„Nāc līdzi, Vidvut, manu jauno brāl, Lai tev no kalna rādu viņus laikus . .." (J. Medenis)

   Mūsu tēvu zeme dabūja savu tagadējo izskatu pirms daudziem tūkstošiem gadu, kad gaiss bija kļuvis tik auksts un mitrs, ka šo laiku mēs tagad saucam par ledus laikmetu.
   Neviens pētnieks vēl nav varējis izskaidrot, no ku­rienes šis aukstums cēlās. Kaut kas neparasts bija noticis vai nu ar sauli, vai ar pašu zemi, jeb ar gaisa okeānu, kas apņem to.
   Pāri Ziemeļeiropai un Viduseiropai — līdz tagadē­jai Berlīnei klājās varena ledus sega. Domā, ka tā sasniegusi pat vairāku kilometru biezumu. Šis ledājs bija vispirms izcēlies Skandinavijas kalnos un tad lēni, bet nemitīgi plūdis uz priekšu.
   Rievas un švīkas Zviedrijas klintīs vēl tagad rāda ledāja virzienu. Tas nesa sev līdz un dzina sev pa
   priekšu milzīgus smilšu, māla un akmei u daudzumus. Tādā ceļā Skandinavijas granīta un gneisa gabali no­kļuva mūsu zemē. Daži no tiem bija pat krietnas zem­nieka mājas augstumā, un ļaudis senos laikos sauca tos par velna jeb milžu akmeņiem, jo nezināja, kā tie cē­lušies.
   Zvēri un cilvēki glābās Eiropas dienvidos, bet arī tur bija aukstāks nekā tagad. Skarbi vēji pūta no zie­meļiem un nesa sev līdz putekļu un smilšu mākoņus, jo zeme ledāja tuvumā bija kaila un neaizsargāta. Šie putekļi nogūlās Dienvideiropas stepēs — tā radās tur tagad tik auglīgā zeme.
   Gadu tūkstoši pagāja, un pamazām atkal kļuva sil­tāks. Milzīgā ledus sega sāka kust, un spēcīgas ūdens straumes izgrauza plašas ielejas, meklējot ceļu uz jūru. Citās vietās, ledus atliekām izkūstot, radās neskaitāmi ezeri. Ledāja sadzītās lielās smilšu un akmeņu kaudzes palika un veidoja pakalnus un augstienes. Dažās vietās tās aizsprostoja ceļu senajām upēm, un tām vajadzēja lauzt sev jaunu gultni. Radās krāces un ūdens kritumi. No kūstošā ledāja mutuļoja straujas „ledus upes", kas nesa līdz nogludinātus un ūdenī noslīpētus oļus, smiltis un mālus. No tiem izcēlās gareni oļu uzkalni, smilšu un mālu nogulumi.
   Pazūdot ledus smagajai segai, zeme vietām pacēlās augstāk un tur, kur agrāk bija jūra, radās sauszeme. Daudz un dažādu notikumu pilna bija daba šajās tāla­jās dienās.Tie bija mūsu zemes jaunības gadi—strauji un nemierīgi. Tāpat tas bija pārējās zemēs ap Baltijas jūru.
   Tanī laikā radās mūsu līdzenumi un augstienes, un daudzie ūdeņi.
   Tas viss notika vairāk nekā pirms 10.000 gadiem.
   Ledus segai kūstot un pazūdot pāri Bal­tijas jūrai uz ziemeļiem, mūsu zemē ieradās pirmie ieceļotāji. Tie bija tādi, kas bija pieraduši pie aukstuma un tāpēc sīksti un izturīgi. Tikai tādi toreiz varēja ap­mesties šinī zemē, jo laiks joprojām bija vēss. Vēl tur­pat netālu ziemeļos atradās kūstošā ledus siena.
   Paši pirmie ieradās augi un stādi, kādus tagad var atrast Ziemeļeiropas un Ziemeļamerikas tundrās. Tie bija ķērpji un sūnas, mazi sagriezušies purva bērziņi un dažādi krūmāji. Šie tundras augi ceļoja uz zieme­ļiem, atdodami savu veco mājvietu tādiem, kam labāk derēja siltums.
   Tā Eiropas augi, ledājam dilstot, bija sakustējušies. Viņi devās tālā ceļā, lai atkal ieņemtu zemi, kas bija kļuvusi brīva no ledus. Viņu priekšpulks bija šie mazie, neizskatīgie, bet sīkstie un bezbailīgie tundras augi.
   Arī mūsu dienās augu ceļošana nav beigusies (viens no pazīstamākiem ceļotājiem, piemēram, ir egle), bet to vairs nevar salīdzināt ar šo seno — lielo ceļojumu.
   Šis ceļojums sacēla kājās arī dzīvnieku valsti. Zvēri jau no senseniem laikiem bija saraduši katrs ar zinā­miem stādiem un kokiem. Un viņi sekoja saviem klusa­jiem, vecajiem paziņām pa pēdām.
   Tāpēc tie bija tundras zvēri un dzīvnieki, kas citiem pa priekšu ienāca mūsu zemē. Tur bija polārais zaķis, polārā lapsa, daudzi sīkāki zvēriņi, putni un pats gal­venais — ziemeļbriedis.

   „Pirms vel sniegs bij sācis kust, Nāca sīki gāju putni." (J. Rainis)
   Bet pakaļ ziemeļbriedim uz ziemeļiem devās viņa
   mednieks. Tā pirmie cilvēki nonāca tagadējā Latvijā. Mums ir pierādījumi par šo cilvēku dzīvi mūsu zemē no vidējā akmens laikmeta (apm. 7000.—3000. g. pr. Kr.).
   Gaiss turpināja kļūt arvien siltāks. Priede un bērzs steidzās ieņemt plašus apgabalus uz ziemeļiem. Tiem sekoja vesela rinda lapu koku — ozols, liepa, goba, alksnis, apse, kļava, osis, lazda u. c. Tundrai bija jātur­pina ceļot tālāk, līdz tā sasniedza savu tagadējo apvidu. Arī ziemeļbriedim bija jāaiziet. Staltradzis briedis, alnis, stirna, mežcūka, meža vērsis (sumbrs) ieradās ganīties Latvijas mežos un mežu pļavās. Vilks, lapsa, lūsis tiem sekoja, arī brūnais lācis iečāpoja viņiem līdz.
   Daļa seno mednieku turpināja savu ceļu uz zieme­ļiem, bet citi palika uz vietas. Viņi labprāt apmetās upju un ezeru krastos, jo bija reizē mednieki un zvejnieki. No koka, kaula, raga un akmens tie taisīja savus iero­čus un rīkus. Viņi bija pieradinājuši suni, kas tos pavadīja medībās un palīdzēja sargāt viņu apmetnes. Citu mājlopu tiem nebija, arī zemi viņi nemācēja kopt.
   Vairākas viņu apmetnes no jaunā akmens laikmeta (3000.—1500. g. pr. Kr.) ir atrastas mūsu zemē. No tām mēs varam spriest par šo mednieku ieročiem un dzīves veidu. Mēs zinām arī, ka viņi prata gatavot māla traukus, ko tie izrotāja, iespiežot mālā mazas bedrītes. Tāpēc šos izrotājumus sauc par bedrīšu un zobiņu jeb ķemmes ornamentu.
   Līdzīgus darba rīkus un traukus zinātnieki ir atra­duši ļoti plašā apgabalā: apmēram no Vislas upes līdz Jeņisejai Sibirijā. Tāpēc jādomā, ka tā bija. viena un tā pati tauta jeb radniecīgas ciltis, kas apdzīvoja šo lielo telpu, kaut arī viņi, kā jau mednieki, dzīvoja ļoti izkliedēti.
   Bet šie mednieki un zvejnieki nebija vēl latviešu sen­tēvi. Tikai trīs tautas tagadējā Eiropā (somi, igauņi un ungāri) un dažas tautiņas Padomju Savienībā ir cēlu­šās no šīm senajām ciltīm, ko mēs tagad saucam par somiem-ugriem.
   „Runāj' cirvji, runāj' kapli, Pah brāļi nerunāja." (Tautas dz.) 3

   Kādreiz, pirms kādiem 4000 gadiem (ap 2000. g. pr. Kr.), Eiropā atkal bija jaužams nemiers. Ap šo laiku par jaunu sakustējās kāda tautu saime, kas jau agrāk bija sūtījusi izceļotājus no sava vidus.
   Šo pirmtautu tagad mēdz saukt par indoeiropiešiem. Tie bija viņi, kam bija lemts ieņemt Eiropas lielāko daļu un aiziet līdz Irānai un Indijai. Par viņu pēcnā­cēju savstarpējo radniecību liecina līdzība šo tautu valodās. Ar laiku izklīstot uz visām debess pusēm, tie nāca sakaros ar citām tautām un arvien vairāk atsve­šinājās viens no otra.
   Ja šodien latvieši satiekas, piemēram, ar angļiem, frančiem, vāciešiem vai krieviem, tad tie nevar saprast viens otra valodu. Un tomēr viņi ir šo seno indoeiro­piešu tālie radinieki.
   Neviens nevar pateikt, kur īsti atradās šīs pirmtau- tas dzimtene, un kā šī tauta izcēlās. Tikai tik daudz ir zināms, ka sākumā tie nedzīvoja ne pārāk tālu uz dien­vidiem, ne uz ziemeļiem. Par to liecina vārdi indoeiro­piešu tautu valodās, kas apzīmē augus, dzīvniekus, darba rīkus.
   Senvēstures pētnieki (arehaiologi) ir atklājuši, ka ap otro gadu tūkstoti pr. Kr. kāda jauna tauta ienāk
   Latvijas rietumu un dienvidu daļā — tagadējā Kur­zemē un Zemgalē. Tajā laikā tur parādās ieroči, darba rīki un trauki, kas ir pavisam citādi kā senajiem med­niekiem un zvejniekiem. Atnācēji neizrotāja savus traukus, iespiežot mālā mazas bedrītes, bet viņu orna­ments atgādina auklas nospiedumu. Tāpēc to sauc par auklas ornamentu. Viņiem līdzi bija akmens kapļi, un tas rāda, ka tie prata kopt zemi. Bez tam ir uzglabāju­šies viņu cirvji. Tiem ir slaida, skaista forma, meistara rokas darināta, un tie ir rūpīgi noslīpēti. Skatoties no sāniem, viņi atgādina laivu, un tos parasti apzīmē par laivas cirvjiem. Šie cirvji nebija domāti malkas skal­dīšanai — tic bija kaujas cirvji.
   Tauta, kas ieradās mūsu zemē, bija reizē zemkopji un karavīri. Šīs īpašības viņi saglabāja cauri gadu tūkstošiem. Līdzīgas senlietas no šī laikmeta atrastas arī tagadējā Lietuvā un Prūsijā.
   No šiem seno laiku zemkopjiem un karavīriem vēlāk izcēlās baltu tautas — latvieši, leiši un senie prūši.
   Tā, pirms 4000 gadiem, mūsu sentēvi jeb pirmbalti ienāca tagadējā Latvijā. Viņiem radniecīgas ciltis ir izplatījušās vēl tālāk uz ziemeļiem, jo laivas cirvji ir atrasti, piemēram, arī Somijā. Bet ziemeļu apgabali galu galā nonāca somu-ugru rokās.
   Gadu tūkstošiem balti un somi-ugri ir bijuši kaimiņi. Tie ir dzīvojuši gan miermīlīgi un daudz ko aizguvuši viens no otra, gan izcīnījuši sīvas cīņas savā starpā.
   Varbūt, ka šajās cīņās arī dzima tas naids un ilgie asins atriebības kari (,,vaidu laiki"), kas vēlāk gadu simteņiem plosījās latviešu un igauņu starpā.
   Taču pienāca reiz laiks, kad abas tautas apvienojās ieroču brālībā, lai kopīgi sargātu savu brīvību (skat. 97. un 99. nod.). Bet līdz tam vēl ceļš bija tāls.
   „Visapkārt kā noslēpums drūmi guļ sils, Tur glāiu kalns mirgo, tur ūdens pils." (J. Rainis)
   Nav neviena, kas mums varētu pastāstīt par šiem tautu pārgājieniem, viņu dēkām un piedzīvo­jumiem, satiekoties ar zvēriem un svešiem cilvēkiem lielajos mežos, kas toreiz klāja Eiropu. Neviens tur nav aprakstījis notikumus ilgajā akmens laikmetā, kas Zie- meļeiropā beidzās tikai ap 1500. g. pr. Kr. Eiropieši vēl neprata rakstīt.
   Mēs tagad savukārt neprotam daudz ko tādu, ko šie senie ļaudis prata un varēja. Mums būtu ilgi jāvin­grinās un jāmācās, lai mēs no tā materiāla, kas bija mūsu sentēvu rīcībā, varētu izgatavot sev ieročus un darba rīkus, un lai mēs neaizietu bojā cīņā ar dabas spēkiem, zvēriem un naidīgām ciltīm.
   Nav šaubu, ka atpūtas brīžos — varbūt jo sevišķi vakaros, kad viņi sēdēja pie saviem ugunskuriem, tie pārrunāja savus piedzīvojumus. Vecākie droši vien, tāpat kā tagad, atcerējās senos laikus un savu tēvu­tēvu cīņas un darbus. Radās seni stāsti, teikas un dziesmas. Bet gadu tūkstošu gaitā daudz kas aizmirsās, daudz kas pārveidojās, un nākošās paaudzes daudz ko nesaprata.
   Daži senseni izteicieni, domas un gudrības paglābās tautu valodās. Tiem, kam laimējas tos pareizi iztulkot, uz brīdi paveras kāda aina no aizgājušo paaudžu dzī­ves, viņu domām un uzskatiem. Bet tas ir tikai tik daudz, cik šķemba no nogrimuša kuģa.
   Tomēr, šķiet, mēs vēl šodien neesam brīvi no tā, ko pārdzīvoja un izjuta mūsu tālie ciltstēvi. Dažreiz miegā mūs pārņem pēkšņas bailes — mums liekas, ka mēs krītam it kā no augsta koka. Daudzreiz mūsu senčiem nācās pārnakšņot draudīgā mežā koku zaros, kad ap­kārt ložņāja plēsīgi zvēri. Nevajadzēja daudz, lai mie­gā pazaudētu līdzsvaru.
   Tāpat kādreiz bija liels risks vienam doties pāri lielākam klajumam. Ja tur uzbruka kāds, kas bija stip­rāks un plēsīgāks, tad grūti bija glābties un paslēpties. Dažus cilvēkus vēl tagad pārņem nesaprotamas bailes, ejot pāri kādam tukšam laukumam. Iespējams, ka at­miņas par sen aizmirstām dēkām vēl dzīvo kaut kur dziļi zem mūsu apziņas.
   Bieži vien, sveicinot otru cilvēku, mēs, neko nedomājot, drusku paceļam labo roku. Varbūt tā ir tā pati kustība, kas radās pirms gadu tūkstošiem, kad senais cilvēks pacēla labo (stiprāko) roku, lai rādītu, ka tanī neslēp­jas ierocis, un ka viņš tuvojas otram kā draugs.
   Uzticamākais liecinieks par vissenākajiem laikiem tomēr ir pati zeme. Tā ir gan klusa, bet tā neprot arī melot. Tur ir uzglabājušies seno cilšu ieroči un darba rīki. Zeme glabā arī viņu kaulus.
   Tādā kārtā ir saglabāta daļa no aizmirstiem laikiem un tautām, viņu cīņām un darbiem, viņu ceļiem un ro­bežām. Senvēstures pētnieki ir daudz un pacietīgi strā­dājuši, lai atraktu un noskaidrotu to, ko zeme pasargā­jusi no iznīcības un pazušanas. Zinātni, kas ar to no­darbojas, sauc par arehaioloģiju, kas latviski nozīmē — mācība par vissenākajiem laikiem.
   Tā ir mūsu tēvu zeme, no kuras mēs dabūjām zināt, ka mūsu sentēvi ienākuši viņas robežās kādreiz jaunajā akmens laikmetā.

   „Bet viņi (aisti, t. i. balti) pētī arī jūru, un vienīgie no visiem salasa seklās vietās un jūras krastā dzintaru …" (Romiešu vēsturnieks Tacits)
   simteņi nāca un gāja. Arvien vai­rāk līdumu bija radies mežu vidū. Jaunie atnācēji cirta un dedzināja un ar saviem akmens kapļiem uzplēsa nekad vēl neskarto zemi.
   Zvēri nemierīgi ostīja dūmus, kas cēlās no šiem izcirtumiem, un atkāpās dziļāk mežu biezokņos. Bet vakaros parasti apklusa kņada un troksnis ļaužu mīt­nēs. Tad ziņkārīgākie, kā lapsa un lācis, izlīda mež­malā, ošņāja un pētīja, un dažreiz sacēla kājās suņus, kas sargāja līdumnieku mantu un lopus.
   Taču mežu un purvu vēl bija daudz. To vidū cilvēku iekoptie lauki bija tikai kā mazas saliņas. Zvēriem vēl piederēja zemes lielākā daļa.
   Grūti bija ceļot tanīs laikos, kad nebija ne ceļu caur biezajiem mežiem, ne tiltu pār upēm un gravām. Bez­gala lēni un tikai gadījuma dēļ atklīda ziņas par citām zemēm un tautām, par jauniem notikumiem un atklā­jumiem.
   Vieglāk bija tikt uz priekšu pa upēm, nekā lauzties caur mežiem un purviem. Gadījās, ka enerģiski ļaudis ari toreiz uzņēmās tik lielu risku kā ceļošanu.
   Tie bija seno laiku tirgotāji, kas devās bīstamos ce­ļojumos, lai iegūtu mantas, kādu nebija pašu zemē.

   Ziemeļu zemēs bija daudz un dažādu zvērādu, Bal­tijas jūras krastos varēja atrast arī neredzētus dār­gus akmeņus. Tos izsvieda jūra pēc ziemeļu un zie­meļrietumu vētrām, un, kad tos pacēla un turēja pret gaismu, tie mirdzēja kā saule.
   Senie grieķi nosauca šo akmeni par „elektronu". No šī vārda arī cēlās tagad tik pazīstamais nosaukums ..elektrība". Jau vairāk kā 1000 gadus pirms Kristus šie skaistie un dārgie akmeņi bija nonākuši Grieķijā. Archaiologi ir tos atraduši karaļu kapos senajās Mikēnās.
   Mēs ,,elektronu" saucam par dzintaru un zinām, ka tas cēlies no sen bojā gājušu skuju koku sveķiem. Šos mežus reiz pārpludināja Baltijas jūra, un sveķi lēnām sacietēja un pārakmeņojās. Ne mazums sīku kukaiņu un augu bija nogrimuši šajos lipīgajos sveķos, pirms tos pārklāja jūra. Caurspīdīgais dzintars ir paglabājis viņus līdz mūsu dienām. Tie vēl tagad šajā akmenī izskatās kā dzīvi, lai gan no viņu nāves pagājuši sim­tiem tūkstošu gadu.
   Sevišķi bagāts ar dzintaru bija tas Baltijas jūras krasts, kuru pirmie sasniedza rietumu balti. No viņiem cēlās niknie karotāji un lielie jātnieki — senie prūši. Šo zemi vēl tagad sauc par Austrumprūsiju. No turie­nes pa Vislas upi gāja samērā labs ceļš uz Vidus- un Dienvideiropas zemēm.
   Kādreiz pie viņiem ieradās tirgotāji ar vēl nekad neredzētiem ieročiem un rotām. Kad šos ieročus krus­toja, tie skanēja ar nedzirdētu skaņu, bet saulē tie mirdzēja un žilbināja acis.
   Svešie tirgotāji bija ar mieru tos iemainīt pret dzin­taru un zvērādām* Arī vergus viņi ņēma pretī — ļau­dis, kas bija sagūstīti cīņās ar citām ciltīm. Bet viņi prasīja daudz par šiem mirdzošajiem ieročiem, kas nebija vairs darināti no akmens, bet metala. Šo metālu mēs tagad saucam par bronzu. Tādā kārtā pie Baltijas jūras sākās bronzas laikmets.
   Tas notikās apmēram ap to laiku, kad Ēģiptē valdīja
   varenais faraons Tutmess III, kuru mēdz saukt arī par Ēģiptes Napoleonu (apm. 1500. g. pr. Kr.). Ar zobena varu viņš izpleta savas valsts robežas līdz pat Eifrātas upei un Mazāzijas kalniem.
   Ļoti iespējams, ka ēģiptieši bija pirmie, kas, ceļojot caur Zīnaja pussalu, iemācījās kausēt vara rūdu. Var­būt tas notika kādā vakarā, sēdot pie ugunskura, kur nejauši bija iemesti daži rūdas gabali. Tiem ugunī kūstot, pelnos palika dažas spīdošas lodītes. Kāds as­prātīgs ēģiptietis vēlāk atrisināja noslēpumu, kā šīs spožās lodītes cēlušās.
   Bet varš bija mīksts metāls un nebija sevišķi derīgs ieročiem un darba rīkiem. Taču tas kļuva daudz cie­tāks, ja tam piekausēja drusku alvas. Šī lielā izgudro­tāja vārds mums nav zināms, bet viņa darba rezultāts — jaunais sakausējums, bija bronza.

   Ziemeļu zemēs bronzas laikmetu skaita apm. no 1500. līdz 500. gadam pr. Kr.
   „Viss atspīd padebesis Ar tērauda zobeniem". (Tautas dz.)
   Nk jau visi varēja iegādāties jaunos, mirdzošos ieročus un rotas. Gadu simteņiem ilgi vēl turpināja lietot arī no akmens darinātus rīkus. Gluži tāpat tas ir mūsu dienās. Arī tagad daudzi cilvēki strā­dā ar samērā vienkāršiem darbarīkiem, kamēr citi to paveic ar modernām mašīnām.
   Vecie akmens ieroči galu galā nemaz nebija tik slikti, salīdzinot ar jaunajiem. Tie, protams, bija neveiklāki un nebija tik skaisti, bet labs akmens cirvis bija tomēr cietāks par jaunp metālu.
   Tāpēc bronzas lietas daudziem nozīmēja tikai seviš­ķu greznumu. No šī metala tad arī gatavoja rotas lietas — sprādzes, aproces, gredzenus, saktas, adatas.
   Šīs lietas nekad nekļuva īsti lētas, jo varš un alva bija samērā reti metāli. Baltu zemēs tie nemaz nebija atrodami.
   Ja salīdzina daudz tūkstošu gadu ilgo akmens laik­metu ar bronzas laikmetu, tad pēdējais bija ārkārtīgi īss — tikai ap 1000 gadu.
   Dažādi ieroči un greznuma lietas no šī laika ir atras­tas visās seno baltu apdzīvotajās zemēs, bet visbagā­tākie atradumi tomēr ir Austrumprūsijā. Tas tāpēc, ka seno prūšu zeme bija tik bagāta ar dzintaru. To tad arī varēja izlietot apmaiņai pret bronzu.
   Spožo ieroču laikmetam ejot uz beigām, notika lie­lākas pārvērtības zemēs ap Baltijas jūru.
   Jau ilgāku laiku cilvēki manīja, ka ziemas kļūst ga­rākas un bargākas, bet vasarās īsākas un lietainākas. Skuju koki, sevišķi egle, sāka pamazām ieņemt vārī­gāko lapu koku vietu. Daži stādi un augi neizturēja laika pārmaiņu un iznīka, citi paglābās dienvidu nogā­zēs un vairāk aizsargātās vietās. Nedaudzi no tiem ir saglabājušies Latvijā līdz pat šim laikam, kā atmiņa par to seno un siltāko laikmetu, kad lielajos lapu koku mežos izgāja medībās vīri ar mirdzošiem šķēpiem un cirvjiem.
   Viņu pēcnācējiem vajadzēja vairāk drēbju un siltāku mājokļu. Daži zinātnieki domā, ka tas bija toreiz, kad garās bikses kļuva nevien modernas, bet arī nepiecie­šamas un kad kviešu vietā arvienu vairāk sēja izturī­gākos rudzus. Mēs tagad, par to runājot, mēdzam vien­kārši teikt: mainījās klimats. Tas notika ap 500. gadu pr. Kr.
   Tanī pašā laikā parādījās arī jauni ieroči. Tie ne­mirdzēja tik spoži kā agrākie, bet drūmi laistījās tumši iezilganā krāsā. Kaut kas draudīgs un noslēpumains bija šinī metālā, kas akmenī izšķīla spožas dzirkstis.
   Tā bija dzelzs, un ir pamats domāt, ka to vispirms sāka lietot Mazāzijā.
   Ap to laiku, kad senie grieķi smagās cīņās atsita peršu lielvalsts uzbrukumu, un varonīgais Spartas ka­ralis Leonīds krita pie Termopilu aizas, dzelzs kļuva pazīstama mūsu zemē.
   Vēl šodien mēs joprojām dzīvojam dzelzs laikmetā, lai arī tik daudz kas ir mainījies.

   „Kas kait man nedzīvot Liela mela apakšā! Visapkārt oši, kļāvi, Vidū saule lidināja" (Tautas dz.)
   Jaunākajos laikos ir vairākkārt mēģi­nāts ģeogrāfiskās kartēs iezīmēt seno cilšu un tautu dzīves vietas, robežas un pārvietošanās virzienus. Ja salīdzina savā starpā zinātnieku zīmētās kartes, tad atklājas, ka tās bieži atšķiras viena no otras. Tas no­zīmē, ka vēl joprojām nav skaidrības par daudzām lietām, un uzskati tādēļ ir dažādi.
   Visa nelaime ir tā, ka seno laiku cilvēki neprata iz­gatavot ģeogrāfiskās kartes, un tāpēc mums daudz kas palicis nezināms, l'at tad, kad viņi jau mācēja darināt ieročus un darba rīkus no dzelzs, karšu zīmēšana tiem nebija pazīstama.
   Cik mums zināms, tad senie grieķi jau pirms Kristus dzimšanas sekmīgi nodarbojās ar ģeogrāfiju. Bet viņu mēģinājumi vēlāk netika turpināti, un pagāja vairāk nekā tūkstoš gadu, kamēr tos iesāka par jaunu.
   Senie grieķi arī zināja, ka kaut kur ziemeļos ir jūra, kuras krastā atrod dzintaru, bet īstas skaidrības par lieliem mežiem klāto Eiropas ziemeļu daļu viņiem ne­bija.
   Taču tāpat kā tagad, tā arī pagājušos laikos turie­nes tautām bija zināmas robežas un savi zināmi kai­miņi, ar kuriem iznāca visādas darīšanas, bieži vien — cīņas un strīdi.
   Senie balti nebija nekāda klaiņotāju tauta. Viņi sa­mērā maz pārvietojušies un jaukušies ar citām tautām. Tāpēc arī savās valodās un, piemēram, svētku parašās tie daudz ko saglabājuši no ļoti seniem laikiem. Ievēro­jami sveštautiešu zinātnieki tādēļ vēl tagad nodarbojas ar baltu valodu pētīšanu un to salīdzināšanu ar citām indoeiropiešu valodām.
   Var diezgan droši teikt, ka baltu vissenākās dzīves vietas atradās vairāk uz dienvidiem un austrumiem nekā vēlākās. Tā tad viņi visumā ir virzījušies uz zie­meļrietumiem.
   Bez tam ir skaidrs, ka agrāk viņi ieņēmuši daudz plašākus apgabalus nekā tagad. Austrumos dažas viņu ciltis dzīvojušas apmēram līdz tagadējai Maskavai. Par to liecina daudzu upju nosaukumi Krievijā un Baltkrievijā. Taču šie apgabali bija visai reti apdzīvoti, un vēlāk tur iespiedās svešas ciltis.
   Ļoti seni kaimiņi baltiem bija somu-ugru tautas, kas dzīvoja uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem no baltu dzīves vietām. Domā, ka tieši no baltiem somi-ugri ie­mācījās zemkopību, kas tiem agrāk bija sveša. Bet arī daudz cīņu tika izcīnīts šo tautu starpā.
   Uz dienvidiem no baltiem, mežainā un purvainā ap­gabalā starp Karpatu kalniem un Dņepras upi, šķiet,
   dzīvojuši senie slāvi (no tiem cēlās krievi, ukraiņi, baltkrievi, poļi, čechi, slovaki, serbi, kroati u. c.).
   Tās baltu ciltis, kas nonāca vistālāk uz rietumiem (senie prūši) — līdz Vislas upei, un kā pirmās sasnie­dza Baltijas jūru, vēlāk saskārās ar kādu no senajām ģermāņu tautām (no ģermāņiem cēlušies vācieši, anglo­sakši, dāņi, zviedri, norvēģi, holandieši u. c.). Tie, ar ko viņiem iznāca sastapties, saucās par gotiem un bija atceļojuši pāri jūrai no Skandinavijas. Tas bija noticis dažus gadu simteņus pirms Kristus dzimšanas.
   Kā prūši, tā goti bija ļoti kareivīgas tautas. Kad goti ap 200. gadu pēc Kr. devās tālāk uz dienvidaustru­miem līdz pat Melnajai jūrai, tiem līdzi aizgāja arī daļa senprūšu. — Goti izcīnīja daudzus karus pret vareno Romas valsti, un šais kaujās piedalījās arī daļa no kādas senprūšu cilts, ko sauca par galindiem. Kāds Romas ķeizars, lai izceltu savus nopelnus karā, 253. gadā lika uz naudas iekalt sev goda nosaukumu — „Galindicus'> (kas nozīmētu, ka viņš guvis uzvaras par galindiem).

   barbaru pasaule pēkšņi varenā satraukumā Izlēja Gallijas klajos visas ziemeļu tautas . . ." (Sidonijs, 5. g. s.)
   Pirmajos gadu simteņos pēc Kristus ka­reivīgas tautas no Eiropas ziemeļu apgabaliem vairāk­kārt bija devušās uz dienvidiem. Tur atradās tā laika varenākā un bagātākā valsts — senā Roma, kas pār­valdīja visas zemes ap Vidusjūru. Ziemeļos un austrumos romieši mēģināja aizsargāt robežas, ko veidoja Donavas un Reinas upes. Vairākus gadu simteņus tas viņiem visumā izdevās.
   Bet šīs cīņas un kari ievadīja jaunu, nemierīgu laik­metu. Nākošajos gadu simteņos notika lielas pārvērtī­bas visā Eiropā. Tās atbalsojās arī zemēs ap Baltijas jūru.
   Bet 4. g. s. beigās romiešu robežas tika pārrautas, un svešas tautas sāka ieplūst Romas valstī. Iemesls šim pārrāvumam bija kādas neredzēti mežonīgas jātnieku tautas iebrukums Eiropā no austrumiem. Šie iebrucēji gandrīz visu savu dzīvi pavadīja zirgu mugurās, uz­brūkot un kaujot tos, kas tiem gadījās ceļā. Viņus sau­ca par huņņiern, un tie radīja tādas izbailes, ka veselas tautas pameta savas dzīves vietas un bēga uz rietumiem un dienvidiem, ielaužoties Romas valstī.
   Huņņu uzbrukums ievadīja tā saukto ,,lielo tautu staigāšanu", kas turpinājās vairākus gadu simteņus. Nemiers un nedrošība šajā laikā jūtama Eiropā, dau­dzas robežas mainījās un vairākas tautas (arī senie goti) aizgāja bojā asinainos karos.
   Senie slāvi, kas dzīvoja uz dienvidiem no baltiem, nonāca briesmīgo austrumu jātnieku varā. Kad huņņu varg. sabruka, citi stepju jātnieku pulki (avari) iebruka Eiropā. Tad slāvi pamazām sāka virzīties projām uz rietumiem un ziemeļiem.
   Rietumos viņi ieņēma plašus apgabalus līdz pat El- bas upei, kurus ģermāņu tautas bija pametušas ,,liela­jā tautu staigāšanā". Ziemeļos slāvi iespiedās baltu tautu austrumu apgabalos un nonāca saskarē ar so- miem-ugriem.
   Slāviem uzmācoties, kāda baltu cilts atstāja savas dzīves vietas austrumos no Latvijas tagadējās robežas un, virzoties gar Daugavu, ienāca Latgalē un austrumu Vidzemē. Tā viņi pievienojās tiem baltiem, kas jau senāk bija ienākuši Kurzemes un Zemgales dienvidu daļā.
   Šie jaunie atnācēji pazīstami ar latgaļu jeb letgaļu vārdu, un viņi atspieda somus-ugrus tālāk uz zieme­ļiem. Tas notika apmēram ap 600. gadu pēc Kr.
   Bet arī tās baltu ciltis, kas bija apmetušās Kurzemē un Zemgalē, turpināja spiesties ziemeļu virzienā.
   Tikai Kurzemes pussalas ziemeļu daļa un ziemeļrie­tumu Vidzeme palika somu-ugru rokās.

   ,Јarkan' bija vakarpuse, Rīta puse sarkanāka." (Tautas dz.)
   Reizē ar slavu uzmākšanos no dien­vidiem un austrumiem, baltiem 7. gadu simtenī nācās izcīnīt kaujas arī pret uzbrucējiem no ziemeļiem un rietumiem. Tie bija tagadējo zviedru senči, kas šai laikā sāka mēģināt nostiprināties Baltijas jūras dien­vidu krastā.
   Turpmāk cīņas un sakari ar Skandinavijas tautām — zviedriem un dāņiem kļuva arvien dzīvāki. Līdz ar to uzglabājušās plašākasmn skaidrākas ziņas par baltu ciltīm, viņu nosaukumiem, kaujām un piedzīvojumiem, sevišķi pēc 800. gada.
   Skandinavu teikas, iekaltie uzraksti viņu kapu ak­meņos, ceļotāju un misionāru rakstītās liecības, kā arī izrakumi senajās nometņu un piļu vietās atklāj mums daudz no tā, kas līdz tam bija neskaidrs un nedrošs.
   Kaut arī tad vēl nav iespējams atbildēt uz visiem \ jautājumiem, taču šīs ziņas līdzīgi starmetim pāršķeļ vēstures tumsu, un mēs ieraugām gan ieroču zibēšanu, gan kuģus ar bruņotiem vīriem, kas šķērso Baltijas
   jūru. Mēs skatām savukārt mūsu sentēvus tālos jūras braucienos, uzbrūkot Skandinavijas krastiem, dzirdam trauksmes signālus un redzam dūmus paceļamies no degošām, svešām pilsētām.
   Ir pienācis laiks, kas atstājis drošas ziņas par sena­jām latviešu ciltīm, un varam tās saukt vārdos.

   ,,Daugav' abas malas Mūžam nesadalos: I Kurzeme, i Vidzeme, I Latgale mūsu." (j. Rainis)
   Sajā stāstā līdz šim runāts par senajiem baltiem, tāpēc ka tagad tā mēdz apzīmēt latviešu, leišu un seno prūšu senčus. Taču baltu nosaukums ir jauns vārds, kas radies tikai pagājušā gadu simtenī.
   Romieši, kas augsti vērtēja dzintaru, ko tie ieguva, tirgojoties ar senajiem baltiem, sauca tos par aistiem. Domā, ka šis vārds nozīmē ,,austrumu tautas", tas ir tautas, kas dzīvoja uz austrumiem no ģermāņiem. Kat­rā ziņā „aisti" ļoti līdzinās „austrumu" nosaukumam ģermāņu valodās (angļu ,,east", vācu un zviedru „ost").
   Slavenais romiešu vēsturnieks Tacits raksta (98. g. pēc Kr.), ka aisti kopj čaklāk savus laukus nekā ģer­māņi savā laiskumā. Viņi esot arī vienīgā tauta, kas vācot dzintaru.
   Taču mūsu sentēvi sevi nesauca ne par aistiem, ne par baltiem, bet dalī jās vairākās ciltīs ar dažādiem no­saukumiem. Sevišķi, sākot ar 9. g. s., viņiem nācās ar­vienu vairāk saskarties ar zviedriem un dāņiem. Tāpēc
   šinī laikā ziņas par senās Latvijas iedzīvotājiem kļūst skaidrākas un pilnīgākas.
   Latvijas ziemeļu novados — ziemeļrietumu Vidze­mē un Kurzemes pussalas ziemeļos joprojām dzīvoja kāda somu-ugru tauta, ko sauca par lībiešiem jeb līviem.
   Kurzemes lielākā daļa atradās rietumlatviešu cilts — kuršu rokās. Viņi arī devuši nosaukumu šim Latvi­jas apgabalam — Kursa, Kurzeme. Kuršiem bija lemts kļūt par drosmīgiem jūras braucējiem, un viņu vārds kļuva pazīstams tālu svešās zemēs. Kuršu novadi dien­vidos robežojās ar seno prūšu un dienvidaustrumos ar zemaišu (rietumleišu) apgabaliem.
   Uz austrumiem no kuršiem, tajā auglīgajā līdzenu­mā, pa kuru tek Lielupe ar tās pietekām, dzīvoja lepnie un bagātie zemgaļi. Varbūt šis vārds nozīmē „ziem- gaļi" — tie, kas no baltiem pirmie bija nonākuši vis­tālāk uz ziemeļiem. Zemgaļi kļuva slaveni ar savām cīņām pret krieviem un vāciešiem. Viņu karš ar pē­dējiem ilga turpat 100 gadu.
   Starp Zemgali un Daugavu atradās sēļu novadi. Do­mā, ka sēļi bija tuvi radinieki senajiem latgaļiem, kas dzīvoja Latgalē un austrumu Vidzemē. Latgaļu kaimi­ņi rietumos bija lībieši, ziemeļos — lībiešiem radniecī­gie igauņi, bet austrumos krievi (kriviči).
   Latgaļiem bija jākļūst par Latvijas austrumu robežu sargiem. Par viņu cīņām vēl tagad liecina daudzie pils­kalni viņu novados.
   No latgaļiem, sēļiem, zemgaļiem un kuršiem turp­mākajos gadu simteņos izveidojās latviešu tauta. Par latviešiem laika gaitā kļuva arī lībieši.
   Bet mūsu seno cilšu vārdi joprojām dzīvo Latvijas apgabalu nosaukumos.
   „Gotu zemē atradu Kuršu vira kapu, Sveicienam tur noliku Sārtu kļava lapu." (V. Strēlerte)
   Latgaļiem bi ja jāaizstāv senās Latvijas austrumu novadi pret krieviem, bet kuršiem nācās sar­gāt rietumu robežu. Šī robeža bija Baltijas jūra, un uzbrucējam tātad bija vajadzīga flote. Bīstamākie šai ziņā- bija zviedri un dāņi.
   Šīs tautas jau 6.—7. g. s. sāka mēģināt uzbrukt citu zemju piekrastēm. Viņu galvenais mērķis sākumā bija laupīšana, vēlāk arī iekarošana. Laupīšanu toreiz neuz­skatīja par negoda darbu, kā tas bija ar zagšanu. Zagli visi nicināja, bet veiksmīgs laupītājs bija varens un slavens vīrs. Tikai ja nebija iespējams laupīt, viņi daž­kārt arī tirgojās.
   Šos ziemeļniekus, kas tādā nolūkā devās pāri jūrai, sauca par vikingiem (varagiem, normaņiem). Laik­metu, kad viņu braucieni, laupīšana un iekarojumi no­tika sevišķi plašā mērā, apzīmē par vikingu laikmetu (800.—1050. g.).
   Bet svešas piekrastes vilināja arī kuršus. Cīnoties ar ziemeļu vikingiem, viņi paši kļuva par bezbailīgiem jūr­niekiem. Kuršu kuģi devās pāri jūrai un uzbruka kā dāņu, tā zviedru krastiem un salām. To viņi darīja, gan lai atriebtos par svešinieku uzbrukumiem, gan lai iegū­tu mantu, slavu un godu. — Ne par vienu latviešu cilti no šiem laikiem tk v tik daudz ziņu kā par kuršiem.

   7. gadu simteņa vidū zviedriem izdodas nostiprināties Kursā, netālu no tagadējās Liepājas — Grobiņā (domā, ka tā bijusi rakstu liecībās minētā kuršu See- borg — Jūrpils). Tur tie uzceļ savu nometni jeb sen- pilsētu, kas pastāv līdz 8. gadu simteņa beigām (to at­raka 1930. gadā). Tad notiek spēcīgs kuršu uzbru­kums — zviedru senpilsētu ieņem un iznīcina. No tā laika Zviedrijā atrasti vairāki piemiņas akmeņi (rūnu akmeņi), kas celti varoņiem, kuri gājuši bojā „austru- mos". Zviedru vēsturnieks Birgers Nērmans domā, ka tie varētu būt krituši no kuršu zobena minētajā kaujā.
   Zviedru teikas stāsta, ka kurši iejaukusies arī pašu zviedru savstarpējās cīņās. — Kad divi valdnieki — Haralds un Rings sākuši karu, tanī piedalījušies arī cīnītāji no ,,austrumu zemēm". Haraldu, starp citu, atbalstījuši lībieši, bet Ringam nākuši palīgā kurši. Kaujā uzvarējis karalis Rings, un kļuvis valdnieks pār Haralda valsti. Tas varētu būt noticis ap 750. gadu (t. s. „Brovallas kauja"). Bet kad Rings kļuvis vecs un nekustīgs, viņa valsts samazinājusies. Kurši iebrukuši un laupīdami pārstaigājuši viņa zemi.
   853. gadā Kursai uzbrūk liela dāņu flote, lai pakļau­tu to Dānijas karalim Horicham I. Kamēr kurši sapul­cina savus karavīrus, kas atradās viņu nocietinātajās pilīs, dāņiem izdodas izcelt malā lielus spēkus. Notiek smaga kauja, kurā krīt puse no dāņu karavīriem. Tai pašā laikā kuršu flote izcīna arī uzvaru uz jūras un sagūsta pusi no dāņu kuģiem. Viņi iegūst lielu kara laupījumu, daudz zelta un sudraba. Pēc šīs sakāves dāņu karalis Horichs 1 pazaudē varu arī pašā Dānijā.
   Par kuršu uzvaru un viņu lielo laupījumu uzzina zviedra karalis Olovs, kas valda Birkas pilsētā. Nākošā gadā viņam izdodas negaidīti iebrukt Kursā un ieņemt Jūrpili, kas atradās piekrastē. Pēc tam viņš aplenc stipro Apūles pili. To gan neieņem, bet kurši spiesti izdot laupījumu un apsolās maksāt nodevas.
   Arī vēlāk zviedri mēģinājuši iekarot Kursu, bet nav spējuši to paturēt. Norvēģu karaļu teikas apraksta kādu sapulci Upsalā ap 1018. gadu. — Tiesas vīrs Torgnijs uzrunā zviedru karali, pārmet viņam augst­prātību un nespēju, sacīdams: ,,Ta karalis, kas mums tagad ir, neļauj runāt neko citu, kā tikai to, kas tam patīk. .. Nespējības un nevarības dēļ viņš ļauj iet zu­dumā tām zemēm, kas maksājušas nodevas." Starp ze­mēm, ko zviedri pazaudējuši, tiek minēta ar Kursa.
   Nevien zviedru un dāņu valdnieki karoja ar Kursu. Uz turieni bieži vien devās arī mazāki vikingu pulciņi, lai izmēģinātu roku. Tiem klājās ļoti dažādi. Līdz mūsu dienām ir uzglabājies nostāsts par Egila Skalagrima dēla piedzīvojumiem Kurzemē (10. g. s.).
   Egils ar saviem kara draugiem ir nodarbojies ar lau­pīšanu Baltijas jūrā. Pēc tam viņš izceļas Kursas kras­tā un noslēdz tirdzniecības līgumu. Vēlāk vikingi sāk laupīt im postīt. Kādās mājās tos pārsteidz apbruņoti kurši. Tie apšauda vikingus ar bultām un met uz tiem šķēpus. Tad kurši dodas tuvcīņā. Vikingi tiek ievainoti un sagūstīti. Egilu piesien pie mieta un iesloga pagra­bā. Bet naktī, kamēr kurši dzīro un svin savu uzvaru, Egils atbrīvojas 110 saitēm, atsvabina savus draugus un citus kuršu gūstekņus. Viņi nolaupa saimniekam sudrabu un citas vērtīgas mantas. Egils pielaiž mājai uguni un nogalina daļu no tiem, kas bēg 110 liesmām. Tad vikingi dodas uz Dāniju un laupa, kur vien tiem gadās izdevība.
   Taču ne visiem vikingiem laimējās tā kā Egilam. Daudzi uz visiem laikiem nonāca kuršu gūstā un palika par vergiem Kursā.
   Pēc 1000. gada vikingu uzbrukumi kļūst retāki. Dānijā un Zviedrijā sāk izplatīties kristīgā ti­cība, bet kurši joprojām turas pie saviem senajiem dieviem, jo baidās zaudēt neatkarību.
   Baznīcas vēsturnieks Brēmenes Ādams ap 1070. ga­du raksta par kuršiem: ,,. .. Tie ir pārāk nodevušies elku dievībai. Tur ir ļoti daudz zelta un sudraba un vislabākie zirgi. .. No visas pasaules dodas ļaudis pra­sīt viņu dievu pareģojumus, sevišķi no Spānijas un Grieķijas." (Šais apgalvojumos, protams, ir daudz pār­spīlējumu).
   Kuršu uzbrukumi dāņiem un zviedriem turpinās un pieaug arī pēc 1000. gada. Dažkārt viņi tos izdara kopā ar igauņiem.
   Dāņi bija tā iebaidīti, ka savās baznīcās mēdza skai­tīt lūgšanas: „Dievs, pasargi mūs no kuršiem!"
   Zviedri bija spiesti turēt novērotājus savā krastā, kas ar ugunskuriem signālizēja par igauņu un kuršu tuvošanos. Bet arī tas ne vienmēr spēja glābt.
   Zviedru tā laika lielāko un bagātāko pilsētu (tur at­radās arī karaļa naudas kaltuve) Sigtūnu igauņi un kurši izlaupīja un pilnīgi nopostīja 1187. gadā. Pēc šī uzbrukuma Sigtūna zaudēja savu nozīmi uz visiem laikiem, bet vēl līdz šai dienai tur uzglabājušās kādrei­zējo lielo akmens celtņu drupas.

   ,.Kristīgo Dievu kur postā tad piesauca baznīcās dāņi: — Sargi no kuršiem mūs, Dievs. — …" (K. Straubergs)
   Taču kurši un vikingi ne tikai kāvās savā starpā. Viņi arī tirgojās, slēdza līgumus un daudz ko aizguva viens no otra. Domā, ka vikingu laikos latviešu ciltis
   sākušas saukt savus valdniekus par „kungiem", tāpat kā zviedri un dāņi (zviedru „kung", „konung"), bet varenākos — par lielkungiem.
   Zviedru un dāņu mēģinājumi pakļaut Kursu neiz­devās. Kurši savu uzdevumu bija izpildījuši — nosar­gājuši senās Latvijas rietumu robežu un savu brī­vību.
   Varbūt tā ir nejaušība, bet arī jaunākajos laikos tieši 110 Kursas latvieši sāka savas valsts atbrīvošanu.

   ,,Kur kviešu druvu bagāts līdzenums Starp Tērveti un Auci plaši klājas . . ." (E. Stērste) Sermlandes apgabalā Zviedrijā atrodas 900 gadu vecs rūnu akmens (no 11. g. s.) ar šādu ie­rakstu :
   ,,Zigrīda lika celt šo akmeni par piemiņu savam vīram Svenam. Viņš bieži buroja uz Zemgali greznā kuģī gar Kolkas ragu."
   Auglīgā zeme un tirdzniecība ar ārzemēm vairoja zemgaļu bagātību. Ja mūsu laikos Zemgales ļaudis pa­zīstami kā lepni un lielmanīgi, tad to pašu var vērot senajā Zemgalē.
   Viss šajā novadā bija varenāks un greznāks nekā citur. Zobeni un dunči garāki, kaujas cirvji smagāki, rotas lietas lielākas un krāšņākas. Daudz sudraba tur tika norakts zemē kara un nemieru laikos. Daļa no tā vēlāk ir atrakta — kādā vietā (Salgalē) atrastais sud­rabs svēra 6 kg.
   Lielupes lejas galā viņiem bija slavena osta, ko ap­meklēja ārzemnieku kuģi. Senos aprakstos to arī sauc viņu vārdā — „Zeingaļu osta".
   Ap 11. g. s. tie bez tam ieņēma un nocietināja par jaunu lībiešu stipro Daugmales pilskalnu, kas atrodas augšpus Doles salai pie Daugavas. Skaidrs, ka tas deva tiem jaunus ienākumus, jo Daugava vikingu laikos bija liels tirdzniecības ceļš. Pa Daugavu un Dņepru varēja nokļūt līdz Melnajai jūrai un tālāk līdz bagātajai Kon- stantinopolei (Bizantijai).
   Vikingi centās sagrābt savā varā galvenās upes, kas veda uz dienvidu zemēm, jo upes tais laikos bija labā­kie satiksmes ceļi. Pa tām tad plūda uz ziemeļiem gan laupīšanā, gan tirdzniecībā iegūtā nauda un mantas.
   Vairākkārt zviedri bija mēģinājuši ieņemt arī Zem­gali, bet bez panākumiem. Bagātība zemgaļus tomēr nebija izlutinājusi. Tie bija ne tikvien lepni vīri, bet arī nikni cīnītāji. Viņi bija arī vairāk apvienoti nekā citas latviešu ciltis.
   Nopietnas briesmas 1106./07. gadā Zemgalei drau­dēja no krieviem. Polockas valdnieks (kņazs) Vsesla- vičs ar lielu armiju iebruka viņu zemē. Par pašu karu ziņas nav uzglabājušās. Krievu chronika tikai aprak­sta tā iznākumu — zemgaļi asinaini satrieca krievu spēkus. 9000 krievu karavīru palika guļam kaujas lau­kā. Ar to arī pietika, lai krieviem pārietu vēlēšanās ieņemt Zemgali.
   Tas liecina, ka zemgaļiem tanī laikā bija nevien drošsirdīgi karotāji, bet arī gudri un spēcīgi valdnieki un karavadoņi. Tikai tā var saprast viņu lielo uzvaru pār krieviem.
   Ir zīmīgi, ka arī jaunākajos laikos daudzi spējīgi latviešu valstsvīri ir nākuši no šī Latvijas novada.

   „Margodama saule lēca, Margodama norietēja. Vai tie mani bāleliņi Krievu zemi dedzināja?" (Tautas dz.)
   Tagadējā Vidzeme un Latgale, kur ap­metās senie latgaļi, nav tik auglīga kā bagātais Zemga­les līdzenums. Totiesu šie novadi pieder skaistākiem Latvijā. Nekur nav tik daudz ezeru, pakalnu, ieleju, lielāku un mazāku upju kā latgaļu zemē.
   Nav brīnums, ka tur radās bez gala dziesmu un teiku. Daudz latviešu mākslinieku un dzejnieku cēlušies no šiem novadiem.
   Bet latgaļiem nebija lemts dzīvot mierā šajā skais­tajā zemē. Iemesli tam bija vairāki.
   Vairoties no krievu uzmākšanās, viņi ar kauju bija ienākuši Latgalē un Vidzemē. Daudz cīņu tiem bija jāizcīna ar somu-ugru ciltīm — igauņiem un lībiešiem, kas tiem centās aizsprostot ceļu. Gadu simteņiem ilgi plosījās vaidu (asinsatriebības) kari viņu starpā. To vēlāk veikli izmantoja sveši iebrucēji par postu latvie­šiem un igauņiem.
   Arī radniecīgie leiši cauri sēļu zemei'pa laikam devās sirot latgaļu novados.
   Tā cīnoties uz visām debess pusēm, latgaļi tomēr ilgu laiku sekmīgi nosargāja Latvijas austrumu robežu pret krieviem. Tas prasīja nevien drosmi, bet arī lielu darbu. Daudz nocietinātu piļu viņiem bija jāuzceļ, lai atsistu uzbrukumus. Vēl šodien var redzēt senos pils­kalnus, kur kādreiz atradušies viņu cietokšņi.
   Pagāja vairāki gadu simteņi kopš latgaļu ienākšanas
   Latvijā. Tad, vikingu laikmeta beigās (10.—11. g. s.), draudi no krieviem atkal pieauga. Dīvainā kārtā galve­nie vainīgie šoreiz bija zviedru vikingi. — Kā tas notika?
   „Droši tie brauca tālu pēc zelta un austrumu ceļā baroja ērgļus (ar kritušo līķiem). Nomira dienvidos, arabu zemē."
   Tā par vikingu braucieniem ir iecirsts kādā akmenī Zviedrijā (Gripsholmā) ap 1000. gadu.
   Galu galā zviedru valsts no vikingu cīņām un ieka­rojumiem nekā neieguva. Daudz vīru aizgāja bojā kaujās, bet tie, kas palika iekarotajās zemēs, sāka runāt svešajās valodās un pārtautojās. Viņu pēcnācēji pie­ņēma svešus vārdus, aizmirsa savu zemi un tautu.
   Bet, būdami labi cīnītāji un organizētāji, viņi deva lielāku spēku tām zemēm, kur tie apmetās un palika dzīvot. Viņu vēlākās paaudzes piedalījās cīņās arī pret savu tēvutēvu zemi.
   Tas arī saprotams, jo vikingiem trūka kāda augstā­ka, kopēja mērķa. Manta un nauda par tādu nevarēja būt, kaut arī par to bija dārgi jāsamaksā. Viņu likteni labi parāda ieraksts kādā zviedru rūnu akmenī (Aus- trumjētzemē) :

   „Gullem, zemniekam, labam un krietnam, pieci bij dēli.
   Pie Fīris upes Asmunds krita, bezbailīgs kauslis.
   Galu ņēma Atsurs austrumos Grieķzemē.
   Halvdanu nosita Bornholmas salā, Kāri — pie Dandijas, un beigts ir Būe."
   Šie vikingi, kuriem neizdevās pakļaut ne Kursu, ne Zemgali, uzmetās par kungiem slavu ciltīm.
   Slāvi bija gan daudzi skaitā, bet vāji organizēti. Caur viņu zemi gāja abi galvenie vikingu ceļi uz bagā­tajiem dienvidiem — Volga, kas noveda līdz arabu zemēm un Dņepra, pa kuru nokļuva Grieķijā (Bi/.an- tijā). Cenzdamies pārvaldīt šos tirdzniecības ceļus, vi­kingi ar laiku palīdzēja nodibināt pārvaldi slavu valstij.
   Tā ka slāvi zviedrus sauca par „rūs" jeb ,,ros" (Viduszviedrijas piekrastes apgabalu sauc par Rfis- lāgenu), tad arī šī valsts dabūja ,,Rosijas" vārdu. Mēs to saucam par Krieviju, jo to slavu cilti, kas dzīvoja latgaļiem kaimiņos, sauca par krivičiem (krieviem).
   Samērā drīz vikingu vadoņi un viņu kara draugi pieņēma slavu valodu un ap 1000. gadu arī kristīgo ti­cību no grieķu priesteriem. Tā bija tā sauktā grieķu- katoļu ticība jeb pareizticība.
   Ieguvuši no vikingiem jaunu spēku un stingrāku kārtību, krievi atkal sāka uzmākties Latvijas austru­mu robežai.
   Uz austrumiem no latgaļu novadiem atradās Pliska- vas un Novgorodas pavalstis, bet uz dienvidaustru­miem — Polocka (austrumslavu valsts centrs tajā laikā bija Ķījeva).
   Divi svarīgi ceļi gāja caur latgaļu un lībiešu zemi — Daugava un Gauja. Pirmo centās pārvaldīt Polocka, otro — Pliskava un Novgoroda. Ar šīm trim krievu pa valstīm, ko vadīja pārkrievotie vikingi, tad arī iznāca sadurties kā latgaļiem, tā lībiešiem un igauņiem.
   Sakarā ar to pareizticība sāka izplatīties Latgalē, Vidzemē un Igaunijā.

   „Diženie, raženie Pleskavas bajāri, Mūžam jums šai saulē neredzēt Krievmali. (A. Švābe)
   Latgaļi bija sīksta un izturīga cilts. Gadu simteņu ilgās cīņas pret dažādiem ienaidniekiem nespēja tos ne satriekt, ne pārtautot.
   Viņi bija atkāpušies no savām agrākajām dzīves vietām uz rietumiem, bet tur — pie Daugavas, Aiviek­stes un Gaujas, tie arī noturējās. Latgaļi arī deva savu vārdu vēlākajai latviešu valstij — Latvijai.
   Lai labāk aizsargātos, tiem vajadzēja apvienoties. Tā radās senās latgaļu karaļvalstis — Tālava un Jer­sika. Ziņas par to izcelšanos un pirmo valdnieku vārdi nav uzglabājušies. Skaidrāk šīs valstis parādās sākot ar 12. gadu simteni.
   Jersikas valdniekam klausīja tagadējā Latgale un daļa no Vidzemes — apmēram līdz Cēsīm. Galvaspil­sēta Jersika atradās pie Daugavas, uz dienvidiem no Pļaviņām.
   Ziemeļaustrumu Vidzemē bija Tālavas valsts. Cauri tai tecēja Gauja, un gāja svarīgs tirdzniecības ceļš uz austrumiem. Tālavas centrs bija Trikātas pils (ievēro­jama bija arī Beverīnas pils). Tur ap 1200. gadu valdī­ja latgaļu slavenais un bagātais valdnieks Tālivaldis. Abas lielākās latgaļu valstis dalījās vairākās pavalstīs. Tās pārvaldīja lielkungam padoti kungi.
   Pēc 1100. gada krievu chronikas stāsta par daudziem kariem ar latgaļiem, lībiešiem un igauņiem. Krievus vadīja pārkrievotie, pareizticīgie vikingi — viņu kungi. Tas bija Daugavas un Gaujas ceļš, ko tie centās iegūt savā varā.
   Krievi centās arī izplatīt pareizticību. Ja tas izdevās, tad jaunkristītiem uzlika nodevas, ko sauca par pareiz­ticības mesliem (no vārda „mest").
   Jaunā ticība arī pamazām iespiedās Tālavā un Jer­sikā. Ne tik viegli bija ar pareizticības mesliem. Ne latgaļi, ne igauņi tos negribēja maksāt, un izšķirīgi salauzt šo tautu pretestību krievi nespēja.
   1176./77. gada ziemā, kad purvi un ezeri aizsaluši, igauņi un latgaļi izdara stipru uzbrukumu Pliskavai, un krievi cieš lielus zaudējumus.
   1180. gadā Novgorodas kņazs Mstislavs Drošsirdī­gais ar 20.000 vīriem iebrūk Latgalē un Igaunijā. Šo­reiz tam izdodas piedzīt meslus.
   Bet jau pēc trīs gadiem latgaļu karaspēks atriebjas krieviem un noposta Pliskavas zemi.
   Visu 12. gadu simteni gar senās Latvijas austrumu robežu dun kaujas troksnis. Brīžiem krieviem ir panā­kumi, brīžiem tos pašus smagi sakauj.
   Tanī pašā laikā uz dienvidiem no Latvijas pieauga spēkā un apvienojās stiprā vadībā kāda latviešiem rad­niecīga cilts. Tie bija senie leiši. Nākošajā gadu sim-
   tenī viņi satrieca krievu varu rietumos. Plašus krievu apgabalus pievienoja leišu valstij — Lietuvai.
   Ap to pašu laiku Krievijas austrumu dalu ieņēma mongoļu jātnieku pulki — tatāri. Vairāk nekā 200 ga­dus austrumslavi palika viņu jūgā.
   Veltīgi tātad izrādījās krievu uzbrukumi senajai Latvijai.
   Apvienotās Lietuvas karalis centās pievienot sev arī radiniekus ziemeļos — latviešu ciltis. Varbūt būtu no­dibinājusies liela leišu un latviešu valsts. Tas tomēr nenotika. Šajā liktenīgajā laikā kāda sveša vara iejau­cās cīņās pie Baltijas jūras.

   Vikingu laiku beigās kāda dziesma arvienu biežāk atskanēja vācu zemēs. Tā sākās ar vār­diem :
   ,,Uz austrumiem gribam mēs jāt, Uz austrumiem gribam mēs doties.. ."
   Senie vācieši bija nemierīgi ļaudis. Lielajā tautu staigāšanā tie bija traukušies uz rietumiem un dienvi­diem. Tukšajos apgabalos starp Elbas un Oderas upēm nometās slavu ciltis (rietumslavi).
   Bet, sākot ar 9. g. s., vāciešiem kļuva par šauru rie­tumos. Viņi sāka atkal plūst uz austrumiem. Tas notika lielā mērā ar zobena un krusta palīdzību. Karavīriem sekoja vācu zemnieks ar arklu. Ceļa sagatavotāji un izlūki bieži vien bija vācu tirgotāji. Tāpat viņi palī- 44 dzeja iekarotājiem ar naudu.
   Tā vācu cilts, kas vadīja uzbrukumu austrumu ap­gabaliem, saucās par sakšiem. Raksturīgi, ka igauņu valodā vēl tagad ,,saksis" nozīmē vācieti. Sakši bija kareivīgi, bet rupjāki un mazāk mācīti nekā rietum- vāci. Tikai nesen tā laika Eiropas stiprākais valdnieks, ķeizars Kārlis Lielais (768.—814.), pēc niknas kauša­nās bija tos piespiedis kristīties. Taču drīz vien sakši ar augstprātību sāka skatīties uz tiem, kas vēl nebija kristīti (pagāni).
   Kari pret rietumslavu tautiņām bija nežēlīgi. .Slāvi sīksti pretojās un savukārt gāja pretuzbrukumos. To­mēr sakši neatlaidīgi spiedās uz priekšu — uz austru­miem. Vāciešiem bija labāks apbruņojums un moder­nāki cīņas paņēmieni. Pie tā viņi galvenā kārtā bija tikuši 10. gadu simtenī. Toreiz vācu apgabalus bieži postīja, laupīja un dedzināja kāda mežonīga jātnieku tauta — ungāri. Bailes no tiem Vācijā bija tik lielas, ka daudzi domāja — ir pienācis pasaules gals. Vācu karaspēks bija bezspēcīgs ungāru priekšā un tika vai­rākkārt briesmīgi sakauts. Tad vācu valdnieki pārvei­doja armiju. Tika radīti dzelzu bruņās kalti jātnieku pulki — bruņinieki. Ar to palīdzību beidzot atsita un­gārus.
   Šie smagās bruņās tērptie jātnieki salauza arī slavu pretestību, un, tāpat kā tanki mūsu dienās, izlauza ceļu caur pretinieku līnijām.
   „Spiešanos uz austrumiem" atbalstīja arī Romas ka­toļu baznīca. Kaut pagānus toreiz bija Dievam patī­kams darbs. Karus pret nekristītiem sauca par krusta kariem. Tie kļuva sevišķi plaši 12. un 13. g. s. Tai laikā domāja, ka pagāni ar varu „jāpiespiež ieiet īstajā baz­nīcā". Kara sauciens bija vienkāršs: ,,Kas negrib kris­tīties, tam jāmirst!"
   Vācieši labprāt uzņēmās iet krusta karos pret saviem kaimiņiem austrumos. Tādā kārtā varēja iegūt jaunu zemi, mantu un bez tam vēl — grēku piedošanu.
   Līdz 12. gadu simteņa beigām rietumslavi jau lielā mērā bija pakļauti vāciešiem. Pie Baltijas jūras kras­tiem seno slavu nocietinājumu vietā uzcēla vācu ostas, piem., Lībeku (1143. g.). Vācu kuģi sāka braukt ar­vien tālāk un tālāk uz austrumiem.
   Tirdzniecība deva lielus ienākumus. Vācieši centās to vienmēr paplašināt. Vācu tirgotāji no saviem jau­najiem atbalsta punktiem sāka iespiesties Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā un Baltijā.
   Ap 1160. gadu viņi apmetās Visbijas pilsētā Got- zemē. Bet gotzemieši (zviedri) jau sen tirgojās ar lī­biešiem, latviešu ciltīm un krieviem. Tie labi pazina senās Latvijas piekrasti, upes un ostas. Nav brīnums, ka tagad arī pirmie vācu kuģi iebrauca Daugavas grīvā.
   Tādā kārtā, pustūkstoš gadu pēc zviedriem un dā­ņiem, vācieši nonāca senās Latvijas krastos.

   MĀRAS ZEME LĪDZ 1652. G.
   „Nolemts ir Baltijā ari Kristīgo ticību ievest . . (A. Pumpurs)

   Pēc 1160. gada vācu tirgotāji no Visbi­jas un Lībekas arvienu biežāk iegriezās Daugavas os­tās un tirgus vietās. Tur tie vispirms sastapās un tir­gojās ar lībiešiem, kas dzīvoja Daugavas lejas galā. Tāpēc vācieši šo zemi sāka saukt par Līvzemi — Liv- land, Livonia.
   Starp vācu precēm galveno vietu ieņēma sāls un dažā­di audumi. No lībiešiem viņi uzpirka zvērādas un vasku (no tā gatavoja baznīcas sveces).
   Vecās chronikas stāsta, ka tanī laikā Zēgebergas klosterī Vācijā dzīvojis kāds dievbijīgs mūks, vārdā Meinhards. Ar laiku viņš iestājās minēto tirgotāju dienestā. Toreiz, ar maz izņēmumiem, tikai garīdz­nieki prata lasīt un rakstīt. Jādomā, ka Meinhards iz­pildīja tirgotājiem rakstveža vietu un vadīja viņu dievkalpojumus.
   Viņš pamazām iemācījās lībiešu valodu un nolēma tiem sludināt Kristus mācību. Tā ka Daugavas lejas- gala lībieši atradās Polockas kņaza virskundzībā, tad bija jāizprasa atļauja šim valdniekam. To Meinhards arī dabūja. Tas notika ap 1180. gadu, tanī pašā laikā, kad Novgorodas valdnieks bija iebrucis igauņu un ziemeļaustrumu latgaļu zemēs 1111 piedzina pareizticības meslus.
   Lai piedabūtu lībiešus kristīties, Meinhards tiem solīja visādus labumus. Starp citu viņš apņēmās uzcelt
   mūra pilis aizsardzībai pret leišiem. Tādā kārtā tam izdevās nokristīt daļu no lībiešiem un viņu kungiem. Meinhards uzcēla Ikšķilē pirmo baznīcu un arī solītās mūra pilis.
   1186. gadā Brēmenes archibīskaps iecēla Meinhardu par pirmo lībiešu bīskapu Ikšķilē. Ar kristīšanu tomēr negribēja veikties. Kad pilis bija uzceltas, jaunkristītie atkal atkrita. Jaunā mācība tiem bija grūti saprotama un nespēja tos saistīt.
   Meinhards bija viņus kristījis ar Daugavas ūdeni. Pēc lībiešu domām no svešās ticības varēja atbrīvoties, ja viņi savukārt nomazgājās Daugavā. Tā arī lielākā dala kristīgo ticību atkal nomazgāja un aizsūtīja līdz ar viļņiem atpakaļ uz Vāczerni.
   Uz mūža beigām Meinhards bija nolēmis piespiest lībiešus kristīties ar varu. Kādā dienā viņš taisījās sle­peni atstāt Ikšķili un doties uz Gotzemi vākt krusta karotājus. Bet lībieši to bija uzzinājuši. Kad bīskaps devās uz kuģi, tie aizsprostoja viņam ceļu un, smīnē­dami, teica: „Sveiks, mācītāj! Cik maksā sāls un vad­mala Gotzemē?"
   Meinhards saprata, ka viņa nodoms atklāts. Viņš bija spiests palikt Ikšķilē, nekā nepanācis. 1196. gadā tas turpat mira, bet lībieši palika pie savas tēvutēvu ticības.
   Notikumus senajā Latvijā, sākot ar bīskapu Mein­hardu, nedaudz vēlāk savā chronikā aprakstīja kāds katoļu priesteris, ko sauca par Latviešu Indriķi—Hen- ricus de Lettis. No šī laika rakstu liecības par mūsu senajām ciltīm vispār ir daudz pilnīgākas nekā ag­rāk.
   Var teikt, ka Latvijā beigušies senie un sākušies viduslaiki.

   „Tam zelta pili snaužot,
   Tas zobens nesarūs,
   Kurš dzelzu bruņas laužot
   Kā liesma kļuvis būs." (Andrejs Pumpurs)
   Divus gadus pēc bīskapa Meinharda nāves vācu flote ar krusta karotājiem iebrauca Dau­gavā. Tos vadīja jaunieceltais bīskaps Bertolds. No šī brīža sākās vācu kari pret somu-ugru un baltu tau­tām, kas ilga simt gadus. Bez gala asinis tika izlietas šajā laikā, un tic, kas iesāka šos karus, nekad nepie­dzīvoja to beigas.
   Pirmie ar vāciešiem krustoja ieročus lībieši. Ber­tolds viņus uzaicināja kristīties, bet, kad tie atteicās, uzsāka kauju. Tas notika kādā vietā, ko sauca par Rīgu, netālu no kāda lībiešu ciema.
   Cīņā virsroku guva labāk bruņotie krusta karotāji, un lībieši sāka atkāpties. Bīskaps Bertolds uz zirga bija izrāvies priekšā pārējiem, lai vajātu pretiniekus. Šajā brīdī kāds lībiešu karotājs caururba viņu ar šķēpu. Tā krita otrais lībiešu bīskaps Bertolds, neko nesasniedzis. Tas notika 1198. gadā.
   No Indriķa chronikas ir zināms, ka tā cīnītāja vārds, kas nodūra Bertoldu, bija Imauts. Turpretī nav uzgla­bājies nekas par Imauta tālākajām gaitām.
   Kad vēlākos laikos sāka pētīt cīņas ar vācu iebru­cējiem, atkal tika ievērots Imauta vārds. Viņš tomēr savā laikā bija izjaucis bīskapa Bertolda iekarošanas plānus.
   Kāds latviešu tautas draugs, vācu rakstnieks Gar­lībs Merķelis, 600 gadus pēc minētās kaujas sarakstīja stāstu par Imauta cīņām ar vāciešiem, nosaukdams viņu nepareizi par Imantu.
   Pēc Merķeļa stāsta vācieši Imantu beigās uzveic ar viltu — viņu ievaino divkaujā ar saindētu zobenu. No šī ievainojuma Imants mirst, un lībieši, pazaudējuši savu vadoni, izmisumā bēg.
   Latviešu dzejnieks Andrejs Pumpurs pēc tam savu­kārt sarakstīja dzejoli „Imanta nevaid miris.. .", kas padarīja šo cīnītāju par visas latviešu tautas varoni. Vairākām latviešu paaudzēm tas atgādināja senās kau­jas, un bija uzmudinājums cīnīties par tautas brī­vību.
   Ka viņa šķēpa trieciens kādreiz nākotnē iegūs tik lielu nozīmi, tas Imautam 1198. gadā, protams, neva­rēja ienākt ne prātā.

   „Tver mestri, bruņnieki un kalpi šķēpus riekšā,
   Un ceļas pamalē to nepārredzams bars." (J. Mcdenij)
   Abiem pirmajiem lībiešu bīskapiem ne­bija veicies. 1199. gadā Brēmenes archibīskaps iecēla trešo — savu radinieku Albertu.
   Alberts bija vairāk valstsvīrs nekā mācītājs. Viņš piederēja tiem viduslaiku garīdzniekiem, par kuriem rakstnieks Valters Skots saka, ka tie ir „vīri kā ozoli, kam Dieva svētie vārdi diezgan tāli". Viņš bija neat­laidīgs, gudrs un godkārīgs, un viņa plāni bija lieli.
   Alberts cerēja kļūt archibīskaps un reizē valdnieks jauniekarotajās zemēs. Viņš arī guva ļoti ievērojamus panākumus, kaut arī visi viņa sapņi nepiepildījās.
   Tas saprata, ka uzdevums nebūs viegls un nemaz nesteidzās tūlīt doties uz Baltiju. Veselu gadu viņš pa­vadīja ceļojumos un apspriedēs, lai sagatavotos uz­brukumam.
   Alberts apmeklēja Vācijas un Dānijas karaļus, ap­spriedās ar sakšu tirgotājiem un vāca krustnešus Vāci­jā un Visbijā.
   Dānijā toreiz valdīja karaļi no spēcīgās Valdemāru dzimtas. Šī valsts bija kļuvusi tik varena, ka Alberts neuzdrošinājās uzbrukt Baltijai bez dāņu piekrišanas. Ko Alberts solīja dāņu karalim-Knutam VI un viņu izveicīgajam archibīskapam Absalonam? Tas nav zi­nāms. Bet turpmākie notikumi rādīs, ka dāņi tomēr iejaucās vācu krusta karos Baltijā, lai arī sev gūtu kādus labumus.
   Vācu tirgotāji bija sajūsmināti par iekarošanas plā­niem. Tirdzniecības ceļi, kas gāja caur Latviju, bija jau agrāk vilinājuši vikingus un krievus. Tur gaidīja liela peļņa, un sakšu tirgoņi bija ar mieru dot naudu karavīru vākšanai un apbruņošanai. — Vēsture rāda, ka mūsu zemi jau no seniem laikiem iekārojuši visādi laimes meklētāji.
   Alberts panāca arī, ka katoļu baznīcas galva, Romas pāvests, 1199. gadā ar sevišķu rakstu (bullu) izsludi­nāja krusta karu pret Livoniju. Toreiz Svētajā krēslā sēdēja viens no visvarenākajiem pāvestiem — Inno- cents III (Nevainīgais). Visiem, kas piedalījās karā, tika apsolīta grēku piedošana.
   Dzejnieks Vilis Plūdonis, tēlodams krustnešu pulcē- šanos, tāpēc raksta:
   „No visādiem Vācijas vidiem Gan augsti, gan zemi salasās — Ar' zagļi un blēži pa vidiem."
   Tikai kad Alberts bija no visām pusēm nodrošinā­jies un savācis stipru karaspēku, tas ar 23 kuģiem devās uz Daugavas grīvu.
   Bija pienācis tā Kunga 1200. gads.

   ,,Daudzas slavenas lietas ir notikušas Livonijā, atgriežot pagānus." (Indriķa chronika)
   Ar kauju bīskaps Alberts 1200. gada iz­kāpj Daugavas krastā. Pēc pirmajām sadursmēm un lībiešu lauku nodedzināšanas noslēdz pamieru. Daļu lībiešu izdodas nokristīt.
   Tad Alberts ielūdz viņu kungus un vecākos uz dzī­rēm Rīgas ciemā. Paļaudamies uz pamieru un bīskapa aicinājumu, lībieši arī ierodas. To starpā ir arī Turai­das kungs Kaupo. Māju ar ielūgtajiem viesiem pēc bīskapa pavēles ielenc vācu krustneši, un tikai tagad lībieši atjēdzas, ka ievilināti lamatās.
   Ar viltu sagūstītajiem lībiešu vadoņiem bīskaps uz­stāda savus noteikumus: jāpiešķir vāciešiem zeme pie Rīgas ciema pilsētas celšanai, un jādod 30 dižciltīgi zēni par ķīlniekiem. Lībiešu vecākajiem nav glābiņa, un tiem jāizpilda Alberta prasības.
   Lībiešu zēnus aizved kuģī uz Vāciju, lai izaudzinātu par uzticamiem vācu piekritējiem. Bet vācieši nocieti­nās pie Rīdziņas upes ietekas Daugavā, kur jau atra­dās lībiešu ciems un osta, kā arī vācu tirgotāju apmet­nes no agrākiem laikiem. Pilsēta, kas tur izaug, dabū Rīgas vārdu.
   Par Rīgas dibināšanas laiku vācieši vēlāk pieņēma 1201. gadu un Albertu apzīmēja par pilsētas dibinātāju. Taču pilsētas parasti nemēdz dibināt. Tās izaug pama­zām izdevīgās vietās — no vecām tirgus vietām pie ūdens vai zemes ceļiem, vai arī ap senām nocietinājumu vietām. Tāpat tas bijis ar Rīgu. Cik veca īstenībā bija osta pie Rīdziņas upes, un kad tur sāka apmesties tir­gotāji, to grūti spriest. Jau minēts, ka arī bīskaps Ber­tolds krita vietā, ko sauca par Rīgu.
   Tomēr tikai no Alberta laikiem Rīga kļūst par gal­veno atbalsta punktu vācu iekarotājiem. Tam ir liela nozīme. Turpmākajās cīņās vāciešus vairākkārt smagi sakauj, bet nocietinātajā Rīgā tie vienmēr vēl atrod patvērumu.
   Lai Rīgai nebūtu sāncenšu tirdzniecībā, Alberts pa­nāk, ka pāvests 1201. gadā piedraud izslēgt no baznī­cas tos, kas apmeklēs Zemgaļu ostu. Visi tomēr ne­klausa aizliegumam. Šos tirgotājus bīskapa ļaudis vajā. Dažus, kas krīt viņu rokās, tie nogalina bez žēlastības.
   Bet Albertam ir daudz rūpju. Krustneši parasti pa­liek Livonijā tikai vienu gadu. Izkāvušies un saņēmuši par to grēku piedošanu, tie dodas atpakaļ. Tāpēc bīs­kapam vienmēr jāvāc jauni karapulki. Pavisam Alberts brauc 14 reizes uz Vāciju šādos noliikos.
   Lai tam būtu pie rokas pastāvīgs, apmācīts kara­spēks, tad 1202. gadā mūks Teodoriks (Alberts aiz­braucis uz Vāciju vākt krustnešus) nodibina „Kristus bruņnieku brālību". Tiem, kas tanī iestājas, jāsolās cīnīties ar neticīgiem un jādzīvo paklausībā, šķīstībā un nabadzībā. Virs bruņām tie nes baltu mēteli, kam uzšūts krusts un zobens sarkanā krāsā. Tāpēc šos Kris­tus bruņiniekus sāk saukt par zobenbrāļiem, viņu orga­nizāciju — par Zobenbrāļu ordeni.
   Bīskapam Albertam vēlāk ir daudz nepatikšanu ar šiem Dieva bruņniekiem. Ordenī sastājas dažādi pie­dzīvojumu meklētāji un ļaudis ar tumšu pagātni. Arī daudzi tirgotāju dēli kļūst par zobenbrāļiem. Tāpēc or­deni dažkārt zobgalīgi dēvē par „vācu tirgotāju bied­rību". Zobenbrāļu priekšnieku sauc par meistaru jeb mestru. Kāda kārtība valda ordenī, rāda tas, ka pirmo mestru Venno Kristus bruņinieki paši nosit. Arī nā­košajiem neklājas viegli.
   Tomēr ar krustnešiem un zobenbrāļiem vien Alber­tam nebūtu izdevies gūt lielākus panākumus. Bet viņš prot arī veikli izmantot senās Latvijas un Igaunijas ciltis un viņu savstarpējās cīņas savā labā.
   Par baltu un somu-ugru vaidu kariem ir jau minēts. Bez tam latviešu ciltis un viņu kungi dažkārt karo savā starpā. Veiklajam Albertam izdevību tā tad netrūkst. Viņš sabiedrojas te ar vienu, te ar otru, slēdz un lauž norunas, un viņa vara aug.
   Vācu pusē pāriet kristītais lībiešu lielkungs Kaupo. 1203. gadā viņu sūta uz Romu, kur to laipni pieņem pāvests un iztaujā par zemi, un ļaudīm Baltijā. Līdz pat savai nāvei Kaupo uzticīgi kalpo Albertam.
   1202. gadā vāciešiem izdodas noslēgt savienību arī ar ievērojamo zemgaļu karali Viesturu, kam kārtoja­mas vecas lietas ar lībiešiem un leišiem.
   Ar kristīto lībiešu un nekristīto zemgaļu palīdzību Alberts līdz 1206. gadam pakļauj visus Daugavas un Gaujas lībiešus. Polockas kņazs reizēm mēģina iejauk­ties cīņās pret vāciešiem, bet bez panākumiem. Vairā­kās lībiešu pilīs Alberts ieliek vācu bruņniekus.
   Vāciešu panākumi uztrauc dāņus. Viņu valdnieks Valdemārs II, saukts Uzvarētājs, sūta 1206. gadā savu ^ret Sāmu salu Igaunijā, bet cieš neveiksmi.
   Iekaroto Līvzemi Alberts veltī Svētajai Jaunavai Ma­rijai. Blakus „Livonijai" rodas otrs nosaukums — „Māras zeme" (Terra Mariana). Tā viduslaikos sauc Latviju un Igauniju. Mūsu dienās šai vārdā vēl jo­projām dēvē katoļticīgo Latgales novadu.

   „Tā nobeidzās Tālavas tālā slava,
   Tā nomira virsaitis Tālivalds." (Jānis Grīns)
   Alberts vēlējās nostiprināt savu vald­nieka stāvokli iekarotajās zemēs. 1207. gadā viņš no­dod Līvzemi Vācijas karaļa — Švābijas Fīlipa virs­kundzībā un aizsardzībā. Fīlips savukārt nodod to Albertam atpakaļ valdīšanā. Līdz ar to Livonijas bīskaps kļūst Vācijas karalim padots valdnieks — ka­raļa vasalis. Liela nozīme tam gan nav. Vācijas vald­nieku vara viduslaikos arvienu vairāk mazinās. Ne pavēlēt, ne palīdzību sniegt Livonijai tie nespēj.
   Tai pašā laikā arvienu uzstājīgāki kļūst zobenbrāļi — Alberta galvenais bruņotais spēks. 1207. gadā bīs­kapam jāpiekrīt, ka ]/ļ no visām iekarotajām zemēm iegūst Zobenbrāļu ordenis. Tas ir smags trieciens Albertam. Viņa cerības kļūt par vienīgo valdnieku ir iedragātas.
   Zobenbrāļi arī tūlīt sāk rīkoties paši uz savu roku. Viens no viņu lielākajiem panākumiem ir kara savie­nība, ko tie noslēdz ar Tālavas latgaļiem. Tas noticis ap 1207.—1208. gadu. Līguma slēgšanā piedalījušies latgaļu kungi Tālivaldis, Varidots un Rūsiņš. Vācieši
   iegūst tiesības celt vairākas nocietinātas pilis latgaļu novados.
   Kāpēc tālavieši sabiedrojās ar varaskārajiem un neuzticamajiem zobenbrāļiem? Jādomā, ka viņi gribēja galīgi sagraut igauņu pretestību ziemeļos. Latgaļi jau ilgi bija Vidzemē spiedušies uz priekšu, bet igauņi pre­tojās sīksti. Vācieši tanī laikā latgaļiem, acīmredzot, vēl nelikās bīstami. Ar to palīdzību bez tam varēja cerēt labāk atsist arī krievu un leišu uzbrukumus. To­mēr šī ieroču savienība bija domāta galvenā kārtā uz­brukumam. To rāda turpmākie notikumi.
   Tūlīt pēc savienības noslēgšanas sabiedrotie latgaļu, lībiešu un vācu karapulki iebrūk igauņu dienvidu no­vadā Ugaunijā (no „Ugaunijas" cēlies „Igaunijas" nosaukums latviešu valodā). Ar to iesākas gandrīz 20 gadu ilgais, nežēlīgais karš ar igauņiem. Daudz bries­mīgu un varonīgu darbu pastrādā šinī laikā, un daudz niknu, slavenu karotāju krīt cīņā.
   Igauņi sauc palīgā krievus no Pliskavas un Novgo- rodas, bet leiši izmanto vispārējo kaušanos un dragā visus, kas viņu sirotājiem gadās pa ceļam.
   Jau 1212. gadā latgaļi un lībieši sanaidojas ar mant­kārīgajiem zobenbrāļiem. Pāri zemei iet sauciens: „Esiet stipri un cīnieties, lai jums nebūtu jākalpo vā­ciešiem!"
   Soteklas pilskungs Rūsiņš, viens no agrākajiem līgu­ma slēdzējiem, tagad piedalās cīņā pret zobenbrāļiem. Vācieši viņu dēvē par drošsirdīgu kara vadoni, un arī Rūsiņš pats ir apzinājies savus daudzo kauju nopelnus. Indriķa ehronikā atzīmēts viņa izteiciens: „Nākamās paaudzes vēl ilgi daudzinās manus kara darbus."
   Šis bezbailīgais karotājs krīt negaidīti, savas pār­drošības dēļ. Gribēdams no Sateseles pils vaļņa sa­sveicināties ar savu bijušo draugu — Cēsu pils priekš­nieku, bruņnieku Bertoldu, Rūsiņš noņem bruņu cepuri. Tai brīdī kāda vācu bulta trāpa viņu pierē.
   Vīlušies zobenbrāļos, tālavieši 1214. gadā slēdz līgu­mu ar bīskapu Albertu. To izdara Tālivalža dēli. Tie atzīst bīskapa virskundzību un solās pāriet no pareiz­ticības katoļticībā.
   Nākošā gadā Tālavas valdnieka dēli, kopā ar bīskapa karavīriem, ielaužas Igaunijā. Mājās tie pārved bagātu laupījumu un nodod savam tēvam lielu daudzumu sud­raba (3 podus). Bet igauņiem izdodas slepeni nokļūt līdz Trikātas pilij un sagūstīt veco Tālivaldi, kad tas mazgājas pirtī. Šo notikumu izmantojis Jānis Grīns balādei „Tālivalda gals". Kad igauņi atprasa sudraba krājumus, Tālivaldis atbild:
   „Ha! Tas, kas pēc maniem dārgumiem kārs, Var kaulus iet lasīt, ko mūžam es sējis, Ar kuriem balts nokrustots Tālavas ārs."
   Saniknotie igauņi sadedzina savu veco pretinieku uz lēnas uguns. Tā 1215. gadā mirst Tālavas valdnieks, kam piederēja stiprās Trikātas un Beverīnas pilis. Viņa dēli Rameks un Druvvaldis steidz atriebties igau­ņiem, un vaidu kariem nav gala.
   Nākošajos gados igauņi sauc palīgā krievus, un bīskaps Alberts nolemj aicināt talkā dāņu karali Val­demāru II Uzvarētāju.
   1219. gadā dāņu flote izceļ karaspēku Ziemeļigau- nijā, un tas ieņem igauņu pili Lindanisu. Tās vietā uzceļ ,,Taani linn", kas igauņu valodā nozīmē—„Dāņu pils". No turienes radies Igaunijas galvaspilsētas Talli­nas nosaukums. Ziemeļigaunija nonāk dāņu karaļa varā.
   Drīz pēc tam latgaļu, lībju un vācu armija galīgi salauž Dienvidigaunijas pretestību. To sadala savā starpā bīskaps un zobenbrāļi 1224. gadā.
   Bet, šim cīņu posmam beidzoties, bijušie sabiedrotie vācieši ir uzkundzējušies arī Tālavai un sāk tur rīko­ties kā savās mājās, dalot latgaļu valsti savā starpā. Latgaļu kungi gan patur savas pilis, bet skaitās bīskapa apakšnieki (vasaļi).
   Lai pagaidām izlīgtu ar krieviem, vācieši atzīst Plis- kavas tiesības uz pareizticības mesliem Tālavā.
   Daudzi latgaļu kungi vēlāk jutās vīlušies un neap­mierināti. Ir zināms, ka kādi 40 no viņiem atstāja pilis un aizgāja uz Lietuvu, lai kopā ar savu brāļu tautu turpinātu cīņu pret svešniekiem.
   Tā vāciešiem ar līgumu palīdzību bija izdevies pa­mazām pakļaut sev Tālavas valsti un iegūt savā varā Gaujas tirdzniecības ceļu uz Pliskavu un Novgorodu. Izmantodami latgaļu un igauņu senos asinsatriebības karus, ienācēji bija uzmetušies abām tautām par kungiem.

   Kritis bija Tālavas valdnieks Tālivaldis, viņa dēls Varibuls un pārdrošais karavadonis Rūsiņš. No ievai­nojuma cīņās pret igauņiem mira arī lībiešu lielkungs Kaupo.
   „ — Sarkans spīd zobens un krusts — tā uztraukti čukstēja puisēns — Krusts viņiem sarkans no kauna, bet zobens no izlietas asins — Dusmīgi attrauca vecais .. ." (V. Strēlcrte: Jersikas izpostīšana)
   Tanī laikā, kad bīskaps Alberts ar krusta karotājiem ierodas mūsu zemē, lielākajā latgaļu valstī — Jersikā, valda karalis Visvaldis. Viņam ir
   labas attiecības ar Lietuvu, jo tas apņēmis par sievu leišu princesi, lielkunga Daugeruša meitu. Ar Polockas kņazu Visvaldis ir noslēdzis savienību. Indriķa chro- nika dēvē tos par draugiem. Ļoti iespējams, ka Vis­valdis pats ir cēlies no kādas vikingu dzimtas līdzīgi Polockas valdniekam Valdemāram (Vladimiram). Jer­sikas valstī jau lielā mērā izplatījusies kristīgā ticība. Galvaspilsētā ir vairākas pareizticīgo baznīcas.
   Visvaldis, kopā ar Polockas kņazu, vairākkārt mē­ģina atbalstīt lībiešus cīņā pret vāciešiem. Tādēļ Indri­ķa chronikā, kas rakstīta, lai slavinātu Alberta darbus, par šo valsti teikts:
   , Jersika vienmēr bija slazdi un it kā liels ļaunais gars visiem šī Daugavas apgabala iedzīvotājiem."
   Bet iegūt savā varā Daugavas ceļu ir viens no Alberta lielākajiem mērķiem. Ne jau par velti vācu tirgotāji viņam palīdz ar naudu.
   Pēc Līvzemes iekarošanas Alberts uzkundzējas Kok­nesei, kas bija robežvalsts starp lībiešu un Jersikas no­vadiem. Kokneses kungs Vesceke tomēr negrib palikt vācu apakšnieks. 1208. gadā viņš apkauj vāciešus, kas ielikti Kokneses pilī, nodedzina to un aiziet trimdā uz krievu zemi.
   Vēl tai pašā gadā bīskaps ar lībiešu un latgaļu palīg­spēkiem dodas karā uz Sēliju, otrpus Daugavai. Sēļus apvaino, ka tie draudzējas ar leišiem un laiž viņu kara­spēku caur savu zemi. Sēļu galvenais cietoksnis, Sēl­pils, neiztur aplenkumu un padodas. Līdz ar to Sēlija ir bīskapa varā. Sēļi solās kristīties un atteikties no draudzības ar leišiem.
   Tagad Alberts ir gatavs triecienam pret Jersiku. Viņš sapulcina lielu armiju: tur ir lībiešu un viņam draudzīgo latgaļu karapulki, rīdzinieki un krustneši.
   1209. gada rudenī Alberta apvienotais karaspēks ar pēkšņu triecienu ielaužas Visvalža galvaspilsētā Jer­sikā. Indriķa chronika stāsta:
   ,,Karaliene tika sagūstīta un nodota bīskapam līdz ar jaunavām un sievām un visu savu pavadonību. Tā šai dienā viss karaspēks apmetās pilsētā, un, savākuši daudz laupījuma no visiem pilsētas kaktiem, viņi ie­guva gan tērpus, gan sudrabu, gan purpuru, gan daudz lopu, gan baznīcas zvanus, gan svētbildes, gan citas rotas un naudu, un, daudz mantu paņēmuši, aizveda sev līdz, pateikdamies Dievam, ka viņš tik pēkšņi pie­šķīris viņiem uzvaru par ienaidniekiem."
   Visvaldim izdodas laivā izglābties pāri Daugavai. Nākošajā dienā, kad viss pilsētā ir izlaupīts, bīskapa ļaudis aizdedzina Jersiku. Daugavas otrā krastā stāv Visvaldis ar nedaudziem pavadoņiem un noskatās, kā liesmas aprij viņa pilsētu. Pēc chronista liecībām Vis­valdis izmisumā izsaucies:
   „Ai, Jersika, mīļā pilsēta! Ai, manu tēvu mantojums! Ai, nenojaustais gals manai ciltij! Vai man! Jo esmu dzimis, lai redzētu savu pilsētu liesmās, lai redzētu savas tautas iznīcināšanu!"
   Tomēr gudrais aprēķinātājs Alberts nevēlas turpi­nāt karu ar Jersikas karali. Visvaldis var saukt palīgā Polockas valdnieku un savus leišu radiniekus, un tāpēc karam beigas grūti paredzēt. Bet bīskapa varā ir kara­liene un citi ievērojami gūstekņi. Viņš aicina karali uz Rīgu slēgt mieru un solās atdot tam gūstekņus. Tas palīdz, un Visvaldis ierodas Rīgā.
   1209. gada oktobrī bīskaps Alberts slēdz mieru ar Jersikas karali. Svinīgā sapulcē Visvaldis Pētera baz­nīcā nodod savu valsti Alberta virskundzībā. Tūlīt pēc tam Pētera baznīcas laukumā, daudzu liecinieku klāt­būtnē, bīskaps nodod Visvaldim atpakaļ valdīšanā trīs no viņa v īsts novadiem. Tam par zīmi Alberts viņam pasniedz trīs karogus.
   Visu to mēs zinām tik labi tāpēc, ka šis senais miera līgums ir uzglabājies līdz mūsu dienām.
   Tā Visvaldis no karaļa kļūst Alberta vasalis. Viņš atgriežas Jersikā un sāk atjaunot nopostīto pilsētu. Bet nelaimes nav beigušās. Viņa sievas tēvu, lielkungu Daugeruti, kādā ceļojumā sagūsta zobenbrāļi. To ap­vaino par mēģinājumu sabiedroties ar Novgorodu. Vā­cieši spīdzina Daugeruti, un tas mirst Cēsu pils pagra­bos 1213. gadā. Viņa nāvi apdziedājis J. Rainis „Dau- gavā" (nosaukdams to par Dangeruti):
   „Klausāt manu senu dziesmu, Senu laiku notikumu, Kā mīlēja leišu zemi Leišu lielkungs Dangerutis.. ."
   Arī Visvaldi apvaino līdzzināšanā, bet viņš nedodas vāciešiem rokā. 1214. gadā bīskapa bruņnieki izlaupa Jersiku.
   Par Visvalža mūža pēdējiem gadiem ziņu ir maz. Viņš spiests pamazām „atdāvināt" vāciešiem lielu daļu no saviem atlikušajiem novadiem. Jersikas pēdējais ka­ralis mirst starp 1230. un 1240. gadu. Domā, ka viņa pēcnācēji atstāja Jersiku un devās pie mātes radiem uz brīvo Lietuvu. Kāda chronika piemin ,,Visvalža pili" vēl 14. gadu simtenī netālu no tagadējās Kaunas.
   Daugava tagad ir vācu rokās, tāpat visas lībiešu, sēļu un latgaļu zemes. Rīgas vācu tirgotāji steidz slēgt tirdzniecības līgumus ar krieviem, lai ievāktu peļņu par pūliņiem.
   Katoļu mūki steidz pārkrisilt pareizticīgos latviešus. Vairāki pareizticīgie latviešu priesteri atstāj savu zemi. Tie bija izglītoti vīri, un viņu zināšanas turpmāk nāk par labu citām tautām. Maskavā glabājas tā sauktais .Jersikas evaņģēlijs" no 1270. gada. Tas ir ar lielu prasmi rakstīts rokraksts senslāvu valodā. Sējuma bei­gās atzīmēts:
   ,,(1270. gada 23. martā) Svētā mocekļa Ni- kona piemiņas dienā pabeigtas šīs grāmatas. Šai dienā bija zīmes pie saules. Šīs grāmatas rakstīju es, Jurģis, mācītāja dēls, saukts par Latvi. .."
   Jādomā, ka arī senajā Jersikā glabājās latviešu pa­reizticīgo mācītāju raksti un grāmatas. Bet tās aizgāja bojā, kad Alberta krusta karotāji 1209. gada rudenī aizdedzināja pilsētu un tās baznīcas.

   Bet dzirdams klusumā, ka ciema ļaudis kājās,
   Un dziedot tecila trin šķēpu tuvās mājās." (J. Medenis)
   Kurši un zemgaļi agrākās cīņās ir sakā­vuši visus uzbrucējus, gan vikingus, gan krievus. Šais latviešu zemēs ir daudz slavenu un drošsirdīgu vīru, kas ne labprāt atzīst arī savu valdnieku varu. Vistuvāk apvienotai valstij ir tikuši zemgaļi. Tomēr arī viņu valdniekam, Tērvetes Vieturam, vēl neklausa visi zemgaļu kungi.
   Ko par šiem notikumiem domāja brīvās latviešu ciltis — kurši un zemgaļi?
   Vācu iebrucēji ilgu laiku neaiztiek ne Kursu, ne Zemgali. Viesturs sadomā krustnešus izmantot pats saviem nolūkiem. 1202. gadā viņš sabiedrojas ar vācie­šiem un kopā ar tiem cīnās pret lībiešiem un leišiem. 1210. gadā viņš tomēr šo ieroču savienību izbeidz. Var­būt, ka Jersikas Visvalža liktenis tam atdara acis. Turp­māk Viesturs vada zemgaļu brīvības cīņas pret vācie­šiem.
   Kurši turpretī jau no paša sākuma nostājas pret vāciešiem. Viņiem vienīgiem ir spēcīga jūras flote. Tie nevar mierīgi noskatīties, ka vācu kuģi sāk braukt gar Latvijas krastiem. Kurši vairākkārt uzbrūk krustnešu kuģiem un nodara tiem zaudējumus, jo ir vairāk pie­dzīvojuši jūras kaujās.
   Lībiešu pamudināti, kurši sagatavojas uzbrukt vācu galvenajam cietoksnim — Rīgai. Šo notikumu dzejā apstrādājis V. Plūdonis („Kūri pie Rīgas 1210. ga­dā") :
   ,,Rīta vēsma Ventas grīvā Kūru kuģu burās dzied. Prom uz Rīgu kaujā sīvā Tie pret vāciem šodien iet. .."
   1210. gadā viņu flote iebrauc Daugavas grīvā. Tur noenkurojušies vairāki krustnešu kuģi. Kurši tos šo­reiz liek mierā, jo tiem lielāki nodomi. Viņi stūrē tieši uz Rīgu, lai pārsteigtu vāciešus ar pēkšņu triecienu. Tomēr vācieši ir jau brīdināti, un Rīgas torņu zvani sauc visus uz cīņu. Rīgas lībieši paliek uzticīgi vācie­šiem.
   Tad kurši sagatavojas pilsētas aplenkšanai. Viņi at­stāj kuģus Daugavā un sakārto savu karaspēku. Katrs karavīrs nes līdzi no koka dēļiem darinātu aizsargu pret rīdzinieku bultām un metamiem ieročiem. Par to Indriķa chronikā rakstīts:
   ,,Un kad saule apgaismoja šos baltos dēļus, tad no iem atspīdēja kā lauki, tā ūdeņi. Jo tas bija liels un stiprs karaspēks, un tas tuvojās pilsētai."
   Kauja pie pilsētas vaļņiem turpinās vairākas dienas, un abās pusēs ir kritušie. Tad kurši nolem j Rīgu aizde­dzināt un izkvēpināt tās aizstāvjus. Kad tie no visām pusēm jau sakūruši lielu uguni, vāciem no Ikšķiles un Salaspils ierodas palīgspēki. Atsteidzas arī bīskapam uzticīgais lībiešu lielkungs Kaupo ar saviem karavī­riem. Turpretī tie lībieši, kas solījušies nākt palīgā kuršiem, nokavējas. Kurši tagad ir apdraudēti no di­vām pusēm. Viņi pārtrauc aplenkšanu, savāc kritušos un pārceļas pār Daugavu.
   Vācieši tos vajāt tomēr neuzdrošinās. Vēl trīs dienas kurši paliek Pārdaugavā, kur tie sadedzina un apglabā kritušos cīnītājus. Pēc tam viņi sakāpj kuģos un dodas atpakaļ uz Kursu.
   Ar to beidzas bīstamākais uzbrukums Rīgai krusta karu laikā. Vāciešus izglābj tas, ka pārējās ciltis laikā neatbalsta kuršu kara gājienu.
   Paiet ilgs laiks, kamēr kuršu kuģi par jaunu dodas pret iebrucējiem. Šoreiz tos atbalsta zemgaļi. Trie­ciens vēršas pret nocietināto klosteri, ko vācieši uzcē­luši Daugavgrīvā. To ieņem un noposta 1228. gadā.
   Bet vācieši tai laikā ir jau paguvuši nostiprināties Austrumlatvijā un Igaunijā.
   1229. gadā savu nemierīgo dzīvi beidz Rīgas bīskaps Alberts. Trīsdesmit gadus no vietas viņš ir vadījis cīņu par Latvijas un Igaunijas iekaro­šanu. Šī vīra lielās spējas, veiklība un izmanība nav noliedzamas. Neapšaubāmi viņš ir panācis daudz. To­mēr Alberta pasākums joprojām ir tikai pusceļā. Arī par archibīskapu un vienīgo valdnieku Māras zemē vi­ņam nav izdevies kļūt. Bīskapa varai blakus ir radušās divas citas — zobenbrāļi un Rīgas pilsēta.
   Tas lielā mērā izskaidrojams ar to, ka Romas pā­vests Albertu ir atbalstījis tikai pa daļai. Svētajam Tē­vam ir pavisam citi nodomi nekā vāciešiem. Pāvests vē­las panākt nevien visu tautu piegriešanu katoļu ticībai, tas grib iegūt arī augstāko varu par visām valstīm un valdniekiem.
   Viņš arī vairākkārt sūta savus sūtņus (legātus) uz Livoniju. Tie kārto strīdus iekarotāju starpā un cenšas aizstāvēt jaunkristītos pret vācu varmācībām.
   Atkal un atkal šie pāvesta sūtņi atkārto: „Jaunkris- tītie ir Dieva bērni. Viņu dzīvi nedrīkst padarīt slik­tāku, nekā tā bijusi agrāk!" Nav šaubu, ka tie ir labi domāti aizrādījumi, un ka tā ir pāvesta vēlēšanās.
   Tai laikā, kad Alberts mirst, par pāvestu ir Gregors IX. Viņam ir plāns dibināt Latvijā neatkarīgas lat­viešu valstis, kas atzītu vienīgi pāvesta augstāko varu. Šo nodomu cenšas īstenot viņa sūtnis, beļģietis Ainas Bakluīns.

   „jaunkristitie ir Dieva bērni, un tos nedrīkst apspiest!" (Romas pāvests)
   1230. gadā viņš sāk apspriesties ar kuršiem. Gada beigās Ainas Balduīns pāvesta vārdā slēdz līgumu ar kuršu karali Lamekinu (Lamiķi), kas valdīja par Ban- davu, Ventavu un Piemari (Kursas novadi). Nedaudz vēlāk sūtnis noslēdz vēl otru līgumu ar citiem kuršu novadiem. Šie līgumi ir kuršiem ļoti izdevīgi, jo nodro­šina viņu neatkarību. Viņi apņemas kristīties, pieņemt pāvesta ieceltu bīskapu un dot kristīgo nodevas baznī­cai. Tie nodod savu valsti pāvesta aizsardzībā, bet Svē­tais Tēvs apsola tiem mūžīgu brīvību. Vācieši šais do­kumentos nemaz nav pieminēti.
   Tomēr nelaime ir tā, ka pāvesta rīcībā Latvijā nav bruņotu spēku. Vācieši ir jau tik tālu nostiprinājušies, ka tie atsakās ievērot pāvesta gribu. Nākošajā gadā zobenbrāļi iebrūk Kursā, nolaupa kuršiem viņu līgu­mus un spiež atzīt vācu virskundzību. Kurši uz vairā­kiem gadiem zaudē neatkarību un tiem jāslēdz ar vā­ciešiem daudz neizdevīgāki līgumi. Arī pāvesta sūtnis ir apdraudēts. Viņš spiests atstāt Māras zemi un do­das uz Romu.
   Tas rāda, ka vāciešiem galvenais ir iegūt mantu un varu, nevis izplatīt Kristus mācību.
   Latviešu līgumi ar Romu nāk par vēlu. Ja tas būtu noticis pirms vācu karaspēka ierašanās, tad latviešu ciltīm būtu bijis daudz vieglāk nosargāt savu neatka­rību.
   Tomēr var arī saprast viņu pieķeršanos senajai ticī­bai. Tā bija gaiša un skaista, un tāpat kā kristīgā ticī­ba mudināja uz krietnu un labu dzīvi. Par to daudz ziņu atro lams tautas dziesmās.
   Augstākais dievu vidū bija Debestēvs jeb Dievs, kas valdīja arī par zemi. Ļoti spēcīgs dievs bija Pērkons, kas trenkāja ļaunos garus — jodus u. c. Par cilvēku likteņiem lēma Laima un Kārta.
   Zemes Māte, Meža Māte, Jūras Māte u. c. pārvaldī­ja katra savu novadu. Arī sauli un mēnesi godināja kā dievības.
   latviešu ciltis ticēja, ka dzīve turpinās pēc nāves, tikai tā ir skumjāka un pelēkāka. (Līdzīgi uzskati bija arī seniem grieķiem). Mirušo dvēseles sauca par  ve­ļiem, un tie dzīvoja Veļu Mātes valstībā. Vēlā rudenī (oktobrī) bija veļu laiks, kad mirušie nāca apciemot dzīvos. Tāpēc šai laikā veļiem klāja galdus, kur mie­loties.
   Dievus godināja pie svētiem avotiem, kokiem, akme­ņiem vai pakalniem. Viņiem ziedoja augļus, vainagus un arī dzīvniekus. Visi senie svētki tika svinēti par go­du zināmiem dieviem. Vēlāk šo svētku vietā stājās kris­tīgo svinamās dienas.
   Šī senā ticība ļoti cieši saistījās un saskanēja ar lat­viešu cilšu dzīvi, darbu un apkārtējo dabu. Tāpēc pie tās arī tik cieši turējās.

   „Cik ilgi Zemgale vēl šajā mierā tūks?
   Uz viņu draudzīgi šad tad viens otrs mūks
   Nāk Kristu sludināt …" (E. Virza)
   Ir zināma līdzība bīskapa Alberta un zemgaļu valdnieka Viestura dzīves gājumā. Abi dar­bojas, cīnās un mirst vienā laikā. Alberts trīsdesmit gadus ilgi vada vāciešus. Viesturs vismaz tikpat ilgi
   Bez tam Roma atradās tālu no Latvijas. Kristīgās ticības sludinātāji nonāca mūsu zemē galvenā kārtā krusta karu laikā, kad sludināšanu mēdza izdarīt ar ieroču palīdzību.
   savus zemgaļus. Abi ir enerģiski, abiem ir panākumi, bet neviens pilnīgi nesasniedz savus mērķus.
   Viesturs ap 1210. gadu izbeidz draudzību ar vācie­šiem. Ilgākus gadus vēl tomēr valda miers. Jādomā, ka viņš šai laikā cenšas nostiprināt savu valdnieka varu Zemgalē. Pilnā mērā tas Viesturam neizdodas. Daži novadi mežainajā Austrumzemgalē joprojām neiekļau­jas viņa valstī.
   Minētajos novados atradās arī ievērojamā Mežot­nes pils. 1219. gadā mežotnieši ievada sarunas ar bīs­kapu Albertu. Tie prasa palīdzību pret leišiem, solās kristīties un uzņem Mežotnē vācu karaspēku. Kad Viesturs to uzzina, viņš saprot, ka arī pārējai Zemgalei draud briesmas. Neviens no viņa ciltsbrāļiem nepazīst vāciešus tik labi kā viņš.
   Nekavējoties Viesturs sapulcina karaspēku un ved to pret Mežotni. Viņa pirmo triecienu pilij atsit, un vāciešiem nāk palīgspēki. Tad Viesturs pārtrauc ap­lenkšanu un maršē pretī krustnešiem, pārsteidz tos un galīgi sakauj. Tikai nedaudzi izglābjas. Pēc palīgspēku iznīcināšanas vācieši zaudē cerību Mežotni noturēt un atstāj pili. Mežotnieši atsakās no kristības un pāriet Viestura pusē.
   Gadu vēlāk Alberts ii savācis lielu armiju — vācie­šus, latgaļus un lībiešus, lai atgūtu Mežotni. Uzbru­kumu zemgaļu pilij pastiprina daudzas aplenkšanas mašīnas. Zemgaļi nikni aizstāvas, bet sabiedrotie vācu spēki šoreiz ir pārāki. Palīgā steidz Viesturs, kas no­slēdzis savienību ar leišiem. Pēdējā brīdī leišu kara­spēks atsakās cīnīties, un Viestura nodoms sabrūk.
   Vācieši atjauno uzbrukumu Mežotnei, un tā beidzot padodas. Pili vācieši nodedzina un nodevīgi nogalina kādus simt zemgaļu vecākos, kas padevušies gūstā.
   Piecus gadus vēlāk (1225. g.) Viesturu aicina uz Rīgu, kur to mēģina pierunāt kristīties. To viņš norai­da, bet atļauj vienam svētniekam sludināt Kristus mā­cību savā valstī. Iespējams, ka viņš to dara, lai iegūtu laiku.
   Jau pēc dažiem gadiem zemgaļi sāk karu. Kopā ar kuršiem tie ieņem un noposta nocietināto Daugavgrī- vas klosteri (1228. g.). Tam seko vācu iebrukums Zemgalē un zemgaļu karagājiens vācu pārvaldītajos lī­biešu novados. Tā mainīgās cīņās paiet Viestura mūža pēdējie gadi.
   Pēc kāda zemgaļu uzbrukuma tos atceļā izdodas pārsteigt vāciešiem komtura (pilskunga) Markvarta vadībā. Ielenktais Viesturs gandrīz krīt vācu gūstā. Palicis bez ieročiem, viņš sagrābj degošu pagali no ugunskura un tomēr izcērtas caur vācu rindām. Vācu atskaņu chronika atzīmē:
   „Un viņš izsita komturam Markvartam dažu labu zobu. .."
   Drīz pēc tam — ap 1230. gadu — nemierīgais un drošsirdīgais zemgaļu valdnieks, augstdzimušais (tā viņu apzīmē vācu chronists) Tērvetes lielkungs Vies­turs, mirst.
   Bet zemgaļu cīņa ar vāciešiem ir vēl tikai sākumā.

   „Zemes klēpi dus tur kaujā kauto kauli,
   Tūkstošiem lemts nebij ieraudzīt vairs sauli." (V. Plūdonis)
   Apmēram vienā laikā ar vācu uzmāk­šanos Zemgalei un Kursai sākas viņu karš pret latvie­šu brāļu tautu — senajiem prūšiem. Prūši ir pieskai-
   tāmi kareivīgākām un stiprākām baltu tautām. Šis karš izvēršas par vienu no asiņainākiem, kādu viduslaiku vēsture pazīst, un turpinās līdz 13. gadu simteņa bei­gām.
   Ierosinājums nāk no kāda poļu valdnieka, kam prūši iedzinuši bailes. 1226. gadā viņš sauc palīgā vācu bru­ņinieku brālību, kas dibināta cīņai pret muhamedāņiem Palestīnā, l>et bijusi spiesta šo zemi atstāt. Vēlāk tas gan poļiem pašiem smagi atriebjas.
   Šo karavīru organizāciju sauc par Vācu ordeni. Vi­ņu nozīme ir melns krusts uz balta mēteļa.
   Prūšu stāvoklis vienā ziņā ir grūtāks, nekā pārējām baltu tautām. Viņiem ir sauszemes robeža ar vāciešiem, kamēr uz Livoniju karaspēks jāved pa jūru. Lai no­kļūtu pa sauszemi mūsu zemē, vāciešiem būtu jaizsi­tas cauri Lietuvai, kas šķir Latviju no Prūsijas.
   To vācieši ļoti labi saprot un arī vairākkārt mēģina panākt. Tad arī vācu zemnieki varētu ieplūst Latvijā un Igaunijā un šīs zemes pārvācot.
   Leišu milzīgais nopelns ir tas, ka viņi satriec šos vācu plānus. Ne mazāk kā seši Vācu ordeņa mestri 13. gadu simtenī krīt no leišu vālēm un zobeniem.
   Pēc Viestura nāves vācieši lēnām sāk iespiesties Zemgalē. Arī Kursā viņu vara pieaug. Kad pienāk 1236. gada rudens, Zobenbrāļu ordenis rīko lielu ka­ragājienu pret Lietuvu. No Vācijas ieradušies talkā daudzi jauni krusta karotāji, kas vēlas izmēģināt roku pret pagāniem. Arī daļa zemgaļu spiesta piedalīties karā pret ciltsbrāļiem.
   Kādu laiku bruņnieki ar panākumiem posta un lau­pa leišu zemē. Tikmēr leiši savāc karaspēku, lai sāktu izšķirīgu kauju, kad vācieši dosies atpakaļ ar laupīju­mu. Viņi sagaida bruņniekus kādā vietā, ko sauc par
   Sauli. Nav skaidri zināms, vai tas noticis pie Šauļiem Lietuvā, vai pie Vecsaules Zemgalē.
   Saules kauju apdzejojis Vilis Plūdonis. Zobenbrāļu gājienu pretī nāvei viņš attēlo šādi:
   „Un kad dienas jau sešas bij steidzīgi iets, Tie nonāk pie Saules, tai vietā, Kur Mēmeles upe lielu līkumu liec, Zirgi putās, stāv saule jau rietā."
   No kaujas izvairīties bruņnieki vairs nespēj, kaut gan vieta tiem nav izdevīga, un zirgi grimst purvainajā zemē.
   Jau cīņas sākumā zemgaļi pāriet leišu pusē. Tagad zobenbrāļiem jāsamaksā par visām nodarītām pārestī­bām. Apvienotie leišu un zemgaļu spēki sarīko briesmī­gu vācu karaspēka izkaušanu. Pats ordeņa mestrs Folkvīns, viņa komturi, bruņnieki, vairāki vācu grāfi un liels daudzums krustnešu krīt šajā niknajā kaujā. Bēgošās vācu karaspēka atliekas cauri visai Zemgalei vajā un izkauj zemgaļi.
   Līdz ar to Zobenbrāļu ordenis ir iznīcināts un beidz pastāvēt.
   ,,Tikai dažam brālim", rakstīts atskaņu chronikā, „bēgot pa meža tekam, izdevās nokļūt Rīgā un atnest šo bēdīgo vēsti."
   Visa Zemgale ir atkal brīva no vāciešiem. Arī kurši saceļas, nosit iecelto bīskapu un padzen vāciešus.
   Rietumlatvijas neatkarība ir atjaunota.
   Vēl pirms Saules kaujas zobenbrāļi vē­lējās apvienoties ar Vācu ordeni Prūsijā. Tāpēc virs- mestrs sūta no Prūsijas divus bruņniekus, lai ievāktu ziņas par Zobenbrāļu ordeni. Atsauksmes par to ir tik sliktas, ka uz apvienošanos maz izredžu.
   Tai laikā pienāk vēsts, ka leiši un zemgaļi iznīcinā­juši zobenbrāļus. Tad Vācu ordenis 1237. gadā nodi­bina savu nodaļu Livonijā. Tajā ieskaita arī zobenbrā­ļu paliekas, šo Vācu ordeņa nodaļu mēdz saukt par Livonijas ordeni, un tā locekļi nes līdzīgu tērpu kā brā­ļi Prūsijā — baltu mēteli ar melnu krustu. Iznīcināto vietā ir radies jauns bruņots spēks.
   Saules kauja tomēr visiem vēl ir svaiga atmiņā, un vācieši vispirms izmēģina laimi austrumos. Viņi ieņem Pliskavu, bet 1242. gadā zaudē kauju pret Novgorodu uz Peipusa ezera ledus.
   Apturēti austrumos, vācieši tagad savelk visus spē­kus pret brīvo Rietumlatviju. Viņi rīkojas piesardzīgi un, kur tas iespējams, ceļ stiprus mūra cietokšņus ka­reivīgo kuršu un zemgaļu nomākšanai. Bez tam tie cen­šas dabūt savā pusē daļu no latviešu kungiem un augst­maņiem, lai vājinātu pretestību.
   Ar visu to iekarošana negrib veikties. Tiklīdz vācu karaspēkam kādā kaujā neveicas, saceļas visi kurši un zemgaļi un atkal iztīra savu zemi no svešniekiem.

   „Bet kā pasakā, kad, cērtot vienu galvu,
   Velnam trejas ataug tanī vietā,
   Griežas velnu bars kā dzirksteles pār kalvu . . . " (Ulafs Jansons)
   Sevišķi lielu neveiksmi vācieši piedzīvo 1259./60. gadā, kad visi viņu astoņpadsmit gadu ilgie pūliņi tiek sagrauti. Ja viņiem nepārtraukti nepienāktu no Vāci-
   jas palīgspēki apsisto vietā, tad tiem jau sen būtu no Latvijas un Igaunijas jāpazūd. Bet nocirsto galvu vietā ataug jaunas, un cīņas turpinās no paaudzes uz paaudzi. Apstrādājot savus laukus, kuršiem un zem­gaļiem nepārtraukti jātur zobens pa tvērienam.
   Nespēdams gūt izšķirīgu uzvaru, Livonijas ordenis sāk lietot arvien mežonīgākus paņēmienus — nogali­na ievainotos, kauj bērnus un aizved iedzīvotājus uz citiem apgabaliem. Ar šādiem līdzekļiem 1267. gadā beidzot piedabū kuršus slēgt miera līgumu. Noteikumi tomēr ir ļoti mēreni. Kuršiem jāatzīst vācu virskun­dzība, jāpieņem kristīgā ticība, jāmaksā zināmi nodok­ļi un jāstrādā četras dienas gadā jauno kungu vajadzī­bām. Bet tie joprojām paliek brīvi ļaudis un patur sa­vus īpašumus. Kuršu kungi un augstmaņi (labieši) arī turpmāk nezaudē savas priekšrocības.
   Piecus gadus pēc kuršiem arī zemgaļi slēdz mieru uz līdzīgiem noteikumiem (1272. g.). Tas notiek, kad krustnešiem izdodas ieņemt Mežotnes un Tērvetes pilis.

   „Kā dun man atmiņā šo tavu kauju tracis, Kā platais zobens tavs man aplilbina acis." (E. Virza)
   Septiņus gadus vācu soģi spriež tiesu Zemgalē un ievāc nodokļus. Septiņus gadus zemgaļi klusībā gaida pirmo izdevību, lai ķertos pie ieročiem.
   Vācieši tomēr ļoti maldās, domādami, ka zemgaļi beidzot atzinuši viņu virskundzību.
   1279. gada pavasarī atkārtojas tas pats, kas notika pie Saules. Vācu karaspēks atgriežas no karagājiena Lietuvā, bet leiši to panāk pie Aizkraukles. Zemgaļu ka­ravīri, kas bijuši spiesti iet līdzi krustnešiem, pāriet lei­šu pusē. Vāciešus asinaini sakauj un atņem tiem Lie­tuvā iegūto laupījumu. Tas ir signāls visai Zemgalei — vecie karotāji ceļas atkal kājās. Zemgaļu brīvības karu šoreiz vada karalis Nameisis (saukts arī par Nameju jeb Nameiti). Viņš arī noslēdz cīņas savienību ar lei­šu karali Traidenu.
   Ar pēkšņu uzbrukumu zemgaļi ielaužas Tērvetes pil­sētā un aplenc pili. Pēc dažu dienu cīņām arī pils krīt Nameiša rokās. Kādu bruņnieku zemgaļi notiesā uz nāvi un sakapā to zobeniem. Jādomā, ka tas bija no­ziedzies pret viņu karali. Pārējos dzīvi palikušos vā­ciešus no Tērvetes nosūta kā gūstekņus leišu karalim Traidenam.
   Nameisis apmetas Tērvetes pilī un to par jaunu no­cietina. Drīz arī no visām pārējām Zemgales pilīm izsit vāciešus (izņemot Mežotni).
   Vienā rāvienā Nameisis ir atjaunojis Zemgales ne­atkarību.
   Kad pārsteigtie vācieši atjēdzas, tie sāk no visām malām vākt kopā karaspēku pret Nameiša valsti. Se­višķi no Prūsijas pa jūru Livonijas ordenis saņem atkal jaunus papildspēkus.
   Vispirms krustneši iet triecienā pret zemgaļu gal­veno cietoksni — Tērveti, bet Nameisis atsit vācu uz­brukumu. Tad viņi mēģina ieņemt Dobeles pili, bet divreiz pēc kārtas zaudē cīņu.
   Redzot, ka no vāciešiem miera nebūs, Nameisis no­lemj dot viņiem nāvīgu sitienu un vest zemgaļu armiju tieši pret Rīgu. E. Virza par to raksta:
   „Uz Rīgas mūriem vērš viņš savas lūša acis, Viņš ilgi izlūko, līdz nāsis viņam trīs: Tur mūri paceļas, aug torņi debesīs."
   ieņemt Rīgu nozīmē izsist vāciešiem galveno pamatu zem kājām.
   „Un brīvi latviešiem, ja saprasts tiek tā mājiens,
   Tad atnest iespētu viens vienīgs kara gājiens."
   (E. Virza)
   Vai Nameisis šajā karā mēģināja dabūt sev līdz arī citas latviešu ciltis, nav skaidri zināms. Ja tā bijis, tad tas tomēr nav izdevies. Vācu virskundzība no sākuma vēl nebija tik smaga. Ļoti iespējams, ka vairāki lat­viešu kungi atbildēja Nameisim tā, kā to tēlo Virza:
   ,,… Tik nodevas mēs samaksājam tiem. Mēs kungi pilnīgi par saviem novadiem."
   1280. gada ziemā Nameiša zemgaļi dodas uz Rīgu. Bet nodevēji ir vāciešus brīdinājuši. Livonijas ordenis ir laikus savācis karapulkus un sagaida zemgaļus pie Lielupes.
   Kaujā zemgaļiem ir panākumi, un tie pat sagūsta vācu virspavēlnieku — ordeņa landmāršalu, ko dzīvu nosūta leišu karalim. Bet pārsteigt vāciešus nav izde­vies, un Rīga ir sagatavojusies aizsardzībai. Nodevība ir izjaukusi Nameiša plānus, un viņš ved karotājus at­pakaļ uz Zemgali.
   Nākošajā gadā vācieši apņēmušies darīt visu iespē­jamo, lai satriektu Nameiša varu. Mestra vadībā Rīgā pulcējas tiem laikiem milzīgs karaspēks, apgādāts ar kara mašīnām, lai dotos uz Tērveti.
   E. Virza liek mestram sacīt šādu uzrunu:
   ,,Kopš Māras laipnība par šenes ļaudīm ausa, Ir kūrs, ir lībietis, ir latgalis to klausa. Vien tikai zemgaļos, tur pāri mežam šim, Par godu sātanam skan dziesmas, dejas dim. Un cik gan mūsējo nav cīniņos, to celtos, Uz zemes sēdušies, lai vairāk neuzceltos? Ak, Visuvarenam ir paticis tā lemt. Lai viņu kaulus vēl pa mežiem vilki kremt!"
   No visām pusēm uz Rīgu steidz vācu karaspēka no­daļas :
   ,,Šurp steidzas komturi un viņu ciemu ļaudis,
   To bruņu atspulga uz visiem mūriem zib.
   Te bars šis iesaucas: — Mēs iesim! Dievs tā grib!—"
   1281. gada augustā šis karaspēks aplenc stipro Tēr­vetes cietoksni. Vācu pusē šoreiz ir pārspēks, tomēr zemgaļi bezbailīgi aizstāv savu karaļpili. Pēc dažām dienām abas puses uzsāk miera sarunas. Vācieši pie­krīt, ka zemgaļi patur savas pilis, bet tiem jāatzīst vācu virskundzība, jāmaksā nodokļi, jāpieņem vācu soģi. Mieru noslēdz, un ordeņa mestrs pārtrauc uzbru­kumu. Tomēr neviena puse ar iznākumu nav apmieri­nāta.
   Nameisis dodas uz Lietuvu 1111 cer ar leišu valdnieka palīdzību iznīcināt vācu varu. Nākošajos gados viņš ir viens no leišu karapulku vadoņiem cīņās pret Vācu ordeni Prūsijā. Viņa nolūku var saprast — no Prūsijas vācieši pastāvīgi saņem papildspēkus cīņai pret Zemga­li. Nemeisim cīņās Prūsijā veicas, un vairākas ordeņa pilis tiek ieņemtas un iznīcinātas
   „Stāv liesmās Graudence, no leišiem jonī ņemta,
   Marienvederē tik ogļu kaudze kūp,
   Zem stipriem taraniem Kruststates mūri drūp .. ."
   (Virza)
   Bet no karagājiena Nameisim nav lemts vairs at­griezties. — Kā krita Zemgales karalis par to senās chronikas klusē.
   Viņa nevaldāmā drosme, brīvības mīlestība un dē­kainās kara gaitas nav devušas mieru māksliniekiem. Tā rodas E. Virzas poēma ,,Karalis Nameitis" un A. Grīna romāns „Nameja gredzens".

   Karalis ir kritis, bet zemgaļi turpina cīņu.
   ,skan gaisā pavēles, pils tornī drūmi kauc
   Bez apstāšanās rags, ko sargs no pūlēm ļimdams,
   Pret visiem apvārkšņiem pūš gaisā nenorimdams.
   Un baigiem kaucieniem, kas izskanē no šenes,
   Skan pretī kaucieni no Raktes, Sidrabenes Un vecās Dobeles …" (E. Virza)
   Lai atriebtos par Nameiša kara dar­biem un atņemtu zemgaļiem viņu vadoņus, vācieši ķeras pie vecas un pārbaudītas viltības. Ordeņa bruņnieki uzlūdz pie sevis zemgaļu kungus un karava­doņus. Dzīru laikā vācieši uzbrūk saviem neapbruņo­tajiem viesiem un tos visus nogalina.
   Šī neģēlība tikai stiprina zemgaļu pretestību. Par mieru un padošanos vairs nevar būt runas. Sākas jauns, desmitgadīgs, nepārtraukts karš. Vācu bruņnieki sā­kumā mēģina ieņemt zemgaļu pilis, bet veltīgi. Iepazi­nušies ar svešnieku viltību 1111 nodevību, zemgaļi cīnās nāvi nicinādami.
   Sevišķi nikni vāci uzbrūk Tērvetei, tomēr visi viņu triecieni sabrūk. Pārliecinājušies, ka atklātā cīņā Zem­gali nespēs uzvarēt, bruņnieki pāriet uz dedzināšanu un slepkavošanu. Netālu no Tērvetes tiem izdodas uz­celt stipru atbalsta punktu — Svētkalna pili (1286. g.). No turienes, tāpat arī no citiem cietokšņiem, tie rīko negaidītus uzbrukumus mierīgiem iedzīvotājiem. Viņi dedzina zemgaļu laukus un mājas, aizved lopus, gūsta un apkauj sievietes un bērnus. Nolūks ir Zemgali iz­postīt, izkaut un izmērdēt badā.
   Zemgaļi savukārt uzbrūk Svētkalna pilij, bet nespēj to ieņemt. Tad viņi paši nodedzina savu karaļpili Tēr­veti un atkāpjas uz Rakti.
   1287. gadā zemgaļi sarīko nakts uzbrukumu Rīgai, bet arī šoreiz vācieši jau laikus ir brīdināti. Ar visu to zemgaļi sakauj ordeņa brāļus un bruņu kalpus pie Rī­gas vārtiem, tomēr nepagūst ielauzties pilsētā. Atceļā tiem uzbrūk bruņnieki, bet tiek satriekti. Pats mestrs krīt kaujā.
   Jauni palīgspēki pienāk no Prūsijas, un vācieši ne­atlaidīgi turpina Zemgales postīšanu. Zemgaļi atkāpjas arvien tālāk uz Lietuvas pusi. Atstājuši Kakti un Dobeli, tie pārceļas uz savu pēdējo cietoksni — Sidra- benes pili. 1290. gadā arī šī pils stāv liesmās: „Pār Rakti dūmi kūp, guns trako Sidrabenē, Virs mežu galotnēm spožs liesmu kūlis dej: Tur dobelnieki vēl met skatus Dobelei Un aiziet, atstājot no viņas pelnu kāpu. — Laiks visai Zemgalei nu iedegt bēru lāpu. —"
   (E. Virza)
   Tomēr viņi atsakās padoties. Pēc atskaņu chronikas ziņām ap 10(X).(XX) zemgaļu dodas tai pašā ceļā kā viņu karalis Nameisis — uz Lietuvu. Ja arī šis skaitlis būs pārspīlēts, tas tomēr rāda, ka liela daļa atstāj savu dzimteni. Šie sirdīgie cīnītāji vairo leišu spēkus un kopā ar tiem turpina cīņu pret vāciem. Nākotnē leišiem arī ir lemts galīgi sadragāt Vācu ordeņa bruņoto varu.
   Pār izpostīto un nodedzināto Zemgali ir nākusi ne­brīvības nakts. Taču vācieši arī tagad vēl nav droši, ka atlikušie tiem klausīs. Tāpēc daudzus aizved un nometina citos Latvijas apgabalos. To vietā iesūta citu latviešu cilšu piederīgos. Liela Zemgales daļa paliek postažā un kļūst par mājokli meža zvēriem.
   Tomēr viena lieta ordeņa mestram neizdodas — sa­vest Latvijā vācu zemniekus. Leiši joprojām aizkrusto ceļu uz Latviju, bet vest kuģos maksā dārgi, un zem­nieki paši vairās no jūras ceļa.
   Arī pēc pēdējā cietokšņa krišanas zemgaļi nav cīņu par savām tiesībām uzdevuši. Vēl pēc 1300. gada viņu sūtņi atkārtoti brauc uz Rietumeiropu. Tie apmeklē pāvestu un iesniedz sūdzības par vācu netaisnībām. Šie dokumenti ir uzglabājušies līdz mūsu laikiem.
   Zemgaļu drosmi un varonību atzīst pat viņu preti­nieki. Kāda ordeņa brāļa sarakstītajā atskaņu chronikā viņus vienmēr sauc par brašiem un bezbailīgiem varo­ņiem. Viņu cīņas nav bijušas veltīgas. Nākošās paau­dzes saglabā atmiņas par tām, un vēlāk tas dod spēku viņu pēcnācējiem izcīnīt atkal savu valsti.
   Tā ap 1300. gadu beidzas simtgadu ilgie krusta kari senajā Latvijā. Trīs paaudzes — tēvi, dēli un dēlu dēli ir dzīvojuši, cīnījušies un miruši kara ugunīs. J. Rainis par to raksta:
   „Nepabeigtas senās cīņas, Uzvara nav gūta, Atkal, atkal sūta Niknums kareivjus iz kapa."
   Tajā pašā laikā Vācu ordenis ir beidzot pakļāvis seno prūšu zemi. Tas panākts ar tiem pašiem paņēmieniem kā Zemgalē. Tāpēc arī veseli novadi kādreiz bagātajā Prūsijā ir izpostīti un aizaug ar mežu. No Vācijas sa­ved Prūsijā lielāku skaitu zemnieku un dažu gadu simteņu laikā prūšus pārvāco. Tikai vietu nosaukumi un daudzi uzvārdi liecina, ka tā kādreiz bijusi baltu zeme. No pārvācotajiem prūšiem cēlušies vairāki sla­veni vācu karavīri. Šie sajauktie prūši — vācieši jau­nākajos laikos liek pamatu vienotai vācu valstij.

   „Latviešu un igauņu ciltis nepadevās jauna­jiem vinkungiem bez noteikumiem, bet gan uz līguma pamata." (Vācu vēsturnieks R. Vitrams)
   Kad beidzas kari ar vāciešiem, senie pre­tinieki — latvieši un igauņi — ir apvienoti Sv. Māras jeb Livonijas valstī. Šīs valsts robežas gandrīz pilnīgi saskan ar tagadējām Latvijas un Igaunijas robežām. No šī laika abām tautām likteņi ir lielā mērā kopīgi, un pamazām nodibinās draudzība viņu starpā.
   Svešnieki līdz tam ir izmantojuši viņu nesaticību, lai tos sakūdītu vienu pret otru un beidzot pakļautu abus.
   Bet zemgaļi, kurši, sēļi, latgaļi (un lībieši), apvienoti Sv. Māras valstī, saplūda par vienotu latviešu tautu. Seno cilšu vārdi tomēr nekad netika aizmirsti un dzī­voja tālāk apgabalu nosaukumos. Kad par jaunu no­dibinājās latviešu bruņotie spēki, viņu karapulkus no­sauca šo seno cilšu novadu vārdos. (sk.82.un 114. nod.)
   Kad jaunos laikos atkal rodas izdevība sākt brīvības cīņu, latvieši un igauņi šo kļūdu vairs neatkārto.
   Mieram iestājoties, šīs latviešu un igauņu valsts va­dību pārņem Vācu ordenis un vācu bīskapi. Tas tomēr nenozīmē, ka viņi var rīkoties Livonijā tā, kā tiem ienāk prātā. Mieru Livonijā vācieši nepanāk vis galīgi satriecot un atbruņojot latviešus un igauņus, bet gan slēdzot miera līgumus.
   Šie līgumi nodod valsts augstāko varu vācu rokās, bet latvieši un igauņi patur personīgo brīvību, savus īpašumus un ieročus. Kamēr vien pastāv Livonijas valsts (līdz 1562. g.) viņi arī piedalās visos karos. Li­vonijas armiju lielākā daļa — vieglā kavalērija un kājnieki sastādās no latviešiem un igauņiem. Latgaļi bez tam visu laiku pilda robežsargu dienestu pret krieviem.
   Bet kaujas, kas izcīnītas pret jaunajiem virskungiem, nav aizmirstas. Daudz netaisnību ir nodarīts un mežo­nību pastrādāts. Vēl 14. gadu simtenī notiek vairākas lielas sacelšanās. 1321. gadā zemgaļi par jaunu vērš ieročus pret ordeņa bruņniekiem. Tomēr ilgie kari, postījumi un izceļošana ir tos vājinājusi. Ar pārējo cilšu palīdzību vācieši viņus atkal piespiež pie miera.
   1343. gada Jurģa dienā (23. aprīlī) saceļas visa Zie- meļigaunija. Igauņi izvēl sev jaunus vadoņus, apsit vāciešus un aicina palīgā zviedrus. Ziemeļigaunija kopš 1219. gada skaitās Dānijas karaļa virskundzībā, bet dāņi tai laikā nespēj sūtīt karaspēku igauņu apspie­šanai. Viņiem gan ir jauns, spēcīgs valdnieks, Valde­mārs IV (saukts „Atkal diena"), bet valstij lieli parādi. Pret igauņiem dodas Livonijas ordenis.. Vispirms ar viltu nogalina igauņu vadoņus, pēc tam niknā cīņā pieveic viņu karavīrus.
   Zviedri ierodas |>ar vēlu. 1345. gadā lielā igauņu sacelšanās ir apspiesta. Šajā brīvības karā igauņi zau­dē vairākus desmittūkstošus cīnītāju.
   Nākošajā gadā (1346.) Dānijas karalis pārdod šo nemierīgo zei.ii Vācu ordenim un tādā kārtā nomaksā daļu no savas valsts parādiem.
   Vācieši tagad ir augstākie noteicēji visā Livonijā. Tomēr viņi nespēj radīt vienotu valsti. Māras zeme vācu vadībā vienmēr paliek tikai valstu savienība (kon­federācija), kurā valda vairāki valdnieki. Arī sadar­bība šajā savienībā ir ļoti slikta un daudz spēka tiek izšķiests savstarpīgās cīņās varas dēļ.
   Stiprākās ir Livonijas ordeņa un Rīgas virsbīskapa valstis. Bez tam pastāv vēl Tērbatas, Sāmsalas-Vīkas un Kurzemes bīskapu valstiņas. Virsbīskapa un ordeņa mestra strīdi un cīņas par galveno noteikšanu Livo­nijas valstu savienībā turpinās visu Livonijas pastāvē­šanas laiku. Ar sevišķu neatlaidību abi cīnās par virs­kundzību bagātajā Rīgas pilsētā.
   Varaskāro vācu zemes kungu savstarpējās ķildas ir maz pievilcīgas. Tās tikai parāda viņu nespēju vadīt valsti un beigās noved Livoniju sabrukumā.

   „Kungam bija kungam būt Dēliņam arājam; Kundziņš pili paturēja, Dēliņš tēva novadiņu." (Tautas dz.)
   Ilgajos karos krīt daudzi latviešu kungi karavadoņi un labieši (bajāri, augstmaņi). Vienu daļu ar viltu nogalina vācieši, ieaicinot tos dzīrēs vai ap­spriedēs. Lielāks skaits dodas trimdā uz kaimiņu ze-
   Kā klājas latviešiem Svētās Māras valstī?
   mēm. Laikam sakarā ar karaļa Nameiša aiziešanu uz Lietuvu, Lietuvas valdnieks vēlāk sevi titulē par ,,Zem­gales lielkungu".
   Tomēr daļa latviešu kungu joprojām paliek savā zemē un piedalās miera līgumu slēgšanā ar bīskapiem un ordeni. Viņu vara un novadi tiek samazināti. Tie kļūst par jauno valdnieku apakšniekiem — vasaļiem, bet arī uz priekšu patur lielākas priekšrocības. Daļa no viņiem vēlāk pārvācojas — no tiem cēlušās vairākas vācu muižnieku dzimtas. Citi, ar brīvzemnieku, lei- maņu un kuršu ķoniņu (— ķēniņu) nosaukumu, līdz pat jaunākiem laikiem saglabā savu tautību un zinā­mas priekšrocības. Šo latviešu augstmaņu pēcnācēju pienākums ir piedalīties karā kā bruņotiem jātniekiem. Par to viņu zeme uz visiem laikiem ir brīva no nodok­ļiem un klaušām. Uz zirga un ar zobenu rokā viņi pēc zemes kunga aicinājuma dodas karā, kad Māras zemei draud briesmas. — Kuršu ķoniņu dzimtām (piem., Kalējiem, Ziemeļiem, Peniķiem), tāpat kā bruņnie- kiem, ir savi ģerboņi. Savas tiesības tie ļoti labi apzinās un neatlaidīgi aizstāv. No kuršu ķoniņiem starp citu cēlies arī neatkarīgās Latvijas armijas komandieris, ģenerālis Mārtiņš Peniķis.
   Brīvi ļaudis joprojām ir arī pārējie latvieši, kas patur kā savu mantu, tā zemi — ,,tēva novadu". Viņu galvenais darba rīks ir arkls, jo zemkopība vēl gadu simteņiem ilgi Eiropā ir cilvēku svarīgākā nodarbo­šanās. Viņi maksā zemes valdniekam zināmus nodokļus graudā pēc saimniecības lieluma un strādā dažas dienas gadā valsts vajadzībām (,,iet klaušās"). Tie, kas at­pērkas no nodevām un klaušām, samaksājot nodokli naudā (,,leidu"), saucas par leidas vīriem. Viņi jau pa daļai līdzinās brīvzemniekiem.
   Tādā kārtā latvieši Livonijā turpina dzīvot brīvu cilvēku dzīvi, lai gan valsts vadība ir pārgājusi vācu bīskapu un ordeņa rokās. Visiem brīvajiem ļaudīm paliek arī ieroču tiesības, un vajadzības gadījumā tiem jāpiedalās zemes aizsardzībā.
   Bez brīvajiem ļaudīm Livonijā, tāpat kā senajā Lat­vijā, dzīvo nebrīvie jeb „neļaudis" — pa lielākai daļai karos saņemtie gūstekņi, kas strādā kā kalpi jeb vergi. Tos dēvē no vikingiem aizgūtā vārdā par dreļļiem. Drellība jeb verdzība Livonijā pamazām izbeidzas 15. gadu simtenī. Tanī pašā laikā notiek lielākas pārmai­ņas brīvo ļaužu dzīvē.

   ,bet auga zvērs, un tiesā šaurākā
   Bij jāatvelkas zemes kungam īstam
   Un jālien dziļāk purvu dūmakā." (J. Medenis)
   Līdz pat Amerikas atklāšanai Eiropā bija samērā maz zelta un sudraba. Tāpēc arī naudas apgrozība nebija liela, un valdnieku ieņēmumi naudā niecīgi. Tiem bija grūti maksāt algu saviem karavī­riem un pavēļu izpildītājiem. Algas vietā tādēļ mēdza piešķirt ienākumus no kāda valsts novada. Šādu novadu tad sauca par lēni (= aizdevumu, Jeudum) un tā saņēmēju par lēņa vīru jeb vasali. Kamēr viņš uzticīgi kalpoja valdniekam, lēnis piederēja viņam, un viņš saņēma nodevas, kas pienācās valdniekam.
   Šādus lēņus arī Livonijas valdnieki bija spiesti izdot galvenā kārtā bruņniekiem kā atalgojumu par piedalī­šanos karā smagā apbruņojumā.
   Tā viduslaikos visi cilvēki sadalījās vairākās kārtās, kurām bija katrai savi uzdevumi. Bruņnieki rūpējās par zemes aizsardzību, garīdznieki — par cilvēku dvē­seļu glābšanu no grēka un pazušartas, bet zemnieki gā­dāja visiem uzturu. Blakus šīm trim kārtām pilsētās izveidojās vēl ceturtā — amatnieki un tirgotāji, kurus mēdz ar vienu vārdu saukt par namniekiem.
   Sevišķi daudz zemes izlēņo Livonijas bīskapi, lai sa­gādātu sev pastāvīgus bruņotus spēkus. Livonijas or­denis pats bija karavīru biedrība, kāpēc viņa zemēs lēņu nebija tik daudz, un tie bija mazāki.
   Kamēr Livonijā turpinās nepārtraukti kari, bruņ­nieki tikai pa laikam dzīvo savos novados un iztiek ar savāktajām nodevām. Iestājoties ilgākam mieram, viņi mēģina savus ienākumus pavairot, un sāk paši nodar­boties ar lauksaimniecību. Karos un sērgās daudzas zemnieku sētas ir palikušas tukšas. Bieži vien no tādām bruņnieks izveido pats savu lielsaimniecību — muižu. Muiža īstenībā rodas, bruņniekam piesavinoties zem­nieku zemi.
   Tā bruņnieks kļūst par muižnieku. Muižas laukus apstrādāt liek zemniekiem, cenšoties palielināt viņu darba dienu skaitu, kas pēc miera līgumiem ir tikai četras dienas gadā. To muižnieki panāk tāpēc, ka viņu vara un ietekme valsts dzīvē ir liela. Viņu rokās nonāk arī tiesas vara par novada ļaudīm, un savos lēņos tie sāk rīkoties kā mazi valdnieki. Izmantojot Māras ze­mes valdnieku savstarpējās ķildas, viņi nepārtraukti paplašina savas tiesības un izspiež sev arvienu lielākas priekšrocības (privilēģijas). Muižniekiem izdodas arī panākt, ka lēņus atzīst par viņu dzimtiem īpašumiem, ko tie var atstāt mantojumā vai pārdot.
   Tā kā muižnieki galvenā kārtā ir vācieši, bet zem­
   nieki — latvieši, tad muižnieku varas pieaugšana nozī­mē vācu uzkundzēšanos pār latviešu tautas lielāko daļu. Livonijas pastāvēšanas pirmajā laikā tas vēl maz jū­tams. Uzkundzēšanās prasa vairākus gadu simteņus, bet vācu muižnieki ir neatlaidīgi un izmanto visādus līdzekļus.
   Cīņa starp vācu muižu un latviešu zemnieku sētu iesākas klusu un nemanāmi, vēlāk kļūst asa un nežēlīga un velkas.cauri vairākiem gadu simteņiem.
   Cīņas iznākumu beigās izšķir karā ar ieročiem rokās, un tā beidzas ar muižas iznīcināšanu (skat. 99. nod.).

   „Tur ievāca, kā šodien, sieciņus Melns kungs un brēkdams rudens nomu tvēra, Kā žīds ar augļiem dzina parādus." (J. Medcnis)
   Muižnieki prot nevien izspiest dažādas priekšrocības no zemes valdniekiem, viņi izmanto savā labā arī visas nelaimes, kas piemeklē zemes iedzīvotā­jus. Tais laikos sērgas un neražas nnv nekāds retums. No tā galvenā kārtā cieš zemnieki, kuriem neražas ga­dos grūti nokārtot savas nodevas un dažkārt jāmeklē vēl aizdevums.
   Laika gaitā viena daļa kļūst muižas parādnieki un līdz ar to nonāk lielākā muižnieku atkarībā. Parād­nieks vairs nav gluži brīvs cilvēks, bet tieši to muiž­nieki vēlas.
   Daudzi zemnieki neredz iespēju izkulties 110 parā­diem un izmisumā pamet savas tēva mājas. Tie bēg uz
   Šajā stāstā esam nonākuši pie šīs cīņas sākuma.
   citiem novadiem un apmetas cita muižnieka tiesā. Sve­šajam muižniekam ir izdevīgi, ja viņa zemnieku skaits vairojas, bet bēgjus vajā parāda piedzinējs. Viņš prasa vai nu izdot bēgli, vai samaksāt parādu. Tā rodas iz­teiciens : „Vīru vai parādu!"
   Galvenais tomēr muižniekam ir dabūt atpakaļ aiz­bēgušo saimnieku, jo muižai vajadzīgs viņa darba spēks. Tādēļ vēlāk prasība skan: „Vīru vai ķīlu!" Tas nozīmē, ka jāizdod bēglis, jeb jādod ķīlā kāda cita zemnieka sēta.
   Zemnieku ķeršanai un izdošanai 15. gadu simtenī nodibina sevišķas „arkla tiesas". Ar laiku nonāk tik tālu, ka visus zemniekus sāk uzskatīt par muižas pa­rādniekiem un tiem noliedz atstāt zemi, ko tie apstrā­dā. Tā zemniekus saista pie zemes jeb novada. Šo jauno kārtību sauc par novada būšanu. Zemniekus sāk apzī­mēt par dzimtcilvēkiem, bet muižniekus par dzimt­kungiem.
   Šādu brīvības ierobežošanu zemnieki dabīgi uzskata par netaisnību un nelikumību. Viņu naids pret muižu, kas kā zirneklis tin tos savā tīklā, aug augumā.
   Tanī pašā laikā pieaug muižnieku bailes no tiem, kurus tie cenšas apspiest. Zemnieki joprojām ir apbru­ņoti, jo piedalās zemes aizsardzībā. Kaut gan 15. g. s. beigās un 16. g. s. sākumā Māras zemei sāk draudēt arvienu lielākas briesmas no austrumiem, muižnieki panāk, ka 1507. gadā zemniekiem aizliedz nest ieročus. Nekas tik labi neparāda muižnieku slikto sirdsapziņu un nedrošību kā šis pretvalstiskais rīkojums. Ar to lielā mērā mazinās Livonijas armiju spēks, un tā ātrā gaitā iet pretī savam galam.
   Muižnieku kārtai par valsts interesēm ir maza bēda. Turpmākie notikumi rāda, ka tie gatavi atdoties jeb­kura sveša valdnieka varā, ja tikai tas solās uzturēt viņu privilēģijas.
   Tomēr ir vēl vietas Livonijas valstī, kur zemnieku bēgļi var paglābties un saglabāt savu brīvību. Tās ir pilsētas, kas dzīvo pašas pēc saviem likumiem.

   „Iesim brāļi mēs uz Rīgu,
   Rīgā laba dzīvošana:
   Rīgā rej zelta suņi,
   Sudraboti gaiļi dzied." (Tautas dz.)
   Jau no paša sākuma Rīgā ieplūst krietns skaits latviešu, un Rīgas lībieši samērā drīz pārlatviskojas. Uzņēmuši savā vidū lībiešus, latvieši vēlāk uzskata sevi par viņu tiesību mantiniekiem — Rīga ir celta uz lībiešu zemes un pie lībiešu ostas. Kad pēc vairākiem gadu simteņiem izceļas sadursmes Rīgas vāciešu un latviešu starpā, latviešu namnieki atgādina, ka viņi ir zemes pirmo un īsto saimnieku pēcnācēji (skat. 61. nod.).
   Tāpat kā vācieši, latvieši Rīgā nodarbojas ar tirdz­niecību un amatniecību. Viņu rokās ir visi tirdzniecības palīgu amati — noliktavu pārzināšana, preču svēršana, šķirošana un transports. Latviešu amatnieki izpilda arī pilsētas sardžu dienestu. Viņiem ir savas amata brālības, savas draudzes un altāri Rīgas baznīcās.
   Tikai vēlāk Rīgas vācieši mēģina izspiest latviešus no ienesīgākiem darbiem, kādēļ arī šeit izceļas cīņas, lai gan bez asins izliešanas.
   Tomēr Rīgā nevienām nenāk prātā uzskatīt latviešus par nebrīviem ļaudīm. Viduslaikos valda doma, ka ,,pilsētas gaiss dara brīvu," un tā tas ir arī Rīgā.
   Kad muižnieki pamazām, bet neatlaidīgi sāk iepīt savos tīklos brīvos latviešu zemniekus, daudzu skati vēršas uz Rīgu. Ja bēglis nodzīvo pilsētā vienu gadu un vienu dienu, tad muižniekam par to vairs nav varas. Šo tiesību tad arī latvieši izmanto, lai atsvabinātos no ienīstās novada būšanas.
   Rīga, tāpat kā citas Livonijas pilsētas, zemnieku bēgļus labprāt uzņem. Pilsētas īstenībā bez šiem ie­nācējiem nemaz nevar iztikt. Tās aug, darba ir daudz, un iedzīvotāji vajadzīgi.
   Tādā kārtā Rīga, kas krusta karu laikā ir iekarotāju galvenais cietoksnis, vēlāk kļūst par ,,brīvības pili" lat­viešu zemnieku bēgļiem.
   Kaut gan Rīgas virskungs sākumā ir bīskaps (no 1255. gada Rīgas archibīskaps) un vēlāk arī ordeņa mestrs, pilsētas pārvalde ir pašu namnieku rokās. Viņu augstākā pārvaldes iestāde ir Rīgas padome jeb rāte — četri birģermeistari 1111 sešpadsmit rātskungi. No sākuma to vēlē visu namnieku kopsapulcē, bet vēlāk rāte pati pēc vajadzības papildina savu sastāvu. No­teicēji tur ir ievērojamākie un bagātākie lieltirgotāji.
   Rīga atrodas ļoti izdevīgā vietā pie Daugavas ceļa, un tās bagātība ātri aug. Tādēļ šīs pilsētas dēļ tiek iz­cīnītas neskaitāmas cīņas. Sākumā par virsvaru cīnās archibīskaps ar ordeņa mestru, sākot ar 16. gadu sim­teni Rīgu cenšas iegūt Livonijas kaimiņvalstu vald­nieki.
   Arī daudzi latvieši tiek šai pilsētā pie ievērojamas turības, ceļ namus un var savas sievas izgreznot gan ar pērļu, gan zelta un sudraba rotām.

   „Guļ zemē bruņnieku un kalpu miesas slābās
   Tik Māras balodi bij vienīgie, kas glābās." (E. Virza)
   K akeivīgie izceļotāji no senās Latvijas un Prūsijas vairo leišu spēkus. Lietuva ir pēdējā brīvā baltu tautu valsts un patvērums daudziem bēgļiem. 13. un 14. gadu simtenī nepārtraukti pieaug tās vara.
   Leiši pakļauj sev visu Baltkrieviju, un 1363. gadā viņu lielkungs Alģirds izsit mongoļus no senās aus- trumslavu galvaspilsētas Kijevas. Tā arī Ukraina kļūst Lietuvas sastāvdaļa. Nav varenākas valsts Austrum­eiropā par šo leišu lielvalsti. Tā sniedzas no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Bet leiši neapspiež iekarotās zemes. Viņu lielvalstī valda ticības brīvība, un katrs var turē­ties pie savas valodas un ierašām. Ukraiņu vēsturnieki uzskata Lietuvas virskundzības laikmetu par vienu no laimīgākiem savas daudz cietušās tautas vēsturē.
   Tai pašā laikā Livonijas bīskapi un ordenis vājina savus spēkus savstarpējās cīņās, bet muižnieki cenšas nospiest nebrīvībā zemniekus un dzīvot greznu un izlai­dīgu dzīvi.
   Kaut arī leiši joprojām ir pagāni, Livonijas kristīgie valdnieki aicina tos vairākkārt palīgā savos iekšzemes karos. Arī uz savu roku leiši bieži siro bīskapu un or­deņa zemēs.
   14. gadu simteņa beigās Baltijas jūras telpā nodi­binās divas lielas valstu savienības. Abas ir vērstas pret vācu mēģinājumiem uzkundzēties šajā Eiropas daļā. — Poļi piedāvā Lietuvas lielkungam Jagailim savas karalienes roku un Polijas karaļa kroni, ja viņš pārietu kristīgā ticībā. 1386. gadā Jagailis pieņem katoļticību senajā Krakovas pilsētā un pēc tam svin kāzas ar karalieni Jadvigu. Tā Polija un Lietuva apvienojas leišu karaļa vadībā. Šo vēsturisko notikumu mēdz dēvēt par „kāzām Krakovā". Jagaiļa pēcnācēji valda Polijā un Lietuvā līdz 1572. gadam. Arī Lietuva kļūst katoļ­ticīga valsts. Līdz ar to īstenībā nav vairs pamata Vācu ordeņa pastāvēšanai. Tā ir bruņnieku biedrība cīņai pret pagāniem, bet tādu pēc Lietuvas kristīšanas vairs nav.
   Trīs gadus pēc Lietuvas un Polijas savienības (ūni­jas) nodibināšanas norisinās kāda nozīmīga kauja uz zviedru zemes. Tur dāņu karalienes Margarētas kara­pulki ar norvēģu un zviedru atbalstu sakauj Zviedrijas vācu tautības karaļa, Meklenburgas Albrechta, bruņnie- kus. Visas trīs ziemeļu valstis apvienojas Dānijas vadībā (t. s. Kalmāras ūnija).
   Šie notikumi ir kapa zvans vācu varai Baltijas jūras krastos. Uz turpmākiem notikumiem nav ilgi jāgaida.
   1410. gadā izcīna vienu no lielākām viduslaiku kau­jām Eiropā. Apvienotās leišu un poļu armijas sastopas ar Prūsijas Vācu ordeņa karaspēku pie Tannenbergas. Leišus un poļus vada karalis Jagailis un viņa brālēns, slavenais Lietuvas lielhercogs Vitauts Dižais. Vāciešus komandē lielmestrs pats. Šī daudzkārt apdziedātā kauja beidzas ar vācu lepnās bruņnieku armijas drausmīgu sakāvi. Kāds vācu dzejnieks raksta:
   „Šeit noriet ordeņa zvaigzne un viņa kaujas laime,
   Krīt komturi un viņu kara saime. . ."
   Arī lielmestrs un liels skaits augstāko komandieru paliek guļot kaujas laukā.
   No šī trieciena Vācu ordenis nekad vairs neatspirgst. Viņa mugurkauls ir lauzts, un liela daļa no Prūsijas nonāk Polijas-Lietuvas varā. Līdz ar to smagi satricināts ir arī Livonijas ordenis, kam vairs nav ko cerēt uz lielmestra atbalstu no Prūsijas.
   Tās cīņas, ko pret ordeni Prūsijā sāka trimdā aizgā­jušais zemgaļu karalis Nameisis, noved līdz izšķirīgai uzvarai Vitauts Dižais.

   „Kungi, karu neceliet,
   Mazi mani bāleliņi!" (Tautas dz.)
   ordeņa liktenis Prūsijā ir brīdinājums Livonijas valdniekiem. Šķiet, ir pēdējais laiks izbeigt iekšējās cīņas. Tomēr Māras zemes kungu savstarpē­jā skaudība ir pārāk liela, un tie nevar panākt vien­prātību valsts vadībā.
   Dažus mēģinājumus tomēr izdara. Sākot ar 1420-iem gadiem Livonijas valdnieki — bīskapi un ordenis — sanāk uz kopējām apspriedēm. Tur savus pārstāvjus sūta arī vasaļi (muižnieki) un pilsētas. Turpretī vis­plašākajai kārtai — zemniekiem, šajās apspriedēs nav pārstāvju, un tie savas intereses nespēj aizstāvēt. Tas nozīmē, ka latviešu tautas lielākā daļa nevar piedalīties valsts dzīvē. Jāpiezīmē, ka viduslaikos gandrīz visā Eiropā tikai augstākās kārtas lemj par valsts lietām.
   Šīs zemes kungu un augstāko kārtu apspriedes Livo­nijā sauc par landtāgiem, tas ir „zemes dienām". Tā ka zemes kungi turpina savus strīdus, landtāgos lielu ietekmi iegūst muižnieku kārta. Viņi izmanto šīs sa­pulces, lai paplašinātu savu varu pār zemniekiem un vairotu savas kārtas priekšrocības. Tā ,,zemes dienas" maz ko panāk valsts labā, bet izvēršas par ieroci muiž­nieku rokās pret iedzīvotāju galveno daļu.
   Savas atsevišķas intereses ir arī Māras zemes pil­sētām. Rīga un citas lielākās pilsētas ir iestājušās lie­lajā vācu pilsētu savienībā Hanzā. Tā dibināta, lai aizstāvētu un veicinātu vācu tirgotāju intereses. Han­zas pilsētu pārstāvji pulcējas paši uz savām apspriedēm — „Hanzas dienām". Tāpēc arī vācieši Rīgu vienmēr mēdz dēvēt par Hanzas pilsētu. īstenībā Rīga ir visai neuzticīgs Hanzas loceklis, un bieži iet pati savus ceļus, neievērojot Hanzas lēmumus. Tas tāpēc, ka Rīgas stā­voklis pie Daugavas ceļa ir ārkārtīgi izdevīgs. Tā viena pati grib pārvaldīt visu tirdzniecību, kas pa šo ūdens ceļu notiek ar krievu un leišu zemēm. Rīgā valda no­teikums, ka ,,viesis nedrīkst tirgoties ar viesi", bet visām precēm vispirms jāiet caur rīdzinieku rokām.
   Joprojām turpinās Livonijas valdnieku cīņas par virskundzību šajā bagātajā pilsētā.. 1452. gadā ordeņa mestrs un virsbīskaps uz laiku izlīgst, un Rīgai jāatzīst tie abi par saviem virskungiem.
   Tomēr drīz vien iedegas jaunas cīņas abu šo ievēro­jamāko zemes kungu starpā.
   Tajā pašā laikā kāda jauna, bīstama un neredzēti nežēlīga vara sāk apdraudēt Māras zemes robežas.

   ,,Vai dores pārpilnās un kviešu vārpu brieds
   No tāliem saullēktiem sauc sirotāju barus?"
   (J. Medenis)
   V airāk kā divisimt Kādus krievu kņazi lien uz vēdera tatāru chana priekšā, vairāk kā divi­simt gadus viņi mācās, ka pavalstnieki ir tikai putekļi valdnieka priekšā. Tatāru chans ir viss, pārējie nav nekas. Tas, kas ir viltīgāks un veiklāk prot klanīties, var tatāru valstī cerēt uz panākumiem. Žēlastībai šai zemē nav vietas. Šīs gadu simteņos iegūtās mācības dziļi iespiežas krievu apziņā.
   Garajā mongoļu jūga laikā, tālu uz ziemeļiem no senās austrumslavu galvaspilsētas Kijevas, dziļos mežos izaug Maskavas kņaza valsts. Līdz turienei nenonāk tikpat kā nekas no tā, ko ļaudis mācās un domā Eiropā. Bet Maskavas kņazi ir viltīgāki un izta­pīgāki saviem tatāru pavēlniekiem nekā pārējie pakļau­tie valdnieki. Chans paaugstina Maskavas kņazu par lielkņazu un uztic viņam nodevu piedzīšanu.
   15. gadu simteņa beigās lielkņazs, kas labi iemācī­jies sava virskunga valdīšanas paņēmienus, jūtas tik stiprs, ka patur ievāktos nodokļus pats sev. Jāņa III laikā (1462.—1505.) Maskava atbrīvojas no tatāru varas un bez žēlastības sāk pakļaut pārējās krievu valstiņas. Tā izaug jauna, liela, pusmežonīga valsts — Maskavija. Vēlāk to parasti mēdz saukt par Krieviju jeb Lielkrieviju. Tai ir maz līdzības ar seno Kijevu, kas uzskatāma par ukraiņu valsti un daudz ko bija mācījusies no Bizantijas un grieķu svētniekiem.
   Maskavas lielkņazs drīz iekaro Livonijas kaimiņu zemes — Pliskavas un Novgorodas republikas. Novgo- roda ir vienīgā pilsēta Krievijā, ko var salīdzināt ar Eiropas pilsētām. Tur namnieki paši vēlē savu pār­valdi un kopīgi kārto pilsētas likteņus. Viņi tirgojas ar ārzemēm, un šai pilsētā jūtams patstāvīgāks un brīvāks gars. Tās ir svešas un nesaprotamas lietas Maskavas lielkņazam.
   1478. gadā Novgoroda tiek izpostīta, apsmieta un pazemota. Novgorodas brīvos namniekus līdz ar viņu sievām un bērniem spīdzina, cepina uz uguns un slīcina upē.
   ,,Lielkņaza ļaudis, augstmaņi un kareivji braukāja laiviņās pa upi un ar pīķiem, āķiem un cirvjiem no­bendēja tos, kas bija dzīvi palikuši", tā stāsta krievu chronika. Tos novgorodiešus, kam laimējas izglābties no nobendēšanas, pa lielākai daļai aizdzen uz mežaino Iekškrieviju. Pilsētas zvanu, kas agrāk aicināja namniekus uz apspriedēm, nosūta uz Maskavu. Brīvā un bagātā Novgoroda ir sadragāta un vairs nespēj celties. Ja krievu lielkņazs tā apietas ar pašu ļaudīm, ko gan var sagaidīt pārējie?
   Jau drīz pēc tam (1481. g.) krievi un tatāri laupī­dami, slepkavodami un dedzinādami iebrūk Livonijā. Tomēr vēl izdodas noslēgt pamieru ar Maskavu, ko pagarina līdz 1501. gadam.
   Šajā drūmajā un draudu pilnajā laikā Livonijas ordeņa mestra amatā nāk kāds ļoti spējīgs un apņēmīgs vīrs. Tas ir Valters fon Pletenbergs (1494.—1535.).

   „Ciems drūmi sakustas, pēc šķēpiem rokas sniedz, Šķind smailie asmeņi, bez valda zirgi zviedz, — Un, gaifiem nodziedot, pa ceļu ošu ēnā Pulks dodas tālumā pret zvaigzni gaitā lēnā' (j. Medenis) 39
   Valters fon Pletenbergs ir viens no ne­daudziem ievērojamiem Livonijas valstsvīriem. Viņš kļūst par ordeņa mestru ļoti grūtā brīdī (1494. g.). Vēl gan pastāv pamiers ar Maskavu, bet nav šaubu, ka krievi atjaunos uzbrukumus. Māras zemē valda ne­saskaņas, un pašā ordenī nav disciplīnas.
   Apdomīgi, bet ar stingru roku, jaunais mestrs cenšas
   ievest kārtību izlaidīgajā ordenī. Zināmā mērā tas vi­ņam izdodas. Arī valdnieku starpā sadarbība kļūst labāka. 1498. gadā sanāk „zemes diena" Valkā, lai ap­spriestos par valsts aizsardzību. Šoreiz pieņem vai­rākus svarīgus lēmumus. Nosaka arī, cik lielus spēkus karā sūtīs latviešu un igauņu zemnieki.
   Bez tam Pletenbergs ievada sarunas ar vairākām valstīm par kara savienību pret Maskaviju. Tādu izdo­das noslēgt tomēr vienīgi ar leišiem. Drīz atjaunojas kara darbība. Pletenbergain izdodas sapulcināt samērā spēcīgu bruņnieku un zemnieku armiju. 1501. gadā šie vācu, latviešu un igauņu bruņotie spēki dodas pāri austrumu robežai. Krievi neiztur Māras zemes armi­jas triecienu un bēgot pamet kaujas lauku. Vajājot no­galina daudz maskaviešu un iegūst lielu laupījumu. Velti izgaidījies leišu palīgspēkus, Pletenbergs atsakās no tālāka karagājiena un atgriežas Livonijā.
   Nākošā gadā Maskava vāc kopā lielus spēkus cīņai pret Māras zemi. Uzņēmīgais Pletenbergs nolemj ne­gaidīt krievu uzbrukumu un ved savu bruņnieku un zemnieku armiju atkal pāri robežai. Pretinieki satiekas netālu no Pliskavas pie Smolinas ezera. Maskaviešiem ir liels skaitlisks pārsvars, un tie ir pārliecināti par savu uzvaru.
   Cīņai sākoties, viņi no visām pusēm ielenc Pleten- berga armiju. Bet Livonijas bruņnieku smagā kavale- rija pilnīgi saārda krievu un tatāru pulkus. Trīs reizes turp un atpakaļ bruņnieki, kaujot un dragājot, izjāj caur ienaidnieku rindām. Krievi nonāk pilnīgā saju­kumā un metas bēgt. Arī uzvarētāji ir noguruši no krie­vu kaušanas — notraipīti asinīm un putekļiem, un viņu zirgi nodzīti līdz pēdējam. Krievu atliekām tādēļ izdo­das izbēgt.
   Varonīgi ir cīnījušies arī latviešu spēki. Ķoniņam Andrejam Peniķim, kas komandē kādu latviešu pulku, mestrs pēc kaujas izlēņo jaunu novadu.
   Šī Pletenberga uzvara pie Smolinas ezera 1502. gadā vairo mestra ietekmi valsts dzīvē. Māras zemei tā dod mieru vairāk kā uz piecdesmit gadiem.
   Kā Livonija izmanto uzvarā iegūto miera laikmetu?

   „Es domāju lielas domas,
   Kur tie kungi naudu ņem?
   Ne tie ara, ne tie sēja,
   Ne stādīja apinišu." (Tautas dz.)
   1503- gadā noslēdz pamieru ar krieviem, ko vairākkārt pagarina (līdz 1558. g.). Uzvaru par Maskavas karapulkiem izcīnīja ar visu Māras zemes pavalstnieku kopējiem spēkiem. Pletenberga armija lielā mērā sastādījās no latviešiem un igauņiem.
   Bet uzvaras augļus bauda tikai neliela iedzīvotāju daļa. Bijušās briesmas ātri aizmirst, tāpat zemnieku nopelnus karā. Muižnieki cenšas tos nospiest arvien lielākā atkarībā un raust naudu lepnai izdzīvei. Viņi tomēr ļoti labi saprot, ka lauku iedzīvotājos pieaug naids un nemiers. Apbruņoti un kareivīgi zemnieki tā­pēc muižniekiem ir bīstami. 1507. gadā viņi panāk landtāga lēmumu, kas noliedz zemniekiem nest ieročus. Neapbruņotus būs vieglāk izmantot un turēt paklau­sībā.
   Šis neprātīgais lēmums smagi satricina Livonijas aizsardzību. Valsts zaudē lielāko daļu no saviem bru­ņotajiem spēkiem, bet par to muižniekiem maza bēda.
   Galvenais — lai viņu kārta bez bailēm varētu baudīt visus iespējamos labumus.
   1520-to gadu sākumā Livonijas katoļticīgos valdnie­kus — bīskapus un ordeni, piemeklē jauni pārbaudī­jumi. Mārtiņa Lutera pārveidotā mācība (reformācija) sāk strauji izplatīties Māras zemē. Visātrāk un vis­asāk tas norisinās pilsētās, sevišķi Rīgā. Tur to sludina divi mācītāji, dedzīgi Lutera piekritēji — Andrejs Ķnopkens un Silvestrs Tegetmeiers. Sprediķotāju sa­tricinātie namnieki sāk postīt dievnamus un dedzināt svētbildes. Šos notikumus mēdz saukt par ,,bilžu grau­tiņiem". Arī latviešu namnieki piedalās šajos ticības nemieros, un Jēkaba baznīcā nodibinās latviešu lute­rāņu draudze.
   Pēc tam reformācija izplatās muižnieku vidū, kas arī zemniekus ,,pārraksta" jaunajā ticībā. Sākumā gan latvieši no ticības maiņas maz ko sajūt. Visu Livonijas laiku tie īstenībā turpina dzīvot pēc savām vecajām ierašām. Daudzi joprojām upurē senajiem dieviem un rīko veļu mielastus saviem mirušajiem. Sakarā ar pār­maiņām vairākās vietās izceļas zemnieku nemieri, kas cer atbrīvoties no muižnieku varas.
   Māras zeme tagad atrodas dīvainā stāvoklī — vald­nieki ir katoļu garīdznieki un katoļticīgais ordenis, liet pavalstnieki — luterāņi. Tas ļoti vājina jau tā sašķelto valsti.
   Pletenbergs ir jau vīrs gados un nespēj jaunajam laikam piemēroties. Var būt, ka, mainot ticību, viņš būtu varējis kļūt par Livonijas vienīgo valdnieku. Vismaz Rīgas un Tallinas namnieki piedāvāja viņam Livonijas kroni.
   1535. gadā Māras zemi ķer jauns sitiens. Pēc vairāk kā četrdesmit valdīšanas gadiem Cēsu pilī mirst slavē-
   nais krievu uzvarētājs, mestrs Valters fon Pletenbergs. Pēc nostāstiem nāve viņu pārsteigusi, sēdot krēslā, ar zobenu pie sāniem. Tā aiziet pēdējais vīrs, pret kuru Livonijā vēl bija cieņa un bijāšana.

   Nekārtības un strīdi atkal pieņemas. Ordeņa brāļi un muižnieki pavada laiku dzīrēs un izpriecās, bet pie austrumu debesīm tikmēr savelkas tumši draudoši mākoņi.
   „Kungi mani karā sūta,
   Ne man plintes, ne zobena.
   No niedrītes plinti taisu,
   No skangala zobentiņu." (Tautas dz.)
   Daudz zelta un sudraba ieplūst Eiropā pēc Amerikas atklāšanas (1492. g.). Arvien augstākas cenas sāk maksāt par labību un citām precēm. 16. gadu simtenī strauji vairojas Māras zemes muižnieku un tirgotāju ienākumi. Liekas, sākušies īsti „zelta laiki", un dažs labs bruņnieks tā pieņemas svarā, ka tikko var uzrāpties zirgam mugurā un nosēdēt sedlos. Pa­mieru ar Maskavu vienmēr vēl pagarina, un daudziem šķiet, ka no krieviem nav vairs jābīstas.
   Livonijas valdnieki pēc Pletenberga nāves gan sle­peni, gan atklāti cīnās par varu un katrs stūrē valsti uz citu pusi.
   Šajā laikā Maskavas tronī sēž Jānis IV, kas ieguvis pavārdu „Briesnūgais" (1533.—84.). Viņš slimo ar vajāšanas māniju, ir viltīgs, atriebīgs un nežēlīgs. Daudz ko tas mācījies no tatāru valdīšanas paņēmie­niem, un bārdainie krievu augstmaņi dreb nāves bailēs viņa priekšā. Cilvēka dzīvībai Jāņa Briesmīgā valstī nav nekādas vērtības. Tūkstošiem un atkal tūkstošiem krievu galvas ripo pēc valdnieka pavēles. Lai šis darbs labāk veiktos, viņš nodibina sevišķu slepeno policiju, kuras amata zīme ir suņa galva un slota.
   1547. gadā Briesmīgais liek sevi kronēt par caru (Cēzaru), lai visiem rādītu savu varenību. Izkāvies ar tatāriem pie Volgas, viņš 1557. gadā piesaka karu Mā­ras zemei. Livonieši nemaksājot viņam „pareizticības meslus" un esot noslēguši neatļautu savienību ar Po- liju-Lietuvu.
   Nākošā gada sākumā krievu un tatāru armijas pos­tīdamas un slepkavodamas iebrūk Livonijā. Ar to iesākas 25 gadu ilgais „Livonijas karš".
   Māras zeme vairs nespēj sevi aizsargāt. Bruņnieki ir izlaidušies ērtā dzīvē, zemniekiem atņemti ieroči, bet salīgtie kara algotņi bieži vien pāriet ienaidnieka pusē, jo tiem nemaksā solīto atalgojumu.
   Krievu rokās krīt daudz piļu un pilsētu, starp tām arī Narva pie Somijas jūras līča. Angļu un holandiešu tirgotāju kuģi steigšus dodas uz turieni, cerot uz lielu peļņu. Viņi piegādās Maskavas caram ieročus un inu- niciju, un Livonijas valdnieki velti pret to protestē Rietumeiropā.
   Tikpat veltīga ir palīdzības meklēšana pie kaimiņu valstīm. Tās tikai vēro notikumus, un cer pašas sa­grābt Livoniju jeb vismaz kādu daļu no tās.
   1559. gadā pārbaidītie Livonijas valdnieki un muiž­nieki atkal atceras zemniekus, kurus tie paši atbruņoju­ši. Nolemj iesaukt karā katru trešo, kas spējīgs kau­ties. Bet ir jau daudz par vēlu. Zemnieki gadiem ilgi nav ieročus lietojuši, un bez tam apbruņojuma trūkst. Tomēr daudzreiz viņi stājas ienaidniekam pretī pat ar sētas mietiem rokās.
   Beidzot 1560. gadā ordeņa karaspēka komandieris (landmāršals) sadūšojas un pieņem cīņu pret Bries­mīgā pulkiem pie Ērģemes. Blakus bruņniekiem kaujā iet arī kuršu ķoniņu jātnieku pulks. Krievu un tatāru spēki ir daudzkārt lielāki, un livonieši zaudē kauju, ciešot smagus zaudējumus.
   Nav vairs, kas varētu apturēt Jāņa Briesmīgā lau­pīšanas un postīšanas kāri. Cilvēkus, kas nepaspēj paslēpties mežos vai purvos, kauj, dīrā, cepina un šaus­mīgi sakropļo. Daudzus aizdzen verdzībā uz tatāru un turku zemēm.

   ,,Kalnā kāpu raudzities:
   Kas ar manu tēva zemi,
   Vai ar leitis, vai tatāris,
   Vai irbites purināja." (Tautas dz.)
   Neveiksmēm vairojoties, bailes un maz­dūšība pārņem Māras zemes valdniekus. Galu galā arī viņi ir tikai svešnieki šinī zemē, kuriem pašā tautā trūkst īsta atbalsta. Muižnieki pie tam baidās nevien no iebrucējiem, bet arī no zemniekiem. Viņiem svarī­gākais ir saglabāt savas priekšrocības un ieņēmumus.
   Kas tagad notiek Māras zemē, ir nožēlojams skats. Ikviens domā tikai par savu ādu un savu labumu. Vald- nieki un muižnieki meklē, kam varētu izdevīgāk pa­doties, un īsā laikā Livonijas valstu savienība ir iz- pārdota tikpat kā vairāksolīšanā.
   Un tomēr Jānim Briesmīgajam nav lemts kļūt par Livonijas kungu.
   Jau 1559. gadā Kurzemes (Piltenes) un Sātnsalas bīskaps Minchauzens pārdod savas valdnieka tiesības Dānijas karalim Fredrikam II. Karalis šīs zemes no­dod savam jaunākajam brālim hercogam Magnum. Tā iesākas šī dāņu prinča ļoti dīvainie piedzīvojumi Māras zemē.
   Nākošā gadā pret muižniekiem saceļas zemnieki Ziemeļ igauni jā un izvēl paši savu karali. Bet Ziemeļ- igaunijas muižnieki un Tallinas pilsēta steidz padoties Zviedrijai, un šī Livonijas daļa nāk zviedru karaļa Ērika XIV varā (1561. g.).
   Pusgadu vēlāk ordeņa mestrs un virsbīskaps pado­das Polijai-Lietuvai. 1562. gadā Rīgā viņi zvēr uzticī­bu Jagaiļa pēcnācējam — karalim Sigismundam Au­gustam. Zvērastu valdnieka vārdā pieņem leišu mi­nistrs (kanclers) Nikolajs Radivils (Radzivils). Vācu ordeņa cīņa pret Lietuvu ir galā, loks ir noslēdzies. Zemes Daugavas labajā krastā dabū nosaukumu Pār­daugavas hercogiste un tiek pievienotas Lietuvai. Kur­zemi un Zemgali pasludina par atsevišķu hercogisti Polijas-Lietuvas virskundzībā. Par pirmo Kurzemes hercogu kļūst pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Got- hards Ketlers. Tā viņam ir atlīdzība par padošanos.
   Tādā kārtā 1562. gadā beidz pastāvēt Svētās Māras valsts. Šo notikumu, līdz ar reformācijas izplatīšanos, mēdz pieņemt par robežu starp viduslaikiem un jauna­jiem laikiem latviešu tautas vēsturē.
   Vienīgi Rīga nolemj nepadoties nevienam. Līdz pat 1582. gadam tā paliek neatkarīga brīvpilsēta.
   Livonijas padošanās nekādu mieru tomēr neatnes. Galvenā cīņa par šo visu iekāroto zemi pie Baltijas jū­ras tikai iesākas. To savā starpā ar lielu neatlaidību izcīna Krievija, Zviedrija un Polija-Lietuva. Kādu laiku visiem pa vidu maisās dēkainais dāņu princis Magnus. Viņam pašam karaspēka nav, un Jānis Bries­mīgais nolemj viņu izmantot savā labā, jo caram sāk klāties slikti. Maskavas armijas nespēj izturēt zviedru un poļu-leišu sitienus. Krieviem sāk zust cerības ie­gūt Livoniju. Tāpēc Jānis Briesmīgais mēģina gūt pa­nākumus ar minētā dāņu prinča palīdzību.
   Magnus ierodas Maskavā un tiek izsludināts par „Livonijas karali no Dieva žēlastības, igauņu un lat­viešu zemju valdnieku" (1570. g.). Pareizāk, protams, būtu saukt Magnu par „karali no krievu žēlastības". Šis titulis tomēr paliek tikai tukša skaņa. ,,Livonijas karaļa" Magna dēkas beidzas pēc astoņiem gadiem ar padošanos Polijas-Lietuvas karalim.
   Karš par Livonijas mantojumu ilgst divus gadu des­mitus. Briesmīgā pulki vēl vairākkārt iebrūk Livonijā un pastrādā mežonības, kas cilvēka prātam grūti sa­protamas.
   Kā tajā laikā izskatās Māras zemē, liecina kāds ceļotājs:
   „Ceļā no Rīgas līdz Tērbatai nedzirdēju ne gaili dziedam, ne suni rejam."

   ,Man jāiet tai zemē,
   Kur zobeni zemi dala."
   (Tautas dz.)
   Livonijas kara sācējs Jānis Briesmīgais beigās neiegūst nekā. Taču viņš pagūst pamatīgi izpos­tīt Māras zemi, spīdzināt un izkaut tās iedzīvotājus.
   Kad leišu un poļu armijas jau tuvojas pašam cara midzenim — Maskavai, viņš steidz ievadīt miera saru­nas. 1582.—83. gadā ar pāvesta sūtņa starpniecību krievi slēdz līgumus ar Poliju-Lietuvu un Zviedriju, un tiem jāpazūd no Livonijas.
   Ziemeļigauniju patur Zviedrija, bet pārējo Māras zemi Poli ja-Lietuva. Senās kuršu un zemgaļu zemes veido Kurzemes hercogisti, kurai vēlāk lemts gūt lielu ievērību tā laika Eiropā. Sabrūkot Livonijai, tātad vie­nīgi Rietumlatvija turpina dzīvot patstāvīgāku dzīvi.
   1582. gadā arī lepnā Rīga atdodas poļu un leišu karaļa varā. Viņu kareivīgais valdnieks Stefans Ba- torijs (1576.—86.) svinīgi iejāj pilsētā.
   Varētu domāt, ka brāļu tauta leiši tagad iznīcinās vācu muižnieku varu latviešu zemēs. Nekas tamlīdzīgs tomēr nenotiek. Pašai leišu tautai ilgā savienība ar Poliju nav laimīga. Lepnā dzīve poļu galmā, un poļu muižnieku lielās priekšrocības pievelk arī leišu augst­maņus. Viņi pamazām atsvešinās no savas tautas. Ar laiku tic pieņem ])oļu parašas, sāk runāt poliski un pār- poļojas. Daudzi ievērojami poļu valstsvīri, garīdznieki un mākslinieki īstenībā ir leiši, kas aizgājuši no savas tautas.
   Kareiviskās leišu tautas vairākums pa to laiku no­nāk pārpoļoto muižnieku varā un atkarībā. Visa no­teikšana šajā valstī ir muižnieku rokās.
   Tāpēc poļu un leišu uzvara nekādu laimi latviešu un igauņu zemniekiem nevar atnest. Bez tam zemes at­jaunošana no tiem nākotnē prasa vēl lielāku darbu un pūles.
   Divdesmit piecu gadu ilgās cīņas par Māras zemi ir beigušās. Bet atmiņas par tām dzīvo vēl ilgi. 1647. gadā Kurzemes hercogistes slavenais mācītājs Juris Man- celis vada dievkalpojumu miera noslēgšanas piemiņai. Savā sprediķī, kas uzglabājies līdz mūsu laikiem, viņš saka:
   ,,Nu ir pagājuši sešdesmit un pieci gadi, kamēr mūsu cienīga Liela-kunga un Zemes-tēva tēvatēvs (hercogs Gothards Ketlers) pavēlējis gir (ir) par visu šo zemi šo dienu ik gadus-kārtā Dievam par godu slavēt. Aizto tie lieli krievi to Vid-zem ne vien gauži izpostīja, bet ir (arī) tos ļaudis, zemniekus, vāciešus, jā ir muiž­niekus un zeltnešus mocīja, piņķēja, dīrāja, svilināja un cepe iesmā uzdurtus kā cūkas. Ar pātagām acis no pieres izkapāja. . . Tās bēdas, katras mēs esam redzē­juši pie vīriem, sievām un maziem bērniem, neliec, ak Dievs, mums atkal redzēt!"
   „Kungi raksta grāmatā, Saule kļava lapiņā." (Tautas dz.)

   Kaut gan Māras zemē muižnieku kārta baudīja vislielākās priekšrocības, tā ļoti maz ko darīja valsts aizsardzībai. Pavisam citādi tas bija, kad vaja­dzēja aizstāvēt viņu kārtas labumu. Tai ziņā vācu muižnieki arī turpmāk parāda apbrīnojamu centību un neatlaidību.
   Kad ordenis un virsbīskaps padodas Polijai-Lietuvai, muižnieki steidzas iesniegt karalim Sigismundam Au­gustam garu sarakstu par savām tiesībām un priekšro­cībām (1561. g.). Viņu karstākā vēlēšanās ir, lai kara­lis apstiprinātu muižnieku varu par zemniekiem. Viņi nekaunas pat pieprasīt sev tiesību spriest tiesu par zemnieku dzīvību un nāvi (t. s. ,,kakla tiesu").
   Šo sarakstu, kurā bija uzskaitītas visas muižnieku vēlēšanās, mēdz saukt par „karaļa Sigismunda Augus­ta privilēģiju". Uz to vācu muižnieki vēlāk vienmēr cenšas atsaukties. Taču neviens nav varējis pierādīt, ka šis papīrs kādreiz būtu apstiprināts un atzīts. Dī­vainā kārtā muižniekiem jau pēc nedaudz gadiem šī privilēģija „ir pazudusi". Ja ievēro, cik uzmanīgi viņi sarga savus ieguvumus, tad tik svarīga dokumenta pazaudēšanai pagrūti ticēt. Tomēr tie rīkojas tā, it kā viņiem visas šīs priekšrocības piederētu.
   Tāpēc jo liels ir muižnieku uztraukums, kad karalis Stefans Batorijs paziņo: „Šo zemi esmu ieguvis karā un nekādus agrākus solījumus es neatzīstu." Šis karei­vīgais valdnieks ir draudzīgs zemniekiem un grib tos aizsargāt.
   1586. gadā viņa sūtnis Rīgā paziņo muižniekiem ka­raļa domas un gribu
   ,,. . . Dieva sods pār Livoniju ir nācis starp citu tādēļ, ka nabaga zemniekus viņu kungi apspieduši tik ļoti nožēlojamā veidā, aplikusi ar tik briesmīgu kalpību un tik nežēlīgiem sodiem, ka līdzīgas lietas nav dzirdētas visā pasaulē, pat ne pie pagāniem un mežoņiem… Vi­suvarenais tieši tādēļ atdevis šo zemi iekarotāja rokās, lai reiz tiktu iznīcināta tirānijā, kas šeit valdījusi tik ilgus laikus…"
   Bet karalis Stefans mirst tajā pašā gadā. Muižnieki atviegloti uzelpo — viss paliek kā agrāk. Tā sauktā novada būšana pēc ilgajiem kariem ir kļuvusi vēl sma­gāka. Muižnieki uzskata zemniekus par savu īpašumu un dažkārt apietas ar tiem tikpat kā ar nedzīvām lie­tām. Šo kārtību mēdz dēvēt par dzimtbūšanu.
   Savu rīcību muižnieki attaisno šādā veidā: Zem­nieki ir jātur padevībā un bailēs. Citādi viņi sacelsies un apsitīs visus muižniekus, kā tas dažās vietās no­ticis." Tāpēc var teikt, ka dzimtbūšana īstenībā ir kara stāvoklis starp muižu un zemnieka sētu.
   Rodas pakalpīgi, mācīti vīri, kas savos rakstos cen­šas pierādīt, ka šāds stāvoklis ir pareizs un taisnīgs. Viņi atceras, ka senajā Romā bijuši brīvi ļaudis un vergi, un mēģina pielīdzināt zemniekus romiešu ver­giem. Viņi aizmirst, ka latvieši nekad tādi nav bijuši un ka senajos miera līgumos ar vāciešiem ir skaidri atzīta viņu brīvība, īpašuma un ieroču tiesības (skat. 28. un 31. nod.).

   „Mēs šeitan esam viesi —
   Skan baznīcas dziesma veca.' (V. Strēlerte)
   Gadu simteņiem ilgi muižnieki cenšas iegūt noteikšanu par zemnieku miesu. Viņu mērķis ir padarīt tos par paklausīgām darba mašīnām, ar kuru palīdzību varētu vairot savu mantu. Šai ziņā tiem ir panākumi, sevišķi pēc nežēlīgā Livonijas kara. Dau­dzas vecās zemnieku dzimtas ir izkautas karā vai iz­mirušas sērgās. Ar tiem, kas no jauna apmetas muiž­nieku novados, ir vieglāk tikt galā.
   Lai cik muļķīgi un nepareizi ir šo mācīto vīru raksti un prātojumi, muižnieki tos labprāt izlieto.
   Tomēr zemnieku pretestība nav salauzta. Par viņu domām un jūtām muižniekiem varas nav. Daudz tau­tas dziesmu rodas šajos laikos. Bieži vien latvieši tanīs asprātīgi izteikuši savas domas par viņu apspiedējiem. Tās rāda, ka viņi nekad nav samierinājušies un atzinuši svešnieku uzkundzēšanos. Zemnieka uzskatus par muiž­nieku var izteikt divās rindās:
   „Velns tevi neraus,
   Dievs tevi neņems."
   Uz papīra latvieši, tāpat kā igauņi, skaitās luterti­cīgi, l>et Polija-Lietuva ir katoļticīga valsts. Katoļu baznīca 16. gadu simteņa otrā pusē bija sākusi visā Eiropā sīvu cīņu, lai atgrieztu atkritējus („ķecerus") agrākajā ticībā. Uz Vidzemi un Latgali dodas daudz dedzīgu un labi sagatavotu mācītāju un mūku. Sevišķi darbīgi ir tā sauktie jezuīti — , Jēzus brālības" locekļi. Šo brālību bija dibinājis kāds karā ievainots basku bruņinieks, lai apkarotu katoļu baznīcas pretiniekus.
   Katoļu sludinātāju darbu mūsu zemē atbalstīja Po­lijas-Lietuvas karalis. 1582. gadā katoļi dibina Rīgā ģimnāziju latviešu bērniem. Tai pašā gadā viņu rokās nāk Jēkaba baznīca, kurā jau agrākos laikos atradās latviešu draudze. Šajā baznīcā glabājās arī daži īsāki garīgo rakstu tulkojumi latviešu valodā.
   Trīs gadus vēlāk iespiež ticības mācības grāmatu latviešiem. Domā, ka grāmatu tulkojis jezuīts Ertmanis Tolgsdorfs. Viņš nevien cīnījies katoļu baznīcas labā, bet daudz palīdzējis arī apspiesta jiem zemniekiem. Lat­vieši viņu mīlējuši un godājuši par ,,sirmo kungu, Vid­zemes tēvu un bīskapu". Tā ir vecākā iespiestā latviešu grāmata, kas saglabājusies līdz mūsu dienām.
   Gadu vēlāk iznāk pa daļai līdzīga grāmata luterti­cīgajiem latviešiem Kurzemē. Sacensībai par ļaužu
   dvēselēm tātad ir zināms labums. Baznīca spiesta vai­rāk domāt par tautas izglītību un grāmatām.
   Bet katoļu baznīcai nav lemts savu cīņu Vidzemē novest līdz galam. Tās panākumus pārtrauc citi noti­kumi.
   1587. gadā Polijas-Lietuvas tronī nāk zviedru prin­cis Sigismunds Vasa. Viņa māte ir Jagaiļu dzimtas princese, viņš uzaudzis Polijā, un ir dedzīgs katolis. Pēc pieciem gadiem Sigismunds manto arī Zviedrijas troni un cenšas tur atjaunot katoļticību.
   Zviedru tautas vairākums ar to ir nemierā. Šo ne­mieru izmanto jaunā karaļa tēvabrālis, luterticīgais hercogs Kārlis. Viņu izsludina par Zviedrijas valdnie­ku Sigismunda vietā. Zviedrijas un Polijas-Lietuvas starpā sākas karš, ko galvenā kārtā izcīna Daugavas krastos.

   „Vienmēr kāda zvaigzne aust,
   Kad tu sīvās briesmās stāvi,
   Vienu ceļu ej ar nāvi." (Andrejs Eglitis)
   1600 gada zviedru hercogs Kārlis (no 1604. gada — karalis Kārlis IX) izceļ savu karaspēku Igaunijā. Sākumā viņam veicas, un drīz vien viņa pulki stāv jau pie Daugavas.
   Zviedrijā zemnieki ir nevien brīvi ļaudis, bet tie piedalās arī valsts lietu izlemšanā. Bez tam tieši viņi ir Kārļa galvenais balsts. Tāpēc jau pašā kara sākumā
   Savā ziņā tas ir turpinājums cīņai par Livonijas mantojumu.
   viņš noteikti vēršas pret muižnieku netaisnajām privi­lēģijām latviešu un igauņu zemēs. 1601. gadā viņš paziņo muižniekiem:
   „Zemniekiem vajadzētu būt brīviem no muižnie­kiem. . . Viņiem vajadzētu varēt sūtīt savus bērnus skolās mācīties visādus amatus, kas būtu noderīgi šai zemei.. . Paraša turēt zemniekus līdzīgi vergiem nav vairs parasta kristīgā pasaulē, un tāpēc tā ir atmesta daudzus gadus atpakaļ."
   Apbrīnojami ātri latvieši izprot, no kuras puses sa­gaidāms glābiņš. Kāds poļu pārvaldnieks ziņo savai valdībai: ,,Vidzemes zemnieki laižas pie hercoga Kārļa kā mušas uz medu."
   Bet pēc pirmajiem panākumiem zviedriem sākas ne­veiksmes, un tie zaudē vairākas kaujas pret poļu un leišu armijām. 1605. gadā nāk katastrofa pie Salas­pils. Tur, uz klaja lauka Daugavas krastā, zviedru kājnieku pulki ielaižas cīņā ar poļu un leišu vareno smago kavaleriju.
   Apvidus ir kā radīts jātnieku uzbrukumam, un zvied­ri saņem drausmīgai triecienu. Poļu un leišu smagie jātnieki neatturami izlaužas caur viņu rindām. Tad tie apgriež zirgus un vēlreiz, dragādami pretinieku, pār­jāj kaujas lauku. Tikai atliekas paliek pāri no zviedru pulkiem. Dažus gadus vēlāk zviedriem pilnīgi jāatstāj Vidzeme. Tomēr miers netiek noslēgts.
   Šis karš atkal atnes Vidzemei milzīgu postu. Deg mājas un pilis, sērgās mirst desmitiem tūkstošu cilvēku. Zviedru armijas virspavēlnieks raksta: ,,Šīs nabaga zemes posts nav aprakstāms, un es neko līdzīgu neesmu savā mūžā redzējis."
   Bet cauri kariem un sērgām ir pamirdzējusi kāda cerība. Tā ir cerība, ka ar aizjūras karaļa palīdzību tiks salauzta muižnieku vara arī šaipus Baltijas jūrai. — No šiem laikiem zviedru karaļa vārdu sāk daudzināt latviešu un igauņu zemēs.
   Kārlis IX mirst jau 1611. gadā, kad Zviedrija atro­das karā nevien ar Poliju-Lietuvu, bet arī ar Dāniju un Krieviju. Šajā grūtajā brīdī tronī kāpj viņa 16 gadus vecais dēls. Pasaules vēsturē tas pazīstams ar vārdu Gustavs II Ādolfs. Viņa karapulki kļūst slaveni visā Eiropā, un to rindās lemts cīnīties arī latviešiem.
   Šis karalis arī dibina universitāti, kurā jau 17. gadu simtenī studē latviešu un igauņu zemnieku dēli.

   „jūdziet man sirmus zirgus,
   Brauksim zviedru zemitē,
   Atvedam zviedru meitu
   Ar sudraba ielokiem." (Tautas dz.)
   Gustavs II Ādolfs bija stingri audzināts un krietni izglītots. Viņš runāja vairākas svešvalodas, labi pārzināja vēsturi, ģeogrāfiju un kara mākslu. Viņa laikā zviedru armiju pārvērš par modernāko Eiropā. Tā prot ātri un veikli pārkārtoties, un tai ir daudz lielāks uguns spēks nekā citām armijām. Sevišķi liela nozīme ir vieglai artilērijai, kas tieši atbalsta kājnieku uzbrukumu. Šai ziņā jaunais zviedru karalis daudz ko bija mācījies no lielā holandiešu karavadoņa Oranijas Morica.
   Nobeidzis karus ar dāņiem un krieviem, Gustavs II Ādolfs vēršas pret Poliju-Lietuvu. Viņš panāk to, kas neizdevās viņa tēvam. 1621. gadā zviedru flote un ar­mija piespiež padoties Rīgu. Tas ir milzīgs ieguvums,
   jo Rīga ir viena no visievērojamākām tirdzniecības pil­sētām pie Baltijas jūras. Par šo notikumu runā visā Eiropā. Cīņas ar poļiem un leišiem turpinās Vidzemē, pēc tam Prūsijā, un zviedriem ir panākumi. 1629. gadā abas valstis noslēdz pamieru, ko vēlāk pagarina.
   Arī turpmākie gadi Gustavam II Ādolfam paiet kara laukā, cīnoties pret Vācijas katoļticīgo ķeizaru. No Vidzemes tam dodas līdzi vairākas latviešu karaspēka vienības un piedalās šajā lielajā karā. Vēsturē tas ie­guvis nosaukumu ,,trīsdesmitgadu karš". Kopā ar zviedriem, somiem un igauņiem tie pārstaigā visu vācu zemi no ziemeļiem līdz dienvidiem un izcīna daudz sla­venu kauju. Cīņas beidzas ar vācu ķeizara sakāvi, bet Gustavs II Ādolfs galīgo uzvaru nepagūst piedzīvot. Jau 1632. gadā viņš krīt sava karaspēka priekšgalā pie Licenes, netālu no Leipcigas.
   Tomēr vēl pirms savas nāves tas pagūst izdot vai­rākus latviešiem svarīgus rīkojumus. 1630. gadā dibina ģimnāziju Rīgā un 1632. gadā ūniversitāti Tērbatā. Karaļa griba ir, lai tur mācītos arī zemnieku dēli.
   Par Vidzemes ģenerālgubernātoru (augstāko pār­valdnieku) ir iecelts Gustava II Ādolfa skolotājs Jānis Šite. Atklājot Tērbatas Ūniversitāti, viņš saka: ,, . .. Zemniekiem līdz šim bija gandrīz vai liegts kaut ko mācīties, lai nospiestu nevien viņu miesu, bet arī garu. Tagad.. . viņi varēs iegūt gara labumus, un tas ir ērts ceļš, kā iegūt pārticību. Ka tas vēl līdz šim nav noticis, lai par to atbild vainīgie. Lai Dievs dod, ka bruņniecība, to atzītu un pieminētu. Tad… pār šo provinci nāks Dieva svētība, ko tajā varēs manīt."
   Tā, pirms vairāk kā 300 gadiem Vidzeme un Rīga nonāk Zviedrijas karaļa varā, bet Latgale paliek zem Polijas-Lietuvas. Aiviekstes upe kļūst robeža. Latviešu zemes ir sadalītas trīs daļās — I^atgalē jeb „poļu Vidzemē", zviedru Vidzemē un Kurzemes hercogval- stī. Kurzemē un Vidzemē nostiprinās Lutera mācība, bet Latgalē katoļticība.
   Tomēr latvieši neaizmirst, ka tie pieder vienai tau­tai. Kad jaunākos laikos tie sāk cīņu par savu neatka­rību, visi latviešu novadi atkal apvienojas vienā valstī.

   „Vidzemit, Vidzemit,
   Tevi kungi pārvarēs!
   Nakti bija kult jāiet,
   Dieniņā miežu pļaut." (Tautas dz.)
   Daudz postītajā Vidzemē Zviedrijas valdība ieved mieru un kārtību. Nodibina tiesas, kur taisnību meklēt var arī zemnieki. Atjauno baznīcas. Gādā par ceļiem un ātru satiksmi, lai valdība varētu sazināties ar visiem novadiem. Ceļotāju vajadzībām pie lielceļiem ceļ krogus, kur pārnakšņot un atpūtināt zir­gus.
   Latvieši un igauņi ar nepacietību gaida un cerē, ka tiks satriekta muižnieku vara. Tie ir pārliecināti, ka zviedru karalis ir viņu draugs. Bet pašā Zviedrijā turpmākā laikā notiek lielākas pārmaiņas, kas nesola neko labu. Tur ilgāku laiku nav pilngadīga valdnieka, un vadība nonāk augstāko muižnieku rokās.
   Zviedru ievērojamākie muižnieki (piemēram, valsts kanclers Aksels Uksenšerna) ir ieguvuši lielus īpašu­mus Vidzemē un Igaunijā. Viņi ātri atklāj, cik ienesīgi ir turēt zemniekus dzimtbūšanā.
   Lielāks skaits Vidzemes un Igaunijas muižnieku iegūst muižnieku tiesības Zviedrijā, un drīz vien arī tur gaiss ir saindēts. 1650. gadā zviedru zemnieki valsts kārtu sanāksmē (riksdāgā) atklāti izsaka savu nemie­ru:
   „Mēs esam dzirdējuši, ka citās zemēs zemnieki ir vergi, un mēs baidāmies, ka tas pats nenotiek ar mums."
   Tādā kārtā notiek gluži pretējais: muižnieku vara ne vien noturas, bet pat brīvie zviedru zemnieki sāk justies apdraudēti.
   Tajā laikā par labību Eiropā joprojām maksā labu cenu. Muižnieki, cik spēdami, paplašina savus laukus un izdzen zemniekus muižas darbos. Bieži vien zem­niekus izliek no mājām un viņu laukus pievieno muižai. Tiem jāapmetas neickoptā zemē un jāsāk viss no gala.
   Naudas raušana apvieno kā vācu, tā zviedru muiž­niekus par dzimtbūšanas uzturēšanu Vidzemē un Igau­nijā. Tomēr šī kārtība vēl arvienu nav apstiprināta ar likumu. 1671. gadā šī karstākā muižnieku vēlēšanās piepildās. Izmantojot troņmantnieka Kārļa (vēlākā Kārļa XI) mazgadības laiku, viņi panāk tā sauktā „Vidzemes policijas likuma" apstiprināšanu. Ar to tiek atzīta dzimtbūšana un nostiprināta muižas vara pār zemniekiem. Liekas, ka Vidzeme kļūs par īstu muiž­nieku paradīzi, un visas zemnieku cerības izgaisīs vējā.
   Bet šī muižnieku uzvara ir panākta pēdējā brīdī. Gadu vēlāk troņmantnieks kļūst pilngadīgs. Viņš drīz atklāj, kādā postā valsti ir noveduši muižnieki.
   Ko latvieši un igauņi juta un domāja tajā laikā, kad viņi atkal un atkal vīlās savās cerībās? Par to liecina kāds ārzemju ceļotājs (Olearijs), kas 17. gadu simtenī brauca caur šīm zemēm:
   „Viņiem joprojām ir prātā, ka viņu senčiem ir piederē­jusi šī zeme". — Olearijs arī apraksta to naidu un spī­tību, ar kādu tie izturas pret saviem apspiedējiem. Un drīz pienāk muižnieku kārta drebēt un baiļoties.

   „Kas nākas, jādod tas
   Kā karalim, tā Dievam,
   Jo tad, lūk, velnam
   Pāri nepaliks nekas!" (zviedru dzejnieks g. Dālšerna, 1661.—1709.)
   Ir pienācis 1680. gads. Visu četru Zviedrijas kārtu pārstāvji — muižnieki, garīdznieki, namnieki un zemnieki, ir sapulcināti uz valsts apspriedi (riksdāgu) Stokholmā.
   Vēl tikai pagājušā gadā noslēdza mieru ar Dāniju. Ar lielām pūlēm un smagā cīņā jaunais valdnieks Kār­lis XI izglāba valsti no sakāves. Pavalstnieki par viņu runā ar cieņu un apbrīnu, tomēr reti kāds redz karali smaidām.
   Šajā karā viņam daudz kas atklājies. Tas ir redzējis, cik nolaista bijusi zviedru armija un flote, cik tukša valsts kase. Kamēr viņš bija zēns, valsti pārvaldīja pa- valdoņi — augstākie muižnieki. Tie arī turpināja izdā- vāt valsts zemi saviem radiem un draugiem. Tajā pašā laikā muižniekiem izdevās ar likumu nostiprināt dzimt­būšanu Vidzemē.
   Tagad ir pienākusi stunda noslēgt rēķinus. Augst- 130 prātīgā muižnieku kārta nojauž, ka viņu ietekmei valsts dzīvē draud gals. Pārējās kārtas ir pret viņiem, un pašu muižnieku vidū nav vienprātības. Zviedru zemnieku pārstāvji Stokholmas ielās un krodziņos atklāti runā, ka kungiem nu reiz jāstājas tiesas priekšā. — Jau pašā riksdāga sākumā valsts kārtas nodod visus agrākos pavaldoņus tiesai. Tiem jāatlīdzina valstij tiem laikiem milzīga summa — 4 miljoni sudraba dālderu.
   Nākošais lēmums — atņemt muižniekiem visas iz- dāvātās un šaubīgā veidā iegūtās valsts muižas. Šo valsts zemju atņemšanu mēdz saukt par redukciju, un tā vissmagāk skar muižniekus Vidzemē un Igaunijā.
   Kad riksdāgs tuvojas beigām, un apspriedes dalīb­nieki pošas uz mājām, karalis tiem uzstāda vēl dažus jautājumus. Viņš vēloties zināt, vai tam valsts lietās jāapspriežas ar valsts padomi un jāievēro muižnieku sarakstītie pārvaldes noteikumi? — Riksdāga atbilde skan: „Nē, tas nav vajadzīgs!"
   No šī brīža Kārļa XI vara ir neierobežota. Viņš ir kļuvis „karalis no Dieva žēlastības". Viņa turpmākais mūžs paiet nepārtrauktā darbā un tam izdodas savest valsti atkal kārtībā.
   Ar muižniekiem Kārlis XI nesamierinās nekad un reti ar tiem satiekas. Daudz labprātāk viņš iegriežas zemnieku sētās un aprunājas ar tiem. Viņš arī iegūst pavārdu — „zemnieku karalis". Reti pils zālēs notiek kādas izpriecas vai svētki. Kārlim XI šādām lietām nav ne laika, ne patikas. Tikai reiz, kādās zemnieku kāzās, karalis esot kļuvis tik jautrs, ka viņš pat dejojis ar līgavu.
   1681. gadā Kārlis XI uzaicina Vidzemes muižniekus atcelt dzimtbūšanu, bet tie atbild: „Tādā gadījumā vi­siem muižniekiem jāiet bojā." Tomēr muižnieku varu iedragā citādā ceļā. Kad Vidzemē nobeidz muižu re­dukciju, valsts rokās atrodas 5/6 no visiem īpašumiem. Latviešu zemnieku lielākā daļa tagad ir ,,kroņa ļaudis". Viņu aizsardzībai karalis izdod stingrus noteikumus, nodibina tiesas ar zemnieku tiesnešiem un atņem mui­žai tiesas varu. Tā var sodīt tikai par sīkākiem pārkā­pumiem.
   Izdara zemes mērīšanu un vērtēšanu, lai taisnīgi no­teiktu zemnieku nodevas un klaušas. Tās ieraksta tā sauktās vaku grāmatās un nav patvarīgi grozāmas.
   Tā Vidzemē tiek ierobežotas, kaut arī ne izbeigtas, muižnieku patvarības, un sākas tie laiki, kas tautas mutē dabūjuši nosaukumu — „labie zviedru laiki". Zemnieku paļāvība uz Kārli XI ir pilnīga. Daudzi do­das pāri jūrai, lai tieši no karaļa izlūgtos dažādu ne­taisnību novēršanu. Kāds zviedru ierēdnis raksta: ,,Stokholma ir pilna ar Vidzemes zemniekiem."
   Uztraukums un naids par „zemnieku karaļa" rīkoju­miem Vidzemes vācu muižniekos ir neaprakstāms. Arī tie sūta pārstāvjus uz Stokholmu, lai pretotos karaļa gribai. Sevišķi uzstājīgs un draudīgs ir viņu vadonis Patkuls. Par karaļa apvainošanu viņam 1694. gadā pie­spriež nāves sodu, taču Patkulam izdodas izbēgt. No­nācis ārzemēs, viņš nepaguris cenšas kūdīt kaimiņval­stis uz karu pret Zviedriju.
   Pa to laiku pieaug latviešu labklājība. Arvien vairāk sudraba dālderu krājas zemnieku makos. Daudzi at­pērkas no klaušām, un tiem vairs nav jāiet muižas darbos.
   Zemnieku dēli kalpo karaļa armijā, un tāpēc latviešu valodā pārtulko zviedru armijas noteikumus un kara­vīru uzticības zvērastus.
   Paļāvība un pašapziņa sāk atkal atgriezties Vidze­mes ļaudīs.
   Latvieši pieder tām tautām, kas ļoti daudz lasa. Latvijas neatkarības laikā mūsu zemē iz­deva tik daudz grāmatu, ka I^atvija tai ziņā ieņēma vienu no pirmajām vietām pasaulē.
   Mūsu pirmās tautskolas rodas jau Kārļa XI laikā. 1687. gadā bez tam izdod rīkojumu, ka latviešiem dibi­nāmas arī augstākas skolas, pa vienai katrā draudzē (draudzes skolas).
   Vidzemes baznīcas lietu augstākais vadītājs, ģene- rālsuperintendents Jānis Fišers un Alūksnes prāvests Ernests Gliks atver skolu, kur latviešu zemnieku dēlus sagatavo par skolotājiem. Tie vēlāk darbojas dažādās vietās, un tauta tos mēdz dēvēt par Glika skolas pui­šiem.
   Ar J. Fišera un zviedru valdības atbalstu Gliks sāk tulkot bībeli latviešu valodā (1681.—89.). Pilnīgā vei­dā to iespiež 1694. gadā (pirmais izdevums 1689. g.). Šī ,,grāmata ar krustu" ir viens no lielākiem un svarī­gākiem darbiem, kas veikts 17. gadu simtenī. To mēdz saukt arī par „Kārļa XI bībeli", un tā atstāj lielu ie­tekmi tautā, jo ir nevien dievvārdu, bet arī lasāmā grā­mata vispār.
   Ap 17. gadu simteņa vidu Kurzemes hercogvalstī bi­ja iznākuši vairāki ievērojami garīgu rakstu krājumi latviešu valodā. Nav šaubu, ka tas atviegloja Glikam tulkošanas darbu.

   ,.Bet man grāmatu ar krustu
   Sirdī liec, lai nepazustu." (Pāvils Rozitis)
   Bet jau pirms Glika kāds izcils latviešu tautības mā­cītājs bija sācis tulkot bībeli mūsu valodā. Tas bija kāda Rīgas latviešu amatnieka dēls, Jānis Reiters. Ap
   1656. gadu viņš beidz studijas Gustava II Ādolfa di­binātajā Tērbatas Ūniversitātē. Gadu vēlāk Reiters kļūst mācītājs Vidzemē (Raunā) un gūst neredzētu piekrišanu.
   Vācu mācītāji stāv muižnieku pusē un sludina zem­niekiem paklausību un padevību pret kungiem. Jānis Reiters turpretī aizstāv savus tautiešus un vēršas pret muižnieku netaisno rīcību. Muižnieki iesauc Reiteru par „latviešu Mozu", tas ir, tautas vadoni, un viņu naids pret to aug augumā. Kāds no viņiem reiz pat uz­brūk tam ar dunci. Vācieši beidzot panāk, ka Reiteru atceļ no amata.
   „Latviešu Mozus" dodas trimdā — vispirms uz Po­liju-Lietuvu, tad uz Vāciju. Viņš atkal studē, raksta, tulko un starp citu izdod tēvreizi 40 valodās. (Tā par jaunu izdota Kopenhāgenā, 1954. gadā).
   Kārļa XI laikā Reiters atgūst savas tiesības un kļūst mācītājs Koknesē. Viņa slava izpaužas tālu, un lat­vieši pat no Kurzemes brauc viņu klausīties. Reiters arī neatlaidīgi strādā, lai pārtulkotu bībeli latviski. Bet notiek neparedzēta nelaime. 1677. gadā Reiters iebrauc Rīgā tieši tad, kad tur izceļas milzīgs ugunsgrēks. Vi­ņa grāmatas un tulkojumi atrodas Pētera baznīcā, kas krīt ugunij par upuri. Vācieši bez tam viņu ļaunprātī­gi apsūdz Rīgas dedzināšanā.
   Kaut gan Reiters pierāda, ka tie ir meli, viņu turpi­na dažādi vajāt. Iemesls tam ir viens — viņš nostājies savas tautas pusē. Ap 1680. gadu tas atkal ir spiests atstāt savu zemi. Turpmākos gadus viņš strādā par mācītāju un ārstu ingru (kāda somiem un igauņiem radniecīga cilts) zemē, netālu no tagadējās Ļeņingra- das. Tur, ap 1695. gadu, šis lielais latviešu cīnītājs un zinātnieks mirst.
   No viņa rakstiem tikai nedaudzi ir uzglabājušies. Viņa vārds un darbi ilgu laiku bija pilnīgi noklusēti. Tikai kad latvieši paši sāka pētīt savu vēsturi, atklā­jās stāsts par šī latviešu mācītāja un ārsta dzīvi un cīņu.
   Dot latviešiem pirmo bībeles tulkojumu Reiteram ne­bija lemts. Bet viņš paliks vienmēr kā piemērs tam, kas prasāms no ikviena izglītota latvieša. Uz Jāni Reiteru var attiecināt vārdus, kas teikti kādā senā ziemeļnieku dziesmā:
   „ … Es zinu vienu, Kas nekad nemirst — Spriedums par Mirušu vīru."

   „Kur zilais ezers dienvidsaulē dus,
   Dzird teiku virus dzelmē apburtus." (J. Medenis)
   Austrumlatviešus, seno latgaļu pēcnā­cējus, zviedru kari ar poļiem un leišiem sašķeļ divi da­ļās. Viņu ziemeļu novadi nāk Zviedrijas karaļa varā un dabū Vidzemes nosaukumu. Ezeriem bagātie apgabali uz dienvidiem no Aiviekstes arī turpmāk paliek zem Polijas-Lietuvas un tiek dēvēti par poļu Vidzemi jeb Latgali.
   Viduslaikos visu Latviju un Igauniju, kā zināms, sauca par Māras zemi. Jaunajos laikos šo apzīmējumu joprojām patur Latgale. Tas tāpēc, ka Latgalē paliek spēkā un nostiprinās katoļu ticība. Pie Dievmātes Svē­tās Marijas tad arī savās bēdās un lūgšanās griežas latgalieši.
   Polijā un Lietuvā muižnieki bija ieguvuši neaprobe­žotu varu par zemniekiem. Tas pats notiek arī Latgalē. Jau vairākkārt šajā stāstā ir minēts, cik ļoti vācu muiž­nieki dzinās pēc dažādām priekšrocībām un savu ienā­kumu vairošanas. Nav jābrīnās, ka tie ātri pieņem poļu muižnieku parašas un katoļticību. Viņi drīz vien aizmirst savu valodu un tautību, un pārpoļojas. Vēlāk tikai viņu uzvārdi atgādina, ka tie kādreiz bijuši vā­cieši. Tas skaidri rāda, ka šo ļaužu galvenais mērķis nebija nekas vairāk kā grezna un ērta dzīve. Tās dēļ tad arī apmainīja kā tautību, tā ticību.
   Pavisam citādi tas ir ar Latgales latviešiem. Kaut gan mākslīgi radīta robeža šķir tos no pārējiem tautas brāļiem, viņi joprojām paliek latvieši. Latgalieši ne vien saglabā savu valodu, bet arī daudz tautas dziesmu, teiku un pasaku. Vēlākos laikos tās tika savāktas un uzrakstītas no tautas mutes.
   Latgalieši nepiedzīvo tos uzlabojumus, ko vidzem­niekiem deva Kārļa XI valdīšanas laiks. Skolas un grā­matas savā valodā latgalieši iegūst krietni vēlāk. Tā­pēc viņu liktenis ir bijis grūtāks nekā pārējiem latvie­šiem. Tomēr I^atgale var lepoties ar to, ka tur sastādī­ta pirmā plašākā latviešu vārdnīca. Šo darbu 1683. gadā paveic mācītājs Juris Eļģers, un tanī atrodami daudzi seni un reti latviešu vārdi.
   Apbrīnojama ir šīs latviešu cilts lielā izturība un sīk­stums. Tie ir viņi, kas gadu simteņiem ilgi sargājuši Latvijas austrumu robežu no svešu tautu uzmākšanās.
   Līdz 1772. gadam Latgale klausīja Polijas-Lietuvas karalim.
   Latgalieši kļuva uzticīgi Svētās Māras bērni un — palika latvieši.

   „Kā svētkos Kurzemē bij uzposts katris nams,
   Kad kuģu mastu mels, viss plaši smarlodams
   Pēc sveķiem bagāta un veca latvju sila,
   No jūrām atgriezās, kur Tabago mirdz zila." (E. Virza)
   Pirmo kurzemes hercogu valdīšanas laiks paiet cīņās ar patvarīgajiem muižniekiem un ze­mes atjaunošanas darbā. Hercogiem vairākkārt jāpie- kāpjas muižnieku priekšā, kuru prasības atbalsta Po­lijas-Lietuvas karalis, hercogistes virskungs. Karaļa interesēs ir vājināt hercogisti, lai izdevīgā brīdī to pilnīgi sagrābtu savā varā. Tik tālu viņš tomēr netiek, un Gotharda Ketlera mazdēla Jēkaba laikā (1642.— 82.) hercogiste piedzīvo savus slavas laikus. Seno kuršu pēcnācēji atkal kļūst jtīras braucēji. Zem hercoga ka­roga — melns vēzis sarkanā laukumā — tie nonāk gan Āfrikas krastos, gan šķērso Atlantijas okeānu, sasnie­dzot Rietumindijas salas.
   Jaunībā Jēkabs vairākus gadus pavada ceļojumos. No 1635. līdz 1638. gadam viņš apmeklē Franciju, Ho­landi un Angliju (Anglijas karalis Jēkabs I Stjuarts ir viņa krusttēvs). Sevišķi Holandē tas daudz ko mā­cās. Šī nelielā valsts toreiz ir bagātākā un izglītotākā visā Eiropā. Holandiešiem ir lielākā flote pasaulē, īpa­šumi aizjūras zemēs (kolonijas), un bagātības no visām malām ieplūst šai zemē. Tirdzniecība un rūpniecība ir viņu labklājības pamats, un holandieši mēdz teikt: „Brīvi jātirgojas visur, kaut vai ellē!"
   Tomēr viņi nav tikai naudas rausēji. Bagātie tirgo­tāji devīgi atbalsta māksliniekus un zinātniekus, un to darbi sagādā Holandei pasaules slavu.
   Redzētais dziļi ietekmē Jēkabu. Viņš apņemas pār­vērst Kurzemi un Zemgali par Holandei līdzīgu valsti.
   1642. gadā Jēkabs kļūst Kurzemes hercogs. Viņš ar lielu aizrautību ķeras pie darba un uz panākumiem nav ilgi jāgaida. E. Virza raksta:
   „Kopš Jēkabs priekšgalā ir stājies Kurzemei, Pār viņu laipnāki pat saule gaismu lej
   Par viņu austrumos nav bagātāks nekas: Pie visām upēm rūc un maļ tam dzirnavas . .."
   Visās Kurzemes malās sākas neredzēta rosība. Vie­na pēc otras paceļas jaunas rūpnīcas, zāģētavas, dar­vas tecinātavas. Piecpadsmit dzelzs un septiņus vara cepļus uzceļ Jēkaba laikā, tāpat lielāku skaitu stikla, pulvera, papīra un ziepju fabriku, vairākas austuves un ieroču kaltuves.
   Kurzemes ostās, sevišķi Ventspilī, nepārtraukti strā­dā kuģu būvētavas. Jēkabam nepietiek ar purvu rūdu, kas atrodama Kurzemē, un viņš nomā dzelzs un vara raktuves Norvēģijā.
   Gan cittautu speciālisti, gan latviešu amata meistari strādā hercoga uzņēmumos, bet saražotās preces un la­bību kuģi steidz izvest uz ārzemju tirgiem.
   ,,Dimd darbnīcas un kaļ ik dienas zobenus, Lej strupos miezerus, kam rīklēs valsts miers dus. Viss vēlīgs hercogam un viņa tāliem plāniem, Un kuģi vareni ar nodarvotiem sāniem To stipro ozolu, kas nāk no Rundāles, lr kviešus zeltainus, ir dārgus audus nes, Visnotaļ appūsti ar viļņu putām sāļām — Linburām trokšņojot uz rietu zemēm tālām."
   (E. Virza)
   Jēkabs slēdz tirdzniecības līgumus ar Franciju, Por­tugāli, Spāniju un Angliju. Viņš ir tik bagāts, ka var aizdot naudu, kuģus, lielgabalus un dažādus kara ma­teriālus Anglijas karaļiem Kārlim I un Kārlim II Stju­artiem. Šī valdnieku dzimta zaudēja Anglijas troni, un viņu parādi Kurzemei nav dzēsti vēl šodien.
   Lai gan daļu no saviem kuģiem Jēkabs pārdod Fran­cijai un Anglijai, tomēr pašai Kurzemei tai laikā ir lielāka flote nekā Francijai. Ventspilī vien uzbūvē vai­rāk kā 120 kuģu. Trešā daļa no tiem ir kara kuģi.
   Jau 1640. gadā Jēkabs no kāda angļu grāfa bija no­pircis auglīgo Tobāgo salu pie Dienvidamerikas kras­tiem. Tur ražo cukuru, tabaku, kafiju, risu, vaniļu, kokvilnu, dažādus augļus, garšvielas un krāsvielas.
   1651. gadā hercogs no kāda Rietumāfrikas nēģeru valdnieka iegūst Andreja salu Gambijas upes lejas ga­lā. Tur uzceļ cietoksni — „Jēkaba fortu" un uzsāk tirdzniecību. No šīs kolonijas iegūst ziloņkaulu, pērles, dārgus kokus, kafiju u. c.
   Jelgava kļūst par galveno centru un noliktavu silt­zemju precēm visai Austrumeiropai.
   Nāk klāt arvien jauni nodomi. Jēkabs plāno rakt ka­nālus, kas savienotu Jelgavu ar Daugavu un jūru, lai vēl vairāk veicinātu savas galvaspilsētas tirdzniecību.
   Uz Kurzemes kolonijām, Tobāgo un Gambiju, sūta kolonistus, un tā arī latvieši dabū iepazīties ar tropis­kām zemēm. Piemēram, 1654. gadā karakuģis „Kur- zemes hercogiene" noved uz Tobāgo 80 kolonistu ģime­nes. Tur, tāpat kā Andreja salā, uzceļ „Jēkaba fortu". Tobāgo un apkārtējās salās vēl tagad sastopami ļaudis ar uzvārdu ..Kurzemnieks" (Kurland). Šie notikumi devuši ierosinājumu J. Grīna romānam „Tobāgo".
   Hercoga plāni sniedzās vēl tālāk. Viņš griežas pie pāvesta ar priekšlikumu iekarot un kristīt jaunas tro­piskas zemes. Šim pasākumam Jēkabs sola 40 kara­kuģus un 24.000 vīrus.
   Bet hercogvalsts neredzētais uzplaukums rada skau­dību gan kaimiņvalstīs, gan Rietumeiropā.

   „Tavs vārds ne mūžam neņems rūsu,
   Kas citus segs,
   Tu mūsu zemē esi mūsu,
   Jacobus rex."
   (Elza Stērste)
   K urzemes hercogs ir reizē arī Kurzemes lielākais muižnieks, jo viņam pieder trešā daļa no ap­strādātās zemes. Tāpēc ļoti daudzu zemnieku stāvoklis atkarājas tieši no hercoga.
   Jēkaba dažādie pasākumi prasa no latviešu zemnie­kiem daudz darba un pūļu. Tāpat viņš nav mēģinājis atcelt dzimtbūšanu. Totiesu hercogs izdod sīki izstrā­dātus noteikumus par savu zemnieku pienākumiem un viņu tiesībām uz mantu un īpašumu. Viņš arī stingri raugās, lai muižu pārvaldnieki tos pildītu un nerīkotos patvarīgi.
   Daudziem zemnieku dēliem paveras jauni ceļi un ie­spējas. Tie kļūst amata meistari hercoga kuģu būvē­tavās, kaltuvēs un darbnīcās, jūras braucēji un kolo­nisti Kurzemes aizjūras īpašumos un karavīri Jēkaba karaspēka vienībās.
   Tāpēc, lai gan hercoga prasības no saviem pavalst­niekiem ir lielas, viņš tomēr tiek cienīts. Tas pierādās turpmākajos notikumos.
   Jēkabs ar visu sirdi aizraujas ar valsts labklājības
   celšanu, ar tirdzniecību, kuģniecību un kolonijām. Valsts drošību viņš cer nosargāt galvenā kārtā ar starptautisku līgumu palīdzību. Hercogs grib atturē­ties no iejaukšanās citu valstu strīdos un karos, un slēdz tā sauktos neitrālitātes līgumus ar Zviedriju, Angliju un Krieviju. Armijas izveidošanu viņš lielā mērā atstāj novārtā. Bet Jēkabs pārvērtē līgumu spēku un nozīmi.
   Zīmīgi ir zviedru valdnieka Kārļa X skaudīgie vār­di : „Jēkabs ir par bagātu un varenu, lai būtu tikai her­cogs, bet par nabagu un mazu, lai kļūtu karalis."
   1655. gadā poļu karaļa ietiepības dēļ izjūk visi Kārļa X mēģinājumi noslēgt Zviedrijas un Polijas-Lietuvas savienību pret Krieviju, lai gan krievi šai laikā iebru­kuši poļu un leišu zemēs. Tad, baidīdamies, ka krievi var gūt lielu ietekmi Polijā-Lietuvā, Kārlis X ar sa­viem pulkiem savukārt pāriet poļu robežu.
   Kurzemes stāvoklis kļūst bīstams, jo tā ir savienībā ar Poliju-Lietuvu. Tagad gan nolemj sastādīt 50 rotas no latviešu zemniekiem, bet ir jau daudz kas nokavēts.
   1658. gadā zviedru karaspēks, laužot neitrālitātes līgumu, ieņem un izlaupa Jelgavu, un aizved hercogu gūstā. Līdzīgi klājas arī citām Kurzemes pilsētām. To­mēr latviešu zemnieku bruņotie spēki turpina cīņu pret iebrucējiem. Zviedri mēģina tos pierunāt atkrist no hercoga, bet veltīgi.
   1660. gadā Polija-Lietuva un Zviedrija slēdz mieru. Zviedrija iegūst galīgā īpašumā Vidzemi un Polijas- Lietuvas karalis atsakās no tiesībām uz Zviedrijas tro­ni (skat. 45. nod.). Hercogu Jēkabu atbrīvo, un viņš var atgriezties savā valstī. Viņu svinīgi sagaidīt uz Rīgu dodas ap 2000 latviešu zemnieku. Tas notiek brīv­prātīgi un rāda, kā uz hercogu skatās viņa pavalst­nieki.
   Bet karš ir sagrāvis hercoga paveikto darbu. Zvied­ri un franči ir sagrābuši lielu daļu no Kurzemes flotes,
   holandieši un angļi ieņēmuši tās kolonijas. 1664. gadā Jēkabs gan atgūst Tobāgo, bet cīņas par šo salu nerim­stas, un beigās tā nonāk angļu rokās. Tomēr hercog­valsts līdz pat 1795. gadam turpina cīnīties par šo aiz­jūras īpašumu.
   Karš un postījumi nav Jēkabu salauzuši. Atgriezies Kurzemē, viņš ar sparu sāk atjaunot savu valsti. Tā paiet viņa mūža pēdējie gadi, un 1682. gadā Kurzemes slavenākais hercogs mirst. — Viņa piemiņu nav izdzē­suši gadu simteņi, un vairāki dzejnieki ir apdziedāju­ši hercoga Jēkaba laikmetu, kad Kurzemes karogs plī­voja pasaules jūrās. Nav brīnums, ka viņu dažkārt apzīmē ar vārdu ,,rex", tas ir ,,karalis", jo „hercogam viņš bija par varenu".

   ,Bet stāv kā paraugi, kam latīniskais raugs,
   Tie Gliks un Mancelis, katrs gudras prozas draugs,
   Un cēlais Fīrekers, kam dzejas dvesma salda,
   Kas pantu valda tā, kā jājējs zirgu valda." (E. Virza)
   Hercogs Jēkabs dzīvo un valda apmēram vienā laikā ar Francijas varenāko karali, Ludviķi XIV. Šī valdnieka laikmetu franči sauc par savas rakstnie­cības un mākslas „zelta laikmetu".
   Nākošie Kurzemes valdnieki nespēj mēroties ar Jē­kabu, un pamazām iesākas hercogvalsts slavas riets. Bet līdz 1795. gadam Kurzeme un Zemgale saglabā savu patstāvību.
   Jēkabam valdot, Kurzemē tiek likti pamati latviešu rakstu valodai, un tur rodas pirmā augstvērtīgā lat­viešu mākslas dzeja.
   Šai stāstā jau minēts, ka Glikam, tulkojot bībeli, bija iespējams izlietot labus latviešu rakstu paraugus no Kurzemes. Tas zīmējas galvenā kārtā uz divu ļoti ie­vērojamu un apdāvinātu vīru darbiem. Juris Mancelis un Kristaps Fīrekers ir viņu vārdi.
   Mancelis ir augsti mācīts vīrs, teoloģijas profesors un kādu laiku Tērbatas Ūniversitātes rektors. Bet viņa sirds pieder Zemgalei, kur viņš 1654. gadā mirst, kā hercoga Jēkaba galma mācītājs.
   Jau Jēkaba tēvabrāļa, hercoga Frīdricha, laikā parā­dās vairāki Manceļa darbi latviešu valodā. Jura Man- ceļa galvenais darbs tomēr ir lielā sprediķu grāmata, kas iznāk īsi pirms viņa nāves. Tā ir sarakstīta sulīgā un gleznainā latviešu valodā, ko Mancelis noklausījies, dzīvodams tautas vidū. Šo grāmatu nevien tais laikos daudz lasa, bet tā ietekmējusi arī vairākus modernus rakstniekus, piemēram, E. Virzu un A. Grīnu. Nav jābrīnās, ka Manceļa sprediķu izlasi par jaunu izdeva pēc 300 gadiem (Kopenhāgenā, 1954. g.).
   Saviem vācu amata brāļiem Mancelis vairākkārt pārmet, ka tie neprot pietiekami labi latviski, un tādēļ latvieši par tiem tikai zobojoties: „Kas zina, ko tas Vāczemes kaķis saka!" — Viņš liek nevien pamatus latviešu rakstu valodai, bet arī pats jūtas kā zemgalis. Tāpēc tas arī parakstās: Georgius Mancelius, Semgall.
   Manceļa jaunākais laika biedrs Fīrekers (miris ap 1685. g.) ir dzejnieks no Dieva žēlastības. Lasot viņa darbus, grūti ticēt, ka tie rakstīti gandrīz 300 gadus atpakaļ. Fīrekers jau toreiz ir pilnīgi iekļāvies latvie­šos, precējies ar latvieti. Vajadzēja paiet turpat 200 gadiem, līdz radās dzejnieki, kas ar viņu varēja mēro-
   ties. Kā garīgu dziesmu sacerētājs Fīrekers īstenībā nekad nav pārspēts.
   Dīvainā kārtā mums maz kas zināms par šī lielā dziesminieka dzīvi. Var nojaust, ka viņa darbs ticis kavēts un viņš pats zināmā mērā vajāts. Ar tā izcelsmi, dzīvi un darbu vēl joprojām saistās kāds noslēpums.
   17. un 18. gadu simtenī darbojas arī vairāki latviešu tautības mācītāji. Mancelis par to liecina: „Dažu labu arāja dēlu Dievs par mācītāju un baznīcas kungu ir cēlis."
   Līdzīgi kā J. Reiters Vidzemē cīnās pret muižnie­kiem, tā Kurzemē to dara latviešu mācītājs Vilis Štei- neks (1681.—1735.). Viņš ir studējis Vācijā un strādā par mācītāju Tukumā. Starp citu viņš veltī kādu dze­joli hercogam Ferdinandam, aprakstot muižnieku var­mācības. Šteineks dzejolī pareģo, ka nāks diena, kad atriebības dieviete sašķels dižciltīgā „odžu dzimuma" galvu. Par šo pārdrošo valodu viņam uz mēnesi atņem mācītāja tiesības. Tomēr muižniekiem neizdodas to no Kurzemes padzīt.

   Nodevēj, nodevēj,
   Kāda tava alga bija?
   Kausēts zelts, dzelzu katlis,
    Iekšā tava dvēsle mirka." (J. Rainis)
   17 . gadu simteņa beigās Vidzemes lat­viešiem ir pienākušas labākas dienas. Tas notiek, val­dot ,.zemnieku karalim" Kārlim XI. Viņš nodibina zviedru vārdam tik labu slavu, ka tā pastāv līdz vis­jaunākajiem laikiem.
   Vilis Šteineks nobeidz mūžu kā savas draudzes gans un vina pareģojumam ir lemts vēlāk piepildīties.
   1697. gadā pienāk drūma vēsts: karalis ir miris. Nā­ve aizsauc Kārli XI pašos spēka un darba gados, bet tronī kāpj viņa 15 gadus vecais dēls — Kārlis XII. Par valdnieku ir kļuvis zēns, kas laiku galvenā kārtā pavada jāšanā un medībās. Neviens vēl nenojauž, ka šis zēns drīz vien kļūs kluss un mazrunīgs vīrs, kas visu mūžu pavadīs karā un liks runāt par sevi visai pasaulei.
   Zviedrijas ienaidnieki un Vidzemes nepiepildāmie muižnieki atkal paceļ galvas. No nāves soda izbēgušais Vidzemes muižnieku vadonis Patkuls ārzemēs nepie­kusis turpina savu valsts nodevēja darbu. Lai atjau­notu vācu muižnieku varu, visi līdzekļi viņam ir labi diezgan.
   Patkula pūlēm ir panākumi. Ārkārtīgā slepenībā iz­veidojas plaša savienība zviedru lielvalsts sagraušanai. Tanī piedalās Polijas-Lietuvas un Saksijas karalis Augusts II, pusmežonīgās Maskavijas cars Pēteris un dāņu karalis Fredriks IV. — Tā ir dīvaina sabied­rība, ko Patkuls savācis un apvienojis pret Zviedriju. Augusts II, kas dabūjis pavārdu „Stiprais", pazīstams kā nepārspēts dzīrotājs un spēka vīrs, kuj-š ar rokām var izliekt pakavu taisnu.
   Dzīrošanā ar viņu teicami sacenšas nemierīgais un nesavaldīgais cars Pēteris, vēlāk saukts „Lielais". Maskavijas valdnieks slimo ar kādu nervu kaiti, seja viņam bieži raustās, un dažkārt tam uznāk pēkšņu dusmu lēkmes. Bet viņš ir darbīgākais un enerģiskā­kais no savienības dalībniekiem. Pēteris ir redzējis Rie­tumeiropu un ievērojis lielo atšķirību starp savu barba­risko zemi un pārējām valstīm. Viņš dziļi nicina stulbos un nopinkājušos krievu augstmaņus un varas līdzekļiem grib modernizēt savu valsti.
   Tomēr krievu bajāri paliek tādi kā bijuši, kaut arī pēc cara pavēles tiem nogrieztas bārdas un uzvilkti mugurā modernāki svārki. Cara salīgtie ārzemju meis­tari gan palīdz kalt ieročus un būvēt kuģus, bet eiro­piešu domas un gars paliek maskaviešiem tikpat tāls un svešs kā agrāk. Arī Pēteris pats valda un rīkojas ar tiem pašiem necilvēcīgajiem paņēmieniem, kādi šai val­stī vienmēr bijuši parasti.
   1699.   gadā Patkuls slepus ierodas Rīgā, lai apspries­tos ar citiem muižniekiem par pāriešanu Augusta Stip­rā pusē. Drīz pēc tam Patkuls ir Varšavā un vienojas ar Augustu par noteikumiem — muižniekiem apsola visu varu Vidzemē, kā uz laukiem, tā pilsētās. Node­vība ir pilnīga.
   1700.    gada sākumā Augusta sakšu pulki bez kara pieteikšanas uzbrūk Rīgai. Tomēr vairāk kā 70 gadus vecais zviedru karaļa vietnieks, ģenerālgubernātors Ēriks Dālbergs, ir modrīgs un notur pilsētu. Dālberga vadībā cīnās arī lielāks skaits latviešu.
   Ar to sākas 21 gadu ilgais „lielais ziemeļu karš". Kara organizētājs Patkuls pagūst vēl vairākus gadus darboties ienaidnieku labā, līdz tas krīt zviedru karaļa rokās. Kā valsts nodevēju viņu sarausta uz rata 1707. gadā. Šis bargais sods tomēr nespēj gandarīt lielo postu, kas tagad iet pāri nesen atspirgušajām latviešu un igauņu zemēm.
   Kārļa XI un Kārļa XII notikumiem bagāto laikmetu Vidzemē trīs romānos attēlojis A. Grīns — „Pelēkais jātnieks", „Sarkanais jātnieks" un ,,Melnais jātnieks". Nostāsti un atmiņas tautā par lielo ziemeļu karu un mēri likti pamatā Kārļa Ābeles „Ziemeļu kara balā­dēm". Tur dzejniekam lieliski izdevies parādīt šo drū­mo un liktenīgo laiku.
   1700. gadā, kad sākas lielais ziemeļu karš, Kārlim XII ir tikai 18 gadu. Bet no tēva viņš mantojis labi pārvaldītu valsti, stipru armiju un floti. Vēl dzīvi ir vairāki vecie, daudz piedzīvojušie virs­nieki un ģenerāli. Viens no tiem, ģenerālis Rēnšelds (vēlāk feldmāršals), ir jaunā karaļa skolotājs un gal­venais padomdevējs kara lietās.
   Ne brīdi nevilcinādamies, Kārlis XII pāriet pret­uzbrukumā. Pirms dāņi pagūst apdraudēt Zviedriju, tie ir jau satriekti un spiesti slēgt mieru.
   Vēlā rudenī zviedru valdnieks dodas pāri vētraina­jai Baltijas jūrai un ar kādiem 10.000 vīriem izkāpj Igaunijā. Viņš steidzas uz Narvu, ko ar lieliem spēkiem aplencis cars Pēteris.
   Latviešu zemnieks Stepiņš Krauklis kļūst ceļa vado­nis karaļa armijai. Pa slepenām tekām viņš noved Kārli XII krievu aizmugurē. Vētrā un sniegputenī ka­raļa pulki iet pārdrošā triecienā. Pēc īsas un nežēlīgas kaujas milzīgā maskaviešu armija noliek ieročus. Gūs­tekņu ir tik daudz, ka pietrūkst apsargātāju. Tāpēc tikai virsniekus patur gūstā. Jaunais valdnieks, kas pats visu laiku kāvies līdzi, ir tik noguris, ka aizmieg sava skolotāja Rēnšelda rokās.
   Ziņa par šo uzvaru pāršalc visai Eiropai. Stepiņa Kraukļa nopelni Narvas kaujā ir cildināti ar sevišķu rakstu, kurā redzams arī viņa attēls.

   .Pie ziemas debesīm kā asiņaina slota
   Deg naktī komēta, un logos spīdums baigs
   Liek celties cilvēkiem, kam bailēs tumsis vaigs:
   Dievs, miera svētība bij īsu laiku dota!" (J. Medenis)
   Nākošā gada (1701.) vasarā Kārļa XII armija do­das atbrīvot sakšu aplenkto Rīgu. Ienaidnieks apme-
   ties Daugavas kreisajā krastā un salās. Jūlija sākumā zviedru spēki pārceļas pār upi un Spilves pļavās galīgi sakauj Augusta Stiprā pulkus.
   Karaspēka pārcelšanu pār Daugavu veic Rīgas lat­viešu zvejnieku un laivinieku amata brālība sava priekš­nieka J. Nariņa vadībā. To izdara ātri un veikli, pie tam dūmu aizsegā. Pēc kaujas Nāriņām un viņa va­dītajiem latviešu laiviniekiem Kārlis XII pasniedz pa­teicības rakstu. Tā noraksts glabājas Rīgas pilsētas vēsturiskajā archīvā.
   Abu minēto uzvaru izcīnīšanu tātad vairāk vai ma­zāk ir veicinājuši latvieši. Arī citādā veidā Vidzemes latvieši parāda savu uzticību Kārļa XI pēcnācējam. Vairāki saimnieki aizdod karalim lielākas naudas sum­mas kara vešanai (600—900 sudraba dālderu katrs).
   Pavalstnieku nostāja ir nepārprotama. Vācu muiž­nieku vairums atklāti vai slepeni stāv ienaidnieka pusē, latviešu zemnieki atbalsta karali.
   1701./1702. gada ziemu Kārlis XII pavada Kurze­mē un pieņem mūsu zemei liktenīgu lēmumu. Viņš nolemj vispirms doties pret Augustu Stipro un panākt tā atcelšanu no Polijas-Lietuvas troņa. Tikai pēc tam Kārlis XII galīgi norēķināsies ar Maskaviju.
   Vidzemē atstāj ļoti mazus spēkus, kurus papildina ar 6 latviešu zemes sargu bataljoniem (ap 1800 vīru). Karā iesauktajiem zemniekiem apsola pilnīgu atbrīvo­šanu no dzimtbūšanas. Bet bataljoni ir steigā apmācīti un slikti apruņoti. Tie var cīnīties vienīgi pret mazā­kām ienaidnieka nodaļām.
   Karš pret Augustu Stipro Polijā-Lietuvā ilgst līdz 1706. gadam un beidzas ar Kārļa XII uzvaru. Pa to laiku cars Pēteris netraucēts var uzbrukt Baltijas jūras piekrastei, kas atstāta bez stiprākas aizsardzības.

   „Sen jau klusi ir ceļi.
    Arklu necilā arājs.
    Kādreiz garām iet pulki,
   kaut kur dodamies karot,
   Kādreiz pamalē tālā
   sarkans ugunsgrēks spīgo,
   Kādreiz atmaldās runas:
   mieru derēšot Rīgā." (K. Abeie)
   1705. gadā cara karavadonis Šeremet- jevs raksta savam pavēlniekam :
   „Man Tev jāziņo, ka visvarenais Dievs un vissvētā Dievmāte Tavu vēlēšanos piepilda: ienaidnieka zemē nav vairs ko postīt. No Pliskavas līdz Tērbatai un no Rīgas līdz Valkai viss ir iznīcināts, visas pilis ir sa­grautas. Nekas nav atlicies, izņemot Pērnavu un Rēveli un šur tur pa muižai pie jūras."
   Izmantojot Kārļa XII ilgos karus ar Augustu Stip­ro, krievu un mongoļu pulki cenšas pārvērst Vidzemi un Igauniju tuksnesī. Cars necer šīs zemes iekarot un baidās, ka no turienes zviedru karalis var sākt triecienu pret viņu pašu. Vairākus gadus no vietas Maskavas slepkavotāju, laupītāju un dedzinātāju komandas tra­ko Baltijas jūras krastos. Kelcha chrgnika stāsta:
   „Viņi nodarīja iedzīvotājiem visādas varmācības un nogalināja vīrus, sievas un bērnus bez izšķirības, vai arī aizveda gūstā .. . Daudz simtu mazu bērnu kā zosu- lēnus sakrāva ratos un aizveda uz Tatāriju."
   Uz Krieviju no Alūksnes aizved arī bībeles tulkotāju Ernestu Gliku un viņa audžu meitu Katrīnu'. Šī meite­ne, par kuru daži domā, ka tā bijusi latviete, piedzīvo dažādas dēkas. Beigās tā kļūst cara Pētera sieva un pēc viņa nāves — ķeizariene Katrīna I.
   Iekarotajos ingru zemes novados pie Somijas jūras līča Pēteris 1703. gadā dibina jaunu pilsētu. Šajā pur­vainajā apgabalā, pēc cara pavēles rokot, cērtot un ceļot,
   iet nāvē tūkstošiem ļaužu. Tā, burtiski uz cilvēku kau­liem, uzceļ Pēterpili. Tai laikā tiek lielā mērā izkauta un iznīcināta ingru tauta — viens no daudzajiem no­ziegumiem Maskavijas vēsturē.
   Arī Vidzeme atrodas nāves ēnā. Šī novada ļaudis tomēr ir sīksta cilts. Notiek tas pats, kas Livonijas kara laikā — mežos un purvos tie glābjas no vajātājiem un spītē nāvei un iznīcībai.
   Mācītājs, maģistrs Svante Dīcs, slapstīdamies me­žos un mitinādamies zem egles saknēm, saraksta pat vairākas garīgas dziesmas. Kā toreiz izskatījās mūsu zemē, liecina kāds Dīca pants:
   „Kur daža branga ēka, Kur daža skaista pils, Tur tagad zaķi lēkā, Tur atmata un sils."
   Palīdzība no karaļa nenāk, un latviešu zemniekiem jāpaļaujas vienīgi uz savu atjautību un spēku. Kur tas iespējams, tie pulcējas kopā uz savu roku un no me­žiem un paslēptuvēm uzbrūk cara Pētera sirotāju pul­kiem. Šo partizānu dēkas dzejā spraigi attēlojis K. Ābele (balāde „Pēdējais pļāvums"):
   „Bet tad pēkšņi no širām svešie nepārnāk mājās:
   Viņus velēnu smagums blīvi apsedzot klājis.
   Sargot savējo sētu, zemnieks uzņēmis karu,
   Stiprais kalēju Mārtiņš visus pulcina barā.
   Izkapts, galiski sieta, stingrā arāja rokās
   Galvas nopļauj kā dadžus, šalcot varenos lokos.
   Lādas pulkvedis žņaudzot smagā zobena spalu: — Man ar kalēju plūkties! Nu mans gods ir
   pagalam! —
   — Es to vadīšu šurpu, sietu mezglotām cilpām — Dēls teic pulkvedim sparīgs: — tad var zemnieki
   svilpot.
   Kalējs, sātana šūpots, augstu karāsies zarā! — Dēls ir pulkvedim līdzi nācis Ziemeļu karā.. Pa to laiku Kārlis XII ar uzvaru ir nobeidzis kara­gājienu pret Augustu Stipro. Zviedrijas valdnieks atrodas slavas kalngalos. Ārzemju sūtņi sacenšas, lai iegūtu viņa labvēlību un palīdzību ,.Spānijas mantoju­ma karā", kas plosās Rietumeiropā.
   Bet kluss un mazrunīgs viņš tagad pagriež savu ar­miju tālam pārgājienam pret austrumiem.

   „Bet nakti šāvieni skan silam kaucot aukā, Tos ceļā aizvadot, no kura nepārnāk." (J. Mcdcnis) 58
   1708. gadā kāds zviedru students Sak- sijā noskatās, kā Kārļa XII 40.000 vīru lielā armija sāk maršēt uz austrumiem. Viņš raksta uz mājām:
   „Cilvēka acīm liekas, ka šie drosmīgie, stiprie, labi bruņotie un apmācītie vīri nav uzvarami. Lai Dievs dod laimi! Notiek, kas notikdams!"
   Karalis tagad liek visu uz vienas kārts — viņš grib panākt izšķirīgu kauiu ar caru Pēteri. Bet Maskavas valdnieks no tās izvairās, noposta pats savu zemi un atvelkas dziļāk savā midzenī.
   Nāk neredzēti barga ziema visā Eiropā. Nosaluši putni krīt no koku zariem, tūkstošiem zviedru karavīru iet bojā salā un slimībās. Tam visam pievienojas vairākas citas kļūmes — ar sabiedrotajiem ukraiņiem un palīgspēkiem no Kurzemes.
   1709. gadā zviedri tomēr iet triecienā pret divreiz lielāku cara Pētera armiju pie Poltavas cietokšņa Uk­rainā. Kara laime šoreiz atstāj zviedru karali. Viņu pašu ievaino jau pirms kaujas. Uzbrukums nokavējas, un neizdodas krievus pārsteigt. Aiz pārpratuma ļauj izglābties sakautajai krievu kavalerijai, kas izšķirīgā brīdī atkal atgriežas kaujas laukā. Pēc smagiem zau­dējumiem zviedri atkāpjas.
   Ievainotais karalis patveras Turcijā. Tad nāk ka­tastrofa. Zaudējuši paļāvību saviem spēkiem, ap 14.000 zviedru bez šāviena padodas krievu vieglajai kavaleri­jai.
   Nožēlojamu lomu šajā rietumu cīņā pret austrumiem spēlē vairākas Eiropas valstis (Prūsija, Hanovera). Tās tagad nostājas krievu pusē, lai iegūtu daļu no zviedru īpašumiem Vācijā. Kārlis XII gan arī tad ne­atsakās no cīņas, bet nespēj vairs iznākumu grozīt. Viņš pats krīt kaujas laukā deviņus gadus vēlāk (Nor­vēģijā, 1718. g.).
   Vidzemē pēc maskaviešu postījumiem 1709. gadā iz­ceļas briesmīgs bads. Tam seko mēris, kas ievazāts no austrumiem. Domā, ka mērī gājuši bojā turpat 3/5 no Vidzemes iedzīvotājiem. Tāpēc kāds tā laika mācītājs (B. Bīnemanis) raksta:
   „Šī sērga mēdz kā avis kaut, Kā zivis saņemt lomā, Un dažu labu bedrē raut, Pirms tas uz nāvi domā."
   Baigās atmiņas par šiem laikiem saglabājas teikās un nostāstos; Tur mēris bieži attēlots kā melns jātnieks, kas auļo pār zemi, nāvi sēdams. Dažkārt viņš parādās
   cilvēku vidū kā melni tērpts, svešāds un smalks kungs, kura pēdās tūlīt seko sērga. — K. Ābeles balādē „Viens vairāk" šis „svešais, smalkais kungs" atbild ziņkārī­gajam Matīšu krodzniekam: „ … Ko tu, nejēga, jautā! Vai es tirgotājs esmu, vai es līgumu slēdzējs? Kam es ieskatos vaigā, ko tam līgumi līdzēs, Ko tam zīmogi līdzēs, vaskā sarkanā spiesti! — Strauji piedūries galdam, atkal iedziedas piesis.. ." Pēc Poltavas uzvaras Pēteris aplenc Rīgu. Pilsētā izceļas mēris, cilvēki mirst uz ielām, un nav, kas miru­šos spēj aprakt.
   1710. gadā bada un sērgu izmocītā Rīga padodas Maskavas caram. Vidzeme ir Pētera rokās. Galīgi to apstiprina zviedru un krievu miera līgums 1721. gadā. Tad arī Pēteris sāk saukties par Krievijas („Rosijas") ķeizaru.

   ,,Ar balodi vēsti sūtu
   Tālajai māsiņai:
   Sīvi kungi, vergu dzīve,
   Nespēj bēri kumeliņi." (Tautas dz.)
   Lai gan jau 1710. gadā Vidzeme un Rīga ir krievu cara varā, viņš nav drošs, ka varēs šos ieguvumus paturēt. Vēl nesen Maskavas valdnieks ir
   Latviešu zemnieki ir zaudējuši cīņu. Zeme ir tukša un izpostīta, bet Patkula nodevības mērķis ir sasniegts — muižnieku iedragātā vara Vidzemē tiek atjaunota.
   Vidzemi apsolījis savam draugam Augustam Stipra­jam. Tāpēc krievi cenšas dabūt savā pusē vācu muiž­niekus. Tie, kā parasts, ir gatavi padoties tam, kas sola vairāk. Viņi izmanto izdevību un panāk gluži netica­mas lietas.
   Muižnieki atgūst nevien zviedru laikā pazaudēto, bet iegūst tiesības, kādas tiem nekad vēl nav bijušas. Arī bēdīgi slavenā Sigismunda Augusta privilēģija (,,do­kuments, ko neviens nav redzējis") tagad tiešām tiek apstiprināta. Muižniekiem izdala arī gandrīz visas „kroņa muižas", kas ar laiku kļūst viņu īpašums (1783. g.). Viņiem atļauj pēc patikas pērt un sodīt zemniekus (1713. g.), un, ja zemnieks bēg — nogriezt tam ausis vai degunu un iededzināt zīmi pierē (1719. g.).
   Karā, badā un mērī latvieši Vidzemē ir cietuši bries­mīgus zaudējumus, un tautas pretestība ir vājināta. Zviedru karalis ir sakauts, zeme ir pilna ar krievu ka­raspēku, un muižnieki var līgsmot. Cik vareni tie jūtas, liecina kāds apbrīnojami bezkaunīgs un melīgs raksts. 1739. gadā muižnieku pārstāvis (landrāts) Rozens pa­skaidro krievu valdībai:
   „Dzimtkungu (muižnieku) vara par zemniekiem ir spēkā jau no šīs zemes iekarošanas. .. Zemniekiem ar to tika atņemta jebkāda brīvība un viņus piesaistīja pie zemes … kā zemes vergus jeb dzimtcilvēkus. Sniegt kādus sevišķus pierādījumus ir lieki…"
   Pašā Krievijā zemnieki ir vergu stāvoklī, un land- rātam Rozenam neviens arī nekādus pierādījumus ne­prasa. Bet ja tas tomēr būtu noticis? — Tad izrādītos, ka Rozena raksts dibināts uz tīriem meliem un nepa­tiesībām. 13. gadu simteņa miera līgumi rādītu pavi­sam ko citu — ka latvieši patur nevien brīvību un īpa­šumu, bet arī apbruņojumu, un vēl gadu simteņiem ilgi piedalās karagājienos un zemes aizsardzībā.
   Tieši 18. gadu simtenis, nevis agrākie laiki, ir vis­drūmākais laikmets Vidzemē. Kara izpostītajā zemē viss atjaunošanas darbs un visas nodevas gulstas vie­nīgi uz latviešu zemnieku pleciem. Ar zemnieku un viņa mantu muižnieks rīkojas kā ar savu īpašumu un kā tam ienāk prātā. Mācītājs Hupelis 18. gadu simtenī raksta: „Šeit cilvēki ir lētāki kā nēģeri Amerikā."
   Tomēr muižniekiem nepietiek ar to, ka tie bez jēgas izdzen ļaudis muižas darbos, izspiež pārmērīgas no­devas un uzliek nežēlīgus sodus. Viņi atrod vēl kādu citu līdzekli zemnieku izsūkšanai. Tie atklāj, ka var nopelnīt daudzkārt vairāk, ja labību pārvērš degvīnā.
   Vidzemē tagad sākas īsti degvīna plūdi, un muižnie­ki kļūst šī novada lielākie krodznieki. Daļu saražotā degvīna sūta uz pilsētām, bet lielu daudzumu „izkro- ģē" uz laukiem neskaitāmos muižu krogos. Tur nodzī­tie un izmocītie ļaudis var „noslīcināt savas bēdas" un nodzert pēdējo, kas tiem atlicies. Tā kā degvīnu dedzi­na no labības, tas dabū tautas mutē raksturīgo nosau­kumu — „šķidrā maize".
   Posts veicina dzeršanu, bet tautas apdzirdīšana dod peļņu muižniekiem. 18. gadu simteņa vidū Vidzemē sa­skaita 933 krogus, bet tikai 29 skolas. Tik tālu ir no­nākusi šī zeme, ko pārvalda krievu ģenerālgubernātors un vācu muižnieki.
   Tauta tomēr ir par izturīgu un spēcīgu, lai nogrimtu šajā purvā. Attapušies no kara un mēra briesmām, ļau­dis sāk atkal meklēt kādu izeju.
   ,J5s zinu, cik tam debess dārga, Kam pasaulē viss svētums ņemts: Kam sirds ir sagrauzta un vārga, Tā acīm tālu redzēt lemts." (j. Poruks)
   Ap 1740. gadu vairākos Vidzemes apga­balos notiek savādas lietas. Muižu krogi kļūst arvienu tukšāki, bet ļaudis saticīgi, laipnāki un priecīgāki. Dau­dzās vietās zemnieki kopīgiem spēkiem ceļ „saiešanas namus", kur tie svētdienās pulcējas uz dievvārdiem. Tos vada nevis mācītāji, bet „sacītāji" jeb „tētiņi" no pašu vidus.
   Īstenībā pirmo reizi latvieši ar sajūsmu piedalās dievkalpojumā. Pirmo reizi viņi tur sajūt prieku, ap­mierinājumu un cerību. Viens otru tie dēvē par brā­ļiem un māsām, cenšas būt izpalīdzīgi un draudzīgi. Pat veci cilvēki ar lielu centību mācās pazīt burtus, lai varētu lasīt dziesmu grāmatu un svētos rakstus. Lie­lāks skaits jauniešu iet mācīties uz Valmieru. Tur at­vērta skola, kas sagatavo latviešu skolotājus.
   Ļaudis sāk justies pašapzinīgāki un drošāki. Kad atskan viņu iemīļotā dziesma — „Nu nāk latvju Pes­tītājs", tad daudziem šķiet, ka sākušies labāki un gai­šāki laiki.
   Kā tas bija noticis?

   Ap 1730. gadu Vidzemē ieradās tā sauktās „brāļu draudzes" sludinātāji. Tie bija vienkārši, sirsnīgi ļau­dis. Viņi mācīja dievvārdus saprotamos un vienkāršos vārdos un mudināja uz labāku un krietnāku dzīvi. Viņi nāca no Saksijas, kur grāfa Cincendorfa muižā atradās šīs draudzes centrs.
   Vidzemē tos laipni uzņēma Valmieras muižniece Hallarte, un šie sludinātāji īsā laikā ieguva lielu pie-
   krišanu latviešu vidū. Tie drīz vien iemācījās latviski, un tauta tos sauca par „vācbrāļiem". Viņi sagatavoja skolotājus un sludinātājus no pašu latviešu vidus, un brāļu draudzes slava sāka izplatīties plašā apkārtnē. Šais sanāksmēs valdīja sirsnība un draudzība, un ļau­dis tur tiešām jutās kā brāļi un māsas. Tas bija pavi­sam kas cits, nekā klausīties vācu mācītājus, kuri baz­nīcā baidīja ļaudis ar elli un velnu, ja tie neklausīs muižniekiem.
   Latvieši paši tagad vadīja dievkalpojumus, apsprie­da draudzes vajadzības, cēla ēkas. Viņi atkal sāka rī­koties patstāvīgi.
   Tāpēc daudzi vācu muižnieki un vācu mācītāji kļūst aizdomīgi. Muižnieki bez tam uztraucas, ka dzērāju skaits viņu krogos mazinās un peļņa krīt. Viņiem izdo­das panākt, ka krievu valdība 1743. gadā pavēl slēgt brāļu draudzi un atņemt tās īpašumus. Tomēr latvieši turpina pulcēties slepeni, kamēr 1770. gadā Krievijā pasludina ticības brīvību un aizliegums zaudē spēku.
   Latviešu zemniekiem brāļu draudze ir reizē arī laba skola, kur tie iemācās vadīt sapulces un apspriedes, un paši kārtot savas lietas. Brāļu draudzes sirsnīgās un skaidrās mācības ir ietekmējušas arī vairākus latviešu rakstniekus — Neikenu, Poruku u. c.
   Tajā pašā laikā vairāki izglītoti vācieši Vidzemē un Igaunijā atklāti uzstājas pret muižnieku varmācīgo un kaitīgo rīcību. Mācītājs J. G. Eižens (1717.—79.) pie­prasa dzimtbūšanas atcelšanu, jo tā atņem zemniekiem prieku strādāt un kavē visas zemes attīstību. Pret ne­žēlīgajiem sodiem un tirgošanos ar zemniekiem vēršas mācītājs Hupelis. Mācītājs Jannaus saraksta vēsturis­ku apcerējumu, kurā tas norāda, ka zemnieki agrāk bijuši brīvi ļaudis.
   Krievijas tronī sēž ķeizariene Katrīna II (1762.— 96.), kas vēlas pasaules priekšā tēlot cēlu un izglītotu valdnieci. Vidzeme ir vistuvāk Rietumeiropai. To, kas tur notiek, ārzemnieki vieglāk dabū zināt. Tāpēc viņa liek priekšā uzlabot zemnieku stāvokli latviešu zemē, bet pašā Krievijā atstāj visu kā bijis.
   1765. gadā Vidzemes landtāgs ir spiests pieņemt da­žus noteikumus, kas it kā ierobežo muižnieku patvaļu. Bez tam muižai uzliek par pienākumu celt zemnieku skolas. Šie lēmumi gan īstenībā neko negroza, tomēr ķeizarienes iejaukšanās ir zināms brīdinājums muiž­niekiem.

   Rīga, Rīga, skaista Rīga,
   Kas to skaistu darināja?
   Vidzemnieku sūri darbi,
   Pakavoti kumeliņi." (Tautas dz.)
   Paikt ilgāks laiks, līdz latvieši Vidzemē atgūstas no smagajiem zaudējumiem Ziemeļu karā un var sākt cīņu pret muižnieku uzkundzēšanos.
   Daudz labāks ir latviešu stāvoklis Rīgā, kur tie ir ne vien brīvi, bet bieži arī turīgi ļaudis. Cīņu par lat­viešu tiesībām 18. gadu simtenī kā pirmie sāk Rīgas latvieši.
   Ar skolu celšanu muižnieki kavējas, jo zemnieku iz­glītība viņus neinteresē. Tomēr lasītpratēju skaits Vid­zemē strauji vairojas un gadu simteņa beigās sasniedz 63% no iedzīvotāju skaita. To panāk galvenā kārtā lat­viešu vecāki paši, kas pēc grūtajiem dienas darbiem māca savus bērnus grāmatā.
   Uz to viņus izaicina vācieši. Redzēdami, kādu varu uz laukiem ieguvuši muižnieki, vācu namnieki mēģina ierobežot arī Rīgas latviešu tiesības. Bet tur viņi sa­stop negaidīti spēcīgu pretestību, un iedegas asa cīņa. Vācieši ķeras pat pie dokumentu viltošanas un uzpērk valdības iestādes (senātu), sūtot naudu un dažādas dā­vanas (siļķu muciņas, medījumus, augļus u. c.) uz Pē- terpili. Šoreiz tas tomēr nespēj grozīt cīņas iznākumu. Latviešu pierādījumi ir pārāk skaidri un nepārprotami.
   Sadursme iesākas 1738. gadā, kad Rīgas rāte izdod rīkojumu: „Visiem latviešiem gada un vienas dienas laikā jāpārdod savas mājas un zeme Rīgā un Rīgas priekšpilsētās, citādi viņiem to atņems." Tad četru latviešu amatu pārstāvji — važoņi, zvejnieki, pārcēlēji un mastu šķirotāji — iesniedz protestu rātei un pēc tam ģenerālgubernātoram. Viņi starp citu norāda:
   „Rīgas latvieši kopš neatminamiem laikiem bijuši brīvi ļaudis. Viņi ir šīs zemes pirmo īpašnieku pēcnā­cēji (skat. 35. nod.). Viņu sentēvi ir slēguši līgumus ar vācu tirgotājiem un kristījušies, bet nekad nav at­teikušies no savām tiesībām. Tāpēc būtu aplami domāt, ka latviešu tiesības ir mazākas nekā svešajiem ienā­cējiem."
   Rāte no savas puses 1739. gadā raksta ģenerālgu- bernātoram: „ … Nevācu (latviešu) turība aug dienu no dienas un kopā ar to viņu augstprātība un lepnība, tā ka tie visus namus un zemes gabalus saņems savās rokās..
   Nākošā gadā ģenerālgubernātors paziņo, ka rāte ir pārkāpusi savas tiesības, un nelikumīgo rīkojumu atceļ.
   1749. gadā rāte noliedz latviešiem nēsāt „vācu drē­bes", lai tos varētu atšķirt no vāciešiem. Jau pēc nedē­ļas ģenerālgubernātors šo dīvaino pavēli atceļ.
   Asākā cīņa saistās ar ievērojamās latviešu dzimtas Šteinhaueru vārdu. Turību un labu slavu Šteinhaueri ieguvuši kā mastu šķirotāji. Viņi atbalsta arī brāļu draudzi un uzceļ tai saiešanas namu. Pie Šteinhaueriem pulcējas Rīgas latvieši, viņu mājā apmetas arī grāfs Cincendorfs (skat. iepr. nod.), kad tas apmeklē Rīgu.
   Divi brāļi — Dāniels un Jānis Šteinhaueri kļūst sla­veni ar cīņu par savām un līdz ar to Rīgas latviešu tie­sībām. Tā sākas 1747. gadā. Abi ir mastu šķirotāju meistari. Jānis Šteinhauers kļūst arī par lielāko zemes īpašnieku Rīgā. Viņam pieder Voleru, Zasu un Hermelina muižas, koku zāģētavas, pirmā papīra fabrika Rī­gā un pašam sava osta Bolderājā. Dānieļu ķeizars Pē­teris III ieceļ par savu tirdzniecības pārstāvi Rīgā.
   Tomēr rāte liedzas tiem piešķirt namnieku tiesības, t. i. tiesības piedalīties pilsētas pārvaldē, un dažādi mē­ģina kavēt viņu pasākumus.
   Lai piekukuļotu valsts augstāko tiesu, vācu namnieki izdod ap 10.000 dālderu un tādā kārtā novilcina vaklī- bas lēmumus. Galu galā vācu pūliņi izrādās veltīgi. Rātes vīriem vēlāk jālūdzas J. Šteinhauera mantinieki, lai tie izlīgst ar labu. Citādi pilsētai par Šteinhaueram nodarītajiem zaudējumiem jāmaksā vairāk kā 80.000 dālderu.
   1784. gadā valsts augstākā tiesa (senāts) pavēl Rī­gas rātei visus latviešu mastu šķirotājus uzņemt nam- niekos.
   Abi brāļi šo uzvaru paši nepiedzīvo. Dāniels mirst 1761., bet Jānis 1779. gadā. Divi gadus pirms nāves Jānis Šteinhauers svin savas zelta kāzas. To viņš at­zīmē tādā veidā, ka piešķir brīvību visiem dzimtcilvē­kiem savās muižās. Latvietis, kas sīksti cīnījies par savām tiesībām, ir pirmais, kurš dod brīvību citiem tautas brāļiem.
   Gadu simteņa beigās sakustas arī latvieši uz laukiem. Pār Vidzemi iet zemnieku nemieru vilnis (1777., 1784.. 1797., 1802. gadā). Ģenerālgubernātors 1784. gadā ziņo ķeizarienei Katrīnai II: „Sacelšanās ir izplatīju­sies pa visu zemi, un es nezinu nevienu novadu, kur nemieru nebūtu."
   Muižnieki sauc palīgā krievu karaspēku, bet latviešu draugs, vācu rakstnieks Garlībs Merķelis, raksta 1796. gadā: „Tauta nav vairs akls suns, ko ar sitieniem var dzīt būdā. Tā ir tīģeris, kas klusās dusmās grauž savas važas un gaida mirkli, kad varēs tās saraut un nomaz­gāt savu kaunu asinīs…"

   „Vēl kraukļi kaudamies plēš asiem nagiem maitu,
   Bāl kaili ģindeņi un ņirdzas galvas kausi." (J. Medenis)
   Vēl 1683. gadā poļu un leišu karapulki izglābj Eiropu no lielām briesmām. Karaļa Jāņa Sobi- eska vadībā tie sakauj milzīgu turku armiju, atbrīvo Vīni un tur ielenkto vācu ķeizaru.
   Bet jau simt gadus vēlāk Polija-Lietuva beidz pa­stāvēt. Savstarpējās ķildas un muižnieku lielā patvaļa nepārtraukti grauj šīs valsts spēkus. Nekārtības un
   Šie notikumi norisinās apmēram tanī laikā, kad Ei­ropu saviļņo Lielā franču revolūcija.
   jukas palīdz vairot Polijas-Lietuvas kaimiņi, cerot uz vieglu laupījumu.
   Sevišķi rosīgi ir krievi. Tie veikli izmanto iekšējos strīdus un sāk rīkoties šajā zemē kā savās mājās. Tas beidzas ar to, ka Krievija, Austrija un Prūsija slepeni vienojas savā starpā sadalīt Poliju-Lietuvu. To izdara pakāpeniski trīs paņēmienos: 1772., 1793. un 1795. gadā.
   Pirmajā dalīšanā (1772. g.) Krievija starp citu ie­gūst arī Latgali jeb ,,poļu Vidzemi". Šo novadu tomēr nepievieno Vidzemei, bet Baltkrievijai (Vitebskas gu­berņai). Latgaļu zemnieki no šīs pārmaiņas maz ko jūt. Tie joprojām paliek pārpoļoto muižnieku varā.
   Pēc Polijas-Lietuvas otrās dalīšanas (1793. g.) poļi un leiši beidzot atjēdzas. Dedzīgā cīnītāja Koščuško vadībā visā zemē sākas sacelšanās pret krieviem un vāciešiem. Brīvības cīnītāji pasludina visus zemniekus par brīviem ļaudīm un viņu zemes īpašniekiem.
   Šī ziņa izplatās vairākos Kurzemes apriņķos, un arī latviešu zemnieki saceļas. Veltīgi mācītāji no baznīcu kancelēm brīdina neklausīt „jaunajai mācībai no brī- vestības un vienlīdzības". Kuldīgas un Grobiņas ap­riņķos latvieši atsakās iet muižas darbos, izlaupa mui­žu noliktavas un brīvprātīgi piesakās par karavīriem leišu pusē.
   1794.    gada beigās, pārspēka nomākti, poļi un leiši zaudē cīņu. Straumēm plūst viņu asinis, daudzi atstāj savu zemi, lai svešumā turpinātu ciņu par brīvību.
   Vairākus latviešu zemniekus Kurzemē par piedalī­šanos karā notiesā un izsūta uz Sibiriju.
   1795.   gadā Krievija, Austrija un Prūsija sadala to, kas atlicies no poļu un leišu valsts.
   Reiz, 1226. gadā, kāds poļu hercogs atsauca Vācu ordeni palīgā pret senajiem prūšiem (skat. 27. nod.). Ilgā un asiņainā karā liela daļa senprūšu aizgāja bojā, bet pārējie tika pārvācoti. Kaut gan Vācu ordeni leiši un poļi vēlāk savukārt sakāva, Prūsija palika vācu ap­dzīvota zeme. Pamazām no tās izauga jauna, stipra vācu valsts, kas palīdzēja Krievijai iznīcināt Poliju- Lietuvu. Katrā ziņā poļi ar rūgtumu varēja atcerēties šo agrākajos laikos izdarīto kļūdu.
   Kad sabrūk slavenā poļu un leišu valsts, Kurzemes hercogistes muižnieki bez sava hercoga ziņas padodas Krievijai. Ķeizariene Katrīna II viņus par to bagātīgi apdāvina ar muižām un amatiem. Pēdējam Kurzemes hercogam Pēterim Bīronam krievu valdība izmaksā 2 miljonus rubļu „sāpju naudas" un piešķir pensiju. Hercogs atstāj Kurzemi un apmetas Vācijā, kur tas jau laikus ieguvis lielus īpašumus.
   Tā 1795. gadā iet bojā Kurzemes hercogvalsts (1562.—1795.), un hercogs kļūst trimdinieks.
   Pētera Bīrona dēkainais tēvs, hercogs Ernests, savā laikā bija varenākais vīrs visā Krievijā. No 1730. līdz 1740. gadam viņš kā ķeizarienes Annas galvenais mi­nistrs pārvaldīja krievu valsti un cēla Kurzemē vare­nās un skaistās Jelgavas un Rundāles pilis. Bīronu dzimtas izcelsme ir neskaidra. Ir izteiktas domas, ka viņu senči bijuši latviešu zemnieki, bet noteiktu pierā­dījumu tam nav.
   Hercoga Ernesta pilis un viņa dēla Pētera celtā Jel­gavas ģimnāzijā — Academia Petrina — vēl ilgi atgā­dināja ļaudīm par tiem laikiem, kad Kurzeme un Zem­gale bija lielkunga valsts.
   Sākot ar 1795. gadu, visi latviešu novadi ir nonākuši Krievijas ķeizara varā. Bet tas šai varai ir bīstams ie­guvums (skat. 77., 78., 101. nod.).
   1802. gada rudenī Vidzemē atskan liel­gabalu un šauteņu šāvieni. Ar to palīdzību apspiež lie­los zemnieku nemierus Kauguru muižā. Izrādās, ka viens no nemiernieku vadoņiem (Gothards Johansons) lasījis laikrakstos par revolūciju Francijā un pārtulko­jis latviski kādu daļu no Merķeļa grāmatas „Latvieši". Tās ir muižniekiem bīstamas domas, kas sāk nodarbi­nāt zemnieku prātus.
   Bet vienam otram muižniekam kļūst skaidrs, ka ne­var arī pastāvīgi turēt muižā lielgabalus un kareivju nodaļas.
   Krievijas tronī nesen kā nācis ķeizars Aleksandrs I (1801.—25.), kas vēlas izdarīt zināmus uzlabojumus savā valstī. Ar ķeizara atbalstu zemes padomnieks (landrāts) Frīdrichs Zīverss ierosina Vidzemes land­tāgā pieņemt sevišķus noteikumus zemnieku labā. Muiž­nieki neuzdrošinās pretoties ķeizara gribai. Tādā kār­tā 1804. gadā izsludina „Vidzemes zemnieku likumu".
   Tas izbeidz muižnieku patvaļu Vidzemē un nodroši­na zemniekiem tiesības, kādas tiem bija zviedru karaļa Kārļa XI laikā. Turpmāk tikai ar tiesas spriedumu zemnieku drīkst izlikt no mājām. Muižniekiem noliedz tirgoties ar ļaudīm. Zeme tiek pārmērīta, nodevas no­teiktas un ierakstītas vaku grāmatās. Pagastos un draudzēs nodibina tiesas ar zemnieku tiesnešiem. Zem­nieks var sūdzēties par muižnieku līdz pat galma tiesai.

   „Iet gadu simteņi un lasa vecā stabā:
   Te karātavu kalns, tur kapu akmens logs,
   Tie pirksti muilā ved, tiem galā baznickrogs,
   Un vidū mācītājs zem pūra sveci glabā." (J. Medenis)
   Kaut arī zemnieki nedrīkst muižas novadu atstāt,
   šis likums paver tiem ceļu uz turību un nodrošinātu dzīvi.
   Tomēr viņi ir gaidījuši ko citu. Visiem prātus tajā laikā aizņem domas par pilnīgu brīvību. Tāpēc par jauno likumu tie zobojas: ,.Vecais zirgs ar jauniem sedliem."
   Arī muižnieki ir neapmierināti, jo tie vairs nedrīkst rīkoties ar zemnieku zemi pēc savas patikas. Viņi drīz vien arī atrod kādu ļoti labu izeju, un 1804. gada liku­mam ir īss mūžs. Zemniekiem par to nav ko priecāties. Vēlāk izrādās, ka nonicinātais „vecais zirgs" būtu vi­ņiem gluži labi noderējis.
   *
   Kurzemē un Zemgalē minētajā laikā nekas nemai­nās. Tur muižas vara vēl joprojām nav ierobežota. To- tiesu zeme bijušā hercogistē ir auglīgāka kā Vidzemē, un zemnieki kaut kā iztiek.
   Kurzemes ievērojamais vācu tautības mācītājs, zi­nātnieks un rakstnieks, tā sauktais Vecais Stenders (1714.—96.) dēvē Kurzemi par „mīļo Dieva zemīti". Kādā dzejolī viņš tomēr izsaucas:
   ,,Nabags zemnieks, kurzemnieks, Kāds tev labums, kāds tev prieks? Sausu maizi iegrauzis, Plānu putru iestrēbis. Pātags dauza muguru, Rīkstes kapā pakaļu …"
   Ar visu to Stenders l>eigās saka:
   „Tomēr esi nebēdnieks, Nabags zemnieks, kurzemnieks!"
   Vecā Stendera mūžs un darbs cieši saistās ar šiem „nebēdniekiem". Pēc viņa vēlēšanās tad arī tā kapa ak­menī iekaļ: „Šeit aprakts Vecais Stenders, Latvis … " Bet pārmaiņas Vidzemē tomēr liek arī Kurzemes muižniekiem domāt, ka kaut kas jādara.

   „Par jaunām mājām sapņo tas,
    Kas kalnā pacelsies." (J. Medenis)
   Napoleona karš ar Krieviju 1812. gadā saviļņo arī latviešus. Viņi cenšas izvairīties no iesauk­šanas krievu karaspēkā un nemaz neslēpj, ka gaida frančus.
   Šis karš mūsu zemei nekādus uzlabojumus 'tomēr neatnes. Kurzemi uz laiku ieņem franču palīgspēki —prūšu pulki, un viņu komandieris izdod rīkojumu: „Līdz augstākai pavēlei visa būšana šinī zemē paliek kā bijusi." Gaidīto atvieglojumu vietā zemniekiem uz­liek lielas nodevas karaspēka uzturēšanai.
   Uznāk negaidīti agra un barga ziema. Ciešot mil­zīgus zaudējumus sniegā un salā, Napoleona armija atkāpjas no Maskavas.
   Pēc kara ar Franciju ķeizars Aleksandrs 1 kļūst aiz­domīgs pret jaunām domām un uzskatiem savā valstī. Tomēr Igaunijas un Kurzemes muižniekus krievu val­dība mudina izdot zemnieku likumus.
   Tad Igaunijas muižnieki izstrādā priekšlikumu: dot zemniekiem brīvību, t. i. atcelt dzimtbūšanu, ja muiž­niekiem atdod īpašumā visu zemnieku zemi. To īsi var izteikt vārdos: ,,Zeme ir mana, laiks ir tavs." Brī-
   vie zemnieki varēs slēgt ar muižniekiem brīvus līgu­mus, un tas veicināšot saimniecisko attīstību. Ķeizars piekrīt un 1816. gadā izsludina „brīvlaišanu" Igaunijā.
   Vācu muižnieki Latvijā redz, ka viņu kārtas brāļiem Igaunijā ir izdevies ārkārtīgi ienesīgs veikals. 1817. gadā pieņem likumu par zemnieku brīvlaišanu Kurze­mē, bet 1819. gadā — Vidzemē.
   Šos likumus izsludina ļoti svinīgi, Kurzemē tas notiek, piedaloties pašam ķeizaram. Bet drīz zemnieki atjēdzas, ka viņi īstenībā ir pilnīgi aplaupīti, jo muiž­nieki tagad sagrābuši visu zemi. Zemes senie un īstie saimnieki kļuvuši par bezzemniekiem. Tādēļ mēdz teikt, ka zemnieki ir ieguvuši „putna brīvību". Patiesībā pat ne to. Tikai pamazām un pakāpeniski viņiem atļauts mainīt dzīves vietu plašākā apgabalā.
   Līdz tam zemniekus sauca priekšvārdā un tās mājas vārdā, pie kuras tie piederēja. Tagad tiem jāpieņem uzvārdi. Šai lietā bieži vien „palīdz" muižnieki. Tādēļ daudzi latvieši dabū vāciskus uzvārdus.
   Lai nenomirtu badā, brīvajiem zemniekiem jānomā zeme no muižnieka, kas par to var prasīt, cik viņam patīk. Nav vairs nekādu noteikumu, kas ierobežotu nodevas un klaušas. Brīvība tādēļ skan kā izsmiekls, jo zemniekiem nav citas izejas, kā pieņemt muižnieku prasības. Apmesties pilsētās un tur meklēt darbu tiem atļauj tikai 1863. gadā.
   Par zemes lietošanu zemniekiem galvenā kārtā jā­maksā ar savu darbu (klaušām) muižas laukos. Tāpēc turpmākie gadu desmiti dabū nosaukumu: klaušu laiki.
   Tas ir bēdu un nemieru pilns laikmets. Lielo klaušu dēļ zemnieki nespēj apkopt savus laukus un mājas. Ze­me tiek nolaista, ēkas sabrūk. Muižnieki arvienu vai­rāk pāriet uz lopkopību un cenšas paplašināt muižas zemi. Daudz zemnieku māju „uzspridzina" — pievieno muižas laukiem.
   Skumjas dziesmas skan šinī laikā:
   „Kas tie tādi, Kas dziedāja, Bez saulītes Vakarā? Tie bij visi Bāra bērni, Bargu kungu Klausītāji."
   Bet latvieši nav padevušies. Drīz vienā, drīz otrā vietā notiek sacelšanās. Ļaudis meklē kādu izeju. Da­žādas baumas iet no mutes mutē. Paunu žīdi, kas brau­kā apkārt tirgodamies, stāsta, ka ķeizars dodot zemi par brīvu „siltajā zemē" (Dienvidkrievijā).
   Ļaudis sāk plūst uz Rīgu, lai „pierakstītos uz silto zemi". Tos izrāj un dzen atpakaļ. Tikai pareizticīgo bīskaps ar viņiem laipni aprunājas, jo viņam ir savi nodomi. Drīz izplatās baumas: zemi dos tiem, kas pār­ies ķeizara ticībā — pareizticībā. Velti baznīcās guber- nātors liek nolasīt paziņojumus, ka tas nav tiesa. Zem­nieki par šiem paziņojumiem tikai ņirgājas. Gaiss ir saspīlēts un draudu pilns.
   1841. un 1842. gadā saceļas zemnieki Jaunbebros un Veselauskā (Vidzemē). Nemiernieku vadoņus mēģina apcietināt, bet nelielās karaspēka nodaļas spiestas at­kāpties saniknoto zemnieku priekšā. Tikai pienākot pastiprinājumiem, sacelšanos apspiež un daudzus bargi soda.
   1840-tajos gados vairāk kā 80.000 latviešu pāriet pareizticībā. Vācu muižnieki un mācītāji velti cenšas to
   aizkavēt. Viņi sūta rakstus krievu valdībai un sūdzas par latviešu ļauno dabu, spītību un nepaklausību.
   Beidzot valdība nolemj izmeklēt nemitīgo nemieru cēloņus. Tagad atklājas, kādā postā zemniekus nove­dusi „putna brīvība". Arī daži muižnieki sāk to atzīt. Viņu vidū sevišķi izceļas kāds izglītots un taisnīgs vīrs — Rūjienas muižas īpašnieks Harnilkars Felker- zāms. Viņa uzskats ir: zemnieku zemei jākļūst par zem­nieku īpašumu.

   „To tautu nesalauzt, tā nezudīs nekur.
    Ko Jāņu vainags zaļi un asins kopā tur." (Andrejs Eglītis)
   Sajā stāstā ir attēlots, kā vācu muižnie­ki pēc lielā ziemeļu kara iegūst vēl neredzētas priekš­rocības mūsu zemē. Šos netaisnos ieguvumus noturēt viņiem palīdz pašu ieceltie vācu mācītāji. Tie tad arī nepārtraukti no kancelēm sludina: zemniekiem jāklau­sa kungi un jābūt padevīgiem. Neklausīgos velni cepi­nās ellē sarkanās ugunīs.
   Nav jābrīnās, ka šie „baznlckungi" latviešiem liekas tikpat sveši un naidīgi kā muižas kungi. Bet latviešu mācītājiem gandrīz nav iespējams dabūt darbu savā zemē.
   Lai attaisnotu savu uzkundzēšanos un zemnieku iz­mantošanu, muižnieki vienmēr un visur cenšas iestās-
   Šajos klaušu un nemieru laikos izaug jauna latviešu cīnītāju paaudze. Kad viņi sasniedz vīru gadus, tie sāk jaunu un asu cīņu par latviešu tautas tiesībām. Tikai tad vācieši sāk pamazām nojaust, cik vājas ir viņu saknes šajā zemē.
   tīt, ka tieši šāda kārtība ir pareiza un taisnīga. Valdī­bai un ārzemniekiem viņi tēlo latviešu zemniekus kā ļaunus, mežonīgus, dumpīgus un nesaprātīgus iedzim­tos".
   Arī Rīgas vācu namnieki mēģina šai ziņā ķēmoties pakaļ muižniekiem. Tomēr viņu uzbrukumi Rīgas lat­viešiem nedod cerētos panākumus (skat. 61. nod.).
   Gluži citādi par latviešiem domā daži vācieši, kas ie­rodas Latvijā no ārzemēm un patstāvīgi vēro šo zemi un ļaudis.
   No 1764. līdz 1769. gadam Rīgā kā mācītājs un sko­lotājs strādā slavenais vācu zinātnieks un domātājs Jā­nis Gotfrīds Herders. Vācu vēsturnieks R. Vitrams raksta: „Herdera lielākais ieguvums šajā laikā ir viņa iepazīšanās ar latviešu tautu un tās dzeju." — Lat­viešu senatnīgās parašas un tautas dziesmas viņu ār­kārtīgi saviļņo. Viņam rodas pavisam jaunas domas par mākslu un rakstniecību — tai jāmeklē ierosme un spēks dzīvajā tautas dzejā.
   Šie Herdera jaunie uzskati vēlāk ietekmē visu vācu rakstniecību. Viņš izdod grāmatu „Senas tautas dzies­mas", kur iespiestas 11 latvju dainas. Tās atrodamas arī 1807. gadā iznākušajā krājumā „Tautu balsis dzies­mās".
   Lielu interesi par latviešu tautas dziesmām izrāda ari vairāki citi vācu zinātnieki (J. G. Hamanis, T. G. Hipelis). Šo ārzemnieku pamudināti, tad ari daži mācī­tāji (K. Harders, G. Bergmanis u. c.) 19. gadu sim­teņa sākumā sāk tās vākt un iespiest.
   Vācu tulkojumā ar latvju dainām iepazīstas arī lie­lais angļu rakstnieks Valters Skots un vairākas pār­tulko angliski (iespiestas 1831. gadā).
   1841. gadā kāds vācu ceļotājs (J.G.Kols) apmeklē Latviju. Viņš stāsta: „Man bija izdevība novērot latviešu veselīgo dzīves gudrību. Mēs ļoti maldāmies, domādami, ka tie nogrimuši verdzībā un vienaldzībā. Es iepazinos ne vien ar viņu skaidro domāšanas veidu vispār, bet jo sevišķi ar to, ko tie domā par savām at­tiecībām ar viņu kungiem…"
   Tikai Baltijas vācieši, šķiet, neko neredz un negrib redzēt. Tomēr — izņēmumi ir arī viņu vidū.

   „Cilvēka vērtību nenosaka tiesības, ko viņi izlieto, bet gan pienākumi, ko tas uzņemas." (Barons Hamilkars Felkerzāms)
   1847. gadā Vidzemes muižnieki ievēl sev jaunu priekšnieku (landmāršalu) — baronu Hamil- karu Felkerzāmu. Par muižnieku vadoni tagad ir kļu­vis ļoti izglītots un tālredzīgs vīrs. Felkerzāms tik lie­lā mērā atšķiras no pārējiem vācu baroniem, ka dabūjis apzīmējumu ,,svešnieks Vidzemē". Tomēr vēl šodien Baltijas muižnieki var būt lepni, ka no viņu vidus nā­cis šis ievērojamais cilvēks.
   Felkerzāms nedomā, ka latviešu zemnieku nemieri izskaidrojami ar viņu ,,ļauno un dumpīgo dabu". Viņš saprot, ka jāmēģina labot 1819. gadā nodarītā netais­nība, kas zemniekiem nolaupīja viņu zemi.
   Saziņā ar krievu valdības pārstāvjiem Felkerzāms izstrādā priekšlikumus jauniem zemnieku likumiem. 1847. gadā tos iesniedz Vidzemes landtāgam. Tur viņš arī uzstājas ar savu slaveno runu: „Cilvēka vērtību nenosaka tiesības, ko viņš izlieto, bet gan pienākumi, ko tas uzņemas …"
   Pretestība ir asa un sīva. Tomēr, baidoties no valdī-
   bas iejaukšanās, muižnieku vairākums nobalso par Fel- kerzāma priekšlikumu. Neiecietīgākie muižnieki izsau­cas: „Tas ir cirvis pie muižniecības saknēm!" — 1849. gadā ķeizars Nikolajs I apstiprina šo likumu,pagaidām gan tikai uz 6 gadiem.
   Daudzi muižnieki vēl cer, ka izdosies to grozīt. Tad nāk Krievijai neveiksmīgais Krimas karš (1853.— 1856.). Tā zaudē cīņu pret Turciju, ko atbalsta Rie­tumeiropas lielvalstis. Neveiksme atklāj daudzus trū­kumus krievu ķeizara valstī. Pieaug prasības pēc lie­lākas brīvības un uzlabojumiem. Jaunais valdnieks Aleksandrs II 1860. gadā galīgi apstiprina 1849. gada Vidzemes zemnieku likumu.
   Tā galvenais saturs: zemnieku zeme skaidri nodalā­ma no muižas zemes. To nedrīkst pievienot muižu lau­kiem, bet muižniekiem tā vai nu jāiznomā, vai jāpār­dod zemniekiem.
   Turpmākos gadu desmitos zemnieki arvienu lielākā skaitā sāk iepirkt mājas. Tā rodas spēcīga un neatka­rīga latviešu zemes īpašnieku šķira — saimnieki, gruntnieki.
   Muižnieku lielākā daja jūt dziļu naidu pret šo liku­mu un tā ierosinātāju, landmāršalu Felkerzāmu. Ama­ta laikam beidzoties, viņu vairs neievēl šajā postenī. Kad muižnieku kādreizējais vadonis mirst (1856. g.), viņi neierodas arī tā bērēs. Bijušā Vidzemes bruņnie­cības landmāršala šķirstu līdz kapa vietai uz saviem pleciem aiznes latviešu saimnieki, pašaustos pelēkos uzvalkos. Bēru runu mācītājs sāk ar tiem vārdiem, ko mirušais bija teicis, aizstāvot landtāgā jauno zemnieku likumu. Šie vārdi iekalti arī barona Hamilkara Fel- kerzāma kapa akmenī.
   Jānožēlo, ka Baltijas vācu muižniekiem neradās vai­rāki līdzīgi vadoņi. Tad daudz kas latviešu un baltvācu starpā laikam gan būtu noticis citādā garā.
   Turpmākie notikumi norisinās strauji:
   1863. gadā zemnieki var izņemt pases un iegūst daudz lielāku kustības brīvību.
   1865.    gadā muižai atņem „mājas pārmācības tiesī­bas" — izbeidzas zemnieku pēršana, kas iet muižas darbos.
   1866.                  gadā lauku ļaudis vēl vairāk atbrīvojas no muiž­nieku varas. Šajā gadā izdod „Baltijas guberņu pa­gasta pašvaldības likumus". Turpmāk visa pārvalde uz laukiem pāriet pašu zemnieku vēlēto amata jeb ,,runas vīru" rokās. Pagasta sapulce izvēl savu ,,vietnieku pulku" un pagasta vecāko. (Pagasts — mazākā pārval­des vienība uz laukiem. Vairāki pagasti kopā veido ap­riņķi, vairāki apriņķi — guberņu).
   1868. gadā izbeidzas klaušu laiki Vidzemē. Zemnie­ki, kas nomā mājas, maksā par to naudā (naudas renti),
   bet tiem vairs nav jāiet muižas darbos.
   Kurzemē nav tādu muižnieku vadoņu, kas līdzinā­tos Felkerzāmam. Tomēr ari turienes muižnieki ir spiesti sekot Vidzemes piemēram.
   Par zemnieku īpašuma tiesībām uz zemi Kurzemē drosmīgi cīnās latviešu skolotājs Andrejs Spāģis. Viņš pazaudē savu vietu, dodas uz ārzemēm un izdod cīņas rakstu vācu valodā ,,Brīvās zemnieku kārtas stāvok­lis Kurzemē" (I daļu — 1861., II daļu — 1863. g.). Rodas pretraksti un pārrunas, kas veicina pārmaiņas zemnieku lietās.
   Kurzemē klaušu laiki beidzas jau 1867. gadā. Māju iepirkšana tur norit straujāk kā Vidzemē, jo zemnieki turīgāki.
   Visi šie minētie notikumi neskar Latgali, kas skaitās pievienota Vitebskas guberņai. Tad — 1861. gadā, Aleksandrs II izsludina zemnieku brīvlaišanu visā Krievijā. Zemnieki tur nedzīvo atsevišķās saimniecī­bās (viensētās), bet ciemos. Līdz ar dzimtbūšanas at­celšanu ciemu iedzīvotāji saņem koplietošanā zemi, par ko gan jāmaksā zināma noma. Šis likums attiecas arī uz Latgali.
   Jau 1863. gadā Latgalē sākas zemes iepirkšana. 1907. gadā zemniekiem atlaiž vēl nenomaksātos parādus, un zeme pāriet viņu pilnīgā īpašumā.
   Lauku saimniecības Latgalē ir tomēr samērā mazas — apmēram četras reizes mazākas kā Kurzemē un Vidzemē. Bez tam tās sastādās no izkaisītiem, sīkā­kiem zemes gabaliem. Tas kavē zemes apstrādāšanu un modernāku paņēmienu lietošanu. Taču pamazām arī Latgalē zemnieki no ciemiem sāk iziet viensētās un noapaļot savus īpašumus. (Sevišķi plašā mērā tas no­tiek, nodibinoties brīvai Latvijas valstij).
   Līdz pirmā pasaules kara sākumam apmēram 40% no Latvijas zemes atkal pāriet latviešu zemnieku īpa­šumā.
   Bet par šo zemi, kas viņiem bija nolaupīta, tie sa­maksā muižniekiem milzīgas summas: Vidzemē 82, Kurzemē 92 zelta rubļus par katru hektāru. Tas ir ne­salīdzināmi vairāk par to, cik zeme maksā pašā Krie­vijā.
   Pārmaiņas, kas Latvijā norisinājās ap 19. gadu sim­teņa vidu, ir tik ievērojamas, ka tās ievada jaunu laik­metu latviešu dzīvē. Sākas mūsu vēstures visjau­nākie laiki.

   .

   „Kur mani tēvi dzivojuši,
   Kur grūti pūlējšies,
   Kur dus tie kapā mierīgi,
   Tur esmu atmodies.
   Un viņu kapi sludina:
   Dēls, šeit ir tava Tēvija,
   Lai sveika, Tēvija!" (Ansis Līventāls, 1803.—78.)
   19- gadu simtenī visā Eiropā jūtams ne­miers. Arvienu stiprāka kļūst daudzu tautu vēlēšanās dzīvot patstāvīgu un neatkarīgu dzīvi. Tautas, kas pa­kļautas citām varām (grieķi, īri, bulgāri, serbi, ungāri, čechi, beļģi u. c.) vēlas iegūt neatkarību, vai vismaz lielāku brīvību. Tie, kuru zeme ir sadalīta starp vairā­kām valstīm (itālieši, vācieši), grib apvienoties vienā valstī.
   Šo spēcīgo tautisko kustību apzīmē par nacionālis­mu. Dedzīgākie nacionālisti parasti ir izglītotākie ļau­dis, sevišķi augstskolu studenti.
   Eiropas tautās pieaug interese par vēsturi, tautas pa­rašām, valodu un dzeju. Tas savukārt stiprina nacio­nālo apziņu un brīvības tieksmes.
   Tautu atmoda sākas jau Napoleona kara laikos un izplatās pēc tam arvienu tālāk un plašāk (mūsu die­nās tā ir sasniegusi Āziju un Āfriku).
   Drīz vienā, drīz otrā Eiropas stūrī uzliesmo sa­celšanās un brīvības kari. Vecā kārtība pamazām šķo­bās un brūk.
   Ap 19. gadu simteņa vidu spēcīgs nacionālisms saviļ­ņo arī latviešu tautu. Latviešu cīņa par savām tiesībām gan ari pirms tam nekad nebija norimusi, bet tā nenoti-
   ka visas tautas vārdā. Atsevišķi cīnījās latviešu nam- nieki Rīgā, atsevišķi sacēlās latviešu zemnieki dažādās vietās uz laukiem.
   Tagad latvieši sāk arvienu skaidrāk saprast, ka tiem visiem ir kopīgi mērķi un kopīgi par tiem jācīnās. Latvijā sākas tautas atmodas laikmets.
   To veicina patstāvīgas latviešu gruntnieku (lauku māju īpašnieku) šķiras izveidošanās un izglītības pie­augšana. Liela nozīme ir mācības iestādēm (seminā­riem), kas sagatavo latviešu tautskolotājus.
   1839. gadā Vidzemē nodibina skolotāju semināru Valmierā (vēlāk to pārceļ uz Valku), nākošā gadā arī skolotāju semināru Kurzemē (Irlavā). No turienes nāk vairāki simti jaunu latviešu tautskolotāju. Daudzi no tiem kļūst pārliecināti latviešu nacionālisti. Savos audzēkņos viņi stiprina mīlestību un cieņu pret savu tautu.
   Valkas skolotāju semināru vada ievērojamais tau­tas audzinātājs Jānis Cimze. Viņš ir tā direktors no dibināšanas dienas līdz savai nāvei (1884. g.). Cimze vēlas uzturēt labas attiecības ar vācu muižniekiem un mācītājiem un nepiedalās nacionālajās cīņās. Viņa lie­lais nopelns ir tas, ka viņš izaudzina latviešiem daudz labu un krietnu skolotāju.
   Kāds tikpat kā aizmirsts 19. gadu simteņa dzejnieks (Jānis Ruģēns, 1817.—76.) jautā 1842. gadā: „Kad atnāks latviešiem tie laiki, Ko citas tautas tagad redz ?"
   Bet šai laikā latviešu vidū, kaut arī vēl nezināmi, jau atrodas viņu nākošie vadoņi. Drīz vien viņu vārdi un darbi kļūst plaši pazīstami visā zemē. Tāpat kā ci­tām tautām, arī latviešiem viņi nāk no augstskolu stu­dentu un studiju beigušo vidus.

   ,.Latvijas kalnājos, Latvijas lejās Krūtīs man atdāvo brīvības gars." (Auseklis, 1850.—79.)
   Tērbatas Universitātē 1854. gadā sāk studēt tautsaimniecību kāds Kurzemes lauksaimnieka dēls. Viņa ceļš uz Tērbatu nav bijis viegls. Tikai 25 gadu vecumā tas varējis iestāties Jelgavas ģimnāzijā. Kā ģimnāzists viņš sarakstījis arī kādu grāmatu — ,,300 stāsti, smieklu stāstiņi un mīklas", lai pamudi­nātu latviešus vairāk lasīt. Jāceļ latviešu izglītība un turība, tad tie kļūs pašapzinīgāki un neatkarīgāki — tādas ir viņa domas.
   Tas nevar samierināties, ka latvieši savā zemē vēl arvienu atrodas vācu aizbildniecībā. Vācieši tajā laikā cenšas iestāstīt: „Latvietis, kas iegūst augstāku izglī­tību, līdz ar to kļūst vācietis. Tikai zemnieki ir latvieši." Nevar teikt, ka viņiem nebūtu panākumu. Tērbatā ne­trūkst tādu latviešu studentu, kas izliekas par vācie­šiem. Tie domā, ka tā ir „smalkāk" un izdevīgāk.
   Pilsētās daudzi latvieši, kas iemācījušies „buldurēt vāciski", tēlo vācu „birģeļus" (namniekus) un sagroza savus uzvārdus, lai tie izklausītos vāciski. Tie ir tā sauktie „kaunīgie latvieši", „kārklu vācieši" vai „puskoka lēcēji".
   Jaunais tautsaimniecības students pārsteidz daudzus, pieliekot pie savām durvīm vizītkarti:
   Krišjānis Valdemārs — Latvietis
   Vācieši ir uztraukti, un ūniversitātes rektors izsauc Valdemāru pie sevis. Students paskaidro: „Latvietis, kas labi prot vāciski, angliski un franciski, nevar reizē būt vācietis, anglis un francis, bet paliek joprojām latvietis." Pēc šādas atbildes saruna izbeidzas.
   Krišjānim Valdemāram ir liela enerģija, drosme un darba spējas. Viņš stipri ietekmē cilvēkus, ar kuriem tas satiekas. Jau pēc neilga laika Valdemāra dzīvoklī uz apspriedēm sāk pulcēties latviešu studenti. Šajos „lat- viešu vakaros" tie nolasa referātus par zinātniskiem un tautiskiem jautājumiem un pārrunā, kā veicināt tautas izglītību, celt tās turību un pašlepnumu.
   Ļoti ievērojama nozīme ir diviem Valdemāra domu biedriem — Jurim Alunānam (1832.—64.) un Krišjā­nim Baronam (1835.—1923.). Pēdējam lemts arī pie­dzīvot neatkarīgas latviešu valsts izcīnīšanu. Tad tas jau ikvienam latvietim pazīstams kā „sirmais Barona tēvs". Līdz pat savai nāvei viņš bauda brīvās Latvijas pilsoņu nedalītu cieņu un mīlestību.
   Tērbatas latviešu studentu („tērbatnieku") domas un aicinājumi ar laikrakstu un grāmatu palīdzību drīz vien izplatās tautā.
   Jau no 1822. gada pastāv latviešu nedēļas laikraksts „Latviešu Avīzes". To iespiež Jelgavā, un galvenie noteicēji tanī ir vācu mācītāji. Vēlāk tas pāriet vācu vadītās ,,Latviešu Draugu Biedrības" īpašumā. „Lat- viešu Avīzes" aicina latviešus uz pazemīgu un dievbi­jīgu dzīvošanu, paklausību un bijāšanu pret „kungiem" (tas ir, vācu muižniekiem un mācītājiem). Skaidrs, ka šādi raksti latviešus vairs nevar apmierināt.
   1856. gadā Rīgā sāk iznākt jauns latviešu laikraksts — „Mājas Viesis", ko vada rakstnieks Ansis Lcitāns. Tajā valda cits gars. To labi rāda kāds dzejolis, kas iespiests „Mājas Viesa" otrā n-rā:
   ,,.. . Mēs latvieši! Un pie šī vārda Mēs mūžam draugi paliksim. Kas tautas godu kājām spārda, To vārguli nožēlosim!"
   Šajā laikrakstā tad nu parādās Valdemāra domu biedru raksti. Tie izsaka to, ko daudzi klusībā ir jutuši un gaidījuši. Tāpēc tos saņem ar prieku un interesi.
   Vāciešos un viņu līdzskrējējos „tērbatnieku" raksti rada naidu un apjukumu. Jauno domu paudēji dabū apzīmējumu „jaunlatvieši", un vācieši sāk tos apka­rot visiem līdzekļiem.
   Pirmais ,,jaunlatvieša" vārdu iegūst Juris Alunāns par savu 1856. gadā izdoto dzeju krājumu „Dziesmi- ņas". Var teikt, ka ar šo grāmatu sākas latviešu jaun­laiku (modernā) rakstniecība. Grāmatai ir zināms no­lūks — pierādīt, cik aplami ir vācu apgalvojumi, ka latviešu valoda der tikai zemnieku vajadzībām. To Alu­nāns spīdoši veic, starp citu atdzejodams latviski dau­dzus slavenu cittautu rakstnieku darbus. Viņš arī pa­pildinājis latviešu valodu ar daudziem jaunvārdiem. Ar pilnām tiesībām Alunāns tāpēc ir varējis rakstīt: ,,.. . Viss jau nevaru mirt, liela no nāves man Daļa taupīta būs. Pēcāk es pieaugšu Slavā augdams jo jauns, kura vis nezudīs, Kamēr Daugava tek latviešu robežās…" Vācu uzbrukumi tomēr nobaida „Mājas Viesa" re­daktoru. Ansis Leitāns ir vēl ,,veco laiku cilvēks". Viņš piekāpjas un sāk vadīt laikrakstu vāciem vēlamā pade­vības garā.
   Juris Alunāns tam veltī īsu zobgalīgu pantiņu:
   „Čuči, M/ājas/ V/iesi/, čuči, īsu, sūru mūžiņu: Uzgūlušies lieli kluči Spiež tev ārā dzīvību."
   Bet vācieši viļas, domājot, ka jaunlatviešiem tagad ir aizbāztas mutes.

   „Tā nevar palikt, tā nepaliks:
   Līdz pašam pamatam jauns viss tiks!"
   (J. Rainis)
   Tas, kas notiek turpmākajos gados, vē­lāk vairākkārt atkārtojas latviešu tautas vēsturē. Lai brīvāk un asāk varētu turpināt cīņu, latviešu va­doņi atstāj savu dzimto zemi. Latviešu tautas atmodu 1860-tajos gados vada vīri, kas dzīvo svešumā.
   1858. gadā Kr. Valdemārs nobeidz studijas un do­das uz Pēterpili. Pēc kāda laika viņam seko Juris Alu- nāns un Kr. Barons.
   Valdemārs iestājas Krievijas valsts dienestā un ātri izceļas ar savu darbu un spējām. Viņš daudz raksta — gan par netaisnībām Baltijā, gan par saimnieciskiem jautājumiem, sevišķi jūrniecību. Viņu ievēro ķeizara brālis ģenerāladmirālis Konstantins un uztic tam sva­rīgus uzdevumus jūrniecības lietās.
   Valdemārs tagad izmanto savus augstos sakarus ar krievu valdību un 1862. gadā nodibina jaunu latviešu cīņas laikrakstu — „Pēterburgas Avīzes". Krievijā toreiz visi raksti pirms iespiešanas jādod pārbaudīt valdības ierēdņiem — cenzoriem. Bet par „Pēterburgas Avīžu" cenzoru valdība ieceļ pašu Valdemāru. Par redaktoru paredzēts lielais latviešu valodas meistars Juris Alunāns, bet viņš saslimst (mirst 1864. g.), un šo darbu uzņemas Krišjānis Barons.
   Tik brīva un droša valoda nav vēl bijusi nevienam latviešu laikrakstam. „Pēterburgas Avīzes" tāpēc strauji izplatās Latvijā. Tās iet no rokas rokā, ļaudis tās lasa un atkal pārlasa. Sevišķu piekrišanu iegūst laikraksta humora pielikums, ko sākumā sauc par „Dzirksteli", vēlāk par „Zobu galu". Tur (galvenā
   kārtā „Brenča un Žvinguļa sarunās") asprātīgi izzobo tumsonīgos vācu muižniekus un mācītājus, „kaunīgos latviešus" un atpakaļrāpuļus („bizmaņus"). Brenča un Žvinguļa tēlus rada Kr. Barons, un tie līdz mūsu die­nām uzglabājušies tautas atmiņā.
   «Pēterburgas Avīzes" dod derīgus padomus saim­nieciskos jautājumos, ceļ tautas pašlepnumu, mudina dzīties pēc izglītības un lielākas patstāvības. Mērķis ir skaidrs — latviešiem jāatbrīvojas no vācu uzkundzē­šanās un vadības.
   Bet vāciešu rokās vēl joprojām ir Vidzemes un Kur­zemes pārvalde. Krievijas valdībā un armijā daudzi Baltijas muižnieki ieņem augstus amatus. Ne soli viņi nedomā piekāpties.
   Pret ,,Pēterburgas Avīzēm" tie sāk nesaudzīgu cīņu. Laikraksta izdevējus, izplatītājus un lasītājus sāk ap­sūdzēt un vajāt. Tas vēl vairāk sakurina naidu pret vācu muižniekiem un mācītājiem.
   Ar laiku ,,Pēterburgas Avīžu" iespiešana un izpla­tīšana kļūst arvienu grūtāka, un 1865. gadā tās beidz iznākt. Tomēr domas un gars, ko tās modinājušas tau­tā, nav vairs apslāpējams.
   Vācieši domā, ka tiem jāapspiež tikai daži ,.dumpi­nieki", un viss atkal paliks kā agrāk. Tie neredz, ka viņu priekšā sāk nostāties arvienu apzinīgāka latviešu tauta.
   Sarūgtināts par apmelojumiem un uzbrukumiem, Valdemārs 1865. gadā aizbrauc uz Maskavu. Vēlāk tur ierodas arī Barons. Nemitīgā darbā un cīņās paiet Valdemāra mūžs. Kādreiz viņš izsaucies: ,,Kaut diena būtu 96 stundu gara!" — Tas strādā Krievijas jūrnie­cības veicināšanas biedrībā, raksta un no tālienes, kā varēdams, atbalsta savus tautiešus. Pēc viņa ierosinā­juma jau 1864. gadā nodibina pirmo latviešu jūras sko­lu Ainažos, bet 1882. gadā — latviešu kuģniecības sa­biedrību „Austra". Latviešu kuģi atkal parādās pasau­les jūrās.
   Valdemāra rīkotajos latviešu vakaros Maskavā pie­dalās arī kāds jauns tieslietu students — Jānis Čakste. Četrdesmit gadus vēlāk latviešu tauta uztic viņam sa­vas valsts vadību (skat. 91., 93. un 115. nod.).
   Neatlaidīgi Valdemārs turpina cīņu pret vācu muiž­nieku varu Latvijā. Viņš cer to lauzt ar krievu valdī­bas un krievu nacionālistu (tā saukto slavofilu) palī­dzību. Tie tomēr ir ļoti bīstami sabiedrotie. Krievi lab­prāt vēlas sagraut Baltijas vācisko pārvaldi, bet tikai lai tās vietā nodibinātu pilnīgi krievisku kārtību. Val­demārs no krieviem tik daudz nebaidās. Viņš saka: „Krievu kulaks nav tik bīstams kā vācu,krama nagi!" Turpmākie notikumi rāda, ka Valdemārs šai ziņā bija maldījies. Tomēr vācu muižnieku nepiekāpība un ne­iecietība tajā laikā daudzus latviešus noskaņo par sa­darbību ar krieviem.
   Krišjānis Valdemārs mirst Maskavā 1891. gadā. Lielā latviešu cīnītāja šķirstu pārved uz Rīgu un ap­glabā Ģertrūdes kapos. Trīsdesmit divus gadus vēlāk viņam blakus gulda tā draugu Krišjāni Baronu.
   Barons tad ir veicis kādu milzīgu darbu, kam tas vel­tījis 40 gadus no sava mūža. Viņš ir savācis un sakār­tojis ap 200.000 latviešu tautas dziesmu. Ar nosauku­mu ,,Latvju dainas" tās iznāk astoņos sējumos no 1894. līdz 1915. gadam. Tādēļ Barons saka: ,,Man klintsakmeni neveļat, Man pieminekli neceļat: No latvju dainām tas jau celts, Un nerūsēs šis tautas zelts."
   Latviešu tautas modinātāju piemiņu vēlāk ir godi­nājusi Latvijas valsts un Rīgas pilsēta. Starp citu viņu vārdos ir nosauktas ielas Rīgā un vairākas mācību ie­stādes. Kad Latvijas lielākajam ledlauzim bija jādod vārds, to bez šaubīšanās nosauca par Krišjāni Valde­māru. Ar to varbūt vislabāk raksturota Valdemāra no­zīme — ceļa lauzējs latviešu tautai.

   „Riga, Rīga daudzināta, —
   Kāda tāda Rīga bija? V
   alnis valnī, tornis tornī,
   Pašā galā zelta gailis.
   Ko tas zelta gailis dzied?
   Mosties, mosties, latvju tauta!" (J. Rainis)
   Dzimtbūšanas laikos Rīga ir latviešu brīvības pils. Drūmajā 18. gadu simtenī Rīgas latvieši pirmie sāk cīņu pret vācu uzkundzēšanos. Līdzīgi kur­šu ķoniņiem un citiem brīvzemniekiem, Rīgas latvieši vienmēr ir brīvi ļaudis. Vairāki no tiem iegūst arī ievē­rojamu turību (skat. 61. nod.).
   1812. gadā Rīgas latviešus ķer smags sitiens. Domā­dami, ka Napoleons uzbruks Rīgai, krievi nodedzina Rīgas priekšpilsētas, kur dzīvo vairums latviešu. No­deg vairāk kā 700 māju, apmēram 17 miljonu rubļu vērtībā. Vairāki tūkstoši latviešu vienā naktī zaudē visu savu mantu.
   No šī trieciena Rīgas latvieši ilgāku laiku nespēj at­gūties. Daudzi domā, ka vieglāk tiks uz kājām, ja pie­vienosies vāciešiem. Arī agrākos laikos ne mazums latviešu Rīgā pamazām pārvācojās. Pēc 1812. gada ne­laimes pārvācošanās notiek vēl plašākos apmēros. „Kaunīgie latvieši" pie tam parasti cenšas būt vācis-
   kāki par īstajiem vāciešiem. Vācieši priecājas par šiem pārbēdzējiem, kas stiprina viņu rindas (kaut gan no otras puses viņi tos nicina). Tomēr uz ilgāku laiku arī tas viņiem nespēj nodrošināt skaitlisko pārsvaru Rīgā.
   19. gadu simteņa otrā pusē notiek lielas pārmaiņas. Latviešu zemnieki, ieguvuši kustības brīvību, lielā skai­tā ieplūst Rīgā. 1866. gadā visiem atjauj brīvi nodar­boties ar amatniecību. Strauji attīstās rūpniecība un satiksme. 1860-tajos gados Rīga ir jau ievērojams dzelzceļa mezgls. Darba netrūkst, un latvieši beidzot var parādīt, ko viņi spēj. Visās malās sāk pacelties latviešu nami, sāk darboties jauni latviešu uzņēmumi. Ari vācieši spiesti atzīt, ka latvieši ir neparasti spējīgi, enerģiski un neatlaidīgi ļaudis.
   Rīgā izveidojas turīga latviešu iedzīvotāju šķira — latviešu pilsonība. — Par to, kā darbīgie un spēcīgie latviešu zemnieki pamazām ,,iekaro" vēlāko Latvijas galvaspilsētu, stāsta A.Deglava lielais romāns ,,Rīga".
   Latviešu tautas atmodu sākumā vada no Tērbatas, tad no Pēterpils. Latvijas dabīgais centrs tomēr ir un paliek Rīga. Agrāk vai vēlāk Rīgai tāpēc vajadzēja kļūt par vadītāju arī latviešu nacionālajā cīņā. Tas notiek 1860-to gadu beigās.
   Pirms tam Rīgas latvieši sapulcējas un apspriežas pie viena vai otra pazīstamāka tautieša. Tā, piemēram, pastāv „Caunīša pulciņš", ko vada skolotājs Caunītis. Mēģinājumi nodibināt latviešu biedrību sākumā nevei­cas, jo vācieši to kavē. Viņi aizrāda valdībai, ka latvie­šiem tāda jau esot — „Latviešu Draugu Biedrība" Jelgavā (ko vada vācu mācītāji).
   1867. gadā izceļas bads Igaunijā un Somijā. Rīgas latvieši dabū atļauju dibināt komiteju, lai vāktu līdzek­ļus bada cietējiem. Šī komiteja arī sarīko pirmo latvie­šu teātra izrādi — ,,lustes spēli" (komēdiju) „Žūpu Bērtulis".
   Nākošā gadā latvieši par jaunu lūdz atļauju biedrī­bas dibināšanai. Tagad valdība piekrīt, un 1868. gadā sāk darboties Rīgas latviešu biedrība. Par pirmo priekš­nieku ievēl Bernhardu Dīriķi, par tā biedriem archi- tektu Jāni Baumani un fabrikas direktoru Richardu Tomsonu. Biedrības dibināšanā piedalās arī seno Rī­gas latviešu amatu pārstāvji (skat. 35. un 61. nod.). Gadu simteņiem ilgi šie amati ir Rīgā saglabājuši lat­visku garu un cīņas sparu. Tagad cīņas karogs pāriet jaunās biedrības rokās. Tā darbojas ar lielu enerģiju un iegūst milzīgu nozīmi visas tautas dzīvē.
   Daudzās vietās Vidzemē un Kurzemē latvieši ap­vienojas un dibina biedrības pēc Rīgas parauga. Tāpēc Rīgas latviešu biedrība dabū „māmuļas" nosaukumu. Tās aizrādījumiem un padomiem seko pārējās.

   ,,Paceliet acis uz karogu!
   Latvijas saule tur laistās." (V. Strēlerte)
   Kad kr. Valdemārs aizbrauc uz Pēter- pili, Tērbatas latviešu studentiem kādu laiku trūkst ierosinātāja un vadītāja. Tāds atkal rodas, kad 1865. gadā Tērbatas skolotāju seminārā sāk strādāt Atis Kronvalds (1837.—75.). Viņš ir ugunīgākais un strau­jākais no tautas atmodas vadoņiem. Tāpat kā Valde-
   Jau 1870. gadā Rīgas latvieši uzceļ namu savai bied­rībai. Nama iesvētīšanas dienā pienāk daudz apsveiku­mu, starp citu arī kāda telegramma no Tērbatas. To parakstījuši ap divdesmit latviešu. Viens no viņiem saucas Atis Kronvalds.
   mārs, arī Kronvalds ir kurzemnieks. Ieguvis pilnīgi vācisku audzināšanu un izglītību, viņš vīra gados par jaunu mācās latviešu valodu. To tas dara tik pama­tīgi, ka kļūst par vienu no labākajiem šīs valodas pra­tējiem. Līdzīgi Jurim Alunānam viņš papildina lat­viešu valodu ar daudziem jaunvārdiem.
   1869. gadā Rīgas latviešu biedrības priekšnieks B. Dīriķis sāk izdot jaunu latviešu laikrakstu, ,,Baltijas Vēstnesi". Tajā parādās arī Kronvalda raksti.
   Ap 1870. gadu Kronvalda vadībā atjaunojas latvie­šu studentu sanāksmes. Tagad tās nosauc par Tērba­tas latviešu literāriem vakariem. Tērbatas vācu stu- •dentu organizācijām (korporācijām) ir savi ģerboņi, karogi, krāsu lentas un galvassegas „korporācijas krā­sās". Arī latvieši sāk domāt par piemērotām ārējām nozīmēm vakaru dalībniekiem. Viņu vidū šajā laikā atrodas divi Grīnbergu Jāņi — abi vēstures studenti. Interesējoties par latviešu vēsturi, viens no abiem Grīnbergiem ir sācis lasīt vecāko atskaņu chroniku. Kādā vietā, aprakstot notikumus 1279. gadā, chronists stāsta:
   ,,Kā zemes sargi no Cēsīm uz Rīgu Bij devušies — to es patiesi zinu — Simts vīru, ordeņbrāļa vesti, Kas saņēmuši bija vēsti. Tie ieradās tur stalti tā Ar karogu krāsā sarkanā, Kas bij ar baltu cauri šķelts — Tāds paradums tiem godā celts. Par Cēsīm pili sauc tur kādu, No turienes zinām mēs karogu šādu. Un latvju zemē šo pili rod, Kur sievas tiešām jāt arī prot
   Ne sliktāk par dažu vīru. Tādēļ — es saku taisnību tīru — Tas latvju karogs ir patiesi."
   Šo Grīnberga atklājumu uzņem ar sajūsmu. Sarkans -balts-sarkans kļūst par Tērbatas literāro vakaru dalīb­nieku krāsām. (No literārajiem vakariem vēlāk izaug latviešu studentu korporācija „Lettonija".)
   Nav šaubu, ka citām latviešu ciltīm un novadiem bija savi īpaši karogi, bet to apraksti nav uzglabāju­šies. Tādēļ strīdu šajā jautājumā nav.
   Ziņa par tērbatnieku atrastā latviešu karoga krā­sām rada lielu saviļņojumu latviešos. Auseklis dzejoli „Gaismas pils" saka:
   „Ja kas vārdu uzminētu, Augšām celtos vecā pils!
   Zilā gaisā plivinātos Sarkanbalti karogi…"
   Sarkanbaltsarkanās krāsas vispārīgi pieņem par lat­viešu nacionālajām krāsām. Karoga galīgo veidu un krāsu samērus vēlāk ar likumu noteic brīvā Latvijas valsts. Bez pārspīlējuma var teikt, ka Latvijas karogs pieskaitāms vissenākajiem Eiropas valstu karogiem.
   Tādā kārtā senā latgaļu cilts ir devusi nevien nosau­kumu visai latviešu tautai un valstij, bet arī — karogu.
   Seno latgaļu pēcnācēji Latgales novadā tieši minē­tajā laikā piedzīvo ļoti grūtas dienas. 1863. gadā krie­vi apspiež poļu sacelšanos, kurā bija piedalījušies arī Latgales poļu muižnieki. Latgalē sākas nežēlīga ap­spiešana un pārkrievošana. 1865. gadā aizliedz iespiest latgaļu grāmatas parastajā rakstībā (ar latīņu bur­tiem), turpmāk atļauts lietot tikai krievu burtus. No tā cieš visa Latgales garīgā dzīve. Tikai slepeni no ār­
   zemēm iespējams ievest vienu otru latgaliešu grāmatu. Tāpēc tautiskā atmoda Latgalē sākas daudz vēlāk kā Vidzemē un Kurzemē. Tas notiek, kad 1904. gadā at­ceļ grāmatu iespiešanas aizliegumu. Tomēr šajā drū­majā laikā Latgalē savākts krietns skaits tautas dzies­mu, kas uzņemtas lielajā Kr. Barona krājumā. Tāpat tur nekad nav trūcis viru (piem., Pēteris Miglinieks), kas arī visgrūtākos apstākļos turpinājuši cīnīties par tautas tiesībām (skat. A. Rupaiņa romānu triloģiju „Māra mostas").
   Latvijas karogs vēl ilgāku laiku nedrīkst brīvi plīvot mūsu zemē. Bet latvieši izmanto ikvienu iespēju, lai uzstātos ar šīm krāsām. Kad 1873. gadā Rīgas lat­viešu biedrība sarīko 1. vispārīgos dziesmu svētkus, rī­kotāji un kārtībnieki ir greznoti sarkanbaltām lentām. Svētku gājienā nes karogu, kurā attēlots senlaiku svēt- nieks pie ziedokļa. Zīmējums ar nodomu izgatavots uz baltas drānas ar sarkanu apmali.

   „Viņa vārds lai ir sirdis un tautas karogos rakstīts!
   Viņa spēcīgais gars vienmēr lai pitmijo mums." (Ausekļa veltījums Kronvaldam)
   Jaunlatviešu vadoņu apkarošana nedod vāciešiem cerētos panākumus. Tautas apziņa turpina pieaugt spēkā. Iespējams būtu atzīt latviešu centienus un saprasties ar viņiem. Bet to vācu muižnieki un mā­cītāji nespēj iedomāties. Ne velti par Baltijas vācu ba­roniem mēdz teikt: „Tie neko nav aizmirsuši un neko nav mācījušies."
   Drošākos un dedzīgākos cīnītājus mēdz saukt par tautas karoga nesējiem. Turpmākie notikumi rāda, ka izcilākais viņu vidū ir Atis Kronvalds.
   No otras puses vācieši nojauž, ka viņu stāvoklis Latvijā kļūst bīstams. Vēl gan viņu rokās ir zemes pārvalde un dažādas priekšrocības, bet tās ir noveco­jušas un grūti aizstāvamas. Viņu skaits ir niecīgs, un tautai tie palikuši sveši.
   Tad daļa vāciešu nāk ar prasību: pārvācot latviešus! Vairāki šejienes vācu zinātnieki (A. Bīlenšteins, V. Hēns) izsakās: ,,Latviešu dzīves veids, izturēšanās un parašas ir jau pilnīgi vāciskas. Tikai valoda ir cita."
   Neatlaidīgākais pārvācošanas sludinātājs ir bīskaps Ferdinands Valters. Par to viņš arī sprediķo muižnie­kiem, atklājot 1864. gada landtāgu. Tas rāda, ka vācie­ši gan baidās no latviešu tautas atmodas, bet vēl arvie­nu novērtē to par zemu. To atzīst arī jaunlaiku vācu vēsturnieks R. Vitrams: „Šie vīri maldījās."
   Tāpat vācieši turpina savus nepamatotos uzbruku­mus latviešu izglītībai un valodai — ,,izglītots latvie­tis ir neiespējama lieta", „latviešu valoda ir tikai zem­nieku valoda" u. t. t. Bet drīz vien vācieši saņem skaidru un nepārprotamu atbildi rakstos un vārdos. To dod Atis Kronvalds.
   Pēc sevišķi asa vācu uzbrukuma kādā laikrakstā (,,Zeitung fūr Stadt und Land") viņš saraksta atbildi vācu valodā — ,,Tautiskie centieni'- (1872.). Kronval- dam nenākas grūti satriekt pretinieku nepareizos apgal­vojumus, un viņš nav vienīgais, kas pret tiem cīnījies. Tomēr vēl neviens to nebija veicis ar tādu skaidrību un spēku.
   Kronvalda slava sasniedz kalngalus pirmo latviešu vispārīgo dziesmu svētku laikā (1873.). Tad arī Rīgā sanāk pirmā vispārējā latviešu skolotāju sapulce (kon­ference). Par vadītāju ievēl Ati Kronvaldu.
   Divās ievērojamās runās, atbildot „veclatvietim" J.
   Cimzem (kas ieteic turēties pie vāciešiem) un vācu mācītājam A. Bīlenšteinam, viņš noskaidro latviešu tautas mērķus un uzdevumus. Svarīgākais — latvie­šiem kā tautai jānostājas uz savām kājām un jātop garīgā ziņā patstāvīgiem. Nekas tāpēc nav tik vērtīgs, kā latviešu valoda un latviska skola. — Sanāksmes da­lībnieki vētrainām gavilēm sumina runātāju.
   Pirmajos vispārīgajos dziesmu svētkos, kuros pieda­lās ap 1000 dziedātāju, pirmo reizi atskan arī kompo­nista Kārļa Baumaņa dziesma ,,Dievs, svētī Baltiju!" (Latvijas vārdu nav atļauts lietot). Dziedātāji vēl ne­zin, ka viņi dzied savas nākošās valsts himnu.
   1873. gadā Kronvalds pāriet uz Vecpiebalgu par sko­lotāju draudzes skolas augstākajā klasē. Sākas rosīgs darbs gan skolā, gan ārpus tās. Reti kāds tik lielā mērā stiprinājis latviešos tautas mīlestību un ticību tautas nākotnei kā viņš.
   1875. gadā latviešus pārsteidz negaidīta vēsts: Kron­valds miris. Pēkšņa slimība izrauj viņu no cīnītāju rin­dām. kad tam vēl tikai 38 gadi. Auseklis raksta:
   „Tauta, vaimanā tu, tavs kareiv's ir gājis uz dusu!
   Tautības laiviņai nu dedzīgais airētājs rauts."
   Bet nedaudzos gados Kronvalds ir panācis daudz — pacēlis tautas apziņu, izklīdinājis šaubas un atsitis pār- vācotāju uzbrukumus.
   Tajā laikā divi dzejnieki — Auseklis un A. Pumpurs to pašu veic dzejā. Viņi abi jau nākotnē saredz latviešu tautas pilnīgu atbrīvošanos no svešām varām. Tomēr pat dzejā nedrīkst vēl atklāti minēt Latvijas vārdu. Tāpēc tie to izsaka apslēptā, bet visiem saprotamā vei­dā (simbolos). — Auseklis dzejo par nogrimušo ,,Gais­mas pili", kas atkal celsies augšā, kad latvieši uzminēs
   tās vārdu. Katram lasītāja ir skaidrs, ka šis vārds ir — „Latvija".
   Andrejs Pumpurs (1841.—1902.) pareģo varoņa Imantas (skat. 19. nod.) augšāmcelšanos, kas dus ap­burts zem Zilā kalna:
   „Bet reizi Pērkondēli Tai kalnā lodes spers, Tad klīdīs visi jodi, Pēc zobena tas ķers. .
   1888. gadā iznāk Pumpura varoņdziesma „Lāčplē- sis", kur pa daļai izmantotas tautas teikas par stipri­nieku Lāčausi. Dzejnieks attēlo tautas varoņa Lāčplē­ša varoņdarbus un viņa cīņu ar Melno bruņnieku (vā­cu varu). Cīnoties abi beigās nogāžas no Daugavas krasta dzelmē. Bet reizēm pusnaktīs tie kāpj no Dau­gavas, lai turpinātu cīņu, un —
   ,,Laivinieki tic, ka reizi Lāčplēs's savu naidnieku Vienu pašu lejā grūdīs, Noslīcinās atvarā."
   Lāčplēša tēls ārkārtīgi ietekmē latviešu tautas domas un jūtas. Tas pavada arī latviešu karavīrus vēlākās brīvības cīņās. Pumpura pareģojums piepildās 1919. gada novembra dienās, kad Latvijas nacionālā armija Daugavas krastos pie Rīgas satriec vācu uzbrukumu Latvijas valstij. Tad arī nodibina Latvijas augstāko goda zīmi par varonību kaujas laukā — I^čplēša kara ordeni (skat. 100. nod.).
   Bet Melnais bruņnieks nav vienīgais un bīstamākais pretinieks, kas apdraud latviešus.
   Vācu stūrgalvība un nepiekāpība pa­mudina daudzUs latviešus (un igauņus) meklēt krievu atbalstu. Tā rīkojās arī Kr. Valdemārs (skat. 69. nod.). Krievu nacionālisti (slavofili) labprāt izmanto latviešu sūdzības, lai uzbruktu Baltijas (Latvijas un Igaunijas) vāciskajai pārvaldei. Kā Latvijā, tā Igaunijā galvenais lēmējs ir vācu muižnieku landtāgs, bet pilsētās vāciskās pilsētu padomes (rātes).
   Sevišķi rosīgi krievi kļūst pēc poļu sacelšanās (1863. g.). Viņi tagad vēlas visur ievest krievisku kārtību un krievu valodu, lai vājinātu Krievijai pakļauto tautu pretestību un neatkarības tieksmes. Krievu ķeizara valstī vairāk nekā puse iedzīvotāju ir nekrievi. Slavo­filu mērķis izteikts vārdos: viens ķeizars, viena ticība, viena valoda. Visskaidrāk tas parādās, valdot Alek­sandram III (1881.—94.).
   Latvieši vēl arvienu uzskata vāciešus par saviem gal­venajiem pretiniekiem. Viņi domā, ka krievu izdarītas pārmaiņas dos tiem lielāku noteikšanu pašu zemē. Tā­dēļ pret pārkrievošanu sākumā cīnās galvenā kārtā Baltijas vācieši.

   ,,Lai mūs glauda glaudi, Lai mūs drauda draudi: Zinām lapsas, zinām vilkus, Zinām paši sevi." (J. Rainis)
   Vairāki tālredzīgāki vācieši tagad grib saprasties ar latviešiem, lai kopīgi pretotos krievu uzbrukumiem. Viņi ar mieru pieaicināt arī latviešus augstākajā pār­valdē. Tomēr ietiepīgie muižnieki landtāgā noraida visus tamlīdzīgus priekšlikumus. Izlīgums nav panā­kams, un notikumi iet savu gaitu.
   1887. gadā krievu valdība atceļ Baltijas pilsētu rā­tes. To vietā nāk vēlētas pilsētu domes. Taču vēlēšanu tiesības piešķir tikai turīgākajiem namniekiem.
   Daudzo sūdzību pamudināta, valdība nosūta uz Bal­tiju senātoru (augstākās tiesas locekli) Manaseinu. Latvieši un igauņi sagaida viņu kā atpestītāju un ie­sniedz tam daudz rakstu par dažādām nebūšanām.
   Manaseina izmeklēšana (revizija) atklāj Baltijā ne mazums nepilnību un netaisnību. Galvenais Manasei- nam tomēr nav šie atklājumi, bet tas, ka latviešu un igauņu zemes nav krieviskas.
   1880-tajos gados krievu valdība sāk rupju un atklā­tu Latvijas (arī Igaunijas un Somijas) pārkrievošanu. Ieved krievu tiesas un policiju. Visās iestādēs jālieto tikai krievu valoda. Latviju pārpludina krievu ierēdņi („činovnieki"). Izglītotiem latviešiem tāpat kā agrāk grūti dabūt darbu savā zemē, un tie spiesti doties uz Krieviju. Krieviskā iekārta nedod arī tautai nekādas lielākas tiesības. Joprojām pastāv vācu muižnieku land­tāgs.
   Visbīstamākais un nežēlīgākais ir krievu uzbru­kums latviešu skolām. Tas sākas 1887. gadā. Tautsko­lās aizliedz lietot latviešu valodu un visām mācībām (izņemot ticības mācību) jānotiek krieviski. Dažus gadus vēlāk krieviskas kļūst arī visas vidusskolas. Pat stundu starpbrīžos skolnieki nedrīkst sarunāties savā mātes valodā. Par to viņus stingri soda.
   Var iedomāties, kādu sajukumu tas rada latviešu skolās, kur ne bērni, ne skolotāji krieviski neprot. Tā­dēļ stipri cieš visa tautas izglītība.
   Savus nolūkus — pārkrievot latviešus, krievi tomēr nespēj sasniegt. Tautas apziņa šajā laikā ir jau pārāk spēcīga. Apspiestie jūtas pārāki par saviem apspiedē­
   jiem. Pieaug tautas sašutums un riebums par krievu rupjību un varmācību.
   Kāds Austroungārijas diplomāts (fon Ērentāls) vēro notikumus Latvijā un Igaunijā. Viņš ziņo savai valdībai 1888. gadā: „ … Baltijas pazinēji šaubās, ka igauņi un latvieši ļaus sevi pārkrievot. Daudz ticamāk, ka, ieguvuši panākumus cīņā pret vāciešiem, tie nostā­sies pret visu krievisko tikpat naidīgi kā tagad vācu baroni."
   Jau toreiz (1880-tajos gados) vairāki latvieši domā par pilnīgu atbrīvošanos no krievu varas. Viņi (piem., rakstnieks Reinis Kaudzīte, tautskolu inspektors E. Grāvītis u. c.) pārrunā iespēju nodibināt patstāvīgu latviešu un leišu karaļvalsti. Par šādiem latviešu nodo­miem krievu gubernātors ziņo valdībai un vairākus latviešus apcietina.

   „Zemē kungus, kas lepnībā sēž,
   Šķērdibā putina miljonu sviedrus!
   Zemē kundzības draugus un biedrus,
   Kas savus brāļus spaida un plēs!" (E. Veidenbaums)
   Līdz 1860-tajiem gadiem lielākajai lat­viešu tautas daļai liktenis ir vienāds. Tikai nelielam skaitam pieder mājas un zeme, piemēram, kuršu ķo- niņiem un latviešu namniekiem pilsētās, galvenā kārtā Rīgā.
   19. gadu simteņa otrā pusē notiek lielas pārvērtības. Jaunie zemnieku likumi (skat. 66. nod.) dod iespēju
   Drīz vien kāda jauna spēcīga kustība saviļņo ļaužu prātus Latvijā.
   zemniekiem iepirkt zemi. Tā rodas patstāvīga latviešu zemes īpašnieku šķira — saimnieki. Turīgākos no tiem (sevišķi Zemgalē) mēdz dēvēt par «pelēkajiem baro­niem".
   Tomēr vairāk kā puse no lauku iedzīvotājiem paliek bezzemnieki. Tie strādā par kalpiem (laukstrādnie­kiem, gājējiem) muižās un pie saimniekiem. Atšķirība saimnieku un kalpu starpā ar laiku pieaug. Daudzās lauku mājās ierīko īpašu «saimnieku galu", bet gājēji dzīvo visi kopā vienā saimes istabā („kalpu galā").
   Rūdolfs Blaumanis (1863.—1908.) tēlo kādu bagātu un iedomīgu saimnieku:
   „Visā draudzē slavens Dūču Deicis, Viņam divas izmaksātas mājas, Viņam četras meitas, četri dēli, Raiba zīļu josta, resns vēders. . ."
   Daudz bezzemnieku dodas uz pilsētām (Rīgu, Lie­pāju), kur šajā laikā ceļ jaunas rūpnīcas un darbnīcas. Ne visiem tur laimējas vienādi. Vienai daļai izdodas kļūt par namu un rūpnīcu īpašniekiem, tirgotājiem un amatu meistariem, bet vairums kļūst fabriku strād­nieki — tā sauktais «rūpniecības proletāriāts". Sāku­mā strādnieku stāvoklis ir grūts — algas mazas, darba laiks garš un dzīvokļi slikti.
   Tā latviešu tauta sadalās šķirās: uz laukiem — saim­nieki un kalpi, pilsētās — pilsoņi un strādnieki.
   Latviešu galvenajā centrā — Rīgas latviešu biedrī­bā noteicēji ir turīgākie latvieši («māmuļnieki"). Tie darbojas agrākajā tautas atmodas laikmeta garā un nevēro, ka latviešu vairumam ir vēl citas neatlieka­mākas vajadzības. «Māmuļnieki" turpina jūsmot par latviešu skaisto senatni, teic cēlas, «tautiskas" runas, bet atstāj novārtā dzīves īstenību. Tāpēc tautas vadība izslīd no Rīgas latviešu biedrības rokām. Tā gan jopro­jām veic krietnu darbu latviešu valodas kopšanā (šim nolūkam pastāv „Zinību komisija").
   Lielāku ietekmi tautā tagad iegūst vīri, kas nostājas zemāko, mazturīgāko šķiru pusē. Viņi nāk no latviešu jaunākās izglītotās paaudzes. Paraugs tiem ir Rietum­eiropa, kur jau agrāk sākusies cīņa par strādnieku tie­sībām. Viņi interesējas galvenā kārtā par saimniecis­kiem, sabiedriskiem (sociāliem) un valsts dzīves (po­litiskiem) jautājumiem. Uzskati, ko viņi sludina, dabū nosaukumu „jaunā strāva". Tā parādās 1880-tajos ga­dos. Šo jauno domu paudējus tādēļ sauc par «jaun­strāvniekiem".
   Dzejā «jauno, strāvu" spēcīgi izsaka Tērbatas Uni­versitātes tieslietu students Eduards Veidenbaums (1867.—92.):
   «Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz, Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur sauc, No stiprākā samīts, vājāks kur lūst, Un asins un sviedri ik dienas kur plūst. . ."
   Viņa dzejoļi rokrakstā slepeni iet no rokas rokā. Sevišķi tie aizrauj jaunatni, kas tos lasa satraukumā degošiem vaigiem.
   Par jaunstrāvnieku laikrakstu kļūst «Dienas Lapa", ko sāk izdot Rīgā 1886. gadā.
   1891. gadā par «Dienas Lapas" redaktoru nāk kāds jauns latviešu advokāts — Jānis Pliekšāns (1865.— 1929.).

   „Laika šalkas trīs Manā tēvijā,
    Visi lauki drīz Dunēs dūkoņā." (J. Rainis)
   Jaunais advokāts Jānis Pliekšāns ir ba­gāta vairāku muižu nomnieka dēls. Viņš ieguvis ļoti labu audzināšanu un izglītību. Tomēr mierīga un pār­tikusi dzīve Pliekšānu nevilina. Viņš stājas jaunstrāv­nieku rindās un kļūst par to ievērojamāko vadoni.
   Ilgāku laiku tas slepenībā dzejo un tulko cittautu rakstnieku darbus (starp citu — Gētes „Faustu"), bet arvienu vēl šaubās par savām dzejnieka spējām. Kad viņa darbus sāk iespiest, viņš tos paraksta ar vārdu „Rainis". Ar šo vārdu viņš arī uz visiem laikiem ieiet latviešu vēsturē.
   No apspiesto šķiru aizstāvja Jānis Rainis notikumu gaitā izaug par visas tautas brīvības cīnītāju un pra­vieti. Ar apbrīnojamu gaišredzību viņš vēlāk arī tieši nosaka laiku, kad nodibināsies Latvijas valsts. Raiņa dzejā beidzot savienojas tautas atmodas nacionālie cen­tieni ar jaunstrāvnieku prasībām pēc lielākas taisnības cilvēku starpā.
   No 1891. līdz 1895. gadam viņš vada jaunstrāvnie­ku laikrakstu ,,Dienas Lapu". Redzamākie līdzstrād­nieki tajā ir advokāts Pēteris Stučka un nesaudzīgais literātūras kritiķis Jānis Jansons-Brauns. Turpmākie lielie notikumi un cīņas šos vīrus tomēr noved šķirtos ceļos (skat. 96. nod.).
   1893. gadā Rainis dodas ceļojumā uz Rietumeiropu. Tur rūpniecība ir attīstījusies sevišķi strauji, un līdz
   ar to izveidojusies plaša strādnieku šķira. Vācijā rodas jauna mācība — modernais sociālisms. Vairākās Rie­tumeiropas valstīs nodibinās sociāldemokrātu partijas. Sākumā tās bieži vien spiestas darboties slepeni.
   Viens no sociālisma galvenajiem pamata licējiem ir Kārlis Markss («marksisms"). Sociālisti aicina strād­nieku šķiru apvienoties kopīgai cīņai pret pārējām tu­rīgākajām šķirām. Mērķis ir — pārņemt varu strād­nieku šķiras (proletāriāta) rokās. Tad tiks ievesta jau­na kārtība: šķiru vairs nebūs, nebūs arī atsevišķa (pri­vāta) īpašuma tiesības un izbeigsies nemantīgo ļaužu izmantošana par labu mantīgajiem.
   Par to, kā tas panākams, pašu sociālistu starpā valda dažādi uzskati. Viena daļa domā, ka nepieciešams lie­tot varu. Pārējās šķiras bez žēlastības jāapspiež, un jānodibina proletāriāta vienvaldība (diktātūra). Tāpēc jāgatavojas uz bruņotu sacelšanos — revolūciju. Šie «marksisti" vēlāk pazīstami ar nosaukumu — komū- nisti. Citi sociālisti turpretī ir ar mieru sadarboties ar pārējām šķirām, lai pakāpeniski uzlabotu strādnieku stāvokli. Tie arī patur apzīmējumu — sociāldemokrāti.
   Vācijā un Šveicē Rainis plaši iepazīstas ar sociālde­mokrātu mācībām. Braucot uz mājām, viņš savā ceļa somā noslēpj lielāku skaitu sociālistu grāmatu un rak­stu. Krievu ierēdņi to neatklāj, un Rainis ar visu aiz­liegto kravu iebrauc Rīgā. «No manas ceļa somas izauga Latvijas sociāldemokrātu partija", viņš vēlāk izsakās.
   «Dienas Lapā" tagad sāk parādīties raksti par soci­ālisma mācībām. Kādu laiku valdība par to daudz neinteresējas. Sociālistu domas izplatās strādnieku vidū. Drīz vien (1896.—97. g.) vairākās Rīgas fabri­kās strādnieki pārtrauc darbus (piesaka streiku), lai panāktu sava stāvokļa uzlabošanu.
   Nu iejaucas valdība — daudzus jaunstrāvniekus ap­cietina un «Dienas Lapu" uz laiku slēdz.
   Jāni Raini izsūta uz Iekškrieviju. Viņam līdzi dodas tā sieva, ievērojamā dzejniece Aspazija. Iesākas viņu pirmā trimda.
   Vairāki jaunstrāvnieki paši atstāj Latviju un dodas uz rietumiem. Daži nonāk Amerikā, kur (1898. g.) izdod sociālistu laikrakstu latviešu valodā.
   Latvijā palikušie turpina darboties slepeni («pagrī­dē"), un viņu skaits aug. 1904. gadā tie apvienojas un Rīgā nodibina «Latvijas sociāldemokrātisko strādnie­ku partiju" (LSDSP). Tā ir vecākā latviešu politiskā partija. Sociāldemokrātu uzsaukumā teikts:
   «Mēs prasām, lai katra tauta, kas atrodas Krievijas valsts sastāvā, var pati izšķirt savu turpmāko likteni. Vienīgi pašas tautas valoda lietojama skolās un valsts iestādēs …"
   Latviešu sociāldemokrāti šajā laikā atrodas Rietum­eiropas ietekmē. Viņu partija ir pilnīgi neatkarīga no krievu sociālistiem.
   Blakus LSDSP nodibinās (1903. g.) vēl «Latvijas sociāldemokrātu savienība", vēlākie «sociālrevolūcio- nāri", kas sevišķi interesējas par bezzemnieku stāvokli. To vadītāji (M. Valters, Rolavs, J. Akurāters) prasa latviešiem tiesības- zināmos apstākļos atdalīties no krievu valsts. Pēc Latvijas valsts nodibināšanās šī par­tija drīz izbeidz darboties.
   Gadsimtu maiņā Latvijā ir pieaudzis saspīlējums un cīņas noskaņojums.
   Apbrīnojams ir tas ceļš, ko latviešu tau­ta nostaigā pussimt gadu laikā (apm. 1850.—1900. g.). Kā pavasara ūdeņi pārrauj aizsprostus un noskalo visu, kas tiem ceļā, tā latvieši neapturami un strauji laužas uz priekšu.
   Nepārtraukti mācoties un strādājot, tie pārvērš savu zemi par attīstītāko un izglītotāko visā Krievijā. Lat­viešu saimnieki savus laukus jau apstrādā ar moder­nām mašīnām, pilsētās rindām paceļas jauni latviešu nami, uz visām augstākām Krievijas mācības iestā­dēm plūst latviešu studenti. Rīga ir modernākā un eiro­piskākā pilsēta Krievijā. Simt gadu laikā tās iedzī­votāju skaits pieaug vairāk kā desmitkārtīgi (1905. g.: 380000).
   īsā laikā izaug plaša latviešu literātūra, strauji at­tīstās latviešu teātris, parādās ievērojami latviešu gleznotāji un mūziķi.
   Visā frontē latviešu apspiedēji ir atspiesti aizstāvē­šanās pozicijās. Visi viņu agrākie apgalvojumi un pa­reģojumi par latviešiem izrādījušies aplami un nepa­reizi. — ,,Apbrīnojama ir šīs tautas dzīšanās pēc izglītības," atzīst vācu vēsturnieks R. Vitrams. Līdzīgi izsakās V. Lenčs: ,,Viņu (latviešu) ārkārtējās spējas un derīgums nav noliedzams."
   Agrākās pārvācošanās vietā notiek gluži pretējais. Daļa vāciešu tagad sāk ieplūst latviešu tautā (sevišķi izglītoto latviešu vācu sievas).

   spārni nes, man rokās spēks,
    Es grauju — un pasaule plaisā.
    Un briuu elpu es atelios vien
   Tik aukā un pērkonu gaisā." (Aspazija)
   Visās malās darbojas latviešu biedrības, notiek priekšlasījumi, pārrunas, koncerti un teātra izrādes. Nav gandrīz tāda latvieša, kas nelasītu laikrakstus un neinteresētos par notikumiem savā dzimtenē un pārējā pasaulē.
   Daudz kas tomēr jādara un jāapspriež pagaidām vēl tikai slepenībā, piemēram, par strādnieku šķiras vaja­dzībām un nākotnes plāniem. Tādā kārtā ,,pagrīdē" izaug Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija.
   Kaut gan neviens vairs nemēģina tā kā agrāk noliegt latviešu spējas un krievi tos labprāt aicina ienesīgos amatos uz Krieviju, savā zemē tie joprojām tiek turēti aizbildniecībā. Ķeizara vara Krievijā ir neierobežota, un pavalstniekiem nav noteikšanas valsts dzīvē. Latvi­jā vēl arvienu visu izlemj cara ieceltie ierēdņi un vācu muižnieku landtāgs.
   Vairāk nekā puse no Latvijas zemes atrodas nedau­dzu muižnieku rokās. Vēl arvienu pastāv dažādas vec­laicīgas kārtu privilēģijas. Muižnieki ieceļ mācītājus, tikai muižniekiem ir medību un zvejas tiesības, viņiem nav jāpiedalās ceļu labošanā u. t. t. Latviešu valoda joprojām ir aizliegta kā skolās, tā pārvaldes iestādēs.
   Lai arī latvieši ir sadalījušies šķirās, kurām ir da­žādas intereses un vajadzības, tomēr galvenā jautāju­mā tauta ir vienota — tiem pašiem jāiegūst tiesības pārvaldīt savu zemi, latviešu valoda jālieto skolās, tiesās un valsts iestādēs. Tādēļ krievu cara patvaldība un vācu muižnieku netaisnās privilēģijas ir jāsalauž. Ka to'nevarēs panākt miera ceļā, par to liecina preti­nieku nepiekāpība un stūrgalvība.
   19. un 20. gadu simteņa maiņā cīņas nojauta skan Aspazijas, Raiņa, Skalbes, Akurātera, Plūdoņa un citu latviešu dzejnieku darbos. Tie tur tautu spraigumā un lielu notikumu gaidās.
   1903. gadā Rainis saraksta dzejoli «Pastarā dienā", kurā viņš uzsauc tautas apspiedējiem: „Bet mēmā zeme Tad muti vērs . Un aprīs jūs, Un kūpēs sērs."

   Kas dzīvs, tas iet uz asins kauju,
   Un pilis kritis, troņi grūs.
   Jums mirušiem lai mūžam slava,
   Mēs dzīvie ejam atriebt jūs." (J. Akurāters)
   Saspīlējums Latvijā ir tik liels, ka pie­tiek ar dzirksteli, lai visa zeme atrastos liesmās. Uz to nav ilgi jāgaida.
   1904.    gadā izceļas krievu un japāņu karš. Lai gan cara virsnieki lielīgi solās, ka tie „japāņus ar cepurēm nomētās", krievu armija un flote piedzīvo smagu ne­veiksmi. Tas vēl skaidrāk parāda trūkumus un nekār­tības visvarenā cara valstī. Nemiers pieaug visā Krie­vijā.
   1905.    gada 22. janvārī (šī diena dabū nosaukumu „melnā svētdiena") Pēterpils strādnieki ar sievām ur bērniem priestera Gapona vadībā iet uz ķeizara pili, lai iesniegtu valdniekam savus lūgumus. Karaspēks uz tiem atklāj uguni. Kritušo un ievainoto skaits pār­sniedz 400. Visās lielākās pilsētās strādnieki izsludina streiku, kam seko nemieri. Tā sākas 1905. gada revolū­cija (sacelšanās pret valsts varu) Krievijā. Visasāk un visplašāk tā norisinās Latvijā.
   24. janvārī Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP) pasludina Rīgā vispārēju streiku (ģenerālstreiku) — visas rūpnīcas pārtrauc darbus.
   26. janvāri (pēc vecā stila 13. janvārī) 50 000 latviešu strādnieku iziet protesta demonstrācijā Rīgas ielās. Dzird saucienus: „Nost ar carismu!", „Lai dzīvo de­mokrātiskā republika!" (t. i. valsts, kurā vara pieder tautai).
   Pie Daugavas tiltiem sadursmē ar karaspēku krīt 80 vīru un ap 200 tiek ievainoti. Latvijas valsts laikā šo notikumu vietu nosauc par „13. janvāra ielu".
   Jānis Akurāters raksta:
   „Un asinis, kas nevainīgas Uz balta sniega kvēloja, Tās neizkvēlos gadu gadus — Tās kvēlos mūsu karogā!"
   Ievērojama nozīme turpmākajos notikumos ir lat­viešu sociāldemokrātiem. Viņu partijā 1905. gadā ir 18 000 biedru, un tā ir lielāka nekā krievu sociāldemo­krātu partija. Tās redzamākie vadoņi ir J. Ozols, J. Asaris, J. Jansons-Brauns un J. Rainis, kas 1903. gadā atgriezies no trimdas. Sociāldemokrāti izdod laikrak­stu „Cīņa" 10000 eksemplāros un 1905. gadā izplata apm. 1 miljonu skrejlapu (uzsaukumu).
   Tomēr 1905. gada revolūcija ir vairāk nekā strād­nieku šķiras cīņa. Latvijā tā kļūst par visas tautas sa­celšanos.
   Drīz vien galvenie notikumi norisinās nevis pilsētās, bet uz laukiem. Cīnītāju rindās soļo kā kalpi, tā saim­nieki un viņu dēli. Visus vieno senais naids pret muiž­niekiem un to varas aizstāvjiem (muižnieku iecelta­jiem vācu mācītājiem). Ļoti maz ir tādu latviešu, ku­rus neaizrauj 1905. gada revolūcija.
   Muižās sākas kalpu streiki, baznīcās notiek revolū- cionāru sapulces. Sarīko gājienus, liekot mācītājiem iet priekšgalā ar sarkaniem karogiem rokās.
   Pilsētās un muižās valdība novieto karaspēka daļas. Muižnieki bruņojas un dibina pašaizsardzības vienības. Vairākās vietās apcietina un spīdzina nemieru dalīb­niekus
   Bet bruņojas arī latvieši — visās malās kaļ un gata­vo ieročus. Lauku iedzīvotāji pāriet uzbrukumā pret krievu karaspēka nodaļām un vācu muižniekiem.
   Augustā valdība izsludina kara stāvokli Kurzemē un dažus mēnešus vēlāk arī Vidzemē.
   Tomēr cara karaspēka un muižnieku spēki Latvijā izrādās par vājiem, lai sacelšanos apspiestu. Arī pašā Krievijā stāvoklis ir bīstams.
   Tad ķeizars piekāpjas. 1905. gada 30. oktobrī Niko­lajs II izdod manifestu (vēstījumu) tautai: turpmāk atļauta vārda un sapulču brīvība, pavalstnieki varēs izvēlēt pārstāvjus Valsts domei, kas piedalīsies likumu un valsts lietu apspriešanā. ..
   Turpmākos divos mēnešos latviešu lielā revolūcija sasniedz savu augstāko pakāpi.

   „Gaidit un cerēt ir labi,
   Un rātni ir prasīt un lūgties:
   Labāk ir negaidīt daudz,
    Neprasīt, nelūgties — ņemt." (J. Rainis)
   Pēc 30. oktobra vēstījuma latviešu strād­nieku partija iznāk no ,,pagrīdes". Atklāti izplata viņu laikrakstu, Rīgā notiek milzīgas tautas sapulces, kurās piedalās 50 000—100 000 cilvēku.
   Vadoņi aicina turpināt cīņu un neticēt cara solīju­miem. Galvenie mērķi tagad ir — gāzt cara patvaldību,
   ievēlēt satversmes sapulci un ķeizarvalsts vietā nodibi­nāt republiku (valsti,kurā valsts galva ir tautas vēlēts).
   Valdības iestādes ir pārsteigtas un apjukušas. Rīgā lielu nozīmi iegūst „Federātīvā (apvienotā) komiteja", ko noorganizējuši revolūcionāri. Kārtības uzturēšanai nodibina tautas miliciju.
   Divos turpmākajos mēnešos latviešu revolūcionāri pārņem varu savās rokās. Krievu ierēdņi, muižnieki, policija un karaspēks uz laiku pazaudē noteikšanu Lat­vijā.
   Sakarā ar to uz laukiem norisinās daudzas asinainas cīņas (1905. gadā Latvijā notiek ap 1000 bruņotu sa­dursmju). Karaspēka nodaļas atstāj muižas un atkāp­jas uz pilsētām. Daudzi muižnieki aizbēg uz Rīgu, citi dodas projām uz Vāciju. Šo cīņu laikā nodedzina 128 muižnieku pilis, daudzos gadījumos gan — nevaja­dzīgi.
   Vairākās Kurzemes un Vidzemes pilsētās notiek kaujas starp krievu karaspēku un tautas miliciju. Tu­kumā revolūcionāriem padodas karaspēka nodaļa ar vairākiem lielgabaliem. Pie Lielvārdes tautas milicija sagūsta lielāku skaitu muižnieku ar viņu ģimenēm, kas kavalerijas apsardzībā mēģina izlausties uz Rīgu. Lat­vieši pret gūstekņiem izturas cilvēcīgi un, pēc sarunām ar muižnieku pārstāvi no Rīgas, tos atlaiž brīvībā.
   23. novembrī 400 latviešu skolotāji sapulcējas uz kongresu Rīgā. Nolemj, ka skolās jāmāca latviešu valodā un visā zemē jānodibina tautas vēlēta pārvalde.
   Neilgi pēc tam (2. decembrī) Rīgā sanāk ap 1000 ievēlētu pārstāvju (delegātu) no Vidzemes un Kurze­mes pagastiem. Plašās tautas pārstāvju sanāksmes ie­rosinātājs ir Kokneses pagasta darbvedis Jānis Kro- ders. Tā pasludina varas pārņemšanu tautas rokās.
   Nolemj: atcelt līdzšinējās pagastu valdes un to vietā ievēlēt pagastu rīcības komitejas, neatzīt cara valdības iestādes un nemaksāt tām nodokļus. Bez tam paziņo, ka vācu muižnieku privilēģijas ir atceltas, Latvijai prasāma pašvaldība un Krievijā jāsasauc vēlēta sa­tversmes sapulce.
   Soli tālāk iet Latvijas sociāldemokrātu savienība (M. Valters, E< Rolavs). Tā pieprasa Latvijas Satversmes sapulces sasaukšanu.
   Krievijas sociāldemokrātu (vēlāk komunistu) va­donis V. Ļeņins atzīst, ka nekur cara Krievijā 1905. gada revolūcija nav bijusi tik asa un guvusi tādus panākumus kā Latvijā. To viņš izskaidro ar latviešu augstāko attīstību un izglītību, uņ viņu nacionālo ap­spiestību. Ļeņins raksta: „Latviešu strādnieku šķira (īstenībā — tauta. Red.) noveda revolūciju līdz tās visaugstākajam punktam — bruņotas sacelšanās pa­kāpei."
   Vairāki vācu vēsturnieki, aprakstot 1905. gada vēt­rainos notikumus Vidzemē un Kurzemē, devuši tiem nosaukumu — „Latviešu revolūcija" (skat. A. von Transehe-Roseneck, Die lettische Revolution. Berlin 1907).
   Pretēji krievu zemniekiem, kas šajā laikā paliek vienaldzīgi, latviešu kalpi un saimnieki ir dedzīgākie revolūcijas cīnītāji.
   Arī daudzas latviešu sievietes iet līdzi un upurējas 1905. gada cīņās. Revolūcijas laikā viņas piedalās visās vēlēšanās līdzīgi vīriešiem. Tādā kārtā Latvija ir pirmā zeme Eiropā, kur sievietes iegūst vēlēšanu tiesības un arī pašas tiek ievēlētas par tautas pārstāvjiem.
   Latviešu lielā revolūcija parāda, cik nedrošas patie­sībā ir vācu muižnieku un krievu cara pozicijas Latvijā.

   „Vējš augstākās priedes nolauza,
   Kas kāpās pie jūrmalas stāvēja —
   Tu lauzi mūs naidīgā pretvara, —
   Vēl ciņa pret tevi nav nobeigta!" (J. Rainisl
   Pašā Krievijā 1905. gadā nesaceļas visa tauta, bet galvenā kārtā tikai rūpniecības strādnieki. Tur cara valdība revolūciju apspiež vispirms. Kad tas noticis, tā sūta karaspēku pret latviešiem.
   1905. gada beigās no divām pusēm (Pēterpils un Viļ­ņas kara apgabala) uz Latviju virzās krievu bruņotie spēki — tā sauktās „soda ekspedīcijas". Revolūcionāriem nav īstas armijas, ko sūtīt pretī, bet tautas mili­cija ir par vāju apbruņota.
   Slepkavojot un dedzinot „soda ekspedīcijas" dodas cauri Vidzemei un Kurzemei. Ar sevišķu nežēlību iz­ceļas krievu ģenerālis Orlovs un vairāki Baltijas muiž­nieku pārstāvji. Vairāk kā 2000 cilvēku nošauj bez tiesas un izmeklēšanas. Ziņojumos par to vienkārši paskaidro: „Bēgot nošauts". — Tādēļ Rainis raksta: „Pie klusiem kapiem ejam, Nav tālu jāstaigā, Mēs savus mīļos rodam Ikkatrā atmatā."
   Soda ekspedīciju pēdās plūst asinis un paliek kūpošu drupu kaudzes. Nodedzina ap 300 latviešu zemnieku māju (3 miljonu rubļu vērtībā), vairākas skolas un biedrību namus.
   Tad sāk darboties lauku kara tiesas un vēlāk arī parastās kara tiesas, kas apsūdzības vairāk vai mazāk izmeklē. Piespriež simtiem nāves sodus, spaidu darbus un cietumu. Uz Sibiriju izsūta tuvu pie 3000 cilvēku.
   1906. gada sākumā revolūcija Latvijā ir satriekta. Daudzi tomēr negrib padoties un, sabēguši mežos, tur­pina pretoties. Tos mēdz saukt par „meža brāļiem", bet viņi nespēj grozīt cīņas iznākumu. Šim drūmajam laikmetam veltīta V. Plūdoņa balāde „Tīreļa noslē­pums" :
   „ … Dēls, pajemi pelēku akmeni Un par zīmi uz kapa man uzstādi, Lai zina, lai uziet ļautiņi, Kur trūd mani salauztie kauliņi."
   Lai izbēgtu vajāšanām ne mazāk kā 4000 latviešu atstāj savu zemi. Lielākā daļa dodas uz Amerikas Sa­vienotajām Valstīm, citi uz Šveici, Somiju, Angliju, Franciju, Beļģiju u. c. Ārzemēs tie turpina neatlaidīgu cīņu par savas tautas atbrīvošanu. Rakstos un vārdos viņi iepazīstina cittautiešus ar latviešu likteņiem un taisnīgajām prasībām. Daudziem no viņiem vēlāk ir lieli nopelni Latvijas atbrīvošanā un valsts celšanā.
   Trimdinieku vidū ir arī Rainis un Aspazija. 14 gadus (1906.—1920.) viņi pavada Kastaņolā, Šveicē. Tur rodas Raiņa ievērojamākie darbi, no turienes viņš kā pirmais pareģo nākošos brīvības laikus.
   Kaut arī Latviešu lielā revolūcija ir noslāpēta asinīs un liesmās, Rainis raksta:
   „Reizi, šo reizi mēs tomēr Par cilvēkiem jutušies esam. Tagad mēs zinām, kas vīrs! Tagad mēs jūtam, kas gars!"
   Tikai 1908. gada septembrī krievu valdība paziņo, ka beidzies kara stāvoklis Latvijā.

   „Uguns mums aprija mājas,
   Un lauks mūsu asinis dzēra —
   Vai tā par dārgi gan pirkts
   Nākotnes brīvības vārds?" (J. Rainis)
   Lielajā latviešu revolūcijā tauta zaudē vairākus tūkstošus kritušu, daudziem jāmeklē patvē­rums svešumā. Bet cīņa stiprina tautas pašapziņu, lepnumu un ticību nākotnei.
   Gluži citādi jūtas vācu muižnieki un cara valdība. Revolūciju tiem gan šoreiz izdevies asinaini apspiest, bet viņu pašpaļāvība ir smagi iedragāta. Tas, kas noti­cis 1905. gadā var atkal atkārtoties. Un kas tad var galvot par iznākumu?
   Nedrošības sajūta ir tik liela, ka daļa muižnieku pār­dod savus īpašumus un atstāj Latviju. Citi mēģina nodrošināt savu stāvokli, nometinot vācu zemniekus Kurzemē. Ar krievu valdības piekrišanu tur saved ap 20000 vācu kolonistu, kas līdz tam dzīvojuši Iekškrie- vijā. R. Blaumanis par šiem muižnieku varas glābējiem raksta:
   „Saratovā zīle dzied
   Vārtu staba galiņā.
   'Geh, frauchena, klausīties!
   Kādu ziņu zīle nes!
   Zīle nesa tādu ziņu:
   Uz Kurzemi mums būs iet.
   Uz to Dieva Kurzemīti
   Kungiem — brāļiem palīdzēt!"
   Krievu valdība savukārt cenšas Latgalē iepludināt krievu zemniekus, bet latviešus saistīt darbā Krievijā.
   1 ) Pilsēta un apgabals pie Volgas.
   Tomēr arī šādā veidā neizdodas latgaliešus pārkrievot. Tieši šajā laikā Latgalē sākas novēlotā tautas atmoda. 1904. gadā ir atcelts aizliegums iespiest latgaliešu rak­stus. Tūlīt parādās latgaliešu laikraksti („Gaisma", „Druva") un grāmatas. Katoļticīgajā Latgalē izglīto­tākie vīri ir garīdznieku aprindās. Tādēļ pirmie tautas modinātāji un vadoņi ir baznīckungi — K. Skrinda un Francis Trasuns. Viņi cīnās pret pārpoļošanu un pār­krievošanu, nemitīgi atgādinot, ka latgalieši, vidzem­nieki un kurzemnieki pieder vienai latviešu tautai. Tā tiek sagatavots ceļš visu Latvijas novadu apvienošanai.
   1905. gada revolūcija pamudina krievu valdību to­mēr izdarīt arī dažus uzlabojumus un pārmaiņas. Sko­lās latviešu valoda iegūst lielākas tiesības (1906.—13. g.), var nodibināties arī vairākas privātas latviešu mā­cības iestādes.
   Notiek Krievijas valsts domes vēlēšanas (kaut arī ierobežotas) un tur ievēl vairākus (6) latviešu pārstāv­jus. Starp tiem ir Latgales atmodas darbinieks Fr. Trasuns un vēlākais Latvijas valsts pirmais prezi­dents Jānis Čakste.
   Latvijas pilsētu pārvaldes sāk viena pēc otras pāriet latviešu rokās.
   Liela rosība valda saimnieciskajā dzīvē. Strauji tur­pina augt tautas turība. To savukārt veicina latviešu dibinātās lauksaimniecības biedrības un krājaizdevu sabiedrības.
   Arvienu modernāk strādā latviešu lauksaimnieki, arvienu vairāk latvieši laužas iekšā rūpniecībā un tirdz­niecībā. Līdz ar saimniecisko dzīvi plaukst un attīstās latviešu māksla un zinātne. Rīgā darbojas divi latviešu teātri, Liepājā, Jelgavā un Ventspilī — pa vienam. Notiek daudzi latviešu mākslinieku koncerti, gleznu izstādes, zinātniskas sapulces. Parādās pirmā ievēro­jamā latviešu vēsturnieka J. Krodzenieka pētījumi — „Iz Baltijas vēstures".
   Bet šajā darba steigā un trauksmē nebūt nav aiz­mirsti Lielās revolūcijas mērķi. Vareni un briesmīgi notikumi jau pēc nedaudziem gadiem satricina visu pa­sauli. Sākas latviešu jaunāko laiku vēstures varoņu laikmets.

   ,,Piecus gadus uguns degs,
   Sesto gadu pelni segs." (J. Rainis)
   20. gadu simteņa sākumā bīstami pie­aug pretešķības Eiropas valstu starpā. Lielvalstis sa­cenšas par tirgiem saviem rūpniecības ražojumiem, cenšas iegūt īpašumus (kolonijas) citās pasaules daļās un — nepārtraukti bruņojas.
   Vācija ir noslēgusi savienību ar Austroungāriju un Itāliju (tā vēlāk gan pāriet Vācijas pretinieku pusē), bet Francija sabiedrojas ar Krieviju un Angliju.
   1914. gada 28. jūnijā kāds serbu students nošauj Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinandu. Šie septiņi revolvera šāvieni ir tā dzirkstele, kas liek uzliesmot ilgam un asinainam karam (1914.—18.). Pamazām tajā iesaistās 29 valstis, kāpēc tas dabū (pirmā) pasaules kara nosaukumu. Pret Vāciju, Aus­troungāriju, Turciju un Bulgāriju cīnās Francija, Krievija, Anglija, Serbija, Beļģija (vēlāk arī Japāna, Itālijā, ASV u. c.).
   1914. gada 1. augustā Vācija piesaka karu Krievijai. Vēl nesen latvieši ir cīnījušies pret ienīsto krievu ķei­zara patvaldību savas Lielās revolūcijas laikā. Tomēr
   vēl dziļāks ir tautas senais naids pret vācu baroniem. Tāpēc, karam izceļoties, latvieši nostājas krievu pusē. Uz to viņus pamudina arī simpātijās pret progresīvajām Rietumeiropas valstīm Franciju un Angliju, kas ir Krievijas sabiedrotās.
   Kara sākumā krievu armijā iesauc lielu skaitu lat­viešu. Dažas karaspēka daļas sastāv gandrīz vienīgi no viņiem. Tā, piemēram, XX armijas korpusu mēdz dēvēt par Jatviešu korpusu".
   Lai palīdzētu vācu apdraudētajai Francijai, krievu armijas lielā steigā un nekārtībā iebrūk Austrumprfi- sijā. Krievu spēki ir slikti apbruņoti un vāji vadīti. Tomēr ar savu lielo skaitu tie sākumā gūst panākumus.
   1914. g. rudenī vācu karavadoņi Hindenburgs un Lu- dendorfs ar veiklu manevru ielenc un iznīcina šīs krie­vu armijas. Kauja norisinās pie Mazuru ezeriem un Augustovas mežos, un vācieši tai devuši nosaukumu (otrā) „Tannenbergas kauja" (skat. 36. nod.).
   XX krievu armijas korpuss, kur pārsvarā latvieši, cīnās, nāvi nicinot. Tie krīt, bet nepadodas. Kāds kara vēsturnieks (M.P.Kamenskiš grāmatā „XX korpusa iznīcināšana") šīs vienības varonību salīdzina ar slave­nās Napoleona gvardijas cīņu un galu Vaterlo kaujā 1815. gadā.
   Nemākulīgās krievu vadības dēļ minētais korpuss zaudē vairāk kā 30 000 kritušu. Tie ir lielākie latviešu karavīru zaudējumi pasaules kara laikā. Slavu par viņu drošsirdību kaujā piedēvē krieviem, jo latvieši cīnās krievu vienībās un zem krievu karogiem.
   Cara armija turpina nekārtībā atkāpties, un 1915. gada pavasari vācieši jau ielaužas Kurzemē. Svešnieku daudzkārt iekārotā latviešu zeme atkal kļūst par kau­jas lauku. Kārlis Skalbe raksta:
   „Pa zaļo Kurzemes lauku Skrien melnas jātnieku ēnas. Skrien ēnas, skrien dūmi, dun pakavi, — Dievs, sargi dzimteni!"
   Krievu armijas kaujas spējas ir tā sabrukušas, ka, šķiet, visa Latvija drīz būs vāciešu varā. No Rīgas fabrikām sāk aizvest mašīnas, lai tās nekristu ienaid­nieka rokās. Bēgošā krievu armija spiež iedzīvotājus frontes tuvumā doties bēgļu gaitās uz austrumiem. Bagātā Zemgale un Kurzeme piedzīvo ilgi neredzēta posta dienas. Gan spaidu kārtā, gan labprātīgi kurzem­nieki pamet savas mājas un iekoptos laukus, lai dotos nezināmā ceļā. No 800000 Kurzemes iedzīvotājiem ap 400 000 atstāj savu novadu. Ir sākušies „bēgļu laiki". Līdzīgs liktenis draud arī Vidzemei un Latgalei.
   Šajā krievu radītajā sajukumā un nekārtībā paspīd kāda cerība. Maija pirmajās dienās pie Jelgavas vācie­šiem stājas pretī divi Daugavgrīvas zemes sargu ba­taljoni, kas sastāv no latviešiem, un atsit vācu uzbru­kumu. Tas notiek laikā, kad krievu armijas bēg pa visiem ceļiem.
   Latviešu tautā rodas doma — latviešu zemi varēs noturēt, ja tiem pašiem būs savas karaspēka vienības. Sevišķi enerģiski par to iestājas latviešu studenti Rīgā un vairāki ievērojami latviešu darbinieki (Sp. Paegle, G. Ķempelis, V. Zāmuēlis). 1915. gada jūnijā latviešu pārstāvis Krievijas valsts domē J. Goldmanis iesniedz krievu armijas virspavēlniekam Nikolajam Nikolajevi- čam lūgumu atļaut dibināt atsevišķas latviešu kaujas vienības latviešu virsnieku vadībā.
   Pret šo latviešu nodomu cīnās Baltijas vācieši. Cara valdībai bez tam vēl ir atmiņā 1905. gada notikumi. No otras puses, stāvoklis frontē ir bīstams, un krievu
   armijas vadībai ir labi zināms, cik drošsirdīgi latvieši cīnījušies līdzšinējās kaujās.
   1915. gada 1. augustā (pēc vecā stila 19. jūlijā) zie­meļrietumu frontes virspavēlnieks izdod pavēli Nr. 322 par latviešu karaspēka vienību formēšanu. Tās dabū nosaukumu — „latviešu strēlnieku bataljoni" (vēlāk — pulki).
   Šai pavēlei ir milzīga nozīme visos turpmākajos vēs­turiskajos notikumos

   „Strēlnieki, Latviešu strēlnieki!
   Apžilbst man prāts
   No šiem vārdiem Vairāk
   Kā rudens nakti
   Uz ielas
   No uguņu šalts." (A. Caks)
   1915. gada 1. augustā latviešu pārstāvji Krievijas valsts domē J. Goldmanis un J. Zālītis izlaiž uzsaukumu latviešu tautai:
   ,.Pulcējaties zem latviešu karogiem! . .. Brāļi, stun­da ir situsi. Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!… "
   Kāda būs Latvijas nākotne, tas toreiz vēl nav skaidri nosakāms. Bet visi jūt, ka jānotiek kaut kam lielam.
   12. augustā sāk darboties latviešu brīvprātīgo pie­ņemšanas komisija. Divu nedēļu laikā pirmie divi ba­taljoni ir jau saformēti. To sastāvā daudz Kurzemes bēgļu un Rīgas jauniešu. Nepārtraukti uz strēlnieku bataljoniem plūst latviešu vīri un pat gluži jauni zēni. Daudzi jānoraida tāpēc, ka tie kara dienestam par veciem vai jauniem.
   Tie latviešu karavīri, kam tas iespējams, izstājas no krievu vienībām un piesakās latviešu daļās. Novembrī ir sastādīti 8 latviešu strēlnieku bataljoni un viens re­zerves bataljons.
   Tautu ir pārņēmusi ārkārtīga sajūsma, lepnums un cerības. Strēlnieku izvadīšana no Rīgas kļūst par īstiem tautas svētkiem. Kārlis Skalbe par to stāsta „Mazajās piezīmēs": „.. . un tad piepeši top gluži klusu, orķestris spēlē, un jaunie strēlnieki dzied: Dievs, svētī Latviju! Ļaudis uz ielas noņem cepures un klau­sās. Kā šī dziesma aizņem elpu! Es domāju, ka uz ielas dziedās līdz. Bet neviens nevar dziedāt, daudzi raud. Arī es nedziedu, lai nesāktu raudāt. Ak, tas nav šai dziesmā, tas ir vārdā Latvija. .. Ļaužu straume sakus­tas, un caur viņu izspiežas trīs lieli misiņa ragi. Saule atspīd uz misiņa, taures izstieptas gaida. Tad pa vār­tiem grūst ārā jaunekļi pušķotām krūtīm un cepurēm, un droši un skaņi atskan latviešu tautas maršs. Jā, man liekas, ka es nekad neesmu dzirdējis tik dārdošu kara mūziku. .. Tautas straume plūst un sajūk ar jauniem kareivjiem. Jā, tā jau ir, karā iet visa tauta… Pūlis te aizklāj, te atsedz jauno kareivju straumi. Es redzu te krūtis rozēs, te gavilējošas acis jaunekļa pierē. No kurienes šīs gaviles? Vai jaunība paredz mūsu dzimte­nei gaišāku nākotni ?. .. Beidzot mēs stāvam Dauga­vas malā. Kuģītis „Valdemārs" jau lēnām griež barku (liellaivu), kura stāv pilna ar jauniem strēlniekiem, nost no krasta. Un baltas un sārtas puķu šaltis birst pār dārgo laivu, kura nu izskatās kā viens puķu šķiršu. Barka aiziet, zēni kliedz urrā un vicina cepures, un viss krasts ir balts no lakatiņiem…"
   Latviešu jauno karaspēku vada latviešu virsnieki, un tajā atļauts komandēt latviešu valodā. Katrs strēl-
   nieks nes pie krūtīm sevišķu nozīmi — zobens pār sauli ozollapu vainagā. Katram bataljonam ir savs latviskā garā darināts karogs ar uzrakstu (devīzi) latviešu valodā.
   1.    Daugavgrīvas bataljona karogā ir lēcoša saule ar krustotiem šķēpiem un uzraksts: „Nebēdāj'ties kara­vīri, sidrabota saule lēc."
   2.    Rīgas bat. — Pērkons met zibeņus uz tēvijas ie­naidniekiem un uzraksts: „Tēvuzemei grūti laiki, dē­liem jāiet palīgā."
   3.    Kurzemes bat. — ozols ar varavīksni un uzraksts: „Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu tēvu zemi."
   4.    Vidzemes bat. — lēcoša saule ar zobenu un ozola zaru pār to, bez uzraksta.
   5.     Zemgales bat. — zobens pār sauli ozola vainagā un uzraksts: „Tēvuzemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm."
   Apstiprinot zemgaliešu karoga metu (projektu), ķeizars Nikolajs II atzīmējis dokumenta malā:,,Devīzi var dažādi saprast."
   6.    Tukuma bat. — lēcoša saule ozola vainagā ar zobenu pār to un uzraksts: „Dievs, svētī Latviju."
   7.     Bauskas bat. — aiz ozola zariem apvīta zobena lēcoša saule un uzraksts: „Naidniekam zvēroša liesma, tēvijai saules stars."
   8.    Valmieras bat. — zobens ozola vainagā, aiz tā lēcoša saule un uzraksts: „Imanta nevaid miris."
   Kad dibinās latviešu strēlnieku bataljoni, vācu ar­mija ir ieņēmusi Kurzemi un Zemgali. Fronte austru­mos no Doles salas jau sasniedz Daugavu. Purvainajā apgabalā uz rietumiem no Rīgas (skat. karti) vācieši vēl līdz Daugavai nav tikuši. Tomēr 1915. gada oktob­rī arī tur viņi sāk virzīties uz priekšu. Tiem pretī lielā steigā sūta pirmos latviešu strēlnieku bataljonus.
   It īpaši 1. Daugavgrīvas bataljonā ir daudz Rīgas strādnieku jaunās paaudzes. Zēni, kas pazīstami ar savu veiklību, pārgalvību un vīrišķību. Uzauguši Rīgas nomalēs un rūdīti daudzos kautiņos („Rīgas pašpui­kas"), tie nav paraduši griezt pretiniekam ceļu. No viņiem lielā mērā sastādās vltn. (vēlāk pulkveža) Fr. Brieža vadītā un daudz apbrīnotā 1. bataljona 1. rota. Tagad tā parādās kaujas laukā.
   A. Čaks saka:
   „ .. . Jūs pirmie, Gaismas svīdumā vājā, Gājāt
   Kad krievi jau savas muguras lieca, Gājāt
   Pretim smaidoši Misai un Iecavai Ar vienu domu un tvīkumu: Aizsargāt ceļu uz Rīgu. Gājāt
   Asi un cieti Ar savu vadoni Briedi, Jo pašpuika nespēj liekties: Tas no kaķu trakajām astēm Prot tikai debesīs triekties."
   „Un asins sārtumā dzimst rīta stunda sveikā: Tur, zibot zobeniem, pulks dzīvais iejāj teikā." (J. Medenis)
   Dibinot strēlnieku bataljonus, armijas vadība paredz latviešus izlietot kā izlūkus, sakarniekus, ceļu pazinējus un tulkus. Tomēr jau sākumā strēlnie­kiem jāuzņemas parastie kaujas uzdevumi, jo krievu karaspēka cīņas spējas ir smagi iedragātas.
   Tikai dažus mēnešus apmācīti, strēlnieki iet kaujā, lai apturētu vācu uzbrukumu rietumos no Rīgas.
   Mangaļu rajonā 1915. gada 25. oktobrī notiek 1. ba­taljona uguns kristības. Kad bataljona komandieris kapt. (vēlāk ģenerālis) R. Bangerskis ierodas fron­tes štābā, krievu divīzijas komandieris to saņem vār­diem: ,,Apsveicu jūs ar jūsu strēlnieku kaujas kristī­bām un panākumiem. Esmu ļoti sajūsmināts un no vi­sas sirds apsveicu." — Sajūsma viegli saprotama — līdz šim neuzvarētie vācieši bijuši spiesti atkāpties jau­no latviešu karotāju priekšā.
   Pirmajā kaujā kritušos trīs strēlniekus svinīgi ap­glabā Rīgas Meža kapos. Tur vēlāk izveidojas latviešu cīnītāju atdusas vieta, Brāļu kapi.
   Tagad pārsteigumi seko cits citam. 29. oktobrī Fr. Brieža rota pārdrošā un negaidītā triecienā uzbrūk četrreiz lielākiem vācu spēkiem (bataljonam) pie Pla­kaniem. To apdzejojis A. Čaks (,,Kauja pie Plaka­niem") :

   ,,Naktī trakā un aukstā
   Jūs toreiz uz Plakaniem gājāt.
   Dubļi koda līdz ceļgaliem kājā,
   Un granātas glūnēja plaukstā.. ."
   Krievi, kas par to brīnās un brīdina latviešus no drošas nāves, saņem atbildi:
   „Ei, cāļi, ne vīri jūs, bārdainie Penzas Jefimi,
   Vai domājat,
   Ka Rīgas pašpuikas slimi?"
   Pāri purvam un cauri dzeloņstiepuļu aizsargspros- tiem strēlnieki iebrūk vācu nocietinājumos un tos sa­grauj. Vācieši zaudē 27 kritušus, 45 ievainotus un 34 gūstekņus. Strēlnieku pusē ir tikai trīs ievainotie, jo Briedis savus vīrus ir rūpīgi iztrenējis šāda veida uzbrukumiem un viss iepriekš ir pamatīgi apsvērts un izlūkots.
   Šis notikums rada veselu sensāciju. To atzīmē armi­jas virspavēlnieka ziņojumā, un latviešu strēlnieku vārds aplido pasaules kara frontes.
   Drīz kaujā metas 2. Rīgas un 3. Kurzemes batal­jons. Vāciešus sakauj pie Slokas un izsit no Ķeme- riem (11. novembri).
   Novembrī Fr. Brieža rota atkārto līdzīgu neticamu uzbrukumu kā pie Plakaniem oktobrī. Tā ir kauja pie Veisiem.
   Vācieši redz, ka tiem pretī stājies jauns, negaidīti bīstams pretinieks. Latviešu panākumi iedrošina arī krievus, un Rīgas fronte sāk nostiprināties. Vācieši zaudē cerības drīzumā ieņemt Rīgu un sāk izveidot aizstāvēšanās pozicijas. A. Čaks raksta:
   „Kauja pie Plakaniem, kauja pie Veisiem,
   Pirmā mirdzošā, veiksmā,
   Tā pārvērta strēlnieku asinis teiksmā.
   Dzirdiet,
   Kā kauju gājējai, pirinai rotai,
   Un viņas vadonim Briedim
   Soļi, no purvājiem kāpdamies, Mūžībā iedim."
   Strēlnieku pārdrošie uzbrukumi un izlūku gājieni nedod vairs vāciešiem mieru. Par latviešu kara dar­biem izplatās gluži neticami nostāsti. Par latviešu strēlniekiem runā un raksta arī Rietumeiropā. Ievēro­jamais beļģu dzejnieks Emils Verharns (miris 1916. g.) tiem veltī šādas rindas:
   „Un mēs pie Verdenas, Izeras klausāmies, Elpa pat klust — Kā Latvijas ozoli sasaucas, Tie locīties neprot, bet lūzt."
   Kādā itāliešu laikrakstā lasāms jautājums: „Cik vērts viens latviešu strēlnieks?", un turpat seko atbil­de: „Tik, cik viņš pats sver zeltā." — Bet kāds Eiro­pas valstsvīrs, izlasījis ziņojumus par strēlnieku kau­jām, īsi piezīmē: „Jauna valsts ir dzimusi."
   Klausīdamies kaujas atbalsī, Rainis 1916. gadā Šveicē raksta:
   ,,Zeme, zeme — kas tā zeme, Ko tā mūsu dziesma prasa? Zeme tā ir valsts."
   Tajā pašā gadā viņš saraksta arī savu slaveno pare­ģojumu:
   ,,Es saku skaļi, uzklausāt! Drīz laiks, drīz laiks, ka izdarāt: Par diviem gadiem trešajā, Tad saies valstis lielajā. Tad saplosīšies nezvēri, Tad kritīs abi pretnieki*)… "
   Bet strēlnieku cīņas ir vēl tikai pašā sākumā.
   Vācija un Krievija.
   1916. gada pavasarī jau visi astoņi lat­viešu bataljoni atrodas Rīgas frontē. 12. armijas ko­mandieris ģenerālis Radko-Dmitrijevs sūta strēlniekus kopā ar krievu (sibiriešu) pulkiem vairākos asinainos uzbrukumos pret stipri nocietinātām vācu pozicijām.
   Niknākās cīņas notiek marta un jūlija mēnešos, un tāpēc dabūjušas nosaukumu — marta un jūlija kaujas.
   Latviešu bataljoni atkal vairākkārt ielaužas vācu līnijās, bet krievu pulki tiem nespēj sekot, un strēlnie­ku varonība ir veltīga. Pieaug nicināšana pret krie­viem („vaņkām") un sašutums par nevajadzīgiem upuriem. Marta kaujās smagi ievaino arī Fr. Briedi. Kā drūma atbalss no marta un jūlija kaujām skan A. Čaka rindas:
   ,,Katrīnmuiža, Katrīnmuiža rūgtā, Jūlijs baigais ceturtais un piektais. .."
   Krievu ģenerāļi (piem., sibiriešu ģen. Trikovskis) nav paraduši karavīrus taupīt. Latviešu virsniekiem bieži vien tikai ar grūtībām izdodas aizkavēt pavisam nejēdzīgu pavēļu izpildīšanu.

   ,,Viens pēc otra, astoņi skaitā,
   Pāri rindām tiem karogi kūp,
   Viņu kaislai un brāzmainai gaitai
   Priekšā gaisma krīt ceļos un drūp." (A. Čalcs)
   Latviešu bataljonos kareivju un virsnieku starpā valda draudzīgas un sirsnīgas attiecības. Latviešu ko­mandieri arī nesalīdzināmi vairāk kā krievu virsnieki rūpējas un gādā par saviem strēlniekiem. Viņu vienī­bas izceļas nevien ar savu varonību un apķērību kau­jās, bet ar savu dzīvo un možo garu vispār. Savus uz­devumus tie veic it kā rotaļājoties, kur tie ierodas, tur sprēgā asprātības un skan dziesmas. Rīgas mūrus šais
   kara gados daudzkārt tricina latviešu tautas dziesmas, strēlniekiem maršējot uz fronti. Tāpat jo bieži atskan gan brašā ,,Kaut klinšu akmens šķeltos.. .", gan pār galvīgā dziesma — „Ķemeru Anniņa".
   Strēlnieku vidū ir daudz latviešu mākslinieku — rakstnieki (Virza, Skalbe, Akurāters, A.Grīnsu.c.), glez­notāji — (J.Grosvalds, K.Baltgailis, N.Strunke, V.Tone u. c.), aktieri, dziedātāji un žurnālisti. Blakus kaujas darbībai tur notiek rosīga mākslas dzīve. Daudz kas no strēlnieku varoņgaitām ir saglabāts mākslinieku darbos. Ļoti raksturīgi šī laikmeta noskaņojumu izsaka Skalbe:
   ,Jauns es biju, jauns es gāju Kara gaitas slavenas. Daugava ir manas bruņas — Krūšu sudrabs spožs un tīrs. Rīgas tornis slaiki turas, — Tad lai neturētos vīrs!" Kā strēlnieku vadoņi prot stiprināt savu karavīru garu un ticību uzvarai, liecina šāds zīmīgs gadījums. 1916. gada 17. jūlijā 5. Zemgales bataljons atrodas ceļā uz Smārdes fronti. Ejot cauri Piņķu muižai, bataljona komandieris pulkvedis J. Vācietis pavēl visiem sapul­cēties vecajā Piņķu dievnamā. Tur viņš saka bataljo­nam savu slaveno sprediķi, ko apdzejojis A. Čaks: „ . . . Brīnās ļaudis — kur tam vecam zvanam Vēl tāds spars pie pašām beigām — ko nu! Latvju strēlnieks torņa galā kāpis…
   īsi nočīkst ģērbkambara durvis, Ienāk Lerche, adjutants, vīrs stāvā Tāds kā krāsns, ar smagu dūri kaujā: — Pulkvedi, jūs zemgalieši gaida,
   Dziesma sākta, kādu pavēlējāt. Un kad dziesma rupjām balsīm pusē, Kurā teikta Kunga žēlastība, Pulkvedis no ģērbkambara iznāk, Kancelē kāpj lēniem, stingriem soļiem.
   —     Zemgalieši, lūkojiet šo gleznu, Svēto gleznu velvju iedobumā — Rāda viņš ar savu strupo pirkstu. Balss kā bazūne skan biezos mūros.
   —    Kristus tur virs ūdeņiem kā smiltīm Iet un negrimst, tāpēc ka viņš tic sev, Savam garam, darbam, ko viņš dara. Ticiet jūs, un arī nenogrimsiet, Neatslīksiet nebūtībā otrreiz,
   Kur jau bijāt simtiem, simtiem gadu."
   Vairāki vēl dzīvie latviešu strēlnieki šo sprediķi at­ceras līdz šai dienai.
   1916. gadā latviešu bataljoni sevišķi izceļas, aizstā­vot „Nāves salu". Tas ir nocietinājums Daugavas rie­tumu krastā iepretim Ikšķilei. No trim pusēm to apņem vācu pozicijas, bet no ceturtās — Daugava. Vācieši tur nikni uzbrūk, un Nāves salā nav tādas vietas, ko nebūtu uzarušas viņu granātas un mīnas. Tomēr viņi nespēj to ieņemt. Vislielākie nopelni tās aizstāvēšanā ir 3. Kurzemes bataljonam pulkveža Kalniņa (saukta „Vecais") vadībā.
   Minētā gada beigās strēlnieku bataljonus sāk papil­dināt. Četru rotu vietā katrā bataljonā tagad ir asto­ņas, un tos pārdēvē par pulkiem. Cīņu starplaikos strēl­niekus nepārtraukti apmāca sevišķi grūtiem uzdevu­miem — nakts kaujām un stipri nocietinātu līniju pārraušanai. Armijas komandieris Radko-Dmitrijevs plā­no lielāku uzbrukumu, lai pārrautu vācu fronti.
   Ir pierādījies, ka krievi šādam uzdevumam neder. Tādēļ arī palielina latviešu spēkus un savelk tos vien­kopus.
   Kad pienāk 1916. gada novembris, Rīgas frontē astoņu bataljonu vietā stāv astoņi latviešu strēlnieku pulki. Tie ir dabūjuši lepno apzīmējumu — „Zvaigžņu pulki". Taču šis nosaukums nav radies aiz latviešu lie­lības. To latviešu kaujas vienībām dod viņu pretinieku — vāciešu karavadoņi, salīdzinādami strēlnieku pul­kus ar astoņām mirdzošām zvaigznēm pie Rīgas de­besīm.
   Sargājot Rīgu un Austrumlatviju, strēlnieku acis nepārtraukti veras uz vācu ieņemtās Kurzemes pusi.

   „ Trimdinieks: Domādams aizmirsos,
   Ieskanēja senā dziesma:
   Pūt uējiņi, dzen laiviņu.
   Aizdzen mani Kurzemē!" (J. Rainis)
   Pirmajā pasaules karā bēgļu gaitās uz Krieviju aiziet ap 800 000 latviešu, galvenā kārtā kur­zemnieki un zemgalieši. Baidoties, ka vācieši ieņems Rīgu, krievu valdība no turienes izved daudz mašīnu un citu vērtīgu mantu. Tāpēc arī vairāku rūpnīcu strād­nieki spiesti doties uz Krieviju. Latviešu tauta bēgļu gaitās zaudē nesalīdzināmi vairāk cilvēku, nekā strēl­nieku asinainajās cīņās frontē. Daudz bēgļu, sevišķi
   Kā klājas šajā laikā Kurzemē un latviešu bēgļiem Krievijā?
   bērni un vecāki ļaudis, mirst slimībās un aiz pārtikas trūkuma. Krievi visumā izturas naidīgi pret bēgļiem, jo bieži vien uzskata tos par vāciešiem. No nolaidīgās krievu valdības velti gaidīt palīdzību, tāpēc latvieši sāk rīkoties paši, lai glābtu svešumā izklīdinātos.
   Kādās 260 vietās nodibinās „Bēgļu apgādāšanas ko­mitejas", bet Pēterpilī — „Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja" (1915. gada augustā). Šo plašo orga­nizāciju ar lielu prasmi un pašaizliedzību vada Vilis Olavs (1867.—1917.). Tā vāc ziedojumus trimdinie­ku vajadzībām un sāk saņemt līdzekļus arī no valdības. Drīz vien Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja kļūst par lielāko latviešu organizāciju. Tā izglābj dau­dzus latviešus no galīga posta, ierīko Krievijā latviešu skolas, slimnīcas, atver darbnīcas. Tas palīdz saturēt kopā izkliedētos latviešus un stiprina viņu paļāvību nākotnei.
   A. Švābe bēgļu likteni un cerības izteicis rindās: „Zobena vara Mūs aizdzina pasaulē Lapkritņa stundā. Zobens kad sakapāts būs, Gaidāt tad pārnākam mūs!… "
   Tajā pašā laikā Kurzemē un Zemgalē saimnieko vā­cieši. Tur palikušie latvieši smagi izjūt vācu „nagloto papēdi". Visus vīriešus no 18 līdz 45 gadu vecumam spiež celt nocietinājumus vācu armijai un iedzīvotā­jiem uzliek smagas nodevas.
   Vācu muižnieki ar vācu ģenerāļu atbalstu kaļ plānus par šo latviešu novadu pilnīgu pārvācošanu. Muižnieki apņemas par nelielu atlīdzību dot Yļ no muižu zemēm vācu zemnieku (kolonistu) nometināšanai Kurzemē. Bez tam paredz pusi no latviešu saimnieku īpašumiem nodot vācu jaunsaimniekiem. Aizbēgušo latviešu zem­nieku mājas atdodamas vācu ieceļotājiem, un latviešu bēgļiem jāaizliedz atgriezties savā zemē. Tādā veidā Kurzemē cer iepludināt ap 1,5 miljonu vāciešu. Jau tū­līt pēc Kurzemes ieņemšanas visās skolās ieved vācu valodu.
   Kurzemes barons S.Brederichs raksta Ar vācu kolonistu nometināšanu Baltijā mēs pēc vienas paau­dzes panāksim tīri vācisku zemi…" Par latviešu at­bildi var uzskatīt Raiņa pantu: „Zīdāt asins, čūskas, Neizbēgsat tūskas, Pušu sprāgsat raustoties — Zeme paliks mūsu."
   Kā vācu apspiestie latvieši Kurzemē, tā Krievijā iz­klīdinātie vērīgi klausās savu strēlnieku cīņu atbalsī. Tuvojas 1916. gada Ziemassvētki. Rīgas frontē tie at­nāk ar salu un sniegputeni.

   ,Jiadko-Dmitrijevs: Jūs strēlnieki,
   Jūs visas armijas un tautas zieds,
   Jums jālauž vācu tēraudlogs,
   Un Kurzeme mums jāpaver, kā logs. Jūs…" (A. Čaks)
   Jau minēts, ka 1916. gada beigās 12. armijas komandieris ģen. Radko-Dmitrijevs gatavojas uzbrukumam Rīgas frontē. To dara lielā slepenībā, lai trieciens vāciešus pārsteigtu. Kaujai izrauga purvainu apvidu starp Babītes ezeru un Olaini. Tur izplešas strēlnieku vēsturē daudz pieminētais Tīreļa purvs.
   Visas cerības šoreiz liek tikai uz astoņiem latviešu pulkiem. Uzdevums ir nedzirdēti grūts — bez artilēri­jas atbalsta latviešiem plašā frontē jāpārrauj trīs smagi nocietinātas vācu ierakumu līnijas un bez kavēšanās jādodas uz priekšu ienaidnieka aizmugurē. Viņiem pa­kaļ tad gāzīsies krievu karaspēks.
   Vācu pozicijas aizsarga vairāki dzeloņstiepuļu žogi un labi nocietinājumi (bunkuri) ar ložmetējiem un liel­gabaliem. Tur atrodas arī tā sauktais Ložmetēju kalns, kas izveidots par īstu cietoksni un tiešā (frontālā) uz­brukumā nemaz nav ieņemams.
   Artilērijas viesuļuguns varētu uzbrukumu lielā mērā atvieglot, sagraujot aizsprostus un apklusinot vācu au­tomātiskos ieročus. Tomēr armijas komandieris to šo­reiz negrib lietot. Tad vācieši uzreiz saprastu, kas gai­dāms, un varētu pievilkt papildspēkus. Bez tam latvieši ir pierādījuši, ka spēj pārvarēt gluži neticamus šķēr­šļus.
   Latviešu strēlniekus sajūsmina doma, ka, pārrau­jot vācu fronti, pavērsies ceļš Kurzemes atbrīvošanai. Viņi arī jūtas pārāki par vācu karavīriem („fričiem"), kurus tie līdz šim uzveikuši daudzās tuvcīņās, cīnoties vīram pret vīru. Nekad vēl latviešu pulki nav visi reizē gājuši uzbrukumā. Tagad tas notiks.
   Latviešu spēkus iedala divās brigādēs, kas kopā iz­veido latviešu divīziju. I brigādi (1.—4. pulku) koman­dē ģen. Misiņš, kas reizē ir arī divīzijas komandieris. II brigādi vada pulkvedis Auzāns.
   Pret uzbrukuma plānu ir noskaņoti daži augstākie latviešu virsnieki, sevišķi zemgaliešu pulkvedis J. Vā­cietis. Tie šaubās, vai zaudējumi atsvērs ieguvumus. Šos iebildumus tomēr neievēro.
   I brigādes trieciengrupas priekšgalā ies daudz apbrī-
   notais kapteinis Fr. Briedis, kas atveseļojies no ievai­nojumiem marta kaujās. II brigādes trieciena vadību Auzāns piedāvā Zemgales pulka komandierim Vācie­tim, kam liela kaujas pieredze, bet tas atsakās. To uz­ņemas pulkvedis K. Goppers, kas tikai nesen ieradies Rīgas frontē.
   Uzrunājot strēlnieku pulku komandierus, ģen. Radko-Dmitrijevs saka:  Latvieši kaļ savu nākotni kā varoņi ar ieročiem rokās. Es vēlu jums vislabākos pa­nākumus. Uzbrukums iesāksies tieši pīkst, piecos 23. decembrī visā frontē un bez šāviena. Tā ir mana pavēle, un tikai neiedomājami dabas spēki varēs mani piespiest šo pavēli ņemt atpakaļ. Ja debess ar zemi ies kopā, tas vēl būs par maz, lai es atteiktos no uzbrukuma!"

   Apvienotie latviešu strēlnieku pulki sāk uzbrukumu noteiktajā laikā, un cīņas ilgst 25 dienas. Kara vēsturē tās dabūjušas nosaukumu — „Ziemassvētku kaujas".
   „Kurp doties šai vilkatu nakti, kad bailēs ir paslēpies viss,
   Ar granātām, ložmetiem, plintēm grib karaspēks drausmīgais šis?" (Ed. Virza)
   Naktī no 22. uz 23. decembri (pēc vecā stila) Rīgas frontē plosās sniegputenis. Tikko samanā­mas ēnas klusi slīd uz vācu nocietinājumu pusi. Tās ir latviešu strēlnieku izlūku, dzeloņstiepuļu griezēju un spridzinātāju komandas baltos aizsargtērpos. Ienaid­nieka acu priekšā — dažu desmit soļu atstatumā no vācu sargposteņiem, strēlniekiem jāizgriež ejas vācu žogos. Tie ir kapteiņa Fr. Brieža slavenā pirmā batal-
   jona vīri, kam jāveic šis ārkārtīgi grūtais uzdevums. A. Čaks raksta:
   „Balti un mēmi kā spoki
   Gājāt,
   Gājāt
   Jūs —
   Nāvē
   Pret kaskotiem vāciem."
   Aiz viņiem kaujas gatavībā gu] sniegā astoņi latvie­šu strēlnieku pulki un gaida pavēli mesties virsū ienaid­niekam.
   Dažās vietās vāciešu sargi kļūst uzmanīgi. Gaisā skrien viņu raķetes, atskan uz labu laimi šauti šāvieni. Tomēr baltajā sniega laukā neredz nekā aizdomīga. Vairākus strēlniekus smagi ievaino vācu poziciju priek­šā, bet tie neizdveš ne skaņu. Nekas nedrīkst ienaid­niekam nodot, ka latvieši lauž ejas viņa aizsprostos.
   Pirmās brigādes uzbrukuma sākumu tēlo Aleksandrs Grīns: „… Drāšu griezēji atviegloti uzelpo. Atkal trakā steigā kustas tiem rokas: laiks ir tālu gājis pre­tim rītam, tūliņ klāt uzbrukuma brīdis.
   Tad beidzot daugavgrīviešiem ir vaļā ceļš! Meinerts aizlien to ziņot Malceniekam, un šoreiz līksmi iegailas drūmās leitenanta acis, dzirdot, ka kaut vai tūliņ var gāzties uz priekšu pirmais strēlniekpulks. Viņa rotas jau virzās cauri piesnigušam kātklu laukam. Un dau­gavgrīviešiem aiz muguras un sānis sāk celties kājās un gatavojas skrējienam uz vācu vaļņa pusi Klinsona vadītā pirmā kurzemnieku puse, abi Rīgas strēlnieku bataljoni . .. Leitenants Malcenieks, kam šonakt klau­sa drāšu griezēji un grenadieri, iet pretim savējiem un klusēdams ar roku māj uz vācu žogu pusi, kur nupat beigta izgriezt eja. To apzīmēdama, zaļi un reizē nikni
   gail sniegā nomestās un pretim uzbrucēju valnim griez­tās kabatlaterniņas acs.. .
   „Augšā, puikas, skriešus uz zaļo uguni!"
   Sakustas apsnigusī gulētāju masa. No pleciem un mugurām nopurinādams sniegu, ceļas kājās pēc viļņa vilns, un zem tūkstots skrejošām kājām iedimdas sa­salušais purva lauks.
   ,,Augšā, un skriešus uz zaļo uguni!" dveš virsnieki un instruktori, kaut sniegā gulētāju vairs neviena nava, jau bataljonus nes atakas (uzbrukuma) vilnis.
   „Skriešus uz priekšu! Skriešus uz priekšu, puikas!" skrējēji mudina cits citu, un strēlnieku lavīnes avan­gards jau eju sasniedzis un plūst pāri drātīm…" („Dvēseļu putenis", II).
   Ar durkļiem un rokas granātām satriekuši pārsteig­tos vāciešus, pirmās brigādes pulki izlaužas cauri vācu nocietinājumiem. Drīz vien viņu rokās krīt arī vācu artilērija.
   Tajā pašā laikā uzbrukumu tālāk pa labi sāk otrā latviešu strēlnieku brigāde. Triecienā kā pirmais iet 7. Bauskas strēlnieku pulks ar pulkvedi K. Gopperu priekšgalā. Uzbrucēji nes līdzi no klūdziņām (zariem) pītus ,,tiltiņus", lai pārvarētu dzeloņstiepuļu žogus.
   Vācieši nepagūst ne atjēgties, kad bauskenieki ir jau pārrāvuši viņu līnijas un gāžas iekšā dziļāk aizmugu­rē. Tiem pakaļ traucas 8. Valmieras pulks, bet pārrāvu­mu sargāt paliek 6. Tukuma pulka strēlnieki.
   Neticamais ir paveikts. Bieziem dzeloņstiepuļu žo­giem apjoztā un pēc visiem kara mākslas likumiem no­cietinātā vācu fronte pie Rīgas ir pārrauta. Tas noticis bez neviena lielgabala šāviena. Pirmā pasaules kara vēsturē tas ir kaut kas gluži nedzirdēts.
   Ceļš uz Kurzemi ir atrauts vaļā. Kas notiek tālāk?.

   Tas dvēseļu putenis gaisā, kad Ziemsvētki, ceļas viņi tad,
    Pār Latviju gaudo un griežas un nenobeigs gaudot nekad."
   (Ed. Virza)
   Pārrāvuši vācu fronti, latviešu strēlnie­ki, kā pavēlēts, laužas uz priekšu. Visu dienu tie pavada niknās cīņās, atsitot vācu pretuzbrukumus. Bet viņi pa­liek vieni, tāpat kā agrākajās kaujās. Izrādās, ka ap­solīto palīgspēku krieviem nav. Divi sibiriešu pulki šajā laikā sadumpojas un atsakās izpildīt kaujas pavēli.
   Vakarā pirmā latviešu brigāde spiesta atiet uz fron­tes pārrāvuma rajonu. Smagi ievainotu no kaujas lau­ka iznes varonīgo kapteini Fr. Briedi.
   Stipri noasiņojis ir 5. Zemgales strēlnieku pulks, kam jāuztur sakari abu brigāžu starpā. Ieņēmuši pirmo vācu nocietinājumu līniju, zemgalieši cieš lielus zaudē­jumus otrās līnijas priekšā.
   Otrā latviešu brigāde turpina kauju dziļi vācu aiz­mugurē un paplašina pārrāvumu frontē. Kad daži 7. strēlnieku pulka virsnieki jautā pulkvedim Gopperam, kas būs, ja vācieši atgūs pārrāvumu un ielenks 7. un 8. latviešu pulku no visām pusēm, viņš atbild: „Ja jau mēs izlauzāmies caur vācu nocietinājumiem frontāli, tad izlauzties no aizmugures būs daudz vieglāk."
   Divas diennaktis (23. un 24. dec.) stiprā salā un bez atpūtas cīnās latviešu strēlnieku pulki. Pienāk Zie­massvētku nakts. Otrās brigādes komandieris A. Au- zāns stāsta:
   „Mežā pie ugunskura (vācu aizmugurē) tieši Zie­massvētku naktī pieņēmām uzbrukuma plānu Ložme­tēju kalnam.. .. Turpat pie ugunskura, kurš bija mums Ziemassvētku eglītes vietā, pēc uzbrukuma plāna pie­ņemšanas notika svinīgs bridis. Klusā balsī karavīri
   nodziedāja „Klusa nakts, svēta nakts" un citas Zie­massvētku dziesmas. .. 25. decembrī nakts aizsegā, da­žas stundas pirms gaismas, visas trīs kolonas (3. un 7. latviešu strēlnieku pulks un 53. Sibirijas pulks) vien­laicīgi pārgāja pēkšņā straujā triecienā… Vēl pirms pusdiviem pirmos Ziemassvētkos viss Ložmetēju kalns krita mūsu rokās. Saņemta bija visa Ložmetēju kalna vācu artilērija un citas bagātīgas trofejas (kara laupī­jums). Daļa vācu karaspēka krita, daļa pārbēga pār Lielupi, vairāk kā 1000 bija saņemts gūstā. .. Septiņu kilometru plati vārti rezervēm bija atvērti. . . Gaidīju 3. Sibirijas divīzijas un 6. Sibirijas korpusa virzīšanos pāri Ložmetēju kalnam uz Jelgavu.. ."
   25. decembrī krievu armijas vadībai vēl reiz ir iz­devība izmantot strēlnieku varenos panākumus. Vēl reiz tas netiek darīts. Kāpēc? — Tas, šķiet, paliks vēstures noslēpums, jo 12. armijas dokumenti vēlāk gājuši bojā. Kara vēsturnieki domā, ka vainīga krievu vadības nemākulība, tūļība un stāvokļa neizpratne. Ie­spējams, ka krievi tik lielus latviešu sasniegumus ne­maz nebija gaidījuši.
   Uzbrukums uz Jelgavu netiek turpināts, un Kurzeme paliek vācu rokās. No rietumu kauju laukiem vācieši pārsviež 2.kājn. divīziju, lai saglābtu latviešu pārrauto fronti pie Rīgas. Tā Ziemassvētku kaujas atslogo arī fronti Francijā.
   Pēc ilgām, nepārtrauktām cīņām latviešu pulkus 31. decembrī beidzot atvelk rezervē. Viņu iekarotajos vācu nocietinājumos ieiet krievu karaspēks.
   Šīs vienības nespēj izturēt vācu pretuzbrukumus. Drīz vien vācieši izsit krievus no iegūtajām pozicijām, un draud izcelties vispārējs sajukums.
   Gandrīz skriešus latviešu strēlniekiem jādodas no
   Rīgas glābt fronti. Bez apdoma un sajēgas krievu ģe­nerāļi triec latviešus kaujā. Sevišķi baigs ir 3. un 4. strēlnieku pulka liktenis. Tiem pavēl uzbrukt pāri kla­jam tīrelim, kur tos no trim pusēm sagaida vācu uguns. Viens pēc otra tur saļimst nāvē šo varonīgo pulku vadi un rotas ar saviem virsniekiem priekšgalā.
   Latvieši arī šoreiz veic uzdevumu — atsit vāciešus un saglābj fronti, bet neprātīgās vadības dēļ cieš gluži nevajadzīgus zaudējumus.
   Pēc vācu uzbrukuma atsišanas pie -Rīgas uz laiku iestājas klusums.
   Ziemassvētku kaujas sākās 1916. gada 23. decembrī un beidzās 1917. gada 18. janvāri (pēc jaunā stila: no 1917. gada 5. janvāra līdz 31. janvārim). Šajās kaujās latviešu strēlnieki sasniedz savas slavas lielākos aug­stumus pirmajā pasaules karā. Par viņu neticamajiem varoņdarbiem raksta nevien Krievijā, bet visā Rietum­eiropā. Ar lepnumu un pašapziņu latvieši raugās uz saviem karapulkiem. Mēdz teikt, ka latviešu strēlnieki ir „latviešu tautas pirmā mīlestība". Lielas tāpēc ir sēras par kritušajiem varoņiem.
   Ar Virzas dzejoli,,Nakts parāde" Ziemassvētku kau­jas iegūst apzīmējumu — dvēseļu putenis. Tā savu kara romānu nosauc arī Aleksandrs Grīns, Dzīvi palikušie strēlnieku pulku karotāji vēlāk tiek saukti par latviešu vecajiem strēlniekiem. Katru gadu 6. janvārī Latvijā pulcējās vecie strēlnieki, lai pieminētu Ziemassvētku kaujas. Šai dienā no Kara mūzeja iznesa viņu slaveno pulku karogus un notika gājiens uz Brāļu kapiem. 6. janvara naktī tur aizdedzināja piemiņas uguni. Pie tās baltos mēteļos un apbruņojumā stāvēja veco strēlnieku goda sardze.
   Pirms Ziemassvētku kaujām astoņos latviešu pulkos
   ir 16000 vīru, bet kopā ar rezerves pulku — 30 000. Dvēseļu putenis izrauj no latviešu karavīru rindām vairāk kā 10% cīnītāju. Pa lielākai daļai tie krīt krie­vu neprātīgās vadības dēļ. Sašutums un naids pret šo vadību strēlniekos tāpēc ir milzīgs. Tikpat liela ir viņu nicināšana pret krieviem. To nespēj mazināt arī dau­dzie ordeņi un paaugstinājumi, ko latviešu strēlnieki saņem pēc Ziemassvētku kaujām.
   Drīz vien izplatās baumas, ka krievi tīšā prātā node­vuši latviešus uh centušies viņu pulkus iznīcināt nejē­dzīgos uzbrukumos. Šī doma izteikta arī J.Medeņa pan­tos:
   „ … Un pirmās uzvarās viņš kara slavā auga Tik valdonīgs un spējs,
   Ka skauģi radīja no sava viltus drauga, Kas kļuva nodevējs.
   Tas ceļus atvēra un vērsa ložu šalku Pret tevi, strēliniek,
   Un no tās nedienas tev atriebības alku Ne mūžam nepietiek!…"
   Kaut arī apzināta nodevība nav pierādīta, latviešu strēlnieku sašutumam arī tāpat ir pietiekami daudz ie­meslu.

   Tam ir ārkārtīgi liktenīgas sekas turpmākajos noti­kumos.
   „Ko tie lieli vēji vēda?
   Dzirdu gaisos draudu vārdus,
    Dzirdu vecai jodu mītnei
    brakšķam simtu gadu ārdus." (J. Medenis)
   1917 gada 22. februārī (pēc jaunā stila — 7. martā) Pēterpils ielās pulcējas satrauktu ļaužu bari, galvenā kārtā strādnieku sievas. Sliktā transporta dēļ pilsētā uz brīdi ir aptrūkusi maize. Tas ir signāls ilgi slēptam nemieram. Pūlī atskan saucieni: „Nost ar karu!", „Mēs prasām maizi!", „Nost ar patvaldību!"
   Nākošajās dienās strādnieki pārtrauc darbu, sākas demonstrācijas un sadursmes ar policiju. Pēterpilī at­rodas samērā daudz karaspēka, un valdība cer ar tā pa­līdzību apspiest nemierus. Tās ir veltas cerības. Krievu armijai jau sen ir apnicis karot. 1917. gadā ienaidnieka gūstā atrodas ap trīs miljoni krievu karavīru. Arvienu biežāk krievu pulki atsakās izpildīt pavēles (piem., Ziemassvētku kaujās). Sociāldemokrātu un lielinieku (boļševiku, komūnistu) sludinātāji slepeni kūda kareiv­jus neklausīt virsniekiem un valdības rīkojumiem.
   Pēterpilī viens pulks pēc otra pāriet nemiernieku pu-.. sē, un dažās dienās ķeizara valdība ir gāzta. Nikolajs II ir spiests atteikties no troņa (viņu nošauj 1918. gadā), Krievijas ķeizarvalsts beidz pastāvēt. Šos notikunrtus sauc par februāra (marta) revolūciju Krievijā. Tā ie­vada astoņus mēnešus ilgu demokrātisku tautas valdī­bas) period# — vienīgo visā Krievijas vēsturē. Pirmo reizi Krievijas pavalstniekiem ir pilnīga vārda, rakstu un biedrošanās brīvība. Visas polītiskās partijas var brīvi darboties — sākas īsts runu un sapulču laikmets.
   Februāra revolūcija bija nākusi pēkšņi. Tā bija tau­tas sacelšanās, un neviena politiska partija, to nebija vadījusi. Cerības uz labāku nākotni ir lielas, bet stāvok­lis valstī ļoti neskaidrs. Nodibinās Pagaidu valdība, kurā pārsvars mērenām pilsoņu partijām, bet tās vara ir niecīga. Blakus tai darbojas „Zaldātu un strādnieku padome", kas izdod pavēles un rīkojumus pati uz savu roku. Tanī visa noteikšana atrodas sociāldemokrātu un sociālrevolūcionāru rokās. Lieliniekiem sākumā nav
   gandrīz nekādas ietekmes. Viņu skaits ir neliels, un to galvenie vadoņi atrodas trimdā ārzemēs, vai Sibirijā.
   1917. gada 1. martā (pēc jaunā stila: 14. martā) mi­nētā padome izsludina savu „Pavēli nr. 1.", kas galīgi sagrauj vecās krievu armijas disciplīnu. Pēc šīs pavē­les visās karaspēka vienībās noteikšanu iegūst kareivju vēlētas padomes („sovjeti"). Kareivjiem ir arī tiesības ievēlēt un atcelt virsniekus. Daudzās vietās virsnieki tiek piekauti, daži pat nogalināti.
   Kārtība joprojām valda latviešu strēlnieku pulkos, kur attiecības starp virsniekiem" un kareivjiem ir tuvā­kas un biedriskākas. Daudzi latvieši sagaida no revolū­cijas lielāku brīvību savai tautai. To izsaka vārdos — „brīvu Latviju brīvā Krievijā". Marta beigās latviešu pulki izvēl „Latviešu strēlnieku izpildu komiteju", ko saīsināti dēvē par „Izkolastrelu". Sākumā tur pārsvars demokrātiski un nacionāli noskaņotiem strēlnieku pār­stāvjiem.
   1917. gada aprīlī Pēterpilī no Šveices atgriežas lieli­nieku vadonis Ļeņins. Lai radītu sajukumu Krievijā, vācieši viņu aizzīmogotā vagonā izlaiduši cauri savai zemei. Maijā no Amerikas Krievijā ierodas nenogur­stošais revolūcionārs Trockis. Lielinieki kļūst ļoti dar­bīgi un neatlaidīgi. Tie gatavojas gāzt Pagaidu valdību un sagrābt varu savās rokās.
   Krievijā ir claudz nenokārtotu jautājumu — armija ilgojas pēc miera, zemnieki pēc zemes, apspiestās ne­krievu tautas grib iegūt pašnoteikšanās tiesības. Pagai­du valdība nevienu no šiem jautājumiem nespēj kaut daļēji atrisināt. Pret nekrievu tautu brīvības centie­niem tā'izturas noteikti naidīgi. Visus šos apstākļus lie­linieki veikli izmanto savā labā. Viņi pārspēj visas pā­rējās parajas, solot nodibināt vēl neredzētu taisnības
   un miera valsti. Tie prasa nekavējoties izbeigt karu, uzlabot strādnieku un zemnieku stāvokli un dot Krie­vijas apspiestajām tautām tiesības pašām noteikt savu nākotni. Lielinieku aģitātori ir izveicīgi un rūdīti, viņu saukļi vienkārši un iespaidīgi — „par mieru, par maizi, par tautu brīvību!" „Visu varu strādnieku un zaldātu padomēm!"
   Jo sevišķu vērību viņi veltī latviešu strēlnieku pul­kiem, kuriem armijā vislielākā kaujas slava. Lielinieki glaimo un kūda. Tie plaši izmanto strēlnieku sašutumu par Ziemassvētku kaujām, lai sakurinātu naidu pret ar­mijas vadību un pret latviešu virsniekiem, kas tos ve­duši kaujās. Kas domā citādi, tos lielinieki apzīmē par „muižnieku un kapitālistu kalpiem".
   Nav jāaizmirst, ka latvieši šai laikā ir apspiesta ko­loniāla tauta. Latvijā vēl puse no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir vācu muižnieku rokās. Strēlnie­ku pulkos ir daudz strādnieku, kalpu un mazturīgu ļaužu dēli, kāpēc lielinieku vilinājumiem ir panākumi. Latviešu pilsoniskās partijas sāk organizēties tikai 1917. gadā (piem., Zemnieku Savienība). Latviešu virs­niekiem trūkst piedzīvojumu un atbalsta cīņā pret lieli­nieku aģitātoriem. Trūkst droši un skaidri izteiktu na­cionālu mērķu un prasību par labu nemantīgajām šķi­rām.
   Kaut gan lielinieku skaits strēlnieku pulkos ir nepil­ni 5%, tiem izdodas iegūt vadību „Izkolastrelā". Ar 1917. gada 17. maija (v. stils) rezolūciju tas izsaka neuzticību Krievijas Pagaidu valdībai un prasa „visu varu strādnieku, zaldātu un zemnieku deputātu pado­mēm".
   Daļa latviešu virsnieku un kareivju augusta sākumā nodibina „Latvju kareivju nacionālo savienību" (LKN
   S), lai cīnītos pret lielinieku ietekmi. Tas tomēr nenā­kas viegli, jo lielinieki vēl nav parādījuši savu īsto dabu.
   Viens no viņu galvenajiem saukļiem ir: „Nost ar karu!" Tie aicina brāļoties ar vācu karavīriem un tā panākt kara darbības izbeigšanu. Vācieši to izmanto, lai vājinātu pretinieka cīņas garu un iepazītos ar tā pozicijām. Sākas neparasti skati — ienaidnieki sāk ap­ciemot viens otru, sadzert, apmainīties cigaretēm u. taml. Vācu virspavēlniecība tikmēr plāno jaunu lielu uzbrukumu Rīgas frontē.
   Nekārtība un sajukums kā pašā Krievijā, tā armijā pieaug ar katru dienu. Augusta beigās vācieši nolemj, ka laiks pāriet triecienā.
   Tos, kas brāļojušies ar krieviem un latviešiem, drošī­bas pēc aizsūta uz rietumiem, bet Rīgas frontē atsūta jaunas vācu divīzijas.

   Juglas,
   Kur zemgalieši
   Vicu gvardiem un jēģeriem blakus guļ cieši (A. Caks)
   1917. gada 1. septembrī piecos no rīta vairāk simtu vācu lielgabalu atklāj viesuļuguni Rīgas frontē pie Ikšķiles. Krievu karaspēks atstāj savas po­zicijas Daugavas labajā krastā un bēg ko kājas nes. Krievu artileristi izšauj dažus šāviņus, tad pamet liel­gabalus un steidz pakaļ bēgošajiem kājniekiem. Vācu pulki dodas pāri Daugavai un draud ielenkt visu 12. armiju. Rīgā sākas nekārtības un sajukums.
   Atkal lielā steigā cīņā sūta vienīgo kaujas spējīgo karaspēku — latviešu strēlniekus. Pie Mazās Juglas
   upes vācu izlases vienībām pretī stājas II latviešu bri­gāde. Tai jāglābj bēgošā krievu armija no ielenkuma un iznīcināšanas. Galvenais ienaidnieka trieciens jāiz­tur 5. Zemgales strēlnieku pulkam. Vāciešu uzbruku­mu atbalsta spēcīga artilērija un lidmašīnas, zemgalie­šu rīcībā ir viens smagais un daži vieglie lielgabali.
   Nežēlīgā un asinainā cīņā 26 stundas no vietas (no 1. līdz 3. septembrim) Zemgales strēlnieku pulks atsit nepārtrauktos vācu uzbrukumus. Tādā kārtā 12. krievu armija paspēj atkāpties no Rīgas un izglābties no kri­šanas gūstā.
   Zemgaliešu komandieris plkv. Vācietis ir atstāji sīku aprakstu par šo kauju. Kādu no daudzajiem vācu uz­brukumiem 2. septembrī viņš tēlo šādi: „ … Ap pīkst. 13 artilērija apklusa visā frontē, un piepeši visā frontē vācieši nāca uz priekšu, sākot ar ķēdēm un beidzot ar rezervēm, kurām sekoja tranšeju lielgabali. Šī uzbru­kuma kārtība bija tāda, kādu mēs vairāk reizes redzē­jām lauku kara pēdējā momentā. Tas bij — „furor teu- tonicus" („vācu šausmas"). Zemgaliešu frontei tuvo­jās vairāk tūkstošu vāciešu spīdošās kaskās (bruņu ce­purēs), labi apģērbti un dūšīgos augumos… Uz reizi varēja redzēt, ka badu cietuši viņi nav. Tā bija prūšu gvardijas divīzija, kurai bija pavēlēts šovakar būt 12. armijas aizmugurē… Droši nāca uz priekšu vācieši, simtiem viņu krita, un simtiem viņu soļoja pāri saviem kritušiem biedriem. Dažās vietās viņiem izdevās pār­raut mūsu aizžogojumus un ielauzties tranšejās, bet tur viņi atrada savu kapu."
   A. Čaks par šo kauju raksta: „Dienu un nakti Pie Juglas, Traki un melni
   Kā čuguna lieti, Jūs,
   Vācu lepnumam — gvardiem Un viņu pārspēkam Stāvējāt pretī. Un ko vairs neņēma lodes, Nobeidza mieti."
   Vācu virspavēlniecība 4. septembrī ziņo: „ … Abpus Juglas upei stipras krievu karaspēka nodaļas (lasi: lat­viešu strēlnieki. Red.) izmisīgos, asinainos uzbruku­mos triecās pret mūsu spēkiem, lai segtu atkāpšanos sakautajai 12. krievu armijai. Niknās cīņās tās gāja bojā zem mūsu triecieniem…"
   Plkv. Vācietis raksta: ,,Bet latviešu strēlnieku asi­nis plūda pie Juglas krastiem, viņas rādīja vāciešiem, ka mūsu krūtīs pukst karsta sirds, pildīta ar mīlestību uz Latviju, ka mēs neizklīdīsim.. . ka mēs centīsimies nākt atpakaļ kā uzvarētāji."
   Tā ir pēdējā lielākā strēlnieku kauja uz Latvijas ze­mes. Izpildījuši kaujas uzdevumu, tie saņem pavēli atiet uz tālākām pozicijām Vidzemē. Lielākā daļa no zemga­liešiem ir ievainota, daudzi krituši.
   Pa to laiku 12. armija neticamā nekārtībā atkāpjas uz austrumiem. Pārbaidītie krievu pulki vairākkārt notur viens otru par vāciešiem un apšauj paši savējos.
   3. septembrī Rīgā ienāk vācu karaspēks. Bet vācu stāvoklis rietumos ir bīstams, un pēc Rīgas ieņemšanas tiem jāsūta vairākas divīzijas uz Francijas fronti. Vi­ņiem jāpārtrauc tālākie uzbrukumi Vidzemē.
   1917. gada septembrī pulkvedis Vācietis iesniedz lūgumu armijas vadībai un Krievijas Pagaidu valdī­bai (Kerenskim) atļaut dibināt latviešu strēlnieku kor­pusu ar latviešu artilēriju, aviāciju un citām techniskam daļām. Viņš acīmredzot cer, ka tas varētu būt pamats latviešu armijai nākotnē. Kerenskis šādu at­ļauju tomēr nedod.
   Kaut arī Latvija ir sašķelta divās daļās (Rietumlatviju un Rīgu ieņēmuši vācieši) un liela tautas daļa ir trimdā, enerģiskākie latvieši šajā laikā turpina kalt savus nākotnes plānus.

   „Laime, par mums lemi!
   Dod mums mūsu zemi!
   Viena mēle, viena dvēsle,
   Viena zeme mūsu."
   (J. Rainis)
   Jau tautas atmodas laikmeta dzejnieki pareģo „Gaismas pils" (Latvijas) augšāmcelšanos un Lāčplēša uzvaru par Melno bruņinieku (skat. 72. nod.). Daži toreiz pat lolo cerības nodibināt apvienotu latvie­šu un, leišu karaļvalsti.
   1905. gada Lielās latviešu revolūcijas vadoņi prasa visu latviešu novadu apvienošanu un pārvaldes nodo­šanu latviešu tautas rokās. Citi iet tālāk un prasa Lat­vijas Satversmes sapulces sasaukšanu (skat. 78. nod.).
   1916. gadā J. Rainis no Šveices pasludina: „Zeme — tā ir valsts!" Viņš prasa:
   „Paša zemi, paša valsti, Dzīvi paša darinātu, Paša valstī kungs."
   Pēc 1917. gada februāra revolūcijas latvieši sāk or­ganizēties, lai apvienotu latviešu novadus un radītu tiem latvisku pārvaldi.
   Valmierā sapulcējas Vidzemes pagastu pārstāvji un ievēl Vidzemes pagaidu zemes padomi ar Dr. A. Pried- kalnu un agronomu Kārli Ulmani priekšgalā.
   Tā kā Kurzeme ir vācu varā, tad Kurzemes bēgļu
   pārstāvji sanāk Tērbatā un tur izvēl Kurzemes pagaidu zemes padomi. Tās priekšsēdis ir advokāts Jānis Čakste.
   1917. gada maija sākumā Latgales latvieši pulcējas uz kongresu Rēzeknē. Sanāksmes apsardzībai ierodas 40 latviešu strēlnieku virsnieka J. Rubuļa vadībā. Kon­gress pieņem vēsturisko lēmumu — „Latgales, Vidze­mes un Kurzemes latvieši ir viena tauta ar vienu va­lodu, un visiem jāapvienojas vienā valstī." Ievēl Lat­gales pagaidu zemes padomi ar Fr. Trasunu un V. Rubuli priekšgalā.
   Krievijas Pagaidu valdība nav labvēlīga latviešu centieniem. Tā negrib atzīt pat Latvijas pašpārvaldes (autonomijas) tiesības, nemaz nerunājot par latviešu tiesībām uz neatkarīgu valsti. Šī stūrgalvīgā un tuvre­dzīgā rīcība nāk par labu lieliniekiem, kas sola brīvību visām Krievijas tautām.
   1917. gada oktobrī Peterpilī pulcējas pārstāvji no visām trim latviešu pagaidu zemes padomēm, bēgļu ap­gādāšanas centrālkomitejas un vairākām citām organi­zācijām un partijām. Nolemj dibināt vienu kopēju or­ganizāciju, kas varētu runāt tautas vārdā — Latviešu pagaidu nacionālo padomi (LPNP).
   To tomēr nepagūst sasaukt Pēterpilī. 1917. gada 24. —25. oktobrī (pēc j. stila: 6.—7. novembrī) lielinieki izdara bruņotu apvērsumu un gāž Krievijas Pagaidu valdību, kas daudz runājusi, bet maz paveikusi. Ar ok­tobra (novembra) revolūciju sākas vairāku gadu ilgs sajukuma un pilsoņu kara laikmets Krievijā.
   Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanas sanāksme notiek Valkā 1917. gada 16. novembrī. Kā novērotāji tur ierodas arī latviešu sociāldemokrāti, bet latviešu lielinieki nepiedalās nemaz.
   Sanāksme pasludina LPNP nodibināšanos un 18. no-
   vembrī izlaiž Kārļa Skalbes sarakstīto uzsaukumu — „Visiem latviešiem":
   „ . .. Latvieši! Lielais atlaišanas vārds ir atskanējis: pašnoteikšanās tautām! (domātas rietumu sabiedroto deklarācijas, kas gan nebija paredzētas Krievijas tau­tām. Red.). Ņemat paši to zemi, kuru mūsu tēvi pirkuši ar asins sviedriem un ceļat tur labāku un taisnīgāku valsti nekā tā, kura tagad iet bojā. Lai dzīvo brīva, ap­vienota Latvija!"
   Latvijas turpmākā iekārta jānosaka tautas ievēlētai Satversmes sapulcei. Nolemj sūtīt uz ārzemēm trīs vī­ru delegāciju — J. Čaksti, J. Kreicbergu un Z. Meie- rovicu. Tiem jāaizstāv Rietumeiropā latviešu tautas tiesības uz brīvību un neatkarību.
   Sauciens pēc vienotas un patstāvīgas Latvijas ir iz­skanējis, bet cīņas un pārbaudījumi tikai sākas.
   Turpmākie notikumi nesola neko labu. Vēl brīvajā Vidzemes daļā liela ietekme ir lieliniekiem, un kuru katru brīdi gaidāms jauns vācu trieciens. 1918. gada februārī, pēc izjukušām miera sarunām ar lielinieku valdību, vācieši visā austrumu frontē pāriet uzbruku­mā. Krievu armija vairs nekaro un nekārtībā atkāpjas uz Iekškrieviju. Latvija, Igaunija un Ukraina nāk vācu rokās.

   „Viņi kāpjas no Daugavas zilgās:
   Tautas bēdas un ienaids tos nes.
   Viņu briesmās un sūrumā ilgā
   Rītos ļodzās pus pasaules." (A. Čaks)
   Latviešu strēlnieku pulki cīņās pret vā­cu armiju iegūst gluži teiksmainu slavu. Tajā pašā lai­kā pieaug viņu naids un nicināšana pret cara ģenerāļu
   Kas notiek ar latviešu strēlniekiem?
   nemākulīgo vadību. Tā neprot izmantot strēlnieku pa­nākumus, un latviešu karavīriem vairākkārt jācieš ne­vajadzīgi zaudējumi.
   Vairums strēlnieku ir mazturīgu ļaužu dēli. Viņi labprāt vēlētos taisnīgāku valsts iekārtu un muižnieku lielo zemes īpašumu sadalīšanu. Viņi ir lepni, ka ir latvieši, un dedzīgi vēlas atbrīvot savu dzimteni no vācu okupācijas un sagādāt tai labāku nākotni.
   Krievijas Pagaidu valdība (no 1917. gada februāra revolūcijas līdz oktobra revolūcijai) negrib atļaut pat Latgales apvienošanu ar citiem Latvijas novadiem un atsakās dot latviešiem pašpārvaldes tiesības.
   Lielinieku vadoņi turpretī neskopojas ne ar kādiem solījumiem. Tie sola mūžīga miera paradīzi, sociālu taisnību un brīvu Latviju. Tāpēc arī, sarūgtināti par veco kārtību, laba daļa strēlnieku notic skaistajiem solījumiem.
   Lieliniekus šajā laikā daudzi uzskata tikai par sociāl­demokrātu kreisāku novirzienu, kas noteiktāk un skaid­rāk cīnās par „tautas tiesībām". Arī Rietumeiropas un Skandinavijas valstīs netrūkst tādu, kurus aizrauj lie­linieku saukļi un revolūcionārā romantika. Ka lielinieku vara nākotnē izvērtīsies par nelielas grupas necilvēcīgu diktātūru, to revolūcijas gados daudzi nespēja ne iedo­māties. To 1957. gadā īsi un kodolīgi izteicis viens no pazīstamākiem zviedru polītiķiem un rakstniekiem, Tū­re Nērmans: „Es kļuvu boļševiks pirms 40 gadiem tādēļ, ka es domāju, ka tas nozīmē būt brīvības cīnītā­jam. Šodien es apkaroju boļševismu, jo esmu nācis pie pārliecības, ka visiem, kas cīnās par brīvību, ir jācīnās pret boļševismu."
   Oktobra revolūcija paātrina vecās krievu armijas iziršanu, jo lielinieki ir pret kara turpināšanu ar Vāciju.
   Tūkstošiem krievu karavīru vienkārši pamet savas vienības un iet uz mājām. ,,Līdz Kazaņai [1] ) jau vācieši neatnāks!" dzird viņus sakām.
   Latviešu strēlnieku stāvoklis ir citāds. Vienīgi daļa vidzemnieku un latgaliešu var nokļūt mājās. Lielāko Latvijas daļu līdz ar Rīgu ir ieņēmusi vācu armija. Uz turieni atgriezties nav iespējams (1918. gada februārī vācieši okupē visu Latviju). Karavīra lepnums strēl­niekiem liedz padoties vāciešiem, kurus tie spējuši uz­veikt daudzās smagās cīņās. Tādēļ arī daļa strēlnieku joprojām paliek savos pulkos un nokļūst lielinieku varas dienestā (tā sauktie sarkanie latviešu strēlnieki).
   Daudzi strēlnieku virsnieki nevēlas to darīt un at­stāj strēlnieku pulkus. To starpā ir arī abi Ziemassvēt­ku kauju varoņi, Fr. Briedis (lielinieki viņu Maskavā apcietina un nošauj 1918. g.) un K. Goppers. Citi paliek savos pulkos un cenšas strēlniekus saturēt kopā.
   1917. g. dec. beigās latviešu strēlniekus apvieno lat­viešu korpusā (vēlāk pārdēvē par divīziju) un par tā komandieri ieceļ pulkvedi Vācieti. Šis nelielais, bet va­ronīgais un disciplinētais latviešu karaspēks iegūst gluži neiedomājamu nozīmi turpmākajos vēstures no­tikumos.
   Lai gan lielinieki ir sagrābuši varu, tomēr viņu stā­voklis nav drošs. Tāpēc latviešu pulkus izsauc uz Pē- terpili, Maskavu un citām svarīgākajām vietām. Tā bez mājām palikušie strēlnieki sāk savu lielo pārgājienu uz austrumiem. To nolēlojis J. Medenis balādē .,Aiz­braucēji":
   „Balsis: — Mosties, kara draudze! Garā šaubu
   nakts ir galā,
   Skaties: Mūsu soļu gaida pilsēts rīta debess malā! — Sauca tie un durkļiem šķīra jaunu laikameta lapu, Smagiem soļiem pāri kāpjot viņu spēkam rakto kapu." Līdz ar to iesākas viņu gandrīz neticamās dēkas Krievijas pilsoņu karā, kur latviešu strēlnieku vārds drīz vien iedveš nāves bailes visiem pretiniekiem. J.Me- denis raksta:
   „Kur gāja, izbailes un sajukumu sēja

   ,Es saku skaļi, uzklausot!
   Tad taisat, visu sataisot!
   Tas trešais gads jau atnācis
   Vai gatavus jūs atradis?" (j. Rainis)
   Pēdējais Vācijas šķietamais lielākais panākums pirmajā pasaules karā ir miera līgums ar Krievijas lielinieku valdību, kura spiesta pieņemt visus vāciešu noteikumus. To paraksta Brest-Ļitovskas pil­sētā 1918. gada 3. martā. Krievija atsakās no Baltijas (izņemot Latgali), Polijas, Somijas, Ukrainas un Gru- zijas. Vācija iegūst Kurzemi un Rīgu, bet Vidzemei un Igaunijai pašām jānosaka savi turpmākie likteņi.
   īstenībā ieguvēji tomēr ir lielinieki, jo miera līgums izglābj tos no pilnīgas sakāves. Vāciešu sajūsma par panākumiem izrādās pāragra. Ieņemtajos apgabalos bezdarbībā jātur ievērojami bruņoti spēki, un komūnis- ma mācības sāk saindēt arī vācu armiju.
   Tavs zobens un tavs vārds, Un apjozt skrējienā pus zemes lodes spēja Tavs kara ratu dārds." Bet Latvija ir palikusi bez latviešu karaspēka, kad pienāk liktenīgais 1918. gads — pasaules kara beigu cēliens.
   Sevišķi grūts ir latviešu stāvoklis. Latviju ir ieņēmis svešs karaspēks, tā ir sašķelta vairākās daļās, tauta izklīdināta, un liela daļa no latviešu labākā karaspēka ir aizgājusi uz Krieviju.
   Pazaudējuši savu dzimteni, sarkanie latviešu strēl­nieki bezbailīgi kaujas plašajā Krievijā pret visiem, kas grib atjaunot „lielo, nedalāmo Krieviju". Viņi tic, ka atgūs brīvību savai zemei ar lielinieku palīdzību. Latviešu strēlnieki līdz pat 1918. gada beigām ir vie­nīgais disciplinētais un cīņas spējīgais lielinieku kara­spēks. Ar viņu durkļiem Ļeņins apspiež vairākas bīsta­mas sacelšanās pret lielinieku varu, kad viss karājas mata galā. Kad Padomju Krievija sāk organizēt jaunus bruņotus spēkus — sarkano armiju, par tās pirmo virs­pavēlnieku kļūst strēlnieku komandieris plkv. Vācietis (no 1918. gada septembra līdz 1919. gada jūlijam). A. Čaks saka par strēlniekiem:
   „Valda milžus tie nedaudzi skaitā, Tā kā valdījis tos nav neviens."
   Šajā laikā Baltijas vācieši saziņā ar vācu ģenerāļiem un valdību centīgi darbojas, lai pakļautu Baltiju Vāci­jai. Latviju un Igauniju tie grib pārvērst par Baltijas hercogisti Vācijas virskundzībā un nometināt tur lie­lāku skaitu vāciešu. Lai varētu runāt visu iedzīvotāju vārdā, vācieši mēģina atrast piekritējus arī latviešu un igauņu vidū. Bet, izņemot nedaudzus „puskoka lēcējus", Baltijas hercogistei nav piekritēju tautā.
   Pret vācu nodomiem jau kopš 1917. gada Rīgā sle­peni cīnās latviešu organizācija Demokrātiskais bloks. Tur sadarbojas latviešu polītisko partiju vadoņi, at­skaitot lieliniekus un vācu atbalstītājus. 1918. gada jū­nijā latviešu sociāldemokrāti („mazinieki") galīgi no­robežojas no lieliniekiem un nodibina Rīgā jaunu sociāldemokrātu partiju, kas stāv par neatkarīgu Lat­vijas valsti.
   1918. gada vasarā arī Latvijas pagaidu nacionālās padomes (LPNP) locekļi pārceļas uz Rīgu un stājas sakaros ar Demokrātiskā bloka vīriem.
   Notikumi rit arvienu straujāk — pirmais pasaules karš tuvojas noslēgumam. 1918. gada rudenī vācu fronte rietumos sāk ļodzīties zem sabiedroto armiju (franču, angļu, amerikāņu) triecieniem. 9. novembrī Vācijā izceļas revolūcija, ķeizars Vilhelms II spiests atteikties no troņa un aizmūk uz Holandi. 11. novembrī Vācija atzīstas, ka ir sakauta un paraksta pamiera noteikumus, ko nodiktē rietumu sabiedrotie.
   Šajā pašā dienā Anglijas ārlietu ministrs lords Bal- fūrs ar rakstu paziņo LPNP pārstāvim Londonā Z. Meierovicam, ka angļu valdība atzīst Latvijas neatka­rību de facto (tas ir — par notikušu) [2] ). rakstā pie­zīmēts, ka Latvijas jautājumu galīgi izlems miera kon­ference.
   Laiks, ko sludinājuši latviešu tautas vadoņi un dzej­nieki, ir pienācis. 17. novembrī Demokrātiskais bloks nolemj dibināt jaunu latviešu tautas pārstāvju orga­nizāciju — Tautas padomi, kura proklamēs brīvu Lat­vijas valsti. Tautas padome sastādās galvenā kārtā no latviešu politiskajām partijām. Par tās priekšsē­di ievēl Jāni Čaksti, par priekšsēža biedriem — Mar­ģeru Skujenieku un Gustavu Zemgaļu. Par Latvijas Pagaidu valdības ministru prezidentu vienbalsīgi ievēl Kārli Ulmani.
   Latvijas neatkarību nolemj pasludināt nākošajā die­nā pīkst. 16.00 vēlākā Nacionālā teātra telpās.

   „Vienā tumšā vakarā
    Sarkanbalta debess mirdz —
   Sarkanbaltās debesīs
   Atviz trijas zelta zvaigznes." (J. Rainis)
   1918. gada 18. novembris ir vēsa un apmākusies rudens diena. Bet latviešu tautas vēsturē tā ir ieguvusi neizdzēšamu spožumu.
   Šajā dienā pie Rīgas pilsētas 2. teātra (Nacionālā teātra) vējā pland sarkanbaltsarkani karogi. Teātra zālē pulcējas latviešu vīri un sievas uz Tautas padomes svinīgo sēdi. Drīz vien zāle ir pilna līdz pēdējai vietai. Teātra skatuve ir greznota latviešu nacionālajām krā­sām un zaļumiem. Uz turieni cauri zālei dodas Tautas padomes locekļi un ieņem savas vietas.
   Svinīgo sēdi atklāj priekšsēža biedrs Gustavs Zem- gals (J.Čakste nav vēl ieradies Rīgā). Sekretārs E.Bite nolasa rakstu par 17. novembra vienošanos. Tad G. Zemgals paziņo, ka valsts vara Latvijā pārgājusi Tautas padomes rokās. Paziņojumu visi noklausās kājās stāvot. Pirmo reiz, kā Latvijas valsts himna, atskan: „Dievs, svētī Latviju!"
   Pagaidu valdības galva Kārlis Ulmanis uzrunā klāt­esošos. Viņš ziņo par valdības nodomiem un uzdevu­miem un uzaicina tautu atbalstīt jauno valdību tās grūtajā darbā. Pēc tam runā partiju pārstāvji un ap­sveic Latvijas valsti.
   Svinīgo sēdi slēdzot, atkal atskan valsts himna. Sa­jūsminātie klausītāji to dzied trīs reizes pēc kārtas. Daudziem grūti valdīt asaras, un tikai lēni izklīst vēs­turiskā brīža aculiecinieki.
   Vēl tās pašas dienas vakarā Tautas padome un Pa­gaidu valdība izdod uzsaukumu:
   ,.Latvijas pilsoņi!
   Latvijas Tautas Padome, atzīdama sevi par vienīgo varas nesēju Latvijas valstī, pasludina, ka:
   1)             Latvija, apvienota etnogrāfiskās (tautiskās) ro­bežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga demokratiski-republiska valsts, kuras sa­tversmi (pamatlikumu) un attiecības pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes sapulce, sasaukta uz vispārēju abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata.
   2)             Latvijas Tautas Padome ir nodibinājusi kā aug­stāko izpildu varu Latvijā — Latvijas Pagaidu val­dību.
   Latvijas Tautas Padome uzaicina Latvijas pilsoņus uzturēt mieru un kārtību un visiem spēkiem pabalstīt Latvijas Pagaidu valdību viņas grūtajā un atbildīgajā darbā.
   Latvijas Pagaidu valdības ministru prezidents:
   Ulmanis.
   Latvijas Tautas Padomes priekšs. biedrs:
   Zemgals.
   Rīgā, 18. novembrī, 1918. gadā."
   Turpmākie vēstures notikumi stāsta, kā Latvijas valsts vadītāji smagās un mainīgās cīņās atbrīvo Lat­viju no svešiem iebrucējiem un izcīna brīvību latviešu tautai. Laiku no 1918. līdz 1920. gadam tāpēc sauc par brīvības cīņu laikmetu.

   „Ko jūs guļat? Ko jūs guļat? Nākat sargāt latvju zemi!" (J. Rainis)
   Latvijas Pagaidu valdībai ir jāsāk darbs tukšām rokām. Tai nav ne armijas, ne līdzekļu. Zeme ir karā izpostīta, rūpniecība sagrauta, tauta izklīdināta un nogurusi.
   Tāpēc jo lielāki ir to vīru nopelni, kas ar nesalauža­mu ticību un drosmi strādā un cīnās, lai nostiprinātu jauno valsti.
   Kā vienmēr, kad jāķeras pie lieliem un grūtiem uz­devumiem, ticīgo un drošsirdīgo nav daudz. Vairums strādnieku un bezzemnieku šajā laikā vēl tic lielinieku solījumiem. Tie gaida padomju varas nodibināšanu Latvijā. Turīgākie latviešu pilsoņi sadarbojas ar vā­ciešiem, bet Latvijas vāciešu lielākā daļa ir naidīgi no­skaņoti pret jauno latviešu valsti.
   Parakstot pamiera noteikumus 1918.g. 11.novembrī, Vācija apņemas aizsargāt austrumu fronti pret lieli­niekiem, kamēr rietumu sabiedrotie to atzīst par vaja­dzīgu. Bet arī vācu karaspēks ir jau pa daļai saindēts ar komūnisma mācībām. 8. vācu armijā, kas atrodas Latvijā, dibinās krieviju padomes un brūk disciplīna.
   Latvijas Pagaidu valdība 6. decembrī nodibina Ap­sardzības (vēlāko Kara) ministriju ar J. Zālīti priekš­galā, lai izveidotu latviešu bruņotos spēkus. 7. decembrī valdība slēdz ar Vācijas sūtni Vinnigu līgumu par latviešu vienību formēšanu. Noteikumi nav izdevīgi, bet citas izejas nav, jo ieroči un vara vēl ir vācu armi­jas rokās. Vācieši apņemas dot apbruņojumu, bet  no bruņotajiem spēkiem jāsastāda no baltvācu zemes sar­giem („landesvēra"). Par virspavēlnieku jāaicina kāds sabiedroto virsnieks, bet pagaidām šis postenis jānodod vācu rokās. Tādā kārtā vācieši cer arī nākotnē paturēt savas lielās priekšrocības un ietekmi Latvijā.
   Tomēr viņi nepilda pat šos noteikumus. Ieroči pir­majām latviešu vienībām jāiegūst aplinkus ceļā — uz­pērkot un iemainot no karot apnikušajiem vācu kara­vīriem.
   Latviešu spēku organizēšanā rosīgi piedalās tie LK NS (skat. 89. nod.) locekļi, kas tai laikā atrodas Rīgā. Par nākošās Latvijas armijas pamatu kļūst 3 brīvprā­tīgo rotas:
   1)     Virsnieku un instruktoru rezerves rota, ko vēlāk par kauju nopelniem pārdēvē par Neatkarības rotu. To vada štāba kapteinis J. Balodis.
   2)      Cēsu rota (vairums virsnieki) pulkveža-leitnanta O.Kalpaka vadībā.
   3)      Studentu rota, kas rodas pēc Rīgas latviešu stu­dentu korporāciju „Selonijas" un „Tālavijas" lēmuma, ka to locekļiem nekavējoties jāiestājas Latvijas armijā. To komandē kapteinis N.Grund- manis.
   Par latviešu vienību virspavēlnieku valdība 1919. gada 1. janvārī ieceļ pasaules karā rūdīto latviešu virsnieku Oskaru Kalpaku.
   Šajā brīdī lielinieku karaspēks jau apdraud Rīgu.

   ,Krauklis krauklim aci saudz,
   Vilks vilkam nekož rīkli —
   Kādi zvēri esam mēs?
   Kožam paši savu tautu!" (J. Rainis)
   1918. gada decembra sākumā sākas lie­linieku karaspēka uzbrukums, kurā piedalās latviešu sarkano strēlnieku'pulki. Viņi tic, ka nāk, lai nobeigtu 1917. gadā pārtraukto cīņu ar vāciešiem un atbrīvotu Latviju no to varas. Par Ulmaņa valdību tiem maz kas zināms. Lielinieku vadoņi sludina, ka tā ir vāciešu ie­celta un grib nodot Latviju vāciešiem.
   A.Grīns „Dvēseļu putenī" tēlo sarkano strēlnieku ienākšanu Valkā: „ .. . Pilsētas ielās vēl šur tur redz vācu atstātos uzrakstus, un (strēlnieks) Konrāds, ap­stājies pie nama, virs kura durvīm salasāms, ka te bijusi komandantūra, nicīgi nospļaujas un saka: — Skat nu! Tik fiksi aizšļūkuši projām, ka pat savu vi- zītkartiņu aizmirsuši paņemt līdz! Vai ziniet, mīlīši, man šitas karš liekas pavisam cita padarīšana, nekā tā nebeidzamā kaušanās pa vaņku zemi ar šādiem tā­diem krieviņiem. Kauties ar fričiem, kauties pašu ze­mes dēļ, tā gluži cita, daudz feināka lieta! Sensenais latvju puiku amats, tā teikt. — "
   17. decembrī Valkā nodibinās Padomju pagaidu valdība un pasludina Latviju par neatkarīgu Padomju republiku.
   22. decembrī Pad. Krievijas valdība ar Ļeņina pa­rakstītu lēmumu paziņo: „Krievijas Padomju valdība atzīst Latvijas Padomju republikas neatkarību.. . ku­ras priekšgalā atrodas biedrs Stučka." (skat. 75. nod.)
   Pēc oktobra revolūcijas Stučka piederēja pie lielāka­jiem varas vīriem Padomju Krievijā — viņš bija tās pirmais tieslietu tautas komisārs (ministrs). Otrs ie­vērojamākais lielinieku vadonis Padomju Latvijas val­dībā ir Daniševskis, kas bija ieņēmis Pad. Krievijas Augstākās kara padomes locekļa amatu.
   Pad. Latvijas armijas virspavēlnieks skaitās pulk­vedis Vācietis, kas tai pašā laikā ir visu Pad. Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks. Viņš un daļa latviešu karavīru joprojām atrodas Krievijā, kur turpinās pil­soņu karš. Vēlāk par Pad. Latvijas armijas koman­dieri ieceļ plkv. Slavēnu, bet par tā palīgu plkv. Avēnu (martā to nomaina plkv. Mangulis)"- ).
   Minētajā laikā vēl latviešu lielinieku vadoņi jūtas visvareni, un arī Ļeņinam jāievēro to domas. Izšķirot kādu strīdīgu jautājumu, Stučka aizrāda: „Mums vēl ir latviešu strēlnieki!" — Bet, tāpat kā krievu lielinieki, viņi sapņo par komūnisma uzvaru visā pasaulē (,,pa­saules revolūciju"), un tautas vēlēšanās un vajadzības tiem ir blakus lieta.
   Vācu 8. armija sarkano strēlnieku priekšā atkāpjas bez cīņas, bieži vien pametot ieročus un municiju, ko tā liedzas nodot latviešu nacionālajam karaspēkam. Igaunijā vācieši pat sagāž kara materiālus jūrā — lai tos neiegūtu jaunā igauņu valdība. Tikai landesvērs mēģina stāties pretī, bet tiek sakauts. Lielinieki ziņo: „31. decembra un 1. janvāra kaujās zem varonīgo lat­viešu strēlnieku triecieniem krita Rīgas priekšpostenis — Inčukalns, ko vācieši bija nocietinājuši jau pagājušā gadā. .."
    Kā Mangulis, tā Avēns turpmāko ciyu gaitā pārnāk nac. armijai pusē.
   Lieliniekiem tuvojoties Rīgai, angļu karakuģi, kas atrodas Rīgas ostā, paceļ enkurus un aizbrauc. Pulkve­ža Kalpaka rīcībā ir tikai ap 400 bruņotu vīru. Rīga nav noturama. 1919. gada 2. janvārī Latvijas Pagaidu valdība aizbrauc uz Jelgavu, pēc tam uz Liepāju. To pavada Studentu rota. Kā pēdējais Rīgu atstāj Kalpaks ar 200 vīriem, sedzot atkāpšanos. Tas notiek 3. janvāra rītā.
   Tās pašas dienas vakarā ar kara orķestri priekšgalā Rīgā iesoļo 6. strēlnieku pulks. Janvāra pirmajā pusē lielinieku rokās krīt Kurzemes lielākā daļa. Bet tai pašā laikā no ziemeļiem lieliniekiem ar panākumiem uz­brūk igauņu armija, bruņoto vilcienu atbalstā. Padom­ju pulki tiek izkliedēti plašā frontē Vidzemē un Kurze­mē. Lielinieku armijas vadība ir svārstīga savos lēmu­mos (daudzi no tās augstākajiem virsniekiem ar laiku pārnāk nacionālo spēku pusē), un padomju vēsturnieki vēlāk to apvaino apzinātā nodevībā. Fronte Kurzemē apstājas Ventas krastos. Lielinieku vara Latvijā gan ir sasniegusi savu augstāko pakāpi, bet līdz ar to sākas šīs varas iziršana. Tam ir vairāki iemesli.
   Jau minēts, ka lielinieku fronte ir ļoti izstiepta un spēki izsvaidīti. Lielākā strēlnieku daļa nav nekādi komūnisti. Lielinieku mācības tie saprot pēc sava prāta — galvenā kārtā kā cīņu pret vācu baroniem un par taisnīgākas kārtības nodibināšanu. Sludinātā „pasaules revolūcija" tos maz interesē. Pēc Rīgas ieņemšanas daļa strēlnieku izklīst pa mājām, un pulku sastāvs kļūst vājāks. Tie, ko padomju valdība iesauc armijā piespie­du kārtā, papildina gan sarkanos pulkus skaitliski, bet ne cīņas spēju ziņā.
   Latviešu bezzemnieki ir gaidījuši, ka lielinieki dos tiem ilgi kāroto zemi, sadalot lielās vācu muižas. Viņi rūgti pieviļas. Radīt jaunu, patstāvīgu sīkzemnieku šķiru — tas nesaskan ar komūnisma mācībām. Tai vietā lielinieku valdība ierīko kopsaimniecības un valsts saimniecības. Bet strādāt kopsaimniecībās („komūnās") zem lielinieku uzraugiem ir tas pats, kas vergot muižai. Ļaudīm zūd darba prieks un uzticība jaunajai varai.
   Pilsētās valdība pārņem savās rokās visas rūpnīcas un uzņēmumus, bet nespēj tos vadīt. Tas pavairo iz­postītās zemes grūtības. Sākas pārtikas un preču trū­kums. Rīgā valda bads. Lielinieki meklē ,,kaitētājus", kam uzvelt vainu par savu neprātīgo rīcību. Sākas va­jāšanas, apcietināšanas un cilvēku apšaušana — t. s. „sarkanais terrors".
   Daudzi sāk nožēlot, ka nav klausījuši Latvijas Pa­gaidu valdības aicinājumam un paļāvušies uz lielinieku solījumiem. Strēlnieku pulkos rodas šaubas par cīņas jēgu un neapmierinātība. Uz aģitātoru paskaidroju­miem tie sāk atbildēt ar ironiskām piezīmēm, piem.: „Čomiņ, klepo, klepo, tev jau labi veicas." (Pēc lieli­nieku komisāra V.Feldmaņa atmiņām). Lēnām, bet ne­atturami gaist lielniecisma tvaiks. Manot nemieru tautā, lielinieki pastiprina sarkano terroru — arvienu lielāks kļūst komūnisma upuru skaits.
   Drīz vien frontē par jaunu sāk runāt ieroči.

   „Ziemeļu viesuļi pūta,
   Dega sarkani kāvi,
   Latvija Kalpaku sūta
   Karot ar postu un nāvi.
   Visur slazdi un žņaugi,
   Debeši negaisus perē…" (A. Brigadere)
   1919. gada pirmā puse Latvijas Pagaidu valdībai ir smagu pārbaudījumu laiks. Brīvs palicis tikai neliels apgabals Latvijas rietumu daļā. Decembra beigās no Tautas padomes ir izstājušies sociāldemo­krāti. Liepājas strādnieki, kas komunismu vēl nepazīst, gaida lieliniekus. Galvenā noteikšana Rietumkurzemē joprojām ir vācu karaspēka rokās.
   Astotai vācu armijai atkāpjoties uz Austrumprūsiju, vācu bruņotie spēki Latvijā sastādās no divām lielākām vienībām. Pirmā ir landesvērs — baltvācu zemes sargi, otra — Dzelzs divīzija. Tā saformēta no vācu brīvprā­tīgiem, kuri cer iegūt zemi Latvijā.
   14. februārī par visa Rietumkurzemes karaspēka pavēlnieku nāk vācu ģenerālis grāfs Rīdigers fon der Golcs. Viņš ir naidīgi noskaņots pret Latvijas valdību, un tam ir pašam savi fantastiski plāni. Pagaidām Golcs tos tur slepenībā. Viņš cer satriekt lieliniekus Krievijā, atjaunot tur ķeizara varu un pēc tam ar krievu palīdzī­bu pārvērst Vāciju atkal par ķeizarvalsti. Tad varētu sākt atriebības karu pret rietumu sabiedrotiem. Vācieši ar nolūku kavē latviešu karaspēka palielināšanu un apbruņošanu.
   Rietumvalstu pārstāvjiem Latvijā nav viegli iegūt pārskatu sarežģītajā stāvoklī, un tie izturas nogaidoši.
   Tomēr tieši šajā draudīgajā un grūtajā laikā Pagai- ' du valdība liek pamatus nākošajām uzvarām.
   11. janvārī ministru prezidents Ulmanis dodas uz ārzemēm, lai iegūtu atbalstu Pagaidu valdībai un iepa­zīstinātu ārvalstis ar patieso stāvokli Latvijā. Ulmanis apmeklē Kopenhāgenu, Stokholmu, Helsinkus, Tallinu un Kaunu. Angļu sūtnis Kopenhāgenā apsola ieročus latviešiem, Lietuvas valdība piešķir 3 miljonu aizdevu­mu vācu markās, un ar Igauniju noslēdz aizsardzības līgumu, kam ir liela nozīme nākošajās cīņās.
   Pasaules karā Igaunija ir maz cietusi. Tās karavīri un tauta nav izklīdināti. Ar somu palīdzību tiem izde­vies atvairīt lieliniekus, kaut arī kaujas nav beigušās.
   Pēc līguma igauņi apņemas pret atlīdzību apbruņot un apgādāt latviešu karavīrus Igaunijā un Ziemeļvid- zemē kopīgai brīvības cīņai. Ziemeļlatvijas armija līdz turpmākam atradīsies igauņu virspavēlniecībā. Par lat­viešu vienību komandieri uz Igauniju nosūta pulkvedi J. Zemitānu. — Tā seno laiku pretinieki, latvieši un igauņi (skat. 3., 21. un 22. nod.) izlabo sentēvu kļūdas un liktenīgā brīdī apvienojas ieroču brālībā. Pret to vēlāk sabrūk vācu mēģinājumi uzkundzēties jaunajās latviešu un igauņu valstīs.
   Februāra beigās angļu flote Liepājā nodod Pagaidu valdībai 5000 šautenes un 50 ložmetējus latviešu kara­vīru apbruņošanai.
   Tautas vienošanai un audzināšanai daudz paveic laikraksts ,,Latvijas Sargs", kas sāk iznākt 21. janvārī A.Krodera vadībā. Tā līdzstrādnieki ir E.Virza, K. Skalbe, J.Akurāters, kapt. A.Plensners, J.Bankavs, E. Freivalds u. c. Laikraksts kaunina mazticīgos, uzmu­dina gļēvos un apkaro ienaidnieku melu ziņas.
   Pagaidu valdībai arī nāk par labu kādas vācu sa­zvērestības atklāšana 1919. gada februārī. Tās orga­nizētājs, vācu muižnieks H.f.Strīks, dēvē sevi par or­deņa mestru un plāno pārvērst Latviju un Igauniju par viduslaiku Livonijai līdzīgu valsti. Viņu izsūta uz Vāciju, un arī šaubīgie redz, ka Ulmaņa valdība nav nekādi vācu kalpi.
   Martā valdība izdod pirmo Latvijas naudu, aprīļa sākumā Liepājā pienāk kuģis ar Amerikas pārtikas sūtījumu.
   Atjaunojusies ir arī kara darbība frontē. 3. martā kalpakieši (tā sauc Kalpaka bataljona vīrus) un vācu vienības sāk uzbrukumu plašā frontē. Latvieši pāriet Ventu un padzen lieliniekus no Jaunās muižas. 6. mar­tā Kalpaka bataljons dodas uzbrukumā Skrundas-Sal- dus rajonā. Pārpratuma dēļ notiek sadursme ar Dzelzs divīziju. Kaujā pie Airītēm no vācu lodēm krīt latviešu pirmais virspavēlnieks pulkvedis Kalpaks un Studentu rotas komandieris kapt. Grundmanis.
   Kalpaka nāve rada dziļu saviļņojumu tautā. Bērēs Liepājā kritušo pulkvedi pavada milzīgs sērotāju pulks. Šim notikumam veltīts Virzas dzejolis „Pulkveža at­griešanās" :
   „Stāv ļaužu pulks atsegtām galvām, gods atdots no kareivjiem tiek.
   Viens otrs pie nodurtām acīm sev roku trīcošu liek.
   Un komanda atskan, rīb zalves, un spēlēt mūzika sāk, Jo, nobeidzis uzvaras savas, uz mājām nu pulkvedis nāk. „
   Viņš klus. Tik ar Latvijas zemi vēl sajaukties nesas tam prāts:
   Šis karogs sarkanbaltsarkans pār kritušo Pulkvedi klāts."
   Kalpaka bataljona vadību pārņem J.Balodis, kuru par panākumiem kaujās drīz paaugstina par pulkvedi. 20. martā bataljonu papildina ar jauniem spēkiem un pārdēvē par brigādi (tanī 3 bataljoni). Marta beigās ir jau sasniegta Lielupe. Sāk vairoties pārbēdzēju skaits no sarkanās armijas, kuri pievienojas Baloža brigādei.

   ,lūk! jo mošķi nebeidz ciņu,
   Vilki ģērbjas avju drēbēs,
   Nopeļ mūsu jauno dzīvi,
   Māca cienīt veco jūgu." (J. Rainis)
   1919. gada marta beigās ģen. Golcs at­sauc uz Liepāju „atpūtā" vairākas vācu vienības — barona Manteifela nodaļu u. c. Baloža brigādi turpretī atstāj frontē un no Liepājas vēl izsūta kapteiņa Zolta rotu.
   Kad vācieši ir droši par savu pārspēku Liepājā, tie atklāj savas kārtis. 16. aprīlī viņi uzbrūk latviešu sarg­posteņiem, ieņem Pagaidu valdības iestādes un izlaupa valsts kasi. Viņu nolūks ir gāzt Ulmaņa valdību un
   Vārti uz Rīgu ir vaļā, bet virspavēlnieks, ģen. Golcs, pavēl apturēt uzbrukumu. Vēl pirms Rīgas ieņemšanas vācieši grib nodrošināt savu virskundzību Latvijā. Ga­tavojas jauna sazvērestība pret Pagaidu valdību.
   apcietināt latviešu ministrus. Tomēr tikai divi no tiem (M.Valters un J.Blumbergs) krīt vācu rokās. Pārējie paglābjas angļu sūtniecībā un uz angļu kara kuģiem.
   Tādā kārtā nodevīgais apvērsums.(„16. aprīļa pučs") izdodas tikai pa daļai. Pagaidu valdības locekļi vēlāk pāriet uz kuģa „Saratovs", kas atrodas angļu apsardzī­bā. Latviešu sociāldemokrāti, izmantojot savus sakarus ar vācu sociālistu partijām, panāk vairāku asu protestu publicēšanu Vācijas presē. Tie atbalsojas arī Skandi­nāvijā un iepazīstina sabiedrisko domu ar baronu in­trigām Latvijā.
   Pret vācu rīcību protestē visas latviešu partijas. Pulkvedis Balodis paskaidro, ka latviešu brigāde jo­projām par vienīgi likumīgo atzīst Ulmaņa valdību. Tāpat uzticīgs valdībai paliek Ziemeļlatvijas karaspēks. Angļu valdības pārstāvji nosoda apvērsumu un pie­prasa, lai Ulmaņa valdībai ļauj atjaunot darbu.
   Tad vāciešiem izdodas sameklēt dažus padevīgos, kas ir gatavi darboties viņu vadībā. 11. maijā mācītājs un rakstnieks A. Ņiedra paziņo, ka viņš nodibinājis jaunu Latvijas valdību (tā sauktā Niedras-Vankina valdība), kurā ir 6 latvieši un 4 vācieši. Vienīgie, kas šo ,,valdību" atzīst, ir tās iecēlēji — ģen. Golcs un vācu muižnieki.
   Ļoti grūts ir Baloža brigādes stāvoklis. Tai jācīnās pret lieliniekiem kopā ar vācu vienībām un vācu vadī­bā, kas gāzusi likumīgo valdību. Vācu spēki ir pārāki par latviešu brigādes spēkiem, un lielinieki vēl atrodas Rīgā. Tādēļ Balodis no atklātas sadursmes ar vācie­šiem izvairās.
   Maijā atjaunojas cīņas ar lieliniekiem. Sevišķu va­ronību parāda kapt. Zolta rota, kuras pozicijas atrodas jūrmalas kāpās. Kad jāatsit kāds sarkano uzbrukums, izrādās, ka ložmetēji pieputināti smiltīm, bet šautenēm Atsūtītas nepareizas patronas. Tad kapt. Zolts dod ko­mandu: „Ar durkļiem triecienā!" Ejot savu vīru — Liepājas strādnieku — priekšgalā, kapteinis krīt, bet rota satriec uzbrucējus.
   22. maijā latviešu un vācu spēki sāk uzbrukumu Rī­gai. Padomju pulki šai laikā atrodas jau pa daļai sa­iruma stāvoklī (skat. 96. nod.). Baloža brigādei pavēl virzīties uz priekšu gar jūrmalu, bet vācu spēki dodas virzienā tieši uz Rīgas tiltiem. Vajājot atejošos lielinie­kus, landesvērs vēl tai pašā dienā pāri Daugavas tiltiem ielaužas pilsētā. Triecienā krīt dēkainais barons Man- teifels.
   Kāds noskaņojums tobrīd valdīja padomju pulkos, par to liecina kāda lielinieku komisāra (V.Feldmaņa) atmiņas: „… Varbūt lieki te būtu piebilst, ka, ja 1. pulks būtu bijis savā agrākā morāliskā stāvoklī, kāds tas bij, Latvijā ienākot, tad, pie tagadējā skaitliskā sa­stāva, pulks varēja Rīgas likteni grozīt. Bet, par nožē­lošanu, zināmu politisku apstākļu dēļ, ne te esošās ar­mijas daļas komandieriem nebij priekš tam vajadzīgās enerģijas, ne strēlniekiem gribas to darīt. Strēlnieku masa bez steigas, bez pānikas, pūlīšos, nelielās daļās plūda prom . .. Daži no strēlniekiem aizgāja ,apskatīt' mājiniekus, bet atpakaļ rets kāds vairs atgriezās…" Pēc pašu lielinieku ziņām turpmākajā atkāpšanās gaitā viņu pulki, sakarā ar dezertēšanu un pārbēgšanu pie nacionālās armijas, zaudē apm. 30—40% no sava sa­stāva.
   Rīga ir atbrīvota no sarkanā terrora, bet tai vietā vācieši sarīko zvērīgu latviešu slepkavošanu. Turpmā­ko dienu notikumus Latvijas galvaspilsētā mēdz saukt par „balto terroru".
   Bez jebkādas izmeklēšanas apšauj simtiem cilvēku, to starpā arī tādus, kas brīvprātīgi pārnākuši balto pusē, bet nokļuvuši vācu rokās.
   23. maijā Rīgā iesoļo Baloža brigāde. Tikai pēc vai­rākkārtējas plkv. Baloža un sabiedroto pārstāvju ie­jaukšanās vācieši ierobežo patvaļīgo latviešu apšau­šanu. Pavisam vācieši apcietina ap 4000 cilvēku, pa lielākai daļai uz nepatiesu apsūdzību un aizdomu pa­mata. īstie vainīgie ir aizbēguši kopā ar sarkano ar­miju.
   Tajā laikā igauņi un Ziemeļlatvijas pulki (Zemitāna brigāde) ar panākumiem dzen ārā lieliniekus no Vidze­mes. Tas arī atvieglo Rīgas ieņemšanu, jo lielinieku spēkiem draud ielenkšana. No mežiem un aizmugures sarkaniem uzbrūk „Zaļā armija" jeb „meža brāļi" (par­tizāni). Tie sastādās no vīriem, kas uz savu roku sākuši cīņu pret komūnistu varu lielinieku ieņemtajos apgaba­los.

   „Baskājiešuu kara pulki,
   Ozolvīru sūra vara,
   Tie atņēma latvju zemi
   Svešu ļaužu varmākām." (J. Rainis)
   Jānis rainis ir zīmīgi teicis par Baltijas vācu muižniekiem: „Kaps viņus izmācīs!" Zem visādu valdnieku varām tie sīvi un sīksti ir cīnījušies tikai par vienu — par savas kārtas privilēģijām. Muižnieki ir pieraduši dzīvot no citu pūlēm un sviedriem. Viņi nevar
   Rīgu drīz atstāj Baloža brigāde, lai turpinātu kauju ar lieliniekiem. Vācieši turpretī pagriežas uz ziemeļiem, kur lielinieku vairs nav, un maršē pret igauņu un zie- meļlatviešu bruņotajiem spēkiem.
   iedomāties, ka kaut kas šajā kārtībā varētu grozīties. Patstāvīgas latviešu un igauņu valstis un valdības tiem šķiet nepieļaujams ļaunums.
   Tādēļ arī pēc Rīgas ieņemšanas vācu muižnieki un viņu kara kalpi (Dzelzs divīzija) dodas pret igauņu un latviešu spēkiem Vidzemē. Vāciešiem pakalpīgā Niedras valdība izsludina igauņus par iebrucējiem, bet Zemitāna brigādi par lieliniekiem, kuri jāpadzen. Sa­biedroto (angļu ģen. Gofa) pavēlēm, lai vācieši iet pret sarkano armiju, viņi vienkārši neklausa.
   Jau jūnija sākumā notiek pirmās sadursmes. Galve­nie igauņu un latviešu spēki ir saistīti cīņās ar lieli­niekiem. Tāpēc latvieši tagad steigā papildina savas vienības. No Cēsu un Valmieras vidusskolu audzēk­ņiem saformē skolnieku rotu leitnanta Grīna vadībā. Zēni tūliņ dodas pretī vāciešiem, kuriem tomēr izdodas ieņemt Cēsis.
   Pamazām abas puses savelk lielākus spēkus un saga­tavojas izšķirīgai kaujai. Tā notiek pie Cēsīm no 1919. gada 19. līdz 22. jūnijam. Brīvības cīņu vēsturē to sauc par Cēsu kauju.
   Landesvēram un Dzelzs divīzijai pretī stājas Cēsu pulks (plkv. Berķis) un igauņu 3. divīzija. Kaujas va­dība ir igauņu š tāba priekšnieka plkv. Rēka rokās.
   Skaita ziņā pretinieki ir gandrīz vienādi, bet vācie­šiem ir daudz labāks apbruņojums, sevišķi artilērija. Tāpēc tie ir pārliecināti par uzvaru.
   Trešajā kaujas dienā landesvēram izdodas izlauzties cauri Cēsu pulka pozicijām, bet ar to vācu panākumi izbeidzas. Saņēmuši papildspēkus, igauņi un latvieši no trīs pusēm ielenc ienaidnieku, kas iekļuvis „maisā".
   Sasisti frontāli un apdraudēti no sāniem, vācieši me­tas bēgt, pametot daudz kara materiālu. Liels skaits baronu uz visiem laikiem paliek guļam cīņas laukā. Ar asinainu muižnieku karaspēka sagrāvi beidzas vēstu­riskā Cēsu kauja. Tā izšķir gadsimtu ilgo cīņu starp muižu un zemnieku sētu (skat. 33. nod.). Muižas varai ir gals.
   Straujā gaitā igauņi un latvieši (..ziemeļnieki") tu­vojas Rīgai. No galīgas iznīcināšanas vāciešus šoreiz izglābj sabiedrotie, kas piespiež uzvarētājus noslēgt pamieru. Kaut gan 3. igauņu divīzijas komandieris ģen. Peders par šo iejaukšanos ir līdz nāvei pārskaities, viņam jāpiekāpjas sabiedroto pārstāvju priekšā. (Rie­tumu lielvalstis šajā laikā vēl vairāk atbalsta vecās Krievijas „atjaunotājus" nekā jaunās valstis).
   3. jūlijā Strazdmuižā paraksta pamieru. Vāciešiem ir jāizvācas no Rīgas un vācu karavīriem, kas nav Latvijas pavalstnieki, jāatstāj Latvija. Jau 26. jūnijā ir atkāpusies bēdīgi slavenā Niedras valdība. Nākošā dienā Ulmaņa valdība ierodas Liepājā.
   Trīs dienas pēc Strazdmuižas pamiera (6. jūlijā) Cēsu pulks ar trīs „ziemeļnieku" pulkvežiem priekšgalā (J. Zemitānu, Ed. Kalniņu un K. Berķi) svinīgi iesoļo Latvijas galvaspilsētā. Rīdzinieki to saņem ar ziediem un gavilēm. Uzvarētājus apsveic Tautas padomes pre­zidijs un pulkvedis Balodis ar saviem virsniekiem.
   8. jūlijā ar „Saratovu" Rīgā atgriežas likumīgā Lat­vijas valdība ar K. Ulmani priekšgalā. Pirms pusgada šīs valdības locekļi kā bēgļi bija atstājuši galvaspilsētu nedaudzu uzticīgu karavīru pavadībā. Tagad tos sagai­da rietumu sabiedroto pārstāvji, ziemeļu un dienvidu brigāžu komandieri un Tautas padome. Neaprakstāma ir tautas sajūsma, un valdības ceļš uz Ārlietu ministriju (valdības mītni) līdzinās triumfa gājienam.
   Valdība turpina bruņoto spēku izveidošanu. Vajadzī-
   bu ir daudz. Vēl joprojām trūkst apģērbu, apavu un ieroču, jo karavīru skaits ir stipri pieaudzis.
   Baloža un Zemitāna brigādes tagad apvieno Latvi­jas armijā. Par virspavēlnieku ieceļ gados jau veco ģenerāli Sīmansonu (10. jūlijā). Armiju iedala 3 di­vīzijās— Kurzemes, Vidzemes un Latgales div.. Katrā divīzijā ir 3 kājnieku un 1 artilērijas pulks.
   Par landesvēra komandieri ieceļ angļu (īru) pulk­vedi Aleksandru. Tas ir otrā pasaules karā daudz pie­minētais angļu feldmāršals Aleksandrs.

   „Tēvs, es atminos, kā zēns
   Rīgā redzēju vēl cīņas. —
   Mēs vēl lodes iznēsājām!
   Tā kā spārnos visi gāja." (J. Rainis)
   1919- gada vasarā kāds Raiņa draugs at­ved līdz no Šveices uz Rīgu dzejnieka darbu Dauga­va". To iespiež septembra mēnesī. „Daugavu" daudzus gadus spēlēja Nacionālajā teātrī valsts svētkos, kaut gan tā nav luga, bet virkne dziesmu par Latvijas lik­teņiem un latviešu likteņa upi Daugavu. Šajā darbā Rainis jau vairākus gadus pirms Latvijas tapšanas nosaka laiku, kad tas notiks, un apdzejo nākošās brīvī­bas cīņas un vietu, kur tās norisināsies.
   Brīnišķīgā kārtā visi Raiņa pravietojumi piepildās
   Šķiet, ka tagad atlicis tikai atbrīvot Latgali no lieli­niekiem. Bet izrādās, ka sakautais ģen. fon der Golcs gatavo vēl vienu sazvērestību pret Latvijas valsti.
   burts burtā. Tādēļ var saprast nepiedzīvoto sajūsmu, ar kādu tauta sagaida dzejnieku, kad tas vēlāk no trimdas atgriežas dzimtenē.
   Raiņa „Daugava" nāk īstā laikā — īsi pirms tajā paredzētajām liktenīgajām cīņām pie Daugavas.
   Ģenerālis Golcs nepilda Strazdmuižas pamiera notei­kumus un vilcinās izvākt vācu karaspēku no Kurze­mes. Viņš nav atmetis savus iekarošanas plānus (skat. 97. nod.), un gadījums nāk tam palīgā.
   Kāds krievu virsnieks ar šaubīgu pagātni — Ber- monts („firsts Avolovs"), mēģina no krievu gūstek­ņiem Vācijā savākt armiju cīņai pret lieliniekiem. Šajā laikā rietumu lielvalstis atbalsta dažādus cara ģenerā­ļus (Kolčaku, Judeniču, Deņikinu u. c.), kas Krievijā cīnās par vecās kārtības atjaunošanu. Tādēļ arī jauna­jām valstīm sabiedrotie tikai vilcinādamies sniedz palī­dzību. Golcu savukārt ar naudu pabalsta vācu lielrūp­nieki.
   26. septembrī Golcs noslēdz slepenu līgumu ar Ber- montu. Vācu karaspēku Kurzemē pārdēvē par Rietum- krievijas armiju Bermonta vadībā. Tanī ieskaita arī Vācijā savāktos krievu gūstekņus un jaunus vācu brīv­prātīgos. Golcs vēlāk izsakās: „Bermonts bija tikai izkārtne, uz ko spieda sabiedrotie un vājā vācu valdība."
   1. oktobrī Jelgavā notiek slepena apspriede, kurā piedalās Golcs, Bermonts, A. Niedra u. c. Nolemj gāzt Latvijas un Igaunijas valdības un iecelt Niedru par Kurzemes un Vidzemes ģenerālgubernātoru Krievijas virskundzībā.
   Golca un Bermonta rīcībā ir ap 50 000 vīru (no tiem 40 000 vāciešu), 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 3 bruņo­tie vilcieni, 10 bruņotie auto un 120 lidmašīnas.
   8. oktobrī sākas uzbrukums Rīgai. Izdotajā kaujas pavēlē Bermonts paziņo: „ … lai nodibinātu kārtību boļševikiem draudzīgās Latvijas valdības vietā." Vācu sūtniecība šajā dienā slepus atstāj Rīgu un ierodas Jelgavā.
   Latvijas valdību Golca un Bermonta uzbrukums pār­steidz. Latviešu labākās kaujas vienības un landesvērs, kas ieskaitīts Latvijas armijā, cīnās ar lieliniekiem Lat­galē. Frontē pret Bermontu atrodas tikai ap 12 000 vīru.
   Pēc divu dienu kaujām ienaidniekam izdodas izlauz­ties cauri frontei. Rīgā valda satraukums un neskaid­rība par stāvokli. Valsts iestādes sāk atstāt galvas­pilsētu.
   1919. gada 10. oktobrī latviešu karaspēks atkāpjas uz Daugavas labo krastu un izgriež Daugavas tiltus. Steigā saformē jaunas vienības, kas novietojas tiltu galos un rok pozicijas Daugavmalā. Palīgā atsteidzas arī igauņu bruņotais vilciens. Tas gan atkal drīz aiz­brauc, jo igauņi par palīdzību prasa vairāk, nekā tas latviešiem pieņemams.
   Daugava ir kļuvusi par frontes līniju. Rainis raksta:
   ,,Rīga joza uguns jostu, Rīga vārtus aizbultēja. Sargājat vārtu bultas, Karsējat uguns jostu!"
   Nodevīgais uzbrukums saviļņo un vieno visus lat­viešus. Sociāldemokrātu partija izlaiž dedzīgu uzsau­kumu Rīgas strādniekiem: ,,Pie ieročiem!…" Ap­klust visi sīkie strīdi un ķildas, jauni un veci stājas cīnītāju rindās. Lielu atbalstu frontei sniedz arī sie­viešu palīga dienests — „Sieviešu palīdzības korpuss"
   Cīņas gara stiprināšanai ārkārtīga nozīme ir Raiņa „Daugavai", ko lasa kā frontē, tā aizmugurē. Mēdz teikt, ka „Daugava" atsvēra vismaz veselu karavīru pulku.
   Bermonta cīņu laikā par armijas virspavēlnieku nāk plkv. Balodis, bet par štāba priekšnieku plkv. Radziņš, kas tikko atgriezies Latvijā. Radziņš pieskaitāms labā­kajiem kara mākslas pratējiem Baltijas valstīs. Viņa ierašanās ir milzīgs ieguvums jaunajai armijai.
   Daugavas grīvā cīņu vēro 4 angļu un 4 franču kara kuģi. Pēc ilgākām sarunām ar sabiedroto virsniekiem, un pēc tam, kad bermontieši apšaudījuši kādu no minē­tiem kuģiem, latviešiem izdodas iegūt flotes artilērijas atbalstu.
   15. oktobrī sabiedroto flotes komandieris, franču kapteinis Brisons, atklāj viesuļuguni uz Daugavgrīvas cietoksni un Bolderāju. Latviešu vienības pārceļas pār Daugavu un ieņem minētos punktus.
   3. novembrī visā frontē sākas latviešu uzbrukums, ko ievada sabiedroto flotes uguns. Pret skaitā un apbru­ņojumā pārāko pretinieku latvieši iet kaujā ar milzīgu sparu un sajūsmu. Niknās cīņās tiek salauzta bermon- tiešu pretestība. 1919. gada 11. novembra rītā Rīgas baznīcu zvani vēstī, ka Pārdaugava iztīrīta no ienaid­niekiem. Abi Daugavas krasti atkal ir latviešu rokās.
   Tajā dienā (,,Latvijas valsts visgrūtākā cīņu dienā") nodibina Lāčplēša kara ordeni ar devīzi: „Par Latvi­ju !" To piešķir par izciliem varoņdarbiem kaujas laukā. 11. novembri pasludina par Latvijas armijas svētku dienu — Lāčplēša dienu.
   Tā piepildās A.Pumpura pareģojums par Lāčplēša uzvaru cīņā ar Melno bruņnieku Daugavas krastos (skat. 72. nod.).
   Latvieši vairs nejauj sakautajam ienaidniekam ap­stāties un vajā to nepārtrauktos uzbrukumos. Latviešus šoreiz nespēj apturēt ari sabiedroto pārstāvji, kas mē­ģina panākt pamiera noslēgšanu.
   18. novembrī ģen. Eberhards vācu valdības uzdevu­mā paziņo, ka viņš pārņem Bermonta armijas vadību un prasa pārtraukt kara darbību. Tad Ulmaņa valdība atbild, ka Latvija ir kara stāvoklī ar Vāciju. Rainis „Daugavā" raksta:
   „Arā dzenat laupītājus, Ko ar viņiem kaulēties? Kaulējaties mēnešiem, Pēc kalposat simtus gadus."
   21. novembrī bermontiešus izsit no Jelgavas, kur tie atriebjoties nodedzina hercoga pili un Pētera akadē­miju (skat. 62. nod.). Atkāpjoties ienaidnieks mēģina vēl uzbrukt Liepājai. Pilsētas aizstāvjiem iet palīgā Liepājas strādnieki un vāciešus sakauj. Laupīdami un dedzinādami bermontieši turpina atkāpties. 28. novem­brī Latvijas armija ietriec viņu atliekas Lietuvā un pāriet robežu.
   1919. gada 1. decembrī Latvijas armijas virspavēl­nieks ziņo: „Visa Kurzeme ir galīgi iztīrīta no ienaid­niekiem." Latvijas telegrāfā aģentūra paskaidro: „Kad vācu karaspēks būs pilnīgi izvācies no Lietuvas, lat­viešu bruņotie spēki atstās tos Lietuvas pierobežu ap­gabalus, kurus tie pašlaik ieņēmuši, lai nodrošinātu Latvijas robežu aizsardzību."
   Vienā laikā ar Bermonta uzbrukumu Rīgai norisinās kāda izšķirīga kauja Krievijas pilsoņu karā uz dienvi­diem no Maskavas. Tanī piedalās latviešu strēlnieku pulki.

   „Svētbilžu Kromnā,
   Ukraines dzeltenās stepēs,
   Jūsu
   Trauksmīgo rindu
   Varenā izkapts
   Sagāza vālos
   Carisko virsnieku sudraba pulkus." (A. Čaks)
   1918. —19- g. latviešu sarkano strēlnieku pulkos Krievijā iestājās lielāks skaits latviešu bēgļu un latviešu karavīru no krievu pulkiem. Daudziem tas bija vienīgais patvērums no bada un bojā ejas juku laikos pēc oktobra revolūcijas. Latviešu korpusā, ko vēlāk pārdēvē par divīziju, bija 9 pulki. Bez tam daudzās Krievijas pilsētās izveidojās vēl atsevišķas latviešu bruņotas nodaļas, kas piedalījās revolūcijas cīņās. Lat­viešu skaits revolūcijas karaspēkā aptuveni vērtējams pāris desmit tūkstošos.
   Kad sākās padomju bruņoto spēku iebrukums Latvi­jā, iesāka formēt vēl otru latviešu divīziju. To tomēr nepaguva pilnīgi noorganizēt. 1919. gada vasarā, sar­kanajiem pulkiem atkāpjoties no Rīgas un Vidzemes, tie stipri izirst (skat. 98. nod.). Tomēr ne visiem strēl­niekiem rodas iespēja, ne arī visi vēlas pārnākt nacio­nālās armijas pusē. Dažiem to neļauj pašlepnums un Šaubas, kā ar viņiem tādā gadījumā apiesies, citiem — ciešās saites ar vecajiem cīņu biedriem no pirmā pa­saules kara laikiem. Kāds viņu bijušais komandieris (J. Razums) raksta: ..Strēlniekiem bij ieradums, var teikt, streļķu psīcholoģija, ja kur iet — tad iet vi­siem …"
   Tādā kārtā apmēram % joprojām paliek savos pul­kos, lai gan komūnistu starp tiem ir tikai ap 6% (pēc pašu lielinieku ziņām). Abas latviešu divīzijas tagad
   atkal apvieno vienā un papildina ar tiem, kas palikuši Krievijā. Tomēr Latvijas frontē strēlniekus neatstāj, jo lielinieki tur viņiem vairs neuzticas. Strēlniekus atkal iesaista kaujās pret krievu baltajām armijām, kas cīnās par agrākās Lielkrievijas atjaunošanu. Pret bijušiem cara ģenerāļiem strēlniekiem ir vecs naids, un pret tiem viņi iet kaujā ar savu seno cīņas sparu.
   „Balto" krievu vadoņi, kurus atbalsta rietumu liel­valstis, nekā negrib dzirdēt par Krievijas apspiesto tautu (latviešu, igauņu, leišu, somu, ukraiņu u. c.) ne­atkarību. Tie vēlas nevien sakaut lieliniekus, bet arī iekļaut visas jaunās valstis ,,nedalāmajā" Krievijā. Tā­dēļ arī nav nekādas iespējas panākt saprašanos starp krievu baltajām armijām un jaunajām valstīm.
   Tā rodas ļoti dīvains un sarežģīts stāvoklis. Latvija un viņas kaimiņvalstis atrodas karā ar lieliniekiem, bet tai pašā laikā tām jābaidās arī no ,,balto" armiju uz­varas par lieliniekiem Krievijā. Ja uzvarētu cara ģene­rāļi, tad nav ko cerēt uz rietumu lielvalstu palīdzību, lai nosargātu iegūto brīvību. Sabiedrotie vairāk uzticas krievu ģenerāļu spējām, nekā maz pazīstamajām jau­najām valstīm. Tā ir kļūda, kurai liktenīgas sekas.
   Krievijas pilsoņu kara izšķirīgajos notikumos vai­rākkārt ārkārtīga nozīme ir latviešu strēlnieku pul­kiem. Kā nepārspējamus karotājus (,,revolūcijas priekš­pulku") tos sūta cīņā visur, kur sarkanai armijai draud briesmas un sakāve. Latviešu divīzija (Latdivīzija) tā­dēļ ir bieži sadalīta pa dažādām frontēm. Tās pulkus pārsviež no vienas vietas uz otru, kā „glābšanas ko­mandas" tur, kur noticis kāds frontes pārrāvums. Bieži vien pietiek ar ziņu, ka „latvieši tuvojas", lai balto krievu pulki pamestu kaujas lauku.
   1919. gada oktobrī, kad Latvijas armija pie Rīgas
   cīnās pret Bermonta un Golca „Rietumkrievijas armi­ju", cara ģenerālis Deņikins no Ukrainas ar uzvaru laužas Maskavas virzienā. Deņikina armijas priekšgalā iet trieciena divīzijas, kas sastādās tikai no cara virs­niekiem — t. s. „drozdovci" u. c. Sarkanā armija tiek sakauta un bēg galvaspilsētas virzienā. Deņikins izslu­dina kaujas pavēli: „Uz Maskavu!" Lielinieku vara karājas mata galā. A.Čaks, kas kā sanitārs pavadījis strēlniekus pilsoņu karā, raksta:
   „Visi ceļi triekto pulku pilni; Visa telpa viņu soļos sten. Drozdoviešu trakais, baltais vilnis Tos kā skaidas iznīcībā dzen." Šajā brīdī pret Deņikina izlases spēkiem sviež lat­viešu strēlnieku divīziju. Maskavas liktenis izšķiras kaujās Orlas un Kromu pilsētu apkārtnē. Plkv. Vācie­tis par to saka: „Šis svarīgais vēstures mezgls bija jā­atraisa latviešu strēlniekiem, un viņi to izdarīja ar vis­lielāko pašuzupurēšanos un ne ar ko nesalīdzināmu va­ronību divu nedēļu ilgstošās kaujās sirmās Kromu pilsētas apkārtnē." Kāds aculiecinieks (krievs Prima- kovs) raksta: ,,Pa slapjiem lauku ceļiem, pa nopļau­tiem laukiem, lietū, miglā gāja strēlnieku bataljonu kolonas, dobji dārdēja artilērijas bateriju riteņi. .. vēlā rudens dubļos, salā, slapjdraņķī latvju strēlnieki spīdēja ar disciplīnu…"
   Šai latviešu strēlnieku divkaujai ar Deņikina armi­jas trieciena divīzijām veltītas A.Čaka rindas:
   „Strēlniek, ciešāk turi saujā šauteni, lai durklis zib; Jo tu stāj vissmagā kaujā, ko no tevis liktens grib. Spēks, kas plūst tev mirdzot pretī, tas ir viņu
   beidzamais, Savā apmātībā pretīgs, savā nežēlībā baiss."
   Ar krievu virsnieku pulku sakāvi beidzas nežēlīgās kaujas pie Kromiem un Orlas, un sākas Deņikina ar­mijas sabrukums. Līdz ar to sabrūk sapņi par ieda­lāmās" Krievijas atjaunošanu.
   Par šo strēlnieku kauju J. Medenis raksta: „Kad tu uzvarēji Kromā, kas pie Orlas, kaujā baigā, Kaujā ilgā — pāri spēku, asins sviedrus slaukot
   vaigā,
   Un kad kādu rītu juti, stāvu taisni liecot krasi, Ka no vingrās rokas raidi citā gaitā zemes asi."

   ,Klusi rokas uzliekam Brīvās Latves karogam." (J. Rainis)
   Bermonta uzbrukums Rīgai nokavē Lat­gales atbrīvošanu no lieliniekiem. Tā sākas no jauna pēc bermontiešu satriekšanas.
   Lai nodrošinātu ātrus panākumus, Latvijas valdība slēdz līgumu ar Poliju par kopīgu cīņu pret lieliniekiem (1919. gada 29. dec.). Poļi sūta latviešiem palīgā 20000 vīrus ģenerāļa Smiglija-Ridza vadībā.
   1920. gada 3. janvārī apvienotie latviešu un poļu spēki pāriet uzbrukumā. Sarkanās armijas pretestību salauž visā frontē, un jau cīņu sākumā krīt Daugavpils. 14. janvārī Latgales partizānu pulks ieņem Abreni, 21. janvārī atbrīvo „Latgales sirdi" — Rēzekni.
   Godinot Latvijas armijas varonīgās cīņas, Tautas padome 23. janvārī ar sevišķu lēmumu paaugstina ar­mijas komandieri pulkvedi Balodi ģenerāļa pakāpē. Pēc nepilna mēneša kaujām (1. februārī) latviešu kara­spēks visā plašumā sasniedz Zilupi — valsts robežu.
   Jau 1919. gada rudenī Padomju Krievija uzaicina Baltijas valstis sākt miera sarunas. Rietumu lielvalstis turpretī vēlas, lai latvieši un igauņi turpina karu pret lieliniekiem. Tomēr tai pašā laikā lielvalstis vairākkārt noraida Baltijas valstu lūgumus atzīt viņu neatkarību de jure. Sabiedroto pārstāvji paziņo baltiešu diplomā­tiem: „Bez baltās Krievijas valdības piekrišanas mēs Baltijas valstu neatkarību atzīt nevaram." Tādēļ arī Versaļa's miera līgumā (1919. g. 28. jūn.), kas pieliek punktu pirmajam pasaules karam, ne ar vārdu nav pie­minētas neatkarīgas Baltijas valstis. Tur runā vienīgi par šo apgabalu pagaidu valdībām.
   Sevišķi vēsas pret jaunajām valstīm ir Francija un Amerika. Franči ir aizdevuši cara Krievijai vairākus miljardus franku un baidās, ka naudu zaudēs, ja neat­jaunosies vecā „nedalāmā" Krievija. Amerikas prezi­dents V.Vilsons ir gan kļuvis slavens ar kādu paziņo­jumu — „katrai tautai ir tiesības pašai noteikt savu nākotni", bet to viņš dīvainā kārtā negrib attiecināt uz Krievijas apspiestajām tautām. Minētais paziņo­jums bija domāts galvenā kārtā Austroungārijas āt­rākai satriekšanai pasaules karā. Par Krieviju Vilso- nam ir ļoti miglaini priekšstati. Nekrievu tautu brīvī­bas centienu lielo nozīmi viņš neprot novērtēt. Lai gan tajā laikā rietumos paceļas arī balsis Baltijas neatkarī­bas labā, taču tās paliek bez ievērības. Tādā kārtā, pro­testējot pret sabiedroto Krievijas polītiku, 1919. gadā no Baltijas lietu komisijas Parīzē aiziet Harvardas Cniversitātes vēstures docents S. E. Morisons. Viņš publicē rakstu, kura noslēgumā teikts: „Latviešu, igau­ņu un leišu nacionālie centieni nav nekādas iedomas, bet gan reālitātes, kuru neievērošana pasaules kara uz­varētājiem nenāk par labu."
   Angļiem tik daudz nerūp vecās Krievijas atjauno­šana, bet tiem jāievēro pārējo sabiedroto — Francijas un Amerikas nostāja.
   Latvijas valsts visu brīvības cīņu laikā saņem kā aizdevumu nepilnu 1/13 no tā atbalsta, ko angļi dod vienam pašam ģenerālim Deņikinam (tas saņem 26 miljonus angļu mārciņu). Nespējīgo un izkurtējušo cara ģenerāļu atbalstam sabiedrotie izdod neskaitāmus miljonus. Liela daļa no šiem līdzekļiem nekad nenonāk frontes vajadzībām, bet tiek izšķērdēti un nodzīvoti aizmugurē vai nozagti un noblēdīti. Tikai vēlāk atklā­jas, ka šī nauda ir veltīgi „nomesta zemē".
   Kad Ulmanis kara turpināšanai pieprasa angļu aiz­devumu un kara materiālus armijas palielināšanai, angļu ministru prezidents Loids Džordžs to noraida (1919. g. 21. sept.).
   Šādos apstākļos Baltijas valstis izšķiras sākt miera sarunas ar Padomju Krieviju. Igaunija pirmā parak­sta miera līgumu ar lielinieku valdību. 1920. gada 1. februārī Latvija noslēdz pamieru ar Padomju Krieviju, bet to vēl tur slepenībā.
   Nelielas kaujas un izlūku gājieni Krievijas pierobežā turpinās visu vasaru. Ar savu pārgalvību tur izceļas dēkainais kapteinis Helmanis. Izlūku grupas priekšgalā viņš kilometriem tālu izsiro visu sarkanās armijas aiz­muguri. No šiem gājieniem tas pārved daudz kara mate­riālu, pajūgu, gūstekņu un pat vairākus lielgabalus. Hel- maņa izdomai un nebēdībai raksturīgs šāds gadījums: kādreiz atceļā no lielinieku aizmugures viņa izlūkiem uz­brūk lielāki krievu spēki. Tā kā latvieši šai gājienā ir saņēmuši gūstā krietnu skaitu sarkanarmiešu, Helma­nis pavēl gūstekņiem bļaut „urrā", cik vien jaudas.
   Uzbrucēji, domādami, ka tie sastapušies ar stipru lat­viešu vienību, pamet cīņas lauku. Helmaņa grupa ne­traucēta sasniedz robežu, un, lai būtu jautrāka soļošana, kapteinis liek gūstekņiem visu ceļu dziedāt sarkanar­miešu dziesmas. — Pamazām apklust arī pēdējās cīņas.
   1920. gada 11. augustā Rīgā paraksta Latvijas un Padomju Krievijas miera līgumu. Tā otrais pants skan: ,,Padomju Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverēnitāti un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām tiesībām, kuras piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi." Lielinieku val­dība bez tam izmaksā Latvijai 4 miljonus zelta rubļu.
   • Līgums paredz tiesības latviešu bēgļiem atgriezties dzimtenē.
   Tādā kārtā Padomju Savienība kā pirmā valsts atzīst Latvijas neatkarību de jure, jo jūtas spiesta to darīt. Kādā runā 1920. gadā lielinieku vadonis Ļeņins saka: ,,Ja visas šīs mazās valstis būtu maršējušas pret mums.. . mēs bez šaubām būtu sakauti. Tas ir katram skaidrs. Bet tās nemaršēja pret mums…"
   Var jautāt: kas būtu noticis, ja sabiedrotie 1919. gadā izšķirtos atzīt minēto valstu neatkarību un pietie­kami atbalstītu tās ar kara materiāliem turpmākā cīņā (Baltijas valstis un visas pārējās Krievijas ,,robežval- stis") ? — To mēs nezinām, jo sabiedrotie to nedarīja. Bet iespējams, ka Ļeņina baigā nojauta būtu piepildī­jusies, un lielinieku varai būtu gals.
   Jau 1920. gada 15. jūlijā Latvija bija noslēgusi pa­gaidu miera līgumu ar Vāciju. Vēlāk to apstiprina galīgi.
   Tā 1920. gadā ar uzvaru beidzas Latvijas brīvības cīņas, un latvieši noslēdz miera līgumus ar divām liel­valstīm — Vāciju un Padomju Krieviju. Brīvības karu
   Latvijas valdība sāk ar 400 karavīriem. To nobeidzot Latvijas armijā zem ieročiem atrodas ap 80 000 vīru.
   Atbrīvotajā valstī pamazām atgriežas daļa no svešu­mā izklīdinātiem.

   „Tie ir — strēlnieki, kuru vairs nava
   Un kuru nebūs otrreiz vairs.
   Tikai viņu mūžigā slava
   Tautu sargās kā karogs kairs." (A. Čaks)
   Lielinieku vadoņi visiem spēkiem cen­šas noslēpt latviešu sarkanajiem strēlniekiem ziņas par to, kas īstenībā notiek Latvijā. Viņi izplata dažādus melus par Latvijas valdību, glaimo strēlniekiem un sola tiem visādus labumus. Tā lielinieki cer slaveno ,,Latdi- vīziju" (Latviešu divīziju) paturēt savās rokās. Tomēr tas nenākas viegli. Kāds komunistu varas vīrs (R. Apins) vēlāk atzīstas: — Latdivīzija atšķīrās no citām sarkanarmijas daļām ar to, ka tai bija īpašs „Latvijas jautājums". No šī jautājuma pareizas apgaismošanas atkarājās divīzijas kaujas spējas.
   Lielinieki, cik ilgi varēdami, slēpj, ka ar Latviju noslēgts miers un ka latviešiem ir tiesības atgriezties savā dzimtenē. Tomēr šī ziņa pamazām sasniedz strēl­niekus un rada lielu saviļņojumu.
   Tajā laikā Ukrainā norisinās pēdējās cīņas ar „bal- tā" krievu ģenerāļa Vrangela (Deņikina pēcnācēja) armiju. Vairākās latviešu vienībās sasauc sapulces, un strēlnieki pieprasa: ,,Visiem latviešiem, kas to vēlas, jāļauj atgriezties dzimtenē." — Daļa strēlnieku atklāti atsakās turpināt cīņu sarkanarmijas rindās.
   Ar lielām pūlēm lielinieki beidzot pierunā strēlniekus piedalīties vēl pēdējā lielajā pilsoņu kara kaujā. Tā
   notiek pret ģen. Vrangela spēkiem Krimas pussalā pie Perekopiem.
   Grūti valdāmai un lepnajai Latdivīzijai jāveic gan­drīz neiespējams uzdevums. Ejot pāri kādam seklam jūras šaurumam, tai jāieņem cietoksnim līdzīgas ienaid­nieka pozicijas. Latdivīzija savā pēdējā kaujā cieš ār­kārtīgi asinainus zaudējumus, bet arī šoreiz satriec pretinieku. Uz šo kauju attiecas J. Medeņa drūmais pants:
   „ . .. Un no Perekopas lauka celies pretī gaisam tīram, —
   No tā lauka, kur par brīvi kriti tu līdz pēd'jam vīram."
   Daļa strēlnieku tomēr pārdzīvo arī šo kauju. Tie, kas izšķīrušies par atgriešanos, vairs neklausa nekā­dām lielinieku pavēlēm un solījumiem. Apbruņojuši veselu vilcienu ar lielgabaliem un ložmetējiem, viņi Padomju Krievijā paceļ Latvijas nacionālo karogu un dodas uz mājām.
   Strēlnieku kaujas slava vēl ir tik liela, ka neviens neuzdrošinās tiem stāties ceļā. Kad kādā stacijā (Ru- zajevkā) tiem izsaka aizrādījumus par viņu „pilsoņu markas" karogu, strēlnieki pavēl lielinieku sarkano karogu noliekt sveicienam Latvijas karoga priekšā. Šo strēlnieku dēkaino ceļojumu caur Padomju Krieviju apdzejojis A. Čaks poēmā „Strēlnieku atgriešanās". Tanī viņš tēlo notikumus Ruzajevkas stacijā: „Tikai tamdēļ visur svilpes kauc, Kauc kā suņi nelaimē bez stājas, Ka no frontēm latvju streļķi brauc, Brauc uz dzimteni, uz savām mājām. . ."
   Sākot ar 1920. gadu, gan lielākās, gan mazākās gru­pās Latvijā atgriežas daļa no leģendārās Latdivīzijas karotājiem, kuru durkļu priekšā bija drebējusi visa plašā Krievija.
   Tā sauktos sarkanos latviešu strēlniekus labi rak­sturo kāds gadījums, ko atstāstījis vēlākais Latvijas iekšlietu ministrs G. Mīlbergs. Viņš bijis to valdības pārstāvju vidū, kas pie Latvijas robežas sagaidījuši un apsveikuši mājās braucējus sarkanos strēlniekus. Strēl­nieku izvēlētie pārstāvji paskaidrojuši, ka jūtoties maz ko palīdzējuši Latvijas neatkarības izcīnīšanā. Bet viņi gribot savu parādu uz vietas nolīdzināt un lūdza tiem norādīt, no kādiem apgabaliem lai izdzen krievus un cik tālu uz austrumiem lai paplašina Latvijas robežas. Paši viņi piedāvāja „iztīrīt" Minskas un Smoļenskas guberņas. Tad viņi varētu dzimtenē atgriezties ar pa­celtu galvu, kā savu daļu līduma nolīduši strādnieki. Tikai ar lielām pūlēm izdevies strēlniekus no tāda pa­sākuma atrunāt (Latvija bija noslēgusi mieru ar Pad. Krieviju). Bet strēlnieki jutušies ļoti neapmierināti, ka tiem jāatsakās no sava nodoma — pasniegt dāvanu latviešu tautai.
   Tajā pašā laikā no Tālajiem Austrumiem (Vladi- vostokas), apbraucot pus zemes lodes, dzimtenē ierodas Imantas un Troickas strēlnieku pulki. Tie bija safor- mēti Sibirijā no latviešu strēlniekiem un bēgļiem, kas jau sākumā bija nostājušies pret lielinieku varu. ,,Iman- tieši" 1918. gadā (jau pirms Latvijas neatkarības pa­sludināšanas) bija Sibirijā pacēluši Latvijas nacionālo karogu. Viņu gaitas un tālais brauciens uz mājām at­balsojas A. Švābes dzejoļu krājumā „Gong-gong":
   „Tālums bij prātā, , Kad izklīdām pasaulē Likteņa vējos;
   Svešumā atskurba sirds: Tēvzemes kalvē tev degt!… " Imantas un Troickas pulkus svinīgi apsveic valdības pārstāvji. Rīdzinieki tos saņem ar ziediem un gavilēm.
   Tā 1920. gadā noslēdzas latviešu tautas lielais va­roņu laikmets (1915.—1920. g.). Tas iesākas pirma­jiem latviešu strēlnieku bataljoniem parādoties Rīgas frontē un nobeidzas ar nacionālās armijas uzvarām brīvības cīņās un strēlnieku liktenīgajām kaujām Krie­vijas pilsoņu karā.
   Šajā laikā latviešu karotāju slava sasniedz vēl nere­dzētus augstumus. Jaunāko laiku vēsturē grūti atrast piemēru, kur samērā neliels karaspēks būtu tik lielā mērā ietekmējis vēstures gaitu. Tas rāda, cik nenoteikti izšķirīgos brīžos ir tādi jēdzieni kā „liels" un „mazs". Tas rāda, cik bīstami arī lielām varām ir apspiest mazākas tautas.
   Salīdzinot Latvijas brīvības cīņu dalībnieku un lat­viešu sarkano strēlnieku cīņas, J. Medenis raksta ^Ve­terānu saruna"):
   „Mēs divi galotnes uz simtgadīgā koka, Šī stiprā ozola, ko niknas vētras loka, Pret vienu otru sit, lai spējāk sulas trīs, — Tās redzam ieaugam vēl augstāk debesīs!"

   Mans veco brāl, kur kaps tev rakts?
   Kur, otro brāl, dun tava lakts?
   Kur, jaunais brāl, kūp tava dakts?" (J. Mcdenis)
   1914. gadā Latvijā bija 2,5 milj. iedzīvo­tāju. Pasaules kara laikā no Latvijas aizklīst gandrīz miljons ļaužu. Pēc miera noslēgšanas ar Padomju
   Krieviju mājās pārrodas ap 240 000 bēgļu, un 1925. gadā Latvijā ir 1,8 milj. iedzīvotāju (1930-to gadu beigās iedzīvotāju skaits pieaug līdz 2 milj.). — Kur paliek iztrūkstošie 700 000?
   Zināms skaits starp tiem ir krievu ierēdņi un strād­nieki, kas bija sasūtīti mūsu zemē un kuriem tur vairs nebija ko meklēt. Tomēr arī tad latviešu zaudējumi pārsniedz pusmiljonu, jeb ceturto daļu no tautas.
   Ļoti daudz bēgļu bija gājuši bojā slimībās un badā, vairāki desmit tūkstoši latviešu karavīru bija krituši dažādos cīņu laukos. Bet krietns skaits ir arī tādu, kas dažādu iemeslu dēļ savā tēvzemē neatgriežas.
   Latviešu bēgļu atgriešanos visādi kavē lielinieki un cenšas tos pierunāt palikt Padomju Savienībā (tā vēlāk pārdēvē Padomju Krieviju). Daudzi tur arī paguvuši iekārtoties uz dzīvi un nevar saņemties sākt visu atkal no gala. Jāievēro, ka pirmajos gados Padomju Savie­nībā vēl valda zināma brīvība, un vergu nometnes tur vēl nav ierīkotas.
   Tur, protams, paliek latviešu komūnisti. Arī daļa sarkano strēlnieku paklausa vilinājumiem un solīju­miem. Dažus gadus pēc pilsoņu kara viņi vēl tiek go­dāti un cildināti. Sarkanarmijas klubus grezno gleznas ar strēlnieku cīņu attēliem, Maskavas Kremlī (senajā caru mītnē) atrodas viņu mūzejs, viņu vārdā nosauc bruņu mašīnas, lidmašīnas u. t. t.
   No strēlnieku rindām nāk sarkanie ģenerāļi — Alk­snis (padomju gaisa flotes virspavēlnieks), Apse, R. Bērziņš, Boķis, Eidemanis, Fabriciuss, Miezis, Ozols un daudzi citi augstāki padomju virsnieki.
   Latviešu lielinieki ieņem nesamērīgi lielu skaitu vis­augstāko amatu Padomju Savienībā. Tie atrodami gan valdībā kā tautas komisāri, gan partijas augstākajā vadībā (J. Bērziņš, Daniševskis, Eiche, Kaktiņš, Kno- riņš, Lācis, Peters, Reķis, Rudzutaks, Smilga, Stučka u. c.). Līdz 1930-tiem gadiem latviešiem Padomju Sa­vienībā ir savas skolas, veikali, klubi, teātri un grāmatu apgādi — „Prometejs" un „Spartaks".
   Kad Ļeņina pēcnācējs Staļins ir paguvis nostiprināt savu varu, viņš pamazām novāc no ceļa visus ievēro­jamākos oktobra revolūcijas vadoņus un cīnītājus. Turpmāk visus nopelnus Staļins piedēvē vienīgi sev.
   Šais Staļina „tīrīšanās" krīt arī visu varenāko lat­viešu lielinieku un sarkano ģenerāļu galvas. Slēdz lat­viešu skolas, klubus un grāmatu apgādus. Staļins liek pārrakstīt revolūcijas un pilsoņu kara vēsturi un iz­dzēš no tās gandrīz pilnīgi strēlnieku vārdu. Rūpīgi iznīcina vai noklusē visu, kas varētu liecināt par lat­viešu varas laikiem Krievijā. Tomēr vēl līdz mūsu dienām Padomju Savienībā ļaužu mutē uzglabājies iz­teiciens: „Ļeņins izdarīja revolūciju, balstoties uz krie­vu muļķību, žīdu galvām un latviešu durkļiem." — [3] )
   Sarkanarmijas pirmais virspavēlnieks, zemgaliešu pulkvedis J. Vācietis, nekad nekļūst komūnists. Viņu atceļ 1919. gada jūlijā un apcietina. Pēc neilga laika to atbrīvo un ieceļ par profesoru Kara Akadēmijā Mas­kavā. Ir zināms, ka viņš vēlējies atgriezties dzimtenē. Lai latviešu priekšā aizstāvētu un izskaidrotu savu rīcību, Vācietis tūliņ pēc pilsoņu kara beigām sarak­sta plašu apcerējumu — „Latviešu strēlnieku vēsturis­kā nozīme" (I—II, 1922.—24.). Šajā darbā viņš izsaka cerību, ka vēstures tiesa kādreiz attaisnos viņa gaitas un rīcību. Taču pētīšanas darbs par šo laikmetu ir vēl tikai pašā sākumā.
   Tēvzemes vārti pulkvedim Vācietim nekad neatveras.
   Viņa dēkainais mūžs nobeidzas Staļina lielo „tīrīšanu" laikā 1936.—39. g. Viņa kapa vieta laikam paliks ne­zināma.
   Latviešu tautas dzīvā spēka zaudējumi pirmā pasau­les karā un bēgļu laikos — apm. 25% — ir lielāki nekā jebkurai citai tautai. Līdzīgi tas ir ar latviešu zemi un mantu. Latvija ir ilgus gadus bijusi kaujas lauks. Vai­rāk nekā 180 000. ēku ir pilnīgi vai pa daļai nopostītas. Daudzās vietās rēgojas saārdīti nocietinājumi, dzeloņ- stiepuļu aizsprosti un ierakumu līnijas. Rūpnīcu ma­šīnas un vērtīgākās mantas ir aizvestas uz Krieviju. To, kas atlicis, izlaupa vācu karaspēks, atkāpjoties no mūsu zemes.
   Bet sasniegts ir neiedomājami daudz — izcīnīta brī­va Latvijas valsts. Latvieši ir kļuvuši rtkal kungi savā zemē.
   Vēl gan dzirdamas skauģu un ienaidnieku balsis, ka latvieši nespēs savu valsti uzcelt un nodrošināt lab­klājību tās iedzīvotājiem.
   Bet tiem drīz vien jāapklust. Latvieši pierāda, ka nevis manta, bet darbs ir svarīgākais. Ar lielu enerģiju un ticību tauta ķeras pie nākotnes uzdevumiem.
   To trimdinieku vidū, kas 1920. gadā atgriežas tēv­zemē, ir arī brīvās Latvijas pareģis un pirmais sludinā­tājs Jānis Rainis. Viņa sagaidīšana kļūst par īstiem tautas svētkiem. Lielā dzejnieka un cīnītāja godināšanā apvienojas visi latvieši bez partiju izšķirības.
   1920. gada 10. aprīlī Rīgas staciju grezno zaļumu vītnes un valsts karogi. Šai dienā pēc 14 trimdas ga­diem savā zemē atkal ierodas Rainis un Aspazija. Tos sagaida Tautas padomes, valdības, armijas, Rīgas pil­sētas, Nacionālā teātra, operas, Universitātes, konser- vātorijas un daudzu organizāciju pārstāvji. Ielās drūz-
   mējas ļaudis un karavīri, lai vaigā skatītu to, kas tiem rādījis ceļu uz brīvību.
   Divus lepnākos Rīgas bulvārus pilsētas dome vien­prātīgi ir likusi nosaukt Raiņa un Aspazijas vārdā. Vaļējā auto abi dzejnieki lēni brauc pa galvaspilsētas ielām, un tos pavada nepārtraukti tautas suminājumi.
   Šādu sagaidīšanu sirmajā Rīgā vēl nebija piedzīvojis neviens. Un grūti pateikt, kas bija vairāk aizgrābti — Rainis un Aspazija, vai viņu sagaidītāji.

   „Tagad nāk brīvības valsts . ..' (J. Rainis)
   1920. gada aprīlī Latvijā notiek pirmās brīvās, vispārējās vēlēšanas. Tautai jāizvēl 152 pār­stāvji, kuri izstrādās jaunās valsts pamatlikumu — sa­tversmi. Tādēļ arī vēlēto tautas pārstāvju sanāksmi nosauc par Satversmes sapulci.
   Tai jāizšķir arī svarīgais jautājums par zemes īpa­šuma tiesībām. Tauta sagaida, ka tiks izlabota senā netaisnība un tā atgūs ar varu un viltu atņemto zemi. (skat. 33., 34., 44., 59. un 64. nod.).
   Vēl joprojām puse no visas lauksaimniecībā derīgās zemes atrodas nedaudzu muižnieku īpašumā. Tas bija viens no galveniem iemesliem, kādēļ daudzi latvieši pir­majos pēcrevolūcijas gados noticēja lielinieku solīju­miem par taisnību un vienlīdzību zemes virsū. Jaunajai valstij ir ļoti svarīgi novērst netaisno zemes īpašumu sadali. Jau pirmais latviešu virspavēlnieks plkv. Kal- paks vairākkārt norādīja, ka nepieciešams sadalīt mui­žu zemi. 1919. gadā Pagaidu valdība arī sāka reģistrēt bezzemniekus, kuri vēlējās iegūt paši savas saimniecī­bas.
   Vislielākos panākumus Satversmes sapulces vēlēša­nās gūst sociāldemokrātu partija — 38,7% no visām balsīm. Tad seko Zemnieku savienība (17,8%) un Lat­gales katoļticīgo zemnieku partija (15,4%).
   Satversmes sapulce sāk darbu 1920. gada 1. maijā un par priekšsēdi ievēl Jāni Čaksti. Visas latviešu par­tijas ir vienprātīgas, ka steidzami jānokārto jautājums par zemes iekārtu. Domas dalās tikai par veidu, kā agrārā (=zemes) reforma izdarāma.
   Šī jautājuma apspriešanai izvēl 40 vīru komisiju. Kad tās izstrādāto likumu liek priekšā Satversmes sa­pulcei, komisijas ziņotājs saka zīmīgus vārdus :„Šodien Augstais nams stājas pie tā likuma apspriešanas, kas izšķirs jautājumu, būt vai nebūt Latvijas valstij."
   1920. gada 16. septembrī Satversmes sapulce ar visu latviešu partiju balsīm pieņem likumu par agrāro re­formu. Tas apstiprina kaujas laukā izcīnīto zemnieku sētas uzvaru par muižu (skat. 99. nod.). Likums pa­sludina muižu zemi par valsts īpašumu un ieskaita to valsts zemes fondā. Tiem muižniekiem, kas nav cīnīju­šies pret Latvijas valsti, atstāj īpašumā 50—100 hek­tārus. Par atsavināto zemi nekādu atlīdzību tie nesa­ņem.
   Muižu zemi valsts sadala jaunsaimniecībās, ne lielā­kās par 22 hektāriem. Tās pret nelielu atlīdzību piešķir bezzemniekiem, pirmā kārtā Latvijas brīvības cīnītā­jiem. Invalidi zemi saņem pilnīgi bez atlīdzības. Ja 1920. gadā Latvijā ir ap 140 000 lauku sētu, tad 1935. gadā to skaits ir 275 000. Šis likums nostiprina Latvi­jas valsts pamatus un novērš komūnisma draudus.
   Sevišķi lielas un nozīmīgas pārmaiņas notiek Lat­galē. Valdība visiem spēkiem veicina viensētu nodibi­nāšanos agrāko ciemu vietā. Tā izbeidzas neizdevīgā
   zemes koplietošana (skat. 66. nod.), un var sākties la­bāka un modernāka saimniekošana. Līdz ar to Latgale lielā mērā atkal tuvinās tai kārtībai un džīvei, kas val­da pārējos latviešu novados.
   Neapmierinātie vācu muižnieki par muižu atsavinā­šanu iesniedz sūdzību Tautu savienībā, kas dibināta 1919. gadā, lai veicinātu mieru un izšķirtu strīdus valstu starpā. Muižnieku sūdzību Tautu savienība no­raida 1925. gadā.
   Šai sakarā vēlākais Latvijas vēstures profesors Ar- veds Švābe arī saraksta savu ievērojamo pētījumu — „Latvijas agrārā vēsture" (1928. g.), kas tulkots vācu, angļu un franču valodā.
   Muižnieki un citi nelabvēļi pareģo lauksaimniecības sabrukumu Latvijā, jo jaunsaimniecības nevarēšot pa­stāvēt, un ražošana samazināšoties. Laiks tomēr pierā­da gluži pretējo. Turpmākos gados Latviju apmeklē daudzi ārzemnieki, lai iepazītos un studētu latviešu lielo zemes reformu.

   „Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
    Mēs gribam paši sev likumus lemt." (v. Plūdonis)
   1922. gada 15. februārī Satversmes sa­pulce pabeidz izstrādāt un pieņemt Latvijas valsts ie­kārtas pamatlikumu. To parasti mēdz saukt par ,,1922. gada satversmi", un tā vēl šodien ir Latvijas vienīgi likumīgā konstitūcija.
   Tajā pašā laikā Satversmes sapulce gatavo un ap­spriež valsts iekārtas pamatlikumu — Latvijas satver­smi.
   Latviešu tautas vēstures gaitas un pieredze nosaka šīs satversmes veidu. Latvieši bija smagi izjutuši vien- valdīgā krievu ķeizara un vācu baronu kundzību. Da­bīgi, ka jaunā valsts kļūst republika ( ar vēlētu valsts galvu) un nevis karaļvalsts.
   Latviešu tautā šķiru starpība visumā nekad nav bi­jusi liela. Visu šķiru pārstāvji bija kopīgi piedalījušies brīvības izcīnīšanā. Saprotams, ka Latvijai jākļūst par demokrātiju — valsti, kurā vara pieder tautai.
   Šīs divas pamatdomas (principi) izteiktas jau 1918. gada 18. novembra deklarācijā: „Latvija ir neatkarīga demokrātiski republikāniska valsts."
   Tas arī galīgi noteikts Latvijas satversmē:
   1.    § : Latvija ir neatkarīga demokrātiskā republika.
   2.    § : Latvijas valsts suverēnā (neierobežotā) vara
   pieder Latvijas tautai.
   3.    § : Latvijas valsts territoriju starptautiskos līgu­
   mos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Lat­gale, Kurzeme un Zemgale.
   4.    § : Latvijas valsts karogs ir sarkans ar baltu svīt­
   ru.
   Tā kā visa tauta nevar piedalīties likumu un valsts lietu izlemšanā, tad tā šīs tiesības uztic saviem vēlē­tiem pārstāvjiem. Šo tautas pārstāvju sapulci sauc par Latvijas Saeimu (parlamentu).
   5 § : Saeima sastāv no simts tautas priekšstāvjiem.
   6. § : Saeimu izvēlē vispārīgās vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās [4] ) vēlēšanās.
   8. § : Vēlēšanu tiesības ir abu dzimumu pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kas vēlēšanu pirmā dienā ir vecāki par 21 gadu.
   10. § : Saeimu izvēl uz 3 gadiem.
   Izpildu vara (likumu izpildīšana un valsts pārvalde) atrodas ministru kabineta, tas ir, valdības rokās. 55. § : Ministru kabinets sastāv no ministru preziden­ta un viņa aicinātiem ministriem. 59. § : Ministru prezidentam un ministriem viņu ama­tu izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība, un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā. ..
   Tas nozīmē, ka galvenā vara ir Saeimas rokās. Ie­kārtu, kurā valdība ir atkarīga no tautas vēlēto pārstāv­ju uzticības, sauc par parlamentārismu. Pēc pirmā pasaules kara demokrātiskā un parlamentāriska iekār­ta nodibinās gandrīz visā Eiropā.
   Latvijas satversme bez tam paredz zināmos gadīju­mos tautas nobalsošanu. Tautas nobalsošanā pieņemtie lēmumi ir galīgi.
   Valsts augstākā amata persona ir valsts prezidents. Daļa Satversmes sapulces locekļu bija par tautas vē­lētu valsts prezidentu ar samērā plašām tiesībām. Vai­rākums tam tomēr nepiekrita, jo Latvijai nevajagot „ne'kronētu ķeizaru". Tādēļ 1922. gada satversmē valsts prezidenta vara ir stipri ierobežota.
   Viņu izvēl Saeima uz 3 gadiem. Viņa vietnieks ir Saeimas priekšsēdis. Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ sūtņus un ir augstākais armijas virspavēlnieks. Bet valdības un Saeimas darbā viņa ie­tekme ir ļoti maza.
   Tādā kārtā var teikt, ka Latvijas satversmes tēvi savā darbā ir vadījušies no trīs pamatdomām •— repub- likānisma, demokrātismā un parlamentārisma.
   Kā galvenie paraugi tiem ir noderējuši Francijas, Vācijas (1919. gada) un Šveices republiku satversmes.
   Viņi vēlējās Latvijai dot iespējami labāko, brīvāko un tai laikā modernāko valsts iekārtu. Latviešu sociāl­demokrātu līders Br. Kalniņš vēlāk (1950. g.) raksta: „Iespējams, ka savā centībā viņi bija gājuši drusku par tālu."
   Paveikusi savus uzdevumus, Satversmes sapulce 1922. gadā izbeidz savu darbu. Vēl tai pašā gadā notiek pirmās Saeimas vēlēšanas.
   Kā pārējās valstis skatās uz jauno Latvijas repub­liku?

   Dēls, lai neatskan vairs lāsti!
   Lāsti beidzas līdz ar karu.
   Tikai nebeigsies ne mūžam
   Slava tiem, kas brīvei krita." (J. Rainis)
   Grūtas un sarežģītas bija Latvijas un pārējo Baltijas valstu brīvības cīņas. Tikpat grūti tām nācās izcīnīt savas neatkarības likumīgu atzīšanu no citu valstu puses. Šai jautājumā izšķirīgais vārds pie­derēja pirmā pasaules kara uzvarētājiem, galvenā kār­tā Francijai, Anglijai un A. S. V. (mazākā mērā — Italijai un Japānai).
   Vēl joprojām nākas dzirdēt un lasīt apgalvojumus, ka rietumu lielvalstis bijušas tās, kas „radījušas Balti­jas valstis". To vēlāk it īpaši mēdza apgalvot Padomju Savienība, dēvējot Baltijas valstis, Somiju un Poliju par A. S. V., Anglijas un Francijas „piedēkļiem", ko­lonijām" u. 1.1. Vēsturiskie fakti rāda pavisam ko citu.
   Latvija un pārējās minētās valstis neieguva savu brīvību tādēļ, ka viņām to kāds būtu gribējis dāvināt. Tādas lietas pasaules vēsturē nemēdz notikt. Gluži ot­rādi — katrai jaunai valstij sākumā ir jāpārvar liela
   pretestība, neuzticība, neizpratne, bieži vien skaudība un nelabvēlība. Tas arī ir gluži dabīgi un saprotami. Jāievēro, ka rietumos par Baltijas tautām bija ārkārtī­gi miglaini un lielā mērā nepareizi priekšstati.
   Kad šo rindu autors 1955. gadā kādā zviedru vēstur­nieku sanāksmē starp citu nolasīja to, kas pirms pirmā pasaules kara kādā iecienītā zviedru rokas grāmatā rakstīts par latviešiem, klausītāji izplūda skaļos smiek­los. Bet Latvijas tapšanas laikā ārzemnieki vēl visā no­pietnībā ticēja dažādām aplamībām par mūsu zemi un tautu.
   Daudz kas atkarājās no pilsoņu kara iznākuma Krie­vijā. Francija bija piešķīrusi vecajai Krievijai lielus aizdevumus. Viņa baidījās šo naudu pazaudēt un tādēļ līdz pēdējam atbalstīja dažādus „nedalāmās Krievijas" atjaunotājus. Francija labprāt vēlējās lielu un stipru Krieviju. Tā varētu arī nākotnē būt franču sabiedrotais pret Vāciju.
   Amerikas prezidents V. Vilsons pareģoja drīzu ne­kārtību" (t. i. komūnisma) izbeigšanos Krievijā. Tad atkal nodibināšoties „brīv , apvienota Krievija", un to nedrīkstot dalīt (skat. 102. nod.).
   Angļu valstsvīri apsvēra visādas iespējas, tomēr jo­projām izturējās atturīgi pret jaunajām valstīm.
   Tādēļ visas latviešu diplomātu pūles panākt Latvijas atzīšanu de jure kā 1919., tā 1920. gadā cieš neveik­smi. Tas savukārt pamudina Latviju slēgt mieru ar Padomju Savienību. Šī valsts arī pirmā atzīst Latviju de jure.
   Pamazām rietumu lielvalstīm tomēr jāmaina sava nostāja pret Baltijas valstīm. Viens pēc otra cara ģene­rāļi tiek sakauti Krievijas pilsoņu karā. 1920. gada novembrī pēdējā „Krievijas atjaunotāja" — ģen. Vran- gela armijas atliekas sakāpj franču kuģos un atstāj Krimas pussalu (skat. 103. nod.).
   Pa to laiku Baltijas valstis ir iztriekušas no savas territorijas visus ienaidniekus un ar panākumiem uzsāk dzīves atjaunošanu. Angļu diplomāts un vēsturnieks Kers (E. H. Carr) vēlāk saka: „Baltijas valstu nacio­nālās valdības izrādījās vairāk dzīvotspējīgas, nekā tas sākumā izlikās. .."
   1920.   gada novembrī Latvijas pārstāvji ārlietu mi­nistra Meierovica vadībā par jaunu dodas uz ārzemēm, lai turpinātu cīņu par savas valsts atzīšanu un uzņem­šanu Tautu savienībā. Vislielāko labvēlību Baltijas valstīm parāda Itālijā, kurai nav nekādu interešu Krie­vijā. Jau 1920. gada decembrī tā balso par Latvijas (tāpat Igaunijas un Lietuvas) uzņemšanu Tautu sa­vienībā, tomēr vairākums to noraida. Bet tā ir pēdējā neveiksme.
   1921.  gada sākumā Francijā nodibinās jauna valdība ar A.Brianu priekšgalā. Šis valstsvīrs ir draudzīgi no­skaņots pret Baltijas valstīm. 26. janvārī notiek rietu­mu sabiedroto Augstākās padomes sēde. Ar dedzīgu runu uzstājas itāliešu ārlietu ministrs, grāfs Sforca: „Mums nevajadzētu būt krieviskākiem par krievu val­dību, kas jau atzinusi Baltijas valstis de jure…" Ledus beidzot ir salauzts. Augstākā padome ar visām balsīm (Francijas, Anglijas, Italijas, Beļģijas un Japānas) nolemj atzīt Latviju un Igauniju de jure. Tai pašā dienā Latvija saņem līdzīgu paziņojumu no Somijas un Polijas.
   Šīs ziņas izplatās vēja ātrumā. Latvijā valda īsts svētku un uzvaras noskaņojums. Tūkstošiem sajūsmi­nātu ļaužu pārpludina Rīgas ielas un dodas sumināt valsts vadītājus. Gluži sveši cilvēki spiež roku viens otram, apkampjas un vēlē laimes. Atkal un atkal Rīgas mūros atbalsojas valsts himna — „Dievs, svētī Latvi- ju!"
   Tagad nepārtrauktā rindā pienāk paziņojumi par Latvijas atzīšanu no pārējām pasaules valstīm. Kā viena no pēdējām 1922. gada 28. jūlijā Latviju atzīst A. S. V. Totiesu šī lielvalsts turpmāk kļūst par nešau­bīgu un nelokāmu Baltijas valstu brīvības aizstāvi.
   1922. gada 22. septembrī Latviju uzņem Tautu savie­nībā. Tā kļūst pilntiesīgs un no visiem atzīts loceklis brīvo valstu saimē.
   Tik lielas pūles un darbs bija dibināt latviešu valsti.

   „Lūk, vēl ciņa galā nava: Turēt vajag to, ko guvām." (J. Rainis)
   Tālredzīgākie Baltijas valstu politiķi sa­prot, ka iegūtā brīvība ir jānostiprina. Tādēļ jācenšas visas valstis, kas atrodas starp Padomju Savienību un Vāciju, apvienot ciešā aizsardzības savienībā.
   1920. gada pavasarī Latvijas ārlietu ministrs Meie- rovics ierosina sasaukt apspriedi Baltijas valstu savie­nības dibināšanai. Tiek plānota tā sauktā lielā Baltijas savienība, kurā piedalītos Latvija, Igaunija, Lietuva, Somija un Polija.
   1920. g. 31. augustā Bulduros (Rīgas Jūrmalā) šo piecu valstu pārstāvji tiešām vienojas un paraksta līgu­mu par aizsardzības savienību. Sākums ir ļoti veik­smīgs, bet turpmākie notikumi, šo labo nodomu izjauc.
   1920. gada oktobrī poļu bruņotie spēki ieņem Lietu­vas seno galvaspilsētu Viļņu, kuras apkārtnē bija dzi­mis poļu brīvības cīņu vadonis, maršals Pilsudskis. Vi-
   sas Lietuvas pūles atgūt Viļņu ir veltīgas. Nelīdz arī sūdzības Tautu savienībā. Viļņas jautājums saindē leišu un poļu attiecības un izjauc visus sadarbības mēģi­nājumu. — „Mēs bez Viļņas nenorimsim!" — ir leišu galvenais sauklis turpmākajos gados. Nelaimīgā kārtā Lietuva iedomājas, ka varēs gūt kādus panākumus sa­darbojoties gan ar Pad. Savienību, gan Vāciju.
   Atliek mēģināt 5 valstu vietā nodibināt 4 valstu sa­vienību (Latvija, Igaunija, Polija un Somija). Arī šis nodoms sabrūk, jo Somijas valstsvīru vairums grib labāk sadarboties ar Skandinavijas valstīm (plāns par „lielo Skandināviju").
   1922.    gada 16. aprīlī pasauli pārsteidz ziņa, ka Pa­domju Savienība un Vācija noslēgusi sadarbības līgu­mu (Rapallo līgums). Redzot, ka visi nodomi par lielo Baltijas savienību izjūk, bet vecie ienaidnieki sākuši sadarboties, Latvija un Igaunija nolemj rīkoties.
   1923.   gada 1. novembrī ārlietu ministri Meierovics un Akels paraksta Latvijas un Igaunijas aizsardzības līgumu. Abas valstis apņemas sniegt viena otrai bru­ņotu palīdzību, ja uzbruktu kāda trešā valsts. — Šī savienība savā ziņā liek atcerēties seno Māras valsti (skat. 31.nod.), tikai vadība tagad ir latviešu un igauņu rokās.
   Daudz vēlāk — 1934. g. 12. septembrī Ženēvā noslēdz līgumu par visu trīs Baltijas valstu savienību, t. s. Bal­tijas antanti. Tās nozīme, diemžēl, nav visai liela, jo tā nav militāra savienība. Panākums tomēr ir tas, ka turpmāk Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ārlietu mi­nistri savā starpā pastāvīgi apspriežas un saskaņo savu darbību. Vienīgā militārā savienība Baltijā jopro­jām ir tā, kas balstās uz Latvijas un Igaunijas aizsar­dzības līgumu.
   Jāpiezīmē, ka arī Baltijas valstu starpā sākumā bija domstarpības robežu jautājumā (Valka, Palanga u. c.). Bet tām nebija liela nozīme, un tās izdevās nokārtot starptautiskas šķīrējtiesas ceļā.
   Nelaimīgā kārtā neatrisināts palika Viļņas jautā­jums Polijas un Lietuvas starpā — galvenais iemesls lielās Baltijas savienības neveiksmei.

   „Kaut man būtu tā naudiņa, Kas guļ jūras dibenā …" (Tautas dz.)
   Latvijas brīvības izcīnīšana un starptau­tiskā atzīšana bija smags trieciens visiem ienaidniekiem un nelabvēļiem. Notikušo vairs apšaubīt nevarēja. To- tiesu atskanēja balsis: „Labi, neatkarību jūs esat izcī­nījuši, bet vai jūs varēsit atjaunot nopostīto zemi? Vai jūs spēsit nodrošināt labklājību tās iedzīvotājiem?"
   Latvija tiešām bija briesmīgi izpostīta, sagrauta un izlaupīta (skat. 104-, nod.). Tā nesaņēma nekādu kara zaudējumu atlīdzību no Vācijas, kā, piemēram, Beļģija un Francija. Padomju Krievija, mieru slēdzot, samak­sāja 4 miljonus zelta rubļu. Taču tas bija nieks, salīdzi­not ar tām vērtībām, kas kara laikā bija aizvestas uz Krieviju.
   Atbrīvošanas karš bija maksājis valstij lielas sum­mas. Bez tam Latvijai bija jāapņemas atlīdzināt par visu, ko tā kara laikā biia saņēmusi no sabiedrotajiem, ieskaitot arī krietnu daļu nekur nederīgu mantu.
   Naudas lietās valdīja liela nekārtība. Latvijā cirku­lēja dažādas nevērtīgas naudas zīmes: vecie cara rubļi, Krievijas Pagaidu valdības papīra nauda („kerenkas"), vāciešu izlaistās „ostmarkas", vācu markas, Latvijas
   papīra rubļi un dažu pilsētu izdotās naudas zīmes. Tas ļoti traucēja saimniecisko dzīvi, radīja nedrošību un neuzticību.
   Pēc pirmā pasaules kara sajukums un sabrukums naudas lietās iestājās vairākās Eiropas valstīs. It se­višķi smags tas bija Vācijā un Austrijā, kur nauda zaudēja gandrīz jebkādu vērtību.
   Tādēļ jo liels pārsteigums ārzemēm bija tas, ka jaunā Latvijas valsts īsā laikā saveda kārtībā finanču lietas un radīja ar zeltu nodrošinātu, stabilu naudu.
   Šo grūto uzdevumu veica Latvijas finanču ministrs Ringolds Kalnings. Lai radītu kārtību izpostītās zemes saimniecībā, finanču ministram piešķīra plašas piln­varas. R. Kalningam bija liela prakse un piedzīvojumi saimnieciskos jautājumos. Viņa galvenās domas bija ļoti vienkāršas: „Nedrīkst vairāk izdot, nekā ieņem", „Ja gribam ievest mantas no ārzemēm, tad mums savu­kārt ir jāizved". Kalninga ārkārtīgā stingrība un tau­pība vēlāk kļuva par parunu. Bet, šādā veidā rīkojoties, viņam izdevās sasniegt lieliskus rezultātus.
   Ar 1922. g. 3. augusta likumu dažādo nevērtīgo kara laika naudas zīmju vietā Latvija iegūst jaunu un drošu naudu — Latvijas latu (1 lats = 100 santīmi). Tā vērtību pielīdzina zelta frankam, jeb 0,29 gramiem tīra zelta. Agrākos Latvijas rubļus apmaina pret latiem: 50 rubļi — 1 lats. Līdz ar to valsts saimnieciskajā dzī­vē iestājas kārtība un skaidrība.
   Zeltu, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu Latvijas latu, galvenā kārtā iegūst, izvedot uz ārzemēm Latvijas linus un kokmateriālus. Tieši šīs mantas Rietumeiropai pēc kara ļoti vajadzīgas, un par tām maksā augstas cenas. Mežus tādēļ arī dēvē par Latvijas „zaļo zeltu".
   1, 2 un 5 latu monētas kaļ no sudraba (835/1000
   daļas sudraba un 165/1000 daļas vara), bet sīknaudu no niķeļa un bronzas. Labi nodrošinātais Latvijas lats bauda uzticību visās zemēs.
   Bet galvenais pamats Latvijas panākumiem un uz­plaukumam ir latviešu tautas griba un spējas strādāt. Latvijas brīvvalsts vēsture ir stāsts par darba uz­varu.

   „Uz drupām saimnieks stāv ar spoļu cirvi rokā,
   Liek pirmo vainagu un redz pie ēkas ēku,
   Kā baltas ceļas tās ap sētu slaidā lokā." (J. Medenis)
   Latviešu tautas vēsture rāda, ka Latvi­ja vairākkārt tikusi nopostīta ilgos un asinainos karos. Tomēr latviešu zemnieks to vienmēr ir atjaunojis. Tā tas notika pēc Livonijas kara (skat. 43. nod.) un pēc lielā ziemeļu kara (skat. 59. nod.). Tāpat no drupām ir jāsāk pēc pirmā pasaules kara.
   Laikam gan darba prieks tautā vēl nekad nav bijis tik liels, jo šoreiz latvieši zina, ka viņu pūļu augļi paliks pašu un nevis svešu kungu rokās. Pirms kara zemes īpašnieki un viņu ģimeņu locekļi sastāda tikai 39% no lauku iedzīvotāju skaita. Pēc agrārās reformas 1930. gadā zemes īpašnieku skaits ir 77%.
   Par to, kas paveikts Latvijas laukos brīvvalsts laikā, nepārprotamu valodu runā skaitļi.
   Līdz 1937. g. laukos no jauna uzceļ ap 450 000 ēku. To panāk ar pašu lauksaimnieku un viņu piederīgo pūlēm un darbu. Bieži vien arī kaimiņš ir palīdzējis kaimiņam. Valsts no savas puses atbalsta lauku celt­niecību, piešķirot lētus kokmateriālus. Prof. Bokalders raksta: „Tas ir darbs, kura lielo nozīmi pat grūti ap­tvert, un to var pilnīgi novērtēt tikai tas, kas redzējis postažu un drupu kaudzes Daugavas vai Lielupes kras-
   tos, kaut 1920. g. un vēlāk, un pēc apm. 20 gadiem stal­tās ēkas un ziedošos laukus tais pašos krastos."
   Pieaugot lauku saimniecību skaitam, paplašinās arī aramzemes platība. Pirms 1914. gada tā bija ap 1,7 milj. ha, bet 1935. g. — 2,1 milj. ha. Strauji vairojas lauksaimniecības mašīnu skaits: 1930.—1937.g.pļau- jammašīnu skaits pieaug par 43 941, zirga grābekļu — 21 774, sējammašīnu — 22 712 u. 1.1.
   Nelabvēļu pareģotā sabrukuma vietā ievērojami pie­aug ražas un mājlopu skaits: Lauku ražas
   Pirms pasaules kara Latvijā ieveda maizes labību no Krievijas. Pirmajos pēckara gados bija jāpērk lie­lāki daudzumi kviešu un rudzu ārzemēs, jo ražošana pašu zemē bija sagrauta. Bet saimnieciskās dzīves at­jaunošana, uzlabošana un modernizēšana virzās uz priekšu, un aina pilnīgi mainās. 1934./35. g. Latvija jau izved uz ārzemēm 87 000 t. rudzu un ap 30 000 t. kviešu.
   Labāk apstrādājot zemi un izmantojot zinātnes sa­sniegumus, nepārtraukti ceļas arī ražība (ražas lie­lums no 1 ha). Brīvās Latvijas laikā laukaugu ražība pieaug par 30—40%, salīdzinot ar priekškara laikmetu. Tas ir krietns sasniegums, kaut gan arī tad vēl daudz kas ir uzlabojams nākotnē.
   Tikai neatkarības laikā sāk plašāk audzēt cukurbie­tes, un latvieši paši kļūst cukura ražotāji. Trīs Latvi­jas cukurfabrikas apgādā nevien visu zemi ar cukuru, bet var vēl daļu izvest uz kaimiņu zemēm (piem., Igau­niju).
   Sekojot citām augsti attīstītām lauksaimniecības ze­mēm, Latvija sevišķi pūlas veicināt augstvērtīgu piena un gaļas produktu ražošanu.
   Jaunā valsts drīz vien atrodas sešu pasaules lielāko sviesta eksportētāju starpā, atstājot aiz sevis Somiju. No Eiropas valstīm 1938. gadā tikai Dānija un Ho­lande pārspēj Latviju sviesta eksportā.
   Tie ir tikai daži piemēri un nedaudzi skaitļi, kas stāsta par to, kas notiek, kad latvieši reiz iegūst iespēju brīvi dzīvot un strādāt savā valstī.
   Tas tiek sasniegts divdesmit gados zemē, ko kaj-š bija pārvērtis drupās un postažā.

   „ . .. Sagrautas fabriku ēkas,
   Kur vēl prieki kara
   Pelnījās strādnieki jauni,
   Kas tagad guļ nolauti
   Kaut kur pie Juglas, pie Cēsīm,
   Pie Kazaņas tālās, pie Uralu kalniem
   Un Krimā …"
   (A. Caks)
   Pavisam ļauns ir Latvijas rūpniecības stāvoklis valsts pirmajos gados. Lielākā daļa no fabri­ku iekārtām (mašīnas, materiāli) bija kara laikā aiz-
   vestas uz Krieviju (12.000 dzelzceļa vagonos) un zuda uz visiem laikiem.
   Drūmi un atbaidoši rēgojās pamesto fabriku ēkas. Daudz rūpniecības strādnieku bija krituši dažādos kau­ju laukos un aizklīduši Krievijā. No lielās priekškara rūpniecības tikpat kā nekas nebija palicis pāri, kā to gleznaini izsaka A. Čaka augšminētās rindas.
   Nebija arī nekādas nozīmes mēģināt to atjaunot pēc agrākiem paraugiem. Cara laika Latvijas rūpniecība nebija dabīgi izaugusi, tā nebalstījās uz Latvijas da­bas bagātībām un nestrādāja Latvijas vajadzībām. To sacēla par franču, angļu un holandiešu naudu, un šī rūpniecība ražoja galvenā kārtā Krievijai (80% no pro­dukcijas).
   Latvijas brīvvalstij tāpēc jāsāk viss no gala. Bet totiesu neatkarības laikā izaug jauna rūpniecība uz daudz veselīgākiem pamatiem nekā agrākā. Tā arī daudz labāk kalpo savas zemes vajadzībām.
   Jāievēro, ka Latvijai trūkst vairāku ļoti svarīgu rūp­niecības izejvielu — akmeņogļu, naftas, dzelzs rūdas (izņemot purva rūdu) un krāsaino metālu. Tomēr tai ir pietiekami daudz citu dabas bagātību, lai varētu iz­veidot dzīves spējīgu un piemērotu rūpniecību.
   Latvijas upēs ir ievērojamas ūdens spēka rezerves un purvos lieli dedzināmās kūdras krājumi. Labs kaļķ­akmens, māls un ģipss nodrošina zemei celtniecības ma­teriālus. Latvijas augstvērtīgie meži ir pamats spēcī­gai mežrūpniecībai. Plaukstošās lauksaimniecības ražo­jumi ļauj izveidot plašu un daudzpusīgu pārtikas vielu rūpniecību, dod izejvielas vilnas vērptuvēm un austu­vēm.
   Latviešu strādnieki, meistari un inženieri jau cara Krievijas laikā bija pazīstami ar savām lielajām darba spējām, prasmi un izveicību. Tādēļ iespējams ražot augstvērtīgus produktus no dažādām importētām izej­vielām — dzelzs, kokvilnas, ķīmikālijārri, gumijas.
   Tā blakus lauksaimniecībai (nodarbina ap 66% no iedzīvotāju skaita) Latvijā nepārtraukti attīstās arī rūpniecība (nodarbina ap 15%) — notiek pakāpeniski zemes industriālizācija.
   1913./14. g. Latvijā bija ap 800 rūpniecības uzņē­mumu ar 94.000 strādniekiem. Pēc kara, 1920. gadā, rūpniecības strādnieku skaits bija samazinājies līdz 20.000, un nākotnes izredzes daudziem likās ļoti tum­šas.
   Bet 1939. gadā jaunizveidotajā Latvijas rūpniecībā (tajā pārsvarā vidējie un mazie uzņēmumi) strādā jau vairāk nekā 97.000 strādnieku. Ražojumu vērtība ir 728 milj. latu, kas ievērojami pārsniedz agrākās liel­rūpniecības ražojumu vērtību (1913./14. g. — 510 milj. latu).
   Par jaunās rūpniecības veselīgajiem pamatiem lie­cina tas, ka % no izejvielām tai dod pašu zeme un 2 /ļ no ražojumiem patērē iekšzemē.
   Svarīgākās rūpniecības nozares (pēc nodarbināto strādnieku skaita) ir šādas:
   1)     mežrūpniecība
   2)      metālrūpniecībā
   3)     tekstīlrūpniecība
   4)      pārtikas un baudvielu rūpniecība
   5)     celtniecības rūpniecība (cements, ķieģeļi u. c.)
   6)      gatavu drēbju un apavu rūpniecība
   7)     ķīmiskā rūpniecība.
   Pārtikas vielu rūpniecībā pilnīgi jauns pasākums ir cukura ražošana. Šim nolūkam uzceļ trīs cukura fab­rikas — Jelgavā, Krustpilī un Liepājā.
   Atzīmējams panākums Latvijas laikā ir lielās Ķe­guma spēkstacijas izbūve Daugavā pie Ķeguma krā­cēm. Tās jauda (kapacitāte) ir 70.000 KW — lielākā Baltijas valstīs. Ķeguma celšana notiek sadarbībā ar zviedru inženieriem.
   Ievērojami uzņēmumi ir Liepājas kara ostas darbnī­cas, Liepājas drāšu fabrika, Rīgas „Vairogs" (ražo vagonus, auto, lidmašīnas) un Valsts elektrotechniskā fabrika (VEF) Rīgā. VEF ražo elektriskus aparātus, radio uztvērējus, optiskus instrumentus. Starp citu tā laiž tirgū pasaules mazāko fotoaparātu — „Minox'u", apmēram kabatas naža lielumā.
   Strādnieku aizsardzībā un nodrošināšanā Latvijas likumi var noderēt par paraugu daudzām vecākām un bagātākām valstīm. 1
   Jau brīvvalsts sākumā strādniekiem nosaka astoņu stundu darba dienu. 1922. g. izdod noteikumus par ob­ligātu apdrošināšanu pret slimībām visiem rūpniecības strādniekiem, viņu ģimeņu locekļiem un lielai daļai laukstrādnieku. Slimības gadījumā strādnieki un viņu piederīgie saņem ārsta palīdzību un zāles par brīvu, kā arī % no algas. Tajā laikā pasaules valstu lielākajā daļā strādnieki šādu palīdzību nesaņem. Latvijas slimo­kases pārvalda pašu dalībnieku vēlētie pārstāvji.
   Strādnieki ir apdrošināti arī pret nelaimes gadīju­miem darbā, un izdevumus par to sedz darba devēji.
   Jau 1922. gadā Latvijas strādniekiem nodrošina divu nedēļu atalgotu atvaļinājumu gadā — tātad 16 gadus agrāk nekā karā neizpostītajā Zviedrijā.
   Pilsētas, it īpaši Rīga, cenšas gādāt par moderniem un labiem dzīvokļiem strādnieku un ierēdņu vajadzī­bām. Rīgā paceļas vesela rinda skaistu blokmāju, iz­veido daudz jaunu apstādījumu un rotaļu laukumu.
   Tādā veidā latvieši cenšas pārvērst savu zemi par īstu tautas labklājības valsti.
   Bet latvieši arī ļoti labi saprot, ka tiem vēl daudz kas darāms, labojams un papildināms. Sen pazīstamā tautas cenšanās vairāk mācīties un vairāk zināt jo sevišķi parādās brīvības laikmetā.

   ,lidzigi saulei tu atnes mums dienu,
   Gudrību vērīgiem gariem tu sniedz.
   Celdamās augstāku pati arvienu,
   Tautai tu augstāku pacelties liec." (Latvijas Ūniversitātes himna, E. Virzas teksts)
   No visiem sasniegumiem Latvijas brīv­valsts laikā visnozīmīgākais ir tas, kas paveikts izglī­tībā, kultūrā un mākslā. Šajā laikā pilnīgi izkopj lat­viešu valodu, paceļ visas tautas izglītību, un latvieši ierindojas moderno kultūras tautu saimē.
   Izaug tā latviešu paaudze, kas savu izglītību — no zemākās līdz augstākai — iegūst latviskās mācību ie­stādēs. Šie latvieši tāpēc ir brīvi no jebkādas vācu vai krievu ietekmes. Viņi laimīgā kārtā arī vairs nejūt to naidu pret latviešu senajiem apspiedējiem, ko vēl jopro­jām nevar aizmirst vecākā paaudze. Jaunie ir latvis­kāki, bet reizē iecietīgāki.
   Tautas izglītībai Latvijā izdod vairāk nekā lielākā daļā pārējo valstu — apm. 15% no visiem valsts ienā­kumiem (citās Eiropas valstīs caurmērā ap 12%). Neatkarības laikā uzceļ 373 jaunas skolu ēkas un pār­būvē vai atjauno 587.
   Visiem bērniem no 7—14 gadu vecumam ir obligāti jāapmeklē skolas. Mācības tur notiek par brīvu (sko­lās izsniedz arī otrās brokastis bez atlīdzības).
   Visas mācības iestādes dalās trīs pakāpēs. Pirmā ir 7-gadīga (līdz 1934. g. 6-gadīga) pamatskola vai taut­skola ar 1—2 pirmskolas klasēm. Pamatskolas jāap­meklē visiem bērniem bez izņēmuma. Otrā pakāpē ie­tilpst 5-gadīga (līdz 1934. g. 4-gadīga) vidusskola — ģimnāzijās, technikumi, tirdzniecības skolas u. c.
   Par augstāko (akadēmisko) izglītību gādā Latvijas Oniversitāte, Lauksaimniecības Akadēmija, Mākslas Akadēmija un Latvijas Konservātorija.
   Bez tam pastāv lielāks skaits dažādu papildsko- lu, kursu un tautas augstskolu. Lielu uzmanību veltī aroda, amatniecības, dārzkopības un lauksaimniecības skolām, kas pamatskolu beigušos tieši sagatavo prak­tiskam darbam.
   1939./40. gadā Latvijā ir pavisam 2.229 dažādu mā­cības iestāžu, kur strādā 13.357 skolotāji un mācās 288.222 audzēkņi.
   Lasītpratēju skaits neatkarības laikā pieaug no 78,5% līdz 92,4% no iedzīvotāju skaita (Vidzemē: 96,5%). Viszemākais izglītības līmenis ir krieviem Latvijas pierobežā, sevišķi viņu vecākai paaudzei.
   Neparasti liela ir cenšanās iegūt pēc iespējas aug­stāku izglītību. Ja, piemēram, Zviedrijā no katriem 1000 iedzīvotājiem vecumā no 10—19 g. vidusskolās mācās 39, tad Latvijā gandrīz divreiz vairāk — 65.
   Studentu skaita ziņā Latvija ieņem pirmo vietu Ei­ropā — 30 studentu uz katriem 10.000 iedzīvotājiem.
   Latvijas Ūniversitāte (tās devīze: ,,Zinātnei un tēv­zemei") savā iekšējā dzīvē bauda lielu patstāvību. Tur valda neierobežota domu, vārda un rakstu brīvība. Vai­rāki tās mācības spēki ir pazīstami tālu aiz savas ze­mes robežām.
   Ļoti brīva un rosīga ir studentu dzīve, ko vada Stu-
   ii* dentu Padome. Latviešu studenti sadarbojas ar vispa­saules studentu organizācijām, piedalās starptautiskās studentu sanāksmēs un olimpiādēs. (Dažas dienas pirms otrā pasaules kara sākuma 8. vispasaules studentu olimpiādē Monako latviešu studenti izcīna pasaules meistara nosaukumu volejbolā, uzvarot Braziliju, Fran­ciju un Igauniju).
   Par valdības atbalstu augstskolu audzēkņiem liecina tas, ka 1939. gadā 34% no visiem studentiem saņem valsts stipendijas, 80—100 latu mēnesī.
   Daudzām studentu organizācijām pieder pašām savi nami un vērtīgas bibliotēkas. Dažas no tām dibinātas jau tautas atmodas laikmetā, kad latvieši vēl studēja ārpus savas zemes robežām (skat. 71. nod.).
   Jau agrāk pieminēta latviešu tautas lielā interese par grāmatām. Latvijas brīvvalsts laikā iznāk ap 22.000 grāmatu 60 miljonu eksemplāros. Izdoto grāmatu ziņā Latvija ieņem otro vietu Eiropā, tūlīt aiz Dānijas.
   Ar lielu uzmanību latvieši seko visam, kas ārzemēs notiek zinātnē, mākslā un literātūrā. Daudzi dodas stu­diju ceļojumos uz Rietumeiropu, daudz ārzemju zināt­nieku un mākslinieku apmeklē Latviju. Vairāki no tiem rakstos ir cildinājuši jaunās valsts sasniegumus un tās daudzināto galvaspilsētu Rīgu.
   Agrākajos nebrīvības laikos Latvijā bija ieplūduši samērā daudz cittautiešu, un daļa latviešu bija tikusi pārtautota (Latvijā dzīvo ap 24% cittautiešu). Latvi­jas valsts tiem piešķir lielu brīvību izglītības lietās, t. s. kultūrālo autonomiju. Tie var mācīties savā mātes va­lodā, un latviešu valodu tiem māca kā atsevišķu priekš­metu. Par šo iecietīgo nostāju pret minoritātēm (ma­zākuma tautībām) Latvija vairākkārt saņēmusi atzinī­bu ārzemēs.
   Latviešu tautas panākumi saimnieciskajā un izglītī­bas laukā veicina uzplaukumu literātūrā un mākslā.

   Mans mūžs ir īsāks par čukstu,
   Mirt gribu es spēlējot,
   Lai katra lieta man pukstu
   Savu kapā līdzi dod." (A. Caks)
   Pamati latviešu rakstniecībai, glezniecī­bai, teātrim un mūzikai bija likti jau ilgi pirms Latvijas valsts nodibināšanas. Uz tiem neatkarības laikā tālāk attīstās latviešu māksla. Tai ir ārkārtīga nozīme visas tautas dzīvē, tā dod šai dzīvei skaistumu, prieku un spo­žumu.
   Savus ievērojamos rakstniekus un māksliniekus, tā­pat kā savus brīvības cīnītājus, pazīst ikviens latvietis. Daudzi latviešu rakstnieki un mākslinieki ar saviem darbiem arī bija iedvesmojuši un veicinājuši brīvās valsts izcīnīšanu (skat. 72., 76., 100. nod.).
   Kad 1929. gadā mirst latviešu dzejnieku nekronētais karalis Jānis Rainis, līdzi sēro visa tauta bez partiju un grupu izšķirības. Viņa bērēs piedalās nepārskatāms ļaužu pulks, kur, blakus valdības pārstāvjiem, ārvalstu sūtņiem un sirmiem profesoriem, soļo strādnieki, zem­nieki un skolu jaunatne. Pie kapa viņa dzīves biedre Aapazija atkārto Jaunās Derības vārdus: „Ko jūs mek­lējat dzīvo pie mirušiem. Viņš ir augšāmcēlies!" — Savā atmiņā grāmatā par Raini tā laika biedrs F. Cie- lēns saka: „Tā noslēdzās latvju lielā dzejnieka-pravieša mirstīgais mūžs, lai sāktos viņa nemirstības mūžība."
   Blakus jau sen pazīstamiem rakstniekiem, neatkarī­bas laikā plašu ievērību gūst vairāki jaunākās paau­dzes pārstāvji. Divi no tiem — J. Medenis un A. Čaks
   — lielāko slavu iemanto ar darbiem, kuros apdzejotas latviešu strēlnieku leģendārās cīņas. Līdz ar minēta­jiem pirmajās rindās izvirzās dzejnieki Ēriks Adam- sons, Anšlavs Eglītis, Veronika Strēlerte, Andrejs Eglītis u. c.
   Latviešu dzīve nav iedomājama bez skatuves māk­slas — visās lielākās Latvijas pilsētās ir pastāvīgi teātri, bez tam darbojas vēl atsevišķs Ceļojošais teātris.
   Ar labākajiem teātriem Eiropā var sacensties Latvi­jas Nacionālais teātris Rīgā, kuru vairākus gadus vada J. Rainis. Tur sapulcināta lielākā daļa no latviešu ska­tuves meistariem, kas vēl pirms pirmā pasaules kara izauguši lielo režisoru Rodes-Ebelinga (viens no tā laika ievērojamākiem Vācijas režisoriem) un Jēkaba Dubura vadībā — Berta Rūmniece, Jūlija Skaidrīte, Lilija Ērika, Alīse Brechmane, Aleksis Mierlauks, Teo­dors Podnieks, Jānis Ģērmanis, Jānis Sabērts u. c. Ne­atkarības laikā to rindas papildina daudzi jauni izcili mākslinieki.
   Ar Nacionālo teātri Rīgā sacenšas Dailes teātris Ed. Smiļģa vadībā.
   Par ļoti plašu mākslas iestādi neatkarības laikā iz­veidojas Nacionālā opera. Tur viesojas vairāki slaveni ārzemju diriģenti un izaug dziedātāji, kas pazīstami arī ārpus Latvijas robežām — Herta Lūse, Milda Brechmane-Štengele, J.Niedra, A.Priednieks-Kavarra, A.Kaktiņš, M.Vētra u. c. Pelnītu slavu tālu ārzemēs iemanto pirmklasīgais operas un T. Reitera koris un latviešu slavenais balets — neapšaubāmi viens no labā­kajiem pasaulē.
   Vecmeistara V. Purvīša vadībā Latvijas Mākslas Akadēmija izaudzina daudzus spējīgus gleznotājus, kuru darbus var atrast visos lielākos Eiropas mūzejos.
   Daudz paliekamu darbu neatkarības laikā radījuši latviešu tēlnieki. Varenākie un katram latvietim pazīs­tamie sasniegumi ir Brīvības piemineklis un Brāļu kapu izveidojums Rīgā. Šo abu ievērojamo darbu autors ir tēlnieks Kārlis Zāle.
   Brīvības piemineklis ir 41 metru augsts, un tajā ie­cirstas ainas no latviešu cīņām bagātās vēstures. Pie­mineklī zeltītiem burtiem iekalti vārdi: „Tēvzemei un brīvībai". Par visas tautas ziedotu naudu to uzceļ četros gados un atklāj 1935. gada 18. novembrī.*) '
   Latviešu mūzikas dzīvē ārkārtīga nozīme ir prof. J. Vītolam, kas vada Latvijas Konservātoriju.
   Valsts no savas puses dažādi veicina mākslas attīstī­bu un atbalsta māksliniekus. Šādam nolūkam pastāv sevišķs Kultūras fonds ar samērā plašiem līdzekļiem.
   Blakus profesionāliem māksliniekiem darbojas liels skaits mākslas mīļotāju un dažādu mākslas pulciņu. Tāpat kā agrākos laikos, redzamu vietu ieņem kora dziedāšana. Latvijas vispārīgie dziesmu svētki ir noti­kums, kas pulcina dziedātājus un klausītājus no visiem valsts novadiem. Uz tiem ierodas arī daudz viesu no ārzemēm. 1938. gadā 9. vispārīgajos dziesmu svētkos piedalās ap 400 koru ar 17.000 dziedātājiem. Klausī­tāju skaits sniedzas vairākos simttūkstošos.
   Tā visās dzīves nozārēs laužas uz āru svešu varu ilgi aizturētās tautas spējas, dzīves prieks un enerģija.
    Angļu ceļotājs un rakstnieks B.Ņūmens raksta par Brāļu kapiem (1939. g.) : ,,Mums Anglijā nav jākaunas par savu karavīru kapiem, kas iztur salīdzinājumu ar citiem kapiem pasaulē. Tomēr man jāatzīst, ka nek. .1 neesmu redzējis kaut ko cēlāku un svinīgāku, kā šo mazo Latvija stūrīti (t. i. Brāļu kapus). …Viss ir saskaņots: puķes un skulptūras. Sevišķs svinīgums valda šai skaistajā vietā. Klusums te ir tik dziļš, ka liekas neticami, ka apkārt ir liela pilsēta."

   ,pasniedz man zobenu, jaunava,
   Tēvzemes karogā nestu …" (Andrejs Eglītis)
   Latvijas nacionālā armija dzima un rā­dījās brīvības kara kauju laukos. Tās kodols bija pirmā pasaules kara veterāni — cīņās daudz piedzīvojuši ka­reivji, instruktori un virsnieki. Sākot ar 1919. gada vasaru, tās rindās stājās lielāks skaits latviešu strēl­nieku, kas pameta sarkano armiju un pārnāca nacionā­lo spēku pusē. 1919. gada jūnijā Latvijas armijā atra­dās jau ap 5000 bijušo strēlnieku.
   Nacionālajā armijā vēlāk ieplūda arī tie latviešu strēlnieki, kas pēc cīņām pret lieliniekiem Sibirijā at­griezās mājās no Tālajiem Austrumiem (Imantas un Troickas pulks).
   Blakus šiem rūdītajiem karavīriem cīnījās latviešu studenti un skolu jaunatne, kās jau no valsts pastāvē­šanas pirmajām dienām stājās Latvijas valdības rīcībā. Tiem vēlāk pievienojās desmitiem tūkstošu vīru un jau­nekļu no Latvijas laukiem un pilsētām.
   Latvijas armijas cīņas beidzās ar uzvaru un deva latviešiem brīvu valsti. Tādēļ saprotama lielā mīlestī­ba un cieņa, ko tauta sajuta pret armiju un tās kara­vīriem.
   Arī tad, kad brīvības cīņas jau sen bija beigušās, ļaudis saviļņojās katru reizi, kad ielās parādījās kāda karaspēka vienība. Bieži vien tad cilvēki apstājās savās steidzīgajās gaitās un ar- aplausiem sumināja kara­vīrus.
   Mieram iestājoties, Latvijas armiju ļoti lielā mērā samazina. Tanī atstāj tikai ap 20.000 vīru. Pastāvīgi ierindā atrodas zināms skaits virsnieku un instruktoru,
   kas vada un apmāca jauniesauktos karavīrus. Kara dienests jāpilda visiem Latvijas vīriešu kārtas pilso­ņiem, sākot ar 20 gadu vecumu, un tas ilgst 12—18 mēnešus. Kara gadījumā armijā var iesaukt visus ie­ročus nest spējīgos vīriešus no 17 līdz 50 gadu vecu­mam.
   Miera laikā Latvijas armijā ir 4 divīzijas, kam doti latviešu novadu nosaukumi (skat. 30. nod.) — Kurze­mes, Vidzemes, Latgales un Zemgales divīzijas. Katrā ir trīs kājnieku un viens vieglās artilērijas pulks.
   Piektā ir Techniskā divīzija, kurā ietilpst Autotanku, Aviācijas, Sapieru (inženieru) pulki un Elektrotech- niskais divizions.
   Atsevišķi pastāv Smagās artilērijas, Krasta artilēri­jas, Zenitartilerijas, Bruņoto vilcienu un Jātnieku pulki.
   Latvijas robežu apsardzībai miera laikā nodibina Robežsargu brigādi.
   Latvijas kara flote ir domāta piekrastes aizsardzībai. Tās sastāvā ir kara kuģis Virsaitis, zemūdenes Ronis un Spīdola, mīnu trāleri Viesturs un Imants, kā arī vairāki palīga kuģi un jūras aviācija.
   Latviešu karavīri tiek stingri vadīti, labi apmācīti un apgādāti.
   Latvijas armija sākumā lielā mērā ir apbruņota ie­ročiem, kas atņemti vācu un krievu armijām, daļa ir pirkta no rietumu sabiedrotiem. Tādēļ ieroči ir ļoti dažādi, daudz kas ir nolietots un novecojis. Pamazām visu armiju apbruņo ar modernām angļu Ross-Enfīlda šautenēm un Vikersa ložmetējiem un patšautenēm.
   Tikai šauteņu patronas ražo Latvijā, bet smagākais apbruņojums jāpērk no ārzemēm — Anj, īj is (Vikersa tanketes), Francijas, Čechoslovakijas (Skodas prettan­ku lielgabali), Zviedrijas (Buforsa zenitlielgabali) un Vācijas.
   Lielākā daļa no Latvijas kara flotes — zemūdenes un mīnu trāleri — ir būvēta Francijā, bet lidmašīnas pirktas Anglijā, Itālijā, Čechoslovakijā un Vācijā. 1930-tajos gados gan arī Latvijā sāk izgatavot lidma­šīnas armijas vajadzībām.
   Lai gādātu par drošību un kārtību valstī (tas bija sevišķi vajadzīgs valsts pirmajos gados), 1919. gadā nodibina Aizsargu organizāciju. Tās nodaļas ir katrā lauku pagastā un ir apvienotas pulkos pēc apriņķiem (19 pulki). Aizsargi ir padoti iekšlietu ministram un valsts prezidentam. Kara laikā tos var nodot kara mi­nistra rīcībā.
   Aizsargus apbruņo ar kājnieku (angļu) ieročiem. Tiem ir arī savas jātnieku, aviācijas un jūras vienības.
   Aizsargu organizācija, ko izveido pēc Somijas pa­rauga, ar laiku izvēršas ļoti plaša, un tai ir liela nozīme nevien drošības, bet arī sabiedriskā un sporta laukā. Šai organizācijā ietilpst arī sieviešu palīga dienests — aizsardzes un jaunsargi (16—21 gadu vecumā).
   Aizsargu sastāvā ir 48% zemnieku, 27% strādnieku un 25% ierēdņu, daudzi no tiem bijušie karavīri, in­struktori un virsnieki. 1940. gadā Aizsargu organizā­cijai ir 68.000 dalībnieku: 45.000 aizsargu, 12.000 aiz- sard/.u un 11.000 jaunsargu.
   Arī vidusskolu audzēkņiem nosaka militāru apmācī­bu, un to vada armijas virsnieki. Tādā kārtā tos jau laikus sagatavo kara dienestam, lai tur apmācītu par '"nstruktoriem un rezerves virsniekiem.
   Latvijas aizsardzībai tomēr bija vairāki ievērojami trūkumi. — Netika izveidota patstāvīga kara materiā­lu rūpniecība. Nevietā bija pārāk lielā taupība, iegādājoties modernu smago apbruņojumu. Pretēji Somijai, Latvija (un pārējās Baltijas valstis) neizbūvēja nekā­dus robežu nocietinājumus.
   No valsts drošības viedokļa bīstama bija arī dzim­stības samazināšanās Latvijā. Pa daļai tas izskaidro­jams ar lielajiem cilvēku zaudējumiem pirmajā pasau­les karā. Taču dzimstību lielā mērā nelabvēlīgUetekmē- ja arī cenšanās pēc lielākām ērtībām un augstāka dzī­ves standarta. Līdzīga parādība tajā laikā bija vēro­jama vairākās augsti attīstītās Eiropas valstīs — Skan­dināvijā, Francijā u. c.

   Lai angļu parlamentā atskan strīdi
   Bet varenībā pieaug valsts tur brīvi.
   Tik partijas dod tautai brīvu dzīvi."
   (Zviedru dzejnieks Jēkabs Vallenbergs, 1746.—78.)
   Latvijas valsts pirmie gadi (1918.—20.) ir iegājuši vēsturē ar nosaukumu — brīvības cīņu laiks.
   No 1920. līdz 1934. gadam valsts vara Latvijā ir tautas vēlētu pārstāvju rokās. Līdz 1922. g. šo tautas pārstāvju sanāksmi sauc par Satversmes sapulci, pēc tam par Saeimu (skat. 105. un 106. nod.). Šo laiku (1920.—34.) tādēļ mēdz dēvēt par demokrātisko vai parlamentāro laikmetu. Tautas mutē bieži lietots apzī­mējums ir — „Saeimas laiki".
   Šajos gados valda vislielākā domu, rakstu un biedro­šanās brīvība, kā arī tiek paveikts lielais valsts atjauno­šanas darbs.
   Par Latvijas pirmo valsts prezidentu Saeima 1922. gadā ievēl advokātu Jāni Čaksti. Jaunībā viņš bija darbojies kopā ar Kr. Valdemāru Maskavā (skat. 69. nod.) un visu turpmāko laiku atradies redzamāko latviešu darbinieku un valstsvīru rindās. Ar savu gudro un taisnīgo rīcību Čakste iegūst visas tautas un poli­tisko partiju uzticību un nodibina cieņu pret valsts pre­zidenta amatu. Pēc trīs gadiem Saeima to par jaunu ievēl augstajā postenī, ko viņš pilda līdz savai nāvei 1927. gadā. Jelgavā Čakstem uzceļ pieminekli.
   No 1927. līdz 1930. gadam valsts prezidents ir advo­kāts Gustavs Zemgals, kas 1918. g. 18. novembri va­dīja Latvijas valsts proklamēšanas sēdi (skat. 94. nod.). Viņa laikā Latvijā viesojas Zviedrijas karalis Gustavs V, un prezidents Zemgals savukārt apmeklē Zviedriju 1929. g. Kā Čakste, tā Zemgals pieder Demo­krātiskā centra partijai.
   Trešais Latvijas prezidents ir Zemnieku savienības loceklis, advokāts (vēlāk tiesnesis) Alberts Kviesis (1930.—36. g.). Viņa laikā notiek lielākas pārmaiņas valsts dzīvē.
   Pirmo trīs valsts prezidentu laikā Latvijā nomainās 19 valdības (ministru kabineti). Katras valdības mūžs caurmērā drusku pārsniedz 10 mēnešus, kas nav daudz. Tomēr valdību maiņas Latvijā nav tik biežas kā Vācijā, Francijā un Igaunijā. Tur valdības caurmērā mainās katru astoto mēnesi, vai pat ātrāk.
   Valdību maiņas Latvijā visumā nenozīmē pārāk lielu svārstību valsts dzīvē. Ministru prezidenta amatā pa­rasti mainās neliels skaits redzamāko valstsvīru. Tā K. Ulmanis 8 reizes ir ministru prezidents, Z. Meiero- vics, M. Skujenieks, H. Celmiņš — katrs 2 reizes.
   Iemesls valdību maiņām ir lielais partiju un grupu skaits, kas apgrūtina valdības sastādīšanu un darbu. Latvijas pārāk brīvais vēlēšanu likums ļauj arī ļoti mazām grupām ar saviem kandidātu sarakstiem pie­dalīties Saeimas vēlēšanās un iegūt sev kādu pārstāvi.
   Šo iespēju izmanto nevien dažādas sīkas polītiskas par­tijas, bet arī dažādu tautību (vācieši, krievi, žīdi, poļi) un baznīcu piederīgie.
   Tā ka nevienai partijai Saeimā nav vairākuma, tad, valdību sastādot, jāvienojas ar daudz un dažādām gru­pām („jāsastāda koalicija"). Katra partija un grupiņa nāk ar savām prasībām un iebildumiem, kādēļ koalici- jas sastādīšana tautas mutē iegūst zobgalīgo apzīmē­jumu — „partiju andele".
   Nelaimīgā kārtā abas lielākās partijas — sociālde­mokrāti („kreisais spārns") un Zemnieku savienība („labais spārns") nespēj saprasties savā starpā un ko­pīgi apvienoties valdībā, lai atbrīvotos no sīko grupiņu ietekmes Sociāldemokrāti pa lielākai daļai atrodas opozicijā.
   Vidū starp kreiso un labo spārnu atrodas „centrs". Tanī ietilpst mēreno pilsoņu (liberāļu) pārstāvji, un tas sastādās no vairākām nelielām partijām — Demo­krātiskā centra, Progresīvās apvienības u. c.
   Pēc agrārās reformas nodibinās atsevišķa Jaun­saimnieku un sīkgruntnieku partija, kas atņem daļu vēlētāju sociāldemokrātiem un Zemnieku savienībai. Vairākās partijās sašķēlušies ir arī latgalieši.
   No 1928. līdz 1933. g. ar „strādnieku un darba zem­nieku nosaukumu" Saeimā iekļūst arī daži komūnistu deputāti, lai gan komūnistu partija Latvijā ir aizliegta. Tie nikni uzbrūk galvenā kārtā sociāldemokrātiem, ga­rās runās slavina Maskavu un visādi traucē Saeimas darbu. 1933. gadā tos beidzot ar pašas Saeimas lēmumu izdod tiesai par pretvalstisku darbību.
   šķelšanās daudzās partijās un šo partiju strīdi, pro­tams, nenāk par labu Augstā nama (tā dēvē Saeimu) slavai un cieņai. Tomēr jāatzīst, ka ar visu to tautas vēlētie pārstāvji paveic lielu un nozīmīgu dzīves atjau­nošanas un valsts izveidošanas darbu.
   Bet 1930-to gadu sākumā jūtami pieaug nemiers par Saeimas darbību un tās vēlēšanu kārtību. Tam ir vai­rāki iemesli.

   „Vai atceries vēl, draugs, kā sacēlās pret mums
   No visiem ielu stūriem nāvīgs saiutums?" (E. Virza)
   Ap 1929. gadu Amerikas Savienotajās Val­stīs iestājas grūtas dienas. Strauji sāk krist akciju un citu vērtspapīru kursi. Vairākas lielas bankas nonāk maksāšanas grūtībās. Rodas sajukums un neuzticība saimnieciskajā dzīvē. Saražotām precēm sāk trūkt pir­cēju, krīt preču cenas, .fabrikām pietrūkst darba. Dau­dzi rūpniecības un tirdzniecības uzņēmumi nespēj vairs pastāvēt un bankrotē. Miljoniem strādnieku kļūst bez­darbnieki.
   Nākošos gados tas pats notiek Eiropā. Visur vairojas bezdarbs un nedrošība par rītdienu. Ir sākusies pasau­les lielā saimnieciskā krize, ko vēl tagad daudzi labi atceras.
   Ļaudis kļūst nemierīgi un satraukti. Daudzās valstīs paceļas neapmierinātas balsis pret valdību un valsts iekārtu. Kornūnisti mēģina izmantot saimnieciskās grū­tības, lai kūdītu pret likumīgajām valdībām, cerot sa­grābt varu savās rokās. Citi domā, ka nepieciešama stiprāka valsts vara. Tādēļ jāierobežo jeb pienīgi jā­aizliedz politiskās partijas un valsts vadītājiem jādod lielākas tiesības.
   Rodas uzņēmīgi un enerģiski vīri, kas vāc piekritē­jus, lai cīnītos par augstākās varas iegūšanu valstī. Tie aicina visus apvienoties viņu vadībā, nopeļ visas pārē­jās partijas un dēvē sevi par tautas vadoņiem.
   Jau 1920-tajos gados dažās valstīs bija gāztas de­mokrātiskās valdības. Tur vara lielākā vai mazākā mērā bija nonākusi kāda vadoņa un viņa piekritēju rokās. To sauc par diktātūru jeb autoritāru valsts ie­kārtu. 1922. gadā Itālijā varu bija sagrābis fašistu vadonis Musolini, 1926. gadā notika valsts apvērsumi Polijā (māršals Pilsudskis) un Lietuvā (Valdemaras un Smetonas).
   Saimnieciskās grūtības 1930-to gadu sākumā veicina fašisma (vadonības piekritēju) ietekmes pieaugšanu visā pasaulē. Arī tādās demokrātiskās valstīs kā An­glijā un Zviedrijā nodibinās fašistiem līdzīgas partijas ar saviem vadoņiem (piem., sers Moslejs Anglijā).
   1933. gadā Vācijā varu iegūst nacionālsociālistu („nacistu") vadonis Ādolfs Hitlers. Fašisma un nacis­ma viļņi tagad kāpj arvienu augstāk. 1934. gada febru­ārī valsts apvērsumu piedzīvo Austrija, bet martā — Igaunija (prezidents Petss).
   Jāievēro, ka ir liela starpība starp diktātūrām dažā­dās zemēs. Dažās valstīs vadoņi rīkojas ar lielu bardzī­bu un nežēlību, piem., Vācijā. Tur likvidē visas agrākās partijas, atceļ rakstu un biedrošanās brīvību un nesau­dzīgi vajā tos, kas nepakļaujas jaunajam vadonim. Ci­tās valstīs, piem., Igaunijā, varas ieguvēji apmierinās ar nelieliem ierobežojumiem partiju un pilsoņu dzīvē.
   Latvija ar savu demokrātisko valsts iekārtu ir kļu­vusi par salu dažādu autoritāru valstu vidū.
   1931. gadā pasaules saimnieciskā krize kļūst stipri jūtama arī Latvijā. Daļa strādnieku (ap 14.000) paliek bez darba, un arī zemnieki nonāk grūtībās. Grūti ir pārdot ražojumus ārzemēs, kādēļ jāsamazina ievedumi, un valstij ar dažādiem rīkojumiem jāiejaucas saimnie­ciskajā dzīvē.
   Latvijai tomēr krizes laikus izdodas samērā vieglāk pārvarēt nekā daudzām citām valstīm. Bezdarbniekus norīko tā sauktos sabiedriskos darbos (ceļu būvēs u. c.) vai arī tiem maksā pabalstus. Zemniekiem izsniedz valsts piemaksas, lai atmaksātos ražošana, daudzām ārzemju precēm paaugstina ievedmuitas, lai aizsargātu pašu zemes rūpniecību. Ap 1934. gadu galvenās grūtī­bas ir jau aiz muguras, un dzīve atkal sāk iet uz augšu.
   Tomēr grūtie gadi ir atstājuši pēdas arī Latvijā. Nemanīts nav palicis arī fašisma uzvaras gājiens Eiro­pā. Šais gados pieaug pārmetumi un uzbrukumi Saei­mai un daudzajām partijām. Tās vaino saimnieciskajās grūtībās, pārmet tām nespēju un negodību. Parādās apgalvojumi, ka 1922. gada satversme „neiet", ka jā­izbeidz „partiju andele" un jādod lielāka vara valsts prezidentam.
   Visasāk pret Saeimu un politiskajām partijām (kā labajām, tā kreisajām) vēršas 1930. gadā dibinātā Pērkonkrusta organizācija. Tanī iestājas vairāki tūk­stoši jauniešu, it īpaši studenti. Tie sevišķi nemierā ar cittautiešu grupu ietekmi Latvijas valdībā. Ar saukli ,.Latviju latviešiem! Latviešiem darbu un maizi!" viņi sludina fašismam līdzīgas iekārtas ievešanu.
   1934. gada rudenī jānotiek 5. Saeimas vēlēšanām. Arī Pērkonkrusts gatavojas vēlēšanu cīņai un asi uz­brūk pārējām partijām un to vadītājiem, visvairāk Kārlim Ulmanim.
   5. Saeimas vēlēšanas tomēr nekad nenotiek.
   Valsts apvērsums Latvijā nav pa spē­kam ne komunistiem, ne Pērkonkrustam. Šīs grupas ir daudz par mazām un tām nav ietekmes svarīgākās valsts dzīves nozarēs.
   Bet nemiers ar Saeimu un daudzajām partijām saim­nieciskās krizes gados izplatās samērā plašās iedzīvo­tāju aprindās. Stāvoklis kļūst nopietns, kad pret līdz­šinējo kārtību nostājas daži ievērojami valstsvīri.
   1933. gada rudenī Zemnieku savienība iesniedz Saei­mai priekšlikumu grozīt 1922. gada satversmi. Priekš­likums paredz lielāku varu valsts prezidentam, kurš jā­ievēl tautai, un Saeimas tiesību ierobežošanu. Šiem gro­zījumiem tomēr Saeimā nav vairākuma. Sociāldemo­krātu partija norāda, ka pietiek grozīt vēlēšanu likumu tā, lai sīkās partijas un grupas izslēgtu no Saeimas. Tad parlaments kļūst spējīgs labāk strādāt,un izbeigtos ,,partiju andeles". Nekādu vienošanos panākt neizdo­das.
   Iespējams, ka jau 1933. gadā Zemnieku savienības līders Kārlis Ulmanis ir klusībā izšķīries pārņemt varu savās rokās. Tajā gadā viņš ilgāku laiku pavada Vā­cijā un iepazīstas ar tās jauno, uz vadonības pamatiem dibināto, iekārtu.

   ,ne demokrātijai, ne ari laikam šim —
   Šo dziesmu dziedāt tik man tevim — karalim." (E. Virza)
   Kārlim Ulmanim bija lieli nopelni Latvijas valsts dibināšanā (skat. 94. nod.) un orīvības izcīnīšanā. Visu brīvības cīņu laiku viņš bija ministru prezidents. To­mēr Saeimas laikmetā arī viņš tiek iejaukts partiju strīdos un „andelēs", un tā slavas spožums bija stipri nobālējis. Ceturtās Saeimas vēlēšanās 1931. g. daudzi
   Zemnieku savienības vēlētāji bija pat svītrojuši viņa vārdu no vēlēšanu listēm. Arī pati partija bija zaudē­jusi daļu no agrākajiem piekritējiem (1920. g. Zemnie­ku savienība iegūst 17,8%, bet 1931. g. tikai 12.2% no visām balsīm). Piektās Saeimas vēlēšanās varēja sa­gaidīt vēl lielākus zaudējumus sakarā ar Pērkonkrusta piedalīšanos vēlēšanu cīņā. To novērst un savu autori­tāti atgūt K. Ulmanis cer ar apvērsuma palīdzību.
   Šo Ulmaņa slepeno nodomu, kaut arī negribot, veici­na sociāldemokrātu partijas nostāja. Tā ir vecākā un lielākā latviešu politiskā partija. Tai ir slavena vēsture un ievērojami nopelni latviešu tautas cīņās pret svešiem apspiedējiem (skat. 75., 77., 78. nod.).
   L.S.D.S.P. ir ļoti kreisi noskaņota un arī Latvijas laikā turas pie mācības par šķiru cīņu (t. i. pie Marksa nodibinātiem uzskatiem — „marksisma"). To varēja labi saprast nebrīvības laikos, kad latvieši cīnījās pret cara patvaldību un Baltijas baronu privilēģijām. Bet laiki bija mainījušies.
   Kad Latvijas brīvvalstī izdarīja zemes reformu, tad lielākā daļa agrāko bezzemnieku kļuva par zemes īpašniekiem. Vispār nebija vairs tik dziļu plaisu šķiru starpā kā agrāk. Sociāldemokrātu aicinājumi uz „šķi- ru cīņu" atrada arvienu vājāku atbalsi.
   Jaunā latviešu paaudze, kas uzauga brīvības laikā, bija ļoti nacionāli noskaņota. Tai sociāldemokrātu saukļi par vispasaules proletāriešu apvienošanos un šķiru cīņu šķita nevajadzīgi un nelatviski. Kādreiz tik slavenie sarkanie karogi, zem kuriem 1905. gadā pul­cējās lielākā tautas daļa, tagad vairs nespēja sajūsmi­nāt. Tie nepatīkami atgādināja līdzīgās komūnistu krā­sas un tādēļ dabūja nicīgus apzīmējumus.
   Ja sociāldemokrāti gribēja paturēt savu ietekmi tau­tā, tiem vajadzēja atrast jaunu, laikam piemērotu par­tijas programmu. Tā rīkojās rietumvalstu strādnieku partijas (Anglijā, Skandināvijā u. c.) un guva labus panākumus.
   Nelaimīgā kārtā latviešu soc.-dem. partijas vadība atradās ļoti kreisi noskaņotu vadoņu rokās (Fr. Men- ders, A. Buševics). Šie vīri ietiepīgi turējās pie agrāko laiku uzskatiem un veda partiju no zaudējuma uz zau­dējumu. Ja 1920. g. soc.-dem. ieguva gandrīz 39% no visām vēlētāju balsīm, tad 1931. g. vairs tikai ap 19%.
   Vēl ļaunāka bija soc.-dem. atteikšanās sadarboties valdībā („dibināt lielo koaliciju") ar pilsoņu partijām, ja tiem nedod galveno noteikšanu. Sadarbību aizstāvēja gan soc. dem. labais spārns (F. Cielēns, Dr. P. Kal­niņš), bet nespēja grozīt partijas vadības nostāju. Sa­vas nepiekāpības dēļ soc. dem. tad arī gandrīz vienmēr bija valdības pretinieku rindās. Tas apgrūtināja stabi­las valdības sastādīšanu, veicināja sīko grupu ietekmi un mazināja sociāldemokrātu nozīmi valsts dzīvē. Galu galā tas ļoti vājināja demokrātisko valsts iekārtu un tās aizstāvēšanu.
   Tuvredzīgie soc. dem. vadītāji līdz pat pēdējam ne­tic, ka varētu notikt valsts apvērsums. 1934. g. 2. martā viņi palīdz Zemnieku savienībai gāzt Bļodnieka (Jaun­saimnieku un sīkgruntnieku partijas līdera) valdību. Pēc tam ar dažādu sīku partiju un cittautiešu atbalstu par ministru prezidentu nāk Ulmanis.
   Pērkonkrusts sakarā ar to izlaiž zobgalīgu uzsauku­mu, nosaucot Ulmani par „drūmā pārejas laikmeta traģikomisko figūru". — Sociāldemokrātu līders Fr. Menders partijas kongresā (5.—6. maijā, 1934.) izsakās: „Nekur nav rakstīts, ka Latvijā jābūt fašistu diktātūrai. Fašisma uzplūdi jau iet mazumā."
   Kā Pērkonkrusta, tā sociāldemokrātu vadoņi dziļi maldījās.

   Sveika pilsēta, tu karogotais mežs,
   Trauksmē, liksmē, zaļā maijā savā …" (j. Medenis)
   1934. gada 15. maija naktī Rīgas ielās parādās karaspēka daļas un aizsargu vienības. Tās ātri un bez šāviena ieņem visas svarīgākās valsts ēkas, Tautas namu un citas sociāldemokrātu mītnes. Tajā pašā laikā apcietina lielu skaitu sociāldemokrātu un arī dažu citu partiju (sevišķi pērkonkrustiešu) vadoņu.
   Lielākai ļaužu daļai šīs nakts notikumi paiet pilnīgi nemanīti. Otrā rītā pārsteigtie Rīgas iedzīvotāji ielās lasa valdības paziņojumu, ka pārtraukta Saeimas un politisko partiju darbība, un Latvijā atjaunota tautas vienība. Valstī tiek izsludināts izņēmuma (pastiprinātas apsardzības) stāvoklis, turpmāk tiks izstrādāta jauna Latvijas satversme. Paziņojumu parakstījuši ministru prezidents Kārlis Ulmanis un kara ministrs ģen. Jānis Balodis.
   Līdzīgi notikumi norisinās arī citās lielākās Latvi­jas pilsētās. 16. maijā galvaspilsētā no laukiem turpi­na ierasties apbruņotas aizsargu nodaļas. Latvijā vienā naktī ir mainījusies valsts iekārta. „Saeimas laiki" ir beigušies.
   Apvērsums izdevies tik viegli un ātri tādēļ, ka to iz­darījusi pati valdība. Galvenie „15. maija vīri" ir K. Ulmanis, J. Balodis, aizsargu vadītājs Alfrēds Bērziņš un Rīgas garnizona priekšnieks ģen. K. Berķis. No bruņotajiem spēkiem lielāko lomu spēlē 5. Cēsu kāj-
   nieku pulks, Vidzemes vieglās artilērijas pulks, Rīgas un Jelgavas aizsargu pulki.
   Sagatavošanās ir notikusi ļoti slepeni, un par to zi­nājuši tikai nedaudzi Ulmanim tuvi ļaudis. Valsts pre­zidents A. Kviesis, pārējie valdības locekļi un armijas komandieris ģen. M. Peniķis par apvērsuma plānu ie­priekš neko nezina. Ģen. Peniķa amatā drīz vien nāk ģen. Berķis.
   Vara tagad ir Ulmaņa rokās, un viņš sastāda jaunu valdību. Tanī pieaicina arī dažus citu (slēgto) partiju pārstāvjus. Tā sabiedrībā plaši pazīstamais M. Skuje- nieks (Progresīvā apvienība) kļūst ministru prezidenta biedrs.
   Ap 400 (pavisam apcietina ap 2000) apcietinātos politiskos pretiniekus ilgāku laiku tur koncentrācijas nometnē Liepājā. Nometni likvidē 1935. gada maijā. Vairākiem Saeimas deputātiem piespriež cietuma so­dus, kas rada sašutumu demokrātiskajās rietumu val­stīs. Arī Pērkonkrusta vadoni Gustavu Celmiņu no­tiesā un pēc tam izraida no Latvijas.
   Kā latviešu tauta skatās uz pārmaiņām valsts dzīvē? — Nav iespējams noteikti atbildēt uz šo jautājumu. Katrā ziņā Ulmanis varas pārņemšanai bija izvēlējies izdevīgu brīdi. Saeimas un politisko partiju cieņa bija stipri mazinājusies. Daudzus kaitināja biežās valdību maiņas un tas, kā cittautiešu deputāti to izmantoja savā labā. Apvērsumu izdarīja brīvības cīņu vadoņi — valsts pirmais ministru prezidents un tā laika nacionālās ar­mijas virspavēlnieks. Tas piešķīra varas pārņēmējiem zināmu spožumu un atsauca atmiņā slaveno valsts tapšanas laiku. Apvērsums bija noritējis gludi un bez asins izliešanas. Tādēļ vispārīgais noskaņojums bija samērā gaišs un mierīgs. Ulmanis bija parādījis uzņē­mību un drosmi, viņa pretinieki—padevušies bez cīņas. Bez tam —- uzvarētājam parasti mēdz uzgavilēt. Ja tāds patstāvīgs dzejnieks kā J. Medenis jūsmīgi ap­sveica notikušo (dzejolis „16. maijs"), tad jādomā, ka tas nāca viņam no sirds. Stiprāku valsts varu toreiz vēlējās daudzi latvieši.
   Bet Ulmanis nedeva tautai iespēju izteikt domas šajā jautājumā. Tautas nobalsošana nekad nenotika.
   Vai 15. maija apvērsums bija vajadzīgs? Par to vēl joprojām latviešu starpā domas dalās.

   „Vadoņa ceP ir tautas ceļi." (Vadonības laiku sauklis)
   No 1934. gada maija līdz 1940. gada jū­nijam valsts vara Latvijā atrodas Kārļa Ulmaņa ro­kās. Viņa drošākais balsts ir latviešu zemnieki un stip­rā aizsargu organizācija. Visus šos gadus viņš ir mi­nistru prezidents un no 1936. gada arī valsts prezidents. Šim vēstures posmam tauta ir devusi nosaukumu — Ulmaņa laiki.
   Saimnieciskā ziņā tas palicis atmiņā kā labklājības un uzplaukuma laiks. Visā pasaulē atkal ir iestājusies liela rosība saimnieciskā dzīvē. Grūtie gadi ir pārvarēti. Latvija 1930-to gadu otrā pusē piedzīvo savas labākās dienas. Jaunā paaudze tad vairs tikai no grāmatām zina, ka kādreiz šī zeme bijusi satriekta drupās un postā. Tā Latvija, kurā viņa aug, lepojas ar pārtiku­šām zemnieku sētām, labi koptiem laukiem un skais­tiem ganāmpulkiem.
   Pilsētas aug, un dzīve tur kļūst arvienu straujāka. Latviešu lepnums un Latvijas sirds — Rīga, var sa-
   censties ar jebkuru Rietumeiropas pilsētu. Tur nozūd vecas un neizskatīgas celtnes, lai atdotu vietu jaunām un modernām. Pa plašajām, asfaltētajām ielām rit dzī­va satiksme. Visur redz labi ģērbtus un priecīgus ļau­dis. Rīgas veikalos var pirkt vismodernākos tērpus un modes priekšmetus, Rīgas kinoteātri izrāda visjaunā­kās filmas (ātrāk, piem., nekā Stokholmā). Rīga ir jautra pilsēta, kur dzīve neapklust ne dienu, ne nakti. Tās lielie parki, apstādījumi un alejas piešķir tai seviš­ķu svaigumu un skaistumu. Vasarā pilsēta, šķiet, ie­grimusi puķēs un zaļumos. Ārzemnieki, kas to apmek­lējuši 1930-tos gados, vēl ilgi pēc tam jūsmīgos vārdos slavē „šo pērli pie Baltijas jūras." Turklāt Rīga šai laikā pieder pasaules tīrākajām pilsētām. Kas to nav redzējis, tam pat grūti iedomāties, kāda spodrība tur valdījusi.
   Vistuvāk Ulmanim pie sirds tomēr ir Latvijas lauki. Lauksaimniecība ir Latvijas saimniecības pamats, un par to prezidents arī rūpējas pirmām kārtām (Ulmanis pats pēc izglītības ir agronoms). Viņa laikā tiek daudz paveikts, lai celtu lauksaimniecības ražību, moderni­zētu darba paņēmienus un padarītu lauku dzīvi skaistā­ku un daudzpusīgāku. Šim nolūkam kalpo arī 1929. g. dibinātā Mazpulku jaunatnes organizācija, kas izvei­dota pēc A. S. V. „F.H.Club" parauga.
   Zemnieki arī pilnā mērā atzīst Ulmaņa centienus un ar sajūsmu apsveic prezidentu katru reizi, kad tas ap­ceļo lauku novadus, visus uzmudinādams un pamācī­dams. Pats viņš labprāt mīl dēvēt sevi par ,,zemes saimnieku", un kā tāds arī jūtas un rīkojas.
   Tajā pašā laikā turpina augt Latvijas rūpniecība. Ar jaundibinātās Latvijas Kreditbankas palīdzību valsts pārņem savā rīcībā vairākus cittautiešu uzņēmu­mus un bankas. Latviešu pārsvars ari šinīs nozarēs kļūst arvienu lielāks.
   Latviskāka kļūst arī izglītības un kultūras dzīve. Sa­eimas laikos cittautiešu deputāti par mainīgo valdību atbalstīšanu bija izspieduši dažādas nepamatotas priekšrocības un atbalstus mazākuma tautībām. Tā, piemēram, pastāvēja sveštautiešu ģimnāzijās ar valsts pabalstu, kurās bija tikai daži desmiti skolnieku. Tas tagad tiek novērsts.
   Latviskas parašas un svētki nāk lielākā godā. Prezi­dents pats labprāt mīl ierasties šādos svētkos un re­dzēt tautu līksmojamies.
   Lai veicinātu sekmīgākas studijas, studentiem pie­šķir ļoti plašus valsts pabalstus (stipendijas 80—100 latu mēnesī). Izcilo mākslinieku un zinātnieku ap­balvošanai un vispār par nopelniem tautas un valsts labā 1937. g. nodibina ,,Tēvzemes balvu". To piešķir ik gadus 15. maijā.
   1935. gadā Ulmanis nāk ar ierosinājumu, kas iegūst nosaukumu — ,,draudzīgais aicinājums". Ar to ikviens tiek pamudināts atcerēties savu pirmo skolu, ziedojot tai grāmatas, gleznas vai mācības līdzekļus. Trīs gadu laikā Latvijas tautskolas saņem vairāk nekā 1.2 milj. grāmatu, ap 0,5 milj. latu naudā un citas ievērojamas vērtības.
   Lai sekmētu latviešu vēstures pētīšanu, 1936. g. di­bina Vēstures institūtu. Tā direktors ir prof. A. Ten- telis, vicedirektori — prof. Fr. Balodis un prof. A. Švābe. Institūtam ir ievērojami nopelni vēstures zi­nātnes laukā. Un tie nav vienīgie Ulmaņa valdības ie­rosinājumi un sasniegumi.
   Bet viņa valdīšanas laikam netrūkst arī ēnas pušu. 16. maijā apsolīto satversmi nekad neizstrādā. Tādēļ
   Ulmaņa vara nebalstās uz likumīga pamata. 1922. gada satversmi neatceļ, bet tās noteikumus neievēro. „Va- doņa griba ir likums", mēdz teikt prezidenta piekritēji šinī laikā. Šī iemesla dēļ no valdības 1938. gadā aiziet M. Skujenieks. Arī ģen. Balodim tādēļ rodas nesaska­ņas ar Ulmani.
   Prezidents necieš patstāvīgus ļaudis savā tuvumā un vēlas, lai visi paļaujas ,,valsts saimnieka" gribai. Tā­pēc ne vienmēr spējīgākie ļaudis nokļūst svarīgākajos posteņos. Ar laiku Ulmanis arvienu vairāk iejūtas vienīgā noteicēja lomā. Prezidenta vietā viņu sāk dē­vēt par tautas vadoni.
   Par slavināšanu sevišķi rūpējas Sabiedrisko lietu ministrija, kuras priekšgalā nāk viens no 15. maija ap­vērsuma dalībniekiem, Alfrēds Bērziņš. Tā jūtami ie­robežo runas, rakstu un biedrošanās brīvību. Slēdz ap 1000 dažādu biedrību, daudzus laikrakstus un žurnā­lus. Slimokases un strādnieku arodbiedrības nāk valsts uzraudzībā. Pakalpīgus žurnālistus un rakstniekus uz­mudina sacerēt slavinājumus vadonim, bet citus nobīda malā.
   Šī rīcība daudziem nepatīkami atgādina paņēmienus, ko lieto citās diktātūras zemēs — Pad. Savienībā, Vā- cijā, Itālijā. Tas attālina Latviju no draudzīgajām rie­tumu lielvalstīm, kur pastāv demokrātiskā iekārta.
   Rakstos un runās noniecina agrāko demokrātisko laikmetu un tā darbiniekus. To apzīmē par „partiju strīdu laikmetu", pasvītro tā ļaunās puses, bet noklusē to, kas tur bijis labs un kas tajā laikā paveikts.
   Ulmaņa valdīšana gan nekad nekļūst sevišķi barga un varmācīga, kā tas ir Staļina Padomju Savienībā un Hitlera Vācijā. Neviens Ulmaņa pretinieks netika so­dīts ar nāvi vai ilggadīgu cietuma sodu. Lielāks skaits
   agrāko Saeimas deputātu (kas bijuši tautas pārstāvji vismaz 15 gadus) saņēma valsts pensijas. Bet tomēr Latvijas valsts iekārta šajā laikā jāsauc par diktātūru (vienas personas valdīšanu), kaut arī samērā maigu.
   Nekādu tautas pārstāvniecību Ulmanis nepieļauj. Tai vietā pēc Italijas parauga sāk dibināt dažādu aro­du (tirgotāju, rūpnieku, amatnieku u. 1.1.) padomdevē­ju iestādes — kameras. To nozīme ir niecīga.
   Visbīstamākais tomēr ir, ka tautu Ulmaņa laikmetā atradina patstāvīgi domāt un interesēties par valsts lietām. Neviena politiska partija vairs nedarbojas, arī Zemnieku savienību likvidē. Par visu rūpējas tagad vienīgi vadonis. Nav neviena, kas kontrolētu un sekotu viņa rīcībai. Dažreiz paceļas bažīgas balsis: „Kas no­tiks, ja Ulmanis pēkšņi nomirst?" — Neviens uz to nevar atbildēt.
   Aizrāvies ar saimnieciskās dzīves celšanu, prezidents atstāj novārtā valsts aizsardzību. Pastāv gan valsts aiz­sardzības fonds, bet jauni, moderni ieroči netiek gādāti. Latvija paļaujas uz Tautu savienību un dažādiem ne­uzbrukšanas līgumiem, kas noslēgti ar lielajām kaimiņ­valstīm.

   „Es senais krustnesis, es pazīstams ar viltu —
   Sniegs tevi Čingishans pa dzīvu miroņtiltu." (Andrejs Eglitis)
   1930-to gadu otrā pusē Vācijas vadoņa Hitlera rīcība sāk apdraudēt pasaules mieru. Jau 1933.
   1939. gada 1. septembrī ar Vācijas uzbrukumu Poli­jai iesākas otrais pasaules karš (1939.—1945.). Arī Latvijas vadonis tiek nostādīts grūtu jautājumu priek­šā. Kā viņš iztur šos pārbaudījumus?
   g. Vācija izstājas no Tautu savienības un sāk bruņoties. Izmantojot citu valstu miermīlību, Hitlers 1935. gadā atklāti lauž Versaļas miera līgumu un pasludina Vāci­jā vispārēju kara klausību. Nākošā gadā vācu kara­spēks iesoļo Reinzemē, kur vāciešiem pēc pirmā pasau­les kara nebija atļauts turēt bruņotus spēkus.
   Drīz pēc tam Hitlers noslēdz draudzības līgumu ar Italijas vadoni Musolini un Japānu.
   1938. gada pavasarī vācu nacistu vadonis jūtas jau tik drošs, ka pavēl savam karaspēkam ieņemt Austri­ju. Neievērojot citu valstu protestus, Austriju pievieno Vācijai, ko Hitlers sāk dēvēt par „Lielvāciju".
   Vēl tā paša gada rudenī Hitlers piespiež čechus at­dot tam Čechoslovakijas pierobežu apgabalus — Sude- tiju, kur dzīvo lielāks skaits vāciešu. Visu to viņam iz­dodas panākt, ar draudiem un melīgiem solījumiem. Katru reizi, kad Hitlers izdara kādu pārkāpumu, tas svinīgi paziņo, ka „tā ir pēdējā reize" un ka vairāk viņš neko neprasīs.
   Bet jau 1939. gada martā Hitlers pakļauj sev visu Čechoslovakiju un atņem Lietuvai Klaipēdas apgabalu.
   Ir zināms, ka tagad Lielvācija vērsīsies pret Poliju un pēc tam atprasīs Anglijai agrākās Vācijas koloni­jas. Tad angļu valdība paziņo, ka tā garantē (apņemas aizstāvēt) Polijas neatkarību un 1939. gada aprīlī pie­ņem lēmumu par vispārēju kara klausību Anglijā.
   Vācu nacistu draudīgā izturēšanās stipri uztrauc arī Padomju Savienību. Tādēļ tā kādu laiku sāk tuvinā­ties Francijai un Anglijai. Jau 1934.—35. g. Francija un Pad. Savienība mēģina noslēgt plašu aizsardzības savienību ar Austrumeiropas valstīm, par kādu 1927. gadā velti bija cīnījies Latvijas ārlietu ministrs F. Cie- lēns ( tā saukto „Austrumeiropas Lokarno" paktu). •
   Bet Baltijas valstis šoreiz paskaidro, ka tās neviens ne­apdraudot, un tās gribot palikt neitrālas.
   Latvijas ārpolitikas vadību K. Ulmanis ir nodevis Baltijas vācieša V. Muntera rokās. Tas ir veikls dip­lomāts un kā Latvijas ārlietu ministrs ieņem redzamu vietu Tautu savienībā. 1938. gadā to ievēl par Tautu savienības padomes priekšsēdi. Bet Munters neizmanto iespējas nodrošināt Latvijas starptautisko stāvokli. Ce­rības, ka Latvija varēs palikt ārpus lielvalstu sadur­smēm, vēlāk izrādās aplamas.
   Arī 1939. gada vasarā Latvija un pārējās Baltijas valstis noraida Anglijas, Francijas un Padomju Savie­nības piedāvājumu garantēt viņu neatkarību. Tai vietā baltieši slēdz neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju. Ar Pa­domju Savienību šādi līgumi jau pastāv.
   Tajā laikā Vācija uzsāk slepenas sarunas ar Pad. Savienību. 1939. gada 23. augustā pasauli pārsteidz ne­gaidīta vēsts — vācu nacisti un krievu boļševiki ir no­slēguši neuzbrukšanas (draudzības) līgumu. Niknie ie­naidnieki pēkšņi ir kļuvuši tuvi draugi. Tas nozīmē, ka Vācijai nodrošināta aizmugure austrumos, un tā var turpināt savus varas darbus pārējā Eiropā.
   Ir atklāts noslēpums, ka Hitlers par to ir labi samak­sājis Staļinam. Dažus mēnešus vēlāk angļu ārlietu mi­nistrs Halifakss izsakās: „Slēdzot šo līgumu, Hitlera kungs pārdeva to, kas nebija viņa īpašums — Baltijas tautu brīvību." — Halifaksam ir taisnība, jo Hitlera un Staļina līgumam ir pievienota kāda slepena noruna. Tā nosaka, ka boļševiki var brīvi rīkoties Somijā un Baltijas valstīs.
   Pirms 240 gadiem vācu muižnieka Patkula nodevība pakļāva Maskavas verdzībā tautas Baltijas jūras pie­krastē (skat. 55. nod.). Lielvācijas vadoņa Hitlera no­
   devībai pret Eiropas tautām ir daudz lielākas un sma­gākas sekas.
   Nopircis Staļina draudzību, Hitlers 1939. gada 1. septembrī sāk uzbrukumu Polijai. 3. septembrī Anglija un Francija paziņo, ka tās ir kara stāvoklī ar Vāciju.
   Baltij as valstis pasludina, ka šajā sadursmē paliek neitrālas. Patiesībā tās ir pārdotas Maskavai.

   „Nes pļāvējs sarkanais
   Zem tukšā vārpu klēpja bendes cirvi."
   (Andrejs Eglītis)
   Par to, kas draud Baltijas valstīm, Lat­vijas valdība tiek brīdināta. Amerikas vēstnieks Mas­kavā ziņo Latvijas sūtnim Kociņam par Hitlera un Staļina slepeno vienošanos sakarā ar 1939. gada 23. augusta līgumu. Ārlietu ministrs Munters tomēr domā, ka „šimbrīžam tiešas briesmas nedraud ne no vienas puses".
   Septembra mēnesī izmisuma pilnā cīņā pret Hitlera armijām iet bojā neatkarīgā Polijas valsts. Šīs cīņas beigu posmā Polijai no muguras uzbrūk arī Padomju Savienība un sagrābj savās rokās daļu no Polijas aus­trumu apgabaliem. Ir notikusi ceturtā Polijas sadalī­šana (skat. 62. nod.).
   Šī kara laikā Latvijā iesauc armijā dažus gada gāju­mus rezervistu, Rīgas priekšpilsētās novieto pozicijās zenitlielgabalus. Dažas poļu vienības atkāpjoties meklē patvērumu Latvijas territorijā (arī lielāks skaits poļu lidmašīnu) un tur noliek ieročus. Kad apklust cīņas Polijā, Latvijas armiju atkal samazina. Bet tikai tagad īstās briesmas sākas.
   1939. gada 28. septembrī Igaunijas valdība paziņo, ka tā noslēgusi savstarpējas palīdzības līgumu ar Pa­domju Savienību. Krievi ieguvuši tiesības turēt 25.000 vīru lielu karaspēku vairākās vietās Igaunijā. Tas ir pārsteigums, jo igauņi par sarunām ar Maskavu nav latviešus iepriekš informējuši.
   Pēc dažām dienām Latvijas ārlietu ministru aicina uz Padomju Savienību. 2. oktobrī Munters ierodas Maskavā. Staļins un padomju ārlietu ministrs Molo- tovs pieprasa, lai krieviem atļauj ierīkot bāzes (atbal­sta punktus) Latvijā un tur novietot karaspēku. Pa­domju Savienībai jārūpējoties par savu drošību kara laikā. Molotovs paskaidro: „Muins vajaga neaizsal­stošas jūras bāzes. Jau Pēteris Lielais gādāja par izeju uz jūru." Staļins piezīmē: „Vāciešu dēļ mēs varam jūs okupēt. Bet mēs negribam pārestību…" Boļševiku va­doņi apgalvo, ka neiejauksies Latvijas iekšējās lietās un neapdraudēs tās neatkarību.
   Iesākas īsti austrumnieciska kaulēšanās. Krievi pra­sa atļauju turēt Latvijā 50.000 vīrus, bet nolaiž līdz 30.000. Staļins piebilst: „Jums nav ko bīties. Turiet paši 100.000. Jūsu strēlnieki bija labi, un jūsu armija labāka par Igaunijas armiju."
   1939. gada 5. oktobrī Latvija paraksta tā saukto savstarpējās palīdzības līgumu ar Padomju Savienību. Sarkanarmija iegūst bāzes Liepājā, Ventspilī un Pit- ragā (Kurzemes pussalas ziemeļu galā). No ārienes līgums ir nevainojams — boļševiki sola neiejaukties Latvijas valsts dzīvē un pēc kara beigām atvilkt savu karaspēku.
   10. oktobrī līdzīgu līgumu paraksta Lietuva, un Sta­ļins tai uzdāvina Polijai atņemto Viļņu. Visās trīs Bal­tijas valstīs ienāk padomju karaspēks un novietojas norādītajos atbalsta punktos. Pagaidām tas izturas klusu.
   Latvijas valdība slavē līgumu kā ieguvumu valsts drošības stiprināšanā. Ārvalstis tomēr domā citādi — tas ir pirmais solis uz Latvijas brīvības iznīcināšanu. Arī Latvijas sūtņi ārzemēs (piem., sūtnis Dr. M. Val­ters Briselē un sūtnis V. Salnais Stokholmā) sūta brī­dinājuma signālus Ulmanim un aicina darīt iespējamo neatkarības sargāšanai. Valdība atbild, ka nav pamata uztraukumam.
   1939. gada oktobrī vācu valdība steidzas noslēgt ar Latviju, Igauniju un Lietuvu līgumus par vācu tautī­bas pilsoņu pārvešanu uz Vāciju (t. s. repatriācijas lī­gumi). Brīvās Latvijas laikā attiecības latviešu un baltvācu starpā bija uzlabojušās. Senās pretešķības un nesaskaņas pamazām izbālēja. Daudzi vācieši tikai ar smagu sirdi šķiras no zemes, kur tie auguši. Bet tie neslēpj arī, kāpēc to dara — Latvija drīzumā kritīs boļ­ševiku rokās. Ap 50.000 vāciešu atstāj Latviju, kādi 10.000 latviešu izmanto izdevību aizbraukt tiem līdz.
   Šai laikā Padomju Savienībā izgatavo jau Baltijas valstu kartes armijas vajadzībām ar uzrakstiem pa­domju Latvija", „Padomju Lietuva".. . Galīgā Balti­jas valstu pakļaušana tomēr novilcinās. Iemesls ir kā­das tautas negaidīti spēcīgā pretestība Maskavas viltī­gajiem plāniem.
   1939. gada 5. oktobrī Staļins uzaicina arī Somiju ielaist sarkanarmiju tās territorijā un dot krieviem tur atbalsta punktus. Somija ir saglabājusi savu demokrā­tisko valsts iekārtu, un tur visus jautājumus apspriež parlaments. Somu valdība un tautas pārstāvji noraida krievu prasības.
   30. novembrī sarkanarmija bez kara pieteikšanas pariet uzbrukumā. Somi tagad sastāda valdību, kurā ieiet pārstāvji no visām galvenajām partijām un vien­prātīgi stājas pretī ienaidniekam.
   Mazās somu tautas varonīgā cīņa saviļņo visu pa­sauli. Gaidītās vieglās uzvaras vietā boļševiku armijas cieš milzīgus asinainus zaudējumus. Tautu savienība pasludina Padomju Savienību par uzbrucēju un iz­slēdz to no sava vidus. Staļins aiz robežas ir jau sastā­dījis sev paklausīgu „valdību" no somu nodevējiem (Kūsinena „valdība"), lai tās vārdā sagrābtu visu So­miju savās rokās. Somu bezbailīgā pretestība šos nodo­mus izjauc. Karam ieilgstot, tajā gatavojas iejaukties rietumu lielvalstis, un 1940. gada 12. martā Padomju Savienība slēdz mieru. Somijai gan jāatdod vairāki ap­gabali, bet tās neatkarība ir glābta. Somi ir parādījuši pasaulei, ka tie gatavi cīnīties un mirt par savu brīvī­bu. Otrā pasaules kara vēsturē slavenākās lapaspuses neapšaubāmi ir tās, kas stāsta par somu tautas varoņ­darbiem.
   Kaujām beidzoties (tās dabūjušas nosaukumu — „ziemas karš"), somu virspavēlnieks māršals Maner- heims izdod pēdējo pavēli. Tanī, starp citu, teikti šādi lepni, bet patiesi vārdi:
   „Karavīri Somijas slavenajā armijā!
   . .. Mums ir lepnā apziņa, ka mums no vēstures ir uzlikts uzdevums, ko mēs joprojām pildām — sargāt rietumu pasaules civīlizāciju, kas kopš gadu simteņiem ir bijusi mūsu mantojums. Bet mēs arī zinām, ka mēs līdz pēdējam grasim esam samaksājuši savu parādu (par šo civīlizāciju) rietumu pasaulei."
   Ar aizturētu elpu latviešu tauta un tās karavīri ir sekojuši somu apbrīnojamai cīņai un Somijas valdības nelokāmajai un gudrajai nostājai. Bet latvieši nedrīkst parādīt, ko viņi domā un jūt. Padomju Savienība skai­tās „Latvijai draudzīgā lielvalsts", ar kuru noslēgts ,.savstarpējās palīdzības līgums."

   „Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs,
   Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts,
   Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts…" (E. Virza)
   1940. gada pavasarī Hitlers ir nolēmis dot izšķirīgu triecienu Francijai un Anglijai. Bez kara pieteikšanas vācu bruņotie spēki 9. aprīlī iebrūk Dānijā un Norvēģijā un okupē šīs zemes. Vācu zemūdenes un lidmašīnas iegūst jaunus atbalsta punktus cīņai pret Angliju.
   10. maijā sākas Hitlera sludinātais „zibeņkarš" rie­tumos. Pēc īsas cīņas vācu rokās krīt Holande un Beļ­ģija. Franču aizsardzības līnijas tiek apietas un pār­rautas, franču armija un tās angļu palīgspēki satriek­ti dažu nedēļu laikā. Pēdējā brīdī angļiem izdodas vēl sakāpt kuģos un paglābties pāri jūrai. Šo atkāpšanos angļi nosauc par „Denkerkas brīnumu".
   Sabrukums franču karaspēkā ir tik liels, ka par pre­testību nav ko runāt. Vietām vācieši vienkārši uzsauc apjukušajiem franču karavīriem: „Mums nav laika ņemt jūs gūstā. Sviediet prom ieročus un ejiet uz dien­vidiem! Nekavējiet satiksmi uz ceļiem!" (Ģen. De Golla atmiņas).
   13. jūnijā vācu armija iesoļo Parīzē, un 18. jūnijā franču virspavēlnieks māršals Petēns lūdz pamieru. Starplaikā ari Itālijā iestājas karā Vācijas pusē. Pāris mēnešos vesela rinda neatkarīgu valstu ir zaudējušas
   brīvību. Eiropā ir iestājies „dūres tiesību" laikmets.
   Baltijas valstis ir kļuvušas par salu starp Padomju Savienību un vācu karaspēka pārpludināto Rietumei­ropu. Latvijas valdība 18. maijā piešķir Latvijas sūt­nim Londonā K. Zariņam un sūtnim Vašingtonā A. Bīlmanim (kā K. Zariņa vietniekam) ārkārtējas piln­varas. Ja Latvijas valdība kara apstākļu dēļ vairs ne­varētu darboties, pilnvarniekam ārzemēs ir jāaizstāv Latvijas intereses, viņš var iecelt sūtņus un rīkoties ar valsts līdzekļiem. Tas ir pēdējais nozīmīgais valdības lēmums.
   Padomju Savienībai Hitlera ātrie un lielie panāku­mi ir nepatīkams pārsteigums. Maskava tagad steidzas pievākt arī savu laupījuma daļu.
   Visas Baltijas valstis gandrīz vienā laikā saņem boļ­ševiku ultimātus (neatliekamas prasības). Melīgi ap­galvojot, ka Baltijas valstu rīcība apdraudot Padomju Savienības drošību, Maskava pieprasa:
   1)     sastādīt jaunas, Padomju Savienībai draudzīgas valdības,
   2)      ielaist padomju armiju neaprobežotā daudzumā Baltijas valstīs.
   Latvija šādu ultimātu saņem 1940. gada 16. jūnijā. Dienu iepriekš sarkanarmieši ir slepus uzbrukuši kādai latviešu robežsargu mītnei un to nodedzinājuši. Noga­lināto un ievainoto starpā ir vairākas sievietes un kāds 14 gadu vecs zēns.
   Valdības stāvoklis ir grūts. Vācijas sūtnis Rīgā fon Koce paskaidro, ka viņa valsts nekādu atbalstu ne­sniegs. Rietumeiropas valstis pašas ir zaudējušas brī­vību. Vienīgi Anglija nav padevusies, bet tā atrodas smagā cīņā pret Hitlera Vāciju.
   Latviešu karavīru kaujas spējas un drosme ir sen pazīstama (tas par jaunu pierādās dažus gadus vēlāk), bet valdība nav laikā pietiekami gādājusi par modernu apbruņojumu, un robežas nav nocietinātas.
   Vēlētu tautas pārstāvju Latvijai kopš 1934. gada nav, un prezidentam Ulmanim pašam jāizšķiras, ko darīt.
   17. jūnija priekšpusdienā Latvijas raidītājos nolasa valdības paziņojumu, ka tā piekritusi boļševiku pra­sībām.
   Vēl tai pašā dienā padomju armija no divām pusēm — Krievijas un Lietuvas — ienāk Latvijā. Pēcpusdienā krievu tanki jau iebrauc Rīgā. Latviešu policija un aiz­sargi rūpējas par kārtību ielās un uz ceļiem… Vēlu vakarā radio noraida Ulmaņa runu tautai, kurā tas ap­galvo, ka valstij nekādas briesmas nedraud. Runu pre­zidents nobeidz ar vārdiem: ,,Es palieku savā vietā, palieciet jūs katrs savā."
   Latviešu tauta ir apmulsusi un satriekta. Latviešu karavīri sakostiem zobiem noskatās, kā noplukušie sar­kanarmieši iemaršē viņu zemē. Vairāki virsnieki neiz­tur šo pazemojumu un nošaujas. Viņu vidū ir arī Ro­bežsargu brigādes komandieris ģen. Bolšteins.
   Latviešiem nekad vēl nebija bijusi tik labi organizē­ta un apmācīta armija, nemaz nerunājot par plašo aiz­sargu organizāciju. Bet latviešu karavīri nekad neda­būja iespēju cīnīties zem savas valsts karoga.
   Nav šaubu, ka prezidents rīkojās pēc labākās sirds­apziņas un saprašanas. Piekāpjoties viņš cerēja pasar­gāt tautu no liekiem upuriem bezcerīgā karā. Varbūt Ulmanis vairāk vai mazāk ticēja Maskavas solījumiem, ka Latvijas neatkarība netiks skarta. Tai laikā arī vēl krievi nelikās tik bīstami kā vācieši. Līdzīgā kārtā pa­devās Igaunijas un Lietuvas valdības. Baltijas valstu
   sūtņi pat nevarēja ārzemēs protestēt pret Maskavas rīcību, jo viss notika ar valdību piekrišanu.
   Taču kara laukā nezaudē ne tuvu tik daudz, kā pado­doties ļaunprātīga ienaidnieka patvaļai un varmācībai. Diemžēl, toreiz boļševiku nodomi un paņēmieni pret Eiropas tautām vēl nebija pietiekami pazīstami.
   Pirmās ar tiem visā pilnībā iepazinās Baltijas tautas.

   ,Ha! Ha! Būs Kremļa bauslība reiz Dieva aitām gans
   Un viena tēvija," elš galvas cirzdams Čingishans. (Andrejs Eglītis)
   Tai pašā dienā, kad padomju armija ie­nāk Latvijā, no Maskavas Rīgā ierodas komūnistu va­rasvīrs Višinskis. No šī brīža viņš tur ir galvenais noteicējs. Sākumā krievi rīkojas visai uzmanīgi. Tādēļ prezidentu Ulmani veselu mēnesi vēl atstāj amatā Rī­gas pilī, krievu tanku apsardzībā. Tādēļ arī vairāki lētticīgi cilvēki stājas Višinska rīcībā un ļauj sevi iz­mantot komūnistu mērķiem. Tādā kārtā 20. jūnijā rodas jauna Latvijas valdība. Tās priekšgalā Višinskis noliek kādu dīvainu, nevarīgu profesoru (Kirchenštei- nu), bet par ministriem, starp citu, vairākus vāja rak­stura žurnālistus (P. Blauu, J. Lāci), kādu pensionētu ģenerāli (Dambīti) un divus slepenus komūnistus — Vili Lāci un V. Latkovski.
   No cietumiem izlaiž nedaudzos, agrāk sodītos, ko­mūnistus (pat krievi pārsteigti, cik Latvijā maz tādu) un to sumināšanai sarīko ,,prieka demonstrācijas". Tanīs piedalās daļa Rīgas žīdu un krievu un latvieši, kurus piespiež tieši no darba vietām doties ielās un
   soļot gar padomju sūtniecību un valdības namu. Dau­dzi nesaprot, kādēļ viņus dzen šajos gājienos, kur jānes plakāti ar komūnistu vadoņu attēliem un dažādiem me­līgiem uzrakstiem. Bet Maskava ziņo pasaulei, ka lat­viešu tauta lielā priekā apsveikusi sarkano armiju un jauno valdību. „Chicago Tribune" korespondentu izrai­da no Latvijas, jo viņš paziņo ārzemēm patiesību par šo baigo mērkaķošanos Rīgas ielās.
   Lai nebūtu iespējama nekāda pretestība, jaunā val­dība pavēl visiem nodot ieročus. Kad tas ir izpildīts, un cilvēki pilnīgi atbruņoti (jūlijā likvidē aizsargu or­ganizāciju), pamazām iesākas latviešu slepkavošana. Latvijā ierodas komūnistu slepenās drošības policijas (NKVD) vīri — „čekisti", lai uzsāktu savus asins dar­bus. Uz šo brīdi tie jau gaidījuši kopš 1939. gada, un viņu darbības plāni jau laikus izstrādāti Maskavā.
   Savādas, tumšas bailes izplatās visā zemē. Par iebie­dēšanu gādā Maskavas komunisti un viņu rokas puiši. Jauni apzīmējumi parādās uzsaukumos, laikrakstos un runās — „tautas ienaidnieki", „kaitētāji" u. taml. Tā­diem draud nāve. Un tautas ienaidnieks ir ikviens, kas neklausa tam, ko pavēl krievu iebrucēji. Tādēļ ne­viens vairs nejūtas drošs.
   14. un 15. jūlijā Kirchenšteina valdība izsludina Sa­eimas vēlēšanas. Bet balsot drīkst tikai par vienu vie­nīgu sarakstu — „darba tautas bloku". To sastādījis Višinskis padomju sūtniecībā no komūnistiem un ci­tiem krieviem padevīgiem ļautiņiem. Daži latviešu valstsvīri mēģina uzstādīt vēl otru sarakstu, bet šo mēģinājumu izjauc ar bruņotu varu.
   Padomju vergu valsts kārtība latviešiem vēl ir sveša. Neviens tādēļ lāga nesaprot, kādēļ jābalso, ja ir tikai viens saraksts un nekādas izvēles nav. Bet komūnisti liek visiem sajust, ka izvairīties nedrīkst: „Tie, kas nebalso, ir tautas ienaidnieki." Kas tos sagaida, ir jau agrāk pateikts. Tādus arī nebūs grūti noskaidrot, jo par piedalīšanos vēlēšanās katram iespiež atzīmi pasē. Tai pašā laikā komūnisti paziņo, ka apgalvojumi par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai ir ļaunprā­tīgas baumas.
   Tā 14. un 15. jūlijā latviešu tautu ar draudiem dzen uz vēlēšanām, kur nekā nav ko vēlēt. Kad šīs spokainās „vēlēšanas" ir beigušās, Maskava vairs neslēpj savus nolūkus. Tagad notikumi risinās ātri. 20. jūlijā atceļ valsts prezidentu Ulmani un 22. jūlijā viņu aizved (de­portē) nezināmam liktenim uz Dienvidkrieviju. Veselu mēnesi viņš kā krievu gūsteknis bija spiests izsludināt visus to uzspiestos rīkojumus un noārdīt pats savu darbu.
   1940. gada 21. jūlijā Saeimā ievēlētie komūnistu kal­pi padevīgi pieņem no Maskavas atsūtītos priekšliku­mus — lūgt, lai Latviju uzņem Padomju Savienībā. Valstī nodibina padomju varu, zemi un ražošanas lī­dzekļus izsludina par valsts īpašumu.
   Gluži tas pats un tanī pašā laikā notiek Lietuvā un Igaunijā. Sarīkodama šīs teātra izrādes, Maskava grib pasaulei rādīt, ka Baltijas valstīs, vismaz ārēji, viss no­ticis likumīgi un brīvprātīgi. Bet steigā Višinskis aiz­mirst, ka Latvijas satversmi nevar atcelt ar Saeimas lēmumu, bet tas jāapstiprina tautas nobalsošanā (to nosaka 1922. g. satversmes 77. §). Tā komūnistu pū­les tēlot likumīgu rīcību tomēr izrādās veltīgas.
   Pēc šiem notikumiem Latvijas sūtņi ārzemēs iesniedz protestus rietumvalstu valdībām par Maskavas varmā­cīgo un nelikumīgo rīcību Latvijā. 23. jūlijā Amerikas Savienoto Valstu ārlietu viceministrs Velless paziņo atklātībai: „Kāds stiprāks kaimiņš apzinīgi cenšas iz­nīcināt 3 mazo Baltijas republiku neatkarību un viņu territoriju neaizkaramību — šo republiku, kuru apbrī­nojamai attīstībai Savienotās Valstis visu laiku sekoju­šas ar dziļu un simpātisku interesi… Savienoto Val­stu pilsoņi neatzīst šādus laupīšanas paņēmienus."
   Latvijas brīvības iznīcināšanas pēdējais cēliens no­rit Maskavā. 5. augustā Padomju Savienības Augstākā padome vienbalsīgi „uzņem" Latviju Padomju Savie­nības sastāvā. Šajā sēdē Kirchenšteins nolasa runu, ko Višinskis tam uzrakstījis priekšā un kas no krievu valodas pārtulkota latviski. Tikpat nožēlojamā veidā arī Lietuva un Igaunija pārvēršas par padomju repub­likām.
   Tagad iesākas steidzīga Latvijas bagātību izlaupī­šana, cilvēku apcietināšana, spīdzināšana un slepkavo­šana.
   Uz Latviju ripo tukši padomju preču vilcieni ar uz­rakstiem — „Maize bada cietējiem Latvijā", atpakaļ tie dodas piekrauti ar Latvijas labību un citām man­tām.
   Arvien biežāk naktīs apcietina cilvēkus, un tie nozūd čekas moku kambaros. Neviens vairs nezina, ko nesīs rītdiena. Jautrā Latvijas galvaspilsēta kļūst arvien drū­māka un klusāka. Smieties ir bīstami, jo tas var nozī­mēt, ka apsmej padomju varu. Padomju vergu valstī nav par ko smieties — to pamazām iemācās arī latvieši.
   Sarkanarmieši, viņu piederīgie un dažādi Krievijas vazaņķi piemēslo un apgāna Latvijas tīrās pilsētas, dzīve kļūst pelēka, smaga un baiga.
   Tādēļ šim komūnistu valdīšanas laikam (no 1940. g. jūnija līdz 1941. g. jūnijam) tauta devusi nosaukumu „baigais gads".

   „Pa posta ceļu sūru
    Ir gājis rads un draugs,
   Uz svešu ļaužu jūru,
   Kur smilgas maizei aug: ( Kalniņš)
   Par komunistu valdīšanas laikiem dau­dziem vēl bija ļaunas atmiņas no 1919. gada. Tomēr tas bija nieks, salīdzinot ar to, kas notiek 1940./41. gadā.
   1919. gadā rīkotāji un noteicēji tomēr bija latvie­šu komūnisti, kas sākumā balstījās arī uz latviešu ka­raspēka daļām (skat. 96. nod.). Vairākus gadus latvie­šu komūnisti spēlēja ievērojamu lomu visā Padomju Savienībā. — Kopš tā laika daudz kas bija mainījies. Iznīcinot gandrīz visus vecos lielinieku vadoņus, varu bija sagrābis Josifs Staļins (skat. 104. nod.). Viņš iz­veido pasaulē vēl neredzētu varmācības un cilvēku iz- spiegošanas valsti. Būdams gruzīns, Staļins tomēr cenšas būt krieviskāks par pašiem krieviem. Tādēļ Pa­domju Savienībā visiem nemitīgi jācildina ,,lielā krievu tauta", kamēr pārējās tautas tiek nežēlīgi apspiestas un vajātas. Tas tomēr nekavē krievu komūnistus sludi­nāt, ka viņi visā pasaulē aizstāv apspiesto tautu brīvī­bu. Pats sevi Staļins liek godāt par „tnīļo tēvu, skolo­tāju, vadoni un sauli". Viņa baigākais sasniegums ir vergu darba ievešana padomju valstī.
   Miljoniem cilvēku, kas komunistiem neliekas uztica­mi, tur vergu nometnēs čekistu un asinssuņu apsar­dzībā. Kamēr tie spēj kustēties, viņus izmanto vissma- gākiem darbiem, līdz to spēki sabrūk un nāve tos at­pestī no tālākām mokām. Ar šo vergu palīdzību Sta­ļins rok kanālus, taisa ceļus un dzelzceļus, rok akmeņ­ogles un rūdas, cērt mežus u. t. t. Galvenais mērķis ir bruņoties, lai komunisms reiz iekarotu virskundzību
   visā pasaulē. Pārtikas un patēriņa preču ražošanu at­stāj novārtā, un „laimīgie padomju ļaudis" staigā no­plukuši, izbadējušies un bailēs, ka tikai nenokļūst ver­gu nometnēs. Paši vadoņi totiesu ir labi apgādāti ar visu vajadzīgo.
   Sevišķi nožēlojams ir zemnieku stāvoklis. Viņiem ir atņemta zeme, un tie sadzīti kopsaimniecībās (kolcho- zos) un valsts saimniecībās (sovchozos). Par savu darbu tie saņem tik niecīgu atlīdzību, ka strādāt tiem nav ne mazākās intereses. Kolchoznieki atgādina agrā­ko laiku muižu kalpus vai dzimtcilvēkus 16.—18. g. s.
   Vadonim tomēr nepietiek ar verdzisku padevību vien. Staļins vēlas, lai viņu bez tam nepārtraukti slavētu un tam pateiktos par ,,laimīgo dzīvi".
   Pie šīs kārtības Maskava tagad sāk pieradināt arī latviešu tautu. Arēji Latvija skaitās atsevišķa padomju republika ar savu padomju valdību. īstenībā visu nosa­ka krievu komunisti no Maskavas. Latvijas komunis­tu partiju vada kāds Krievijā skolots un Staļinam pil­nīgi padevīgs komunists — J. Kalnbērziņš.
   Gada laikā, protams, ir grūti novest Latviju tādā postā un nabadzībā kā pārējo Padomju Savienību, kaut arī krievi to laupa, cik spēdami. Brīvībā augusī lat­viešu tauta vispār nav piemērota padomju valsts ie­kārtai. Par latviešu salaušanu, pazemošanu un apspie­šanu gādā komūnistu spiegi un visvarenā slepenā poli­cija. Kaut arī tagad ierīko daudzus jaunus cietumus, tie pastāvīgi ir pārpildīti. Bez tiesas izmeklēšanas dau­dzus tūkstošus soda par „pretpadomju darbību" un iz­sūta uz vergu nometnēm. Daudzus mežonīgi spīdzina, lai tie atzītos dažādos izdomātos noziegumos. Ap 1000 cilvēku nošauj un aprok cietumu pagalmos vai nomaļās vietās.
   Latvijas armiju samazina uz pusi, nosauc par terri- toriālo korpusu un iekļauj padomju armijā. Pamazām to likvidē pavisam, lielāko daļu virsnieku apcietina un aizved uz Krieviju. Par viņu likteni maz kas zināms.
   Bet tas ir tikai iesākums. Maskava jau sen klusībā gatavojas plašam Baltijas tautu iznīcināšanas darbam. Ir paredzēts no katras zemes aizvest vergu darbos vai­rākus simttūkstošus cilvēku. Pirmās lielās vispārīgās cilvēku medības un izsūtīšanas (deportācijas) notiek 1941. gadā, naktī no 13. uz 14. jūniju. Šajā naktī če­kisti un viņu izpalīgi Latvijā apcietina ap 16.000 cil­vēku, to starpā sirmgalvjus, sievietes un mazus bērnus. Tos sadzen aizrestotos lopu vagonos un aizved vergu darbos, galvenā kārtā uz apgabaliem pie Ziemeļu ledus jūras, uz Sibīriju. Ģimeņu locekļus pie tam atšķir vienu no otra un izklīdina pa dažādām vergu nometnēm. Pa­visam baigajā gadā komūnisti nomoka, nogalina un aiz­ved verdzībā 34.000 Latvijas iedzīvotāju.
   Šī cilvēku bendēšana tiem tomēr jāpārtrauc agrāk nekā domāts, jo 1941. gada 22. jūnijā Vācija (pēc Grie­ķijas un Dienvidslāvijas ieņemšanas) sāk karu pret Padomju Savienību. Šai karā Vācijas sabiedrotie ir Somija, Ungārija un Rumānija.
   Daudzi latvieši, to vidū bijušie aizsargi un karavīri, tajā laikā ir sabēguši mežos, lai paglābtos no komū- nistu vajāšanām. Lielai daļa ir arī ieroči, ko tie agrāk paguvuši noslēpt. Tagad viņi apvienojas partizānu gru­pās un frontes aizmugurē sāk cīņu pret krievu iebru­cējiem.
   Vācu armija ātri laužas uz priekšu. No Latvijas, cil­vēkus apšaudami, atkāpjas sarkanās armijas pulki. Lat­viešu partizāniem izdodas vēl pēdējā brīdī pasargāt daudzus no krievu slepkavībām un atbrīvot daļu apcie­
   tināto. Vairākas pilsētas vēl pirms vācu ienākšanas krīt latviešu brīvprātīgo cīnītāju rokās. Tas palīdz vā­ciešiem ātri un bez lieliem zaudējumiem ieņemt Latviju.
   1941. gada 1. jūlijā pirmās vācu triecienvienības ie­soļo Rīgā. Baigajā gadā pārmocītie latvieši sagaida vācu karaspēku kā atbrīvotājus. Aizmirstas ir senās pārestības, aizmirsta ir Hitlera nodevība 1939. gadā. Latvieši patiesi šai brīdī atviegloti uzelpo, redzot, kā zilpelēkās vācu kolonas dodas pakaļ bēgošajam ienaid­niekam uz austrumiem.
   Rīgas radiofonā šai dienā atkal atskan Latvijas valsts himna, ielās parādās Latvijas nacionālie karogi. Visās vietās latvieši steidzas atjaunot savas pārvaldes iestā­des un karaspēka vienības. Uz latviešu komandantūrām plūst brīvprātīgie, lai pieteiktos cīņai pret komūnis- mu. Sveši cilvēki apsveic viens otru par izglābšanos no Staļina vergu valsts briesmām. Rīgā atkal redz smai­došus ļaudis. Smaida arī vācu karavīri, pārsteigti par draudzīgo sagaidīšanu. — „Jums vairs nav jābaidās", saka vācu kaujas vienību vīri, atbildot uz iedzīvotāju sveicieniem.

   „Vecās briesmas jāredz atkal!
   Miroņi nāk mācīt dzīvos!" (J. Rainis)
   Lai gan vācieši ir centīga un strādīga tatita, viņiem ir maz draugu pasaulē. Tam par iemeslu ir Vācijas vadītāju neapvaldītās un rupjās iekarošanas un laupīšanas tieksmes, kas parādījušās abos pasaules karos. Tikko vāciešiem izdodas iegūt kādus panāku-
   Kā Hitlera valdība izmanto latviešu tautas noskaņo­jumu 1941. gada vasarā?
   mus kara laukā, viņu vadoņi zaudē katru mēra sajūtu — aizmirst, ka ari citām tautām ir tiesības dzīvot un pastāvēt.
   Jau pirmā pasaules karā vācu rīcība modināja pret tiem lielu sašutumu. Otrā pasaules karā Vācijas nacis­tu vadoņa Hitlera neprātība, necilvēcība un smagie no­ziegumi sagādā neizsakāmas ciešanas daudzām Eiro­pas tautām un beigās — arī pašiem vāciešiem.
   Latviešu un pārējo Baltijas tautu vēsturē nav otra gadījuma, kad noskaņojums tautā ir tik labvēlīgs vā­ciešiem, kā 1941. gada vasarā. Tajā brīdī Vācijai ir pilnīgi iespējams iesaistīt visu Baltijas valstu bruņotos spēkus cīņā pret krievu komūnismu un iegūt sev uzticī­gus sabiedrotos Baltijas jūras krastos.
   Nekas tamlīdzīgs tomēr nenotiek. Hitleram un viņa padomdevējam Austrumeiropas lietās — Alfrēdam Rozenbergam [5] ) ir noziedzīgi plāni pret nevācu tau­tām. Tie paredz Baltijas valstu (arī Polijas u. c.) iznī­cināšanu un to kolonizēšanu ar vāciešiem. Baltijas tau­tas nacistu vadoņi grib pa daļai izsūtīt uz Krieviju, pa daļai pārvācot. Rozenbergs, acīmredzot, jūtas kā Vācu ordeņa lielmestrs 20. gadu simtenī. Par šiem nodomiem gan pagaidām vēl atklāti sargās rakstīt, bet vācu rīcība ir nepārprotama. Daži dedzīgākie nenociešas un to arī izpauž sarunās.
   Pakaļ vācu frontes karavīriem uz Latviju tagad stei­dzas dažādi Rozenberga ,,Austrumu ministrijas" vīri, visādi rīkotāji un vadītāji (,,zonderfīreri", Jeiteri"),
   vācu drošības policisti (SD-vīri) un slepenā valsts poli­cija (Gestapo), kam līdzīgi uzdevumi kā krievu če­kistiem.
   Latviešiem paziņo, ka viņu palīdzība nav vajadzīga, un viņu vienības atbruņo. Visus krievu rīkojumus par zemes un īpašumu atņemšanu atstāj spēkā. Šie īpašumi tiek pasludināti par vācu kara laupījumu, Latvija — par apgabalu, kas atņemts Padomju Savienībai. Latvi­jas valsts vārdu nedrīkst pat pieminēt. Rīgas ielas ne­pacietīgākie pārvācotāji steidz pārdēvēt vācu vārdos. Tai pašā laikā vācieši nebeidz liekulīgi skandināt, ka viņi ir latviešu atbrīvotāji un ka latviešiem tādēļ jābūt pateicīgiem.
   Latviju, Lietuvu, Igauniju un Baltkrieviju vācieši apvieno dīvainā pārvaldes vienībā, ko nosauc par Aus­trumzemi (Ostland). Tā latvieši negaidot pārvēršas par „austrumniekiem" jeb „iedzimtajiem", kā jaunā vara tos tagad apzīmē. Pārtiku drīkst pirkt vienīgi pret pārtikas kartītēm, un ,,iedzimtie" dabū tikai daļu no tā, kas piešķirts „kungu tautai" (vācu nacistu izgudrojums savas tautas apzīmēšanai, kas radīja izsmieklu visā pa­saulē). Tāpat rīkojas ar drēbēm, apaviem, algām u. c. Pēc vācu domām „iedzirntajiem" (Eingeborene, Ein- heimische) nav vajadzīgas ne augstākas skolas, ne citas zinātnes un kultūras iestādes. Par sevišķi bīstamu uz­skata vēstures pētīšanas darbu. Tādēļ nekavējoties slēdz Latvijas Vēstures institūtu.
   Tā samērā īsā laikā vācu vadoņi panāk, ka draudzīgo jūtu vietā latviešos rodas sašutums un naids. Vācu ie­rēdņu uzpūtība un bieži vien nemākulīgā un ačgārnā rīcība dod iemeslu arī neskaitāmām zobgalībām.
   Tomēr vācieši paši vien nespēj Latviju pārvaldīt. Tādēļ blakus vācu iestādēm atļauj darboties latviešu pašpārvaldei. Tās nodaļas nosauc par ģenerāldirekci­jām, un par galveno ģenerāldirektoru nozīmē ģen. O. Dankeru, kas pārzin iekšlietas. Latviešu pašpārvaldei, protams, jāizpilda visi vācu rīkojumi, arī nelikumīgie. Tā nevar aizkavēt apcietināšanas, koncentrācijas no­metņu ierīkošanu, cilvēku apšaušanu un izsūtīšanu darbos uz Vāciju.
   Tomēr, cik spēdami (viens vairāk, otrs mazāk), ģe­nerāldirektori cenšas aizstāvēt latviešu intereses un sagādāt tautai ciešamāku dzīvi zem vācu okupācijas varas. Izdodas atjaunot vidusskolas un Latvijas Uni­versitāti (no vēstures nodaļas gan padzen prof. A.Švā- bi un doc. M.Stepermani), teātrus un operu. Vēlāk ar nosaukumu „Vēstures krātuve" atsāk darbību Vēstures institūts. Bet pilnīgi veltas ir pūles panākt kaut daļēju Latvijas patstāvības atjaunošanu.
   Tad vairāki latviešu valstsvīri, agrāko politisko par­tiju vadītāji un darbinieki, slepeni nodibina Latvijas Centrālo Padomi (1943. g.), lai organizētu pretestību vācu varai. Tā stājas sakaros ar igauņiem un leišiem un cenšas nogādāt uz ārzemēm ziņas par patiesajiem apstākļiem Latvijā. LCP vada pirmā Latvijas valsts prezidenta dēls — prof. K. Čakste. 1944. gadā viņš krīt „Gestapo" rokās un mirst Štuthofas koncentrāci­jas nometnē Vācijā.
   Vācu okupācija ilgst no 1941. līdz 1945. gadam, kā­dēļ upuru skaits ir lielāks kā komūnistu baigajā gadā. Tajā laikā vācu „Gestapo" un „SD" nogalina ap 10.000 latviešu. Ieslodzīto skaitu vērtē ap 50.000. Visnežēlī- gāk nacisti apietas ar žīdiem, kurus Hitlers apņēmies iznīcināt visā Eiropā. Vairāk miljonu nogalināto Eiro­pas žīdu skaitā ir arī ap 60.000 Latvijas žīdu.
   Līdzīgi un pat vēl ļaunāk Hitlera valdība izrīkojas citos ieņemtajos apgabalos. Tas ar laiku atriebjas vā­ciešiem pašiem. Kara sākumā daudzas padomju kara­spēka daļas (sevišķi ukraiņi, baltkrievi, Kaukaza tau­tas) labprātīgi atdodas vācu gūstā, jo arī viņi ir pret krievu komūnistu varu. Bet vāciešu varmācīgā izturē­šanās cerību vietā rada vilšanos un vēlāk stiprina pa­domju armiju pretestību.
   Jāatzīmē, ka nacistu slepkavošanas darbos nav vai­nojamas vācu armijas vienības. Kā vācu kareivji, tā virsnieki visus šos gadus Latvijā izturas pieklājīgi un cilvēcīgi. Daudzi kļūst arī patiesi latviešu draugi.
   Karš turpinās, bet ne tā, kā Vācijas vadonis to pa­redzējis.

   ,mēs mīlu aizmirst mācījāmies
    Un mantu pamest kā lieku.
   Ko zaudēt mums nav, tādēļ celsimies
   Un iesim pret ienaidnieku." (Kara ziņotājs Paulis Kalva)
   1941. gadā Vācija ir pakļāvusi lielāko Eiropas daļu, bet izšķirīga uzvara nav gūta. Noticis ir tas, no kā vācu ģenerāļi visvairāk baidījušies — vācie­šiem vienā laikā jākaro vairākās frontēs. Rietumos nav izdevies satriekt Angliju, bet Ziemeļafrikā tiem jāiet glābt sabiedrotie itālieši, kurus angļi draud sakaut. Visās ieņemtajās valstīs viņiem jātur ievērojami bru­ņoti spēki savas varas uzturēšanai. Karš pret Padomju Savienību paņem pēdējās vācu rezerves.
   1941. gada oktobrī sākas neredzēti bargs sals un sagādā vāciešiem negaidītus zaudējumus austrumos. Vācu tanku armijas burtiski „iesalst" dažus desmit kilometrus no Maskavas.
   1941. gada 7. decembrī Vācijas sabiedrotie — ja­pāņi, uzbrūk amerikāņu flotes bāzei Havaju salās, un Amerika iestājas karā. Vācijas liktenis līdz ar to ir apzīmogots, kaut arī sīvas cīņas turpinās vēl vairākus gadus. Kopējās briesmas dabīgā kārtā apvieno rietumu lielvalstis (ASV, Angliju) ar Padomju Savienību cī­ņā par Hitlera varas gāšanu. Milzīgi kara materiālu un pārtikas krājumi tagad no Amerikas Savienotajām Valstīm sāk plūst uz Angliju un Padomju Savienību. Nemitīgi un nenovēršami pieaug Hitlera Vācijas pre­tinieku spēki.
   Drīz pēc tam, kad vācieši noraida latviešu prasības par Latvijas valsts un armijas atjaunošanu, tie tomēr mēģina izmantot latviešu karavīrus savā labā. Vācu uzraudzībā sāk sastādīt tā sauktos kārtības dienesta (policijas) bataljonus it kā drošības uzturēšanai Lat­vijā. Taču drīz „policijas" bataljonus izlieto tiešai kau­jas darbībai pret padomju armiju.
   Naids un sašutums par krievu komūnistu briesmu darbiem ir tik liels, ka daļa latviešu sākumā brīvprā­tīgi iestājas šinīs vienībās. To vidū sevišķi daudz tādu, kuru piederīgie aizdzīti vergu darbos uz Padomju Sa­vienību. Daudzi latviešu karavīri un virsnieki arī nevar samierināties ar to, ka 1940. gadā tiem bija jānoskatās, kā sarkanā armija iesoļo Latvijā. Viņi joprojām sajūt to kā negodu, kas tiem jānomazgā cīņā pret ienaidnie­ku austrumos.
   Lai gan latviešu karavīrus tikai nepilnīgi apbruņo, tos jau 1941. gada oktobrī sāk nosūtīt uz fronti. 1942. gadā latviešu vienības ir izkaisītas visā austrumu fron­tē, no Somijas līča līdz Melnajai jūrai. Tā kā latviešu bataljoni ir piedalīti lielākām vācu vienībām, tad viņu nopelni un panākumi parasti tiek piedēvēti vāciešiem. Veltas izrādās cerības, ka latviešu varonība kaujas lau­kā liks vāciešiem mainīt savu izturēšanos Latvijā. Vā­cu vadība piekāpjas tikai dažos sīkākos jautājumos. Uz galvenām prasībām tie atbild ar miglainiem izteicie­niem: „Katra tauta iegūs tādu vietu Jaunajā Eiropā', kādu tā būs nopelnījusi." — , Jaunā Eiropa" drīz kļūst par dažādu zobgalību priekšmetu. Hitlera ļaunprātīgie nolūki ir pārāk skaidri redzami.
   Arvien mazāks kļūst latviešu brīvprātīgo skaits, bet labi karotāji vāciešiem ārkārtīgi vajadzīgi. Ar visā­diem nelikumīgiem līdzekļiem (piern., it kā norīkojot darbos ar Darba pārvaldes palīdzību) viņi sāk iesaistīt latviešus kara dienestā vācu daļās, nosaucot tos pār ,,armijas izpalīgiem". Par latviešu bezkaunīgo un pret­likumīgo izmantošanu pašpārvalde vairākkārt bez pa­nākumiem iesniedz protestus vācu iestādēm. Tos, kas atsakās paklausīt vācu pavēlēm, iesloga cietumos vai koncentrācijas nometnēs (pēc boļševiku parauga).
   1943. gada sākumā vācieši paziņo, ka tiks dibināta lielāka latviešu kaujas vienība — Latviešu leģions („Latviešu SS [6] ) brīvprātīgo leģions"). Attiecīgo pa­vēli Hitlers paraksta 1943. gada 10. februārī. Vācieši to iztēlo kā sevišķu labvēlību un pagodinājumu. Tie pieprasa, lai latviešu pašpārvalde tagad izdara vispā­rēju mobilizāciju. Ģenerāldirektori paskaidro, ka vis­pirms jāatzīst Latvijas neatkarība, jo citādi latviešiem nav mērķu, par ko cīnīties. Vienošanos nepanāk, bet mobilizāciju nelikumīgā kārtā izsludina paši vācieši. Stāvoklis austrumu frontē ir draudīgs, jo vācu armijas ir sākušas atkāpties. Latviešu pašpārvalde piekāpjas. Daži pat cer, ka no leģiona ar laiku izaugs Latvijas ar­mija. Latviešu leģionāri ir tērpti vācu uniformās, bet ar vairodziņu Latvijas krāsās un uzrakstu „Latvija" uz kreisās piedurknes.
   Tomēr leģionā izdodas apvienot tikai nelielu daļu no izkliedētajiem brīvprātīgo bataljoniem un spaidu kārtā iesauktajiem — apm. 30.000 no 150.000. Vācieši bai­dās ļaut sapulcēties lielākiem latviešu spēkiem. Arī le­ģiona vadību vācieši patur savās rokās. Abu leģiona di­vīziju (15. un 19. div.) komandieri ir vācu ģenerāļi, pā­rējie virsnieki — latvieši. Augstākie latviešu virsnieki skaitās divīziju kājnieku priekšnieki,pulkveži Silgailis, Veiss, Lobe.
   Latviešiem piešķir gan leģiona ģenerālinspektora amatu, bet tam nav nekādas ietekmes uz kaujas darbī­bu. Ģenerālinspektoram atstāj tikai palīdzības un ap­rūpes darbu ar ļoti nenoteiktām tiesībām. Šai postenī nāk vecais latviešu strēlnieku virsnieks, ģenerālis R. Bangerskis. Ar savu ļoti pieklājīgo, bet noteikto rīcī­bu viņš iegūst krietni izcilāku stāvokli, nekā vācieši to paredzējuši.
   Latviešu leģiona cīņās pie Ļeņingradas un Volcho- vas atkal pilnā mērā parādās latviešu karavīru ārkār­tīgās kaujas spējas. Vācu virspavēlniecība ir spiesta frontes ziņojumos vairākkārt atzīmēt leģionāru nopel­nus un piešķirt tiem vācu armijas visaugstākos apbal­vojumus (bruņnieku pakāpes dzelzs krustu).
   I^atvieši dzimtenē cenšas dažādi atbalstīt savus kara­vīrus austrumos.Tiem nosūta tūkstošiem dāvanu sai­ņus un grāmatas, nodibina sevišķu organizāciju — Latviešu karavīru palīdzību (LKP). Tāpat kā strēl­nieku laikos, rodas daudz jaunu dziesmu, gan pašu leģionāru (piem., ,,Zilais lakatiņš"), gan dzejnieku sacerētas. Par latviešu karavīru frontes laikrakstu kļūst „Daugavas Vanagi" (1942.—45.). Daudzi latvie­šu un vācu kara ziņotāju raksti stāsta mājiniekiem par latviešu cīņām Krievijas purvos un mežos.
   Bet leģionam nekad nav lemts kļūt par Latvijas ar­miju. Kaut arī vācu frontes 1943. un 1944. gadā ļogās un brūk visās malās, vācieši ietiepīgi turas pie saviem uzkundzēšanās nodomiem. „Ja Vācijai ir jāiet bojā, tad lai iet bojā visa Eiropa" — tādas ir Vācijas vadoņa Hitlera domas. Atļaut latviešiem radīt savu armiju no­zīmē atzīt Latvijas neatkarību. To vācu nacisti negrib pieļaut.
   Grūtākās un slavenākās kaujas Latviešu leģionam stāv vēl priekšā.

   „Tie laiki bij, tak atceries, kur slavu likt pēc kaujām?
   Pie Dlūkstes bedri aizbēra trīs jaunavas ar saujām!" (Andrejs Eglitis)
   1944. gada janvārī sarkanā armija pār­rauj vācu fronti pie Ļeņingradas. Vairākām vācu ka­raspēka daļām draud pilnīga iznīcināšana. Tāpat kā latviešu strēlnieki pirmā pasaule karā izglāba 12. krie­vu armiju no vācu gūsta kaujās pie Rīgas (skat. 90. nod.), tā latviešu leģionāriem tagad jāglābj vācu vienī­bas no boļševiku ielenkuma. Smagās cīņās leģiona kau­jas grupa pulkveža Veisa vadībā atbrīvo divas ie­lenktas vācu divīzijas. Latviešu komandieri par to apbalvo ar bruņnieku pakāpes dzelzs krustu.
   Vācu armiju atkāpšanās turpinās, un līdz ar tām leģions spiests atiet uz Latvijas robežu pusi. 1944. gada jūlijā cīņas jau notiek uz Latvijas zemes. Vidzemei un Latgalei iesākas jauni bēgļu laiki. Daļa iedzīvotāju do-
   <las uz Kurzemi un Zemgali, citi pa jūru uz Vācijii vai slepeni uz Zviedriju, tālāk no komūnisma bries­mām.
   Stipri cietušo 15. latviešu divīziju augustā no Rīgas pārved uz Vāciju pārformēšanai. 19. latviešu divīzija visu vasaru atrodas nepārtrauktās asinainās kaujās pret pārākiem padomju spēkiem.
   Vācu armijas tiek dragātas kā austrumos, tā rietu­mos. 1944. gada jūnijā rietumu sabiedrotie izceļ kara­spēku Francijā. Vācieši vairs nespēj atvairīt pretinie­ku uzbrukumus gaisā, un Vācijas pilsētas pārvēršas drupu kaudzēs.
   Septembrī vācieši steidzīgi izvācas no Igaunijas. Krievu rokās krīt arī Latgale un Vidzeme. 10. oktobrī 19. divīzija atkāpjas pār Daugavu uz Kurzemi. 13. ok­tobrī sarkanā armija iesoļo Rīgā. Ap to pašu laiku pa­domju divīzijas ietriecas Austrumprūsijā un sasniedz tur Baltijas jūru. Vācu spēkiem Rietumlatvijā ir no­griezts atkāpšanās ceļš pa sauszemi.
   Kurzemes ielenkumā atrodas 32 vācu divīzijas (vai­rākas gan ļoti niecīgā sastāvā) un slavenā latviešu 19. divīzija. Kurzemē saplūst arī ap 300.000 bēgļu no pā­rējiem Latvijas novadiem. Tiem Kurzeme kļūst par viņu pēdējo patvērumu no boļševikiem, par — „cerību zemi".
   Ārkārtīgi nikno kauju dēļ, ko izcīna Kurzemes aiz­stāvji, rodas apzīmējums — „Kurzemes cietoksnis". Tur latviešu 19. divīzijas leģionāri pārcilvēcīgās cīņās pārspēj paši sevi. Kurzemes cīņām ir pašām sava vēs­ture, ko nav iespējams attēlot nedaudzās lappusēs. Var tikai īsumā norādīt uz šo notikumu gaitu.
   No 1944. gada oktobra līdz 1945. gada maijam Sta­ļins dzen sarkano armiju sešos lieluzbrukumos ar no­teiktu pavēli — ieņemt Kurzemi. Krievi uzbrūk ar 3— 10 kārtīgi pārākiem spēkiem, milzīgā artilērijas, tan­ku un lidmašīnu atbalstā. Kaujās par Kurzemes cie­toksni Maskava zaudē ap 400.000 vīru, 2500 tanku un 1000 lidmašīnu, bet nespēj salauzt aizstāvju pretestī­bu. Lai izpildītu sava mežonīgā valdnieka pavēles, pa­domju ģenerāļi triec sarkano armiju ugunīs, lai tas maksā ko maksādams. Tādēļ šīs kaujas ir pazīstamas ar savu ārkārtīgo nežēlību. Tā, piemēram, lai pārvarē­tu mīnu laukus aizstāvju poziciju priekšā, krievi vien­kārši dzen pa priekšu neuzticamākās karaspēka daļas (t. s. soda bataljonus). Tie, protams, tiek saraustīti gabalos, bet pārējiem ir atbrīvots ceļš.
   Sarkanā armijā boļševiki piespiež cīnīties arī lat­viešus no ieņemtajiem Latvijas apgabaliem (skat. Ula- fa Jansona balādi „Džūkstes izlūki").
   19. latviešu divīzija aizstāv fronti Džūkstes, Leste­nes un Jaunpils rajonā. Vairākkārt krievu uzbrukumu galvenie triecieni vēršas tieši pret 19-tās pozicijām. Viena no šādām kaujām notiek 1944. gada Ziemassvēt­kos. Pret 19. divīziju krievi raida cīņā 10 kājnieku divīzijas, daudzas tanku nodaļas un ap 500 lidmašīnu. Šo cīņu laikā pozicijas iet no rokas rokā, pārtrūkst sa­kari starp karaspēka daļām, un brīžam liekas, ka nav glābiņa pārspēka priekšā. Lielākā daļa 19. divīzijas karavīru ir ievainoti. Bet atlikušie atkal un atkal ap­vienojas nelielās grupās, iet prettriecienos un, nāvi nicinādami, turpina iznīcināšanas kauju. Krievu zau­dējumi beidzot ir tik lieli, ka tie spiesti pārtraukt uz­brukumu.
   Kad leģiona ģenerālinspektors Bangerskis pēc kau­jas apmeklē 19-to, tās komandieris ģen. Štrekenbachs atzīstas: „Es īstenībā vairs neticēju, ka fronti iespē­jams noturēt. Latviešu divīzija ir pārspējusi pati se­vi." — Kurzemes cīņu laikā kāds vācu karavīrs pa­skaidro vienam no latviešu kara ziņotājiem: „Mēs, vā­cieši, neapšaubāmi esam vieni no vislabākajiem kara­vīriem (Soldaten) pasaulē, bet jūs, latvieši, esat kas vairāk — jūs esat cīnītāji (Kāmpfer). Grūtākajās cī­ņās — nakts uzbrukumos un mežu kaujās — mēs ne­spējam ar jums mēroties." Vācu ģenerālis Krīgers, VI korpusa komandieris, kādā runā 1945. gada janvārī izsakās: „Es droši varu sacīt, ka 19. divīzija ir labākā kājnieku divīzija Kurzemē."
   Pār 19. divīziju nolīst īsts apbalvojumu lietus. Dau­dziem leģionāriem ir visas goda zīmes, kādas vien vācu armijā vispār iespējams iegūt par varonību kaujas lau­kā. Nevien vairāki virsnieki, bet arī kāds latviešu kap­rālis (Alfrēds Riekstiņš no majora Laumaņa leģendā­rā triecienu bataljona) saņem bruņnieka pakāpes dzelzs krustu. Latviešu divīzijas izcilo varonību vairākkārt visai pasaulei pauž vācu virspavēlniecības ziņojumi.
   Kurzemes cīņām sevišķu spožumu piešķir tas, ka šīs frontes aizstāvji otrā pasaules karā nekad netiek uz­varēti kaujas laukā.
   Kurzemes cietoksnis apdzejots daudzu latviešu dzej­nieku, pirmā kārtā Andreja Eglīša darbos. Atsevišķu cīņu tiešie notikumi attēloti dažās Ulafa Jansona ba­lādēs — „Bēres Lestenē" un ,,Džūkstes izlūki".
   *
   Tajā laikā notiek arī vairāki mēģinājumi vēl pēdējā brīdī atjaunot Latvijas neatkarību.
   Tā kā Latviešu pašpārvalde Kurzemē vairs nedar­bojas un iedzīvotāji padoti dažādu vācu iestāžu pat­vaļai, leģiona ģenerālinspektors atkārtoti iesniedz pro­testus Vācijas valdībai. Beidzot vācieši piekrīt Latvijas
   Nacionālās Komitejas (LNK) dibināšanai. Tas notiek Potsdamā (Berlīnē) 1945. gada 20. februārī. Par LNK prezidentu kļūst ģenerālis R. Bangerskis. Latviešu ce­rības, ka Vācija šo komiteju atzīs par Latvijas Pagaidu valdību, tomēr izrādās veltīgas. Tās darbību Kurze­mē visādi traucē un ierobežo.
   Kļūmīgi beidzas dažu latviešu virsnieku nodoms ra­dīt pilnīgi neatkarīgas bruņotas vienības ģen. Kureļa vadībā. Vāciešiem izdodas tās ielenkt un daļu sagūs­tīt. Vairākus virsniekus soda ar nāvi.
   Maija pirmajās dienās (Hitlers ir jau izdarījis paš­nāvību) vairāki latviešu atklātības darbinieki saziņā ar leģiona virsniekiem nolemj Kurzemē sasaukt Tautas padomi un nodibināt Latvijas Pagaidu valdību ar pulk­vedi R. Osi priekšgalā. 8. maijā izsludina Tautas pado­mes (tā sastādās no latviešu karavīru, pašvaldību un organizāciju pārstāvjiem) sēdi Liepājā.

   „jūs tēlojat savas mājas,
   Man citas pajumtes nava —
   Mans karogs un mana slava
   Man pāri plivinājās." (Veronika Strēlerte)
   Otrais pasaules karš Eiropā beidzas ar Vācijas galīgu sakāvi un padošanos bez noteikumiem. Nedaudz vēlāk amerikāņu atombumbas piespiež arī Japānu nolikt ieročus.
   Cīņā pret Hitleru Padomju Savienība kopš 1941. ga­da ir bijusi Anglijas un Amerikas Savienoto Valstu
   Bet jau 7. maijā pīkst. 12.00 trīs latviešu kara ziņo­tāji Liepājā, klausoties angļu raidījumu (BBC), uz­tver ziņu, ka Vācija bez noteikumiem padevusies sa­viem pretiniekiem. Nākošā dienā visās frontēs jānoliek ieroči.
   sabiedrotais. Aizrāvušies ar Vācijas satriekšanu, rietu­mu valstsvīri neievēro briesmas, kas pasaulei draud no krievu komunistu uzkundzēšanās tieksmēm. Sevišķi maldīgi ieskati par Staļinu ir ASV prezidentam F.Ruz. veltam. Viņš cer, ka Padomju Savienība arī pēc kara draudzīgi sadarbosies ar rietumiem un ka tai nav var­mācīgu nolūku pret citām tautām. Tādā kārtā kara no­slēgumā sarkanā armija var iesoļot visā Austrumeiropā un Viduseiropā.
   Daudzi latvieši Kurzemē līdz pēdējam brīdim cer, ka viņu karavīru aizstāvēšanās cīņa beigsies ar brīvī­bas atgūšanu. Tie tic, ka Amerika un Anglija nepieļaus krievu karaspēkam iesoļot Kurzemē, kad vācieši būs sakauti. Atmiņā nāk 1919. gads, un tā rodas baumas, ka Kurzemes ostās gaidāma rietumvalstu kara flotes ierašanās. Uz tiem, kas ir citādās domās, optimisti ne­grib klausīties.
   Nekas tamlīdzīgs nenotiek. 1945. gada 8. maijā, kad daudzās zemēs līksmo par kara izbeigšanos, sabrūk latviešu cerības Kurzemē.
   Pēc padošanās noteikumiem Kurzeme nāk padom­ju karaspēka rokās. Noteiktā laikā vācu karavīri, pa­klausot pavēlei, noliek ieročus. Tādu pašu pavēli saņem 19. divīzijas vīri. Daudzi to atsakās pildīt un dodas mežos, lai turpinātu cīņu kā partizāni. Tikai nedaudzi latviešu karavīri un iedzīvotāji laivās un kuģos izglāb­jas pāri jūrai uz Zviedrijā un Vāciju. Tur viņi pie­vienojas tiem, kas aizbraukuši jau agrāk.
   Ap 140 latviešu karavīrus zviedru valdība nožēloja­mā un gļēvā kārtā 1946. gada janvārī izdod boļševikiem. Veltīgi ir zviedru sabiedrības protesti, un drūmi iz­skan Stokholmas bīskapa Bjerkkvista brīdinājums: ,,Pasargi, Dievs, mūs no asins grēka!"
   Latviešu vienības Vācijā (15. divīzija u. c.) kara pēdējās dienās cenšas ar kauju izlauzties uz rietumiem un tur padodas angļiem un amerikāņiem. Lielākā daļa nokļūst Zedelghēmas kara gūstekņu nometnē Beļģijā. Gūsta laikā dibinās plašā latviešu karavīru organizā­cija „Daugavas Vanagi". 1946. gadā latviešu karavī­rus atbrīvo, un viņi pievienojas pārējiem latviešu bēg­ļiem. To skaits brīvajā pasaulē pārsniedz 100.000.
   Sākot ar 1945. gada 8. maiju, krievu komūnisti sa­grābj savā varā visu Latviju. Formāli tā gan skaitās atsevišķa republika — Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika — bet īstenībā tā atrodas pilnīgā Maskavas verdzībā. Komūnisti var tagad turpināt to, ko tie ne­paguva paveikt baigajā gadā. Daudz latviešu izsūta uz vergu nometnēm vai tāliem neapdzīvotiem apgabaliem Sibirijā. Latvijas zemkopību sagrauj, un zemniekus padara par komūnistu dzimtcilvēkiem — kolchoznie- kiem (1949. g.), kuriem nekas nepieder un kurus ne­žēlīgi izmanto. Zemi cenšas industriālizēt, bet ražoju­mi aizplūst „lielās dzimtenes" vajadzībām. Krievu ka­raspēks un slepenā policija pastāvīgi uzrauga latviešu zemi un tautu. Tomēr nekādi spaidi nespēj izdzēst lat­viešu tautas brīvības centienus. (1953. gadā mirst ko­mūnistu diktātors Staļins. Turpmākos gados daļai iz­sūtīto izdodas atgriezties dzimtenē).
   Līdz ar Latviju Maskavas virskundzībā nonāk Igau­nija, Lietuva, Polija, Ungārija, Rumānija, Bulgārija, Albānija, Čechoslovakija un Austrumvācija. Krievu komūnisti cenšas savu varu izplest arvien tālāk un pla­šāk. Viņu gala mērķis ir komunisma verdzības ievešana visā pasaulē.
   Tā uzvarētā Hitlera vietā brīvajām rietumu valstīm nostājas pretī jauns un vēl bīstamāks ienaidnieks. Jau dažus gadus pēc otrā pasaules kara beigām sabrūk ce­rības par godīgu»un miermīlīgu sadarbību ar Padom­ju Savienību. Tikai Amerikas atomu ieroči attur Mas­kavu no pārējās Eiropas pakļaušanas (totiesu komūnis- tiem izdodas paplašināt savu varu Āzijā).
   Brīvās valstis Amerikas vadībā spiestas atkal bruņo­ties un apvienoties, lai aizsargātos pret komūnisma briesmām. 1949. gadā tās nodibina Ziemeļatlantijas sa­vienību — „NATO". Iestājas stāvoklis, ko apzīmē par „auksto karu". Visa pasaule ir sadalījusies divās daļās — komunistu vergu valstīs un demokrātiskajās rietu­mu valstīs.
   Brīvās pasaules stiprākais balsts — Amerikas Sa­vienotās Valstis, nekad nav samierinājušās ar Latvijas pakļaušanu Padomju Savienībai. Par vienīgo likumīgo Latvijas pārstāvi tās joprojām atzīst Latvijas brīv­valsts sūtni Vašingtonā (prof. A. Spekke).
   Latvieši savā cīņā par brīvības atgūšanu nav vieni. Viņu liktenis un mērķi ir kopīgi ar visām krievu komu­nistu apspiestām tautām. Šo ļaužu skaits pārsniedz simt miljonus. Neviena vara, kas apspiež citas tautas, nebalstās uz drošiem pamatiem. Agrāk vai vēlāk tai jāsabrūk pret tautu brīvības centieniem. Tāds liktenis reiz bija arī ārēji tik varenai krievu ķeizarvalstij.
   S.u vietā pašlaik beidzas stāsts par Lat­viešu tautas piedzīvojumiem. Bet latviešu vēsture tur­pinās. Šīsdienas darbi un eīņas kļūst par rītdienas vēsturi, kas pievienojas agrākajai.
   Šai apcerējumā ir izsekots latī'ieŠu tautas likteņiem nu vissenākajiem laikiem līdz mūsu dienām. Esam re­dzējuši, kā pirmbalti, bruņojušies ar laivas cirvjiem, ap 2000. gadu pr. Kr. ienāk Latvijas robežās. Mēs esam izsekojuši vēstures liecībām par senajām latviešu ciltīm, viņu novadiem un kaimiņiem. Ir stāstīts par viņu simtgadējām sekmīgajām cīņām gan pret ziemeļu vi­kingiem. gan austrumslavu ciltīm.
   Ilgie un asiņainie krusta kari pret vāciem nobeidzās ar latviešu un igauņu zemju apvienošanu Svētās Māras valstīkur valdnieki ir bīskapi un Vācu ordenis. Šai valstij izirstot, sākas ilga sacensība par šo iekāroto zemi dažādu varaskāru kaimiņu starpā (Polija-Lietu- va, Krievija, Dānija un Zviedrija). Dažādas 7'aras mainās, bet nevienai nav lemts šo zemi paturēt. Visur
   mēs redzam ari bruņotus latviešu spēkus, kas piedalās šajās mainīgajās cīņās.
   Vairāk nekā 200 gadus atsevišķi pastāv un slavena kļūst Kurzemes herc.ogvaJ.sts Rietumlatvijā. Kopš 1795. gada visu Latviju ar vācu muižnieku palīdzību sagrābj savā varā Krievijas keizarvalsts.
   Bet tautas brīvības centieni nav iznīcināmi. Brāļu draudzes kustība, Rīgas latviešu cīņas, zemnieku sacel­šanās, tautas atmoda un „ jaunā strāva" ved pretim jauniem laikiem. 1905. gada Lielā latviešu revolūcija un latviešu karapulku parādīšanās pirmā pasaules kara kauju laukos liecina par varenu notikumu tuvošanos.
   Nāk latviešu tautas lielais varoņu laikmets (1915.— 1920. g.), kad latviešu karotāju slava pāršalc visai pa­saulei un latvieši piedalās nevien savas, bet arī pasau­les vēstures veidošanā. Iznākumā piepildās senie pare­ģojumi par „Gaismas pils" augšāmcelšanos — nodibi­nās brīvā latviešu valsts.
   Kaut arī brīvības laikmets nav bez savām kļūdām un maldiem, tas ir spožākais latviešu vēstures posms. Šo lielo vēsturisko sasniegumu neviens vairs nespēj ne atņemt, ne iznicināt. Nekāda vara to nespēj izdzēst no vēstures lapaspusēm un latviešu sirdīm. Tas nav pa spēkam arī austrumu vergu valsts viltīgajiem un nežē­līgajiem valdniekiem.
   *
   Tie latvieši, kas kā bēgļi nonāca brīvajā pasaulē pēc otrā pasaules kara. neatstāja savu zemi, lai meklētu labāku dzīvi svešumā. Viņi to darīja, lai paglābtos no komunistu vajāšanām un turpinātu cīņu par savas valsts atbrīvošanu. To viņi vairāk vai mazāk arī dcu- rījuši. Tie ir iepazīstinājuši pārējo pasauli ar komu­nistu īstajiem nolūkiem un patiesajiem apstākļiem šajā vergu valstī. Viņi sadarbojas ar pārējo apspiesto tautu pārstāvjiem, lai aizstāvētu un atgādinātu pasaules priekšā savas tiesības uz brīvību.
   Latvieši ir centušies apvienoties organizācijās, nodi­binājuši grāmatu apgādus un laikrakstus. Trimdā ir izdevies atjaunot lielu daļu no latviešu rakstnieku ag­rākajiem darbiem, daudz jaunu ir nākuši klāt. Kur vien iespējams, darbojas latviešu skolas, kori, teātra trupas un sporta biedrības. Kā varēdami, latvieši cen­šas palīdzēt saviem tautiešiem dzimtenē un vergu no­metnēs, sūtot drēbes, apavus un pārtiku.
   Latviešu zinātnieki un mākslinieki ir pūlējušies tur­pināt savu darbu tā, lai tas nāktu par labu viņu tautai un nākotnes brīvajai valstij. Tas viss ir pamazām radījis cieņu un simpātijās cittautiešos.
   Tāpat kā viņu tēz>i un tēvu tēvi, latvieši nekad nav atteikušies no cīņas un tādēļ joprojām nav uzvarēti. Savā ziņā trimdas latvieši ir pat laimīgāki par pārtiku­šajām un apmierinātajām tautām — viņiem ir liels un augsts mērķis, par ko cīnīties — par atjaunotu Latvi­jas valsti.
   Ne visi, protams, ir cīnītāji un ne visiem lemts sajust skaistumu, ko cilvēkam dod cenšanās pēc augstāka mērķa. Latvijas vēsture māca, ka visos laikos arī mums bijuši savi šaubīgie, mazticīgie un atkritēji. Tie ir ne­laimīgi ļaudis, kas bez piemiņas ir nozuduši vēstures tumsā. Bet Latvijas vēsture arī rāda, ka visos laikos latviešiem ir saglabājies drošu un uzticīgu cīnītāju pulks (dažreiz pat ļoti neliels). Izšķirīgā brīdī tie atkal ir pacēluši savas tautas karogu un aizrāvuši sev līdz pārējos pretī jaunām uzvarām.
   Latviešu tautas vēsture ir stāsts par latviešu tautas nemitīgo brīvības cīņu, par lieliem upuriem un slave­niem varoņu darbiem. Neviens upuris nav veltīgs, jo tas dod spēku, ticību un lepnumu dzīvajiem.
   Tā tauta, kurai ir savi varoņi un kura tos neaiz­mirst, nav salaužama. Latviešu tautas likteņa gaitas agrākos un tagadējos laikos var raksturot dažās rindās, ko rakstījis lielais latviešu brīvības cīnītājs un pareģis Jānis Rainis:
   Mēness staru tilti Ved uz jaunu cilti, Kas to cīņu vedīs galā."

   Šī grāmata ir sarakstīta no 19 5 4. līdz 195$. vadam, pa daļai Sigtūnā, pa daļai Stokholmā. Darba centrālais motīvs ir latviešu tautas cīņa par savām tiesībām un brīvību. Nolūks ir nevien sniegt nepieciešamās zināšanas latviešu tautas vēsturē, bet jo sevišķi — ierosināt un ieinteresēt. Mērķis bīdu sasniegts, ja šīs grāmatas lasītājs justu vēlēšanos par vienu otru jautājumu meklēt tālākas un plašākas ziņas.
   Stokholmā, 19 59. gadā
   [1] pilsēta pie volgas.
   [2] kādas valsts pilnīgu jeb likumīgu atzīšanu sauc par atzīšanu dc jure
   („pēc likuma").
   [3] skat. j. scholmcr, die Toten kehren zurūck. Bcrlin 1954, 128. lpp.
   [4] partijai, kas piedalās vēlēšanās, iegūst Saeimā tādu vietu skaitu, kas atbilst par tām nodoto balsu skaitam.
   [5] a. rozenbergs, viens no Baltijas valstu lielākiem nīdējiem, pieskai­tāms latviešu tautas nodevējiem, t. s. kārklu vāciešiem. Tēva līnijā viņš cēlies no Vidzemes latviešiem, studējis Rīgā.
   [6] ss = sturmstaffel (trieciena vienības).