VILHELMS HAUFS

   UN CITAS PASAKAS
   LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGA 1958
   Wilhelm Hauff DAS KALTE HERZ
   und andere Marchen Der Kinderbuchverlag Berlin 1956
   Tulkojis R0DOLFS EGLE
   T. SLEGELES ilustrācijās
   K. FRIDRICHSONA apvāka un vāka zīmējums

   Kādā jaukā, tālā valstībā, par kuru teika stāsta, ka tās mūžam za­ļajos dārzos saule nekad nenoriet, valdīja, kā valdījusi no laika gala līdz šai dienai, ķēniņiene Fantazija. Tūkstošiem gadu viņa dāsnu roku bija svētījusi savus pavalstniekus ar pārpilnību, un ikviens, kas viņu pazina, to mīlēja un godāja. Bet ķēniņienes sirds bija par plašu, lai apmierinātos, aplaimojot savu valsti vien; savā ķēnišķīgajā mirdzumā un mūžīgās jaunības daiļumā viņa pati nolaidās arī zemes virsū, jo viņa bija dzirdējusi, ka te dzīvojot rūpju un grūta darba nomākti ļaudis. Viņa tiem atnesa savas valstības jaukākās balvas, un no tā laika, kopš skaistā ķēniņiene apmeklējusi zemes lejas, ļaudis arvien ir bijuši jautri pie darba un mundri savā nopietnībā.
   Arī savus bērnus, ne mazāk skaistus un piemīlīgus kā ķēnišķīgā māte, — ari tos viņa sūtīja iet aplaimot ļaudis.
   Kādu dienu Pasaciņa, ķēniņienes vecākā meita, atgriezās no ze­mes mājās. Māte redzēja, ka Pasaciņa ļoti noskumusi, brīžam pat likās, ka meitai saraudātas acis.
   «Mīļā Pasaciņ, kas tev kaiš?» ķēniņiene vaicāja. «Kopš šā ceļojuma tu esi tik drūma un nobēdājusies; saki man, savai mātei, par ko tu skumsti?»
   «Ak mīļā māt!» Pasaciņa atbildēja, «vai gan es tik ilgi būtu klusē­jusi, ja nezinātu, ka manas bēdas ir arī tavas bēdas.»
   «Saki, meit, saki,» lūdzās skaistā ķēniņiene. «Sirdēsti ir akmens, kas daudzreiz vienam par grūtu, bet divatā viegli noveļams pie malas.»
   Pasaciņa atbildēja: «Ja tā, tad uzklausies: tu zini, cik labprāt es tie­kos ar ļaudīm, ka ar prieku es mīlu pasēdēt pie pašiem nabagākiem uz viņu būdiņas sliekšņa, lai brīdi patērzētu ar viņiem pēc darba. Ag­rāk viņi sniedza roku, mani arvien laipni apsveikdami, kad es ierados, un pateicīgu smaidu pavadīja mani, kad es gāju projām, bet pēdējā laikā tas tā vairs nav!»
   «Nabaga Pasaciņa!» sacīja ķēniņiene un noglaudīja meitai vaigu, pār kuru noritēja asara. «Bet varbūt tas tev tikai tā izliekas?»
   «Tici man,» atteica Pasaciņa, «es to labi nomanu, — viņi manis vairs nemīl. Kur vien parādos, kur vien skatos, visur sastopu vēsus ska­tienus, nekur vairs manis lāgā neieredz. Pat bērni, šie mani citkārtējie mīluļi, smejas par mani un pārgudri novēršas.»
   Ķēniņiene atspieda galvu rokās un klusēdama pārdomāja.
   «Bet, mīļā Pasaciņ,» viņa vaicāja, «kā tas nāk, ka lejā ļaudis tā pār­vērtušies?»
   «Redzi, ļaudis izlikuši gudrus sargus, un tie visu, kas nāk no tavas valstības, ak ķēniņiene Fantazija, asu skatu apsver un pārbauda. Tik­līdz pamana ko tādu, kas viņiem nav pa prātam, tūdaļ saceļ brēku, iznīcina to vai arī nopaļā ļaužu acīs, un, tā kā tie saviem sargiem tic uz vārda, tie mūs vairs ne mīl, ne ieredz. Ak! cik labi mūsu brāļiem Sap­ņiem; bezbēdīgi un viegli tie nolaižas pie dusošajiem zemes ļaudīm un, gudrajiem sargiem nemaz neprasīdami, auž un tēlo viņiem ainas, kas sirdi aplaimo un acis iepriecina.»
   «Taviem brāļiem ir vieglas kājas,» sacīja ķēniņiene, «bet tev, mī­līt, nav iemesla viņus apskaust. Un ļaužu robežu sargus, tos es labi pazīstu. Ļaudīm, protams, ir sava vajadzība tādus nostādīt; dažu labu reizi kaut kāds vēja grābslis uzdodas, it kā viņš nāktu taisni no manas valstības, lai gan viņš labi ja no kāda kalna te pie mums ielūkojies.»
   «Bet kāpēc man, tavai meitai, par to jācieš?» šņukstēja Pasaciņa.
   «Ak! ja tu zinātu, kā ļaudis ar mani apgājās. Viņi mani nosauca par vecmeitu un piedraudēja nākamo reizi nemaz vairs iekšā nelaist.»
   «Kā, manu meitu vairs iekšā nelaist?» iesaucās ķēniņiene, un dus­mas iedegās viņas vaigos. «Es zinu gan, no kā tas nāk; mūsu ļaunā krust­māte mūs apmelojusi.»
   «Mode? — nevar būt!» iesaucās Pasaciņa. «Viņa tak vienmēr tik laipna.»
   «Ak! es pazīstu šo viltnieci,» atbildēja ķēniņiene, «bet viņai par spīti, meit, palūko vēl: kam labs kas darāms, nevar rokas klēpī turēt.»
   «Māt! bet ja nu viņi mani pavisam padzen, vai arī, viņas apme­lotu, ļaudis mani nonievā un pamet kaut kur kaktā?»
   «Ja pieaugušie, Modes apstulboti, tevi nicina, tad griezies pie ma­zajiem, — tik tiešām, ka tie ir mani mīluļi! Viņiem es ar taviem brā­ļiem Sapņiem esmu sūtījusi skaistākās ainas, un arī pati daudzreiz esmu viņu vidū pakavējusies, tos apkampusi un skūpstījusi, un jauki rotaļājusies līdz ar viņiem. Viņi mani labi pazīst. Mana vārda viņi ne­zina, bet bieži es esmu novērojusi, ka naktīs viņi aizgrābti raugās ma­nos zvaigžņu pulkos un rītos līksmi sasit plaukstas, redzēdami mākoņ- aitiņas zilajās debesu pļavās. Arī lieli izauguši, viņi mani vēl mīl: mīļmeitiņām es palīdzu raibus vainagus pīt, un nevaldāmie zēni top klusāki, kad apmetas pie viņiem klinšu augstumos, kur miglainās tāles zilajos kalnos uz manu mājienu iznirst staltas pilis un greznas pilsētas, un vakara stundās sarkanīgie mākoņi rindojas par drošsirdīgu jātnieku vai brīnumainu svētceļnieku pulkiem.»
   «Ak, šie labie bērni!» aizgrābta iesaucās Pasaciņa. «Jā, lai notiek! Es iešu vēlreiz pie viņiem.»
   «Jā, meit,» sacīja ķēniņiene, «ej pie viņiem! Es tevi vēl labi glīti uzposīšu, lai tu būtu mazajiem par prieku un lai lielie tevis neatstumtu. Redzi, es tevi ģērbšu Almanacha tērpā.»
   «Almanacha tērpā, māt? Ak! — man kauns ļaužu priekšā tā grez­noties.»
   Ķēniņiene pamāja, un kalpones atnesa košo Almanacha tērpu. Tas bija spilgti raibs un bagāti izrakstīts.
   Kalpones sakārtoja skaistules garos matus, piesprādzēja viņai zelta sandales pie kājām un apvilka tērpu.
   Kautrīgā Pasaciņa neuzdrošinājās ne acu pacelt, bet māte nolūkojās meitā ar labpatiku un, viņu apkampdama, sacīja: «Ej, mana svētība lai ir ar tevi! Un, ja vēl viņi tevi smies un nicinās, tad nāc pie manis atpakaļ, varbūt vēlākās paaudzes, dabai tuvākas, tev atkal pieķersies no visas sirds.»
   Tā sacīja ķēniņiene Fantazija. Pasaciņa laidās uz zemi. Pukstošu sirdi viņa tuvojās tai vietai, kur atradās gudrie sargi. Viņa nodūra galvu, saņēma ciešāk savu skaisto tērpu un nedrošiem soļiem tuvojās vārtiem.
   «Stāvi!» atskanēja cieta, rupja balss, «Šurp, sargi! Te nāk atkal jauns Almanachs!»
   To dzirdēdama, Pasaciņa nodrebēja. Saskrēja pulks pavecu vīru, drūmām sejām; dūrēs sažņaugtas asas rakstāmspalvas viņi pavērsa Pasaciņai pretī kā šķēpus. Viens izspraucās no bara un, ar rupjo roku pasaciņu aiz smakra saņemdams, uzsauca: «Galvu augšā, Almanacha kungs, lai no acīm varam nolasīt, vai esi vai neesi no īstajiem!»
   Pasaciņa nosarka, pacēla galvu un atvēra tumšās acis.
   «Pasaka!» izsaucās sargi un smējās pilnā kaklā. «Pasaka! Un mēs nevarējām nobrīnīties vien, kas tur nāk! Kāpēc nu tu ierodies šādā tērpā?»
   «Māte man tādu uzdeva,» Pasaciņa atbildēja.
   «Tā? Viņa domā tevi mums iesmērēt? Netika nekā! Prom, atpakaļ, taisies kā pazūdi!» kliedza sargi cits par citu un sacēla asinātās spalvas.
   «Bet es gribu tikai pie bērniem,» lūdzās Pasaciņa, «to taču jūs man neliegsiet?»
   «Vai mūsu zemē vēl mazums šādu diedelnieku blandās?» kāds no sargiem iesaucās. «Tie mūsu bērniem sastāsta tikai niekus.»
   «Nu, redzēsim, redzēsim, kas viņai šoreiz padomā,» sacīja kāds cits.
   «Jā gan,» pārējie iesaucās, «rādi, kas tev omā, bet īsi un ātri, mums maz laika ar tevi te nodarboties.»
   Pasaciņa pacēla roku un ar rādītāja pirkstu vilka gaisā dažādas zī­mes. Iznira raibu ainu virkne: karavanas, stalti jātnieki greznos tērpos, l<>ltis smilšu tuksnešos; putni un kuģi trakojošās bangās; klusi meži, un ļaužu pilni laukumi un ielas; kauju lauki un klusas nomadas, — aina pēc ainas paslīdēja dzīvā, raibā virtenē.
   Pasaciņa, dedzīgi ainas rādīdama, bija ļoti aizrāvusies un nemaz ne­ievēroja, ka vārtu sargi cits pēc cita iemiga. Tikko viņa gribēja sākt rādīt jaunas ainas, kad kāds laipns vīrs pienācis satvēra viņas roku. «Redzi, Pasaciņ,» viņš sacīja, rādīdams uz gulētājiem, «tavi raibumi neder šiem vīriem. Steidzies tikai pa vārtiem iekšā, tad viņi nemaz ne­zinās, ka tu esi viņu zemē, un tu varēsi mierīga un nemanīta iet savu ceļu. Es tevi vedīšu pie saviem bērniem. Manā namā tu rasi klusu un piemīlīgu mājokli, tur tu varēsi netraucēta nodoties savam darbam. Kad mani dēli un manas meitas būs ar mācībām galā, viņi līdz ar saviem
   rotaļu biedriem varēs nākt pie tevis un klausīties tavos jaukajos stāstos. Vai esi tā ar mieru?»
   «Ai, labprāt sekošu tev pie taviem mīļiem mazajiem! Centīšos vi­ņiem šad un tad sagādāt patīkamus brīžus!»
   Labsirdīgais vīrs laipni pamāja un palīdzēja Pasaciņai tikt pāri gu­lošiem sargiem. Pāri tikusi, Pasaciņa vēl atskatījās, pasmaidīja un žigli pazuda vārtos.

   Reiz kādā jaukā pēcpusdienā Bagdades 1 kalifs Hasids2 sēdēja omulīgi izlaidies uz sava dīvana. Lai gan diena bija karsta un nogurdi­noša, tomēr kalifs jutās sevišķi spirgts, jo bija mazliet atdusējies, Viņš sūca savu garo rožkoka pīpi, ieņēma šad un tad pa malkam kafijas, ko vergs pasniedza, un pēc katra garda malka apmierināts noglauda savu garo bārdu. Vārdu sakot, varēja redzēt, kalifs jutās ļoti labi. Šādos brī­žos viņš bija arvien laipns un runīgs; tāpēc arī viņa lielvezirs 3 Manzors savās dienas darīšanās iemanījās viņu apmeklēt taisni ap šo laiku. Arī šoreiz viņš ieradās pēcpusdienā, bet izskatījās ļoti domīgs, ne tāds kā parasti. Pīpi no mutes izņēmis, kalifs sacīja: «Kāpēc tu, lielvezir, esi savilcis tik domīgu seju?»
   Lielvezirs sakrustoja rokas pār krūtīm, palocījās valdnieka priekšā un atbildēja: «Kungs, es nezinu, vai izskatos tik domīgs vai ne, bet
   lejā pie pils stāv kāds sīktirgotājs, kam tik skaistas lietiņas, ka man tīri žēl, ka nav liekas naudas.»
   Kalifs, kas jau sen bija domājis lielveziram sagādāt kādu prieku, sūtīja melno vergu, lai sīktirgotāju tūlīt ved pie viņa augšā. Vergs ar tirgotāju drīz vien bija klāt. Tas .bija paresns, zema auguma, melnīg­snēju seju, noskrandis vīrs. Viņš nesa kasti pilnu dažādām lietām. Tur bija pērles un gredzeni, skaisti apkaltas pistoles, pokāli un matu sukas. Kalifs un viņa vezirs ilgi visu aplūkoja. Beidzot kalifs nopirka sev un Manzoram pa skaistai pistolei, bet vezira sievai matu suku. Patlaban tirgotājs gribēja taisīt savu kasti ciet, kad kalifs, pamanījis mazu at- vilktnīti, kura netika nemaz vaļā vērta, ievaicājās, vai tanī arī vēl esot mantas. Tirgotājs pavilka atvilktnīti un parādīja mazu kārbiņu ar tumšu pulveri un kādu papīru ar dīvainiem burtiem, kurus nepazina un neva­rēja salasīt ne pats kalifs, ne Manzors.
   «Šīs divi lietas es reiz dabūju no kāda tirgotāja, kas tās bija atradis Mekā 4 uz ielas,» sacīja sīktirgotājs. «Nezinu, kas viņās iekšā, bet jums tās varu piedāvāt par lētu naudu, jo es nezinu, ko ar tām iesākt.»
   Kalifs, kas labprāt krāja savā bibliotēkā vecus rakstus, lai gan tos neprata lasīt, nopirka kārbiņu un rakstu zīmes un atlaida sīktirgotāju.
   Bet kalifam gribējās zināt, kas tajā rakstā teikts, tāpēc viņš jautāja lielveziram, vai tas nezinātu kādu, kas to prastu iztulkot. «Žēlīgais kungs un pavēlniek,» lielvezirs atbildēja, «netāl no lielās mošejas dzīvo kāds vīrs, vārdā Selims Gudrais, tas prot visas valodas, ataicini to, var­būt viņš sapratīs noslēpumainās zīmes.»
   Gudrais Selims drīz vien bija klāt. «Sēlim,» kalifs viņam sacīja. «So­lim, stāsta, ka tu esot ļoti mācīts. Tad paraugies te šais rakstos, vai tu proti tos salasīt. Ja tu tos izlasīsi, došu tev jaunu svētku uzvalku, ja ne, tad dabūsi divpadsmit pliķus un divdesmit piecus cirtienus pa pēdām par to, ka velti esi valkājis Selima Gudrā vārdu.»
   Selims paklanījās, sacīdams: «Ak valdniek, lai notiek tavs prāts!» Ilgi viņš pētīja rakstu zīmes, beidzot izsaucās: «O kungs, tas ir latiniski, lai mani vai uzkar!»
   «Ja tas latiniski,» sacīja kalifs, «tad lasi, kas tur teikts.»
   Selims tulkoja: «Tu, cilvēk, kas šo atrodi, pateicies Allaham pai viņa žēlastību! Kas no kārbiņas iešņauc pulveri, sacīdams Mutabor \ tas var pārvērsties par kuru katru dzīvnieku un saprast arī dzīvnieku valodu. Bet, ja tas grib atkal atdabūt savu cilvēka veidu, tam trīs reizes jāklanās pret rītiem un trīs reizes jāatkārto tas pats vārds. Bet sargies, pārvērties būdams, pasmieties, jo tad burvju vārds tavā atmiņā galīgi izgaisīs un tu paliksi dzīvnieks uz visiem laikiem.»
   Kad Selims Gudrais beidza lasīt, kalifs bija pārmērīgi iepriecināts. Viņš zinību vīru nozvērināja, ka tas noslēpumu nevienam neizpaudīs, dāvāja tam skaistas drēbes un atlaida to. Bet savam lielveziram viņš sacīja: «Lūk, tas tik ir pirkums! Kā es priecāšos, kļūdams par dzīvnieku! Atnāc rītu no rīta pie manis. Tad iesim abi uz lauka, iešņauksim pulveri un paklausīsimies, ko runā gaisā un ūdenī, mežos un laukos!»
   2
   Otrā rītā kalifs Hasids tikko bija paēdis brokastis un saģērbies, kad ieradās lielvezirs, lai ietu, kā noteikts, savam kungam līdzi uz lauka. Kalifs paņēma un aizbāza aiz jostas kārbiņu ar burvju pulveri un devās ceļā divi vien ar lielveziru, bez pavadoņiem un bez svitas. Vispirms viņi izstaigāja kalifa plašos dārzus, bet velti meklēja atrast kādu dzīvu radību, pie kā burvību izmēģināt. Beidzot lielvezirs deva padomu iz­iet ārā pie dīķa, kur tas dažu labu reizi esot redzējis daudz dzīvnieku, sevišķi gandrus, kas ar savu lielmanīgo izturēšanos un klabatām vēr­suši uz sevi viņa uzmanību.
   Kalifs piekrita veziram, un abi devās uz dīķi. Tur nonākuši, viņi redzēja kādu gandru, kas savā nodabā staigāja pa pļavu, lasīja vardes, pa reizei pie sevis klabatādams. Tad pat viņi ieraudzīja augstu gaisā riņķojam otru gandru.
   «Kungs un pavēlniek,» sacīja lielvezirs, «zvēru pie savas bārdas, ka šie divi garkāji sadomājuši parunāties par jaukām lietām. Kā būtu, kad mēs pārvērstos par gandriem?»
   «Labi teikts!» atbildēja kalifs. «Bet pagaidi, mums vēl labi jāpārliek, kā atkal tapt par cilvēkiem. Pareizi! Trīs reizes jāklanās pret austru­miem un trīs reizes jāatkārto Mutaboi un tūdaļ būsim, kas bijuši — es kalifs, tu vezirs. Bet tikai, dieva dēļ, nesmieties, jo tad esam pa­zuduši.»
   Kamēr kalifs runāja, otrs gandrs lēniem lokiem laidelējās pār viņu galvām arvien tuvāk zemei. Kalifs steigšus izvilka no jostas kārbiņu, ievilka krietnu šņaucienu un pasniedza tad lielveziram, kas arī tūliņ iešņauca, un abi sauca: «Mutabor!»
   Viņu kājas saruka, kļuva tievas, sarkanas, un skaistās, dzeltenās ka­lifa un viņa pavadoņa kurpes izvērtās par ķeburainām gandia kājām, rokas izveidojās par spārniem, virs pleciem iztīstījās veselu olekti garš kakls, nozudusi bija arī bārda, un augumu apklāja mīkstas spalvas.
   «Jums, lielvezira kungs, ļoti skaists knābis,» pēc ilgas brīnlšanās kalifs iesaucās. «Zvēru pie pravieša 6 bārdas, — tādu brīnumu es savā mūžā neesmu piedzīvojis.»
   «Pazemīgi pateicos,» lielvezirs atteica, zemu jo zemu paklanīda­mies. «Ja atļauts, varu apgalvot, jūsu augstība kā gandrs izska­tāties vēl lieliskāks nekā kalifa tērpā. Bet tagad varbūt jums labpa­tiktos iet pie mūsu biedriem un paklausīties, vai patiesi protam gandriski.»
   Pa tam otrs gandrs bija nolaidies zemē. Viņš noglauda ar knābi savas kājas, sakārtoja spalvas un gāja pie pirmā. Abi jaunie gandri piesteidzās labi tuvu un, pašiem par lielumlielo brīnumu, dzirdēja šādu sarunu:
   «Labrīt, Garkājas kundze! Kur tik agri jau pļavā?»
   «Pateicos, mīļā Klabatknābīt! Gribējās ieturēt mazu brokastu. Vai nevaru jums piedāvāt kumosu ķirzakas vai gabaliņu vardes ciskas?»
   «Ļoti pateicos, šodien nemaz nav ēstgribas. Es nāku uz pļavu pavi­sam citā nolūkā. Man šodien būs jādejo mana tēva viesu priekšā, un tādēļ še klusībā gribēju noturēt mazu mēģinājumu.»
   Un drīz vien jaunā gandriene laukumā uzsāka dīvainas kustības. Kalifs un Manzors noskatījās viņā ar izbrīnu. Bet, kad viņa glīti nostā­jās uz vienas kājas, graciozi spārnus vēdinādama, tad abi skatītāji ne­varēja vairs noturēties, knābjos viņiem paspruka nevaldāmi smiekli, kas tikai pēc laba brīža aprimās.
   Kalifs beidza pirmais. «Tas tik bija joks,» viņš iesaucās, «tāds zeltā nav samaksājams! 2ēl tikai, ka muļķa putni no mūsu smiekliem sabijās, citādi tie vēl būtu kaut ko uzdziedājuši.»
   Bet nu tikai lielvezirs atģida, ka pārvērstajiem bija aizliegts smie­ties. Viņš pastāstīja savas bažas kalifam. «Kad tevi Meka un Medina 7 I Tas būtu nelāga joks, ja man uz visiem laikiem jāpaliek par gandru! Papūlies, varbūt tu atminēsies muļķīgo vārdu, man patiesi tas aiz­mirsies.»
   «Trīs reizes klanīties pret austrumiem un sacīt Mu-Mu-Mu-»
   Viņi pagriezās pret austrumiem un klanījās, ka knābji pie zemes metās. Bet, tavu postu! Burvju vārds bija aizmirsies, un, lai kalifs kla­nītos kā klanīdamies, lai arī vezirs no visas sirds Ma-Mu- murminātu, vārdu kā nevarēja, tā nevarēja atcerēties, un nabaga Hasids un viņa vezirs bija un palika gandri.
   Pagalam noskumuši apburtie klejoja pa laukiem un pļavām, nezinā­dami, ko nelaimē iesākt. No gandra ādas ārā netika, un kā tādi pilsētā nedrīkstēja rādīties, lai kādam pateiktu par savu bēdīgo likteni. Jo kurš gan gandram ticētu, ka tas viņu kalifs, un, ja kāds arī ticētu, vai tad Bagdades iedzīvotāji būtu mierā, ka viņu kalifs — gandrs?
   Tā viņi klīda vairākas dienas, kā nekā pārtikdami no graudiem un saknēm, bet tos bija grūti saēst garajos knābjos. Uz ķirzakām un var­dēm viņiem nebija ne mazākās patikas, viņi baidījās ar tādiem kāru­miem samaitāt savu kuņģi. Vienīgais viņu prieks šai bēdīgajā stāvoklī bija tas, ka varēja laisties, tālab viņi bieži vien cēlās spārnos un lidi­nājās pār Bagdades jumtiem, lai redzētu, kas notiek pilsētā.
   Sākumā ielās bija manāms liels uztraukums un sēras. Bet apmēram ceturtā dienā pēc viņu pārvēršanās, sēdēdami uz kalifa pils jumta, viņi ieraudzīja lejā lielisku svētku gājienu: atskanēja bungas un stabules, parādījās kāds vīrs zeltrakstītā purpurmētelī, jādams uz appušķota zirga, spoža kalpotāju bara pavadībā. Ļaudis, vai pus Bagdades, stei­dzās viņam pakaļ, saukdami: «Lai dzīvo Miera, Bagdades valdnieks!»
   Abi gandri uz jumta saskatījās, un kalifs Hasids sacīja: «Lielvezir, vai nu tu saproti, kāpēc es esmu noburts? Šis Miera ir mana nāvīgākā ienaidnieka varenā burvja Kašnura dēls, kurš kādā nestundā zvērēja man atriebties. Tomēr es neesmu vēl zaudējis pēdējās cerības. Nāc man līdz, tu mans uzticamākais pavadoni manā postā, dosimies pie pravieša kapa, varbūt tur, svētajā vietā, mums izdosies nokratīt burvja lāstu.»
   Viņi pacēlās no pils jumta un laidās uz Medinas pusi.
   Bet ar laišanos diezin kā neveicās, jo viņi vēl bija par maz vingri­nājušies. «Vai, kungs!» elsa pēc pāra stundu lidošanas lielvezirs, «Ka pavēlat, bet es ilgi tā neizturēšu. Jūs laižaties par daudz ātri! Arī va­kars jau nāk virsū, un labāk būtu, ja mēs nolaistos un paraudzītos, kur pārnakšņot.»
   Hasids uzklausīja sava kalpa lūgumu, un, tā kā turpat klajumā bija redzamas drupas, kur likās būt droša pajumte, tad viņi laidās turpu. Vieta, kur viņi nolēma pārlaist nakti, likās būt izbijusi pils. No drupām pacēlās skaisti pīlāri un vairākas istabas, kas vēl bija puslīdz uzglabā jušās, liecināja par citkārtējo lielisko iekārtu. Sausākas vietiņas meklē­dami, Hasids uz viņa pavadonis izstaigāja visus kaktus. Piepeši gandrs Manzors apstājās. «Kungs un pavēlniek,» viņš čukstēja, «ir jau muļķīgi lielvezira cilvēkam, un vēl kā gandram, baidīties no spokiem. Tomēr man ir tik savādi ap sirdi, jo nupat te kaut kur tuvumā atskanēja no­pūtas un vaidi.» Kalifs apstājās un tai pašā brīdī gluži labi sadzirdēja klusas raudas. Tās varēja būt drīzāk cilvēka nekā zvēra nopūtas. Ziņ­kārības dzīts, viņš gribēja jau doties uz to pusi, no kurienes atskanēja vaidi, bet vezirs satvēra viņu ar knābi pie spārna un lūgdams lūdza, lai jel nedodoties jaunās, nezināmās briesmās. Bet velti! Kalifs, kam ari zem gandra spārniem pukstēja vīra sirds, izrāvās, pazaudēdams pie tam dažas spalvas, un devās tumšajā ejā. Drīz vien viņš nonāca pie kādām durvīm, kas likās tikai pieslietas un aiz kurām bija dzirdamas kā nopūtas, kā gaudas. Viņš atgrūda ar knābi durvis un izbrīnā palika uz sliekšņa stāvot. Sakritušajā istabā, ko vāji apgaismoja tikai viens mazs aizrestots lodziņš, viņš ieraudzīja sēdam zemē lielu pūci. Smagas asaru lāses viņai ritēja no lielajām, apaļajām acīm, un no līkā knābja izlauzās apspiesti vaidi. Pamanījusi kalifu un veziru, kas arī jau bija iezadzies turpat, viņa aiz prieka skaļi iekliedzās. Tad viņa ar ūbelai- najiem spārniem veikli noslaucīja asaras un, abiem pienācējiem par lielu brīnumu, skaidrā arabu valodā sacīja: «Esiet sveicināti, gandri! Jūs esat manas glābšanas labie vēstneši, jo sen atpakaļ jau man pare­ģoja, ka gandri būšot manas lielās laimes nesēji!»
   Kad kalifs no brīnumiem bija atjēdzies, viņš palocīja savu garo kaklu, glīti nostājās uz garajām kājām un teica: «Pūcīt! Cik no taviem vārdiem noprotu, tad tu esi mūsu bēdu biedrene. Bet, ak! velta ir tava cerība, ka ar mums tev nāktu glābšana. Tu sapratīsi mūsu bezspēcību, kad dzirdēsi mūsu posta stāstu.»
   Pūce lūdza to pastāstīt, un kalifs viņai izstāstīja visu, ko mēs jau zinām.
   4
   Kad kalifs savu stāstu bija beidzis, pūce viņiem pateicās un sacīja: «Tad uzklausi arī manu dzīves gājumu, un tu redzēsi, ka esmu tikpat nelaimīga kā tu. Mans tēvs ir Indijas ķēniņš un mani, viņa vienīgo, nelaimīgo meitu, sauc Lužu. Tas pats burvis Kašnurs, kas jūs nobūris, ir vainīgs arī pie manas nelaimes. Kādu dienu viņš ieradās pie mana tēva un prasīja mani savam dēlam Mieram par sievu. Mans tēvs, ka jau ātras dabas vīrs, pavēlēja to triekt pa trepēm lejā. Bet šis neģēlis prata man citādā kārtā tuvoties; par vergu pārģērbies, pienāca pie ma­nis dārzā un pasniedza kādu dzērienu, kas mani pārvērta par šādu riebekli. Bailēs paģībušu, viņš mani pārnesa šeit un promiedams ar savu riebīgo balsi iekliedza man ausī:
   «Te tev jāpaliek visu mūžu, tu nejaukā; pat zvēri tevi nīdīs un nici­nās, līdz kamēr nāve nāks un atbrīvos vai arī ja kāds labprātīgi tevi ņems par sievu tādu, kāda tu patlaban izskaties. Tā ir mana atriebība tev un tavam lepnajam tēvam.»
   Kopš tā laika pagājuši vairāki mēneši. Te, šajos pamestajos mūros es vientulībā sēžu un skumstu, ļaudis mani nicina, un pat zvēriem esmu par briesmekli. Man nav vairs lemts skatīt dabas jaukumus, jo dienu esmu akla, un tikai kad bālā mēness staru straume plūst pār mūriem, tikai tad kā plīvurs nokrīt no manām acīm.»
   To teikusi, pūce atkal izslaucīja ar spārniem acis, jo bēdīgā likteņa stāsts viņai bija izvilinājis asaras.
   Princeses stāstā klausīdamies, kalifs bija nogrimis dziļās domās. «Ja viss nav tikai maldi,» viņš sacīja, «tad, man šķiet, mūsu nelaime nav akla sagadīšanās, bet te meklējams kāds dziļāks sakars; bet kā gan šai mīklai rast atminējumu?»
   Pūce viņam atbildēja: «Ak kungs, arī man tā šķiet; reiz bērnībā kāda gudra sieva man pareģoja, ka gandrs man nesīšot lielu laimi. Un es arī zinu, kā varētu izglābties.» Kalifs bija ļoti pārsteigts un ziņkārīgs prasīja, kā viņa to domājot. Pūce teica: «Burvis, kas mūs abus iedzinis nelaimē, reizi mēnesī apmeklē šīs drupas. Netālu no šīs istabas ir liela zāle. Tur tad viņš ar saviem līdzziņiem mēdz dzīrot. Jau bieži tur esmu noklausījusies viņu valodās. Dzīrodami viņi cits citam pārstāsta savus nedarbus; kas zina, varbūt viņiem gadās kādreiz minēt arī to burvju vārdu, kas jums aizmirsies.»
   «Ak dārgā princesei» kalifs iesaucās. «Teic, kad viņi nāks un kur atrodas zāle?»
   Pūce mazu brīdi klusēja un tad teica: «Neņemiet ļaunā, bet jūsu vēlēšanos varu izpildīt tikai ar vienu norunu.»
   «Teic, teic jel!» Hasids iesaucās. «Esmu gatavs darīt visu, ko vien vēlies!»
   «Redziet, arī es tad gribu kļūt brīva, bet tas var notikt tikai tanī gadījumā, ja viens no jums piedāvā man savu roku.»
   Sis priekšlikums gandrus mazliet pārsteidza. Kalifs pamāja savam kalpam iznākt ar viņu drusku ārā.
   «Lielvezir,» kalifs aiz durvīm sacīja, «traka ķibele, bet jūs nu gan viņu varētu ņemt.»
   «Tā?» vezirs atbildēja. «Lai, mājās pārnākot, mana sieva man acis izskrāpētu? Pie tam esmu arī jau pavecāks cilvēks, bet jūs esat jauns, neprecējies, un kādēļ gan jūs nevarētu sniegt roku jaunai, skaistai princesei?»
   «Tur jau ir tas āķis,» kalifs nopūtās, skumīgi nolaizdams spārnus, «kas tad tev saka, ka viņa jauna un skaista? Tas nozīmē — kaķi maisā pirkt!»
   Labu brīdi viņi vēl tā sarunājās, viens otru pārliecinādami, bet, kad kalifs redzēja, ka vezirs drīzāk gatavs palikt uz visiem laikiem par gandru nekā precēt pūci, tad viņš nolēma pats pildīt norunu. Pūce priecājās bez gala. Viņa apgalvoja, ka viņi ieradušies īstā laikā, jo viss varot būt, ka jau šonakt pat burvji sapulcējoties.
   Viņa pameta savu mitekli un veda gandrus uz zināmo zāli. Ilgi viņi gāja pa tumšu eju, beidzot pa kāda sakrituša mūra spraugu tie pama­nīja plūstam gaismas strāvu. Tuvojoties spraugai, pūce viņus lūdza izturēties ļoti klusu. Pa spraugu varēja pārredzēt lielu zāli. Zālei vis­apkārt gar sienām bija krāšņi pīlāri un daudz izgreznojumu. Vairāku daudzkrāsainu lampu apgaismota, tā bija gaiša kā dienā. Zāles vidū stāvēja apaļš galds, apkrauts dažādiem gardiem ēdieniem. Ap galdu liecās lokveidīgs mīksts sēdeklis, uz kura patlaban sēdēja astoņi vīri. Gandri tūlīt pazina, ka viens no šiem vīriem ir tas pats sīklietu tirgo­tājs, kas viņiem bija pārdevis burvju pulveri. Viņa blakus sēdētājs to uzaicināja pastāstīt kaut ko par savu pēdējo darbu sekmēm. Burvis starp citu tad arī izstāstīja par kalifu un viņa veziru.
   «Kas tad tas ir par vārdu, ko tu viņiem uzdevi?» vaicāja kāds cits burvis.
   «Tas ir kāds ļoti grūts latiņu vārds: Mutabor».
   5
   Kad gandri pie spraugas to dzirdēja, viņi aiz prieka nezināja ko darīt. Uz savām garajām kājām tie steidzās pa eju uz drupu vārtiem tādā ātrumā, ka pūce tikko varēja līdzi tikt. Aiz vārtiem kalifs aiz­grābts pūcei sacīja: «Tu manas un mana biedra dzīvības glābēja! Par to, ko tu mūsu labā darīji, pieņem manu mūžīgo pateicību un ļauj man būt tavam dzīves biedram!»
   Tad viņš pagriezās pret rītiem. Abi gandri, garos kaklus izstiepuši, paklanījās trīs reizes pret austrumiem, kur patlaban aiz kalna rotājās saule. «Mutabor!» viņi sauca trīs reizes un tai pašā acumirklī bija pār­vērsti, Aiz neizsakāma prieka' par jaunatgūto dzīvi kungs un kalps gan raudādami, gan smiedamies krita viens otra apkampienos. Bet trūkst vārdu izteikt abu izbrīnu, — ko viņi ieraudzīja apskatījušies? Viņiem priekšā stāvēja burvīgi skaista, grezni tērpta jaunava. Smaidīdama viņa sniedza kalifam roku un sacīja: «Vai savu pūci jūs vairs nepazīstat?» Viņa pati tā bija. No viņas skaistuma un piemīlības kalifs tā bija aiz­grābts, ka izsaucās, tā esot viņa lielākā laime, ka viņš bijis pārvērsts par gandru.
   Nu visi trīs devās uz Bagdadi. Kalifs savās drēbēs atrada ne tikai burvju pulveri, bet arī savu naudas maku. Tuvējā ciemā viņš nopirka visu, kas ceļā vajadzīgs, un tā viņi drīz nonāca pie Bagdades vārtiem.
   Pilsētā kalifa pārnākšana sacēla lielu uztraukumu. Viņš bija izdau­dzināts par mirušu, un nu tauta varen priecājās, atkal atdabūjusi savu mīļoto valdnieku.
   Bet pret krāpnieku Mieru iedegās tautas dusmas. Ļaudis ielauzās pilī un sagūstīja kā pašu veco burvi, tā viņa dēlu. Veco kalifs pavēlēja aizvest uz pils drupām un pakārt tanī pašā miteklī, kur tas bija turējis princesi kā pūci gūstā. Bet dēlam, kas no tēva burvībām maz ko sa­prata, kalifs lika izvēlēties vienu no diviem — mirt vai iešņaukt pul­veri. Kad Miera bija izvēlējies pēdējo, lielvezirs pasniedza viņam kārbiņu. Labs šņauciens un kalifa teiktais burvju vārds to uz vietas pārvērta par gandru. Kalifs viņu pavēlēja ieslodzīt dzelzs krātiņā un izlikt savā dārzā.
   Kalifs Hasids ar savu sievu princesi dzīvoja ilgu, laimīgu mūžu. Viņu jautrākie brīži arvien bija pēcpusdienās, kad tos apciemoja lielvezirs. Tad aizvien viņi pārrunāja, ko piedzīvojuši, gandri būdami, un dažu reizi, kad kalifs bija sevišķi labā omā, viņš ņēmās attēlot lielveziru kā gandru. Izlikdamies nopietns, stingriem, cēliem soļiem viņš staigāja pa istabu uz priekšu un atpakaļ, klabatāja, vēdināja rokas kā spārnus un rādīja lielveziram, kā tas klanījies pret austrumiem un velti Mu-Mu- murminājis. Kalifa sievai un viņas bērniem šie brīži sagādāja lielu prieku. Bet, kad kalifs nerima klabatāt un klanīties, Mu-Mu- murmi­nādams, tad vezirs vīpsnādams draudēja, ka pastāstīšot kalifa kundzei vii,iu abu sarunu aiz princeses pūces durvīm.

   Manam tēvam Balzorā 8 bija mazs veikals. Viņš bija viens no tiem ļaudīm, kuri nevar ne bagāti kļūt, ne arī izputēt, jo neuzsāk neko lielāku aiz bailēm pazaudēt to pašu, kas jau ir. Tēvs mani izaudzināja par vienkāršu, krietnu cilvēku, un drīz vien es varēju viņam šo to palīdzēt. Man palika astoņpadsmit gadu, kad viņš nomira, laikam gan no lielām rūpēm un bēdām par tiem tūkstoš zelta gabaliem, kurus bija uzticējis jūrai, piedalīdamies pirmā lielākā spekulācijā. Un, patiesi, pēc kādām nedēļām pienāca ziņa, ka kuģis, kas vedis mana tēva pre­ces, nogrimis. Tāpēc, lai slavēta nāve, jo šī satriecošā ziņa nu vairs ne­nāca viņa ausīs. Bet manu jaunekļa sparu šī kļūme nevarēja salauzt. Visu, ko tēvs man bija atstājis, es pārvērtu skaidrā naudā un devos sve­šumā, lai izmēģinātu tur savu laimi. Mani pavadīja tikai kāds vecs tēva kalps, kas, joprojām pieķēries, negribēja no manis šķirties, bet dalīties manā liktenī.
   No Balzoras ostas mēs izbraucām ar pirmo ceļa vēju. Kuģis, uz kura es atrados, gāja uz Indiju. Mierīgi braucām pa parasto ceļu. Te ceļo­juma piecpadsmitā dienā kapteinis pareģoja lielu vētru. Viņa vaigs sa­vilkās rūpēs, jo ceļš ap to vietu, kur pašlaik atradāmies, viņam nebija tik pazīstams, ka varētu bez bažām vētru gaidīt. Viņš lika ievilkt buras, un mūsu kuģis slīdēja mierīgā gaitā uz priekšu. Iestājās auksta, gaiša nakts, un kapteinis jau sāka domāt, ka savā vētras pareģojumā vīlies. Piepeši mums cieši garām aizdrāzās kāds svešs kuģis, ko iepriekš ne­maz nebijām pamanījuši. No kuģa klāja atskanēja mežonīgi kliedzieni un gaviles, kas uz maniem vētras gaidās satrauktiem prātiem atstāja dīvainu iespaidu. Bet kapteinis, turpat man līdzās, kļuva bāls kā nāve. «Mans kuģis pazudis,» viņš iesaucās, «tur pilnās burās traucas nāve!» Iekams es paguvu par to tuvāk apjautāties, kliegdami brēkdami sa­skrēja matroži. «Vai redzējāt?» viņi cits caur citu sauca, «nu mēs esam pazuduši!»
   Kapteinis lika lasīt priekšā priecas vārdus no korana 9 un pats stājās pie stūres. Bet velti! Vētra pieņēmās neticamā ātrumā, un nepagāja stundas laiks, kad mūsu kuģis nobrakšķēja un palika uz vietas. Nolaida laivas, un tikko pēdējie matroži bija tajās sakāpuši, kad kuģis mūsu acu priekšā pazuda zem ūdens. Kā nabags es šūpojos izsviests plašajā jurā. Bet tas vēl nebija viss. Jūras trakošana pieņēmās, laivas vadīt vairs nebija iespējams. Es apkampu savu veco kalpu, un mēs viens otram zvērējām nekad nešķirties. Bet ar pirmo rīta blāzmas ausmu spējš vētras grūdiens sagrāba laivu, kurā mēs sēdējām, un apsvieda to uz mutes. Citu kuģa ļaužu pēc tam es vairs netiku redzējis. Gāzdamies biju zaudējis samaņu, un, kad biju atžirdzis, redzēju, ka atrodos sava veca kalpa rokās, kas, pats uz apsviestās laivas dibena paglābies, vilka mani līdzi. Vētra aprima. No mūsu kuģa nebija vairs ne vēsts, bet netālu mēs pamanījām kādu citu kuģi, kam viļņi mūs nesa pretī. Kad tikām tuvāk, es redzēju, ka tas ir tas pats kuģis, kas naktī mums pa­brauca garām un no kura mūsu kapteinis tik šausmīgi pārbijās. Ari man šis kuģis iedvesa savādu baismu. Kapteiņa vārdi, kas tik briesmīgi bija piepildījušies, tukšums un klusums uz kuģa, uz kura jau tik tuvu pienākot nemanīja nekādas dzīvības, — neviens neatsaucās, lai gan mēs kliedzām un saucām cik spēdami, — tas viss mani baidīja. Tomēr kuģis - bija mūsu vienīgais glābiņš, un mēs pateicāmies pravietim, ka viņš par mums apžēlojies tik brīnišķā kārtā.
   Kuģa priekšgalā karājās gara tauva. Rokām un kājām airēdami, mēs pievirzījāmies klāt, lai to satvertu. Tas mums beidzot izdevās. Vēl reizi es pacēlu balsi, bet no kuģa nedzirdēja ne skaņas. Tad rāpāmies augšā, es, kā jaunāks, pa priekšu. Bet tavu šausmu! Kādu skatu es, uz kuģa nonācis, ieraudzīju! Klājs bija viss vienās asinīs, un uz grīdas gulēja divdesmit līdz trīsdesmit līķu turku drēbēs, bet pie vidējā masta stāvēja kāds vīrs, bagātīgā apģērbā, zobenu rokā; viņa seja bija bāla, saviebta, un pierē iedzīta nagla, ar ko tas bija pienaglots pie masta; arī viņš bija beigts. No izbailēm es sastingu, tikko varēju pavilkt kājas un atņemt elpu. Tad uzrāpās mans pavadonis. Arī viņu pārsteidza šaus­mīgā aina, ka uz kuģa nebija nevienas dzīvas dvēseles, kā tikai kritušie. Mēs piesaucām pravieti, pirms iedrošinājāmies iet tālāk. Uz katra soļa mēs apskatījāmies, vai nenāks vēl kaut kas briesmīgāks, bet viss palika kā bijis: tuvu un tālu ne mazākās dzīvības, izņemot mūs pašus un plašo jūru. Mēs neiedrošinājāmies stiprāk teikt ne vārda, aiz bailēm, ka pie masta pienaglotais kapteinis neatver savas stingās acis un nevērš uz mums savu skatu vai arī kāds no nonāvētajiem nepakustina savu galvu. Beidzot mēs nonācām pie kāptuvēm, kas veda kuģa telpās. Neviļus mēs pie tām apstājāmies un uzlūkojām viens otru, jo neviens no mums neuzdrošinājās pateikt, ko domā.
   «Vai, kungs,» mans uzticīgais kalps iesāka, «te ir noticis kaut kas šausmīgs. Bet, lai kuģa telpas būtu vai pilnas ar laupītājiem, es labāk gribu krist viņu nagos uz dzīvību vai nāvi nekā ilgāk palikt te, šo līķu drūzmā.»
   Tās bija arī manas domas. Mēs saņēmām dūšu un drebošiem soļiem kāpām lejā. Bet tas pats klusums bija arī te, tikai mūsu soļi skanēja tukšajā telpā. Pie kajites durvīm mēs palikām stāvot. Es pieliku ausi un klausījos, — klusums. Es atvēru. Tur bija liela nekārtība. Drēbes, ieroči un visādas mantas samestas cita pār citu vislielākā nekārtībā. Viss liecināja, ka kuģinieki, vai vismaz kapteinis, tur neilgi atpakaļ bija dzīrojuši. Mēs gājām tālāk no kajites kajitē, no telpas telpā; visur mēs atradām zīdu, pērles, cukuru un citas mantas lielā krājumā. Es, to redzot, biju ļoti priecīgs, jo, tā kā uz kuģa neviena nebija, tad cerēju itin visu iegūt par savu, kaut gan Ibrahims man atgādināja, ka mēs atrodoties no sauszemes ļoti tālu un ka bez citu palīdzības tā kā tā malā netikšot.
   Mēs atspirdzinājāmies pie ēdamā un dzeramā, ko te atradām lielā vairumā, un tad kāpām atkal augšā. No šausmīgās līķu ainas gāja tirpas pār kauliem. Nolēmām atkratīties no tiem un samest visus pār bortu jūrā, bet kas par izbailēm, kad redzējām, ka tos ne no vietas nevar pakustināt. Viņi bija kā pieauguši pie grīdas, un, ja tos gribētu prom dabūt, vajadzēja celt ārā ar visiem dēļiem, bet tam mums trūka vaja­dzīgo rīku. Arī kapteini nevarējām dabūt nost no masta, un rokā sa­kampto zobenu viņš turēja kā dzelzīs. Diena mums pagāja, domājot par mūsu kļūmīgo stāvokli, un, kad metās jau nakts, es atvēlēju vecajam Ibrahimam likties uz auss, bet pats paliku uz klāja," paraudzīties pēc kāda glābiņa.
   Mēness bija tikko uzlēcis un, pēc zvaigznēm rēķinot, varēja būt vienpadsmitā stunda, kad mani pārņēma tāds nepārvarams miegs, ka gribot negribot bija jāatlaižas turpat pie kādas mucas. Tā tomēr bija vairāk nesamaņa nekā miegs, jo gulēdams es skaidri dzirdēju, kā viļņi sitās gar kuģa sāniem, kā masti čīkstēja un burās svilpoja vējš. Te piepeši es izdzirdu uz klāja soļus un vīriešu balsis. Gribēju trūkties augšā, lai apskatītos, kas notiek. Bet kāda nezināma vara turēja mani saistā, es nevarēju ne locekļa pakustināt, ne acu atvērt. Balsis pieņēmās, kļuva skaidrākas, es jutu, ka uz kuģa žirgti rīkojās kuģa ļaudis. Troksnī atskanēja pavēlnieka saucieni, man likās, ka raisa tauvas un uzvelk buras. Bet mana apziņa dzisa un dzisa, gan vēl dzirdēju ieroču žvadzē­šanu, bet tad iekritu dziļā miegā un, kad uzmodos, bija jau liels rīts, saule griezās pusdienā un dedzināja manu vaigu. Brīnīdamies es rau­dzījos apkārt: vētra, kuģis, līķi un viss, ko nakti biju redzējis, likās būt bijis tikai sapnis. Apkārt es redzēju visu tādā pašā kārtībā, kā vakar vakarā. Sastinguši gulēja nonāvētie, un tāpat stings stāvēja pie masta pienaglotais kapteinis. Es pasmējos par savu sapni, trūkos kājās un meklēju rokā savu veco biedru.
   Tas sēdēja kajitē domīgs un noskumis. «Vai kungs,» viņš iesaucās, kad es pie viņa iegāju, «es labāk gribu gulēt jūras visdziļākā vietā nekā vēl vienu nakti palikt uz šā apburtā kuģa.»
   Apvaicājos viņam, kas par iemeslu, un viņš man atbildēja: «Varēju būt gulējis jau kādas pāris stundas; te, pamodies, dzirdu augšā soļus un skraidelēšanu. Pirmajā acumirklī nodomāju, ka jūs tas esat, bet tur bija vismaz gabalu divdesmit skraidītāju, dzirdēju arī saucienus un klie­dzienus. Te kāds smagiem soļiem nāca pa kāpnēm lejā. Tad es vairs neatceros, kas ar mani notika, tikai, uz mirkli samaņu atguvis, redzēju kajites vidū pie galda sēžam to pašu vīru, kas augšā pie masta pie­naglots; viņš dzēra un dziedāja, bet tas, purpursvārkos, kas guļ turpat netālu no viņa, tas sēdēja viņam blakus un dzīroja līdz ar viņu!»
   Tā man stāstīja mans vecais kalps.
   Ticiet vai neticiet, draugi, man nebija diezin cik labi ap sirdi; tās, ko arī es nakti dzirdēju, būs bijušas nonāvēto balsis, par to es biju pār­liecināts. Sādā sabiedrībā tālāk ceļot likās šausmas. Mans Ibrahims atkal nogrima dziļās domās.
   «Nu es zinu!» viņš beidzot iesaucās. Viņam, protiet, bija iekritis prātā kāds pantiņš, kas lietojams pret spokiem un gariem un ko viņš bija mācījies no sava vectēva, daudz piedzīvojuša, daudz redzējuša un gudra vīra. Tāpat viņš apgalvoja, ka, skaitot lūgšanas no korana, mēs aizdzīšot arī nedabisko miegu, kas mums izgājušā naktī kā vienam, tā otram uzmācās ar nepārvaramu spēku. Vecā vīra padoms man patika. Baiļu pārņemti, mēs domājām par nākošo nakti. Kajitei blakām bija maza istabiņa, tur nolēmām paslēpties. Durvīs mēs izurbām pāris tik lielus caurumus, ka pa tiem varēja pārredzēt visu kajiti. Aizslēdzām durvis no iekšas, cik cieši varēdami, un Ibrahims ierakstīja pravieša vārdu visos četros istabas kaktos. Tā mēs sagatavojāmies nakts bries­mām.
   Pulkstenis varēja būt atkal ap vienpadsmitiem, kad man par varēm sāka nākt miegs. Mans bēdu biedrs ieteica skaitīt kaut ko no korana, kas man arī līdzēja. Te uzreiz augšā viss likās atdzīvojies, tauvas čīk­stēja, uz klāja dipēja soļi, un skaidri varēja izšķirt cilvēku balsis. Mēs varējām būt sēdējuši jau kādas minūtes bailēs un nepacietīgās gaidās, kad izdzirdām nākam pa kajites kāpnēm lejā. Tad vecais sāka skaitīt pantiņu, ko vectēvs viņam bija ieteicis pret spokiem un burvībām:
   «Šurp, visi jūs no gaisa,
   Šurp no jūras dziļumiem, Kaps lai tumsu vaļā raisa, Šurp no uguns mājokļiem; Allah jūsu kungs visvarens, Viņam klausa visi gari.»
   Man jāatzīstas, ka es ne visai ticēju šādām zintīm, un man bailēs rnati cēlās stāvu, kad atsprāga durvis. Ienāca tas pats staltais, varonīgais vīrs, ko augšā redzēju pie masta pienaglotu. Nagla viņam atradās tāpat pierē, bet zobens bija makstī. Viņam sekoja vēl kāds vienkāršāk ģērbies vīrs, arī to es augšā biju redzējis. Kapteinis, un tas viņš, bez šaubām, bija, bija bālu vaigu, lielu, melnu bārdu, zvērojošām acīm, ar kurām viņš aplūkoja visu telpu. Viņš pagāja cieši gar mūsu durvīm, un es varēju viņu labi pamatīgi apskatīt. Bet durvīm, aiz kurām mēs atradāmies, viņš nepievērsa ne mazākās uzmanības. Abi viņi apsēdās kajites vidū pie galda un stiprā balsī, gandrīz kliegdami, sarunājās nesaprotamā valodā. Arvien vairāk viņi iekarsa, arvien skaļāki nāca kliedzieni, līdz kap­teinis sita dūri uz galda ar tādu sparu, ka visa kajite nodrebēja. Otrs, mežonīgi smiedamies, trūkās kājās un sauca kapteini sev līdz. Tas pa­klausīja, izrāva zobenu no maksts, un abi divi devās no kajites ārā. Mēs uzelpojām vieglāk, kad viņi bija prom, bet mūsu bailēm vēl nebija
   beigas. Uz kuģa troksnis pieņēmās. Tur skrēja un kliedza, smējās un kauca, līdz beidzot izcēlās tāds juceklis, tāda brēka un ieroču žvadzē­šana, ka mēs domājām, nupat mums virsū sagrūs klājs ar visām bu­rām, — te pēkšņi iestājās kapa klusums. Kad pēc vairākām stundām mēs pastājām iziet, augšā atradām visu pirmākā stāvoklī, ne pie viena ne mazākās pārmaiņas. Visi gulēja stingi kā bluķi.
   Tā mēs pavadījām uz kuģa vairākas dienas. Mēs stūrējām arvien pret austrumiem, jo tur, pēc maniem aprēķiniem, vajadzēja būt saus­zemei. Pa dienu mēs nobraucām vairākas jūdzes, tomēr rītā, saulei lēcot, kuģis pa nakti likās atslīdējis tai pašā vietā. Mēs to nevarējām citādi iedomāties, kā kad beigtie pilnās burās mūsu nobraukto gabalu pa nakti būtu stūrējuši atpakaļ. Lai to novērstu, mēs vakarā ievilkām buras un piemērojām arī še to pašu līdzekli, ko kajitē, tas ir — uzrakstī­jām uz pergamenta pravieša vārdu un vectēva burvības pantiņu un piestiprinājām pie ievilktām burām. Pukstošu sirdi gaidījām savā ista­biņā, kas notiks. Spoki plosījās vēl negantāk nekā citas naktis, bet, ko domājat, otrā rītā buras bija tāpat kā vakar satītas. Dienā mēs uzvilkām tikai tik daudz buru, cik bija vajadzīgs, lai kuģis virzītos uz priekšu, un tā piecu dienu laikā mēs bijām nobraukuši krietnu gabalu.
   Sestās dienas rītā beidzot pamanījām zemi un slavējām Allah un viņa pravieti par brīnišķīgo glābšanu. Visu dienu un nākamnakti virzī­jāmies krastam tuvāk un septītās dienas rītā tālumā pamanījām kādu pilsētu. Ar lielām mokām izmetām jūrā enkuru, kas drīz vien atdūrās pret zemi, nolaidām mazu laiviņu, ko atradām uz kuģa, iekāpām tajā un ar steigu vien airējām uz pilsētu. Pusstundu braukuši, mēs nonācām kādas upes grīvā un izkāpām malā. Pie pilsētas vārtiem apjautājāmies, kā sauc šo pilsētu un dabūjām zināt, ka tā kāda indiešu pilsēta un atro­das netālu no tās vietas, kas bija mana ceļa mērķis. Mēs devāmies uz kādu karavanseraju *, lai atspirdzinātos un atpūstos no garā, dēkainā ceļojuma. Pie saimnieka es apjautājos pēc kāda gudra vīra, pie kam liku viņam jaust, ka man vajadzīgs tāds, kas saprot arī kaut ko no zintīm.
   Viņš mani ieveda kādā nomaļā ielā, kur pieklauvēja pie zemas, niecīgas mājeles, lika man iet iekšā un prasīt tikai pēc Muleja.
   Pretī te man iznāca kāds vecītis, sirmu bārdu un garu degunu, un prasīja, ko es vēloties. Sacīju, ka meklēju gudro Muleju, un viņš man atteica, ka viņš pats tas esot. Griezos pie viņa pēc padoma, ko iesākt ar miroņiem uz kuģa un kā tos varētu nost dabūt. Viņš teica, ka šie
   * Karavanserajs — austrumu zemēs karavanu iegriešanās vieta, karavanu mītne. Tulk. red.
   ļaudis droši vien par kādiem nedarbiem nolādēti svaidīties jūras viļ­ņos; pēc viņa domām, burvība izgaistu, ja tos dabūtu uz sauszemes. Bet tas iespējams tikai tad, ja līķus izceltu ar visiem dēļiem. Kuģis pēc dieva un cilvēku taisnības ar visām mantām piederot man, jo es to atradis, bet, lai to nevienam neizpaužot un arī viņam lai atmetot kādu mazumu no savas pārpilnības, par to viņš ar saviem vergiem iešot pa­līgā novākt līķus. Apsolīju viņam bagātīgu samaksu, un mēs devāmies ceļā līdz ar pieciem vergiem, kas apbruņoti cirvjiem un zāģiem. Pa ceļam zintnieks Mulejs slavēt slavēja mūsu laimīgo iedomu, piekārt kuģa burām korana pantiņus. Viņš apgalvoja, ka tas bijis mūsu vienī­gais glābiņš.
   Bija vēl agrs rīts, kad nonācām uz kuģa. Ķērāmies tūlīt pie darba, un stundas laikā jau četri līķi bija laivā. Pāris vergu veda tos uz krastu apglabāt. Atgriezušies viņi stāstīja, ka ar līķu rakšanu nemaz nebijis jānopūlas, jo, tikko šie tos nolikuši zemē, tie tūdaļ pārvērtušies pīšļos. Mēs cirtām un zāģējām bez pārtraukuma, un uz vakara pusi jau visi līķi bija izvesti malā. Atlikās vairs tikai pie masta pienaglotais. Bet velti mēs pūlējāmies izvilkt naglu no masta, nekādiem spēkiem to ne­varēja pakustināt ne par matu. Es nezināju, ko iesākt, jo nevarēja taču likt mastu nocirst un ar visu līķi malā vest. Bet Mulejs arī šai nelaimē atrada padomu. Viņš lika vergam airēt uz krastu un atvest pilnu podu ar smiltīm. Kad tas bija izpildīts, vecais burvis sāka skaitīt kaut ko nesaprotamā valodā un kaisīt smiltis mironim uz galvas. Tas tūdaļ at­vēra acis, dziļi ievilka elpu, un naglas brūce viņa pierē sāka asiņot. Nu mēs izvilkām naglu bez kādām lielām pūlēm, un ievainotais saļima kāda verga rokās.
   «Kas mani še atveda?» viņš prasīja, kad bija drusku atžirdzis. Mulejs norādīja uz mani, un es gāju svešiniekam klāt. «Paldies tev, nezināmais svešiniek, tu mani esi atpestījis no ilgām ciešanām. Jau piecdesmit gadu, kopš manas miesas svaidījušās jūras bangās un gars nolādēts katru nakti nāk viņās atpakaļ. Bet nu mana galva dabūjusi zemei pieskarties un es ar mieru varu aiziet pie saviem tēviem.»
   Es lūdzu viņu mums tuvāk pastāstīt, kā viņš šai briesmīgajā stāvoklī nokļuvis, un viņš sacīja: «Pirms piecdesmit gadiem es biju cienīts un bagāts vīrs Alžirā. Mantkārības dzīts, sarīkoju kuģi un tapu par jūras laupītāju. Kādu laiku gāja labi no rokas, bet tad Zantē 10 es uzņēmu kuģī kādu dervišu 11 , kas gribēja ceļot par brīvu. Es un mani biedri bijām rupji ļaudis un nelikāmies par viņa svētumu ne zinis; dažu labu reizi es dzinu ar viņu visādus jokus. Un kādu reizi, kad viņš savās svē­tās dusmās pārmeta manu bezdievīgo dzīvi, nakti kajitē ar stūrmani dzīrojot, mani pārņēma trakas dusmas. Satracināts par to, ka nabags dervišs iedrošinās man pārmest to, ko ne pats sultāns man nedrīkstētu teikt, es devos augšā uz kuģa un iegrūdu viņam dunci krūtīs. Mirstot viņš mani un visus manus ļaudis nolādēja: ne mirt, ne dzīvot, kamēr mūsu galvas nebūs pieskārušās zemei. Viņš izlaida savu garu, un mēs iemetām viņu jūrā, pasmiedamies par viņa draudiem. Jau tai pašā naktī viņa vārdi piepildījās. Daļa no kuģa ļaudīm sacēlās pret mani. Notika nikns kautiņš, līdz visi mani piekritēji gulēja krituši un mani pašu pie­nagloja pie masta. Bet arī manu pretinieku ievainojumi bija nāvīgi, un drīz vien mans kuģis bija viens milzīgs zārks. Acis man aizvērās, elpa stājās un es domāju, ka nupat nāve klāt. Tomēr tas bija tikai savāds sastingums, kas mani pārņēma. Jau nākošā naktī, ap to pašu laiku, kad mēs dervišu bijām iemetuši jūrā, es un visi mani ļaudis atmodāmies, atdzīvojāmies, bet nevarējām nekā cita ne darīt, ne runāt, kā vienīgi to, ko bijām darījuši un runājuši izgājušo nakti ap to pašu laiku. Tā mēs esam svaidījušies jūrā piecdesmit gadus — ne dzīvi, ne miruši, jo kā gan mēs varējām nokļūt uz sauszemes? Vētrā mēs ar negantu prieku laidām kuģi pilnās burās, cerēdami, ka tas beidzot satrieksies pret kādu klinti un mūsu gurdās galvas atradīs mieru jūras dzelmē. Bet tas nenotika! Tagad nu es varu mirt. Vēlreiz tev pateicos, nezināmo glābēj! Ja manta var tev to atlīdzināt, tad ņem manu kuģi un visu, kas tajā atrodas, kā manas dziļākās pateicības zīmi.»
   To pateicis, kapteinis nokāra galvu un nomira. Arī viņš, tāpat kā viņa biedri, uz vietas pārvērtās pīšļos. Mēs tos savācām un krastmalā apglabājām. No pilsētas es atvedu uz kuģa amatniekus, kas manu kuģi saveda kārtībā. Pēc tam kad lielo tiesu kuģa mantu biju ar labu peļņu apmainījis pret citām, es salīgu matrožus, devu krietnu daļu draugam Mulejam un devos atpakaļ uz dzimteni. Es nebraucu vis taisnu ceļu, bet pieturēju pie daudzām salām, iegriezos daudzās svešzemju ostās un piedāvāju savas mantas turienes tirgos. Pravietis svētīja manas pūles.
   Pēc trim gada ceturkšņiem divtik bagāts, nekā mani bija padarījis nelaiķa kapteinis, es nonācu Balzorā. Citi pilsoņi ļoti brīnījās par manu veiksmi un bagātību, nevarēdami citādi manu laimi iztulkot kā ar domām: es laikam būšot uzgājis daudzināto Sindbadas dimanta salu 12 . Es atstāju viņus šai pārliecībā, un kopš tā laika ikviens Balzoras jau­neklis, tiklīdz viņš sasniedzis astoņpadsmito gadu, dodas pasaulē, lai pēc mana parauga izmēģinātu savu laimi. Bet es dzīvoju klusi un mierīgi, un ik pa pieci gadi reiz ceļoju uz Meku, pie pravieša kapa pateikties par viņa svētību un aizlūgt par kapteini un tā ļaudīm, lai viņš tos uz­ņemtu savā paradizē.

   Mans brālis Mustafa un mana māsa Fatme bija gandrīz vienā ve­cumā, brālim varēja būt vislielākais ja divi gadi vairāk. Viņi sirsnīgi mīlēja viens otru un abi kopīgiem spēkiem pūlējās atvieglot mūsu slimīgā tēva vecumdienas.
   Fatmes sešpadsmitajā dzimšanas dienā brālis sarīkoja svinības. Uz tām viņš ielūdza viņas rotaļu biedrenes, klāja tēva dārzā galdu, celdams viņām priekšā daudz un dažādus gardumus, bet, kad jau krēsla metās, viņš visas meitenes uzaicināja izbraukt pavizināties jūrā ar lielāku laivu, ko tam nolūkam bija noīrējis un skaisti izpušķojis. Fatme un viņas biedrenes tam piekrita ar prieku, jo vakars bija sevišķi jauks un tādā vakarā pilsētu no jūras apskatīt bija liela bauda. Meitenes par vizināšanos laivā tā bija sajūsminātas, ka pierunāja manu brāli braukt arvien tālāk jūrā iekšā. Mustafa gan tam ne labprāt piekrita, jo pirms dažām dienām bija manīts kāds korsaru kuģis.
   Netālu no pilsētas jūrā iestiepās zemes rags. Meitenes vēlējās no­kļūt aiz tā, lai no turienes noskatītos, kā saule rietēdama nogrimst jūrā. Zemes ragu apbraukuši, viņi ne visai tālu ieraudzīja kādu barku, pilnu bruņotiem vīriem. Nekā laba neparedzēdams, mans brālis lika jau pie laika griezties atpakaļ un airēt uz krastu. Un patiesi, viņš savā nojautā nebija vīlies, jo svešā barka ātri tuvojās un, tā kā viņiem bija daudz vairāk spēcīgu airētāju nekā mūsējiem, tad viņi tos panāca, aizsteidzās priekšā un visu laiku turējās starp krastu un mūsējo laivu. Meitenes,, redzēdamas, ka nu atrodas briesmās, sacēlās kājās, kliedza un vaima­nāja. Gan Mustafa viņas apsauca, gan lūkoja pierunāt izturēties mierīgi, jo tā cilājoties un skraidot laiva varot apgāzties. Nekas nelīdzēja, unr kad svešā barka pienāca jau pavisam tuvu, meitenes saspiedās laivas vienā galā, un tā apsviedās uz mutes.
   Tā kā jūras laupītāji jau ilgāku laiku apdraudējuši iedzīvotājus„ tad arī ļaudis no krasta, tiklīdz ievērojuši aizdomīgo barku, tūlīt vairā­kās laivās steigušies mūsējiem palīgā. Bet viņi paspēja piesteigties vairs tikai, lai uzlasītu slīcējus. Ienaidnieku barka pa burzmu bija jau pazudusi, un abās laivās, kas bija uzņēmušas slīcējus, pirmajā acumirklī nevarēja zināt, vai visi izglābti. Sabrauca kopā, sazinājās, un ak! — izrā­dījās, ka trūka manas māsas un vienas viņas biedrenes. Bet tad pa­manīja, ka vienā laivā bija kāds svešinieks, kuru neviens nepazina. Uz Mustafas draudiem viņš atzinās, ka piederot pie ienaidnieka kuģa ļaudīm, kurš jau vairākas dienas stāvot uz enkura kādas divi jūdzes uz austrumiem. Kamēr šis nopūlējies ar slīkstošo meiteņu izzvejošanu, viņa ļaudis, steigā bēgot, viņu pametuši. Viņš arī teicās pats savām acīm redzējis, ka divas no meitenēm tikušas ievilktas viņu barkā.
   Mana vecā tēva bēdas bija neizsakāmas. Arī Mustafa jutās pagalam satriekts — ne tikai par to, ka viņa mīļotā māsa pazudusi un ka viņš šai nelaimē jutās galvenais vainīgais, bet tāpēc, ka Fatmes nelaimē bija kritusi arī tā meitene, kuru viņam viņas vecāki bija apsolījuši par sievu, un tikai savam tēvam brālis nebija vēl pastājis to pateikt, jo viņas vecāki bija no zemākas kārtas.
   Mans tēvs bija cietas dabas vīrs. Kad viņa sirds bija daudzmaz aprimusi, viņš aicināja Mustafu pie sevis un sacīja: «Tava pārgalvība ir laupījusi manu vienīgo acu prieku un sarūgtinājusi mana mūža pēdē­jās dienas. Ej prom un nerādies vairs manās acīs, es nolādu tevi un tavus pēcnākamos, un tikai tad, ja Fatmi pārvedīsi mājās, tēva lāsts tiks noņemts no tavas galvas!»
   To brālis nebija sagaidījis. Viņš pats jau pirms tam bija nolēmis iet meklēt savu māsu un viņas biedreni un tikko bija gribējis iet pie tēva izlūgties svētību, — bet nu, lāstiem apkrautu, viņu izdzina pasaulē. Un, ja pēc pirmajām bēdām viņš bija juties sagrauzts un nomākts, tad šī jaunā nelaime, kas nāca nepelnīta, deva viņam sparu un drosmi.
   Viņš aizgāja pie sagūstītā jūras laupītāja, izprašņāja to, uz kurieni viņu kuģis varētu būt ceļā, un dabūja zināt, ka tas tirgojas ar vergiem un parasti lielo tirgu notur Balzorā.
   Mājās pārnācis, viņš sāka gatavoties aizceļošanai. Tēva dusmas likās būt drusku rimušās, jo viņš dēlam ceļa vajadzībām bija atsūtījis pilnu maku zelta. Raudādams Mustafa atvadījās no Zoraidas, savas nolaupītās līgavas vecākiem un devās uz Balzoru.
   Viņš ceļoja pa sauszemi, jo no mūsu mazās pilsētiņas uz Balzoru taisni negāja neviens kuģis. Mustafam bija jāsteidzas, lai nenokavētos un nenonāktu Balzorā vēlāk nekā jūras laupītāji. Un, tā kā viņam bija labs zirgs un nekādu lieku ceļa somu nebija, tad pilsētu viņš cerēja sasniegt jau sestās dienas vakarā. Bet ceturtajā dienā ap launaga laiku, kad viņš viens pats mierīgs jāja savu ceļu, kur bijuši, kur ne, viņu apstāja trīs vīri. Redzēdams, ka tie labi bruņoti, spēcīgi vīri un ka tie tīko vairāk pēc viņa zirga vai naudas nekā pēc viņa dzīvības, viņš sauca pretī, ka padodas. Piejājuši, tie nokāpa no saviem zirgiem, sa­sēja viņam kājas zem zirga vēdera, ieņēma savā vidū, viens paņēma viņa zirga pavadu, un, neteikdami neviena paša vārda, steigšus devās projām.
   Mustafu pārņēma kremtošs izmisums. Nelaimīgajam likās, ka tēva lāsti sāktu piepildīties, jo ko gan viņš tagad vairs varēja cerēt darīt savas māsas un Zoraidas glābšanas labā, kad viņam visi līdzekļi bija atņemti un atlikās tikai kaila dzīvība, ko viņš varētu ziedot viņu atbrīvošanai.
   Mustafa un viņa mēmie pavadoņi varēja būt jājuši kādu stundu, kad nogriezās sāņus kādā nelielā ielejā. Ielejai visapkārt bija lieli koki, vidū tumšzaļš maurs un strauts, kas steigdams čaloja savā valodā; viss te aicināt aicināja apmesties un atpūsties. Un patiesi, Mustafa arī ieraudzīja te uzceltas kādas piecpadsmit līdz divdesmit teltis. Pie telšu mietiem piesieti stāvēja kamieļi un skaisti zirgi; kādā teltī citaras pavadījumā dainoja divas skaistas vīriešu balsis. Mans brālis nodomāja, ka ļaudīm, kas tik jauku vietu izvēlējušies par savu nometni, nevar būt ar viņu ļauni nodomi, tādēļ viņš bez kādas stomīšanās sekoja sa­viem vedējiem, kad, pinekli atraisījuši, tie lika viņam nokāpt un iet līdz.
   Viņu ieveda teltī, kas bija lielāka nekā visas pārējās un iekšā bagā­tīgi, pat skaisti izgreznota. Tur bija daudz krāšņu zeltā rakstītu spilvenu, raibi austas grīdsegas, apzeltīti tabakas trauciņi; citur viss šis grez­nums būtu bagātības un labklājības liecība, bet te tas bija gaišākā pār­drošas laupīšanas zīme. Uz viena no spilveniem sēdēja pavecs, sīka auguma vīrs. Viņa seja bija neglīta, pluta tumšbrūna un spīdīga, un savāda ļaunuma pilnie, viltīgie vaibsti ap acīm un muti padarīja viņa izskatu atbaidošu. Lai gan šis vīrs centās iedvest pret sevi zināmu cienību, tomēr Mustafa tūlīt noprata, ka ne viņam telts tik bagātīgi greznota un ka ne viņš šeit pats lielākais. Arī pirmais pavadoņu jautā­jums apstiprināja šās domas.
   «Kur Stiprais?» tie mazajam prasīja.
   «Viņš izgāja drusku medībās,» tas atbildēja, «un viņš man uzdeva izpildīt viņa vietu.»
   «To viņš nav prātīgi darījis,» atteica viens no laupītājiem, «jo nu­pat jāizšķir, vai šim sunim jāmirst vai jāmaksā, — to Stiprais zinātu labāk nekā tu.»
   Mazais savas cienības apziņā izslējās stāvus, stiepdamies kaut vai ar pirkstu galiem aizsniegt pretinieka ausi. Varēja manīt, ka ar vienu sitienu viņš gribētu atriebt apvainojumu, bet, kad viņš redzēja, ka pūles veltas un ne pirksta gals tiktāl nesniedzās, tad sāka savu pretinieku sunīt (un patiesi, pārējie nepalika viņam parādā), tā ka galu galā visa telts drebēja no strīdus trokšņa. Te atvērās telts durvis un ienāca liela auguma vīrs, jauns un skaists kā pats Pērsijas princis. Atskaitot dārg­akmeņiem greznoto dunci un spožo zobenu, viss viņam bija parasts un vienkāršs, bet viņa nopietnais skats un visa uzstāšanās iedvesa god­bijību, tomēr ne aklas bailes.
   «Kas iedrošinās naidu celt manā teltī!» viņš uzsauca pārsteigtajiem vainīgajiem. Iestājās dziļš klusums, līdz beidzot kāds no Mustafas pa­vadoņiem izstāstīja visu, kas un kā noticis. Varēja redzēt, ka «Stiprā», kā viņu dēvēja, vaigi aiz dusmām pietvīka. «Hasan, no kura laika es tevi esmu iecēlis par savu vietnieku?» viņš mazajam uzbrēca briesmīgā balsī. Tas sarāvās vēl mazāks un virzījās uz durvju pusi. Viens Stiprā solis, un Mazais ar vienu īpašu lēcienu kā mests bija no telts ārā. Kad Mazais bija prom, trīs pavadoņi veda Mustafu pie telts kunga, kas sē­dēja jau atlaidies uz spilvena. «Te ir tas vīrs, ko tu mums pavēlēji noķert.»
   Stiprais ilgi raudzījās gūsteknī un tad sacīja: «Zuleikas bassa! 13 tava paša sirdsbalss tev pateiks, kādēļ tu atrodies Orbazana priekšā.»
   To dzirdēdams, brālis metās viņa priekšā zemē un atbildēja: «Ak kungs! Liekas, tu maldies, es esmu nabaga nelaimīgais un ne bassa, kuru tu meklē!» i
   Teltī visi par tādu valodu ļoti brīnījās. Bet telts kungs sacīja: «Izlik­šanās tev maz ko palīdzēs, jo man ir ļaudis, kas tevi labi pazīst.»
   Viņš lika atvest Suleimu. Ieveda salīkušu veceni, un, kad viņai rā­dīja manu brāli un prasīja, vai tas esot Zuleikas bassa, tā atteica: «Jā gan!» Viņa zvērot pie pravieša kapa, tas esot viņš, bassa, un neviens cits.
   «Redzi nu, nožēlojamais, kā tava viltība neizdevās,» Stiprais sacīja dusmodamies. «Bet tu esi par zemu, lai es aptraipītu savu dunci ar tavām asinīm. Tomēr rītu ar saules lēktu es tevi piesiešu savam zirgam pie astes un auļošu pa mežu mežiem, līdz saule norietēs aiz Zuleikas pakalniem!»
   Manam nabaga brālim sirds pamira. «Ak, tas mana cietsirdīgā tēva lāsts, kas nes man kauna pilnu nāvi,» viņš raudādams izsaucās, «paga­lam esi tu, mīļā māsa, un arī tu, Zoraida!»
   «Tava izlikšanās nekā nelīdzēs,» teica kāds no laupītājiem un sasēja viņam rokas uz muguras, «taisies, ka tiec ārā no telts, jo Stiprais jau lūpas vien koda un skatās pēc dunča. Ja vēl šonakt gribi dzīvs palikt, tad nāc!»
   Laupītāji manu brāli pašlaik gribēja vest no telts ārā, kad sastapa citus trīs vīrus, kas nāca iekšā, stumdami sev pa priekšu gūstekni. «Še būs bassa, kuru tu mums liki noķert,» viņi sacīja un veda bassu Stiprā priekšā. Mans brālis paguva labi apskatīt ievesto un brīnījās, cik liela līdzība viņam bija ar šo vīru; tikai seja tam bija tumšāka un arī bārda melnāka. Stiprais arī bija nesaprašanā. «Kurš no jums tad nu ir īstais?» viņš noprasīja, vērodams te manu brāli, te otru gūstekni. «Ja tu meklē Zuleikas bassu,» lepnu balsi atbildēja gūsteknis, «tas esmu es!» Stiprais viņā noskatījās ar ilgu, nopietni bargu skatu un, ne vārda neteikdams, pamāja viņu izvest.
   Kad tas bija izdarīts, Stiprais piegāja pie mana brāļa, pats ar savu dunci pārgrieza viņa saites un uzaicināja apsēsties viņam līdzās uz spilvena. «Svešiniek, man ļoti žēl,» viņš sacīja, «ka tevi noturēju par nelieti bassu. Tomēr tas jāuzskata par sevišķu pašas debess lemtu saga­dīšanos, ka manu biedru rokās tu nāci taisni tai stundā, kas bija nolikta šī neģēļa gūstīšanai.» Vienīgais, ko mans brālis lūdza kā gandarījumu, bija tas, lai viņu tūlīt atlaistu ceļā, jo katrs nokavēts brīdis varot būt viņam liktenīgs. Stiprais apjautājās par viņa steigšanās iemesliem, un, kad Mustafa bija visu izstāstījis, Stiprais viņu pierunāja šonakt pār­gulēt teltī; miers tā kā tā esot vajadzīgs gan zirgam, gan arī pašam, bet rītā viņš parādīšot taisnāko ceļu, pa kuru Balzorā varot nokļūt pus­otras dienas laikā. Mans brālis bija ar mieru, tika labi uzņemts un saldi nogulēja līdz rītam laupītāja teltī.
   Pamodies viņš redzēja, ka telti atrodas viens pats. Aiz telts priekš­kara bija dzirdamas vairākas balsis, no kurām viena likās būt telts kunga, otra — mazā brūnīgsnējā vīreļa balss. Viņš ieklausījās un sev par šausmām dzirdēja, ka Mazais pastāvēja, lai svešinieku nogalinātu, jo brīvā palaists tas viņus visus nodošot.
   Mustafa tūlīt noprata, ka Mazajam uz viņu nav labs prāts, jo viņš taču vakar bija par iemeslu, ka ar to tik ļauni apgājās. Likās, ka Stip­rais mirkli pārdomātu. «Nē,» viņš beidzot teica, «viņš ir mans viesis, un viesmīlība man ir svēta lieta; svešais nemaz arī neizskatās pēc tāda, kas gribētu mūs nodot.»
   To teicis, viņš pašķīra priekškaru un ienāca teltī, «Miers ar tevi, Mustafa!» viņš sveicināja. «Iebaudīsim nu brokastu un tad dosimies ceļā.» Viņš pasniedza manam brālim sorbeta 14 kausu. Paēduši un padzē­ruši, viņi segloja zirgus, un, protams, Mustafa sēdās zirgā daudz vieg­lāku sirdi, nekā jutās vakar ienākot. Drīz vien teltis palika aizmugurē un viņi nogriezās pa kādu platu teku, kas veda taisni mežā iekšā. Jā­dams līdzās manam brālim, Stiprais stāstīja, ka šis pats bassa, kuru vakar nomedījuši, svēti solījies savās robežās viņus neaizskart. Bet pirms kādām nedēļām viņš viņiem noķēris vienu no dūšīgākajiem vīriem un pēc ilgas spīdzināšanas licis to pakārt. Šis bassa ilgi vairījies, tā ka nekādi nevarējuši noķert, bet nu viņa dienas esot skaitītas. Mustafa ne­iedrošinājās pret to neko iebilst, jo viņš varēja būt laimīgs, ka pats veselu ādu ticis cauri.
   Mežs beidzās, un Stiprais pieturēja savu zirgu, izstāstīja manam brālim ceļu visos sīkumos, atvadoties spieda viņam roku un sacīja: «Mustafa, pateicoties savādam gadījumam, tu biji Orbazana viesis, lieki būtu vēl minēt, lai tu par visu redzēto un dzirdēto ciestu klusu un mūs nenodotu. Bet par tavām pārciestām nāves bailēm palieku tavs parādnieks. Ņem par piemiņu šo dunci un, tiklīdz tev vajadzīgs palīgs, atsūti to man un es nekavēšos steigties palīgā. Bet šo maku varbūt vari izlietot savām ceļa vajadzībām.» Mans brālis pateicās par augst­sirdību, paņēma dunci, bet maku atraidīja. Orbazans vēlreiz viņam spieda roku, pameta maku zemē un kā vētras nests pazuda mežā.
   Kad Mustafa redzēja, ka Orbazans vairs nav panākams, viņš no­kāpa no zirga, lai paceltu maku. Viņš bija izbrīnots par Stiprā viesmī­lību un bagātīgo dāvanu, jo maku atrada pilnu zelta.
   Viņš pateicās Allaham par brīnišķīgo izglābšanu, aizlūdza par augst­sirdīgajiem laupītājiem un drošu prātu turpināja savu ceļu uz Balzoru.
   Sava ceļojuma septītajā dienā ap pusdienas laiku Mustafa iejāja pa Balzoras vārtiem. Viņš apmetās kādā karavanserajā un tūlīt apjautājas,
   kad te sāksies gadskārtējais vergu tirgus. Bet viņš dzirdēja briesmīgo vēsti, ka nokavējies par veselām divi dienām. Visi nožēloja šādu no­kavēšanos, piebilzdami, ka viņš patiesi daudz ko zaudējis, jo pēdējā tirgus dienā nākušas pārdošanā divas varen skaistas verdzenes, kas vērsušas uz sevi visu pircēju uzmanību. Tie solījuši plēsdamies un sadzinuši tik augstu cenu, kādu bijis spējīgs samaksāt tikai viņu taga­dējais kungs. Mustafa apjautājās tuvāk par skaistulēm un vairs ne­šaubījās, ka tās ir viņa meklētās nelaimīgās. Viņš izzināja, ka tas vīrs, kas viņas abas nopircis, dzīvojot četrdesmit stundu gājumā no Balzoras un esot vecāks cilvēks, vārdā Tivuli-Koss, ka agrāk viņš bijis sultānā kapudanbassa un tagad ar iekrāto bagātību dzīvojot mierīgi savā pilī.
   Mustafa tūlīt gribēja sēsties zirgam mugurā, lai panāktu Tivuli-Kosu, kas varēja būt nepilnas dienas gājumu priekšā. Bet, apdomājies, ka viens pats varenajam ceļotājam tāpat nekā neizdarīs un laupījumu neatņems, viņš sāka meklēt citu padomu un drīz vien tādu arī atrada.
   Līdzība ar Zuleikas bassu, kuras dēļ viņam bija jāpārdzīvo nāves bailes, viņu pavedināja uz domām iekļūt ar šādu vārdu Tivuli-Kosa namā un tā lūkot glābt nelaimīgās meitenes. Viņš salīga pāris kalpus, nopirka zirgu, pie kam Orbazana nauda viņam labi noderēja, apgādāja sev un sayiem kalpiem dārgas drēbes un devās ceļā uz Tivuli pili. Pēc dienām piecām viņš to bija sasniedzis. Pils atradās skaistā līdzenumā un bija apvērsta ar augstu mūra sētu, pār kuru pacēlās pāri tikai augstāko māju jumti. Mustafa nokrāsoja savus matus un bārdu melnus, bet vaigus pārvilka ar kāda auga sulu, kas padarīja tos brūnganus, taisni kā bassam. Viņš iesūtīja kādu kalpu pilī un Zuleikas bassas vārdā lika lūgt, vai nevarētu pārnakšņot. Kalps drīz vien atgriezās un viņam līdzi nāca četri glīti ģērbti vergi, kas ņēma Mustafas zirgu pie pavadas un veda to pils pagalmā. Tur tie palīdzēja viņam nokāpt no zirga, un četri citi vergi viņu pavadīja pa platām marmora kāpnēm augšā pie Tivuli.
   Tivuli, jautrs vecpuisis, manu brāli uzņēma pa godam un pavēlēja celt viņam priekšā to labāko, ko pavārs prata pagatavot. Pēc maltītes Mustafa pamazām ievadīja sarunas par jaunajām verdzenēm, Tivuli slavēja viņu skaistumu, tikai žēlojās, ka tās esot vienmēr noskumušas, bet viņš cerot, ka tas drīz vien pāriešot. Mans brālis priecājās par laipno uzņemšanu un devās pie miera vislabākās cerībās.
   Viņš varēja būt jau kādu stundu gulējis, kad pamodās no apžilbi­nošas lampas gaismas, kas viņam krita tieši acīs. Pietrūcies viņš do­māja, ka sapņo, jo viņa priekšā stāvēja mazais, brūnīgsnējais vīrelis no Orbazana nometnes, lampu rokā, savu plato muti savilcis riebīgā smīnā. Mustafa ieknieba sev rokā, pataustīja degunu, lai pārliecinātos, vai ir nomodā; parādība neizgaisa.
   «Ko tu meklē pie manas gultas?» Mustafa iesaucās, no pārsteiguma daudzmaz attapies.
   «Kungs, nepūlieties tik daudz,» Mazais teica, «zinu labi, kāpēc jūs esat šeit. Arī jūsu godājamais izskats man vēl tīri labi atmiņā, un patiesi, ja es bassu pats ar savu roku nebūtu pakāris, man būtu bijis jāšaubās. Bet tagad atļaujiet, ka jums kaut ko jautāju.»
   «Pasaki man vispirms, kā tu še nokļuvi?» Mustafa viņam uzsauca, satracināts par to, ka ticis pieķerts.
   «To tūlīt pateikšu,» Mazais atbildēja. «Pie Stiprā vairs ilgāk ne­varēju ciest, tāpēc aizbēgu, bet tu, Mustafa, tu biji mūsu sīvākās sa­dursmes galvenais cēlonis un tādēļ tev jādod sava māsa man par sievu, par ko palīdzēšu jums izbēgt. Ja nedosi, tūlīt iešu pie sava jaunā kunga un pastāstīšu viņam kaut ko par jauno bassu.»
   Mustafa aiz izmisuma un dusmām gribēja vai traks kļūt. Tagad, kur viņš šķitās mērķim tik tuvu un cerēja, ka vēlējumies piepildīsies, nāk šis nelietis un visu izposta; lai nodomu glābtu, atlikās tikai viena izeja: mazo briesmoni vajadzēja nonāvēt. Ar vienu lēcienu viņš bija no gultas ārā un metās Mazajam virsū, bet tas, laikam jau paredzējis šādu iznākumu, nometa lampu tā, ka tā izdzisa, un, neganti palīgā saukdams, pazuda tumsā.
   Ko nu darīt? Par meitenēm tagad vairs nebija ne ko domāt, bija jābēdā, kā pašam glābties. Viņš pieskrēja pie loga, lai paraudzītu, vai nav iespējams izlēkt. Bet bija par augstu no zemes, un turpat netālu pacēlās mūris, kam arī vajadzētu tikt pāri. Viņš stāvēja pie loga un vēroja, te drīz vien izdzirda istabai tuvojamies vairākas balsis; troksnis jau bija turpat aiz sliekšņa, kad viņš izmisumā paķēra savu dunci un drē­bes un metās pa logu ārā. Kritiens bija smags, bet viņš juta, ka locekļi veseli. Pietrūcies kājās, viņš pieskrēja pie mūra sētas, ķērējiem par lieliem brīnumiem uzrāpās augšā un bija brīvībā. Viņš skrēja, līdz kamēr sasniedza nelielu mežu, kur pakrita zemē piekusis, ka ne elpas vairs atņemt. Te viņš pārlika, ko iesākt tālāk. Gan zirgi un kalpi bija pamesti, bet nauda jostā par laimi bija izglābta.
   Viņa atjautīgais prāts drāz vien uzķēra citu glābšanas iespēju. Viņš gāja pa mežu uz priekšu, iegriezās kādā ciemā, kur par mērenu maksu nopirka zirgu, un ar to drīz vien sasniedza kādu pilsētu. Tur viņš ap­jautājās pēc ārsta, un viņam ieteica kādu vecu vīru, lietpratēju. Par dažiem zelta gabaliem Mustafa to pierunāja pateikt kādas zāles, ar ko cilvēku varētu iemidzināt kā mirušu, un kādu līdzekli, ar ko to atkal atmodināt. Kad tās bija apgādātas, viņš nopirka vēl lieko bārdu, melnu talaru un visādas cibiņas un pudelītes, tā ka varēja uzstāties par ceļo­jošu ārstu. Salicis savas lietas uz ēzeļa, viņš ceļoja uz Tivuli-Kosa pili atpakaļ. Viņš varēja būt pārliecināts, ka šoreiz neviens viņu nepazīs, jo liekajā bārdā viņš pats savu vaigu tikko varēja pazīt.
   Nonācis Tivuli pils pagalmā, viņš lika sevi pieteikt par ārstu Ha- kamankabudibabu, un, kā bija cerējis, tā arī notika. Lieliskais vārds vecajam nerram ļoti patika, un ziņkārīgs tas ārstu ielūdza uz pusdienu. Hakamankabudibaba ieradās pie Tivuli, un pēc stundu ilgas sarunas vecais nolēma atļaut gudrajam ārstam pārbaudīt visu savu verdzeņu veselību. Ārsts tikko spēja prieku valdīt, ka atkal redzēs savu mīļo māsu, un pukstošu sirdi gāja līdzi vecajam uz seraju 15 . Viņi iegāja kādā istabā, tā bija lepni izgreznota, bet neviens tur nedzīvoja. «Hambaba, vai kā tevi sauc,» Tivuli-Koss sacīja, «redzi šo caurumu sienā. Pa to manas ver­dzenes katra pēc kārtas izbāzīs savu roku un tu varēsi aplūkot, vai pulss slims vai vesels.»
   Mustafa cēla dažādus iebildumus, bet pašu verdzeņu redzēt ne­dabūja. Tikai tik daudz Tivuli pieļāvās, ka par katru pateikšot, kā viņa parasti citādi jūtoties.
   Tivuli izvilka no jostas garu sarakstu un skaļā balsī sauca pēc kārtas verdzeņu vārdus; pēc katra izsaukta vārda lodziņā parādījās roka, kuras pulsu tad ārsts aplūkoja. Sešas jau bija izmeklētas un visas par veselām atzītas; kā septīto Tivuli sauca Fatmi, un lodziņā parādījās maza, balta rociņa. Priekā pukstošu sirdi Mustafa satvēra to un svarīgā balsī atzina meiteni par nopietni slimu. Tivuli ļoti noskuma un pavēlēja gudrajam Hakamankabudibabam uz vietas pagatavot vajadzīgās zāles. Ārsts izgāja ārā un uz mazas zīmītes uzraktīja: «Fatme! Gribu tevi glābt, ja tikai tu neatteiktos ieņemt tādas zāles, kas tevi uz divi dienām iemidzinās nāves miegā, jo man ir arī līdzeklis, kā pēc tam tevi atdzī­vināt. Ja esi ar mieru, tad tikai pasaki, ka dotās zāles nepalīdzēja, un tā būs man zīme, ka piekriti.»
   Tad viņš ienāca istabā atpakaļ, kur Tivuli nepacietīgi viņu gaidīja. Ārsts vēlreiz aptaustīja Fatmes pulsu, aizbāza aiz viņas rokassprādzes zīmīti un pa caurumu sienā padeva kādu pavisam nekaitīgu sulu. Tivuli likās stipri noraizējies par Fatmes saslimšanu, tā ka visu pārējo ver­dzeņu tālāku izmeklēšanu viņš pārtrauca līdz izdevīgākai reizei. Kad viņi ar Mustafu bija izgājuši no istabas, viņš skumjā balsī vaicāja: «Hadibaba, saki taisnību, ko tu domā par Fatmes slimību?» Hakamanka­budibaba, dziļi nopūzdamies, atbildēja: «Ak kungs! Lai pravietis stāv
   tev klāt un dod tev savu mieru, — viņai ir delamais drudzis, un tas viņu var novest kapā.»
   Tivuli iedegās dusmās: «Tu nolādētais suns, ne ārsts, ko tu muldi? Viņa, par kuru es samaksāju divi tūkstoši zelta gabalus, lai nobeigtos kā govs? Zini, ja tu man viņu neglābsi, likšu tev galvu nocirst!» Mans brālis nu gan apķērās, ka gājis par tālu, un sāka Tivuli mierināt.
   Kamēr viņi tā sarunājās, ienāca melnais vergs no seraja un ziņoja ārstam, ka zāles neesot līdzējušas. «Hakamdababelba, vai kā tu tur paraksties, dari, ko proti savā mākslā, esmu gatavs tev samaksāt, cik vien vēlies,» iekaucās Tivuli aiz bailēm pazaudēt tik daudz zelta.
   «Došu viņai kādu sulu, kas viņu atpestīs no visām vainām,» atteica ārsts. «Jā! jā! Dod viņai sulu,» dvesa vecais Tivuli.
   Pukstošu sirdi Mustafa gāja un atnesa miega zāles. Nodevis tās mel­najam vergam un parādījis, kā un cik pilienu uzreiz ieņemami, viņš griezās pie Tivuli un teicās, ka iešot vēl uz ezermalu kādas veselības zālītes meklēt, un ar steigu vien devās pa vārtiem ārā. Pie ezera, kas no pils nebija necik tālu, viņš novilka savas liekās drēbes un iemeta ūdenī, kur tās šūpodamās peldēja pa virsu, bet pats paslēpās krūmos un nogaidīja, līdz satumsa nakts, un tad aizzagās uz netālo Tivuli pils kapliču.
   Nebija vēl pagājis ne stundas laiks pēc Mustafas aiziešanas, kad Tivuli saņēma briesmīgo ziņu, ka viņa verdzene Fatme guļot uz mir­šanu. Tivuli sūtīja ļaudis uz ezermalu, lai uzmeklētu un bez kavēšanās vestu ārstu atpakaļ, bet sūtītie drīz vien atgriezās vieni paši un stāstīja, ka ārsts esot iekritis ezerā un noslīcis; viņa melnais talars svaidoties ezera viļņos, un šad tad virs ūdens parādoties arī ārsta lepnā melnā bārda. Redzēdams, ka glābiņa vairs nav, Tivuli dusmās lādēja sevi un visu pasauli, plūca bārdu un dauzīja galvu pret sienu. Bet viss bija velti, un Fatme citu verdzeņu rokās drīz vien izlaida savu garu. Tik­līdz Tivuli saņēma nāves ziņu, viņš pavēlēja to iezārkot un nest uz kapliču, jo savā mājā viņš līķi necieta. Nesēji aiznesa zārku uz kapliču, ar steigu vien nolika to tur un paši aizbēga, jo starp zārkiem viņi dzirdēja kā vaidus, kā nopūtas.
   Mustafa, kurš, aiz zārkiem paslēpies, bija tas vaidētājs un sargu baidītājs, iznāca, aizdedzināja jau šim nolūkam līdzpaņemto lampu, izvilka atmodināmo zāļu pudelīti un atcēla zārka vāku. Bet kas par pārsteigumu, kad lampas gaismā viņš ieraudzīja pavisam svešu sejul Zārkā gulētāja nebija ne viņa māsa, ne Zoraida, bet kāda pavisam ne­pazīstama meitene. Pagāja labs brīdis, kamēr viņš attapās no jaunā likteņtrieciena, galu galā tomēr līdzcietība apspieda dusmas. Viņš attai- sija pudelīti un iepilināja gulētājai mutē zāles. Viņa sāka elpot, atvēra acis, bet ilgi nevarēja atjēgties, kur atrodas. Beidzot viņai ienāca prātā viss, kas bija noticis, viņa izkāpa no zārka un metās Mustafam pie kā­jām. «Manu labdari, kā lai tev pateicos,» viņa izsaucās, «tu mani at­brīvo no briesmīgās gūstniecības!»
   Mustafa viņu pārtrauca ar jautājumu, kā tas nācies, ka nevis Fatme, viņa māsa, bet viņa tikusi izglābta? Jaunava acis vien ieplēta: «Tagad tikai man kļūst skaidrs, kā es izglābos, bet sākumā tas man bija ne­saprotami,» viņa atteica. «Tad zini, pilī mani sauca par Fatmi un man tu iedevi zīmi un glābšanas zāles.»
   Mans brālis izglābtajai lūdza pastāstīt kaut ko par māsu un Zoraidu un dabūja zināt, ka tās atrodas gan pilī, bet pēc Tivuli ieražas viņām dots cits vārds; vienu saucot par Mircu, otru par Nurmahalu.
   Kad Fatme, izglābtā verdzene, redzēja, ka mans brālis ļoti satriekts par tādu iznākumu, viņa sāka to mierināt un apsolīja pastāstīt kādu citu ceļu, kā varētu izglābt abas meitenes. To dzirdēdams, brālis atelpoja jaunā cerībā un lūdza pateikt, kas viņai padomā, un viņa sacīja:
   «Esmu tikai piekto mēnesi Tivuli verdzene, bet jau no paša sākuma esmu domājusi par bēgšanu, tikai vienai man bija pārāk grūti kaut ko iesākt. Varbūt tu pils iekšējā pagalmā ievēroji aku ar desmit ūdens strūklām; es šo aku tūlīt uzskatīju. Man ienāca prātā līdzīga aka manās tēva mājās, kurā ūdens nāca pa vienu pašu lielu vadu. Lai izzinātu, vai šī aka tāpat taisīta, es kādu dienu Tivuli sāku uzslavēt tās lielisko ierīci un apvaicājos arī, kas to taisījis. «Es pats to taisīju,» viņš atteica, «bet tas, ko tu še redzi, ir vēl tīrais nieks, jo ūdens viņā nāk no tūkstoš soļu attālā avota pa tik lielu velvētu vadu, kurā liels cilvēks var stāvus stāvēt; un tas viss ir taisīts pēc mana norādījuma.» To uzzinājusi, es ne vienu vien reizi vēlējos, kaut tikai uz mirkli man rastos vīra spēks, lai atveltu akas akmeni, un tad man bēgšanai būtu visi ceļi vaļā. Šo ūdensvadu es tev parādīšu, pa to tu naktī vari nokļūt pilī un tā turpināt savu atbrīvošanas darbu. Tikai tev vēl būtu vajadzīgi divi vīri, lai pieveiktu vergus, kas pa nakti apsargā seraju.»
   Tā viņa runāja. Kaut gan mans brālis Mustafa jau divas reizes bija vīlies savās cerībās, tomēr vēl saņēmās un ar Allah palīdzību domāja izpildīt verdzenes plānu. Viņš izglābtajai apsolījās palīdzēt nokļūt, dzim­tenē, ja vien viņa nākšot palīgā atrast eju uz pili. Bet vēl viena lieta viņam darīja raizes, proti, kur lai viņš ņem divus vai trīs uzticamus pa­līgus. Te viņam iekrita prātā Orbazana duncis, kas dots līdz ar solījumu sniegt palīdzību vajadzīgā brīdī, un tādēļ viņš bez kavēšanās steidzās ar Fatmi no kapličas ārā, lai dotos uz laupītāju nometni.
   Tanī pilsētā, kurā viņš bija pārģērbies par ārstu, viņš nopirka zirgu un novietoja Fatmi pie kādas nabadzīgas sieviņas priekšpilsētā. Bet pats steidzās kalnos, kur viņš pirmo reizi bija saticis Orbazanu, un jau pēc trijām dienām nonāca tur. Viņš atrada tās pašas teltis un nekavē­joties devās pie Orbazana iekšā, kur viņu līksmi uzņēma. Viņš Orbaza- nam izstāstīja savas kļūmes, pie kam nopietnais laupītājs nevarēja no­turēties šad un tad nepasmaidījis, sevišķi, kad nāca tā vieta par asprā­tīgo ārstu Hakamankabudibabu. Bet Mazā nodevība viņu satracināja. Viņš zvērēja to pats ar savu roku pakārt, lai kur un kā to dabūtu ciet. Manam brālim viņš uz vietas apsolījās iet palīgā, bet vispirms lai atpūšoties un stiprinoties.
   Tonakt atkal Mustafa palika Orbazana teltī. Ar pirmo gaismas svī­dumu viņi piecēlās un Orbazans paņēma vēl līdzi trīs drošus un labi bruņotus vīrus.
   Viņi jāja ātri un jau divu dienu laikā nonāca mazajā pilsētiņā, kur Mustafa bija atstājis izglābto Fatmi. Paņēmuši to līdzi, viņi jāja, kamēr sasniedza mežiņu, no kura Tivuli pils jau iztālēm bija redzama. Tur viņi apmetās un sāka gaidīt nakti. Kad metās jau krēsla, Fatmes vesti, viņi gāja meklēt strautu, no kura sākas ūdensvads, un drīz vien arī to atrada. Fatmei un kādam kalpam ar zirgiem viņi lika gaidīt turpat, un sāka gatavoties uz nokāpšanu. Pirms šķiršanās Fatme viņiem visu vēl labi sīki atkārtoja, proti: pa aku pils pagalmā nokļuvuši, tie redzēšot pa labi un pa kreisi stūrī divus torņus, — no torņa pa labi, uz kreiso pusi skaitot, sestās durvis esot Fatmes un Zoraidas durvis, ko apsargājot divi melni sargi.
   Ieročiem un laužņiem bruņojušies, Mustafa ar Orbazanu un vēl divi vīriem devās vadā iekšā. Ūdens sniedzās līdz pat jostas vietai, tomēr viņi gāja tikai uz priekšu. Pēc kādas pusstundas viņi bija sasnie­guši aku un tūlīt laida darbā savus laužņus. Mūris bija biezs un ciets, bet četru vīru vienotiem spēkiem tas pretī nevarēja turēties, un neilgā laikā bija izlauzts pietiekoši liels caurums, lai viegli pa to izlīstu. Orbazans izlīda pirmais un palīdzēja arī pārējiem. Pagalmā nonākuši, viņi visi vēroja pils sienu un meklēja pēc apzīmētām durvīm. Bet viņi nevarēja izprast, kuras būtu īstās, jo, no labās uz kreiso pusi skaitot, nāca vienas aizmūrētas durvis un viņi nezināja, vai Fatme tās izlaidusi vai ieskaitījusi. Bet Orbazans ilgi neprasīja pēc padoma: «Mans uzti­camais zobens vērs man katras durvis,» viņš iesaucās un devās pie sestajām durvīm, citi viņam sekoja. Durvis atvēruši, viņi ieraudzīja uz grīdas guļot sešus melnus vergus. Redzēdami, ka nav trāpījuši pa­reizās durvis, viņi gribēja klusām iet atpakaļ, te piepeši kāds stūrī pie­trūkās un pazīstamā balsī sauca pēc palīga. Tas bija Mazais no Orbazana nometnes. Bet, pirms vēl citi melnie bija paspējuši atvērt acis, Orbazans jau bija Mazajam klāt, norāva savu jostu, pārplēsa to pušu, aizbāza viņam muti un sasēja rokas uz muguras. Pēc tam viņš devās Mustaiam un diviem pārējiem palīgā, kas arī jau bija paspējuši lielāko daļu vergu pārvarēt un sasiet. Dunci pie krūtīm likdami, viņi vergus prašņāja, lai stāsta, kur atrodas Mirca un Nurmahala, un tie apgalvoja, ka viņas atrodas blakus telpās. Mustafa devās tur iekšā un atrada Fatmi un Zoraidu no trokšņa jau pietrūkušās. Ar steigu viņas savāca savas rotas un drēbes un sekoja Mustafam. Abi laupītāji Orbazanam ieteica ņemt līdzi, ko var, bet viņš viņiem to noliedza, teikdams: «Nē, uz Orbazanu nedrīkst krist pārmetums, ka viņš nakti ložņā pa mājām, zeltu zagdams.»
   Mustafa un izglābtās ātri pazuda ūdensvadā, un Orbazans solījās sekot. Līdz ar vienu no laupītājiem viņš vēl atgriezās atpakaļ, paņēma Mazo, un izvilka to sētsvidū. Tur viņi tam apmeta ap kaklu līdzpaņemto zīda cilpu un pakāra to pie akas staba. Atriebuši nelieša nodevību, viņi nokāpa ūdensvadā un sekoja Mustafam.
   Asarām acīs izglābtās pateicās savam augstsirdīgajam glābējam Orbazanam, bet viņš tikai ieteica pasteigties ar bēgšanu, jo bija sagai­dāms, ka Tivuli-Koss izsūtīs uz visām pusēm ķērējus. Aizgrābjoša bija Mustafas un abu izglābto šķiršanās no Orbazana, patiešām, to viņi ne­kad neaizmirsīs. Atbrīvotā verdzene Fatme pārģērbās un devās uz Balzoru, lai no turienes kuģī brauktu uz dzimteni.
   Pēc īsa un prieka pilna ceļojuma brālis ar izglābtajām nonāca dzimtenē. Mans vecais tēvs no atkalredzēšanās priekiem tikko neno­mira. Otrā dienā viņš izrīkoja lielas dzīres, kurās piedalījās visa pilsēta. Lielajam viesu un piederīgo baram Mustafa izstāstīja savus piedzīvo­jumus, un visi slavēja viņa drošsirdību un laupītāju augstsirdību.
   Kad mans brālis savu stāstu bija beidzis, tēvs piecēlās un pieveda viņam Zoraidu: «Es noņemu lāstus no tavas galvas,» viņš svinīgā balsī sacīja. «Ņem kā atmaksu to, ko esi ieguvis neatlaidīgā cīņā; saņem arī manu tēva svētību. Kaut mūsu pilsētai nekad netrūktu tādu vīru, kas brāļa mīlestībā, gudrībā un dedzībā tev līdzīgi.»

   Nikajā I6 , mana mīļajā tēvu tevu pilsēta dzīvoja kāds vīrs, kuru sauca par mazo Muku. Lai gan es tad vēl biju mazs zēns, bet Muku atceros tīri labi, sevišķi tāpēc, ka viņa dēļ no tēva reiz dabūju krietnas sukas. Jau tad, kad es viņu pazinu, viņš bija labi gados, bet augumā tikai trīs līdz četras pēdas garš; pie tam izskats viņam bija ļoti jocīgs, jo viņa mazajam un smalkajam stāvam bija jānes daudz lielāka galva nekā citiem cilvēkiem. Viņš dzīvoja gluži viens lielā mājā un arī ēdienu sev vārīja pats. Tā kā uz ielas viņš izgāja tikai reizi mēnesī, tad pilsēta nemaz nezinātu, vai viņš dzīvs vai miris, ja ik dienas ap pusdie­nas laiku neredzētu no viņa mājas skursteņa paceļamies biezus dūmu mākoņus. Toties vakaros viņš bieži vien izgāja uz savas mājas jumta un pastaigājās no viena gala uz otru, bet, no ielas skatoties, likās, it kā pa jumtu uz priekšu un atpakaļ slīdētu tikai viņa lielā galva.
   Es un mani biedri bijām nerātni zēni, kas mīlēja katru izzobot un aizskart, un, kad jau nu mazais Muks gāja pastaigāties, tad tā mums bija īsta svētku diena. Zināmā dienā mēs salasījāmies pie viņa mājas un gaidījām, kamēr viņš nāca ārā; durvīm atveroties, vispirms parādījās viņa lielā galva vēl lielākā turbānā, tad mazais stāvs nodilušajā mē­telītī, platām biksēm kājās un platu jostu ap vidu, pie kuras karājās tik garš duncis, ka nevarēja gudrs tikt, vai tas piekārts Mukām jeb vai Muks pie dunča. Kad viņš tā iznāca, mūsu gavilēm nebija vairs gala, mēs sviedām cepures gaisā un lēkājām ap viņu kā negudri. Bet mazais Muks, galvu palocīdams, mūs nopietni sveicināja un lēnām soļoja pa ielu tālāk. Kājas viņš vilka vilciņ, jo kurpes viņam bija tik lielas un garas, kādas es neesmu redzējis nevienam cilvēkam. Mēs, bērni, lēkā­jām ap viņu un klaigājām: «Mazais Muks! Mazais Muks!» Mums bija arī kāda jautra dziesmiņa, kuru mēs šad un tad viņam par godu uz­dziedājām. Tā skanēja:
   «Mazais Muk, mazais Muk,
   Liels tavs nams, kur mitinies, Reiz par gadu parādies; Punduris, bet varens tu, Galva kalna lielumu.
   Paskaties uz mums luk, luk, Paskrejies un ķer mūs, Muk!»
   Tas bija mūsu parastais laika kavēklis, un man kaunam jāatzīst, ka es biju tas lielākais nebēdnis, jo bieži vien raustīju mazo aiz mēteļa un reiz pat viņam no mugurpuses uzminu uz lielajām tupelēm, tā ka viņš pakrita. Tas man izlikās varen smieklīgi, bet smiekli tūliņ pārgāja, tik­līdz redzēju, ka Muks pagriežas un iet taisni uz mana tēva māju. Un, patiesi, viņš iegāja iekšā un kādu brīdi palika. Ielīdis aizdurvē, es no­skatījos, kā viņi iznāca kopā ar manu tēvu, kas viņu godbijīgi veda pie rokas, un pie durvīm atvadījās, vairākkārt palocīdamies. Man nebija jauki ap sirdi, un es ilgi paliku paslēptuvē. Beidzot, kad ēstgriba, ko es sāku vairāk izjust nekā paredzamo pērienu, pamudināja mani līst laukā, es, pazemīgi nokārtu galvu, gāju pie tēva iekšā.
   «Kā dzirdu, tu esot apvainojis labo Muku?» sacīja viņš ļoti nopietnā balsī. «Man tev jāpastāsta viņa dzīves gājums, tad, ceru, tu vairs par viņu nesmiesies, bet pirms un pēc tam, protams, tu dabūsi parasto.» Sis «parastais» bija divdesmit pieci sitieni, ko tēvs man sevišķi labi prata uzskaitīt. Šoreiz viņš ņēma savu garo, lokano pīpes kātu, no­skrūvēja dzelteno dzintara iemuti un apstrādāja mani sirsnīgāk nekā jebkad.
   Kad divdesmit pieci bija uzskaitīti, viņš lika man uzklausīties un izstāstīja mazā Muka dzīves gājumu.
   Mazā Muka tēva īstais vārds bija Mukrachs. Nikajā viņš bija; ļoti iecienīts, bet mazturīgs vīrs. Viņš dzīvoja gandrīz tikpat vientuļi kā tagad dēls. Tēvs dēla neieredzēja, kaunēdamies par viņa kroplo< augumu, un atstāja viņu augam bez kādas izglītības. Mazais Muks vēl savā sešpadsmitā gadā bija jautrs zēns, un nopietnais tēvs viņam pār­meta, ka viņš, kam sen jau vajadzētu būt izkāpušam no bērna kurpītēm,, esot tāds muļķis un auša.
   Reiz pēc nelaimīga kritiena vecais nomira, atstādams mazo Muku nabagu un neprašu. Cietsirdīgie piederīgie, kuriem nelaiķis palika vairāk parādā, nekā spēja maksāt, izdzina zēnu no tēva mājām iet pa­saulē savu laimi meklēt. Mazais Muks atbildēja, ka viņš gatavs doties, ceļā, tikai izlūdzās tēva uzvalku, ko viņam arī iedeva. Drēbes izrādījās, par lielām, jo tēvs bija bijis spēcīga auguma vīrs. Bet Muks drīz vien atrada padomu, viņš nogrieza, kas bija par garu, un apvilka drēbes, Tak liekas, viņam būs piemirsies arī no platuma ko atņemt, jo, kā tas vēl šobaltdien redzams, uzvalks izskatās pavisam jocīgs. Lielais turbāns, platā josta, paldainās bikses, zilais mētelītis, viss, ko viņš līdz šim valkājis, ir mantojums no tēva. Aizbāzis aiz jostas tēva garo Damaskas dunci un paņēmis spieķīti, — tā viņš izgāja pa vārtiem ārā.
   Priecīgu prātu viņš klejoja visu dienu, jo bija taču izgājis pasaulē savu laimi meklēt. Pamanījis zemē stikla gabaliņu saulē laistāmies, viņš ņēma to līdzi, pārliecināts, ka tas pārvērtīsies par skaistāko di­mantu. Ieraudzījis tālē mošejas 17 kupolu kvēlo mirdzumu vai ezera līmeni laistāmies kā spoguli, viņš prieka pilns steidzās turp, cerēdams, nokļūt iedomātajā burvju valstībā. Bet, ak! tuvumā nonākot, māņu ainas izgaisa, un nogurums un aiz izsalkuma rūcošs vēders viņam atgādināja, ka viņš arvien vēl atrodas nīcīgās zemes bēdu ielejās. Divi dienas viņš bija jau maldījies un velti laimi meklējis, ciezdams izsalkumu un raizes. Dažādi augi un graudi bija viņa vienīgā barība un cietā zeme viņa dusas vieta. Trešās dienas rītā viņš no kāda uz­kalna ieraudzīja lielu pilsētu. Gaiši mirdzēja pusmēness pār tās dzegām, raibi karogi lāsmoja uz jumtiem un likās aicinām pie sevis mazo Muku. Labu brīdi viņš stāvēja kā apmulsis un vēroja gan pilsētu, gan apkārtni. «Jā gan, tur mazais Muks atradīs savu laimi,» viņš čukstēja sev un, neskatoties uz visu nogurumu, priekā palēcās uz augšu, «tur vai nekur.»
   Viņš saņēma pēdējos spēkus un gāja uz pilsētu. Lai gan sākumā tā likās tīri tuvu, tomēr viņš to sasniedza tikai ap pusdienas laiku, jo mazie locekļi reizēm gandrīz pavisam atteicās klausīt un vajadzēja atlaisties kādas palmas paēnā, lai atpūstos.
   Beidzot viņš nonāca pie pilsētas vārtiem. Viņš sapogāja savu mē­telīti, uzmauca labāk savu turbānu, pavilka platāk jostu un aiz tās labi šķībi aizsprauda garo dunci. Tad, noslaucījis putekļus no savām kurpēm, satvēra spieķīti un drošu prātu devās pa vārtiem iekšā.
   Viņš izstaigāja vairākas ielas, bet nekur neatvērās durvis un nekur neatskanēja aicinājums, kā viņš to bija iedomājies: «Mazo Muk, nāc iekšā, ēd un dzer un atpūtini savas gurdās kājas!»
   Patlaban viņš bija nostājies kādas lielas, skaistas mājas priekšā un gluži sasapņojies apbrīnoja tās greznumu, te piepeši atvērās logs, tanī parādījās kāda veca sieviete un dziedošā balsī sauca:
   «Šurp! katrs lai dodas
   Pie pilnas bļodas,
   Azaids jau vārīts, un galds jau klāts.
   To baudīt ikviens ir aicināts.
   Surp! katrs lai rodas
   Pie pilnas bļodas.»
   Tad atvērās durvis un Muks redzēja, ka pa tām bariem vien dodas iekšā suņi un kaķi. Labu brīdi Muks stāvēja neizprašanā, vai arī viņš lai paklausa aicinājumam, pēdīgi saņēmās un gāja namā iekšā. Viņam pa priekšu gāja pāris jaunu kaķēnu, un viņš nolēma tiem sekot, jo tie droši vien labāk zinās ceļu uz virtuvi nekā viņš.
   Uzkāpis pa trepēm, Muks sastapa to pašu sievieti, kas pirmāk bija stāvējusi pie loga. Tā viņu īgni uzlūkoja un prasīja, ko vēloties.
   «Tu aicināji katru pie sava azaida,» Muks atteica. «Arī es ierados, jo esmu ļoti izsalcis.»
   Vecene pasmējās un teica: «Brīnuma puisi, no kurienes tad tu tāds? Visa pilsēta taču zina, ka es vāru tikai saviem mīļajiem kaķiem, ne citiem un, kā redzi, šad tad ielūdzu arī viņu kaimiņus uz maltīti.»
   Mazais Muks viņai izstāstīja, cik viņam grūti klājies pēc tēva nāves, un lūdza, lai ļaujot viņam šoreiz paēst kopā ar kaķiem. Vecene, kurai zēna vaļsirdība iepatikās, uzņēma viņu kā viesi un deva viņam ēst un dzert, cik tikai gribējās. Kad Muks bija paēdis un padzēris, vecene viņā ilgi noskatījās un tad sacīja: «Vai zini, mazais Muk, paliec pie manis kalpot! Tavs uzdevums būs viegls, un tu tiksi labi turēts.»
   Mazais Muks, kam kaķu azaids bija gluži labi garšojis, bija ar mieru un palika pie Ahavci kundzes par kalpu. Viņam iedeva vieglu, bet savādu darbu. Ahavci kundzei bija divi runči un četras kaķenes. Tos mazajam Mukām vajadzēja katru rītu uzsukāt un ieziest tiem spalvu ar dārgu ziedi. Kad namamātes nebija mājā, viņam vajadzēja kaķus uz­raudzīt, ēdamā reizē bija jānoliek katram priekšā bļodiņa un vakaros tie jānogulda uz zīda spilveniem, satinot samta segās. Mājās vēl bija arī daži mazi sunēni, kurus viņam vajadzēja apkalpot, bet ar tiem nenācās tik daudz nopūlēties kā ar kaķiem, kurus Ahavci kundze turēja kā savus bērnus. Vispār Mukām bija tāda pati vientuļa dzīve kā tēva mājās, jo, atskaitot pašu namamāti, Muks cauru dienu redzēja tikai suņus un kaķus.
   Kādu laiku mazajam Mukām klājās tīri labi. Viņš dabūja kārtīgi paēst un darba tikpat kā nekāda. Arī vecā kundze likās būt ar viņu gluži mierā. Bet kaķi kļuva arvien pārgalvīgāki. Tiklīdz vecā bija projām, tie trakoja kā negudri pa istabām, lēkādami gāza visu apkārt un saplēsa dažu labu skaistu trauku, kas pagadījās ceļā. Bet, līdzko izdzirda veco nākam pa kāpnēm augšā, tad katrs manījās uz sava spil­vena un gulēja, asti luncinādami, itin kā nekas nebūtu noticis. Ahavci kundze, redzēdama istabu tādā nekārtībā, dusmīga bruka mazajam Mu­kām virsū. Tas varēja taisnoties kā gribēdams, vecā ticēja vairāk saviem nevainīgajiem kaķiem nekā savam kalpam.
   Mazais Muks bija ļoti nobēdājies, redzēdams, ka nava savas laimes atradis, un nolēma ilgāk nepalikt Ahavci kundzes dienestā. Bet, tā kā jau pirmajā ceļojumā viņam nācās izbaudīt, cik briesmīgi dzīvot bez naudas, tad viņš nolēma kaut kā izdabūt savu algu, ko viņam pavēl- niece aizvien solīja, bet nezin kādēļ nekad nemaksāja. Ahavci kundzes dzīvoklī atradās kāda aizslēgta istaba, kurā viņš nekad nebija bijis un to redzējis. Bet vecā šad un tad tur iekšā grabinājās, un viņam par va- rēm gribējās zināt, kas tanī slēpjas. Domājot par ceļa naudu, viņam ie­krita prātā, ka tā varbūt kundzes mantnīca. Bet durvis bija vienmēr aizslēgtas, tādēļ istaba bija un palika viņam nepieejams noslēpums.
   Te kādu rītu, kad Ahavci kundzes nebija mājās, mazais šunelis, pret kuru kundze izturējās nelaipni, bet kura labvēlību ar dažādiem pakalpojumiem Muks bija ieguvis, ņēma viņu un raustīja pie platajām biksēm it kā aicinādams, lai tam sekotu. Muks, paradis ar suņiem lab­prāt rotaļāties, sekoja tam, un, skaties, šunelis viņu veda Ahavci kun­dzes guļamistabā pie kādām durtiņām, kuras viņš nekad agrāk nebija ievērojis. Durvis bija pusviru. Šunelis devās iekšā, un Muks tam sekoja. Viņš jutās priecīgi pārsteigts, atrazdamies istabā, kurā tik sen jau
   bija vēlējies nokļūt. Viņš izmeklēja visas malas, bet naudas neatrada. Visapkārt bija tikai vecas drēbes un savāda izskata trauki. Kāds no šiem traukiem vērsa uz sevi Muka uzmanību. Tas bija kristālā, ar skaisti izgrieztiem tēliem. Viņš paņēma to rokās un gribēja no visām pusēm ap­skatīt. Bet, tavu nelaimi! Viņš nebija ievērojis, ka traukam vaļējs vāks, kas tikai viegli uzlikts. Vāks nokrita zemē un sabirza tūkstoš gabalos.
   Ilgi mazais Muks stāvēja, izbailēs sastindzis. Viņa liktenis bija izšķirts, atlikās tikai bēgšana, jo citādi vecā viņu vai nositīs. Viņš no­lēma tūlīt doties projām, gribēja tikai vēl paraudzīt, vai no Ahavci kundzes mantām nebūtu kas derīgs ceļam. Viņš ieraudzīja varen lielu kurpju pāri. Tās gan nebija nekādas glītās, bet ar savējām jau viņš ceļā vairs tālu netiktu, un pievilcīgs bija arī to lielums, jo, ja viņam kājās būs šādas kurpes, tad visi ļaudis redzēs, ka viņš no bērna kurpēm jau izkāpis. Ar steigu viņš noāva savas tupeles un iekāpa lielajās. Kāds kaktā piesliets spieķītis ar grezni izgrieztu lauvas galvas rokturi viņam arī likās te par velti mētājamies, viņš paņēma to un steidzās pa durvīm ārā. Viņš ieskrēja savā istabā, apvilka mētelīti, uzmauca tēva turbānu, aizbāza aiz jostas dunci un, ko kājas nesa, devās no mājas un no pilsētas projām. Baidīdamies, ka vecā nedzenas pakaļ, viņš bēga no pilsētas, līdz kamēr piekusušam elpas pietrūka. Tik ātri viņš vēl savu mūžu nebija gājis, jā, viņam pat likās, ka viņš nevarētu apturēt skriešanu, — kāda nezināma vara viņu rau tin rāva uz priekšu. Beidzot viņš ievēroja, ka kurpēm piemīt savāds spēks, jo tās slīdēja vienmēr uz priekšu un vilka viņu līdzi. Par varēm viņš lūkoja apstāties, bet velti, tad, pagalam jau izmisis, viņš sev uzsauca tā, kā mēdz apturēt zirgu: «O-o, tpru, o!» Nu kurpes apstājās un Muks bez elpas nokrita zemē.
   Par kurpēm viņam bija neizsakāms prieks. Tātad tomēr viņš ar savām pūlēm bija kaut ko ieguvis, kas viņam var palīdzēt uz priekšu tikt, pasaulē laimi meklējot. Bet, neskatoties uz visu prieku, viņš iemiga cietu miegu, jo, lielo galvu nesot, mazais ķermenis daudz neizturēja. Sapnī Mukām rādījās tas pats šunelis, kas Ahavci kundzes dzīvoklī viņam palīdzēja tikt pie kurpēm, un sacīja: «Mīļais Muk, tu vēl neproti lāga ar kurpēm rīkoties. Redzi, kad tu viņās uz papēža trīs reizes ap­griezies, tad vari aizskriet, kurp tikai tīk, un ar savu spieķi tu vari mantu rast, jo, kur zelts aprakts, tur spieķis trīs reizes pieklauvēs zemei, kur sudrabs, tur divi reizes.»
   Tā mazais Muks sapņoja. Piecēlies, viņš sāka pārdomāt brīnišķīgo sapni un nolēma uz vietas izmēģināt. Viņš iekāpa tupelēs, pacēla vienu kāju un sāka uz otras papēža griezties apkārt. Bet, lai viens cilvēks pa­lūko tik milzīgās tupelēs to izdarīt trīs reizes no vietas, tad nebrīnīsies,
   ka mazajam Mukām sākumā tas ne par ko negribēja veikties, sevišķi, ja vēl padomā, ka smagā galva svārstīdamās viņu vilka te uz vienu, te otru pusi.
   Ne vienreiz vien nabaga zēns pakrita uz deguna, bet viņš neļāvās atbaidīties un turpināja savu mēģinājumu, kamēr māksla bija rokā. Kā ritenis viņš apgriezās uz papēža apkārt, un, tiklīdz vēlējās nokļūt tu­vākā lielpilsētā, tupeles pacēla viņu gaisā, ar vēja ātrumu slīdēja pa mākoņiem, un, iekām mazais Muks paspēja apjēgt, kā tas noticis, viņš jau atradās uz liela tirgus laukuma, kur bija saceltas teltis un kur ļaudis darīšanās tekāja uz priekšu un atpakaļ. Viņš ložņāja pa burzmu, bet bei­dzot atrada par prātīgāku iet nomaļākā vietā, jo tirgus laukumā viens otrs viņam uzmina uz tupelēm, tā ka bija jāklūp, un garais duncis dažam labam tā piesitās, ka tas ne visai gribēja palaist mazo Muku sveikā.
   Mazais Muks sāka nopietni pārdomāt, ko varētu iesākt, lai kādu grasi nopelnītu. Viņam gan bija spieķītis, ar ko apslēptas mantas rast, bet kā lai viņš uziet tādu vietu, kur zelts un sudrabs aprakts? Grūtā brīdī varētu sevi rādīt ļaudīm par naudu, bet tam viņš bija par lepnu. Beidzot viņam iekrita prātā viņa ātrā gaita. Kas zina, varbūt manas tupeles ir manas glābējas — un nolēma pieņemt ātriskrējēja vietu. Paļau­damies, ka tās pašas pilsētas ķēniņš šādu nodarbošanos vislabāk sa­maksā, viņš sāka apjautāties, kur pils.
   Pils vārtos stāvēja sargi un prasīja, — ko viņš te meklējot? Dzirdē­dami, ka viņš meklē nodarbošanos, viņi mazo Muku noraidīja pie vergu uzrauga. Tam viņš pateica savu vēlēšanos un lūdza izgādāt viņam vietu ķēniņa ziņnešos. Vergu uzraugs ar savu skatu nomēroja Muku no gal­vas līdz kājām un sacīja: «Ko, tu ar savām sprīdi garām kājām gribi būt ķēniņa ātrskrējējs? Lasies, ka tieci projām, es te neesmu tāpēc, lai katram muļķim laiku pakavētu!» Bet mazais Muks apgalvoja, ka viņa priekšlikums domāts pavisam nopietni un ka viņš gatavs iet skrieties ar pašu ātrāko skrējēju. Vergu uzraugam gan viss tas izlikās pārāk smieklīgi, tomēr viņš lika Mukām līdz vakaram sagatavoties uz skrieša­nos, ieveda virtuvē, kur viņu ēdināja un dzirdināja, kā pienākas, bet uzraugs pats devās pie ķēniņa un pastāstīja par mazo cilvēciņu un viņa priekšlikumu. Ķēniņš bija jautrs kungs, tādēļ viņam ļoti patika, ka vergu uzraugs joka pēc bija paturējis mazo Muku. Viņš pavēlēja lielajā pļavā aiz pils ierīkot skatītavu, lai viss viņa galms ērti varētu noskatī­ties skriešanos, un vēlreiz piekodināja uz to labāko rūpēties par pun­duri. Ķēniņš izstāstīja prinčiem un princesēm, kādā izrādē šovakar da­būšot noskatīties; tie pastāstīja tālāk saviem kalpiem, un, kad pienāca vakars, visi, kam vien kājas klausīja, saspringtas ziņkāres dzīti, devās
   uz pļavu, lai no uzceltās skatītavas noskatītos lielmutīgā pundura skrie­šanu.
   Kad ķēniņš ar saviem dēliem un meitām bija novietojies skatītavā, mazais Muks iznāca pļavā un varen iznesīgi palocījās sanākušo augst­maņu priekšā. Tiklīdz mazais parādījās, atskanēja viens vispārīgs ga­viļu sauciens. Tāda figūra te vēl nebija redzēta. Mazais stāvs ar milzu galvu, mētelītis un paldainās bikses, garais duncis pie platās jostas, sī­kās kājeles lielajās tupelēs — nē, tas bija tik ērmīgi, ka gribot negribot skaļi jāsmejas. Bet mazais Muks neļāvās traucēties, un smiekli viņu ne­samulsināja. Atspiedies uz sava spieķīša, viņš lepni stāvēja un gaidīja savu pretinieku. Vergu uzraugs pēc Muka paša vēlējuma bija izmeklē­jis labāko skrējēju. Tas iznāca, nostājās mazajam līdzās, un abi gaidīja mājienu. Kā norunāts, princese Amarca pamāja ar savu šķidrautu, un, kā divi bultas uz vienu mērķi izšautas, abi līdzcenši aizmiglīja pa pļavu.
   Sākumā Muka pretinieks bija labu gabalu priekšā. Muks savās kur­pēs viņu drīz vien panāca, paskrēja garām un labu brīdi gaidīja pie mērķa, kamēr aizelsies to sasniedza otrais. Skatītāji no brīnumiem pa­lika kā mēmi. Kad nu beidzot ķēniņš sasita plaukstas, tad viss bars uz­gavilēja un sauca: «Lai dzīvo mazais Muks, skriešanās varonis!»
   Pa tam jau mazais Muks bija atpakaļ. Viņš metās ķēniņa priekšā ceļos un sacīja: «Visvarenais ķēniņ, te tu redzēji tikai manas mākslas mazāko mēģinājumu, bet kaut tu atļautu, lai mani pieņem par vienu no taviem skrējējiem!»
   Ķēniņš viņam atbildēja: «Nē, mīļais Muk, tu būsi mans galma skrē­jējs, un tev vienmēr jābūt manā tuvumā. Tu dabūsi par gadu simts ga­balus zelta un ēdīsi ar maniem augstākiem kalpiem pie viena galda.»
   Muks no sirds priecājās, domādams, ka nu beidzot sasniedzis laimi, pēc kuras tik ilgi dzinies. Viņu iepriecināja arī ķēniņa sevišķā laipnība, ka tas viņu izlietoja visātrākajiem un slepenākajiem uzdevumiem, ku­rus tad Muks veica uz to kārtīgāko un neaptveramā ātrumā.
   Bet citiem ķēniņa kalpiem ne visai bija pa prātam, ka viņu kunga labvēlību ieguvis punduris, kas cita nekā neprata kā ātri skriet. Tie rī­koja visādas sazvērestības, lai viņu gāztu, bet neko nepanāca, — tik lielu uzticību ķēniņš dāvāja savam virsskrējējam (šo augsto godu viņš Mukām drīz vien bija piešķīris).
   Muks, kam pretinieku skaudība palika neizprotama, nedomāja par atriebību, jo viņam bija laba sirds; nē, viņš vairāk domāja par to, kā un ar ko iegūt savu ienaidnieku labvēlību. Viņam ienāca prātā spieķī­tis, ko viņš laimē bija pavisam piemirsis. Ja viņš atradīs mantu, viņš rodomāja, tad šie kungi pret viņu izturēsies vēlīgāk. Bieži viņš bija dzirdējis, ka tagadējā ķēniņa tēvs apracis zemē daudz dārgumu, kad ienaidnieks iebrucis valstī. Pie tam bija arī zināms, ka mirstot tēvs dē­lam neatklājis noslēpumu. Tāpēc Muks nu savu spieķīti nēsāja vienmēr līdzi, cerēdams kādreiz uzdurties tai vietai, kur glabājas aprakts vecā ķēniņa zelts.
   Kādu vakaru Mukām gadījās ieiet pils dārza nomaļākā stūrī, kur viņš vēl nekad nebija bijis; te pēkšņi viņš juta, ka spieķis viņa rokā salecas un piesit pie zemes trīs reizes. Muks tūlīt saprata, ko tas nozīmē. Viņš izņēma savu dunci, iegrieza apkārtējos kokos zīmes un gāja atpa­kaļ pilī. Tur viņš sadabūja lāpstu un gaidīja, kamēr uznāk nakts, lai va­rētu rīkoties tālāk.
   Bet zelta rakšana mazajam Mukām maksāja vairāk pūļu, nekā viņš bija iedomājies. Lāpsta liela un smaga, rokas turpretī par vājām un īsām. Viņš bija jau divi stundas nostrādājis, bet bedre izrakta labi ja pāra pēdu dziļumā. Beidzot viņš atdūrās pret kaut ko cietu, kas skanēja kā dzelzs. Nu viņš raka vēl cītīgāk un drīz vien redzēja atplaiksnāmies lielu dzelzs vāku. Tad viņš iekāpa pats bedrē paraudzīt, kas zem vāka atrodas, un patiesi atrada zem tā lielu podu pilnu zelta gabaliem. Bet, lai podu izceltu, viņam trūka spēka, tāpēc viņš piebēra ar zeltu pilnas bikšu kabatas un savu jostu, cik vien varēja panest, pildīja arī mēte­līti, bet podu ar pārpalikumu viņš rūpīgi aprušināja un devās mājup. Patiesi, ja viņam nebūtu kurpju kājās, viņš nebūtu varējis ne no vietas pakustēties, tik smagi viņu vilka uz leju zelta nasta. Tak nemanīts viņš iegāja savā istabā un dabūto zeltu paslēpa zem sava dīvana spilvena.
   Ieguvis tādu bagātību, mazais Muks cerēja, ka nu lietas mainīsies un galmā savus pretiniekus viņš iegūs par draugiem un dedzīgiem pie­kritējiem. Bet te taisni redzams, ka Muks nav baudījis nekādu rūpīgu audzināšanu, citādi viņš nebūtu iedomājies ar zeltu iegūt patiesus un sirsnīgus draugus. Ak, kaut toreiz, savu mētelīti ar zeltu piepildījis, viņš būtu devis kājām ziņu!
   Zelts, kuru mazais Muks tagad dāsnīja pilnām saujām, citos galma ļaudīs sacēla skaudību. Virspavārs Ahulijs sacīja: «Viņš ir naudas vil­totājs.»
   Vergu uzraugs Achmets teica: «Viņš būs ķēniņam pieglaimojies.» Bet viņa nāvīgākais ienaidnieks, mantzinis Archaos, kurš šad un tad pats mēdza paķert no ķēniņa kases, taisni pateica: «Viņš to sazadzis.»
   Visi viņi norunāja lietu gaismā celt; un ķēniņa galda virspārzinis Korchucs kādu dienu, kad stāvēja sava kunga priekšā, izlikās gluži bē dīgs un satriekts. Viņa sašutums bija tik acīs krītošs, ka ķēniņš ievaicā jās, kas viņam kaitot.
   «Ak!» tas atbildēja, «man ļoti sāp, ka es vairs sava kunga un ķē­niņa acīs neatrodu žēlastības.»
   «Draugs Korchuc, ko tu mels?» atteica viņam ķēniņš. «No kura laika mana žēlastības saule vairs nespīd pār tevi?»
   Galda virspārzinis viņam atbildēja, ka tas savu virsskrējēju apberot ar zeltu, bet saviem nabaga uzticamajiem kalpiem nedodot nekā.
   Ķēniņš par tādu valodu ļoti brīnījās, lika tūlīt uzskaitīt mazā Muka zelta devas, un tā sazvērnieki gluži nemanot ķēniņam iedvesa aizdomas, ka Muks kaut kādā ceļā naudu zadzis no zelta kambara. Sāds lietas virziens sevišķi patika mantzinim, kas nemīlēja turēt aprēķinu. Ķēniņš pavēlēja slepeni sekot uz katra soļa mazajam Mukām, lai to kur pie­ķertu pašā nedarbā. Un jau to pašu nakti, pēc šās nelaimīgās dienas, kad mazais Muks, redzēdams savu kasi izdāļātu gluži tukšu, ņēma lāpstu un iezagās dārzā, lai no slepenā krājuma paņemtu vajadzīgo aizgādu, iztālēm viņam sekoja sargi virspavāra Ahulija un mantziņa Ar- chaca vadībā, un, tikko Muks gribēja bērt zeltu savā mētelītī, viņam uzbruka, sasēja un tūlīt noveda pie ķēniņa. Pēdējais, tikko kā piecēlies, samiegojies un sapīcis, ne visai laipni saņēma savu virsskrējēju un tūlīt sāka to nopratināt. Pa tam jau bija no zemes izcelts arī pods un līdz ar lāpstu un ar zeltu pildīto mētelīti nolikts ķēniņam pie kājām. Mant­zinis pasteidzās izteikt, ka viņš ar saviem sargiem Muku pārsteidzis taisni tai acumirklī, kad tas podu racis zemē.
   Ķēniņš pavaicāja apvainotajam, vai tas taisnība, un kur viņš ņēmis šo zeltu, kuru bijis ieracis zemē?
   Mazais Muks visā savā nevainībā izteica, ka viņš šo podu uzgājis dārzā, ka viņš to gribējis ne iekšā, bet ārā rakt.
   Visi klātesošie sāka pilnā kaklā smieties par tādu taisnošanos, bet ķēniņš, pagalam sadusmots par domājamo Mazā nekaunību, kliedza: «Tu bezgodi! Apzadzis savu ķēniņu, tu vēl viņu gribi apmelot tik muļ­ķīgi un bezkaunīgi? Mantzini Archac, es tev prasu, saki, vai tu šo naudas sumu atzīsti par to pašu, kas manā kasē trūkst?»
   Mantzinis atbildēja, viņam lieta esot pilnīgi skaidra, ka tik daudz un pat vēl vairāk jau kopš laba laika ķēniņa kasē iztrūkstot, un viņš varot apzvērēt, ka tā esot izzagtā nauda.
   Ķēniņš pavēlēja mazo Muku saslēgt īsās važās un ieslodzīt tornī, bet zeltu nodeva mantzinim, lai tas to nestu atpakaļ uz mantnīcu. Prie­cīgs par tik laimīgu iznākumu, tas drīz vien pazuda un mājās saskaitīja mirdzošos zelta gabalus; bet šis ļaunprātis nekad nevienam neminēja, ka poda dibenā atradās zīme, kurā teikts:
   «Ienaidnieki iebrukuši manā zemē, tādēļ es šeit paslēpju daļu no sava zelta; ķēniņa nolādēts lai ir tas, kas, to atradis, tūlīt nenodod manam dē­lam! — Ķēniņš Zadi.»
   Ieslodzīts mazais Muks bēdās pārdomāja savu postu. Viņš zināja, ka par ķēniņa mantas zagšanu soda ar nāvi, un tomēr spieķīša noslē­pumu viņš ķēniņam negribēja atklāt, gluži pareizi baidīdamies, ka tad to un kurpes viņam atņems. Cieši pie mūra pieslēgtam, viņam par nožē­lošanu arī kurpes nekā nevarēja palīdzēt, par velti viņš izmocījās, lūko­dams apgriezties uz papēža.
   Kad nu otrā dienā viņam pasludināja nāves spriedumu, viņš nolēma, ka tomēr labāk bez burvju spieķīša dzīvot nekā ar to mirt, tāpēc izlū­dzās ķēniņa labpatiku viņu vienatnē uzklausīt un izstāstīja savu noslē­pumu. Sākumā ķēniņš viņa apgalvojumiem neticēja ne mazākā mērā, bet Muks teicās to viņam parādīt, ja ķēniņš apsolītos atstāt viņu pie dzīvības. Ķēniņš uz to deva savu vārdu. Mukām nezinot, viņš lika ierakt zemē dažus zelta gabalus un tad pavēlēja viņam tos ar spieķīti uzmek­lēt. Viens un divi — tas bija izdarīts, jo zināmā vietā spieķītis trīs rei­zes piesitās. Nu ķēniņš, redzēdams, ka mantzinis viņu piekrāpis, aizsū­tīja tam, kā tas austrumzemēs parasts, zīda cilpu, lai noziedznieks pats sevi tiesātu. Bet mazajam Mukām viņš sacīja: «Esmu tev solījies, ka atstāšu tevi dzīvu, bet man liekas, ka spieķis nav tavs vienīgais noslē­pums. Tāpēc tu mūžam paliksi manā gūstniecībā, ja neteiksi, kur slēpjas tava skriešanas māksla.» Mazais Muks, kuram pietika ar vienu vienīgu nakti izbaudīt cietuma priekus, izstāstīja, ka visa viņa māksla esot kur­pēs, bet par noslēpumaino trīs reizes apgriešanos uz papēža viņš ķēni­ņam neminēja ne vārda. Izmēģināšanas dēļ ķēniņš pats iekāpa kurpēs un skraidīja pa dārzu kā nepilnīgs. Dažu labu reizi viņš gribēja pieturēt, bet nezināja, kā tas izdarāms, un mazais Muks, kam bija prieks tā drusku atriebties, ļāva ķēniņam skriet, līdz tas bez elpas nokrita zemē.
   Atdabūjis atkal samaņu, ķēniņš sāka brukt virsū mazajam Mukām, ka tas viņu tik briesmīgi nomocījis, ļaudams skriet, līdz pietrūkst elpas. «Esmu solījies atstāt tevi dzīvu un palaist brīvībā, bet taisies, ka div­padsmit stundu laikā tiec pāri manām robežām, citādi likšu tevi uzkārt!» Bet kurpes un spieķīti viņš lika aiznest savā mantnīcā.
   Nabagāks nekā jebkad, mazais Muks bēga pār kalniem un lejām, lādēdams muļķīgo iedomu, ka viņam galmā varētu būt kāda ievērojama loma. Par laimi tā valsts, no kuras viņam bija jābēg, nebija liela, tāpēc jau astoņās stundās viņš sasniedza robežu, lai gan, visu laiku pie kur­pēm pieradušam, iešana koda kaulā.
   Aiz robežas ticis, viņš nogriezās no parastā ceļa un devās dziļi mežā, lai apmestos vientuļā biezoknī un dzīvotu tikai sev, jo viņam riebās visi cilvēki. Biezoknī viņš uzgāja klajumu, kas viņa nodomam likās gluži piemērots. Mazais, skaidrais strauts kuplu vīģu koku paēnā, mīk­stais, zaļais maurs — viss viņu aicināja palikt te. Un viņš atlaidās zemē, noņemdamies ne vairs ēst, ne dzert, bet gaidīt šeit nāvi. Un ar šām drū­majām nāves domām viņš iemiga. Bet, kad pamodās un viņu sāka mocīt izsalkums, viņš atzina, ka bada nāve ir briesmīga lieta un tāpēc sāka apskatīties, vai nevarētu dabūt kaut ko ēst.
   Skaistas, nobriedušas vīģes karājās tā koka zaros, zem kura viņš bija gulējis. Viņš piecēlās, plūca un ēda augļus, un tie viņam garšoja tīri labi. Paēdis viņš gāja pie avota slāpes dzesēt. Bet kā viņš pārbijās, ūdens atspoguļojumā ieraudzījis savu galvu izrotātu divām milzīgām ausīm un milzīgi garu un resnu degunu! Izmisis viņš ķēra ar roku aptaustīt savas ausis un, patiesi, tās bija vai veselu pusolekti garas.
   «Man piedien ēzeļa ausis,» viņš iesaucās, «jo es savu laimi esmu kājām minis kā daždien ēzelis.»
   Pa mežu klejojot, viņš drīz vien atkal jutās izsalcis un atkal ēstgriba bija jāapmierina ar vīģēm, jo kokos cits nekas ēdams nebija atro­dams. Kad pēc otras vīģu porcijas viņam iešāvās prātā paraudzīt, vai viņa ausis var vēl ietilpt lielajā turbānā un vai viņš tā neizskatās pārāk smieklīgs, viņš atrada, ka liekās ausis nozudušas. Viņš steidzās pie strauta, lai pārliecinātos, un, patiesi, viņa ausis bija tādas pašas, kādas tās viņam vienmēr bijušas, un arī lielā deguna vairs nebija. Nu viņš apķērās, kā taš viss noticis. No pirmā vīģes koka viņš bija dabūjis garo degunu un garās ausis, bet no otrā koka vīģēm atkal dziedināts. Ar prieku viņš atzina, ka labais liktenis viņam vēlreiz dod rokā līdzekli kļūt laimīgam. Viņš pieplūca no katra koka vīģu, cik varēja panest, un gāja atpakaļ tai zemē, no kuras neilgi atpakaļ bija bēdzis. Tur kādā mazā pilsētiņā viņš uzvilka citas drēbes un gāja taisni uz ķēniņa pil­sētu, ko drīz vien sasniedza.
   Bija taisni tas gada laiks, kad gatavi augļi reti dabūjami, tāpēc ma­zais Muks apmetās pie pašiem pils vārtiem, jo no agrākiem piedzīvoju­miem zināja, ka te šādus retumus virspavārs iepērkas ķēniņa galdam. Muks vēl nebija ilgi sēdējis, kad redzēja nākam pa pils pagalmu virs- pavāru. Tas aplūkoja preces pārdevējiem, kas bija saradušies pie pils vārtiem; beidzot viņš pamanīja arī Muka groziņu. «Ha, rets kumoss,» viņš sacīja, «tāds viņa majestatei labi patiks. Ko gribi par visu grozu?» Mazais Muks prasīja diezgan mērenu maksu, un viņi uz vietas vienojās. Virspavārs nodeva grozu vergam un gāja tālāk, bet mazais Muks pa
   tam laidās lapās, jo zināja, ka, tiklīdz galmā pie galvām parādīsies bries­mīgā sodība, meklēs viņu kā pārdevēju rokā un sodīs.
   Pie galda ķēniņš bija ļoti jautrā omā un vairākkārt uzslavēja virs- pavāru par tā labo virtuvi un gādību retu gardumu atrašanā, bet virs- pavārs, itin labi zinādams, kādi gardumi viņam vēl aizgūtnē, glaimots pavīpsnāja un zīmīgi izmeta: «Diena vēl nav vakarā,» vai arī «Beigas labas — viss labs,» tā ka princeses kļuva ļoti ziņkārīgas, kas nu vēl nāks. Un, kad virspavārs pavēlēja likt galdā skaistās, kārdinošās vīģes, tad visi klātesošie kā vienā mutē sauca: «Ah!»
   «Kādas nobriedušas, cik gardas!» slavēja ķēniņš. «Virspavār, tu esi krietns zēns un esi pelnījis mūsu sevišķu žēlastību!» Tā runādams ķē­niņš, kas parasti ar šādiem gardumiem apgājās ļoti taupīgi, pats ar savu roku klātesošiem izdalīja vīģes. Prinči un princeses dabūja pa di­vām, galma dāmas, veziri un agas 18 pa vienai, bet atlikušās viņš nolika pats sev priekšā un ar labpatiku sāka ēst.
   «Tēvs, vai dieviņ, kāds tu jocīgs izskaties!» princese Amarca drīz vien iesaucās. Visi paskatījās uz ķēniņu, mēmi no brīnumiem: abpus galvai viņam karājās lielas ausis, un garais deguns sniedzās pāri zo­dam. Arī savstarpēji cits citu viņi aplūkoja ar izbrīnu un izbailēm. Kat­ram galva vairāk vai mazāk bija izpušķota ar šiem dīvainajiem grez­numiem.
   Var iedomāties, kas par briesmām visam galmam! Ar steigu vien trieca pēc slavenākiem pilsētas ārstiem. Tie nāca bariem, maisīja da­žādas zāles un mikstūras, bet ausis un deguni palika. Kādu princi ope­rēja, tak ausis pieauga no jauna.
   Bet Muks, kas visu to novēroja, paslēpies kādā klusākā vietā, re­dzēja, ka nu īstais laiks nākt klajā. Par naudu, ko ieņēma par vīģēm, viņš jau priekšlaikus bija iegādājies zinību vīra uzvalku un garajā āža spalvu bārdā viņu nemaz nevarēja pazīt. Vīģēm pildītu somiņu uz ro­kas, viņš devās ķēniņa pilī iekšā un kā ceļojošs ārsts piedāvāja savu palīdzību. Sākumā visi viņu uzlūkoja šaubīgām acīm, bet, kad kāds no prinčiem bija baudījis viņa pasniegto vīģi, un tā ausis un deguns at­guva parasto veidu, tad visi mācās svešajam ārstam virsū, lai viņš tos dziedinātu. Bet ķēniņš ņēma ārstu pie rokas un, ne vārda neteikdams, veda to savā istabā. Tur viņš atslēdza kādas durvis, un viņi abi ar Muku iegāja mantnīcā. «Se ir visa mana bagātība,» ķēniņš sacīja, «izvēlies, ko vien gribi, nekas tev nav liegts, ja atbrīvosi mani no šī kauna pilnā ļaunuma.»
   Mazā Muka ausīm šāda valoda bija patīkama muziķa. Jau pār slieksni kāpjot, viņš bija pamanījis zemē savas kurpes un turpat līdzās atradās arī spieķītis. It kā ķēniņa mantu apbrīnodams, viņš staigāja vis­apkārt pa zāli. Te, pie kurpēm nonācis, viņš steigšus iekāpa tajās, pa­ķēra spieķīti, nometa savu lieko bārdu un pārsteigtajam ķēniņam parā­dījās labi pazīstamā atstumtā mazā Muka izskatā.
   «Neuzticīgo ķēniņ,» Muks sacīja, «uzticīgu kalpošanu tu atalgo ar nepateicību, tad saņem un par sodu paturi šo ērma izskatu. Es atstāju tev šīs ausis, lai tās tev diendienā atgādinātu mazo Muku.» To teicis, viņš veikli trīs reizes apsviedās apkārt, vēlēdamies doties prom kaut kur tālu, un, pirms ķēniņš paguva saukt pēc palīga, Muks bija jau aiz­laidies.
   Kopš tā laika mazais Muks dzīvo šeit labi pārticis, bet vientuļi, jo viņš neieredz cilvēkus. Dzīves skolā viņš daudz mācījies un ir kļuvis gudrs vīrs, kurš, neskatoties uz viņa mazliet savādo ārieni, gan pelnī, ka tu viņu vairāk cienītu nekā zobotu.
   To man pastāstīja mans tēvs. Es nožēloju savu nedarbu, ka biju tik nekrietni izturējies pret mazo vīru, un mans tēvs man piedeva solītā soda otru pusi. Izstāstīju arī saviem biedriem mazā Muka likteni, un viņš mums tapa tik mīļš, ka neviens vairs par viņu nezobojās. Gluži ot­rādi, mēs viņu godājām, kamēr vien viņš dzīvoja un vienmēr dziļi vi­ņam palocījāmies, kā kāda kadija vai muftija 19 priekšā.

   Vienā no ievērojamākām manas mīļās dzimtenes Vācijas pilsētām pieticīgi un godīgi dzīvoja kāds kurpnieks ar savu sievu. Pats viņš no rīta līdz vakaram sēdēja uz ielas stūra un lāpīja kurpes un zābakus, pa­gatavoja arī jaunus apavus, ja kāds viņam to uzticēja, tikai tad meis­taram vajadzēja iet ādu pirkt, jo viņš bija nabags un nekāda krājuma pie rokas neturēja. Sieva tirgojās ai dārzeņiem un augļiem, ko audzēja savā nelielajā dārziņā aiz pilsētai; ļaudis pie viņas labprāt iepirkās, jo viņa bija tīrīgi ģērbusies un savus zaļumus prata izlikt pievilcīgi.
   Šiem vienkāršajiem ļautiņiem bija jauks puisēns, skaistu, patīkamu sejiņu, slaids, ar saviem divpadsmit gadiem paaudzies diezgan liels. Parasti viņš mēdza sēdēt pie mātes augļu tirgū, pa reizei pavāriem un virējām, kas pie kurpnieksievas iepirkās, palīdzēdams augļus aiznest mājās, un no šiem gājieniem reti kad atgriezās bez košas puķes, naudas
   gabala vai rauša, jo kungiem patika, ka skaistais zēns pie viņiem iera­dās, un tie viņu arvien apdāvināja.
   Kādu dienu kurpnieksieva atkal sēdēja pa parastam tirgū. Viņai priekšā bija grozi ar kāpostiem, dažādām garšas saknītēm un sēklām; bija arī kāds groziņš ar agrīniem bumbieriem, āboliem un aprikozēm. Jēkabiņš, viņas puisēns, sēdēja viņai līdzās un skaļā balsī sauca: «Sa­nāciet, kungi, palūk, kas par skaistiem kāpostiem, kar par smaržīgiem zaļumiem! Vai redzat, dāmas, agrīni bumbieri, agrīni āboli un apriko­zes! Sapērciet, sapērciet! Māte lēti pārdod.»
   Te pa laukumu nāca kāda veca sieviete. Viņas apģērbs izskatījās drusku apdriskāts un noplīsis, viņai bija sīka, šaura sejiņa, no vecuma sarāvusies vienās krunkās, sarkanas acis un līks, smails deguns, kas sniedzās vai līdz smakram. Viņa gāja, atspiezdamās uz garas nūjas, un tomēr nevarēja tikt gudrs, kā viņa iet: it kā klibodama, kā gumzīda­mās un valstīdamās no vieniem sāniem uz otriem. Likās, ka viņai kauli neturētos kopā, ka tā kuru katru acumirkli apvelsies un uz cietā bruģa nolauzīs savu garo degunu.
   Kurpnieksieva uzmanīgi aplūkoja šo veceni. Sešpadsmit garus ga­dus viņa diendienā bija nosēdējusi tirgū, bet tik savāda stāva vēl ne­bija redzējusi. Viņa neviļus satrūkās, kad vecā klēpoja uz šo pusi un apstājās taisni pret viņas groziem.
   «Vai jūs esat sakņu sieviņa Hanne?» nepatīkami čērkstošā balsī vecā vaicāja, galvu pastāvīgi šķobīdama uz vienu un otru pusi.
   «Jā, tā es esmu,» kurpnieksieva atsaucās, «vai jūs ko vēlaties?»
   «Redzēsim, redzēsim! Paraudzīsim, paraudzīsim saknītes, vai tev jel maz būs tas, kā man vajag!» teica vecā, noliecās pār groziem un ar sa­vām abām tumšbrūnām, riebīgām rokām sāka rakņāties pa garšas saknī­tēm, kas tik rūpīgi un jauki saliktas, paņēma vienu, paņēma otru savos garajos zirnekļa pirkstos, apgrozīja, lika pie sava garā deguna un ap­ošņāja no visām pusēm. Kurpnieksievai sirds sažņaudzās skatoties, kā vecene jaucas pa viņas retajām saknēm, bet teikt viņa nekā neuzdroši­nājās, jo pircējiem jau tiesība preci pārbaudīt, bez tam no šās vecenes viņai uzmācās savāda baiga sajūta.
   Izvandījusi visu grozu, vecā tikai nobubināja: «Nelāga manta, slik­tas saknes, nav tā, ko es gribēju, priekš piecdesmit gadiem, tad bija daudz labāk; slikta prece, slikta prece!»
   Tāda valoda mazajam Jēkabam aizdeva dusmas. «Klausies, tu esi bezkaunīga vecene!» nevarēdams nociesties, viņš iesaucās. «Tu ar sa­viem riebīgajiem pirkstiem ņem un izrakā visas skaistās garšas zālītes, saspaidi tās, bāz pie savā garā deguna, — kurš tādas vairs pirks, to re­dzējis? — un beigās vēl nopaļā mūsu mantu par sliktu preci, lai gan pats hercoga pavārs visu iepērkas pie mums!»
   Vecā pašķielēja uz drosmīgo zēnu, tā nelabi pasmīnēja un savā čērk­stošajā balsī sacīja: «Dēliņ, dēliņ! Tev laikam patīk mans deguns, mans skaistais, garais deguns? Būs tev arī tāds pats sejā, līdz pat zoda ga­lam.» To teikusi, viņa pavēlās pie otra groza, kurā bija salikti kāposti. Un atkal viņa ņēma vienu, ņēma otru skaisto baltlapaino kāpostgalviņu, spaidīja to, ka ņirkstēja vien, tad nevīžīgi iemeta atpakaļ grozā, tāpat nopaļādama: «Nelāga prece, slikti kāposti!»
   «Šķobi vien savu riebīgo galvu uz vienu un otru pusi!» mazais izmi­sis izsaucās. «Gan tavs tievais kāpostkacēnu kakls pārlūzis un galva iekritīs grozā, tad vairs neviens no tā nepirks!»
   «Tev laikam patīk tāds tievs kakls?» smīnēdama vecā noņurdēja. «Bet tāda kakla tu nedabūsi, — tev galva būs cieši iespiesta plecos, lai nenoveltos no mazā rumpīša!»
   «Ko jūs tur melšat niekus ar mazu bērnu,» kurpnieksieva beidzot pateica, saskaitusies par vecenes ilgo rakņāšanos, spaidīšanu un ošņā- šanu, «ja gribat ko pirkt, tad paņemiet, citādi jūs man aizbaidāt visus pircējus.»
   «Labi, lai notiek, kā tu saki,» vecā iesaucās, pamezdama ļaunu skatu, «es pērku šās sešas kāpostgalviņas. Bet redzi, es nevaru nekā pa­nest, man jābalstās uz nūjas, vai tālab nepalaidīsi savu dēliņu līdzi, lai viņš man pirkumus aiznes mājās, es viņam par to samaksāšu.»
   Mazais negribēja iet līdzi un raudāja, viņam bija bailes no šās ne­jaukās vecenes, bet māte nopietni uzstāja, jo, viņasprāt, grēks būtu ve­cai, nevarīgai sievietei uzkraut tādu nastu. Asarām acīs zēns darīja, kā pavēlēts, salika kāpostgalviņas sainī un sekoja vecenei pār tirgus lau­kumu.
   Iešana ar veco neveicās, un tikai pēc trīsceturtdaļ stundas gājiena viņi beidzot nonāca pie kādas pussagruvušās mājeles, kaut kur pašā attālākā pilsētas nomalē. Pie tās vecā apgājās, izņēma no kabatas mazu, sarūsējušu kāsīti, veikli to iebāza mazā atslēgas caurumā, un durvis klakšķēdamas atsprāga.
   Tikko viņi bija slieksni pārkāpuši, kad mazais Jēkabs no brīnumiem muti vien paplēta! Izgreznotā mājas iekšpuse mirdzēt mirdzēja, sienas un griesti bija marmora, visa iekārta skaista melna ozolkoka, istablie- tas zeltītas un slīpētiem akmeņiem rotātas, bet grīda bija stikla un tik gluda, ka mazajam nejauši paslīdēja kāja un viņš pakrita.
   Vecā izvilka no kabatas sudraba stabulīti un svilpa tik stipri, ka visa māja noskanēja. Pa kāpnēm lejā noskrēja dažas jūras cūciņas. Jēkabam dīvainākais likās tas, ka viņas staigā stāvus uz divām kājām, valkā riekstu čaumalu kurpītes, cilvēka apģērbu un pat jaunākās modes ce­pures galvā.
   «Salašņas, kur manas kurpes?» vecā kliedza un sita viņām ar nūju tā, ka tās brēkdamas uz augšu vien lēca. «Cik ilgi lai es te stāvu un gaidu?»
   Cūciņas steigšus devās pa kāpnēm augšā un drīz vien nonesa divas ar zvērādu izoderētas kokosriekstu čaumalas, kuras uzmauca vecajai kājās.
   Nu tā vairs ne kliboja, ne zvalstījās. Viņa nometa nūju un ļoti veikli slīdēja pa gludeno stikla grīdu, vilkdama Jēkabu aiz rokas sev līdzi. Beidzot viņa apstājās kādā istabā, kas, pēc visiem piederumiem spriežot, varēja būt virtuve, bet arī šeit greznie magoņkoka galdi, dārgām segām klātie dīvāni un citas lietas vairāk piederētos vislepnākajai viesistabai.
   «Apsēsties, dēliņ!» teica vecene gluži laipni un iespieda zēnu dīvana stūrī, aizvilkdama galdu priekšā, lai viņš netiktu ārā. «Sēdi vien, tev bija diezgan smags nesamais, cilvēkgalvas nemaz nav tik vieglas, nē, nemaz nav tik vieglas.»
   «Bet, kundze, cik savādi jūs runājat!» mazais iesaucās. «Piekusis es esmu, tas tiesa, bet mans nesamais tak bija kāpostgalviņas, kuras jūs no manas mātes pirkāt.»
   «Nu, tur tu maldies,» vecene nosmējās, atsedza grozu un, aiz skausta saņēmusi, izcēla no tā cilvēka galvu. No izbailēm mazajam sirds apstā­jās pukstēt, viņš nevarēja gudrs tikt, kā tas viss nācies. Viņam iekrita prātā māte. Ja nu kāds dabūs zināt par šām cilvēkgalvām, viņš nodo­māja, tad manu nabaga māti droši apsūdzēs.
   «Tu esi krietns zēns, un es tev ko došu par algu,» vecene dudināja, «pagaidi mazlietiņ, es tev savārīšu tādu zupiņu, par kuru tu visu mūžu domāsi.»
   To teikusi, viņa atkal iesvilpās. Pirmās ieradās jūras cūciņas cil­vēka apģērbā, baltos virtuves priekšautos, ar pavārnīcu un kapāja­miem nažiem aiz jostas. Pēc viņām satecēja pulks vāverīšu, tās visas bija tērptas krunkainās turku biksītēs, staigāja stāvus, zaļām samta ce­purītēm galvā. Acīm redzami vāverītes bija virtuves kalpones, ļoti veikli viņas kāpelēja pa sienām, nonesa pannas, noņēma bļodas, sanesa olas un sviestu, zupas saknes, dārzeņus, miltus un visu nolika pie pa­varda. Tur vecā staigāja savās kokosrieksta kurpēs, rīkodamās uz vi­sām pusēm, un zēns redzēja, ka viņa patiesi nopūlas sagatavot viņam ko sevišķi labu.
   Uguns sprakšķēdama uzliesmoja, pannas sāka švirkstēt un kūpēt, patīkama smarža piepildīja istabu. Kur vien vecā pagriezās, jūras cū­ciņas un vāverltes viņai tekāja līdzi uz katra soļa, un, cik viņa nāca pie pavarda, tik pabāza savu garo degunu katlā. Beidzot katls sāka vārīties, griezdamies cēlās sutas mutuļi un putas kūsāja ugunī. Tad vecā katlu nocēla, ielēja no tā viru sudraba traukā un cēla Jēkabam priekšā.
   «Tā, dēliņ, tā,» viņa radzināja, «ēd nu zupiņu, ēd, tad tev būs tas viss, ko tu pie manis tā apskaudi! Tev būs arī jāizmācās par krietnu pa­vāru, lai tu vismaz kaut kas būtu. Bet tās zālītes, tās tev mūžam neat­rast, jo kāpēc tad tās nebija tavas mātes grozā?» Puika lāgā nesaprata, ko viņa runāja; toties viņa uzmanību saistīja zupa, kas viņam garšoja lieliski. Gan māte viņam šad tad bija pagatavojusi garšīgus ēdienus, bet tāda garduma viņš vēl nebija baudījis. Jauka garšas saknīšu un piedara smarža nāca no zupas, kas reizē bija salda un skābena, pie tam ļoti stipra. Kamēr Jēkabs dzerdams izdzēra pēdējo gardās zupas lāsīti, jūras cūci­ņas aizdedzināja arabu kvēpināmos traukus un pievēdināja pilnu istabu ziliem mākoņiem. Vīraka dūmi sabiezēja un, guldamies uz zemi, zēnu pavisam apreibināja. Gan viņš kliedza, gan sauca, ka viņam jāejot at­pakaļ pie mātes ,nekas nelīdzēja, — cik viņš atžirdzis lūkoja piecelties, tik atkrita uz vecenes dīvana aitkal snaudā un beidzot pavisam iemiga.
   Guļot viņam rādījās visai dīvaini sapņi. Tā likās, itin kā vecā ņemtu un novilktu viņam vecās drēbes un ietītu viņu mīkstā vāverādā. Nu viņš varēja skraidīt un lēkāt tāpat kā vāvere. Viņš pievienojās citām vāverēm un jūras cūciņām, ļoti kārtīgiem un piemīlīgiem dzīvnieciņiem un kalpoja līdz ar tiem vecajai kundzei. Sākumā viņu nodarbināja ti­kai par zābaktīrītāju, tas ir, viņam vajadzēja ieziest ar eļļu un uzspod­rināt kokosriekstu čaumalas, kuras kundze valkāja par kurpēm. Tā kā mājās pie tēva viņam bieži vien bija nācies darīt tamlīdzīgu darbu, tad tas veicās tīri labi. Pēc kāda gada — sapņoja viņš tālāk — viņam uzti­cēja jau smalkāku amatu; līdz ar dažām citām vāverēm viņam bija jā­ķer saulstaru puteklīši, un, kad to bija sakrājies jau labi daudz, jāsijā tie caur smalkāko astru sietu. Sos puteklīšus vecā turēja par lielāko gardumu, un, tā kā viņai mutē vairs nebija zobu, kāpēc cita nevarēja lāgā saēst, tad lika cept sev saules puteklīšu maizi.
   Atkal pēc viena gada zēnu pārcēla pie tiem kalpotājiem, kas gādāja vecajai dzeramo ūdeni. Nav jādomā, ka šai vajadzībai viņa būtu likusi rakt aku vai izlikt sētā mucu lietus ūdens uzkrāšanai. Nē, uzdevums bija daudz smalkāks: Jēkabam līdz ar citām vāverēm vajadzēja vākt riekstu čaumalās rasas pilienus no rožu ziediem — tas bija vecās dzeramais. Tā kā viņa dzēra stipri daudz, tad ūdensnesējiem bija diezgan ko no­pūlēties. Vēl pēc viena gada Jēkabu norīkoja par istabu apkalpotāju. Šai amatā bija jāgādā, lai istabās grīda būtu vienmēr tīra un spodra,
   un tā kā tā bija stikla, kur katrs puteklītis manāms, tad tas nebija ne­kāds vieglais darbs. Viņi berza un spodrināja, apsēja ap kājām lupatu un šļūkāja pa istabu no viena gala uz otru.
   Ceturtā gadā viņu pēdīgi pārcēla uz virtuvi. Strādāt virtuvē jau skaitījās goda amats, kurā pielaida tikai pēc ilgākas pārbaudes. Te strā­dādams, Jēkabs uzkalpojās no virtuves zēna par pirmo pīrādznieku un vispār pavāra mākslā sasniedza tādu izveicību un prasmi, ka dažu labu reizi pats par sevi varēja pabrīnīties. Visgrūtāk gatavojamos ēdie­nus, pīrāgus, kuriem pievienoja divsimt dažādas esences, stipras sakņu viras, kurām lika klāt visas garšas saknītes, kādas vien pasaulē dabūja­mas, — to visu viņš iemanījās ātri pagatavot.
   Tā varēja būt pagājuši gadi septiņi, kalpojot vecenei. Te kādu dienu, novilkusi savas kokosriekstu kurpes, paņēmusi rokā grozu un ķeģi uz iešanu, viņa Jēkabam uzdeva noplucināt cālēnu, piepildīt to ar zaļu­miem un sacept skaisti brūnu, līdz kamēr pati pārnāks mājās. Jēkabs to izdarīja pēc visiem mākslas likumiem. Viņš apgrieza cālēnam galvu, izņēma tam iekšas, noplaucēja vārošā ūdenī un veikli noplucināja, no­tīrīdams ādu līdz beidzamai pūkai. Tad viņš sāka apskatīties pēc zālēm, ar ko cālēnu pildīt. Iegājis sakņu pieliekamajā, viņš šoreiz ieraudzīja kādu pusatvērtu sienas skapīti, kura agrāk nebija ievērojis. Ziņkārības dzīts, viņš piegāja tuvāk paskatīties, kas tanī iekšā, — un raugi, tas bija pilns groziem, no kuriem nāca stipra, patīkama smarža. Jēkabs attaisīja vienu no šiem groziem un atrada tanī pavisam savāda izskata krāsainu augu. Stiebrs un lapas tam bija zilganzaļā krāsā, bet galā ugunssārts ziediņš ar dzeltenām malām. Viņš domīgs sāka aplūkot šo puķi, pa­oda — un, lūk, no tās nāca tā pati stiprā smarža, kā smaržoja zupa, kuru viņam pirmajā dienā pagatavoja vecene. Bet smarža bija tik stipra, ka viņam ožot uznāca šķavas, viņš oda un šķavāja, oda un šķavāja arvien sitiprāk, kamēr beidzot šķaudīdamies atmodās.
   Viņš gulēja turpat uz vecenes dīvana un izbrīnots lūkojās apkārt. «Jā, cik gan dzīvi var sapņot!» viņš pie sevis noteica. «Esmu gatavs vai zvērēt, ka biju žigla vāvere, jūras cūciņu un citu zvērēnu biedrs, pie tam vēl kļuvis lielu lielais pavārs. Kā māte smiesies, kad viņai visu to pastāstīšu! Bet vai viņa nebūs dusmīga un nebārsies, ka es svešās mājās guļu un nepalīdzu viņai tirgū?» Tā domādams, viņš trūkās kājās, lai bez kavēšanās dotos projām. Bet no gulēšanas visi viņa locekļi bija kļuvuši gluži stīvi, sevišķi kamieši, jo galvu nevarēja lāga pagrozīt. Viņam pašam par sevi sanāca smiekli, ka tā varējis samiegoties, jo aiz pārskatīšanās viņš ik mirkli ar degunu atdūrās te pret sienu, te pret skapi, te atsitās pret durvju stenderi. Vāveres un jūras cūciņas smilkstēdamas lēkāja ap viņu, it kā gribētu pavadīt, jau uz sliekšņa stāvēdams, viņš tās arī aicināja līdzi, jo tie bija piemīlīgi kustonīši, bet viss bars savās riekstu čaumalu kurpītēs aši devās atpakaļ namā, un viņš vēl tālu dzirdēja viņu gaudas.
   Tā bija diezgan attāla nomale, kur vecā viņu bija atvedusi, un vi­ņam diezgan grūti nācās izkļūt pa šaurajām ielām, kurās vēl jaucās liela ļaužu burzma. Te, kā viņš no drūzmēšanās noprata, kaut kur taisni viņa tuvumā bija pamanīts pundurītis, jo visapkārt kliedza un klaigāja: «Re, kur nejauks punduris! Kur tāds te cēlies! Hē, kas tam par garu degunu, kā viņam galva ierauta plecos, kādas neglītas, brūnas rokas!» Citu reizi arī viņš būtu paskrējies ļaudīm līdzi paskatīties, viņam bez sava gala patika redzēt milžus, pundurus vai tamlīdzīgus retus brīnu­mus, bet nu bija jāsteidzas, lai tiktu drīzāk pie mātes.
   Tirgū nonākot, viņam tika gluži savādi ap sirdi. Māte sēdēja kā sēdējusi, un grozi bija vēl diezgan pilni dārzeņu, tātad ilgi viņš neva­rēja būt gulējis. Bet jau iztālēm zēns manīja, ka māte ļoti nobēdājusies, ne viņa vēroja garāmgājējus, ne arī sauca nākt iepirkties, tikai sēdēja, galvu rokās atspiedusi, un, tuvāk pienākot, viņam likās, ka viņa kļuvusi bālāka. Zēns nesaprata, ko teikt, ko darīt. Pēdīgi saņēmies, viņš pie­zagās no mugurpuses, mīlīgi uzlika mātei roku uz pleca un sacīja: «Mā- miņ, kas tev kaiš? Vai esi uz mani dusmīga?»
   Māte pagriezās atpakaļ, bet, ieraudzījusi pienācēju, izbailēs novēr­sās. «Riebīgais pundur, ko tu gribi no manis?» viņa iesaucās. «Prom, prom! Es tādu joku neciešu!»
   «Māt, māt, kas noticis?» Jēkabs gluži satrūcies prasīja. «Tu laikam esi slima, ka tu savu dēlu dzen projām?»
   «Es tev jau teicu, ej savu ceļu!» Hannes kundze dusmīgi atcirta. «No manis tu naudu nedabūsi ar savu ērmošanos, riebīgais ķēms!»
   «Patiesi, viņa prātu zaudējusi,» mazais žēli pie sevis noteica, «ko nu lai es iesāku? Kā lai viņu uz māju dabūnu? Māmiņ mīļā, esi jel prātīga, ieskaties manī labāk, es tak esmu tavs dēls, tavs Jēkabs.»
   «Nē, tas joks tiek par bezkaunīgu!» sacīja Hanne, griezdamās pie savām kaimiņienēm. «Jūs redzat šo nejauko punduri? Viņš te nostājies, aizbaida man visus pircējus un vēl iedrošinās zoboties par manu ne­laimi! Saka, esot mans dēls, mans Jēkabs! Tāds nekauņa!»
   Sacēlušās kājās, kaimiņienes sāka lamāties, cik neganti jaudāja, — un tirgus sieviņas, kā jūs jau labi zināt, to lietu prot, — bāra viņu, ka viņš smejas par nelaimīgo Hanni, kurai priekš septiņiem gadiem nozagts viņas brīnumjaukais zēns. Viņas barā draudēja brukt viņam virsū un izskrāpēt acis, ja viņš nelasīšoties projām.
   Nabaga Jēkabs netika gudrs, ko tas viss nozīmē. Viņš taču, kā pats domāja, šorīt pat vēl kopā ar māti atnāca uz tirgu, palīdzēja viņai dārzeņus izlikt, pēc tam aizgāja vecajai sievietei līdzi viņas mājā, iestrēba zupiņu, drusku nosnaudās un ir atkal atpakaļ, bet kas tie par septiņiem gadiem, par kuriem māte un kaimiņienes runā!? Un kāpēc viņas viņu sauc par nejauku punduri? Kas ar viņu īsti noticis?
   Redzēdams, ka māte vairs negrib par viņu ne dzirdēt, viņš asarām acīs gāja pa ielu uz māju, kur viņa tēvs cauru dienu lāpīja zābakus. «Redzēsim,» viņš domāja, «vai tēvs mani pazīs vai ne. Nostāšos uz sliekšņa un sākšu ar viņu runāt.»
   Pie kurpnieka būdas nonācis, viņš nostājās durvīs un skatījās iekšā. Kurpnieks tā bija iegrimis savā darbā, ka Jēkaba nemaz neredzēja. Bet, kad viņš neviļus pameta acis uz durvīm, — kurpe, piķotais pave­diens, īlens, — viss nokrita zemē un viņš pārsteigts iesaucās: «Die's pasarg' — kas tas, kas tad tas!»
   «Labvakar, meistar!» istabā dziļāk ieiedams, mazais sacīja. «Kā jums veicas?»
   «Slikti, kundziņ, slikti!» atteica tēvs, Jēkabam par lielu brīnumu; kā redzams, arī tēvs viņu nepazina. «Darbs vairs nemaz nesokas. Esmu viens, vecums mācas virsū un palīgs iznāk par dārgu.»
   «Bet vai tad jums dēla nav, kas varētu palīdzēt?» mazais pētīdams turpināja.
   «Man bija gan dēls, viņu sauca Jēkabu, tagad viņš būtu divdesmitā gadā un būtu man labs palīgs pie rokas. Hā, kas tad nekaitētu dzīvot? Jau divpadsmit gadus vecs viņš bija veikls un vērīgs, amatā jau tad šo to prata. Arī glīts un patīkams viņš bija. Dažu labu pasūtītāju es ar viņu būtu ieguvis, un man vairs nebūtu jālāpa, varētu taisīt jaunus apavus vien! Bet tā, lūk, iet pasaulē!»
   «Kur tad palika jūsu dēls?» drebošu balsi Jēkabs tēvam prasīja.
   «Dievs viņu zina,» tas atbildēja. «Priekš septiņi gadi, — jā, tik ilgi nu jau būs, — mums viņu uz tirgus nozaga.»
   «Priekš septiņi gadi!» Jēkabs bailēs iesaucās.
   «Jā, kundziņ, pagājuši septiņi gadi. Atceros to vēl kā šodien, kad sieva raudādama un vaimanādama atskrēja mājās, ka bērns kā gājis, tā vairs nepārnācis, gan viņa klaususi, gan meklējusi, bet neatradusi. Es arvien tā iedomājos un jau teicu, ka tas var notikt, jo Jēkabs bija jauks zēns, tas nu jāsaka, bet viņa, lepna uz savu Jēkabu, jutās glai­mota, ja kāds bērnu palielīja, un labprāt viņu sūtīja uz kungu mājām ar dārzeņiem vai ko citu. Tas jau nu tā pareizi, par to viņam bagātīgi atmeta, es tikai brīdināju, sak, pielūko — pilsēta plaša, daudz viņā sliktu ļaužu, uzmani Jēkabu! Un kā tad, tā arī notika. Kādu dienu uz tirgus pienāk riebīga vecene, izrakņā zaļumus, apošņā augļus un galu galā nopērk tik daudz, ka pati nespēj aiznest. Mana sieva, līdzjūtīga būdama, sūta viņai mazo līdzi — un zēns ar to gājumu vēl šodien.»
   «Un jūs sakāt, tas notika priekš septiņiem gadiem?»
   «Jā, pavasarī būs septiņi gadi. Gan mēs likām saucināt, gan izgājā- mies pa māju mājām prašņādami; dažs labs jauko puisēnu pazina, bija viņu iemīļojis un palīdzēja mums meklēt, bet velti. Vecenes, kura dār­zeņus pirkusi, neviens nezināja, tikai viena sirma mūža sieviņa, kas jau deviņdesmit gadus nodzīvojusi, izteicās, ka tā gan laikam būšot ļaunā feja20 Zāļuzine, kura pa piecdesmit gadiem reizi nākot uz pilsētu iepirkties.»
   To stāstīdams, Jēkaba tēvs cītīgi vien piesita kurpei ar āmuru un ar abām dūrēm pievilka pavedienu. Mazais arvien vairāk nojauta, kas ar viņu noticis, ka viņš nav vis sapņojis, bet septiņus gadus kalpojis pie ļaunās fejas kā vāvere. Sirds viņam vai pušu plīsa aiz dusmām un žēlabām. Veselus septiņus gadus vecā viņam nolaupījusi no viņa jaunī­bas, un kas viņam par to ticis? Ka viņš prot spodrināt kokosriekstu čau­malu kurpes, berzt stikla grīdu istabās? Ka viņš no jūras cūciņām visus virtuves mākslas noslēpumus iemācījies? Labu brīdi viņš stāvēja, pār­domādams savu likteni. Beidzot tēvs viņam vaicāja: «Varbūt jūs, kun­dziņ, vēlētos, lai jumis ko pataisu? Varbūt jaunu kurpju pāri vai arī,» viņš smīnēdams piebilda, «maksti jūsu degunam?»
   «Ko jūs gribat no mana deguna?» Jēkabs atcirta, «kādēļ jūs domājat, ka tam vajadzīga maksts?»
   «Nu,» atbildēja kurpnieks, «katrs jau gan dara pa savam prātam, bet man jums jāsaka, ja es būtu aplaimots ar tik briesmīgu degunu, es tam liktu uztaisīt maksti no īstas spodrādas rozā krāsā. Re, te man gluži glīts gabaliņš pie rokas, jums nu gan būtu vajadzīga vismaz vesela olekts. Bet, kundziņ, cik tas jums būtu droši un labi, vai ne, citādi jūs droši vien aizķēraties pie katras stenderes, pie katra braucēja, lai vai­rītos kā vairīdamies.»
   Mazais aiz izmisuma stāvēja pavisam mēms, viņš aptaustīja savu degunu, un, patiesi, tas bija resns un veselu divu plaukstu garumā! Tā­tad vecā bija viņu arī sakropļojusi, tad tādēļ māte viņu vairs nepazina, tādēļ viņu nosauca par riebīgo punduri!
   «Meistar!» mazais asarām acīs griezās pie kurpnieka, «vai jums ne­būtu pie rokas kāds spogulis, kur paskatīties?»
   «Mīļo jaunkundziņ,» tēvs nopietni atteica, «jūs nemaz neesat apbal­vots ar tādu izskatu, lai varētu ar to lepoties, un jums ņav iemesla tik bieži spogulī skatīties. No šās smieklīgās paražas jums jāpapūlas at­radināties.»
   «Ak, nu atļaujiet man spogulī paskatīties,» mazais iesaucās, «pro­tams, ne jau aiz iedomības!»
   «Laidiet mani mierā, man nav tādas mantas. Manai sievai gan bija tāds maziņš, bet es nezinu, kur viņa to nobāzusi. Bet, ja jau nu jūs tā gribat spoguļoties, tad pārejiet pāri ielai pie bārddziņa Urbana, viņam ir viens spogulis, divtik liels kā jūsu galva, tur jūs varat sevi apskatīt, bet, pagaidām, — arlaburītu!»
   To teicis, kurpnieks, viņu vieglītiņām izbīdīja no būdas ārā, aiz­taisīja durvis ciet un sēdās atkal pie darba. Mazais gluži satriekts gāja pāri ielai pie bārddziņa Urbana, kuru labi pazina jau no agrākiem laikiem.
   «Labrīt, Urban,» viņš uzrunāja, «nāku pie jums ar laipnu lūgumu, vai jūs man neatļautu drusku paskatīties jūsu lielajā spogulī.»
   «Labprāt, tur viņš ir!» bārddzinis atsaucās un līdz ar savu viesi, kam patlaban dzina bārdu, viegli nosmējās. «Jūs esat varen daiļš zēns, tievs un slaids, kakliņš kā gulbim, rociņas kā ķēniņienei, un strupais deguntiņš tik skaists, kādu vien var vēlēties. Mazliet lepns gan jūs esat uz to, tas taisnība, bet sevi apskatīt jūs varat, cik vien patīk! Citādi varētu teikt, ka es aiz skaudības neļauju jums spogulī paskatīties.»
   To runādams, bārddzinis zviedza, ka visa istaba skanēja. Bet mazais pa tam bija piegājis pie spoguļa un apskatījies, kāds viņš izskatās. Viņam asaras saskrēja acīs. «Jā, mīļo māt, tādu tu savu Jēkabu ne­varēji pazīt,» viņš klusi sev noteica, «tāds viņš nebija tais jaukajās dienās, kad tu ar viņu lepojies!» Acis viņam bija kļuvušas gluži ma­ziņas kā jūras cūciņai, deguns milzīgi liels un nokarens līdz pat smak­ram. Kakls likās pavisam noņemts, dziļi plecos iespiesto galvu tikai ar mokām varēja pagrozīt uz vienu un otru pusi. Augumā viņš bija tikpat liels kā septiņi gadi atpakaļ, kad viņam bija divpadsmit gadu, bet, kamēr citi no divpadsmitā līdz divdesmitam gadam aug uz augšu, viņš bija plēties tikai platumā un ar savu rempo muguru un izriestajām krū­tīm izskatījās kā mazs cieši piebāzts maišelis. Sis īsais, resnais rumpis balstījās uz divi mazām, tievām kājām, kuras nelikās radītas šādai nastai, toties prāvākas bija rokas, īsti pieauguša cilvēka augumam piemērotas. Delnas un virsas bija rupjas un dzeltenbrūnas, pirksti gari kā zirnekļa kājas, un, kad viņš tos izstiepa, tad bez kādas pieliekšanās varēja aizsniegt zemi. Tāds nu viņš izskatījās, mazais Jēkabs, kļuvis kropls punduris.
   Tagad viņš atcerējās to rītu, kad vecene pienāca pie viņa mātes groziem. Viss, ko viņš tai toreiz bija nopēlis — garo degunu, riebīgos pirkstus, — tas viss nu viņam bija, tikai garā, grozīgā kakla vietā viņa tam nebija devusi nekā.
   «Nu, mīļais princi, vai nebūsiet diezgan izmīlinājies ar sevi?» sacīja bārddzinis, pienācis tuvāk, un, viņu aplūkodams, smējās pilnā kaklā. «Patiesi, tāda ērma pat sapnī neizsapņosi, lai kā gribētu! Bet, zēn, es jums kaut ko ieteikšu. Mans veikals ir diezgan labi apmeklēts, tomēr pēdējā laikā ne tā, kā to varētu vēlēties. Tas nāk tāpēc, ka mans kai­miņš, bārddzinis Puta, kaut kur sameklējis milzi, kurš, veikalā stāvē­dams, viņam pievelk apmeklētājus. Nu, par milzi kļūt, tā nav nekāda māksla, cita lieta tāds mazs vīrelis, kāds esat jūs. Mazais, palieciet kalpot pie manis, jūs dabūsiet dzīvokli, ēst un dzert, apģērbu — visu, kas vien vajadzīgs. Par to jums būs rītos jāstāv mana veikala durvīs un jāaicina iekšā ļaudis. Jūs sakulsiet arī putas, pasniegsiet viesiem dvieli, un, ticiet man, mums abiem klāsies labi. Man būs daudz vairāk apmeklētāju nekā manam kaimiņam ar visu viņa milzi, un kurš katrs labprāt jums vēl atmetīs dzeramnaudu.»
   Mazais jutās sevī stipri sašutis par tādu priekšlikumu, kalpot pie bārddziņa par apmeklētāju pievilinātāju. Bet ko lai viņš saka uz šo izsmieklu? Lēnprātīgi viņš bārddzinim atteica, ka tādiem pakalpoju­miem viņam neatliekot laika un gāja tālāk.
   Gan ļaunā vecene bija nomākusi viņa augumu, bet garam tā nebija varējusi nekā padarīt, to viņš nomanīja gluži labi, jo domāja un juta ne vairs tā kā priekš septiņiem gadiem. Jā, viņš apzinājās, ka pa visu šo laiku ir pieņēmies gudrībā un saprātā. Viņš tik daudz neskuma par savu zudušo skaistumu, par nejauko dupuro stāvu kā par to, ka tēvs viņu kā suni bija padzinis no mājas durvīm. Tāpēc viņš nolēma griez­ties atpakaļ pie mātes, lūkot viņai ieskaidrot, kā tas viss noticies.
   Tirgus laukumā Jēkabs piegāja viņai klāt un lūdza viņu mierīgi uzklausīt. Viņš viņai atgādināja to dienu, kad aizgāja vecajai sievietei līdzi, atcerējās īpašus gadījumus no savas bērnības, tad izstāstīja, kā viņš septiņus gadus kalpojis fejai par vāveri, un ka viņa viņu pār­vērtusi tāpēc, ka toreiz viņš to zākājis. Kurpnieksieva nezināja, ko teikt, ko domāt. Ko punduris viņai stāstīja par savu bērnību, tas viss saskanēja ar īstenību, bet, kad viņš teicās septiņus gadus bijis par vāveri, viņa piebilda: «Tas nevar būt, feju pasaulē nemaz nav!» Un, mazo uzlūkodama, viņa aiz riebuma nevarēja iedomāties, ka šis neglī­tais punduris varētu būt viņas dēls. Beidzot viņa nosprieda labāk pa­runāt par šo lietu ar vīru. Savākusi visus savus grozus, viņa pasauca mazo iet līdzi. Tā viņi abi nonāca pie kurpnieka būdā.
   «Paklau,» sieva viņam teica, «šis cilvēks uzdodas par mūsu pazu­dušo dēlu Jēkabu. Viņš man visu pārstāstīja, kā septiņus gadus atpakaļ viņu nozaguši, ka visu šo laiku viņš bijis kādas fejas apburts.»
   «Ak tā,» kurpnieks sadusmots viņu pārtrauca, «un viņš tev to grib iestāstīt? Pagaidi, tu rezgali! Es viņam pirmīt to visu izstāstīju, un viņš iet un vazā tevi aiz deguna. Tātad tu, dēliņ, esi apburts? Pag, pag, es tevi tūliņ atburšu!» Paķēris tikko sagrieztu siksnu saišķi, viņš pietrūkās un sāka ar tām liet mazajam pa uzrauktajiem kamiešiem un garajām rokām, tā ka tas aiz sāpēm kliegdams un brēkdams muka laukā.
   Kā jau vispār pasaulē, tā arī šai pilsētā reti gadās līdzcietīgas dvē­seles, kas palīdzētu nelaimīgajam, sevišķi ja tam vēl piemīt kaut kas smieklīgs. Nelaimīgais pundurītis tad arī palika visu dienu ne ēdis, ne dzēris, bet vakarā viņam neatlikās nekas cits kā guļvietai izraudzīties kādas baznīcas kāpņu klonu, lai tas cik ciets un auksts.
   Otrā rītā, saulstaru uzmodināts, pundurītis sāka nopietni pārdomāt, kā viņam, tēva un mātes atstumtam, vilkt savu dzīvību. Viņš jutās par lepnu, lai kalpotu kādam bārddzinim par izkārtni, viņš negribēja būt ērms, lai, par naudu rādīdamies, maizi pelnītos. Bet ko viņš varētu iesākt? Te pēkšņi viņam ienāca prātā, ka, par vāveri būdams, viņš ļoti tālu ticis pavāra mākslā, un tāpēc viņš ne bez pamata bija pārliecināts, ka var sacensties ar kuru katru mācītu pavāru. Viņš nolēma izmantot savu pavāra mākslu.
   Kad ielās kustība tapa dzīvāka un rīta cēliens bija iestājies, viņš gāja savu uzņemto ceļu.
   Hercogs, tās zemes kungs un valdnieks, bija pazīstams kārumnieks un gardēdis, kas mīlēja labas maltītes un sev pavārus vāca no visām pasaules malām. Mazais devās taisni uz viņa pili. Kad viņš nonāca pie pirmajiem vārtiem, sargi uzprasīja, ko viņš vēloties, un sāka jau par viņu zoboties, bet mazais nepieļāvās un prasījās pie virspavārmeistara. Izsmieklam sargi viņu vadāja pa pagalmiem, un, kur vien mazais parā­dījās, sulaiņi apstājās, skatījās, skaļi smiedamies, un devās viņam pa­kaļ, tā ka beidzot salasījās vesels dažādu kalpotāju gājiens, kas virzījās pa pils kāpnēm augšā. Zirgu puiši pameta savas sukas, skrējēji skrēja, ko kājas nesa, grīdsegu tīrītāji aizmirsa izdauzīt paklājus, — visi stei­dzās un drūzmējās, kā kad pie vārtiem būtu ienaidnieks. Un saucieni: «Punduris, punduris! Vai redzējāt punduri?» skanēja no visām pusēm.
   Te durvīs parādījās pils pārzinis, dusmīgu vaigu un lielu, garu pā­tagu rokā. «Dieva dēļ, ko tādu troksni ceļat, nolādētie suņi! Vai nezināt, ka kungs guļ?» Pie tam viņš ļāva krist paceltajai pātagai un dažam labam zirgu puisim vai vārtu sargam palika vīle uz muguras. «Ak kungs,» tie izsaucās, «vai tad jūs neredzat? Te mēs atvedām punduri, tādu punduri, kādu jūs vēl nebūsiet redzējis.» Mazo pamanījis, pils pārzinis tikko noturējās skaļi neiesmējies, jo viņš baidījās, ka smie­damies pazaudēs savu cieņu. Pātagu vicinādams, viņš izdzina visu baru ārā, ieveda mazo namā un prasīja tam, ko viņš vēloties. Dzirdē­dams, ka mazais grib tikt pie virspavārmeistara, viņš atteica: «Nē, dēliņ, tu nāci pie manis, pie pils pārziņa, tu gribi kļūt hercoga galma punduris, vai ne tā?»
   «Nē, feungs!» pundurītis atbildēja. «Esmu labs pavārs un protu pa­gatavot visretākos ēdienus, lūdzu vediet mani pie virspavārmeistara, varbūt mana māksla viņam noderēs.»
   «Katrs jau gan, mazais vīriņ, dara pa savai patikai, tomēr tu esi ļoti neapdomīgs zēns. Virtuvē! Kā galma pundurim tev nebūtu nekāda darba, varētu ēst un dzert, cik patīkas, un labi ģērbties. Bet nu, redzē­sim, vai tava pavāra māksla tiktāl sniegsies, kā vajadzīgs kunga pa­vāram, jo virtuves zēna darbam tu esi par labu.» To teicis, pils pārzinis viņu ņēma pie rokas un ieveda pie virspavārmeistara.
   «Cienīgs žēlīgs kungs!» teica pundurītis un palocījās tik zemu, ka viņa deguns atdūrās grīdsegā. «Vai jums nav vajadzīgs iestrādājies pavārs?»
   Virspavārmeistars aplūkoja mazo no galvas līdz papēžiem un sāka skaļi smieties. «Ko,» viņš izsaucās, «tu pavārs? Ko tu gan iedomājies, vai tad mūsu pavardi tik vien augsti, ka tu tos varētu aizsniegt, lai arī celtos pirkstgalos un snaikstītu savu galvu, vai no pleciem ārā rau­dams? Ak mīlīt! Tas, kas tevi pie manis sūtījis par pavāru pieteikties, tas būs gribējis tevi izjokot.» Tā teica virspavārmeistars, neganti smie­damies, līdz ar viņu nu smējās arī pils pārzinis un visi apkalpotāji, kas atradās istabā.
   Bet pundurīti tas viss nesamulsināja. «Ko gan nozīmē pāris olu, sīrupa un vīna lāsīte, miltu un garšvielu sauja pie tādas pārpilnības kā jūsu mājā?» viņš sacīja. «Lieciet man pagatavot kādu gardu ēdienu, dodiet visu, kas man pie tā vajadzīgs, un es to pagatavošu jūsu acu priekšā, tā ka jūs varēsiet teikt: tas ir pavārs pēc visiem likumiem un tikumiem.» Tā un tamlīdzīgi runāja mazais; tīrais brīnums bija redzēt, kā mazās actiņas iedzirkstījās, garais deguns svaidījās uz vienu un otru pusi un tievie zirnekļa pirksti pavadīja katru vārdu.
   «Lai iet!» virspavārmeistars iesaucās un paņēma pils pārzini zem rokas. «Joka pēc, lai iet; iesim uz virtuvi!»
   Viņi gāja pa daudzām zālēm un koridoriem, līdz beidzot nonāca virtuvē. Tā bija liela, plaša un lieliski ierīkota telpa. Divdesmit
   pavardos pastāvīgi kurējās uguns; pa pašu vidu virdzēja skaidra ūdens strauts, kurā glabājās ari zivis; marmora un dārga koka skapjos bija sakrauti pārtikas krājumi, kas pastāvīgi vajadzīgi pie rokas, bet tālāk pa labi un pa kreisi bija veselas desmit zāles, pilnas ar to labāko, kas vien Frankistanas 21 un pat austrumu zemēs atrodams kā smalks gar­dums mutei. Virtuves ļaudis un pavāri ar katliem un pannām, dakši­ņām un pavārnīcām skraidīja un rīkojās, ka skanēja vien. Virspavār- meistaram virtuvē ienākot, tie visi palika kā sastinguši, bija dzirdama tikai uguns sprakšķēšana un strauta burbuļošana.
   «Ko kungs šodien lika pasniegt brokastīs?» virspavārmeistars pra­sīja kādam vecam pavāram, kunga brokastmeistaram.
   «Kungs! Viņa augstībai labpatiksies baudīt dāņu zupu ar sarkaniem Hamburgas ķiļķeniem.»
   «Labi,» virspavārmeistars teica, «vai dzirdēji, ko kungs vēlas ēst? Vai tu domā, ka varēsi sagatavot šos grūti pagatavojamos ēdienus? Ķiļķenu tu nekādā ziņā neiztaisīsi, tas ir mūsu noslēpums.»
   «Nekas nav vieglāk kā tas,» klātesošiem par lielu lielo brīnumu atteica punduris, jo viņš bieži bija gatavojis šos ēdienus, par vāveri būdams. «Pavisam viegli! Zupai dodiet man tādus un tādus dārzeņus, tādu un tādu piedaru, meža cūkas taukus, saknītes un olas. Bet ķiļķe­niem man vajadzīgs,» viņš pateica klusām, tā ka tikai virspavārmeistars un brokastmeistars varēja dzirdēt, «ķiļķeniem man vajadzīgas četrē­jādas gaļas, mazliet vīna, kausēti pīļu tauki, ingvers un tā sauktā vēder- priecas zālīte.»
   «A-a! Svētais Benedikts! Pie kura burvja tad tu mācījies!» vecais pavārs izbrīnots iesaucās. «Viņš pateica visu uz mata, turklāt vēl mi­nēja tādu vēderpriecas zālīti, par kuru mēs paši nekā nezinājām; jā­domā, ka tā dod vēl labāku piegaršu. Ak tu brīnuma pavārs!»
   «Kas to būtu domājis!» sacīja virspavārmeistars. «Bet nu redzēsim, ļausim izmēģināt roku. Dodiet viņam traukus un visu, ko viņš prasa, un ļaujiet pagatavot brokastis.»
   Pavēle tika izpildīta un viss vajadzīgais sagādāts pie pavarda. Bet tad izrādījās, ka pundurītis pavarda ne ar degungalu nevar aizsniegt. Nu nolika divus krēslus un pār tiem marmora plāksni, uz kuras stāvē­dams mazais brīnumvīrelis varēja rādīt, ko viņš prot. Ap pavardu sa­nāca pavāri, virtuves zēni, apkalpotāji un citi ļaudis un, puslokā sastājušies, brīnījās, cik mazajam ātri viss veicās, cik tīrīgi un rūpīgi viņš strādāja. Kad viss bija sagatavots, viņš pavēlēja likt abas bļodas uz uguns un vārīt tik ilgi, kamēr šis teikšot. Tad viņš sāka skaitīt, — viens, divi, trīs un tā tālāk, un, noskaitījis taisni līdz pieci simti, uz­sauca: «Diezgan!» Katlus nocēla, un mazais aicināja virspavārmeistaru nogaršot.
   Virspavārs lika kādam zēnam pasniegt zelta karoti un, strautā no­skalotu, to pasniedza virspavārmeistaram. Tas svinīgi piegāja pie pa­varda, ņēma no katla ēdienu un nobaudīja. «Gards, pie hercoga dzīvības, tik tiešām gards!» acis aizmiedzis un mēli klakšķinādams, viņš sacīja. «Pils pārziņa kungs, vai jūs ari neieņemsiet kādu karoti?»
   Uzrunātais noliecās, paņēma karoti, baudīja un aiz prieka un pati­kas nevarēja novaldīties. «Gods un slava jūsu mākslai, mīļo brokast- meistar, jūs esat teicams pavārs, bet tik lieliskas zupas un tādu Ham- burgas ķiļķenu jūs vēl neesat gatavojis!» Nu arī pavārs nogaršoja un, pundurim roku godbijīgi spiezdams, sacīja: «Zēn, tu esi meistars savā mākslā! Jā, vēderpriecas zālīte dod sevišķi teicamu piegaršu.»
   Tanī acumirklī virtuvē ienāca hercoga sulainis un ziņoja, ka kungs vēloties brokastot. Ēdienus salika sudraba traukos un nosūtīja herco­gam. Virspavārmeistars veda mazo savā dzīvoklī un ar viņu sarunājās. Nebija pagājusi vēl ne puse laika, cik vajadzīgs tēvreizes noskaitīšanai, kad ieradās sulainis ar ziņu, ka kungs vēloties virspavārmeistaru pie sevis. Tas steigšus uzvilka savu goda uzvalku un sekoja sūtnim.
   Hercogs izskatījās ļoti līksms. Kad virspavārmeistars ienāca, viss sudraba traukos pasniegtais bija jau noēsts, un hercogs patlaban slaucīja bārdu.
   «Klausies, pavārmeistar,» viņš sacīja, «līdz šim es ar taviem pavā­riem esmu bijis ļoti mierā, bet saki, kas šodien gatavoja brokastis? Tik labas brokastis vēl nekad neesmu ēdis, kamēr sēdu uz tēvu tēvu troņa. Teic man, kā šo pavāru sauc, lai par atzinību varam viņam aiz­sūtīt dažus dukātus.»
   «Kungs, tas ir ļoti dīvains gadījums,» virspavārmeistars atbildēja un izstāstīja, ka šorīt atveduši punduri, ka tas pieteicies par pavāru un kā tas viss noticis. Hercogam bija lielu lielais brīnums, viņš lika atsaukt punduri un izprašņāja to, kas viņš tāds un no kurienes. Te nu, protams, nabaga Jēkabs nevarēja teikt, ka viņš ticis apburts un kādreiz kalpojis par vāveri; citādi viņš pastāstīja visu patiesību, proti, ka viņam neesot ne tēva, ne mātes un ka pavāru mākslu viņš mācījies pie kādas vecas kundzes. Hercogs vairāk neizvaicāja, tikai papriecājās par jaunā pa­vāra dīvaino izskatu.
   «Ja tu paliec pie manis,» viņš sacīja, «tad es maksāšu tev piecdesmit dukātus gadā, došu vienu goda uzvalku un vēl divi pāri bikšu. Par to tev būs ikdienas pašam jāpagatavo man brokastis, jāpasaka, kas un kā pusdienā gatavojams, un jāpārzina mana virtuve. Tā kā manā pilī es pats katram dodu vārdu, tad sauksim tevi par Gardegunu22 , un tu ieņemsi pavārmeistara palīga vietu.»
   Punduris Gardeguns nokrita varenā Frankistanas hercoga priekšā zemē, skūpstīja viņa kājas un zvērēja viņam uzticīgi kalpot.
   Tā nu mazais vismaz bija pie maizes, un savu amatu viņš godam veica. Un var sacīt, kopš Gardeguns bija pilī, hercogs likās pavisam cits cilvēks. Agrāk dažu labu reiz viņam patikās paņemt priekšā celtās bļodas un paplātes un laist ar tām pavāram pa galvu. Jā, reiz pat, kad teļa kāja nebija sacepta diezgan mīksta, viņš dusmās belza ar to virs- pavārmeistaram pa pieri tik spēcīgi, ka tas novēlās gar zemi un veselas trīs dienas sagulēja uz gultas. Hercogs gan savu ātrās dusmās nodarīto pārestību vēlāk izpirka ar pāris riekšavām zelta dukātu, bet no tās reizes vairs neviens pavārs viņam neienesa ēdienu bez drebēšanas un trīcēšanas.
   Kopš punduris ienāca viņa mājā, viss likās būt pārvērties kā uz burvja mājienu. Kungs sāka parasto triju reižu vietā ēst piecas maltītes, lai labi izbaudītu sava mazā kalpa mākslu, pie tam neviens īgns vaibsts neievilkās viņa sejā. Nē, viņš atrada visu jaunu, teicamu, bija runīgs un laipns un dienu no dienas pieņēmās brangumā.
   Dažu reiz viņš lika aicināt pie maltītes galda arī virspavārmeistaru un Gardegunu, apsēdināja vienu sev pa labi, otru pa kreisi, un pats ar savu roku bāza tiem mutē pa gardam smalkā ēdiena kumosam, — tā bija žēlastība, kuru abi pagodinātie augstu vērtēja.
   Punduris bija brīnums visai pilsētai. Daudzi nāca un lūdzās virs- pavārmeistaram atļauju noskatīties, kā punduris vāra ēdienu, un daži pilsētas augstmaņi no hercoga bija dabūjuši atļauju sūtīt savus pavārus pie pundura virtuves mākslas stundās; tas ienesa ne mazumu naudas, jo katrs maksāja pusdukātu dienā. Bet, lai citi pavāri būtu labā omā un viņu neapskaustu, tad Gardeguns atstāja viņiem pašiem to naudu, ko kungi maksāja par savu pavāru stundām.
   Tā Gardeguns nodzīvoja nepilnus divus gadus ārējā godā un lab­klājībā, un tikai domas par vecākiem viņu skumdināja. Un tā dzīvojot nekas ievērojams neatgadījās, kamēr nāca sekošs notikums.
   Punduris Gardeguns prata sevišķi labi un veiksmīgi iepirkties, tā­dēļ, ja vien laiks atļāva, viņš gāja pats uz tirgu iegādāties putnus un dārzeņus. Kādu rītu viņš iegāja zosu tirgū, lai izmeklētos smagākās un treknākās zosis, kādas viņa kungam patika. Jau labu brīdi viņš bija staigājis apskatīdamies. Par viņa izskatu te vairs neviens ne brīnījās, nedz smējās, bet izturējās ar godbijību, jo visi pazina slaveno hercoga virspavāru un katra zosu sieviņa jutās laimīga, kad tas uz viņas pusi pavērsa savu garo degunu.
   Beidzot viņš ieraudzīja pašā rindas galā kādā kaktā sieviņu ar pārdodamām zosīm, — bet viņa savas mantas ne lielīja, ne arī sauca pircējus kā pārējās. Viņš piegāja pie tās, aptaustīja un pasvārstīja viņas zosis. Atradis tās pēc vēlēšanās, viņš nopirka trīs ar visu sprostu, lika to uz saviem platajiem pleciem un devās uz mājām. Ejot viņam iz­likās tā savādi, ka divas no šīm zosīm gāgāja un kliedza kā jau daždien zosis, bet trešā sēdēja gluži klusa, sevī ierāvusies, tikai reizēm nopūtās un žēli iestenējās kā cilvēks. «Tā laikam drusku slima,» Gardeguns noteica pie sevis, «jāpasteidzas, lai varu viņu nokaut un sagatavot.» Bet zoss gluži skaidri un skaļi atbildēja:
   «Ja mani kausi, Es ieknābšu.
   Ja žņaugsi manu kaklu ciet, Tev arī kapā jānoiet.»
   Punduris Gardeguns sabijies nolika sprostu zemē. Zoss nopūzdamās raudzījās viņam pretī ar savām skaistajām, gudrajām acīm.
   «Kad tevi nelabais!» Gardeguns iesaucās. «Kā zoss jaunkundze prot runāt? Kas to būtu domājis! Nu, nebaidies neko! Ka,s dzīvību ciena, tas tak neķersies tik retam putnam pie rīkles. Varu derēt, ka pa dzimšanai tev nav šis zosu spalvu kažoks. Arī es pats kādreiz biju niecīga vāverīte.»
   «Tas taisnība,» zoss atbildēja, «kad tu saki, ka es neesmu dzimusi šai kauna tērpā. Ak, vai es to varēju iedomāties, ka šāds liktenis mani sagaida, ka Mimi, varenā Ažbārdas meitu, nokaus hercoga virtuvē!»
   «Neuztraucieties, mīļā Mimi jaunkundze,» punduris mierināja. «Tik tiešām, ka esmu godīgs zēns un viņa gaišības virtuves meistara palīgs, neviens jums pie rīkles neķersies. Es jums ierādīšu kūti pats savās istabās, barības jums būs diezgan un savu brīvo laiku ziedošu sarunām ar jums, bet citiem virtuves ļaudīm iestāstīšu, ka šo zosi baroju ar da­žādām retām zālītēm hercoga galdam un, tiklīdz būs pienācis izdevīgs brīdis, palaidīšu jūs brīvībā.»
   Līdz asarām aizgrābta, zoss viņam pateicās. Bet punduris izdarīja, kā bija solījies, nokāva tikai divas pārējās zosis, bet Mimi ierīkoja īpašu mītni, teikdams, ka šo zosi baros hercogam ar sevišķu ziņu. Viņš tai arī nedeva parastās zosu barības, bet apgādāja viņu ar cepumiem un saldiem ēdieniem. Kad vien viņam atlikās laiks, viņš gāja pie Mimi parunāties un viņu mierināt. Viņi viens otram izsūdzēja savas bēdas, un tādā kārtā Gardeguns izzināja, ka zoss esot zintnieka Ažbārdas meita, kurš dzīvojot Gotlandes salā 23 . Viņas tēvs esot sanācis naidā ar kādu vecu raganu, kura savās gudrībās un viltībā bijusi pārāka un atriebdamās pārvērtusi viņu, Mimi, par zosi un atgādājusi uz šejieni. Kad arī punduris Gardeguns viņai tāpat bija izstāstījis par sevi, Mimi sacīja: «Tādās lietās es gluži nepraša neesmu. Man un manām māsām par zintniecību tēvs šo to aizrādīja, cik viņam tas bija atļauts. Strīdus pie sakņu groza, tava pēkšņā pārvērtība, tiklīdz tu biji ieodis zināmo augu, tāpat arī daži vecenes vārdi, ko tu man pateici, tas viss liecina, ka tu esi ar augu apburts, tas ir: ja tu atrastu to zālīti, kuru ragana lietojusi, tevi apburot, tad tu no šī lāsta taptu atpestīts.» Mazajam tas bija visai niecīgs mierinājums, jo kur lai viņš atrod šo zāli? Tomēr viņš viņai pateicās un viņam uzausa cerība.
   Ap šo laiku gadījās, ka pie hercoga viesojās viņa draugs, kāds kai­miņu firsts. Hercogs aicināja punduri Gardegunu pie sevis un sacīja: «Nu pienācis īstais brīdis, kur tu vari parādīt, ka esi man uzticīgs kalps un meistars savā mākslā. Šis firsts, kas patlaban pie manis vieso­jas, pazīstams kā vislielākais gardēdis, protams, izņemot mani, un smalko ēdienu pazinējs un ir ļoti gudrs vīrs. Lūko visu iekārtot tā, ka manā galdā ir katru dienu kas jauns, kas labāks, ko celt priekšā, kas firstu arvien vairāk pārsteigtu. Par visām lietām, kamēr viņš šeit, manu dusmu dēļ pielūko, lai neviens ēdiens neatkārtotos. Tu vari prasīt no mana mantziņa visu, kas vien tev vajadzīgs. Un, ja tev ievajadzētos zeltu un dimantu taukos cept, dari to! Es labāk kļūstu par nabagu, nekā sarkstu viņa priekšā!»
   Tie bija hercoga vārdi. Un punduris, pieklājīgi palocīdamies, sacīja: «Lai notiek, ak kungs, kā tu pavēli! Ar dieva palīgu viss būs pagatavots šim gardēdim firstam pa garšai!»
   Mazais pavārs pielika visu savu mākslu. Viņš netaupīja ne kunga mantas, ne arī pats sevi. Augu dienu viņu redzēja dzīvojam pa dūmu un sutas mākoņiem, un viņa rīkojumi bez mitas skanēja pa virtuves velvēm, jo kā valdnieks viņš izrīkoja gan kalpotājus, gan zemākos pavārus.
   Jau četrpadsmit dienas svešais firsts bija nodzīvojis pie hercoga priekos un līksmībā. Viņi ēda vismaz piecas reizes dienā, un hercogs ar sava pundura mākslu bija ļoti mierā, jo firsta, viņa viesa, vaigs pauda apmierinājumu. Bet piecpadsmitajā dienā notikās, ka hercogs aicināja punduri pie galda, iepazīstināja ar to firstu, savu viesi, prasīdams, kā viņš apmierināts ar punduri.
   «Tu esi apbrīnojams pavārs,» svešais firsts teica, «tu zini, ko no­zīmē labi ēdieni. Pa visu šo laiku, kamēr es šeit esmu, tev neviens ēdiens nav atkārtojies, un viss pagatavots, kā pienākas. Bet saki man, kādēļ tu vilcinies un vēl neesi pasniedzis ēdienu ēdienu — krienum- pīrāgu?»
   Punduris stipri satrūkās, jo par tādu krienumpīrāgu nekad nekā nebija dzirdējis; beit viņš saņēmās un sacīja: «Ak kungs, es ceru, ka tavai gaišībai vēl ilgi labpatiks spīdēt mūsu galmā, tāpēc nesteidzos ar šo ēdienu; jo kā gan pavāram citādi nodot sveicienu kunga šķiršanās brīdī, ja ne ar krienumpīrāgu?»
   «Tā?» hercogs smiedamies iesaucās. «Bet man? Tātad tu gribēji nogaidīt manu nāvesstundu un tikai tad nodot šo sveicienu? Jo arī man tu vēl nekad neesi pasniedzis šā ēdiena. Tomēr, lai nu kā, padomā labāk par citādām ardievām, jau rītu pat tu liksi šo pīrāgu galdā!»
   «Kungs, lai notiek tava griba!» sacīja punduris un gāja. Bet viņš izgāja pavisam noskumis, viņa kauna un nelaimes stunda bija pienā­kusi: viņš nezināja, kā šo pīrāgu pagatavot. Viņš gāja dzīvoklī un raudāja par savu likteni. Te pienāca zoss Mimi, kurai bija atļauts pa viņa istabu apkārt staigāt, un apvaicājās, kāpēc viņš tik sagrauzts. «Noslauki savas asaras,» sacīja Mimi, dabūjusi zināt par krienumpīrāgu, «mana tēva galdā bieži nāca šis ēdiens, un es apmēram zinu, kā to gatavo; tik un tik daudz tu ņemsi tā, tik no tā, un, ja arī tīri visa nebūs klāt, kā īsti vajadzīgs, gluži tik smalka garša jau nu šiem kungiem nav.» Tā teica Mimi. Pundurītis salēcās aiz prieka, svētīja to dienu, kurā zosi bija pircis, un ķērās pie darba gatavot krienumpīrāgu. Vis­pirms viņš, mēģinājuma dēļ, izcepa pāris mazus pīrādziņus, un skat, garšoja lieliski, arī virspavārmeistars, kam viņš deva to nobaudīt, par jaunu slavēja viņa neizsmeļamo mākslu.
   Otrā dienā punduris, pagatavojis krienumpīrāgu pienācīgā lielumā, gluži siltu, kā no krāsns ņemtu, puķēm pušķotu, sūtīja galdā, bet pats apvilka savas labākās goda drēbes un iegāja ēdamzālē. Iedams viņš redzēja, ka virssagriezējs patlaban grieza pīrāgu un uz sudraba lāpsti­ņas pasniedza hercogam un viņa viesim.
   Hercogs nokoda krietnu kumosu, pacēla acis uz augšu un, kumosu norijis, iesaucās: «Ah! ah! ah! kā jau pīrāgu pīrāgs! Nu, bet mans pun­duris gan ir pavāru pavārs! Vai ne, mīļais draugs?»
   Viesis ieņēma dažus kumosiņus, uzmanīgi izgaršoja un tā noslēpu­maini pavīpsnāja. «Nekas, diezgan kārtīgi pagatavots,» viņš atbildēja, šķīvi nobīdīdams, «bet īstais krienumpīrāgs tas tomēr vēl nav. Tā jau es domāju!»
   Nu hercogs dusmās sarauca pieri un aiz kauna pietvīka. «Tu suns, ne punduris!» viņš kliedza. «Kā tu drīksti tā mānīt savu kungu? Vai gribi, lai lieku tev nocirst tavu lielo galvu par tik sliktu gata­vošanu?»
   «Ak kungs! Es šo ēdienu pagatavoju pēc visiem pavāru mākslas likumiem un nekā tur netrūkst!» punduris drebēdams sacīja.
   «Tu melo, puika!» hercogs atcirta un paspēra mazajam ar kāju. «Tad mans viesis neteiktu, ka tur kā trūkst. Es tevi pašu likšu sakapāt un pīrāgos izcept!»
   «Apžēlojieties!» mazais iesaucās un saļima viesim pie kājām, ap­kampdams viņa ceļus. «Sakiet, kā pēc jūsu garšas trūkst šim ēdienam? Nepazudiniet mani nieka gaļas šķēlītes un miltu saujas dēļ.»
   «Mīļo Gardegun, tas tev maz ko var palīdzēt,» svešais pasmiedamies atbildēja, «es jau vakar domāju, ka tu šā ēdiena nepataisīsi tā kā mans pavārs. Zini, tur trūkst tās zālītes, kuras šai zemē nemaz nepazīst un kura saucas baudītprieks; bez tās pīrāgam trūkst vajadzīgās piegaršas un tālab tavs kungs to nekad nedabūs tādu ēst kā es.»
   Nu Frankistanas valdnieks saniknojās. «Un tomēr es to ēdīšu!» viņš kliedza, un viņa acis zibsnīja. «Zvēru pie sava firsta goda: rītu pat — vai nu es jums celšu priekšā pīrāgu, kādu jūs prasāt, vai parā­dīšu šā nelieša galvu mietā uzdurtu pie pils vārtiem. Ej, suns, vēlreiz dodu tev divdesmit četras stundas laika.»
   Tā kliedza hercogs. Punduris raudādams gāja atkal savā istabā un izsūdzēja zosij savu likteni, ka nu viņam jāmirst, jo par tādu baudīt- prieku viņš nekad neko neesot dzirdējis. «Ja tik vien tās nelaimes,» viņa sacīja, «tad varu tev palīdzēt, mans tēvs mani iemācīja augus pazīt. Citā laikā varbūt tev nu būtu nāve, bet tagad ir jauns mēnesis, un taisni šai laikā baudītprieks zied. Tikai pasaki man, vai pils tuvumā ir kāds kastaņkoks?»
   «Kā ne,» atbildēja Gardeguns atvieglotu sirdi, «pie ezera, divsimt soļu no mājas, vesela birzs, bet kam tie?»
   «Baudītprieks aug tikai zem veciem kastaņkokiem,» Mimi sacīja. «Tādēļ bez kavēšanās steigsimies un pameklēsim, kas tev vajadzīgs, ņem mani klēpī, iznes laukā un palaid vaļā, es tev palīdzēšu uz­meklēt.»
   Viņš darīja, kā teikts, paņēma zosi un devās uz pils izeju.
   Bet durvjusargs aizlika šķēpu priekšā, sacīdams: «Mans labais Gar­degun, tu esi pazudis. Man cieši noteikts tevi no mājas neizlaist.»
   «Bet dārzā taču es varu iet?» Gardeguns atbildēja. «Esi tik labs un sūti savu vergu pie pils pārziņa, lai paprasa, vai es varu iet dārzā augus
   meklēt vai ne?» Durvjusargs tā izdarīja, un atļauja tika dota, jo dār­zam visapkārt bija augsta mūra sēta un par bēgšanu nebija ko domāt. Ticis laukā ar zosi Mimi, Gardeguns viņu piesardzīgi nolika zemē, un tā steigšus devās uz kastaņkokiem pie ezera.
   Ar nospiestu sirdi punduris viņai sekoja, šis solis bija viņa pēdējā un vienīgā cerība, Ja Mimi baudītprieka neatradīs, tad viņš drīzāk ielēks turpat ezerā, nekā ļaus sev galvu nocirst, tā bija viņa cieša apņemšanās. Zoss meklēja, meklēja, apgrozīdama ar knābi katru zālīti zem kastaņkokiem, bet velti, nekas tamlīdzīgs neatradās, un viņa aiz bailēm un līdzcietības sāka jau raudāt, jo metās jau krēsla un tumsā maz ko vairs varēja saredzēt.
   Te Gardeguns, pametis skatu pāri ezeram, pēkšņi iesaucās: «Skat, skat, tur aiz ezera vēl viens liels, vecs koks, iesim paraudzīt, varbūt tur mana laime zied?»
   Zoss palēkdamās laidās turp, un viņš skrēja pakaļ, cik tik mazās kājas nesa. Kastaņkoka platajā ēnā bija jau gluži tumšs, tā ka vairs lāga nekā nevarēja izšķirt; te pēkšņi zoss it kā uz ko atdūrās, sasita priekā spārnus, aši iebāza galvu augstajā zālē, kaut ko noplūca un, to glīti knābī Gardegunam pasniegdama, teica: «Sī ir tā zālīte, un tādu te vēl daudz, tā ka to tev nekad netrūks.»
   Punduris domīgi aplūkoja puķi. Salda smarža nāca no tās, un viņš neviļus atcerējās savas pārvēršanās brīdi. Stiebrs un lapas bija zilgan­zaļā krāsā, un galā bija ugunssārts zieds ar dzeltenu vīli.
   «Paldies dievam!» viņš beidzot iesaucās. «Cik tas brīnišķīgi! Vai zini, man liekas, tas ir tas pats augs, kas mani no vāveres pārvērta šai ķēma izskatā. Vai lai es tūlīt neizmēģinu?»
   «Vēl ne,» zoss lūdzās. «Pieplūc sev šo zāļu pilnu sauju, tad aiziesim vēl līdz istabai, paņemsim tavu naudu un visu, kas tavs, un tad izmē­ģināsim šā auga spēku.»
   Tā viņi arī darīja un atgriezās pundura istabā. Sirds viņam gaidās skaļi pukstēja. Kad viņa iekrātie piecdesmit vai sešdesmit dukāti bija savākti un visas drēbes un kurpes sasietas paunā, viņš sacīja: «Ja tas būs dieva prāts, es tikšu atpestīts no šā lāsta,» iebāza degunu dziļi augos un ieelpoja to smaržu.
   Visi viņa locekļi noknakšķēja un sāka stiepties. Viņš juta, ka galva uz pleciem pacēlās, pašķielējis uz savu degunu, viņš redzēja, ka tas sarāvās arvien mazāks un mazāks, mugura un krūtis izlīdzinājās, kājas kļuva garākas.
   Zoss brīnīdamās raudzījās, kas notiek. «Ak, cik tu esi liels un skaists!» viņa izsaucās. «Nekas vairs nav palicis no tā, kāds tu pirmīt biji!» Jēkabs ļoti priecājās. Bet savos priekos viņš neaizmirsa, kādu pateicību viņš zosij Mimi parādā, un, kaut gan sirds viņu skubināja steigties pie vecākiem, tomēr aiz pateicības jūtām viņš šo vēlēšanos pārspēja un sacīja: «Kam citam, ja ne tev, man jāpateicas par to, ka esmu atdabūjis sevi pašu? Bez tevis es ne mūžam nebūtu tās zāles at­radis un tātad vai nu man būtu jākrīt bendem par upuri, vai visu mūžu jānodzīvo par punduri. Lai notiek, gribu tev to atmaksāt. Es tevi aiz­nesīšu pie tava tēva. Viņš, kas ir tik labs zintnieks visās burvībās, viegli tevi atburs.»
   Zosij nobira prieka asaras, un viņa priekšlikumu pieņēma. Jēkabs ar zosi nepamanīts laimīgi tika no pils laukā un devās ceļā uz jūras piekrasti, uz Mimi dzimteni.
   Ko lai vairs tālāk stāstu: kā viņi laimīgi nonāca galā, kā Ažbārda savu meitu atbūra un kā Jēkabs apdāvināts un laimīgs atgriezās dzim­tenē, kā viņa vecāki skaistajā jauneklī aizgrābti pazina savu pazudušo dēlu, kā viņš ar Āžbārdas dāvanām nopirka tirgotavu, tapa bagāts un dzīvoja laimīgs?
   Man tikai vēl jāpiebilst, ka līdz ar pundura nozušanu hercoga pilī izcēlās lieli nemieri, jo tūlīt otrā dienā, kad hercogs gribēja pildīt zvē­restu un likt nocirst pundurim galvu, ja tas auga nebūs atradis, — tas bija kā ūdenī iekritis. Bet firsts apgalvoja, ka hercogs, gribēdams glābt savu labāko pavāru, ļāvis tam slepeni aizmukt, un apvainoja hercogu par vārda lauzēju. Tādā kārtā starp abiem valdniekiem izcēlās liels karš, kas vēsturē pazīstams ar nosaukumu «zāļu karš». Tika izcīnīta daža laba kauja, galu galā tomēr noslēdza mieru, ko pie mums dēvē par «pīrāga mieru», tādēļ ka izlīgšanas svinībās ticis pasniegts firsta pavāra pagatavotais pīrāgu pīrāgs, kas hercogam lieliski gājis pie sirds.

   Vācijas dienvidos ir kāda pilsētiņa Grīnvīzele, kurā esmu dzimis un audzis. Sī pilsētiņa ir kā jau visas tādas pilsētiņas. Vidū mazs tirgus laukums ar aku, laukuma malā vecs, mazs rātūzis, miertiesneša un redzamāko tirgotāju nami, bet pāra šaurās ieliņas apdzīvo pārējie pilsētiņas iemītnieki. Visi pazīstas, cits ar citu sazinās, kas kurā vietā notiek, un, ja virsmācītājam vai birģermeistaram, vai ārstam galdā nācis viens ēdiens vairāk, tad pie pusdienām to zina jau visa pilsēta. Tādos gadījumos pēcpusdienās sievas iet cita pie citas ar viziti, kā to mēdz teikt, lai pie stipras kafijas un saldiem cepumiem šādu svarīgu notikumu pārspriestu; un gala slēdziens ir tas, ka virsmācītājs droši vien licis naudu loterijā un nekristīgi daudz laimējis, ka birģermeistars ļāvies «piekukuļoties», vai ka ārsts no aptieķnieka dabūjis dažus zelta gabalus, lai parakstītu labi dārgas receptes.
   Jūs varat iedomāties, cik nepatīkami tas satrauca teicamo labklā­jību tādā pilsētā kā Grīnvīzele, kad tanī apmetās kāds cilvēks, par kuru neviens nezināja, no kurienes viņš nācis, ko te meklē un no kā pārtiek. Nu, birģermeistars viņa pasi bija pārbaudījis, bet kafijas vie­sībās pie ārsta izteicies, ka pase gan no Berlīnes līdz Grīnvīzelei višur, kā nākas, kārtīgi atrādīta, tomēr tā lieta visai skaidra neesot, šis kungs liekoties drusku šaubīgs. Birģermeistars visā pilsētā bija ļoti iecienīts un godāts vīrs, tāpēc nav brīnums, ka visa pilsēta svešo uzlūkoja kā aizdomīgu personu. Un arī viņa dzīves veids neizklaidēja šāda manu tautiešu ieskata.
   Svešnieks par dažiem zelta gabaliem noīrēja sev visu māju, kas līdz tam bija stāvējusi tukša, iekravāja tur veselu vezumu dīvainu lietu, kā krāsnis, mākslīgus pavardus, lielus katlus un tamlīdzīgi, un tā nu dzīvoja gluži viens pats. Jā, viņš pat ēdienu vārīja pats, un neviena dzīva dvēsele kājas neiespēra viņa mājā, izņemot kādu vecu grīn- vīzelieti, kas viņam iepirka un piegādāja maizi, gaļu, dārzeņus. Tomēr arī tas drīkstēja ieiet tikai priekšnamā, kur svešnieks vienmēr iznāca pretī saņemt iepirkumus.
   Es biju gadus desmit vecs zēns, kad viņš apmetās manā tēvu tēvu pilsētā, bet man vēl tīri gaiši atmiņā, it kā tas vakar būtu noticis, kādu uztraukumu pilsētiņā sacēla šis vīrs. Ne viņš pēcpusdienās apmeklēja bumbotavu kā citi, ne vakarā nāca uz viesnīcu kā pārējie pilsoņi, lai pie pīpes tabakas pārrunātu jaunākās ziņas. Birģermeistars, mierties­nesis, ārsts un virsmācītājs, visi pēc kārtas viņu izlūdzās gan uz pus­dienu, gan kafiju, bet viņš vienmēr aizbildinājās. Tādēļ daži viņu noturēja par jukušu, bet citi gaiši un skaidri apgalvoja, ka svešais kungs esot vai nu burvis, vai raganu virsnieks.
   Es uzaugu, man pagāja astoņpadsmitais, divdesmitais gads, bet grīnvīzelieši šo vīru vēl joprojām dēvēja par svešo kungu.
   Te kādu dienu pilsētā ieradās ļaudis ar svešzemju zvēriem. Parasti tie tādi salašņas klejoņi, kam ir kāds kamielis, kurš prot paklanīties, kāds lācis, kurš danco, daži suņi un pērtiķi, kas cilvēka apģērbā izska­tās diezgan jocīgi un visādi ākstās. Sie ļaudis apstaigā visu pilsētu, apstājas ielu stūros un laukumos, sizdami bungas un pūzdami stabuli saceļ nejauku muziķu, liek saviem zvēriem ērmoties un lēkāt un pēc tam iet pa mājām, salasīdami naudu. Bet trupai, kura toreiz apmeklēja Grīnvīzeli, bija kāds milzīgs, gandrīz vidēja cilvēka auguma orangu­tāns, kas staigāja uz divkājām un prata taisīt dažus kārtīgus jokus.
   Šis suņu un pērtiķu teātris apstājās arī pret svešnieka māju. Bun­gām un svilpēm atskanot, svešais tīri noskaities parādījās pie sava vecā, apsūbējušā loga. Bet drīz vien viņa seja tapa laipnāka un, visiem par lielu brīnumu, viņš skatījās pa logu laukā un sirsnīgi smējās par iedīdītā orangutana jokiem. Jā, viņš par šo uzjautrināšanu pat iedeva tik lielu sudraba gabalu, ka visa pilsēta par to runāja.
   Otrā rītā visa zvēru trupa devās tālāk. Pašā priekšā soļoja kamielis, nesdams daudzus grozus, kuros visai omulīgi sēdēja suņi un pērtiķi. Paši zvēru dīdītāji un lielais orangutans gāja kamielim iepakaļš. Bet nepagāja ne pāris stundas pēc viņu iziešanas pa vārtiem, kad svešais kungs devās uz pastu un, pastmeistaram par lielu brīnumu, pieprasījis karieti ekstrā braucienam, bez kavēšanās devās ar to ārā no pilsētas pa tiem pašiem vārtiem un pa to pašu ceļu, pa kuru bija aizgājusi zvēru trupa. Visai pilsētiņai nu bija ko pukoties, ka neviens nezināja, kurp un kāpēc svešnieks izbraucis. Bija jau nakts, kad svešnieks atgriezās pie pilsētiņas vārtiem. Bet nu viņš vairs nebija viens pats braucējs, ratos sēdēja vēl otra persona, kurai dziļi pār acīm bija uzmaukta ce­pure un ap muti un ausīm apsiets zīdauts. Vārtu sargs turēja par savu pienākumu uzrunāt arī otru svešnieku un lūdza viņa pasi, bet šis atbil­dēja ļoti rupji, kaut ko norūkdams kādā pavisam nesaprotamā valodā.
   «Tas mans brāļa dēls,» svešnieks vārtu sargam laipni sacīja un iespieda tam saujā dažus sudraba gabalus. «Tas mans brāļa dēls un vāciski vēl maz saprot. Savā mātes valodā viņš nupat mazliet nopuko- jās par to, ka mēs še tiekot aizturēti.»
   «Nu, ja viņš taisni jūsu augstības brāļa dēls,» vārtu sargs atteica, «tad viņu var arī bez pases laist pilsētā. Viņš taču dzīvos pie jums?»
   «Bez šaubām,» svešnieks atteica, «un droši vien paliks ilgāku laiku.»
   Vārtu sargam nebija vairāk nekā ko iebilst, un svešnieks ar savu brāļa dēlu brauca tālāk.
   Bet birģermeistars un visa pilsēta bija ļoti nemierā ar vārtu sarga rīcību. Jo, ja ne vairāk, tad vismaz pāris vārdus vajadzējis ievērot no svešnieka brāļa dēla valodas. Tādā kārtā viegli izzinātu, kādas tau­tības viņš un viņa krusttēvs. Vārtu sargs apgalvoja, ka valoda nebijusi ne vācu, ne franču, ne itāļu, drīzāk tā skanējusi tik plaši kā angļu, un, ja viņš nemaldoties, jauneklis teicis: «Goddam!» Tā vārtu sargs izme­lojās pats no klizmas un līdz ar to bija devis jauneklim dzimteni un vārdu, jo no tās dienas visa pilsētiņa runāja tikai par jauno angli.
   Bet jaunais anglis bija tikpat atturīgs kā viņa kruttēvs, negāja ne uz bumbotavu, ne uz alus pagrabu, taču viņam bija lemts pavisam citādā kārtā nodarbināt ļaužu uzmanību.
   Gadījās, ka bieži vien citādi klusajā svešnieka mājā sacēlās tik briesmīgs troksnis un tāda brēkšana, ka ļaudis bariem sastājās pie nama
   paraudzīties, kas notiek. Iekšā redzēja jauno angli, tērptu sārtā frakā un zaļās biksēs, izpūrušiem matiem un pārgrieztu seju, neticami ātri skraidot gar logiem no vienas istabas otrā. Vecais svešnieks, sārtos rītsvārkos, ar suņu pātagu rokā, dzinās tam pakaļ, un, kaut gan viņš tā nevarēja panākt, tomēr pūlim uz ielas likās, ka dažs labs cirtiens ķēra, jo laiku pa laikam pātagas plikšķieniem sekoja izbaiļu brēciens. Par šādu briesmīgu apiešanos ar jaunekli ļoti uztraucās pilsētiņas dā­mas, viņas tikmēr neļāvās mierā, kamēr piedabūja birģermeistaru šinī lietā kaut ko darīt. Birģermeistars svešajam kungam nosūtīja rakstu, kurā diezgan skarbos vārdos viņam pārmeta nežēlīgo izturēšanos pret savu brāļa dēlu, brīdinādams, ja vēl tādas scēnas atkārtošoties, tad viņš jutīšoties spiests jaunekli ņemt savā īpašā aizsardzībā.
   Bet kas gan bija vairāk pārsteigts kā birģermeistars, kad pēc desmit gadiem nu pirmo reizi viņš redzēja svešnieku pašu ienākam viņa namā. Savu rīcību svešais kungs aizbildināja ar to, ka vecāki viņam uzdevuši taisni tā audzināt jauno cilvēku. Citādi jau visādi jauneklis esot gudrs un izdarīgs zēns, svešnieks piebilda, bet ar valodām ejot tā pagrūti. Sis nekā tik ļoti nevēloties kā iemācīt brāļa dēlu runāt * tekoši vāciski, lai pēc tam varētu ievest viņu Grīnvīzeles sabiedrībā, tomēr jauneklim, diemžēl, valodās tik maz sekmējoties, ka dažu labu reiz neatliekot nekas cits kā ņemt pletni un iepērt. Birģermeistars ar šādu paskaidrojumu bija pilnīgi apmierināts, tikai ieteica svešajam ieturēt mēru, un vakarā alus pagrabā stāstīja, ka viņš reti kad sastapis tik mācītu un pieklājīgu vīru, kāds esot svešnieks. «Zēl tikai,» viņš piebilda, «ka vecais tik maz rādās atklātībā, bet es domāju, tiklīdz viņa brāļa dēls būs daudzmaz ielauzījies vācu valodā, viņu netrūks manās aprindās.»
   Šā vienīgā gadījuma pietika, lai pilsētiņa pilnīgi mainītu savus ieskatus. Nu svešnieku turēja par krietnu cilvēku, katrs vēlējās ar viņu tuvāk iepazīties un neviens vairs nebrīnījās, ja klusajā mājā šad un tad izcēlās nejauka brēka. «Viņš māca brāļa dēlu vācu valodā,» noteica grīnvīzelieši un mierīgu prātu gāja svešnieka mājai garām.
   Apmēram pēc gada ceturkšņa vācu valodas mācība likās būt pa­beigta, jo vecais nu gāja vienu pakāpi tālāk. Pilsētiņā dzīvoja kāds vecs, sakrupis francūzis, kurš jauniem ļaudīm pasniedza dejas stundas. Svešnieks viņu aicināja pie sevis, lai tas viņa brāļa dēlu iemācītu dejot. Francūzim viņš lika saprast, ka citādi jauneklis esot vērīgs zēns, bet, kas uz deju attiecas, tad drusku stūrgalvīgs. Proti, agrāk viņš esot mācījies pie cita skolotāja un te nu ievadīts tik dīvainos paņēmienos, ar kādiem pieklājīgā sabiedrībā nemaz nevarot uzstāties. Bet taisni
   tāpēc brāļa dēls sevi ieskatot par lielu dejotāju, lai gan viņa dejai neesot ne mazākās līdzības ar valsi vai galopu, nerunājot jau nemaz par ekosēzi vai franksēzi24 . Svešnieks solīja dālderi par stundu, un dejas skolotājs ar lielāko prieku uzņēmās apmācīt stūrgalvīgo jaunekli.
   Bet, kā francūzis pats paklusām izteicās, pasaulē nav bijis nekā dī­vaināka par šām deju stundām.
   Brāļa dēls, diezgan liels un slaids jauneklis, tikai ar pārāk īsām kā­jām, ieradās sarkanā frakā, glīti frizēts, zaļās, platās biksēs un glazē cimdos. Viņš runāja maz, ar svešādu pieskaņu, un no sākuma arvien bija diezgan rātns un uzvedīgs, bet tad pēkšņi sāka tā ērmīgi lēkāt, dejoja vistrakākās tūres, mezdams tādus antrešā 2S , ka deju skolotājam acis apžilba un ausis aizkrita. Ja viņš skolnieku apsauca, tas norāva no kājas savas smalkās dejas kurpes, laida ar tām skolotājam pa galvu, metās četriski un lēkāja pa istabu kā negudrs. Troksni uzdzirdis, iz­nāca no savas istabas pats vecais kungs, platos sarkanos rīta svārkos, zeltītu papīra cepuri galvā, un savai pletnei diezgan nesaudzīgi ļāva krist pār brāļa dēla muguru. Nu nabaga jauneklis kliegdams brēkdams lēca uz galdiem un uz augstās kumodes, pat uztupās uz loga spraišļiem un pukojās savā svešā, dīvainā valodā. Bet vecais, sarkanos rīta svārkos, neļāvās iebaidīties, saķēra brāļa dēlu aiz kājas, norāva zemē, vēl krietni nomizoja un sasprādzēja viņam ciešāk kaklautu; pēc tam skolnieks vienmēr kļuva rātns, uzvedīgs un dejas stunda turpinājās bez trau­cējumiem.
   Kad dejas skolotājs ar savu audzēkni bija tiktāl ticis, ka varēja stundām pieņemt muziķu, brāļa dēls tīri pārvērtās. Vecais salīga kādu pilsētas muziķi, kas tad nu spēlēja tukšās mājas zālē, uz galda sēdē­dams. Dejas skolotājs uzņēmās dāmas lomu, pie kam vecais kungs viņam lika uzvilkt zīda kleitu un apsiet Rītindijas šalli. Brāļa dēls viņu uzlūdza uz deju, un nu sākās valsēšana. Bet skolnieks bija nenogurstoši traks dejotājs, viņš skolotāju nemaz vairs nelaida vaļā no savām ga­rajām rokām. Gan vecais sauca, gan vaimanāja, tak viņam bija jādejo, līdz kamēr nokrita bez elpas, vai pilsētas mūziķim roka notirpa spēlējot. Francūzi šīs mācības stundas pavisam beidza nost, bet dālderis, ko viņš katrreiz kārtīgi saņēma, un saldais vīns, ar ko vecais kungs viņu pacienāja, vilināt vilināja otrā dienā nākt atkal, kaut gan pēc pabeigta darba viņš aizvien svēti noņēmās savas kājas vairs nespert tukšajā namā.
   Bet Grīnvīzeles sabiedrība uz to lietu raudzījās pavisam citādi nekā vecais francūzis. Viņi sprieda, ka jauneklis būšot tikpat kā radīts sa­viesīgai dzīvei labākās aprindās, un, tā kā toreiz bija stipri sajūtams kungu trūkums, visas pilsētiņas dāmas priecājās, ka nākamā ziemā da­būs vienu tik brašu dejotāju.
   Kādu rītu kalpones, pārnākušas no tirgus, vēstīja savām pavēlnie- cēm brīnumainu notikumu. Pie tukšās mājas durvīm esot apstājusies lepna kariete, aizjūgta skaistiem zirgiem, un sulainis spožā livrejā gaidījis pie durtiņām. Tukšās mājas durvis atvērušās, un no tās iznā­kuši divi skaisti ģērbušies kungi, viens esot bijis vecais svešnieks, bet tas otrs droši vien tas pats jaunskungs, kam tik grūti ejot vācu valodā, bet kas tik kaislīgs dejotājs. Abi iekāpuši karietē, sulainis uzlēcis uz pakaļējā kāpslīša un, iedomājieties, kariete apstājusies taisni pie bir­ģermeistara durvīm.
   No kalponēm to padzirdušas, kundzes steigšus vien norāva savus virtuves priekšautus, nosvieda ne visai tīrās aubes un uzcirtās goda uzvalkos. «Tur nav šaubu,» viņas sacīja savējiem un steigšus vien tīrīja viesistabu, kura pa tam lietota citām vajadzībām, «tur nav šaubu, ka nu reiz svešais savu brāļa dēlu ieved pasaulē. Vecais āksts bija tik nepieklājīgs, ka apaļus desmit gadus kājas necēla mūsu mājās, to­mēr tas viņam būs jāpiedod brāļa dēla dēļ, kas esot taisni apburošs.» Tā viņas teica, saviem dēliem un savām meitām piekodinādamas uz­vesties labi iznesīgi, kad svešie ieradīsies, stāvēt taisni un ieturēt pa­reizāku izrunu nekā parasti. Un pilsētiņas gudrās dāmas nebija maldī­jušās savā omā, jo vecais kungs ar savu brāļa dēlu patiesi braukāja apkārt, iepazīdamies un nododams jaunekli ģimeņu labvēlībai.
   Pilsētā cita vairs nedzirdēja runājam kā tikai par svešniekiem, pie kam nožēloja, ka šī patīkamā iepazīšanās nav notikusi agrāk. Vecais kungs izturējās kā daždien cienījams un prātīgs vīrs, tikai pie visa, ko viņš teica, tā savādi pasmīnēja, tāpēc nevarēja zināt, vai viņš domā nopietni vai jokojas, bet par visu — par laiku, par apkārtni, par atpūtu vasarā kalna pagrabā — viņš runāja tik gudri un apsvērti, ka katru savaldzināja. Un brāļa dēls! Ak, tas apbūra visus un iekaroja visas sirdis. Kas attiecās uz viņa ārieni, tad par skaistuli saukt viņa nevarēja. Sejas apakšējā daļa, sevišķi žokļos, bija pārāk izspiesta, pluta stipri brūngana, un pie tam viņam bija paradums tā savādi vaigstīties, šķobīt muti, miegt acis ciet, aisīt zobus; un tomēr viņa sejas pantus atrada neparasti interesantus. Nevarēja iedomāties neko lokanāku, veiklāku par viņa stāvu. Drēbes gan diezin kā nepiegula augumam, bet arī tās labi piedienēja. Istabā viņš uzvedās ļoti nemierīgi, metās te uz dīvana, te šūpuļkrēslā, kājas gari izstiepdams, bet, ko citkārt ļaudis jaunekļiem būtu atraduši par nepiedodamu nepieklājību, brāļa dēlam to slavēja par ģeniālu. «Kā jau anglis,» mēdza teikt, «tādi viņi visi: anglis liekas.uz dīvana un guļ nost, vienalga, lai vai desmitām dāmu apkārt kājās stāvētu aiz vietas trūkuma; anglim to nevar ņemt ļaunā.»
   Vecajam kungam, savam tēvocim, jauneklis bija ļoti paklausīgs, jo, tikko viņš pa istabu sāka apkārt lēkāt vai pa savai iemīļotai paražai likties ar visām kājām uz krēsla, tad pietika viena vienīga skata no vecā kunga puses, un viss bija atkal kārtībā. Un kā gan lai jauneklim kāds ko ļaunā ņemtu, kad vecais kungs katrā mājā namamātei aizbil­dinājās: «Mans brāļa dēls gan vēl tāds parupjš un neizmācīts, bet es paļaujos uz sabiedrību, ka tā viņu pienācīgi noslīpēs un izglītos, tāpēc es viņu ieteicu jo sevišķi jūsu gādībai.»
   Tā brāļa dēls bija ievests pasaulē, un visa Grīnvīzele ilgu laiku par citu neko nerunāja kā tikai par šo notikumu. Bet svešais kungs ar to vien vēl neapmierinājās. Likās, ka viņš būtu grozījis savus ieskatus un visu savu dzīves veidu. Pēcpusdienās viņš ar brāļa dēlu gāja uz kalna pagrabu, kur pilsētiņas ievērojamākie vīri sanāca iedzert alu un palīksmoties bumbotavā. Te brāļa dēls izrādījās liels meistars bum­bošanā: mazāk par pieci seši viņš nekad nesita. Tikai šad un tad viņam likās uznācis savāds gars. Ko sadomājis, ko ne, viņš kā bulta metās uz bumbas un brauca ar visu bumburos iekšā, saceldams nežēlīgu troksni. Vai arī, kad bija sitis kroni jeb ķēniņu 26 , viņš nostājās uz galvas, kājas gaisā saslējis, vai arī, ja pamanīja garāmbraucēju, viņš kā spārnos uz­lēca pie tā uz bukas, vaigstīdamies pabraucās gabaliņu un tad augš- palecēm vien atgriezās pagrabā pie citiem.
   Šādos gadījumos vecais kungs birģermeistaram un pārējiem klāt­esošiem arvien lūdza piedošanu par brāļa dēla nerātnībām, bet tie tikai pasmējās, piemeta to viņa jaunībai, atgādinādami, ka tanīs gados arī paši bijuši lieli pārgalvji, — un jo vairāk iemīļoja «augšlēcīti», kā viņi to bija iesaukuši.
   Tomēr reizēm gadījās, ka viņi ne pa niekam uz jaunekli saskaitās, tikai teikt nekā nepastāja, jo jaunais anglis vispāri tika atzīts par pie­klājības un saprāta paraugu. Vecais kungs ar savu brāļu dēlu vakaros mēdza ierasties arī pilsētiņas Zelta brieža viesnīcā. Lai gan brāļa dēls bija vēl gluži jauns cilvēks, tak viņš darīja kā veci vīri, apsēdās pie savas glāzes, uzlika milzīgas acenes, izņēma varenu pīpi, aizdedzināja un vilka dūmu par visiem niknāk. Kad sāka pārrunāt jaunākos notiku­mus un sprieda par karu, par mieru, kad birģermeistars izteica šādas domas, ārsts izteica tādas domas un citi kungi nevarēja vien nobrīnī­ties par tik dziļām politiskām gudrībām, — brāļa dēlam uzreiz iešāvās prātā būt pavisam citās domās. Viņš sita uz galda dūri, kurai cimda
   nekad nenovilka, likdams birģermeistaram un ārstam bez aplinkiem- saprast, ka viņi to visu lāgā neapjēdz, ka viņam par tām lietām pavisam citas ziņas un daudz dziļāki ieskati. Un, kad viņš dīvaini lauzītā vācu valodā nodeva savu spriedumu, tad birģermeistaram par lielu nepa­tiku visi klātesošie atzina to pilnīgi pareizu, jo viņam kā anglim taču gluži dabiski viss labāk zināms.
   Ja birģermeistars un ārsts savās dusmās, ko viņi neiedrošinājās klaji izrādīt, atsēdās pie šacha partijas, brāļa dēls arī te uzmācās, ar savām lielajām acenēm glūnēja birģermeistaram pār plecu, paļāja vienu vai otru vilcienu, aizrādīja ārstam, kur un kā jāiet, tā ka abi kungi aiz slepenām dusmām vai no ādas sprāga ārā. Un, ja tad birģermeistars, ieskatīdams sevi šacha spēlē par otru Filidoru 27 , saniknots piedāvāja viņam partiju, lai iedotu pamatīgu «mat», tad krusttēvs brāļa dēlam savilka ciešāk kaklautu, tā ka jauneklis kļuva pavisam rātns un pie­klājīgs un birģermeistaram pašam pieteica matu.
   Grīnvīzelieši līdz tam gandrīz katru vakaru bija spēlējuši kārtis par puskreicera 28 partiju, brāļa dēls to atrada par niecīgu, lika iekšā pa dukātam un kroņdālderim, lielīdamies, ka neviens nespēlē tik smalki kā viņš, bet apvainojušos kungus salabinādams, viņš tiem parasti paspē­lēja milzu sumas. Viņi ari nemaz nekautrējās paņemt viņa naudu, jo: «viņš tak anglis, tātad pasakaini bagāts,» viņi atrunājās un mierīgu prātu bāza dukātus kabatā.
   Tā neilgā laikā svešā kunga brāļa dēls pilsētā un visā apkārtnē bija ieguvis nedalītu piekrišanu. Ciktāl cilvēka atmiņa sniedzas, ne­viens Grīnvīzelē neatcerējās redzējis tāda jaunekļa kā šis. Tas bija visdīvainākais notikums, kādu vien var iedomāties. Nevarēja teikt, ka brāļa dēls būtu iemācījies ari ko citu kā drusku dejot. Latiņu un grieķu valoda viņam bija, kā mēdz teikt, grāmata ar septiņiem zīmo­giem. Reiz pie birģermeistara kādā rotaļā viņam bija kaut kas jā­uzraksta, tad izrādījās, ka viņš pat sava vārda neprot parakstīt. Ģeogrā­fijā viņš kļūdījās par daudz rupji, jo pārsviest kādu Vācijas pilsētu Francijā vai kādu dāņu pilsētu Polijā, tas viņam bija tīrais nieks. Ne viņš bija ko lasījis, ne studējis, un virsmācītājs domīgi grozīja galvu par jaunekļa bezgalīgo nezināšanu; tomēr, lai ko viņš darīja un runāja, visu atzina par lielisku, jo viņš bezkaunīgā kārtā tiepās par savu tais­nību un strīdus beigās katrreiz pateica: «Es to labāk zinu!»
   Pienāca ziema, un brāļa dēlam nu tikai sākās īstie slavas laiki. Katru sabiedrību, kur viņa trūka, atrada par garlaicīgu, žāvājās, ja kāds prā­tīgs cilvēks ko stāstīja, turpretī, kad brāļa dēls pateica kaut vai vislielā­kās muļķības savā lauzītajā vācu valodā, visi klausījās ar abām ausīm.
   Turklāt vēl izrādījās, ka diženais jauneklis ir arī dzejnieks, jo reti pa­gāja kāds vakars, kad viņš nebūtu izvilcis no kabatas kādas papīra lapas un nenolasījis priekšā dažus sonetus. Gadījās gan ļaudis, kas apgalvoja, ka daži no šiem dzejojumiem esot vāji, bez jēgas, citiem atkal likās, ka vienu otru viņi būtu lasījuši kaut kur iespiestu, bet brāļa dēls par to nebēdāja, viņš lasīja un lasīja, vēl aizrādīdams uz savas dzejas skaistumu, un guva lielisku piekrišanu.
   Viņa triumfs tomēr bija Grīnvīzeles balles. Neviens dejotājs ne­varēja mēroties ar viņu izturībā un ātrumā, neviens neprata tik pār­droši un neparasti veikli lēkt kā viņš. Pie tam vēl krusttēvs viņu apģērba ļoti krāšņi un pa jaunākai gaumei. Lai gan uzvalki ne visai piegula viņa kaulainajam stāvam, tomēr visi apgalvoja, ka tērps pie­dien, kā uzliets. Dejas viesībās gan citi kungi jutās aizvainoti par jauno paražu, kā brāļa dēls uzstājās; agrāk grīnvīzeliešiem bija pieņemts, ka pats birģermeistars atklāja balli un tikai pēc tam pilsētas cienījamā­kiem jaunekļiem bija tiesība vadīt pārējās dejas, bet, kopš ieradās svešais jauneklis, viss gāja citādi. Daudz neprasīdams, viņš paņēma tuvāko dāmu aiz rokas, stājās pašā priekšgalā, darīdams pa savai pa­tikai, un bija kungs un meistars un balles karalis. Tā kā dāmas šādu rīcību atzina par gluži pareizu un patīkamu, tad kungi arī neiedrošinājās neko pretoties un brāļa dēls paturēja savu cieņu.
   Sevišķu baudu acīm redzami šīs balles sagādāja pašam vecajam. Viņš ne acu nenovērsa no sava krustdēla, pastāvīgi sevī smīnēdams, un, kad visa pilsēta nāca un viņu slavēja par jaunekļa pieklājību un labo audzināšanu, tad viņš vairs nevarēja noturēties, smējās un prie­cājās kā negudrs. Grīnvīzelieši šādu aizraušanos izskaidroja ar viņa lielo mīlestību uz krustdēlu, atzīdami, ka tas pilnīgi dabiski. Sad un tad gan viņš bija spiests vērst pret brāļa dēlu savu tēvišķo bardzību, jo gadījās, kad pašā straujākā dejas virpulī jauneklim iešāvās prātā vienā lēcienā drāzties uz skatuves, kur spēlēja pilsētas muziķi, izraut basistam basu no rokām un to nežēlīgi džīgāt; tāpat reizēm viņš pēkšņi metās uz rokām un dejoja, kājas gaisā saslējis. Tad krusttēvs viņu noveda sāņus, krietni norāja, savilka ciešāk kaklautu, un jauneklis atkal kļuva gluži pieklājīgs.
   Tā brāļa dēls uzvedās sabiedrībā un ballēs. Bet ar tikumiem jau tas palaikam tā, ka ļaunie izplatās arvien ātrāk nekā labie, tāpat kāda jauna, spilgta mode, lai tā būtu pati smieklīgākā, atrod dedzīgu piekrišanu, īpaši pie jaunekļiem, kuri vēl nav padomājuši par sevi un pasauli. Tā tas notika arī Grīnvīzelē ar krustdēlu un viņa dīvainajam ieražām. Kad jaunatne redzēja, ka brāļa dēlu par viņa neveiklo augumu, nekautrīgo ņirgāšanos un pļāpāšanu, par viņa rupjajām atbildēm ve­cākiem cilvēkiem vairāk slavēja nekā pēla, visu to atzina par lielāko atjautību, tad katrs sevī nodomāja: «Tas man nieks, arī es varu būt tikpat asprātīgs nebēdnieks.» Citkārt tie bija cītīgi un krietni jaunekļi, tagad tie sprieda: «Ko palīdz mācīties, kad ar nezināšanu labāk tikt uz priekšu?» Viņi meta grāmatas pie malas, dauzīdamies apkārt pa ielām un laukumiem. Agrāk tie bija rātni un pieklājīgi pret ikvienu, nogai­dīja, kamēr viņus uzrunā un arvien deva. noteiktu, apdomātu atbildi. Tagad turpretī viņi jaucās piedzīvojušu vīru sarunās, pļāpāja līdzi, plātījās ar saviem ieskatiem, izsmēja turpat acu priekšā pašu birģer­meistaru, ja tas ko pateica, nekautrēdamies apgalvot, ka viņiem viss daudz labāk zināms.
   Citkārt Grīnvīzeles jaunekļi ar riebumu novērsās no visa, kas rupjš un piedauzīgs. Bet tagad viņi dziedāja visādas blēņu dziesmas, pīpoja tabaku milzīgās pīpēs un mētājās pa prastiem krogiem. Lai gan redze bija laba, tomēr viņi iegādājās lielas acenes, lika tās uz deguna un do­mājās esam lieli vīri, jo nu viņi izskatījās tādi paši kā slavenais brāļa dēls. Tāpat mājās, kā arī viesībās viņi likās ar visām kājām un zāba­kiem uz dīvana, šūpojās krēslā, atspieda galvu dūrēs un elkoņus uz galda, ka prieks skatīties. Velti mātes un draugi viņiem aizrādīja, cik tas viss muļķīgi un nepieklājīgi, — viņi atsaucās uz spīdošo brāļa dēla priekšzīmi. Velti viņiem pūlējās iestāstīt, ka svešā kunga brāļa dēlam, kā jaunam anglim, piedodama zināma rupjība, kas jau tautas dabā. Jaunie grīnvīzelieši pastāvēja uz to, ka viņiem lielākas tiesības par vislabāko angli būt nepieklājīgi asprātīgiem. Vārdu sakot, bēda bija redzēt, kā ar brāļa dēla ļauno piemēru labie tikumi un jaukās ieražas Grīnvīzelē pilnīgi pagrima.
   Par laimi jaunekļu rupjība un izlaidīgās dzīves prieki nebija ilgi, jo nāca gadījums, kas uzreiz pārvērta visu ainu. Parasto ziemas izprieca sezonu nolēma slēgt ar lielu koncertu, piedaloties tiklab pilsētas muzi­ķiem, kā arī Grīnvīzeles mūzikas mīļotājiem. Pats birģermeistars spē­lēja čello, ārsts ļoti labi pūta fagotu, aptieķnieks, lai gan nekad nebija īsti mācījies, pūta flautu, dažas Grīnvīzeles jaunavas iestudēja pa ārijai, un tā viss bija sagatavots teicami.
   Tikai vecais svešnieks izteicās, ka, lai gan koncerts arī tā paredzams' gluži labs, tomēr trūkstot vēl dueta, un tas katrā kārtīgā koncertā ne­pieciešams. Visi tā kā satrūkās par tādu aizrādījumu. Birģermeistara meita gan dziedāja kā lakstīgala, bet kur lai ņem kungu, kas varētu dziedāt ar viņu duetā? Gribēja jau griezties pie vecā ērģelnieka, kurš kādreiz vareni dziedājis basu, bet svešnieks apgalvoja, ka tas nebūšot vajadzīgs, jo viņa brāļa dēls esot labs dziedātājs. Grīnvīzelieši nevarēja vien nobrīnīties, ka jauneklim vēl viena jauna izcila īpašība. Mēģi­nājuma dēļ viņam vajadzēja ko nodziedāt un, atskaitot dažus dīvainus paņēmienus, kurus noturēja par angliskiem, viņš dziedāja kā eņģelis. Duetu ar steigu vien iestudēja, un beidzot pienāca sengaidītais vakars, kad koncertam jāpamielo grīnvīzeliešu ausis.
   Vecais svešnieks, diemžēl, nevarēja piedalīties sava brāļa dēla triumfā, jo teicās saslimis. Birģermeistaram, kas viņu apmeklēja stundu pirms koncerta sākuma, viņš deva dažus norādījumus par savu brāļa dēlu. «Patiesībā mans brāļa dēls ir lāga dvēsele,» viņš sacīja, «tikai reizēm viņam uznāk aušīgas iedomas, un tad viņš sāk visādi muļķoties. Tāpēc man ļoti žēl, ka nevaru pats būt klāt koncertā, jo pret mani vi­ņam liela bijība, viņš zina, kāpēc! Vistīm, viņam par godu man jāsaka, šī viņa palaidņošanās ceļas nevis no garīgas, bet gan miesīgas kaites, tā viņam jau no dabas. Varbūt jūs, birģermeistara kungs, būtu tik laipns, gadījumā, ja viņš atkal sadomātos lēkt uz nošu pults vai uzmākties džīgāt kontrabasu, vai darīt ko tamlīdzīgu, — atlaidiet drusku slābāk viņa augsto kaklautu, vai arī, ja vēl tas nepalīdz, noņemiet to pavisam. Jūs pats redzēsiet, cik tad viņš kļūs rāms un pieklājīgs.»
   Birģermeistars pateicās slimajam par dāvāto uzticību un apsolījās vajadzības gadījumā darīt tā, kā ieteikts.
   Koncertzāle bija stāvgrūdām pilna, saplūdusi vai visa Grīnvīzele un visa tuvākā apkārtne. Mednieki, mācītāji, ierēdņi, zemkopji un tamlīdzīgi ar visām savām lielajām ģimenēm pat no trīs stundu gājiena attālās apkārtnes bija steigušies dalīties ar grīnvīzeliešiem retajā baudā. Pilsētas muziķi turējās lieliski; viņiem sekoja birģermeistars ar čellu, ko pavadīja aptieķnieks ar flautu; pēc tam ērģelnieks dziedāja kādu basa āriju un guva nedalītu piekrišanu, un ne mazāk aplaudēja ārstam, noklausījušies viņa fagota skaņās.
   Koncerta pirmā daļa bija galā, un katrs ar nepacietību gaidīja otro, kurā svešais jauneklis un birģermeistara meita dziedās duetu. Brāļa dēls bija ieradies krāšņā uzvalkā un jau laikus vērsa uz sevi visu klāt­esošo uzmanību. Proti, daudz neprasīdams, viņš apsēdās lielajā atzveltņa krēslā, kas bija nolikts kādai grāfienei no pilsētas apkaimes. Kājas tālu uz priekšu izstiepis, viņš katru aplūkoja savā milzīgajā binoklī, pastā­vīgi likdams to pie lielajām acenēm, vai arī ķīvējās ar lielo miesnieka suni, kuru bija paņēmis sev līdzi, neraugoties uz aizliegumu suņus zālē ievest. Grāfiene, kurai šis krēsls bija domāts, ieradās, bet brāļa dēls nelikās traucēties un vietu neatbrīvoja. Gluži otrādi, viņš iesēdās vēl ērtāk, un neviens neuzdrošinājās par to ko aizrādīt. Augstmanei bija jāapsēstas uz gluži vienkārša pīteņa starp citām pilsētiņas dāmām, ne mazumu par to pukojoties.
   Pa birģermeistara lieliskā priekšnesuma laiku, pa ērģelnieka basa ārijas laiku, jā, pat pa to laiku, kamēr ārsts ar fagotu fantazēja un visi klātesošie klausījās, elpu aizturēdami, brāļa dēls nodarbojās ar savu sani, likdams tam atnest pasviesto kabatas drānu, vai arī gluži skaļi pļāpāja ar savu kaimiņu, tā ka katrs, kas viņa nepazina, dabūja pa­brīnīties par jaunā cilvēka ērmoto uzvešanos.
   Tāpēc nav nekāds brīnums, ka visi ziņkārīgi gaidīja, kā viņš no­dziedās savu duetu. Sākās otra daļa. Pilsētas muziķi vēl kaut ko nospē­lēja, tad birģermeistars ar savu meitu devās pie jaunekļa un, nošu lapu pasniegdams, sacīja: «Mesjē, varbūt tagad jums labpatiktos no­dziedāt duetu?» Jauneklis pasmējās, zobus aisīdams, pietrūkās kājās, un visi trīs devās uz nošu pulti; publika gaidīja.
   Ērģelnieks noskaitīja priekštakti un māja brāļa dēlam, ka nu laiks sākt. Tas, glūnēdams notīs ar savām lielajām acenēm, iebrēcās ne­jauki ķērkstošā balsī.
   «Divi toņi zemāk, cienījamais, jums jāņem do, do, jums jāņem do!» sauca ērģelnieks.
   Bet brāļa dēls nedziedāja vis do, viņš norāva savu kurpi un laida ar to ērģelniekam pa galvu, ka pūderis vien noputēja. To redzēdams, birģermeistars nodomāja: «Ahā! viņam atkal sākas miesīgā kaite,» — devās uz skatuves un palaida tam vaļīgāk kaklautu, bet no tā jauneklis kļuva vēl nevaldāmāks. Viņš vairs nerunāja vis vāciski, bet gan kaut kādā pilnīgi nesaprotamā, dīvainā valodā, un sāka lēkāt lieliem lē­cieniem.
   No nepatīkamā traucējuma birģermeistars pavisam izmisa; domā­dams, ka jauneklim uznākušas lielo untumu nestundas, viņš ķērās pie beidzamā līdzekļa un pavisam noraisīja jauneklim kaklautu. Bet, tiklīdz tas bija izdarīts, kad viņš sastinga aiz bailēm: jaunekļa kakls nemaz nebija tāds kā cilvēkiem, bet bija apaudzis tumšbrūnu spalvu. Un tūlīt arī jauneklis sāka lēkāt un ālēties vēl trakāk, ieķērās sev matos ar abām rokām, kuras bija glazē cimdos, un, ak briesmas! šie skaistie mati bija tikai parūka, kuru viņš norāva un iesvieda birģermeistaram acīs; nu visi redzēja, ka arī galva jauneklim apaugusi ar to pašu brūno spalvu.
   Tad viņš lēca pa galdiem un soliem kā negudrs, apgāza nošu pultis, spārdīja vijoles un klarnetes kā ārprātīgs. «Ķeriet, turiet,» sauca birģer­meistars, nezinādams, ko iesākt, «turiet ciet, viņš ir prātu zaudējis!» Bet tas nebija tik viegli izdarāms, jo savādnieks novilka cimdus, kar- cināja savus garos nagus un nežēlīgi saskrāpēja ķērējiem seju. Beidzot
   kādam drosmīgam medniekam izdevās viņu saņemt ciet. Spēka vīrs būdams, mednieks saturēja trakotājam abas spalvainās rokas, tā ka tas vairs tikai spārdījās kājām, smējās un aizsmacis krāca. Ļaudis spie­dās visapkārt, gribēdami apskatīt daudzināto brīnuma jaunekli, kurš nu vairs neizskatījās kā cilvēks.
   Te kāds mācīts vīrs no tuvīnās apkārtnes, kuram mājā bija zoolo­ģiskais kabinets ar visādiem izbāztiem zvēriem, pienāca tuvāk un, jaunekli labi aplūkojis, izbrīnots iesaucās: «Mans dievs! godātās dāmas un kungi, vai jums prāts laist šo dzīvnieku pieklājīgā sabiedrībā? Tas taču pērtiķis Homo Troglodyte& Linnaei. Es uz vietas solu par viņu seši dālderi, ja jūs man viņu atdotu, es viņu izbāzīšu savam kabinetam.»
   Kas gan lai izsaka grīnvīzeliešu izbrīnu, kad viņi to dzirdēja!
   «Ko, pērtiķis, orangutans mūsu sabiedrībā? Jaunais svešnieks gluži vienkāršs pērtiķis?!» viņi pārsteigti vaicāja, aiz brīnumiem cits citu muļķīgi uzlūkodami. Likās neiespējami, negribējās savām ausīm ticēt; vīrieši gāja tuvāk, lūkoja, pētīja pērtiķi no visām pusēm, bet tas bija un palika gluži dabisks pērtiķis.
   «Kā? Vai tas var būt?» birģermeistara kundze iesaucās. «Bet man pašai viņš bieži vien lasīja savas dzejas! Viņš nāca pie mums uz pus­dienām, ēda un sēdēja pie galda kā kurš katrs cilvēks!»
   «Kas?» dedzīgi runāja ārsta kundze. «Kā? Cik reižu viņš netika pie manis kafiju dzēris un ar manu vīru, pīpi kūpinādams, gudri sarunājies?»
   «Kā! Vai tas var būt!» sauca vīrieši. «Cik reižu viņš ar mums kalna pagrabā nav bumbojis un strīdējies par politiku kā mēs kurš katrs?»
   «Un ko?» sūdzējās visi. «Viņš taču bija deju vadītājs mūsu ballēs! Pērtiķis! Pērtiķis! Nē, nē! Te notiek brīnumi, tā ir burvība!»
   «Protams, tā ir burvība un velnišķīgs joks!» sacīja birģermeistars, parādīdams brāļa dēla jeb pērtiķa kaklautu. «Redziet! Sinī kaklautā ir visa burvība, kas mūsu acīm viņu darīja tik piemīlīgu. Te iekšā ir plata, elastīga pergamenta strēmele, aprakstīta dažādām neizprotamām zīmēm. Man liekas, tas būs latiniski. Vai neprot kāds to izlasīt?»
   Virsmācītājs, skolots vīrs, kas, ar pērtiķi šachu spēlēdams, bieži vien bija zaudējis, pienāca klāt, aplūkoja pergamentu un sacīja: «Nebūt ne! Tie ir tikai latiņu burti, un tur teikts:
   Liels — joku — pēteris — ir pērtiķis — Kad — ābolu — viņš — baudījis.»
   «Jā, jā, tā ir velnišķīga krāpšana, tā ir savā ziņā burvība,» mācītājs nokaunējies turpināja, «un te vainīgie sodāmi pēc likuma.»
   Birģermeistars bija tādās pašās domās un bez kavēšanās devās pie
   svešnieka, par kuru vairs nešaubījās, ka tas ir burvis; seši kareivji veda pērtiķi līdzi, jo nosprieda, ka svešais uz vietas nopratināms.
   Liela ļaužu bara pavadīti, viņi nonāca pie tukšās mājas, katrs gribēja redzēt, kas īsti tālāk notiks. Pieklauvēja pie durvīm, zvanīja, bet velti, neviens nerādījās. Tad birģermeistars dusmās lika durvis uzlauzt un devās svešnieka dzīvoklī iekšā. Tak tur neatrada nekā cita kā visādas vecas istablietas. Svešnieks nekur nebija manāms. Bet uz viņa rakstām­galda atradās liela, aizzīmogota vēstule, adresēta birģermeistaram. Viņš to tūlīt atplēsa un lasīja:
   «Mani mīļie grīnvīzelieši!
   Kad jūs šo lasīsiet, tad manis vairs nebūs jūsu pilsētiņā un jums arī varbūt jau būs zināms, kādas kārtas un tautības mans mīļais brāļa dēls. Pieņemiet šo joku, ko es ar jums atļāvos, kā labu pamācību — ne vilkt ar varu savā sabiedrībā svešnieku, kas vēlas dzīvot vientuļi. Es savā sirdī jutos par labu, lai piedalītos jūsu mūžīgajā tenkošanā un lai pieņemtu jūsu sliktos tikumus un visas jūsu smieklīgās ieražas. Tādēļ es iedresēju jaunu orangutanu, kuru jūs kā manu vietnieku tik ļoti iemī­ļojāt. Palieciet sveiki un iegaumējiet šo mācību cik spēdami!»
   Grīnvīzeliešiem bija neizsakāms kauns visas tautas priekšā. Vienī­gais apmierinājums viņiem bija tikai tas, ka šajā lietā nav nekā pār­dabiska. Visvairāk tomēr nokaunējās Grīnvīzeles jaunekļi, ka bija ķēmojušies pēc pērtiķa tikumiem un sliktām ieražām. No šā laika viņi sargājās saspriest elkoņus uz galda, sēdekļos vairs nevalstījās, klusēja, kamēr tos neuzrunāja, meta acenes pie malas, bija godīgi un uzvedās kā agrāk. Un, ja kāds vēl nogrēkojās pa šai sliktai, smieklīgai paražai, tad grīnvīzelieši mēdza teikt: «Gatavais pērtiķis!»
   Bet orangutanu, kas tik ilgu laiku ar tik lieliem panākumiem bija spēlējis jaunkunga lomu, nodeva tam zinātņu vīram, kuram mājās dabas pētniecības kabinets. Tas orangutanu tur savā sētā, baro to un katram svešniekam rāda kā kādu retumu, un tur tas vēl šodien apskatāms.

   Priekš daudziem gadiem, kad ceļi Spesartā vēl bija slikti un pa tiem nebrauca tik bieži kā tagad, gāja divi jaunekļi pa šo mežu. Vienam varēja būt gadu astoņpadsmit, un tas bija atslēdznieks. Tam otram, zeltkalim, pēc izskata vēl nevarēja būt pilni astoņpadsmit, un droši vien viņš pirmo reizi devās ceļojumā pa pasauli. Metās jau va­kars, un milzu priežu un skābaržu ēnā satumsa ceļš, pa kuru viņi gāja. Atslēdznieks droši soļoja uz priekšu, svilpodams kādu dziesmiņu, brī­žiem patērgojās arī ar Munteru, savu suni, un likās daudz nebēdājam- par to, ka nakts nav vairs tālu, kurpretī tuvākā naktsmāja vēl tālāk. Bet Fēlikss, zeltkalis, arvien tā bailīgi apausījās. Cik kokos iešalcās vējš, viņam šķita, ka dzirdētu aiz sevis soļus, kad ceļmalas krūmi sa­līgojās pašķirdamies, viņam likās aiz zariem pavīdam glūnīgas sejas.
   Citādi jaunais zeltkalis nebija ne" māņticīgs, ne bailīgs. Vircburgā, kur viņš bija mācījies, biedri viņu turēja par bezbailīgu zēnu, kam sirds īstā vietā, tomēr tagad viņš jutās tā savādi. Par Spesartu viņam bija šis tas sastāstīts. Tur rīkojoties liela laupītāju banda, pēdējās ne­dēļās bija aplaupīti daudzi ceļinieki, jā, runāja pat par dažām draus­mīgām slepkavībām, kas tur nesen esot notikušas.29 Un tā nu viņš tomēr drusku baidījās par savu dzīvību, jo viņi bija tikai divi, tāpēc nevarēs neko iesākt pret apbruņotiem laupītājiem. Reizēm viņš pat nožēloja, ka bija klausījis atslēdznieku iet vēl līdz nākamajai atpūtas vietai un nav palicis pārnakšņot meža ceļa sākumā.
   «Un, ja nu mani šonakt nogalina, ja atņem man dzīvību un visu, kas man klāt, tad tā, atslēdzniek, būs tava vaina, jo tu mani pierunāji doties šai briesmīgajā mežā.»
   «Neesi jel zaķa pastala,» atteica otrs, «viens īsts amata māceklis, taisnību sakot, nemaz nedrīkst baiļoties. Un ko gan tu domā? Tev laikam šķiet, ka laupītāju kungi Spesartā mūs pagodinās, mums uzbrukdami un nogalinādami mūs? Kāpēc viņiem uzņemties šīs pūles? Vai manu svēt­dienas svārku dēļ, kas man somā, vai iekārodami tos niecīgos grašus, kas man atlikušies no dāldera? Tad jau jābrauc četrjūgā, jābūt tērptam zeltā un samtā, lai viņiem liktos pūļu vērts kādu nosist.»
   «Kuš! vai tu nedzirdi mežā svilpojam?» Fēlikss iesaucās.
   «Tas jau vējš, kas svilpo pa kokiem. Ej vien žiglāk uz priekšu, ne­būs jau vairs ilgi ko iet.»
   «Jā, tev viegli runāt par nosišanu,» zeltkalis turpināja. «Tev viņi paprasīs, kas līdzi, pārmeklēs tevi, paņems tavus svētdienas svārkus, atņems guldeni un tos trīsdesmit kreicerus. Bet mani tie uz vietas no­sitīs tikai tādēļ, ka man ir klāt zelts un dārglietas.»
   «Ei nu, vai tāpēc viņi tevi nost sitīs? Ja nupat tur no tiem krūmiem izlīstu četri vai pieci vīri pielādētām bisēm, tēmētu uz mums un gluži pieklājīgi jautātu: «Kungi, kas jums klāt?» vai: «Esiet bez bēdu, mēs jums palīdzēsim nest,» — vai tamlīdzīgi jauki mūs uzrunātu, tad tak tu nebūtu muļķis, atraisītu savu somu un glīti izliktu zemē dzelteno vesti, zilos svārkus, divus kreklus un kaklasaites, rokas sprādzes, matu sukas un visu, kas vien tev ir, pateicīgs viņiem par dāvāto dzīvību.»
   «Tā gan?» Fēlikss iekaisis atcirta. «Tad tu domā, ka es atdotu rotas, ko nesu savai krustmātei, laipnajai grāfienes kundzei? Drīzāk tad savu dzīvību; tad labāk lai mani sakapā gabalos! Vai viņa man nav bijusi mātes vietā, vai nav likusi mani izaudzināt no mana desmitā dzīvības gada? Vai viņa nav par mani samaksājusi mācības naudu, vai nav gādājusi drēbes un visu? Un tagad, kur es viņu varu apciemot un aiznest viņai šo to manis paša taisītu, ko viņa meistaram pasūtījusi, tagad, kad es ar šām skaistajām rotām varētu viņai parādīt, ko esmu iemācījies, tas viss nu man būtu jāatdod un piedevām vēl dzeltenā veste, ko viņa man uzdāvināja? Nē, tad labāk mirt nekā atdot šiem ļaunajiem cilvēkiem savas krustmātes dārglietas!»
   «Tāds kā nerrs!» iesaucās atslēdznieks. «Ja viņi tevi nositīs, grā­fienes kundze tā kā tā nedabūs savas rotas. Tāpēc tak gudrāk tās atdot un paglābt sev dzīvību.»
   Fēlikss neatbildēja. Bija jau iestājusies pilnīga nakts, un jauna mē­ness skopajā gaismā nevarēja saredzēt ne pieci soļi tālu. Viņš kļuva arvien tramīgāks, turējās tuvāk savam biedram un nevarēja izšķirties, vai piekrist tā domām un pierādījumiem vai ne. Viņi jau bija gājuši tepat veselu stundu, kad tālumā pamanīja mirdzam uguni. Jaunais zeltkalis tomēr domāja, ka nevarot paļauties, tā varētu būt ari lau­pītāju mītne, bet atslēdznieks paskaidroja, ka laupītāju mājas vai alas atrodas apakšzemē, un šī te būšot tā pati viesnīca, uz kuru viņiem no­rādījis tas vīrs pie ieejas mežā.
   Tā bija gara, bet zema imāja. Durpriekšā stāvēja divriči, un netālu stallī dzirdēja zviedzam zirgus. Atslēdznieks pamāja savam biedram uz kādu logu, kura aizvirtņi bija vaļā. Pirkstgalos pacēlušies, viņi varēja pārredzēt visu istabu. Pie krāsns atzveltņa krēslā gulēja kāds vīrs, pēc apģērba spriežot, važonis un laikam pie durvīm atstāto divriču īpaš­nieks. Otrā pusē krāsnij sēdēja vecāka sieviete un meitene, kuras vērpa, Aiz galda sienmali sēdēja cilvēks pie vīna glāzes, galvu rokās atspie­dis, tā ka seju viņi nevarēja redzē+. Bet atslēdznieks pēc viņa apģērba teicās nomanījis, ka tam vajagot būt kādam smalkam kungam.
   Viņiem vēl arvien tā glūnot, mājās ierējās suns. Munters, atslēdz­nieka suns, ierējās pretī, un durvīs parādījās kalpone, apskatīdamās pēc svešiniekiem.
   Viņiem apsolījās dot vakariņas un gultas. Tad viņi gāja iekšā, nolika kaktā savas smagās somas, vēzdas un cepures, paši apsēzdamies pie galda līdzās kungam. Tas uz viņu sveicienu pacēla galvu, un nu viņi redzēja skaistu jaunekli, kas, laipni tencinādams, atņēma sveicienu.
   «Jūs tik vēlu ceļā aizkavējušies,» viņš teica. «Vai jums nav bail tādā nakts tumsā ceļot pa Spesartu? Kas uz mani attiecas, tad es labāk nolieku savu zirgu šai krogā, nekā vēl kādu stundu jāju tālāk.»
   «Taisnība, kungs, jums pilnīgi taisnība!» atbildēja atslēdznieks. «Skaista zirga pakavu šķindoņa skan kā muziķa šo neliešu ausīs un vilina pa lielu gabalu. Bet, kad pa mežu zogas pāris nabaga zēnu kā mēs, cilvēki, kuriem laupītāji drīzāk pašiem ko varētu atmest, tad viņi ne soli nespers!»
   «Tas tiesa gan,» piebilda važonis, kas, svešinieku ierašanās uzmo­dināts, arī bija pienācis pie galda. «Nabadzīgam cilvēkam viņi naudas dēļ neko nedarīs. Bet netrūkst gadījumu, kad tie asinskārē nodūruši nabaga ļautiņus vai piespieduši iestāties bandā un kļūt par laupītājiem.»
   «Nu, ja jau šie meža brāļi tādi,» teica jaunais zeltkalis, «tad ari šai mājā mums nav drošs patvērums. Mēs esam tikai četri un ar mājas kalpu kopā pieci. Ja nu kādam desmitam iešaujas prātā mums uzbrukt, ko mēs pret viņiem iesāktu? Un bez tam,» viņš paklusām piebilda, «kas to var galvot, ka šie saimnieki godīgi cilvēki?»
   «Par to gan nav bēda,» atbildēja važonis. «Es pazīstu šo viesnīcu jau vairāk nekā desmit gadus un nekad neko nelāgu neesmu jutis. Vīrs reti kad ir mājās, stāsta, ka viņš tirgojoties ar vīnu. Un sieva ir kluss cil­vēks, kas nevienam nevēl ļaunu. Nē, kungs, tur jūs viņai darāt pāri!»
   «Un tomēr,» ierunājās jaunais, smalkais kungs, «tomēr es negribu to gluži tā garām palaist, ko viņš teica. Atcerēsimies tikai baumas par tiem cilvēkiem, kas šai mežā pazuduši bez vēsts. Daži no viņiem tei­kusies pārnakšņot šai viesnīcā, bet, kad pēc divām vai trim nedēļām par viņiem nekā nedzirdēja un sāka dzīt pēdas viņu ceļam, apjautā­joties arī šeit viesnīcā, tad pateikts, ka te neviens neesot manīts; tas tomēr aizdomīgi.»
   «Dievs to zina!» iesaucās atslēdznieks. «Tad jau mēs darītu prātīgāk, ja būtu apmetušies pa nakti zem pirmā koka nekā šais četrās sienās, kur par aizbēgšanu nav ko domāt, jo durvis viņi aizsprostos un logiem ir restes.»
   No šām valodām visi bija kļuvuši domīgi. Nelikās nemaz tik ne­ticami, ka meža krogs vai nu piespiesti, vai arī labprātīgi bija ar lau­pītājiem uz vienu roku. Tādēļ nakts visiem šķita bīstama, jo cik nav dzirdēts, ka miegā ceļiniekiem uzbrukuši laupītāji un tos nogalinājuši. Un, ja arī neķertos pašiem pie dzīvības, tad tomēr lielākai daļai viesu šai meža krogā bija tik šauri līdzekļi, ka pat niecīgākais savas mantī­bas zaudējums būtu stipri jūtams. Drūmi un saīguši viņi lūkojās savos kausos. Jaunais kungs vēlējās rikšot savā kumeļā pa drošiem, klajiem laukiem, atslēdznieks nožēloja, ka viņam nav līdzi kāds ducis spēcīgāko biedru, apruņotu milnām. Zeltkalis Fēlikss vairāk baiļojās par savas labdares rotām nekā par savu dzīvību. Bet važonis, domīgi izpūtis pa kuplam dūmam, klusītiņām teica: «Kungi, vismaz miegā viņi nedrīkst mūs pārsteigt. Es no savas puses, ja tikai vēl kāds man tur līdz, esmu gatavs visu nakti palikt nomodā.»
   «Es arī ar mieru.» — «Es arī,» atsaucās pārējie trīs. «Gulēt es tā kā tā nevarētu,» vēl piebilda jaunais kungs.
   «Nu, tad darīsim kaut ko, kas aizdzen miegu,» sacīja važonis. «Manu­prāt, tā kā mēs esam taisni četri, mēs varētu spēlēt kārtis; tās uztur nomodā un ir labs laika kavēklis.»
   «Kārtis es nekad nespēlēju,» atbildēja jaunais kungs, «tādēļ vismaz es nevaru piedalīties.»
   «Un es kārtis nemaz nepazīstu,» pievienojās Fēlikss.
   «Bet ko tad lai mēs iesākam, ja nespēlējam?» teica atslēdznieks. «Dziedāt? — Tas neiet, tad neģēļus tikai pievilinātu; uzdot cits citam mīklas minēt? — Ilgam laikam tā nepietiks. Vai zināt ko? Kā būtu, ja mēs pēc kārtas citiem ko stāstītu? Jautru vai nopietnu, patiesu vai izdomātu, vienalga — tas aizdzen miegu un pakavē laiku labāk nekā kāršu spēle.»
   «Es esmu ar mieru, ja tikai jūs iesākat,» teica jaunais kungs pasmai­dīdams. «Jūs, amata vīri, izstaigājuši novadu novadus, droši vien zinā­siet ko pastāstīt. Katrai pilsētai tak ir savas teikas un nostāsti.»
   «Jā, ir jau, ir šis tas dzirdēts,» atbildēja atslēdznieks. «Tāpat jūs, kungi, cītīgi vien lasāt grāmatas, kur aprakstītas daudz un brīnumainas lietas. Tādēļ jūs zināsiet pastāstīt ko gudrāku un jaukāku nekā mēs, vienkārši amata mācekļi. Varu droši teikt, jūs esat vai nu students, vai zinību vīrs.»
   «Zinātnieks gan ne,» jaunais cilvēks pasmīnēja, «bet students esmu un dodos uz savu dzimteni pavadīt brīvdienas. Bet, kas mums grāmatās atrodams, tas stāstīšanai mazāk derīgs nekā jūsu šur un tur dzirdētais. Tāpēc iesāciet vien, ja citi ar mieru klausīties!»
   «Vēl labāk nekā kārtis spēlēt,» važonis sacīja, «man patīk klausī­ties, ja kāds pastāsta jauku stāstu. Bieži vien es labprāt braucu pa lielceļu lēnākā solī, klausīdamies, ja līdzās gājējs ko patīkamu stāsta. Sliktā laikā es bieži esmu paņēmis savos ratos kādu pavest ar to no­teikumu, ka viņš ko pastāstītu, un viens no maniem biedriem, manu­prāt, tādēļ vien man mīļš, ka viņš var teikt stāstus pa septiņām stun­dām no vietas un vēl ilgāk.»
   «Tāpat arī man,» piebilda jaunais zeltkalis, «par visu ko dzīvē man patīk klausīties stāstus, un mans meistars Vircburgā man liedzin aizlie­dza grāmatas, lai es, stāstus lasīdams, pārāk nekavētu darbu. Tāpēc, draugs atslēdzniek, iesāc vien ko jauku, es zinu, ka stāstīšanai tavs pa­doms neizsīks no šā brīža līdz rītausmai.»
   Atslēdznieks ieņēma malku, stiprinādamies stāstījumam, un tad iesāka.

   Augššvabijā vēl šobaltdien redzami Hohencollernas pils30 mūri, kas reiz bija staltākā visā novadā. Tā paceļas apaļā, stāvā kalnā, no kura kraujās virsotnes labi tālu pārredzama visa apkārtne. Tik tālu un vēl daudz tālāk nekā no visām novada pusēm redzama šī pils, bijājās dūšīgo Collernu cilti, un tās vārdu pazina un daudzināja visās vācu ze­mēs. Te nu priekš daudziem gadu simtiem, man šķiet, ka šaujampulveris tad vēl nebija atrasts, šai cietoksnī dzīvoja kāds Collerns, kurš pa dabai bija liels savādnieks. Nevarēja teikt, ka viņš nežēlīgi apspiestu savus pavalstniekus vai naidotos ar saviem kaimiņiem, tomēr nevienam ne­tikās ar viņu sastapties viņa tumšo acu, krunkainās pieres un viņa strupās, īgnās izturēšanās dēļ. Nebija daudz tādu cilvēku, izņemot pils ļaudis, kuri viņu būtu dzirdējuši kādreiz parunājamies tā, kā to dara citi ļaudis. Jo, kad viņš jāja pa laukiem un kāds ceļā pagadījies, cepuri
   noņemdams un apstādamies, viņu uzrunāja: «Labvakar, grafa kungs, šo­dien jauks laiks,» tad viņš tikai atteica: «Muļķības,» vai «Zinu jau.» Bet, ja kāds neizdarīja pa prātam viņam pašam vai zirgam, ja zemnieks savos rateļos pa meža ceļu pretī brauca tā, ka viņš savā melnī nevarēja ātrāk garām tikt, tad savas dusmas viņš izgāza veselā lamu pērkonā. Taču tas gan netika dzirdēts, ka šādos gadījumos viņš kādu zemnieku būtu sitis. Tak visā plašā apkaimē viņu dēvēja par «negaisa Col- lernu».
   Negaisa Collernam bija gluži pretējas dabas sieva: tik laipna un piemīlīga kā maija diena. Cilvēkus, kurus viņas laulātais draugs lamā­damies bija apvainojis, bieži vien viņa samierināja ar laipniem vārdiem un mīlīgiem skatiem. Viņa palīdzēja nabagiem cik spēdama un ne­vairījās ne vasaras tveicē, ne visbriesmīgākā putenī noiet pa stāvo kalnu lejā apmeklēt trūkumcietējus ļautiņus vai slimus bērnus. Ja tādās gaitās viņu satika pats grafs, viņš norūca: «Zinu jau, muļķības,» un jāja tālāk.
   Dažu labu citu sievieti šis īgnums būtu atbaidījis vai iebaidījis. Viena būtu nodomājusi: kas man daļas gar nabaga ļaudīm, kad mans kungs to ieskata par muļķību! Otra aiz lepnuma vai īgnuma atsaltu savā mīlā pret tik dusmīgu laulāto draugu. Bet Collernu Hedviga tā nedarīja. Viņa to mīlēja kā vienmēr, gribēdama ar savu skaisto, balto roku izglaust dziļās grumbas no viņa brūnganās pieres, un mīļoja un godāja viņu. Bet, kad pēc kāda laika debess viņai dāvināja mazu grafiņu, vīru ne mazāk mīlēdama, viņa par savu dēlu rūpējās ar īstu maigas mātes pienākuma apziņu. Pagāja apaļi trīs gadi, un pa šo laiku tikai svētdienās pēc pusdienām grafs redzēja savu dēlu; tad to viņam pienesa aukle. Viņš tanī pablenza, kaut ko norūca bārdā un atdeva auklei atpakaļ. Kad mazais jau mācēja pateikt «tēte», tad grafs auklei iedāvināja guldeni, — tak bērnu neuzlūkoja līksmāku seju.
   Viņa trešajā dzimšanas dienā grafs lika uzvilkt savam dēlam pirmās biksītes un saģērba to grezni zīdā un samtā. Tad viņš pavēlēja atvest melni un vēl vienu skaistu zirgu, paņēma mazo uz rokas un, piešiem šķindot, gāja pa loču kāpnēm lejā. Hedvigas kundze izbrīnījās, to re­dzēdama. Citādi, kad grafs taisījās izjāt, viņa nebija paradusi prasīt, uz kurieni dosies un kad pārnāks, bet šoreiz rūpes par savu bērnu viņai atdarīja lūpas. «Vai grafa kungs izjās?» viņa vaicāja. Viņš ne vārda ne­atbildēja. «Kādēļ mazo ņemat līdzi?» viņa prasīja, vēl piebilzdama: «Kuno nāks ar mani pastaigāties.»
   «Zinu jau,» negaisa Collerns atteica un gāja tālāk. Pagalmā viņš pa­ņēma mazo aiz kājiņas, žigli uzcēla to seglos, piesēja tur viņu ar lakatu.
   pats uzlēca savam melnim mugurā un, dēla zirga pavadu rokā turēdams, izjāja pa pils vārtiem.
   Mazajam sākumā likās lielu lielais prieks kopā ar tēvu jāt no kalna lejā. Viņš sita plaukstas, smējās un raustīja zirgu aiz krēpēm, lai tas ātrāk skrietu. Tēvs par to priecājās, pa reizei izmezdams: «No tevis vēl var iznākt krietns zēns.»
   Bet, kad viņi tika lejā un grafs palaida rikšos, mazais pazaudēja dūšu. Papriekšu viņš lūgdamies māja, lai tēvs jātu lēnāk. Bet, kad gaita pieņēmās straujumā un nabaga Kuno vējš rāva elpu ciet, viņš sāka klusu raudāt, kļuva arvien nepacietīgāks un beidzot kliedza, cik jaudas.
   «Zinu jau, muļķības!» tēvs iesāka. «Tad ta puika, kauc jau pirmā
   izjājienā. Ciet klusu, jeb es- !» Bet šai acumirklī, kad viņš jau
   taisījās savu dēliņu uzmundrināt ar lamāšanos, viņa zirgs saslējās, otra zirga pavada izšļuka no rokas, jo viņš pūlējās savaldīt savu melni, bet, kad, to nomierinājis, bažīgi atskatījās pēc bērna, viņš redzēja tā zirgu bez mazā jātnieka aizauļojam uz pili.
   Lai cik ciets un drūms vīrs bija grafs Collerns, tomēr šis skats ķē­rās viņam pie sirds. Viņš bija pārliecināts, ka viņa bērns nu guļ kaut kur uz ceļa sadragāts. Grafs plēsa sev bārdu un vaimanāja. Bet, lai cik tālu viņš jāja atpakaļ meklēdams, no bērna vairs nebija ne vēsts. Viņš jau iedomājās, ka satrakotais zirgs to būs iesviedis ūdens grāvī, kas atradās ceļmalā.
   Te aiz sevis viņš izdzirda bērna balsi saucam viņa vārdu, viņš ātri apsviedās un — lūk, netālu no ceļa zem koka sēdēja kāda vecene, šū­podama mazo uz saviem ceļiem.
   «Kur tu puiku ņēmi, vecā ragana?» grafs gluži pārskaities uzkliedza. «Dod viņu man tūlīt šurp!»
   «Ne tik strauji, ne tik strauji, jūsu žēlastība,» vecā, riebīgā sieviete smējās, «citādi arī jūs, lepnajā zirgā sēdot, var paraut nelaime! Kur es jaunkundziņu ņēmu, jūs prasāt? Nu, viņa zirgs trakoja, puisēns vēl ka­rājās ar kājiņu saitē, un mati jau gandrīz pie zemes metās, kad es viņu uzķēru savā priekšautā.»
   «Zinu jau!» Collerna kungs pikti uzsauca. «Bet tagad dod šurp; es nevaru kāpt zemē, zirgs nevaldāms un var vēl iespert tam.»
   «Dodiet man briežguldeni31 !» lūgdamās teica vecā.
   «Muļķības!» atcirta grafs un pameta viņai zem koka dažus feniņus.
   «Nē, nē, man vajadzīgs vesels briežguldenis,» viņa neatlaidās.
   «Ko, briežguldenis! Tu pati neesi briežguldeņa vērts!» grafs iekarsa. «Tūlīt dod bērnu šurp, jeb es tev uzrīdīšu suņus!»
   «Tā? Es neesmu briežguldeņa vērts?» atbildēja tā ar ņirdzīgu smīnu.
   «Na, tad redzēsim, kas no jūsu mantojuma būs briežguldeņa vērts. Bet šos feniņus jūs varat paturēt pats sev!» To teikusi, vecā pasvieda gra­fam trīs mazos kapara naudas gabaliņus un pasvieda tos tik veikli, ka visi trīs sabira taisni mazajā ādas maciņā, ko grafs vēl turēja rokā.
   Pārsteigts par šo apbrīnojamo veiklību, grafs pāris minūtes nevarēja izrunāt ne vārda, bet beidzot viņa izbrīns pārgāja dusmās. Viņš paķēra savu bisi, uzvilka gaili un tēmēja vecenei. Tak tā gluži mierīgi paijāja un skūpstīja mazo grafu, turēdama to sev priekšā tā, ka lode vispirms ķertu bērnu. «Tu esi labs un mīļš puisītis,» viņa runāja, «paliec arvien tāds un tev nekas nekaitēs.» Tad viņa to palaida vaļā, padraudēja gra­fam ar pirkstu, piemetinādama: «Collern, Collern, briežguldeni jūs man paliekat parādā!» un, neklausīdamās grafa lamās, viņa ar savu skābarža nūjiņu ievilkās mežā. Bruņukalps Konrāds trīcēdams nokāpa no sava zirga, iecēla kundzēnu seglos, uzlēca pats aizmugurē un sekoja savam pavēlniekam uz pilskalnu.
   Tā bija pirmā un palika pēdīgā reize, kad negaisa Collerns ņēma līdz savu dēlu pastaigas izjājienā. Tā kā tas bija raudājis un brēcis, kad zirgi sāka rikšos skriet, viņš to turēja par mīkstčaulīgu zēnu, no kura nekas krietns nevar iznākt, uzlūkoja to ar nepatiku, un, kad puisēns, kas tēvu sirsnīgi mīlēja, pienācis mīļi glaudās viņam pie ceļiem, viņš tam pamāja iet projām, pateikdams: «Zinu jau, muļķības!» Hedvigas kundze bija labprāt panesusi vīra ļaunos untumus, bet šī naidīgā izturē­šanās pret nevainīgu bērnu viņu dziļi satrieca. Vairākas reizes viņa saslima aiz bailēm, kad drūmais grafs kādas nieka vainas dēļ mazo bija bargi sodījis, un beidzot nomira savos labākajos mūža gados, pils- saimes un visas apkaimes, bet visvairāk gan viņas pašas dēla apraudāta.
   No šā brīža grafa prāti vēl vairāk novērsās no mazā. Viņš viņu no­deva aukles un pils kaplāna audzināšanā, nelikdamies par dēlu vairs ne zinis, sevišķi pēc tam, kad viņš drīz vien apprecēja kādu bagātu jaunavu, kura pēc viena gada viņam dzemdēja dvīnīšus, divus jaunus grafēnus.
   Kuno vismīļāk aizstaigāja pie vecas sieviņas, kas viņam toreiz bija izglābusi dzīvību. Tā viņam arvien daudz stāstīja par viņa nelaiķa māti, cik laba tā arī pret viņu esot bijusi. Kalpi un kalpones gan zēnu pastā­vīgi brīdināja nestaigāt pie vecās Laukošņas, kā viņu saukāja, jo viņa neesot nekas vairāk kā ragana, bet zēns no viņas nebaidījās. Arī pils kaplāns tam bija mācījis, ka raganu nemaz neesot un visas teikas, itin kā dažas sievietes varot burt un jāt ar kruķi un slotu pa gaisu, esot tīrie meli. Viņš gan pie Laukošņas redzēja dažu ko tādu, ko nevarēja izprast, kā arī gluži labi vēl atcerējās veiklo sviedienu, kad tā pa roku
   galam tēvam makā iemeta trīs feniņus. Tāpat viņa prata pagatavot vi­sādas ziedes un dzeramzāles, ar kurām dziedināja cilvēkus un lopus. Bet tas nu gan nebija tiesa, ko ļaudis melsa, ka viņai esot vētras pannar un, kad viņa to turot uz uguns, saceļoties briesmīgs pērkona negaiss. Mazajam grafam viņa iemācīja daudz ko, kas viņam noderēja, piemē­ram, sagatavot dažādus līdzekļus pret zirgu slimībām, dzērienu pret traka suņa kodienu, ēsmu zivju ķeršanai un vēl citas derīgas lietas. Laukošņa viņam drīz vien arī bija vienīgais sarunu biedrs, jo aukle nomira, un pamāte par viņu nelikās ne zinis.
   Kad viņa brāļi paaugās, Kuno dzīve kļuva vēl bēdīgāka nekā līdz tam. Viņiem palaimējās nenokrist no zirga pirmā izjājienā, tāpēc ne­gaisa Collerns tos turēja par gluži prātīgiem un brangiem zēniem, bez­gala viņus mīlēja, ik dienas ar viņiem izjāja un mācīja tiem visu, ko vien pats prata. Bet daudz neko labu viņi neiemācījās. Lasīt un rakstīt grafs neprata, tā ka arī viņa krietnajiem dēliem nevajadzēja ar to no- niekoties, toties jau desmitajā gadā viņi prata lādēties tikpat neglīti kā tēvs, ķildojās ar kuru katru, nesatika savā starpā kā suns ar kaķi un tikai kādā nedarbā pret Kuno sametās draugos uz vienu roku.
   Viņu māte par to nemaz nenoskuma, jo viņa ieskatīja par veselīgu un spēcinošu, ka zēni plūcas. Bet, kad reiz sulainis par to sūdzējās tē­vam, atbildei saņemdams parasto: «Muļķības, zinu jau!» — vecais grafs tomēr nolēma atrast izeju, lai dēli priekšdienās viens otru nenosistu. Viņam vēl vienmēr bija prātā Laukošņas draudi: «Na, tad redzēsim, kas no jūsu mantojuma būs briežguldeņa vērts,» — un veco viņš turēja par īstu raganu. Kādu dienu, medījot pils apkaimē, viņam iepatikās divi kalni, ar savu veidu kā radīti pilīm, un viņš tūlīt arī apņēmās celt uz katra no tiem pa pilij. Uz viena viņš uzcēla Šalksberga pili, dodams tai šādu vārdu pēc jaunākā dvīņu brāļa, kuru viņa nerātnās blēdības dēļ sen jau saukāja par «mazo Salku». Otru pili viņš papriekš gribēja dēvēt par Hiršguldenbergu par spīti raganai, kura toreiz viņa mantību ne­bija atzinusi ne briežguldeņa vērtu, bet vēlāk pārdomāja un palika pie vienkāršā Hiršberga vārda. Un tā šos pilskalnus sauc vēl šobaltdien, un tas, kas ceļo pa Albu, var likt tos sev parādīt.32
   Negaisa Collernam no sākuma bija prātā savam vecākajam dēlam testamentā atstāt Collernu, mazajam Salkam Šalksbergu un otram Hirš- bergu, bet sieva tikām nelikās mierā, kamēr viņš testamentu grozīja. «Muļķa Kuno,» tā viņa sauca nabaga puisēnu, tāpēc ka tas nebija tik izlaists un mežonīgs kā viņas dēli, «muļķa Kuno jau tā diezgan bagāts ar to, ko no mātes mantoja, un nu viņš vēl dabūs skaisto, bagāto Col- lēmu? Bet mani dēli nedabūs neko citu kā vienīgi tās nieka pilis, pie kurām pieder tikai mežs?»
   Velti grafs pūlējās viņai iestāstīt, ka taisnības dēļ vecākajam Kuno nevarot laupīt pirmdzimtā tiesības. Viņa tikmēr raudāja un ķildojās, līdz negaisa Collerns, kurš citādi nevienam nepiekāpās, mīļā miera labā padevās un norakstīja mazajam Salkam Salksbergu, Volfam, vecākajam dvīnītim, Collernu, bet Kuno dabūja Hiršbergu līdz ar Balingas pilsē­tiņu. Drīz pēc tam, kad tas tā bija nokārtots, grafs grūti saslima. Kad ārsts viņam pateica, ka būšot jāmirst, viņš atrūca: «Zinu jau!» Tāpat pils kaplānam, kas viņu aicināja dievbijīgi sagatavoties aiziešanai, viņš atbildēja: «Muļķības,» lādējās un trakoja joprojām un nomira, kā bija dzīvojis, rupjš un liels grēcinieks.
   Nebija vēl aizgājējs paglabāts, kad grāfienes kundze ieradās ar tes­tamentu pie Kuno, sava padēla, zobodamās, ka nu viņš varot parādīt savu gudrību un pats palasīt, kas testamentā teikts, proti, Collernā vi­ņam nekas vairs neesot darāms. Viņa ar saviem dēliem priecājās par krietno bagātību un abām pilīm, kuras tā viņam kā pirmdzimtajam bija atrāvusi.
   Kuno bez kādas kurnēšanas padevās mirušā gribai, tomēr ar asarām acīs viņš atvadījās no pils, kur bija dzimis, kur zemes klēpī gulēja viņa māte, kur dzīvoja labais pils kaplāns un kur netālu uzturējās viņa vie­nīgā draudzene, vecā Laukošņa. Hiršberga gan bija skaista, pat stalta pils, taču tā viņam likās par vientuļu un tukšu, tā ka viņš vai slims kļuva aiz ilgām pēc Hohencollernas.
   Grāfiene un abi dvīņu brāļi, kuriem nu jau bija astoņpadsmit gadu, kādu vakaru sēdēja torņa balkonā un lūkojās no pilskalna lejā. Te viņi pamanīja tuvojamies staltu jātnieku zirgā, kam sekoja divi mūļi ar šūpuļkrēsliem un vairāki kalpi. Vērotāji ilgi gudroja gan šā, gan tā, kas tas tāds varētu būt, beidzot mazais Salks iesaucās: «Ei, tas nav neviens cits kā mūsu brāļa kungs no Hiršbergas.»
   «Muļķa Kuno?» brīnījās grāfienes kundze. «Nu, tad viņš mūs pago­dinās, ielūgdams pie sevis viesos, un tos mīkstos šūpuļkrēslus viņš nes, lai paņemtu mani līdzi uz Hiršbergu. Patiesi, tik labu sirdi un tādu pie­klājību es nebūtu gaidījusi no sava dēla kunga, šā muļķa Kuno, bet viena atsaucība ir otras vērts, tādēļ iesim lejā pie pils vārtiem viņu sa­gaidīt. Rādiet arī jūs laipnu seju, varbūt viņš Hiršbergā mums ko uz­dāvinās, tev zirgu un tev bruņas, bet viņa mātes rotas es jau sen esmu vēlējusies iegūt.»
   «Man nevajag nekādu dāvanu no muļķa Kuno,» atbildēja Volfs, «un nekādu laipnu vaigu es viņam nerādīšu. Manis dēļ viņš drīzāk varētu sekot mūsu nelaiķa tēvam, tad mēs mantotu Hiršbergu un visu citu, un tās rotas, māt, mēs jums atdotu par lētu naudu.»
   «Tā, tu palaidni!» māte sirdījās. «Tad man rotas no jums būs jāat- pērk? Vai tā ir pateicība par to, ka es jums izgādāju Collernu? Mazais Salk, es tak rotas dabūšu par velti, vai ne?»
   «Par velti, mīļā māt, dabūjama tikai nāve!» dēls smiedamies atteica. «Un, ja tas tiesa, ka šīs rotas esot vairāk vērts nekā daža laba pils, tad tak mēs nebūsim muļķi un nekārsim to tev kaklā. Kolīdz Kuno aizvērs acis, mēs jāsim turp, izdalīsimies, un savu daļu no rotām es pārdošu. Un, ja jūs dosiet vairāk nekā žīds, tad, mīļā māt, jūs tās dabūsiet.»
   Tā sarunādamies viņi bija jau nonākuši pie pils vārtiem, un grāfiene tikai ar mokām paspēja apspiest savas dusmas par rotām, jo Kuno paš­laik jau jāja pār ceļamtiltu. Ieraudzījis savu pamāti un brāļus, viņš pieturēja zirgu, nokāpa zemē un laipni ar viņiem apsveicinājās. Jo, ka.ut gan tie viņam bija tik daudz pāri darījuši, viņš tomēr iedomājās, ka tie viņa brāļi un ka šo ļauno sievieti viņa tēvs mīlējis.
   «Nu, tas ir jauki, ka dēla kungs arī mūs reiz apmeklē,» grāfienes kundze teica saldu balsi un mīlīgi smaidīdama. «Kā tad klājas Hirš- bergā? Vai var tur pierast? Un skat, kādus šūpuļkrēslus iegādājies! Jā, tādos jau pat ķeizarienei nebūtu kauns sēdēt. Nu, tad jau gan vairs ilgi nebūs jāgaida uz namamāti, lai tie par velti apkārt nemētātos.»
   «Par to es vēl neesmu padomājis, cienītā mātes kundze,» Kuno at­bildēja, «bet īsam laikam es vēlētos sev citu sabiedrību mājās un tāpēc jau arī nācu šurp ar šūpuļkrēsliem.»
   «Ei, cik jūs gan esat labs un gādīgs,» dāma viņu pārtrauca un smai­dīdama palocījās.
   «Viņš tak zirga mugurā vairs nevarēs nosēdēt,» Kuno mierīgi turpi­nāja, «proti, vecais Jozefa tēvs, pils kaplāns. Es viņu gribu ņemt pie sevis, viņš ir mans vecs skolotājs, un tā mēs norunājām, kad es šķīros no Collernas. Tāpat es no pakalnes paņemšu līdzi arī veco Laukošņu. Tu mīļais dievs! viņa nu jau ir tik veca un tak izglāba man dzīvību, kad es ar savu nelaiķa tēvu pirmo reizi izjāju pastaigāties. Hiršbergā man istabu diezgan, un tur viņa var sagaidīt savu pēdējo stundu.» To teicis, viņš aizgāja pār pagalmu paņemt veco kaplāna tēvu.
   Jaunais Volfs pārskaities sakoda lūpas, grāfienes kundze aiz sašu­tuma kļuva gluži dzeltena, bet mazais Šalks skaļi iesmējās. «Cik jūs man dosiet par to zirgu, ko viņš man uzdāvināja?» viņš teica. «Brāli Volf, dod man par to savas bruņas, kuras tak viņš tev iedeva! Hā! hā! hā! veco mācītāju un veco raganu viņš ņems pie sevis, — nekas, skaists pā­ris! Tad priekšpusdienās viņš pie kaplāna varēs mācīties grieķiski, bet
   pēcpusdienas vingrināties raganu maksla pie vecas Laukošņas. Na, ko gan visu muļķa Kuno neizgudro!»
   «Viņš ir pēdīgais cilvēks,» sacīja grāfienes kundze, «un tev, mazais Šalk, te nemaz nebūtu ko smieties. Tas ir negods visai ģimenei, un mēs nezināsim, kur acis likt aiz kauna, kad visa apkaime piemetīs, ka grafs Collerns uz mūļa greznā šūpuļkrēslā aizvedis un nometinājis pie sevis veco Laukošņu. Tas viņam droši vien no mātes, tā arī pastāvīgi sagājās ar slimniekiem un visādiem plukatām. Ak, viņa tēvs kapā otrādi ap­grieztos, ja viņš to zinātu!»
   «Jā,» piebilda mazais Šalks, «tēvs vēl no kapa bedres pateiktu: «Zinu jau, muļķības!»»
   «Patiesi, tur jau viņš nāk ar veco vīru un vēl nekaunās to vest zem rokas!» grāfiene izbijusies iesaucās. «Iesim projām, es vairs negribu ar viņu satikties.»
   Viņi aizsteidzās, bet Kuno atvadīja savu veco skolotāju līdz pat tiltam un pats palīdzēja viņam iekāpt šūpuļkrēslā, un lejā pakalnē viņš vēl pieturēja pie Laukošņas būdiņas, kur vecā jau gaidīja, sataisījusies ceļam, turēdama aizsaini ar dzeramzālēm, glāzītēm, podiņiem un citiem traukiem vienā rokā, bet savu skābarža nūjiņu otrā rokā.
   Vistīm, tā nu gan tas nenotika, kā savā ļaunprātībā to bija pareģojusi grāfiene Collerne. Visā apkaimē neviens nebrīnījās par bruņinieka Kuno rīcību. Visi atzina to par labu un cildenu darbu, ka viņš uzņēmies atvieglot Laukošņai vecumdienas, un slavēja viņu par dievbijīgu kungu, ka pieņēmis pilī veco Jozefa tēvu.
   Vienīgie, kas viņu nīda un nicināja, bija viņa brāļi un grāfiene. Bet tas nāca viņiem pašiem par ļaunu. Ļaudīm radās īgnums pret tādiem nelāga brāļiem, pie tam kā par spīti izplatījās valodas, ka tie slikti iztu­roties pret savu māti, pastāvīgi ķildojoties un arī paši viens otram uz­brūkot, kā vien varēdami. Hiršbergas grafs Kuno Collerns gan vairāk­kārt mēģināja izlīgt ar brāļiem, jo viņam kļuva smagi ap sirdi, kad tie bieži vien pajāja pilij garām, pie viņa neiegriezdamies, vai kur mežā un laukā sastopoties viņu sveicināja tik vēsi, kā kuru katru sveši­nieku. Bet viņa pūles palika veltīgas, brāļi viņu vēl par to izzoboja. Te kādu dienu viņam iekrita prātā vēl viens līdzeklis, kas varbūt at­kausētu viņu sirdis. Viņš zināja, cik tie skopi un mantkārīgi. Starp vi­sām trim pilīm gandrīz pašā vidū, tomēr tā, ka iekrita Kuno robežās, at­radās dīķis. Šai dīķī auga par visu apkaimi vislabākās līdakas un šķau- naces, un brāļi, kas mīlēja zvejot, nevarēja nosirdīties vien, ka tēvs bija piemirsis šo dīķi iegriezt viņu daļā. Viņi bija par lepniem zvejot te bez brāļa ziņas vai ar labu lūgt no viņa atļauju. Un Kuno zināja, ka
   dīķa dēļ brāļiem gremjas sirds, tāpēc viņš kādu dienu ielūdza viņus pie sevis uz zveju.
   Bija jauks pavasara rīts, kad visi trīs brāļi katrs no savas pils gan­drīz vienā un tai pašā acumirklī ieradās pie dīķa. «Skaties, vai tu re!» iesaucās mazais Salks. «Tas tik ir vareni! Es no Salksbergas izjāju taisni septiņos!»
   «Es arī — un es arī,» atbildēja brāļi no Hiršbergas un Collernas.
   «Nu, tad jau laikam dīķis atradīsies pašā vidū,» mazais piemetināja. «Skaists ūdens!»
   «Jā, un tāpēc es jūs arī šurp aicināju. Es zinu, jūs esat lieli zvejas draugi, un, lai gan arī es labprāt pa laikam mīlu izmest makšķeri, tak zivju svētības te pietiks visām trim pilīm, un dīķa krastos diezgan vie­tas trim, pat ja tie makšķerētu visi trīs reizē. Tādēļ man gribētos, ka no šās dienas mēs dīķi uzskatām par mūsu kopīpašumu un jums katram pie tā tādas pašas tiesības kā man.»
   «Na, brāļa kungs šodien varen labdarīgā omā,» pavīpsnādams teica mazais Salks, «ko domā, atmet mums veselus sešus morgenus 33 ūdens un pāris simtu zivtiņu! Nu — bet kas mums būs jādod pretī? Jo par velti dabūjama tikai nāve.»
   «Tas jums būs par velti,» sacīja Kuno. «Ak! man tikai gribētos ar jums pie šā dīķa satikties un parunāties. Esam tak viena tēva dēli.»
   «Nē,» atcirta Salksbergs, «tā tas neies! Nav nekā muļķīgāka, ja zvejo vairāki kopā, tad vienmēr cits citam aizbaida zivis. Bet, ja mēs sadalāmies pa dienām, teiksim — pirmdienās un ceturtdienās zvejo tu, Kuno, otrdienās un piektdienās Volfs, trešdienās un sestdienās es — tad man tas gluži pa prātam!»
   «Bet man arī tad ne,» atsaucās drūmais Volfs. «Nekādas dāvanas es nepieņemu un negribu ari ne ar vienu dalīties. Tu, Kuno, pareizi dari, ka piedāvā mums dīķi, jo, taisnību sakot, mums visiem trim vienādas tiesības uz to, bet nu metīsim kauliņus, kam tas turpmāk piederēs, ja es būšu laimīgāks par jums, tad jūs man prasīsiet atļauju, vai varat pa- zvejoties.»
   «Nē, kauliņus es nemetu,» atteica Kuno, noskumis par savu brāļu skaudīgo cietsirdību.
   «Jā, tiešām,» mazais Salks smējās, «mūsu brāļa kungs — viņš jau svēts un dievbijīgs, kauliņu mešanu uzskata par nāves grēku. Bet es jums ieteikšu ko citu, no kā pat svētākajam mūkam nebūtu jākaunas. Ņemsim makšķeres un āķus, un, kas šai rīta cēlienā, līdz kamēr Col- lernā pulkstenis nosit divpadsmit, izmakšķerēs visvairāk zivju, tam piederēs dīķis.»
   «Esmu gan es muļķis,» sacīja Kuno, «ka cīnos vēl par to, kas man jau pieder ar visām mantojuma tiesībām. Bet lai jūs redzētu, ka dalī­šanu biju nopietni domājis, tad iešu arī un atnesīšu savus zvejas rīkus.»
   Viņi aizgāja katrs uz savu pili. Abi dvīņu brāļi steigšus izsūtīja sa­vus ļaudis, lai izcilā visus iezēlušos akmeņus un sameklē tārpus zivju makšķerēšanai dīķī, bet Kuno paņēma savu parasto makšķeri un to ba­rību, ko viņam agrāk Laukošņa iemācīja sagatavot, un pirmais atgriezās pie dīķa. Kad ieradās dvīņu brāļi, viņš tiem atļāva izmeklēties labākās un ērtākās vietas un tikai tad izmeta pats makšķeri. Te nu izrādījās, it kā zivis pazītu šā dīķa īsto saimnieku. Līdakas un šķaunaces nāca bariem čumēdamas ap viņa makšķeri, vecākās un lielākās vajāja prom mazās, tā ka viņš ik acumirkli vilka pa vienai laukā, un, cik iemeta āķi ūdenī, tad jau divdesmit un trīsdesmit plēta muti vaļā, lai piekostos asajam āķim. Nebija pagājušas vēl ne divi stundas, kad ap viņu zemē gulēja pulks visskaistāko zivju. Tad Kuno meta zvejai mieru un gāja pie brāļiem paraudzīt, kā viņiem veicas. Mazais Šalks bija izvilcis vienu sīku šķaunaci un divi niecīgas mailes, bet Volfs trīs raudas un divi grun- dulīšus, abi brāļi skumīgi blenza dīķī, jo no savas vietas viņi gluži labi varēja redzēt Kuno milzu lomu. Kad Kuno piegāja savam brālim Volfam klāt, tas pārskaities trūkās kājās, sarāva makšķeres auklu, sa­lauza gabalos kātu un iemeta dīķī. «Es jau varu vēlēties, kaut te būtu tūkstoš āķu, kurus es iemestu šā viena vietā, un kaut pie katra spiri­nātos pa vienai no šīm ložņām,» viņš kliedza, «bet godīgā ceļā tādas lietas nav iespējamas, tā jau ir burvība un gatavais raganu darbs. Kā citādi tu, muļķa Kuno, vienā stundā noķertu vairāk zivju nekā es ve­selā gadā?»
   «Jā, nu es atceros,» mazais Šalks turpināja, «pie Laukošņas, pie šīs nelietīgās raganas tak viņš zvejot mācījies, un mēs bijām muļķi, ielaiz­damies ar viņu sacīkstē, viņš tak drīz būs raganu meistars.»
   «Cik jūs ļauni cilvēki!» atteica Kuno aizskarts. «Šorīt nu esmu tik tikām novērojis jūsu skopumu, jūsu rupjību un bezkaunību. Tagad ejiet prom un nekad vairs šeit nerādieties, un ticiet man, jūsu dvēselēm būtu simtreiz lielāka svētība, ja jūs būtu kaut pus tik labi un dievticīgi kā šī sieviete, kuru jūs lamājat par raganu.»
   «Nē, gluži īstena ragana viņa nav!» teica ņirgādamies mazais Šalks. «Tādas vecenes prot pareģot, bet drīzāk zoss par gulbi paliks nekā Laukošņa kļūs pareģe. Viņa tak reiz tēvam pateikusi, ka labu daļu no viņa mantības varēšot atpirkt par vienu briežguldeni, tas ir, ka viņš galīgi izputēšot, tak mirstot viņam vēl piederēja viss, ko vien no
   Collernas torņa var pārredzēt! Ej nu ej, Laukošņa nav nekas cits kā muļķa vecene, un tu esi muļķa Kuno.»
   To sacījis, mazais Šalks manījās projām, jo viņam bija bail no brāļa stiprās rokas. Volfs tam sekoja, izgāzdams visus lāstu vārdus, ko viņš bija mācījies no sava nelaiķa tēva.
   Dziļi sirdī noskumis, Kuno gāja uz māju, tagad viņš skaidri redzēja, ka brāļi ar viņu nekad vairs neielaidīsies. To cietsirdīgā valoda viņam tā ķērās pie sirds, ka viņš grūti saslima, tikai cienījamā Jozefa mierinā­jums un Laukošņas spēcinošās zāles viņu vēl izglāba no nāves.
   Bet, kad brāļi dabūja zināt par Kuno smago sasirgšanu, viņi sarīkoja jautras dzīrās, vīna skurbulī nozvērēdamies, ka tam, kurš pirmais uz­dzirdēšot par brāļa nāvi, tam jāšauj no visiem lielgabaliem, lai to pa­vēstītu otram, un, kurš pirmais šaušot, tam būšot tiesība paņemt labāko vīna mucu no Kuno pagraba. Volfs nu vienam savam kalpam lika pa­stāvīgi uzturēties Hiršbergas tuvumā, un mazais Šalks ar lielāku nau­das sumu piekukuļoja kādu Kuno sulaini, lai tas laistu viņam ziņu, kad kungs jau dvestu pēdējos elpas vilcienus.
   Bet šis kalps bija uzticīgāks savam laipnajam un dievbijīgajam kun­gam nekā ļaunajam Šalksbergas grafam. Kādu vakaru viņš Laukošņai līdzcietīgi apvaicājās, kā klājoties viņa kungam, un, dzirdēdams, ka tas jūtoties gluži labi, atklāja abu brāļu nodomu un norunu apsveikt grafa Kuno nāvi ar lielgabalu šāvieniem.34 Vecīte par to ļoti noskaitās. Viņa uz vietas to pastāstīja grafam, bet, kad viņš vēl negribēja ticēt tādai nedzirdētai brāļu cietsirdībai, vecīte viņam ieteica izmēģinājuma dēļ papaust ziņu par viņa nāvi, tad dzirdēšot, vai tie rībina lielgabalus vai ne. Grafs pasauca brāļa uzpirkto sulaini pie sevis, vēlreiz visu izprasīja un tad lika tam jāt uz Šalksbergu paziņot tur viņa drīzu galu.
   Kad sulainis steidzās no Hiršbergas lejā, viņu pamanīja un apturēja grafa Volfa Collerna kalps, apvaicādamies, kurp tā steidzoties. «Ak,» atteica šis, «mans nabaga kungs vairs vakara nesagaidīs, visi jau cerī­bas zaudējuši.»
   «Tā? Un nupat jau?» tas izsaucās, pieskrēja pie sava zirga, metās seg­los un tā drāzās uz Collernu pili pa pilskalnu augšā, ka zirgs pie vār­tiem saļima, bet pats viņš tik vien paspēja izdvest: «Grafs Kuno mirst!» un zaudēja samaņu. Tad Hohencollernas mūros norībēja lielgabali. Grafs Volfs ar savu māti priecājās par labā vīna mucu, par mantojumu, par dīķi, par rotām un lielgabalu šāvienu stipro atbalšu visā apkaimē. Bet, ko viņi noturēja par atbalšu, tie bija Šalksbergas lielgabalu rībieni, un Volfs smīnēdams sacīja savai mātei: «Tātad mazajam arī ir bijis tur savs spiegs, tāpēc mums tūlīt jāizdala vīns un viss cits mantojums.» Viņš sēdās zirgam mugurā, jo baidījās, ka mazais Šalks nepasteidzas viņam pa priekšu un nepaņem viens pats dažu dārgumu.
   Pie zivju dīķa brāļi sastapās un abi nosarka, viens no otra apkaunē- Jušies, ka katrs pirmais bija gribējis tikt Hiršbergā. Pa ceļam kopā jā­dami, viņi Kuno nepieminēja ne ar pušplēstu vārdu, bet gan brālīgi apspriedās, kā uz priekšu rīkoties un kam piederēšot Hiršbergā. Bet, pārjājuši ceļamtiltu un nonākuši pils sētā. viņi ieraudzīja savu brāli sveiku un veselu skatāmies pa logu ārā; viņa acīs dzirkstīja naids un dusmas. Viņu ieraudzījuši, brāļi stipri nobijās, pirmajā mirklī noturēja to par spoku un pārmeta krustu, bet, kad apjēdza, ka tam ir vēl miesa un asinis, Volfs iesaucās: «Ei, kas tad tas? Kas par niekošanos, es do­māju, ka tu esi miris!»
   «Nu, šodien ķēniņš, rītā mironis,» teica mazais, baltām acīm paska­tīdamies uz brāli.
   Bet tas pērkona balsī sauca: «No šā brīža visas mūsu radniecības sai­tes sarautas un izbeigtas. Es gluži labi dzirdēju jūsu prieka šāvienus, bet redziet, arī man uz pils mūriem stāv pieci lielgabali, kurus esmu krietni pielādējis jums par godu. Taisieties, ka tiekat ārā no manu ložu līnijas, citādi jūs vēl piedzīvosiet, kā Hiršbergā šauj.» Brāļi nelika to sev divreiz teikt, jo saprata, cik nopietni šie vārdi domāti. Viņi pie­spieda saviem zirgiem piešus un pilnos lēkšos laidās no kalna lejā. Brā­lis Kuno izšāva vienu lodi, kas nodžingstēja viņiem pār galvu, tā ka viņi abi reizē dziļi palocījās. Bet viņš šāva, tikai brāļus baidīdams, ne­vis lai ķertu.
   «Kāpēc tad tu pirmīt šāvi?» mazais Šalks dusmīgs Volfam uzprasīja. «Tu muļķis tāds, un es šāvu, tevi dzirdēdams.»
   «Gluži otrādi, paprasi mātei!» Volfs atbildēja. «Tu biji tas, kas pir­mais izšāvi un mums uzgrūdi šo kaunu, tu, mazais āpsi!»
   Mazais nepalika parādā nevienu pagodinājumu, un, pie zivju dīķa nonākuši, viņi vēl viens otru pamatīgi nosvētīja lamu vārdiem, manto­tiem no vecā negaisa Collerna, tad šķīrās negantā naidā.
   Dienu pēc tam Kuno rakstīja savu testamentu, un Laukošņa pries­tera tēvam teica: «Es varu saderēt, ka viņš lielgabalniekiem neko labu nav norakstījis.» Bet, neraugoties uz to, ka viņa ziņkārē mācās virsū sa­vam mīlulim, viņš tai neteica, kas testamentā rakstīts. Un tā viņa arī nedabūja zināt, jo gadu pēc tam labā vecīte nomira — nepalīdzēja vi­ņai vairs ne ziedes, ne dzeramās zāles, tāpēc ka viņa mira nevis no kādas slimības, bet gan deviņdesmit astotajā dzīvības gadā, kāds ve­cums pat veselīgāko cilvēku var aizvadīt zem velēnām. Grafs Kuno viņu apglabāja kā savu īsto māti, nevis kā kādu nabaga vecenīti. Nu dzīve pilī viņam kļuva vēl vientuļāka, sevišķi kad pēc neilga laika Laukošņai sekoja arī priesteris Jozefs.
   Tomēr ilgi viņam nebija jāizbauda šī vientulība. Labais Kuno nomira jau savā divdesmt astotajā dzīvības gadā, un ļaunas mēles melsa, ka no indes, kuru viņam piegādājis mazais Salks.
   Bet lai nu kā, pāris stundas pēc viņa nāves Collernā un Salksbergā atkal norībēja divdesmit pieci lielgabala šāvieni. «Šoreiz tak būtu jātic viņa nāvei,» teica brālim mazais Šalks, kad viņi pa ceļam satikās.
   «Jā,» atbildēja Volfs, «bet, ja viņš tomēr pieceltos un atkal lamātos pa logu kā toreiz, tad es viņu pataisītu godīgu un mēmu, jo nu man ir līdzi bise.»
   Pa pilskalnu augšā jājot, viņiem piebiedrojās kāds nepazīstams jāt­nieks ar pavadoņiem. Viņi nodomāja, ka tas varbūt kāds brāļa draugs un nāk piedalīties apglabāšanā. Tādēļ abi brāļi izlikās gluži noskumuši, slavēja aizgājēju, nožēloja viņa pāragro nāvi un mazajam Šalkam pat izdevās izspiest pāris krokodila asaru. Bet bruņinieks viņiem nekā ne­atbildēja, tikai kluss un mēms jāja līdzās uz Hiršbergu. «Tā, nu padzī­vosimies kā mājās. Dod mums vīnu, dzēriendevēj, to labāko!» uzsauca Volfs, nokāpdams no zirga. Pa loču kāpnēm viņi uzgāja zālē. Klusai? jātnieks ari te viņiem sekoja, un, kad abi dvīņi vaļīgi un plaši apsēdās pie galda, viņš izņēma no vamža sudraba gabalu, uzmeta to ripojošu maimorgaldā, ka nošķinda vien, sacīdams: «Tā, te nu būs jūsu manto­jums, uz mata viens briežguldenis.» Abi brāļi viņu uzlūkoja izbrīnoti, smējās un prasīja, ko tas nozīmējot.
   Tad bruņinieks izņēma pergamentu ar visiem zīmogiem. Tanī muļķa Kuno bija pieminējis cietsirdīgo naidu, ko brāļi dzīvē pret viņu vērsuši, un beigās novēlēdams noteicis, ka viņa nāves gadījumā viss mantojums, viņa nams un manta, izņemot nelaiķa mātes rotu, skaitās pārdotas Vir- tembergai, un proti — par vienu nieka briežguldeni! Bet par rotu Balin- gas pilsētā jāuzceļ nabagmāja.
   Nu brāļiem bija vēl lielāks brīnums, bet viņi vairs nesmējās, tikai sakoda zobus, jo pret Virtembergu viņi nevarēja neko iesākt un tātad bija pazaudējuši skaisto pili, mežu, laukus, Balingas pilsētu un pat — zivju dīķi, par visu iegūdami tikai vienu pliku briežguldeni. Volfs pār­skaities to iebāza vamzī, neteikdams ne'jā, nedz nē, lika savu baretce- puri galvā, aiz dusmām neatsveicinājies, pagāja Virtembergas komisa- ram garām, metās savā zirgā un jāja uz Collernu.
   Bet, kad otrā rītā māte viņu tirdīja ar pārmetumiem, ka par ap­smieklu pazaudējis pili un rotas, viņš devās uz Šalksbergu pie Salka.
   «Vai mēs savu mantojumu nospēlēsim vai nodzersim?» viņš brālim jautāja.
   «Labāk jau nodzert,» Šalks atteica, «tad mēs būsim abi ieguvuši. Jāsim uz Balingu, un kaut visi ļaudis uz mums ar pirkstiem rādītu, ka mēs pilsētiņu pazaudējuši.»
   «Un «Jērā» dod labu sarkanvīnu, — pats ķeizars nedzer labāku,» piebilda Volfs.
   Tā viņi kopā aizjāja uz Balingu, iegāja «Jērā», uzprasīja, cik maksā krūze sarkanvīna, un dzēra, kamēr guldenis bija nodzerts. Tad Volfs piecēlās, izvilka no vamža sudraba naudas gabalu ar skrejošo briedi, uzmeta to galdā, teikdams: «Te jums būs jūsu guldenis, tā būs pareizi!»
   Krodzinieks paņēma guldeni, apskatīja to no vienas puses, apska­tīja no otras un smīnēdams teica: «Jā gan, kad tas nebūtu bijis briež­guldenis, jo vakar vakarā ieradās ziņnesis no Stutgartes, un šorīt Vir- tembergas grafa vārdā, kuram tagad pilsētiņa pieder, izsludināts, ka šī nauda atcelta; tāpēc dodiet vien man citu naudu.»
   Abi brāļi nobāla un uzlūkoja viens otru. «Samaksā!» teica viens. «Vai tev nav naudas?» atrunājās otrs, īsi sakot, Balingas «Jērā» viņiem bija jāpaliek guldenis parādā. Klusu ciezdami un pārdomādami, viņi aizjāja savu ceļu. Kad nonāca pie krustcelēm, kur pa labi jāiet uz Col­lernu, pa kreisi uz Šalksbergu, Šalks sacīja: «Un ko nu? Tagad mēs esam vēl mazāk mantojuši kā neko, pie tam vēl vīns bija ļoti slikts.»
   «Jā gan,» atbildēja brālis. «Ko Laukošņa teica, tas nu ir piepildījies: «Redzēsim, kas no viņa mantojuma paliks vairāk pāri par vienu briež­guldeni!» Tagad mēs par to nevaram nopirkt ne krūzi vīna.»
   «Zinu jau!» šalksberģietis noteica.
   «Muļķības!» piebilda Collernas kungs un jāja uz savu pili, nikns uz sevi un visu pasauli.
   «Tāda ir teika par briežguldeni,» atslēdznieks nobeidza, «un droši vien patiesa. Viesnīcnieks Dirvangā, kas atrodas netāl no visām trim pilīm, to izstāstījis kādam manam labam draugam, kurš bieži gāja par ceļvedi pār Švabijas Albiem, arvien iegriezdamies Dirvangā.»
   Viesi tencināja atslēdznieku. «Ko gan visu nedabū dzirdēt plašā pa­saulē!» izsaucās važonis. «Patiesi, nu man liels prieks, ka mēs nenositām laiku kāršu spēlē. Tā tas tiešām labāk, un stāstīto es esmu tā iegaumē­jis, ka varēšu to vārds vārdā rītu atstāstīt saviem biedriem.»
   «Kamēr jūs tā stāstījāt, arī man ienāca kaut kas prātā,» sacīja stu­dents.
   «Ak, stāstiet, jel stāstiet!» lūdzās atslēdznieks un Fēlikss.
   «Labi,» atsaucās students, «vai mana rinda tagad vai nāks vēlāk, tas tak vienalga, tā kā tā man būs jāstāsta, ko esmu dzirdējis. Bet tas, par ko es stāstīšu, patiesi reiz esot noticis.»
   Viņš apsēdās ērtāk un patlaban gribēja sākt stāstīt, te saimniece pastūma ratiņu pie malas un pienāca pie galda, ap kuru viesi sēdēja. «Tagad, kungi, laiks doties pie miera,» viņa teica. «Pulkstenis jau nosita deviņi, un rītu arī vēl ir diena.»
   «Nu, tad ej vien gulēt!» students iesaucās. «Uzliec mums te vēl pu­deli vīna, un mēs tevis vairs ilgāk neuzkavēsim.»
   «Nekas nebūs,» tā sapīkusi attrauca, «kamēr viesi vēl sēd kroga istabā, saimniece un apkalpotāji nevar iet projām. Vārdu sakot, kungi, taisieties kā tiekat savās istabās! Man paliek par ilgu, un pāri deviņiem manā mājā nav atļauts dzīrot.»
   «Saimniec, ko jūs gan iedomājaties?» brīnījās atslēdznieks. «Kas tad jums par to, ka mēs vēl te pasēžam, kamēr jūs jau guļat? Mēs esam godīgi ļaudis, nekā jums neaiznesīsim un neaiziesim arī nesamaksājuši. Bet es neesmu radis, ka ar mani viesnīcā tā apietos.»
   Saimniece dusmīgi pavalbīja acis: «Vai jūs domājat, ka es iešu grozīt savu mājas kārtību katra lupatas amatmācekļa, katra ielas puikas dēļ, kurš man dod nopelnīt divpadsmit kreicerus? Saku jums pēdīgo reizi, ka nekārtības es neciešu!»
   Atslēdznieks gribēja viņai vēl ko atcirst, bet students viņā zīmīgi paskatījās un arī pārējiem pamirkšķināja acīm. «Labi,» viņš teica, «kad jau saimniece tā vēlas, iesim arī uz savu istabu. Tikai sveču gan mums vajadzēs, lai varētu atrast ceļu.»
   «Tur es jums nevaru līdzēt,» viņa īgni noteica, «citi jau ceļu zinās arī tumsā, bet jums pietiks ar šo sveces galiņu, man vairāk nav mājās.»
   Klusēdams jaunais kungs piecēlās un paņēma sveci. Pārējie viņam sekoja, mācekļi pacēla savas somas, lai tās noliktu pie sevis istabā. Viņi gāja aiz studenta, kas uz kāpnēm rādīja gaismu.
   Kad viņi uzgāja augšā, students lūdza iet vieglu soli, atslēdza savu istabu un pamāja, lai nāktu iekšā. «Nu vairs nav šaubu,» viņš teica, «viņa grib mūs nodot. Vai jūs nemanījāt, ar kādu steigu viņa mūs mu­dināja likties gulēt, kā viņa darīja visu, lai atņemtu mums katru iespēju palikt kopā nomodā? Droši vien viņa domā, ka nu mēs liksimies uz auss un tad viņai būs vieglāk izdarīties ar mums.»
   «Bet vai jums šķiet, ka mēs vairs nevarētu izbēgt?» ieprasījās Fē­likss. «Mežā tak lielāka cerība uz glābiņu nekā te istabā.»
   «Pat logi te aizrestoti,» iesaucās students, velti pūlēdamies atlauzt gadriņu dzelzs stieni. «Mums atliek tikai viena izeja, ja gribam iz­mukt, — mājas durvis, bet es neticu, ka viņi mūs laidīs projām.»
   «Var jau mēģināt,» teica važonis. «Es palūkošu tikt ārā pagalmā, ja tas izdosies, tad es atnākšu atpakaļ un paņemšu jūs līdzi.» Pārējie tā­dam priekšlikumam piekrita, važonis novilka kurpes un pirkstgalos zagās uz kāpnēm. Viņa biedri augšā istabā bailīgi klausījās. Viņš laimīgi nepamanīts bija jau ticis līdz pus kāpnēm un pašlaik pagriezienā līda gar kādu stabu, kad pēkšņi priekšā pacēlās stāvus milzīgs dogs, uzlika viņam ķetnas uz pleciem, taisni pret seju atņirdzis divi rindas asu, garu zobu. Važonis vairs nedrīkstēja iet ne uz priekšu, ne atpakaļ, jo, tiklīdz viņš pakustējās, briesmīgais dogs grasījās krist viņam pie rīkles. Tad pat tas sāka kaukt un riet, tā ka drīz vien parādījās saimniece un mājas kalps ar svecēm.
   «Uz kurieni? Ko jūs meklējat?» prasīja saimniece.
   «Man vēl kas jāpaņem no ratiem,» atbildēja važonis, trīcēdams pie visas miesas. Durvīm paveroties, viņš istabā bija manījis vairākas brū­nas, šaubīgas sejas, — vīrus ar bisēm rokās.
   «To visu gan jūs varējāt pirmīt izdarīt,» saimniece dusmīgi norūca. «Fasan, nāc šurp! Jēkab, aizslēdz vārtus un parādi šim vīram gaismu pie ratiem!» Suns atvilka savu nejauko purnu un noņēma ķetnas važo­nim no pleciem, atkal noguldamies šķērsām pār kāpnēm. Kalps pa tam bija noslēdzis vārtus un rādīļa važonim uguni. Par bēgšanu nebija ko domāt. Bet pārliekot, ko īsti lai paņemtu no ratiem, viņam ienāca prātā mārciņa vaska sveču, kuras tam bija jāaizved tuvākajā pilsētā. «Sveces galiņa tur augšā nepietiks ne ceturtdaļstundai,» viņš sevī nodomāja, «bet gaisma mums vajadzīga!» Tādēļ viņš paņēma no ratiem divas vaska sveces, paslēpdams tās piedurknē, tad, iegansta pēc, izvilka no ratiem un uzmeta plecos savu mēteli, — ar ko naktī apsegties, kā viņš puisim teica.
   Važonis laimīgi atgriezās atkal istabā. Te viņš citiem pastāstīja par lielo suni, kas nolikts par sargu uz kāpnēm, par vīriem, kurus viņš tā drusku manījis, un par visu uzkrītošo rīcību tur apakšā, lai viņus pa­turētu drošā gūstā, beigās vēl nopūzdamies: «Jā, šīs nakts mēs vairs nepārdzīvosim.»
   «To gan es neticu,» atteica students, «es neturu šos ļaudis par tā­diem neprāšiem, kas ies nogalināt četrus cilvēkus tā niecīgā labuma dēļ, ko tie no mums var iegūt. Bet pretī turēties mēs nedrīkstam. Mans zaudējums jau gan būs vislielākais: par savu zirgu, kas nu jau droši vien viņu rokās, es nupat pirms četrām nedēļām nodevu piecdesmit dukātus. Savu maku un drēbes es atdošu ar labu prātu, jo tak dzīvība galu galā man dārgāka nekā viss cits.»
   «Kas jums nekait runāt,» teica važonis, «tās mantas, kādas jūs varat pazaudēt, jūs drīz vien atkal iegūsiet, bet es esmu Ašafenburgas ziņ­nesis, man ratos visādas vērtības un stallī divi skaisti zirgi — mana vienīgā bagātība.»
   «Es tam neticu, ka viņi jums darīs ko ļaunu,» piebilda zeltkalis. «Ziņneša aplaupīšana vien jau saceltu lielu brēku visā zemē. Bet es arī piekrītu tam, ko tas kungs nupat teica. Labāk es bez vārda runas atdotu visu, kas man klāt, un nozvērētos par to neko neizpaust un nesūdzēties, kad šie ļaudis liktu bisi un pistoli pie krūtīm, atprasīdami manu mantu.»
   Pa šo sarunas laiku važonis bija izvilcis savas vaska sveces. Viņš piekausēja tās uz galda un aizdedzināja. «Tad nu ar dieva palīgu gai­dīsim, kas pār mums nāks,» viņš sacīja. «Sasēdīsimies atkal ciešāk kopā un sarunādamies atgaiņāsim miegu.»
   «Tā darīsim gan,» piekrita students. «Un, tā kā pirmīt kārta palika pie manis, tad es jums kaut ko pastāstīšu.»

   Kas ceļo pa Svabiju, tas lai neaizmirst kaut drusciņ iemest aci Svarcvaldē, nevis koku dēļ, lai gan ne visur var atrast tādu milzumu lielisku smuidru egļu, bet gan paskatīties ļaudīs, kas stipri atšķiras no citiem apkaimes cilvēkiem. Viņi ir lielāka auguma nekā parastais cil­vēks, plecīgi un spēcīgiem locekļiem. Liekas, ka spirdzinošā smarža, kas rītos plūst pa eglāju, tiem jau no bērnības būtu iedvesusi brīvāku elpu, devusi dzidrākas acis un drošāku, kaut arī skarbāku sirdi nekā ieplaku un klajumu iedzīvotājiem. Un ne tikai augumā un stājā, arī ieražās un apģērbā viņi pilnīgi atšķiras no tiem ļaudīm, kas dzīvo ārpus meža. Visglītāk ģērbjas Badenes Švarcvaldes iemītnieki. Vīrieši bārdai ļauj augt, kāda tā pa dabai vīram viešas ap smakru. Viņu melnie vamži, viņu milzīgi platās, krokainās bikses, sarkanās zeķes un smailās plat- malainās ratenes viņiem piešķir diezgan neparastu, bet vienmēr
   nopietnu un cienīgu izskatu. Ļaudis tur pa lielākai daļai nodarbojas ar stikla apstrādāšanu; taisa arī pulksteņus, apgādādami ar tiem vai pus pasaules.
   Otrā pusē mežam dzīvo tā pati cilts, bet tejieniešiem darbs jau pie­šķīris citādus tikumus un citas ieražas nekā stikla pūtējiem. Viņi tirgo­jas ar mežu: cērt un aptēš savas egles, pludinādami tās pa Nagoldu uz Nekaru un no Nekaras augšienes — pa Reinupi uz leju tālu iekšā Ho­landē, 35 tā ka pat pie jūras švarcvaldieši pazīstami ar saviem garajiem plostiem. Pa ceļam viņi apstājas pie katras pilsētas, kas atrodas upes piekrastēs, lepni gaidīdami pircējus saviem baļķiem un dēļiem, bet resnākos un garākos kokus viņi par smagu naudu pārdod Holandes kun­giem, kas no tiem būvē kuģus.36
   Sie ļaudis pieraduši pie skarbas staiguļu dzīves. Viņu lielākais prieks — vadīt savus plostus pa straumi uz leju, viņu bēda — kāpt atkal krastā. Tāpēc arī viņu goda apģērbs tā atšķiras no stikla pūtēju tērpa Svarcvaldes otrā pusē. Viņi valkā tumša audekla vamžus, krietnas plaukstas platus zaļus bikšturus pār platajām krūtīm, melnādas bikses, no kuru kabatas arvien kā goda zīme rēgojās misiņa collmērs. Bet viņu lepnums un prieks ir zābaki, varbūt lielākie, kādus jebkur citā pasaules malā parasts valkāt. Tie uzraujami veselus divus sprīžus pāri ceļgaliem, tā ka plostnieki var bradāt pa trīs pēdas dziļu ūdeni, nesamērcēdami kājas.
   Nesen vēl šie silu iedzīvotāji ticēja meža gariem, un tikai jaunākā laikā šī viņu muļķīgā māņticība izskausta. Un cik savādi, ka meža gari, kuri pēc nostāstiem te Svarcvaldē piemituši, arī tie tērpa ziņā dalījušies divi daļās. Tā stāsta, ka Glāžvīriņš, trīs ar pus pēdas liels labais gariņš, neesot citādi rādījies kā vien smailajā platmalē, vamzī, paldainajās biksītēs un sarkanās zeķēs. Turpretī Holandes Miķelis, kas klaiņā meža otrā pusē, esot milzu tēviņš, platiem pleciem, plostnieka drēbēs, un daudzi, kas to redzējuši, apgalvo, ka viņi neņemoties ar savu maku samaksāt tos teļus, kuru ādas izšūtas viņa zābakos. «Tie ir tik lieli, ka, parasta auguma cilvēkam iekāpjot, sniedzas līdz kaklam,» viņi stāstīja un teicās nemaz nepārspīlējam.
   Ar šiem meža gariem reiz kādam jaunam švarcvaldietim esot bijis savāds piedzīvojums, ko es jums gribēju pastāstīt.
   Svarcvaldē, proti, dzīvojusi atraitne Barbara Munka. Viņas vīrs bijis ogļdeģis, un pēc tā nāves viņa arī savu sešpadsmitgadīgo dēlu pa­mazām pievārējusi palikt šai amatā.
   Jaunais Pēteris Munks, slaids zēns, bija ar mieru, jo arī savu tēvu viņš nebija citādi redzējis, kā augu nedēļu sēdam pie kūpošas ogļu bedres vai melni nokvēpušu kā ļaužu biedēkli, apkārt braukājot pa pilsētām ogles pārdot. Bet ogļdeģim daudz laika nodoties pārdomām par sevi un citiem, tādēļ arī, kad Pēteris Munks sēdēja pie savas dedzi­nātavas, koka krēsla un dziļais meža klusums viņa sirdī sacēla nezinā­mas ilgas un skumjas līdz asarām. Kaut kas viņu nomāca, kaut kas tirdīja, bet kas īsti — viņš pats nezināja. Beidzot viņš noprata, ka tas, kas viņu tā nomāca, bija — viņa stāvoklis. «Melns, vientuļš ogļdeģis!» teica viņš sev pašam. «Tā ir nožēlojama dzīve. Cik labi ieskata stikli­niekus, pulksteņtaisītājus un pat muzikantus svētdienas vakaros! Bet, kad Pēteris Munks parādās balti nomazgājies un uzcirties, tēva goda svārkos ar sudraba pogām un jaunadītās sarkanās zeķēs, un, kad tad kāds aiz muguras nākdams domā: kas ir šis staltais puisis? — viņš sevī slavēt slavē manas zeķes, manu iznesīgo gaitu, — bet, lūk, garām pa­gājis un atskatījies, viņš droši vien nosaka: «Ak, tas jau tepat Ogļu- Munka Pēteris!»
   Arī uz viņpuses plostniekiem viņam bija skaudīgs prāts. Kad šie meža milži ieradās šai pusē, grezni ģērbušies, rotājušies sudraba pogām, sprādzēm un vai puscentnera smagām važiņām, kad tie izplestām kājām un lepnām sejām noraudzījās dejā, holandiski lamājās un tāpat kā Holandes kungi vilka dūmu no olekti garām Ķelnes pīpēm, tad tāds plostnieks viņam šķita pati laimīga cilvēka pilnība. Un, kad vēl šie laimīgie pagrāba no savām kabatām pilnas saujas apaļu dālderu un sāka mest kauliņus uz sešbacenu,37 — pieci guldeņi šurp, vai desmit turp, — tad viņam galva griezās un viņš skumīgs slija uz savu būdu, jo dažu labu svētku dienas vakaru viņš redzēja, ka viens otrs šāds «malkas kungs» te pazaudēja vairāk, nekā nabaga Munka tēvs nopelnīja pa visu gadu.
   Sevišķi ievērojami viņam likās trīs no šiem vīriem, un viņš nezināja, kuru no tiem vairāk apbrīnot. Viens bija liels, resns vīrs, sarkanu seju, un skaitījās bagātākais visā apkārtnē. Viņu sauca par resno Ecekielu. Tas brauca ik gadus divi reizes ar būvkokiem uz Amsterdamu, un vi­ņam arvien laimējās tos pārdot par tik dārgāk, ka viņš varēja lepni braukt braukšus atpakaļ, kamēr pārējie nāca kājām. Otrs bija pats garākais un karnākais cilvēks visā mežvidū, viņu sauca par garo Slur- keru, un Munks viņu apskauda par tā ārkārtējo drosmi. Tas runāja pretī viscienījamākiem ļaudīm, krogā pat lielākā drūzmā sēdēja, ieņēmis vairāk vietas nekā četri resnākie, — vai nu saspriedis elkoņus uz galda, vai tālu uz sola izstiepis savu garo kāju, un tomēr neviens nedrīkstēja viņam ko pārmest, jo viņam bija necilvēcīgi daudz naudas. Bet trešais bija skaists jauneklis, tuvu un tālu pazīstams kā labākais dejotājs, tāpēc arī iesaukts par Dančkarali. Agrāk trūcīgs cilvēks, viņš bijis pie kāda koktirgotāja par puisi, tad pēkšņi kļuvis pasakaini bagāts. Daži runāja, ka viņš zem kādas vecas egles atradis pilnu podu zelta naudas, citi stāstīja, ka viņš ar žebērkļu, ko plostnieki lieto zivju duršanai, Reinā pie Bingenas izvilcis saini ar zeltu, kas piederot Nibelungu apraktās mantas krātuvei. Vārdu sakot, viņš bija kļuvis stāvu bagāts, un jauns un vecs viņu godāja kā princi.
   Par šiem trim vīriem Ogļu-Munka Pēteris bieži domāja, vientulīgi sēdēdams eglainē. Visiem trim gan bija viena liela vaina, kuras dēļ ļaudis viņus neieredzēja, — viņu necilvēcīgais skopums, īpaši viņu cietsirdība pret parādniekiem un nabagiem, jo švarcvaldieši ir lab­sirdīgi ļautiņi. Bet tas jau zināms, kā tādos gadījumos mēdz būt: sko­puma dēļ gan viņus ienīda, tomēr naudas dēļ godāja, jo kurš cits vel tā varēja svaidīties ar dālderiem kā viņi, it kā nauda no eglēm būtu papurināma.
   «Tā tas vairs tālāk neiet,» dziļi sagrauzts, kādu dienu teica Pēteris pats sev, jo iepriekšējā dienā, kā jau svinamā, krogs bija pilns ļaužu. «Ja es netieku uz zaļa zara, tad es sev ko nodarīšu. Kaut es būtu tik bagāts kā resnais Ecekiels vai drosmīgs un varens kā garais Šlurkers, vai arī tik slavens kā Dančkaralis, kas muzikantiem kreicera vietā pasviež dālderi! Jā, kur šis puisis ņem tik daudz naudas?» Pēteris ap­svēra dažādas iespējas, kā tikt pie naudas, bet neviena viņam lāgā nepatika. Pēdīgi viņš pieķērās nostāstiem par ļaudīm, kas vecos laikos kļuvuši bagāti ar Holandes Miķeļa un Glāžvīriņa palīdzību. Kad viņa tēvs vēl dzīvoja, viņus bieži apciemoja citi nabadzīgi ļautiņi. Tad mēdza gari un plaši pārrunāt par bagātniekiem un kā tie tikuši pie bagātības. Te Glāžvīriņam bija liela loma. Jā, labi padomājot, Pēteris gandrīz vēl atcerējās pantiņu, kas jāskaita Egļurozā, lai meža gars parādītos. Pantiņš iesākās tā:
   «Zelta saimniek zaļā eglainē,
   Simtiem gadu mitis kalnainē;
   Tavs ir viss šais sila mājās…»
   Bet, lai kā viņš piepūlēja savu atmiņu, pantiņu tālāk vairs nevarēja atcerēties. Reizēm viņam nesās prāts pavaicāt kādam vecainim, kā pan­tiņš īsti skan, tak viņu atturēja zināmas bailes atklāt savu nodomu. Un turklāt vēl teika par Glāžvīriņu nebija sevišķi izplatīta, tā ka pantiņu zinātu tikai retais, jo bagātnieku starp mežvidiešiem nebija daudz, un — kāpēc tad viņa tēvs vai citi nabaga ļaudis nebūtu izmēģinājuši savu laimi? Galu galā reiz tomēr viņš uzvedināja savu māti uz sarunām par mazo vīriņu, bet tā pastāstīja tikpat, cik viņš jau zināja, un arī no pantiņa prata tikai pirmās rindas, beigās pateikdama, ka gariņš parā­doties tikai tiem, kas dzimuši svētdienā starp vienpadsmitiem un diviem. Viņš pats jau nu tad derētu, ja vien atcerētos pantiņu, jo esot dzimis svētdienā divpadsmitos.
   To dzirdējis, Ogļu-Munka Pēteris nezināja ko iesākt aiz prieka un nepacietības izmēģināt savu laimi. Viņam likās, ka pilnīgi pietiek zināt pantiņa sākumu un būt svētdienā dzimušam, lai Glāžvīriņš parādītos. Kādu rītu, pārdevis ogles, viņš neaizkūra vairs jaunu metienu, bet uzvilka sava tēva goda kamzoli un jaunās, sarkanās zeķes, uzlika galvā svētdienas platmali, paņēma savu piecas pēdas garo paegļa vēzdu un atvadījās no mātes: «Man jāiet uz pilsētas valdi. Ložu laiks nāk virsū, kad jāiet zaldātos, un es vecākajam vēlreiz atgādināšu, ka jūs esat at­raitne un es esmu jums vienīgais dēls.» Māte uzslavēja šo viņa nodomu, bet Pēteris devās uz Egļurozu. Tā atrodas Švarcvaldes visaugstākajā vietā, un tās apkaimē tanīs laikos divu stundu atstatumā nebija neviena ciema, pat ne būdiņas, tāpēc ka māņticīgi ļautiņi ticēja, ka tur neesot droši. Arī kokus šai meža daļā ne labprāt cirta, lai gan egles te bija smuidras un krāšņas, jo, malkas cirtējiem te strādājot, bieži vien bija nomucis cirvis un iecirties kājā vai koks par ātru nogāzies un uzkritis laidējiem virsū, tos ievainojot vai pat nositot. Pie tam, visskaistākos kokus jau arī varētu lietot tikai malkai, tāpēc ka plostnieki no turienes neņēma nevienu baļķi savā plostā, ticēdami nostāstiem, ka Egļurozā cirstais koks raujot nelaimē plostniekus ar visu plostu. Tādēļ Egļu- rozas kalns bija apaudzis ar tik biezu un augstu mežu, ka tur gaišā dienas laikā valdīja gandrīz nakts, un Pēterim Munkam sametās gluži baisi ap sirdi. Ne mazākā troksnīša, ne skaņas, ne cirvja klaudziena viņš te nedzirdēja, neviena soļa kā tikai savējos. Likās pat, ka putni bēgtu no šās tumšās eglaines.
   Ogļu-Munka Pēteris nu bija nonācis pašā Egļurozas kalna augšā un stāvēja pie kādas milzīgi resnas egles, par kuru holandiešu kuģakungs uz vietas būtu devis vairākus simtus guldeņu. «Droši vien te dzīvo mant- ainis,» viņš nodomāja, noņēma savu lielo svētdienas platmali, zemu paklanījās kokam, ieklepojās un drebošu balsi teica: «Vēlu laimīgu vakaru, Glāžvīra kungs.»
   Bet nebija nekādas atbildes, un apkārt viss bija kluss kā iepriekš. «Varbūt tomēr man jāskaita pantiņš,» domāja viņš tālāk un murmināja: «Zelta saimniek zaļā eglainē, Simtiem gadu mitis kalnainē; Tavs ir viss šais sila mājās …»
   To teikdams, viņš sev par lielām izbailēm manīja aiz resnās egles parādāmies savādu sīku, mazu būtni. Viņš domājās redzam daudzināto Glāžvīriņu, melnā kamzolī, sarkanās zeķītēs, platmalītē, uz mata kā tas teikā minēts, pat bālo, tak glīto un gudro sejiņu viņš šķita redzējis. Bet, diemžēl, būtne kā parādījusies, tikpat ātri atkal pazuda! «Glāž- vīra kungs,» brītiņu nogaidījis, sauca Pēteris Munks, «esiet tik laipns un neturiet mani par muļķi! Glāžvīra kungs, ja jūs domājat, ka es jūs neesmu redzējis, tad jūs ļoti maldāties, es tak jūs redzēju glūnam aiz koka.» Tavu nedienu, nekādas atbildes, tikai likās, ka aiz egles kāds paklusām krikšķinātu. Beidzot Pēterim nepacietība pārvarēja bailes, kurās viņš visu laiku vēl valdījās. «Pag, tu mazais knauķi,» viņš iesaucās, «gan es tevi noķeršu!» Vienā lēcienā viņš metās aiz egles, bet tur nebija nekāda zaļā eglāja mantaiņa, tikai maza, ņipra vāverīte uzskrēja kokā.
   Pēteris Munks papurināja galvu. Viņš atzina, ka no burvības vār­diem noskaitījis tikai daļu un, ja pantiņam vēl pieliktu kaut vienu tei­cienu, varbūt tad Glāžvīriņu izvilinātu. Viņš izdomājās visādi, bet nekas neiznāca. Vāverīte atsēdās uz zemākā egles zara un likās viņu uz­jautrinām vai izzobojam. Tā uzposās, svaidīja kuplo asti, raudzīdamās viņā gudrām acīm, tā ka Pēterim pēdīgi kļuva bail atrasties vienatnē ar šo dzīvnieku, jo mirkļiem viņam likās, ka vāverei būtu cilvēka galva un melna, trīsstūraina platmale, bet tad atkal tai bija sarkanas zeķes un melnas kurpes. Vārdu sakot, tas bija jautrs dzīvnieciņš, un tomēr Ogļu Pēterim tika baisi, — tā vien likās, ka pats nelabais te spokojas.
   Ašākiem soļiem, nekā atnācis, viņš gāja projām. Krēslainais egļu mežs arvien vairāk satumsa, koki kļuva blīvāki, un jauneklim sametās tik baigi, ka viņš devās skriešus. Tikai kad jau tālumā dzirdēja suņus rejam un drīz aiz kokiem pamanīja dūmus kūpam no kādas būdiņas, sirds tika mierīgāka. Bet, tuvāk pienācis un ieraudzījis būdiņas iemīt­nieku apģērbu, viņš noprata, ka bailēs ir gājis gluži pretējā virzienā, no­nākdams nevis pie stikliniekiem, bet gan pie plostniekiem. Būdiņas ļaudis bija mežstrādnieki; kāds vecs vīrs, viņa dēls, mājas saimnieks un daži pusaudžu mazbērni. Ogļu-Munka Pēteri, kurš lūdza dot nakts­māju, šie ļaudis uzņēma laipni, nemaz neprasījuši, kas viņš tāds un no kurienes. Viņi pacienāja to ar ābolu vīnu, vakariņās pasniedza lielu medni, švarcvaldiešu mīļāko ēdienu.
   Pēc vakariņām saimniece ar savām meitām sēdās pie ratiņiem ap lielu skala uguni, kam zēni uzmetināja smalkus egļu sveķus. Vectēvs,
   viesis un saimnieks pīpoja, lūkodamies sievietēs, bet zēni greba koka karotes un dakšiņas. Ārā mežā pa eglēm trakodama gaudoja vētra, brīžiem skaļi nobrīkšķēja, it kā lauzti gāztos zemē lieli koki. Bezbailīgie zēni gribēja skriet laukā paskatīties šai drausmīgi skaistajā ainā, bet vectēvs viņus bargi uzlūkoja un norāja. «Es nevienam neieteiktu paš­laik spert kāju pār slieksni,» viņš uzsauca, «kas to darīs, tas atpakaļ vairs neatnāks, jo Holandes Miķelis šonakt mežā laiž sev jaunus plosta baļķus!»
   Mazie viņā paskatījās izbrīnoti. Viņi gan laikam jau bija ko dzirdē­juši par Holandes Miķeli, tomēr lūdzās savu sencīti vēl par to tā labi skaisti pastāstīt. Arī Pēteris Munks, kas meža viņā pusē bija dzirdējis pieminam Holandes Miķeli, piebalsoja bērniem, lai vecais pasacītu, kur un kas tas tāds esot. «Viņš ir šā meža kungs, un, tā kā jūs savos gados to vēl nezināt, tad jaušams, ka jūs dzīvojat Egļurozas viņā pusē vai vēl tālāk. Par Holandes Miķeli es jums pastāstīšu, ko zinu un kā teika par viņu skan.
   Priekš kādiem simt gadiem, tā vismaz stāstīja mans vecvectēvs, visā zemē nebijis godīgāku ļaužu par švarcvaldiešiem. Tagad, kur tik daudz naudas saplūdis šai novadā, cilvēki kļuvuši nekrietni un ļauni. Jauni puiši svētdienās danco un bļaustās, un lādas, ka taisni bail, bet tolaik bija citādāk, un, kaut vai viņš nupat skatītos pa logu istabā, es to saku un vienmēr esmu teicis, ka Holandes Miķelis pie visa posta vainīgs. Priekš simt gadiem dzīvoja kāds bagāts kcktirgotājs, kam bija liela saime kalpu. Viņš tirgojās līdz pašai Reinas grīvai, un veikals plauka svētīgi, jo viņš bija dievbijīgs vīrs. Te kādu vakaru pie viņa namdurvīm pienāk cilvēks, kādu viņš savu mūžu nebija redzējis. Ģēr­bies gan tas bija tāpat kā citi Švarcvaldes puiši, bet augumā bija labu galvas tiesu garāks par citiem, un neviens nebūtu ticējis, ka tāds milzis var atrasties. Šis prasa koktirgotājam darbu, un koktirgotājs, redzēdams spēcīgi noaugušo puisi, smagam darbam derīgu, vienojas par algu, un abi salīgst. Miķelis bija tāds strādnieks, kāds koktirgotājam vēl nebija gadījies. Pie koku ciršanas viņš strādāja par trim, un, kur baļķa vienu galu stiepa seši, viņš otru nesa viens pats. Bet, pusgadu kokus izcirties, viņš kādu dienu gāja pie sava kunga un tam prasīja: «Diezgan ilgi n»u esmu kokus cirtis, gribētos arī redzēt, kur aizpeld mani baļķi, — kā būtu, ja jūs mani palaistu reiz uz plosta?»
   Koktirgotājs atbildēja: «Es tev nestāšos ceļā, Miķeli, kad jau nu tu drusku gribi tikt pasaulē. Tādi spēcīgi vīri kā tu man gan vajadzīgi koku ciršanai, kamēr uz plostiem iztiek ar izveicību, bet lai jau šoreiz notiek!»
   Un tā arī notika. Plostam, ar kuru Miķelis taisījās braukt, sanāca astoņas plenicas, un pēdējā bija visresnākie būvbaļķi. Bet kas notika? Iepriekšējā vakarā garais Miķelis atnes upmalā vēl astoņus baļķus, tik resnus un garus, kādus neviens nebija redzējis, tak katru no tiem viņš nesa plecos tik viegli, it kā tie būtu plostnieka ķekši; visi mēmi palika aiz brīnumiem. Kur viņš tos bija cirtis, neviens nezin vēl šobaltdien. Koktirgotājam, to redzot, aiz prieka sirds salēcās, jo viņš tūlīt aprēķināja, cik šie baļķi varētu maksāt. Bet Miķelis teica: «Tā, tie man braukšanai. Tur ar tiem skangaliem es tālu netikšu.» Kungs aiz pateicības viņam uzdāvināja pāri plostnieka zābaku, bet puisis tos no­meta pie malas un dabūja sev tādus zābakus, kādi vēl nebija redzēti, mans vectēvs apgalvoja, ka tie svēruši simts mārciņas un bijuši piecas pēdas gari.
   Plosts aizgāja, un, ja agrāk Miķelis par sevi lika pabrīnīties malci- niekiem, tad tagad par viņu brīnījās plostnieki. Visi bija gaidījuši, ka lielo baļķu dēļ straumē plosts ies lēnāk, bet, tiklīdz viņi iegriezās Ne­kārā, tas šāvās uz priekšu kā bulta. Te nu bīstamajos Nekaras līkumos, kur plostnieki parasti ar lielām pūlēm spēja novadīt plostu pa upes vidu, lai tas neuzsēstos sēklī, Miķelis aizvien tikai ielēca ūdenī, vienā rāvienā pagrūda plostu pa labi vai pa kreisi, tā ka tas paslīdēja visām briesmām garām, un upes taisnajos gabalos viņš devās uz pirmo plenicu, lika visiem noglabāt •šķeistas, atspieda pats savu milzīgo vel- bomi sērē, un plosts ar vienu pagrūdienu slīdēja uz priekšu, ka lauki un koki, un ciemi likās joņojam garām. Tā uz pusi ātrāk par citkārt parasto laiku viņi nonāca Ķelnē pie Reinas, kur kravas aizvien tika pārdotas. Bet Miķelis teica: «Esat gan jūs man tirgotāji, ka nezināt savu labumu! Vai jūs domājat, ka ķelniešiem pašiem vajadzīgi visi tie koki, kas nāk no Svarcvaldes? Nē, viņi tos paņem par puscenu un pārdod Holandē par dārgu naudu. Tāpēc pārdosim mazos baļķus šeit, bet ar lielajiem brauksim uz Holandi. Ko iesitīsim pāri parastai cenai, tā būs mūsu pašu peļņa.»
   Tā runāja izgudrais Miķelis, un citi bija ar mieru. Viens otrs vēlē­damies nokļūt Holandē, lai to apskatītu, daži atkal naudas dēļ. Tikai viens viņu vidū bija godīgs un brīdināja nelaist kunga mantu briesmās, nedz apkrāpt kungu ar augsto cenu, tak pārējie viņā neklausījās un aizmirsa viņa vārdus, tikai Holandes Miķelis tos neaizmirsa. Viņi brauca ar baļķiem pa Reinu lejup, Miķelis vadīja plostu un ātri vien ieveda Roterdamā. Tur viņiem deva četrkārtīgu cenu pret parasto, un sevišķi Miķeļa milzu baļķi aizgāja par smagu naudu. Redzēdami tik daudz nau­das, švarcvaldieši aiz prieka nezināja, kur dēties. Miķelis sadalīja —
   vienu daļu koktirgotājam, trīs pārējās plostniekiem. Un tad tie sēdēja krogos ar matrožiem un citiem salašņām, noplītēdami un nospēlēdami savu naudu. Bet krietno vīru, kas bija ņēmies viņus atrunāt, Holan­des Miķelis pārdeva dvēseļu uzpircējam38 , tā ka par to nekas vairs nav dzirdēts. Kopš tā laika Holande kļuva Svarcvaldes puišu paradize un Holandes Miķelis viņu karalis. Koktirgotāji ilgu laiku neko nenojauta par šādu veikalu, un tā gluži nemanot no Holandes šeit ieviesās nauda, lamāšanās, nelāga paražas, dzeršana un spēles kaislība.
   Kad lieta jau nāca gaismā, Holandes Miķelis vairs nekur nebija atrodams, bet miris viņš arī nav. Nu jau kādus simt gadus viņš ālējas pa mežu, un tā runā, ka daudziem viņš palīdzējis tikt pie bagātības, bet — uz viņu nabaga dvēseļu rēķina, vairāk es neko nesaku. Tāpat tik daudz ir zināms, ka vētrainās naktīs Egļurozā, kur neviens nedrīkst cirst, viņš vēl joprojām izmeklē skaistākās egles, un mans tēvs redzējis viņu nolaužam četras pēdas resnu egli kā niedru. Tās viņš dāvina tiem, kas noklīst neceļos un iet pie viņa. Ap pusnakti tad viņi kokus salaiž upē un brauc ar tiem uz Holandi. Bet, ja es būtu Holandes karalis, es viņus visus ar lielgabaliem liktu apšaut, jo katrs kuģis, kurā iebūvēts kaut viens Holandes Miķeļa baļķis, noiet dibenā. Tādēļ arī tik bieži dzirdams par kuģu bojā eju. Kā gan citādi viens skaists, stiprs un liels kā baznīca kuģis varētu nogrimt ūdenī? Bet, kolīdz kādā vētrainā naktī Svarcvaldē krīt Holandes Miķeļa laista egle, tā uz vietas kāda viņa dota vecā izsprāgst no kuģa salaidnēm. Ūdens sāk gāzties iekšā, un kuģis pagalam ar visiem braucējiem. — Tāds ir nostāsts par Holandes Miķeli, un tas ir patiess, jo viss ļaunais švarcvaldiešiem nāk no viņa. O! viņš cilvēku var padarīt bagātu,» sirmgalvis noslēpumaini piebilda, «bet es gan nekā no viņa negribētu, ne par kādu maksu es nevēlētos līst resnā Ecekiela vai garā Slurkera ādā. Arī Dančkaralis esot viņam padevies!»
   Kamēr vecais stāstīja, vētra bija mitējusies. Meitas pabailīgi aiz­dedza lampas un aizgāja, bet vīrieši nolika uz krāsns mūrīša mai­siņu ar koku lapām Pēterim Munkam pagalvī un novēlēja viņam labu nakti.
   Ogļu-Munka Pēterim nekad vēl nebija rādījušies tik grūti sapņi kā tonakt. Te viņam likās, ka drūmais milzenis, Holandes Miķelis, at­rauj istabas logu un ar savu šausmīgi garo roku sniedz viņam maku pilnu zelta gabaliem, žvadzinādams tos jo skaļi un vilinoši. Te atkal redzēja mazo, laipno Glāžvīriņu jādelējam uz zaļas pudeles pa istabu,
   un Peterim likās, ka viņš dzirdētu to pašu pakluso krikšķinašanu kā Egļurozā. Te kreisajā ausī iedžinkstējās:
   «Plūst Holandē zelts!
   Tā guvējs tiek godā celts;
   Nekad nav pelts
   Zelts, zelts!»
   Te atkal labajā ausī ieskanējās dziesmiņa par mantaini zaļajā eglainē un maiga balss čukstēja: «Tu, muļķa Ogļupēteri, muļķa Munka Pēteri, nevari pat sagudrot pantiņu ar atskaņu uz mājās, bet dzimis tak esi svētdienā, taisni divpadsmitos. Gudro, muļķa Pēteri, gudro!»
   Viņš kunkstēja, viņš stenēja pa miegam, pūlēdamies atrast vajadzīgo atskaņu, bet, tā kā viņš savu māžu nebija dzejojis, tad viņa pūles pa sapņiem palika pilnīgi veltīgas. Kad viņš, gaismai svīstot, pamodās, šie sapņi likās tik savādi. Sakrustotām rokām viņš atsēdās pie galda un domāja par čukstiem, kas tam vēl vienmēr skanēja ausīs. «Gudro, muļķa Ogļu-Munka Pēteri, gudro!» viņš teica pats sev, piesizdams pirkstu pie pieres, bet atskaņa kā neradās, tā neradās. Kamēr viņš vēl tā sēdēja nokārtu galvu, skumīgs domādams par atskaņu, garām mā­jai uz mežu gāja trīs puiši, un viens no tiem ejot dziedāja:
   «Pie kalna soļi stājas, Es lejā noskatos;
   Lai tev tur labi klājas, — Vēlreiz es atvados.»
   Kā zibeņa lākts iešķīlās Pēterim ausīs, viņš strauji uzlēca kājās un metās no istabas laukā, jo domājās nesadzirdējis pareizi, drāzās trim puišiem pakaļ un steigā ne visai maigi saķēra dziedātāju pie rokas. «Pag, draugs!» viņš iesaucās. «Kā jūs tur atskaņojāt vārdu stājas? Esiet tik labs un pasakiet man, kā jūs tur dziedājāt?»
   «Kas tev, puis, lēcies?» švarcvaldietis atcirta. «Es varu dziedāt, kā man patīk, laid tūlīt manu roku vaļā, jeb .. .»
   «Nē, tev jāsaka, kā tu dziedāji!» kliedza. Pēteris kā neprātīgs un turēja viņu vēl ciešāk. To redzēdami, abi pārējie puiši ilgi nevilcinājās un ar savām smagajām dūrēm bruka nabaga Pēterim virsū, krietni vi­ņam salēja, līdz kamēr tas atlaidās no trešā puiša piedurknes un aiz sāpēm nokrita ceļos. «Nu tu dabūji savu tiesu,» viņi smiedamies teica, «un to tu, trakuli, ievēro, neuzbrūc ceļa vidū tādiem ļaudīm kā mēs!»
   «Ak, protams, to jau es ievērošu!» Ogļupēteris nopūzdamies atbil­dēja. «Bet reiz nu pērienu esmu dabūjis, tad esiet tik labi un pasakiet skaidri, ko viņš dziedāja!»
   Tie par jaunu nosmējās, viņu izzobodami, bet dziedātājs noskaitīja viņam pantiņu, un puiši smiedamies un dziedādami devās tālāk.
   «Tātad stājas,» teica nabaga piekautais, ar mokām pieceldamies. «Mājas un stājas, — tagad, Glāžvīriņ, mēs vēl parunāsim vienu biezu vārdu!» Viņš iegāja būdiņā, paņēma savu cepuri un garo vēzdu, atvadījās no būdiņas iemītniekiem un devās atpakaļ uz Egļurozu. Viņš atceļu gāja lēnām, domās iegrimis, jo bija taču jāizgudro pantiņš. No­nācis jau Egļurozas robežās, kur egles kļuva slaidākas un biezākas, viņš beidzot dziesmas pantiņu atrada un aiz prieka palēcās gaisā. Te no egļu biezokņa iznāca kāds milzīga auguma vīrs, plostnieka drēbēs, turēdams rokā bomi masta koka lielumā, Pēteris Munks bezmaz saļima uz ceļiem, ieraudzījis milzeni lēnām soļojam sev blakus, jo viņš atskārta, ka tas nav neviens cits kā Holandes Miķelis. Briesmīgais tēls vēl arvien klu­sēja, un Pēteris lāgiem tā bailīgi pašķielēja uz viņu. Tas bija labu galvas tiesu garāks nekā pats lielākais vīrs, kādu Pēteris savā mūžā bija redzē­jis, viņa seja nebija vairs jaunā, bet veca arī ne, tak izvagota vienās krunkās. Mugurā tam bija linaudekla kamzolis, un milzīgie zābaki, uzrauti pār ādas biksēm, Pēterim bija pazīstami jau no teikas.
   «Pēteri Munk, ko tu dari Egļurozā?» meža karalis beidzot vaicāja dobjā, dārdošā balsī.
   «Labrīt, tautiet!» teica par atbildi Pēteris, gribēdams izrādīties dros­mīgs, lai gan stipri drebēja. «Gribu pāri Egļurozai doties uz mājām.»
   «Pēteri Munk,» tas atteica, uzmezdams viņam bargu, dzēlīgu ska­tienu, «tev ceļš neiet pa šo mežu.»
   «Nu, gluži taisni jau nu ne,» Pēteris taisnojās, «bet šodien ir tik karsts, tāpēc domāju, te tāda vēsāka iešana.»
   «Nemelo tu, Ogļupēteri,» uzsauca Holandes Miķelis pērkona balsī, «jeb es tevi ar šo bomi zemē ietriekšu! Vai tu domā, ka es neredzēju, ka tu diedelēji te pie mazā knēveļa?» viņš jau lēnāk piemetināja. «Ej nu ej, tas bija muļķīgs solis un labi vien, ka tu vairs nezināji pantiņu. Viņš ir liels sīkmanis, šis mazais vīrelis, un nedod daudz, bet, ja kādam ko dod, tam dzīvē nav laimes. Pēter, tu esi nabaga cilvēks, un man tevis žēl no visas sirds. Tāds brašs, skaists puisis, kas pasaulē varētu daudz ko iesākt, bet tev jādedzina ogles! Kur citi no piedurknēm krata lielus dālderus un dukātus, tev jāiztiek labi ja ar pāris zeseriem; tā ir nožēlojama dzīve.»
   «Tas tiesa, un jums taisnībā — nožēlojama dzīve.»
   «Nu, tas man tīrais nieks,» briesmīgais Miķelis turpināja, «esmu jau dažam labam krietnam zēnam palīdzējis nedienās, un tu nebūsi pirmais. Saki klaji, cik simtu dālderu tev vajadzētu sākumā?»
   To sacīdams, viņš žvadzināja naudu savā milzīgajā kabatā, un tā skanēja tāpat kā viņunakt sapnī. Bet, šos vārdus dzirdot, Pēterim bailēs sirds sāpīgi sažņaudzās, karsts un auksts pārskrēja viņam pār kauliem, jo Holandes Miļelis neizskatījās tāds, kas aiz līdzcietības aizdotu naudu, neko par to pretī neprasot. Viņam iešāvās prātā vecā vīra vārdi par bagātniekiem, un, neizprotamu baiļu un šausmu pārņemts, viņš iesau­cās: «Ļoti pateicos, kungs! Bet ar jums gan es nemaz negribētu ielais­ties, — es jūs pazīstu,» un metās bēgt, ko kājas nesa. Bet mežagars milzīgiem soļiem cilpoja viņam līdzās, dobji un draudīgi murminādams: «Tu vēl to nožēlosi, Pēter, tev pierē rakstīts, tavās acīs lasāms, — tu man neizspruksi! Neskrej tak tik ātri, uzklausies vēl prātīgu vārdu, tur jau nāk mana robeža!»
   To dzirdēdams un netālu sev priekšā pamanījis grāvi, Pēteris stei­dzās vēl ātrāk tikt pāri šai robežai, tā ka arī Miķelim nācās paātrināt gaitu un viņš skrēja lādēdamies un draudēdams. Jauneklis izmisuma lēcienā drāzās pāri grāvim, jo redzēja, ka mežagars atvēzēja bomi, gra­sīdamies viņu satriekt. Pēteris laimīgi jau bija ticis otrā pusē, kad bomis gaisā salūza kā pret neredzamu sienu, tikai krietni garš gabals nokrita viņam pie kājām.
   Pēteris priecīgs to paķēra, lai mestu atpakaļ Holandes Miķelim, bet tai pašā mirklī viņš juta sprunguļu rokā kustamies un šausmās ieraudzīja, ka saņēmis tur milzīgu čūsku, kas siekalainu mēli un zi­bošām acīm slejas viņam dzelt. Viņš palaida to vaļā, bet tā jau bija cieši aptinusies viņam ap roku un, galvu locīdama, tuvojās viņa sejai, te pēkšņi nolaidās milzīgs mednis, sakampa knābī čūsku aiz galvas un pacēlās ar to gaisā. Holandes Miķelis, kas visu to bija noskatījies grāvja otrā pusē, kauca, brēca un trakoja, redzēdams, ka čūsku aiznes kāds spēcīgāks.
   Noguris un drebēdams, Pēteris turpināja savu ceļu. Teka kļuva stā­vāka, apkārtne drausmāka, un drīz vien viņš atradās pie milzīgās egles. Tāpat kā vakar viņš paklanījās neredzamajam Glāžvīriņam un tad skaitīja:
   «Zelta saimniek zaļā eglainē, Simtiem gadu mitis kalnainē; Tavs ir viss šais sila mājās, Lai pie tevis svētdienīši stājas.»
   «Gluži trāpīts jau nu nav, bet, tā kā tu esi Ogļu-Munka Pēteris, tad lai notiek,» atskanēja kāda maiga, smalka balstiņa viņam tuvumā. Iz­brīnā apskatījies, viņš zem kādas skaistas egles ieraudzīja mazu, vecu vīriņu, melnā kamzolī, sarkanās zeķēs un lielu platmali galvā. Vecītim bija glīta, piemīlīga sejiņa un tik smalka bārdiņa kā no zirnekļa tīmek- līšiem. Savādākais bija tas, ka viņš pīpēja zila stikla pīpi, un, kad Pēteris piegāja viņam tuvāk, tad pārsteigts redzēja, ka mazajam arī drēbes, kurpes un pat platmale bija no krāsaina stikla, bet stikls bija gluži lokans, it kā tas būtu vēl karsts, jo cik vecītis pakustējās, drēbes piegula viņa augumam kā vadmala.
   «Tu tur satikies ar to nelieti, ar Holandes Miķeli?» mazais teica, pie katra vārda neparasti iekāsēdamies. «Viņš gribēja tevi krietni nobiedēt, bet es nomedīju viņa burvju zizli, to viņš nekad vairs neredzēs.»
   «Jā, mantaiņa kungs,» Pēteris atbildēja, zemu palocīdamies, «man tika stipri bail. Ak tad jūs bijāt tas medņa kungs, kas nokoda čūsku? Par to es jums ļoti pateicos! Bet es nāku pie jums pēc padoma; man klājas pavisam nelāga. Ogļu dedzinātājam grūti tikt uz priekšu, un, tā kā es esmu vēl jauns, tad domāju, no manis varētu iznākt kas labāks. Es bieži redzu citus, cik tālu tie īsā laikā tikuši, — lai ņemam tikai Ece- kielu un Dančkarali, tiem naudas kā spaļu.»
   «Pēter,» teica mazais gluži nopietni, izpūzdams no savas pīpes va- ren kuplu dūmu. «Pēter, nepiemini man viņus! Kas viņiem no tā tiek, kad pāris gadus viņi liekas laimīgi dzīvojam, lai pēc tam kļūtu divkārt nelaimīgāki? Nenonicini savu amatu. Tavs tēvs un vectēvs bija goda vīri, un, Pēter Munk, viņi tak strādāja to pašu darbu. Ceru, ka tu nenāc pie manis, laiskuma dzīts.»
   Vīriņa nopietnība Pēteri nobaidīja, un viņš nosarka. «Nē,» viņš teica, «es gluži labi zinu, eglaines mantaiņa kungs, ka slinkums ir visa ļaunuma sakne, bet to jūs man neņemsiet ļaunā, ka cits amats man labāk patīk nekā manējais. Tāds ogļdeģis tak ir un paliek pasaulē kas zemāks, turpretī stiklinieki, plostnieki un pulksteņmeistari visi daudz cienītāki.»
   «Kas augstu kāpj, tas zemu krīt,» jau laipnāk atbildēja mazais eglai­nes kungs. «Jūs, cilvēki, esat dīvaini radījumi! Reti kad kāds apmieri­nāts ar to stāvokli, kādā viņš piedzimis un audzināts. Un ko tas pa­līdz, — ja tu būtu stiklinieks, tu labprāt vēlētos būt koktirgotājs, un, ja tu būtu koktirgotājs, tev iepatiktos mežkunga vai muižkunga amats. Bet, lai notiek, Pēter, ja tu apsolies labi krietni strādāt, tad es tev palī­dzēšu sasniegt ko labāku. Katram svētdienas bērnam, kas prot mani atrast, es atļauju minēt trīs vēlēšanās. Divi pirmās viņš var minēt pil­nīgi brīvi, bet trešo es varu aizliegt, ja tā muļķīga. Tātad vēlies nu kaut ko, Pēter, — bet tikai ko labu un derīgu!»
   «Aidā! Jūs esat lielisks Glāžvīriņš, un ne velti jūs dēvē par mantaini, jo te jums zināmas visas mantas. Nu — ja es varu vēlēties, ko mana sirds kāro, tad vispirms vēlos, kaut es varētu vēl labāk dejot nekā Dančkaralis, un lai krogā es varētu tērēties tāpat kā resnais Ecekiels.»
   «Tu muļķi!» mazais saskaities atbildēja. «Kas par nejēdzīgu vēlē­šanos, lai varētu labi dejot un lai kabatā būtu daudz naudas spēlei! Kā tev nav kauna, muļķa Pēteri, pašam tā izputināt savu laimi? Kāds labums tev un tavai nabaga mātei, ja tu proti labi dejot? Ko tev palīdz tava nauda, kuru tu vēlies tikai krogam un kura turpat paliek tāpat kā šim niekalbim Ecekielam? Pēc tam tev atkal visu nedēļu nebūs nekā un tu cietīsi trūkumu kā līdz šim. Vēl vienu vēlēšanos es tev atļauju, bet tad nu gan pielūko un vēlies ko prātīgāku!»
   Pēteris pakasīja sev aiz auss un vilcinādamies teica: «Nu, tad es vēlos glāžšķūni, lepnāko un bagātāko visā Svarcvaldē, ar visu iekārtu un naudu, lai varētu to vadīt.»
   «Vairāk neko?» mazais norūpējies prasīja. «Pēter, vai vairāk neko?»
   «Nu — jūs varētu vēl piemest kādu zirgu un rateļus.»
   «Ak tu, muļķa Ogļu-Munka Pēteri!» iesaucās mazais un sašutis trieca pret kādu resnu egli savu stikla pīpi tik spēji, ka tā sabirza smalkās drumstalās. «Zirgu? Rateļus? — Saprašanu, es tev saku, sa­prašanu, vesela cilvēka saprašanu tev vajadzētu vēlēties nevis zirģeli un rateļus! Nu, nenokar jau tūlīt degunu, paraudzīsim, varbūt tev neiznāks nemaz tik ļauni, jo otra vēlēšanās visumā nebija muļķīga. Labs glāžšķūnis baro savu saimnieku un meistaru. Un, ja tu piedevām būtu izlūdzies vēl prātu un saprašanu, rati un zirgi tad rastos paši no sevis.»
   «Bet, mantaiņa kungs,» Pēteris iebilda, «man tak viena vēlēšanās vēl atliek. Tad jau es vēl varu vēlēties saprašanu, ja tā man tik nepie­ciešama, kā jūs sakāt.»
   «Nekas! Tu vēl dažu labu reizi nonāksi sprukās un būsi priecīgs, ka tev viena vēlēšanās palikusi. Bet tagad ej savu ceļu uz mājām! Te tev būs,» teica mazais eglaines gariņš, izvilkdams no kabatas mazu maciņu, «te tev būs divi tūkstoši guldeņu, ar to lai pietiek, un nenāc vairs pie manis naudu prasīt, jo tad es tevi pakāršu visaugstākās egles galā! Tāds mans paradums, kamēr šeit silā dzīvoju. Priekš trīs dienām nomiris vecais Vinkfrics, kuram piederēja lielais glāžšķūnis Unter- valdē. Rītu agri dodies turp un samaksā par to, kā pienākas! Dzīvo kār tīgi, esi čakls, pa reizei es tevi apmeklēšu, palīdzēšu tev darbā ar la­biem padomiem, kad jau nu tu neizlūdzies saprašanu. Bet to es tev no­pietni saku, tava pirmā vēlēšanās bija aplama. Piesargies, Pēter, mē­tāties pa krogiem! Tas vēl nevienam nav nācis par labu.»
   Tā runādams, mazais vīriņš bija izņēmis jaunu visskaistākā pien- stikla pīpi, piepildījis to sausiem egles čiekuriem un iespraudis mazajā, bezzobainajā mutē. Tad viņš izvilka pamatīgu kveldglāzi, nostājās saulē un aizdedzināja savu pīpi. Tā visu nokārtojis, viņš laipni pasniedza Pēterim roku, pateica viņam vēl pāris labas pamācības, vilka un pūta dūmus arvien stiprāk, līdz beidzot pazuda dūmu mākonī. Tas smar­žoja pēc īstas holandiešu tabakas un, lēnām vīdamies, izgaisa egļu galotnēs.
   Mājās pārnācis, Pēteris atrada savu māti gluži nobēdājušos par viņu, jo gādīgā sieviņa nevarēja citādi iedomāties, ka dēls noņemts zaldātos. Bet viņš pārnāca priecīgs un labā omā, stāstīdams viņai, ka mežā saticis kādu lāga draugu, kas viņam aizdevis naudu, lai uzsāktu ko citu labāku par ogļu dedzināšanu. Kaut gan māte jau trīsdesmit gadus bija nodzīvojusi ogļdeģa būdiņā un pie apkvēpušām sejām pie­radusi tāpat kā melderiene pie sava vīra miltubaltā vaiga, bet, tiklīdz Pēteris pasolīja labāku dzīvi, viņa savā iedomībā noniecināja agrāko stāvokli, sacīdama: «Jā, kā tāda vīra māte, kuram pieder glāžšķūnis, es tak esmu labāka par kaimiņu Līni un Trīni, un turpmāk baznīcā es sēdēšu pašā priekšā kā visi labieši.»
   Viņas dēls drīz vien salīga ar glāžšķūņa mantiniekiem par pirkumu. Viņš paturēja visus vecos strādniekus un dienām un naktīm taisīja stiklu. Sākumā viņam šis amats patika labi. Parasti viņš mēdza noiet lejā glāžšķūnī, staigāja apkārt lepniem soļiem, rokas bikšu kabatās sabāzis, palūkojās šur, palūkojās tur, aizrādīja šo un to, par ko viņa strādnieki reizēm nevarēja vien nosmieties, un viņa lielākais prieks bija skatīties, kā pūš stiklu. Bieži viņš pats ķērās pie šī darba un no mīkstās masas veidoja dažādus dīvainus tēlus. Bet darbs ātri apnika, un viņš iegriezās arvien retāk šķūnī — sākumā uz vienu stundu dienā, tad ik pārdienās un beidzot vienreiz nedēļā, tā ka viņa puiši darīja, ko gribēja. Tas viss cēlās no skraidelēšanas uz krogu. Jau pirmajā svētdienā pēc pārnākšanas no Egļurozas, viņš aizgāja krogā, kur Dančkaralis jau lēkāja, resnais Ecekiels arī jau sēdēja pie vīna kan­nas un meta kauliņus uz kroņdālderiem. Pēteris ķēra ar roku kabatā pārliecināties, vai Glāžvīriņš turējis vārdu — un tiešām, viņa kabata vai pušu plīsa no sudraba un zelta. Arī viņa kājas raustījās un knieta, kā lēkt un diet gribēdamas, un, kad pirmā deja bija galā, viņš ar savu meiču nostājās priekšgalā Dančkaralim līdzās, un, ja tas lēca trīs pēdas augstu, tad Pēteris lēca četras, ja tas dejoja neredzēti smalkā solī, tad Pēteris tā izmeta savas kājas, ka visi skatītāji aiz prieka un brīnumiem vai prātu zaudēja. Bet, kad dejas istabā padzirdēja, ka Pēteris nopircis glāžšķūni, kad redzēja, ka garāmdejodams viņš muzikantiem aizvien pasvieda sudraba gabalu, tad izbrīnam vairs nebija gala. Vieni gudroja, ka viņš mežā būšot atradis apraktu mantu, citi domāja, ka saņēmis mantojumu, bet godāt nu viņu godāja visi, ieskatīdami par cienījamu vīru tāpēc, ka viņam bija nauda. Vēl tai pašā vakarā viņš paspēlēja divdesmit guldeņus, tomēr kabatā žvadzēja un skanēja, it kā tur būtu vēl simtiem dālderu.
   Redzēdams, ka visi viņu godā, Pēteris aiz priekiem un lepnuma nezināja, kur dēties. Viņš svaidīja naudu pilnām riekšavām un bagātīgi dāsnīja to trūkumcietējiem, jo tak zināja, cik nežēlīgi nabadzība viņu pašu bija spiedusi. Dančkaraļa māksla nobāla jaunā dejotāja pārda­biskās mākslas priekšā, un Pēteri tagad dēvēja par danču ķeizaru. Vis­pārgalvīgākie spēlmaņi svētdienās neiedrošinājās likt tik daudz naudas uz spēli kā viņš, bet tie arī tik daudz nepazaudēja. Tak jo vairāk viņš zaudēja, jo laimests auga. Viss noritēja taisni tā, kā viņš bija vēlējies no mazā Glāžvīriņa. Viņš kāroja, lai kabatā viņam vienmēr būtu tik daudz naudas kā resnajam Ecekielam — un taisni Ecekiels bija tas, kam viņš visvairāk paspēlēja savu naudu. Bet, ja viņš pazaudēja div­desmit, trīsdesmit guldeņus, kurus Ecekiels ierausa savā kabatā, viņam tikpat atkal bija radušies vietā. Tā plītēšanā un spēlē viņš soli pa solim sāka pārspēt visnegantākos Švarcvaldes puišus, un drīz vien viņu jau vairāk saukāja par Spēlmaņu Pēteri nekā par danču ķeizaru, jo nu viņš jau spēlēja gandrīz katru darbdienu. Tāpēc viņa glāžšķūnis arvien vairāk panīka, un vaina te meklējama Pētera nemākulībā. Stiklu viņš lika ražot, cik tik spēja, bet līdz ar cepli nebija nopircis noslē­pumu, kur to vislabāk pārdot. Beidzot viņš vairs nezināja, ko iesākt ar tik milzīgu stikla krājumu un aizlaida to uzpircējiem par puscenu, lai tikai varētu samaksāt saviem strādniekiem algu.
   Kādu vakaru, atkal no kroga mājā nākdams, neraugoties uz skur­buli, jo uzjautrinādamies bija krietni vīnu dzēris, viņš ar bailēm un raizēm domāja par sava uzņēmuma izputēšanu. Te pēkšņi viņš ma­nīja, ka viņam kāds iet blakus. Paskatījies viņš ieraudzīja — Glāžvīriņšl Sadusmojies un iedomības gara pārņemts, Pēteris sāka lādēties, ka mazais esot pie visas nelaimes vainīgs. «Ko lai nu es iesāku ar zirgu un rateļiem?» viņš iesaucās. «Ko man līdz glāžšķūnis un viss mans stikls? Pat tais laikos, kad es vēl biju nabaga ogļu puika, es jutos laimīgāks un dzīvoju bez raižu. Tagad tikai skaties, kad nāks tiesnesis aprakstīt manu mantu un pārdot parādu dēļ!»
   «Tā?» atteica Glāžvīriņš. «Tātad tā nu mana vaina, ka tu esot ne­laimīgs? Vai tā ir tā pateicība par manu labdarību? Kas tev lika tik muļķīgi vēlēties? Tu gribēji būt glāžšķūņa īpašnieks, bet nezini, kur savu stiklu pārdot? Vai es tev neteicu vēlēties ar apdomu? Prāta, Pēter, gudrības tev trūka!»
   «Kas par prātu un gudrību!» Pēteris kliedza. «Esmu tikpat gudrs kā kurš katrs puisis, un, Glāžvīriņ, to es tev tūlīt pierādīšu!» To teicis, viņš sagrāba Glāžvīriņu aiz apkakles un sauca: «Vai nu tu neesi manos nagos, zelta saimniek zaļā eglainē? Nu es pateikšu trešo vēlēšanos, un to tu man izpildīsi! Tā, es tepat uz vietas vēlos divreiz simts tūkstošu spožu dālderu, un māju un — ak, vai!» viņš iekliedzās un purināja roku, jo meža vīriņš bija pārvērties kvēlošā stiklā un apdedzināja to kā sprēgājoša uguns. Bet pats vīriņš nekur vairs nebija redzams.
   Sapampusī roka Pēterim vairākas dienas atgādināja viņa nepatei­cību un muļķību. Bet tad, savu sirdsapziņu apspiedis, viņš sev teica: «Un, ja arī viņš pārdod manu glāžšķūni un visu citu, man vienmēr vēl atliek resnais Ecekiels. Kamēr viņam būs nauda pa svētdienām, man arī tās netrūks.»
   Jā, Pēter! Bet ja nu viņam tās vairs nebūs? Un tā arī notika vienu dienu, kad iznāca dīvaini rēķini. Kādā svētdienā Pēteris atkal piebrauca pie kroga. Ļaudis izbāza galvas pa logiem, viens pateica — tur nāk Spēlmaņu Pēteris, otrs pielika — jā, danču ķeizars, bagātais glāžšķūņa īpašnieks, bet trešs nogrozīja galvu, piemetinādams: «Diezin kā ar to bagātību būs, runā jau visādi par viņa parādiem, un pilsētā kāds teicis, ka tiesnesis drīz braukšot izķīlāt.» Bagātais Pēteris pa tam cienīgi un svinīgi sveicināja viesus pie loga, izkāpa no ratiem un sauca: «Labvakar, saimniek, gaišumiņ, vai resnais Ecekiels jau klāt?» Un kāds dobju balsi atsaucās: «Nāc tik iekšā, Pēter! Tava vieta jau pataupīta, mēs esam šeit, un kārtis jau rokā!» Pēteris Munks iegāja kroga istabā, iegrūda roku kabatā un noprata, ka Ecekielam nauda turas, jo viņa kabatas bija pilnas līdz malām.
   Pēteris apsēdās citiem blakus pie galda, te laimēdams, te pazaudē­dams, un tā viņi spēlēja, kamēr citi godīgi ļaudis, vakaram metoties, gāja mājās. Tak spēlmaņi vēl iededzināja uguni un sita tālāk, līdz ka­mēr abi pārējie sacīja: «Nu pietiks, mums jāiet mājās pie sievas un bērniem.» Bet Spēlmaņu Pēteris uzaicināja resno Ecekielu vēl palikt. Tas ilgi pretojās, tomēr beidzot pateica: «Labi, tagad es saskaitīšu savu naudu, tad metīsim kauliņus. Pa pieci guldeņi metienā, — mazāk, tā būtu tāda bērnu spēle». Viņš izņēma maku un saskaitīja — bija taisni simts guldeņu, un Spēlmaņu Pēteris tagad bez skaitīšanas zināja, cik naudas viņam pašam. Ja pa priekšu Ecekiels bija laimējis, tad tagad viņš zaudēja metienu pēc metiena un neganti lādējās. Ja viņš meta «pašu» 39 , tad Spēlmaņu Pēteris vienmēr uzmeta pāris acu vairāk. Bei­dzot Ecekiels lika galdā savus pēdējos piecus guldeņus, iesaukdamies: «Vēl vienreiz, un, ja arī pazaudēju, tomēr mieru nemetīšu. Tad tu, Pēter, man aizdosi no sava laimesta! Krietns zēns vienmēr palīdz otram!»
   «Cik vien tu vēlies, kaut vai simt guldeņu,» teica danču ķeizars, priecīgs par savu peļņu. Resnais Ecekiels sakratīja kauliņus un uzmeta piecpadsmit. «Pašs,» viņš iesaucās, «tagad nu redzēsim!» Bet Pēteris izmeta astoņpadsmit, un kāda pazīstama, apspiesta balss viņam aiz mu­guras teica: «Tā, tas bija pēdīgais.»
   Pēteris atskatījās — viņam aiz muguras kā milzenis stāvēja Holan­des Miķelis. Izbailēs Pēterim no rokas izslīdēja nauda, kuru viņš jau bija paņēmis. Bet resnais Ecekiels meža garu neredzēja, tikai prasīja, lai Pēteris viņam aizdodot spēlei desmit guldeņus. Kā pa sapņiem Pē­teris iebāza roku kabatā, bet tur naudas nebija. Viņš meklēja otrā ka­batā, bet naudas neatrada arī tur. Viņš apgrieza svārkus otrādi, tomēr no tiem neizbira ne pliks vērdiņš. Tad nu Pēteris atcerējās savu pirmo vēlēšanos, kaut viņam vienmēr būtu tikpat daudz naudas kā resnajam Ecekielam. Viss bija izgaisis kā dūmi.
   Krodzinieks un Ecekiels noskatījās viņā brīnīdamies, kā tas vien­mēr vēl meklēja naudu un nekā neatrada. Viņi neticēja, ka tam vairs neesot naudas, bet, beidzot, paši pārmeklējuši viņa kabatas, viņi no­skaitās un lamāja Spēlmaņu Pēteri par burvi, kurš visu laimēto un savu naudu aizbūris mājās. Pēteris sparīgi pretojās, bet visi apstākļi liecināja pret viņu. Ecekiels teicās šo nejauko lietu izpaust visiem švarcvaldiešiem, bet saimnieks solījās rīt agri doties uz pilsētu un ap­sūdzēt Pēteri Munku kā burvi. Viņš gribot pats savām acīm pieredzēt Pētera sadedzināšanu uz sārta. Tad viņi saniknoti metās Pēterim virsū, norāva viņam kamzoli no muguras un pašu izmeta pa durvīm ārā.
   Pie debesīm nemirdzēja neviena pati zvaigzne, kad Pēteris noskumis vilkās uz māju, tomēr viņš pazina tumšo stāvu, kas soļoja viņam blakus un beidzot sacīja: «Nu tu esi pagalam, Pēteri Munk, visai tavai godībai tagad beigas, un to es tev būtu varējis jau toreiz pateikt, kad tu manis neklausīji un skrēji pie tā muļķa glāžu pundura. Nu tu redzi, kas iznāk, kad nonicina manu padomu. Bet pamēģini reiz laimi pie manis, man žēl tava likteņa. Kas pie manis griežas, neviens to vēl nav no­žēlojis, un, ja tu ceļa nebīsties, rīt visu dienu es būšu runājams Egļu- rozā, kad tu mani pasauksi.» Pēteris gluži labi zināja, kas ar viņu runā, bet viņam uznāca bailes. Viņš neatbildēja ne vārda un skriešus devās mājās.
   Šai vietā stāstītāju pārtrauca troksnis kroga priekšā. Dzirdēja pie­braucam ratus, vairākas balsis prasīja gaismu, pie vārtiem stipri klauvēja un pa starpām ierējās vairāki suņi. Važonim un amata mā­cekļiem ierādītās istabas atradās ceļa pusē. Visi četri viesi trūkās kā­jās un skrēja skatīties, kas tur notiek. Cik lāktura gaismā viņi varēja saredzēt, tad pie kroga stāvēja lieli ceļa rati. Patlaban kāds liela auguma vīrs palīdzēja divām aizplīvurotām dāmām izkāpt no ratiem, un kučieris livrejā nojūdza zirgus, bet sulainis atraisīja ceļa somas.
   «Dievs lai viņiem žēlīgs,» nopūtās važonis. «Ja tie vēl ar veselu ādu tiek laukā no šā kroga, tad man par saviem rateļiem ari nav bēda.»
   «Klusu!» students čukstēja. «Man šķiet, ka blēži neuzglūn vis mums, bet gan šīm dāmām. Droši vien arī tie tur lejā jau būs zinājuši par dāmu ceļojumu. Kaut varētu viņas brīdināt! Bet pag! Visā krogā nav labākas istabas dāmām kā tā, kas manējai līdzās. Tur viņām ierādīs vietu. Pa­lieciet jūs mierīgi šai istabā, es lūkošu aprunāties ar viņu ļaudīm.
   Jaunais cilvēks aizzagās uz savu istabu, izdzēsa sveces, atstādams degam tikai to galiņu, ko viņam bija iedevusi saimniece. Tad viņš palika, pie durvīm klausīdamies.
   Drīz vien saimniece nāca ar dāmām pa kāpnēm augšā un laipniem, mīļiem vārdiem ielaida tās blakus istabā. Pierunādama viņa ieteica dāmām likties tūlīt gulēt, jo būšot tak ceļā nogurušas. Drīz pēc tam students izdzirda smagus vīrieša soļus nākam pa kāpnēm augšā. Viņš uzmanīgi pavēra durvis un pa šauru spraudziņu ieraudzīja lielo vīru, kas pirmīt palīdzēja dāmām izkāpt no ratiem. Tas bija ģērbies mednieka uzvalkā, ar lielu medību dunci pie sāniem. Laikam viņš bija svešo dāmu staļļmeistars ceļojumos vai ari pavadonis. Redzēdams, ka tas nāk viens pats augšā, students ātri atvēra durvis un pameta tam ar roku ienākt pie viņa. Izbrīnots svešais pienāca tuvāk, bet nepaspēja vēl ne pavaicāt, ko no viņa vēlas, kad students pačukstēja: «Kungs, jūs šonakt esat no­kļuvuši laupītāju krogā.»
   Vīrs sabijās. Bet students viņu ievilka pavisam iekšā savā istabā un izstāstīja, cik šaubīga liekoties šī māja.
   To dzirdēdams, mednieks stipri noraizējās. Viņš izstāstīja studentam, ka dāmas, kāda grāfiene un viņas apteksne, sākumā esot gribējušas ce­ļot visu nakti. Bet tad, pusstundas gājienā no šā kroga, viņiem ceļā pagadījies kāds jātnieks, kas viņus uzrunājis, apvaicādamies, kurp viņi braukdami. Izdzirdis, ka viņi nodomājuši braukt visu nakti pa Spesartu, viņš tos atrunājis, ka pašlaik te esot ļoti nedroši. «Ja jūs ne­nopeltu godīga vīra padomu,» tā viņš piebildis, «tad atmetiet šādas do­mas. Netālu no šejienes ir viesnīca, un, kaut gan tur ne visai ērti un lādzīgi, tak labāk tanī pārnakšņot nekā pašā nakts melnuimā aplam doties briesmās.» Vīrs, kas viņiem to teicis, licies ļoti godīgs un uzti­cams, tāpēc grāfiene, baidīdamās laupītāju uzbrukuma, likusi apstāties pie šā kroga.
   Mednieks turēja par savu pienākumu paziņot dāmām varbūtēji drau­došās briesmas. Viņš iegāja otrā istabā un drīz vien atvēra tās durvis, kas veda no grāfienes istabas studenta istabā. Grāfiene, gadus četr­desmit veca dāma, aiz bailēm gluži bāla, ienāca pie studenta un lika viņam vēlreiz visu izstāstīt. Tad pārlika, ko darīt šai kļūmīgajā stāvoklī, un norunāja, cik vien iespējams, klusi atvest abus apkalpotājus, va­žoni un amata mācekļus, lai uzbrukuma gadījumā vismaz kopā turētos.
   Kad tas bija izdarīts, viņi aizslēdza grāfienes istabas durvis gaiteņa pusē, aizliekot vēl tām priekšā kumodi un krēslus. Grāfiene ar savu apteksni apsēdās uz gultas, bet abi kalpotāji nostājās par sargiem. Iepriekšējie viesi un mednieks apsēdās studenta istabā pie galda, gatavi sagaidīt briesmas. Pulkstenis varēja būt jau desmit, mājā visur valdīja klusums un nekā tāda nemanīja, ka viesi tiks traucēti. Tad atslēdznieks teica: «Lai paliktu nomodā, vislabāk darīsim to pašu, ko pirmīt. Proti, mēs stāstām dažādus nostāstus, ko nu kurais, un, ja mednieka kungam nebūtu nekas pretī, tad varētu turpināt.» Medniekam nebija nekas ko iebilst pret to, un, lai vēl pierādītu savu piekrišanu, viņš pats apsolījās kaut ko pastāstīt. Viņš iesāka.

   B agdades valdnieka Haruna al Rašida40 laikā Balzorā dzīvoja kāds vīrs, vārdā Benacars. Viņa turība bija taisni tik liela, ka viņš varēja dzīvot ērti un bez rūpēm, nenodarbojoties ne ar veikaliem, ne tirdzniecību. Arī tad, kad viņam piedzima dēls, viņš neatmeta šādu dzīves veidu. «Kas man manos gados ko plēsties un tirgoties,» viņš saviem kaimiņiem teica, «lai savam dēlam Saīdam atstātu tūkstoš zelta gabalu vairāk, ja labi paveicas, vai varbūt tūkstoti mazāk, ja nepavei­cas? Kur divi mielojas, tur paēdis arī trešais, skan sakāmvārds, un, ja dēls citādi būs krietns zēns, viņam nekā netrūks.»
   Tā runāja Benacars un savu vārdu turēja. Viņš nelika savam dēlam mācīties ne par tirgotāju, ne amatnieku, bet gan mēdza lasīt kopā ar to dažādas gudrību grāmatas. Un, tā kā pēc viņa ieskatiem jaunam cil­vēkam bez gudrības un godprātības pret sirmgalvjiem nekas tā nepie-
   deras kā vingra roka un drosme, tad viņš tam jau no mazām dienām lika mācīties rīkoties ar ieročiem, tāpēc Saīdu drīz vien visi viņa vienau­dži biedri pazina kā veiklāko cīnītāju, bet jāšanā un peldēšanā viņš pār­spēja pat gados vecākus jaunekļus.
   Kad viņam palika astoņpadsmit gadi, tēvs to sūtīja uz Meku pie pravieša kapa,41 lai svētajā vietā noskaitītu lūgšanu un izpildītu citus reliģiskos pienākumus, kā to prasīja ieražas un bauslība. Pirms aiz­ceļošanas tēvs vēlreiz viņu iesauca pie sevis, uzslavēja viņa uzvešanos, deva labas pamācības, apgādāja ar ceļanaudu un sacīja: «Vēl ko, mī­ļais dēls Saīd! Es esmu vīrs, kas nepaļaujas pūļa māņticībai. Lai gan es labprāt klausos nostāstus par fejām un burvjiem, jo tas ir patīkams laika kavēklis, bet man nenāk ne prātā līdz ar daudziem tumšiem ļauti­ņiem ticēt, ka šie gari vai cits kas spētu grozīt cilvēka dzīvi un rīcību. Tomēr tava māte — nu jau ir divpadsmit gadu, kopš viņa mirusi — tava māte ticēja šiem māņiem tikpat cieši kā koranam. Jā, kādā klusā brīdī, vispirms nozvērinājusi mani neizpaust to nevienam citam kā tikai savam bērnam, viņa man atzinās, ka viņai jau no dzimšanas esot bijusi saskaršanās ar kādu feju. Es viņu par to izsmēju, tomēr, Saīd, man jāatzīstas, ka, tev piedzimstot, notika dažas lietas, kas mani pašu izbrīnoja. Toreiz visu dienu bija lijis lietus un rūcis pērkons, debess bija tik tumša, ka bez uguns gaismas nevarēja redzēt lasīt. Bet ap čet­riem man pavēstīja, ka esot piedzimis puisēns. Es steidzos tavas mātes istabā, lai redzētu un svētītu savu pirmdzimto, bet visas viņas apteksnes stāvēja ārpusē pie durvīm un uz maniem jautājumiem atbildēja, ka pašlaik neviens nedrīkst iet iekšā. Tava māte Cemīra bija visus iz­raidījusi ārā, jo viņa gribējusi būt viena. Es pieklauvēju pie durvīm, bet veltīgi, — tās palika aizslēgtas.
   Kamēr es tā pa pusei aizvainots stāvēju pie durvīm kalpoņu barā, debesis noskaidrojās tik pēkšņi, kā tas vēl nekad nav redzēts. Tak brīnišķīgākais bija tas, ka tikai pār mūsu mīļo Balzoras pilsētu pa­vērās dzidrs, zils debess jumols, kurpretī visapkārt blīvējās melni mā­koņi un zibeņi zibsnīdami locījās gaisā. Es ziņkārīgi vēl vēroju šo dī­vaino ainu, kad atdarījās manas laulātās draudzenes durvis. Atstājis kalpones vēl pagaidīt ārpusē, es iegāju istabā viens pats, lai tavai mātei pavaicātu, kādēļ viņa ieslēgusies. Istabā ieejot, man pretī plūda tik apskurbinoša rožu, neļķu un hiacintu smarža, ka es bezmaz apstulbu. Tava māte man padeva tevi, reizē parādīdama sudraba svilpīti, kas karājās tev kaklā zelta važiņā kā smalkā zīda pavedienā. «Labā sie­viete, par kuru es tev reiz stāstīju, bija šeit,» sacīja tava māte, «viņa atnesa tavam dēlam šo velti.»
   «Ak, tad tā bija tā ragana, kas uzbūra jauku laiku un atstāja te rožu un neļķu smaržu?» neticīgi pasmiedamies, es ievaicājos. «Viņa gan varēja uzdāvināt ko labāku nekā šo nieka svilpīti. Varbūt maku pilnu zelta, zirgu vai ko citu tādu.» Tava māte lūdza mani nezoboties, jo fejas esot ātri sakaitināmas un savu svētību varot pārvērst lāstos.
   Viņai par patiku es aprimos, jo viņa bija slima. Par to savādo no­tikumu mēs vairāk arī nerunājām, līdz kamēr pēc seši gadi viņa, vēl tik visai jauna, juta tuvojamies savu nāves stundu. Tad viņa man pasniedza svilpīti, piekodinādama to atdot tev, kad tev palikšot div­desmit gadu, jo es nedrīkstot nevienu stundu agrāk laist tevi projām no sevis. Viņa nomira. Te nu būs tā dāvana,» Benacars turpināja, iz­ņemdams no šķirsta sudraba svilpīti garā zelta važiņā, «un es to no­dodu tev jau tavā astoņpadsmitajā, nevis divdesmitajā gadā, jo tu aizceļosi un varbūt vēl nebūsi atgriezies, kad es jau būšu aizgājis pie saviem tēviem. Es neredzu nekāda saprātīga iemesla, kāpēc tev vaja­dzētu palikt šeit vēl divi gadi, kā vēlējās tava gādīgā māte. Tu esi labs un prātīgs zēns, proti rīkoties ar ieročiem kā dažs cits divdesmit četru gadu vecumā, tāpēc es jau šodien tikpat labi varu tevi atzīt par pilnga­dīgu kā ar divdesmit gadiem. Un nu ej ar mieru un atceries savu veco tēvu laimē un nelaimē, no kuras lai debess tevi pasarga!»
   Tā runāja Balzoras Benacars, izvadīdams savu dēlu. Saīds aizgrābts atvadījās no viņa, pakāra važiņu kaklā, iebāza svilpīti aiz jostas, uz­lēca zirgā un jāja uz to vietu, kur pulcējās karavana doties uz Meku. īsā laikā salasījās kādi astoņdesmit kamieļi un vairāki simti jātnieku. Karavana cēlās, un Saīds izjāja pa Balzoras vārtiem, atstādams savu dzimto pilsētu, kuru viņam ilgāku laiku nebija lemts atkal redzēt.
   Jauni iespaidi šādā ceļojumā un dažādi vēl neredzēti priekšmeti, kas pa ceļam pagadījās, Saīdu sākumā izklaidēja, bet, kad tuvojās tuk­snesis, kad apgabals kļuva arvien klajāks un vientuļāks, viņš sāka šo to pārdomāt, starp citu arī vārdus, ko Benacars, viņa tēvs, bija teicis atvadoties.
   Viņš izņēma svilpīti, aplūkoja to no visām pusēm un pēdīgi pielika pie lūpām, lai izmēģinātu, vai varbūt neatskanēs īsti skaļš un jauks svilpiens. Piepūtis vaigus, viņš pūta, cik vien jaudas, bet nenāca ne skaņa, un, sapīcis par nederīgo dāvanu, viņš iebāza atkal svilpīti aiz jostas. Bet tad atkal viņa domas drūzmējās ap mātes noslēpumainajiem vārdiem. So un to viņš zināja par fejām, tak to gan viņš nebija dzirdē­jis, ka kāds no viņa kaimiņiem Balzorā būtu nācis sakaros ar pārda­biskām būtnēm, jo nostāstos tādi atgadījumi arvien norisinājās tālās zemēs un senos laikos, tāpēc viņš domāja, ka tagadnē tādu parādību
   vairs nav vai arī fejas vairs neapmeklē cilvēkus un neiejaucas viņu likteņos. Tak, neskatoties uz šo pārliecību, viņam atkal un atkal uz­mācās domas par to noslēpumaino un pārdabisko, ko varētu būt pie­dzīvojusi viņa māte, — un tā viņš visu dienu kā sapņos nosēdēja zirga mugurā, nepiedalīdamies ne ceļa biedru sarunās, ne ievērodams viņu smieklus un dziesmas.
   Saīds bija skaists jauneklis. Viņa acīs dzirkstīja dedzība un rosme, viņa vārdi skanēja pacilāti, un, lai gan viņš bija vēl jauns gados, visa viņa izturēšanās pauda zināmu cieņu, kāda reti sastopama šai vecumā, un, tā viegli, bet stingri zirgā sēdēdams, savā krāšņajā karavīra tērpā viņš pievērsa viena otra ceļinieka uzmanību. Kāds vecāks vīrs, kas jāja viņam blakus, noraudzījās viņā vēlīgi un ar dažiem jautājumiem lūkoja papētīt arī viņa prātu. Saīds, kuram jau no mazotnes bija ieau­dzināta godbijība pret vecākiem cilvēkiem, atbildēja pazemīgi, bet gudri un apdomīgi, un sirmgalvim viņš iepatikās. Tā kā jaunekļa prātus visu dienu aizņēma tikai viena doma, tad viņu saruna drīz vien novirzījās uz noslēpumaino feju valstību, līdz beidzot Saīds vecajam vīram tieši uzprasīja, vai viņš ticot, ka esot fejas, labi vai ļauni gari, kas cilvēku apsarga vai arī vajā.
   Vecais vīrs noglaudīja bārdu, pašūpoja galvu un sacīja: «Nav no­liedzams, ka tādi notikumi nebūtu bijuši, lai gan es līdz pat šai dienai neesmu redzējis ne tādu garu punduri, ne garu milzi, ne arī kādu feju vai burvi.» Tad vecais vīrs iesāka un pastāstīja jauneklim tik daudz brīnumainu nostāstu, ka tam galva sāka griezties, un nu viņš nevarēja vairs par citu domāt kā vienīgi par to, kas noticis, viņam piedzimstot.— par laika pārmaiņu, par rožu un hiacintu saldo smaržu, kas esot nā­kamās laimes zīme; ka viņš atrodoties kādas varenas, labas fejas se­višķā aizgādībā un ka svilpīte viņam dota, lai grūtā brīdī sauktu feju palīgā. Saīds visu nakti sapņoja par pilīm, par burvju zirdziņiem un tamlīdzīgām lietām, dzīvodams īstā feju valstībā.
   Bet, diemžēl, jau otrā dienā viņam nācās pārliecināties, cik veltīgi visi viņa nomoda vai miega sapņi. Mierīgā gaitā karavana jau bija nogā­jusi lielāko dienas daļu. Saīds allaž turējās līdzās savam vecajam ceļa biedram, kad tālu tuksneša pamalē parādījās tumši stāvi. Daži domāja, ka tie esot smilšu pauguri, citi — ka mākoņi, vēl citi tos noturēja par karavanu. Bet vecais vīrs, kurš jau vairākas reizes bija ceļojis pa tuk­snesi, skaļā balsī brīdināja uzmanīties, jo tuvojoties bars arabu lau­pītāju. Vīrieši ķērās pie ieročiem, ieņēma sievietes un mantas vidū, ga­tavi sagaidīt uzbrukumu.
   Tumšā gūzma lēnām tuvojās pāri līdzenumam un pa gabalu atgādināja stārķu pulku, kad tas dodas uz tālām zemēm. Jo tuvāk ēnu bars nāca, jo gaitu paātrināja, un, kad jau varēja samanīt cilvēkus un šķē­pus, tas drāzās kā viesulis šurp, mezdamies karavanai virsū.
   Vīrieši turējās dūšīgi, bet laupītāju bija vairāk par četri simti vīru, tie karavanu ielenca no visām pusēm, daudzus nonāvēja jau pa gabalu un tad uzbruka ar šķēpiem. Šai briesmu mirklī Saīds, visu laiku braši cīnīdamies priekšējās rindās, atcerējās savu svilpīti. Viņš steigā izrāva to, pielika pie lūpām, pūta — bet izmisis palaida atkal vaļā, jo ne mazākā skaņa nenāca no tās. Saniknots par tādu nežēlīgu vilšanos, viņš tēmēja un izšāva kādam sevišķi grezni tērptam arabam krūtīs, tas sagrīļojās un novēlās no zirga.
   «Allah! Jaunekli, ko jūs izdarījāt!» iesaucās vecais vīrs viņam blakus. «Nu mēs visi esam pagalam!»
   Un tā arī izrādījās. Tiklīdz laupītāji redzēja šo vīru krītam, viņi kliegdami brēkdami uzbruka tik saniknoti, ka nelielais vēl neievainoto vīriešu pulciņš ātri izjuka. Saīds vienā mirklī atradās ielenkts piecu vai sešu laupītāju vidū. Viņš ar savu šķēpu rīkojās tik veikli, ka neviens' nedrīkstēja viņam tuvoties. Beidzot kāds laupītājs apstājās, uzvilka stopu, tēmēja un patlaban jau taisījās palaist vaļā stiegru, kad kāds cits tam pamāja. Jauneklis sagatavojās jaunam uzbrukumam, bet nepaguva viņš vēl ne apskatīties, kad kāds arabs viņam uzmeta cilpu pār galvu, un, lai kā viņš pūlējās valgu saraut, nekas neiznāca, cilpa savilkās arvien ciešāk, un Saīds bija sagūstīts.
   Karavana bija galīgi satriekta, ļaudis vai nu nonāvēti, vai sagūstīti, un, tā kā arabi nepiederēja pie vienas cilts, tad, sadalījuši savstarpēji gūstekņus un pārējo laupījumu, viņi aizjāja, viena daļa uz dienvidiem, otra uz austrumiem. Saīdam blakus jāja četri bruņoti vīri, uzlūkodami viņu ļaunām acīm un izmēzdami viņam pa lāstam. Viņš noprata, ka nonāvējis kādu ievērojamu vīru, varbūt pat viņu virsaiti. Sagaidāmā verdzība viņam likās rūgtāka par nāvi, tādēļ viņš klusībā nopriecājās, ka izpelnījies laupītāju dusmas, jo viņu nometnē citu neko nesagaidīja kā nāvi.
   Apbruņotie vīri sekoja katrai viņa kustībai un, kolīdz viņš kur pa­skatījās, draudēja ar šķēpu. Bet reiz, kad vienam paklupa zirgs, viņš, ātri pametis galvu atpakaļ, priecīgs ieraudzīja veco vīru, savu ceļa biedru, kuru jau bija turējis par mirušu.
   Beidzot tālē parādījās koki un teltis. Tuvāk piejājot, viņiem pretī steidzās vesela varza bērnu un sieviešu, bet, kad tie bija apmainījuši dažus vārdus ar laupītājiem, uzreiz sacēlās neganta brēka, visi skatījās
   uz Saīdu, draudēdami viņam ar dūrēm un lādēdami. «Tas ir tas,» viņi kliedza, «kas nokāva dižo Almanzoru, varonīgāko vīru. Viņam jāmirst, viņa miesas mēs izmetīsim tuksnesī šakaļiem par barību.» Tad sievietes bruka virsū Saīdam ar mietiem, kukuržņiem un visu, kas pagadījās pie rokas, tik saniknotas, ka laupītājiem pašiem bija jāmetas starpā. «Prom jūs, nejēgas, prom, sievas!» tie uzsauca un izvajāja pūli ar šķēpiem. «Viņš vareno Almanzoru nokāva cīņā, tāpēc viņam jāmirst, tak no varoņa zobena, ne no sievietes rokas!»
   Nonākuši pie teltīm brīvā laukumā, viņi apstājās. Gūstekņus sasēja pa divi kopā, laupījumu sanesa teltīs. Bet Saīdu sasaistīja vienu pašu un ieveda lielākajā teltī. Tur sēdēja kāds vecs, krāšņi ģērbies vīrs, kura nopietnā, lepnā seja liecināja, ka viņš ir šās laupītāju bandas galva. Saīda ievedēji nostājās tā priekšā, sērīgi noliektām galvām. «Sievu gaudas man vēsta, kas noticis,» teica majestatiskais vīrs, pār­laizdams skatu laupītāju rindai, «jūsu sejas to apstiprina — Almanzors ir kritis.»
   «Almanzors ir kritis,» atbildēja vīri, «bet šeit, Sēlim, tuksneša vald­niek, ir viņa slepkava, mēs to atvedām pie tevis, lai tu viņu sodītu. Kādā nāvē viņam jāmirst? Vai lai viņu ar bultām nomētājam? Vai lai triecam pa šķēpu strostu? Jeb vai tu vēlies, lai viņu pakaram vai ar zirgiem saraustam gabalos?»
   «Kas tu esi?» Selims jautāja, drūmi uzlūkodams gūstekni, kas nāves gaidās, tomēr drošs stāvēja viņa priekšā.
   Saīds uz viņa jautājumu atbildēja īsi un vaļsirdīgi.
   «Vai tu manu dēlu nonāvēji, viltīgi uzglūnējis? Vai no muguras vi­ņam ietrieci bultu jeb šķēpu?»
   «Nē, kungs!» atteica Saīds. «Es viņu nonāvēju atklātā cīņā, no priekš­puses, uzbrukumā mūsu rindām, kad viņš jau manu acu priekšā bija notriecis astoņus manus biedrus.»
   «Vai tas tiesa, ko viņš saka?» Selims vaicāja Saīda sagūstītājiem.
   «Jā, kungs, viņš nonāvēja Almanzoru atklātā cīņā,» atbildēja viens no vaicātiem.
   «Tad viņš nav nogrēkojis ne vairāk, ne mazāk, kā mēs paši būtu darījuši,» paskaidroja Selims. «Viņš ir cīnījies un nokāvis savu ienaid­nieku, kas tiecās laupīt viņam brīvību un dzīvību. Tāpēc atraisiet tūlīt viņam saites!»
   Vīri pārsteigti uzlūkoja pavēlnieku un tikai vilcinādamies un īgni ķērās pie darba. «Tātad tava dēla, dūšīgā Almanzora slepkavam nebūs jāmirst?» kāds no viņiem ieprasījās, nikni paskatīdamies uz Saīdu. «Tad labāk mēs viņu turpat uz vietas būtu nosituši!»
   «Viņš nemirs!» iesaucās Selims. «Un es viņu uzņemu pats savā teltī, paņemu viņu kā laupījuma daļu, kas man pienākas, — viņš būs mans kalps.»
   Saīds neatrada vārdu, kā pateikties vecajam vīram, bet laupītāji kurnēdami atstāja telti. Kad viņi pateica Selima lēmumu sievām un bērniem, kas drūzmējās ap telti, gaidot Saīda nāvessodu, sacēlās atkal neganta brēka un kaukšana, sievietes zvērēja pašas atriebties Alman- zora slepkavam, ja jau viņa tēvs negribot uzņemties asins atriebību.
   Pārējos gūstekņus izdalīja laupītājiem, dažus atbrīvoja, lai tie sa­gādātu izpirkšanas naudu par bagātākajiem, citus aizsūtīja pie ganām­pulkiem ganos, un tā dažam labam, ko agrāk pašu bija apkalpojuši desmitiem vergu, nometnē nācās ķerties pie visrupjākā darba. Saīdam tā neklājās. Vai tas bija viņa drošais, varonīgais izskats, vai kādas labas fejas noslēpumainā zints, kas iesildīja vecā Selima sirdi jaunekļa labā? To nevarēja pateikt, bet Saīds viņa teltī dzīvoja drīzāk kā dēls, ne kalps. Tak vecā vīra neizprotamā laipnība pārējos ļaudīs sacēla ienaidu pret Saīdu. Visur viņš sastapa ļaunus skatus, un, viens pa no­metni iedams, viņš visapkārt dzirdēja tikai lamas un lāstus, jā, reizēm pat bulta nospindza gar viņa krūtīm, acīm redzami domāta viņam, bet, tā kā tā viņu neķēra, tad pats viņš iedomājās, ka viņu sarga mīklainā svilpīte, ko viņš vienmēr vēl nēsāja uz krūtīm. Par šiem slepenajiem uzbrukumiem viņa dzīvībai viņš reizēm žēlojās Selimam, tomēr tas velti nopūlējās atrast slepkavas, — visa nometne likās sazvērējusies pret lutināto svešinieku. Tad kādu dienu Selims viņam teica: «Es cerēju, ka tu varbūt aizstāsi manu dēlu, kuru nonāvēja tava roka. Nav ne mana, ne tava vaina, ka tas nav iespējams. Visi uz tevi ļauni, tāpēc tā­lāk es vairs neņemos tevi apsargāt, jo ko gan tas palīdzētu tev vai man, ja viņi tevi paslepen nogalinātu un es vainīgos sodītu? Tad nu,, tiklīdz vīri pārnāks no sirojuma, es teikšu, ka tavs tēvs man atsūtījis izpirk­šanas maksu, un dažiem uzticamiem vīriem likšu tevi izvadīt cauri tuksnesim.»
   «Bet vai bez tevis es varu vēl kādam uzticēties?» Saīds pārsteigts ievaicājās. «Vai viņi mani ceļā nenogalinās?»
   «No tā tevi pasargās zvērests, ko viņi man dos un kuru neviens vēl nav lauzis,» atbildēja Selims pilnā mierā. Pēc dažām dienām vīri atgriezās un Selims turēja savu solījumu. Viņš iedāvināja jauneklim ieročus, drēbes un zirgu, pasauca savus kareivīgākos vīrus, izraudzījās piecus Saīdam pavadoņos, lika tiem nodot briesmīgāko zvērestu, ka tie jaunekli nenonāvēs, un ar asarām acīs atvadījās no viņa.
   Visi pieci vīri jāja drūmi un klusēdami, pavadot Saīdu pa tuksnesi.
   Jauneklis manīja, ar kādu nepatiku viņi izpildīja savu uzdevumu, un ne mazumu rūpju viņam sagādāja tas, ka divi no tiem bija piedalījušies cīņā, kurā viņš nošāva Almanzoru. Kad viņi bija jājuši jau kādas asto­ņas stundas, Saīds ievēroja, ka tie savstarpēji sačukstas un ka viņu sejas kļuvušas vēl drūmākas. Uzmanīgi ieklausījies, viņš dzirdēja, ka tie sarunājas valodā, kuru lietoja vienīgi šī laupītāju cilts un tikai sevišķi svarīgos slepenos gadījumos. Selims, lolodams cerību paturēt jaunekli uz visiem laikiem savā teltī, dažu labu brīdi bija pavadījis, mācīdams viņam svešādos vārdus. Un, ko tagad viņš dzirdēja, tas viņu ne­iepriecināja.
   «Te ir tā vieta,» teica viens, «te mēs uzbrukām karavanai, un šeit krita brašais vīrs no zēna rokas.»
   «Vējš aizputinājis viņa zirga pēdas,» piebilda otrs, «bet es neesmu tās aizmirsis.»
   «Un mums par kaunu, tas, kas pacēlis pret viņu roku, vēl dzīvos un būs brīvs? Kur gan tas dzirdēts, ka tēvs neatriebj sava vienīgā dēla nāvi? Tiešām Selims kļūst vecs un bērnišķīgs.»
   «Bet, ja tēvs to nedara,» sacīja ceturtais, «tad drauga pienākums at­riebt kritušā drauga nāvi. Tepat šai vietā viņš mums jānomaitā. Tāds likums ierasts kopš seniem laikiem.»
   «Bet mēs vecajam zvērējām,» atsaucās piektais, «mēs nedrīkstam viņu nonāvēt, mēs nedrīkstam lauzt zvērestu.»
   «Tas tiesa,» sacīja pārējie, «mēs esam zvērējuši, un no savu ienaid­nieku rokām slepkavam jāiziet sveikā.»
   «Pag!» iesaucās pats drūmākais. «Vecajam Selimam gudra galva, tomēr ne tik gudra, kā domā. Vai mēs viņam esam zvērējuši novest šo puisi tādā vai citā vietā? Nē, vecais mums lika zvērēt, ka neaizskarsim tā dzīvību, un to mēs viņam arī uzdāvināsim. Bet svilinošā saule un šakaļa asie zobi atriebsies mūsu vietā. Mēs viņu pametīsim sasietu te zemē.» Tā teica laupītājs, bet jau labu brītiņu Saīds bija sagatavojies uz visļaunāko, un, beidzamos vārdus dzirdējis, viņš parāva savu zirgu sānis, krietni tam uzšāva un kā putns aizlaidās pa klajumu. Visi pieci vīri uz mirkli apjuka, tomēr, vajāšanā labi ievingrinājušies, tie pašķīrās, mezdamies pakaļ no labās un kreisās puses. Tā kā viņi tuksnesī labāk prata jāt, tad divi drīz vien bēgli panāca, pajāja tam garām un sitās no priekšas pretī, un, kad tas metās sānis, tur arī jau gaidīja divi pretinieki, bet piektais pašā mugurpusē. Dotais zvērests viņu nenogalināt at­turēja viņus lietot ieročus. Arī tagad viņi Saīdam uzmeta cilpu pār galvu, norāva no zirga, sasaistīja rokas un kājas un nometa tuksneša kvēlajā smiltī.
   Saīds lūdzās apžēloties par viņu, skaļā balsī solīja tiem lielu iz­pirkšanas maksu, bet laupītāji ņirgādamies uzlēca zirgos un aizauļoja. Vēl dažus mirkļus viņš dzirdēja viņu zirgu vieglo dipoņu, tad zaudēja visas cerības. Viņš iedomājās savu tēvu, vecā vīra bēdas, ja viņa dēls vairs nepārnāks. Domāja par savu postu, ka tik agri jāmirst, jo viņam nebija ne mazāko šaubu, ka tuksneša karstajā smiltī viņš nomirs aiz slāpēm mokpilnā nāvē vai arī šakaļi viņu saplosīs. Saule kāpa arvien augstāk un dedzināja viņa pieri. Ar lielām mokām viņam izdevās pa­celties sēdus, bet tas maz ko atviegloja. Tā pūloties un grozoties, viņam svilpīte bija izslīdējusi no drēbēm. Viņš tikām ņēmās, līdz kamēr da­būja to pie mutes, beidzot viņš saņēma to lūpās un mēģināja svilpt, bet arī šai briesmīgajā postā svilpīte neklausīja. Izmisumā viņam galva atslīga atpakaļ, un ugunīgie saules stari beidzot laupīja samaņu; viņš gulēja ģībonī.
   Pēc vairākām stundām viņu pamodināja kāds tuvīns troksnis. Tūliņ viņš arī juta, ka kāds sagrābj viņu pie pleca, un viņam paspruka izbaiļu kliedziens, jo viņš domāja, nu ieradies šakalis viņu saplosīt. Tad viņu saņēma arī pie kājām, un tagad viņš atskārta, ka tās nav vis plēsīga zvēra ķetnas, bet gan vīrieša rokas, kas saudzīgi viņam pieskārās. Pie tam pienācējs sarunājās ar diviem vai trim citiem. «Viņš ir dzīvs,» balss čukstēja, «bet mēs viņam liekamies ienaidnieki.»
   Beidzot Saīds atvēra acis un ieraudzīja pār sevi noliekušos maza, resna vīra seju, šaurām ačelēm un garu bārdu. Tas viņu laipni uzru­nāja, palīdzēja viņam piecelties, pasniedza ēdamo un dzeramo un, ka­mēr Saīds stiprinājās, pastāstīja, ka šis esot Bagdades tirgotājs Kalum- Beks un tirgojoties ar sieviešu šallēm un smalkiem plīvuriem. Bijis veikala ceļojumā, patlaban dodoties mājup un ieraudzījis te viņu pusdzīvu smiltīs. Viņa skats uzķēris vispirms krāšņo apģērbu un dunča spala mirdzošos akmeņus. Viņš esot darījis visu, lai to atdzīvinātu, un tas, lūk, esot izdevies. Jauneklis viņam pateicās par savu dzīvību, labi saprazdams, ja negadījies šis vīrs, viņš aizietu bojā, un, tā kā viņam ne­bija nekādu līdzekļu tikt projām, ne arī patikas vienam pašam iet kājām pa tuksnesi, tad pateicīgs viņš sēdās kādam smagi apkrautam tirgotāja kamielim mugurā, lai vispirms dotos uz Bagdadi, varbūt ka no turienes kopā ar citiem ceļiniekiem izdosies nokļūt Balzorā.
   Ceļā tirgotājs saviem biedriem stāstīja par visu ticīgo krietno vald­nieku Harunu al Rašidu. Viņš slavēja tā taisnīgumu un atjautību, ar kādu tas tik apbrīnojami vienkārši protot izšķirt vissarežģītākās sū­dzības. Starp citu viņš minēja notikumu ar virvju vijēju, nostāstu par divu podu42 , nostāstus, kurus zina katrs bēras, bet kas Saīdam tomēr likās tik brīnišķīgi. «Mūsu kungs, visu ticīgo valdnieks,» tirgotājs tur­pināja, «ir viens apbrīnojams cilvēks. Ja jūs domājat, ka viņš gul lī­dzīgi vienkāršiem ļaudīm, tad jūs ļoti maldāties. Divi trīs stundas rīt­ausmā — tas ir viss. To es labi zinu, jo Mesurs, viņa pirmais sulainis, ir mans brālēns un, lai gan sava kunga noslēpumus glabādams, viņš ir kluss kā kaps, tomēr reizēm savam radiniekam izmet pa vārdam, re­dzēdams, ka es aiz ziņkāres vai traks kļūstu. Pa naktīm kalifs neguļ kā citi cilvēki, bet klejo pa Bagdades ielām, un reti paiet nedēļa, ka viņam neatgadītos kāda dēka. Jau no stāsta par olivu podu (kas tik patiess kā pravieša vārds) jūs redzat, ka viņš neizjāj vis lepnā zirgā un krāšņā tērpā, sardzes un simts lāpu nesēju pavadībā, ko viņš, protams, varētu darīt, ja vien gribētu, bet pārģērbies — te par tirgotāju, te par kuģi­nieku, te par karavīru, te par muftiju — viņš iziet malu malas un ap­skatās, vai viss pareizā kārtībā.
   Tāpēc arī nekur, nevienā pilsētā neizturas tik godbijīgi pret katru ākstu, kuru sastop, kā Bagdadē, jo tas tikpat labi varētu būt kalifs, kā arī kāds vienkāršs nosmulējies tuksneša arabs, un koku aug diezgan, lai visiem pavalstniekiem Bagdadē un tās apkaimē uzskaitītu basto- nadi43 .»
   Tā runāja tirgotājs, un Saīds, lai gan brīžiem viņu mocīja bezgala ilgas pēc tēva, priecājās, ka dabūs redzēt Bagdadi un slaveno Harunu al Rašidu.
   Pēc desmit dienām viņi nonāca Bagdadē, un Saīds pārsteigts apbrī­noja krāšņumu šai pilsētā, kas tolaik atradās sava uzplaukuma spožumā. Tirgotājs Saīdu uzaicināja nākt viņa namā, un jauneklis labprāt to pie­ņēma, jo tikai tagad, lielajā ļaužu drūzmā, viņam ienāca prātā, ka šeit laikam nekas nebūs par velti, izņemot gaisu, Tigras upes ūdeni un nakts­guļu uz kādas mošejas cietā klona.
   Otrā dienā pēc tam, kad viņš, patlaban kā saģērbies, priecājās, ka nu šai krāšņajā karavīra tērpā varēs rādīties Bagdades ielās, varbūt pie­vēršot sev dažu labu skatu, pie viņa istabā ienāca tirgotājs. Viltīgi smī­nēdams, viņš aplūkoja skaisto jaunekli, paglauda sev bārdu un teica: «Tas viss jau ļoti jauki, bet ko jūs, jaunais kungs, tagad īsti iesāksiet? Cik nomanu, tad jūs esat liels sapņotājs un par rītdienu nedomājat, jeb varbūt jums tik daudz naudas, ka varat dzīvot atbilstoši apģērbam, ka3 jums mugurā?»
   «Mīļais Kalum-Beka kungs,» jauneklis mulsi un sarkdams teica, «naudas, protams, man nav, bet varbūt jūs man mazliet patapināsiet, lai es varētu tikt mājās. Mans tēvs jums kārtīgi atdos.»
   «Tavs tēvs, puisi?» tirgotājs iesaucās, skaļi smiedamies. «Man šķiet, ka saule tev izdedzinājusi smadzenes. Vai tu domā, ka es ticu uz vārda tavai pasaciņai, ko tu man tuksnesī stāstīji, ka tavs tēvs Balzorā esot bagāts vīrs, tu viņa vienīgais dēls, ka tev uzbrukuši arabi, ka esi dzīvo­jis laupītāju nometnē un vēl šo un to. Jau toreiz mani kaitināja tavi nekrietnie meli un tāda bezkaunība. Es zinu, ka visi bagātnieki Balzorā ir tirgotāji, esmu jau ar visiem tirgojies un būtu kaut ko dzirdējis par tādu Benacaru, un kaut viņam būtu tikai seši tūkstoši tomanu. Tātad vai nu tas ir samelots, ka tu esi no Balzoras, jeb tavs tēvs ir vienkāršs plukata, kura pieklīdušajam dēlam es neaizdodu ne plika vērdiņa. Tad vēl tas uzbrukums tuksnesī! Kur tas dzirdēts, ka kopš tā laika, kamēr gudrais kalifs Haruns nodrošinājis tirdzniecības ceļus tuksnesī, laupītāji drīkstētu uzbrukt kādai karavanai un pat cilvēkus aizvest? Tad jau tas nāktu zināms, bet visā savā ceļojumā un arī šeit Bagdadē, kur ļaudis saplūst no visām pasaules malām, nekas tāds nav dzirdēts. Tie ir otri meli, tu nekaunīgais jaunekli!»
   Bāls aiz dusmām un īgnuma, Saīds gribēja pārtraukt mazā, ļaunā vī­reļa runu, bet tas kliedza skaļāk par viņu un mētājās rokām. «Un trešie meli, tu nekrietnais melkuli, ir tavs stāsts par dzīvi Selima nometnē. Selima vārds zināms katram, kas redzējis kaut vienu arabu, bet Se­lims pazīstams kā visbriesmīgākais un nežēlīgākais laupītājs, tomēr tu iedrošinies stāstīt, ka esi nokāvis viņa dēlu un tad vēl neesi uz vietas sakapāts gabalos. Jā, tu kļūsti pat tik nekaunīgs, ka stāsti visneticamā­kās lietas — Selims esot tevi sargājis no savas bandas, uzņēmis savā paša teltī un atlaidis tevi bez izpirkšanas maksas, kur viņš būtu tevi pakāris pie pirmā koka, viņš, kas bieži vien kāris ceļiniekus, lai tikai redzētu, kādas tiem sejas, kad tie pakārti. Ak tu riebīgais meli!»
   «Un es nevaru teikt neko citu,» iesaucās jauneklis, «ka tā ir skaidra patiesība, es zvēru pie savas dvēseles un pie pravieša bārdas!»
   «Ko? Tu gribi zvērēt pie savas dvēseles?» kliedza tirgotājs. «Pie sa­vas melnās, melīgās dvēseles? Kas tam ticēs? Un vēl pie pravieša bār­das, — tu, kam pašam bārdas nemaz nav? Kas tam ticēs?»
   «Man, protams, nav neviena liecinieka,» Saīds turpināja, «bet vai tad jūs neatradāt mani sasietu un pamestu?»
   «Tas man neko nepierāda,» tirgotājs atcirta, «tu esi ģērbies kā lepns laupītājs, un iespējams, ka esi uzbrucis kādam spēcīgākam, kas tevi pieveicis un sasaistījis.»
   «Es gribētu redzēt to vīru vai pat divus tādus,» atteica Saīds, «kas spētu mani noraut gar zemi un sasiet, ja vien tie neuzmet man no mu« gurpuses cilpu kaklā. Savā tirgū stāvēdams, jūs, protams, nevarat zināt,, ko cilvēks spēj, ja viņš māk rīkoties ar ieročiem. Bet jūs man izglābāt dzīvību, un es jums pateicos. Bet ko jūs tagad iesāksiet ar mani? Ja jūs mani nepabalstat, tad man jāiet ubagot, un es negribu ne no viena sev līdzīga lūgt žēlastību. Es griezīšos pie kalifa.»
   «Tā?» tirgotājs sacīja, nicīgi smīnēdams. «Jūs negribat griezties ne pie viena cita kā pie mūsu visžēlīgā valdnieka? Tā tik būtu dižciltīga* ubagošana! Ei, ei! Bet apdomājiet, jaunais, dižciltīgais kungs, ka ceļš- pie kalifa iet gar manu brālēnu Mesuru un ka man jāpasaka tikai viens vārds, lai virssulaini brīdinātu, cik lieliski jūs protat melot. Bet man žēl tavas jaunības, Saīd. Tu vari laboties, no tevis vēl kaut kas var iz­nākt. Es tevi pieņemšu savā veikalā tirgus laukumā, tur tu man nokal­posi vienu gadu. Kad gads būs apkārt un tu negribēsi palikt ilgāk pie manis, es tev izmaksāšu algu un tu varēsi doties, kur prāti nesas, uz Alepu44 vai Medinu, uz Stambulu vai Balzoru, manis pēc vai pie neti­cīgajiem. Līdz pusdienai es tev dodu laiku apdomāties. Ja tu būsi ar mieru, tad labi, ja ne, es tev lēti aprēķināšu ceļa izdevumus, kādi man cēlušies tevis dēļ, tāpat vietu kamieļa mugurā, bet samaksai paņemšu tavas drēbes un visu, kas tev ir, un tad izsviedīšu tevi uz ielas. Tad tu vari iet ubagot vai pie kalifa, vai pie muftija, pie mošejas vai tirgū.»
   To pateicis, ļaunais vīrs atstāja nelaimīgo jaunekli. Saīds nicinoši noskatījās aizgājējā. Viņu bija saniknojusi šī vīra nekrietnība. Ar no­lūku tas viņu bija paņēmis līdzi un ievilinājis savās mājās, lai dabūtu savā varā. Saīds palūkoja, vai nebūtu iespējams izbēgt, bet logi bija aizrestoti un durvis noslēgtas. Labu laiku ar sevi cīnījies, viņš beidzot nolēma sākumā pieņemt tirgotāja priekšlikumu un kalpot pārdotavā. Viņš noskārta, ka cits nekas labāks neatliek, jo, izbēgdams bez naudas, tā kā tā netiks līdz Balzorai. Bet viņš apņēmās pirmā izdevīgā gadījumā lūgt kalifam aizstāvību.
   Nākamajā dienā Kalum-Beks aizveda savu jauno kalpu tirgus vei­kalā. Viņš izrādīja Saīdam šalles, plīvurus un citas preces, ar kurām tas tirgojās, un uzskaitīja viņa sevišķos pienākumus. Tie bija tādi, ka Saīdam tirgotāja kalpa drēbēs, nevis vairs karavīra ģērbā, bija jāstāv pie pārdotavas durvīm, vienā rokā šalli, otrā greznu plīvuru, jāaicina garāmgājēji vīrieši un sievietes, jāizrāda preces, jāpasaka cena un jā­mudina sapirkties. Saīds nu arī noprata, kāpēc Kalum-Beks viņu izvēlē­jies šim uzdevumam. Pats viņš bija mazs, neglīts vecis, un, pie pārdota­vas durvīm stāvot un piedāvājot preces, dažs labs kaimiņš vai garām­gājējs izmeta pa zobgalībai, ielas puikas viņu mēdīja un sievietes sauca par putnu biedēkli. Turpretī ikviens ar labpatiku noraudzījās jaunajā, slaidajā Saīdā, kurš pieklājīgi aicināja pircējus un prata veikli un glīti izrādīt šalles un plīvurus.
   Kalum-Beks, redzēdams, ka pircēju skaits viņa veikalā pieņemas, kopš Saīds stāv pie durvīm, kļuva laipnāks pret jaunekli, baroja viņu labāk nekā agrāk un rūpējās arī, lai tas vienmēr būtu ģērbies glīti un kārtīgi. Bet šie saimnieka laipnības pierādījumi maz skāra Saīda sirdi. Caurām dienām, arī sapņos, viņš gudroja, kā drīzāk atgriezties savā dzimtajā pilsētā.
   Kādu dienu pārdotavā bija daudz pārdots, un visi preču iznēsātāji, kas pienesa preces mājās, jau izsūtīti, kad ienāca kāda kundze iepirk­ties. Drīz vien viņa bija vajadzīgo izvēlējusies, tad pieprasīja kādu, kas par dzeramnaudu aiznestu iepirkumus mājās. «Pēc pusstundas es jums visu aizsūtīšu,» Kalum-Beks atbildēja, «tik ilgi jums jāpaciešas vai arī jāpaņem cits nesējs.»
   «Jūs esat tirgotājs un gribat dot saviem pircējiem svešus nesējus?» kundze iesaucās. «Vai tāds puisis nevar aizbēgt ļaužu drūzmā ar visu manu saini? Un kam tad lai es sūdzos? Nē, pēc tirgus likuma jūsu pienā­kums likt aiznest manu saini mājās, to es no jums gribu un varu prasīt.»
   «Bet jāuzgaida tikai pusstunda, cienītā kundze!» teica tirgotājs, lai­podams arvien bailīgāk. «Visi mani nesēji jau izsūtīti…»
   «Tad šī tāda nelāga pārdotava, kur trūkst apkalpotāju,» atcirta niknā sieviete. «Bet tur, lūk, stāv vēl viens tāds slaists. Nāc, puis, ņem un nes man līdzi manu saini!»
   «Pag, pag!» Kalum-Beks iesaucās. «Tā ir mana izkārtne, tas mans paudējs, mans magnets! Viņš nedrīkst atstāt slieksni!»
   «Nekas!» atteica vecā kundze, vienkārši pabāzdama savu saini Saī­dam padusē. «Tas ir nelāgs tirgotājs un sliktas preces, kam bez pašsla- vas vēl vajadzīgs šāds slaists par izkārtni. Ej, ej, zēn, tu šodien nopel­nīsi dzeramnaudu!»
   «Tad skrej arī, Arimana un visu ļauno garu vārdā 45 ,» Kalum-Beks norūca savam magnetam, «un pielūko, ka drīz esi atpakaļ. Vecā ragana man saceltu neslavu pa visu tirgu, ja es te vēl pretotos.»
   Saīds sekoja sievietei, kas pāri tirgus laukumam un ielām steidzās raitākiem soļiem, nekā viņas vecumā varēja domāt. Beidzot viņa apstā­jās pie kāda krāšņa nama un pieklauvēja, divviru durvis atdarījās, viņa gāja pa marmora kāpnēm augšā un pamāja Saīdam sekot. Tad viņi nonāca kādā augstā, lielā zālē, kur bija vairāk krāšņuma un greznības, nekā Saīds bija redzējis visā savā mūžā. Tur vecā kundze piekususi apsēdās uz spilvena, pamāja jauneklim nolikt saini, pasniedza viņam mazu sudraba naudas gabalu un atlaida viņu.
   Viņš bija jau pie durvīm, kad kāda dzidra, smalka balss sauca: «Saīd!» Pārsteigts, ka viņu šeit pazīst, tas atskatījās, un brīnumdaiļa kundze, daudzu vergu un kalpoņu vidū, sēdēja uz spilvena vecās vietā. Pilnīgi mēms aiz brīnumiem, Saīds sakrustoja rokas pār krūtīm un zemu palocījās.
   «Saīd, mans mīļais zēn,» teica kundze, «lai kā es nožēloju likstas, kas tevi atvedušas Bagdadē, tomēr šī bija vienīgā likteņa nolemtā vieta, kur tu, ja esi pirms divdesmitā gada atstājis tēva mājas, varēsi novērst visu postu. Saīd, vai tev vēl ir tava svilpīte?»
   «Ir gan vēl,» viņš priecīgi izsaucās un izvilka zelta važiņu, «un jūs laikam esat tā labā feja, kas man piedzimstot deva šo velti?»
   «Es biju tavas mātes draudzene,» atteica feja, «un esmu arī tava draudzene, kamēr tu būsi labs. Ai! Kaut jel tavs tēvs, šis vieglprātīgais cilvēks, būtu klausījis manu padomu! Tad tu būtu paglābts no daudzām likstām.»
   «Nu, tas laikam tā nolemts!» Saīds atteica. «Bet, cienītā feja, lieciet savos mākoņu ratos iejūgt spēcīgu ziemeļaustrumu vēju, paņemiet mani līdzi un aizvediet pāris minūtēs Balzorā pie mana tēva. Tos sešus mēne­šus līdz savam divdesmitajam gadam es tad pacietīgi nogaidīšu mājās.
   Feja pasmaidīja. «Tu labi proti ar mums sarunāties,» tā atteica. «Bet, nabaga Saīd, tas nav iespējams. Tagad, kad tu neatrodies savās tēva mājās, es nevaru tavā labā izdarīt nekādus brīnumus. Pat no neģēlīgā Kalum-Beka nagiem es nespēju tevi izraut! Viņš atrodas tavas varenās ienaidnieces aizsardzībā.»
   «Tātad man nav tikai laba draudzene vien?» jautāja Saīds. «Man ir arī ienaidniece? Nu, kā liekas, viņas varu esmu izjutis jau vairākkārt. Bet ar padomu tak jūs varētu nākt man palīgā? Vai man neaiziet pie kalifa un nelūgt viņa aizstāvību? Viņš ir gudrs vīrs un aizstāvēs mani pret Kalum-Beku.»
   «Jā, Haruns ir gudrs vīrs!» feja atteica. «Bet, diemžēl, viņš arī ir tikai cilvēks. Viņš uzticas savam virspārvaldniekam Mesuram kā sev pašam, un viņam taisnība, jo Mesuru viņš pārbaudījis un pārliecinājies par viņa uzticību. Bet Mesurs savukārt tic savam draugam Kalum-Bekam kā sev pašam, un tur viņš maldās, jo Kalum-Beks ir slikts cilvēks, kaut gan Mesura radinieks. Kalumam pakausis viltus pilns. Tikko mājās atgriezies, viņš sacerējis par tevi veselu pasaku un pastāstījis to savam brālēnam, tas atkal kalifam. Ja tu tagad ierastos Haruna pilī, tad tevi
   saņemtu nelaipni, jo viņš tev neticētu. Bet ir citi ceļi un līdzekļi viņam tuvoties, un zvaigznēs rakstīts, ka tu iegūsi viņa labvēlību.»
   «Tad gan nelāgi,» teica Saīds grūtu sirdi. «Tad jau man vēl kādu laiku būs jākalpo par durvju sargu pie nejaukā Kalum-Beka. Bet vienu lūgumu, cienījamā feja, jūs man tomēr varētu izpildīt. Esmu mācīts rī­koties ar ieročiem, un mans lielākais prieks ir sacīkšu rotaļas, veikli cīnīties ar šķēpiem, stopiem un truliem zobeniem. Sīs pilsētas dižciltīgā­kie jaunekļi ik nedēļas sarīko šādas sacīkstes. Bet tikai grezni ģērbu­šos un tikai brīvos vīrus laiž sacīkšu laukumā, nevis kaut kādu tirgus kalpu. Ja nu jūs varētu izgādāt man ik nedēļas zirgu, drēbes, ieročus un izdarīt tā, lai manu seju tik viegli nepazītu …»
   «Tā jau ir vēlēšanās, ko krietns jauneklis drīkst lolot,» teica feja. «Tavas mātes tēvs bija drosmīgākais vīrs visā Sīrijā, un, kā liekas, tu esi mantojis šo viņa īpašību. Ievēro šo māju. Katru nedēļu tu atradīsi šeit zirgu, divus ieroču nesējus ar zirgiem, bez tam ieročus, drēbes un sejas mazgājamo ūdeni, kas padarīs tevi nepazīstamu. Bet tagad, Saīd, dzīvo sveiks! Pacieties, esi gudrs un tikumīgs! Pēc pusgada tava svil­pīte skanēs un Zulimas ausis dzirdēs šīs skaņas.»
   Jauneklis ar cieņu un pateicību atvadījās no savas brīnišķīgās sar­gātājas. Viņš sīki iegaumēja māju un ielu un tad devās atpakaļ uz tir­gus laukumu.
   Tirgū Saīds atgriezās kā saukts īstā laikā, lai ietu palīgā un izglābtu savu saimnieku Kalum-Beku. Pie veikala drūzmējās ļaudis, zēni lēkāja ap tirgotāju un mēdījās, vecākie smējās. Viņš pats, drebēdams aiz dus­mām un pagalam apjucis, stāvēja pie pārdotavas ar šalli uz vienas ro­kas un plīvuru uz otras. Tā, Saīdam promesot, bija izcēlies savāds tra­cis. Kad Kalums bija nostājies pie durvīm sava skaistā kalpa vietā un sācis aicināt pircējus, neviens netika iegriezies iepirkties pie rie­bīgā veča. Te pa tirgus laukumu nākuši divi vīri, lai nopirktu savām sievām dāvanas. It kā ko meklēdami, tie jau vairākas reizes bija stai­gājuši šurpu turpu un patlaban atkal skatīdamies gāja garām Kalum- Bekam.
   Redzēdams tos un gribēdams ko nopelnīt, Kalum-Beks sauca: «Seit, kungi, šeit! Ko jūs meklējat? Skaistus plīvurus, skaistas preces?»
   «Vecais,» viens no tiem atteica, «varbūt tavas preces gluži labas, bet mūsu sievas ir ļoti untumainas, un tagad pilsētā ieviesies paradums plīvurus iepirkties tikai pie skaistā pārdotavas puiša Saīda. Jau kādu pusstundu mēs malstāmies apkārt, viņu meklēdami, bet nevaram uziet. Vai tu mums nepateiktu, kur viņš atrodams, tad citā reizē mēs pie tevis iepirksimies.»
   «Allahit Allah!» iesaucās Kalum-Beks, laipni zobus atviezdams. «Pravietis jūs atvedis pie īstajām durvīm. Jūs vēlaties iepirkties pie skaistā pārdotavas puiša? Tad nāciet vien iekšā, te viņa pārdotava.»
   Viens no vīriem pazobojās par Kalum-Beka mazo kverpja augumu un ka viņš uzdodas par skaisto puisi, bet otrs, domādams, ka Kalums viņus saņem pa izsmieklam, nepalika parādā un sāka to lamāt uz ne­bēdu.
   Kalum-Beks par to briesmīgi noskaitās. Viņš piesauca savus kaimi­ņus par lieciniekiem, ka taisni viņa veikalu dēvējot par skaistā puiša pārdotavu, bet kaimiņi, jau labu laiku viņu apskauzdami pircēju pie­plūduma dēļ, teicās nekā nezinām, tāpēc abi vīri nu pa nopietnam me­tās virsū vecajam melim, kā viņi to nosauca. Kalums vairāk atgaiņājās ar kliedzieniem un lamām nekā ar savām dūrēm, un tā pie viņa pārdo­tavas saradās vesels ļaužu bars. Pus pilsētas pazina veco, nejauko sīkstuli, un tādēļ visi sanācēji novēlēja viņam belzienus, kurus viņš saņēma. Patlaban viens no vīriem sagrāba viņu aiz bārdas, kad pēkšņi kāds satvēra uzbrucēja roku un vienā rāvienā pašu notrieca gar zemi, tā ka tam turbāns novēlās no galvas un tupeles aizlidoja pa lielu gabalu.
   Pūlis, kas labprāt būtu redzējis Kalum-Beku piekaujam, skaļi kur­nēja, zemē nosviestā biedrs skatījās, meklēdams to, kurš drīkstējis aiz­skart viņa draugu, bet, ieraudzījis slaiku, spēcīgu jaunekli, spridzīgām acīm un drosmīgu vaigu, neiedrošinājās to aiztikt. Turklāt Kalums, savu glābiņu iedomādamies kā brīnumu, rādīja uz jaunekli un kliedza: «Nu, ko jūs vēl gribat? Te jau viņš stāv — kungi, tas ir Saīds, skaistais pār­dotavas puisis!» Sanācēji smējās, zinādami, ka Kalum-Bekam nodarīta pārestība. Zemē notriektais vīrs piecēlās nokaunējies un aizmeimuroja kopā ar savu biedru, nenopirkuši ne šalli, ne plīvuru.
   «Ai tu visu veikalpuišu zvaigzne, tu visa tirgus laukuma pērle!» iz­saucās Kalums, ievezdams savu kalpotāju pārdotavā. «To, lūk, es sa­protu, tas tiešām saucams palīgs īstā laikā! Tas puisis tak gulēja zemē tā, it kā nekad nebūtu stāvējis kājās, bet man — man vairs nevajadzētu bārddziņa, kas uzpoš un ieeļļo bārdu, ja tu būtu ieradies tikai pāris mi­nūtes vēlāk. Kā lai es tev to atmaksāju?»
   Saīda roku un sirdi bija vadījis tikai līdzcietības uzplūds, tagad, kur šīs jūtas atplaka, viņš gandrīz vai nožēloja, ka nebija ļāvis ļauno veci labi krietni pārmācīt. Kāds ducis bārdas matu mazāk, viņš domāja, padarītu veco lēnīgāku un pieļāvīgāku vismaz uz divpadsmit dienām. Jauneklis tomēr pamēģināja tirgotāja laipno prātu izmantot savā labā un kā pateicību izlūdzās atļauju ik nedēļas vienu brīvu vakaru iziet pastaigāties vai citādi kā izklaidēties. Kalums piekrita, gluži labi zinā-
   dams, ka viņa verdzinātais kalps par daudz prātīgs, lai aizbēgtu bez naudas un labām drēbēm.
   Saīds drīz vien sasniedza, ko vēlējās. Nākamajā trešdienā atkal bija tā diena, kad visi augstākās kārtas jaunekļi sapulcēsies pilsētas lau­kumā noturēt savas sacīkstes. Saīds pateica Kalumam, ka šovakar gri­bot iziet un, dabūjis atļauju, devās uz to ielu, kur dzīvoja feja, pie­klauvēja, un vārti tūlīt atdarījās. Kalpotāji, kā likās, bija viņu jau gaidījuši, jo, nemaz nevaicādami, ko viņš vēlas, uzveda viņu pa kāpnēm kādā skaistā istabā. Te viņi vispirms tam pasniedza mazgājamo ūdeni, kas lai pārvērstu viņa vaigu. Saīds apslapēja seju, pavērās metala spo­gulī un gandrīz pats vairs sevis nepazina: nu viņš izskatījās saulē iede­dzis, viņa zods bija apaudzis skaistu, melnu bārdu, un viņam varēja dot vismaz desmit gadus vairāk, nekā patiesībā bija.
   Pēc tam viņi to ieveda otrā istabā, kur viņš atrada sagatavotu krāšņu apģērbu, kādu pat Bagdades kalifam nebūtu bijis kauns apvilkt tai dienā, kad tas visā savā godībā pārbauda karaspēku. Saīdam bija tur­bāns no vissmalkākās drānas, izgreznots ar dimantiem rotātu sprādzi un kuplām gārņa spalvām, tērps no sarkana, bieza, sudrabainām puķēm caurausta zīda, bez tam Saīds vēl dabūja krūšu bruņas, izstrādātas no sudraba gredzeniem tik smalki, ka piekļāvās augumam līdz ar katru kustību un tomēr bija tik stipras, ka tās nespēja šķelt ne šķēps, ne zo­bens. Viņa kareivisko rotu vēl papildināja Damaskas tērauda zobens greznā makstī, ar spalu, kura akmeņi Saīdam likās pasakaini dārgi. Kad viņš tā pilnīgi apbruņojies iznāca no ģērbtuves, kalpotājs pasniedza zīda lakatiņu un teica, ka to viņam sūtot mājas pavēlniece. Kad viņš tanī noslaucīšot seju, tad pazudīšot bārda un tumšā krāsa.
   Mājas pagalmā stāvēja trīs skaisti zirgi. Staltākajā uzlēca Saīds, abos pārējos viņa pavadoņi, un tā viņi līksmi aizrikšoja uz sacīkšu laukumu. Saīda lepnais, mirdzošais tērps un krāšņie ieroči pievērsa visu skatie­nus, un no visām pusēm atskanēja izbrīnās pilni čuksti, kad viņš iejāja skatītāju ielenktajā lokā.
   Te bija sapulcējušies Bagdades brašākie un dižciltīgākie jaunekļi. Pat kalifa brāļus redzēja dancinām savus kumeļus un vicinām šķēpus. Kad Saīds ieradās, kā likās, neviena nepazīts, viņam piejāja lielvezira dēls ar saviem draugiem, godbijīgi sasveicinājās un uzaicināja piedalī­ties sacīkstēs. Apjautājās vēl, kā viņu sauc un kur viņa tēvija. Saīds uz­devās par Almanzoru no Kairas, teicās atrodamies ceļojumā un ka tik daudz uzslavas esot dzirdējis par Bagdades dižciltīgo jaunekļiem, par viņu drosmi un veiklību, ka nekavēdamies steidzies tos apmeklēt un iepazīties ar tiem. Jaunekļiem patika Saīda-Almanzora pieklājība un
   drošā uzstāšanās. Viņi lika tam pasniegt šķēpu un izvēlēties partiju, jo visi sacīkšu dalībnieki bija sadalījušies divi pulkos, kas ies cīkstēties viens ar otru gan barā, gan atsevišķi.
   Bet, ja jau Saīda āriene bija guvusi tādu ievērību, tad jo vairāk nu apbrīnoja viņa ārkārtējo veiklību un žiglumu. Viņa zirgs bija ātrāks par putnu, un viņa zobens pamirdzēdams vien švīkstēja gaisā. Viņš meta šķēpu mērķī tik viegli, taisni un talu, it ka ta butu šautra, palaista no droša stopa. Pretpartijas dūšīgākos jaunekļus viņš viegli pārspēja, un sacīkšu beigās abas puses viņu atzina par uzvarētāju, tā ka pat viens no kalifa brāļiem un lielvezira dēls, kas bija cīnījušies Saīda pusē, uz­aicināja to cīkstēties ar viņiem vēl atsevišķi. Kalifa brāli Ali viņš uz­veica, bet lielvezira dēls viņam turējās pretī tik sirdīgi, ka pēc ilgākas cīņas abi nolēma cīņu atlikt un izšķirt nākamā reizē.
   Dienu pēc šīm sacīkstēm visa Bagdadē runāja tikai par skaisto, ba­gāto un drošsirdīgo svešinieku. Visi, kas viņu bija redzējuši, pat tie, kurus viņš bija uzveicis, jūsmoja par viņa cēlo dabu, un tā runāja arī, Saīdam pašam dzirdot, Kalum-Beka pārdotavā. Visi nožēloja vienīgi to, ka neviens nezinot, kur viņš dzīvojot.
   Nākamajā reizē Saīds fejas mājā dabūja vēl skaistāku tērpu un vēl lieliskāk izgreznotus ieročus. Sacīkšu laukumā nu bija saplūdusi pus Bagdades, un pats kalifs no sava balkona noskatījās sacīkstēs. Arī viņš apbrīnoja svešinieku Almanzoru un sacīkšu beigās aplika viņam ap kaklu zelta važu ar lielu zelta piemiņas medaļu, lai apliecinātu viņam savu apbrīnu. Pats par sevi saprotams, ka šī otra, vēl spīdošākā uzvara radīja Bagdades jaunekļos skaudību. «Kāds svešinieks,» viņi savā starpā runāja, «atkuļas te Bagdadē un nolaupa mums slavu, godu un uzvaru. Viņš tagad citur varēs lielīties, ka vislabāko Bagdades jaunekļu vidū nav atradies neviens, kas kaut cik varētu ar viņu mēroties!» Tā viņi sprieda un sarunājās nākamajā sacīkstē it kā neviļus uzbrukt viņam pa pieciem vai sešiem.
   Saīda vērīgajām acīm nepagāja garām nepamanītas šīs īgnuma pa­zīmes. Viņš redzēja pretiniekus pulcējamies kaktos, sačukstamies, pa­retam uz viņa pusi metam niknus skatienus. Viņš nojauta, ka vienīgi kalifa brālis un lielvezira dēls noskaņoti viņam draudzīgi, bet arī tie viņu apgrūtināja ar saviem jautājumiem: kur tie varētu viņu apmeklēt, ar ko viņš nodarbojas, kas viņam Bagdadē iepaticies un tamlīdzīgi.
   Tā bija savāda nejaušība, ka tas, kurš Saīdu visniknāk uzlūkoja un visvairāk ienīda, nebija neviens cits kā tas pats jauneklis, kuru Saīds
   notrieca zemē pie Kalum-Beka pārdotavas, kad tas pašlaik grasījās iz­plūkt bārdu nelaimīgajam tirgotājam. Sis jauneklis raudzījās Saīdā vē­rīgi un naidīgi. Lai gan Saīds vairākas reizes bija viņu uzveicis, tas to­mēr nebija pietiekams iemesls tādam naidam, un Saīds baidījās, kad tik tas no auguma vai no balss nav pazinis viņā Kalum-Beka pārdotavas kalpotāju. Tāds atklājums viņam sagādātu šo ļaužu izsmieklu un atrie­bību. Taču skauģu nodomu izjauca tiklab Saīda piesardzība un drošsir­dība, kā arī draudzība, kādu tam parādīja kalifa brālis un lielvezira dēls. Redzēdami, ka Saīdu ielenkuši vismaz kādi seši, tiekdamies no­sviest viņu no zirga vai izsist ieročus no rokām, tie pieauļoja viņam klāt, iztrenkāja uzbrucēju baru un piedraudēja izstumt no sacīkšu lau­kuma jaunekļus, kas rīkojušies tik nodevīgi.
   Tādā kārtā vairāk nekā četrus mēnešus Saīds, visas Bagdades apbrī­nots, bija rādījis savu drošsirdību, kad kādu vakaru, dodamies no sa­cīkšu laukuma mājup, viņš izdzirda it kā pazīstamas balsis. Viņam pa priekšu gāja četri vīri, kas, lēni soļodami, likās kaut ko apspriežam. Šiem tuvāk pamanījies, Saīds izdzirda viņus sarunājamies Selima tuk­sneša laupītāju bandas izloksnē un noskārta, ka šie četri vīri gatavo­jas kādai laupīšanai. Viņš jau taisījās atkāpties no viņiem, bet, pārlicis, ka var novērst ko ļaunu, pielīda vēl tuvāk klāt, lai visu noklausītos.
   «Durvju sargs skaidri teica, iela pa labi no tirgus laukuma,» teica viens, «tur viņš šonakt katrā ziņā iešot ar lielveziru garām.»
   «Labi,» otrs atbildēja. «Lielvezira es nebaidos. Tas jau vecs un nav nekāds varonis, bet kalifs ar zobenu kaujoties labi, un tam es neuzticos. Aiz viņa droši vien ložņā kādi desmit vai divpadsmit miesas sargi.»
   «Neviena pati dvēsele,» atteica trešais. «Kad vien viņš naktī redzēts un pazīts, viņš vienmēr bijis viens pats ar veziru vai virsuzraugu. Šo­nakt viņš būs mūsu nagos, bet viņu nedrīkst ievainot!»
   «Man šķiet,» pirmais teica, «mēs uzmetīsim viņam cilpu kaklā. No­galināt mēs viņu nedrīkstam, jo par viņa līķi mums dos niecīgu izpirk­šanas maksu, bez tam nevar galvot, vai jel ko saņemsim.»
   «Tātad stundu pirms pusnakts!» viņi kopīgi norunāja un izklīda katrs uz savu pusi.
   Saīdu stipri pārsteidza šāds nodoms. Viņš nolēma tūdaļ steigties uz kalifa pili paziņot draudošās briesmas. Viņš bija jau aizgājis vairākas ielas, kad tam iešāvās prātā fejas teiktie vārdi, cik sliktās domās kalifs esot par viņu. Viņš pārdomāja, ka viņa brīdinājumu varbūt uzņems ar izsmieklu vai arī kā mēģinājumu pielabināties kalifam, tādēļ apstājās, labāk paļaudamies uz savu krietno zobenu, lai personīgi izglābtu kalifu no laupītāju nagiem.
   Viņš negāja atpakaļ Kalum-Beka mājās, bet apsēdās uz kādas moše­jas pakāpēm, nogaidīdams pilnīgu nakts tumsu. Tad viņš gāja gar tir­gus laukumu uz to ielu, kuru bija minējuši laupītāji, un paslēpās aiz kādas mājas pakša. Viņš bija nostāvējis kādu stundu, kad izdzirda lēnām tuvojamies pa ielu divus vīrus. Sākumā viņš tos noturēja par kalifu un viņa lielveziru, bet viens no tiem sasita plaukstas un tūlīt no tirgus laukuma klusītēm atskrēja divi citi vīri. Brītiņu sačukstējušies, tie izdalījās. Trīs paslēpās netālu no Saīda, un viens sāka staigāt šurpu turpu pa ielu. Nakts bija ļoti tumša, bet klusa, un tā Saīdam nācās pa­ļauties vienīgi uz savu smalko dzirdi.
   Atkal bija pagājusi kāda pusstunda, kad no tirgus laukuma puses atskanēja soļi. Arī laupītājs bija tos jutis, viņš palīda Saīdam garām uz tirgus laukuma pusi. Soļi tuvojās, un Saīds varēja jau izšķirt dažus tumšus stāvus, kad laupītājs sasita plaukstas un tai pašā mirklī trīs pā-N rējie izskrēja no savas paslēptuves. Nācēji likās būt apbruņoti, jo Saīds izdzirda zobenu šķindoņu, sitoties vienam pret otru. Tūdaļ viņš izrāva savu Damaskas tērauda zobenu un, iesaukdamies: «Nost ar lielā Haruna ienaidniekiem!» — metās laupītājiem virsū, ar pirmo cirtienu notrieca vienu zemē, tad uzbruka diviem pārējiem, kuri patlaban gribēja atņemt ieročus kādam vīram, kam bija apmetuši cilpu. Viņš uz labu laimi cirta ar zobenu pa cilpu, bet pie tam tik sparīgi ķēra kāda laupītāja roku, ka to nocirta. Laupītājs, šausmīgi iebrēkdamies, sabruka ceļos. Nu Saīdam uzbruka ceturtais laupītājs, kas bija cīnījies ar otro vīru, bet vīrs, kuram bija uzmesta cilpa, tikko atbrīvojies, satvēra dunci un ietrieca to uz­brucējam no sāniem krūtīs. Sveikā palikušais, to redzēdams, nosvieda zobenu un metās bēgt.
   Saīds drīz vien dabūja zināt, ko viņš izglābis, jo garākais vīrs pie­gāja viņam klāt un teica: «Viena lieta tikpat dīvaina kā otra — tāpat šis uzbrukums manai dzīvībai vai brīvībai, kā arī neizprotamā palīdzība un izglābšana. Kā jūs zinājāt, kas es esmu? Vai jums bija zināms šo cilvēku nodoms?»
   «Ticīgo valdniek, — jo es nešaubos, ka tu tas esi, — es šovakar gāju pa El-Malekas ielu, un man papriekšu gāja daži vīri, kuru svešo un noslēpumaino izloksni es kādreiz biju mācījies. Viņi norunāja tevi sa­gūstīt un nogalināt godājamo vīru, tavu lielveziru. Tā kā bija jau par vēlu tevi brīdināt, es nolēmu doties uz to vietu, kur viņi norunāja tev uzbrukt, lai tevi aizsargātu.»
   «Pateicos tev,» Haruns sacīja, «bet šai vietā neder uzkavēties. Ņem šo gredzenu un atnāc rītu pie manis pilī. Tad mēs parunāsim vairāk par'
   tevi un tavu palīdzību un redzēsim, kā vislabāk tevi atalgot. Nāc, ve- zir, šeit nav droši, viņi var atgriezties.»
   Tā teica kalifs, jauneklim uzmaucis gredzenu pirkstā, un vilka pro­jām savu lielveziru, bet tas lūdza kalifu vēl drusku uzkavēties, pagrie­zās atpakaļ un pārsteigtajam jauneklim pasniedza smagu naudas maku. «Jaunekli,» viņš teica, «mans kungs kalifs var tevi iecelt, par ko vien tu vēlies, pat par manu pēcnācēju, es pats varu darīt maz, un, ko es varu, to labāk daru šodien nekā rīt, — tāpēc ņem šo maku. Bet manu pateicību tas tomēr vēl neatsver. Tiklīdz tev rodas kāda vēlēšanās, griezies droši pie manis!»
   Gluži apreibis no laimes, Saīds steidzās mājās. Bet viņu sagaidīja pikti. Kalum-Beks sākumā dusmojās par viņa ilgo kavēšanos, tad sāka raizēties, ka nepazaudē savas pārdotavas skaisto izkārtni. Viņš Saīdu saņēma lamādamies un plosīdamies kā traks. Saīds, jau iemetis acis makā un atradis to pilnu zelta gabaliem, apsvēra, ka tagad viņš var ce­ļot uz savu dzimteni arī bez kalifa žēlastības, kas, protams, nebūtu ma­zāka par vezira pateicību, — nepalika Kalum-Bekam parādā, bet pa­teica skaidri un gaiši, ka nepaliks pie viņa ne stundu ilgāk. Sākumā Kalum-Beks ļoti izbijās, bet tad nicīgi iesmējās un teica: «Lupata, klai­donis, plikadīda tāds! Kur tad tu ņemsi patvērumu, ja es vairs nerūpēšos par tevi? Kur tu dabūsi pusdienas, kur naktsmāju?»
   «Tā nav jūsu darīšana, Kalum-Beka kungs,» Saīds spītīgi atbildēja. «Dzīvojiet sveiki, mani jūs vairs neredzēsiet!»
   To pateicis, viņš izskrēja pa durvīm, un Kalum-Beks, gluži mēms aiz brīnumiem, noraudzījās tam pakaļ. Bet nākošajā rītā, kad viņš šo ga­dījumu bija sīki pārdomājis, tas izsūtīja savus preču iznēsātājus, lai meklē bēgli. Ilgu laiku tie izmeklējās veltīgi, beidzot viens no tiem atgriezās un teica, ka esot redzējis Saīdu iznākam no kādas mošejas un ieejam karavanserajā. Bet jauneklis esot galīgi pārvērties, — ģērbies skaistās drēbēs, nēsājot dunci un zobenu, un krāšņu turbānu.
   To dzirdēdams, Kalum-Beks dievojās un sauca: «Viņš mani apzadzis un par zagto naudu tā uzposies. Ak, es izputinātais cilvēks!» Tad viņš aizskrēja pie policijas priekšnieka, un, tā kā visi zināja, ka viņš ir pils virsuzrauga Mesura radinieks, tam nenācās grūti izdabūt vairākus po­licistus, lai ietu Saīdu apcietināt. Saīds sēdēja kādas karavanserajas priekšā un gluži mierīgi sarunājās ar kādu tirgotāju, ko viņš tur bija sastapis, par ceļojumu uz savu dzimto pilsētu Balzoru, kad pēkšņi vi­ņam uzbruka vairāki vīri un, par spīti visai pretestībai, sasēja rokas uz muguras. Viņš jautāja, kādas tiem tiesības atļauties šādu varas darbu, un tie pateica, ka tas notiekot policijas un viņa kunga un pavēlnieka
   Kalum-Beka uzdevumā. Tad pat pienāca klāt šis mazais, nejaukais vī­relis, Saīdu izsmiedams, iegrūda roku tam kabatā un, uzvaras priekā iekliegdamies, visiem apkārtējiem par izbrīnu izvilka lielu naudas maku, pilnu ar zeltu.
   «Redziet! To visu viņš pa gabalam vien man izvilcis, šis nelietis!» viņš ņirgājās. Ļaudis ar riebumu noskatījās uz apcietināto un sauca: «Ko? Tāds jauns vēl un skaisto, bet jau tik nekrietns! Nodot tiesai, no­dot tiesai, lai uzskaita bastonadi.» Tie rāva Saīdu prom, drīz vien pie­biedrojās vesela ļaužu julga no dažādiem sabiedrības slāņiem, un visi sauca: «Re, kur skaistais pārdotavas puisis. Viņš apzadzis savu saim­nieku un tad aizbēdzis. Viņš nozadzis divi simti zelta gabalus.»
   Policijas priekšnieks Saīdu saņēma sadrūmis. Saīds gribēja runāt, bet ierēdnis apsauca viņu un nopratināja tikai mazo tirgotāju. Rādīdams Kalum-Bekam naudas maku, viņš prasīja, vai šī nauda viņam nozagta. Kalum-Beks to apzvērēja, tomēr nepatiesais zvērests palīdzēja gan vi­ņam tikt pie naudas, bet ne pie skaistā pārdotavas kalpotāja, kas tam bija tūkstoš zelta gabalu vērts, jo tiesnesis teica: «Pēc likuma, ko mans visvarenais kungs, kalifs, pirms dažām dienām izdevis bargāku, par katru tirgus laukumā izdarītu zādzību, kas lielāka par simt zelta gaba­liem, soda ar mūža trimdu kādā neapdzīvotā salā. Šis zaglis ierodas taisni īstā laikā, jo tagad šādu puišu būs veseli divdesmit. Rīt viņus sa­dzīs kuģī un aizvedīs pār jūru.»
   Saīds bija izmisis, lūgtin lūdzās ierēdni viņu uzklausīt un atļaut pa­runāt tikai vienu vārdu ar kalifu, bet neatrada žēlastības. Kalum-Beks, kas tagad nožēloja savu zvērestu, arī iemeta labu vārdu par Saīdu, bet tiesnesis atbildēja: «Tu atdabūji savu zeltu, tādēļ vari justies apmieri­nāts, ej mierīgs mājās, citādi par katru ierunu es tevi sodīšu ar desmit zelta gabaliem.» Kalums apmulsis klusēja, bet tiesnesis pamāja, un ne­laimīgo Saīdu aizveda.
   Viņu ielika tumšā, mitrā cietumā. Deviņpadsmit nelaimīgu, novār­gušu cilvēku tur gulēja izklaidu uz salmiem un saņēma savu bēdu brāli, rupji smiedamies un lādēdamies par tiesnesi un kalifu. Lai gan jaunekli sagaidīja briesmīgs liktenis, lai gan viņu šausmināja doma par trimdu vientuļā salā, tomēr viņu kaut cik mierināja tas, ka jau nākamajā dienā viņi tiks ārā no šā briesmīgā cietuma. Bet viņš ļoti maldījās, cerēdams uz kuģa piedzīvot labākas dienas. Visus divdesmit noziedzniekus sadzina kuģa apakšējās telpās, kur nevarēja piecelties stāvus, un tā viņi tur grūstījās, plēsdamies par labākajām vietām.
   Uzvilka enkurus, un Saīds lēja rūgtas asaras, kad sāka kustēties ku­ģis, kam vajadzēja viņu aizvest vēl tālāk prom no tēvijas. Tikai reizi dienā viņiem izdalīja drusciņ maizes, augļu un dzeramo ūdeni. Kuģa telpās bija tik tumšs, ka ēdamreizē apcietinātajiem lejā arvien vajadzēja nonest sveces. Gandrīz ik pa divām, trim dienām viņu vidū atradās kāds miris, jo gaiss šai ūdenscietumā bija ļoti neveselīgs. Saīdu uzturēja vienīgi viņa jaunība un stiprā veselība.
   Jau divi nedēļas viņi atradās ceļā uz ūdens, kad kādu dienu viļņi sāka šļakstāt spēcīgākiem piesitieniem, un kuģī bija dzirdama neparasti rosīga skraidelēšana.
   Saīds noprata, ka tuvojas vētra. Tas viņam likās pat patīkami, jo radās cerība, ka mokas izbeigsies.
   Kuģi svaidīja arvien spēcīgāk, līdz beidzot tas briesmīgi nobrak­šķēja un apstājās. No kuģa klāja atskanēja kliedzieni un vaimanas, saplūstot ar vētras krākšanu. Beidzot viss apklusa, bet tai pašā mirklī kāds apcietinātais pamanīja, ka kuģī spiežas ūdens. Viņš klauvēja pie augšējās lūkas, bet neviens neatsaucās. Kad ūdens, iekšā plūzdams, sāka celties, ieslodzītie kopīgiem spēkiem spiedās durvīs un tās uzlauza.
   Viņi devās pa kāpnēm augšā, bet tur neatrada vairs neviena cil­vēka. Visi kuģa ļaudis bija paglābušies laivās. Apcietināto lielais vai­rums krita izmisumā, jo vētra trakoja arvien negantāk un kuģis brīk­šķēdams sāka grimt. Vēl dažas stundas viņi nosēdēja uz klāja un pē­dējo reizi pamielojās no tiem krājumiem, ko atrada uz kuģa, tad nāca jauni vētras brāzieni, nosvieda kuģi no klints, kur tas bija uzskrējis, un kuģis sagruva.
   Saīds bija pieķēries pie masta un turējās pie tā vēl tad, kad kuģis jau nogrima. Bangas viņu svaidīja uz visām pusēm, bet, kājām airēda­mies, viņš arvien vēl turējās virs ūdens. Tā pastāvīgās nāves bailēs viņš peldēja kādu pusstundu, kad no drēbēm atkal izslīdēja važiņa ar svilpīti, un viņam gribējās vēlreiz pamēģināt, vai tā neskanēs. Ar vienu roku apķēries mastam, viņš ar otru pielika svilpīti pie lūpām un pūta. Atskanēja skaļš, dzidrs svilpiens, vētra acumirklī mitējās, viļņi noplaka, it kā tiem būtu uzlieta eļļa. Nepaguva viņš vēl ne atelsties un apskatī­ties, vai kaut kur tuvumā neieraudzīs cietzemi, kad masts zem viņa dīvaini pastiepās, sāka kustēties, un lielās izbailēs Saīds pamanīja, ka nesēd vis vairs uz koka gabala, bet jāj uz milzīga delfina. Pēc dažiem mirkļiem atjēdzies, un, redzēdams delfinu žigli, tomēr rāmi un padevīgi peldam uz priekšu, viņš noskārta, ka viņu tik brīnišķīgā kārtā izglābusi sudraba svilpīte un labā feja. Skaļi viņš raidīja gaisā kvēlākos patei­cības vārdus.
   Kā bulta viņa brīnišķīgais zirgs šāvās pa viļņiem, un vakars vēl ne­bija uznācis, kad viņš ieraudzīja zemi un kādu plašu upes grīvu, kurā delfins drīz vien iegriezās. Pret straumi gāja lēnāk un, lai nenomirtu badā, Saīds, atcerēdamies zintis vecos burvju stāstos, izvilka svilpīti, skaļi un no visas sirds iesvilpās, vēlēdamies krietnu maltīti. Zivs; tūlīt apstājās, un no ūdens pacēlās galds, tik sauss, itin kā astoņas dienas stā­vējis saulē. Tas bija bagātīgi apkrauts dārgiem ēdieniem. Saīds iekoda dūšīgi, jo uz kuģa viņam pārtika bija bijusi trūcīga un pliekana. Paēdis, kā nākas, viņš pateicās, galds nogrima dzelmē, Saīds pabikstīja delfinu sānos, un tas peldēja tālāk pa upi augšup.
   Saule jau laidās norietā, kad Saīds krēslainajā tālē ieraudzīja lielu pilsētu, kuras minareti46 atgādināja Bagdadi. Viņam gan nebija diez cik patīkami atcerēties Bagdadi, bet, pilnīgi paļaujoties labajai fejai, viņš cieši ticēja, ka tā vairs neļaus viņam krist nekrietnā Kalum-Beka nagos. Vienā upes krastā, kādu jūdzi no pilsētas, viņš ieraudzīja krāšņu vasar­nīcu, un viņam par lielu brīnumu zivs pagriezās taisni uz šīs mājas pusi.
   Uz mājas jumta stāvēja vairāki glīti ģērbušies vīri, un krastmalā Saīds redzēja lielu baru kalpotāju — tie visi viņu vēroja un aiz brīnu­miem sasita rokas. Delfins apstājās pie marmora kāpnēm, kas veda no upes vasarnīcā, un tikko Saīds spēra kāju uz kāpnēm, kad zivs bija pazudusi bez vēsts. Pa kāpnēm lejā viņam pretī steidzās kalpotāji, sava kunga vārdā lūdza nākt augšā un pasniedza tam sausas drēbes. Viņš ātri pārģērbās un tad sekoja kalpotājam uz jumta, kur atradās trīs vīri. Lielākais un skaistākais nāca viņam laipni un vēlīgi pretī. «Kas esi tu, brīnišķīgais svešiniek,» tas *teica, «ka tu padari rāmas jūras zivis un vadi tās pa labi un pa kreisi kā labākais jātnieks savu kaujas zirgu? Vai tu esi burvis jeb tāds pats cilvēks kā mēs?»
   «Kungs,» Saīds atbildēja, «man pēdējās nedēļās klājies grūti, bet, ja jums patika klausīties, es jums visu izstāstīšu.» Un nu viņš sāka stāstīt šiem trim vīriem savu dzīves stāstu kopš tā mirkļa, kad atstājis savas tēva mājas, līdz tam brīdim, kad viņš tik brīnišķīgi izglābies. Bieži vien viņu pārtrauca izbrīnās un pārsteiguma izsaucieni. Kad viņš bija beidzis, tad mājas kungs, kas bija viņu laipni saņēmis, teica: «Es ticu taviem vārdiem, Saīd! Bet tu mums stāstīji, ka sacīkstē esot ieguvis važiņu un kalifs tev dāvinājis gredzenu. Vai tu nevarētu mums tos parādīt?»
   «Es tos abus noglabāju šeit uz savas sirds,» teica jauneklis, «un būtu atdevis savu dzīvību par tik dārgām dāvanām, jo kalifa izglābšanu no slepkavu rokām es uzskatu par savas dzīves slavenāko un cēlāko darbu.» Tai pašā mirklī viņš izvilka važiņu un gredzenu un pasniedza tos vīriem.
   «Pie pravieša bārdas, tas tak mans gredzens!» izsaucās slaidais, skaistais virs. «Lielvezir, apkampsim viņu, jo mūsu vidū stāv mūsu glābējs.» Saīdam šķita kā sapnis, kad tie abi viņu apkampa, bet tūlīt viņš nometās zemē un teica: «Piedod, ticīgo valdniek, ka esmu par tevi tā runājis, jo tu tak esi lielais Bagdades kalifs Haruns al Rašids.»
   «Tas es esmu, tavs draugs,» atteica Haruns, «un kopš šīs stundas tavs rūgtais liktenis griezīsies uz labo pusi. Nāc man līdzi uz Bagdadi, paliec manā tuvumā un esi viens no maniem uzticamākajiem ierēdņiem, jo tiešām tai naktī tu pierādīji, ka kalifs nav tev vienaldzīgs, un ne katram savam uzticamākajam kalpotājam es gribētu uzlikt šādu pār­baudījumu!»
   Saīds pateicās kalifam un apsolījās vienmēr palikt pie viņa pēc tam, kad būs apciemojis savu tēvu, kas tagad dēla dēļ būšot ļoti nobēdājies. Kalifs atzina šo vēlēšanos taisnīgu un pienācīgu. Drīz vien viņi sēdās zirgos un vēl pirms saulrieta nonāca Bagdadē. Kalifs lika ierādīt Saīdam veselu rindu grezni iekārtotu istabu un bez tam apsolījās uzcelt viņam atsevišķu māju.
   Pie pirmās vēsts par šo notikumu atsteidzās Saīda vecie ieroču biedri, kalifa brālis un lielvezira dēls. Viņi to apkampa kā savu mīļo piederīgo glābēju un lūdza pieņemt viņu draudzību. Bet viņi kļuva mēmi aiz brīnumiem, kad Saīds pateica: «Jūsu draugs es esmu jau sen,» izvilkdams važiņu, ko bija ieguvis kā sacīkstes balvu un atgādi­nāja viņiem vēl šo un to. Viņi bija to vienmēr redzējuši tumšbrūni iede- gušu, ar garu bārdu, un pēc tam, kad jauneklis bija pastāstījis, kā un kāpēc viņš tā pārvērties, kad attaisnojumam lika atnest trulus ieročus, cīnījās ar viņiem un pierādīja, ka viņš tiešām ir drošsirdīgais Alman­zors, tie gavilēdami apkampa viņu no jauna un teicās esam laimīgi, ka ieguvuši tādu draugu.
   Nākamajā dienā, kad Saīds ar lielveziru patlaban sēdēja pie Haruna, ienāca virsuzraugs Mesurs un teica: «Ticīgo valdniek, ja tev labs prāts, tad atļauj man izlūgties tavu laipnību.»
   «Gribu vispirms dzirdēt,» kalifs atbildēja.
   «Ārā stāv mans paša mīļais brālēns Kalum-Beks, kas tirgus laukumā ir slavens tirgotājs,» viņš teica, «tam savāda ķilda ar kādu balzorieti, kura dēls kalpoja pie Kalum-Beka, apzagās un tad aizbēga nezin uz kurieni. Tagad šis vīrs nāk un atprasa savu dēlu no Kalum-Beka, kuram tak tā vairs nav. Tāpēc viņš izlūdzas laipnību un vēlas, lai tu savā apskaidrībā un gudrībā turētu tiesu, kuram no viņiem taisnība.
   «Jā, es iztiesāšu,» kalifs atbildēja. «Lai pēc pusstundas tiesas zālē ierodas tavs brālēna kungs un viņa pretinieks.»
   Kad Mesurs pateikdamies bija aizgājis, Haruns teica: «Tas, Saīd, nav neviens cits kā tavs tēvs, un, tā kā es, par laimi, visu zinu, es spriedīšu kā Zalamans. Tu, Saīd, paslēpies aiz mana troņa priekškara, kamēr es tevi saukšu, un tu, lielvezir, liec tūlīt atvest nederīgo un pārsteidzīgo policijas tiesnesi! Man viņš būs vajadzīgs pie noprati­nāšanas.»
   Tie abi darīja, kā pavēlēts. Saīda sirds iepukstējās straujāk, kad viņš ieraudzīja savu tēvu bālu un izdēdējušu grīļiem soļiem ienākam tiesas zālē, bet Kalum-Beka pašpaļāvīgais smīns, kaut ko sačukstoties ar savu brālēnu, viņu tā saniknoja, ka viņš tikko neizskrēja no savas paslēptuves uzbrukumā. Jo šis cilvēks bija vainīgs pie viņa vislielāka­jām ciešanām un bēdām.
   Zālē bija daudz ļaužu, kas gribēja noklausīties, kā kalifs spriedīs tiesu. Kad Bagdades valdnieks bija nosēdies savā tronī, lielvezirs pa­vēlēja klusēt un jautāja, kas te nākot pie sava kunga kā sūdzētājs.
   Kalum-Beks izaicinoši panācās uz priekšu un teica: «Pirms dažām dienām es stāvēju tirgū, savas pārdotavas durvīs, kad kāds izsaucējs ar maku rokā un šo vīru līdzās gāja gar pārdotavām un sauca: «Veselu maku zelta tam, kas var sniegt ziņas par Saīdu no Balzoras!» Sis Saīds bija pie manis kalpojis un tāpēc es saucu: «Surp, draugs! To maku es varu nopelnīt.» Šis vīrs, kas tagad man tik naidīgs, laipni pienāca un jautāja, ko es zinot. Es atbildēju: «Jūs gan būsiet viņa tēvs Benacars?» Un, kad viņš iepriecināts to apstiprināja, es pastāstīju, ka jaunekli atradu tuksnesī, izglābu, kopu un atvedu Bagdadē. Priecādamies no visas sirds, viņš man uzdāvināja šo maku ar naudu. Bet redziet, cik šis cilvēks neprātīgs — tiklīdz es viņam tālāk pastāstīju, ka viņa dēls kalpojis pie manis, slikti uzvedies, apzadzies un aizbēdzis, viņš tam vairs negrib ticēt, strīdas ar mani jau vairākas dienas, prasa atpakaļ savu dēlu un savu naudu, bet es nevaru atdot ne vienu, ne otru, jo nauda man pienākas par ziņu, ko es tam sniedzu, un viņa palaidņa dēlu es nevaru sadabūt rokā.»
   Tad runāja Benacars. Viņš stāstīja, cik viņa dēls esot krietns un go­dīgs un ka tas nekad nevarētu tā paklīst, lai zagtu. Viņš uzaicināja kalifu visu sīki izmeklēt.
   «Es ceru,» Haruns teica, «ka tu, Kalum-Bek, par šo zādzību būsi ziņojis, kā tas pienākas?»
   «Nu, protams,» tas smaidīdams teica, «es zagli novedu pie policijas tiesneša.»
   «Atvest policijas tiesnesi!» kalifs pavēlēja.
   Visiem par brīnumu, tas ieradās tūlīt, kā no zemes izburts. Kalifs viņam jautāja, vai viņš atceroties vel šo gadījumu, un tas apliecinaja, ka atceroties.
   «Vai tu jaunekli nopratināji, vai viņš atzinās zādzībā?» Haruns prasīja.
   «Nē, viņš bija tik ietiepīgs, ka gribēja atzīties vienīgi jums pašam!» tiesnesis atbildēja.
   «Bet es nevaru atcerēties, ka būtu viņu redzejis,» kalifs teica.
   «Ak, ko nu! Tad jau man katru dienu būtu jāsūta pie jums vesels lēvenis tādu plukatu, kas vēlas ar jums runāt.»
   «Tu zini, ka manas ausis katru uzklausa,» Haruns atteica, «bet laikam pierādījumi par zādzību bija tik skaidri, ka nevajadzēja jau­nekli vest manā acu priekšā. Un tev, Kalum, droši vien bija liecinieki, ka nozagtā nauda tava?»
   «Liecinieki?» tas nobālēdams iejautājās. «Nē, liecinieku man nebija, un jūs tak, valdniek, zināt, ka viens naudas gabals līdzīgs otram. Kur lai es ņemtu lieciniekus, ka taisni šie simt naudas gabali paņemti no manas kases?»
   «No kā tad tu spriedi, ka šī suma piederējusi taisni tev?» kalifs jautāja.
   «No maka, kurā tā atradās,» Kalums atbildēja.
   «Vai tev tas maks līdzi?» kalifs taujāja tālāk.
   «Te tas ir,» tirgotājs teica, izvilkdams maku un pasniegdams to lielveziram, lai tas nodotu kalifam.
   Bet vezirs, izlikdamies pārsteigts, iesaucās: «Pie pravieša bārdas! Tev piederot šis maks, tu suns? Tas ir mans maks, un to, pilnu ar simt zelta gabaliem, es iedāvināju kādam krietnam jauneklim, kas mani izglāba no lielām briesmām.»
   «Vai tu vari to apzvērēt?» kalifs jautāja.
   «Tik tiešām kā es ceru kādreiz nokļūt paradizē,» atbildēja liel­vezirs, «jo mana meita pati to darināja.»
   «Tā gan!» Haruns iesaucās. «Tātad tev, policijas tiesnesi, sniegtas nepareizas ziņas? Bet kāpēc tu ticēji, ka šis maks pieder šim tirgo­tājam?»
   «Viņš zvērēja,» tiesnesis bailīgi atbildēja.
   «Tātad tu esi nepatiesi zvērējis?» kalifs nikni uzkliedza tirgotājam, kas stāvēja viņa priekšā bāls un trīcēdams.
   «Allah, Allah!» tas sauca. «Es, protams, negribu runāt pretī liel­vezira kungam, viņš ir uzticams vīrs, bet ak! maks tomēr pieder man un nekrietnais Saīds to man nozaga. Tūkstoš tomanu es dotu, ja viņš tagad būtu šeit.»
   «Kur tad tu liki šo Saldu?» kalifs jautāja tiesnesim. «Saki, kur viņš atrodas, lai tas manā priekšā atzītos?»
   «Es izsūtīju viņu uz kādu neapdzīvotu salu,» teica policijas tiesnesis.
   «Ak Saīd, mans dēls, mans dēls!» raudādams izsaucās nelaimīgais tēvs.
   «Tātad viņš atzinās noziegumā?» Haruns jautāja.
   Policijas tiesnesis nobāla. Viņš valbīja acis un beidzot teica: «Ja es vēl pareizi atceros, tad — jā.»
   «Tātad droši tu to nezini?» kalifs briesmīgā balsī turpināja. «Nu, tad pavaicāsim viņam pašam. Nāc šurp, Saīd, un tu, Kalum-Bek, maksā tūlīt tūkstoš zelta gabalu, jo tagad viņš ir šeit.»
   Kalum-Beks un policijas tiesnesis šķita redzam rēgu. Tie metās ceļos un sauca: «Žēlastību! Žēlastību!» Benacars, aiz priekiem pa pusei nesa­maņā, steidzās sava pazaudētā dēla apkampienos. Bet nu kalifs dzel­žainā bardzībā teica: «Policijas tiesnesi, šeit stāv Saīds, — vai viņš atzinās?»
   «Nē, nē,» tiesnesis vaimanāja, «es tikai noticēju Kaluma liecībai, jo viņš ir ievērojams vīrs.»
   «Vai es tevi tāpēc esmu iecēlis par soģi visiem, lai tu klausītos tikai augstmaņu vārdos?» Haruns al Rašids iesaucās cēlā sašutumā. «Uz desmit gadiem es tevi nometinu tanī tuksnesīgajā jūras salā, tur tu varēsi pārdomāt par taisnību. Un tu, nožēlojamais, kas uzmodina mirsto­šos, nevis lai tos glābtu, bet lai verdzinātu, tu, kā jau teikts, maksāsi tūkstoš tomanus, jo tu tos solījies maksāt, ja parādītos Saīds.»
   Kalums nopriecājās, ka tik lēti izkļuvis no ķezas, un grasījās pat­laban pateikties žēlīgajam kalifam. Bet kalifs turpināja: «Par nepatiesu zvērestu simt zelta gabalu dēļ tu saņemsi simt cirtienu pa pleznām. Tālāk Saīdam jāizvēlas, vai viņš grib ņemt visu tavu pārdotavu un tevi par nastu nesēju, jeb arī apmierinās ar desmit zelta gabaliem par katru dienu, ko viņš tev nokalpojis.»
   «Lai nožēlojamais iet, kur grib, kalif,» jauneklis iesaucās, «es nekā negribu no viņa īpašuma!»
   «Nē,» Haruns atbildēja, «es vēlos, lai tev tiktu atlīdzināts. Es vēlos tavā vietā tos desmit zelta gabalus dienā, un tev tikai jāaplēš, cik dienu tu tiki pavadījis viņa nagos. Tagad prom šos neliešus!»
   Tos aizveda. Kalifs ieveda Saīdu un Benacaru kādā citā zālē. Tur viņš pats tiem pastāstīja, cik brīnišķīgi Saīds viņu izglābis. Tikai brī­žiem viņa stāstu pārtrauca Kalum-Beka gaudas, jo pagalmā patlaban pilnvērtīgi noskaitīja simt zelta gabalus pa pleznām.
   Kalifs uzaicināja Benacaru kopā ar Saldu dzīvot pie viņa Bagdadē. Benacars bija ar mieru un tikai vēlreiz atgriezās mājās atvest savu lielo bagātību. Bet Saīds dzīvoja pilī, ko viņam uzcēla pateicīgais kalifs. Kalifa brālis un lielvezira dēls bija viņa biedri, un kopš tā laika Bag­dadē ieviesās paruna: Kaut es būtu tik labs un laimīgs kā Benacara dēls Saīds.
   «Oādi laiku pakavējot, man miegs ne acī nenāks, kaut vai divi trīs naktis jāpaliek nomodā,» teica atslēdznieks, kad mednieks bija beidzis. «Par to esmu bieži pārliecinājies. Tā, agrākos gados, reiz es biju palīgs pie kāda zvanu lējēja. Meistars bija bagāts un devīgs vīrs. Bet taisni tāpēc mēs nevarējām vien nobrīnīties, kad reiz saņēmām lielu darbu un viņš, pilnīgi pretēji savai paražai, tapa neiespējami skops. Lējām kādai jaunai baznīcai zvanu, un mums, mācekļiem un zeļļiem, bija visu nakti jāsēž pie pavarda un jāuzmana uguns. Mēs visi cerējām, ka meistars aizurbs savu mučeli un pacienās mūs ar vislabāko vīnu. Bet kas to deva! Viņš tikai reizi stundā laida apkārt kausu un sāka stāstīt dažādus atgadījumus no savām gaitām, no savas dzīves, tad nāca reize vecāka­jam palīgam, un tā pēc kārtas, un neviens no mums neapmiegojās, jo mēs visi ziņkārīgi klausījāmies. Gluži nemanot bija pienākusi liela diena.
   Nu tikai mēs uzķērām sava meistara viltu, ka viņš ar valodām bija gribējis mūs uzturēt nomodā. Jo, kad zvans bija gatavs, viņš nežēloja savu vīnu, panākdams to, ko tai naktī izgudri bija nokavējis.»
   «Prātīgs vīrs,» atteica students. «Tiešām, pret miegu nav labāku zāļu par valodām. Tāpēc arī šonakt es negribēju palikt viens, jo ap vienpadsmitiem vairs nevaru atkauties no miega.»
   «To novērojuši arī zemnieki,» teica mednieks. «Kad garajos ziemas vakaros sievām un meitām jāvērpj, tās nepaliek vis mājās vienatnē, jo tur viņas strādādamas aizsnaustos, bet sanāk kopā vakarēt tā sauktās skala istabās, sasēžas visas pulkā pie darba un stāsta.»
   «Jā,» piebilda važonis, «reizēm vai mati ceļas stāvu, kādas briesmas tur dzirdamas, jo viņas stāsta par ugunspūķiem, kas pa klānu traucas, par rūķīšiem, kas naktīs pa māju draiskojas, par lietuvēniem, kas naktīs moca cilvēkus un lopus.»
   «Tāda laika pakavēšana nebūtu nekas sevišķi labs,» atteica students. «Man jāatzīstas, ka es neko tā neienīstu kā spoku stāstus.»
   «Es turpretī esmu gluži citās domās!» iesaucās atslēdznieks. «Man ļoti patīk klausīties īstu šausmu stāstu. Tad ir tāpat, kā lietus laikā pa­jumtā guļot. Tu skaidri dzirdi, ka lietus pilieni sprēgā uz jumta, bet pats guli siltumā un sausumā. Tāpat, klausoties spoku stāstu pie gais­mas un pulciņā, tu jūties droši un omulīgi.»
   «Bet pēc tam?» jautāja students. «Ja kāds māņticīgāks saklausīsies tādas spoku pasakas, vai tad viņam, vienam tumsā paliekot, neskries šermuļi pa kauliem? Vai viņš nedomās par visām tām šausmām, kādas dzirdējis? Man vēl šodien dusmas par šiem spoku stāstiem, atceroties savu bērnību. Es biju modrs, vērīgs zēns, varbūt drusku nemierīgāks, nekā manai auklei būtu paticies. Viņa neprata mani citādi apvaldīt kā ar iebaidīšanu. Viņa tad arī ņēmās teikt man dažādus baigus stāstus par raganām un ļauniem gariem, kas spokojoties pa mājām. Un, kad kaķis bēniņos grabinājās, viņa man bailīgi čukstēja: «Vai dzirdi, dēliņ? Tur viņš atkal staigā pa kāpnēm augšā un lejā, šis nomirušais vīrs. Viņš nes savu galvu padusē, bet viņa acis mirdz kā vējlukturi, pirkstu vietā viņam ērgļa nagi, un, ja viņš tumsā kādu noķer, tad apgriež tam sprandu.»»
   Vīri smējās par šiem stāstiem, bet students turpināja: «Es biju par mazu, lai saprastu, ka tas viss nepatiess un izdomāts. Es nebaidījos no vislielākā medību suņa, savus rotaļu biedrus kuru katru noliku smiltīs, bet, tumsā iekļuvis, es bailēs aizmiedzu acis, jo man likās, ka nupat man pielīdīs mirušais vīrs. Galu galā nonāca tiktāl, ka es viens pats un bez sveces vairs negāju ārā, ja bija tumšs. Un cik reižu mans tēvs mani nenomizoja par tādu untumu! Tā es ilgu laiku nevarēju tikt vaļā no šīm bērnišķīgajām bailēm, ko man pielaida mana muļķīgā aukle.»
   «Jā, tā liela aplamība,» piebilda mednieks, «ja bērna prātu samul­sina ar tādām pārgudrībām. Es varu jums pateikt, ka pazinu mednie­kus — krietnus, drosmīgus vīrus, kuri parasti nebaidījās ne no kā, bet, kad tiem iznāca naktī iet mežā uzglūnēt zvēriem vai meža zagļiem, tad viņiem pēkšņi saplaka dūša, jo koks viņiem likās kāds šausmīgs rēgs, krūms — ragana un pāris jāņtārpiņu — nezvēra acis, kas viņiem uzglūn tumsā.»
   «Un, manuprāt, šādi stāsti ļoti aplami un kaitīgi ne tikai bērniem vien, bet katram,» teica students, «jo kurš sapratīgs cilvēks gan ka­vēsies pie tādām blēņām, kas patiesībā radušās kāda negudra smadze­nēs? Tur spokojas, citur nekur. Bet viskaitīgākās šīs pasaciņas lauci­niekiem. Tur šiem māņiem tic stingri un bez apdoma. Šo māņticību ļaužu sirdīs sevišķi iepotē vērpēju istabās un krogā, kur ļaudis, cieši kopā sasēdušies, baigā balsī stāsta visdrausmīgākos atgadījumus.»
   «Jā, kungs!» atteica važonis. «Jums būs gan taisnība: cik daža laba nelaime nav cēlusies no šādiem stāstiem, mana paša māsa tak arī to dēļ nelaimīgi beidza savu dzīvi.»
   «Kā tā? Tādu stāstu dēļ?» vīrieši brīnījās.
   «Jā gan, tādu stāstu dēļ,» tas turpināja. «Manas dzimtenes ciemā, kur mans tēvs dzīvoja, arī tāda paraža, ka ziemas vakaros sievas un meitas sanāk kopā vērpt. Tur tad mēdz ierasties arī jaunie puiši un stāstīt dažādas lietas. Tā kādu vakaru sāka runāt par rēgiem un spo­kiem, un puiši pastāstīja par kādu sīktirgotāju, kas miris jau priekš desmit gadiem, bet kapā neatrodot miera. Katru nakti atsviežot zemi, pieceļoties no kapa, lēni un klepodams, gluži kā dzīves laikā, aiz- velkoties uz savu pārdotavu, sverot tur kafiju un cukuru, penterēdams:
   «Kas pusnaktī pa pusei svērts, Tas dienā pilna mēra vērts.»
   Daudzi apgalvoja, ka esot viņu redzējuši, tāpēc meitas un sievas sāka baiļoties. Bet mana māsa, sešpadsmit gadus vecs meitēns, gribēja būt gudrāka par citām un teica: «Tam es neticu. Kas reiz miris, tas vairs neatgriezīsies!» Tā viņa teica, bet, diemžēl, pati tā nedomāja, jo viņa jau bieži bija pārbijusies.
   Tad kāds no jaunajiem puišiem pateica: «Ja tu tam netici, tad tak tev nebūs no viņa bail. Viņa kaps tikai divus soļus no nesen mirušās Katiņas kapa. Saņem dūšu, aizej kapsētā, noplūc uz Katiņas kapa kādu ziedu un atnes to mums, tad mēs ticēsim, ka tu no tirgotāja ne­baidies!»
   Kaunēdamās, ka citi viņu neizsmej, mana māsa teica: «Ak, tas man tīrais nieks; kādu puķi jūs vēlaties?»
   «Visā ciemā citur nezied baltās rozes kā vienīgi tur. Tāpēc atnes mums pušķi šo rožu,» sacīja kāda viņas draudzene. Viņa piecēlās un gāja. Visi vīrieši uzlielīja viņas drosmi, bet sievas kratīja galvas, pie- bilzdamas: «Kad tik nu labi vien beigtos!»
   Mana māsa gāja uz kapsētu, bija gaiša mēnesnīca, un jau meitenei pārskrēja šermuļi, kad, pulkstenim divpadsmit sitot, viņa vēra kap­sētas vārtus.
   Viņa pārkāpa pāri dažai labai zināmai kapa kopiņai. Jo tuvāk viņa nāca Katiņas baltajām rozēm un spokainā tirgotāja kapam, jo viņai ap sirdi metās arvien baisāk.
   Tagad viņa bija klāt; drebēdama tā noliecās un noplūca ziedus. Te viņai šķita, ka tuvumā kaut kas iečabētos, viņa paraudzījās apkārt:
   pāris soļus atstatu no kāda kapa lidoja smiltis, un no turienes lēnām pacēlās kāds stāvs. Tas bija vecs, bāls vīrs, baltu nakts cepuri galvā. Mana māsa izbijās. Viņa vēlreiz paskatījās turp, lai pārliecinātos, vai pareizi redzējusi. Bet, kad kapā gulētājs degunbalsī uzrunāja: «Labvakar, meitiņ, kur tik vēlu?» — tad viņu sagrāba nāves izbailes. Viņa trūkās kājās, drāzās pāri kapiem uz vakarēšanas māju un aizelsusies pastāstīja, ko redzējusi. Pēc tam viņa kļuva tik nespēcīga, ka nēšus bija jāpārnes mājās. Ko tas mums līdzēja, kad otrā dienā uzzinājām, ka tas bijis kapracis, kas, tur kapu rakdams, uzrunājis manu nabaga māsu? Vēl to nezinādama, viņa saslima ar stipru drudzi un pēc trim dienām nomira. Rozes savam kapa vainagam bija plūkusi viņa pati.»
   Važonis apklusa, un acīs tam riesās asaras, bet pārējie pavērās viņā līdzjūtīgi.
   «Tātad nabaga meitene arī kritusi par upuri šai māņticībai,» teica jaunais zeltkalis. «Man ienāk prātā kāda teika, kurā, diemžēl, noticis līdzīgs gadījums. To es jums labprāt pastāstīšu.»

   Skotu teika
   Kādā no Skotijas klintssalām daudz gadus atpakaļ laimīgā saticībā dzīvoja divi zvejnieki. Abi viņi bija neprecējušies, nebija viņiem arī ne radu, ne piederīgo, un viņu kopīgais, lai gan dažādais darbs viņus labi uzturēja. Viņi abi bija gandrīz vienos gados, bet augumā un raksturā tie atšķīrās viens no otra kā ērglis no roņa.
   Kaspars Strumpfs bija zems, resns vīrs, tuklu mēnessapaļu seju un mīļi smaidīgām acīm, kuras, likās, nepazina ne skumju, ne raižu. Viņš bija ne vien tukls, bet arī miegains un laisks, tādēļ viņam piekrita visi mājas darbi, vārīšana un cepšana, tīklu siešana savai zvejai un pār­došanai, kā arī lielāko tiesu jāapstrādā viņu nelielais zemes stūrītis.
   Pavisam citāds cilvēks bija viņa biedrs: garš un kalsens, drosmīgu ērgļa degunu un dedzīgām acīm, pazīstams kā cītīgākais un laimīgā­kais zvejnieks, kā visdūšīgākais kāpējs pēc putniem un dūnām, pats
   čaklākais zemkopis salās un pie tam naudas kārākais pārdevējs Kirk- vallas tirgū 1,7 . Bet, tā kā viņam bija laba prece un viņš nevienu neap­krāpa, tad katrs labprāt pie viņa griezās, un Vilms Falks (kā tautieši viņu sauca) ar Kasparu Štrumpfu, ar kuru pirmais, neraugoties uz visu skopumu, savā grūti iegūtajā peļņā draudzīgi dalījās, abi bija ne tikai labi pārtikuši, bet jau ar zināmām izredzēm tikt par īsti turīgiem vīriem. Tak turība vien vēl neglaimoja Falka mantkārajam prātam: viņš gribēja kļūt bagāts, ļoti bagāts. Un redzēdams, ka parastā ceļā ar čaklumu vien nevar tik ātri tikt pie bagātības, viņš atzina un beidzot pieķērās domai, iegūt savu bagātību kādā laimes gadījumā. Un, tā kā šī doma pilnīgi sagrāba savā varā viņa alkstošo garu, tad viņa galvā cits nekas vairs nejaucās, un viņš sāka par to runāt ar Kasparu Štrumpfu kā par pilnīgi drošu lietu. Kaspars, kuram katrs Falka vārds bija svēta patiesība, pastāstīja to saviem kaimiņiem, un drīz vien izpau­dās valodas, ka Vilms Falks vai nu par zeltu jau esot pārdevies nela­bajam, vai vismaz dabūjis no pekles kunga kādu piesolījumu.
   Sākumā Falks pasmējās par tādām valodām, bet pamazām viņam iepatikās doma, ka kāds gars viņam varētu uzrādīt apraktu mantu. Tādēļ viņš vairs nerunāja pretī, kad ļaudis viņu par to piezoboja. Savu nodarbošanos viņš gan vēl joprojām piekopa, tomēr ne tik cītīgi. Ka­mēr agrāk viņš pastāvīgi mēdza nodoties zvejai vai darīja ko citu derīgu, tagad turpretī krietnu tiesu laika nosita veltās dēkās, meklē­dams gadījumu, kas viņu padarītu stāvus bagātu. Kā par nelaimi vēl kādu dienu, kad viņš stāvēja vientuļā krastā un nenoteiktu cerību pilns raudzījās jūrā, it kā no turienes sagaidīdams savu laimi, kāds liels vilnis kopā ar sūnām un oļiem viņam pie kājām izmeta dzeltenu piciņu — zelta bumbiņu.
   Vilms stāvēja kā apburts: tātad viņa cerības nav bijušas tukši sapņi, jūra viņam sūta zeltu, skaidru, mirdzošu zeltu, droši vien pārpalikumu no smagas zelta pikas, ko viļņi dzelmē notrinuši bises lodes lielumā. Viņam atausa pārliecība, ka reiz tepat šai piekrastē būs nogrimis kuģis ar bagātīgu kravu un ka viņš ir tas izredzētais, kam jāizceļ no jūras klēpja šī apraktā manta. No šā brīža tā bija viņa vienīgā dziņa. Savu atradumu rūpīgi pat no sava drauga slēpdams, lai cits kāds atklājumam nenāktu uz pēdām, viņš atmeta visu darbu, dienas un naktis pavadīja piekrastē, kur neizmeta vis tīklus zivīm, bet gan laida īpaši pagatavotu liekšķeri — zelta zvejai. Tak viņš sazvejoja tikai nabadzību, jo pats vairs neko nenopelnīja, un Kaspara miegaino pūļu nepietika, lai abi pārtiktu. Apraktās mantas meklējot, izputēja ne tikai atrastais zelts, bet pamazām izsīka arī abu vecpuišu mantība. Tomēr, kā agrāk
   Strumpfs klusēdams bija ļāvis Falkam nopelnīt lielāko tiesu iztikas, tāpat viņš tagad klusu ciezdams un bez kurnēšanas panesa to, ko drauga nederīgā nodarbošanās tam atrāva. Taču taisni šī lēnprātīgā pacietība viņa draugu tikai pamudināja joprojām dzīties pēc bagātības. Un vēl vairāk Falka dedzību uzkurināja tas, ka katrreiz, gulēt ejot un acīm miegā cieti slēdzoties, viņam ausīs ieskanējās kāds vārds, kuru viņš šķitās skaidri dzirdējis un kurš likās arvien tas pats, bet nekad viņš tā nevarēja paturēt prātā. Viņš gan neizprata, kāds sakars šai tik ļoti dīvainai parādībai ar viņa neatlaidīgo tieksmi, bet tādu dabu kā Vil­mām Falkam viss ietekmē. Tāpēc arī noslēpumainā čukstēšana stipri­nāja viņu ticībā, ka viņam lemta liela laime, kuru viņš iedomājās atrast zelta kaudzē.
   Kādu dienu viņu pārsteidza vētra jūras krastā tanī pašā vietā, kur viņš bija atradis zelta piciņu, un stiprais negaiss viņu spieda meklēt patvērumu tuvākajā alā. Sī ala, kuru ļaudis sauc par Stēnfoles klints- alu, kā garš apakšzemes gaitenis stiepās gar piekrasti ar ieeju un izeju jūrā, kādēļ viļņi mūžam tai cauri plūda, neganti krākdami un putodami. Sī ala bija tikai vienā vietā pieejama, pa kādu plaisu no klintsaugšas, bet, izņemot pārgalvīgus zēnus, reti kāds tanī nolaidās, jo atbaidīja grūtā kāpšana un vēl izdaudzinātā spokošanās. Vilms ar mokām no- trausās pa plaisu lejā pēdas divpadsmit zem zemes un notupās uz kāda cilna akmens, pār kuru karājās klintsrags. Te, kur pie kājām krāca bangas un virs galvas trakoja vētra, viņam atkal uzmācās parastās do­mas, proti, par bojā gājušo kuģi un kas gan šis kuģis varējis būt, kaut gan apklaušot pat visvecākie piekrastes zvejnieki neatcerējās un ne­zināja viņam pateikt, ka te kāds kuģis būtu nogrimis. Cik ilgi viņš tā bija sēdējis, pats vairs neatskārta, bet, no sapņošanas pamodies, beidzot viņš redzēja, ka vētra pārgājusi. Patlaban viņš jau taisījās kāpt augšā, kad dziļumā izdzirda balsi un viņam ausīs skaidri ieskanējās vārds Karmilhan! Sabijies viņš uzlēca stāvus un blenza tukšajā bezdibenī. «Tu mīļais dievs!» viņš iesaucās. «Tas ir tas pats vārds, kas man miegā nedod miera! Bet, dieva dēļ, ko tas nozīmē?» — «Karmilhan!» kā vai- diens vēlreiz atskanēja alā, kad Falks ar vienu kāju jau bija ticis aizas malā, un kā izbiedēts alnis viņš drāzās uz savu mājiņu.
   Vilms tomēr nebija nekāds bāba, — visa bēgšana viņam iznāca tā negaidot. Un pie tam viņa mantkāre bija tik liela, ka nekādas briesmas to neatbaidītu iet tālāk pa uzsākto ceļu. Kādreiz vēlā naktī mēnesnīcā viņš ar savu liekšķeri zvejoja netālu no Stēnfoles alas. Te piepeši liek- šķere aiz kaut kā aizķērās. Viņš vilka, cik jaudas, bet nasta nekustējās. Pa tam sacēlās vējš, melni mākoņi apņēma debesis, laiva stipri svaidī-
   jās un draudēja apgāzties, bet Vilms neatlaidās. Viņš vilka un vilka, kamēr vairs nejuta nekāda svara, nekas vairs neturēja un viņš jau domāja, ka liekšķere notrūkusi. Bet taisni tanī mirklī, kad mākoņi savilkdamies taisījās aizklāt mēnesi, uz ūdens parādījās kaut kas apaļš, melns, un atkal atskanēja mocītājs vārds Karmilhan! Viņš ātri gribēja saķert uzpeldējušo priekšmetu, bet, tikpat ātri kā pacēlies, tas pazuda nakts tumsā, un atsākusies vētra piespieda Vilmu meklēt patvērumu tuvākajā klintsgrotā. Pagalam noguris, viņš te iemiga, tak guļot viņu joprojām mocīja tā pati nevaldāmā iedoma, kas tirdīja dienā, dzenoties pēc bagātības. Uzlēcošās saules stari jau krita pār mierīgo jūras spo­guli, kad Falks uzmodās. Pašlaik viņš taisījās doties pie sava parastā darba, kad pamanīja no tālienes kaut ko tuvojamies. Drīz vien viņš saskatīja laivu un kādu cilvēka stāvu tanī, bet dīvainākais bija tas, ka laiva slīdēja bez burām un airiem, pie tam ačgārniski nākdama uz piekrasti. Tāpat laivinieks sēdēja iekšā, nelikdamies ne zinis par stūri, ja vispār tāda bija. Laiva nāca arvien tuvāk, līdz beidzot apstājās pie Vilma laivas. Braucējs izrādījās vecs, mazs vīriņš, ģērbts dzeltena audekla drēbēs, ar sārtu, stāvu nakts cepuri galvā. Nekustīgs, aizvēr­tām acīm viņš sēdēja kā sakaltis mironis. Velti Falks sauca, velti grūstīja sastingušo un pašlaik jau taisījās piesiet svešo laivu savējai, lai vestu prom, kad vecītis atvēra acis un sāka kustēties tik dīvaini, ka pat pārdrošākam zvejniekam samestos bailes.
   «Kur es esmu?» viņš, smagi nopūzdamies, prasīja holandiešu valodā. Falks, kas no holandiešu siļķu zvejniekiem bija šo to iemācījies holan- diski, pateica salas vārdu un savukārt noprasīja, kas viņš tāds un kādēļ te atbraucis.
   «Es nāku apraudzīt Karmilhanu.»
   «Karmilhanu? Dieva dēļ, sakiet, kas tas tāds?» iesaucās mantkārīgais zvejnieks.
   «Es neatbildu uz jautājumiem, kas teikti šādā vārdā,» atbildēja vecītis, manāmi satrūcies.
   «Nu,» Falks uzsauca, «kas tas par Karmilhanu?»
   «Karmilhana tagad vairs nav, bet kādreiz tas bija skaists kuģis, un neviens nav vedis tādas zelta kravas kā šis kuģis.»
   «Kur un kad tas nogrima?»
   «Tas bija priekš simt gadiem, kur, to skaidri nezinu. Es braukāju, to vietu meklēdams, lai izzvejotu pazaudēto zeltu. Ja tu man palīdzēsi, tad dalīsim atradumu uz pusēm.»
   «Ar lielāko prieku, tikai saki, kas man jādara?»
   «Tavs uzdevums prasīs drosmi. Taisni pusnaktī tev jāierodas salas mežonīgākajā, vientuļākajā vietā, paņemot līdzi vienu govi, kuru no­kausi un liksi kādam sevi ietīt tās jēlajā ādā. Tavs pavadonis lai tevi pamet tur vienu pašu, un nebūs vēl pulkstenis nositis vienu, kad tu jau zināsi, kur guļ Karmilhana zelts.»
   «Tādā kārtā jau vecā Engrola dēls pazudināja savu dvēseli un miesu!» Vilms izbailēs iesaucās. «Tu esi pats ļaunais,» viņš vēl pieme­tināja, steidzīgi airēdams projām, «ej ellē! Es neielaižos ar tevi nekādās darīšanās.»
   Vecītis, zobus griezdams, lamāja un lādēja aizbraucēju, bet zvej­nieks, laizdams darbā abus airus, drīz vairs to nedzirdēja un, iegriezies aiz kādas klints, arī neredzēja viņa. Bet atziņa, ka ļaunais grib viņa mantkāri izlietot savā labā un ar zeltu ieviļināt savos slazdos, neiz­dziedēja apmātā zvejnieka, gluži otrādi, dzeltenā vīriņa atklājumu viņš cerēja izmantot, nemaz nekrītot ļaunā nagos. Turpinādams savu zelta zveju tukšajā krastmalā, viņš palaida garām savu labklājību, kuru būtu varējis iegūt citās jūrmalas vietās ar zivju zveju. Tāpat viņš palaida citus darbus, ko agrāk cītīgi strādāja, — un tā dienu no dienas ar savu biedru grima nabadzībā, līdz beidzot viņiem pietrūka dienišķās iztikas. Bet, kaut gan šis posts cēlās tikai no Falka stūrgalvības un aplamās mantkāres, tā ka raizes par uzturu gula vienīgi uz Kasparu, tomēr pēdējais savam biedram nekad neko nepārmeta. Vēl vairāk, viņš pret to izturējās tikpat padevīgi, paļāvīgi un tā pārākumu atzīstot, kā tos laikus, kur tam viss tik labi padevās. Sī uzticība bezgalīgi pa­vairoja Falka bēdas, bet arī dzina viņu vēl cītīgāk meklēt zeltu, cerībā ar to atmaksāt savam draugam visas viņa pašreizējās ciešanas. Taču mīklaino Karmilhana vārdu kāds viņam miegā joprojām velnišķi čuk­stēja ausīs. īsi sakot, posts, neveiksme un mantkāre viņu padarīja vai traku, līdz beigu beigās viņš patiesi apņēmās darīt to, ko bija ietei­cis vīrelis, lai gan pa teikai labi zināja, ka ar to nododas ļaunās varas rokās.
   Visas Kaspara ierunas bija veltīgas. Falks vēl vairāk iekarsēs, kad draugs viņu lūdza atmest tādas neprātīgas iedomas, un labais, pieļāvī­gais cilvēks beidzot pats bija ar mieru iet draugam palīgā viņa baigajās gaitās, Abiem sāpēs sirds sažņaudzās, kad viņi apmeta valgu ap ragiem skaistajai govij, viņu vienīgajam lopiņam, kuru bija uzaudzējuši no telēna un vienmēr vilcinājušies to pārdot, nevarēdami saņemties nodot to svešās rokās. Bet ļaunais gars, Vilmu kūdīdams, nu apspieda viņā visas labākās jūtas, un Kaspars nespēja draugam pretoties. Bija sep­tembra mēnesis, kad Skotijā jau iestājušās ziemas garās naktis. Skar­bajā vakarvējā smagi vilkās tumši padebeši, cits pār citu drūvēdamies kā milzu leduskalni Malstromā48 . Melnas ēnas viesās pa muklājiem kalnu aizās, un duļķaino ūdeņu atvari izskatījās baisi kā elles vārti. Falks gāja pa priekšu, Strumpfs viņam seku, trīcēdams par savu pār­drošību. Asaras viņam saskrēja acīs, paskatoties uz nabaga lopiņu, kas nejauzdams tik uzticīgi gāja pretī savai nāvei, ko tam nesīs tā pati roka, kas līdz šim sniedza barību. Ar mokām viņi nokļuva šaurā, staignā kalnu ielejā, kas bija vietvietām ar zāli un sūnu apaugusi, piesēta lie­liem akmeņiem, visapkārt apvērsta ar robainu kalnu valni, pār kuru reti kad cilvēks spēris savu kāju. Pa muklāju viņi tuvojās lielam ak­menim, kas atradās ielejas vidū un no kura ķērkdams pacēlās gaisā iz­traucēts ērglis. Nabaga govs dobji iemāvās, it kā nojautusi briesmu vietu un savu tuvo galu. Kaspars novērsās, lai noslaucītu nevaldāmās asaras. Viņš atskatījās uz ceļu klinšu spraugā, pa kuru viņi bija nākuši, jau dzirdēdami tālo jūras krākšanu, pacēla acis uz kalnu virsotni, pār kuru gulēja ogļumelns mākonis, laiku pa laikam dobji nodunēdams. Kad Kaspars pagriezās atpakaļ pie Vilma, tas nabaga govi jau bija piesējis pie akmens un atvēzējies patlaban taisījās tai zvelt ar pietu pa pieri.
   Tas gāja pāri viņa pacietībai, ļauties vēl sava drauga gribai. Ar sa­ņemtām rokām viņš nometās tā priekšā ceļos. «Dieva dēļ, mīļais Falka Vilm,» izmisuma pilnā balsī viņš iesaucās, «apžēlojies par sevi, apžē­lojies par govi! Apžēlojies par sevi un mani! Nepazudini savu dvēseli! Apžēlojies par savu dzīvību! Un, ja tu dievu tā gribi kārdināt, tad pa­gaidi vismaz līdz rītam un upurē labāk citu lopiņu nekā mūsu mīļo govi!»
   «Kaspar, vai tu jucis?» atsaucās Vilms kā ārprātīgs, vēl vienmēr turēdams cirvi atvēzētu. «Vai lai govi žēlodams, pats badā nomirstu?»
   «Badā tu nenomirsi,» Kaspars droši pateica. «Kamēr manas rokas kustēsies, tev nebūs badu jāmirst. Es strādāšu priekš tevis no rīta līdz vakaram. Tikai nepazudini savu ticīga cilvēka dvēseli un ļauj dzīvot manam nabaga lopiņam!»
   «Tad ņem šo cirvi un pāršķel man galvu!» izmisušu balsi kliedza Falks. «Es ne pēdas nekustēšos no šās vietas, kamēr nebūšu panācis savu. Vai tu man izcelsi Karmilhana mantu? Vai tavas rokas spēs nopelnīt vairāk nekā iztiku dzīvības vilkšanai? Bet tās var gan izbeigt manas mokas — tad ņem un upurē mani!»
   «Vilm, kauj nost govi, kauj nost mani! Tas man nekas, es gribu tikai glābt tavu dvēseli. Ak, šis akmens jau ir piktu altaris, un tu savu upuri gribi nest tumsas gariem.» 49
   «Es par tiem neko nezinu,» skaļi pasmiedamies, iesaucās Falks kā cilvēks, kas apņēmies neparko neatkāpties no sava nodoma. «Kaspar, tu esi traks un padarīsi mani traku — bet lūk,» viņš turpināja, nosviez­dams cirvi un paķerdams no akmens nazi, it kā gribētu nodurties, «tad paturi govi manā vietā!»
   Kaspars vienā rāvienā metās pie viņa, izrāva tam pašnāvības rīku no rokām, pakampa cirvi, pacēla to gaisā un ar tādu sparu deva pa galvu mīļotam lopiņam, ka tas nemaz netirinājies saļima beigts pie sava saimnieka kājām.
   Sitiena mirklī uzlāktīja spožs zibens, kam sekoja pērkona grāviens, un Falks uzlūkoja savu draugu tādām acīm, kā vīrs apbrīno bērnu, kad tas pastrādājis tādu darbu, no kura pats baidījies. Turpretī Štrumpfs nelikās nobijies ne no pērkona, ne arī ļāvās traucēties no līdzbiedra brīnīšanās, bet, ne vārda neteikdams, ķērās govij nodīrāt ādu. Kad Vilms bija daudzmaz attapies no pārsteiguma, viņš gāja draugam palīgā šai darbā, bet, kā pirmīt nevaldāma upurēšanas kāre, tā tagad viņu bija pārņēmis liels riebums pret šo upuri. Pa tam savilkās negaiss, kalnos dobji rībēja pērkona grāvieni, spalgi zibšņi locījās ap akmeni un pa kūdrāju, kamēr vējš, nerazdams izejas pāri kalniem, ielejas gra­vās kauca un trakoja kā negants. Dīrāšanu pabeiguši, abi zvejnieki bija līdz kaulam izmirkuši. Govs ādu viņi izklāja zemē, Kaspars jo cieši ievīstīja un iesēja tanī Falku, kā tas to lika. Tikai, kad tas bija padarīts, viņš, nabadziņš, pārtrauca ilgo klusuciešanu, līdzcietīgi noskatīdamies uz savu apmulsušo draugu, viņš drebošā balsī tam vaicāja: «Vilm, vai es tev ko vēl nevaru palīdzēt?»
   «Vairāk neko,» tas atteica, «dzīvo sveiks!»
   «Ardiev',» sacīja Kaspars, «dievs lai tev piedod tāpat, kā es tev piedodu!»
   Tie bija pēdējie vārdi, ko Vilms no viņa dzirdēja, jo nākošā acu­mirklī tas jau bija pazudis nakts melnajā tumsā. Un tad pat uznāca tik briesmīgs vētras brāziens, kādu Vilms savu mūžu nebija pieredzējis. Tas iesākās ar spožu zibeni, kura gaismā Falkam atklājās ne vien tu­vīnie kalni un klintis, bet arī visa piekraste aiz tām, ar putojošo jūru un jomā izkaisītām klintssaliņām, starp kurām viņam likās parādāmies kāds liels svešāds kuģis bez mastiem, kas gan tūlīt atkal pazuda biezajā tumsā. Pērkona grāvieni kļuva arvien stiprāki. No kraujas atšķēlās klintsgabals un veldamies draudēja Falku sadragāt. Lietus gāza tādām šaltīm, ka vienā mirklī pārplūdināja šauro purvāju ar dzīvu ūdeni, kas, strauji celdamies, sniedzās Vilmām jau līdz pleciem. Par laimi Kaspars viņu bija nolicis ar galvu cilnumā, citādi viņš uz vietas būtu noslīcis. Odens kāpa arvien augstāk, un, jo vairāk Vilms kārpījās ārā no drau­došām briesmām, jo ciešāk ap viņu savilkās āda. Veltīgi viņš sauca
   Kasparu. Kaspars jau bija tālu projām. Dievu piesaukt šais briesmās viņš nepastāja, un viņu pārņēma šaušalas, iedomājoties griezties pie tiem gariem, kuru varā viņš nu jutās nodevies.
   Ūdens jau smēlās ausīs un sniedzās līdz lūpām. «Ak dievs, es esmu pazudis!» viņš iesaucās, kad lielāka ūdens šalts pāršļāca sejai pāri, bet tanī pašā mirklī atskanēja kā tāla ūdenskrituma krākšana un līmenis atplaka no viņa mutes. Straume kraujā bija izlauzusi sev ceļu. Tā kā reizē ar to mitējās arī lietus un debesis mazliet noskaidrojās, tad izmi­sums Falkam pārgāja un sirdī atausa cerības stars. Bet, kaut gan šai nāves cīņā viņš jutās pagalam noguris un viņam par varu gribējās tikt vaļā no savām saitēm, tirdītājs mērķis tomēr vēl nebija sasniegts, tādēļ, acīm redzamām dzīvības briesmām atvelkoties, mantkāre ar visām sa­vām fūrijām atkal atgriezās viņa krūtīs.
   Pārliecināts, ka šādā stāvoklī viņam jāiztur līdz galam, ja grib ko sasniegt, viņš palika mierīgi guļam un drīz vien aiz aukstuma un no­guruma iekrita cietā miegā.
   Viņš varēja būt gulējis pāris stundas, kad no laimīgās pašaizmirstī- bas viņu uzmodināja sejā iesities auksts vēja vilnis un tuvojošos bangu šalkoņa. Debess atkal bija apmākusies. Spilgts zibens, tāpat kā pirmīt, negaisu ievadot, vēlreiz apgaismoja visu apkārtni, un Falkam atkal likās, ka viņš redzētu svešo kuģi, kas tagad pie pašas Stēnfoles klints paceļas augstā vilnī un tagad iegāžas bezdibenī. Viņš ilgi vēroja šo dīvaino parādību, jo zibeņi tagad laistījās krustām šķērsām, apgaismo­dami jūru, kad piepeši no ielejas pacēlies augsts ūdensstabs viņu trieca pret klinti tik spēcīgi, ka tas zaudēja samaņu. Kad viņš atkal atjēdzās, negaiss jau bija pārgājis, debess skaidrojās un tikai pamalēs vēl lāktīja rūsa. Viņš gulēja pakājē pie kalnu krauja, kas iežogoja ieleju, juzda­mies pilnīgi satriekts, ka ne pakustēties. Ausīs viņam skanēja aprim­stošu bangu šalkoņa, jaukta ar tādu kā svinīgu dziedāšanu dievkalpo­jumā. Sākumā šās skaņas bija tik vāji dzirdamas, ka viņš tās noturēja par māņiem. Bet tad tās tuvodamās pacēlās arvien skaidrākas un skaidrākas, līdz beidzot Falkam šķita, ka viņš šai mūzikā izšķirtu kādu psalma meldiju, ko pagājušā vasarā bija dzirdējis dziedam uz kāda holandiešu siļķu zvejas kuģa.
   Pēdīgi viņš saklausīja balsis un šķita sadzirdam arī dziesmas vārdus. Balsis nu skanēja jau ielejā, Falks ar mokām pavirzījās, atspiezdams galvu uz kāda akmens, un patiesi ieraudzīja gājienā cilvēkus, kas dzie­dādami nāca taisni uz viņu. Bailes un rūpes bija lasāmas šo cilvēku sejās, un no viņu drēbēm pilēja ūdens. Viņi jau bija pienākuši tam gluži klāt, un dziedāšana apklusa. Gājiena priekšgalā atradās vairāki
   muzikanti, tad nāca jūrnieki un aiz tiem liels, spēcīgs vīrs, veclaicīgā krāšņi zeltizšūtā tērpā, ar lielu zobenu pie sāniem, turēdams rokā garu, resnu spāniešu niedru ar zelta rokturi. Viņam blakus gāja nēģerēns, laiku pa laikam pasniegdams savam kungam garu pīpi, no kuras tas svinīgi ievilka pa dūmam un soļoja tālāk. Viņš apstājās pie Vilma taisns ' kā svece. Abās pusēs viņam nostājās pārējie, ne tik lepni ģērbušies vīri, kuriem visiem bija rokā pīpes, gan no izskata ne tik dārgas kā tā, kuru zēns nēsāja līdzi resnajam vīram. Aiz viņiem pulcējās citi pie­nācēji, arī vairākas sievietes ar bērniem uz rokas vai pie rokas, visas greznā, bet svešādā apģērbā. Gājienu noslēdza bars holandiešu matrožu, zelēdami tabaku pilnām mutēm vai iesprauduši zobos brūnu pīpīti, kuru tie klusu ciezdami sūca.
   Zvejnieks ar drausmām noskatījās uz šo savādo sanāksmi, bet saspringtā ziņkārē gaidīja, kas notiks tālāk. Viņi ilgi stāvēja ap to, piepildīdami gaisu dūmu mākoņiem, aiz kuriem pamirdzēja pa zvaig­znei. Loks ap Vilmu savilkās arvien ciešāks, pīpošana pieņēmās, un no pīpotāju mutēm un pīpēm pacēlies dūmu mākonis sabiezēja tumšāks, aizvien tumšāks. Falks bija drošs un piedzīvojis vīrs, viņš sagatavojās uz ko ārkārtīgu — tak, kad šis neizprotamais pūlis viņam spiedās vien­mēr vairāk virsū, kā nomākt gribēdams, tad viņam dūša sašļuka, lielas sviedru lāses izspiedās uz pieres un aiz bailēm šķita gals klāt. Bet var iedomāties viņa izbailes, kad, pametis acis sāņus, viņš pie paša galvgaļa ieraudzīja dzelteno vīriņu sēžam stingri un taisni, kā viņš to bija pirmo reizi redzējis, tikai tagad, itin kā ņirgājoties par citiem, tas arī mutē tu­rēja pīpi. Nāves baiļu pārņemts, Falks griezās pie sanācēju galvenās per­sonas, iesaukdamies: «Tā vārdā, kam jūs kalpojat, sakiet, kas jūs esat? Un ko jūs no manis vēlaties?» Plecīgais vīrs jo cienīgi ievilka trīs dū­mus, padeva pīpi zēnam un baismīgi vēsi atbildēja: «Es esmu Aldrets Francis van der Svelders, Amsterdamas kuģa Karmilhana pavēlnieks. Tas ceļā no Batavijas uz mājām pie šīm klintīm nogrima ar visiem ļau­dīm un mantu. Tie šeit ir mani virsnieki, te mani pasažieri un tur mani brašie matroži, — kas visi noslīka līdz ar mani. Kādēļ tu mūs sauci augšā no mūsu dzelmju mājokļiem? Kāpēc tu traucē mūsu mieru?»
   «Es gribētu zināt, kur atrodas Karmilhana zelta krava.»
   «Jūras dibenā.»
   «Kur?»
   «Stēnfoles klintsalā.»
   «Kā lai es to dabūnu rokā?»
   «Zoss metas dzelmē pēc siļķes, — vai Karmilhana zelts nav vairāk vērts?»
   «Cik es no tā dabūšu?»
   «Vairāk, nekā tu varēsi patērēt.» Dzeltenais vīriņš ņirgājās, un viss pulks skaļi iesmējās.
   «Tu beidzi?» pavēlnieks vēl noprasīja.
   «Beidzu. Ej ar mieru!»
   «Paliec sveiks, uz redzēšanos,» sacīja holandietis, pagriezdamies uz iešanu. Muzikanti atkal nostājās priekšgalā, un viss pulks aizgāja tādā pašā kārtībā, kā bija atnācis, dziedādams to pašu svinīgo dziesmu, kas, gājienam attālinoties, kļuva arvien klusāka un neskaidrāka, līdz beidzot pavisam apklusa jūras viļņu šalkoņā.
   Vilms nu saņēma pēdējos spēkus, lai atbrīvotos no savām saitēm. Beidzot viņam arī izdevās izraut vienu roku, ar kuru tad viņš atraisīja sasieto virvi, un tā galu galā izvīstījās no ādas. Nemaz neatskatījies, viņš steidzās uz savu būdu, kur atrada nabaga Kasparu Štrumpfu dziļā nesamaņā sabrukušu uz klona. Ar lielām pūlēm Falks viņu atdzīvināja, un lāga cilvēks noraudāja prieka asaras, redzēdams sveiku savu jau­nības draugu, kuru jau bija turējis par pazudušu. Bet šis laimes stars izgaisa, kad viņš padzirda, kādās šausmās draugs tagad grib doties.
   «Esmu gatavs mesties vai pašā ellē nekā vēl ilgāk dzīvot šais kai­lajās sienās un šai postā. Vai nāc man līdz vai nenāc — es eju!» To teicis, Vilms paķēra lāpu, degli, virvi un metās prom. Kaspars skrēja tam pakaļ, cik ātri jaudādams. Viņš atrada to jau stāvam uz klintsraga, zem kura toreiz negaisā bija patvēries, un patlaban taisāmies nolaisties ar virvi tumšā atvara mutulī. Redzēdams, ka nekādiem vārdiem nav iespējams neprātīgo cilvēku atrunāt, Kaspars sagatavojās laisties tam līdzi lejā, bet Falks viņu norīkoja palikt augšā un turēt virvi. Ar lielām mokām, kur tikai visaklākā mantkāre var iedvest drosmi un spēku, Falks nolaidās alā, beidzot atmezdamies uz kāda atkara klintsgabala, zem kura mutuļoja melni viļņi baltām putu krantīm. Alkatīgi apskatījies, viņš beidzot taisni sev priekšā straumē ieraudzīja kaut ko lāsmojam. Steigšus viņš nolika lāpu, metās ūdenī un saķēra kaut ko smagu, to arī izceldams. Tas bija dzelzs šķirstiņš, pilns zelta gabalu. Viņš pavēstīja biedram, ko atradis, bet ne dzirdēt negribēja, kad tas lūdzās, lai ap­mierinoties ar to un kāpjot augšā. Falks domāja, ka tie tikai ir pirmie viņa ilgo pūliņu augļi. Viņš metās vēlreiz dzelmē — no jūras atskanēja skaļi smiekli, un Vilms Falks nekad vairs nav redzēts.
   Kaspars gāja viens pats uz mājām, bet kā gluži cits cilvēks. Briesmīgie satricinājumi, ko pārcieta viņa vājā galva un jūtīgā sirds, viņam bija sajaukuši prātus. Viņš palaida galīgā postā visu savu iedzīvi, bez jēgas dienām un naktīm apkārt malstīdamies, agrāko paziņu no­žēlots un atstāts. Kāds zvejnieks teicās redzējis Vilmu Falku kādā vētrainā naktī krastmalā starp Karmilhana kuģa ļaudīm, un tanī pašā naktī pazuda arī Kaspars Strumpfs.
   Visur viņu izmeklējās, bet nekur ne pēdu neatrada. Tikai teika stāsta, ka viņš kopā ar Falku bieži esot redzēts starp tā paša burvju kuģa ļaudīm, kas kopš tās reizes par zināmu laiku arvien parādoties pie Stēnfoles klintsalas.
   «Pusnakts sen jau pāri,» teica students, kad jaunais zeltkalis savu stāstu bija beidzis. «Nu gan mums vairs nedraud nekādas briesmas, un es vismaz kļūstu tik miegains, ka jums visiem ieteiktu doties pie miera un labi izgulēties.»
   «Priekš pulksten diviem es vēl ne uz ko nepaļaujos,» atbildēja mednieks. «Paruna saka: no vienpadsmitiem līdz diviem — zagļu laiks.»
   «Man arī tā liekas,» piebilda atslēdznieks. «Ja jau grib mums ko izdarīt, tad pēc pusnakts ir pats izdevīgākais laiks. Tādēļ es domāju, ka studiozs varētu turpināt savu stāstu, ko viņš vēl nepabeidza.»
   «Es tam nekārpos pretī,» tas sacīja, «kaut gan mūsu kaimiņš, med­nieka kungs, nav dzirdējis sākuma.»
   «Es lūkošu to iedomāties; sāciet vien stāstīt!» atsaucās mednieks.
   «Nu tad,» students patlaban gribēja sākt, kad suns ārā ieriedamies viņu pārtrauca. Visi klausījās, elpu aizturējuši. Tūliņ no grāfienes is­tabas izskrēja sulainis un pateica, ka no meža puses taisni uz krogu nākot desmit vai divpadsmit apbruņojušies vīri.
   Mednieks paķēra savu bisi, students savu pistoli, amata mācekļi savas nūjas, bet važonis izvilka no kabatas lielu nazi. Tā viņi stāvēja, cits citā lūkodamies, kā bez padoma.
   «Iziesim uz kāpnēm!» iesaucās students. «Divi vai trīs no šiem blē­žiem kritīs, pirms mūs pārvarēs.» To teicis, viņš pasniedza atslēdznie­kam savu otru pistoli un norunāja, ka viņi šaus viens pēc otra. Visi viņi izgāja pie kāpnēm. Students ar mednieku atradās pašā kāpņu galā, medniekam blakus nostājās dūšīgais atslēdznieks un, pār margām pār­liecies, turēja pistoles stobru pret kāpņu vidu. Zeltkalis un važonis atradās aiz viņiem, gatavi kuru katru brīdi mesties cīņā un darīt savu, kad jau ietu vīrs pret vīru. Tā viņi nostāvēja dažas minūtes, klusu gaidīdami; beidzot dzirdēja atveramies mājas durvis un tādu kā vairāku cilvēku sačukstēšanos.
   Drīz atskanēja nācēju soļi kāpnēs. Pie pirmā līkuma parādījās trīs vīri, nemaz negaidīdami tādu saņemšanu, kādu viņiem te sagatavoja. Patlaban tie jau nāca ap stūra pīlāru, kad mednieks stiprā balsī uzsauca: «Stāt! Vēl vienu soli un jums beigas. Uzvilkt gaiļus, draugi, un tēmēt labi!»
   Laupītāji sabijās, kā dzelti atrāvās atpakaļ un apspriedās. Pēc brī­tiņa viens atkal panācās uz priekšu un teica: «Būtu aplami no jūsu puses gluži veltīgi upurēt savu dzīvību. Mūsējo te pietiks, lai jūs uz vietas pārspētu. Ejiet atpakaļ istabā, un jums nenotiks ne mazākais ļaunums, mēs jums negribam atņemt ne pliku grasi.»
   «Ko tad jūs gribat?» students uzsauca. «Vai jūs domājat, ka mēs ticēsim tādiem neliešiem? Nē, nekad! Ja gribat ko dabūt, nāciet, bet dieva vārds, pirmajam, kurš līdīs gar stūri, es laidīšu lodi pierē, tā ka tas savu mūžu vairs nejutīs galvas sāpju!»
   «Izdodiet mums to dāmu ar labu prātu!» atbildēja laupītājs. «Viņai nekas nenotiks, mēs viņu aizvedīsim drošā un ērtā vietā, bet viņas ļau­dis varēs doties mājās un pateikt grafa kungam, ka tas viņu var izpirkt par divdesmit tūkstošiem guldeņu.»
   «Un mēs lai ielaistos uz tādiem noteikumiem?» teica mednieks, dus­mās zobus griezdams un uzvilkdams gaili. «Es skaitīšu līdz trīs, un, ja tu tur lejā pie trešā nebūsi pazudis, es nospiedīšu gaili — viens,, divi —»
   «Mieru!» pērkona balsī uzkliedza laupītājs. «Kas tā par ieražu šaut uz neapbruņotu cilvēku, kas ar jums miermīlīgi sarunājas? Muļķa puisi, tu vari mani nošaut, bet nedomā, ka tas tev būs kāds varoņdarbs. Te man stāv vēl divdesmit biedru — tie par mani atriebsies. Un ko tas līdzēs tavai grāfienes kundzei, kad jūs durpriekšā gulēsiet apšauti! Tici man, ja viņa nāks labprātīgi līdz, mēs pret viņu izturēsimies godīgi.. Bet, ja tu nenolaidīsi gaili, kamēr es skaitu trīs, viņai klāsies slikti. Nolaist gaili — viens, divi, trīs!»
   «Ar šiem suņiem nav joks,» čukstēja mednieks, laupītāja pavēli izpildīdams. «Nudien, man nav žēl dzīvības, bet, ja es vienu nošauju, viņi vēl nežēlīgāk apiesies ar manu dāmu. Es paprasīšu grāfienei, ko darīt. — Ļaujiet mums pamieru uz pusstundu,» teica viņš skaļi, «mēs pateiksim grāfienei, lai sagatavojas; tā pēkšņi pārsteigta, viņa varētu galu dabūt.»
   «Piekrītam,» atbildēja laupītājs un lejā pie kāpnēm nolika sešus sargus.
   Apjukuši no pārsteiguma, nelaimīgie ceļinieki sekoja medniekam grāfienes istabā. Atrazdamās turpat tuvumā, viņa bija dzirdējusi sarunu līdz pēdējam vārdam. Bāla un stipri drebēdama, viņa tomēr likās stingri apņēmusies padoties savam liktenim. «Kādēļ lai es veltīgi grūstu briesmās tik daudz brašu cilvēku?» viņa teica. «Kā es varu mudināt jūs veltīgai aizsardzībai, jūs, kas manis nemaz nepazīstat? Nē, es redzu, nav cita glābiņa kā iet līdzi šiem neliešiem.»
   Visus aizgrāba grāfienes nelaime un viņas drošsirdība. Mednieks apraudādamies dievojās, ka viņš nepārcietīšot tādu kaunu. Students grēmās pats par sevi un savu sešas pēdas garo augumu. «Būtu es par pus galvu mazāks,» viņš sacīja, «un, ja man nebūtu bārdas, tad gan es zinātu, kas darāms. Es dabūtu no grāfienes kundzes drēbes, un šie ne­krietnie par vēlu apķertos, ko viņi nolaupījuši.»
   Arī Fēliksu šīs sievietes nelaime bija stipri ietekmējusi. Cietēja viņam likās tik aizgrābjoši tuva, itin kā viņa paša agri mirusī māte atrastos šais briesmās. Viņš jutās tik drosmīgs, tik pacilāts, ka labprāt par viņu būtu atdevis savu dzīvību. Un, kad students minēja savu no­domu, viņam pēkšņi iešāvās kas prātā. Aizmirsis visas bailes un bries­mas, viņš prātoja, kā glābt šo sievieti. «Ja tik vien vajadzīgs,» viņš teica, pietvīcis un kautrīgi panākdamies uz priekšu, «kā mazs augums, bezbārdains zods un droša sirds, lai glābtu cienīto kundzi, tad varbūt arī es derētu. Ar dieva palīgu — uzvelciet manus svārkus, uzlieciet manu cepuri pār saviem skaistajiem matiem, paņemiet šo manu somu plecos un — ceļojiet tālāk kā zeltkalis Fēlikss!»
   Visi pabrīnījās par tādu jaunekļa drošsirdību, bet mednieks ieprie­cināts krita viņam ap kaklu. «Zelta zēns,» viņš izsaucās, «tu to gribi darīt? Tu gribi ietērpties manas cienītās kundzes tērpā, lai viņu glābtu? Bet tu neiesi viens pats, es došos līdzi gūstā, palikšu pie tevis kā tavs labākais draugs, un, kamēr es būšu dzīvs, neviens tev nedrīkstēs ne pirksta piedurt.»
   «Es arī iešu ar tevi, tik tiešām kā es dzīvoju!» iesaucās students.
   Grāfiene nebija viegli pierunājama tādam priekšlikumam. Viņa nevarēja pieļaut, ka svešs cilvēks par viņu tā var uzupurēties. Viņa iedomājās, cik briesmīgi laupītāji atriebsies šiem nelaimīgajiem, ja viltus atklātos. Beidzot tak viņu uzvarēja pa daļai jaunā cilvēka lūg­šanās, pa daļai pārliecība, ka, izglābusies pati no briesmām, viņa visādi varētu gādāt par sava glābēja izpestīšanu. Viņa bija ar mieru. Med­nieks un pārējie ceļinieki ieveda Fēliksu studenta istabā, kur tas ātri apvilka grāfienes apģērbu. Mednieks piedevām vēl piesprauda aptek­snes lieko matu cirtas un uzlika galvā dāmu cepuri, un visi atzina, ka neviens viņa nepazīs. Pat atslēdznieks dievojās, ka, uz ielas saticis, viņš veikli paceltu cepuri un nemaz neiedomātos sveicinām savu dūšīgo biedru.
   Pa tam arī grāfiene ar apteksnes palīdzību bija sameklējusi jaunā zeltkaļa somā drēbes un pārģērbusies. Dziļi uz acīm uzmauktu cepuri galvā, ceļinieka spieķi rokā, atviegloto somu uz muguras — nu nemaz vairs pazīt, un citā brīdī ceļinieki nevarētu smieklu valdīt par savādo maskaradi. Jaunais amata māceklis ar asarām acīs pateicās Fēliksam un apsolījās steigties viņam palīgā.
   «Vēl man tikai viens lūgums,» atbildēja Fēlikss, «šai somā, kas jums uz muguras, atrodas maza kastīte: uzglabājiet to labi rūpīgi! Ja tā man ietu bojā, tad es uz visiem laikiem būtu nelaimīgs. Tā man jāaiznes manai audžu mātei un …»
   «Mednieks Gotfrids zina manu pili,» viņa atbildēja, «jums viss tiks nodots atpakaļ pilnīgā kārtībā, un es ceru, ka jūs, cēlais jaunekli, pats atnāksiet pie mums, lai saņemtu manu un mana laulātā drauga patei­cību.»
   Fēlikss nepaguva atbildēt, kad jau no kāpnēm atskanēja laupītāju skarbās balsis. Viņi sauca, ka pamiera laiks notecējis un viss sagatavots grāfienes aizvešanai. Mednieks nogāja lejā un lūkoja viņiem iestāstīt, ka viņš neatstāšoties no dāmas, bet iešot viņai līdzi, lai tie vai kurp vestu, jo bez savas pavēlnieces viņš nevarot kunga acīs rādīties. Par tādu lietu laupītāji apspriedās un beidzot bija mierā, ja vien mednieks atdodot savus ieročus. Tāpat citiem ceļiniekiem viņi noteica palikt mierīgiem, kad grāfieni vedīšot projām.
   Fēlikss nolaida plīvuru, kas bija aplikts viņam ap cepuri, atsēdās istabas kaktā, galvu rokās atspiedis, un tādā dziļi satriektā izskatā sagaidīja laupītājus. Ceļinieki bija sagājuši otrā istabā, bet tā, ka varēja pārredzēt, kas notiek pie Fēliksa. Arī mednieks, likdamies bē­dīgs, sēdēja grāfienes mītnes otrā kaktā, bet viņa acis visu uzmanīja. Kad viņi tā dažas minūtes bija sēdējuši, atvērās durvis un istabā ienāca skaists, lepni ģērbies vīrs, gadus trīsdesmit sešus vecs. Mugurā viņam bija tāds kā kareivja tērps, uz krūtīm ordenis, pie sāniem zobens, un rokā viņš turēja cepuri ar skaistām, kuplām spalvām. Divi no viņa ļau­dīm tūliņ nostājās pie durvīm.
   Dziļi palocījies, svešinieks gāja pie Fēliksa. Likās, ka tādas augstas kārtas dāmas priekšā viņš bija drusku samulsis, vairākkārt atsāka savu uzrunu, līdz beidzot viņam izdevās kārtīgi pateikt, ko vēlas. «Cie­nītā kundze,» viņš sacīja, «ir gadījumi, kuriem jāpadodas mierīgu prātu. Tāds patlaban ir jūsējais. Nedomājiet, ka es kaut vai uz mirkli aizmir­sīšu cienību pret tik ievērojamu dāmu. Jums tiks gādātas visas ērtības,
   jums nebūs ne par ko jāžēlojas, izņemot varbūt šīvakara bailes.» Te viņš apstājās, itin kā gaidītu atbildi, bet, kad Fēlikss ietiepīgi klusēja, viņš turpināja: «Neuzskatiet mani par vienkāršu zagli, par slepkavu! Esmu nelaimīgs cilvēks, kuru kļūmīgi apstākļi piespieda uzsākt šo dzīvi. Mēs gribam uz visiem laikiem atstāt šo apvidu, bet mums vajadzīga ceļa nauda. Mēs gluži viegli varētu uzbrukt tirgotājiem vai pasta ra­tiem, bet ar to mēs varbūt vairākus cilvēkus iegāztu nelaimē. Jūsu laulātais draugs, grafa kungs, sešas nedēļas atpakaļ mantoja pieci simti tūkstošu dālderu. Mēs no šī pārmēra izlūdzamies divdesmit tūkstošu gul­deņu, kas ir taisnīga un nepārspīlēta prasība. Tagad būsiet tik laipna, uzrakstiet tūlīt savam laulātam draugam vēstuli, atklāti paziņojot, ka mēs jūs aizturam gūstā, lai viņš pēc iespējas ātrāk atgādā izpirk­šanas maksu, pretējā gadījumā — jūs mani sapratīsiet, mēs būsim spiesti ar jums apieties drusku stingrāk. Samaksa netiks pieņemta, ja to visstingrākā klusatnē neatgādās šurp ar vienu vienīgu cil­vēku.»
   Visi meža kroga viesi šo ainu vēroja ar lielāko uzmanību, bet vis­vairāk gan grāfiene pati. Viņa baidījās, ka jauneklis, viņas vietā uzupurēdamies, kuru katru brīdi varētu sevi nodot. Viņa bija stingri apņēmusies to izpirkt par lielāku samaksu, bet tikpat cieši viņa ap­ņēmās ne par ko pasaulē nespert soli šiem laupītājiem līdzi. Zeltkaļa svārku kabatā viņa atrada nazi. Atvāztu viņa to turēja sažņaugusi rokā, gatava labāk nonāvēties nekā panest tādu pazemojumu. Ne ma­zākas bailes pārcieta Fēlikss pats. Kaut gan viņu stiprināja un ieprie­cēja doma, ka viņš rīkojas vīrišķīgi un cildeni, tā aizstādams nabaga neaizsargātu sievieti, viņš baiļojās, ka katra viņa kustība un balss viņu varētu nodot. Sīs bailes vēl pieņēmās, kad laupītājs pateica par vēstuli, kas viņam būšot jāraksta.
   Kā lai viņš raksta? Kādā veidā lai uzrunā grafu? Ko vēstulē teikt, lai sevi nenodotu?
   Viņa bailes visaugstāk sakāpa, kad laupītāju vadonis nolika viņam priekšā papīru un tinti, uzaicinādams, lai paceļ plīvuru un raksta.
   Fēlikss nezināja, cik glīti viņam pieguļ uzvilktais tērps, būtu viņš to zinājis, tad ne druskas nebūtu baidījies, ka netiek pieķerts. Jo, kad viņam beidzot bija jāpaceļ plīvurs, dāmas skaistā, mazliet vīrišķīgā un drošā seja stipri pārsteidza kungu mundierī, modinot viņā vēl lie­lāku cieņu. Jaunā zeltkaļa skaidrajam skatam tas nepagāja garām nemanīts. Būdams drošs, ka vismaz šai bīstamajā acumirklī nav ko bīties no pieķeršanas, viņš paņēma spalvu, lai rakstītu savam šķietamajam laulatam draugam tāda veidā, kā to atcerejas lasījis kādā vecā grāmatā. Viņš rakstīja:
   «Mans kungs un laulātais draugs!
   Mani, nelaimīgu sievieti, pa ceļam nakts laikā negaidot apturēja nezināmi ļaudis, kuriem nav labi nolūki. Viņi mani paturēs gūstā tik ilgi, kamēr Jūs, grafa kungs, par mani samaksāsiet 20 000 guldeņus.
   Pie tam noteikums tāds, ka Jūs nekādā ziņā nedrīkstat sūdzēties valdības iestādēm vai meklēt pie tām palīdzību, un sūtiet naudu uz Spesartas viesnīcu ar vienu pašu cilvēku, pretējā gadījumā man pie­draudēts ar stingrāku un ilgāku gūstniecību.
   Drīzu palīdzību lūgdama,
   Jūsu nelaimīgā sieva.»
   Viņš pasniedza šo dīvaino vēstuli laupītāju virsniekam, kas to izlasīja un atzina par labu. «Tagad, kā pati vēlaties,» viņš piemetināja, «vai sev par pavadoni ņemsiet apteksni vai mednieku? Vienu no vi­ņiem es sūtīšu ar vēstuli pie jūsu vīra.»
   «Mani pavadīs mednieks un šis kungs,» atbildēja Fēlikss.
   «Labi,» virsnieks noteica, iedams pie durvīm pasaukt apteksni, «tad pasakiet šai sievietei, kas viņai darāms.»
   Apteksne ienāca trīcēdama un drebēdama. Arī Fēlikss nobāla iedo­mādamies, cik viegli tagad viņš varēja tikt pieķerts. Bet neizprotamā drosme, kas ne uz mirkli viņu nepameta šai briesmu brīdī, arvien vēl viņam iedvesa pareizos vārdus. «Man tev nav nekas vairāk sakāms,» viņš teica, «kā tikai, lai tu lūgtu grafu, mani, cik drīz vien tas iespējams, izraut no šīs kļūmās gūstniecības.»
   «Un,» laupītājs papildināja, «labi skaidri vēl grafa kungam pieteiciet, lai viņš par visu ciestu klusu un neko neuzsāktu pirms kundze nav viņa rokās. Citādi mūsu izlūki to tūlīt dabūs zināt, un tad es vairs ne par ko negalvoju.»
   Apteksne drebēdama apsolījās visu izdarīt. Viņai vēl lika sagatavot saini ar dažiem grafa kundzes apģērba gabaliem un veļu, jo daudz līdzi nevarot paņemt. Kad tas bija izdarīts, laupītāju virsnieks palo­cīdamies lūdza dāmu viņam sekot. Fēlikss piecēlās, mednieks un stu­dents gāja līdzi, un tā visi trīs, laupītāju virsnieka vesti, devās pa kāpnēm lejā.
   Meža kroga priekšā gaidīja vairāki zirgi. Vienu no tiem padeva medniekam, otrs, mazs un skaists, ar dāmu segliem bija sagatavots grā­fienei, bet trešo pieveda studentam. Virsnieks iecēla jauno zeltkali seg­
   los, piesprādzēja viņu un sēdās pats savam zirgam mugurā. Viņš no­stājās dāmai pa labi, pa kreisi novietojās kāds laupītājs. Gluži tāpat Ielenca mednieku un studentu. Kad arī visi pārējie bandas dalībnieki bija sasēdušies zirgos, virsnieks uzpūta skaļu svilpīti par zīmi doties ceļā, un viss bars pazuda mežā.
   Pārējie viesi, kas palika augšā istabā, pamazām atžirga no satrau­kuma bailēm. Viņi pat būtu jutušies priecīgāki, kā tas arvien notiek pēc lielas nelaimes vai pēkšņām briesmām, ja viņu domas nekavētos pie trim biedriem, kurus turpat acu priekšā aizveda. Brīnīdamies viņi slavēja jauno zeltkali, un grāfienei nobira asaras, kad tā aizgrābta iedomājās, cik daudz pateicības viņa parādā cilvēkam, kuram nav nekā laba darījusi, kuru agrāk nav pat pazinusi. Visiem viņiem mierinājums tomēr bija tas, ka jaunekli pavada drošsirdīgais mednieks un krietnais students. Tie nelaimīgo varēs iepriecēt viņa bēdās, jā, dažiem pat pavīdēja doma, ka izgudrais mednieks varbūt atradīs kādu iespēju visiem izbēgt. Tad viņi vēl pārrunāja, ko pašiem iesākt. Tā kā grāfiene laupītājiem nebija devusi nekādu zvērestu, viņa nolēma tūliņ doties atpakaļ pie sava vīra un to pamudināt, lai uzmeklē nometni un atbrīvo gūstekņus. Važonis apsolījās braukt uz Ašafenburgu un paziņot tiesu iestādēm, lai tvarsta laupītājus. Bet atslēdznieks vēlējās turpināt savu ceļojumu.
   Ceļinieki to nakti vairs netika traucēti. Nāves klusums valdīja meža krogā, kur tikko bija norisinājies tāds briesmīgs atgadījums. Bet, kad otrā rītā grāfienes ļaudis nogāja lejā pie saimnieces, lai visu nokārtotu aizbraukšanai, viņi atskrēja atpakaļ stāstīdami, ka saimniece un citi mājas ļaudis esot pavisam postā. Tos viņi atraduši kroga istabā guļam sasietus un lūdzamies palīdzību.
   Par tādu ziņu ceļinieki lūkojās viens otrā platām acīm. «Kā,» iesau­cās atslēdznieks, «tad šie ļaudis tomēr būtu nevainīgi? Tātad mēs viņus būtu nepatiesi apvainojuši, un viņiem nav bijis nekāds sakars ar laupītājiem?»
   «Es lieku savu kaklu cilpā viņu vietā,» važonis atbildēja, «ja mums tomēr neizrādītos taisnība. Tas viss tikai viltība, lai tiem nevarētu pie­ķerties. Vai tad jūs neatceraties šo saimnieku aizdomīgās sejas? Vai neatceraties, ka mani sagrāba tas iedīdītais suns, kad es gribēju iet lejā, un ka tūlīt parādījās saimniece ar kalpu, pikti noprasīdama, kas man vēl meklējams? Bet tā ir mūsu vai vismaz grāfienes kundzes laime. Jo, ja krogs nebūtu licies tik aizdomīgs, ja saimniece nebūtu radījusi pret sevi tādu neuzticību, tad mēs neturētos kopā un nepaliktu nomodā. Laupītāji mums būtu uzbrukuši miegā, vismaz būtu apsargājuši mūsu
   durvis, ta ka grafa kundzes apmaiņa ar jauno, brašo zeltkali nebutu bijusi iespējama.»
   Visi bija vienis pratis ar važoni un nolēma arī saimnieci un viņas ļaudis nodot valdībai. Bet, lai lieta būtu drošāka, viņi norunāja tagad tiem nelikt nekā manīt. Apkalpotāji un važonis nogāja lejā kroga istabā, atraisīja zagļu slēpējiem saites, izlikdamies pēc iespējas līdz­cietīgi un sašutuši. Savus viesus pielabinādama, saimniece katram no tiem uzlika diezgan niecīgu rēķinu un uzaicināja drīzumā atkal viņu apmeklēt.
   Važonis samaksāja savu rēķinu, atvadījās no bēdu biedriem un aizbrauca savu ceļu. Pēc tam ceļā taisījās arī amatmācekļi. Kaut gan jaunā zeltkaļa soma nebija smaga, tā tomēr gula uz smalkās dāmas pleciem. Bet vēl smagāk viņai kļuva ap sirdi, kad, pie mājas durvīm atvadoties, saimniece sniedza savu noziedzīgo roku. «Ei, esat gan jūs jauniņš,» saimniece iesaucās, paskatīdamās maigajā jaunietī, «tik jauns un jau dodas pasaulē! Droši vien jūs esat liels nedarbnieks, kuru meistars padzinis no darbnīcas. Nu, bet kas man tur daļas, pagodiniet mani atkal, atpakaļ nākot, — laimīgu ceļu!»
   Grāfiene aiz bailēm un trīsām nedrīkstēja nekā atbildēt, jo nodot varētu viņas sievišķīgā balss. To manīdams, atslēdznieks paņēma savu ceļa biedru zem rokas, pateica saimniecei ardievas un, uzņēmis jautru dziesmiņu, devās uz meža pusi.
   «Tagad nu es esmu drošībā!» iesaucās grāfiene, kad viņi bija pa- gājušies kādus simt soļus. «Visu laiku es vēl baidījos, ka tikai saimniece mani nesazīmo un neliek saviem kalpiem saņemt ciet. Ak, kā lai es jums visiem pateicos! Atnāciet arī jūs pie manis pilī, tur tak jums būs jāpaņem līdzi jūsu ceļa biedrs.»
   Atslēdznieks piekrita, un, viņiem vēl tā sarunājoties, piebrauca grā­fienes rati. Ātri atvērās durvis, dāma iekāpa iekšā, pasveicināja amat­mācekļi, un rati aizripoja.
   Pa to laiku laupītāji un viņu gūstekņi bija jau sasnieguši bandas nometni. Pa grambaino meža ceļu viņi bija jājuši pilnos rikšos. Ar gūstekņiem laupītāji nerunāja ne vārda, arī savstarpēji tikai reizēm sačukstēdamies, kad ceļš griezās līkumā.
   Beidzot viņi apstājās pie kādas dziļas meža gravas. Laupītāji nolēca no zirgiem, virsnieks nocēla zeltkali, atvainodamies par ātro, steidzīgo jāšanu, un vaicāja, vai cienītā kundze nejūtoties pārāk nogurusi.
   Fēlikss viņam atbildēja, cik smalkā balsī varēdams, ka vēloties doties pie miera. Virsnieks pasniedza tam roku un veda gravā.
   Pa ļoti stāvo krauju lejup gāja taciņa, tik šaura un grambaina, ka laupītāju virsniekam bieži bija jāatbalsta sava dāma, lai viņa neno­kristu dziļā aizā. Beidzot viņi nonāca lejā. Austošā rīta blāvajā gaismā Fēliksa skatam pavērās mazs, šaurs ielenis, daudz ja simts soļu apmērā, visapkārt krauju klinšu iežogots. Sai bedrē atradās sešas vai astoņas būdiņas, celtas no dēļiem un aptēstiem kokiem. Pa durvju lūkām glū­nēja netīras, ziņkārīgas sievietes, un vesels bars — divpadsmit lielu suņu ar saviem neskaitāmajiem kucēniem riedami un kaukdami ielenca atnācējus. Šķietamo grāfieni virsnieks ieveda labākajā no šīm būdām un pateica, ka tā ierīkota tikai viņai, kur uzturēties. Bet uz Fēliksa vē­lēšanos viņš atļāva turpat piemesties arī medniekam un studentam.
   Būda bija izklāta ar stirnas ādām un mašām, kas noderēja reizē par klonu un sēdekļiem. Dažas no koka izgrebtas krūzes un bļodas, veca medību bise, pašā dibenā lāva, sasista no pāris dēļiem un apklāta ar vilnas segu, — tās bija vienīgās lietas šai grafu pilī. Vieni atstāti nožēlojamā būdā, visi trīs gūstekņi nu varēja pārdomāt savu neapskau­žamo stāvokli. Fēlikss, gan ne mirkli nenožēlodams savu cildeno rīcību, tak baidīdamies par sevi, ja viņu pienāktu viltībā, tikko jau nesāka gausties un vaimanāt, bet mednieks laikus pievirzījās viņam klāt un čukstēja: «Dieva dēļ, mīļais draugs, ciet klusu! Vai tu domā, ka mūs neuzmana?»
   «Katrs tavs vārdiņš, katra balss skaņa viņos varētu sacelt aizdo­mas,» piemetināja students. Nabaga Fēliksam neatlika nekas cits kā paklusām raudāt.
   «Ticiet man, mednieka kungs,» viņš sacīja, «nevis tādēļ es raudu, ka man būtu bailes no laupītājiem šai posta būdā. Nē, mani nospiež cita bēda! Grāfienei itin viegli var aizmirsties, ko es viņai steigā pa­teicu, tad mani ieskatīs par zagli un es uz visu mūžu būšu nelaimīgs!»
   «Kas tad tevi īsti nospiež?» prasīja mednieks, brīnīdamies par jaunekli, kas visu laiku bija turējies tik dūšīgs un nelokāms.
   «Uzklausieties, un jūs atzīsiet, ka man taisnība,» Fēlikss atbildēja. «Mans tēvs bija krietns zeltkalis Nirnbergā, māte kalpojusi pie kādas augstas kārtas dāmas par istabmeitu, un, kad mans tēvs viņu precējis, grāfiene, viņas pavēlniece, viņai iedevusi jo bagātīgu pūru. Tāpat vē­lāk tā arvien bija laipna pret. maniem vecākiem, un, kad es nācu pa­saulē, viņa mani pieņēma par savu krustdēlu, mani bagātīgi apdāvi­nādama. Drīz mani vecāki viens pēc otra nomira kādā sērgā, es paliku apaļš bārenis šai pasaulē. Mani jau gribēja likt bāriņnamā, bet krust­māte, padzirdējusi par mūsu nelaimi, paņēma mani savā aizgādībā un nodeva kādā audzināšanas iestādē. Kad es jau biju paaudzies, viņa at­rakstīdama man noprasīja, vai es negribētu mācīties tēva amatu. Es priecīgs tam piekritu, un tā viņa mani nodeva par mācekli pie kāda Vircburgas meistara. Cītīgs darbā, es drīz vien tiku tiktāl, ka meistars man izrakstīja apmācības liecību un es varēju sākt posties ceļagaitām. To es paziņoju krustmātei, un viņa man nekavējoties atbildēja, ka do­šot ceļam naudu. Pie tam viņa atsūtīja krāšņus dārgakmeņus, lai es tos iestrādātu skaistā rotā un, pēc ceļa naudas iedams, pats aiznestu viņai kā savas amata prasmes pierādījumu. Savas krustmātes es neesmu nekad redzējis, un jūs varat iedomāties, kāds man būtu prieks viņu apmeklēt. Ap rotu es strādāju dienām un naktīm, un tā man izdevās tik grezni skaista, ka pat meistars par to nobrīnījās. Es to noglabāju sa­vas somiņas pašā dibenā, atvadījos no meistara un devos ceļā uz krust­mātes pili. Te uzbruka šie neģēlīgie cilvēki,» viņš šņukstēdams turpi­nāja, «un izjauca visas manas cerības. Jo, ja nu jūsu grāfienes kundze rotu pazaudē vai, aizmirsusi ko es viņai teicu, nomet manu vienkāršo somiņu, kā tad lai es rādos gādīgajai krustmātei? Kā es varu attaisno­ties? Kā lai atlīdzinu akmeņus? Arī ceļa nauda tad būs pagalam un mani noturēs par nepateicīgu cilvēku, kas tik vieglprātīgi pametis uz­ticētu mantu. Un galu galā — vai man jel maz ticēs, kad es stāstīšu šo brīnumaino atgadījumu?»
   «Par pēdējo esiet pilnīgi drošs!» atbildēja mednieks. «Es neticu, ka grafa kundze varētu pazaudēt jūsu rotu, un, ja arī tas notiktu, tad sa­vam glābējam viņa noteikti visu atlīdzinātu un rakstiski visu notikušo apliecinātu. Tagad mēs jūs atstāsim uz kādām stundām, mums jāpagu- ļas, un arī jums pēc visiem šīs nakts pārdzīvojumiem derēs miegs. Pēc tam sarunās lūkosim aizmirst savu nelaimi vai varbūt labāk padomāsim par bēgšanu.»
   Viņi aizgāja. Fēlikss palika viens un mēģināja sekot mednieka padomam.
   Kad pēc dažām stundām atgriezās mednieks ar studentu, viņš atrada jauno draugu atspirgušu, mundrāku nekā pirmīt. Zeltkalim viņš pastās­tīja, ka virsnieks esot licis rūpēties par cienīto kundzi, bet pēc kāda brīža teicies atsūtīt kādu no tām sievietēm, kuras viņi bija redzējuši pie būdu lūkām, lai grāfienes kundzei atnes kafiju un apkalpo, kā nākas. Bet viņi nolēma šo laipnību atraidīt, lai paliktu netraucēti, un, kad vecā, riebīgā čigāniete padeva brokastu, ņirdzīgā laipnībā apprasoties, vai viņa vēl nevarot ar ko pakalpot, Fēlikss pamāja ar roku iet prom, un, kad tā vēl vilcinājās, mednieks viņu izdzina no būdas. Students pa­stāstīja, ko viņš laupītāju nometnē vēl novērojis. «Sī būda, kurā uztu­raties jūs, cienītā grafa kundze,» viņš teica, «agrāk laikam būs bijusi virsnieka mītne. Tā gan nav tik plaša, bet toties par citām skaistāka.
   Bez šīs ir vēl sešas būdas, kurās dzīvo sievas un bērni, jo no laupītājiem reti kad vairāk par seši ir mājās. Viens nolikts par sargu netāl no šīs būdas, otrs stāv lejā pie izejas tekas, bet trešais savu izlūka vietu ieņē­mis augšā pie ieejas. Ik pa divi stundām šī treju vīru sardze mainās. Bez tam katram pie kājām guļ pa divi lieli suņi. Visi tie ir tik modri, ka tu neesi vēl kāju spēris pār būdas slieksni, kad tie jau rūc. Es neceru, ka mēs varētu izbēgt.»
   «Neskumdiniet nu mani, nosnaudies es esmu kļuvis drošāks,» at­teica Fēlikss. «Neatmetiet cerību, bet, ja jums bail, ka mūs nenoklausās, tad labāk runāsim par ko citu un tālāk nemaz vairs neraizēsimies! Stu­denta kungs, krogā jūs iesākāt ko stāstīt, tātad turpiniet, jo tagad mums laiks papļāpāties.»
   «Es lāgā vairs neatceros, ko es stāstīju,» jauneklis atbildēja.
   «Jūs stāstījāt teiku par auksto sirdi un palikāt tai vietā, kur krodzi­nieks un otrs spēlmanis izmet Ogļu Pēteri pa durvīm.»
   «Labi, nu es atceros,» viņš sacīja, «un, ja jūs vēlaties tālāk klausīties, tad es turpināšu.»

   Kad pirmdienas rītā Pēteris nonāca savā glāžšķūnī, viņš tur atrada ne vien savus strādniekus, bet arī citus ļaudis, kurus ne labprāt vēlējās redzēt, proti, vecāko un trīs tiesas vīrus. Vecākais Pēterim padeva laburītu un apvaicājās, kā gulējis, tad izvilka garu sarakstu ar Pētera aizdevējiem. «Vai jūs varētu maksāt vai ne?» no­prasīja vecākais, viņu stingri uzlūkodams. «Un dariet to ātri, man nav daudz vaļas; līdz pilsētai stundas trīs ko iet.» Nu Pēteris satrūkās un atzinās, ka viņam vairs nekā neesot, ļaudams izķīlātājam aprakstīt māju, glāžšķūni, stalli, ratus un zirgus. Kamēr vecākais ar tiesas vīriem staigāja visu novērtēdami un aprakstīdami, Pēterim iešāvās prātā, ka līdz Egļurozai nav necik tālu. Un, ja mazais man nav palīdzējis, tad palūkošu reiz ar lielo. Viņš skrēja uz Egļurozu, ko jaudāja, it kā tam tiesneši būtu uz papēžiem. Joņojot gar to vietu, kur viņš pirmoreiz
   sarunājās ar Glāžvīriņu, likās, ka viņu saķertu kāda neredzama roka, bet viņš izrāvās un skrēja tālāk līdz robežai, kuru jau agrāk bija ievē­rojis. Un, tikko viņš aizelsies iesaucās: «Holandes Miķeli! Holandes Mi- ķeļa kungs!» — kad viņam priekšā atradās milzīgais plostnieks ar savu bomi.
   «Vai nu tu atnāci?» milzis smiedamies vaicāja. «Vai viņi tev ādu velk pār acīm un grib pārdot aizdevējiem? Nu, apmierinies! Kad es saku, viss tavs posts nāk no mazā Glāžvīriņa, šā sīkstā svētuļa. Ja jau ko dāvā, tad jādāvina pa krietnam un nevis kā šis niekalbis. Nu nāc,» viņš noteica, pagriezdamies uz meža pusi, «nāc, iesim uz manu māju. Tur tad redzēsim, vai varam salīgt.»
   «Salīgt?» domāja Pēteris. «Ko gan viņš no manis varētu prasīt, ko es viņam varu piesolīt? Vai man viņam būs kaut kā jākalpo, jeb ko viņš īsteni grib?» Viņi gāja pa stāvu meža taku lejup un beidzot apstājās pie tumša, dziļa ieleņa. Holandes Miķelis laidās no kraujas lejā kā pa gludām marmora kāpnēm. Bet Pēteris tikko nezaudēja sa­maņu, kad Miķelis, tur lejā ticis, izauga tik liels kā baznīcas tornis un pasniedza viņam roku, lielu kā velbomi, ar plaukstu viesnīcas galda platumā, un uzsauca dobjā balsī, kas skanēja kā kapa zvani: «Meties uz manas rokas un pieturies pie maniem pirkstiem, tad nenokritīsi!» Pēteris drebēdams paklausīja milža pavēlei, sēdās plaukstā un pietu­rējās pie īkšķa.
   Pēteris grima dziļāk un dziļāk, tak viņam par brīnumu apakšā ne­tapa nemaz tumšāks. Gluži otrādi, aizas dibenā likās pieņemamies spilgta dienas gaisma, tā ka pat acis viņam neizturēja. Jo zemāk Pē­teris slīdēja, jo mazāks saruka Holandes Miķelis, līdz beidzot augumā tāds pats kā agrāk tas stāvēja pie savas mājas, ne labākas, ne sliktākas par citām Švarcvaldes bagāto zemnieku mājām. Arī istaba, kurā Pē­teri ieveda, neatšķīrās no citu ļaužu istabām ne ar ko citu, kā vienīgi likās tāda vientuļa.
   Tāpat kā visur citur te bija koka sienas pulkstenis, milzīga podiņu krāsns, plati soli un plauktos trauki. Miķelis Pēteri apsēdināja pie liela galda, izgāja ārā, bet drīz vien atgriezās ar krūzi vīna un glāzēm. Viņš ielēja — un nu viņi sāka tērzēt. Holandes Miķelis stāstīja par pasaules priekiem, par svešām zemēm, skaistām pilsētām un upēm, tā ka Pēteri beidzot pārņēma neatvairāmas ilgas visu to redzēt un viņš to arī klaji pateica Miķelim.
   «Tu jūti visā miesā spēku un dūšu kaut ko uzsākt, bet pāris puk- stienu muļķīgajā sirdī tev liek nodrebēt. Un tad, šis aizskartais gods un visas tādas nelaimes — kas tev, prātīgam puisim, par to bēdas? Vai tev galva iesāpējās, kad tevi pēdējā reizē nolamāja par nelgu un krāp­nieku? Vai tev vēdergraizes uznāca, kad izķīlātājs ieradās izsviest tevi no mājām? Saki man, kas tev īsti sāpēja?»
   «Mana sirds,» sacīja Pēteris, spiezdams roku uz pukstošās krūts. Viņam likās, ka sirds bailīgi sistos uz vienu un otru pusi.
   «Neņem man Jaunā, bet tu esi simtiem guldeņu izšķiedis beidzamiem ubagiem un citiem salašņām — un ko tas tev palīdz? Viņi tev par to novēlēja svētību un labu veselību, bet vai no tā tu esi veselāks miesās? Par pusi no izdāļātās naudas tu būtu varējis turēt sev ārstu. Un svē­tība? — Jā, varena svētība, kad tevi izķīlā un izmet ārā! Kas tevi spieda bāzt roku kabatā, tiklīdz kāds ubagotājs pasniedza savu skrandaino cepuri? — Tava sirds, vienmēr tava sirds. Ne tavas acis vai tava mēle, ne tavas rokas vai kājas, bet tikai tava sirds. Visu tu, kā pareizi mēdz teikt, esi pārāk ņēmis pie sirds.»
   «Bet kā pārvērsties, lai tas tā vairs nebūtu? Es visādi nopūlos to apspiest, bet šī mana sirds — tā pukst un mani sāpina.»
   «Saprotams,» Miķelis smiedamies iesaucās, «tu, nabaga blēdis, tur nekā nevari izdarīt. Bet atdod man to savu pukstētāju, un tu redzēsi, cik tad tev būs labi.»
   «Jums manu sirdi?» izbijies iesaucās Pēteris. «Tad jau man uz vietas jāmirst! Nē, nekad!»
   «Jā, kad tev kāds no jūsu ķirurgu kungiem izgrieztu sirdi, tad gan tev būtu jāmirst. Bet ar mani tas gluži citādi, — nāc, pārliecinies pats!» To teicis, viņš piecēlās, atvēra kādas durvis un ieveda Pēteri otrā istabā. Sirds viņam sažņaudzās, slieksni pārkāpjot, bet viņš tā neievēroja, jo tas, ko viņš te ieraudzīja, bija kas sevišķi pārsteidzošs. Uz vairākiem koka plauktiem atradās stikla burkas, pielietas ar caurredzamu šķid­rumu, un šais traukos katrā bija pa sirdij. Burkām bija pielīmētas zīmītes ar uzrakstītiem vārdiem, kurus Pēteris ziņkārīgs lasīja. Tur bija F. pilsētiņas vecākā sirds, resnā Ecekiela sirds, Dančkaraļa sirds, virsmežkunga sirds, tad vēl sešu augļotāju sirdis, trīs zaldātu ķērāju sirdis — vārdu sakot, te bija cienījamu vīru siržu krājums no visa divdesmit stundu apvidus.
   «Lūk,» sacīja Holandes Miķelis, «tie visi ir aizmetuši dzīves rūpes un raizes. Neviena no šām sirdīm vairs nepukst bailīgi, un viņu agrākie īpašnieki jūtas ļoti labi, izmetuši nemierīgo viesi no savām krūtīm:»
   «Bet kas tad viņiem tagad atrodas krūtīs?» vaicāja Pēteris, gandrīz vai apreibis no visa redzētā.
   «Sis,» atbildēja Miķelis, pasniegdams viņam no atvilktnes — ak­mens sirdi.
   «Tā?» iesaucās Pēteris, un šermuļi viņam pārskrēja pār kauliem- «Marmorakmens sirds? Bet klausies, Holandes Miķeļa kungs, tad gan ir varen auksts krūtīs!»
   «Protams, gluži patīkams vēsums. Kāpēc sirds lai būtu silta? Ziemu tāds siltums neko nepalīdz, tad labs ķiršu šņabis derīgāks nekā silta sirds, bet vasarā, kad visur tveice spiež, — tu nevari iedomāties, kā tāda sirds tad atvēsina. Un, kā jau teicu, ne bailes, ne muļķīga līdz­cietība, ne cits kāds negals nepukstēs tādā sirdī.»
   «Un tas būtu viss, ko jūs man varat dot?» Pēteris īgni ievaicājās.. «Es cerēju uz naudu, bet jūs man dodiet akmeni!»
   «Nu, es domāju, ar simttūkstoš guldeņiem sākumam pietiks. Un,, ja tu veikli rīkosies, drīz vien paliksi miljonārs.»
   «Simt tūkstošus?» nabaga ogļdeģis priecīgs iesaucās. «Nu, tad ne­puksti tik nevaldāmi manās krūtīs! Mēs tūlīt tiksim ar tevi galā. Labi, Miķel, dodiet šurp man akmeni un naudu — un šo nemiernieci varat ņemt laukā no manām krūtīm!»
   «Es jau domāju, ka tu esi prātīgs puisis,» sacīja Holandes Miķelis,, draudzīgi pasmaidīdams. «Nāc, iedzersim vēl vienu, tad es tev izmak­sāšu naudu.»
   Tā viņi apsēdās atkal istabā pie vīna, dzēra un dzēra, līdz kamēr Pēteris iekrita dziļā miegā.
   Ogļu-Munka Pēteri uzmodināja pasta taures jautrās skaņas, un ska­ties — viņš brauca pa platu lielceļu, skaistā karietē sēdēdams. Izliecies no tās, viņš redzēja aiz sevis Švarcvaldi zilganā tālē tītu. Sākumā lāgā ticēt negribējās, ka tas būtu viņš, kas sēž karietē, jo arī drēbes mu­gurā nebija vairs tās, kādas viņš vakar apvilka. Tomēr padomājis, viņš visu skaidri atcerējās un izsaucās: «Es esmu Ogļu-Munka Pēteris,, skaidra lieta, un neviens cits!»
   Viņam bija brīnums par sevi, ka nemaz nemetās žēli ap sirdi, tā pirmoreiz aizceļojot no klusās dzimtenes, no mežiem, kur tik ilgus gadus nodzīvojis. Un pat asara neiemirdzējās acīs, nedz nopūta nāca pār lū­pām, iedomājoties māti, kura nu palika viena, bez palīga un apgād­nieka, — viss viņam bija kļuvis gluži vienaldzīgs. «Jā, patiešām,» viņš noteica, «asaras un nopūtas, ilgas un sēras pēc dzimtenes, tas viss tak nāk no sirds, un, pateicoties Holandes Miķelim, — manējā tagad ir no akmens un pilnīgi auksta.»
   Viņš uzlika roku uz krūtīm — tur bija viss tik mierīgi un nekas nepukstēja. «Ja viņš par tiem simt tūkstošiem tāpat vārdu turēs kā ar sirdi, tad man prieks,» Pēteris noteica un sāka pārmeklēt ratus. Viņš atrada visādus apģērbus, kādus vien varēja vēlēties, bet naudas nebija. Beidzot viņš uzķēra kādu somu ar vairāk tūkstošiem dālderu zeltā un ar čekiem uz dažādiem tirdzniecības namiem visās lielākās pilsētās. «Nu man ir viss, ko es gribēju,» viņš nodomāja, atgāzās ērtāk ratu stūri un devās plašā pasaulē.
   Viņš braukāja divus gadus pa pasauli, vērodams no saviem ratiem mājas pa labi un pa kreisi, pieturējis arvien tikai uzmeta aci viesnīcas izkārtnei un skraidīja apkārt pa pilsētu, likdams sev parādīt visas ievē­rojamākās vietas. Bet nekas viņa neiepriecēja, ne gleznas, ne nami, ne muziķa, ne deja. Viņa akmens sirds neiepukstējās, viņa acis bija aklas un ausis kurlas visam daiļam. Nekāda cita prieka viņš vairs ne­izjūta kā tikai prieku ēst, dzert un izgulēties. Un tā viņš dzīvoja, ceļo­dams bez mērķa pa pasauli, atspirdzinādamies iebaudīja un aiz gara laika gulēja. Šad un tad gan viņam ienāca prātā, ka viņš juties līksmāks un laimīgāks tais laikos, kad, ar nabadzību kaujoties, vēl bija sūri grūti jāstrādā, lai nopelnītu dienišķu maizi. Tad viņš arvien papriecājās par jauku skatu uz ieleju, par mūzikas skaņām un dziesmām, tad stundām ilgi viņš gaidīja vienkāršo ēdienu, ko tam māte atnesa uz ogļu cepli. Tā domājot par pagātni, izlikās pavisam savādi, ka viņam vairs nenāca smiekli, turpretī senāk tak viņš varēja smieties par mazāko nieciņu. Citiem smejoties, viņš aiz pieklājības savilka lūpas, bet viņa sirds — tā nesmaidīja līdz.
   Viņš jutās pārlieku mierīgs, tomēr tāda īsta apmierinājuma ne­ieguva. Tās nebija ilgas un skumjas, bet gan tukšums, apnikums, dzīve bez prieka, kas viņu beidzot atkal pārveda dzimtenē.
   Kad, braucot no Strāsburgas, viņš ieraudzīja dzimtenes tumšzaļos mežus, kad atkal redzēja švarcvaldiešu spēcīgos stāvus, viņu laipnās, uzticīgās sejas, kad viņam ausīs atkal ieskanējās dzimtās valodas ska­ņas, tik dziļi dobjas un patīkamas, viņš neviļus ķēra pie savas sirds, jo asinis dzīslās ritēja straujāk un likās, ka vajadzētu nobirt kādai prieka asarai, bet — kā viņš varēja būt tāds muļķis, viņam tak bija akmens sirds! Un akmeņi ir nedzīvi, ne tie smaida, ne raud.
   Viņa pirmais gājiens bija pie Holandes Miķeļa, kas viņu uzņēma ar agrāko laipnību. «Miķeli,» Pēteris tam sacīja, «nu es esmu diezgan izceļojies, esmu visu redzējis, bet tas viss ir tīrie nieki, un man uznāk tikai garlaicība. Vispār jāsaka, tas jūsu akmens klucis, ko es nesu savās krūtīs, gan mani no daudz kā pasarga; nav man ne jāskaišas, nedz esmu noskumis, bet nav man arī prieka, un liekas, ka es dzīvoju tāds pusdzīvs. Vai jūs nevarētu to akmens sirdi padarīt drusku dzīvāku?
   Vai labāk — dodiet man atpakaļ manu veco sirdi! Divdesmit piecos gados es pie tās biju tā pieradis, un, ja viņa kādreiz izdarīja muļķības,, tad tomēr tā bija modra un priecīga sirds.»
   Mežagars saīdzis rūgti pasmējās. «Pēteri Munk,» viņš atbildēja, «kad tu nomirsi, tad to dabūsi. Tad tev atkal krūtīs būs tava mīkstā,, jūtīgā sirds un tu varēsi sajust visu, kas pagadās — prieki vai bēdas. Bet šeit, virs zemes dzīvojot, tā nekad vairs nebūs tava! Tikai, Pēter, tu nu izceļojies, bet, kā tu dzīvo, tas tev par labu nenāk. Tagad tu labāk apmeties kaut kur mežā, uzcel sev māju, apprecies un ar savu mantu gūsti peļņu, jo vienīgi darba tev trūkst. Dzīvodams bez darba un gar­laikodamies, tu visu vainu uzgrūd šai nevainīgajai sirdij.» Pēteris atzina, ka par kūtrību Miķelim taisnība, tāpēc noņēmās tikt bagāts un vienmēr bagātāks. Miķelis viņam iedeva vēl simttūkstoš guldeņus un atlaida viņu kā labu draugu.
   Svarcvaldē drīz vien izplatījās baumas, ka Ogļu-Munka Pēteris jeb Spēlmaņu Pēteris esot atkal atgriezies un vēl bagātāks nekā senāk. Un iznāca kā jau arvien. Toreiz, kad viņš bija nonācis pie ubaga spieķa, viņu sviedin izsvieda pa durvīm ārā, bet, kad tagad viņš kādā svētdienas pēcpusdienā pirmoreiz parādījās krogā, viņam kratīja roku, slavēja viņa zirgu, apprasījās par ceļojumu, un, kad viņš ar resno Ecekielu atkal spēlēja uz spožiem dālderiem, tad visi viņu uzlūkoja ar citkārtējo god­bijību. Nu viņš vairs nenodarbojās ar stikla ražošanu, bet tirgojās ar kokiem, gan tikai izskata pēc. Viņa galvenais veikals bija labības tirdz­niecība un naudas aizdošana. Pamazām puse švarcvaldiešu pie viņa iestiga parādos, jo viņš aizdeva naudu tikai pret augstiem procentiem un pārdeva labību par trīskārtīgu cenu nabadzīgiem ļautiņiem, kas ne­varēja uz vietas samaksāt. Ar vecāko Pēteris tagad bija lielos draugos, un, ja kāds Pēterim Munka kungam nesamaksāja noliktā dienā, tad vecākais ar saviem rokas puišiem tūlīt jāja pie parādnieka, aprakstīja un bez kavēšanās pārdeva tā māju un iedzīvi, izdzenot tēvu, māti un bērnus mežā. Sākumā tas bagātajam Pēterim sagādāja nepatīkamus brīžus, jo nabaga izķīlātie bariem apstāja viņa durvis, tēvi lūdzās pa- žēlošanu, sievietes ar asarām lūkoja mīkstināt akmens sirdi, bērni smilkstēja pēc gabaliņa maizes. Bet šī kaķu muziķa, kā viņš to sauca, drīz vien apklusa, kad viņš iegādājās pāris sirdīgus asins suņus. Viņš pasvilpa parīdīdams, un ubagotāji brēkdami izjuka uz visām pusēm. Vislielākās nepatikšanas tomēr viņam darīja «vecā sieviete». Un tā ne­bija neviena cita kā Munka kundze, Pētera māte. Viņa bija nonākusi trūkumā un postā, kad toreiz tās sētu un mantu pārdeva. Dēls, lai gan pārnāca bagāts, par viņu nelikās ne zinis. Tāpēc arī viņa, veca, vārga, salīkusi, uz sava spieķa atspiezdamās, reizēm pieklauvēja pie viņa dur­vīm. Iekšā viņa vairs nedrīkstēja iet, jo dēls viņu reiz bija izdzinis. Dzīvot no citu žēlastības viņa kaunējās, kad viņas pašas dēls viņai varēja sagādāt bezrūpīgu mūža vakaru. Taču auksto sirdi neaizkusti­nāja ne bālais, senpazīstamais vaigs, ne lūdzējas acis, ne izstieptā, kalsnā roka, ne kumpais, sakritušais stāvs. Kad sestdienas vakarā viņa pieklauvēja pie durvīm, Pēteris sapīcis paņēma vienu sešbacenu, ietina to papīrā un ar kādu kalpu izsūtīja to vecenei. Viņš dzirdēja, ka viņa drebošu balsi pateicās un novēlēja viņam labklājību virs zemes. Viņš dzirdēja, ka tā ieklepodamās vilkās prom no durvīm, bet viņš tikai no- pukojās par saviem tikpat kā zemē nomestiem sešiem baceniem.
   Beidzot Pēteris sadomāja precēties. Viņš zināja, Svarcvaldē katrs tēvs viņam labprāt dotu savu meitu; bet izmeklēties nebija viegli, jo arī šai gadījumā viņam gribējās, lai ļaudis daudzina viņa laimi un ap­domu. Tāpēc viņš jāja lūkoties pa visu Svarcvaldi, paraudzījās šur, pa­raudzījās tur, tak neviena Svarcvaldes skaistule viņam nelikās diezgan skaista. Tā velti izmeklējies līgavu pa danču vakariem, viņš beidzot uzdzirda, ka skaistākā un tiklākā pa visu mežvidu esot kāda mazturīga mežstrādnieka meita. Viņa dzīvojot klusi un mierīgi, čakli apkopdama sava tēva nelielo saimniecību, un danču vakaros nekur nerādoties, pat ne vasarsvētkos vai ciema gadatirgū. Dzirdēdams par šādu Svarcvaldes brīnumu, Pēteris nolēma to bildināt un jāja uz norādīto būdiņu. Skaistās Līzbetes tēvs izbrīnots saņēma augsto kungu, bet vēl vairāk viņš brī­nījās, ka tas esot bagātais Pētera kungs un gribot būt viņa znots. Viņš arī ilgi neprātoja, domādams, ka nu reiz visai nabadzībai un raizēm gals, deva savu piekrišanu, nemaz neapjautājies, ko skaistā Līzbete pati domā, tak labais bērns bija tik paklausīgs, ka bez pretošanās kļuva Pētera Munka sieva.
   Viņai, nabadzītei, tomēr nebija tik vieglas dienas, par kādām sap­ņoja. Viņa domājās protam gluži labi saimniecību vadīt, bet Pētera kungam nemaz nevarēja izdabāt. Tā kā vīrs bija bagāts, tad savā žēl­sirdībā viņa domāja nedarām nekādu noziegumu, nabaga sieviņai pa­sniegdama feniņu vai vecītim lāsīti šņabja. Tak kādu dienu to pamanīja Pēteris un tūliņ, dusmīgi paskatījies, piktā balsi teica: «Kāpēc tu šķied manu mantu plukatām un klaidoņiem? Vai tu ko mājā. ienesi, ka vari tā visu izdāvāt? Ar tava tēva ubaga spieķi jau nevar ne zupas uzsildīt, bet tu svaidies ar naudu kā firstiene? Ja vēlreiz tevi pieķeršu, tad tu jutīsi manu dūri!» Skaistā Līzbete noraudājās savā istabā par tik cietu vīra dabu, un bieži viņa labāk vēlējās būt sava tēva nabadzīgajā būdiņā nekā dzīvot pie bagātā, bet skopā un cietsirdīgā Pētera. Ak, ja viņa zinātu, ka viņam krūtīs akmens gabals un ka viņš nevar mīlēt nevienu cilvēku, tad viņa nebūtu tā brīnījusies. Bet tagad, durpriekšā sēdēdama, kad pienāca kāds nabadziņš, cepuri noņēmis un pātarus skaitīdams, viņa aizmiedza acis, lai nebūtu jāredz nabadzības posts, un saknieba dūres, lai roka neviļus neieslīdētu kabatā pēc kāda kreicera. Tā skaisto Līz- beti pa visu Svarcvaldi izkliedza par skopuli, sīkstāku nekā pats Pēteris Munks.
   Tad kādu dienu Līzbetes kundze atkal sēdēja vērpdama savas mājas durpriekšā un dungoja kādu dziesmiņu. Viņa priecājās par jauko laiku, un arī Pēteris bija izjājis uz lauku. Te pa ceļu pienāk vecs vīriņš, nes­dams lielu, smagu nastu, un jau pa gabalu dzirdams, kā viņš elš. Nabaga Līzbete viņā līdzcietīgi paskatās, pie sevis nodomādama, cik gan nežēlīgi tādam vecam, sīkam vīriņam uzkraut tik smagu nesamo.
   Pa tam vecītis klupdams un elsdams tuvojās un, ticis iepretī Līz­betes kundzei, gandrīz sabruka zem smagās nastas. «Ak kundze, esiet tik žēlīga un pasniedziet man malku ūdens!» vecītis teica. «Es netieku tālāk, aiz slāpēm vai jānobeidzas.»
   «Jums nu gan jūsu vecumā nebūtu jālauzās ar tik smagu nesamo,» piemeta Līzbetes kundze.
   «Jā, ja nabadzība un maizes kumoss mani nespiestu iet ziņnešos,» tas atbildēja. «Ak, tāda bagātniece kā jūs jau nemaz nezināt, cik na­badzība sūra un kā vēss malks atveldzē tādā tveicē.»
   To dzirdēdama, Līzbete iesteidzās istabā, paņēma no plaukta krūzi un piepildīja ar ūdeni. Bet atgriezusies un redzēdama dažus soļus sev priekšā vecīti tik novārgušu un bēdīgu uz maisiņa sēžam, viņa sajuta visdziļāko līdzcietību. Apķērusies, ka vīra nav mājās, viņa nolika ūdens krūzi pie malas, paņēma un pielēja biķeri ar vīnu, pielika vēl krietnu riku labas rudzu maizes un pasniedza vecajam vīram. «Tā, malks vīna labāk atspirdzinās jūsu veco sirdi nekā skaidrs ūdens,» viņa teica. «Dzeriet vien mierīgs, nesteidzieties un piekodiet maizi klāt.»
   Vīriņš viņu uzlūkoja izbrīnots, un asaras viņam saskrēja vecajās acīs. Malku iebaudījis, viņš sacīja: «Esmu jau vecumu piedzīvojis, bet maz man gadījies pieredzēt tādu cilvēku, kuri būtu tik līdzcietīgi un prastu dāvanas pasniegt ar tādu sirsnību kā jūs, Līzbetes kundze. Par to jums arī labi klāsies virs zemes, tāda sirds nepaliks bez atalgas.»
   «Nē, savu atalgu tā uz vietas saņems!» atskanēja briesmīga balss, un atskatījusies Līzbete ieraudzīja Pētera kungu, sārti pietvīkušu.
   «Un tu nekaunies manu godības vīnu izlaistīt ubagiem rīklē un manu paša biķeri likt šiem klaidoņiem pie lūpām? Tad še, saņem savu algu!» Līzbetes kundze krita vīram pie kājām, lūgdama piedošanu, bet
   akmens sirds nepazina žēlastību. Sagriezis pātagu, kas tam patlaban bija rokā, viņš ar tās melnkoka kātu iezvēla pa pieri skaistajai sievietei tik spēcīgi, ka viņa bez dzīvības ieslīga vecīša rokās. To redzot, Pēteri acumirklī gan pārņēma tāds kā žēlums, viņš noliecās aplūkot, vai sieva vēl dzīva, bet vecais vīriņš labi pazīstamā balsī sacīja: «Nepūlies vairs, Ogļu Pēteri! Viņa bija skaistākā un mīlīgākā Svarcvaldes puķe, bet tu to samini, nu tā vairs nekad neziedēs!»
   Viss asins sārtums pazuda Pēterim no vaigiem, un viņš teica: «Tātad jūs tas esat, mantaiņa kungs? Nu, kas noticis, noticis, un droši vien tā būs bijis nolikts. Bet es ceru, ka jūs mani neuzdosiet tiesai par slep­kavu.»
   «Neģēli!» atteica Glāžvīriņš. «Kas man no tā tiktu, ja es tavas mir­stīgās miesas uzrautu pie karātavu koka? Nevis no laicīgās tiesas tev jābīstas, bet gan no citas bargākas, jo tu savu dvēseli esi pārdevis ļaunajam.»
   «Un, ja es esmu pārdevis savu sirdi,» Pēteris kliedza, «tad tur vainīgs nav neviens cits kā tu un tavas viltīgās mantas. Tu, blēdīgais gars, iegrūdi mani postā, tu mani dzini meklēt pie citiem palīdzību, un uz tevi gulstas visa atbildība!» Bet, tikko Pēteris to bija izteicis, kad Glāž­vīriņš izauga liels un varens, viņa acis bija kā bļodas, viņa mute kā izkurināta maizes krāsns, un no tās ārā šāvās liesmas. Pēteris nokrita ceļos, akmens sirds viņam vairs nelīdzēja, jo viņa locekļi trīsēja kā apšu lapa. Ar ērgļa nagiem mežagars viņu sagrāba aiz čupra, apgrieza gaisā kā viesulis sausu lapu un tad nometa zemē, ka tam ribas vien nokrak­šķēja. «Zemes tārps!» viņš pērkondimdošā balsī uzsauca. «Es tevi varētu sadragāt, ja vien gribētu, jo tu esi noziedzies pret meža kungu. Bet šīs nogalinātās sievietes dēļ, kura mani ēdināja un padzirdīja, es tev dodu astoņas dienas laika. Ja tu neatgriezīsies uz labiem ceļiem, tad es nākšu un samalšu tevi miltos, un tu mirsi savos grēkos.»
   Metās jau vakars, kad daži vīri garāmiedami ieraudzīja bagāto Pē­teri Munku guļam zemē. Viņi to valstīja uz vienu un otru pusi, vai vēl nebūtu manāma dzīvības dzirkstele, bet viņu pūles ilgi palika veltīgas. Beidzot kāds iegāja mājā, paņēma ūdeni un apslacīja tam seju. Tad Pēteris dziļi atņēma elpu, iekunkstējās, ilgi skatījās apkārt un apprasī­jās pēc Līzbetes kundzes; bet neviens to nebija redzējis. Viņš pateicās vīriem par palīdzību, ievilkās mājā, visur izmeklējās Līzbeti, tak tās nebija ne pagrabā, ne bēniņos. Nu viņš noskārta, ka briesmīgais gadī­jums nav bijis sapnis, bet rūgta patiesība. Tā nu, vienam pašam sēdot,
   viņām uznāca savādas domas. Baidīties ne no kā viņš nebaidījās, jo viņa sirds bija auksta. Bet, iedomājoties sievas nāvi, nāca prātā arī paša pē­dējais brīdis, — ka viņam būs jāšķiras smagi apkrautam ar nabagu asarām un tūkstošiem viņu lāstu, kas nespēja mīkstināt viņa sirdi; ap­krautam ar izpostīto vaimanām, kurus viņš ar suņiem aizrīdījis, ar sirmās mātes kluso izmisumu, ar labsirdīgās, skaistās Līzbetes asinīm. Viņš nevarētu viņas vecajam tēvam neko atbildēt, kad tas nāktu un prasītu: «Kur ir mana meita, tava sieva?» Kā gan lai viņš, jautāts, at­bildētu tam, kuram pieder visi meži, ezeri, kalni un visu cilvēku dzī­vības?
   Pa naktīm Pēteri mocīja murgi, brīžiem pamodināja kāda maiga balss, uzrunādama: «Pēter, gādā sev siltāku sirdi!» Bet pamodies, viņš tūlīt atkal aizvēra acis, jo pēc balss tā bija viņa sieva, kas tā brīdināja. Otrā dienā viņš aizgāja uz krogu izklaidēties no smagajām domām. Tur viņš satika resno Ecekielu. Viņš apsēdās tam līdzās, uzņemdams valodu par šo un to, par jauko laiku, par kariem, par nodokļiem, bei­dzot par nāvi, cik gan ātri viens un otrs apmiruši. Tad Pēteris resna­jam ieprasījās, ko viņš īsti domājot par nāvi, kas pēc tās gaidāms. Ece­kiels atbildēja, ka miesu aprokot, bet dvēsele aizlaižoties debesīs vai arī ellē.
   «Tātad arī sirdi aprok?» Pēteris vērīgi iejautājās.
   «Protams, ka arī to aprok.»
   «Bet ja nu kādam sirds vairs nemaz nav?» prašņāja Pēteris.
   Par tādu jautājienu Ecekiels viņam uzmeta briesmīgu skatienu. «Ko tu ar to gribi teikt? Vai ņirgājies par mani? Tu domā, ka man nav sirds?»
   «O, kā nu ne — cieta kā akmens,» atbildēja Pēteris.
   Ecekiels brīnīdamies viņu uzlūkoja, apausījās, vai kāds nenoklau­sās, un teica: «Kā tu to zini? Vai varbūt arī tavējā vairs nepukst?»
   «Nepukst vairs, vismaz te krūtīs ne!» atbildēja Pēteris Munks. «Un nu, kad tu zini, ko es domāju, saki man, kas notiks ar mūsu sirdīm?»
   «Kas tev, puis, par to bēdas?» teica Ecekiels pasmiedamies. «Sai saulē tu esi nodzīvojis pilnībā, ar to pietiek. Taisni tas jau mūsu auksto siržu labums, ka mums ar tādām domām nav jānokaujas.»
   «Tiesa gan; tomēr brīžiem uzmācas šīs domas, un, kaut gan mana ta­gad nav bail, tak es vēl gluži labi atceros, kādas šausmas mani pār­ņēma, domājot par elli, kad es vēl biju mazs, nevainīgs zēns.»
   «Nu — diezin cik labi jau nu mums neklāsies,» teica Ecekiels. «Kād­reiz es par to apprasījos mūsu skolotājam, tas teica, ka pēc nāves sirdis tiekot svērtas, cik daudz tās apgrēkojušās. Vieglās paceļoties augšup,
   smagākās grimstot uz leju, un, man šķiet, mūsu akmeņiem būs pamatīgs svars.»
   «Zināms,» Pēteris atbildēja, «man pašam bieži vien tiek tā ērmoti, ka mana sirds tik bezjūtīga, tik vienaldzīga, domājot par šādām lietām.»
   Tā viņi sarunājās. Bet nākošā naktī Pēteris atkal dzirdēja pazīstamo balsi piecas vai sešas reizes čukstam pie auss: «Pēter, gādā sev siltāku sirdi!» Viņam nemaz nebija žēl, ka viņš to nositis, tak, kad ļaudīm teica, ka viņa aizceļojusi, katrreiz pašam iešāvās prātā: «Kur gan viņa varēja aizceļot?» Tā bija pagājušas sešas dienas. Pa naktīm viņš vien­mēr dzirdēja pazīstamo balsi, un no prāta neizgāja mežagara briesmīgie draudi. Septītās dienas rītā Pēteris pietrūkās no savas guļuvietas, iesaukdamies: «Lai notiek, redzēsim, vai es nevaru iegādāties sev sil­tāku sirdi! Vienaldzīgais akmens krūtīs padara manu dzīvi garlaicīgu un tukšu.» Viņš steigšus apvilka savus svētdienas svārkus, uzlēca zirgam mugurā un aizjāja uz Egļurozu.
   Egļurozā, biezienei sākoties, viņš nokāpa zemē, piesēja zirgu un ātriem soļiem devās kalna virsotnē. Ticis pie resnās egles, viņš atkal skaitīja:
   «Mantuzini zaļā eglainē, Simtiem gadu valdnieks kalnainē, Tavs ir viss, kur sili klājas, Lai šeit svētdienīši stājas.»
   Tad iznāca Glāžvīriņš, nevis laipns un mīlīgs kā citkārt, bet gan sirdīgs un drūms. Mugurā viņam bija melna stikla svārciņi un garš sēru plīvurs nokārās pie cepures. Pēteris zināja, par ko vecais sēro.
   «Ko tu gribi no manis, Pēteri Munk?» viņš prasīja dobjā balsī.
   «Man vēl ir viena vēlēšanās, mantaiņa kungs,» sacīja Pēteris no­durtām acīm.
   «Vai akmens sirds var ko vēlēties?» tas atteica. «Tev ir viss, kas noder taviem ļaunajiem prātiem, un nezin, vai es tavu vēlēšanos izpildīšu.»
   «Bet jūs tak man apsolījāties izpildīt trīs vēlēšanās; tā viena man vēl atlikusies.»
   «Tomēr es to varu arī neizpildīt, ja tā muļķīga,» mežagars piebilda. «Nu, bet lai notiek, saki man, ko tu vēlies?»
   «Izņemiet man šo mēmo akmeni un dodiet man atkal manu dzīvo sirdi!» sacīja Pēteris.
   «Vai es ar tevi tā esmu nolīdzis?» prasīja Glāžvīriņš. «Vai tad es esmu Holandes Miķelis, kas dāvina bagātību un aukstas sirdis? Ej un meklē pie viņa savu sirdi!»
   «Ak, viņš to nemūžam nedos atpakaļ,» atbildēja Pēteris.
   «Man tevis žēl, lai gan tu esi slikts cilvēks,» brītiņu padomājis, teica Glāžvīriņš. «Bet, tā kā tava vēlēšanās nav muļķīga, tad vismaz savas palīdzības tev neliegšu. Tāpēc uzklausies: savas sirds tu ne ar kādu varu vairs neatgūsi, bet ar viltu gan, un tas nemaz nebūs tik grūti. Mi­ķelis ir un paliek muļķa Miķelis, kaut gan viņš sevi ieskata par lielu gudrinieku. Tu ej tūlīt taisni pie viņa un izdari, kā es tev lieku.» Glāž­vīriņš nu sīki pamācīja Pēteri, kas viņam darāms, iedeva dzidra stikla krustiņu, vēl piemetinādams: «Tavai dzīvībai viņš klāt neķersies, un, kad tu šo turēsi viņam priekšā, skaitīdams lūgšanu, viņš tevi palaidīs brīvā. Ja tad tu būsi dabūjis, ko vēlies, tad atnāc atpakaļ pie manis šai pašā vietā.»
   Pēteris Munks paņēma krustiņu, iegaumēja vārdu pa vārdam visu teikto un devās tālāk uz Holandes Miķeļa mītni. Viņš to sauca vārdā trīs reizes — un milzis jau stāvēja viņam priekšā. «Tu esi nositis savu sievu?» tas uzprasīja, neganti smiedamies. «Es būtu tāpat darījis: viņa tak izdāvāja tavu mantu diedelniekiem. Tomēr tev uz kādu laiku būs jāaizlaižas no šā apvidus, jo, tiklīdz manīs, ka viņas vairs nav, sacelsies liela brēka. Tev laikam vajadzīga nauda, un tu atnāci pēc tās?»
   «Tu uzminēji,» atbildēja Pēteris, «un dod šoreiz labi krietni, līdz Amerikai tāls ceļš.»
   Miķelis gāja pa priekšu un nocēla to savā miteklī. Tur viņš atslēdza kādu šķirstu, kurā atradās daudz naudas, izņemdams veselu rindu zelta veltnīšu. Kamēr viņš tos uz galda skaitīja, Pēteris teica: «Tu esi savāds putns, Miķeli, tā samelodams, ka man krūtīs esot akmens, bet tev esot mana sirds!»
   «Vai tad tas tā nav?» Miķelis brīnījās. «Vai tad tu jūti savu sirdi? Vai tā nav auksta kā ledus? Vai tev uznāk bailes vai skumjas, vai tev kā žēl?»
   «Tu manu sirdi esi tikai apklusinājis, bet krūtīs tā man ir tāpat kā senāk, un resnajam Ecekielam arī. Viņš man pateica, ka tu mūs esot piekrāpis. Tu nemaz neesi tas vīrs, kas kādam gluži nemanot un bez dzīvības briesmām varētu izņemt sirdi no krūtīm; tad jau tu mācētu arī burt.»
   «Kad es tev saku,» Miķelis pikti atcirta, «tev un Ecekielam un visiem bagātniekiem, kas man pārdevušies, ir tādas aukstas sirdis, bet jūsu īstās sirdis man atrodas te, manā noliktavā.»
   «Ei, cik tev veikla mēle uz meliem!» Pēteris smējās. «To tu vari citam iestāstīt, ne man! Vai tu domā, ka es, pa pasauli klīzdams, ma­zums tādus jokus pieredzējis? Te istabā tavas sirdis visas no vaska taisītas. Tu esi bagāts vīrs, nav vārdam vietas, tomēr burt tu neproti.»
   Nu milzis noskaitās un atrāva noliktavas durvis. «Tad panāc iekšā un izlasi šīs zīmes, — lūk, tā tur ir Pētera Munka sirds! Vai tu redzi, kā viņa raustās? Kā tādu var izspiest no vaska?»
   «Tā tomēr ir no vaska,» atbildēja Pēteris. «īsta sirds tā nepukst, un manējā vēl man ir krūtīs. Nē, burt tu neproti!»
   «Bet es tev to pierādīšu!» tas skaizdamies iesaucās. «Tu pats to ju­tīsi, ka tā tava sirds.» Viņš atrāva vaļā Pēterim vamzi, izņēma tam akmeni no krūtīm un parādīja to. Tad paņēma sirdi, iepūta dvašu un uzmanīgi ielika to akmens vietā. Un Pēteris tūliņ sajuta tās pukstienus, par ko nevarēja vien nopriecāties.
   «Nu, kā tev ir ap sirdi?» Miķelis smaidīdams prasīja.
   «Patiesi, tev taisnība,» Pēteris atbildēja, lēnām vilkdams no kabatas krustiņu. «Es nebūtu domājis, ka tādas lietas var izdarīt.»
   «Vai ne? Kā redzi, arī burt es protu. Bet nāc, es tev ielikšu atkal akmeni.»
   «Palēnām, Miķeļa kungs!» iesaucās Pēteris, atkāpdamies soli atpakaļ un paceldams pretī krustiņu. «Ar speķi tikai žurkas ķer, un šoreiz tu esi piekrāptais.» Pie tam viņš sāka skaitīt lūgšanu, kāda ienāca prātā.
   Nu Miķelis saruka arvien mazāks un mazāks, nogāzās zemē, locī­damies kā tārps, kunkstēja un vaimanāja, bet visas sirdis sāka raustīties un pukstēt, un atskanēja tikšķēšana kā pulksteņtaisītāja darbnīcā. Iz­bailēs Pēterim sametās gluži savādi ap sirdi, viņš izskrēja no istabas un, baiļu dzīts, rāpās augšā pa klints sienu, jo viņš dzirdēja, ka Miķelis pietrūkās kājās, spārdījās un trakoja, raidīdams pakaļ negantākos lamu vārdus. Ticis augšā, viņš skrēja uz Egļurozu. Uznāca briesmīgs pērkona negaiss, zibeņi šaudījās, nospertie koki krita pa labi un kreisi, bet viņš sveiks un vesels nokļuva Glāžvīriņa daļā.
   Viņa sirds pukstēja līksmi, un tikai tāpēc, ka tā pukstēja. Bet tad viņš atskatījās uz savu pagājušo dzīvi kā uz negaisa sadragāto mežu pa labi un kreisi. Viņš atcerējās savu mīļo, labo sieviņu, kuru pats skopumā bija nositis. Viņam likās, ka šo nedarbu pastrādājis visneģēlī­gākais cilvēks, un viņš raudāja kā izkults, pa uzkalni tuvodamies Glāž- vīriņam.
   Mantainis jau sēdēja zem egles, kūpinādams savu mazo pīpīti. Nu viņš izskatījās daudz jautrāks nekā pirmīt. «Ogļu Pēteri, ko tu raudi?» tas prasīja. «Vai tu neatdabūji savu sirdi? Vai tev krūtīs vēl aukstais akmens?»
   «Ak kungs!» Pēteris nopūtās. «Kad man vēl bija akmens sirds, tad es nekad neraudāju, manas acis bija sausas kā zeme jūlijā, bet nu mana vecā sirds vai pušu lūst par to, ko esmu izdarījis! Visus savus parādnie­kus es esmu iedzinis postā, nabadziņus un vārgos esmu suņiem rīdījis, un jūs pats zināt — kā mans pātagas kāts ķēra viņas skaisto pieri!»
   «Pēter, tu biji liels grēcinieks!» sacīja Glāžvīriņš. «Tevi samaitāja nauda un slinkums, tava sirds pārvērtās par akmeni, kas nepazina ne prieku, ne bēdu, ne nožēlu, ne līdzcietības. Bet nožēlas izlīdzina visu, un, ja es zinātu, ka tu nožēlo savu agrāko dzīvi, tad vēl es varētu ko tavā labā darīt.»
   «Negribu neko vairs,» atbildēja Pēteris, bēdīgi galvu nokāris. «Esmu beigts cilvēks, nekas vairs mani dzīvē neiepriecēs. Ko gan lai es iesāku viens pasaulē? Mana māte man nekad nepiedos, ko es viņai pāri darījis, un kas zina, varbūt es, briesmonis, viņu jau esmu kapā iegrūdis! Un mana sieva Līzbete! Labāk nositiet arī mani, mantaiņa kungs, tad reiz būs manai posta dzīvei beigas.»
   «Labi,» atbildēja Glāžvīriņš, «to var, ja tu citu neko nevēlies, — man cirvis tepat pie rokas.» Gluži mierīgs viņš izņēma pīpīti no zobiem, iz­kratīja to un iebāza kabatā. Tad viņš lēnām piecēlās un gāja aiz eglēm. Bet Pēteris raudādams apsēdās zālē un pacietīgi gaidīja nāvīgo cirtienu. Pēc brītiņa viņš dzirdēja klusus soļus aiz sevis un nodomāja: «Tagad viņš nāk.»
   «Paskaties vēlreiz šurp, Pēteri Munk!» Glāžvīriņš sauca. Izslaucījis asaras no acīm, Pēteris atskatījās, un ko viņš redzēja? — Tur stāvēja viņa māte un sieva Līzbete, lūkodamās viņā laipnām acīm. Priecīgs viņš pietrūkās kājās: «Tātad tu, Līzbet, neesi mirusi? Un arī tu, māt, esi šeit? Un jūs man visu piedodat?»
   «Viņas tev piedod,» teica Glāžvīriņš, «tādēļ ka tu visu no sirds nožēlo, — lai viss ir dzēsts un aizmirsts. Ej, atgriezies tagad savā tēva mājiņā un esi ogļdeģis kā agrāk. Ja tu būsi krietns un godīgs, cienīdams savu amatu, tad arī tavi kaimiņi tevi mīlēs un cienīs vairāk, nekā kad tev būtu desmit mucas zelta.» To teicis, Glāžvīriņš no viņiem šķīrās.
   Visi trīs laimīgie viņu svētīja un slavēja un devās uz mājām.
   Bagātā Pētera mājas vairs neredzēja: tajās bija iespēris pērkons un liesmas aprijušas visu mantību. Bet līdz tēva būdiņai nebija tālu. Neko nebēdādamies par lielo zaudējumu, viņi visi devās turpu.
   Bet kā viņi brīnījās, pie būdiņas nonākuši! Tā bija pārvērtusies par skaistu zemnieka māju, kurā viss iekārtojums vienkāršs, bet labs Ull glīts.
   «To izdarījis labais Glāžvīriņš!» iesaucās Pēteris.
   «Cik jauki!» teica Līzbetes kundze. «Te es jūtos daudz labāk nekā tur tai lielajā mājā ar veselu saimi.»
   No šās dienas Pēteris Munks kļuva par čaklu un krietnu vīru. Viņš apmierinājās ar to, kas bija, strādāja rūpīgi savu darbu un ar laiku pats saviem spēkiem tika pie turības, visā mežvidus apkaimē mīlēts un godāts. Viņš nekad vairs neķildojās ar Līzbetes kundzi, mīlēja savu māti un apdāvināja nabagos, kas klauvēja pie viņa durvīm. Kad pēc viena un pus gada Līzbete dzemdēja viņam dēlu, Pēteris aizgāja Egļurozā un noskaitīja savu pantiņu. Bet Glāžvīriņš nerādījās. «Mantaiņa kungs!» viņš skaļi uzsauca. «Tak uzklausiet mani! Es nekā cita nevēlos, kā tikai lūgt jūs savam dēlam par krusttēvu!» Bet nekāda atbilde nenāca. Tikai vēsma nošalca eglēs, notraukdama dažus čiekurus zālē. «Nu, tad es pa­ņemšu šos par piemiņu, kad jau jūs pats man negribat rādīties,» sacīja Pēteris, iebāza čiekurus kabatā un gāja uz māju. Mājās pārnācis, viņš novilka svētdienas vamzi, bet, kad māte gribēja to nolikt šķirstā un apgrieza kabatas, izkrita četri krietni zelta veltnīši. Attaisot tos, izrā­dījās, ka tajos ietīti gluži jauni, spoži Bādenes dālderi, un starp tiem neviena viltota. Tā bija eglaines vīriņa kūmu velte mazajam Pēterim.
   Tā viņi dzīvoja klusu un neraizēdamies, un vēl bieži pēc tam, kad jau Pēterim Munkam bija sirmi mati, viņš arvien mēdza teikt: «Cik daudz labāk pietikt ar mazumu nekā iegūt zeltu un mantu un aukstu s i r d i.»
   Varēja būt pagājušas jau dienas piecas, kamēr Fēlikss, mednieks un students atradās laupītāju gūstā. Lai gan laupītāju virsnieks un tā apakšnieki pret viņiem izturējās labi, tomēr viņi ilgot ilgojās tikt brīvībā. Jo vairāk patecēja laiks, jo ātrāk varēja atklāt viņu viltību. Piektās dienas vakarā mednieks saviem bēdu biedriem pateica, ka viņš apņēmies šai naktī izlauzties, un kaut vai būtu dzīvība jāzaudē. Viņš mudināja arī savus biedrus pievienoties tādam nodomam, pat izstāstīja, kā viņiem vislabāk izbēgt. «To, kurš mums vistuvāk nolikts, es pie­veikšu pats; nelaimē un briesmās visi līdzekļi labi — viņam jāmirst.»
   «Jāmirst!» Fēlikss izbijies iesaucās. «Jūs gribat viņu nogalināt?»
   «To es esmu cieši apņēmies, kad jāglābj divu cilvēku dzīvības. Vai jūs zināt, ko es paslepen noklausījos? — Laupītāji sačukstējās, ka viņiem pa mežu dzenot pēdas, un vecās sievietes savās negantās dusmās iz­pauda bandas ļaunos nolūkus. Gānīdamās par mums, viņas pateica, ja laupītājiem uzbrukšot, tad mums visiem beigas.»
   «Lai dievs žēlīgs!» iesaucās jauneklis, aiz bailēm seju paslēpdams rokās.
   «Vēl viņi mums nazi nav pielikuši pie rīkles,» turpināja mednieks, «tādēļ aizsteigsimies viņiem priekšā. Kolīdz metīsies tumsa, es pie- zagšos pie pirmā sarga. Tas man uzsauks, — ko vēlos? Es viņam pa­čukstēšu, ka grāfiene piepeši saslimusi, un, tiklīdz viņš pagriezīsies, es viņu noduršu. Tad, jaunekli, es pasaukšu jūs, un otram sargam klāsies tāpat; bet ar trešo mēs kopīgiem spēkiem tiksim viegli galā.»
   Tā runādams, mednieks izskatījās tik briesmīgs, ka Fēliksam no viņa bail sametās. Viņš pašlaik gribēja sākt to pierunāt atmest šīs asiņainās domas, kad lēnām atvērās durvis un būdā kāds ātri iešmuka. Tas bija virsnieks. Viņš uzmanīgi aizvēra durvis un ar roku pamāja abiem gūstekņiem palikt mierīgiem. Apsēdies Fēliksam blakus, viņš teica:
   «Grāfienes kundze, jūsu stāvoklis ir ļoti bēdīgs. Jūsu laulātais draugs nav turējis vārdu: viņš ne tikai atteicies sūtīt izpirkšanas maksu, bet vēl uzlaidis mums valdību uz kakla. Apbruņojušies vīri pa visu mežu dzen pēdas man un maniem ļaudīm. Es jūsu vīram piedraudēju jūs no­galināt, ja viņš domās mums uzbrukt, bet vai nu viņam jūsu dzīvība mazsvarīga, jeb viņš netic mūsu zvērestam. Jūsu dzīvība atrodas mūsu rokās, un pēc mūsu likumiem jums jāmirst. Ko jūs par to teiksiet?»
   Pārsteigtie gūstekņi, galvas nodūruši, nezināja, ko atbildēt. Arī Fēlikss labi saprata, ka atzīšanās par viņa pārģērbšanos saceltu vēl lielākas briesmas.
   «Es nevaru,» virsnieks turpināja, «pamest briesmās dāmu, kurai pie­der visa mana cienība. Tādēļ es nāku pie jums ar priekšlikumu, kā iz­glābties. Ir tikai viena izeja, kas jums atlikusies: jums kopā ar mani jābēg!»
   Abi gūstekņi viņu uzlūkoja mēmi aiz pārsteiguma, bet virsnieks paskaidroja: «Lielākā daļa manu biedru nodomājuši doties uz Itāliju un iestāties tur vienā no izdaudzinātām laupītāju bandām. Kas uz mani at­tiecas, tad man netīk kāda cita vadībā kalpot, tādēļ es neturēšos ar viņiem kopā šais gaitās. Ja nu jūs, cienītā grafa kundze, dodama savu vārdu, apsolāties papūlēties manis labā, izmantojot savus augstos sa­karus manis aizsardzībai, tad es vēl varu jūs atbrīvot, kamēr nav par vēlu.»
   Fēlikss apmulsis cieta klusu. Viņa godīgā sirds liedzās tīšām grūst briesmās to vīru, kuram viņš tur nekā nevarētu palīdzēt. Kad viņš vēl vienmēr klusēja, virsnieks piebilda: «Patlaban visur vervē zaldātus: es būšu mierā ar pašu vienkāršāko dienestu. Es zinu, ka jūs daudz ko iespējat. Tomēr es negribu nekā vairāk, lai tikai jūs apsolītos man palī­dzēt šai lietā.»
   «Labi,» atbildēja Fēlikss nolaistām acīm, «es jums apsolu darīt jūsu labā visu, kas man būs iespējams, kas ir manos spēkos. Lai jums diezin kā klātos, man par apmierinājumu būs tas, ka jūs pats labprātīgi esat atteicies no laupītāju dzīves.»
   Virsnieks aizgrābts noskūpstīja šai vēlīgajai dāmai roku, vēl klusām pačukstēdams, divi stundas pēc nakts iestāšanās lai būtu gatava. Un tad, tikpat uzmanīgi kā ienācis, pameta būdu. Kad viņš bija izgājis, gūstekņi uzelpoja vieglāk. «Patiesi,» mednieks iesaucās, «tam dievs sirdi mīkstinājis! Cik brīnišķīgi mēs izglābsimies! Es ne sapnī neizsap- ņotu, ka tādas lietas pasaulē vēl var atgadīties un ka man pašam nāk­sies piedzīvot tamlīdzīgu dēku.»
   «Brīnums gan, liels brīnums!» atbildēja Fēlikss. «Bet vai es darīju pareizi, šo vīru piekrāpdams? Ko viņam var līdzēt mana aizsardzība? Nu, medniek, sakiet pats, vai es viņu nevelku taisni pie karātavām, ja neatzīstos, kas es esmu?»
   «Ak mīļais zēn, kādas jums iedomas!» sacīja students. «Un vēl pēc jūsu tik lieliski notēlotās lomas! Nē, par to gan jums nav ko uztrauk­ties, jo grūtā brīdī tas vairāk nekā pieļaujams. Vai viņš nerīkojās ne­ģēlīgi, gribēdams kā lielceļa laupītājs aizvest cienījamu dāmu, un, ne­būtu jūs gadījies, kas zina, kā klātos grāfienes dzīvībai. Nē, jūs neesat nekā nogrēkojies. Pie tam es domāju, tas svaru kausā viņam nāks par labu, kad pats šo neliešu galva labprātīgi dosies tiesas rokās.»
   Sī pēdējā doma apmierināja jauno zeltkali. Te cerību ielīksmoti, te rūpju nomākti par nodoma izdošanos, viņi pārlaida nākošos brīžus. Me­tās jau tumsa, kad laupītāju virsnieks uz mirkli ienāca būdā, padeva saini ar drēbēm un teica: «Grāfienes kundze, lai atvieglotu mūsu bēg­šanu, jums katrā ziņā jāuzvelk šīs vīriešu drēbes. Sagatavojieties! Pēc vienas stundas mēs dosimies ceļā.» To teicis, viņš atkal tos atstāja, un mednieks tikko noturējās, skaļi neiesmējies. «Tā nu būtu otra pārģērb­šanās,» viņš iesaucās, «un varu zvērēt, ka šī jums piederas labāk nekā pirmā!»
   Atvēruši saini, viņi tanī atrada skaistu mednieka uzvalku ar visiem piederumiem, un Fēliksam tas lieliski piedienēja. Kad viņš bija pārģēr­bies, mednieks gribēja grāfienes drēbes pamest kādā būdas kaktā, bet Fēlikss to neatļāva. Viņš tās satina nelielā sainī, piebilzdams, ka lūgšot, lai grāfiene viņam šis drēbes uzdāvinātu, tad viņš tās visu mūžu uz­glabāšot par piemiņu šim brīnumainajām dienām.
   Beidzot ieradās virsnieks. Viņš bija pilnīgi apbruņojies un atnesa arī medniekam atņemto bisi līdz ar pulvera ragu. Tāpat studentam viņš iedeva bisi, bet Fēliksam medniekdunci, lai piekarot to katram gadīju­mam. Par laimi visiem trim gūstekņiem, bija krietna tumsa, citādi lau­pītājs ātri uzķertu Fēliksa dzirkstošo skatienu, ieroci satverot. Kad viņi paklusām izlīda no būdas, mednieks redzēja, ka noliktās sardzes nav pie būdām. Tā viņi nepamanīti varēja izzagties no nometnes. Taču virs­nieks negāja vis augšā pa parasto teku, bet devās pie stāva klintskrauja, kas likās nepārkāpjams. Tur pienākot, virsnieks parādīja virves kāpnes, līdz zemei nolaistas pie klints sienas. Atmetis bisi uz muguras, viņš pir­mais rāpās pa tām augšā. Tad pasauca grāfieni viņam sekot, pasnieg­dams viņai palīdzīgu roku; kā pēdējais kāpa augšā mednieks. Aiz krauja sākās taciņa, kuru uzņēmuši viņi steigšus devās uz priekšu.
   «Šī teka,» virsnieks sacīja, «iziet uz Ašafenburgas ceļu. Mēs dosi­mies turp, jo es dabūju zināt, ka tur pašlaik atrodoties jūsu laulātais draugs.»
   Klusēdami viņi soļoja vienmēr tālāk, virsnieks pa priekšu, pārējie trīs viņam seku. Pēc trīs stundu gājiena viņi apstājās; virsnieks uzaici­nāja Fēliksu apsēsties. Viņš izņēma maizi un blašķi ar vecu vīnu, pacie­nādams nogurušos. «Es domāju, stundas laikā mēs jau būsim nonākuši pie ielenkuma sardzes, kas aplikta visam mežam. Tai gadījumā es jūs lūdzu parunāt ar virsnieku, lai ar mani apietos saudzīgi.»
   Fēlikss to arī apsolīja, gan necerēdams, ka viņa aizrunai būs kāds panākums. Kādu pusstundu atpūtušies, viņi cēlās un gāja tālāk. Nogā­juši vēl kādu stundu, viņi jau tuvojās lielceļam. Svīda jau rīts, mežā kļuva gaišāks, kad pēkšņi viņu gaitu pārtrauca skaļi saucieni: «Stāt! Apstāties!» Viņi apstājās; pienāca pieci zaldāti un uzaicināja sekot pie komandas majora, noskaidrot, kas un kurp iedami. Pagājušies vēl soļus piecdesmit, viņi krūmos pa labi un kreisi redzēja zibam ieročus — mežu likās būt ieņēmis vesels karaspēks. Majors ar vairākiem virsniekiem un citiem vīriem sēdēja zem ozola. Kad viņiem pieveda gūstekņus un ma­jors jau gribēja sākt izprašņāt «no kurienes», «uz kurieni», kāds no vīriem pietrūkās kājās, iesaukdamies: «Tu mīļais dievs, ko es redzu? Tas taču Gotfrīds, mūsu mednieks!»
   «Jā gan, pārvaldnieka kungs,» mednieks priecīgi atsaucās, «tas es esmu un vēl brīnišķīgi izglābies no laupītāju nagiem.»
   Virsnieki brīnījās, viņu te redzēdami, bet mednieks paaicināja ma­joru un pārvaldnieku sāņus, īsos vārdos tiem pastāstīdams, kā viņi iz­glābušies un kas esot viņa, zeltkaļa un studenta pavadonis.
   Nopriecājies par tādu vēsti, majors tūlīt deva rīkojumu svarīgo gūs­tekni šķūtēt tālāk, bet jauno zeltkali pieveda saviem biedriem, ieteik­dams kā drošsirdīgu jaunekli, kas ar savu drosmi un attapību izglābis grāfieni no briesmām. Visi Fēliksam sirsnīgi spieda roku, slavēja viņu un nevarēja vien aizklausīties, kad viņš un mednieks stāstīja savus pie­dzīvojumus.
   Pa tam jau bija iestājusies gaiša diena. Majors nolēma atbrīvotos pats pavadīt uz pilsētu. Kopā ar tiem un grāfienes pārvaldnieku viņš gāja uz tuvīno ciemu, kur atradās viņa rati. Tajos viņš Fēliksu iesēdi­nāja sev līdzās. Mednieks, students, pārvaldnieks un daudz citu ļaužu jāja viņiem gan pa priekšu, gan seku, lielā gājienā ierazdamies pilsētā. Kā liesma vējā pa visu apkārtni izplatījās ziņa par uzbrukumu meža krogā, par jaunā zeltkaļa uzupurēšanos; tikpat aizrautīgi no mutes mutē gāja nostāsts par viņa izglābšanos. Tāpēc nebija brīnums, ka pilsētā ielās drūzmējās ļaudis, gribēdami redzēt jauno varoni. Visi spiedās ap ra­tiem, kas lēnām virzījās uz priekšu. «Lūk, viņš,» dzirdēja iesaucamies, «vai redziet, tur ratos līdzās virsniekam! Lai dzīvo brašais zeltkalis!» Un tūkstošbalsīgs «Lai dzīvo!» tricināja gaisu.
   Fēlikss nokaunējās, ļaužu pulka gaviļu aizgrābts. Bet vēl aizgrābjo- šāku skatu viņš piedzīvoja pilsētas valdē. Kāds vīrs vidējos gados, lepnā uzvalkā saņēma viņu pie ieejas, apkampdams asaru pilnām acīm. «Kā lai es tev pateicas, mans dēls!» viņš izsaucās. «Tu tik daudz man esi atdevis, ko es tikko nepazaudēju! Tu izglābi manu laulāto drau­dzeni, manu bērnu māti, jo viņas trauslā veselība nepārciestu briesmīgās gūstniecības.» Tas bija grāfienes vīrs, kas to teica. Lai cik sīksti Fēlikss pretojās pieņemt kādu pateicības algu par savu uzupurēšanos, grafs tomēr nepielūdzams palika pie sava. Tad jauneklim iekrita prātā ne­laimīgā laupītāju virsnieka liktenis. Fēlikss izistāstīja, ka tas cilvēks vi­ņam nesis glābiņu, īstenībā domātu grāfienei. Sirdī aizgrābts gan par laupītāju virsnieka cēlo rīcību, gan par Fēliksa godprātību, ko viņš tā aizlūgdams par jaunu pierādīja, grafs apsolījās darīt visu iespējamo lau-, pītāja glābšanai.
   Vēl to pašu dienu grafs sava brašā mednieka pavadībā aizveda jauno zeltkali uz pili, kur grāfiene, noraizējusies par jaunekļa, sava glābēja, likteni, nepacietīgi gaidīja ziņas. Kāds viņai bija neaprakstām» prieks, kad tā ieraudzīja pa durvīm ienākam savu vīru ar viņas glābēju pie rokas! Viņa nevarēja vien beigt izvaicāt un pateikties. Lika atvest savus bērnus un rādīja tiem augstsirdīgo jaunekli, kuram viņu māte esot tik daudz pateicības parādā. Un, kad mazie satvēra viņa rokas, savā bērnišķīgajā piemīlībā un sirsnībā apgalvodami, ka pēc tēva un mātes viņš viņiem esot mīļākais cilvēks pasaulē, tad Fēlikss jutās saņē­mis jaukāko atmaksu par visām raizēm un bezmiega naktīm laupītāju nometnē.
   Kad pirmie atkalredzēšanās prieki bija pārgājuši, grāfiene pamāja ar roku sulainim, kas tūlīt atnesa tās drēbes un somiņu, ko Fēlikss no­deva grāfienei meža krogā. «Te būs viss,» mīļi smaidīdama viņa teica, «ko jūs man uzticējāt tais baigajos acumirkļos. Šī ir tā burvju sega, ko jūs man uzmetāt, lai mani vajātāji kļūtu akli. Tagad es to nododu atkal jūsu rīcībā. Bet man gan būtu viena vēlēšanās, vai šīs drēbes jūs ne­atstātu man uzglabāt piemiņai un kā atmaksu par tām nepieņemtu to sumu, ko laupītāji bija pieprasījuši manis izpirkšanai?»
   Fēlikss satrūkās par tik bagātīgu dāvanu. Viņa goda prāts pretojās pieņemt atalgu par to, ko viņš aiz brīvas gribas darījis. «Cienītā grafa kundze,» viņš sacīja, «es tā nevaru darīt. Tās drēbes lai paliek jums, ja jūs tā vēlaties, bet to sumu, kuru jūs man piedāvājat, es nevaru pie­ņemt. Tomēr, zinādams, ka jūs gribat man kaut kā atmaksāt, tad citas ataigas vietā neatraujiet man savu labvēlību. Ja nāks gadījums, kur man patiesi būtu vajadzīga jūsu palīdzība, tad esat pārliecināta, ka es pie jums griezīšos.» Jauneklim vēl ilgi plijās virsū, kaut ko pieņemt, bet viņš palika negrozāms savā prātā. Beidzot grāfiene un viņas vīrs piekāpās, un sulainis jau gribēja drēbes ar somu nest projām, kad Fē­likss atcerējās savas rotas, ko viņš šais iepriecinošos mirkļos pavisam bija piemirsis.
   «Paga!» viņš iesaucās. «Tikai vienu, cienītā kundze, jūs man atļausiet paņemt no somas; viss pārējais tad paliek pilnīgi jums.»
   «Dariet, kā jums patīk,» sacīja viņa. «Kaut gan es labprāt vēlētos visu paturēt sev par piemiņu, tomēr ņemiet, kas nepieciešams jūsu va­jadzībai! Tak, ja drīkstu jautāt, kas tad jums tur tā pieaudzis pie sirds, ka jūs nevarētu man atstāt?»
   Jauneklis pa tam bija atraisījis savu somu un izņēma no tās sarkana safjana kastīti. «Kas ir mans, to jūs visu varat paturēt,» viņš smaidīdams teica, «bet šis te pieder manai mīļajai krustmātei. To es pats izstrādāju un nu gribu aiznest viņai. Tā ir rota, cienītā kundze,» sacīja viņš tālāk, atvēris kastīti un pasniegdams to grāfienei, «rota, pie kuras esmu pie­licis savas pūles un māku.»
   Viņa paņēma kastīti, bet tikko tanī bija iemetusi skatu, kad pār­steigta atrāvās atpakaļ. «Kā? Šie akmeņi!» viņa iesaucās. «Un jūs sakāt, tie domāti jūsu krustmātei?»
   «Jā gan!» atbildēja Fēlikss. «Mana krustmāte man atsūtīja šos ak­meņus, lai es tos ietvertu rotā. Un tagad es esmu ceļā, lai pats viņai to aiznestu.»
   Gluži aizgrābta grāfiene uzlūkoja jaunekli, asaras viņai saskrēja acīs. «Tātad tu esi Fēlikss Perners no Nirnbergas?» viņa ievaicājās.
   «Jā gan! Bet kā jūs tā uzreiz zināt manu vārdu?» jauneklis vaicāja, izbrīnā viņu uzlūkodams.
   «Ak, brīnišķīgā debesu gādība!» viņa līksmi teica savam izbrīnotam laulātam draugam. «Tas taču Fēlikss, mūsu krustdēliņš, mūsu vecās ap­teksnes Sabīnas dēls! Fēlikss! Es esmu tā, pie kuras tu gribi doties. Ne­maz tā nezinādams, tu esi izglābis savu krustmāti.»
   «Kā? Vai tad jūs esat grāfiene Sandava, kas man un manai mātei tik daudz laba darījusi? Un šī būtu Maiburga, uz kurieni es gāju? Tad man jāpateicas labajam liktenim, kas mani tik brīnišķīgā kārtā atvadī­jis pie jums. Tātad ar saviem darbiem, kaut arī mazā mērā, man laimē­jies apliecināt jums savu lielo pateicību!»
   «Nē, tu man esi vairāk pakalpojis,» viņa atbildēja, «nekā es tev savā mūžā spētu ko laba darīt. Bet, kamēr vien es dzīvošu, centīšos tev pierā­dīt, cik bezgala daudz mēs visi tev esam parādā. Mans laulātais draugs būs tavs tēvs, mani bērni — tavi brāļi un māsas, bet es pati būšu tava gādīgā māte. Un šī rota, kas tevi pie manis atveda dzīves briesmīgākā brīdī, tā būs mans greznākais lepnums, jo tā man arvien atgādinās tevi un tavu augstsirdību.»
   Tā sacīja grāfiene un savu vārdu turēja. Viņa bagātīgi apgādāja lai­mīgo Fēliksu pa visu viņa gaitniecības laiku. Kad viņš atgriezās kā krietns sava amata pratējs, viņa tam nopirka Nirnbergā māju, pilnīgi to iekārtoja, un tur labākās istabas rotāja ne mazums gleznojumu, ku­ros tēlotas ainas no meža kroga un Fēliksa dzīves laupītāju mītnē.
   Fēlikss tur dzīvoja kā krietns zeltkalis. Viņa mākslas slava savijās ar brīnišķīgiem nostāstiem par viņa drošsirdību un sagādāja viņam pa­sūtītājus visās valsts malās. Svešinieki, ieceļojuši skaistajā Nirnbergas pilsētā, arvien lika sevi aizvest slavenā meistara Fēliksa darbnīcā, lai apskatītu, lai apbrīnotu un pie reizes apsūtītu arī kādu jauku rotu. Bet vismīļākie ciemiņi Fēliksam bija mednieks, atslēdznieks, students un važonis. Pēdējais, no Vircburgas uz Firtu 50 braukādams, vienmēr iegrie­zās pie Fēliksa. Mednieks gandrīz ik gadus atnesa dāvanas no grāfienes, bet atslēdznieks, apceļojis visas zemes, apmetās uz dzīvi pie meistara Fēliksa. Kādu dienu viņus apmeklēja arī students. Viņš pa tam bija kļu­vis ievērojams valstsvīrs, tomēr nekaunējās pie meistara Fēliksa un atslēdznieka iebaudīt vakariņas. Tad viņi pārrunāja visu notikušo meža krogā, un citkārtējais students pastāstīja, ka viņš laupītāju virsnieku re­dzējis Itālijā. Tas esot pilnīgi atgriezies un dienot kā brašs kareivis Neapoles ķēniņam.
   Fēlikss priecājās, to dzirdēdams. Bez šā vīra palīdzības viņš diezin vai toreiz būtu izkūlies no briesmām, bet no laupītāju rokām jau nu nekādi nebūtu atbrīvojies. Un tādā kārtā krietnajam zeltkaļa meista­ram palika mierīgas un jaukas atmiņas, atceraties viesnīcu Spesartā.

   Kurš gan no mums, jaunībā izlasījis saistošu grāmatu, pēc tam ilgu laiku nebūs domās dzīvojis līdzi tās varoņu tālākām gaitām? Kurš zēns vai meitene nav savā iztēlē traucies līdzi mūsu un citu tautu pasaku tēliem, kurš nav savā iztēlē klaiņojis pa tuvām un tālām zemēm i ar Stipro puisi, i Kalnastūmēju, i brīnuma laivas īpašnieku, i jūras brau­cēju Sindbadu no arabu «Tūkstots un vienas nakts» pasakām? Kurš nav kopā ar pasaku varoņiem spēkojies ar mūdžiem, baismoņiem un ļaun­dariem, veikdams daudzus jo daudzus brīnumdarbus?
   Šķiet, visi mēs esam fantazējuši, un tāda fantazēšana nav nekas ne­parasts. Lasītājs taču nespēj šķirties no patiesi saistoša daiļsacerējuma varoņiem arī pēc tam, kad grāmata jau nolikta plauktā. Lasītājs domā par izlasīto tāpēc, ka pašā cilvēka dabā ir aktiva nostāja pret esošo. Apzināti vai neapzināti, bet cilvēks nekad nepaliek vienaldzīgs pret apkārtni. Viņam vienmēr rodas sava nostāja, savs spriedums par to. Šī aktivā uztvere ir lielā mērā pamatā arī daudzajām vienas tautas pasaku variacijām, jo teicējs katru pasaku atstāsta tālāk, pārveidodams to pēc savas pasaules uztveres, gaumes, tieksmēm, saskaņā ar raksturu, ar personīgo temperamentu. Allaž pārstāstīdams no cita noklausītu pasaku, teicējs atraisa savu fantaziju, ļauj vaļu izdomai. Un, ja vien tam ir pie­tiekami daudz mākslinieka gaumes, viņš rada gluži jaunu pasaku. Tā­pēc ari viena motiva tautas teiksmai tik daudz dažādu variaciju, tāpēc dziļā senatnē radušās vai arī no svešotnes ieceļojušas pasakas dzīvo kā formā un saturā pirmreizīgi sacerējumi.
   Gadījumā, ja pie tautā noklausītas vai grāmatā iespiestas pasakas radošas pārveidošanas ķeras patiesi talantīgs rakstnieks, kuram ir īpašas spējas parādīt citiem dzīvi un cilvēkus vienreizīgā, spilgtā skatījumā, viņa uzrakstītās pasakas sasniedz izcila mākslas darba līmeni, kuram nezūdama vērtība pasaules rakstniecībā.
   Lielas vārdu mākslas līmenī ir arī vācu rakstnieka Vilhelma H a u f a (dzīvojis no 1802.—1827. gadam) sacerētās pasakas, kas tulkotas un atkārtoti izdotas Eiropas un daudzās citās pasaules tautu valodās.
   Savās pasakās (vāciski tās pirmo reizi iznāca 1826., 1827. un 1828. ga­dā kā pasaku «gada grāmatas» izdevumi — Mārchenalmanach) Vil­helms Haufs izmantojis daudzus un dažādus sen zināmus un arī maz dzirdētus pasaku motivus un tēmas, izveidodams no tām emocionāli iedarbīgus un spilgtus sacerējumus. Viņš ir smēlis ierosmi savai jaun­radei gan vācu tautas pasakās, gan arabu pasakās, kas pazīstamas kā «Tūkstots un viena nakts» cikls, gan citu Eiropas un Āzijas tautu ko- lektivi radītajos burvību un brīnumu stāstos, leģendās, nostāstos un tāpat arī Eiropas 18./19. gadsimtu miju dēku literatūrās. Biežāk nekā citu tautu brīnumsitāstiem Haufs pievērsies «Tūkstots un vienas nakts» motiviem un tēliem, starp citu aizgūdams no arabu pasakām paņēmienu virknēt atsevišķus sacerējumus pa cikliem, saistīdams tematiski dažādas pasakas organiskā vienotībā. Var sacīt, radīdams savas pasakas, Vil­helms Haufs ir ielauzies vācu, arabu un citu tautu pasaku valstī un ar savas nesavaldītās, radošās fantazijas palīdzību izveidojis jo krāšņus jaunus sacerējumus šajā žanrā.
   Jā, radošā fantazija Vilhelmam Haufam bijusi patiesi bagāta. No maznozīmīga vācu tautas nostāsta par iedomāta kalnu gara pārmācītu ogļdeģi viņš izveido garu, notikumos sarežģītu un aizrautīgu pasaku. Arī pats nenozīmīgākais dēku stāsta motivs noderējis Haufam sižetiski daudzžuburotas pasakas radīšanai. Lielais rakstnieka talants, skološa­nās pie pasaules rakstniecības meistariem tēlošanas mākā padara tuvas lasītājiem Haufa pasakas un, lai gan visumā viņš savas pasakas uzrak­stījis tautas mutiskās poēzijas tradicijai tuvā formā ar vienkāršu noti­kumu izklāstu, secīgu notikumu risinājumu, ar neslēptu galveno ideju, viņš pratis ik stāsta epizodi uzgleznot ārkārtīgi spilgti. Raudams līdzi lasītāju savas fantazijas lidojumos, viņš liek tiem vārda tiešākajā nozīmē izjust visu to, par ko stāsta. Piemēram, iesākdams kāda notikuma notēlo- šanu kādā austrumu zemē, Haufs ar dažiem vārdiem uzbur kustīgu, dzīvu gleznu: «Pa tuksnesi reiz ceļoja liela karavana. Milzu klajumos, kur skati cita nekā nesastop kā smilšu jūru un debesis, jau iztālēm va­rēja dzirdēt kamieļu zvanus un zirgu zvārgulīšus; biezais putekļu mā­konis, baram pa priekšu plūzdams, vēstīja tā tuvošanos, un tikai, kad vēja grūdiens pašķīra mākoni, paspīdēja pašu ceļotāju baltmirdzošās drānas un zibošie ieroči.»
   Bet par ko īsti vēsta savās pasakās apskaužami bagātās radošās fan­tazijas draugs vācu rakstnieks Vilhelms Haufs?
   Jo plaša ir viņa pasaku tēlu un varoņu valsts. Tajā ir pārstāvji no visdažādākām pasaules malām, no īstām un no izdomātām valstīm un zemēm, no esošām un neesošām tautībām un rasēm. Haufa pasakās dar­bojas austrumzemju ceļotāji un tirgotāji, laupītāji, bargi valdnieki un karavadoņi, ir blēži un sirdī kristaltīri dažādu sabiedrisko slāņu pie­derīgie. Haufa pasakās lasītājs satiekas ar karotājiem, amatniekiem, tirgotājiem, zemniekiem, pilsētniekiem, ārstiem, burvjiem, brīnumār- stiem, ar brīnumzāļu un brīnumaugu atradējiem, ar tautas leģendās tik bieži pieminētajām raganām un brīnumu spējām apveltītiem vīriem. Haufa pasakās darbojas viduslaiku Italijas pilsētu lielmaņi tin guber­natori, Vācijas pilsētu amata vīri, tirgotāji, krodzinieki, kapitālistiskās sabiedrības naudinieki un pat Francijas buržuāzisko iekarotāju pulka pavēlnieks Napoleons Bonaparts. Ir Haufa pasakās arī Vācijai tipiskie viduslaiku pilsētu cunftu amatnieki un amata mācekļi, ir dažādu grafistu lielmaņi un ogļdeģi, kas cērt kokus un dedzina ogles kalēju va­jadzībām, dzīvodami kalnu mežos.
   Gandrīz vai ap katru no Haufa pasaku tēliem vijas kāds noslēpums. Lielāko tiesu šie noslēpumi kā vienas kreļļu vērtnes zīlītes saista vienu pasakas fabulu ar otru noapaļotā garā ailē. It visi Haufa pasaku varoņi pārdzīvo visdīvainākos notikumus un bieži vien viņu pašu rīcībā ir ļoti daudz neparasta, to raksturiem nepieskanīga. To radījusi rakstnieka fantazija, acumirklīga iedoma. Haufs to apzinās, bet uzskata par gluži dabisku, sacīdams: «Pasakās tik daudz brīnišķīga, ka cilvēks nerīkojas vairs pēc sava prāta.»
   Haufa pasaku viena daļa ir skaidri fantastiski stāsti par teiksmotiem laupītājiem, brīnuma notikumiem, brīnišķīgām pārvērtībām un visda- žādākiem pretdabiskiem atgadījumiem. Lasītāju pārsteidz rakstnieka ne­apvaldītā izdoma, prasme rīkoties ar dažādu brīnuma pasaku un dēku stāstu motiviem tikpat veikli kā estrādes mākslinieks ar žonglējamiem priekšmetiem. Tāda ir pasaka par spoku kuģi un citas. Dēkaini fantas­tiskās Haufa pasakas ir spilgti vācu pasivā romantisma (tā sauktās vācu švabu skolas romantisma) literatūras sacerējumi, kas izteic sava laika Vācijas konservativās buržuazijas tendences: cenšanos iemidzi­nāt tautas masu prātus, aizvadīt lasītājus tukšas fantastikas pasaulē, novērst tos no skarbās dzīves īstenības. Protams, šādas, darba tautai svešas ideoloģijas piesātinātas Haufa brīnumpasakas nespēj mūsdienu lasītāju pamudināt uz cildenu darbošanos un tāpēc tādas šā rakstnieka pasakas pamazām nogrimst aizmirstībā.
   Turpretim lielākai Haufa pasaku daļai ir spēcīgs reālistisks zemstrā- vojums, tajās izskan protests pret feodālismu un muižniecības kārtas privilēģijām, autors tajās nosoda Vakareiropas kapitalistu kolonizato- riskos pasākumus Āzijā un Āfrikā. Tāpat šajās pasakās Haufs vēršas pret sava laika feodali-kapitalistiskās sabiedrības valdošajām aprindām, pret to varmācību un vardarbību, melīgumu, uzpūtību, vēršas pret «ze­mes vareno» ārišķīgo kulturu, tās tukšumu. Piemēram, pasakā «Jaunais anglis» Haufs sarkastiski izsmej pašiedomīgos Vācijas pilsētu lielma­ņus, viņu apkaunojošo locīšanos ārzemnieku priekšā. Viņš rāda, kā uz­pūtīgie lielmaņi pieņem savā vidū kā sev līdzīgu grezni apģērbtu un izdresētu pērtiķi, jo to ir ieteicis kāds iebraucējs no Anglijas kā savu aristokrātisku radinieku.
   Savukārt pasakā «Mazā Muka dzīves gājums» rakstnieks bargi no­soda nepateicīgu un neuzticīgu ķēniņu ar tā tuviniekiem, likdams tiem parādīties par apsmieklu citiem. Pasakā «Aukstā sirds» Haufs vēršas pret cilvēka kaislīgo dzīšanos pēc naudas, pēc varas, kas nāk līdz ar zeltu. Bagātnieks zaudē ne vien savu cilvēcīgo seju, bet arī sirdi, kuras vietā tam krūtīs it kā iestrēgst akmens. Bagātnieks bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem izposta tiklab savu tuvinieku, kā daudzu citu cilvēku dzīvi, neapstājas nekādu nelietību un noziedzību priekšā, ja vien tās sekmē viņa bagātību vairošanu. Bet Haufs arī parāda, ka nau­das kāres sagrābtais var atkal kļūt cilvēks, ja viņš atgriežas vienkāršo darba rūķu vidū, ja atbrīvojas no zelta varas ļaunās iedarbes.
   Ir tiesa, Vilhelms Haufs idealizē savās pasakās lauku patriarchalo un pilsētu cunftu dzīves veidu, reizumis rakstnieks nedraudzīgi nostājas pret technisko progresu un pilsētas attīstību, tāpat viņš neaizmirst ar labsirdību pieminēt vācu birģeļu iecienītās reliģiozās dogmas. Tā tas ir. Taču ar visu to Haufs cildina patiesīgumu cilvēku attiecībās, pa­tiesu draudzību, godīgumu, kritizē feodālo varmācību un kapitalisma kropļojošo ietekmi, notēlodams visu to ļoti aizrautīgā vēstījumā, izsa­cīdams savas atziņas ar dzīviem, spilgtiem tēliem. Un tas tad arī ir vēr­tīgais viņa pasakās.
   Vilhelms Haufs ir dzīvojis īsu, bet ļoti raženu mūžu. Viņš dzimis un izaudzis Vācijas sīkpilsoņu ģimenē, pēc skolas beigšanas strādājis kā mājskolotājs un diezgan daudz ceļojis. Pēc dabas slimīgs un nemiera pilns cilvēks, viņš, pievērsies rakstniecībai, izraisa ārkārtīgi ražīgu darbību. Burtiski dažu gadu laikā Haufs saraksta virkni sējumu romānu, noveļu un pasaku, kas nodrošina tam paliekamu vietu ne vien vācu, bet arī visas pasaules rakstniecībā.
   Haufa daiļrade tematiski ir jo daudzveidīga. Viņa romāns «Vīrs mē­nesī» (2 sējumos, 1828. g.) ir parodija pret rakstnieka dzīves laikā grā­matniecībā izplatītajiem salkani-netikumiskajiem darbiem, romāns «Sātana memuāri» (2 sējumos, 1826. g.) izsmej vācu uzpūtīgos, bet tukš- galvīgos studentus, dažādos demagogus, ideālistiskos filozofus un svētu­ļus, bet angļu romānistā Valtera Skota rakstības manierē sacerētajā vēsturiskajā romānā no XVI gadsimta «Lichtenšteins» (3 sējumos, 1826. g.) Haufs apraksta vācu pretfeodalo zemnieku karu (gan naivi ro­mantiski un diezgan greizā skatījumā). Populārās ir daudzās Haufa no­veles ar ārkārtīgu sižeta bagātību un spilgtu dzejisku izdomu. Taču vislielāko popularitāti ieguvušas viņa pasakas, kuru trešais sējums iznāk tikai pēc autora nāves.
   Ņemdams par paraugu arabu «Tūkstots un vienas nakts» pasakas, Haufs apkopojis savas pasakas trijos noslēgtos ciklos, no kuriem pirma­jos divos visvairāk ir konservativi romantisku stāstījumu, kamēr pē­dējā pārsvarā motivi ar vācu tautas dzīves tematiku.
   Latviski Haufa pasakas izdotas vairākkārt, gan daļēji, gan pilnā kopojumā.
   Šai izdevumā iespiestas reālistiskās Vilhelma Haufa pasakas, gan nesaglabājot pirmos divus autora izveidotos noslēgtos ciklus, no ku­riem ir paturētas tikai labākās pasakas, tomēr atstājot visam kopumam zīmīgo ievadu par pasaku valdnieci Fantaziju un tās vecāko meitu Pasaciņu, kas labi raksturo gan Haufa uzskatus par pasaku lomu cilvēku dzīvē, gan arī viņa romantiski izteikto stāstījuma veidu. Grāmata saga­tavota pēc Vācijas Demokrātiskajā Republikā izdotās (Berlinē, 1956. g.) Haufa pasaku izlases, paturot arī šā izdevuma nosaukumu.
   Jānis Niedre

   I  Bagdade — arabu karalistes Irakas galvenā pilsēta, svarīgs tirdzniecības centra.
   * Kalifs (arab.) — valdnieks (tā dēvējās Muhameda pēcteči); vārda nosauktais Ha- sids šeit nenozīmē kādu vēsturisku personu.
   * Lielvezirs — islama zemēs augstāks valstsvīrs.
   4 M e k a — galvaspilsēta Hedžasā, Arabijā; pēc islama ticības — Muhameda dzim­tene, kuru apmeklē tūkstošiem musulmaņu ticības svētceļnieku; svarīgs karavanu ceļu krustpunkts.
   6 Mutabor (lat.) — nozīmē: es pārvērtīšos.
   "Pravietis — domāts Muhameds.
   ' Medina — tāpat kā Meka, muhamedaņu svētā pilsēta, kurā esot uzturējies Mu­hameds un kurā atrodoties viņa kaps.
   8 B a 1 z o r a (tag. Basra) — ostas pilsēta Mezopotamijā.
   "Korāns — muhamedaņu svēto rakstu grāmata, rakstīta arabu valodā.
   10 Zante (gr. Zakynthos) — Grieķijai piederoša sala Jonijas salu grupā.
   II     D e r v i š s (pers. — nabags) — muhamedaņu svētais, pašaizliedzīgais, pazemīgais.
   " Sindbada — teiksmaina sala austrumnieku pasakās.
   Sindbads — populārs varonis «Tūkstots un vienas nakts» krājumā.
   " B a s s a (turc.) — pašā (pers.) — augstāku ierēdņu, virsnieku un vispār augstmaņu tituls austrumzemēs, līdzīgi tam ari be j s — kungs, kapudan-bassa, kapu- dan-pašā — lieladmiraļa tituls (jaunturc. kaptan-pašā).
   14 Sorbets (arab.) — atspirdzinošs austrumnieku dzēriens, augļūdens.
   " S e r a j s (pers. — pils) — sieviešu mītne muhamedaņu namā, turku harēms.
   " N i k a j a (gr. Nlcaea, tag. Isnik) — pilsēta Bitinijā, senāk Bizantijas valdnieku vasaras mītne. ■
   "Mošeja — muhamedaņu dievnams.
   15'
   18 A g a (turc.) — kungs, senāk augstmaņu un augstāku virsnieku tituls turku galmR, tp. janičeranaga.
   227
   19 M u f t i j s (arab.) — muhamedaņu mācīts virs, likumu un reliģisku lietu tulks. F e j a (fr. tee, lat. lata, likteņa dieve) — pārdabiska, burvju spējām apveltīta sie­višķa būtne, kas iejaucas cilvēku dzīvē un nosaka likteņus; pa dajai tai radniecīga' latviešu lauma. Teikās un pasakās tautas fantazija fejas apveltījusi visdažādākām īpašībām, kā kurā zemē. Haufa uztverē šis jēdziens saistās vairāk ar romāņu un ģermāņu nekā austrumnieciskiem vai ziemeļnieciskiem ticējumiem.
   "Frankistana — Francija.
   " Oriģinālā hercogs pundurim dod vārdu Nase (Deguns), tāpst pati pasaka saucas Der Zwerg Nase (Punduris Deguns). Latviski Gardeguns lietots izteiksmības labā.
   M Gotlande — Zviedrijas sala Baltijas jūrā, senvēsturē daudzināta kā ievērojams tirdzniecisko un militāro sakaru punkts, bet tautas fantaziju vienmēr vairāk ir no­darbinājusi tās ziemeļnieciski mežonīgā daba.
   84 Ekosēze, franksēze — senāk Eiropā, sevišķi Francijā un Anglijā 18./19. gs- ļoti izplatītas pretdejas ar daudzām tūrēm.
   15 A n t r e š ā (fr. entrechat) — krusta lēcieni, dejas figūras.
   M Kronis jeb ķēniņš — labākais metiens ķegļu spēlē, kad kritis vidējais (ķē­niņš) un astoņi apkārtējie kociņi.
   *7 Fīlidors (Andri Danlcan Philidor, 1726.—1795.) — franču komponists, slavens šacha spēlētājs.
   *8 Kreicers (vāc. Kreutzer) — no 15. līdz 19. gs. beigām Vācijā izplatīta sudraba sīknauda.
   "Spesarta — (vāc. Spessart) — kalnains un mežains novads Bavarijā, ko vēl Haufa laikā daudzināja par laupītāju un dažādu staiguļu iemīļotu mītni.
   a0 Hohencollemas pils — Bavarijā (Dienvidvācijā), Hohencollemas pro­vincē, — senāko Svabijas hercogu un firstu, vēlāk līdz 1918. gadam Prūsijas karaļu- un Vācijas ķeizaru cilts dzimtsvieta. Dibināta un celta 9. gs. Švabijas Alba augstie­nes piekalnē, karos vairākkārt sagrauta un atkal atjaunota, Hohencollemas pils- skaitījās ievērojamākā un staltākā starp novada daudzajiem apcietinājumiem; 1454. gadā celto pili, stipri izpostītu 30-gadu karā, restaurēja 1850. gadā.
   " Briežguldenis (vāc. Hlrschgulden) — senāk Virtembergas sudrabnauda (apm. bij. vācu 2 marku gabala vērtībā), kurai zīmogā skrejošs briedis. Guldeņus dēvēja arī pa novadu nosaukumiem, piemēram, Badenes guldenis.
   "Salksbergs un Hiršbergs — atrodas Virtembergas daļā, Balingas novadā, netālu uz dienvidiem no Hohencollemas pils. Pirmais nosaukums sevi ietver nebēdņa, viltnieka jēdzienu (vāc. Schalk, no kā pils nosaukums Schalksberg), otrs saistās ar briežguldeņa vārdu (Hirschgulden, Hirschberg — Briežu kalns).
   11 Morgens — zemes platības mērs, apm. IV2 pūrvietas, dažādās Vācijas valstīs pastāvēja vēl līdz 1871. gadam, Latvijā pazīstams ap 16. un 17. gs.
   M Runādams par lielgabala šāvieniem Haufs te pielaidis anachronismu, ja sākumā viņš darbībai liek norisināties tais laikos, kad «šaujampulveris vēl nebija atrasts».
   "Nekara un Nagolda — upes Virtembergā un Badenē, Reinas pietekas. Nekarai sākas Svarcvaldes austrumu pusē ar jaukām piekrastēm; no Stutgartes uz leju derīga kuģošanai.
   "Holandes kungi, oriģinālā Mynheers (Mynheer — holandiešu valodā — mans kungs) — domāti Holandes koktirgotāji un kuģu īpašnieki.
   37 Sešbacens (vāc, Sechsbātzner) — kauliņu spēle; bacens — senāk Šveicē un Dienvidvācijā Bernes 6īknauda ar šās pilsētas vapeni {Bātz — lācis), 1 bacens — apm. 4 kreiceri.
   ''Dvēseļu uzpircējs (vāc. Seeleriverkāuler) — senākos laikos kareivju ver­vētājs kara dienestam, līdzīgi latv. zaldātu ķērējiem.
   13 P a š s (vāc. Pasch) — kauliņu spēle, metiens ar augstu acu skaitu.
   40   H a r u n s a 1 R a š i d s (t. i., Taisnais) — viens no ievērojamākiem arabu kalifiem Abasidu dinastijā, valdīja no 786.—806.; karodams sekmīgi ar Bizantiju, guva lielas bagātības un izgreznoja Bagdadi. Leģendās un pasakās cildināts kā gudrs, drošsirdīgs un taisnīgs valdnieks, vēsturiskā īstenībā •— mantkārīgs un nežēlīgs; Seherezadā populārākais varonis.
   41   P r a v i e š a (t. i., Muhameda) kaps atrodas nevis Mekā, bet Medinā.
   ** Arabu pasakas no Seherezadas.
   43   Bastonade (no it. bastone, spieķis) — senāk Turcijā un Persijā miesas sods, pēriens ar rīkstēm resp. kokiem pa kāju pēdām vai muguru; kopš 1840. gada atcelts.
   44   A1 e p a (arab. Haleb) — veca tirdzniecības pilsēta Sirijas ziemeļos, svarīgs sakaru punkts krustceļā no Vidusjūras uz Priekšazijas vidieņu.
   43 Arimans (pers. Anromainyus, ļaunais gars) — iraniešu ticībā sātans, visa posta un ļaunuma cēlonis.
   48 Minarets — muhamedaņu dievnama tornis, no kura aicina uz dievkalpojumu.
   47 K i r k v a 11 a (vāc. Kirchwall) — galvenā ostas pilsēta Pomonas jeb Mainlandes salā, kas ir lielākā Orkni salu (Orkney Isles) archipelagā Skotijas ziemeļos. Teikā pieminētā putnu ķeršana atbilst īstenībai, jo iedzīvotāji šais salās medī pa neapdzī­votām klintīm putnus un vāc arī dūnas, kas dod labu peļņu.
   48 Malstroma (Maelstrdm) — bezdibeņatvari Norvēģijas piekrastēs.
   49 Piktu altaris — seno Skotijas iemītnieku upurvieta; par piktiem (tetovētiem) sevišķi ap 3. gs. pēc m. e. dēvēja priekšķeltu un ķeltu ciltis, kas apdzīvoja Skotijas ziemeļrietumus un pa savai ticībai upurēja dabas dieviem.
   F i r t a (vāc. Fūrth) — Nirnbergas tuvākā kaimiņpilsēta, pa daļai saistīta ar to, ka abām agrāk pa zemes ceļu bija dzīva satiksme ar Vircburgu Bavarijas ziemeļ­rietumos.

   Pasaciņa ……………………………………………………………………………………… 5
   Stāsts par kalifu gandru………………………………………………………………… 10
   Stāsts par spoku kuģi…………………………………………………………………………. 20
   Fatmes izglābšana……………………………………………………………………………… 29
   Mazā Muka dzīves gājums……………………………………………………………… 44
   Punduris Gardeguns…………………………………………………………………………… 60
   Jaunais anglis……………………………………………………………………………………. 84
   VIESNĪCA SPESARTĀ
   Teika par briežguldeni………………………………………………………………………. 105
   Aukstā sirds (pirmā daļa)…………………………………………………………………… 123
   Salda likteņi ……………………………………………………………………………………. 144
   Stēnfoles klintsala…………………………………………………………………………….. ?78
   Aukstā sirds (otrā daļa)……………………………………………………………………… 200
   Vilhelms Haufs un viņa pasakas. Jānis Niedre…………………………………….. 223
   Tulkotāja paskaidrojumi……………………………………………………………………. 227
   Vilhelms Haufs AUKSTA SIRDS
   Redaktore /. Kalnciema Mākslinieciskais redaktors R. Jansons Techniskā redaktore D. Pastare Korektore B. Kalniņa Nodota salikšanai 1958. g. 12. martā Parakstīta iespie­šanai 1958. g. 19. maijā. Papīra [ormats 73X103'/n. 15,04 fiz. iespiedi.; 20,45 uzsk iespiedi.; 15.18 izdevn. 1. Metiens 45000 eks. JT 02789. Maksā 7 rbl- 95 kap.
   LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA Rīgā. Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 10G00/J1087. Iespiesta Izdevniecību un poligrāfiskās rūpniecības galvenās pārvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā Nr. 137/139. Pašūt. Nr. 349.