt, Steigutu nozūmēja kāds cits. Ja viņš tiešām pagalam. Vēl taču to nevar skaid­ri zināt. Pagaidām ir tikai bezvēsts prombūtne.
   -  Ja tomēr Vējzaķis? Ja viņš nolika mežā portfelīti? Tā­dā vietā, kur viegli varēja atrast?
   -  Vispār jau varēja, meklētāju barā bija. Tomēr gali ne­iet kopā. Pieņemsim, ka Steiguts pirka balzamu viņam. Taču ne konfektes un citus našķus. Tur noteikti iejauk­ta sieviete. Galva griežas riņķī, par visu to domājot, miegs arī mācas virsū. Kafija vairs nelīdz.
   -  Gandrīz aizmirsu pateikt. Vakarā, tikko atgriezos, pie­zvanīja Meždangu Žanis, tāds pavisam kaunīgs. Nezinājis, ka Natālija pati brāļiem produktus sadevusi. Tagad nesmu­ki sanākot, tu viņus kā noziedzniekus aizturēsi. Es teicu, lai nomierinās, brāļi paši īstu noziedznieku notvēra.
   -   Vai pasacīji, kas tas par noziedznieku?
   -   Nē, pašai īstas skaidrības nebija. Liene tikai par no- špricēšanu un maniaku runāja.
   -   Tas labi. Jau tā pārāk daudz tenku un klaču vārās.
   Pie sarunas par Steigutu viņi atgriezās svētdien, kad
   bija ieturējuši kārtīgas pusdienas. Zaiga nokopa traukus, bet Andris paņēma rēķinu, ko tam iedeva Mirdza, un sā­ka pētīt.
   -   Nekā nevar saprast, - pēc brīža viņš īdzīgi izmeta, - norunāti gandrīz divpadsmit lati, tās visas vietējās sa­runas rajona robežās. Vismaz tas skaidrs, savai bijušajai mīļotajai Lilianai nav zvanījis, viņa dzīvojot citā rajonā. Būtu zvanījis uz mobilo, parādītos numurs. Tagad grāb- stīšanās pa tukšu gaisu.
   -   Serloks Holmss būtu mierīgi aizkūpinājis pīpi un iz- smadzeņojis, kur pašlaik atrodas Steiguts.
   -   Holmsam bija arī doktors Vatsons.
   -  Vai es nevarētu būt tavs Vatsons? Padomāsim kopīgi. Kabatas portfelīti atrada Jautrīte. Kādēļ tieši viņa?
   -   Izgadījās pa to vietu iet un ieraudzīja.
   -   Bet kāds tur nolika. Tu teici, portfelītis nebija samir­cis, tātad ilgi zemē nebija gulējis. Ja to izdarīja Jautrīte? Varbūt viņa zina, kur atrodas Steiguts?
   -   Bez naudas un dokumentiem? Kaut kāds absurds.
   -   Tomēr vajadzētu ar viņu parunāt, varbūt pat nopra­tināt.
   -  Labi, mans Vatson. Pie pirmās iespējas to darīšu. Vis­pirms ar Vējzaķi jātiek galā. Ja tā padomā, viņa izskatījās nobijusies, kad ierados kultūras namā apvaicāties par Steiguta dāmām, vai nav uz kādu acis metis. Tas nelikās savādi, dažiem cilvēkiem policista parādīšanās izraisa ne­gatīvas emocijas.
   -   It sevišķi, ja sirdsapziņa nav tīra, - Zaiga piebilda.
   Andra domas pagriezās jaunā virzienā. Līdz šim bija li­cies, ka Steiguta pazušana kaut kādā veidā saistīta ar zā­dzību aptiekā, tagad bija skaidrs, ka tie ir divi atsevišķi gadījumi. Vai Jautrītes izprašņāšana dos kādu rezultātu? Ja pieņemtu tādu varbūtību, ka Gustavs paslēpies pie vi­ņas kultūras namā, nav iespējams, ka viņš dzīvotu bez do­kumentiem. Tie nodoti policijā ekspertīzei. Atlika vienīgi samierināties, ka Andris nav Serloks Holmss, un cerēt uz laimīgu gadījumu, kas ienesīs skaidrību.
   Ne tikai sievietes apsprieda pēdējo satraucošo notiku­mu, to darīja arī vīri. Tikai viņi nepulcējās veikalā, pasē­dēja uz soliņa tā priekšā, runādamies izsūca savu aliņu, īstas skaidrības par notikušo nebija. Vai tiešām Fricis gri­bēja nošpricēt kazas ar visu Lieni? Kāds ieminējās, ka va­jadzētu paņemt pusstopu un aiziet pie jaunā policista, ci­ti šaubījās, vai vērts to darīt. Šņabi varētu izdzert, bet taisnību tikpat neteiks. Pamanījuši abus brāļus no veika­la iznākam, piesauca klāt, lai izprašņātu.
   -   Mute aizkaltusi, visiem vienu un to pašu atkārtojot. Derētu paslapināt, - Tedis noteica. Ludis jau liecās pie so­mas, lai izvilktu alus pudeli, kad brālis tam uzmina uz kā­jas, zīmīgi piemiedza vienu aci. Ludis saprata. Tūlīt vie­nas pakalpīgas rokas sniedza atvērtu pudeli Tedim, otras Ludim. Brāļi malkoja lēnām, kur viņiem jāsteidzas? Tad noslaucīja lūpām pielipušās baltās putas un ņēmās vēlreiz pārstāstīt notikumu ar kazām un Vējzaķi. Kad pateica, sā­kumā domājuši, ka Fricis ar kazām meņģēsies, vīri sāka smieties.
   -   Ar kazu tas joks neies cauri, - noteica Ernests, vecā­kais gatera strādnieks. - Griezīs ragus pretī. Nav nekāda lēnprātīga aita.
   -  Tad tāpēc vispirms gribēja šprici iegrūst. Nu man vien­reiz pielēca! - iesaucās Tedis. - Lai nespēj pretī turēties, ha, ha, ha.
   Sarauktu pieri Jānis to visu klausījās. Kādas muļķības tas Trimpliņš gvelž un tie nav gudrāki, kas par tām smē­jās. Brāļus viņš nevarēja ciest. Kas cits pagrabus izložņā, kas pērnā rudenī trīs pašas labākās dējējas aizstiepa? Pat
   - Vai es nevarētu būt tavs Vatsons? Padomāsim kopīgi. Kaba­tas portfeliti atrada Jautrīte. Kādēļ tieši viņa?
   spalviņas pāri nepalika. Bija silts laiks, smacīgajā kūtī vēl vistas neturēja, tās dzīvoja šķūnītī. Līdz vienā naktī trīs pazuda. Labi, ka otras trīs un gailis palika. Šajā vasarā no akas pazuda dzesēšanai ielaistais piens ar visu kannu. Spriedums bija īss - Trimpliņi vainīgi. Gāja pie šiem la­māties. Lai to pienu rij, ja pie bada, bet kannu lai atdod. Bet abi liedzās, nav viņa sētai pat tuvumā bijuši. Maitas gabali tādi, riebjas klausīties, ko šie tagad par Frici gvelž. Varbūt paši Fricim uzklupa, kūtiņā ierāva, sasēja, tad ap­galvoja, ka pie šā nāves zāles atraduši. Varbūt paši dakte­rim nozaga? Eh, ja zinātu patiesību, kā viss noticis. Vie­nīgais cilvēks, kurš to varētu pateikt, bija Fredis. Jaunais policists ienācējs, vēl pārāk svešs, lai varētu draudzīgi pa­runāties. Viņš bija izlēmis, aizkāps pievakarē pie Freda, tikai pusstops jāpaņem. Nevis prasts šņabis, bet konjaks, lai nedomā, ka kāds gauners.
   Fredis ar visu ģimeni tikko bija atgriezies no rudens ga­datirgus pilsētā. Sieva gribēja iepirkties, bet puikas tos tin- geļtangeļus skatīties, paši arī dabūjuši krietni izlēkāties. Tagad iedzinis istabā, lai tiek galā ar rītdienas skolas dar­biem.
   Astrīda salika galdā dažādas uzkodas, šķīvīšus, glāzī­tes, dakšiņas, pati aizgāja lopiņus sakopt.
   -   Pagājusī nakts tev laikam gan bija traka, - Jānis sā­ka aplinkus. - Kamēr to Frici nogādājāt policijā.
   -   Jā, tāda jezga bija gan, - Fredis piekrita. - Negribē­jās šorīt agri celties, bet biju savējiem apsolījis braucienu.
   -   Pastāsti, kas un kā tur īsti notika! Viens runā tā, otrs šitā, Trimpliņu Tedis apgalvo, Fricis ar kazu gribējis meņ­ģēties. Vai tā varētu būt patiesība?
   -   Šaubos gan. Bet gan izmeklētājs visu noskaidros, pa­gaidām neko nezinu teikt. Atskrēja Liene kliegdama, brēkdama, ka maniaks viņas kazas špricē nost. Sākumā domājām, večiņai galvā kaut kas sagriezies. Tomēr brau­cām skatīties, atradām Frici sasietu kazu kūtī. Tedis at­deva zāles un šprices, ko bija no šā savācis.
   -   Kā tās zāles īsti sauc?
   -   Nudien neatceros, kaut tiku lasījis uz kastītes uzrak­stīto. Tāds garš un svešs vārds. Pirmais burts L, pēc tam y. Kastītes ar ampulām un špricēm palika policijā, rīt In­dulis varēs pateikt, vai tieši tās viņam nozagtas.
   -   Vai tiešām to bija simtiem?
   -   To gan nezinu. Vispār man negribas par to runāt. Ka nepasaku kaut ko aplam. Gan izmeklētājs visu noskaid­ros.
   -   Man gan liekas, ne Fricis, bet Trimpliņi pie vainas. Kā šie tajā kūtiņā varēja gadīties? - Jānis noprasīja, tad izstāstīja savas aizdomas.
   -   Ko tu tiem Trimpliņiem tā uzēdies? - noprasīja Astrī­da, kura bija ienākusi un dzirdējusi Jāņa pēdējos vārdus. - Kādu medus podu šie tev izēduši?
   -   Ne medus podu, bet kannu, pilnu ar pienu, nospēra.
   -   Vai tu to vari pierādīt?
   -   Tur jau tā nelaime, ka nevaru. Pārāk glumi tipi.
   -   Pietiks par Trimpliņiem. Tūlīt likšu vakariņas galdā. Vai vieni paši to pudeli gribat izsūkt?
   -   Ieliesim arī tev, mammīt, - Fredis noteica.
   Drīz pie galda sēdēja arī abi puikas. Viņi pieaugušo sa­runās nejaucās, ēda steigšus, drīz sāksies iecienītā televī­zijas spēle Mini mani. Arī Astrīda to gribēja redzēt, izdzē­ra savu glāzīti, noskurinājās un sekoja bērniem uz otru istabu.
   - Ko mēs te sēdēsim kā divi nūģi? - Fredis pasmējās, pustukšo pudeli nolikdams sāņus. - Kā mans vecais tēvs teica: metīsim un brauksim!
   Nekur tālu nebija jābrauc, tikai līdz televizoram. Visi sarūmējās uz gara, šaura dīvāna pretī ekrānam. Pēc tam bija jānoskatās arī garā svētdienas Panorāma, bet, kad Lustūžu ģimene sāka vērot komisāra Rekša izdarības, Jā­nis cēlās kājās un atvadījās. Vieglais skurbulis jau bija iz­gaisis, palicis tikai tīkams siltums visā augumā, tas neļā­va sajust vakara dzestrumu. Jātiek ātrāk mājās, kamēr šis siltumiņš vēl nav izgaisis. Zvaigznēm piebārstītā debess deva pietiekami daudz gaišuma, lai varētu saskatīt celīti zem kājām. Viņš izlēma, ka nekulsies caur ciematu, savā mājā varēja tikt, ja gāja taisni gar centrinieku mazdārzi­ņiem, privātajām kūtiņām, tad caur trīsstāvenes pagalmu varēja nokļūt uz lielceļa. Pa to Jānim vēl kilometrs ejams uz pilsētas pusi.
   Viņš naigi soļoja gar dārziņiem. Dažai siltumnīcai, kas ar plānāku plēvi apjumta, vējš to saplēsis, blāvās skran­das plivinājās čabēdamas, tad dārziņi palika aiz muguras. Viņš tuvojās kūtiņām, kuras vientulīgā rindā stāvēja lī­dzena lauka malā. Neviena spuldze tās neapgaismoja, tum­sā ēkas apveidi tikko manāmi. Ja nāsīs neiecirstos asa vir­cas smaka, varētu paiet garām, pat neievērojot.
   Pēkšņi Jānis izdzirda savādu troksni, apstājās, vērīgi ie­klausījās. Kaut kas notika kūtiņu rindas pašā malā. Ska­nēja metāliska šķindoņa, asi spalgi klaudzieni. Jānis pie- plaka grēdā sakrautajiem siena ruļļiem, kas bija novietoti pie ēkas gala sienas, skatiens urbās tumsā. Tur locījās di­vi tumši stāvi, šķita, ka mēģina atlauzt priekškaramo at­slēgu. Nebija šaubu, tur uzdarbojās brāļi Trimpliņi. Bet Fredis ar savu sievu viņus vēl aizstāvēja, gandrīz par va­roņiem iztēloja. Parādīs Fredim brāļu īsto seju. Lai nāk un pie rokas noķer tos neliešus. Savu piena kannu mū­žam nepiedos!
   Filma nebija beigusies, Fredis nelabprāt atrāvās no te­levizora. Uzklausījis Jāņa teikto, tūlīt žigli sāka rīkoties. Rāva mugurā formas tērpu, iebāza kabatā pistoli, paķēra arī roku dzelžus un žigli sekoja Jānim.
   Caur kūtiņas lodziņu spīdēja nespodra gaisma, tātad iekšā tikuši. Varēja saklausīt dažādas skaņas. Atrāvis ār­durvis, Fredis metās kūtiņā, Jānis turējās aizmugurē. Kū­tiņā viņi pamanīja divus vīriešus. Vai tiešām brāļi Trim- pliņi, bija grūti saprast, pie pašiem griestiem spīdēja maza, dzeltenīga spuldzīte, zīmēdama salmos blāvas gaismas ap­li. Kakti grima tumsā. Viens vīrs rāva no laktām vistas un grūda maisā, tās kliedza un sitās spārniem. Kad gailis ķērkdams uzlaidās uz pašas augstākās laktas, vistu saimē sākās īsta panika. Gaisā virmoja putekļi un spalvas.
   Otrs vīrs aizgaldā trenkāja sivēnus, otrā rokā turēja nelielu nazīti, ar ko pūlējās kādu sivēnu nodurt. Tie bija savainoti, uz maigās baltās ādas redzamas asiņainas švī­kas. Mežonīgi kviekdami, sivēni riņķoja pa aizgaldu.
   Šajā troksnī un jezgā neviens nebija dzirdējis Freda uz- kliedzienu: "Rokas augšā!" Pēkšņi vīrs, kurš tvarstīja vis­tas, pagriezās un ieraudzīja Fredi ar paceltu ieroci. Nela­bi iebļāvies, sakampa maisu ar visām vistām, atvēzējās un svieda to Fredim. Maiss atsitās pret Freda roku, tā pasi­tās sāņus un atskanēja šāviens. Nākamajā mirklī vistu zag­lis, maisu pametis, ar lēcienu bija pie durvīm, nospieda elektrības slēdzi un tumsā izdrāzās no kūts. Otrs nepa­spēja sekot, viņu notvēra Jānis, kad tas rāpus līda no aiz­galda. Fredis, ieslēdzis atkal gaismu, metās viņam klāt, izrāva naželi, kura spals bija netīrām lupatām notīts. Ne­skatoties uz pretestību, Fredis veikli saslēdza viņa rokas dzelžos, tad uzsauca Jānim, lai steidzas uz lielo māju un noskaidro, kam pieder šie lopiņi. Jāpasaka arī Andrim, lai brauc šurp ar mašīnu, aizturētais būs jānogādā tālāk. Žēl, ka otrs aizmuka, bet gan to noskaidros.
   Drīz aizelsusies atskrēja Dainuvīte. Ieraudzījusi savai­notos sivēnus, kuri, kopā saspiedušies, smalkās balstiņās dīca, iekliedzās: "Aktu, maitas gabals, nolādētais!", izrā­va no zaru slotas kātu un pār zagli nobira spēcīga sitienu krusa. Viņš ierāva galvu plecos un notupās kaktiņā.
   - Pietiek, pietiek, Dainuvīt, - Fredis viņai atņēma slo­tas kātu. - Tā tu viņu sakropļosi. Nomierinies!
   -  Kāpēc man jānomierinās? Nositīšu to mērgli! - Viņas skatiens skrēja apkārt, kādu citu sitamo meklēdams, bet tāda nebija. Tad Dainuvīte pamanīja kaktā nolikto spai­ni, iepriekšējā dienā, sivēniem aizgaldu tīrīdama, tajā bi­ja savākusi šķidros mēslus, taču pietrūka laika aiznest tā­lāk. Nespēja Fredis attapties, kad viņa paķēra spaini un uzmauca to vīrelim galvā. Tas sāka rīstīties, nometās kņū- pus, ar saslēgtajām rokām norāva spaini no galvas. Viņš izskatījās tik nožēlojams - brūna virca tecēja pāri sejai, piedevām vēl briesmīgi smirdēja, - ka Dainuvīte iesmējās. Arī Fredis nespēja novaldīt pēkšņi uznākušo jautrību, smē­jās viņai līdzi. Viņš apsēdās uz salmu ķīpas. Dainuvīte at­kal kļuva nopietna, balsī ietrīcējās asaras. Viņa stāstīja, ka Mazjānīšu saimniece, nevarēdama izmaksāt algu skaid­rā naudā, iedevusi šos sivēnus un vājpiena pulveri. Lai ba­ro, audzē lielus un pārdod, tā pie naudas tiks.
   -  Asaras neko nelīdzēs, kur te tuvākais telefons? Jāpie­zvana vetārstam, varbūt sivēni vēl glābjami. Viņš arī va­jadzīgs, lai sastādītu aktu, ko tiesai celt priekšā.
   Pa šo laiku ieradās arī Jānis. Policistam visu pateicis, tas drīz būšot klāt. Mēģinājis izpētīt, uz kuru pusi vistu zaglis aizlaidies, tak tumsā tas nav bijis iespējams. Bet vi­ņam rādās, ka nebija kāds no Trimpliņiem.
   -  Nē, tas nebija ne Tedis, ne Ludis. Kamēr vistas ķer­stīja, nedaudz ģīmi redzēju. Izskatījās pēc Desuciema Rit­vara. Tas mūždien melniem bārdas rugājiem apaudzis. Bet kā tevi sauc? - viņš pagriezās pret saslēgto. Atbildes vie­tā atskanēja tikai neartikulēta skaņa.
   -   Kā tad šis runās, mute sūdu pilna, - pasmējās Jānis.
   -  Vai tikai tu neesi Ritvara drauģelis Gunārs? Tas, kurš tikai vasarā tika uz brīvām kājām? - Fredis turpināja iz­prašņāt. Atbilde bija mēms klusums, un vairāk Fredis ne­pūlējās.
   Drīz bija klāt Andris un arī Indulis. Aplūkojis sivēnus, viņš noteica, ka brūces nav pārāk dziļas, trešais vispār pil­nīgi vesels, tikai briesmīgi pārbijies.
   -  Vai viņi vēl būs dzīvotāji? - Dainuvīte asarainā balsī noprasīja.
   -   Cerēsim, ka būs. Tikai to, kurš vairāk sadurstīts, va­jadzēs nošķirt atsevišķi. Ieliksim kādā kastē. Ar ko viņi savainoti?
   -   Ro, ar šo te naželi, - Fredis parādīja atņemto. - Pa­priekš dauzīja ar kastroli, laikam gribēja apdullināt.
   -   Tas taču pats galīgi dulls, - Indulis nicīgi izmeta. Ka­mēr Indulis, Jānim un Dainuvītei piepalīdzot, apkopa si­vēniem brūces, Andris, aplūkojis promvedamo, nepatikā sarauca degunu. Ar smirdoņu tēvainim bija notecējusi ne tikai galva, bet arī pleci un vēl zemāk.
   -   Tā lopa dēļ neiešu piecūkot mašīnu, - viņš šķendējās.
   -  Pagaidi mazliet. Tikšu ar tiem cūkas bērniem galā, ie­došu tev plēvi. Man mašīnā liels maiss, pārgriezīšu uz pu­si, iznāks prāvs gabals.
   -  Vispirms viņam jāuzgāž spainis ūdens, lai kaut cik no­skalotu. Citādi mēs nosmaksim, kamēr līdz pilsētai tik­sim. Bet kur ņemt ūdeni?
   -   Kūts viņā galā ir pumpis, - Dainuvīte īsi pateica. Ja kādam vajag to smerdeli skalot, lai meklē pumpi, viņa tā dēļ savas kājas un rokas nekustinās.
   Andris paņēma to pašu vircas spaini, aizgāja līdz pum­pim, izskaloja, sapildīja tīru ūdeni, atnesa un uzgāza aiz­turētajam, ko Fredis bija izvedis laukā. Vīrelis nelabi ie­bļāvās.
   -  Ahā, mēms tomēr nav, - Fredis pasmējās. - Varbūt ta­gad pateiksi, kā tevi sauc?
   Atbilde tomēr nesekoja. Tad Fredis nospļāvās, palīdzē­ja Andrim izklāt golfiņā plēvi, iebīdīja pa aizmuguri zag­li, abi nomazgāja rokas spainī palikušajā mazumiņā ūdens un aizrūcināja uz pilsētas pusi. Fredis pavēra sānlodziņu, lai pretīgā smaka nekostu degunā.
   -   Vēl trakāka nakts nekā iepriekšējā, - Andris noteica, - Paņem no bardačoka cigaretes, aizkūpini arī priekš ma­nis.
   Jānis jutās vīlies. Viņš gausi slāja mājup un domāja, kā­dēļ tie abi nelieši bija no Desuciema, nevis brāļi Trimpli- ņi? Kā viņš būtu priecājies, ja tos noķertu.
   8.
   Pirmais gājums no rīta Andrim bija līdz kūtiņām, sau­les gaismā apskatīt vēlā vakara notikuma vietu. Varbūt zagļi atstājuši pēdas, kas nepārprotami liecinātu, no ku-
   Andris apgāja apkārt kūtiņām, uzmanīgi pētīdams dubļaino zemi.
   ras puses ieradušies? Kur otrs tik žigli aizšmauca? Sivē­nu dūrējam dokumentu klāt nebija, vārdu un uzvārdu no­saukt kategoriski atteicās. Atlika vienīgi cerēt, ka rajona policijā viņu piespiedīs runāt. Vai taisnība Freda aizdo­mām, ka no Desuciema ar velosipēdiem atbraukuši, tad vistu zaglis paķēra savu braucamo un ar to veikli nozu­da? Tādā gadījumā otram jābūt tepat tuvumā.
   Andris apgāja apkārt kūtiņām, uzmanīgi pētīdams dubļaino zemi. Necik tālu pamanīja iespiestas velosipēda riteņu risēs, tās sākās pie kupla vībotņu krūma un pa ta­ciņu virzījās uz upītes pusi. Viņš piegāja tuvāk un ar roku šķirstīja stublājus. Jā, aiz vībotnēm tiešām zemē gulēja krietni apbružāts vecs vīriešu velosipēds. Lai pa­gaidām stāv, savāks mazliet vēlāk, vispirms noskaidros, kur zaglis devies. Lielu zābaku iespiestās pēdas liecināja, ka, tumsā neredzēdams braukt, divriteni stūmis pie ro­kas.
   Upītes tuvumā taka sazarojās, viens gals tecēja gar nied­rēm apaugušo krastu uz lielā meža pusi, nedaudz tālāk plata taka un aiz tās zils ūdens klajums. Niedres izmīņā- tas, nosliedētas, tur laikam vieta, kur vasarā bērneļi nā­ca plunčāties. Andris bija dzirdējis, ka upīte gaužām sek­la, kā Fredis teica, vardei līdz pupiem. Toreiz bija vaicājis pēc makšķerēšanai piemērotām vietām. Tādas esot patā­lu, uz lejteces pusi, kur upīte, Desuciemam līkumu apmez- dama, ietekot ezerā.
   Nedaudz atstatu sākās augsts stiepļu žogs ar pienaglo­tu dēļu kārtu gar apakšējo malu. Tas sargāja dārziņus no dažādiem meža zvēriem. Ne buki varēja pārlēkt, ne cūkas ielīst. Vietām žogs biezi noaudzēts vīteņaugiem, kam sal­nas nosārtinājušas lapas. Raudzīdamies uz meža pusi, An­dris iedomājās, ka gājējs, no tā nākdams, varēja nemanīts paslīdēt gar žogu, kad ļaudis savos dārziņos, galvu nepa­celdami, nolīkušām mugurām steidza vākt pēdējo ražu. Viņš atcerējās, ka tā sestdiena bija saulaina, vienīgi dzes­trais vējš, kas pievakarē norima, vēstīja par salnas tuvo­šanos.
   Divriteņa riepu nospiedumi un zābaku pēdas veda pre­tējā virzienā. Taciņa aiz sīkiem brikšņiem ielīkumoja mui­žas parkā zem vareniem veciem kokiem. Ar vieglu čabo­ņu zemē laidās dzeltensārtas kļavu lapas, paukšķēdami krita kastaņi. No kritušajām lapām, kas jau sākušas trunēt, gaisā virmoja viegla arbūzu smarža. Aiz kokiem pavīdēja gaišums, taka ieveda plašā laukumā, ko apņēma ēku puduri. Viņš bija nokļuvis Čusnakciema centrā. Zā­baku iespiestās pēdas pazuda, tātad šeit uzsēdies savam braucamrīkam un pazudis, no kurienes nācis.
   Tālāk sekot nebija nozīmes. Jāiet savākt pamesto velo­sipēdu. Taču doma, kas iekrita prātā upmalā uz augsto žo­gu skatoties, Andrim lika griezties apkārt, doties gabali­ņu atpakaļ, līdz atkal nokļuva upītes tuvumā. Arī šeit taciņa, tikai pavisam sīka un drīz tā izzuda augstu krū­mu biežņā. Apskatījies vērīgāk, saprata, ka tie veci ceri­ņi. Apsūnojušo līko zaru galos vietām varēja redzēt sakal­tušu ziedu čemurus, tātad vēl šajā pavasarī ceriņi ziedē­juši un jauki smaržojuši. Laikam tādēļ neviena roka ne­spēja pacelt cirvi, lai tos novāktu un šo parka stūri attīrītu.
   Izlauzies caur ceriņu džungļiem, Andris nonāca kultū­ras nama aizmugurē, kur šķūnis malkai un liela zaļa ko­ka atkritumu kaste. Viņam tuvojoties, gaisā pacēlās dažas vārnas. Visapkārt valdīja klusums. Tāds droši vien bija arī aizpagājušā sestdienā ap pusdienas laiku, kad pēc trok­šņainās nakts diskotēkas visi vēl snauduļoja. Steiguts va­rēja nemanīts atnākt līdz šai vietai un tikt uz lielceļa. Ve­cajam divstāvu akmens mūra namam sētas pusē bija daži pakāpieni līdz šaurām, brūnām durvīm.
   Apgājis kultūras namam apkārt, Andris pa taisnāko ce­ļu caur centru devās savākt pamesto velosipēdu. Pagaidām novietos savā garāžā, gan vēlāk noskaidros, kam tas jāat­dod. Tad iedarbināja golfiņu un aizbrauca līdz pagastmā­jai. Savā mašīnā gaidīja Indulis kopā ar abiem brāļiem Trimpliņiem. Drīz ieradās Jānis un ietrausās Andrim bla­kus. Bet kur Fredis vēl kavējas? Laika vairs nebija daudz, tuvojās stunda, kad jāierodas pie inspektora. Andris pie­zvanīja un saņēma nīgru atbildi, ka policijā viņam nav ko darīt, savu liecību nodeva, kad smerdeli tur nogādāja. Dar­ba pāri galvai, pasūtījums steidzīgi jāizpilda.
   -   It kā šim vien būtu darbs, - Jānis nopukojās, kad ma- šīnīte jau ripoja uz pilsētas pusi. - Būtu es zinājis, ka tie zagļi nezin no kurienes uzklīduši, nebūtu iepiņķerējies ša­jā lietā. Varēju vakarā mierīgi iet garām. Vecene nikna bi­ja, kad tik vēlu atvilkos mājā.
   -  Vai tiešām ļautu zagļiem aiznest Dainuvītes vistas un sivēnus? - Andris dusmīgi noprasīja.
   -   Kad manas vistiņas un piena kannu nozaga, pagrabu atlauza un izlaupīja, neviens policists zagļus neķēra. - Jā­nis atcirta.
   Andris palika atbildi parādā, ar šo paštaisno cilvēku strī­dēties nebija vērts.
   Inspektora Alberta Vāverēna darba telpa atradās otra­jā stāvā, šaurajā gaitenītī sēdēja vairāki cilvēki, gaidīda­mi savu kārtu. Pirmo aicināja Induli. Tedis un Ludis tū­līt trūkās kājās, lai ietu līdzi, bet viņiem lika mazliet uzgaidīt. Jāni, kuram ar nozagtajām zālēm nebija nekā­das saistības, iesauca kā pieaicināto personu, arī kādu sve­šu padzīvojušu sievieti, kura turpat koridorā sēdēja.
   Ieraudzījis Vāverēnu, Indulis juta pārsteigumu un vil­šanos. Viņš bija domājis, spriežot pēc uzvārda, sastapt ne­liela auguma veiklu rudmati, bet aiz galda sēdēja dūšīgs, smagnējs vīrs, kam pelēcīgie mati bija tālu atkāpušies no augstās pieres, kas spīdēja kā nolakota.
   Indulis tūlīt ieraudzīja uz galda kārbiņas ar listenona ampulām un šļirces. Kad bija uzstādīti protokolam nepie­ciešamie jautājumi un saņemtas atbildes, inspektors vai­cāja, vai tieši šīs kārbiņas nozagtas.
   -   Nevaru apgalvot, kamēr nav salīdzināti reģistrācijas numuri. No aptiekas nozaga trīs kārbiņas, katrā 5 ampu­las, 30 šļirces un pudeli ar apmēram litru 96° spirta. Te inventarizācijas akts ar konstatēto iztrūkumu.
   -   Diemžēl spirta starp atgūtajiem priekšmetiem nav.
   -   Tas jau bija paredzams, - Indulis pasmīnēja.
   Brīdis pagāja, kamēr noskaidroja, ka tieši šīs kārbiņas
   ar listenona ampulām tikušas nozagtas. Tikai vienai at­plēsts iesaiņojums, taču ampulas aiztiktas nebija.
   Pēc tam kabinetā aicināja Tedi un Ludi, inspektors gri­bēja zināt, vai tieši šīs zāles viņi izņēmuši no aizdomās tu­ramā kabatām.
   -   Viņš pats tās izvilka un sakrāmēja uz beņķīša. Kad ieraudzīju, ko grasās darīt, žigli savācu, - Tedis paskaid­roja. - Viņš tak gribēja kazas nošpricēt.
   -   Kā jūs tur abi gadījāties? - inspektors gribēja zināt.
   -   Nu tā… manījām, ka Fricis ielien pie kazām. Domā­jām, ka šis ir zoofāgs. Gribējām caur lodziņu nolūrēt, kā ar kazām meņģēsies, - Ludis vientiesīgi stāstīja.
   -   Stulbeni, es tak teicu, ne zoofāgs, bet zoofils. - Tedis viņu apsauca. Vāverēnam noraustījās lūpu kaktiņi, pārē­jie griezās sāņus, smieklus valdīdami. Tad Indulis, nopietns kļuvis, apvaicājās, vai listenonu un šļirces drīkst paņemt.
   -   Nē, pagaidām paliks kā lietiskie pierādījumi. Saņem­siet atpakaļ pēc tiesas.
   -  Cik gadu viņam piespriedīs? - piepeši ieprasījās Ludis.
   -   Tā nav mana, bet tiesas kompetence, - strupi pateica Vāverēns, tad pievērsās Jānim. - Jūs palieciet, pārējie var būt brīvi.
   Jāni izprašņāja par zādzību Dainuvītes kūtiņā. Jānis stāstīja, kā sivēnu durstītājs gribējis laisties lapās, turējis viņu ciet, kamēr zemessargs uzliek roku dzelžus. Joki bi­juši, kad Dainuvīte šmuces spanni uzgāza.
   -   Pēc tam veda šurp. It kā policijā būtu cūku kūts, - Vā- verēns dusmīgi noteica.
   -   Policis tak viņu apskaloja, - Jānis iebilda.
   -   Bet otru zagli palaidāt.
   -   Tas bija glumš zellis. Uguni nodzēsa un pa tumsu iz­gaisa, - Jānis mēģināja taisnoties, taču, redzēdams inspek­tora nīgro seju, aprāvās. Vairāk viņam nebija ko teikt, va­rēja doties projām. Pēc viņa kabinetā iegāja Andris.
   -   Nu, ko labu pateiksi? Varbūt vēl kādu smerdeli atve­di? - Vāverēns indīgi noprasīja.
   -   Pagaidām nevienu neesmu atvedis. Nākamais smar­žos kā rožu dārzs, - Andris atteica pasmīnēdams. Viņš zi­nāja, ka notvertais zaglis ar savu smirdoņu bija sagādājis pamatīgas neērtības ne tikai viņam, - Mani pašlaik vis­vairāk interesē Gustava Steiguta lieta. Atrasto kabatas portfeli ar dokumentiem un naudu nodevu ekspertam, lai veiktu ekspertīzi. Viņš teica, tas esot pie jums.
   -  Jā, man atnesa eksperta slēdzienu, - Vāverēns no rak­stāmgalda atvilktnes izņēma kādu papīra lapu, ieskatījās tajā. - Portfelis glabāts sausā vietā. Virspusē uz vāciņiem triju cilvēku pirkstu nospiedumi. Iekšpusē uz dokumen­tiem viena. Divdesmit astoņi lati papīrnaudā, pase uz Gus­tava Steiguta vārda, autovadītāja apliecība, tehniskā pa­se 1984. gada izlaiduma žigulim, neliels piezīmju blociņš ar dažiem telefona numuriem.
   -  Telefona numuri? - Andris pat salēcās no prieka. - Tie­ši tie man vajadzīgi. Esmu noskaidrojis, ka viņš daudz zva­nījis, tikai nezinu, kam īsti.
   -   Apskaties, ja tas tik svarīgi, - Vāverēns piecēlās, piegā­ja seifam, atslēdza, izņēma nelielu zilu blociņu un padeva Andrim. Viņš žigli šķīra nedaudzas pierakstītas lapiņas. Dažādu iestāžu nosaukumi, pāris uzvārdu, kurus atzīmē­ja, tad viens numurs bez jebkādas norādes. Pēc koda sa­prata, ka tas turpat Cusnakciemā. Jāsāk ar šo.
   -  Vai varētu noskaidrot šā telefona abonentu? - viņš pa­rādīja to Vāverēnam.
   -   Jā, piezvanīšu sekretārei, pēc dažām minūtēm uzzi­nāsim.
   Brīdi telpā valdīja saspringts klusums, tad telefons ie­skanējās, Vāverēns noklausījās, pateica paldies par pūlēm, tad pievērsās Andrim.
   -   Šis ir Cusnakciema kultūras nama numurs.
   -   Vai patiešām? - Andris iesaucās pārsteigts. Varbūt Steiguts tajā dienā nemanīts nepagāja garām kultūras na­mam? Sastapa Jautrīti? Pavisam neviļus? Iegāja viņai lī­dzi un vairs neiznāca? Kādēļ? Krita grēkā un nobijās no sievas? Zaiga izteica savādas aizdomas. Jautrīte ir skais­ta sieviete, viņa spēj savaldzināt.
   -   Vai apstāklis, ka Steiguts zvanījis uz kultūras namu, ko dod? - vērodams Andra sejas izteiksmi, noprasīja Vā­verēns.
   -   Pagaidām nevaru pasacīt. Ir man viena versija, bet tā jāpārbauda, - viņš izvairīgi atteica. Acumirklī bija radies kāds plāns, ko pagaidām negribēja atklāt.
   Kaut Jānim nepatika sēsties Induļa mašīnā aizmugurē blakus Ludim, jo Tedis bija iekārtojies priekšā, Andris strikti pateica, ka viņu mājās nevedīs, vēl citas darīšanas pilsētā, atgriezīsies varbūt vēlu. Jānis nopukstēja, ka vi­ņam nav jāsteidzas, gan Valija lopus sakops. Andris ne­klausījās, atslēdza mašīnu, un žigli aizbrauca. Viņa gai­tām lieciniekus nevajadzēja.
   Pēcpusdienā pagasta vecākā Anša Jukumsona kabine­tā ieskanējās tālrunis.^ Ar viņu vēlējās runāt rajona uguns­dzēsēju priekšnieks. Šodien ieradies policists Andris Rā- cenājs un iesniedzis ziņojumu, ka Cusnakciema kultūras namā nav kārtībā krāsnis un dūmvadi, bet pēc dažām die­nām sākas apkures sezona. Rīt ieradīsies inspektors, kas visu pārbaudīs uz vietas, arī dūmvadu tīrītājs. Viņiem va­jadzīgs oficiāls iesniegums no pagasta valdes, lai varētu noslēgt līgumu un apmaksāt darbu. Viņš cerot, ka pagas­ta budžetā nauda ieplānota. Jaunais policists esot varen acīgs, pat izdrupušus ķieģeļus ievērojis.
   -   Kas jādara, tas jādara, - Jukumsons piekrita. - Tūlīt teikšu sekretārei, lai visu noformē. Jā, arī man liekas, mū­su policists ir acīgs. Divas zādzības īsā laikā atklāja.
   Sallijai, kura bija dzirdējusi pēdējos vārdus, bija savi ie­bildumi, viņa noteica, ka ar visu acīgumu nav varējis Stei­gutu atrast.
   - Vai, tavuprāt, viņam visi purva akači būtu jāpārmek­lē? - Jukumsons noprasīja. - Cilvēks darīja, kas viņa spē­kos.
   Jukumsons jutās apmierināts. Pietiekami daudz Vējza- ķu Fricis ar savām izdarībām viņam nervus bendējis. Paš­valdības vēlēšanām tuvojoties, Jukumsons nodibināja par­tiju. Viņam bija vislabākie nodomi, par cilvēku labklājību gribēja rūpēties, apgaismot tiem prātus, lai ņem kredītus, attīsta dažādas ražotnes. Tikai vienīgi Fredis un Aldona to ņēma vērā, pārējie baidījās riskēt. Viņa partija izvirzī­ja deputātu kandidatūras, un vēlāk tie tika ievēlēti ar lie­lu balsu skaitu.
   Arī Fricis sarosījās, drīz viņam bija sava partija. Viņš rīkojās varen aktīvi, izvērsa plašu priekšvēlēšanu kampa­ņu. Sauca ļautiņus kopā kultūras namā, kur solīja visā­dus labumus, ja viņa kandidātu ievēlēs. Atkal autobuss uz pilsētu kursēs trīsreiz dienā kā senāk, pensionāriem braukšana par puscenu, tāpat arī zāles viņiem apmaksās no pagasta kases. Kāpēc pils stāv pustukša? Otrajā stāvā varēja iekārtot viesnīcu, svešzemju bagātnieki brauks strī­pām vien, kad uzzinās par Cusnakciema brīnumiem. Bet tie būs šādi: viņš liks aizdambēt Cusnakupīti, uzpludinās kārtīgu dīķi un tajā ielaidīs astoņkājus. Nevienam vairs nevajadzēs dzīties līdz Klusajam okeānam, lai tos apbrī­notu. Astoņkāju gaļa esot ļoti vērtīga, tīrs olbaltums bez taukiem un pats galvenais - kad kāju tam nokniebj, pēc laiciņa izaug no jauna. Tikai viesnīcā vajadzēs ķīniešu pa­vāru, kas tos mācēs sagatavot.
   Nav skaidri zināms, Fricis sasolīja par maz vai par daudz, taču viņa izraudzītie kandidāti par deputātiem ne­kļuva. No tā laika viņš pārvērtās par visniknāko opozi­cionāru, uz visām debess pusēm sūtīja sūdzības par Ju­kumsonu. Te viņš naudu, ko grāfs Hāzenfūss bija devis, lai uzliktu viņa dzimtas muižas pilij jaunu jumtu, savā ka­batā iebāzis, te citas žuļicības pastrādājis. Pārbaudes ne­ko nelikumīgu neatklāja, bet uz Jukumsona galvas parā­dījās vēl daži sirmi mati. Viņš pašlaik prātoja, ka laikam Liene nebija par Frici balsojusi, ja tās kazas gribēja no- špricēt. Tagad varēs pasēdēt drošā vietā un pārdomāt sa­vas nelietības.
   Nākamajā rītā Andris ieradās pie Freda, atkal bija va­jadzīga viņa palīdzība. Aizdomām, ka Steiguts varētu slēp­ties kultūras namā, Fredis negribēja lāgā piekrist. Tas, ka uzturējis telefoniskus sakarus ar Jautrīti, vēl nebija pie­rādījums.
   -   Gaida izdevīgu brīdi, kad līst laukā un ziņot, ka do­kumenti pazuduši. Varbūt Jautrīte viņu šantažē? Sievie­tes ir neizdibināmi radījumi. It sevišķi tāda skaistule.
   -   Tu varētu panākt oficiālu kultūras nama pārmeklē­šanu. Kādēļ vajadzīga maskarāde ar pažarniekiem?
   -   Pirmkārt, tā nav maskarāde. Viņi savu darbu darīs pa īstam. Otrkārt, nav nekāda pamata kultūras namā sa­rīkot kratīšanu. Jautrīte neko noziedzīgu līdz šim nav iz­darījusi.
   -   Labi jau labi, pārliecināji, - Fredis pasmējās. - Uzdo­šu tikai puišiem darbu un brauksim turp. Vajadzēs man pieņemt vēl pāris strādniekus, vairs netiekam ar darbiem galā.
   Jautrīti viņi sastapa tās darba kabinetā. Ieslēgusi elek­trisko sildītāju, žigli klabināja rakstāmmašīnu.
   -   Teica, ka pie padomju varas ir papīru laikmets. Ta­gad nav nekas labāks. Tāpat visādas atskaites jāraksta, - viņa pažēlojās.
   -   Citādi birokrātiem nebūtu ko darīt, - nosmējās Fre­dis. - Tavas atskaites taču kāds apstrādās tālāk. Kādēļ ne­iegādājies datoru?
   -   Nav tik biezs naudas maks. Bet pagasts nedod. Salli­jai vairāk vajadzēja. Ko kārtības sargātāji šodien vēlas? - beidzot tieši noprasīja.
   -   Neko sevišķu, - Fredis atteica. - Tāpat parunāties. Vai jaunu kurinātāju esi sarunājusi? Vakar Ernests teica, viņa sieva varētu to darbiņu veikt.
   -   Tu domā, Mirdza paliks pie Baibas dzīvot? Iespējams tas ir. Es labāk par kurinātāju ņemtu vīrieti, taču vairāk spēka smagās pagales izcilāt. Ja dabūšu kādu, kas pārāk dziļi šņabja glāzē neskatās. Uzlikšu ūdeni kafijai, - Jaut­rīte paņēma tukšu kanniņu un izgāja pa durvīm.
   -    Ka tikai neaizskrēja Steigutu brīdināt, - Andris pa­čukstēja. Viņš bija ievērojis Jautrītes šaudīgo, nemierīgo skatienu. - Tu noej lejā, pastāvi drošības dēļ pie sētas dur­vīm. Ja šis sprūk laukā un laižas uz krūmiem, aizturi.
   Pēc neilga laika atgriezās Jautrīte, no baltās kannas pa­cēlās smaržīgi garaiņi, kas tūlīt sāka kairināt nāsis. Noli­kusi kanniņu uz galda, Jautrīte sekcijā salūkoja tasītes, karotītes, cukura trauku, apvaicājās, kur Fricis palicis?
   -   Viņš teica, ka iešot laukā uzpīpēt.
   -   Vai, cik pieklājīgs! To varēja darīt tepat.
   Viņi lēnām malkoja karsto kafiju. Jautrīte pavaicāja, kā Andris domā, cik lielu sodu Vējzaķis saņems par savām iz­darībām. Ne viņam izdevās nozagto paturēt, ne kazas no- špricēt. Viņš atteica tāpat kā inspektors policijā, kaut ne­bija to dzirdējis, ka visu izlems tiesa. Jautrīte sāka stāstīt anekdotisku gadījumu par Vēj zaķa un Jukumsona ķildām, kad izdzirda piebraucam kādu mašīnu un aprāvās pusvār­dā. Paraudzījušies pa logu, viņi redzēja, ka pieripojis tumš­sarkans busiņš. Jautrīte tik strauji nolika tasīti, ka tā iz- šļakstījās, jaunā sieviete pēkšņi bija nobālusi.
   No busiņa izkāpa divi vīri un tuvojās parādes durvīm. Vienam mugurā virs uzvalka gaišpelēka vējjaka, otrs ģēr­bies viscaur melnās drēbēs, arī berete galvā melna. Jostai piestiprinātās sukas, plecam pārliktā smalkā trosīte. ar stiepļu pušķi galā liecināja, ka ieradies dūmvadu tīrītājs ar visiem amata rīkiem. Pie rokas, uz vienu pusi nedaudz saliecies, nesa pasmagu spaini. Andris atvieglots uzelpo­ja, tērzēšana ar kultūras nama direktori šimbrīžam prie­ku nesagādāja.
   -   Atvainojiet mani, - Jautrīte teica pieceldamās. - Ie­radušies skursteņu slaucītāji. Iešu pasaukt apkopēju.
   -   Tātad šajā namā sastopama vēl kāda sieviete, - An­dris nodomāja, sekodams Jautrītei gaitenī, vajadzēs izjau­tāt. Tūlīt atskanēja viņas skanīgā balss:
   -   Zelma! Zelmiņ, kur tu esi?
   Pēc īsa brīža parādījās sīka žigla sieviņa pāri pusmūža gadiem. Ieraugot abus vīrus, kuri jau bija ienākuši, viņas sejā atplauka plats smaids.
   -   Labdieniņ, labdieniņ, - viņa priecīgi atņēma sveicie­nu. - Nu gan būs laime, kad skursteņslauķi dabū redzēt!
   -  Droši vien nelaime jums paies garām, nekas nedegs, - atteica vīrs pelēkajā jakā, tad pievērsās Jautrītei:
   -   Esmu ugunsdzēsības inspektors Varis Krastiņš. Iera­dos pārbaudīt, kādā kārtībā apkures ierīces.
   -  Lūdzu, tas jūsu pienākums, pārbaudiet. Pērn bija cits inspektors.
   -   Iespējams. Parādiet, lūdzu, ko viņš ierakstījis aktā!
   Uz galda vēl stāvēja tukšā Fredim noliktā tasīte. Jaut­rīte ielēja tajā kafiju, piedāvāja inspektoram, tad salūko­ja vajadzīgos vākus. Pāršķirstījis aktus, viņš aplūkoja pa­šu pēdējo. Trūkumi nebija konstatēti, krāsnis un dūmvadi kārtībā, tikai aizrādījums, ka bēniņi jāatbrīvo no liekiem krāmiem, kas var radīt aizdegšanos. Andris ievēroja, ka direktorei, papīrus sniedzot, drebēja pirksti, viņa bija uz­traukusies. Vai tas kāds brīnums? Šādas pēkšņas pārbau­des nevienam iestādes vadītājam nav patīkamas.
   -   Vai tagad tur viss kārtībā? - inspektors apvaicājās.
   -  Jā, visu kas lieks, abas ar apkopēju izvācām. Bēniņus turu vienmēr aizslēgtus, lai apmeklētāji tur nevarētu ie­kļūt. Sāks pīpēt un ugunsnelaime būs klāt.
   -   Pilnīgi pareizi, - Krastiņš piekrita.
   -   Mēs kurinām tikai pirmā stāva krāsnis, te arī mans dzīvoklis. Otrā stāva krāšņu podiņiem, kas saglabājušies vēl no muižas laikiem, ir mākslinieciska vērtība, bet tie vairs labi nesilda. Pirmajā stāvā krāsnis jaunākas, balto podiņu, virtuvē, kur apkopēja ūdeni silda, ķieģeļu plīts. Nāciet, es jums visu izrādīšu.
   Jautrīte centās runāt skaļi, droši, gāja pirmā, inspek­tors un Andris viņai sekoja. Ieraudzījis plītij dažu ķieģe­ļu starpā plaisas un apdrupušus stūrus, Andris piepeši iz­juta atvieglojumu. Neviens nevarēs teikt, ka viņš savā ziņojumā samelojies. Apkopēja grīdu ap plīti jau bija no­klājusi vecām avīzēm, pašlaik melnais vīrs tīrīja sodrējus. Pēc tam visu samūrēs, spainī bija java.
   Pašķindinājusi prāvo atslēgu saišķi, direktore aicināja inspektoru uz otro stāvu, slēdza vaļā vienas durvis pēc ot­rām, rādīja krāsnis, kur zaļi un brūni podiņi izrotāti rel­jefiem rakstiem. Inspektors atvēra krāšņu durtiņas. Pat pelnus tajās nemanīja, tikai kāds iztraucēts zirneklis žig­li aizskrēja.
   -   Šādām krāsnīm būtu vieta muzejā. Vai arī pilī, kura atvērta apmeklētājiem, - noteica Krastiņš.
   -  Ar laiku iekārtosim paši savu muzeju. Nu jūs pats re-
   Jautrīte paņēma tukšu kanniņu un izgāja pa durvīm. - Ka tikai neaizskrēja Steigutu brīdināt, - Andris pačukstēja
   Fredim.
   dzējāt, šīs krāsnis nav kurinātas, nekādu tīrīšanu neva­jag. Arī tās, kas lejas stāvā deg labi, nedūmo.
   -   Es vēl neesmu redzējis bēniņus, - Andrim par ieprie­cinājumu, inspektors noteica. Viņš jau bija gribējis to at­gādināt. Nevienā telpā, ko Jautrīte parādīja, Steiguts ne­slēpās. Atlika vienīgi bēniņi. Vai tiešām viņa nojauta bijusi aplama?
   -  Bēniņus? - Jautrīte pārprasīja, un viņas balss nedaudz iedrebējās. - Bēniņus? Kur bēniņu atslēga? - viņa žigli pār­lūkoja visu saišķi, kur bija gredzenā salocītai stieplei uz­vērtas dažādas atslēgas, tad sāka brīnīties, kur palikusi tā, ar ko bēniņi slēdzami. Varbūt atkabinājusies no saiš- ķa, nokritusi un pazudusi?
   -  Vai apkopējai nav otras atslēgas? - inspektors nopra­sīja. Jautrīte gāja vaicāt, pēc brīža bija atpakaļ un viņai sekoja ļoti izbrīnītā Zelma.
   -   Nevaru atrast bēniņu atslēgu, - viņa pavisam nelai­mīga teica. - Vainīga mana caurā galva, pati nezinu, kur esmu nogrūdusi. Tik sen tur neesmu kāpusi. Tās šaurās trepes nav manām vecajām kājām.
   -   Ļoti savādi, ka pazudušas abas atslēgas, - beidzot arī Andris iebilda kādu vārdu.
   -   Kas tur savāds? - Jautrīte nozibsnīja pret viņu brū­nas dusmīgas acis. - Visādi var gadīties. Es pat neatceros, kad tur pēdējo reizi biju. Ticiet man, tur nav vairs uguns­nedrošu priekšmetu.
   -   Vismaz parādiet, pa kurieni var nokļūt bēniņos. Var­būt kāda no zudušajām atslēgām aizmirsusies slēdzenē, - Andris pagriezās pret Zelmu.
   -   Jā, jā, nāciet man līdzi! Tepat pa šo koridoru līdz vi­ņam galam, - Zelma labprāt rādīja ceļu.
   -  Vai jūs līdzi nenāksiet? - Andris noprasīja, redzēdams, ka Jautrīte palikusi stāvam.
   -   Nesaskatu šai kāpelēšanai nekādu jēgu, mēs durvis atvērt nevarēsim, - viņa atteica, tomēr gausi sekoja.
   Uz bēniņiem veda šauras kāpnes, to galā nekrāsotas ko­ka durvis. Paņēmis no Jautrītes saišķi, Krastiņš izmēģi­nāja vienu atslēgu pēc otras, ja arī ielīda caurumā, tad pa­griezt nebija iespējams.
   -   Cits neatliek kā durvis uzlauzt, - viņš nosprieda.
   -   Jums nav tiesību to darīt! - Jautrīte iekliedzās.
   -  Man varbūt nav, bet policistam gan, cik labi, ka tepat tuvumā. Jūs, tante, - viņš pievērsās Zelmai, - aizejiet, lū­dzu, līdz mašīnai un sakiet šoferim, lai nāk šurp ar visiem atslēdznieka rīkiem. Mums tie dažu labu reizi vajadzīgi, kad jātiek aizslēgtā dzīvoklī, no kura nāk dūmi.
   -   Bēniņos nekādu dūmu nav, - Jautrīte nikni iebilda.
   -  Varbūt tur kaut kas cits, - Andris izgrūda un tūlīt ie­koda sev mēlē. Kā tāds zeņķis vai tenku kāra vecene, sāks pirms laika izpļāpāties.
   Šoferis ar instrumentiem ātri bija klāt, viņš strādāja veikli, bet brīdī, kad durvis iečīkstēdamās vērās vaļā, An­dris manīja, ka Jautrīte kāpjas atpakaļ.
   -   Uz kurieni? - viņš iesaucās, spēcīgi satvēris sievieti pie rokas. - Bez saimnieces mēs nedrīkstam iet iekšā. Vē­lāk apgalvosiet, mēs tur kaut ko ienesuši, jums vainu uz­vēluši.
   Jautrīte vairs nebilda ne vārda, apstājās kā zemē iemie- ta, ne soli nespēra tālāk. Andris juta, ka plauksta, ko viņš turēja, kļūst auksta un mikla.
   Bēniņus apgaismoja divi nelieli logi tuvu jumta čuku­ram, katrs savā plašās telpas galā. Pašā viducī plats ķie­ģeļu skurstenis, ap to nobērti smalki, apaļi keramzīta oļi. Tālāk grīdai bija dēļu klājums. Inspektors ielūkojās vienā tumšajā pažobelē, otrā. Nekā daudz tur nebija, daži salau­zīti krēsli, kaste no kuras izvilka vecus žurnālus.
   -   Vai te īstā vieta makulatūrai? - viņš dusmīgi uzsau­ca Jautrītei. - Jūs taču apgalvojāt, ka nekā ugunsnedro­ša bēniņos nav.
   Jautrīte neatbildēja. Viņa joprojām turējās vaļējo durv­ju tuvumā tāpat kā Andris. Pēkšņi šoferis, kurš arī izlož­ņāja pažobeles un bija nokļuvis pašā tālākajā kaktā, ska­ļi iesaucās:
   -   Priekšniek, nāc šurp! Skaties, ko es te atradu.
   Arī Andrim vajadzēja redzēt atradumu. Viņš atlaida jau­nās sievietes roku, paspēra pāris soļus, tad pamanīja, ka viņa žigli metas uz durvīm. Kāpnēs noklikstēja soļi. Ga­riem stiepieniem Andris šāvās viņai pakaļ. Jautrīte pa ga­ro gaiteni joņoja uz sētas kāpņu pusi. Kaut Fricis nebūtu atstājis posteni un pagūtu saķert!
   Fredim bija apnicis stāvēt pie durvīm, muguru tām at­spiedušam, nesteidzīgi cigareti kūpinot. Veltīga nīkšana, tās tikai Andra iedomas, meklēt kultūras namā Steigutu. Viņš pagāja nedaudz sāņus. Pēkšņi saklausīja soļu trok­sni. Varbūt tomēr? Viņš saspringa, reizē ar durvju vērša­nos strauji metās uz priekšu. Nākamā mirklī izstiepto ro­ku tvērienā iekrita Jautrīte.
   -   Uz kurieni, drostaliņ? - izbrīnēts viņš iesaucās, sie­vieti ciešāk piespiezdams sev klāt.
   -   Laid mani! Fredi, laid! - viņa nikni kliedza, cenzda­mās izrauties. Kad tas neizdevās, strauji nolieca galvu un iecirta zobus viņa plaukstā.
   Blākšķēdamas atsitās durvis, blakus jau bija Andris.
   -   Uzmanies. Šitā kaķene kož, - Fredis brīdināja. An­dris paskatījās uz viņa roku, no kuras sūcās sārtas asins lāsītes, iesmējās:
   -   Nu gan neraža, tev būs jāiet uz potēm. Joku nav, kad traka kaķene sakož. Jautrīt, beidz raustīties! Tu nāksi man līdzi un visu sakarīgi izstāstīsi. Fredi, laid viņu vaļā, bet pats uzkāp augšā un noskaidro, ko vīri bēniņos atrada.
   Jautrīte vairs nepretojās un paklausīgi gāja Andrim lī­dzi, kad viņš stingri saņēma pie rokas. Jautrīti ieveda ka­binetā, atsēdināja uz šaurā dīvāniņa, kur viņa ievilkās stū­rītī un saguma. Pats nometās krēslā viņai pretī. Jautrīte klusiņām raudāja, pēkšņi izskatījās ļoti nelaimīga. Viņš brīdi pagaidīja, tad paklusu ierunājās:
   -   Nomierinies un pasaki godīgi, vai zini, kur atrodas Gustavs Steiguts? - Viņa mēmi pamāja galvu.
   -   Vai tu noliki mežā viņa dokumentus?
   -   Jā, es - neskanīgā, aizžņaugtā balsī viņa izmocīja.
   -   Kādēļ tā darīji?
   -   Lai meklētāji domātu…mežā apmaldījies, purva aka- cī noslīcis.
   -   Tā patiešām daudzi domā. Tikai ne es.
   -  Es neesmu vainīga! - pēkšņi Jautrīte bija atguvusi bal­si, iekliedzās skaļi, izmisīgi, tad atkal sāka šņukstēt. Ne vēsts no krāšņās valdzinošās sievietes, acis apsarkušas, de­guns pietūcis. Viņam kļuva sievietes žēl.
   -  Jautrīt, saņem dūšu un visu izstāsti! - viņš laipni mu­dināja.
   -  Labi, pateikšu visu, - salūkojusi kabatas lakatiņu, no­slaucījusi acis un degunu, Jautrīte klusiņām sāka runāt:
   -   Es negribēju Mirdzai vīru atņemt, goda vārds. Man patīk kalsni vīrieši, ne tādi mīkstmieši kā Gustavs. Bet viņš sāka zvanīt. No slimnīcas, vēlāk arī no mājām. Apgalvo­ja, ka es viņam briesmīgi patīkot, esot manī iemīlējies. Ku­rai sievietei netīk tādus vārdus dzirdēt? Es neesmu izņē­mums. No manas puses bija tikai flirts, amiziera dzīšana, nekas vairāk. Vienreiz prasīja, kad varētu atnākt pie ma­nis ciemos, gribot ko svarīgu pateikt. Man tobrīd bija jautrs prāts, teicu, atnāc sestdien. Pēc iepriekšējās nakts disko­tēkas te būs klusums, varēsim, neviena netraucēti, paru­nāties. Kādēļ vajadzēja tā sacīt? Es nezināju, ka viņš visu ņēmis nopietni.
   Jautrīte pieklusa, viņas skatiens klīda Andrim garām. Pagāja krietns brīdis, līdz viņa saņēmās un turpināja:
   -   Tas notika aizpagājušajā sestdienā. Viņš ieradās ap pusdienlaiku. Pasmējās, ka veikli no Mirdzas aizmanījies. Bija nopircis balzamu, kafiju, vēl ko. Kopīgi ieturējām pus­dienas, tad uzvārīju kafiju. Man patīk stipra, Gustavs ap­galvoja, ka viņam arī. Bet Mirdza tikai ar pliekanām sus-
   - Uz kurieni, drostaliņ? - izbrīnēts Fredis iesaucās, Jautrīti
   ciešāk piespiezdams sev klāt. - Laid mani! Fredi, laid! - viņa nikni kliedza, cenzdamās
   izrauties.
   lām dzirdinot. Izturoties kā pret vārguli. Bet viņš vīrs pa­šos spēka gados. Iebaudījām kafiju kopā ar balzamu, tas uzkarsēja asinis. Sāka mani bučot, glāstīt. Par mīlestību runāja. Ka gribot no Mirdzas šķirties un mani precēt. Es vēl teicu, lai visu labi apdomā. Negribēju jaukt viņa ģime­ni, tici man, Andri! Neesmu no tādām. Bet viņš tik neat­laidīgs, un man galvā skurbulītis… Vēl nodomāju, ne man, ne viņam gabals nenokritīs. Vai es varēju paredzēt….
   Viņa abām plaukstām aizklāja seju, saduga vēl vairāk, ierāvās dīvāna pašā kaktiņā, tad klusiņām pateica:
   -  Andri, es nevaru… tādas lietas stāsta tikai pie bikts. Tu neesi baznīckungs, bet policists. Pie tam tik jauns.
   -  Domā ja jauns, es neko nesapratīšu? Jautrīt, uzticies man! - Saņēmis viņas rokas, tās atvilka no sejas, viņa grie­za galvu sāņus, skatienu vairīdamās, tad ātri izgrūda:
   -  Dzīvs un karsts viņš sāka… tad jutu, kā noplūst svied­riem, sirds sāk auļot un… piepeši noraustījās un palika tik briesmīgi smags, tikai ar pūlēm spēju pavelt sāņus, at­brīvoties. Elpu vairs nedzirdēju. Mani pārņēma briesmī­gas bailes. Varbūt vajadzēja saukt ātros, bet man bija kauns. Paķēru savas drēbes, balzama pudeli, metos prom. Gulēju uz šā dīvāniņa un dzēru, tad aizmigu. Neiedroši­nājos iet savā istabā. Otrā rītā viņš bija stīvs un auksts. Saģērbt nespēju, man metās nelabi. Satinu palagā un stī­vēju uz bēniņiem. Vēlāk uznesu viņa drēbes, noglabāju abas atslēgas. Nu tu visu zini.
   Šajā brīdī pavērās durvis, iesteidzās Fredis kopā ar in­spektoru un šoferi, stāstīja, ka bēniņos plika vīrieša līķis, tikai ar palagu pārsegts, virsū uzmests apģērbs.
   -  Es visu policistam izteicu, - Jautrīte, nedaudz nomie­rinājusies, raudzījās viņiem pretī. - Gustavs nomira da­biskā nāvē.
   -   Spriežot pēc tā, ko dzirdēju, tas bijis infarkts, - An­dris apstiprināja. - No fiziskas un emocionālas pārslodzes.
   -  Tik skaistā nāvē katrs vīrietis gribētu mirt, - noteica Fredis, kad bija visu noklausījies.

   Spoža mēnesnīca apgaismoja šauru lauku ceļu. Sniegam gurkstot zem zābaku zolēm, divi gājēji naski soļoja uz meža pusi. Augumā garākajam bija melnas drēbes un galvā ēr­mīga cepure ar diviem ragiem priekšpusē. Otram ap pa­sīko, kalsno augumu virs gaišpelēkās vējjakas plandījās balts palags. Pār plecu viņš bija pārmetis aprūsējušu izkap­ti. Sejām priekšā bija baltas papīra maskas, bagātīgi no­trieptas ar ogli. Tikai acu un mutes vietā bija izgrieztas spraudziņas.
   -   Paklau, ieņemsim pa klunkšķim, - ierunājās melnais, izvilkdams no kabatas pudeli.
   -   He, zemeņu liķieris. Tāds bābu strebeklis vien ir. Bet, ja labāka nav… - baltais nicīgi izmeta, tomēr satvēra pa­sniegto pudeli.
   Apstājušies viens otram blakus ceļa vidū, viņi ātriem guldzieniem tukšoja pudeli.
   -   He, he, kad es ar izkapti novicināju Žanim gar rīkli, tūlīt atcerējās, kur naudas maks, - labpatikā noguģināja baltais. - Bet pirms tam - ni un ni, kur šim, vecam naba­gam, nauda radīšoties? Pensiju tak saņem. Vai ne, Ted?
   -   Bet baigais knīpstanga. Uz galda tikai bļoda ar vārī­tiem zirņiem. Labi, ka to pudeli plauktā pamanīju.
   -   Tu to maku paķēri. Cik tur ir skanošā?
   -   Skaitīsim vēlāk. Nesaldēšu tak nagus. Iegrūdu tā dzi­ļāk. Bet nu pie Vilmas! Tā vecene galu dabūs, viena pati visu cūku aprīdama. Kniebējs tak teica, brangu suķi šai nodūris. Vecam cilvēkam nav veselīgi daudz gaļas ēst.
   -  Vārds vietā, Tedi. Zacene mums būs, šņabi no Maigas dabūsim, eh, kas tie būs par kulturāliem Ziemassvēt­kiem! - to pateicis, viņš ielidināja tukšo pudeli kupenā un žigli kājoja tālāk. Otrs cieši aiz muguras sekoja.
   Viņi bija tikuši līdz ceļam, kas veda uz Vilmas mājām pašā meža viducī, kad pēkšņi pa to šurp drāzās pajūgs. Ska­nēja cilvēku balsis. Tedis un Ludis parāvās maliņā, bet ragavas spēji apstājās.
   -   He, hē, taisni šitie mums trūkst! - dobjā balsī ierēcās liels, dūšīgs vīrs ar pinkainu kažoku mugurā un lāča mas­ku uz sejas. - Ir Siena guba, Āzis, Čigāniete, Dzērve, Garā sieva, vēl Mironis piedevām. Tikai Nāves un Velna mums trūka!
   Nepaspēja Tedis un Ludis attapties, kad no ragavām iz­bira maskoti ērmi un ierāva viņus pašā viducī. Laukā izlēkt nevarēja, Āzis bija uzgūlies šķērsām uz brāļu kājām. Nekas cits neatlika, kā piedalīties šajā dēkā, vismaz dabūs kriet­ni paēst un savs malciņš arī tiks. Iedzertais liķierītis prasīja turpinājumu…
   -  O, bija vērts braukt pāri okeānam, lai šitā Ziemassvēt­kus svinētu, - plecīgais vīrs dārdināja savu vareno balsi. - Tā kā pie latviešiem klājas. Visu mūžu esmu baznīcā god­bijīgi klausījies "Kluso nakti", bija bail savus reģistrus laist vaļā. Citādi eņģelīšiem austiņas aizkristu.
   -   Šitāda bezdievīga runāšana, - no ragavu priekšpuses nopurpināja vecākas sievietes balss, bet viņu pārtrauca Čigāniete, kas bija ietinusies lielā, puķainā lakatā:
   "Čigānos laizdamās
   Vilku kaulu kažociņu.
   Citur deva ēsti, dzerti,
   Citur rungu mugurā."
   Citi piebalsoja, bet vislabāk skanēja Lācim. Vai eņģe­ļiem, to dzirdot ausis aizkrita, neviens nezināja. Tikai pār­biedētie zaķi atjēdzās meža otrā malā, un eglēm nobira pa čiekuram.
   Vecais Žanis bēdīgs stāvēja mēnessgaismas pielietajā vir­tuvē. Mazais Amis, ko tas razbainieks ar kājas spērienu bija ietriecis pagaldē, žēli smilkstēja. Kājas un rokas Žanim joprojām trīcēja, un viņš pirmoreiz mūžā nožēloja, ka ne­turēja mājās stiprākus dzērienus. Tagad viena glāze node­rētu. Bet to pudeli nelieši būtu izšņakarējuši, atraduši tā­pat kā liķierīti. Kā viņš svētku dienā ies ciemos pie Vilmas tukšām rokām? Lāga sievišķis, nekad savu Lauci neliedza, lai kādos darbos paprasīja. Aizgāja tie kā varenie, pat vār­tus vaļā pametuši. Vajadzētu iet un aiztaisīt, bet… ja šie tepat vēl tuvumā? Tas viens, kas pēc Nāves bija iztaisījies, lika izkapti pie kakla klāt, naudu prasīdams. Ko darīt? Maks turpat galda šūplādē, atdeva arī, lai tikai dzīvu atstāj.
   Piepeši Zaņa ausis uztvēra savādas skaņas. It kā auro­ja, it kā dziedāja. Viņš gribēja paslēpties tālākajā istabā, tad, pavēries caur logu, ieraudzīja, ka pagalmā ieauļo Vil­mas zeltainais Laucis. Pie lielās liepas pajūgs apstājās. Kā­da garā mētelī ģērbusies sieviete piesēja zirgu. No ragavām izgruva vesels bars ērmīgi saģērbušos cilvēku. Nu Žanim bija skaidrs, ka sabraukuši budēļi, un viņš steidzās atslēgt ārdurvis.
   Ludis un Tedis, ieraudzījuši, ka atvesti vecā Žaņa sētā, drāza uz vārtu pusi, bet viņiem tūlīt pakaļ metās vesels bars žiglu kāju, spēcīgas rokas satvēra un vilka uz istabas pusi. Pirmā gāja Čigāniete, viņai blakus āzis ar koka karoti uz pannas dauzīja ritmu. Čigāniete dzidrā balsī skaļi dziedāja:
   "Es nenācu šai vietā
   Savu miegu izgulēt.
   Nācu ēst, nācu dzert,
   Nācu koši padziedāt."
   Jautrie ļaudis iebruka istabā. Smaidīdams Žanis gāja viņiem pretī, kaut cita cienasta kā vārītie zirņi viņam nebi­ja. Bet bija prieks, ka viņu, vecu, vientuļu vīru, svētku va­karā atcerējušies ne tikai laupītāji. Bet tad Žaņa seja pār­vērtās. Viņš bija pamanījis pirmītējos Velnu un Nāvi. Tātad veselu bandu savākuši, Vilmai zirgu nozaguši. Kājas saļo­dzījās, un viņš noslīdēja uz ceļgaliem.
   -   Žēlojiet mani, žēlojiet! - viņš izdvesa. - Nav vairāk naudiņas. Ņemiet gaļu, tauku podu, tikai atstājiet dzīvu!
   -  Ūja, Žān, ko tu muld? - sieviete garajā mētelī norāva no sejas Dzērves masku. - Kādēļ mums tevi jāgalē nost? Celies tik augš! Ro, te man rads no Amērik, brālēns Jāns, te viņ mazdēls ar sav draugem, viss no Rīgs.
   -  Bet tie tur? - Žanis piecēlies rādīja uz Nāvi, kas, izkap­ti nometis, abi ar Velnu līda tumšākajā kaktā.
   -   Tos mēs savāc pa ceļ, - Vilma lietišķi paskaidroja.
   -   Sitos zagļus, razbainiekus! - Žanis sašutis iesaucās. - Visu manu naudiņu nolaupīja, pašu nokaut gribēja. Sunīti saspārdīja, diezin vai būs dzīvotājs.
   Budēļi noņēma maskas, un Žaņa istabā stāvēja dūšīgs vīrs sirmiem matiem, trīs jauni puiši, trīs jaunavas un
   Vilmas tante. Ludis un Tedis nemanāmi virzījās uz ār­durvju pusi, bet viens no jaunekļiem pašāvās viņiem garām un durvis noslēdza. Redzēdams, ka neizdosies aizmukt, Tedis panāca priekšā un droši pateica, jā, pirms stundiņas viņi tiešām te bijuši, gribējuši velnu padzīt. Vecais Žanis tīri laipnīgi uzņēmis, ar zemeņu liķieri pacienājis. Laikam viņam kaut kas galviņā sagriezies, ka šitā var apvainot godīgus budēļus.
   Dūšīgais vīrs, ne vārda neteicis, piegāja tiem abiem klāt un norāva no sejām maskas, nosvieda zemē cepuri ar tai piestiprinātiem diviem govs ragiem. Vilma, ieskatījusies ciešāk, pārsteigta iekliedzās:
   -  Vai die', tie tak Ludis un Tedis!
   -   Kā tad, tie paši, - arī Žanis bija viņus pazinis. - Čus- nakciemā visām centra mājām pagrabus iztīra. Dzirdēju, uz policiju abus esot veduši. Tak laikam palaida vaļā.
   -   Palaida. Jo pierādījumu nebija, - atcirta Ludis.
   -   Kur dabūs pierādījumus, ja sen vēderā, - nosmējās Žanis, tad bargā balsī noprasīja:
   -  Vai manu naudas maku arī aprijāt?
   -   Nekādu maku neesam ņēmuši, - liedzās Tedis.
   -   Zēni, izkratiet viņus! - pavēlēja sirmais vīrs, un tūlīt brāļus ielenca jaunekļi, skubinādami:
   -   Žiglāk, žiglāk, metiet loriņus nost!
   Ludis un Tedis gausi izģērbās, līdz stāvēja tikai apakš­veļā. Arī zābakus viņiem lika noaut. Taču neko neizdevās atrast. Kabatās tikai sērkociņi un saņurcītas cigaretes. Piepeši jauneklis, kurš bija tēlojis Āzi, piegāja klāt Tedim un parāva tā apakškreklu ārā no biksēm. Pakšēdams no­krita uz grīdas vecmodīgs pakavveida naudas maks. To tūlīt pacēla Žanis.
   -  Atdod manu maku! - iebrēcās Tedis. - Noglabāju dzi­ļāk, lai zagļi netiek klāt.
   Sirmais vīrs noprasīja, cik naudas bijis makā, un, kad Tedis nezināja atbildēt, šo pašu jautājumu atkārtoja Ža­nim. Žanis teica, sīknaudu neesot skaitījis, bet papīros bijuši divdesmit pieci lati. Maka saturu izbēra uz galda. Līdz ar naudas zīmēm izkrita kvīts, "Ventas Balss" pasū­tījumam uz nākamo gadu. Tur bija skaidri rakstīts Žaņa uzvārds.
   - Žēlojiet mani, žēlojiet! - viņš izdvesa. - Nav vairāk nau­diņas. Ņemiet gaļu, tauku podu, tikai atstājiet dzīvu!
   -   Nu, klāra bilde, - teica Vilmas brālēns. - Tādus pie rokas pieķertus zagļus agrāk Amerikā nolinčoja. Arī tagad tā notiekot.
   -  Nav ko smērēt rokas, - iebilda viens jauneklis. - Labāk noslīcināt. Akmeni kaklā un upē iekšā.
   -  Bet ar to bargo salu upei ledus vāks virsū, - noteica Žanis.
   Amerikānis domāja, ka vislabāk piesiet pie zirga astes un uzšaut ar pātagu gan zirgam, gan abiem zagļiem. Vilma tam bija pretī, satrakošoties viņas Laucis, vēl kāda nelaime notiks zirdziņam. Viņi sprieda dažādi, tikai visi bija vie­nis prātis, ka uz policiju nav vērts vest. Jāizrēķinās pašiem.
   Visu to dzirdot, brāļiem aukstas tirpas gāja pa kauliem. Viņi sarāvās, bet ne tik mazi, lai ielīstu grīdas šķirbā un tur pazustu. Virsdrēbes viņiem joprojām neļāva apģērbt. Tad ierunājās viena jaunava:
   -   Šī ir miera un mīlestības nakts. Nespriedīsim tiesu šiem nelaimīgajiem, lai kādi nelieši viņi būtu. Atstāsim visu Dieva ziņā.
   -   Jā, bet viens no viņiem bija Velns. Vai Dievs gribēs viņu tiesāt? - šaubījās amerikānis.
   -   Saģērbsim par Eņģeli, - ierosināja Čigāniete.
   Žanis sēdēja un apjucis vēroja, kā jaunieši no skapja izceļ
   viņa nelaiķa sievas balto, garo naktskreklu un uzvelk to Tedim, sameklē platu neilona šalli, kādas bija modē pirms 20 gadiem un apsien ap vidu. Mugurpusē izveidoja lielu pušķi, gaisīgu, gluži kā eņģeļa spārniņus. Ludim uzvilka viņa Nāves ģērbu. Tikai masku uz sejas brāļiem vairs nebi­ja, un izkapti kāds pamanījās noglabāt. Nelīdzēja preto­šanās, viss bars satvēra brāļus un izvilka pagalmā.
   -   Tagad mēs aizvedīsim viņus labi tālu un pametīsim Dieva ziņā, - smējās amerikānis, kad Vilma atraisīja piesie­to zirgu. Iegrūdis brāļus ragavās, tur žigli iemetās arī pats. Citi vēl minstinājās.
   Šai mirklī Laucis no kaut kā sabijās, varbūt no skaļas kņadas aizmugurē. Viņš spēji rāvās uz priekšu. Vilma pa­krita, grožus izlaizdama no rokām. Amerikānis apjuka, atlaida rokas, kas turēja Tedi. Ludis ar savam augumam neparastu spēku izgrūda amerikāni no ragavām. Pajūgs izdrāzās pa vārtiņiem. Grožiem bija pārskrējusi sliece, vel­tīgi Tedis stiepās, cenzdamies tos satvert. Tad viņš, apturēt gribēdams, ieķērās Laucim astē, bet zirgs izbijās vēl vairāk un sāka auļot. Cietas pikas krita ragavās, viena trāpīja Lu­dim pa aci, otra ieskrēja Tedim taisni mutē. No ragavām laukā tikt vairs nebija iespējams. Zirgs, nezin kādēļ, stiepa taisni uz šosejas pusi.
   Policistiem Fredim un Andrim bija mazliet garlaicīgi un sala. Izkāpuši no mašīnas, kas stāvēja ceļu krustojumā, viņi sprieda, ka šī dežūra pavisam vienmuļa, bez kādiem notikumiem. Te piepeši viņi pamanīja kādu tumšumu, kas trakā ātrumā tuvojās un nolēma to apturēt. Andris no­stājās šosejas malā ar zizli rokā, bet Fredis iekāpa mašīnā un deva spalgu signālu.
   Laucis, to izdzirdis, cirtās pa labi, ragavas sasvērās un divi blāvi augumi iekrita kupenā. Apmetis nelielu likumu, Laucis aizauļoja atpakaļ, kur pamalē bija jaušams mežs.
   Abi policisti gāja skatīties, kas no kupenas kārpās laukā. Fredim, ieraugot Tedi, acis iepletās platas, un viņš no­prasīja:
   -   Kas tu tāds esi? Vai Ziemassvētku eņģelis?
   -   Nē, mēs esam Cusnakciema budēļi, - zobiem klabot, atteica Tedis, un četras, tikai zeķēs autas kājas, žigli tecē­ja uz policijas mašīnu.

   Haralds domīgi aplūkoja savu seju kafejnīcas tualetes spogulī. Dusmas bija norimušas, palicis vienīgi sarūgtinā­jums. Šitā samaitāt ģīmi! Būtu tikai iepļaukājusi! Bet sieva kā kaķene, kuras bērni apdraudēti, bija metusies virsū, neganti šņākdama, skrāpējusi. Brīnums, ka vēl nespļāva, un labi, ka acis neizplēsa.
   It kā viņam nebūtu žēl zapiņal Tik daudzus gadus viņam nokalpojis. Kas to būtu domājis, ka zagļi iekāros arī tādu autiņu. Daudziem vecīšiem, Haraldu veltīgi gai­dot, saskābs piens, sapūs plūmes un āboli, olas paliks ve­cas, un maciņos neieripos daži latiņi. Daudz viņš nevarē­ja maksāt, bet vecīši bija priecīgi par to pašu. Viņiem ar Lieni arī jādzīvo, meitai, studentei, jāpalīdz. Tagad Lienei būs jāzaudē sava vieta tirgū, jāmeklē abiem, kur iekārto­ties darbā. Līdz pensijas gadiem vēl tālu. Ko iesākt?
   Pavisam sadudzis viņš atgriezās pie sava galdiņa, iz­dzēra atdzisušo kafiju un, pārskaitījis sīknaudu, pasūtīja glāzi vīna. Uz mājām viņš vairs nedrīkstēja iet. Kad ar sa­skrāpēto seju spruka laukā pa durvīm, aiz muguras skanē­ja histērisks uzbrēciens. Lai bez mašīnas, vienalga, vecās vai jaunas, vairs nerādās. Policijā viņš ziņojumu par zādzību iesniedza. Bet maz cerību, ka zapiņu atradīs. Droši vien jau sadalīts sastāvdaļās vai nobēdzināts. Tālu ar to nevarē­ja aizbraukt tik īsā laikā. Vēl vakarā stāvēja pie viņu mājas.
   Nebija, kur steigties. Brālis, pie kura jāiet lūgt pagaidu apmešanās vieta, vēl darbā. Pāris stundas kaut kā jāpa­vada. Laukā pūta dzestrs rudens vējš. Viņš pasūtīja vēl vie­nu glāzi vīna un sāka vērot citus kafejnīcas apmeklētājus. Pie blakus galdiņa sēdēja divas korpulentas dāmas vidējos gados. Tai, kura sēdēja tieši pretī, runājot pamirdzēja zelta zobi. Zelts spīdēja arī ausīs. Abām bija koptas sejas, safrizē­tas galvas. Kas tādai dāmiņai nekaiš, Haralds skaudīgi domāja. Tāda dzīvi dzer kā pļāvējs spailes galā bērzusulu krūzi - pilniem malkiem.
   Dāmas, kafiju dzerdamas un kūciņas ēzdamas, skaļi runājās par saviem bērniem, viņu sekmēm un nerātnībām. Tad zeltzobainā pajautāja otrai, vai nezinot krietnu strād­nieku. Viņai to pļēguru Laimoni jātriecot pie visiem vel­niem. Bet kamēr cita nav, jāpacieš.
   -   Kārtīgam cilvēkam es varu maksāt kārtīgu algu. Tu tak to zini, mīļā.
   Haralds saspicēja ausis. Tad viņš izdzirda otru dāmu sakām:
   -  Jā, protams. Tev taču Rekets katru mēnesi dod smuku, apaļu summiņu.
   Haralds pārsteigumā gandrīz novēlās no krēsla. Bet dāmu tālāko sarunu viņš vairs nedzirdēja. Kafejnīcā ienāca trokšņains pusaudžu bars un iekārtojās pie galdiņa blakus dāmām. Drīz viņas piecēlās un izgāja ārā. Haralds, pie loga sēdēdams, ievēroja, ka viņas iesēžas lepnā sudraba krāsas autiņā. Pie stūres bija zeltzobainā. Pierakstījis uz salvetes malas mašīnas numuru, Haralds ātri iztukšoja glāzi un devās prom. Galvā sāka rosīties kāda doma.
   Brāļa sieva, savilkusi skābu seju, virtuvē mazgāja trau­kus. Trešais ēdājs nebija paredzēts, un vakariņas iznāca trūcīgākas nekā parasti. Haralds un Kārlis sēdēja istabā un ilgi klusēja, cigarešu dūmos ietinušies. Noklausījies Ha­ralda stāstījumu, Kārlis bija teicis, ka viņam viss jāapsma- dzeņo. Pēc brīža viņš ierunājās:
   -    Tava ideja nav slikta. Ja tu salīgtu darbā pie tās zeltzobainās, varētu tur visu izošņāt. Zinātu, kas ir ar to reketu.
   -  Ja mēs abi sadarbotos, arī tev kā policistam būtu savs labums, - atteica Haralds. - Kāda atzinība no priekšnie­cības. Bet man varbūt reketa upuri atlīdzinātu. Tiktu pie cita zapiņa. Ripojošu zapiņu var nopirkt par 50 latiem, zi­nu vecīti, kas pārdod. Nebūtu naudu izgrūdis par saldē­tavu, varētu nopirkt. Tagad, kur produktus glabāt, man ir, bet nav, ko iekšā likt. Tu tikai noskaidro, kas tā par dāmu.
   Otrā rītā Kārlis devās uz darbu, bet Haralds palika gai­dot viņa tālruņa zvanu. Pēc stundas viņam visi dati bija rokā. Tā bija Mazjānīšu īpašniece Aldona Meldere no Cus­nakciema. Brālis novēlēja nopelnīt citu zapiņu, un Haralds devās ceļā.
   Haralds labi pazina tikai Ventas kreiso krastu. Uz Cus- nakciemu viņš brauca pirmoreiz. Autobuss aizvizināja gan­drīz līdz rajona robežai. Haralds vēlreiz aplūkoja karti, ko bija nopircis autoostas kioskā. Līdz Mazjānīšiem nieka ki­lometrs ejams. Viņš naski soļoja, līdz atdūrās pret blīvu žogu, kuru greznoja plāksnīte ar uzrakstu par nikniem suņiem sētā. Turpat blakus, šķiet, bērna roka greiziem burtiem bija uzvilkusi ar krītu: "MŪC!"
   Aiz žoga bija balta ķieģeļu māja. Tajā un pagalmā valdīja klusums. Ievērojis blakus vārtiņiem zvana pogu, Haralds to piespieda. Spalgi ietrinkšējās zvans, un piepeši sacēlās troksnis. Nožvadzēja ķēdes, suņiem no būdām izlienot, atskanēja dobja divbalsīga riešana. Tad noblākšķēja mājas durvis.
   Nācēja bija pati saimniece. Uzklausījusi Haraldu, viņa to uzmanīgi aplūkoja, tad noprasīja:
   -   Kur es tevi esmu redzējusi?
   -   Vakar kafejnīcā, - Haralds atzinās. - Tur es neviļus dzirdēju, ka jums vajadzīgs strādnieks. Pašlaik esmu bez darba.
   Viņa gribēja zināt, kas Haraldu apstrādājis. Uzzinājusi, ka tā bijusi paša sieva, sāka garšīgi smieties. Laikam pie citiem sieviešiem līdis? Bet, ja dzeršanas dēļ, tad lai aiz­mirstot ceļu uz Mazjānīšiem. Haralds apgalvoja, ka dze­rot ļoti reti un maz. Ar sievu sanākušas ģimenes nesa­skaņas cita iemesla dēļ. Kāda, to viņš neteica.
   -   Labi, paskatīsimies, kas tu par fruktu, - zelta zobiem nospīdot, saimniece atvēra vārtiņus. Bet viņa neveda mājā.
   - Tas ir Reno-Rekets. Izcilākais vaislas kuilis mūsu novadā. Tev būs viņu cienīt un godāt, sili pilnu turēt, ik dienas pastaigās vest, ar suku pucēt un dušā mazgāt!
   Runādama gāja pa taciņu pāri pagalmam, un Haralds seko­ja. Aiz otra tikpat augsta žoga pacēlās citas ēkas.
   -   Mēnesis būs pārbaudes laiks. Pagaidām maksāšu divi lati dienā. Došu brīvu uzturu un darba apģērbu. Darba .grāmatiņu tūlīt nevajag, pēc mēneša paskatīsimies. Strā­dāt jāsāk jau šodien. Tev nekādas pendeles nav? - viņa pa­skatījās uz Haralda tukšajām rokām.
   -   Nē, nezināju, ka tūlīt jāpaliek, - Haralds sastomījās.
   -   Nav ko stiept garumā. Sieva, cerams, tevi šovakar negaida? - viņa indīgi noprasīja.
   Kad Haralds apstiprināja, ka sieva tiešām negaida mā­jās, saimniece ieveda garā, zemā ēkā, no kuras plūda rak­sturīgais kūtsmēslu smārds. Koridorā viņi saskrējās ar kādu smirdīgās drēbēs ģērbušos vīrieti, kura plānos vai­gus klāja tumši bārdas rugāji.
   -   Tā, Laimon, diezgan esi manus nervus bendējis. Te ir jaunais strādnieks. Savāc savus pamparus un atbrīvo istabu!
   -    Saimniec, mīļā, labā, žēlīgā! - vīrs saļima ceļgalos. - Nedzen mani prom. Es labošos, zvēru pie visiem svēta­jiem! Ne lāsīties mutē neņemšu!
   -   Nē, Laimon, pietiek tavu kumēdiņu un melu, - stin­gru roku saimniece parāva vīru aiz apkakles. - Lai pēc pus­stundas te nebūtu ne smakas no tevis. Ja ne, atlaidīšu su­ņus no ķēdes.
   Tik tālu viss ritēja, kā Haralds bija iecerējis. Priecīgu prātu viņš sekoja saimniecei, kura atgrūda kādas durvis. Viņš ieraudzīja plašu, gaišu telpu. Aizgaldos tusnīja ba­rokļi, spiedza sivēni.
   Pievedusi jauno strādnieku aizgaldam, kurā pacēlās balts, kustīgs kalns, Aldona Meldere balsī, kura bija dzir­dams īsts lepnums, pateica:
   -   Tas ir Reno-Rekets. Izcilākais vaislas kuilis mūsu no­vadā. Tev būs viņu cienīt un godāt, sili pilnu turēt, ik die­nas pastaigās vest, ar suku pucēt un dušā mazgāt! Cūkas pēc viņa stāv garā rindā, pat no kaimiņu rajona.
   Sveicināts, Pēter!
   Šogad negaidi mani uz līgošanu Pēterdienā pie sevis, neņem ļaunā, ka nebūšu. Ģīmis tā samaitāts, ka nevaru ļaudīs rādīties. Un viss tā pusvācieša Zīgerista dēļ, lai rauj viņu jods!
   Stāstīšu Tev visu pēc kārtas. Mūsu Cusnakciems jau labu laiciņu dūca kā satramdīta bišu mājiņa - kāds bija palaidis klaču, ka Jāņkalniņā šogad līgošot pats Joahims Zīgerists, braukšot šurp ar savu Rūpju auto. Kas pie šīm runām vainīgs, nudien nezinām, laikam žagatas. Arī līdz mūs­mājām atklīda tādas ziņas, bet es neņēmu galvā, vienā mierā noraudzēju medaļu, kā jau bitenieks. Te īsi pirms Jāņiem atskrien pie mums no centra Bormaņu Emīlija un saka manai Amildai, lai šī ne sierus sien, ne raušus un plātsmaizes cep, uz Jāņkalniņu šogad jāejot tukšām rokām, tikai prāvāka kuļķene jāņemot līdz. Zīgerista autiņš būšot piepildīts līdz jumtam ar visādiem labumiem - sieriem, desām, baltmaizi, banāniem, alus bundžām. Viņas brāļa sievas māsa pērn no Zīgerista tādus saiņus ar produktiem dabūjusi, ka veselu mēnesi pieticis ko ēst pašiem, bērniem un vēl sunim. Amilda paklausījās gan, tak vērā neņēma, - kas par Jāņiem bez pašas sieta siera, ja trīs govis kūtī.
   Jāņu vakarā mūsu sētā ieripoja kaimiņienes Vilmas droška. Priecīgs cēlu iekšā savu kannu un Amildas pie­pildīto grozu. Mana sieviņa līdzi braukt nevarēja, Zīmaļa sadomājusi taisni pa Jāņiem teļu laist pasaulē, Amildai tas pienācīgi jāsaņem. Vilmas Laucis mūs aizrāva rikšiem vien, jau laikus bijām Jāņkalniņā.
   Bija gan tur ko redzēt! Danču placim grīda noberzta balta kā ķēķa galds, visi beņķi gar malām un galdiņi stūros nokrāsoti smuki dzelteni, nātres un vībotnes nopļautas, taciņas smalkām baltām smiltiņām nokaisītas. No bērzu meijām uzslieti goda vārti, tos greznoja uz sarkanas drānas uztriepts sauklis: Latviešu draugam Joahimam Zīgeris- tam - urrā! Turpat tuvumā grozījās ļaužu pulciņš, pašā vidū tam - kluba vadītāja Jautrīte. Visiem sieviešiem bija strīpaini tautiski brunči mugurā, margrietiņu vainagi galvā. Puisiešiem balti krekli, ap kaklu apsieta raiba prie­vīte. Anitai piedevām uz rokas uzkārts ozollapu vainags, to laikam mauks Zīgeristam galvā. Visiem manīju padusē iežmiegtus tukšus maišeļus.
   Gājām tai placī iekšā. Satiku labu draugu Mazvērsīšu Jāni, šis bija atvedis alus mučeli un noguldījis viena gal­diņa galā. Es savu kannu noliku blakus. Sasveicinājāmies, un es sāku Jāni izprašņāt, viņš, centram tuvāk dzīvodams, vairāk zinās pastāstīt par augstā viesa sagaidīšanu. Zināja arī. Ciemā tagad esot divas partijas - Zīgerista Piekritēju Vienotā un Cusnakciema savrupceļš. Simpējot viens otru tāpat kā lielajā politikā. Tie pirmie nav tērējušies, alu brū­vējot un sieru sienot, viņiem visu atvedīšot Rūpju auto. Tie te visu posuši. Jautrīte gājusi ar slotu rokā, un tie citi nopakaļ ar cirvjiem, lāpstām, izkaptīm, dakšām un grābek­ļiem. Pat lielie slaisti Tedis un Ludis čakli rāvušies, uz Bavārijas alu cerēdami.
   Bet ko līdzējis teritoriju spodrināt, ja Jāņkalniņā nekad nav bijis sirdsmājiņas? Līdz šim, ja kādam uznāca vaja­dzība, aizlīda aiz kuplajām ievām vai nokāpa lejā uz krū­miņiem gravas malā. Bet, ja augstajam viesim apsāpas vēders? Ko tad? Nesūtīsi tak uz krūmiem ar dadžu lapu rokā. Tā mēs Eiropā netiksim. Pat melno moru zemēs zina, kas ir vaterklozets. Steigšus devuši pasūtījumu SIA Cus- nakmūžamežs un raug', kas par lepnu būdiņu no pulierē- tiem dēļiem uztaisīta. Virs tās ar puķītēm appušķota muca uzstādīta, bet tur iekšā ne vīns, ne miestiņš, bet siltens dīķa ūdentiņš - i rociņas nomazgāt varēs. Gribēju iet to Eiropas iestādījumu apskatīties, bet Jānis teica, ka iekšā netikšot, durvis pagaidām ciet un atslēga pie Anitas. Mums, tiem prastajiem ļautiņiem, tāpat būšot jāskrien uz krūmiem.
   Metās jau tumsiņa, Jāņkalniņš bija ļaužu pilns. Bija sa­nākuši un sabraukuši vai visi čusnakciemnieki. Savrupceļa gājēji krāva galdos sieru, raušus, aukstās gaļas bļodiņas, tukšoja alus krūželes. Es biju attaisījis kannai vāku, Jānis savai mučelei izsitis spundi. Bet latvietim, ja drusku ieēsts un iedzerts, nāk virsū dziediens, un it sevišķi Jāņos. Vilma rāva vaļā pilnā kaklā, un mēs viņai piebalsojām: Trīs dieniņas gavējām, Zīgeristu gaidīdami, Tiks mums ceptas vārnu kājas, Apsālīti gliemezīši, līgo, līgo!
   Tie vienotie pie vārtiem nobolīja baltas acis, bet pretī nedziedāja. Laikam ar tukšiem vēderiem dukas nebija. Ģīmji gan viņiem sāka stiepties arvien garāki, gluži kā sil­tumnīcas gurķi. Tas gaidītais auto joprojām nerādījās.
   Muzikanti sāka pūst govs ragos, līgojām un dancojām kā katros Jāņos. Kad ar Vilmu izgriezu vienu valceri, laukuma stūrī iedegās muciņa, kas bija uzslieta garā kārtī. Bija gluži satumsis, cik nu vispār tumsas Jāņu naktī var būt. Un tad tikai sākās! Tie vienotie bija pieslānījuši mu­ciņu ar raķetēm, laikam gribēja ar uguņošanu neatpalikt no Zīgerista. Nudien žēl, ka šis neatbrauca un pats to skatu neredzēja. Zilas, zaļas, sarkanas raķetes šāvās ārā no mu­ciņas un, apmetušas loku gaisā, sakrita varžu dīķī graviņas galā. Viena paskrēja sāņus un trāpīja taisni pa glauno sirdsmājiņu. Sausie priežu dēļi aizsvilās vienā mirklī. Nu visi skrējām glābt, bet ko saglābsi, ja ne spaiņu, ne ķekšu nav pie rokas? Meždangu Žanis attapa pārgriezt to šļauku appušķotajai mucai. Ūdens ar joni gāzās uz jumta, lies­mas gandrīz noslāpēja, bet piepeši noštopējās. Kā vēlāk at­klājās - tajā šļaukā bija iesprūdusi varde. Būdiņa tomēr nosvila. Mēs spriedām - cik žēl, ka augstais viesis neat­brauca. Ne tos svešzemju labumus mums vajadzēja, mēs tikai gribētu redzēt, kādu ģīmi šis rādītu, pedāli nospiedis un podā vardi ieraudzījis. Tūlīt saprastu, ka Eiropai esam jau garām.
   Krietni izsmējušies un izpriecājušies par krāšņo ugu­ņošanu, devāmies atpakaļ pie saviem galdiem. Bet tavu trakumu - manai kannai bija pieaugušas kājas, arī Jāņa mučelei un Vilmas grozam ar visiem pīrāgiem. Kārkliene brēca, ka aizlidojuši žāvētie cāļi, bet Jēkabs nevarēja atrast savu siera rituli. Kāds jau sauca pēc policistiem, bet Jānis zināja pateikt, ka tos veltīgi meklēt, abi divi, Andris un Fredis, aizšāvušies uz pilsētu ziņģēt kopā ar Paulu. Nu taisījām paši to pārmeklēšanu, un visi barā devāmies uz gravas pusi. Kā tad, vienā sausākā placītī bija apmetušies vienotie un lielā vienprātībā iznīcināja savrupceļnieku pār­tikas krājumus. Pārskaitušies par šito nekaunību, gāzā- mies tiem rīmām virsū.
   Jānis sagrāba Tedi, kas pašlaik locījās pie viņa muciņas, es saķēru aiz čupra un sapurināju kā pelavu maisu Ludi, kas patrāpījās tuvumā. Tad kāds no sāna ieblieza man, un kautiņš gāja vaļā. Tālāko vairs neatminos, pamodos no tā, ka dikti sāpēja galva. Saulīte karsēja, pavilkos zem kārklu krūma. Ar vienu aci (otra bija aizpampuši) sāku pārlūkot apkārtni. Graviņas dziļumā redzēju vīrus guļam, cits pa­kritis uz sāniem, dažs sarāvies čokurā. Tā rādījās, ka tur ir abu partiju pārstāvji. Ap viņiem locījās policisti, cilāja rokas, taustīja pulsu, dažam uzmauca cepuri dziļāk uz acīm, citam, kam kaila galva, uzklāja lielu dadža lapu, Jāņa seju paslēpa zem nokritušā vainaga. Pamanījuši mani, viņi noprasīja, vai es dzīvs. Kad to apstiprināju, viņi pārlieci­nājās, ka man rokas un kājas veselas, apsēdās blakus, un mēs sapīpējām. Abi bija priecīgi, ka viss laimīgi beidzies, neviena līķa, ne arī nopietni savainota neesot. Pat ne- sanākšot kārtīga sensācija pagasta avīzei Pēcpusdienas ziņas.
   Amilda tagad man liek kompreses uz ģīmja, bet tie zilu­mi vēl negrib nozust. Tādēļ arī pie Tevis netieku. Gaidīšu tevi ciemos Miķeļdienā, vasarā jau Tev nebūs vaļas. Tad paspriedīsim, kā sagaidīt un pavadīt Mārtiņus. Viena žagata jau nēsā ziņu, ka uz to laiku Rubiks tikšot brīvībā un taisnā ceļā braukšot šurp uz Cusnakciemu.
   Tavs vecais draugs Miķelis Podiņš

   Dižvārpas vadonim Frīdim Cubrakam bija radusies problēma - sabiedriskās domas aptauja rādīja, ka viņa par­tijas reitings slīd ar katru dienu zemāk, gluži kā baromet­ra šautriņa, sliktu laiku rādīdama. Uz sanāksmēm nāca tikai tizli vecīši, kurus vairs neinteresē gaišā nākotne, tikai kāda latiņa pielikums pensijai. Viņš izlēma kopā ar tu­vākajiem domubiedriem meklēt atbalstītājus laukos.
   Bet kā lauciniekus iekārdināt? Te nederēja ne banānu saišķis, ne siltas desiņas, ne nolaišanās no gaisa. Vajadzēja kaut ko reālu, rokām taustāmu. Ar naudiņu bija trūcīgi, dārgi izmaksāja kampaņa televīzijā. Cubraks domāja un izdomāja, stājās sakaros ar ķīmisko fabriku Reģions. Sak', jūs man dodiet naudiņu, es reklamēšu jūsu produkciju - visādas indes gan nezālēm, gan žurkām, pelēm, blusām, tarakāniem un siseņiem.
   Līgums tika noslēgts. Naudiņa ieslīdēja Čubraka makā, reklamējamo preču paraugi - autiņā. Nu bija jāatrod īstā vieta. Viņš vilka ar pirkstu pa Latvijas karti, meklēdams, kur vairāk ar zaļo krāsu iezīmēto mežu. Tā viņš atrada Cusnakciemu, tālu no lielām pilsētām. Tur cilvēki būs da­biskāki un atsaucīgāki. Piezvanījis uz pagasta namu, viņš darīja zināmu savu nodomu - nākamajā sestdienā noīrēt kultūras nama zāli, lai sauktu kopā savas partijas piekri­tējus un ne tikai tos. Izklāstīšot programmu. Pagastvecis Jukumsons piekrita. Solītā īres maksa noderēs patukšajai pagasta kasei. Par Dižvārpu viņš lielā sajūsmā nebija: jau iepriekšējā Saeimā daudz solīja, bet, kad dabūja dažas de­putātu vietas, visus solījumus aizmirsa, arī to, ka visus bērnus par brīvu autobusos uz skolu vedīs un mātēm par viņu pūlēm lielāku naudu dos.
   Piezvanījis uz kultūras namu direktorei Jautrītei, Ju­kumsons izklāstīja jaunumu. Jautrīte teica, nu gan esot traki. Viņa ar šīs dienas pastu saņēmusi no rajona Kultūras centra lielu drukātu afišu un ziņu, ka nākamajā sestdienā Cusnakciemā ieradīsies Jeiskas zvērnīca. Izstādīs ekso­tiskos dzīvniekus. Varēs ar tiem kopā nofotografēties. Mak­sās par telpām un dos 20% no ienākumiem par biļetēm. Afišu pie ziņu dēļa viņa jau piespraudusi.
   Jukumsons kļuva domīgs. Kuram atteikt? Čubraks būs nikns, sāks pa avīzēm gānīt, to viņš pieprot. Atteikt Jeiskas zvērnīcai arī nedrīkstēja. Kopš kino vairs nebrauc, ļaudis bija izslāpuši pēc dažādām izpriecām. Pēc neilga pārdomu brīža viņš pateica:
   -   Eh, lai brauc visi! Diena gara.
   Ziņa par eksotisko zvēru izstādi ātri apskrēja mājas. Visi pētīja afišu, kur bija redzams puisēns, kam aptinusies mil­zu čūska. Otram uz pleca sēdēja mazs pērtiķītis. Dižvār- pas plakātam ar smaidīgu tautu meitu ļaudis uzmeta vien­aldzīgu skatienu - tādas taču redzētas simtiem!
   Sestdienā no paša rīta ģimenes ar visiem bērniem devās uz kultūras namu. Zvēri vēl neesot atvesti, paskaidroja Jautrīte, tādēļ cilvēki palika ārpusē gaidīt. Kultūras namā no padomju laikiem bija saglabājies baķis sarkanā audu­ma. Iepriekšējā dienā Jautrīte uzdeva krāsotājam Justam izgatavot transparentu, ko uzkārt virs galvenajām durvīm. Lieliem baltiem burtiem tur bija rakstīts: JEISKAS ZVĒR­NĪCAS EKSOTISKO DZĪVNIEKU IZSTĀDE.
   Ļaudis ziņkārīgi snaikstīja kaklus uz lielā ceļa pusi, cenzdamies kaut ko saskatīt un saklausīt. Pēkšņi viens iekliedzās:
   -   Brauc, brauc, mērkaķi brauc!
   Bērni no prieka sāka lēkāt un sist plaukstiņas. Pēc īsa brīža šurp vēlās putekļu mākonis, laukumiņā ieslīdēja kādi desmit limuzīni un apstājās. Iestājās klusums. Visi, elpu aizturējuši, vēroja atbraucējus. Ar kuru mašīnu atveda tos zvērus? Vispirms kāpa laukā cienīga izskata kungi un divas dāmas. Divi vienkāršāk ģērbti jauni cilvēki stiepa paprāvu kasti. Tie laikam bija dresētāji, un gaisā uzšalca aplausu vētra.
   Čubraks jutās patīkami pārsteigts par tik jūsmīgu sagaidīšanu. Platmali noņēmis, galvu, kam spīdēja plikais viducis, uz abām pusēm klanīdams, viņš spēra drošus so­ļus. Aiz viņa gāja partija. Pat lozungu novietojuši, gluži kā tolaik, kad biju citas, daudz varenākas partijas sekretārs, Čubraks nodomāja.
   Cilvēki vīlušies noskatījās viņiem pakaļ. Mazs puisītis ieraudājās:
   -   Mamm, kur tie mērkaķi un lielā čūska? Vai tā pati līdīs šurp? Man bail.
   -   Būs, būs, tikai vēlāk, - Jautrīte mierināja. Viņa, pa­vadījusi dižvārpiešus, bija atgriezusies pie savējiem. - Ne­baidies! Zvērus atvedīs krātiņos. Bet tagad nāciet visi zālē! Te par brīvu dalīs lauciniekiem vajadzīgas mantas.
   -   Kad par velti dod, tad tikai jāņem ciet, - noteica Vēj­zaķis. Viss ļaužu bars viņam sekoja.
   Zālē pie durvīm uz gara galda bija sarindotas baltas plastmasas pudelītes ar košām etiķetēm. Uz tām lieliem burtiem rakstīts Reglon, kas ar sīkajiem, neviens nebur- toja. Aiz galda stāvošās laipnās dāmas katram sniedza pa pudelītei, kas manīgāks, dabūja pat divas. Krēslus čīksti­nādami, visi apsēdās un gaidīja, kas tālāk notiks. Pirmās divas rindas bija aizņēmuši dižvārpieši.
   Pagaidījis, kamēr zālē norimst kņada, Čubraks piecēlās un devās uz tribīni. Viņa balss skanēja dedzīgi. Visas par­tijas, izņemot mūsējo, ved Latvijas zemniecību pazušanā un iznīcībā. Tikai Dižvārpa aizstāvēs zemnieku un pārējo lauku iedzīvotāju intereses. Neiztirgosim mūsu sentēvu ze­mi svešiniekiem! Lai mantinieku mantinieki, kas sagrā­buši zemi un tagad nezāles audzē, maksā desmitkārtīgu nodokli! Zeme jāattīra no nezālēm un visādas nešķīstības. Tādēļ viņš atvedis Reglon produkciju. Lai katrs izlasa lie­tošanas pamācību un rīkojas! Kad zeme būs attīrīta, mums vairs ķīmiju nevajadzēs. Audzēsim ekoloģiskus dārzeņus, labību, šitaku un austeru sēnes. Viņa partija atbalstīs arī sīkos zemniekus, kam viena un divas gotiņas, pāris suķīšu kūtī, dos subsīdijas.
   Piepeši Čubraka nopietnos vārdus pāršalca smiekli. Viņš apklusa pusvārdā.
   Bija piebraucis furgons ar Jeiskas zvēriem. Pa sētas dur­vīm spēcīgi jaunekļi stiepa iekšā krātiņus ar dzīvniekiem, novietoja tos uz skatuves. Mazais pērtiķītis Dudū izspru­ka no sava krātiņa, izlīda caur aizkaru spraugu, sāka lēkāt un vaibstīties uz rampas, saceldams zālē lielu jautrību. Tad viņš nolēca uz grīdas un metās skriešus. Tā kā tuvumā koku nebija, pērtiķītis rāpās augšā pa pirmo augstāko priekšmetu, un tas bija Frīdis Čubraks. Ieķērās bikšu starā un nākamajā mirklī jau sēdēja uz pleca. Mazā, ap kaklu apsietā ķēdīte nožvadzēja vien. Aplausiem skanot, nozib- snīja spoža gaisma, kāds šo skatu bija nofotografējis. Veltīgi Čubraks rāva pērtiķīti nost, tas iekrampējās vēl ciešāk. Tad Čubraks nolēca no tribīnes un skrēja laukā, un aiz viņa visa partija. Apkārt dārdēja smiekli un aplausi.
   Tikai pie pašām ārdurvīm dzīvnieku uzraugam izdevās panākt Čubraku un paņemt no viņa Dudū. Ticis beidzot laukā, Čubraks pacēla skatienu augšup un izlasīja baltos burtus uz sarkanā audekla.

   Čusnaku muižas pils jau otro gadu stāvēja tukša, jo aug­stie kungi Rīgā bija nosprieduši, ka neatmaksājas zem­nieku bērnus izglītot, un nolikvidēja lauksaimniecības sko­lu, kas ilgus gadus bija pilī darbojusies. Čusnakciema miegaino klusumu vairs netraucēja jauniešu skaļās bal­sis. Tomēr taciņas cauri muižas parkam neaizauga, jo ļau­dīm te bija taisnākais ceļš uz centru. Tur bija pagastnams, pāris bodes un Kultūras nams, tautā saukts par Šķūni.
   Pēkšņi vienā rudens dienā ciems sakustējās un sāka ņirbēt kā skudru pūznis, kurā iemesta koka skaidiņa. Tam par iemeslu bija vēstule, ko pagasta vecākais Ansis Jukum­sons saņēma no Vāczemes. Nemācēdams vāciski izlasīt, viņš ataicināja Kultūras nama direktori Jautrīti, kura pie­pelnījās, skolā bērniem vācu mēli mācīdama. Atklājās, ka grāfs Kurts fon Hāzenfūss nolēmis tuvākajā laikā apciemot savu senču dzimteni. Gadu simteņiem ilgi Čusnaku muiža bijusi viņu dzimtas īpašums, šejienes kapsētā, vienā parka stūrī guļ sentēvu un senmāšu pīšļi.
   -   Nu ir vakars uz ezera! - noklausījies pārtulkoto vēs­tules saturu, Jukumsons iegrāba abu roku pirkstus pa­plānajos matos. - Grāfa kungs dabūs trieku, kad ieraudzīs, kā pie mums izskatās. Tie nelieši no daudzdzīvokļu mājām visus savus atkritumus sametuši parkā. Un nekrietnie bebri, lielo apsi nogāzdami, to čuguna krustu pārlauzuši. Labi, ka kopiņām akmens vāki virsū, citādi visi baronu kapi būtu nopostīti.
   -   Aicināsim visus iedzīvotājus kopā un rīkosim talkas, - Jautrīte tūlīt izlēma. - Pagastam taču nauda sabiedriska­jiem darbiem paredzēta. Bet krusts jāatjauno.
   -   Kas jādara, tas jādara, - Jukumsons viņai piekrita. - Biš- ķīt naudas pagasta kasē ir. Krusta sametināšanu un no jauna uzstādīšanu uzticēšu Ērbeģu Vilim. Dārgi gan, knīp- stanga tāds, plēš, bet par to strādā akurāti. Labi, ar ārpusi tiksim galā, bet, ja grāfs gribēs pili no iekšpuses apskatīt? Jumts tek, trešā stāvā griesti un sienas galīgi melni.
   -   Pažēlosimies par savu sūro likteni, ka valdība galīgi neatbalsta. Tici man, grāfa sirds atmaigs, piešķirs kādu naudas kušķīti, varēs jumtam caurumus aizlāpīt.
   -   Tev gan gaiša galviņa, Jautrīt, - Jukumsons uzslavē­ja, bet pie sevis nodomāja: "Vācu kungi vienmēr bijuši de­vīgi pret zemnieciņiem, kas prata godu dot un pazemīgi palūgties." Bet skaļi viņš izteica vienīgi raizes, ko ar tiem velna bebriem iesākt? Uzbūvējuši dambi, aizsprostojuši upīti, tur paprāvs dīķis izveidojies, pat pīles dzīvo. Apgrau­zuši kociņus krastmalā, pat parkā lien iekšā un visu posta. Varbūt sarunāt ar medniekiem, lai liek slazdus un izķer?
   -   Tas neies cauri, - Jautrīte atteica. - Vispirms ar mež­niecību jāsaskaņo. Bebrs ir viltīgs zvērs, aplam slazdā nelien. Es zinu, tēva brālis ar viņu ķeršanu ņemas. Pie viņiem bebru, ka biezs. Lai paliek, kā ir. Dīķis izskatās tik jauks, pat poētisks, varbūt tas grāfam patiks.
   Jau nākamajā dienā parkā sākās rosīga darbība. Rūca traktors, vezdams drazu uz izgāztuvi, klaudzēja un būk­šķēja cirvji, smilkstēja zāģi, dūmoja ugunskuri. Bezdarb­nieki priecājās, ka dabūs mazliet nopelnīt. Pat abi brāļi Tedis un Ludis izlīda no savas būdeles un metās strādnie­ku pūlī, jo Jukumsons bija solījis ne tikai naudiņu sa­maksāt, bet atgādāt mučeli alus no Žvinguļu Ermaņa, tā izslavētā brūvera. Pēc pabeigtā darba varēs rīkli no putekļiem izskalot. Beidzot arī krusts bija gatavs un no jauna zemē ierakts. Jukumsons solījumu turēja, alus puto­dams viegli reibināja, un visiem pēc talkas bija priecīgs prāts. Nu grāfs varēja braukt šurp.
   Nepagāja ilgs laiks, kad ieradās grāfs Kurts fon Hāzen- fūss, gara auguma stalts vīrs gluži baltiem matiem, bet vēl itin gludu ģīmi. Jukumsons zvanīja Jautrītei, lai stei­dzas uz pagastnamu pildīt gida un tulka pienākumus. Viņam par lielu izbrīnu grāfs ne tikai sveicināja latviski, bet lauzītā valodā sāka runāt. Šā vecāki līdz trīsdesmit devītajam gadam Rīgā dzīvojuši. Ik vasaras viņš vests uz Meždangām, kur "Grosfater bi jakt pile". Kad ieradās Jautrīte un sāka čakli tulkot, Jukumsons uzzināja, - me­dību pili Latvijas valdība atņēmusi, piešķīrusi mežsargam dzīvošanai. Tam bijis dēlēns Žanis, ar to barons bijis lie­los draugos. Izdzirdis, ka Žanis vēl dzīvo turpat, sveiks un vesels, lika to sveicināt.
   Tad viņi caur parku devās uz mazo kapsētiņu. Grāfs brī­di stāvēja pie kopiņām atsegtu galvu, sērīgās domās no­grimis, pēc tam viņi gāja upītes virzienā. Ieraudzījis dambi un dīķa stūrī dižu žagaru čupu, grāfs bija stāvā sajūsmā: "Ah, cik smuk, ah, cik fein! Te dzīv tas Biber, tas smuk zvēr. Ah, so wundercshohn!"
   Viņš esot visu Eiropu izbraukājis, bet nekur brīvā dabā nav bebrus redzējis. Stāvēšot dīķa malā un gaidīšot, kamēr kāds parādās. Izdzirdis, ka bebri tikai tumsā nāk no ūdens laukā, grāfs kļuva bēdīgs. Šoreiz tik ilgi kavēties nevarot, jātiekot atpakaļ uz Rīgu. Kādi vēl zvēri te sastopami? Jaut­rīte stāstīja par briežiem, stirnām, zaķiem, pieminēja meža cūkas un vilkus, kas postu vien sagādājot. Cūkas zemnie­kiem norok kartupeļus, vilki aiznes aitas. Mežzinis gaidot sniegu, lai varētu uz vilkiem medības sarīkot.
   To izdzirdis, grāfs varen satraucās. Viņš esot Zaļās par­tijas biedrs, tā aizstāv visu radību, kas virs un apakš zemes dzīvo. Vilkus nedrīkstot šaut. No Eiropas mežiem neap­domīgie cilvēki tos izdeldējuši, cik labi, ka šeit tie vēl patvērušies.
   Jukumsons izrādīja tukšo pili, nokaunējies uzveda tre­šajā stāvā. Grāfs teica, lai neraizējoties, došot naudu jau­nam jumtam, viņam radusies laba doma. Pilī viņš ierik- tēs viesnīcu tūristiem. Tie bariem plūdīs šurp no visas
   "Ah, cik smuk, ah, cik fein! Te dzīv tas Biber, tas smuk zvēr.
   Ah, so wundercshohn!"
   Eiropas neskarto dabu skatīties. Gaišās mēness naktīs bebru dzīvi vēros un vilku gaudulīgās dziesmas klausīsies.
   Kad Jautrīte pieminēja mazo varžupīšu melodiskās bal­sis pavasaros, grāfam elpa aizrāvās no sajūsmas. Vēl tikai mazs sīkums palicis - viņam jāatjauno īpašuma tiesības uz Čusnaku muižu. Viņa vecāki pirms kara bijuši Latvijas pavalstnieki. Atvadoties grāfs ilgi un sirsnīgi spieda Ju- kumsonam roku, bet Jautrītei to eleganti noskūpstīja.
   Nauda drīz vien tika atsūtīta un Čusnakciemā atsākās rosība. Darbs bija ne tikai jumiķiem. Jukumsons bezdarb­niekiem lika telpas pamatīgi iztīrīt un izšrubēt, pagrabus izmēzt. Rožkalnu Dzidra savu vecāko puiku aizsūtīja uz Rīgu par viesmīli mācīties, kurš katrs pāķis nemācēs ār­zemniekus apdienēt. Skuķes pervēja matus un nagus, sacenzdamās smukumā, jo čučalas viesnīcā par apteksnēm nepieņems. Mazputniņu Frīdis, aktīvs zaļais, ik pārdienām piegādāja bebriem svaigus kārklu un apšu zarus, lai tie nepostītu kociņus parkā.
   Nelaime, kā aizvien, uzkrīt negaidīta. Kas bebriem bija uznācis, vai zobi pārāk gari izauguši un tos vajadzēja notrīt pret bērza cieto stumbru vai sakārojās mīkstos, smalkos zariņus, to neviens nezināja. Tikai resnais bērzs parka malā blakus garāžām vienā naktī bija gar zemi. Gāzdamies koks uzkrita virsū malējai garāžai, bleķa jumts neizturē­ja triecienu, ielūza un apskādēja Jukumsona jauno Audi, kas tur apakšā stāvēja. Jukumsons pārskaitās, lamāja bebrus nelabiem vārdiem, draudēja meklēt slazdus un pašrocīgi tos sātana radījumus izķert. Tikai ar grūtībām paša sieva Marta viņu nomierināja. Ja nebūs vairs bebru, vai grāfs te gribēs viesnīcu ierīkot? Labāk lai aizrakstot grāfam un pastāstot, kāda skāde šim bebru dēļ izcēlusies. Viņš aprunājās ar Jautrīti, kura labprāt tā arī izdarīja. Nepagāja ilgs laiks, kad pienāca naudiņa mašīnas remon­tam, arī vēstule. Pils pārbūve un labiekārtošana sākšoties pavasarī, pašlaik izstrādājot projektu, sastādot tāmi.
   Pamazām rudeni nomainīja ziema. Bebri savā mājā bija savilkuši barības krājumus, viņu klātbūtne Cusnakciemā vairs nebija manāma. Kādu dienu pie Jukumsona ieradās mežzinis Jānis Kūkums. Viņš teica, zemi klāj sniegs, pie­nācis laiks rīkot vilku medības. Mednieku pietiekot, bet vajagot arī dzinējus, lai iesakot vīrus ar žiglām kājām.
   - Nē, nē! - iekliedzās Jukumsons tādā balsī, it kā nazis viņam pie rīkles būtu pielikts. - Mana pagasta teritorijā nekādas vilku medības nenotiks. Arī vilciņš ir dzīvās dabas daļa. Ko mēs ārzemju tūristiem rādīsim? Vai saproti, mums nebūs jāskrien uz Eiropu, mēles izkārušiem kā citiem, Eiropa pati pie mums ieradīsies.
   Mežzinis atcirta, lai tie tūristi, kam vilki patīk, samaksā par nokostiem teļiem, aitām, saplosītām stirnām un, durvis ar blākšķi aizcirzdams, izgāja laukā.
   Jukumsons pavisam bēdīgs nopūtās. Kā lai visiem pa prātam izdara? Taču naudiņa, ko tūristi ienesīs pagasta kasē un atstās vietējās bodēs, vairāk vērta nekā pāris zem­nieku aitas.
   Garā ziema pamazām gāja uz pavasara pusi. Upītē un dīķī izkusa ledus, bebri naktīs sāka rāpties laukā no ūdens un smagi, neveikli ar īsajām kājiņām šļūkāja pēc barības. Ēdamā krājumi bija izsīkuši. Parku viņi vairs nepostīja, iesliedēja taku uz apsīšu jaunaudzi upītes otrā krastā.
   Kādā rītā Mazputniņu Frīdis nāca uz centru. Viņš jau tuvojās tiltiņam, kad krastā čaganajā sniegā ieraudzīja kaut ko aizdomīgu un pameta mazu līkumiņu. Zemē gulē­ja asiņaina bebra aste un varēja samanīt iemītas liela suņa pēdas. Kam te tuvumā tāds suns? Vienīgi Jukumsonu Rek- sis. Ak, nezvērs!
   Frīdis aizmirsa, kas viņam centrā darāms, drāzās tam cauri pie Vējzaķu Friča. Kopš iepriekšējām pašvaldības vē­lēšanām izbijušais kolhoza zootehniķis, liels, drukns vīrs ar sarkanīgu seju, bija ieņēmis stingru opozīciju. Mazput­niņš to labi zināja.
   -  Frici, nāc skatīties tos Jukumsona suņa asinsdarbus! - viņš aizelsies uzsauca. - Bebru saplosījis. Vai atminies, kā šis ārdījās, kad tas koks uzgāzās autiņam? Bebriņi vainīgi, nīdēšot šos laukā. Laikam slazdus nedabūja, tagad uzrīdījis savu suni.
   Vējzaķis pat neskrēja to nelaimes vietu skatīties, viņš ticot Frīdim uz vārda. Jāziņo policijai un mežzinim, lai to zvēru šauj nost. Bet vispirms jāpasaka Jukumsonam daži biezi vārdi.
   Reksis nikni rēja, ķēdi raustīdams, kad abi vīri pārskai­tušies ieklupa Jukumsona pagalmā. Nelielā mājiņa atra­dās parka malā, tūlīt aiz garāžām. Marta gluži satrūkusies izsteidzās laukā, vaicāja, kas noticis, kādēļ viņi tā kliedz pēc Anša? Viņš nesen aizgājis uz pagastnamu.
   -   Dabūsim viņu rokā, lai tad atbild likuma priekšā. Jūs abi atbildēsiet. Tad zināsiet, kā ir, kad šitādu zvēru laiž pa naktīm vaļā! - Vējzaķis pakratīja dūri uz suņa pusi.
   -  Kādu zvēru? - Marta brīnījās, uzlūkodama lielo, tumš­brūno suni. - Tu domā Rēksi? Viņu no ķēdes atlaiž tikai dienā, un vienmēr uzpurnis galvā. Bet pagājušā naktī tā sāka gaudot, ka savācām koridorā, gulēt neļāva.
   -   Nepūt pīlītes! - Mazputniņš noteica. - Gan mēs savu panāksim. Dzīvās dabas postītājs jālikvidē.
   Ko viņš vēl sacīja, Marta neklausījās. Iegāja mājā, div­reiz apgrieza durvju atslēgu un piezvanīja vīram. Pastās­tīja, ka opozīcija ārdījusies, nezin kādēļ klupuši virsū Rēk­sim. Jukumsons tikai norūca, lai neņem galvā. Bet pēc stundas viņš, caur logu ieraudzījis laukumiņā pie pagast­mājas paprāvu ļaužu pūli un izdzirdis skaļas klaigas, pats piezvanīja policistam Andrim, lai brauc šurp un ievieš kārtību. Nekāds mītiņš nav pieteikts.
   Vējzaķim un Mazputniņam īsā laikā bija izdevies saor­ganizēt savus piekritējus. Izdzirduši par Jukumsona suņa nedarbiem, tie devās piketēt. Mazputniņa meita Mārīte nesa ātrumā uzkrāsotu plakātu: "Kauns bebru bendem Ju- kumsonam! Bargu sodu slepkavam Rēksim!" Lejasmeijeru Liene brēca: "Rakstīsim uz Saeimu, lai ātrāk pieņem liku­mu, kas ļauj atsaukt nelietīgus deputātus!". Meždangu Ža­nis, kas bija atbraucis uz bodi iepirkties un tīras ziņkāres dēļ iemaisījies pūlī, nosmējās, ka nekas viņai nesanākšot. Pirmkārt, ja tādu likumu pieņemtu, augstais nams Jēkaba ielā paliktu galīgi tukšs, un, otrkārt, vainīgs tak suns, bet to neviens par deputātu nav vēlējis. Taču viņa paklusos iebildumus pārskanēja niknas balsis.
   Ja nebūs Čusnaku upītē bebru, grāfs te viesnīcu nerik- tēs, izputēs labās peļņas izredzes viesmīļiem, apteksnēm un citiem kalpojošiem gariem. Viņi jau gribēja gāzties pagastnamā iekšā, jo Jukumsons pie tautas neiznāca, kad parādījās policists Andris pilnā apbruņojumā.
   - Izklīst, izklīst! - viņš sauca, steku pa gaisu vicinādams. - Par nesankcionēta mītiņa rīkošanu jums visiem pro­tokolu sastādīšu.
   Andra jaunā sieviņa Zaiga bija dārzniecībā nopirkusi pērnos skābētos gurķīšus un piestājusi pavērot, kas te notiek. Izdzirdusi, ka Andris ar sodu piedraud, viņa izrāva no spainīša vienu gurķi, un tas, slaidu loku apmezdams, ielidoja Andra atplestajā mutē. Brīdi spļaudījies, beidzot valodu atguvis, viņš kliedza pēc vainīgā. Tas subjekts par policijas apvainošanu, dienesta pienākumus pildot, aiz res­tēm sēdināms. Kur viņš ir? Andra vārdus noslāpēja skaļi smiekli, un Zaiga ar visu spainīti žigli manījās prom.
   Negaidot iestājās klusums. Blakus policistam bija nostā­jies mežzinis. Pret šo paveco vīru Čusnakciems juta cie­nību. Kopš centrā nedarbojās lielā katlu māja, visiem vajadzēja malciņu, un ar mežkungu bija jāprot sadzīvot pa draugam. Noprasījis Andrim un Mazputniņam, kādēļ ļaudis sapulcējušies, Kūkums salika plaukstas kā ruporu un uzsauca: - Nevainojiet Jukumsonu un viņa suni. Bebru apēdis vilks. Palieciet klusu, pastāstīšu.
   Kņada pierima, un Kūkums stāstīja, ka arī viņš redzējis to posta darbu. Sekojis pēdām, tās vedušas uz mežu. Viņš nekad nesajaukšot vilka un liela suņa pēdas. Sāka stāstīt atšķirības, bet viņā uzmanīgi klausījās vienīgi Mazputniņš. Pārējie vīlušies izklīda.
   - Paši vainīgi, kādēļ neļāvāt ziemā vilku medības rīkot, - mežzinis dusmīgs noteica un devās tālāk savās gaitās.
   Dienām ritot uz priekšu, Jukumsons aizvien biežāk meta bažīgus skatienus uz upītes pusi. Neviens kociņš tās krastos nebija nograuzts. Veltīgi pāris naktis viņš nosēdē­ja pie dīķa, neatskanēja neviens ūdens plunkšķis. Bebri bija pazuduši. Vai visus izmedījuši vilki vai pārcēlušies uz citu, drošāku vietu, viņš nezināja. Atcerējies par Jautrītes tēvoci, kurš prot ķert bebrus, viņš lūdza aizrakstīt, lai pa­gādā vienu pārīti, solīja lielu naudu maksāt. Jautrīte aiz­rakstīja, un pēc laiciņa ziņoja, ka saņēmusi atbildi. Palīdzēt tēvocis nevarot, bebriem sadzimuši mazuļi, līdz vēlam rudenim tiem saudzēšanas laiks. Ko nu iesākt? Pavasaris jau klāt, drīz ieradīsies grāfs. Vai tiešām lielās cerības uz Cusnakciema labklājību izputēs? Kaut kas jāizdomā! Un viņš patiešām izdomāja. Mājupiedams pameta līkumu un iegriezās pie brāļiem Graudiņiem. Tedis un Ludis jutās varen pagodināti, ka pats pagastvecis viņus personiski apciemojis. Uzklausījuši priekšlikumu, abi māja ar galvām un teica: "Viss būs uz Ūsiņu."
   Pēc neilga laika nāca ziņa, ka arī grāfa kundze gribot apskatīt viņa senču mitekli. Īpašumtiesības vēl nav izde­vies atjaunot, dubultpilsonību arī nedodot, taču grāfam esot lielas cerības, ka viss nokārtosies. Jaunnedēļ viņi iera­dīsies, lai sagatavojot pilī pāris istabas.
   Nu atkal ciema ļaudīm bija darbu pilnas rokas un rū­pestu bez gala. No skolas kopmītnes laikiem vēl bija sa­glabājies inventārs, bija kur augstos viesus guldināt un sēdināt, segas un palagus saorganizēja Jautrīte no savu dziedātāju mājām, bet Lejasmeijeru Liene aizdeva gald­autu, ko jaunībā izšuvusi.
   Grāfu pāris bija ļoti apmierināts ar laipno sagaidīšanu un uzņemšanu. Vakarā grāfs vedināja savu gaspažu pa­staigāties pa parku, paklausīties, kā dīķmalā dzied putniņi, kas patiesībā esot mazas vardītes, un pats galvenais - viņš tai parādīšot dzīvu bebru!
   Mēness slēpās aiz tumšiem mākoņiem, tikai rāmais ūdens spogulis spīdēja. Piepeši atskanēja skaļš: plunkš, plunkš, kaut kas vēl melnāks par vakara tumsu izslīdēja no dīķa un nozuda krūmājā. Laulātie draugi stāvēja kā sa­stinguši un gaidīja, taču viss bija noklusis. Kaut nebija izdevies bebru savām acīm saskatīt tā pa īstam, taču dzir­dējuši to bija, un pagaidām ar to bija jāsamierinās. Nestei­dzīgā solī viņi devās atpakaļ uz pili. Taciņa veda garām kapiņiem un piepeši kundze šausmās iekliedzās - kur pirmīt bija manījusi tikai pelēkas, iezaļganas sūnu apau­gušas kopiņas, plīvoja kaut kas balts, tas kustējās, nāca tuvāk… un nākamajā mirklī grāfs tikko paguva satvert kundzes ļengano augumu. Viņa bija zaudējusi samaņu. Saukdams palīgus, grāfs tenterēja ar savu smago nešļavu uz pili. Kā no zemes izlīduši uzradās divi jaunekļi, kas vi­ņam palīdzēja, tikai tie ne vārda nesaprata vāciski, bet grāfs uztraukumā latvju mēli bija pazaudējis. Par laimi, pilī bija Jautrīte, kas tālāk parūpējās par kundzi.
   Otrā rītā grāfs devās projām. Viņa kundze teikusi, ka tādā vietā, kur sentēvu gari spokojas, viņa savu kāju vairs nesperšot. Uz to lai viņas vīrs necerot.
   Kad Jukumsons rāja brāļus, ka tie visas lielās cerības izpostījuši, viņi taisnojās, ka nejūtoties vainīgi. Visu izda­rījuši, kā šis licis - pusķieģeļus dīķī iemetuši, vecu filca zābaku izpeldinājuši un krastā izvilkuši. Vai viņi tiešām nedrīkstēja apsēsties pie baronu kapiem un godīgi nopel­nīto pusstopu iztukšot? Kāpēc plivinājušies baltos krek­los? Tāpēc, ka garas stundas zem krūmiem stāvot un grā­fus gaidot, zem biezām jakām bija pārkarsuši. Kad grāfs sācis bļaut, atkal rāvuši mugurā un metušies šim palīgā.
   Jukumsonam vairs nebija, ko teikt, atlika vienīgi gari nopūsties.

   Pašā vasaras sākumā, kad saldi smaržoja ceriņi, pāri Cusnakciemam kā balts, pūkains mākonītis pārslīdēja jaunā, priecīgā ziņa: grāfs fon Hāzenfūss ar visu famīliju brauks Jāņus svinēt uz savu senču dzimteni. Nu bija jā­sagatavo augsto viesu saņemšana Eiropas līmenī.
   Jukumsona norīkotie ļaudis čakli rosījās parkā. Vīri cirta, raka, kokiem izzāģēja sausos zarus, jaunas puķu dobes sataisīja. Sievas puķītes iestādīja un katru dienu laistīja. Jautrītei bija jārūpējas par Jāņu nakts kulturālu pavadīšanu. Nevarēja tikai alu tempt un kā āži blēt katrs savā balsī. Jautrīte izdiņģēja no pagasta kases latiņus, lai varētu slaveno dziedoni Tālrītu Benķi izrakstīt. Pašlaik pēc garām koncerttūrēm pa svešām zemēm šis atpūtās dzimtajā Rīgā. Kā zināms, māksliniekiem naudas maciņi paplāni, labprāt piepelnīsies. Kūkums atvēlēja vezumu sausas malkas ugunskuram un dažus sveķainus celmus, tikai pašiem tie bija no zemes ārā jādabū. Tedis un Ludis par pusstopu tiem saknes atcirta, ar bomīšiem izcēla, un visi bija apmierināti.
   Jautrīte iecerēja teatralizētu uzvedumu: "Jāņi zem Čus­naku dižajiem ozoliem". Visiem, kas dziedās un dancos, vajadzēja tautiskos tērpus. Taču ar tiem, kas Kultūras na­ma krājumos, nepietika. Puisiešiem vienkāršāk - tie varē­ja uzvilkt pelēkas bikses, baltu kreklu, ap kaklu apsiet prievīti. Meitieši steigā šuva garus, strīpainus brunčus. Kam vaļas pētīt, cik tie etnogrāfiski pareizi, ka tikai strīpas košas.
   Tika domāts ne tikai par garīgo iepriecinājumu. Katrai zemnieku sētai bija jādod pa pusmaisam miežu, lai Žvin­guļu Ermanis varētu izbrūvēt alu. Jukumsonu Marta sa­stādīja sarakstu, kurām saimniecēm jāsien sieri, kam jācep plātsmaizes, sklandu un speķa rauši. Par puķēm un vai­nagiem rūpēsies jaunās meitas.
   Vienu dienu Jautrīte vaicāja Jukumsonam, vai šis ievē­rojis, cik ļoti ciema izskatu bojā suņu būdas? No dēļu ga­liem sanaglotas, pelēkas, neglītas. Tādas nekur Eiropā nav redzamas. Ja gribam, lai viss būtu Eiropas līmenī, arī par suņu būdām jāparūpējas. Ko grāfs par mums domās, tādas ieraudzījis?
   -  Jā, varbūt tev taisnība, - pagastvecis pakasīja aiz auss. Arī viņš sava Rekša būdu bija uztaisījis no lielas kastes. - Bet kā ļaudis pierunāt jaunas būdas taisīt? Aizbildināsies ar materiālu un laika trūkumu.
   -  Izsludini konkursu! Par labāko un skaistāko suņa bū­du pasoli prēmiju. Tās dēļ visi pūlēsies. Soli simts latus.
   -  Vai tev prāts! Tādu naudu izgrūst! Pagasta kasē liekas naudas tak nav. Skolas direktors čīkst pēc datora, es tā puslīdz apsolīju izlīdzēt.
   - Skolas var mazliet pagaidīt. Tagad bērni vasaras brīv­laikā. Ja mācēsim grāfu pēc visiem Eiropas standartiem uzņemt, viņš neatteiks ziedot apaļu summiņu skolas vaja­dzībām, - Jautrīte noteica, un Jukumsons viņai beidzot piekrita.
   Tiklīdz pie ziņu dēļa parādījās afiša ar konkursa notei­kumiem un solītās prēmijas lielumu, Cusnakciemā sākās īsta rosība. Gaterim bija tik daudz ēvelētu un spundētu dēļu pasūtījumu, ka tikko spēja tos izpildīt. Pie vienģimeņu mājām drīz izauga miniatūras pilis, cita ar tornīti, cita ar balkoniņu. Veikalā izpirka visas krāsu bundžas. Tikai daudzdzīvokļu māju iemītnieki, kuriem nebija lemts šajā konkursā piedalīties, pukstēja par nodokļu maksātāju nau­das izšķērdēšanu.
   Kad komisija apstaigāja visas jaunceltās būdas, tā atzi­na, ka vislabākā, Eiropas līmenim atbilstošākā izdevusies Vējzaķu Fricim. Viņš ne tikai divus lodziņus ar zili krā­sotiem slēģiem ielicis, bet grīdu izklājis ar baltu porolonu. Tādā nedzīvo blusas. Vējzaķis priecīgs bāza kabatā simts latus un teicās no opozīcijas pāriet uz pozīciju. Bet vakarā Friča sieva Lūcija ievēroja, ka Rembo negrib līst jaunajā būdā. Kad viņa tur suni ar varu ievilka, tas piepeši uzbru­ka paklājiņam, nikni ņurdēdams, plēsa un purināja to. Lūcija baltos gabaliņus salasīja, izslaucīja, sabēra atkri­tumu kastē, tad aizgāja uz šķūnīti un atnesa klēpīti salmu, ko bija taupījusi sivēnam. Kad tos sabāza būdā, suns pa- luncināja asti un likās guļus.
   Paskatījusies uz ceļa pusi, Lūcija ieraudzīja, ka ļaužu pūlīši plūst uz parku un attapās, ka Jāņu vakars jau klāt. Netālu no pils bija iekārtots laukumiņš mašīnām, un poli­cists Andris modri vēroja, lai ļaudis savus braucamos atstāj tur. Grozus ar labumiem, ko likt uz garā galda, sievas stiepa rokās, vīri ripināja alus muciņas. Parka viducī, kur paredzēta vieta ugunskuram, bija sakrauts sausās malkas strēķis, nolikti sveķainie celmi. Arī dziedonis jau bija at- vizināts un pacienāts, lai netrūktu spēka, kad īstajā brīdī jālaiž vaļā sava balss.
   Piepeši no lielā ceļa puses atskanēja neparasta rīboņa, parādījās divu zirgu vilkta liela droška. Meždangu Žanis turēja grožus. Andris metās pretī saukdams, ka te nedrīkst
   Kad komisija apstaigāja visas jaunceltās būdas, tā atzina, ka vislabākā, Eiropas līmenim atbilstošākā izdevusies Vēj zaķu Fricim. apstāties, šī vieta tikai autiņiem paredzēta. Beigās žēlīgi atļāva pajūgu novietot pašā parka maliņā.
   Saule vēl nebija noslīdējusi aiz meža galiem, kad parkam tuvojās divi tumši automobiļi ar ārzemju numuriem. An­dris pakalpīgi rādīja, kur tos piebraukt. Jukumsons palē­cās, it kā papēdī nagla iedūrusies un sauca pēc Jautrītes. Grāfs bija klāt! No mašīnām, savā starpā vāciski buldurē­dami, kāpa laukā dažāda vecuma cilvēki, dāmas, kungi, pat divas jaunas freilenītes. Dāmām bija rokās puķu pušķi.
   Benķis jau pleta vaļā muti, lai sāktu apsveicināšanas dziesmu, bet Jautrīte viņam uzšņāca: "Pagaidiet! Vai neredzat, uz kapu pusi šie virzās!" Nezinādams, kad īsti jādzied, Benķis klusēja, bet lai balss saites neiekaistu, salē­ja rīklē vēl pāris kausus alus. Jautrīte teciņiem metās pie Jukumsona grāfa teikto tulkot. Grāfs tikai paspieda Ju- kumsonam roku un kopā ar pavadoņiem cierēja pa taciņu cauri parkam. Bija vēl gaišs, un gaspaža no spokiem nebaidījās. Piepeši visi ieraudzīja, ka grāfam piesteidzas vecais Žanis, abi ilgi un sirsnīgi krata viens otram rokas. Jukumsons atcerējās grāfa pērnruden teikto par medību pili un mežsarga puiku. Laikam bijis šis pats Žanis. Lai vecītim tiek prieks grāfa kungu apsveicināt. Bet ko viņš grāfam saka un tas, kā piekrizdams, loka galvu? Ak, vecais muļķi, tu domā, grāfs tavu murmulēšanu sapratis?
   Pēc brīža vāciešu bars, senču dvēseles pieminējuši, pu­ķes nolikuši, nāca atpakaļ. Dziedonis sāka: "Par gadskārtu Jānīt's nāca"… un viņam piebalsoja vietējais, tautiski ģērbtais koris. Vācieši uzmanīgi klausījās, bet tad atskanē­ja gara, žēlabaina skaņa, gaudoja kāds suns. Jautrīte no­bālēja, taču centās nezaudēt savaldību, uzplāja sejai vismīlīgāko smaidu un steidzās pie grāfa, lai aicinātu pie klātajiem galdiem. Grāfs papurināja galvu un teica lat­viski: - Paldēs, paldēs! Aber te draugs Žan. Mēs brauks pie vin.
   To pasacījis, viņš pagriezās un devās uz mašīnu pusi. Nu nobālēja Jukumsons:
   -  Jautrīt, - viņš izdvesa drebošā balsī. - Saki viņam, ka uz Meždangām nevar tikt, tur nav ceļa.
   -   Nav ceļš? - grāfs brīnījās. - Kā tu atbrauc, Žan?
   -Ar zirgiem. Aizvedīšu visu tavu famīliju, droškā vietas
   pietiks. Veltīgi lūdzu pagastam ceļu salabot. Tikai dažas kravas grants vajadzēja, ko bedrēs iebērt, ar greideri iz­braukt. Tas būtu izmaksājis ne vairāk kā simts latus. Pa­gasta kasē tādas naudas neesot. Konkurss jārīko, prēmi­ja jāpiešķir… Paskaties sāņus, vai redzi ar ko atbraucu pretī? Tur, aiz tā krūmiņa parka malā! - pietvīkusi sarkana kā biete, Jautrīte tulkoja Žaņa vārdus, ne jau visus, tikai, viņasprāt, svarīgāko. Viņa nepabeidza teikumu, kad grāfa skatiens pāri mašīnu jumtiem slīdēja uz parka stūri, kur piesieti dižājās abi zirgi.
   -   Aber tā tokš mana tēva droška! - grāfs iesaucās tik skaidrā latviešu valodā, ka Jautrītei aukstas skudriņas pārskrēja mugurai, bet Jukumsons sagrozījās tā, it kā miljons blusu būtu kreklā salēkušas.
   - Kā redzi, Kurt. Daudzus gadus stāvēja ratnīcā aiz vi­sādām grabažām. Tikai zirgs man viens pats. Otru aiz­ņēmos no kaimiņienes Vilmas. Vai vēl atminies to skuķi? Aicini savu famīliju šurp! Es redzu, vārdnīca, ko lūdzi aiz­sūtīt, tev derējusi, valodas zināšanas esi atsvaidzinājis. Par autiņiem neraizējies, lai stāv tepat. Mums ziķerīgs poli­cists, nosargās.
   Žanis palīdzēja vāciešiem somas aiznest līdz droškai. Grāfs iespieda Andrim saujā naudas zīmi un šis apgalvo­ja, ne skrūvītes mašīnām nenokritīs, novēlēja lustīgu līgo­šanu Meždangās.
   Jukumsons un Jautrīte vilkās atpakaļ pie saviem līgo­tājiem, kuri rāva vaļā vienu dziesmu pēc otras, pa starpām uzkozdami un iedzerdami. Vējzaķis pusi prēmijas bija at­stājis vienā un pusi - otrā veikalā. Viņš bija tālredzīgs cil­vēks, zināja, nāks kādreiz atkal vēlēšanas.
   Tikai pa brīžam žēli iegaudojās kāds suns. Satumsa, bet suņi negribēja līst jaunajās, pēc krāsas asi smakojošās bū­dās. Vienīgi Rembo apmierināts snauda, kaut viņa būda vairs nebija Eiropas līmenī.

   Bija jauks pavasara sestdienas rīts. Smaržoja plauksto­šie koki, virs zaļām cintiņām lirināja cīruļi. Abiem brāļiem Tedim un Ludim bija pacilāts garastāvoklis, kad viņi, rokas ratiņus stumdami, naskā solī kājoja uz tuvējā mežiņa pusi. Cusnakciemā tikko bija noslēdzies spodrības mēnesis, ļautiņi bija čakli posuši savus mājokļus un visu nederīgo veduši uz izgāztuvi. Bet, ko viens sviež prom, tas otram derīga manta. Brāļus visvairāk interesēja pudeles. To vākšana diez ko daudz neienesa, taču smēķiem un kādai lāsei grādīgā sanāca.
   Nolikuši ratiņus, viņi staigāja šurpu turpu, kur vien ma­nīja drazu kaudzēs kādu pudeli paspīdam. Ieplīsušās pa­svieda sānis, veselās bāza maisā. Piepeši Tedis, pagājies tuvāk, iesaucās:
   -   Ludi, nāc šurp! Ko es ieraudzīju!
   Zemē spīdēja kaut kas balts. Tas bija klozetpods ar visu vāku, un blakus, uz mutes apgāzta, gulēja liela, melna ču­guna vanna. Brāļi pieķērās tai klāt, atgāza atpakaļ. Vannas baltā iekšpuse nedaudz apdzeltējusi, bet nevienas sprau­gas nemanīja. Caurums, pa kuru ūdenim notecēt, bija pa­matīgi aizblīvēts ar cementu.
   -    Taisni kā priekš mums! - Tedis priecīgs iesaucās.
   -   Mūsu būdā tak kanalizācijas nav. Ko iesāktu ar vannu, kam caurums apakšā? Tikai pēc vella smaga. Parunāšu ar Brūni. Viņa fāčukam traktors, tas aizvilks. Podu gan sa­vāksim tūlīt.
   -   Ko ar to iesāksim? - Ludis brīnījās. - Neliksim tak sirsniņmājā uz brilles. Pārāk augstu būs jākāpj.
   -   Sitīsim gaisā. Tu tak zini, Dīriķu Rūdis jahtu taisa, tā būšot glauna, ar visām labierīcībām. Laidīšot lejā pa Čusnaku upīti līdz lieliem ūdeņiem. Uz galvošanu, viņš podu atpirks.
   -   Tas gan forši! Rūdim pods, mums vanna, ir gan šorīt cūcene! Pudeļu arī krietns lērums, - Ludis bija sajūs­mā. - Kaut biežāk tādi spodrības mēneši būtu!
   Brāļi pilnos maisus iekrāva ratiņos, balto podu uzlika pašā virsū un ceļoja atpakaļ. Saulīte bija pakāpusies kriet­ni augstāk, spīdēja silti un mīlīgi. Pa Čusnakciema galveno ielu, kas patiesībā bija vienīgā, tekalēja ļaudis. Veikalā "Čusnaks" bija atvests svaigs alus, un visus pārņēma tra­kas slāpes. Uz sola pretī veikalam apsēdās daži vīri, lai lēniņām, ar baudu izsūktu savu pudelīti.
   Cienīgā gaitā staigāja policists Andris un modri vēroja, lai valdītu kārtība. Kad tuvojās abi brāļi, viņš tiem uz­sauca:
   -   Eu, bračkas, kas jums tajā vezumā? Kurai tantiņai pieliekamo kambari esat aptīrījuši?
   -   Nekur un neko neesam zaguši! - brāļi nikni atcirta.
   -   Sabiedrībai derīgu darbu darām. Mežmalu no pudelēm un nederīgiem hlamiem atbrīvojām.
   Andris pienāca klāt, parāva vaļā maisu. Redzēdams vienīgi pudeles, noteica: - Staigājiet vien tālāk. Patiesībā jums prēmija no pagastveča par labu darbu pienākas.
   Izdzirdis pieminam vārdu "pagastvecis", no soliņa pie­trūkās Vējzaķu Fricis un indīgi nošņāca:
   -   Prēmiju šis dos! Gaidi ar maisu! Kaltētu utes ādu no šā neizplēsīsi. Būtu mani ievēlējuši… Vai šito podu arī at­radāt? - viņa acis pielipa baltajam vākam.
   -  Jā. Tur ir arī vanna, to mēs savāksim vēlāk. Mums tā ļoti vajadzīga. - Ludis bikli iečiepstējās. Viņam bija bail, ka Vējzaķis vannu var iekārot. Podu viņš bija izcēlis no ra­tiņiem un nolicis zemē.
   -   Pods un vanna. Kur tāds bagātnieks gadījies, kas la­bas mantas met laukā? - Vējzaķis brīnījās.
   -    To izdarīja Jukumsons, - Lejasmeijeru Liene, kā parasti, visu zināja. Uz bodi iepirkties nākdama, viņa bija piestājusi paskatīties un paklausīties, kas te notiek. - Viņ­dien pašā rīta agrumā aizveda. Autiņam bija piekabe pa­kaļā. Es pa logu redzēju.
   Vējzaķis brīdi stāvēja, kaut ko intensīvi domādams, tad ieblieza sev pa pieri un iesaucās:
   -    Beidzot man viss klārs. Pagājušā nedēļā pie viņa mājas bija smagā mašīna. Divi vīri izcēla milzīgu kasti un elsdami, pūzdami stiepa iekšā. Mīlīši, viņš ir nopircis bur- buļvannu! Un jaunu podu. Tādu, kam kompjūters klāt. Kad celsies, saņems izdruku, kur viss, kā uz delnas - mie­sas svars pirms un pēc sēdēšanas, visas analīzes ar', ne­būs vairs pašam pudelīte uz laboratoriju jānes, kad pūslis apsāpas. Vai šim naudas trūkst? Tas grāfs kā slaucama govs. Kas zin, cik no tās pils jumta naudiņas ieslīdēja Ju­kumsona kabatā? Gan es tevi no tā troņa gāzīšu, - viņš nikni ar kāju iespēra baltajam podam pa sāniem.
   Satrūcies, ka tādu apdauzītu Rūdis negribēs pirkt, Tedis paķēra podu, ielika ratiņos, un brāļi ātri attālinājās. Arī viņiem slāpa, bet makā ne santīma. Vienīgā cerība bija Rūdis.
   Ļaudis bija sastājušies pulciņā un atplestām mutēm klausījās Vējzaķa vārdos. Viņš par savu politisko pretinie­ku aizvien zināja kaut ko interesantu pastāstīt.
   -  Andri! - Vējzaķis uzsauca policistam. - Iesim un izkra­tīsim to odzes midzeni. Tu redzēsi, ne tikai burbuļvannu un glaunu podu atradīsim, tur būs visādi zili brīnumi.
   -  Nē, to nedrīkst darīt! Tā ir nelikumīga rīcība, - Andris iebilda. - Vajadzīga prokurora sankcija. Uz kāda pamata kratīs?
   -   Pamatus vēl meklēs! - Vējzaķis atcirta. - Ejam, drau­gi! - viņš pārlaida skatienu savam piekritēju pulciņam, kam bija piebiedrojušies daži ziņkārīgie, starp tiem Liene. Uz Jukumsonu viņai bija nīgrs prāts. Viņš nesen uzlika administratīvo sodu par kazas ganīšanu muižas parkā. Vai Liene vainīga, ja lopiņš tikko sadīgušās tulpes un narci­ses bija nograuzis līdz melnai zemei? Lai soda to kazu!
   Andris nesaprata, ko darīt, kā aizturēt to baru, kas seko­ja Vējzaķim. Cerams, līdz logu dauzīšanai un asins izlie­šanai nenonāks. Ja tā… sauks zemessargus palīgā un ar visu likuma bardzību. No acīm izlaist nevarēja un viņš soļoja nopakaļ.
   Jukumsonu pāris pašlaik rosījās virtuvē, kad Reksis sāka nikni riet. Pie durvīm atskanēja skaļa klaudzināšana. Jukumsons gāja atvērt un tūlīt koridorā iebruka cilvēki nikniem ģīmjiem.
   -    Jukumson, rādi mums savu burbuļvannu! - rēca Vējzaķis.
   -   Parādi to glauno podu! - spiedza Liene.
   Marta, kas bija pavērusi virtuves durvis, pēkšņi ar krei­so roku tvēra krūtīs sirds pusē, labā ķerstījās gar sienu. Jukumsons pabīdīja viņu atpakaļ, žigli lūkoja ūdens glāzi, trīcošiem pirkstiem tajā pilināja valokardīnu. Lai tas Vēj­zaķis ar savu kompāniju ārdās, sievas veselība viņam bija svarīgāka par visu.
   -   Rādi jauno podu! - Vējzaķa balss kā pērkona grāviens atkārtoja Lienes vārdus. Viņš atrāva durtiņas koridora ga­lā. Mazs, nobijies puisītis bija iespiedies pašā kaktiņā.
   -   Podiņš… te, - viņš iešņukstējās, rādīdams uz koši zilu, ar sarkanām puķītēm izrotātu plastmasas podiņu. - Onkul, lūdzu neņem! Tu liels, podiņš maziņš. Ja tev vajaga, te spai­nis. Omīte vakarā uz dārzu aiznesīs, uz komposta kaudzi.
   Valodu piepeši zaudējis, Vējzaķis blenza tukšajā vannas istabā, kas reizē bija arī tualete. Poda vietā zem skalojamās kastes stāvēja spainis ar zaļu vāku.
   Liene, pār viņa plecu lūrēdama, attapās pirmā. Tas taču Jukumsona meitas Sandras puišelis, laikam ciemoties at­vests.
   -   Kāpēc opītis to podu un vannu uz izgāztuvi aizveda? Neraudi, tavu podiņu neaiztiksim. Tikai skaidrību gribam zināt.
   -   Es… man, - mazais izberza ar dūrītēm acis, tad, dro­šāks ticis, izstāstīja: - Opītis istabā žurku caurumus smē­rēja ciet. Lai mēs slimību nedabūtu. Es arī… podā no tā pulvera putriņu vārīju. Caurumu aiztaisīju… vannai arī. Lai žurkas netiek klāt. Kad mazgājas. Var dibenā iekost. Opītis briesmīgi rājās. Viņam nav naudiņas jaunai van­nai. Tik smuku skapi nopirka. Daudz naudiņas atdeva. Gribi, es tev parādīšu. Lielajā istabā stāv.
   -  Nevajaga, nevajaga, - viņa atvairījās. - Diezgan esam redzējuši. Iesim, Frici!
   Spridzeklis
   Taisnākais ceļš no manām mājām uz autobusu pieturu ved gar pagastmāju. Todien laika bija diezgan, biju paagrāk izgājis, tādēļ apstājos tās priekšā pie lielā ziņojumu dēļa. Tīras ziņkārības dēļ gribēju papētīt, kas ko pērk vai pār­dod, kad jāpotē suņi un kaķi. Tūlīt ieraudzīju prāvu afišu, kur trekniem, melniem burtiem bija rakstīts, ka pagast­mājas zālē pīkst. 16.00 būs tikšanās ar jaunās partijas Tautas Taurētāji dibinātāju Jāni Riecienu. No avīzēm un televīzijas šā ievērojamā politiskā darboņa vārds bija labi pazīstams. Nebija ticis šajā Saeimā, tagad mērķēja uz nā­kamo, tas man tūlīt bija skaidrs. Kamēr lasīju, ka Rieciens izklāstīšot savas partijas programmu, man blakus bija nostājies Fricis Vējzaķis un nicīgi nokrekšķēja:
   -   Nekas labs te nav gaidāms. Redzi, rakstīts, ka atbal­sta grupas vadītājs ir Ansis Jukumsons. Kad tādi izbijuši komunisti tiek pie varas…
   -   Jukumsons, cik zinu, nekad nav komunistu partijā bijis, - es iebildu, bet Vējzaķis mani pārtrauca:
   -    Nav svarīgi, bija vai nebija, - Vējzaķis noskaldīja. - Skolā bērnus mācīja, tiem kaitīgas idejas galvā dēstīja.
   Tālāk vairs nevarējām debatēt, man bija jāpasteidzas, lai nenokavētu autobusu. Rīt manai Amildai dzimšanas diena. Kaut nav nekāds apaļais skaitlis, taču pienācīgi jā­atzīmē, kāda dāvana jānopērk. Ar personisko sievu pa draugam jāsadzīvo, mūsu māja nav nekāds parlaments, kur katrs var taisīt savu frakciju.
   Kad pēcpusdienā ar pilnu iepirkumu somu un tortes kārbu rokās no otras puses tuvojos pagastmājai, tur durvis virinājās vienā gabalā. Ļautiņi nāca pūlīšiem vien. Dzir­dēju dažādas valodas. Vējzaķis teica, viņš vairāk negribot, kā tikai paskatīties uz dzīvu tā blēdīgā šeftmaņa ģīmi. Meždangu Žanis sacīja, ka jau sen vajagot pie valsts stūres rata nolikt vīru ar stingrām rokām un taisnu mugurkaulu. Tāds nelocīsies ne pa labi, ne pa kreisi pie katra austru­mu un rietumu vēja pūtiena.
   Es neko daudz neklausījos, viena vajadzība bija sākusi mocīt jau pilsētā, taču bija žēl tos 10 santīmus tērēt. Lai­kam bija vainīgs aliņš, ko autoostas bufetē izdzēru. No­glabāju savas nešļavas patrepē un žigli spruku iekšā pa balti krāsotām durtiņām ar uzkrāsotu gailīti.
   Kad pēc brītiņa nācu laukā, pie ieejas patrepē stāvēja abi brāļi - Tedis un Ludis - un kūpināja cigaretes. Viņiem redzot, negribēju ņemt savas mantas. Nodomāju - labāk lai pastāv tur, ko stiepšu zālē. Kāds vēl nodomās, ka ar to torti gribu pielabināties pašam Riecienam. Tā es devos uz zāli tukšām rokām. Zāle mums pirmajā stāvā, aiz vestibila. Tajā pa reizei kādu pāri salaulā, pensionāriem uz Zie­massvētkiem balli sarīko, kad pienāk vēlēšanas, tad uz­stāda urnas, kur balstiņas iemest. Vestibilā stūrainā, brūni nolakotā koka podā aug kupls gumijkoks zaļām, spīdīgām lapām. Kad vēl lauksaimniecības skola darbojās, tas stā­vēja direktora Jukumsona kabinetā. Kļuvis par pagastve- ci, viņš to atvāca šurp.
   Bijām sanākuši un krēslos sasēdušies vairāk nekā pus­simts cilvēku. Tad pavērās sāņdurvis, ienāca liela, slaida auguma bārdains vīrs un paklanījās pret mums. Pēc bil­dēm pazinām, ka tas ir Rieciens. Tūlīt viņam blakus parā­dījās Jukumsons, abi apsēdās aiz galda. Rieciens nolika sev priekšā dažas aprakstītas papīra lapas, jau pavēra muti, lai sāktu runāt. Pēkšņi iedrāzās sekretāre un skaļā balsī sauca Jukumsonam:
   - Nupat viens vīrietis zvanīja. Pēc desmit minūtēm sprāgs bumba. Pagastmājā ir paslēpts spridzeklis.
   Krēsliem nobrākšķot, visi lēca kājās. Policists Andris, kurš bija sēdējis pie pašām durvīm, izslējās visā savā garu­mā un nokliedza: - Mieru, mieru, bez panikas! Telpu atstājiet rāmi, bez liekas drūzmēšanās! Attālinieties no pagastmājas!
   Kad es līdu patrepē, lai paņemtu savu somu un tortes kārbu, Andris mani pagrūda sāņus: - Ātrāk, ātrāk, Miķel! Laukā pa durvīm! Nekavējies, ja dzīvība dārga!
   Ko darīt? Bija jāpaklausa. Iešāvās prātā vecs teiciens: "Rauj velns pekeli, glāb dvēseli!" Visi mani pirkumi būs pagalam. Visvairāk bija žēl tortes. Amilda man liela kā- rumniece. Taču galvenais bija pašam palikt dzīvam. Pie­biedrojos citiem cilvēkiem, apstājāmies gabaliņu atstatu no pagastmājas un gaidījām, vai šī uzlidos gaisā pavisam vai arī tikai logiem stikli izbirs. Visi snaikstīja kaklus, gribēdami labāk saskatīt. Pagāja desmit minūtes, pagāja divdesmit. Viss klusu. Varbūt tā bijusi viltus trauksme? Te parādījās Andris, un viņam bija rokā… mana brūnā, krietni pieblīdusī soma.
   -   Kam tā pieder? - viņš bargi noprasīja, somu augstu pacēlis. Atteicu, ka mana.
   -  Miķel, Miķel, vai tavos gados pieklājas tik dumjus jo­kus taisīt? - Andris pašūpoja galvu, tad izcēla no manas somas kārbiņu, visu acu priekšā to attaisīja. Tur tikšķēja modinātājpulkstenītis. Biju to nopircis Amildai kā dāvanu, viņa aizvien pukojās, ka bez modinātāja rītos grūti uzcel­ties. Man pulkstenītis ļoti iepatikās un cerēju, ka arī Amil­dai būs prieks par vistiņu, kura ik sekundi pieliec galviņu līdz zemei, teikdama skaļu: "Kluk, kluk, kluk…" diviem dzelteniem cālīšiem, kuri uzknābā graudiņus.
   Tikai ar grūtībām, ņemot palīgā visu daiļrunību, man izdevās Andri pārliecināt, ka neesmu vainīgs, ka tā tīrā sagadīšanās. Pats man pirmīt neļāva no pilsētas vestos ie­pirkumus paņemt. Arī pa telefonu zvanīt nevarēju, patie­šām, kā tas iespējams, jo atrados zālē? Viņš beigās somu atdeva, atļāva ieiet pēc tortes, taču man bija aizdomas, ka nav noticējis. Viņš paskatījās manī tādām acīm, it kā es būtu no kapsētas kādu krustu nozadzis.
   Galīgi sašļucis, vilkos prom. Vai tie jaunie partijnieki organizējās un dibinājās, vai arī sapulce galīgi izputēja, es vairs netīkoju uzzināt. Lai tie politiķi liek viens otram spri­dzekļus, ja viņiem tā patīk, tikai lai neiepiņķerē nevainīgu cilvēku. Piepeši dzirdēju saucienu: - Miķel, kur tu? Ap­stājies! Pagaidi!
   Tas bija Fricis Vējzaķis, kas sēdēja uz soliņa iepretī vei­kalam ar atkorķētu pusstopu rokā. Nometos viņam blakus.
   - Miķel, Miķel, vai tavos gados pieklājas tik dumjus jokus
   taisīt? - Andris pašūpoja galvu.
   Nudien, viena šļuka derētu. Fricis teica - šitās kreņķes jānoskalo. Kādas tad viņam kreņķes? Fricis pacēla pudeli pie lūpām, norija krietnu guldzienu. Man nepiedāvāja. Tikai pateica, ka esot uz mani nikns, ka bail. Es viņa labo ieceri izgāzis.
   -  Vai tev nav kaut kas galvā sagriezies? - arī man sanāca dusmas.
   -   Kas tev lika to tikšķētāju pagastmājā nobāzt? - Fricis man uzbļāva. - Es gribēju, lai viņi to spridzekli stundām ilgi meklē, visus kaktus izčamda. Varbūt pat sapierus iz­sauktu. Bet pa to laiku būtu tumsa klāt un Rieciens prom. Varbūt tikai pašās beigās kāds iedomātos iebāzt roku podā un parakņāties zem gumijkoka saknēm. Pusi dienas notē­rēju, kamēr no veca elektromotora uzmeistaroju kaut ko tādu, kas izskatījās pēc "elles mašīnas". Ludim par zvanī­šanu pusstopu izmaksāju. Un tas viss - kaķim zem astes. Tava tikšķētāja dēļ. Ptū! - viņš sulīgi nospļāvās.

   Pa slapjo, žļarkstošo sniegu bridu uz Seskiem pie Friča. Viņš reiz solīja aizdot savu "pusvārnu". Bija pēdējais laiks malku nākamai ziemai sagādāt, cik vairs tālu pavasaris. Bridu un pie sevis pukojos, cik slikti ceļi mūsu Cusnak- ciemā, ar dubļiem jānojaucas līdz ceļgaliem. Seskiem tuvo­joties, nāsīs iecirtās sīva deguma smaka. Drīz redzēju aiz krūmiem paceļamies tumši zilus dūmus. Diezin ko šis tur svilina? Gāju tuvāk.
   Fricis bija pielaidis uguni žagaru čupai un, lai labāk degtu, laikam kādu vecas riepas gabalu iesviedis. Bet kādēļ viņa Klāra mīdās turpat blakus un spiedz tādā kā aizkau­ta sivēna balsī? Gāju tuvāk, padevu labdienu. Blakus žagaru čupai bija pusjaukta baļķēnu grēda. Fricis vienu baļķēnu, kam gals bija aptēsts smails kā zīmulis, turēja virs uguns. Gals metās aizvien melnāks. Man tūlīt bija skaidrs: viņš gatavo stabus.
   -    Miķel, kaimiņ, iegriez manam vecim smadzenes vietā! - mani ieraudzījusi, Klāra iebļāvās vēl skaļāk. - Sitos labos kokus tas dullais iznieko. Dēls pilsētā tiem pircēju sarunājis.
   -  Vecen, apklusti un vācies mājā! - Fricis šai uzkliedza. - Tev putra uz plīts palika. Nejaucies vīra darīšanās!
   Klāra nošņācās kā aizkaitināta čūska, nospļāvās un tomēr aizvilkās prom. Fricis teica, diezgan šis strādājis, varot drusku atpūsties. Apsēdāmies uz baļķēnu grēdas, aizpīpējām. Noprasīju: kādēļ tāds skandāls? Kāpēc Klārai nepatīk, ka viņš stabus taisa?
   -   Dumjš sievišķis. Neapjēdz, ka vajag gruntīgu aploku.
   -  Kam to taisīsi - aitām, teļiem vai dižlopiem? - es pa­vaicāju.
   -  Ar tādiem štruntiem vairs nekrāmēšos! - Fricis lepni atcirta. - Par pienu un gaļu kapeikas, pardon, santīmus, vien maksā. Man būs sava niša, kā tagad saka, varens pasākums. Laidīšu aplokā putniņus.
   -   Putniņus? - es pabrīnījos. - Te, meža viducī? Vanagi visus cāļus no tā aploka izlasīs laukā.
   -   Nu nē, mani putniņi tos vanagus pašus noknābs, ar kājām nospārdīs, - Fricis iesaucās lielīgā balsī.
   -   Tad jau laikam tev būs strausi, - es pasmējos.
   -   Ir gan tev, Miķel, gaiša galva. Patiešām strausi! Jau pasūtīju trīs cāļus. Visu ietaupīto pensiju atdevu. Vajadzētu vēl dažus cāļus, tak nevaru to Klārai iestāstīt. Es teicu, lai divas govis dod uzpircējam, mums pietiks ar vienu pašu. Pienam nekādas cenas nav. Bet strausi… Katra ola sver pa pusotra līdz diviem kilogramiem. Kāds pēc tām būs pieprasījums!
   -   Bet strausenes tak nedēj katru dienu, - es iebildu.
   -   Pietiks ar tām 70 gadā, tāda esot vidējā dējība. Būs gan strausēnu perināšanai, gan pārdošanai. Tie putniņi tik lēti uzturami. Ar zālīti vien. Pavasarī ielaid aplokā un rudenī dzīvi cepeši nāks laukā. Nu, varbūt maišeli graudu vajadzēs pabārstīt. Tas putns izaug līdz simts kilogramiem. Parēķini, lai tādā svarā suķi nobarotu, cik tur vajag grūst kartupeļu, miltu, vājpiena! Bet par cūkas gaļu tīro smiekla naudu var dabūt, kad trīs dienas esi tirgū nonīcis. Bet strausa gaļa maksājot 15 latus kilogramā un es tev varu galvot, tie mūsu jaunbagātnieki izķers kaudamies. Pašiem glaunākajiem restorāniem varēšu piegādāt. Un tas vēl nav viss. Spalvas var plūkt divas reizes gadā no dzīviem, nav tāpēc jākauj nost. Un tad tās skriešanās sacīkstes! Es te­levizorā redzēju, kā ārzemēs jātnieks sēž uz strausa un šis auļo. Ātrums 60 kilometri stundā, tikpat kā manam veca­jam zapiņam. Ierīkošu kaut ko līdzīgu hipodromam. Pil­sētnieki brauks ar strausiem jādelēt un manā makā ripos latiņi, - to visu norunājis, Fricis aizkūpināja apdzisušo ci­gareti, es darīju tāpat. Brīdi sēdējām klusēdami, tad pado­mājis noprasīju:
   -  Kā tie pilsētnieki tiks šurp? Es ar kājām knapi atkūlos. Kāds tas ceļš uz Seskiem\
   -  Viss būs pa pirmo! - Fricis bija pārliecināts. - Dabūšu naudīgus sponsorus. Tu redzēsi, nākamgad te būs līdzena šoseja.
   -  Tava ideja ir laba, it sevišķi, kamēr vēl tās šosejas nav, strauss noderētu par pārvietošanās līdzekli. Bet kā tu viņu apturēsi? Ja šis tikai skries un skries? Ja tu ieskriesi ne tikai Eiropā, bet izdrāzīsies tai cauri līdz Āfrikai?
   Fricis pakasīja pakausi. Nē, to viņš neesot izdomājis. Varbūt uztaisīšot iemauktus, piesiešot pavadu. Nāks laiks, nāks padoms. Viņš arī man iesakot nekrāmēties ar govīm, bet likties uz strausiem.
   -  Jā, jā, - es tūlīt skaļi piekritu. - Pārvērtīsim mūsu Cus­nakciemu par strausu audzēšanas reģionu. Un vēlāk arī visu Latviju. Eksportēsim strausu gaļu, olas un spalvas uz austrumu un rietumu tirgiem.
   Spiedām viens otram roku un šķīrāmies. Tikai pusceļā uz mājām atcerējos zāģi, es tak aizmirsu Fricim to pa­prasīt. Atpakaļ griezties negribējās. Gāju un gudroju, ar kādiem vārdiem savu Amildu pārliecināt, lai šī pārdod govis un nopērk strausa cāļus. Pazīdams Amildas šerpo dabu, šaubījos, vai tas izdosies. Tad apstājos un iesitu sev pa pieri. Laba doma iešāvās prātā. Kādēļ man jāķēmojas Fricim pakaļ? Lai viņš audzē tos strausus, es iegādāšos pārīti ķenguru. Amildai ir brālēns Austrālijā, viņš palīdzēs tos sagādāt. Ķenguri pārvietojas tikpat ātri kā strausi. Iesēdīšos somā un - hop, hop, - jau būšu pilsētā. Nekādus ceļus nevajadzēs. Par labu samaksu arī citus pavizināšu.

   Miķeļdienu gaidīdama, mana Amilda bija sacepusi rau­šus un visādas plātsmaizes tādos kvantumos, it kā pus- pagasta rīmas būtu jāpaēdina. Pietika, ko ciemiņiem mie­loties, un vēl pāri palika. Ko ar tiem labumiem darīt? Nemetīsi tak cūkai silē! Amildai tāda žēlīga sirds, viņa tūlīt iedomājās par veco Mazrausīšu Natāliju. Viņai, cilvēciņam, no pensijas vien jāiztiek, spēcina tik vien palicis, lai kaziņu un sivēnu apkoptu, dārzā dažas dobītes aprušinātu. Bet dārzs varen liels, visādu augļu koku pilns. Amilda teica, piekraušot somu pilnu, lai es aizvedot cienastu Natālijai. Neiebildu, sēdos savam ciskudrillim seglos un rūcināju prom.
   Pieslēju braucamo pie žoga, paņēmu somu un gāju pa vārtiņiem iekšā. Likās, no dārza puses skan cilvēku bal­sis. Bet tūlīt suns sāka mani tik sirdīgi apriet, ka neko vairs saklausīt nevarēju. Drīz attipināja Natālija. Bija varen priecīga par atvedumu, teica, lai nododot Amildai lielu pal­dies. Aicināja mani istabā, bet es uzprasīju, kas dārzā notiek, vai kādi radi sabraukuši?
   -   Ko nu radi! - Natālija atmeta ar roku. - Sen nav redzēti. Tie mani atcerēsies tikai, kad pēc nāves vajadzēs mantiņas pievākt. Re če, mūsu pašu ciema puiši! Ludis un Tedis palīdz ābolīšus novākt. Es pati tikai no zemes varu uzlasīt, tiem augstajiem zariem netieku klāt. Jau divas dienas te raujas. Uz rītdienu mašīnu sarunāju, vedīs ābo­līšus uz to konservu rūpnīcu. Lielu naudu nesola, tak savs latiņš tiks.
   -   Ludis un Tedis? - es pabrīnījos. - Tie slaisti un gar­nadži? No kura laika tik čakli?
   -   Nav nekādi slaisti! - Natālija metās brāļus aizstāvēt. - Strādā dūšīgi. Apsolīju dot pusi no saņemtās naudas. Bez viņu palīdzības ābolīši tikpat zemē sapūtu.
   Paraustīju plecus. Tāda pāraugšana iespējama tikai padomju laiku romānos. Jāiet pašam paskatīties, vai tie­šām brāļi no sava ilggadējā slinkuma tikuši vaļā.
   Jā nudien, abi dūšīgi locījās; Ludis lasīja no zemes, Tedis bija uzrāpies augstai, vecai ābelei pieslietu redeļu kāpņu pašā galā, rāva ābolīšus un krāmēja tos ķocī. Žogmalā bija nokrauta vesela rinda pilnu maisu un kastu. Uzsaucu šiem dievpalīgu. Mani pamanījis, Tedis nolīda lejā, sasveici­nājāmies. Ieprasījos, vai nederētu pīpauzi ieturēt. Jā, derē­tu gan, Tedis tūlīt atsaucās un pagramstījās gar bikšu kabatām. Izvilku Elitas paciņu, piedāvāju abiem pa ciga­retei, paņēmu arī pats. Apsēdāmies uz otrādi apgāztas kastes.
   -   Jā, pavisam cits dūms, - noteica Tedis, izpūzdams gaisā iezilganu mākonīti. - Tā kazu vecene mums nopir­kusi Prīmu bez filtra. Klepu un vēzi no tādiem smēķiem var dabūt.
   -   Kā sadomājāt pie Natālijas šancēt? - es pavaicāju.
   -  Mums ir sava znaja, - nosmīkņāja Ludis, tad pajautāja, vai es atceros to trako baraviku lasīšanu pērnajā rudenī? Kā to varētu aizmirst! Tās telpas, kur kādreiz kolhozu lai-
   Uz galvošanu, bekotāju bija vairāk nekā tārpu vecā, mīkstā
   bekā.
   kā bija ēdnīca, noīrēja viena aizrobežu firma, kas ar kon­servu ražošanu ņemoties. Ieradās tās pilnvarnieks Ruku- mans, varen apsviedīgs un izveicīgs vīrs, uzlika pie pagast­mājas lielu paziņojumu, lai visi vāc un nodod šim baravikas. Maksu saņemšot maķenīt vēlāk, bet tā būšot varen laba. Rukumans izsniedza štempelētas un numurē­tas kvītis, kad bija sēnītes nosvēris, lielā grāmatā ie­rakstījis un savās kastēs iebēris. Drīz pēc brokastlaika Ru­kumans sēņu kastes salādēja busiņā un aizvizināja prom, lai otrā rītā atkal būtu klāt.
   Visi Cusnakciema meži tolaik čumēja un mudžēja no sēņotājiem. Ļautiņi cēlās augšā drīz pēc pusnakts, lai ar pirmo gaismas svīdumu jau būtu sēņu vietās. Uz galvo­šanu, bekotāju bija vairāk nekā tārpu vecā, mīkstā bekā. Bet tādas bekas pat neredzēja. Katru brūno cepurīti, kas pa nakti bija pacēlusies virs sūnām, rīta agrumā jau gaidīja nazis. Rukumans ņēma pretī tikai baravikas, tā firma taisot konservus ar baraviku piedevām. Sviesta beciņām, vilnīšiem un bērzlapītēm mēs skrējām garām. Tās nolasīja ļautiņi, kam nebija tik žiglas kājas.
   Tad tā lielā bekošanas kampaņa bija garām, un mēs sākām gaidīt apsolīto naudiņu. Pienāca Jaunais gads un pagāja, bet ne ziņas, ne miņas. Sākām plīties virsū pagast- vecim Jukumsonam, lai sūdz to firmu tiesā. Savācām kvītis un atdevām viņam. Nezinu, kā viss norisinājās - vai caur tiesu, vai bez tās, bet vienu dienu pastkastītē bija cedele, ka jāiet uz pagastnamu, norēķināšoties par sēnēm. Amilda jau sāka punktierēt, ko par saņemto naudu varētu iegā­dāties, viņa teica, derētu jauns radioaparāts, tā mūsu vecā "Abava" neko jēdzīgu uztvert vairs nespēj. Es savukārt gribēju iegādāties plaši izreklamētos minerālus dārzam.
   Ilgi strīdēties nevarējām, bija jāsteidzas uz pagastmāju. Mans braucamais saputējis, gāju kājām. Par laimi, patrā­pījās Meždangu Žanis, kas klidzināja ar savu zirģeli, paņē­ma mani ratos. Žanis, lielos silos dzīvodams, bija visvairāk beku salasījis. Es vēl pazobojos, sak, tu laikam ceri veselu maisu naudas dabūt, ar vezumu to mājās vedīsi. Žanis tikai pasmīnēja, noteikdams, ka pēdējais smej visgardāk.
   Žanim nudien bija taisnība. Ne latus, ne markas, ne dolārus mēs nedabūjām. Kambarītis, kur grāmatvede sēž, bija piekrāmēts pilns ar konservu bundžām un dažādu izmēru stikla burciņām. Grāmatvedei uz galda bija sa­raksts, par kādu summu katram sēņu vācējam pienākas konservi. Atklājās, ka firma nobankrotējusi, skaidras nau­diņas vairs nav. Lai norēķinātos ar mums, tie likvidatori atsūtījuši saražoto produkciju.
   Nu visi labinājušies Žanim klāt, jo tādu mantību taču kabatā neiebāzīsi. Piekrāvām viņa vāģus pilnus un laidām uz māju pusi. Kad savas bundžas un burciņas biju sastiepis ķēķī un sakrāmējis uz lielā galda, abi ar Amildu sākām tās pētīt. Visas etiķetes svešās mēlēs, bildes arī tādas jokainas. Daži uzraksti bija vācu valodā, no skolas laikiem daži vārdi smadzeņu krokās vēl aizķērušies. Tas Gras- frosch tak ir mūsu pašu zaļā vardīte, ko dažuviet Kurzemē par naģi sauc. Krabbe ir krabis, tas tūlīt bija skaidrs, bet, ka pāris bundžiņās iepildīts astoņkājis Krake, tikai ar vārdnīcas palīdzību atšifrēju. Dažās burciņās bija tādi dīvaini, dzeltenīgi gabaliņi, nosaukumā minēts gan Scheke, gan Pilz. Vai die', tās tak mūsu pašu baraviciņas kopā ar gliemežu mīkstumiņiem!
   -  Tādu nešķīstību es neēdīšu! - Amilda iesaucās pavisam pikta. - Izroc dārzā bedri un sagāz visu tur iekšā!
   Šoreiz viņai neklausīju. Tāda tā latvieša sīkstā un tau­pīgā daba: dzīvē viss var noderēt. Attaisīju vaļā bundžu ar krabju konserviem. Smaržoja tīri labi, tādi eļļaini izska­tījās. Iznesu laukā un iekratīju Džimim bļodā. Sunītis paošņāja, tad nokaunējies iežmiedza asti starp kājām un ielīda būdā. Kad to pašu piedāvāju veprim, šis teica, manta laba, lai dodu vēl. Apēda šņakstinādams. Pārējās bundžas un burciņas aiznesu uz pagrabu un saliku vienā plauktā. Derīguma termiņš bija norādīts līdz nākamajam gadu tūkstotim. Kas zina, kādi laiki gaidāmi, varbūt noderēs.
   Visu to atcerēdamies, teicu Ludim, ka atceros gan, cik pamatīgi Rukumans mūs apšmauca. Lai gan, taisnību sakot, viņš nebija vainīgs. Ne viņš bankrotēja, bet tā rūp­nīca. Laikam arī aiz robežām nemaz tik kāri nav pēc tām varžu ciskām.
   -   Redzi, vaina bija tā, ka mēs ar ārzemniekiem sapi- nāmies, - noteica Tedis. - Bet zemgalieši bija gudrāki. Viņi mežos pēc bekām neskrēja.
   -   Viņiem tādu dižu mežu nemaz nav, - es iebildu.
   -   Nu, jā. Bet viņiem ir ābeļdārzi. Mums arī, bet ko mēs ar saviem āboliem darām? Bišķīt zaptēs savāra, bet lielais vairums, ko lopiem neizbaro, aiziet postā. Zemgalieši savus ābolus savāca jau pērnajā rudenī un nodeva rūpnīcai, kas vīniņus taisa. Tiesa, naudu nedabūja, tāpat kā mēs. Jau pavasarī par to bija avīzē rakstīts, ka šie saņēmuši visādus viņķeļus baigos kvantumos. Izdevīgs barters, es tev teikšu. Taisni dūša aptecējās, kad to izlasīju. Zacenes mums vi­sādas, zini, kad tā uzņem uz krūts, tas gliemezītis iet uz leju ņurdēdams. Mēs jau pavasarī šad un tad pie vecās Natālijas piešancējām, ābelītes apkopām. Tā naivā večiņa cer uz latiņiem, bet mans deguns smalkāk saož, būs atkal viņķelīši. Ja savas zacenes pietrūks, dabūsim vēl, viss Cus- nakciems ar tām bundžām pilns.
   -   Hm, - es pakasīju aiz auss. - Tā iecere jums laba. Bet kāda garantija, ka šogad arī par āboliem vīniņus dos? Ja nu atved veselu cisternu etiķa? To arī no āboliem taisa.
   Brāļi saskatījās un noplātīja mutes kā sausumā izmes­tas zivis, neviens vārds pār viņu lūpām vairs nenāca.

   »
   Tas debesu tētiņš, kas katru dienu izgāza melnus lietus padebešus pāri mūsu galvām, galīgi izmaitāja manu ģi­menes dzīvi. Amilda bez apstājas grauza mani niknāk nekā Kolorādo vabole kartupeļu lakstus, - kam neuzsācis siena pļauju pirms Jāņiem, kad vēl spīdēja saulīte! Lopiņi ziemā bez ēdmaņas palikšot. Es turējos pretī, ro, kaimiņu Žanis nogāza savas pļavas, tagad zāle pūst un skalojas, bet mūsējā vēl garāka paaugsies un kuplāka piebriedis. Bet vai sievišķim ko iestāstīsi? Tikai džinkst kā lapsene apkārt. Beigās jutu, ka nervi neizturēs un pārtrūks kā saspring­tas stīgas. Ņēmu un aizbraucu pie brāļa Andreja. Viņa mā­jām visapkārt lielie piejūras sili, gaileņu un beku pilni; nervus pūtinādams, dzīvošu pa sēnēm.
   Taču svainiene Irma, kad pēc krietnām brokastīm, plaš- ķi uzvilcis, prasīju kādu prāvāku ķoci, sāka brēkt nelabā balsī, - vai man dzīvot apnicis, tīšu prātu gribot nāvei zobos skriet? Mežs esot traku zvēru pilns. Arī Andrejs piebalsoja, ka bez kārtīga stroķa tagad nevarot mežā rā­dīties. Šim bise gan esot, bet patronas nevienas, ja akurāt traka lapsa sētā ieskriešot, kā pirms dažām dienām Sa­slaukās, ņemšot un gāzīšot ar laidi.
   Bija svētdiena. Kad nu mani nelaida mežā, īsinājām lai­ku, kā mācēdami. Andrejs atnesa no pagraba aizpērno jāņogu vīnu, ieklunkšķinājām pa lāsītei, spriedām par trakiem zvēriem. Kad Irma piesēda galda malā, uzspēlējām kārtis. Piepeši Sarģis sāka nikni riet.
   -  Ka tikai nav kāda lapsa ieskrējusi sētā, - bažījās Irma.
   Andrejs tūlīt metās otrā istabā pēc bises un tad drāza
   laukā. Mēs ar Irmu pieplakām logam. Nebija lapsas, bet tievs, sīks sievišķītis gaišbrūnu vējjaku mugurā un zilām biksēm kājā. Ietipināja pagalmā un atkrita sēdus uz soliņa pie akas. Raibais lakats viņai bija uztupināts uz galvas kā austrumzemju turbāns, pie rokas liels ķocis, plecā pakārta liela, brūna soma.
   -   Diezin, kas tā tāda varētu būt? - minēja Irma, un arī mēs devāmies laukā. Lietus bija norimis, pašlaik uzpūta dzestrs vējiņš. Atnācēja raudzījās uz mums brūnām acīm un plātīja muti kā sausumā izmesta zivs. Spriežot pēc krunciņām bālajā sejā, viņa bija jau pensijas gados. Pēc brīža paklusā balsī pajautāja, kas šīs par mājām. Izdzir- dusi, ka Cunčiņas, izdvesa garu nopūtu. Viņai jātiekot uz Dūčiem, vai tie tālu?
   -   Vismaz kilometri astoņi, - teica Andrejs.
   -   Ak, kungu māte, kā esmu apmaldījusies! Kā tikšu turp? Kājas gluži piekusušas, - atnācēja žēlojās.
   -   Pēcpusdienā atbrauks dēls, sarunāsim, lai aizved, - Irma ātri izlēma. - Nāciet pie mums uz istabu!
   Kad svešā cēla somu plecā, tajā kaut kas ieņerkstējās, un Irma satrūkusies iesaucās.
   Meža zvēru iekšā nenesiet. Atstājiet tepat!
   -   Nav meža zvērs, nav, tur mana Bučiņa, mans šnau- cerītis.
   Redzēdama izbrīnu mūsu sejās, viņa atvēra somu, un no tās izvēlās mazs šunelītis - sirmu, pinkainu spalvu un strupu ļipiņu. Smalkā balstiņā mūs aprējis, viņš pēkšņi metās sāņus, jo bija pamanījis Irmas runci, kas, asti augstu uzcēlis, nāca no malkas šķūnīša puses. Šunelis klupa tam virsū, bet, dabūjis pamatīgu pļauku, vaimanādams dieba atpakaļ pie savas saimnieces. Tā pacēla sunīti rokās, un mēs atgriezāmies istabā. Savu bisi Andrejs jau bija paspējis nolikt.
   Irma tūlīt novāca kārtis un devās uz virtuvi uzvārīt kafi­ju, kaut ko ēdamu paraudzīt. Ja cilvēks ilgi maldījies, tad taču ne tikai piekusis, bet arī izsalcis.
   Apsēdusies svešā vispirms no jakas iekškabatas izņēma mazu spogulīti, ilgi tajā lūkojās, tad pagriezās pret mums ar Andreju un teica:
   -   Mani sauc Ella. Esmu Dūču Marijas māsīca. Dzīvoju Rīgā, bet te braucu ik vasaru ogas un sēnes lasīt, tas mans vaļasprieks. Es vēroju, jūs tādi padzīvojuši, prātīgi vīri, sa­kiet, vai tiešām es izskatos pēc vecenes?
   Viņa bija noraisījusi savu turbānveida lakatu; galvu se­dza plāni, čirkaini mati koši dzeltenā krāsā, sniegdamies līdz ausu ļipiņām, kurās varēja manīt caurumiņus. Tātad ikdienā viņa nēsā auskarus. Šaurās uzacis un skropstas krāsotas spilgti melnas, bet zem acīm vesels krunciņu tīkls… Mēs ar Andreju saskatījāmies.
   -   Nē, nē, ko jūs, Ellas kundze! - abi vienā balsī iesau­cāmies. - Nekādā gadījumā jūs neizskatāties pēc vece­nes. - Taču domās piebildu: "Pēc saņurcīta papagaiļa ar dzeltenu cekulu gan…"
   Irma ienesa kafijas kannu un sasmērētas sviestmaizītes. Ella no savas šķēlītes noņēma desas ripiņu un padeva šunelim.
   -   Mana Bučiņa, manas dzīvības glābēja, - viņa teica.
   Mēs bijām galīgā nesaprašanā. Avīzē bijām lasījuši, kā
   viens vīrs pieveicis traku vilku, bet viņa suņi arī bija paga­lam. Kādu varoņdarbu nostrādājis šis knauzeris? Arī viņš cietis no traka zvēra? Nē, nē, Ella sacīja, ar trakiem zvē­riem viņa nav sastapusies, bet mežos esot arī citas bries­mas. Krietni ieturējusies un šuneli pabarojusi, viņa mums izstāstīja savus piedzīvojumus.
   -    Šorīt piecēlos vēl tumsiņā. Līdz Anniņmežam no Dūčiem prāvs gabals ejams, taču nekur citur tādas sēņu bagātības nezinu. Bet šogad tur ieraudzīju īstu postažu. Tie badakāši, kas, santīmus dzenādami, priekš sagādes lasa, izplēsuši sēnītes ar visām saknēm, izrakņājuši mežu kā cūkas. Ko nu darīt? Atpakaļ tak negriezīšos. Gāju tik uz priekšu, pāris sila beciņas dabūju, tas arī viss.
   -   Jā, uz gailenēm tagad ļautiņi krīt trakāk nekā sēņu tārpi uz rudmiesēm, - iestarpināja Irma. Ella piekrizdama palocīja galvu un turpināja savu stāstu.
   -   Eju un klausos, tā kā smagsvara vilciens bez mitas brauc, bet es pāreju vienam grantētam lielceļam un soļoju tik uz priekšu, šiliņam cauri un ārā pie pašas jūras. Izrā­dās, tā bija tā trokšņotāja. Sāku raudzīties apkārt, kas tajos uzkalniņos starp virsājiem aug. Ak, to prieku - gailenes! Smukas, koši dzeltenas. Nu tikai apsēsties, drusku kājas atpūtināt un - pie darba! Sēžu uz celma, ēdu savu brokast- maizīti, baroju Bučiņu. Lietus norimis, pūš vējiņš, knaušu nav, gaiss drusciņ sāļš un tik svaigs, un spirgts, ka sāku gudrot, vai to nevarētu maisos savākt un uz Rīgu aizvest, varbūt labs bizness sanāktu. Re, kādas domas bij prātā! Un tad piepeši…
   Ella mazliet pieklusa, ievilka elpu. Mēs pacietīgi gai­dījām turpinājumu. Tikai Andrejs nezin kādēļ nejauki pasmīnēja.
   -   Te uzreiz Bučiņa dusmīgi ierūcās. Viņa man modra. Lai arī pati maziņa, bet dūša kā lauvai. Turpat tuvumā bija kadiķu puduris, Bučiņa riedama drāzās turp. Es cēlos, gāju skatīties, vai nav kādu ezi atradusi. Pašķīru kadiķus - vai die! - pašā viducī tupēja četri, raibi ģērbušies, bruņoti vīri. Visiem cepures apspraudītas ar kadiķu zariem. Viens man uzšņāca kā nikna čūska: "Vecen, savāc šuneli! Ja ne, nospiedīšu kā uti!" Man kājas saļodzījās, pakampu Bučiņu, savu grozu un drāzu prom. Kāda vairs gaileņu lasīšana! Šito apvainojumu, mani nosaukt par veceni! Savam vēde­ram kādu kārumu atraušu, bet frizētavai nauda man vien­mēr būs. Būtu teicis: "Kundze, paejiet tālāk!" es nekurnē­dama paklausītu. Bet ko jauni cilvēki tagad zina no pieklājības? Nez, ko šie dara, tā nomaskējušies? Varbūt kādu bandītu tvarsta? Man tā neomulīgi palika ap dūšu, laidos žigli tālāk. Te uzreiz ieraugu zaļām sūnām klātu pauguriņu, un uz tā spīd gailenītes. Kā tādām garām pa­iesi? Atvāzu dunčeli un gāju griezt, bet Bučiņa bija žiglāka, tā pirmā aizskrēja un sāka kārpīt zemi blakus sēnītēm. Jau gribēju saukt, lai neizkašā, te uzreiz paceļas sūnas, parādās tumšs ģīmis, acu baltumi vien spīd, un dzirdu nočērkstam: "Vecen, savāc suni! Nožmiegšu jūs abus!"
   No pārbīļa kājas trīc, tikko varu pavilkties tālāk. Uzreiz šauj! Kārtu kārtām. Visās malās. Kur mukt? Redzu, priek­šā tāds prāvs caurums, līdīšu iekšā. Varbūt lāča ala, bet vasarās tie alās nedzīvo. Nebija ala, bet īsts bunkurs, iekšā soliņi lai un sānā plaukstas platuma lodziņš bez rūts. Ap­sēdos un gudroju, kā no šīm briesmām izkulties. Kas te noticis? Vakar televizoru skatījāmies, neteica, ka karš būtu sācies. Te uzreiz viens līdz zobiem bruņots vīrs lien iekšā. Bučiņa šim pretī un riedama ieķeras biksēs. Šis sunīti no­purināja un spruka laukā. Ak, Dievs, kas būtu noticis, ja ne mana Bučiņa! Man tak miesiņas vēl pavisam frišas!.. Šāva atkal, te uzreiz tas vīrs pielien pie lodziņa un bļauj: "Stulbā vecene, tevis dēļ esmu nošauts!". "Ja nošauts, tad uzvedies, kā līķim klājas, un nevirini muti!" es šim atbrēcu. Tad tikai sākās jezga! Bunkurs drebēja, likās, ka ziloņu bars auļo pāri, labi, ka izturēja un nesagāzās man virsū. Beidzot viss noklusa, es vispirms palūrēju, tad līdu laukā, iebāzu Bučiņu somā un skrēju prom. Sajuka debespuses, pazaudēju visus orientierus. Tikai tālāk no šīm briesmām! Šitās bailes, ko es pārcietu! Un šitos briesmīgos apvaino­jumus! Savu mūžu mani par veceni neviens nav ap­saukājis! Diezin, kas tie bandīti bija un kāpēc viņi tik traki šāvās?
   -    Tie bija mūsu zemessargi, viņiem poligonā pie jūras pašlaik mācības. Par to bija rakstīts rajona avīzē, - pasmē­jās Andrejs.
   -   Nu, jā, Dūčos nevienas avīzes nav, - nopūtās Ella.

   Bibliotekāri Annu Kangrotkāju Cusnakciema ļaudis sauca vienkārši un mīlīgi par Anniņu. Vēlīgi smaidīdama un laipnā balsī aprunādamās, Anniņa no lasītājiem sa­ņēma grāmatas un plauktos sameklēja citas, vēl interesan­tākas un aizraujošākas.
   Darbs Anniņai bija patīkams, ne pārāk grūts, tikai viena vaina - pārāk niecīgu naudiņu viņa saņēma algas dienās. To pašu mazumiņu kā rijīgs zvērs apēda komunālie maksājumi, jo Anniņa dzīvoja centrā, lielas mājas otrajā stāvā ar visādām labierīcībām.
   Smadzenes cilvēkam dotas tādēļ, lai tās kustinātu un meklētu izeju no šķietamas bezizejas. Anniņai iekrita prā­tā no vecmāmiņas dzirdētais, - kā viņa kara laikā pie­pelnījusies ar kāršu likšanu. Līdz šim Anniņa to neuztvēra pārāk nopietni, taču tagad visādi zīlnieki saradušies, un viņiem klientu netrūkst. Varbūt arī viņa, Anniņa, no savas vecāsmātes mantojusi pareģa spējas?
   Anniņa daudz neprātoja, bet sāka rīkoties. Saņēmusi algu, piepirka pilnu somu našķu, šoreiz latiņus nežēlo­dama, un sestdienas rītā sēdās autobusā, jo vecā Kangrot­kāju Lizete dzīvoja rajona otrā malā pie sava jaunākā dēla. Viņa varen nopriecājās gan par skaisto zīda lakatu, teica, būs ko siet galvā, uz baznīcu braucot, gan par konfektēm un citiem saldumiem. Tikai jauno kāršu kavu negribēja ņemt pretī, teica, viņa ar tādām lietām vairs nenoņemoties. Bet, ja Anniņa tik ļoti gribot, ka pat kārtis nopirkusi, izmetīšot viņai.
   Krunkainie, drebošie pirksti jauca kārtis, rindoja tās uz galda. Tad vecāmāte sāka runāt: "Tevi, meitiņ, gaida ce­ļojums, ne garš un tāls, bet ar šķēršļiem. Tā ceļa galā tevi gaidīs kroņa kungs. Jā, pēdējais laiks tev savas sirds kungu atrast".
   To viņa varēja arī nepiebilst, Anniņa pati zināja, ka mazliet par ilgu meitās padzīvojusi. Visas skolas gadu draudzenes sen kāzas nosvinējušas. Bet kad negadās kār­tīgs cilvēks? Kaut kādu plenci viņa neņems. Vienīgais nedzērājs viņu mājā bija elektriķis Viesturs, bet tas uz meitām pat neskatījās.
   Ar kārtīm un zīlēšanu darbojoties, Anniņai bija vieglāk izteikt savu lūgumu - lai arī viņai iemāca kāršu nozīmes un sakritības. Vecā Lizete, priecīga par Anniņas vēlēšanos, ņēmās rādīt un stāstīt. Pati vēl paskubināja, lai pieraks­ta, galvā viss tik lēti neturēšoties.
   Atgriezusies mājās, Anniņa vingrinādamās pāris reizes izlika kārtis sev pašai, un aizvien bija tas pats - ceļš ar šķēršļiem un kroņa kungs ar mīlestības kārti. Atlika vienīgi gaidīt.
   Bija jāsāk darboties pa īstam. Laiks gāja uz rudens pusi, bibliotēkā iegriezās arvien vairāk apmeklētāju. Anniņa vēroja cilvēkus, līdz beidzot izvēlējās pastnieci Veltu. Lau­kā lija, un viņas bija divas vien. Kā lielu noslēpumu Anniņa pačukstēja - šās vecāmāte, laikam tuvu galu jauzdama, esot nodevusi savu pareģes māku. Tagad arī viņa varot ar kārtīm izzīlēt cilvēka likteni. Velta tūlīt sāka lūgties, lai izliekot šai. Anniņa bija ar mieru, tikai piebilda, ka par velti to nevarot, tad nepiepildās, tā vecāmāte brīdinājusi: "Pazeltī rociņu, kā čigāniete saka!" Zelta Veltai neesot, tā viņa nopūtās, bet Anniņa tūlīt mierināja, ka tas nav jāsaprot burtiski, var atlīdzināt kā naudā, tā arī graudā. Velta tūlīt pasolīja groziņu olu, viņai vistu vesels bars.
   Izvilkusi no kabatas kārtis un izklājusi tās uz galda, Anniņa sāka stāstīt: "Tavas domas ir pie gaiša kārava kunga", labi zinādama, ka tas ir maizes ceptuves Andris. "Taču tās ir veltīgas, viņam blakus stāv viltīga pīķa dāma. Bet nebēdā, tava laime nāks caur tumšu kungu, ko satik­si ceļā, un viņam blakus stāv gan naudas, gan mīlestības kārtis".
   Nebija Anniņa vēl paspējusi visas Veltas nestās olas notiesāt, kad viņa bija klāt ar prāvu plūmju grozu un jau­nu, priecīgu ziņu: iepazinusies ar autoveikala īpašnieku. Tas patiešām noticis uz ceļa, kur pie Miezīšiem stāvēja pulciņš ļaužu, kas iepirkušies. Braukusi viņa ar divriteni garām, apstājusies, nopirkusi cepumu paciņu un tā sākuši runāties… Traki simpātisks cilvēks, norunājuši tikšanos.
   Velta par Anniņas pareģes spējām pastāstīja arī citiem. Tagad vakaros, kad skaļie skolas bērni un pensionāri, kas te nāca jaunākās avīzes lasīt, bija prom, un Anniņa, ār­durvis aizbultējusi, uz slaucīja piebradāto grīdu, kāds dažkārt pieklaudzināja pie bibliotēkas loga. Tie, kuri nāca savu nākotni uzzināt, nebija tukšām rokām. Anniņa centās nolasīt no kārtīm, kas viņus gaida tuvākā nākotnē un deva dažu derīgu padomu. Liene atnesa lielu šampūna pudeli, kad Anniņa viņai bija pateikusi: "Manas kārtis rāda, ka tu ar to bullēnu audzēšanu izputēsi. Raug', blakus nau­das kārtij stāv kreņķi un asaras! Dod tos prom desās un liecies uz dzērvenēm! No tām nāks nauda. Tev pie mājas tāds smuks purvelis, apstādi ar dzērvenēm. Tagad pasaule dižlopu gaļu pat redzēt negrib, katrs gudro, vai pirms piec­padsmit gadiem nav apēdis kādu inficētu hamburgeru."
   - Nu, mums tādas briesmas nedraud, mēs, bijušie pa­domju cilvēki, par tādu ēdmaņu pat dzirdējuši nebijām, - atteica Liene, bet tūlīt piekrita Anniņai, ka tiešām jāmetas uz dzērvenēm.
   Vienā vakarā ieslīdēja bijusī skolas apkopēja Vizma, vai nevarot šai kārtis izmest. Šās vecais sācis greizus ceļus staigāt, arī to gribot zināt, vai no kroņa mājas briesmas nedraud. Anniņa viņu nomierināja. Kaut ercena kungam blakus redzama kārava dāma, tā drīz atstāsies, un Ernests atgriezīsies pie savas mājas pavarda. Kas attiecas uz kroņa māju, kādas briesmas varētu draudēt? Viņa tak valsts dar­bā vairs nestrādā. Lai neraizējas, ceļš priekšā gaišs un skaidrs. Bet pie sevis Anniņa nodomāja, ka taisnība tām mēlēm, kuras runā, ka Vizma ar stučīšanu noņēmusies, skolotājus izšpionējusi. Tā gribējās pateikt, ka čekas mai­sus žurkas saskrubinājušas un neviens tos vaļā nevērs, taču novaldījās. Nedrīkstēja klientu aizvainot - Vizma bija atnesusi prāvu sviesta kluci un krējuma burciņu. Pēc divām nedēļām Vizma bija atkal klāt, nē, zīlēt vairs neva­jagot. Ernests nožēlojis grēkus, nolūdzies. Vakar viņi kāvuši cūku, atnesusi Anniņai gabaliņu karbonādes…
   Lopu dakterim Uldim Anniņa pareģoja jaunu darbu un stabilus ienākumus, un raug' - Cusnakciemā uztaisīja kau­tuvi, un Uldis tur kļuva par štata darbinieku. Par to Anniņai tika trekns broilers.
   Grāmatas mainot, ar lasītājiem aprunājoties un vakaros pa reizei kārtis kādam izmetot, aizritēja garais rudens. Tikai dažreiz iešāvās prātā - kur viņai tas ceļojums ar šķēršļiem un kroņa kungs?
   Kādu dienu pirms Ziemassvētkiem iegriezās Velta. Viņa vairs pastā nestrādāja, braukāja vīram līdz ar autoveikalu un rosīgi tirgojās, taču pie bijušajām darbabiedrenēm daž­kārt iegriezās, tādēļ zināja visādus jaunumus.
   -   Vai vari iedomāties? - viņa stāstīja. - Tas vecpuisis Viesturs ielicis avīzē precību sludinājumu! Nu viņam nākot vēstules kaudzēm vien. Ērms tāds! Vai Cusnakciemā meitu trūkst? Nē, mūsējās par prastām, meklē importa. Gan kādu raganu dabūs.
   Viesturs Anniņai bija viens no tuvākajiem kaimiņiem, viņa dzīvoklis pirmajā stāvā, tieši zem Anniņas. Kad sa­stapās kāpņu telpā, viņš aizvien pieklājīgi pasveicināja un pagāja garām nodurtām acīm. Pa retai reizei iegriezās bib­liotēkā, ātri izvēlējās lasīšanai kādu krimiķi un taisījās prom. Lieku vārdu no viņa nedzirdēja. Nu sadomājis sev sievu meklēt caur avīzi. Veltai taisnība, gatavais ērms! Redzēs, kādu ērmeni sev salūkos…
   Nezin kādēļ, bet Anniņa jutās aizvainota. Tā vien nagi niezēja viņam ko nelabu izzīlēt. Bet vai viņš gribēs, lai izliek kārtis?
   Izgadījās tā, ka Viesturs bibliotēkā ieradās vakarā īsi pirms durvju slēgšanas. Neviena cita nebija, tikai viņi divi vien. Anniņa vērīgi nopētīja Viesturu, it kā pirmo reizi redzētu. Tīri glīts cilvēks, ap gadiem trīsdesmit. Kad viņš jau posās prom, viņa ievaicājās, vai šis negribot drusciņ nākotnē ielūkoties? Drīz Jaunais gads, un tad katrs vēlas uzzināt, kas viņu gaida. Viņas kārtis nekad nemelo.
   Pirmajā mirklī Viesturs gribēja atteikties, bet laikam ziņkārība bija stipra diezgan, un viņš sēdās pie galda Anniņai pretī.
   -  Ak, Viestur, kas tev visriņķī dāmu! - Anniņa iesaucās kā brīnīdamās. - Jaunas un drusciņ vecākas, smukas un nesmukas, gaišas un tumšas. Tu domā ar viņām tikties, bet ceļi būs tāli, un, skat, tās dāmas visas atiet nost, paliks tikai viena, no tās būs dāvana, bet varbūt viņa pati tā dā­vana, grūti saprast, tikai to varu teikt, tā dāma tev sagādās negaidītu pārsteigumu, un beigās tava sirds būs pie viņas.
   Viesturs par zīlēšanu teica paldies, bet Anniņa pasmē­jās, ka no plika paldies kaķi sprāgst, vajag kaut ko taus­tāmu.
   Viesturs aizgāja, un Anniņai uzmācās drūmas domas. Pašai negribot, viņa bija Viesturam laimi izzīlējusi. Bet kur viņas laime? Kādēļ tā vēl kavējas?
   Ziemassvētkos Anniņa aizbrauca ciemos pie radiem. Dedzināja eglīti, dalīja un saņēma dāvanas, mīļi tencināja vecmāmiņai par viņas doto gudrību. Tā bija līdzējusi vieg­lāk izdzīvot.
   Jauno gadu viņa nolēma sagaidīt ballē Cusnakciema klubā. Varbūt tur, šķēršļus pārvarēdams, ierodas ilgi gai­dītais kroņa kungs?
   Vecgada pēdējā dienā kuriķi apžēlojās par Cusnakciema netīreļiem; karstā ūdens krāni priecīgi burbuļoja. Anniņa bija krietni svīdusi virtuvē, kamēr sacepa raušus un dažā­das maizītes, nu bija laiks vannā kārtīgi nomazgāties.
   Lienes dotais šampūns izplatīja burvīgu smaržu, puto­dams Anniņas garajos, gaišajos matos. Viesturs par zīlē­šanu bija atnesis tualetes ziepju komplektu - sešus gaba­liņus. Anniņa izvēlējās zaļo, jo zaļš ir cerību krāsa. Rūpīgi nomazgājusies, viņa atlaidās guļus siltajā ūdenī un iedzie­dājās:
   Anniņa vanniņā guļ,
   siltais ūdentiņš tek buļ, buļ, buļ…
   Cik ilgi tā gulēs, vēl patiešām uznāks snaudiens. Bija jāceļas sēdus, jākāpj laukā, un viņa spēcīgi atspērās ar papēžiem…
   Viesturs nomazgājies, tīras drēbes apģērbis, sēdēja savā istabā pie galda un pārcilāja vēstules. Piecas viņš bija noli­cis atsevišķi, uz tām derētu atbildēt, taču viņš joprojām vilcinājās, - prātā bija Anniņas pareģojums, ka tikai viena būs tā īstā, tā nāks ar dāvanu vai kā dāvana.
   Pēkšņi no vannas istabas atskanēja briesmīgs brīkšķis un spalgs sievietes kliedziens. Sabijies Viesturs metās turp un atrāva durvis. Visapkārt pludoja ūdens, griestos rēgojās caurums, bet virs viņa vannas bija vēl viena vanna, un tajā spiedza Anniņa. Nevilcinoties viņš metās klāt, izrāva no vannas slapjo sievietes augumu, saņēma klēpī un, istabā ienesis, nolika uz dīvāna. Tikai pārklājis kailo Anniņu ar segu, viņš uztraukumā drebošu balsi spēja pajautāt, kā
   Rūpīgi nomazgājusies, viņa atlaidās guļus siltajā ūdenī un
   iedziedājās.
   viņa jūtas, vai nav lauzta kāda kāja vai roka, varbūt jāsauc ātrie?
   Mazliet atguvusies, Anniņa teica, - nekas ļauns viņai nav noticis, tikai sasistie sāni sāpot. Tad viņa iedomājās ceļojumu ar šķēršļiem, protams, griesti ir īstens šķērslis, un piepeši sāka smieties. Laikam Viestura domas gāja tai pašā virzienā, jo arī viņš iesmējās un tad noteica, - nē, tādu Jaungada dāvanu viņš nav cerējis saņemt. Žigli novācis no galda vēstules, viņš tās saburzīja un sameta papīrgrozā.

   Šī jaukā decembra diena pat neliecināja par ziemu, lai­ciņš silts kā atvasarā, pat zaļa zālīte no jauna izaugusi. Izdzinu gotiņas aplokā, lai pašas sev pielasa pilnu vēderu, un abi ar Amildu ķērāmies pie vakardienas avīzēm. Reizē ar tām pastniece bija atvedusi Anttilas preču katalogu. Ka­mēr es cītīgi Ventiņā lasīju ziņas no tuvākām un tālākām vietām, sieva šķirstīja krāsainām bildēm pildītās lapas. Piepeši viņa metās man klāt un pabāza tieši zem deguna katalogu, iesaukdamās:
   -   Ro, cik feins deķis un ķisens! Tik viegli un silti izska­tās. Kad tāds ķisens zem pakauša būtu, tavu neganto krāk­šanu nedzirdētu.
   Bilde bija smuka, bet, kad aplūkoju cenu, atlika tikai nopūsties. Tāds robs budžetā nebija paredzēts.
   Tajā brīdī pie ārdurvīm kāds sparīgi pieklaudzināja. Gā­ju lūkot, kas atnācis un pārsteigts ieraudzīju Friča Vējzaķa vareno stāvu un sarkanīgo ģīmi. Kāds vējš šo atpūtis? Ne­kādi draugi nebijām, tak pieklājība lika aicināt tālāk.
   -  Miķel, tu tāds prātīgs vīrs, avīzes lai lasi, - Fricis teica, kad, virsjaku novilcis, ienāca istabā. - Gribu ar tevi ap­spriest vienu svarīgu lietu, - viņš uzmeta savādu skatienu Amildai un šī, sapratusi, ka nav jāklausās vīru sarunās, devās uz ķēķa durvīm, bet Fricis viņu aizturēja, lai vis­pirms iedodot mums pāris glāzes alum. Ar sausu muti runāšana neveicas. Kad Amilda nolika galdā prasīto, Fricis no maisiņa izvilka divlitrīgo alus pudeli un kādu biezu žurnālu, tad novietoja visu uz galda.
   -   Neskaties uz šilti, Miķel! Tajā traukā nav bodes susla, bet mans paša brūvējums. Šogad mieži labi padevās.
   Alus glāzē putoja baltām šūmām, bija varen gards un vēss. Ar baudu izsūcu glāzi, tad uzkodu šķēli Amildas uz­liktā siera.
   -  Klausies, ko tev teikšu, - Fricis iesāka gandrīz svinīgi, pabīdīdams man klāt žurnālu. - Vai tu šitādu esi lasījis?
   Paskatījies uz krāsaino vāku, atteicu, ka Rīgas Laiku nevaru atļauties ne pirkt, ne abonēt, man pietiek ar pāris avīzēm. Ja ko gaišāk gribu zināt, paklausos radio, paskatos televīziju. Informācijas visapkārt daudz, spēj tikai galva visu ņemt pretī.
   -   Tad par tiem pedofiļu skandāliem zini? Un par tiem zilajiem, kā viņus sauc, homoseksuāļiem?
   -  Līdz riebumam esmu dzirdējis. Varbūt kādā zaņķī Rīgā tādas lietas notiek, tak uz mums tas neattiecas.
   -  Attiecas arī uz mums, - Fricis noskaldīja. - Ro, izlasi, kas šite rakstīts, - un viņš izpleta žurnāla lapu man priek­šā. - Desmit procenti no valsts iedzīvotājiem ir netradicio­nāli seksuāli orientēti. Desmit procenti, vai tu apjēdz? Es parēķināju, mūsu Cusnakciemā dzīvo kādi astoņi simti. Bērnus nerēķināsim, bet lielo tak būs seši simti. Un desmit procenti no viņiem tādi! Mēle mežģās, tos vārdus izrunājot.
   Televīzijā dzirdēju, augstām amatpersonām arī tādas per­versas noslieces. Kas pie mums augstākā amatpersona? Tak pagastvecis Jukumsons. Tas izvirtulis jāatmasko! Pie mums tak tāpat kā visā Latvijā. Tāpat savi bezdarbnieki un lauksaimniecībā ražošana uz leju gājusi. Ja citur tie desmit procenti, arī pie mums. Tikai glumiķi tādi, māk maskēties. Tāpēc nācu pie tevis. Tu ar to fotografēšanu ņemies, smukas bildes taisi. Noķer šos nozieguma vietā un uzknipsē. Ja būs Jukumsons pats vai cita, viņam tuvu stāvoša persona, labi tev samaksāšu. Es zināšu, kam tās bildes iesniegt.
   To pateicis, viņš vēlreiz piepildīja glāzes. Izdzēru savējo un sāku iebilst, ka par homoseksuālismu pie mums vairs nesoda. Cita lieta ar pedofiļiem, tur bargs likuma pants paredzēts.
   -  Cietumā zilos vairs neliek, tas tiesa. Bet blamāža ir liela, kad tas nāk gaismā, - Fricis iebilda.
   Man piepeši galvā iešāvās laba doma. Pēc trešās glāzes, kad jutu kaulos patīkamu siltumu, solījos atmaskot tos netikļus, ja viņš dos man simts lašus. Vējzaķis gan sākumā solīja tikai piecdesmit, bet es neatlaidos:
   -  Laba informācija arī labi maksā. Ja ne, staigā tālāk, glūni krūmos vai mēģini pats fotografēt caur atslēgas cau­rumu.
   Sapratis, cik tā lieta piņķerīga, Fricis beidzot piekrita. Tad teicu, ka man ar goda vārdu un solījumu samaksāt vien nepietiek, jānoslēdz darba līgums. Par laimi, šim pase bija līdzi, es arī salūkoju savu dokumentu un balta papīra lapu. Roka mazliet drebēja, bet izdevās uzrakstīt tīri glīti. Tad aicinājām Amildu, lai šī apstiprina mūsu parakstus un piespiež mūsu saimniecības štempeli. Amilda lāgā ne­saprata, kas par līgumu, bet kas sievišķim daudz jāzina!
   Pudele drīz bija tukša, Fricis to savāca kopā ar žurnālu, spiedām viens otram roku, un šis smaidīgs ģeņģerēja prom. Tas alus bija makten stiprs. Es atzvēlos ērtajā klubkrēslā un tīksmi pievēru acis. Kad Amilda mani vēlāk iztraucē­ja no snaudiena, tikai noteicu, lai izpēta pamatīgāk to kata­logu, varbūt uz Ziemassvētkiem viņai tiks vēl kāda iekā­rota manta. Bet pēc malkas lai aiziet pati.
   Otrā rītā bija tikpat jauks laiks, spīdēja pat saulīte. Pa­metis Amildas ziņā saimniecību, paņēmu fotoaparātu un žigli cilpoju uz muižas pusi. Arī centra ļaudis savus kus- tonīšus veda ganos, un es ceļā satiku Lejasmeieru Lieni, kurai pie rokas bija pelēkais buks ar dižajiem ragiem un pakaļ tecēja kazu bariņš, citas lielas, citas vēl sīkas. Pie­stāju paspriest par dīvaino ziemu, kad grāvmalās vēl lēkā vardes, rāpo gliemeži un sunim kažokā gadās pa ērcei. Lie­ne teica, tas uz pasaules galu, lielās vētras un citur zemes drebēšana to liecinot. Tā baisā stunda, kad viss ies bojā, esot tuvu. Es iebildu, ka viņa to pareģoja jau 11. augustā Saules aptumsuma laikā, bet nekāda gala nebija. Liene runādamās laikam pavadu bija palaidusi vaļīgāk, āzis tai­sīja vienu pamatīgu rāvienu un aizjoņoja kazu bariņam pakaļ. Liene ar savām vecajām kājām netika tik žigli grā­vim pāri, nejaudāja paskriet, un gaisu satricināja viņas brē­ciens:
   , - Otto, pedofīls tāds! Ko tu dari? Mazo Zetiņu izšpoko- si! - viņa klunkuroja prom uz ganībām, bet bija jau par vēlu…
   Nosmējos un gāju tālāk, kur centra ļaužu lopiņiem bija iekārtotas kopīgās ganības. Neviens govis vairs ķēdēs nesē­ja, bet ar dzeloņstieplēm nožogotā aplokā ganījās ne tikai rāmās govis, bet spriņģoja arī pusauga bullēni. Pastāvēju kādu laiciņu pie aploka, tad devos uz centru, lai sagaidītu busiņu. Man bija darīšanas pilsētā. To naudiņu, ko cerēju no Vējzaķa iegūt, gluži bez pūlēm un izdevumiem nevarēšu dabūt.
   Pēc dažām dienām vēlreiz braucu uz pilsētu, tad laidu ziņu Fricim, lai nāk pie manis ar naudu, ir divas superīgas bildes. Vienā no tām redzama persona, kas tieši saistīta ar pagasta amatvīru Jukumsonu.
   Fricis atlidoja kā ar spārniem, pat virsjaku nenovilka, istabā ticis, iegāzās manā klubkrēslā un izdvesa: - Rādi šurp!
   -Vispirms liec naudu galdā! - es stingri noteicu, izņēmu no kabatas paprāvu aploksni, ko man iedeva fotoateljē, kur biju iesniedzis filmiņu attīstīšanai un kopēšanai. Parādīju viņam divu krāsainu bildīšu stūrus. Fricim pirksti drebēja, laikam uztraukumā, kad viņš noguldīja uz galda naudas zīmes. Es žigli tās savācu, tikai tad atdevu aploksni.
   Fricis nesaprātīgām acīm blenza bildēs, viņa seja stiepās aizvien garāka, žoklis atkārās.
   -  Miķel, ko tas nozīmē? Ko tu te mani cūko? - viņš uz­kliedza.
   -   Nemaz necūkoju. Tur ir tas, ko tu gribēji redzēt. Iz- virtīgi, seksīgi skati no mūsu Cusnakciema. Pedofils Otto izvaro meitenīti Zeti un Jukumsonam piederošais bullis jāj tavu Rūsiņu. Vai redzi krotālijas viņu ausīs? Numuri labi saskatāmi. Ja netici, aizej mājās un salīdzini. Tev tais­nība, pie mums ir tāpat kā visā Latvijā, savi pediņi un savi homiņi.
   Vējzaķis, galvu saķēris, izstreipuļoja laukā, kaut šoreiz nebija ne lāsītes dzēris. Bet es uzsaucu Amildai, lai steigšus raksta tos pasūtījumus iekārotajām mantām, lai līdz Jau­nam gadam pastniece var atgādāt.

   Viņas strādāja vienā kantorī un arī dzīvoja vienā mājā, pašā parka malā - trīs vientuļas sievietes Emerita, Hed­viga un Melita.
   Apaļīgā grāmatvede Emerita savā trīsdesmitajā dzim­šanas dienā no kolēģiem saņēma dāvanu - mazītiņu sunīti kopā ar aploksni, kurā bija gari Amīša ciltsraksti. Viņa al­lažiņ mēdza nostalģiski nopūsties, stāstīdama, kādi mīļi dzīvnieki mīt vecāku lauku mājās, un izteica nožēlu, ka pilsētā ap viņu vakaros tikai mēmas dzīvokļa sienas.
   Kad pavasaris bija pašā plaukumā un Amītis mazlietiņ paaudzies, Emerita kādu rītu sajūsmināta klāstīja iepriek­šējā vakara piedzīvojumu - pie viņas parkā, kur izvedusi Amīti izskraidīties, pienācis glīts vīrietis, kurš vēl nebija aizsniedzis pašus labākos gadus, un sācis runāties par su­ņu sugām un dresēšanu. Viņš teicis, ka Amītis izskatoties ļoti amizants. Diemžēl suņuks sācis tik histēriski riet, ka bijis jāņem klēpī, un saruna pārtrūkusi. Nekas, nākamreiz ņemšot līdzi cepumus, ar tiem varot Amītim rīklīti viegli aizbāzt.
   Hedvigas acis, to klausoties, spīvi iezibējās. Palūgusi, lai Emerita ar pļāpāšanu netraucē strādāt, viņa noliecās pār papīriem. Taču domas aizklīda uz parku, pa kura celi­ņiem vakaros staigā vīrieši - dzīvnieku mīļotāji. Ja tik korpulentu sievieti kā Emeritu varēja uzrunāt, tad viņai, slaidajai, izskatīgajai Hedvigai bija daudz lielākas izredzes. Tikai suns vajadzīgs, un ne tāds maziņš tievkājains ķē- menis.
   Nepagāja ilgs laiks, un Hedviga kādu rītu kolēģiem vien­aldzīgi izmeta:
   - Kad vakar Diniņu vedu autobusā no Rīgas, visi pasa­žieri apbrīnoja, viņa izskatās gluži kā melns plīša spēļu sunītis. Jā, es iegādājos melnā terjera kucēnu, tas nav kaut kāds smieklīgs toiterjers, kam ziemu vestīte jāvelk mu­gurā.
   Tas bija pārsteigums visam kantorim. Līdz šim Hedviga nekādu interesi par dzīvniekiem nebija izrādījusi. Tas tra­kākais - viņas Dinai bija vēl garāki un sarežģītāki radu raksti nekā Emeritas Arnim.
   Nu arī Hedviga pievakarēs staigāja pa parku. Bērni, ie­raudzījuši Dinu, ņēmās to saukt un labināt klāt, katrs gribēja apmīļot, un Hedviga jau baidījās, ka sunim sabojās raksturu. Taču tā ir veca patiesība - katrs suns pārņem sava saimnieka īpašības, un Dina, jo auga lielāka, jo kļuva atturīgāka. Nekādus kārumus no svešām rokām viņa ne­pieņēma.
   Kaut arī viņas dzīvoja vienā mājā, tomēr Hedviga un Emerita nekad savus mīluļus reizē neveda izskraidīties. Hedviga vispirms caur logu noskatījās, uz kuru pusi aiziet Emerita ar savu vaukšķi tievā saitītē, tad uzlika Dinai uz­purni un devās laukā. Dina bija sākusi pārāk skaļi un drau­dīgi rūkt uz garāmgājējiem, it sevišķi, ja kāds gribēja apstāties un parunāties ar suņa īpašnieci. Bet glītais pa­jaunais cilvēks, kurš pavasarī bija uzrunājis Emeritu, nekad vairs neapstājās, kaut redzams bija it bieži, caur parku viņš laikam vakaros atgriezās no darba.
   Laiks ritēja, Dina jau bija izaugusi tik liela, ka tai va­jadzēja mācīties suņu gudrības, un Hedviga pierakstījās par biedru suņu audzētāju klubā. Tur būs izdevība satik­ties ar cilvēkiem, kuriem tādas pašas intereses, un kas zina…
   Dresūras laukumā Dinai bija lieliski panākumi, viņa ātri iemācījās sēsties, gulties, iet blakus, pēc komandas "aport!" pienesa aizsviestus priekšmetus, nobeidzot pirmo apmācī­bas kursu, varēja piedalīties sacensībās un izpelnījās me­daļu. Instruktors mudināja darboties tālāk, mācīt šķēršļu pārvarēšanu, "noziedznieka" aizturēšanu, taču Hedvigas uzņēmība bija apsīkusi. Ar suņu dresēšanu noņēmās pus­audži, pensionāri un vientuļas sievietes. Bija izkūpējis sap­nis par iepazīšanos ar interesantu kungu, dzīvnieku mīļo­tāju. Dinai bija jāsamierinās ar pastaigām parkā.
   Tā pagāja gads, atkal smaržoja plaukstoši krūmi un ko­ki, ziedēja narcises. Bija pievakare, un Melita, no darba atnākusi, pārlapoja rajona avīzi. Piepeši acis apstājās pie kāda paziņojuma: "Sakarā ar to, ka rajonā bijuši trakum­sērgas gadījumi, suņus un kaķus turēt piesietus. Pastai­gāties izvest atļauts tikai ar pavadu." Šajā brīdī Melita izdzirda skrāpēšanos un ņaudēšanu pie durvīm. Skaidrs, viņas runcis Princis, kurš visu dienu bija nogulējis uz mīk­stā krēsla, tagad grib tikt laukā savās kaķa gaitās, no kurām parasti atgriezās otrā rītā ap brokastu laiku, lai tad visu dienu snauduļotu un sapņotu par treknu peļu bariem. Melita jau piecēlās, bet viņas skatiens apstājās pie avīzes. Vai die', ja notiek nelaime, Princim uzbrūk kāda ar tra­kumsērgu inficēta žurka? Vai vēl trakāk - sētnieks viņu nosūdz municipāliem? Princi te visi pazīst, tāds liels melns kaķis baltām krūtīm un garām, kuplām ūsām pieder tikai viņai.
   Melita žigli pakravājās pa rokdarbu kastīti, sameklēja divas zilas lentītes. Platāko apsēja Princim ap kaklu, šau­rākā būs pavadiņa. Tad viņa pasita kaķi padusē, aizslēdza durvis un laidās uz parku.
   Princis ņurdēja un skrāpējās, un, vaļā palaists, tūlīt izra­ka puķu dobē bedrīti un attupās. Pēc brīža Melita ar kaķi saitītē sēdēja uz soliņa un pārdomāja, kur ņemt kastīti smiltiņām, kaķītis kādu laiku būs jāpatur iekšā, kamēr tā trakumsērga pāriet. Viņa taču nestaigās ar kaķi saitē kā kaimiņienes ar saviem suņiem.
   Piepeši Princis sabozās un pieplaka zemei, un tad arī Melita ieraudzīja - pa celīti šurp nāk Hedviga ar Dinu, kas bija izaugusi prāvas aitas lielumā un pēc aitas arī izskatī­jās - melnu, sprogainu vilnu, strupu ļipu. Tikai aitas lēn­prātības gan viņai nebija. Pamanījusi runci, ar tādu spēku rāvās uz priekšu, ka Hedviga nespēja noturēt pavadu un tā izšļuka no rokām. Prinča lentīte plīsa švirkstot, ar pāris lēcieniem viņš bija zālājam pāri un kokā augšā. Dina,
   Pietvīkusi, murminādama pateicības vārdus, Melita aicināja nākt līdzi, pacienāšot ar kafiju un kārtīgi ar birsti iztīrīšot
   apģērbu.
   pielēkšojusi un dobji riedama, ar nagiem plosīja koka mizu. Nez kur radies, pieskrēja arī Amis un viņai piebalsoja.
   Beidzot Hedviga, gandrīz raudādama no dusmām, sa­vāca Dinu, Emerita noķēra Amīti, un Melita uzdrošinājās pieiet bērzam, kura galotnē sēdēja Princis. Bet kā to dabūt lejā? Nelīdzēja ne saukšana, ne labināšana, runcis tikai noskatījās. Tad viņš žēli ieņaudējās, un Melita juta, ka sirds sāpīgi sažņaudzas. Ko iesākt? Zvanīt ugunsdzēsējiem, saukt palīgā?
   - Tas gan bija tīrais cirks, - vīrieša balss ierunājās bla­kus. - Nenosmieties.
   Pagriezusies Melita redzēja glītu pajaunu vīrieti. Arī viņš sāka saukt: "Kis, kaķīt, kāp zemē!", bet, kad Princis izlikās to nedzirdam, vēl aizvien smaidīdams noteica, ka bērnībā bijis čempions kokos kāpšanā, un veikli rāpās aug­šā. Pēc brīža Princis sēdēja Melitai padusē, bet svešais ar roku pūlējās notraust drēbēm pieķērušos gružus un putekļus. Pietvīkusi, murminādama pateicības vārdus, Melita aicināja nākt līdzi, pacienāšot ar kafiju un kārtīgi ar birsti iztīrīšot apģērbu.
   Rudenī kantora darbinieki vāca naudu Melitas kāzu dā­vanai. Vismazāk iedeva Hedviga, viņa teica, puse algas aiz­ejot Dinas uzturēšanai, laikam tai kucei jāmeklē jauns saimnieks. Emerita nežēlojās, ka Amis daudz apēd, viņai esot citādā ķibele - klausoties to mūžīgo ķiukstēšanu, tā sabojājusi nervu sistēmu, ka tagad jāpērk dārgas zāles. Abas vienprātīgi nosprieda, ka vientuļai sievietei vislabāk tomēr turēt kaķi…

   Togad augusts bija karsts, un diena, kad pulksten seš­padsmitos nulle nulle bija atļauts uzsākt pīļu medības, gadījās īpaši tveicīga. Mednieki, paslēpušies piekrastes krūmos, no visām pusēm bija ielenkuši Dūņezeru, kurš at­radās liela meža pašā viducī. Sviedri koda acīs, taču viņi neuzdrošinājās pacelt rokas un tos noslaucīt, jo baidījās, ka alkšņu zari varētu sakustēties un iešvīkstēties, un pīles, kuras tik bezrūpīgi slīdēja pa zilo ūdeni, to sadzirdētu un priekšlaicīgi manītu draudošās briesmas. Pulksteņu rādītāji, lai cik gausi virzījās, tomēr pamazām tuvojās ciparam "4".
   Piepeši vīri satrūkās kā uzsēdušies skudru pūznim un tikai ar grūtībām novaldījās - no meža pa šauro taciņu šurp joņoja divritenis, uz kura sēdēja pusaugu zēns zilās treniņbiksēs, rūtainā kreklā un baltu naga cepuri galvā. Par laimi, savu braucamo viņš atslēja pret resnas priedes stumbru un tālāk devās kājām. Kaut nu nesāktu svilpot vai citādi trokšņot, kaut klusiņām paietu garām.
   Mednieku kolektīvs, kuru vadīja iesirmais, bet vēl itin žirgtais Laimdots Kazkājevs, bija no rajona pilsētas. Šurp viņus atvadīja un vietu ierādīja vietējais mežsargs jeb, kā tagad šo amatu nosaukuši, meža meistars Jānis
   Bērzlapltis, vīrs ap gadiem četrdesmit. Mežsargs bija ieņē­mis vietu krastā tieši pretī laipām, kuras tālu iesniedzās ezeriņā, kur aiz niedrēm viļņoja brīvs ūdens. Laipu viņā galā viegli zvalstījās piesieta laiva, un ap to peldēja prāvs bars pīļu. Uz zēnu paskatījies, mežsargs gribēja tam uz­saukt tāpat kā tas pilsētas kundziņš vecajos barona laikos, pirmoreiz mūžā medībās uz masta stāvot, bija uzkliedzis zaķim: "Pabēdz, mazais, nost, te tiks šauts!" Taču klaigāt nedrīkstēja. Atlika vienīgi cerēt, ka nācējs aizies savu ceļu un pīles neiztraucēs. Bet kas to deva!
   Puišelis apstājās tieši pretī laipai, noāva kedas, novilka garās bikses. Kad viņš noņēma cepuri, zem tās paslēptie brūnie mati izklīda pāri pleciem. "Ar žagariem tādu vaja­dzētu pie friziera aizdzīt," pukojās Kazkājevs, turēdams bisi rokās. Pulkstenis rādīja bez piecām minūtēm četri. Kaut nu puika vēl dažas minūtes pakavētos krastā! Bet nekā! Žigli paskatījies visapkārt, bet, redzēdams vienīgi rāmu ezeru un pīles, puika norāva kreklu, izlēca no īsajām biksītēm un skriešus metās pa laipu. Tai mirklī vīri tikko neizmeta bises no rokām - tā bija jauna šmauga meitene. Nākamajā mirklī gaisā pazibēja meitenes augums, no- plunkšķēja ūdens un pīļu bars cēlās spārnos. Un tūlīt no visām pusēm sāka sprakšķēt šāviņi. Brūnā galviņa pazu­da zem ūdens, un Bērzlapītis novaidējās vien. Tā taču bija vietējā kolhoza jaunā biteniece Vaira, kurai viņš pirms divām nedēļām bija ierādījis bišu ganības sila izcirtuma viršos. Kad Vaira vaicāja, vai tuvumā būs ūdens, kur bitēm nodzerties, viņš pats to atveda uz Dūņezeru. Kāds nelabais viņu tieši šodien atnesis šurp! Būtu apkopusi savas bites un lasījusies mājās. Peldēties sadomājusi, bezkaunīgā sku­ķe! Un, ja tagad sarijusies ūdeni un pagalam? Uztraukumā drebošām kājām viņš tenterēja pa krastu lejup. Bet Vaira jau bija iznirusi virspusē. Žigli piepeldējusi laipām, viņa uzrāpās tām, tad metās projām, pa ceļam sagrābusi savas drēbes un kedas. Tikusi pie divriteņa, viņa uzlēca tam un pazuda meža dziļumā tāda kā bija - slapja, kaila. Mednieki pārskaitušies, niknumā kliegdami, bija izskrējuši no sa­viem slēpņiem, taču viņiem cits neatlika, kā vienīgi noska­tīties uz aizbēgošo meiteni. Nīgros vārdus, kurus viņai nopakaļ sauca mednieki, viņa vairs saklausīt nevarēja. Drusku nomierinājušies, bet joprojām pukodamies, vīri devās meklēt pīles, uz kurām bija mērķējuši, taču tikai da­žus putnus izdevās atrast krastmalā. Ar laivu izbraukājuši ezeriņu krustām šķērsām, katru niedru puduri izčam­dījuši, viņi tomēr malā atgriezās tukšām rokām.
   Laimdots Kazkājevs bija drūms un sapīcis. Būdams ļoti akurāts cilvēks, pirmoreiz mūžā viņš bija spiests pārkāpt noteikumus un atklāt medību sezonu piecas minūtes pirms laika. Tas viņu kremta ne mazāk kā priekšlaicīgi izbiedē­tais pīļu bars, kurš bija pamanījies aizlaisties. Savas dus­mas viņš izgāza uz Bērzlapīti, kam tas atvedis tādā vietā, kur gaišā dienas laikā nāras nāk plunčoties, mežsargam vajadzējis zināt, kas šā iecirknī mītot.
   Norātais Bērzlapītis neteica pretī ne vārda, bet pie sevis nodomāja, ka nākamajā vasarā bitēm ganības ierādīs otrā meža malā aiz lielā purva.

   Gandrīz katram cilvēkam ir savs ideāls. Jaunajam in­ženierim Visvarim Aplociņam tā bija slaida, gara meitene tumšiem, viļņainiem matiem un biezu skropstu aizēnotām tumšbrūnām, samtainām acīm. Viņš bija gandrīz zaudējis cerību tādu sastapt, kad lietainā vasaras pievakarē kino­teātrī blakus apsēdās būtne, kuru ieraugot, sirds iepuk- stējās straujāk. Viņa bija tik šmauga, ka ar vienas rokas plaukstu varētu apņemt viduklīti. Mitrie, tumšbrūnie mati viļņojās pāri pleciem.
   Filmas pirmos kadrus Visvaris neievēroja. Viņa prātu nodarbināja doma, kā uzsākt sarunu. Te uz ekrāna parā­dījās mežs, un zem augstiem kokiem vesels bars jātnieku senlaicīgos apģērbos, stalti kungi un daiļa dāma. Viņš pie­liecās meitenei tuvāk un čukstus pavaicāja:
   -   Atvainojiet manu ziņkāri, vai jūs še neesat nofilmē­ta? Apbrīnojama līdzība.
   -   Nē, - viņa klusiņām atteica. - Nekad neesmu filmē­ta, bet ar jāšanas sportu tiešām nodarbojos. Vai arī jums tas patīk?
   -   O, es dievinu zirgus, - viņš izdvesa.
   Līdz filmas beigām viņi vēl apmainījās dažām replikām, tad reizē izgāja uz ielas. Lietus bija pārgājis, gaiss vasarīgi smaržoja, un meitene ļāva sevi pavadīt. Sarunu uzturē­dams, Visvaris stāstīja, ka kādreiz trenējies jāšanā, bet tagad neesot tādu iespēju. Meitene teica, ka tēvocis Kārlis audzējot zirgus, viņa gandrīz katru sestdienu braucot ciemos.
   Kas Visvarim cits atlika, kā lūgt, lai paņem līdzi? Tik ilgi meklēto ideālu taču nedrīkstēja pazaudēt. Brīdi pado­mājusi, meitene piekrita. Lai atnākot sestdienas rītā uz staciju. Arī savu vārdu pateica: Izolde. Tas skanēja tik brīnišķīgi.
   Kas par to, ka zirgus brīvā dabā Visvaris redzējis tikai iztālēm! Paņems no bibliotēkas grāmatas par zirgiem un pastudēs teoriju. Tā viņš uzzināja, ka zirgi ir maigi, gudri un paklausīgi dzīvnieki, un tiem ļoti garšo cukurgraudiņi. Visvaris nočiepa mātei no bufetes tūtu graudu cukura un iebāza to jakas kabatā. Viņš bija gatavs braucienam kopā ar Izoldi.
   Sarunas vilcienā sākumā neveicās, viņi vēl bija pārāk sveši. Pēkšņi garām aizzibēja pārbrauktuve, kur aiz barje­ras stāvēja ratos iejūgts brūns zirgs. Visvaris juta, beidzot notverts sarunas pavediens un sajūsmināts iesaucās:
   -   Vai redzējāt, Izoldiņ, kādi tam zirgam bija gari mati un kā tie vējā plīvoja?
   -  Mati? - Izolde pabrīnījās. - No kura laika krēpes sauc par matiem?
   Visvaris nezināja, ko atbildēt, zirga ķermeņa daļu no­saukumus viņš nebija ielāgojis, vienīgi izstomīja, ka zir­gam, ar ko jājis, bijuši īsi, gaiši matiņi. Bet kā viņš lēca pāri šķēršļiem!
   -   Kā to zirgu sauca? - Izolde noprasīja.
   Visvaris atkal saminstinājās. Kādi ir zirgu vārdi? Ienāca prātā tautasdziesma un viņš teica:
   -   Par Bērīti.
   Izoldei nezin kādēļ noraustījās lūpu kaktiņi, un viņa pa­slēpa acis aiz garajām skropstām. Pašlaik vilciens, pārdār- dējis tiltam pār nelielu upīti, ieslīdēja mežā, un Visvaris sāka stāstīt, ka pērnajā rudenī tur braucis sēņot. Pamazām arī Izolde kļuva runīgāka, bet zirgus viņi vairs nepieminēja.
   Izoldes tēvocis Kārlis bija dūšīgs, iesirms vīrs. Viņš neuzticīgi nopētīja Visvari, tad teica, ka došot viņam Mīci, viņa tāda rāma, mierīga.
   -   Nē, onkul, - iebilda Izolde. - Visvaris esot pieredzējis jātnieks. Dod viņam Viesuli un uzliec armijas seglus.
   Jau izdzirdis Viesuļa vārdu, Visvaris juta, ka mugurai pārskrien sīkas drebuļu skudriņas. Prasīt to pašu Mīci? Bet ko Izolde nodomās. Nekas, gan viņš iemanīsies. Kā tie jātnieki filmā tik cēli sēdēja zirgam mugurā?
   -   Nu, Zvaigznīt, izlocīsim kājiņas, - Izolde laipni sacīja lielam, rudam zirgam un pastiepa tam pie purna plauk­stu, uz kuras baltoja cukurgraudiņš. Zirgs maigi ar lūpām to saņēma. Tad Izolde veikli ielika kāju seglu kāpslī un otru pārmeta zirga mugurai.
   Viesulis bija vēl augstāks par Zvaigzni. Kamēr Kārlis to turēja aiz pavadas, zirgs draudīgi šķielēja uz Visvari un ar priekšējo kāju kārpīja zemi. Te nu bija maigais dzīv­nieks! Viesturs neuzdrošinājās tādam zvēram roku pie mu­tes bāzt, nokodīs pirkstus. Cukurgraudu tūtiņu pat nevil­ka laukā no kabatas. Lielu līkumu mezdams, viņš apgāja Viesulim un tuvojās tā labajam sānam. Veltīgi Kārlis iebil­da, ka šī nav pareizā puse. Visvaris pūlējās kāju iecelt kāp­slī, bet tas atradās nesasniedzamā augstumā. Prātā pazi­bēja televizorā vairākkārt redzētie kamieļi, kuri vispirms apgūlās, lai jātnieks varētu ērti apsēsties. Kādēļ zirgus ne­apmāca šādā gudrībā?
   Beidzot viņš uzsvempās Viesulim mugurā un iekārtojās seglos. Kārlis padeva pavadu, un nākamajā mirklī pamats zem Visvara sakustējās. Tā bija baiga sajūta. Viņš izmisīgi ieķērās zirgam krēpēs, tikai pēc laba brīža nomierinājās, iztaisnoja muguru, stingri satvēra rokās pavadu un pa­vērās apkārt. Izoldes zirgs soļoja tepat blakus. Abās pusēs ceļam auga kupli, lieli koki, gaiss bija pilns patīkamās liep­ziedu smaržas. Kad pierod, nemaz tik traki nav, Visvaris nodomāja un uzsmaidīja Izoldei. Šajā mirklī viņa iesaucās:
   -   Aidā! Pietiek soļot, zirgi iesildīti. Laižam rikšos!
   Zvaigzne, asti savicinājusi, metās uz priekšu un Viesulis
   drāzās nopakaļ. Bērnībā Visvaris bija dzirdējis vecmāmiņu pieminam Ēģiptes mocības. Tās nevarēja būt briesmīgākas par to, ko viņš tagad izjuta. Augšā - lejā, augšā - lejā, tā viņš lēkāja un kratījās seglos, un sirds, plaušas, pat aknas lēkāja līdzi. Aleja bija palikusi aizmugurē, zirgi joņoja pa plašu, zālainu klajumu uz priekšu un atpakaļ, bezgalīgi ilgi. Cik ilgi turpinājās šīs ciešanas, Visvaris pat aptvert nevarēja. Beidzot Zvaigzne pierima, un arī Viesulis sāka mierīgi soļot.
   -   Jauka izjāde, vai ne? - Izolde skaļi smējās. Visvaris mēmi pamāja ar galvu, parunāt viņš vēl nespēja. Taču zirga mugurā viņš bija noturējies, un tas šimbrīžam pats sva­rīgākais.
   Piepeši Viesulis pamanīja kuplu nenopļautu zāles kušķi, un Visvaris pāri zirga noliektajam kaklam nokūleņoja ze­mē. Nejauka sāpe iecirtās gurnā, un viņš palika guļam knūpus uz viena sāna. Izolde nolēca no sava zirga un, pie­skrējusi klāt, bažīgi vaicāja:
   -   Kas notika? Varbūt krītot kāju samežģījāt? Vai stipri sāp?
   -   Drausmīgi, - viņš nokunkstēja.
   -   Ķerieties man pie rokas un mēģiniet piecelties. Tad redzēsim, kas lauzts vai mežģīts. Te gan mīksta vieta, pat lāgā sasisties nevarētu.
   Krampjaini satvēris meitenes roku, viņš uzslējās stāvus, pasteberēja dažus soļus, tad atkal nokrita četrrāpus iz­dvesdams, ka gals klāt. Izolde viņā vērīgi noskatījās, tad sāka smieties:
   -   Līdz galam vēl tālu. Iesācējiem tā dažreiz gadās, sāp visi kauliņi, kad zirgs tā dūšīgāk pakratījis. Bet jūs taču lielījāties, ka esat varens jātnieks, šķēršļiem pāri lēcis.
   Satvērusi Viesuļa pavadu, meitene pieveda to blakus Zvaigznei, uzsēdās tai mugurā, vēl uzsauca: - Cau! - un ar abiem zirgiem izgaisa tālumā.
   Tas klajums bija siena zārdu pilna pļava. Visvaris ierā- poja vistuvākajā. Viņš jutās kā izmalts caur gaļas mašīnu, tikai pilnīga miera stāvoklī bija vieglāk. Sāka gribēties ēst. Viņš grauza cukuru un domāja, kāds nelga bijis, sapņo­dams par garām, slaidām meitenēm. Tādām tikai niķi prātā. Citas lec gaisā vai no gaisa, citas joņo mežonīgu zir­gu mugurā. Viņš iedomājās mazo, apaļo rasētāju Sabīnīti. Viņa aizvien tik mīlīgi Visvarim uzsmaidīja, tikai līdz šim viņš izlicies to nemanām. Drīz viņa atgriezīsies no atvaļi­nājuma, un vasara vēl nav beigusies. Pēc kāda laika pie­klibodams Visvaris vilkās līdz šosejai autobusu gaidīt. Vil­ciens tikai vakarā, un viņš nevēlējās Izoldi sastapt.
   Sabīne ieradās darbā pēc nedēļas. Brūni iedegusi, .maz­liet novājējusi, viņa izskatījās ļoti pievilcīga, un Visvaris
   - Jauka izjāde, vai ne? - Izolde skaļi smējās. Visvaris mēmi pamāja ar galvu, parunāt viņš vēl nespēja.
   nevarēja saprast, kur viņam līdz šim bijušas acis. Pusdie­nas pārtraukumā Sabīne kolēģiem stāstīja, cik jauki pava­dījusi atvaļinājumu. Viņas tēvs tagad strādājot šķirnes zir­gu fermā, katru dienu gājusi līdzi zirgus kopt, par to viņai atļāvuši jāt un pat trenēties. Kā pierādījumu izvilka no somiņas fotogrāfiju - tur bija redzams, kā mazā Sabīnīte sēž mugurā tumšam zirgam, kad tas lido pāri šķērslim.
   Apkārt skanēja skaļas balsis, smiekli, kāds uzslavēja Sabīnes drosmi, tādēļ neviens nedzirdēja Visvara smago nopūtu.

   Lidermaņu Ernestu jau vairākus gadus mocīja negan­tas kaulu sāpes, vairs nelīdzēja nekādas rīvējamās un iekšā dzeramās zāles, viņš steberēja stīvi, uz priekšu salīcis. Pavasarī viņš sievai Lūcijai teica, ka jāsarīko pamatīga balle, godam jānosvin septiņdesmitā dzimšanas diena, jāaicina ne tikai bērni un citi radi, bet arī kaimiņi un jau­nības dienu draugi. Nākamās lielās godības, savas bēres, kur tie pulcēsies, taču pats neredzēs.
   Lūcija nopūtās un labprāt piekrita, nodomādama, ka Ernests kļūst aizvien vārgulīgāks, cik vairs daudz atlicis, ko dzīvot, lai tiek šis pēdējais prieks. Sūtīja visiem ielūgumus, arī Zutiņu Kārlim, ar kuru sendienās Ernests kopā meha­nizācijas skolā mācījies. Ilgus gadus viņi nebija tikušies.
   Atbrauca Kārlis, pats mašīnai pie stūres sēdēdams, bet visvairāk Ernests brīnījās, kā šis spējis tik gludu ģīmi un lokanu augumu saglabāt. Nedaudz iedzēris, Kārlis neat­palika no jaunajiem, ņēmās meitas un sievas pa kārtai izdancināt.
   -   Par to man, draudziņ, bitītēm jāpateicas, - izvaicāts Kārlis labprāt pastāstīja, Ernestam blakus apsēdies. - Bišu dzēlieni tās labākās zāles pret kaulu un locītavu kaitēm. Medus stiprina sirdi, dod enerģiju.
   -  Mani tie dzelži nograuza, - Ernests pažēlojās. - Ilgus gadus kolhozā par traktoristu nostrādāju.
   -   Es savlaicīgi pārkvalificējos par bitenieku. Bet arī tev vēl nav par vēlu. Saki dēlam, lai visā drīzumā kabina auti­ņam piekabi klāt, un brauciet pie manis. Pamācīšu, kā ar bitēm apieties, pāris saimītes uzdāvināšu. Būs tev gan medus, gan veselība.
   Varbūt tiešām bites līdzētu? Tādiem vieglākiem darbi­ņiem vēl spēka kaut cik palicis. Ernests apspriedās ar dēlu un sievu, arī viņiem šī doma iepatikās, un pēc pāris nedē­ļām Ernesta dārzā stāvēja trīs zili krāsoti bišu stropi. Pa dzeltenajiem pieneņu ziediem dūkdama skrēja čaklā bišu tauta.
   Ar sietiņu galvā un dūmu kannu rokā Ernests drīz rīkojās kā īstens bitenieks un nesūkstījās, ja dabūja kādu dzēlienu plaukstā. Nosāpēja, roka mazliet pietūka, tad pārgāja. Viņš juta, ka mugura vairs nav tik stīva, itin veik­li jau varēja cilāt stropu jumtiņus, ne tikai medus kārītes.
   Kad pļavās uzziedēja āboliņš, ieradās Kārlis palūkoties, kā draugam ar dravošanu veicas. Saimes aplūkojis, vis­pirms sarāja, ka nokavējies ar magazīnu uzlikšanu, bites, šaurībā dzīvodamas, sariktējušās uz spietošanu.
   -   Nekas, nav ļaunuma bez labuma, - Kārlis noteica, redzēdams, cik bēdīgu seju Ernests savelk. - Tiksi pie jau­nām saimēm. Tikai uzmani spietošanas brīdi. Pašu lielāko, smukāko māšu kanniņu atstāsim, tās pārējās izgriezīsim. Skaties, tā baltā, krējumam līdzīgā masa, kur kanniņas dibenā peld cirmenītis, ir bišu māšu pieniņš. Tas satur visas bioloģiski aktīvās vielas. Es katru vasaru kādu ducīti apēdu. Viena bišu māšu kanniņa spēj cilvēka organismu atjaunot par veselu gadu. Saliec kanniņas ledusskapī un pamazām notiesā. Piemini manus vārdus, drīz dancosi kā kumeļš.
   Ernests šo padomu ņēma vērā un pēc pāris nedēļām rakstīja Kārlim vēstuli: "Man iet labi. Saņēmu divus spie­tus. Viens bija salaidies augstu ābelē. Kā puika, tik lunkans kāpu tam pakaļ. Ir gan svētīgs tas bišu pieniņš."
   Pagāja vasara, pienāca rudens. Vairāk nevienu vēstuli no Ernesta Kārlis nesaņēma, bet par to nebrīnījās. Vai lauku cilvēkam, ar darbiem raujoties, laiks pie rakstiem sēdēt. Kad būs ieziemojis savas bites, aizbrauks apska­tīties, kā draugam pirmajā dravošanas sezonā veicies.
   Tikko Kārlis bija izkāpis no sava vecāžigulīša, kad pretī steidzās Lūcija:
   -   Vai, Kārlīt, cik labi, ka atbrauci. Mēs ar dēlu no tām bitēm nezinām ne bū, ne bē, Ernests pats ar viņām visu vasaru krāmējās. Stropi medus pilni, bija tik sprauns kļu­vis, ka pat uz viršiem aizveda. Mājās atvešanai gan bija jāmeklē palīgi…
   -   Kas Ernestam? Atkal slims? - Kārlis gluži iztrūkās.
   -   Ernests… - Lūcija iesāka un sastomījās. - Nē, nav slims, bet… nāc, paraugies pats.
   Kārlis sekoja Lūcijai, un iedama viņa stāstīja: - Ernests šovasar apbraukāja visus pazīstamos biteniekus, pat pie svešiem bija, pirka no viņiem tās māšu kanniņas, ēda pil­nām mutēm, katru dienu. Un te - rezultāts! Kā domā, vai man pietiks spēka viņu izaudzināt lielu?
   Istabas vidū stāvēja zili bērna ratiņi un no tiem atskanē­ja priecīga lalināšana.
   -   Es kaut ko nesaprotu, - Kārlis raustīja plecus. - Ko viņš tev pagādāja? Puisīti vai meitiņu? Kā tik ātri?
   -  Tas taču Ernests, - Lūcija ieraudājās, un Kārlis vairs neattapa, ko sacīt.
   Efektīva metode
   Kurš tieši bija vainīgais, ka Cusnakciemā atveda prusa­kus, nebija iespējams izdibināt, atlika vienīgi konstatēt - klāt viņi bija un čabinājās visu namu virtuvēs. Laikam veselīgais mežu un piejūras gaiss veicināja to vaislību, jo viņi ātri vairojās. Viens indivīds pat iemitinājās pasta lielajā pulk­stenī, no kura palaikam pabāza laukā garās ūsas. Apkopēja Elzastante iepūta spraugā dihlofosu, bet ar to pašu bija beigts ne tikai prūsis, bet arī pulksteņa mehānisms.
   Ļaudis cīnījās ar prusakiem, kā mācēdami. Daži sasvīt- roja visu dzīvokli ar zaļo krītu, jo bija dzirdējuši, ka tam pāri prūši neejot. Bet tā laikam bija vienīgi vecos laikos. Nelīdzēja arī ar boraku sajaukti milti, prusaki ēda tos pilnām mutēm un čabinājās vēl jautrāk. Izmisušās nama­mātes plucināja tos ar verdošu ūdeni, nebēdādamas par samirkušajām tapetēm, citas jebkuru spraudziņu aiztepē- ja ar plastilīnu, taču panākumi bija tikai īslaicīgi.
   Kad kādu rītu pagasta padomes priekšsēdētājs Ansis Jukumsons, atvērdams sava rakstāmgalda atvilktni, ierau­dzīja sevišķi lielu, melnu eksemplāru, viņš sasauca ār­kārtēju sēdi, kurā bija tikai viens dienas kārtības punkts: "Kā iznīcināt prusakus." Pēc ilgām un vētrainām debatēm nāca pie vienprātīga slēdziena - jāaicina palīgā zinātnieki, lai izstrādātu efektīgu metodi.
   Zinātnieki bija atsaucīgi, un drīz no Rīgas ieradās Bang- pūtis Vasariņš. Viņš bija pacilātā garastāvoklī, jo beidzot bija radusies iespēja demonstrēt savu erudīciju un izstrā­dāt kandidāta disertāciju. Tikai - kur to darīs? Kopā ar Jukumsonu apsekodami prusaku invāzijas pārņemtās Cusnakciema mājas, viņi bija nonākuši pie staltas, gandrīz gatavas četrstāvu ēkas. Jukumsons lepni stāstīja, ka šeit būšot jaunā skola. Kopš iedzīvotāju skaits trīskāršojies, vecajā kļuvis par šauru, bērniem jāmācās divās maiņās, un tas nav veselīgi.
   Bangpūtim Vasariņam acis iespīdējās kā eļļotas un viņš sacīja: - Prusaku pētīšanas problēma ir smaga un sarež­ģīta, nepieciešamas telpas institūtam, un te tās ir. Bērni var gadiņu pagaidīt.
   Jukumsonu ļaudis ar sūdzībām par prusakiem bija tā nomocījuši, ka viņš piekrita ēku pagaidām nodot zinātnie­ku rīcībā, un pats rūpējās, lai vajadzīgie papīri nonāktu augstākajās instancēs. Un tā 1. septembrī durvis vēra Pru­saku pētīšanas un apkarošanas institūts, kas tautā tika saukts par Pē-pē-ī.
   Bērni joprojām mācījās divās maiņās, bet jaunās sievie­tes priecājās - beidzot viņām bija nodrošināts smalkāks darbs. Kamēr vīri kokapstrādes kombinātā zāģēja, ēvelē­ja, zeimerēja, nagloja un skrūvēja, viņas iekārtojās jaunajā institūtā par laborantēm, grāmatvedēm, kasierēm, garde- robistēm un apkopējām, pat bufetnieci tur vajadzēja.
   Bangpūtis Vasariņš bija iecelts par direktoru. Savai disertācijai viņš izvēlējās tēmu: "Vietējie prusaki Phylo- dromia gelmanica un melnie prusaki Blatta orientalis da­žādos klimatiskos apstākļos." Viņa sieva Arabella, kas no­darbojās ar valodniecību, bija uzsākusi darbu "Uzvārdu Prūsis, Prusaks un Tarakanovs izplatības biežums dažā­dos mūsu valsts reģionos", tā izrādīdama dzīvu līdzdalību vīra zinātniskajā darbībā. Prusakus ievietoja laboratorijā, ko nosauca par blattopteriju, pēc šīs kukaiņu ģints latīnis­kā vārda, tur veica dažādus mēģinājumus un novērojumus. Zinātnieki strādāja aizrautīgi, par to liecināja kafijas smar­ža, kas plūda no visiem kabinetiem. Jau sen zināms, ka kofeīns veicina domāšanas procesus.
   Bija pienācis pats ziemas vidus. Lausks spārdīja Cus- nakciema kokus, taču namos bija silti un patīkami ne tikai prusakiem, bet arī cilvēkiem, jo jaunā katlumāja darbojās nevainojami. Bet piektdienas vakarā notika liela, stihiska nelaime.
   Kurinātājs Vasilis, galvu pret sienu atspiedis, bija aiz­snaudies. Viņu pamodināja neciešams troksnis kreisajā ausī, likās, tajā auļo zirgs - dipada, dipada. Pārbiedētais Vasilis tik vien atjēdza, kā noslēgt kurtuvi un mesties visam ciematam cauri uz ambulanci. Viņa izmisumam ne­bija robežu, uzzinot, ka ārsts aizbraucis pie slimnieka, kam sirds streikojusi. Tā stunda, ko viņš pavadīja, sēdēdams uzgaidāmajā istabā, likās pati briesmīgākā mūžā.
   Kad ārsts ieradās un ar pinceti izvilka kurinātājam no auss prusaku, Vasilis jau bija tuvu nervu sabrukumam. Viņš bija tā nomocījies un apdullis, ka, mājā ticis, apgūlās un pamodās tikai nākošajā dienā, kad sāka kratīt auks­tuma drebuļi.
   Jau nakti Cusnakciema lielo māju iedzīvotāji meklēja biezākas segas. Pamodušies viņi jutās kā leduspagrabā. Sa­stingušiem pirkstiem kaut kā satuntulēja bērnus un aiz­sūtīja uz skolu, bet drīz tie bija atpakaļ - šodien mācības nenotiekot. Ļaudis uzzināja, ka katlumājā avārija, kuri­nātājs Vasilis pazudis, ūdens, kas atradies sistēmā, sasalis un pārplēsis caurules. Otrs kurinātājs Pēteris no rīta da­būjis uzlauzt durvis. Tagad katlumājā strādāja santehniķi, taču arī viņiem sala rokas un darbs neveicās.
   Jaunie ļaudis, lai sasildītos, dejoja un lēkāja, bet vecākie satuntuļojušies pūta vien. Tad viņi ievēroja, ka no veco māju dūmeņiem kūp neparasti zili dūmi. Bet, kur dūmi, tur siltums, un ģimenes ar visiem bērniem devās meklēt glābiņu. Viņus sagaidīja laipni, tikai lika uz sliekšņa izpu­rināt virsdrēbes un teica, lai nebaidoties no sīvās smakas.
   Veltīgi izgaidījies zinātnisku prusaku iznīdēšanas paņēmienu, Jukumsons lika lietā vecmāmiņas gudrību. Viņa bija pastāstījusi, kā pēc lielā krievu un franču kara, kad pirmoreiz Kurzemē parādījās prusaki, tos dabūjuši no mājām laukā. Netālu no ciemata atradās vecs zirgu stallis. Jukumsons no kolhoza vadības dabūja atļauju to nojaukt, saziņoja iedzīvotājus talkā un katram izsniedza pa dēlim, ko smalki sazāģēt un saskaldīt. Vecmāmiņa teica, ja tādus dēļus dedzina plītī vai krāsnī, prusaki no tā smārda mūkot, kā savā laikā franči no Krievzemes.
   Avāriju pāris dienās likvidēja, bēgļi atgriezās savās mājās, kur viņus sagaidīja nosaluši prusaki. Sievietes tos saslaucīja uz liekšķerītēm un izmeta sniegā.
   Kad zinātnieki pirmdienas rītā ieradās no Rīgas, blat- toptērijā valdīja mēms sastingums. Laborantes nelaimīgas taisnojās, ka nebija spējušas nosargāt izmēģinājuma dzīv­niekus no bojāejas. Viņas bija noraizējušās, ka tagad paliks bez algas, bet Bangpūtis nomierināja, ka algu fonds ap­stiprināts visam gadam un sēdās rakstīt disertāciju. Bei­dzot viņam bija pietiekami daudz materiālu.
   Kad atnāca Jukumsons un lūdza atbrīvot telpas, jo Cusnakciemā neesot vairs neviena prusaka ne jaunajās, ne-; vecajās mājās, Bangpūtis Vasariņš paziņoja, ka insti­tūts pastāvēs arī turpmāk, tikai tam būs cits profils. Viņi pētīs blusas Aphaniptera. Nesen viņš vienu melno lēkātāiu bija noķēris institūtā uz sava stilba…
   Aizdomīgs tips
   Vēlā svētdienas vakarā uz rajona centru ripoja krietni pilns autobuss. Kad meža viducī tas apstājās pieturvietā Šiliņi, tajā iespraucās nenosakāma vecuma bārdains vīrs ar lielu mugursomu plecos un divām pilnām somām rokās. Sēkdams vīrs tās iecēla, un šoferis, biļeti pasniegdams, ieprasījās, ko šis tik smagu vedot. Bārdainis tā kā samul­sa, tad atteica, ka dzērvenes salasījis.
   -  Dzērvenes? - šoferis pārprasīja. - Vai te tuvumā kāds purvs?
   -  Jā, aiz meža, - vīrs atteica.
   To sadzirdēja sieviņa rūtainu lakatu galvā, kura bija apmetusies pirmajā sēdeklī.
   -   Bet purvs tak izkāsts galīgi tukšs! - viņa iesaucās.
   -  Znots mūs ar meitu tur aizveda. Nomalāmies visu dienu un tikai knapi vienam ķīselim salasījām.
   -  Vajag zināt īstās vietas, - bārdainis norūca.
   -   Un tu tās zini, ja? - viņam uzklupa kāds vecāks vīrs.
   -   Pazīstam mēs šitādus. Noplēš ogas galīgi zaļas, paslēpj purvmalā ar sūnām saklātas, kamēr metas sārtenas, tad atbrauc, savāķ, pēcāk tirgū pārdos par baltu naudu. Vai tām odziņām kāda vērtība? Sodīt tādus tipus! Kur tie zaļie skatās?
   Vīrs ar smagajām somām pavirzījās uz vidu, jo tuvojās nākamā pietura, kur stāvēja bariņš brauktgribētāju.
   -  Au, nelieciet somas citiem uz kājām! - iespiedzās jauna dāma ar spožiem kareklīšiem ausīs.
   -   Tev vajadzēja kravas taksi, nevis autobusu, - viņai piebalsoja blakus stāvošais jauneklis.
   -  Ko tur esi sastūķējis iekšā? - noprasīja pajauns vīrišķis pelēku bereti galvā. Viņš, ziņkārīgi izstiepis kaklu, skatījās pāri priekšā sēdošajiem. Bārdainis vispirms atāķēja mu­gursomas siksnas, nolika to zemē, tad īsi noteica:
   -   Skrūvītes un muturiņus.
   Blakus pajaunajam vīrišķim sēdēja pensionētais grā­matvedis Žanis Lizetsons. Aiz loga sakrēsloja īsā rudens diena, vairs neredzēja lasīt, tādēļ viņš iebāza krimināl­romānu mēteļa kabatā, tā arī neuzzinājis, vai acīgajam pensionāram izdosies bīstamo noziedznieku atklāt āt­rāk nekā izmeklētājam, un sāka ieklausīties ceļabiedru sarunās. Ko tas bārdainis te muldēja par skrūvītēm un muturiņiem? Pirmīt taču teica, ka vedot dzērvenes. Kad viņš meloja?
   -   Ak skrūvītes un muturiņus? - vīrietis beretē pār­vaicāja. - Kur tu tādu mantu ņēmi?
   -   Svalkā. Aiz Šiliņu pieturas 105. kvartālā tādas man­tas, cik negribi. Vadi, izolācijas lenšu rituļi, skrūves, uz­griežņi, bultas, ņem, cik vari panest.
   -  Va'dzi' būs jābrauc arī man. Tu saki, 105. kvartālā?
   Bārdainis palocīja galvu, bet Žanis juta nemaldīgi, te kaut
   kas nebija kārtībā. Mežu aiz Šiliņiem viņš pazina it smal­ki. Netālu dzīvoja viņa radi, kad brauca viņus apciemot, aizgāja arī sēnēs. Kvartāliem pavisam savādāki numuri, un nekādu izgāztuvi viņš nebija manījis. Šis tips pavisam aiz­domīgs. Godīgs cilvēks tā nemēdz savu ģīmi noaudzēt, acu spraudziņas vien redzamas. Nodzīs bārdu un uzreiz pār­vērtīsies citā cilvēkā. Tā rīkojas visi noziedznieki. Kopš Žanis aizgājis pensijā un kontu grāmatas nomainījis pret kriminālromāniem, neviens viņu nepiešmauks!
   Aiz Šiliņu pieturas sākas ceļš, kas ieved mežā, gabaliņu tālāk mājas, kur dzīvo pāris vārgi vecīši. Tādus aplaupīt nav nekāda māksla. Ļaundara aizturēšanai pasauks palīgā šoferi un pāris jaunākus pasažierus, kamēr pats žigli aiz- tecēs līdz policijai. Par laimi, tā turpat tuvumā autoostai, ielas pretējā pusē.
   Lizetsons jau iztēlojās, kā operatīvā mašīna, uguņiem zibsnot, joņos pa meža ceļu, kā policisti sasietajiem vecī­šiem izvilks no mutes lupatu vīšķus, kā viņi pazīs savas nolaupītās mantas - drēbes, sudraba karotes, smalkus, dārgus traukus, naudu. No radu stāstītā zināja, ka vecīši kādreiz bijuši pārtikuši ļaudis. Un kam pienāksies patei­cība par laupītāja notveršanu un aizturēšanu? Viņam, pen­sionētam grāmatvedim Žanim Lizetsonam. Droši vien par to arī vietējā avīze rakstīs.
   Kad autobuss tuvojās pilsētai, laukā bija galīgi satum- sis. Vairums pasažieru, kuriem bija sēdvietas, snauduļoja. Pēkšņi sākās rosība, kājās stāvētāji saviļņojās. Bārdainis cēla mugursomu plecos, abas nešļavas ņēma rokās un, īgnu saucienu pavadīts, sparīgi airējās uz priekšu. Viņš acīmre­dzot gatavojās izkāpt. Nu vairs vilcināties nevarēja, Žanis arī trausās kājās un spraucās uz durvju pusi.
   Autobuss aizdūca tālāk, bet viņi abi ar bārdaini stāvēja pilsētas nomalē gaismas aplīša vidū, ko meta laternas stabā pakārtā spuldzīte. Tālāk melnēja rudens vakars. Tikai tagad Žanis ievēroja, ka bārdainis par viņu galvas tiesu garāks un miesas būda tam spēcīga. Viens pats tādu aizturēt nespēs. Bet vismaz izsekos, kurp viņš dosies.
   Bārdainis žigli devās projām. Pagaidījis, kamēr viņš noiet nelielu gabaliņu, Žanis viegliem kaka soļiem lavījās pakaļ.
   Bārdainis žigli devās projām. Pagaidījis, kamēr viņš no­iet nelielu gabaliņu, Žanis viegliem kaķa soļiem lavījās pakaļ. Bārdainis nogriezās smilšainā ieliņā, kuras vienā pusē stiepās klajš lauks. Gabalu tālāk nelielu mājiņu logos spīdēja ugunis. Pie kādas mājas vārtiņiem bārdainis ap­stājās. Arī Žanis sastinga nodomādams, ka vēlāk sērko­ciņa gaismā apskatīsies, kas šī par ielu un kāds namam numurs.
   Vārtiņi laikam bija aizslēgti, jo bārdainis sāka pa tiem sparīgi dauzīt ar dūrēm. Ierējās suns, pagalmā staba galā iedegās spuldze, sievietes balss vaicāja, kas tur dauzās.
   -  Anniņ, slēdz žiglāk vārtiņus vaļā! - bārdainis nepacie­tīgi sauca. - Un laid tūlīt Kāravu vaļā no ķēdes! Man visu laiku aizmugurē velkas viens aizdomīgs tips.
   Noskrapstēja atslēga, un bārdainis atradās aiz vār­tiņiem.
   -  Oho, cik tu daudz salasījis! - sieviete priecīgi iesaucās. - Būs veprēnam spēkbarība. Grauzīs zīlītes kā riekstus.
   Suns, draudīgi riedams, lēkšoja uz sētas pusi, un Lizet­sons metās prom. Pēkšņi viņš atcerējās plašo, dziļo gravu starp Šiliņiem un valsts mežu. Tur no vienas vietas auga ozoli. Viņš sirdīgi nospļāvās.
   Velcies tagad kā muļķis pa tumsu līdz šosejai un meklē, kur pietura pilsētas autobusam. Viņš izvilka no kabatas kriminālromānu un ielidināja to grāvī.

   Tajā maija pievakarē, kad Latvijas hokejisti spēlēja pret Krieviju, vecpuisis Mazjēcīšu Ermanis, iznācis no veikala, gluži neviļus ieskrēja krūtīs Vējzaķu Fricim.
   -  Kā tev liekas, vai mūsējie sasitīs krievus? - Fricis skaļi uzsauca, tad piebilda klusāk: - Ka neiznāk kā ar zviedriem.
   -  Nekādā ziņā! - Ermanis bija pārliecināts. - Mūsu pui­kas cīnīsies kā lauvas. Pats Irbe tak stāv vārtos. Šovakar dziedādams tukšošu polšu uz viņa veselību.
   -   Kā tu viens dziedāsi? Lāgā neskanēs. Nāc pie manis! Zini, ka dalīti prieki ir dubulti prieki un dalītas bēdas tikai pusbēda. Pirms pāris dienām nodūru pa ziemu izturētu vepri. Tās miesiņas tika Miesniekam, es tak parādos līdz acēm. Bet asintiņas un iekšiņas palika, un mana Lūce uztaisīja varenas putraimu desas. Es tev teikšu, prīmā za- cene, būtu tikai šņabis bijis, - Fricis runāja laipnīgi, uz Ermaņa pietūkušo kabatu šķielēdams. - Briesmīgi netīk vienam to spēli skatīties. Puika aizdauzījies pie saviem čaļiem, visi kopā hoķi skatīšot un fanošot. Tā modīgi pa- sācis runāt.
   - Labi ir, ies tev līdz, - Ermanis priecīgs atsaucās. - Pul­kā vienmēr lustīgāk. Pat, ja mūsējie zaudēs, ko negribu piedzīvot, kopīgi bēdas slīcināsim, asaras birdināsim.
   Viņi attālinājās, un Ermanis klusiņām atzinās, ka pats gribējis iet pie kādiem kaimiņiem, tādēļ polšu pircis. Gadījusies maza ķibelīte ar viņa jauno televizoru, bet to spēli garām laist tak nedrīkst.
   Tā sagadījās, ka Ludis un Tedis turpat pie veikala gro­zījās. Izdzirduši, ka Ermanis ies pie Vējzaķa, ne vārda neteikdami, samirkšķinājās. Abiem bija iešāvusies prātā viena un tā pati doma. Viņi žigli aizmetās cauri parkam, kur aiz augstiem kokiem pašā Čusnaku upītes krastā bija Ermaņa māja. Piesietais suns gan ierējās, kad divi jauni cilvēki sāka raustīt ārdurvju rokturi, bet apklusa, kad tie devās ēkas otrā pusē. Brāļiem bija savs paņēmiens, kā ar kabatas naža palīdzību klusiņām izcelt logam rūti.
   Šeit pat pūlēties nevajadzēja - logs virs ziedošo, smar­žīgo narcišu dobes bija nedaudz pavērts. Pēc brīža tas bija vaļā visā plašumā, un puiši pārrāpās palodzei. Iedzīve, kam viņi laida pāri vērtējošu skatienu, nebija tāda, kas spētu iekārdināt, kaut kādus vecus hlamus un panckas viņi neņems. Bet, ka knīpstanga Ermanis no savas skolas kuri­nātāja aldziņas spējis sakrāt naudu jaunam japāņu tele­vizoram, Lejasmeijeru Liene pa visu Čusnakciemu bija izzvanījusi, viņa kā parasti, visu zināja. Kāds brīnums, ja cilvēks šņabi dzer tikai augstos svētkos un brūtēm dāvanas nepērk, jo to vienkārši nav!
   Brāļu vecais melnbaltais televizors nesen beidzis dvašot, un jaunu, kaut cik jēdzīgu un plānajai kabatai pieņemamu nebija laimējies dabūt. Pirmīt bija stāvējuši un gudrojuši, no kurām mājām viņus nedzīs laukā, ja ieradīsies spēli noskatīties, bet izdzirduši, ka Ermanis dodas līdzi Vēj- zaķim, momentā izlēma - mums viņa kaste jādabū! Pēc iespējas ātrāk, jo mačs tūlīt sāksies. Vēlāk varēs noglabāt aparātu drošākā vietā. Policists, uzzinājis par zudībām, meklēšanu sāks tikai nākamajā dienā. Šovakar visi vai nu kolektīvi gavilēs par uzvaru vai arī kauks par zaudējumu, taču šņabi temps abos gadījumos. Varbūt Ermanis atgrie­zies pat nepamanīs, ka teļļuka vairs nav.
   Tā kaste bija nolikta otrā istabā uz smuka, lakota gal­diņa. Pirms ņemt ciet, vajadzēja pārbaudīt, kā darbojas, un Tedis sāka skatīties visapkārt pēc pults. Šo aparātu nevarēja iedarbināt kā viņu veco, kam pietika tikai pogu pagrozīt. Bet visi meklējumi bija nesekmīgi, kaut viņi pār­baudīja galdiņa atvilktni, norāva lielajam krēslam pār­klāju, pat pagulti izložņāja. Vai tiešām Ermanis pulti aiz­nesis sev līdzi? Brāļi bija tuvu izmisumam…
   Kamēr Vējzaķis ierādīja Ermanim vietu pie televizora, viņa sieva Lūcija joprojām rosījās virtuvē. Lai kā viņa centās un pūlējās pēc jaunām metodēm cūkas audzēt, tās negribēja uz kauliem tikai liesumu krāt, gaļai klāt bija prāva speķa kārta. Taču visvairāk tauku vepris bija savācis vēderā. Nomazgātus un smalki sagrieztus, Lūcija tos bija iepildījusi katlā un uzlikusi uz plīts kausēšanai. Fricis, pavēris durvis, paošņāja gaisu un teica, ka viņam dikti garšo rupja maize ar dradžiem, tādiem zeltaini brūniem.
   -   Tos tu dabūsi rītdien, - apsolīja Lūcija, - tagad sa­mierinies ar desām. Ro, kur bļodā stāv, smuki apceptas. Paņem pats.
   -   Vai tava cienīgā nenāks hokeju skatīties? - noprasīja Ermanis, kad Fricis ienesa šķīvi ar desām.
   -    Lūce nekad neskatās. Varbūt, ja tu aicinātu, viņa nāktu.
   -  Kas tur ko redzēt? - Lūcija atteica, kad Ermanis iegāja pie viņas virtuvē. - Vesels bars labi noēdušies tēviņi dzenā vienu mazu ripiņu. Krīt, ceļas, skrien kā negudri. Ar nūju rokā.
   -   Nerunā tu aplam, - Ermanis viņai aizrādīja. - Šis ir vēsturisks mačs, latvieši ies pret krieviem. Tas tak katram latvietim jāredz, par mūsējiem īkšķi jātur.
   -  Nu labi, uzmetīšu pusactiņu, - Lūcija piekāpās, sabāza plītī malku, noraisīja priekšautu un sekoja Ermanim. Pu­deli un šķīvi ar uzkodām pārvietoja uz ķeblīša, pati apsēdās Fricim blakus.
   Sākumā Lūcija spēli vēroja ar neizpratni, bet tad, ripai traucoties uz Irbes sargātajiem vārtiem, sāka drebēt kā drudzī, visus piecus nagus iecirta Fricim rokā un atlaida tikai, kad sitiens bija atvairīts. Bet, kad mūsējie iesita pir­mos vārtus, apķērās Fricim ap kaklu un tik skaļi nobučo­ja, ka Ūkās, no šampanieša pudeles izrauts korķis. Kad pie mūsu vārtiem veidojās dramatiskas situācijas, Lūcija elso­ja, bet, kad krievi bija guvuši vārtus, dobji novaidējās. Viņa tik ļoti dzīvoja līdzi spēles gaitai, ka Ermanis nopriecājās, ka viņam nav sievas, no tik emocionālas būtnes glābiņa nebūtu.
   Pārtraukumos viņi dzēra šņabi, arī Lūcija neatteicās no glāzītes un skaļi apsprieda redzēto.
   Spēlei beidzoties, ar uzvaru apsveikdama, Lūcija nobu­čoja ne tikai savu vīru. Fricis pabolīja baltu aci uz Ermaņa pusi. Turpmāk hokeju skatīsies ar sievu divatā. Viņa vien­mēr savaldīgā un lēnprātīgā Lūcija bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. No hokeja nīdējas piepeši bija kļuvusi par de­dzīgu līdzjutēju. Kad spēlēja himnu, viņa piecēlās un stā­vēja taisna kā svecīte, pēc tam atslīga atpakaļ krēslā, lai noskatītos fanu ovācijās. Fricis izgāja koridorā, jo gribējās uzpīpēt. Pēkšņi nāsīs iecirtās sīva sviluma smaka un viņš atrāva virtuves durvis. Zili melns smirdīgs dūmu mutulis vēlās pretī.
   -   Lūce, tavi tauki deg! - Fricis iebrēcās.
   Ermanis kāsēdams metās laukā, dūmi koda un skrāpēja rīkli. Fricis rāva vaļā durvis un logus, bet, kas tālāk noti­ka, Ermanis vairs neredzēja, jo teciņus laidās uz savu mā­ju. Kaut Vējzaķis nepiedzītu zaudējumus no viņa, jo Er­manis tak pavedināja Lūciju skatīties spēli. Vai prātā varēja ienākt, ka viņa tā aizrausies, aizmirsīs tos taukus!
   Mājās gaidīja vēl viens pārsteigums. Jau durvis vaļā slēdzot bija dzirdama neskaidra balsu murdoņa. Vai tele­vizors sācis darboties pats no sevis? Tas taču nebija iespē­jams. Iesteidzies istabā, viņš ieraudzīja Tedi un Ludi, kuri pašlaik vēroja, kā priecājas Latvijas komandas līdzjutēji.
   -  Puikas, kā izdevās ieslēgt? Kur atradāt pulti? - Erma­nis iekliedzās.
   -  Tavas kurtkas kabatā. Tepat uz krēsla atzveltnes bija uzmesta, - Ludis nobijies nočiepstēja.
   -  Mūsu teļļuks beigts, nācām pie tevis skatīties, - Tedis bija atguvies, tad piebilda. - Sadeva gan mūsējie krieviem. Pašā revolūcijas šūpulī.
   -  Ak, mana vecā galva, - Ermanis nopūtās. - Visu māju griezu riņķī, pulti meklēdams. Ziķeri puikas. Tedi, še div- latnieks, šitās atradības un uzvara jānosvin. Tu labāk zini, kur tik vēlā stundā var polšu dabūt.
   Pārmest, ka puiši caur logu viņa mājā līduši, bija lieki. Kad visi kļuvuši par hokeja faniem, tas taču dabiski. Ja nav savas kastes, iet pie kaimiņiem. Tā vēsturiskā uzvara taču jāredz!

   Policists Andris vēlreiz pārlasīja pēdējo iesniegumu par mobilā telefona zādzību Cusnakciemā. Neizprotamā vei­dā jau ceturtais izgaisis šīs nedēļas laikā. Tāpat kā iepriek­šējos gadījumos - kamēr īpašnieks savas saulē iztvīkušās miesas veldzēja Cusnakupītes vēsajos ūdeņos, telefons, kas bija atstāts pie drēbēm krastmalā, pazudis. Un neviena cil­vēka, ko varētu turēt aizdomās. Taisni par sodību tie zaļie savu vasaras nometni izdomājuši iekārtot tieši šeit, klusā, vientuļā vietiņā upītes un meža malā, tā patālāk no ciema­ta centra. No piedāvātajām istabām muižas pilī kategoriski atteicās, gribot padzīvot saskaņā ar dzīvo dabu, kur ne­trūkst bebru, ūdru un citādas mīļas radībiņas.
   - Ja manu mobīliķi neatradīsi, caur internetu visai pa­saulei darīšu zināmu, ka Cusnakciems čum un mudž no zagļiem, - tā vakar bija aurojis liela auguma dūšīgs vīrs. - Neviens ekskursants pie jums vairs nebrauks. - Viņam, diendusā zem kārklu krūma aizmigušam, kāds no pagalv­ja bija izķeksējis gluži jaunu Nokia.
   Tādu blamāžu Cusnakciemam pieļaut nevarēja. Andris jau no paša rīta uzmanīgi, lai neviens viņu nepamanītu, pielavījās zaļo nometnei no otras puses un iekārtojās aiz sīku, kuplu bērziņu biežņas. Kad kociņus pašķīra, no šīs vietas upītes līcis un nometne ar saslietajām teltīm tālskatī labi redzama. Tas glumais, izveicīgais zaglis jānoķer, kaut līdz vakaram te nāksies tupēt.
   Vai tiešām vainīga Lejasmeijeru Liene? Tādas aizdomas bļaurīgais vīrs izteica, bet Andris tam nespēja ticēt. Ja vienu telefonu Liene būtu nočiepusi, to vēl varētu saprast, bet ko viņa darīs ar četriem? Bet viņa bija vienīgais svešais cilvēks, kuru apzagtie redzējuši tuvumā, katru dienu nāca uz upīti smelt ūdeni savu kazu dzirdināšanai, tās tepat netālu pļavā bija piesietas mīkstā, zaļā, ekoloģiski tīrā zā­lītē. Uzzinājuši, ka Liene pienu pārdod, dabas sargātāji un saudzētāji bija pasūtījuši šo veselīgo produktu, un vakaros Liene parādījās vēlreiz ar pilnu kanniņu rokā.
   Andris noglabāja iesniegumu kabatā, tālskatī vērīgi no­pētīja apkārtni, taču neko aizdomīgu nemanīja. Kļuva gar­laicīgi, un viņš sāka pārdomāt, ko iepriekšējā dienā kul­tūras namā bija dzirdējis. Zaļie tur nolasīja lekciju, divas stundas runāja par dzīvnieku tiesībām. Stāstīja, ka suņiem vairs nedrīkst astes un ausis apgriezt, tie tikšot testēti, lai noteiktu miermīlīguma pakāpi. Kas testu neizturēs, tam obligāti jāliek uzpurnis un jāstaigā saimniekam līdzi pa­vadā. Zaļie bija ievērojuši Lienes Pūciņu, kas viņai allaž skraidīja līdzi, minēja kā piemēru, tāds suns drīkst staigāt brīvi, iet visur, kur vēlas. Pat veikalos un restorānos.
   Kad iepriekšējā gadā nomira Lienes ilggadīgais Tobis, viņa iegādājās smieklīgi mazu tumšpelēku kucentiņu, kas bija izaudzis prāva kaķa lielumā un ar savu laipno izturē­šanos apliecināja, ka mīl visu cilvēci. Bet pat viņu, veikalā iedama, Liene atstāja ārpusē.
   - Vai traks! Kurš lauku cilvēks suni pa bodēm vazās! - Vējzaķu Fricis sašutumā bija pārtraucis runātāju. - Suns taču priekš tam ir, lai māju sargā. Jo sirdīgāks, jo labāk. No tāda kverpa kā Lienes šunelis neviens zaglis nebai­dīsies.
   Arī Meždangu Žanim bija savs vārds sakāms. Viņš no­prasīja, kā tad ar kuilēnu un ērzeļu tiesībām, tiem tak arī sāp, kad olas izgriež, bet Amilda gribēja zināt par dunduru, odu un bambālu tiesībām, drīkst tos klapēt nost vai ne? Beigās sacēlās pamatīgs šurumburums, un zaļie dzīvās da­bas sargātāji drīz kopās prom uz savām teltīm.
   Saule pamazām cēlās augstāk, un pie teltīm varēja ma­nīt rosību. Andris vairs nedomāja par kultūras namā dzir­dēto, bet, neatlaidis tālskati no acīm, modri vēroja no­tiekošo. Varbūt zaglis viņu pašu starpā meklējams? Tas jānoskaidro, jo nevar taču pieļaut, ka Cusnakciemam celtu neslavu. Viņi savu nākotni cerēja saistīt ar tūrismu, šo tīrās dabas stūrīti ļautiņi taču gribēs iepazīt un, ja vēl piedāvās dzīvošanu vecajā baronu pilī sakopta parka vidū vai vietiņu telšu sliešanai, visiem būs labi, kā vietējiem, tā atbraucējiem. Tie neskoposies atvērt maciņus.
   Andris redzēja, ka no teltīm spraucas ārā vesels cilvēku bars, gan sievietes, gan vīrieši, un žigli joza uz apšu jaun- audzītes pusi, jo neviens nebija iedomājies te uztaisīt sirsniņmājiņu. "Jāpasaka Vējzaķu Fricim, lai tas par šito neizdarību pagastvecim uzdod kārtīgu sutu," - Andris pie sevis nosmīnēja. Viss ciems taču zināja, ar kādu ļaunu prieku opozīcija meklēja pozīcijas kļūdas un neizdarības.
   Taču tūlīt domas pārsviedās citā virzienā. Ar troksni, kādu sataisītu vismaz simts izbiedētu bebru, viss bars gāzās ūdenī, gaisā tikai paspīdēja plikie dibeni. Vai dieniņ, tie taču nometuši visas drēbes. Te nav nekāda nūdistu pludmale. Vajadzētu protokolu sastādīt, uzlikt adminis­tratīvo sodu, bet ne tādēļ viņš visu rītu slēpnī sēdējis. Tas nekrietnais zaglis jānoķer. Nu bija īstais brīdis viņam la­vīties pēc telefoniem, neviens sargs krastā nebija atstāts. Taču tur rēgojās tikai steigā nomestu drēbju čupiņas. Nupat daži, krietni ūdenī izpērušies, jau brida no tā ārā. Vai, cik pretīgs pašlaik izskatās tas vīrs, kurš sava Nokia dēļ bļaustījās! Vēders ļum no taukiem, līkās kājas klātas biezu, tumšu spalvu, tāpat krūtis. Vīrs žigli pazuda vienā teltī, bet Andris tālskatī pamanīja slaido, garkājaino mei­teni, kura pirms pāris dienām bija ziņojusi par sava Sie­mens pazušanu. Tad viņa, īsu zilu bruncīti mugurā, iz­skatījās pat pievilcīga, bet cik tagad viņa kaulaina, visas ribas varētu saskaitīt. Rokas kā diegi, ciskas kā skali, krūšu vietā divas mazas ļerpatiņas. Droši vien pārtiek tikai no zaļām salātu lapām. Andris izsecināja, ka cilvēks bez drēbēm ir pats neglītākais radījums pasaulē.
   Atpūtnieku vērošanu pārtrauca sīka, spalga suņa bal- stiņa, tad tā spēji aprāvās. Tumšpelēks sunītis īsu, strupu, gredzenā sagrieztu astīti kā maza bumbiņa vēlās lejā pa krastu uz peldvietu. Pamanījusi zemē noliktos apģērba gabalus, Pūciņa sakampa zobos zilas peldbiksītes, tās krietni sapurināja, raudzīdamās, vai kāds mēģinās atņemt. Taču neviens pakaļ nedzinās, visi vēl šļakstījās pa ūdeni, tādēļ paskrēja dažus solīšus un nometa zemē. Tad viņa ieraudzīja rozīgu krūšturi, paķēra to un sāka šaudīties šurpu turpu, pārskrēja ugunskura vietai un nometa pel­nos. Atgriezusies pie drēbju čupiņām, ar deguntiņu pašņa- karējās, tad pēkšņi joņoja prom, kaut ko zobos turēdama. Andrī pamodās aizdomas, viņš pameta slēpni. Pa taciņu šurp steidzās Liene, un šajā brīdī peldētāji viens pēc otra brida krastā. Protams, vīģes lapas, ar ko aizsegties, nevie­nam nebija.
   - Ak, Jēzuliņ, šito apgrēcību! - iekliedzās Liene, nometa spaini zemē un pagrieza upei muguru. Andris dažos lēcie­nos bija viņai klāt, skatiens žigli meklēja priekšmetu, ko
   Pūciņa bija nesusi un tad izspļāvusi. Turpat netālu gulē­ja un viņš pacēla brūnu ādas maku, kuru atverot nošķindē- ja sīknauda. Vēl viņš nebija pilnīgi pārliecināts par savām aizdomām, tās vajadzēja pārbaudīt. Iebāzis maku kabatā, viņš piegāja Lienei.
   -   Andri, vai redzēji, kāda nešķīstība mūsu upītē no­tiek? - pirms viņš paguva muti atplest, Liene jau spiedza.
   -  Vai tādu apgānītu ūdeni manas kaziņas dzers? Kādēļ tu to pieļauj?
   -  Nomierinies, Liene, - viņš sacīja vecajai sievai. - Ūde­nim nekādas vainas nebūs. Bet mani interesē kas cits. Vai tu samācīji savam sunītim čiept dažādus priekšmetus?
   -   Apžēliņ, ko tu runā! Vai tev prāts? Neko es Pūciņai nemācu, pati gudra diezgan. Jā, viņai patīk dažādas sīkas mantiņas nēsāt un kaut kur nomest. Mājā aiz kūtiņas savas jaunās čības atradu. Kādēļ man to prasi?
   -   Redzi, tiem tur - viņš pamāja ar roku uz upes pusi,
   -  pazuduši mobilie telefoni. Iesim uz tavu māju un meklē­sim tur vienu Nokia, divus Siemens un vienu Bosch.
   -   Kādu Sīmani, kādu Bušu? - Liene brīnījās. - Nu tu sāc laist galīgi aplam. Bušs tak ir Amerikā un vecais Sīma­nis jau kurais gads kā apakš zemes. Papriekš tu runā par telefoniem, tad par Sīmani, nekā nevar saprast.
   -  Pasaki godīgi, varbūt redzēji, ka sunītis nes zobos kādu mobīliķi?
   -   Nekā es neesmu redzējusi, nekā nezinu, - Liene dus­mīgi nopurpināja. - Kaziņas palika nepadzirdītas, spannīti arī pametu. Būs jāsmeļ ūdens no akas, bet tālu jāstiepj un kājas man švakas.
   -   Nu jau visi saģērbušies un sagandētais ūdentiņš drīz uz jūriņu aiztecēs. Netielējies tik daudz, iesim!
   -   Nav manā mājā nekādu telefonu, nav, - Liene čīkstē­ja. - Veltīgi tu, policist, man uzkriti. - Sīkiem solīšiem Liene tecēja Andrim līdzi, bet Pūciņa, lokus ap viņiem mez­dama, jautri lēkāja. Andris pieliecās un pabužināja pūkai­no kažociņu.
   Lienes pagalmā ticis, Andris izvilka lapiņu, kur bija pie­rakstījis zudušo telefonu numurus, paņēma saujā savējo un staigādams, sāka spaidīt tā podziņas. Nekādu rezultātu. Tad viņš pamanīja, ka nav zona un tuvojās dārzam. Jau nākamajā mirklī zem kupla tomātu krūma iečiepstējās putniņš.
   -  Ahā, rokā ir! - Andris priecīgs iesaucās, metās pie kāda tomātu cera ar sārteniem augļiem un sāka raust vaļā zemi.
   -   Ko tu tur dari? Tomātiņš būs pagalam, - Liene pie­steigdamās pavisam bēdīgā balsī novilka.
   -   Nekas tavam tomātam nekaitēs. Kārtīgi aplaisti, gan augs tālāk. Tu pareizi teici, Sīmanis apakš zemes. Re, kur viņš ir, - Andris atlieca muguru taisni un parādīja sauju, kurā gulēja mazs, smiltīm apbiris aparātiņš.
   -   Kaut kas nedzirdēts un neredzēts, - Liene izbrīnā saņēma rokas, tad sekoja Andrim, kurš pārstaigāja dārzu, spaidīdams sava mobilā tālruņa podziņas. Gan Bušs tepat vien būšot, nevajadzēs pēc viņa uz Ameriku dzīties. Patie­šām, zem kuplas ķirbju lapas atskanēja: "trallalā, rallalā". Taču tos divus tik viegli neizdevās sameklēt, tikai, kad aizstaigāja līdz agro kartupeļu vagām, no turienes bija dzirdams it kā "kur tu teci, gailīti manu", no turienes iz­kašņāja Nokia. Labi, ka sunīte tikai nedaudz smiltis uzka- susi virsū. Otrs Siemens atsaucās no gurķu dobes.
   -   Andrīt, vai tu nevari paprovēt arī manu lasāmbrilli iztrallināt? Jau trešā diena kā ar visu futrālīti pazudusi. Visu māju griezu otrādi, atrast nevarēju. Atminos, pēdējo­reiz tepat mājas priekšā uz soliņa sēdēju un avīzi lasīju, laikam biju atstājusi. Tā mazā blēde būs vainīga.
   -   Nē, tavu briļļu futrāli nevarēšu tādā veidā sadabūt. Gan jau rudenī, kad dārziņu pārraksi, atradīsi, - Andris pasmējās.
   Telefoni bija savākti, un Andris teica, viņam jāraksta protokols. No Lienes aicinājuma iet istabā pie galda attei­cās, to var izdarīt tepat, tādēļ apsēdās uz soliņa.
   -   Tā, tagad tev jāparakstās, - pēc brīža viņš noteica, papīra lapu Lienei pasniegdams.
   -   Par ko man jārakstās? Ka manā dārzā tos aparātus atradi? Es neesmu neko ņēmusi un tur slēpusi. Pūciņa ņēma, lai viņa parakstās.
   Soliņš, uz kura Andris sēdēja, bija zems, pie jostas pie­stiprinātais mobīliķis traucēja, tādēļ viņš to piekabināja aizmugurē. Pēkšņi strīdu ar Lieni pārtrauca smalka melo­diska skaņa. Simtām reižu Andris tādu dzirdējis. Satrūcies viņš ķēra roku sev aiz muguras. Tukšums. Nākamajā mir-
   Pūciņa, kura mirdzošām actiņām un smieklos savilktu sīko spalvaino purniņu, pazuda vilkābeļu pudura ar viņa
   pildspalvu zobos.
   klī metās dārza malā pie krizdoļu krūma, bet skaņa jau bija apklususi. Tikai četrrāpus nometies, rokas nežēlīgi pret ušņu dzelonīšiem sadurstījis, viņš beidzot aparātiņu sataustīja un izcēla laukā. Kad atgriezās pie soliņa, vie­nīgais, ko ieraudzīja, bija Pūciņa, kura mirdzošām actiņām un smieklos savilktu sīko spalvaino purniņu, pazuda vilk­ābeļu pudurā ar viņa pildspalvu zobos.
   Andris nopūtās un nodomāja, ka tajos suņu testos derētu iekļaut arī jautājumu par attieksmi pret svešām mantām.

   Tas bija ļoti sen, manos skolas laikos. Uzrakstīju sienas avīzei vienu kritisku rakstiņu, kurā bija aizskarta dažu klases­biedru nevēlamā uzvedība. Baidīdamās, ka viņi var atrieb­ties, neuzdrošinājos likt apakšā savu vārdu. Vajadzēja izdo­māt pseidonīmu, un tā radās Miķelis Podiņš. Sienas avīzi drīz nomainīja, rakstiņu aizmirsa, bet man šis vārds bija iepa­ticies. Pateicu to meitenēm, un mani sāka dēvēt par Miķelīti vai Mikiņu, man tas tīri labi patika.

   Turpmākajā dzīvē šajā vārdā mani neviens nav nosaucis, tas palika Viesītē kopā ar agrīnās jaunības atmiņām. Atce­rējos to pēc daudz gadiem, kad biju uzrakstījusi feļetonu Dadzim, kurā izsmēju izdarības kādā Ugāles iestādē. Negri­bēju, ka tās darbinieki uzzinātu vainīgo, tajā ciemā man tolaik bija jādzīvo, ar minēto iestādi arī turpmāk paredza­ma saskarsme. Tad prātā iekrita Miķelis Podiņš. Vienlaikus radās arī Čusnakciems - apdzīvota vieta lielu mežu vidū. Par čusnakiem apvidvārdā sauc čūskas.
   Nezinu, kādam literāram žanram var pieskaitīt manus nenopietnos sacerējumus. Manuprāt, kaut kas vidējs starp humoresku, feļetonu un īsu, jocīgu stāstiņu. Sākot ar astoņ­desmito gadu otro pusi, kad atkal atgriezos pie literāra dar­ba, tādus rakstīju diezgan cītīgi, tie publicēti Ventspils un Talsu rajona laikrakstos, žurnālos Dadzis, Zvaigzne, Vese­lība, arī laikrakstā Zeme un divi Lauku Avīzē. Sākumā dar­bus parakstīju ar savu vārdu. Tā kā šie darbiņi daļēji morāli novecojuši, šajā grāmatā ietverti tikai pāris no tolaik rakstī­tajiem. Kopš deviņdesmitajiem gadiem par autoru uzrādīju Miķeli Podiņu.
   Es apzinos, ka neesmu satīriķe. Kā dakteris ar asu skal­peli pāršķeļ augoni cilvēka miesā, lai iztīrītu no tā pūžņus, tā satīriķis to dara ar spalvu, nežēlīgi, asi izsmiedams nejē­dzības cilvēku un visas sabiedrības dzīvē. Manī nav šī satī- riķa asuma, vienkārši gribas pazoboties par ļaužu vājībām, pastāstīt dzīvē noskatītus smieklīgus atgadījumus, lai arī citiem, to izlasot, kļūtu jautrāks prāts.
   Pēdējos gados, kopš atkal dzīvojām kopā ar savu meitu Birutu, viņa man vairākkārt ieteikusi tematus nenopietniem sacerējumiem. Viņai bija dzīva fantāzija, laba iztēles spēja. Dažus viņas dotos sižetus atlika tikai literāri apstrādāt. Tādi bija, piemēram, stāstiņi Rekets, Čusnakciema budē/i, kur pirmoreiz parādījās brāļi Tedis un Ludis (viņus izdomāja Bi­ruta), gabaliņš par Jāņu svinēšanu, arī Sēņu laikam savu roku pielikusi Biruta. Bet pašu pēdējo stāstiņu par mūsu jautro, zaglīgo sunīti Pūciņu viņa uzrakstīja, man atlika tikai pieslīpēt. Tie, kuri skatījušies 2002. g. 15. septembra TV raidījumu Kūlenis, varbūt atminēsies manu mazdēlu Mār­tiņu ar tumši pelēku, pūkainu kucentiņu rokās, "fā bija mūsu Pūciņa.
   Laika gaitā manā Čusnakciemā saradās vesels bars da­žādu personu. Tur bija bļaurīgais Vējzaķu Fricis, Lejasmei- jeru Liene ar savām kazām, vecais mežsargs Meždangu Fricis, pagastvecis Jukumsons, kultūras nama direktore Jautrīte un vēl daži citi. Arī mans Miķelis bija ieguvis savu izskatu. Viņu iztēlojos kā omulīgu pusmūža vīru, kuram bija arī sieva, Amilda vārdā.
   Kad Latvijas sabiedrību saviļņoja kāds notikums, mēs ar Birutu apspriedāmies, kā uz to reaģētu Miķelis un Vējzaķu
   Fricis, Tā radās humoreskas par pedofiliem un spridzinātā­jiem. Kad laikrakstā ieraudzīju fotogrāfiju no sociķu kon­gresa VEF kultūras pilī, kur virs galvenās ieejas rēgojās uzraksts par cirka izrādi, radās ierosme uzrakstīt par ekso­tisko dzīvnieku izstādi, kas notiek gandrīz vienlaikus ar kādas partijas saietu.
   Ne tikai lielie notikumi devuši vielu Miķeļa Podiņa maza­jiem stāstiņiem. Gabaliņš Sēņu laikā tapa pēc tam, kad poli­gonā, kam blakus dzīvojām, notika kārtējās apmācības. No paša rīta brauca automašīnas, vēlāk blīkšķēja šāviņi, netālu kūpēja lauka virtuve. Mazdēls, kuram tolaik bija seši gadi, uz sētas sēdēdams un visu vērodams, noteica: "Onkuļi spē­lē karinu." Šo teicienu vēlāk esmu izmantojusi romānā "Puisiķciems".
   Kad Lauku Avīzē izlasīju jaunā romānu konkursa notei­kumus, kļuva pavisam bēdīgs prāts. Biju pārliecināta, ka uzrakstīt kriminālromānu nav manos spēkos. Man taču sveša gan kriminālā pasaule, gan izmeklētāju, policijas un tiesu darbs. Neesmu arī apveltīta ar tik spožu iztēli, lai no nekā izveidotu kaut ko. Bez tam negribējās rakstīt par var­mācīgā nāvē mirušiem cilvēkiem, slepkavībām, pašnā­vībām, asinīm un ciešanām. No iepriekšējo darbu radīšanas pieredzes zināju, cik man grūti kādu nogalināt, kaut tas no­tiek tikai uz papīra. Pēc nelieša Hugo sadedzināšanas ro­mānā Bāka pār mežiem pati veselu nedēļu jutos kā slima, bija grūti saņemties un darbu pabeigt. Likās, ka ciešu tās pašas mokas, ko viņš, dzīvs sadegdams. "Tādēļ no diezgan garā apraksta palika tikai daži teikumi, ļāvu lasītājam pašam iztēloties, kā viss notika.
   Kāds zobratiņš manās smadzenēs bija sācis kustēties. Ja tomēr pamēģinātu? Zināju, ka katrā krimiķījābūt vismaz vienam līķim, bet es taču viņam varu izvēlēties vieglu nāvi, saistībā ar kādu noslēpumu. Griezās, griezās tie zobratiņi tukšgaitā, līdz piepeši izšāvās dzirkstele. Čusnakciemā dar­bosies man labi pazīstamie varoņi, viss saistīsies ap kāda neuzticīga vīra pazušanu, meklēšanu un beigās atrašanu pie mīļākās. Tomēr tā visa bija maz, lai sēstos pie galda un sāktu veidot jaunu darbu. Vēl kaut kā pietrūka, ar vienu sižeta līniju nepietiek.
   Tad palīdzēja kāds gadījums. Mūsu 12 gadus vecais suns bija neglābjami slims, to atzina arī vetārsts un piesolīja žēlas­tības šprici, lai izbeigtu ciešanas. Kad viņš to bija izdarījis, brīdi pasēdējām pie kafijas tases, parunājamies. Apvaicājos, ar kādu līdzekli viņš aizraidīja sunīti uz labākiem medību laukiem. Vetārsts pastāstīja par listenonu, ka ar to var no­nāvēt ne tikai kustoņus, bet arī cilvēkus. Biruta ieminējās par Vējzaķi un Lienes kazām, kas viņam plūmītes apgrau­zušas, jo arī viņas smadzenēs bija kaut kāda dzirkstelīte ra­dusies. Palūdzu dakterim, lai atstāj man listenona anotāciju, to vēlāk kārtīgi izlasīju, lai rakstot nepieļautu kādu aplamību.
   Nu bija darba sākumam pavediena gals atrasts, atlika sapīt kopā Steiguta noslēpumaino pazušanu ar nozagtajām nāves zālēm un būvēt sižetu. Taču notikumu bija pārāk maz pat īsajam romānam, tādēļ paņēmu klāt patiesu notikumu, kad vienā kūtiņā bija ielauzušies zagļi. Nejaušs garāmgājējs, izdzirdis aizdomīgo troksni, ko sacēla iztramdītās vistas, deva ziņu lopiņu īpašniecei un piezvanīja arī policijai. Tiem atlika tikai savākt ar vircu aplieto zagli. Saimniece, ierau­dzījusi, ka zaglis cenšas ar kastrolīti apdullināt sivēnus un nodurt ar kabatas nazīti, nebija vilcinājusies, bet paķērusi pilno vircas spaini.
   Arī šī darba tapšanā piedalījās Biruta. Viņa uzrakstīja ap­mēram pusi tās nodaļas, kur attēlota neveiksmīgā līķa mek­lēšana izgāztuvē, jo labi pazina vietu, kur mežā pilsētnieki bija ierīkojuši nelegālu izgāztuvi, braukdami sēņot, mēdza tur no mašīnām izmest visādu drazu un atkritumus. Reiz, kad viņa ar savu dēlu gāja tur garām, zēns paspēra vienu maisu, un piepeši no tā atskanēja žēla ņaudēšana. Puko­damies par necilvēkiem, kuri iebāzuši maisā dzīvu kaķīti un pametuši mežā lēnai nāvei, abi maisa saturu izkratīja zemē. Kaķīša tur nebija, tikai zem netīrām lupatām gulēja veca zila čība. Kad pieskārās tās purngalam, atskanēja žēls ņau, ņau. Savā darbā čību liku atrast Lejasmeijeru Lienei.
   Lai izvairītos no acīmredzamām aplamībām, manuskrip­tu iedevu izlasīt paziņai prokuratūrā.
   Biju patiesi priecīgi pārsteigta, ka mana "Viena traka ne­dēļa" guva ievērību konkursā, raibie notikumi Čusnakciemā spēja saistīt un uzjautrināt arī citus cilvēkus.
   Manuprāt, "Vienu traku nedēļu" par romānu nevar saukt, tas ir garāks stāsts, bet tā kā konkurss bija izsludināts ro­māniem, apakšvirsrakstā devu apzīmējumu "Ne visai no­pietns krimināls īsromāns."
   Par šīs grāmatas līdzautori zināmā mērā var uzskatīt ma­nu meitu Birutu. Tās lappusēs ienācis viņas gaišais, hu- morpilnais skatījums uz dzīvi un cilvēkiem. 2002. gada 25. augustā, nesekmīgi glābjot straumē ieskalotu dēla sko­lasbiedru, jūra paņēma viņu abu dzīvības. Un es jūtu, ka viļņi aiznesuši arī Miķeli Podiņu, nekad neko tik jautru vairs nespēšu uzrakstīt.
   Milda Geidāne
   2002. gada 29. decembrī

   Pāri jātiek. Stāstu krājums. LVI, Rīga, 1960. Viena vasara. Garstāsts. LVI, Rīga, 1963. Viršu saulgoze. Garstāsts. LVI, Rīga, 1963. Vēju dziesma. Romāns (turpinājumos).
   Laikraksts "Zeme", 1997.-1999. Puisiķciems. Romāns (turpinājumos).
   Laikraksts "Lauku Avīze", 1999. Siii deg. Romāns (turpinājumos).
   Laikraksts "Ventas Balss", 1999. Puisiķciems. Romāns. "LA izdevniecība", 1999. Negaisa laiks. Romāns (turpinājumos).
   Laikraksts "Ventas Balss", 2000. Bāka pār mežiem. Romāns. "LA izdevniecība", 2000. Vēju dziesma. Romāns. "LA izdevniecība", 2001. Kārklu sīkstums. Romāns (turpinājumos).
   Laikraksts "Ventas Balss", 2001. Pūķu nams. Romāns (turpinājumos).
   BIBLIOGRĀFIJA
   Laikraksts "Ventas Balss", 2001 .-2002. Kārklu sīkstums. Romāns "LA izdevniecība", 2002.
   _______________________________________________ 1999. gadā
   ■J V Kaijaks Enijas bize
   A. Skailis Septiņas bīstamas jaunavas M. Zīle Lilija M. Geidāne Puisiķciems
   V  Kaijaks Zem Marsa debesīm
   ■J A. Pūriņš Mīla un naids Livonijā
   ___________________________________ 2000. gad ā
   L. Brīdaka Aizvējš pie jūras E. Luķjanskis Notiesātais E. Luķjanskis Cilvēks naktī R. Plūcis Mazā ciema ledainais pavasaris A. Sedlenieks Gladiators
   V  Kaitina Mīlestības ārprāts jeb lielie kāposti M. Zīle Lilija-2
   Ļ/ M. Geidāne Bāka pār mežiem i/I. Bērziņa Dālderkalnā <J D. Avotiņa Kapteiņa Jēka mīlestība 0 V Kaijaks Nārbuļu dēli
   V  Gune Atpakaļceļš • Nāruguns
   _______________________________________________ 2001. gadā
   J B. Eglīte "Ābeļu" ragana M. Geidāne Vēju dziesma •/ 0. Mauriņš Hameleonu rotaļas latviešu gaumē A. Pūriņš Lāčplēša klejojumi
   V M. Zīle Smukas meitas maksā smuku naudu A. Pūriņš Lielā bērza noslēpums
   ^ S. Gailīte Taureņa lidojums akmenī v/ B. Eglīte Meža noburtie
   V  E. Luķjanskis Tas, ko tu negaidi
   ŠAJĀ SĒRIJĀ
   v M. Svīre Slazdu krogs un divi nami Rīgā Z. Bekmanis Trīs dienas pēc pastardienas • E. Šņore Uzticības tests \ļ L. Brīdaka Melnās ogas
   2002. gadā
   E. Lukjanskis Naida nogurdinātie A. Pūriņš Mana dzīve jūsu rokās K. Klāna Klūrgu sūnākļa rēgs S. Mežābele Uz priekšu, meitenes! A. Zuja Piepildi savus sapņus M. Geidāne Kārklu sīkstums E. Lukjanskis Krievu leitnanta mīļākā v A. Skailis Čūsku dīdītājs un svētā ^ V Kaijaks Mantinieki V Kaitina Te biju es E. Lukjanskis Sprieduma izpildītājs 7 S. Mežābele Naktī uz svētdienu
   _______________________________________________ 2003. gadā
   I. Bondere Karaļkronis
   ________________________________________ SAGATAVOŠANĀ
   4 A. Auziņš Neej uz savām bērēm
   M. Geidāne PIE MUMS ČUSNAKCIEMĀ
   Redaktore Dzintra Zālīte Inta Vilcāna zīmējumi Korektore Mudīte Arāja Silvijas Kokinas datorgrafiskais noformējums Parakstīta iespiešanai 15.01.2003. "Lauku Avīzes" izdevniecība Dzirnavu ielā 21, Rīga LV-1010. Iespiesta SIA "Latgales druka" tipogrāfijā Baznīcas ielā 28, Rēzekne LV-4600.